Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dzijumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.“ Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba, un Dievs atšķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu par dienu, bet tumsu par nakti. Un tapa vakars un rīts—pirmā diena. Un Dievs sacīja: „Lai top izplatījums ūdens vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.“ Un Dievs izveidoja izplatījumu, lai tas šķirtu ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma. Un tā notika. Un Dievs nosauca izplatījumu par debesīm. Un tapa vakars un rīts—otra diena. Un Dievs sacīja: „Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama.“ Un tā notika. Tad Dievs nosauca sausumu par zemi, bet ūdens krājumu nosauca par jūru. Un Dievs redzēja to labu esam. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu.“ Un tā notika. Tad zeme izdeva zaļu zāli, stādus, kas paši nobriedina sēklu, un kokus, kas nes augļus, ikvienu ar savu sēklu. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un rīts—trešā diena. Un Dievs sacīja: „Lai top spīdekļi debess izplatījumā; tie lai atšķir dienu no nakts un lai ir par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados, Un ir par spīdekļiem debess izplatījumā, kas spīd pār zemi.“ Un tā notika. Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai tas valdītu pār dienu, un mazāko, lai tas valdītu pār nakti, kā arī zvaigznes. Un Dievs lika tos debess izplatījumā, lai tie spīdētu pār zemi Un valdītu pār dienu un nakti un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un rīts—ceturtā diena. Tad Dievs sacīja: „Lai ūdenī mudžēt mudž dzīvo radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi zem debess izplatījuma.“ Un Dievs radīja lielos jūras zvērus un visus dzīvniekus, kas rāpo un pulkiem pilda ūdeņus, katru pēc savas kārtas, un visus spārnainos putnus, katru pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs svētīja tos un sacīja: „Vaislojieties un vairojieties un piepildiet jūras ūdeņus. Arī putni lai vairojas virs zemes“ Un tapa vakars un rīts—piektā diena. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod dzīvniekus, katru pēc savas kārtas, lopus, rāpuļus un meža zvērus, katru pēc savas kārtas.“ Un tā notika. Tā Dievs radīja zvērus, katru pēc savas kārtas, un lopus pēc to kārtas un visādus rāpuļus, katru pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un par lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.“ Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.“ Un Dievs sacīja: „Redzi, Es tagad esmu jums devis visus augus, kas nogatavina sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, lai tie jums būtu par ēdamo. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam ir dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.“ Un tā notika. Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs. Un tapa vakars un rīts—sestā diena. Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis. Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas. Tas bija laikā, kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja. Zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma, un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs tas Kungs vēl nebija licis lietum līt virs zemes, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu. Tad migla cēlās no zemes un slacināja visu zemes virsu. Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni. Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. Un upe iztecēja no Ēdenes, tā slacināja dārzu. Tā tur dalījās četrās straumēs: Vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts. Un šīs zemes zelts ir labs. Tur atrodams ari bedelijs un šohamas akmens. Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei. Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vards ir Eifrata. Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu. Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam sacīdams: „No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.“ Un Dievs tas Kungs sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.“ Tad Dievs tas Kungs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un putnus gaisā un lika viņiem iet pie cilvēka, vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu. Un cilvēks nosauca vārdā visus mājas lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas vinam atbilstu. Tad Dievs tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku. Un kad tas bija aizmidzis, Viņš izņēma vienu no viņa sānkauliem, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo sānkaulu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti un lika tai iet pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja; „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.“ Un tie abi—cilvēks un viņa sieva—bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā. Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?“ Sieva teica čūskai: „Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.“ Tad čūska teica sievai: „Jūs nemirsit vis, Bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.“ Un sieva vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams, to uzskatot. Un viņa ņēma no koka, un ēda, un deva ari savam vīram, kas bija pie viņas, un tas arī ēda. Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus. Kad viņi sadzirdēja Dieva tā Kunga balsi, kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu, tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva tā Kunga priekšā. Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: „Kur tu esi?“ Tas atbildēja: „Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.“ Bet Viņš sacīja: „Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?“ Un cilvēks sacīja: „Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.“ Un Dievs tas Kungs sacīja sievai: „Ko tu esi darījusi?“ Un sieva sacīja: „Čūska mani pievīla, un es ēdu.“ Un Dievs tas Kungs sacīja čūskai: „Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādētākā visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus rit visu tavu mūža dienu. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.“ Sievai Viņš sacīja: „Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.“ Un Ādamam Viņš sacīja: „Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.“ Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte. Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt. Un Dievs tas Kungs sacīja: „Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!“ Tā Dievs tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts. Un Viņš tam lika būt par svešinieku, un ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku. Tad Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: „Es grūtībās esmu saņēmusi dēlu ar Dieva palīgu.“ Un viņa pēc tam dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemkopis. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri tam Kungam. Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimtiem, no tiem, kas viņam bija tie treknākie. Un tas Kungs skatījās uz Ābelu un uz viņa dāvanām ar labpatiku. Bet Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: „Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!“ Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. Un Dievs sacīja uz Kainu: „Kur ir Ābels, tavs brālis?“ Tas atbildēja: „Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?“ Bet Viņš teica: „Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes. Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev turpmāk vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!“ Tad Kains sacīja Dievam: „Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest. Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus.“ Un Dievs sacīja viņam: „Ne tā! Ikvienam, kas Kainu nokauj, tiks septiņkārt atriebts. Un Dievs pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu.“ Un Kains aizgāja no Dieva acīm un dzīvoja Noda zemē, austrumos no Ēdenes. Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam Ēnochu. Un viņš uzcēla pilsētu un nosauca pilsētu sava dēla vārdā par Ēnochu. Un Enocham tika dzemdēts Irads, bet Irads dzemdināja Mehujaēlu, un Mehujaēls dzemdināja Metusaēlu, un Metusaēls—Lamechu. Bet Lamechs ņēma sev divi sievas; vienas vārds ir Ada, bet otras Cilla. Un Ada dzemdēja Jābalu, un Jābals ir ciltstēvs telts iemtīniekiem un ganiem. Bet viņa brālis ir Jūbals, viņš ir ciltstēvs tiem, kas spēlē cītaras un stabules. Bet arī Cilla dzemdēja Tubal-Kainu, tas ir ciltstēvs visiem, kas apstrādā varu un dzelzi, bet Tubal-Kaina māsa bija Naāma. Un Lamechs sacīja savām sievām: „Ada un Cilla! Klausiet manu balsi, Lamecha sievas, un dzirdiet, ko es jums saku: Cilvēku es nokauju par savu ievainojumu, un zēnu par savu vāti. Ja Kains tiek atriebts septiņkārt, tad Lamechs septiņdesmit septiņkārt.“ Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu, to viņa nosauca vārdā Sets, jo: „Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.“ Un ari Setam piedzima dēls, un viņš nosauca to vārdā Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva vārdu. Šie ir Ādama ciltsraksti. Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā. Viņš tos radīja vīrieti un sievieti, un Viņš tos svētīja un deva tiem vārdu „cilvēks“ tanī dienā, kad Viņš tos radīja. Kad nu Ādamam bija simt trīsdesmit gadi, tad viņš dzemdināja dēlu, kas viņam bija līdzīgs, un nosauca to vārdā Sets. Un Ādama dzīvības laiks pēc Seta piedzimšanas vēl bija astoņi simti gadu, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira. Kad Setam bija simts pieci gadi, viņš dzemdināja Ēnošu. Un pēc Enoša piedzimšanas viņš nodzīvoja vēl astoņi simti septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Seta mūžs bija deviņi simti divpadsmit gadi, tad viņš nomira. Un Ēnošam bija deviņdesmit gadi, kad viņš dzemdināja Kānaānu. Pēc Kānaāna piedzimšanas viņš vēl nodzīvoja astoņi simti piecpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Ēnoša mūžs bija deviņi simti pieci gadi, tad viņš nomira. Un Kānaānam bija septiņdesmit gadi, kad viņš dzemdināja Mahalaleēlu. Pēc Mahalaleēla piedzimšanas viņš vēl dzīvoja astoņi simti četrdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Kānaāna mūžs bija deviņi simti desmit gadi, tad viņš nomira. Kad Mahalaleēlam bija sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja Jaredu. Un Mahalaleēla mūžs pēc Jareda piedzimšanas vēl bija astoņi simti trīsdesmit gadi, un viņš dzemdināja dēlus unmeitas. Un viss Mahalaleēla mūžs bija astoņi simti deviņdesmit pieci gadi, tad viņš nomira. Kad Jaredam bija simts sešdesmit divi gadi, viņš dzemdināja Ēnochu. Un pēc Enocha piedzimšanas viņa mūžs vēl bija astoņi simti gadi, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Jareda mūžs bija deviņi simti sešdesmit divi gadi, tad viņš nomira. Kad Ēnocham bija sešdesmit pieci gadi, viņš dzemdināja Metuzālu. Un Ēnochs vadīja savas gaitas ar Dievu un pēc Metuzāla piedzimšanas vēl nodzīvoja trīssimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un viss Enocha mūžs bija trīssimt sešdesmit pieci gadi. Tā kā Ēnochs vadīja savas gaitas ar Dievu, tad viņa pēkšņi vairs nebija, jo Dievs viņu bija ņēmis pie sevis. Kad Metuzāls bija simts astoņdesmit septiņus gadus vecs, viņš dzemdināja Lamechu. Pēc Lamecha piedzimšanas Metuzāls dzīvoja vēl septiņi simti astoņdesmit divus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Viss Metuzāla mūžs bija deviņi simti sešdesmit deviņi gadi, tad viņš nomira. Un Lamecham bija simts astoņdesmit divi gadi, kad tas dzemdināja dēlu. Viņš nosauca to par Nou, jo viņš teica: „Šis mums nesīs atpūtu no mūsu pūliņa un mūsu roku darba, kas cēlies no zemes, ko Dievs ir nolādējis.“ Un Lamechs pēc Noas piedzimšanas dzīvoja vēl pieci simti deviņdesmit piecus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Visu Lamecha mūža gadu skaits bija septiņi simti septiņdesmit septiņi gadi, tad viņš nomira. Un Noa bija pieci simti gadu vecs, kad viņš dzemdināja Šemu, Chamu un Jafetu. Un notika, ka cilvēki saka vairoties virs zemes un tiem dzima ari meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: „Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.“ Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu, Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: „Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.“ Bet Noa atrada žēlastību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Noas cilti: Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu. Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Chamu un Jafetu. Bet zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu. Un Dievs redzēja pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu dzīves ceļu zemes virsū. Tad Dievs sacīja Noam: „Es esmu nolēmis pie sevis darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu no zemes virsus. Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu. Lūk, kādu tev to būs taisīt: gārumā trīssimt olektis un platumā piecdesmit, bet augstumā trīsdesmit olektis. Jumtu šķirstam tev būs taisīt virspusē, un durvis šķirstam tev būs likt tā sānos. Trijos stāvos tev būs to taisīt. Jo redzi, Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša: visam, kas zemes virsū, būs nobeigties. Bet ar tevi Es celšu derību. Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavas dēlu sievas līdz ar tevi. Bet tev būs paņemt līdzi šķirstā no visiem dzīvniekiem, no katras radības pa divi no visiem, lai tie būtu ar tevi: tēviņam un mātītei tiem būs būt. No putniem pēc viņu kārtas un no lopiem pēc viņu kārtas, no visiem zemes rāpuļiem pēc to veidiem ik pa divi lai ieiet šķirstā līdz ar tevi, lai viņi tiktu saglabāti dzīvi. Bet tu pats paņem no visa ēdamā, lai tev būtu krājumā un lai tev un viņiem pietiktu ko ēst.“ Un Noa darīja, kā Dievs sacīja. Un tas Kungs sacīja Noam: „Ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi manā priekšā taisns šinī ciltī. No ikkatra šķīsta dzīvnieka paņem sev līdzi septiņus; septiņus tēviņus un septiņas mātītes, bet no dzīvniekiem, kas nav šķīsti, ņem divus, tēviņu un mātīti. Ari no putniem ņem septiņus, septiņus no ikvienas kārtas, lai tie būtu par sēklu zemes virsū. Jo pēc septiņām dienām Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Es iznīcināšu visu no zemes virsus, ko Es biju radījis.“ Un Noa darīja visu, kā tas Kungs to bija sacījis. Un Noa bija seši simti gadus vecs, kad ūdensplūdi sākās zemes virsū. Tad Noa iegāja šķirstā, un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa vedeklas kopā ar viņu, glābdamies no ūdensplūdiem. No šķistiem dzīvniekiem un no tiem, kas nav šķīsti, un no visiem putniem un rāpuļiem zemes virsū Ik pa divi līdz ar Nou iegāja šķirstā; tēviņš un mātīte, gluži kā Dievs Noam bija pavēlējis. Un notika, ka septītajā dienā ūdeņi sāka pārplūdināt zemi. Seši simtajā Noas mūža gadā otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tanī pat dienā Noa iegāja šķirstā un Šems, Chams un Jafets, Noas dēli, kā arī Noas sieva un trīs Noas Vedeklas līdz ar viņiem: Paši un visi zvēri pēc to veidiem, visi lopi pēc to sugām, visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi pēc to kārtām, kā arī visi putni un spārnotie dzīvnieki, Tie visi iegāja pie Noas šķirstā, ik pa divi no katras radības, kufā mīt dzīvības dvaša. No visiem, kas iegāja šķirstā, bija tēviņš un mātīte, un tie iegāja, kā Dievs bija pavēlējis. Pēc tam tas Kungs aizslēdza šķirstu aiz viņiem. Un ūdensplūdi turpinājās četrdesmit dienas virs zemes, un ūdens vairojās, un tas pacēla šķirstu, ka tas tika augsti uzcelts virs zemes. Un ūdeņi augtin auga stiprumā un daudzumā tik lielā mērā, ka šķirsts peldēja pa ūdens virsu. Un ūdeņi pieņēmās stiprumā aizvien vairāk zemes virsū, tā ka tie apsedza visus kalnus, kas bija zem debesīm. Piecpadsmit olekšu augstumā ūdeņi pacēlās pār virsotnēm un apklāja kalnus. Tad nobeidzās ikviens dzīvnieks, kas rāpoja zemes virsū, arī putni, lopi un zvēri, visi radījumi, kas bija zemes virsū, arī visi cilvēki. Viss, kam bija dzīvības dvaša, kas dzīvoja sausumā, nobeidzās. Tā Viņš izdeldēja visu radību, kas bija zemes virsū, sākot ar cilvēku līdz pat lopiem, rāpuļiem un putniem gaisā; visi tika iznīcināti. Palika vienīgi Noa un tie, kas bija ar viņu šķirstā. Bet plūdi pieņēmās spēkā zemes virsū simts piecdesmit dienas. Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus kustoņus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. Bet ūdeņi, šurp un turp bēgot, notecēja līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, Un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. Un notika seši simti pirmajā gadā pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. Otra mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. Un Dievs teica uz Nou: „Izej no šķirstā, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. Un visi dzīvnieki, kādi vien ir ar tevi, visi radījumi: putni, zvēri, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk tev līdzi ārā, un lai kustas zemes virsū, un augļojas, un vairojas zemes virsū.“ Tad Noa izgāja, un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. Un visi dzīvnieki, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kustas virs zemes, pēc viņu kārtām iznāca no šķirsta ārā. Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: „Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo radību, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.“ Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja: „Augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi. Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes dzīvniekus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, kā arī visas jūras zivis. Jūsu rokās tās ir nodotas. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai ir jums par barību. Es jums tos visus nododu tāpat kā zaļos augus, lai tie iums noder barībai. Vienīgi miesu, kuras asinis vēl ir dzīvība, jums nebūs ēst. Bet par jūsu pašu dzīvām asinīm Es prasīšu atbildību no visiem dzīvniekiem. Es to prasīšu, un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis. Bet jūs augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi lieliem pulkiem.“ Un Dievs sacīja Noam un viņa dēliem, kas bija kopā ar viņu, teikdams: „Redzi, Es tagad noslēdzu savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums, Arī ar visiem dzīviem radījumiem, kas ir pie jums: gan putniem, gan zvēriem, gan lopiem, kas ir ar jums, kas vien iznākuši no šķirsta. Es nodibinu savu derību ar jums, ka turpmāk visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka turpmāk vairs grēku plūdi nemaitās zemi.“ Tad Dievs sacija: „Šī ir mana derības zīme, ko Es celšu starp sevi un jums un visu dzīvo radību, kas ir ar jums, uz mūžu mūžiem. Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli. Ja Es ar mākoņiem pārklāšu zemi, un padebešos parādīsies varavīksne, Tad Es pieminēšu savu derību, kādu Es savā un jūsu starpā un ar visām dzīvām būtnēm un visu radību esmu noslēdzis, ka nekad vairs ūdeņi nekļūs par grēku plūdiem, kas visu radību izdeldēs. Kad varavīksne pacelsies mākoņos un Es to ieraudzīšu, tad Es arī pieminēšu mūžīgo derību Dieva un visas dzīvās radības starpā, visas miesas starpā, kāda vien ir pasaulē.“ Un Dievs sacīja Noam: „Tā ir derības zīme, kādu Es nolieku starp sevi un visu dzīvo radību, kāda vien ir pasaulē.“ Un Noas dēli, kas iznāca no šķirsta, bija Šems, Chams un Jafets. Un Chams ir Kānaāna tēvs. Šie trīs ir Noas dēli, un no viņiem cēlušies visi zemes iedzīvotāji. Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu. Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā telti. Kad nu Chams, Kānaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu, viņš to pateica saviem divi brāļiem. Tad Šems un Jafets paņēma tēva virsvalku, un abi uzlika to uz saviem pleciem, un atmuguriski iegāja, un apsedza sava tēva kailumu, savas sejas nogriezdami, tā ka tie sava tēva kailumu neredzēja. Kad Noa pamodās no sava skurbuma, tad viņš dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls tam bija nodarījis. Un viņš sacīja: „Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem.“ Un viņš sacīja: „Svētīts lai ir tas Kungs, Šema Dievs, bet Kānaāns lai top tam par kalpu. Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs, bet Kānaāns lai ir viņam kalps.“ Un Noa dzīvoja pēc ūdens plūdiem trīssimt piecdesmit gadus. Bet visi Noas mūža gadi bija deviņi simt piecdesmit, tad viņš nomira. Šie ir Noas dēlu ciltsraksti: Šemam, Chamam un Jafetam pēc ūdens plūdiem piedzima dēli. Jafeta dēli ir: Gomers un Magogs, Madajs, Javans, Tubals, Mešechs un Tīrass. Bet Gomera dēli: Aškanass, Ripats un Togarma. Un Javana dēli: Elīsa, Taršišs, kitieši un dodajieši. No šiem atzarojās pagānu salu iedzīvotāji. Tie ir Jafeta dēli savās zemēs pēc savām valodām, savas cilts piederības un tautības. Bet Chama dēli ir: Kušs, Mizraims, Puts un Kānaāns. Bet Kuša dēli ir: Seba, Chavila, Sabta un Raāma un Sabteka; bet Raāmas dēli ir: Saba un Dedans. Kušs dzemdināja Nimrodu; tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. Viņš bija varonīgs medinieks tā Kunga priekšā, kādēļ tiek sacīts: „Kā Nimrods, tik varens medinieks tā Kunga priekšā.“ Un viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Arakā un Akadā un Kalnē—Sineāras zemē. No šīm zemēm viņš devās uz Asuru un tur uzcēla Ninivi, Rechobotas pilsētu un Kalni, Arī Reseni starp Ninivi un Kalni—šī ir tā lielā pilsēta. Bet Mizraims dzemdināja Ludimu Anamimu, Leobimu un Naftuimu, Arī Patrusimu un Kasluchimu; no tiem cēlušies filistieši un kaftorieši. Bet Kānaāna pēcteči ir Sidons, viņa pirmdzimtais, un Hets, Bet arī: jebusieši, amorieši un girgasieši, Tāpat arī chīvieši un arkieši un sīnieši, Arvadieši, cemarieši un chamatieši, un pēc tam kānaāniešu ciltis sadalījās. Šī bija robeža kānaāniešiem: sākot ar Sidonu, virzienā uz Gerāru līdz Gazai, bet virzienā uz Sodomu, Gomoru, Ādamu un Cebojimu līdz Lāšai. Tie bija Chama pēcteči pēc to cilts piederības, un pēc to valodām, un pēc to zemēm, un pēc viņu tautu piederības. Bet arī Šemam dzima bērni; viņš ir visas ebrēju cilts tēvs, Jafeta vecākais brālis. Šema bērni ir: Ēlams un Asurs, Arpachsads, Luds un Arams. Bet Arama bērni ir: Ūcs un Chūls, Gēters un Mašs. Bet Arpachsads dzemdināja Šelu, bet Šela—Ēberu. Bet Ēberam tika dzemdēti divi dēli: viena dēla vārds ir Pelegs, jo tas dzima zemes sadalīšanas laikā, bet viņa brāļa vārds ir Joktans. Bet Joktans dzemdināja Almodadu, Šalepu, Chazarmavetu un Jarachu Un Hadorāmu, Ūzelu un Dikļu Un Obelu, Abimaēlu un Sebu Un Ofīru, Chavilu un Jobabu. Šie visi ir Joktana pēcnācēji. Un viņu dzīves vietas sniedzās no Mešas virzienā uz Sefaru austrumu kalnājos. Tie ir Šema pēcteči pēc to ciltīm, viņu valodām, viņu zemēm un tautu piederības, Un tie visi bija Noas dēlu cilts piederīgie pēc to dzimtām, un no tiem pēc plūdiem izplatījās šīs tautas zemes virsū. Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās Un teica cits citam: „Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,“ jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.“ Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un tas Kungs sacīja: „Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.“ Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. Šie ir Šema ciltsraksti: Šems bija simts gadu vecs, kad viņš dzemdināja Arpachsadu—divi gadus pēc plūdiem. Bet pēc Arpachsada dzemdināšanas Šems nodzīvoja vēl pieci simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Kad Arpachsads bija trīsdesmit piecus gadus vecs, tas dzemdināja Šelachu. Un Arpachsads pēc Šelacha dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Bet Šelachs bija trīsdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Eberu. Un Šelachs pēc Ēbera dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Ēbers bija trīsdesmit četrus gadus vecs, kad tas dzemdināja Pelegu. Un Ēbers pēc Pelega dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Bet Pelegam bija trīsdesmit gadi, kad tas dzemdināja Reu. Un Pelegs pēc Reus dzemdināšanas nodzīvoja vēl divi simti deviņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Reus bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad tas dzemdināja Serugu. Un Reus pēc Seruga dzemdināšanas nodzīvoja vēl divi simti septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Bet Serugs bija trīsdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Nahoru. Un Serugs pēc Nahora dzemdināšanas dzīvoja vēl divi simti gadu un dzemdināja dēlus un meitas. Bet Nahors bija divdesmit deviņus gadus vecs, kad tas dzemdināja Teru. Un Nahors pēc Teras dzemdināšanas nodzīvoja vēl simts deviņpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Bet Tera bija septiņdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Ābramu, Nahoru un Chāranu. Un šie ir Teras ciltsraksti: Tera dzemdināja Ābrāmu, Nahoru un Chāranu, bet Chārans dzemdināja Latu. Chārans nomira pirms sava tēva Teras Kaldejā, Ura pilsētā, savas cilts novadā. Un Ābrāms un Nahors ņēma sev sievas. Ābrāma sievas vārds ir Sāra, bet Nahora sievas vārds ir Milka, Chārana meita. Viņš bija Milkas un Iskas tēvs. Bet Sāra bija neauglīga, tai nebija bērnu. Un Tera ņēma savu dēlu Abrāmu un dēla dēlu Latu, Chārana dēlu, un savu vedeklu Sāru, Abrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no Kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Chāranai un apmetās tur. Un Teras mūža laiks bija divi simti pieci gadi, un viņš nomira Chāranā. Un tas Kungs sacīja Abrāmam: „Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.“ Un Abrāms izgāja, kā tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Abrāms, izejot no Chāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Un Abrāms ņēma Sāru, savu sievu, un savu brāļa dēlu Latu un visu īpašumu, kādu tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Chāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaānu. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi. Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sichema, līdz Mamres ozolam; bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un tas Kungs parādījās Abrāmam un sacīja: „Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.“ Un viņš uzcēla tur altāri tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis tā, ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri tam Kungam un piesauca tā Kunga vārdu. Un Abrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem. Bet tanī zemē bija bads, un Abrāms nogāja uz Ēģipti, lai kā svešinieks tur mistu, jo bads bija ļoti smags tanī zemē. Un notikās, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja savai sievai Sārai: „Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, Un kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: „Tā ir viņa sieva. Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: Es esmu viņa māsa, lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad.“ Un, Abrāmam tuvojoties Ēģiptei, tiešām gadījās, ka ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un faraona virsnieki ieraudzīja viņu un slavināja to faraona priekšā; un šī sieva tika paņemta faraona namam. Bet Abrāmam tas parādīja labvēlību viņas dēļ; tam tika doti sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi. Bet tas Kungs piemeklēja faraonu ar lielām mocībām, tāpat arī viņa namu Sāras, Abrāma sievas, dēļ. Tad faraons aicināja Abrāmu un sacīja: „Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: Tā ir mana māsa, un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem vinu un ej.“ Un faraons deva pavēles viņa dēļ vīriem, un tie viņu pavadīja un viņa sievu līdz ar visu, kas tiem bija. Un Abrāms devās no Ēģiptes uz Kānaāna dienvidus zemi, viņš un viņa sieva līdz ar visu, kas tiem bija, un arī Lats bija kopā ar viņu. Abrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. Un viņš savos pārgājienos gāja no dienvidiem uz Bēteli, līdz tai vietai, kurā viņa telts sākumā bija stāvējusi: starp Bēteli un Aju, Līdz tai vietai, kurā viņš sākumā bija cēlis altāri un kur viņš bija to Kungu pielūdzis. Un arī Latam, kas ceļoja ar Abrāmu, bija sīklopi un liellopi un teltis. Bet zeme nevarēja viņus visus uzturēt. Tā izcēlās strīdus starp Abrāma lopu ganiem un Lata lopu ganiem; arī kānaānieši un ferisieši toreiz dzīvoja tanī zemē. Un Abrāms teica Latam: „Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.“ Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jardānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni—pirms Dievs izpostīja Sodomu un Gomoru—kā tā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei. Un Lats izraudzīja sev visu Jardānas apgabalu un aizgāja austrumu virzienā; tā viņi šķīrās viens no otra. Abrāms apmetās Kānaāna zemē, bet Lats apdzīvoja apkārtējās pilsētas un izplēta teltis līdz Sodomai. Bet Sodomas ļaudis bija visai ļauni un grēcīgi tā Kunga priekšā. Un tas Kungs teica Abrāmam pēc tam, kad Lats no viņa bija šķīries: „Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, Jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem. Un Es darīšu tavus pēcnācējus kā zemes putekļus; ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.“ Un Abrāms cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri tam Kungam. Un tas notika Sineāras ķēniņa Amrāfela, Ēlasara ķēniņa Arijocha, Ēlamas ķēniņa Kedarlaomera un Tidala, tautu ķēniņa, dienās. Tie sāka karot pret Sodomas ķēniņu Bēru, Gomoras ķēniņu Biršu, Admas ķēniņu Sineabu, Cebojimas ķēniņu Simoberu un Belas, tas ir Coāras, ķēniņu. Visi tie sapulcējās Sidimas ielejā, tas ir tur, kur tagad ir Sāls jūra. Divpadsmit gadus tie bija kalpojuši Kedarlaomeram, bet trīspadsmitajā tie atkrita. Un četrpadsmitajā gadā nāca Kedarlaomers un tie ķēniņi, kas bija ar viņu sabiedrojušies, un sakāva refajiešus pie Aštorot-Karnajimas, zuziešus pie Chāmas un emiešus Kirjatajim ielejā Un horiešus Seīra kalnos līdz pat El Paramai, kas ir pie tuksneša. Tad tie griezās atpakaļ un gāja līdz Ajin-Mišpatai, kas ir Kadeša, un izpostīja visu amalekiešu apgabalu un arī amoriešus, kas mita Chazezon-Tāmarā. Tad iznāca Sodomas ķēniņš, Gomoras ķēniņš, Admas ķēniņš, Cebojimas ķēniņš un Belas ķēniņš, tas ir Coāras ķēniņš; un tie taisījās karam ar viņiem Sidimas ielejā Pret Ēlamas ķēniņu Kedarlaomeru, pagānu tautu ķēniņu Tidalu, Sineāras ķēniņu Amrāfelu un Ēlasaras ķēniņu Arjochu—četri ķēniņi pret pieciem. Bet Sidimas ieleja bija bagāta ar asfalta bedrēm, un Sodomas un Gomoras ķēniņi bēga un iekrita tanīs, bet pārējie aizbēga kalnos. Un tie paņēma visu Sodomas un Gomoras mantību un pārtiku un aizgāja. Un tie sagūstīja arī Latu līdz ar viņa īpašumu, viņš bija Abrāma brāļa dēls, un aizgāja. Bet tas bija dzīvojis Sodomā. Tad kāds bēglis nāca un vēstīja ebrējam Ābramam, kas dzīvoja pie amorieša Mamres ozoliem; tas bija Eškola un Anera brālis; tie bija ar Abrāmu derības biedri. Kad Abrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā, tad viņš lika nostāties savam karaspēkam un mājās dzimušiem vergiem, trīs simt astoņpadsmit vīriem, un viņš dzinās tiem pakaļ līdz Danai. Un viņš sadalīja savus ļaudis un uzbruka tiem naktī, sita tos un dzinās tiem pakaļ līdz Chobai, ziemeļos no Damaskas. Un viņš atguva visu mantību un arī Latu, savu radinieku, līdz ar tā īpašumu, kā arī sievām un ļaudīm. Un Sodomas ķēniņš gāja tam pretim Savas ielejā, tas ir Ķēniņu ieleja, pēc tam, kad viņš bija atgriezies no Kedarlaomera un to ķēniņu sakāves, kas bija ar to. Un Melchisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija Visaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: „Lai svētī Abrāmu Visaugstais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.“ Un Abrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. Tad Sodomas ķēniņš sacīja viņam: „Dod man dzīvos, bet mantību paturi sev.“ Un Abrāms sacīja Sodomas ķēniņam: „Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Abrāmu darījis bagātu, Tikai to, ko šie jaunekļi ir patērējuši, un to vīru tiesu, kas nākas tiem, kas nākuši man līdz: Aners, Eškols un Mamre lai ņem savu daļu.“ Pēc šiem notikumiem tas Kungs runāja uz Abrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: „Nebīsties, Abrām, Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir loti liela.“ Un Abrāms atbildēja: „Dievs mans Kungs, ko Tu man gribi dot? Redzi, es staigāju apkārt bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Eliēzers.“ Un Abrāms teica: „Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus. Viens no maniem kalpiem būs mans mantinieks.“ Un tad tā Kunga vārds notika viņam: „Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks.“ Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: „Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēji tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,“ Viņš tam teica. Un Abrāms paļāvās uz to Kungu, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. Un Viņš sacīja tam: „Es esmu tas Kungs, kas tev lika iziet no Ūras Kaldejā, lai tev dotu šo zemi par īpašumu.“ Bet tas sacīja: „Kungs mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to mantošu?“ Un Viņš sacīja: „Atnes Man triju gadu jaunlopu, triju gadu kazu un triju gadu aunu, balodi un ūbeli.“ Un tas Viņam atnesa un sagatavoja visus tos, sadalīja tos uz pusēm un lika vienu gabalu pret otru, bet putnus tas nesadalīja. Un vanagi krita uz kustoņiem, bet Abrāms tos aizdzina. Un kad saule bija tuvu rietam, tad miegs uznāca Ābramam un lielas izbailes, liela tumsa nolaidās pār viņu. Un Viņš sacīja Abrāmam: „Piemini, zintin zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un tiem tur būs būt par kalpiem, un tos tur pazemos četri simt gadus. Bet arī to tautu, kas tos kalpinās, Es tiesāšu; pēc tam tie dosies ceļā ar bagātu mantību. Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem, un sirmā vecumā tu tapsi aprakts. Un ceturtai paaudzei būs atgriezties šurp, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.“ Un notika, kad saule bija nogājusi un bija iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains cepiis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem. Tanī dienā tas Kungs noslēdza ar Abrāmu derību, sacīdams: „Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei—Eifratas upei, Arī kēniešus, kadmoniešus, hetiešus, serifiešus, refejiešus, amoriešus, kānaāniešus, girgaziešus un jebusiešus.“ Bet Sāra, Ābrāma sieva, tam nebija dzemdējusi, un tai bija kalpone no Ēģiptes, tās vārds bija Hagara. Un Sāra teica Ābramam: „Redzi, tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt, ej pie manas kalpones, varbūt no viņas man tiks doti pēcnācēji?“ Un Ābrāms paklausīja Sāras balsij. Un Sāra, Ābrāma sieva, paņēma ēģiptieti Hagaru, savu kalponi, un deva to Ābrāmam par sievu pēc tam, kad tas desmit gadus bija nodzīvojis Kānaānas zemē. Un viņš gāja pie Hagaras, un tā tapa grūta. Un kad tā redzēja, ka tā ir grūtniece, tad viņas kundze tai likās nicināma. Tad Sāra sacīja Ābrāmam: „Netaisnība, kāda man notikusi, lai nāk pār tevi; es esmu devusi savu kalponi tavā klēpī, bet kad tā redzēja, ka ir grūta, es kļuvu nicināma viņas acīs; lai tas Kungs ir tiesnesis starp mani un tevi.“ Tad Ābrāms teica Sārai: „Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk.“ Tad Sāra viņu pazemoja. Bet viņa aizbēga prom no tās. Bet tā Kunga eņģelis to atrada pie ūdens avota tuksnesī, pie avota ceļā uz Sūru. Un viņš teica Hagarai, Sāras kalponei: „No kurienes tu nāc, un kurp tu ej?“ Bet tā atbildēja: „No savas valdnieces Sāras es esmu bēgusi.“ Un tā Kunga eņģelis sacīja viņai: „Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas.“ Un tā Kunga eņģelis teica tai: „Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tu viņus vairuma dēļ nesaskaitīsi.“ Un tā Kunga eņģelis teica tai: „Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu, un tev būs saukt viņa vārdu—Ismaēls, jo tas Kungs tevi ir uzklausījis tavās bēdās. Viņš būs savvaļas vīrs; viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu, un viņš nevienam savu brāļu starpā negriezīs ceļu.“ Un viņa nosauca tā Kunga vārdu, kas bija runājis uz viņu: „Tu esi manas parādības Dievs,“ io viņa teica: „Vai tad es neesmu Viņu redzējusi, kas mani redz!“ Tāpēc šo avotu sauc „Beer la kaj roi.“ Tas ir starp Kadešu un Baradu. Un Hagara dzemdēja Ābrāmam dēlu, un Ābrāms nosauca savu dēlu, ko Hagara bija dzemdējusi, vārdā Ismaēls. Bet Ābrāmam bija astoņdesmit seši gadi, kad Hagara dzemdēja Ābrāmam Ismaēlu. Un Ābrāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad tas Kungs atklājās Ābrāmam un teica viņam: „Es esmu tas Visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns. Un Es celšu derību starp sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu.“ Tad Abrāms nometās uz savu vaigu, un Dievs sacīja viņam: „Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Abrāms, bet tavam vārdam būs būt Ābrahams, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tavām miesām. Un Es uzcelšu savu derību starp sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību, un būšu par Dievu tev un taviem pēctečiem pēc tevis. Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi, par mūžīgu īpašumu; un Es tiem būšu par Dievu.“ Un Dievs sacīja uz Ābrāhamu: „Bet tu sargā manu derību, tāpat tavi pēcnācēji uz cilšu ciltīm pēc tevis. Bet tā ir mana derība starp Mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīrietim. Un apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai ir derības zīme starp mani un starp jums. Astoņu dienu vecumā ikviens vīrietis jūsu vidū lai top apgraizīts uz cilšu ciltīm; ikviens, kas mājās dzimis, un ikviens, ko tu par savu naudu esi pircis no visiem tiem svešinieku bērniem, kas nav no taviem pēcnācējiem. Patiesi, apgraizītiem jātiek visiem, kas tavā namā dzimuši un kas par naudu ir pirkti; lai mana derība pie jūsu miesām ir mūžīga derība. Bet neapgraizītais vīrietis, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, manu derību tas ir lauzis.“ Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: „Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraj, bet Sāra lai ir viņas vārds. Jo Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un valstu ķēniņi celsies no tās.“ Un Ābrahāms nometās uz savu vaigu, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam var vēl bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadi, varētu vēl dzemdēt? Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: „Ka tik Ismaēls Tavā priekšā paliktu pie dzīvības.“ Un Dievs atbildēja: „Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņu vārdā—īzāks, un Es celšu savu derību ar viņu par mūžīgu derību ar viņa pēcnācējiem pēc viņa. Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam un vairošu viņu ļoti; divpadsmit virsaiši viņam tiks dzemdēti; un Es viņu darīšu par lielu tautu. Bet savu derību Es celšu ar īzāku, ko tev dzemdēs Sāra šinī laikā nākamajā gadā.“ Un kad Dievs beidza ar Ābrahāmu runāt, Viņš uzbrauca no Ābrahāma uz debesīm. Tad Ābrahāms ņēma Ismaēlu, savu dēlu, un visus viņa namā dzimušos un visus par naudu pirktos, ikvienu vīrieti, kas atradās Ābrahāma namā, un apgraizīja to miesu priekšādas tanī pat dienā, kad Dievs to viņam bija piekodinājis. Un Ābrahamam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad miesu priekšādas tika apgraizītas. Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadus vecs, kad viņa miesas priekšāda tika apgraizīta. Tanī pašā dienā tika apgraizīti Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls. Sarah. Un ikviens viņa namā dzimušais un par naudu pirktais no svešnieku dēliem tika apgraizīts līdz ar viņu. Un tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās un, raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un teica: „Mans Kungs, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?“ Un tie teica: „Labi, dari kā tu esi sacījis.“ Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: „Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.“ Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sadja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?“ Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.“ Bet tas teica: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un, lūk, tavai sievai Sārai būs dēls.“ Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tādēļ Sāra smējās pie sevis, domādama: „Pēc tam, kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Bez tam mans kurgs ir jau sirmgalvis.“ Un tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: „Kāpēc tad Sāra smējās, sevī domādama: Vai man patiešām būs vēl dzemdēt, tik vecai esot? Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis šinī gada laikā, un Sārai būs dēls.“ Un Sāra meloja, teikdama: „Es neesmu smējusies,“ jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: „Kā tad nē, —tu smējies.“ Un tie vīri cēlās no turienes un virzījās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja viņiem līdz, tos pavadīdams. Un tas Kungs domāja: „Vai man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt? Jo Ābrahāmam tiešām būs tapt par lielu un spēcīgu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas. Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.“ Un tas Kungs sacīja: „Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga. Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības nākušas pie manis, visu Es gribu dabūt zināt.“ Un, nogriezušies no turienes, vīri aizgāja uz Sodomu, bet Ābrahāms arvien vēl stāvēja tā Kunga vaiga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja. „Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu tiešām iznicināsi tos un nepataupītu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tieesu.“ Un tas Kungs sacīja: „Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.“ Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: „Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu putekļi un pīšļi. Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad ari šo piecu dēļ izpostītu visu pilsētu?“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.“ Un viņš turpināja: „Varbūt, ļoti var būt, ka tiek atrasti tur četrdesmit.“ Un Viņš atbildēja: „Nē, Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ.“ Un viņš sacīja: „Lūdzams, nedusmojies, mans Kungs, ka es gribu runāt: varbūt tur atrastos trīsdesmit?“ Un Viņš teica: „Es to nedarīšu, ja tur atrastos trīsdesmit.“ Tad viņš sacīja: „Es esmu pasācis uzdrošināties runāt ar savu Kungu: varbūt tur atrastos divdesmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ.“ Un viņš sacīja: „Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi: varbūt atrastos tikai desmit?“ Un Viņš sacīja: „Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.“ Un tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis runāt ar Ābrahāmu. Bet Ābrahāms atgriezās savā dzīves vietā. Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un Lats, tos ieraudzījis, cēlās viņu priekšā un klanījās ar savu vaigu līdz zemei. Un viņš sacija: „Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu.“ Bet tie teica: „Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.“ Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja mielastu un cēla tiem priekšā neraudzētas maizes, un tie ēda. Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, sākot ar zēniem un beidzot ar sirmgalvjiem, visādi ļaudis no visām malām. Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās šo nakti? Liec tiem iznākt ārā pie mums; mēs gribam tos.“ Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtus un durvis aizslēgdams aiz sevis, un sacīja: „Brāļi, nedariet taču tādu grēku! Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis, es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī.“ Bet viņi teica: „Ej nost“; un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis, lai dzīvotu kā svešinieks, un tagad viņš grib uzmesties par soģi. Tagad mēs tev vēl vairāk ļauna darīsim kā tiem.“ Un tie uzmācās ar varu šim vīram—Latam, un grasījās atlauzt durvis. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza. Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast. Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots, savi dēli un savas meitas? Tos, kā arī visus citus savējos, kas tev ir šinī pilsētā, izved ārā. Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.“ Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: „Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.“ Bet viņs likās savu znotu acīs smieklīgs. Un tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: „Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ.“ Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tie teica: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.“ Un Lats sacīja viņiem: „Nē jel, mans Kungs. Redzi, tavs kalps ir atradis žēlastību tavās acīs, un Tu man esi daudz žēlastības parādījis, ka es saglābju savu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs. Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.“ Un Viņš sacīja tam: „Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi nonācis tur“. Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra. Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Bet tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm. Un Viņš izpostīja šīs pilsētas visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. Bet viņa, Lata, sieva atskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Un Ābrahāms jozās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur tā Kunga priekšā bija stāvējis. Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns. Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš sūtīja Latu prom no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis. Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā. Un tad vecākā sacīja jaunākai: „Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīrieša nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji.“ Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un vecākā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Un nākamajā dienā vecākā sacīja jaunākai: „Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien: ej tad tu, un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva.“ Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. Un pirmdzimtai piedzima dēls, un tā to nosauca vārdā Moābs, tas ir moābiešu ciltstēvs līdz šai dienai. Un arī jaunākā dzemdēja dēlu, un viņa to nosauca vārdā—Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu ciltstēvs līdz šai dienai. No turienes Ābrahāms devās uz Negeba apgabalu, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Sūru un uzkavējās kā svešinieks Gerarā. Un Ābrahāms sacīja, ka viņa sieva Sāra esot viņa māsa. Tad Geraras ķēniņš Abimelechs sūtīja un paņēma viņu. Bet Dievs naktī parādījās Abimelecham kādā sapnī un sacīja tam: „Redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, jo viņa ir precēta sieva.“ Bet Abimelechs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: „Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! Vai viņš neteica man: Tā ir mana māsa? Bet viņa pati taču arī teica: Tas ir mans brālis. Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis.“ Un Dievs sacīja viņam sapnī: „Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. Bet tagad: atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder.“ Un Abimelechs otrā rītā steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās. Tad Abimelechs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: „Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu par mani un par manu valsti esi licis nākt tik lielam grēkam? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis.“ Un Abimelechs jautāja Ābrahāmam: „Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?“ Ābrahāms sacīja: „Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. Un, patiešām, vina ir arī mann māsa: viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. Un kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: Lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi: ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki uz mani: Tas ir mans brālis.“ Un Abimelechs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru. Un Abimelechs teica: „Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk.“ Bet Sārai viņš sacīja: „Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota.“ Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelechu, ir viņa sievu, ir viņa kalpones, ka atkal varēja dzemdēt. Jo tajā laikā Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu sievieti Ābrahāma sievas Sāras dēļ. Bet tas Kungs Sāru piemeklēja, kā Viņš to bija teicis; un tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par īzāku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis. Bet Ābrahāms bija simtu gadu vecs, kad īzāks, viņa dēls, tam piedzima. Un Sāra domāja: „Dievs man sagādājis apsmieklu: ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani.“ Un viņa teica: „Kas gan būtu vēstijis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu.“ Un bērns auga un tika atradināts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad īzāku atšķīra. Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies. Un viņa sacīja Ābrahāmam: „Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.“ Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam viņa dēla dēļ. Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: „Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Izāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji. Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums.“ Un Ābrahāms nākošā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku, un deva tos Hagarai, un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; bet viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma. Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmērām bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: „Es nevaru noraudzīties zēna miršanā.“ Tā viņa tur sēdēja, bet zēns pacēla savu balsi un sāka raudāt. Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm: „Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu.“ Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam nodzerties. Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga, un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku. Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes. Un ap šo laiku notikās, ka Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, sacīja Ābrahāmam: „Dievs ir ar tevi visās lietās, kādas tu dari. Bet tagad apstiprini man šeitan ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks.“ Un Ābrahāms atbildēja: „Es zvērēšu.“ Un Ābrahāms pārmeta Abimelecham par ūdens aku, kuru Abimelecha kalpi bija atņēmuši. Abimelechs atbildēja: „Es nezinu, kas to ir darījis, tu arī man to agrāk nepaziņoji, un es tiešām arī pats līdz šai dienai to nebiju dzirdējis.“ Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimelecham. Un abi noslēdza derību. Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Un Abimelechs prasīja Ābrahāmam: „Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?“ Viņš atbildēja: „Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man redzama liecība, ka es šo aku esmu izracis.“ Tāpēc šī vieta saucās par Bēršebu, ka šinī vietā abi apmainījās zvērestiem. Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē. Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca tā Kunga—Mūžīgā Dieva vārdu. Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu. Pēc šiem notikumiem gadījās, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: „Ābrahām!“ Un tas atbildēja: „Te es esmu.“ Tad Viņš teica: „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.“ Un Ābrahāms posās rītā ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu—īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kādu Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: „Palieciet jūs ar ēzeli šeitan. Bet es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.“ Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: „Mans tēvs!“ Tas teica: „Te es esmu, mans bērns.“ Tas teica: „Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?“ Ābrahāms sacīja: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.“ Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahams izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: „Abrahām! Ābrahām!“ Bet tas teica: „Te es esmu.“ Un viņš sacīja: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.“ Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja tur aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šo vietu: „Jahve-jire.“ Tā vēl šodien mēdz teikt: Uz kalna: „Dievs izredz.“ Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm Un sacīja: „Es esmu zvērējis, saka tas Kungs, ka tāpēc, ka tu šo esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastmalā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi bijis paklausīgs manam vārdam.“ Un Ābrahāms atgriezās pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Bēršebu, un Ābrahāms dzīvoja Bēršebā. Un pēc šiem notikumiem Ābrahāmam tika pateikts: „Redzi, ari Milka ir dzemdējusi bērnus Nahoram, tavam brālim: Ucu, viņa pirmdzimto, un Buzu, tā brāli, un Kemuēlu, aramiešu ciltstēvu, Ari Kesedu, Chazu, Pildašu, Jidlapu un Betuēlu.“ Un Betuēls dzemdināja Rebeku. Visus šos astoņus dzemdēja Milka Nahoram, Ābrahāma brālim. Un arī viņa blakus sieva, vārdā Reuma, dzemdēja dēlus: Tebachu, Gahamu, Tahasu un Maāchu. Un Sārai bija simts divdesmit septiņi gadi, tāds bija Sāras vecums. Un Sāra nomira Kirijat-arbā, tā ir Hebrona, Kānaāna zemē, un Ābrahāms rīkoja Sārai bēres un to apraudāja. Tad Ābrahāms cēlās no sava miroņa apstāvēšanas un sacīja uz hetiešiem: „Es kā svešinieks dzīvoju pie jums; atvēliet man dzimtskapu, lai es varētu apglabāt savu mirušo, kas tagad pie manis.“ Un hetieši atbildēja Ābrahāmam, sacīdami tam: „Uzklausi mūs, kungs! Tu esi Dieva paaugstināts mūsu vidū, vislabākajā no mūsu kapu vietām aproc savu mirušo. Neviens mūsu vidū neaizliegs savu kapu, ka tu tur nevarētu aprakt savu mirušo.“ Un Ābrahāms piecēlies atdeva godu, zemu klanoties zemes iedzīvotāju, Heta bērnu, priekšā. Un viņš sacīja viņiem, teikdams: „Ja jums patīk, ka es aproku savu mirušo, kas pie manis, tad klausiet jel mani un griezieties manis labā pie Efrona, Cochara dēla, Ka viņš man dotu alu Makpelā, kas viņam pieder, un kas atrodas viņa tīruma galā. Par pilnu atlīdzību sudrabā lai viņš dod to man jūsu klātienē par dzimtskapa vietu.“ Bet Efrons atradās turpat starp hetiešiem. Un hetietis Efrons atbildēja Ābrahāmam, visiem hetiešiem, kas bija ienākuši pa pilsētas vārtiem, klausoties: „Ne tā, kungs. Klausi mani; es tev atdodu tīrumu un alu, kas tanī; es tev to dāvinu, ciltsbrāļu klātbūtnē es tev to dāvinu, aproc savu mirušo.“ Un Ābrahāms paklanījās līdz zemei zemes iedzīvotāju priekšā Un sacīja, zemes iedzīvotājiem dzirdot: „Ja tu gribi būt mans draugs, tad klausies: es tev došu samaksu par tīrumu, pieņem to no manis, lai es tur varu aprakt savu mirušo.“ Tad Eirons atbildēja Ābrahāmam, teikdams: „Kungs, dzirdi mani; četri simti sudraba seķeļu, ko tas gan nozīmē mūsu starpā! Aproc, lūdzams, savu mirušo.“ Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra Efronam naudu, kādu tas bija minējis, Heta bērniem klāt esot, —četri simt sudraba seķeļus pēc parastās tirgus vērtības. Tā Ābrahāma īpašumā nonāca tīrums pie Makpelas iepretim Mamrei, —tīrums līdz ar alu, kas tanī, līdz ar visiem kokiem, kādi atradās tanī tīrumā un visā tajā robežu apgabalā, Visu hetiešu klātbūtnē, kas vien tās pilsētas vārtos bija sapulcējušies. Un Ābrahāms apraka savu sievu Sāru tanī salā, kas atrodas Makpela tīrumos, iepretim Mamrei, tas ir Hebronai, Kānaāna zemē. Tā tīrums un ala, kas tanī bija, nonāca Ābrahāma īpašumā no hetiešiem par dzimtskapu vietu. Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa. Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: „Liec savu roku zem manas ciskas Un zvēri man pie Dieva Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kūru vidū es dzīvoju, Bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam īzākam.“ Tad kalps sacīja: „Varbūt sieva nevēlēsies nākt man iīdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu esi iznācis?“ Un Ābrahāms sacīja viņam: „Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp. Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, un kas sacījis man, un zvērējis man, sacīdams: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, Tas sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes. Bet ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ.“ Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un apstiprināta ar zvērestu visus šos solījumus. Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas, un viņš cēlās un nonāca Mezopotamijā Nahora pilsētā. Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē, pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt, Un sacīja: „Dievs Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sācis: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuru Tu esi novēlējis savam kalpam īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.“ Un notika, ickāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija Betuēla meita, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, kuru neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, piepildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: „Lauj man drusku nodzerties no tava trauka.“ Tad viņa atbildēja: „Dzer, mans kungs!“ Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un padzirdīja viņu. Un kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: „Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.“ Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Dievs licis izdoties viņa ceļam, vai ne. Un lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pus seķeļa svarā un divas zelta rokas sprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā Un sacīja: „Kā meita tu esi? Un saki man, vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?“ Un tā atbildēja: „Es esmu Betuēla meita, kas ir Milkas dēls, kuru tā dzemdēja Nahoram.“ Un viņa sacīja tam: „Arī salmu un siena ir pie mums pietiekamā daudzumā, kā arī vietas gana pārnakšņošanai.“ Tad tas vīrs noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā Un sacīja: „Slavēts lai Kungs Dievs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!“ Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota. Bet kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokas sprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: „Tā un tā tas vīrs uz mani runājis,“ —tad tas izgāja pie tā vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: „Nāc iekšā, tu, tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem.“ Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamielus un deva salmus un sienu kamieļiem, ari ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai. Bet kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: „Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še.“ Tie sacīja: „Runā!“ Viņš sacīja: „Es esmu Ābrahāma kalps. Un tas Kungs manu kungu ir ļoti bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus. Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir. Un mans kungs lika man zvērēt piekodinot: Tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut ari es dzīvoju viņu zemē. Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu. Es iebildu savam kungam: Varbūt šī sieva nesekos man? Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, Viņš sūtīs savu eņģeli tev līdz un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs. Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies, Redzi, es stāvu te pie ūdens avota; lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: Dodi, lūdzama, man nodzerties no tava trauka, Lai viņa man atbildētu: Dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt, un ir tā sieva, kuru tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam. Un iekāms es biju pabeidzis savā sirdī tā spriest, lūk, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: Dodi, lūdzu, ari man dzert. Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: Dzer, un ari taviem kamieļiem es došu dzert. Un es padzēros un arī manus kamieļus tā padzirdīja. Tad es jautāju viņai un sacīju: Kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas, un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokas sprādzes ap viņas rokām. Un es noliecos un nometos ceļos tā Kunga, mana pavēlnieka Ābrahāma Kunga priekšā, un slavēju to Kungu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu. Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kfeisi.“ Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: „No tā Kunga tas ir nācis, —mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.“ Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, ka tas nometās zemē tā Kunga priekšā. Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai un deva dārgas dāvanas ari viņas brālim un viņas mātei. Un viņi ēda un dzēra—viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti, un no rīta tie piecēlās un sacīja: „Atlaidiet mūs uz mūsu mājām.“ Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: „Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi ict.“ Bet viņš sacīja tiem: „Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga.“ Tad tie sacīja: „Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai.“ Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: „Vai tu gribi sekot šim vīram?“ Un viņa atbildēja: „Es iešu.“ Un tie atlaida Rebeku un tās aukli un Ābrahāma kalpu un tos vīrus, kas tam bija. Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: „Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošiem un simtstūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus.“ Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā. Bet īzāks nāca no Lechaj-roi avota, jo viņš bija Negeba iemītnieks. Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: „Kas ir šis virs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?“ Un kalps atbildēja: „Tas ir mans kungs.“ Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja īzākam visu, ko bija darījis. Un īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un vinš to mīlēja. Tā īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves. Ābrahāms atkal no jauna ņēma sev sievu, tās vārds bija Ketūra. Un tā viņam dzemdēja Zimranu, Jokšanu un Medaanu un Midianu, Jisbaku un Suachu. Bet Jokšans dzemdināja Sebu un Dedanu, un Dedana pēcnācēji bija asurieši, letusieši un leumieši. Bet Midiana bērni ir: Eifa un Efers, Hanochs, Abida un Ēlda; visi tie ir Ketūras dzimuma. Un Ābrahāms nodeva visu, kas tam bija, īzākam. Bet blakussievu bērniem, kas Ābrahāmam bija, Ābrahāms izdalīja dāvanas. Un viņš, vēl dzīvs būdams, šķīra tos no īzāka, aizsūtīdams viņus austrumu virziena uz Austrumu zemi. Šādi ir Ābrahāma mūža gadi: viņš piedzīvoja simts septiņdesmit piecus gadus. Un viņš aizmiga un nomira lielā vecumā, pēc nodzīvotas dzīves, sirmgalvis būdams, un tika piepulcināts saviem tēviem. Un īzāks un Ismaēls, viņa dēli, viņu apglabāja Makpelas alā, kas atrodas hetieša Efrona, Zochāra dēla, tīrumā pretim Mamrei. Tīrumā, kuru Ābrahāms bija pircis no Heta pēcnācējiem, Ābrahāms tika apglabāts, un arī Sāra, viņa sieva. Un notika, ka pēc Ābrahāma nāves Dievs svētīja īzāku, viņa dēlu, un īzāks apmetās pie Lechaj-roi avota. Šie ir Ābrahāma dēla Ismaēla ciltsraksti; viņu Ābrahāmam dzemdēja Hagara, Sāras ēģiptiešu kalpone. Šie ir Ismaēla dēlu vārdi secībā pēc viņu ciltīm; Ismaēla vecākais dēls Nebajots, Kēdars, Adbels un Mibsāms, Misma, Dūma un Masa, Chādads, Tema, Jeturs, Nafiss un Kedma. Tie ir Ismaēla dēli, un tie ir viņu vārdi pēc viņu sētām un nometnēm: divpadsmit virsaiši pēc viņu ciltīm. Un šādi ir Ismaēla mūža gadi: simts trīsdesmit septiņi gadi, un viņš aizmiga, nomira un tika piepulcināts saviem tēviem. Un viņš mita no Chavilas līdz Sūrai, kas ir uz rītiem no Ēģiptes ceļā uz Asuru, iepretim visiem saviem brāļiem viņš bija apmeties. Šie ir Ābrahāma dēla īzāka ciltsraksti: Ābrahāms dzemdināja īzāku. Un īzakam bija četrdesmit gadi, kad viņš dabūja par sievu Rebeku no Mezopotamijas, aramieša Betuēla meitu, aramieša Lābana māsu. Un īzāks savas sievas dēļ stipri pielūdza Dievu, jo tā bija neauglīga, un Dievs ļāvās pielūgties, un viņa sieva Rebeka kļuva grūta. Un divi bērni rozījās viņas miesās, un viņa sacīja: „Vai tam tā būt? Kāpēc gan man tā notiek?“ Un tas Kungs viņai atbildēja: „Divi tautas ir tavā klēpī, un divi ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam.“ Un kad viņas dienas piepildījās, lai tā dzemdētu, tad tiešām dvīņi bija tās klēpi. Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains mētelis, tāpēc to nosauca vārdā Ēzavs. Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēzava papēdi, tāpēc viņa vārdu nosauca Jēkabs; un īzaks bija, tiem dzimstot, sešdesmit gadus vecs. Un kad bērni pieauga, tad Ēzavs kļuva liels mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un īzāks iemīlēja Ezavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēzavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēzavs sacīja Jēkabam: „Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,“ tāpēc to dēvē par Ēdomu. Tad Jēkabs atbildēja: „Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.“ Un Ēzavs sacīja: „Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?“ Un Jēkabs sacīja: „Zvēri man papriekš.“ Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs cēla Ēzavam priekšā maizi un lēcu virumu, un tas ēda, un dzēra, un cēlās, un aizgāja. Tā Ēzavs nicināja savu pirmdzimtību. Bads bija izcēlies tai zemē pēc pirmā bada, kas bija bijis Ābrahāma laikā, un īzāks nogāja pie Abimelecha, filisdešu ķēniņa, uz Gerāru. Un tas Kungs parādījās viņam un sacīja: „Nenoej uz Ēģiptes zemi, bet paliec uz dzīvi tanī zemē, kuru Es tev norādīšu. Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, jo Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēctečiem Es visas šīs zemes griou dot, un Es īstenošu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis. Un Es darīšu lielu tavu pēcnācēju pulku kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas tās zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, Tāpēc ka Ābrahāms bija manai balsij paklausījis un bija sargājis manas pavēles un manus norādījumus, manus baušļus un manus likumus.“ Un īzāks dzīvoja Gerārā. Tad tās vietas iemītnieki vaicāja par viņa sievu. Un viņš atbildēja: „Tā ir mana māsa,“ jo viņam bija bailes sacīt: „mana sieva,“ lai pilsētas vīri nenokautu viņu Rebekas dēļ, jo tā bija skaista. Kad laiks viņam tur ieilga, tad filistiešu ķēniņš Abimelechs reiz skatījās pa logu un ieraudzīja īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. Un Abimelechs pasauca īzaku un sacīja: „Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: Tā ir mana māsa.“ Un īzāks tam atbildēja: „Tāpēc ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ.“ Un Abimelechs tad sacīja: „Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu mums būtu uzkrāvis lielu noziegumu!“ Un Abimelechs izdeva pavēli visiem ļaudim ar vārdiem: „Kas aizkars šo vīru un tā sievu, tam mirtin jāmirst.“ Un īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un dzīvojot kļuva arvien bagātāks, līdz kamēr bija kļuvis loti bagāts. Viņam piederēja sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki un liels pulks kalpu, tā ka filistieši to apskauda. Visas akas, kādas bija izrakuši viņa tēva kalpi viņa tēva Ābrahāma dienās, filistieši bija aizrakuši un aizbēruši ar zemi. Un Abimelechs sacīja īzākam: „Aizej no manis, jo tu esi kļuvis pārāk varens manā priekšā.“ Un īzāks aizgāja no turienes un uzcēla savas teltis Gerāras ielejā un palika tur dzīvot. Un īzāks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahāma dienās bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un nosauca tās tādos pat vārdos, kā viņa tēvs tās bija saucis. Un īzaka kalpi raka tanī ielejā un uzraka avotu ar dzīvu ūdeni. Un Gerāras gani naidojās ar īzāka ganiem, sacīdami: „Tas ir mūsu ūdens.“ Un viņš nosauca šī avota vārdu Eseka, tāpēc ka jaudis bija naidojušies. Tad viņi atraka vēl vienu avotu un naidojās arī tā dēļ. Un viņš nosauca to Sitna. Viņš devās no turienes tālāk un atraka citu avotu, bet šoreiz neķildojās. Tāpēc viņš nosauca to Reehobot, jo sacīja: „Tagad Dievs liek mums izplēsties, un mēs varam augļoties šinī zemē.“ Un viņš devās no turienes uz Bēršebu. Un Dievs parādījās viņam sapnī, sacīdams: „Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebīsties, jo Es esmu ar tevi, Es tevi svētīšu un mana kalpa Ābrahāma dēļ Es tavus pēcnācējus vairošu.“ Un viņš uzcēla tur altāri un piesauca tā Kunga vārdu, un uzcēla tur savas teltis, un īzāka kalpi raka tur aku. Bet Abimelechs reiz atnāca pie viņa no Gerāras kopā ar Achuzatu, savu tuvu draugu, un Pikolu, savu karaspēka virsnieku. Un īzāks sacīja viņiem: „Kāpēc jūs nākat pie manis? Jo jūs taču ienīstat mani un esat mani aizsūtījuši prom no sevis.“ Bet tie sacīja: „Mēs redzēt redzam, ka tas Kungs ir bijis ar tevi, un tā mēs domājām, lai būtu solījums mūsu starpā—starp mums un starp tevi, un lai nodibinātos saderība mūsu vidū, Un tu nedarītu mums nekā ļauna, kā arī mēs tevi neesam pazemojuši, ka esam tev tikai labu vien darījuši, tevi mierā esam atlaiduši uz šejieni, tu tā Kunga svētītais.“ Un viņš tiem sarīkoja dzīres, un tie ēda un dzēra. Un viņi piecēlās rītā un zvērēja cits citam. Tad īzāks tos atlaida un viņi miermīlīgi izšķīrās. Un tanī dienā nāca īzāka kalpi un paziņoja viņam par aku, kādu tie bija rakuši, tam sacīdami: „Mēs esam atraduši ūdeni.“ Un viņš to nosauca par Šebu, tāpēc ka tur atrodas Bēršebas pilsēta līdz pat šai dienai. Un Ezavs bija četrdesmit gadus vecs, kad tas sev par sievu ņēma hetieša Bērija meitu Judīti un hetieša Elona meitu Basmati. Tās darīja sirdsēstus īzākam un Rebekai. Un notika, kad īzāks bija jau nosirmojis un vecs tapis un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka tas vairs nevarēja redzēt, tad tas ataicināja savu vecāko dēlu Ezavu un sacīja tam: „Mans dēls.“ Un tas viņam atbildēja: „Te es esmu!“ Bet viņš sacīja: „Redzi, es esmu vecs tapis, un es nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Sagatavo man azaidu tā, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.“ Bet Rebeka dzirdēja īzāku ar Ēzavu, savu dēlu, tā runājam; un Ezavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: „Redzi,“ viņa teica, „es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēzavu, tavu brāli, sacīdams: Atnes man medījumu un sagatavo man maltīti, ka es varu ēst un tevi svētīt tā Kunga priekšā, iekāms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: Ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus diženus āzīšus. Es tos sagatavošu azaidam tavam tēvam tā, kā viņš to mīl, Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.“ Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: „Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.“ Tad viņa māte atbildēja: „Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi man un ej un dabū man.“ Un viņš aizgāja, paņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja azaidu, kā tas viņa tēvam patika. Un Rebeka paņēma Ēzava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. Un viņa sava dēla rokās ielika viņas gatavoto azaidu un maizi. Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: „Mans tēvs.“ Un tas atbildēja: „Te es esmu, kas tu esi, mans dēls?“ Un Jēkabs sacīja savam tēvam: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs. Es esmu darījis, kā tu sacīji, celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.“ Un īzāks sacīja savam dēlam: „Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?“ Un viņš atbildēja: „Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt.“ Tad īzāks sacīja Jēkabam: „Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēzavs, vai ne.“ Un Jēkabs tuvojās savam tēvam īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: „Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēzava rokas.“ Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēzava rokas. Un viņš to svētīja. Un viņš sacīja: „Vai tu tiešām esi mans dēls Ēzavs?“ Un viņš sacīja: „Es tas esmu.“ Tad viņš sacīja: „Nāc man tuvāk klāt, lai es varētu ēst no medījuma, mans dēls, lai es tevi svētu.“ Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs īzāks sacīja viņam: „Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.“ Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un viņš to svētīja, sacīdams: „Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Dievs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas, un no zemes treknuma, un daudz labības, un svaiga vīna. Un tautas lai tev kalpo, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks taviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai ir tas, kas tevi lād, un svētīts lai ir, kas tevi svētī.“ Un tikko īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva īzāka, tā Ezavs, viņa brālis, nāca no savām medībām. Un ari tas sagatavoja azaidu, ienesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: „Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt.“ Tad viņa tēvs īzāks tam sacīja: „Kas tu esi?“ Un viņš sacīja: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs.“ Tad īzāks izbijās bez mēra un sacīja: „Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu, svētījis, un tas ari paliks svētīts.“ Kad Ēzavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas dziļā sarūgtinājumā stiprā balsī sāka kliegt un sacīja savam tēvam: „Svētī arī mani, mans tēvs.“ Un viņš sacīja: „Tavs brālis ir ar viltu nācis un paņēmis tavu svētību.“ Tad Ēzavs sacīja: „Pēc tiesas viņu sauc Jēkabu, jo viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.“ Un tas teica: „Vai tev vairs nav atlikusies nekāda svētība?“ Un īzāks atbildēja un sacīja Ēzavam: „Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem taviem brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un svaigu vīnu es viņam esmu piešķīris, —bet tev? —Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?“ Un Ēzavs sacīja savam tēvam: „Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs.“ Un viņš pacēla savu balsi un raudāja. Tad viņa tēvs īzāks atbildēja un sacīja viņam: „Lūk, bez zemes treknuma būs zeme un bez debess rasas no augšienes. No sava zobena tev būs dzīvot, un taviem brāļiem tev būs kalpot, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla.“ Un Ēzavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: „Gan manam tēvam drīzi nāks bēdu laiki, jo es gribu nokaut savu brāli Jēkabu.“ Bet Rebekai atstāstīja Ēzava, viņas vecākā dēla, vārdus, un viņa aizsūtīja kādu un pasauca savu jaunāko dēlu Jēkabu un sacīja tam: „Redzi, tavs brālis Ēzavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi man, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Chāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norims. Lai tava brāļa dusmas no tevis novirzās, un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?“ Un Rebeka sacīja īzākam: „Hetietes man dara dzīvi apnicīgu viņu tuvumā. Ja Jēkabs ari ņemtu Heta meitu par sievu, tādu, kādas tās ir šinī zemē, kam tad vairs man dzīvot?“ Tad īzāks aicināja Jēkabu, un svētīja to, un pavēlēja tam, un sacīja: „Tev nebūs sievu ņemt no kānaānietēm. Celies, ej uz Mezopotamiju, uz sava mātes tēva Betuēla namu un paņem sev no tās vietas sievu no tava mātes brāļa Lābana meitām. Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu, Un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto sev to zemi, kufā tu mīti kā svešinieks, kujru Dievs ir devis Ābrahāmam.“ Tā īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotamiju pie sava un Ēzava mātes brāļa, aramieša Lābana, Betuēla dēla. Un Ēzavs redzēja, ka īzāks Jēkabu bija svētījis un to bija aizsūtījis uz Mezopotamiju, lai ņemtu sev no tās vietas sievu, un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: „Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām, Un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotamiju. Un Ēzavs arī redzēja, ka viņa tēvam īzākam Kānaāna meitas nebija pa prātam. Tad Ēzavs devās pie Ismaēla un paņēma sev klāt par sievu pie savām sievām Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu Machalatu, kas bija māsa Nebojotam. Bet Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Chāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš paņēma vienu no akmeņiem, kādi tur tanī vietā bija, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: „Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes smiltis, un tu izpletīsies uz rietumiem un uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu eji, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.“ Un Jēkabs uzmodās no sava miega un sacīja: „Tiešām tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.“ Un viņam metās bail, un tas sacīja: „Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.“ Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza. Un Jēkabs deva svinīgu solījumu, sacīdams: „Ja Dievs Kungs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, kādu es tagad eju, un man dos maizi, ko ēst, drēbes, ar ko ģērbties, Un man sveikam liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu. Bet šis akmens, kādu es esmu nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.“ Un Jēkabs cēlās kājās un devās uz austrumnieku zemi. Un viņš ieraudzīja tīrumā aku, un trīs ganāmpulki bija apmetušies pie tās, jo no šīs akas ganāmpulki tika dzirdināti Bet liels akmens bija uzlikts uz akas cauruma. Kad visi ganāmpulki tur bija sadzīti, tad novēla akmeni no akas cauruma un dzirdīja lopus, un pēc tam atkal lika akmeni savā vietā uz akas cauruma. Jēkabs viņiem jautāja: „Brāļi, no kurienes jūs esat?“ Tie atbildēja: „Mēs esam no Chāranas.“ Un Jēkabs tiem jautāja: „Vai jūs pazīstat Nachora dēlu Lābanu?“ Tie sacīja: „Mēs to pazīstam.“ Tad viņš sacīja: „Vai viņam klājas labi?“ Tie sacīja: „Viņš ir sveiks, un, lūk, tur nāk viņa meita Rāhele ar lopiem.“ Un viņš sacīja: „Vēl taču ir liela diena, un laiks vēl nav pienācis sadzīt lopus: dzirdiniet lopus un ejiet ganīt.“ Bet tie sacīja: „Mēs nevaram, līdz tiek sadzīti visi ganāmpulki un akmens tiek novelts no avota cauruma, tad mēs dzirdīsim lopus.“ Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, Rāhele nāca ar sava tēva sīklopiem, kuru gane viņa bija. Un notika, kad Jēkabs ieraudzīja savas mātes brāļa Lābana meitu Rāheli nākam kopā ar viņa mātes brāļa Lābana sīklopiem, Jēkabs nostājās un novēla akmeni no avota un padzirdīja savas mātes brāļa Lābana sīklopus. Un Jēkabs skūpstīja Rāheli, un, savu balsi pacēlis, raudāja. Un Jēkabs izstāstīja Rāhelei, ka viņš ir tās tēva radinieks un ka viņš ir Rebekas dēls; tad viņa tecēja un sacīja to tēvam. Un kad Lābans dzirdēja vēsti par savu māsas dēlu Jēkabu, tad viņš tam skrēja pretī, apkampa to un skūpstīja viņu un ieveda to savā namā. Un viņš izstāstīja ari Lābanam visus šos notikumus. Un Lābans sacīja viņam: „Tiešām, tu esi no maniem kauliem un manas miesas!“ Un viņš pie tā palika apmēram mēnesi. Un Lābans sacīja viņam: „Kaut gan tu esi mans radinieks, bet vai tādēļ tev par velti kalpot? Pasaki man savu algu.“ Bet Lābanam bija divi meitas; vecākās vārds bija Lea, un jaunākās Rāhele. Leas acis bija blāvas, bez spožuma, bet Rāhele bija skaista augumā un sejā. Un Jēkabs iemīlēja Rāheli un sacīja: „Es esmu ar mieru par Rāheli kalpot septiņus gadus.“ Tad Lābans sacīja: „Labāki es dodu to tev nekā kādam citam; paliec pie manis.“ Un Jēkabs kalpoja Rāheles dēļ septiņus gadus, un tie izlikās viņam kā dažas dienas, tik mīļa tā viņam bija. Tad Jēkabs sacīja Lābanam: „Dod man tagad manu sievu, jo mans laiks ir pilns, es gribu pie viņas iet.“ Un Lābans sapulcēja visus tās vietas ļaudis un sarīkoja dzīres. Un vakarā viņš paņēma savu meitu Leu un ieveda pie viņa, un Jēkabs gāja pie tās. Un Lābans deva savu kalponi Zilfu savai meitai Leai par kalponi. Un rītā izrādījās, ka tā bija Lea. Un viņš pārmeta Lābanam: „Kāpēc tu man esi tā darījis? Vai es tev neesmu kalpojis Rāheles dēļ? Kāpēc tu man esi tā darījis?“ Lābans atbildēja: „Tā nemēdz šinī vietā darīt, ka izdod jaunāko pirms vecākās. Piepildi šīs septiņas dienas ar šo, tad es tev gribu dot ari to otru tavas kalpošanas dēļ, kad tu man kalposi vēl citus septiņus gadus.“ Un Jēkabs darīja tā; un viņš izturēja tās septiņas dienas, tad Lābans deva viņam savu meitu Rāheli par sievu. Un Lābans deva savai meitai Rāhelei savu kalponi Bilhu, lai tā viņu aptecētu. Un Jēkabs gāja pie Rāheles, un viņš mīlēja Rāheli vairāk nekā Leu. Un tā viņš Lābanam kalpoja vēl otrus septiņus gadus. Bet kad Dievs redzēja, ka Lea tika nicināta, tad Viņš atvēra tās klēpi, bet Rāhele bija neauglīga. Un Lea tapa grūta, un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu Rūbens, jo viņa domāja: „Dievs mani ir uzlūkojis manā pazemojumā, un tagad mans vīrs mani turēs godā.“ Un viņa tapa atkal grūta, un dzemdēja dēlu, un domāja: „Dievs ir dzirdējis, ka es esmu nicināta, tāpēc Viņš man arī šo ir devis;“ un viņa nosauca tā vārdu Simeons. Un viņa tapa atkal grūta, un dzemdēja dēlu, un domāja: „Tagad taču mans vīrs pievērsīsies man, jo es viņam esmu trīs dēlus dzemdējusi.“ Tāpēc viņa nosauca tā vārdu Levijs. Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un domāja: „Tagad es pateikšos Dievam.“ Un viņa nosauca tā vārdu Jūda. Un viņa mitējās dzemdēt. Kad Rāhele redzēja, ka viņa Jēkabam nedeva bērnus, tā sāka apskaust savu māsu un teica Jēkabam: „Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.“ Bet Jēkaba dusmas iekvēlojās pret Rāheli, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?“ Tad tā teica viņam: „Lūk, man ir kalpone Bilha, ej pie tās, lai tā dzemdē uz maniem ceļiem, lai man rastos caur viņu dzimums.“ Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi, par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. Un Rāhele sacīja: „Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani un devis man dēlu,“ Un viņa nosauca tādēļ tā vārdu Dans. Un Bilha tapa atkal grūta un dzemdēja kā Rāheles kalpone otru dēlu Jēkabam. Un Rāhele sacija: „Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi“; un viņa nosauca tā vārdu Naftalis. Kad Lea vēroja, ka viņa bija beigusi dzemdēt, tā paņēma savu kalponi Zilfu, un deva to Jēkabam par sievu. Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja tam dēlu. Un Lea teica: „Laime nāk,“ un nosauca tā vārdu Gads. Un Leas kalpone Zilfa dzemdēja otru dēlu Jēkabam. Un Lea teica: „Es laimīgā, jo mani teiks laimīgu visas sievietes“. Un tā nosauca viņa vārdu Ašers. Un Rūbens reiz nāca ap kviešu pļaujamo laiku kādu dienu un atrada tīrumā mīlestības ābolus, un viņš tos atnesa savai mātei Leai. Tad Rāhele sacīja Leai: „Dod man kādu no tava dēla mīlestības āboliem.“ Tā teica: „Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?“ Tad Rāhele sacīja: „Lai tad arī viņš guļ pie tevis šo nakti tava dēla mīlestības ābolu dēļ.“ Un Jēkabs nāca vakarā no tīruma; tad Lea gāja tam pretī un sacīja viņam: „Tev jānāk pie manis, jo es tevi par sava dēla mīlestības āboliem pirktin esmu nopirkusi, un tev jāguļ šonakt ar mani.“ Un Dievs paklausīja Leu, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. Un Lea sacīja: „Dievs man ir atmaksājis to, ka es esmu savam virām savu kalponi devusi.“ Un viņa nosauca tā vārdu Isašars. Un Lea tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. Un Lea sacija: „Dievs mani pieminējis ar labu piemiņu, dodams dāvanu; nu reiz mans vīrs mājos pie manis, jo es tam esmu dzemdējusi sešus dēlus.“ Un viņa nosauca tā vārdu Zebulons. Un pēc tā viņa dzemdēja meitu un nosauca viņu vārdā Dina. Tad Dievs atcerējās Rāheli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi. Un viņa tapa grūta, un dzemdēja dēlu, un sacīja: „Dievs man ir atņēmis manu kaunu.“ Un viņa nosauca viņu vārdā Jāzeps, sacīdama: „Lai tas Kungs dod man vēl vienu dēlu.“ Un notika pēc tam, kad Rāhele bija dzemdējusi Jāzepu, ka Jēkabs sacija Lābanam: „Atlaid mani! Es gribu iet uz dzimteni, uz savu zemi. Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau pats zini manu algu, par kādu es tev esmu bijis par kalpu.“ Un Lābans atbildēja: „Kaut es būtu atradis žēlastību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.“ Un viņš sacīja: „Prasi tikai savu algu, es tev to došu.“ Un tas sacīja: „Tu zini to algu, par kādu es tev esmu kalpojis, kā es tev esmu kalpojis un kā tavs īpašums pieaudzis manā laikā. Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un tas Kungs svētīja manus soļus. Bet tagad, kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?“ Un tas sacīja: „Ko lai es tev dodu?“ Un Jēkabs sacīja: „Tev nekas nav jādod. Ja tu darīsi vienu lietu, ko es tev sacīšu, es būšu atkal par ganu un sargāšu tavus sīklopus. Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga. Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā. Kad tu nāksi apskatīt manu algu, tad, kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu.“ Un Lābans sacīja: „Labi, lai notiek, kā tu esi teicis.“ Un viņš atšķīra tanī dienā visus raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainas kazas, visus dzīvniekus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās. Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus. Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm un mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika lopu priekšā ūdens kubulos un dzirdāmās silēs, pie kurām avis nāca dzert, lai apietos dzerdamas. Un sīklopi apgājās pār šiem kokiem, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. Bet šos jērus Jēkabs atdalīja nost un vērsa visus sīklopu purnus uz strīpainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un tā viņš sagādāja ganāmpulkus pats sev un nepievienoja tos Lābana sīklopu pulkiem. Un tiklīdz spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika minētos kociņus sīklopu acu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm klūdziņām apietos. Bet vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika neko; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam. Tā šis vīrs pieauga varā, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: „Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.“ Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar Un tas Kungs sacīja Jēkabam: „Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.“ Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rāhelei un Leai nākt pie viņa uz lauka pie viņa sīklopiem. Un viņš sacīja tām: „Es esmu vērojis jūsu tēva seju, ka tā vairs nav tāda, kā vakar un aizvakar pret mani; mana tēva Dievs ir ar mani.“ Un viņš sacīja: „Jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. Ja viņš kādreiz teica: Lāsainie lai ir tava alga, tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet ja viņš teica: Raibie lai ir tava alga, visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. Tā Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man. Un notika ap avju apiešanās laiku, kad es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! Un es teicu: Te es esmu. Un viņš sacīja: Atver savas acis un skaties; visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi, jo es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Dievs, tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.“ Un Rāhele un Lea atbildēja viņam: „Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā? Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. Un visa bagātība, kādu Dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko Dievs tev sacījis, to dari.“ Un Jēkabs cēlās un uzsēdinājasavus bērnus un savas sievas uz kamieļu mugurām. Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu īpašumu, kādu tas biia ieguvis, ganāmpulkus, kādus tas Mezopotamijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva īzāka uz Kānaāna zemi. Bet kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rāhele nozaga terafīmu, kāds bija viņas tēvam. Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu. Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās, un pārgāja upei pāri, un virzījās uz Gileāda kalniem. Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. Tad viņš paņēma savus ciltsbrāļus un dzinās viņam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. Un Dievs tuvojās aramietim Lābanam sapnī, nakts laikā, un sacīja: „Sargies runāt ar Jēkabu ko citu kā labu.“ Un Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs savu telti bija uzcēlis Gileāda kalnā. Tad arī Lābans ar saviem radiem nostiprināja savu telti Gileāda kalnā. Un Lābans teica Jēkabam: „Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kapa gūsteknes? Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu. Bet tagad: Labi, „u esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?“ Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas. Pie kā tiek atrasts tavs dievs, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātienē pārmeklē to, kas man ir, un paņem to sev.“ Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir tā zagle. Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāpa no Leas telts un bija patreiz ceļā uz Rāheles telti. Un Rāhele bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast. Bet viņa sacīja savam tēvam: „Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievietei mēdz būt.“ Un viņš meklēja, bet nevarēja terafīmu atrast. Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ? Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķiŗ, kam taisnība. Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis. Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī. Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm. Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām, abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis. Ja nebūtu bijis mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko īzāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.“ Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: „Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kujrus tās ir dzemdējušas? Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.“ Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi. Un Jēkabs sacīja saviem ciltsbrāļiem: „Salasiet akmeņus!“ Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes. Un Lābans to nosauca par Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca par Galedu. Un Lābans sacīja: „Šī kaudze lai ir par liecibu šodien starp mani un tevi,“ kāpēc tas to nosauca vārdā Galeda Un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: „Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies. Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām, vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad skaties: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.“ Un Lābans sacīja Jēkabam: „Redzi, šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi: Liecinieces ir šī kaudze un šī maseba, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu Jaunu. Ābrahāma Dievs un Nachora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!“ Un to Jēkabs apzvērēja pie tā, ko īzāks, viņa tēvs, bijās. Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā. Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā. Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās. Un tos ieraudīiis, Jēkabs sacīja: „Šī ir Dieva karapulka nometne.“ Un viņš nosauca šo vietu „Mahanajim.“ Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēzava uz Seīras zemes Ēdoma apgabalu Un tiem pavēlēja, sacīdams: „Sakiet tā manam kungam Ezavam: Tā saka tavs kalps Jēkabs: Es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai. Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, ir kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs.“ Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: „Mēs nogājām pie tava brāļa Ēzava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.“ Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos, Jo viņš domāja: „Ja Ēzavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad otrs atlikušais var mesties bēgt.“ Un Jēkabs sacīja: „Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva īzāka Dievs, Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, — Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jardānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.“ Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēzavam, Divi simt kazu, divdesmit āžus, divi simt avju un divdesmit aunus, Trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem; četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus. Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: „Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpes starp vienu un otru pulku.“ Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: „Kad tev nāk pretī mans brālis Ēzavs un prasa tev, sacīdams: Kā vīrs tu esi un, kurp tu eji? Un kam pieder tie, kas tavā priekšā? Tad saki: Tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēzavam, un arī viņš pats nāk aiz mums.“ Un viņš pavēlēja tāpat ari otram un trešajam un ari visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: „Tā jums jāsaka Ēzavam, viņu sastopot. Un arī tā vēl sakiet: Lūk, tavs kalps Jēkabs mums seko.“ Jo viņš domāja: „Es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.“ Un tā dāvana devās viņam pa priekšu cciā, bet viņš pats to pašu nakti palika nometnē. Un tai pašā nakti viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones un savus vienpadsmit dēlus, un cēlās Jabokas upes braslam pāri. Tad viņš ņēma tos un pārcēla tos, tāpat visu, kas tam pašam piederēja. Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka tas nespēj viņu pieveikt, tas aizkāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: „Atlaid mani, jo rīts sāk aust.“ Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.“ Un tas vaicāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš atbildēja: „Jēkabs.“ Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.“ Un Jēkabs jautāja un sacīja: „Pasaki jel savu vārdu!“ Bet tas sacīja: „Kādēļ tu man prasi manu vārdu?“ Un Viņs to tur svētīja. Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: „Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.“ Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja gaj-ām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ. Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla. Un Jēkabs pacēla savas acis un redzēja Ēzavu nākam un četri simti vīru ar viņu. Tad viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rāheli un abām kalponēm. Un viņš novietoja kalpones un viņu bērnus priekšgalā, bet aiz viņām Leu un tās bērnus, bet Rāheli un Jāzepu aiz viņiem. Bet viņš pats gāja tiem pa priekšu un klanījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim. Bet Ēzavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja sievas un bērnus un sacīja: „Kas tie tur tev?“ Un tas atbildēja: „Tie mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu.“ Tad kalpones pienāca ar saviem bērniem un zemojās. Ari Lea un tās bērni nāca un zemojās viņa priekšā. Un pēc pienāca Jāzeps un Rāhele, un tie klanījās līdz zemei. Un viņš sacīja: „Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?“ Un tas atbildēja: „Lai atrastu žēlastību sava kunga acīs.“ Bet Ēzavs teica: „Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder.“ Bet Jēkabs sacīja: „To gan ne! Ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji. Pieņem svētību, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā.“ Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma. Un Ēzavs sacīja: „Dosimies ceļā, lai ejam; bet es iešu tev pa priekšu.“ Un viņš sacīja: „Mans kungs, tu zini, pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks. Dodies, mans kungs, kā pirmais tava kalpa priekšā, un es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem, līdz nonākšu pie mana kunga Seīrā.“ Un Ēzavs sacīja: „Es mazākais atstāšu no tiem ļaudim, kādi pie manis ir, dažus pie tevis.“ Un viņš sacīja: „Kādēļ tas vajadzīgs? Ja es tik atrodu žēlastību sava kungs acīs.“ Un Ezavs tanī dienā atgriezās, pa savu ceļu iedams, Seīrā. Bet Jēkabs devās uz Sukotu un uzcēla sev namu, bet lopiem viņš uzcēla laidarus, kādēļ šīs vietas vārdu sauc Sukota. Un Jēkabs sveiks nonāca Sichemas pilsētā, kas atrodas Kānaāna zemē, nākot no Mezopotamijas. Viņš apmetās iepretim pilsētai. Un viņš nopirka to zemes gabalu, uz kura savu telti bija uzcēlis, no Chamora, sichemieša ciltstēva, par simt naudas gabaliem. Un viņš uzcēla turpat altāri un nosauca to: Ēl-Israēla Dievs. Un Dīna, kas bija Leas meita un kuru tā bija dzemdējusi Jēkabam, gāja iepazīties ar tās zemes meitām. Un vinu ieraudzīja Sechems, chīviešu valdnieka Chamora dēls, un viņš to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varas darbus. Un viņa sirds pieķērās pie Jēkaba meitas Dīnas, un viņš iemīlēja jaunavu un runāja laipnīgi ar viņu. Un Sechems sacīja savam tēvam Chamoram, sacīdams: „Iegūsti man šo meitu par sievu.“ Jēkabs gan bija dzirdējis, ka tas bija apsmējis viņa meitu Dinu, bet viņa dēli bija pie viņa ganāmpulkiem laukos, un Jēkabs klusēja līdz viņu pārnākšanai. Un Chamors, Šechema tēvs, gāja pie Jēkaba aprunāties. Patreiz Jēkaba dēli arī nāca no lauka un, tiklīdz tie to dzirdēja, tie pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās, jo, guļot pie Jēkaba meitas, tas kauna darbu bija nodarījis Israēlam. Tā tam nevajadzēja notikt! Un Chamors runāja ar viņiem, sacīdams: „Šcchems, mans dēls, ir savu sirdi piesējis pie jūsu meitas, dodiet to viņam par sievu. Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, jums atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā.“ Un Sechems sacīja uz viņas tēvu un viņas brāļiem: „Kaut es atrastu žēlastību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsit, to es došu. Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsit man, tikai dodiet jaunavu man par sievu.“ Un Jēkaba dēli atbildēja Šechemam un viņa tēvam Chamoram ar viltu, tāpēc ka viņš bija apsmējis Dīnu, viņu māsu, Un teica tam: „Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums. Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu kā mēs, apgraizīdami visus vīriešus. Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. Bet ja jūs nepaklausīsit mums un neliksit apgraizīties, tad mēs paņemsim savu meitu un aiziesim.“ Šie vārdi patika Chamoram un Šechemam, Chamora dēlam. Un jauneklis nekavējās darīt, kā bija teikts, jo viņam labi patika Jēkaba meita, un viņš visā sava tēva namā bija godāts. Un Chamors ar savu dēlu Šechemu gāja pilsētas vārtos un runāja nopietni ar savas pilsētas ļaudim, teikdami: „Šie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. Bet tikai tad vīri ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrietis, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts. Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi, un visi viņu kustoņi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!“ Un visi, kas tik mēdza nākt pa viņu pilsētas vārtiem, paklausīja Chamoram un viņa dēlam, un visi vīrieši tika apgraizīti, visi, kas gāja pa viņu pilsētas vārtiem. Un notika trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, Simeons un Leviis, abi Jēkaba dēli, Dinas brāļi, paņēma katrs pa zobenam, ienāca netraucēti pilsētā un apkāva visus vīriešus. Un tie nokāva ar zobena asmeni Chamoru un viņa dēlu šechemu un paņēma no Šechema nama Dīnu un izveda to ārā. Un Jēkaba dēli gāja pie pārmāktiem un aplaupīja pilsētu, kufā viņu māsa bija tikusi apsmieta. Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja. Un visu viņu labklājību, un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu. Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: „Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels mūsu skaits? Tiklīdz tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams būsim izdeldēti.“ Bet tie sacīja: „Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?“ Un Dievs sacīja uz Jēkabu: „Celies, ej uz Bēteli un paliec tur un taisi tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēzava.“ Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: „Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, škīstaities un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās, un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.“ Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievekļus, kādi bija viņu rokās, un ari tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sichemas. Un viņi devās ceļā, bet Dievs uzsūtīja bailību pār pilsētām, kas bija viņu apkārtnē, un tie nedzinās Jēkabam un viņa dēliem pakaļ. Un Jēkabs nonāca Lūzā, kas atrodas Kānaāna zemē, tas ir Bētelē; viņš līdz ar visu, kas tam bija. Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu Ēl-Bētēl, jo tur Dievs viņam bija atklājies, kad viņš bēga no sava brāļa. Bet Rebekas aukle Debora nomira un tika aprakta pie Bēteles zem ozola, un šo vietu nosauca „Raudu ozols.“ Un Dievs parādījās Jēkabam vēl reiz, kad tas nāca no Mezopotamijas, un Viņš to svētīja. Un Dievs Sacīja viņam: „Tavs vārds ir Jēkabs, bet turpmāk tavs vārds nebūs Jēkabs, bet Isračls būs tavs vārds; un Viņš to nosauca par Israēlu. Un Dievs viņu pamācīja: Es esmu Visuspēcīgais Dievs; augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa lai ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Un to zemi, ko Es biju devis Ābrahāmam un īzākam, tev Es to došu un taviem pēcnācējiem pēc tevis Es došu šo zemi.“ Un Dievs cēlās projām no viņa tai vietā, kur Viņš ar to bija runājis. Bet Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni vietā, kur viņš bija ar Viņu runājis, akmens masebu, un izlēja pāri tam slakāmo upuri un svaidīja to ar eļļu. Un Jēkabs nosauca vietu, kurā Dievs ar viņu bija runājis, par Bēteli. Un viņi devās ceļā no Bēteles; un kad vēl bija atlicis kāds zemes pārgājiens līdz Efratai, Rāhelei bija jādzemdē, bet viņai bija grūti dzemdēt. Un tā kā viņai bija grūti dzemdēt, tad vecmāte viņai sacīja: „Nebīsties, ari šoreiz tev būs dēls.“ Un notika, viņas dvēselei šķiroties, jo tai bija jāmirst, tā nosauca viņu Benoni, bet Jēkabs to nosauca par Benjamīnu. Un Rāhele nomira un tika aprakta pie ceļa uz Efratu, tas ir uz Betlehemi. Un Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni pie viņas kapa vietas, tas ir Rāheles kapa piemineklis līdz šai dienai. Un Israēls devās ceļā un uzcēla savu telti viņpus Migdalederas. Un kamēr Israēls vēl dzīvoja tanī zemē, Rūbens nāca un gulēja pie sava tēva blakussievas Bilhas, un Israēls to dabūja zināt. Un Jēkabam bija divpadsmit dēlu. Leas un Jēkaba dēli ir: vecākais—Rūbens, tad—Simeons, Levijs, Jūda, Isašars un Zebulons. Rāheles dēli ir—Jāzeps un Benjamīns. Un Rāheles kalpones Bilhas dēli ir—Dans un Naftalis. Bet Leas kalpones Zilfas dēli ir—Gads un Ašers; tie ir Jēkaba dēli, kas viņam tika dzemdēti Mezopotamijā. Un Jēkabs nāca pie sava tēva īzāka uz Matnri, Kirijat-Arbas tuvumā. Tā ir Hebrona, kur Ābrahāms un īzāks bija dzīvojuši kā svešinieki. Bet īzākam bija simts astoņdesmit gadu. Un īzāks kļuva vājš, un nomira, un tika piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un savu mūžu nodzīvojis, un Jēkabs un Ēzavs, viņa dēli, to apraka. Šie ir ēdomieša Ēzava pēcnācēji: Ēzavs ņēma sievas no kānaāniešu meitām, hetieša Elona meitu Adu un hetieša Cibeona dēla Anas meitu Ocholibāmu, Un Nebojota māsu, Ismaēla meitu Basmati. Un Ada dzemdēja Ēzavam Elifasu, bet Basmate dzemdēja Reguēlu. Ocholibāma dzemdēja Jeusu, Jaālāmu un Korachu, tie ir Ēzava dēli, kas viņam tika dzemdēti Kānaāna zemē. Un Ēzavs paņēma savas sievas, savus dēlus, savas meitas un visus sava nama iedzīvotājus, arī savus ganāmpulkus un visus liellopus un visu savu īpašumu, kādu tas Kānaāna zemē bija ieguvis, un aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba, Jo viņiem bija pārāk daudz mantas, lai tie varētu kopā dzīvot, un zeme, kufā viņi mita kā svešinieki, tos nevarēja viņu lopu dēļ uzturēt. Un Ēzavs mita Seīras kalnos. Ēzavs ir Ēdoms. Šie ir ēdomieša Ezava, kas mita Seīra kalnos, ciltsraksti: Šie ir Ēzava dēlu vārdi: Ēlifass, Adas, Ēzava sievas, dēls; Reguēls, Basmates, Ēzava sievas, dēls. Un Ēlifasa dēli bija: Temans, Omārs, Cebo, Gaetams un Kenass. Bet Timna bija Ēlifasa, Ēzava dēla, blakussieva. Un tā dzemdēja Elifasam Amaleku. Tie ir Ēzava sievas Adas dēli. Bet šie ir Reguēla dēli: Nahats, Zerachs, Šamma un Misa, tie bija Ēzava sievas Basmates dēli. Un šie ir Ēzava sievas Ocholibāmas, Anas meitas, Cibeona dēla meitas, dēli, kurus tā dzemdēja Ēzavam: Jeuss, Jaālāms un Korachs. Šie ir cilšu virsaiši Ēzava bērnu starpā: viņa vecākā dēla Ēlifasa bērni, Temans—valdnieks; Omārs—valdnieks; Zepo—valdnieks; Kenass—valdnieks; Korachs—valdnieks; Gaetams—valdnieks; Amaleks—valdnieks, —tie ir cilšu virsaiši, kuri kā virsaiši valdīja Ēdoma zemē; tie visi ir Ēlifasa bērni. Un šie ir Ēzava dēla Reguēla bērni: Nahats—valdnieks; Zerachs—valdnieks un Šamma—valdnieks; Miza—valdnieks; tie ir Reguēla cilts virsaiši Edoma zemē; tie ir Ēzava sievas Basmates dēli. Un šie ir Ēzava sievas, Anas meitas, Ochalibāmas dēli: Jeuss—valdnieks; Jaālāms—valdnieks; Korachs—valdnieks; tie ir Ocholibāmas cilts virsaiši, kas pati bija Anas meita un Ēzava sieva. Tie ir Ēzava dēli, un tie ir viņu cilts virsaiši Edoma zemē. Un šie ir horieša Seīra dēli, kas apdzīvoja zemi: Lotans un Šobals un Cibeons un Ana, Un Dišons, Ecers un Rišons—tie ir horiešu cilts virsaiši, Seīra dēli, Ēdoma zemē. Un Lotana dēli bija Choris un Cheimams, un Lotana māsa bija Timna. Un šie ir Cobala dēli: Alvans, un Manachats, un Ēbals, un Šefo, un Onams. Un šie ir Cibeona dēli: Aja un Ana; šis ir tas Ana, kas tuksnesī atrada siltos avotus, kad tas sava tēva Cibeona ēzeļus ganīja. Un šie ir Anas bērni: Dišons, un Ocholibāma, Anas meita. Un šie ir Dišona dēli: Chamrans, Ešbans, Jitrans un Kerans. Un šie ir Ēcera dēli: Bilhans, Saāvans un Jaākans. Un šie ir Disana dēli: Ūcs un Arans. Šie ir horiešu cilts virsaiši: Lotans—valdnieks, Sobals—valdnieks, Cibeons—valdnieks, Ana—valdnieks. Dišons—valdnieks, Ecers—valdnieks, Disans—valdnieks. Tie ir choriešu cilts virsaiši pēc viņu novadiem Seīras zemē. Un šie ir tie ķēniņi, kas valdīja Ēdoma zemē, iekāms israēliešiem bija kāds ķēniņš. Beoras dēls Bela valdīja kā ķēniņš Ēdomā un viņa pilsētas vārds bija Dinhaba. Kad Bela nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Seracha dēls Jobabs no osras. Kad Jobabs nomira, par ķēniņu kļuva Chusams no temeniešu zemes. Un kad Chusams bija nomiris, par ķēniņu viņa vietā kļuva Bedada dēls Chadads. Viņš ir tas, kas sakāva Midianu Moāba laukos, un viņa pilsētas vārds ir Avita. Kad Chadads nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Samla no Masrekas. Kad Samla nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Sauls no Rechobotas pie lielās upes. Kad Sauls nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Baal-Chanans, Akbora dēls. Un kad Akbora dēls Baal-Chanans nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Chadars, un viņa pilsētas vārds bija Pagu, un viņa sievas vārds Mehetabēle, Matreda meita, no Mezahabas. Un šie ir Ēzava cilts virsaišu vārdi, pēc viņu dzimtām, viņu dzīves vietām un viņu vārdiem: Timna—valdnieks, Alva—valdnieks, Jetets—valdnieks, Ocholibāma—valdnieks, Ela—valdnieks, Pinons—valdnieks, Kenass—valdnieks, Temans—valdnieks, Mibcars—valdnieks, Magdiēls—valdnieks, Jerams—valdnieks. Tie ir Ēdoma cilts virsaiši pēc viņu novadiem zemē, ko viņi bija ieguvuši. Un Ēzavs ir ēdomiešu ciltstēvs. Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē. Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam. Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nkeā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm. Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to parunāt. Bet Jāzeps sapņoja sapni, un kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. Un viņš teica tiem: „Uzklausiet šo sapni, kādu es sapņoju. Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.“ Un viņa brāļi sacīja tam: „Vai tiešām tu valdīdams gribi kā ķēniņš valdīt mūsu vidū?“ Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk ir to sapņu, ir to vārdu dēļ. Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: „Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un lūk, saule un mēness un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.“ Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: „Ko nozīmē sapnis, kuŗu tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?“ Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā. Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sichemā, Israēls sacīja Jāzepam: „Vai tavi brāļi negana lopus pie Sichemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.“ Un tas viņam atbildēja: „Es klausos.“ Un viņš tam sacīja: „Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.“ Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sichemu. Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: „Ko tu meklē?“ Un viņš atbildēja: „Es meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?“ Un tas cilvēks sacīja: „Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: Iesim uz Dotanu.“ Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja, pirms tas viņus bija sasniedzis, tad viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: „Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.“ Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: „Nenomaitāsim viņu.“ Un Rūbens viņiem sacīja: „Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.“ To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. Un notika, ka, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus, šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, Un to sagrāba un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavāni tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: „Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.“ Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midianiešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā, un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. Un atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: „Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?“ Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs Un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: „Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?“ Un viņš tos pazina un sacīja: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.“ Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!“ Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midianieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam. Šinī laikā notika, ka Jūda šķīrās nost no saviem brāpem un apmetās pie kāda vīra no Adulāmas, vārdā Chiracha. Un Jūda tur ieskatīja kāda kānaānieša meitu, kufa vārds bija Sua, un viņš to paņēma un gāja pie tās. Un viņa tapa grūta, un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu Gers. Un tā tapa vēl reiz grūta, un dzemdēja dēlu, un nosauca viņa vārdu Onans. Un viņa dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca tā vārdu Šela. Viņa atradās Kezibā, kad viņa to dzemdēja. Un Jūda ņēma sievu Geram, savam vecākajam dēlam, un tās vārds bija Tamāra. Bet Gers, Jūdas vecākais dēls, bija tā Kunga acīs ļauns, un tas Kungs tam lika mirt. Un Jūda sacīja Onanam: „Ej pie sava brāļa sievas un ņem to kā svainis par sievu, lai tavam brālim būtu pēcnācēji.“ Bet Onans, zinādams, ka viņam tie pēcnācēji nebūs, pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja zemē, lai nerastos pēcnācēji viņa brālim. Bet tam Kungam nepatika, ko tas darīja, un Viņš lika mirt arī viņam. Un Jūda sacīja savai vedeklai Tamārai: „Atgriezies kā atraitne sava tēva mājās, kamēr mans dēls Šela pieaugs,“ jo viņš domāja, ka nenomirst arī viņš, tāpat kā viņa brāļi. Un Tamāra atgriezās sava tēva namā. Bija pagājis ilgāks laiks, kad nomira Jūdas sieva, Suas meita. Kad Jūda bija beidzis sērot, viņš aizgāja pie savu avju cirpējiem uz Timnu; viņš, Jūda, un viņa draugs Chirachs no Adulāmas. Un Tamārai tika teikts: „Redzi, tavs vīra tēvs iet uz Timnu savas avis cirpt.“ Tad viņa novilka savas atraitņu laika drēbes, apsedzās ar plīvuru un satinusies apsēdās pie Enajimas vārtiem. Tā ir ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šela bija pieaudzis, bet viņa tam nebija dota par sievu. Kad Jūda to ieraudzīja, tam šķita, ka tā ir netikle, tāpēc ka tai seja bija apsegta. Un viņš nogriezās pie tās ceļa malā un sacīja: „Atļauj man nākt pie tevis,“ jo tas nezināja to esam savu vedeklu; bet viņa sacīja: „Ko tu man dosi, ja tu nāksi pie manis?“ Un viņš sacīja: „Es atsūtīšu no saviem sīklopiem kādu āzīti.“ Tad viņa sacīja: „Vai tu dotu ķīlu, kamēr tu to atsūti?“ Un viņš sacīja: „Kādu ķīlu lai es tev dodu?“ Un viņa atbildēja: „Tavu cilts gredzenu, tavu ķēdi un tavu spieķi, kas tev rokā.“ Un viņš tai deva tos un gāja pie tās, un tā tapa grūta no viņa. Un tā piecēlās un aizgāja, nolika plīvuru un apvilka atkal savas atraitnes drēbes. Un Jūda atsūtīja āzi ar savu draugu, kas bija no Adulāmas, lai paņemtu no tās rokām ķīlas, bet tas to sievieti neatrada. Un viņš taujāja tās vietas iemītniekus, teikdams: „Kur ir tā netikle, kas Enajimas ceļa malā bija?“ Un tie atbildēja: „Te neviena netikle nav bijusi.“ Un tā viņš atgriezās pie Jūdas, sacīdams: „Es neesmu tādu atradis, un ari tās vietas iedzīvotāji saka, ka tur netikle nav bijusi.“ Tad Jūda sacīja: „Lai viņa manis pēc to patur, tikai ka netopam kaunā! Piemini: es šo āzi esmu sūtījis, bet tu viņu neesi atradis.“ Un notika trešajā mēnesī, tad Jūdam tika šādi vēstīts: „Tamāra, tava vedekla, ir piekopusi netiklību, un viņa ari ir kļuvusi grūta no savas netiklības.“ Un Jūda sacīja: „Izvediet to, lai tā top sadedzināta!“ Kad vina bija izvesta, tā sūtīja ziņu savam vīra tēvam un sacīja: „No tā vīra, kam šīs lietas pieder, es esmu kļuvusi grūta. Vai pazīsti šo gredzenu, ķēdi un spieķi; kam tie pieder?“ Un Jūda tos pazina un teica: „Tā sieviete ir taisnīgāka par mani, jo es tai neesmu devis Šelu, savu dēlu.“ Un viņš vairs turpmāk negāja pie tās. Un notika, viņas laikam pienākot dzemdēt, ka lūk, dvīni bija viņas miesās. Un viņai dzemdējot, viens bērns izbāza roku, un vecmāte paņēma to un apsēja rokai sarkanu pavedienu, sacīdama: „Tas ir iznācis pirmais.“ Tad tas atkal atvilka savu roku, un vina brālis iznāca pirmais. Tad viņa sacīja: „Kāpēc tu esi viņai izplēsis plīsumu?“ Un tā viņu nosauca Perecs. Un pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkans pavediens, un tā viņa vārdu nosauca Zerachs. Bet Jāzeps tika novests uz Ēģipti, un ēģiptietis Potifars, faraona galma vīrs, sardzes priekšnieks, to nopirka no ismaēliešiem, kas viņu turp bija noveduši. Bet tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties. Un viņš piemājoja sava kunga, ēģiptieša, namā. Kad viņa īpašnieks redzēja, ka tas Kungs bija ar viņu, un ka visam, ko vien tas darīja, tas Kungs lika viņa rokās labi sekmēties, Tad Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās. Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, tas Kungs svētīja Jāzepa dēļ ēģiptieša namu, un tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja, ir namā, ir tīrumā. Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda. Bet Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā. Un pēc visiem šiem notikumiem gadījās, ka viņa kunga sieva meta savas acis uz Jāzepu un sacīja: „Guli pie manis.“ Bet viņš to noraidīja un sacīja sava kunga sievai: „Redzt, mans kungs nerūpējas ne par ko, kas te namā, un visu, kas tam pieder, viņš devis manās rokās. Viņš pats šinī namā nav lielāks par mani, un viņš man neko nav šinī namā aizliedzis kā vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva. Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?“ Un notika, ka viņa diendienām tā runāja ar Jāzepu, bet viņš to neklausīja un negāja gulēt pie viņas. Tad kādu dienu, kad viņš bija ienācis namā, lai padarītu savu darbu, un neviens cilvēks no nama ļaudīm negadījās klāt, Viņa sagrāba to pie viņa drēbēm, sacīdama: „Guli ar mani.“ Bet viņš atstāja savas drēbes tās rokās, bēga un izskrēja ārā. Kad nu tā redzēja, ka viņš savas drēbes ir pametis viņas rokās un izbēdzis ārā, Tā sasauca savus ļaudis un sacīja tiem: „Redziet, viņš atvedis pie mums šo ebrēju vīru, lai mūs apsmietu; viņš nāca pie manis, lai ar mani gulētu, bet es sāku skaļā balsī kliegt. Un notikās, kad tas kļuva dzirdams, jo es savu balsi biju pacēlusi un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā.“ Un viņa paturēja tā drēbes pie sevis līdz tam laikam, kad viņas vīrs atgriezās savā namā. Tad tā sacīja tam šos vārdus: „Tas ebrēju kalps, kupu tu esi mums atvedis, nāca mani piesmiet. Un tiklīdz es pacēlu savu balsi un kliedzu, viņš pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā.“ Kad nu viņa kungs dzirdēja savas sievas stāstu, kādu tā viņam izstāstīja, kādu pārestību viņa kalps tai bija nodarījis, viņš iekaisa dusmās. Un Jāzepa kungs paņēma to un iemeta cietumā, vietā, kur ķēniņa apcietinātie tika apsargāti, un nu viņš atradās tur, cietumā. Bet tas Kungs bija ar Jāzepu, un lika tam atrast žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs. Un cietuma priekšnieks uzticēja Jāzepam visus apcietinātos, kas bija cietumā, un visu, kas tur bija darāms, to viņš darīja. Un cietuma priekšnieks pats nerūpējās ne par vienu lietu, ko tas bija nodevis viņa rokā, tāpēc ka tas Kungs bija ar viņu un visu, ko vien viņš darīja; tas Kungs bija tas, kas lika tam labi izdoties. Un pēc šiem notikumiem Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs bija nogrēkojušies pret savu kungu, Ēģiptes ķēniņu. Tad faraons apskaitās uz saviem divi galma vīriem, galveno dzērienu devēju un galveno maizes cepēju. Un viņš novietoja tos apcietinājumā sardzes namā, cietumā, kur arī Jāzeps atradās apcietinājumā. Un sardzes virsnieks tiem pielika Jāzepu, lai Jāzeps tiem kalpotu. Un tie labu laiku bija cietumā. Un Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs, kas bija tagad apcietināti cietumā, abi sapņoja vienā naktī katrs savu sapni ar savu nozīmi. Un no rīta Jāzeps nāca tos apraudzīt un ievēroja, ka tie bija īgni. Un viņš prasīja abiem galma vīriem, kas ar viņu bija kopā cietumā, viņa pavēlnieka namā, sacīdams: „Kāpēc šodien jūsu sejas ir īgnas?“ Un tie tam atbildēja: „Mēs redzējām sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu.“ Tad Jāzeps sacīja viņiem: „Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.“ Tad galvenais dzērienu devējs izstāstīja savu sapni Jāzepam un sacīja viņam: „Es sapņoju, ka manā priekšā bija vīna koks. Un pie vīna koka bija trīs stīgas, un te jau tās sāka zaļot, un arī ogas aizmetās, un ienācās ogu pilni ķekari. Un faraona kauss bija manās rokās; es paņēmu vīnogas un izspiedu tās faraona kausā un devu kausu faraonam rokā.“ Un Jāzeps tam sacīja: „Šis ir tam izskaidrojums: trīs stīgas nozīmē trīs dienas. Pec trim dienām faraons pacels tavu galvu un tev atdos tavu amatu; un tu liksi faraona kausu atkal viņam rokā, gluži kā tas iepriekš bija parasts, kad tu biji viņa dzērienu devējs. Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, mani faraonam, ka es tieku ārā no šī nama. Jo zagšus es esmu atvests no ebrēju zemes, un arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi mani varētu ielikt šinī sprostā.“ Kad galvenais maizes cepējs redzēja, ka izskaidrojums bija labvēlīgs, viņš stāstīja Jāzepam: „Arī man bija savs sapnis; uz manas galvas man bija trīs grozi ar cepumiem. Augšējā grozā bija visādi faraonam gatavoti cepumi, un putni tos ēda no groza virs manas galvas.“ Un Jāzeps atbildēja un sacīja: „Šī ir sapņa nozīme: trīs grozi nozīmē trīs dienas. Pec trim dienām faraons paņems tevi un pakārs tevi kokā, un putni knābās tavu miesu.“ Un trešajā dienā bija faraona dzimšanas diena, un tas rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un paaugstināja ir dzērienu devēja, ir maizes cepēja galvas savu kalpu vidū. Un viņš galveno dzērienu devēju no jauna iecēla amatā, un tas deva kausu faraona rokā. Bet galveno maizes cepēju viņš pakāra, gluži kā Jāzeps to tiem bija paskaidrojis. Bet galvenais dzērienu devējs vairs nedomāja par Jāzepu, bet aizmirsa viņu. Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: „Viņš stāvēja upes grīvā. Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaistas izskatā un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upmalas, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes krastmalā. Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas skaista izskata govis un treknām miesām.“ Un faraons pamodās. Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: „Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austriņa kaltētas. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas.“ Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis. Un rītā viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot. Tad galvenais dzērienu devējs iebilda faraonam, sacīdams: „Šodien man jāpiemin mans grēks. Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju. Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs. Un tur kopā ar mums bija ebrēju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi. Un kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra.“ Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona. Un faraons sacīja Jāzepam: „Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.“ Un Jāzeps atbildēja faraonam: „Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.“ Tad faraons sacīja Jāzepam: „Es sapņoju, ka stāvu upes krastmala. Un, lūk, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tam, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju: Lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un, lūk, septiņas izkaltušas, plānas un austriņa kaltētas vārpas auga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. —Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.“ Tad Jāzeps sacīja faraonam: „Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. Septiņas brangās govis ir septiņi gadi; un septiņas glītās vārpas ir arī septiņi gadi; tas ir viens sapnis. Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austriņa kaltētās vārpas, arī ir septiņi gadi, bada gadi. Tas ir tas, par ko es teicu, ka Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs. Lūk, nāks septiņi gadi, un liela pārticība būs Ēģiptes zemē. Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags. Un ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs to tā izlēmis un steigsies to arī piepildīt. Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ par visu Ēģiptes zemi. Lai faraons tā dara, un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados, un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, kur tā tiktu saglabāta. Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta.“ Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem. Un faraons sacīja saviem kalpiem: „Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?“ Un faraons sacīja Jāzepam: „Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.“ Un faraons sacīja Jāzepam: „Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.“ Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. Un viņš lika tam braukt otros pēc goda ratos, kādi tam bija, un lika saukt viņa priekšā: Metieties ceļos!“ Tā viņš to iecēla pār visu Ēģipti. Un faraons sacīja Jāzepam: „Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.“ Un faraons nosauca Jāzepu par: Safnat-paneach un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnātu par sievu. Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģipti. Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu. Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās. Un Jāzeps sabēra labību kā jūras smiltis tādā vairumā, ka nevarēja to vairs mērīt, jo tas bija neizmērojams. Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte. Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu Manase, jo teica viņš: „Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un manu tēva namu.“ Bet otra dēla vārdu viņš nosauca Efraims, jo: „Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē.“ Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām. Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: „Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks.“ Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas, un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga. Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi. Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: „Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst.“ Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes. Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdz, jo viņš domāja: „Ka tam nenotiek kāda nelaime.“ Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads. Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāli nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, Tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: „No kurienes jūs nākuši?“ Un viņi atbildēja: „No Kānaāna zemes, lai pirktu labību.“ Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: „Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“ Un tie atbildēja: „Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.“ Bet viņš teica uz tiem: „Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“ Bet tie sacīja: „Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāji, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.“ Tad Jāzeps uz viņiem sacīja: „Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki. Tik tiešām, ka faraons dzīvs: pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp. Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība, vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki.“ Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas. Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: „Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu. Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.“ Un tie darīja tā. Un tie cits citam sacīja: „Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.“ Un Rūbens tiem atbildēja: „Vai es neteicu jums, sacīdams: Neapgrēkosimies pie zēna, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.“ Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tulks bija tiem par starpnieku. Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā. Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļa maizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts. Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājas vietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā. Un viņš sacīja saviem brāļiem: „Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tepat manā barības maisā.“ Un sirds tiem pamira, jo tie tļija izbijušies un teica cits citam: „Ko Dievs mums ir darījis?“ Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami: „Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem. Bet mēs teicām viņam: Mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki. Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē. Un tas zemes kungs mums sacīja: Pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums brāļiem atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi.“ Un izbepot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās. Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: „Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad ari Benjamiņu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!“ Tad Rūbens sacīja savam tēvam: „Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.“ Un viņš sarija: „Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kujrā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.“ Bet bads bija smags tanī zemē. Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kupu tie bija atveduši no Ēģiptes tad viņu tēvs tiem sacija: „Ejiet, pērciet mums mazliet labības.“ Un Jūda tam sacīja: „Tas virs mums stingri piekodināja, teikdams: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli. Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību. Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums.“ Un Israēls sacīja: „Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?“ Bet tie atbildēja: „Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: Vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? „Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: Atvediet savu brāli?“ Tad Jūda runāja uz savu tēvu Israēlu: „Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem. Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā. Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies.“ Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: „Ja tam tā jābūt, tad dariet ari tā. Ņemiet savos saiņos no šis zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārdas Zāles, riekstus un mandeles. Ņemiet ari divtik naudas sev līdz; ari to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdz; varbūt, ka notikusi pārskatīšanās. Ņemiet ari savu brāli un celieties un ejiet pie tā vira. Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vira priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi ir to jūsu brāli, ir Benjamiņu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.“ Tad brāļi paņēma dāvanas un divkārt naudas un satvēra pie rokas Benjamiņu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā. Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamiņu, sacīja savam nama pārraugam: „Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie viri ar mani ēdis pusdienu.“ Un tas virs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā. Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un prātoja: „Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un paņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par kalpiem.“ Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvis, Sacīdami: „Piedod, mūsu kungs; mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību. Un kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, tad, lūk, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši. Ari citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos.“ Viņš sacīja: „Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.“ Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu. Tad tas virs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeliem. Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot. Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei. Un viņš tiem jautāja: „Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? —Vai viņš vēl ir dzīvs?“ Un tie sacīja: „Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs,“ un tie nometās ceļos un noliecās pie zemes. Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: „Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuj-u jūs man stāstījāt?“ Un viņš sacīja: „Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!“ Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja. Un nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies, teica: „Celiet priekšā ēdienu!“ Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrējiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem. Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma no vecākā pēc dzimšanas līdz jaunākam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās. Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda dala bija piecas reizas lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi. Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: „Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsū. Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.“ Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. Rītā, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti, —viņi paši un viņu ēzeļi. Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps savam nama pārraugam sacīja: „Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzej: un no kā viņš mēdz nākotni pareģot? Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.“ Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus. Bet tie tam sacīja: „Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.“ Un viņš sacīja: „Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.“ Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu. Bet viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā. Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā. Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un krita viņa priekšā pie zemes. Un Jāzeps sacīja tiem: „Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?“ Tad Jūda sacīja: „Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.“ Tad viņš sacīja: „Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.“ Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: „Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu, un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: Vai jums vēl ir tēvs vai brālis? Tad mēs teicām savam kungam: Mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl. Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: Atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt. Tad mēs sacījām savam kungam: Zēns nevar atstāt savu tēvu; un ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs. Un tu sacīji saviem kalpiem: Ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu. Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus, Mūsu tēvs sacīja: Ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst. Tad mēs sacījām: Mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs. Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: Jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai. Un ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis, un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietiņ piesieta pie tā, Tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.“ Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: „Lai aiziet visi, kas pie manis!“ —Tad neviens vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem. Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?“ Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Nāciet tuvāk klāt!“ Un tie pienāca. Un viņš sacīja: „Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kūpi jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. Jo šis ir otrs bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuŗos nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. Tā ne jūs mani šurp esat atsūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērni, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir. Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamiņa acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā. Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!“ Un viņš krita Benjamiņam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamiņš raudāja pie viņa krūts. Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un to darīdams raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to. Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem. Un faraons sacīja Jāzepam: „Saki tā saviem brāļiem: Dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā un ejiet uz Kānaāna zemi. Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit zemes treknumu. Un tu pavēli: Tā jums būs darīt: Ņemiet sev līdz no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu un nāciet paši. Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes labumi būs jūsu.“ Un Israēla bērni darīja tā, un Jāzeps deva tiem, kā faraons to bija teicis, ratus un deva tiem ceļa maizi līdz ceļā. Un ikvienam viņš deva savu goda drēbju kārtu, bet Benjamiņam viņš deva trīs simt seķeļu sudraba naudas un piecas kārtas drēbju. Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļa maizi tēvam. Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem piekodināja: „Ceļā būdami, esiet bez bailēm.“ Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. Un tie pavēstīja viņam: „Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!“ Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt. Bet kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kufus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās. Un Israēls sacīja: „Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.“ Un Israēls devās ceļā ar visu, kas tam bija, un nonāca Bēršebā; un viņš upurēja kaujamos upupus sava tēva īzāua Dievam. Un Dievs runāja ar Israēlu paradībā naktī un sauca: „Jēkab, Jēkab!“ Un viņš teica: „Te es esmu.“ Un Viņš sacīja: „Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi arī vezdams atvedīšu atkal atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis.“ Tad Jēkabs cēlās no Bēršebas, un Israēla bērni veda Jēkabu, savu tēvu, un savus mazos bērnus un savas sievas ratos, kurus faraons bija sūtījis, lai tos atvestu. Un tie paņēma savus ganāmpulkus un savu īpašumu, ko tie Kānaāna zemē bija iemantojuši, un tie devās uz Ēģipti—Jēkabs ar saviem pēcnācējiem. Viņa dēli un viņa dēlu dēli bija kopā ar viņu, arī viņa meitas un viņa mazmeitas un viss viņa dzimums. Viņš tos veda sev līdz uz Ēģipti. Un šie ir Israēla bērnu vārdi, kas pārcēlās uz Ēģipti: Jēkabs un viņa vecākais dēls Rūbens. Rūbena dēli: Hanochs, Pallus, Hecrons un Karmijs. Simeona dēli: Jemuēls, Jamīns, Ohads, Jachīns un Cochars un kānaānietes dēls Sauls. Levija dēli: Geršons, Kochats un Merārijs. Jūdas dēli: Gers, Onans, Šela, Perecs un Zerachs, bet Gers un Onans nomira Kānaānā. Bet Pereca dēli bija: Hecrons un Hamuls. Isašara dēli bija: Tola, Pūva, Jobs un Šimrons. Zebulona dēli: Sereds, Elons un Jachleēls. Šie ir Leas bērni, kurus tā dzemdēja Jēkabam Mezopotamijā esot, kopā ar meitu Dīnu, —visi viņa dēli un viņa meitas; kopā trīsdesmit trīs dzīvas dvēseles. Gada dēli bija: Cipons, Hagijs, Šunijs, Ecbons, Herijs, Arodijs un Arelijs. Un Ašera dēli bija: Jimna un Jišva, Jišvijs un Berija, kā arī Sāra, to māsa. Un Berijas dēli: Hebers un Malkiēls. Tie ir Zilfas dēli, kuju Lābans bija devis savai meitai Leai. Viņa dzemdēja Jēkabam sešpadsmit dzīvas dvēseles. Un Jēkaba sievas Rāheles dēli bija: Jāzeps un Benjamīns. Un Jāzepam Ēģiptes zemē dzima dēli: Manase un Ēfraims. Tie piedzima no Onas priestera Potifara meitas Asnātes. Un Benjamiņa dēli bija: Bela, Bekers un Ašbels, Gera un Naāmans, Ēchijs, Rošs un Mupims, Hupims un Ards. Tie ir Rāheles bērni, kuļ-us tā dzemdēja Jēkabam, kopā četrpadsmit dzīvas dvēseles. Un Dana dēls bija Hušims. Un Naftaļa dēli bija: Jachceēls, Gunijs, Jecers un Šilems. Tie ir Bilhas dēli, kupu Lābans bija devis savai meitai Rāhelei, un tā dzemdeja tos Jēkabam—kopā septiņas dzīvas dvēseles. Un visu dzīvo dvēseļu skaits, kas bija Jēkaba pēcnācēji un kas pārcēlās uz Ēģipti kopā ar viņu, viņa dēlu sievas atskaitot, bija sešdesmit sešas dvēseles. Un Jāzepa dēli, kas viņam piedzima Ēģiptē, bija divas dvēseles. Un visa Jēkaba nama dvēseļu skaits, kas nogāja uz Ēģipti, bija septiņdesmit. Bet Jūdu viņš sūtīja savā priekšā pie Jāzepa, lai saņemtu norādītās vietas Gošenē pirms viņa ierašanās. Kad nu viņi nonāca Gošenē, Tad Jāzeps lika sagatavot pajūgu un devās Israēlam pretī uz Gošeni. To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts. Un Israēls sacīja Jāzepam: „Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis, un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.“ Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem un sava tēva saimei: „Es iešu un paziņošu faraonam; mani brāļi un mans tēvs, kas mita Kānaāna zemē, ir atnākuši pie manis. Un tie vīri ir avju gani; viņi ir ļaudis ar ganāmpulkiem un ir atveduši savus sīklopus un savus liellopus un visu, kas tiem pieder. Kad nu faraons jūs liks saukt un prasis: Kāda ir jūsu nodarbošanās? Tad atbildiet: Tavi kalpi ir no mazām dienām lopkopji, mēs un ari mūsu tēvi, līdz šai dienai, lai jūs varētu dzīvot Gošenē, jo ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi.“ Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: „Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem ir, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenē.“ Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona. Un faraons sacīja uz viņa brāļiem: „Kāda jūsu nodarbošanās?“ Tie atbildēja: „Tavi kalpi ir sīklopu gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi.“ Un viņi sacīja faraonam: „Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu Šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenē.“ Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: „Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis. Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi—Gošenes zemē, un ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder.“ Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un statīja to faraonam priekšā, un Jēkabs svētīja iaraonu. Un faraons prasīja Jēkabam: „Cik daudz tev gadu?“ Un Jēkabs sacīja faraonam: „Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu sirošanas laikos.“ Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona. Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis. Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita. Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana. Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā. Kad nu nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: „Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas.“ Un Jāzeps atbildēja: „Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas.“ Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem. Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: „Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet sīklopi un liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā, kā mēs paši un mūsu zeme. Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona kalpi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam, un zeme nepaliek par tuksnesi.“ Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā. Un tautu viņš pārvērta dzimtsļaudīs no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram. Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva. Un Jāzeps sacīja tautai: „Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt. Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā dala jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums, ir tīruma sēklai, ir barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem.“ Un viņi atbildēja: „Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast žēlastību sava kunga acīs, mēs būsim kalpi faraonam.“ Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka faraonam jādod piektā daļa. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam. Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un vairojās ļoti spēji. Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi. Kad laiks tuvojās, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: „Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību—neaproc mani Ēģiptes zemē, Bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un aproc mani viņu kapos.“ Tad tas sacīja: „Es darīšu, kā tu saki.“ Un viņš sacīja: „Zvēri man!“ Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī. Un pēc šiem notikumiem Jāzepam tika teikts: „Tavs tēvs ir sasirdzis.“ Tad viņš paņēma savus divi dēlus—Manasi un Ēfraimu sev līdz Un sacīja Jēkabam: „Redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis!“ Tad Israēls atguva spēkus un apsēdās savā gultā. Un Jēkabs sacīja Jāzepam: „Tas Visuvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kānaāna zemē un svētīja mani Un man sacīja: Redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un kas tevi darīs par tautu saimi, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis. Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, Ēfraims un Manase, būs manējie, līdzīgi Rūbenam un Simeonam. Bet tavi bērni, kas tev dzimuši pēc viņiem, piederēs tev, tiem jānes savu brāļu vārdi savās īpašuma tiesībās. Bet man, nākot no Mezopotamijas, nomira Rāhele Kānaāna zemē, kad vēl bija ceļa gabaliņš līdz Efratai, un es viņu apraku tur ceļā uz Efratu, tas ir uz Betlehemi.“ Kad Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus, tas sacīja: „Kas tie tādi?“ Un Jāzeps sacīja savam tēvam: „Tie ir mani dēli, kupus Dievs man ir devis.“ Un viņš sacīja: „Pieved tos man tuvāk, ka es tos svētīju.“ Israēla acis bija vecuma dēļ tumšas, un viņš nevarēja redzēt; un viņš tos tam pieveda klāt, un tas tos apkampa un skūpstīja. Un Israēls sacīja Jāzepam: „Es nedomāju, ka vēl redzēšu tavu vaigu, un, lūk, tagad Dievs man licis redzēt arī tavus pēcnācējus.“ Un Jāzeps tos paņēma no viņa klēpja un noliecās viņa priekšā līdz zemei. Un Jāzeps tos abus ņēma—Ēfraimu pie savas labas rokas, Israēlam pa kreisi, un Manasi kreisajā pusē, Israēlam pa labi, un tos pieveda viņam klāt. Un Israēls izstiepa savu labo roku un uzlika to uz Ēfraima galvas, kaut gan tas bija tas jaunākais, un kreiso roku uz Manases galvas; viņš krusteniski lika savas rokas, jo Manase bija vecākais. Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: „Tas Dievs, kura priekšā staigāja Ābrahāms un īzāks, mani tēvi, kas man ir bijis mans gans no sākuma līdz šai dienai, Tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svēti šos bērnus, ka viņu starpā dzivo tālāk mans, mana tēva Ābrahāma un īzāka vārds, ka tie aug un vairojas zemes virsū.“ Un Jāzeps ievēroja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraima galvas. Tas viņa acīm bija nepatīkami un viņš satvēra sava tēva roku, lai to novirzītu no Ēfraima galvas uz Manases galvu. Un Jāzeps sacīja savam tēvam: „Ne tā, mans tēvs; šis ir vecākais, liec savu labo roku uz viņa galvu.“ Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: „Es zinu, mans dēls; es zinu ir to; arī tas taps par tautu, ari tas pieaugs, bet viņa jaunākais brālis būs lielāks par to, un viņa pēcnācēji būs tie, kas piepildīs zemi.“ Un viņš to svētīja tanī dienā, sacīdams: „Tavā vārdā Israēla dēli svētīsies. Tie teiks: Lai Dievs tev dara tā, kā Viņš Ēfraimam un Manasem ir darījis,“ un viņš cēla Efraimu pāri par Manasi. Un Israēls sacīja Jāzepam: „Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē. Un es tev dodu vienu kalna muguru, kas nav tavu brāļu daļa, kuru es esmu ieguvis no amoriešiem ar savu zobenu un ar savu loku.“ Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: „Sapulcējieties—es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās. Sapulcējieties un uzklausaities, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā. Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks; jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams. Simeons un Levijs—tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam, lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus. Nolādētas lai ir viņu kaislās dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā. Bet Jūda—tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā zemē lieksies tavi brāļi. Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā liels lauva. Kas drīkst viņu sacelt kājās? Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠILO nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu virsvalku vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi. Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai. Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ gatvē starp aplokiem. Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem. Dans spriedīs tiesu savai tautai kā atsevišķai ciltij pārējo Israēla cilšu starpā. Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ. Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu! Gads, laupītāji viņu aplenc, bet viņš dzenas tiem pakaļ. Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus. Naftalis—tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus. Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, Tomēr viņa loks nelūza, un vingras palika viņa rokas. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans—Israēla klints. No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem. Bcnjamīns ir vilks, kas no rīta sagūstīto saplēš un līdz pat vakaram vēl sadala laupījumu.“ Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kujus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja. Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: „Es tagad piepulcēšos savai tautai. Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, Tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuju Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par dzimts kapiem. Tur viņi ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi aprakuši arī īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apracis Leu. Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no hetiešiem.“ Kad nu Jēkabs bija pabeidzis saviem dēliem dot aizrādījumus, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai. Tad Jāzeps krita pie sava tēva vaiga, raudāja un skūpstīja viņu. Un Jāzeps pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt. Un ārsti iebalzamēja Israēlu. Tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz vajaga balzamēšanai. Pēc tam ēģiptieši to apraudāja septiņdesmit dienas. Un kad viņa apraudāšanas laiks bija beidzies, tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: „Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam: Mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: Es mirstu, bet tu aproc mani manā paša kapā, kujru es sev esmu racis Kānaāna zemē, tur tev mani jāaprok. Es tagad gribu doties turp un gribu aprakt savu tēvu un tad griezties atpakaļ.“ Un Jāzeps aizgāja, lai apraktu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie Un visa Jāzepa nama saime, kā arī viņa brāļi un viņa tēva nama saime, tikai savus mazos bērnus, savus sīklopus un liellopus, tos tie atstāja Gošenes zemē. Līdz ar viņu devās ceļā arī rati un jātnieki, visi kopā ļoti liels pulks. Un viņš aizgāja līdz Goren-haatadai, kas atrodas aiz Jardānas pārejas. Tur viņi noturēja lielu un ļoti svinīgu sēru sanāksmi. Viņš savam tēvam veltīja septiņas dienas ilgas sēras. Kad nu Kānaāna zemes iedzīvotāji vēroja mirušā apraudāšanu pie Goren-haatadas, tad tie teica: „Ēģiptiešiem ir jo lielas sēras,“ tādēļ to vietu pie Jardānas pārejas sauc: Ebel-Mizrajim. Tā viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis: Viņi to aizveda uz Kānaāna zemi un apraka Makpelas tīrumā, alā, kupi Ābrahāms kopā ar tīrumu bija pircis sev par dzimts kapiem no hetieša Efrona iepretim Mamrei. Un Jāzeps pēc tēva apglabāšanas atgriezās Ēģiptes zemē līdz ar saviem brāļiem un visiem tiem, kas bija gājuši ar viņu, lai apraktu vina tēvu. Kad Jāzepa brāļi redzēja, ka vinu tēvs ir miris, tad tie sprieda: „Kad tik Jāzeps mūs neienīst un neatmaksā visu to ļaunu, ko mēs viņam esam darījuši.“ Tādēļ tie pavēstīja Jāzepam: „Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams: Sakait tā Jāzepam: Piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, 10 tie tev darījuši ļaunu! Bet tagad piedodi mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!“ Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja. Tad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: „Redzi, mēs tev gribam būt kalpi.“ Un Jāzeps sacīja viņiem: „Nebīstaities; vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudz ļaudis saglabāt dzīvus. Bet tagad: nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem. Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm. Tā Jāzeps ar sava tēva saimi apmetās uz dzīvi Ēģiptē. Un Jāzepam bija simts desmit gadi. Jāzeps pieredzēja no Ēfraima bērnu bērnus trešajā augumā, un ari Manases dēla Machīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedis jūs no šīs zemes uz to zemi, kupu Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.“ Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: „Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.“ Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā. Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši. Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda, Isašars, Zebulons, Benjamīns, Dans, Naftalis, Gads un Ašers. Un visu dzīvo dvēseļu skaits, kas bija cēlušas no Jēkaba, bija kopā septiņdesmit. Un Jāzeps nomira un visi viņa brāļi un visa šī paaudze. Bet Israēla bērni vairojās ļoti lieliem pulkiem un pieņēmās varā ļoti lielā mērā, tā ka zeme bija ar tiem pilna piepildīta. Bet Ēģiptē cēlās jauns valdnieks, kas par Jāzepu neko nezināja. Un viņš sacīja saviem tautiešiem: „Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas un, ja mums gadītos kapš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums un neatstātu šo zemi.“ Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar klaušu darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas—Pitomu un Ramzesu. Bet jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izplatījās tā, ka viņiem palika bail no Israēla bērniem. Tā ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus, tos nežēlīgi spaidīdami. Tie darīja viņu dzīvi sūru ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem tīrumos, kā ari ar visādiem citiem darbiem viņus nežēlīgi spaidīdami. Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebrēju vecmātēm, vienai bija vārds Šifra, tai otrai Pua, Viņš sacīja: „Kad jūs sniedzat palīdzību ebrēju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, vērojat, ka tas ir zēns, tad to nokaujiet, bet ja tā ir meitene, tad lai tā paliek dzlva.“ Bet vecmātes bija dievbijīgas un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija piekodinājis, ūn bērni palika dzīvi. Tad Ēģiptes ķēniņš atsauca vecmātes un sacīja tām: „Kādēļ jūs esat tā darījušas, un esat zēnus atstājušas dzīvus?“ Vecmātes atbildēja faraonam, ka ar ebrējietēm neesot tā kā ar ēģiptietēm, jo pirms pie viņām noejot vecmāte, tās esot jau dzemdējušas, jo viņas ir stipras. Un Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un ļoti pieņēmās spēkā. Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes lai paliek dzīvas.“ Kāds Levija cilts vīrietis nāca un ņēma sev sievu no Levija cilts meitām. Viņa sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa ievēroja, cik jauks tas bija, un noslēpa viņu trīs mēnešus. Bet kad tā redzēja, ka nevar to vairs noslēpt, tad tā viņam pagatavoja šķirstu no niedrēm, notriepa to ar asfaltu un piķi, ielika tanī bērnu un nolika to niedrēs upes krastmalā. Bet viņa māsa nostājās iztālēm, lai novērotu, kas tam notiks. Faraona meita nāca uz upi, lai peldētos, bet viņas draudzenes pastaigājās upes malā. Viņa ieraudzīja šķirstu niedrājā, sūtīja savu aukli un lika to atnest. Kad viņa to atvēra, tā ieraudzīja bērnu, un, lūk: puisēns raudāja. Viņa iežēlojās par to un sacīja: „Tas ir viens no ebrēju bērniem.“ Tad vina māsa sacīja faraona meitai: „Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebrējietēm, kas tev bērnu var zīdīt?“ Faraona meita sacīja viņai: „Ej!“ Un jaunava aizgāja un aicināja bērna māti. Tad faraona meita sacija viņai: „Ņem šo bērnu un zīdi to manā vietā. Es tev par to maksāšu.“ Tad sieviete paņēma bērnu un to zīdīja. Kad bērns bija paaudzies, viņa veda to pie faraona meitas, un tas tai bija par dēlu, un tā to nosauca par Mozu, jo tā sacīja: „Es viņu no ūdens esmu izvilkusi.“ Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu spaidos. Un viņš redzēja vīru, kas sita kādu ebrēju, viņa cilts brāli. Tad viņš, apraudzījies visapkārt un neviena neredzēdams, nosita ēģiptieti un to apraka smiltis. Nākamajā dienā viņš atkal izgāja un redzēja divus ebrēju vīrus, kas ķildojās. Viņš sacīja vainīgam: „Kāpēc tu sit savu biedru?“ Bet tas atcirta: „Kas tevi ir iecēlis mums par pavēlnieku un tiesnesi? Vai tu gribi ari mani nogalināt, kā tu esi nogalinājis to ēģiptieti?“ Un Mozus sabijās un sacija: „Patiesi, šis notikums ir kļuvis zināms.“ Ari faraons dzirdēja par šo lietu, viņš meklēja Mozu nogalināt, bet Mozus bēga no faraona un mita Midiana zemē un apmetās pie kādas akas. Bet Midiana priesterim bija septiņas meitas. Tās nāca, smēla ūdeni un pildīja dzirdāmās siles, lai padzirdītu sava tēva aitas. Bet nāca arī gani, un tie padzina viņas; tad Mozus cēlās tām palīgā un padzirdīja viņu aitas. Kad viņas atgriezās pie Reguēla, sava tēva, tas jautāja: „Kā jūs šodien tik drīz esat pārnākušas?“ Viņas atbildēja: „Kāds ēģiptietis mūs paglāba no ganu rokām, un viņš mums smeltin smēla ūdeni un dzirdīja mūsu aitas.“ Tad viņš sacīja savām meitām: „Kur viņš ir? Kāpēc jūs esat šo vīru pametušas? Aiciniet viņu, lai viņš ēstu ar mums.“ Un Mozus bija ar mieru pie tā vīra apmesties, un tas deva savu meitu Ciporu Mozum par sievu. Un viņai piedzima dēls, un viņš nosauca to vārdā Geršoms, jo tas sprieda: „Es esmu kļuvis par viesi svešā zemč.“ Pēc ilgāka laika nomira Ēģiptes ķēniņš, un Israēla bērni nopūtās par savām klaušām un brēca, un viņu vaidi par spaidiem nonāca Dieva priekšā. Un Dievs uzklausīja viņu vaidus, un Dievs pieminēja savu derību ar Ābrahāmu, īzāku un ar Jēkabu. Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus, un Dievs ņēma tos vērā. Mozus ganīja sava sievas tēva Midiana priestepa Jetrus avis. Viņš aizdzina lopus pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma, un viņš redzēja: ērkšķu krūms dega ugunis, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.“ Bet tas Kungs redzēja, ka viņš tur bija nostājies, lai noskatītos, un sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!“ Mozus atbildēja: „Te es esmu.“ Un tas Kungs sacīja: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.“ Un Viņš sacīja: „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.“ Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt. Un tas Kungs sacīja: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, feri siešu, chīviešu un jebusiešu zemi. Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!“ Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?“ Dievs sacīja: „Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.“ Bet Mozus sacīja uz Dievu: „Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: „Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,“ tad tie jautās: „Kā viņu sauc?“ Ko tad lai es viņiem saku?“ Dievs atbildēja Mozum: „Es Esmu, kas Es Esmu! Viņš sacīja: tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „ es esmu “ —tas mani sūtījis pie jums.“ Un Dievs vēl sacīja Mozum: „Tā tu saki Israēla bērniem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs: Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums—tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.“ Ej un sasauc Israēla vecajos un saki viņiem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma un īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: „Vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.“ Un Es esmu sacījis: „Es jūs izvedīšu no Ēģiptes spaidiem uz kānaāniešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.“ Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecajie ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, ebrēju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet treju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.“ Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas. Tāpēc Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kupis Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs. Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši. Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.“ Bet Mozus atbildēja, sacīdams: „Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: „Tas Kungs tev nemaz nav parādījies.“ Un tas Kungs viņam sacīja: „Kas tev rokā?“ Un viņš teica: „Zizlis.“ Un Viņš tam sacīja: „Nomet to zemē.“ Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku un satver to aiz astes!“ Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā. „Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.“ Un tas Kungs viņam vēl sacīja: „Bāz roku savā azotē!“ Un viņš iebāza savu roku azotē un to izvilka, un lūk, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu. Un Viņš sacīja: „Bāz roku atpakaļ savā azotē!“ Un viņš iebāza roku atpakaļ azotē, un kad viņš to izvilka atkal ārā, tad, lūk, tā bija kā viņa pārējā miesa. „Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ. Un ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kupu tu būsi smēlis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm.“ Tad Mozus sacīja uz to Kungu: „Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.“ Bet tas Kungs sacīja viņam: „Kas ir cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? —Vai ne Es, tas Kungs? Bet tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.“ Bet Mozus sacīja: „Ak Kungs, sūti taču ko sūtīdams!“ Tad tas Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: „Vai Ievīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, viņš nāks tev pretī, un, tevi ieraugot, tam prieks būs sirdī. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, bet Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un rādīšu jums, kas jums jādara. Lai runā viņš tavā vietā uz tautu, viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā. Bet šo zizli ņem savā rokā, ar to tu darīsi zīmes.“ Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievas tēva, un sacija tam: „Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi ir vēl dzīvi.“ Un Jetrus sacīja Mozum: „Ej ar mieru!“ Un tas Kungs sacīja Mozum Midtanā: „Ej atpakaļ uz Ēģipti, jo visi tie vīri ir miruši, kas meklēja tavu dzīvību.“ Un Mozus paņēma savu sievu un savus dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa. Tā viņš atgriezās Ēģiptes zemē. Un Mozus paņēma Dieva zizli savā rokā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Kad tu būsi atgriezies Ēģiptē, tad visus tos brīnumus, ko Es esmu licis tavā rokā, rādi faraona priekšā; bet Es apcietināšu viņa sirdi, un tas neatlaidīs tautu. Saki faraonam: „Tā saka tas Kungs: „Israēls ir mans pirmdzimtais dēls.“ Un Es tev saku: „Atlaid manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet ja tu liedzies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu.“ Bet ceļā, naktsmītnē, tas Kungs viņu sastapa un gribēja likt viņam mirt. Tad Cipora paņēma asu akmeni un apgrieza sava dēla priekšādu, aizkāra viņa kājas un sacīja: „Tu esi man asins līgavainis.“ Tad Viņš no tā atstājās. No tā cēlies nosaukums „asins līgavainis,“ kādu apgraizot. Un tas Kungs sacīja Aronam: „Ej Mozum pretī tuksnesī.“ Un viņš gāja un to sastapa pie Dieva kalna, un viņš to skūpstīja. Tad Mozus izstāstīja Aronam visus tā Kunga vārdus, ar kādiem tas viņu bija izsūtījis, un visas tās zīmes, kādas Viņš bija pavēlējis darīt. Un Mozus un Arons gāja un sapulcināja visus Israēla vecajos. Un Arons runāja visus tos vārdus, kādus tas Kungs Mozum bija sacījis, un viņš darīja tās zīmes tautas priekšā. Un tauta ticēja. Un kad viņi dzirdēja, ka tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi dzīli noliecās Dieva priekšā un to pielūdza. Pēc tam Mozus ar Āronu gāja un runāja ar faraonu: „Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: „Atlaid manu tautu, ka tie man sarīko svētkus tuksnesī.“ Bet faraons sacīja: „Kas ir „Tas Kungs,“ ka man būtu viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls; es nepazīstu „to Kungu“, un arī Israēlu es neatlaidīšu.“ Tad viņi sacija: „Tas ir ebrēju Dievs, kas parādījies mums. Ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, tur mēs gribam upurēt tam Kungam, savam Dievam, ka tas pār mums nenāk ar mēri vai zobenu.“ Un Ēģiptes ķēniņš sacīja viņiem: „Mozu un Aron! Kāpēc jūs gribat atraut ļaudis no viņu darbiem? Ejiet, pildiet savas klaušas!“ Un faraons teica: „Tiešām, šo Jaužu ir daudz, un jūs tos gribat atturēt no darba!“ Un tai pašā dienā faraons pavēlēja ļaužu vagariem un uzraugiem: „Jūs turpmāk nedosit vairs salmus ļaudīm ķieģeļu darināšanai, kā tas bija līdz šim! Lai viņi paši iet un sagādā sev salmus. Bet noliktais vairums ķieģeļu, kas viņiem bija līdz šim jāizstrādā, jums jāuztur arī turpmāk, jūs to nedrīkstat samazināt. Viņi ir slinki, tāpēc viņi kliedz: „Mēs gribam iet upurēt savam Dievam.“ Šo ļaužu klaušas jāpalielina, lai viņi būtu nodarbināti un neklausītos melīgās valodās.“ Tad ļaužu vagari un viņu uzraugi izgāja ārā un runāja uz ļaudīm, sacīdami: „Tā ir teicis faraons: „Es nedošu jums vairs salmus! Jūs paši ejiet un gādājiet sev salmus, kur vien jūs tos atrodat, bet no jūsu darba mēra nekas netiks atlaists.“ Tad ļaudis izklīda pa visu Ēģiptes zemi, lai savāktu rugājus salmu vietā. Un vagari tos cieši skubināja, teikdami: „Pildiet savu pienākumu! Jūsu dienas uzdevums ir tas pats kā agrāk, kad bija salmi.“ Un faraona vagari sita no Israēla vidus ieceltos uzraugus, sacīdami: „Kāpēc jūs neesat izgatavojuši to pašu ķieģeļu skaitu kā līdz šim?“ Tad Israēla uzraugi gāja un žēlojās faraonam, sacīdami: „Kāpēc tu tā dari saviem kalpiem? Taviem kalpiem vairs netiek doti salmi, bet ķieģeļus—tā mums saka—jums būs taisīt. Un tagad tavi kalpi tiek pat sisti.“ Bet tas sacīja: „Sliņķi jūs esat, sliņķi! Tāpēc jūs sakāt: „Mēs gribam iet un upupsvētkus svētīt tam Kungam.“ Bet tagad ejiet un strādājiet! Salmus jums nedos, bet ķieģeļu mērs jums jāpilda.“ Un israēliešu uzraugi redzēja, ka viņi ir postā, saņēmuši pavēli: „No jūsu dienišķā ķieģeļu skaita jums nekas netiek atlaists.“ Un ārā nākot no faraona, tie satika Mozu un Aronu, kas gaidīja uz viņiem. Un viņi sacīja tiem: „Lai tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par vainīgiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņu rokās.“ Tad Mozus vērsās uz to Kungu un teica: „Ak Kungs, kāpēc Tu esi sūtījis tādu ļaunumu šai tautai! Kāpēc Tu mani esi izraudzījis par savu sūtni? Kopš es gāju pie faraona, lai runātu tavā vārdā, viņš vairojis šīs tautas ļaunumu, bet Tu to neesi glābis.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tagad tu redzēsi, ko Es darīšu faraonam, jo ar stipru roku viņam tos būs atlaist, jā, ar stipru roku viņš tos izdzīs no savas paša zemes.“ Un Dievs runāja uz Mozu un sacīja: „Es esmu Dievs tas Kungs. Es esmu parādījies kā Visaugstākais Dievs Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, bet savu īsto vārdu „Kungs“ Es netiku darījis viņiem zināmu. Es esmu cēlis savu derību ar viņiem, lai viņiem dotu Kānaāna zemi, to zemi, kupā viņi kā svešinieki dzīvojuši. Es arī esmu dzirdējis Israēla bērnu nopūtas, tāpēc ka ēģiptieši viņus kalpina, un Es esmu pieminējis savu derību. Tāpēc saki Israēla bērniem: „Es esmu Dievs tas Kungs un likšu atstāt jums Ēģiptes klaušas, un izglābšu jūs no jūsu kalpošanas, un atpestīšu jūs ar izstieptu roku un ar smagām tiesām. Un Es ņemšu jūs sev par tautu un būšu jums par Dievu, un jūs zināsit, ka Es esmu jūsu Dievs, tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes. Un Es jūs ievedīšu tanī zemē, par kupu Es esmu izstiepis savu roku, lai to dotu Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam; un Es došu jums to par īpašumu, Es, tas Kungs.“ Un Mozus tā runāja uz Israēla bērniem, bet tie viņu neuzklausīja savas mazticības un smagās kalpošanas dēļ. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej, saki faraonam, Ēģiptes ķēniņam, ka tam Israēla bērni jāizlaiž no savas zemes.“ Un Mozus runāja tā Kunga priekšā, sacīdams: „Lūk, Israēla bērni nav uzklausījuši mani, kā tad faraons lai paklausa man, kad mana valoda tik grūta?“ Un tas Kungs runāja uz Mozu un uz Aronu, un nosūtīja tos pie Israēla bērniem un pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, lai izvestu Israēla bērnus no Ēģiptes zemes. Šie ir viņu cilšu virsaiši: Rūbena, Israēla vecākā dēla, dēli: Hanocha, Palu, Hecrons un Karmijs—tās ir Rūbena cilts dzimtas. Un Simeona dēli: Jemuēls, Jamins, Ohads, Jachīns, Cochars un Sauls, kānaānietes dēls; tās ir Simeona cilts dzimtas. Un tie ir Levija dēlu vārdi pēc viņu dzimtām: Geršons, Kahats un Merārijs. Un Levija mūžs bija simts trīsdesmit septiņi gadi. Un Geršona dēli bija: Libnijs un Šimijs ar to dzimtām. Un Kahata dēli bija: Amrāms, Icehars, Chebrons un Usiēls. Un Kahata mūžs bija simts trīsdesmit trīs gadi. Un Merārija dēli bija: Mahelijs, Muš js—tie ir Levija cilts piederīgie pēc viņu ciltsrakstiem. Un Amrāms ņēma Jochebedu, sava tēva māsu, sev par sievu, un tā viņam dzemdēja Aronu un Mozu. Un Amrāma mūžs bija simts trīsdesmit septiņi gadi. Bet Icehara dēli bija: Korachs, Nefegs un Sichrijs. Un Usiēla dēli bija: Mišaēls, Elcafans un Citrijs. Un Arons sev ņēma par sievu Elišebu, Aminādabata meitu, Naāšona māsu, un tā viņam dzemdēja: Nadabu, Abiju, Eleāzaru un Itamāru. Un Koracha dēli bija: Asirs, Elkana un Abiāsafs; tās ir korachītu cilts dzimtas. Un Eleāzars, Arona dēls, ņēma sev sievu no Putiēla meitām, un tā viņam dzemdēja Pinehasu. Sie ir Levija cilts virsaiši pēc viņu dzimtām. Tie ir Arons un Mozus, uz kuriem tas Kungs sacīja: „Izvediet Israēla bērnu pulku no Ēģiptes zemes.“ Tie ir tie vīri, kas runāja ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu, nolūkā izvest Israēla bērnus no Ēģiptes, proti: Mozus un Arons. Un notika tanī dienā, kad tas Kungs runāja ar Mozu Ēģiptes zemē, Kad Dievs sacīja Mozum: „Es esmu Dievs tas Kungs, runā ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu, visu to, ko Es tev saku.“ Tad Mozus sacīja tā Kunga priekšā: „Es esmu ar neapgraizītām lūpām, kā faraons lai mani klausa?“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Arons, tavs brālis, būs tavs pravietis. Tu saki visu to, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Arons lai runā ar faraonu, lai tas izlaiž Israēla bērnus no savas zemes. Bet Es gribu faraona sirdi darīt cietu, un jebšu Es darīšu savas zīmes un savus brīnumus lielā skaitā Ēģiptes zemē, Tomēr faraons jums neklausīs. Tad Es likšu savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu savus pulkus, savu Israēla tautu no Ēģiptes zemes, bargu tiesu turēdams. Un Ēģiptes iemītnieki atzīs, ka Es esmu tas Kungs, tādēļ ka Es būšu izstiepis savu roku pār Ēģipti un ka Es likšu iziet Israēla bērniem no viņu vidus.“ Un Mozus un Arons darīja tā, kā tas Kungs bija viņiem pavēlējis, to viņi darīja. Un Mozus bija astoņdesmit gadus vecs, bet Arons astoņdesmit trīs gadus vecs, kad tie runāja ar faraonu. Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Kad faraons sacīs jums: „Rādiet man kādu brīnumu,“ tad saki Aronam: „Ņem savu zizli un met to faraona priekšā.“ Un Mozus un Arons gāja pie faraona un tā sacīja, kā tas Kungs viņiem bija pavēlējis; un Arons nometa savu zizli faraona priekšā visu viņa kalpu klātbūtnē, un tas tapa par čūsku. Tad ari faraons lika ataicināt savus gudros vīrus un savus burvjus, un tie izdarija to pašu ar savām burvju mākslām. Un tie ikviens nometa savus zižļus, un tie pārvērtās par čūskām. Bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus. Tomēr faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau tas Kungs to bija pateicis. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Faraona sirds ir cieta; viņš liedzas tautu atlaist. Ej pie faraona no rīta; lūk, kad viņš ies uz upi, nostājies viņam pretim upes liedagā un paņem savā rokā zizli, kas tika pārvērsts čūskā, Un saki viņam: tas Kungs, ebrēju Dievs, mani ir sūtījis pie tevis, teikdams: „Atlaid manu tautu, ka tie Man kalpo tuksnesi. Bet, lūk, tu līdz šim neesi klausījis. Lūk, Es sitīšu ar zizli, kas ir manā rokā, Nīlupes ūdeni, un tas pārvērtīsies asinis. Un zivis, kas vien ir upē, nobeigsies; upe smirdēs, un ēģiptiešiem riebsies dzert ūdeni no upes.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, pār viņu upēm, pār kanāliem, ezeriem un visām viņu ūdens krātuvēm, un tam būs kļūt par asinīm. Un asinis būs visā Ēģiptes zemē—visos koka un akmens traukos.“ Tad Mozus ar Aronu darīja tā, kā tas Kungs viņiem bija pavēlējis; viņš pacēla savu zizli un sita ūdeni, kas bija upē, faraona un viņa kalpu acu priekšā, un viss ūdens, kas bija Nīlupē, pārvērtās asinīs. Un zivis upē nobeidzās, tā ka upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja ūdeni dzert, kas bija upē; un asinis bija visā Ēģiptes zemē. Bet ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarija to pašu, un faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausīja viņiem, kā jau tas Kungs bija sacījis. Un faraons pagrieza muguru un gāja uz savu namu, jo viss tas neietekmēja viņa sirdi. Un visi ēģiptieši raka visapkārt upei pēc dzeramā ūdens, jo tie nevarēja dzert no upes ūdens. Un tā pagāja septiņas dienas pēc tam, kad tas Kungs bija upi sitis. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona un saki viņam: Tā saka tas Kungs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu. Un ja tu liegsies to atlaist, tad Es sodīšu visas tavas zemes robežas ar vardēm, Ka upe mudžēt mudžēs ar vardēm, un tās līdīs ārā un nāks tavos namos un guļamistabā un tavā gultā, un tās līdīs tavu kalpu namos un pie taviem ļaudīm ir viņu krāsnīs, ir viņu abrās. Un pie tevis un pie visiem taviem kalpiem ielīdīs vardes.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu roku ar savu zizli pār upēm, pāri kanāliem un pārplūdinātām vietām un liec nākt vardēm pār Ēģipti.“ Un Arons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem un lika vardēm nākt, un tās apklāja visu Ēģiptes zemi. Bet arī ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarīja to pašu; arī viņi lika nākt vardēm pār Ēģiptes zemi. Tad faraons atsauca Mozu un Aronu un sacīja: „Lūdziet savu Kungu, ka tas atņem vardes no manis un no manas tautas, jo es gribu atlaist tautu, lai tā upurētu savam Dievam, tam Kungam.“ Un Mozus sacīja faraonam: „Pasaki man, kad lai es aizlūdzu par tevi, taviem kalpiem un tavu tautu, lai vardes vairs nenāktu pie tevis un tavā namā un atliktos vairs tikai upē?“ Un viņš atbildēja: „Ritu.“ Un viņš sacīja: „Lai notiek pēc tava prāta, lai tu zinātu, ka nav neviena cita, kā vienīgi tas Kungs, mūsu Dievs. Vardes aizies no tevis, no tava nama, no taviem kalpiem, no taviem ļaudīm; tikai upē tās atliksies.“ Kad Mozus un Arons iznāca ārā no taraona, Mozus piesauca to Kungu varžu dēl, kā viņš bija solījies faraonam. Un tas Kungs darija tā, kā Mozus lūdza; nobeidzās vardes namos, ciematos un laukos. Un tie tās savāca kaudžu kaudzēm, un visa zeme smirdēja. Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņa sirds atkal kļuva cieta, un viņš tiem nepaklausīja, kā tas Kungs bija sacījis. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Izstiep savu zizli un sit zemes putekļus, ka tie top par odiem visā Ēģiptes zemē.“ Un viņš darīja tā, un Arons izstiepa savu roku ar zizli un sita zemes putekļus, un radās odi; tie apstāja cilvēkus un lopus; visi zemes putekļi kļuva par odiem visā Ēģiptes zemē. Bet Ēģiptes burvji ar savām burvju mākslām darīja tāpat, lai radītu odus, bet tie to nespēja, un odi mocīja kā cilvēkus, tā lopus. Tad burvji sacīja faraonam: „Tas ir Dieva pirksts.“ Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau tas Kungs bija sacījis. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies rīta agrumā un nostājies faraona priekšā, kad viņš iet uz upi, un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu. Bet ja tu neatlaidīsi manus ļaudis, tad Es tev sūtīšu, taviem kalpiem, tavai tautai un tavos namos visādus indīgus kukaiņus, un tie piepildīs ēģiptiešu mājas un zemi, uz kuj-as tās celtas. Bet tanī pašā laikā Es saudzēšu Gošenes zemi, kurā mīt mana tauta, lai tur nebūtu indīgo kukaiņu, lai jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs tanī zemē. Tā Es taisīšu starpību starp manu tautu un tavu tautu rīt, kad šī zīme notiks.“ Un tas Kungs darija tā, un ļaunie kukaiņi nāca pulkiem faraona namā un viņa kalpu namos un visā Ēģiptes zemē, un kukaiņu bari postīja zemi. Tad faraons ataicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Eita un upurējiet jūsu Dievam šinī zemē.“ Bet Mozus sacīja: „Tā nenākas darīt, jo upurēšana tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; lūk, un ja mēs upurētu, kas ēģiptiešiem ir negantība viņu acu priekšā, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem? Mēs gribam doties tuksnesī triju dienu gājumā un upurēt tam Kungam, mūsu Dievam, tā, kā Viņš to mums ir sacījis.“ Tad faraons sacīja: „Es atlaidīšu jūs, un jūs varēsit upurēt tam Kungam, jūsu Dievam; tikai pārāk tālu neaizejiet, —aizlūdziet par mani.“ Un Mozus sacīja: „Redzi, es aizeju no tevis un aizlūgšu par tevi tā Kunga priekšā, tad Viņš atņems kukaiņus no faraona, no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm—rītdien; vienīgi faraonam nebūs atkal mani pievilt, ka tas neatļauj tautai aiziet un upurēt savam Kungam.“ Tad Mozus atstāja faraonu un lūdza to Kungu. Un tas Kungs darīja tā, kā Mozus bija teicis, ļaunie kukaiņi atstājās no faraona, viņa kalpiem un viņa ļaudīm tā, ka nepalika neviena. Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis tas Kungs, ebrēju Dievs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu. Bet ja tu liegsies viņus atbrīvot un to vēl ilgāk aizkavēsi, Tad, lūk, tā Kunga roka gulsies uz taviem ganāmpulkiem, kas ir tīrumā, uz zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu mēri. Un tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder israēliešiem, nenobeigsies.“ Un tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: „Rīt tas Kungs to darīs šinī zemē.“ Un tas Kungs izpildīja šo nodomu nākamajā dienā; nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no israēliešu lopiem neviens nenobeidzās. Un faraons ievāca ziņas; un—lūk, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu. Tad tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā. Tad tie kā sīki putekļi ies pār visu Ēģiptes zemi kā pār cilvēkiem, tā pār lopiem, un kļūs par strutojošiem augoņiem it visā Ēģiptes zemē.“ Un viņi paņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie kļuva par strutojošiem augoņiem kā cilvēkiem, tā lopiem. Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēl, jo augoņi bija ir burvjiem, ir visiem ēģiptiešiem. Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā tas Kungs jau bija Mozum sacījis. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka tas Kungs, ebrēiu Dievs: „Atlaid manu tautu, ka tā Man kalpotu, Jo tagad Es sūtīšu visas savas mocības tavā sirdī, arī pār taviem kalpiem un taviem ļaudīm, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē. Jau tagad Es varētu izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus. Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos mans spēks un lai mans vārds tiktu teikts visā zemē. Bet vēl tu esi sacēlies pret manu tautu, viņu neatlaizdams. Luk, rit ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai pār visu Ēģiptes zemi kāda tanī līdz šim nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai. Un tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus mi visu, kas vien tev ir laukā, visus ļaudis un lopus, kādi atrodami tīrumā; bet, kas nebūs sapulcināti ēkās, pār tiem nāks nāve.“ Kufš faraona kalpu vidū bijās tā Kunga vārdu, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē. Bet kas savu sirdi nepievērsa tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm! Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē.“ Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns nāca lejup uz zemi. Un tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē. Un tur bija krusa, un uguns briesmīgi laistījās krusā, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kamēr tur mituši ļaudis. Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija uz lauka, sākot ar cilvēku līdz lopam; ari visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā. Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas. Un faraons lika ataicināt Mozu un Aronu un tiem sacīja: „Es šoreiz esmu grēkojis; tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta, mēs esam bezdievīgi. Lūdziet par mums to Kungu, jo pārāk daudz Dievam to pērkonu un krusas, un es gribu jūs atlaist un jums turpmāk vairs te nav jāpaliek.“ Tad Mozus viņam sacīja: „Kad es būšu izgājis ārā no pilsētas, tad es izstiepšu savas rokas pret to Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka zeme pieder tam Kungam. Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu, ka jūs vēl aizvien nebīstaties Dievu to Kungu.“ Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija plaukušas vārpas, bet lini ziedēja. Bet kvieši un divšķautņu mieži netika sasisti, jo tie bija vēlīni. Un Mozus, atstādams faraonu un pilsētu, izplēta savas rokas pret to Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi. Bet kad faraons redzēja, ka lietus bija mitējies un pērkoni un krusa bija mitējušies, viņš turpināja grēkot un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Tā faraona sirds palika cieta un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau tas Kungs bija runāiis caur Mozu. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis, lai parādītu šīs savas zīmes viņu vidū Un lai jūs, jūsu bērniem un bērnu bērniem dzirdot, stāstītu, kādus varenus darbus Es Ēģiptē esmu darījis un kādas zīmes Es tur esmu cēlis viņu vidū, lai viņi zinātu, ka Es esmu tas Kungs.“ Un Mozus ar Aronu gāja pie faraona un sacīja viņam: „Tā saka tas Kungs, ebrēju Dievs: „Cik ilgi tu liegsies Man paklausīt un atlaist manu tautu, lai tā Man kalpotu? Jo, ja tu liedzies atlaist, redzi, tad Es rīt tavās robežās atvedīšu siseņus. Un tie apklās zemes virsu tā, ka nebūs iespējams zemi saredzēt, un tie aprīs visu atlikumu, kas pāri palicis pēc krusas, un noēdīs visus kokus, kas jums zaļo laukā. Un tie piepildīs tavus namus un tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus, kā to nedz tavi tēvi, nedz tavu tēvu tēvi, kamēr tie dzīvo virs zemes, nav redzējuši līdz pat šai dienai.“ Un viņš novērsās un aizgāja no faraona. Tad faraona kalpi sacīja viņam: „Cik ilgi šis vīrs būs mums par slazda valgu? Atlaid šos ļaudis, lai tic kalpo tam Kungam, savam Dievam. Vai vēl tu neredzi, ka Ēģipte iet bojā?“ Un Mozus un Arons tika atvesti pie faraona, un viņš sacīja tiem: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam, savam Dievam! Cik tad ir to gājēju? Tad Mozus sacīja: „Mēs gribam iet ar saviem jauniešiem un ar saviem sirmgalvjiem, ar saviem dēliem un ar savām meitām, ar saviem sīklopiem un liellopiem, jo mums svētki jāsvētī tam Kungam.“ Tad viņš sacīja: „Kungs pasarg! Lai es jūs atlaistu ar jūsu bērniem! Redziet, ka ļaunums ir jūsu prātā. Nē, bet ejiet taču jūs vīri un kalpojiet savam Kungam, kā jūs to vēlaties.“ Un viņus padzina no faraona nama. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret Ēģiptes zemi siseņu dēļ, lai tie nāk pār Ēģiptes zemi, lai nograuž visu zemes zaļumu, visu, ko atlicinājusi krusa.“ Un Mozus izstiepa savu zizli pār Ēģiptes zemi; tad tas Kungs lika pūst austrumu vējam visu to dienu un visu nakti. Un no rīta austrumu vējš atveda siseņus. Un siseņi nācapār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielos pulkos. Tādu siseņu baru vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs. Un viss zemes virsus bija apklāts tā, ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visu zemes zaļumu un visus augļu kokus, kādus krusa bija atlicinājusi, un neatstāja pāri nekā—nedz kokus, nedz lauku augus visā Ēģiptes zemē. Un faraons steidzīgi aicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Es esmu apgrēkojies pret to Kungu, jūsu Dievu, un jums. Bet piedod man manus grēkus kaut vēl šo reizi un aizlūdz pie tā Kunga, jūsu Dieva, ka tas no manis atņemtu kaut šo nāvi.“ Mozus aizgāja no faraona un pielūdza to Kungu. Un tas Kungs sūtīja ļoti stipru rietumu vēju, un tas sacēla siseņus un iedzina Niedjru jūrā, tā ka no siseņiem visas Ēģiptes robežās nepalika pāri neviens. Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm, un būs tumsa pār Ēģiptes zemi, tāda tumsa, ka to ar rokām var grābt.“ Un Mozus izstiepa savu roku pret debesīm; tad radās jo bieza tumsa visā Ēģiptes zemē trīs dienas. Cits cita nevarēja redzēt, un arī neviens trijās dienās nepacēlās no savas vietas. Bet ikvienam israēlietim bija aizvien gaisma savā dzīvoklī. Un faraons ataicināja Mozu un sacīja: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam; tikai savus sīklopus un savus liellopus atstājiet; bet jūsu mazie bērni lai iet jums līdz.“ Un Mozus sacīja: „Tev jādod mūsu rokās kaujamie un dedzināmie upuflopi, ka mēs tos varam upurēt tam Kungam, mūsu Dievam. Tāpēc arī mūsu ganāmpulkiem ir jāiet ar mums kopā; neviens nags lai nepaliek, jo mēs no tiem ņemsim, lai kalpotu tam Kungam, savam Dievam. Mēs arī nezinām, kādiem jābūt mūsu upuriem, kalpojot tam Kungam, kamēr mēs turp nenonāksim.“ Un tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos atlaist. Un faraons sacīja yiņam: „Ej prom no manis; sargies, ka tu neparādies mana vaiga priekšā, jo tanī dienā, kad es tavu vaigu ieraudzīšu, tu mirsi!“ Tad Mozus sacīja: „Lai notiek tā! Es turpmāk vairs nerādīšos tava vaiga priekšā.“ Un tas Kungs, sacīja Mozum: „Vēl vienu mocību Es sūtīšu faraonam un Ēģiptei; pēc tam viņš atlaidīs jūs no šejienes; viņš pat jūs no šejienes dzīun aizdzīs. Runā jel, tautai dzirdot, lai ik vīrs no sava kaimiņa un ik sieva no savas kaimiņienes prasa sudraba un zelta lietas.“ Un tai Kungs parādīja ļaudīm ēģiptiešu acīs žēlastību, un ari pats Mozus bija jo liels Ēģiptes zemē faraona kalpu acīs un arī tautas acīs. Un Mozus sacīja: „Tā ir sacījis tas Kungs: „Nakts vidū Es apstaigāšu Ēģipti, Un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē: no faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimušā līdz kalpones pirmdzimušajam, kas ir aiz maltuves, un visu liellopu pirmajie. Un būs liela brēkšana Ēģiptes zemē, kāda līdz šim nav vēl bijusi un turpmāk nebūs. Bet ne pret vienu israēlieti pat suns nepacels balsi, ne pret cilvēku, ne pret lopu, lai jūs zinātu, ka tas Kungs šķiro israēlieti no ēģiptieša.“ Un visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un zemosies manā priekšā, sacīdami: „Aizej tu, un visa tauta, kujru tu vadi,“ un tad es aiziešu.“ Un viņš aizgāja no faraona lielās dusmās. Bet tas Kungs sacīja Mozum: „Faraons neklausīs jums, lai mans brīnumdarbu skaits kļūtu vēl lielāks Ēģiptes zemē.“ Un Mozus un Arons darīja visas šīs brīnuma zīmes faraona priekšā; bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un viņš neizlaida Israēla bērnus no savas zemes. Tad tas Kungs sacīja Mozum un Aronam Ēģiptes zemē, teikdams: „Šis mēnesis lai ir jums pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads. Sakiet visai Israēla draudzei: „Šī mēneša desmitajā dienā lai ikviens nama tēvs paņem pa jēram, uz katru namu vienu jēru. Un ja kādam nama rocība būtu par mazu, lai tiktu pie jēra, tad lai viņš ņem kopā ar savu kaimiņu, kas viņa namam tas tuvākais, pēc viņu dvēseļu skaita; pēc tā, ko viens var apēst, būs skaitīt jērus. Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet, vai no avīm, vai no kazām. Un tos jums būs glabāt līdz mēneša četrpadsmitajai dienai. Tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj. Tad no šīm asinīm paņemiet un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit. Un jums būs ēst to gaļu tanī naktī; uz uguns ceptu, ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm jums būs to ēst. Neēdiet to jēlu vai sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu, galvu, lielus un iekšas. Un līdz rītam jūs no tā neatliciniet neko, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet uguni. Un šādā veidā jūs to ēdiet: jūsu gumi lai ir apjozti, un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļa spieķi lai ir jūsu rokās; un ēdiet to ātrā steigā; tas ir tā Kunga Pasā. Šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu zīme tanīs mājās, kurās jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es gribu jums iet saudzēdams garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena lai ir jums par pieminēšanas dienu; to svinēt kā svētkus tam Kungam, tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm. Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi. Pirmajā dienā izmetiet raugu no saviem namiem, jo ikviens, kas no pirmās līdz septītajai dienai ēd ko raudzētu, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla. Pirmajā dienā sasauciet svētku sapulci, un ari septītajā dienā lai ļums ir svētku sapulce. Nekādi darbi lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas kairam vajadzīgs, lai paēstu. Un ievērojiet neraudzētās maizes svētkus; jo tanī dienā Es esmu jūsu pulkus izvedis no Ēģiptes zemes. Turiet šo dienu svētu uz audžu audzēm kā mūžīgu nolikumu. Pirmā mēneša četrpadsmitās dienas vakarā jums jāēd neraudzētās maizes līdz divdesmit pirmās dienas vakaram. Septiņas dienas raudzēts iejavs lai nav atrodams jūsu namos, jo ikvienam, kas ēd raudzēto, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla, vai tas būtu svešinieks, vai zemes iedzīvotājs. Neko, kas raudzēts, jūs nedrīkstiat ēst; visās jūsu dzīves vietās ēdiet neraudzēto.“ Un Mozus, saaicinājis visus Israēla vecajus, tiem sacīja: „Sagādājiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pasā svētkos. Paņemiet pušķi īzapa un iemērciet to asinīs, kas ir bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas ir bļodā, un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam. Kad tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad tas Kungs ies gafām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu. Un sargājiet šos vārdus par nolikumu sev un saviem bērniem mūžīgi. Un notiks, kad jūs nāksit tanī zemē, ko tas Kungs jums dos, kā Viņš ir solījis, tad turiet svētu šo kalpošanu. Un lai tā būtu, kad jūsu bērni jums prasīs: „Kas jums tā par kalpošanu?“ Tad atbildiet: „Tas ir Pasā upuris tam Kungam, kas Israēla bērnus saudzēja Ēģiptē, kad Viņš sodīja Ēģiptes zemi, bet saudzēja mūsu namus.“ Tad tauta noliecās un zemojās Dieva priekšā. Un Israēla bērni aizgāja un darīja tā, kā tas Kungs Mozum un Aronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un notika nakts vidū, ka tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos. Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo. Un viņš atsauca Mozu un Aronu nakts laikā un sacīja: „Celieties un taisieties prom no manas tautas vidus, ir jūs, ir Israēla ļaudis, ejiet un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribat. Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdz, kā jūs esat sacījuši, un aiziedami svētījiet arī mani.“ Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes, jo viņi teica: „Mēs visi mirsim.“ Un tauta nesa savu maizes mīklu, iekāms tā bija sarūgusi, savas abras ievīstījuši savās virsdrēbēs uz saviem pleciem. Un Israēla bērni darīja, kā Mozus bija sacījis; tie prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes. Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie uzklausīja viņu lūgumu. Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus. Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem. Un ari pūlis svešu gāja ar viņiem; ari sīklopi un liellopi, ļoti prāvs ganāmpulks. Un no iejautās mīklas, ko tie bija paņēmuši līdz no Ēģiptes zemes, viņi cepa plāceņus, jo tā vēl nebija saraudzēta, un tie bēga no Ēģiptes un nevarēja kavēties nedz arī sev sagatavot ceļa maizi. Israēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi. Un pēc četri simt trīsdesmit gadiem vienā dienā visi tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes. Un šī nakts, kad tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem. Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Šis ir tas Pasā nolikums. Nevienam sveštautietim to nebūs ēst. Bet ikviens vergs, kas pirkts par naudu, ja vien tas ir apgraizīts, var to ēst. Bet piedzīvotājam un algādzim nav no tā jāēd. Vienā namā tas ir jāēd. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pasā upurim. To lai ievēro visa Israēla draudze. Bet ja kāds svešinieks dzīvo pie tevis un vēlas svētīt tā Kunga Pasā svētkus, tad tam lai visi vīriešu kārtas dzimušie tiek apgraizīti; tad viņš var tuvoties un būt upura dalībnieks, jo viņš uzskatāms kā iedzimtais tanī zemē; bet lai neviens neapgraizītais no tā neēd. Vienāds likums lai ir iedzimtajam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt.“ Un visi Israēla bērni tā darīja, kā tas Kungs to Mozum un Aronam bija pavēlējis; tā viņi to darīja. Un tanī pat dienā tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes līdz ar viņu pulkiem. Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Novēli man visus pirmdzimušos kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs, lai tie Man pieder.“ Un Mozus sacīja tautai: „Pieminiet šo dienu, kad iūs esat iznākuši no sava vergu nama Ēģiptes, jo ar stipru roku tas Kungs jūs ir izvedis no turienes; neēdiet raudzēto! Šodien jūs izejat, Abiba mēnesī. Kad nu tas Kungs tevi ievedīs kānaāmešu, hetiešu, amoriešu, chīviešu un jebusiešu zemē, kupu Viņš ar zvērestu taviem tēviem ir apsolījis tev dot, zemi kupā piens un medus tek, tad kalpojie Viņam tādā pašā veidā šinī mēnesī. Septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, bet septītajā dienā lai ir svētki tam Kungam. Septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, bet iejavu lai neredz pie jums un raugu lai neierauga pie jums visās jūsu robežās. Saviem bērniem sakiet šinī dienā: tas tāpēc notiek, ka tas Kungs man tā darījis, kad es iznācu no Ēģiptes zemes. Un tas lai ir tev par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, un lai tā Kunga likums būtu tavā mutē, jo ar stipru roku tas Kungs tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes. Turiet šos iestādījumus noliktā laikā no gada uz gadu. Kad nu tas Kungs tevi ievedis kānaāniešu zemē, kā Viņš to taviem tēviem ar zvērestu tev ir apsolījis, un tā būs tev iedota, Tad tev būs novēlēt tam Kungam visu, kas pašķir mātes klēpi, visi tavu lopu vīriešu kārtas pirmdzimtie lai ir tam Kungam. Ikviens pirmdzimušais ēzelēns tev jāatpērk ar avi, bet ja tu to neizpirksi, tad tev tam jāsadragā kakla kauls; un ikvienu cilvēku pirmdzimto no jūsu bērnu vidus jums būs izpirkt. Un ja tavs bērns šodien vai rit tev jautātu: „Ko tas nozīmē?“ tad atbildi tam: „Ar stipru roku tas Kungs mani izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Kad faraons ietiepās, mūs neizlaizdams, tad tas Kungs nokāva visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, sākot ar cilvēka pirmdzimto līdz lopu pirmdzimušajam; un tāpēc es upurēju tam Kungam ikvienu, kas pirmais pašķir mātes klēpi, kas ir vīriešu kārtas, bet visus pirmdzimtos dēlus es izpērku. Un tam jābūt par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, jo ar stipru roku tas Kungs mūs ir izvedis no Eģiptes.“ Un kad faraons tautu bija atlaidis, tad Dievs tos neveda pa filistiešu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks, jo Dievs sprieda tā: „Lai ļaudim netop žēl, un tie, paredzēdami kapus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.“ Bet Dievs lika iet tautai apkārtceļā pa tuksnesi uz Niedru jūru. Un israēlieši no Ēģiptes zemes izgāja, bruņojušies cīņai. Mozus ari paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: „Kad Dievs jūs piemeklēs, tad paņemiet manus kaulus līdz no šejienes.“ Un viņi savas teltis aizcēla no Sukotas un apmetās nometnē pie Ētamas, tuksneša galā. Un tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, lai tos izvadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots dienu un nakti. Un mākoņu stabs dienā un uguns stabs naktī nenozuda tautas priekšā. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki israēliešiem, lai tie apmet likumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jupu, taisni pretī Baāl-Cefonai; tai iepretī apmetieties pie jūras. Tad faraons spriedīs par Israēla ļaudīm: tie ir apmaldījušies, tuksnesis tos ir ieslēdzis. Es apcietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visu viņa pulku acis, lai Ēģipte atzīst, ka Es, tas Kungs, to esmu darījis.“ Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu, un tie sprieda: „Kāpēc mēs tā esam darījuši, ka esam atlaiduši israēliešus no klaušu darbiem pie mums?“ Un viņš aizjūdza savus ratus un paņēma savu tautu līdz. Viņš paņēma seši simti izlasītu kaja ratu un citus ēģiptiešu ratus un labākos kapitālus uz visiem tiem. Un tas Kungs apcietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla ļaudīm pakaļ, lai gan israēlieši bija atstājuši zemi augstas rokas vadīti. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ un panāca tos—visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks—kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, taisni pretim Baāl-Cefonai. Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un, lūk, —ēģiptieši cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un kliedza uz Dievu. Un tie sacīja Mozum: „Vai trūka Ēģiptē kapu, ka tu mūs esi izvedis, lai mēs mirtu tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, likdams mums iziet no Ēģiptes? Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām, sacīdami: „Atstājies no mums! Mēs gribam kalpot ēģiptiešiem, jo mums būtu bijis labāk kalpot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesi!“ Bet Mozus sacīja tautai: „Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs ne mūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsit klusu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un sašķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu sausām kājām. Redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdis, ka tie seko jums, bet Es gribu pagodināt sevi faraona un visa viņa karaspēka, viņa ratu un viņa jātnieku priekšā, Lai ēģiptieši atzīst, ka Es esmu tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār, v viņa ratiem un pār viņa jātniekiem.“ Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija priekšā, mainīja savu vietu un nostājās aiz viņiem. Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra. Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu cauru nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja juras vidū sausām kājām, kamēr ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki devās aiz viņiem pa ūdens vidu. Bet rīta krēslā tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, tā ka ēģiptiešu pulkos radās apjukums. Un Viņš kavēja riteņu griešanos tā, ka tie tika tikai ar grūtībām uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: „Bēgsim mēs labāk no israēliešiem, jo tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pār jupi, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.“ Un Mozus izstiepa savu roku pār jūpi, un jūras ūdeņi atgriezās pirms rīta ausmas savā gultnē, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza ir ratus, ir jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā, no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet israēlieši izgāja pa juras vidu sausām kājām, un ūdeņi tiem stāvēja kā valnis pa labo un pa kreiso pusi. Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no Ēģiptes rokām, bet Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jupas malā. Tā Israēls redzēja lielo darbu, ko tas Kungs ēģiptiešiem bija darījis, un tauta bijās to Kungu un ticēja tam Kungam un Viņa kalpam Mozum. Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam šo dziesmu, sacīdami: „Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš sevi loti paaugstinājis! Zirgus un jātniekus Viņš iegāzis jūrā. Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs—es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs—es Vīnu paaugstināšu! Tas Kungs ir varens karavīrs—Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā! Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi! Ak Kungs! Tava labā roka parādījusies savā spēkā, tava labā roka sadragājusi ienaidnieku. Savas godības varenībā Tu satriec savus pretiniekus, savai bardzībai Tu dodi vaļu, tā tos aprij kā rugājus. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū. Tad ienaidnieks teica: „Es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos izdeldēs.“ „Bet Tu tikai uzpūti savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs! Tu izstiepi savu roku, un zeme tos aprija. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli. Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus. Ēdoma virsaiši sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi. Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem! Jo kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, tas Kungs lika jūjras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla ļaudis izgāja caur jūras vidu sausām kājām.“ Tad praviete Mirjama, Arona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievietes sekoja viņai ar bungām dejas solī. Un Mirjama tām teica: „Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir varens un augsts; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūpā!“ Un Mozus lika celties israēliešiem no Niedyu jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši treju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. Tā viņi nonāca Mārā, bet nespēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc arī to vietu sauc Māra. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: „Ko mēs dzersim?“ Tad viņš piesauca to Kungu, un tas Kungs viņam norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds. Un viņš tiem deva likumus un tiesu, un tos tur pārbaudīja Un sacīja: „Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādam Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu ārsts.“ Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens. Un viss Israēla bērnu pulks devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otra mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un viss Israēla bērnu pulks kurnēja tuksnesī pret Mozu un pret Aronu. Israēla bērni teica viņiem: „Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat j likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā. Bet tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs manas pavēles, vai ne. Un notiks sestajā dienā, kad to sagatavos, ka tas, ko tie atnesīs, divkāršosies, salīdzinot ar to, ko tie dien dienā salasījuši.“ Un Mozus un Arons runāja uz visiem Israēla bērniem: „Šovakar jūs atzīsit, ka tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes. Un rīt jūs redzēsit tā Kunga godību, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret to Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?“ Un Mozus sacīja: „Kad tas Kungs dos jums vakarā gaļu un rītā maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret to Kungu.“ Un Mozus un Arons sacīja visai Israēla bērnu saimei: „Tuvojieties tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu.“ Un notika, kamēr Arons vēl uzrunāja Israēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un, lūk, tā Kunga godība kļuva redzama mākonī. Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Saki viņiem tā: „Ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet rītā Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.“ Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta, visapkārt nometnei, bija rasa. Un kad rasas kārta sāka nozust, tad, lūk, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga vieia kā sarma tik smalka virs zemes. Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: „Man hu? kas tas ir,“ jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: „Tā ir tā maize, ko tas Kungs jums par barību ir devis. Sī ir Vina pavēle: „Salasiet no tās ikviens pēc savas ēstgribas, gomeru skaitot uz galvas, pēc jūsu dvēseļu skaita; lai katrs ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī.“ Un Israēla bērni tā arī darīja, viņi salasīja cits vairāk, cits mazāk. Bet, kad tie pārmēroja ar gomeru, tad nebija pārmērīgi daudz tam, kas papilnam bija salasījis, un arī pamaz salasījušam nepietrūka; jo katrs bija salasījis tik, cik varēja apēst. Un Mozus sacīja: „Lai neviens neko neatlicina no tā līdz rītam.“ Bet tie neklausīja Mozum, un ļaudis atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi un cēlās smaka, un Mozus noskaitās uz viņiem. Tā tie to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas spēja ēst, bet tikko saulīte iesila, tā tas izkusa. Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomerus uz katru, tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum. Un viņš tiem teica: „Tā ir tas Kungs pavēlējis; rit ir sabats, sabats tam Kungam ir svēts; ko jūs esat nodomājuši cept, to izcepiet; ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet rītdienai.“ Un tie to uzglabāja sev nākamai dienai, kā Mozus bija pavēlējis, un tas neoda, un tārpi tanī neradās. Tad Mozus sacīja: „Ediet to, šodien ir sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit. Sešās dienās jūs to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī nekā nebūs.“ Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi jūs liegsities turēt manus norādījumus un manu bauslību? Redziet, tādēļ ka tas Kungs jums ir devis sabatu, Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā pajumtē, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu mītni.“ Tā tauta dusēja septītajā dienā. Bet Israēla nams sauca to vielu „Manna.“ Tā bija baltakā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā medū cepti plāceņi. Un Mozus sacīja: „Tā ir pavēlējis tas Kungs: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām audzēm, lai tās redz to maizi, ar kādu Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es liku jums iziet no Ēģiptes zemes.“ Un Mozus sacīja Aronam: „Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un novieto to tā Kunga priekšā, lai tā tur glabātos bērnu bērniem.“ Kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā arī Arons to nolika glabāšanai liecības priekšā. Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, kamēr pienāca pie Kānaāna robežām. Bet gomera ir desmitā daļa no ēfas. Un viss Israēla bērnu pulks uz tā Kunga pavēli devās ceļā no Sina tuksneša vairākos pārgājienos un apmetās nometnē pie Refidimas, bet tur ļaudīm nebija dzeramā ūdens. Tad ļaudis bārās ar Mozu, sacīdami: „Dod mums ūdeni, ka varām dzert!“ Bet Mozus viņiem sacīja: „Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt to Kungu?“ Un tauta, pēc ūdens izslāpusi, kurnēja pret Mozu, sacīdama: „Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni un mūsu lopi?“ Un Mozus brēca uz to Kungu un sacīja: „Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās ar akmeņiem.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdz un ari zizli, ar kujru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens ļaudīm ko dzert.“ Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un to vietu nosauca Masa un Meriba, tāpēc ka Israēla ļaudis bija cēluši ķildu un bija kārdinājuši to Kungu, sacīdami: „Vai tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?“ Un Amaleks uzmācās ar kapi Israēlam pie Refidimas. Tad Mozus sacīja uz Jozuu: „Izraugi mums karavīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna virsotnē, un Dieva zizlis būs manā rokā.“ Un Jozua darīja tā, kā Mozus bija viņam licis, lai cīnītos ar Amaleku; bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna virsotnē. Un notika, ka, kamēr Mozus bija savu roku pacēlis, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks. Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem tā, un viņš uz tā atsēdās, bet Arons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ieraksti to piemiņai grāmatā un liec to Jozuam ausis, ka Es pilnīgi izdeldēšu Amaleka viru piemiņu no zemes virsus.“ Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: „Tas Kungs ir mans karogs.“ Un viņš teica: „Mana roka tur tā Kunga karogu! Tas Kungs kājos pret Amaleku uz audžu audzēm!“ Midiana priesteris, Mozus sievas tēvs, Jetrus dzirdēja visu, ko Dievs Mozum un Israēlam, savai tautai, bija darījis, kā tas Kungs Israēlu bija izvedis no Ēģiptes. Tad Jetrus, Mozus sievas tēvs, paņēma Mozus sievu Ciporu—pēc tam, kad tas viņu bija atsūtījis atpakaļ, Un divi tās dēlus. Tā viena vārds ir Geršoms (tāpēc, ka viņš bija sacījis: „Es esmu svešinieks bijis nepazīstamā zemē)“. Bet otra vārds bija Ēliēzers (jo viņš bija sacījis: „Mana tēva Dievs ir mans palīgs bijis, un Viņš mani ir izglābis no faraona zobena“). Un Jetrus, Mozus sievas tēvs, viņa dēli un viņa sieva nāca pie Mozus tuksnesī tanī brīdī, kad tas bija uzcēlis nometni pie Dieva kalna. Un viņš paziņoja Mozum: „Es esmu tavs sievas tēvs Jetrus; pie tevis ir atnākusi tava sieva un līdz ar viņu divi tās dēli.“ Un Mozus izgāja savam sievas tēvam pretim un noliecās viņa priekšā un noskūpstīja to, un viņi jautāja viens otram, kā tiem klājas, un tad iegāja teltī. Un Mozus izstāstīja savam sievas tēvam visu, ko tas Kungs faraonam un ēģiptiešiem Israēla labā bija darījis, un visus tos grūtumus, ar kādiem tie ceļā bija sastapušies, un kā tas Kungs viņus bija izglābis. Un Jetrus priecājās par visu, ko tas Kungs Israēlam bija darījis, tos izglābdams no ēģiptiešu rokas. Un Jetrus sacīja: „Svētīts lai ir tas Kungs, kas jūs ir izglābis no ēģiptiešu rokas un no faraona rokas. Tagad es zinu, ka tas Kungs ir lielāks par visiem dieviem, jo Viņš jūs izglābis, kad tie kļuva lieli savā garā.“ Un Mozus sievas tēvs Jetrus upurēja dedzināmo un kaujamo upuri Dievam, un Arons un visi Israēla vecaji nāca ēst maizi ar Mozus sievas tēvu Dieva priekšā. Nākamajā dienā Mozus apsēdās, lai ļaudīm spriestu tiesu; un tauta nāca Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. Un Mozus sievas tēvs noskatījās visu, ko Mozus tautai darīja, un viņam jautāja: „Kas tas ir, ko tu dari tautai? Kādēļ tu sēdi atsevišķi, un tauta stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram?“ Un Mozus atbildēja savam sievas tēvam: „Tauta nāk pie manis vaicāt Dieva prātu. Jo, ja viņiem ir kāda lieta, tad tie nāk pie manis, un es tad spriežu tiesu viņu starpā, darīdams tiem zināmus Dieva likumus un Viņa bauslības noteikumus.“ Un Mozus sievas tēvs viņam sacīja: „Tā nav labi, kā tu to dari! Tu pagursi un tavi ļaudis, kas ir te pie tevis, jo pārāk grūts ir tev šis pienākums, tu nevari to izpildīt viens pats. Tagad paklausi mani, es tev došu padomu, un Dievs būs ar tevi. Nostājies tu tautas labad Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā. Māci tiem likumus un noteikumus un dari tiem zināmu to ceļu, kas tiem jāiet, un tos darbus, kādi tiem jādara. Bet tu izraugi sev no visas tautas spējīgus vīrus, kas bīstas Dievu, uzticamus vīrus, kas nav uzpērkami, un iecel tos par priekšniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem. Un lai tie tiesā ļaudis jebkurā laikā, bet lai būtu tā, ka tie katru smagāku! lietu nodotu tev, bet katru mazāku lietu izspriestu paši, tā atvieglodami tevi un palīdzēdami tev nest tavu nastu. Ja tu tā darīsi un Dievs tev tā pavēlēs, tad tu arī varēsi pats pastāvēt, un visi ļaudis ies mājās apmierināti.“ Un Mozus paklausīja sava sievas tēva balsij un darīja visu, ko tas tam bija sacījis. Viņš izraudzīja uzticamus vīrus no visa Israēla un iecēla tos tautai par priekšniekiem: pār tūkstošiem, simtiem, piecdesmitiem un desmitiem. Un viņi sprieda tiesu kurā katrā laikā, un visas grūtās lietas tie cēla priekšā Mozum, bet visas sīkās lietas tie iztiesāja paši. Pēc tam Mozus atlaida savu sievas tēvu, un tas atgriezās savā zemē. Trešajā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes, tieši tanī dienā, tie nonāca Sinaja tuksnesī. Un viņi ceļā devās no Refidimas un nonāca Sinaja tuksnesī un apmetās tuksnesī; tur Israēls cēla nometni kalna piekājē. Bet Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva. Un tas Kungs viņam sauca no kalna un sacīja: „Tā saki Jēkaba namam un pasludini Israēla bērniem: „Jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis ēģiptiešiem un kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem un esmu jūs pie sevis atvedis. Bet tagad, ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad ms Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu! Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem.“ Un Mozus atgriezās un saaicināja tautas vecajus un tiem cēla priekšā visus tos vārdus, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un visa tauta kopā atbildēja un teica: „Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.“ Un Mozus atnesa atpakaļ tautas vārdus tam Kungam. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es nākšu pie tevis mākoņu segā tā, ka tauta dzird Mani sarunājamies ar tevi un lai tic tev mūžīgi.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes. Un lai tie ir sagatavoti trešajai dienai, jo trešajā dienā pats tas Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalna. Un cel tautai visapkārt žogu, piekodinādams: sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam. Bet kad atskanēs taures skaņas, tad viņi var kāpt kalnā.“ Un Mozus nokāpa no kalna pie tautas un lika tai šķīstīties, un tie mazgāja savas drēbes. Un viņš sacīja tautai: „Esiet sagatavojušies trešajai dienai, neaiztieciet savas sievas.“ Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to uguni, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā, bet Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā. Un kad nu tas Kungs nonāca uz Šinai kalnu, uz paša kalna virsotni, tad tas Kungs aicināja uz kalna virsotni Mozu, un Mozus kāpa kalnā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Nokāp un pamāci ļaudis, lai tie nelaužas cauri pie tā Kunga, lai Viņu redzētu, ka daudzi no viņiem nekrīt. Arī priesteri, kas citādi jau tuvāki tam Kungam, lai šķistās tā, ka tas Kungs tos nesatriec.“ Un Mozus sacīja tam Kungam: „Tauta nevar kāpt augšā Sinaja kalnā, jo Tu pats esi mūs pamācījis, teikdams: „Dariet ap kalnu sētu un turiet to svētu.“ Un tas Kungs sacīja uz viņu: „Ej un nāc atpakaļ, sev līdzi atvezdams Aronu, bet priesteriem un tautai neļauj lauzties cauri, lai kāptu kalnā pie tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec.“ Tad Mozus nokāpa pie tautas un tai to pasacīja. Un Dievs sacīja visus šos vārdus, teikdams: „Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus. Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.“ Kad visa tauta redzēja pērkonu, zibeņus un dzirdēja bazūņu skaņas un redzēja kalnu kūpam, tad tauta, to vērodama, bēga un nostājās iztālēm. Un ļaudis sacīja Mozum: „Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim.“ Tad Mozus sacīja tautai: „Nebīstaities, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu.“ Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās tumšajiem mākoņiem, kups bija Dievs. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki tā Israēla ļaudīm: „Jūs paši esat redzējuši, ka Es no debesīm esmu runājis uz jums. Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt savu vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu. Bet ja tu Man taisīsi akmens altāri, tad tu necel to no cirstiem akmeņiem, jo ar dzelzi strādājot, tu to apgāni. Tev arī nav jākāpj pa kāpnēm uz manu altāri, ka, to darot, tā priekšā neatsedzas tavs kailums.“ Šie ir tie noteikumi, ko tev būs likt viņiem priekšā. „Ja tu pērc ebrēju vergu, tad sešus gadus lai viņš tev kalpo, bet septītājā gadā lai viņš bez maksas brīvi aiziet. Ja viņš nācis kā vieninieks, tad lai arī viņš iet viens, bet, ja viņš ir laulāts vīrs ar sievu, tad lai viņa sieva aiziet kopā ar viņu. Bet ja viņa kungs ir devis viņam sievu, un tā viņam ir dzemdējusi vai nu dēlus vai meitas, tad sieva un viņas dzemdētie bērni lai paliek viņa kungam, bet viņš viens pats lai aiziet, kā nācis. Bet ja ebrejs teiks: „Es mīlu savu kungu, savu sievu un savus bērnus,“ tad lai viņš neaiziet brīvībā. Tad lai viņa kungs to nostata Dieva priekšā un lai to pieved durvīm vai stabiem, un kungs lai ar īlenu izdur cauri viņa ausij, un tas lai kalpo viņam mūžīgi. Un ja kāds vīrs savu meitu ir pārdevis par verdzeni, tad lai tā neaiziet tā, kā aiziet vergi. Kad viņa nepatīk savam kungam un tas negrib viņu precēt, tad lai tas liek to izpirkt; bet viņš to nevar pārdot svešiem ļaudīm, kļuvis pret to neuzticīgs. Bet ja viņš to dod savam dēlam par sievu, tad lai viņai ir meitas tiesa. Ja viņš tam ņem citu sievu, tad nedz viņas uzturs, nedz viņas apģērbs, nedz arī likumīgā kopdzīve lai netiek mazināta. Bet ja viņš šos trīs noteikumus nepilda, tad viņa var aiziet brīvībā bez atlīdzības. Kas sit cilvēku tā, ka tas mirst, tas sodāms ar nāvi. Taču ja tas nav tam ar nolūku uzglūnējis, bet Dievs viņa rokai tā licis gadīties, tad Es noteikšu tev vietu, kur tas var bēgt. Bet, ja kāds ļaunprātīgi rīkosies pret savu tuvāku, to ar viltu nogalinādams, tad lai arī viņu paņem no mana altāra, ka tas mirst. Un kas sit savu tēvu vai savu māti, tas sodāms ar nāvi. Un kas nozog cilvēku, vai nu viņš to grib pārdot, vai tas tiek pie viņa atrasts, sodāms ar nāvi. Kas nolād savu tēvu vai savu māti, tas sodāms ar nāvi. Un, ja vīri ir saķildojušies, un viens otru sit ar akmeni vai ar klints gabaliem, ka tas nenomirst, bet tam uz gultas jāguļ: Ja tas var piecelties un staigāt pa lauku ar spieķi, tad tas, kas viņu sita, lai ir bez vainas; tikai tam jādod atlīdzība par bezdarba laiku un jāgādā par viņa dziedināšanu. Bet, ja kāds sit tā ar koku savu vergu vai verdzeni, ka tie no viņa rokas mirst, tad lai tas tiek riebtin atriebts. Bet, ja tas vēl dzīvo vienu vai divi dienas, tad viņš nav jāsoda, jo tā ir viņa nauda. Bet, ja vīri ķaujas un sagrūž grūtu sievieti, ka viņas auglis noiet, bet pašai nenotiek nelaime, tad lai tiek uzlikts naudas sods tam, kas to sagrūdis, tik liels, cik viņas vīrs prasa, un lai tiek dots pēc šķīrējtiesneša atzinuma. Bet ja notiek nelaime, tad būs likt dzīvību pret dzīvību. Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju. Deguma brūci pret deguma brūci, ievainojumu pret ievainojumu, rētu pret rētu. Ja kāds izsit savam vergam vai savai verdzenei aci, tad lai tas to atlaiž brīvībā, viņš lai tos atlaiž acs dēj. Tāpat, ja tas izsit savam vergam vai savai verdzenei zobu, tad lai tas tos atlaiž zoba dēļ. Bet ja kāds vērsis sabada vīru vai sievu, ka tie mirst, tad vērsim jātop nomētātam ar akmeņiem, bet tā gaļu lai neēd, un vērša īpašnieks lai ir brīvs no vainas. Bet ja šis vērsis ir bijis badītājs jau kopš vakar-vai aizvakardienas un tas ir bijis zināms viņa īpašniekam, bet viņš nav to nosargājis, un tas nobada vīru vai sievu, lai tad vērsis tiek nomētāts akmeņiem, un jāmirst arī viņa īpašniekam. Bet ja pielāgo atpirkšanas maksu, tad lai viņš par zaudēto dzīvību dod kā atpirkšanas maksu visu, ko no viņa prasa. Ari ja viņa dēlu sabada vai sabada viņa meitu, lai rīkojas pēc tiem pašiem likumiem. Bet ja vergs vai verdzene tiek sabadīti, tad lai īpašnieks dod viņu kungam trīsdesmit sudraba seķeļus, bet vērsi lai nomētā akmeņiem. Ja kāds atstāj vaļā aku vai izrok aku un to neaizsedz, un tanī iekrīt vērsis vai ēzelis, Tad akas īpašnieks lai visu nolīdzina; nauda dodama lopa īpašniekam, bet viņam paliek beigtais lops. Bet ja vērsis bada vērsi, ka tas ir beigts, tad dzīvais vērsis ir jāpārdod un nauda jāsadala, bet beigtais vērsis arī jāsadala uz pusēm. Bet ja tas ir zinājis, ka vērsis jau iepriekš ir bijis badītājs, un viņa īpašnieks nav to nosargājis, lai tad izlīgst: vērsi pret vērsi, bet beigtais lai paliek cietējam. Ja kāds nozog vērsi vai avi un to nokauj vai pārdod, tam būs dot piecus vēršus par vērsi un četras avis par avi.“ „Ja zagli atrod pie ielaušanās un tas tiek nosists, tad nav atriebēja viņa asinīm. Bet ja tas noticis saules gaismā, tad viņš jāatriebj. Zaglis lai atlīdzina ar labu, bet ja viņam nav, tad viņš par savu zādzību ir jāpārdod. Ja zagtais lops viņa rokās tiek atrasts dzīvs, vai tas ir vērsis, ēzelis vai avs, tad divkārt viņam ir jādod pretī. Ja kāds liek noganīt tīrumu vai vīna kalnu un tur palaiž savu lopu, lai tas ganās svešā tīrumā, tam tas labākais no sava tīruma un no sava vīna kalna jādod vietā. Ja izceļas uguns, un tā aizdedzina ērkšķus un aprij vai nu statiņus, vai nopļautu labību, vai pašu tīrumu, tad tam, kas uguni pielaidis, būs pilnībā viss jāatlīdzina. Ja kāds dod uzglabāt savam kaimiņam naudu vai rīkus, bet tam tie tiek no viņa mājas izzagti, un zaglis tiek atrasts, tad šim tas divkārt jāatdod. Bet ja zagli neatrod, tad nama īpašnieks pats vedams Dieva priekšā, ka tas nav savu roku licis pie sava tuvāka mantas. Ikviena lieta, kad nodarīts zaudējums, vai tas būtu vērsis, ēzelis, avs, kāds drēbju gabals vai kāda cita zaudēta manta, ja īpašnieks saka: „Šī ir tā“! —ceļama Dieva priekšā, un, ko Dievs pierāda par vainīgu, tam zaudējums divkārtīgi savam tuvākam jāatlīdzina. Ja kāds savam kaimiņam dod uzglabāšanā ēzeli, vērsi, avi vai citu kādu lopu, un tas nobeidzas vai savaino locekli, vai arī tiek aizvests, nevienam to neredzot, Tad lai notiek tā Kunga priekšā zvēresta došana abu starpā, ka neviens nav savu roku licis pie sava kaimiņa mantas, un tā īpašnieks lai pieņem šo zvērestu, un viņam nav jāatlīdzina. Bet ja tas viņam nozagts, tad lai tas atlīdzina tā īpašniekam. Ja kāds zvērs to saplosījis, tad lai ias pienes to par pierādījumu, tad tam nav jāatlidzina. Un ja kāds aizņemas ko no sava kaimiņa, un tas tiek sabojāts vai nobeidzas, viņa īpašniekam neesot klāt, tad tas jāatiīdzina. Bet ja īpašnieks bijis klāt, tad nav jāatlīdzma; un kas par naudu ir patapināts, tad tas ar to ir samaksāts. Bet ja kāds meitu pievij, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad tas lai to sev atpērk par sievu. Bet ja viņas tēvs liegtos viņam to dot par sievu, tad lai viņš samaksā līgavas naudu. Burvi neatstāj dzīvu. Katrs, kas jaucas ar lopu, tas lai mirst. Kas upurē citiem dieviem un nevis tam Kungam, tas lai ir nolādēts. Tev nav jāapspiež nedz jāizmanto svešinieks, jo jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē. Neviena atraitne un neviens bārenis lai netiek apspiesti, apbēdināti vai pazemoti. Ja tu tos apspiedīsi, tad tie kliegdami kliegs uz Mani, un Es uzklausīšu viņu saucienus. Tad Es savāsdusmāsiekaisīšuunjūs nokaušu ar zobenu, un tā jūsu sievas kjūs par atraitnēm un jūsu bērni par bāriem. Ja tu vienam aizdodi naudu, kas ir no manas tautas un kas ir pie tevis nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev peļņu. Ja tu ņem ķīlu un paturi sava kaimiņa mēteli, tad, pirms saule norietējusi, dodi to tam atpakaļ, Jo tas ir viņa vienīgais apsegs, viņa apģērbs, tanī viņš būtu gulējis; un kad viņš kliegs uz Mani, tad Es to paklausīšu, jo Es esmu žēlsirdīgs. Nezaimo Dievu un nelādi savu tautas valdnieku. Upuri no savu augļu pārpilnībasa un sava vīna neaizturi. Savu dēlu pirmdzimušo dod Man. Tāpat ari rīkojies ar savu vērsi un savu sīklopu; septiņas dienas lai tie stāv pie savas mātes, bet astotajā tos atdodi Man. Jums būs būt svētiem ļaudīm manā priekša; neēdiet gaļu, kas tīrumā saplosīta; to metiet suņiem priekšā.“ „Tev nebūs nepatiesas baumas izplatīt un roku sniegt pāridarītājam, tādā kārtā atbalstot viltus liecību. Nebiedrojies ar lielo pūli tā ļaunajos darbos un ķildās neliecini tam izpatikdams, tā sagrozot tiesu. Nenostājies netaisnā pusē arī tad, kad tiesājas kāds nabags. Ja tava ienaidnieka vērsis vai ēzelis ir nomaldījies un tu to sastopi, tad pasteidzies to tam vest atpakaļ. Ja tu redzi sava pretinieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to vienu, bet palīdzi tam to pacelt. Nesagrozi tiesu savam nabagam, kad tas tiesājas. Turies tāļu no viltus; nenokauj nenoziedzīgo un taisno, jo Es nepiešķiršu bezdievīgajam taisnību. Neņem dāvanas, jo dāvanas dara redzīgos aklus un pārgroza taisno lietu. Bet svešinieku neapspiediet, jo jūs zināt svešinieka sirdi; jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē. Sešus gadus sējiet zemē sēklu un savāciet ienākušos augļus. Bet septītajā gadā atstājiet to dusam mierā, lai no tās ēd tavas tautas nabagie, un, kas pāri atliekas, to lai meža zvēri noēd; tāpat dariet arī savā vīna kalnā un eļļas dārzā. Sešas dienas dari savu darbu, bet septītajā dienā atpūties, lai arī tavam vērsim un tavam ēzelim būtu atpūta, arī tavas kalpones dēls un svešinieks lai atvilktu elpu.; Visu, ko Es esmu īums teicis, to ievērojiet, bet citu dievu vārdus nepieminiet, ka tos nedzirdētu nākam no jūsu mutes. Trīs reizes gadā sviniet Man svētkus. Neraudzētās maizes svētkus sviniet; septiņas dienas ēdiet neraudzētas maizes, kā Es tev to esmu pavēlējis noteiktā laikā, Abiba mēnesī, jo tanī tu izgāji no Ēģiptes zemes; bet manā priekšā nerādieties tukšām rokām. Arī pļaujas svētkus sviniet par pirmiem jūsu darba augļiem no tā, ko tīrumā esat sējuši, un gada beigās ražas ievākšanas svēkus, kad esat savākuši savus lauku augļus. Trīs reizes gadā visiem vīriešiem jāparādās tā Kunga priekšā. Tev nebūs Man upurēt kaujamā upura asinis kopā ar raudzēto, un nebūs glabāt pa nakti, līdz rītam, mana svētku upupa taukus. Labākie no tavas zemes pirmajiem augļiem tev jānones tā Kunga, sava Dieva, namā. Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā. Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietu, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo mans vārds mājo viņā. Jo, ja tu viņam klausīdams klausīsi un visu darīsi, ko Es teikšu, tad Es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem un pretinieks taviem pretiniekiem. Mans eņģelis ies tavā priekšā un tevi ievedīs amoriešu un hetiešu, ferisiešu un kānaāniešu, chīviešu un jebusiešu zemē, un Es tos iznīcināšu.“ Nezemojies viņu dievu priekšā, nekalpo viņiem un nedari tā, kā viņi mēdz darīt, bet nogāz tos un satriec viņu elku stabus. Bet tev būs kalpot tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es novērsīšu visas tavas slimības. Un tev nebūs sievu, kas nelaikā dzemdē vai neauglīgas, tavā zemē; Es darīšu pilnu tavu dienu skaitu. Savas briesmas Es sūtīšu tev pā priekšu un sacelšu izbailes ikvienā tautā, kuras vidū tu nāksi, un visiem taviem ienaidniekiem Es likšu bēgt. Un Es sūtīšu lapsenes tev pā priekšu, un tās iepriekš izdzīs chīviešus, kānaāniešus un hetiešus. Es tos neizdzīšu vienā gadā, lai zeme nebūtu izpostīta un nesavairojas meža zvēri. Pamazītinām Es tos izdzīšu ārā priekšā, līdz kamēr tu pieaugsi un varēsi iemantot zemi. Un Es nolikšu tavas robežas no Niedfu jūras līdz Filistiešu jūrai un no tuksneša līdz Eifratas upei, jo Es tā apgabala iedzīvotājus došu jūsu rokā, ka jūs tos izdzītu sev pa prieksū. Bet neslēdziet nekādu derību ne ar viņiem, nedz ar viņu dieviem. Viņi lai nedzīvo tavā zeme, ka nepamudina tevi grēkot pret Mani, jo, ja tu kalposi viņu dieviem, tad tie kļūs tev par slazdu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Uzkāp pie tā Kunga, tu un Arons, Nadabs un Abijs un septiņdesmit no Israēla vecajiem, un pielūdziet iztālēm. Bet Mozus lai viens pats nāk pie tā Kunga, un lai vini nenāk tuvu klāt; bet tauta lai nemaz nekāpj ar to kopā kalnā.“ Kad Mozus nogāja un izstāstīja visus šos vārdus tautai, kādus tas Kungs bija sacījis, un visus noteikumus, tad visa tauta vienā balsī atbildēja un sacīja: „Visus šos vārdus, kurus tas Kungs ir sacījis, mēs gribam izpildīt.“ Un Mozus uzrakstīja visus tā Kunga vārdus, un viņš cēlās agri no rīta, un uzcēla altāri kalna pakāiē līdz ar divpadsmit piemiņas akmeņiem pēc divpadsmit Israēla cilšu skaita. Un viņš sūtīja no Israēla bērnu vidus jaunekļus, kas upurēja dedzināmos upurus un kaujamos upurus kā pateicības upuri tam Kungam. Un Mozus paņēma pusi no asinīm un tās ielēja upura bļodā, bet ar otru pusi viņš apslacināja altāri. Tad viņš ņēma derības grāmatu un to lasīja skaļā balsī tautai priekšā, bet tie teica: „Visu, ko tas Kungs ir sacījis, mēs darīsim un pildīsim.“ Un Mozus paņēma asinis un slacīja pār tautu un sacīja: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko tas Kungs ir ar jums slēdzis, pamatodamies uz visiem šiem vārdiem.“ Un Mozus uzkāpa kalnā un Arons, Nadabs, Abijs un septiņdesmit no Israēla vecajiem līdz ar viņu. Un viņi redzēja Israēla Dievu. Zem Viņa kājām bija kā safīra pamats tik spožs kā pašas debesis, tik skaidras. Bet Viņš neizstiepa savu roku pret Israēla tautas izredzētiem. Tie redzēja Dievu, ēda un dzēra. Un tas Kungs sacija Mozum: „Nāc pie Manis augšā kalnā un gaidi, Es tev došu akmens plāksnes ar likumiem un baušļiem, ko Es esmu rakstījis, lai viņi tanīs tiktu mācīti.“ Tad Mozus cēlās, un Jozua, viņa kalps, līdz ar viņu; un Mozus uzkāpa Dieva kalnā. Bet vecajiem viņš sacīja: „Gaidiet mūs te, tiekāms mēs atgriezīsimies pie jums; un redzi, arī Arons un Hūrs paliks pie jums—kam ir kāda lieta, lai griežas pie viņiem.“ Un Mozus uzkāpa kalnā, bet kalnu apsedza mākonis. Un tā Kunga godība nolaidās uz Sinaja kalna, un mākonis to apsedza sešas dienas; un septītajā dienā Viņš uzrunāja Mozu no mākoņu vidus. Un tā Kunga godība parādījās Israēla bērniem kā rijēja uguns kalna galā. Un Mozus iegāja mākoņa vidū un uzkāpa kalnā un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Un tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: „Tā saki Israēla bērniem: pienesiet Man upuri no ikviena vīra, kura sirds to skubina; ņemiet šo labprātīgo upuri. Un šāda lai ir tā dāvana, ko iūs ņemiet: zelts, sudrabs un vajrš; Zils un sarkans purpurs, sarkans šarlaks un karmezīns, smalku dziju audums un kazu spalvu audums, Un iesarkanas aunu ādas, un āpšu ādas, un akaciju koks; Eļļa lukturiem un smaržvielas svaidāmai eļļai un zāles kvēpināšanai; Oniksa akmeņi un intarziju akmeņi efodam un krūšu rotai, priesteru tērpa sastāvdaļai. Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū. Visu pēc tā parauga, ko Es tev gribu rādīt, ir telti, ir visus tās rīkus, tā jums būs celt. Lai tie taisa šķirstu no akaciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts, viņa platums pusotras olekts, un viņa augstums—pusotras olekts. Tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses būs to pārvilkt, un visapkārt aptaisi vainagu no zelta. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piestiprini tos viņa četriem stūriem, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē. Un darini divi kārtis no akaciju koka un apvelc tās ar zeltu, Un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tām var šķirstu nest. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav no tiem lāizņem. Un šķirstā tev ir jāieliek derības liecība, ko Es tev došu. Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no tīra zelta; pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā. Tad izveido vēl divus ķerubus, tie tev jādarina no zelta abos vāka galos. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi tā abos galos Tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam, un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanās vāku; viņu sejām jābūt vērstām vienai pret otru, bet acīm pret šķirsta vāku. Salīdzināšanās vāku uzliec šķirstam tad, kad tu būsi ielicis derības liecību šķirstā, ko Es tev došu. Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles, kas tev sakāmas Israēla bērniem. Tu uztaisi ari galdu no akaciju koka, divi olektis garu, vienu olekti platu un pusotras olekts augstu. Un apvelc to ar tīru zeltu un visapkārt tam aptaisi zelta vainagu. Iztaisi ari visapkārt līsti plaukstas platumā un uz tās izveido zelta vainagu līstei visapkārt. Un izgatavo tam no zelta četrus gredzenus un uzliec tos četrus gredzenus galda četros stūmos, kas atbilst četrām kājām. Gredzeniem arī jābūt tā pie līstes, ka var iebāzt nesamās kārtis un ar tām nest galdu. Arī nesamās kārtis taisi no akaciju koka un pārklāj ar zeltu, ka ar tām var nest galdu. Tev ari jāizgatavo bļodas, karotes, kausi un dzeramiem upuriem upura trauki, tie tev jāizgatavo šim galdam no tīra zelta. Un noliec pastāvīgi uz galda manā priekšā svētās maizes. Iztaisi arī zelta lukturi; tev jātaisa lukturis no smalka griezta zelta, un tā kājai un zariem, kausiņiem un puķēm iābfit vienā gabalā ar to. Sešiem, zariem no tā jāiziet uz visām pusēm; trim zariem uz vienu pusi un trim uz otru pusi. Ikvienam zaram lai ir trīs kausiņi, līdzīgi mandeļu ziediem, trīs bumbuļi un trīs puķu ziedi; otram zaram lai atkal ir trīs kausiņi, kas līdzīgi mandeļu ziediem, trīs bumbuļi un trīs puķu ziedi; tādi lai ir visi seši zari, kas no luktura paceļas. Bet pie paša luktura jābūt vēl četriem kausiņiem, kas līdzinās mandeļu ziediem ar to bumbuļiem un puķu rotām. Un ik pa vienam bumbulim jābūt zem katriem diviem no sešiem luktura zariem. Bumbuļiem un zariem pie luktura ir jābūt it visiem no viena izkalta tīra zelta gabala. Un tev ari jāizveido septiņas eļļas spuldzes un tās augšā tā jāpiestiprina, lai tās apgaismotu telpu, kas ir to priekšā. Daktsdzirklēm un trauciņiem ir jābūt no tīra zelta. No viena talenta skaidra zelta tev jāizgatavo visi šie rīki. Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kāds tev tika kalnā parādīts.“ „Pats mājoklis tev jāveido no desmit telts segām, austām no šķetinātām smalkām dzijām, no zila un sarkana purpura un karmezīna ar mākslīgi ieaustiem ķerubiem. Divdesmit astoņas olektis garš lai ir viens telts pārklājs, un četras olektis lai ir telts pārklāja platums; šis mērs lai ir visiem pārklājiem vienāds. Pieciem pārklājiem jābūt sašūtiem kopā citam ar citu vienā gabalā. Un tev jāšuj no zila purpura cilpiņas pie pārklāju malām, pēc tam kad tie sašūti kopā; tie jāpiestiprina pie pārklāju ārmālām, kad tie sašūti kopā. Pie pārklāju ārmalām tev jāpiestiprina piecdesmit cilpiņas pie katras ārmalas tā, ka cita citai pretī; tāpat piecdesmit cilpiņas pie otras sašūto pārklāju ārmalas. Tev jāiztaisa ari piecdesmit zelta kāši ar kuriem pārklāji sasprādzējami viens ar otru tā, ka pārklāji izveido vienu veselu telpu.“ Tālāk vēl jāizgatavo jumta pārklāji teltij no kazu vilnas, vienpadsmit pārklāji virs mājokļa. Trīsdesmit olektis gap lai ir šie jumta pārklāji, un četras olektis lai ir to platums, un lai savā starpā visi ir vienādi. Tev jāsavieno savā starpā pieci pārklāji un atkal savā starpā seši, bet sesto pārklāju saloki divkārši virs ieejas teltī. Un piecdesmit cilpiņas piestiprini pie ikviena pārklāja ārmalas tanī malā, kur tie savienojami, un piecdesmit cilpiņas pie nākamā pārklāja malas to savienošanai.“ „Arī piecdesmit vara kāši tev jāiztaisa, lai, tos cilpās iekabinot un pārklājus savienojot, pārklāji veidotu vienu telpu. Bet telts pārklāju atlikušajai daļai liec karāties pāri mājokļa pakaļgalam; tāpat vienlīdzīgi. Vienos sānos viena olekts un otros sānos atkal viena olekts no telts segu garuma lai karājas pāri pār mājokļa abām malām, tās apsedzot. Un pār virsējo pārsegu taisi teltij segu no iesārtām aunu ādām un šo segu pārsedz ar pārklāju no āpšu ādām. Tev arī jāsagādā mājoklim dēļi no akaciju koka, kas jāsaslien stāvus. Lai katrs dēlis ir desmit olektis garš un pusotras olekts plats. Katram dēlim lai ir divi tapas, lai varētu tos salaist kopā; tādas pierīko visiem mājokļa dēļiem. Tev mājokļa dēļi tā jāsakārto, ka kādus divdesmit dēļus tu vari novietot pret dienvidiem. Šiem dēļiem pierīko četrdesmit sudraba kājas; pa divi sudraba kājām zem katra no divdesmit dēļiem; divas tapas un divas kājas lai ir katram dēlim. Un mājokļa otrā pusē, pret ziemeļiem, arī jābūt divdesmit dēļiem Ar četrdesmit sudraba kājām, pa divi zem ikkatra dēļa. Mājokļa dibenssiena—uz rietumiem jātaisa no sešiem dēļiem. Mājokļa dibenssienas stūros ir lāliek divi dēļi. Un tiem diviem jābūt kopā salaistiem ir apakšgalā ir virsgalā; pa diviem ar vienu vainagu tie lai veido stūrus. Un astoņiem dēļiem jābūt ar sešpadsmit sudraba kājām, pa divi zem katra dēļa. Tev arī jāizgatavo piecas aizšaujamās bultas no akaciju koka mājokļu vieniem sāniem Un piecas aizšaujamās bultas mājokļa otriem sāniem, un piecas bultas dibenssienai, kas ir pret rietumiem. Bet vidējai aizšaujamai bultai jāiet cauri dēļu vidum no viena stūra līdz otram stūrim. Dēļus pārvelc ar zeltu un arī vainagus taisi no zelta, ka aizšaujamās bultas tanīs ieiet, un apvelc arīdzan bultas ar zeltu. Tā uzcel mājokli pēc tiem noteikumiem, kādus Es esmu tev kalnā rādījis. Un tev jāizšūdina priekškars no zila un no sarkana purpura un karmezīna un no šķetinātu smalku dziju auduma mākslinieciskā darinājumā ar ieaustiem ķerubiem. Tas tev jāpakar pie četriem akaciju koka stabiem, pārvilktiem ar zeltu, kam zelta vadži un četras sudraba kājas. Un tev priekškars ir jāpakar pie vadžiem, un tur aiz priekškara jānovieto derības šķirsts; tā priekškars lai pārdala telpu, šķirot svēto vietu no vissvētākās vietas. Un salīdzināšanās vāks tev iāliek uz derības šķirsta vissvētākā vietā. Bet galdu noliec šaipus priekškara un lukturi pretim galdam mājokļa dienvidus pusē, bet galds tev jāiiek ziemeļu pusē. Tev arī jāizdarina sega telts durvīm no zila un sarkana purpura, no karmezīna un no šķetinātu smalku dziju auduma, kas mākslīgi izausts. Un šai segai sagatavo piecus stabus no akaciju koka un tos pārklāj ar zeltu, ar zelta vadžiem un piecām vara kājām.“ „Tev ari jātaisa altāris no akaciju koka; lai tā garums ir piecas olektis un piecas olektis platums; altārim ir jābūt četrstūrim, lai tā augstums ir trīs olektis. Un izveido tam ragus četros viņa stūros; ragiem jāizaug no altāra, un tie jāpārklāj ar varu. Un tev arī tam jāpierīko vara podi, lai to attīrītu no pelniem, un tam piemērotas pelnu lāpstas, kā arī slacināšanai atbilstošas bļodas, spīles gaļai un ogļu tvertnes; visi šie rīki tev jāizlej no vara. Tev arī jāuztaisa altārim režģis, vara režģa veidojums, un četri vara gredzeni tā četriem stūriem. Un tas tev jānoliek zem pamales ap altāri tā, ka vara režģis sniegtos līdz pusaltāra augstumam. Tāpat iztaisi no akaciju koka nesamās kārtis un tās pārklāj ar varu. Un nesamās kārtis tev jāieliek gredzenos, lai, altāri nesot, kārtis būtu tā abos sānos. Tev tas jātaisa no dēļiem, ar tukšu vidu tā, kā tas tev kalnā tika parādīts. Arī pagalmu tev būs taisīt ap mājokli pie tā ieejas uz dienvidus pusi, tā iežogojums lai ir no šķetinātu smalku dziju audumiem simts olektis garš vienā pusē. Un to lai tur divdesmit stabi ar divdesmit vara kājām; šo stabu kāšiem un izrotājumiem ir jābūt no sudraba. Tāpat žogam ziemeļu pusē jābūt simts olekšu garam, un tur arī jābūt divdesmit stabiem ar vara pamatiem, un stabu kāšiem un izrotājumiem jābūt no sudraba. Un pagalmam pret vakariem ir jābūt piecdesmit olekšu platam ar desmit žoga stabiem un desmit stabu kājām no vara. Arī uz rītiem pagalma platumam ir jābūt piecdesmit olektīm. Šinī malā iežogojumam jābūt piecdesmit olekšu garam un ar trim stabiem un trim vara pamatiem. Un otrā malā piecdesmit olekšu garam iežogojumam un līdz ar to trim stabiem un trim vara pamatiem. Bet pagalma vārtiem ir jābūt ar divdesmit olekšu platu segu no zilā un sarkanā purpura un no karmezīna un no šķetināta smalku dziju auduma, kas mākslīgi darināts; tiem jābūt ar tā četriem stabiem un četru stabu pamatiem. Visiem pagalma stabiem, kādi nolikti visapkārt, ir jābūt ar sudraba izgreznojumiem, sudraba kāšiem un vara pamatiem. Pagalmam garums lai ir simts olekšu, bet tā platums piecdesmit olekšu, bet žoga augstums piecas olektis no šķetinātiem audumiem. Un visiem mājokļa traukiem, lai kādiem uzdevumiem tie kalpotu, un visiem telts mietiņiem un pagalma mietiņiem ir jābūt no vara. Tev arī jāpavēl Israēla bērniem, ka viņi tev atnes tīru no olīvu kokiem gūtu eļļu, lai katrā laikā būtu iespējams dedzināt luktura spuldzes Derības teltī, šaipus priekškara, kas uzkārts bauslības priekšā, Āronam un viņa dēliem tā Kunga priekšā no vakara līdz rītam. Sai kārtibai jāpastāv pie Israēla bērniem uz paaudžu paaudzēm.“ „Bet tu liec nākt no Israēla vidus pie sevis Aronam un viņa dēliem; lai Arons un viņa dēli Nadabs, Abijs, Eliēzers un Itamārs ir Man par priesteriem. Uztaisi savam brālim Aronam svētās drēbes par godu un par skaistu rotu Un apspriedies ar visiem, kam ir krietnas spējas, kam Es esmu devis gudrības garu, lai viņi šūdina drēbes Arona iesvētīšanai, ka viņš varētu Man kalpot par priesteri. Viņiem jāpašūdina šādas drēbes: krūšu rota un efods, apmetnis un svārki no izrakstīta auduma, turbāns un josta; lai viņi taisa šīs drēbes Aronam, tavam brālim, un viņa dēliem, ka tie var būt Man par priesteriem. Šim nolūkam lai viņi sev sagādā zeltu, zilu un sarkanu purpuru, karmezinu un šķetinātu smalku dziju audumu. Bet efodu lai viņi darina no zila purpura, sarkana purpura, zelta, un karmezīna un šķetinātu smalku dziju audumiem mākslas izstrādājumā. Divi sasprādzēti plecu gabali lai būtu tam tādi, kas abos galos ir sasienami. Un pie efoda piederīgā sienamā josta, kas liekama tam pāri, lai ir no tāda pat materiāla: zelta, zilā purpura, sarkanā purpura, karmezīna un šķetinātu smalku dziju audumiem. Un paņem divus oniksa akmeņus un tajos iegreb Israēla dēlu vārdus. Vienā akmenī sešus vārdus, bet sešus atlikušos vārdus otrā akmenī pēc viņu vecuma. Akmensgriezēja darbam, līdzīgi zīmogam, ir jābūt šiem diviem dārgakmeņiem ar Israēla dēlu vārdiem; tie jāietver zelta kalumos. Abi šie akmeņi jāpiestiprina pie efoda plecu galiem; tie ir Israēla bērnu piemiņas akmeņi; Aronam ir jānes viņu vārdi tā Kunga priekšā uz šiem diviem plecu gabaliem, lai tā viņus pieminētu. Tev jāizgatavo arī zelta pinumi. Arī divas mazas važiņas no tīra zelta tev jātaisa, tās darināmas kā auklu pinums; un šis pītās važiņas tev jāpiestiprina pie zelta pinumiem. Un tev arī jāizgatavo tiesneša krūšu nozīme, tai jābūt tādam pat mākslas darbam, kāds ir efods; tev tas jāgatavo no zelta, zilā purpura, sarkanā purpura, karmezīna un šķetinātu smalku dziju auduma. Tam jābūt četrstūrim sprīdi garumā un sprīdi platumā. Un tas tev jāpilda ar četrām rindām dārgakmeņu. Pirmajā rindā lai ir karneols, topass un smaragds. Bet otrā rindā: rubīns, safīrs un jaspiss. Un trešajā rindā: ligurils, achats un ametists. Un ceturtajā rindā: chrizolits, onikss un jaspiss. Tiem jābūt iestiprinātiem zelta ietvaros. Un divpadsmit akmeņiem jābūt pēc Israēla bērnu skaita ar viņu divpadsmit vārdiem; zīmoga griezēja darbam tiem jābūt, pēc divpadsmit cilšu skaita. Un piestiprini zelta važiņas pie krūts amata zīmes. Un amata nozīmei tev jāpiestiprina divi zelta gredzeni; šie gredzeni tev jāpiestiprina pie amata nozīmes abiem galiem. Un tev jāpiestiprina divas zelta auklas pie abiem gredzeniem amata nozīmes galos. Bet divus abu savīto važiņu galus piestiprini pie diviem dārgakmeņu pinumiem, tie tev jāsavieno ar plecu gabaliem to priekšpusē. Tad iztaisi vēl divus gredzenus no zelta un piestiprini tos pie diviem amata nozīmes stufiem, kas, efodu uzvelkot, paliek iekšpusē. Un uztaisi vel divus zelta gredzenus un piestiprini tos pie diviem efoda plecu gabaliem to priekšpusē, apakšējā malā, tur, kur abi gabali sašūti, virs efoda jostas. Pēc tam šī amata nozīme ar tās gredzeniem jāpiesien pie efoda gredzeniem ar zilu purpura saiti, lai tā atrastos pāri efoda jostai un neatraisītos no efoda. Tā lai Arons glabā Israēla dēlu vārdus kopā ar tiesas amata nozīmi uz savas sirds, kad viņš ir svētnīcā, lai tos pastāvīgi pieminētu tā Kunga priekšā. Un ieliec tiesneša amata nozīmē urīmu un tumīmu, lai tās ir virs Arona sirds, nākot tā Kunga priekšā; tā Arons lai nes Israēla bērnu tiesu uz savas sirds pastāvīgi tā Kunga priekšā. Pārvalku efodam taisi vienā gabalā no zila purpura Tā, lai tā vidū būtu caurums, un lai šim caurumam visapkārt ap kakla izgriezumu būtu ieausta vīle, līdzīgi krūšu bruņu caurumam, ka tas neplīst. Bet pie apakšējās vīles piestiprini mākslīgus purpura granātu ābolus ar ziliem un sarkaniem un karmezīna diegiem un zelta zvārguļus starp viņiem visapkārt. Zelta zvārguļi un granātu āboli lai pamīšus būtu visapkārt pie apmetņa apakšējām vīlēm. Tāds lai ir Ārona tērps, lai skan, kad tas iet svētnīcā kalpot tā Kunga vaiga priekšā vai nāk ārā, citādi viņam jāmirst. Un taisi arī zelta plāksnīti un iegreb zīmoga grebuma veidā: Svēts tam Kungam. Un liec to virs turbāna, turbāna priekšējā pusē, piesienot ar zilā purpura saiti. Lai tā ir uz Ārona pieres, ka Ārons uz sevi ņem līdzi svētnīcā visas vainas, no kupām jāšķīstās Israēla ļaudīm sakarā ai visiem saviem dāvinājumiem; tai būs būt allaž uz viņa pieres, ka tas tam Kungam labi patīk. Arī jāizauž izrakstīti svārki no smalkām šķetinātām dzijām, jāizveido turbāns no smalka auduma un izrakstīta losta. Arī Ārona dēliem tev jāuzšuj svārki, jāuztaisa jostas un turbāni goda rotai. Tos uzģērb savam brāiim Aronam un viņa dēliem; svaidi tos, piepildot viņu rokas, un iesvētī viņus, lai viņi būtu man par priestepiem. Un uztaisi viņiem linu bikses, lai apklātu miesas plikumu; lai tās sniegtos no jostas vietas līdz lieliem. Un lai tās valkā Ārons un viņa dēli, ienākdami salīdzināšanas teltī un tuvodamies altārim, lai kalpotu svētnīcā, citādi tie kļūtu vainīgi un tiem būtu jāmirst; tas lai ir par mūžīgu likumu viņam un viņa pēcnācējiem.“ „Šādā kārtībā jāizdara viņu iesvētīšana Man par priestepiem: ņem vienu jaunu vērsi no liellopiem un divus aunus bez kādas vainas, Un neraudzētas maizes un neraudzētas mīklas plāceņus, iejautus eļļā, un neraudzētus plānos raušus, apziestus ar ellu; tie tev jācep no tīriem smalkiem kviešu miltiem. Liec tos grozā un pienes tos grozā; atved ari vērsi un abus aunus. Tad pieved Āronu un viņa dēlus pie saiešanas telts durvīm un mazgā tos ar ūdeni. Un paņem drēbes un apvelc Aronam ir svārkus, ir apmetni pie efoda, ir efodu, ir amata krūšu nozīmi, un apjoz viņu ar efoda jostu. Uzliec viņam galvā turbānu un liec svēto vainagu pāri turbānam. Un paņem svaidāmo eļļu, izlej to uz viņa galvas un tā svaidi viņu. Liec ari viņa dēliem tuvoties un apvelc tiem svārkus. Un apjoz tos ar jostu, Āronu un viņa dēlus, uzliec viņiem turbānus, lai viņiem priestepu amats būtu par mūžīgu likumu. Un iecel Āronu un viņa dēlus amatā. Un tad pie saiešanas telts vārtiem atved jauno vērsi, lai Ārons un viņa dēli liek savas rokas uz vērša galvas. Tad nokauj vērsi tā Kunga priekšā saiešanas telts vārtos. Un paņem kādu daļu no vērša asinīm un ar savu pirkstu zied tās pār altāpa ragiem, bet visas pārējās asinis izlej uz altāpa pamatiem. Un paņem visus taukus, tos, kas apklāj iekšas un daļu no aknām un abas nieres, kā arī taukus, kas pāri par tām, un sadedzini tos uz altāpa. Bet vērša gala, viņa āda un viņa zarnas tev jāsadedzina ugunīs ārpus nometnes, jo tas ir upuris grēku izpirkšanai. Tad paņem vienu aunu, un lai Ārons un viņa dēli liek savas rokas uz tā galvas. Un tad nokauj šo aunu un paņem tā asinis un slaki tās visapkārt pār altāri, Bet pašu aunu sadali gabalos, mazgā viņa iekšas un stilbus un liec tos pie pārējiem gabaliem un galvas. Pēc tam sadedzini visu aunu uz altāra; tas ir dedzināmais upuris tam Kungam, patīkama smarža, uguns zieds tam Kungam. Tad paņem otru aunu, un Arons un viņa dēli lai liek savas rokas uz auna galvas. Tad nokauj aunu un ņem dalu tā asiņu unar tām apzied Arona auss skripsuņu un viņa dēlu auss skripstiņus labajās pusēs, tāpat ari viņu labo roku īkšķus un viņu labo kāju īkšķus, bet pārējās asinis slaki visapkārt pār altāri. Tad paņem no tām asinīm, kas uz altāra, un no svaidāmās eļļas un apslaki Aronu un viņa drēbes, viņa dēlus un to drēbes, lai viņš ir svētīts un viņa drēbes, viņa dēli un to drēbes. Un ņem auna taukus, asti un taukus, kas apsedz iekšas, un taukus, kas izplešas pāri aknām, un abas nieres, un tos taukus, kas pāri nierēm, un labā pleca gabalu, jo tas ir priesteru iestādīšanas auns, Kā arī kukuli maizes un plāceni eļļas cepuma un gabalu plāno raušu no neraudzētās maizes groza, kas atrodas tā Kunga priekšā, Un to visu liec Arona rokās un viņa dēlu rokās un līgojot to dari par līgojamo upuri tā Kunga priekšā. Tad to paņem no viņu rokām un sadedzini to uz altāra virs dedzināmā upura par saldu smaržu tā Kunga priekšā, par uguns ziedu tam Kungam. Pats paņem no auna vidējo krūts gabalu, kas upurēts Arona iestādīšanai, un nes to kā līgojamo upuri tā Kunga priekšā; un šī būs tava daļa. Un iesvētī līgojamo upuri, vidējo krūts gabalu un muguras gabalu un cilājamo upuri, visas tās daļas, kuras tu līgo vai paņem no auna, kas ir Arona iestādīšanai un viņa dēlu iestādīšanai novēlētas. Un lai tā būtu ir Arona ir viņa dēlu daļa; tas lai ir par mūžīgu likumu Israēla bērniem; jo tas ir cilājams upuris, paceļams tam Kungam, no viņu altāra upupiem. Un svētās drēbes, kādas ir Aronam, lai paliek Arona dēliem pēc viņa, lai tie tanīs tiktu svaidīti un iecelti amatā. Tās jāvalkā septiņas dienas tam no viņa dēliem, kas ieies salīdzināšanas teltī, lai svētnīcā kalpotu kā priesteris viņa vietā. Iestādīšanas aunu ņem un vāri tā gaļu svētā vietā. Lai Arons un viņa dēli ēd auna gaļu un maizi, kas ir grozā salīdzināšanas telts durvīs. Lai ēd to, ar ko izdarīta salīdzināšana, kad viņus iesvētīja amatā. Bet svešais lai neēd, jo tā ir svēta. Un ja kas paliek pāri no iestādīšanas upura gaļas vai maizes līdz rītam, tad taš tev ir jāsadedzina, to nedrīkst ēst, jo tas ir svēts. Tā dari ar Aronu un viņa dēliem, kā Es tev to esmu pavēlējis; septiņas dienas ir jāilgst viņu iecelšanai amatā. Katrai dienai tev jāsagatavo vērsis salīdzināmam upurim un jāšķīsta altāris, izpērkot pārkāpumus un to svaidot, lai to svētītu. Septiņas dienas tev jāturpina šī altāra šķīstīšana, un tas ir jāiesvētī; tā altāris kļūs tiešām jo svēts; un arī ikviens, kas to aizkars, kļūs svēts. Lūk, kas tev jāupurē uz altāra diendienā: divi jēri, gadu veci, Viens jāupurē no rīta, otrs pret vakaru; Arī viena desmitā daļa ēfas kviešu miltu, sajaukti ar ceturksni hina eļļas no sagrūstām olīvēm; turklāt kā dzerams upuris viena ceturtdaļa hina vīna kopā ar vienu no jēriem. Bet otru jēru upurim vakarā sagatavo tādā pašā kārtībā kā pirmo no rīta, lai tas būtu ēdamais un dzeramais upuris par saldu smaržu, uguns zieds tam Kungam. Lai tāds ir jūsu kārtējais dedzināmais upuris tam Kungam uz audžu audzēm Viņa priekšā saiešanas telts vārtos; tur Es būšu ar tevi un runāšu ar tevi. Tā būs mana atklāsmes vieta Israēla bērnu vidū, ka Es tos daru svētus savā godībā. Un Es darīšu svētus ir saiešanas telti, ir altāri, ari Aronu un viņa dēlus Es darīšu svētus sev par priesteriem. Un Es mitīšu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu. Un viņi zinās, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es tas Kungs, jūsu Dievs.“ „Tev arī jātaisa kvēpināmais altāris kvēpināšanai; tev tas jātaisa no akaciju koka. Tam jābūt četrstūrim—olekti garam un olekti platam, bet divi olektis augstam, ar ragiem, kas no tā iziet. Un tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu: tā plakanā virsma, tā malas visapkārt un tā ragi. Un visapkārt tev jātaisa zelta vainags. Un izgatavo tam zem vainaga divus gredzenus no zelta; tie tev jāpievieno tā abos sānos pie viņa malām, ka var tanīs iebāzt nesamās kārtis un ar tām to nest. Arī nesamās kārtis tev jādarina no akaciju koka, un tās tev jāpārvelk ar zeltu. Un tev tas jānoliek priekš aizkara, kas ir priekšā derības šķirstam un salīdzināšanas vāka priekšā, kas virsū derības šķirstam: tur Es gribu atklāties. Un Aronam uz tā jāsadedzina smaržīgs kvēpināmais upuris ik rītus, kad viņš saved kārtībā spuldzes, tad tam jāsadedzina kvēpināmās zāles. Un kad Arons ap vakara laiku puldzes ieliek lukturī, tad atkal viņam tās jādedzina, lai tas būtu pastāvīgs kvēpināmais upuris tam Kungam uz audžu audzēm. Uz tā neuzliec svešas kvēpināmās zāles nedz dedzināmus upurus vai ēdamus upurus; arī neizlejiet pār to slacināmos upurus. Vienreiz gadā lai Arons pie šā altāra ragiem izdara salīdzināšanu, ņemot salīdzināšanai no grēka upura asinīm; vienreiz gadā pie tā jāizdara salīdzināšana uz audžu audzēm, jo altāris ir pārlieku svēts tam Kungam.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ja tu skaitīsi Israēla bērnu galvas pēc viņu piederības, tad lai ikviens dod atpirkšanas upuri par savu dvēseli tam Kungam, kad tu izdarīsi skaitīšanu: tad nebūs mocību jūsu vidū. Un tas ir viņiem jādod: ikviens, kas iet garām skaitītājiem, lai dod pusseķeli pēc svētnīcas svara, vienā seķelī skaitot divdesmit geras; šis pusseķelis lai ir upuris tam Kungam. Ikviens, kas iet garām skaitītājiem, sākot ar divdesmit gadu vecumu un vecāks, lai nes šo upuri tam Kungam. Turīgais tai nedod vairāk, un nabagais lai nedod mazāk par šo pusseķeli, kas jādod par dāvanu tam Kungam, lai jūs varētu tikt salīdzināti pēc jūsu dvēseļu skaita. Šo atpirkšanas maksu saņem no Israēla bērniem, un tā tev noliekama kalpošanai pie saiešanas telts; un tā lai ir Israēla ļaudīm par ķīlu tā Kunga priekšā, ka jūsu dvēseles tiek salīdzinātas.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Darini mazgājamu trauku no vara un tā kāju no vara un to noliec starp saiešanas telti un altāri un ielej tanī ūdeni. Arons un viņa dēli lai tanī mazgā savas rokas un savas kājas. Ieejot saiešanas teltī, tiem jāmazgājas, citādi viņiem jāmirst, vai arī tuvojoties altārim, lai kalpotu un iededzinātu ugunis tam Kungam. Ja tie mazgās savas rokas un savas jkājas, tad tie nemirs; tas lai būtu mūžīgs likums viņiem un viņu pēcnācēiem uz mūžiem.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Paņem sev vislabākās svaidāmās zāles; visšķīstākās, dārgākās mirres pieci simt seķeju, kā arī kanēli, pusi no iepriekšējā svara, proti, divi simt piecdesmit seķeļu, un kalmes arī divi simt piecdesmit seķeļu Un laurus pieci simt seķeļu pēc svētā seķeļa svara un sestdaļu olīvu eļļas. Un no tiem sataisi svētu svaidāmo eļļu, sataisi tā, kā to dara svaidāmo eļļu maisītāji, kad darina ziedes; tām jābūt svētām svaidāmām zālēm. Un ar tām iesvaidi ir saiešanas telti ir liecības šķirstu, Arī galdu ar visiem tā piederumiem, lukturi ar tā ierīcēm un kvēpināmo altāri, Un dedzināmo upuru altāri līdz ar visiem tā rīkiem un mazgājamo trauku ar tā kāju. Un tie tev jāsvētī, lai tie būtu visnotaļ svēti un katrs, kas tiem pieskaras, būtu svēts. Svaidi Aronu un viņa dēlus un dari tos svētus Man par priesteriem. Bet Israēla bērniem saki: „Tā lai ir jums svēta svaidāmā eļļa uz audžu audzēm. Tā nav lejama uz cilvēka miesu, un lai nekas tai līdzīgs tādā pašā sastāvā netiek taisīts; svēta lai tā ir jums, tā ir svēta. Kas kādu ziedi līdzīgu šai izgatavos vai daļu no tās dod svešam, tas tad lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Paņem sev zāles, kas labi smaržo, sveķus no opobalzama, onichu, galbānu un tīru vīrāku, savā starpā lai tie būtu vienādā svarā. Un taisi no tiem smaržīgu kvēpināmo maisījumu pēc zāļu maisītāju parauga, tīru un svētītu, ar mazliet sāls. Un sagrūd to smalku, un kādu mazumu no tā liec saiešanas teltī, kur es tev gribu atklāties; tas lai jums ri it īpaši svēts. Arī kvēpināmo vīrāku, kādu tu esi sataisījis pēc šiem samēriem, nav jums atļauts gatavot pašu vajadzībām, bet lai tas tavās acīs ir svēts tam Kungam. Ikviens, kas tādu sagatavotu lai sevi ar tā smaržu iepriecinātu, lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: „Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts. Un to Es esmu piepildījis ar dievišķu garu, gudrību, izmanīgu prātu, krietnām zināšanām un labu veiksmi visādos pasākumos, Kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un vajā, Slīpēt akmeņus un rotāt ar tiem priekšmetus, kā arī strādāt koktēlnieka darbus. Un redzi, Es esmu vēl viņam devis klāt Oholiābu, Ahisāmeka dēlu, no Dana cilts, un visiem, kam ir spējas, Es esmu devis gudrību, ka tie to godam veic, ko Es esmu tev pavēlējis, Ir saiešanas telti, ir derības šķirstu, ir vāku virs tā un visus telts piederumus, Arī galdu un tā traukus, zelta lukturi ar tā piederumiem un kvēpināmo altāri, Un dedzināmo upuj-u altāri līdz ar visiem tā rīkiem, arī mazgājamo trauku un tā kāju, Dievkalpošanas drēbes un svētku drēbes, kas ir priesterim Aronam un viņa dēliem priesteriskai kalpošanai, Arī svaidāmo eļļu un kvēpināmās zāles svētnīcai; tā, kā Es esmu tev to pavēlējis, tā lai viņi tās darina.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Rīmā uz Israēla bērniem un saki: „Manas svētās dienas turiet svētas, jo tā būs zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, tas esmu, kas jūs svēti. Turiet sabatu svētu, jo tam ir jābūt jums svētam; kas to nesvēti, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tam kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir pilnīgas atpūtas diena, svēta diena tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Israēlam jātur svētā diena svēta, padarot sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp Mani un Israēla bērniem lai tā ir mūžīga zīme, jo sešās dienās tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš dusējis.“ Un kad tas Kungs bija pabeidzis rimāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecību plāksnes, —akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Arona un sacija: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.“ Tad Arons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet man tos.“ Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Aronam. Un viņš tos paņēma no viņu rokām, uzzīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa attēlu; tad tie teica: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.“ Kad Arons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: „Rīt ir svētki tam Kungam!“ Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Un tas Kungs sacija Mozum: „Ej, nokāp zemēl Tava tauta, kupu tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši, ir ari tam upurējuši un sacījuši: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas ir tevi izvedis no Ēģiptes.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.“ Bet Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: „Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kupu Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku? Vai ēģiptieši lai saka: „Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?“ Remdini savu dusmu kasrtumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti. Piemini Ābrahāmu, īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi—tā Tu sacīji: „Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.“ Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kupu Viņš bija savai tautai piedraudējis. Un Mozus devās atceļā un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas. Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. Kad Jozua izdzirda tautas trokšņošanu, kā tie vaļu deva priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.“ Bet Mozus atbildēja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.“ Un notika, kad viņš nonāca nometnē un ieraudzīja teļu un dejošanu, tad Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos kalna pakājē. Un viņš sagrāba teļu, kupr tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, un sagrūda to smalkos putekļos, un tos izkaisīja pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem. Un Mozus sacīja Aronam: „Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?“ Un Arons sacīja: „Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna. Tie man sacīja: „Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, ir noticis.“ Tad es sacīju: „Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.“ Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī; un tā še es izveidoju šo tēlu.“ Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidusies, jo Arons bija tiem devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu, Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: „Kas grib piederēt tam Kungam, tas lai nāk pie manis!“ Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli. Un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.“ Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoš vīru. Tad Mozus sacīja: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji tam Kungam, ikviens upurējot vai nu savu dēlu, vai brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.“ Otrā rītā Mozus teica tautai: „Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšup pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.“ Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: „Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta. Bet nu piedodi viņiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdzēsi mani no savas grāmatas, kufu Tu esi rakstījis.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas. Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, mans eņģelis ies tavā priekšā, bet kad nāks mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.“ Un tas Kungs sita tautu, jo tie bija to teļu taisījuši, ko Arons bija izveidojis. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuļ-u tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dodies uz zemi, kādu Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, sacīdams: „Es to došu taviem pēcnācējiem.“ Un Es savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, chīviešus un jcbusiešus. Tā ir zeme, kufā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdz, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.“ Kad tauta šos bargos vārdus dzirdēja, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas lietas. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; kad Es tikai vienu brīdi būtu jūsu vidū, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas lietas, tad Es gribu redzēt, ko Es jūsu labā varu darīt.“ Un Israēla bērni atbrīvojās no savām rotas lietām Horeba kalna priekšā. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja to Kungu, bija jāiet ārā uz saiešanas telti ārpus nometnes. Un notika, kad Mozus gāja uz šo telti, tad ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, kad tas gāja uz derības telti. Un ikreizes, kad Mozus tuvojās teltij, tad nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. Un visa tauta, redzot mākoņu stabu stāvam telts durvīs, piecēlās, lai pēc tam nomestos zemē ikviens savas telts durvīs. Un tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un kad viņš atgriezās nometnē, tad viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Un Mozus runāja ar to Kungu: „Redzi, Tu man saki: „Vadi šo tautu augšup!“ Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: „Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi žēlastību atradis manās acīs.“ Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis tavās acis, tad, lūdzams, liec man zināt tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast žēlastību tavās acīs, un arī parādi, ka šie ļaudis ir tava tauta.“ Un Viņš sacīja: „Vai lai Es pats eju līdz un vadu jūs pretim mērķim?“ Tad Mozus teica: „Ja Tu nebūsi tas, kas iet mums pa priekšu, tad neliec mums iet prom no šejienes, Jo no kā lai varētu zināt, ka es un tava tauta esam žēlastību atraduši tavās acīs, ja ne no tā, ka Tu mūs vadi, ka es un tava tauta ar to atšķiramies no visām citām pasaules tautām.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis, jo tu esi atradis labvēlību manās acīs un Es tevi saucu vārdā.“ Mozus teica: „Rādi man, lūdzams, savu godību!“ Un Viņš atbildēja: „Es likšu tev iet gajrām visai savai godībai, un Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu. Jo kam Es esmu žēlīgs, to Es žēlošu, un par ko Es apžēlojos, par to Es ari turpmāk apžēlošos.“ Bet Viņš sacīja: „Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības.“ Un tas Kungs sarija: „Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un kamēr mana godība ies tev garām, tikmēr Es tev ļaušu stāvēt klints spraugā un segšu savu roku pār tevi, kamēr Es būšu pagājis garām. Un kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams.“ Pēc tam tas Kungs sacīja Mozum: „Izkal sev divas akmens plāksnes, tādas kā iepriekšējās, ka Es uz tām varu rakstīt vārdus, kādus Es biju rakstījis uz abām pirmajām akmens plāksnēm, kuras tu sasiti. Un esi gatavs ritā no rīta uzkāpt Sinaja kalnā, un tur tu, kalna virsotnē, nostāsies manā priekšā. Un lai neviens nekāpj augšup kopā ar tevi, un lai neviens nav redzams visā tai kalnājā; arī sīklops vai liellops ne, lai tie netiek izdzīti ganos iepretim šim kalnam.“ Un Mozus izkala divas akmens plāksnes, gluži tādas, kādas bija iepriekšējās, un sajozās agri no rīta un kāpa Smaja kalnā, kā tas Kungs viņam to bija pavēlējis; savā rokā viņš nesa abas akmens plāksnes. Tad tas Kungs nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā un nosauca tā Kunga vārdu. Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: „Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet ari neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“ Bet Mozus steidzīgi palocījās un pazemojās līdz zemei Un sacīja: „Ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, mans Kungs, nāc jel un esi kopā ar mums, kaut gan spītīga ir šī tauta; taču piedod mums mūsu noziegumus un grēkus un dari mūs par savu īpašumu.“ Tad Viņš sacīja: „Redzi, Es esmu tas, kas noslēdz derību, un savas tautas priekšā Es darīšu brīnumus, kādi zemes virsū nekur nav rādīti un nevienā tautā nav notikuši, lai visa tauta, kupas vidū tu atrodies, redz tā Kunga darbus, jo visai vareni būs tie darbi, kupus Es tavā vidū darīšu. Ņem to vērā, ko Es tev šodien pavēlu: „Redzi, Es padzīšu amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hetiešus, chīviešus un jebusiešus tev pa priekšu. Sargies noslēgt derību ar zemes iedzīvotājiem, kupu zemē tu nāc, lai tas tev nebūtu par slazdu, ja tie dzīvo tavā vidū. Izpostiet viņu altāpus un salauziet viņu piemiņas akmeņus, nocērtiet viņu ašēras. Un tev nebūs pielūgt citus dievus, jo tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds. Tāpēc nenoslēdz derību ar tās zemes iedzīvotājiem, kad tie netikli kalpo saviem dieviem un upurē saviem dieviem un aicina tevi, lai arī tu ēstu no viņu upupiem. Ka tu arī neņemtu saviem dēliem sievas no viņu meitām, lai šie tavi dēli netiktu skubināti netikli kalpot viņu dieviem, kupiem viņu meitas nodevušās, līdzi skrienot viņu dieviem. Neizveido sev ar roku darinātus dievekļus. Ievēro neraudzētās maizes svētkus, kā Es tev to esmu pavēlējis: septiņas dienas tev jāēd neraudzētas maizes noteiktā laikā—Abiba mēnesī, jo Abiba mēnesī tu esi iznācis no Ēģiptes. Ikviens, kas pirmais piedzimst, pieder Man; tāpat tavu lopu vidū katrs vīriešu kārtas pirmdzimušais, vai vērsis, vai auns. Bet ēzeļu mātei pirmo reiz atnākušais kumeļš jāizpērk ar avi, bet ja to neizpērk, tad tam jālauž sprands. Ikkatrs pirmdzimušais dēls ir tev jāizpērk. Nenāciet mana vaiga priekšā tukšām rokām. Sešas dienas tev jāstrādā, bet septītajā dienā tev jābūt mierā, arī apamā un pļaujamā laikā tev jāietur miers. Tev ir arī jāievēro nedēļas svētki: kviešu pirmās iepļaujas svētki un savākšanas svētki gadskārtas beigās. Trīs reizes gadā ikvienam vīrietim jārādās Dieva tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Es izvākšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.“ Neizlej, nokaujot upuri, asinis pār raudzēto maizi un neglabā līdz rītam Pasā upuri. Pirmajie no tavas zemes augļu pirmās ražas ir jānes tā Kunga, tava Dieva, namā; nevāri āzīti viņa mātes pienā.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Uzraksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu.“ Un viņš tur uzturējās pie tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra. Un Viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus. Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas derības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot zemē, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Un Arons un visi Israēla bērni redzēja Mozu, un, redzi, viņa sejas āda spīdēja; un viņi bijās viņam tuvoties. Bet Mozus sauca viņus; tad Arons un visi draudzes vadītāji nāca pie viņa, un Mozus tos uzrunāja. Un pēc tam pienāca visi Israēla bērni pie viņa, un viņš tiem cēla priekšā visu to, ko tas Kungs bija ar viņu runājis Sinaja kalnā. Un kad Mozus beidza ar viņiem sarunāties, tad viņš savu seju aizklāja ar apsegu. Bet kad Mozus gāja tā Kunga vaiga priekšā, lai ar viņu runātu, viņš atkal atsedza seju līdz savai iziešanai. Un tad viņš atkal nāca ārā un stāstīja Israēla bērniem, kas bija tam pavēlēts. Israēla bērni redzēja, ka Mozus sejas āda spīdēja, un Mozus aizplīvurojās līdz tam brīdim, kad tas gāja ar Viņu runāt. Un Mozus saaicināja visu Israēla bērnu draudzi un uz to runāja: „Šie ir tie vārdi, kādus tas Kungs ir pavēlējis izpildīt. Sešas dienas jums jāstrādā, bet septītā diena lai jums ir svēta atpūtas diena, kas tam Kungam svētīta; ikvienam, kas šinī dienā strādā, jāmirst. Neaizdedziniet uguni savās apmešanās vietās sabata dienā.“ Un Mozus runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, sacīdams: šī ir tā Kunga pavēle, ko Viņš ir devis: „Paņemiet no savas rocības upura dāvanu tam Kungam; ikviens, ko sirds skubina, lai atnes upura dāvanu tam Kungam: zeltu, sudrabu un varu, Zilu purpuru un sarkanu purpuru, karmezīnā krāsotas dzijas, smalku audumu un kazu vilnu, Iesarkanas aunu un āpšu ādas un akaciju koku; Ari ejju apgaismošanai un balzamu svaidāmai eļļai un zāles kvēpināšanai; Oniksa akmeni un dārgakmeņus plecu daļas un efoda izrotāšanai. Visi jūsu vidū, kam ir spējas, lai nāk un izveido visu to, ko tas Kungs pavēlējis: mājokli, Tā telts vietu ar tās segām, pārklāju, kāšus, dēļus, bultas un stabus ar to kājām, Šķirstu ar tā nesamām kārtīm, salīdzināšanas vāku un priekškaru, kas to aizsedz, Galdu ar tā nesamām kārtīm un visus tā piederumus, arī svētās maizes, Apgaismošanai lukturi ar tā piederumiem un spuldzēm un eļļu apgaismošanai; Kvēpināmo altāri ar tā nesamām kārtīm, eļļu svaidīšanai un zāles kvē-pināšanai, arī paklāju mājokļa durvju aizsegšanai, Dedzināmo upuru altāri līdz ar tā vara režģi, nesamām kārtīm un visiem piederumiem, mazgājamo trauku un tā kāju, Pagalma iežogojuma segas un to stabus ar to kājām, ari pagalma vārtu pārsegu, Ari mājokļa mietiņus un pagalma mietiņus un telšu virves, Un amata tērpus, kurus valkā, kalpojot svētnīcā, priesteris Arons, kā arī viņa dēlu priesteru drēbes.“ Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja no Mozus. Un ikviens, ko sirds skubināja un kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu saiešanas telts celšanai, kalpošanas vajadzībām un svētajām drēbēm. Ikviens, vīri un sievas, kurus sirds uz to skubināja, nesa saktas un auskarus, gredzenus un krelles, visādas zelta rotas, —kas vien bija nolēmuši nest zelta upurveltes tam Kungam. Un ikviens, pie kā varēja atrast zilo un sarkano purpuru, karmezīnā krāsotus diegus, smalkus audumus, kazu vilnu un iesarkanu aunu un āpšu ādas, tie tās atnesa. Ikviens, kas vēlējās veltīt tam Kungam zeltu vai varu, to atnesa par upura dāvanu tam Kungam, un ikviens, kam bija akaciju koks, ari atnesa to kalpošanas piederumu darināšanai. Un ikviena ar prasmi apveltīta sieviete pati vērpa un atnesa savērpto zila un sarkana purpura dziju, ari karmezīna krāsā krāsotu un šķetinātu smaiku dziju audumu. Un visas sievas, kurām sirds uz to nesās un kuras to prata, vērpa kazu vilnu. Bet virsaiši atnesa oniksa akmeni un citus ieliekamos akmeņus efodam un plecu segai, Balzamu, eļļu apgaismošanai un svaidāmo eļļu, kā arī zāles kvēpināšanai. Tā Israēla ļaudis, vīn un sievas, kurus sirds uz to mudināja, atnesa visādus izstrādājumus, kādus darināt tas Kungs caur Mozu bija tiem pavēlējis. Un Mozus sacīja Israēla bērniem: „Redziet, tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, Urija dēlu, Hūra dēla dēlu, no Jūdas cilts Un ir to pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem: Izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā; Griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt mākslinieciskus rokdarbus. Arī spējas citus mācīt Viņš ir devis šim vīram sirdī, viņam, tāpat Oholiābam, Ahisāmeka dēlam, kas ir no Dana cilts. Viņš tos ir pildījis ar sirds un prāta gudrību tā, ka tie var veikt dažādus griezēju un izšuvēju darbus zilā un sarkanā purpurā, no karmezinā krāsotām dzijām un smalka auduma, ka tie var izpildīt dažādus darbus un izdomāt mākslas rokdarbu metus. Lai tad nu Becaleēls un Oholiābs un citi lietpratēji, ko tas Kungs apveltījis ar gudrību un prasmi veikt kuru katru darbu svētnīcas celšanā, ķeras pie darba saskaņā ar tā Kunga dotajām pavēlēm.“ Un Mozus aicināja Becaleēlu un Oholiābu un visus spējīgos vīrus, kuriem tas Kungs bija devis gudrību, visus, kuriem sirds nesās uz šādu darbu, ķerties pie tā. Viņi saņēma no Mozus visas upuru dāvanas, kādus Israēla ļaudis bija tam atnesuši, lai celtu svēto vietu un to pabeigtu; un tie vēl viņam pienesa ikrītus no labas sirds dāvanas. Tad visi tie, kam bija mākslas spējas veikt visādus darbus svētnīcas labā, atstāja katrs savu dienas darbu, ko tie bija līdz šim strādājuši. Un viņi sacīja Mozum, teikdami: „Tauta veltī un dod vairāk, nekā kalpošanas darbam ir vajadzīgs, ko tas Kungs ir pavēlējis veikt.“ Tad Mozus izziņoja visā nometnē pavēli: „Neviens virs vai sieva lai vairs nenes dāvanas par labu svētnīcas darbam!“ Tad tie mitējās nest, Jo pietiekami bija visam darbam, lai to nobeigtu, un vēl palika pāri. Tā visi, kam bija prasme strādātāju starpā, izveidoja mājokli ar desmit pārklājiem no šķetinātu smalku dziju auduma, no zilā un sarkanā purpura, no karmezīna ar mākslīgi ieaustiem ķerubiem: tā tie to veidoja. Viena pārklāja garums bija divdesmit astoņas olektis un platums četras olektis; kā vienai segai, tā visām citām bija viens mērs. Un viņš saistīja piecus pārklājus vienā gabalā un atkal piecus pārklājus otrā gabalā Un piestiprināja zilas cilpas pie ārējā pārklāja ārmalas, tāpat arī pie otra ārējā pārklāja ārmalas, kur tas tika kopā sasprādzēts. Viņš piestiprināja piecdesmit cilpas pie viena pārklāja malas un piecdesmit pie otra pārklāja malas tā, ka cilpas bija cita citai pretim. Un viņš izgatavoja piecdesmit zelta kāšus un sasprādzēja pārklājus ar tiem citu pie cita, ka tas tapa par mājokli. Tālāk viņš taisīja telts jumtu no kazu ādām virs mājokļa; no vienpadsmit pārklājiem viņš to veidoja. Viena šī telts pārklāja garums bija trīsdesmit olektis un tā platums—četras olektis; un visiem vienpadsmit telts pārklājiem bija vienāds mērs. Un viņš sasprādzēja piecus pārklājus atsevišķi; un atkal viņš sasprādzēja sešus pārklājus atsevišķi. Un arī piecdesmit cilpas viņš piestiprināja pie ārējā pārklāja malas, un piecdesmit cilpas pie otra ārējā pārklāja malas, kas tiek kopā salaistas. Un viņš iztaisīja piecdesmit vara kāšus telts jumta sasprādzēšanai, lai tas būtu no viena gabala. Bez tam viņš sašuva jumta pārklāju no iesarkanām aunu ādām un virsējo pārsegu no āpšu ādām. Viņš sagādāja mājoklim stāvdēļus no akaciju koka. Ikviena dēļa garums bija trīsdesmit olektis, bet dēļa platums—pusotras olekts. Katram dēlim bija divas tapas, ar kurām tos salaida kopā. Tā viņš sagatavoja visus mājokļa dēļus. Divdesmit tādus dēļus viņš sagatavoja mājokļa dienvidus pusei. Šiem divdesmit dēļiem viņš pierīkoja četrdesmit sudraba kājas: divas zem viena dēļa, atbilstoši tā divām tapām, tāpat divas kājas zem otra dēļa, atbilstoši tā divām tapām. Tāpat mājokļa otriem sāniem, kas bija pret ziemeļiem, viņš sagādāia divdesmit dēļus. Arī tiem viņš piestiprināja četrdesmit sudraba kājas, divas zem katra dēla. Bet mājokļa dibens galā pret rietumiem viņš ielika sešus dēļus. No diviem dēļiem viņš izveidoja stūrus mājokļa galos. Tie bija savienoti apakšgalos, bet virsgalā sajūgti ar vainagu; tā viņš rīkojās ar abiem dēliem abos stūros. Un tā tur pavisam biia astoņi dēli ar to sudraba kāiām, pavisam sešpadsmit kājas; pa divām zem katra dēla. Viņš sataisīja arī aizšaujamās bultas no akaciiu koka; piecas ikvienai svētnīcas sānu sienai. Un atkal piecas mājokļa otriem sāniem, un vēl piecus aizšaujamos mājokļa gala sienai rietumos. Viņš ari darināja šķērskoku, kas gāja gar dēļu vidu no viena gala līdz otram galam. Dēļus viņš pārvilka ar zeltu; gredzenus, caur kuriem aizšaujamie bija bāžami, viņš izkala no zelta, un arī bultas viņš apvilka ar zeltu. Pēc tam viņš pašūdināja priekškarus no zila un sarkana purpura un no karmezīnā krāsotas dzijas un no šķetinātiem smalkiem diegiem; viņš to darināja kā mākslas audumu ar ieaustiem ķerubiem. Un viņš tam sagatavoja četrus stabus no akaciju koka un tos apvilka ar zeltu; to kāši bija zelta, un šiem stabiem viņš izlēja no sudraba četras kājas Un pašūdināja aizsegu telts durvīm; no zilā un sarkanā purpura, no karmezīnā krāsotām un smalkām šķetinātām dzijām viņš izgatavoja raibu audumu, Bez tam piecus stabus un naglas pie tiem, to virsgalu rotājumus un to gredzenus viņš taisīja no zelta, bet piecu stabu kājas no vara. Becaleēls arī darināja šķirstu no akaciju koka; pustrešas olekts bija tā garums, pusotras olekts tā platums, un pusotras olekts tā augstums. Viņš to pārklāja ar tīru zeltu kā no iekšpuses, tā ari no ārpuses, un tam aptaisīja vainagu visapkārt no zelta. Tad viņš izlēja tam četrus zelta gredzenus virs četrām tā kājām tā, ka lai divi gredzeni būtu pie vieniem sāniem un divi gredzeni pie otriem sāniem. Un viņš pagatavoja no akaciju koka nesamās kārtis un pārklājā tās ar zeltu. Un viņš izvēra nesamās kārtis četriem gredzeniem pie šķirsta sāniem cauri, lai nestu šķirstu, Un darināja salīdzināšanas vāku no tīra zelta, —pustrešas olekts garu un pusotras olekts platu. Arī divus zelta ķerubus viņš izveidoja abos vāka galos; tos viņš izveidoja kā grieztu darbu, Vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, tos piestiprinot uz vāka abos tā galos. Abi ķerubi izplēta savus spārnus pār vāku, to apklādami ar saviem spārniem; bet ķerubu sejas bija vērstas viena pret otru, un uz salīdzināšanas vāku skatījās ķerubu sejas. Viņš uztaisīja arī galdu no akaciju koka divas olektis garu un vienu olekti platu un pusotras olekts augstu. Un viņš to pārklāja ar tīru zeltu un iztaisīja tam vainagu visapkārt no zelta, Un pierīkoja tam plaukstas platumā visapkārt līsti un zelta vainagu visapkārt uz tās līstes. Un viņš izlēja galdam četrus gredzenus no zelta un piestiprināja šos gredzenus pie tā četru kāju stūriem. Četri gredzeni bija cieši pie līstes, ka galdu varēja nest ar cauri izvērtām nesamām kārtīm. Nesamās kārtis tas sataisīja no akaciju koka un noklāja tās ar zeltu, lai galdu varētu nest. Un viņš pagatavoja galda traukus, kādi bija jāliek uz galda: bļodas un kausus, kannas un krūzes upuru vajadzībām, visas no tīra zelta. Un viņš iztaisīja lukturi; no tīra griezta zelta, no viena gabala viņš šo lukturi izkala ar tā kāju un ar tā zariem, kausiņiem, bumbuļiem un puķēm, kas no tā izstiepās. Seši žuburi pacēlās no tā: trīs žuburi uz vienu pusi un trīs žuburi uz otru pusi. Trīs kausiņi kā mandeļu ziedi bija pie katra zara un trīs bumbuļi un ziedi. Tādi bumbuli un ziedi bija pie visiem sešiem luktura zariem. Bet pie paša luktura vēl bija četri kausiņi līdzīgi mandeļkoka ziediem ar to bumbuļiem un ziediem. Un tur bijaviensbumbuliszem ikkatriem diviem zariem, kas no tā pacēlās. Visi bumbuļi un zari bņa viena gabala ar to, visi izkalti no tīra zelta, vienā gabalā. Viņš uztaisīja ari septiņas ellas spuldzes ar degļiem un tur piederīgās dzirklītes un bļodiņas—no tīra zelta. No viena talenta tīra zelta viņš visus šos piederumus izveidoja. Viņš darināja arī altāri kvēpināšanai no akaciju koka, vienu olekti garu, vienu olekti platu; tas bija četrstūris, tā augstums bija divas olektis, un no tā pacēlās ragi. Un viņš to pārvilka ar tīru zeltu: tā virsu, tā sānu sienas un tā ragus, un viņš tam pierīkoja visapkārt vainagu no tīra zelta. Un pie tā viņš piestiprināja divus zelta gredzenus zem vainaga abos sānos pie abām malām, lai tiem varētu cauri izbāzt nesamās kārtis un tā altāri nest. Un viņš iztaisīja nesamās kārtis no akaciju koka un tās pārvilka ar zeltu. Viņš izgatavoja ari svētas svaidāmās zāles un tīras smaržīgas zāles kvēpināšanai, kā tās sataisa mācīti maisītāji. Viņš arī darināja dedzināmo upuru altāri no akaciju koka; piecas olektis bija tā garums un piecas olektis tā platums; tas bija četrstūris, un tā augstums bija trīs olektis. Četros stūros viņš tam piestiprināja ragus un tos pārvilka ar varu. Un viņš pataisīja visus altāra piederumus: pelnu podus, lāpstas, ūdens tvertnes, dakšas upuru gaļai, ogļu pannas; visus traukus viņš pataisīia no vara. Un viņš uztaisīja arī altārim treliņus no vara režģiem zem tā apmales no pašas apakšas līdz tā vidum Un izlēia četrus gredzenus no vara pie tā četriem stūrēm, lai tiem cauri izbāztu nesamās kārtis. Un viņš darināja nesamās kārtis no akaciju koka un tās pārvilka ar varu. Un viņš tās nesamās kārtis izbāza cauri četriem gredzeniem, kas bija pie altāra sāniem, lai aiz tām to nestu; viņš to izgatavoja no dēļiem un vidū tukšu. Un viņš arī izkala no vara mazgājamo trauku ar vara kāju no to sievu spoguļiem, kas kalpoja pie telts ieejas. Viņš izveidoja ari pagalmu; dienvidus pusē žoga segas bija no šķetinātu smalku dziju auduma, simts olekšu garumā. Un to stabus, skaitā divdesmit, un ari divdesmit stabu kājas tas taisīja no vara, bet to kāši un stabu vainagi bija no sudraba. Ari ziemeļu malā bija simts olekšu garas segas un divdesmit stabi ar vara kājām un sudraba kāšiem un vainagiem. Bet rietumu malā žogu segas bija piecdesmit olekšu garumā, desmit stabi un desmit to kājas, bet to vadži un stabu vainagi bija no sudraba. Austrumu pusei tās bija piecdesmit olekšu garas. Piecpadsmit olekšu garas segas bija sānu malās ar trim stabiem un trim kājām. Ari otros sānos segas bija piec-padsmit olekšu garas, kā vienā tā otrā pusē vārtiem, ar trim stabiem un trim kājām. Un visas pagalma segas visapkārt bija no šķetinātu smalku dziju auduma. Stabu kājas bija no vara, turpretī viņu kāši un stabu vainagi bija sudraba; arī to virsdaļu izrotājumi bija sudraba; to šķērši bija sudraba, un paši pagalma stabi bija ar sudrabu izrotāti. Un telts vārtu aizkars bija mākslas darinājums; no zila un sarkana purpura un no karmezīnā krāsotām un šķetinātām smalkām dzijām, divdesmit olekšu garš un piecas olektis plats, atbilstoši žoga segu platumam. Un visi stabi, skaitā četri, un to kājas, ari četras, bija darinātas no vara, bet kāši, stabu vainagi un rotājumi bija sudraba. Visi mājokļa, tas ir saiešanas telts, iežogojuma mietiņi bija vara. Še arī ir pārskats par mājokļa, tas ir saiešanas telts, izmaksu, ko Mozus uzdevumā sastādīja un izstrādāja Ievīti Arona dēla, priestera Itamāra, vadībā. Becaleēls, Hūra dēla Urija dēls, no Jūdas cilts, veica visu to darbu, ko tas Kungs Mozum bija pavēlējis, Kopā ar Ahisāmaka dēlu Oholiābu, kas bija lietpratējs sudraba un koka darbos, kā ari mākslas audumos no zila un sarkana purpura smalkām dzijām. Visa zelta, kas svētnīcas celšanai tika izlietots visiem darbiem, ko sanesa kā upupu dāvanu, bija: divdesmit deviņi talenti un septiņi simti trīsdesmit seķeļi pēc svētnīcas seķeļu svara. Bet visa sudraba, ko ieguva, uzņemot draudzes locekļu skaitu, bija simts talentu un tūkstoš septiņi simti septiņdesmit pieci seķeļi pēc svētnīcas seķeļu svara. Cik galvu, tik pusseķeļu pēc svētnīcas seķeļu svara no ikviena, kas tika skaitīts, kam bija divdesmit gadu un vairāk, kādu kopā bija seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit vīru. No simts talentiem sudraba izlēja svētajai vietai un aizkaram vajadzīgās kājas; simts kājām vajadzēja simts talentu, vienu talentu katrai kājai. Bet no tūkstoš septiņi simti septiņdesmit pieciem seķeļiem viņš izgatavoja stabu kāšus un to vainagus un rotājumus. Bet upupu dāvanās savāktā vara bija septiņdesmit talentu un divi tūkstoši četri simti seķeļu. No tā viņš iztaisīja kājas saiešanas telts durvīm, vara altāri un pie tā vara treliņus un visus altāra piederumus, Arī apkārtējam žogam kājas, pagalma vārtu kājas, visus mājokļa mietiņus un iežogojuma mietus. Bet no zilā un sarkanā purpura un karmezīna krāsas drānām pašūdināja krāšņus amata tērpus tiem, kas svētnīcā kalpo, un svētās drēbes Āronam tā, kā to tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Viņi darināja efodu no zelta, no zila un sarkana purpura un karmezīnā krāsotām šķetinātām smalkām dzijām. Zeltu viņi sakala plakanās plāksnēs un sagrieza to stiepulēs un ievija tās starp zilo un sarkano purpuru un starp karmezīnā krāsotām šķetinātām smalkām dzijām. Un viņi taisīja efodam divus saliekamus plecu gabalus, ar kuriem tas abos augšējos galos tika sasaistīts. Bet mākslinieciski austā josta pāri efodam bija tādā pašā izstrādājumā, no zelta, zilā un sarkanā purpura, arī karmezīnā krāsotām šķetinātām smalkām dzijām, kā tas Kungs Mozum to bija pavēlējis. Un viņi apstrādāja oniksa akmeņus, tos ielikdami zelta ietvaros un iegriezdami tanīs pēc zīmoggriezēju paņēmiena Israēla dēlu vārdus. Viņš tos lika uz efoda plecu daļām par piemiņas akmeņiem Israēla bērniem, kā tas Kungs Mozum to bija pavēlējis. Viņš izgatavoja arī amata krūšu nozīmi tikpat māksinieciski kā efodu no zelta, zilā un sarkanā purpura un karmezīnā krāsotām šķetinātām smalkām dzijām. Tas bija četrstūris, salikts divkārši, vienu sprīdi gajrš un vienu sprīdi plats. Un tie to pildīja ar četrām dārgakmeņu rindām; rubīns, topass un smaragds veidoja pirmo rindu. Otro rindu: granāts, safīrs un jaspiss. Trešo rindu: ligurijs, achats un ametists. Un ceturto rindu: chrizolits, onikss un jaspiss, visi ietverti zelta kalumos. So akmeņu skaits pēc Israēla cilšu vārdiem bija divpadsmit, ikviens izveidots pēc zīmoga griezēja paņēmieniem ar savu vārdu, saskaņā ar divpadsmit ciltīm. Krūšu amata nozīmi viņi izrotāja ar auldveidīgi pītām važiņām no tīra zelta. Viņi iztaisīja ari divus zelta pinumus un divus zelta gredzenus un piestiprināja tos pie krūšu nozīmes abos tās augšējos stūjros. Un viņi piestiprināja abas zelta važiņas pie abiem gredzeniem amata krūšu nozīmes abos galos. Bet abu važiņu otrus galus viņi pievienoja abiem pinumiem un tos piestiprināja pie efoda plecu daļām to priekšpusē. Viņi iztaisīja divus zelta gredzenus un piestiprināja tos diviem plecu gabaliem zem efoda tā priekšējā pusē. Vēl tie izkala divus zelta gredzenus un tos pielika pie abiem amata tērpa plecu gabaliem zem efoda tā priekšējā pusē, kur tie kopā sanāk virs jostas. Viņi piestiprināja amata krūšu nozīmi ar tās gredzeniem pie efoda ar zila purpura saitēm tā, ka lai tā atrastos virs efoda jostas un neatraisītos no tā, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņi arī darināja efoda apmetni, viscauri austu no zila purpura. Bet tā kakla izgriezums bija pašā vidū kā bruņu kreklam; bet izgriezumam visapkārt bija apmale, lai tas ncieplīstu. Un pie apmetņa apakšmalas viņi piestiprinājagranātābolusno zila purpura, sarkana purpura un karmezīnā krāsotām smalkām dzijām. Arī zvārguļus viņi iztaisīja no tīra zelta un tos piestiprināja starp granātāboliem visapkārt pie apmetņa apakšmalas granātābolu starpā. Tā tur pamīšus mainījās zvārgulis un granātābols, zvārgulis un granātābols pie apmetņa apakšmalas svētās kalpošanas vajadzībām, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Pēc tam tie pašūdināja no šķetinātu smalku dziju auduma arī svārkus Āronam un viņa dēliem; tie bija rokām austi; Arī turbānu no šķetinātu smalku dziju auduma un galvas segas no smalkām dzijām un bikses no šķetinātu smalku dziju auduma, zila un sarkana purpura un karmezīna krāsā, mākslas izstrādājumā, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis; Tāpat jostu no smalku dziju auduma, zila un sarkana purpura un karmezīna, ar rakstiem izaustu, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Viņi izveidoja ari pieres plāksni, svētuma zīmi, no tīra zelta un iegrieza tanī rakstu, kā zīmoggriezējs to dara: „Svēts tam Kungam!“ Un viņi piestiprināja pie tās zila purpura saiti, lai to piesietu pie turbāna, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Tā tika pabeigti visi darbi gar saiešanas telts mājokli. Un tos visus pabeidza Israēla bērni gluži tā, kā tas Kungs to bija Mozum uzdevis: tā viņi tos paveica. Un viņi pasniedza Mozum šo mājokli, telti ar visiem tās piederumiem, ar tās kāšiem, dēļiem, šķērskokiem, stabiem un to kājām, Turklāt pārklājus no iesarkanām aunu ādām un segas no āpšu ādām, kā ari aizkaru šķirsta aizsegšanai, Ari pašu derības šķirstu ar nesamām kārtīm un salīdzināšanas vāku; Galdu ar visiem tā piederumiem un svētām maizēm; Grezno lukturi ar visiem tā piederumiem: uzliekamām eļļas spuldzēm un eļļu apgaismošanai; Ari zelta altāri, eļļu svaidīšanai un dārgās zāles kvēpināšanai; tāpat priekškaru telts durvīm; Vajra altāri ar tā vajra režģiem un treliņiem, kas tam apkārt, nesamās kārtis un visus pārējos piederumus; arī mazgājamo trauku un tā kāju Un žoga segas pagalmam, to stabus un to kājas, pagalma vārtu aižsegu ar tā virvēm, vadžiem un visiem saiešanas telts piederumiem, Tāpat greznos amattērpus kalpošanai svētnīcā, svārkus, kas priesterim Aronam bija novēlēti par svētiem, un priesteru tērpus viņa dēliem. Visu to Israēla bērni tā izpildīja, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Un Mozus apraudzīja visu darba veikumu, un lūk, tie to bija veikuši gluži tā, kā tas Kungs to bija uzdevis, —tā tie to bija veikuši. Un Mozus viņus svētīja. Un tas Kungs pavēlēja Mozum, sacīdams: „Pirmā mēneša pirmajā dienā uzcel saiešanas telti. Novieto tanī derības šķirstu un uzkar aizkaru tam priekšā. Ienes ari galdu un sakārto tā piederumus; tāpat ienes lukturi un pieliec tam spuldzes. Novieto zelta kvēpināmo altāri derības šķirsta priekšā un pie mājokļa durvīm piestiprini priekškaru. Upupu altāri nostati saiešanas telts durvju priekšā Un novieto mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri un ielej tanī ūdeni. Aptaisi žogu visapkārt pagalmam un aizkar pagalma vārtus ar priekškaru. Paņem arī svaidāmo eļļu un svaidi ar to mājokļa sienas un visus tā piederumus, iesvētī to un visus tā rīkus, lai tie būtu svēti. Svaidi arī upupu altāri un visus šī altāpa piederumus un to iesvētī, lai altāris būtu visaugstākā mērā svēts. Svaidi ari mazgājamo trauku un tā kāju, ka tas tiek iesvētīts. Pēc tam liec tuvoties Āronam un viņa dēliem saiešanas telts vārtiem un mazgā tos ūdenī. Uzvelc Aronam svētās drēbes, svaidi viņu un iesvētī viņu, ka tas top Man par priesteri. Liec arī nākt viņa dēliem un ietērp tos viņu amattērpos. Svaidi viņus gluži tāpat, kā tu svaidīji viņu tēvu, lai tie ir mani priestepi. Šis svaidījums lai viņiem piešķip priestepu tiesības uz audžu audzēm.“ Un Mozus arī visu tā darīja, kā tas Kungs to viņam bija pavēlējis, —tā viņš darīja. Un notika, ka otra gadā pirmā mēnesī pirmajā mēneša dienā mājoklis bija uzcelts. Tā Mozus uzcēla mājokli, viņš ielika tā kājas īstajā vietā, sacēla virs tām dēļus, šķērskokus un stabus un Izplēta telti pāri mājoklim un telts jumtu apklāja ar paklājiem, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Tad viņš paņēma derības liecības un tās ielika šķirstā, pielika nesamās kārtis šķirsta sāniem un uzlika šķirstam salīdzināšanas vāku, Ienesa šķirstu mājokli un uzkāra aizkaru, aizsegdams ar to derības šķirstu, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Viņš ari novietoja galdu saiešanas teltī tās ziemeļu galā aiz priekškara Un uz tā sakārtoja maizes tā Kunga priekšā, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Lukturi viņš novietoja saiešanas teltī iepretim galdam tanī telpas daļā, kas ir uz dienvidiem, Un uzlika tam eļļas spuldzes tā Kunga priekšā, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Tad viņš novietoja zelta altāri saiešanas telti aizkara priekšā Un kvēpināja uz tā dārgas zāles, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un viņš uzkāra priekškaru mājokļa durvis. Ari upupu altāri viņš novietoja saiešanas telts durvju priekšā un uz tā upurēja kaujamo upuri un dāvanu upuri, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Viņš nolika mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri un ielēja tanī mazgājamo ūdeni. Mozus, Arons un viņa dēli tanī mazgāja savas rokas un kājas; ik reizes, Ieiedami saiešanas teltī un tuvodamies altārim, viņi mazgājās, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlēļis. Un viņš uzcēla visapkārt pagalmam, mājoklim un altārim žogu un pielika priekškaru pagalma vārtiem. Tā Mozus pabeidza visu darbu. Bet mākonis apklāja saiešanas telti, un tā Kunga godība piepildīja mājokli. Un Mozus nevarēja ieiet saiešanas telti, tāpēc ka mākonis to apsedza un tā Kunga godība piepildīja mājokli. Ik reizes, kad mākonis pacēlās no mājokļa, tad ari Israēla bērni devās ceļā visos savos pārgājienos. Bet ja mākonis nepacēlās, tad ari Israēla bērni nedevās ceļā līdz tam brīdim, kad tas pacēlās. Jo dienā tā Kunga mākonis apklāja mājokli, bet nakti tanī bija uguns visas Israēla tautas acu priekšā visos viņas pārgājienos. Un tas Kungs aicināja Mozu un sacīja viņam, no saiešanas telts teikdams: „Saki Israēla bērniem, tiem pavēstīdams: Ja kāds no jūsu vidus vēlas tam Kungam nest upuj-a dāvanas, tad tam jāizrauga dzīvnieks vai no liellopiem, vai no sīklopiem. Ja jūs Man vēlaties nest dedzināmo liellopu upuri, tad jums ir jāupurē nevainojams vērsis. Pie tam tas ir jānovieto saiešanas telts durvīs tā, ka tas tam Kungam labi patīk. Un viņš lai liek savu roku uz dedzināmā upura galvas, lai tas Kungs to labvēlīgi pieņem par salīdzināšanas līdzekli. Pats jaunlops ir jānokauj tā Kunga priekšā, un priesteriem, Ārona dēliem, asinis jāatnes un jāslaka no visām pusēm pār altāri, kas atrodas saiešanas telts priekšā. Pēc tam dedzināmam upurim jānovelk āda, un tas jāsadala gabalos. Tad Ārona dēliem, priesteriem, iāaizdedzina uguns uz altāra un jāsakrauj malka virs uguns. Un Ārona dēliem, priesteriem, ir jāsakārto upura gaļas gabali uz altāra, liekot galvu un taukus uz malkas, kura deg uz altāra, Bet iekšas un kājas ir jāmazgā ūdenī, tad priesterim šis dedzināmais upuris ir jāaizdedzina uz altāra kā dedzināmais upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Bet ja izraudzīts sīklops, tad Man nesiet avju vai kazu vīriešu kārtas nevainojamu dzīvnieku par dedzināmo upuri. Tas jums altāra ziemeļu malā tā Kunga priekšā ir jānokauj; Ārona dēliem, priesteriem, jāslaka tā dzīvnieka asinis no visām pusēm pār altāri. Un tad tas ir jāsadala gabalos, un priesterim kārtīgi ir jāsaliek tā galva un tauki uz malkas, kas deg uz altāra. Bet iekšas un kājas jāmazgā ūdenī, un priesterim viss šis altāra upuris ir jānes un jāaizdedzina kā dedzināmais upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Bet ja upurim izraudzīts putns, lai to nestu tam Kungam par dedzināmo upuri, tad jāņem vai nu ūbeles, vai jauni baloži, lai Man to nestu. Un priesterim tas ir jānes pie altāpa, un upurim jānokniebj galva; upuris jāaizdedzina uz altāra, bet viņa asinis jāizspiež pret altāra sienu. Bet guznu un noplūkto spalvu atlikumus nometiet blakus altārim pret austrumiem uz pelnu kaudzes Un ieplēsiet to spārnu vietās, nesadalot gabalos, un tad lai priesteris to aizdedzina kā upuri uz altāra malkas, kas deg ugunī; tas lai ir dedzināmais upuris tam Kungam par patīkamu smaržu.“ „Bet ja kāds grib nest tam Kungam ēdamo upuri dāvinājuma veidā, tad viņa dāvinājumam būs būt no kviešu miltiem, kam pārlieta eļļa un pārkaisīts vīrāks. Un tad viņam tas jāpienes Arona dēliem, priesteriem, un tiem jāgrābj pilna sauja kviešu miltu un arī svaidāmā eļļa līdz ar vīrāku pāri tai; tad priesteris to aizdedzina kā sadedzināmo tiesu uz altāra, tāds ir uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Atlikums no ēdamā upura pieder Āronam un viņa dēliem; tas ir visai svēts no tā Kunga uguns upuriem. Bet ja kāds grib nest ēdamo upuri kā dāvinājumu no tā, kas cepts krāsnī, tad tam jābūt neraudzētam no kviešu miltiem, kas iejaukti eļļā, vai arī mazākiem cepumiņiem no neraudzētas mīklas, kas ar eļļu apziesti. Bet ja tavs upuris ir ēdamais upuris, kas cepts pannā, tad arī tam ir jābūt neraudzētam no eļļā iejauktiem kviešu miltiem. Saberz to gabaliņos, uzlej eļļu, tad tas ir ēdamais upuris. — Bet ja tavs upuris kā dāvinājums vārāms katlā, tad viņš tev kā ēdamais upuris sataisāms no kviešu miltiem ar eļļu. Tad tev ēdamais upuris, kas tā ir sataisīts, ir jāatnes tam Kungam; tev tas jādod priesterim, un viņam tas jāliek uz altāra. Un no visa ēdamā upura priesterim jāpaņem sadedzināmā tiesa un ir jāsadedzina kā upuris uz altāra; tas ir uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Bet atlikušā tiesa no šā ēdamā upura pieder Aronam un viņa dēliem; tā ir pārlieku svēta starp tā Kunga uguns upuriem. Nevienu ēdamo upuri, ko jūs sagatavojat tam Kungam, negatavojiet no raudzēta, jo ne raugs, ne medus nav dedzināms kā uguns upuris tam Kungam. Jūs varat to nest kā pirmaugļu upuri tam Kungam, bet tas nav dedzi-nāms uz altāfa kā upuris par patīkamu smaržu. Bet visi tavi ēdamie upuri, kas ir dāvinājumi, tev ar sāli jāsālī, lai nekad netrūkst pie tava ēdamā upura tava Dieva derības sāls; nesot savus upurus, tev tos būs upurēt ar sāli. Bet ja tu gribi tam Kungam nest par ēdamo upuri ko no pirmajiem augļiem, tad šim pirmajo augļu ēdamam upurim ir jābūt no briedušām vārpām, kas ugunī grauzdētas, un smalki sasmalcinātiem graudiem. Tad tam jāuzlej eļļa un ar uzvijām pieliekams vīrāks; tas tad ir ēdamais upuris. Un priesterim jāieliek ugunī kvēpināmam upurim paredzētā tiesa gan no sagrūstiem graudiem, arī no eļļas ar visu vīrāku; tas ir uguns unuris tam Kungam.“ „Bet ja pateicības upuris, kas nesams, ir kaujamais upuris, un ja kāds to ņem no liellopiem, tad katram upurējamam, ko jūs tam Kungam nesat, —vai tas ir vērsis, vai govs—ir jābūt nevainojamam. Tad liec roku uz upura dzīvnieka galvas, pieved un nokauj to saiešanas telts durvis; un Ārona dēliem, priesteriem, ir jāslaka asinis no visām pusēm pār altāri. Un nes no pateicības upura tam Kungam uguns upuri, taukus, kas apklāj iekšas, un taukus, kas pie iekšām. Un arī abas nieres un taukus, kas pie nierēm un pie gurnu muskuļiem, bet atlikušos—aknu un nieru taukus, tos lai noplēš nost. Un Arona dēliem tas jāpienes pie altāra un jāliek uz dedzināmā upura, kas virs malkas, kupa deg uz altāra, tas ir uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Bet ja pateicības upuris, kas nesams tam Kungam, ir kaujamais upuris no sīklopiem, vai nu auns, vai avs, tad tiem ir jābūt nevainojamiem. Ja kāds avi pieved par dāvanu upuri, tad lai to pieved tā Kunga priekšā. Un viņš lai liek roku uz sava dāvanu upupa dzīvnieka galvas, tad lai to nokauj saiešanas telts durvīs; Ārona dēli lai slaka tā asinis no visām pusēm uz altāpa. Un no kaujamā pateicības upupa tam ir jāupurē kā uguns upuris tam Kungam: tauki, visa aste, kas pie paša mugurkaula ir jānogriež, un visi tauki, kas pārklāj iekšas, kā arī tauki, kas ir pie iekšām, Un arī abas nieres, kā arī tauki, kas pārklāj nieres, tie tauki, kas ir pie gurniem un atlikušie pie aknām, pie nierēm—tie ir jānoplēš nost. Un priesteris lai tos aizdedzina uz altāpa; tā ir uguns barība tam Kungam. Bet ja dāvanu upuris ir kaza, tad lai to pieved tā Kunga priekšā. Un lai viņš liek cieši roku tai uz galvas, tad lai viņš to nokauj saiešanas telts vārtos; un Ārona dēli lai slaka viņas asinis no visām pusēm pār altāri. Un viņš lai pienes par savu dāvanu upuri kā uguns upuri tam Kungam visus taukus, kuri apklāj iekšas, un arī visus tos taukus, kūpi ir pie iekšām, Abas nieres, kā arī taukus, kas pie tām klāt, kas pie gurniem, un atlikušos, kas pie aknām; pie nierēm tie ir jānoplēš. Un lai priesteris tos aizdedzina uz altāpa par uguns upura barību, visi tauki ir saldai smaržai tam Kungam. Tas ir mūžīgs likums jūsu cilšu ciltīm, lai jūs dzīvotu, kur dzīvodami: ka jūs neēdat nekādus taukus un ne pili asiņu.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki: Ja kāds apgrēkojas, neapzinādamies pret kādu no tā Kunga baušļiem, kas tam nebija jādara, bet viņš ir to tomēr izdarījis, kaut vai tikai pret vienu no tiem; Ja priesteris, kas ir svaidīts, ir apgrēkoiies tautas priekšā, ka viņš ļaudis apgrēcina, tad lai viņš savu grēku dēļ nes upuri, tāpēc ka viņš ir grēkojis; viņam ir jāupurē tam Kungam par grēku upuri jauns vērsis bez vainas. Lai viņš pieved vērsi pie saiešanas telts durvīm tā Kunga priekšā, tad lai viņš liek savu roku uz vērša galvas, tad lai viņš vērsi nokauj tā Kunga priekšā. Un tad lai svaidītais priesteris paņem vērša asins tiesu un ienes saie-šanas teltī. Tur priesterim savs pirksts jāiemērc asinīs un septiņas reizes jāslaka asinis tā Kunga priekšā, tas ir svētās vietas priekškara priekšā. Un priesterim daļa asiņu ir jāliek uz altāpa ragiem kā kvēpināmais upuris, kur dārgas zāles tiek dedzinātas saiešanas teltī tā Kunga priekšā; bet pārējās vērša asinis ir jāizlej uz dedzi-nāmo upuru altāpa grīdas; tas atrodas saiešanas telts ieejas priekšā. Un visi grēku upupa vērša tauki lai tiek noņemti nost no tā, visi tie tauki, kupi apklāj iekšas, kā arī tauki, kupi ir pie iekšām, Un abas nieres un tauki, kupi ir pie nierēm, un tie, kupi ir pie gurniem, un atlikušie tauki, kuri ir pie aknām un pie nierēm, ir jānodala nost, Tāpat kā tie tiek nodalīti nost no vērša pateicības upurī, un priesterim tie ir jāsadedzina uz dedzināmo upupu altāpa kā kvēpināmais upuris. Bet vērša āda un visa viņa gaļa ar galvu un ar kājām, arī iekšas ar tā zarnu saturu Un viss vērsis ir jāiznes ārā no nometnes uz kādu tīru vietu, kur pelni tiek izgāzti, un tur viņš ir jāsadedzina malkas ugunskurā; tas ir sadedzināms pie izgāzto pelnu kaudzes. Bet ja visa Israēla draudze maldītos un kristu slepenā grēkā, kas nav zināms draudzei, kaut vai tie būtu pārkāpuši tikai vienu vienīgu aizliegumu no tā Kunga aizliegumiem, kādu tiem nebija atļauts darīt, —tad tie kļūst vainīgi. Un kad nodarītais grēks kļūst zināms, tad lai visa draudze atved jaunu vērsi par grēku upuri un lai to pieved pie saiešanas telts durvīm. Un draudzes vecaji lai liek savas rokas uz vērša galvas tā Kunga priekšā un lai nokauj vērsi tā Kunga priekšā. Un svaidītais priesteris lai ienes daļu vērša asiņu saiešanas teltī. Un lai priesteris iemērc savu pirkstu asinīs un kādu dalu no asinīm lai slaka septiņas reizes tā Kunga priekšā pret priekškaru. Un tad viņam daļa no asinīm jāliek uz altāpa ragiem, kas atrodas tā Kunga priekšā saiešanas teltī, bet atli-kušās asinis viņam jāizlej uz pamatiem dedzināmo upupu altārim, kas atrodas pie saiešanas telts durvīm. Un visi tauki ir viņam jānoņem nost, un tie jāsadedzina uz altāpa. Un ar šo vērsi jārīkojas tāpat, kā rīkojas ar grēka upupa vērsi; tā lai ar to rīkojas. Priesteris lai viņu labad salīdzinās, lai viņiem tiek piedots. Un atlikušais vērsis ir jāiznes ārā no nometnes un ir tā jāsadedzina, kā tika sadedzināts pirmais vērsis; tas ir draudzes grēku upuris. Bet ja virsaitis netīšām apgrē-kojas un dara tikai pret vienu no tā Kunga, sava Dieva, aizliegumiem, ko Viņš ir piekodinājis, ka tā nebūs nekādi, —ari nespēka brīžos ne, darīt, tad viņš ir vainīgs. Un japārkāpums kļūst zināms, kādā viņš ir apgrēkojies, tad lai viņš par savu upupa dāvanu atved āzi, kas ir bez vainas. Un lai viņš liek savu roku uz āža galvas un to nokauj tanī vietā, kur pa-rasti dedzināmais upuris tiek nokauts, —tā Kunga priekšā tas ir grēku upuris. Un priesteris lai ņem ar pirkstu daļu no grēku upupa asinīm un liek tās uz dedzināmā upupa altāpa ragiem, bet pārējās asinis lai izlej uz dedzināmo upupu altāra grīdas. Bet visus viņa taukus lai sadedzina par kvēpināmo upuri uz altāpa, kā kaujamā pateicības upurī; priesteris lai viņa labad salīdzinās, bet lai viņam tiek piedots. Bet ja kāds cilvēks no vienkāršiem ļaudīm netīšā prātā apgrēkojas, ka tas dara kaut tikai vai pret vienu no aizliegumiem, ko tas Kungs aizliedzis, ka to nebija darīt, tad tas ir vainīgs. Un ja pārkāpums kļūst zināms, kādā tas apgrēkojies, tad lai viņš kā upupa dāvanu par savu grēku, kādu viņš ir darījis, atved jaunu kazu, kas ir bez vainas. Un lai viņš liek roku uz grēku upura galvas, un viņš lai nokauj grēku upuri, kur dedzināmā upupa vieta. Un lai priesteris ņem daļu no tā asinīm ar savu pirkstu un liek tās uz dedzināmā upura altāpa ragiem, bet pārējās asinis viņš lai izlej uz altāra grīdas. Bet viņš lai noņem visus tā taukus, itin kā tie tiek noņemti no kaujamā pateicības upura, un lai priesteris taukus aizdedzina uz altāpa par kvēpināmo upuri tam Kungam par saldu smaržu. Priesteris lai viņa dēļ salīdzinās, bet viņam lai top piedots. Bet gadījumā, ja tiek nesta avs par grēka upura dāvanu, tad tai jābūt nevainojamai aitiņai. Un lai viņš liek roku uz grēku upura galvas un to nokauj par grēku upuri vietā, kupā tiek kauti dedzināmie upuri. Un lai priesteris ņem daļu asiņu no grēku upupa ar savu pirkstu un liek tās uz dedzināmo upupu altāra, bet atlikušās asinis viņš lai izlej uz altāpa grīdas. Bet visus tās taukus lai noņem, tāpat kā tie tika noņemti avij dedzināmā upurī, kas pateicībai upurēts, un lai priesteris tos sadedzina uz altāra par uguns upuri tam Kungam; un priesteris lai gūst salīdzināšanos par viņa grēku, ko tas darījis, bet viņam grēks upupa dēļ lai tiek piedots.“ „Ja kāds cilvēks apgrēkotos, dzirdēdams lādētāja balsi, vai būtu liecinieks, vai nu ko redzot, vai zinot, un ja tas tad nepaziņo, tad viņš nes savu pārkāpumu vainu. Bet ja kāds cilvēks pieskapas kaut kādai nešķīstai lietai, vai tā ir nešķīsta dzīvnieka maita, vai tā ir nešķīsta liellopa maita, vai nešķīsta rāpuļa maita, un viņš to nav zinājis, un viņš tai netīšām pieskāries, —tomēr viņš ir nešķīsts un vainīgs. Jeb vai tas ir pieskāries cilvēka nešķīstībai, kaut kam nešķīstam, ar ko kļūst nešķīsts, un lai tas būtu tikai netīšām pieskāries, ja viņš to zina, tad viņš, kaut tikai viena pārkāpuma dēļ, ir vainīgs visos. Jeb ja kāds cilvēks ar neapdomīgām lūpām nodod zvērestu, solīdamies darīt labu vai ļaunu, tad, ko vien netīšā kārtā cilvēks ar zvērestu ir solījies, kaut vai arī neapdomīgi, viņam pie atziņas nākot kaut vienā lietā, viņš ir vainīgs. Un kad viņš vienā no pārkā-pumiem ir vainīgs, tad viņam tas jādara zināms, ka viņš ir apgrēkojies. Un viņam tad ir jāpienes par savu grēku, ar kādu viņš ir apgrēkojies, vainas izpirkšanas upuris tam Kungam: kāda sīklopu mātīte, avs vai kaza par grēku upuri; tad lai priesteris salīdzinās viņa labad, to atbrīvojot no grēka. Bet ja viņam nav tikdaudz pie rokas, lai iegūtu kazu, tad lai viņš vainas izpirkšanas upurim nes tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus; vienu par grēku upuri, bet otru par dedzināmo upuri. Un tos lai viņš atnes priesterim; tas lai papriekšu upurē to, kas dots par grēku upuri, un lai nokniebj tā galvu tuvu pie pakauša, nesadalot to gabalos. Un tad lai viņš no šā grēku upuja asinīm daļu slaka uz altāra sienas, bet asiņu atlikušo dalu lai izlej uz altāra grīdas; tas ir grēku upuris. Bet otru lai viņš upurē kā dedzināmo upuri, kā pienākas; tā priesterim būs viņa labā salīdzināties par viņa grēku, ko viņš darījis, tad viņam taps piedots. Bet ja viņam nav tikdaudz pie rokas, kā iegūt divas ūbeles vai divus jaunus baložus upuru dāvanai par grēku, kuru tas izdarījis, tad viņam jāatnes viena desmitā daļa ēfas kviešu miltu par grēku upuri; tiem nav jāuzlej eļļa, nedz jāuzliek virsū vīrāks, jo tas ir grēku upuris. Un lai viņš tos pienes priesterim, un lai priesteris no tiem ņem pilnu sauju kā piemiņas tiesu, un viņš lai tos iededzina uz altāra kā kvēpināmo upuri par uguns upuri tam Kungam; —tas ir grēku upuris. Un lai priesteris salīdzinās viņa labad tā grēka dēļ, ko tas šā vai tā bija darījis, un lai viņam tiek piedots; bet pārējais lai paliek priesterim kā ēdamais upuris.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Ja kāds cilvēks noziedzas un grēko neapzinādamies pret to, kas ir tam Kungam svēts, tad tas lai atved kā savas vainas izpirkšanas upuri tam Kungam no sīklopiem aunu, kas bez vainas, pēc svētnīcas seķeļa svara, divu seķeļu vērtībā, lai vainu izpirktu. Un viņam tas, ko viņš ir sabojājis svētnīcā, ir jāizlabo un jāpieliek ar uzvijām piektdaļa tā vērtības; un tad; tas ir jānodod priesterim, lai priesteris viņa dēļ salīdzinās ar to nozieguma upujra aunu, tad viņam grēki tiek piedoti. Bet ja kāds grēko, pārkāpdams vienu no tā Kunga aizliegumiem, ko nebija darīt, bet pats to nezina, —arī tad viņš ir vainīgs, un tam jānes savs sods. Tad tam jāpienes priesterim nevainojams auns no sīklopiem vainas izpirkšanai, lai priesteris salīdzinās viņa neapzināta grēka dēļ, ko tas nezinādams bija izdarījis, bet viņam lai tiek piedots. Tas ir vainas izpirkšanas upuris, jo viņš ir tiešām noziedzies pret to Kungu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Ja kāds cilvēks apgrēkojas, lauzdams uzticību tam Kungam, un tas ar viltu savam tautietim liegtu to, kas pie viņa nolikts, vai viņa rokā iedots, vai viņa laupīts, vai ar ko viņš savu tautieti piekrāpis, Vai kad viņš atradis ko pazaudētu un tādēļ melo un apzvērē, pie tam viltīgi, kaut vai tik vienā vien lietā no visām, kur cilvēks var apgrēkoties, Tad pēc tam, kad viņš ir apgrēkojies un sev vainu uzkrāvis, lai viņš atgādā laupījumu, ko tas bija nolaupījis, vai ar viltu iegūto, ko viņš bija izkrāpis, vai glabāšanaj nodoto, kas tam bija uzticēts, vai nozaudēto, ko viņš bija atradis, Vai it visu to, ko viņš ar nepatiesu zvērestu bija ieguvis, lai viņš to atdod, pievienojot klāt ar uzvijām piekto dalu, un atdod to tam, kuram tas piederēja, savas vainas izpirkšanas dienā. Un kā vainas izpirkšanas upuri tam Kungam lai viņš atved priesterim no saviem sīklopiem aunu bez vainas pēc tava novērtējuma par vainas izpirkšanas upuri. Un priesteris lai salīdzinās tā Kunga priekšā, bet lai viņam viss tiek piedots, —piedots tas noziegums, ar kufu viņš krita grēkā.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Pavēli Aronam un viņa dēliem un saki: „Šāda lai ir dedzināmo upuru likumīgā kārtība: dedzināmam upurim ir jādeg uz altāļra ugunskura visu nakti līdz pat rītam, un altāra uguns ar to tiek uzturēta. Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus un uz savām miesām lai uzvelk ari linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas radušies uz altāfa, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nobef altārim līdzās. Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes, un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā. Bet ugunij uz altāfa jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist. Priesterim jādedzina ik rītus uz altāfa malka un uz tās iāsakārto dedzināmais upuris un uz tā jākvēpina dāvinājuma upufa tauki. Mūžīgai ugunij ir jādeg uz altāfa; tā lai nenodziest. Šī ir ēdamā upufa likumīgā kārtība: Ārona dēli lai to pienes tā Kunga priekšā pie altāfa. Un viņi lai paņem pilnu sauju no ēdamā upura kviešu miltiem un no eļļas un visu vīrāku, kas tiek likts uz ēdamā upura, un to lai kvēpina uz altāfa par patīkamu smaržu, par piemiņu tā Kunga priekšā. Bet pārpalikumu lai apēd Arons un viņa dēli; kā neraudzētas maizes lai to ēd svētā vietā, viņiem to būs ēst saiešanas telts pagalmā. Lai netiek cepta raudzēta maize, viņu tiesu Es tiem esmu devis no saviem uguns upuriem; tas ir augsti svēts itin kā grēku upuris un kā vainas izpirkšanas upuris. Ikviens vīrietis no Arona cilts lai ēd; tas lai ir mūžīgs likums viņu cilšu ciltīm par tā Kunga uguns upuriem: ikviens, kas tiem pieskaras, lai top svēts.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Šis ir Ārona un viņa dēlu dāvanu upuris, ko tie pienes tam Kungam viņu svētīšanas dienā: desmitā daļa ēfas smalku kviešu miltu pastāvīgam ēdamam upurim, viena tā daļa rītā, bet otra—vakarā. Uz pannas eļļā tas jāsataisa, iejavā tev tas jāpienes, ēdamā upura saceptos smalkos gabalus upurējot tam Kungam par patīkamu smaržu. Tam, kas no viņa dēliem viņa vietā top svaidīts par priesteri, tas jādara. Tas lai ir mūžīgs likums: tas ir viss jāsadedzina tam Kungam, Jo ikviens priestera ēdamais upuris ir pilnīgi jāsadedzina, tas nav ēdams.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Aronu un uz viņa dēliem un saki: Šī ir grēku upura likumīgā kārtība: vietā, kur dedzināmais upuris tiek nokauts tā Kunga priekšā, ir jānokauj ari grēku upuris, jo tas ir pārlieku svēts. Priesteris, kas mēdz šo upuri pienest, lai to ēd svētā vietā, to viņš var ēst saiešanas telts pagalmā. Ikviens, kas pieskaras pie šī upura gaļas, kļūst svēts, un ja kas no šā upura asinīm uzšķīst uz drēbēm, lai tās būtu kādas būdamas, tad tās ir jāmazgā svētā vietā. Un katrs pods, kurā upuris ir vārīts, ir jāsalauž gabalos, bet ja tas ir vara trauks, tad tas ir jāizplaucē un beržot jādabū spīdīgs un jāizskalo ar ūdeni. Ikviens priesteru kārtas vīrietis var to ēst; tas ir pārlieku svēts. Bet katrs grēku upuris, no kura asinīm ir jau ienests saiešanas teltī, lai salīdzinātos ar svēto, nav ēdams, bet tas ir ugunīs jāsadedzina.“ „Šī ir vainas izpirkšanas upura likumīgā kārtība; tas ir pārlieku svēts. Vainas izpirkšanas upuris ir jānokauj vietā, kufā nokauj dedzināmo upuri, un tā asinis ir jāslaka visapkārt pār altāri no visām pusēm. Un visi dzīvnieka tauki ir jāpienes, arī aste un tauki, kas apklāj iekšas. Arī abas nieres ar taukiem, kas atrodas pie tām, arī tie, kas pie gumu muskuļa, un atlikušie tauki, kas pie aknām—tie jānoņem nost no nierēm. Un priesterim ir tie jāsadedzina uz altāra kā kvēpināmais upuris; tas ir vainas izpirkšanas upuris tam Kungam. Ikviens vīriešu kārtas priesteris to var ēst svētā vietā, —tas ir pārlieku svēts. Kā grēku, tā ari vainas izpirkšanas upurim ir vienāds likums, —tas pienākas priesterim, kas ar to salīdzinās. Un vienīgi priesterim, kas nes dedzināmo upuri, pienākas āda no dedzināmā upura, kuru viņš ir nesis. Bet ikviens ēdamais upuris, kas ir cepts krāsnī vai vārīts katlā, vai uz pannas sataisīts, pienākas tam priesterim, kurš ir šo dāvanu pienesis. Un ikviens ēdamais upuris, kas iejava veidā ar eļļu vai sausā veidā tiek nests, pienākas Ārona dēliem, vienam kā otram. Un šī ir kaujamā pateicības upura kārtība, ja tādu tam Kungam pienes. Ja to nes kā pateicību, tad pie kaujamā pateicības upura klāt jāupurē neraudzētās maizes rauši, kas iejaukti eļļā, un arī smalki cepumi no nerau-dzētās maizes mīklas, sajaucot eļļu ar smalkiem kviešu miltiem, un plāceņi eļļas iejavā. Kopā ar plāceņiem jānes ari maizes cepumi no raudzētas mīklas, tie tādā gadījumā jāpienes kā papilddeva pie dāvinājuma kaujamā upura. Un no tiem visiem viens plācenis jānes tam Kungam par dāvanu upuri, un tas ir paceļams; tas pienākas priesterim, kas no dāvinājuma upura slaka asinis. Pateicības dāvanas kaujamā upura gaļa jāēd upura nešanas dienā; nekā no tās nevar atstāt nākamai dienai. Bet ja upurē kāda solījuma dēļ vai kā dāvanu atnesot, tad dāvinājuma kaujamais upuris jāēd upurēšanas dienā, bet atlikumu var ēst nākamajā dienā. Bet upura gaļas atlikums trešajā dienā tr ugunī jāsadedzina. Bet ja tomēr kāds ēstu no kaujamā pateicības upura gaļas trešajā dienā, tad tas nebūs patīkams upuris, un šo upuri viņam neieskaitīs; tā būs nešķīsta upura gaļa, un tas, kas to ēdīs, būs vainu uz sevi uzkrāvis. Ari gaļu, kas nākusi saskarē ar kaut ko nešķīstu, nevar ēst, bet tā ir ugunī sadedzināma; ikkuru tīru gaļu var ēst. Cilvēks, kurš ēd no pateicības upura gaļas, kas novēlēta tam Kungam, kamēr viņš pats ir vēl nešķīsts, tāds cilvēks lai tiek izdeldēts no savas tautas. Un cilvēks, kas pieskāries nešķīstam visādos tā veidos, —vai tas būtu cilvēka nešķīstums, vai nešķīstam lopam, vai dažāda veida nelabām slimībām, kuras nešķīstas, —un pēc tam ēd no tam Kungam novēlētā pateicības upura gaļas, —tas lai arī tiek izdeldēts no savas tautas.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem, teikdams: Neēdiet nedz vēršu, nedz kazu, nedz jēru taukus, Nedz arī taukus no kādas maitas un saplosītiem dzīvniekiem; dariet ko gribēdami ar tiem, bet ēst jums tos nebūs, Jo ikviens, kas ēdīs no lopu taukiem, kmi tiek nesti tam Kungam kā dedzināmais upuris, tas ar to pats izslēdzas no savas tautas. Jūs nekādā ziņā nedrīkstat ēst savās mājās asinis—nedz putnu, nedz lopu. Ikviens cilvēks, kas bauda asinis, tiek no savas tautas izdeldēts.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki: Kurš savu pateicības kaujamo upuri atved tam Kungam, tas lai atnes tam Kungam dāvanu no sava pateicības kaujamā upura. Viņa rokas lai atnes tam Kungam uguns upuri: taukus no krūtīm līdz ar krūtīm, —tos lai viņš līgodams līgo tā Kunga priekšā. Un priesteris lai kvēpina taukus uz altāra kā upuri, bet pats krūšu gabals pienākas Aronam un viņa dēliem. Bet labais plecis jums jādod no jūsu kaujamā pateicības upura priesterim par paceļamo upuri. Kurš no Arona dēliem upurē pateicības kaujamā upura asinis un taukus, tam pienākas labais plecis kā viņa tiesa, Jo līgojamā upura krūts gabals un paceļamā upura plecis, —tie tev ir ņe-mami no Israēla bērnu pateicības kau-jamiem upuriem un dodami Aronam un viņa dēliem, priesteriem, —tas lai ir mūžīgs likums Israēla bērniem. Tā ir Arona un viņa dēlu svaidīšanas upupi noteiktā deva no tā Kunga uguns upuriem tanī dienā, kad tie tuvojas, lai kļūtu tā Kunga priesteri. To tas Kungs pats ir pavēlējis tiem dot viņu svaidīšanas dienā no Israēla bērnu puses; tas ir mūžīgs likums uz viņu cilšu ciltīm. Un šī ir likumīgā kārtība dedzināmam upurim, ēdamam upurim, grēku upurim, vainas izpirkšanas upurim, priesteru iestādīšanas upurim un kaujamam pateicības upurim, Ko tas Kungs Mozum pavēlējis Sinaja kalnā, kad Viņš pavēlēja Israēla bērniem nest savus dāvanu upurus tam Kungam Sinaja tuksnesī.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Paņem sev līdz Aronu un viņa dēlus, drēbes un eļļu svaidīšanai, bet vērsi grēku upurim un divus aunus, arī grozu ar neraudzētām maizēm, Un sapulcini visu draudzi, to sasaucot, pie saiešanas telts durvīm.“ Un Mozus darīja, kā tas Kungs to viņam bija pavēlējis; un viņš ar sasaukšanu sapulcināja visu Israēla draudzi pie saiešanas telts durvīm. Un Mozus sacīja draudzei: „Šī ir pavēle, ko tas Kungs ir devis, lai to izpildītu.“ Un Mozus pieveda Aronu un viņa dēlus un mazgāja viņus ar ūdeni. Un viņš uzvilka tam svārkus, un apjoza to ar jostu, un tērpa to virsvalkā, un deva tam efodu, un apjoza viņu ar efoda jostu, ka efods tam nekustējās. Un viņam aplika amata krūšu nozīmi un ielika šinī krūšu nozīmē urīmu un tumīmu. Un lika tam galvā priestera galvas segu, un pielika pie šīs galvas segas priekšējā pusē, zelta vainagu—zelta diadēmu, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Un Mozus paņēma svaidāmo eļļu un ar to svaidīja mājokli un visu, kas tanī bija, un šādi darīja to svētu. Un viņš slacīja septiņas reizes ar eļļu altāri, un viņš svaidīja altāri un visus tā piederumus, un mazgājamo trauku, un tā kaju, lai tos iesvētītu. Un viņš lēja svaidāmo eļļu Aronam uz galvas un iezieda to, viņu iesvētīdams. Un Mozus pieveda Arona dēlus un tiem uzvilka svārkus un apjoza tos ar jostām, uzsēja tiem paaugstas cepures, gluži kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un viņš lika pievest grēku upura vērsi, un Ārons, kā arī viņa dēli, uzlika savas rokas uz grēku upura vērša galvas. Tad to nokāva, un Mozus ņēma ar savu pirkstu tā asinis un lika tās visapkārt uz altāra ragiem; un tā viņš šķīstīja altāri; bet pārējās asinis viņš izlēja uz altāra grīdas un tādējādi darīja to svētu, lai pie tā varētu salīdzināties. Un viņš paņēma visus taukus, kas pie iekšām, kā arī atlikušos taukus, aknas un abas nieres un to taukus un sadedzināja uz altāra kā kvēpināmo upuri. Bet vērsi līdz ar viņa ādu un gaļu un tā zarnu saturu viņš sadedzināja ugunī ārpus nometnes, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un tad viņš lika atvest dedzināmam upurim aunu, un Arons un viņa dēli uzlika savas rokas uz auna galvas, Un to nokāva, un Mozus tā asinis izlēja uz altāpa no visām pusēm. Un aunu viņš sadalīja gabalos; un Mozus sadedzināja tā galvu un gabalus un netīrītos taukus kā kvēpināmo upuri. Bet tā iekšas un kājas viņš mazgāja ūdenī; tad Mozus lika uguni uz altāpa pie visa auna un dedzināja to kā dedzināmo upuri par patīkamu smaržu un kā uguns upuri tam Kungam, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Pēc tam viņš lika atvest otru aunu, kas novēlēts iesvētīšanas upurim; un Arons ar saviem dēliem lika savas rokas uz auna galvas Un to nokāva, un Mozus, paņēmis tā asinis, lika uz Arona labās auss skripstiņa gala un uz viņa labās rokas īkšķa un uz viņa labās kājas lielā pirksta. Un tad viņš lika tuvoties Arona dēliem, un Mozus ņēma no asinīm un tās lika uz viņu labo ausu skripstiņiem, uz labo roku īkšķiem un uz labo kāju lielajiem pirkstiem; tad Mozus izlēja asinis no visām pusēm pār altāri. Un viņš ņēma taukus un asti un visus taukus, kādi pie iekšām, un atlikušos, aknas un abas nieres un to taukus un labo pleci, Bet no neraudzētās maizes groza, kas bija nolikts tā Kunga priekšā, viņš ņēma vienu neraudzētās maizes mīklas rausi un vienu no eļļas maizes mīklas ceptu plāceni un vienu mazu cepumu, un viņš tos visus lika uz taukiem un uz labā pleča, Un viņš to visu deva Ārona rokās un viņa dēlu rokās, un tie to līgoja, šūpojot šurpu turpu kā līgojamo upuri tam Kungam. Pēc tam atkal Mozus tos paņēma no viņu rokām, un viņš tos gabalus aizdedzināja uz altāra par dedzināmo upuri iesvētīšanai un par patīkamu smaržu, —tas ir uguns upuris tam Kungam. Un Mozus ņēma krūšu gabalu, un viņš to šūpoja šurpu turpu par līgojamo upuri tā Kunga priekšā, kas ņemts no iesvētīšanas upupa auna, tā bija upupa dāvana Mozum, tieši kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un Mozus ņēma mazliet svaidāmās eļļas un asiņu, kas uz altāpa, un viņš tās slacīja uz Aronu un viņa drēbēm, tāpat uz viņa dēliem un uz viņa dēlu drēbēm, un tā viņš iesvētīja Aronu un viņa drēbes, kā arīdzan viņa dēlus un to drēbes līdz ar viņu. Un Mozus sacīja Aronam un viņa dēliem: „Vāriet gaļu saiešanas telts vārtos un ēdiet to turpat līdz ar maizi, kas ir iesvētīšanas upupa grozā, kā tas man ir pavēlēts ar vārdiem: „Āronam un viņa dēliem būs to ēst!“ Bet gaļas un maizes pārpalikums ir sadedzināms ugunī. Jūs arī nedrīkstat aiziet no saiešanas telts durvīm septiņas dienas līdz tai dienai, kad piepildīsies jūsu iesvētīšanas upupa dienas, jo septiņas dienas ir jāilgst jūsu iecelšanai amatā. Tā kā tas tika izdarīts šodien, tā to darīt ir pavēlējis tas Kungs, lai jūs topat salīdzināti. Jums jāpaliek saiešanas telts durvju priekšā dienu un nakti, septiņas dienas; un jums jāsargā tā Kunga pavēles, lai jūs nemirtu, jo tā tas man ir pavēlēts.“ Un Arons un viņa dēli darīja visas lietas tā, kā tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Un notika astotajā dienā, tad Mozus aicināja Aronu un viņa dēlus un Israēla vecājus. Un viņš sacīja Aronam: „Ņem jaunu vērsi par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri, kas abi ir nevainojami, un atved tos tam Kungam. Bet Israēla bērniem saki: Ņemiet āzi par grēku upuri un gadu vecu telēnu un avi, kupi bez vainas, par dedzināmo upuri; Un vērsi un aunu par kaujamo pateicības upuri tā Kunga priekšā, un ēdamo upuri, iejautu eļļā, jo tas Kungs jums šodien parādīsies.“ Un viņi paņēma, ko Mozus bija pavēlējis pie saiešanas telts durvīm, un visa draudze tuvojās un nostājās tā Kunga priekšā. Un Mozus sacīja: „Šī ir tā Kunga dotā pavēle, ko jums būs darīt, lai tā Kunga godība jums parādītos.“ Un Mozus sacīja Āronam: „Tuvojies altārim, un izpildi tu savu grēku upufa un dedzināmā upura kārtību, un salīdzinies sevis un tautas labad, tad atnes un upurē tautas dāvanu upuri un salīdzinies viņu dēļ, kā tas Kungs to ir pavēlējis.“ Un Ārons tuvojās altārim un nokāva grēka upura teļu, kas tam bija. Un Arona dēli pienesa viņam asinis, un viņš iemērca savu pirkstu asinīs un lika tās uz altāfa ragiem, un pēc tam viņš izlēja asinis uz altāfa grīdas. Bet taukus un nieres un atlikumu no grēku upufa aknām viņš lika sadedzināt uz altāfa, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Bet gaļu un ādu viņš sadedzināja ugunī ārpus nometnes. Pēc tam viņš nokāva dedzināmo upuri, un Arona dēli nesa viņam klāt asinis, un viņš tās slacīja pār altāri no visām pusēm. Un tie atveda pie viņa gabalos sadalītu dedzināmo upuri ar tā galvu, un šie gabali tika sadedzināti uz altāfa kā dedzināmais upuris. Un viņš mazgāja tā iekšas un kājas un sadedzināja tās uz altāfa virs dedzināmā upufa. Pēc tam viņš ņēma ļaužu upufu dāvanu, grēku upufa āzi, kas bija nesams ļaužu dēļ, viņš to nokāva un pienesa kā grēku upuri tāpat kā to pirmo. Un viņš pieveda dedzināmo upuri un to sataisīja pēc likumīgās kārtības. Un viņš pieveda ēdamo upuri un pildīja savas rokas norādītā veidā, un viņš upurēja to uz altāfa kā dedzināmo upuri, gluži kā no rīta. Pēc tam viņš nokāva vērsi un aunu, kas bija tautas kaujamais pateicības upuris; un Arona dēli pienesa viņam asinis, un tās viņš slacīja no visām pusēm pār altāri. Un vērša taukus un auna tauko asti un tos taukus, kuri apklāj iekšas un nieres, un atlikušos taukus pie aknām vini ņēma Un lika šos taukus uz krūts gabaliem un aizdedzināja taukus uz altāfa. Bet krūts gabalus un labo pleci Arons šūpoja šurpu un turpu kā līgojamo upuri tā Kunga priekšā, kā Mozus bņa to pavēlējis. Pēc tam Arons pacēla savu roku pār tautu, un viņš to svētīja; pēc tam viņš devās lejup, kad grēku upuris, dedzināmais upuris un kaujamais patei-cības upuris bija upurēti. Un Mozus un Arons iegāja saie-šanas teltī; tad tie atkal iznāca ārā un svētīja tautu. Un tā Kunga godība kļuva redzama visai tautai. Uguns izgāja no tā Kunga un aprija uz altāfa ir dedzināmo upuri, ir taukus. Un visa tauta to redzēja, tie iekliedzās gavilēs un krita uz savu vaigu. Un Arona dēli, Nadabs un Abijs, ņēma katrs savu kvēpināmo upufu trauku un ielika tur uguni un uzlika virsū kvēpināšanai vīrāku, tad nāca un nesa svešu uguni tā Kunga priekšā, kas tiem nebija pavēlēta ņemt. Tad uguns izgāja no tā Kunga un tā aprija viņus, un tie nomira tā Kunga priekšā. Un Mozus sacīja Āronam: „Tas ir tā, kā to tas Kungs bija piekodinājis, teikdams: Es parādīšos svēts tavā vidū, un, visai tautai to redzot, Es parādīšu savu godu.“ Bet Arons cieta klusu. Un Mozus aicināja Mišaēlu un Ēlcafanu, Usiēla dēlus no Arona cilts, un viņš tiem sacīja: „Pienāciet un nesiet projām savus brālēnus no svētās vietas, ārpus nometnes!“ Un viņi pienāca un aiznesa tos savās drēbēs ietītus ārpus nometnes, kā Mozus bija pieteicis. Un Mozus sacīja Aronam, Eleāzeram un Itamāram, viņa dēliem: „Savas galvas jums nav jāatstāj nekoptas un jums savs apģērbs nav jāsaplēš, lai jums nebūtu jāmirst un lai dusmas nenāk pār visu draudzi; bet jūsu brāļiem un visam Israēla namam ir jāapraud ugunī sadedzinātie, kurus tas Kungs ir sadedzinājis. Jums arī nebūs aiziet no saiešanas telts vārtiem, lai jūs nemirtu, jo tā Kunga svaidāmā eļļa ir uz jums.“ Un tie darīja, kā Mozus piekodināja. Un tas Kungs sacīja Aronam, teikdams: „Vīnu un stipru dzērienu tu nedzer, nedz tu pats, nedz tavi dēli, kad ejat saiešanas teltī, ka jūs nemirstat, —tas ir mūžīgs likums jūsu cilšu ciltīm, Lai jūs varētu izšķirt starpību starp svētu un nesvētu, šķīstu un nešķīstu Un lai jūs varētu Israēlu pamācīt visos likumos, ko tas Kungs caur Mozu jums pavēlējis.“ Un Mozus sacīja Aronam un Eleāzeram un Itamāram, viņa dēliem, kufi bija vēl atlikušies: „Ņemiet ēdamo upuri, kas ir atlicies no uguns upura tam Kungam, un ēdiet to blakus altārim neraudzētu, jo tas ir pārlieku svēts. Tāpēc jums būs to ēst svētā vietā, tas ir likums tev un arī likums taviem bērniem, ņemt un ēst no tā Kunga uguns upufiem, jo tā ir man pavēlēts. Un krūts gabalu, kas veido līgojamo upuri, un tā Kunga priekšā paceļamo pled ēdiet—ir tu, ir tavi dēli un tavas meitas līdz ar tevi tīrā vietā, jo tāda ir tiesa tev par labu, ir taviem dēliem par labu no Israēla bērnu kaujamiem pateicības upuriem. Bet paceļamā upura pled un līgojamā upura krūts gabalu lai viņi atnes un pievieno tauku uguns upurim, lai jūs to varat šurpu un turpu šūpot kā līgojamo upuri tā Kunga priekšā; tas lai ir mūžīgs likums tev un taviem bērniem, kas pie tevis, kā tas Kungs to ir pavēlējis.“ Un tad Mozus meklēt meklēja grēka upura āzi, un, redzi, tas bija sadedzināts; un viņš apskaitās par Eleāzeru un Itamāru, atlikušajiem Arona dēliem, un teica: „Kāpēc jūs neesat ēduši grēka upupa gaļu svētā vietā? Jo tas ir pārlieku svēts, un jums tas bija iedots, lai nestu draudzes grēkus, un lai jūs varētu pie tā salīdzināties tā Kunga priekšā. Redzi, viņa asinis nav ienestas svētā vietā; jums tas bija jāēd svētā vietā, kā es jums esmu pavēlējis!“ Tad Ārons sarunājās ar Mozu: „Redzi, šodien viņi likuši atvest savus grēku upurus un savus dedzināmos upupis tā Kunga priekšā, un tomēr man ir tā gadījies; ja nu es būtu ēdis šodien grēku upura gaļu, vai tas tam Kungam būtu paticis?“ Kad Mozus to dzirdēja, tad viņf samierinājās. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu un sacīja viņiem: Runājiet uz Israēla bērniem un sakait: No visiem dzīvniekiem, kas ir virs zemes, šie ir tie dzīvnieki, ko jūs varat ēst: Ikvienu dzīvnieku ar šķeltiem nagiem, kam nagi ir šķelti divos gabalos un kuri atgremo; tos dzīvniekus jūs ēdiet. Bet no atgremotājiem, vai kam šķelti nagi, neēdiet šos: kamieli, jo tas gan barību atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; to turiet par nešķīstu; Un klinšu āpsi, tas gan barību atgremo, bet arī tam nagi nav šķelti; tas lai ir jums nešķīsts; Un zaķi, tas gan atgremo barību, bet tam nagi nav šķelti; tas lai ir jums nešķīsts; Un cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, un tie ir pat ar plaisu, kas ieplēsta nagos, bet tā barību neatgremo; tāpēc lai tā ir jums nešķīsta. Viņu gaļu neēdiet un pie beigta dzīvnieka nepieskarieties; tie lai ir jums nešķīsti. Bet no dzīvniekiem, kādi ir ūdeņos, jūs varat ēst šos: visus, kam ir spuras un zvīņas ūdeņos, jūrās un upēs, tos jūs varat ēst. Bet ikvienu dzīvnieku bez spurām un zvīņām, kādi atrodami jūrās un upēs, no visiem dzīvniekiem, kas mudž ūdeņos, un no dzīvām būtnēm ūdeņos tādu jums būs turēt par negantu. Tos jums būs turēt par negantību, to gaļu neēdiet un to maitu turiet par negantu. Ikvienu, kuram nav spuru un zvīņu ūdenī, —to turiet par nešķīstu. Bet no putniem turiet par ne-šķīstu un neēdiet: ērgli un jūras ērgli un melno ērgli, Un maitas ērgli, vanagu un kliju pēc to kārtām, Un ikvienu kraukli ar tā pasugām, Un tuksneša iemītnieku strausu, un bezdelīgu, kaiju un vēja vanagu pēc to kārtām, Un apogu, pūci un ūpi, Un juras kraukli un dumpi un maitas vanagu, Un stārķi, zivju gārni ar to pasugām Un badadzeguzi un sikspārni. Visi spāmaiņie līdēji, kas iet uz četrām kājām, lai tie ir jums negantība. Bet no tādiem, kas klīst pulkos, kas uz četrām kājām staigā, ēdiet tos, kam virs kāju pēdām ir lieli, ar kuriem tie lēkā pa zemi. Šos no to vidus jūs varat ēst: visādus siseņus un vaboles pēc to kārtām. Bet visi citi spārnainie līdēji, kuriem ir četras kājas, lai ir jums negantība. Un jūs kļūsit nešķīsti gar tiem; ikviens, kas pieduras to maitai, tas ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram. Un ikviens, kas ir ko nesis no to maitām, tam ir jāmazgā savas drēbes, un tas ir nešķīsts līdz vakaram. Visus lopus, kam šķelti nagi, bet nav šķelti divos gabalos, un kas neatgremo savu barību, turiet par nešķīstiem, un ikviens, kas tādam pieskaras, ir nešķīsts. Un no četrkājainiem dzīvniekiem tādus turiet par nešķīstiem, kam kājas ar asiem nagiem; ikviens, kas pieskaras to maitai, ir nešķīsts līdz vakaram. Un kurš nes to maitas, tam jāmazgā savas drēbes, un viņš skaitās nešķīsts līdz vakaram, tāpēc ka jums šie dzīvnieki ir nešķisti. Un no rāpuļiem šie, kas rāpo virs zemes, lai ir jums nešķīsti: sermulis, pele un bruņu rupucis pēc to kārtām Un sesks, chameleons, ķirzaka, gliemezis un kurmis. Šos rāpuļus turiet par nešķīstiem; ikviens, kas tos aizkar, kad tie ir nobeigušies, kļūst nešķīsts līdz vakaram. Un katrs priekšmets, uz kura tie nokrīt, kad tie ir nobeigušies, kļūst nešķīsts, vai tie ir koka trauki, vai drēbes, vai āda, vai maiss, vai kāds darba rīks, ar ko darbs tiek veikts, —tas jāliek ūdenī, un tas būs nešķīsts līdz vakaram, bet pēc tam tas ir atkal šķīsts. Un ja kāds no tiem ir iekritis māla traukā, tad trauka saturs, kas tanī traukā, kur tas ir iekritis, ir nešķīsts, un jums tas trauks ir sadauzāms. Un ikviens ēdiens, kas vien būtu ēdams, ja pār to pārlīst šāds nešķists kļuvis ūdens, kļūst nešķīsts; ari tāpat ikviens dzēriens, kas dzerams no visiem tādiem traukiem, kļūst nešķīsts. Un ikviens priekšmets, kam uzkrīt to maitas, kļūst nešķīsts, vai tā butu krāsns, vai tas būtu katls; tie jāsasit gabalos, jo tie ir kļuvuši nešķīsti, un jums tos būs turēt par nešķīstiem. Tikai avoti un akas un ūdens tvertnes paliek šķīsti; bet kas aizkar 10 maitas, tas ir nešķīsts. Bet ja kāda to maita nokrit uz sēklas, kas ir izsējama un tiks izsēta, tad tā ir šķīsta. Bet gadījumā, ja tiktu ūdens liets uz sēklu un tad kāda no tādām maitām uzkrīt virsū, tad gan lai jums tā ir nešķīsta. Bet ja kāds liellops, ko jūs sev turat par gajas lopu, nobeidzas, tad tas, kas pieskanas tāda liellopa gaļai, ir nešķists līdz vakaram. Bet ja kāds būtu ēdis no tā maitas, tad lai tas mazgā savas drēbes, un viņš ir nešķists līdz vakaram; un kas tādu maitu nes, tas arī lai mazgā savas drēbes, tas ir nešķists līdz vakaram. Un visus pārējos rāpuļus, kas lien pa zemes virsu, turiet par nešķīstiem un tos neēdiet. Ikvienu, kas lien uz sava vēdera un kas lien uz savām četrām kājām, līdz ar visu, kam vairāk kājas, kas lien kā rāpulis virs zemes, to neēdiet, jo tas ir negants. Nepadariet sevi nicināmus visādu līdēju dēļ, kas lien, un nekļūstiet, viņus aizkarot, nešķisti, ka jūs viņu dēļ netaptu apgānīti. Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, tāpēc jums būs svētīties un būt svētiem, jo Es esmu svēts; nepadariet sevi nicināmus ar visādiem līdējiem, kādi lien virs zemes, Jo Es esmu tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai jūs piederētu Dievam un lai jūs būtu svēti, jo Es esmu svēts.“ Šis ir bauslības noteikums par liellopiem, putniem un visādām dzīvām būtnēm, kas kust ūdenī, un visādiem dzīvniekiem, kas lien virs zemes, Lai jūs zinātu atšķirt nešķīstu no šķista, un arī starp dzīvniekiem, kas ēdami, un tādiem, kuri nav ēdami. Un tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: „Runā uz Israēla bērniem un saki: Ja sieviete kļūst grūta un ir dzemdējusi dēlu, tad viņa ir nešķīsta septiņas dienas, tāpat kā viņas mēnešreižu dienās; tik ilgi tai būs būt nešķistai. Un lai astotajā dienā dēla priekšāda tiek apgraizīta. Trīsdesmit trīs dienas viņai jāpaliek asins tīrīšanās stāvoklī; pie svētuma, lai tas būtu kāds būdams, nav viņai atļauts pieskarties; lai viņa nenāk svētnīcā, kamēr piepildās viņas tīrīšanās laiks. Bet ja viņa dzemdējusi meiteni, tad viņa ir nešķīsta divas nedēļas, tāpat kā slimodama ar mēnešziediem, un sešdesmit sešas dienas viņa lai paliek mājās savas asins tīrīšanai. Bet kad izbeidzas viņas šķīstīšanās laiks vai par dēlu, vai par meitu, viņa tad lai atved priesterim gadu vecu jēru par dedzināmo upuri un jaunu balodi jeb ūbeli par grēku upuri pie saiešanas telts durvīm. Un lai tie tiek nesti tā Kunga priekšā, un priesteris lai izlīdzinās to upuru dēļ, bet viņa lai ir šķīsta no savas asins noplūšanas. Tā ir vīriešu vai sieviešu kārtas bērna dzemdēšanas bauslības kārtība. Bet ja viņai nav pie rokas tikdaudz, cik par jēru nākas, tad lai viņa paņem divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, vienu dedzināmam upurim, bet otru—grēku upurim; un lai priesteris nokārto izlīdzināšanos to upuru dēļ, —bet viņa lai top šķista.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams: „Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda liktos slima, tad lai tādu ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem. Un priesteris lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas ir kļuvuši balti, un slimā vieta liekas dziļāka, salīdzinot to ar pārējo miesas ādu, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris lai to apskata un atzīst tādu par nešķistu. Bet ja viņa ādā ir balti plankumi, bet ādā padziļinājumi nav saskatāmi, un ari mati vainā nav kļuvuši balti, tad priesteris lai to iesloga uz septiņām dienām. Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata un, lūk, ja vaina ādā palikusi tāda pati un nerādās izplētusies, tad lai priesteris viņu iesloga vēl uz nākamajām septiņām dienām. Un pēc šīm septiņām dienam lai priesteris to apskata otru reizi, un, lūk, ja vaina ir sadzijusi un slimība ādā nav izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par šķīstu; tas ir bijis kāds parasts izsitums, bet viņš pats lai mazgā savas drēbes, un tad viņš ir šķīsts. Bet ja balto plankumu vieta ādā ir izplētusies pēc tam, kad tas ir ticis priestera apraudzīts, lai viņu šķīstītu, tad lai to parāda priesterim otru reizi. Un ja nu priesteris redz, lūk, tā vieta ādā ar baltiem plankumiem ir izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu: tā ir patiesi spitālība. Ja kāds cilvēks saslimst ar spitālību, tad tas ir jāved rādīt pie priestera. Un priesteris to apraudzīs, un, lūk, ja ādā iemeties balts tūkums, kas matus virs tā pārvērtis baltus, un tūkumā ir ieaugusi lieka gaļa, Tad tā ir nelaimes nesēja spitālība, kas iemetusies viņa miesas ādā, un priesteris lai viņu atzīst par nešķīstu; taču tas lai viņu neiesloga, jo tas ir nešķists. Un ja spitālības slimība, caur ādu lauzdamās laužas uz āru tā, ka spitālība sāk pārņemt visu ādu, sākot ar viņa galvu līdz tā kājām, visu ķermeni, cik tālu to priesteris redz, Un priesteris redz, ka, lūk, spitālība sāk pārklāt it visu viņa miesu, tad tā ir visu viņa slimumu iztīrījusi, un tas, kam tā vaina, ir jāatzīst par šķīstu, un viņš ir viss kļuvis balts, viņš ir šķīsts. Bet tiklīdz kādā dienā viņam uzmetas lieka gaļa, tad tas tūdaļ ir pasludināms par nešķīstu. Un kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme. Bet ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltās miesās, tad lai viņš nāk pie priestera. Un priesteris viņu aplūkos un redzēs, lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts. Bet ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis, Bet ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim. Un priesteris viņu apskatīs, un, lūk, ja viņa paskats uzrāda iegrimi, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati virs tās vietas kļuvuši balti, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķistu, jo tad tā ir spitālības vaina, kas sitas ārā caur augoni. Bet ja priesteris, to apskatīdams, tanī neierauga baltus matus, nedz ari kādi ādas padziļinājumi ir saskatāmi, un augoņa vieta sadzīst, tad lai priesteris viņu iesloga septiņas dienas. Bet ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība. Bet ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu. Vai arī, ja miesas ādā ir palikuši sadzijumi no uguns apdeguma, un apdeguma vietā ir baltas pūtes, kas krāsojas iesarkanas vai arī paliek baltas, Tad tādu lai priesteris apskata, un, lūk, ja mati tanī pūtītēm apklātā vietā ir kļuvuši balti un pēc paskata šī vieta ir kļuvusi rētaina, ar dobumiem, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālības slimība, kas, lauzdamās uz āru, parādās sadzijuma vietā; tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība. Bet ja priesteris viņu apskata, un tur virs pūtītēm nav baltu matu, un arī nav nekādu rētu, nav iegrimes ādā, un tā sadzīst, tad lai tādu priesteris iesloga septiņas dienas. Un septītā dienā lai priesteris viņu apskata; ja tā lauzdamās laužas ādai cauri, tad lai tādu priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība. Bet ja zem ādas paliek pūtītes, kas nesitas ādai cauri uz āru, bet sadzīst, tad tā ir deguma tūkuma sadzīšanas vieta; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir deguma vainas sadzīšanas plēve. Bet ja kādam vīrietim vai sievietei vaina ir metusies galvā vai bārdā, Tad lai priesteris šo vainu apskata, un, lūk, ja vaina ir kā dobums pārējā ādā un mati ir šķidri un iedzelteni, tad tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu; tas ir spitālības izsitums galvā vai bārdā. Bet ja priesteris apskata ar izsitumiem saslimušo vietu un tur, lūk, nekāda iedobuma ādā nav, un arī tanī nerādās melni mati, tad tādu lai priesteris iesloga septiņas dienas. Un lai priesteris aplūko vainu septītā dienā, tin, lūk, ja izsitums nav izplatījies tālāk un tanī vietā nav arī atrodami iedzelteni mati un pēc izskata tā vieta nav rētaina, salīdzinot ar pārējo ādu, Tad lai viņam nodzen matus, bet izsituma vietu lai neaizkar, tm tādu lai priesteris iesloga otru reizi septiņas dienas. Un septītajā dienā lai priesteris apskata izsitumu, un, lūk, ja izsitums ādā nav tālāki izplatījies un pēc izskata, salīdzinot ar pārējo ādu, tur nav nekādu iedobumu, tad priesterim viņu būs pasludināt par šķīstu, bet tam pašam ir jāmazgā savas drēbes, un lai viņš ir šķīsts. Bet ja izsitums lauzdamies laužas tālāk cauri ādai pēc viņa pasludināšanas par šķīstu, Un viņu aprauga priesteris, un, lūk, izsitums ādā ir izplēties tālāk, tad lai priesteris sīkāk nepētī, vai mati ir kļuvuši iedzelteni, —tas tik un tā ir nešķīsts. Bet ja tas izsitums, viņam to aplūkojot, ir tādā pat stāvoklī un tanī vietā aug melni mati, tad viņa izsitums ir izārstēts, un viņš ir šķīsts, un ari priesterim viņš ir jāatzīst par šķīstu. Bet ja kādam vīrietim vai kādai sievietei uz viņu miesas ādas mestos gaiši plankumi, plankumi ar baltām pūtēm, Un priesteris viņus apskatītu, un, lūk, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir nevainīgs izsitums, kas aug viņa ādā, un viņš ir šķists. Un ja kādam v rietim izkrīt galvas mati, un tas paliek par plikpauri, viņš ir šķīsts; Un arī, ja no viņa galvas deniņiem un virs pieres izzūd mati, un viņš ķlūst plikpauris, tad arī viņš ir šķīsts. Bet ja viņa plikā paurī vai augstā pierē iemetas balts izsitums, kas kļūst iesarkans, tad tā ir spitālība, kas attīstās vai nu viņa plikā paurī, vai kailā galvā. Lai tādu apskata priesteris, un lūk, ja izsituma pacēlumi ir balti un krāsojas iesarkani vai nu viņa kailā paurī, vai ari virs pieres, un tie izskatās kā miesas ādas spitālīgie izsitumi, Tad tāds vīrs ir spitālīgs; viņš ir nešķīsts, un arī priesterim būs viņu atzīt par nešķīstu, jo tam galvā ir spitālības vaina. Un kas tādā kārtā ir spitālīgs, tam savas drēbes ir jāsaplēš lupatās, un viņa galva lai ir neapsegta, ar nekoptiem matiem, viņa virslūpa lai ir apsegta un viņš lai sauc: „Nešķīsts! nešķīsts!“ Un visu to laiku, kamēr šī spitālības slimība ir viņā, tas ir nešķists; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes. Un kas attiecas uz drēbēm, kas viņam ir, tad lai tās būtu vai nu vilnas, vai nātnas drēbes, spitālība ir ari drēbēs. Lai tās būtu diedziņu audumā austas vai ari adītas, vai no vilnas, vai no liniem, vai ari no ādām un no ādas izstrādājumiem, vienalga, Ja tikai parādās slimības dzelteni iesarkanā iedīgļa krāsa vai pie drēbēm, vai pie ādas uzvalka, vai nu pie diedziņiem, vai pie adāmās vilnas, vai pie kāda ādas trauka vai rīka, tad tā ir spitālības slimība, un tai ir jātiek rādītai priesterim. Un priesteris lai šādu vainu aplūko, un to, kam tāda vaina ir, lai iesloga septiņas dienas. Bet septītajā dienā lai viņš apskata, vai slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz diedziņiem, vai uz adījuma, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, kādi vien gadās, un ja tā vaina ir izplētusies tālāk, tad tā ir ļaundabīga spitālības slimība, tāds ir nešķīsts. Un lai viņš sadedzina savas drēbes vai nātnas austas diedziņos, vai vilnas adījumā, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālības slimība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī. Un ja priesteris aplūko, un, lūk, slimība nav izplatījusies nedz uz drēbēm, nedz uz diedziņiem, nedz uz adījumiem, nedz uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, Tad priesterim būs pavēlēt, lai mazgā visu, kas tam slimības laikā bijis mugurā, un lai viņu iesloga otrreiz septiņas dienas. Pēc tam, kad viņš ir ticis mazgāts, lai priesteris vainu aplūko, un, lūk, ja viņa acīs slimības pazīmes nav mainījušās, bet arī slimība nav tālāk izplatījusies, tad tomēr tas ir nešķīsts, un drēbes ir sadedzināmas ugunī, jo tā ir spitālības ieēdusies vaina, vai nu uz drēbes mugurpuses, vai uz tās priekš-puses. Un ja priesteris to aplūko un, lūk, pēc mazgāšanas aizdomīgā vieta ir mainījusies, tad lai tas tādu vietu izplēš no drēbēm, vai no ādas, vai no diedziņiem, vai no adījumiem. Bet ja vēl aizvien redz pie drēbēm vai pie diedziņiem, vai pie adījumiem, vai pie kādiem ādas izstrādājumiem kaut ko aizdomīgu, tad lai itin viss tiek sadedzināts ugunī, kas slimniekam ir bijis mugurā. Un drēbes vai diedziņi, vai adījumi, vai ādas dažādie izstrādājumi, kuras jūs esat mazgājuši, ja slimības iezīmes no tām atstājas, ir mazgājamas otru reizi, un tikai tad atzīstamas par šķīstām.“ Šie ir bauslības noteikumi par spitālību un drēbēm, ir par vilnainām drēbēm, ir par nātnām, vai nu diedziņos austām, vai adītām un visādiem ādas izstrādājumiem, kā tos turēt: vai par šķīstiem, vai par nešķīstiem. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Šie ir bauslības noteikumi tiem, kupi ir kļuvuši šķīsti no spitālības: Sākot ar viņu šķīstīšanās dienu, lai ikviens no viņiem tiek novests pie priestera. Un priesteris lai iziet ārā aiz nometnes, un ja priesteris redz, lūk, spitālības vaina ir uz spitālīgā miesas sadzijusi, Tad lai priesteris dod pavēli, ka viņa šķīstīšanās vajadzībām tiek ņemti divi dzīvi par šķīstiem atzīti putni, ciedru koka gabals un karmezina šķetināti diegi un īzaps. Un priesterim jādod pavēle, lai viens putns tiek nokauts māla traukā virs dzīvā ūdens. Tad dzīvais putns ir jāņem un arī ciedru koka gabals un šķetinātie karmezīnā diegi un īzaps, un viņam tie kopā ar dzīvo pumu ir jāiemērc virs dzīvā ūdens nokautā puma asinis. Un tas, kas no spitālības grib atbrīvoties, ir septiņas reizes jāapslaka, tad viņš ir kļuvis šķīsts; bet dzīvais putns ir lauka malā jāpalaiž brīvībā. Tad tam, kas no spitālības šķīstās, ir jāmazgā savas drēbes, un tas lai nodzen visus savus matus un mazgājas ūdenī, un tā lai viņš kļūst šķīsts; tad lai viņš iet uz nometni, bet lai viņš dzīvo ārpus savas telts vēl septiņas dienas. Bet septītajā dienā lai viņš vēlreiz nodzen visus savus matus, galvas matus, arī bārdu un arī uzacis; un itin visus savus matus lai viņš nodzen, lai mazgā savas drēbes, un pats lai mazgājas ūdenī un kļūst šķīsts. Bet astotajā dienā lai tas ņem divus, bez kādas vainas, jērus un gadu vecu, kas arī bez vainas, avi līdz ar trijām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu par ēdamo upuri, sajauktiem ar eļļu, un vienu mazu trauku—logu—eļļas. Tad priesteris, kas šķīsta, lai liek tam vīram, kas šķīstās, nostāties līdz ar visām upura lietām tā Kunga priekšā pie saiešanas telts durvīm. Un priesteris lai ņem vienu jēru, un lai viņš to pieved par vainas izpirkšanas upuri un tāpat mazo trauku, logu, ar eļļu, un viņš lai tos šurpu turpu šūpo par līgojamo upuri tā Kunga priekšā. Un tad lai viņš nokauj šo jēru tanī vietā, kufā parasti nokauj grēku upurus un dedzināmos upurus, —svētā vietā, jo kā grēku upuris, tā vainas izpirkšanas upuris pieder priesterim; tas ir pārlieku svēts. Tad lai priesteris ņem mazliet asiņu no vainas izpirkšanas upuļ-a, lai liek tās uz labās auss skripstiņa tam, kas šķīstās, un arī uz labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta. Un lai priesteris arī ņem no mazā trauka, loga, eļļas un lej to savā kreisā saujā. Un priesterim jāmērc savas labās rokas pirksts kreisās saujas eļļā un šī eļļa jāslaka septiņas reizes tā Kunga priekšā. Bet no atlikušās eļļas, kas viņa saujā, lai priesteris ziež tam, kas šķīstās, uz viņa labās auss skripstiņa un tāpat uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta virs vainas izpirkšanas uputa asinīm. Bet beidzamās eļļas atliekas, kas ir priestera saujā, lai viņš izziež pār šķīstāmā galvu; tā lai priesteris salīdzinās šķīstāmā labad tā Kunga priekšā. Un priesteris lai arī sagatavo grēku upuri, viņš lai salīdzinās tā labad, kas šķīstās no savas nešķīstības; vēlāk viņš lai nokauj dedzināmā upura dzīvnieku. Un priesteris lai upurē uz altāra dedzināmo un ēdamo upuri, viņš lai salīdzinās tā dēļ, un tas lai ir šķīsts. Bet ja viņš ir nabags un tam nav iespējams sagādāt līdzekļus, tad lai viņš ņem jēru par vainas izpirkšanas upuri, par līgojamo upuri, lai tā dēļ sasniegtu salīdzināšanos, un vienu desmito daļu mēra smalku kviešu miltu, kas iejaukti eļļā, par ēdamo upuri un vienu mazu trauku, logu, eļļas Un divas ūbeles vai arī divus jaunus baložus, kurus tas ar savu rocību var iegūt; viens no tiem lai ir par grēku upuri, bet otrs par dedzināmo upuri. Un astotajā dienā, kurā tam jātop šķīstītam, lai viņš tos pienes priesterim pie saiešanas telts durvīm tā Kunga priekšā. Un priesterim jāpaņem vainas izpirkšanas upura jērs un mazais trauks, logs, eļļas, un viņam tie jāšūpo šurpu turpu kā līgojamais upuris tā Kunga priekšā. Un tad vainas izpirkšanas upura jērs ir jānokauj, un priesterim ir jāpienes mazliet asiņu no vainas izpirkšanas upuŗa jēra un tās jāuzliek uz šķīstāmā labās auss skripstiņa un uz viņa labās rokas īkšķa un uz viņa labās kājas lielā pirksta. Bet no eļļas priesterim kāda daļa ir jālej savā kreisā saujā. Un priesterim jāslaka eļļa, kas viņa kreisajā saujā, ar savas labās rokas pirkstu septiņas reizes tā Kunga priekšā. Un priesterim daļa eļļas, kas viņa kreisajā saujā, jāziež uz šķīstāmā labās auss skripstiņa un uz viņa labās rokas īkšķa un viņa labās kājas lielā pirksta—uz vainas izpirkšanas upura asiņu vietas. Bet atlikušo eļļu, kas vēl palikusi priestepa kreisajā saujā, lai viņš lej uz šķīstāmā galvas, lai viņa dēļ gūtu salīdzināšanos tā Kunga priekšā. Pēc tam priesterim jāsagatavo upurēšanai viena ūbele vai viens no jauniem baložiem, kas bija pieejami viņa rocībai. Ja viņa rocībai bija sasniedzami abi, tad vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri līdz ar ēdamo upuri. Tā lai priesteris salīdzinās šķīstāmā vietā tā Kunga priekšā.“ Šie ir bauslības noteikumi par spitālības sērgā sirgstošo, kam nav iespējams ar savu rocību izpildīt, kas viņa šķīstīšanas labā tiek prasīts. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams: „Kad jūs būsit iegājuši Kānaāna zemē, ko Es gribu jums nodot par īpašumu, tad, ja kādā no jūsu zemes mājām Es sūtīšu spitālības sērgu, Tad tas, kas tanī mājā dzīvo, lai iet un paziņo priesterim, ka tāda slimība ir parādījusies viņa namā. Un priesterim būs dot rīkojumu, ka, pirms priesteris atnāk, lai vainu apskatītu, tiem nams ir jāuzpoš, lai neviens netop nešķīsts, kas tanī namā, tikai pēc tam lai nāk priesteris un aprauga namu. Un kad viņš apskatot redz, ka, lūk, slimības pazīmes ir atrodamas iedobumos nama sienās kā iedzelteni, zaļgani vai arī iesarkani plankumi un tie guļ dziļāki, salīdzinot ar pārējo sienu, Tad lai priesteris nāk no nama ārā un lai aizslēdz nama durvis uz septiņām dienām. Un septītajā dienā lai priesteris atkal atnāk tanī namā apraudzīt, un, lūk, ja slimība nama sienās ir tālāk attīstījusies, Tad lai priesteris dod rīkojumu, ka viņiem ir jāizlauž akmeņi, kuros ir slimības pazīmes, un lai viņi tos izmet ārā ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Bet pašu namu lai iekšpusē visapkārt nokasa, bet atkritumus, ko tie ir nokasījuši, lai viņi izber ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Un lai viņi ņem citus akmeņus un liek tos izņemto akmeņu vietā un citus mālus lai liek nokasītā apmetuma vietā. Bet ja pēc tam slimība atgriežas un attīstās namā, kad akmeņi tikuši izlauzti un nams bija nokasīts un no jauna apmests, Tad lai nāk priesteris un redz, lūk, slimība namā ir attīstījusies, tā pēc izskata ir posta nesēja spitālība: nams ir nešķīsts. Un nams ir jānoplēš ar visiem tā akmeņiem, kokiem un apmetumu, un viņi lai izved visu to ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Un ikviens, kas tādā namā ir iegājis, kas bijis aizslēgts, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Bet kas tādā namā dus, tas lai mazgā savas drēbes, un kas tādā namā ēd, tam jāmazgā savas drēbes. Bet ja priesteris atkal nāk tādā namā un redz, lūk tanī namā slimības pazīmes nav izplātījušās pēc apmešanas, tad lai priesteris pasludina namu par šķistu, jo vaina ir sadzijusi. Un tad viņam kā grēku upuris ir jāņem divi pumi, ciedru koks un karmezīna šķetinātie diegi un īzaps. Un viņam viens putns ir jānokauj kādā māla traukā virs tekoša ūdens. Un tad viņam jāņem ciedru koks, īzaps un karmezīna šķetinātie diegi un vēl dzīvais putns, un tie viņam jāiemērc virs tekošā ūdens nokautā putna asinīs un ar tiem jāslacina nams septiņas reizes. Un tā viņam tādā kārtā ir nams jāšķīsta ar putna asinīm, ar tekošu ūdeni, ar dzīvo putnu, ar ciedru koku, ar īzapu, ar karmezīna šķetinātiem diegiem. Un viņam jāpalaiž dzīvais putns brīvībā lauka malā ārpus pilsētas; tā viņam narņa labad būs jāsalidzmās un jādara tas šķīsts.“ Tie ir bauslības noteikumi par spitālību un tās izsitumiem, Ir par drēbju, ir par namu spitālību, Ir par uztūkumiem, ir par izsi-tumiem, ir par pūtēm Par mācību, kad kas ir nešķists un kad kas ir šķists; šie ir bauslības noteikumi par spitālību. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Āronu, viņiem sacīdams: „Sakait Israēla berniem, viņiem teikdami: Ikviens vīrietis, kam ir gļotu notece, šis noteces dēl ir nešķīsts. Tāds ir viņa nešķīstuma iemesls: viņa gļotu notece, un vai nu gļotas notek no viņa miesām, vai arī viņa miesas attur to notecēšanu, tas visnotaļ ir nešķīsts. Ikviena guļas vieta, kupā tas ir gulējis, ir nešķīsta, un ikviens rīks, ko tas ir lietojis, ir nešķīsts. Un kas viņa guļas vietu ir aizkāris, tas lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī un lai ir nešķīsts līdz vakaram. Un tas, kas lietojis rīkus, kas bijuši tāda saslimuša cilvēka rīcībā, lai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī un viņš lai ir nešķists līdz vakaram. Un kas aizkar tāda slimnieka miesu, tas iai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī un lai ir nešķīsts līdz vakaram. Un ja tāds slimnieks, kam ir pilēšana, uzspļauj veselam, ari tādam ir jāmazgā savas drēbes un pašam jāmaz-gājas ūdenī un jābūt nešķīstam līdz vakaram. Un it visiem sedliem, uz kuriem ir jājis, kam ir pilēšana, būs būt nešķistiem. Un ikviens, kas aizkāris kaut ko, kas atradās zem viņa, tam ir jābūt nešķīstam līdz vakaram, un kas to ir nesis, tam jāmazgā savas drēbes un pašam ir jāmazgājas ūdenī un būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un ikviens, kas aizkāris ar pilēšanu saslimušo un nav noskalojis savas rokas ar ūdeni, tam savas drēbes ir jāmazgā, un pašam jāmazgājas ūdeni un būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un māla trauki, ko tas aizkar, kam ir pilēšana, ir jāsadauza, bet koka trauki ir jāizskalo bagātīgi ar ūdeni. Bet ja nu tas, kam ir pilēšanas kaite, no tās atsvabinājies, tad viņam no savas šķīstīšanās ir jāskaita septiņas dienas un jāmazgā savas drēbes un pašam arī ir jāmazgājas tekošā ūdenī un jākļūst šķīstam. Un astotajā dienā viņam sev ir jāizmeklē divas ūbeles vai divi jauni baloži, un viņam jānāk tā Kunga priekšā saiešanas telts durvīs un tie jānodod priesterim. Un priesteris lai tos sagatavo upurim—vienu grēku upurim, bet otru dedzināmam upurim; tā priesteris lai salīdzinās viņa labad tā Kunga prieķšā viņa pilēšanas kaites un vainas dēļ. Bet ja guļot vīram sēkla noiet, tad lai viņš mazgā visu savu miesu un ir nešķīsts līdz vakaram. Un ikvienas drēbes, ikviens ādas apģērba gabals, uz ko būtu tāda sēkla kritusi, ir jāmazgā ūdenī, un tam būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un ari sieviete, kas ar tādu vīrieti ir kopā gulējusi, kūpam guļot sēkla notek, lai mazgājas ar ūdeni un tai būs būt nešķīstai līdz vakaram. Bet ja kādai sievai asins sārņi pil no viņas miesas, tad lai viņa top atšķirta septiņas dienas, un, kas viņu aizkar, top nešķīsts līdz vakaram. Un ikviens priekšmets, uz kupa tāda sieviete ir gulējusi, kamēr viņa ir atšķirta, ir kļuvis nešķīsts, tāpat ari viss, uz ko tā ir sēdējusi, ir kļuvis nešķīsts. Un ikviens, kas pieskaras viņas guļas vietai, tas lai mazgā savas drēbes un pats mazgājas ūdenī, un viņam būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un ikviens, kas aizkāris kādu priekšmetu, uz kura tā ir sēdējusi, tas lai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdeni, un tam būs būt nešķistam līdz vakaram. Un ja kāds trauks būtu bijis vai uz viņas guļas vietas, vai arī uz priekšmeta, uz kura tā sēdējusi, tad, tādam pieskaloties, cilvēks top nešķīsts līdz vakaram. Un ja kāds vīrs ar tādu sievieti būtu gulējis kopā, un viņas asins noplū-šana viņu būtu aptraipījusi, tad tāds kļūst nešķīsts uz septiņām dienām, un ari guļas vieta, kujrā viņš gulējis, ir nešķīsta.“ Un ja kādai sievietei daudz dienu pirms viņas mēnešziedu laika ir noplū-dušas asins gļotas, vai, ja tai atdalās asinis ilgāki, nekā viņas mēnešziedu laiks ilgst, tad tai visu asins atdalīšanās laiku būs būt nešķīstai, gluži kā tā ir nešķīsta savā mēnešziedu laikā. Ikvienai guļas vietai, kur tā ir gulējusi pa visu asiņu atdalīšanās laiku, visam būs viņai būt kā guļas vieta viņas kārtējo mēnešziedu laikā, un visam, uz ko viņa ir sēdējusi, būs būt nešķīstam it kā viņas mēnešziedu laikā. Un ikviens, kas kādai no tādām lietām pieskaras, tas kļūst nešķīsts, un viņš lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī un paliek nešķīsts līdz vakaram. Bet ja viņa ir kļuvusi šķīsta no savas asins tecēšanas, tad lai viņai tiek skaitītas septiņas dienas, un pēc tam viņai būs būt šķīstai. Un astotajā dienā lai viņa sev izrauga divas ūbeles vai divus jaunus baložus un tos atnes priesterim saiešanas telts durvīs. Un priesteris lai tos sagatavo upurēšanai, vienu par grēku upuri, bet otru par dedzināmo upuri; tā priesterim būs viņu salīdzināt tā Kunga priekšā viņas asins tecēšanas labad. Un jums jāatšķir Israēla bērni viņu nešķīstības laikā, lai jūs nemirtu savā nešķīstībā, padarīdami nešķistu manu mājokli, kas ir jūsu vidū.“ Šie ir bauslības noteikumi tam, kam ir gļotu notece un kuram guļot sēkla noiet, kā dēļ viņš ir kļuvis nešķīsts, Un par vāju sievu viņas mēnešziedu laikā, un par to, kas slimo ar savas miesas pilēšanu, lai tas būtu vīrietis vai sieviete, un par vīru, kas ir kopā gulējis ar nešķīstu sievieti. Un tas Kungs runāja ar Mozu, pēc tam kad divi Ārona dēli bija miruši, kad tie bija nākuši tā Kunga priekšā un mira. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki savam brālim Aronam, ka tas nedrīkst iet kurā katrā laikā svētā vietā aiz priekškara mājas iekšienē salīdzināšanās vāka priekšā, kas atrodas virs šķirsta, ka viņš nemirst, jo Es atklāšos mākonī virs salīdzināšanās vāka. Ņemot jaunu vērsi par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri, Arons drīkst ieiet svētnīcā. Viņam būs uzģērbt sevišķos svētos linu svārkus un linu bikses pār viņa augumu, ar priestera audekla jostu lai viņš apjožas un ar augstā priestera nātnu cepuri lai viņš apsedzas, jo tās ir svētas drēbes; tās lai viņš uzģērbj, kad viņš ir savu miesu mazgājis ūdenī. Un no Israēla bērnu draudzes viņam ir jāņem divi āži par grēku upuri un auns par dedzināmo upuri. Un Arons lai atved grēku upurim izraudzīto vērsi, kas viņa rokās, un lai viņš salīdzinās sevis un sava nama labā. Un tad lai viņš ņem abus āžus un nostata tos saiešanas telts vārtos tā Kunga priekšā. Un tad Aronam jāmet mesli par abiem āžiem, viens mesls tam Kungam, bet otrs mesls Azazēlam. Un tad lai Arons pieved to āzi, uz kuru kritis mesls tam Kungam, šo āzi lai viņš sagatavo grēku upurim. Bet āzi, kuram mesls Azazēlam, to lai viņš atved dzīvu tā Kunga priekšā, lai ar to Kungu salīdzinātos un āzi sūtītu tuknesī pie Azazēla. Un Arons atvedīs vērsi viņa paša grēku upurim, un viņš salīdzināsies pats sevis un sava nama labad. Un viņš nokaus grēku upufa vērsi sevis paša dēļ. Viņam arī jāpaņem ogļu tvertne pilna ar kvēlojošām oglēm no altāfa, kas tā Kunga priekšā, un abas savas rokas pilnas ar smalki sagrūstām dārgām, jauki smaržojošām kvēpināmām zālēm, un to visu lai viņš nes mājas iekšpusē aiz priekškara. Un tad lai viņš ceļ kvēpināmo virs uguns tā Kunga priekšā tā, ka kvēpināmie dūmi apklāj salīdzināšanās vāku, kas ir virs derības šķirsta, un tad viņam nebūs jāmirst. Un pēc lai viņš ņem no vērša asinīm un lai tās slaka ar savu pirkstu salīdzināšanās vietas priekšā austrumu virzienā no tās; un tieši salīdzināmās vietas priekšā viņš lai tās slaka ar savu pirkstu septiņas reizes. Un tad lai viņš nokauj grēku upufa āzi tautas dēļ un lai nes tā asinis aiz priekškara nama iekšpusē, un tam jādara ar šā āža asinīm gluži tāpat, kā viņš bija darījis ar vērša asinīm: lai viņš tās slaka virs salīdzināmā vāka un salīdzināmā vāka priekšā. Un viņš lai salīdzina pie svētuma visas Israēla bērnu nešķīstības un viņu pārkāpumus, ar kufiem viņi ir apgrēkojušies, un tā lai viņš dara saiešanas teltī, kas kā Dieva mājoklis ir viņu nešķīstību vidū. Un neviens cilvēks lai neatrodas saiešanas teltī, kad viņš ieiet svētnīcā, lai salīdzinātos, kamēr viņš no tās iznāk ārā; un tā lai viņš salīdzina sevi, savu namu un visu Israēla draudzi. Tad viņam jāiet pie altāfa, kas ir tā Kunga priekšā, un pie tā viņam ir jāsalīdzinās, ņemot mazliet ar savu pirkstu ir vērša, ir āža asinis, un liekot tās no visām pusēm uz altāfa ragiem. Un viņam jāslaka ar savu pirkstu asinis septiņas reizes uz tā, un tā tiek šķīstīti un svētīti visi Israēla bērni no savām nešķīstībām. Un tikai pēc tam, kad viņš ir beidzis salīdzināties ir svētnīcā, ir saie-šanas teltī, ir pie altāfa, tad lai viņš pieved dzīvo āzi. Un Arons lai liek abas savas rokas uz dzīvā āža galvas un viņam jādara zināmas visas Israēla bērnu vainas, viņu pārkāpumi un viņu grēki, un tie viņam jāliek uz āža galvas un tas jāaizdzen tuksnesī ar kāda labprātīga cilvēka roku. Un tā āzis uz sevis nes visas viņu vainas uz kādu neauglīgu vietu; un viņš to atlaiž vaļā tuksnesi. Tad Arons lai ienāk saiešanas teltī un viņam jānovelk drēbes, ko viņš bija uzvilcis, nātnās drēbes, ieejot svētnīcā, un tās tam tur jānoliek. Un viņam būs savu miesu mazgāt ar ūdeni svētā vietā un apvilkt savas drēbes, un iziet un sakārtot dedzināmo upuri, kas ir tautas dedzināmais upuris, un viņam būs salīdzināt sevi un tautu. Bet grēku upufa taukus viņam būs atnest un iededzināt uz altāfa kā kvēpināmo upuri. Bet tas vīrs, kas aizdzinis āzi pie Azazēla, lai mazgā savas drēbes un lai mazgā savu miesu ūdenī, un pēc tam lai viņš iet uz nometni. Bet grēku upufa vērsi un grēku upufa āzi, kufu asinis tika ienestas svētnīcā, lai salīdzinātos, tos lai viņš izved ārpus nometnes un tur lai tos sadedzina ar uguni—ir viņu ādas, ir viņu gaļu, ir viņu zarnu saturu. Un tas, kas tos ir sadedzinājis, lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī un pēc tam lai iet uz nometni. Un tas lai jums ir par mūžīgu likumu: Septītā mēnesī desmitā mēneša dienā, jums būs savas dvēseles pakļaut šķīstīšanas kārtībai un jums nebūs strādāt nekādu darbu—nedz iedzimta-jam, nedz svešiniekam, kas mīt jūsu vidū, Jo šinī dienā tiek panākta jūsu labā salīdzināšanās, lai jūs varētu šķīsti kļūt no visiem saviem grēkiem tā Kunga priekšā, jums šķīstoties. Šī lai jums ir augsta dusēšanas diena, un pakļaujiet kārtības noteikumiem savu dvēseli; tāds lai ir likums mūžam. Un pašu salīdzināšanos lai izpilda tas priesteris, kas ir iesvētīts, un kura roka ir tapusi pildīta, ka tas sekotu priestera amatā savam tēvam; viņš lai uzvelk sevišķo audekla apģērbu, svēto apģērbu. Un viņš lai salīdzinās ir svētnīcā, ir saiešanas teltī, ir pie altāra, —viņš lai panāk salīdzināšanos ir priesterim, ir visai tautai, visa sasauktā draudze lai tiek salīdzināta. Un tas lai jums ir mūžīgs likums, ka jūs meklējat salīdzināšanos visiem Israēla bērniem reizi gadā.“ Un viņš darīja, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Saki Āronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem un runā ar tiem: šis ir tas vārds, ko tas Kungs ir pavēlējis, teikdams: Ikvienu vīrieti no Israēla nama, kas nometnē ir nokāvis vērsi vai jēru, vai kazu, vai arī ko nokāvis ārpus nometnes, Un nav to ienesis saiešanas telts vārtos, lai to kā dāvinājuma upuri pienestu tam Kungam tā Kunga mājokļa priekšā, tādam vīram asinis taps pieskaitītas, it kā viņš būtu asinis izlējis; tāpēc tam vīram būs tapt iznīcinātam no savas tautas vidus. Lai Israēla bērni pienes savus kaujamos upufus, ko tie uz lauka grib upurēt, tos lai viņi pienes tam Kungam saiešanas telts durvīs, atnesot tos priesterim, lai viņš tos kā savus pateicības upurus tādā kārtā upurē tam Kungam. Un priesterim jāslaka asinis uz tā Kunga altāra pie saiešanas telts durvīm, tad viņam jāsadedzina tauki kā kvēpināmais upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Un viņiem nebūs vairs upurēt kaujamos upurus ļauniem gariem, kuriem viņi dzenas netikli pakaļ; tas lai ir viņiem par mūžīgu likumu uz viņu cilšu ciltīm. Saki viņiem: Ikviens vīrietis no Israēla nama, un ikviens svešinieks, kas kā viesis mīt jūsu vidū, kad tas grib upurēt dedzināmo vai kaujamo upuri, Un to nenonesīs pie saiešanas telts durvīm, lai to sakārtotu kā upuri tam Kungam, tādam būs tapt izdeldētam no savas tautas. Un ikviens vīrietis no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu vidū un kas ēd kaut kādas asinis, pret tādu cilvēku Es celšu savu vaigu, un to Es izdeldēšu no viņa tautas vidus. Jo miesas dvēsele mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāra, lai jūs varētu gūt savām dvēselēm salīdzināšanos, jo asinis salīdzina dvēseli. Tādēļ Es esmu Israēla bērniem sacījis: Neviens jūsu vidū nedrīkst ēst asinis! Arī svešinieks, kas mīt jūsu vidū kā viesis, nedrīkst ēst asinis! — Un ikkatram no Israēla bērniem un no svešiniekiem, kas mīt jūsu vidū un medī kādu meža zvēru vai putnu, ko var ēst, tam būs viņa asinis izliet un apraust ar zemi. Jo tā ir ar ikvienas miesas dvēseli—viņas asinis ir viņas dvēsele, tāpēc Es arī esmu sacījis Israēla bērniem: jebkuras dzīvas būtnes asinis ir aizliegts ēst, jo ikvienas miesas dvēsele ir viņas asinīs; ikviens, kas tās ēd, tiks iznīcināts. Un ikviens cilvēks, vai tas ir iedzimtais, vai svešinieks, kas ēd maitu vai saplosītu dzīvnieku, tas lai mazgā savas drēbes, un arī lai pats mazgājas ūdenī un lai ir nešķīsts līdz vakaram, pēc tam viņš atkal top šķīsts. Bet ja viņš nemazgā savas drēbes un pats nemazgājas, tad lai viņš pats nes savu vainu.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Piekodini Israēla bērniem tin saki viņiem: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! Pēc Ēģiptes zemes paražām, kur jūs ari esat mājojuši, jūs nedrīkstiet darīt savus darbus; un arī pēc Kānaāna zemes parauga, kur Es jūs vedīšu, jūs nedrīkstiet darīt un viņu nolikumiem nesekojiet. Manas taisnās tiesas dariet un sargājiet manus likumus, ka jūs pēc tiem staigājat, —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! Sargājiet manus likumus un manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos, —Es esmu tas Kungs! Nevienam nebūs pieiet pie sava asinsrada un atsegt kaunumu; —Es esmu tas Kungs! Sava tēva un savas mātes kaunumu tev nekad nebūs atsegt; tā ir tava māte, viņas kaunums lai netiek atsegts. Sava tēva sievas kaunumu ari tev nebūs atsegt; tas ir tava tēva kaunums. Ari savas māsas kaunumu, kas ir tava tēva vai tavas mātes meita, tev nebūs atsegt, vienalga, vai tā būtu mājā, vai ārā dzimusi. Sava dēla meitas vai savas meitas meitas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tas ir tavs kaunums. Sava tēva sievas meitas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tā ir tava tēva bērns, ir tava māsa. Sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tā ir tava tēva asinsradiniece. Savas mātes māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo viņa ir tavas mātes asinsradiniece. Sava tēva brāļa kaunumu tev nebūs atsegt, viņa sievai netuvojies, jo viņš ir tavs tēvocis. Savas vedeklas kaunumu tev nebūs atsegt, jo viņa ir tava dēla sieva, tu nedrīksti atsegt viņas kaunumu. Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tas ir tava brāļa kaunums. Kādas sievas un viņas meitas kaunumu tai pašā reizē tev nebūs atsegt; ja tā būtu viņas dēla meita vai viņas meitas meita, tev nebūs ņemt to ar nolūku atsegt tās kaunumu, jo viņas ir tuvākās asinsradinieces; un tā ir nešķīstība. Tev ari nebūs ņemt pie savas sievas klāt viņas māsu, lai atsegtu viņas kaunumu, lai darītu sievu greizsirdīgu, viņai pašai vēl dzīvai esot. Tev ari nebūs aizkart sievieti viņas mēnešziedu laikā, kamēr viņa ir nešķīsta, tev nebūs viņai tuvoties, lai atsegtu tās kaunumu. Tev ari nebūs pie sava tuvāka sievas gulēt ar nolūku, lai tā apaugļotos, tā ar to apgānīdamies. Un no saviem pēcnācējiem tev ir aizliegts dot kādu, lai to vestu cauri ugunij Molocham, ka tu sava Dieva vārdu nepulgo; —Es esmu tas Kungs! — Ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti, —tā ir nešķīstība. Un nekādi dzimuma sakari tev nav atļauti ar lopiem, ka tu ar tiem nepadari sevi nešķīstu; ari sievietei ir aizliegts nostāties, lai tiktu apieta no dzīvnieka; tā ir kauna pilna apgānīšanās. Nekļūstiet nešķisti visu šādu nodarījumu dēļ, jo ar tiem sevi ir padarījušas par nešķistām pagānu tautas, ko Es izdzīšu jums pa priekšu. Ar to ir ari zeme apgānījusies, un Es pie tās piemeklēšu viņu pārkāpumus, tā ka zeme izspļaus savus iedzīvotājus. Bet jums būs pasargāt manus likumus un manas taisnās tiesas, un nekā nedariet no visām šim negantībām, ne iedzimtais, nedz svešinieks, kas mīt jūsu vidū. Jo visas šis negantības ir darījuši šis zemes ļaudis, kas pirms jums bijuši, tāpēc zeme ir apgānīta. Ka šī zeme jūs neizspļauj, kad jūs to padarāt nešķistu, tāpat kā tā ir izspļāvusi pagānu tautu, kas priekš jums bija. Jo ikviens, kas kādu no šim negantībām darīs, arī tās dvēseles, kas to darījušas, tās lai tiek izdeldētas no savas tautas vidus. Tāpēc sargājiet manus norādī-jumus, ka jūs nedarāt pēc negantības ieražām, ko tie priekš jums ir darījuši, nedariet sevi nešķīstus; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!“ — Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki visai Israēla bērnu draudzei un ru, nā ar tiem: Topiet svēti, tāpēc, ka Es tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts! Ikviens lai bīstas savu māti un savu tēvu un lai ietur manas sabata dienas; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! — Nezemojieties svešu elku priekšā, nedariet sev izlietus elku tēlus; Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! — Un kad jūs gribat upurēt tam Kungam pateicības upuri, tad jums to būs upurēt no laba prāta. Tanī dienā, kad jūs to upurējat, un nākošā dienā jums to būs ēst, bet kas atliek līdz trešai dienai, tas ir jāsadedzina ugunī. Bet ja kas no tā vēl ēstu trešājā dienā, tad tas ir netīrs ēdiens un nav labpatīkams. Bet kas tādu ēd, nes savu noziegumu, jo viņš ir sagānījis to, kas tam Kungam ir svēts, un šai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas vidus. Un kad jūs pļaujat savas zemes ražu, tad tev nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūpus, un pļaujas pārpalikumi—atlikušās vārpas—tev nav pilnīgi jāsalasa. Arī sava vīna kalna augļus tev nebūs pilnīgi nolasīt nedz uzlasīt sava vīna kalna nobirušās ogas; trūcīgam un svešiniekam tās tev būs atstāt; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! — Jums nebūs zagt un nebūs melot, nedz krāpt savu tuvāku. Jums nebūs nepatiesi zvērēt pie mana vārda, ka tu neapgāni sava Dieva vārdu; —Es esmu tas Kungs! — Tev nebūs pievilt savu tuvāku un nebūs viņu aplaupīt; tava algādža algai nebūs pie tevis palikt pa nakti līdz rītam. Tev nebūs kurlu lādēt nedz aklajam likt šķērsli ceļā, bet tev būs bīties savu Dievu; —Es esmu tas Kungs! Jums nebūs pielaist tiesā netaisnību; tev nebūs zemākā vaigu nievāt un tev nav godbijībā jābīstas lielais, bet tiesā taisnīgi savu tuvāku. Nestaigā apkārt ar nolūku celt ļaunu slavu savā tautā un netīko pēc sava tuvāka dzīvības; —Es esmu tas Kungs! — Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet pamācīdams pamāci savu tuvāku, lai tev nav viņa dēl jānes grēks. Tev nebūs atriebties nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu; —Es esmu tas Kungs! Manus nolikumus jums būs turēt; saviem lopiem tev nebūs likt sajaukties ar lopiem no citas kārtas; savu tīrumu tev nebūs apsēt ar divējādu sēklu un apģērbu no maisīta vilnas un nātna auduma nevelc uz savu miesu. Kad vīrs guļ pie kādas sievietes un to pieguļ, kas ir kalpone, citam vīram saderēta, bet nav nedz atpirkta, nedz atlaista svabada, tad tāda vispār vairs nevar tikt izpirkta, nedz tai var dot iespēju paslēpties, bet viņiem abiem jāmaksā sods; bet viņiem nav jāmirst, jo viņa nav bijusi brīva. Un viņam būs pienest tam Kungam savas vainas izpirkšanas upuri pie saiešanas telts durvīm, auns tam ir jāatnes vainas izpirkšanai. Un ar to vainas izpirkšanas upura aunu priesterim būs izlīdzināt tā Kunga priekšā viņa grēku, ar ko viņš ir apgrēkojies; viņš lai saņem piedošanu par savu grēku, ar ko tas bija apgrēkojies. Un kad jūs būsit nonākuši tanī zemē un sāksit dēstīt visādus augļu kokus ēšanai, tad jums viņi ir jātur it kā mežeņi neapgraizīti ar mežeņu augļiem; trīs gadus tie lai jums paliek neapgraizīti, un jums nebūs no tiem ēst. Bet ceturtajā gadā visiem viņu augļiem būs būt svētiem par gaviļu dienas upuri tam Kungam. Bet piektajā gadā jums būs ēst no viņu augļiem, lai turpmāk jums tie kļūst par bagātu ražu; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! — Jums nebūs neko ēst, kas satur asinis. —Jums nebūs zīlēt nedz burt. Jums nebūs apaļi apcirpt galvas matus, un nesamaitājiet savas bārdas malas. Par piemiņu mirušiem jums nebūs iegriezt zīmes savā miesā nedz savās miesās iededzināt rakstus; —Es esmu tas Kungs! — Tev nebūs apgānīt savu meitu, ļaujot viņai piekopt netiklību, lai zeme netop netikla, un lai zeme nepildās ar negantību. Turiet manus sabatus un bīstieties manus svētos iestādījumus; —Es esmu tas Kungs! — Negriezieties pie pareģiem, netaujājiet zīlniekus; nemeklējiet tos, ka jūs ar tiem nesagānāties; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku, bīsties savu Dievu; —Es esmu tas Kungs! — Bet ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! Nedariet tiesā netaisnību nedz ar olekti, nedz ar svaru, nedz ar tilpuma mēru. Jums būs turēt taisnu svaru, atsvari lai ir pareizi, arī taisnus labības un šķidrumu mērus; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes. Un pildiet visus manus nolikumus, dariet pēc manām taisnām tiesām, izpildiet tos; —Es esmu tas Kungs!“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Saki Israēla bērniem: Ikvienu no Israēla cilts un no svešiniekiem, kas mīt Israēla vidū un no sava dzimuma dod kādu Molocham, to bus neizbēgami nonāvēt; zemes iemītniekiem būs viņu nomētāt ar akmeņiem. Un Es pacelšu dusmās savu vaigu uz šo vīru un to izdeldēšu no viņa tautas, tāpēc ka tas no saviem pēcnācē-jiem ir upurējis Molocham, tā nešķīstu darīdams manu svētumu un apgānī-dams manu svēto vārdu. Un ja zemes ļaudis vienaldzīgi, savas acis nolaižot, šādu vīru negribētu tiesāt par to, ka viņš kādu no saviem pēcnācējiem atdevis Molocham, un negribētu, ka viņu nogalinātu, Tad Es dusmās pacelšu savu vaigu pret šo vīru un viņa cilti, un Es to izdeldēšu no viņa tautas vidus, viņu un visus tos, kas tam netikli dzenas pakaļ, lai piekoptu netiklību ar Molochu. Un kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu iznīcināšu no viņa tautas vidus. Tāpēc svētījieties un kļūstiet svēti, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Un ievērojiet manus nolikumus un tos pildiet; —Es esmu tas Kungs, kas liek jums būt svētiem! Ikvienam cilvēkam, kas savu tēvu vai savu māti nolād, tam ir mirtin jāmirst, jo viņš savu tēvu vai savu māti ir nolādējis; viņa asinis lai paliek uz viņa. Un kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar precētu sievu un kad viņš laulību pārkāpj ar sava tuvāka sievu, tie ir jānodod nāvei, un viņiem ir mirtin jāmirst—ir pavedējam, ir pavestajai. Un ikvienam vīrietim, kas guļ ar sava tēva sievu, atsegdams sava tēva kaunumu, kopā ar to ir jāmirst, lai viņu abu asinsgrēks uz tiem paliek. Un ja kāds virs guļ ar savu vedeklu, tad tiem abiem ir jāmirst, jo viņi abi ir izdarījuši kauna pilnu negantību; un lai viņu asinis uz tiem paliek. Ja vīrietis kopojas ar vīrieti, kā tikai mēdz kopoties ar sievieti, tad tie abi ir izdarījuši nešķīstu apgānīšanos, kā vienam, tā otram ir mirtin jāmirst, lai viņu asinis paliek uz viņiem. Un ja kāds vīrietis ir paņēmis sievu un tai pašā laikā tās māti, lai piekoptu sakarus, tā ir negantība; viņu, līdz ar abām sievietēm, būs ar uguni sadedzināt, lai jūsu vidū nepaliek negantība. Un ja kāds vīrietis kopojas ar liellopu, tad viņam ir mirtin jāmirst, un arī lopam ir jātop nokautam. Un tāpat arīdzan, ja sieviete tuvojas dzīvniekam ar nolūku, lai tiktu no tā apieta, tad viņai jātiek kautiņ nokautai, tāpat arī tam dzīvniekam, —tiem jāmirst, lai viņu asinis paliek uz tiem. Un ja kāds vīrs ņem savu māsu, sava tēva meitu vai savas mātes meitu, un tas lūko viņas kaunumu, un viņa lūko tā kaunumu, tad tas ir asins kauns, un tādiem jātop iznīcinātiem savas tautas acu priekšā, jo viņš ir atsedzis savas māsas kaunumu; viņam būs nest savu noziegumu. Ja kāds vīrs guļ pie sievietes, kas ir slima, un viņš atsedz tās kaunumu, atdarīdams viņas asins avotu, un viņa tam atver savu asins avotu, tad tie abi ir iznīcināmi no savas tautas vidus. Un tāpat arī savas mātes māsas un sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo kas to dara, tas ir padarījis kaunu, atsegdams savu asins radinieci; tiem būs nest savu noziegumu. Vīrs, kas kopojas ar sava tēvoča sievu, tas ir atsedzis sava tēvoča kaunumu, —tiem viņu grēks ir jānes; tiem būs jānomirst bez bērniem. Un ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir nešķīstība, viņš ar to ir atsedzis sava brāļa kaunumu: tiem būs palikt bez bērniem. Turiet visus manus nolikumus un izpildiet manas taisnās tiesas un dariet pēc tiem, ka jūs neizspļauj zeme uz kuru Es jūs vedu, lai jūs tur dzīvotu. Un nestaigājiet pagānu tautu likumos, kuras Es aizsūtu prom jūsu priekšā no jums, jo tie to visu ir darījuši, bet Es apniku ar tiem. Un Es jums esmu apsolījis-Jūs iegūsit īpašumā zemi, un Es jums to došu par dzimtu zemi zemi, kufā piens un medus tek; —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izraudzījis no visām tautām par atsevišķu tautu. Un tāpēc Es esmu darījis atšķirību šķīstu un nešķīstu lopu starpā, arī nešķīstu un šķīstu putnu starpā, ka jums nebūs apgānīt savas dvēseles nedz ar dzīvniekiem, nedz ar putniem, nedz ar itin nekādu radību, kas rāpo zemes virsū, no kā Es jūs esmu nošķīris un ko jums būs turēt par nešķīstu. Un esiet Man svēti, jo Es, tas Kungs, esmu svēts un Es esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs Man piederat. Bet ja jūsu vidū, lai tas būtu vīrietis, vai lai tā būtu sieviete, ja tik jūsu vidū būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā; —lai viņu asinis uz tiem paliek.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Runā ar priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: Lai ne pie viena mirušā neviens priesteris savā tautā nepaliek nešķists, Kā tik vien pie sava asmsrada mirstīgās miesas: pie savas mātes, sava tēva, sava dēla, savas meitas vai sava brāļa Un pie savas māsas, kas vēl ir jaunava un dzīvo viņa tuvumā, un tai vēl nav bijis vīra, —pie tām viņš drīkst palikt nešķists. Bet kas kļuvis nešķīsts, nevar palikt valdnieks pār savu tautu. Uz savas galvas viņiem nebūs izcirpt kailu pakausi, nedz nodzīt savas bārdas malas, nedz iegriezt kādus zīmējumus savā miesā mirušo piemiņai. Viņiem jābūt svētiem savam Dievam, un tie nedrīkst sava Dieva vārdu sagandēt, jo viņi ir tie, kas upurē tā Kunga uguns upurus, viņi kā upuri Dievam atnes maizi; tāpēc viņiem būs būt svētiem. Netikli vai piesmietu tiem nebūs apņemt, arī sievu, kas sava vīra atstādināta, viņiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts. Tāpēc turi to par svētu, jo viņš ir tas, kas upurē tava Dieva maizi; viņš lai tev ir svēts, jo Es esmu svēts, Es tas Kungs, kas liek jums būt svētiem. Un ja kāda priestera meita piekopj netiklību, tad tā sagāna sava tēva svētumu; to būs ar uguni sadedzināt! Bet augstajam priesterim savu brāļu starpā, kura galva ir svaidīta ar svaidāmo eļļu un kas ticis svaidīts, un iesvētīts, un apģērbts ar svētām drēbēm, tas lai audzē brīvi uz savas galvas matus, un viņš lai nesaplēš savas drēbes. Viņš lai neiet ne pie viena miroņa: ne pie sava tēva, ne pie savas mātes tas nedrīkst kļūt nešķīsts. No svētnīcas tas lai neiziet, ka viņš nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo īpašas viņa Dieva svaidāmās eļļas svētība ir uz viņa galvas; —Es esmu tas Kungs. Lai viņš arī ņem sievu viņas jaunavībā. Atraitni vai atstādinātu sievu, piesmietu netikli, visas tādas lai viņš neņem; bet lai viņš ņem sev sievu vienīgi no savas tautas jaunavām, Ka viņš savus pēcnācējus savā tautā nesagāna, jo Es esmu tas Kungs, kas viņu dara svētu.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki Āronam, piekodinādams: Ja kādam no taviem pēcnācējiem viņu paaudzēs ir kaut kāda vaina, tad tāds lai netuvojas, lai pienestu savam Dievam upurim maizi, Jo cilvēks, kam vien kāda miesas vaina, lai man netuvojas—nedz akls, nedz klibs, nedz ar bojātu degunu, nedz arī kroplis, Nedz arī cilvēks, kam lauzta kāja vai lauzta roka, Nedz tāds, kam ir kupris vai kas sevišķi izdilis, nedz tāds, kam balts plankums acu ābolā, nedz kam kraupis, nedz kāda ēģiptiešu ēde, nedz kam vaina dzimuma orgānos. Nevienam vīram no priestera Arona dzimuma, kam vien kāda vaina, nebūs nākt kā priesterim, lai nestu uguns upurus tā Kunga priekšā; un ja viņam ir vien kāda vaina, lai nenāk klāt, lai pienestu maizi kā upuri savam Dievam. Bet sava Dieva maizi viņš var ēst, ir no tām vissvētākām, ir no tām svētām dāvanām. Bet lai viņš tikai neiet pie priekškara, uņ pie altāra lai tas nepiestājas, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna manu svētnīcu; —jo Es esmu tas Kungs, kas dara tos svētus.“ Un Mozus to piekodināja Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Piekodini Āronam un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, ko tie Man svētī, ka tie nesagāna manu svēto vārdu; —Es esmu tas Kungs. Saki tiem: Ikviens no jūsu pēcnākamiem uz paaudžu paaudzēm, kas ko no sava pieliek pie tām svētām dāvanām, ko Israēla bērni atnes kā svētu upuri tam Kungam, lai ar to kļūtu svēts, tomēr būdams nešķīsts, tad tāds cilvēks ir izdeldējams no mana vaiga; —Es esmu tas Kungs! Ikviens no Arona cilts, kam ir spitālība vai dzimuma orgānu slimība, tas lai neēd no svētā upura, līdz kāmēr viņš kļūst šķīsts. Kas ko aizkar, kas ar mironi palicis nešķīsts, vai tādu, kam guļot notek sēkla, Vai ja kāds aizkāris kādu rāpuli un tāpēc kļuvis nešķīsts, vai arī kādu cilvēku, no kā tas pats kļuvis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir, Tad tas, kas aizkāris ko tādu, ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram, un viņš nedrīkst nekā ēst no svētām dāvanām, tekāms viņš nav mazgājis savu miesu ūdenī. Pēc saules rieta tanī laikā viņš ir atkal kļuvis šķīsts, un pēc tam viņš var ēst no svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība. Maitu vai saplosītu gaļu lai tas neēd, jo ar to viņš kļūst nešķīsts; —Es esmu tas Kungs. Tāpēc lai tie tur manus noteikumus, lai neuzkrautu sev grēku un to dēļ nemirtu, jo viņi ar tiem sagandējas; —Es esmu tas Kungs, kas tos dara svētus!“ — Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā. Bet ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes. Bet ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura. Bet ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta, un viņai nav pēcnācēju, un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst. Un ja kas nezinādams ēdīs no svētītās maizes, tam pie tās jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto. Un priesteriem nebūs sagandēt Israēla bērnu svētītās devas, ko tie devuši tam Kungam kā cilājamo upuri, Ka viņi sev neuzliek noziegumu un apgrēcību, ēzdami savas svētītās dāvanas, jo Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem, tiem pieko-dinādams: Ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem, kas piedzīvo Israēlā, gribētu nest savu dāvinājuma upuri, vai nu tas būtu, izpildot kādu no saviem solījumiem, vai ari savas labprātības skubināts, lai to pienestu tam Kungam kā dedzināmo upuri, Kāds Viņam labi patiktu, tas laiņem nevainojamu vīriešu kārtas dzīvnieku no vēršiem, no avīm vai no kazām. Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams no jums. Un ja kas tam Kungam grib ziedot pateicības upuri, lai piepildītu sevišķu solījumu, vai ja to dara no laba prāta, vai ņem to no liellopiem, vai no sīklopiem, tad tam būs būt bez vainas, ka tas lai būtu patīkams, bet kas ar kādu vainu, —tāds nevar labpatikt. Ja tas ir akls vai ar salauztiem locekļiem, vai sakropļots, vai ar strutu pilniem augoņiem, vai aplipis ar kraupi, vai ar ļaunām ēdēm, tad tādus dzīvniekus jums nebūs pienest tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs tam Kungam likt uz altāra uguns upuri. Bet vērsi vai avi, kam visai gari vai visai īsi locekļi, tādu jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet tāds nebūs patīkams kā solījuma upuris. Bet dzīvnieku, kam pauti saspiesti vai sadauzīti, vai nogriezti, vai kas ir rāmīts, jums nebūs pienest un upurēt tam Kungam; tādas lietas jūs savā zemē nedariet. Arī no svešinieka rokas jums nekā nebūs atnest no visādiem tādiem dzīvniekiem un tos upurēt savam Dievam par barību, jo tādiem ir rāmīšanas pazīmes, tiem ir vaina, un tie nebūs patīkami kā dāvana no jums.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Kad vērsis vai avs, vai kazlēns piedzimst, un ja tie ir palikuši septiņas dienas pie mātes, tad atšķirti, tādi astotajā dienā vai vēlāk būs labi patīkami kā uguns upuri, pienesti tam Kungam. Liellopu vai avi jums nav atļauts nokaut līdz ar šā dzīvnieka augli vienā un tanī pašā dienā. Un kad jūs upurējat kaujamo pateicības upuri tam Kungam, tad upurējiet to tā, ka tas būtu patīkams dāvinājums no jums. Tanī pat dienā tas ir apēdams, neatliciniet neko līdz rītam; —Es esmu tas Kungs! Ievērojiet manas pavēles un tās izpildiet; —Es esmu tas Kungs! Un nepulgojiet manu svēto vārdu, bet gādājiet, ka Es tieku turēts svēts Israēla bērnu vidū; —Es esmu tas Kungs, kas dara jūs svētus, Tas, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jūs vienīgi piederētu Dievam; —Es esmu tas Kungs!“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki Israēla bērniem un piekodini tiem: Tā Kunga svētki, kuros jūs tiksit sasaukti, ko jums būs saukt par svētiem jūsu svētku vidū, ir šādi mani svētki: Sešās dienās padari savu darbu, bet septītajā dienā vērot ievēro manu atpūtas dienu sabatu, kura tiek saukta par svētu; nevienu darbu jums tanī nebūs darīt; tā ir sabata diena tam Kungam it visos jūsu mājokļos. Šie ir tā Kunga noliktie svētki, svētās sapulces, kurās jums jātiek sasauktiem kopā savos svētku laikos: Pirmajā mēnesī četrpadsmitās dienas pievakarē, tie ir tā Kunga Pasā svētki. Un piecpadsmitajā dienā taī pašā mēnesī ir tā Kunga neraudzētās maizes svētki; septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi. Pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce; nekādus pienākumus nedz darbus jums nebūs darīt. Un jums būs septiņas dienas upurēt tam Kungam uguns upuri; septītajā dienā būs būt svētai sapulcei, nekāds darbs jums nav darāms.“ Un tas Kungs atkārtoti runāja ar Mozu: „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams: Kad jūs nonāksit zemē, ko Es jums došu, un jūs pļausit tās ražu, tad vienu kūli no savas pirmās pļaujas jums būs atnest priesterim. Un tam būs līgot šo kūli tā Kunga priekšā, lai jūs būtu patīkami; priesterim to būs šurpu turpu līgot, sākot ar dienu pēc sabata. Tai dienā, kad jūsu labības kūlīši tiek šurpu turpu līgoti, sataisiet gadu vecu nevainojamu avi par dedzināmo upuri tam Kungam. Un kā ēdamo upuri no savas puses divas desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, iejauktus eļļā, kā uguns upuri tam Kungam par patīkamu smaržu, un pēc tam kā dzefamo upuri ceturtdaļu hina vīna. Un jums nebūs ēst maizi nedz grauzdētas vārpas, arī ne graudu un augļu biezeni līdz tai dienai, kad jūs nesīsit savam Dievam upura dāvanu; tāds lai ir mūžīgs likums jūsu pēcnākamiem uz cilšu ciltīm visos jūsu dzīvokļos. Tad jums būs skaitīt, sākot ar dienu pēc sabata, kad jūsu līgojamais upura kūlis tika atnests, patiesi septiņus sabatus, tas lai būtu pilnas septiņas nedēļas. Līdz tai dienai, kura seko septītajam sabatam, skaitiet piecdesmit dienas, un tad pienesiet tam Kungam jaunu ēdamo upuri. No saviem dzīvokļiem jums būs pienest divas maizes par līgojamo upuri, kuras pagatavotas no divām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu un ceptas no raudzētas mīklas; tas ir pirmās ražas upuris tam Kungam. Līdz ar tām maizēm kopā jums būs arī upurēt septiņus gadu vecus, bez vainas, jērus un vienu jaunu vērsi un divus aunus; tie lai ir tam Kungam dedzināmais upuris līdz ar jūsu ēdamo upuri un vīna dzeramiem upuriem kā uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. Tāpat jūs sagatavojiet āzi par grēku upuri un divus gadu vecus jērus par pateicības upuri. Un priesterim tos būs šurpu turpu līgot līdz ar tām pirmās ražas maizēm par līgojamo upuri tā Kunga priekšā līdz ar abiem jēriem: tie ir svēti tam Kungam un pienākas priesterim. Un tai pašā dienā jums būs sasaukt un turēt svētu sapulci, un nekādu darbu jums tad nebūs strādāt; tāds lai ir mūžīgs nolikums uz jūsu cilšu ciltīm it visos jūsu dzīvokļos! Kad jūs nu savu ražu no tīrumiem nopļausit, tad cieši nenopļaujiet visus savu tīrumu stūfus nedz arī sīki salasiet savas pļaujas nobirušās vārpas, bet lai tās paliek nabagam un svešiniekam; Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki Israēla bērniem, atgādinādams: Septītā mēneša pirmajā dienā jums jātur piemiņas sabats, ar taures skaņām sasaucot svētu sapulci. Lai nekāds darba pienākums netiek veikts, bet jūs nesiet tam Kungam uguns upuri.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Bet desmitā diena šai pašā septītajā mēnesī lai jums ir salīdzinā-šanās diena; lai jums tad ir svēta sapulce, un jūs savas dvēseles pakļaujiet nožēlai un tam Kungam pienesiet uguns upuri. Šinī dienā nestrādājiet nekādu darbu, jo tā ir salīdzināšanās diena, lai jūs salīdzinātos tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un ikviena dvēsele, kas tanī dienā nenožēlo grēkus, lai tiek izdeldēta no savas tautas vidus. Un ikviens, kas tanī dienā darīs kādu darbu, tam Es likšu iet bojā no savas tautas vidus. Nekāds darbs lai netiek strādāts; tāds lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu ciltīm visos jūsu dzīvokļos. Šī lai jums ir lielā dusēšanas diena (sabatu sabats), un nožēlā pazemojiet savas dvēseles, gavēdami līdz mēneša devītās dienas vakaram; no vakara līdz nākamam vakaram turiet savu atpūtu sabatā!“ Un tas Kungs sacīja Mozum. „Saki Israēla bērniem, teikdams: Piecpadsmitajā šī paša septītā mēneša dienā būs lieveņu svētki, septiņas dienas ilgi, tam Kungam. Pirmajā dienā lai tiek sasaukta svēta sapulce; tanī dienā lai neviens neko nestrādā. Septiņas dienas nesiet uguns upuri tam Kungam, bet astotajā dienā lai jums ir vēl reiz sasaukta svēta sapulce, un tam Kungam atnesiet uguns upuri, jo tā ir svētku pēdējā diena, kufā lai neviens nekādu darba pienākumu neveic. Šie ir tā Kunga svētki, ko jums būs nosaukt par svētām sapulcēm, lai varētu pienest uguns upuri tam Kungam, dedzināmo upuri un ēdamo upuri, kaujamo upuri un dzeramos upufus, kā tas iekrīt ikvienai dienai, Atskaitot tā Kunga sabata dienas devas un jūsu dāvanas, tāpat neskaitot visas jūsu solījumu reizes, kā arī neskaitot visas jūsu labprātības dāvanas, ko jums būs dot tam Kungam. Bet piecpadsmitajā dienā septītajā mēnesī, kad jūs būsit ievākuši zemes augļu ražu, jums būs svētīt tā Kunga svētkus septiņas dienas; pirmajā dienā turiet atpūtas dienu un astotajā dienā arī turiet sabatu. Un pirmajā dienā ņemiet augļus no vislabākajiem kokiem, palmu zarus un zarus no kupli noaugušiem kokiem un no Eiftatas apses, un jums būs tā Kunga, sava Dieva, priekšā līksmoties septiņas dienas. Un šos svētkus jums būs svētīt tam Kungam septiņas dienas gadā; tas lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu ciltīm, septītajā mēnesī ir tie svētīiami. Septiņas dienas jums būs dzīvot būdiņās; visiem, kas dzimuši Israēlā kā iedzimtie, tiem ir jādzīvo būdiņās Tāpēc, lai jūsu pēcnākamās ciltis zinātu, ka Israēla bērni ir dzīvojuši būdiņās, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, Es—tas Kungs, jūsu Dievs.“ Un Mozus noteica Israēla bērniem tā Kunga svētku laikus. Un tas Kungs sacīja Mozum arī šo, teikdams: „Pavēli Israēla bērniem, lai viņi arī tev atnes tīru piestā sagrūstu olīvu eļļu lukturim, ka tu pastāvīgi varētu turēt degošas tā spuldzītes. Ārpus priekškara priekš šķirsta ar bauslības likumiem, saiešanas teltī, Arons lai tur to pastāvīgi kārtībā savestu, no rīta līdz vakaram tā Kunga priekšā degošu; tāds lai ir mūžīgs nolikums uz jūsu cilšu ciltīm. Uz tīrā zelta luktura viņam jāiededzina mazās eļļas spuldzītes tā Kunga priekšā. Un tev būs ņemt smalkos kviešu miltus, un no dem cep divpadsmit raušus; divas desmitdaļas ēfas miltu lai iet uz katru rausi. Un de tev jānoliek divās rindās, pa seši katrā rindā, uz dra zelta galda tā Kunga priekšā. Un tad tev jāliek pāri katrai rindai par tīru atzīts vīrāks, kas lai noderētu kā smaržu piedeva maizei par uguns upuri tam Kungam. Ik sabata dienā tas ir kārtojams Israēla bērniem kā nepārtraukti tā Kunga priekšā nests zieds par mūžīgu derību. Šīs maizes pienākas Āronam un viņa dēliem, un tiem tās būs ēst svētā vietā, jo kā kaut kas augstākā mērā svēts no tā Kunga uguns upuriem šīs maizes tiek piešķirtas viņiem kā ar mūžīgu likumu noteikta deva.“ Un te kādas Israēla sievietes dēls, kas bija ēģiptiešu tēva dzemdināts, iznāca Israēla bērnu vidū, un Israēla sievietes dēls uzsāka nometnē ķildoties ar kādu israēlieti. Un Israēla sievietes dēls zaimoja tā Kunga vārdu un izteica lāstu. Tādēļ to atveda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Selomīte, Dibrija meita, no Dana cilts. Un viņu ielika cietumā, kamēr tie gaidīja nepārprotamu lēmumu no tā Kunga mutes. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Izved lādētāju ārpus nometnes, un visiem, kas to ir dzirdējuši, ir jāliek savas rokas uz viņa galvas, un tad lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem. Bet Israēla bērniem tu saki, teikdams: Ikvienam, kas lād savu Dievu, tam jānes savs grēks. Un kas zaimo tā Kunga vārdu, tam mirtin ir jāmirst, tas visai draudzei mestin ir jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks, vai iedzimtais; kas vien zaimo tā Kunga vārdu, tam būs mirt. — Un ja kas kādu cilvēku nosit, tam mirtin ir jāmirst. Bet ja kas kādu lopu nosit, tad tam ir jāizlīgst, dodot dzīvību pret dzīvību. Un ja kas ievaino savu tuvāku, tad lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis: Lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts. Kas lopu nosit, lopa nāvi var izpirkt, bet kas nosit cilvēku, tam ir jāmirst. Lai pie jums ir vienāds taisns likums kā svešiniekam, tā zemes iedzimtajam, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!“ Un kad Mozus šos vārdus pasludināja Israēla bēmienij tad tie lādētāju izveda ārpus nometnes un to nomētāja ar akmeņiem; Israēla bērni izpildīja to, ko tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un tas Kungs runāja ar Mozu Sinaja kalnā, sacīdams: „Paziņo Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs nāksit tanī zemē, ko Es jums došu, tad lai arī tur zeme ietur sabatu, atpūzdamās tam Kungam. Sešus gadus tev būs apsēt savu tīrumu un sešus gadus tev būs apgriezt savu vīna kalnu un ievākt tā ražu. Bet septītajā gadā lai zeme pūstin atpūšas un turēt tur sabatu, kas ir sabats tam Kungam; tavs tīrums lai paliek neapsēts, un tavs vīna kalns lai paliek neapgriezts. Savas pjaujas nesēto graudu ataugu tev nebūs nopļaut, un arī nekopti augošie vīnogu ķekari lai paliek nenolasīti; lai tas ir zemei lielais sabata gads. Bet tas, ko zeme sabata gadā izdod, tas lai ir jums par barību, tev, tavam kalpam un kalponei, tavam algādzim ir tavam piedzīvotājam, kas kā svešinieks mājo pie tevis; Un arī tavam lopam, ir tam lauku zvēram, kas dzīvo tavā zemē, lai visi šie augļi ir uzturam. Un tad tev būs noskaitīt pie sevis septiņus tādus sabata gadus, —septiņus gadus septiņas reizes, tā, —ka tev viss septiņu sabata gadu laiks iznāk četrdesmit deviņi gadi. Un gaviļu taures skaņa lai atskan septītā mēneša desmitā dienā; salīdzināšanās svētku dienā lai šo bazūni dzird visa zeme. Un jums jāsvēti piecdesmitais gads, un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī. Piecdesmitais gads lai jums ir gaviļu gads; tanī jums nav nedz jāsēj, nedz jāpļauj brīvi augošā atauga, nedz jāsalasa vīnogas, kas aug bez apgriešanas vīna kalnā. Jo šis ir gaviļu gads, tas lai ir jums svēts; ēdiet no sava tīruma, ko tas pats no sevis ienes bez apstrādāšanas. Šādā gaviļu gadā lai ikviens iegūst atpakaļ savu īpašumu. Tad nu, ja tu ko pārdosi savam tuvākam, vai arī tu kaut ko no sava tuvāka pērc, tad nedariet viens otram pāri. Pēc gadu skaita no gaviļu gada tev būs pirkt no sava tuvāka, bet pēc augļu ražas gadu skaita, kādiem vēl ir jānāk, lai viņš tev pārdod. Pēc lielāka gadu skaita pavairo maksu par zemes gabalu un samērā ar sajūkošo gadu skaitu pazemini tā cenu, jo ienesuma laiks lai noteic maksu. Tad nu nedariet pāri viens otram, bīstieties savu Dievu, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Un izpildiet manus nolikumus, rīkojieties saskaņā ar maniem aizrādījumiem, sargait un izpildiet tos, tad jūs varēsit tanī zemē dzīvot drošībā. Un zeme izdos savus augļus, un jūs ēdīsit, un būsit paēduši, un dzīvosit tanī zemē drošībā. Bet ja jūs prātosit: Ko mēs ēdīsim septītajā gadā? —Redzi, nedz mēs sējam, nedz savācam kopā savas zemes augļu ražu? — Es likšu savai svētībai būt tik lielai sestajā gadā, ka tā dos ražu trijiem gadiem. Un kad jūs sēsit astotajā gadā, tad jūs ēdīsit no iepriekšējo gadu ražas—pat līdz devītajam gadam; tiekāms jaunā raža ienāksies, jūs vēl ēdīsit iepriekšējo gadu augļus. Un zemi lai neviens nepārdod par dzimtīpašumu: zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis. Tāpēc visā jums piederīgā zemē jums jāatļauj zemes izpirkšana. Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un to izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Bet ja kādam izpircēja nav, bet viņa roka ir spējīga rast to maksu, kas izpirkšanai ir vajadzīga, Tad lai viņš skaita gadus, kad viņš pārdevis, un to, kas pāri palicis gadu maksā, lai tas atdod tam vīram, kam viņš bija pārdevis, un lai viņš pats atgriežas savā īpašumā. Bet ja viņa rocība nesniedzas tik tālu, cik viņam nāktos tam atdot, tad pārdotais īpašums lai paliek pircēja rokā līdz gaviļu gadam; bet gaviļu gadā lai tas kļūst brīvs, un lai viņš atkal tiek pie sava īpašuma. Un ja kas pārdod dzīvojamu ēku pilsētā, kurai mūp ir apkārt, tad izpirkšanas laiks notek gada laikā no pārdošanas dienas; tas ir viņa izpirkšanas laiks. Bet ja tas netop izpirkts, kamēr gads apkārt, tad nams pilsētas mūros lai nāk pircēja dzimtīpašumā un viņa ciltij; un tas netiek brīvs arī gaviļu gadā. Bet namus ciemos, kam nav mūri visapkārt, būs pielīdzināt lauku tīrumam: tos ir iespējams izpirkt, un tie nāk brīvi gaviļu gadā. Bet Ievītu pilsētās uz pilsētas namiem, kas viņiem pieder īpašumā, Ievītiem paliek mūžīgas tiesības tos izpirkt. Bet ja kāds ko pircis no Ievītiem, tad nopirktais nams viņu pilsētā kļūst brīvs gaviļu gadā, jo nami Ievītu pilsētās ir tikai viņu daļa Israēla bērnu vidū. Bet arī tīrumi ārpus viņu pilsētām nav pārdodami, jo tie ir viņu mūžīgs īpašums. Bet ja tavs brālis panīkst, un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku, un lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz peļņu, bet bīsties savu Dievu, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret peļņu. Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jums dotu Kānaāna zemi, un lai būtu jums par Dievu! Un ja tavs brālis pie tevis panīkst un tev tiek pārdots, tad tev nebūs viņu kalpināt kā vergu. Kā algādzis un kā piedzīvotājs lai viņš pie tevis dzīvo līdz gaviļu gadam un pie tevis lai kalpo. Tad lai viņš no tevis aiziet brīvs, viņš pats un viņa bērni līdz ar viņu, lai viņš iet atpakaļ pie savas cilts, un lai atkal atgriežas savu tēvu īpašumā, Jo arī viņi ir mani kalpi, ko Es izvedu no Ēģiptes zemes; un arī viņus nebūs pārdot par vergu naudu. Tev nebūs bargi pār viņu valdīt, bet būs bīties savu Dievu! Bet īstus kalpus un kalpones, kas tev ir, pērc no apkārtnē mītošiem pagāniem; no pēdējiem jums būs pirkt kalpus un kalpones. Arī no piedzīvotāju bērniem, no to pēcnācējiem, kupus viņi ir dzemdinājuši jūsu zemē, pērciet tos no viņu ciltīm, un tie lai ir jums par dzimtīpašumu. Un dodiet tos tālāk kā īpašumu saviem bērniem pēc jums, ka tie ir jums mūžīgi par pastāvīgu īpašumu, lai tie jums vergo; bet uz saviembrāļiem, Israēla bērniem, lai neviens nelūkojas no augšas un nav savā rīcībā varmācīgs! Un ja kāds svešinieks vai piedzīvotājs pie tevis nāk pie rocības, bet tavs brālis pie viņa panīkst un top pārdots tam svešiniekam, kas pie tevis mīt, vai arī kādam no svešas cilts, kas ir kā vergs pie zemes piesaistīts, Tad viņu var atpirkt, pēc tam kad tas ir ticis pārdots; kāds no viņa tuviniekiem var to atpirkt. Vai nu tēva brālis, vai tēva brāļa dēls var viņu atpirkt, vai kāds no viņa cilts asinsradiem pēc miesas var viņu izpirkt, vai, ja viņa paša rocība to atļauj, viņš var arī pats sevi izpirkt. Un tam jāskaita laiks kopā ar viņa pircēju, sākot ar gadu, kad tas tika pārdots, līdz gaviļu gadam; viņa cena lai ir atbilstoša gadu skaitam, cik ilgi viņš kā algādzis ir tam kalpojis. Ja vēl daudz gadu tam jāgaida līdz viņa izpirkšanai, tad lai viņš attiecīgi atmaksā no viņa pārdošanas maksas. Bet ja tikai niecīgs gadu skaits vēl atlicies līdz gaviļu gadam, tad lai tos saskaita, arī tad lai viņš atlīdzina pēc tā, cik vēl gadu tam priekšā stāv, lai to varētu izpirkt. Viņa gadus lai pielīdzina algādžu gadiem un ar varmācību no augšas lai neviens uz viņu nelūkojas tavā—Dievs, priekšā. Un ja viņš tā netop izpirkts, tad lai viņš iziet brīvībā gaviļu gadā, viņš un viņa bērni lidz ar viņu. Jo jūs, Israēla bērni, esat mani kalpi, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes, —Es, tas Kungs, jūsu Dievs!“ — „Nedariniet sev elkus vai izgrieztus tēlus, neceliet sevpiemiņas akmeņus; arī savā zemē neceliet iezīmētus piemiņas akmeņus, lai to priekšā pazemotos līdz zemei, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs! Sargait manus sabatus un manus svētos iestādījumus, esiet to priekšā bijīgi; Es esmu tas Kungs! Ja jūs manos likumos staigāsit un manas pavēles turēsit un tās pildīsit, Tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam; un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē. Un Es došu zemei mieru, ka jūs gulēsit bez briesmām; ļaunos un plēsīgos zvērus Es jūsu zemē darīšu rāmus, m zobens arī nepārstaigās jūsu zemi. Un jūs vajāsit savus ienaidniekus, un tie kritīs no zobena jūsu acu priekšā. Pieci no jums vajās simts ienaidniekus, un simts jūsējo vajās desmit tūkstošus, un jūsu ienaidnieki kritīs no zobena jūsu acu priekšā. Un Es griezīšos pie jums, un darīšu jūs auglīgus, un jūs vairošu, un ar jums nodibināšu savu derību. Un jūs ēdīsit no veca padoma, un kad nāks jaunā raža, tikai tad jūs ie-priekšējā gada ražu liksit pie malas. Un Es uzcelšu savu mājokli jūsu vidū, un mana dvēsele jūs neniecinās. Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu. Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jums tur tālāk nebūtu jābūt par kalpiem, un Es esmu salauzis jūsu jūga kokus un esmu licis jums staigāt ar paceltu galvu. Bet ja jūs neklausīsit un nepildīsit visus šos baušļus, Un ja jūs manus likumus nicināsit un jūsu dvēseles manas tiesas niecinās, nepildot visus šos baušļus, tad jūs lauzīsit manu derību. Tad Es jums šādi darīšu: Es likšu nākt pār jums izbailēm ar diloni, ar nemitīgu karstumu, kas acis aptumšo un dvēseli nomāc; un veltīgi jūs sēsit savu sēklu, un jūsu ienaidnieki ēdīs jūsu maizi. Un Es dusmās celšu savu vaigu pret jums, ka jūs tiksit savu ienaidnieku sakauti; un jūsu nīdējiem būs pār jums valdīt no augšas, un jūs bēgsit, kad nebūs neviena, kas jūs vajā. Un ja jūs ir tad vēl Man neklausīsit, tad Es uzlikšu vēl septiņkārt bargāku sodu jums jūsu grēku dēļ. Un Es salauzīšu jūsu spēka lepnumu un darīšu debesis pār jums kā dzelzi un zemi kā varu. Un jūs velti šķiedīsit savu spēku, jo zeme neizdos savu ražu, nedz ari tanī zemē koki nesis savus augļus.“ „Un ja tad vēl jus Man turēsities pretim un vēl negribēsit Man paklausīt, tad Es vēl jums uzlikšu septiņus piemeklējumus jūsu grēku dēl. Un Es jums sūtīšu mežonīgus zvērus, kas aprīs jūsu bērnus un saplosīs jūsu lopus un jūsu skaitu samazinās, tā ka jūsu ceļi paliks tukši. Un ja jūs šo pārmācību dēļ vēl neliksit Manis bridināties, bet Man tuvositis ar naidu, Tad ari Es jums nākšu pretī ar naidu, un Es jūs sitīšu septiņkārt jūsu grēku dēļ. Jo tad Es likšu nākt pār jums atriebības zobenam, kas atriebs manu derību; un kad jūs glābsities savās pilsētās, tad Es jūsu vidū sūtīšu mēri un nodošu jūs ienaidnieku rokā. Tad Es jums atņemšu maizi, tikai mazliet jums piešķijrot barībai; tad desmit sievas ceps jums maizi vienā krāsnī, un jums jūsu maize tiks katram ar svaru nodota, jūs gan ēdīsit, bet nebūsit paēduši. Un ja jūs šo pārbaudījumu dēļ vēl Man neklausīsit un tuvosities Man ar naidu, Tad ir Es jums bardzībā turēšos pretī un jūs vēl septiņkārt vairāk pārmācīšu jūsu grēku dēļ. Un jūs ēdīsit savu dēlu miesas un jūs ēdīsit savu meitu miesas. Un Es izpostīšu jūsu augstās svētnīcas un nolauzīšu jūsu elku stabus; jūsu līķus Es izmetīšu uz jūsu sadauzītiem elku tēliem, un jūs būsit riebīgi manai dvēselei. Un Es darīšu jūsu pilsētas par postašām un iznīcināšu jūsu svētnīcas, un neodīšu jūsu upura dūmu patīkamās smaržas. Un Es likšu jūsu zemi tā izpostīt, ka jūsu ienaidnieki, kas tur dzīvos, būs iztrūkušies. Bet jūs Es izkaisīšu starp pagānu tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts, un jūsu zeme būs pārvērsta tuksnesī, un jūsu pilsētas būs izpostītas. Tad zemei gan pašai patiksies ieturēt savu sabatu pa visu tās izpostī-šanas laiku, kamēr jūs esat ienaidnieku zemē; tad zeme ievēros tās sabatus, un tad viņai patiksies tos ieturēt. Visā tai posta laikā viņa ieturēs sabatu, jo tā tos tolaik neieturēja, kā tie bija ieturami, kad jūs tur vēl dzīvojāt. Un jūsu tautas atlikušajiem Es iedvesīšu sirdīs bailes viņu ienaidnieku zemē, ka birstoša lapa ar savu čaukstēšanu viņus vajās, un tie bēgs, itin kā kad zobens tos vajātu, kaut ari nebūtu neviena, kas tos īsteni vajā. Un viņi cits pār citu klups, itin kā zobena priekšā, kaut vajātāja īstenībā nebūs, un jums neizdosies piecelties kājās savu ienaidnieku priekšā. Un jūs iznīksit starp pagānu tautām, un jūsu ienaidnieku zeme jūs aprīs. Un jūsu pārpalicēji, savu grēku dēļ, izplēnēs savu ienaidnieku zemēs un ari savu tēvu grēku dēļ tiem kopīgi ir jāiznīkst. Tad viņi atzīs savus noziegumus un savu tēvu noziegumus, tie atzīsies savā svētuma nonicināšanā, kad viņi pret Mani lauza savu uzticību un dusmās turējās Man pretī. Un arī Es tad gāju pret viņiem ar īgnumu, un Es tos izdzinu viņu ienaidnieku zemē, lai tad reiz viņu neapgraizītā sirds kļūst pazemīga un viņu pārkāpumi tiek atmaksāti. Tad Es pieminēšu savu derību ar Jēkabu un arī savu derību ar īzāku, un Es pieminēšu savu derību ar Ābrahāmu, un Es pieminēšu to zemi. Bet zeme būs no viņiem atstāta, un tā labprāt ieturēs savus sabata laikus, kad tā no viņiem ir kļuvusi tukša, bet tiem viņu noziegumi tiks piemeklēti, tādēļ, —un atkal tādēļ, ka viņi bija atmetuši manas tiesas un ka viņu dvēselēm likās apnikuši mani likumi. Un ari tad vēl, tiem esot ienaidnieku zemē, Es tos neatmetīšu un tie Man tiktāļ neriebj, lai Es tos pilnīgi izdel-dētu, un mana derība būtu ar viņiem pilnīgi jālauž, jo Es esmu tas Kungs, viņu Dievs. Un Es pieminēšu viņiem pirmo derību ar viņu vecajiem, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes visu pagānu tautu acu priekšā, lai Es tiem būtu par Dievu, —Es tas Kungs.“ — Šie ir tie likumi, taisnas tiesas un bauslības likumi, ko tas Kungs uz Sīnaja kalna nolika starp sevi un Israēla bērniem ar Mozus starpniecību. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams: Ja kāds dod solījumu, ārkārtēju zvērestu zvērēdams, tad viņa dvēsele lai pieder tam Kungam pēc tava novērtējuma. Un tavs vērtējums vīrietim starp divdesmit un sešdesmit gadiem lai irpiecdesmit sudraba seķeļi pēc svētnīcas svara. Bet ja tā ir sieviete, tad tavs novērtējums lai ir: trīsdesmit seķeļi. Bet ja vecums ir no pieciem līdz divdesmit gadiem, tad lai tavs novērtējums ir: par vīrieti divdesmit seķeļi, bet par sievieti—desmit seķeļi. Bet par bērniem, vecumā no viena mēneša līdz pieciem gadiem, tavam novērtējumam ir jābūt: par zēnu pieci sudraba seķeļi, bet par meitem—trīs sudraba seķeļi. Bet ja tas ir sešdesmit gadus vecs vai vairāk, tad lai tavs novērtējums par vīrieti ir: piecdesmit seķeļi, bet ja tā ir sieviete, —tad desmit seķeļi. Bet ja tas nav spējīgs tikdaudz maksāt, cik tu esi nospriedis, tad tādu būs novest priestera priekšā, un tas lai viņu novērtē; tad pēc tā, cik pati zvēresta devēja roka spēj nopelnīt, lai priesteris to novērtē. Bet ja kaut ko no liellopiem ir iespējams kā dāvinājuma upuri pievest tam Kungam, tad ikviens lops, kas tiek dots tam Kungam, ir svēts. Tas nav jāaizstāj, tas nav jāiz-maina labs pret nelabu vai nelabs pret labu, bet ja lops pret lopu ir mītm iemīts, tad tikpat pirmais, kā arī iemītais lai ir tam Kungam svēti. Bet ja tas ir no nešķīstiem lopiem, ko tam Kungam nedrīkst pievest par dāvinājuma upuri, tad to lopu būs novest pie priestera. Un tad lai priesteris to novērtē, cik labs vai nederīgs tas ir, un kā priesteris to novērtē, tā lai paliek. Bet ja to kāds pirktin izpērk, tad lai tas pieliek klāt piekto daļu pie novērtējuma. Bet ja kas savu namu veltī, lai nams būtu tam Kungam svētīts, tad priesterim to būs novērtēt, cik labs, vai cik nelabs tas ir, un kā priesteris pār to ir savu spriedumu teicis, tā lai paliek. Bet ja tas, kas licis savu namu svētīt, to grib tagad izpirkt, tad lai viņš pieliek piekto daļu naudā pie novērtētās cenas, un tad lai tas viņam pieder. Bet ja kas grib savu dzimto tīrumu svētīt tam Kungam, tad novēr-tējums ir pēc sējas platības; kur viens homērs miežu tiek izsēts, tur novērtē-jumam ir jābūt—piecdesmit sudraba seķeļu naudā. Bet ja viņš savu tīrumu veltī pirms gaviļu gada, tad viņa maksa būs nosakāma pēc pilna novērtējuma. Bet ja viņš savu tīrumu svētī pēc gaviļu gada, tad priesterim jāaplēš viņam tīruma maksa pēc gadu skaita, kas atlikusies līdz gaviļu gadam, un lai attiecīgi tas atvelk no novērtējuma. Bet ja viņš savu tīrumu, ko ir svētījis, grib izpirkt, tad lai viņš pie novērtējuma cenas pieliek piekto daļu naudā, un tad lai tas viņam pieder. Bet ja viņš tīrumu neizpirks un ja šo tīrumu pārdos citam, tad tas vairs nav izpērkams. Bet tad notiks, kad šāds tīrums kļūs brivs no izpirkšanas gaviļu gadā, ka tāds tīrums ir it kā novēlēts īpašums tam Kungam; tas lai top priesterim par viņa īpašumu. Bet ja kāds savu pirkto tīrumu, bet ne viņa dzimtīpašuma tīrumu, ir svētījis tam Kungam, Tad priesteris lai aplēš, kāda ir tā vērtība līdz nākamajam gaviļu gadam, un viņam būs tai dienā dot, cik ir nospriests, kad tas to svētī tam Kungam. Bet gaviļu gadā lai tas tīrums atgriežas tā īpašumā, kas to bija pārdevis, kam tas bija bijis par dzimtīpašuma zemes gabalu. Visi priestera novērtējumi lai tiek izdarīti pēc svētnīcas seķeļa svara, kur vienam seķelim ir divdesmit geras. Bet pirmā metiena liellopus, kas jau kā pirmdzimtie pieder tam Kungam, nevienam nebūs svētīt; lai tie būtu vērsis vai auns, —tie pieder tam Kungam. Bet ja tas ir pirmdzimtais no nešķīstiem lopiem, tad lai tas to iegūst pēc novērtējuma, pieliekot piekto daļu klāt; bet ja tas netop izpirkts, tad lai to pārdod pēc novērtējuma. Bet kas tā izņēmuma kārtā ir novēlēts tam Kungam par sevišķu īpa-šumu, —vai kāds cilvēks, vai viss, kas tam pieder, vai lops, vai lauks, kas vien ir bijis tā īpašumā, —to nevar nedz pārdot, nedz izpirkt; viss tas ir sevišķs īpašums, un tas ir pārlieku svēts tam Kungam. Nevienu, kas ir sevišķā īpašumā novēlēts tam Kungam, nevar izpirkt, bet tam ir jāmirst. Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder tam Kungam un ir tam Kungam svēta. Bet ja kas arī no desmitās daļas grib kaut ko izpirkt, tam būs klāt pie likt piekto daļu. Un itin visiem, no kā desmitā tiesa tiek ņemta, —vai no lieliem vai sīkiem lopiem, kas vien krīt zem desmitās tiesas mēra rīkstes, ir jābūt svētiem tam Kungam. Un nekāda izmeklēšana starp labu un nelabu, —tos iemainot, —lai nenotiek, tie lai netiek apmainīti; bet ja apmaina, —tad tas, kas iemainīts, un tas, kas iegūts tanī vietā, lai abi ir svēti; tos nedrīkst izpirkt.“ — Tie ir baušļi, ko tas Kungs pavēlēja Mozum Sinaja kalnā ievērošanai Israēla bērniem. Un tas Kungs runāja ar Mozu Sinai Tuksnesī saiesanas teltī otra gada otra mēneša pirmajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes sacīdams: „Saskaitiet visas Israēla bērnu draudzes pēc viņu galvu skaita, pē viņu ciltīm, pēc viņu piederības pie to dzimtīm, saskaitīdami visu to ļaužu vārdus, kas ir vīriešu kārtas, pēc viņu galvām, Sākot ar tiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, kas jau var iestāties Israēla kajra pulkos; tos saskaitiet pēc viņu pulkiem, tu un Arons. Un lai ar jums ir kopā kāds vīrs no katras cilts, kas savas cilts ģimeņu kopumam ir galva. Šie nu ir to vīru vārdi, kas nostāsies kopā ar jums: Rūbena ciltij—Ēlicūrs, Šedeura dēls; Simeona ciltij—Šelumiēls, Curišadaja dēls; Jūdas ciltij—Nachšons, Aminādaba dēls; Isašara ciltij—Netaneēls, Zuāra dēls; Zebulona ciltij—Ēliābs, Helona dēls; Jāzepa ciltij: Ēfraimam—Ēlišāma, Amihuda dēls; Manasem—Gamaliēls, Pedacūra dēls; Benjamīna ciltij—Abidans, Gideona dēls; Dana ciltij—Ahiēzers, Amišadaja dēls; Ašera ciltij—Pagiēls, Ochrana dēls; Gada ciltij—Ēliasafs, Deguēla dēls; Naftaļa ciltij—Ahīra, Einana dēls.“ Šie ir draudzes izraudzītie savu tēvu cilšu virsaiši, augstākie Israēla tūkstošu vadoņi. Tad Mozus un Ārons saaicināja šos vīrus, kā tie viņu vārdos bija nosaukti, Un sapulcināja visu draudzi otra mēneša pirmajā dienā, un tie ierakstījās visi savu cilšu rakstos pēc viņu ģintīm un ģimenēm, atzīmējot vārdus itin visiem, sākot ar divdesmit gadus veciem un vecākiem, cik katrai ciltij bija galvu. Kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis, tā Mozus tos uzrakstīja Sinaja tuksnesī. Tad Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, pēcnācēju pēc to ģintīm un namiem, pēc viņu piederības pie savu tēvu ģimenēm, ikvienu skaitot vārdiski, kam divdesmit gadi un vairāk, —ikvienu, kas jau iestājies kapa pulkos, — Tādu, ko tiešām skaitīja par Rūbena cilts piederīgiem, bija četrdesmit seši tūkstoši pieci simti vīru. Bet Simeona bērnu pēcnācēju pēc viņu ģintīm un pēc viņu piederības pie ciltstēvu ģimenēm, viņus vārdiski saskaitot, katru vīrieti, kas divdesmit gadus vecs, vai vecāks, un ikvienu, kas iet kara pulkos, Kopskaitā, cik viņu pieder pie Simeona cilts, bija piecdesmit deviņi tūkstoši trīs simti. Bet Gada pēcnācēju pēc viņu ģintīm, pēc to piederības pie viņu tēvu ģimenēm, saskaitot tos pēc vārdiem, sākot ar divdesmit gadu veciem un vecākus, —katru, kas iet kapa pulkos, Gada ciltī tika saskaitīti četrdesmit pieci tūkstoši seši simti piecdesmit. No Jūdas pēcnācējiem pēc viņu ģintīm un pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos skaitot pēc vārdiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, visus, kas iet kapa pulkos, Un saskaitot visus, kas pieskaitāmi Jūdas ciltij, sanāca septiņdesmit četri tūkstoši seši simti. Un Isašara pēcnācēju pēc viņu ģintīm, pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, skaitot tos pēc vārdiem, sākot ar divdesmit gadu veciem un vecākiem, visus, kas var iet kapa pulkos, Tika saskaitīti Isašara ciltī piecdesmit četri tūkstoši četri simti. No Zebulona pēcnācējiem pēc viņu ģintīm, pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos skaitot pēc vārdiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, visus, kas iet kara pulkos, Saskaitot visus, kas pieder pie Zebulona cilts, sanāca piecdesmit tūkstoši četri simti. Bet Jāzepa cilts, —Ēfraima pēcnācēju, —pēc to ģintīm, pēc viņu piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos skaitot pēc vārdiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, visus, kas iet kapa pulkos, Saskaitot it visus, kas pieder pie Ēfraima cilts, izrādījās pavisam četrdesmit tūkstoši pieci simti. No Manases bērniem pēc viņu ģintīm, pēc to piederības pie viņu cilts-tēvu ģimenēm, tos skaitot pēc vārdiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, visus, kas var iet kapa pulkos, Saskaitot visus, kas pieder pie Manases cilts, sanāca trīsdesmit divi tūkstoši divi simti. No Benjamiņa bērniem pēc viņu ģintīm un pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos skaitot pēc vārdiem, kas divdesmit gadus ved un vecāki, visus, kas var iet kara pulkos, Saskaitot visus tos, kas pie Benjamīna dlts piederīgi, sanāca trīsdes-mit pied tūkstoši četri simti. Bet no Dana bērniem pēc viņu ģintīm un pēc to piederības pie viņu riltstēvu ģimenēm, tādus pēc vārdiem skaitot, kas divdesmit gadus ved un vecāki, visus, kas iet kara pulkos, Un saskaitot it visus, kas pieder pie Dana dlts, sanāca sešdesmit divi tūkstoši septiņi simti. Un no Ašera pēcnācējiem pēc viņu ģintīm un pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos pēc vārdiem saskaitot, kas divdesmit gadus ved un vecāki, visus, kas var iet kapa pulkos, Un visus tos saskaitot, kas pieder pie Ašera cilts, sanāca četrdesmit tūkstoši pied simti. Bet Naftaļa pēcnācēju pēc viņu ģintīm un pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, tos vārdiski skaitot, kas divdesmit gadus veci un vecāki, visus, kas var iet kara pulkos, Un saskaitot visus, kas pieder pie Naftaļa dlts, kopskaitā bija piecdesmit trīs tūkstoši četri simti. Šie ir uzrakstītie, ko Mozus, Arons un divpadsmit Israēla virsaiši uzrakstīja; virsaišu bija ik pa vienam no visām pie viņa cilts piederīgām ģimenēm. Un visu uzrakstīto Israēla bērnu, pēc viņu piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, kas divdesmit gadus ved un vecāki, —visu, kas var Israēlā iet kara pulkos, — Savā galīgā kopskaitā bija seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit. Bet Ievīti pēc to ciltstēvu piederības viņu vidū nebija ieskaitīti, Jo tas Kungs bija ar Mozu runājis, sacīdams: „Bet Levija cilti tu vienīgo ne-skaiti un tās pārstāvim nedod vietu Israēla bērnu vidū. Bet tu pakļauji Ievītu uzraudzībai liecības telti, kā ari visus piederumus, kas tanī telpā, un visu, kas tur atrodams; viņi lai nes šo mājokli un visas tā lietas un lai veic tanī goda pilno uzdevumu tur kalpodami; lai tie apmetas ap šo telti. Un, dodamies ceļā, lai Ievīti noņem mājokli, bet kad jāpārvietojas, tad lai Ievīti to uzceļ, —bet tikai Ievīti; ja kāds svešs tuvojas, tad tam ir jāmirst. Un Israēla bērniem būs novietoties ikvienam savā nometnē un ikvienam pie sava kapa pulka karoga sava pulka daļā. Bet Ievīti lai novietojas ap liedbas mājokli, tam apkārt, lai pār Israēla bērnu draudzi nenāktu nekādas Dieva dusmas; tāpēc lai Ievīti pilda savu pienākumu, sargādami liecības mājokli.“ Un Israēla bērni visu izpildīja, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis; tā tie to darīja. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams: „Ikviens lai apmetas pie sava pulka nozīmes, —pie zīmes, kas apzīmē viņa tēva namu, bet Israēla bērni visi kopā lai apmetas nometnē iepretim un apkārt saiešanas teltij. Un pret austrumiem lai apmetas nometnē Jūda zem sava karoga ar saviem kara pulkiem, un kā Jūdas cilts virsaitis Nachšons, Aminādaba dēls. Un viņa karaspēkā bija saskaitīto septiņdesmit četri tūkstoši seši simti. Un viņiem blakus lai nometas Isašara dlts ar Isašara cilts virsaiti Neteneēlu, Zuāra dēlu. Un vina pulki ar tajos ieskaitītiem bija piecdesmit četri tūkstoši četri simti. Un tad Zebulona cilts ar zebuloniešu virsaiti Eliābu, Helona dēlu. Un viņa pulki ar tajos ieskaitītiem bija piecdesmit septiņi tūkstoši četri simti. Bet viss kopskaits Jūdas nometnē bija simts astoņdesmit seši tūkstoši četri simti vīru pēc to kapa pulku daļām; kā pirmajiem tiem jādodas ceļā. Pret dienvidiem, skaitot no viņu pulkiem, lai apmetas Rūbena kafa pulku nometne ap pulka karogu ar Rūbena cilts virsaiti Elicūru, Šedeūra dēlu. Un tā pulki un tajos ieskaitīto bija četrdesmit seši tūkstoši pieci simti. Un blakus viņiem lai apmetas Simeona cilts ar tās virsaiti Šelumiēlu, Curišadaja dēlu. Un viņa pulks un tajā ieskaitīto bija piecdesmit deviņi tūkstoši trīs simti. Un Gada cilts ar Gada cilts virsaiti Ēliasāfu, Deguēla dēlu. Un tā pulki ar tajos ieskaitītiem bija četrdesmit pieci tūkstoši seši simti piecdesmit vīru. Un visas Rūbena nometnes kopskaits bija simts piecdesmit viens tūkstotis četri simti piecdesmit vīru pēc viņu pulkiem; un tiem kā otriem ir jādodas ceļā. Pēc tam lai dodas ceļā saiešanas telts ar Ievītu nometni, kas atrodas pārējo nometņu vidū; kā tie ir nometušies nometnē, tā arī viņiem ir jāceļas, ikviens lai apmetas savā tam norādītā vietā pie sava pulka karoga. Rietumos lai apmetas ar cilts karogu nometnē Ēfraims ar saviem pulkiem un ar Ēfraima cilts virsaiti Elišāmu, Amihuda dēlu. Un tā pulki un tajos ieskaitīto bija četrdesmit tūkstoši pieci simti. Un viņiem līdzās Manases cilts ar Manases cilts virsaiti Gamaliēlu, Pedacūra dēlu. Un viņa pulkā ieskaitīto bija trīsdesmit divi tūkstoši divi simti. Un tad nāca Benjamīna cilts ar Benjamīna cilts virsaiti Abidanu, Gideona dēlu. Un viņa pulki un tajos ieskaitīto bija trīsdesmit pieci tūkstoši četri simti. Visu Efraima nometnē ieskaitīto kafavīru kopā bija simts astoņi tūkstoši viens simts pēc saviem pulkiem, un tiem kā trešajiem ir jādodas ceļā. Un ziemeļos lai apmetas nometnē ar savu cilts karogu Dana cilts ar saviem pulkiem un ar Ahiēzeru, Amišadaja dēlu, kā Dana cilts virsaiti. Un tā pulks ar tajā ieskaitītiem bija sešdesmit divi tūkstoši septiņi simti. Un viņiem līdzās lai apmetas Ašera cilts ar Ašera cilts virsaiti Pagiēlu, Ochrana dēlu. Un viņa pulks ar tajā ieskaitītiem bija četrdesmit viens tūkstotis pieci simti. Un tad Naftaļa cilts ar Naftaļa cilts virsaiti Ahīru, Einana dēlu. Un tā pulks ar viņam pieskaitītiem kopā bija piecdesmit trīs tūkstoši četri simti. Un viss Dana cilts nometnes kopskaits bija simts piecdesmit septiņi tūkstoši seši simti; tiem būs kā pēdējiem ceļā doties zem savu pulku karogiem.“ Šie ir Israēla nama saskaitītie pēc viņu piederības pie savu ciltstēvu namiem; visi, kas tika saskaitīti kara nometnē pēc viņu pulku vienībām, seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit vīru. Bet Ievīti netika ieskaitīti Israēla bērnu kopumā, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Un Israēla bērni izpildīja visu tā, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis; viņi tā apmetās pie saviem cilšu karo-giem, un tā tie cēlās un atkal devās ceļā, ikviens pie savas dzimts un pie savas dzimts ģimenes. Šie ir Arona un Mozus cilts raksti laikā, kad tas Kungs runāja ar Mozu Sinaja kalnā. Un šie ir Arona dēlu vārdi: pirmdzimtais—Nadabs, tad—Abijs, Ēleāzars un Itamārs. Tie ir Arona dēlu vārdi, kas bija svaidīti priesteri un īpali iecelti pienākumos, lai būtu par priesteriem. Bet Nadabs un Abijs nomira tā Kunga priekšā tad, kad tie bija atnesuši Sinaja tuksnesī svešu uguni tā Kunga priekšā; un tiem nebija dēlu; bet tad Eleāzars un Itamārs kļuva priesteri sava tēva Arona priekšā. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Atved šurpu Levija cilti un novieto to priestera Arona priekšā, lai tie viņam kalpotu. Lai tie veic visu to, kas viņam un visai draudzei jākārto saiešanas telts priekšā, un lai viņi atrastos svētā mitekļa klausībā un kalpībā. Un viņi lai rūpējas par visiem saiešanas telts piederumiem un lai kopj visu, kas kopjams Israēla bērniem, un tādā veidā kalpo svētajam miteklim. Un nododi Ievītus Aronam un viņa dēliem kā viņam nodotus no Israēla bērniem. Bet Arons un viņa dēli tev jāuzrauga, lai tie godam veiktu priestera pienākumus; bet ja kāds svešs tiem pieķeras, tad tam jāmirst.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Redzi, Es sev izraudzīju no Israēla bērnu vidus Ievītus visu to vietā, kas atver mātes miesas kā pirmdzimušie no Israēla bērniem, lai Ievīti Man piederētu. Jo Man pieder visi pirmdzimušie no tās dienas, kad Es Ēģiptes zemē nogalināju visus pirmdzimušos; Es esmu sev svētījis visus pirmdzimušos Israēlā, sākot ar cilvēkiem līdz pat lopiem, tie lai Man pieder: Es esmu tas Kungs.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu Sinaja tuksnesī, sacīdams: „Saskaiti Ievītus pēc viņu piederības pie to ciltstēvu ģimenēm un pēc viņu dzimtīm, ikvienu vīriešu kārtas, no viena mēneša veca un vecākus par tiem, —tos saskaiti.“ Un Mozus tos saskaitīja tā Kunga priekšā, kā tas viņam bija pavēlējis. Un šie bija Levija dēli pēc viņu vārdiem: Geršons, Kehats un Merārijs. Un šie ir Geršona dēlu vārdi pēc viņu dzimtīm: Libnijs un Šimijs, Bet Kehata dēli pēc viņu dzimtīm bija: Amrāms, Icehars, Hebrons un Usiēls. Un Merārija dēli pēc viņu dzimtīm bija: Mahelijs un Mušijs. Šīs ir Ievītu dzimtis pēc viņu piederības pie savu ciltstēvu ģimenēm. No Geršona ir Libnija un Šimija dzimtis; tās ir geršoniešu dzimtis. Un viņus uzrakstot, skaitot ikvienu no vīriešu kārtas vienu mēnesi vecu un vecākus, viņu skaits bija septiņi tūkstoši pieci simti. Geršoniešu dzimtis apmetās aiz svētā mājokļa pret rietumiem. Un geršoniešu virsaitis, ģints vecākais, bija Ēliasafs, Laēla dēls. Un Geršona dēlu pienākumi saiešanas teltī saistījās ar pašu svēto mitekli un telts jumtu, jumta pārklāju un saiešanas telts durvju priekškaru, Un aizkaru priekš ieejas ārējā pagalmā, kas ietvēra no visām pusēm svēto mitekli un altāri, kā ari ar tur esošajām virvēm līdz ar visu, kas tur bija darāms. Un šīs ir Kehata dzimtis: amramiešu dzimts, jacehariešu dzimts, hebroniešu dzimts un usiēliešu dzimts; tās ir Kehata dzimtis. Un pēc skaita, saskaitot visus vīriešu kārtas pārstāvjus no viena mēneša vecus un vecākus, to bija astoņi tūkstoši seši simti; viņiem ir uzticēts rūpēties par svētnīcu. Un kehatiešu dzimtis uzcēla savas teltis pie svētā mitekļa sānu pusē pret dienvidiem. Un visu kehatiešu virsaitis, viņu ģimeņu augstākais galva, ir Ēlisafans Usiēla dēls. Un viņu uzdevums ir apkopt šķirstu, galdu, lukturi, altārus un visus svētnīcas piederumus, ko tajā kalpojot lieto, un priekškara segas un veikt visu, kas vien tur ir darāms. Bet Ievītu augstākais virsaišu virsaitis bija Arona dēls, priesteris Ēleāzars; viņš ir uzraugs pār tiem, kas rūpējas par svētnīcas kopšanu. No Merārija dzimtas ir cēlusies Mahelija dzimta un Mušija dzimta; tās ir merāriešu dzimtas. Un saskaitīto skaits, skaitot visus vīriešu kārtas pārstāvjus no mēneša vecus un vecākus, bija seši tūkstoši divi simti. Bet merāriešu dzimšu virsaitis un ģints vecākais bija—Cūriēls, Abihaila dēls. Viņi apmetās gar svētā mitekļa ziemeļu sienu. Un merāriešiem ierādītie pienākumi saistījās ar svētā mitekļa dēļiem, kā arī ar tā aizšaujamiem, tā sienu stabiem un šo stabu lietajām kājām līdz ar visiem darba rīkiem un visu, kas tur bija ko darīt, Kā arī ar stabiem visapkārt pagalmam, to lietajām kājām, telts mietiem un virvēm. Un tie, kas novietojās svētā mitekļa priekšā pret austrumiem jeb no saiešanas telts pret saules lēktu, bija Mozus un Arons ar saviem dēliem, kam bija jāveic un jākārto kalpošana svētnīcai, proti—viss tas, par ko rūpēties bija visu Israēla bērnu pienākums. —Bet svešniekam, ja tas neatļauti būtu kalpojis, bija jāmirst. Visu apzināto Ievītu skaits, ko Mozus un Arons uz tā Kunga pavēli pēc viņu dzimtām saskaitīja, skaitot visus vīriešu kārtas locekļus, kas vienu mēnesi veci un vecākus, bija divdesmit divi tūkstoši. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saskaiti visus Israēla bērnu vīriešu kārtas pirmdzimušos, skaitot vienu mēnesi vecus un vecākus, un uzraksti tos pēc vārdiem. Un sev Es izraugu Ievītus visu Israēla bērnu pirmdzimušo vietā un Ievītu lopus visu pirmatnesto Israēla bērnu lopu vietā.“ Un Mozus skaitīja, kā tas Kungs viņam bija pavēlējis, visus Israēla bērnu pirmdzimušos. Un visu vīriešu kārtas pirmdzimušo kopā, skaitot pēc vārdiem, kas vienu mēnesi veci un vecāki, bija kopskaitā divdesmit divi tūkstoši divi simti septiņdesmit trīs. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Ņem Ievītus visu Israēla bērnu pirmdzimušo vietā un Ievītu lopus viņu lopu vietā, jo tiem būs piederēt Man: Es esmu tas Kungs. Bet par tiem divi simti septiņdesmit trim, kam būs tapt izpirktiem, jo šis daudzums pārsniedz Ievītu skaitu, salīdzinot ar Israēla bērnu pirmdzimušo skaitu, Tev būs ņemt par ikvienu galvu piecus sudraba seķeļus pēc svētnīcas seķeļu svara, —ņem tādu, kur seķelī iet divdesmit gēras. Un šo naudu dodi Aronam un viņa dēliem, naudu, ar ko pirmdzimto pārpalikums ir ticis izpirkts.“ Un Mozus ņēma atpirkšanas naudu no tiem, kas bija pāri palikuši pār Ievītu izpirktiem. No Israēla bērnu pirmdzimušiem viņš šo naudu ņēma—tūkstoš trīs simti sešdesmit piecus seķeļus pēc svētnīcas seķeļu svara. Un Mozus deva šo izpirkšanas naudu Āronam un viņa dēliem pēc tā Kunga pavēles, kā tas Kungs to Mozum bija norādījis. Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams: „Uzņem Ievītu starpā Kehata dzimts piederīgo skaitu, ikvienu pēc to dzimtām un pēc piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, Sākot ar trīsdesmit gadus veciem līdz piecdesmit gadus veciem, visus, kas derīgi kalpošanai, lai tie uzņemas veikt zināmus pienākumus saiešanas teltī. Tādēļ Kehata cilts piederīgo pienākums ir kalpot vissvētākajā vietā saiešanas teltī. Proti, kad nometne tiek pārcelta, tad Aronam un viņa dēliem būs nākt un noņemt priekškaru, kas nosedz atstarpi starp svēto un vissvētāko vietu, un ar to pārsegt derības šķirstu. Un tad viņiem būs tam pāri likt roņu ādas segu, un pāri tam visam izplēst pilnīgi violetu drānu, un tad pielikt nesamās kārtis. Un pāri galdam ar Dieva priekšā noliktām maizēm lai tie pārsedz tīri violeta auduma autu, un tur jāuzliek dzijās bļodas, kapotes, dzeramie kausi un dziļās upupa bļodas slakāmam upurim un arī maizei, kupai pastāvīgi uz tā jāatrodas. Un tad tiem jāņem zila karmezīna sega, un tā jāapsedz ar pārklāju no roņu ģdām, un tad jāpieliek nesamās kārtis. Tad viņiem jāņem violeta sega un ar to jāapsedz gaismu nesošais lukturis un tā eļļas spuldzes un dakts dzirkles, arī mazās ogļu pannas, kas ir pie tā, un visādi trauki eļļai, ar kuriem pie luktupa ir jārīkojas. Un viņiem viss lukturis ar tā piederumiem ir jānovieto segā, kas šūdināta no roņu ādām, un tad tas jāliek uz nesamām kārtīm. Bet pāri par zelta altāri viņiem ir jāsedz violets pārklājs, un tas ir jāpārsedz ar segu no roņu ādām, un jāpieliek tā nesamās kārtis. Un tāpat tiem ir jāpaņem visi amata rīki, ar kupiem svētā vietā jādārbojas, un tie jāiesien zilā karmezīna segā, un tai pāri jāpārklāj apsega no roņu ādām un jāliek uz nesamām kārtīm. Un viņiem jānotīra altāris no upupu pelniem, un pāri altārim ir jāklāj sarkana purpura sega. Un tur virsū būs uzlikt visus rīkus, ar ko pie tā kalpo: mazās ogļu pannas, upupu gaļas dakšas, lāpstas un slakāmo upupu traukus, visus altāpa traukus un rīkus, un tiem pāri lai pārklāj segu no roņu ādām un pieliek tā nesamās kārtis. Kad nu Arons un viņa dēli, nometnei pārceļoties, būs pabeiguši pārklāt segas visiem svētnīcas priekšme-tiem un svētumi būs apsegti, tad tikai pēc tam lai nāk Kehata dēli, lai to nestu, bet tiem nebūs pie svētuma pieskarties, citādi viņiem ir jāmirst; tas ir tas, kas no saiešanas telts Kehata bērniem jānes. Bet Ēleāzaram, priestepa Arona dēlam, jāpārzina luktupu dedzināmā eļļa, un smaržīgās kvēpināmās zāles, un dienišķais ēdamais upuris un svaidāmā eļļa; lai viņš ir uzraugs pār visu mājokli un visiem rīkiem un visu, kas vien svētnīcā atrodas.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, teikdams: „Sargaities, ka Kehata cilts neizzūd Ievītu starpā. Bet jums tā ir jārīkojas, ka tie dzīvo un nemirst, kad tiem jātuvojas visu svētumu svētumam: Aronam un viņu dēliem ir jānāk un tie jānorīko, ikviens pie sava darba un pie sava nesamā. Bet viņi lai neieiet, kaut vai uz acumirkli, lai skatītu un apbrīnotu svētumu, jo tad tiem jāmirst.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Saskaiti visus Geršona cilts locekļus, ikvienu pēc viņa piederības pie savu ciltstēvu ģimenēm un pēc to dzimtām, Sākot ar trīsdesmit gadu veciem līdz piecdesmit gadu veciem, saskaiti viņus visus, kas var stāties darbā, lai viņus varētu nodarbināt pienākumos saiešanas teltī. Šis ir geršoniešu dzimtas pienākums—apkopt un nest. Tiem ir jānes mitekļa pārklāji un saiešanas telts, un tās apsegas, un roņu ādas pārklāji, kas tiem jāpārklāj pāri it visiem rīkiem, un priekškars ieejai saiešanas telti. Un arī pagalma pārklāji un tāpat aizkars vārtu priekšā uz pagalmu, kas apkārt visam svētajam miteklim un dedzināmo upupu altārim, un telts virves un visi darba rīki; itin viss, kas darāms, tiem ir jāpadara. No Arona un viņa dēliepi lai nāk pavēles par visiem tiem darbiem, kas Geršona piederigiem jāpadara, kā par visiem nešanas darbiem, tā arī par katru kalpošanu, un jums tie ir jāuzrauga viņu pienākumu izpildīšanā un nešanas darbā. Tāda ir geršoniešu cilts piederīgo kalpošana saiešanas teltī, un viņu pienākumu izpildīšana ir pakļauta priestera Ārona dēla Itamāra uzraudzī-bai. Saskaiti arī Merārija piederīgos pēc viņu dzimtām un piederības pie ciltstēvu ģimenēm, Sākot ar trīsdesmit gadus veciem līdz piecdesmit gadus veciem, saskaiti visus tos, kas var stāties darbā, lai viņus varētu nodarbināt saiešanas teltī. Un—lūk, tas ir, kas viņiem jānes un iekš kā pastāv viņu nodarbība gar saiešanas telti: dēļi no svētā mitekļa, aizšaujamie šķēršļi, stabi un to lietās kājas viņiem jākopj un jānes, Un tāpat stabi, kas visapkārt pagalmam, un to lietās kājas, nometnes mietiņi, virves un visādi darba rīki, un itin viss, ar ko jāstrādā. Lai visus rīkus, kas viņiem vajadzīgi darbam un arī aizgādājami projām, pa vienam nodod viņu rokās. Tie ir Merārija cilts piederīgo kalpošanas amata pienākumi; visos savos pienākuma darbos ap saiešanas telti tie pakļauti Itamāra, priestera Ārona dēla, uzraudzībai.“ Tad Mozus un Arons un draudzes virsvadītāji saskaitīja Kehata dēlus pēc to dzimtām un pēc to piederības pie viņu ciltstēvu ģimenēm, Sākot ar trīsdesmit gadu veciem līdz piecdesmit gadu veciem, —visus, kas var stāties darbā kalpot saiešanas teltij. Tad viņu, saskaitīto, skaits pēc viņu ciltīm bija divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit. Tik daudz ir visu Kehata cilts saskaitīto, kas saistīti kalpībā ar saiešanas telti, ko Mozus un Arons bija saskaitījuši pēc tā Kunga pavēles Mozum. Un Geršona pēcnācēju, kas tika saskaitīti pēc to dzimtām un viņu piederības pie ciltstēvu ģimenēm, Sākot ar trīsdesmit gadu veciem līdz piecdesmit gadu veciem, —visi, kas var stāties darbā, lai ietu un strādātu saiešanas teltī, Pēc viņu dzimtīm un pēc piederības pie savu ciltstēvu ģimenēm—bija divi tūkstoši seši simti trīsdesmit. Šie ir Geršona cilts saskaitītie, visi, kas kalpoja saiešanas telti, ko Mozus un Arons saskaitīja pēc tā Kunga pavēles. Un Merārija cilts piederīgo pēc to dzimtīm un viņu ciltstēvu ģimenēm, ko saskaitīja, Sākot ar trīsdesmit gadu veciem līdz piecdesmit gadiem, visi, kas var stāties darbā un strādāt saiešanas teltī, Bija, kad visi tika saskaitīti pēc viņu dzimtīm, pavisam trīs tūkstoši divi simti. Šie ir Merārija cilts piederīgie, saskaitīti pēc viņu dzimtīm, ko Mozus un Arons saskaitīja pēc tā Kunga pavēles Mozus vadībā. Visi šie saskaitītie, ko Mozus un Arons un Israēla bērnu virsvadītāji saskaitīja no Ievītiem pēc viņu dzimtīm un pēc viņu piederības pie sava ciltstēva ģimenēm, Sākot ar trīsdesmit gadus veciem līdz piecdesmit gadu vecumam, visi, kas var iet darbu strādāt, kalpošanu kalpot un tikt nodarbināti ar saiešanas telti saistītajos pārnešanas darbos, Saskaitīti pilnīgi pēc vārdiem, izveidoja kopskaitā astoņi tūkstoši pieci simti astoņdesmit. Pēc tā Kunga pavēles tos uzrakstīja Mozus vadībā, ikviens vīrs tika nolikts pie sava pienākuma, pie sava nesamā; un tie tika tā izkārtoti, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Pavēli Israēla bērniem, lai viņi izraida no nometnes ikvienu spitālīgo un ar dzimuma slimibu saslimušo un katru, kas kļuvis nešķīsts gar mirušo. Tāpat vīriešus kā sievietes jums nākas izraidīt ārpus nometnes, ārā no nometnes tos būs izraidīt, lai viņi nepadara nometni nešķīstu, kur Es dzīvoju viņu vidū.“ Un Israēla bērni arī tā izdarīja un izraidīja tos ārpus nometnes; kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni izdarīja. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Paziņo Israēla bērniem: Ja kāds vīrietis vai kāda sieviete izdara kaut vienu no cilvēciskajiem grēkiem, kļūdami uzticības lauzēji tā Kunga priekšā un uzkraudami uz sevis vainu, Tad tiem būs izsūdzēt savus grēkus, ko tie darījuši, un vainīgajam jāatlīdzina viņa nodarītais zaudējums pilnā vērtībā, un vēl jāpievieno viena piektdaļa, un jāatdod tam, kā priekšā viņš noziedzies. Bet ja tādam cilvēkam nebūtu tuva cilvēka, kas varētu celt prasību, kam to noziegumu varētu maksāt, tad atlīdzība par vainu lai paliek tam Kungam, un tā pienākas priesterim, atskaitot izlīdzināšanas aunu, ar kuļra palīdzību izlīdzināšana ir panākama. Tāpat visi cilājamie upujri un visādi Israēla bērnu svētie novēlējumi, ko tie pienes priesterim, lai viņam arī paliek. Un ikviena devēja svētītā dāvana lai pieder priesterim; ko jeb kufš priesterim dod, tas lai priesterim pieder.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā ar Israēla bērniem, tiem sacīdams: Katra sieva, kas novērsusies no sava vīra, ar to ir lauzusi viņam uzticību. Un ja kāds vīrietis tad pie viņas guļ un to apaugļo, un ja viņa to noklusē savam vīram un tā apslēpj savu laulības pārkāpšanu, tad viņa ir kļuvusi nešķīsta, lai arī nebūtu pret to liecinieku un tā nebūtu pienākta. Un ja pār vīru nāk greizsirdības gars, un viņš neuzticas savai sievai, kuj-a tiešām ir aptraipījusies, vai ja greizsirdības kaislība viņu pārņem pret savu sievu, kaut tā nemaz nebūtu kļuvusi nešķīsta, Tad tāds vīrs lai ved savu sievu pie priestera, un kā dāvinājuma upuri viņas labā lai tas atnes desmito daļu ēfas miežu miltu, bet lai neuzlej miltiem eļļu nedz uzliek vīraku, jo tā ir greizsirdības piemiņas upura dāvana, ēdams upuris, lai atgādinātu pārkāpumu. Un priesteris lai šo sievu ņem un nostata tā Kunga priekšā. Tad priesteris lai ņem māla traukā svētīto ūdeni un arī putekļus no svētā mitekļa grīdas un tos ieliek ūdenī. Un priesterim būs nostatīt šo sievu tā Kunga priekšā, un viņam ir jāatsedz sievietes galva un viņas rokās jāieliek upura dāvana, kas ir greizsirdības piemiņas ēdamais upuris; un rūgtais lāsta ūdens lai ir priestera rokā. Un priesteris lai izjautā sievu un lai viņai saka: Ja neviens svešs vīrs nav pie tevis gulējis un ja tu neesi lauzusi uzticību, nešķīsta kļūdama, kamēr tu piederi savam vīram, tad tu paliksi rūgtā lāsta ūdens malka neskarta! Bet ja tu tomēr, savam vīram piederēdama, esi uzticību lauzusi, esi pati aptraipījusies un vēl cits vīrs pie tevis ir gulējis, tevi apaugļodams, Tad priesteris ar lāsta vārdiem lai apdraud sievu un lai viņai saka: Lai tā Kunga sūtīts lāsts nāk pār tevi un tevi padara nolādētu savas tautas vidū, ka tas Kungs liek izdilt tavām ciskām, un lai tavs klēpis uztūkst; Un šis rūgtais lāstu ūdens lai ieplūst tavās iekšās, un lai ir tas, kas liek tavai ciskai izdilt un tavam klēpim uztūkt!“ Un tai sievai būs sacīt: „Jā, lai tas tā notiek! Amen!“ Un priesterim šie lāsti ir jāieraksta grāmatā un jānoskalo ar rūgto ūdeni. Un viņam ir jādod sievai dzert rūgtais lāstu ūdens, lai šis rūgtais lāstu ūdens ieietu viņas iekšās viņai par rūg-tām sāpēm. Tad priesterim jāizņem no sievas rokas upuj-a dāvana, kas ir par greizsirdību nesta, un viņš lai šo ēdamo upuri šūpo šurpu turpu tā Kunga priekšā un lai to noliek uz altāra. Un priesterim jāņem pilna sauja no ēdamā upujra, proti—piemiņai domātā dala, un jāsadedzina uz altāra par kvēpināmo upuri, un tad lai viņš dod sievai ūdeni dzert. Un kad viņš ūdeni būs devis sievai dzert, tad notiks: Ja viņa ir aptraipījusies un viņa ir izdarījusi pārkāpumu, laužot uzticību savam vīram, tad viņas iekšās skalosies lāsta ūdens viņai par rūgtām sāpēm, un viņas klēpis piepamps, un viņas ciskas izdils, un šī sieva kļūs nolādēta savas tautas vidū. Bet ja šī sieva nav aptraipījusies, bet ir šķīsta, tad viņu sods neskars, viņa paliks vesela, un viņa būs auglīga māte.“ Šie ir bauslības noteikumi par greizsirdību, ja sieva, piederēdama vīram, ir lauzusi uzticību aptraipīdamās, Vai kad vīru pārņem greizsirdības kaislība un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, tad viņam sava sieva ir jānostata tā Kunga priekšā, un priesterim jādara viss, kā tas šeit bauslībā noteikts. Un tad vīrs būs bez noziedzības pārkāpumā, bet sieva nesīs pārkāpējas vainu. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Ja vīrietis vai sieviete apsolījušies nodot sevišķu zvērestu kļūt par nazīrieti, lai būtu īpašā piederībā tam Kungam, Tad viņam būs atturēties no vīna un reibinātājiem dzērieniem; nedz vīna etiķi, nedz stipra dzēriena etiķi tam nebūs dzert, nedz vīnogu sulu, nedz ko citu, kas darināts no vīnogām, un neēst nedz zaļas nedz žāvētas vīnogas. Visu savu īpašā solījuma laiku tam neko tādu nebūs baudīt, kas sataisīts no vīna koka, sākot ar kauliņiem līdz atvašu galotnēm. Visu viņa nazīrieša solījuma laiku cērpamam nazim nebūs iet pār viņa galvu; kamēr tās dienas paies, kujrās viņš solījies vienīgi tam Kungam piederēt, tikmēr lai viņš paliek svēts un lai audzē savus galvas matus gajrus. Tāpēc visu šo sava solījuma laiku tam Kungam lai viņš neiet pie miroņa: Ne pie sava tēva, ne pie savas mātes, ne pie sava brāļa, ne pie savas māsas, —viņš lai nepadara sevi nešķīstu gar tiem, kad tie ir miruši; arī viņš pats lai sevi nepadara nešķīstu, tāpēc ka īpats solījums Dievam ir uz viņa galvas: Visu sava īpašā nazīrieša solījuma laiku viņš ir svēts tam Kungam. Un ja viņam līdzās kāds piepeši un negaidot nomirst, ka viņš savu svētīto galvu sagānītu, tad viņam būs savas šķīstīšanās dienā jānocērp sava galva, septītajā dienā viņam to būs nocirpt. Bet astotajā dienā viņam jāatnes divas ūbeles vai divi jauni baloži priesterim pie saiešanas telts durvīm. Un priesteris lai tos sataisa upurim, —vienu grēku upurim, bet otru dedzināmam upurim, un viņš lai tā salīdzinās par grēku gar mirušo. Tāpat lai viņš svētī savu galvu tanī pašā dienā. Pēc tam lai viņš atkal uzņem savu īpašo solījumu laiku tam Kungam un lai pienes par vainas izpirkšanas upuri gadu vecu jēru; bet iepriekšējām dienām būs būt par velti, jo viņš bija savu nazīrieša solījumu aptraipījis. Un šie ir nazīrieša bauslības solījuma noteikumi: tanī dienā, kad viņa solījuma laiks ir notecējis, viņš ir jāneved pie saiešanas telts durvīm. Un viņš lai pieved savu dāvinājuma upuri tam Kungam, proti, —nevainojamu gadu vecu jēru par dedzināmo upuri, bet vienu citu, bez vainas gadu vecu aitiņu, par grēku upuri, un vienu bez vainas aunu par pateicības upuri; Un grozu ar neraudzētu maizi, plāceņus no smalkiem kviešu miltiem, iejauktus eļļā, mazus cepumiņus no neraudzētas miklas ar eļļas iejavu līdz ar ēdamiem upuriem un līdz ar dzenamiem upuriem. Un priesteris lai to nes tā Kunga priekšā, un lai viņš sataisa ir viņa grēku upuri, ir viņa dedzināmo upuri. Bet aunu lai viņš sagatavo par kaujamo pateicības upuri tam Kungam klāt pie groza ar neraudzētām maizēm; priesteris lai sagatavo ir viņa ēdamo, ir viņa dzenamo upuri. Bet pēc tam nazīrietim pie saiešanas telts durvīm ir jānodzen mati no savas svētītās galvas un jāņem savi svētītie mati un jāliek tie ugunī, kas deg zem kaujamā pateicības upura. Un lai priesteris ņem auna vārīto priekšas pleci no groza un neraudzētās mīklas plāceni un vienu sīkāku neraudzētās mīklas cepumu un lai tos liek nazīrieša rokās pēc tam, kad viņš ir pilnīgi nocirpis matus, ko bija solījis saudzēt. Un priesteris lai tos šūpo šurpu un turpu kā līgojamo upuri tā Kunga priekšā; tā ir svēta dāvana priesterim, līgojamā upura krūšu gabals un paceļamā upura pleča gabals; bet pēc tam nazīrietis var atkal dzert vīnu.“ Šie ir bauslības noteikumi par nazīneti, kas tam Kungam ir solījis savu dāvanu un ar īpašu zvērestu ari to, ko viņa roka spēj, to viņš var klāt pievienot pie tā, ko viņš ir apsolījis dot savā solījumā; viņam ir jārīkojas pēc nazīrieša bauslības noteikumiem. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Runā ar Aronu un viņa dēliem, teikdams: Tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot tiem: „TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGA! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PAR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU!“ Un lieciet manu vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.“ Un notika tanī dienā, kad Mozus bija beidzis celt svēto mitekli, bija to svaidījis un iesvētījis ar visiem tā piederumiem, arī altāri un visus tā rīkus svaidījis un iesvētījis, Tad Israēla virsaiši, savu ciltstēvu ģimeņu galvas, pirmie tuvojās ar saviem upuriem; šie bija augstākie savu cilšu vadoņi, tie, kas bija priekšnieki saskaitītiem vīriem. Un viņi nesa savas upura dāvanas tā Kunga priekšā: sešus apklātus ratus un divpadsmit vēršus, vienējus ratus ik no diviem virsaišiem un pa vienam vērsim ik no viena; un tos viņi atveda pie mitekļa. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Ņem tos no viņiem, un lai tie noder saiešanas telts apkopšanas darbiem, un dodi tos Ievītiem, ikvienam pēc viņa pienākumiem.“ Tā Mozus ņēma ratus un vēršus un nodeva tos Ievītiem. Divējus ratus un četrus vēršus viņš nodeva Geršona dēliem viņu kalpības darbiem. Un četrējus ratus un astoņus vēršus viņš nodeva Merārija dēliem viņu kalpības darbiem Itamāra, priestera Arona dēla, uzraudzībā. Bet Kehata dēliem viņš nedeva nekā, jo tie kalpoja svētnīcā, un tās piederumi viņiem bija jānes uz pleciem. Un virsaiši upurēja savu iesvētāmo dāvanu uz altāra tanī dienā, kad tas tika svaidīts, un virsaiši pieveda savu dāvinājumu altāra priekšā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Vienā dienā savus dāvinājumu upurus altāra iesvētei būs nest tikai vienam virsaitim.“ Un tā, lūk, pirmajā dienā savu upura dāvanu nesa Nachšons, Aminādaba dēls, no Jūdas cilts. Un viņa dāvinājuma upuris bija sudraba bļoda, kas svēra simts trīsdesmit seķeļus, sudraba slakāmā upura kauss, kas svēra septiņdesmit seķeļus, —abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pilni ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri, — Zelta kauss desmit seķeļu smags un pildīts ar kvēpināmām zālēm, Jauns vērsis, auns, viens gadu vecs jērs dedzināmā upura vajadzībām, Viens āzis grēku upurim; Bet kaujamam pateicības upurim—divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Šis bija Nachšona, Aminādaba dēla, upuris. Otrā dienā upurēja Netaneēls, Zuāra dēls, Isašara virsaitis. Un viņš pienesa savu dāvinājuma upuri—sudraba bļodu simts trīsdesmit seķeļu smagu, sudraba kausu slakāmiem upuriem septiņdesmit seķeļu smagu, —abus pēc svētnīcas seķeļu svara un pildītus ar smalkiem kviešu ar eļļu sajauktiem miltiem par ēdamo upuri; Zelta kausu desmit seķeļu smagu, un pildītu ar vīrāku, Jaunu vērsi, aunu un gadu vecu jēru dedzināmam upurim, Āzi grēku upurim; Bet par kaujamo pateicības upuri—divus vēršus, piecus aunus, piecus āžus un piecus gadu vecus jērus. Tas bija Netaneēla, Zuāra dēla, dāvinājuma upuris. Trešajā dienā upurēja Zebulona cilts virsaitis Ēliābs, Helona dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba kauss septiņdesmit seķeļu smags, —abi pēc svētnīcas seķeļa svara, un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, —kā ēdamais upuris; Zelta kauss desmit seķeļu smags, pilns ar kvēpināmām zālēm, Jauns vērsis, auns un viens gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Azis grēku upurim, Bet kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Tas bija Ēliāba, Helona dēla, upuris. Ceturtajā dienā upurēja Rūbena cilts virsaitis Elicūrs, Šedeura dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba kauss slakāmam upurim septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas bija sajaukti ar eļļu, kā ēdamais upuris; Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns un gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Vēl āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gadu veci jēri. Tas bija Elicūra, Šedeura dēla, dāvinājuma upuris. Piektajā dienā upurēja Simeona cilts virsaitis Šelumiēls, Curišadaja dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, —abi pēc svētnīcas seķeļu svara, —un abi pilni ar smalkiem kviešu miltiem, kas bija sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri, Zelta kauss desmit seķeļu smags, pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns un viens gadu vecs jērs dedzināmam upurim, Kā arī āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gadu veci jēri. Tas bija Šelumiēla, Curišadaja dēla, dāvinājuma upuris. Sestajā dienā upurēja Gada cilts virsaitis Ēliasafs, Deguēla dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, —abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, sajauktiem ar eļļu, par ēdamo upuri; Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns un viens gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Azis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gadu veci jēri. Tas bija Ēiiasafa, Deguēla dēla, dāvinājuma upuris. Septītajā dienā upurēja Efraima cilts virsaitis Elišāms, Amihuda dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri, — Zelta kauss desmit seķeļu smags, pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns, gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Vēl āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gadu veci jēri. Tas bija Ēlišāma, Amihuda dēla, dāvinājuma upuris. Astotajā dienā upurēja Manases cilts virsaitis Gamaliēls, Pedacūra dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri, — Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns un gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Arī āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gadu veci jēri. Tas bija Gamaliēla, Pedacūra dēla, dāvinājuma upuris. Devītajā dienā upurēja Benjamīna cilts virsaitis Abidans, Gideona dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba kauss slakāmam upurim septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri; Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar vīrāku; Jauns vērsis, auns, gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Vēl āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Tas bija Abidana, Gideona dēla, dāvinājuma upuris. Desmitajā dienā upurēja Dana cilts virsaitis Ahiēzers, Amišadaja dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, —un abi pildīti ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri; Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns, gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Tas bija Ahiēzera, Amišadaja dēla, dāvinājuma upuris. Vienpadsmitajā dienā upurēja Ašera cilts virsaitis Pagiēls, Ochrana dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bļoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņ-desmit seķeļu smags, —abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pilni ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri, Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns, gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Vēl klāt āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Tas bija Pagiēla, Ochrana dēla, dāvinājuma upuris. Divpadsmitajā dienā upurēja Naftaļa cilts virsaitis Ahīrs, Einana dēls. Viņa dāvinājuma upuris bija: sudraba bfoda simts trīsdesmit seķeļu smaga, sudraba slakāmais kauss septiņdesmit seķeļu smags, abi pēc svētnīcas seķeļu svara, un abi pilni ar smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, par ēdamo upuri; Zelta kauss desmit seķeļu smags, kas bija pilns ar kvēpināmo; Jauns vērsis, auns, gadu vecs jērs dedzināmam upurim; Arī āzis grēku upurim; Un kaujamam pateicības upurim: divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Tas bija Ahīra, Einana dēla, dāvinājuma upuris. Šīs bija altāra iesvētīšanas dāvanas, ko atnesa Israēla virsaiši dienā, kad altāris tika iesvētīts: divpadsmit sudraba bļodas, divpadsmit sudraba slakāmie kausi, divpadsmit zelta kausi, Ikviena sudraba bļoda svēra simts trīsdesmit seķeļu, ikviens sudraba slakāmais kauss svēra septiņdesmit seķeļu, tā ka visu sudraba trauku kopējais sudraba svars bija divi tūkstoši četri simti seķeļu pēc svētnīcas seķeļu svara; Divpadsmit zelta kausi, kas bija pilni ar kvēpināmām zālēm, ikviens kauss svēra desmit seķeļus pēc svētnīcas seķeļu svara; viss kausu zelta svars bija imts divdesmit seķeļu. Un visu dzīvnieku dedzināmam upurim bija: divpadsmit jauni vērši, divpadsmit auni, divpadsmit gadu veci jēri ar piederīgo ēdamo upuri un divpadsmit āži grēku upurim. Un visu liellopu kaujamam pateicības upurim bija divdesmit četri vērši, sešdesmit auni, sešdesmit āži, sešdesmit gadu veci jēri. Šīs bija altāpa iesvētīšanas dāvanas pēc tam, kad tas bija iesvētīts. Un kad Mozus iegāja saiešanas teltī, lai ar Viņu sarunātos, tad tas dzirdēja balsi uz viņu runājam no salīdzināšanās vāka virsus, kas apklāja šķirstu, no vietas starp abiem ķerubiem; un Viņš to no augšas uzrunāja. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Runā ar Āronu un saki viņam: Kad tu ieiesi, lai iededzinātu luktupa spuldzes, tad lai luktupa priekšpusē liesmo septiņas spuldzes.“ Un Ārons tā darīja: luktupa priekšpusē viņš iededzināja spuldzes ta, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Bet lukturis bija tīra zelta izstrādājums: ir viņa pamats, ir viņa izrotājumi bija no tīra zelta; kalumi pēc tā parauga, ko tas Kungs bija Mozum rādījis, tā viņi bija lukturi izveidojuši. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Ņem Ievītus no Israēla bērnu vidus un tos šķīstī. Un viņus šķīstīdams rīkojies tā: slaki uz viņiem grēku vainas mazgāšanas ūdeni, un lai tiem iet dzenamais nazis pār visu viņu miesu, un lai mazgā savas drēbes, tad lai tanīs ietērpjas un lai ir šķīsti. Un lai viņi ņem jaunu vērsi un par ēdamo upuri smalkus kviešu miltus, kas iejaukti eļļā; bet otru jaunu vērsi lai ņem grēku upurim. Tad liec visiem Ievītiem sanākt saiešanas telts priekšā un liec tur sapulcināt, to sasaucot, visu Israēla bērnu draudzi. Un tad tev Ievīti jāpulcē tā Kunga priekšā, un lai Israēla bērni liek savas rokas cieši uz Ievītu galvām; Tad Aronam ar kustībām Ievīti jāielīgo tam Kungam par līgojamo upuri no Israēla bērniem, lai viņi būtu piemēroti kalpošanai tā Kunga lietās. Un Ievītiem savukārt būs likt savas rokas uz vēršu galvām; tad upurē vienu vērsi par grēku upuri, bet otru par dedzināmo upuri tam Kungam, lai Ievītu labad salīdzinātos. Tad nostati Ievītus Arona un viņa dēlu priekšā un tos ielīgo kā līgojamo upuri tam Kungam. Un atšķir Ievītus no pārējiem Israēla bērniem, un lai Ievīti Man pieder. Un pēc tam Ievīti lai iet kalpot saiešanas teltī. Un tā tev būs viņus šķīstīt un viņus līgot par līgojamo upuri, Jo viņi ir Man no Israēla bērnu vidus īpaši dota dāvana: Es esmu tos ikvienu ņēmis sev no Israēla bērniem visu pirmdzimušo vietā, kas laužas cauri mātes klēpim kā pirmdzimušie. Jo Man pieder visi Israēla bērnu pirmdzimušie, kā no cilvēkiem, tā no lopiem; tanī dienā, kad Es nogalināju visus pirmdzimušos Ēģiptē, Es viņus esmu sevim svētījis. Un Ievītus Es esmu sev ņēmis visu Israēla bērnu pirmdzimušo vietā. Un Es esmu nodevis Ievītus par īpašu dāvanu Āronam un viņa dēliem visu Israēla bērnu vidū, lai tie kalpotu saiešanas teltī Israēla bērnu kalpošanu un arī lai salīdzinātu Israēla bērnus, lai tā nekāds posts nenāktu pār Israēla bērniem, kad viņi paši tuvotos svētumam.“ Tad Mozus un Arons un visa Israēla bērnu draudze rīkojās ar Ievītiem tā, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, zīmējoties uz Ievītiem; taisni tā Israēla bērni ar viņiem rīkojās. Un Ievīti šķīstījās un mazgāja savas drēbes, un Arons viņus ielīgoja kā līgojamo upuri tā Kunga priekšā, un Arons salīdzinājās viņu labad, lai tos šķīstītu. Un pēc tam Ievīti gāja saiešanas teltī, lai veiktu tiem uzdoto kalpošanu Ārona un viņa dēlu priekšā; kā tas Kungs, zīmējoties uz Ievītiem, Mozum bija pavēlējis, tā arī tie ar viņiem darīja. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Tie ir Ievītu pienākumi: Kam ir divdesmit pieci gadi vai kas ir vecāks, tas lai stājas saiešanas telts darbā; Bet, sākot ar piecdesmit gadiem, lai viņš atstājas no savas kalpošanas pulkā, un lai viņš vairs nestrādā. Bet viņš var goda amatu pildīt starp saviem brāļiem saiešanas teltī, lai paturētu amatu, bet lai tas patiesu kalpošanas darbu vairs nestrādā. Tā tev jārīkojas ar Ievītiem un viņu amatu.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu Sinaja tuksnesī otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes pirmajā mēnesī, teikdams: „Lai Israēla bērni gatavojas Pasā svētkiem noliktā laikā: Četrpadsmitajā dienā šinī mēnesī ap pievakari sataisieties tiem savā noliktā laikā; rīkojiet šos svētkus tā, kā visi bauslības noteikumi un manas tiesas to noteic.“ Tad Mozus sacīja Israēla bērniem, lai tie svinētu Pasā svētkus. Un viņi svinēja Pasā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitās dienas pievakarē Sinaja tuksnesī; visu, kā tas Kungs bija to Mozum pavēlējis, tā arī Israēla bērni to izpildīja. Un tur bija arī kādi vīri, kas mirušo dēļ bija kļuvuši nešķīsti, un tie nevarēja Pasā svētkus svinēt šinī noliktā dienā, tādēļ viņi piegāja pie Mozus un Arona tanī pašā dienā, Un tie vīri viņam sacīja: „Mēs esam palikuši nešķīsti pie miroņa. Kāpēc mums mūsu tiesības tiek ierobežotas, ka mums neļauj nest savu dāvinājuma upuri mums noteiktā laikā tam Kungam kopā ar Israēla bērniem?“ Un Mozus viņiem atbildēja: „Palieciet mierā, es gribu pajautāt, ko tas Kungs jums pavēlēs darīt!“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem, teikdams: Ja kāds no jums, vai no jūsu pēcnācējiem ir no miroņa palicis nešķīsts, vai ir tālā ceļā, tad viņam tomēr būs tam Kungam jātur Pasā svētki: Otra mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku tie jums tādā gadījumā jātur ar neraudzētām maizēm un ar rūgtām zālēm ir Pasā jābauda. Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz ritam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pasā svētku likumiem turiet tos. Bet kas ir šķīsts un kas neatrodas ceļā, bet tomēr ir atrāvies no Pasā turēšanas, tad tāda cilvēka dzīvība lai tiek izdeldēta no viņa tautas, jo viņš savu dāvinājuma upuri tam Kungam nav atnesis tam noteiktā laikā; tāds cilvēks lai nes savus grēkus! Bet ja kāds cilvēks pie jums uzturas kā svešinieks un grib tam Kungam svinēt Pasā svētkus, tad lai viņš tos tur pēc bauslības noteikumiem un pēc Pasā svētku tiesas, kā pienākas; un lai jums ir vienāds likums kā svešiniekam, tā iedzimtajam tanī zemē.“ Un tanī dienā, kad svētais mājoklis tika uzcelts, tad mākonis apklāja mājokli, proti, saiešanas telti ar bauslību, bet vakarā pār mājokli bija ugunij līdzīga blāzma līdz ritam. Tā bija pastāvīgi: dienā mājokli apklāja mākonis, bet naktī blāzmoja uguns. Un kad padebesis pacēlās no telts, tad arī Israēla bērni izvilka telšu mietiņus, lai dotos ceļā; bet tanī vietā, kur mākonis apstājās, lai paliktu, tur Israēla bērni uzcēla savas teltis. Pēc tā Kunga pavēles Israēla bērni devās ceļā, un pēc tā Kunga pavēles tie apmetās; visu laiku, kamēr mākonis atradās virs mājokļa, tikmēr ari tie dzīvoja savās teltīs. Un kad mākonis palika daudzas dienas virs mājokļa, tad Israēla bērni ņēma vērā tā Kunga pavēli un necēlās, lai dotos tālāk. Un notika arī, ka mākonis palika nedaudz dienas virs mājokļa, lai uzkavētos, tad pēc tā Kunga pavēles ari viņi palika uz vietas, un pēc tā Kunga pavēles viņi cēlās. Un gadījās ari, ka mākonis palika tikai no vakara līdz ritam, bet rītā tas jau pacēlās, tad arī viņi cēlās; vai bija diena, vai bija nakts, tiklīdz mākonis pacēlās, tā arī viņi devās ceļā. Bet ja mākonis divas dienas vai pat mēnesi, vai vēl ilgāki kavējās pār mājokli, virs tā palikdams, tad ari Israēla bērni mita savās teltīs un necēlās; bet tiklīdz tas cēlās, tad ari viņi izvilka savus telšu mietus. Pēc tā Kunga pavēles tie apmetās, un pēc tā Kunga vārda tie cēlās; tie ņēma vērā tā Kunga pavēles, kā tas Kungs bija ar Mozus starpniecību pavēlējis. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Taisi sev divas sudraba taures; tās tev būs izkalt no tīra sudraba, un tās lai tev kalpo draudzes sasaukšanai un nometnes pacelšanai. Tiklīdz abas pūtīs, tad visai draudzei būs pie tevis sapulcēties saiešanas telts durvīs; Bet ja vienu vien pūtīs, tad lai pie tevis sapulcējas Israēla virsaiši, kufiem ir pakļauti vīru tūkstoši. Bet kad jūs ar varenu skaņu pūtīsit, tad lai ceļas tā nometnes daļa, kas apmetusies pret austrumiem. Bet kad otru reizi tiks trauksme pūsta, tad lai ceļas tās nometnes, kas apmetušās pret dienvidus pusi, un lai dodas ceļā. Trauksme jāpūš posmiem, kad viņiem jādodas ceļā. Bet ja grib sasaukt draudzes pilnsapulci, tad tas jādara pūšot, tomēr ne tik stipri, kā ceļot trauksmi. Un priesteriem—Ārona dēliem, ir jāpūš taures, un tas lai ir mūžīgs bauslības noteikums arī jūsu pēcnācējiem. Un kad jūs ejat kapā par savu tēvu zemi pret ienaidnieku, kas jūs ir apspiedis, tad saceliet trauksmi ar taurēm, un tad tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pieminēs, un jūs tiksit izglābti no saviem ienaidniekiem. Un tāpat arī savās prieka dienās, un savos svētku laikos, un savos jaunā mēneša svētkos pūtiet savas taures, tāpat ari savus dedzināmos un kaujamos pateicības upurus nesot, lai jūsu Dievs jūs piemin. —Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!“ Un notika otra gada otra mēneša divdesmitajā dienā, ka mākonis no saiešanas telts mājokja pacēlās. Un Israēla bērni izvilka savu telšu mietiņus, un ar pārgājieniem tie devās ceļā projām no Sinaja tuksneša; bet mākonis nolaidās Pāranas tuksnesī. Tā tie pirmo reizi devās ceļā, klausīdami tā Kunga pavēli Mozum. Un pirmā ar saviem pulkiem un savu kapa pulku karogu ceļā devās Jūdas cilts ar Nachšonu, Aminādaba dēlu, savu pulku priekšgalā. Bet Isašara cilts kara pulku priekšgalā bija Netaneēls, Zuara dēls; Un Zebulona cilts kapa pulku priekšgalā stāvēja Ēliābs, Helona dēls. Kad mājoklis tika nocelts, tad Geršona cilts pēcnācēji ar Merārija pēcnācējiem cēlās un nesa mājokli. Pēc tam Rūbena nometne pacēla savu kapa pulku karogu ar saviem pulkiem, un šo kapa pulku priekšgalā gāja Ēlicūrs, Šedeura dēls. Bet ar Simeona cilts kapa pulkiem bija Šelumiēls, Curišadaja dēls. Un Gada dlts kapa pulku priekšgalā bija Ēliasafs, Deguēla dēls. Tad arī kehatieši, svētnīcas viscienīgāko svēto lietu nesēji, devās ceļā, un mājoklis jau atkal bija uzcelts, kamēr tie atnāca. Tad savas cilts kapa pulku karogu līdz ar saviem pulkiem pacēla Gfraima ļaudis; un viņu priekšgalā gāja Ēlišāms, Amihuda dēls. Un ar Manases cilts pulku gāja Gamaliēls, Pedacūra dēls. Un ar Benjamīna cilts kapa pulkiem gāja Abidans, Gideona dēls. Tad savu kapa pulku karogu pacēla Dana cilts, lai noslēgtu visu kapa pulku gājienu ar saviem pulkiem, un to priekšgalā bija Ahiēzers, Amišadaja dēls. Un ar Ašera dlts kapa pulkiem bija Pagiēls, Ochrana dēls. Bet ar Naftaļa dlts kapa pulkiem bija Ahīra, Einana dēls. Tā Israēla bērni devās ceļā ar saviem pulkiem, un tie izvilka savu telšu mietus. Un Mozus sadja Hobabam, Reguēla dēlam, savam midianiešu sievas tēvam: „Mēs dodamies ceļā uz to vietu, par ko tas Kungs ir sacījis: Es to jums došu. —Nāc kopā ar mums, mēs tev palīdzēsim, jo tas Kungs ir apsolījis labu darīt Israēlam.“ Bet viņš atbildēja: „Es gan neiešu, jo es gribu iet tikai uz savu zemi un pie saviem radiem.“ Bet Mozus viņam sacīja: „Neatstājies no mums, jo, tāpēc ka tu zini, kur mums tuksnesī ir jāapmetas, tu esi mūsu acs. Un notiks, ja tu iesi ar mums un mums nāks labums, ar ko tas Kungs grib mūs svētīt, tad arī mēs tev varam dot kādu labumu.“ Un tie nocēlās no tā Kunga kalna triju dienu gājumu, un tā Kunga derības šķirsts tika tiem nests pa priekšu triju dienu pārgājienā, lai izmeklētu viņiem apmešanās vietu; Un tā Kunga mākonis bija pār viņiem dienā, kad tie no nometnes cēlās, lai dotos ceļā. Un notikās, kad šķirsts tika nests, tad Mozus sacīja: „Celies, Kungs, lai tavi ienaidnieki tiek izklīdināti, un tie, kas tevi ienīst, lai bēg tava vaiga priekšā!“ Bet ja šķirsts apstājās uz vietas, tad viņš sacīja: „Atgriezies, Kungs, pie Israēla pulku tūkstošiem!“ Bet notikās, ka tauta kurnēja tam Kungam ausīs. Kad tas Kungs to dzirdēja, tad viņš iedegās dusmās, un tā Kunga uguns iedegās kapa nometnes stūpos un tos rija. Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza to Kungu, un uguns nodzisa. Un to vietu nosauca Tabēra, tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies tā Kunga uguns. Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad ari Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: „Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus! Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!“ Bet manna bija koriandra sēklu veidā, un tās spīdums bija kā berillija mirga. Un ļaudis skrēja šurpu un turpu un to salasīja; viņi to samala divu akmeņu starpā vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvu koku eļļas smarža. Un kad nakti pār nometni nokrita rasa, tad nokrita ari manna. Un kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un ari Mozum tā lieta izlikās ļauna. Un Mozus runāja ar to Kungu un sacīja: „Kāpēc Tu savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis tavās acis žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem? Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai ari es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: „Nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem?“ Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud, manā priekšā sacīdami: „Dod mums ēst gaļu!“ „Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! Un ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, es labāk esmu tad beigts, ja es tikai esmu atradis žēlastību tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt savu nelaimi!“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi. Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes. Bet tautai saki: Dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat priekš tā Kunga ausim gaudušies, sacīdami: „Kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē!“ —Tāpēc tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit. Jus to neēdīsit vienu nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz ari divdesmit dienas, Nē, bet veselu mēnesi, kamēr tā jums izies cauri jūsu nāsīm un galīgi apniks, tāpēc ka jūs to Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: „Kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?“ Un Mozus sacīja: „Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos, bet Tu esi sacījis: „Es tiem došu gaļu, un tie to ēdis veselu mēnesi!“ „Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?“ Bet pats tas Kungs sacīja Mozum: „Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies mani vārdi, vai ne!“ Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij. Un tas Kungs nonāca mākoni un uz to runāja un ņēma no gara, kas bija viņa, un lika to septiņdesmit vecajos, un notikās, kad gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet ne vienmēr tie tā darīja. Bet divi viri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra—Medads; un ari viņos palika gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: „Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!“ Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaune-kļiem, atbildēja un sacīja: „Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!“ Tad Mozus tam atbildēja: „Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut tas Kungs savu garu pār viņiem visiem dotu!“ Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē. Tad cēlās tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūfas, izklaidus pāri nometnei, paipalas, šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes. Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homēras; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt. Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms kā tā bija apēsta, kad tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc tās vietas vārdu nosauca Kibrot-Taāvas—kārības kapenes, jo tur viņi apraka kārigos ļaudis. Bet no Kibrot-Taāvas—kārības kapenēm, —tauta devās ceļā uz Hacerotu, un tie apmetās Hacerotā. Tad Mirjama un Arons cēla iebildumus pret Mozu aitiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu aitiopieti bija apņēmis par sievu. Un tie kurnēja: „Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?“ Un tas Kungs to dzirdēja; bet šis vīrs, Mozus, bija ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes. Tad tas Kungs negaidot sacīja Mozum, Aronam un Mirjamai: „Iznāciet ārā jūs trīs kopā pie saiešanas telts!“ Un viņi visi trīs kopā iznāca ārā. Tad tas Kungs nonāca mākoņa stabā, un Viņš stāvēja saiešanas telts durvis; un Viņš sauca Aronu un Mirjamu, un abi iznāca ārā. Un tas Kungs sacīja: „Klausiet tagad manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos. Tāds nav mans kalps Mozus, kas visā manā namā ir uzticams; Vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām, ne ar mīklām, bet redzēdams viņš ir redzējis tā Kunga vaigu; kādēļ jūs nebīstaties runāt pret manu kalpu Mozu?“ Un tas Kungs iekaisa savās dusmās pret tiem un aizgāja no viņiem. Bet kad mākonis atstājās nost no telts durvīm, tad, redzi, Mirjama bija kļuvusi spitālīga kā sniegs; un kad Arons pagriezās pret Mirjamu, tad, redzi, tā bija kļuvusi spitālīga. Tad Arons sarija Mozum: „Mans pavēlniek, nepieskaiti, lūdzams, mums mūsu grēkus, ko mēs alodamies esam izdarījuši un ar ko esam apgrēkojušies! Lai viņa, Mirjama, nav kā tāds, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam viņa miesa jau ir pa pusei saēsta!“ Tad Mozus brēca, lūgdamies uz to Kungu, un sarija: „Ak Dievs, lūdzu dziedini viņu atkal!“ ra 364 litri. Un tas Kungs atbildēja Mozum: „Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septi-ņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet.“ Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal tikusi uzņemta tās pulkā. Bet pēc tam tauta atstāja Hacerotu un apmetās Pāranas tuksnesi. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; pa vienam vīram no viņu ciltstēvu ģimenēm, un izsūti tos, bet viņiem visiem ir jābūt virsaišiem.“ Tad Mozus tos izsūtīja pēc tā Kunga pavēles no Pāranas tuksneša; visi šie vīri bija Israēla bērnu vadītāji. Un šie ir viņu vārdi: no Rūbena cilts—Samua, Zakura dēls; No Simeona cilts—Safats, Horija dēls; No Jūdas cilts—Kālebs, Jefunnas dēls; No Isašara cilts—īgals, Jāzepa dēls; No Ēfraima cilts—Hozejs, Nūna dēls; No Benjamīna cilts—Paltijs, Rapuas dēls; No Zebulona cilts—Gadiēls, Sodija dēls; No Jāzepa cilts, tas ir no Manases cilts, —Gadijs, Sūsija dēls; No Dana cilts—Amiēls, Gemalija dēls; No Ašera cilts—Seturs, Michaēla dēls; No Naftaļa cilts—Nachbijs, Vapsija dēls; No Gada cilts—Geuēls, Machija dēls. Sie ir to vīru vārdi, ko Mozus izsūtīja izlūkot zemi. Un Mozus nosauca Hozeju, Nūna dēlu, vārdā Jozua. Un Mozus tos izsūtīja izlūkot Kānaāna zemi, un viņš tiem sacīja: „Ejiet no šejienes uz Negebu—dienvidus apgabalu—un tad virzieties augšup uz kalniem; Un tad apskatiet, kāda tā zeme un kādi tās iedzīvotāji, vai tā tauta ir stipra, vai vāja; vai to ir maz, vai to ir daudz; Un kāda ir pati tā zeme, kūpi tie dzīvo, vai tā ir laba, vai tā ir nederīga, un kādas tur ir pilsētas, kupās tie dzīvo, vai tie dzīvo atklātās nometnēs, vai mūriem nocietinātās stiprās pilīs; Un kāda zemes augsne—vai trekna, vai liesa, vai tur ir atrodami koki, vai ne. Esiet droši un paņemiet sev līdzi ari ko no zemes augļiem!“ Bija pirmo vīnogu laiks. Un tie aizgāja un izlūkodami klīda no Cina tuksneša līdz Rehobai ceļā uz Hamatu. Un tie iegāja Negebā un devās no turienes uz Hebronu, un tur mita Ahimans, Sešijs un Talmajs, Anaka bērni. Bet Hebronas pilsēta bija celta septiņus gadus pirms Coānas Ēģiptes zemē. Un tie nonāca līdz Eškolas upei un tur nogrieza vienu vīnogulāja stīgu ar vīnogu ķekaru, un to nesa divi, uzvēruši uz nesamās kārts, tāpat arī granātu ābolus un vīģes. Šī vieta tika nosaukta Eškolas ieleja pēc tā vīna ķekara, ko Israēla bērni te nogrieza. Un tie griezās atpakaļ no zemes izlūkošanas pēc četrdesmit dienām. Un tie nāca un gāja pie Mozus un pie Arona un pie visas Israēla bērnu draudzes Pāranas tuksnesī—Kadešā, un tie atnesa viņam un visai draudzei vēstījumu un rādīja arī viņiem tās zemes augļus. Un viņi tam izstāstīja un sacīja: „Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi, —tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi. Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tan! zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas; un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. Un Negebā dzīvo amalekieši, bet kalnos dzīvo hetieši, jebusieši un amorieši, bet kānaānieši dzīvo pie jūras un Jardānas krastos.“ Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: „Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!“ Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: „Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.“ Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: „Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri milzīgā augumā; Un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.“ Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Aronu, un visa draudze viņiem pārmeta: „Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī! Un kāpēc tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?“ Un tie runāja cits uz citu: „Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!“ Tad Mozus un Arons nokrita uz savu vaigu pie zemes visas saaicinātās Israēla bērnu draudzes priekšā. Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem saplēsa savas drēbes, Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: „Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kufā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!“ Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis? Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!“ Bet Mozus sacīja tam Kungam: „Ēģiptieši ir dzirdējuši, ka Tu ar savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus, Un ir to sacījuši šīs zemes iedzī-votājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, —ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu eji viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī. Un ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, —tad pagānu tautas, kas tavu slavu dzirdēju-šas, sacītu: „Tāpēc, ka tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī!“ „Bet nedari tā, liec savam spēkam augt, ak Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams: „Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“ — Tā piedod, —lūdzams, šās tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!“ Un tas Kungs sacīja: „Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis. Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, tā Kunga godība piepildīs visu zemi; Visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godību un manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij, Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt! Bet savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos; Bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rītu griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!“ Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam, teikdams: „Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret mani. Saki tiem: „Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs, —„Es tā jums darīšu, kā jūs manās ausīs esat runājuši! Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem pēc jūsu pašu saskaita, tas ir tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši. Jums nebūs ieiet tanī zemē, par kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam. Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu, —tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši; Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī, Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklo dzīšanos, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī. Pēc četrdesmit dienu skaita, —tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi, —ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos! Es esmu tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir sazinājušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie ari mirs!“ Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei, Šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē tā Kunga priekšā. Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi. Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās. Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: „Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, no kurienes tas Kungs ir sacījis, ka mēs esam grēkojuši.“ Bet Mozus sacīja: „Kāpēc jūs šādā kārtā pārkāpjat tā Kunga pavēles? —Tas jums neizdosies! Neejiet uz augšu, jo tas Kungs nav jusū vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, Jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no tā Kunga atkāpušies, tāpēc tas Kungs nav vairs jūsu vidū!“ Un toruēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes. Tad amalekieši un kānaānieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams: Kad jūs nonāksit tanī zemē, ko Es jums gribu dot, lai jūs tur dzīvotu, Un jūs sataisīsit ziedojumu tam Kungam, vai nu dedzināmo, vai kaujamo upuri, lai izpildītu kādu solījumu, vai nu atnesot to labprātīgi, vai arī atnesot noteikta svētku laikā, —no liellopiem vai no sīklopiem—upuri, kas sagatavots tam Kungam par patīkamu smaržu, Tad tam, kas savu upuri pienes tam Kungam, būs upurēt par ēdamo upuri vienu desmito daļu ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar ceturtdaļu hina eļļas, Un arī ceturtdaļu hina vīna slakāmam upurim, kas sagatavots vai nu dedzināmam, vai kaujamam upurim pie ikviena upurējamā jēra. Vai kad tiek upurēts auns, tad tev būs sagatavot ēdamo upuri no divām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar trešdaļu hina eļļas. Un vīnu dzejramam upurim, trešo daļu hma, būs tev upurēt par saldu smaržu tam Kungam. Bet ja tu gribi sagatavot jaunu vērsi dedzināmam upurim vai kaujamam upurim, lai pildītu kādu īpašu solījumu, vai ari kā pateicības upuri tam Kungam, Tad pienes klāt pie jaunā vērša ari ēdamo upuri no trijām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar pus hina ellas, Un upurē vīnu kā dzeramo upuri, pus hina, kopa ar uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam. Tā ir ļādara ar ikvienu vērsi vai ikvienu aunu, tāpat arī ar ikvienu aitu vai kazlēnu. Cik lielu skaitu jūs sagatavojat, tāpat dariet, atbilstoši to skaitam. Ikvienam iedzimtam būs šādā veidā darīt, ja tas vēlas pienest uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam. Bet ja kāds svešinieks piemīt jūsu vidū, vai kāds dzīvo kopā ar jūsu pēcnācējiem, un ja tas grib nest uguns upuri par saldu smaržu tam Kungam, tad lai viņš to sagatavo tāpat, kā jūs to darāt. Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū; tas lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu ciltīm: tādi paši, kādi jūs esat, ir arī svešinieki tā Kunga priekšā. Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un arī svešiniekam, kas pie jums piedzīvo.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Saki Israēla bērniem, tiem teikdams: Kad jūs nonāksit tai zemē, uz kurieni Es jūs vedīšu, Un kad jūs ēdīsit tās zemes maizi, jums jāziedo tam Kungam paceļamais upuris. Savu skrotēto miltu pirmo rausi kā cepumu nolieciet par paceļamo upuri, itin kā jūs to dotu no klonā izkultiem graudiem, tā jums būs to upurēt. No saviem skrotēto miltu pirmajiem dodiet tam Kungam paceļamo upuri uz cilšu ciltīm. Bet ja jūs būsit vāji un nepildīsit visus šos baušļus, ko tas Kungs devis Mozum, Itin visu to, ko tas Kungs ar Mozus starpniecību ir pavēlējis, no tās dienas, kad tas Kungs to pavēlējis un tā tālāk turpinoties līdz jūsu pēcnācēju ciltīm, Tad, ja tas ir noticis netīšām, draudzei nezinot, tad lai visa draudze upurē jaunu vērsi kā dedzināmo upuri par saldu smaržu tam Kungam kopā ar ēdamo upuri un dzeramo upuri, kā pienākas pēc priekšrakstiem, un lai dod āzi grēku upurim. Un priesteris lai salīdzina visu Israēla bērnu draudzi, tad viņiem tiks piedots, jo vājuma vaina vien tā ir bijusi un netīši grēkots. Tāpēc lai tie nes savu upuri, tas ir uguns upuri tam Kungam un savu grēku upuri tā Kunga priekšā savu vājumā izdarīto grēku dēļ. Tad visai Israēla bērnu draudzei un arī svešiniekam, kas jūsu vidū piemājo, tiks piedots, tāpēc ka visai tautai tas grēks noticis vājumā. Un ja tikai viena vienīga dvēsele ir apgrēkojusies vājumā, tad lai tā pieved gadu vecu kazu grēku upurim. Un priesteris lai salīdzinās šīs dzīvās dvēseles labad, kas izdarījusi savā vājībā netīšu grēku tā Kunga priekšā; tas lai to salīdzina, tad lai viņai tiek piedots. Ikvienam, kas ir piedzimis kā Israēla bērns, un tam svešiniekam, kas jūsu starpā dzīvo, lai ir vienādi bauslības noteikumi, ja kāds netīšām apgrēkojas. Bet tai dvēselai, kas to dara ar paceltu roku, vai tas ir jūsu vidū dzimu-šais, vai svešinieks no jūsu vidus, —tāds ir zaimotājs tā Kunga priekšā, un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas, Jo tā ir nicinājusi tā Kunga vārdu un pulgojusi viņa bauslību; ar izdeldēšanu tā dvēsele lai pavisam top izdeldēta, un viņas noziegums paliek uz tās!“ Kad Israēla bērni bija tuksnesī, tad viņi sastapa kādu vīru sabata dienā lasām malku. Un tie, kas viņu atrada malku lasām, to atveda pie Mozus un Arona un pie visas draudzes Un to ielika apcietinājumā, jo nebija īpaši pateikts, kas ar tādu jādara. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Mirtin ir šim vīram jāmirst lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem ārpus nometnes!“ Tad visa draudze viņu izveda ārā aiz nometnes un nomētāja ar akmeņiem, ka tas nomira, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Saki Israēla bērniem, tiem piekodinādams, lai tie sev taisa pušķus drēbju stūļros uz cilšu ciltīm un lai pieliek pie pušķu stūriem zilu auklu. Un tos pušķus jums būs tādēļ nest, lai jūs, tos redzēdami, pieminētu visus tā Kunga baušļus un tos izpildītu un jūs nestaigātu sava paša sirdsprāta vadīti un nesekotu savu pašu acīm, kas netikli iekāro cita Dētas, Lai jūs pieminētu un pildītu visus manus bauslības noteikumus, un jūs būtu svēti savam Dievam: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, —lai Es jums būtu par Dievu, —Es tas Kungs, jūsu Dievs!“ — Bet Levija dēla Kehata dēla Icehara dēls Korachs ņēma Dātanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, un Onu, Peleta dēlu, no Rūbena cilts, Un sacēlās pret Mozu līdz ar divi simti piecdesmit vīriem no Israēla bērnu vidus, kas visi bija draudzes virsaiši, sapulču izziņotāji, vīri ar slaveniem vārdiem. Un tie sapulcējās sanāksmē, kas bija vērsta pret Mozu un pret Aronu, un tiem sacīja: „Lai nu jums pietiek! Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?“ Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita ar seju pie zemes; Un viņš runāja ar Korachu un visu tā baru, teikdams: „Rītu agri, tad tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder un cik ir svētu un kas var viņam tuvoties; un kūpi Viņš sev izveies, tas varēs Viņam tuvoties. Dariet tā: Korachs ar savu pulku, —ņemiet sev kvēpināmos traukus, Un ritu tajos ielieciet uguni, un tur virsū uzlieciet kvēpināmās zāles tam Kungam, un kupa tas Kungs izraudzīs, tas ir svēts! Un nu, lai jums ir gana, jums Levija dēliem!“ Un Mozus sacīja Koracham: „Levija dēli, uzklausiet mani! Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos, lai piedalītos tā Kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā, to pārvaldīdami? Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie sevis tuvu nākt; un nu jūs pat meklējat sev priestera amatu? Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu baru, lai saceltos pret to Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?“ Un Mozus pavēlēja ataicināt Dātanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, bet tie sacīja: „Mēs nenāksim! Vai tad nepietiek, ka tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī? Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku? Tu mūs, patiesi, neesi ievedis zemē, kurā piens un medus pāri plūst, nedz arī mums devis iemantot laukus vai vīna kalnus, —vai tu šeit gribi tautai smiltis acīs kaisīt? —Nē! Mēs neiesim!“ Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja tam Kungam: „Neuzlūko viņu dāvanu upurus! Pat ne ēzeli es neesmu no viņiem ņēmis, un nevienam es neesmu no tiem ko ļauna darījis!“ Un Mozus sacīja Koracham: „Tu un viss tavs pulks nāciet rītu un nostā-jieties tā Kunga priekšā, tu, viņi un arī Ārons. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un lieciet tur iekšā kvēpināmās zāles un nesiet ikviens savu trauku tā Kunga priekšā, pavisam divi simti piecdesmit ogļu tvertnes, un arī tu, Āron, ikviens ar savu kvēpināmo trauku!“ Tad tie ikviens ņēma savu ogļu trauku un iededzināja tanī uguni un tam virsū uzlika kvēpināmo, un tie nostājās saiešanas telts durvīs, —tāpat arī Mozus un Ārons. Un Korachs, visus saukdams, sapulcināja pret viņiem visu draudzi pie saiešanas telts durvīm. Tad tā Kunga godība atklājās visai draudzei, Un tas Kungs runāja ar Mozu un Āronu, sacīdams: „Atdalieties nost no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!“ Bet tie krita pie zemes uz sava vaiga un lūdzās: „Ak Dievs! Tu Kungs, kas Tu esi gars, —gars visās miesās, —ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa tauta?“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz draudzi un saki sekojošo: „Atkāpieties visapkārt nost no Koracha, Dātana un Abirāma dzīvokļiem!“ Tad Mozus piecēlās un piegāja pie Dātana un Abirāma, un viņam sekoja Israēla vecaji. Un viņš sacīja draudzei, teikdams: „Atkāpieties nost no šo bezdievīgo vīru teltīm un nepieskarieties ne pie kā, kas viņiem pieder, lai arī jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ!“ Un tie visapkārt atkāpās nost no Koracha, Dātana un Abirāma dzīvo-kļiem, bet Dātans un Abirāms bija iznākuši savu telšu durvīs līdz ar savām sievām un saviem lieliem un maziem bērniem. Un Mozus sacīja: „Ar šo pašu jūs atzīsit, ka tas Kungs ir mani sūtījis, lai es visus šos darbus padarītu, un ne no mana paša sirdsprāta: Ja šie te mirs cilvēciskā nāvē, kā mirst visi cilvēki, un tiks piemeklēti tikai ar cilvēciskiem piemeklējumiem, tad tas Kungs mani nav sūtījis; Bet ja tas Kungs ko jaunu rādīs, ko Viņš vēl līdz šim nav rādījis, un zeme atvērs savu muti, un tā tos apris līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, —tad tikai ar šo jūs atzīsit, ka šie vīri ir to Kungu nicinājuši!“ Un tad notikās, ka tiklīdz viņš šos vārdus bija pabeidzis runāt, tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās, Un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koracha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem. Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no sasauktās draudzes vidus. Bet viss Israēls, kas bija viņiem visapkārt, bēga, viņiem brēcot, jo tie domāja, ka tikai arī mūs neaprij zeme! Un no tā Kunga izgāja uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Saki Ēleāzaram, priestera Ārona dēlam, lai viņš liek pacelt ogļu traukus no deguma vietas un uguni izkliedē, jo tie ir svēti trauki. Un šos ogļu traukus no tiem cilvēkiem, kas paši bija apgrēkojušies pret savu dvēseli, lai izkaļ skārda plāksnēs, un lai ar tām pārvelk altāri, jo tie bija savā reizē atnesti tā Kunga priekšā un tie tika svētīti, —lai tie ir par zīmi Israēla bērniem.“ Tad priesteris Ēleāzars ņēma vara ogļu traukus, ko sadegušie bija atnesuši, un izkala plāksnēs, lai ar tām apklātu altāri. Tā bija piemiņas liecība bērniem, lai nepielaistu nevienu svešu cilvēku, kas nav no Ārona pēcnācējiem, upurēt kvēpināmo upuri tā Kunga priekšā, lai nenotiktu tā, kā Koracham un tā pulkam notika, tieši kā tas Kungs tam ar Mozus starpniecību jau arī bija pateicis. Bet nākošā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu, sacīdami: „Jūs esat likuši iet bojā tā Kunga tautai!“ Un kad draudze sapulcējās pret Mozu un Āronu, tad tie pagriezās pret saiešanas telti, un redzi, mākonis to apklāja, un tā Kunga godība atklājās. Tad Mozus un Ārons nogāja saiešanas telts priekšā, Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Pavirzies nost no šīs ļaunās draudzes, jo Es gribu tos acumirklī aprīt!“ Tad tie krita uz savu vaigu. Un Mozus sacīja Āronam: „Ņem kvēpināmo trauku un iededz tanī no altāra uguni, un tam pāri uzliec kvēpi-nāmo vīrāku, un ej steigšus draudzes vidū, lai tās labad salīdzinātos, jo no tā Kunga paša ir jau izgājušas dusmas, un sods ir iesācies!“ Un Ārons to ņēma, kā Mozus viņam bija sacījis, un skrēja sasauktās draudzes vidū, bet redzi, —sods jau bija tautā iesācies. Un viņš uzlika vīrāku un salīdzināja tautu. Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem; tad miršana mitējās. Bet mirušo, kas mira šinī sērgā, bija četrpadsmit tūkstoši septiņi simti bez tiem, kas Koracha dēļ bija miruši. Un Ārons atgriezās pie Mozus saiešanas telts durvīs, bet miršana iz-beidzās. Un tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Saki Israēla bērniem un ņem no viņiem no katra ciltstēva nama vienu zizli, tā tad no visiem ciltstēvu ģimeņu vecākajiem divpadsmit zižļus, un raksti ikkatra vārdu uz viņa zižļa, Bet Ārona vārdu raksti uz Levija cilts zižļa, jo, raugoties pēc cilts vecākiem, tā ir viena cilts. Un novieto tos saiešanas teltī Liecības priekšā, tur, kur Es mēdzu jums atklāties. Un tad lai notiek tā: kuju Es sev izvēlēšu, tā vira zizlis zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu žēlošanos manā priekšā, ar ko tie pastāvīgi vēršas pret jums.“ Kad nu Mozus to sacīja Israēla bērniem, tad visi viņu vecākie deva tam pa zizlim tā, ka no katra ciltstēva ģints vecākais deva vienu zizli, —pavisam div-padsmit zižļus, un to vidū bija arī Ārona zizlis. Un Mozus nolika zižļus saiešanas teltī tā Kunga priekšā. Un nākošā dienā, kad Mozus iegāja Liecības teltī, tad, redzi, Arona zizlis, no Levija nama, zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un nesa mandeles. Un Mozus iznesa visus zižļus, kas bija novietoti tā Kunga priekšā, ārā Israēla bērniem, un tie visi to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Nes atpakaļ Arona zizli Liecības mājoklī bauslības plākšņu priekšā; to paglabā par zīmi stūrgalvīgiem pēctečiem; tā tev šo kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, jo citādi viņiem ir jāmirst.“ Un Mozus tā izdarīja, kā tas Kungs viņam to bija pavēlējis; tā viņš izdarīja. Tad Israēla bērni sacīja Mozum, teikdami: „Redzi, mēs nonīkstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā! Ikvienam, kas tuvojas tā Kunga mājoklim, tam jāmirst! Vai tad mums patiesi nolemts iet bojā?“ Un tas Kungs sacīja Aronam: „Tu un tavi dēli un līdz ar tevi tava ciltstēva dzimta lai nes svētnīcas noziegumus, un tev un taviem dēliem ir jāatbild par priestera amata pārkāpumiem. Un kopa ar tevi ari tavi brāļi—Levija cilts un tava ciltstēva atvase lai nāk un kopā ar tevi kalpo un veic godam šo amatu, tev kalpodami, bet tev un tavējiem jābūt saiešanas telts priekšgalā. Un lai tie klausa taviem amata noteikumiem un lai pilda visus telts apkopšanas noteikumus, bet vienīgi pie svētiem rīkiem un pie altāra gan lai nenāk, lai nemirst ne viņi, ne arī jūs. Bet tie lai tev pievienojas, un lai ievēro saiešanas telts amata noteikumus visos telts apkopšanas darbos, un neviens svešinieks lai jums netuvojas. Tad nu ievērojiet saiešanas telts noteikumus, kas ir svēti, un altāra nolikumus, lai vairs nenāk sods pār Israēla bērniem. Jo redzi, Es pats esmu jūsu brāļus, Ievītus, izraudzījis no Israēla bērnu vidus, tie ir īpaša dāvana, kas nesta tam Kungam, lai viņi kalpotu saiešanas telts darbos. Bet tev un taviem dēliem līdz ar tevi būs kopt savu priestera amatu visās altāra lietās un iekšpusē aiz priekškara, un tur kalpojiet savu kalpošanu. Es jums dodu priestera amatu kā dāvanu, bet svešinieks ja tuvojas, tad viņam jāmirst.“ Un tas Kungs sacīja Āronam: „Un redzi, Es tev esmu nodevis savu paceļamo upuru tiesu; no visām Israēla bērnu dāvanām Es to esmu tev nodevis par pienācīgu devu un tāpat arī taviem dēliem, —tas ir mūžīgs nolikums. Šī lai ir tava daļa no tik tiešām svētām dāvanām, cik tālu tās netiek ugunī sadedzinātas, ko pienes ikkatra dāvinājuma veidā no visiem ēdamiem upuriem, no visiem grēku upuriem un no visiem viņu vainas izpirkšanas upu-riem, ko viņi Man atlicina; šis lai ir tev un taviem dēliem tik tiešām svēts nolikums. Īsteni svētā vietā tev tas ir jāēd, visi, kas no vīriešu kārtas, lai ēd, —tas lai tev ir svēts. Un tas lai tev pienākas no viņu dāvanām kā paceļamais upuris no visiem Israēla bērnu līgojamiem upuriem, to Es esmu devis tev un taviem dēliem un tavām meitām, kas ir pie tevis, —tāds lai ir mūžīgs nolikums; ikviens, kas tavā namā ir šķīsts, lai to ēd. To vislabāko tiesu no šī gada eļjas un to vislabāko no svaigās vīna sulas un no labības, —viņu pirmajos upurus, ko tiem būs tam Kungam dot, to Es tev nododu. Visus viņu zemes pirmienākušos augļus, ko viņiem būs nest tam Kungam, tie lai ir tavi; ikviens, kas tavā namā šķīsts, lai tos ēd. Viss, kas Israēlā ir dāvinājums Dievam, lai tev pieder. Viss, kas kā pirmais atpleš mātes miesas, pirmais no ikvienām miesām, kas tam Kungam ir pievestas, vai cilvēku, vai lopu, tas lai tev pieder; tikai cilvēku pirmdzimušos lai pirktin izpērk, un tāpat arī nešķīsto dzīvnieku pirmmetumi ir jāatpērk. Kas nu tos izpērk, tas lai tos izpērk vienu mēnesi vecus un lai maksā pēc tava sprieduma naudā piecus seķeļus pēc svētnīcas seķeļu svara, kuram ir desmit gēras. Bet pirmatnestais vērsis vai auns, vai āzis, lai netiek izpirkti, jo tie ir svēti: viņu asinis tev būs slacīt uz altāra, un viņu taukus tev būs iededzināt par uguns upuri, par saldu smaržu tam Kungam. Un viņu gaļa lai pienākas tev, tāpat kā līgojamā upura krūts gabals un labais plecis lai pieder tev. Visus svētos paceļamos upurus, ko Israēla bērni tam Kungam pienes, tos Es tev nododu un arī taviem dēliem un tavām meitām, kuras pie tevis, —tāds lai ir mūžīgs nolikums. Šī ir mūžīgā sāls derība tā Kunga priekšā tiklab tev, kā arī taviem pēcnācējiem kopā ar tevi!“ Un tas Kungs sacīja Aronam: „Viņu zemē tev nebūs īpašuma, un viņu vidū lai tev nav īpašas tiesas; bet Es esmu tavs īpašums un tava daļa Israēla vidū! Bet redzi, Levija bērniem Es esmu nodevis Israēlā visas desmitās daļas tiesas par īpašumu un par viņu īpašo tiesu to darbu dēļ, ar ko tie kalpo, apkopdami saiešanas telti. Bet Israēla bērni paši nedrīkst tuvoties saiešanas teltij, lai tie neuzņemtos grēku un neminu. Bet Ievītiem ir jāveic saiešanas telts apkopšanas darbi, un tiem ir jānes atbildība; tāds ir mūžīgs nolikums uz jūsu cilšu ciltīm. Bet Israēla vidū tiem nav mantojama īpašuma, Jo desmitās daļas no Israēla bērniem, ko tie upurē tam Kungam par paceļamo upuri, Es esmu devis Ievītiem par iegūstamu īpašumu, tādēļ Es esmu uz tiem sacījis: „Israēla bērnu vidū neiegūstiet mantojamu īpašumu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Bet Ievītiem saki, tiem teikdams: Kad nu jūs būsit saņēmuši no Israēla bērniem desmito tiesu, ko Es jums esmu novēlējis par daļu no viņiem, tad no tās desmitās, kas ir kļuvusi jūsu īpašums, paceliet no desmitā desmito daļu tam Kungam pretim par paceļamo upuri no sevis. Un tas upuris tiks jums pieskaitīts par paceļamo upuri, itin kā jūs būtu devuši upuri—labību no sava klona vai it kā pāri plūstošu vīnu no saviem vīna spaidiem. Un tādā kārtā arī jūs būsit pacēluši paceļamo upuri tam Kungam no visām jūsu desmitām tiesām, ko jūs būsit saņēmuši no Israēla bērniem, un jūs no tām būsit devuši paceļamo upuri tam Kungam ar priestera Arona palīdzību. Un no visām savām dāvanām paceliet paceļamo upuri tam Kungam, no vislabākā to labāko, kā svētītu tiesu no jums. — Vēl saki viņiem: „Kad nu jūs visu to labāko no savām devām upurējat, tad tas tiks pieskaitīts Ievītiem, it kā tie paši būtu nodevuši ražu no klona un iegūto sulu no vīna spaidiem. Un ēdiet to ikvienā vietā, jūs un jūsu ģimenes, jo tā ir jūsu alga, tā ir jūsu īpaša tiesa par jūsu kalpošanu saiešanas teltī. Un jūs sev neuzliksit nekādu grēku, ja jūs no tā, kas jums ir, to visla-bāko nodosit par paceļamo upuri; tā jūs Israēla svētumu nebūsit apgānījuši, un jums tādēļ nebūs jāmirst.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu un ar Aronu, teikdams. „Šis ir bauslības nolikums, ko kā pavēli deva tas Kungs, kad Viņš teica: Saki Israēla bērniem, ka tiem tev jāpieved sarkana govs, kas bez vainas, kurai nav nekādas kaites, uz kuras jūgs vēl nav bijis likts. Un jums tā jānodod priesterim Eleāzaram, un tā ir jāizved ārā no nometnes un viņa acu priekšā jānokauj. Un priesteris Ēleāzars lai ņem ar savu pirkstu no govs asinīm, un viņš lai slaka tās asinis septiņas reizes pret saiešanas telts priekšu. Un tad lai viņš liek govi sadedzināt savā priekšā: viņas ādu, viņas gaļu, viņas asinis, visa, kopā ar tās zarnu saturu, tā ir sadedzināma. Un priesteris lai ņem ciedru koka gabalu, īzapu un karmezīna šķetinātu diegu un lai to visu uzmet uz degošās govs. Un tad lai priesteris mazgā savas drēbes, un lai pats mazgā savu miesu ūdenī; pēc tam viņš drīkst iet nometnē, bet tas ir nešķīsts līdz vakaram. Un arī tam, kas to ir sadedzinājis, ir jāmazgā savas drēbes ūdenī un jāmazgā sava miesa ūdenī, arī tas ir nešķīsts līdz vakaram. Tad šķīstam vīram ir kopā jāsaņem govs pelni un tie jānovieto ārpus nometnes šķīstā vietā, un lai tie noder Israēla bērnu draudzei īpašam nolūkam, —šķīstīšanās ūdenim, jo tas ir grēku upuris. Un tas, kas saņēmis govs pelnus, lai mazgā savas drēbes un lai ir nešķīsts līdz vakaram.“ — „Un šāds lai ir mūžīgs likums Israēla bērniem, un ari svešiniekiem, kas mīt jūsu vidū: Kas aizkar mironi, kāda miruša cilvēka miesas, tam būs būt nešķīstam septiņas dienas. Trešajā un septītajā dienā viņam ar šo ūdeni ir jāšķīstās, tad viņš kļūs šķīsts, bet ja viņš trešajā un septītajā dienā nešķīstās, tad viņš nebūs šķīsts. Ikviens, kas pieskāries miruša cilvēka nedzīvam ķermenim un nav no sava grēka atbrīvojies, tas aptraipa tā Kunga mājokli, un tādu dvēseli lai izdeldē no Israēla; tāpēc ka tam pāri nav slacīts šķīstīšanās ūdens, viņš ir nešķīsts, un vēl joprojām nešķīstība ir uz viņa.“ „Bet šādi ir nolikumi par cilvēku, ja tas mirst pats savā teltī. Ikviens, kas ienāk tādā teltī, un ikviens kas tanī atrodas, ir nešķīsts septiņas dienas. Un visi trauki, kas ir vaļā, un kam nav vāka virsū, ir nešķīsti. Un ikviens, kas laukā kādam pieskaras, kas ar zobenu nokauts vai kas pats ir miris, tāpat, kas aizkāris cilvēka ģindeni vai arī kapu, tas ir nešķīsts septiņas dienas. Un tad nešķīstā vajadzībām viņiem jāņem no sadedzinātā grēku upura pelniem un uz tiem traukā jāuzlej avota ūdens. Un šķīsts vīrs lai ņem īzapu un to iemērc ūdenī un apslaka telti un visus traukus un visas dzīvās būtnes, kas tanī teltī bijušas, un to, kas aizkāris vai kaulus, vai kādu nonāvētu, vai mirušo, vai kapu. Un šķīstam jāapslaka nešķīstais trešajā un septītajā dienā, un tas ir jāšķīsta no grēkiem septītajā dienā, un tad lai viņš mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī, un viņš vakarā būs šķīsts. Bet tas vīrs, kas ir kļuvis nešķīsts un negrib šķīstīties no saviem grēkiem, tā dvēsele lai tiek izdeldēta no sasauktās draudzes vidus; jo viņš ir tā Kunga svēto mājokli apgānījis, neslakot pār sevi šķīstīšanās ūdeni, viņš ir nešķīsts. Un tas lai ir viņiem mūžīgs nolikums, ka tas, kas slacījis šķīstīšanās ūdeni, lai arī mazgā savas drēbes; bet kas pieskaras šķīstīšanās ūdenim, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Un viss, ko nešķīstais aizkar, kļūst nešķists, un tāpat ikviens, kas viņu aizkaŗ, tas ir nešķīsts līdz vakaram.“ Un visa Israēla bērnu draudze nonāca pirmajā mēnesī Cina tuksnesī, un tauta apmetās Kadešā, un Mirjama tur ari nomira, un tur viņa tika aprakta. Un tur nebija draudzei ūdens; tad tie sacēlās pret Mozu un Aronu. Un tauta cēla ķildu pret Mozu, un tie sacīja, teikdami: „Kaut ari mēs būtu bojā gājuši, kad mūsu brāļi gāja bojā tā Kunga priekšā! Un kāpēc jūs esat veduši tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem še jānobeidzas? Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku nedz vīna koku vai granātābolu koku vieta, te pat nav ūdens, ko dzert!“ Tad Mozus un Arons aizgāja no draudzes pie saiešanas telts vārtiem un metās uz savu vaigu pie zemes; un tā Kunga godība atklājās viņiem. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Arons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.“ Tad Mozus ņēma zizli no tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Un Mozus un Arons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: „Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?“ Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs ari neieve-dīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!“ Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni cēla nesaskaņu, naidu ar to Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts. Tad Mozus izsūtīja vēstnešus no Kadešas pie Ēdoma ķēniņa pateikt: „Tā saka tavs brālis Israēls: Tu zini visas tās bēdas, kādās mēs atrodamies, Ka mūsu ciltstēvi bija izgājuši uz Ēģipti, ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptē un ka ēģiptieši mums un mūsu senčiem ir ļaunu darījuši. Tad mēs brēcām uz to Kungu, un Viņš paklausīja mūsu balsi un sūtīja eņģeli, un tas mūs izveda no Ēģiptes, un redzi, tā mēs tagad atrodamies Kadešas pilsētā tavā pierobežā. Ļauj mums iziet tavai zemei cauri! Mēs neiesim pa tīrumiem nedz arī pa vīna kalniem, mēs nedzersim ūdeni no akām, kas ir izraktas; mēs iesim tikai pa lielceļu, kas ir ķēniņa ceļš, un mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, tiekāms būsim izgājuši cauri tavam robežapgabalam.“ Bet ēdomietis atbildēja: „Mēs tev neļausim iziet caur mūsu robežām, citādi es tev iziešu pretim ar zobenu.“ Tad Israēla bērni viņam vēstīja: „Mēs iesim pa ceļa uzbērumu, un ja mēs vai mūsu lopi dzersim no tava ūdens, tad mēs par to dosim pietiekamu samaksu; mēs cita nekā negribam, kā kājām iziet caur tavu zemi.“ Bet viņš sacīja: „Tev nebūs doties manai zemei cauri!“ Un ēdomietis izgāja viņiem pretim ar lielu pulku un ar stipru apbruņojumu. Un tā ēdomietis liedza Israēlam atļauju šķērsot viņa robežas, un Israēls novirzījās sāņus. Un tie aizgāja no Kadešas, un visa Israēla bērnu draudze nonāca pie Hora kalna. Tad tas Kungs sacīja Mozum un Aronam pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, teikdams: „Aronam jātiek piepulcinātam pie saviem tēviem, jo viņš neieies tanī zemē, ko Es došu Israēla bērniem, tādēļ ka jūs neesat man klausījuši pie Meribas ūdeņiem. Ņem Aronu un viņa dēlu Ēleāzaru un ved tos Hora kalnā. Tur novelc Aronam viņa drēbes un uzvelc tās viņa dēlam Ēleāzaram, jo Arons tur tiks piepulcināts un nomirs.“ Un Mozus darīja, kā tas Kungs viņam bija pavēlējis, un viņi uzkāpa visas tautas acu priekšā Hora kalnā. Un tur Mozus novilka Aronam viņa drēbes un apvilka tās viņa dēlam Ēleāzaram; un Ārons tur nomira kalna galotnē, bet Mozus un Ēleāzars nokāpa no kalna zemē. Kad nu visa draudze redzēja, ka Arons bija nomiris, tad viss Israēla nams apraudāja Aronu trīsdesmit dienas. Kad nu kānaānietis, Arada zemes ķēniņš, kas dzīvoja pret dienvidiem Negebā, dzirdēja, ka Israēla tauta nāk pa Ataraima ceļu, tas karoja pret Israēlu un aizveda kādus no viņiem gūstā. Tad Israēls deva solījumu tam Kungam, sacīdams: „Ja Tu šo tautu tiešām nodosi manā rokā, tad es viņu pilsētas izpostīšu.“ Un tas Kungs paklausīja Israēla balsi, un Viņš nodeva kānaāniešus viņu rīcībā, un viņi tos izdeldēja ir viņus pašus, ir viņu pilsētas un nosauca tās vietas vārdu Horma. Un tie aizgāja no Hora kalna pa Niedpu jūras ceļu, lai apietu Ēdoma zemi. Ceļā tauta kļuva nepacietīga, Un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: „Kāpēc jūs mūs esat ārā izveduši no Ēģiptes? —Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav ne maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!“ Un tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: „Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret to Kungu un pret tevi; iestājies ar aizlūgumu pie tā Kunga, ka lai Viņš mums atņem tās čūskas!“ Tad arī Mozus aizlūdza par tautu. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Darini sev čūskas attēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.“ Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. Tad Israēla bērni no turienes devās ceļā un apmetās pie Obotas. Un no Obotas tie devās ceļā un apmetās Ije-Ha Abarīmā, kas atrodas iepretim Moābai tuksnesī pret saules lēktu. No turienes tie aizgāja un apmetās pie Zāredas strauta. No turienes tie aizgāja un apmetās savās teltīs šaipus Amonas, kas tuksnesī iztek no amoriešu novadiem; Amona veido Moāba robežas starp moābiešiem un amoriešiem. Tāpēc tā Kunga karu grāmatā teikts: „Tas Kungs karoja pret Vahebu viesulī un pret Amonas upēm, Un pie upju krituma, kas nogriežas uz Aru un aizvijas gar Moāba robežām.“ Un no turienes viņi devās uz Beēru pie tās akas, pie kuras tas Kungs Mozum sacīja: „Sapulcini tautu, Es tiem došu ūdeni.“ Toreiz Israēls dziedāja šādu dziesmu: „Verdi aka, uzdziediet tai! Ak aka, kuru virsaiši rakuši, ko tautas brīvie vīri ar scepteri izrakuši, ar savu kara vadoņa zizli, ar savām kūjām!“ No tuksneša tie aizgāja uz Matanu, Un no Matanas uz Nahaliēlu, un no Nahaliēlas uz Bāmotu. Un no Bāmotas uz ieleju, kas atrodas Moāba līdzenumā pret Pizgas virsotni, kas noraugās uz Jesimonas ieleju. Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Sichona, amoriešu ķēniņa, un sacīja: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs nenogriezīsimies tavā zemē no ceļa un neiesim ne tīrumos, ne vīna kalnos, mēs arī nedzersim tevis izrakto aku ūdeni; mēs turēsimies uz ķēniņa ceļa, kamēr būsim izgājuši cauri tavām robežām.“ Bet Sichons neļāva Israēlam iziet caur savas zemes robežapgabalu un sapulcināja visu savu kara tautu tuksnesī pret Israēlu; un kad Sichons nonāca pie Jachcas, tad tas uzbruka Israēlam. Bet Israēls to sita ar zobena asmeni un ieņēma viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, tas ir līdz amoniešu robe-žām, jo pašu amoniešu robežas bija stipri nocietinātas. Tā Israēls tanī vietā ieņēma visas viņu pilsētas, un Israēls apmetās uz dzīvi visās amoriešu pilsētās—Hešbonā un visos tās apkārtnes ciemos. Jo Hešbona bija amoriešu ķēniņa Sichona pilsēta, bet viņš bija karojis pret agrāko Moāba ķēniņu un bija tam visu viņa zemi atņēmis līdz pat Arnonai. Tāpēc dziesminieki saka: „Nāciet uz Hešbonu, lai Sichona pilsēta tiek uzcelta! Jo uguns ir izlauzusies no Hešbonas, un liesma no Sichona pilsētas; tā ir aprijusi Moāba apgabalu un sadedzinājusi Arnonas virsotņu kungus. Vai tev, Moāb! Jūs, Kemoša tauta, tagad esat nolemti iznīcībai, viņš ir licis būt jūsu dēliem par bēgļiem, bet jūsu meitas viņš ir aizvedis Sichona, amoriešu ķēniņa, gūstā. Un no Hešbonas līdz Dibonai ir iznīkusi Moāba Cerības gaisma, un mēs tos esam vajājuši līdz Nopahai, kas sniedzas līdz Medebai.“ Tā Israēls apmetās amoriešu zemē. Un Mozus izsūtīja izlūkus izpētīt Jāzeru, un tie ieņēma tās ciemus un izdzina amoriešus, kas tur mita. Tad tie nogriezās sāņus un devās kalnup pa Basanas ceļu, bet Ogs, Basanas ķēniņš, izgāja viņiem pretim ar visu savu karotāju saimi, lai ar tiem karota pie Edrejas. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis un visu viņa zemi Es nodošu tavās rokās, un tu darīsi viņam tāpat, kā tu esi darījis Sichonam, amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā.“ Un tie viņu sakāva un viņa dēlus un visu viņa tautu tiktāl, ka pat izbēgušo tiem neatlika, un tie ieņēma viņa zemi. Tad Israēla bērni devās ceļā un apmetās savās teltīs Moāba līdzenumā, viņpus Jardānai, iepretim Jērikai. Kad nu Balaks, Cipora dēls, visu to redzēja, ko Israēls bija amoriešiem nodarījis, Tad moābieši vareni izbijās no tās tautas, jo to bija daudz, un moabiešiem bija bailes no Israēla bērniem. Tāpēc Moābs runāja ar midiāniešu vecajiem: „Nu šie, tur pulkā sanākuši, gan notīrīs tīru visu mūsu apkārtni itin kā vērsis, kas aprij lauka zāli!“ Bet Balaks, Cipora dēls, bija tanī laikā Moāba ķēniņš. Un tas sūtīja vēstnešus pie Bileāma, Beora dēla, uz Petoru pie lielās upes viņa tautas bērnu zemē, lai viņu aicinātu, un sacīja: „Redzi, tur ir tauta, kas iznākusi no Ēģiptes; redzi, tie apklāj zemes virsu un ir apmetušies pret mani. Un tagad, lūdzams, nāc un nolādi man šo tautu, jo tā ir stiprāka nekā es, tad varbūt es varētu tos pieveikt un izdzīt no zemes; jo es zinu, ka tas, ko tu svētī, tas ir svētīts, un ko tu nolādi, tas ir nolādēts.“ Tad moābiešu vecaji un midianiešu vecaji gāja, un zīlnieku alga jau tiem bija rokā, un tie nogāja pie Bileāma un sacīja viņam Balaka vārdus. Tad tas viņiem sacīja: „Palieciet šeit pa nakti, tad es jums došu līdzi vēsti, ko tas Kungs man iedos.“ Un moābiešu vadītāji palika pie Bileāma. Un Dievs nāca pie Biieāma un tam jautāja: „Kas tie tādi par vīriem tur pie tevis?“ Un Bileāms atbildēja Dievam: „Balaks, Cipora dēls, moābiešu ķēniņš, ir tos pie manis sūtījis, un caur viņiem liek man sacīt: „Redzi, tauta ir iznākusi no Ēģiptes un apklāj visu zemes virsu. Tagad nāc, nolādi tos manis labad; varbūt, ka tad es spēšu pret tiem karot un tos izdzīt.“ Tad Dievs sarija Bileāmam: „Tev nebūs iet kopā ar viņiem, un tev nebūs nolādēt šo tautu, jo tā ir svētīta!“ Un no rīta Bileāms agri piecēlās un sacīja Balaka virsaišiem: „Eita atpakaļ uz savu zemi, jo tas Kungs man ir aizliedzis un neļauj iet ar jums.“ Tad cēlās moābiešu virsaiši un nāca pie Balaka un tam pavēstīja: „Bileāms ir atsacījies nākt mums līdz.“ Tad Balaks mēģināja vēl vienu reizi un nosūtīja daudz vairāk un cienī-jamākus virsaišus nekā tos. Un tie nāca pie Biieāma un sarija: „Tā saka Balaks, Cipora dēls: Lūdzams, neliedzies nākt pie manis! Jo es tevi augsti godināt godināšu, un visu, ko tu man teiksi, to es izdarīšu; bet lūdzams nāc un nolādi man šo tautu!“ Tad Bileāms atbildēja un sacīja Balaka kalpiem: „Kaut vai Balaks man dotu savu namu pilnu piebērtu ar zeltu un sudrabu, tad tomēr es nevarētu pārkāpt tā Kunga, sava Dieva, pavēli, darot vai nu maznozīmīgas, vai arī lielas lietas. Un tad nu palieciet arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko tas Kungs man tālāk teiks.“ Tad Dievs nāca pie Biieāma nakts laikā un tam sacīja: „Ja tie vīri ir nākuši tevi aicināt, tad celies un ej ar viņiem, bet tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi.“ Tad Bileāms piecēlās agri no rīta un apsedloja savu ēzeleni un devās līdzi moābiešu virsaišiem. Bet Dieva dusmas pret to iedegās, tāpēc ka tas gāja, un tā Kunga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku; un viņš jāja uz savas ēzelenes, un divi tā puiši bija viņam līdz. Un ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam ar atvēztu zobenu rokā, un ēzelene nogriezās no ceļa un gāja pa lauku; tad Bileāms sita ēzeleni, lai to uzgrieztu uz ceļa. Bet tā Kunga eņģelis nostājās ceļa šaurumā starp vīna kalniem, kur abās pusēs bija mūris. Kad nu ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli, tad viņa spiedās gar mūri un saspieda pie mū;a Bileāmam kāju; tāpēc viņš to atķal sita. Un tā Kunga eņģelis virzījās joprojām uz priekšu un nostājās kādā šaurā spraugā, kur nebija vietas, lai atkāptos nedz pa labi, nedz pa kreisi. Un kad ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam, tad viņa pakrita ceļos zem Biieāma. Un Bileāms saskaitās un sita ēzeleni ar rīksti. Un tad tas Kungs atvēra ēzelenes muti, un tā sacīja Bileāmam: „Ko es esmu tev darījusi, ka tu mani esi trīs reizes sitis?“ Un Bileāms sacīja ēzelenei: „Tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!“ Tad ēzelene sacīja Bileāmam: „Vai es neesmu tava ēzelene, uz kuras tu esi jājis savu laiciņu līdz šai dienai? Vai tas ir bijis mans ieradums tev tā darīt?“ Viņš teica: „Nē.“ Tad tas Kungs atsedza Bileāmam acis, un viņš ieraudzīja tā Kungs eņģeli stāvam uz ceļa ar atvēztu zobenu rokā. Un viņš palocījās un nometās pie zemes uz sava vaiga. Un tā Kunga eņģelis viņam sacīja: „Kāpēc tu savu ēzeleni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu. Bet pat ēzelene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzījusies, un ja viņa nebūtu varējusi nost novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.“ Tad Bileāms sacīja tā Kunga eņģelim: „Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ!“ Tad tā Kunga eņģelis sacīja Bileāmam: „Ej līdzi tiem vīriem, bet tikai ar noteikumu, ka tikai to, ko es teikšu, tu runāsi.“ Un Bileāms gāja Balaka virsaišiem līdz. Kad nu Balaks dzirdēja, ka Bileāms nāk, tad tas izgāja viņam pretim uz Moāba pilsētu pie Arnonas robežām pašā robežu stūrī. Un Balaks sacīja Bileāmam: „Vai gan es neesmu sūtīdams sūtījis vīrus pie tevis, lai tevi aicinātu? Kāpēc tu tūdaļ nenāci pie manis? Vai tad es patiesi neprastu tevi godināt?“ Un Bileāms sacīja Balakam: „Redzi, es esmu pie tevis atnācis, bet vai es kaut ko varu runāt, kaut vai vismazāko vārdu, no sevis, kā vien tos vārdus, ko tas Kungs liks manā mutē? To es tikai runāšu.“ Un Bileāms gāja kopā ar Balaku, un tie nonāca Kirjat-Hucotā. Un Balaks upurēja kaujamam upurim liellopus un sīklopus, un tas sūtīja arī Bileāmam un virsaišiem, kas bija pie viņa. Un nākošā rītā Balaks ņēma Bileāmu, un uzveda viņu Baāla augstienēs, un no turienes tam rādīja nometnes vienu galu. Tad Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šinī vietā septiņus altārus un sataisi še man septiņus vēršus un septiņus aunus.“ Un Balaks tā darīja, kā Bileāms viņam bija sacījis, un Balaks un Bileāms upurēja dedzināmos upurus, vienu vērsi un vienu aunu uz katra altāra. Un Bileāms sacīja Balakam: „Nostājies mierā pie sava dedzināmā upupa, bet es iešu: varbūt, ka es sastapšu to Kungu, un Viņš nāks man pretim. Tad es tev teikšu, ko Viņš man būs atklājis.“ Tad viņš aizgāja uz kailu kalnu. Un Dievs sastapa Bileāmu, un tas Viņam sacīja: „Septiņus altāpus es esmu sakārtojis, un es esmu upurējis vērsi un aunu ik uz katra altāra.“ Un tas Kungs ielika Bileāma mutē vārdu un teica: „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“ Un kad tas pie viņa atgriezās, tad viņš stāvēja pie sava dedzināmā upupa ar visiem Moāba virsaišiem. Tad viņš sāka skaitīt savu sakāmo vārdu un teica: „No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, no austrumu kalnājiem: „Nāc, nolādi man Jēkabu un nāc, nonievā Israēlu!“ „Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko tas Kungs nav nonievājis? Jo no brīvi stāvošās klints virsotnes es to redzu, un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas savrup dzīvo un starp pagānu tautām nav ieskaitāma. Kas izskaitīs Jēkaba putekļus, kas izskaitīs Israēla vairuma ceturto daļu? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!“ Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Ko tu man esi nodarījis! Es tevi aicināju lādēt manus ienaidniekus, un redzi, tu tos svētīdams esi svētījis!“ Tad viņš atbildēja un sacīja: „Vai man nav jāuzmanās, lai runāju tikai to, ko tas Kungs ir licis man mutē runāt?“ Tad Balaks viņam sacīja: „Nāc, lūdzams, man līdz uz kādu citu vietu, no kurienes tu viņus vari redzēt, jo līdz šim tu tikai vienu galu no viņiem esi redzējis, bet visus viņus tu neesi redzējis, un nolādi man tos no turienes!“ Un viņš to ņēma līdz uz Copima tīrumu Pizgas kalna virsotnē, un tur viņš uzcēla septiņus altāpus un upurēja dedzināmam upurim vērsi un aunu ik uz katra altāpa. Un viņš sacīja Balakam: „Paliec šeitan stāvot pie sava dedzināmā upupa; es gribu iet pretim kādu sastapt.“ Un tas Kungs nāca Bileāmam pretī un ielika savu vārdu viņa mutē un sacīja. „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“ Kad nu viņš pie tā atgriezās, tad tas stāvēja pie sava dedzināmā upupa, un pie viņa bija moābiešu virsaiši. Un Balaks viņam jautāja: „Ko tas Kungs laba teica?“ Tad viņš skaitīja savu sakāmo vārdu un sacīja: „Celies, Balak, un klausies! Griez savas ausis uz mani, Cipora dēls! Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu, un tas nekļūtu īstenība? Redzi, man ir pavēlēts svētīt; un Viņš ir svētījis, un es to negrozīšu. Noziegumu Viņš nav Jēkabā saskatījis nedz postu Israēlā; tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņu līksme ir viņa vidū. Dievs, kas tos ir izvedis no Ēģiptes, tas ir tik spēcīgs ka ragains sūbris. Tiešām, zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Israēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Israēlam pasacīts, ko Dievs dara! Redzi, te tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujas augšā kā lauva; tā neapgulstas, kamēr nebūs laupījums aprīts un kamēr tā nebūs padzērusi nokauto asinis.“ Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Lādēdams beidzot to nolādi, bet nesvētī svētīdams!“ Bet Bileāms atbildēja un sacīja Balakam: „Vai es tev jau netiku teicis, ka visu, ko tas Kungs man teiks, to es darīšu?“ Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Nāc, lūdzu, es tevi ņemšu līdz uz kādu citu vietu; varbūt, ka tā liksies Dieva acīm vairāk piemērota, un tu tomēr man to tautu no turienes nolādēsi!“ Tad Balaks uzveda Bileāmu Peora kalna virsotnē, kas pavep brīvu skatu uz tuksnesi. Un Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šeit septiņus altāpus un sagādā septiņus vēršus un septiņus aunus.“ Tad Balaks izdarīja, kā Bileāms bija sacījis, un viņš upurēja kā dedzināmo upuri ik uz katra altāpa vērsi un aunu. Kad Bileāms manīja, ka tam Kungam labpatika Israēlu svētīt, tad viņš vairs negāja kā pirmo un otru reizi, lai meklētu pēc zīmēm, bet pagrieza savu vaigu tieši pret tuksnesi Un pacēla savas acis un redzēja Israēlu, kā tas bija apmeties pēc savām ciltīm, un Dieva gars nāca pār viņu. Un viņš skaitīja savu sakāmo vārdu un sacīja: „Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tas ir tā vīra teikums, kam ir tikušas acis atvērtas; Tā saka tas, kas uzklausījis Dieva vārdus, kam Visuvarenā atklāsme ir kļuvusi zināma, kas nokritis ceļos un kam acis ir tikušas atvērtas: Cik jaukas ir tavas teltis, ak Jēkab, un tavi dzīvokļi, ak Israēl! Kā upju līči, kas izplešas, kā vīna kalni, kas paceļas pie straumēm, kā aloes koki, ko tas Kungs pats ir stādījis, kā ciedru koki pie ūdens! Ūdens tek no viņa traukiem, viņa dzimumam ir ūdens pa pilnam, un viņu ķēniņš būs augstāks par Agagu; viņu ķēniņu valsts būs augsti celta. Dievs viņu izvedis no Ēģiptes, viņam ir spēki kā ragainam sūbrim; viņš aprij savus pretiniekus—svešas tautas—un sadragā viņu kaulus, ar savām bultām viņš tos sašauj. Kā viņš ir izstiepies kā jauns lauva, nogūlies kā lauvas māte! Kas var uzdrošināties to piecelt? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!“ Tad Balaks iekaisa savās dusmās pret Bileāmu un neapmierināts sasita savas rokas; un Balaks sacīja Bileāmam: „Es tevi esmu aicinājis, lai tu manus ienaidniekus nolādētu, bet tu, lūk, tos nu trīs reizes esi svētīdams svētījis! Bet tagad bēdz uz savu dzimteni! Es gan domāju godādams tevi godināt, bet redzi, tas Kungs ir aizliedzis tevi godināt!“ Tad Bileāms sacīja Balakam: „Vai es jau neteicu taviem sūtņiem, ko tu pie manis sūtīji, un netiku sacījis: Kaut man Balaks dotu savu namu pilnu piekrautu ar sudrabu un ar zeltu, tomēr es nevaru pārkāpt tā Kunga pavēles, lai darītu pēc sava sirdsprāta, vai nu labu, vai arī ļaunu; ko tas Kungs man sacīs, to es runāšu. Un tagad es esmu ceļā pie savas tautas; nāc, es tev izpaudīšu, ko šī tauta darīs tavai tautai nākamās dienās!“ Un viņš skaitīja savu sakāmo vārdu un sacīja: „Tas ir Biieāma, Beora dēla, pravietojums, tas ir tā vīra teikums, kam ir tikušas atvērtas acis; Tā pravietojums, kas uzklausījis Dieva vārdus, kas zina Visaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas. Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus. Un Ēdoms kļūs par savu ienaidnieku īpašumu, un Seīra top par mantojumu saviem pretiniekiem, bet Israēls pieņemas spēkā; Un no Jēkaba izies valdinieks, kas liks nogalināt ikvienu no pilsētas izbēgušo.“ Un tad viņš ieraudzīja Amaleku un sāka skaitīt savu sakāmo vārdu un sacīja: „Amaleks ir pagānu vidū pirmais, bet viņa vainags ies bojā!“ Un viņš ieraudzīja keniešus, un atkal sāka teikt savu sakāmo vārdu, un sacīja: „Stiprs ir tavs dzīvoklis, un tu savu ligzdu esi cēlis augstu klintīs; Bet tomēr, Kain, tu tapsi sadedzināts; cik ilgi vēl, kad Asurs tevi aizvedīs trimdā!“ Un viņš pateica savu sakāmo vārdu un sacīja: „Ak vai! Kas gan vēl paliks dzīvs, kad Dievs to darīs? Kuģi, irti no Kitimas krastiem, reiz ielenks Asuru un nomāks arī Ēberu; bet arī pats spaidītājs ies bojā!“ Tad Bileāms cēlās un aizgāja un griezās atpakaļ uz savu dzimteni; arī Balaks gāja savu ceļu. Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuj-u mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā. Kad nu Israēls sapinās ar Baālu Peoru, tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ņem visus tautas vadītājus un tos pakar tā Kunga dēļ ar seju pret sauli, lai tā Kunga dusmu kvēle pret Israēlu mitētos.“ Tad Mozus sacīja Israēla soģiem: „Lieciet nonāvēt ikvienu no tiem vīriem, kas saistījušies ar Baālu Peoru!“ Un redzi, kāds Israēla vīrs nāca un atveda pie saviem brāļiem kādu midianiešu sievu Mozus un visas Israēla draudzes acu priekšā; tie raudāja žēlabās pie saiešanas telts durvīm. Kad Pinehass, priestera Eleāzara dēls, kas bija Arona dēla dēls, to redzēja, tad viņš piecēlās no draudzes vidus un ņēma šķēpu savā rokā, Un viņš sekoja šim Israēla vīram guļamā telpā un izdūra tiem abiem, Israēla vīram un Midianas sievai, to cauri caur viņu pavēderi. Tad pārstāja miršana Israēla bērnu vidū. Un pavisam to, kas sērgā nomira, bija divdesmit četri tūkstoši. Tad tas Kungs runāja ar Mozu, teikdams: „Pinehass, priestera Eleāzara dēls, Ārona dēla dēls, ir novērsis manu dusmu kvēli no Israēla bērniem ar to, ka viņš iedegās savā dusmu kaislībā viņu vidū; tāpēc, neskatoties uz manu dusmu kvēli, Es neesmu pilnīgi iznicinājis Israēla bērnus. Tādēļ saki: „Redzi, Es viņam došu savu miera derību; Un viņam un viņa dzimumam pēc viņa būs mūžīga priesterības derība, tāpēc ka viņš bija par savu Dievu iede-dzies un tādēļ ka tas salīdzinājis Israēla bērnus.“ Un nokautā Israēla vīra vārds, kas bija ticis nokauts kopā ar midianiešu sievu, bija Simrijs, Salus dēls, virsaitis Simeona ciltī pēc tā ciltstēva piederības. Un nokautās midianietes vārds bija Kazbija, Cūra meita, kas bija midianiešu ģints ģimenes galva. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Esiet naidīgi pret midianiešiem un sitiet tos! Jo arī tie ir bijuši pret jums naidīgi ar savām viltībām, ar ko tie jūs pievīluši, kad jūs Peora un Kazbijas, tās midianiešu virsaiša meitas dēļ, kas tika nokauta Peora dēļ uzsūtītās sērgas dienā, ļāvāt sevi apmāt.“ Un notika pēc pārmācības, ka tas Kungs runāja ar Mozu un ar Eleāzaru, priestera Arona dēlu, teikdams: „Saskaitiet visas Israēla bērnu draudzes galvu skaitu, sākot ar divdesmit gadu veciem un vecākus, pēc viņu ciltstēvu piederības, visus, kas Israēlā ir spējīgi iet kapa pulkos!“ Tad Mozus un priesteris Ēleāzars ar tiem runāja Moāba klajumos, pie Jardānas upes iepretī Jērikai, teikdami: „Lai tiek saskaitīti visi, sākot ar divdesmit gadu veciem un vecāki, kā tas Kungs Mozum ir pavēlējis.“ —Un Israēla bērni, kas bija iznākuši no Ēģiptes, bija: Rūbens, Israēla pirmdzimtais. Rūbena dēli bija: Hanochs, no kupa ir cēlusies Hanocha cilts, un Pallus, no kā ir Pallus cilts. No Hecrona ir Hecrona cilts, un no Karmija ir Karmija cilts. Šīs ir rūbeniešu ciltis, un viņu skaits bija četrdesmit trīs tūkstoši septiņi simti trīsdesmit vīri. Un Pallus dēls bija Ēliābs. Un Ēliāba dēli bija: Nemuēls, Dātans un Abirāms. Un tie bija tie paši Dātans un Abirāms, kas bija draudzes sasaucēji un Koracha pulkā sacēlās pret Mozu un Aronu; tad viņi arī sacēlās pret to Kungu. Un toreiz zeme atdarīja savu muti un tos aprija kopā ar Korachu līdz ar viņa pulku. Toreiz uguns aprija divi simti piecdesmit vīrus, un tie kļuva par biedinājuma zīmi. Bet Koracha dēli neizmira. Simeona dēli pēc savām ciltīm bija: no Nemuēla ir Nemuēla cilts, no Jamīna ir Jamīna cilts, no Jachīna ir Jachīna cilts; No Zeracha ir Zeracha cilts, bet no Saula ir Saula cilts. Šīs ir simeoniešu ciltis—divdesmit divi tūkstoši divi simti vīru. Gada dēli pēc savām ciltīm: no Cepona ir Cepona cilts; no Hagija ir Hagija cilts; no Šunija ir Šunija cilts; No Oznija ir Oznija cilts; no Ereija ir Ereija cilts; No Arodija ir Arodija cilts; no Arelija ir Arelija cilts. Un šīs ir Gada dēlu ciltis pēc sava skaita—četrdesmit tūkstoši pieci simti vīru. Jūdas dēli bija: Gers un Onans, bet Gers un Onans jau nomira Kānaāna zemē. Un tādēļ Jūdas dēli bija pēc savām ciltīm: no Šelacha—šelachiēliešu cilts; no Pereca—pcreciešu cilts; no Zeracha—zerachiešu cilts. Un Pereca dēli bija: Hecrons, no tā ir Hecrona cilts; Hamuls, no tā ir hamuhcšu cilts. Šis ir Jūdas ciltis pēc viņu skaita—septiņdesmit seši tūkstoši pieci simti viru. Un Isašara dēli pēc to ciltīm bija: Tola, no tā ir tolajiešu cilts; Pūva, no tā ir pūviešu cilts; Jašubs, un no tā ir jašubiešu cilts; no Šimrona ir šimroniešu cilts. Šīs ir Isašara ciltis pēc to skaita—sešdesmit četri tūkstoši trīs simti vīru. Zebulona dēli pēc to piederības pie ciltīm: Sereds, no tā ir sardu cilts; Elons, no tā ir Elona cilts; Jachleēls, no tā ir Jachleēla cilts. Šīs ir Zebulona ciltis pēc to skaita sešdesmit tūkstoši pieci simti vīru. Un Jāzepa dēli pēc savām ciltīm bija: Manase un Ēfraims. Bet Manases dēli bija: Machīrs, no tā ir machīriešu cilts, un Machīrs dzemdināja Gileādu; no Gileāda ir cēlusies gileādiešu cilts. Šie ir Gileāda dēli: Jeēzers, no tā ir Jeēzera cilts; Heleks, no tā ir helkītiešu cilts; No Asriēla ir Asriēla cilts; no Sichema ir sichemiešu cilts; Un no Šemida ir Šemidas cilts; no Hefera ir Hefera cilts. Bet Celofehadam, Hefera dēlam, nebija dēlu, bet tikai meitas, un Celofehada meitu vārdi bija: Machlija, Noga, Hagla, Milka un Tirca. Šīs ir Manases ciltis pēc to skaita: piecdesmit divi tūkstoši septiņi simti vīru. Un šie ir Efraima dēli pēc viņu ciltīm: no Šūtelacha ir šūtelachiešu cilts; no Bechera ir becheriešu cilts; no Tachana ir tachaniešu cilts. Un šie ir Šūtelacha dēli: Erans, no tā ir Erana cilts. Šīs ir Efraima dēlu ciltis pēc sava: skaita trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti vīru. Tie ir Jāzepa pēcnācēji pēc savām ciltīm. Benjamiņa dēli pēc savām ciltīm sadalās: no Bela ir Belas cilts; no Ašbela ir ašbeliešu cilts; no Ahirāma ir Ahirāma cilts; No Šepupāma ir Šepupāma cilts; no Hūpāma ir Hūpāma cilts. Un Belas dēli bija: Ārds un Naāmans; no Ārda ir ardiešu cilts, no Naāmana ir Naāmana cilts. Šie ir Benjamīna dēli pēc savām ciltīm, un viņu skaits bija—četrdesmit pieci tūkstoši seši simti vīru. Un šie ir Dana dēli pēc savām ciltīm: Šuhāms, no tā ir šuhāmītu cilts. Tās ir Dana ciltis pēc to piede-rības. Visu Šuhāma dēlu pēc viņu skaita ir—sešdesmit četri tūkstoši četri simti viru. Ašera dēli pēc savām ciltīm bija: Jimna, no tā ir Jimnas cilts; no Jišvija ir Jišvija cilts; no Berijas ir Berijas cilts. Berijas dēli bija: Hebers, no tā ir heberiešu cilts; no Malkiēla ir Malkiēla cilts. Un Ašera meitas vārds bija Sāra. Šīs ir Ašera dēlu ciltis pēc sava skaita—piecdesmit trīs tūkstoši četri simti vīru. Un Naftaļa dēli pēc savām ciltīm bija: no Jachceēla ir Jachceēla cilts; no Gunija ir Gunija cilts; No Jecera ir Jecera cilts; no Šilema ir Šilema cilts. Šie ir Naftaļa dēli pēc savas cilts piederības, un viņu skaits bija—četrdesmit pieci tūkstoši četri simti vīru. Šie ir visi Israēla bērni kopskaitā seši simti viens tūkstotis septiņi simti trīsdesmit vīri. Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Šiem te lai tiek zeme sadalīta par īpašumu, atbilstot to galvu skaitam. Kas skaitliski ir stiprāki, to īpašums lai ir lielāks, bet kas skaitliski ir vājāki, to īpašums lai arī ir mazāks; ikvienam pēc to skaita lai tiek īpašums piešķirts. Bet zeme lai tiek sadalīta tikai ar meslu, pēc savu sentēvu vārdiem lai ciltis iegūst savu īpašumu; Zeme lai tiek sadalīta meslu kārtībā starp lielākām un starp mazākām ciltīm.“ Šie ir saskaitītie Ievīti pēc savām ciltīm: no Geršona ir cēlusies geršoniešu cilts; no Kehata ir Kehata cilts; no Merārija ir Merārija cilts. Šīs ir Levija ciltis: Libnija cilts, Hebrona cilts, Mahelija cilts, Mušija cilts, Koracha cilts. Un Kehats dzem-dināja Amrāmu. Un Amrāma sievas vārds bija Jochebeta, Levija meita, kas Levijam bija piedzimusi Ēģiptē; tā dzemdēja Amrāmam Aronu un Mozu un Mirjamu, viņu māsu. Un Āronam tika dzemdēti: Nadabs un Abijs, Ēleāzars un Itamārs. Bet Nadabs un Abajs nomira, kad tie pienesa svešu uguni tam Kungam. Un viņu visu skaits bija divdesmit trīs tūkstoši, visi vīrieši, ieskaitot mēnesi vecus un vecākus; viņus nepieskaitīja Israēla bērniem, jo tiem netika dots nekāds dzimtzīpašums Israēla bērnu vidū. Šie ir tie, ko saskaitīja Mozus un priesteris Ēleāzars, kad tie skaitīja visus Israēla bērnus Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai. Un starp tiem nebija neviena vienīga vīra no to skaita, ko Mozus un priesteris Arons bija skaitījuši Sinaja tuksnesī. Jo tas Kungs tiem bija sacījis: „Tie mirtin mirs tuksnesī!“ Un no tiem arī neviens vairs nebija atlicies, kā vienīgi Kālebs, Jefunnas dēls, un Jozua, Nūna dēls. Tad pienāca Cclofehada meitas; tas bija Hefera dēls, bet šis Gileāda dēls, tas Machīra, bet pēdējais Manases dēls, no Manases, Jāzepa dēla, ciltīm; un viņa meitu vārdi bija: Machlija, Noga, Hagla, Milka un Tirca. Un tās nāca pie Mozus un priestera Ēleāzara un pie virsaišiem un pte visas draudzes saiešanas telts durvīs un teica: „Mūsu tēvs ir nomiris tuksnesī, jebšu tas pats nebija starp sazvērniekiem, kas bija sacēlušies pret to Kungu Koracha pulkā, bet viņš ir miris savrup, savu grēku dēl, un viņam nebija dēlu. Kāpēc tad lai top izdeldēts mūsu tēva vārds no viņa cilts sarakstiem, tādēļ ka tam nebija dēlu? Dodiet mums visām paliekamu mājvietu mūsu dzimtas vidū pie mūsu tēva brāļiem!“ Un Mozus nesa viņu taisnīgās tiesas prasību tā Kunga priekšā. Tad tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Celofehada meitas ir runājušas pareizi; dodi viņām paliekamu dzimts īpašumu pie viņu tēva brāļiem un liec arī viņu tēva īpašumam pāriet viņu rokās. Bet Israēla bērniem saki un piekodini: „Ikviens vīrs, kas nomirst un neatstāj dēlu, lai savu mantojuma daļu atstāj savai meitai; Un kad tam arī meitas nav, tad dodiet viņa mantu viņa brāļiem; Un ja tam arī brāļu nav, tad dodiet viņa īpašumu tā tēva brāļiem; Ja tam arī tēva brāļu nav, tad dodiet viņa mantu viņa tuvākajiem radiem, kas viņam vistuvākie no viņa paša cilts piederīgiem, un tie lai tad manto. Tāds lai ir Israēla bērniem tiesību nolikums, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Uzkāp uz šo Abarima kalnu un aplūko zemi, ko Es Israēla bērniem došu. Un kad tu to būsi redzējis, tad arī tu tiksi piepulcināts pie savas tautas saimes, kā Ārons, tavs brālis, jau ir ticis piepulcināts, Tāpēc ka jūs manai pavēlei esat pretim turējušies Cina tuksnesī, kad draudze bija sākusi ķildu pret Mani, kaut gan jums mans vārds viņiem bija jātur acu priekšā un jādara tas svēts ar ūdens sagādi viņiem.“ —Tie ir Meribas ūdeņi Kadešā, Cina tuksnesī. Tad Mozus runāja ar to Kungu un sacīja: „Lai tas Kungs, visu radīto dzīvību Dievs, ieceļ draudzei vienu vīru par priekšnieku, Kas viņu priekšā var iziet un viņu priekšā ienākt, un kas lai tos izvestu ārā un lai ievestu iekšā, ka tā Kunga draudze nebūtu kā avis bez gana!“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ņem Jozuu, Nūna dēlu, vīru, kam ir gars, un liec savu roku uz viņu; Un noved to priestera Ēleāzara un visas draudzes priekšā un dodi tam savas pavēles viņu klātbūtnē, Un piešķir viņam kaut ko no sava diženuma, lai visa Israēla bērnu draudze tam klausa. Un viņš lai nostājas priestera Ēleāzara priekšā, un tas lai izjautā Urimu par viņu tā Kunga priekšā; pēc tā pavēles lai tie iziet, un pēc tā pavēles lai viņi ienāk, —viņš un visi Israēla bērni un visa šī draudze.“ Un Mozus darīja, kā tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ataicināja Jozuu un nostatīja viņu priestera Ēleāzara un visas sanākušās draudzes priekšā. Un viņš uzlika cieši abas savas rokas uz viņu un pamācīja, kā tas Kungs bija ar Mozus starpniecību sacījis. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Pavēli Israēla bērniem un piekodini tiem, lai viņi savu dāvinājuma upura maizi arī turpmāk gādātu Man par uguns upuri patīkamai smaržai noteiktos svētku laikos! Un tev būs viņiem sacīt: Šis ir uguns upuris tam Kungam, ko jums būs pienest: ikdienas divus jērus, gadu vecus, bez vainas, par kārtējo dedzināmo upuri. Vienu jēru sataisi upurim no rīta, bet otru jēru ap pievakari; Un desmito daļu ēfas smalku kviešu miltu ēdamam upurim, kas sajaukti ar grūsto eļļu viena ceturkšņa hina apmērā. Šis ir ikdienas dedzināmais upuris, kas ir ticis iestādīts Sinaja kalnā kā uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu; Un viņa dzeramais upuris lai ir ceturksnis hīna vīna, skaitot uz vienu jēru; šāds dzeramais upuris no vīna ir jāveltī tam Kungam svētajā vietā. Bet otru jēru tāpat sagatavo ap vakara laiku kā pirmo jēru no rīta, kas bija ēdamais upuris, un tāpat kā tam sataisi arī dzeramo upuri klāt kā uguns upuri par patīkamu smaržu tam Kun-gam. Bet sabata dienā: divus, bez vainas, gadu vecus jērus, bet par ēdamo upuri divas desmitdaļas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar eļļu, līdz ar piederīgā dzeramā upura tiesu. Šis ir sabata dedzināmais upuris, ikvienā sabatā, klāt pie ikdienas pastāvīgā dedzināmā upupa ar tam pienācīgo dzepamo upuri. Un pirmajā mēneša dienā nesiet par dedzināmo upuri tam Kungam divus jaunus vēršus, aunu un septiņus bez vainas gadu vecus jērus Un trīs desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar eļļu kā ēdamo upuri, uz ikvienu vērsi, bet divas desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar eļļu, uz aunu, par ēdamo upuri; Un ik pa desmitdaļai ēfas smalku kviešu miltu, sajauktu ar eļļu, uz ikvienu jēru, par ēdamo upuri; un to visu par dedzināmo upuri par patīkamu smaržu tam Kungam. Un viņa dzeramais upuris lai ir pus hina vīna uz ikkatru vērsi, trešdaļa hina uz aunu, bet ceturtā daļa hina uz katru jēru. Šāds ir dedzināmais upuris ikkatrā jaunajā gada mēnesī. Un viens āzis lai tiek sataisīts par grēku upuri tam Kungam klāt pie pastāvīgā dedzināmā upura, un tas jāsagatavo līdz ar tur pienācīgo dzepamo upuri. Bet pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā ir Pasā svētki tam Kungam. Un šī mēneša piecpadsmitajā dienā tiek šie svētki turēti; septiņas dienas būs ēst neraudzētas maizes. Pirmajā dienā lai tiek sasaukta svēta sapulce; jums nebūs darīt nekādu darbu, Bet uguns upuri jums būs upurēt par dedzināmo upuri tam Kungam: divus jaunus vēršus, vienu aunu un septiņus gadu vecus jērus, kas bez vainas; tas lai būtu jūsu pienākums. Un te klāt piederīgais ēdamais upuris lai ir smalkie kviešu milti trīs desmitdaļas ēfas, kas sajaukti ar eļļu, uz ikkatru vērsēnu, bet divas desmitdaļas miltu jums būs sagatavot uz katru aunu. Un pa vienai desmitdaļai tev būs sagatavot uz ikvienu no tiem septiņiem, jēriem; Pēc tam āzi par grēku upuri, lai to pienesot jūs salīdzinātos, Klāt pie rīta upupa, kas ir ikdienas dedzināmais upuris, tas jums ir jāsataisa. Un tāpat sagatavojiet ikdienas, visas septiņas dienas, maizi uguns upurim par patīkamu smaržu tam Kungam; klāt pie ikdienas dedzināmā upupa to sagatavojiet līdz ar tā dzepamo upuri. Un septītajā dienā lai jums ir sasaukta svēta sapulce, nedariet nekādu darbu. Un kad jūs pirmo ražu pienesat, —pirmās ražas svētkos, —tad, pienesot ēdamos upupus, kas ik mēnešus tiek pienesti tam Kungam pēc jūsu nedēļu kārtām, turiet sasauktu svētu sapulci; nepildiet nekādus darba pienākumus. Un kā dedzināmo upuri par saldu smaržu pienesiet tam Kungam divus jaunus vēršus, vienu aunu, septiņus gadu vecus jērus; Un pie tā kā piederīgo ēdamo upuri no smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, trīs desmitdaļas uz katru vērsi, divas desmitdaļas uz aunu, Un pa vienai desmitdaļai uz katru no septiņiem jēriem; Un vienu āzi jums par salīdzi-nāšanos; Piedevām pie kārtējā dedzināmā upupa un attiecīgā ēdamā upupa jums būs to sagatavot—tie lai ir dzīvnieki bez vainas—līdz ar attiecīgiem dzepamiem upuriem.“ „Un septītā mēneša pirmajā dienā noturiet sasauktu svētu sapuiic un nekādu darba pienākumu nepildiet tanī dienā: tā lai jums ir diena, kupā jāpūš taures. Un sagatavojiet dedzināmo upuri par saldu smaržu tam Kungam: vienu jaunu vērsi, vienu aunu, septiņus jērus, kas gadu veci un bez kādas vainas; Un turklāt piederīgo ēdamo upuri no smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, trīs desmitdaļas ēfas uz vērsi un divas desmitdaļas uz aunu; Un vienu desmitdaļu uz ikkatru no septiņiem jēriem; Un vienu āzi par grēku upuri jums par salīdzināšanos Piedevām pie jaunā mēneša dedzināmā upupa un tā ēdamā upupa un pie ikdienas dedzināmā upupa un ēdamiem upupiem un attiecīgiem dzepamiem upupiem pēc priekšā rakstītas kārtības, —tas viss lai ir par patīkamu smaržu uguns upurī tam Kungam Un septītā mēneša desmitajā dienā jums ir noturama sasaukta svēta sapulce; tad jums savas dvēseles ir jāpakļauj likumiem, jāgavē un nekādu darbu jums nebūs darīt. Bet jums būs upurēt dedzināmo upuri tam Kungam par patīkamu smaržu: vienu jaunu vērsi, vienu aunu, septiņus gadu vecus jērus; tie visi lai jums ir bez vainas; — Un attiecīgo ēdamo upuri pienesiet no smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, trīs desmitdaļas uz vērsi, divas desmitdaļas uz aunu; Un pa vienai desmitdaļai uz ikvienu no septiņiem jēriem; Un vienu āzi par grēku upuri klāt pie grēku salīdzināšanas upupa un pie pastāvīgiem ikdienas dedzināmiem upuriem un to ēdamiem upuriem kopā ar viņu dzeramiem upuriem. Un ari septītā mēneša piecpadsmitajā dienā jums ir noturama sasaukta svēta sapulce; nekādu darbu ļums nebūs darīt, jo jums septiņas dienas svinami svētki tam Kungam. Un jums jāpienes dedzināmais upuris, uguns upuris, par patīkamu smaržu tam Kungam: trīspadsmit jauni vērši, divi auni, četrpadsmit jēri, kas gadu veci, —tie visi lai ir bez vainas. Un tāpat sagatavojiet attiecīgo ēdamo upuri no smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, trīs desmitdaļas uz ikvienu no trīspadsmit vēršiem, divas desmitdaļas uz katru no diviem auniem; Un pa vienai desmitdaļai uz ikkatru no četrpadsmit jēriem; Un vienu āzi grēku upurim piedevām pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upura līdz ar attiecīgiem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem. Bet otrā dienā: divpadsmit jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Un kā pie vēršiem, tā auniem un jēriem pēc to skaita attiecīgos ēdamos upurus un arī dzeramos upurus, kā to likums prasa; Piedevām vienu āzi grēku upurim, klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upufa līdz ar attiecīgo ēdamo upuri un dzeramiem upuriem. Bet trešajā dienā: vienpadsmit jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Un attiecīgos ēdamos upufus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā tas pēc likuma pienākas; Un piedevām vienu āzi grēku upurim klāt pie kārtējā dedzināmā upura kopā ar attiecīgo ēdamo upuri un dzeramo upuri.“ Un ceturtajā dienā: desmit jaunus vēršus, divi aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Attiecīgos ēdamos upurus un dzeramos upurus—gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā tas pec likuma pienākas, Ln piedevām vienu āzi par grēku upuri klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upura kopā ar piederīgo ēdamo upuri un dzeramo upuri. Un piektajā dienā deviņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Līdz ar attiecīgiem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem—gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā tas pēc likuma paredzēts; Un piedevām vienu āzi grēku upurim klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upura kopā ar piederīgo ēdamo upuri un dzeramo upuri. Un sestajā dienā: astoņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Līdz ar piederīgiem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem, atbilstoši viņu skaitam, un kā tas likumā paredzēts; Un piedevām vienu āzi par grēku upuri klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināma upura kopā ar attiecīgo ēdamo upuri un dzeramiem upuriem. Un septītajā dienā: septiņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas, Līdz ar attiecīgiem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem, atbilstoši viņu skaitam, kā tas likumā paredzēts; Un piedevām vienu āzi grēku upurim klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upura ar tur piederīgo ēdamo upuri un dzeramo upuri. Astotajā dienā jums ir noturama svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt. Un jums jāatnes dedzināmais upuris, uguns upuris, par patīkamu smaržu tam Kungam: viens jauns vērsis, viens auns un septiņi jēri, gadu veci, kas bez vainas; Attiecīgie ēdamie upupi un dzepamie upupi—gan pie vērša, gan pie auna un pie jēriem pēc viņu skaita, kā to likums paredz; Un piedevām viens āzis grēku upurim klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upupa ar pienācīgo ēdamo upuri un dzepamo upuri. To visu jūs rīkojiet tam Kungam noteiktos svētku laikos, kādi jums ir, piedevām pie visādiem jūsu solījumu upupiem un jūsu labprātīgiem upuriem, jūsu dedzināmiem upupiem un jūsu ēdamiem upuriem un jūsu dzepamiem upupiem un jūsu pateicības upupiem.“ Un Mozus visu izstāstīja Israēla bērniem, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un Mozus sacīja Israēla cilšu virsaišiem, teikdams: „Šis ir tas vārds, ko tas Kungs ir devis kā pavēli: Ja kāds vīrs dod īpašu solījumu tam Kungam vai zvērē zvērestu, lai atvieglotu savu dvēseli, tai ko aizliegdams, tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai ari tiek izpildīts. Un ja kāda sieviete, kādu īpašu solījumu dodama, tam Kungam apsolās un paliek, pati sev ko aizliegdama, sava tēva namā, savā jaunavībā, Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un tiem aizliegumiem, kādus tā savai dvēselei uzlikusi, un ja tad viņas tēvs par visu to tās priekšā cieš klusu, tad visiem viņas solījumiem jāpaliek spēkā, un visiem aizliegumiem, ar kādiem tā sev ko aizliegusi, jāklust izpildītiem. Bet ja viņas tēvs to aizliedz tanī pašā dienā, kad viņš to dzird, tad nevienam no viņas solījumiem vai aizliegumiem, ko tā savai dvēselei uzlikusi, nav jāstājas spēkā, bet tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs to viņai bija aizliedzis. Bet ja viņa jau dzīvo pie sava vīra un tad devusi kādu solījumu vai ar savām lūpām ko nepārdomātu izteikusi, ar ko viņa pati ir aizliegumu sev uzlikusi, Tad, ja viņas vīrs to dzird un tanī pašā dienā, kad tas to dzird, cieš par to klusu, tad viņai savs solījums ir jāpilda, un tiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, jākļūst izpildītiem, Bet ja viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, viņai to aizliedz, tad viņš iznīcina tās solījumu, kas bijis pār viņas dvēseli, un arī neapdomāto vārdu, kas nācis no viņas lūpām, ar ko tā savai dvēselei bija kaut ko aizliegumi, un tas Kungs viņai piedos. Bet atraitnes vai atstātas sievas solījums, viss, ar ko tās savām dvēselēm ko aizliegušas, ir jātur. Bet ja sieva jau sava vīra namā ir solījumu devusi jeb uzlikusi savai dvēselei kādu solījumu ar zvērestu, Un viņas vīrs to ir dzirdējis un tās priekšā ir cietis klusu, tai neaizliegdams, tad visiem tās solījumiem ir jāpaliek spēkā, un ari visiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, ir jātiek izpildītiem. Bet ja viņas vīrs ir tos tanī pašā dienā tūliņ atcēlis, kad viņš visu to ir dzirdējis, kas nācis no viņas lūpām tai laikā, tad viņas solījumiem un viņas aizliegumiem savai dvēselei nav jātiek izpildītiem; viņas vīrs tos ir atcēlis, bet tas Kungs viņai piedos. Ikvienu īpašu solījumu un ikkatru solījumu, ko vien viņa zvērēdama sev aizliegusi pašapvaldīšanās nolūkā, viņas vīrs var pieļaut vai ari atcelt. Bet ja viņas vīrs par visu diendienā cieš klusu, tad ar to viņš ir apstiprinājis visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies uz savu dvēseli; viņš tos ir apstiprinājis ar to, ka viņš par to ir klusu cietis tanī dienā, kad viņš par to dzirdējis. Bet ja viņš tos atceļ pēc tam, kad viņš par tiem bija dzirdējis, tad tam pašam ir jānes viņas vaina.“ Šie ir nolikumi, ko tas Kungs kā pavēles ir devis Mozum, kas noteic attieksmes starp vīru un sievu, kā arī starp tēvu un jauno meitu, kamēr tā ir vēl bez vīra sava tēva namā. Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Atrieb apvainojumus, ko Israēla bērni ir cietuši no midianiešiem; tad tu tapsi piepulcināts saviem ļaudīm.“ Tad Mozus runāja uz tautu, sacīdams: „Apbruņojiet no sava vidus vīrus karam, lai tie iziet pulkos cīņā pret midianiešiem un lai tā Kunga atriebība nāktu pār Midianu. Jums jāsūta kara gaitās ik pa tūkstotim no katras Israēla cilts.“ Tā tika nodoti no Israēla tūkstošiem pa tūkstotim no katras cilts, pavisam divpadsmit tūkstoši karam iesauktu vīru. Un Mozus tos sūtīja kara gaitās pa tūkstotim no katras cilts, un viņiem līdzi arī Pinehasu, priestera Eleāzara dēlu, ar svētajiem piederumiem un viņa ziņā nodotajām trauksmes taurēm. Un tie izgāja pret Midianu, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis, un viņi nokāva ikvienu vīriešu kārtas pretinieku. Un tie nokāva līdz ar pārējiem arī Midiana ķēniņus Eviju, Rekemu, Cūru, Hūru un Rēbu, tie bija pieci Midiana ķēniņi, un arī Bileāmu, Beora dēlu, viņi nokāva ar zobenu. Un Israēla bērni aizveda gūstā midianiešu sievas līdz ar viņu bērniem, un visus viņu lopus, un visus viņu ganāmpulkus, un visu viņu īpašumu par laupījumu. Un visas viņu pilsētas līdz ar viņu mājvietām un ar akmens vaļņiem nocietinātām nometņu vietām tie sadedzināja ar uguni. Un tie ņēma kā gūstekņus un laupījumu visu, ir cilvēkus ir dzīvniekus, Un noveda pie Mozus un priestera Eleāzara un pie visas Israēla bērnu draudzes visus, ko tie bija atveduši gūstā, kā arī saņēmuši un salaupījuši nometnē Moāba klajumā, kas ir pāri Jardānai pretī Jērikai. Bet Mozus un priesteris Ēleāzars un visi draudzes virsaiši izgāja tiem pretī ārpus nometnes. Un Mozus apskaitās uz kara pulku pavēlniekiem, uz tiem, kuri bija priekšnieki pār tūkstoti, un uz tiem virsniekiem, kuri bija pār simtiem, uz visiem, kas atgriezās no kara gājiena. Un Mozus tiem sacīja: „Kā tas nākas, ka jūs esat atstājuši visas sievietes dzīvas? Redzi, viņas bija tās, kas pēc Biieāma padoma bija kļuvušas par iemeslu Israēla bērniem sacelties pret to Kungu sakarā ar Peoru, kādēļ nāca piemeklējums pār tā Kunga draudzi. Bet tagad nokaujiet visus bērnus, kas ir vīriešu kārtas, un nokaujiet visas sievietes, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas; Bet ikvienu sieviešu kārtas bērnu un tās sievietes, kuras vēl vīru nav pazinušas, kuras nav gulējušas pie vīra, tās atstājiet sev dzīvas. Un uzceliet sev teltis ārpus nometnes un palieciet ārā septiņas dienas ikviens, kas ir nokāvis cilvēku, un ikviens, kas ir aizkāris nokautu. Visiem trešajā un septītajā dienā ir jāšķīstās no grēkiem—ir jums pašiem, ir jūsu gūstekņiem. Un visas drēbes un ikviens ādas priekšmets un viss, kas darināts no kazu spalvas un visi koka rīki jums ir jāšķista!“ Un priesteris Ēleāzars sacīja visiem karavīriem, kas bija gājuši karot: „Šis ir bauslības nolikums, ko tas Kungs Mozum ir pavēlējis: Zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, alvu un svinu, Visu, kas panes uguni, to arī lieciet ugunī, tad tās lietas ir atkal šķīstas; tomēr šīs lietas vēl ir apslakāmas ar slakāmo šķīstīšanas ūdeni, lai tās butu šķīstas; bet visus tos priekšmetus, kas uguni nepanes, tos laidiet caur ūdeni. Un jums ari būs mazgāt savas drēbes septītajā dienā, tad arī jūs būsit kļuvuši šķīsti, un pēc tam jums būs iespējams atgriezties nometnē.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams: „Tu un priesteris Eleāzars līdz ar draudzes cilšu priekšniekiem saskaitiet it visus saņemtos un sagūstītos un lopus; Un sadali laupījumu uz pusi, vienu pusi starp tiem, kas ir gājuši kajrā un ir kāvušies, bet otru pusi visai draudzei. Un ņem tam Kungam Viņa daļu no tiem kara vīriem, kas bija kapā izgājuši, vienu gabalu no pieciem simtiem kā no cilvēkiem, tā no vēršiem, no ēzeļiem un no sīklopiem; No tiem piešķirtās puses tev tie ir jāņem un nododi tos priesterim Eleāzaram par paceļamo upuri tam Kungam. Bet no Israēla bērniem piešķirtās puses ņem vienu iegūto no katriem piecdesmit—no cilvēkiem, no vēršiem, no ēzeļiem un no sīklopiem un no visiem lopiem, un nododi tos Ievītiem, kufi pilda sargu amatu pie tā Kunga mājokļa.“ Un Mozus ar priesteri Eleāzaru tā darīja, kā tas Kungs to bija Mozum pavēlējis. Un tieši atlikušais laupījums, viņu ar varu paņemtais ieguvums, ko tie bija salaupījuši, bija seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši sīklopu, Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu, Un sešdesmit viens tūkstotis ēzeļu; Un cilvēku dvēseļu skaits, no sievietēm, kūjas nebija vīrus pazinušas, nedz ar tiem gulējušas, kopskaitā bija trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu. Bet no otras puses, tiem, kuji bija gājuši karā, viņiem piešķirto sīklopu skaits bija trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši pieci simti, Un tas sīklopu daudzums, kas piekrita tam Kungam, bija seši simti septiņdesmit pieci; Un liellopa bija trīsdesmit seši tūkstoši, bet viņu skaits, ko nodeva tam Kungam bija septiņdesmit divi; Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši pieci simti, bet no tiem nodeva tam Kungam sešdesmit vienu. Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, bet viņu novēlamā daļa tam Kungam bija trīsdesmit divas dvēseles. Un Mozus deva priesterim Eleāzaram tam Kungam novēlēto daļu par paceļamo upuri, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. Un no tās puses, kas bija tikusi piešķirta Israēla bērniem, kad Mozus to atdalīja tiem, kas bija gājuši karā, — No šīs draudzes puse sīklopos vien bija trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši pieci simti, Un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši, Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši pieci simti, Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši. Un Mozus ņēma no Israēla bērnu daļas vienu iegūto no katriem piecdesmit cilvēkiem un no lopiem un tos deva Ievītiem, kas kopa tā Kunga mājokli, kā tas Kungs bija Mozum pavēlējis. Tad piegāja pie Mozus kara pulku virsnieki, kas bija bijuši priekšnieki pār tūkstoti, un tie virsnieki, kas bija vadītāji pār simtiem, Un tie sacīja Mozum: „Tavi kalpi ir skaitījuši to karavīru pulku, kas mums bija padoti, un tur neviena no mums netrūkst. Tāpēc mēs esam atnesuši tam Kungam dāvinājuma upuri, ikviens, tuvodamies ar to, ko viņš ir atradis no zelta priekšmetiem, —rokas sprādzēm, aprocēm, gredzeniem, auskariem un dārgām rotām, —lai savas dvēseles salī-dzinātu tā Kunga priekšā.“ Tad Mozus un priesteris Eleāzars saņēma no tiem zeltu un citus smalki izstrādātos priekšmetus. Un viss zelts, ko tie tam Kungam atnesa par paceļamo upuri, bija sešpadsmit tūkstoši septiņi simti piecdesmit seķeļu—no virsniekiem pār tūkstošiem un no virsniekiem pār simtiem, Jo kareivji bija laupījuši katrs pats savā labā. Tad Mozus un priesteris Eleāzars saņēma zeltu no virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem, un viņi to ienesa saiešanas telti par piemiņu Israēla bērniem tā Kunga priekšā. Rubeņa un Gada bērniem bija daudz ganāmpulku, un viņu lopu skaits bija prāvs, tādēļ tie izlūkoja Jāzera un Gileāda zemes, un lūk, tā bija īstā vieta ganāmpulkiem. Tad Gada un Rūbena bērni nāca pie priestera Eleāzara un pie draudzes virsaišiem un runāja, sacīdami: „Atarotā, Dibonā, Jāzerā, Nimrā un Hešbonā, Ēleālē, Sebamā un Nebo un Beonā, Tanī zemē, ko Kungs ir uzveicis par labu Israēla draudzei, ir īstā vieta ganāmiem pulkiem, un mums, taviem kalpiem, ir daudz lopu.“ Un tie sacīja: „Ja mēs esam atraduši žēlastību tavā priekšā, tad lai šī zeme tiek dota taviem kalpiem par īpašumu, un neliec mums iet pāri Jardānai!“ Bet Mozus sacīja Gada un Rūbena bērniem: „Vai tad jūsu brāļi lai iet kaj-ot, bet jūs gribat palikt še? Kāpēc jūs novēršat Israēla bērniem sirdi no viņu apņemšanās doties uz to zemi, ko tas Kungs ir viņiem devis? — Tā jau jūsu tēvi darīja, kad es viņus sūtīju no Kadeš-Barneas to zemi izlūkot. Kad tie bija devušies augšup līdz Eškolas upei un redzējuši šo zemi, viņi atturēja Israēla bērnu sirdis, ka tie negribēja iet uz to zemi, ko tas Kungs viņiem bija devis. Tad tas Kungs iedegās savās dusmās tai dienā, un Viņš zvērēja, teikdams: Tiem vīriem, kas iznākuši no I Ēģiptes zemes, kam ir divdesmit gadu un vairāk, nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu apsolīju Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, jo tie nav Man pilnā mērā paklausījuši, Atskaitot vienīgi kcnisieti Kālebu, Jefunnas dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu, jo tie tam Kungam ir pilnīgi paklausījuši. Un tā iekaisa tā Kunga dusmas pret Israēlu, ka Viņš lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekams visa tā paaudze izmira, kas tā Kunga priekšā bija ļaunu darījusi. Un nu, redzi, jūs esat stājušies savu tēvu vietā, grēcinieku pēcnācēji, lai vēl vairāk tā Kunga dusmu bardzību kāpinātu pret Israēlu! Ja jūs novērsīsities no Viņa, tad Viņš liks ļaudīm vēl ilgāk maldīties tuksnesī, un tā jūs nomaitāsit visu šo tautu!“ — Tad tie piegāja pie viņa un sacīja: „Mēs gribam šeit taisīt aplokus saviem ganāmiem pulkiem un pilsētas savām sievām un bērniem; Bet mēs paši apbruņosimies un iesim Israēla bērnu priekšgalā, tiekāms tos būsim noveduši viņu dzīves vietās; bet mūsu sievas un bērni lai paliek mūfu nocietinājumos zemes iedzīvotāju dēļ. Mēs paši neatgriezīsimies atpakaļ savos namos, kamēr Israēla bērni nebūs ieguvuši ikviens savu īpašumu, Jo mēs neprasām sev neko kopā ar viņiem viņpus Jardānas vai vēl tālāk, bet mums mūsu mantojums lai nākas šai Jardānas pusē pret austrumiem.“ Tad Mozus tiem sacīja: „Ja jūs šo lietu tā gribat darīt, ka jūs, apbru-ņojušies tā Kunga priekšā kaj-am, Visi, gatavi karam, dodaties tā Kunga priekšā pār Jardānu, kamēr Viņš savus ienaidniekus izdzīs un Visa zeme būs tā Kunga varai pakļauta, bet jūs tikai vēlāk atgriezīsities un būsit nenoziedzīgi tā Kunga un Israēla priekšā, tad lai šī, tā Kunga zeme, arī kļūst par jūsu dzimtīpašumu. Bet ja jūs tā nedarīsit, redzi, tad jūs būsit tā Kunga priekšā apgrēkojušies, tad jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs! Tad nu celiet pilsētas savām sievām un bērniem un mūfa iežogojumus saviem sīklopiem un dariet tā, kā jūs ar savu muti paudāt!“ Tad Gada un Rūbena bērni sacīja Mozum, teikdami: „Tavi kalpi darīs, kā tu, kungs, tiem pavēli: Mūsu bērnus, mūsu sievas un mūsu pašu ganāmos pulkus ar visiem mūsu lopiem mēs atstāsim Gileāda pilsētās, Bet tavi kalpi, visi apbruņoti, ies karā, lai kautos tā Kunga priekšā, kā tu, kungs, saki.“ Tad Mozus, zīmējoties uz viņiem, deva pavēli priesterim Ēleāzaram un Jozuam, Nūna dēlam, un cilšu vecākiem Israēla bērnu vidū, Un Mozus tiem sacīja: „Ja Gada un Rūbena bērni, visi apbruņojušies, kopā ar jums pārcelsies pāri Jardānai tā Kunga priekšā un visa zeme būs jums pakļauta, tad dodiet viņiem Gileāda zemi par dzimtīpašumu. Bet ja tie apbruņoti neies karā kopā ar jums pāri Jardānai, tad lai tiem mantojums krīt kopā ar jums Kānaāna zemē.“ Tad Gada un Rūbena bērni atbildēja sacīdami: „Kā tas Kungs uz mums, saviem kalpiem, ir runājis, tā mēs darīsim: Mēs noiesim apbruņojušies tā Kunga priekšā uz Kānaāna zemi, bet paturēsim šinī pusē Jardānai savu īpašumu kā mantojumu.“ Tad Mozus piešķīra viņiem, proti, Gada bērniem un Rūbena bērniem un pusei no Manases, Jāzepa dēla, cilts amoriešu ķēniņa Oga valstis, —visu zemes platību un tās pilsētas, kas bija šo ķēniņu valstu robežās, un ari visas pilsētas to apkaimē. Un Gada bērni uzcēla Dibonu, Atarotu, Aroēru, Un Aterot-Šofanu, Jāzeru un Jogbehu, Un Bet-Nimru, kā ari Bet-Haranu, —stipras, ar mūfiem nocietinātas pilsētas līdz ar iežogojumiem sīklopiem. Bet Rūbena bērni uzcēla Hešbonu, Ēleāli un Kirjataimu, Un Nebo un Baāl-Megonu ar pārmainītiem vārdiem un Sibmahu, un tie nosauca uzceltās pilsētas citos vārdos. Un arī Machīra, Manases dēla, bērni gāja uz Gileādu, lai to pārstaigātu, un tie izspieda tur dzīvojošos amoriešus. Tā Mozus piešķīra Gileādu Ma-chīra, Manases dēla, ciltij, un viņš tur apmetās. Un arī Jaīrs, Manases dēls, nāca un ieņēma amoriešu telšu ciematus un tos nosauca par „Jaīra telšu vietām“. — Arī Noba nāca un ieņēma Kenatu un tās priekšpilsētas un nosauca to savā vārdā par Nobu. Šie ir Israēla bērnu pārgājieni, kā viņi iznāca no Ēģiptes pēc saviem pulkiem, būdami Mozus un Arona rokas vadīti. Un Mozus uzrakstīja pēc tā Kunga pavēles viņu iziešanu no Ēģiptes, viņu pārgājienus, un šie ir viņu pārgājieni līdz ar to sākumu un apstājas vietām. Viņi izgāja, dodamies ceļā no Ramzesas pilsētas, pirmā mēneša piecpadsmitajā dienā; tas ir pirmajā dienā, kas seko Pasā svētkiem, un Israēla bērni izgāja Augstākā rokas vadīti, visiem ēģiptiešiem to redzot, Kamēr ēģiptieši apraka visus pirmdzimtos, ko tas Kungs bija viņu vidū piemeklējis; un ari par viņu dieviem tas Kungs bija savu tiesu spriedis. Un Israēla bērni izgāja no Ramzesas un apmetās Sukotā. Un no Sukotas tie devās ceļā un apmetās Etāmā, kas atrodas tuksneša malā. No Etāmas viņi pagriezās pret Pihahirotu, kas pretim Baāl Cefonai, un uzcēla savas teltis Migdolas priekšā. Un no Pihahirotas tie devās tālāk uz priekšu un, izgājuši cauri jūrai uz tuksnesi, viņi nostaigāja triju dienu gājumu Etāmas tuksnesī un apmetās teltis pie Māras. No Māras tālāk iedami, tie nonāca Elimā, un Elimā bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit vīģu palmas, un tie tur apmetās. No Elimas tie devās atkal ceļā un apmetās pie Niedru jūras. Izgājuši no Niedru jūras, viņi apmetās Sina tuksnesī. Izgājuši no Sina tuksneša, viņi apmetās Dopkā. Izgājuši no Dopkas, viņi apmetās Alušā. Izgājuši no Alušas, viņi apmetās Rafidimā; un tur nebija ūdens, tautai ko dzert. Un tie izgāja no Rafidimas un apmetās Sinaja tuksnesī. Izgājuši no Sinaja tuksneša, viņi apmetās pie Kārību Kapiem. Izgājuši no Kārību Kapiem, viņi apmetās Hacerotā. Izgājuši no Hacerotas, viņi apmetās Ritmā. Izgājuši no Ritmas, viņi apmetās Rimon-Perecā. Izgājuši no Rimon-Perecas, viņi apmetās Libnā. Izgājuši no Libnas, viņi apmetās Risā. Izgājuši no Risas, viņi apmetās Keheletā. Izgājuši no Keheletas, viņi apmetās teltīs Šāfera kalnā. Un no Šāfera kalna viņi devās ceļā un apmetās Haradā. Izgājuši no Haradas, viņi apmetās Makhelotā. Izgājuši no Makhelotas, viņi apmetās Tahatā. Izgājuši no Tahatas, viņi apmetās Terahā. Izgājuši no Terahas, viņi apmetās Mitkā. Izgājuši no Mitkas, viņi apmetās Hašmonā. Izgājuši no Hašmonas, viņi apmetās Moserotā. Izgājuši no Moserotas, viņi apmetās Bene-Jagakanā. Un no Bene-Jagakanas viņi aizgāja un apmetās Hor-Gidgadā. Izgājuši no Hor-Gidgadas, viņi apmetās Jotbatā. Izgājuši no Jotbatas, viņi apmetās Abronā. Izgājuši no Abronas, viņi apmetās Ecion-Gebarā. Izgājuši no Ecion-Gebaras, viņi apmetās savās teltīs Cina tuksnesī, tas ir Kadešā. No Kadešas viņi devās tālāk un apmetās pie Hora kalna, Ēdoma zemes malā. Tad priesteris Arons uzgāja Hora kalnā pēc tā Kunga pavēles, un tur viņš nomira četrdesmitā gada piektā mēneša pirmajā dienā, kopš Israēla bērni bija izgājuši no Ēģiptes. Bet Arons bija simts divdesmit trīs gadus vecs, kad viņš Hora kalnā nomira. Tad kānaāniešu ķēniņš Arads, dzīvoja Kānaāna zemes dienvidos Negebā, dzirdēja par Israēla bērnu nākšanu. Un tie aizgāja no Hora kalna un apmetās teltīs Calmonā. Izgājuši no Calmonas, viņi apmetās Pūnanā. Izgājuši no Pūnanas, viņi apmetās Obotā. Izgājuši no Obotas, viņi apmetās Iei-Hā-Abarīmā pie Moāba robežām. Izgājuši no Ijimas, viņi apmetās Dibon-Gadā. Un no Dibon-Gadas viņi aizgāja un apmetās Almon-Diblataimā. Izgājuši no Almon-Diblataimas, viņi apmetās savās teltīs Abarima kal-nājā austrumos no Nebo. Un izgājuši cauri pārējiem Abarima kalniem, viņi apmetās Moāba klajumos šaipus Jardānai pretī Jērikai. Viņi apmetās savās teltīs Jardānas upes ielejā no Beit-Ješimotas līdz pat Abel-Hā-Šitimai Moāba klajumos. Un tas Kungs runāja ar Mozu Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai: „Runā ar Israēla bērniem un saki tiem: „Kad jūs iesit pāri pār Jardānu uz Kanaāna zemi, Tad jums jāizdzen visi zemes iedzīvotāji un jāiznīcina visi viņu elku tēli, tāpat arī jāizdeldē visi viņu lietie attēli un jāiznīcina viņu augstieņu svēt-nīcas. Un tad jūs pakļausit sev šo zemi un tanī dzīvosit, jo Es jums šo zemi esmu piešķīris, lai jūs to iemantotu. Un jums tā zeme būs jāsadala, meslus metot, savu cilšu starpā; tai ciltij, kurai vairāk ļaužu, tās īpašums jāpavairo, un tai, kurai maz ļaužu, tās īpašumam jābūt mazākam; kā katrai mesli krīt, tā lai tā saņem, tikai zemi jums būs dalīt pēc savām tēvu ciltīm. Bet ja jūs neizdzīsit zemes iedzīvotājus, tajā ieejot, tad notiks, ka tie, kurus jūs saudzēsit, lai tie atliktos, tie jums kļūs par dadžiem jūsu acīs un par ērkšķiem jūsu sānos, un tie jums uz-māksies tai zemē, kurā jūs dzīvosit. Un notiks, ka tā, kā Es ar viņiem domāju darīt, tā Es ar jums darīšu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs ieiesit Kānaāna zemē, tad tā būs tā zeme, kas jums kritīs par īpašumu: Kānaāna zeme visu savu robežu apjomā. Šāds lai būtu jūsu novietojums. Dienvidus galā lai paliek Cina tuksnesis, stiepdamies garām Ēdomai, un lai jums dienvidus robeža austrumos sākas Sālsjūļras dienvidu galā. Un tad lai robeža met līkumu no Negeba uz Akrābu kalniem un sniedzas līdz Cina tuksnesim, kur tā beigtos dienvidos no Kadeš-Barneas. Tad lai tā pāriet uz Hacar-Adaru, lai no turienes sniegtos pāri uz Acmonu; No Acmonas lai robeža iet ar līkumu uz Ēģiptes upi un beidzas virzienā uz Rietumu jūru. Vakara pusē lai Lielā jūjra jums ir par robežu, tā lai jums ir robeža rietumos. Un šī lai ir jūsu ziemeļu robeža: no Lielās jūras velciet to pāri uz Hora kalnu; No Hora kalna velciet to virzienā uz Hamatu, un lai tās beigas sniedzas pret Cedadu. Bet robeža lai vēl stiepjas virzienā uz Sipronu, un tās gals lai ir Ēnana ciems; šī lai ir jūsu ziemeļu robeža. Un austrumos nospraudiet savu robežu no Ēnana ciema uz Šefanu. Šī robeža lai aizstiepjas no Šefana lejup uz Riblu austrumos no Ainas; tālāk lai robeža skar Genecaretes ezera austrumu krastu, Ved lejup gar Jardānas upi un lai izbeidzas ar Sāls jūru. Tāda lai jums izskatās jūsu zeme un tās robežas visapkārt.“ Tad Mozus vēl norādīja Israēla bērniem un sacīja: „Šī ir tā zeme, kuru jūs savā starpā sadalīsit par īpašumu, meslus mezdami, kā tas Kungs to ir pavēlējis, deviņām ciltīm un atlikušajai pusciltij, Jo Rūbena cilts pēc savas piederības pie ciltstēviem un Gada cilts pēc tās piederības pie saviem ciltstēviem un arī Manases puscilts ir jau savus īpašumus saņēmušas. Šīs div ar pus ciltis ir jau savus īpašumus saņēmušas viņpus Jardānas—pretī Jērikai austrumu virzienā pret saules lēktu.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, vēl tālāk teikdams: „Šie ir to vīru vārdi, kas starp jums šo zemi sadalīs: priesteris Eleāzars un Jozua, Nūna dēls, Un pieaiciniet klāt no katras cilts pa vienam virsaitim zemes sadalīšanai. Un šie ir to vīru vārdi: Jūdas ciltij—Kālebs, Jefunnas dēls; Simeona bērnu ciltij: Samuēls, Amihuda dēls; Benjamīna ciltij: Eldads, Kislona dēls; Un no Dana bērnu cilts: virsaitis Bukijs, Joglija dēls; No Jāzepa dēliem, no Manases cilts: virsaitis Hāniēls, Ēfoda dēls; Un no Ēfraima bērnu cilts: virsaitis Kemuēls, Šiftana dēls; No Zebulona dēlu cilts: virsaitis Ēlisafans, Pamana dēls; No Isašara bērnu cilts: virsaitis Paltiēls, Azana dēls; No Ašera bērnu cilts: virsaitis Ahihuds, Selomija dēls, Un no Naftaļa bērnu cilts: virsaitis Pedahēls, Amihuda dēls.“ Šie ir tie, kuriem tas Kungs pavēlēja sadalīt īpašumu Israēla bērniem Kānaāna zemē. Un tas Kungs sacīja Mozum Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai, teikdams: „Pavēli Israēla bērniem, lai tie no saviem īpašumiem, kas iegūti dzimtsīpašumā, dod pilsētas Ievītiem, kur dzīvot, bet no pilsētu apkārtējiem apga-baliem lai tie arī dod Ievītiem zemes gabalus ganībām. Pašas pilsētas lai ir viņiem dzīvošanai, bet zemes gabali lai ir ganības viņu lopiem un nastu nesējiem lopiem, kā arī visiem viņu pārējiem kustoņiem. Un zemes gabali pie pilsētām, ko jūs dosit Ievītiem, lai atrodas no pilsētas mūriem it visos virzienos, stiepdamies tūkstoš olekšu atstatumā no pilsētas mūriem. Un ārpus pilsētas nomērījiet austrumu virzienā divi tūkstoš olektis un tāpat pa divi tūkstoš olektīm dienvidu, rietumu un ziemeļu virzienā tā, lai pilsēta atrastos tieši vidū; šie lai ir viņu pilsētas zemes ganību gabali. Un starp pilsētām, ko jūs dosit Ievītiem, lai ir sešas glābšanās pilsētas, kuras jums ir jādod, lai varētu tanīs paslēpties tāds, kam gadījies kādu nonāvēt; un bez tām viņiem vēl klāt jums būs dot četrdesmit divas pilsētas; Pavisam pilsētu skaits, kas jums jānodod Ievītiem, ir četrdesmit astoņas pilsētas līdz ar viņu ganību gabaliem. Un tās pilsētas, ko jūs nodosit no Israēla bērnu daļas, jūs ņemiet no lielākām ciltīm lielākā skaitā, bet no mazākām ciltīm, kam ir maz, mazākā skaitā; ikviena cilts lai nodod no savām pilsētām Ievītiem pēc savas daļas, ko tā mantojusi.“ Un tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: „Runā ar Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs iesit pāri Jardānai Kānaāna zemē, Tad jums jāizrauga piemērotas pilsētas par glābšanās pilsētām, kur tāds varētu bēgt, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis. Un šīs pilsētas lai ir jums glābšanās pilsētas no asins atriebēja, un neviens lai nemirst, iekāms nav stāvējis draudzes priekšā un saņēmis tiesas spriedumu. Bet no tām pilsētām, ko jūs dosit, sešas lai būtu glābšanās pilsētas: Trīs lai atrodas šaipus Jardānas, bet trīs lai ir Kānaāna zemē, tās tad lai ir glābšanās pilsētas. Šīs sešas pilsētas lai ir kā Israēla bērniem, tā arī svešiniekiem un piedzīvotājiem jūsu vidū par glābšanās vietām, lai turp varētu bēgt ikviens, kas kādu cilvēku ir netīšām nogalinājis. Bet ja kāds kādu ir ar dzelzs priekšmetu tā sitis, ka tas ir miris, tad viņš ir slepkava, un tas lai mirst kā slepkava. Vai arī ja kāds kādu sitis ar akmeni rokā, ar ko var nosist, arī tad tas ir slepkava un sodāms ar nāvi. Vai ja kāds kādu sit ar koka priekšmetu, kas tam ir rokā, no kā arī var mirt, un ja tad viņš tā sit, ka tiešām otrs nomiris, tad tāds ir slepkava un sodāms ar nāvi. Asins atriebējs lai nonāvē šādu slepkavu; kad vien tas viņu sastop, lai tas viņu nokauj. Un ja kāds kādu nīzdams ir grūdis vai tīšām ar kaut ko viņam sviedis, ka tas ir miris, Vai ja ķildojoties kāds kādu ir ar savu roku tā sitis, ka otrs ir miris, tad tāds ir sodāms ar nāvi jo viņš ir slep-kava; asins atriebējs lai to nonāvē, kad vien viņu sastop. Bet ja netīšām, bez ienaida, kāds kādu ir grūdis, vai ari netīšām būtu tam metis ar kādu priekšmetu, Vai ar akmeni iesviedis, no kā var nomirt, jeb, tam neredzot, ir licis akmenim uzkrist tam virsū, ka tam ir jāmirst, bet nav bijis viņa ienaidnieks nedz meklējis viņa nelaimi, Tad lai starp tādu cilvēku un asins atriebēju draudze spriež tiesu pēc šiem likumiem. Draudzei ir jāglābj tāds cilvēks no asins atriebēja rokas, un draudzei viņš ir jānogādā atpakaļ glābšanās pilsētā, kurp viņš bija bēdzis, un tur lai viņš dzīvo, kamēr augstais priesteris ir miris, kas ir svaidīts ar svēto eļļu. Bet ja tāds cilvēks pats izies no savas glābšanās pilsētas robežām, uz kurieni viņš bija aizbēdzis, Un asins atriebējs viņu ieraudzīs ārpus viņa glābšanās pilsētas robežām un viņu nogalinās, tad tas nav tādam skaitāms par asins darbu, Jo tādam bija jādzīvo savā glāb-šanās pilsētā līdz augstā priestera nāvei; bet pēc augstā priestera nāves tāds drīkst atgriezties atpakaļ savā dzimtajā pilsētā. Un šie lai jums ir taisnīgi nolikumi uz jūsu paaudžu paaudzēm it visās jūsu apmešanās vietās. Ja kāds kādu cilvēku nosit, tad pēc liecinieku norādījumiem slepkava lai tiek nogalināts; bet viens liecinieks vien nevar atbildēt, dodams liecību pret kādu cilvēku, ka tam būtu jāmirst. Jums ari nav ņemama salīdzināšanās maksa par slepkavu, kas ir nāvi pelnījis, jo tādam ir jāmirst. Jums ari nav jāņem salīdzināšanās maksa par tādu, kas ir aizbēdzis uz glābšanās pilsētu, lai atgrieztos atpakaļ savā zemē un tur dzīvotu, kamēr augstais priesteris mirst. Jums nebūs sagānīt to zemi, kurā jūs dzīvojat, jo asinis zemi apgāna, un zemi nevar salīdzināt to asiņu dēļ, kas tur izlietas, kā vienīgi ar tā asinīm, kas tās izlējis. Tad nu nepadariet zemi, kurā jūs dzīvojat, nešķīstu, jo tur Es ari dzīvoju jūsu vidū; jā Es, tas Kungs, dzīvoju Israēla bērnu vidū.“ Un dzimšu vecākie no Gileāda bērnu cilts, no Manases dēla Machīra pēcnācējiem un Jāzepa dēlu ciltīm piegāja klāt Mozum un virsaišiem, Israēla bērnu vadītājiem, Un sacīja: „Tas Kungs ir pavēlējis manam kungam ar meslu palīdzību nodot zemi par īpašumu Israēla bērniem, un manam kungam ir ari no tā Kunga pavēlēts mūsu ciltsbrāļa Celofehada īpašumu nodot viņa meitām. Kad nu tās tagad kļūtu sievas kādam no Israēla bērnu ciltsdēliem, tad viņu mantojuma daļa tiktu atrauta no mūsu ciltstēvu īpašuma un tiktu pievienota tās ciltstēvu īpašumam, pie kuras tās sevi pievieno, bet mums mūsu īpašuma gabals tiktu atrauts. Un ja nu Israēla bērniem nāk gaviļu gads, tad šī īpašuma daļa tiktu pievienota tās cilts īpašumiem, kurai tās ir pievienojušās, un tā no mūsu sentēvu īpašuma viņām piederīgā daļa tiktu nogriezta.“ Tad Mozus aizrādīja Israēla bērniem, kā tas Kungs viņam bija licis, sacīdams: „Ir taisnība, ko Jāzepa cilts pēcnācēji saka. Lūk, vārds, ko tas Kungs dod kā pavēli, zīmējoties uz Celofehada meitām, teikdams: Lai tās kļūst par sievām tam, kas viņu acīm labi patīk, bet lai tās kļūst par sievām tikai kādam no sava tēva cilts, Ka Israēla bērnu īpašums nepāriet no vienas cilts otrai ciltij, jo ikvienam Israēla bērnam būs cieši turēties pie savu tēvu cilts īpašuma. Un ikviena meita no Israēla bērnu cilšu vidus, kufa manto kādu īpašumu, lai kļūst sieva vīram vienīgi no savas tēva cilts tādēļ, lai ikviens israēlietis patur sava tēva īpašumu, Un tā lai neviens īpašums nepāriet no vienas cilts otrai ciltij; ikviena no Israēla bērnu ciltīm lai cieši turas pie sava ciltstēva īpašuma.“ Kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā tad arī Celofehada meitas darīja; Jo Machlija, Tirca, Hogla, Milka un Noga, Celofehada meitas, kļuva sievas sava tēva brāļa dēliem; Tās izgāja pie vīriem no Jāzepa dēla Manases cilts; tā viņu mantojums palika viņu tēvu cilts īpašumā. Šīs ir tās pavēles un tie noteikumi, ko tas Kungs pavēlēja ar Mozus starpniecību Israēla bērniem Moāba klajumā pie Jardānas pretim Jērikai. Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja visam Israēlam viņpus Jardānas tuksnesī, Arābas klajumā, iepretim Sūfai starp Pāranu un Topelu, Lābanu, Hacerotu un Di-Zahabu, Vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seīra kalnu ceļu līdz Kadeš-Barneai. Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis, Pēc tam kad viņš bija uzvarējis amoriešu ķēniņu Sichonu, kas dzīvoja Hešbonā, un Basanas ķēniņu Ogu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā. Viņpus Jardānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams: „Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja ar mums pie Horeba, teikdams: „Jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šā kalna. Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet pret amoriešu kalniem un pret visiem viņu kaimiņiem Arābā, Jardānas līdzenumā, kalnos un lejās, un Negebā un jūras krastā uz Kānaāna zemi un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei. Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam līdz ar viņu pēcnācējiem pēc viņiem.“ Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: Es viens pats nespēju panest visas rūpes jūsu dēļ. Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un, redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svēti, kā Viņš jums to solījis! Kā gan lai es viens panesu jūsu smagās nesaskaņas un jūsu darīšanu nastu? Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un piedzī-vojuši, un es jums tos iecelšu par priekšniekiem! Un jūs man atbildējāt un sacījāt: Tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms. Tad es izraudzīju jūsu cilšu vadītājus, gudrus un piedzīvojušus vīrus, un es tos iecēlu jums par priekšniekiem un virsniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī par uzraugiem jūsu ciltīm. Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju un sacīju: Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku un tā cilts—brāli, kā arī kāda cilts piederīgā un svešinieka starpā, kas pie viņa piemīt! Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo, uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu. Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara.“ Un tad mēs cēlāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs esat redzējuši, pa ceļu pāri amoriešu kalniem, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām Kadeš-Barneā. Tad es jums sacīju: Jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Redzi, tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies! Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: Sūtīsim vīrus sev pa priekšu, lai tie mums to zemi izlūko un atnes atbildi, pa kupu ceļu mums ir jādodas tu turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. Tā kā man šī atbilde labi patika, es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts. Un tie pagriezās, un devās kalnup, un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu. Un tie savās rokās ņēma dažus zemes augļus un tos atnesa mums, pārnesdami mums atbildi, un sacīja: Tā zeme, ko tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba. Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei, Un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš ir mūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, lai tie mūs iznīcinātu. Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: Tur ļaudis ir lielāki un gapāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Ēnaka bērnus mēs tur esam redzējuši. Tad es jums sacīju: Nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi! Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums kapos tāpat, kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē. Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē. Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz to Kungu, savu Dievu, Kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums iespraust savus telšu mietus, lai apmestos, pa nakti ugunī jums rādīdams un gaismu ceļam, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu—mākonī. Kad nu tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams: „Patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem, Izņemot vienīgi Kālebu, Jefunnas dēlu, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kupi viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis tam Kungam. Arī pret mani jūsu dēļ tas Kungs sadusmojās, teikdams: „Arī tu tur nenokļūsi, Bet gan Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalī-šana Israēlā. Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā: Es viņiem šo zemi došu un viņi to iegūs sev par īpašumu. Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūpas ceļu!“ Tad jūs, man atbildēdami, sacījāt: Mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis! Un kad nu jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos, Tad tas Kungs man sacīja: „Saki viņiem, necelieties un arī nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, lai jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti!“ Bet kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos. Tad amorieši, kas kalnos dzīvoja, izlaidās kā bites jums pretī un dzinās jums pakaļ, jūs sakāvuši Seīrā, līdz Hormai. Un kad nu jūs atgriezāties atpakaļ, tad jūs raudājāt tā Kunga priekšā, bet tas Kungs nepaklausīja jūsu vaimanu balsi un nepagrieza pret jums savas ausis. Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.“ „Tad mēs pagriezāmies un gājām pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi, kā tas Kungs bija man pavēlējis, un klejojām apkārt ilgu laiku ap Seīra kalniem. Un tas Kungs runāja ar mani, sacīdams: „Jūs esat pietiekami ilgi klaiņojuši ap šiem kalniem; griezieties pret ziemeļiem. Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi, Ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platumu, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēzava bērnu īpašumā. Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko nodzerties; Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos pasākumos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī; šos četrdesmit gadus tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis.“ Un tā mēs gājām, atstatu turēdamies pa gabalu no saviem brāļiem, Ēzava bērniem, kas dzīvoja Seīra kalnos, un atstatu no Arābas, to neskarot, sākot no Elatas un Ecion-Gebera, un pagriezušies virzījāmies uz priekšu pa Moāba klajuma ceļu. Tad tas Kungs man sacīja: „Nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu.“ Senāk tur ir dzīvojuši emieši, liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši. Arī tie tapa kā ēnakieši par refajiešiem turēti, bet moābieši tos sauc par emiešiem. Un Seīrā senāk dzīvoja horieši; bet Ēzava pēcnācēji tos izdzina, viņus izdeldējuši un apmezdamies uz dzīvi viņu vietā, tāpat kā Israēls ir darījis tanī zemē, kas tam bija iemantojama, ko tas Kungs viņam bija devis. Un nu tagad celieties ar skubu Zeredas upei pāri! Un mēs pārcēlāmies pār Zeredas upi. Tad nu laika sprīdis, cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Bameas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, bija trīsdesmit astoņi gadi, tiekāms visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā tas Kungs to bija, uz tiem zīmējoties, ar zvērestu apsolījis. Savukārt arī tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu laužu vidus līdz pēdējam vīram. Un kad visi karavīri ļaužu starpā bija izmiruši un gājuši bojā, Tad tas Kungs man sacīja, teikdams: „Tu šodien pāriesi Moāba robežu pie Aras, Un tu nonāksi amoniešu tuvumā, bet nenodari tiem nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu.“ — Arī šo dēvē par refajiešu jeb milžu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc zamzumiešu vārdā. Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gara auguma kā ēnakieši, bet tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā. Tāpat Viņš to bija darījis ari ar Ezava bērniem, kuj-i dzīvoja Seīra kalnā, un, kuriem ienākot, Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien. Arī avieši, kas dzīvoja ar vaļņiem iežogotās telšu nometnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras un apmetās uz dzīvi viņu vietā. — „Celieties, ejiet un brieniet pāri Arnonas upei! Redziet, Es nododu jūsu rokā amorieti Sichonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū! Un Es šodien sākšu no tevis iedvest bailes un izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu uztraukumā un tavā priekšā drebētu!“ Tad es sūtīju vēsmešus no Kedmotas tuksneša pie Sichona, Hešbonas ķēniņa, ar sekojošu miera vēstījumu: „Ļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi. Pārdodi mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdodi mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iziet cauri, Kā man ir ļāvuši Ēzava pēcnācēji, kas Seīrā, un Moāba bērni, kas dzīvo Arā, pirms mēs pārejam pāri Jardānai, iedami uz to zemi, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.“ Bet Sichons, Hešbonas ķēniņš, nevēlējās mums dot atļauju šķērsot savu zemi, jo tas Kungs, tavs Dievs, bija apcietinājis viņa prātu, un bija ar nolūku tā sirdi darījis nepiekāpīgu, lai viņš to nodotu tavās rokās, kā tas tagad arī ir noticis. Un tas Kungs man sacīja: „Redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sichonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt!“ Tad Sichons devās mums pretī, viņš, ar visu savu karotāju saimi, lai ar mums karotu pie Jachcas, Bet tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to akāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu. Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās pilnīgi izpostījām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīriešus un sievietes un mazos bērnus; mēs neatstājām dzīvu pat nevienu izbēgušo; Tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām, Sākot ar Aroēru, kas atrodas Amonas upes krastā, un tām pilsētām, kas vispārīgi upes krastā, līdz Gileādai nebija nevienas pilsētas, kas mums būtu palikusi neieņemama, kas būtu varējusi mums pretī turēties, jo tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā. Tikai vienīgi Amona bērnu zemi tu atstāji neskartu, netuvodamies nedz Jabokas upes krastiem, nedz pilsētām kalnos, nedz kādai citai vietai, ko tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis aiztikt.“ — „Tad mēs pagriezāmies un devāmies augšup pa Basanas ceļu, un Ogs, Basanas ķēniņš, ar visu savu karotāju saimi devās mums pretim, lai mūs sastaptu un lai ar mums cīnītos pie Edrejas. Bet tas Kungs man sacīja: „Nebīsties no viņa, jo Es esmu viņu pašu, ir visu viņa tautu, ir visu viņa zemi nodevis tavās rokās, un tev ar viņu būs tāpat rīkoties, kā tu esi rīkojies ar amoriešu ķēniņu Sichonu, kas dzīvoja Hešbonā.“ Un tas Kungs, mūsu Dievs, nodeva mūsu rokās arī Ogu, Basanas ķēniņu, līdz ar visu viņa tautu, un mēs to sakāvām tā, ka pat neviens izbēgušais nepalika pāri. Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas; tur nepalika nevienas pilsētas, ko mēs nebūtu ieņēmuši; tās bija tās sešdesmit pilsētas, kas atradās visā Argoba apgabalā Oga ķēniņa valstī Basanā. Visas šīs pilsētas bija nocietinātas ar augstiem mūriem, divviru vārtiem un dzelzs aizšaujamiem; bez tam vēl bija daudz mūriem neiežogotu miestu. Un mēs visu to pilnīgi iznīcinājām, kā mēs to bijām darījuši Sichonam, Hešbonas ķēniņam, un mūsu iznīcināšanai par upuri krita visi pilsētas vīrieši, sievietes un bērni. Bet visus lopus un pilsētās salaupīto mantu mēs paturējām sev kā laupījumu. Un tā mēs tanī laikā atņēmām diviem amoriešu ķēniņiem zemi, kas atradās viņpus Jardānai, no Arnonas upes līdz Hermona kalnam— Sidonieši sauc Hermona kalnu par Sirionu, but amorieši to sauc par Senīru, — Visas pilsētas līdzenumā un visu Gileādu un visu Basanu līdz Šalkai un Edrejai, pilsētas, kas atrodas ķēniņa Oga, Basanas ķēniņa valstī. Jo vienīgi Ogs, Basanas ķēniņš, bija beidzamais atlikušais no refajiešiem, no tiem pārpalikušiem milžiem; tiešām, viņa atdusas vieta bija darināta no dzelzs, —vai tā nav Amona bērnu Rābā? Deviņas olektis ir tās gājums, un četras olektis tās platums, pēc vispārējā olekšu mēra mērojot. Bet tad nu šo zemi mēs sev tanī laikā pakļāvām, un, sākot ar Aroēru, kas atrodas pie Arnonas upes, un vienu pusi no Gileādas kalnāja līdz ar tās pilsētām es atdevu Rūbena un Gada cilts piederīgiem. Bet atlikušo Gileādas apgabalu un visu Basanu, Oga ķēniņa valsti, es atdevu Manases pusciltij, tas ir, visu Argoba apgabalu; visu Basanu sauc par refajiešu zemi. Jaīrs, Manases dēls, iekajroja visu Argoba apgabalu līdz pat gešūriešu un maāchatiešu robežām, un viņš pārdēvēja Basanu pēc sava vārda par Hāvot-Jair, par Jaīra ciemiem, tā tie saucas vēl līdz šai dienai. Un Machīram es devu Gileādu, Bet Rūbena un Gada pēcnācējiem es devu apgabalu no Gileādas līdz Arnonas upei, pašu upes līci un krastmalas līdz Jabokas upei, Amona bērnu robežai, Un līdzenumu līdz ar Jardānu, un tai piegulošo apgabalu, un robežu novadu no Genecaretes ezera līdz Tuksneša jūrai zem Pizgas kraujām nogāzēm pret rītiem. Un tanī laikā es jums pavēlēju, teikdams: „Tas Kungs, jūsu Dievs, ir jums šo zemi devis, lai jūs to iegūtu sev īpašumā; tādēļ, visi uzticamie vīri, izeita Sāls jūrai. apbruņojušies savu brāļu, Israēla bērnu, priekšgalā. Tikai savas sievas un savus mazos bērnus un savus ganāmos pulkus, —jo to es zinu, ka jums ir daudz ganāmpulku, —atstājiet savās pilsētās, ko es esmu jums devis, Tiekāms tas Kungs arī jūsu tautas brāļiem, tāpat kā jums, piešķirs miera pilnu dzīvi, un arī viņi iemantos zemi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dos viņpus Jardānas; tad jūs ikviens atgriezīsities savā īpašumā, ko es esmu jums devis.“ — Es Jozuam tai laikā pavēlēju un teicu: „Tavas acis ir visu redzējušas, ko tas Kungs, jūsu Dievs, ir darījis šiem diviem ķēniņiem; tā tas Kungs darīs visām ķēniņu valstīm, kurām tu iesi cauri. Nebīsties no viņiem, jo tas Kungs, jūsu Dievs, par jums karos!“ Un arī es izlūdzos žēlastību no tā Kunga šinī laikā, sacīdams: „Ak Kungs, mans Dievs, Tu jau sen esi sācis rādīt savam kalpam ir savu varenību, ir savu stiprumu; jo kur ir tāds stiprs Dievs debesīs un virs zemes, kas ir darījis tādus darbus, kā tos, ko Tu esi darījis, un ar tādu spēku kā Tu? Ļauj, lūdzams, man celties pāri un skatīt labo zemi viņpus Jardānas, tās zemes skaistos kalnus, bet it īpaši Libanona kalnāju!“ Bet tas Kungs bija jūsu dēļ uz mani sadusmojies, un Viņš mani neuzklausīja, bet man sacīja: „Lai tev pietiek! Nerunā vairāk par šo lietu ar Mani! Kāp augšā uz Pizgas kalna galotni un pacel savas acis pret vakariem un pret ziemeļiem, pret dienvidiem un pret rītiem un apskati to zemi ar savām acīm, jo tu neiesi pāri Jardānai. Dodi Jozuam pavēles, stiprini un drošini viņu, jo viņš šīs tautas priekšgalā celsies pāri, un viņš tai dos īpašumā to zemi, ko tu redzēsi.“ — Un tā mēs palikām ielejā pretim Bet-Peorai.“ „Un nu, Israēl, uzklausi likumus un glabā savus tiesu iestādījumus, pie kuriem turēties es tagad jūs mācu, lai jūs paliktu dzīvi un tiešām iegūtu savā īpašumā zemi, ko tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums grib dot. Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums dodu kā pavēli, neko klāt nedz no tā ko atraujiet, lai pasargāti paliek tā Kunga, jūsu Dieva, baušļi, kurus pildīt es uzlieku jums par pienākumu. Jūsu acis ir redzējušas, ko tas Kungs ir darījis Baāl-Peora dēļ, jo ikvienu cilvēku, kas Baāl-Peoram sekoja, to tas Kungs, jūsu Dievs, ir iznīcinājis no jūsu vidus, Bet jūs, kas jūs tam Kungam, savam Dievam, bijāt cieši pakļāvušies, jūs visi esat šodien dzīvi. Redziet, es esmu jums mācījis likumus un tiesu noteikumus, kā tas Kungs, mans Dievs, ir man pavēlējis, lai jūs tos arī tā pildītu tai zemē, uz kuru jūs dodaties, lai to sev iemantotu. Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: „Tiešām, gudri un izpratīgi ļaudis ir šī lielā tauta!“ Jo kur ir gan vēl cita kāda liela tauta, kurai Dievs stāvētu tik tuvu kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums, tiklīdz mēs Viņu piesaucam? Un kur ir vēl citai lielai tautai tik taisnīgi likumi un tik laba tiesiska iekārta kā visa šī bauslība, ko es jums šodien lieku priekšā? Bet sargies un jo nopietni pielūko, lai tu neaizmirstu notikumus, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tie neizzūd tev no atmiņas visās tavās mūža dienās! Un dari tos zināmus saviem bērniem un saviem bērnu bērniem! Sevišķi to dienu, kad tu stāvēji tā Kunga, sava Dieva, priekšā Horebā, un tas Kungs man sacīja: „Sapulcini Man šo tautu, un Es tiem likšu dzirdēt šos vārdus, ko Es gribu teikt, lai viņi mācās Mani bīdes visās savās mūža dienās, cik ilgi tie virs zemes dzīvo, un lai tie tos māca arī saviem bērniem!“ Tad jūs pienācāt un nostājāties apakšā pie kalna, bet kalns dega ugunīs līdz debesu jumam, kaut apkārt bija tumsa, mākoņi un migla. Un tas Kungs uz jums runāja no uguns liesmām: jūs dzirdējāt Viņa vārdu skaņu, bet jūs neredzējāt parādāmies nekādu tēlu, vienīgi balss bija saklausāma. Tad Viņš jums pasludināja savu derību, ko Viņš jums pavēlēja turēt, desmit baušļus, ko Viņš ierakstīja divās akmens plāksnēs. Bet man tas Kungs tai laikā deva pavēli, lai es jums mācu likumus un tiesu lietas, ka jūs visu to pildītu, tanī zemē ieiedami, uz kujru jūs dodaties, lai to iemantotu. Tad nu sargieties visai savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši parādāmies kādu tēlu tai dienā, kad tas Kungs ar jums no uguns liesmām Horebā runāja, Ka jūs neapgrēkojaties, darinādami sev dieva atveidu kādā tēlā, vai arī kādas vīriešu, vai sieviešu kārtas būtnes atdarinājumā, Vai arī kāda četrkājaina dzīvnieka, kas virs zemes dzīvo, vai arī kāda spārnota putna, kas gaisā lido, Vai arī kāda cita dzīvnieka, kas pa zemes virsu lodā, vai arī kādas zivs attēla izskatā, kas ūdenī zem zemes dzīvo. Un ka tu nepacel savas acis uz debesīm, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā ari zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, un ka tu neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un lai tu tiem nekalpo, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris par godinājuma priekšmetiem visām pārējām tautām zem visas debess. Bet jūs tas Kungs ir pieņēmis un jūs ir izvedis no dzelzs kausējamās krāsns, no Ēģiptes, lai jūs būtu Viņa īpaša tauta, kā tas arī šodien ir. Bet uz mani tas Kungs bija jūsu dēļ sadusmojies, un Viņš zvērēja, ka man nebūs iet pāri par Jardānu, un ka man nebūs nākt tai auglīgā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, Jo man jāmirst šinī zemē, un es neiešu pāri Jardānai, bet jūs iesit pāri un iemantosit šo auglīgo zemi savā īpašumā. Tad nu sargieties, ka jūs neaiz-mirstat tā Kunga, sava Dieva, derību, ko Viņš ar jums ir slēdzis, ka jūs sev neiz-veidojat nekādu elka tēlu, ne no kā nekādu atveidu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev būtu aizliedzis. Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir rijēja uguns, Viņš ir taisnīgs Dievs. Kad nu jūs dzemdināsit bērnus, kad jums būs bērnu bērni un sen jau jūs būsit zemē iedzīvojušies, tad jūs tomēr apgrēkosities, darinādami visādus elku tēlus, un tā darīsit ļaunu tā Kunga, sava Dieva, acīs, Viņu ar to apkaitinādami. Tāpēc es šodien te piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem, ka jūs galīgi pazudīsit no tās zemes virsus, uz kuru jūs iesit pāri Jardānai, lai to iegūtu par savu īpašuma daļu; tur jums jūsu dzīves dienas neievilksies gafumā, jo jūs tiksit galīgi izdeldēti. Tas Kungs jūs tad izkaisīs tautu starpā, un no jums atliksies tikai mazs pulciņš pagānu tautu vidū, pie kupām tas Kungs jūs aizdzīs. Un tur jūs kalposit dieviem, kas ir cilvēku roku darbs, —koks un akmens, kas ne redz, ne dzird, ne ēd, ne ož. Bet tad no turienes jūs meklēsit to Kungu, savu Dievu, un to atradīsit, kad jūs to meklēsit ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Un kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa pavēlēm. Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs; Viņš tevi neatstās un tevi negrūdīs postā, Viņš ari neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis. Papētī jel atpakaļ pagājušos laikos, kas bijuši pirms tevis kopš tās dienas, kad Dievs radīja cilvēku virs zemes, un vaicā debesis no viena gala līdz otram, vai kādreiz un kur kāda tik svarīga lieta kā šī būtu notikusi, vai vispār kas tamlīdzīgs būtu dzirdēts? Vai kāda tauta būtu dzirdējusi Dieva balsi runājam no uguns liesmām, kā tu to esi dzirdējis un palicis dzīvs? Jeb vai kāds dievs jebkad būtu mēģinājis iet un izraudzīt sev vienu tautu kādas citas tautas vidū ar pārbaudījumiem, zīmēm un brīnumiem, ar kajiem, ar spēcīgu elkoni un augsti paceltu roku un ar šausmu apdvestiem varoņdarbiem, kā tieši visu to tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir darījis jūsu acu priekšā Ēģiptē? Tev tas ir rādīts, lai tu zini, ka tas Kungs ir vienīgais Dievs, cits neviens, kā Viņš vienīgi. No debesīm Viņš tev licis dzirdēt savu balsi, lai Viņš tevi pamācītu, bet virs zemes Viņš ir tev rādījis savu lielo uguni, un tu Viņa vārdus esi dzirdējis atskanam no uguns liesmām. Un tā kā Viņš ir tavus tēvus mīlējis, tad Viņš ir izraudzījis pēc viņiem arī viņu pēcnācējus un pats ar savu lielo spēku izvedis tevi no Ēģiptes, Izdzīdams, tevim tuvojoties, tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, lai tevi ievestu viņu zemē un tev to dotu īpašumā, kā tas ir šodien. Tādēļ atzīsti šodien un ieraksti dziļi savā sirdī, ka Dievs tas Kungs ir vienīgais augšā debesīs un apakšā virs zemes un ka cita neviena nav Viņa vietā. Un tāpēc tev būs turēt Viņalikumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien piekodinu, lai tev labi klājas un taviem bērniem pēc tevis un lai tavas dienas tiek pagarinātas tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos mūžīgi.“ Tad Mozus atdalīja trīs pilsētas viņpus Jardānas uz austrumiem, Lai uz tām varētu bēgt, kas savu tuvāku netīši nositis, ar kupu viņam agrāk nav bijis naida, lai tāds varētu slepus doties uz vienu no šīm pilsētām un tur paglābt savu dzīvību. Šīs pilsētas bija: Becera augstienes līdzenumā Rūbena ciltij, Ramota Gileādā Gada ciltij un Golona Basanā Manases ciltij. Un šī nu ir tā bauslība, ko Mozus lika priekšā Israēla bērniem; Šīs ir tās liecības, likumu un tiesu noteikumi, ko Mozus deva Israēla bērniem, kad tie bija iznākuši no Ēģiptes, Viņpus Jardānas ielejā pretim Bet-Peorai, Sichona, amoriešu ķēniņa, zemē, kas bija dzīvojis Hešbonā, ko Mozus un Israēla bērni, iznākdami no Ēģiptes, bija sakāvuši. Un tie viņa zemi bija ieguvuši īpašumā un arī Oga, Basanas ķēniņa, zemi, abu amoriešu ķēniņu zemes, kas atrodas viņpus Jardānas austrumu virzienā, Sākot no Aroēras, kas uz Arnonas upes krasta, līdz Siona kalnam, tas ir Hermonam, Un arī visu klajumu, kas ir Jardānas austrumu krastā līdz ar klajumu jūpu zem Pizgas kraujas nogāzēm. Un Mozus sasauca visu Israēlu un tiem sacīja: „Klausies, Israēl, tos likumus un tiesu noteikumus, ko es jums šodien esmu cēlis priekšā, un jums tie ir jāmācās un sīki jāpilda! Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums noslēdzis derību Horeba kalnā. Ne ar mūsu tēviem tas Kungs ir šo derību noslēdzis, bet gan ar mums, kas visi esam šodien šeit dzīvi. Vaigu vaigā tas Kungs ir ar jums runājis tanī kalnā no uguns liesmām, Es tai brīdī stāvēju starp to Kungu un starp jums, lai jums darītu zināmus tā Kunga vārdus, jo jūs bijāt izbijušies no uguns un nekāpāt kalnā. Un Viņš sacīja: „Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā! Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes! Tev nebūs mesties zemē to priekšā un nebūs tiem kalpot, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas par tēvu grēkiem atriebjas līdz trešajam un ceturtajam augumam to bērniem, kas Mani ienīst, Bet Es parādu žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīl un manus baušļus tur. Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi velti valkāt, jo tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi lieto. Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu, kā tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis! Sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt! Bet septītā diena ir tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, —ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu. Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos! Tev nebūs nokaut! Tev nebūs laulību pārkāpt! Tev nebūs zagt! Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku! Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, un tev nebūs iekārot sava tuvāka namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas pieder tavam tuvākam!“ Šos vārdus runāja tas Kungs visas sapulcinātās draudzes priekšā kalnā cauri ugunij, mākonim un miglai ar stipru balsi un nekā nepielika klāt; tad Viņš tos uzrakstīja uz divām akmens plāksnēm un tās iedeva man. Kad jūs dzirdējāt no tumsas Viņa balsi, bet kalns dega vienās ugunīs, tad jūs nācāt pie manis, —visi jūsu cilšu virsaiši un jūsu vecaji Un sacījāt: „Redzi, tas Kungs, mūsu Dievs, ir licis mums redzēt savu godību un savu varenību, un mēs esam no uguns Viņa balsi dzirdējuši: šodien mēs esam redzējuši, ka Dievs ar cilvēkiem ir runājis un ka tie tomēr paliek dzīvi. Bet kāpēc mums tieši tagad būtu jāmirst? Šī lielā uguns mūs aprīs; ja mēs tā Kunga, sava Dieva, balsi vēl turpmāk dzirdētu, tad mums ir jāmirst. Jo kur ir kāds no cilvēka miesām dzimis, kas dzīvā Dieva balsi ir dzirdējis no uguns tā runājam kā mēs, un būtu palicis dzīvs? Bet tu ej tuvāk un uzklausi visu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacīs, un tad atstāsti mums visu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacījis, tad mēs klau-sīsim un to izpildīsim.“ Kad nu tas Kungs dzirdēja šos jūsu vārdus, ko jūs man teicāt, tad tas Kungs man sacīja: „Es esmu dzirdējis tautu runājam, kad tā tev skaļā balsī teica šos vārdus; viss ir labi un pareizi, ko viņi runājuši. Kaut jel notiktu, ka tiem vienmēr būtu tāds sirdsprāts—Mani bīties un visus manus baušļus mūžīgi turēt, lai viņiem un viņu bērniem labi klātos mūžīgi! Ej, saki viņiem: Griezieties atpakaļ savās teltīs! Bet tu stāvi šeit pie Manis, lai Es tev saku visus tos baušļus, likumus un tiesu noteikumus, ko tev būs viņiem mācīt, lai viņi visu to pilda tai zemē, ko Es gribu viņiem piešķirt.“ Uzmanaities, lai jūs rīkotos tā, kā tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir pavēlējis, un neatkāpieties nedz pa labi, nedz pa kreisi! Bet visi ceļi, ko vien tas Kungs, jūsu Dievs, jums pavēlējis iet, jums ir jāiet tā, lai jūs dzīvotu un jums labi klātos, un jūs ilgi dzīvotu tai zemē, ko jūs iemantosit.“ „Un šie ir tie baušļi, likumi un noteikumi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, man ir pavēlējis jums mācīt, lai jūs pēc tiem dzīvotu tai zemē, uz kupi jūs tagad ceļaties pāri, lai to iemantotu, Ka tu to Kungu, savu Dievu, bīsties, un ka tu ievēro visus Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es esmu tev pavēlējis, tu, tavi bērni un tavi bērnu bērni, visas savas mūža dienas, un lai tu ilgi dzīvotu. Tādēļ klausies, Israēl, un ievēro, ka tu tos pildi, lai tev labi klājas, un lai jūs stipri vairojaties, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev to ir apsolījis, tai zemē, kur piens un medus tek. Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs! Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku! Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties. Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem. Un kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, lai tev to dotu ar lielām un skaistām pilsētām, ko jūs neesat cēluši, Un arī namus, kas pilni ar visādiem labumiem, kupis tu neesi sakrājis, un ar klintīs izcirstām ūdens tvertnēm, ko tu pats neesi izcirtis, un vīna kalnus un olīvu koku dārzus, ko tu neesi dēstījis, —un kad tu tad ēdīsi un būsi paēdis, Tad sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama! Tev būs to Kungu, savu Dievu, bīties, tev būs Viņam kalpot un pie Viņa vārda zvērēt. Nesekojiet citiem dieviem no to dievību skaita, kas ir tām tautām, kādas mīt jūsu apkaimē, Jo tas Kungs, tavs Dievs, kas mīt tavā vidū, ir stiprs un dusmīgs Dievs, ka tā Kunga, tava Dieva, dusmas neiedegas pret tevi un tevi neizdeldē no zemes virsus. Jums nebūs to Kungu, savu Dievu, kārdināt, kā jūs Viņu esat kārdinājuši Masā; Ievērojiet rūpīgi tā Kunga, sava Dieva, baušļus līdz ar Viņa liecībām un Viņa likumiem, ko pildīt Viņš tev ir uzlicis par pienākumu. Un tev ir jādara, kas ir tiesa un labs tā Kunga acīm, lai tev tiešām labi klājas, un lai tu tiešām ieeji un iemanto šo auglīgo zemi, ko tas Kungs ir ar zvērestu apsolījis taviem tēviem, Padzenot visus tavus ienaidniekus papriekšu projām, kā tas Kungs tev ir to solījis. Kad nu tad nākotnē tev tavs dēls jautās, sacīdams: „Kāda ir šo liecību, šo likumu un šo noteikumu jēga, ko tas Kungs jums ir pavēlējis?“ Tad tev būs savam dēlam atbildēt: „Mēs bijām faraona kalpi Ēģiptē, bet tas Kungs mūs izveda ārā no Ēģiptes ar stipru roku, Un tas Kungs deva zīmes un veica lielus un briesmīgus brīnuma darbus Ēģiptē, kas skāra faraonu un ikvienu viņa nama iemītnieku, kā mēs to paši ar savām acīm redzējām; Un Viņš mūs izveda no turienes ārā, lai mūs atvestu un mums dotu šo zemi, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis mūsu tēviem. Un tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu, un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir. Un tad tas arī būtu mums par attaisnojumu, ja mēs atzīsim par savu pienākumu sargāt un pildīt ikvienu rīkojumu un taisnības nolikumu tā Kunga, sava Dieva, priekšā tā, kā Viņš to ir pavēlējis.“ „Kad tas Kungs, tavs Dievs, tevi būs ievedis tai zemē, ko tu ej iemantot, un izdzinis daudzas tautas no turienes—hetiešus, girgaziešus, amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus, —septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi, Un kad tas Kungs, tavs Dievs, tos būs nodevis tavā varā, ka tu tos sakauji, tad tev būs pie tām izpildīt savu īpašo solījumu, ka tev nebūs ar tām slēgt nekādu derību nedz arī tām žēlastību parādīt. Tev arī nebūs ar tām saradoties; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem, un tev nebūs viņu meitas ņemt saviem dēliem, Jo tās novērsīs tavus dēlus no Manis, ka tie kalpos svešiem dieviem, un tā Kunga bardzība varētu pret jums iedegties un jūs piepeši iznīcināt. Bet jums tā ar viņiem jārīkojas: izpostiet viņu altārus, viņu elku zīmes nolauziet, nocērtiet viņu elku stabus, bet viņu elku tēlus sadedziniet ugunīs. Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes. Nevis tāpēc, ka jūsu pulks būtu lielāks par visām pārējām tautām, nē, tas Kungs jums ir bijis labvēlīgs un ir jūs izredzējis, —jūs jau esat vismazākā no visām tautām, — Bet taisni tāpēc vien, ka Viņš jūs ir mīlējis un jums tur solījumu, ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis, tāpēc tas Kungs ir jūs izvedis ar stipru roku un izglābis no kalpības nama, no faraona, Ēģiptes ķēniņa, varmācības. Tad nu tev būs atzīt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs, un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus, Bet tiem, kas Viņu ienīst, Viņš tieši atmaksā, viņus iznīcinādams; Viņš nekavējas tiem, kas Viņu ienīst, uz vietas atmaksāt. Tādēļ sargies un turi Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ko es tev šodien pavēlu darīt. Un ja tu klausīsi šos nolikumus un tos turēsi un pildīsi, tad arī tas Kungs, tavs Dievs, tevi sargās un turēs derību un žēlastības apsolījumu, ko Viņš ir ar zvērestu apstiprinājis taviem tēviem. Un Viņš tevi mīlēs, un tevi svētīs, un tevi vairos, un Viņš svētīs tava klēpja augli, un tavas zemes augli, un tavu labību, un tavu vīna sulu, un tavu eļļu, un tavu liellopu atnešanos, un tavu sīklopu vaislu tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem. Svētīts tu būsi pār visām tautām; neauglīgu nebūs nedz tavu ļaužu, nedz tavu lopu starpā. Un tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ēģiptiešu ļaunas sērgas, ko tu pazīsti, bet Viņš ar tām vajās visus tos, kas tevi ienīst. Un tu aprīsi visas tautas, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev nodos; tava acs lai viņas nežēlo; tev nebūs arī kalpot viņu dieviem, jo tas tev ir slazda valgs. Ja tu arī savās pārdomās sacītu: „Šīs tautas ir lielākas, nekā es esmu, kā es iespētu tās izdzīt?“ Tad tomēr: nebīsties no tām! Bet pieminēdams piemini, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir darījis faraonam un visiem ēģiptiešiem, Lielos pārbaudījumus, ko tavas acis ir redzējušas, un zīmes, ir tos brīnumus, un stipro roku un izstiepto elkoni, ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir izvedis; tā tas Kungs, tavs Dievs, darīs visām tautām, no kurām tu bīsties. Un tas Kungs, tavs Dievs, uzsūtīs viņiem arī sirsoņus, tiekāms visi, kas atlikušies, un tie, kas no tevis paslēpušies, ies bojā. Neizbīsties viņu priekšā! Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, Viņš ir liels un bijājams Dievs. Un tas Kungs, tavs Dievs, lēnām un pamazām izskaudīs tās tautas tavu acu priekšā: tu jau arī nevari tās strauji izdeldēt, lai pie tevis nesavairojas pārāk daudz plēsīgu zvēru. Un tas Kungs, tavs Dievs, tomēr tos nodos tavā varā un tos satrieks ar lielu satriekšanu un ar lielām izbailēm viņu starpā, līdz Viņš tos pilnīgi iznīcinās. Un arī viņu ķēniņus Viņš nodos tavā rokā, lai tu viņu vārdus zem debess izdeldē; nevienam nebūs tavā priekšā pastāvēt, līdz tu tos nebūsi galīgi iznīcinājis. Viņu elku tēlus sadedziniet ugunī, bet neiekāro sudrabu un zeltu, ar ko tie greznoti, un nepiesavinies to, ka tu netopi ar to savaldzināts, jo viss tas ir negantība tam Kungam, tavam Dievam. Neienes šādu negantību savā namā, ka tu pats netopi iznīcināts tāpat kā tie, bet tie lai tev riebtin riebjas, un lai tu tos nicinātu pašos savas sirds dziļumos, jo tie nes iznīcības lāstu.“ „Visi šie baušļi, ko es tev šodien nododu, tie tev ir jātur un jāpilda, lai jūs paliktu dzīvi un lai vairotos un droši ietu un iemantotu to zemi, ko tas Kungs jūsu tēviem ir ar zvērestu apsolījis. Un tev ir jāpiemin viss tas ceļš, pa kuyu tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai ne. Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini, un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes. Tavas drēbes tev tavā mugurā netapa par skrandām un nekrita nost, un tavas kājas nav uztūkušas šajos četrdesmit gados. Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu, Un turi tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ka tu staigā Viņa ceļos un Viņu bīsties. Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz auglīgu zemi, uz zemi ar ūdens strautiem, ūdens kritumiem un avotiem, kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem, Uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kufā tek eļļa un medus, Uz zemi, kur tu maizi vairs neēdīsi trūkumā, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kuŗas akmeņos ir dzelzs un no kuras kalniem tu vari izcirst varu. Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teici to Kungu, savu Dievu, par to auglīgo zemi, ko Viņš tev ir devis. Sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa nolikumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis, un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, Kad tavi vērši un tavi sīkie lopi būs savairojušies, un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, Lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti to Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama, Kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skarpiji un izkaltušas vietas bez ūdens, kupās mocīja slāpes, kas tad tev lika izplūst ūdenim no cietās klints; Kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, un tad lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. Tad nesaki vis savā prātā: „Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši!“ Bet piemini to Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku sagādāt labklājību, lai uzturētu spēkā un apstiprinātu savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir. Bet ja tu aizmirsīsi to Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad es jau šodien apliecinu, ka jūs neglābjami aiziesit bojā! Kā tautas, ko tas Kungs, jums ienākot, iznīcināja, tā arī jūs aiziesit bojā, tāpēc ka jūs neesat klausījuši tā Kunga, sava Dieva, balsij.“ „Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jardānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas, Liela un gapa auguma tautu Ēnaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: „Kas gan var pastāvēt Ēnaka bērnu priekšā?“ Un tu šodien atzīsi, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā tas Kungs tev to ir sacījis. Kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tos dzīs ārā tev pa priekšu, tad nedomā pats savā prātā un nesaki: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju, bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā. Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tevis labā, lai apstiprinātu to vārdu, ko tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam. Tad nu zini, ka tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod par īpašumu šo auglīgo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta. Piemini un neaizmirsti, ka tu to Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojisj sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi un pat pretojušies tam Kungam. Jau pie Horeba jūs aizdevāt tam Kungam lielas dusmas, un tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs iznīcināt. Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes nedz arī dzēris ūdeni. Tad tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, un uz kupām bija visi tie vārdi, ko tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes, Tad tas Kungs man sacīja: „Celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīzi vien ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un sev darinājuši lietu elka tēlu.“ Vēl tas Kungs runāja ar mani, sacīdams: „Es esmu novērojis šo tautu, un, redzi, tā ir nepakļāvīga tauta. Laid mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir.“ Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas divas derības plāksnes bija man abās rokās, Un es skatījos, un, redzi, jūs bijāt nogrēkojušies pret to Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa attēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko tas Kungs bija jums pavēlējis iet. Tad es sagrābu abas akmens plāksnes, izlaidu tās no savām rokām, nosviedu zemē un sasitu jūsu acu priekšā. Pēc tam es nometos tā Kunga priekšā kā iepriekš—četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā to Kungu sakaitinādami; Jo es baiļojos par dusmām tin bardzību, ko tas Kungs turēja uz jums, gribēdams jūs iznīcināt; bet tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja. Un tas Kungs ari ļoti dusmojās uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, bet es tai laikā iestājos ar lūgšanām arī par Āronu. Bet jūsu grēku darbu, teļa attēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, to es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, kamēr tas palika par putekļiem; un šos putekļus es iemetu strautā, kas tek no kalna. Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kārību Kapiem jūs to Kungu bijāt apkaitinājuši; Un kad tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: „Dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis!“ —arī tad jūs turējāties pretī tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un ne-klausījāt Viņa balsij. Jūs esat bijuši kurnētāji pret to Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu! Kad es nu gulēju tā Kunga priekšā pie zemes, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur es biju nometies, tāpēc ka tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs iznīcināšot, Tad es pielūdzu to Kungu un sacīju: „Ak Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē šo savu tautu un savu īpašumu, ko Tu pats ar savu lielo varu esi izglābis un kufu Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes! Piemini savus kalpus—Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu, un neuzlūko viņu stūrgalvību nedz arī viņu bezdievību un viņu grēku darbus, Lai tā zeme, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: „Tas nebija tā Kunga spēkos, lai tos ievestu tai zemē, ko Viņš pats tiem bija ar vārdiem solījis, un tādēļ ka Viņš tos bija ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt!“ Bet tie taču ir tava tauta un tavs īpašums, ktņu Tu pats esi izvedis ar savu lielo spēku un ar savu izstiepto elkoni.“ „Toreiz tas Kungs man sacīja: „Izcērt sev divas akmens plāksnes, gluži tādas pat kā pirmās, un uzkāp pie Manis kalnā; uztaisi sev koka šķirstu. Un Es uzrakstīšu uz akmens plāksnēm tos pašus vārdus, kas bija uz pirmajām plāksnēm, ko tu esi sasitis; tad ieliec tās šķirstā.“ Tad es pataisīju šķirstu no sitima koka un izcirtu divas akmens plāksnes, gluži tādas pat kā iepriekšējās, un uzkāpu kalnā, un abas akmens plāksnes bija manās rokās. Tad Viņš uzrakstīja uz plāksnēm tādā pašā rakstā kā pirmais tos desmit baušļus, ko tas Kungs bija uz jums runājis kalnā no uguns liesmām tai dienā, kad bija sasaukta sapulce un tas Kungs tās man nodeva. Un es pagriezos un nokāpu no kalna un ieliku tās plāksnes šķirstā, ko es biju sev uztaisījis, un tās tur palika, kur tas Kungs man bija pavēlējis tās ielikt. Un Israēla bērni devās ceļā no Beērot-Benei-Jaākanas uz Mozeru; tur Arons nomira, un viņu tur arī apraka, bet viņa dēls Ēleāzars kļuva par prie-steri viņa vietā. Un no turienes tie aizgāja uz Gudgodu, bet no Gudgodas uz Jotbatu; tā ir ar ūdens straumēm bagāta zeme. Tanī laikā tas Kungs atšķīra Levija cilti, lai tie nestu tā Kunga derības šķirstu un lai tie stāvētu tā Kunga priekšā, kalpodami Viņam goda amatā, un svētītu Viņa vārdā vēl līdz pat šai dienai. Tāpēc arī Levija ciltij nav nekādas kopējas daļas ar saviem brāļiem attiecībā uz vispārējo dzimts īpašuma tiesu; tas Kungs ir Viņu mantība, kā tas Kungs, tavs Dievs, viņiem bija reiz teicis. Un es sabiju kalnā kā iepriekšējo reizi—četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un tas Kungs mani arī šoreiz paklausīja; tas Kungs negribēja tevi iznīcināt. Bet tas Kungs man sacīja: „Celies, ej, dodies ceļā savas tautas priekšā, lai viņi tiešām nonāktu pie mērķa un iegūtu savā īpašumā to zemi, ko Es gribu viņiem dot, kā Es to ar zvērestu jau esmu apsolījis viņu tēviem!“ Un nu tagad, Israēl, ko tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu kā vienīgi bīties to Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt, un tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli, Turēt visus tā Kunga baušļus un Viņa likumus, ko es šodien pavēlu tev par labu. Redzi, vienīgi tam Kungam pieder debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas uz tās ir; Tomēr vienīgi pret taviem tēviem tam Kungam ir bijis labs prāts, Viņš tos iemīlēja, un Viņš izraudzīja viņu pēcnācējus, tos, kas nāktu pēc viņiem tas ir—jūs pašus, starp visām tautām, kā tas šodien ir skaidri redzams. Tāpēc apgraiziet savas sirds priekšādu un neesiet vairs stūrgalvīgi! Jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir dievu Dievs un ir kungu Kungs, ir lielais, stiprais un bīstamais Dievs, kas neviena vaigu neuzlūko un dāvanas kā maksu neņem, Kas bāreņiem un atraitnēm gādā viņu tiesu un kas mīl svešinieku, dodams viņam ir maizi, ir drēbes. Tāpēc mīliet svešinieku, jo jūs paši esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Bīsties to Kungu, savu Dievu, kalpo Viņam un Viņam jo cieši pieķeries, Viņa vārdā tu vari zvērēt! Viņš ir tava slava, un Viņš ir tavs Dievs, kas pie tevis ir darījis šīs lielās un bijājamās lietas, ko tavas paša acis ir redzējušas. Tavi tēvi, septiņdesmit dvēseles, nogāja kādreiz uz Ēģipti, bet nu tagad tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir tik vareni vairojis kā debess zvaigznes.“ „Tad nu tev būs mīlēt to Kungu, savu Dievu, un turēt Viņa norādījumus, Viņa likumus un Viņa tiesas un Viņa baušļus visu tavu mūža dienu. Un jums šodien jāatzīst, ka es nerunāju ar jūsu bērniem, kas nezina un kas arī nav redzējuši tā Kunga, jūsu Dieva, vadību nedz arī pārmācību, Viņa lielo spēku, Viņa stipro roku un Viņa izstiepto elkoni, Arī ne Viņa zīmes un Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis Ēģiptē faraonam, Ēģiptes ķēniņam, un visai viņa zemei, Un ko Viņš ir darījis Ēģiptes karaspēkam, viņu zirgiem un viņu ratiem, kā Viņš lika ūdeņiem Niedpu jūrā pāri tiem gāzties, kad tie jums dzinās pakaļ, un kā tas Kungs tos ir iznicinājis līdz šai dienai; Arī ko Viņš ir jums pašiem darījis tuksnesī, iekāms jūs nonācāt šai vietā; Un ko Viņš ir darījis Dātanam un Abirāmam, Ēliāba, Rūbena dēla, dēliem, kad toreiz zeme atdarīja savu muti un tos aprija līdz ar viņu namiem un teltīm un ikvienu dzīvu bumi, kas tiem sekoja, visa Israēla vidū, Ar jums es runāju, kuru acis tiešām ir redzējušas visus tā Kunga lielos darbus, ko Viņš ir darījis. Un tad nu tādēļ turiet visus baušļus, ko es jums šodien pavēlu, lai jūs kļūstat stipri un nākat un iemantojat to zemi, uz kufu iedami, jūs esat pāri cēlušies, lai to iegūtu, Un lai jūs ilgi dzīvotu tai zemē, ko tas Kungs jūsu tēviem ar zvērestu ir apsolījis dot jums un jūsu pēcnācējiem, —zemi, kur piens un medus tek. Jo šī zeme, uz kurieni tu eji, lai to iemantotu, tā nav tāda, kāda ir Ēģiptes zeme, no kurienes jūs esat iznākuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un tad to aplaistīji ar kājām kā sakņu dārzu; Bet tā zeme, uz kura tu dodies pāri, lai to iegūtu īpašumā, tā ir zeme ar kalniem un ar ielejām, kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni, Zeme, par ko tas Kungs, tavs Dievs, rūpējas, uz kuru tā Kunga, tava Dieva, acis bez mitēšanās skatās no gada iesākuma līdz gada beigām. Ja nu jūs apzinīgi klausīsit maniem baušļiem, kam klausīt es jums šodien uzlieku par pienākumu, un jūs mīlēsit to Kungu, savu Dievu, un kalposit Viņām ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, Tad Viņš jūsu zemei dos lietu īstā laikā, ir agro lietu, ir vēlo lietu, ka tu spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu; Un Viņš dos taviem lopiem barību tavos laukos, tā ka tu ēdīsi un būsi paēdis. Sargaities, ka jūsu sirdsprāts neļaujas pievilties un ka jūs nenovēršaties un nekalpojat citiem dieviem, viņu priekšā mezdamies uz vaiga pie zemes! Tad tā Kunga dusmas pret jums iedegtos, un Viņš aizvērtu debesis, ka nebūtu lietus un zeme neizdotu savu ražu, un ka jūs ātri iznīktu no šīs auglīgās zemes, ko tas Kungs jums dod. Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds, un ierakstiet savās dvēselēs, un sieniet tos par zīmi uz savām rokām; tie lai jums ir par piemiņas zīmēm starp jūsu acīm, Un māciet tos saviem bērniem, ari tad tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat atsēdušies savos namos, kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs guļaties un ceļaties; Un raksti tos uz savu namu durvju stenderēm un pār saviem vārtiem, Lai jūsu mūža dienas un jūsu bērnu mūža dienas tiktu paildzinātas tai zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis piešķirt jūsu tēviem tik ilgi, kamēr debesis vēl stāv pāri zemei. Jo, ja jūs apzinīgi glabāsit visus šos baušļus, ko es jums pavēlu turēt, mīlēdami to Kungu, savu Dievu, un staigādami visur Viņa ceļos, Viņam cieši pieķeroties, Tad tas Kungs jau laikus izdzīs visas šīs tautas un liks tām izzust jūsu priekšā, un jūs izspiedīsit no viņu vietām gan lielākas, gan stiprākas tautas, nekā jus esat. Visas vietas, kur jūsu kāju pēdas tiks liktas, tās jums piederēs, sākot no tuksneša līdz Libanonam, no lielās upes Eifratas straumes līdz jūrai rietumos lai sniedzas jūsu robežas. Neviens nevarēs pastāvēt jūsu priekšā; tas Kungs, jūsu Dievs, iedvesīs bailes un izbīšanos no jums visā zemes virsū, kur vien jūs savu soli spersit, kā Viņš jums to ir sacījis. Redzi, es šodien jūsu priekšā riblieku izvēlei svētību un lāstu, — Svētību, ja jūs klausīsit tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu, Lāstu turpretī, ja jūs neklausīsit tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un nogriezīsities no tā ceļa, pa kuru iet es jums šodien pavēlu, un ja jūs sekosit citiem dieviem, kurus jūs nepazīstat. Un kad tas Kungs, tavs Dievs, būs tevi ievedis tanī zemē, uz kuru tu tagad eji, lai to iemantotu, tad tev būs svētību pasludināt Garicima kalnā, bet lāstu—Ēbala kalnā. Vai tie nav viņpus Jardānas uz rietumiem no ceļa pret saules rietu, kānaāniešu zemē, kas dzīvo līdzenumā pretī Gilgalai, līdzās Mores ozoliem? Jo jūs taču taisāties celties pāri Jardānai, lai iegūtu zemi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod. Kad nu jūs to iegūsit savā īpašumā un tur dzīvosit, Tad turiet visus šos likumus un tiesas noteikumus, ko es jums šodien lieku priekšā.“ „Šie nu ir tie likumi un tās tiesas, kas jums ir turami un arī izpildāmi zemē, ko tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir devis jums īpašumā visām jūsu mūža dienām, kamēr vien jūs dzīvojat zemes virsū. Jums būs bez žēlastības izpostīt visas tās vietas, kur tautas, ko jūs sev pakļausit, ir kalpojušas saviem dieviem uz augstiem kalniem un uz pakalniem un zem katra zaļa koka. Jums jānoārda viņu altāri un jāsalauž elku zīmes, jums jāsadedzina ugunī viņu elku stabi un jāsacērt gabalos viņu elku tēli, un to vārdi kā vietu nosaukumi ir iznīcināmi. Tomēr tam Kungam, savam Dievam jūs tā nekalpojiet, Bet apmeklējiet tikai vienu vietu, ko tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vienā no visiem jūsu cilšu novadiem, lai tur ieceltu savu vārdu un lai tas tur mājotu, un uz turieni tad arī ejiet. Un turp tad nonesiet savus dedzināmos upurus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku cilājamos upurus, savu solījumu īpašos upurus, savus labprātības upurus un savus pirmdzimušo upurus no saviem liellopiem un no saviem sīklopiem. Un tur jums un jūsu cilts piederīgiem tā Kunga, sava Dieva, priekšā būs ēst un priecāties par visu, ko jums jūsu rokas ir sagādājušas un ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis. Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam, Jo jūs vēl līdz šim neesat baudījuši atpūtu nedz arī kļuvuši pie īpašuma, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Bet kad jūs pārcelsities pāri Jardānai un būsit apmetušies tai zemē, ko tas Kungs, jūsu Dievs, tur savā varā, lai jums to piešķirtu par mantojumu, un kad Viņš jums dos mieru no visiem jūsu ienaidniekiem visapkārt tā, ka jūs dzīvosit drošībā, Tad tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vietu, lai tur liktu mājot savam vārdam, tad uz turieni nesiet visu, ko es jums esmu pavēlējis: savus dedzināmos upujrus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku paceļamos upurus, visus sava īpašā solījuma izredzētos upujus, ko jūs esat tam Kungam solījuši. Un priecājieties tur tā Kunga, sava Dieva, priekšā tiklab jūs paši, kā ari jūsu dēli un jūsu meitas, jūsu kalpi un jūsu kalpones un arī Ievīti, kas mīt jūsu vārtos, jo tiem nav piešķirtas daļas nedz ari mantojuma līdz ar jums. Sargies, ka tu neupurē savus dedzināmos upujrus kaut kujrā vietā, ko tu ieraugi! Bet gan tikai noteiktā vietā, ko tas Kungs pats ir izraudzījis vienā no taviem cilšu novadiem, tev jāupurē savi dedzināmie upujri, un tur tev ari viss jākārto, ko es tev pavēlu. Bet visur, kur tas vien tavai dvēselei labi patīk, tu vari kaut un ēst gaļu visos savos vārtos samērā ar tā Kunga sava Dieva, svētību, kas tev visu to ir piešķīris, šķīstais un nešķīstais lai to ēd, tiklab gaceli, kā arī briedi; Tikai asinis jūs nedrīkstat ēst; tās izlejiet zemē kā ūdeni. Bet savos vārtos tu nedrīksti ēst desmito no savas labības un sava vīna un savas eļļas, nedz arī pirmdzimušos no saviem liellopiem, kā ar! no saviem sīklopiem, tāpat arī neko no saviem visāda veida īpašiem solījuma upuriem, nedz no savām labprātīgi ziedotām upuru dāvanām, nedz no paša rokas paceļamā upura, Jo tas tev ir jāēd tā Kunga, sava Dieva, priekšā tai vietā, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs, —tev un tavam dēlam, tavai meitai, tavam kalpam un tavai kalponei un arī Ievītiem, kas mīt tavos vārtos; un tad nu priecājies tā Kunga, sava Dieva, priekšā par visu to, ko tu ar darbu esi sev sagādājis. Sargies, ka tu nepameti neievērotu Ievītu visu savu mūža laiku, kamēr tu dzīvo savā zemē! Kad tas Kungs, tavs Dievs, būs paplašinājis tavas robežas, kā Viņš to tev ir paziņojis, un tad tu sacīsi Es ēdīšu gaļu!“ —tāpēc ka tavai dvēselei gribas ēst gaļu, —tad tu arī vari ēst gaļu, cik tik vien tev patīk. Ja nu tā vieta būs tālu nost no tevis, ko tas Kungs, tavs Dievs, būs izredzējis, lai tur liktu mist savam vārdam, tad tu vari kaut no saviem liellopiem un no saviem sīklopiem, ko tas Kungs ir tev devis, kā es esmu tev pavēlējis, un vari ēst savos vārtos, cik vien tavai dvēselei tīk. Bet tikai tā, kā jūs ēdat kalnu kazu un briedi, tā lai to ēd kopā tiklab šķīstais kā nešķīstais. Tikai noturies, ka tu neēd asinis, jo asinis ir dvēsele; un tu nedrīksti ēst dvēseli kopā ar miesu. Tās tev nebūs ēst, bet kā ūdeni izliet zemē. Tu nedrīksti tās baudīt, lai tev un taviem bērniem pēc tevis labi klātos, ja tu darīsi to, kas ir taisns tā Kunga acīs. Bet savas svētās dāvanas, kas tev būtu, un savus īpaša solījuma upujus tev būs ņemt un nonest uz to vietu, ko tas Kungs sev izredzēs, Un arī savus dedzināmos upujus, gaļu un asinis, tev būs priekšā celt uz tā Kunga, sava Dieva, altā ja, un savu kaujamo upuju asinis tev būs slacīt pār tā Kunga, sava Dieva, altāri, bet gaļu—to tu vari ēst. Ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko es tev pavēlu, lai tev un taviem bērniem pēc tevis labi klājas līdz pat mūža galam, ja tu darīsi to, kas ir labs un kas ir taisns tā Kunga, tava Dieva, acīs. Kad tas Kungs, tavs Dievs, būs licis iznīkt tautām, kas tai zemē, uz kurieni tu eji, lai to sev pakļautu, un tu to ari būsi ieguvis īpašumā un būsi tur apmeties uz dzīvi, Tad sargies, ka tu netieci savaldzināts sākt viņiem pakaļdarīt, kaut tie ir nolikti iznīcināšanai, un ka tad tu nevaicā pēc viņu dieviem, sacīdams: „Kā gan šīs tautas ir kalpojušas saviem dieviem? Tāpat arī es gribu tagad darīt!“ Nedari tam Kungam, savam Dievam, tā, jo viss tas ir tam Kungam negantība, Viņš to ienīst, ko tie ir saviem dieviem darījuši, jo tie pat savus dēlus un savas meitas ir saviem dieviem par godu ugunī sadedzinājuši!“ „Visus šos likumus, ko es jums piekodinu, jums būs turēt un tos izpildīt; neko tev nebūs pie tiem pielikt un nekā no tiem atņemt. — Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, Un šī zīme vai brīnums, uz kuju viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: „Iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim!“ Tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem nedz ari sapņotāju sapņiem, jo tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai zinātu, vai jūs esat tie, kas to Kungu, savu Dievu, mīlat ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Sekojiet tam Kungam, savam Dievam, bīstieties Viņu un turiet Viņa baušļus, klausiet Viņa balsi, kalpojiet Viņam un pieķerieties Viņam cieši klāt! Bet šis pravietis vai arī šis sapņu sapņotājs lai tiek nonāvēts! Jo viņš ir sludinājis atkrišanu no tā Kunga, jūsu Dieva, kas jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes un jūs ir atbrīvojis no kalpības nama, ieteikdams jums nogriezties no tā ceļa, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis staigāt; tā tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus! Kad tavs brālis, tavas pašas mātes dēls, vai tavs dēls, vai tava meita, vai tava sieva, kas pie tavām krūtīm, vai tavs draugs, ko tu turi kā savu dvēseli, tevi slepenībā kārdinās, teikdami: „Iesim, kalposim citiem dieviem!“ —tādiem, ko ne tu, nedz tavi tēvi nepazīst, No to tautu dieviem, kas dzīvo jums apkārt, vai nu pavisam tuvu pie tevis, vai arī tālu no tevis, no viena zemes gala līdz otram, Tad nedodi viņam vaļas un neklausi viņam, un tavas acis lai žēlodamas nekavējas pie viņa, un tu netaupi viņu un arī viņu nenoslēp, Bet tev viņu būs bez žēlastības nokaut, tava roka lai ir pirmā, kas viņu nonāvē, un pēc tam visas tautas rokas; Ar akmeņiem tādu būs nomētāt, un lai tas mirst, jo viņš jums ir licis novērsties no tā Kunga, tava Dieva, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama. Bet lai viss Israēls dzird un bīstas, un lai tie turpmāk nedara vairs tādu ļaunu darbu kā šo tavā vidū. Kad tu dzirdēsi par kādu no savām pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir piešķīris, lai tu tur dzīvotu, sakām: Ir parādījušies ļaundari no tava vidus un ieveduši kārdinājumā to pilsētu iemītniekus, sacīdami: „Iesim, kalposim citiem dieviem, ko jūs nepazīstat,“ Tad tev būs labi izmeklēt, izvaicāt, izklausīt un izjautāt, un, redzi, ja šis baumas ir patiesas un tāda negantība ir notikusi tavā vidū, Tad šīs pilsētas iedzīvotājus tev būs ar zobena asmeni bez žēlastības nokaut, un iznīcības lāsts lai ir pār to un pār it visu, kas tanī ir, un ari viņu lopus tev būs nokaut ar zobena asmeni. Un viss, ko tik vien tu tur esi salaupījis, tas tev ir jāsakrauj tās laukuma vidū, un tev šī pilsēta un ari viss, kas tur ir salaupīts, pilnīgi ar uguni jāsadedzina tam Kungam, savam Dievam, un tai ir jākļūst par mūžīgu gruvešu kaudzi; neviens lai to vairs nekad neuzceļ, Un nekas no šīs nolādētās vietas lai nepielīp pie tavas rokas, lai tas Kungs varētu atgriezties no savu dusmu karstuma un dot tev žēlastību, un lai Viņš par tevi apžēlojas un lai tevi vairo, kā Viņš to ar zvērestu taviem tēviem ir apsolījis, Jo tu esi tā Kunga, sava Dieva, balsij klausījis, ka tev jātur visi Viņa baušļi, kuļus turēt es tev arī šodien esmu pavēlējis, un dari, kas ir taisns tā Kunga, tava Dieva, acīs.“ „Jūs esat tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums nebūs sev pašiem iegriezt savā miesā zīmes nedz ari nodzīt savas uzacis kāda mirušā dēļ, Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svētīta tauta, un no visām tautām, kas vien ir virs zemes, tas Kungs tevi ir sev izredzējis, lai tu būtu Viņam par tautu, kas tam pieder. Tev nebūs ēst nekādu negantību! Sie ir tie lopi, ko jūs varat ēst: vērši, avis un kazas; Briedis, kalnu kaza, antilope, meža vērsis, stirna, antilopju pasugas un kalnu avis; Visi lopi, kam šķelti nagi, kuriem tie ir šķelti divos gabalos un kas savu barību ēdot atgremo. Visus šos kustoņus jūs drīkstat ēst. āla dēli. Bet no tiem, kuriem ir šķelti nagi un kas savu barību atgremo, jums nebūs ēst: kamieli un zaķi un kalnu āpsi, jo tie gan atgremo barību, bet viņiem nagi nav šķelti; tie lai ir jums nešķīsti; Un arī ne cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, bet tā neatgremo; tā lai ir jums nešķīsta; viņas gaļu neēdiet un neaizkariet viņas maitu. — Šie ir tie, ko jūs varat ēst no visa, kas ir ūdenī: visus, kam ir spuras un ir zvīņas, tos jūs varat ēst; Bet tos, kubiem nav spuru nedz zvīņu, tos neēdiet; tie lai ir jums nešķisti. Visus šķīstus putnus ēdiet. Bet šie ir, kurus nav jums atļauts ēst: Ērglis, jūras ērglis, melnais ērglis un maitas ērglis, vanags un klija, Un visi kraukļi pēc to pasugām, Un tuksneša iemītnieks strauss, un bezdelīga, un ķīris, un vēja vanags pēc to pasugām, Apogs, ūpis un pūce, Pelikāns, maitas vanags un jūras krauklis, Stārķis un krasta skrējējs, pēc to sugām, bada dzeguze un sikspārnis. Un visi spārnainie rāpuļi; tie visi lai ir jums nešķīsti, un tos jūs nedrīkstat ēst. Bet visus šķīstos putnus jūs drīkstat ēst. — Jums nebūs neko nosprāgušu ēst; dodi to svešiniekam, kas ir tavos vārtos, lai viņš to ēd, vai pārdodi to svešiniekam no citas tautas, jo tu esi svētīta tauta tam Kungam, savam Dievam. —Nevāri āzīti viņa mātes pienā. Tev būs dot taisnu desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, kas ikgadus izaug tavā tīrumā, Un tev būs to ēst tā Kunga, sava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš sev izraudzīs, lai tur mistu Viņa vārds, ir no savas labības, ir no sava vīna sulas, ir no savas eļļas desmitās tiesas devām, ir no savu liellopu un sīklopu pirmdzimušiem, lai tu mācītos to Kunga, savu Dievu, bīties visu savu mūžu. Bet ja ceļš no tevis uz to vietu ir pārāk tāls, ka tu nespēji to turp nonest tāpēc vien, ka tā vieta ir par tālu no tevis, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs, lai tur celtu savam vārdam mājokli, tad, kad tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, Pārdodi desmito tiesu par naudu, iespied naudu savā saujā un eji uz to vietu, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs. Un izdod tur naudu par visu, kas tavai dvēselei tīk, par vēršiem, par sīklopiem, par vīnu un par stipriem dzērieniem, par itin visu, ko tava dvēsele kāro, un ēd tur tā Kunga, sava Dieva, priekšā un priecājies, tu un tavs nams. Bet Ievītu, kas mīt tavos vārtos, to tu nepamet, jo viņam nav nekādu īpašuma nedz mantošanas tiesību kā tev. Katra trešā gada beigās tev visa tā gada desmitās tiesas daļa ir jāsavāc un atsevišķi jāsanes savos vārtos. Tad lai nāk Ievīts, kuram nav dzimts tiesas un īpašuma mantošanas tiesību līdzīgi tev, un svešinieks un bārenis un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, un lai viņi ēd un paēd, lai tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visos tavos pasākumos, ko vien tu uzsāksi.“ „Septītā gada beigās tev jātur atlaide. Un šie ir atlaides noteikumi: ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas ir savam tuvākam aizdevis; viņam nebūs likt nedz savu tuvāko, nedz it īpaši savu tautas brāli spaidos, jo šī atlaide ir iekārtota kā tā Kunga atlaide Viņam par godu. No svešinieka atprasi, pat piedraudot, bet kas pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž. Īstenībā tavā tuvumā nevajadzētu būt nevienam nabagam, jo tas Kungs tevi svētīdams svētīs tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par mantojumu un īpašumu, Ja tu tikai klausītu tā Kunga, sava Dieva, balsi un turētu un pildītu visus šos baušļus, ko es tev šodien piekodinu. Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām svētību, bet pats neaizņemsies, un tu gan valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt. Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, Bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdodi viņam tik, cik viņam vajaga trūcībā. Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības un ka tu nespriestu; „Septītais gads, atlaides gads ir tuvu!“ Un lai tava acs nebūtu nenovīdīga uz tavu nabago brāli, ka tu viņam nekā nedodi: tad viņš tevis dēļ brēks uz to Kungu, un tas tev būs par grēku! Dodams dodi tam labprāt, lai nav tava sirds ļauna, kad tu viņam dodi, jo tādēļ tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un visās lietās, kur tu savu roku pieliksi, Jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: Atvērdams atveri savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē! Kad tev tiek pārdots tavs tautas brālis ebrējs vai ebrēju sieva, tad lai viņš tev kalpo sešus gadus, bet septītajā gadā tev būs viņu atlaist brīvu prom no savas saimes. Un kad tu viņu atlaid brīvībā no savas saimes, tad neatlaid viņu tukšā, Labprāt kaut ko uzliec uz viņa pleciem vai no sava sīklopu ganāmā pulka, vai no sava labības klona, vai no savām vīna spiedēm, ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis, no tā tev būs arī viņam dāvināt, Un piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, bet tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir atbrīvojis, tāpēc es šodien tev dodu šo pavēli. Bet ja viņš tev sacīs; „Es negribu no tevis šķirties!“ tāpēc ka viņš tevi un tava nama saimi mīl un ka tam ir pie tevis labi klājies, Tad ņem īlenu un piedur viņa ausi pie durvīm: tad viņš tev būs par kalpu mūžīgi; tāpat dari ari savai kalponei. Neesi sīkumains, viņu atlaižot brīvībā no savējo vidus, jo sešos gados viņš tev ir izkalpojis divkārtīgu algādža algu; tad ari tevi tas Kungs, tavs Dievs, svētīs pie visa, ko tu darīsi. Ikvienu pirmdzimto, kas ir tēviņš, no taviem liellopiem un no taviem sīklopiem, tos novēli kā svētu velti tam Kungam, savam Dievam; tu nedrīksti strādāt ar pirmdzimto vērsi, un arī savu avju pirmdzimto tu nedrīksti cirpt. Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tev un tavam namam tas ir jāēd gadu no gada tanī vietā, ko tas Kungs izraudzīs. Bet ja tam ir kāda vaina, ja tas klibs vai akls, nevienu, kam kāda ļauna vaina, tu nedrīksti kaut par kaujamo upuri Kungam, savam Dievam. Tavos paša vārtos to ēdiet, nešķīstais tiklab kā šķīstais, kā kalnu kazu un briedi. Tikai viņa asinis tev nebūs baudīt, tās izlej zemē kā ūdeni.“ „Ievēro Abiba mēnesi, ka tu svini Pasā tam Kungam, savam Dievam, jo Abiba mēnesī tas Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izveda no Ēģiptes. Tad tev jākauj Pasā kaujamais upuris tam Kungam, savam Dievam, sīklopi un liellopi, tanī vietā, ko tas Kungs izraudzīs savam vārdam par mājokli. Tad tu nedrīksti pie tā ēst klāt to, kas ir raudzēts; bet septiņas dienas tev pie tā būs klāt ēst neraudzētās maizes no bēdu maizes, jo steigdamies un bēgot tu esi iznācis no Ēģiptes, un lai tev paliek piemiņā tavas iziešanas diena no Ēģiptes zemes, kamēr tu dzīvo. Tāpēc lai neredz rauga septiņas dienas pie tevis visās tavās robežās, un lai nepaliek pa nakti līdz rītam nekas pāri no gaļas, ko tu esi nokāvis par kaujamo upuri pirmās dienas vakarā. Tu nedrīksti nokaut Pasā kaujamo upuri jebkurā vietā tavos vārtos, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod, Bet vienīgi tanī vietā, ko tas Kungs, tavs Dievs, izraudzīs, lai tur liktu savam vārdam mājot; tur tev jānokauj Pasā kaujamais upuris vakarā, saulei noejot, tanī laikā, kad tu izgāji no Ēģiptes. Tev tas ir jāvāra un jāēd tanī vietā, ko tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs; pēc tam, nākošā rītā, tev jāgriežas no turienes atpakaļ un jāiet savās teltīs. Sešas dienas tev jāēd neraudzētas maizes, bet septītajā dienā lai ir svētku sanāksme tam Kungam, tavam Dievam, par godu; nekādu darbu tev nebūs darīt. Septiņas nedēļas tev jāskaita, sākot no tā laika, kad pirmo reizi sirpi sāk likt pie labības, Tad tev būs svinēt nedēļu svētkus tam Kungam, savam Dievam, samērā ar to, cik tu pats būsi spējīgs dot savas labprātīgās dāvanas no sava īpašuma, piemērojoties tam, cik tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis. Un tev būs priecāties tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tev un taviem dēliem, un tavām meitām, un taviem kalpiem, un tavām kalponēm, un Ievītiem, kas mīt tavos vārtos, un svešiniekiem, un bāreņiem, un atraitnēm, kuri pie tevis dzīvo, tanī vietā, ko tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, lai tur liktu mājot savam vārdam. Un tev būs pieminēt, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptē, un apzinīgi glabāt un ievērot šos iestādījumus. Lieveņu svētkus tev būs svinēt septiņas dienas, kad tu esi jau ievācis ražu no sava klona un no savas vīna spiedes. Un tev būs šajos svētkos līdz ar saviem dēliem, savām meitām, saviem kalpiem, savām kalponēm un Ievītiem, kā ari ar svešiniekiem, ar bāreņiem un atraitnēm, kas dzīvo tavos vārtos, priecā-ties, Tev būs šos svētkus svinēt septiņas dienas tam Kungam, savam Dievam, tanī vietā, ko tas Kungs izraudzīs, jo tas Kungs, tavs Dievs, tev svētīs gan visu tavu ražu, gan arī ikvienu tavu roku darbu; tāpēc tev būs no visas sirds priecāties! Trīs reizes gadā visiem vīriešiem jārādās tā Kunga, tava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš izraudzīs: Neraudzētās maizes svētkos, Nedēļu svētkos un Lieveņu svētkos. Tomēr tiem nebūs nākt tā Kunga priekšā tukšām rokām, Bet gan ikvienam ar savu dāvanu pēc savas rocības samērā ar tā Kunga, tava Dieva, svētību, ko Viņš tev piešķīris. Tev ir jāieceļ sev soģi un ierēdņi visās apdzīvotās vietās, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev piešķirs visās ciltīs; viņi lai tiesā tautu ar taisnu tiesu. Tu nedrīksti tiesu grozīt, tev nebūs uzlūkot neviena vaigu, tev nebūs dāvanas ņemt kukulim, jo dāvana dara gudro acis aklas un pilnīgi pārgroza lietu stāvokli taisnajiem. Tikai pēc taisnības, pēc taisnības vien tev būs dzīties, lai tu vari dzīvot un iemantot to zemi, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Tev nebūs sev stādīt nevienu elka koku blakus tā Kunga, sava Dieva, altārim, ko tu uzcelsi savai vajadzībai. Tev nebūs arī sev celt elku zīmes, ko tas Kungs, tavs Dievs, ienīst.“ „Tev nebūs nokaut par kaujamo upuri tam Kungam, savam Dievam, nedz vērsi, nedz avi, kam kāda vaina vai kaite, jo ikviena ļauna lieta ir negantība tam Kungam, tavam Dievam. Ja tavā tuvumā kādos no taviem vārtiem, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, atrastos kāds vīrs vai kāda sieviete, kas kaut ko ļaunu dara tā Kunga, tava Dieva, priekšā, pārkāpdami Viņa derību tā, Ka viņi iet un kalpo citiem dieviem un nometas viņu priekšā lūgšanās zemē vai arī pielūdz sauli un mēnesi, jeb vai pat visu debesu pulku, ko es neesmu pavēlējis darīt, Un ja tas tev tiek paziņots, un tu pats to dzirdi, tad tev to būs labi izmeklēt. Ja izrādītos, ka tā ir patiesība un ka šī negantība ir patiešām izdarīta Israēla vidū, Tad tev būs izvest to vīru vai šo sievieti, kas šo grēku ir izdarījusi, savos vārtos, vīru, vai sievieti, un tie ir jāno-mētā ar akmeņiem, lai mirst. Uz divu vai triju acu liecinieku izteicienu pamata tam būs tapt nokautam, kam ir jāmirst; bet viņu nedrīkst nonāvēt uz viena liecinieka izteicienu pamata. Lai liecinieku roka būtu pirmā, kas paceļas viņu nonāvēt, bet visas pārējās tautas rokas lai ceļas pēc tam; tā tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus! Ja kāda tiesas lieta, kas saistās ar asins izliešanu, ar īpašuma jautājumiem, ar nāvīgu varmācību vai vispārīgi ar kaut kādām smagām nesaskaņām tavās dzīves vietās, tev ir pārāk grūti izspriežama, tad celies un ej uz to vietu, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs. Un tad ej pie priesteriem, pie Ievītiem un pie soģa, kuri tanī brīdī tur būs, un jautā, —tad viņi tev pasludinās tiesas spriedumu. Un tad tev jādara pēc tā vārda pavēles, ko viņi tev darīs zināmu tanī vietā, ko tas Kungs sev izredzēs, un tev būs ņemt vērā un visu izpildīt, ko viņi tev ir norādījuši visās lietās. Pēc bauslības pavēles, ko tie tev būs mācījuši, un pēc tiesas likumiem, ko tie tev būs paskaidrojuši, tev pašam būs rīkoties; bet tu nenovērsies no tā vārda, ko viņi tev ir sacījuši, ne pa labi un ne pa kreisi. Bet vīram, kas izturēsies pārgalvīgi, neklausīdams priesterim, kas tur darbojas, kalpodams tam Kungam, savam Dievam, vai ari soģim, tādam vīram ir jāmirst, jo tev būs izdeldēt ļaunumu no Israēla vidus! Lai visa tauta to dabū zināt, lai bīstas un lai vairs nerīkojas pārgalvīgi. Un kad tu nonāksi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tu to iemantosi, un tur dzīvosi, un tad teiksi: „Es gribu pār sevi iecelt ķēniņu, kā visas citas tautas, kas ir man apkārt,“ Tad tu arī vari iecelt sev par ķēniņu to, ko tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, un no savu tautas brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu; bet tu nedrīksti pār sevi celt sveštautieti, viru, kas nav tavs ciltsbrālis. Bet viņam nebūs sev pārāk daudz zirgu turēt nedz ari tautu vest atpakaļ uz Ēģipti, lai tādā kārtā sev pavairotu zirgu pulku; jo tas Kungs jums ir sacījis: „Jūs nedrīkstat otru reizi iet pa šo ceļu!“ Viņš arī nedrīkst apņemt daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudraba un zelta. Un kad viņš būs apsēdies uz sava ķēniņa valsts troņa, tad lai viņš sev liek ierakstīt grāmatā norakstu no šīs bauslības grāmatas, kas atrodas priesteru un Ievītu ziņā. Un lai tā pie viņa paliek, un lai viņš to lasa ikdienas visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties to Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Lai viņa sirds nepaaugstinās pāri par saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu jo ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā.“ „Lai priestepu Ievītu kārtai, visai Levija ciltij, nebūtu dzimtīpašuma tiesas nedz īpašumu mantošanas tiesību kopā ar Israēlu; lai viņi ēd no tā Kunga uguns upuriem, un lai viņi pārtiek no tam Kungam piekritīgām nodevām. Un lai tiem nav dzimtīpašuma savu brāļu starpā, tas Kungs ir viņu īpašums, kā Viņš to tiem ir sacījis. Un šī lai nu ir priesteriem pienācīgā daļa no tautas, no tiem, kas pienes upurēt kaujamos upurus: vai nu tas būtu vērsis, vai avs, priesterim ir jādod labais plecis, abi žokļa gabali un kuņģis. Un tāpat tev ir viņam jānodod savas labības pirmā raža, sava vīna sulas pirmie krājumi un savu olīvu koku pirmie augļi, tāpat arī pirmais tavu sīklopu cirpums. Jo viņu tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis no visām tavām ciltīm, lai viņš un viņa dēli arvienu būtu tā Kunga rīcībā un godam kalpotu tā Kunga vārdam visas savas mūža dienas. Un ja kāds Ievīts nāk no kādiem taviem vārtiem visā Israēla zemē, kur viņš mīt kā svešinieks, un dodas, kurp viņa dvēselei labi patīk, uz vietu, ko tas Kungs izredzēs, Tad viņš drīkst tur tā Kunga, sava Dieva, vārdā tāpat savu pienākumu pildīt kā visi viņa brāļi Ievīti, kas jau tur kalpo tam Kungam. Tad viņiem ir arī tiesība uz līdzīgu daļu no ienākumiem savai iztikai piedevām pie tā, kas tiem pienākas no viņu tēvu pārdotā īpašuma. Kad tu nonāksi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara. Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, Nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, Jo visi, kas dara šīs lietas, piekopj negantību tā Kunga acīs, un šīs negantības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam tā Kunga, sava Dieva, priekšā! Šīs tautas, ko tu izdzīsi, uzklausa ir laika zīmju jautātāju ir nākotnes zīlnieku; tev tas Kungs, tavs Dievs, to nav atļāvis. Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu! Gluži tā, kā tu to esi lūdzis no tā Kunga, sava Dieva, Horeba kalnā dienā, kad bija sasaukta sapulce, sacīdams: „Es negribu vairs dzirdēt tā Kunga, sava Dieva, balsi, un es negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu!“ Tad tas Kungs man sacīja: „Viņi ir pareizi runājuši, ko tie ir sacījuši! Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. Un ja kāds neklausīs maniem vārdiem, ko viņš runās manā vārdā, no tā Es to prasīšu. Bet ja kāds pravietis kaut ko iedrošināsies runāt manā vārdā, teikt, ko Es neesmu pavēlējis tam runāt, vai ja tas runās kādu citu dievu vārdā, tad tādam pravietim ir jāmirst!“ Ja tu tad savā nodabā domātu: „Kā lai mēs pazīstam vārdu, ko tas Kungs nav runājis?“ Tad zini: Ja pravietis runās tā Kunga vārdā, bet pravietojums nepie-pildās un nekļūs īstenība, tad tas ir vārds, ko tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa!“ „Kad tas Kungs, tavs Dievs, iznīcinās tautas, kuru zemi tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tu to būsi iemantojis, un tu būsi apmeties uz dzīvi viņu pilsētās un viņu namos, Tad nodali savā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, par sevi un izcel no pārējo vidus trīs pilsētas. Uzturi ceļus uz turieni labā kārtībā un sadali trijās daļās savas zemes robežas, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ļaus iegūt īpašumā. Tam tā jābūt tādēļ, lai turp varētu bēgt ikviens, kas ir kādu nogalinājis. Un lai ar ikvienu, kas kādu ir nokāvis un uz turieni bēgs, lai paliktu dzīvs, notiek tā: ja tas savu tuvāku ir netīši nositis un nav bijis ar savu tuvāku ienaidā ne vakar, nedz aizvakar, Piemērām, ja kāds ietu ar savu kaimiņu mežā kokus cirst, un viņš atvēztu savu roku ar cirvi, lai cirstu koku, bet dzelzs cirvis nomuktu no kāta un skartu kaimiņu tā, ka tas mirtu, tad tāds cilvēks lai bēg uz vienu no šīm trim pilsētām, ka viņš paliek dzīvs, Lai asins atriebējs, kad viņa sirds ir iekaisusi, nedzenas pakaļ tādam cilvēkam un to nepanāk. Kaut arī ceļš ir garš, tad tomēr būtu iespējams, ka tas viņam atņem dzīvību, lai gan viņš nemaz nav nāvi pelnījis, jo tas nav bijis ienaidā ar cietušo ne vakar un ne aizvakar. Tāpēc es tev pavēlu, sacīdams: Tev ir jānodala par sevi trīs pilsētas! Un kad tas Kungs, tavs Dievs, paplašinās tavas robežas, kā Viņš taviem tēviem to ar zvērestu ir apsolījis, un tev dos visu to zemi, ko Viņš solījis dot taviem tēviem, Cik tālu tu visu šo bauslību turēsi un visu to pildīsi, ko es tev šodien pavēlu, ka tu to Kungu, savu Dievu, mīli un staigā visas savas mūža dienas Viņa ceļos, tad tu varēsi sev pielikt klāt vēl trīs pilsētas pie šīm trim pilsētām, Lai nenoziedzīgas asinis netiktu izlietas tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, un lai asins vaina nepaliek uz tevis. — Bet ja kāds vīrs ienīst savu tuvāku, glūn uz viņu un pret to ceļas un viņu sit, ka tas mirst, un tad bēg uz vienu no šīm pilsētām, Tad viņa pilsētas vecajiem, kur viņš pieder, ir pēc viņa jāsūta, un viņš no turienes ir jāpaņem atpakaļ un jānodod asins atriebēja rokās, lai mirst. Lai tava acs viņu nežēlo, bet tev ir jāizdeldē nevainīgi izlietās asinis no Israēla, lai tev labi klātos. Tev nebūs pārcelt ežas sava kaimiņa tīrumā, kuyas viņa senči būs novilkuši kā robežas tavam īpašumam, kādu tu to mantosi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, lai tu to iemantotu. Viens vienīgs liecinieks vien nevar uzstāties pret kādu cilvēku, kas apvainots kādā noziegumā vai pārkāpumā, ko tas būtu izdarījis kā grēku darbu; bet uz divu vai triju liecinieku izteicienu pamata lai lieta tiek pacelta. Bet ja kāds ļaunprātīgs un blēdīgs liecinieks pret kādu celtos, lai nepatiesi apliecinātu nenotikušu pārkāpumu, Tad lai nostājas abi tūri, kuyu starpā ir nesaskaņas, tā Kunga priekšā, priestepu un soģu priekšā, kas būs tanī laikā amatā. Un soģi lai lietu pamatīgi izmeklē, un ja tad izrādās, ka liecinieks ir viltus liecinieks un ka viņš ir devis nepatiesu liecību pret savu brāli, Tad jums būs viņam tā darīt, kā viņš bija nodomājis darīt, gribēdams kaitēt savam tuviniekam; tā tev būs iznīdēt ļaunumu no sava vidus. Bet pārējie lai dzird un bīstas un lai vairs nedara tik ļaunu darbu kā šo tavā vidū. Tad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju!“ „Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un ieraudzīsi zirgus un kara ratus un ļaužu vairāk nekā tev, tad nebīsties no viņiem, jo tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, Viņš, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes. Un kad jūs esat pavisam tuvu pienākuši klāt kaujas laukam, tad lai iziet priekšā priesteris un lai runā uz tautu šādus vārdus: „Klausies, Israēl, jūs šodien ejat kayā pret saviem ienaidniekiem. Lai jūsu sirds nepaliek bailīga, nebīstaides un nebaiļojieties un neliecieties iztrūcināties viņu priekšā! Jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir tas, kas iet ar jums, lai jūsu labā, jūsu pašu vietā karotu ar jūsu ienaidniekiem un jūs izglābtu!“ Pēc tam lai virsnieki saka kareivjiem šādus vārdus: „Vai ir jūsu starpā kāds vīrs, kas ir uzcēlis jaunu namu un nav to iesvētījis? Tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa vietā to neiesvētītu. Un ja ir kāds vīrs, kas ir dēstījis vīna dārzu, bet nav vēl baudījis tā augļus, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka tas karā nemirst un cits nebauda viņa augļus. Un ja ir kāds vīrs, kas saderinājies ar sievu, bet to nav vēl apņēmis, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš karā nemirst un cits viņa līgavu neapņem.“ Pēc tam lai virsnieki tālāk runā ar karavīriem un lai saka: „Ja ir kāds vīrs, kas bīstas un kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš sava brāļa sirdi neiebaidītu kā savu paša sirdi.“ Un kad virsnieki būs beiguši runāt, tad karavīru saimes priekšā lai tiek iecelti pulku vadoņi. Un kad tu nonāc pie kādas pil-sētas, lai to ielenktu, tad piedāvā tai miera noteikumus. Un ja tā ir ar mieru pieņemt mieru un tev atvērs vārtus, tad lai visi ļaudis, kas tur atrodas, tev kļūst par klaušu gaitniekiem, un lai viņi tev kalpo. Bet ja tie ar tevi nelīgst mieru, bet taisās ar tevi karot, tad aplenc viņus ar varu. Un kad tas Kungs, tavs Dievs, tos nodos tavā rokā, tad nokauj visus vīriešus, kas tur ir, ar zobena asmeni. Bet sievietes un mazos bērnus un lopus, visu, kas vien ir atrodams pilsētā, to ņem sev kā kara laupījumu un izbaudi visus labumus no šā sava ienaidnieka laupījuma, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev it devis. Tā tev būs rīkoties ar visām pilsētām, kas ir visai tālu no tevis un kuras nav šo tautu pilsētas. Turpretī no šo kaimiņu tautu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos tavās rokas, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam vien ir dzīva dvaša. Bet iznīcības lāsta piepildījumā tev ir jāiznīcina hetieši un amorieši, kānaānieši un ferisieši, hīvieši un jebusieši, kā tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis. Lai tie jūs neiemācītu atdarināt visas tās negantības, kas tiem piemīt, un ko tie dara, kalpodami saviem dieviem, ka jūs neapgrēkotos pret to Kungu, savu Dievu. Kad tu ilgāku laiku turēsi aplenkumā kādu pilsētu, lai to iekarotu un ieņemtu, tad nenocērt viņas kokus, cirvi pie tiem pielikdams; tu taču vari baudīt no to augļiem, tādēļ necērt tos nost; jo vai tad lauku koki ir cilvēki, ka viņiem tavas rīcības dēļ jānokļūst aplenkuma stāvoklī? Un tikai tos kokus, par kuriem tu zini, ka tie nav ēdamu augļu koki, tu vari nopostīt un nocirst; no tiem tu vari arī celt ielenkuma nocietinājumus pret to pilsētu, kas ir ar tevi sākusi karot, līdz tu būsi to uzvarējis.“ „Kad atrod kādu nosistu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, lai tu to iemantotu, un tas saļimis tīrumā, bet neviens nezina, kas viņu ir nositis, Tad taviem vecajiem un taviem soģiem ir jāiziet laukā un ir jāizmērī attālums līdz tām ļaužu mītnēm, kas ir nokautā apkaimē. Kura mītne ir nokautam vistuvākā, tās vietas vecaji lai ņem no liellopiem teli, ar ko vēl nav strādāts un kas nav vēl nekādu jūgu vilkusi, Tad šis vietas vecajiem ir jānoved tele lejā pie tekoša strauta, kurā netiek nekas darīts un kura krastā netiek sēts, un tur tad šajā strauta līcī lai tie lauž telei skaustu tā, ka asinis ieplūst strautā. Tad ir jāpieiet priesteriem, Levija cilts dēliem, jo tas Kungs, tavs Dievs, viņus ir izredzējis, lai tie Viņam kalpotu un svētītu tā Kunga vārdā un lai pēc viņu norādījumiem izšķiŗ ikvienu tiesas lietu un izlīdzina ikvienu vainu. Un visiem šīs vietas vecajiem, kas nokautam vistuvāki dzīvo, ir jāmazgā savas rokas pār to teli, kufai ir lauzts skausts pāri strautam, Un viņi lai saka pacilātā balsī: „Mūsu rokas nav izlējušas šīs asinis, un mūsu acis neko no tā nav redzējušas! Piedodi, ak Kungs, savai Israēla tautai, ko Tu esi atpestījis, un nepielīdzini nevainīgi izlietās asinis savai Israēla tautai, kas viņas vidū izlietas!“ Tad viņi būs salīdzināti par šo asins darbu. Tā tu liksi izgaist no sava vidus nevainīgi izlietām asinīm, ja tu to darīsi, kas ir taisnīgi tā Kunga acīs. Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un tas Kungs, Tavs Dievs, viņus nodos tavā rokā, ka tu tos saņemsi gūstā, Un tu ieraudzīsi gūstekņu vidū skaista izskata sievieti, un viņa tev patiks, un tu viņu gribētu ņemt sev par sievu, Tad tev viņa jānoved savā namā, un lai viņa apcērp kailu savu galvu un lai apgriež savus nagus, Un viņa lai novelk savas gūsteknes drēbes no sava auguma un lai sēž tavā namā un apraud savu tēvu un savu māti vienu mēnesi, un pēc tam eji pie viņas un esi viņai par vīru, un viņa lai ir tava sieva. Bet ja notiktu, ka viņa tev nepatīk, tad atlaid viņu, un lai viņa iet pēc pašas vēlēšanās; bet par naudu pārdot tu gan viņu nepārdod nedz pakļauj viņu verdzībā, jo tu tomēr esi dzīvojis ar viņu laulībā. Ja kādam vīram ir divas sievas, viena iemīlēta, bet otra nemīlēta, un ja mīlētā un nemīlētā viņam dzemdētu dēlus, bet pirmdzimtais dēls būtu nemīlētajai, Un ja tad vienā dienā viņam būtu saviem dēliem jādala mantojums, tad viņš nevar padarīt par pirmdzimušo mīlētās dēlu nemīlētās dēla vietā, kas ir īstais pirmdzimušais, Bet viņam ir jāatzīst nemīlētās dēls par pirmdzimto un viņam ir jādod tam divkārtīga tiesa no visas viņam piederīgās mantas, jo tas ir tiešām viņa spēka pirmais, tam pieder pirmdzimušā tiesības. Ja kādam vīram ir spītīgs un nepaklausīgs dēls, kas neklausa ne sava tēva ne savas mātes balsij, un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, Tad viņa tēvam un viņa mātei to būs sagrābt un novest pie savas pilsētas vecajiem un tieši pie savas pilsētas vārtiem, Un tie lai saka savas pilsētas vecajiem: „Šis ir mūsu spītīgais un nepa-klausīgais dēls; viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs!“ Tad visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas. Un ja kāds vīrs ir apgrēkojies, ka viņš ir pelnījis nāvi, un ja to nonāvē un pēc tam pakar pie koka, Tad lai viņa miesas nepaliek pa nakti pie koka, bet aproc tās tanī pašā dienā, jo uz pakārtā ir Dieva lāsts, un tu nedrīksti šo zemi padarīt nešķīstu, kuļu tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu.“ „Kad tu redzi, ka tava ciltsbrāļa vērsis vai avs maldās apkārt, tad tev nav jāatraujas viņam palīdzēt, bet katrā ziņā tos noved atpakaļ savam brālim. Bet ja tavs ciltsbrālis nedzīvo tavā tuvumā un tu to nepazīsti, tad tev būs tos pārdzīt savās mājās, un lai tie paliek pie tevis, kamēr tavs ciltsbrālis tos meklēs; tad tu varēsi tos viņam atdot. Gluži tāpat tev ir jārīkojas ar viņa ēzeli, tāpat tev ir jārīkojas ar viņa drēbēm un tā tev jārīkojas ar visām pazudušām lietām, ko tavs ciltsbrālis ir nozaudējis, bet ko tu esi atradis: tu nedrīksti atrauties, viņam nepalīdzējis. — Kad tu redzi sava ciltsbrāļa ēzeli vai vērsi, ka tie ir uz ceļa pakrituši, tad tu nedrīksti mierīgi noskatīties, no tiem novērsdamies, bet palīdzi viņam tos katrā ziņā piecelt. Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību. — Kad tu iedams savā ceļā atrodi puma ligzdu kādā kokā vai tieši uz zemes, kuŗā ir izšķīlušies mazuļi vai olas, un putnu māte sēž vai nu pār mazuļiem, vai ari sēž uz olām un tās perē, tad tu nedrīksti ņemt putnu māti kopā ar putnēniem, Bet māti palaid brīvībā, un tikai bērnus tu vari ņemt, lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Kad tu sev uzcērti jaunu namu, tad darini arī margas savam lēzenam jumtam, ka tu neuzkrauji kādu asins vainu pār savu namu, ja kāds no tā nokristu. Tev nebūs apstādīt savu vīna kalnu ar divējādiem stādiem, lai tas netiktu apķīlāts par labu svētnīcai, tāpat visa tava stādījuma raža, ko tu esi iestādījis, un visi tava vīna kalna augļi. Tev nebūs art ar vērsi un ēzeli kopā. Tev nebūs valkāt pusnātnas drēbes, kas būtu saaustas kopā no vilnas un liniem. Tev ir sev jāizdarina pušķi sava apmetņa četriem stūriem, ar ko tu mēdz sevi apsegt. Kad vīrs ņem sievu un dzīvo ar to, bet pēc neieredz Un tad tai ceļ neslavu un par to izpauž ļaunas valodas, sacīdams: „Es gan šo sievu esmu ņēmis un tai arī esmu tuvojies, bet es to neatradu jaunavīgu,“ Tad šīs jaunās sievas tēvam un mātei būs viņu ņemt līdz ar pierādī-jumiem, ka viņa bijusi nevainīga, un šie pierādījumi jārāda pilsētas vecajiem pie vārtiem; Un tad lai jaunās sievas tēvs saka vecajiem: „Es savu meitu iedevu šim vīram par sievu, bet viņam tā apnikusi, Un, redzi, viņš ir tai cēlis neslavu, teikdams: „Es pie tavas meitas neatradu jaunavības pazīmes.“ —„Bet še nu ir pierādījumi, ka mana meita ir bijusi jaunavīga!“ Tad lai viņi izklāj tās drēbes pilsētas vecaju priekšā. Tad pilsētas vecajiem šo vīru būs ņemt un viņu pārmācīt. Un tie lai piespriež viņam naudas sodu simts sudraba seķeļus, un viņi lai dod šo naudu jaunās sievas tēvam, tāpēc ka tas par šķīstu Israēla meitu bija cēlis kauna pilnas valodas, un viņa lai paliek tam par sievu; tas viņu nedrīkst atlaist visu savu mūža dienu. Bet ja valodas ir bijušas patiesas un viņa tomēr nav atrasta šķīsta jaunava, Tad lai tie izved jauno sievu pie viņas tēva nama durvīm, un lai viņu nomētā ar akmeņiem tās pilsētas vīrieši, ka mirst, tāpēc ka viņa ir tādu kauna darbu pastrādājusi Israēlā, netiklību piekopdama sava tēva namā. Tā tev būs iznīdēt ļaunumu no sava vidus! Un ja kāds vīrs tiek atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt, ir vīram, kas pie tās sievas gulējis, ir tai sievai. Tā tev būs iznīdēt ļaunumu no Israēla vidus! Kad kāda meitene, vēl būdama jaunava, ir saderēta kādam vīram un kāds cits vīrs to sastop pilsētā, un tas pie viņas guļ, Tad jums tos abus būs izvest ārpus pilsētas vārtiem un nomētāt viņus ar akmeņiem, lai tie mirst: meiteni tādēļ, ka tā nav saukusi pēc palīga pilsētā, un vīru tādēļ, ka viņš ir piesmējis otra saderētu līgavu. Tā tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus! Bet ja kāds vīrietis sastop saderēto meiteni uz lauka un viņš to pārvar un pie tās guļ, tad lai tas vīrs, kas pie tās ir gulējis, pastrādādams varas darbu, mirst viens pats. Bet meitenei neko nedari: meitenei nav nekāda nāves grēka, jo tas ir tāpat, kā kad vīrs celtos pret kādu otru, tam uzbruktu un viņu nokautu; tāpat tas ir arī šinī gadījumā, Jo viņš to ir sastapis laukā, un tā saderētā meitene varbūt ari brēca, bet tur tai nebija neviena glābēja. Bet ja kāds vīrs sastop meiteni, kas ir jaunava, un kuj-a vēl nav sade-rināta, un to sagrābj un pie tās guļ un tie tiek atrasti, Tad tas virs, kas pie viņas ir gulējis, lai dod meitenes tēvam piecdesmit sudraba seķeļus, un tā lai kļūst viņam par sievu, tāpēc ka viņš to ir piesmējis; tas viņu nedrīkst atlaist visu savu mūžu.“ „Neviens lai neapņem sava tēva sievu nedz arī atsedz to, kura ir viņa tēva atsegtā. Lai neviens, kam ievainoti dzimumdziedzefi vai nogriezts kaunums, nenāk tā Kunga draudzē. Lai neviens jauktenis no jauktas un neatļautas laulības nenāk tā Kunga draudzē; pat arī viņa desmitā paaudze nedrīkst nākt tā Kunga draudzē. Nevienam amonietim un nevienam moābietim nebūs nākt tā Kunga draudzē, arī desmitā augumā tiem nebūs nākt; tiem ne mūžam nav atļauts tikt uzņemtiem tā Kunga draudzē, Tādēļ ka viņi nav nākuši jums pretī ar maizi un ar ūdeni uz ceļa, kad jūs iznācāt no Ēģiptes, un arī tādēļ, ka viņi bija saderējuši pret tevi Bileāmu, Beora dēlu, no Peoras Mezopotamijā, lai tas tevi nolādētu. Bet tam Kungam, tavam Dievam, nepatika uzklausīt Bileāmu, un tas Kungs, tavs Dievs, pārvērta pie tevis lāstu par svētību, tādēļ ka tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. Tādēļ tev nav jācenšas sagādāt viņiem ne miera nedz labklājības visās tavās dienās, —ne mūžam! — Nenievā ēdomieti, jo viņš ir tavs brālis; nenievā ēģiptieti, jo tu pats esi bijis piemitējs viņa zemē. Bērni, kas tiem piedzims trešā augumā, lai nāk tā Kunga draudzē. Kad tu izej ka ja pulku nometnē pret saviem ienaidniekiem, tad piesargies no ikvienas ļaunas lietas. Ja tavā starpā ir kāds vīrs, kas ir nešķīsts, jo tam ir naktī kas noticis, tad lai viņš iziet ārpus nometnes; viņš nedrīkst tūliņ atgriezties nometnē; Bet pret vakaru lai viņš mazgājas ūdenī, un kad saule ir norietējusi, tad lai viņš nāk atpakaļ nometnē. Lai tev ir vieta ārpus nometnes, kas būtu noejamā vieta; Un lai tev kopā ar pārējiem ieročiem būtu arī lāpsta; un ja notiks, ka tu būsi sevis pēc bijis, tad ar to izroc bedri un apraus un apber to, ko tu esi uz lauka atstājis, Tas Kungs, tavs Dievs, pastai-gājas šurpu turpu pa tavu nometni nolū-kā tevi glābt, ari lai tavus ienaidniekus nodotu tavās rokās; tāpēc tavai nometnei būs būt svētai, lai Viņš pie tevis neierauga nekādu kauna lietu, un ka Viņš no tevis nenovēršas. Neizdodi kalpu, kas no sava kunga ir bēdzis un pie tevis ir paglābies, viņa kungam. Viņš lai paliek pie tevis, dzīvodams tanī vietā, ko viņš sev izraudzīs, kaut kur tavos vārtos, kur viņam vislabāki patīk; tev nebūs viņam darīt pāri! Lai nebūtu nevienas netikles Israēla meitu vidū, un lai nebūtu netiklu vīriešu Israēla dēlu vidū. Tu nedrīksti nest nekādu ne netikles nedz netikļa algu tā Kunga, sava Dieva, namā, pildot kādu sevišķu solījumu, jo tās abas ir tam Kungam, tavam Dievam, negantība. Tev nebūs prasīt augļus no sava ciltsbrāļa, nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam ciltsbrālim tev nebūs uzlikt augļus, lai tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu visur, kur tu savu roku pie-liec tanī zemē, uz kuņi dodies, lai to iemantotu. — Kad tu esi solījis tam Kungam, savam Dievam, kādu sevišķu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo tas Kungs, tavs Dievs, tiešām to no tevis prasīs, un citādi tas tev būs par grēku. Bet kad tu mitēsies solījumu dot, tad tev tas par grēku nekļūs. Tikai tavu lūpu izsacīto turi un pildi tā, kā tu esi solījies tam Kungam, savam Dievam, jo tu no laba prāta esi solījies to, ko tu ar savu muti esi izteicis. Kad tu eji sava kaimiņa vīna dārzā, tad tu vari ogas ēst, cik tev tīk, kamēr tu esi paēdis; bet savā traukā tev nebūs neko likt. Un kad tu eji sava kaimiņa labības druvā, tad gan tu vari ar roku noplūkt vārpas, bet tev nebūs pielikt sirpi pie sava kaimiņa pļaujamās labības viņa druvā.“ „Ja kāds vīrs ņem sievu un ar to iedodas laulībā, bet tad notiktu, ka tā neatrod vairs žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš raksta tai šķiršanās grāmatu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama. Un tā lai atstāj viņa namu un kļūst citam vīram par sievu. Bet ja ari šis otrs vīrs no tās novēršas un arī raksta viņai šķiršanās grāmatu, iedod to viņai rokā un izraida no sava nama, vai arī kad otrs vīrs mirst, kas bija viņu apņēmis par sievu, Tad viņas pirmais virs, kas viņu bija izraidījis, nevar griezties atpakaļ un to ņemt, lai tā atkal kļūtu viņa sieva, pēc tam kad tā ir sevi padarījusi par nešķīstu, jo tā ir negantība tā Kunga priekšā, un tev nebūs ar grēkiem apklāt to zemi, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu. Kad kāds vīrs ir apņēmis jaunu sievu, tad lai viņš neiet kajra pulkos, un viņam lai neuzliek nekādus darba pienākumus, bet viņš lai ir atbrīvots no visiem darbiem un lai paliek savā namā vienu gadu un iepriecina savu sievu, ko viņš ir apņēmis. Neviens lai nepatur ķīlā roku dzirnavas vai arī virsējo dzirnu akmeni, jo tāds ir paturējis ķīlā dzīvību. Ja kāds tiktu pienākts, kas zog cilvēku no savu brāļu Israēla bērnu vidus un to tur par vergu un pārdod, tad šis zaglis lai mirst, un tev būs iznīcināt ļaunumu no sava vidus! Ievēro piesardzību saslimšanas gadījumos ar spitālību, ka tu visu ievēro un dari, ko priesteri, Ievīti, tev mācīs; kā es esmu tiem pavēlējis, tā jums arī tas ir jāievēro un jāizpilda. Piemini, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir darījis Mirjamai ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes! Kad tu kaut ko aizdodi savam tuvākam uz parādu, tad tev nebūs iet viņa namā, lai ņemtu kādu ķīlu. Bet tu paliec ārā stāvot, un lai tas vīrs, kuram tu uz parādu aizdodi, pats ieiet savā namā un iznes tev ārā ķīlu. Taču ja viņš ir nabags, tad tev nebūs ar viņa ķīlu apgulties, Bet katrā ziņā atdodi viņam ieķīlāto mantu, pirms saule noriet, lai tas apguldamies apsedzas ar savu mēteli un tevi svētī: tas tev būs par taisnību tā Kunga, tava Dieva, priekšā. Neapspiedi bēdīgu nabaga algādzi, vai nu viņš ir no taviem ciltsbrāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos! Vēl tanī pašā dienā dodi viņam viņa algu, iekāms vēl saule nav norie-tējusi, jo viņš ir nabags un viņa dvēsele gaida uz to; lai tad viņš nebrēc uz to Kungu par tevi, un tas lai tad tev nekļūst par grēku. Tēviem nav jātiek nonāvētiem dēlu dēļ, un dēliem nebūs tikt nokautiem tēvu dēļ, bet ikviens pats lai mirst par saviem grēkiem! Nepārgrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem ķīlā atraitnes drēbes. Piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptē, Un ka tas Kungs, tavs Dievs, ir tevi no turienes atpestījis; tādēļ es tev pavēlu to pildīt. Kad tu labību pļausi savā tīrumā un aizmirsīsi kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties, lai to paņemtu, bet lai tas paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visos tavos pasākumos. Kad tu savu olīvu koku nopuri-nāsi, tad tev nav zari otrreiz jāpārlūko, lai tas paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei. Un kad tu lasīsi ogas savā vīna kalnā, tad tev nebūs tās vel reiz lasīt, bet lai tās paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē; tāpēc es tev pavēlu tā darīt.“ „Kad starp vīriem ir kādas nesaskaņas un tie nāk pie tiesas, tad lai pār tiem spriež tiesu: taisnais lai tiek attaisnots, bet netaisnais lai tiek notiesāts. Un ja vainīgais ir pelnījis sitienus, tad lai soģis liek tam nomesties zemē, un soģa klātienē lai tiesas kalps tam dod sitienus skaitā, kas samērā ar viņa vainu. Viņam var dot četrdesmit sitienus, bet vairāk ne, jo, ja to vēl vairāk sistu ar daudz sitieniem, tad tavs ciltsbrālis tiktu pārāk pazemots tavās acīs. Vērsim, kas labību min, tev nebūs purnu aizsiet. Kad brāļi kopā dzīvo un viens no viņiem nomirst un tam nav dēlu, tad tā mirušā sieva lai nekļūst par sievu kādam citam, svešam vīram, bet lai viņas vīra brālis iet pie viņas un ņem sev par sievu, un lai tai dara, kas vīra brālim pienākas. Un pirmdzimušajam, ko viņa dzemdēs, viņam būs dot sava nomirušā brāļa vārdu, lai tā vārds netiek izdzēsts no Israēla vidus. Bet ja šim turam netīk ņemt svaiņiem par sievu, tad lai viņa brāļa sieva iet pie vecajiem vārtos un lai tiem saka: „Mans svainis liedzas atkal uzcelt savam brālim vārdu Israēlā; viņš negrib pildīt svaiņa laulības pienākumu!“ Tad lai pilsētas vecaji viņu aicina un lai ar viņu rīmā; bet ja tad viņš nostājas un saka: „Man nepatīk viņu ņemt!“ Tad lai viņa svamiene pieiet klāt pie viņa un, vecajiem to redzot, lai tā nomauc viņam no kājas sandali, lai iespļauj tam sejā, nodod savu liecību un skāļā balsī saka: „Tā lai notiek ikkatram vīram, kas sava brāļa namu negribuzcelt!“ Un viņa nams lai tiek Israēlā nosaukts baskāju nams. — Kad divi vīri, ciltsbrāļi kaujas savā starpā, viens pret otru, un piesteidzas viena vīra sieva, lai glābtu savu vīru no tā rokas, kas tam sit, un viņa izstiepj savu roku un stipri sagrābj sitēja kaimumu, Tad tev būs viņai to roku nocirst, un tavas acis lai viņu nežēlo! Tev nebūs divējādus atsvarus turēt savā somā—lielus un mazus, Tev nebūs turēt savā namā divējādu labības mēru—lielu un mazu, Bet lai tev ir pilnīgs un taisns svars, un lai tev ir pilnīgs un taisns mērs, lai tu ilgi dzīvo zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos; Jo ikviens, kas to dara, ikviens, kas dara netaisni, tas tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. Piemini, ko tev darīja amalekieši ceļā, kad jūs bijāt izgājuši no Ēģiptes, Kā viņi tev, kad tu virzījies uz priekšu un kad tavējie bija noguruši un slābani, bez bailēm Dieva priekšā uzbruka un visus tos no taviem ļaudīm nogalināja, kuji novājējuma dēļ bija atpalikuši. Kad nu tas Kungs, tavs Dievs, reiz būs tev devis mieru no visiem taviem ienaidniekiem, kas tev ir visapkārt tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, dos tev iegūt par īpašumu, tad amalekiešu piemiņu tev būs izdzēst no pasaules. To neaizmirsti!“ „Un notiks, kad tu nonāksi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, un tu būsi jau to iemantojis, un tur dzīvosi, Tad tev būs ņemt no visiem zemes augļiem, kas tur pirmo reizi ienāksies un ko tu ievāksi no savas zemes, kādu tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, viss paņemtais jāsaliek grozā un jāiet uz to vietu, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs, lai tur liktu savam vārdam mājot. Un tev jāiet pie priestejra, kas tanī laikā būs, un tev viņam jāpaziņo: „Es šodien apliecinu tā Kunga, tava Dieva, priekšā, ka es esmu ienācis tanī zemē, ko tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, mūsu tēviem ir apsolījis ar zvērestu dot.“ Tad lai priesteris ņem grozu no tavas rokas, un lai viņš to noliek tā Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tev jāatbild un jāsaka tā Kunga, sava Dieva, priekšā: „Mans cilts tēvs bija aramiešu staigulis, un viņš nogāja uz Ēģipti un mita tur kā svešinieks mazā ļaužu pulciņā, kas tur pieauga par lielu, stipru un daudzgalvainu tautu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu, tie mūs apspieda un mums uzlika grūtu kalpošanu, Un tad mēs sākām brēkt uz to Kungu, savu tēvu Dievu, un tas Kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; Un tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar baiļu apdvestu varu, ar zīmēm un ar brīnumiem; Un Viņš mūs ir novedis šinī vietā un mums ir devis šo zemi, —zemi, kupā piens un medus tek. Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļu augļus no tās zemes, ko tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un tev jānometas lūgšanā ar seju pie zemes tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā, Un tev ir jābūt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam Ievītam un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū. Un kad tu tādā kārtā būsi pabeidzis pienest desmito tiesu no visas savas ienākušās ražas trešajā gadā, kas ir desmitās tiesas upupa gads, un tu būsi devis Ievītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie tavos vārtos ēd un ir arī paēduši, Tad tev būs tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā sacīt: „Es esmu to, kas ir svētīts, nesis ārā no sava nama un esmu to devis ir Ievītam, ir svešiniekam, ir bārenim, ir atraitnei pēc visām tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis: tavus baušļus es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis. Es neesmu no tā nenieka ēdis savā skumībā un neesmu nekā no tā atrāvis, kad es pats biju nešķīsts, un es neesmu arī neko noiicis mirušajiem; es esmu paklausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij un esmu darījis, ko Viņš man ir pavēlējis. Raugies lejup no savas svētās vietas, no debesīm, un svētī savu Israēla tautu un šo zemi, ko Tu esi mums iedevis, kupu Tu biji ar zvērestu apsolījis mūsu tēviem, —zemi, kur piens un medus tek! Šodien tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis šos likumus izpildīt un šīs tiesas pasargāt; tad nu turi un seko tiem no visas savas sirds un no visas savas dvēseles! Šodien tu esi tam Kungam sacījis, lai Viņš ir tev par Dievu, un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas, klausīdams Viņa balsij. Un tas Kungs tev šodien ir licis teikt, lai tu Viņam būtu par īpašu tautu, kā Viņš bija to apsolījis, un lai tu turētu visus Viņa baušļus Un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, tavā cieņā, godā un slavā, lai tu būtu svēta tauta tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis.“ Un Mozus un tautas vecaji pavēlēja tautai, sacīdami: „Turiet visus šos bauš-ļus, ko es jums šodien piekodinu! Un kad jūs pāriesit pār Jardānu un tu nonāksi tam zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad uzcel lielus akmeņus, nobalsim tos ar kaļķiem, Un raksti uz tiem visus šos baušļus, pēc tam kad tu būsi pārcēlies un iegājis tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, zemē, kur piens un medus tek, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev to bija solījis. Un kad jūs būsit pāri pārcēlušies par Jardānu, tad jums būs šos akmeņus, ko es šodien pieminu, uzcelt Ēbala kalnā un tos nobalsināt ar kaļķiem. Un tur tev būs jāuzceļ altāris tam Kungam, savam Dievam, altāris no akmeņiem, un tev tos nebūs apstrādāt ar dzelzs darba rīkiem. Tev būs uzcelt tā Kunga, sava Dieva, altāri no neapcirstiem akmeņiem un tad uz tā jāupurē dedzināmie upuri tam Kungam, savam Dievam. Un tad tev arī jāsagatavo kaujamie pateicības upuŗi, un tur tu ēdīsi un priecāsies tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Uz šiem akmeņiem tev jāraksta visi šīs bauslības vārdi, un velc tos labi skaidri.“ Un Mozus un Ievītu priesteri runāja uz visu Israēlu, sacīdami: „Ņem vērā un klausies, Israēl! Šodien tu esi kļuvis par tā Kunga, sava Dieva, tautu. Tāpēc tev būs klausīt tā Kunga, sava Dieva, balsij un pildīt Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es jums šodien pavēlu!“ Un Mozus pavēlēja tanī dienā tautai, sacīdams: „Pēc tam, kad jūs būsit pārcēlušies pāri Jardānai, tad šie lai nostājas uz Garicima kalna, lai svētītu tautu: Simeons un Levijs, Jūda un Isašars, Jāzeps un Benjamīns; Bet šie lai nostājas uz Ebala kalna un lai saka lāsta vārdus: Rūbens, Gads un Ašers, Zebulons, Dans un Naftalis. Tad lai sāk Ievīti un ar skaļu balsi paziņo visiem vīriem Israēlā: „Nolādēts, lai ir tas vīrs, kas darina kādu izgrieztu vai izlietu elka tēlu, kas tam Kungam ir negantība, amatnieku roku darbs, un kas to slepenībā uzceļ!“ —Un visai tautai ir jāatbild un jāsaka: „Amen!“ „Nolādēts, kas negodā savu tēvu un savu māti!“ —Un visai tautai būs sacīt: „Amen!“ „Nolādēts, kas pārceļ sava tuvāka robežas!“ —Un visai tautai būs sacīt: „Amen!“ „Nolādēts, kas aklu noved neceļā!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas sagroza svešinieka, bāreņa un atraitnes tiesas!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen“! „Nolādēts, kas guļ pie sava tēva sievas, jo viņš ir atsedzis sava tēva apsegto!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas kopojas ar lopiem!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas guļ pie savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas guļ pie savas sievas mātes!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas savu tuvāku slepeni nosit!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas ņem dāvanas, lai izlietu nenoziedzīgas asinis!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos neizpilda!“ —Un visa tauta lai saka: „Amen!“ „Un kad tu apzinīgi uzklausīsi tā Kunga, sava Dieva, balsi, kad tu glabāsi godam visus Viņa baušļus, ko pildīt es tev šodien piekodinu, tad tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu pacels pāri par visām zemes tautām, Un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij: Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi laukā. Svētīts būs tava klēpja auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu vaisla un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. Un tas Kungs pametīs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, ka tie tiks nonāvēti tavu acu priekšā: pa vienu ceļu tie izies kafā pret tevi, bet pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs. Un tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un visur, kur tu pieliksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Ja tu turēsi tā Kunga, sava Dieva, baušļus un ja tu staigāsi Viņa ceļus, tad tas Kungs tevi pacels par svētu tautu, kā Viņš tev to ir ar zvērestu apsolījis, Un visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc tā Kunga vārda, un bīsies no tevis. Un tas Kungs tev liks ar tava klēpja augļu raženumu, ar tavu lopu pieaugumu un tavu lauku augļu bagātību pieaugt visu mantu pārpilnībā tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, bija apsolījis ar zvērestu taviem tēviem tev dot. Un tas Kungs tev atvērs savu krātuvi, kas ir labumu pilna, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un lai svētītu visu tavu roku darbu tā, ka tu piešķirsi aizdevumus daudzām tautām, bet tev nemaz nebūs jāaizņemas. Un tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu kāpsi arvienu savas dzīves kalnā un nekad nelaidīsies no tā lejup, ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu klausīt un izpildīt. Un nenovērsies ne no viena no šiem vārdiem, ko es jums šodien sludinu, ne pa labi un ne pa kreisi, ka tu nesekotu citiem dieviem un viņiem nekalpotu. Bet ja tu neklausīsi tā Kunga, sava Dieva, balsij, neturēsi un neizpildīsi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad pār tevi nāks visi šie lāsti, un tie tevi smagi skars: Nolādēts tu būsi pilsētā, un nolādēts tu būsi laukā. Nolādēts būs tavs grozs, un nolādēta būs tava abra. Nolādēts būs tava klēpja auglis, nolādēta tavas zemes auglība, ari tavu liellopu vaisla un tāpat tavu sīklopu pieaugums. Nolādēts tu būsi ieiedams, un nolādēts tu būsi iziedams. Un tas Kungs pār tevi sūtīs lāstu, bailes un briesmas, lai viss tas ķertu katru darbu, pie kā tu savu roku pieliksi un ko tu vien darīsi, līdz tu tiksi iznīcināts un strauji iesi bojā tavas ļaunās rīcības dēļ, jo tu mani esi atstājis. Tas Kungs tev uzsūtīs mēri, līdz Viņš tevi pilnīgi izdeldēs no tās zemes, uz kuru tu tagad eji, lai to sev iegūtu. Un tas Kungs tevi sitis ar diloni, ar drudzi, ar karsoņiem un ar lielu karstumu un ar zobenu, —ar labības sausuma rūsu un ar dzeltējumu, un Viņš tevi vajās, kamēr tu būsi bojā aizgājis. Un debesis pār tavu galvu būs kā vajrš, bet zeme zem tavām kājām būs kā dzelzs. Un tas Kungs dos tavai zemei lietus vietā smilšu mākoņus un putekļus, tie nolīs no debesīm pār tevi, kamēr tu būsi iznīcināts. Un tas Kungs tevi nometīs zemē sakautu tavu ienaidnieku priekšā; pa vienu ceļu tu pret viņiem iziesi, bet pa septiņiem ceļiem tu no viņiem bēgsi, un tu būsi par biedinājumu visām zemes ķēniņu valstīm. Un tavas miesas kļūs par ēsmu visiem debesu putniem un visiem zemes zvēriem, un nebūs neviena, kas tos aizdzīs. Un tas Kungs tevi sitīs ar Ēģiptes trumiem, ar uztūkumiem, ar kraupi un kašķi, tā ka tu nevarēsi izdziedēt sevi. Un tas Kungs tevi sitīs ar vājprātību, ar aklumu un ar sirds stulbumu, Ka tu pat dienas vidū grābstīsies kā akls, kas grābstās tumsā, un tev tavi ceļi labi nepaveiksies, but tu būsi tikai nospiests un nodzīts visu savu mūža dienu, un glābēja nebūs. Tu saderināsies ar sievieti, bet cits virs pie tās gulēs; tu sev uzcelsi namu, bet tu tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet augļus tu nebaudīsi. Tavs vērsis tiks tev redzot nokauts, bet tu tā gaļu neēdīsi; tavs ēzelis tev tiks nolaupīts tavu acu priekšā, un tev to neatdos atpakaļ; tavi sīkie lopi tiks nodoti ienaidniekiem, bet glābēja nebūs. Tavi dēli un tavas meitas nokļūs svešas tautas rokās; tavas acis būs spiestas to skatīt, un cauru dienu tava sirds sāpēs sērās un ilgās pēc viņiem, bet tev nebūs ne spēka ne varas ko darīt. Tauta, ko tu nepazīsti, ēdīs tavas zemes augļus un visus tavus darba augļus, un tu būsi aplaupīts un līdz ādai noplicināts visu savu mūža dienu. Un tu kļūsi ārprātīgs, redzēdams to, ko tavas acis skatīs. Un tas Kungs tevi sitīs ar ļaundabīgiem strutu pilniem augoņiem uz taviem ceļiem un gurniem, ka tu kļūsi neizdziedināms, sākot no savām kāju pēdām līdz tavam matu celiņam. Tas Kungs novedīs tevi kopā ar tavu ķēniņu, ko tu pār sevi iecelsi, pie tādas tautas, ko nedz tu esi pazinis, nedz tavi tēvi, un tur tu kalposi citiem dieviem, kokam un akmenim. Un tu kļūsi par biedēkli, nievu un apsmieklu priekšmetu visām tāutam visur, kur vien tas Kungs liks tev nonākt. Tu gan izsēsi tīrumā daudz sēklas, bet tikai mazu drusciņu tu ievāksi, jo siseņi to apēdīs. Tu gan dēstīsi vīna dārzus un tos apstrādāsi, bet vīnu tu nedzersi nedz ari to noliksi priekšdienām, jo tārps to nograuzīs. Tev būs gan olīvu koki visos tavos novados, bet tu nesvaidīsi sevi ar eļļu, jo tavs eļļas koks nometīs savus augļus. Tu gan dzemdināsi dēlus un meitas, bet tie tev nepaliks, jo tos aizvedīs gūstniecībā. Visus tavus kokus un visus tavus tīruma augļus nopostīs kaitēkļi. Svešinieks, kas mīt tavā vidū, pacelsies pār tevi augsti jo augsti, bet tu pats tiksi pazemots arvien zemāk un zemāk. Viņš tev aizdos, bet tev viņam ko aizdot nebūs, viņš būs galva, bet tu būsi aste. Un visi šie lāsti nāks pār tevi, tie tevi vajās un galīgi nomāks, kamēr tu tiksi iznīcināts, tāpēc ka tu neesi klausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij, neesi turējis Viņa baušļus un Viņa likumus, kā Viņš tev to pavēlējis. Un tie lai tavā atcerē paliek kā zīmes un kā brīnumi, gan tev pašam, gan arī taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem Par to, ka tu neesi kalpojis tam Kungam, savam Dievam, ar prieku nedz arī labā dvēseles noskaņā, kad tev visas lietas bija pārpārim. Un tādēļ tu kalposi saviem ienaidniekiem, ko tas Kungs tev uzsūtīs, izsalkumā un slāpēs, kailumā un visu lietu trūkumā; un Viņš liks dzelzs jūgu tev tavā kaklā, kamēr Viņš tevi iznīcinās. Tas Kungs pret tevi atvedīs tautu no tālienes, no zemes galiem, kas kustas ātri, kā ērglis skrien, un kupas valodu tu nesaproti, Briesmīgu tautu, kas vecos necienī, bet jaunos nesaudzē. Un tā ēdīs tavu lopu pieaugumu un tavas zemes augļus, līdz tu būsi izdeldēts: tā neatstās tev pašam pāri ne labību, nedz vīnu, nedz eļļu, nedz tavu liellopu atnesumu, nedz tavu sīklopu pieaugumu. Un tā turēs tevi aplenkumā visos tavos vārtos, kamēr tavi augstie mūpi, uz kuriem tu paļāvies, visā tavā zemē, sagrūs; tā tevi ielenks visos tavos vārtos visā tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Un tu ēdīsi pats sava klēpja augļus, savu dēlu un savu meitu miesas, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev devis, badā un trūkumā, ar ko tavi ienaidnieki tevi spaidīs. Un pat pie vislielākās labklājības un pārpilnības pieradušais virs tavā starpā noraudzīsies ar nenovīdību uz savu brāli un uz sievieti pie savām krūtīm un uz saviem pēdējiem bērniem, kas tam ir atlikušies, Tā ka lai viņš nevienam neko nedotu no savu bērnu gaļas, ko viņš ēd, tāpēc ka viņam nav nekas atlicis pāri tanī badā un trūkumā, ar ko tavs ienaid-nieks tevi spaidīs visos tavos vārtos. Un visizlutinātākā un vismaigākā sieviete tavā vidū, kas savas izsmalcinātības un savas pārāk lielās mīkstčaulības dēļ negribēja pat savas kājas pēdu spert pie zemes, tā tagad nenovīdīgi raudzīsies uz vīru pie savām krūtīm, ir uz savu dēlu, ir uz savu meitu, Nenovēlēdama nevienam ne savu beidzamo tai nupat no viņas miesām iznākušo augli nedz ari savus agrāk pasaulē laistos bērnus, jo viņa ēdis tos slepeni tanī briesmīgā badā un trūkumā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs visos tavos vārtos. Ja tu nebūsi uzmanīgs un nepildīsi visus šīs bauslības vārdus, kas šinī grāmatā rakstīti, nebīdamies tā Kunga, sava Dieva, godības pilno un baismīgo vārdu, Tad tas Kungs darīs, ka tu nesaprotamā kārtā tiksi skarts ar ļoti smagiem un ilgstošiem piemeklējumiem, tu un tavs dzimums pēc tevis, un niknām un pastāvīgām sērgām, kas ilgi pieturēsies. Un Viņš liks nākt pār tevi visām Ēģiptes sērgām, no kurām tu gan bīsties, bet tās tev tomēr pielips. Un tas Kungs tev liks pārciest visas tās slimības un visus tos sitienus, kas šinī bauslības grāmatā nav rakstīti, kamēr Viņš tevi nebūs iznīcinājis. Un no jums paliks pāri tikai mazs pulciņš, kas jūs iepriekš savā skaitā bijāt tik daudz kā debess zvaigznes, tādēļ vien, ka tu neesi klausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij. Un kā tam Kungam iepriekš bija prieks jums labu darīt un jūs vairot, tāpat tam Kungam būs prieks grūst jūs postā un likt jums iet bojā, un jūs tiksit izdeldēti no šīs zemes, uz kufu jūs ejat, lai to iegūtu īpašumā. Un tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tev vajadzēs kalpot citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, elkiem no koka un no akmens. Un tev nebūs miera šo tautu starpā, un arī tavai kāju pēdai nebūs atpūtas vietas, jo tas Kungs tur tev dos nemieru tavai sirdij, ilgās nogurušas acis un noskumušu dvēseli. Un tavas dzīves dienas baiļu un izbaiļu dēļ tev šķitīs pakarinātas kā diedziņā tā, ka tu nebūsi drošs ne nakti ne dienu par savu dzīvību. No rīta tu jautāsi: „Ko man atnesīs vakars?“ —Bet vakarā tu prasīsi: „Ko man atnesīs rīts?“ un prasīsi tā to sirds izbaiļu dēļ, kādas tu izjutīsi, un to šausmu skatu dēļ, ko tavas acis redzēs. Un tas Kungs tevi vedīs ar laivām atpakaļ uz Ēģipti pa to ceļu, par kuj-u jau es esmu tev sacījis: „Tev to nekad vairs nebūs redzēt!“ —Un tur jūs paši gribēsit sevi pārdot saviem ienaidniekiem par vergiem un verdzenēm, bet tur nebūs pircēju.“ Šie ir derības vārdi, ko Mozus pēc tā Kunga Israēla Dieva pavēles noslēdza ar Israēla bērniem Moāba zemē, vēl piedevām pie derības, ko viņš jau bija noslēdzis ar tiem pie Horeba kalna. Un Mozus sasaukdams sapulcināja visu Israēlu un tiem sacīja: „Jūs visu esat redzējuši, ko tas Kungs jūsu acu priekšā ir darījis Ēģiptes zemē faraonam un visiem viņa kalpiem un visai viņa zemei, Tāpat arī lielos Viņa varas pierādījumus, ko tu pats ar savām acīm esi redzējis, ir lielās zīmes, ir vareni lielos brīnuma darbus. Un tomēr tas Kungs jums nav devis tādu sirdsprātu, ka jūs to būtu sapratuši, nedz tādas acis, ka jūs būtu varējuši to saskatīt, nedz tādas ausis, ka jūs būtu varējuši sadzirdēt, līdz pat šai dienai. Es jums esmu licis četrdesmit gadus staigāt tuksnesī; jūsu drēbes nav uz jūsu augumiem pārvērtušās nelietojamās skrandās, un tavas sandales vēl nav izirušas tavās kājās; Maizi jūs netikāt ēduši nedz arī tikāt dzēruši vīnu, nedz stiprus dzērienus, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Un kad jūs atnācāt šinī vietā, tad Sichons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, devās mums pretī, lai kafotu, bet mēs tos sakāvām, Un mēs ieņēmām viņu zemes un tās iedevām īpašumā Rūbena un Gada ciltīm un Manases pusciltij. Tad nu sargājiet šos derības vārdus, tos pildīdami, lai jums viss jo labi veiktos, ko vien jūs darīsit! Jūs visi esat šodien nostājušies tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu vadītāji, —jūsu cilšu vecākie, jūsu vecaji, jūsu ierēdņi, —visi Israēla vīri, Jūsu bērni, jūsu sievas un tavs svešinieks, kas ir tavas nometnes vidū, sākot no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam, Lai tu stātos ar to Kungu, savu Dievu, derībā un ar zvērestu apstipri-nātu šo savienību, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi šodien noslēdzis, Ka Viņš tevi šodien ieceļ par savu tautu un ka Viņš pats grib būt tev par Dievu, kā Viņš to tev ir apsolījis un ar zvērestu apstiprinājis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam. Taču ne ar jums vien es slēdzu šo derību un šo savienību, Bet tiklab ar jums, kas šodien šeit kopā ar mums stāvat tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā arī ar tiem, kas šodien šeit ar mums kopā nestāv. Jūs taču paši zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka mēs esam izvirzījušies cauri visām tām tautām, kujru zemes jūs esat šķērsojuši, Un jūs esat redzējuši viņu riebekļus un elkus no koka un akmens, ari no sudraba un zelta, kas viņiem bija. Lai nebūtu jūsu vidū ne vīra, ne sievas, ne ģints, ne cilts, kas šodien savā sirdī un ar paša prātu novērstos no tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu un kalpotu šo tautu dieviem; lai jūsu vidū nebūtu nevienas dzīvas saknes, kas nes indīgus un rūgtus augļus! Un lai nenotiek tā, ka, šos lāstu vārdus dzirdot, kāds savā sirdī sevi tur par svētīgu un saka: „Man tomēr klāsies labi, kaut arī es staigātu pēc sava nepielaidīgā sirds prāta!“ Jo tas novestu pie tā, ka bojā būtu jāiet ir tai zemei, kas ir tikusi apūdeņota, kā arī tai, kas ir sausa. Tādam cilvēkam gan tas Kungs negribēs piedot, bet pret tādu gan tūliņ gaiši uzliesmos tā Kunga dusmas un barguma degsme, un visi lāsti, kas ierakstīti šinī grāmatā, gulsies uz viņu, un tas Kungs izdzēsīs viņa vārdu no pasaules. Un tas Kungs viņu izcels kā vispilnīgāko ļaunuma iemiesojumu visu Israēla cilšu vidū, saskaņā ar visiem derības lāstiem, kas ierakstīti šinī bauslības grāmatā. Bet nākamās paaudzes, jūsu bērnu un tālāko pēcnācēju ciltis, un arī svešinieki, kas atnāks no tālas zemes, sacīs, redzēdami šīs zemes mocības un sērgas, ar kādām tas Kungs šo zemi ir piemeklējis, Ka visa viņu zeme ir sērs un sāls, izdegusi vieta; tur nesēj, jo tur nezeļ, un tur arī neizdīgst nekāds zaļums, jo tā zeme ir postaša, gluži kā Sodoma un Gomora, Ādama un Ceboima, kuras tas Kungs pilnīgi izpostīja savās dusmās un bardzībā, Un tad visas tautas jautās: „Kapēc tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kāds pamats šīm lielām un karstām dusmām?“ Un tad atbildēs: „Tas ir sods, tāpēc ka tie ir atmetuši tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš bija ar tiem noslēdzis, kad Viņš tos izveda no Ēģiptes zemes, Un tagad tie ir aizgājuši un citiem dieviem kalpojuši un tos pielūguši, to priekšā mezdamies ar vaigu pie zemes, dievus, ko viņi nepazina, un kujus Viņš nem neblija piešķīris. Tāpēc tā Kunga dusmas ir iedegušās pret šo zemi, un tāpēc viņš licis nākt pār to visiem šiem lāstiem, kas ir ierakstīti šinī grāmatā. Un tas Kungs tos ir izstūmis savās dusmās un bardzībā un ar lielu īgnumu no viņu zemes, un Viņš tos ir pārsviedis kādā citā zemē, kā tas vēl šodien ir. Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.“ „Un kad nu piepildīsies pie tevis visi šie vārdi, svētība un lāsti, ko es tev cēlu priekšā, un kad tu visu tautu vidū, starp kupām tas Kungs, tavs Dievs, tevi būs izkaisījis, tos nopietni ņemsi pie sirds, Un tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, tu—un tavi bērni—un klausīsi Viņa balsij visās tanīs lietās, ko es tev šodien pavēlu turēt ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, Tad arī tas Kungs, tavs Dievs, pagriezīs tavu likteni un būs atkal pret tevi žēlsirdīgs, tad Viņš liks tev atgriezties un tevi sapulcinās, pavēlēdams tev ierasties no visu tautu zemēm, pa kurām tas Kungs, tavs Dievs, tevi bija izklīdinājis. Un jebšu tavi izstumtie dēli atrastos pašā debess galā, tad tomēr tas Kungs, tavs Dievs, ari no turienes sauks tevi kopā un arī no turienes Viņš tevi atdabūs. Un tas Kungs, tavs Dievs, tevi vedīs atpakaļ uz to zemi, kuru tavi tēvi bija iemantojuši, lai ari tu to iegūtu īpašumā, un Viņš tev liks labāki klāties, un Viņš tevi vairos vēl lielākā mērā nekā tavus tēvus. Un tas Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu un tavu pēcnācēju sirdi, ka tu mīlētu to Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli, lai tu dzīvotu. Un tas Kungs, tavs Dievs, liks visus šos lāstus uz taviem ienaidniekiem un uz taviem skauģiem, kuri tevi vajā. Bet tu atgriezīsies un atkal klausīsi tā Kunga balsij un pildīsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien dodu. Un tas Kungs, tavs Dievs, tevi bagātīgi svētīs ikvienā tavā roku darbā, tava klēpja augļus, tavu lopu pieaugumu, tavas zemes augļus, jo tas Kungs atkal sāks izjust prieku jums labu darīt, tāpat kā Viņš priecājās par jūsu tēviem, Ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva, balsij, sargādams Viņa bauslību un Viņa nolikumus, kas ir rakstīti šinī bauslības grāmatā, un ja tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Jo šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu turēt, nav tev nedz pārāk smags, nedz arī neaizsniedzams; Tas neatrodas debesīs, lai kādam būtu jāvaicā: „Kas mūsu labad kāps debesīs un to no turienes mums paņems un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt?“ Tas nav arī viņpus jūras, ka būtu jājautā: „Kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai uz otru pusi, lai mums to atvestu un tad liktu mums dzirdēt, lai mēs to pildītu?“ Nē, tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to godam turētu. Redzi, es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Tieši es esmu tas, kas tev šodien pavēlu to Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, pildīt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvo un vairojies, un tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī tanī zemē, uz kuru tu dodies, lai to iemantotu. Bet ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs un tu ļausies pavesties, lai pielūgtu citus dievus un metīsies ar vaigu pie zemes viņu priekšā un tiem kalposi, Tad es jums jau šodien pasludinu, ka jūs neizbēgami aiziesit bojā un ka jūs ilgi nedzīvosit tanī zemē, uz kuru tu tagad dodies, pāriedams Jardānu, lai tur nonāktu un lai to iemantotu. Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums; es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, kuras tu paliec tanī zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apso-lījis dot taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.“ Tad Mozus gāja un sacīja šos vārdus visam Israēlam. Un viņš tiem sacīja: „Šodien es esmu simts divdesmit gadus vecs; es vairs nespēju nedz iziet, nedz ienākt, un tas Kungs ir man sacījis:“ Tev nebūs celties pāri šai Jardānai!“ Tas Kungs, tavs Dievs, pats ies tev pa priekšu pāri, Viņš izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, un tu iegūsi viņu zemi. Jozua būs tavs vadītājs, kas ies pāri upei tev pa priekšu, kā tas Kungs to ir pavēlējis. Un tas Kungs viņiem darīs tāpat, kā Viņš ir darījis amoriešu ķēniņiem Sichonam un Ogam līdz ar viņu zemēm, ko Viņš lika izpostīt. Kad nu tas Kungs viņus nodos jūsu varā, tad jūs rīkojieties ar viņiem pēc visām pavēlēm, ko es esmu jums devis. Esiet stipri un droši! —Nebīstaities un nebaiļojieties viņu priekšā! Jo tas Kungs, tavs Dievs, kas iet tev līdz tavā priekšā, tas tevi neatstās nedz ari tevi pametīs.“ Un Mozus ataicināja Jozuu un viņam sacīja visa Israēla priekšā: „Esi stiprs un drošs! Jo tu ievedīsi šo tautu tanī zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis dot viņu tēviem, un tev to būs sadalīt viņu starpā kā mantojumu. Tas Kungs būs tas, kas ies tev pa priekšu, un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies!“ Tad Mozus uzrakstīja šo bauslību, un viņš to nodeva priesteriem, Levija dēliem, kas nesa tā Kunga derības šķirstu, un visiem Israēla vecajiem. Un Mozus tiem pavēlēja, teikdams: „Ik pa septiņiem gadiem, kārtējā atlaidu gadā Lieveņu svētku laikā, Kad viss Israēls nāks rādīties tā Kunga, tava Dieva, priekšā tanī vietā, ko Viņš pats sev izvēlēs, tad tev būs šo bauslību skaļi priekšā lasīt visam Israēlam, ka visi to dzird. Un sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, lai viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu, jūsu Dievu, un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus. Un lai arī viņu bērni, kas vēl to nezinātu, dzird un mācās bīties to Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr vien jūs dzīvosit tanī zemē, kur jūs būsit nonākuši, pāri ejot Jardānai, lai to iegūtu īpašumā.“ Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, tavs laiks ir klāt, ka tev ir jāmirst; aicini Jozuu, un ejiet un nostā-jieties saiešanas teltī, lai Es viņam dodu savu rīkojumu!“ Tad Mozus un Jozua gāja un nostājās saiešanas teltī. Tad tas Kungs parādījās telti mākoņu stabā, un mākoņu stabs stāvēja saiešanas telts durvīs. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, tev jāiet dusēt pie saviem tēviem, un tad šī tauta celsies un netikli dzīsies kalpot šīs svešās zemes dieviem, uz kurieni tie dodas dzīvot, bet Mani tie atstās un atmetīs manu derību, ko Es esmu ar viņiem noslēdzis. Tai dienā mana bardzība iedegsies pret tiem, un Es tos atstāšu un apslēpšu no viņiem savu vaigu, un tie tiks aprīti, un daudz ļaunuma un daudz bēdu viņi cietis tā, ka viņi tanī dienā sacīs: „Vai man tādēļ nebija jāsastopas ar šīm smagām nelaimēm, ka mans Dievs vairs nav mūsu vidū?“ Bet tanī dienā Es galīgi paslēpšu no viņiem savu vaigu visa tā Jaunuma dēļ, ko šī tautu ir izdarījusi, pievērsdamās citiem dieviem. Un tagad uzrakstiet sev šo dziesmu un māci to Israēla bērniem, un ieliec to viņu mutē, lai šī dziesma Man kļūst par liecinieci pret Israēla bērniem. Jo Es tos ievedīšu gan tanī zemē, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis viņu tēviem, zemē, kujrā piens un medus tek; un kad tie ēdīs un būs paēduši un pieņemsies svarā, tad tie pieķersies citiem dieviem un tiem kalpos, bet Mani nicinādami atmetīs un lauzīs manu derību. Kad nu tiem uzies daudz ļaunuma un daudz bēdu, tad šī dziesma tiem atbildēs un būs pret viņiem lieciniece, jo šo dziesmu neaizmirsīs viņu pēcteču mutes. Jo Es zinu viņu nodomus, kādus viņi jau šodien lolo, iekāms pat Es vēl neesmu viņus ievedis tanī zemē, ko Es esmu tiem ar zvērestu apsolījis dot.“ Tad Mozus uzrakstīja šo dziesmu tanī pašā dienā, un viņš to mācīja Israēla bērniem. Bet tas Kungs pavēlēja Jozuam, Nūna dēlam, un sacīja: „Esi stiprs un drošs! Jo tev ir jāieved Israēla bērni tanī zemē, ko Es esmu viņiem ar zvērestu apsolījis, Es būšu ar tevi.“ Un notika, kad Mozus bija pabeidzis ierakstīt šīs bauslības vārdus līdz to beigām grāmatā, Tad Mozus pavēlēja Ievītiem, tā Kunga derības šķirsta nesējiem, teikdams: „Ņemiet šo bauslības grāmatu un nolieciet to līdzās tā Kunga, jūsu Dieva, derības šķirstam, lai tā tur ir par liecību pret jums. Jo es pazīstu tavu nepaklausību un tavu nepiekāpību. Redzi, kamēr es vēl esmu šodien dzīvs jūsu vidū, jūs jau esat neklausīgi pret to Kungu, bet dk vēl jo vairāk jūs to darīsit pēc manas nāvēs! Sapulciniet, sasaukdami pie manis, visus jūsu cilšu vecajus un arī savus vadītājus, tad es gribu, viņiem pašiem to dzirdot, runāt itin visus šos vārdus, un kā lieciniekus es pret viņiem piesaukšu debesis un zemi. Jo es zinu, ka pēc manas nāves jūs rīkosities ačgārni un novērsīsities no tā ceļa, ko es esmu jums pavēlējis iet; bet pašās pēdējās dienās jums uzbruks ļaunums, jo jūs darīsit to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, Viņu apkaitinādami ar savu rīcību.“ Tad Mozus skaitīja, visai sasauktai Israēla draudzei to dzirdot, šīs dziesmas vārdus līdz pašām tās beigām: „Uzklausiet, debesis, jo es gribu runāt, un lai dzird zeme manas mutes vārdus! Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietutiņš uz jaunu zaļumu un kā lāses uz zāli! Jo es slavēšu tā Kunga vārdu: Dodiet godu mūsu Dievam! Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess. Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts. Vai jūs tam Kungam tā atmaksājat, tu neprātīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, vai Viņš nav radījis tevi un izveidojis? Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks: Tanī laikā, kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita. Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acu raugu. Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu. Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem; Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža; Tev bija krējums no govīm un piens no avīm līdz ar jēru taukiem, un Basanas auni un āži ar taukām nierēm un turklāt tīrākie kvieši, un vīnogu sula, vīna ogu asinis, tu dzēri ugunīgāko vīnu. Kad nu Ješurūns aptaukojās, tad viņš mķojās, —tu paliki trekns, tukls un izlaidīgs, —tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu kaitināja ar svešiem dieviem, ar negantībām tie Viņu sarūg-tināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, dieviem, kas tiem agrāk bija nepazīstami, un ko jūsu tēvi nav bijušies. Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis. Un kad tas Kungs to ieraudzīja, tad Viņš īgnumā atmeta savus dēlus un savas meitas, Un Viņš teica: „Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, Es gribu noskatīties, kā viņiem pēcgalā klāsies, jo tā ir netikla tauta, bērni bez uzticības. Tie Manī ir modinājuši greizsirdību ar saviem nedieviem, Mani sarūgtinājuši ar saviem beznozīmīgiem dieviem. Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts. Jo uguns ir iedegusies no manām dusmām, un liesmas ir izplatījušās līdz pašiem apakšzemes dziļumiem un aprīs zemi ar tās augļiem un aizdedzinās kalnu pamatus. Es sakrāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu savas bultas pret viņiem. Badā būs tiem izģinst, sērgās būs tiem izdēdēt un no slimībām tiem būs iztvīkt, tad Es vēl pret tiem vērsīšu zvēru zobus kopā ar pīšļos līdēju čūsku indi. Arā tos postīs zobens, bet iekšā izbailes, kā jaunekli, tā jaunavu un tā arī zīdaini kopā ar sirmgalvi.“ Es varētu teikt: „Es viņus izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem!“ Ja Es nebaidītos, ka viņu ienaidnieki Mani varētu sakaitināt, ka manu patiesību varētu nomelnot viņu vajātāji, gūdami pamatu sacīt: „Mūsu roka bija tā varenā, un nebūt ne jau tas Kungs visu ir darījis!“ Jo tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas. Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida. Kā viens vienīgs var vajāt tūkstošus, un kā divi vien var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi un tas Kungs tos ir nodevis? Jo viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir skaidrībā. Tāpēc, ka no Sodomas vīna koka ir viņu vīna koks, un tāpēc, ka no Gomoras apdēstītiem laukiem; tādēļ viņu vīna ķekari ir ar indi, un tiem žults rūgtumā ogas. Viņu vīns ir pūķu siekalas un indigāko odžu žults. Vai tas nav Manī ieslēgts un apzīmogots manā padomā? Man pieder atriebība un atmaksa laikā, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt pienākusi ir viņu posta diena, un viņu likteņa bridis steigšus tuvojas. Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs, kad Viņš redzēs, ka katrs atbalsts viņiem zudis, un ka tiklab stiprais kā ari vājais ir nieks. Un tad Viņš sacīs: „Kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja? Kur ir tie, kas apēda jūsu upuru taukus un dzēra jūsu dzeramo upuru vīnu? Lai nu viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums! Tagad redziet, ka Es, vienīgi Es tas esmu, un ka nav neviena dieva kā vien Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no manas rokas! Jo Es paceļu savu roku pret debesīm un saku: „Tik tiešām, ka Es mūžīgi dzīvoju: Kad Es trīšu savu zibinošo zobenu un mana roka atvēzēsies, lai tiesātu, tad Es no jaunu atriebšos saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst! Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, un mans zobens rīs miesas ar nokauto un gūstā aizvesto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām!“ Gavilējiet, pagānu tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par savu zemi un par saviem ļaudīm. — Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš, un Jozua, Nūna dēls. Kad nu Mozus bija pabeidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu, Tad viņš tiem sacīja: „Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus! Jo tas jums nav tukšs vārds, bet gan ir jūsu dzīvība, un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kujru jūs, celdamies pāri Jardānai, ejat, lai to iemantotu.“ Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams: „Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimts īpašumu. Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, Tādēļ ka jūs Man turējāties pretim Israēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu starpā. Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Israēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!“ Šī ir svētība, ko Dieva vīrs Mozus izteica pirms savas nāves pār Israēla bērniem. Un viņš sacīja: „Tas Kungs ir nācis no Sinaja kalna, un Viņš no Seīra ir uzausis pār tiem; Viņš ir parādījies gaismas staros no Pāranas kalniem un ir nācis no desmittūkstošiem svēto vidus; no Viņa labās rokas ir izgājusi viņu labā degoša uguns. Ak, kā Viņš mīl tautas! Visi tavi svētie ir, ak Kungs, tavā rokā; tie pulcēsies tavās pēdās un ikviens kaut ko gūs no taviem vārdiem. Mozus mums ir pavēlējis turēt bauslību, Jēkaba draudzes īpašumu. Tas Kungs kļuva par ķēniņu Ješurūnam, kad tautas priekšnieki tika sapulcināti kopā ar Israēla ciltīm. Rūbens lai dzīvo, un lai viņš nemirst, viņam lai krietns pulks vīru!“ Un šī ir Jūdas svētība, un viņš sacīja: „Uzklausi, Kungs, Jūdas lūgšanu, un ved to atpakaļ pie savas tautas! Ar savām rokām viņš par tiem karo, un esi Tu viņam palīgs pret viņa ienaidniekiem!“ Un par Leviju viņš sacīja: „Tavi tiesiskie un sadzīves patiesības pareģojumi lai atrodas uzticama vīra rokās, ko tu esi pārbaudījis pie Masas, ar ko tu esi ķildojies pie nesaskaņu ūdeņiem, Kas par savu tēvu un par savu māti sacīja: „Es viņus nepazīstu!“ un kas savus brāļus uzlūkoja kā svešiniekus, un nekā negribēja zināt par saviem dēliem, jo sargāja tavus likumus un cieši turējās pie tavas derības. Viņi mācīs bīties tavas tiesas Jēkabam un tavu bauslību Israēlam; tie liks kvēpināmās zāles ieelpošanai tavā priekšā un dedzināmos upurus uz tava altāra. Svētī, Kungs, viņa spēku, un lai viņa pasākumi tev labi patīk! Sadragā viņu pretinieku gurnus un tos, kas viņu ienīst, lai tie vairs nevar celties!“ Un par Benjamīnu viņš sacīja: „Tā Kunga mīlulis, lai tas dzīvo pie Viņa drošībā, Viņš to pasargās ikdienas, un tas ir atradis mājvietu starp Viņa kamiešiem.“ Un par Jāzepu viņš sacīja: „Tā Kunga svētīta lai ir viņa zeme ar jaukām debess dāvanām, ar rasu un ar ūdens dzelmēm, kas dus apakšā, Un ar vislabākām devām, kas ienākas saulē, un ar jaukām veltēm, kas dīgst mēnešu griežos, Un ar pašu visdārgāko no vecu veco kalnu galotnēm, un ar dāvanām, ko sniedz mūžīgās augstienes; Tāpat arī ar vislabākiem zemes un tās pilnuma augļiem; un ar tā labvēlību, kas mita ērkšķu krūmā, —lai visas tās svētības nāk pār Jāzepa galvu un pār tā sakoptiem matiem, jo viņš ir svaidītais savu brāļu vidū! Viņa gods ir kā vēršu pirmdzimtajam, un viņa ragi ir kā sūbra ragi; ar tiem viņš sabadīs un satrieks visas tautas līdz zemes galiem; tādi ir Efraima desmittūkstoši, un tādi ir Manases tūkstoši.“ Un par Zebulonu viņš sacīja: „Priecājies, Zebulon, par saviem jūras braucieniem, un tu, Isašar, priecājies par savām teltīm! Viņi saaicinās tautas kalnā, un tur tie upurēs taisnības upujrus, jo tie uzsūks jūras pārpilnās bagātības un smiltīs apslēptās dārgās mantas.“ Un par Gadu viņš sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, kas liek Gadam izplesties! Viņš guļ kā lauva un saplosa ir elkoni, ir galvas kausu. Viņš izraudzījās sev pirmā tiesu; jo tur bija viņam noteikta tīruma daļa kā vadonim karā, tā mierā; un viņš nāca pie tautas priekšniekiem un izpildīja tā Kunga taisnību un Viņa uzlikto sodu līdz ar Israēlu.“ Un par Danu viņš sacīja: „Dans ir jauns lauva, viņš izlēks no Basanas.“ Un par Naftali viņš sacīja: „Naftalis ir piesātināts ar tā Kunga viņam piešķirto laimi un ar tā Kunga svētībām; tas mantos jūru un dienvidus zemi!“ Un par Ašeru viņš sacīja: „Ašers lai ir svētīts starp dēliem, lai viņš ir apžēlotais brāļu vidū, un lai tas mērc savu kāju eļļā! Dzelzs un varš lai ir tavas aizšaujamās bultas, un cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!“ Neviens nav kā Ješurūna Dievs, brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu, un savas varas augstumos pa mākoņiem. Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums, un zem debesīm pār tevi ir izplestas mūžīgas rokas; un Viņš izdzīs ienaidniekus tevis priekšā un tev pavēl: „Iznīcini!“ Tad Israēls dzīvos atsevišķi viens, —drošs par sevi; Jēkaba aka atradīsies labības un vīna zemē, un viņa debesis pilinās rasu, Svētīgs tu esi, Israēl! —Kas ir tāds kā tu? Tu Dieva Kunga izglābta tauta! Viņš ir tavas palīdzības vairogs, un Viņš ir tavas slavas uzticamais zobens; tavi ienaidnieki būs spiesti tevi sumināt, bet tu iesi pāri viņu augstieņu svētnīcām!“ Tad Mozus devās no Moāba klajuma augšup Nebo kalnā, Pizgas kalnāja virsotnē, pretī Jērikai, un tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi līdz pat Dana novadiem, Un visu Naftaļa, Efraima un Manases zemi un visu Jūdas zemi līdz pat vakara jūrai, Ir Negebu, ir Jardānas ieleju un palmu pilsētas Jērikas dziļo leju, —visu apgabalu līdz Coārai. Un tas Kungs sacīja viņam: „Ši ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Izākām un Jēkabam, teikdams: „Taviem pēcnācējiem Es to gribu dot!“ Es tev to esmu lids redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni!“ Tā nomira Mozus, tā Kunga kalps Moāba zemē pēc tā Kunga pavēles, Un tas Kungs viņu apraka ielejā, Moāba zemē pretī Bet-Peoram; bet neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai. Un Mozus bija simts divdesmit gadus vecs, kad viņš nomira; viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis. Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moāba klajumos trīsdesmit dienas, tad raudu un sēru dienas Mozus dēļ beidzās. Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija savas rokas cieši uzlicis uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja tā, kā tas Kungs Mozum to bija pavēlējis. Bet Israēla necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā. Neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem, kuŗus tas Kungs viņam kā savam sūtnim Ēģiptē faraona un viņa kalpu un visas viņu zemes priekšā bija pavēlējis rādīt, un Arī ne pēc varenā spēka izpaudumiem un visiem apbrīnojamiem Lieliem darbiem, ko Mozus bija veicis visa Israēla acu priekšā. Un notika pēc Mozus, tā Kunga kalpa, nāves, ka tas Kungs runāja ar Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: „Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri par Jardānu turp uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. No tuksneša un arī no Libanina apgabala līdz pat lielajai upei, līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz lielajai jūŗai pret saules rietu, —tās lai ir jūsu robežas. Neviens lai tavā dzives laikā nav spējīgs tev turēsties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. Esi stiprs un drošsirdīgs, stingri izšķīries jo nopietni ievērot visus bauslības norādījumus, ko mans kalps Mozus tev ir uzlicis par pienākumu; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, lai tev visos tavos pasākumos būtu labas sekmes. Lai tava mute nepamet šu bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu tā, kā tas tur ir uzrakstīts; tad tavi ceļi tev labi izdosies, un tev viss laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: Esi stiprs un drošs! nebīsties un nebaiļojies! Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.“ Tad Jozua pavēlēja tautas pārstāvjiem, sacīdams: „Noejiet nometnē un pavēliet visai tautai, sacīdami: Apgādājieties ar ceļa maizi, jo nākamajās trijās dienās jums būs jāceļas pāri Jardānai, ka jūs to veicat, lai iemantotu to zemi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod par īpašumu.“ Bet Rūbena un Gada pēcnācējiem un pusei no Manases cilts piederīgiem Jozua teica, sacīdams: „Pieminiet to vārdu, ko Mozus, tā Kunga kalps, jums ir pavēlējis, teikdams: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums grib sagādāt mieru un dot jums šo zemi. Jūsu sievas, jūsu mazie bērni un jūsu ganāmie pulki lai paliek šai zemē, ko Mozus jums ir iedevis šaipus Jardānas, bet jūs paši apbruņojušies celieties savu brāļu priekšgalā, visi karaspēka varonīgie un stiprie vīri, un palīdziet viņiem, Kamēr tas Kungs, jūsu Dievs, arī jūsu brāļiem, tāpat kā jums, būs sagādājis mierīgu apmešanās vietu un arī viņi būs ieguvuši īpašumā to zemi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dos. Tad jūs griezīsities atpakaļ uz savu zemi un ņemsit to savā dzimtīpašumā, ko Mozus, tā Kunga kalps, ir jums devis šaipus Jardānas pret saules lēktu.“ Tad tie atbildēja Jozuam, sacīdami: „Visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kur vien tu mūs sūtīsi, mēs iesim. Tāpat kā mēs esam visās lietās klausījuši Mozum, tāpat arī mēs tev klausīsim, lai tikai tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar Mozu! Ikvienam vīram, kas turēsies pretī tavai pavēlei un kas neklausīs taviem vārdiem, lai tu arī ko un cik bieži pavēlētu, tam būs mirt. Tikai esi stiprs un turi drošu prātu!“ Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā izlūkus, sacīdams: „Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši Jēriku!“ Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle, un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja. Un Jērikas ķēniņam tika paziņots: „Redzi, šinī naktī ir kādi vīri no Israēla bērniem nākuši šurp, lai izlūkotu zemi.“ Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahābas un lika sacīt: „Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši ar nolūku, lai visu šo zemi izspiegotu.“ Bet šī sieva ņēma abus vīrus, paslēpa viņus un sacīja: „Tie tūri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši; Un kad vārti bija jāaizslēdz, tumsai iestājoties, tad tie vīri izgāja; es nezinu, kurp tie vīri ir aizgājuši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāksit.“ Bet viņa pati bija tos uzvedusi augšā uz jumta un paslēpusi zem linu saujām, ko tā bija sakārtojusi rindās uz jumta. Un vīri dzinās tiem pakaļ virzienā uz Jardānu līdz braslam, bet viņa aizslēdza vārtus tieši aiz viņiem, līdz ko tie bija izgājuši ārā, kas dzinās tiem pakaļ. Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta. Un viņa tiem vīriem sacīja: „Es zinu, ka tas Kungs jums ir devis šo zemi un ka mums ir no jums sametušās bailes, ari visi šīs zemes iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā, Jo mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jardānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sichonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši. Un to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesis un pār zemi, kas ir apakšā zem tām. Bet tagad zvēriet man pie tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi manam tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai, Ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves.“ Tad tie vīri viņai sacīja: „Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību!“ Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūfa, un pie šī mūfa viņa dzīvoja. Un viņa tiem sacīja: „Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji, un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji; pēc tam ejiet savu ceļu.“ Tad vīri viņai sacīja: „Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt. Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar kūpi tu mēs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī namā savu tēvu un savu māti, ari savus brāļus un māsas, sapulcini pie sevis visu sava tēva dzimtu. Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu. Bet ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.“ Tad viņa atbildēja: „Lai notiek, kā jūs sakāt!“ Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga. Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši. Tad šie abi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem lejā, cēlās pāri Jardānai un nāca pie Jozuas, Nūna dēla, un tie tam visu to izstāstīja, kas tiem bija atgadījies. Un tie teica Jozuam: „Tiešām, tas Kungs ir nodevis visu šo zemi mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums izbijušies.“ Tad Jozua jozās agri no rīta, un tie aizgāja no Sitimas un nonāca lejā līdz Jardānai, ir viņš, ir visi Israēla bērni; un viņi tur pārnakšņoja, pirms tie cēlās pāri. Un pēc trijām dienām virsnieki gāja pa nometni šurp un turp Un pavēlēja tautai, sacīdami: „Kad jūs ieraudzīsit tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstu, ka priesteri—Levija dēli, to nes, tad celieties no savas vietas un sekojiet tam. Tomēr, lai paliek starp jums un to divi tūkstoši olekšu plats atstatums, un neejiet tam tuvu, lai jūs varat zināt ceļu, kas jums jāiet, jo jūs šo ceļu vēl nekad neesat gājuši.“ Un Jozua pavēlēja tautai: „Svētījieties, jo ritu tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus!“ Un Jozua sacīja priesteriem, teikdams: „Ņemiet derības šķirstu un celieties pāri tautai pa priekšu!“ Tad tie ņēma, pacēla derības šķirstu un gāja tautai pa priekšu. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Israēla acīs, lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā Es esmu bijis ar Mozu. Bet priesteriem, kas nes derības šķirstu, tu pavēli, sacīdams: ‚Kad jūs nonākat Jardānas malā pie ūdens, tad apstājieties pie Jardānas!‘ “ Un Jozua sacīja Israēla bērniem: „Nāciet šurp un klausaities tā Kunga, sava Dieva, vārdus!“ Un Jozua sacīja: „Šai brīdī jūs paši nomanīsit, ka DZĪVAIS DIEVS ir jūsu vidū, jo Viņš neatvairāmi izdzīs jums pa priekšu kānaāniešus, hetiešus, hīviešus, ferisiešus, girgaziešus, amoriešus un jebusiešus. Redzi, visas pasaules valdītāja Kunga derības šķirsts ies jūsu priekšā pāri Jardānai. Tad nu izraugait sev divpadsmit vīrus no Israēla ciltīm, ik pa vienam no ikkatras cilts. Un kad priesteru kāju pēdas, kas nes tā Kunga, visas pasaules valdītāja, šķirstu, iegrims Jardānas ūdeni, tad savā tecējumā Jardānas ūdeņi sadalīsies: ūdeņi, kas plūst klāt pa straumi, uz reizi tiks nogriezti no pārējā ūdens un veidos ūdens aizsprostu.“ Un kad nu tauta devās ārā no savām teltīm, lai celtos pāri Jardānai, un priesteri nesa derības šķirstu tautas priekšā, Un kad šķirsta nesēji nonāca līdz Jardānai, un priesteru kājas, kufi nesa šķirstu, bija jau iebridušas ūdenī upes krastmalā, bet Jardāna mēdz būt pieplūdusi līdz pašām tās aizsprosta vaļņu malām visu pļaujas laiku cauri, Tad ūdens, kas plūda klāt pa straumi, sastājās it kā kādā lielā aizspro-stojumā, kurš sniedzās līdz pašai Ādamas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet tie ūdeņi, kas ar straumi plūda lejup uz Arabas jūfu jeb tā saukto Sāls jūfu, gan izsīka, gan izplūda sāņus. Tā tauta pārgāja pāri pa šo braslu iepretim Jērikai. Bet priesteri, kas nesa tā Kunga derības šķirstu, stāvēja sausumā Jardānas vidū, un viss Israēls arī gāja sausām kājām pāri, līdz kamēr visi ļaudis bija pārgājuši pār Jardānu. Un kad visi ļaudis bija pārgājuši pār Jardānu, tad tas Kungs sacīja Jozuam, teikdams: „Izvēlieties sev no tautas divpadsmit vīrus, ik pa vienam vīram no katras cilts, Un pavēliet tiem, sacīdami: „Ņemiet sev no šejienes, no Jardānas upes vidus, kur priesteru kājas ir sausumā stāvējušas, divpadsmit akmeņus un pārnesiet tos pāri sev līdz un nolieciet tos tanī vietā, kur jūs pavadīsit nakti.“ Tad Jozua ataicināja divpadsmit vīrus, ko viņš bija izraudzījis no Israēla bērniem, pa vienam vīram no ikkatras cilts, Un Jozua tiem sacīja: „Noejiet tā Kunga, sava Dieva, šķirsta priekšā Jardānas vidū, paņemiet ikkatrs vienu akmeni uz saviem pleciem, pēc Israēla bērnu skaita, Lai šī ir zīme jūsu vidū, kad jūsu bērni jums vēlāk jautās, vaicādami: Kas tie jums par akmeņiem? Tad atbildiet viņiem: Kad mēs gājām pāri Jardānai, tad ūdeņi noplūda tā Kunga derības šķirsta priekšā, tad apstājās Jardānas ūdeņu straumes; tā šie akmeņi kļuva par piemiņu Israēla bēr-niem uz mūžīgiem laikiem!“ Un Israēla bērni tā darīja, kā Jozua bija pavēlējis, un viņi iznesa divpadsmit akmeņus no Jardānas gultnes, pēc Israēla bērnu cilšu skaita, kā tas Kungs bija Jozuam piekodinājis, un viņi ar tiem pārnāca pāri upei savā pārnakšņošanas vietā un tos tur novietoja. Un citus divpadsmit akmeņus Jozua sacēla Jardānas vidū tanī vietā, kur priesteru, derības šķirsta nesēju, kājas bija stāvējušas, un tie tur atrodas līdz šai dienai. Bet priesteri, šķirsta nesēji, stāvēja rik ilgi Jardānas vidū, kamēr viss bija izdarīts, ko tas Kungs bija Jozuam pavēlējis uzdot tautai izpildīšanai, kā to Mozus jau bija pavēlējis Jozuam; un tā ļaudis steidzīgi pārcēlās upei pāri. Un kad tauta bija pārgājusi upei pāri, tad arī tā Kunga šķirsts tika pāri pārnests, un priesteri gāja tautai pa priekšu. Bet apbruņojušies cēlās pāri Israēla bērnu priekšpulkā Rūbena dēli, Gada dēli un Manases puscilts, kā Mozus tiem bija pavēlējis. Apmēram četrdesmit tūkstoši cīņai pilnīgi apbruņotu viru devās pāri kayā tā Kunga priekšā Jērikas līdzenumā. Tanī dienā tas Kungs paaugstināja Jozuu visa Israēla acis, un tie viņu bijās, tāpat kā tie bija Mozu bijušies visu viņa dzīves laiku. Un tas Kungs sacīja Jozuam, teikdams: „Pavēli priesteriem, bauslības šķirsta nesējiem, lai tie iznāk no Jardānas.“ Tad Jozua pavēlēja priesteriem un sacīja: „Izkāpiet no Jardānas!“ Un kad priesteri, kas nesa tā Kunga derības šķirstu, izkāpa no Jardānas un tiklīdz viņu kāju pēdas bija sasniegušas krastmalas sausumu, tad tūdaļ Jardānas ūdens atgriezās savā vietā un ieplūda visur savos krastos kā vakar un aizviņdienu. Bet ari tauta izkāpa no Jardānas pirmā mēneša desmitajā dienā, un tā uzcēla savas teltis Gilgalā, tas ir Jērikas novada austrumu pusē. Un Jozua uzstatīja tos divpadsmit akmeņus Gilgalā, ko tie bija paņēmuši no Jardānas gultnes. Un viņš sacīja Israēla bērniem, teikdams: „Kad jūsu bērni saviem tēviem vēlākos gados vaicās: Kas tie par akmeņiem? Tad stāstiet saviem bērniem, sacīdami: Šo Jardānas upi Israēls ir pārgājis sausām kājām, Jo tas Kungs, jūsu Dievs, lika izsīkt Jardānas ūdenim jūsu priekšā, kamēr jūs bijāt pāri pārcēlušies, tāpat kā tas Kungs, jūsu Dievs, bija darījis ar Niedru jūru, likdams ari tai izsīkt sausai mūsu priekšā, tiekāms bijām izgājuši tai cauri, Lai visas zemes tautas atzīst tā Kunga roku, ka tā ir stipra, un lai jūs bīstaties to Kungu, jūsu Dievu, visu savu mūža dienu.“ Un notika, ka visi amoriešu ķēniņi, kuri mīt viņpus Jardānas pret rietumiem, un visi kānaāniešu ķēniņi, kuri dzīvo jmas malā, dzirdēja, ka tas Kungs bija licis izsīkt Jardānas ūdenim Israēla bērnu priekšā, līdz tie visi bija pārcēlušies pāri, un tad viņu sirdis kļuva bailīgas, un tiem vairs nebija drosmes stāties pretim Israēla bērniem. Tanī laikā tas Kungs sacīja Jozuam: „Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam!“ Tad Jozua sev izgatavoja akmens nažus, un viņš apgraizīja Israēla bērnus pie Gibeas-Aralotas. Un, lūk, tiešais iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja tautai visus vīriešus, kas bija izgājuši no Ēģiptes: visi karavīri bija pa ceļam apmiruši tuksnesi, izejot un pa ceļam ejot no Ēģiptes projām. Pa to laiku no jauna neviens nebija ticis apgraizīts. Tādā kārtā apgraizīta gan bija visa tā tautas daļa, kas bija iznākusi laukā no Ēģiptes, bet tā tautas daļa, kas bija piedzimusi tuksnesi, kad viņi vai nu bija jau ārā iznākuši no Ēģiptes, vai bija vēl ceļā, —tie nebija apgraizīti. Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesi, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, tādēļ ka tie nebija uzklausījuši tā Kunga balsi; tāpēc tas Kungs bija ar zvērestu viņiem apgalvojis, ka Viņš tiem negribot ļaut redzēt to zemi, ko Viņš ar zvērestu bija viņu tēviem apsolījis mums, viņu pēcnācējiem, dot, zemi, kur piens un medus tek. Bet viņu dēlus, kuriem tas Kungs bija licis izaugt viņu vietā, tos tagad Jozua apgraizīja, jo tie bija palikuši ceļā neapgraizīti. Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie atgriezās atpakaļ, savā nometnē, savās dzīves vietās, kamēr tie izdziedinājās. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu!“ —Tāpēc šī vieta tika vārdā nosaukta par Gilgalu lidz pat šai dienai. Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un tie sarīkoja Pasā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā. Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pasā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā. Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem. Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un, lūk, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kutam rokā bija atvēzts zobens, un Jozua piegājā klāt pie viņa un jautāja: „Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?“ Bet tas sacīja: „Nē, —bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks.“ Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: „Ko mans Kungs grib teikt savam kalpam?“ Tad tā Kunga kara pulku virsnieks sacīja Jozuam: „Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.“ Un Jozua tā arī darīja. Bet Jērika aizslēdza savus vārtus un palika noslēgta Israēla bērniem; ne tur kāds iegāja, ne no turienes kāds iznāca. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Redzi, Es esmu nodevis Jēriku, tās ķēniņu un tās varonīgos karavīrus tavā rokā. Aplenciet pilsētu, visi karavīri iedami tai visapkārt vienreiz dienā; un tā dariet sešas dienas. Un septiņi priesteri lai nes septiņas āžu ragu taures šķirstam pa priekšu, bet septītajā dienā ejiet apkārt ap pilsētu septiņas reizes, un priesteri lai pūš taures. Un tiklīdz tie garāki pūtīs āža ragā un jūs sadzirdēsit taures skaņu, tad lai visa tauta saceļ vareni lielu troksni; tad tūdaļ sagrūs pilsētas mūri paši no sevis, un tauta lai kāpj tiem pāri tur, kur ikviens stāv.“ Tad Jozua, Nūna dēls, aicināja priesterus, un tiem sacīja: „Nesiet derī-bas šķirstu, bet lai septiņi priesteri nes septiņas āžu ragu taures tā Kunga šķirsta priekšā!“ Bet kapa saimei viņš pavēlēja: „Ejiet apkārt un ielenciet pilsētu, un apbruņotie vīri lai iet pa priekšu tā Kunga šķirstam!“ Un kā Jozua bija tautai sacījis, tā arī gāja septiņi priesteri, nesdami septiņas āžu ragu taures tā Kunga priekšā; viņi gāja un pūta taures, bet tā Kunga derības šķirsts viņiem sekoja. Un apbruņojušies karavīri gāja pa priekšu priesteriem, kuri pūta taures, un pakaļpulki sekoja šķirstam, pie tam visu laiku tika nepārtraukti pūstas taures. Bet tautai Jozua bija stingri pavēlējis, teikdams: „Jūs nedrīkstat izkliegt kara saucienus, un lai jūsu balss nebūtu dzirdama, un lai ne vārds neiziet no jūsu mutes līdz tai dienai, kad es jums sacīšu: ‚Saceliet troksni!‘ Tad jums būs kliegt.“ Un tā Kunga šķirsts tika nests apkārt pilsētai vienu reizi; tad tie iegāja nometnē un palika pa nakti nometnē. Un Jozua apjozās agri no rīta, un priesteri iznesa tā Kunga šķirstu. Un septiņi priesteri, kas nesa septiņas āžu ragu taures tā Kunga šķirsta priekšā, staigājot lēnā solī, pūta taures, bet apbruņotie karavīri gāja viņiem pa priekšu un pakaļpulki soļoja aiz tā Kunga šķirsta, un ejot tika nepār-traukti pūstas taures. Tā viņi arī otrā dienā apgāja pilsētai apkārt vienu reizi, tad tie atgriezās nometnē; tā tie darīja sešas dienas. Un septītajā dienā tie cēlās agri, mazai gaismai austot, un gāja ap pilsētu tādā pašā kārtā septiņas reizes; tikai šini dienā viņi apgāja pilsētai apkārt septiņas reizes. Un notika septītajā reizē, kad priesteri pūta taures, Jozua sacīja tautai: „Kliedziet, jo tas Kungs jums šo pilsētu ir nodevis jūsu varā! Un šī pilsēta lai krīt tā Kunga sodā: viss, kas vien tanī ir, un viņa pati lai top izdeldēta; tikai netikle Rahāba lai paliek dzīva, viņa pati, un visi, kas ir pie viņas atrodami viņas namā, jo viņa bija paslēpusi sūtņus, ko mēs bijām izsūtījuši. Tikai sargaities no tā, kas ir padots iznīcības lāstam, ka jūs paši netopat par tādiem, kas ir izpostāmi, un ka jūs neņemat daļu sev un tā nepadarāt ari Israēla nometni par tādu, kas ir padota lāstam, un ka jūs to nenovedat postā. Bet viss sudrabs un zelts un vaj-a un dzelzs rīki lai ir svēti tam Kungam, un tie lai nāk pie tā Kunga mantas!“ Tad nu tauta kliedza, taures tika pūstas. Un tiklīdz kā tauta sadzirdēja taupt skaņas, tā sāka kliegt vēl skaļāk, un tad arī mūri sagruva, un karotāji iegāja pilsētā, ikviens tieši uz priekšu iedams. Un kad nu viņi pilsētu tā bija ieņēmuši, Viņi galīgi iznīcināja it visu, kas vien bija pilsētā: vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus, no vērša līdz sīklopam un ēzelim; viss tika nogalināts ar zobena asmeni. Tad Jozua teica tiem abiem vīriem, kas bija nākuši zemi izlūkot: „Ejiet netikles namā un izvediet ārā ir šo sievu, ir itin visus tos, kuri ir kopā ar viņu tās namā, kā jūs viņai zvērēdami solījāt!“ Tad jaunekļi, abi izlūki, nogāja un izveda Rahābu un viņas tēvu, un viņas māti, un viņas brāļus, un visu, kas vien pie tās bija; viņi arī izveda ārā visus viņas ģimenes piederīgos no viņas cilts, un viņi lika tiem apmesties ārpus Israēla nometnes. Un pilsētu tie nodedzināja līdz ar visu, kas tajā bija, ar uguni; bet sudrabu un zeltu līdz ar vara un dzelzs rīkiem tie nodeva tā Kunga nama noliktavā. Bet netikli Rahābu un viņas tēva namu un itin visu, kas tai piederēja, Jozua atstāja pie dzīvības, un tā dzīvoja Israēla vidū līdz šai dienai, tāpēc ka viņa bija paslēpusi sūtņus, ko Jozua bija izsūtījis Jēriku izlūkot. Un tanī laikā Jozua zvērēja un sacīja: „Nolādēts lai ir tas vīrs tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku! Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!“ Bet tas Kungs bija ar Jozuu, un viņa slava izpaudās visā zemē. Bet Israēla bērni pieskārās pie tā, kas ar lāstu bija nolemts iznīcībai, jo Achans Karmija dēls, bet tas Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls no Jūdas cilts, bija paņēmis no aizliegtā. Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēla bērniem. Un Jozua izsūtīja vīrus no Jērikas uz Aju, kas ir Bet-Avenas tuvumā austrumos no Bēteles, un uz tiem runāja, teikdams: „Ejiet augšup un izlūkojiet zemi!“ Tad vīri nogāja un izlūkoja Aju, un tie atgriezās pie Jozuas un viņam sacīja: „Lai visa tauta nedodas uz turieni, bet lai noiet kādi divi vai trīs tūkstoši vīru,! kuru pietiktu, lai Aju ieņemtu, bet visa tauta lai netiek apgrūtināta ar došanos turpu, jo Ajā ļaužu nav daudz.“ Tad turpu arī devās tikai kādi trīs tūkstoši vīru no visas tautas, bet tie metās bēgt Ajas vīru priekšā. Un Ajas vīri nogalināja no šiem vīriem kādus trīsdesmit sešus virus un vajāja pārējos no vārtiem līdz akmeņu lauztuvēm, un vēl daļu tie nokāva pie pakalnes. Tad tautas sirds izkusa un kļuva kā ūdens. Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga priekš tā Kunga šķirsta lidz pat vakaram, ir viņš, ir Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām. Un Jozua sacīja: „Ak Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jardānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznicinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jardānas! Ko gan varu vēl teikt, ak Kungs, kad Israēla tauta sava ienaidnieka priekšā ir pagriezusi muguru? Kad kānaānieši un visi šīs zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs ielenks no visām pusēm un pieliks visas pūles, lai mūsu vārds tiktu izdeldēts no šīs zemes. Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?“ Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga? Israēls ir grēkojis un pārkāpis manu derību, ko Es esmu tiem pavēlējis; viņi ir arī ņēmuši no tā, kas bija ar lāstu iznīcībai nolemts, viņi ir zaguši un ir melojuši un ir ielikuši paņemto starp saviem rīkiem. Tādēļ arī Israēla bērni nespēj vairs savu ienaidnieku priekšā pastāvēt, bet tie saviem ienaidniekiem pagrieza muguru, jo tie paši ir kļuvuši nolādēti. Es turpmāk vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto. Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: Dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kaut kāds lāsts ir tavā vidū pār tevi, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus. Tāpēc ierodieties rītu agri savu cilšu secībā; un tā cilts, uz kufu tas Kungs norādīs, tā lai tuvojas savu ģinšu secībā, bet tā ģints, uz ko tas Kungs norādīs, lai ierodas savu ģimeņu secībā, bet tās ģimenes, kas vienā namā, uz ko tas Kungs norādīs, lai nāk priekšā pa atsevišķam vīram. Un kufš tiks atrasts, ka tam iet līdzi iznīcības lāsts, tas un viss, kas vien tam pieder, ir jāsadedzina ugunī, tādēļ, ka viņš ir lauzis tā Kunga derību un darījis negodīgas lietas Israēlā.“ Tad Jozua cēlās agri no rīta un lika Israēlam nostāties pēc viņa ciltīm; un norādījums krita uz Jūdas cilti. Un kad viņš pieaicināja Jūdas cilti, tad ar norādījumu tika apzīmēta Zeracha ģints, un kad viņš lika tuvoties Zeracha ģintij, ģimenei pēc ģimenes, tad norādīta tika Zabdija ģimene. Un kad viņš lika tuvoties šī nama atsevišķiem vīriem, tad tika ar norādījumu apzīmēts Achans, Karmija dēls, kas bija Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls, no Jūdas cilts. Tad Jozua sacīja Achanam: „Mans dēls, dodi godu tam Kungam, Israēla Dievam, un dodi Viņam slavu un pateic, lūdzu, man, ko tu esi izdarījis, bet neslēp manā priekšā itin neko!“ Tad Achans Jozuam atbildēja un sacīja: „Patiešām, es esmu grēkojis tā Kunga, Israēla Dieva priekšā! Un lūk, kādu pārkāpumu es esmu izdarījis. Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķeļu un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu; un, redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakšā zem tām.“ Tad Jozua sūtīja sūtņus, un tie skrēja uz telti, un, redzi, tiešām, viņa teltī bija apslēpti šie priekšmeti, bet sudrabs tiem apakšā. Un tie tos paņēma no telts vidus, un atnesa Jozuam un visiem Israēla bērniem, un tos nolika tā Kunga priekšā. Tad Jozua un viss Israēls līdz ar viņu ņēma Achanu, Zeracha dēlu, un ir to sudrabu, ir mēteli, ir zelta kausējuma stieni, un ir viņa dēlus, ir viņa meitas, ir viņa vēršus, ir viņa ēzeļus, ir viņa sīklopus, ir viņa telti, itin visu, kas tam piederēja, un tos visus noveda Achoras ielejā. Un Jozua tad sacīja: „Kā tu mūs esi ievedis nelaimē, tā tas Kungs tagad tevi ieved nelaimē!“ Un viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņi tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva tiem virsū akmeņus. Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kaudzi, kas ir palikusi līdz šai dienai. Tad tas Kungs mitējās savā dusmu karstumā. Tādēļ šo vietu līdz pat šai dienai vēl sauc par Achoras ieleju. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Nebīsties un nešaubies! Ņem sev līdzi visu karaspēka saimi un celies un eji pret Aju; redzi, Es esmu nodevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu kopā ar viņa pilsētu un viņa zemi. Un tu rīkojies tāpat ar Aju un tās ķēniņu, kā tu jau esi rīkojies ar Jēriku un tās ķēniņu, tikai ar tādu atšķirību, ka jūs gūto laupījumu un gūtos liellopus paturiet paši sev. Liec citiem paslēpties aizsegā aiz šīs pilsētas, tās otrā pusē, uz vakariem! Tad Jozua ar visu kapaspēka saimi cēlās, lai dotos uzbrukumā pret Aju, un Jozua izmeklēja trīsdesmit tūkstošus visdrosmīgāko kapaviru un tos izsūtīja jau naktī. Un viņš tiem deva pavēli, sacīdams: „Jums, lūk, būs pret to pilsētu novietoties aizsegā; neattālinieties pārāk tālu no pilsētas un esiet visi modri! Bet es pats ar visu to kapa saimi, kas ir pie manis, došos tuvāk klāt pilsētai, un ja notiks, ka viņi iznāks mums pretī tā kā pirmo reizi, tad mēs no viņiem bēgsim. Un kad nu viņi dosies laukā, lai mūs vajātu, tad mēs liksim viņiem no pilsētas attālināties labu gabalu, jo tie domās: Viņi bēg no mums tāpat kā pirmo reizi! Tā mēs bēgsim no viņiem. Tad jūs celieties no savām paslēptuvēm, un jums ir šī pilsēta jāieņem, jo tas Kungs, jūsu Dievs, to ir nodevis jūsu rokā. Un kad jūs būsit pilsētu ieņēmuši, tad aizdedziniet pilsētu ar uguni, darīdami visu tā, kā tas Kungs ir pavēlējis; redziet, tādu es jums esmu devis pavēli!“ Tā Jozua viņus izsūtīja, un tie nonāca līdz vietai, kur tiem bija jāpa-slēpjas un kas atradās starp Bēteli un Aju, uz rietumiem no Ajas, bet Jozua pavadīja nakti pie pārējās kapa tautas. Un Jozua jozās agri no rīta, un viņš pārskaitīja rindas, un tad viņš, kopā ar Israēla vecajiem, cēlās un devās tautas priekšgalā pret Aju. Un visa kapaspēka saime, kupa bija kopā ar viņu, cēlās un ieņēma savu vietu; nonākuši pilsētai tieši pretī, viņi uzcēla savas teltis ziemeļos no Ajas, un tur bija maza ieleja starp viņiem un Aju. Tad viņš izraudzīja kādus piecus tūkstošus vīrus un lika tiem apslēpties aizsegā starp Bēteli un Aju pret vakariem no pilsētas. Un tā viņi izvietoja kapa pulkus: visa kapaspēka nometni ziemeļos no pilsētas un paslēptos spēkus—rietumos no tās; bet Jozua tanī naktī nogāja pašā ielejā. Kad Ajas ķēniņš to redzēja, tad pilsētas vīri steidzās un apjozās agri no rīta un tūdaļ devās pretī Israēlam uz kauju: viņš pats un visa viņa tauta steidzās noteiktā laikā uz sapulcēšanās vietu klajuma malā, bet viņš nezināja, ka aizsegā atrodas ļaudis, paslēpušies aiz pilsētas. Bet Jozua un Israēls izlikās esam sakauti un metās bēgt no viņiem virzienā uz tuksnesi. Tāpēc visi ļaudis, kas atradās pilsētā, tika sasaukti, lai dzītos tiem pakal, un tie vajāja Jozuu un ļāvās aizvilināties prom no pilsētas. Un tur vairs nepalika neviena vīra ne Ajā, nedz Bētelē, kupš nebūtu izgājis, lai vajātu Israēlu; un tā tie atstāja pilsētu atvērtu un dzinās pakaļ Israēlam. Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Izstiep šķēpu, kas ir tavā rokā, pret Aju, jo Es to nododu tavā rokā!“ Tad Jozua izstiepa šķēpu, kas bija viņa rokā, pret pilsētu. Tad tie, kuļ-i bija aizsegā, steigā iznāca no savām paslēptuvēm un skrēja, tiklīdz Jozua izstiepa savu roku, iesteidzās pilsētā, ieņēma to un ar skubu pielika pilsētai uguni. Kad nu Ajas vīri pagriezās atpakaļ un skatījās, tad, redzi, dūmi jau cēlās no pilsētas pret debesīm, un tie nespēja nekur bēgt, ne šurp ne turp; jo arī tā karotāju saime, kura bija bēgusi uz tuksnesi, griezās atpakaļ pret tiem, kas viņus vajāja, Jo kad Jozua un viss Israēls redzēja, ka tie, kuri bija paslēpušies, ieņēma pilsētu un ka pār pilsētu jau pacēlās dūmi, tad ari viņi griezās atpakaļ un kāva Ajas vīrus. Un tad arī tic no pilsētas nāca ārā viņiem pretī, tā ka ajieši atradās Israēla vidū, —vieni nāca no šīs un otri no tās puses un tos kāva, kamēr neviena no tiem nepalika pāri, kas būtu palicis sveiks, vai arī, kas būtu izglābies. Bet Ajas ķēniņu tie sagūstīja dzīvu un noveda pie Jozuas. Un tad notika, kad Israēls bija pabeidzis nogalināt visus Ajas aizstāvjus atklātā tuksneša laukā, kur tas bija tos vajājis, un kad tie visi bija krituši līdz pat beidzamam no zobena asmeņa, ka tad tikai viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, lai nogalinātu tās iedzīvotājus bez žēlastības ar zobena asmeni. Un visu kritušo skaits tanī dienā bija, skaitot vīrus un sievas, divpadsmit tūkstoši; visi Ajas iedzīvotāji. Un Jozua neatvilka savu roku, ko viņš ar šķēpu bija izstiepis, tiekāms visi Ajas iedzīvotāji bija pilnā mērā, —kā to lāsts prasa, —iznīcināti. Tikai lopus un pilsētas laupījumu Israēls paņēma un paturēja sev, kā tas Kungs bija Jozuam pavēlējis. Tādā kārtā Jozua nodedzināja Aju un pārvērta to par drupu kaudzi uz mūžīgiem laikiem, kāda tā ir arī vēl šodien. Bet Ajas ķēniņu viņš lika pakārt vakara laikā, saulei rietot, pie koka; tad pēc Jozuas pavēles tie noņēma viņa līķi no koka un nometa to pie ieejas pilsētas vārtos, kur tie tam virsū uzkrāva lielu akmeņu kaudzi, kas tur vēl atrodas līdz šai dienai. Toreiz ari Jozua uzcēla tam Kungam, Israēla Dievam, altāri Ebala kalnā Tā, kā tā Kunga kalps Mozus bija Israēla tautai pavēlējis un kā tas ir uzrakstīts Mozus bauslības grāmatā: altāri no neapcirstiem akmeņiem, kujra veidošanai nebija tikuši lietoti dzelzs rīki, un uz tā viņi upurēja tam Kungam dedzināmos upurus un nesa kaujamos pateicības upurus. Un tad viņš rakstīja tur uz akmeņiem norakstu no Mozus bauslības, ko Mozus bija rakstījis, Israēla bērniem klāt esot. Un viss Israēls ar saviem vecajiem, virsniekiem un soģiem stāvēja abos šķirsta sānos pretī priesteriem un Ievītiem, kuri bija tā Kunga derības šķirsta nesēji, tiklab svešinieki, kā arī iedzimtie, un tad tie pagriezās: viena puse pret Garicima kalnu un otra puse pret Ēbala kalnu tā, kā tā Kunga kalps Mozus bija iepriekš pavēlējis Israēla tautu svētīt. Un pēc tam viņš nolasīja visus bauslības vārdus, —svētības un lāstu vārdus, kā tas bauslības grāmatā stāv rakstīts. Un tur nebija neviena vārda no visiem, kurus Mozus kā pavēli bija devis, ko Jozua nebūtu nolasījis visai sasauktai Israēla draudzei, —ir sievu, ir mazo bērnu un ir svešinieku priekšā, kuri staigāja viņiem līdzi. Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas ir viņpus Jardānas ir kalnos, ir ielejās un gar visu Lielās jūras malu līdz Libanonam, proti: hetieši, kānaānieši, ferisieši, hīvieši un jebusieši, Tad tie visi sapulcējās vienkopus, lai vestu pret Jozuu un Israēlu vienprātīgi karu. Kad nu Gibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozua bija darījis ar Jēriku un ar Aju, Tad ari tie rīkojās ar viltu: viņi nogāja, apgādājās ar pārtiku un ņēma līdz uz saviem ēzeļiem vecus maisus un nodriskātus ādas vīna traukus, kas bija saplaisājuši un salāpīti, Kājas apāvuši ar vecām salāpītām sandalēm un novalkātiem mēteļiem mugurā, un arī visa viņu ceļa maize bija sakaltusi un sapelējusi. Un tie nāca pie Jozuas Gilgalas nometnē un sacīja viņam un Israēla vīriem: „Mēs esam nākuši no tālas zemes, bet tagad slēdziet ar mums derību.“ Tad Israēla vīri atbildēja hīviešiem: „Varbūt, ka jūs jau dzīvojat mūsu vidū; kā tad lai mēs slēdzam ar jums derību?“ Tad tie apgalvoja Jozuam: „Mēs esam tavi kalpi.“ Kad nu Jozua viņiem jautāja: „Kas jūs esat, un no kurienes jūs nākat?“ Tad tie viņam atbildēja: „Mēs, tavi kalpi, nākam no visai tālas zemes tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ, jo mēs esam dzirdējuši Viņa slavu un arī visu to, ko Viņš ir darījis Ēģiptē. Un tāpat arī visu to, ko Viņš ir darījis tiem diviem amoriešu ķēniņiem viņpus Jardānas, Hešbonas ķēniņam Sichonam un Basanas ķēniņam Ogam, kas dzīvoja Aštarotā. Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mūs skubināja, teik-dami: „Ņemiet savās rokās ceļa maizīti, dodieties tiem ceļā pretī un sakiet viņiem: Mēs esam jūsu kalpi, un tagad slēdziet ar mums derību! Un šeit ir mūsu maize, mēs to siltu paņēmām līdz no savām mājām ceļam tanī dienā, kad mēs izgājām, lai dotos pie jums, bet nu redziet, cik tā ir sakaltusi un sapelējusi. Un šie ādas vīna trauki, ko mēs piepildījām, tie bija pilnīgi jauni, bet tagad tie ir saplaisājuši gabalos, kā jūs to redzat, un mūsu drēbes un mūsu sandales ir galīgi nolietotas pārāk tālajā ceļā.“ Tad Israēla vīri ņēma gan no viņu ceļa maizes, bet tie neprasīja tā Kunga gribu. Un Jozua noslēdza ar viņiem mieru un noslēdza ar tiem derību, ka viņš tos atstās dzīvus; un saieta virsaiši nodeva tiem zvērestu. Bet pēc trijām dienām, kad tie bija noslēguši derību ar viņiem, tie dzirdēja, ka viņi esot to kaimiņi, jo dzīvojot to vidū, Un kad Israēla bērni cēlās un devās ceļā, tad viņi trešajā dienā nonāca pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija: Gibeona, Kefīra, Beērota, kā arī Kirjat-Jearima. Tomēr Israēla bērni tos nenokāva, tādēļ ka visas kopas virsaiši, piesaukdami to Kungu, Israēla Dievu, bija tiem zvērējuši; bet kad nu visa draudze kurnēja pret virsaišiem, Tad visi virsaiši teica visai draudzei: „Mēs esam pie tā Kunga, Israēla Dieva, tiem zvērējuši, un mēs tāpēc nevaram tos aiztikt. Bet mēs ar viņiem rīkosimies šādi: labāk lai tie paliek dzīvi, nekā lai tādēļ pār mums nāktu sods, ja mēs būtu tiem devuši viltīgu zvērestu.“ Un tad tie virsaiši ļaudīm sacīja: „Lai tie paliek dzīvi, bet tiem jākļūst par malkas cirtējiem un ūdens nesējiem visai mūsu kopai.“ Tā tie virsaiši bija to viņiem nolikuši. Tad Jozua viņus ataicinājā un tiem jautāja, sacīdams: „Kāpēc jūs mūs pievīlāt teikdami: Mēs no jums esam ļoti tālu, kaut gan jūs šeit pat mūsu vidū dzīvojat? Nu tad tagad, —esiet nolādēti, lai no jums neviena netrūktu kalpu, malkas cirtēju un ūdens smēlēju klaušās mūsu Dieva namam!“ Un tie atbildēja Jozuam un sacīja: „Taviem kalpiem tika patiesi stāstīts, ko tas Kungs, tavs Dievs, Mozum, savam kalpam, ir apsolījis, ka Viņš visu šo zemi jums nodošot, un ka ienākot jūs iznicināšot visus šīs zemes iedzīvotājus. Tad mēs ļoti bijāmies no jums savas dzīvības dēļ, un tāpēc mēs to tā darījām. Bet nu tagad, redzi, mēs esam tavā rokā, dari ar mums tā, kā tas ir labi un taisnīgi tavās acīs!“ Tad viņš arī tiem tā darīja un tos izglāba no Israēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva. Un Jozua tanī dienā viņus padarīja par visas kopas malkas cirtējiem un ūdens nesējiem tā Kunga altāpa vajadzībām līdz šai dienai tai vietā, kuņa tas Kungs bija izraudzījis. Un notika, kad Jeruzālemes ķēniņš Adonisedeks dzirdēja, ka Jozua bija ieņēmis Aju un to pilnīgi izpostījis un ka viņš ar Aju un ar viņas ķēniņu bija tāpat rīkojies, kā viņš bija rīkojies ar Jēriku un ar viņas ķēniņu, un ka Gibeonas iedzīvotāji bija ar Israēlu mierā izlīguši un palikuši dzīvot viņu vidū, Tad arī viņš ļoti izbijās, jo Gibeona bija liela pilsēta, kā jau viena no ķēniņa valsts pilsētām, lielāka nekā Aja, un visi tās vīri bija drošsirdīgi karotāji. Tāpēc Jeruzālemes ķēniņš Adonisedeks sūtīja sūtņus pie Hebronas ķēniņa Hohāma un pie Jarmutas ķēniņa Pirāma un pie Lachišas ķēniņa Jafijas un pie Eglonas ķēniņa Debīra ar ziņu: „Nāciet šurp pie manis un palīdziet man, sitīsim Gibeonu, jo tas ir sabiedrojies ar Jozuu un ar Israēla bērniem!“ Tad tie sapulcējās un devās kalnup uzbrukumā, pieci amoriešu ķēniņi: Jeruzālemes ķēniņš, Hebronas ķēniņš, Jarmutas ķēniņš, Lachišas ķēniņš, kā arī Eglonas ķēniņš, —viņi visi līdz ar visiem saviem kapa pulkiem un apmetās teltīs pret Gibeonu un iesāka ar to kapot. Tad Gibeonas vīri sūtīja vēstnešus pie Jozuas uz Gilgalas nometni un lika viņam sacīt: „Neatrauji savu roku no saviem kalpiem! Bet nāc steigšus, izglāb mūs un palīdzi mums! Jo pret mums ir jau sapulcējušies visi amoriešu ķēniņi, kas dzīvo kalnos.“ Tad Jozua līdz ar visu kapaspēka saimi, visi varonīgi karotāji, cēlās no Gilgalas un devās uz turieni. Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā: neviens pats no tiem nepastāvēs tavā priekšā.“ Un Jozua tiem uzbruka negaidot, visu nakti no Gilgalas soļojis uz augšu, Un tas Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un Israēls tos sakāva lielā kaujā pie Gibeonas, vajāja tos pa ceļu augšup pret Bet-Horonu un tos galīgi uzveica pie Asekas un Makēdas. Kad viņi, bēgdami no Israēla, atradās pie Bet-Horonas stāvās nogāzes, tad tas Kungs pats meta uz viņiem akmeņu lielumā krusas graudus no debesīm līdz pat Asekai tā, ka tie nomira, un pie tam daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Israēla bērnu zobena. Toreiz Jozua lūdza to Kungu, tas ir tai dienā, kad tas Kungs nodeva amoriešus Israēla bērnu rokās, un viņš izsaucās Israēla bērnu priekšā: „Saule, apstājies pār Gibeonu un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju!“ Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem. Vai tas nav rakstīts Varoņu grāmatā? Tiešām, —saule palika debesu vidū stāvot un nesteidzās noiet veselu dienu. Un nebija nevienas citas dienas tādas kā šī, salīdzinot ar iepriekšējām un arī ar nākamajām, kupā tas Kungs tā būtu paklausījis cilvēka balss lūgumu, jo tas Kungs karoja Israēla labā. Tad Jozua griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Gilgalas nometni. Bet tie pieci ķēniņi bija bēguši un apslēpušies alā pie Makēdas. Tas Jozuam tika paziņots un sacīts: „Tie pieci ķēniņi ir atrasti, jo viņi ir paslēpušies alā pie Makēdas.“ Tad Jozua pavēlēja: „Aizveliet lielus akmeņus alas ieejas priekšā un izlieciet virus viņu apsargāšanai! Bet jūs nestāviet mierā un tikai dzenieties pakaļ saviem ienaidniekiem un kaujiet zemē viņu pārpalicējus. Neļaujiet viņiem nonākt savās pilsētās, jo tas Kungs, jūsu Dievs, viņus ir nodevis jūsu rokā.“ Un kad Jozua un Israēla bērni bija pabeiguši viņu iznicināšanu lielā kaujā, kura bija ļoti sīva, līdz viņi bija pagalam, un kad tikai nedaudzi bija atlikušies, tad šie pārpalicēji tomēr bija paguvuši glābties, nonākdami stipri nocietinātās pilsētās. Un kad visa kajra tauta atgriezās neskarta pie Jozuas Makēdas nometnē un neviens pat nebija uzdrošinājies Israēla bērniem parādīt pat savu mēles galu, Tad Jozua pavēlēja: „Atveriet alas ieeju un atvediet pie manis tos piecus ķēniņus no alas!“ Tā tie arī darīja un izveda ārā no alas un atveda pie viņa tos piecus ķēniņus: Jeruzālemes ķēniņu, Hebronas ķēniņu, Jarmutas ķēniņu, Lachišas ķēniņu un Eglonas ķēniņu. Un kad nu tie bija šos piecus minētos ķēniņus izveduši laukā pie Jozuas, tad Jozua sasauca visus Israēla vīrus un sacīja karaspēka virsniekiem, kuri bija gājuši līdz ar viņu: „Nāciet šurp un lieciet savas kāias uz šo ķēniņu skaustiem!“ Un tad tie piegāja un lika savas kājas uz viņu skaustiem. Un Jozua tiem sacīja: „Nebīstaities un neesiet apmulsuši, bet esiet stipri un droši, jo tāpat tas Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, pret kuriem jūs karosit.“ Un pēc tam Jozua lika viņus nogalināt un pakārt pie pieciem kokiem; un viņi palika pie kokiem karājoties līdz vakaram. Bet ap to laiku, kad saule noriet, tad Jozua pavēlēja tos noņemt nost no kokiem, un viņi tos iemeta tanī alā, kur tie bija paslēpušies, un aizvēla lielus akmeņus alas ieejas priekšā, kas tur atrodas vēl līdz šai dienai. Un tanī dienā Jozua ieņēma arī Makēdu, un viņš to postīja ar zobena asmeni, un tās ķēniņu viņš pakļāva iznīcības lāstam; viņš tos pilnīgi iznīcināja, ikvienu dvēseli, kas vien tur atradās; un viņš neatstāja dzīvu nevienu, kas būtu palicis sveiks, jo viņš rīkojās ar Makēdas ķēniņu, kā viņš bija rīkojies ar Jērikas ķēniņu. Tad Jozua aizgāja, un viss Israēls līdz ar viņu, no Makēdas uz Libnu, un tie karoja pret Libnu. Un tas Kungs arī tos nodeva Israēla rokā kopā ar viņu ķēniņu, un viņš ar zobena asmeni nokāva ir viņu, ir ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija, arī šinī vietā viņš netaupīja itin neviena, kas būtu palicis dzīvs, un viņš rīkojās ar tās ķēniņu tāpat, kā viņš bija rīkojies ar Jērikas ķēniņu. Tad Jozua, līdz ar visu Israēlu, aizgāja no Libnas uz Lachišu, uzcēla savas teltis pie tās un karoja pret to. Un tas Kungs nodeva Lachišu Israēla rokā. Viņš to ieņēma otrā dienā un nokāva ar zobena asmeni ikvienu dzīvu dvēseli, kas vien tur atradās, darīdams visu gluži tāpat, kā tas bija darījis Libnā. Tai brīdī cēlās Gezeras ķēniņš Horāms un atnāca Lachišai palīgā, bet Jozua sakāva viņu un viņa karaspēku tā, ka ne viens pats no viņiem nepalika pie dzīvības. Un Jozua aizgāja, un viss Israēls līdz ar viņu, no Lachišas uz Eglonu; un viņi pie tās uzcēla savas teltis un karoja pret to. Viņi ieņēma to tanī pašā dienā, un viņi kāva ar zobena asmeni ikvienu dzīvu dvēseli, kas vien tur atradās, un viņš tanī pašā dienā pilnīgi iznīcināja itin visu gluži tāpat, kā viņš bija darījis Lachišā. Tad Jozua cēlās, un viss Israēls līdz ar viņu, no Eglonas un devās augšā uz Hebronu, un viņš karoja pret to. Un viņš to ieņēma un nokāva ar zobena asmeni viņas ķēniņu, iznicinādams visas pilsētas un ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur atradās; viņš neatstāja dzīva neviena un darīja gluži tāpat, kā viņš to bija darījis Eglonā. Un viņš to pilnīgi izpostīja, iznīcinādams ikvienu dzīvu dvēseli, kas vien tur atradās. Tad Jozua līdz ar visu Israēlu griezās atpakaļ uz Debīru, un viņš karoja pret to. Un viņš ari to ieņēma, sagūstīja tās ķēniņu un ieņēma visas tai piederošās pilsētas; un viņš tos sita ar zobena asmeni, un viņi pilnīgi iznicināja visas dzīvās dvēseles, kas tur vien bija; un viņš neatstāja dzīva neviena, darīdams gluži tāpat, kā viņš to bija darījis Hebronā; tāpat viņš darīja Debirā, un ar tās ķēniņu viņš rīkojās tāpat, kā viņš bija rīkojies ar Libnas ķēniņu. Tā Jozua pakļāva visu zemi, un proti: ir kalnu zemi, ir dienvidus zemi, ir līdzenumu, ir pakalnu apgabalu un pie tam ar visiem viņu ķēniņiem; viņš neatstāja pāri nevienu pašu, piepildīdams iznīcības lāstu tā, kā tas Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. Un Jozua tos pakļāva, sākot no Kadeš-Barneas līdz Gazai, kā ari visu Gošcnes zemi līdz Gibeonai. Un visus šos ķēniņus un visu viņu zemi Jozua pakļāva sev vienā paņēmienā, jo tas Kungs, Israēla Dievs, pats karoja Israēla labā. Tad Jozua griezās atpakaļ, un viss Israēls līdz ar viņu, uz Gilgalas nometni. Kad nu Hacoras ķēniņš Jabīns to dzirdēja, tad viņš sūtīja sūtņus pie Madonas ķēniņa Jobāba, un pie Simronas ķēniņa un pie Akšafas ķēniņa Un pie tiem ķēniņiem, kuri dzīvoja ziemeļos, kalnos, kā ari dienvidu klajumos, Hinnerotas ielejā, un rietumos, Doras kāpās, Tāpat arī pie kānaāniešiem austrumu un rietumu apgabalos, pie amoriešiem un pie hetiešiem, pie fensicšiem un pie jebusicšiem kalnu apgabalos un pie hīviešiem Micpas zemē, Hermona kalna pakājē. Tā viņi izgāja cīņā un visas viņu kara pulku nometnes kopā ar viņiem ar tik lieliem ļaužu pulkiem kā smiltis jūras malā un ar ārkārtīgi daudziem zirgiem un kaujas ratiem. Visi šie ķēniņi sapulcējās, devās ceļā un kopējā nometnē uzcēla teltis pie Meromas ūdeņiem, lai karotu pret Israēlu. Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Nebīstics no viņiem! Jo rītdien ap šo pašu laiku Es visus viņus nolikšu nokautus Israēlam pie kājām; tad tu varēsi pārgriezt viņu zirgiem pakaļkāju dzīslas un viņu cīņas ratus sadedzināt uguni.“ Tad Jozua un visa viņa karotāju saime kopā ar viņu negaidot parādījās pie Meromas ūdeņiem un pēkšņi viņiem uzbruka. Un tas Kungs tos nodeva Israēla rokā, un viņi tos sakāva un vajāja viņus līdz Sidonai, šai lielajai pilsētai, un līdz Šerapot-Majimai, arī līdz Micpas ielejai austrumos, un tos sakāva tik briesmīgi, ka neviena paša no tiem nepalika pāri. Un Jozua tiem darīja, kā tas Kungs viņam bija pavēlējis: viņu zirgus viņš padarīja tizlus, un viņu kara ratus viņš sadedzināja uguni. Un Jozua tanī laikā atgriezās atpakaļ un ieņēma Hacoru, un tās ķēniņu viņš sagūstīja un nokāva ar zobena asmeni, jo Hacora bija pirms tam visām šim ķēniņu valstīm galvas pilsēta. Un tic nokāva visus iedzīvotājus, kuri tur atradās, viņus pilnīgi iznicinādami; un tur neviena nepalika pāri, kam bija dvaša, un Hacoru viņš sadedzināja uguni. Un Jozua ieņēma visas šo ķēniņu pilsētas, sagūstīja visus viņu ķēniņus un nokāva tos ar zobena asmeni, viņus pilnīgi izdeldēdams, kā tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis. Tomēr tās pilsētas, kas bija nocietinātas kalnos, Israēls nenodedzināja, izņemot vienīgi Hacoru, kupai Jozua lika aiziet bojā liesmās. Bet visu šais pilsētās gūto laupījumu un visus lopus Israēla bērni paturēja paši sev, cilvēkus turpretī visus nogalināja ar zobena asmeni, tos pilnīgi izdeldēdami; tie neatstāja pāri nevienas dzīvas dvēseles. Kā tas Kungs savam kalpam Mozum bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā tad arī Jozua to izpildīja; viņš itin neko neatstāja neizpildītu no visa tā, ko tas Kungs bija Mozum pavēlējis. Un tā Jozua ieņēma visas šī apgabala zemes, —ir kalnus, ir visus dienvidus apgabalus, ir visu Gošenes zemi, arī ieleju un klajumu un Israēla kalnus un tiem piederīgās ielejas, Sākot no Halaka kalna, kas paceļas pretī Seīra kalnam un sniedzas līdz Baāl-Gadai, kas atrodas Libanona ielejā Hermona pakājē; visus to ķēniņus viņš saņēma gūstā; viņš tos sita un lika viņus nogalināt. Ilgus gadus Jozua karoja pret šiem ķēniņiem. Tur nebija nevienas pilsētas, kas ar labu būtu padevusies Israēlam, atskaitot vienīgi tos hīviešus, kas dzīvoja Gibeonā; visas pārējās viņš ieņēma ar kauju, Jo tas tā bija tā Kungs nolikts, ka viņu sirdis tika apcietinātas kapam pret Israēlu, lai iznīcības lāsts tiktu piepildīts un lai tiem netiktu nekāda žēlastība parādīta, bet lai viņi tiktu izdeldēti, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tanī laikā Jozua nāca un iznīcināja ēnakiešus kalnājā ap Hebronu, Debīru, Anābu, kā ari Jūdas un visos Israēla kalnu novados, un Jozua tos pilnīgi izdeldēja kopa ar viņu pilsētām. Neviens no ēnakiešiem nav vairs atlicies Israēla bērnu apdzīvotos apgabalos, un tikai Gazā, Gatā un Ašdodā tie vēl palika pāri. Tā Jozua ieņēma visu zemi, kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, un Jozua to nodeva par dzimtīpašumu Israēlam, to dalīdams pēc viņu ciltīm; tad zeme varēja atpūsties no kapiem. Šie nu ir tās zemes ķēniņi, kupus Israēla bērni uzvarēja un kupu zemes viņi ieguva, pārcēlušies pāri Jardānai, no Amonas upes līdz Hermona kalnam ar visu klajumu uz austrumu pusi no Jardānas: Sichons, amoriešu ķēniņš, kas dzīvoja Hešbonā un valdīja kā ķēniņš pār apgabalu no Aroēras pie Amonas upes krastmalā, no upes ielejas vidus sākot, un pār pusi Gileādas līdz Jabokas upei, kas ir robežas upe ar amoniešiem, Un pār līdzenumu līdz Hinnerotas ezera austrumu krastiem un Bet-Ješimotas virzienā līdz Tuksneša jūpai, tas ir Sāls jūpai, un dienvidos līdz Pizgas kalna kraujām nogāzēm. Otrs bija Ogs, Basanas ķēniņš, kas bija atlicies no refajiešiem un valdīja Aštorotā un Edrejā. Viņš valdīja kā ķēniņš pār Hermona kalnāju, pār tā apkārtni, un Salku, un pār visu Basanu līdz gešūriešu robežām un Maāchatas apgabalam, un pār pusi no Gileādas robežās ar Sichonu, Hešbonas ķēniņu. Mozus, tā Kunga kalps, un Israēla bērni tos sakāva, un jau Mozus, tā Kunga kalps, deva šos apgabalus Rūbena, Gada un pusei no Manases cilts īpašumā. Šie nu ir tās zemes ķēniņi, kupus Jozua ar Israēla bērniem uzvarēja, pārcēlušies pāri Jardānai, rietumos no Baāl-Gadas un no Libanona kalnu ielejas līdz Halaka kalnam, kas paceļas pretī Seīram, un Jozua nodeva šo apgabalu Israēla īpašumā pēc viņa sadalījuma pa ciltīm, katrai ciltij savu daļu. Bet kalnos un ielejās, klajumos un pakalnos, kā arī tuksnesī un dienvidus zemē mita hetieši, amorieši, kānaānieši, fensieši, hīvieši un jebusieši. Jērikas ķēniņš bija viens; Ajas ķēniņš, kas bija sānis no Bēteles, —viens; Jeruzalemes ķēniņš—viens; Hebronas ķēniņš—viens; Jarmutas ķēniņš—viens; Lachišas ķēniņš—viens; Eglonas ķēniņš—viens; Gezeras ķēniņš—viens; Debīras ķēniņš—viens; Gederas ķēniņš—viens; Hormas ķēniņš—viens; Aradas ķēniņš—viens; Libnas ķēniņš—viens; Adullamas ķēniņš—viens; Makēdas ķēniņš—viens; Bēteles ķēniņš—viens; Tapuas ķēniņš—viens; Heferas ķēniņš—viens; Afekas ķēniņš—viens; Šaronas ķēniņš—viens; Madonas ķēniņš—viens; Hacoras ķēniņš—viens; Šimronas-Meronas ķēniņš—viens; Akšafas ķēniņš—viens; Taānakas ķēniņš—viens; Megidas ķēniņš—viens; Kedešas ķēniņš—viens; Jokneāmas, pie Karmela, ķēniņš—viens; Doras ķēniņš, pie Doras kāpām, —viens; Galilejas tautu ķēniņš—viens; Tircas ķēniņš—viens. Pavisam kopā šo ķēniņu trīsdesmit viens. Kad Jozua bija vecs un stipri gados, tad tas Kungs viņam sacīja „Tu esi kļuvis vecs un savā mūžā esi jau daudz ko piedzīvojis, bet vēl ļoti daudz zemes paliek pāri, kas jāiegūst īpašumā. Šī ir tā zeme, kas vēl palikusi: visi filistiešu un gešūriešu apgabali, Sākot no Šichoras upes uz austrumiem no Ēģiptes robežas līdz Ekronas robežām ziemeļos, —šo zemi parasti mēdz pieskaitīt kāanaāniešiem, —un proti pieci neatkarīgi filistiešu valdnieki: Gazas, Ašdodas, Aškalonas, Gatas un Ekronas, kā ari avieši dienvidos; Tālāk—viss kānaāniešu apgabals, sākot no sidoniešu Meāras līdz Afekai, līdz amonešu robežām, Un tad vēl visa Biblosas zeme un visi Libanona apgabali austrumos no Baāl-Gadas Hermona kalna pakājē līdz Hamatas pievārtei. Turklāt vēl visi kalnu iedzīvotāji no Libanona līdz Šerepat-Majimai un it visi Sidonas ļaudis, —Es tos izdzīšu, Israēla bērniem tuvojoties, liec tikai par tiem mest Israēlam meslus, kā Es to tev esmu pavēlējis. Un nu tagad sadali šo zemi īpašumā pa gabalam tām deviņām ciltīm un Manases pusciltij!“ Kopā ar otru Manases puscilti Rūbena un Gada ciltis bija jau saņēmu-šas savu dzimtīpašuma tiesu, ko tiem Mozus bija piešķīris viņpus Jardānas pret austrumiem tā, kā to pats tā Kunga kalps Mozus bija tiem iedalījis: No Aroēras, kas atrodas Arnonas upes krastos, un no tām pilsētām, kuj-as pašā upes ielejā, visu līdzenumu no Medebas līdz Dibonai; Un visas amoriešu ķēniņa Sichona pilsētas, kurš pats kā ķēniņš bija valdījis Hešbonā, līdz amoniešu robežām; Un Gileādu un gešūriešu un Maāchatas robežapgabalus un visu Hermona kalnāju un visu Basanu līdz Šalkai; Visu Oga ķēniņa valsti Basanā, kufš pats kā ķēniņš bija valdījis Aštarotā un Edrejā. Viņš bija refajiešu atlikums; tos Mozus bija uzveicis un izdzinis no viņu zemes. Bet Israēla bērni nebija izdzinuši nedz gešūriešus, nedz Maāchatas iedzīvotājus, tādēļ gešūriešu un maāchatieši palikuši dzīvot Israēla vidū līdz šai dienai. Tikai Levija ciltij Mozus nebija piešķīris īpašumu; tā Kunga, Israēla Dieva, uguns upuri ir viņas daļa, tie ir viņu īpašums, kā viņš pats to ir noteicis. Un Mozus bija devis zemi īpašumā Rūbena ciltij pēc viņas ģinšu piederības, Tā ka viņiem arī piekrita apgabals, sākot no Aroēras, kura atrodas Arnonas upes krastos, un visas pilsētas upes ielejā, kā arī viss augstieņu līdzenums līdz Medebai; Hešbona līdz ar visām pilsētām, kuļ-as atrodas līdzenumā, t.i. Dibona un Bamot-Baāla un Bet-Baāl-Meona, Un Tachca, Kedemota un Mefaata, Arī Kirjataima, Sibma, Ceret-Šahara uz Lēzenā kalna, Tāpat Bet-Peora un Pizgas kraujās nogāzes un Bet-ha-Ješimona; Arī visas pārējās augstienes apdzīvotās vietas, visa Sichona ķēniņa valsts, kufš bija bijis amoriešu ķēniņš un valdījis Hešbonā un kuru Mozus bija uzveicis līdz ar Midiana patvaldoņiem: Eviju, Rekemu, Zūru, Hūru un Rēbu, Sichona apakšvadoņiem, kas bija mituši šinī zemē. Tāpat Israēla bērni ar zobenu bija nokāvuši pareģi Bileāmu, Beora dēlu, līdz ar pārējiem viņu nogalinātiem. Tā Rūbena cilts robežu veidoja Jardāna un tās krastmalas apgabals. Šis bija Rūbena bērnu īpašums, kā tas pienācās pēc Rūbena ģinšu sastāva: minētās pilsētas un tām piederīgie ciemi. Un tad Mozus bija nodevis Gada ciltij, Gada bērniem, zemi īpašumā pēc viņu ģintīm Tā, ka viņu robežās bija Jāzera un visas Gileādas pilsētas un puse amoniešu zemes līdz Aroērai, kas atrodas austrumos no Rābas; Apgabals no Hešbonas līdz Ramat-Micpai un Betonimai un no Mahanajimas līdz Debīras robežām; Un ielejā Bet-Harāna, Bet-Nimra un Sukota un Cafona, —atlikušās Sichona ķēniņa valsts daļas, kas pats bija bijis Hešbonas ķēniņš, tad Jardānas upes krastu apgabali līdz Hinnerotas jūras galam viņpus Jardānai uz austrumiem. Tas bija Gada bērnu īpašums pēc viņu ģinšu sastāva: visas minētās pilsētas un tām klāt piederīgie ciemi. Un Mozus bija arī nodevis pusei no Manases cilts zemi, tā ka Manases pusciltij pēc tās ģintīm piekrita apgabals, Kura robežās bija, sākot no Mahanajimas, visa Basana, visa Oga, Basanas ķēniņa, valsts un visas Jaīra telšu nometnes, kuras atradās Basanā, sešdesmit apdzīvotas vietas; Un puse no Gileādas, kā arī Aštarota un Edreja, Oga ķēniņa valsts galvenās pilsētas Basanā. Visas šīs zemes piekrita Machira, Manases dēla, pēcnācējiem, tas ir pusei no Machira bērniem pēc viņu ģinšu sastāva. Šie ir tie apgabali, kurus Mozus bija sadalījis Moāba klajumos viņpus Jardānas austrumos no Jērikas. Bet Levija ciltij Mozus nepiešķīra zemi īpašumā, jo viņu daļa ir pats tas Kungs, Israēla Dievs: Viņš pats ir to īpašums, kā Viņš bija tiem teicis. Un šie nu ir tie apgabali, kurus Israēla bērni sev iemantoja īpašumā Kānaāna zemē un kurus viņiem piešķīra priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls, un Israēla bērnu cilšu vecāko pārstāvji. Un viņi to zemi iemantoja, meslus metot, kā tas Kungs ar Mozus starpniecību to bija pavēlējis dot deviņām ar pus ciltīm, Jo tām divām un pus ciltij Mozus jau bija piešķīris īpašumus viņā pusē Jardānai, bet Ievītiem viņš cilšu starpā nebija devis nekādu īpašumu. Jāzepa pēcnācēji sadalījās divās ciltis, Manases un Efraima; bet Ievītiem netika dota nekāda īpaša zemes īpašumu daļa, atskaitot vienīgi pilsētas dzīvošanai un ganības viņu ganāmpulkiem un viņu lopiem. Kā tas Kungs bija Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni rīkojās, zemi sadalot. Tad Jūdas bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunnas dēls, šis kenizietis, sacīja Jozuam: „Tu zini pats to vārdu, ko tas Kungs Mozum, šim Dieva vīram, teica, zīmēdamies uz mani un uz tevi pie Kadeš-Bameas. Man bija četrdesmit gadi, kad tā Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kadeš-Bameas šo zemi te izlūkot, un es viņam ar labāko sirdsapziņu nodevu par to savu ziņojumu. Bet mani tautas brāļi, kas bija man līdzi gājuši, bija tie, kas darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs. Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: Patiesi, tā zeme, uz kuras tu esi savu kāju spēris, pa to staigādams, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu tiešām esi pilnīgi klausījis tam Kungam, manam Dievam! Un tu tagad redzi: tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls ir klīdis tuksnesī; un tā nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs. Es esmu vēl šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju tīrumā, vai pārnāku mājās. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas Kungs toreiz runāja, jo tu jau to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas Kungs ir apsolījis!“ Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpa-šumā. Šādā kārtā Hebrona kļuva kenizieša Kāleba, Jefunnas dēla, šī vecā vīra, īpašums vēl līdz šai pašai dienai, tāpēc ka viņš bija nepārtraukti sekojis tam Kungam, Israēla Dievam. Bet Hebronas vārds bija vecos laikos Kirjat-Arba, jo Arba bija lielākais vīrs ēnakiešu vidū. Un zemei bija miers no kariem. Bet atsevišķām Jūdas cilts ģintīm metot meslus, piešķīra zemi vairāk uz dienvidiem virzienā uz ēdomiešu novadiem un Cina tuksnesi zemes galējos dienvidos. Un tā viņu dienvidus robeža bija no Sāls jūras gala, no jūras šaurās smailes, kas nogriežas uz dienvidiem Un tad iznāk ārā dienvidos no Skorpiju augstienes, iet pāri uz Cinu un uz augšu dienvidos no Kadeš-Bameas, un tālāk uz Hecronu, stiepjas kalnup pret Adaru, pagriežas apkārt uz Karku, Tad pāriet pāri uz Acmonu un turpinās līdz Ēģiptes strautam; robežas turpinājums stiepjas pret jūru. Šāda nu būtu viņu dienvidus robeža. Bet viņu austrumu robeža ir Sāls jūra līdz Jardānas ietekai; viņu ziemeļu robeža sākas no Sāls jūras ziemeļu gala un Jardānas ietekas, Un tad šī robeža ved augšup uz Bet-Hoglu, un ziemeļos tā iet garām Bet-Arabai, un tad robeža virzās augšup līdz Bohana, Rūbena dēla, akmenim, Un tad tā paceļas uz augšu līdz Debīrai, iedama augšup no Achoras iele-jas, tad paliecas ziemeļu virzienā pret Gilgalu, kura atrodas pretī kalna ceļam augšā uz Adumimu, kas atkal atrodas dienvidos no upes līča, un tad robeža virzās pāri uz Ajin-Šemeša avotiem, un tās tālākais turpinājums ir līdz Ajin Rogelai. Tad atkal šī robeža paceļas uz augšu pa Ben-Hinoma ieleju un no dienvidus puses gar jebusiešu kalnu muguru, un šī vieta ir Jeruzāleme; un tad tālāk robeža atkal paceļas augšā uz kalna virsotni, kurš ir Hinoma ielejai priekšā rietumos un tai pašā laikā Refaima ielejas ziemeļu galā. Pēc tam robeža met līkumu, no pašas kalna virsotnes sākot, līdz Nefatoas avotam, tad iznāk uz pilsētām, kuras atrodas Efrona kalnos, un tad nogriežas uz Baālu, tas ir Kirjat-Jeārimu, Un apvīdamās apkārt Baālai, robeža ved rietumu virzienā uz Selra kalniem, pāriet no šejienes pāri Jeārima kalna ziemeļu daļai, tur ir Kesalona, kas paliek ziemeļos, bet robeža nolaižas tad virzienā uz Bet-Semešu un iet pāri uz Timnu. Tad robeža iziet ārā ziemeļos no Ekrona kalna muguras un noliecas uz Sikronu, ved pāri Baālas kalnam un iznāk pie Jabneēlas, bet robežas tālākie atzarojumi nonāk pie jūras. Un robeža rietumos ir Lielā jūra un tās krastu apgabali. Tāda ir Jūdas cilts robeža, stiepdamās apkārt ap visām šīs cilts ģintīm. Bet Kālebam, Jefunnas dēlam, viņš iedeva viņa daļu Jūdas bērnu īpašumu vidū tā, kā tas Kungs to bija Jozuam pavēlējis, proti: Arbu, ēnakiešu ciltstēvu pilsētu, kura ir vēlākā Hebrona. Un Kālebs no turienes izdzina trīs Ēnaka dēlus: Šešaju, Ahimanu un Talmaju, Enaka pēcnācējus. Un tad no turienes viņš cēlās un devās tālāk pret Debīras iedzīvotājiem, bet senāk Debīras vārds bija Kirjat-Sefere. Un Kālebs sacīja: „Kufš uzveiks Kirjat-Seferu un arī to ieņems, tam es došu savu meitu Aksu par sievu.“ Un Otniēls, Kenasa dēls, to ieņēma, bet Kenass bija Kāleba brālis, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu. Un notika, kad viņu pie viņa pieveda, tad viņa pierunāja viņu atļaut viņai izlūgt no sava tēva tīrumu, un, kad viņa nolēca no ēzeļa, tad Kālebs viņai jautāja: „Ko tu vēlies?“ Un viņa atbildēja: „Dod taču man kādu atvadu dāvanu! Ja jau tu mani esi izprecinājis uz dienvidus zemi, tad dod man ari ūdens avotus!“ Un tad tas viņai atvēlēja ir augšējos ir apakšējos ūdens avotus, Un šis tad nu ir Jūdas bērnu īpašums pēc viņu cilts ģinšu sastāva. Tādējādi Jūdam piekrita sekojošās pilsētas, sākot no cilts novada gala pret dienvidiem pie Ēdomas robežām: Kabceēla, Edera un Jagura; Un Kina, Dimona un Adada, Un Kedeša, Hacora un Imana, Un Zifa, Telema un Bealota, Un Hacora-Hadata, Keriot-Hecrona, —tā ir Hacora, Āmama, Šema un Molada, Un Hacara-Gada, Hešmona un Bet-Peleta, Un Hacara-Šuala, Bēršebā un Bisjotja, Baāla, Ijima un Ezema, Un Eltolada, Kesila un Horma, Un Ciklaga, Madmana un Sansana, Un Lebaota, Šilhima un Ajina un Rimona; pavisam divdesmit deviņas pilsētas un tām piederīgie ciemi. Bet Sefelā: Eštaola, Cora un Ašna, Un Sanoa, Ajin-Ganima, Tapua un Enama, Un Jarmuta, Adullama, Šocho un Aseka, Un Šaaraima, Aditaima, Gedera un Gederotaima, —četrpadsmit pilsētas ar to ciemiem; Cenana, Hadaša un Migdal-Gada, Un Dilgana, Micpa un Jokteēla, Lachiša, Boskata un Eglona, Un Kabona, Lahmama un Kitliša, Un Gedarota, Bet-Dagona, Naāma un Makēda: sešpadsmit pilsētas ar to ciemiem; Libna, Ētera un Ašna, Jifta, Ašna un Neciba, Kegila, Achsiba un Mareša: deviņas pilsētas un to ciemi; Ekrona ar tās priekšpilsētām un ciemiem; No Ekronas līdz jūrai un viss tas apgabals, kas paliek sānis Ašdodai un tās ciemiem; Ašdoda un tās priekšpilsētas līdz ar ciemiem. Gaza un tās priekšpilsētas un tās ciemi līdz pat Ēģiptes strautam un Lielajai jūrai un ar tai piegulošiem krastu apgabaliem, kas kopā veido rietumu robežu. Tālāk kalnu apgabalā: Šamīra, Jatira un Šocho, Un Dana un Kirjat-Sana, tā ir Debīra, Un Anāba, Eštemoa un Anīma, Un Gošene, Holona un Gilo: vienpadsmit pilsētas ar to ciemiem; Araba, Dūma un Ešgana, Januma, Bet-Tapua un Afeka, Un Humta un Kirjat-Arba, tā ir Hebrona, un Ciora: deviņas pilsētas ar to ciemiem; Maona, Karmela, Zifa un Juta, Un Jezreēla, Jokdeāma un Sanoa, Kaina, Gibea un Timna: desmit pilsētas un to ciemi; Halhula, Bet-Cūra un Gedora Un Maārata, Bet-Anota, kā ari Eltekona: sešas pilsētas ar to ciemiem; Kirjat-Baāla, tā ir Kirjat-Jearima, un Raba: divas pilsētas ar to ciemiem. Un klajumā bija: Bet-Araba, Midina un Šechacha, Un Nibšana un Sāls pilsēta un Engediia, sešas pilsētas ar ciemiem. Bet tos jebusiešus, kuri dzīvoja Jeruzalemē, tos Jūdas cilts nevarēja izdzīt; un tādēļ jebusieši palika kopā ar Jūdas pēcnācējiem dzīvot Jeruzālemē līdz šai pašai dienai. Bet Jāzepa bērniem, metot meslus, krita šāda robeža: no Jardānas pie Jērikas uz Jērikas ūdeņiem pret austrumiem, tad tuksnesi, kas no Jērikas paceļas augšup pret Bēteles kalniem. No Bēteles robeža ved uz Lūzu un iet pāri uz arkiešu apgabalu uz Atarotu. Tālāk tā virzās lejup rietumu virzienā uz jalletiešu apgabalu līdz Bet-Horonas lejas galam un līdz Gezerai un tās turpinājums noved pie jūras. Šī ir zeme, ko Jāzepa dēli, Manases un Ēfraima ciltis, ieguva par savu dzimtīpašumu. Un šī kļuva Ēfraima cilts pēcnācēju, viņu atsevišķu ģinšu, īpašuma daļa: viņu mantojuma daļas robeža sākas austrumos no Atarot-Adaras līdz Kalna-Bet-Horonai. No turienes šī robeža noiet pie jūras, Mikmetata paliek ziemeļos, bet tad robeža noliecas uz austrumiem no Taānat-Šilo un iet aiz tās uz austrumiem uz Janou. No Janoas tā nolaižas lejup uz Atarotu un Naāratu, pieskapas Jērikai un iznāk ārā pie Jardānas. No Tapuas robeža iet rietumu virzienā uz Kanas upes ieleju un izbeidzas pie jūras. Šīs ir Ēfraima cilts piederīgo robežas pēc vinu ģinšu sastāva. Kopā ar Ēfraimam īpaši nodalītām pilsētām Manases pēcnācēju īpašumu vidū tur bija veselas noteiktas pilsētas kopā ar to ciemiem. Bet viņi neizdzina tos kānaāniešus, kuri dzīvoja Gezerā; tā kānaānieši dzīvoja ēfraimiešu vidū līdz šai dienai, un tie kļuva par klaušu pildītājiem. Tad Manases ciltij krita sava tiesa, jo viņš bija Jāzepa pirmdzimtais, pēc meslu mešanas. Machiram, Manases pirmdzimtajam nācās savs īpašums, jo viņš bija Gileāda tēvs un karavīrs, tādēļ viņam pienācās Gileāda un Basana. Bet pārējiem Manases dēliem tika viņu tiesa pēc viņu ģinšu sastāva un samēra, proti: Abiēzera dēliem, Helcka dēliem, Asriēla dēliem, Sichema dēliem, Hefera dēliem, kā ari Šemidas dēliem; šie visi ir Jāzepa dēla—Manases vīrie—šu kārtas pēcnācēji, skaitot ģinti pēc ģints., Bet Celofehadam, Hefera dēlam, tas bija Gileāda dēls, bet tas Machira dēls, un tas Manases dēls, nebija pēcnācējos dēlu, bet meitas vien; un šie ir viņa meitu vārdi: Machla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Tās nāca pie priestepa Ēleāzara un pie Jozuas, Nūna dēla, un pie virsaišiem, un sacīja: „Tas Kungs pavēlēja Mozum dot mums mūsu īpašuma daļu mūsu ciltsbrāļu vidū.“ Un tāpēc viņš, pēc tā Kunga pavēles, tām iedeva viņu īpašumu viņu ciltsbrāļu vidū. Tādā kārtā desmit vienības tika piešķirtas Manases ciltij neatkarīgi no Gileāda zemes un Basanas, kas abas viņpus Jardānas, Jo arī Manases meitas ieguva īpašumu daļu tāpat kā viņa vīriešu kārtas pēcnācēji; bet Gileāda piekrita pārējiem Manases dēliem. Bet Manases robežas bija no Ašeras uz Michmetatu, kas atrodas austrumos no Sichemas; tad šī robeža iet uz dienvidiem pie tiem iedzīvotājiem, kūpi dzīvo pie Tapuas avota. Manasem gan piederēja Tapuas zemes novads, bet pati Tapua pie Manases robežas piederēja Ēfraima dēliem. Tad robeža iet lejup līdz Kanas upes līcim; dienvidos no tās ir pilsētas, bet šīs pilsētas pieder Ēfraimam Manases pilsētu vidū, un Manases robežu apgabals ir ziemeļos no upes, bet robežu tālākās joslas noved pie jūfas. Un dienvidos ir Ēfraims, bet ziemeļos ir Manase, un jūra šeit veido robežu; un ziemeļos tie saskaras ar Ašeru, bet austrumos ar Isašaru. Un Manasem bija arī vēl doti īpašumi Isašarā un Ašerā, un viņam piederēja sekojošās pilsētas: Bet-Šeana un tās mazpilsētas, Jibleama un tās mazpilsētas, arī Doras iedzīvotāji un Doras mazās pilsētiņas, tāpat Ajin-Doras iedzīvotāji un viņu mazpilsētas, Taānaka un tās mazās pilsētiņas, kā arī Megidas iedzīvotāji ar viņu mazpilsētām, —tā saucamais triju pakalnu apgabals. Bet Manases pēcnācēji nespēja izdzīt šo pilsētu iedzīvotājus, un tā kānaānicši palika dzīvot šinī zemē. Un kad Israēla bērni kļuva stipri, tad viņi pakļāva kānaāniešus klaušu darbiem, bet nekad tie tos neizdzina. Un Jāzepa bērni sacīja Jozuam, teikdami: „Kādēļ tu mums par daļu esi mēslojis tikai vienu tiesu un vienu zemes gabalu, kaut gan mēs esam kļuvuši par tik lielu tautu skaitliskā ziņā, tādēļ ka tas Kungs mūs ir tādā mērā svētījis?“ Tad Jozua tiem atbildēja: „Ja jūs esat tik liela tauta, tad ejiet mežos un nolīdiet tur sev laukus ferisiešu zemē un refajiešu novadā, kur dzīvot, ja jums Ēfraima kalni ir palikuši par pārāk šauriem!“ Tad Jāzepa dēli atbildēja: „Kalni mūs gan neapmierinās; un bez tam visiem kānaāniešiem ir dzelzs kara rati, tiem, kas dzīvo ielejas apgabalos, kā arī tiem, kas dzīvo Bet-Šeanā un tās mazpilsētās, tāpat tiem, kas dzīvo Jezreēlas līdzenumā.“ Tad Jozua atbildēja abām Jāzepa ciltīm, Ēfraima un Manases, sacīdams: „Tu esi liela tauta, un tev ir liels spēks; tāpēc tev arī nebūs tikai viena meslu tiesa vien. Bet kalni lai tev pieder, un tur ir mežs, to tad tu varēsi nolīst, un viss, ko tu no tā iegūsi, tas lai tev pieder: gan jau tu izdzīsi kānaāniešus, kaut arī viņiem ir dzelzs rati un kaut arī viņi ir stipri!“ Tad visa kopā sasauktā Israēla bērnu tautas draudze sapulcējās Šilo, un tur viņi uzcēla saiešanas telti pēc tam, kad viņi bija zemi sev pakļāvuši. Bet vēl Israēla bērnu vidū palikās septiņas ciltis, kuras vēl nebija saņēmušas viņām piešķirtos īpašumus. Un Jozua sacīja Israēla bērniem: „Cik ilgi vēl jūs, gļēvi būdami, kautrēsities iet un iegūt īpašumā to zemi, ko tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums ir piešķīris? Izraugiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts, un es tos izsūtīšu, lai viņi dodas un pārstaigā zemi un lai to apraksta sīkāk, it īpaši uzsverot, kāda varētu būt viņu mantojuma tiesa; tad lai viņi griežas atpakaļ pie manis. Pēc tam viņiem tā būs jādala savā starpā septiņās daļās; Jūda lai paliek savos robežu apgabalos dienvidos, un Jāzepa nams lai paliek savās robežās ziemeļos. Tad jums zeme jāuzzlmē septiņās daļās un zīmējums ir jāatnes man, lai es šeit jūs pamācu tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā izmest meslus. Levītiem nav nekādas savas zemes daļas jūsu vidū, tā Kunga priesteriba ir viņu mantojums. Bet Gads un Rūbens un puse Manases cilts ir saņēmuši savus īpašumus Jardānai pret rītiem, kurus viņiem bija iedevis Mozus, tā Kunga kalps.“ Tad tie vīri sataisījās un aizgāja, un Jozua gājējiem pavēlēja šo zemi attēlot rakstos un zīmējumā, sacīdams: „Ejiet, pārstaigājiet to zemi un to aprakstiet; pēc tam nāciet atpakaļ pie manis, tad es šeit Silo metīšu par jums meslus tā Kunga priekšā.“ Tad tie viri devās ceļā, pārstaigāja zemi un uzzīmēja to grāmatā pēc tās pilsētām septiņās daļās; tad viņi griezās atpakaļ pie Jozuas Šilo nometnē. Un Jozua meta meslus par viņiem Silo nometnē tā Kunga priekšā, un tur Jozua sadalīja Israēla bērniem zemi pēc viņu iedalījumiem. Un tad iznāca, ka mesli krita Benjamīna cilts pēcnācējiem, atbilstot viņu ģinšu sastāva lielumam, un pēc nomeslošanas tiem piekrita robežu apgabals starp Jūdas un Jāzepa bērniem. Un robeža viņiem ziemeļu daļā sākas no Jardānas, un tad šī robeža iet augšā uz kalnu grēdu ziemeļos no Jērikas, no turienes kalnos uz rietumiem, un gals aizsniedzas Bet-Avenas tuksnesī. Un tad no turienes robeža iet pāri uz Lūzu un kalnu grēdu dienvidos no Lūzas, tā ir Bētele; un tad tā noved lejā pie Atarot-Adaras pret to pašu kalnu, kas ir Lejas-Bet-Horonai uz dienvidiem. Tad robeža apmet līkumu, iedama rietumu virzienā dienvidos no tā kalna, kuŗš ir pretī Bet-Horonai, tad tā turpinās uz dienvidiem tādā veidā, ka tās gals iznāk pie Kirjat-Baālas; šī ir tā pati Kirjat-Jearima, kas ir Jūdas pēcnācēju pilsēta. Šī ir vakara puses mala. Un dienvidus mala stiepjas virzienā no Kirjat-Jearimas gala, un šī robeža ved uz rietumiem un iznāk pie Mei-Neftoas ūdens avota. Un tad robeža iet lejup līdz tā kalna pakājei, kas ir pretī Ben-Hinoma gravai, kura atrodas ziemeļos no refajiešu ielejas, un tad tā nonāk pa Ben-Hinoma ieleju dienvidos no jebusiešu kalnu grēdas un izbeidzas lejā pie Ajin-Rogalas. No turienes tā met līkumu uz ziemeļiem, nonākdama pie Ajin-Šemešas un noved pie Gelilotas, kura ir pretī Adumima paaugstinājumam, un tad tā atkal nonāk lejā pie Bohana, Rūbena dēla, klintīm. No šejienes tā sniedzas pāri kalna grēdai, kas gul ziemeļos klajumam pretī, un tad ieslīd pašā klajumā. Tad robeža pāriet pāri kalnu mugurai, kas ir ziemeļos no Bet-Hoglas, un robežas turpinājums noved pie pussalas Sāls jūras ziemeļos un dienvidos no Jardānas ietekas; šī ir dienvidus robeža. Bet Jardāna veido austrumu robežu; šis ir Benjamīna bērnu īpašums, vērojot visapkārt viņu robežas un saskaņā ar viņu iedalījumu pēc ģintīm. Bet Benjamīna pēcnācēju ģinšu pilsētas, atbilstot viņu ģinšu sastāvam, ir: Jērika, Bet-Hogla un Emek-Kēcica, Un Bet-Araba, Cemarajima un Bētele, Un Avima, Pāra un Ofra, Un Kefar-Amonija, Ofnija un Geba, —kopā divpadsmit pilsētas ar to ciemiem; Gibeona, Rāma un Beērota, Un Micpa, Kefīra un Moca, Un Rekema, Jirpeēla un Tarala, Un Ceļa, Elefaja un jebusiešu pilsēta, —tā ir Jeruzāleme, —Gibea un Kirjata, —kopā četrpadsmit pilsētas un to ciemi. Šis ir Benjamīna pēcnācēju ģinšu īpašums. Un otri mesli krita Simeonam, Simeona ciltij un tās ģintīm; un viņiem piekrita īpašuma daļa Jūdas pēcnācēju īpašumu vidū. Un viņu īpašums bija: Bēršebā, Šeba un Molada, Un Hacar-Suala, Bela un Ecema, Un Eltolada, Betula un Horma, Un Ciklaga, Bet-Markabota un Hacar-Sūsa, Un Bet-Lebaota, kā arī Šaruhena, pavisam kopā trīspadsmit pilsētas un to ciemi; Aina, Rimona, Ētera un Ašana, četras pilsētas ar tām piederīgiem ciemiem, Bez tam visi ciemi šo pilsētu apgabalā visapkārt šīm pilsētām līdz Baālat-Beērai un dienvidzemes Ramatai; šāds bija Simeona cilts īpašums pēc tās ģintīm. No Jūdas bērnu daļas radās Simeona bērnu īpašums, jo Jūdas bērnu īpašumu tiesa tiem bija par lielu, tāpēc tad arī Simeona pēcnācēji ieguva savu īpašumu Jūdas bērnu īpašuma vidū. Un trešie mesli krita Zebulona pēcnācējiem, viņu cilts ģintīm, un viņu daļas robeža stiepjas līdz Sarīdai. Viņu robežas iet uz rietumiem augšup pret Marelu, tad tā pieskanas Dabešetai un pieiet pie upes, kas tek austrumos no Jokneāmas. Un no Sarīdas tā pagriežas pret austrumiem, pret saules lēktu, uz Kislot-Tāboras novadu, virzās tālāk uz Daberatu un stiepjas augšup uz Jafiju. No turienes tā iet uz austrumiem pretī saules lēktam pāri uz Gat-Heferu un Et-Kazīnu un iznāk pie Rimona, aizsniegdama Neu. Un šai vietai robeža iet apkārt ziemeļos no Hanatonas, un tās beigas ir Jiftahēlas ielejā. Klāt nāk vēl: Katata, Nahalala, Šimrona, Jidala un Betlēme; divpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Šī ir Zebulona pēcnācēju īpašuma daļa pēc viņu ģinšu iedalījuma, šīs minētās pilsētas ar to ciemiem. Un ceturtie mesli krita Isašara pēcnācējiem, viņu cilts ģintīm, Isašara bērniem. Un viņu robežu apgabalā bija: Jezreēla, pie tam Kesulota un Šunāma, Un Hafaraima, Šiona un Anaharata, Un Rabita, Kišiona un Ebeca, Un Remeta, Ajin-Ganima, Ajin-Hada un Bet-Paceca. Viņu robeža pieskanas Tābora kalnam un Šahazimai un Bet-Šemešai, un viņu robežu gals iziet pie Jardānas: sešpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Šis bija Isašara pēcnācēju cilts īpašums pēc viņu cilts ģintīm, —pilsētas ar to ciemiem. Tad piektie mesli krita Ašera pēcnācēju ciltij pēc viņu cilts ģintīm. Viņu robežas gāja uz Helkatu, Haliju, Betenu, kā arī Akšafu, Un Alameleku, Amgadu un Mišelu, un tā pieskanas rietumos Karmelam un tālāk Libnatas strautam, Un tad tā griežas atpakaļ pret austrumiem uz Bet-Dagonu un pieskaras Zebulona apgabalam un Jifta-Elas lejai ziemeļos no Bet-Emckas un Negiēlai un iet uz ziemeļiem un noved pa kreisi uz Kabulu, Ebronu, Rehobu, Hamonnu un Kanu līdz lielajai pilsētai Sidonai. Un tad atkal šī robeža griežas pret Rāmu un līdz stipri nocietinātai pilsētai Tīrai, tad uz Hosu un izbeidzas pie jūras. Klāt nāk vēl Mahaleba, Achsiba, Un Uma, kā arī Afeka un Rehoba, divdesmit divas pilsētas ar to ciemiem. Šis ir Ašera pēcnācēju cilts īpa-šums pēc viņu cilts ģintīm, ar viņu pilsētām un to ciemiem. Un sestie mesli krita Naftaļa pēcnācēju ciltij pēc viņu cilts ģintīm. Un viņu robeža iet no Helefas, no Caānanima ozola, pāri Adamī-hā-Nekebai un Jabneēlai līdz Lakomai, un tās turpinājums nonāk pie Jardānas. Tālāk šī robeža pagriežas pret vakariem uz Aznot-Tāboru, un no turienes tā aiziet uz Hukoku un tad dienvidos pieskaras Zebulonam, bet Ašeram tā pieskaras rietumos un Jūdas zemēm austrumos Jardānas krastā. Nocietinātās pilsētas bija: Cidima, Cera, Hammata, Rakota un Hinnerota, Un Ādama, Rāma un Hacora, Un Kedeša, Edreja, kā ari Ajin-Hacora, Un Irona, Migdalēla, Horema, Bet-Anota un Bet-Šemeša, pavisam kopā deviņpadsmit pilsētas līdz ar to ciemiem. Šis ir Naftaļa pēcnācēju īpašums pēc viņu cilts ģintīm, pilsētas un to ciemi. Septītie mesli krita Dana pēcnācēju ciltij saskaņā ar viņu cilts ģintīm. Un viņu daļas īpašumā bija: Corga, Eštaola un Īr-Šemeša, Un Šaālabina, Ajalona un Jetla, Un Elona, Timnata un Ekrona, Un Elteka, Gibetona un Baālata, Un Jehūda, Benei-Beraka un Gat-Rimona, Un Mai-Jarkona un Rakona ar apgabalu virzienā uz Jafu. Un kad vēlāk Dana pēcnācējiem apgabals kļuva par šauru, viņi virzījās pret kalnu un cīnījās pret Lešemu. Kad viņi to ieņēma, tad viņi nokāva ar zobena asmeni visus tās iedzīvotājus, pārņēma to savā īpašumā un apmetās tur uz dzīvi. Viņi nosauca Lešemu par Danu pēc sava ciltstēva Dana vārda. Šis tad ir Dana pēcnācēju cilts īpašums, atbilstot viņu cilts ģintīm, minētās pilsētas ar tām piederīgiem ciemiem. Kad nu Israēla bērni bija beiguši zemi visā tās apjomā sadalīt, tad viņi piešķīra ari Jozuam, Nūna dēlam, īpašumu savā vidū. Sekodami tā Kunga pavēlei, tie viņam deva to pilsētu, ko viņš bija sev lūdzis, proti, Timnat-Sēru Ēfraima kalnu zemē; viņš atjaunoja un nocietināja šo pilsētu un apmetās tur uz dzīvi. Šie ir tie īpašumi, kurus viņiem piešķīra priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls, kā arī Israēla bērnu cilšu vecākie un priekšnieki, mezdami meslus tā Kunga priekšā Šilo nometnē pie saiešanas telts durvīm. Un kad viņi bija pabeiguši sadalīt zemi gabalos, Tad tas Kungs pavēlēja Jozuam, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki: Noteiciet sev vēl glābšanas pilsētas, par kurām Es ar jums esmu runājis ar Mozus starpniecību, Lai turp varētu aizbēgt tāds, kas netīšām un nezinādams ir nokāvis dzīvu dvēseli, un tās lai jums būtu par patvērumu no asins atriebēja. Ja tāds tad bēg uz kādu no šīm pilsētām, tad tam ir jānostājas pilsētas vārtu ieejā un viņam šīs pilsētas vecajiem dzirdot, ir jāizstāsta savs gadījums; tad lai viņi to uzņem pie sevis pilsētā un lai viņam ierāda vietu, ka viņš var pie tiem dzīvot. Kad nu asins atriebējs viņu vajā, tad viņi nedrīkst to izslēgt un nodot viņa rokā, tāpēc ka viņš netīšām bija nonāvējis savu tuvāko un viņš to nebija ienīdis nedz vakar, nedz aizviņdienu. Un viņš lai paliek šinī pilsētā dzīvot, kamēr tam jānāk draudzes priekšā tiesāšanai, un tad līdz augstā priestera nāvei, kas tanī laikā tur būs amatā; pēc tam lai viņš griežas atpakaļ savā pilsētā un savā namā tanī pilsētā, no kufas viņš bija aizbēdzis.“ Tad Israēla bērni iesvētīja par tādām patvēruma vietām Kedešu Galilejā, Naftaļa kalnos, Sichemu Ēfraima kalnos un Kirjat-Arbu, tas ir Hebronu, Jūdas kalnos. Un viņpus Jardānas, no Jērikas uz austrumiem, tie izraudzīja Beceru klajumā uz kalnu līdzenuma Rūbena ciltī un Ramotu Gileādā Gada ciltī, tāpat arī Golanu Basanā Manases ciltī. Šīs bija izraudzītās pilsētas visiem Israēla bērniem, kā ari svešniekiem, kas dzīvoja viņu vidū, lai uz turieni varētu bēgt ikkatrs, kas vien nejauši nositis kādu cilvēku, lai tam nebūtu jāmirst no asins atriebēja rokas, pirms tas nebūtu stāvējis draudzes priekšā. Tad Ievītu dzimšu vecākie piegāja pie priestera Ēleāzara un pie Jozuas, Nūna dēla, un pie Israēla bērnu cilšu vecajiem, Un viņi tiem sacīja Šilo, Kānaāna zemē, teikdami: „Tas Kungs ir caur Mozu pavēlējis dot mums pilsētas, kur mēs varētu dzīvot, un ganības mūsu lopiem.“ Tad Israēla bērni deva Ievītiem no saviem īpašumiem, kā tas Kungs to bija pavēlējis, šādas pilsētas līdz ar tām piederīgajām ganībām: Kad krita mesli Kehata ģintij, tad tie Ievīti, kas bija priestera Arona pēcnācēji, saņēma no Jūdas cilts, no Simeona cilts un no Benjamīna cilts trīspadsmit pilsētas. Bet atlikušajiem Kehata pēcnācējiem ar meslu mešanu tika desmit pilsētas no Efraima cilts, no Dana cilts un no Manases puscilts. Un Gēršona pēcnācējiem krita no Isašara cilts, no Ašera cilts, no Naftaja cilts un no Manases puscilts Basanā trīspadsmit pilsētas. Bet Merārija pēcnācēju ģimenēm krita no Rūbena cilts, no Gada cilts un no Zebulona cilts divpadsmit pilsētas. Un tā Israēla bērni nodeva Ievītiem ar meslu mešanu šis pilsētas un tām klāt piederīgās ganības, kā tas Kungs to bija ar Mozus starpniecību pavēlējis. Un no Jūdas bērnu cilts un no Simeona bērnu cilts viņi deva šādas vārdā nosauktās pilsētas: Arona pēcnācējiem, —jo pirmie mesli krita viņiem, un proti—Kehata ģimeņu pēctečiem no Levija bērniem piešķīra šādas vietas: Viņiem nodeva vispirms Kirjat-Arbu, Ēnaka tēva pilsētu, tā ir Hebrona, Jūdas kalnos un tās apkārtējās ganības. Bet tiešos šīs pilsētas tīrumus un ciemus tie bija piešķīruši Kālebam, Jefunnas dēlam, par dzimtīpašumu. Tādējādi viņi deva priestera Arona pēcnācējiem Hebronu, kas bija glābšanās pilsēta, līdz ar tai piederīgām ganībām un Libnu ar tās ganībām, Jatīru ar tās ganībām un Eštemou ar tās ganībām, Holonu un tās ganības, ari Debīru un tās ganības, Ajinu jeb Asanu un rās ganības, tāpat Jutu un tās ganības, ari Bet-Šemešu un tās ganības—kopā deviņas pilsētas no šīm divām ciltīm. Un tālāk no Benjamīna cilts: Gibeonu un tās ganības, Gebu un tās ganības, Anatotu un tās ganības, tāpat arī Almonu un tās ganības—četras pilsētas. Tā visas Arona pēcnācēju priesteru pilsētas bija trīspadsmit pilsētas ar tām klāt piederīgām ganībām. Bet atlikušajiem ģimeņu pēctečiem no Kehata bērnu vidus, kas bija Ievīti, pēc viņu meslu mešanas piekrita pilsētas no Ēfraima cilts. Tiem nodeva Sichemu kā glābšanās pilsētu un tai piederīgās ganības Ēfraima kalnos, kā arī Gezeru ar tās ganībām, Tāpat Kibcaimu un tās ganības, ari Bet-Horonu un tās ganības—četras pilsētas. Un no Dana cilts: Elteku un tās ganības un Gibetonu un tās ganības, Ajalonu ar tās ganībām un Gat-Rimonu ar tās ganībām—četras pilsētas. Un tad no Manases puscilts: Taānaku un tās ganības, ari Gat-Rimonu un tās ganības—divas pilsētas. Pavisam kopā desmit pilsētas ar to ganībām, kas bija tām klāt, krita Kehata pārējo dēlu ģintīm. Bet Geršona dēliem, kas ir Levija cilts piederīgie, krita no Manases puscilts pilsēta, kas izraudzīta par glābšanās pilsētu, proti Golana Basanā un tās ganības, arī Be-Eštera un tās ganības; kopā divas pilsētas. Un no Isašara cilts Kišiona un tās ganības, kā arī Debrata un tās ganības, Jarmuta un tās ganības, tāpat Ajin-Ganima ar tās ganībām—četras pilsētas. Un no Ašera cilts: Mišala un tās ganības un Abdona un tās ganības, Helkata un tās ganības, arī Rehoba un tās ganības—četras pilsētas. Un no Naftaļa cilts—pilsēta, kura paredzēta kā glābšanās pilsēta, —Kedeša Galilejā un tās ganības, arī Homat-Dora un tās ganības, tāpat Kartana un tās ganības—trīs pilsētas. Un pavisam Geršona dēlu pilsētu bija trīspadsmit līdz ar tām klāt piederīgām ganībām. Pārējiem Ievītiem no Merārija ģints tika paredzēta no Zebulona cilts: Jokneāma un tās ganības, kā arī Karta un tās ganības, Dimna un tās ganības, arī Nahalala un tās ganības—četras pilsētas. Un tālāk, no Rūbena cilts: Becera, kura bija paredzēta kā glābšanās pilsēta un tās ganības, Jachca un tās ganības, Kedemota un tās ganības, arī Mefaata un tās ganības—četras pilsētas. Un tālāk no Gada cilts tika paredzēta kā glābšanās pilsēta Ramota Gileādā, un tās ganības, arī Mahanajima un tās ganības, Hešbona un tās ganības, tāpat Jāzera un tās ganības—pavisam četras pilsētas. Tā Merārija pēcnācēju ģimenes, kas vēl bija pāri palikušas no Levija pēcnācēju ģintīm, dabūja pēc mesliem dzimtīpašumā divpadsmit pilsētas. Bet pavisam visu Levija pēcnācēju pilsētu Israēla bērnu vidū bija četrdesmit astoņas pilsētas līdz ar tām klāt piederīgām ganībām. Un ikvienai no šīm pilsētām bija klāt tai piederīgās ganības visapkārt pilsētām; un tā tas bija pie visām šīm pilsētām. Un tā tas Kungs Israēlam iedeva visu to zemi, ko Viņš zvērēdams bija apsolījis dot viņu tēviem; un tie to pakļāva sev un apmetās tur uz dzīvi. Un tas Kungs viņiem sagādāja mieru no visām pusēm, gluži kā Viņš to bija ar zvērestu apsolīijs viņu tēviem; un neviens no visiem viņu ienaidniekiem nespēja viņiem pretoties, jo visus viņu ienaidniekus tas Kungs bija nodevis viņu rokā. Tāpat ari neviens vārds nepalika nepiepildīts no visiem labiem un svētības pilniem vārdiem, ko tas Kungs bija Israēla namam apsolījis: viss īstenojās, kā bija teikts. Tad toreiz Jozua aicināja Rūbena, Gada un Manases puscilti, Un viņš tiem sacīja: „Jūs visu esat turējuši, ko jums Mozus, tā Kunga kalps, pavēlējis, un jūs esat arī klausījuši manai balsij visās lietās, ko es esmu jums pavēlējis. Jūs neesat aizmirsuši savus brāļus visu šo ilgo laiku līdz šai dienai, bet esat turējuši, kas bija jātur, uzticīgi sargādami tā Kunga, jūsu Dieva, baušļu noteikumus. Un kad nu pašlaik tas Kungs, jūsu Dievs, ir mieru devis jūsu brāļiem, kā Viņš to viņiem bija apsolījis, tad nu tagad griezieties atpakaļ uz savām teltīm savā dzimtsīpašuma zemē, kuru jums viņpus Jardānas ir ierādījis tā Kunga kalps Mozus. Tikai pie tam visai nopietni piesargaities, ka jūs izpildāt pavēles un bauslību, kūpi tā Kunga kalps Mozus jums ir devis, ka jūs mīlat to Kungu, savu Dievu, un staigājat visur Viņa ceļus, ka sargājat visus Viņa baušļus, Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli!“ Kad nu Jozua tos svētīja un atlaida, tad tie atgriezās savās teltīs. Un vienai Manases cilts pusei Mozus bija iedevis īpašumu Basanā, bet otrai Manases cilts pusei Jozua bija īpašumu iedalījis pie viņu brāļiem rietumos no Jardānas. Kad nu Jozua tos atlaida uz viņu teltīm, tad viņš tos arī svētīja, Un viņš tiem teica, sacīdams: „Ar lielu bagatību jūs atgriežaties atpakaļ savās reltīs, ar vareni daudz lopiem, ar sudrabu un ar zeltu, ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Tādēļ daliet savu no ienaidniekiem iegūto laupījumu ar saviem brāļiem!“ Tā šķīrās Rūbena un Gada ciltis un Manases puscilts no pārējiem Israēla bērniem, lai grieztos atpakaļ no Šilo, kas atrodas Kānaāna zemē, uz Gileādu, savu dzimtsīpašumu novadu, kur tie bija iecelti par mantiniekiem ar tā Kunga pavēli no Mozus mutes. Kad nu viņi nonāca pie akmeņu kaudzēm, kuras atrodas pie Jardānas vēl Kānaāna zemes daļā, tad Rūbena, Gada un puses Manases cilšu pēcteči tur uzcēla altāri pie Jardānas, lielu, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt. Kad nu pārējie Israēla bērni dzirdēja runājam: „Redzi, Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts ir uzcēluši altāri Jardānas malā taisni Kānaāna zemei pretī pie akmeņu krāvu-miem Israēla bērnu novadu otrā pusē,“ Tad Israēla bērni, to dzirdējuši, sasauca visu Israēla bērnu lēmēju saietu Šilo nometnē, lai celtos un ietu pret viņiem karot. Un Israēla bērni sūtīja pie Rūbena, Gada un puses Manases cilšu piederīgiem uz Gileādu Pinehasu, priestera Ēleāzara dēlu, Tāpat desmit pavaldoņus kopā ar viņu no visām Israēla ciltīm, ik pa vienam valdniekam no katras cilts, un ikviens no šiem valdniekiem bija galva viņa paša tēva ģintī; viņi bija arī katra Israēla bērnu tūkstoša; priekšnieki. Kad tie nonāca pie Rūbena bērniem, Gada bērniem un pie Manases puscilts piederīgiem Gileāda zemē, tad viņi tiem sacīja, teikdami: „Tā saka viss tā Kunga draudzes saiets: Kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Israēla Dievu, novērsdamies šodien nost no tā Kunga, ka jūs esat sev uzcēluši altāri, ar to saceldamies pret to Kungu? Vai mums tiešām nepietiek ar noziegumu Peora dēļ, no kura mēs vēl arvien neesam spējuši šķīstīties līdz šai pašai dienai, kad bargs sitiens ķēra tā Kunga draudzi? Un jūs tomēr taisāties tagad atkal novērsties no tā Kunga; bet notiks, ja jūs šodien sacelsities pret to Kungu, tad rītdien Viņš dusmosies uz visu Israēla draudzi. Ja nu jums šķiet, ka jums jūsu dzimtīpašumu zeme vēl ir nešķīsta, tad nāciet pāri uz tā Kunga dzimto īpašumu zemi, kur atrodas tā Kunga mājoklis, un tad iegūstiet īpašumu mūsu vidū! Bet nesacelieties pret to Kungu un nepadariet arī mūs par saviem pretiniekiem, tagad sev uzceldami atse-višķu altāri līdzās tā Kunga, mūsu Dieva, altārim! Vai Achans, Zeracha dēls, nebija ļoti noziedzies, aiztikdams noliegto, un vai tad pār visu Israēla draudzi nenāca tā Kunga dusmas? Un viņš pie tam bija tikai viens cilvēks, bet vai tad viņš arī nomira viens pats savas vainas dēļ?“ Tad atbildēja Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts piederīgie, sacīdami Israēla priekšniekiem pār tūkstošiem: „Tas stiprais Dievs, Dievs tas Kungs, jā, tas stiprais Dievs, Dievs tas Kungs, tas zina, un arī gan Israēlam vajadzēja droši zināt, vai tas notika sacelšanās nolūkā, laužot uzticību tam Kungam, un tad tev, Pinchas, nemaz nebūtu šodien jānāk, lai mūs glābtu! Ja mēs tāpēc sev būtu uzcēluši altāri, lai novērstos no tā Kunga jeb lai uz tā upurētu dedzināmos upurus, ēdamos upurus un kaujamos pateicības upurus, tad lai tas Kungs pats mūs piemeklē un soda! Nē! Bet mēs to darījām vairak tikai rūpju un bažu dēļ, ka kādu dienu jūsu dēli varētu sacīt mūsu dēliem, tā teikdami: Kas jums daļas gar to Kungu, Israēla Dievu? Tas Kungs taču ir par robežu nolicis Jardānu starp mums un jums, jūs Rūbena un Gada bērni, un jums nav nekādas daļas gar to Kungu! Tad gan jūsu bērni novērstu mūsu bērnus no tam, lai viņi bitos to Kungu. Un tāpēc mēs spriedām: Uzcelsim mēs paši sev šo altāri ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upujriem, Bet, lai tas būtu par liecības zīmi starp mums un jums un starp mūsu un jūsu nākamajām paaudzēm, ka mēs gatavi no sirds kalpot tā Kunga priekšā tiklab ar saviem dedzināmiem upuriem, kā arī ar saviem kaujamiem upuriem un ar saviem pateicības upuriem, lai tad jūsu bērni nevarētu teikt rītdien mūsu bērniem: Jums nav nekādas daļas gar to Kungu! Un mēs arī tā vēl apsvērām: ja tad kāds mums vēl vai mūsu nākamām paaudzēm nākotnē iebilstu un kaut ko tādu sacītu, tad mēs varētu atbildēt: Apskatiet Dieva altāra veidojumu, ko mūsu tēvi ir uzcēluši ne dedzināmiem upuriem nedz kaujamiem upuriem, bet lai tā būtu piemiņas zīme starp mums un jums! Lai tādas domas ir tālu nost no mums, ka mēs saceltos pret to Kungu, vai ari ka mēs šodien nogrieztos nost no tā Kunga, uzceldami vēl vienu altāri dedzināmiem upuriem, ēdamiem upu-riem un kaujamiem upuriem līdzās tā Kunga, mūsu Dieva, altārim, kas atrodas Viņa mājokļa priekšā!“ Kad priesteris Pinehass un draudzes priekšnieki un vadītāji pār tūkstošiem, kas bija kopā ar viņu, šos vārdus dzirdēja, ko bija runājuši Rūbena, Gada un Manases bērni, tad tas viņiem patika. Un Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, atbildēja Rūbena bērniem, Gada bērniem un Manases bērniem: „Šodien mēs atzīstam, ka tas Kungs ir mūsu vidū, tāpēc ka jūs neesat lauzuši uzticību tam Kungam ar šādu uzticības pārkāpumu. Līdz ar to jūs esat izglābuši Israēla bērnus no tā Kunga soda!“ Tad Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, kā arī virsaiši, kas bija kopā ar viņu, griezās atpakaļ no Rūbena bērnu un no Gada bērnu zemes, no Gileādas uz Kānaāna zemi pie Israēla bērniem, un viņi tiem atnesa šo atbildi. Un šie vārdi patika Israēla bērniem, un Israēla bērni slavēja Dievu, un tie vairs nedomāja pret viņiem celties, lai ietu pret tiem karot ar kara pulkiem nedz to zemi postīt, kur Rūbena bērni un Gada bērni dzīvoja. Un Rūbena un Gada bērni teica par šo altāri: „Lai tas ir liecības zīme starp mums, ka tas Kungs ir Dievs.“ Pēc tam jau labu laiku vēlāk, kad tas Kungs bija Israēla bērniem devis mieru visapkārt no visiem viņu ienaidniekiem un Jozua bija kļuvis vecs un krietni jau padzīvojis gados, Tad Jozua sasauca visu Israēlu, viņu vecajos, viņu tautas priekšniekus, viņu tiesnešus un viņu goda amatu izpildītājus, un viņš tiem sacīja: „Es esmu nu vecs kļuvis un stipri padzīvojis gados, Un jūs visu esat redzējuši, ko tas Kungs, jūsu Dievs, ir darījis visām šīm tautām jūsu priekšā, jo tas Kungs bija tas, kas pats par jums karoja. Redziet, šīs atlikušās tautas es ar meslu mešanu esmu piedalījis jūsu atsevišķām ciltīm par īpašumu, sākot no Jardānas, tāpat kā visas tās tautas, kuras es esmu izdeldējis, līdz pat Lielajai jūrai pret saules rietu. Un tas Kungs, jūsu Dievs, pats tās izstums un liks tām jau papriekšu iziet, un tad jūs iemantosit viņu zemi tā, kā tas Kungs, jūsu Dievs, jums to ir apsolījis. Bet esiet visai nelokāmi, ievērodami un ari izpildīdami visu to, kas ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, ka jūs no tā nenovēršaties ne pa labi, ne pa kreisi. Un lai jūs neielaistos ar šīm vēl atlikušajām tautām, kuras ar jums kopā dzīvo, un ka jūs nepieminētu viņu dievu vārdus, lai jūs arī pie viņiem nezvērētu, nedz arī tiem kalpotu, vai pat noliektos viņu priekšā ar savu vaigu līdz pat zemei, Bet stipri pieķertos tam Kungam, savam Dievam, kā jūs to esat līdz šai dienai darījuši. Tas Kungs, jums nākot, ir izdzinis lielas un varenas tautas, un neviens nav varējis jūsu priekšā pastāvēt līdz pat šai dienai. Viens vienīgs vīrs no jums vajā tūkstošus, jo tas ir tas Kungs, jūsu Dievs, kas ar jums kopā ved karus, kā jau Viņš ir jums to darījis zināmu. Tāpēc nopietni piesargiet savas dvēseles, ka jūs mīlat to Kungu, savu Dievu! Jo ja jūs paši no Dieva atkritīsit un piebiedrosities šo tautu atlikumam, kas vēl ir pie jums, un ja jūs arī ar tiem savstarpēji saradosities, precēdami paši viņu meitas, un viņi nāks precēt jūsējās, Tad noteikti zinait, ka tas Kungs, jūsu Dievs, nebūs ar mieru nākotnē izdzīt jūsu labā šīs tautas, bet gan tās pašas jums turpmāk kļūs par slazdu valgu, par lamatām, par pātagu jūsu sāniem un par dadžiem jūsu acīs, tiekāms jūs nebūsit nozuduši no šīs labās zemes, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums bija devis! Un redzi, man šodien ir jāiet ikvienas zemes dzīvības pēdējais ceļš, bet tad nu jūs no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atzīstiet, ka nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labājiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īsteno-jušies, neviens nav palicis nepiepildījies. Bet tāpat, kā tas viss ir noticis pie jums pēc apsolījuma vārdiem, ko tas Kungs, jūsu Dievs, par jums ir paslu-dinājis, un kā tas ari ir piepildījies, tāpat tas Kungs liks nākt pār jums arī draudu vārdam, tiekāms Viņš nebūs jūs izdeldējis no šīs skaistās zemes, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir devis. Ja jūs tā Kunga, jūsu Dieva, derību pārkāpsit, kuru Viņš jums ir uzlicis, un ja jūs sekosit un kalposit citiem dieviem, ja jūs ari metīsities to priekšā ar vaigu pie zemes, tad tā Kunga dusmas iedegsies pret jums, un jūs jo drīzi iznīksit no šīs labās zemes, ko Viņš jums ir devis!“ Un Jozua sapulcināja visas Israēla ciltis Sichemā, un viņš sasauca Israēla vecajos, viņu priekšniekus, viņu tiesnešus, visus viņu goda amatu nesējus, un kad tie nostājās Dieva priekšā, Tad Jozua sacīja visai šai tautai: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvojuši jūsu tēvi, proti Tara, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem. Tad Es ņēmu jūsu cilts tēvu Ābrahāmu no zemes viņpus Eifratas upes, un Es liku viņam pārstaigāt visu Kānaāna zemi, un Es vairoju viņa pēcnācēju skaitu, un Es viņam ari devu īzāku. Un īzākam Es devu Jēkabu un Ēzavu, un Ēzavam Es devu iemantot par īpašumu Seīra kalnus, bet Jēkabs ar saviem dēliem aizgāja uz Ēģipti. Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un Es piemeklēju Ēģipti ar soda pārmācībām, kuras Es piepildīju viņu vidū, un pēc tam Es jūs izvedu ārā. Kad Es biju jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes, tad tie nonāca pie jūj-as, bet ēģiptieši vajāja jūsu tēvus ar kara ratiem un ar jātniekiem līdz Niedru jūrai. Kad nu tie kliedza uz to Kungu pēc palīdzības, tad Viņš lika celties biezai tumsai starp jums un ēģiptiešiem, un Viņš lika jūfai pār tiem nākt un viņus apklāt; un jūs paši esat ar savām acīm redzējuši, ko Es esmu Ēģiptē darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku mitāt tuksnesī. Un Es jūs vedu amoriešu zemē, kas dzīvoja savos īpašumos viņpus Jardānas; un tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, jo Es tos iznīcināju, jums ienākot. Tad cēlās Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls, un kaj-oja pret Israēlu; viņš arī nosūtīja sūtņus un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, lai tas jūs nolādētu. Bet Es negribēju Bileāmam pa-klausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un tā Es jūs izglābu no viņa rokas. Un kad jūs pārcēlāties pāri Jardānai un nonācāt pie Jērikas, tad Jērikas kungi pret jums karoja tāpat kā amorieši, ferisieši, kānaānieši, hetieši, girgasieši, hīvieši un jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokās. Un Es sūtīju jums pa priekšu sirseņus, un tie viņus, jums nākot, aizdzina, tāpat ari tos divus amoriešu ķēniņus—ne jau ar tavu zobenu, ne jau ar tavu loku. Un Es jums iedevu zemi, kufu tu nebiji ar saviem sviedriem iekopis, un pilsētas, kuras tu nebiji pats uzcēlis, un jūs tanīs dzīvojat; vīna kalnus un olīvu koku dārzus, kujus jūs nebijāt dēstījuši, un tomēr, jūs no tiem ēdat to augļus. Un nu, bīstaities to Kungu un kalpojiet viņam patiesībā un mīlestībā! Un atmetiet tos dievus, kufiem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet tam Kungam! Bet ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit, —vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!“ Tad tauta atbildēja un sacīja: „Lai tāla mums ir doma, ka mēs to Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem! Jo tas Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kas mūs un mūsu tēvus ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama. Kādas lielas brīnuma zīmes gan Viņš ir darījis mūsu acu priekšā un mūs pasargājis visos ceļos, pa kufiem Viņš mūs ir vadījis, un tāpat visu to tautu vidū, pa kuru zemi mēs esam klīduši! Un tas Kungs mūsu soļu priekšā ir padzinis visas svešās tautas, arī amoriešus, šis zemes iedzīvotājus; tāpēc mēs kalposim tam Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs!“ Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs nebūsit spējīgi kalpot tam Kungam, jo tas Kungs ir svēts Dievs; Viņš ir taisnīgs Dievs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un jūsu grēkus. Ja jūs aizmirsīsit to Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies, un Viņš liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs iznīcinās pēc tam, kad Viņš jums tikdaudz laba ir darījis.“ Bet tauta sacīja Jozuam: „Ne tā! Mēs tiešām kalposim tam Kungam!“ Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs paši esat sev liecinieki tam, ka jūs esat sev izraudzījuši to Kungu, lai Viņam vien kalpotu.“ Un viņi atbildēja: „Jā, mēs esam liecinieki!“ „Tāpēc nu tagad atstājieties no svešu tautu dieviem, kādi vēl ir jūsu vidū, un pievērsieties savā sirdsprātā tam Kungam, Israēla Dievam!“ Un tauta atbildēja Jozuam: „Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij!“ Tā Jozua tanī dienā slēdza derību ar tautu, deva Israēla bērniem Sichemā likumus un iekārtoja viņiem taisnu tiesu. Un Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā, un viņš ņēma lielu akmeni un uzstatīja to zem ozola, kas bija pie tā Kunga svētās vietas. Tad Jozua sacīja visai tautai: „Redziet, šis akmens lai ir mums par liecinieku, jo tas ir dzirdējis visus tā Kunga vārdus, ko tas Kungs ir ar mums runājis, un tas lai jums ir liecinieks, ka jūs nenoliegsit Dievu!“ Tā Jozua atlaida tautu, ikvienu savā īpašumā. Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs. Un tie viņu apraka tā dzimt-īpašuma robežās Timnat-Serā, Ēfraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna. Un Israēls kalpoja tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis. Un tie arīdzan apraka Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija līdzi izveduši no Ēģiptes, Sichemā, tanī dzimtīpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sichema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā. Kad nu arī Ēleāzars, Arona dēls, nomira, tad arī viņu apraka Gibeā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija piešķirta Ēfraima kalnos. Un notika pēc Jozuas nāves, ka Israēla bērni jautāja tam Kungam, vaicādami: „Kupš no mums lai iet pa priekšu karot pret kānaāniešiem?“ Un tas Kungs sacīja: „Jūda lai dodas uzbrukumā; redzi, Es zemi nododu viņa rokā.“ Tad Jūda sacīja savam brālim Simeonam: „Nāc man līdzi uz manu man ar mēslošanu piešķirto daļu, cīnīsimies abi pret kānaāniešiem; tad arī es iešu tev līdzi uz tev piešķirto daļu.“ Un Simeons gāja viņam līdzi. Un Jūda devās kalnup, un tas Kungs nodeva kānaāniešus un ferisiešus viņu rokā; un viņi sakāva pie Bezekas desmit tūkstoš vīrus. Un viņi sastapa Adonī-Bezeku Bezekā un karoja pret viņu un uzvarēja kānaāniešus un ferisiešus. Un Adonī-Bezeks bēga, bet tie viņu vajāja un sagūstīja un nocirta viņam kāju lielos pirkstus un roku īkšķus. Tad Adonī-Bezeks sacīja: „Sep-tiņdesmit ķēniņi ar nogrieztiem roku īkšķiem un nocirstiem kāju lielajiem pirkstiem uzlasīja druskas zem mana galda; kā es esmu darījis, tā Dievs man ir atmaksājis.“ Un ue viņu veda uz Jeruzālemi, un tur viņš nomira. Un Jūdas dēli cīnījās pret Jeruzālemi, ieņēma to, nogalināja ļaudis ar zobena asmeni un aizdedzināja pilsētu. Un pēc tam Jūdas dēli gāja karot pret tiem kānaāniešiem, kas dzīvoja kalnos, kā arī Negebā un Šefelā. Un Jūdas dēli devās karot pret tiem kānaāniešiem, kas dzīvoja Hebronā, —bet senāk Hebronu sauca par Kirjat-Arbu, un tie sakāva Šešaju, Ahimanu un Talmaju. Un no turienes viņš devās cīņā pret Debīras iedzīvotājiem, bet senāk Debīras vārds bija Kirjat-Sefera. Un Kālebs paziņoja: „Kas Kirjat-Seferu uzveiks un ieņems, tam es došu savu meitu Aksu par sievu.“ Tad Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēls Otniēls ieņēma pilsētu, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu. Un notikās, kad viņa tika tam pievesta, tad viņa to pierunāja, lai viņai būtu ļauts izlūgties no sava tēva gabalu tīruma; un kad viņa nolēca no ēzeļa, tad Kālebs viņai prasīja: „Ko tu vēlies?“ Un viņa tam atbildēja: „Lūdzu, dod man savu svētību! Ja jau tu mani esi ieprecinājis Negeba zemē, tad dod man līdzi ar! ūdens avotus!“ Tad Kālebs viņai deva ir augšējos, ir apakšējos ūdens avotus. Ari Mozus svaiņa kenieša bērni nāca no Temarimas pilsētas un kopā ar Jūdas pēcnācējiem devās uz Jūdas tuksnesi, kas atrodas uz dienvidiem no Aradas Negebā, un turp nonākuši, tie apmetās pie šīs tautas. Un Jūda nāca ar savu brāli Simeonu, un vini sakāva tos kānaāniešus, kujri dzīvoja Zepatā; viņi to pilnīgi izpostīja un nosauca pilsētu jaunā vārdā—Horma. Un Jūda ieņēma Gazu ar tās apgabalu, Aškalonu ar tās apgabalu un Ekronu ar tās apgabalu. Un tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņi spēja gan ieņemt kalnu apgabalus, turpretim ielejas iedzīvotājus viņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kaujas rati. Un Kālebam viņi deva Hebronu, kā Mozus bija apsolījis, un viņš no turienes izdzina trīs Ēnaka dēlus. Bet jebusieši dzīvoja Jeruzālemē, un Benjamīna pēcnācēji nespēja tos padzīt; tā nu jebusieši palika Jeruzālemē, kopā dzīvodami ar Benjamīna bērniem līdz šai dienai. Bet Jāzepa nams devās kalnup pret Bēteli, un tas Kungs bija ar viņiem. Un Jāzepa nams lika Bēteli izlūkot, bet šīs pilsētas senākais vārds bija Lūza. Tad izlūki ieraudzīja kādu vīru, kas iznāca no pilsētas, un tie viņam sacīja: „Parādi mums ieeju pilsētā, un mēs tevi par to atalgosim.“ Un kad viņš tiem parādīja, kur varēja ieiet pilsētā, tad tie nopostīja pilsētu un nogalināja ļaudis ar zobena asmeni, bet to vīru un visu viņa ģimeni tie atstāja brīvībā. Tad šis vīrs nogāja uz hetiešu zemi, un tur viņš uzcēla pilsētu un nosauca to vārdā Lūza; tas ir viņas vārds līdz šai dienai. Un Manases cilts nespēja izdzīt tos, kas bija Bet-Šeanā un tās ciemos, nedz arī iedzīvotājus no Taānakas ar tās priekšpilsētām, tāpat arī ne iedzīvotājus no Doras un tās mazpilsētām, nedz iedzīvotājus no Megidas un tās mazām pilsētām; tādēļ kānaāmešiem izdevās palikt dzīvot šinī zemē. Bet vēlāk, kad Israēls pieauga spēkā, tad tas sev pakļāva kānaāniešus klaušu darbiem, bet izdzīt tos neizdzina. Ari Ēfraima cilts nespēja izdzīt kānaāniešu iedzīvotājus no Gezeras, un kānaānieši palika dzīvojam to vidū Gezerā. Tāpat Zebulona cilts nespēja izdzīt iedzīvotājus no Kitronas nedz no Nahalolas; tā kānaānieši dzīvoja arī viņu vidū, un tie kļuva par dzimtsļaudīm. Un Ašers nespēja izdzīt Ako iedzīvotājus nedz arī tos, kas mita Sidonā, Achlabā, Achsibā, Helebā, Afekā, Rehobā. Tā nu Ašera cilts piederīgie dzīvoja kānaāniešu, tas ir iezemiešu, vidū tādēļ, ka viņi tos neizdzina. Līdzīgi arī Naftaļa cilts neizdzina Bet-Šemešas nedz arī Bet-Anatas iedzīvotājus, bet tā dzīvoja kānaāniešu, tās zemes iedzīvotāju, vidū; tomēr Bet-Šemešas un Bet-Anatas iedzīvotāji tiem kļuva par klaušu pildītājiem. Bet amorieši atspieda Dana cilts piederīgos kalnos, jo tie nemaz neļāva viņiem piekļūt ielejai. Tāpēc amoriešiem izdevās noturēties un palikt uz dzīvi Har-Heresā, Ajalonā un Šaālbimā; bet tad, kad Jāzepa cilts roka kļuva stiprāka, tie nokļuva dzimtsļaužu kārtā. Un amoriešu robeža sniedzās no pieejas Akrabu kalmēm līdz Sēlai un vēl par to tālāk. Tad tā Kunga eņģelis devās no Gilgalas augšup uz Bochimu un sacīja: „Es esmu jūs izvedis ārā no Ēģiptes, un Es esmu jūs ievedis tai zemē, ko Es ar zvērestu biju apsolījis jūsu tēviem, un Es sacīju: „Es savu derību ar jums nelauzīšu ne mūžam! Bet rad arī jums nebūs noslēgt derību ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altāri jums ir jānoplēš! Bet jūs neesat klausījuši manai balsij; kāpēc jūs esat tā darījuši? Tāpēc Es jums tagad pasaku: Es viņus neizdzīšu, jums uz priekšu ejot, bet viņi jums taps par pātagām jūsu sāniem un viņu dievi par slazda valgiem!“ Un kad tā Kunga eņģelis bija šos vārdus beidzis runāt visiem Israēla bērniem, tad tauta pacēla savu balsi un sāka raudāt. Un viņi nosauca šīs vietas vārdu Bochima un upurēja tur kaujamo upuri tam Kungam. Un kad Jozua bija atlaidis tautu, tad Israēla bērni ikviens nonāca sava mantojuma daļā, lai iegūtu zemi. Un tauta kalpoja tam Kungam, kamēr Jozua dzīvoja un kamēr vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku dzīvoja pēc Jozuas un visi bija redzējuši visus tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam. Tad tā Kunga kalps Jozua, Nūna dēls, nomira simts desmit gadus vecs, Un tie viņu apraka viņa paša īpašuma robežās Timnat-Heremā Ēfraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna. Un kad nu arī visa tā paaudze tika piepulcināta saviem tēviem, tad cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina to Kungu nedz ari Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam. Tad Israēla bērni darīja to, kas nepatika tam Kungam, jo viņi kalpoja baāliem. Un viņi atstāja to Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes zemes, un sekoja citiem dieviem, proti to tautu dieviem, kutas dzīvoja tiem visapkārt; viņi tos pielūdza un tā apkaitināja to Kungu. Un tie atkrita no tā Kunga un kalpoja baāliem un aštartēm. Tad tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju rokā, kas tos aplaupīja, un Viņš lika tiem krist viņu ienaidnieku rokās, kas bija tiem visapkārt, un viņi nespēja vairs noturēties pret saviem ienaidniekiem. Un visur, kur tie izgāja cīņās, tā Kunga roka bija pret viņiem uz ļaunu vien, kā tas Kungs bija piedraudējis un kā Viņš tiem bija ar zvērestu apstiprinājis, un Viņš tos noveda lielās bēdās. Tad tas Kungs iecēla viņiem soģus, kas tos atsvabināja no laupītājiem. Bet tie neklausīja arī saviem soģiem un dzinās netikli pakaļ citiem dieviem, pielūdza tos un metās to priekšā uz vaiga pie zemes; tā itin ātri viņi bija novērsušies no ceļa, pa kupu bija staigājuši viņu tēvi, klausīdami tā Kunga baušļiem; bet tagad viņi vairs tā nedarīja. Un kad tas Kungs iecēla viņiem soģus, tad tas Kungs bija ar šiem soģiem un paglāba ļaudis no viņu ienaidniekiem tik ilgi, kamēr soģis dzīvoja; tas notika tāpēc, ka tas Kungs par viņiem apžēlojās, kad viņi nopūtās un sūdzējās par tiem, kas viņus apspieda un nomāca. Bet tiklīdz soģis nomira, tad viņi atkal no jauna atkrita un rīkojās ļaunāk nekā viņu tēvi, dzīdamies pakaļ svešiem dieviem, tiem kalpodami, tos pielūgdami, viņu priekšā nomezdamies uz vaiga pie zemes; un tie neatstājās no saviem ļauniem darbiem nedz no saviem pārgalvības ceļiem. Tad tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš sacīja: „Tādēļ, ka šī tauta ir lauzusi manu derību, ko Es biju kā pavēli devis viņu tēviem, un viņi nav klausījuši manai balsij, Tad arī Es vairs tālāk neizdzīšu viņu labā nevienu no tām tautām, ko Jozua ir atstājis neizdzītas, kad viņš mira, Lai ar to pārbaudītu Israēla bērnus, vai viņi saglabās tā Kunga ceļus, pa tiem staigādami tāpat, kā viņu tēvi bija tos saglabājuši, vai ne?“ Tādēļ tas Kungs lika mieru šim tautām, neizdzīdams tās tūliņ, un Viņš tās nenodeva Jozuas rokā. Un šīs ir tās tautas, ko tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti—visus tos Israēlā, kas neko nezināja no tiem kariem, kādi bija Kānaānā bijuši, Un vienīgi tādēļ, lai Israēla ciltis uzglabātu ziņas par šīm tautām un lai Israēla bērnos ik paaudze mācītos, kā ir kap jāved, it īpaši tie no viņiem, kas paši iepriekš nebija karu pazinuši: Pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuj-i dzīvoja Libanona kalnos, sākot no Baāl-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu. Šie bija paturēti tam nolūkam, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija ar Mozus starpniecību devis viņu tēviem. Un Israēla bērni dzīvoja ir kānaāniešu, ir hetiešu, ir amoriešu, ir ferisiešu, ir hīviešu, ir jebusiešu vidū. Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām, un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem. Un tā Israēla bērni darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa to Kungu, savu Dievu, un kalpoja baāliem un aštartēm. Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotamijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus. Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties Israēla bērniem glābējam, Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba. Un tā Kunga gars tika viņam dots, viņš sprieda tiesu Israēlā, un viņš izgāja karot, un tas Kungs nodeva viņa rokā Kusan-Rišataimu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās uz Kusan-Rišataimu. Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija tā Kunga acīs ļauns; tad tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs. Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Tamarimu. Tad Israēla bērni pildīja klaušas Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus. Bet Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties viņiem glābējam—Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; tas bija vīrs ar gaudenu labo roku, un Israēla bērni ar viņa starpniecību sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam. Un Ehuds sev izkala abējās pusēs griezīgu zobenu, olekti gafu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem. Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs. Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši. Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: „Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!“ Un tas sacīja: „Klusu!“ Tad visi viņa kalpi, kuj-i ap viņu stāvēja, izgāja ārā. Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš atradās vēsā augštelpā, kuj-a bija viņam atsevišķi vienam nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: „Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!“ Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa. Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā, Ka ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa. Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augšējās telpas durvis un aizslēdza tās. Kad nu viņš bija tikko ārā izgājis, tad nāca Eglona kalpi un redzēja, ka, lūk, augšējā kambara durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: „Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā.“ Kad nu tie gaidīja tik ilgi, ka jau paši apkaunējās, un tomēr neviens neatvēra durvis uz augšējo telpu, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts. Bet Ehuds paspēja izbēgt; kamēr tie bija tur vilcinājušies gaidīdami, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un izglābās Seīra virzienā. Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta tauri Ēfraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Ēfraima kalniem, un viņš viņu priekšgalā. Un viņš tiem sacīja: „Steidzieties man līdzi, jo tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!“ Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jardānas braslu, un tie neļāva nevienam celties pāri. Toreiz viņi nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās. Tā Moābs tika tanī dienā paze-mots un pakļauts Israēla bērnu varai, bet zemei bija miers astoņdesmit gadus. Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīrus ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas tā Kunga acīs ļauns, arī kad Ehuds bija nomiris. Tad tas Kungs viņus nodeva Jabīna, Kānaāna ķēniņa, rokā, kas valdīja kā ķēniņš Hacorā, bet viņa kāju pulku virspavēlnieks bija Sisera, kas dzīvoja Harošet-ha-Gojimā. Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, jo Jabīnam bija deviņi simti dzelzs ratu, un viņš bija Israēla bērnus divdesmit gadus smagi apspiedis. Tai laikā darbojās praviete Debora, Lapidota sieva, un viņa bija toreiz soģe Israēlā. Un viņai bija sēdeklis zem Deboras palmas, starp Rāmu un starp Bēteli Ēfraima kalnos, un pie viņas Israēla bērni griezās pēc taisnības. Un viņa nosūtīja un aicināja Baraku, Abinoāma dēlu, no Kedešas, Naftaļa cilti, un viņam teica: „Tiešām, tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: „Celies un dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstoš vīrus no Naftaļa dēliem un no Zebulona dēliem. Tad Es tev pievedīšu Kišonas ielejā Siseru, Jabīna karaspēka virspavēlnieku, kopā ar viņa kaj-a ratiem un viņa pulkiem, un Es viņus nodošu tavā rokā.“ Tad Baraks viņai atbildēja: „Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu.“ Un viņa sacīja: „Es katrā ziņā iešu ar tevi, tomēr uzvaras goda balva šai gājienā, kufā tu tagad dosies, nepiederēs tev, jo tas Kungs nodos Siseru kādas sievietes rokā.“ Un Debora cēlās un gāja kopā ar Baraku uz Kedešu. Un Baraks sasauca Zebulona un Naftaļa ciltis Kedešā, un desmit tūkstoši vīru viņa vadībā devās augšup; arī Debora gāja viņam līdzi. Bet kenietis Hebers bija atdalījies no Mozus svaiņa Hobaba dēla pēcnācējiem un uzcēla savas teltis līdz pat Caānanima ozolam, kas atradās tuvu pie Kedešas. Un Siseram tika teikts, ka Baraks, Abionāma dēls, ir atnācis Tābora kalnā. Tad Sisera sakopoja visus savus ratus, deviņi simti dzelzs ratu un visus ļaudis, kas bija pie viņa no Harošet-ha-Gojimas, pie Kišonas strauta. Bet Debora sacīja Barakam: „Celies, jo šī ir tā diena, kad tas Kungs ir nodevis Siseru tavā rokā! Vai tas Kungs nav izgājis tavā labā karot?“ Tad Baraks devās lejā no Tābora kalna, un desmit tūkstoši vīru viņam sekoja. Un tas Kungs radīja Siseras ratu vadītājos un visā viņa karaspēkā ar Baraka straujo triecienu tādu apjukumu, ka Sisera nolēca no saviem ratiem un bēga kājām. Un Baraks vajāja ir ratus, ir karaspēku līdz Harošet-ha-Gojimai, tā ka viss Sisera karaspēks krita no zobena asmeņa, un neviens pats nepalika pāri. Un Sisera bēga kājām uz Jaēlas, kenieša Hebera sievas, telti, jo toreiz pastāvēja draudzīgas attieksmes starp Jabīnu, Hacoras ķēniņu, un kenieša Hebera namu. Tad Jaēla iznāca Siseram pretī un viņam sacīja: „Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis, nebīsties!“ Un viņš pie tās iegriezās telti, un viņa to apsedza ar segu. Un viņš tai teica: „Lūdzu, dod man mazliet ūdens nodzerties, jo es esmu izslāpis!“ Tad viņa attaisīja ādas trauku ar pienu un deva viņam dzert, un tad viņu atkal apsedza. Un viņš tai sacīja: „Nostājies telts ieejā, bet ja kāds nāk un tev jautā un prasa, vai še nav kāds, tad atbildi: „Nē, šeit nav neviena cilvēka!“ Tad Jaēla, Hebera sieva, ņēma kādu no telts mietiņiem un veseri savā rokā, un viņa klusītiņām pie tā piegāja, jo viņš bija aiz noguruma iemidzis. Tad viņa izdzina mietiņu caur viņa deniņiem tā, ka tas iedūrās zemē, un tā viņš nomira. Šinī acumirklī nāca Baraks, kas Siseru bija vajājis; tad Jaēla izgāja viņam pretim un viņam sacīja: „Nāc, es tev parādīšu to vīru, ko tu meklē!“ Un kad viņš pie tās iegāja, tad redzi, Sisera gulēja beigts, un telts mietiņš bija iedurts viņa deniņos. Tā Dievs tanī dienā pazemoja Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, Israēla bērnu priekšā. Un Israēla bērnu roka kļuva jo dienas jo smagāka pār Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, līdz kamēr viņi to pilnīgi iznicināja. Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu, skandinādami: „Ka Israēla patstāvības laikos vēl virsaiši valdīja, ka tad tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu! Klausaities, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu tam Kungam, es gribu koklēt tam Kungam, Israēla Dievam: Kungs, kad Tu iznāci no Seīras, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē. Kalni salīgojās tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns—tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem. Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, —tu, māte Israēlā. Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet arī tūliņ bija jau jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā? Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir tas Kungs! Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, —apdomājiet! Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasnie-dzis tā Kunga vadībā. Lai tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem. Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls! Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem, tā Kunga tauta gāja kā varoņu vienība tā Kunga vadībā. No Ēfraima kalniem devās lejup tie, kuļru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Machiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli. Un Isašara virsaiši cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un kuplas sanāksmes. „Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? —Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas?“ Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un lielas apspriedes. Gileāds mierīgi palika viņpus Jardānas, —bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras krastmalā un dzīvo tās līčos. Taču Zebulons ir tauta, kas ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos. Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā, pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva. No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru. Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi, —ak, vecais strauts, Kišonas strauts, —iedves spēku manai dvēselei! Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot. „Lādiet Merosu!“ Tā saka tā Kunga eņģelis: „Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, —palīgā tam Kun-gam vareno pulkos!“ Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, —visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vis-svētītākā! Viņš lūdza ūdeni, —tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu. Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus. Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, —jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris. Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: „Kāpēc kavējas vina rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?“ Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un ir viņa pati dod atbildi saviem vārdiem: „Droši vien, —vai tad viņi neko nebūtu atraduši, —viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, —divas sievietes ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.“ Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.“ Un zemei bija miers četrdesmit gadus. Kad Israēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tad tas Kungs tos nodeva midianiešu rokās septiņus gadus. Un kad Midiafta roka smagi gulēja uz Israēla, tad Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midianu, sev taisīja patvertnes kalnos un alas klintīs un nocietinājumus kalnu virsomēs. Jo tikko Israēls bija iesējis, kā jau tūdaļ nāca Midiana ļaudis un Amaleks un ari austrumu viri, lai karotu ar viņiem. Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, ari ne sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus, Jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt. Tā kā Midiana dēļ Israēls ļoti panika, tad Israēla bērni sauca pēc tā Kunga palidzibas. Un notika, kad Israēla bērni piesauca to Kungu Midiana dēļ, Tad tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no kalpības nama. Un Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešu rokas un ari no visu jūsu apspiedēju rokas, un Es tos izdzinu, jums ienākot, un Es devu jums viņu zemi, Un Es jums sacīju, Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, nezemojieties amo-riešu dievu priekšā, kuru zemē jūs dzīvojat! Bet jūs neesat klausījuši manai balsij.“ Tad tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzrietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vina spiedē, lai tos paslēptu no Midiana. Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: „Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais virs!“ Bet Gideons viņam sacīja: „Piedod man, mans kungs, bet vai tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šis bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: „Tas bija tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes!“ —Bet tagad tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiana rokā!“ Tad tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: „Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiana rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!“ Bet viņš sacīja: „Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā, Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā!“ Un tas Kungs viņam sacīja: „Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midianu kā vienu vienīgu viru.“ Tad viņš sacīja: „Ja es esmu atradis žēlastību Tavās acis, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā! Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu upuri un to novietoju tavā priekšā!“ Un viņš atbildēja: „Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi.“ Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas karašas no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa viņam ārā zem ozola un to pasniedza viņam. Un tā Kunga eņģelis sacīja viņam: „Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šis klints, bet viru izlej zemē!“ Un viņš tā arī izdarīja. Tad tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās ir gaļai, ir neraudzētām maizēm; tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un tā Kungu eņģelis nozuda no viņa acīm. Kad nu Gideons noskārta, ka tas bija tā Kunga eņģelis bijis, tad viņš sacīja: „Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!“ Tad tas Kungs viņam sacīja: „Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi!“ Tad Gideons tur uzcēla altāri tam Kungam, un viņs to nosauca: „Tas Kungs ir miers!“ Un tāds tas ir vēl līdz šai dienai Ofra, Abiēzera ģints novadā. Un notika tanī nakti, ka tas Kungs viņam sacīja: „Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, tin nojauc Baāla altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elka stabu, kas ir tam līdzās! Un uzcel altāri tam Kungam, savam Dievam, uz šā nocietinātā kalna virsotnes saskaņā ar kārtības noteiku-miem par altāra celšanu, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka staba malku, ko tu būsi nocirtis!“ Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā tas Kungs bija viņam sacījis; bet tāpēc, ka viņš baidījās no sava tēva ģints un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī. Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baāla altāris ir salauzīts un elka stabs, kas atradās tam līdzās, nocirsts, un ka otrs vērsis bija upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāpa, Tad tie cits citam taujāja: „Kas to ir darījis?“ Un kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: „Gideons, Joasa dēls, to ir darījis.“ Tad pilsētas vīri teica Joasam: „Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baāla altāri un nocitis ašēru, svēto koku, kas bija tam līdzās!“ Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: „Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri!“ Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu Jerubbaāls un sacīja: „Baāls vedīs ar viņu cīņu, tāpēc ka viņš ir tā altāri noplēsis.“ Bet visi midianieši un Amaleka dēli un austrumu bari sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri uz otru pusi un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā. Tad tā Runga gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu. Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī. Un Gideons sacīja Dievam: „Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, Redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona; ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.“ Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens. Tad Gideons sacīja Dievam: „Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi Tev gribu ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka mēģinu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa!“ Un Dievs tā lika arī notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa. Tad Jerubbaāls, tas ir Gideons, jozās agri no rīta, un līdz ar viņu devās ceļā visa karotāju saime, kas bija pie viņa. Viņi uzcēla savas teltis pie Haroda avota, tā ka Midiana nometne bija no viņa uz ziemeļiem ielejā aiz Mores pakalna. Un tas Kungs sacīja Gideonam: „Tev ir pārāk daudz karotāju pie tevis, lai Es varētu nodot Midianu viņu rokā un lai Israēls nevarētu manā priekšā dižoties, sacīdams: „Es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu!“ Bet tāpēc liec tagad saukt, visai tautai dzirdot, sacīdams: „Kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām no Gileāda kalna!“ Un tā no tautas griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, bet palika desmit tūkstoši. Bet tas Kungs sacīja Gideonam: „Aizvien vēl ļaužu ir par daudz; noved tos lejā pie ūdens, tur Es tev tos izlasīšu, un lai notiek tā: par kuru Es teikšu: „Šim būs iet ar tevi!“, tas tad lai arī iet ar tevi, bet ikviens, par kuru Es teikšu: „Šim nebūs iet ar tevi!“, tas lai arī neiet!“ Kad nu Gideons noveda ļaudis lejā pie ūdens, tad tas Kungs sacīja Gideonam: „Ikviens, kas ar savu mēli laks ūdeni tā, kā suns lok, to novieto par sevi un tāpat ikvienu, kas nometīsies ceļos, lai dzertu.“ Un to skaits, kuri bija lakuši no savas rokas mutē, bija trīs simti vīru, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši, ceļos nometušies. Un tas Kungs sacīja Gideonam: „Ar šiem trīs simts vīriem, kas lakuši, Es jūs gribu izglābt, un Es nodošu Midianu tavā rokā; tāpēc atlaid visu pārējo tautu, ikviens lai iet uz savu dzīves vietu!“ Un viņi paņēma savu ceļa pārtiku un arī savas taures, bet visus pārējos Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti, bet paturēja sev tikai šos trīs simts vīrus. Bet Midiana nometne atradās zem viņa ielejā. Un tanī naktī notika, ka tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: „Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā. Bet ja tu bīsties viens pats noiet lejā nometnē, tad eji tu un tavs puisis Pura. Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas kļūs stipras, un tu dosies lejā pret nometni.“ Tad viņš nogāja ar savu puisi Puru līdz pirmajiem apbruņotiem sargiem nometnes malā. Un midianieši un amalekieši, kā ari visi austrumnieku dēli bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nemaz nebija saskaitāmi, —tādā vairumā kā smiltis jūras krastmalā. Kad nu Gideons tur nonāca, tad, —redzi, viens vīrs stāstīja savam biedram sapni un sacīja: „Raugi, es nesen redzēju sapni: labi cepts miežu maizes klaips ieripoja midianiešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam apkārt otrādi—augšgals apakšā, un apakšgals augšā, un tā tā gulēja pie zemes.“ Tad viņa biedrs atbildēja: „Tas nenozīmē neko citu kā israēlieša Gideona, Joasa dēla, zobenu! Dievs ir nodevis midianiešus un visu mūsu nometni viņa rokā!“ Kad nu Gideons dzirdēja sapņa izstāstījumu un tā izskaidrošjumu, tad viņš pateikdamies nokrita ar savu vaigū pie zemes, atgriezās atpakaļ Israēla nometnē un sacīja: „Celieties, jo tas Kungs Midiana nometni ir nodevis jūsu rokā!“ Un viņš sadalīja tos trīs simts vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs. Un viņš tiem sacīja: „Skataities uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas, —kā es darīšu, tā dariet arī jūs! Kad es taurēšu, —es, un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt ap visu nometni un sauciet: „Tam Kungam un Gideonam!“ Tad Gideons ar simts vīriem, kas bija kopā ar viņu, nonāca nometnes malā nakts vidējās sardzes maiņas iesākumā, un midianieši bija tikko kā pabeiguši novietot sargus, kad israēlieši pūta taures un sadauzīja traukus, kas tiem bija rokās. Un tā trīs simti izlasītu vīru pūta taures un sadauzīja traukus, pie kam savā kreisajā rokā viņi stingri turēja lāpas un savā labajā rokā taures, lai pūstu, un kliedza: „Tam Kungam un Gideonam—zobens!“ Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā, visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt, Jo kad trīs simti viru pūta taures, tad pats tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga līdz Bet-ha-Sitai uz Cereras pusi līdz Abel-Meholas krastmalai pie Tabatas. Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftaļa, Ašera un Manases ciltīm, itin visi, un tie vajāja Midianu. Un Gideons izsūtīja vēstnešus pa visiem Ēfraima kalniem, sacīdams: „Dodieties lejup pretī midianiešiem, atņemiet tiem ūdeņus līdz pat Bet-Bārai un tāpat nogrieziet tiem pāreju pār Jardānu.“ Tad visi Ēfraima cilts vīri paklausīja un ieņēma ūdens avotus līdz Bet-Bārai un pāreju pār Jardānu. Viņi sagūstīja abus midianiešu virsaišus—Orebu un Seebu, —un nokāva Orebu pie Zūr-Orebas, bet Seēbu viņi nogalināja pie Jeker-Seebas, un tie tālāk vajāja Midianu, bet Oreba un Seēba galvas tie atnesa Gideonam viņā pusē Jardānai. Bet Ēfraima vīri sacīja viņam: „Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji karot pret Midianu?“ Un tie ar viņu stipri bārās. Tad viņš tiem sacīja: „Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Ēfraima beidzamais salasījums nav labāks nekā Abiēzera pirmās ražas savākums vīna kalnā? Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiana virsaišus—Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?“ Un viņam šādus vārdus runājot, beidzot viņu dusmas pret viņu aprima. Kad nu Gideons nāca pie Jardānas un bija jau pārcēlies pāri ar tiem trīs simti vīriem, kūpi bija pie viņa un kas bija piekusuši no vajāšanas, Tad viņš lūdza Sukotas vīrus: „Dodiet tiem ļaudīm, kas man seko, dažus klaipus maizes, jo viņi ir pieku-suši: es vajāju Zebu un Calmunnu, Midiana ķēniņus.“ Bet Sukotas virsaiši atbildēja: „Vai tad Zeba un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums būs dot tavam karapulkam maizi?“ Tad Gideons atbildēja: „Lai paliek tā! Ja tas Kungs Zebu un Calmunnu nodos manā rokā, tad es jūsu miesas kulšu ar tuksneša ērkšķiem un dadžiem!“ Un no turienes viņš devās augšā uz Penučlu un runāja ar tiem tāpat; bet Penuēlas vīri tam atbildēja gluži tāpat, kā Sukotas vīri bija atbildējuši. Un viņš sacīja arī Penuēlas vīriem: „Kad es sveiks atgriezīšos, tad es šo nocietinājumu noārdīšu!“ Bet Zeba un Calmunna atradās Karkorā, un kopā ar viņiem bija to karaspēks ap piecpadsmit tūkstoši vīru, visi, kas bija palikuši pāri no austrumnieku dēlu nometnes, jo simts divdesmit tūkstoši vīru, zobena nesēji, bija krituši. Un Gideons devās pa tuksneša sirotāju ceļu austrumos no Nobas un Jogbehas, uzbruka un sakāva viņu karaspēku nometnē tai brīdī, kad tiem šķita, ka tā ir droša. Un Zeba un Calmunna bēga, bet viņš tos vajāja un sagūstīja abus Midiana ķēniņus—Zebu un Calmunnu; un visu karaspēku viņš izkliedēja. Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ pa augšējo ceļu pāri kalniem. Un tur viņš notvēra kādu zēnu no Sukotas vīru pulka, un viņš to izjautāja, un tas viņam uzrakstīja ir Sukotas virsaišus, ir viņas vecajus, septiņdesmit septiņus vīrus. Un tad viņš nonāca pie Sukotas vīriem un sacīja: „Te nu tagad ir Zeba un Calmunna, kuru dēļ jūs mani nievājāt, sacīdami: „Vai Zebas un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums jau tagad taviem piekusušiem vīriem ir jādod maize?“ Tad viņš lika satvert pilsētas vecajus, ņēma tuksneša ērkšķus un dadžus, un viņš lika tos manīt Sukotas vīriem. Bet Penuēlas nocietinājumu viņš nojauca, un pilsētas vīrus viņš nokāva. Tad viņš teica Zebam un Calmunnam: „Kā izskatījās tie vīri, ko jūs esat Tāborā nokāvuši?“ Tie atbildēja: „Tie bija visi gluži tādi kā tu, ikviens sava izskatā kā ķēniņa dēls.“ Tad viņš sacīja: „Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, ja jūs būtu saudzējuši viņu dzīvības, es jūs nenokautu!“ Un viņš sacīja Jeteram, savam pirmdzimušajam dēlam: „Celies, nokauj tos!“ Bet zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš baidījās, tāpēc ka viņš bija vēl jauns. Tad Zeba un Calmunna sacīja: „Celies tu pats un nodur mūs, jo kāds vīrs, tāds ir viņa spēks!“ Tad Gideons cēlās, un viņš nokāva Zebu un Calmunnu un noņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Un Israēla vīri sacīja Gideonam: „Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls un tava dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiana rokas.“ Bet Gideons tiem atbildēja: „Es negribu būt jūsu ķēniņš, un ari mans dēls nevaldīs pār jums; tas Kungs ir jūsu ķēniņš!“ Tālāk Gideons tiem sacīja: „Es tomēr kaut ko lūgšu no jums: dodiet man ikviens savu gredzenu no sava laupījumu!“ Jo midianieši valkāja zelta gredzenus, tāpēc ka tie bija ismaēlieši. Un viņi atbildēja: „Labprāt, mēs dosim.“ Un tie izklāja kādu tērpu, un uz tā meta ikkatrs vienu gredzenu no sava laupījuma. Šo pieprasīto zelta gredzenu svars bija tūkstoš septiņi simti zelta seķeļu, nemaz neieskaitot mazos mēnešus un auskarus un purpura tērpus, ko bija valkājuši Midiana ķēniņi, neieskaitot arī kaklu ķēdes, kas bija ap kakliem viņu kamieļiem. Un Gideons no tā darināja dārgu efodu, un viņš to novietoja Ofrā, savā cilts pilsētā; un viss Israēls ar to piekopa tur elka kalpību, un tas Gideonam un viņa namam kļuva par slazda valgu. Bet midianieši tomēr bija pazemoti Israēla bērnu priekšā, un tie nespēja vairs savu galvu pacelt; zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja. Un Jerubbaāls, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā. Gideonam bija septiņdesmit dēlu, kas bija no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievu. Arī viņa blakus sieva, kas tam bija Sichemā, dzemdēja viņam dēlu, un viņš nosauca to vārdā Abimelechs. Un Gideons, Joasa dēls, nomira sirmā vecumā un tika apglabāts sava tēva Joasa kapa vietā—abiēzeriešu Ofrā. Bet kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni noklīda uz neceļiem un netikli kalpoja baāliem un izveidoja Derības-Baālu sev par dievu. Un Israēla bērni nepieminēja to Kungu, savu Dievu, kas patiešām viņus bija izglābis no visu viņu apkārtējo ienaidnieku rokas. Viņi arī neapgājās labi ar Jerubbaāla, tas ir Gideona, namu, neievērodami to labo, ko viņš bija Israēlam darījis. Abimelechs, Jerubbaāla dēls, nogāja uz Sichemu pie savas mātes brāļiem un pateica viņiem un visai savas mātes tēva ģimenei: „Jautājiet visiem Sichemas noteicējiem pilsoņiem: Kas jums ir labāk, vai ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerubbaāla dēli, jeb vai ka valda viens vienīgs vīrs? Pieminiet, ka es esmu ir jūsu kauls, ir jūsu miesa!“ Kad Sichemas vadītāju pilsoņu klātbūtnē viņa mātes brāļi sacīja tiem visus šos vārdus, tad viņu sirdis nosvērās uz Abimelecha pusi, jo tie sprieda un sacīja: „Viņš taču ir mūsu brālis.“ Un tie viņam izsniedza septiņdesmit sudraba seķeļus no Derības Baāla svētnīcas, un par tiem Abimelechs saderēja visādus neliešus un neuzticamus ļaudis, kas viņam sekoja. Pēc tam viņš nonāca Ofrā, sava tēva namā, un nokāva savus brāļus, Jerubbaāla dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena vienīga akmens; bet Jotāms, Jerubbaāla jaunākais dēls, paglābās, jo viņš bija paslēpies. Tad sapulcējās visi Sichemas noteicēji pilsoņi un viss Bet-Millas pulks, un tie visi sadevās kopā un iecēla Abimelechu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir tuvu pie Sichemas. Kad to pateica Jotāmam, tad viņš cēlās un devās Garicima kalna virsotnē, nostājās un pacēla savu balsi, sauca un sacīja: „Uzklausait mani, jūs Sichemas pilsoņi, tad Dievs ari jūs klausīs! Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: „Valdi jel tu pār mums kā ķēniņš!“ Bet eļļas koks tiem atbildēja: „Vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm?“ Tad koki teica vīģes kokam: „Nāc tu, esi mūsu ķēniņš!“ Bet vīģes koks tiem sacīja: „Vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un locītos pāri citiem kokiem?“ Tad koki sacīja vīna kokam: „Nāc tu un topi mums par ķēniņu!“ Bet vīna koks tiem atbildēja: „Vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noeju un līgojos pāri pār citiem kokiem?“ Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: „Nāc tu un esi ķēniņš pār mums!“ Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: „Kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai! Bet ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un tā lai aprij Libanona ciedrus!“ Tad nu tagad, ja jūs esat godīgi un nevainojami rīkojušies, ieceldami Abimelechu par ķēniņu, un ja jūs esat labu vien darījuši Jerubbaālam un viņa namam, un ja jūs esat tā darījuši, kā viņa rokas būtu to pelnījušas, —Jo mans tēvs ir jūsu dēļ vedis kapus, un viņš jūsu dēļ ir bijis labprātīgi ar mieru ziedot savu dzīvību un jūs izglābis no Midiana rokas, Kurpretī jūs šodien esat sacēlušies pret manu tēva namu un esat nogalinā-juši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abime-lechu, kalpones dēlu, par ķēniņu Siche-mas dižciltīgajiem tāpēc, ka viņš ir jūsu brālis, Ja nu jūs tiešām esat rīkojušies godīgi un taisnīgi ar Jerubbaālu un viņa namu, tad vēlu jums no sirds priecāties par Abimelechu, un ari viņš lai būtu līksms par jums. Bet ja ne, tad lai iziet no Abimelecha uguns, un tā lai aprij Sichemas cienījamākos vīrus un pils iemītniekus, un lai ari uguns iziet no Sichemas dižciltīgajiem un no pils un aprij Abimelechu!“ Tad Jotāms steidzīgi bēga un glābās, nokļūdams Beērā, un tur viņš dzīvoja, baidīdamies no sava brāļa Abimelecha un turēdamies tālu no viņa. Kad nu Abimelechs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu, Tad Dievs deva ļaunu prātu Abimelecha un Sichemas vecaju starpā, tā ka Sichemas pilsoņi lauza uzticību Abimelecham un atstājās no viņa. Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaāla dēliem, kristu uz viņu, un viņu asinis lai nāktu pār Abimelechu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu ari pār Sichemas dižciltīgajiem, kupi bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus. Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelechu, Sichemas dižciltīgie novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimelecham. Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai nomestos Sichemā, un Sichemas noteicēji pilsoņi viņam uzticējās. Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna kalnus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelechu. Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: „Kas ir Abimelechs, un kas esam mēs, sichemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaāla dēls, un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sichemas ciltstēva, vīriem, kādēļ tad mums ir jākalpo viņam? Ak, kaut šī tauta būta manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelechu!“ Un Abimelecham viņš teica: „Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!“ Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas. Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimelecha uz Arūmu un vēstīja: „Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sichemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi. Tādēļ celies tu, un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā, un apmeties tīrumu aizsegā. Bet rītā agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu!“ Tad Abimelechs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, piecēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā, un četros pulkos ielenca Sichemu. Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelechs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves. Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: „Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!“ Bet Zebuls viņam teica: „Tev šķiet kalnu ēnas vīri esam.“ Gaāls tomēr nerimās un teica: „Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem.“ Tad Zebuls viņam sacīja: „Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: „Kas ir Abimelechs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu?“ Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!“ Un Gaāls izgāja Sichemas pilsoņu priekšgalā un karoja pret Abimelechu. Un Abimelechs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem. Tad Abimelechs atgriezās Arūmā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sichemā. Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika Abime-lecham paziņots. Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un kad viņš vēroja, ka, lūk, tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva. Un Abimelechs un tie pulki, kas bija pie viņa, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja. Tā Abimelechs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli. Kad nu visi Sichemas nocietinātas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie sagāja stipri nocietinātā Derības dieva nama tornī. Un tiklīdz kā Abimelecham tika paziņots, ka visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki ir sapulcējušies vienkopus, Tad Abimelechs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšā uz Salmona kalnu. Tur Abimelechs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: „Ko jūs redzat mani darām, to darait arī jūs steidzīgi, tāpat kā es!“ Tad arī visi ļaudis nocirta ikviens pa zaram un sekoja Abimelecham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nobeidzās visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki un ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu. Tad Abimelechs devās pret Tefaecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to. Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi viri un visas sievas, visi vietējie pilsoņi; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta. Kad nu Abimelechs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni. Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimelecha galvu, un tas sadragāja viņa galvas kausu. Tad viņš steidzīgi piesauca savu ieroču nesēju, puisi, un pavēlēja tam: „Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieviete mani nonāvējusi!“ Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas mira. Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelechs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās. Tā Dievs atmaksāja Abimelecha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. Un tāpat arī Dievs lika visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sichemas vīri bija nodarījuši, krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaāla dēla, lāsts. Un pēc Abimelecha cēlās, lai glābtu Israēlu, Tola, Dodas dēla Pūvas dēls, vīrs no Isašara cilts, un viņš dzīvoja Šamīrā, Ēfraima kalnos. Tola tiesāja Israēlu divdesmit trīs gadus un nomira un tika aprakts Šamīrā. Un pēc viņa cēlās Jaīrs no Gileādas un tiesāja Israēlu divdesmit divus gadus. Viņam bija trīsdesmit dēli, un tie jāja uz trīsdesmit jauniem ēzeļiem, un viņiem piederēja trīsdesmit pilsētas, kuras vēl līdz šai dienai sauc par Jaīra telšu nometnēm; tās atrodas Gileāda zemē. Un Jaīrs nomira, un to apglabāja Kamonā. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un kalpoja baāliem un aštartēm, un Arama dieviem, Sidonas dieviem un Moāba dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to Kungu un Viņam vairs nekalpoja. Tad tā Kunga dusmība iekaisa pret Israēlu, un Viņš tos nodeva filistiešu un Amona bērnu rokās. Un tie spiestin apspieda un nomāca Israēla bērnus ar varmācībām visu laiku astoņpadsmit gadus garā posmā, proti visus Israēla bērnus, kas atradās viņpus Jardānai amoriešu zemē, kura arī ir Gileādā. Kad nu Amona bērni cēlās pat pāri Jardānai, lai karotu ar Jūdu, ar Benjamiņu un ar Ēfraima ciltīm, tad Israēls nonāca lielās bailēs. Un Israēla bērni piesauca to Kungu, sacīdami: „Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baāliem!“ Tad tas Kungs sacīja Israēla bērniem: „Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem, Tāpat no sidoniešiem, no amalekiešiem un no Maona, kad tie jūs gauži spaidīja un jūs saucāt Mani? Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt. Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs esat paši sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī!“ Bet Israēla bērni sacīja tam Kungam: „Mēs esam grēkojuši! Dari ar mums, kas Tev liekas labs, tikai izglāb mūs šoreiz!“ Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja tam Kungam, un tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām. Kad nu amonieši bija saaicināti kopā, un tie savas teltis bija uzcēluši Gileādā, bet israēlieši sapulcējušies un novietojušies Micpā, Tad Jaudis, Gileāda virsaiši, sacīja cits citam: „Kujš būs tas vīrs, kas uzsāks cīnīties ar amoniešiem? Tam tad būs būt par galvu visiem Gileādas iedzīvotājiem!“ Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis. Kad nu šā gileādieša paša sieva bija viņam dzemdējusi dēlus un kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: „Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!“ Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sņot. Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu. Kad nu amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes, Un tie sacīja Jeftam: „Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs kājosim pret amoniešiem!“ Bet Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?“ Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs kājosim ar Amona dēliem, un tev būs būt mums par vadoni visiem Gileāda iedzīvotājiem!“ Tad Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu kaju pret Amona dēliem. Bet kad tas Kungs tos nodos manās rokās, vai tad es arī būšu jums par galvu?“ Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Lai tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.“ Tad Jefta gāja kopā ar Gileāda vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par priekšnieku un par kajavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu tā Kunga priekšā Micpā. Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: „Ko tev no manis vajaga, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu kaju?“ Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: „Tāpēc, ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas un līdz Jabokai un Jardānai; tagad nu atdod man to ar labu!“ Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa Un lika tam teikt: „Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi, Jo, iznākot ārā no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedju jūjai un nonāca Kadešā. Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Ēdoma ķēniņa, teikdams: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi!“ Bet Ēdoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā. Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Ēdoma zemei un Moāba zemei apkārt un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie nemaz arī neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža. Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sichona, ķujš kā ķēniņš valdīja Hešbonā, un Israēls tam teica: „Mēs, uz savu ceļa mērķi iedami, gribam iziet caur tavu zemi.“ Tomēr Sichons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savus novadus, bet sapulcināja visu savu kajotāju saimi, apmetās nometnē pie Jachcas un uzbruka Israēlam. Bet tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sichonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja it visu amoriešu zemi un to ari apdzīvo. Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu robežu apgabalu no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai. Un tā nu tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus savas Israēla tautas labā, —un tagad tu to gribi ieņemt? Patiešām to, ko tavs dievs Kā-rnošs izdzīs, to tu varēsi iegūt, bet visu to apgabalu, no kūja mūsu labā izdzinis citus tas Kungs, mūsu Dievs, to mēs paši iegūsim kā mantojumu! Un nu tagad, —vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jel kad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir kājojis, Kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazpilsētās un Aroērā un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev? Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar kāju. Tad lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!“ Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt. Un tā Kunga gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileāda, un no Micpas Gileāda viņš devās pāri pret amoniešiem. Un Jefta deva īpašu solījumu tam Kungam, un viņš sacīja: „Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā, Tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!“ Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem kaju, un tas Kungs tos nodeva viņa rokā. Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti. Kad nu Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas. Un notika, ka, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!“ Un viņa tam atbildēja: „Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem!“ Un viņa sacīja savam tēvam: „Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību, —es pati un manas draudzenes!“ Un viņš sacīja: „Ej!“ Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām tikpat vecām draudze-nēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību. Un pēc divu mēnešu laika notecēšanas viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu īpašo solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā, Ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu četras dienas gadā. Tika sapulcināti arī Ēfraima vīru spēki, un tie devās uz ziemeļiem un sacīja Jeftam: „Kāpēc tu esi devies kapā pret Amona bērniem, bet mūs tu neesi saucis iet tev līdz? Tagad mēs tavu namu virs tavas galvas sadedzināsim ar uguni!“ Un Jefta viņiem sacīja: „Man pašam un manai tautai bija jāizcīna vīru cīņa, pat ļoti sīva, pret Amona bērniem. Es jūs saucu, bet jūs nepalīdzējāt man atbrīvoties no viņu rokām. Un kad nu es redzēju, ka man nebija neviena glābēja, tad es liku savu dvēseli savā dūrē un devos pret Amona bērniem, un tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kādēļ tad jūs nākat šodien, lai sāktu kaļru pret mani?“ Tad Jefta sapulcināja itin visus Gileāda vīrus, un tie karoja pret Ēfraima vīriem, un Gileāda vīri sakāva Ēfraimu, tāpēc ka tie bija teikuši: „Jūs esat bēgp no Ēfraima, jo tiešām Gileāds ir tieši Ēfraima un Manases vidū.“ Un Gileāds atņēma Ēfraimam Jardānas braslus. Un ikreiz, kad kāds pārnācējs ēfraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: „Ļaujiet man celties pāri!“, tad Gileāda ļaudis tādam prasīja: „Vai tu esi ēfraimietis?“ Kad viņš atbildēja: „Es neesmu!“ Tad tie viņam sacīja: „Pasaki: šibolet!“ Jatasteica: „Sibolet!“, nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jardānas brasliem, un tanī laikā no Ēfraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru. Un Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad gileādietis Jefta nomira, un viņu apraka viņa dzimts pilsētā Gileādā. Un pēc viņa Israēlu tiesāja Ibcans no Betlēmes. Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš izprecināja no savām mājām, un trīsdesmit meitas viņš pārveda no ārienes saviem dēliem; viņš tiesāja Israēlu septiņus gadus. Un tad Ibcans nomira, un viņu apraka Betlēmē. Un pēc viņa soģis Israēlā bija zebulonietis Elons, un viņš Israēlu tiesāja desmit gadus. Un zebulonietis Elons nomira, un viņu apraka Ajalonā Zebulona zemē. Pēc viņa soģis Israēlā kļuva Abdons, Hillēla dēls, no Piratonas. Un viņam bija četrdesmit dēli un trīsdesmit mazdēli, kas visi jāja uz septiņdesmit jauniem ēzeļiem, un viņš pats tiesāja Israēlu astoņus gadus. Un arī vīrs no Piratonas, Abdons, Hillēla dēls, nomira, un viņu apraka Piratonā, Ēfraima zemē amalekiešu kalnos. Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus. Un tur bija kāds vīrs no Coras Dana cilts, tā vārds bija Manua, un viņa sieva bija neauglīga, un tā nebija vēl dzemdējusi. Tad tā Kunga eņģelis parādījās šai sievai un sacīja viņai: „Redzi, tu domā, ka tu esi neauglīga, jo tu neesi dzemdējusi, bet tu kļūsi grūta, un tu dzemdēsi dēlu. Tādēļ esi piesardzīga un nedzer vīnu nedz reibināmus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts. Jo redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu, un dzinēja nazim nebūs nākt pār viņa galvu, jo zēns būs Dievam īpaši novēlēts; lai viņš ir tāds, no mātes klēpja nākot, un viņš uzsāks glābt Israēlu no filistiešu rokas.“ Pēc tam tad šī sieva atgriezās un sacīja savam turam, teikdama: „Pie manis atnaca Dieva vīrs; un viņa izskats bija kā Dieva eņģeļa izskats, ļoti bijājams, un es viņu nejautāju, no kurienes tas ir, un viņš man arī neteica savu vārdu. Bet viņi man sacīja: „Redzi, tu kļūsi gūta un dzemdēsi dēlu; bet tagad nedzer vīnu nedz stiprus reibināmus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts, jo šis zēns būs Dievam īpaši novēlēts, sākot ar viņa piedzimšanu līdz pat viņa nāves dienai.“ Tad Manua lūdza to Kungu un teica: „Ak Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko Tu biji sūtījis, vēl reiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies!“ Un Dievs uzklausīja Manuas balsi, un Dieva eņģelis vēlreiz atnāca pie sievas; viņa bija atsēdusies, tīrumā, bet viņas vīrs, Manua, nebija pie viņas. Tad šī sieva steidzās un skrēja un pasacīja savam vīram, tam teikdama: „Redzi, man ir parādījies tas pats vīrs, kas bija pie manis atnācis viņu dienu!“ Tad Manua piecēlās, sekoja savai sievai un gāja pie tā vīra un tam sacīja: „Vai tu esi tas vīrs, kufš esi ar šo sievu runājis?“ Un tas sacīja: „Es tas esmu.“ Tad Manua teica: „Ja tavs vārds piepildītos, kā tad vajadzētu rīkoties ar šo zēnu, un kas viņam būs jādara?“ Tad tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: „Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis. Neko, kas izaug no vīna koka, viņai nebūs ēst, un viņai nebūs dzert ne vīnu, ne stipru reibināmu dzērienu, un viņai nebūs neko tādu ēst, kas ir nešķīsts; visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro.“ Tad Manua sacīja tā Kunga eņģe-lim: „Mēs gribam tevi vēl uzkavēt, un gribam tavam cienastam sagatavot kazlēnu.“ Bet tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: „Ja tu mani arī aizturētu, tad es tomēr tavu ēdienu neēstu, bet ja tu gribi dedzināmo upuri nest, tad nes to tam Kungam!“ —Manua nebija zinājis, ka tas bija tā Kunga eņģelis. Un Manua jautāja tā Kunga eņģelim: „Ka tevi sauc? Ja tavs vārds piepildītos, tad mēs gribētu tevi godināt.“ Bet tā Kunga eņģelis viņam sacīja: „Kāpēc tu tā prasi, kāds mans vārds? Tas ir noslēpums.“ Un Manua ņēma kazlēnu līdz ar piederīgo ēdamo upuri un to upurēja kā dedzināmo upuri uz klints tam Kungam, kas pie tam lika notikt brīnišķīgām lietām: Manua un viņa sieva bija novērotāji Parādībai, ka tiklīdz liesma no altāfa pacēlās augšup pret debesīm, tā arī tā Kunga eņģelis devās augšup altāra liesmā. Kad Manua un viņa sieva to redzēja, tad viņi nometās pie zemes uz saviem vaigiem. Bet tā Kunga eņģelis vairs neatklājās ne Manuam nedz viņa sievai, un tikai tad Manua saprata, ka tas bija bijis tā Kunga eņģelis. Tad Manua sacīja savai sievai: „Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši!“ Bet viņa sieva sacīja viņam: „Ja tam Kungam būtu paticis mūs nonāvēt, tad viņš nebūtu pieņēmis no mūsu rokām nedz dedzināmo upuri, nedz ēdamo upuri; viņš arī nebūtu mums visas šīs lietas parādījis nedz arī visu to mums licis dzirdēt šinī laikā.“ Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Simsons; un zēns pieauga, un tas Kungs viņu svētīja. Un tā Kunga gars sāka viņā jau agri rosīties; tas notika Dana nometnē starp Coru un Eštaolu. Kad reiz Simsons nogāja lejā uz Timnu, tad viņš ieraudzīja tur starp filistiešu meitām kādu meiteni. Atgriezies atpakaļ kalnos, viņš to stāstīja savam tēvam un savai mātei, teikdams: „Timnā es redzēju kādu filistiešu meiteni, un tagad ņemiet viņu man par sievu!“ Tad viņa tēvs un viņa māte viņam teica: „Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu vai kaut visas mūsu tautas vidū sievas, ka tu eji, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?“ Bet Simsons atbildēja savam tēvam: „Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm patīkama.“ Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka tas Kungs pats to tā bija izkārtojis, lai pārmācītu filistiešus; filistieši tanī laikā valdīja pār Israēlu. Tad Simsons ar savu tēvu un ar savu māti devās lejā uz Timnu. Pie Timnas vīna kalniem viņam pretī rūk-dams izlēca jauns lauva. Un tā Kunga gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, pie kam viņa rokās nekā nebija; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei neteica, ko viņš bija izdarījis. Un viņš nonāca un runāja ar šo meiteni, un vina ļoti patika Simsona acīm. Kad viņš pēc kāda laika griezās atpakaļ, lai viņu precētu, tad viņš mazliet nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu, un redzi, nedzīvajā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus. Un viņš to ar savām rokām izlobīja un, to ēzdams un pastaigādamies, nonāca pie sava tēva un pie savas mātes, un viņš ari tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem nesacīja, ka viņš medu bija izņēmis no lauvas maitas. Kad viņa tēvs atkal nogāja pie šīs meitenes, Simsons tur sarīkoja dzīres, jo jaunieši tā mēdza darīt. Un kad vini ieraudzīja Simsonu, tad viņi ataicināja trīsdesmit jaunus puišus, kas lai būtu pie viņa. Tad Simsons viņiem teica: „Es gribu jums dot atminēt mīklu, un tā jums man ir jāatmin septiņu dienu laikā, kamēr ir dzīres, un, ja jūs pareizi atbildēsit, tad es jums došu trīsdesmit linu audekla kreklus un trīsdesmit svētku tērpus. Bet ja jūs nevarēsit man to uzminēt, tad jums būs man jādod trīsdesmit linu audekla krekli un trīsdesmit svētku tērpi.“ Un tie viņam sacīja: „Pasaki mums savu mīklu, lai mēs to dzirdam!“ Tad viņš tiem sacīja: „Bariba iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums.“ Un tie nespēja mīklu uzminēt tajās trijās dienās. Bet septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: „Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, jo pre-tējā gadījumā mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī! Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos, ko?“ Tad Simsona sieva raudaja pie viņa krūts un sacīja: „Tu mani tikai ienīsti, bet nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas jauniešiem mīklu, bet man tu to nesaki!“ Un viņš sacīja: „Redzi, es neesmu ne savam tēvam, ne savai mātei to pateicis, kā tad lai es tev to saku?“ Bet viņa raudāja tā septiņas dienas, kamēr tiem bija kāzu dzīres, un tad notika, ka septītajā dienā viņš tai to izstāstīja, jo tā neatlaidīgi mācās virsū, bet mīklas atrisinājumu viņa izstāstīja savas tautas dēliem. Tad pilsētas vīri viņam sacīja septītajā dienā, pirms saule norietēja: „Kas ir saldāks nekā medus? Un kas ir stiprāks nekā lauva?“ Bet viņš tiem sacīja: „Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu!“ Tad tā Kunga gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu, un tur viņš nosita trīsdesmit vīrus, novilka viņiem drēbes un iedeva Viņu svētku tērpus tiem, kuņ bija mīklu uzminējuši. Bet Simsona sievu apprecēja viens no tiem, kas bija viņa vedējos bijis. Un notika pēc kādām dienām, ap kviešu pļaujas laiku, kad Simsons apmeklēja savu sievu, atnesdams tai kazlēnu, un sacīja: „Es gribu iet pie savas sievas istabā.“ Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet, Sacīdams: „Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu viņu vairs tikai ienīsti; tāpēc es to devu par sievu kādam no taviem vedējiem. Bet viņas jaunākā māsa ir vēl skaistāka nekā viņa, to tu vari viņas vietā iegūt sev par sievu!“ Bet Simsons tiem sacīja: „Šoreiz lai fīlistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu jaunu!“ Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš ņēma lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai ik starp divām astēm. Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā ari vēl nepļauto labību un pat vīna kalnus un olīvu kokus. Tad fīlistieši sprieda: „Kas to ir izdarījis?“ Un viņiem tika pateikts: „Simsons, timnieša znots, tāpēc ka tas ir viņa sievu ņēmis un devis to vienam no viņa vedējiem.“ Tad paši fīlistieši cēlās un sadedzināja viņu pašu un visu viņas tēva namu ar uguni. Bet Simsons tiem sacīja: „Ja jūs tā rīkojaties, tad es nemitēšos, kamēr nebūšu atriebies!“ Un viņš varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus; tad viņš nogāja lejā un dzīvoja Etama kalna aizā. Tad fīlistieši devās kalnup, uzcēla savas teltis Jūdas zemē un ieņēma visu apgabalu līdz Lehijai. Un Jūdas vīri tiem jautāja: „Kādēļ jūs esat pret mums izgājuši karot?“ Un tie atbildēja: „Lai Simsonu sasietu važās un viņam tā darītu, kā viņš ir mums darījis.“ Tad nonāca lejā trīs tūkstoši Jūdas vīru pie Etama kalna klints aizas un sacīja Simsonam: „Vai tu nezini, ka fīlistieši pār mums valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?“ Un viņš tiem atbildēja: „Kā tie man ir darījuši, tā es arī esmu ar tiem izrīkojies.“ Tad tic viņam sacīja: „Mēs esam nākuši, lai tevi saistītu un nodotu filistiešu rokās.“ Un Simsons tiem sacīja: „Zvēriet man, ka jūs man nenodarīsit nekā ļauna!“ Un tie sacīja viņam, teikdami: „Nē, mēs gribam tevi tikai sasiet ar saitēm un tevi viņiem izdot, bet nonāvēt tevi mēs nenonāvēsim.“ Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to uzveda augšā no aizas. Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad fīlistieši, nākdami viņam pretī, uzgavilēja, bet tā Kunga gars nāca pār viņu, un virves, kas bija ap viņa elkoņiem, likās it kā linu pavedieni, kas ugunī apdedzināti, un visas saites notrūka no viņa rokām. Un viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, atvēza savu roku un, to satvēris, nosita tūkstoš vīrus. Un Simsons sacīja: „Ar ēzeļa žokļa kaulu es tos kapādams varēju sakapāt! Ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīrus!“ Un notika, kad viņš bija beidzis runāt, tad viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu par Ramat Lehiju. Tad viņam ļoti slāpa, un viņš skaļi piesauca to Kungā un sacīja: „Tu esi tik lielu uzvanī guvis ar sava kalpa roku, vai tagad man būs slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?“ Un tas Kungs pāršķēla iedobumu žokļa kaulā, no tā izvira ūdens, un viņš dzēra. Un tad viņš atkal atvilka elpu un atspirga; tādēļ tās vietas vārdu nosauca Ejin ha Korē, kas atrodas Lehijas tuvumā līdz pat šai dienai. Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu dienās divdesmit gadus. Kādreiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievieti, un viņš pie tās iegāja. Tas Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ paziņots, sakot: „Simsons ir atnācis šurp.“ Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, bet viss bija klusu visu nakti, un tie domāja: „Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim!“ Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai. Un pēc tam notikās, ka viņš iemīlēja kādu meiteni Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla. Pie viņas atnāca filistiešu labieši un sacīja viņai: „Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.“ Tad Delīla sacīja Simsonam: „Lūdzu, pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?“ Un Simsons viņai sacīja: „Ja mani sasietu ar septiņām jaunām telts virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad filistiešu labieši viņai atnesa septiņas jaunas telts virves, kas vēl nebija sakaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu. Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikusi pie viņas gulamtelpā. Kad nu viņa iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ tad viņš sarāva šīs telts virves tā, kā mēdz saraustīt pakulu šķiedras, kas ugunī apsvilušas; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku. Tad Delīla sacīja Simsonam: „Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lū-dzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?“ Tad viņš tai sacīja: „Ja mani saistītu ar jaunām ratu virvēm, ar kurām vēl nekāds darbs nav darīts, tad es rimtos un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad Delīla ņēma jaunas ratu virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šis virves kā šujamos diegus. Un Delīla sacīja Simsonam: „Lidz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet lūdzu, pasaki man nopietni, ar ko tad tevi tiešām var sasiet?“ Un viņš tai sacīja: „Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā. Un ja tu riestavu vēl ar telts mietiņu cieši nodrošinātu, tad es kiūtu vājš un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad viņa ļāva tam iemigt, ieauda septiņas viņa matu cirtas audumā ap riestavu, Nodrošināja to ar telts mietiņu un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva ir telts mietiņu ir pašu riestavu. Tad viņa tam sacīja: „Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīsreiz tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.“ Un kad nu viņa diendienā vinu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei, Un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: „Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.“ Kad nu Delīla noskārta, ka viņš, tiešām no sirds tai bija atzīmes, tad viņa lika ataicināt filistiešu varenos, sacīdama: „Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.“ Tad filistiešu labieši nāca augšā pie viņaš, un tie nesa naudu savās rokās. Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpi un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja. Kad nu viņa sauceī „Filistieši, piesargies, Simson!“ tad viņš pamodās no sava miega un domāja: „Gan es ari šoreiz izkļūšu, tāpat kā citas reizes, un sevi atbrīvošu!“ Bet viņš nezināja, ka tas Kungs no viņa bija atstājies. Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vata važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas. Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, pēc tam kad tie bija tikuši nodzīti. Tad filistiešu dižciltīgie sapulcējās uz lieliem kaujamā upura svētkiem savam dievam Dagobam par godu un ari lai līksmotos, jo tie sacīja: „Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās!“ Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: „Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis!“ Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: „Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina!“ Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tic nostatīja viņu stabu starpā. Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: „Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!“ Bet nams bija vīru un sievu pilns un filistiešu dižciltīgie patreiz atradās uz jumta, un ap trīs tūkstoši vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā. Tad Simsons piesauca to Kungu un sacīja: „Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, —ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!“ Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās—pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku. Un Simsons sacīja: „Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!“ Un viņs sasvērās ar spēku, tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis. Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva ģints, tie viņu pacēla, aiznesa un apraka starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesātis Israēlu divdesmit gadus. Un tur bija kāds vīrs no Ēfraima kalniem, un viņa vārds bija Micha. Un tas sacīja savai mātei: „Tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kas tika tev paņemti un par kuriem tu esi izteikusi lāstu un pie tam, man pašam to dzirdot, redzi, tos es esmu pats paņēmis. Šī nauda ir tagad pie manis, bet nu es to gribu tev atdot atpakaļ!“ Tad viņa māte tam teica: „Esi, mans dēls, tā Kunga svētīts!“ Tad viņš atdeva atpakaļ savai mātei tūkstoš un simts sudraba gabalus, bet viņa māte sacīja: „Es svētīdama šo naudu no savas rokas esmu veltījusi tam Kungam sava dēla labā, lai darinātu izcirstu un izlietu dieva attēlu, bet tagad atdodu to tev atpakaļ!“ Bet kad viņš no jauna atdeva savai mātei naudu, tad viņa māte ņēma divi simti sudraba gabalus un tos iedeav zeltkalim, lai tas darinātu izgrieztu un izlietu dieva attēlu. Šādā kārtā tāds radās Michas namā. Tā nu vīram Micham bija dievanams; viņš darināja arī efodu un terafīmu un salīga un iesvētīja kādu, lai tas būtu viņam par priesteri. Tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā, un ikviens darīja to, kas tam likās taisns paša acīs. Un tad tur bija kāds jauneklis no Betlēmes Jūdas zemē no Jūdas cilts, tas bija Ievīts. Viņš piemājoja tur tikai kā svešinieks. Šis vīrs bija atstājis savu pilsētu Betlēmi Jūdā, lai mistu svešumā, kur vien viņam pagadītos, un tā viņš nonāca, savu ceļu iedams, Ēfraima kalnos tieši līdz Michas namam. Tad Micha tam jautāja: „No kurienes tu nāc?“ Un viņš tam atbildēja: „Esesmu Ievīts no Betlēmes Jūdā, un es staigāju apkārt, lai apmestos tur, kur es kaut ko pieņēmīgu atrodu.“ Tad Micha viņam sacīja: „Apmeties pie manis, un topi tu man ir par tēvu, ir par priesteri. Es tev došu ikgadus desmit sudraba gabalus, arī pienācīgu apģērbu un uzturu tavai iztikai.“ Un Ievīts pārnāca pie viņa dzīvot. Viņš bija ar mieru palikt pie Michas, un šis jauneklis viņam kļuva tikpat kā viens no viņa dēliem. Un Micha iesvētīja Ievītu, un šis jauneklis tam kļuva par priesteri un palika Michas namā. Tad Micha nodomāja: „Tagad es esmu drošs, ka tas Kungs darīs man labu, tāpēc ka man šis Ievīts ir kļuvis par priesteri.“ Un tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā; tai laikā Dana cilts centās sameklēt kādu vietu, lai to iegūtu īpašumā un varētu tur apmesties, jo līdz tam laikam Dana ciltij vēl nebija piekritusi nekāda mantojuma daļa kā īpašums Israēla cilšu vidū. Tad Dana bērni izsūtīja no visas savas cilts ģinšu kopas piecus vīrus, spēcīgus karotājus no Coras un no Eštaolas, lai izlūkotu un izpētītu zemi. Un tie nonāca Ēfraima kalnos līdz Michas namam un palika tur pa nakti. Un kad tie bija pie Michas nama, tad viņi pazina tā jaunekļa, Ievīta, izloksni, iegriezās namā un vaicāja: „Kas tevi šurp atvedis? Un ko tu še dari? Un kā tev te klājas?“ Un tas viņiem sacīja: „Ir šā, ir tā: Micha ar mani ir līdzis un mani saderējis, tā es esmu kļuvis viņam par priesteri.“ Tad tie viņam sacīja: „Apjautājies pie Dieva, lai mēs zinātu, vai ceļš, pa kuru patreiz ejam, mums arī labi izdosies.“ Un priesteris viņiem sacīja: „Ejiet ar mieru, jo jūsu ceļu, pa kuru jūs ejat, tas Kungs uzlūko labvēlīgi!“ Tad tie pieci vīri aizgāja un nonāca Laišā. Tur viņi ieraudzīja ļaudis, kas dzīvoja tai pilsētā tik droši kā sidoniešu ciltis, —tik droši un tik mierīgi, nejuzdami nekādu trūkumu nevienā lietā, kas vien ir zemes virsū, dzīvodami visai pārtikuši un bagāti. Viņi bija arī tālu no sidoniešiem un vispārīgi nebija nekādos ciešākos sakaros ne ar vienu, arī ne ar aramiešiem. Kad nu šie izlūki atgriezās pie saviem ciltsbrāļiem Corā un Eštaolā, tad viņu cilts piederīgie viņiem jautāja: „Kādu izziņu jūs mums nesat?“ Tad tie sacīja: „Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši, un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri gājēji, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā! Un ja jūs iesit, tad jūs nonāksit pie tautas, kas dzīvo bezrūpīgi un kuru zeme ir plaši atvērta uz visām pusēm; Dievs to ir nodevis jūsu rokās, šo vietu, kur nav nekāda trūkuma nevienā lietā, kas vien ir virs zemes.“ Tad viņi novāca savas teltis no Dana cilts novada, Coras un Eštaolas, un aizgāja karā seši simti labi apbruņotu vīru. Tie cēlās un devās kalnup un uzcēla savas teltis Kirjat-Jearimā Jūdā; un tāpēc tās vietas vārdu sauc Mahanē-Dana līdz šai dienai; redzi, tas ir aiz Kirjat-Jearimas. Un no turienes tie virzījās augšup Ēfraima kalnos un nonāca līdz Michas namam. Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laišas zemi izlūkot, sacīja savas cilts piederīgajiem: „Vai jūs ari zināt, ka šinī namā atrodas efods un terafīms, cirsts veidols un izliets attēls? Un nu tagad apdomājiet, kas jums jādara!“ Tad viņi nogriezās uz turieni, iegāja jaunekļa—Ievīta dzīvoklī, kas bija Michas namā, un apsveicinājās ar to mīlīgi. Tie seši simti vīru, kas bija nākuši no Dana cilts un bija ar ieročiem apbruņoti karam, bija palikuši stāvot ārpusē pie vārtu ieejas. Bet tie pieci vīri, kas agrāk jau bija nākuši šo zemi izlūkot, iegāja namā un paņēma ir izcirsto veidolu, ir efodu un terafīmu, ir izlieto attēlu,“ bet pats priesteris bija palicis stāvam pie vārtiem ar tiem seši simt kafam labi apbruņotiem vīriem. Un kad nu tie iegāja Michas namā un paņēma ir izcirsto veidolu, ir efodu un terafīmu, ir izlieto attēlu, tad priesteris tiem jautāja: „Ko jūs darāt?“ Un tic viņam sacīja: „Esi klusu, liec savu roku uz savas mutes un nāc mums līdzi un kļūsti mums par tēvu un par priesteri! Vai tad tev ir labāk būt par priesteri viena vienīga vīra namā, nekā ja tu būsi par priesteri veselai ciltij un cilts piederīgo saimei Israēlā?“ Tas bna priesterim gluži pa prātam, un viņš paņēma ir efodu un terafīmu, ir izcirsto veidolu un izlieto attēlu un aizgāja līdzi karavīriem. Tad tie pagriezās un devās ceļā, pēc tam kad viņi bija novietojuši sievas un mazos bērnus, kā arī ganāmos pulkus un savas dārgākās mantas pašā priekšgalā. Kad viņi jau bija labu gabalu attālinājušies no Michas nama, tad tie viri, kas dzīvoja Michas nama tuvumā, sāka kliegt un dzīties pakaļ Dana bērniem un panāca viņus. Un kad viņi tik stipri kliedza uz Dana bērniem, tad tie apgriezās apkārt un sacīja Micham: „Kas ir ar tevi noticis, ka tu tā kliedz?“ Tad viņš sacīja: „Manus dieve-kļus, ko es biju darinājis, jūs esat paņēmuši līdz ar priesteri un esat devušies ceļā; kas nu ir vēl palicis man pāri? Kā tad jūs varat vēl man sacīt, kas tev kait?“ Bet Dana bērni viņam sacīja: „Nežēlojies te mūsu priekšā, ka pie tevis neatgriežas vīri ar dusmām sirdi, un ka tu pats nezaudē savu līdzi ar savējo dzīvību!“ Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu, un Micha redzēja, ka tie bija sti-prāki par viņu, apgriezās un aizgāja mājās. Bet tie ņēma, ko Micha bija darinājis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un nonāca Laišā pie ļaudīm, kas dzīvoja mierīgi un bezrūpīgi, un apkāva iedzīvotājus ar zobena asmeni, bet pilsētu nodedzināja ar uguni. Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu atstatu no Sidonas, un arī ar aramiešiem tiem nebija nekā kopēja, jo tā atradās Bet-Rehobas ielejā. Un tad tie uzcēla pilsētu no jauna un apmetās tanī. Un viņi nosauca tās pilsētas vārdu Dana pēc sava tēva Dana vārda, kas bija Israēla dzemdināts, lai gan iepriekš tās pilsētas vārds bija bijis Laiša. Un Dana bērni tur pie sevis uzstatīja cirsto attēlu, un Jonatāns, Geršoma dēls, Manases dēla dēls, un viņa dēli bija priesteri Dana bērniem līdz tam brīdim, kad šai zemei uznāca trimdas laiki. Un tā tie turēja uzstatītu Michas darināto attēlu visu laiku, kamēr vien Dieva nams pastāvēja Šilo. Tanīs dienās nebija Israēlā ķēniņa, un tad notika, ka kāds Ievīts piemita Ēfraima kalnu pašā attālākā novadā kā svešinieks, un tas ņēma sev blakus sievu no Betlēmes Jūdā. Bet viņa blakus sieva, pie viņa būdama, bija piekopusi netiklību, un pēdīgi aizgāja projām no viņa un atgriezās sava tēva namā Betlēmē Jūdā; tur viņa sabija kādus četrus mēnešus. Tad viņas vīrs cēlās un gāja tai pakaļ nolūkā mīlīgi ar viņu parunāt un to pierunāt, lai tā griežas pie viņa atpakaļ; arī viņa puisis un pāris ēzeļu bija viņam līdzi. Viņa to ieveda sava tēva namā, un, kad tās sievietes tēvs viņu ieraudzīja, tad viņš nāca tam priecīgi pretī. Un šīs sievietes tēvs, viņa sievas tēvs, to paturēja pie sevis, un viņš tur palika trīs dienas; un tie ēda, un dzēra, un palika tur arī naktis. Bet ceturtajā dienā viņš agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, bet tad šīs jaunās sievietes tēvs sacīja savam znotam: „Stiprini savu sirdi ar kumosu maizes, tad jūs varat iet!“ Tad tie apsēdās un ēda un dzēra abi kopā; tad jaunās sievietes tēvs sacīja tam vīram: „Dari man pa prātam un paliec pa nakti, un lai tavai sirdij būtu patīkami!“ Bet kad vīrs cēlās, lai ietu projām, tad viņa sievas tēvs to pierunāja, un viņš tur palika un vēl pārnakšņoja. Kad nu viņš piektajā dienā jo agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, tad jaunās sievietes tēvs sacīja: „Stiprini savu sirdi un pakavējieties vēl viens pie otra, līdz šīs dienas ēnas pastiepsies gajras!“ Un tie vēl reiz ēda abi kopā. Un kad nu vīrs piecēlās, lai dotos ceļā, viņš un viņa blakus sieva un viņa puisis, tad viņa sievas tēvs, jaunās sievietes tēvs, tam sacīja: „Redzi, ka diena ir sarukusi uz pievakara pusi; paliec šeit pa nakti! Redzi, kā šī diena jau tuvojas vakara laikam; paliec pa nakti, un lai tava sirds labi jūtas, bet jūs paspēsit rītā agri posties ceļam un atgriezties savās mājās.“ Bet vīrs vairs negribēja pārnakšņot, viņš cēlās un devās ceļā un nonāca pretim Jebusai, tas ir Jeruzālemei, un pie viņa bija pāris apseglotu ēzeļu un arī viņa blakus sieva. Kad tie bija nonākuši līdz Jebusai, tad bija jau pavakars, un viņa puisis sacīja savam kungam: „Nāc jel, iegriezīsimies šinī jebusiešu pilsētā, lai mēs tur varētu pārnakšņot!“ Bet viņa kungs tam atbildēja: „Mēs nenogriezīsimies uz šo sveštau-tiešu pilsētu, kas nepieder pie Israēla bērniem, bet mēs iesim tālāk, tai gājām, uz Gibeu.“ Tad viņš sacīja savam puisim: „Nāc, lai mēs tuvojamies vienam no „iem ciemiem un paliekam pa nakti vai nu Gibeā, vai arī Rāmā!“ Un tie devās tālāk, bet saule tiem norietēja, kad viņi bija pie Gibeas, kas pieder Benjamiņam. Un tie tur nogriezās no ceļa, lai iegrieztos un pārnakšņotu Gibeā, un kad tas tur nonāca, tad viņš palika pilsētas tirgus laukumā, jo tur nebija neviena cilvēka, kas viņu būtu uzņēmis pārnakšņošanai savā namā. Un redzi, kāds vecs vīrs nāca vakarā no sava darba tīrumā, un šis vīrs ari bija no Ēfraima kalniem, bet piemita kā svešinieks Gibeā, kurpretī paši pilsētas iemītnieki bija no Benjamiņa cilts. Un kad tas pacēla savas acis, tad viņš ieraudzīja šo ceļa vīru pilsētas tirgus laukumā, un vecais vīrs sacīja: „Uz kurieni tu eji? Un no kurienes tu nāc?“ Tas viņam atbildēja: „Mēs nākam no Betlēmes Jūdā un ejam uz tālākiem Ēfraima kalnu novadiem, jo no turienes es esmu. Es biju nogājis uz Betlēmi Jūdā un tagad eju uz tā Kunga namu, bet te nav neviena, kas būtu ar mieru mani uzņemt savā namā. Tomēr salmi un barība mums ir mūsu ēzeļiem, un man un kalponei un šim puisim, kas pavada tavu kalpu, ir arī maize un vīns; ne šādā, ne tādā ziņā mums nav nekāda trūkuma.“ Tad vecais vīrs sacīja: „Miers lai ir ar tevi! Un ja tev kā trūkst, tad tas lai ir mana bēda! Tikai nepārnakšņo uz šī atklātā laukuma!“ Un viņš to veda savā namā un deva ēzeļiem barību; un kad tie bija savas kājas nomazgājuši, tad tie ēda un dzēra. Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas viri, bezdievīgi ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: „Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mums ar viņu ir darīšana!“ Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: „Ne tā, mani brāļi! Nedariet tik ļauni; pēc tam, kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tāda kauna darba. Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakus sieva, tās es jums izvedīšu, tiešām, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu.“ Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad ceļa vīrs sagrāba savu blakus sievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā, —un viņi to paņēma un piekopa ar to netiklību visu nakti līdz rītam, un, tikai, gaismai austot, viņi to atlaida. Tad šī sieva nāca, kad rīts bija ausis, nokrita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur iekšā atradās viņas kungs, un palika tur guļot līdz lielai gaismai. Kad nu no rīta cēlās viņas kungs un atvēra nama durvis, lai izietu ārā un dotos ceļā, tad, redzi, pie pašām nama durvīm zemē gulēja viņa blakus sieva, ar abām rokām pieķērusies slieksnim. Un viņš tai sacīja: „Piecelies, mēs gribam doties ceļā!“ Bet viņa neatbildēja. Tad viņš to uzcēla uz sava ēzeļa un devās ceļā uz savu dzīves vietu. Kad nu viņš nonāca savā namā, tad viņš ņēma nazi un savu blakus sievu, sagrieza to ar visiem kauliem divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visiem Israēla novadiem. Tad ikviens, kas to redzēja, sacīja: „Tas nav noticis, un tāda lieta nav pieredzēta kopš tiem laikiem, kad Israēla bērni iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat mūsu dienām. Tad nu ņemiet to vērā, apspriedieties un sakait vārdu!“ Tad visi Israēla bērni izgāja laukā, un draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs, sākot no Dana līdz Bēršebai, arī Gileādas zeme, pie tā Kunga Micpā. Un visi tautas vadītāji nostājās kopā, itin visi, —visas Israēla ciltis sanāca kopā Dieva tautas draudzē, četrsimttūkstoš kājnieki, kas bija bruņoti ar zobeniem. Un Benjamīna bērni dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā. Bet Israēla bērni jautāja: „Paskaidrojiet, kā šis ļaunais notikums ir norisinājies?“ Tad tas vīrs, tas Ievīts, nomaitātās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: „Es nonācu kopā ar savu blakus sievu Gibeā, kuļ-a atrodas Benjamīna daļā, lai tur paliktu par nakti. Tad sacēlās pret mani Gibeas varas vīri, un tie mani aplenca nakts laikā tanī namā; mani pašu viņi bija nodomājuši nogalināt, bet manu blakus sievu tie izvaroja tā, ka tā nomira. Tad es ņēmu savu blakus sievu, sadalīju viņu gabalos, un šos gabalus es izsūtīju pa visām Israēla dzimtīpašumu daļām, jo tie ir izdarījuši asinsdarbu un negantību Israēlā. Jūs visi esat še sapulcējušies, jūs, Israēla bērni; tad nu tagad, šeit pat, pārrunājiet šo notikumu un pieņemiet lēmumu!“ Un visa tauta vienprātīgi cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: „Mēs neiesim neviens savā teltī, un mēs neviens neatgriezīsimies savā namā, Bet rīkosimies ar Gibeu tā, ka celsimies pret to, kā mesli krīt! Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no itin visām Israēla ciltīm, tāpat simts vīrus no tūkstoša un tūkstoš vīrus no desmit tūkstošiem, tie lai sagādā ceļa maizi karaspēkam, lai mēs varētu iet karot pret Gibeu Benjamīna ciltī, kas sadu vispārēju apkaunojumu ir nodarī-jusi Israēlam.“ Un tā sapulcējās visi Israēla vīri pret šo pilsētu, tik cieši saslēgušies kopā kā viens vienīgs vīrs. Un Israēla ciltis izsūtīja vīrus pa visu Benjamīna cilti, sacīdamās: „Kas tas ir par ļaunu darbu, kas pie jums ir noticis? Tad nu tagad izdodiet tos vīrus, šos ļaundarus, kuri atrodas Gibeā, lai mēs viņus nogalinām, un lai ļaunums tiktu no Israēla izskausts!“ Bet Benjamīna bērni negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi. Un Benjamīna bērni sapulcējās no tām pilsētām, kas bija Gibeas apkārtnē, lai dotos karā pret Israēla bērniem. Un Benjamīna karotāju no pilsētām, kas tika tanī dienā iesaukti un pārbaudīti, bija divdesmit seši tūkstoši ar zobeniem apbruņotu vīru, neskaitot Gibeas iedzīvotājus, kur tika iesaukti septiņi simti izlasītu vīru. Starp visiem šiem vīriem septiņi simti bija izlasīti vīri, kas bija kreiļi; visi tie meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām. Un Israēla vīru, kas tika pārskaitīti, neieskaitot Benjamīna vīrus, bija četri simti tūkstoši, visi apbruņoti ar zobenu, un visi tie bija cīņai spējīgi karavīri. Tā Israēla bērni cēlās, nogāja uz Bēteli un vaicāja Dievu un sacīja: „Kurš no mums lai dodas pirmais karā pret Benjamiņā dēliem?“ Un tas Kungs viņiem atbildēja: „Lai Jūda sāk!“ Tad Israēla bērni cēlās agri no rīta un uzcēla teltis pret Gibeu. Tā Israēla vīri izgāja cīnīties pret Benjamiņu, un viņi gatavojas kaujai ar tiem pie Gibeas. Tad Benjamīna dēli izgāja no Gibeas, un tanī dienā tie nogalināja divdesmit divus tūkstošus Israēla kara-vīru un noguldīja tos zemē. Bet kara saime, Israēla vīri, nezaudēja dūšu un no jauna sakārtojās kaujai tanī pašā vietā, kurā tie bija kaujai gatavojušies pirmajā dienā. Bet iepriekš Israēla vīri devās kalnup un raudāja tā Kunga priekšā līdz vakaram, un viņi vaicāja to Kungu sacīdami: „Vai lai mēs turpinām cīņu pret Benjamīna bērniem, saviem ciltsbrāļiem?“ Un tas Kungs atbildēja: „Dodieties pret tiem!“ Kad nu nākošajā dienā Israēla bērni izgāja pret Benjamīna bērniem, Tad Benjamīna dēli atkal iznāca no Gibeas viņiem pretī ari šinī dienā, un tie atkal noguldīja zemē no Israēla bērniem astoņpadsmit tūkstošus vīru, kas visi bija apbruņojušies ar zobeniem. Tad visi Israēla bērni un visi Israēla karavīri devās augšup uz Bēteli un vaimanāja un uzkavējās tā Kunga priekšā. Viņi gavēja tanī dienā līdz vakaram un nesa dedzināmos upupus un kaujamos pateicības upurus tā Kunga priekšā. Un Israēla bērni vaicāja to Kungu, jo tur tanīs dienās bija novietots Dieva derības šķirsts. Un tanīs dienās Pinehass, Ārona dēla Eleāzara dēls, nostājās tā priekšā un prasīja: „Vai man vēl joprojām karot pret saviem ciltsbrāļiem, Benjamīna dēliem, jeb vai lai es pārtraucu kara darbību?“ Bet tas Kungs sacīja: „Dodieties uzbrukumā, jo rītu Es tos nodošu tavā rokā!“ Tad Israēls lika saviem kareivjiem apslēpties visapkārt ap Gibeu. Kad israēlieši devās pret benjamīniešiem trešajā dienā, tie izvērsās kaujas kārtībā pret Gibeu kā jau abās iepriekšējās reizēs. Bet Benjamīna dēli iznāca israēliešiem pretī un ļāvās aizvilināties no pilsētas. Tie sāka kaut dažus atsevišķus karavīrus, kā tie tos iepriekšējo un aizviņu reizi bija nogalinājuši pie ceļiem, no kupem viens ved augšup uz Bēteli, bet otrs lejup uz Gibeu pa laukiem. Tā krita ap trīsdesmit vīru Israēla pusē. Tad Benjamīna dēli sacīja: „Viņi tiks sakauti kā līdz šim.“ Bet Israēla bērni bija norunājuši: „Bēgsim un aizvilināsim tos tālāk nost no pilsētas uz lauku ceļiem!“ Tad ikviens Israēla karavīrs pameta Bēteli. savu vietu, un tie nostājās atkal pie Baāl-Tamāras, bet tie, kas bija aizsegā, izlauzās no savām paslēptuvēm Gibeas līdzenumā. Tā tagad nostājās pret viņiem pie Gibeas desmit tūkstoši izlasītu viru no visa Israēla, un kauja bija briesmīga; tikai Benjamīna dēli nemaz nenojauta, ka tik tuvu ir viņu nelaime. Tā tas Kungs sita Benjamiņu Israēla labā, jo Israēla bērni tanī dienā noguldīja Benjamīna pusē divdesmit piecus tūkstošus un simts vīru, kufi visi bija apbruņojušies ar zobeniem. Tad tikai Benjamīna dēli saprata, ka tie ir sakauti; bet Israēla bērni deva Benjamiņam atvēzu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija pret Gibeu novietoti aizsegā. Bet aizsegā atstātie steidzās un uzbruka Gibcai; tā tie karavīri, kas bija apslēpušies aizsegā, ielauzās pilsētā un nokāva visus pilsētas iedzīvotājus ar zobenu. Un starp Israēla vīriem un tiem, kas atradās paslēpušies aizsegā, pastāvēja noruna, ka tiem bija likt augsti pacelties dūmiem no pilsētas. Kad nu Israēla viri kaujā pagriezās un metās bēgt un Bcnjamīns jau paguva dažus no Israēla vīriem nokaut, aptuveni trīsdesmit, tad viņi domāja, ka Israēla vīri ir jau galīgi sakauti kā agrākajās kaujās. Un tieši tad no pilsētas pacēlās norunātā zīme—dūmu stabs, un kad nu tagad Benjamīns skatījās atpakaļ, redzi, tad visā pilsētā cēlās liesmas pret debesīm. Un te Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamīna cīnītāji iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka viņiem draud galīga iznīcināšana. Tad viņi nogriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet kauja sekoja viņiem pa pēdām, jo tie, kas bija āra iznākuši no pilsētas, viņus apkāva, ar viņiem sajaukušies. Tā viņi ielenca Benjamīnu un to vajāja līdz Menuai, tos galīgi samīdami kādā vietā iepretī Gibeai uz austrumiem no tās. Un no Benjamīna karavīriem krita astoņpadsmit tūkstoši viru, kas visi bija spēcīgi cīnītāji. Gan citi apgriezās un bēga līdz Rimonas klintij tuksnesī, bet tie, viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies, apkāva vēl piectūkstoš vīrus, un viņi tiem sekoja pa pēdām līdz Gideomai un no to skaita nosita vēl divi tūkstoši vīrus. Tā pavisam šinī dienā to, kas krita Benjamīna pusē, bija divdesmit pieci tūkstoši vīru, kas visi bija apbruņoti ar zobeniem, spēka pilni karotāji. Bet tikai seši simti vīru pagriezās un bēga uz Rimonas klinti tuksnesī, un tie palika pie Rimonas klints četrus mēnešus. Bet Israēla cīnītāji atgriezās atpakaļ pie Benjamīna bērniem un nokāva tos pilsētā ar zobena asmeni, nogalinādami it visu, ko vien viņi atrada, iesākot ar vīriem un beidzot ar lopiem; arī visus ciemus, ko viņi atrada, viņi pilnīgi nopostīja ar uguni. Israēla vīri bija Micpā solījušies zvērēdami: „Neviens no mums nedos savu meitu Benjamīna piederīgiem par sievu!“ Kad nu tauta bija nogājusi uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā, tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām Un teica: „Kādēl, ak Kungs, Israēla Dievs, tam bija tā Israēlā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!“ Un nākošajā rītā tauta agri apjozās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upujns. Un Israēla bērni jautāja: „Kufš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz sasaukto sapulci draudzē pie tā Kunga?“ Proti pastavēja cieša ar zvērestu apstiprināta apņemšanās, ka tam, kas nedosies augšā pie tā Kunga uz Micpu, katrā zinā jāmirst. Tomēr sava brāļa Benjamina Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīia: „Šodien vesela cilts ir tikusi atlauzta no Israēla! Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!“ Un viņi jautāja: „Vai ir kāda Israēla cilts, kura nebūtu devusies augšup uz Micpu pie tā Kunga?“ Un redzi, tur nebija neviena no Jabešas Gileādā: neviens no turienes nebija atnācis uz nometni, lai piedalītos izziņotajā draudzes sapulcē. Tad ļaudis tika vēl reiz pārskaitīti, un redzi, —tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā. Tad tautas sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstoš virus no karotāju izlases un tiem pavēlēja, sacīdami: „Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas ir Gileādā, iedzīvotājus, —ir sievas, ir mazos bērnus! Bet šāds ir jūsu uzdevums, kas jums ir jāizpilda: visi vīrieši un visas sievietes, kuras vīriem ir piederējušas, jums jānodod iznīcības lāstam!“ Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četrsimt meitenes, jaunavas, kuj-as nebija vīrus pazinušas, jo tām nebija bijuši sakari ar vīriešiem; tās viņi aizveda uz nometni Šilo, kas bija Kānaāna zemē. Tad visa tautas sanāksme nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna dēliem, kas atradās pie Rimonas klints. Tā nu tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un ue viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika. Un tautai bija Benjamīna žēl, ka tas Kungs bija ierāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs. Un tad draudzes vecāji sacīja: „Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?“ Tad tie sacīja: „Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna alts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus. Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ir ar zvērestu solījušies: „Nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod Benjamiņam par sievu!“ Un viņi sacīja: „Redzi, ik gadus ir tā Kunga svētki Šilo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sichemu, dienvidos no Lebonas.“ Un viņi deva mājienu Benjamīna dēliem, sacīdami: „Ejiet un paslēpieties vīna kalnos! Un ja jūs tad novērojat, ka, lūk, tuvojas Šilo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna kalmēm, satveriet ikviens sev sievu no Šilo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi. Un ja notiktu, ka viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: „Esiet pret viņiem iecietīgi mūsu dēļ: mēs neesam ieguvuši neviens sev pa sievai karā, un ari jūs tās viņiem neesat paši devuši, jo tikai tādā gadījumā jūs tagad būtu vainojami zvēresta laušanā.“ Un Benjamīna dēli tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs. Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie saviem radiem, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu. Tanī laikā vē! nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs. Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas Betlēmes gāja, lai apmestos Moāba zemē: viņš pats, viņa sieva un viņa abi dēli. Šī vīra vārds bija Ēlimelechs, viņa sievas vārds bija Naomija, un viņu abu dēlu vārdi bija Machlons un Kiljons; viņi bija efratieši no Jūdas Betlēmes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika. Ēlimelechs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem. Tie ņēma sev moābiešu sievas; vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus. Tad nomira abi, Machlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves. Nu viņa, kopā ar savām vedeklām, posās atgriezties atpakaļ no Moāba zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka tas Kungs esot labvēlīgi uzlūkojis savu tautu, dodams tai maizi. Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi. Ceļā Naomija sacīja abām savam vedeklām: „Ejiet, griezieties atpakaļ katra savas mātes mājā, un tas Kungs lai parāda jums mīlestību, tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem. Tas Kungs lai dod Jums atrast mieru katrai sava vīra namā!“ Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt Un atbildēja viņai: „Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas.“ Tad Naomija sacīja: „Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums kļūt par vīriem?“ Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai ietu pie vira. Ja arī es sacītu: Man ir cerības, un ja pat šo nakti es ietu pie vīra un dzemdētu dēlus, Vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi jūsu dēļ, ka tā Kunga roka ir mani skārusi.“ Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīra mātei, bet Rute pieglaudās viņai. Tad tā viņai sacīja: „Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko ari tu savai svainei.“ Bet Rute atbildēja: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo kurp tu iesi, es iešu, un kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta. Lai tas Kungs dara man šā vai tā, tiešām, nāve vien spēs šķīrt mani un tevi.“ Un kad Naomija redzēja, ka vīna nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt. Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Betlēmē. Un kad viņas ienāca Betlēmē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās uztraukums. Un bija dzirdamas runas: „Vai šī nav Naomija?“ Viņa sacīja tām: „Nesauciet mani Naomija, bet sauciet mani Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?“ Tā Naomija atgriezās un līdzi ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Betlēmē miežu pļaujas sākumā. Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlīmelecha ģints; viņa vārds bija Boāss. Un moābiete Rute sacīja Naomijai: „Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.“ Un tā atbildēja viņai: „Ej, mana meita.“ Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimelecha ģints. Un lūk, Boāss nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: „Tas Kungs lai ir ar jums!“ Un tie atbildēja: „Tas Kungs lai tevi svētī!“ Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: „Ka meitene tā ir?“ Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: „Tā ir kāda moābiešu meitene, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes. Viņa teica: „Lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē.“ Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.“ Tad Boāss sacīja Rutei: „Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm. Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.“ Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: „Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece?“ Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: „Man ir, atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīra mātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi. Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu!“ Tad viņa sacīja: „Kaut es atrastu žēlastību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.“ Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: „Nāc šurp un ēd un mērc savu kumosu skābumā.“ Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pārī. Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri, Bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.“ Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu. Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīra mātei, ko bija salasījusi, un izņēma ari un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi. Un viņas vīra māte jautaja: „Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!“ Tad viņa stāstīja savai vīra mātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: „Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.“ Un Naomija sacīja savai vedeklai: „Lai viņš ir tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!“ Naomija arī stāstīja viņai: „Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.“ Un moābiete Rute sacīja: „Bez tam viņš man sacīja: Turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.“ Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: „Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.“ Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīra mātes. Tad Naomija, viņas vīra māte, viņai sacīja: „Maņa meita, vai lai es nemeklēju tev vietu, kur tev labi klāsies? Un vai Boāss, pie kura kalpiem tu esi bijusi, nav mūsu radinieks? Lūk, šonakt viņš vētīs miežus piedarbā. Tādēļ mazgājies un svaidies, uzvelc savas jaunās drēbes un noej uz piedarbu, bet nerādies tam vīram, pirms viņš nav pabeidzis ēst un dzert. Bet kad viņš apgulsies, ievēro to vietu, kur viņš guļ, tad ej, pacel segu no viņa kāju galiem, noklāj to tiem līdzās un apgulsties uz tās; tad viņš tev teiks, kas tev jādara.“ Un viņa tai atbildēja: „Visu, ko tu saki, es darīšu.“ Tā viņa nogāja uz piedarbu un darīja visu taisni tā, kā viņas vīra māte bija likusi. Un kad Boāss bija paēdis un padzēris un viņa sirds bija jautra, viņš gāja gulēt labības kaudzes galā. Tad viņa klusi nāca un atsedza viņa kājas un apgulās. Ap pusnakti tas vīrs uztrūkās un palocījies ieraudzīji, ka kāda sieviete gulēja pie viņa kājām. Viņš jautāja: „Kas tu esi?“ Un viņa atbildēja: „Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks.“ Un viņš sacīja: „Esi tā Kunga svētīta, mana meita: tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo, neskriedama pakaļ jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi, vai bagāti. Un tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieviete. Ir taisnība, ka es esmu tavs radinieks; tomēr vēl ir kāds tuvāks radinieks par mani. Paliec šonakt še, un ja rītā viņš gribēs tevi ņemt, labi, lai viņš tevi ņem, bet ja viņš negribēs tevi ņemt, tad es tevi ņemšu, tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs! Guli līdz rītam.“ Tā viņa gulēja pie viņa kājām līdz rītam. Bet viņa piecēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņa sprieda: „Lai tas nekļūst zināms, ka sieviete ir nākusi uz piedarbu.“ Un viņš sacīja: „Dod šurpu lakatu, kas tev ir, un paturi to!“ Tā viņa turēja to, un viņš iemērīja sešus mērus miežu un uzlika viņai tos mugurā, un viņa gāja uz pilsētu. Un kad viņa atnāca pie savas vīta mātes, tā jautāja: „Kā tev ir klājies, mana meita?“ Tad viņa stāstīja tai visu, ko tas vīrs bija darījis viņas labā: „Šos sešus mērus miežu viņš man deva, jo viņš sacīja: Tev nebūs tukšā iet pie savas vīra mātes.“ Viņa sacīja: „Pagaidi, mana meita, līdz kamēr tu dabūsi zināt, kāds būs iznākums, jo tas vīrs nepaliks mierā, bet nokārtos šo lietu drīz.“ Boāss bija aizgājis vārtos un tur apsēdies. Un lūk, vistuvākais radinieks, par kuru Boāss bija stāstījis, gāja garam. Tad Boāss sacīja: „Iegriezies, draugs, atsēdies šeit.“ Un viņš iegriezās un atsēdās. Un viņš ņēma desmit vīrus no pilsētas vecajiem un sacīja: „Sēdiet šeit.“ Tā viņi atsēdās. Tad viņš sacīja tam, kas bija vistuvākais radinieks: „Ir pārdodams kāds tīruma gabals, kas ir piederējis mūsu radiniekam Ēlimelecham. To grib pārdot Naomija, kas atgriezusies no Moāba zemes, Tā nu es domāju, es darīšu tev to zināmu, sacīdams: Nopērc tu to manas tautas vecaju priekšā un visu priekšā, kas šeit sēž. Ja tu gribi būt pircējs, tad pērc, bet ja tu tas negribi būt, tad pasaki man to, lai es zinu, jo cita neviena nav bez tevis, kam nāktos pirkt, bet pēc tevis nāku es.“ Viņš atbildēja: „Es pirkšu.“ Tad Boāss sacīja: „Tai dienā, kad tu pirksi to tīrumu no Naomijas rokas, tu saņemsi arī moābiete Ruti, nelaiķa sievu, lai atjaunotu nelaiķa vārdu uz viņa mantojuma.“ Tad tas tuvākais radinieks sacīja: „Es nevaru to sev pirkt, lai nesabojātu savu mantojumu. Saņem tu manas pirkšanas tiesības, jo es to nevaru pirkt.“ Senos laikos Israēlā bija šāds paradums attiecībā uz pirkšanu un mainīšanu: lai apstiprinātu kādu lietu, viens novilka savu kurpi un deva to otram, un tāds bija veids, lai noslēgtu Israēla līgumu. Tad tas, kas bija vistuvākais radinieks, sacīja viņam: „Pērc tu to sev.“ Un viņš novilka savu kurpi. Tad Boāss sacīja vecajiem un visiem ļaudīm: „Šodien jūs esat liecinieki, ka es esmu nopircis no Naomijas rokas visu, kas ir piederējis Ēlimelecham, un visu, kas ir piederējis Kiljonam un Machlonam. Es esmu saņēmis arī moābiete Ruti, Machlona atraitni, un ņemšu to sev par sievu, lai nepārtrauktu nelaiķa vārdu uz viņa īpašuma un lai neizdeldētu nelaiķa vārdu no viņa radinieku vidus un no viņa dzimtas vietas vārtiem; jūs esat šodien liecinieki.“ Tad visi ļaudis un vecaji, kas bija pie vārtiem, sacīja: „Mēs esam liecinieki. Lai tas Kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rāheli un kā Leu, kas abas kopā cēla Israēlā namu. Kļūsti laimīgs un vairo bagātību Efratā un topi daudzināts Betlēmē! Un to bērnu dēl, ko tas Kungs tev dos no šīs jaunās sievas, lai tavs nams ir kā Pereca nams, ko Tamāra dzemdēja Jūdam.“ Tā Boāss ņēma Ruti, un viņa kļuva tam par sievu; un viņš iegāja pie viņas, un tas Kungs deva viņai miesas augli, un viņa dzemdēja dēlu. Tad sievas sacīja Naomijai: „Slavēts lai ir tas Kungs, kas nav licis tev šodien palikt bez radinieka; lai Viņa vārds top daudzināts Israēlā. Viņš būs tev par dzīvības atjaunotāju, par balstu tavās vecuma dienās, jo tava vedekla, kas tevi ir mīlējusi, kas tev ir labāka par septiņiem dēliem, ir viņu dzemdējusi.“ Tad Naomija paņēma bērnu, ielika viņu savā klēpī un kļuva tam par aukli. Un kaimiņienes deva viņam vārdu, sacīdamas: „Dēls ir dzimis Naomijai.“ Viņas nosauca to par Obedu; tas bija Dāvida tēva Isaja tēvs. Šie ir Pereca pēcnācēji: Perecs bija Hecrona tēvs, Hecrons Rama, Rams Aminādaba, Aminadabs Nachšona, Nachšons Salmona, Salmons Boāsa, Boāss Obeda, Obeds Isaja, bet Isajs bija Dāvida tēvs. Un tur bija kāds virs no Ramataim-Cofimas, no Ēfraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, tas bija Elihus dēls, un tas atkal Tohus dēls, kas atkal bija efratieša Cūfa dēls. Un tam bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, bet otrai bija vārds Penīna; un Penīnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. Un šis vīrs gāja ikgadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šilo, lai pielūgtu Dievu, to Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus; un tur bija divi Ēļa dēli—Hofnus un Pinehass, kuri bija tā Kunga priesteri. Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš iedeva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas, Bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis. Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēj, jo tas Kungs bija uz laiku aizslēdzis viņas klēpi. Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda. Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: „Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir nosku-musi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?“ Un kad nu atkal vienreiz Šilo Anna bija ēdusi un dzērusi, viņa piecēlās un nāca tā Kunga priekšā, bet priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem tā Kunga svētnīcas priekšā. Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti to Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: „Kungs Cebaot! Ja Tu laipnīgi norau-dzītos uz savas kalpones bēdām, un ja Tu mani atcerētos, un Tu arī neaizmirstu savu kalponi un piešķirtu savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam, un dzenamais nazis nenāktu pār viņa galvu.“ Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, Jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: „Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!“ Bet Anna atbildēja un sacīja: „Ak nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievieti, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savās sirds skumjām.“ Tad Ēlis atbildēja un sacīja: „Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi!“ Un viņa sacīja: „Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs!“ Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi. Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un tas Kungs viņu pieminēja. Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Samuēls, jo viņa sacīja: „Es to esmu izlūgusies no tā Kunga.“ Un kad viņas vīrs Elkana ar visu savu dzimtu nogāja kalnā, lai nestu tam Kungam savu gadskārtējo kaujamo upuri un savu īpašo solījuma devu, Tad Anna negāja līdz, bet sacīja savam vīram: „Kad puisītis būs atšķirts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu.“ Un viņas vīrs Elkana tai sacīja: „Dari, kā tev labāk patīk; paliec arī šeitan, līdz kamēr tu būsi viņu atšķīrusi! Lai tikai tas Kungs piepilda savu solījumu!“ Tā šī sieva palika mājās un zīdīja savu dēlu, tiekāms tā viņu atšķīra. Un kad viņa bija to atradinājusi, tad viņa to veda sev līdz, ari trīs vēršus un ēfu miltu un vienu ādas trauku ar vīnu, un noveda uz Šilo tā Kunga namā; bet puisēns bija vēl jauniņā. Un kad nu tie vērsi bija nokāvuši un upurējuši un pieveda zēnu pie Eja, Tad viņa sacīja: „Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeitan pie tevis stāvēja, lūgdama to Kungu. Es lūdzu pēc šī zēna, un tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es ari to tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, —viņš ir no tā Kunga izlūgts!“ Un viņi tur pielūdza to Kungu. Tad Anna pielūdza un sacīja: „Mana sirds ir liksma par to Kungu, mans rags ir augstu pacelts tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. Nav neviena, kas ir svēts, kā vienīgi tas Kungs, jo nav neviena, izņemot vienīgi Tevi, un nav citas klints kā tikai mūsu Dievs. Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekautrīgi vārdi! Jo tas Kungs ir Dievs, visuzinātājs, Viņš sver darbus. Stipro loki guļ salauzti, bet nogurušie apjozti ar spēku. Kas bija paēduši, sader par maizi, bet izsalkušie nav vairs izsalkuši; pat neauglīgā ir dzemdējusi septiņus, bet bērniem svētītā ir sakaltusi. Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš liek piecelties. Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubpem, likdams tiem kopā sēdēt ar ķēniņa dēliem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder tam Kungam: uz tiem Viņš ari ir cēlis pasauli. Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasarga, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru. Tas Kungs liek salūzt saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkoniem. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku savam ķēniņam, un Viņš pacels sava svaiditā pestīšanas ragu.“ Un Elkana nogāja uz Rāmu savā namā, bet zēns kalpoja tam Kungam priestera Eļa uzraudzībā. Bet Eļa dēli bija netikli un bezgodīgi jaunieši, tie neatzina to Kungu. Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem. Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šilo. Dažreiz, pat vēl iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, mēdza nākt un sacīja tam cilvēkam, kas patreiz nesa savu kaujamo upuri: „Dod gaļu priesterim cepetim! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu.“ Kad nu tas vīrs tam atbildēja: „Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro!“ Bet viņš tam atbildēja: „Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, un ja ne, tad es ņemšu savu tiesu ar varu!“ Tā šo abu jauniešu grēki tā Kunga acīs sakrājās ļoti lieli, jo tie izturējās ar nievām pret tā Kunga ēdamo upuri. Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam godam, apjozies ar linu plecu segu. Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtas kaujamo upuri. Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu ar vārdiem: „Lai tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no tā Kunga izlūgusi!“ Un tie atgriezās savā dzīves vietā. Un tas Kungs svētīja Annu, un tā kļuva grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls pieauga, būdams pie tā Kunga. Ēlis bija gan jau ļoti vecs, bet viņš visu dzirdēja, ko viņa dēli darīja pāri visam Israēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja saiešanas telts durvju priekšā. Un viņš tiem sacīja: „Kādēļ jūs darāt tādas lietas, šīs ļaunās lietas, par kuļ-ām es dzirdu no visas tautas? Nē, mani dēli! Tā nav laba slava, kādu jūs esat—kā es dzirdu—iemantojuši tā Kunga tautā. Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet kad cilvēks apgrēkojas pret to Kungu, —jā, kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?“ Bet tie neklausīja sava tēva balsi, jo tas Kungs gribēja tos iznīcināt. Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika ir tam Kungam, ir cilvēkiem. Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Eļa un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Bs pats esmu atklādamies atklājies tava tēva—Ārona—dzimtij, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā. Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm sev par priesteri, lai tas tuvotos manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu plecu segu manā priekšā; un Es esmu tava tēva dzimtij novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem. Kāpēc jūs minat kājām manus kaujamos upurus un manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? Tādēļ šāds ir tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva dzimumam būs manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad ta Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti. Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva dzimts elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā. Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja. Bet gluži ikkatru Es neiznīcināšu, atraudams tos no mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un nepaliktu tumšas sērās, lai tava sirds nesalūztu bēdās un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados. Un lai par zīmi tev būtu abu tavu dēlu, Hofnus un Pinehasa, liktenis: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā! Bet sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc mana sirdsprāta, un tas būs manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās mana svaidītā priekšā vienmēr. Tad ikviens, kas vēl atlicies tavā dzimtī, nāks, lai nomestos tā priekšā zemē un lai salīgtu par algādža artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: Pieņem mani par palīgu savā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu ko ēst kumoss maizes!“ Kad jauneklis Samuēls godam kalpoja tam Kungam priestera Eļa acu uzraudzībā, tad tā Kunga atklāsme bija retums Israēlā: nekļuva zināmi nedz pravietojumi, nedz novērotas parādības. Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļas vietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas. Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīia: „Redzi, še es esmu!“ Un viņš aizskrēja pie Eļa un sacīja: „Redzi, še es esmu, jo tu taču mani esi saucis.“ Bet tas sacīja: „Es neesmu tevi saucis; ej atkal gulēt!“ Un tas aizgāja atpakaļ un apgūlās. Tad tas Kungs atkal sauca: „Samuēl!“ Un Samuēls cēlās, un gāja pie Ēļa, un sacīja: „Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.“ Bet tas sacīja: „Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atkal gulēt!“ Bet Samuēls vēl nepazina to Kungu, jo tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies un tā Kunga parādīšanos viņam vēl nebija gadījies redzēt. Tad tas Kungs sauca trešo reizi: „Samuēl!“ Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: „Se es esmu, jo tu esi mani saucis.“ Tad Ēlis noprata, ka tas Kungs bija tas, kas jaunekli Samuēlu bija saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: „Ej gulēt! Bet ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: Runā, Kungs, jo tavs kalps klausās!“ Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļas vietā. Tad tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: „Samuēl! Samuēl!“ Un Samuēls sacīja: „Runā, jo Tavs kalps klausās.“ Un tas Kungs sacīja Samuēlam: „Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abas ausis skanēs. Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa dzimumu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu! Jo Es tam esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti—ka viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu. Un tādēļ Es, pie sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar ne mūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem!“ Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra tā Kunga nama divkāršās durvis, bet viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim. Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: „Samuēl, mans dēls!“ Un tas atsaucās: „Še es esmu!“ Un viņš sacīja: „Kas tā ir par vēsti, ko Viņš ir tev paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev atdara, ja tu kaut vai vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu!“ Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: „Viņš ir tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam!“ Un Samuēls pieauga, un tas Kungs bija ar viņu, un tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis. Un viss Israēls, no Dana līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir izraudzīts būt par tā Kunga uzticīgo pravieti un tāds arī ir. Un tas Kungs arī turpmāk vēl mēdza atklāties Šilo pilsētā, jo tas Kungs atklājās Samuēlam tur Šiio savos vārdos. Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Israēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru. Un kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: „Kādēl tas Kungs šodien ir ļāvis fili-stiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šilo pie sevis tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.“ Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šilo, un tie atveda no turienes Dieva, tā Kunga Cebaota, derības šķirstu, —Tā, kas mīt ķerubu tronī; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt ari abi Ēla dēli—Hofnus un Pinehass. Un notika, ka tanī brīdī, kad tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla lielu gaviļu troksni, tā ka pat zeme drebēja. Un kad nu filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: „Ko gan šī lielā gavilēšana ebrēju nometnē nozīmē?“ Un kad tie uzzināja, ka tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, Tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: „Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!“ Un tie domāja: „Bēdas mums, jo kaut kas tam līdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu varenā Dieva rokas? Šī ir tā dievība, kas sagrāva ēģiptiešus tuksnesī ar visādām smagām nedienām un ciešanām! Esiet stipri un parādiet sevi kā vīrus, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par kalpiem ebrējiem, tāpat kā tie ir jums kalpojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!“ Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trisdesmittūkstoši kājnieku. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēla dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šilo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. Kad viņš tur nonāca, tad, redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēl. Kad nu tas vīrs nonāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. Un kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: „Ko nozimē šī briesmīgā kliegšana?“ Tad tas vīrs pasteidzās, ienāca un pateica to Ēhm. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. Un kad nu tas vīrs sacīja Ēlim: „Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,“ tad Ēlis jautāja: „Kā tad tur iet, mans dēls?“ Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: „Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un pie tam mūsu karaspēks ir piedzivojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.“ Un notika, tiklīdz kā tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. Bet viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidībās. Kad nu tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīra tēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas klāt stāvēja, sacīja: „Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdē-jusi!“ Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: „Godība ir atņemta nost no Israēla!“ tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts, un arī tādēļ ka bija miris viņas vīra tēvs kā arī viņas vīrs. Un viņa sacīja: „Godība ir atrauta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts ir Dieva šķirsts, mans vīra tēvs un mans vīrs!“ Un filiestieši paņēma Dieva šķirstu un aizveda to no Eben-Ezeras uz Ašdodu. Tur filistieši paņēma Dieva šķirstu, ienesa to Dagona svētnīcā un novietoja blakus Dagonam. Un kad ašdodieši piecēlās itin agri nākamā rītā, tad, redzi, Dagons bija nokritis zemē uz sava vaiga šķirsta priekšā. Un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā. Bet kad tie nākamā rītā atkal itin agri uzcēlās, raugi, tad Dagons bija atkal nogāzies ar savu seju uz zemi tā Kunga šķirsta priekšā, bet Dagona galva un viņa abas rokas bija nolūzušas un gulēja uz svētnīcas sliekšņa; vienīgi tā zivs ķermenis bija sveiks palicis. Tādēļ Dagona priesteri un ikviens, kas ieiet Dagona svētnīcā, nemin uz Dagona sliekšņa Ašdodā līdz pat šai dienai. Bet tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem ir Ašdodā, ir tās robežapgabalā. Kad nu Ašdodas viri saprata savu postu, tad viņi sacīja: „Lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek, jo Viņa roka ir jo smagi mūs un mūsu dievu Dagonu piemeklējusi.“ Tāpēc tie izsūtīja ziņu un sapulcināja kopā visus filistiešu dižciltīgos un sacīja: „Ko lai mēs darām ar Israēla Dieva šķirstu?“ Un tie nosprieda: „Lai Gatas pilsētai tiek nodots Israēla Dieva šķirsts!“ Un tā vini aizgādāja uz turieni Israēla Dieva šķirstu. Bet kad viņi to bija turp nogādājuši, tad tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, ir mazus, ir lielus, ar augoņiem tā, ka tie lauzās viņu miesās uz āru. Un tad viņi nosūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu. Un notikās, ka tiklīdz Dieva šķirsts nonāca Ekronā, tad pilsētas iedzīvotāji brēca un sacīja: „Vai jūs esat atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?“ Un tie izsūtīja ziņu un sapulcināja visus filistiešu labiešus un sacīja: „Sūtiet projām Israēla Dieva šķirstu, lai tas nonāk atpakaļ savā vietā un lai tas nenokauj mūs un mūsu tautu!“ Patiesi, nāves bailes bija ļoti lielas ikvienā pilsētā, kūpi Dievs bija smagi skāris ar savu roku. Ari tie ļaudis, kuri nenomira, tika smagi šausti ar augoņiem, un no pilsētas pret debesim cēlās žēlabas. Kad tā Kunga šķirsts atradās filistiešu novadā jau septiņus mēnešus, Tad filistieši saaicināja savus priesterus un zintiniekus un viņiem jautāja: „Ko lai mēs darām ar tā Kunga šķirstu? Izziniet, kādā veidā lai mēs to nosūtām atpakaļ tā īstajā vietā!“ Un tie sacīja: „Ja jūs gribat Israēla Dieva šķirstu sūtīt atpakaļ, tad nesūtiet to tukšā, bet atdodiet to atpakaļ kopā ar vainas izpirkšanas upuri, jo tikai tādā ceļā jūs paši tiksit dziedināti un jums kļūs ari zināms, kādēļ Viņa roka no jums vēl nav atstājusies.“ Tad tie prasīja: „Kādu vainas izpirkšanas upuri tad lai mēs tam līdzi nosūtām?“ Un tie sacīja: „Pēc filistiešu pavaldoņu skaita—piecus lielus zelta trumus un piecas zelta peles, jo viena un tā pati sērga ir pārņēmusi viņus visus: ir tautu, ir vadoņus. Tad nu dariniet sev jūsu trumu attēlus un peļu attēlus, kas izposta jūsu zemi, un dodiet godu Israēla Dievam; varbūt, ka Viņš padarīs savu roku pār jums mazliet vieglāku, —pār jūsu dievu un pār jūsu zemi. Un kāpēc tad jūs gribat savu sirdi apcietināt, kā ēģiptieši un faraons reiz savas sirdis apcietināja? Vai tad tā nebija: kad Viņš tiem savu gribu bija brīnišķi parādījis, tad viņi tos arī atlaida, un tie aizgāja. Un tagad, uztaisiet pilnīgi jaunus ratus un ņemiet divas zīdītājas govis, uz kurām vēl nekad jūgs nav likts; iejūdziet abas jaunās govis ratos, bet viņu mazos telēnus aizvediet no tām prom uz mājām, Tad ņemiet tā Kunga šķirstu un uzceliet to uz ratiem un arī tos zelta priekšmetus, ko jūs Viņam esat nolikuši kā vainas izpirkšanas maksu; tos ielieciet vācelē tam blakām un tad to nosūtiet projām, lai iet savu ceļu. Un tad novērojiet; ja tas uzsāks savu atceļu kalnup virzienā uz Bet-Šcmešu, tad tas pats ir mums šo nelaimi atnesis; bet ja ne, tad mēs zināsim, ka Viņa roka nav mūs skārusi, bet tas mums bija tāpat nejauši noticis.“ Un tie vīri tā arī izdarīja, ņēma divas jaunas govis, kas tikko kā bija atnesušās, un iejūdza tās ratos, bet viņu teļus tie paturēja mājās. Un tie iecēla tā Kunga šķirstu ratos līdz ar vāceli ar zelta pelēm un ar trumu attēliem. Tad govis aizgāja taisni pa ceļu virzienā uz Bet-Šemešu, iedamas pa vienām un tām pašām sliedēm, nepār-traukti maudamas, solīti pa solītim, un tās nenogriezās ne pa labi, nedz pa kreisi; un filistiešu vadoņi sekoja tām līdz Bet-Šemešas robežām. Bet Bet-Šemešas iedzīvotāji pat-reiz pļāva ielejā kviešus, un kad tie savas acis pacēla un ieraudzīja šķirstu nākam, tad tie, to redzēdami, kļuva līksmi. Un rati nobrauca Jozuas, Bet-Šemešas iedzīvotāja, tīrumā un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie saskaldīja ratus malkā, bet govis tie upurēja kā dedzināmo upuri tam Kungam. Tad Ievīti nocēla tā Kunga šķirstu līdz ar vāceli, kas bija tam klāt un kufā atradās zelta priekšmeti, un nolika to uz lielā akmens, uņ Bet-Šemešas iedzīvotāji tanī dienā upurēja tam Kungam ir dedzināmos, ir kaujamos upurus. Kad nu pieci filistiešu dižciltīgie to redzēja, tad tie tanī pašā dienā atgriezās Ekronā. Bet šie nu ir augoņu atveidojumi tīra zeltā, ko filistieši atsūtīja tam Kungam kā vainas izpirkšanas upuri: viens par Ašdodu, viens par Gazu, viens par Aškalonu, viens par Gātu, viens par Ekronu. Un arī zelta peļu daudzums bija pēc filistiešu pilsētu skaita, kuras bija padotas pieciem dižciltīgiem pavaldoņiem, no it visām, gan ar mūri apcie-tinātām pilsētām, gan arī no apkārt pilsētām uzceltiem lauku ciematiem. Un tam liecinieks ir lielais akmens, uz kura tie nolika tā Kunga šķirstu, un kas līdz šai dienai vēl atrodas Jozuas, no Bet-Šemešas, tīrumā. Bet tas Kungs sodīja Bet-Šemešas iedzīvotājus, tāpēc ka tie bija ielūkojušies tā Kunga šķirstā, un Viņš lika nomirt no iedzīvotājiem septiņdesmit vīriem. Un tauta par tiem sēroja, ka tas Kungs ar šādu bargu pārmācību bija tautu sodījis. Un Bet-Šemešas ļaudis sacīja: „Kas gan var pastāvēt tā Kunga, tā svētā Dieva, vaiga priekšā?! Un pie kā gan lai Viņš pārceltos, ja Viņš no mums aizietu?“ Un tie nosūtīja vēstnešus pie Kirjat-Jearimas iedzīvotājiem, teikdami: „Filistieši ir atdevuši atpakaļ tā Kunga šķirstu; nāciet lejā un vediet to kalnā pie sevis!“ Tad atnāca vīri no Kirjat-Jearimas un aizveda tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu, Eleāzaru, lai tas apsargātu tā Kunga šķirstu. Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jearimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams raidīja nemitīgi žēlabas pie tā Kunga. Tad Samuēls teica visam Israēla namam, visai Israēla tautai, sacīdams: „Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un it īpaši šos Aštartes attēlus, pieversiet savu sirdi tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas.“ Un tad Israēla bērni izmeta Baāla un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi tam Kungam. Un Samuēls sacīja: „Sapulciniet vienkopus visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu to Kungu!“ Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: „Mēs esam grēkojuši tā Kunga priekšā!“ Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem. Kad nu filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu dižciltīgie devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā. Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: „Nemities mūsu labad skali piesaukt to Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!“ Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja tam Kungam kā dedzināmo upuri; tad pat Samuēls skalā balsī lūdza Israēla labad to Kunga, un tas Kungs viņu uzklausīja. Kad nu Samuēls patlaban upurēja tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti. Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai. Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca tā vārdu—Eben ha Ezera ) un sacīja: „Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis!“ Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un tā Kunga roka bija visu laiku, kamēr Samuēls dzīvoja, uz filistiešiem. Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši Israēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla īpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem. Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku. Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis, Tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri tam Kungam. Un notika, kad Samuēls jau bija kļuvis vecs, tad viņš iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā. Viņa pirmdzimušā dēla vārds bija Joēls, un otra vārds bija Abija; abi tie bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas, tie pieņēma dāvanas un grozīja tiesu. Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. Un viņi tam sacīja: „Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.“ Tas Samuēlam nepatika, it īpaši, kad viņi teica: „Dodi mums ķēniņu, kas lai mūs tiesā!“ Un Samuēls pielūdza to Kungu. Tad tas Kungs sacīja Samuēlam: „Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs! Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara. Bet tagad klausi viņu balsij, tikai brīdini viņus nopietni un dari tiem zināmu, kādas tiesības būs ķēniņam, kas pār tiem valdīs.“ Tad Samuēls visus tā Kunga vārdus sacīja tautai, kas prasīja no viņa ķēniņu. Un viņš sacīja: „Šādas tiesības būs ķēniņam, kas pār jums valdīs: viņš ņems jūsu dēlus par braucējiem saviem ratiem un arī, lai tie būtu viņa jātnieki, un arī, lai tie tecētu viņa ratu priekšā. Un viņš tos iecels, lai tie būtu priekšnieki pār tūkstošiem un priekšnieki pār piecdesmit vīriem; un citiem viņš liks, lai tie apartu un ari nopļautu viņa laukus, un vēl citiem, lai tie darina ir kara ieročus, ir ratu piederumus. Un jūsu meitas viņš ņems, lai tās gatavotu ziedes, būtu par virējām un par cepējām. Un jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna kalnus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos saviem kalpiem. Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Viņš ņems arī jūsu kalpus un jūsu kalpones, jūsu labākos vēršus un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus savās saimniecībās. No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsit viņam par kalpiem. Un kad jūs tanī dienā brēksit sava ķēniņa dēl, ko jūs paši būsit sev izvēlējušies, tad tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs.“ Bet tauta nevēlējās paklausīt Samuēla balsij, un tie sacīja: „Nē, lai tikai ķēniņš būtu pār mums! Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēninš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus.“ Un Samuēls dzirdēja visus tautas vārdus, un viņš tos darīja zināmus tam Kungam. Tad tas Kungs sacīja Samuēlam: „Paklausi viņu balsi un iecel tiem ķēniņu!“ Tad Samuēls sacīja Israēla vīriem: „Ejiet ikviens savā pilsētā!“ Un tur bija kāds vīrs no Benjamīna cilts vārdā Kīšs, pārticis cilvēks, Abiēla dēls, kas bija Cerora dēls, un tas Bechorata dēls, un šis Afijas dēls. Un viņam bija dēls vārdā Sauls, viņa pirmdzimtais, skaists jauneklis, un visā Israēlā nebija neviena vīrieša, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš; veselu galvas tiesu viņs bija lielāks kā visi citi tautā. Tieši tai laikā Saula tēvam Kīšam bija nomaldījušās ēzeļu mātes, un Kīšs sacīja savam dēlam Saulam: „Ņem sev līdzi kādu no šiem puišiem un celies, dodies ēzeļu mātes meklēt!“ Tad viņš pārstaigāja Ēfraima kalnus un izgāja caur Šališa zemi, un tie tās neatrada; un tie nogāja Šalima zemē, bet ir tur to nebija; un tie tad nonāca Jemenes zemē ), bet tie vēl arvien tās neatrada. Un tad tie nogāja uz Cūfa zemi, un Sauls sacīja savam puisim, kas pie viņa bija: „Nāc, dosimies atpakaļ! Varbūt, ka mans tēvs ir beidzis raizēties par ēzeļu mātēm, un viņš varētu sākt tagad noskumt mūsu dēļ.“ Bet tas viņam sacīja: „Redzi, šai pilsētā ir kāds Dieva vīrs, kas ir ļoti godājams; viss, ko vien viņš saka, tas noteikti piepildās; dosimies nu uz turieni, varbūt, ka viņš mums norādīs mūsu ceļu, pa kuru mums ir jāiet.“ Tad Sauls atbildēja savam puisim: „Pieņemsim, ka mēs arī tur patiesi noejam, bet ko gan mēs varam šim vīram aiznest? Maize mūsu ceļa kulītēs ir izsīkusi, un nekādas dāvanas mums nav līdzi, ko Dieva vīram pasniegt; kas tad mums ir?“ Taču puisis atkal atbildēja Saulam un sacīja: „Redzi, manā rokā ir sud-raba seķeļa ceturtdaļa, to es gribu dot tam Dieva vīram, lai viņš mums pasaka mūsu ceļu.“ Senāk tā mēdza Israēlā sacīt, kad kāds gāja savā gaitā, lai meklētu Dieva padomu: „Nāciet, iesim pie pareģa!“ —Šodien sauc par pravieti, ko senāk dēvēja par pareģi—. Tad Sauls sacīja savam puisim: „Tavs padoms ir labs, nāc, iesim!“ Un tie gāja uz to pilsētu, kur šis Dieva vīrs mita. Un tiem kalnup kāpjot pa pilsētas uzkalniem, ceļā gadījās jaunavas, kuras bija iznākušas ārā, lai smeltu ūdeni. Un tie viņām jautāja: „Vai te atrodas pareģis?“ Tās viņiem atbildēja un sacīja: „Redzi, šeit pat jau viņš ir, —tur, jūsu priekšā; tikai pasteidzieties, jo patlaban šodien viņš ir nācis pilsētā, tāpēc ka šodien tautai ir upurējams kalnā kau-jamais upuris. Kad ienāksit pilsētā, tad jūs varēsit viņu vēl sastapt, pirms viņš dodas augšā kalnā ēst upura mielastu. Tauta nevar to baudīt pirms viņa atnākšanas, jo viņam vispirms upuris ir jāiesvētī, un tikai pēc tam to var baudīt tie, kas ir aicināti; tāpēc nu tagad ejiet, jo šodien jūs to tiešām sastapsit!“ Un tie devās kalnup pilsētā; un kad viņi nonāca iekšpilsētā, tad tieši Samuēls izgāja tiem pretī, lai dotos kalnā. Bet tas Kungs dienu agrāk bija atklājies, pirms nekā Sauls nāca, Samu-ēlam, sacīdams: „Rītdien, ap šo laiku, Es pie tevis atsūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni manai Israēla tautai, jo viņš manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis.“ Kad nu Samuēls ieraudzīja Sauļu, tad tas Kungs arī deva viņam ziņu: „Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār manu tautu!“ Un Sauls piestājās pie Samuēla pašos vārtos un sacīja: „Lūdzu pasaki man, kur te ir pareģa nams?“ Tad Samuēls atbildēja Saulam: „Es pats esmu pareģis; ej man pa priekšu uz to uzkalnu! Un ēd šodien kopā ar mani, bet no rīta agri es tevi atlaidīšu, un es tev došu ziņu par visu, kas tev ir uz sirds. Bet par tām ēzeļu mātēm, kuras jau tev pirms trijām dienām bija nomaldījušās, vairs nebēdājies, jo tās ir atrastas. Un kuram tad gan lai piekrīt viss Israēla labums? Vai ne tev un visai tavai tēva dzimtij?“ Tad Sauls atbildēja un sacīja: „Vai es nenāku no Benjamīna, no visma-zākās Israēla cilts, un no viszemākās ģimenes visu Benjamīna ģimeņu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?“ Tad Samuēls ņēma līdzi Sauļu un viņa puisi un tos ieveda ēdamā telpā; viņš tos nosēdināja visaugstākā vietā, ielūgto priekšgalā, bet tādu bija pie trīsdesmit vīru. Un Samuēls sacīja pavāram: „Dod šurp to gabalu, uz kuru es tev aizrādīju un par kūpi es tev sacīju, lai tu noliec to pie malas.“ Tad pavārs atnesa, augsti pacēlis pleci ar visu gardumu, kas tam bija klāt, un to cēla Saula priekšā. Un Samuēls sacīja: „Redzi, kas te ir atlicināts, tas ir tev celts priekšā, ēd, jo tas šim noliktajam laikam tev bija paglabāts, jau kopš es sacīju, ka esmu tautu saaicinājis!“ Un tā Sauls ēda kopā ar Samuēlu tanī dienā. Un kad tie nogāja lejā no kalna pilsētā, tad viņš sarunājās ar Sauļu uz jumta. Un tie cēlās agri, tikko kā ausa gaisma, un Samuēls sauca Sauļu no jumta un sacīja: „Celies augšā! Es gribu tevi pavadīt.“ Tad Sauls piecēlās, un tie abi, viņš un Samuēls, izgāja laukā. Un kad viņi bija, lejup dodamies, nogājuši līdz pilsētas galam, tad Samuēls sacīja Saulam: „Saki puisim, lai viņš paiet mums garām un paliek mūsu priekšā.“ Un tas ari aizgāja. „Bet tu paliec nu kādu bridi stāvot, jo es tev pavēstīšu Dieva vārdu!“ Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: „Vai tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār savu īpašuma, Israēla tautu? Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu sastapsi divus vīrus pie Rāheles kapa uz Benjamīna robežām Celcā. Tie tev ziņos, sacīdami: tās ēzeļu mātes, ko tu biji izgājis meklēt, ir atrastas; un tavs tēvs ir tagad pametis rūpes par ēzeļu mātēm, bet viņš raizējas par jums, domādams, ko varētu darīt sava dēla labad? Un, no turienes vēl tālāk aizgājis, tu nonāksi pie Tābora ozola, un tur tevi satiks trīs vīri, kup dosies kalnup uz Bētcli pie Dieva; viens nesīs īris āžus, otrs trīs klaipus maizes, un trešais nesīs ādas maisu ar vīnu. Un tie tevi laipni sveicinās un dos tev divas maizes; tās ņem no viņu rokām. Pēc tam tu nonāksi Dieva uzkalnā, kur novietojusies filistiešu sardze, un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas patreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arpas, bungas, stabules un citaras, kamēr tie paši būs praviešu aizrautībā. Un tā Kunga Gars ari tevi pārņems, un tu nokļūsi kopā ar tiem pravietiskā aizrautībā, un tad tu pilnīgi pārvērtīsies par citu cilvēku. Un redzi, kad šīs zīmes notiks un tās kļūs tev zināmas, tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi! Bet tev būs noiet man pa priekšu uz Gilgalu, un redzi, ari es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus un ari kaujamos pateicības upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekāms es pie tevis nonākšu un tev to darīšu zināmu, kas tev ir jādara.“ Un notika, tikko viņš pagrieza savu muguru pret Samuēlu, lai turpinātu ceļu, ka Dievs pašos pamatos pārvērta viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā. Un tad tie devās uz Gibeu, un praviešu pulks viņam nāca pretī, un pēkšņi pār viņu nāca tā Kunga Gars, un viņš bija viņu vidū pravietiskā aizrautībā. Un visi, kas viņu citkārt bija pazinuši, un ne tikai kopš vakarējās un aizvakarējās dienas, kad redzēja, ka viņš bija kopā ar praviešiem pravietiskā aizrautībā, tad cits citam teica: „Kas ar Ķīša dēlu ir noticis? Vai tad ari Sauls pieder pie praviešiem?“ Tad kāds vīrs no turienes atbildēja un sacīja: „Un kas tad ir viņu, šo praviešu, tēvs?“ Tādēļ ir cēlies šāds sakāmvārds: „Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?“ Un kad viņš beidza aizrautībā runāt pravietiskus vārdus, tad viņš devās mājup uz kalnu. Tad Saula radinieks prasīja viņam un viņa puisim: „No kurienes nākuši?“ Un viņš atbildēja: „Ēzeļu mātes meklēt, bet kad mēs redzējām, ka to tur nav, tad mēs devāmies pie Samuēla.“ Tad Saula radinieks sacīja: „Pastāsti man, ko Samuēls jums teica?“ Un Sauls sacīja savam radiniekam: „Viņš mums droši pateica, ka ēzeļu mātes atrastas.“ Bet par ķēniņa godu, par ko Samuēls ari bija vēstījis, viņš tam nekā neteica. Tad Samuēls sasauca tautu tā Kunga priekšā Micpā Un sacīia Israēla bērniem: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu izvedis Israēlu no Ēģiptes, un Es esmu arī tos glābis no ēģiptiešu rokas un arī no visu ķēniņu valstību varām, kas jūs ir apspiedušas; Bet jūs šodien paši esat savu Dievu atmetuši, kas jūs ir izglābis no visām jūsu likstām un no visām jūsu bēdām, un jūs esat Viņam teikuši: Iecel pār mums ķēniņu! —Nu tad tagad nostājieties tā Kunga priekšā noteiktā kārtībā pēc jūsu cilšu piederības un pa tūkstošiem!“ Un kad Samuēls bija savedis kopā visas Israēla ciltis, tad tika mesli mesti, un Benjamīna cilts tika iezīmēta. Un kad Benjamīna cilts pa savām ģintīm bija klāt pienākusi, tad ar meslu tika apzīmēta Matrija ģints, un tā ar meslu tika izraudzīts Sauls, Ķīša dēls. Un tie to meklēja, bet neatrada. Tad tie vēl reiz vaicāja to Kungu: „Vai viņš pavisam ir atnācis?“ Un tas Kungs atbildēja: „Redzi, viņš ir paslēpies starp mantu kravām!“ Tad tie steidzās un izvilka viņu no turienes laukā, un viņš nostājās tautas vidū, un augumā viņš bija visgarākais kā plecu augstuma, tā arī visādā citādā ziņā. Tad Samuēls sacīja visai tautai: „Vai jūs redzat, kādu tas Kungs ir izredzējis? Tiešām, nav neviena cita visā tautā, kas būtu tāds kā viņš!“ Tad visa tauta uzgavilēja un sauca: „Lai dzīvo ķēniņš!“ Tad Samuēls tautai teica, kādas ir ķēnina varas tiesības, un viņš to ierakstīja grāmatā un nolika tā Kunga priekšā; tad Samuēls atlaida tautu, ikvienu atpakaļ uz savām mājām. Un arī Sauls gāja uz savām mājām Gibeā, un viņam līdzi gāja pulks vīru, kuru sirdis Dievs bija aizkustinājis. Bet kādi nelieši sacīja: „Ko gan šis mums palīdzēs?“ Un tie viņu nici-nāja un nenesa viņam dāvanas, bet viņš nelikās to dzirdējis. Tad amonietis Nahašs devās un apmetās teltīs pie Jabešas Gileādā, un visi Jabešas vīri sacīja Nahašam: „Noslēdz derību ar mums, mēs gribam tev kalpot.“ Tad amonietis Nahašs viņiem sacīja: „Tikai ar tādiem noteikumiem es esmu ar mieru ar jums visiem noslēgt derību, ka es jums visiem izduršu labo aci, tā likdams kaunam nākt pār visu Israēlu.“ Tad Jabešas vecaji viņam sacīja: „Dodi mums septiņas dienas laika, lai mēs izsūtām vēstnešus pa visiem Israēla apgabaliem, un ja tad nebūs neviena, kas būtu ar mieru mūs glābt, tad mēs paši nodosimies tavas rokās!“ Kad nu vēstneši nonāca Gibeā, Saula pilsētā, un izstāstīja visus šos vārdus tautai, tad visa tauta pacēla savu balsi un raudāja. Bet Sauls atgriezās ar vēršiem no lauka. Un Sauls vaicāja: „Kas ir ļaudīm noticis, ka tie raud?“ Tad tie viņam izstāstīja Jabešas vīru vēsti. Kad Sauls šos vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu, un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. Viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Tos viņš izsūtīja pa visām Israēla robežām ar vēstnešu rokām, teikdams: „Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat!“ Tad bijība tā Kunga priekšā it pēkšņi pārņēma visu tautu, un tie devās kapā kā viens virs. Viņš tos pārskaitīja Bezekā, un tad Israēlam izrādījās trīs simti tūkstošu, bet Jūdam trīsdesmit tūkstoši vīru. Tad tie sacīja vēstnešiem, kas bija nākuši: „Tā sakiet Jabešas vīriem Gileādā: rītdien, kad saule karsti spiedīs, jums būs glābšana!“ Kad nu vēstneši atnāca un to paziņoja Jabešas vīriem, tad tie priecājās. Un tad Jabešas vīri paziņoja amoniešiem: „Rīt mēs labprātīgi dosimies jūsu rokās; tad dariet ar mums, kas vien jūsu acīm labi patīk!“ Nākamā rītā Sauls sadalīja karaspēku trijos pulkos, un tie rīta ausmā uzbruka ienaidnieku nometnei un kāva amoniešus līdz dienas karstākai stundai; bet tie, kuri palika pāri, tika tā izklīdināti, ka pat divi nepalika kopā. Tad tauta sacīja Samuēlam: „Kas tie tādi bija, kuri sacīja: Vai lai Sauls pār mums valda kā ķēniņš? —Dodiet šurp mums šos vīrus, lai mēs tos nonāvējam!“ Bet Sauls sacīja: „Šodien lai neviens nemirst, tāpēc ka tas Kungs šodien ir devis atpestīšanu Israēlam!“ Un tad Samuēls sacīja tautai: „Nāciet, dosimies uz Gilgalu un apstip-rināsim tur ķēniņa varu!“ Tad visa tauta nogāja uz Gilgalu, un tur viņi iecēla Sauļu par ķēniņu tā Kunga priekšā Gilgalā, un viņi tur nesa tam Kungam kaujamos pateicības upurus. Tur tad arī Sauls ar visiem Israēla vīriem ļāvās lielam priekam. Tad Samuēls sacīja visam Israēlam: „Redzi, es esmu uzklausījis visas jūsu vēlēšanās, ko jūs esat izteikuši, un esmu jums iecēlis ķēniņu. Un nu tagad redziet, te jūsu priekšā staigā jūsu ķēniņš, bet es esmu vecs palicis un nosirmojis, toties mani dēli būs kopā ar jums, bet es esmu, sākot no savas jaunības līdz pat šai dienai, arvien atradies jūsu priekšgalā. Redzi, še es stāvu! Atbildiet par mani tā Kunga un viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kura ēzeli es esmu piesavinājies? No kupa es esmu izspiedis netaisnu peļņu, un kūpam es esmu varas darbus darījis? Un no kupa rokas es esmu ņēmis dāvanas, ka es savas acis tādēļ būtu piemiedzis? Tad es jums atlīdzināšu; lieciniet pret mani, tad es jums atdošu!“ Un tie atbildēja: „Tu neesi no mums netaisnu peļņu izspiedis, tu arī neesi centies mums izdabāt, un tu arī neesi ne no viena cilvēka rokas neko pieņēmis.“ Tad viņš turpināja: „Lai tas Kungs man ir liecinieks pret jums, un Viņa svaidītais lai ir šodien liecinieks, ka jūs manā rokā nekā tāda neesat atraduši.“ Un tie sacīja: „Ja, —lai Viņš ir liecinieks!“ Un Samuēls sacīja tautai: „Jā, tas Kungs ir liecinieks, kas Mozu un Āronu sūtījis un kas jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes! Un nu tagad nostājieties še, lai es ar jums noskaidrojos tā Kunga priekšā par visiem labiem darbiem un žēlastības liecībām, ko Viņš jums un jūsu tēviem ir parādījis! Kad Jēkabs bija nogājis uz Ēģipti un jūsu tēvi vaimanādami brēca uz to Kungu, tad tas Kungs sūtīja Mozu un Āronu, un tie izveda jūsu tēvus no Ēģiptes un lika tiem apmesties šinī vietā. Bet tie aizmirsa to Kungu, savu Dievu; tāpēc Viņš tos nodeva Siseras, Hacoras ķēniņa kapa pulku vadoņa varā, arī filistiešu varā un Moāba ķēniņa varā, un šie kapoja pret viņiem. Un tad tie brēca un vaimanāja, griezdamies pie tā Kunga, un sacīja: Mēs esam grēkojuši, jo mēs esam to Kungu atstājuši un esam kalpojuši baāliem un aštartēm! Bet nu tagad, lūdzams, atpestī mūs no viņu rokas, tad mēs gribam Tev kalpot! Tad tas Kungs sūtīja Jerubbaālu, Baraku, Jeftu un Samuēlu, un Viņš jūs izpestīja no jūsu ienaidnieku rokas, kas bija jums visapkārt, tā ka jūs varējāt dzīvot mierā. Un kad jūs redzējāt, ka amoniešu ķēniņš Nahašs jums uzbrūk, tad jūs man teicāt: Ne tā, bet ķēniņam būs par mums valdīt, —kaut gan tas Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš. Un nu tagad redziet, te ir tas ķēniņš, ko jūs sev izraudzījāt, un kupu jūs prasījat; un redzi, tas Kungs ir jums iecēlis ķēniņu. Vai nu jūs gribat bīties to Kungu, Viņam kalpot, kļausit Viņa balsij un nesacelties pret tā Kunga pavēlēm, un pie tam tiklab jūs, kā arī tas ķēniņš, kurš par jums valda, sekot tam Kungam, savam Dievam? Bet ja jūs tā Kunga balsij neklausīsit un sacelsities pret tā Kunga pavēlēm, tad tā Kunga roka būs pret jums, kā tā bija pret jūsu tēviem. Tagad nostājieties še un vērojiet to lielo parādību, kurai tas Kungs liks notikt jūsu acu priekšā. Vai patreiz nav kviešu pļaujamais laiks? Es piesaukšu to Kungu, un Viņš dos pērkonus un lietu, lai jūs atzīstat un nomanāt, ka ļaunums, ko jūs esat izdarījuši, ir ļoti liels tā Kunga priekšā, proti, ka esat prasījuši sev ķēniņu!“ Kad nu Samuēls piesauca to Kungu, tad tas Kungs sūtīja pērkonus un vēlīno lietu tanī pašā dienā; un visa tauta ļoti bijās to Kungu un Samuēlu. Un tad visa tauta sacīja Samuēlam: „Aizlūdz par saviem kalpiem to Kungu, savu Dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs ari vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu!“ Tad Samuēls sacīja tautai: Nebīstieties! Jūs gan patiešām esat šo ļaunumu izdarījuši; tomēr neatkāpieties no tā Kunga, bet kalpojiet tam Kungam ar visu savu sirdi. Un neatkāpieties, sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tic ir nieki. Gan tas Kungs savu tautu neatmetis sava lielā apsolījuma dē, jo tam Kungam ir paticis jūs darīt par savu tautu. Ari es nekad tik tālu neapgrēkošos pret to Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un lai vairs nemācītu jūs staigāt labo un taisno ceļu. Tikai bīstaities to Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas vareni lielas lietas Viņš jums ir darījis! Bet ja jūs tomēr darīsit ļaunu, tad ir jūs, ir jūsu ķēniņš aiziesit bojā!“ Sauls bija gadus vecs, kad viņš k uva ķēniņš un valdīja divus gadus pār Israēlu. Un Sauls sev izmeklēja no Israēla trīs tūkstošus vīru, un divi tūkstoši bija pie viņa Mikmašas un Bētcles kalnos, bet tūkstoš vīri bija pie Jonatāna Gibeā Benjamīna ciltī; visu pārējo karavīru daudzumu viņš atlaida, ikvienu uz savu telti. Bet Jonatāns sagrāva filistiešu sardžu nometni, kupa atradās Gibeā, un filistieši to dzirdēja; bet Sauls lika pūst taures visā zemē, paziņodams: „Lai ebrēji to dzird!“ Kad viss Israēls dzirdēja sakām, ka Sauls ir sagrāvis filistiešu sardžu nometni un Israēls k uvis filistiešiem nepanesams, tad tika sasaukta visa tauta uz Gilgalu, lai sekotu Saulam. Arī filistieši sapulcējās kopā, lai uzbruktu Israēlam, pavisam trīsdesmit tūkstoši ratu un seši tūkstoši jātnieku, bet kājnieku tik daudz kā smiltis jūrmalā; tie devās kapa gājienā un uzcēla savu telšu nometni austrumos no Bet-Avenas pie Mikmašas. Un kad nu Israēla vīrieši izprata, ka tiem ir beigas un ka visa tauta ir smagās sprugās, tad ļaudis meklēja paslēptuves—ir alās, ir aizās un klintīs, ir klintīs iekaltās kapenēs, ir ūdens tvertnēs. Daži devās pat pāri Jardānai uz Gada un Gileāda zemi, bet Sauls vēl kavējās Gilgalā, un visa aiz viņa stāvošā tauta bija lielās izbailēs. Tā viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noliktajam laikam, bet kad Samuēls nenāca uz Gilgalu un ļaudis, kas bija pie viņa, sāka jau izklīst, Tad Sauls sacīja „Atnesiet šurp pie manis dedzināmo upuri un kaujamo pateicības upuri!“ Un viņš upurēja dedzināmo upuri. Un notika, ka tikko kā viņš bija pabeidzis upurēt dedzināmo upuri, redzi, tad atnāca Samuēls. Un Sauls izgāja viņam pretī, lai viņu apsveiktu. Tad Samuēls sacīja: „Ko tu esi darījis?“ Un Sauls atbildēja: „Kad es redzēju, ka tauta klīst projām no manis, un tu noliktā laikā nenāci, un filistieši ir sapulcējušies Mikmašā, Tad es domāju: Tagad filistieši dosies pret mani uz Gilgalu uzbrukumā, —bet es vēl neesmu paspējis tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību—tā es iedro-šinājos un nesu dedzināmo upuri.“ Tad Samuēls atbildēja Saulam: „Tu esi aplami darījis; tu neesi izpildījis tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, Bet nu tagad tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis sev vīru, kas ir pēc Viņa sirds prāta, un tas Kungs tam ir nolicis būt savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko tas Kungs bija tev pavēlējis.“ Tad Samuēls cēlās, devās projām no Gilgalas un gāja savu ceļu; bet atlikušie karavīri sekoja Saulam no Gilgalas uz Gibeu Benjamīna ciltī; tur Sauls pārskaitīja savu kara pulku, kas bija vēl pie viņa palicis, ap seši simti vīru. Un Sauls līdz ar savu dēlu Jonatānu un tiem ļaudīm, kas bija pie viņa palikuši, apmetās Gibeā Benjamīna ciltī, bet filistieši bija uzcēluši savas teltis Mikmašā. Tad no filistiešu nometnes izgāja sirotāju pulks, kas sadalījās trijās nodaļās; viena nodaļa nogriezās pa ceļu uz Ofru, uz Suala zemi, Bet otra nodaļa nogriezās uz Bet-Horonas pusi, un trešā nodaļa pagriezās uz ceļu, kas sniedzas līdz Ceboima lejai uz tuksneša pusi. Tolaik neviena kalēj a nevarēj a atrast pa visu Israēla zemi, jo filistieši bija teikuši: „Lai tikai ebrēji sev neizgatavo zobenu vai šķēpu!“ Tādēļ ikvienam israēlietim bija jānoiet lejā pie filistiešiem, lai asinātu ir sava arkla lemesi, ir kapli, ir cirvi, ir sirpi, Arī zobus izkaptīm, kapļiem un cirvjiem, zarus trijžuburu dakšām, vai lai sametinātu vēršu dzenamos. Tā nu notika, ka kaujas dienā tieši to karotāju rokās, kuri atradās pie Saula un Jonatāna, nebija neviena zobena un neviena šķēpa; vienīgi Saulam un viņa dēlam Jonatānam bija ieroči. Bet viena filistiešu sardze bija izvirzījusies uz kalnu pāreju pie Mikmašas. Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: „Nāc, mēģināsim tuvoties fili-stiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē!“ Bet savam tēvam viņš nekā neteica. Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātu ābolu koka, kas atrodas Migronā; un karotāju vīru, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti. Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija tā Kunga priestera Šilo svētnīcā, Eļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet tauta nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja pāri tikt, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes, —viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai bija vārds Sene. Viena slējās stāvi pret ziemeļiem pret Mikmašu, otra pret dienvidiem—pret Gibeu. Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: „Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt, ka tas Kungs dos mums veiksmi, jo tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.“ Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: „Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi.“ Tad Jonatāns sacīja: „Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot. Un ja gadītos, ka tie mums uzsauc: Stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, —tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim pie viņiem kalnā. Bet ja atkal gadītos, ka tie mums saka: Nāciet pie mums kalnā, —tad kāpsim augšā, jo tad tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme!“ Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: „Redzi, ebrēji nāk arā no alām, kur tie bija paslēpušies!“ Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: „Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim piemiņai labu mācību!“ Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: „Kap man pakaļ, jo tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!“ Tad Jonatāns rāpās ar rokām un ar kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos pieveica galīgi. Un notika, ka pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru laukumā, kas bija pus vēršu jūga birzes lielumā. Tad nometnē izcēlās izbailes ir ļaudīs, ir kareivjos; pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; pie tam zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas. Kad nu Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, kā tas pulks tur šķīda un klīda, līdz izjuka galīgi, Tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: „Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!“ Un tie nostājās rindās, un, redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: „Atnes šurp Dieva šķirstu“, jo Dieva šķirsts bija tolaik pie Israēla bērniem. Un kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: „Apturi savu roku!“ Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi tur bija jau zobens pret zobenu un visai liels apjukums. Un arī ebrēji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē. Tāpat arī visi Israēla viri, kas savrup bija paslēpušies Ēfraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami. Tā tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai. Un tanī dienā Israēla karavīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: „Nolādēts tas vīrs, kas ēdīs maizi, pirms nāks vakars, un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!“ Un tā neviens no viņiem neaiztika maizi. Un visa tauta devās mežā, bet tur bija bišu koki ar medu. Kad nu ļaudis ienāca mežā, tad, redzi, tur kādā vietā medus plūda no stropiem, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo tauta bijās zvēresta. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs ar zvērestu bija apdraudējis tautu, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca tā smaili medus šūnās, un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras. Tad viens no kareivjiem viņam atgādināja un sacīja: „Tavs tēvs ar zvērestu ir tautai smagi piedraudējis, teikdams-Nolādēts tas vīrs, kas šodien kaut ko ēd!“ Bet tā kā kara pulks bija noguris līdz nāvei, Tad Jonatāns sacīja: „Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis! Bet cik daudz vēl būtu labāki bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši, tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela!“ Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši. Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm. Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: „Redzi, tauta apgrēkojas pret to Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm“, tad viņš sacīja: „Jūs darāt lielu pārkā-pumu! Atveliet man šurp lielu akmeni!“ Un Sauls sacīja: „Iejaucieties tautas vidū un sakiet tiem: Atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret to Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!“ Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva. Tad Sauls uzcēla altāri tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla tam Kungam. Un Sauls sacīja: „Dzīsimies fili-stiešiem pakaļ šo nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem nevienu dzīvu!“ Un tie sacīja: „Kas tev šķiet pareizi, to visu dari!“ Bet priesteris teica: „Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā!“ Kad nu Sauls prasīja Dievam: „Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?“ Tad tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja. Tad Sauls sacīja: „Nāciet šurp, visi tautas pārstāvji, meklējiet un izdibi-niet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks! Tik tiešām, kā tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, ja tas būtu arī mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!“ Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja. Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: „Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē.“ Bet kaŗa tauta Saulam atbildēja: „Dari, kas tev šķiet pareizi!“ Tad Sauls sacīja tam Kungam, Israēla Dievam: „Israēla Dievs, dari zināmu patiesību!“ Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas. Tad Sauls pavēlēja: „Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!“ Un mesli krita par ļaunu Jonatānam. Un Sauls vaicāja Jonatānam: „Saki man, ko tu esi izdarījis?“ Un Jonatāns viņam teica un sacīja: „Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?“ Tad Sauls sacīja: „Lai Dievs dara ar mani vienādi vai otrādi, bet, Jonatān, tev tiesām ir jāmirst!“ Tad tauta iebilda un sacīja Saulam: „Vai Jonatānam ir jāmirst, kurš Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, nevienam matam nebūs nokrist no viņa galvas! Taču tikai kopā ar Dievu viņš visu to ir šodien paveicis!“ Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst. Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās savās mājas vietās. Bet Sauls kā ķēniņš bija saņēmis cieši varu pār Israēlu, jo viņš karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona bērniem un pret Ēdomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja. Tā viņš parādīja savu varonību, sakāva amalekiešus un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām. Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malchišs, un viņa abu meitu vārdi bija, pirmdzimtās—Meraba, bet jaunākās—Michala. Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa kapa pulku virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls. Un Kīšs, Saula tēvs, un Nērs, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli. Bet kafš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs Un tiklīdz Sauls ieraudzīja kādu stipru cīnītāju, tad viņš to piepulcināja savu agrāko cīnītāju skaitam. Tad Samuēls runāja ar Saulu: „Tas Kungs ir mani sūtījis tevi svaidīt par ķēniņu pār visu viņa tautu, pār Israēlu, un nu tagad uzklausi tā Kunga vārdu pavēli! Tā saka tas Kungs Cebaots: Es piemeklēšu, Amaleku tās pārestības dēļ, ko tas ir nodarijis Israēlam, aizsprosto-dams viņam ceļu, kad Israēls nāca no Ēģiptes. Tādēļ ej tagad un sakauj Amalcku, iznicini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesaudzē neviena no viņiem pašiem nedz ari kaut ko no viņa kustoņiem: liec, lai aiziet nāvē gan visi viri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!“ Tad Sauls to darīja tautai zināmu, un viņš tos pārskaitīja Telaimā, to bija divi simti tūkstoši kājnieku un vēl desmit tūkstoš viri no Jūdas. Un Sauls devās uzbrukumā pret Amaleka galvas pilsētu un novietoja daļu izlūkošanai paslēptu karavīru strauta ielejā. Bet keniešiem Sauls lika sacīt: „Ejiet, šķirieties un atdalieties nost, aiziedami prom no amalekiešu vidus, lai es jūs neizdeldēju kopā ar tiem, jo jūs esat parādījuši laipnību ikvienam israēlietim, kad tie izgāja no Ēģiptes.“ Un kenieši atšķīrās no amalekiešiem. Bet Sauls sakāva amalekiešus, sākot no Havilas līdz pašai Šuras pievārtei, kas atrodas austrumos no Ēģiptes. Un viņš sagūstīja dzīvu amalekiešu ķēniņu Agagu, bet visu tautu viņš pilnīgi iznīcināja ar zobena asmeni. Bet Sauls un karotāji apžēlojās par Agagu un par sīklopu izlasi, par nobarotiem liellopiem un trekniem, barotiem auniem un par itin visu, kas bija vērtīgs; un tie negribēja pie tiem izpildīt solījumu visu pilnīgi iznicināt, bet tikai visu to, kas bija darbam nederīgs un panīcis, viņi iznicināja pilnīgi. Tad tā Kunga vārds kļuva zināms Samuēlam šādi: „Man ir žēl, ka Es esmu iecēlis Saulu ķēniņa kārtā, jo viņš ir no Manis novērsies, Man neseko un nav izpildījis manus vārdus.“ Tad Samuēls iedegās sāpīgā satraukumā tā, ka viņš to Kungu piesauca lūgšanās visu nakti. Un Samuēls agri apjozās, lai dotos Saulam pretī no paša rīta; tad viņam tika paziņots, ka Sauls ir aizgājis uz Karmela kalnu, kur viņš pats sev uzcēlis pieminekli, bet tad apgriezies apkārt un aizgājis, nonākdams lejā Gilgalā. Kad nu Samuēls atnāca pie Saula, Sauls viņam sacīja: „Esi tā Kunga svētīts! Es esmu izpildījis tā Kunga pavēles.“ Tad Samuēls sacīja: „Bet ko nozīmē šī avju blēšana manās ausīs, un kas tā ir par vēršu maušanu, ko es dzirdu?“ Tad Sauls atbildēja: „No amalekiešiem mūsu ļaudis tos ir atveduši, jo viņi ir pataupījuši treknākās avis un brangākos vēršus kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam; bet pārējos mēs esam pilnīgi iznicinājuši.“ Tad Samuēls atbildēja Saulam: „Pietiek! Es tev pateikšu, ko man tas Kungs ir teicis šo nakti.“ Tad tas viņam teica: „Runā!“ Un Samuēls sacīja: „Vai tas tā nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu, un tad tas Kungs tevi svaidīja par ķēniņu pār Israēlu. Un tad tas Kungs tevi sūtīja ceļā un tev sacīja: Ej un pilnīgi izposti ļaundaņis amalekiešus un kaj-o pret viņiem, līdz kamēr tie ir iznīcināti! Kāpēc tu neesi klausījis tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns tā Kunga acīs?“ Tad Sauls sacīja Samuēlam: „Bet es esmu gan klausījis tā Kunga balsi un es esmu arī gājis pa to ceļu, pa kufu tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. Tikai tauta ir no salaupītā paņēmusi sīklopus un liellopus, kuj-i bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam.“ Bet Samuēls sacīja: „Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzi-nāmiem un kaujamiem upupem nekā par paklausību tā Kunga balsij? —Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, Bet nepaklausība ir kā burvības grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš!“ Tad Sauls sacīja Samuēlam: „Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpistā Kunga pavēli un arī tavus vārdus, patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. Bet nu tagad, lūdzu, piedod man manus grēkus un pagriezies ar mani atpakaļ, jo es gribu nomesties ar savu vaigu pie zemes tā Kunga priekšā!“ Bet Samuēl sacīja Saulam: „Es nepagriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vāirs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.“ Kad nu Samuēls apgriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa. Tad Samuēls viņam sacīja: „Šodien tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu. Un Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot.“ Tad Sauls atbildēja: „Es esmu tagad izdarījis grēku, bet pagodini mani manas tautas vecaju un Israēla priekšā un pagriezies kopā ar mani, ka es varu to Kungu, tavu Dievu, pielūgt!“ Tad Samuēls apgriezās un sekoja Saulam, bet Sauls nokrita tā Kunga priekšā ar vaigu pie zemes. Tad Samuēls sacīja: „Atvediet pie manis Agagu, Amaleka ķēniņu!“ Un Agags priecīgs nāca pie viņa un domāja: „Droši vien, nāves rūgtums man jau pagājis secen!“ Bet Samuēls sacīja: „Kā tavs zobens sievām ir viņu bērnus laupījis, tā lai tava māte starp visām sievām paliek bez bērniem!“ Un Samuēls sacirta Agagu gabalos tā Kunga priekšā Gilgalā. Tad Samuēls devās uz Rāmu, bet Sauls atgriezās savās mājās Saula Gibeā. Un Samuēls līdz savai miršanai vairs Sauļu neredzēja; taču Samuēls bija par Sauļu noskumis, jo tam Kungam bija žēl, ka Viņš bija Sauļu iecēlis Israēlam par ķēniņu. Un tas Kungs sacīja Samuēlam: „Cik ilgi tu būsi noskumis par Sauļu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam; Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī betlēmieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu.“ Bet Samuēls sacīja: „Kā es varu iet? Tiklīdz kā Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nokaus!“ Tad tas Kungs sacīja: „Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: Es esmu nācis nest kaujamo upuri tam Kungam. Un ielūdz arī Isaju upupa mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.“ Un Samuēls tā darīja, kā tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Betlēmi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: „Vai tu nāc mierīgos nolūkos?“ Un viņš atbildēja: „Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un visi piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā.“ Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā. Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: „Tiešām, šis gan būs tas, kas tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais.“ Bet tas Kungs sacīja Samuēlam: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.“ Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“ Tad Isajs lika Šamam priekšā nākt. Bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“ Un tā Isajs izvadāja Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: „No šiem tas Kungs nav nevienu izredzējis.“ Tad Samuēls jautāja īsajam: „Vai visi jaunekļi ir še bijuši?“ Un viņš sacīja: „Vēl tikai ir atlicies pats jaunākais, bet tas ir avju gans.“ Tad Samuēls sacīja īsajam: „Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekams viņš nebūs atnācis.“ Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārts, ar skaistām acīm un labu stāju. Tad tas Kungs sacīja: „Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!“ Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu. Un tā Kunga Gars atstāja Sauļu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija tā Kunga sūtīts. Tad Saula kalpi viņam sacīja: „Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda. Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot koklēt; un kad nu Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš koklē, un tev paliks labāk.“ Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot koklēt, un tad atvediet to pie manis!“ Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: „Raugi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi koklēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, pie tam gudrs vārdos un skaists augumā, un tas Kungs ir ar viņu.“ Tad Sauls nosūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: „Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem.“ Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam. Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju. Un Sauls sūtīja pie Isaja vn lika sacīt: „Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir atradis labvēlību manās acīs.“ Un notika, ka tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Sauļu, tad Dāvids ņēma kokli un koklēja; tad Sauls atspirga, —viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās. Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šocho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās telšu nometnē starp Šocho un Aseku pie Efas Damimas. Bet Sauls un Israēla karotāji sapulcējās un apmetās telšu nometnē Ela ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. Un filistieši nostājās uz kalna—vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna—otrā pusē, tā ka ieleja bija viņu starpā. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts no Gātas; un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņu cepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. Tad viņš nostājās un uzsauca novietotajam Israēla karaspēkam un sacīja dižodamies: „Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu viru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!“ Un filistietis vēl piebilda: „Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!“ Kad nu Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie pazaudēja drosmi un loti izbijās. Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Betlēmes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, it labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un viņa šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs, —pirmdzimušais, otis—Abinadabs un trešais—Sama. Bet Dāvids bija visjaunākais. Tā kā trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, Tad Dāvids reizēm gāja uz Saula sētu un reizēm atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Betlēmē. Bet šis filistietis tur slaistījās apkārt Israēla karavīru rindu priekšā ir agrās rīta stundās, ir vakaros četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: „Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un nones tās steidzīgi brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti, apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem!“ Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla karotāji, patlaban atradās terebinšu koku ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids apjozās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam taisni tanī brīdī, kad karavīri sakārtojušies izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kauties viena rinda pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo, to nocēlis no saviem pleciem, mantu uzrauga ziņā, skrēja pie kara pulkiem un, tur nonācis, padeva labas dienas saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, —viņš bija filistietis no Gātas, —ārā no rindas, un viņš runāja savus jau parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad vien tie šo, vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti 1 bijās. Kāds Israēla virs sacīja: „Vai jūs ari esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām, un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva dzimtu tas atbrīvos no visām node-vām un klaušām Israēlā!“ Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: „Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu, kāds patreiz guļ uz Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kujrš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kajra pulku?“ Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: „Tā un tā apbalvos to, kas viņu nokaus!“ Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: „Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!“ Tad Dāvids sacīja: „Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.“ Un viņš aizgriezās no tā prom, kas tam stāvēja līdzās, pret kādu citu un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja ar tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. Kad nu šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to pie sevis atvest. Un Dāvids sacīja Saulam: „Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!“ Bet Sauls sacīja Dāvidam: „Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!“ Tad Dāvids sacīja Saulam: „Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, Tad es devos tos vajāt, un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu pie krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis; un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva kara pulkus ar lamu vārdiem izaicinājis!“ Un Dāvids turpināja un sacīja: „Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani arī izglābs no šī filistieša rokas.“ Tad Sauls sacīja: „Ej tad ari! Tas Kungs lai ir ar tevi!“ Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas kara vīra drēbes, lika vara bruņu cepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: „Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.“ Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma savu kūju rokā, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. Un filistietis nāca, kā pastaigā-damies, arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad nu filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?“ Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!“ Bet Dāvids sacīja filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!“ Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistictim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to pašu, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekrones pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, savam karapulku virspavēlniekam: „Kā dēls ir šis zēns, Abner?“ Tad Abners viņam atbildēja: „Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak ķēniņ, to es nezinu!“ Tad ķēniņš Sauls sacīja: „Pajautā, kā dēls ir šis zēns!“ Kad nu Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: „Kā dēls tu esi, jaunekli?“ Un Dāvids atbildēja: „Tava kalpa, betlēmieša Isaja, dēls.“ Un kad viņš bija beidzis runāt ar Sauļu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība. Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā. Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu savstarpēju derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu pašu sirdi. Un Jonatāns novilka savu mēteli, kas viņam bija mugurā, un viņš to deva Dāvidam, ir savas bruņas, ir savu zobenu, ir savu loku un savu jostu. Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virs-nieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm. Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām, dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Sauļu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. Un šīs sievas, dziedādamas un rakstā soļodamas, dziedāja un sacīja: „Sauis ir nositis savu tūkstoti, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“ Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: „Viņi Dāvidam piedēvējuši desmit tūkstošus, bet man tie devuši tikai tūks-toti: nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!“ Un, iesākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu, un tā arī joprojām. Un notika, ka nākamā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva, un viņš bija nonācis savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja kokli kā ikdienas, un Saulam bija roķā šķēps. Un Sauls meta šķēpu un domāja: „Es pieduršu pie sienas Dāvidu!“ Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes. Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis. Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem arvienu sava karapulka priekšgalā. Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un tas Kunga bija ar viņu. Kad nu Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas gāja un nāca viņu kara-pulku priekšgalā. Un Sauls sacīja Dāvidam: „Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merābu par sievu, bet esi tikai man allažiņ varonīgs karotājs, un izcīni tu manā labā tā Kunga karus.“ Pie tam Sauls domāja: „Mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu.“ Bet Dāvids atbildēja Saulam: „Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva ģints Israēla, lai es kļūtu ķēniņa znots!“ Bet kad nu pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas. Bet Saula meita Michala iemīlēja Dāvidu, un kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika. Un Sauls nodomāja: „To es viņam došu par sievu, lai tā klust viņam par slazdu un lai viņš krīt filistiešu rokā.“ Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: „Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu.“ Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: „Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: Redzi, tu patici ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!“ Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: „Vai tā ir maza lieta jūsu acīs kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs.“ Kad nu Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: „Šādus vārdus Dāvids ir runājis,“ Tad Sauls sacīja: „Sakiet Dāvidam tā: Ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem.“ Patiesībā Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem. Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt ķēniņam par znotu. Un vēl iekāms laiks bija piepildījies, Jau Dāvids cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās tika pilnā skaitā nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Michalu par sievu. Un Sauls redzēja un atzina, ka tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Michala, Saula meita, viņu mīlēja. Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja. Un kad filistiešu novadu virsaiši izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula kapa pulku vadoņi, tā ka viņa vārds kļuva augsti cienīts. Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti mīļš. Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: „Mans tēvs Sauls tīko pēc tavas dzīvības; tāpēc rītu no rīta agri piesargies un labi paslēpies! Bet es pats iziešu laukā un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukumā, kur tu būsi noslēpies; un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un ja es kaut ko ievērošu, tad es tev to paziņošu.“ Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Sauļu, un viņš tam sacīja: „Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa lielie veikumi ir ļoti lielā mērā nākuši tev par labu. Viņš taču pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti, un tas Kungs sagādāja lielu brīnumu, izglābdams visu Israēlu. To tu pats redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?“ Un Sauls paklausīja Jonatāna balsi, un viņš deva zvērestu: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nokautam!“ Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar. Kad nu atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar filistiešiem, tad viņš tos sagrāva lielā kaujā, un tie metās no viņa bēgt. Bet ļaunais tā Kunga sūtītais gars pārņēma Sauļu, kad viņš sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja kokli. Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un tā tanī naktī izglābās. Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākošā rītā nokaut. Bet Michala, Dāvida sieva, to viņam pasacīja, ziņodama: „Ja tu šinī naktī neglābsi savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!“ Un Michala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās. Tad Michala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām. Kad Sauls sūtīja vēstnešus, lai tie saņemtu Dāvidu, tā sacīja: „Viņš ir slims!“ Bet Sauls atkal sūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu aplūkotu, pieteikdams: „Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, lai es viņu nogalinu.“ Kad nu viņa vēstneši ienāca, tad, redzi, terafīms bija gultā, un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī. Tad Sauls sacīja Michalai: „Kādēļ tu esi mani šādā kārtā pievīlusi un manu ienaidnieku aizsūtījusi, un viņš ir izglābies?“ Bet Michala sacīja Saulam: „Viņš man sacīja: Atlaid mani, jo citādi man tu esi jānogalina!“ Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās, viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas. Kad nu Saulam tas tika paziņots, sakot: „Redzi, Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas,“ Tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai tie Dāvidu sagūstītu. Kad nu tie redzēja praviešu sanāksmi, kas bija praviešu gara aizrauti, un arī Samuēls pie viņiem stāvēja, tos uzraudzīdams, tad Dieva Gars nāca pār Saula vīriem, tā ka arī tie, kopā ar pārējiem tika aizrauti pravietiskā sajūsmā. Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus, bet arī tie kļuva it kā pravieši. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kufus Sauls izsūtīja trešo reizi, —arī tie kļuva kā pravieši. Un tad viņš pats aizgāja uz Rāmu; un kad viņš nonāca pie lielās ūdens tvertnes, kujra atrodas pie Secho, tad viņš jautāja un sacīja: „Kur atrodas Samuēls ar Dāvidu?“ Un viņam pateica: „Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!“ Tad viņš gāja uz turieni—uz Najotu pie Rāmas. Bet jau kamēr viņš vēl bija cēlā uz turieni, arī viņu pārņēma Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja kā pastaigādamies un praviešu vārdus runādams, līdz viņš nonāca Najotā pie Rāmas. Un arī viņš pats tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēla priekšā. Viņš pat nokrita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī visu nakti. Tāpēc mēdz sacīt: „Vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?“ Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jona-tānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?“ Tad tas viņam sacīja: „Lai Dievs pasarga! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums, vai lielās, vai mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav!“ Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: „Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Bet, patiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un cik tava dvēsele dzīva, —tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!“ Un Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu.“ Un Dāvids sacīja Jonatānam: „Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un lāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vaka-ram. Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, lai es steidzīgi viņu atvaļinot, ka viņš varētu steigties uz savu tēvu pilsētu—Betlēmi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai. Un ja viņš tad teiku: Labi! tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu. Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu tā Kunga derību. Bet ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nokauj tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?“ Tad Jonatāns sacīja: „Lai tas tev ne mūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!“ Tad Dāvids sacīja Jonatānam: „Kas man to pateiks, kad tavs tēvs tevi būs strupi noraidījis?“ Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Nāc, iesim laukā!“ Un tie abi izgāja laukā. Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir lieci-nieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu, un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību, Tad lai tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu! Un kaut tu ne tikai, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu tā Kunga žēlastību, lai es nemirstu, Bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu ne mūžam neatrautu savu labvēlību no manas ģimenes—ari tad ne, kad tas Kungs jau būs paspējis iznīcināt no zemes virsus visu Dāvida ienaidnieku pulku!“ Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: „Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!“ Un Jonatāns vēl reiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli. Un Jonatāns viņam sacīja: „Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. Bet trešajā dienā gan tiešām noej uz to vietu, kur tu sev todien esi paslēptuvi iekārtojis, un apmeties blakus Azela akmenim. Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams. Un, redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: Ej un sameklē manas bultas! Bet ja es zēnam skaidri teikšu: Redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc, un tās paņem, —tad nāc, jo viss ir labi, un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, —tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Bet ja es zēnam teikšu: Redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis—otrā pusē, —tad eji projām, jo tas Kungs tevi sūta prom. Bet par šo lietu, par kujru mēs spriežam, —es un tu, redzi, lai tas Kungs pats ir starp mani un starp tevi vienīgais derības līdzzinātājs!“ Tad Dāvids apslēpās laukā, un kad pienāca jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie galda mielastam. Un kad nu ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša. Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: „Tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķists, viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.“ Un notika, ka ari nākošā dienā, kas sekoja jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: „Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?“ Tad Jonatāns atbildēja Saulam: „Atvainodamies Dāvids man lūgdams lūdza atļauju, lai varētu noiet uz Betlēmi. Un viņš man sacīja: Lūdzams atlaid jel mani, jo mums ir ģimenes kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos! —Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.“ Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: „Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu? Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad nosūti kādus un liec viņu atvest pie manis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!“ Tad Jonatāns atbildēja savma tēvam Saulam, viņam sacīdams: „Kādēl viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?“ Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt. Tad Jonatāns savu dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī otrā jauna mēness dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā. Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdz. Un viņš sacīja savam zēnam: „Esi mudīgs, teci, lai atrastu tās bultas, ko es šaušu!“ Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri. Kad nu zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: „Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?“ Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: „Ātri, pasteidzies, netūļājies!“ Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga. Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna. Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: „Ej, nones tos uz pilsētu!“ Kad nu zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem un viņš nometās ar savu vaigu pie zemes, un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar seju pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja, un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri. Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: „Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā Kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, —tā tas lai paliek mūžīgi!“ Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā. Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimelecha, bet Ahimelechs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: „Kāpēc tu nāc viens pats, un neviena nav tev līdz?“ Tad Dāvids sacīja priesterim Abimelecham: „Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man ir piekodinājis: Lai neviens nekā nedabū zināt par to uzdevumu, kuj-a pēc es esmu tevi sūtījis un ko es esmu tev pavēlējis! Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis, lai tie paliek tur un tur noteiktā vietā. Un nu, kas tev ir pie rokas patreiz? Dod man kādas piecas maizes, vai kas vien te atrodas!“ Tad priesteris atbildēja Dāvidam: „Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes, ja vien puiši ir sevi pasargājuši no meitām!“ Tad Dāvids atbildēja priesterim: „Tiešām! Sievietes mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kā tas jau arī senāk ir bijis parasts. Kad es devos ceļā, šo puišu miesas bija šķīstas, un lietas bija svētas, —arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!“ Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas. Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs; viņš bija ēdomietis un uzraugs pār Saula ganiem. Un Dāvids pracīja Abimelecham: „Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams.“ Tad priesteris atbildēja: „Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz plecu segas; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien.“ Tad Dāvids teica: „Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!“ Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Achiša, Gātas ķēniņa. Tad Achiša kalpi viņam jautāja: „Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēninš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma īpašā ritumā, kuļ-u, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis savus tūkstošus, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“ Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Achiša, Gātas ķēniņa. Un tādēļ viņš izļikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. Tad Achišs sacīja saviem kalpiem: Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs, kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam bija maz atļauts ienākt manā namā?“ Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāma alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa. Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija sprugās, un visi, kam bija daudz parādu, itin visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru. Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: „Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs!“ Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās kalnu nocietinātā vietā. Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: „Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdu zemi!“ Tad Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā. Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, —bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariskas koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu—, Tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kup ap viņu stāvēja: „Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna kalnus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par priekšniekiem pār simtiem? Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu zināmu darījis, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena arī nav starp jums, kas man būtu paziņojis, es pats būtu to dzirdējis, ka mans dēls ir pret mani sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!“ Tad ēdomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: „Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Abimelecha, Ahituba dēla. Tas viņa labad vaicāja to Kungu un deva viņam ceļa maizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu.“ Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelechu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa, Tad Sauls sacīja: „Uzklausi mani, Ahituba dēls!“ Un viņš sacīja: „Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!“ Tad Sauls tam sacīja: „Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, —manu kalpu, —pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien skaidri ir redzams?“ Tad Ahimelechs ķēniņam atbildēja un sacīja: „Bet kufš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesas sargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā? Vai tādēļ es tikai šodien lai būtu iesācis pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam nedz visai manai dzimtij! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas, vai svarīgas!“ Bet ķēniņš sacīja: „Ahimelech, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtij!“ Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: „Griezieties un nokaujiet tā Kunga priesterus, jo ari viņu rokas ir iemaisītas Dāvida lietā un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!“ Taču ķēniņa kalpiem negribējās pacelt savas rokas, lai nogalinātu tā Kunga priesterus. Tad ķēniņš sacīja Doēgam: „Griezies tu un nodur priesterus!“ Un ēdomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu plecu segu valkātāji. Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams ir vīrus, ir sievas, ir bērnus, ir zīdaiņus, un tāpat ari tas nogalināja ir vēršus, ir ēzeļus, ir sīklopus, —visus ar zobena asmeni. Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimelecha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam. Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis tā Kunga priesterus. Tad Dāvids sacīja Abjatāram: „Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija ēdomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimts locekļu nāvē! Paliec pie manis, nebīsties! jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, tas meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums!“ Kad Dāvidam piesūtīja ziņu: „Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!“ Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs iet un sakaut filistiešus?“ Un tas Kungs viņam atbildēja: „Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!“ Bet Dāvida vīri viņam sacīja: „Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu kara pulkiem!“ Tad Dāvids vēl reiz griezās ar jautājumu pie tā Kunga, un tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: „Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā.“ Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet pašus viņus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus. Bet kad Abjatārs, Ahimelecha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi ari savu plecu segu. Kad nu Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: „Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir tik spēcīgi ar aizšaujamiem aizbultējami divkārši vārti.“ Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. Kad nu Dāvids izprāta, ka Sauls klusītiņām bija viņam šos slazdus sagatavojis, lai to pārsteigtu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: „Atnes plecu segu!“ Un Dāvids lūdza: „Tu Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisīs nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ. Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā tavs kalps to ir dzirdējis? —Ak Kungs, Israēla Dievs, —saki to, lūdzu, savam kalpam!“ Tad tas Kungs sacīja: „Jā, viņš nonāks lejā!“ Un Dāvids sacīja: „Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?“ Tas Kungs atbildēja: „Nodos!“ Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, un to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un gāja un siroja apkārt, kur vien tiem bija iespējams klīst. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kajra gājienā. Bet Dāvids uzturējās tuksnesī, nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Gan Sauls to meklēja visu laiku, bet Dievs to nedeva viņam rokā. Kad nu Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, —bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos, — Tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu, Un sacīja viņam: „Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis; un to itin labi gan zina arī mans tēvs Sauls.“ Tad viņi abi noslēdza derību tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā. Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kūpi atrodas dienvidos no Ješimonas. Un nu tagad, ak ķēniņ, nāc pie mums lejā, un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!“ Tad Sauls sacīja: „Lai jūs būtu svētīti tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši! Ejiet jel un vēl pārliecinieties, izdibiniet un apraugiet vietu, kur ir atrodamas viņa pēdas, un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot visai manīgs vīrs. Un kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!“ Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješi-monas. Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maona tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī. Un Sauls gāja kalnu grēdas vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja pa kalna otru pusi. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus ar nolūku tos sagūstīt. Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: „Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē.“ Un Sauls griezās atpakaļ, neva-jādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par „Glābšanas akmeni.“ Un Dāvids aizgāja no turienes un apmetās Engedija nepieejamās kalnu augstienēs. Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot Engedija tuksnesī. Tad Sauls ņēma trīs tūkstoš izlasītus vīrus no visa Israēla un devās mēklēt Dāvidu un viņa vīrus austrumu pusē no Meža kazu klints. Un kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tad tur bija kāda ala, un tur Sauls iegāja dabiskās vaja-dzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā. Tad Dāvida vīri tam sacīja: „Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kupu tas Kungs tev ir sacījis: Redzi, es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!“ Un Dāvids piecēlās un slepeni nogrieza Saula virssvārku stūri, kas tam bija mugurā. Bet vēlāk Dāvidam sirds lēca jo strauji krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam. Un viņš teica saviem vīriem: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts, un lai es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir 1 tā Kunga svaidītais!“ Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats i savus vīrus, un viņš tiem neļāva Saulam uzbrukt; un Sauls piecēlās un izgāja no alas. Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: „Mans pavēlniek un ķēniņ!“ Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu seju pie zemes, tā izteikdams ķēniņam savu suminājumu. Un Dāvids sacīja Saulam: „Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: Redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? Redzi, šodien tavas acis redz, ka tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nokauju, bet es tevi žēloju un domāju: Es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais. Un nu mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te sava mēteļa stūri manā rokā un redzi, ka es esmu gan nogriezis tava mēteļa stūri, bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu. Lai tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi! Sensenais sakāmvārds gan mēdz teikt: No bezdievīgiem iziet bezdievība! Bet mana roka nebūs pret tevi! Ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu! Tāpēc lai tas Kungs ir tiesnesis un lai izspriež taisnību un tiesu starp mani un tevi! Viņš arī izmeklēs manu lietu, aizstāvēs un atbrīvos mani no tavas rokas!“ Kad Dāvids bija beidzis šos vārdus ar Sauļu runāt, tad notika, ka Sauls sacīja: „Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Sauls pacēla savu balsi un gauži raudāja. Un viņš sacīja Dāvidam: „Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu ļauns bijis. Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi spēcīgi, jo kad tas Kungs mani bija nodevis tavā rokā, tu tomēr mani neesi nokāvis. Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams viņam labu ceļu? Lai tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien esi man darījis! Un nu, redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavās rokās pastāvēs Israēla ķēniņa valstība. Tad nu tagad zvērē pie tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manas nāves neiznīcināsi un ka tu neizdeldēsi manu vārdu manā dzimti!“ Tad Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri devās kalnup uz savām nocietinātām kalnu viesām. Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apraka tā dzimtenē Rāmā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis. Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija—Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija varmācīgs un ļauns savās izdarībās, īsts kālebietis. Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals patreiz cērp savas aitas, Tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: „Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas? Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder! Bet tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Kad nu tolaik tavi gani bija pie mums, tad mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pateiks! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, kas tev ir taisni pie rokas!“ Kad nu Dāvida puiši bija atnākuši un visus šos vārdus Dāvida uzdevumā pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu. Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: „Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuji aizbēg no saviem kungiem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuju es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?“ Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz sava ceļa, un tie pagrieza viņam muguru un nāca un izstāstīja Dāvidam pēc savas atgriešanās visu, kas bija norisinājies. Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: t.i. No Kāleba cilts. „Apjoziet ikviens savu zobenu!“ Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup, —kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām. Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem bija paguvis pastāstīt: „Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlē-jumus, bet viņš tos rupji izbāra. Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi; tie mūs nav nemaz apsmējuši, un mēs arī neko nepazaudējām visu laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktis, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. Un nu tagad vēro un redzi pati, ko tu vari darīt, jo nenoliedzami mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir ļaunuma apsēsts vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties.“ Tad Abigaila steidzās un ņēma divsimt maizes, un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts kaltētu vīnogu ķekaru, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem. Un viņa sacīja saviem puišiem: „Izejiet man pa priekšu, bet, redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!“ Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica. Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad, redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. Bet Dāvids bija pie sevis apsvēris: „Tiešām, es esmu par velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara vai nu šā, vai tā, vai arī vēl ko pieliek, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz nākamam ritam agri kaut vai vienu vienīgu vīrieti atstātu pāri!“ Kad nu Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā ar savu vaigu pie zemes un nometās ar savu seju smiltīs. Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: „Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus! Mans kungs, lūdzams, nedusmojies pret šo Jaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu, jo kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un niekkalbība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, gan tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, netiku redzējusi. Un tagad, lai nu kā, mans kungs, tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un pašlaik lai tā kā Nābalam klājas arī taviem ienaidniekiem un visiem tiem, kuri pret manu kungu domā ļauni! Un nu, šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kufi seko manam kungam viņa ceļos. Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: gan jau tas Kungs nenoliedzami uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala. Un ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvo dvēseļu kūlītī, kas pieder tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēsele tiks kā ar lingu laista no lingas metēja rokas un tālu prom aizmesta! Kad nu tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, Tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un kad tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi!“ Tad Dāvids sacīja Abigailai: „Slavēts lai ir tas Kungs. Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis! Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu! Un patiesi, tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani ir aizkavējis, ka es tev ļaunu nenodaru: ja tu nebūtu steigusies un nebūtu nākusi man pretī, tad visā nopietnībā Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas ir vīriešu kārtas!“ Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: „Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!“ Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals atradās visai priecīgā omā. Bet tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai. Bet kad nākamā rīta Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens. Un pēc kādām desmit dienām tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: „Slavēts ir tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam, un kas savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba, un ka tas Kungs Nābala paša laimam darbam ir licis krist uz viņa galvu!“ —Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu. Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: „Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu,“ Tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: „Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas!“ Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, un tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kupas viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva. Bet Dāvids ņēma ari Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas, Jo Sauls savu meitu Michali, Dāvida sievu, bija atdevis P Jtim, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas. Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas uzkalnā austrumos no Ješimonas?“ Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoš vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī. Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī, Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pilnīgi pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis. Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids nu to vietu redzēja, kur Sauls ar savu kaya pulku virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kaj-a saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt, Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimelecham un Abišajam, Ceruj asdēlam, Joāba brālim, teikdams: „Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?“ Un Abišajs sacīja: „Es iešu tev līdz!“ Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm nakti, tad, redzi, Sauls bija apgūlies un iemidzis savesto nometnes ratu vidū, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu. Tad Abišajs sacīja Dāvidam: „Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!“ Bet Dāvids sacīja Abišajam: „Nenonāvē viņu! Jo kufš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs?“ Un Dāvids sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, —nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai ari pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā. Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! —Nē! Tāpēc nem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi; tad dosimies projām!“ Un tā Dāvids ņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens ari neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis. Kad nu Dāvids bija pārgājis pāri ielejas otrā pusē, tad viņš nostājās kalna galā no tiem lielā attālumā, tā ka viņu starpā bija plata atstarpe, Un tad Dāvids uzsauca kajra vīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: „Vai tu neatbildi, Abner?“ Un Abners atsaucās: „Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?“ Tad Dāvids sacīja Abneram: „Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu! Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietie-kami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?“ Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: „Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Dāvids atbildēja: „Jā gan, mans kungs un ķēniņ!“ Tad viņš turpināja: „Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām? Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus! Ja tas ir tas Kungs, kas tevi ir maldīgā kārtā pret mani saskubinājis, tad lai Viņš ož dāvanu upupa smaržu; bet ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani ir šodien izdzinuši, ka es vairs nevaru piedalīties tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: Ej projām, kalpo citiem dieviem! Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no tā Kunga vaiga, jo tiešām, Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt tā, kā meklē kādu blusu, jeb tā, kā irbi medī kalnos.“ Tad Sauls sacīja: „Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!“ Tad Dāvids atbildēja un teica: „Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem! Bet tas Kungs lai ikvienam atmaksa vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret tā Kunga svaidīto. Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acis, tāpat lai mana dvēsele tiek tagad augsti turēta tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām!“ Tad Sauls sacīja Dāvidam: „Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!“ Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ savā dzīves vietā. Un Dāvids pārdomāja savā sirdsprātā: „Taēu kādā dienā man pienāks gals no Saula rokas; nekas man cits neatliek kā steidzīgi glābties fili-stiešu zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu izglābies no viņa rokas.“ Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar sešsimt vīriem, kūpi bija pie viņa, pie Achiša, Maocha dēla, Gātas ķēniņa. Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Achiša, ikviens ar savu ģimeni, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un Abigailu, Nābala atraitni no Karmela. Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja. Un Dāvids sacīja Achišam: „Ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad dodi man vietu kādā no lauku pilsētām, lai tur es tad varētu dzīvot, jo kādēļ tad tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā ar tevi kopā?“ Tad Achišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai. Un visa tā laika ilgums, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši. Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie bija, sākot ar seniem laikiem, šīs zemes iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei. Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvus nevienu vīrieti un nevienu sievieti un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes; pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Achiša. Un kad Achišs tam jautāja: „Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?“ Tad Dāvids atbildēja: „Jūdas, jerachmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu kuj-u reizi gadījās.“ Bet Dāvids neatstāja nedz vīriešus, nedz sievietes pie dzīvības, neļaudams nevienam nonākt uz Gātu, jo viņš domāja: „Lai tie nenes vēstis pret mums, sacīdami: Tā un tā Dāvids mums ir izdarījis, vai tāda un tāda ir bijusi viņa rīcība.“ Un tāds bija viņa paņēmiens visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja filistiešu zemē. Un Achišs uzticējās Dāvidam un domāja: „Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem.“ Kad nu tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kapa gājienam pret Israēlu, tad Achišs sacīja Dāvidam: „Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet kapā kopā ar mani.“ Tad Dāvids sacīja Achišam: „Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt.“ Un Achišs sacīja Dāvidam: „Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesas sargu uz visiem laikiem.“ Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu aprakuši tā dzimtajā pilsētā Rāmā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus. Kad nu filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr ari Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos. Kod nu Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes. Un Sauls jautāja to Kungu, bet tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar priesteru—orākulu, nedz ar praviešu starpniecību. Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Atrodiet man kādu sievu, kupai ir vara pār mirušo gariem, es gribu pie tās doties un ar viņas starpniecību izjautāt likteni.“ Un viņa kalpi tam atbildēja: „Redzi, Endorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja.“ Tad Sauls padarīja sevi nepazī-stamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad nu viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: „Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu.“ Bet šī sieva viņam atbildēja: „Redzi, tu taēu pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?“ Bet Sauls viņai zvērēja pie tā Kunga un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!“ Un tad šī sieva jautāja: „Ko lai es tev izsaucu?“ Viņš atbildēja: „Liec, lai man parādās Samuēls!“ Kad nu šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: „Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!“ Un ķēniņš viņai sacīja: „Nebīsties! Bet, ko tu redzi?“ Un sieva sacīja Saulam: „Es redzu pārcilvēcisku būti kāpjam ārā no zemes.“ Un viņš tai jautāja: „Kāds viņš ir pēc sava izskata?“ Un viņa atbildēja: „Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī.“ Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar seju pie zemes un parādīja tam savu goddevību. Un Samuēls sacīja Saulam: „Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?“ Tad Sauls sacīja: „Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru.“ Tad Samuēls sacīja: „Kāpēc tad tu mani vaicā, kad tas Kungs ir jau no tevis novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš ar manu starpniecību ir pasacījis: tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. Tāpēc ka tu neesi klausījis tā Kunga balsi un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tādēļ tas Kungs tev šodien to dara. Un tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!“ Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis. Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: „Redzi, tava kalpone ir izpildījusi tavu prasību, un es ar savu dzīvību esmu ļāvusies liktenim, paklau-sīdama taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis! Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev priekšā galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā.“ Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: „Es negribu ēst!“ Bet kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā. Un tai sievai bija balots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja un izcepa neraudzētas maizes. Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī. Kad nu filistieši bija visus savus kara pulkus sapulcinājuši Afekā un Israēls bija apmeties teltīs pie avota, kas ir Jezreēlā, Un filistiešu augstākie virsaiši, kas bija pavēlnieki pār simtiem un pār tūkstošiem, aizgāja garām, bet Dāvids ar saviem vīriem kopā ar Achišu gāja gājiena noslēgumā, Tad filistiešu augstākie virsaiši jautāja: „Ko šie ebrēji te dara?“ Un Achišs atbildēja filistiešu virsaišiem: „Vai jūs to nezināt, ka tas ir Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?“ Bet filistiešu virsaiši sašuta par to un sacīja viņam: „Sūti šo vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar šo te mūsu vīru galvām? Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie dejodami dejas solī dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis savus tūkstošus, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!“ Tad Achišs aicināja Dāvidu un tam sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dživo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es tevi labprāt redzētu ar savām acīm, ka tu ir izietu ir kopā ar karaspēku atgrieztos nometnē, jo es neesmu manījis tevī ļauna no tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi labs pārējo virsaišu acīs. Tāpēc nu tagad griezies atpakaļ un ej ar mieru, un ka tu nedari nekā, kas ir ļauns filistiešu virsaišu acīs!“ Un Dāvids sacīja Achišam: „Ko es īsteni esmu izdarījis, un ko tu esi Jauna savā kalpā manījis, sākot no tās dienas, kad es nokļuvu pie tevis, līdz šai dienai, ka man nu neklātos iet un cīnīties pret mana kunga, ķēniņa, ienaidniekiem?“ Tad Achišs atbildēja un sacīja Dāvidam: „Es zinu, ka tu esi labs manās acīs, tieši kā Dieva eņģelis, bet filistiešu virsaiši ir tā lēmuši, ka tev nebūs ar mums kopā doties karā. Nu tad tagad sataisieties jau no agra rīta ceļam, tu ar sava kunga kalpiem, kas ir tev līdz nākuši, lai arī viņi ir gatavi, un apjozieties agri no rīta, tikko kā gaisma būs aususi, un tad arī ejiet!“ Tad Dāvids cēlās un viņa vīri un apjozās agri nākamā rītā, lai dotos ceļā un lai atgrieztos filistiešu zemē; bet filistieši devās kalnup uz Jezreēlu. Kad nu Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši. Un tie bija sievietes un visu, kas tur atradās, mazus un lielus no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši un gājuši savu ceļu. Kad nu Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, —un, redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti gūstā—, Tad Dāvids ar savu karavīru saimi, kufi bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt. Un ari abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā. Ari pats Dāvids nonāca lielās briesmās, io ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta srvu pazaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz to Kungu, savu Dievu. Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatāram, Ahimelecha dēlam: „Atnes man šurp plecu segu!“ Un Abjatārs pienesa Dāvidam plecu segu. Tad Dāvids vaicāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?“ Un Viņš tam atbildēja: „Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi un sagūstītos atbrīvosi!“ Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru. Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem tālāk pakaļ; divi simti vīru, kas bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet pār Besora strautu, palika tur pūšoties. Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni. Un viņi tam iedeva plācenī ieceptas saspiestas vīģes un divus vīnogu ķekarus, un tiklīdz kā viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis. Tad Dāvids tam jautāja: „Kam tu piederi un no kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu ēģiptietis un kalpu kārtas: es biju vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani ir šeit pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims. Mēs bijām iebrukuši krētiešu, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā Negebā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni.“ Un Dāvids tam jautāja: „Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?“ Un viņš tam atbildēja: „Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka.“ Kad nu viņš to bija lejā novedis, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo salaupīto mantu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes. Un Dāvids tos kāva nākamā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, kā vienīgi atskaitot četri simti jaunekļus, kufi uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus. Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un ari abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. Un no tiem netrūka neviena ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no nolaupītās mantas: itin visu to, ko tie bija sev paņēmuši līdz, to visu Dāvids atguva atpakaļ. Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus; un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: „Šis ir Dāvida laupījums!“ Kad nu Dāvids atgriezās pie tiem divsimt vīriem, kuri bija pārāk noguruši bijuši, nespēdami sekot Dāvidam, un viņš tos bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tai karavīru saimei, kas pie viņa atradās; un kad Dāvids pienāca šiem ļaudīm tuvāk klāt, tad viņš draudzīgi apvaicājās, kā tiem klājas. Tad visi ļaudis un pieklīdušie tā kara pulka ļaudis, kas ar Dāvidu bija devušies cīņā, sāka izteikt šādas domas: „Tāpēc, ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad mēs arī tiem nekā nedosim no salaupītām mantām, ko mēs esam izglābuši, nekā, kā tikai ikvienam vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem sev līdz un lai iet savu ceļu!“ Bet Dāvids sacīja: „Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko tas Kungs mums ir devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. Un kas gan lai šādiem jūsu vārdiem klausa? Nē! Bet tāpat kā katram, kas devies cīņā, pienākas sava tiesa, tāpat arī sava daļa piekrīt tam, kas palicis pie mantām, tiem kopā līdzīgi ir jādalās!“ Un tas nu ir no šīs dienas un joprojām tā palicis spēkā un ir padarīts par nolikumu un par tiesībām Israēlā līdz pat šai dienai. Kad nu Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma saviem draugiem, Jūdas veca-jiem, sacīdams: „Redzi, še jums daļa, kā svētības apliecinājums no tā Kunga ienaidnieka laupījuma!“ Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā, Negebā, arī tiem, kufi Jatīrā, Un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā, Un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerachmeliešu pilsētās, un ir tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās; Un tālāk vēl tiem vecajiem, kuri Hormā, un tiem, kuji Bor-Ašanā, un tiem, kuji Atakā, Tiem, kuji Hebronā, un visām vietām, kūjas Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis. Un tolaik filistieši kajoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un krita nokauti Gilboas kalnājos. Un filistieši uzvarēja Sauļu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malchišu, Saula dēlus. Kad kauja iedegās ap pašu Sauļu un strēlnieki, to pazinuši, vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots. Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: „Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodup, lai tie neliek mani apsmieklā!“ Bet viņa ieroču nesējs kautrējās to darīt, jo viņš loti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās tam virsū. Kad nu viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad ari tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu. Un tā krita tanī pašā dienā ir Sauls, ir viņa trīs dēli, ir viņa ieroču nesējs un visi viņa viri. Kad nu Israēla viri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un pilsētās pie Jardānas, redzēja, ka Israēla viri metās bēgt, un ka Sauls ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi. Kad nu nākamajā dienā nāca fīlistieši, lai kritušos aplaupītu, un tie atrada Sauļu un viņa trīs dēlus, kas visi bija krituši Gilboas kalnājā, Tad tie viņam nocirta galvu, novilka viņam bruņas līdz ar ieročiem, un tie sūtīja uzvaras vēsti visapkārt pa visu savu zemi, pasludinādami to savu elku dievnamos un visai tautai. Un tie novietoja viņa ieročus Aštartes templi, bet viņa līķi tie pakala pie mūra Bet-Šeanā. Kad nu Jabešas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko filistieši bija Saulam izdarījuši, Tad cēlās visi spēcīgie viri, gāja visu nakti, noņēma Saula līķi un ari viņa dēlu līķus no Bet-Šeanas mūra un griezās ar tiem atpakaļ uz Jabešu, kur viņi tos sadedzināja. Un viņi ņēma viņu kaulus un apraka tos Jabešā zem tamariskas un gavēja septiņas dienas. Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā, Tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bijā saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga. Un Dāvids tam sacīja: „No kurienes tu nāc?“ Un tas viņam atbildēja: „Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes.“ Tad Dāvids viņam sacīja: „Kā tur iet? Lūdzu pastāsti man!“ Un tas teica: „Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši; arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši.“ Un Dāvids vēl prasīja šim jaunek lim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: „Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?“ Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: „Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un, redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa—un, redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: Lūk, še es esmu! Un tad viņš man jautāja: Kas tu tāds esi? Un es viņam atbildēju: Es esmu amaleķietis. Un viņš man sacīja: Nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība vēl ir līdz šim pašam laikam manī. Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam.“ Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. Un tie sēroja un raudāja un gavēja līdz vakaram—par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par tā Kunga tautu un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena. Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: „No kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu kāda še piemitīga amalekieša dēls.“ Tad Dāvids viņam vaicāja: „Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?“ Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: „Nāc šurp! Nokauj viņu!“ Tad tas tam cirta, ka tas nomira. Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: „Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: Es esmu nogalinājis tā Kunga svaidīto.“ Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu Un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem—Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā: „Tavs krāšņums, ak Israēl, ir krius tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus—lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens. Sauls un Jonatāns, —tik mīlami un dārgi, —dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! Ak Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!“ Pēc tam Dāvids vaicāja to Kungu, sacīdams: „Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?“ Un tas Kungs tam atbildēja: „Jā, noej!“ Kad Dāvids tālāk jautāja: „Uz kurieni man būs iet?“ Tad viņš saņēma atbildi: „Uz Hebronu.“ Tad Dāvids uz turieni nogāja kopā ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinomu un Abigailu, Nābala, Karmela iedzīvotāja, atraitni. Un Dāvids lika ari saviem karavīriem, kuri bija pie viņa, ikkatram ar savu ģimeni noiet uz turieni; un tie apmetās un dzīvoja Hebronas apkārtnes pilsētās. Tad nāca vīri no Jūdas un svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas ciltij. Kad nu Dāvidam tika paziņots, ka Jabešas ļaudis Gileādā Saulu ir aprakuši, Tad Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un lika tiem sacīt: „Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parā-dījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši! Tad nu tagad lai tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību! Un ari es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši. Un nu, lai tagad jūsu rokas ir stipras paļāvībā, un kļūstiet drošsirdīgi viri! Gan Sauls, jūsu kungs, ir miris, bet Jūdas cilts ir mani svaidījusi sev par ķēniņu.“ Bet Abners, Nera dēls, Saula kara pulku virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanaimu. Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un par ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Ēfraimu un pār Benjamīnu, —vispār pār visu Israēlu. Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas cilts turējās pie Dāvida. Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas cilti, bija septiņi gadi un seši mēneši. Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanaimas un gāja uz Gibeonu. Un Joābs, Cerujas dēls, ari izgāja ar Dāvida kalpiem; abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā. Tad Abners sacīja Joābam: „Lai taču jaunekļi uzstājas un lai mūsu acu priekšā uzved kapa rotaļas!“ Tad Joābs sacīja: „Labi, lai notiek!“ Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, pēc skaita divpadsmit no Benjamīna Išbošeta, Saula dēla, priekšā un divpadsmit no Dāvida kalpiem. Tad ikviens sagrāba savu pre-tinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobenu pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par—Chelkat ha Curim, un tā atrodas pie Gibeonas. Kad nu šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem. Un tur bija arī trīs Cerujas dēli—Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stima laukā. Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru. Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: „Vai tu neesi Asahēls?“ Tas atbildēja: „Es tas esmu.“ Tad Abners tam sacīja: „Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi, un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem un paņem viņa ieročus!“ Bet Asahēls negribēja atstāties nost no viņa. Tad vēl reiz Abners viņam uzsauca: „Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?“ Bet kad viņš negribēja atstāties tam sekot, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, tā šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur nokrita pie zemes un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nonāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, apstājās mierā. Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi. Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem. Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: „Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?“ Un Joābs atbildēja: „Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!“ Tad Joābs pūta taurē, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu. Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākošo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jardānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanaimā. Ari Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls. Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīrus; tie arī visi bija pagalam. Asahēlu Jūdas ļaudis pacēla un apraka viņa tēva kapā, kas atradās Betlčmē. Bet Joābs un vīna vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu. Kaļ-š starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks un stiprāks, kamēr Saula nams jo dienas, ko tas nodzīvoja, kļuva vājāks. Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas. Viņa otrs dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāchas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas. Viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls. Bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā. Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja. Bet Saulam bija bijusi blakus sieva, vārdā Riepa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: „Kāpēc tu guli pie mana tēva blakus sievas?“ Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam ir viņa radiem, ir viņa draugiem uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkā-pumu ar šo sievu! Lai Dievs mani, Abneru, tagad un nākotnē soda, ja es tagad to, ko tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņa labā neizdaru, Proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai!“ Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās. Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: „Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis.“ Un Dāvids deva atbildi: „Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis; un proti: tu ne-drīksti manu vaigu redzēt, arī ne nākdams tieši mani satikt, iekāms tu nebūsi atvedis pie manis Michalu, Saula meitu.“ Tai pašā laikā Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar uzaicinājumu: „Atdod man Michalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simt filistiešu priekšādām!“ Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam. Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bachurimai; tikai tad, kad Abners viņu uzaicināja, lai viņš ejot un griežoties atpakaļ, viņš arī tiešām atgriezās savās mājās. Bet Abners bija sarunājies ar Israēla vecajiem un bija viņiem sacījis: „Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu. Tad nu piepildiet to! Atminieties, ka tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: Ar sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokām.“ Tāpat Abners bija slepeni vedis sarunas arī ar Benjamīna cilti, un pēdīgi Abners devās ceļā ar nolūku to pateikt arī Hebronā, Dāvidam pašam to dzirdot, sacīdams itin visu to, kas ļoti patika Israēlam un visiem Benjamīna cilts piederīgiem. Kad nu Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres, Tad Abners sacīja Dāvidam: „Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!“ Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā. Un redzi, patreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas bija mierīgi aizgājis. Kad nu Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās, un Joābam tika pasacīts: „Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš netraucēts ir aizgājis,“ Tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: „Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis? Tev gan tikdaudz jāpazīst Abners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!“ Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota; bet Dāvids to nezināja. Kad nu Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, —lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis. Kad nu Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: „Es un mana ķēniņa valsts vara esam noziedzīgi Abnera, Nera dēla, asins izliešanā tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem! Lai atbildība krīt uz Joāba galvu un uz visu viņa tēvu ģinti! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!“ Kad nu Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas, Tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: „Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus un sērojiet Abnera dēļ!“ Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta. Kad nu Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta. Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: „Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais? Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāju noziedznieku priekšā!“ Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk. Kad nu visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: „Lai Dievs man dara šādi vai tādi, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!“ Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss tas, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs. Un visa tauta, un vispār viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu. Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: „Vai jūs nezināt, ka šeit šodien ir kritis liels vadonis un kapa pulku virspavēlnieks Israēla? Bet es, kaut ar! svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; tas Kungs pats lai atdara jauna darba darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!“ Kad nu Saula dēls Išbošets dzirdēja, ka Abners ir Hebronā miris, tad viņam rokas kļuva slābanas, bet viss Israēls izbijās. Un Saula dēlam Išbošetam bija divi vīri, sirotāju pulku vadītāji, vienam vārds bija Baāna, otram—Rechabs; tie abi bija Rimona dēli, kas bija apmeties Beērotā un bija kāds no Benjamīna cilts pēctečiem, jo arī Beērota tiek pieskaitīta Benjamīnam. Un beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, un tur tie mīt kā svešinieki vēl līdz šai pašai dienai. Bet Saula dēlam Jonatānam bija dēls, kas bija gaudens uz abām savām kājām. Viņš bija piecus gadus vecs, kad nāca vēsts no Jezreēlas, ka Sauls un Jonatāns miruši. Tad viņa aukle to bija pacēlusi uz savām rokām un ar to bēgusi, bet tā kā viņa lielās bailēs steigšus bija metusies bēgt visai steidzīgi, viņš bija atraisījies, kritis un tādēļ kļuvis kroplis; viņa vārds bija Mefibošets. Un Rimona, beērotieša, dēli Rechabs un Baāna devās ceļā, un kad pusdienā kļuva viskarstāk, tad tie iegāja Išbošeta namā, bet viņš bija apgūlies diendusā savā gultā. Un redzi, tie devās iekšā namā līdz pašam tā vidum it kā kviešus pirkt, bet nama durvju sargātāja, kviešus tīrīdama, klanījās ar galvu un bija iemigusi; tādēļ arī abi brāļi varēja netraucēti namā iezagties. Tā tie nonāca Išbošeta namā, bet tas gulēja savā guļas vietā savā guļamistabā; un viņi to sita, un nogalināja, un nocirta viņam galvu. Tad tie ņēma viņa galvu un steidzīgi gāja visu nakti pa ceļu caur Jardānas līdzenumu. Tad tie nonāca ar Išbošeta galvu pie Dāvida Hebronā un sacīja ķēniņam: „Redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas meklēja tavu dzīvību! Bet tas Kungs par manu kungu un ķēniņu šodien ir atriebies gan pašam Saulam, gan viņa pēcnācējiem!“ Bet Dāvids atbildēja Rechabam un viņa brālim Baānam, Rimona, kurš bija no Beērotas, dēliem un viņš tiem sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām, Es esmu to vīru, kas man atnesa ziņu, sacīdams: Redzi, Sauls ir miris, un kas pats savās acīs šķitās labas vēsts nesējs, apcietinājis un nogalinājis Ciklagā, lai tam dotu no savas puses vēstneša algu! Un vēl jo vairāk tagad, kad bezdievīgi vīri ir nokāvuši taisnu vīru viņa namā viņa guļas vietā, vai man nebūs prasīt viņa asinis no jūsu rokām, un kā lai es jūs neizdeldēju no zemes virsus?“ Un Dāvids pavēlēja saviem miesas sargiem, un tie tos nogalināja. Viņi nocirta viņiem rokas un kājas un pašus uzkāra pie Hebronas dīķa. Bet Išbošeta galvu viņi ņēma un apraka Abnera kapa vietā Hebronā. Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: „Redzi, mēs visi esam no taviem kauliem un no tavām miesām. Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; pie tam tas Kungs pats tev toreiz apsolīja, sacīdams: Tev būs manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!“ Un kad nu tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu, un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzalemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: „Šeit tu neielauzīsies, bet gan tevi aizturēs aklie un tizlie,“ domādami: „Dāvids šeit nekad neiekļūs.“ Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta. Un tanī dienā Dāvids sacīja: „Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele…“ Tāpēc mēdz sacīt: „Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā.“ Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi, un no tā visapkārt uz visām pusēm. Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu. Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, ari būvamatniekus un akmeņkaļus mū-riem, un tie uzcēla Dāvidam pili. Un Dāvids manīja, ka tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu savas tautas, Israēla, dēļ. Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakus sievu, pēc tam kad viņš bija pārnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija, Elišāma, Elijada un Elifelets. Bet kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni. Kad nu filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā, Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs doties aug šup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?“ Un tas Kungs atbildēja Dāvidam: „Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!“ Tad Dāvids nonāca līdz Baāl-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: „Tas Kungs ir izlauzies cauri maniem ienaidniekiem pirms manis, gluži kā ūdens izlaužas cauri aizsprostam!“ Tādēļ šo vietu nosauca vārdā—Baāl-Peracima. Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu. Un filistieši vēl reiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā. Un Dāvids jautāja to Kungu, un tas Kungs atbildēja: „Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! Un kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pats pasteidzies, jo tad tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu kara pulku.“ Un Dāvids tā darīja, kā tas Kungs tam bija pavēlējis, un sarīkoja filistiešiem īstu asins pirti, sākot no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei. išanās kungs. Pēc tam Dāvids sapulcināja visus izlasītos karavīrus Israēlā, trīsdesmit tūkstoš vīrus. Tad Dāvids cēlās un gāja ar visu šo karavīru saimi, kas bija pie viņa, uz Baālu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu, kas ir nosaukts Dieva, tā Kunga Cebaota, vārdā, kas valda pār ķerubiem. Un tie veda Dieva šķirstu, kas bija uzlikts uz jauniem kravas ratiem, pēc tam kad viņi bija to iznesuši no Abinadaba nama, kas atrodas uzkalniņā; un Uza un Achio, Abinadaba dēli, vadīja šos jaunos ratus. Un kad tie iznesa Dieva šķirstu no Abinadaba nama, kas bija uzkalnā, tad Achio gāja šķirstam pa priekšu. Bet Dāvids un visa Israēla karotāju saime līksmojās un dejoja tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka koklēm, arpām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem. Kad nu tie nonāca pie Nachona labības klona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa. Tad tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur par sodu bargi skāra, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira. Un Dāvids bija dziļi satriekts, ka tas Kungs bija tādu robu izlauzis, atņemdams Uzu; tāpēc šīs vietas vārds tika nosaukts Perec-Uza, un tā to sauc līdz šai dienai. Bet Dāvids tanī dienā stipri izbijās tā Kunga priekšā, tā ka viņš izsaucās: „Kā Dieva šķirsts var nākt pie manis?“ Un Dāvids negribēja ļaut tā Kunga šķirstu vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet viņš novirzīja to uz Obed-Edoma, kāda gātieša, namu. Un tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus; bet tas Kungs svētīja Obed-Ēdomu un visu viņa namu. Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu. Kad tā Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, tad viņš upurēja kaujamam upurim vērsi un barotu teļu, Un Dāvids dejoja no visas savas sirds tā Kunga priekšā, pie kam Dāvids bija apjozts tikai ar linu plecu segu. Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda kalnup tā Kunga Šķirstu ar gavilēm un taures skaņām. Un notika, kad nu tā Kunga Šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, tad Michala, Saula meita, bija izliekusies pa logu un skatījās. Kad viņa ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī tā Kunga priekšā dejojam, viņa to noni-cināja un ienīda savā sirdī. Un tie ienesa tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus tā Kunga priekšā. Kad nu Dāvids savus dedzināmos upujrus un kaujamos pateicības upurus bija pabeidzis, tad viņš svētīja tautu tā Kunga Cebaota vārdā. Un viņš lika izdalīt visai tautai, visai Israēla draudzei, ir vīriem, ir sievām, ikkatram pa klaipam maizes, pa gabalam gaļas un pa vīnogu rausim. Un tad visa tauta atgriezās ikviens savās mājās. Kad nu arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu dzimtu, tad Michala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un zobodamās teica: „Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!“ Bet Dāvids atbildēja Michalai: „Tas notika tā Kunga priekšā, kas mani ir izredzējis, mani celdams augstāk par tavu tēvu un tava tēva dzimtu par valdītāju tā Kunga tautai, pār Israēlu, —jā, un es līksmojos tā Kunga priekšā, Es esmu ar mieru dejot arī nākotnē, pat ja ar to es vēl vairāk pazemotos kā šoreiz. Un es gribu pazemīgi domāt par sevi arī nākotnē, bet kalpoņu acīs, ko tu pieminēji, es ar to tikai vēl pieaugšu savā godā.“ Bet Michala, Saula meita, paljka bez bērniem līdz savai miršanas dienai. Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā, —jo tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem—, Ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: „Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām!“ Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: „Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirds prātā, jo tas Kungs ir ar tevi!“ Bet vēl tanī pašā naktī tā Kunga vārds atklājās Nātānam, un tas Kungs teica: „Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: Tā saka tas Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu? Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai, bet Es esmu apkārt staigājis telšu miteklī. Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu, —un kaut vai tikai vienai vienīgai ciltij no Israēla ciltīm, vai kādam viņu soģim, kuram Es biju uzdevis ganīt manu Israēla tautu, ko iebildis, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu? Tāpēc tu tagad runā tā ar manu kalpu Dāvidu: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār manu tautu, pār Israēlu. Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū. Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, un tā mana vēlēšanās Jau kopš tiem laikiem, kad Es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu; un tiešam Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu. Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostip-rināšu viņa valstību. Un tas uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem. Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja. Nē, —bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, —tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!“ Un gluži tā, kā šie vārdi, patiešām, bija teikti un šī parādība bija notikusi, tā Nātāns tos vēstīja Dāvidam. Tad ķēniņš Dāvids nāca iekšā svētuma teltī, nometās tā Kunga priekšā un sacīja: „Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis! Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak Kungs, mans Dievs! Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu tak pats pazīsti savu kalpu, ak Kungs, mans Dievs! Sava vārda labā un pēc savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas savam kalpam. Tāpēc Tu esi tik liels, ak Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita, kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm. Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuļras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu sev par tautu, un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas, —tavā zemē, savas tautas priekšā, ko Tu esi sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis pagānu tautas un viņu elku dievus. Un tā Tu esi savu tautu, Israēlu, apstiprinājis sev par savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu. Un nu, Kungs, mans Dievs, tagad šo pasludinājumu, ko Tu esi runājis, kas attiecas uz tavu kalpu un viņa namu, piepildi to visos laiku mūžos un rīkojies tā, kā Tu esi solījis! Tad tavs vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs tavā priekšā. Jo Tu, Kungs Cebaots, Israēla Dievs, esi atklāsmē, savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ tavs kalps arī ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu griezties pie Tevis. Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tikdaudz laba esi solījis savam kalpam, Lai tagad Tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, ka tas pastāvētu tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar tavu svētību tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi!“ Un pēc tam notika, ka Dāvids sakāva filistiešus, un viņš tos pakļāva sev, un Dāvids pārņēma valdības grožus no filistiešu rokām. Viņš uzvarēja arī Moābu un, pie zemes nogāzis, viņš moābiešus sadalīja ar mērnieku auklu; viņš nomērīja divi daļas nokaušanai, bet vienu pilnu mērauklas daļu dzīvošanai. Tā Moābs kļuva Dāvida kalps un maksāja meslus. Pēc tam Dāvids uzvarēja Hadadēzeru, Rehoba dēlu, Cobas ķēniņu, kad tas bija izgājis, lai atkal nostiprinātu savu varu pie Eifratas. Un Dāvids saņēma no viņa gūstā tūkstoš septiņsimt jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus; viņš lika pārgriezt zirgiem kāju dzīslas, bet sev viņš paturēja simts ratu zirgus. Kad nu sirieši no Damaskas nāca Cobas ķēniņam Hadadēzeram palīgā, tad Dāvids no šiem siriešiem nonāvēja divdesmit divus tūkstošus vīru. Un Dāvids novietoja uzraugus Damaskā Sirijā, tā a sirieši kļuva Dāvidam par kalpiem un nesa meslus; un tas Kungs Dāvidam visur palīdzēja, kur vien viņš gāja. Un Dāvids ņēma zelta vairogus, kas bija Hadadēzera galma ļaudīm piederējuši, un viņš lika tos nonest Jeruzālemē. No Hadadēzera pilsētām, Betas un Berotajas, Dāvids paņēma daudz vara. Bet kad Hāmatas ķēniņš Tous dzirdēja, ka Dāvids bija sakāvis visu Hadadēzera karaspēku, Tad Tous sūtīja savu dēlu Jorāmu pie ķēniņa Dāvida, lai apvaicātos par viņa labklāšanos, lai viņu apsveiktu un svētītu, tādēļ ka viņš bija karojis ar Hadadēzera un bija to sakāvis, jo Tous bija Hadadēzera pretinieks; un viņam līdzi bija zelta, sudraba un vafa priekšmeti. Ari tos ķēniņš Dāvids veltīja kā svētītus tam Kungam kopā ar to sudrabu un zeltu, ko viņš bija novēlējis tam Kungam no visām tām tautām, ko viņš bija sev pakļāvis, Proti no Sirijas, no Moāba, no Amona bērniem, no filistiešiem, no amalekiešiem, no Hadadēzera, Rehoba dēla, Cobas ķēniņa, iegūtām mantām. Un Dāvids sev sagādāja jo lielu jaunu slavu, pārnākdams no kaujas, kur viņš pie Sāls ielejas bija sakāvis ēdomiešus, astoņpadsmit tūkstoš vīrus. Un viņš Edomā novietoja uzraugus, tā ka visa Ēdoma zeme bija viņam pakļauta un visi ēdomieši kļuva Dāvidam par kalpiem. Un tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kur vien viņš gāja. Tā Dāvids valdīja pār visu Israēlu, un Dāvids rūpējas par tiesu un taisnību visā savā tautā. Un Joābs, Cerujas dēls, bija kapaspēka virspavēlnieks, un Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks. Un Cadoks, Ahituba dēls, un Abjatars, Ahimelecha dēls, bija priestepi, bet Seraja bija valsts rakstvedis. Un Benaja, Jojadas dēls, bija virsnieks pār krētiešiem un plētiešiem, bet Dāvida dēliem bija priestepu pakāpe. Un Dāvids jautāja: „Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!“ Un tur Saula namā bija kāds kalps, un viņa vārds bija Ciba. Tas tika aicināts Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: „Vai tu esi Ciba?“ Un viņš atbildēja: „Jā, tavs kalps!“ Un ķēniņš tālāk jautāja: „Vai nav vēl kāds no Saula nama piederīgiem, kam es lai vēl parādu Dieva žēlastību!“ Tad Ciba atbildēja ķēniņam: „Tomēr, vēl dzīvo Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām.“ Kad nu ķēniņš viņam jautāja: „Kur viņš ir,“ tad Ciba ķēniņam atbildēja: „Redzi, viņš atrodas Macbira, Amiēla dēla, namā Lodebarā.“ Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja turp ļaudis un lika to atvest no Machīra, Amiēla dēla, nama no Lodebaras. Kad nu Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: „Mefibošet!“ Un viņš atbildēja: „Redzi, še ir tavs kalps!“ Un Dāvids viņam sacīja: „Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs maizi ēst pastāvīgi pie mana galda.“ Un viņš noliecās ar savu seju pie zemes un sacīja: „Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim!“ Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: „Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlanl. Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, ir tu pats, ir tavi dēli, ir tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda.“ Bet Cibam bija piecpa-dsmit dēli un divdesmit kalpi. Un Ciba sacīja ķēniņam: „Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēl savam kalpam, to tavs kalps darīs.“ Tā Mefi-bošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem—prinčiem. Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Micha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam. Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām. Un pēc tam notika, ka nomira amoniešu ķēniņš (Nahašs), un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā. Tad Dāvids domāja: „Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani.“ Un Dāvids lika saviem kalpiem izteikt viņam līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā, un tā Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē. Tad amoniešu virsaiši sacīja savam kungam Hanūnam: „Vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtības izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?“ Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt cieti, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida. Kad nu tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājā!“ Kad nu amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu siriešus—ir no Bet-Rehobas, ir siriešus no Cobas, —divdesmit tūkstoš kājniekus, un tāpat no Moāba ķēniņa—tūkstoš vīrus, un no Tobas ļaudīm divpadsmit tūkstoš vīrus. Un tikko kā Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu kara pulku. Arī amonieši izgāja un nostājās kaujas kārtībā un sagatavojās uzbruku-mam pilsētas vārtu priekšā, bet sirieši no Cobas un no Rehobas un karavīru vienības no Tobas un Maāchas bija atstātas savvaļā klajā laukā. Kad nu Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot ir tieši no priekšas, ir no aizmugures puses, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem diženākos un novietoja tos sīriešiem pretim. Bet atlikušos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās kaujas kārtībā pret amoniešiem. Tad viņš sacīja: „Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā. Esi drosmīgs! Un turēsimies varonīgi mūsu karotāju priekšā par mūsu Dieva pilsētām! Bet tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!“ Tad Joābs izgāja ar tiem kara-vīriem, kuri bija zem viņa pavēles, un devās uzbrukumā pret siriešiem, un tie bēga viņa priekšā. Bet kad amonieši redzēja, ka sirieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs atgriezās no cīņas pret amoniešiem un gāja atpakaļ uz Jeruzālemi. Kad nu sirieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus. Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem siriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobachs, Hadadēzera kara pulku virspavēlnieks, gāja to priekšgalā. Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jardānai un nonāca Helamā, kur sirieši nostājās kaujas kārtībā Dāvidam pretī, un tie izcīnīja kauju ar viņu. Bet sirieši tā tika Israēla sasisti, ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids iznīcināja septiņi simt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; un viņš ievainoja viņu kara pulku virspavēlnieku Šobachu, tā ka tas tur nomira. Kad nu visi ķēniņi, kas bija pakļauti Hadadēzera kara klaušām, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu, un apņemas tam kalpot, bet sirieši bijās, lai vēl kādu reizi nenāktos iet amoniešiem palīgā. Un kad gads bija pagājis, tad tanī laikā, kad ķēniņi mēdz iziet laukā, lai karotu, arī Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļamvietas un pastaigājās šurpu un turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgā-jamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Bliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu un lika viņam paziņot: „Es esmu grūta!“ Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: „Atsūti hetieti Ūriju pie manis!“ Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: „Kā labi klājas Joābam, kā klājas kara turiem, un kā labi veicas karā?“ Un Dāvids sacīja Ūrijam: „Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!“ Un kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. Kad nu tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?“ Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: „Ir Dieva šķirsts, ir Israēls, ir Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!“ Tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.“ Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākošo dienu Jeruzālemē. Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļas vietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūrijas starpniecību. Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: „Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!“ Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pre-tinieki. Kad nu pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. Kad nu Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija kara laukā norisinājušies, Tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: „Kad tu būsi pabeidzis visus kaja notikumus izstāstīt, tos ķēniņam ziņodams, Un kad ķēniņš pašreiz iedegsies dusmās, un viņš tev jautās: Kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas ņostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelechu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? Tad tikai saki: Ari tavs kalps, hetietis Ūrija, krita.“ Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. Un vēstnesis sacīja ķēniņam: „Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, un tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai, Tad strēlnieki sāka šaut no muj-iem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.“ Tad Dāvids sacīja vēstnesim: „Saki tā Joābam: Lai tev tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! —Un tā tev būs viņu iedrošināt!“ Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. Un kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika tam Kungam. Un tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida; kad nu viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: „Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, Bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.“ Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!“ Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tu esi tas vīrs! Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas. Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī; un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un ja ar to visu vēl nepietiek, tad Es vēl gribu šo un to pielikt. Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas Jauns vina acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Oriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva! Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!“ Tad Dāvids sacīja Nātānam: „Es esmu grēkojis pret to Kungu!“ Un Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tad nu tas Kungs ari tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt! Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaid-niekiem Viņu zaimot, tad ari dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!“ Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims. Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes. Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem. Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“ Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“ Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“ Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“ Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ. Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja pa daļai šo ķēniņa pilsētu. Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: „Es esmu cīnījies pret Rabu un šīs pilsētas ūdeņu apņemto lejas dalu ari ieņēmis, Tad nu tagad sapulcini atlikušo karavīru saimi un apmet ap šo pilsētu savu telšu nometni, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam.“ Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja. Un viņš noņēma viņu ķēniņa kroni no viņu elka Milkoma galvas, tas bija vienu zelta talentu smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem; un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu. Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja ir pie akmeņu zāģiem, ir pie dzelzs kuļamiem ratiem, ir pie dzelzs cirvjiem, ir lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. Un pēc tam notika sekojošais: Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās aiz savas mīlestības uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš pakka slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita pilnīgi neiespējami viņai kaut kā tuvoties. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Simeas dēls, kas savukārt bija Dāvida brālis, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Un tas viņam jautāja: „Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?“ Tad Amnons viņam atbildēja: „Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.“ Tad Jonadabs viņam sacīja: iegulies savā guļas vietā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa mani stiprina ar maizi un slimnieka ēdienu, kas sagatavots, man pašam to redzot, lai to, ko es pats redzu, es ēstu no viņas rokas!“ Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad nu ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: „Lūdzams atsūti manu māsu Tamāru, un viņa lai sagatavo manu acu priekšā kādus divus raušus sirds stiprināšanai, ka es tos apēdu no viņas rokas!“ Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: „Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam slimnieka ēdienu!“ Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļas vietā. Un viņa ņēma vēl nenorūgušu mīklu, samīcīja to viņam pašam redzot, sagatavoja raušus un tos cepa. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā no istabas. Kad nu visi, kuri bija pie viņa, to bija atstājuši, Tad Amnons sacīja Tamārai: „Ienes manu slimnieka ēdienu iekšējās telpās, lai es tur ēdu no tavas rokas.“ Un Tamāra ņēma raušus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. Bet kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: „Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!“ Bet viņa tam sacīja: „Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! Un es pati, —kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.“ Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsi, un, būdams stiprāks par viņu, to izvaroja un piegulēja. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatiksme, ko viņš sajuta pret to, bija vēl spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: „Celies un ej prom!“ Bet tad viņa sacīja: „Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!“ Bet viņš negribēja tai klausīt. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: „Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!“ Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās bija vēl neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā uz ielas un durvis aiz viņas aizslēdzis, Tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savu galvu, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savu galvu, un staigāja apkārt vaimanādama. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: „Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!“ Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz kaut ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. Tad notika, ka pēc diviem pilniem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baāl-Hacorā, kas ir Ēfraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. Absaloms nāca arī pie ķēniņa un sacīja: „Redzi, nu tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa!“ Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: „Nē, mans dēls! Mēs taču nevaram visi iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu.“ Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. Tad Absaloms sacīja: „Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!“ Un ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?“ Kad nu Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs līksma kļuvusi no vīna, un es jums uzsaukšu: Sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Jo es tas esmu, kas jums to pavēlējis; esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!“ Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. Un tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas pie Dāvida, kas vēstīja: „Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.“ Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; ari visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļa dēls, un viņš sacīja: „Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!“ Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja nākam daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: „Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas ari ir noticis!“ Un tiklīdz viņš bija pabeidzis runāt, tad, redzi, nāca ķēniņa dēli un tie pacēla savas balsis un raudāja; un ari ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. Pēc tam, kad Absaloms bija aizbēdzis uz Gešūru, viņš palika tur trīz gadus. Bet ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties par Absalomu, jo viņš pa to laiku bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris. Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma, Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā, Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt. Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“ Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris! Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu. Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“ Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“ Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“ Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“ Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“ Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“ Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās. Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests. Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu. Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus. Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“ Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“ Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus. Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“ Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“ Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“ Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja. Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas. Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem. Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete. Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja. Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni. Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“ Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“ Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu. Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu. Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“ Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“ Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“ Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja. Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis. Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam. Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“ Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu. Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“ Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu. Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam. Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“ Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“ Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“ Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu. Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama. Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām. Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes. Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“ Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“ Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam. Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi. Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi. Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“ Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums. Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“ Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur. Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja. Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“ Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas. Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu, Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu. Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram! Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“ Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē. Kad nu Dāvids bija mazliet attāli-nājies no Eļļas kalna virsotnes, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautu ēzeļu, un tie uz muguras nesa divi simti maizes klaipu, simtu vīnogu ķekaru, simtu vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu. Un ķēniņš sacīja Cibam: „Kas tie tev tur ir?“ Tad Ciba sacīja: „Ēzeli ir ķēniņa nama ļaudīm ko jāt, bet maize un vasaras augļu saiņi kalpotājiem ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert.“ Tad ķēniņš jautāja: „Bet kur tad ir tava kunga dēls?“ Un Ciba atbildēja ķēniņam: „Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: Šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību.“ Tad ķēniņš sacīja Cibam: „Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!“ Un Ciba sacīja: „Tevi godādams, es noliecos ar savu seju pie zemes, lai atrodu žēlastību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!“ Kad nu ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās Un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesas sargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi. Un Šimejs tam sacīja lādēdams: „Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari! Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēninu. Bet tagad tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!“ Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: „Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!“ Bet ķēniņš atbildēja: „Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka tas Kungs būs viņam sacījis: Lādi Dāvidu! Kā gan tad drīkst jautāt: Kādēļ tu tā dari?“ Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: „Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības, ko tad nu vēl lai nedara šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo tas Kungs viņam to ir licis! Varbūt, ka tas Kungs mani uzlūkos manā postā un šodien jau pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.“ Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta ar akmeņiem gan uz vienu, gan uz otru un putināja gaisā pīšļus. Bet beidzot ķēniņš līdz ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, visi piekusuši nonāca pie avotiem, un tur atveldzējās. Bet Absaloms un visi Israēla vīri gāja uz Jeruzālemi un Ahitofels līdz ar viņu. Un notika, kad Dāvida draugs Hušajs no Arkas nāca pie Absaloma, tad Hušajs uzsauca Absalomam: „Ilgu mūžu ķēniņam! Ilgu mūžu ķēniņam!“ Bet Absaloms atbildēja Hušajam: „Vai tā ir tava uzticība pret tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu?“ Tad Hušajs atbildēja Absalomam: „Nē! —Bet ko tas Kungs ir izredzējis un šī tauta un visi Israēla vīri, tam arī es piederēšu, un pie tā es arī palikšu! Un otrām kārtām: Kam tad lai es kalpoju? Vai lai es nekalpoju viņa dēlam? Tāpat kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tāpat es gribu but tava priekšā!“ Un Absaloms sacīja Ahitofelam: „Dodiet padomu, ko lai mēs iesākam!“ Un Ahitofels sacīja Absalomam: „Ieej pie sava tēva blakus sievām, ko viņš te ir atstājis, lai tās apsargātu namu. Tad viss Israēls skaidri redzēs, ka tu galīgi un neatjaunojami esi sarāvis visas saites ar savu tēvu, bet toties jo drošākas kļūs sirdis un spēcīgākas rokas visiem tiem, kas ir ar tevi.“ Un viņi izplēta Absaloma telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva blakus sievām, visam Israēlam to redzot. Un Ahitofela padoms, ko viņš tanī laikā deva, likās līdzvērtīgs esam kadai Dieva atklāsmei; tik augstu tika turēts Ahitofela padoms tiklab pēc Dāvida, kā arī pēc Absaloma ieskatiem. Un Ahitofels sacīja Absalomam: „Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstoš vīrus, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu. Un es gribu viņam tad uzbrukt, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu tā izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu. Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai.“ Šis padoms labi patika Absalomam kā arī visiem Israēla vecajiem. Tomēr Absaloms sacīja: „Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!“ Un kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: „Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad nmā tu!“ Tad Hušajs atbildēja Absalomam: „Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu.“ Un Hušajs sacīja: „Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi, un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai ir lācēni paņemti. Bez tam, tavs tēvs ir karavīrs, un viņš un viņa karavīri nebūt nenodosies nakts atpūtai. Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai citā kāda vietā. Ja nu notiktu, ka no mūsu uzbrucējiem daži jau pašā sākumā kristu, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: Viri, kas sekojuši Absalomam, cietuši asiņainu neveiksmi! Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis, un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi. Bet mans padoms ir šāds: Lai labi izrīkots tiktu sapulcināts pie tevis viss Israēls, no Dana līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūpas malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā. Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kupā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū tā, kā rasa uzkrīt zemei, tā, ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgo! Un gadījumā, ja tas atvilktos kādā pilsētā, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves, un mēs to novilktu lejā upē, ka tur vairs nepaliktu pat ne zvirgzdu graudiņš.“ Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: „Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms!“ Bet tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu. Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: „Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es. Bet nu tagad lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: Nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steidzīgi celies pāri Jardānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaiziet bojā.“ Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ein-Rogelas avota, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās cejā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahunmā. Tam bija aka viņa pagalmā, un tanī viņi nolaidās. Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja. Kad nu Absoloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: „Viņi ir pārcēlušies pāri par ūdens strautu.“ Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. Un pēc tam, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, devās ceļā un paziņoja ķēniņam Dāvidam un sacīja Dāvidam: „Celieties un steigšus ejiet pāri par ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!“ Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, cēlās un pārgāja pāri Jardānai. Un kad ausa rīta gaisma, tad visi līdz pat pēdējam vīram atradās viņā pusē Jardānai. Kad nu Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsedloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu savā dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās Tā viņš nomira un tika aprakts sava tēva kapa vietā. Bet Dāvids nonāca Mahanaimā, un Absaloms pārcēlās pāri Jardānai un visi Israēla viri, kas bija pie viņa, līdz ar viņu. Joāba vietā Absoloms iecēla Amasu par savu kaya pulku virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuj-am bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kufa biia Joāba māte. Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē. Kad nu Dāvids bija nonācis Mahanaimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvas pilsētas, un Machīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barsilajs no Reglimas Atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā ari grauzdētu labību, pupas un lēcas, Un medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu, un to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: „Tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.“ Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem. Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja kareivjiem: „Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!“ Bet ļaudis atbildēja: „Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut ari vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ tagad svarīgākais ir, lai tu mums vajadzības brīdī sniegtu no pilsētas palīdzību.“ Un ķēniņš tiem atbildēja: „Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!“ Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem. Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: „Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!“ Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem attiecībā uz Absalomu. Kad nu karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Ēfraima mežā iesākās cīņa, Tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tai dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru. Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens. Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma galvas matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām. Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: „Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!“ Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: „Nu kad tu viņu esi tur redzējis, kādēļ tad tu viņu nenogalināji tūdaļ uz vietas? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!“ Bet šis vīrs sacīja Joābam: „Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neiz-stieptu savu roku pret ķēnma dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja ir tev, ir Abišajam, ir Itajam, sacīdams: Saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu! Un ja es arī nodevīgi būtu rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā, un tad tu pats nostātos man pretī.“ Tad Joābs sacīja: „Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!“ Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros. Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu. Bet Joābs lika pūst taurē, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis. Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga, ikviens uz savu dzīves vietu. Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis piemiņas akmeni ķēnina ielejā, jo viņš tā sprieda: „Man nav dēla, kupš varētu manu vārdu uzglabāt ļaužu piemiņā“ Un viņš nosauca akmeņu pieminekli savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu. Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: „Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!“ Bet Joābs viņam atbildēja: „Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris.“ Tad Joābs pavēlēja kādam aitiopietim: „Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!“ Un aitiopietis noliecās ar savu seju pie zemes Joāba priekšā un aizsteidzās. Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: „Lai būtu kā būdams, bet es tomēr gribētu skriet ari kaut vai aiz aitiopieša!“ Bet Joābs sacīja: „Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi.“ Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, joprojām vēl runāja ar Joābu: „Lai notiek kas notikdams, bet es skriešu!“ Tad Joābs viņam teica: „Nu tad skrej ari!“ Tad Ahimaācs izraudzīja sev taisnu ceļu pa Jardānas ieleju un aizsteidzās aitiopietim priekšā. Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skriešus tuvojamies. Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: „Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē.“ Kamēr tas pamazām tuvojās, Sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrējām un ziņoja no vārtu augšas: „Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!“ Tad ķēniņš sacīja: „Ari tas būs labas vēsts pasludinātājs.“ Un sargs sacīja: „Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!“ Tad ķēniņš sacīja: „Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!“ Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: „Miers!“ Un viņš noliecās ķēniņa priekšā ar savu seju līdz zemei 1 n sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kufi 1 ija savas rokas izstiepuši pret mānu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!“ Tad ķēniņš sacīja: „Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?“ Tad Ahimaācs atbildēja: „Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.“ Tad ķēniņš sacīja: „Paej tālāk nost un nostājies tur!“ Tad viņš apgriezās, pagājās un nostājās. Pa to laiku bija jau pienācis aitiopietis un sauca: „Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!“ Tad ķēniņš jautāja aitiopietim: „Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?“ Un aitiopietis atbildēja: „Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!“ Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!“ Kad nu Joābam tika pavēstīts: „Redzi, kēninš raud un sēro Absaloma dēļ,“ Tad tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: „Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.“ Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā. Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: „Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!“ Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: „Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakus sievu dzīvību, Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi kaj-a pulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pavisam pa prātam. Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām—pie ta Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!“ Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un kad tautai tika paziņots: „Lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,“ —tad visa tauta nāca un ģāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis, ikviens savā teltī. Un visa tauta ķildojās pa visām Israēla ciltīm, taisīja sev pārmetumus un sacīja: „Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes! Bet tagad, kur Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā nomiris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?“ Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: „Runājiet ar Jūdas vecājiem, sacīdami: Kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas lai vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā“ —tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā—. „Jūs taču esat cilts radi, jūs esat mani kauli un jūs esat mana miesa, kāpēc tad jūs gribat būt paši pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ? Un Amasam jums ir tā jāsaka: Vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs mani soda tagad un nākotnē, ja tu nebūsi mans kara pulku virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!“ Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi tā, ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: „Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!“ Un tā ķēniņš devās atceļā, un kad viņš nonāca pie Jardānas, tad Jūda gāja uz Gilgalu ar nolūku, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jardānai. Arī Benjamīna cilts piederīgais Šimejs, Geras dēls, kas bija no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem. Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārcēlušies pāri Jardānai. Kad nu pārceltuve bija pārbraukusi pāri, lai pārvestu ķēniņa nama iedzīvi un lai būtu arī citādi pilnīgi ķēniņa rīcībā, tad Simejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā zemē, viņam ceļoties pāri Jardānai, Un sacīja ķēniņam: „Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, kā tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu! Mans kungs jau gan pats to zina, ka tanī dienā es esmu apgrēkojies, bet, redzi, šodien es esmu ieradies pats pirmais no visa Jāzepa nama, lai nāktu šeit lejā un lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.“ Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbil-dēja, sacīdams: „Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir tā Kunga svaidīto lādējis?“ Bet Dāvids atbildēja: „Kas gan man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātānu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es pats zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!“ Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tev nebūs mirt!“ Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu. Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz notīrījis savu kāju apavus, nedz apkopis savas ūsas un savu bārdu, nedz savas drēbes mazgājis, sākot ar to dienu, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās. Un kad nu viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man līdzi nācis?“ Tad viņš atbildēja: „Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi—es, tavs kalps, sacīju: Es likšu sev apsedlot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls. Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk! Kaut ari visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kufi ēd pie tava galda; kāda tiesība tad vēl man ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?“ Tad ķēniņš tam sacīja: „Ko tu te vēl tālāk par velti šķied vārdus? Es esmu nospriedis: Tu un Ciba sadaliet tīrumu!“ Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: „Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!“ Arī gileādietis Barsilajs bija atnācis no Rogelimas un cēlās ar ķēniņu pāri Jardānai, lai viņu pavadītu. Un Barsilajs bija ļoti vecs vīrs ap astoņdesmit gadiem, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kad tas bija mitis Mahanaimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs. Un ķēniņš sacīja Barsilajam: „Tu nāc kopā ar mani, celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzālemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.“ Bet Barsilajs atbildēja ķēniņam: „Cik dzīvības dienu vēl gan ir atlicis maniem mūža gadiem, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi? Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam? Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jardānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēla-stības? Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa mirt! Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!“ Tad ķēniņš atbildēja: „Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri upei, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!“ Kad nu viss karaspēks bija pārcēlies pāri, tad ķēniņš pārcēlās pāri, skūpstīja Barsilaju, atvadījās no viņa un viņu svētīja, un tas griezās atpakaļ savā dzīves vietā. Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pāri pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem. Tad pēkšņi nāca visi Israēla vīri pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: „Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un ķēniņu līdz ar viņa ģimeni un ar visu viņa galmu pārveduši pāri Jardānai?“ Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: „Tādēļ, ka ķēniņš ir mums tuvs radinieks! Bet kādēļ tad jūs uztraucaties šī notikuma dēļ? Vai tad viņš mūs ir ēdinājis no ķēniņa galda? Mēs arī neesam nekādas dāvanas saņēmuši!“ Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: „Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un ari uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā noniecinājuši? Un vai mēs kā pirmie neizteicām vēlēšanos vest savu ķēniņu atpakaļ?“ Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl asāki nekā Israēla vīru vārdi. Tur bija gadījies arī kāds nekrietns vīrs vārdā Šeba, Bichrija dēls, benjamīnietis; tas pūta taurē, vēstīdams: „Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu nedz ari kāda daļa gar Isaja dēla mantojumu! Ikviens no Israēla lai paliek savās teltīs!“ Tad visi Israēla vīri novērsās nost no Dāvida un sekoja Šebam, Bichrija dēlam, bet ikviens Jūdas vīrs vēl ciešāk turējās pie sava ķēniņa no Jardānas līdz Jeruzālemei. Kad nu Dāvids bija atgriezies savā pilī Jeruzālemē, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, kas bija blakus sievas, kuras viņš bija atstājis, lai tās sargātu pili, un viņš tās novietoja kādā atsevišķā ēkā un tās apgādāja ar pārtiku, bet viņš vairs pie tām negāja. Tās kļuva cietum-nieces līdz savai miršanas dienai un visu savu atlikušo mūžu nodzīvoja atraitnēs. Un ķēniņš pavēlēja Amasam: „Sasauc man Jūdas vīrus pēc trim dienām, un esi ari tu pats te!“ Tad Amasa gāja, lai sasauktu kopā Jūdu, bet kad viņš nokavējās pāri noteiktajam laikam, ko ķēniņš bija viņam nolicis, Tad Dāvids sacīja Abišajam: „Nu mums Seba, Bichrija dēls, nodarīs vairāk ļauna nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš netiek iekšā stipri nocietinātās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm!“ Tad Abišaja vadībā no Jeruzālemes izgāja Joābs ar saviem karavīriem, kā arī miesas sargi, krētieši un plētieši, un visi kara vadoņi, lai vajātu Šebu, Bichrija dēlu. Kad tie nu bija pie Lielā akmens, kas atrodas Gibeonā, tad Amasa nāca tiem pretim, bet Joābs bija tērpies savā karavīra tērpā, un tam pāri bija apjozta josta ar zobenu pie viņa gurniem piestiprinātā makstī, un tas izslīdēja no maksts un krita zemē. Tad Joābs sacīja Amasam: „Kā tev labi klājas, mīļais brāli?“ Tai brīdi Joābs satvēra ar labo roku it stipri Amasu pie bārdas, lai viņu noskūpstītu. Bet Amasa neievēroja zobenu, kas bija Joāba kreisajā rokā; to Joābs iedūra tā viņa vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā ka viņam vairs nevajadzēja otru reizi durt. Kamēr Joābs un viņa brālis Abišajs vajāja Šebu, Bichrija dēlu, Kāds jauneklis no Joāba karavīriem bija atstāts pie Amasas, lai sauktu: „Kas turas kopā ar Joābu un kas pieķēries Dāvidam, tas lai seko Joābam!“ Bet Amasa vēl vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu šis vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un pārsedza tam pāri mēteli, tāpēc ka viņš bija novērojis, ka ikviens, kas tam gāja garām, pie viņa apstājās. Un tikko kā tie bija viņu no ceļa novēluši nost, tad arī ikviens, pagājis garām, sekoja Joābam, lai vajātu Sebu, Bichrija dēlu. Bet šis pārstaigāja visu Israēla cilšu novadus līdz Abelai un Bet-Maachai un visu Berima tiesu, un ļaudis pulcējās un sekoja viņam. Tad tā karavīru saime, kura bija ar Joibu, nāca un viņu ielenca Abela-Bet-ha-Maachā; un viņi uzmeta pret pilsētu valni, un tas pacēlās līdz pirmā mūra augstumam, un visi ļaudis, kas bija pie Joāba, lūkoja mūri graut un sagāzt. Tad kāda gudra sieva uzkāpa uz pilsētas mūra un sauca no pilsētas: „Klausiet, klausiet! Lūdzu, sakiet Joābam: Pienāc tuvu klāt še, šinī vietā, tad es gribu ar tevi runāt!“ Kad nu viņš bija pienācis tuvu pie tās klāt, tad sieva jautāja: „Vai tu esi Joābs?“ Un viņš atbildēja: „Jā, es tas esmu!“ Un viņa tam sacīja: „Uzklausi savas kalpones vārdus!“ Un viņš atbildēja: „Es klausos!“ Tad viņa sacīja tālāk: „Senāk mēdza tā runāt tautas mutē: Kas vaicā, lai vaicā Ābelā! —Un tā tie viegli tika galā. Šīs pilsētas ļaudis ir vieni no miermīlīgākiem un uzticamākiem Israēlā, bet tu pats esi tas, kas mēģini nopostīt pilsētu, un pie tam tādu, kas ir Israēla māte. Kāpēc tu gribi iznīcināt tā Kunga īpašumu?“ Tad Joābs atbildēja: „Es ir nedomāju to nedz izpostīt nedz iznīcināt! Tas nav tiesa! Bet viens vīrs gan no Ēfraima kalniem, vārdā Šeba, Bichrija dēls, tas bija savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; izdodiet man tikai vienīgi viņu, tad es aiziešu projām no pilsētas!“ Tad sieva atbildēja Joābam: „Redzi, viņa galva pāri mūrim tiks pie tevis nomesta zemē!“ Un šī sieva gāja ar savu gudrību pie visiem iedzīvotājiem un pierunāja tos, un tie nogrieza Šebam, Bichrija dēlam, galvu un to izmeta ārā Joābam. Tad Joābs lika pūst taurē par zīmi, ka atkāpjas no pilsētas, un ļaudis izklīda ikviens pa savām dzīves vietām; bet Joābs atgriezās pie ķēniņa Jeruzālemē. Un Joābs bija augstākais virspavēlnieks pār Israēla karaspēku, un Benaja, Jojada dēls, bija pavēlnieks pār miesas sardzi, pār krētiešiem un pār plētiešiem. Un Adorāms bija pārraugs pār klaušu pildītājiem, bet Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks. Un Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri. Un arī īra, Jaīra dēls, tāpat bija Dāvida priesteris. Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja tā Kunga vaigu. Un tas Kungs sacīja: „Uz Saula un viņa nama guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus.“ Tad ķēniņš aicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija tos meklējis nokaut savā lielā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem. Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: „Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu tā Kunga mantojumu, viņa tautu, svētīt?“ Un gibeonieši tam atbildēja: „Mums nevajaga Saula un viņa nama dēļ ne sudraba, ne zelta; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts.“ Tad viņš jautāja: „Ko tad jūs sakāt, ko man jums būs darīt?“ Tad tie atbildēja ķēniņam: „Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu. Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram tā Kunga kalnā Saula Gibeā, tā Kunga izredzētā pilsētā.“ Un ķēniņš sacīja: „Es došu!“ Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēla dēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā tā Kunga priekšā bija zvērējuši. Un ķēniņš ņēma Riepas, Ajas meitas, abus dēlus, ko tā bija Saulam dzemdējusi, Armonu un Mefibošetu, un ari vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barsilaia dēlam. Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra tā Ķunga kalnā. Un tie septiņi visi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja. Tad Riepa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļas vietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr nolija rudens lietus pār mirušiem; un tā neatļāva uz viņiem dienā nolaisties debesu putniem nedz arī lauku zvēriem tos aizkart nakti. Un Dāvidam tika pateikts, ko Riepa, Ajas meita, Saula blakus sieva, bija darījusi. Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas, Gileādā, iedzīvotājiem, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rechob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā. Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja ari šo pakārto kaulus, Un viņš tos apraka līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Ķīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad nu viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi. Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura. Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt. Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerojas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza ar vārdiem: „Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!“ Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas ari bija Rafas dzimuma. Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Betlēmes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava. Kad vēl reiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija ik seši pirksti katrai rokai un ik seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts. Un kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls. Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas. Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie tā Kunga tanī dienā, kad tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Tā viņš toreiz lūdza: „Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs. Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām. Es piesaukšu to Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem. Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja, Elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza. Savās bailēs es kliedzu pēc tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies; Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaiņi zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņš nolaida debesis, un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām; Un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem; Un tumsu Viņš lika sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa; No spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visaugstākais lika nodārdēt savai balsij. Un Viņš izmeta savas bultas un izklīdināja savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja. Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu. No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku, un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem, Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es. Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet tas Kungs bija mans atbalsts; Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani. Tā tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības, Jo es esmu pasargājis tā Kunga ceļus svētus, un neesmu atkritis neuzti-cībā no sava Dieva. Visi Viņa tiesas nolikumi ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies. Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma. Un tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs. Labajam Tu parādi sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns. Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplami dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos. Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu. Tu, Tu, ak Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu. Ar tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pār mūriem. Tiešām, šī Dieva ceļš ir pilnīgs, tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa. Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs? Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus. Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz saviem augstumiem; Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu. Tu man piešķīri savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu. Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krimšļi nav ļodzījušies. Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi izdeldējis. Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām. Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies. Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju. Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienu pie tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja; Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas netīrumus, un tos es izkaisīju. Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku pagānu tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo. Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztvejr manus vārdus un paklausa man. Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm. Tas Kungs ir dzīvs, —slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints, Tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, Kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstināja pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm! Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas, Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris savam ķēniņam, un kas Tu esi žēlastību parādījis savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!“ Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi—Dāvida, Isaja dēla, vārdi. Tā teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts, Jēkaba Dieva svaidītais, kas slavināts Israēla dziesmās un kas pats bija sirsnīgs Israēla dziesmu cienītājs un skandinātā js: „Ta Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles. Israēla Dievs ir pats runājis ar mani, Israēla klints man ir sacījusi: Pār cilvēkiem valda taisnīgi tas, kas valda Dieva bijībā: Viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes. Vai tāds pats nav mans nams savā saistībā ar Dievu? Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību, kas visādi labi izkārtota un nodrošināta visai manai dzīves laimei, visam tam, kas ir patīkams, —vai Viņš neliks tam plaukt? Bet ļaundari ir kā ērkšķi, ko nomet, jo tos nevar neviens rokā saturēt, Un ikviens, kas tiem pieskaras, tas lai pienācīgi apbruņojas ar dzelzi un lai rīkojas veikli ar šķēpa kātu un tos sadedzina ar uguni tanī vietā, kur tie auguši!“ Šie ir to varoņu vārdi, kas Dāvidam bijuši: Jošeb-Bašebets, tachkemonietis, tas bija cīnītāju trijotnes priekšnieks, visizcilākais, kas, savu šķēpu pacēlis, vienā reizē nodūra astoņi simti ienaidnieku. Un pēc viņa trijotnē nākamais bija Ēleāzars, Dodo dēls, Ahohija dēla dēls; viņš bija kopā ar Dāvidu, un tie sakāva filistiešus toreiz, kad viņi bija sapulcējušies karam un israēlieši jau atkāpās; Tad viņš palika stāvot un sarīkoja asins pirti filistiešiem, kamēr viņa roka piekusa un galīgi pielipa pie zobena. Tā tas Kungs deva tanī dienā Israēlam lielisku uzvaru, tā ka karaspēks viņa vadībā atkal atgriezās, lai nogalinātos aplaupītu. Nākošais pēc viņa bija Šamma, hararieša Ages dēls. Kādreiz filistieši bija salasījušies pie Lehijas, un tur bija kāds tīruma stūris pilns ar lēcām; kad nu tauta bēga no filistiešiem, Tad viņš viens pats nostājās tīruma vidū, noturējās tanī un kāva filistiešus, un tas Kungs viņam piešķīra lielu uzvaru. Reiz šie trīs priekšnieki no trīsdesmit pašiem pirmajiem vīriem ieradās pļaujamā laikā pie Dāvida Adullamas alā, un tanī pašā laikā filistiešu sirotāju pulki bija uzcēluši savas teltis Refaima līdzenumā. Dāvids tolaik atradās kalnos nocietinātā vietā, bet filistiešu kareivji bija novietoti Betlēmē. Un Dāvidam bija ienākusi prātā pārgalvīga iedoma, un viņš sacīja: „Kas man atnesīs ūdeni no tās akas, kura atrodas Betlēmē pie pilsētas vārtiem?“ Tad šie trīs varoņi izlauzās cauri filistiešu nometnei, pasmēla ūdeni no akas Betlēmē pie vārtiem un atnesa to Dāvidam. Bet viņš to negribēja dzert un izlēja kā dzejamo upuri tam Kungam Un teica: „Lai tas Kungs mani pasargā, ka es tā kaut ko darītu! Vai tad tās nav to vīru asinis, kup bija nogājuši, savu dzīvību netaupīdami?“ Un viņš to negribēja dzert. Tādus darbus šie trīs varoņi bija izdarījuši. Bet Abišajs, Joāba brālis, Cerujas dēls, bija šo trīsdesmit vīru galva; viņš savu šķēpu vicināja pār trīs simt vīriem un tos nokāva, un viņš bija ļoti lielā cieņā starp tiem trīsdesmit. Starp šiem trīsdesmit viņš bija pats galvenais, un tāpēc viņš bija tiem par priekšnieku; tomēr triju pirmo varoņu augstumu viņš nesasniedza. Benaja, Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, kas lielus darbus darījis, bijano Kabceēlas; viņš nogalināja abus Ariēla dēlus, Moāba varoņus; viņš arī devās reiz alā un nokāva lauvu kādā dienā, kad sniegs bija uzkritis. Viņš ari nogalināja milzīga auguma ēģiptieti, un šī ēģiptieša rokā bija šķēps; bet viņš pie tā gāja ar nūju, izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un to nodūra ar viņa paša šķēpu. To visu izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija liela slava trīsdesmit varoņu starpā. Viņš bija visaugstāk cienītais no visiem trīsdesmit, bet trīs pirmos varoņus arī viņš nesasniedza. Un Dāvids viņu nolika savas miesas sardzes priekšgalā. Arī Asahēls, Joāba brālis, bija starp šiem trīsdesmit; Ēlhanans, Dodo dēls no Betlēmes, Šamma no Harodas; Elika no Harodas, Halecs, Paltija dēls; īra, Ikeša dēls, no Tekojas, Abiēzers no Anatotas; Mebunajs no Hušas, Salmons, Aho dēls; Marajs no Netofas, Halebs, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas Benjamīna ciltī, Benaja no Piratonas; Hidajs no Gaāšas upju novadiem; Abialbons no Arabas tuksneša; Asmavets no Bahurimas; Eljaba no Šaālbonas; ari gunietis Jāzens; Jonatāns, Šammas dēls, no Harāras; Ahiāms, Šarara dēls, no Harāras; Ēlifelets, Ahasebaja dēls, no Bet-Maāchas; Eliāms, Ahitofela dēls, no Gilonas; Hecrajs no Karmela; Paārajs no Arbas; Īgals, Nātāna dēls, no Cobas; Banijs no Gadas; Amonietis Celeks; Naharajs no Beērotas, Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs; Īra no Tatīras un Garebs arī no Tatīras, Un hetietis Ūrija, —pavisam kopā—trīsdesmit septiņi vīri. Tad tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņs skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: „Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!“ Tad ķēniņš pavēlēja karaspēka virspavēlniekam Joābam: „Ej un apstaigā it visur visas Israēla ciltis no Danas līdz Bēršebai un izdari tautas skaitīšanu, lai es zinātu ļaužu daudzumu!“ Tad Joābs atbildēja ķēniņam: „Lai tas Kungs, tavs Dievs, padarītu visu tautu, cik liela tā ari jau būtu, vēl simtkārt lielāku, un lai manam kungam un ķēniņam būtu lemts to vēl skatīt ar paša acīm! Bet kāpēc tad, ak mans kungs un ķēniņ, tu tieši sajūti prasību pēc šāda pasākuma?“ Bet ķēniņa pavēle palika spēkā pretēji Joāba un karaspēka virsnieku i iebildumiem. Tā Joābs un karaspēka virsnieki devās projām no ķēniņa, lai Israēlā izdarītu tautas skaitīšanu. Un viņi devās pāri Jardānai un apmetās teltīs pie Aroēras, pa labi no pilsētas, kas atrodas Arnonas upes ielejas vidus daļā virzienā uz Gadu un uz Jāzeru. No turienes viņi nogāja uz Gileādu un uz Tahtīm Chodši zemi, t.i. līdz hetītu jeb hetiešu zemei virzienā uz Kadešu; tie nonāca līdz Dan-Jaānai un apstaigāja visapkārt Sidonai. Pēc tam tie devās uz nocietināto Tiras pilsētu un uz visām heviešu un kānaāmešu pilsētām un beidzot nonāca Jūdas Negebā pie Bēršebas. Pēdīgi, kad tie tā bija pārstaigājuši visu zemi, tie pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām atpakaļ Jeruzālemē. Tad Joābs ķēniņam pateica tautas skaitīšanā izzināto ļaužu skaitu: Israēlā bija astoņi simti tūkstošu spēcīgu vīru, kas bija zobena nesēji, bet Jūdā bija pieci simti tūkstošu vīru. Pēc tam kad Dāvids bija pabeidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga, un viņš lūdza to Kungu: „Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet nu tagad, ak Kungs, lūdzu piedodi sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!“ Kad nu Dāvids nākošā rītā agri piecēlās, tad tā Kunga vārds atklājās pravietim Gadam, Dāvida pareģim, noteikdams: „Noej pie Dāvida un saki viņam: Tā saka tas Kungs: Trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tad to īstenošu!“ Tad Gads nogāja pie Dāvida un viņam paziņoja un sacīja: „Vai lai tev par sodu tava zeme top piemeklēta ar trijiem bada gadiem? Jeb vai tu gribi trīs mēnešus slapstīties no saviem vajātājiem? Jeb vai tu gribi, lai trīs dienas tavā zemē plosās mēris? Pārdomā labi un apsver, kādu atbildi lai es tam dodu, kas šo pavēli ir devis un mani sūtījis.“ Tad Dāvids sacīja Gadam: „Man ir ļoti lielas bailes! Es labāk vēlētos krist tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!“ Tad tas Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira—no Danas līdz Bēršebai—pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Bet kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad to Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudis: „Tagad pietiek! Atrauj savu roku!“ Un tā Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. Tad Dāvids sacīja tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: „Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai tava roka ir pret mani un pret manu namu!“ Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: „Dodies kalnup un uzcel altāri tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!“ Un Dāvids uzgāja kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc tā Kunga pavēles. Kad nu Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un noliecās ar seju pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: „Kādēl mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?“ Un Dāvids atbildēja: „Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.“ Tad Arauna sacīja Dāvidam: „Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim, un kuļamās ragavas un vēršu iejūgi malkai! Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!“ Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: „Lai tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!“ Bet ķēniņš atbidēja Araunam: „Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!“ Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri tam Kungam un upurēja ir dedzināmos upurus, ir kaujamos pateicības upuj-us; tā tas Kungs izlīdzinājās ar zemi un novērsa piemeklējumu no Israēla. Kad ķēniņš Dāvids bija kļuvis vecs un bija jau labi padzīvojis gados, viņu gan apsedza ar viņa drēbēm, bet viņš nesasila. Tad viņa kalpi viņam sacīja: „Sameklēsim savam kungam un ķēniņam kādu jaunu un jaunavīgu sievieti, kas pastāvīgi būtu viņa tuvumā, kas viņu apkalpotu un būtu viņa aprūpētāja; viņa lai arī guļ pie viņa krūts, un tā lai sasilda mūsu kungu un ķēniņu.“ Un viņi meklēja skaistu jaunavu visā Israēla robežu apgabalā, un viņi atrada sunamieti Abišagu un viņi to pieveda ķēniņam. Un šī jaunava bija patiešām ļoti skaista un kļuva ķēniņam par aprūpētāju, un viņa tam godam kalpoja, bet sakaru ķēniņam ar viņu nebija. Bet Hagitas dēls Adonja toties bija liels savā uzpūtībā un sacīja: „Es kļūšu par ķēniņu.“ Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus un piecdesmit vīrus, kas teciņiem skrēja viņam pa priekšu. Bet viņa tēvs viņam nebija kopš dzimšanas nekad nekādus pārmetumus par to izteicis, kaut vai jautādams: „Kādēļ tu tā rīkojies?“ Viņam bija ari Skaists augums, Hagita bija viņu tūliņ pēc Absaloma dzimšanas dzemdējusi. Un viņš bija ar Joābu, Cerujas dēlu, un ar priesteri Abjatāru jau vienojies. Tie atbalstīja Adonju. Turpreti priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, tāpat pravietis Nātāns un Šimejs un Rejs, kā ari Dāvida izlasītie varoņi nebija ar Adonju. Un Adonja upurēja kaujamos upurus: sīklopus, liellopus un barokļus pie Zoheletes akmens, kas atrodas blakus Rogelas avotam. Un viņš saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un arī itin visus ķēniņa darbiniekus, Jūdas vīrus. Bet pravieti Nātānu un Benaju, kā arī varoņus un Salamanu viņš neaicināja. Tad Nātāns sacīja Salamana mātei Batsebai, sacīdams: „Vai tu to vēl neesi dzirdējusi, ka mums Adonja, Hagitas dēls, ir par ķēniņu, bet mūsu pašu kungs Dāvids to nezina. Un tagad: atnāc, es tev gribu dot kādu derīgu padomu, kā tu vari izglābt savas pašas un sava dēla Salamana dvēseli. Aizej pie ķēniņa Dāvida un runā ar viņu šādi: „Vai tu pats, mans kungs un ķēniņ, neesi ar zvērestu apsolījis savai kalponei, ka: Mans dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Bet kādēļ tagad Adonja ir ķēniņš?“ Un lūk, kamēr tu vēl sarunāsies ar ķēniņu, tikmēr es steigšos pēc tevis pie viņa un apstiprināšu tavus vārdus.“ Un Batseba nogāja pie ķēniņa iekšējā telpā, bet ķēniņš bija ļoti novecojis, un Abišaga pašreiz apkopa ķēniņu. Un Batseba klanījās un noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā, bet ķēniņš jautāja: „Ko tu vēlies?“ Un tā viņam sacīja: „Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis, ka: Tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Un tagad, redzi—pašreiz Adonja jau ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini. Un viņš ari jau ir kaujamos upurus—vēršus un barotus sīklopus—lielā vairumā upurējis, un viņš pat visus ķēniņa dēlus ir saaicinājis, ari priesteri Abjatāru un kara pulku virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš tomēr aicinājis nav. Bet tu pats, ak kungs un ķēniņ—visa Israēla acis ir uz tevi vērstas, —tev tiem pienākas paziņot, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa. Un jo lēti var gadīties, ka, tiklīdz mans kungs un ķēniņš būs nolicies dusēt pie saviem tēviem, es un mans dēls Salamans būsim grēcinieki visu acīs.“ Un kamēr viņa vēl sarunājās ar ķēniņu, tikmēr arī pravietis Nātāns bija atnācis. Tad ķēniņam tika paziņots: „Pravietis Nātāns ir atnācis.“ Un tas piegāja pie ķēniņa un noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā. Un Nātāns teica: „Kungs un ķēniņ! Vai tu esi pats teicis: Adonja būs ķēniņš pēc manis, vai arī: viņš sēdēs uz mana troņa? Redzi, viņš ir jau šodien nogājis un ir kā kaujamo upuri upurējis ir vērsi, ir barotus sīklopus lielā vairumā un ir ari aicinājis gan visus ķēniņa dēlus, gan kara pulku pavēlniekus gan ari priesteri Abjatāru, un pašreiz, lūk, šie tur ēd un dzer pie viņa un sauc: Lai dzīvo ķēniņš Adonja! Bet mani, kas es esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu, tos viņš nav aicinājis. Vai varbūt tā ir ķēniņa paša griba, un tu to neesi tikai darījis zināmu saviem kalpiem, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa paša?“ Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: „Ataiciniet pie manis Batsebu,“ un tā atnāca pie ķēniņa un nostājās ķēniņa priekšā. Un ķēniņš zvērēja un sacīja: „Cik tiešām tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir no visām bēdām atbrīvojis, Patiesi, tik tiešām es tagad zvēru pie tevis, Kungs, Israēla Dievs, sacīdams, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā, un tā es to arī šodien piepildīšu.“ Un Batseba klanījās ar savu vaigu līdz zemei un viņa noliecās ar savu seju pie zemes, ķēniņu godinādama, un sacīja: „Mans kungs Dāvids lai dzīvo mūžīgi.“ Un ķēniņš Dāvids sacīja: „Ataiciniet man priesteri Cadoku un pravieti Nātānu un Benaju, Jojadas dēlu,“ un tie atnāca pie ķēniņa. Un ķēniņš tiem sacīja: „Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz tās mūļa ķēves, kura ir īpaši manām vajadzībām, un pavadiet viņu gājienā līdz Gihonai. Un lai tad tur priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: Lai dzīvo ķēniņš Salamans! Tad sekoiiet viņam gājienā, un lai viņš nāk un sēstas uz troņa manā vietā; un viņš būs ķēniņš manā vietā, un es došu pavēli, lai viņš kļūst par vadoni pār Israēlu un pār Jūdu.“ Tad Benaja, Jojadas dēls, atbildēja ķēniņam un sacīja: „Amen, tā lai to apstiprina tas Kungs, mana kunga un ķēniņa Dievs. Kā tas Kungs ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, tā lai Viņš ir ari ar Salamanu: lai Viņš vēl augstāk paceļ viņa troni par mana kunga un ķēniņa Dāvida troni.“ Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns un Benaja, Jojadas dēls, kā arī krētieši un plētieši nogāja un uzsēdināja jāšus Salamanu uz mūļa ķēves, kura piederēja ķēniņam Dāvidam. Un tie to pavadīja līdz Gihonai. Un priesteris Cadoks paņēma no telts eļļas ragu, un viņi svaidīja Salamanu un pūta taures, un visa tauta sacīja: „Lai dzīvo ķēniņš Salamans.“ Un visa tauta devās kalnup, viņam sekodama, un tie koklēja ar koklēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka pat visa zeme, šķita, no viņu balsīm saplaisās. Ari Adonja ar visiem ielūgtajiem viesiem, kad viņi bija pabeiguši ēst, izdzirda to, un kad Joābs sadzirdēja taures skaņas, vins sacīja: „Ko nozīmē šie gaviļu saucieni un trauksme pilsētā?“ Kamēr viņš vēl tā runāja, tikmēr atnāca Jonātans, priestera Abjatāra dēls, un Adonja tam sacīja: „Nāc šurpu, jo tu esi cienījams vīrs un tu nes labu vēsti.“ Bet Jonātans ienāca un sacīja Adonjam: „Taisni otrādi: mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, par ķēniņu ir iecēlis Salamanu. Ķēniņš bija sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātānu un Benaju, Jojadas dēlu, kopā ar krētiešiem un plētiešiem, un viņi to uzsēdināja sedlos uz ķēniņa mūļa ķēves. Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja Gihonā par ķēniņu, un no turienes viņi gavilēdami ir devušies ceļā. Tas ir satraucis visu pilsētu, tādēļ arī saucieni un kliedzieni, kupus jūs nupat dzirdējāt. Ari pats Salamans jau ir apsēdies ķēniņa valsts tronī. Tāpat ari ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: „Lai tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku nekā tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni.“ Un ķēniņš pats bijis noliecies svētbijībā pār savas gultas malu Un vēl piebildis: „Svētits lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kupš šodien ir vienu izraudzījis par mana troņa mantinieku, manām acīm to redzot.“ — Tad visi ielūgtie viesi izbijās, kas bija pie Adonjas, un tie pietrūkās un gāja ikviens savu ceļu. Bet Adonjam sametās bailes Salamana priekšā, un viņš cēlās, devās ceļā un satvēra stipri altāpa ragus. Un tas tika Salamanam pateikts šādi: „Lūk, Adonja ir lielās izbailēs ķēniņa Salamana priekšā, un, raugi, viņš ir stingri satvēris altāra ragus, vēlēdamies, lai vispirms ķēniņš Salamans viņam ar zvērestu apstiprina, ka tas ar zobenu nenonāvēs savu kalpu.“ Un Salamans sacīja: „Ja viņš pats pierādīs sevi par godīgu vīru, tad lai neviens pats no viņa matiem nekrīt zemē. Bet ja viņš pats būs ļaunprātīgs, tad es viņu nodošu nāvei.“ Tad ķēniņš Salamans nosūtīja ļaudis, kas viņu noveda no altāra zemē; un viņš nāca un nolieca savu vaigu ķēniņa Salamana priekšā, un Salamans sacīja: „Ej savās mājās.“ Kad Dāvidam pienāca miršanas bridis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams: „Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru. Ievēro visus tā Kunga, sava Dieva, nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev tādēļ labi klātos itin visos tavos pasākumos un visur, kurp vien tu grieztos. Lai Dievs apstiprina savu apsolījumu, kādu Viņš, zīmējoties uz mani, ir izteicis, sacīdams: „Ja vien tavi dēli ieturēs paši savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli centīsies staigāt pilnā patiesībā,“ un kad Viņš sacīja: „Tad tev neviens pats arī netiks atrauts no tiem, kas var mantot Israēla troni.“ Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla kapa pulku virspavēlniekiem: ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu, kupus viņš ir nogalinājis, tādā kārtā kapa asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kāda tam pašam ap gurniem jāvalkā, un savas kurpes, kas tam kājās. Tādēļ rīkojies tu pats savā gudrībā, bet viņš gan lai neaiziet mierā sava mūža vakarā mirušo valstībā. Bet ar gileādieša Barsilaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie tāpat cieši turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma. Un, lūk, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija arī atnācis man pretī pie Jardānas, un es ar zvērestu pie tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: Ar zobenu es tevi gan nenonāvēšu. Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs, bet tu pats zini, kā ar viņu rīkoties, lai tas savās vecuma dienās nonāk ar asinīm aptraipītiem sirmiem matiem mirušo valstībā.“ Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņi to apraka Dāvida pilsētā. Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit un trīs gadi. Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa valsts vara nostiprinājās jo lielā mērā. Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: „Vai tu nāc miermīlīgos no-lūkos?“ Un viņš atbildēja: „Ar mieru gan.“ Un viņš sacīja: „Man tev kas sakāms,“ un viņa teica: „Saki.“ Un viņš sacīja: „Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no tā Kunga tā viņam bija nolemta. Bet tagad es izlūdzos tikai vienu vienīgu lūgumu no tevis, neaizliedz to man.“ Un viņa tam sacīja: „Runā.“ Un viņš sacīja: „Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.“ Un Batseba sacīja: „Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu.“ Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu seju viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē. Un viņa sacīja: „Man ir pie tevis lūgums, un, lūdzams, nenoraidi man to.“ Tad ķēniņš sacīja viņai: „Lūdzi, mana māte, un es tev to nenoraidīšu.“ Un tā sacīja: „Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu.“ Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: „Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā ari Joābs, Cerujas dēls!“ Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats tā Kunga priekšā, sacīdams: „Lai man tas Kungs dara šādi vai arī vēl citādi, vai arī pieliek vēl ko vairāk klāt, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību. Bet tagad: tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!“ Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira. Bet priesterim Abjatāram, ķēniņš pavēlēja: „Ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un ari tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot. Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēja namu Šilo bija runājis. Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus. Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: „Ej un nodur viņu.“ Un Benaja ienāca tā Kunga teltī un teica Joābam: „Tā saka ķēniņš: Ej ārā.“ Bet viņš sacīja: „Nē, es šeit pat gribu mirt.“ Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi atpakaļ, sacīdams: „Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju.“ Un ķēniņš sacīja viņam: „Dari tā, kā viņš pats tev teica“ nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no veltīgi izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis. Un tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla kara pulku virs-pavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas kara pulku virspavēlnieku. Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no tā Kunga tiek mūžīga labklājība.“ Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka ar zobenu viņam un to nonāvēja. Un viņš to apraka viņa namā tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā par karaspēka augstāko vadoni, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā. Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: „Uzcel sev pats namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur Un zini, ka tanī; dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas upei, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu.“ Tad Šimejs sacīja ķēniņam: „Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs.“ Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku. Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Achija, Maāchas dēla, un Šimejam tika paziņots: „Redzi, tavi kalpi ir Gātā.“ Un Šimejs cēlās, pavēlēja apsedlot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Achija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs turp nonāca un atveda savus kalpus no Gātas. Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies. Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: „Vai es tev ar zvērestu pie tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, ka tanī pat dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, ka tad tev pašam ir jāzina, ka tu tad mirdams mirsi. Un tu piebildi: Ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu. Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču bija arī pavēle, kādu es tev biju devis.“ Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu. Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem.“ Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku. Salamans saradojās ar Ēģiptes ķēniņu faraonu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt ne pats savu namu, nedz tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. Bet tauta tomēr joprojām vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstajiem kalniem, jo līdz tam laikam tā Kunga vārda mājoklis vēl nebija ticis uzcelts. Kaut gan Salamans mīlēja to Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tad tomēr viņš pats arī vēl mēdza uz kalniem gan upurēt kaujamos upurus, gan kvēpināt. Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upuru vieta kalnos. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. Kādu nakti Gibeonā tas Kungs Salamanam parādījās sapni. Un tas Kungs sacīja: „Saki man, ko lai Es tev dodu?“ Un Salamans sacīja: „Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis joprojām pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un tavs kalps atrodas tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamo tautu?“ Un šis vārds patika tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. Un tas Kungs viņam atbildēja: „Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, Tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis, un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: tāds ķēniņš kā tu nav vēl bijis visu laiku. Un ja tu vien staigāsi manus ceļus ar vēlēšanos sargāt manus nolikumus un manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es arī vēl pagarināšu tava mūža dienas.“ Un Salamans pamodās: un lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. Tolaik atnāca divas netiklas sievietes pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un viena sieva sacīja: „Mans kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviens pats svešs cilvēks nav bijis pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien esam bijušas tanī namā. Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā piecēlās nakti un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to pielika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa pieguldīja manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.“ Bet otra sieva sacīja: „Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, un tavs dēls ir pagalam.“ Un šī atkārtoti sacīja: „Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un tā viņas saviem vārdiem apmainījās ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: „Tā viena sieva saka pastāvīgi: Viens, dzīvais dēls, tas ir mans dēls. Bet mirušais—tas ir tavs dēls. —Bet tā otra runā atkal nemitīgi: Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un ķēniņš pavēlēja: „Dabūjiet man zobenu.“ Un tie atnesa ķēniņam zobenu. Un ķēniņš sacīja: „Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.“ Tad tā sieva, kuŗai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam—jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad—un tā sacīja: „Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu.“ Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet īo.“ Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: „Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.“ Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemita īstā Dieva gudrība, lai varētu spriest tiesu. Un ķēniņš Salamans bija ķēniņš pār visu Israēlu. Un šie bija viņa atbildīgākie darbinieki: Asarja, Cadoka dēls, bija augstais priesteris. Elihorefs un Ahija, Šišas dēli, bija rakstveži, un Jehošafats, Ahiluda dēls, valsts padomnieks. Un Benaja, Jojadas dēls, bija iecelts pār kara pulkiem, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri. Bet Asarja, Nātāna dēls, bija pārvaldnieks, un Zabuds, Nātāna dēls, bija priesteris un ķēniņam draugs. Un Ahišars bija nama pārraugs, bet Adonirāms, Abdas dēls, bija iecelts pār klaušu pildītājiem. Un Salamanam bija divpadsmit pārvaldnieku visā Israēlā, un tie apgādāja ar pārtiku ķēniņu un viņa namu: ikvienam no tiem bija pārtika jāsagādā vienam mēnesim gadā, Un šie ir viņu vārdi: Ben-Hūrs Ēfraima kalnājā; Ben-Dekers Makacā, Šaālebimā, Betšemešā, Ēlonā un Bet-Hananā; Ben-Heseds Arubotā, tam pakļauta bija arī visa Šocho un visa Hefera zeme; Ben-Abinadabs visā Nafat—Dorā, Salamana meita Tafata tam bija par sievu; Baāna, Ahiluda dēls, bija Taānachā un Megidā un itin visā Bet-Šeanā, kas atrodas blakus Cartanai, dienvidos no Jezreēlas, no Bet Šeanas līdz Ābel-Mekolai, un pat viņpus Jokmeāmai; Bet Gebera dēls—Gileād-Ramotā, viņam bija pakļauta arī Manases dēla Jaīra telšu nometne, kas atrodas Gileādā, viņam bija padots arī Argobas novads kas atrodas Basanā, —sešdesmit pilsētas ar augstiem mūriem un vara vārtu aizšaujamām bultām; Ahīnadabs, Ido dēls, Mahanajimā; Ahimācs Naftaļa novadā; viņš paņēma Salamana vienu meitu—Basmati par sievu; Baāna, Hušaja dēls, Ašerā un Bealotā; Jošafats, Faruacha dēls, Isašarā; Šimejs, Ēlas dēls, Benjamīnā; Gebers, Ūrija dēls, Gileāda novadā, amoriešu ķēniņa Sihona un Basanas ķēniņa Oga zemēs, un viens pats pārvaldnieks bija zemē. Bet Jūdas un Israēla bija tik daudz kā smiltis jūrmalā: un tie ēda, un dzēra, un līksmojās. Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot ar Lielo upi, un ari pār it visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Tie visi kārtīgi nesa meslus un pildīja Salamanam klaušas visu viņa mūžu. Un Salamana pārtikas deva vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu; Desmit treknu bajrotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gaceles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni, Jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus Lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Dana līdz pat Bēršebai it visu Salamana dzīves laiku. Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā ari divpadsmit tūkstoši jātnieku. Un šie pārvaldnieki tad apgādāja ar pārtiku ķēniņu Salamanu un ari ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos, katrs savu mēnesi. Un tie nepielaida, ka kaut kā trūktu. Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, ikviens pēc savas kārtas. Un Dievs deva Salamanam gudrību un izpratni līdz visaugstākai pakāpei un tik pat daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā. Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Etānu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Chalkolu un Dārdu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām pagānu tautām visapkārt. Un viņš sacerēja un lietoja trīsdesmit tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas. Viņš allaž runāja līdzībās par kokiem, no ciedru koka sākot, kāds atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūjru plaisās. Savās dziesmās viņs runāja par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm. Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Ari visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. Arī Tiras ķēniņš Hīrāms nosūtīja savus kalpus pie Salamana, jo viņš bija dzirdējis, ka viņu bija svaidījuši par ķēniņu viņa tēva vietā, un Hīrāms bija bijis Dāvida apbrīnotājs visu viņa mūža laiku. Un Salamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams: „Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu tā Kunga, sava Dieva, vārdam tās kaja darbības dēl, ar kādu tam uzmācās no visām pusēm viņa ienaidnieki, līdz kamēr tas Kungs pats viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām. Bet tagad, lūk, tas Kungs man ir devis mieru visās malās, un nav neviena paša pretinieka nedz kādas citas nelaimes, kas varētu draudēt. Un tādēļ, lūk, es esmu nolēmis uzcelt namu tā Kunga, mana Dieva vārdam tā, kā tas Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: „Tavs dēls, kupu Es nosēdināšu uz tava troņa, tas lai uzceļ namu manam vārdam.“ Un tādēļ dod pavēli, ka manām vajadzībām tiek nocirsti ciedri Libanona kalnos. Un mani kalpi lai pievienojas taviem kalpiem. Un es tev došu algu tavu kalpu vajadzībām tikdaudz, cik tu pats noteiksi, jo tu pats labi zini, ka mums neviena cita nav, kas prastu kokus tik labi cirst kā sidonieši.“ Un notikās, kad Hīrāms dzirdēja Salamana vārdus, tad viņš no sirds nopriecājās un sacīja: „Šodien lai ir svētīts tas Kungs, kas Dāvidam devis gudru dēlu, kāds tagad valda pār šo lielo tautu.“ Un Hīrāms deva ziņu Salamanam, sacīdams: „Es esmu dzirdējis to vēsti, kādu tu man esi atsūtījis. Es esmu ar mieru izpildīt visas tavas vēlēšanās ciedru un ciprešu koku ziņā. Mani kalpi šos kokus nogādās no Libanona lejā līdz jūŗai, un es tos ar plostiem novedīšu pa jūras ceļu uz to vietu, kādu tu pats man norādīsi. Un tur es tad plostus izjaukšu, ka tu tos pats no turienes varēsi aizgādāt. Bet tu atkal izpildīsi manu vēlēšanos, piegādādams manam namam pārtiku.“ Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un ciprešu kokus, kā tas bija pats vēlējies. Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūkstošus koru kviešu pārtikai un divdesmit tūkstošu koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus. Un tas Kungs piešķīra Salamanam gudrību gluži tā, kā Viņš to tam bija solījis, un miers valdīja Hīrāma un Salamana starpā; un tie abi noslēdza savienību. Un ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klaušu darbu pildītājus. Un bija pavisam trīsdesmit tūkstoši viru, kas pildīja klaušas. Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu: ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, tos apmainot: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus—mājās. Bet Adonīrāms bija klaušu pildītāju uzraugs. Un Salamanam bija ari vēl septiņdesmit tūkstoši kravu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmeņkaļu kalnu apgabalos. Un pārvaldnieku vien pār darba uzraugiem, kas darbus pārraudzīja, Salamanam bija trīs tūkstoši un trīs simti. Tie pārvaldīja ļaudis, kas veica darbus. Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam. Tā Salamana namdari kopā ar Hīrāma namdariem un ar ļaudīm no Biblosas ar kaltiem apcirta akmeņus un apdarināja kokus un akmeņus nama celšanai. Un četri simti astoņdesmitajā gadā pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes ceturtajā Salamana valdīšanas gadā, Zīva mēnesi, —tas ir otrs mēnesis, —kopš viņš bija Israēla ķēniņš, viņš sāka celt tam Kungam namu. Bet pats nams, kādu ķēniņš Salamans cēla tam Kungam, bija sešdesmit olektis garš un divdesmit olektis plats un trīsdesmit olektis augsts. Un priekštelpas ar ailēm svētnīcas priekšpusē bija, atbilstoši nama platumam, divdesmit olektis garas un desmit olektis platas. Un viņš taisīja namam logus uz ārieni šaurākām, uz iekšieni—platākām ielodzēm. Un viņš cēla arī piebūvi pie nama mūra visapkārt mūrim ap namu gan ap svētnīcu, gan ap vissvētāko vietu. Tad tas izveidoja šai piebūvē īpašas blakus telpas visapkārt. Apakšējā telpa bija piecas olektis, vidējā sešas olektis, bet trešā septiņas olektis plata. Ari balstus viņš lika visapkārt mūrim, lai ar šiem mūrētiem balstiem nams tiktu nostiprināts. Un kad namu cēla, tad to uzcēla no iepriekš apcirstiem akmeņiem tādā kārtā, ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs darba rīki nebija dzirdami namā, kamēr to cēla. Ieejas durvis apakšējā stāvā bija nama labajā spārnā un pa loku kāpnēm bija jāuzkāpj vidējā, bet no vidējā trešajā stāvā. Un viņš uzēla namu un pabeidza to, un apsedza namu ar baļķiem un ar siju klāstu no ciedru kokiem. Un visam namam visapkārt viņš uzcēla piebūvi piecas olektis augstumā un to piestiprināja pie nama ar ciedru koku baļķiem. Un tā Kunga vārds nāca pār Salamanu, sacīdams: „Ja tu staigāsi manos likumos un pildīsi manas tiesas un sargāsi manus baušļus, tanīs staigādams, un šis nams, kādu tu cēli, būs pabeigts, tad Es piepil-dīšu pie tevis sava solījuma vārdu, kādu Es esmu devis jau tavam tēvam Dāvidam. Tad Es patiesi dzīvošu Israēla bērnu vidū, un Es vairs arī neatstāšu savu tautu Israēlu.“ Un Salamans cēla namu un pa-beidza to. Viņš no nama iekšpuses apšuva mūj-us ar ciedru koku dēļiem no grīdas līdz pat griestu apmetumiem un apsita nama grīdu ar ciprešu dēļiem. Viņš nama mugurpusē apšuva divdesmit olektis platu telpu ar ciedru dēļiem no pašas grīdas līdz mūra apmetumiem un izveidoja to kā svētnīcu, kā vissvētāko vietu namā. Bet priekšējais nams bija četrdesmit olektis garš. Ciedru koku apšuvums nama iekšpusē bija ar izgriezumiem, ar koka grebumiem un ar augļiem līdzīgiem izrotājumiem. Un viss bija pilnīgi no ciedru koka, neviens akmens nebija redzams. Bet dibena telpu nama iekšpusē viņš izveidoja tā, lai varētu tur nolikt tā Kunga derības šķirstu. Dibena telpa bija divdesmit olektis gara, divdesmit olektis plata, divdesmit olektis augsta, un viņš to izklāja ar tīru zeltu: arī ciedru koka altāri viņš pārvilka ar zeltu. Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar zeltu, un iekšējai svētnīcai priekšā viņš aizvilka zelta gredzenu vijas un noslēdza to ar tām un pārvilka arī svētnīcas sienas ar zeltu. Tā viņš pārsedza visu šo namu iekšpusē ar zeltu, līdz kamēr tas bija pilnīgi gatavs. Arī visus altārus, kādi bija iekšējā svētnīcā, viņš pārvilka ar zeltu. Un viņš izveidoja divus ķerubus no olīvu koka svētnīcas iekšējā telpā desmit olektis augstus. Un viens ķeruba spārns bija piecas olektis, un piecas olektis garš bija otrs ķeruba spārns; desmit olektis bija no viena ķeruba spārna gala līdz otra ķeruba spārna galam. Un desmit olektis bija arī otrs ķerubs; abiem šiem ķerubiem bija tie paši mēri un vienāds izskats. Un arī augstums bija desmit olektis vienam ķerubam un tikpat arī otram ķerubam. Un viņš novietoja šos ķerubus nama vidū tā iekšpusē. Un ķerubi izplēta savus spārnus. Viens ķeruba spārns pieskārās mūrim, un otra ķeruba spārns arī pieskārās mūrim. Bet paši ķerubi stāvēja nama vidū, saskardamies ar saviem spārniem. Un viņš pārvilka ķerubus ar zeltu. Visus mūrus viņš izgreznoja ar ķerubu griezumiem, mākslīgām palmām un uzplaukušu puķu vijām kā no iekšējās, tā no ārējās puses. Un arī grīdu viņš pārvilka ar zeltu kā iekšējā, tā ārējā telpā. Un iekšējai svētnīcai viņš pierīkoja durvis: divviru durvis no olīvu koka. Durvju stabi kopā ar aizvērtajām durvīm bija piektā daļa no sienas. Un šīs divas durvis bija no olīvu koka, un viņš tanīs izgreba ķerubu izgriezumus un mākslīgas palmas un uzplaukušus ziedus. Un viņš tos pārvilka ar zeltu, arī ķerubiem un mākslīgām palmām viņš pārklāja pāri plānas zelta plāksnes. Un tāpat viņš arī pierīkoja durvis priekšējam namam. Šīs durvis aizņēma sienas ceturto daļu. Šīs abas durvis bija no ciprešu koka. Katrai bija divi spārni. Ari šais durvju spārnos viņš lika izgrebt ķerubus, mākslīgas palmas un uzziedējušus ziedus un lika pārklāt tos ar plānām zelta plāksnēm, kas tieši atbilda grebumiem. Un viņš izveidoja ari pagalmu, tā mūris bija celts no trim kārtām kaltu akmeņu un vienas kārtas ciedru baļķu. Tā ceturtā gada Zīva mēnesī bija likti pamati tā Kunga namam, Bet vienpadsmitā gada Bula mēnesī viņš nobeidza šo namu ar visām tā daļām piemēroti visām prasībām. Tā viņš to bija cēlis septiņus gadus. Bet Salamans pats sev namu cēla trīspadsmit gadus, tiekams viņš savu pili galīgi pabeidza. Proti viņš uzcēla Libanona meža māju: simts olektis bija tās garums un piecdesmit olektis bija tās platums. Un tā bija trīsdesmit olektis augsta. Uz četrām rindām ciedru stabu viņš nostip-rināja apcirstos ciedru baļķus pāri šiem pāļiem. Un virspusē bija ciedru koka griesti pāri šīm istabu telpām, kas bija virs pāļiem celtas, tādu bija četrdesmit piecas: ik pa piecpadsmit katrā rindā. Un pavisam bija trīs rindas logu. Logs bija logam pretī trijām kārtām. Un visām durvīm un logiem bija četrstūru veids. Un viņš lika uzcelt arī ar stabiem greznotu dižtelpu: piecdesmit olektis bija tās garums un trīsdesmit olektis tās platums. Tās priekšā bija pajume ar stabiem un kāpnes. Viņš izveidoja arī troņa telpas, kurās viņš vēlāk noturēja tiesas sēdes, un viņš izklāja šīs tiesas telpas ar ciedru koku no grīdas līdz pat griestiem. Viņa paša namam, kurā viņš pats dzīvoja, —otrā pagalmā aiz troņa telpām, bija tāds pats izveidojums. Un tādu pasu namu ar tādu pašu stabiem greznotu dižtelpu Salamans uzcēla faraona meitai, kuru viņš bija sev ņēmis par sievu. Visi šie nami bija celti no ļoti dārgiem, pēc izmēriem apcirstiem akmeņiem, kas bija ar zāģiem apzāģēti no iekšējās un ārējās puses, no paša pamata līdz pat jumtam un no ārsienas līdz lielajam pagalmam. Un pamats bija no vareniem akmeņiem, ļoti lieliem akmeņiem, akmeņiem desmit olekšu garumā, un arī no akmeņiem, kurn izmēri bija astoņas olektis. Un tiem pāri bija celti citi skaisti akmeņi, kas arī pēc izmēriem bija apzāģēti, un ciedru koki. Un lielais pagalms bija apjozts visapkārt ar mūri no trim kārtām četrstūrainu apcirstu akmeņu, uz kurām atradās viena kārta aptēstu ciedru baļķu. Bet tā Kunga nama iekšējais pagalms un ailes pie nama bija tāda pat veida. Un ķēniņš Salamans lika atnākt Hīrāmam no Tiras. Tas bija atraitnes dēls no Naftaļa cilts, bet viņa tēvs bija varkalis no Tiras. Un viņš bija piedzīvojis gud-rībā, izveicībā un ari mākās, tā ka viņš tika galā ar visādiem uzdevumiem vara metalldarbos. Un viņš nāca pie ķēniņa Salamana un veica visus viņa no vara darināmos vēlējumos. Viņš tad izveidoja divus vara stabus; viens bija astoņpadsmit olektis augsts, un divpadsmit olektis gara mēraukla to aptvēra tieši visapkārt; tā lējuma biezums bija četri pirksti; savā iekšienē tas bija tukšs; tāds pats bija arī otrs vara stabs. Viņš ari izlēja no vara divas šo stabu galvas, kas bija uzliekamas stabiem virsū to augšējos galos; piecas olektis bija katras galvas augstums. Šīs galvas rotāja īpaši pinumi: režģos sasaistītas važiņas un vītnītes, septiņas katrā pinumā. Tad viņš izdarināja no vara granātābolus un piestiprināja tos divās rindās ikkatram pinumam apkārt katrai galvai. Bet pašas šo stabu galvas, aiļu priekšā, bija veidotas kā lilijas, katra četras olektis augsta. Katrai galvai gar to vaigiem virs pinumiem rindās visapkārt bija novietoti pa divi simti granātābolu. Un viņš uzslēja šos stabus pie svētnīcas ailēm. Un viņš uzcēla stabu labajā pusē un nosauca tā vārdu Jachins. Un tad tas uzslēja stabu kreisajā pusē un nosauca tā vārdu Boass. Bet stabu galiem pāri bija likts liliju izrotājums. Un tad darbs gar stabiem bija pabeigts. Tad viņš vēl izveidoja no vata lieto jūru. Desmit olektis bija no tās vienas līdz otrai malai; tā bija ieapaļa un piecas olektis augsta, bet apkārtmērs tai bija trīsdesmit olekšu. Gar šīs jūras apakšējo malu atradās izciļņi meža gurķu veidā pa desmit uz vienu olekti. Tie aptvēra jūru visapkārt divi rindām un bija izlieti vienā lējumā. Jūra pati atbalstījās uz divpadsmit vēršiem: trīs bija pagriezušies uz ziemeļiem, trīs bija ar skatu pret rietumiem, trīs bija pavērsušies pret dienvidiem, un trīs raudzījās uz austrumiem. Bet pati jūra turējās virs tiem. Un to pakaļpuses bija vērstas uz iekšu. Tās biezums bija plaukstas platumā, bet tās mala bija izveidota kā kausa mala, kā ziedoša lilija. Tā ietvēra divi tūkstoš batus. Viņš veidoja arī desmit katltujrus no vara: ikviens bija četras olektis garš, un četras olektis bija tā platums. Un tas bija trīs olektis augsts. Un šie katlturi bija tā ierīkoti: tiem bija līstes, un šo līstu starpā bija ielaidumi. Un uz šiem ielaidumiem, kādi bija starp līstēm, bija lauvas, vērši un ķerubi, tāpat arī uz līstēm; virs un zem lauvām un vēršiem karājās vītņu izrotājumi. Un ikvienam katlturim bija četri riteņi no vara arī vara asīm un četri stūru atbalsti. Šie stūru atbalsti zem katla bija cits citam iepretī ar izcirstiem vītņu izrotājumiem. Bet katla kakls katltupa vidū bija vienu olekti augsts. Tā vāks bija apaļš, pusotras olektis plats. Arī uz šā vāka vēl bija izgriezumi, un tā līstes bija četršķautnainas, ne apaļas. Bet četri riteņi bija novietoti pašā apakšā zem līstēm, riteņu piestiprinājumi savukārt bija pie katlturiem. Katra riteņa augstums bija pusotras olektis. Šo riteņu izveidojums bija tāds pats kā braucamiem ratiem. Tiem bija savas asis, savi loki, savi spieķi un savas rumbas. Tie visi bija lieti. Un četri stūŗu atbalsti bija pie četriem stūriem: šie atbalsti bija ar katlturiem no viena gabala. Katram katlturim bija vēl uzlikts pusolekti augsts krēsls, visapkārt apaļš, un šim krēslam bija vēl augšmala no tā paša lējuma. Un viņš lika izgrebt uz malas plāksnēm un uz līstēm ķerubus, lauvas un mākslīgas palmas, cik atlika vietas, un visapkārt vītnes. Un tāpat viņš darīja ar visiem desmit katlturiem, tie visi bija viena lējuma, vienāda apjoma, un tiem visiem bija vienāds veidojums. Un viņš izgatavoja arī desmit katlus no vara, kuros ietilpa četrdesmit bati. Katrs katls bija četras olektis garš. Uz ikviena no desmit katlturiem novie-toja pa katlam. Un viņš novietoja piecus no katlturiem nama labajā spārnā, bet piecus katlturas nama kreisajā spārnā. Bet vara jūra viņš novietoja nama labā spārna dienvidaustrumu stūrī. Hīrāms darināja vēl katlus, lāpstas, slakāmās bļodas, un līdz ar to viņš nobeidza visus tos uzdotos darbus, kādus tas veica ķēniņam Salamanam tā Kunga nama iekārtojumam, Proti: divi stabus un stabu galvas, kas bija uzliktas diviem stabu galiem virsū, tāpat tos divi pinumus, kādi bija izveidoti, lai pārklātu stabu galvas; Un tad: četri simti granātābolu pie tiem divi pinumiem; divas rindas granātābolu pie ikviena pinuma, lai ar tiem pārsegtu stabu galvas; Desmit katlturus, kā ari desmit katlus virs katlturiem; Vara jūra un divpadsmit vēršus zem šīs jūras; Tāpat arī: vārāmos podus, lāpstas un slakāmās bļodas un telts priekšmetus, kādus Hīrāms vēl bija darinājis ķēniņam Salamanam tā Kunga nama iekārtojumam. Tie bija no spodrināta vara. Ķēniņš tos izlēja mālainā zemē starp Sukotu un Cartanu. Un Salamans atstāja visus šos priekšmetus nesvērtus, jo to skaits bija pārmērīgi liels, kādēļ vara svars nekļuva zināms. Tā Salamans lika izveidot visus piederumus, kādi bija tā Kunga namā, ir zelta altāri, ir galdu no zelta, uz kujra bija uzliktas maizes; Un ari luktupispiecus labajā pusē un piecus lukturus kreisajā pusē—vissvētākās vietas priekšā no tīra zelta; tāpat puķes, eļļas lampas, kā ari sveču dzirkles no zelta; Un mazgājamās tvertnes un nažus gaismojamo ierīču tīrīšanai, slakāmos kausus, pannas un ogļu traukus no tīra zelta. Arī durvju apkalumi no iekšējās puses un tāpat pie svētnīcas durvīm bija no zelta. Tā laimīgi tika nobeigti visi tie darbi, kādus ķēniņš Salamans veica tā Kunga namā. Un ķēniņš Salamans ienesa sava tēva Dāvida svētās lietas: ir sudrabu, ir zeltu, ir priekšmetus, un viņš tos novietoja tā Kunga nama mantu glabātavā. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visu cilšu galvas, Israēla bērnu pārstāvjus pie sevis Jeruzalemē, lai varētu pārnest tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir Ciānas. Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem Etanima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. Un tie uznesa kalnā tā Kunga šķirstu, saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kādi bija teltī. Priesteri un Ievīti tos nesa kalnup. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus, kufus nespēja nedz saskaitīt, nedz arī aplēst to lielā skaita dēļ. Un priesteri ienesa tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama dibenā, vissvētākajā vietā zem ķerubiem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei: šādā kārtā ķerubi veidoja pajumti pāri šķirstam un tā I nesamām kārtīm. Un nesamās kārtis atkal bija tik gaŗas, ka kāršu gali bija redzami svētnīcā, bet tikai no pašas svētnīcas, jo no āra tās nebija redzamas. Un tā tas ir līdz šai dienai. Nekā nebija šķirstā, neskaitot divas akmens plāksnes, kuras tur bija novietojis Mozus Horeba kalnā, kad tas Kungs, izvedis israēliešus no Ēģiptes, bija noslēdzis ar Israēla tautu derību. Un notika, tikko priesteri, iznāca no svētnīcas, ka mākonis piepildīja tā Kunga namu. Un priesteri nemaz vēl nespēja pat nostāties, lai izpildītu savu goda amatu šī mākoņa priekšā, kad tā Kunga godība jau piepildīja tā Kunga namu. Tad Salamans sacīja: „Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. Tad nu ari es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, Tev mājokli, kurā mist mūžīgi.“ Un ķēniņš pagriezās ar savu seju un svētīja visu Israēla saaicināto draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. Un viņš sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un Viņš pats to ir piepildījis ar savu roku, pie tam sacīdams: Kopš tās dienas, kad Es izvedu Israēlu, savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Israēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu sava vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu manu tautu, Israēlu. — Un manam tēvam Dāvidam gan arī nesās sirdsprāts uz to-celt tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam namu. Bet tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: „Kaut gan tas bija tavs sirds nodoms—uzcelt manam vārdam namu un kaut tas Man arī labi ir paticis, ka tāda apņemšanās ir bijusi tavā prātā, Tad tomēr tev pašam nebūs šo namu uzcelt. Vienīgi gan tavs dēls, kas celsies no taviem gurniem, tas lai uzceļ manam vārdam namu.“ Un tas Kungs ir savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla tronī, kā tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam Un šai namā es tad esmu iekārtojis vietu šim šķirstam, kur atrodas tā Kunga derība, ko Viņš ar mūsu tēviem bija noslēdzis, kad Viņš tos no Ēģiptes bija izvedis.“ Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izplēta savas rokas pret debesīm, Un viņš sacīja: „Tu Kungs, Israēla Dievs, nav neviena tāda cita Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs tur augšā, nedz uz zemes te apakšā, kas sarga savu derību un tur savu žēlastību savu kalpu starpā, kas paši staigā tavā priekšā tikai tavus ceļus no visas savas sirds. Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, patiesi: Tu tos runāji pats ar savu muti. Un ar savu pašu roku Tu tos šodien izpildīji. Un tagad, —ak turi Tu, Kungs Israēla Dievs, savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: Lai tev nekad ne-pietrūktu manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu manā priekšā, kā tu pats savu ceļu manā priekšā esi nostaigājis. Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar saviem vārdiem esi sacījis savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! — Bet vai tad Dievs patiešām lai mistu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? Un taču pievērsies, lūdzu, Tu Kungs, Israēla Dievs, sava kalpa lūgša-nām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis. Un lai tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kufu Tu tiki sacījis: Lai mans vārds tanī mīt. Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, kādu tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev teic. Un uzklausi sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak klausi savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod. Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku, un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam, un tas zvēr pie šī altāra tavā namā, Tad uzklausi Tu debesīs un dari un spried tiesu pār saviem kalpiem, ka Tu bezdievja algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt nevainīgajam, dodams tam savas taisnības algu! Un ja tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā tādēļ, ka tie grēkojuši tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami tavu vārdu, —un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, Tad uzklausi Tu debesīs, piedodams savai tautai Israēlam tās grēkus un vedi tos atkal atpakaļ uz to zemi, kādu Tu viņu tēviem biji devis. Un ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, Ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod sava kalpa grēkus un tavas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa taviem labajiem ceļiem, pa kujiem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu savai zemei, kuru Tu saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu. Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu, Tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme, un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa tava tauta Israēls kā tāda, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izplētis savas rokas pret šo vietu, Tad Tu uzklausi to debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēku bērnu sirdis. Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis! — Un arī svešnieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas nonāk tava vārda dēļ šurpu no tālas zemes, Jo tie būs tad dzirdējuši par tavu lielo slavu, ir par tavu stipro roku, ir par tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā, Tad uzklausi ir viņu debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešnieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā tava tauta Israēls, un tie lai atzīst, ka šis nams, kufu es esmu uzcēlis, ir tavam vārdam novēlēts. — Ja tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz tavu vārdu tanī pilsētā, kuj-u Tu pats sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuj-u es esmu uzcēlis tavam vārdam, Tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu! — Ja vini pret Tevi arī grēkojuši, tad nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās tā, ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, Bet, ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz ltuļru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kupā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši bezdievīgi, Un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un kad tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kufu Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kupu Tu esi izredzējis, un to namu, kupu ēs esmu uzcēlis tavam vārdam, Tad uzklausi Tu debesis, savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību Un piedod savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, un arī visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir izdarījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus gūstā tur, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi, Jo viņi ir tava tauta, tavs īpašums, kupus Tu esi izvedis no Ēģiptes, no pašas dzelzs kausētavas. — Uzlūko redzīgām acīm tava kalpa pielūgšanu un tavas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības, Jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē sev par īpašumu, kad Tu ar sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!“ Un notika, tiklīdz Salamans bija pabeidzis to Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm piesaukt, ka viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Kunga altāra priekšas, Un viņš nostājas un svētīja visu Israēla sasaukto draudzi, ar skaļu balsi sacīdams: „Slavēts lai ir tas Kungs, kas ir devis savam Israēlam atpūtu tā, kā Viņš visu to bija apsolījis. No visiem tiem labiem vēstījumiem, kādus Viņš bija licis sava kalpa Mozus mutē, nav nepiepildīts palicis neviens. Un tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums tāpat, kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet. Lai Viņš mūsu sirdis pievērš sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai sargājam Viņa baušļus un Viņa nolikumus un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis. Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu sava kalpa tiesu un savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas. Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena. Un lai miers ar to Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa nolikumos un sargātu Viņa baušļus!“ Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus tam Kungam. Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts un divdesmit tūkstošus sīklopu. Tādā kārtā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja tā Kunga namu. Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja ir dedzināmos upurus, ir dāvinājuma upu-rus, ir kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kāds atradās tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru tau-kiem. Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un visa Israēla tauta bija kopā ar viņu lielā izziņotā sapulcē, kas bija sanākusi no Hamatas piedurvīm līdz pat Ēģiptes upei, un tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas. Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltis, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko tas Kungs savam kaipam Dāvidam un savai tautai Israēlam bija darījis. Kad Salamans bija pabeidzis celt tā Kunga namu un ķēniņa namu un itin visu, kas tam patika un ko tas bija nodomājis uzcelt, Tad tas Kungs parādījās Salamanam vēl otru reizi tā, kā Viņš tam bija Gibeonā parādījies. Un tas Kungs sacīja viņam: „Es esmu dzirdējis tavas lūgšanas un arī tavas sauksmes, ar kādām tu žēlastību esi izlūdzies no Manis. Es esmu šo namu svētījis, kādu tu esi uzcēlis, lai mans vārds tanī mistu mūžīgi, un lai manas acis un mana sirds pie tā saistītos mūžīgi. Bet tu pats, ja tu vien staigāsi manos ceļos tāpat, kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, ar sirds vientiesību un ar taisnu prātu pildīdams visu gluži tā, kā Es to tev esmu pavēlējis: lai tu sargā manus nolikumus un manas tiesas, — Tad Es uzcelšu tavas valdības krēslu pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem, kā Es tavam tēvam Dāvidam biju apsolījis: neviens pats tavs tiesīgais mantinieks netiks atrauts Israēla tronim. Bet ja tu nogriezīsies un man nesekosi, —vai nu tu pats, vai arī tavi bērni, un jūs nesargāsit manus baušļus un manus nolikumus, kādus Es jums esmu cēlis priekšā, un jūs paši staigāsit un kalposit citiem dieviem, ar savām sejām nomezdamies to priekšā zemē, Tad Es izdeldēšu Israēlu no tās zemes, kujm Es tiem esmu devis, un namu, ko Es savam vārdam esmu svētījis, Es atmetīšu no sava vaiga. Un Israēls būs par palamu un apsmieklu visām tautām. Un šis nams, kas bija tik augsts, būs tāds, par ko katrs garāmgājējs vīpsnās un sacīs: „Kādēļ gan tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam?“ Un tad tiem atbildēs: „Tāpēc, ka viņi atstāja savu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērās citiem dieviem, ka vini ar saviem vaigiem noliecās to priekšā zemē un tiem kalpoja, tādēļ tas Kungs pār viņiem ir licis nākt šai nelaimei.“ Un notika pēc divdesmit gadiem no tā laika, kad Salamans bija pabeidzis uzcelt šos divi namus, —tā Kunga namu un ķēniņa namu, — Un kad toreiz Tiras ķēniņš Hīrāms bija Salamanu apgādājis ar ciedru kokiem un ar ciprešu kokiem un arī ar zeltu, kā arī ar itin visu, ko vien viņš bija vēlējies, —tad Salamans deva Hirāmam divdesmit pilsētas Galilejas zemē. Un Hīrāms devās ceļā no Tiras apskatīt tās pilsētas, kutas Salamans viņam bija nodevis, bet tās nepatika viņa acīm, Un viņš sacīja: „Kas tās tādas par pilsētām, kuras tu, mans brāli, man esi devis?“ Tādēļ tās nosauca par Kabula zemi līdz pat šai dienai vēl. Un Hīrāms bija ķēniņam nosūtījis simts un divdesmit talentus zelta. Bet lieta ar klaušu pildītājiem, kurus ķēniņš Salamans bija savācis, lai uzceltu tā Kunga namu un pats savu namu, Millas pili un Jeruzālemes mūrus, kā arī Hacoru, Megidu un Gezeru, ir šāda: Ēģiptes ķēniņš faraons bija devies uzbrukumā, ieņēmis Gezeru un nodedzinājis to. Viņš bija ari nokāvis pilsētas kānaāniešu iedzīvotājus. Un pēc tam viņš to bija devis savai meitai pūrā, kas bija kļuvusi Salamana sieva. Bet Salamans uzcēla atkal Gezeru, tāpat arī Lejas Bet-Horonu, Viņš uzcēla klajumā Baālatu un Tamāru, Kā arī visas pilsētas ar noliktavām, kādas bija Salamanam, un arī kara ratu novietņu pilsētas un jātnieku novietošanas pilsētas, un visu, ko vien vēl Salamans bija iedomājies uzcelt vai nu Jeruzālemē, vai Libanonā, vai viņa pārvaldītajā zemē. Tad nu visus tos, kas bija atlikušies no amoriešiem, hetiešiem, ferisiešiem, hīviešiem un jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērnu vidus, Un bērnus, kādi šiem palicējiem bija palikuši tanī zemē un kurus israēlieši nebija varējuši pilnīgi iznīcināt, —tos tad Salamans sev izraudzīja par klaušu gaitniekiem, un tādi tie ir līdz pat šai dienai. Bet no Israēla bērniem Salamans neprasīja, lai tie kļūtu vergi, jo tie bija karavīri, bija viņa ierēdņi, viņa virsnieki, viņa tuvākie valdības locekli, viņa kara ratu vadītāji un jātnieki. Pārraugu vien, kas Salamanam bija izraudzīti darbu pārraudzībai, bija pieci simti un piecdesmit; tie pārlūkoja tos ļaudis, kuri pildīja darbus. Arī faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas pati uz savu namu, kuru viņai bija uzcēlis Salamans. Tad viņš uzcēla arī Millu. Un trīs reizes gadā Salamans nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus uz tā altāra, kuru viņš bija uzcēlis tam Kungam, turpat arī kvēpinādams tā Kunga priekšā. Un viņš laimīgi pabeidza visus savus ēku celtniecības darbus. Un Eceon-Geberā ķēniņš Salamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Ēdoma zemē, pie Niedru jūras krastiem. Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kas darbojās kopā ar Salamana kalpiem. Un tie devās pāri uz Ofīru; un tic atveda no turienes zeltu, četri simti un divdesmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Salamanam. Un kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam radās tā Kunga vārdam uzceltā nama dēļ, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām. Un viņa nonāca Jeruzālemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds. Un Salamans izstāstīja viņai visu, kas attiecās uz tās jautājumiem. Un ķēniņam nebija it nekā tāda neatrisināma, ko viņš tai nebūtu varējis pasacīt. Un Sābas ķēniņiene ievēroja ir visu Salamana gudrību, ir arī namu, kādu viņš bija uzcēlis. Un viņa apskatīja arī viņa ēdienus uz viņa galda, un viņa kalpu mītnes, novēroja viņa galminieku un labiešu stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja tā Kunga namā, un aiz izbrīna viņa bija galīgi apmulsusi Un sacīja ķēniņam: „Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju ir par taviem darbiem, ir par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati atnācu un apskatīju ar savām pašas acīm. Un arī vēl pusi es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi. Svētīgi ir tavi karavīri, apskaužami tavi valsts darbinieki un kalpotāji, it īpaši tie, kas ikdienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību. Lai svētīts ir tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa savas mūžīgās mīlestības dēj pret Israēlu un kas tevi ielicis par ķēniņu ar nolūku, lai tu kop tiesu un taisnību.“ Un viņa iedeva ķēniņam simt un divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā un dārgakmeņus. Joprojām neviens tik daudz balzama nekad vairs neatnesa, cik Sābas ķēniņiene bija iedevusi Salamanam. Un arī Hīrāma kuģi, kas no Ofīras atveda zeltu, atveda no Ofīras lielos daudzumos sarkankoku un dārgus akmeņus. Un ķēniņš lika darināt no sarkankoka margas tā Kunga namam, kā arī citaras un arpas dziedoņiem. Un tādi sarkankoki nekad vairs vēlāk netika atvesti un netika redzēti līdz pat šai dienai. Bet ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas tai patika, ko viņa no tā izlūdzās, neskaitot to, kas no paša ķēniņa Salamana rokas tai jau bija ticis dots. Tad viņa ar saviem kalpiem devās atpakaļ un atgriezās savā zemē. Bet zelta svars, kāds ķēniņam Salamanam ienāca gadā, bija seši simti un sešdesmit seši talenti zelta, Neskaitot to, kas ienāca no tirgotājiem, no tirdzniecības apgrozījumiem, no visiem arabu ķēniņiem un no pašas zemes pārvaldīšanas. Un ķēniņš Salamans lika taisīt divi simti vairogu no plāni izkalta zelta; seši simti zelta gabalu viņš izlietoja viena vairoga izveidošanai. Arī trīs simti mazo vairogu tika darināti no kalta zelta. Trīssimt zelta gabalus viņš izdeva par vienu mazāku vairogu. Un ķēniņš tos novietoja Libanona meža namā. Un ķēniņš darināja lielu troni no ziloņkaula, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu. Šim tronim bija seši pakāpieni, tā muguras atbalsta augšējā daļa bija apaļa, bet abos sānos bija roku atbalsti; arī divu lauvu attēli atradās līdzās šiem atbalstiem. Bet divpadsmit lauvas bija novietoti uz sešiem pakāpieniem abējās pusēs. Nekas tamlīdzīgs neviena ķēniņa valstī nekad nebija ticis darināts. Un arī visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un tāpat arī visi Libanona meža nama trauki bija no tīra zelta. Tur nebija ne sudraba nedz vara, jo Salamana laikā to neturēja itin ne par ko. Un ķēniņam bija Taršišas kuģi, kas devās jūrā līdzās Hīrāma kuģu vienībai. Šie Taršišas kuģi vienu reizi trijos gados atgriezās atpakaļ, tad tie atveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. Un ķēniņš Salamans kļuva vis-varenākais visu zemju ķēniņu starpā turībā un gudrībā. Un visa pasaule meklēja Salamana vaigu, lai dzirdētu viņa gudrību, kādu Dievs tam bija licis sirdī. Un tie katrs atnesa savu dāvanu: sudraba rīkus un zelta traukus un drānas, mires un balzamu, zirgus un mūļus. Tā tas notika katru gadu. Un Salamans savāca vienkopus ratus un jātniekus, un tam bija tūkstotis un četri simti ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja nometņu pilsētās un pie sevis Jeruzā-lemē. Un ķēniņš panāca to, ka sudraba bija Jeruzālemē tik, cik akmeņu, un tik pat daudz ciedru koku kā vīģes koku Sefelā. Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu. Un rati tika piegādāti no Ēģiptes un pārdoti par sešsimt sudraba gabaliem, bet viens zirgs maksāja simt piecdesmit. Un tā ar viņa starpniecību tie tika iegādāti visiem, gan visiem hetiešu ķēniņiem, gan arī Aramas ķēniņiem. Un ķēniņš Salamans ļoti cienīja sveštautu sievietes: bez faraona meitas viņam bija moābietes, amonietes, ēdomietes, sidonietes un hetietes, Un arī no tām tautām, par kādām tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: Neieejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš, un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar sevišķu mīlestību. Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakus sievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. Un īpaši Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam. Un Salamans darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam tā, kā viņa tēvs Dāvids. Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu šausmonim Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī drausmīgajam amoniešu elkam Molocham. Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpi-nāja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem. Un tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no piederības pie tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies Un kas viņam, tieši zīmējoties uz šo lietu, bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un tas Kungs sacīja Salamanam: „Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi izpildījis manu derību nedz manus likumus, kādus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arīdzan no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. Tikai to gan: tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas. Un arī visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad un Jeruzālemes dēļ, kufu Es esmu izrau-dzījis!“ Un tas Kungs lika celties pret Salamanu—ēdomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņu nama pēcnācējiem Ēdomā. Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, kafa pulku virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apraktu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīriešus Ēdomā. Un Joābs palika Ēdomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīriešus Ēdomā. Bet Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kufi viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns. Un tie cēlās no Midianas un nonāca Paranāj un viņi paņēma no Paranas vīrus sev līdzi un nonāca tad Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva ir pajumti, ir maizi, ir zemi. Un Hadads atrada labpatiku faraona acīs pat tik ļoti lielā mērā, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tachpaneses, māsu par sievu. Un Tachpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tachpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona paša dēlu vidū. Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija apgūlies pie saviem tēviem un ka kajraspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: „Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē.“ Un faraons viņam iebilda „Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē. Bet viņš sacīja: „Atlaid vien.“ Un viņš to atlaida. Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas, bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera. Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija siriešus sakāvis, un vini aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdinieku. Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu. Vēl tur bija Jerobeāms, ēfraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte bija atraitne vārdā Cerua, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu. Un šis ir iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu: Salamans toreiz tieši cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa teva Davida pilsētas apsardzības joslā. Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla par pārzini pār visiem tiem, kas no Jāzepa cilts pildīja klaušas. Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca no Jeruzalemes ārā, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šilo. Bet tas bija apvilcis jaunu mēteli. Tie abi bija vieni paši laukā. Un Ahija paņēma jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos Un sacīja Jerobeāmam: „Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, — Bet šī viena cilts piederēs viņam mana kalpa Dāvida un manas pilsētas Jerazālemes dēļ, kufu Es sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, — Tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ar savu vaigu pie zemes ir liekušies sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs manās acīs, un nav ievērojuši nedz manus likumus, nedz manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids. Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida labad, kuru Es esmu izvēlējis, —to, kas ir pildījis manus baušļus un manas tiesas, Bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev—tās desmit ciltis. Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam paliek mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē, tanī pilsētā, kuj-u Es pats sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu savu vārdu. Tad nu tevi Es paņemšu: un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labi patīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu. Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi manus ceļus, un darīsi to, kas ir taisnīgs manās acīs, un sargāsi manus likumus un manus baušļus, kā darījis tika mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu. Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!“ Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei. Un pārējie Salamana vārdi un tas, ko Salamans ir darījis, un viņa gudrības izteicieni, —tas ir aprakstīts Salamana darbu grāmatā. Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi. Un Salamans apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apraka viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Rehabeāms devās uz Sichemu, jo uz Sichemu devās arī viss Israēls, lai viņu ieceltu par ķēniņu. Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija no ķēniņa Salamana bēdzis un mita tur vēl, Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza vinu atnākt, un Jerobeāms un visa saaicinātā Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja: „Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.“ Un viņš tiem sacīja: „Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis, atpakaļ!“ Un tauta arī aizgāja. Un Rehabeāms ievāca padomu no vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: „Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?“ Un tie tam teica, sacīdami: „Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu.“ Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kufi viņam līdzi bija uzauguši un tagad stāvēja paši viņa vaiga priekšā. Un viņš jautāja tiem: „Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas uz mani ir sacījuši: Tavs tēvs mums jūgu ir smagu darījis, atvieglini tu mums to?“ Un tad jaunie viņam teica, kas paši viņam līdzi bija uzauguši, sacīdami: „Atbild tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: Tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, —un saki tieši šādus vārdus: Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. Un tagad: kaut mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es turpmāk vēl pie jūsu jūga pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar skarpijiem. Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: „Atgriezieties pie manis trešajā dienā!“ Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši. Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: „Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.“ Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, kādu tas Kungs ar Ahijas nošilo starpniecību bija pateicis Jerobeāmam, Nebata dēlam. Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: „Kāda tad daļa lai mums būtu gar Dāvidu? Un mums nav arī itin nekādas izredzes uz kādu mantojumu no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid.“ Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs. Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās. Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas bija klaušu pildītāju uzraugs, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi. Tādā kārtā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai. Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie vina vēstnešus un aicināja to uz saietu, un viņi to iecēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts. Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simtu un astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ. Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, šādi: „Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un ari visam Jūdas namam un Benjamiņam un atlikušai tautas daļai: Tā saka tas Kungs: Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākajro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; at-griezieties ikviens savā namā, jo šis notikums ir Manis paša izraisīts.“ Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis. Bet Jerobeāms uzcēla Ēfraima kalnā Sichemu un apmetās tur dzīvot, un no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu. Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida, Ja tikai šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus tā Kunga namā, proti Jeruzālemē; tad ari šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo paši tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa. Tāpēc ķēniņš ievāca padomu un lika darināt divus zelta teļus un sacīja ļaudīm: „Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!“ Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā. Un šis vārds kļuva par apgrēcības iemeslu, jo tauta gāja pat tik tālu, ka tie gāja pie viena uz Bēteli un pie otra līdz Danai. Un viņš ierīkoja arī kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla ari priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts. Un astotajā mēnesī Jerobeāms sarīkoja svētkus piecpadsmitajā mēneša dienā, kuri atbilda Jūdas lieveņu svētkiem. Un viņš upurēja pats dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem vēršu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš arī iesaistīja darbā priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kum viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to no sevis bija izdomājis, un sarīkoja arī Israēla bērniem svētkus. Un viņš pats kāpa altāri, lai nestu kvēpināmo upuri. Un te, lūk, kāds tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu. Un šis virs sauca tā Kunga vārdā, vērsdamies pret šo altāri: „Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.“ Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: „Ši ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris, tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā ir, tiks nokratīti.“ Un notika, tiklīdz kā ķēniņš dzirdēja Dieva vira vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, ka arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: „Sagrābiet viņu!“ Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ. Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira, —gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva virs ar tā Kunga vārdu bija pateicis. Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: „Lūdz ari tu žēlastību no tā kunga sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!“ Un Dieva virs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela. Un tā bija kā iepriekš. Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: „Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.“ Bet Dieva virs sacīja ķēniņam: „Ja tu man ari dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un ari nedzeršu ūdeni, Jo tā man ar tā Kunga vārdu, kas tā saka, ir pavēlēts: Tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kādu tu esi atnācis!“ Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un arī neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuŗu tas uz Bēteb bija atnācis. Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva virs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam. Tad viņu tēvs tiem jautāja: „Kurš tad ir tas ceļš, pa kādu tas aizgāja?“ Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kujm tas Dieva virs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis. Un tas sacīja saviem dēliem: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un tie apsed-loja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā. Tā viņš sekoja Dieva vīram un arī to atrada: tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautaja: „Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?“ Un tas atteica: „Es tas esmu.“ Un vecais pravietis sacīja: „Nāc man līdzi un baudi ko!“ Bet tas sacīja: „Es nevaru maizi ēst nedz ar tevi atgriezties, nedz ari iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā, Jo man ir sacīts ar tā Kunga vārdu: Tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert. Un neatgriezies tādā kārtā, lai tu ietu pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kādu tu esi atnācis.“ Un viņš tam sacīja: „Arī es esmu pravietis kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: Atved viņu atpakaļ savā namā sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!“ Bet viņš meloja. Un Dieva virs atgriezās kopā ar viņu un paēda maizi viņa namā un padzērās ūdens. Un kamēr tie vēl pie galda sēdēja, tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis, Un tas rājās uz Dieva viru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, kādu tev tas Kungs, tavs Dievs, bija pavēlējis, Bet esi atgriezies un esi ēdis maizi un esi dzēris ūdeni tādā vietā, zīmējoties uz kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert, tādēļ tavas miesas nenonāks vis tavu tēvu kapsētā!“ Un notika pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsedloja sev pravieša ēzeli, tā pravieša, kas bija viņu atvedis. Tad šis Dieva virs devās ceļā. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un ari lauva stāvēja līķim blakus. Un, lūk, tur gāja garām ļaudis; tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kujrā vecais pravietis dzīvoja. Kad nu tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: „Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis.“ Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un viņi to arī apsedloja. Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli. Un pravietis lika Dieva vīra līķi, to pacēlis, uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ; un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apraktu. Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: „Ak vai, manu brāli!“ Un pēc tam, kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Kad es nomiršu, tad aprociet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem!“ Un tā patiesi piepildījās vārds, kādu viņš, būdams tā Kunga vārda skubināts, bija teicis ir par to altāri, kas ir Bētelē, ir par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās. Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāpi priesterus. Kam tikai tas patikās, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem. Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus. Tanī laikā saslima Abija, Jerobeāma dēls. Un Jerobeāms sacīja savai sievai: „Celies, lūdzu, un pārģērbies, lai neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jerobeāma sieva, un aizej uz Šilo; tur atrodas pravietis Ahija, kas par mani vēstīja, ka es kļūšot ķēniņš pār šo tautu. Un paņem sev rokā līdzi desmit maizes klaipus un cepumus, arī trauciņu medus un aiznes to viņam: tas pateiks, kas zēnam vainas.“ Un Jerobeāma sieva tā arī izdarīja: viņa cēlās un nonāca Šilo pilsētā un iegāja Ahijas namā. Bet Ahija pats to nevarēja saredzēt, jo viņa acis bija vecuma dēļ kļuvušas vājas. Bet tas Kungs sacīja Ahijam: „Redzi, te ir Jerobeāma sieva pie tevis atnākusi, lai pie tevis meklētu kādu padomu sava slimā dēla lietā. Bet tev nu tā un tā ar viņu jārunā.“ Un tanī pat brīdī viņa arī ienāca, bet tā bija pārģērbusies, Un notika, tiklīdz Ahija sadzirdēja viņas soļus, kad tā ienāca durvīs, tad tas arī sacīja: „Nāc vien, Jerobeāma sieva, kāpēc tu tā sevi esi padarījusi nepazīstamu? Man tomēr tev jāpaziņo kaut kas bargs: Ej un saki Jerobeāmam, ka tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Tādēļ, ka Es tevi esmu paaugstinājis tautas vidū un ka Es tevi esmu iecēlis par vadoni pār savu tautu Israēlu, Un tādēļ, ka Es atrāvu ķēniņa valsti Dāvidam, kas gan manus baušļus sargāja un man ari sekoja no visas savas sirds, cenzdamies darīt tikai to, kas ir taisns manās acīs, un Es to iedevu tev, kas tu tāds neesi bijis, —un tādēļ, ka, Neraugoties uz visu to, tu tomēr esi darījis ļauna vairāk nekā visi tie, kas ir bijuši pirms tevis, jo tu aizgāji un darināji sev svešus dievus un tu sev izlēji tēlus, lai Mani apvainotu un tu Mani esi atmetis un atstājis aiz savas muguras, Un tad nu redzi, tagad Es likšu nelaimei nākt pār Jerobeāma namu, un Es izdeldēšu Jerobeāmam ikvienu vīrieti—ir vājo ir stipro—Israēlā. Un Es iznīcināšu Jerobeāma pēctečus tā, kā mēslus mēdz izmēzt, tiekāms tie visi būs pagalam. Kas no Jerobeāma pēctečiem mirs pilsētā, tos ēdīs suņi, bet kas Jerobeāmam nomirs uz lauka, to debesu putni ēdīs, jo tas Kungs ir runājis! Bet tu piecelies, atgriezies savā namā, un kamēr tu saviem soļiem nonāksi pilsētā, tikmēr tavs dēls būs miris. Un viss Israēls to apraudās un viņu apraks. Bet tas būs vienīgais Jerobeāma ģimenē, kas nonāks kapā, tādēļ ka viņā kaut kas labs visā Jerobeāma namā pret to Kungu, Israēla Dievu, ir atrasts. Tad tas Kungs pats sev iecels ķēniņu pār Israēlu, kas iznīcinās Jero-beāma namu, proti, jau šodien. Un tas Kungs sitīs Israēlu tā, kā niedre tiek kustināta ūdenī, un Viņš izravēs Israēlu no šīs labās zemes, kupu Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņš tos izkaisīs viņpus Eifratas, tādēļ ka viņi sev ir darinājuši savas ašēras, to Kungu apvainodami. Un Viņš atmetīs Jerobeāma grēku dēļ Israēlu: to grēku dēļ, ar kādiem tas pats ir apgrēkojies, un to dēļ, uz kuriem tas Israēlu ir pavedinājis!“ Un Jerobeāma sieva piecēlās, un gāja, un nonāca Tircā, un tiklīdz tā pienāca pie nama sliekšņa, ka arī zēns nomira. Un to apraka un apraudāja viss Israēls, gluži tā, kā tas Kungs ar savu vārdu ar sava kalpa, pravieša Ahijas, starpniecību bija runājis. Un, kas vēl par Jerobeāmu ir vēstīts: kā viņš karojis un kā tas kā ķēniņš ir valdījis, redzi, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Bet laiks, cik ilgi Jerobeāms tika valdījis, bija divdesmit un divi gadi. Tad tas apgūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Nadabs kļuva ķēniņš viņa vietā. Bet Rehabeāms, Salamana dēls, bija ķēniņš pār Jūdu. Rehabeāmam bija četrdesmit un viens gads, kad tas kļuva ķēniņš. Bet septiņpadsmit gadus tas bija ķēniņš Jeruzālemē, tanī pilsētā, kuru tas Kungs sev bija izvēlējis no visu Israēla cilšu vidus, lai tur liktu dzīvot savam vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naema, un tā bija amoniete. Bet Jūda darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs. Un viņi To vēl vairāk sakaitināja nekā visi viņu tēvi ar grēkiem, kādus tie darīja. Arī viņi sev uzcēla ir augstieņu svētnīcas, ir piemiņas stabus, ir ašēras uz katras augstienes, kas vien pacēlās augstāk, un zem katra zaļoksnēja koka. Un arī netiklības piekopēji bija tanī zemē. Un tie piekopa visas negantī-bas kā pagāni, kādus tas Kungs bija, Israēla bērniem ienākot, izdzinis no zemes. Un notika ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā, ka Ēģiptes ķēniņš Šišaks devās pret Jeruzālemi uzbrukumā. Un viņš paņēma tā Kunga nama dārglietas un ķēniņa nama dārgumus, itin visu tas paņēma: arī mazos vairogus viņš paņēma, kurus Salamans bija darinājis. Bet to vietā ķēniņš Rehabeāms izdarināja vara vairogus. Un viņš tos nodeva to sargu virsnieku rokās, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju. Un cikkārt ķēniņš gāja tā Kunga namā, tikkārt pils karavīru sardze tos lietoja. Un vēlāk tie tos atkal novietoja sardžu vīru istabā. Bet pārējie Rehabeāma vārdi un tas, ko viņš visu ir darījis, arī tas viss ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un nepārtraukts kapš bija starp Rchabeāmu un Jerobeāmu visu laiku. Un Rehabeāms apgūlās pie saviem tēviem, un to apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Bet viņa mātes vārds bija Naema, un vīna bija amoniete. Un viņa dēls Abijāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Tā astoņpadsmitajā ķēniņa Jerobeāma, Nebata dēla, valdīšanas gadā sāka Jūdā kā kēmņš valdīt Abijāms. Trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. Viņa mātes vārds bija Maācha, un tā bija Absaloma mazmeita. Bet viņš staigāja visos sava tēva grēkos, kādus vien tas bija darījis pirms viņa. Un viņš savā sirdsprātā nebija pilnīgi nedalīti pakļāvies tam Kungam, savam Dievam, ne tā, kā viņa sencis Dāvids. Taču Dāvida dēļ tas Kungs, viņa Dievs, bija licis savam gaišumam atspīdēt viņa priekšā Jeruzalemē, ieceļot viņa dēlu par ķēniņu pēc viņa un liekot Jeruzālemci joprojām pastāvēt, Tāpēc ka Dāvids bija darījis to, kas bija tā Kunga acīs taisns, un viņš nebija novērsies ne no vienas pavēles, kādu Viņš tam deva, nevienu savu mūža dienu, atskaitot vienīgi lietu ar hetieti Ūriju. Bet kapš starp Abijāmu un Jero beāmu ilga visu viņu dzīves laiku. Bet pārējie Abijāma vārdi un tas, ko viņš ir darījis, —viss tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un karš bija starp Abijāmu un Jerobeāmu. Arī Abijāms apgūlās pie saviem tēviem, un ļaudis viņu apraka viņa senča Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmitajā gadā Asa kļuva Jūdas ķēniņš, Un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit un vienu gadu. Un viņa mātes mātes vārds bija Maācha, un tā bijā Absaloma mazmeita. Un Asa darīja to, kas ir taisns tā Kunga acīs, kā viņa ciltstēvs Dāvids. Un viņš izraidīja netiklības piekopējus no zemes un atmeta visu negantību, kādu viņa tēvi bija piekopuši. Un arī viņa mātes māte Maācha tika atcelta no valdnieces vietas, tādēļ ka viņa bija likusi darināt riebekli Ašērai. Bet Asa sadauzīja riebīgo Ašēras tēlu un sadedzināja to Kidronas upes līcī. Bet augstieņu svētnīcas nenozuda, taču Asas sirdsprāts atrada mieru pie tā Kunga visu viņa mūža dienu. Sava tēva svētos rīkus un pats savus svētos priekšmetus—sudrabu, zeltu un traukus viņš nonesa tā Kunga namā. Bet kapš bija starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņu mūža dienu. Un Israēla ķēniņš Baeša devās uzbrukumā pret Jūdu, un viņš uzcēla Rāmu, lai neviens netraucēti nevarētu nedz Jūdas ķēniņa valstī ieiet, nedz no turienes iznākt. Bet Asa paņēma visu sudrabu un zeltu, kas vēl tā Kunga namā bija atlicis dārglietu noliktavā, un arī ķēniņa nama dārglietas, un visu to viņš lika savu kalpu rokās, un ķēniņš Asa tos nosūtīja pie Heziona dēla un Tabrimmona dēla Ben-Hadada, Aramas ķēniņa, kas mita Damaskā, sacīdams: „Manā un tavā starpā pastāv derība un arī mana tēva un tava tēva starpā: redzi, es tev esmu nosūtījis dāvanu—sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai tas no manis atstātos!“ Un ķēniņš Ben-Hadads paklausīja ķēniņu Asu un sūtīja savu karotāju virsniekus, kādi tam bija, pret Israēla pilsētām uzbrukumā. Viņš uzveica Ijonu, Danu, Abēl-Bet Maāchu un visu Cinerotas un Naftaļa zemi. Un notika, tiklīdz Baeša to dzirdēja, ka tas pārtrauca Rāmas celšanu un atgriezās Tircā. Bet ķēniņš Asa lika izsludināt visa Jūdas iesaukumu, un neviens netika atbrīvots, un tie aizveda Rāmai nodomātos akmeņus un arī tos kokus, kādus Baeša bija tur jau sacēlis. Tā ķēniņš Asa no tiem uzcēla Gebu Benjamiņā un Micpu. Bet pārējie Asas vārdi un viņa varoņdarbi, kā ari viss tas, ko tas ir darījis, —ir pilsētas, kādas viņš ir uzcēlis, viss tas ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Tikai to vēl: savās vecuma dienās tas sasirga ar kājām. Un Asa apgūlās pie saviem tēviem un tika aprakts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Jošafats kļuva ķēniņa vietā. Bet Nadabs, Jerobeāma dēls, valdīja kā Israēla ķēniņš kopš Asas, Jūdas ķēniņa, otra valdīšanas gada. Tas valdīja divi gadus Israēlā. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļos un viņa grēku darbos, kādiem tas bija pavedinājis Israēlu. Un Baeša, Ahijas dēls, no Isašara nama, sazvērējās pret Nadabu un nogalināja viņu pie Gibetonas, kas pieder filistiešiem, tai laikā, kad Nadabs ar visu Israēlu aplenca Gibetonu. Baeša viņu nogalināja Asas trešajā valdīšanas gadā, kad tas bija ķēniņš pār Jūdu, un kļuva ķēniņš Nadaba vietā. Un kļuvis ķēniņš, viņš izdeldēja visu Jerobeāma namu un neatstāja dzīvu nevienu, kam vien bija dvēsele Jerobeāma namā, līdz tie visi bija iznicināti: to tas Kunga vārds, kuru Viņš ar Ahijas no Šilo starpniecību bija vēstījis, bija tā noteicis Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas piekopa un ar kādiem tas pavedināja grēkot Israēlu, un apvainojuma dēļ, ar kādu tas bija apvainojis to Kungu, Israēla Dievu. Un pārējie Nadaba vārdi un tāpat viss, ko viņš ir darījis, arī viss tas ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Bet kapš bija ari starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņu mūža dienu. Un Jūdas ķēniņa Asas trešajā gadā Ahijas dēls Baeša kļuva ķēniņš pār visu Israēlu Tircā. Tas valdīja kā ķēniņš divdesmit un četrus gadus. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acis ir ļauns, staigādams Jerobeāma grēkos, kādos tas bija iestidzis pats un kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot. Un tā Kunga vārds nāca pār Hananija dēlu Jehu, vēršoties pret Baešu šādi: „Tādēļ ka Es esmu tevi no pīšļiem paaugstinājis un esmu tevi iecēlis par savas tautas, Israēla, vadītāju, bet tu tomēr esi staigājis Jerobeāma ceļus un esi pavedinājis manu tautu, Israēlu, ari Mani apvainodams un izaicinādams Mani ar viņu grēkiem, Tādēļ Es iznīcināšu galīgi Baešu un vina namu un rīkošos ar tavu namu, kā ar Jerobeāma, Nebata dēla, namu. Kas Baešam nomirs pilsētā, tos suni ēdis, bet kas viņam mirs uz lauka, tos putni ēdis!“ Bet pārējie Baešas vārdi un tas, ko viņš ir darījis, un viņa varoņdarbi ir aprakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Baeša apgūlās pie saviem tēviem un tika aprakts Tircā, bet viņa dēls Ēla kļuva ķēniņš viņa vietā. Un tā Kunga vārds vērsās ari ar Hananija dēla, pravieša Jehus starpniecību pret Baešu un tā namu visa tā ļaunuma dēļ, ko viņš bija darījis tā Kunga acīs, izaicinādams Viņu ar visu sava paša rīcību, tā būdams līdzīgs Jerobeāma namam, un arī tādēļ, ka viņš pēdējo bija iznīcinājis. Un Jūdas ķēniņa Asas divdesmit un sestajā valdīšanas gadā Baešas dēls Ela sāka valdīt pār Israēlu Tircā; tas bija ķēniņš divus gadus. Bet Simrijs, viņa darbinieks, sazvērējās pret viņu, tas bija virsnieks pār pusi viņa kara ratu. Kad Ēla pašreiz bija dzēris un atradās piedzēries Arcas namā Tircā, Arca bija Ēlas nama pārvaldnieks, Tai brīdi tur ielauzās Simrijs un nogalināja viņu Jūdas ķēniņa Asas divdesmit un septītajā valdīšanas gadā un kjuva ķēniņš viņa vietā. Bet par ķēniņu kļuvis un tikko kā uzsēdies uz troņa, Simrijs nogalināja visu Baešas namu un neatstāja dzīvu nevienu vīrieti, arī ne Baešas radus nedz draugus. Un Simrijs iznīcināja visu Baešas namu, kā ta Kunga vārds, kādu Viņš ar pravieša Jehus starpniecību pret Baešu bija teicis, bija vēstījis, Un viss tas notika Baešas paša un viņa dēla Elas grēku dēļ, ar kādiem tie bija ir paši apkrāvusies, ir pavedinājuši grēkot Israēlu, ar savu elku kalpošanu izaicinādami to Kungu, Israēla Dievu. Un pārējie Elas vārdi un arī viss tas, ko viņš ir darījis, ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Divdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Asas valdīšanas gadā Simrijs bija septiņas dienas ķēniņš Tircā. Tai laikā Israēla karaspēks bijā apmeties teltīs un aplencis filistiešu pilsētu Gibetonu. Un kad karaspēks, kas bija telšu nometnē, dzirdēja ļaudis runājam: Simrijs ir nodibinājis sazvērestību, viņš arī ķēniņu ir nogalinājis, tad tanī pat dienā viss Israēls iecēla kara pulku virspavēlnieku Omriju par ķēniņu kara nometnē. Un Omrijs un viss Israēls kopā ar viņu devās uzbrukumā no Gibetonas uz Tircu. Un viņi to ielenca. Kad Simrijs redzēja, ka pilsēta jau ir ieņemta, tad viņš iegāja ķēniņa nama nocietinājumā, aizdedzināja pāri sev esošo ķēniņa namu un aizgāja bojā To grēku dēļ, kādus viņš bija darījis, piekopdams to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un bija pats staigājis Jerobeāma ceļus, tā tad ir savu pašu grēku dēļ, ir to, uz kādiem tas bija pavedinājis Israēlu. Bet pārējie Simrija vārdi un ziņas par viņa sacelšanos, kā tā noritēja, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Toreiz Israēla tauta sašķēlās divās daļās: viena daļa ļaužu sekoja Ginata dēlam Tibnijam, lai celtu viņu par ķēniņu, bet otra puse sekoja Omrijam. Bet tie ļaudis bija stiprāki, kas bija Omrija sekotāji, nekā tie, kas bija Ginata dēla Tibnija piekritēji. Un Tibnijs nomira. Bet ķēniņš kļuva Omrijs. Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit un pirmajā gadā sākās Omrija valdīšana pār Israēlu. Viņš bija divpadsmit gadus ķēniņš, bet Tircā viņš valdīja kā ķēniņš sešus gadus. Pēc tam par diviem sudraba talentiem viņš nopirka no Šemera Samarijas kalnu. Viņš arī uzcēla kalnā pilsētu un nosauca šo pilsētu, kuru tas bija uzcēlis, pēc kalna agrākā īpašnieka Šemera vārda par Samariju. Bet arī Omrijs darīja to, kas bija tā Kunga acis ļauns. Viņš pat bija ļaunāks nekā visi tie, kas priekš viņa bija bijuši, Jo viņš staigāja visus Jerobeāma, Nebata dēla, ceļus, darīdams visus tā grēku darbus, ar kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot, tā izaicinādams to Kungu, Israēla Dievu, ar savu kalpošanu elkiem. Bet pārējie Omrija vārdi un tas, ko viņš veicis, arī varoņa darbi, kādus viņš bija darījis, visi tie ir aprakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Omrijs apgūlās pie saviem tēviem, un ļaudis to apraka Samarijā, un viņa dēls Ahabs kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit astotajā gadā Ahabs, Omrija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un Omrija dēls Ahabs bija ķēniņš par Israēlu Samarijā divdesmit un divus gadus. Un arī Omrija dēls Ahabs darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, vēl vairāk nekā visi, kas bija bijuši pirms viņa. Un viņš paņēma sev par sievu Sidonas ķēniņa Etbaāla meitu Izebeli, un viņš pats arī gāja un kalpoja Baālam un noliecās viņa priekšā ar savu seju pie zemes. Un viņš uzcēla altāri Baālam Baāla namā, ko tas uzcēla Samarijā. Ahabs lika darinat arī ašēru un joprojām darīja tādas lietas, kas izaicināja to Kungu, Israēla Dievu, vēl lielākā mērā nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši. Viņa valdīšanas laikā Hiēls no Bēteles uzcēla Jeriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā tā Kunga vārds ar Jozuas, Nuna dēla, starpniecību bija vēstījis. Bet Elija no Gileāda Tisbes, šis tisbietis, sacīja Ahabam: „Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu: šinīs nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!“ Un tā Kunga vārds nāca pār viņu šādi: „Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem un paslēpies Kritās līcī, kas ir Jardānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.“ Un viņš aizgāja un rīkojās pēc tā Kunga vārda un apmetās Kritās pie-krastē; Krita ieplūst no austrumiem Jardānā. Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. Bet pēc dažām dienām izsīka upe, jo nebija bijis lietus tanī zemē. Un tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur: Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar pārtiku.“ Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: „Atnes man mazliet ūdens kādā traukā ko padzerties!“ Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: „Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!“ Bet viņa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.“ Un Elija tai sacīja: „Ej un nebīsties un sagatavo tu to tā, kā esi to nospriedusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu rausi pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, Jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: Milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kūjā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.“ Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka, un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, kā to tā Kunga vārds, kādu Viņš ar Elijas starpniecību bija runājis, bija noteicis. Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam lāgā pat elpot vairs nebija iespējams. Un viņa sacīja Elijam: „Kas man ar tevi kopējs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?“ Bet Elija viņai sacīja: „Padod man savu dēlu!“ Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kuļā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. Tad viņš piesauca to Kungu un sacīja: „Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kūjas es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?“ Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: „Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!“ Un tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvo-tās. Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to tā mātei atpakaļ. Un viņš tai sacīja: „Redzi, tavs dēls ir dzīvs!“ Un tad sieva sacīja Elijam: „Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!“ Un pagāja ilgāks laiks, kad tā Kunga vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: „Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.“ Un Elija aizgāja Ahabam parādīties, bet bads bija bargs Samarijā. Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārraugs, bet Obadja bija ļoti dievbijīgs, Jo kad Izebele iznīcināja tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simt praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās un bija tos apgādājis ar maizi un ar ūdeni. Un Ahabs sacīja Obadjam: „Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabat zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus.“ Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs pats gāja pa savu ceļu, bet Obadja atkal gāja pa savu ceļu. Un kad Obadja vēl bija ceļā, lūk, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga un sacīja: „Vai tu neesi mans pavēlnieks, Elij?“ Un viņš sacīja: „Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!“ Bet tas sacīja: „Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nododi Ahaba rokā. Vai lai tas mani nonāvē? Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs: nav nevienas pagānu tautas nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet kad sacīja: Viņa nav, tad viņš tai tautai ir ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši. Un tagad tu nupat te saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija! Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu. Bet tavs kalps bīstas to Kungu no pašas jaunības. Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja tā Kunga pra-viešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru: pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni? Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?“ Tad Elija sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu: es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!“ Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam pateica to. Bet Ahabs devās Elijam pretī. Un kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: „Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?“ Bet tas atbildēja: „Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baāliem. Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti un piecdesmit Baāla priesterus, kas ēd pie Izebeles galda.“ Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā. Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam. Bet ja Baāls ir Dievs, tad sekojiet tam!“ Bet tauta viņam neat-bildēja ne vārda. Un Elija sacīja tautai: „Es esmu vienīgais tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baāla praviešu ir četri simti un piecdes-mit vīru. Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi: es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu tā Kunga vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!“ Un tauta teica: „Tā ir labi!“ Tad Elija sacīja Baāla priesteriem: „Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.“ Tad viņi paņēma vērsi, kufu viņš viņiem bija nodevis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baāla vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: „Ak, Baāl, atbildi mums!“ Bet tur nebija nevienas balss nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. Un ap dienvidu Elija tos apsmēja un sacīja: „Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš varbūt iegrimis domās, vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā; varbūt, ka viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!“ Un tie sauca ar stipru balsi un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. Bet kad dienvidus laiks bija pagājis, tad tie bija praviešu aizrautības stāvoklī līdz pat dāvinājuma upura stundai: taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. Tad Elija sacīja visai tautai: pienāciet klāt pie manis!“ Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts. Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus—pēc Jēkabu bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz tā Kunga vārds bija noteicis, ka Israēls lai ir tavs vārds! Un viņš Kunga vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. Un viņš sacīja: „Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slaciet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai! Un viņš sacīja: „Vēl otru reizi dariet tā!“ Un tie izdarīja tā otru reizi. Un viņš sacīja: „Atkārtojiet to trešo reizi!“ Un tie izpildīja to treškārt. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: „Kungs, Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu tavs kalps un, ka es ar taviem paša vārdiem visu šo esmu paveicis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs, un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!“ Tad tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija ir dedzināmo upuri, ir malku, ir akmeņus, ir pelnus, ir ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz saviem vaigiem un sacīja: „Tas Kungs ir Dievs, tas Kungs ir Dievs!“ Bet Elija sacīja: „Satveriet Baāla praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!“ Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva. Bet Elija sacīja Ahabam: „Ej, ēd un dzer: jo lielas lietus gāzes švīkoņa ir dzirdama.“ Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Tas noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem Un sacīja savam puisim: „Ej, lūdzu, un skaties uz jūras pusi.“ Un tas nogāja kalnup un raudzījās un sacīja: „Tur nav nekā itin nekur.“ Bet viņš sacīja: „Griezies turp atpakaļ septiņas reizes!“ Un notika septītajā reizē, ka tas sacīja: „Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, kas paceļas no jūras puses!“ Un tas sacīja viņam: „Ej, paziņo Ahabam: liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!“ Un vēl pēc viena un vēl nākamā īsā brīža debesis aptumšojās ar mākoņiem, un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu. Bet tā Kungs roka bija ar Eliju: viņš apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlas pie-vārtei. Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī visu to, kā viņš Baāla praviešus bija ar zobenu nogalinājis. Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: „Lai man dara Dievs kā līdz šim, vai lai Viņš pieliek man vēl kaut ko, —bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!“ Un kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš devās uz tuksnesi vienas dienas gājumu, un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.“ Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: „Celies un ēd!“ Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. Un tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: „Celies un ēd, jo tev ir gajrš ceļš priekšā!“ Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Un viņš tur iegāja alā un palika pa nakti turpat. Un te, lūk, tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?“ Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, tavus altājus viņi ir sadragājuši un tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“ Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies tā Kunga priekšā kalnā.“ Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet tas Kungs nebija zemes trīcē. Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns—lēna balss. Un tiklīdz Elija to sadzirdēja, tad viņš aizsedza savu seju ar savu mēteli un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeitan dari, Elij?“ Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši tavu derību, tavus altārus tie ir sagrāvuši un tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“ Un tas Kungs viņam sacīja: „Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvēti par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elisa. Bet Es paglābšu sveikus Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā un visus tos, kufu mute nav skūpstījusi Baāla attēlu.“ Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu mēteli. Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: „Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.“ Un tas tam sacīja: „Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!“ Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva par kaujamo upuri, bet ar darba rīku kokiem viņš izvārīja šo liellopu gaļu un iedeva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam godam. Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija ir zirgi, ir rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to. Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā, Un viņš tam ziņoja: „Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un arī tāpat tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani.“ Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder.“ Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: „Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un pateicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus, Un tādēļ es rītu ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas vien viņiem patīk, tie paņem savā rīcībā un to arī patur.“ Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: „Lūdzu vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasījā pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību netiku noraidījis.“ Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: „Nepaklausi un nepiekāpies viņam!“ Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: „Sakiet manam, jūsu ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību es nu gan pildīt nevaru.“ Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam. Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un vēstīja: „Lai man dievi dara tā kā līdz šim, vai lai pieliek vēl ko vairāk: bet Samarijas putekļu diezin vai pietiktu to kafa vīru saujām, kas man paklausīgi seko!“ Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Atbildiet šādi: Lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis.“ Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja, —tolaik viņš patlaban dziroja kopā ar ķēniņiem savā teltī—, tad viņs sacīja saviem kalpiem: „Taisaities!“ Un tie sakārtojās uzbrukumam pret pilsētu. Un, lūk, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Vai tu redzi visu šo milzīgo karaspēka daudzumu? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu tas Kungs!“ Bet Ahabs jautāja: „Kādā tad veidā?“ Un viņš atbildēja: „Ar zemes pārvaldnieku un labiešu jaužu palīdzību—tā sacījis tas Kungs.“ Un Ahabs prasīja: „Kas lai uzsāk kauju?“ Un tas sacīja: „Tu.“ Un viņš pārskaitīja zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis, un tādu bija divi simti un trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visu Israēla bērnu kopējo karaspēku, un tajā bija septiņi tūkstoši. Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā, kad Ben-Hadads tieši iebaudīja vīnu ar ķēniņiem savā teltī un bija piedzēries, ir viņš pats, ir tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā. Un pirmie devās uzbrukumā zemes pārvaldnieku un labiešu jaunekļi. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu. Un viņš sacīja: „Ja tie nākuši mierīgā nolūkā, tad satveriet tos dzīvus, bet ja tie nākuši ar nolūku karot, arī tad satveriet tos dzīvus!“ Kad nu šie zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis bija devušies no pilsētas laukā, un karaspēks tiem sekoja, tad viņi uzbruka jo spēcīgi, Ikviens uzveica savu pretinieku, un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem. Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā. Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: „Ej, stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamajā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks.“ Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: „Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt ka tad mēs varētu viņus pieveikt? Tāpēc rīkojies tagad šādi: atcel ķēniņus—ikvienu no savas vietas—un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus. Bet pats izveido tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un hec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan neizrādīsimies par tiem stiprāki?“ Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī izdarīja. Un notika nākamajā gadā, ka Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai tur izcīnītu cīņu pret Israēlu. Bet ari Israēla bērni tika sakārtoti un apgādāti ar pārtiku, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi mazi kazu ganāmpulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu. Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: Tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo puiku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem septiņas dienas. Bet septītajā dienā iesākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simt tūkstošus kājnieku vienā pašā dienā. Pāri palikušie tad metās bēgt uz Afeku, pilsētā iekšā, bet mūris sabruka pār divdesmit un septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā. Tad viņa kalpi tam sacīja: „Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un aptīsim savām galvām virves un iziesim tad ārā pie Israēla ķēniņa; varbūt ka mūsu dvēseles paliek dzīvas.“ Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: „Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva.“ Un tas sacīja: „Vai tad viņš arvienu vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis.“ Šo teicienu šie vīri iztulkoja par labu zīmi, un de pasteidzās piesaistīt Ahabu pie viņa vārdiem, atkārtodami: „Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?“ Un viņš sacīja: „Ejiet un atvediet viņu!“ Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. Tad Ben-Hadads sacīja viņam: „Tās pilsētas, kufas mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un ierīko sev tik plašus tirzniecības namus un laukumus Damaskā, kādus mans tēvs ierīkoja sev Samarijā.“ Uz to Ahabs atbildēja: „Uz šā nolīguma pamata es gribu tevi atlaist brīvībā.“ Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu. Un tur bija kāds vīrs no praviešu mācekļiem, un tas sacīja tā Kunga ierosmē savam draugam: „Iesit man un ievaino mani!“ Bet šis vīrs liedzās tam sist. Tad tas sacīja viņam: „Tādēļ ka tu neesi klausījis tā Kunga balsij, tad, lūk, kad būsi aizgājis prom no manis, lauva tevi saplēsīs.“ Un tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja. Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: „Lūdzu, sit man un ievaino mani!“ Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja. Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo. Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: „Tavs kalps bija izgājis kaujā, un tur, lūk, kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: Uzraugi šo vīru. Bet ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli, vai arī tikai ar veselu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. Un kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.“ —Un Israēla ķēniņš sacīja: „Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā pats esi spriedis.“ Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. Un viņš sacīja ķēniņam: „Tā saka tas Kungs: Tāpēc ka tu šo vīru, kūpi Es biju paredzējs bojā ejai, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli, un tava tauta par viņa tautu.“ Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā. Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. Un Ahabs sacīja Nabotam, teik-dams: „Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnakalnu nekā šo. Un ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.“ Bet Nabots sacīja Ahabam: „Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!“ Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: „Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu.“ Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: „Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?“ Un tas sacīja viņai: „Tāpēc, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: Atdod man savu vīna kalnu par naudu, vai, ja tas tev tīk, tad es tev iedošu tā vietā citu vīna kalnu. Bet tas man atbildēja: Es tev savu vīna kalnu nedošu.“ Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: „Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna kalnu.“ Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. Un viņa rakstīja šādi vēstulēs: „Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, lai viņš mirst!“ Un vina pilsētas vecaji un diž-ciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kādas viņa tiem bija sūtījusi, bija rakstīts. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Un divi vīri nāca—un tie bija nelieši—, tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: „Nabots ir nopēlis ir Dievu, ir ķēniņu!“ Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņs nomira. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: „Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris.“ Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir ar akmeņiem nomētāts un miris, tad viņa sacīja Ahabam: „Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna kalnu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris.“ Kad Ahabs dzirdēja Nabotu miruša esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vina kalnā un pārņemtu to savā īpašumā. Tad tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju šādi: „Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna kalnā, kurp tas nogājis, lai to pārņemtu. Runā ar viņu un saki viņam: „Tā saka tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un tagad ari vēl nolaupījis? Un saki viņam vēl šos vārdus: Tā saka tas Kungs: Tanī pat vietā, kurā suņi ir lakuši Nabota asinis, tur tie uzlaizis arī tavas asinis!“ Un Ahabs sacīja Elijam: „Vai tu, manu ienaidniek, esi gan mani atradis?“ Bet tas atbildēja: „Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīrieti, kā vājo, tā arī stipro Israēlā. Un Es darīšu tavam namam tā, kā Nebata dēla Jerobeāma namam, un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. Un arī zīmējoties uz Izebeli tas Kungs ir sacījis un teicis: Suņi ēdīs Izebeli Jezreēla daļā. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs laukā, ēdīs debesu putni!“ Neviena nav bijis, kas tik lielā mērā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kad tas kalpoja elkiem—gluži kā amorieši, kupus tas Kungs bija Israēla bērnu acu priekšā izdzinis ārā. Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. Un tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju šādi: „Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.“ Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu. Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa. Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: „Vai jūs zināt, ka Gileadas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?“ Un viņš vaicāja Jošafatam: „Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēj?“ Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: „Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai—kā tavai tautai, maniem zirgiem kā taviem zirgiem!“ Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: „Pajautā tomēr, kāds šodien ir tā Kunga prāts?“ Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, aptuveni četri simti vīru, un jautajā viņiem: „Vai man doties karot Gileādas Ramotas dēļ, vai lai es neeju?“ Un tie sacīja: „Dodies kalnup, jo tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā.“ Bet Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kas varētu izzināt Viņa nodomu?“ Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir gan vēl viens vienīgs vīrs, ar kā starpniecību var to Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību nodevis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Micha, Imlas dēls.“ Bet Jošafats pateica: „Lai ķēniņš tā nerunā!“ Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no galma ierēdņiem un sacīja: „Pasteidzies atvest Imlas dēlu Michu.“ Kad nu Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklātā laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši nodeva praviešu liecības to priekšā, Tad Cedekija, Kenaanas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: „Tā saka tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!“ Un visi pravieši deva tamlīdzīgā kārtā pravietiskas liecības, sacīdami: „Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā.“ Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Michu, sacīja tam, teikdams: „Redzi, gandrīz visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi: lai tad tavs vārds būtu tāds pats, kāds ir to vārds: sludini labu!“ Bet Micha sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs: tikai to, ko tas Kungs ar mani runās, es sludināšu viņam!“ Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: „Micha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā, vai neiet karā?“ Un tas sacīja: „Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!“ Bet ķēniņš sacīja tam: „Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga vārdā.“ Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: Tiem nav vairs valdinieka: lai ikviens atgriežas savā namā!“ Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?“ Bet Micha turpināja: „Tādēļ klausies tā Kunga vārdu: es redzēju to Kungu sēžam uz sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē. Tad tas Kungs sacīja: „Kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā?“ Un viens runāja šā, bet otrs tā. Kamēr tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu samulsināšu.“ Un tas Kungs tam jautāja: kādā veidā? Un tas sacīja: Es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: „Tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev ari izdosies. Ej un dari tā.“ Un redzi: tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu.“ Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Vai tad tagad tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?“ Un Micha sacīja: „Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.“ Un Israēla ķēniņš sacīja: „Paņem Michu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa Un saki tā: Tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ!“ Bet Micha sacīja: „Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad tas Kungs nav ar manu muti runājis.“ Un viņš ari sacīja: „Klausaities, visi ļaudis!“ Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes.“ Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā. Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem pavēlējis—tādu tam bija trīsdesmit un divi—un teicis: „Nevediet cīņu ne ar mazo, nedz ar lielo, bet tikai pret Israēla ķēniņu pašu!“ Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats sauca palīgā. Kad nu ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam. Un viens karavīrs—itin kā bez tēmēšanas-uzvilka loku un izšāva Israēla ķēniņam viņa bruņām un bruņu ķēdēm cauri. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!“ Taču cīņa tai dienā iedegās arvienu karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas. Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: „Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!“ Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī aprakts. Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā tas Kunga vārds bija sacījis. Bet pārējie Ahaba vārdi, kā arī tie darbi, kādus tas veica, un ziloņkaula nams, kuru tas uzcēla, un visas pilsētas, kuras viņš dibināja, —tas viss jau ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Ahabs apgūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Judu. Un Jošafatam bija trīsdesmit un pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit un piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Silchija meita. Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns tā Kunga acīs. Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas: vēl arvienu tauta gāja upurēt kaujamos upupus un kvēpināt uz kalnu virsotnēm. Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu. Un pārējie Jošafata vārdi un viņa varoņdarbi, kādus viņš veica, un kādus kapus viņš izcīnīja, visi tie ir aprakstīti Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Viņš pilnīgi izdzina no zemes ārā sava tēva Asas laiku netiklības piekopējus. Ēdomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks. Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tur tie nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra. Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: „Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!“ bet Jo-šafats to nevēlējās. Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem, un tas tika pie saviem tēviem aprakts sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahaba dēls Ahasja kļuva Israēla ķēniņš Samarijā. Un tas valdīja kā ķēniņš pār Israēlu divus gadus. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. Un viņš kalpoja Baālam un metās tā priekšā ar seju pie zemes, un viņš apkaitināja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu to, ko arī viņa tēvs tāpat bija darījis. Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla. Kad Ahasja izkrita cauri savas augštelpas loga režģojumam Samarijā, sasitās un gulēja slims, tad viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: „Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baāl-Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos!“ Bet tā Kunga eņģelis sacīja Elijam no Tisbes: „Celies, dodies pretī Samarijas ķēniņa sūtņiem un saki viņiem: „Vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baāl-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: „No tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!“ Un Elija devās tālāk. Kad nu vēstneši nāca atpakaļ pie ķēniņa, tad viņš tiem jautāja: „Kāpēc jūs esat nākuši atpakaļ?“ Un tie viņam atbildēja: „Kāds vīrs nāca mums pretī, un tas mums teica: „Ejiet, griezieties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs ir sūtījis, un sakiet viņam: tā saka tas Kungs: Vai tad Israēlā nav neviena Dieva, ka tu esi sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baāl-Zebubu? Tādēļ, no tās gultas, kujrā tu esi iekāpis, tu vairs neizkāpsi, jo tev jāmirst!“ Tad viņš tiem jautāja: „Kāds tas vīrs izskatījās, kas jums nāca pretī un uz jums šos vārdus runāja?“ Un tie viņam atbildēja: „Tas vīrs bija ģērbies spalvainas ādas kažokā un apjozies ar ādas jostu ap saviem gurniem.“ Tad viņš nodomāja: „Tas ir Elija no Tisbes!“ Un viņš pie tā nosūtīja virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit, kas viņam bija. Un kad tas bija pie viņa kalnā uzkāpis, tad, redzi, Elija sēdēja kalna virsotnē, un tas uz viņu sacīja: „Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē!“ Bet Elija atbildēja un sacīja virsniekam pār piecdesmit vīriem: „Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nonāk no debesīm un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!“ Tad krita no debesīm uguns un aprija viņu līdz ar viņa piecdesmit vīriem. Bet ķēniņš no jauna pie tā nosūtīja citu virsnieku pār piecdesmit vīriem un viņa piecdesmit vīrus, tas viņu uzrunāja un sacīja: „Tu, Dieva vīrs, tā saka ķēniņš: Steidzies ātri, nāc lejā!“ Bet Elijs atbildēja un tiem sacīja: „Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm un lai aprij tevi ar taviem piecdesmit vīriem!“ Tad Dieva uguns krita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit vīrus. Bet ķēniņš nosūtīja vēl trešo virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar viņa piecdesmit karavīriem, kas viņam bija. Kad nu šis trešais virsnieks uzkāpa pie viņa augšā, tad viņš nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdza piedošanu no viņa un sacīja viņam: „Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs! Redzi, uguns nonāca no debesīm, un tā aprija tos divus iepriekšējos virsniekus pār piecdesmit vīriem līdz ar viņu piecdesmit vīriem; bet nu tagad, lai mana dzīvība ir dārga tavās acīs!“ Tad tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: „Nokāp kopā ar viņu, un nebīsties no viņa!“ —Tad Elija cēlās un nokāpa un gāja kopā ar viņu pie ķēniņa. Un viņš sacīja tam: tā saka tas Kungs: „Tāpēc ka tu esi sūtījis sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baāl-Zebubu, it kā kad nebūtu Israēlā Dieva, kuļ-u varētu izvaicāt, tādēļ tu no tās gultas, kurā tu esi iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst. Un tā viņš nomira, kā tā Kunga vārds, ko Elija bija vēstījis, sacīja; un Jorāma, Jūdas ķēniņa Jošafata dēla, otrā valdīšanas gadā, Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā, jo viņam nebija dēla. Un kas vēl ir stāstāms par Ahasju ko viņš ir darījis, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu nāca no Gilgalas. Un Elija sacīja Elisam: „Lūdzu, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.“ Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele arīdzan ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu tie abi nogāja uz Bēteli, Tad tie praviešu dēli, kūpi bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka šodien tas Kungs paņems, pāri tavai galvai, tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Es zinu gan, esiet tikai klusu!“ Tad Elija viņam sacīja: „Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.“ Bet tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un arī tava dvēsele ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu viņi abi gāja uz Jēriku, Tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka tas Kungs šodien paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs viņu projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Arī es zinu, esiet tikai klusu!“ Tad Elija viņam sacīja: „Lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jardānu.“ Taču tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, un dzīva ir tava paša dvēsele, bet es gan tevi neatstāšu!“ Tā tie abi gāja tālāk. Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jardānas. Tad Elija ņēma savu mēteli, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm tā, ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. Kad nu viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: „Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!“ Un Elīsa atbildēja: „Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!“ Un Elija atbildēja: „Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet ja ne, —tad tas nenotiks!“ Un kamēr viņi vēl, šurpu turpu staigādami, runāja, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Kad nu Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: „Mans tēvs, mans tēvsi—Israēla rati un viņa jātnieki!“ Kad joprojām viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jardānas malā. Un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: „Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?“ Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. Kad nu praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: „Elijas gars dus uz Elīsas!“ Un viņi gāja tam pretī un klanījās ar savu vaigu pie zemes viņa priekšā. Un tie viņam sacīja: „Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt, ka tā Kunga Gars ir viņu paņē-mis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā!“ Bet viņš atbildēja: „Nesūtiet vis!“ Bet kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: „Nu tad sūtiet arī!“ Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada. Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: „Vai es jums neteicu: neejiet?“ Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: „Redzi: šī pilsēta ir gan labi apdzīvo-jama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.“ Un viņš sacīja: „Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli.“ Kad tie viņam to atnesa, Tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies ne nāve nedz neauglība!“ Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši. Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un kad viņš vēl pa ceļu cēlās augšup, tad mazi puikas bija iznā-kuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un uz viņu sacīja: „Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!“ Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja tā Kunga vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus. Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā. Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja kā ķēniņš divpadsmit gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā, ķā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baāla stabu, kufu viņa tēvs bija darinājis. Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās. Moāba ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ikgadus simts tūkstoš jērus un vilnu no simt tūkstoš auniem. Bet kad Ahabs bija miris, tad Moāba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu. Un viņš devās ceļā un tanī pašā laikā sūtīja ziņu Jūdas ķēniņam Jošafatam, un lika viņam sacīt: „Moāba ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs, vai tu gribi līdz ar mani doties kaj-ā pret Moābu?“ Un tas atbildēja: „Jā, es labprāt iešu līdz, jo kāds ir mans liktenis, tāds ir tavs, kā klājas manai tautai, tā klājas tavai tautai, un kā būs maniem zirgiem, tā ari būs taviem zirgiem!“ Kad viņš jautāja: „Pa kupu ceļu mēs iesim?“ Tad tas atbildēja: „Pa Ēdoma klajuma ceļu.“ Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Ēdomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad kapaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens. Tad Israēla ķēniņš izsaucās: „Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz kapu, lai tos nodotu Moāba rokā!“ Un Jošafats jautāja: „Vai tad še nav kāda no tā Kunga praviešiem, lai ar viņa starpniecību mēs izjautātu to Kungu?“ Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja „Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.“ Un Jošafats sacīja: „Jā, tā Kunga vārds iet viņam līdzi!“ Kad nu Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Ēdomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa, Tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: „Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!“ Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: „Nē! Vai tad tas Kungs ir šos trīs ķēniņus aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?“ Tad Elīsa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu! Bet nu tagad sadabūjiet man koklētāju!“ Kad nu šis koklētājs pie-skārās stīgām, tad tā Kunga roka nāca pār viņu, Un viņš sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es gribu, lai jūs šo sauso ieleju darāt par ūdens tvertni, par ūdens glabātavu! Jo tā saka tas Kungs: Jūs nere-dzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka ir jūs paši dzersit, ir jūsu ganāmpulki, un ir jūsu lopi. Bet tas vēl ir par maz tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā, Tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu, un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem.“ Un patiešām: nākošā rītā, kad bija ēdamā upupa nešanas laiks, tad, redzi, piepeši nāca ūdens no Ēdoma puses, tā ka viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni. Kad nu visa Moāba valsts dzirdēja, ka trīs ķēniņi bija atnākuši kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas vien spēja nest ieročus, jā, un pat vēl tos, kas nebija spējīgi nest ieročus, un viņi tos ierindoja kapaspēkā un novietoja pie robežām. Kad nu tie nākošā rītā agri apjozās ap saules lēktu, un tā atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis Tā, ka viņi izsaucās: „Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši: bet tagad pie laupījuma, Moāb!“ Bet kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut tā, ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna. Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīruma, ka tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus, un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairāk nebija pāri atlicis kā vienīgi Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūŗiem. Kad nu lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem Un Moāba ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņsimt vīrus, ķupi atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Ēdomas ķēniņa; bet tas tiem neizdevās. Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kuļam bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pret Israēlu sacēlās tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē. Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: „Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās to Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus paņemt sev par vergiem!“ Un Elīsa viņai atbildēja: „Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?“ Un viņa atbildēja: „Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.“ Tad viņš sacīja: „Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus un nelūdz to par maz. Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.“ Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. Un kad nu trauki bija pilni pielieti, tad tā sacīja savam dēlam: „Pasniedz man vēl vienu trauku!“ Bet tas viņai atbildēja: „Vairāk neviena trauka nav.“ Tad eļļa apstājās plūst. Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: „Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem!“ Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, lai ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās, lai ēstu maizi. Un tā sacīja savam vīram: „Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. Mēs, es tā lūdzu, varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām visapkārt, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā ari krēslu un lukturi; lai, ja viņš pie mums nāk, viņš tur allaž varētu ieiet.“ Un kad kādu dienu viņš tur ieradās, tad viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās. Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Paaicini šo sunamieti!“ Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa, Un Elīsa sacīja kalpam: „Lūdzu, pasaki viņai: Redzi, mūsu labad tu esi ar visām šīm rūpēm apkrāvusies, ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?“ Bet viņa atbildēja: „Es dzīvoju droši savas tautas vidū!“ Kad nu viņš vēl reiz jautāja, kas tad būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: „Taču gan kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.“ Tad Elīsa sacīja: „Atsauc viņu šurp!“ Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs, Tad viņš sacīja: „Nākošu gadu ap šo laiku tu turēsi apkamptu dēlu!“ Bet tā atsacīja: „Ak nē, mans kungs, tu Dieva vīrs; nemaldini savu kalponi!“ Un šī sieva kļuva patiesi grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis. Kad nu zēns bija paaudzies, tad tas kādu dienu gāja laukā pie sava tēva pie pļāvējiem. Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: „Mana galva, mana galva!“ Bet tas pavēlēja savam kalpam: „Aiznes to pie viņa mātes!“ Kad nu tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad tas līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un tad aizslēgusi aiz viņa durvis, viņa izgāja ārā. Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja „Lūdzu atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vira, bet es atkal drīz pārnākšu.“ Un viņš sacīja: „Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz ari sabats!“ Bet viņa tikai atbildēja: „Sveiks!“ Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: „Dzen steigšus lopiņu un nekavē mani jājot kā vienīgi tad, kad es tev teikšu!“ Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad nu Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.“ Un viņa atbildēja: „Labi gan!“ Bet kad nu viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: „Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!“ Tad viņa sacīja: „Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: Nemodini mani aplamas cerības!“ Tad viņš pavēlēja Gehazim: „Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas!“ Bet zēna māte sauca: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele ir dzīva, bet es tevi neatstāšu!“ Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. Bet pa to laiku Gehazis bija viņiem pa priekšu steidzies, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņs griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies. Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza to Kungu. Un viņš uzkāpa, un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurp un turp, un atkal uzkāpa, un pārliecās pāri pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: „Pasauc mūsu sunamieti!“ Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: „Saņem savu dēlu!“ Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā. Un Elīsa atgriezās atpakaļ Gilgalā, un tanī zemē bija bads. Kad nu praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: „Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!“ Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš nolasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina. Un kad nu tie ielēja tiem vīriem, lai tie ēstu, un tie to ēdienu baudīja, tad tie vīri sāka kliegt un sauca: „Nāve ir katlā, tu, Dieva vīrs!“ Un tie vairs nevarēja to ēst. Bet viņš sacīja: „Atnesiet miltus!“ Un viņš tos iebēra katlā, un tad viņš sacīja: „Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!“ Un tur vairs nekā nelaba nebija katlā. Un kāds vīrs atnāca no Baāl-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un saspiestu graudu plāceni savā maizes tarbā. Un tas sacīja: „Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!“ Bet viņa apkalpotājs atbildēja: „Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?“ Tomēr viņš pavēlēja: „Dodi tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: Tie ēdīs, un vēl atliks!“ Kad nu viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem atlika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis. Un Naāmans bija Aramas ķēniņa kafaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes līdzi atveduši mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naāmana sievai. Viņa sacīja savai pavēlniecei: „Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!“ Tad Naāmans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: „Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes.“ Tad Aramas ķēniņš sacīja: „Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam.“ Un tas devās ceļā un paņēma līdz savās rokās desmit talcntus sudraba un seši tūkstoš seķeļus zelta, kā ari desmit kārtas svētku drēbju. Viņš ari nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kuļra skanēja tā: „Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naāmanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības.“ Kad nu Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: „Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!“ Bet kad Elīsa, šis Dieva vīrs, to dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: „Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis, un lai tas atzīst, ka vēl patiesi ir kāds pravietis Israēlā!“ Un tā Naāmans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: „Ej un mazgājies septiņas reizes Jardānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!“ Bet Naāmans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: „Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā, un stāvēs manā priekšā, un piesauks tā Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?“ Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns. Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: „Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Kāpēc nu ne, kad tas tev ir tikai sacījis: Mazgājies, tad to kļūsi šķīsts!“ Kad nu viņš nobrauca pie Jardānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. Tad viņš griezās atpakaļ ar visu savu pavadoņu pulku pie Dieva vīra, un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē kā vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem kādu dāvanu no sava kalpa!“ Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu:“ Un viņš tam uzstājās, lai ņem, bet tas liedzās. Tad Naāmans sacīja: „Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kjravas zemes, jo tavs kalps vairs turp-māk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi tam Kungam. Un vienā lietā lai tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un ar savu vaigu mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templi ar savu vaigu pie zemes, tad, ka es metos zemē, to lai tas Kungs piedod tavam kalpam!“ Un viņš tam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Kad nu viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: „Redzi, mans kungs ir šo aramieti Naāmanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis! Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa!“ Tā Gehazis steidzās Naāmanam nopakaļ. Kad nu tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: „Vai viss labi?“ Viņš atbildēja: „Jā! Ir labi, bet mans kungs ir tikai mani sūtījis un licis tev pateikt: „Redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Ēfraima kalniem; iedod man viņiem par labu talentu sudraba un divas kārtas svētku drēbju!“ Un Naemans atbildēja: „Dari man to prieku, lūdzams, un ņem divus talentus!“ Un viņš tam ar varu tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas svētku drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem panest viņam pa priekšu. Bet kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, ka tie aizgāja. Bet kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: „No kurienes tu nāc, Gehazi?“ Un viņš atbildēja: „Tavs kalps nekur nav bijis.“ Tad Elīsa viņam sacīja: „Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas virs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu n drēbes, eļļas kokus un vīna kalnus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? Tāpēc Naāmana spitālība pklips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!“ Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs. Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: „Redzi, lūdzams, ka šī vietiņa, kufā mēs esam tavā uzraudzībā apmetušies, ir par šauru mūsu vajadzībām. Dosimies uz Jardānu un paņemsim tur ikviens pa baļķim un taisīsim tur sev vietu kur dzīvot.“ Un viņš atbildēja: „Labi, ejiet!“ Bet viens lūdza: „Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!“ Un viņš atbildēja: „Labi! Es iešu arī līdzi!“ Tad viņš ar tiem devās ceļā, un tie nonāca pie Jardānas un nocirta kokus. Un notika, ka vienam no viņiem cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un tas iekliedzās un sauca: „Ak vai, mans kungs! Cirvis bija aizņemts!“ Bet Dieva vīrs jautāja: „Kur tas iekrita?“ Kad nu viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza koku, iegrūda to tur un izkustināja cirvi, tā ka tas peldēja. Un viņš sacīja: „Izcel to sev ārā!“ Un tas izstiepa savu roku un to satvēra. Un Aramas ķēniņš karoja pret Israēlu, un tas pēc padoma apjautājās pie saviem kara vadoņiem un sacīja: „Tādā un tādā vietā es uzcelšu savu nometni.“ Tad Dieva vīrs sūtīja ziņu Israēla ķēniņam un lika viņam sacīt: „Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!“ Tad Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš bija to brīdinājis, un tak paglābās ne vienu un ne divas reizes vien. Aramas ķēniņa sirdsprāts bija ļoti uztraukts šī notikuma dēļ, un viņš aicināja savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: „Vai jūs man varat pasacīt, kuļrš no mums ir savienībā ar Israēla ķēniņu?“ Tad viens no viņa kapa pulka vadoņiem atbildēja: „Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kujrus tu runā savā guļamistabā.“ Tad viņš pavēlēja: „Ejiet un apskataities, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!“ Kad nu viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā, Tad viņš uz turieni nosūtīja zirgus, ratus un stipru kara pulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Kad nu Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un radem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: „Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?“ Bet viņš atbildēja: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.“ Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: „Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!“ Tad tas Kungs atvēra jaunā kalpotāja acis, ka tas redzēja, un kad viņš paraudzījās apkārt, tad, redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. Kad nu de nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza to Kungu un sadja: „Sit šo svešo tauto ar aklību!“ Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. Tad Elīsa dem sacīja: „Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nādet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuļ-u jūs meklējat!“ Un viņš tos veda uz Samariju. Kad de nu nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: „Kungs, tagad nu atdari tiem acis, lai viņi redz!“ Un tad tas Kungs atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un tad, lūk, tie atradās jau pašas Samarijas vidū. Kad nu Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: „Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?“ Bet viņš atbildēja: „Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer, un atgriežas atpakaļ pie sava kunga.“ Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē. Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to. Tad Samarijā izcēlās ārkārtīgs bads, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un pus litra baložu mēslu—piecus sudraba seķeļus. Kad nu kādreiz Israēla ķēniņš izgāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: „Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!“ Bet viņš atbildēja: „Ja tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spaida?“ Un ķēniņš viņai jautāja: „Kas tev kait?“ Tad viņa atbildēja: „Šī sieva man teica: Dodi savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim manu dēlu! Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet kad nākamā dienā es tai sacīju: Dodi nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, tad viņa savu dēlu apslēpa.“ Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, bet tauta redzēja, un, lūk, tam bija apakšā maiss uz pašas miesas. Un viņš sacīja: „Lai Dievs man šādi dara, vai lai Viņš pieliek vēl, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!“ Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: „Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, aizslēdziet durvis un noturiet tās durvis pret viņu! —Vai nav jau viņa kunga soju troksnis dzirdams aiz viņa?“ Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: „Redzi, šī nelaime nāk no Dieva: ko tad man vēl cerēt uz Dievu?“ Tad Elīsa sacīja: „Klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka tas Kungs: Rītdien ap šo laiku mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli Samarijas vārtos!“ Tad tas virsnieks, uz kuj-a rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: „Un pat ja arī Dievs, tas Kungs, debesīs iztaisītu logus, vai tad tas varētu notikt?“ Bet Elīsa atbildēja: „Redzi, tu pats ar savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!“ Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: „Kādēļ mums še nīkt, tiekāms mirstam? Ja mēs nodomājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur mēs taču mirsim, un ja mēs paliekam še pat, tad arī mums jāmirst. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē! Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet ja tie mūs nonāvēs, nu, tad mirsim!“ Un pievakara krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad nu viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka, Jo Dievs tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni ir no ratiem, ir no zirgiem, ir no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: „Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis ir hetiešu ķēniņus, ir ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk!“ Un tie bija mijkrēslī cēlušies un metušies bēgt, pamezdami ir savas teltis, ir savus zirgus, ir savus ēzeļus nometnē, kā tā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai tikai glābtu savu dzīvību. Kad nu šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra, un ņēma no turienes ir sudrabu, ir zeltu, ir drēbes, un tic aizgāja un to paslēpa; tad tie nāca atkal un gāja citā teltī, un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. Tad tie cits citam sacīja: „Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!“ Un viņi nāca, un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: „Mēs nonācām aramiešu no-metnē, un tur nebija neviena cilvēka, un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur stāvēja piesieti zirgi un ēzeļi un teltis kā stāvējušas.“ Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī. Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: „Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: Ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā.“ Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: „Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuņ vēl ir pilsētā palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos, un tad redzēsim.“ Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu kara pulkiem pakaļ un deva pavēli: „Ejiet un raugiet!“ Kad nu tie viņiem sekoja pakaļ līdz Jardānai, tad redzi, —viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad nu vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēmņam to paziņoja, Tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli, un divi mēri miežu bija pērkami arī par vienu seķeli, kā tas Kungs to bija sacījis. Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, —kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā, Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: „Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli, un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli.“ Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: „Un redzi, ja pats Dievs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?“ Bet tas bija atbildējis: „Redzi, tu pats to ar savām acīm skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!“ Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira. Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, sacīdams: „Celies tu un ej ar savu namu un apmeties kaut kur svešumā, jo tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus.“ Tad tā sieva cēlās un izpildīja Dieva vīra norādījumus: viņa un viņas nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus gadus. Kad nu septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva atgriezās atpakaļ no filistiešu zemes, un tā lūdza ķēniņa palīdzību un sāka pieprasīt ar sūdzībām savu namu un savu tīrumu. Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: „Nosauc man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darī-jis!“ Kad nu tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis dzīvu, tad, redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis sacīja: „Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuram Elīsa atdeva dzīvību!“ Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: „Liec, lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā to ir atstājusi, līdz šai dienai!“ Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: „Dieva vīrs ir šurp atnācis!“ Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: „Ņem dāvanas savās rokās un ej pretī Dieva vīram un izjautā ar viņa starp-niecību to Kungu, jautādams, vai es izveseļošos no šīs slimības.“ Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un kad nu viņš bija nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: „Es esmu Aramas ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani ir pie tevis sūtījis, jautādams: „Vai pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?“ Tad Elīsa viņam atbildēja: „Tu tiešām dzīvosi, bet tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tikpat droši nomirs.“ Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš apraudājās. Kad nu Hazaēls viņam jautāja: „Kādēļ raud mans kungs?“ Viņš at-bildēja: „Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem; tu nodedzināsi vīnu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas.“ Tad Hazaēls atbildēja: „Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka tas tādas varmācības pastrādātu?“ Un Elīsa viņam atbildēja: „Tas Kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu.“ Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga, un tas viņam jautāja: „Ko tev Elīsa teica?“ Un tas atbildēja: „Viņš man sacīja, ka tu palikšot vesels.“ Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. Un viņš staigāja Israēla kēninu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs. Bet tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš bija tam sacījis, ka Tas viņam arvien došot kādu gaišu spīdekli starp viņa dēliem uz laiku laikiem. Viņa valdīšanas laikā ēdomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu. Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu virsniekiem izsitās cauri ēdomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši, bet vienkāršā kaja tauta izklīda pa savām mājām. Tāpēc Ēdoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita. Bet pārējie Jorāma vārdi, un viss tas, kas būtu stāstāms, ko Jorāms ir darījis, tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu Jorāms apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā. Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrija mazmeita. Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas tā Kunga acīs ir Jauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba namam znots. Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un ara-mieši ievainoja Jorāmu. Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties no saviem ievainojumiem Jezreēlā, jo to bija ievainojuši aramieši pie Ramotas, toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims. Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: „Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku un ej uz Ramotu Gileādā. Tur nonācis, lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls, ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus un ved viņu vistālākā istabā. Tad ņem eļļas trauku izlej pār viņu un iezied viņa galvu un saki: Tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!“ Kad nu šis jauneklis, šis nākamais pravietis, nonāca Ramotā Gileādā, Tad viņam ieejot namā, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsniekiem apspriede. Un tas teica: „Man tev ir kas sakāms, virsniek!“ Kad nu Jehus jautāja: „Ar kuŗu no visa mūsu pulka?“ Viņš atbildēja: „Ar tevi, kara virsniek!“ Tad Jehus piecēlās un iegāja namā; un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār tā Kunga tautu, pār Israēlu. Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā Kunga kalpu asinis. Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā, un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, Kas stiprs un kas vājš, Israēlā. Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam. Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un neviena nebūs, kas to apraks!“ Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt. Kad nu Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: „Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?“ Un viņš tiem atbildēja: „Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu.“ Bet tie sauca: „Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!“ Tad viņš sacīja: „Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!“ Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: „Jehus ir ķēniņš!“ Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēla dēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz bija ar visu Israēlu Ramotā Gileādā kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedi-nāties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: „Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu.“ Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu; Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu. Kad nu sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: „Es redzu lielu kara pulku!“ Tad Jorāms pavēlēja: „Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un lai tas jautā: „Vai miers?“ Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miera nolūkā?“ Un Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griez zirgu apkārt un seko man!“ Tad sargs vēstīja un sacīja: „Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ.“ Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miermīlīgos nolūkos?“ Bet Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griezies un seko man aizmugurē!“ Tad sargs pavēstīja, sacīdams: „Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet braukšanas veids, kā tas brauc, līdzinās Jehus, Nimšija dēla dēla, braukšanas veidam, jo viņš skrien kā ārprātīgs.“ Tad Jorāms pavēlēja: „Iejūdziet!“ Tad iejūdza, un Israēla ķēniņš Jorāms un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma. Kad nu Jorāms ieraudzīja Jehu, tad viņš jautāja: „Vai tu miera nolūkā, Jehu?“ Bet tas atbildēja: „Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!“ Tad Jorāms ar savām rokām apgrieza zirgus apkārt, pretējā virzienā, un bēgot sauca Ahasjam: „Nodevība, Ahasja!“ Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām tā, ka bulta izskrēia cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos. Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram; „Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Dievs, tas Kungs, pasludināja šādu spriedumu par viņu: Tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nābota un viņa dēlu asinis, saka tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka tas Kungs. —Un tagad, ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā tā Kunga vārds ir sacījis!“ Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca; „Kaujiet arī šo kajra ratos!“ Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Ibleamas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira. Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apraka tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā val-dīšanas gadā. Bet kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu un skatīdamās izliecās pa logu. Kad nu Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: „Vai Simrijam, sava kunga slepkavam, bija laimīgs liktenis?“ Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: „Kuŗš ir manā pusē? Kuŗš?“ Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās, Tad viņš tiem sauca: „Gāziet viņu zemē!“ Un tie to arī nogrūda zemē tā, ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina. Kad nu viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: „Palūkojieties pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita.“ Kad nu viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvas kausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas. Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: „Šis ir iā Kunga vārds, ko Viņš ir sacījis ar sava kalpa, tisbieša Elijas, starpniecību, sacī-dams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas. Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz ūruma Jezreēlas laukos tā, ka neviens nevarēs pateikt: tā ir Izebele!“ Un Ahabam bija Samarijā septiņdesmit dēli, un Jehus rakstīja vēstules un sūtīja tās Jezreēlas virsa šiem Samarijā, arī dzimšu vecajiem un ķēnišķīgo prinču audzinātājiem ar šādu saturu: „Un nu tagad, kad jums pienāks šī vēstule, un ja tolaik jūsu kunga dēli ir pie jums un jums ir arī rati un zirgi, nocietinātas pilsētas un bruņas, Tad izvēlieties pašu labāko un taisnīgāko no sava kunga dēliem un sēdiniet viņu viņa tēva tronī un kafojiet par sava kunga namu!“ Bet tie bija augstākā mērā izbijušies un sacīja: „Redzi, viņa priekšā nav pastāvējuši divi ķēniņi, kā tad lai mēs pastāvam?“ Un tas, kufš bija iecelts pār ķēniņa pili, pilsētas pārzinis, vecaji un audzinātāji nosūtīja Jehum sekojošu vēstījumu: „Mēs esam tavi kalpi, un mēs visu tā darīsim, kā tu mums liksi visās lietās, bet mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari tu to, kas labpatīk tavām acīm!“ Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kura tā skanēja: „Ja jūs nostā-jaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad, ņemiet šo vīru, jūsu kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo laiku Jezreēlā.“ Pavisam ķēniņa dēlu bija skaitā septiņdesmit, kas bija nodoti pilsētas varas vīriem, kuri tos audzināja. Un notika, kad šī vēstule pie viņiem atnāca, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos un nosūtīja viņam uz Jezreēlu. Kad nu vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: „Lieciet tās divās grēdās pie vārtu ieejas līdz rītam!“ Bet nākamā rītā, kad viņš izgāja ārā, tad viņš tur nostājās un sacīja visai tautai: „Jūs esat taisni! Jo, redzi, es esmu tas, kas sacēlies pret savu kungu un viņu nogalinājis, bet kurš ir šos visus noslepkavojis? Tāpēc atzīstiet, ka nekas no tā Kunga vārda nekrīt zemē, no tā, ko tas Kungs ir runājis par Ahaba namu, jo tas Kungs ir darījis to, ko Viņš ir runājis ar sava kalpa Elijas starpniecību.“ Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, ir visus viņa dižvīrus, ir viņa paziņas, un ir viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri. Un Jehus cēlās un gāja un nonāca Samarijā. Kad tas ceļā nonāca Bet-Eked-Haroimā, Tad viņš sastapa Jūdas ķēniņa Ahasjas brāļus, un viņš tiem jautāja: „Kas jūs tādi esat?“ Un viņi atbildēja: „Mēs esam Ahasjas brāļi, un mēs esam nonākuši, lai aplūkotu, vai ķēniņa dēliem un mūsu pavēlnieces dēliem labi klājas.“ Tad viņš deva pavēli „Sagrābiet viņus dzīvus!“ Un tie viņus sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas ūdens tvertnes, četrdesmit divus vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu. Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rekaba dēlu, kufš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja „Vai tava sirds ir taisna pret manu sirdi, kā mana sirds jūt taisnīgi pret tevi?“ Kad nu Jonadabs atbildēja: „Tā ir!“ tad Jehus sacīja: „Ja tas tā patiesi ir, tad dod man savu rokul“ Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam iekāpt pie sevis ratos. Un viņš sacīja: „Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par to Kungu!“ Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos. Un kad viņš nonāca Samarijā, tad viņš apkāva visus, kas bija vēl Ahabam atlikušies Samarijā, tiekam viņš tos izdeldēja no zemes, kā tā Kunga vārds bija ar Elijas muti sacījis. Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: „Ahabs ir mazliet kalpojis Baālam, bet es tam kalpošu daudz lielākā mērā. Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baāla praviešus un visus viņa kalpus un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baālam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, tas nepaliks dzīvs!“ Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baāla kalpus izdeldētu. Tad Jehus pavēlēja „Sasauciet svētku sanāksmi Baālam!“ Un tie to sasauca. Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baāla kalpi ieradās, un neviens neiztrūka, kurš nebūtu nācis, un tie devās Baāla namā, un Baāla nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz otram. Tad viņš sacīja tam, kas bija pārzinis pār drēbju noliktavu: „Izsniedz drēbes un apģērb visus Baāla kalpus!“ Kad nu viņš drēbes bija izsniedzis, Tad Jehus un Jonadabs, Rekaba dēls, gāja Baāla templī, un viņš sacīja Baāla kalpiem: „Iztaujājiet un raugiet, lai šeit nebūtu kopā ar jums it neviena no Dieva tā Kunga kalpiem, bet lai Baāla kalpi te būtu atrodami vieni paši!“ Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit turus, kuriem viņš sacīja: „Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut vienam vienīgam izbēgt, tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!“ Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, ka Jehus pavēlēja sargu vienībai un virsniekiem: „Ejiet un kaujiet tos zemē, neviens nedrīkst iz-bēgt!“ Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargu vienība un vipsnieki izsvieda tos ārā un ielauzās pašā Baāla namā, Un iznesa Baāla namā uzceltos stabus un tos sadedzināja. Un viņi sadragāja Baālam uzcelto tēlu, noplēsa Baāla templi un no tā iztaisīja atejas bedri, kas ir tur palikusi līdz šai dienai. Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baālam Israēla vidū. Tikai no Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, kas bija Israēlu pavedinājis grēkot, Jehus nenovērsās, proti, no zelta teļu dievināšanas, kuji bija uzstatīti Bētelē un Danā. Un tas Kungs sacīja Jehum: „Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to izpildījis, kas bija manā sirds padomā, pie Ahaba nama, tad taviem pēcnācē-jiem no tevis līdz ceturtajam augumam ir jāsēž Israēla tronī!“ Bet Jehus necentās staigāt tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirds prātu, jo viņš neatstājās no Jerobeāma grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. Tanī laikā tas Kungs sāka samazināt Israēlu, jo Hazaēls viņu sakāva visos robežu novados, un atņēma Israēlam, Sākot no Jardānas austrumu virzienā, visu Gileādā zemi, Gada, Rūbena un Manases cilšu apgabalus, sākot no Aroēras, kas ir pie Arnonas upes, un arī Gileādu un Basanu. Un kas vēl par Jehu stāstāms, un visi tie darbi, ko viņš bija darījis, un visi viņa varoņdarbi, tas, kā jau zināms, ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu Jehus apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka Samarijā, un Joahass, viņa dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā. Bet laiks, cik ilgi Jehus valdīja kā ķēninš pār Israēlu Samarijā, bija divdesmit astoņi gadi. Kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad viņa cēlās un iznīcināja visus, kas piederēja pie ķēniņa ģimenes. Bet Jošeba, ķēniņa Jorāma meita, Ahasjas māsa, paņēma Joasu, Ahasjas dēlu, slepeni no to ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nolemti nāvei, un ielika viņu līdz ar viņa zīdītāju kādā guļamistabā; tā viņa to paslēpa no Ataljas vaiga tā, ka tas netika nonāvēts. Un viņš ar aukli palika kopā paslēpts tā Kunga namā sešus gadus, kamēr Atalja valdīja pār šo zemi. Bet septītajā gadā fojada lika sasaukt virsniekus pār simtiem no kariešiem un miesas sargiem, un tad viņš tos noveda tā Kunga namā un noslēdza ar tiem derību; un viņš lika tiem tā Kunga I namā ar zvērestu apstiprināt, ka cietīs klusu, un tad viņš tiem parādīja ķēniņa dēlu. Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: „ŠĪ ir lieta, kas jums būs jāizdara. Viena trešdaļa no jums, tā, kas sabatā sāks sardzes gaitas, lai apsargā ķēniņa pili. Otra trešdaļa lai paliek pie Sūra vārtiem, un pēdējā trešdaļa lai stāv aiz sargu vienības pie otriem vārtiem; tā jums būs turēt sardzi un namu nosargāt. Bet divas vienības no jums, visi, kufi sabatā iziet atvaļinājumā, lai ieņem tās sargu vietas, kujras ir pie tā Kunga nama ap ķēniņu. Un jums jānostājas ap ķēniņu no visām pusēm, ikvienam ar savu ieroci rokā; bet ikvienam, kas tanī rindā ielauzīsies, tam ir jāmirst; bet jums jābūt pastāvīgi pie ķēniņa, viņam izejot un ienākot.“ Un virsnieki pār simtiem darīja visu gluži tā, kā priesteris Jojada bija pavēlējis; tie ikkatrs ņēma savus vīrus, ir tos, kujiem bija pienākumi jāuzņemas sabatā, ir tos, kuri būtu bijuši sabatā atvaļināmi, un tā tie sanāca pie priestejra Jojadas. Un priesteris iedeva virsniekiem pār simtiem šķēpus un vairogus, kas bija piederējuši ķēniņam Dāvidam un kas glabājās tā Kunga namā. Un sardžu vienību karavīri stavēja, ikviens ar savu ieroci rokā, no nama labā spārna līdz nama kreisajam spārnam ap altāri un ap namu pie ķēniņa visapkārt. Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni un iedeva viņam liecības grāmatu. Tā tie viņu iecēla par ķēniņu un to svaidīja, un tie plauk-šķināja ar rokām un sauca: „Lai dzīvo ķēniņš!“ Kad nu Atalja dzirdēja miesas sardzes karavīru un tautas saucienus, tad tā devās pie ļaudīm tā Kunga namā. Un tā skatījās un ieraudzīja ķēniņu stāvam uz paaugstinājuma, kā tas bija parasts, un virsnieki un tauļru pūtēji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis bija priecīgi un ari pūta taures. Tad Atalja saplēsa savas drēves un sauca: „Nodevība, nodevība!“ Bet priesteris Jojada deva pavēli virsniekiem pār simtiem, tiem, kuri ir karaspēka pavēlnieki, un viņš tiem sacīja: „Izvediet viņu ārā no nama, cauri rindām, un to, kurš viņai sekos, nokaujiet ar zobenu!“ Bet priesteris bija piekodinājis, ka viņu nedrīkst nogalināt tā Kunga namā. Tad viņi to paņēma, un viņa gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa pili un tika tur nogalināta. Un Jojada noslēdza derību starp to Kungu un ķēniņu un starp tautu nolūkā, lai tauta būtu tā Kunga tauta, tāpat arī starp ķēniņu un tautu. Tad visi zemes ļaudis iegāja Baāla templī, un tie salauza viņa altārus un pilnīgi sadragāja izlietos tēlus, bet Baāla priesteri Matanu tie nokāva altāra priekšā. Un priesteris atkal iecēla pārraugus pār tā Kunga namu. Un viņš ņēma virsniekus pār simtiem un miesas sargus un sardžu virus un vispār visu zemes tautu, un tie pavadīja ķēniņu no tā Kunga nama, un tie gāja pa sardžu vienību vārtu ceļu uz ķēniņa pili, un viņš apsēdās ķēniņa tronī. Un visi zemes iedzīvotāji priecājās, un piisēta norima, bet Atalju viņi nogalināja ar zobenu ķēniņa namā. Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi. Jehus septītajā gadā Joass kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Ciba, un viņa bija no Bēršebas. Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. Tikai kalpošanas augstienēs netika pārtrauktas, jo tauta vēl arvien nesa un upurēja kaujamos un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās. Bet Joass sacīja priesteriem: „Visa nauda, kas vien ienāk tā Kunga namā par svētiem darbiem: galvas nauda, nauda, kas tiek nospriesta par dvēseles maksu, un visa tā nauda, kas no brīva prāta tiek ziedota tā Kunga namā, To lai priesteri ņem savā zināšanā, ikviens no sava pazīstamā, bet tad lai viņi izlabo it visur plaisas tanī namā, visur tur, kur vien viņi plaisas atrod.“ Un izrādījās Joasa divdesmit trešajā valdīšanas gadā, ka priesteri nebija namā plaisās izlabojuši. Tad ķēniņš Joass aicināja priesteri Jojadu un pārējos priesterus, un viņš tiem sacīja: „Kādēļ jūs neesat izlabojuši nama plaisas? Un tagad jūs vairs turpmāk neņemsit naudu no saviem pazīstamiem, bet tā ir jānodod nama plaisu labošanas darbiem.“ Un priesteri tad bija ar mieru, ka tie turpmāk vairs nepieņems no tautas nekādu naudu un arī nama plaisas vairs neizlabos. Un priesteris Jojada ņēma šķirstu, izurba tā vākā caurumu un tad to novietoja lidzās altārim labajā pusē; ja nu kāds nāca tā Kunga namā, tad priesteri, kuļ-i bija sliekšņu sargi, tur ielika visu naudu, ko ienesa tā Kunga namā. Un mēdza tā būt, kad tie redzēja, ka šķirstā ir daudz naudas, tad nāca ķēniņa rakstvedis un augstais priesteris, un tie iesēja naudu kulē un izskaitīja, ko atrada tā Kunga namā. Un viņi iedeva saskaitīto naudu izpildāmo darbu uzraugiem, kuri bija iecelti pār tā Kunga namu. Un tie to iedeva koku apstrādātājiem un citiem amatniekiem, kuļri strādāja gar tā Kunga namu, Un ari mūrniekiem un akmeņkaļiem, ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai izlabotu bojājumus tā Kunga namā; viņi sedza ari visus izdevumus, kas bija nepieciešami tā Kunga nama nostiprināšanai. Tikai no šis naudas, kas ienāca tā Kunga namā, gan neizgatavoja tā Kunga namam nevienu tādu lietu kā lielās sudraba bļodas, nažus, slakāmos traukus, taures, vārdu sakot—nevienu zelta vai sudraba priekšmetu. Bet viņi to nodeva darbu izpildītājiem, un tie lika ar to kārtot tā Kunga nama nostiprināšanas darbus. Un norēķini netika prasīti no tiem vīriem, kuriem nauda tika iedota rokā, lai to izmaksātu strādniekiem, jo tie to darīja uzticībā. Bet nauda no vainu izpirkšanas upuriem un no grēku upuriem netika nesta tā Kunga namā, bet tā pienācās priesteriem. Toreiz Aramas ķēniņš Hazaēls devās uzbrukumā un karoja pret Gātu, un viņš to ieņēma. Kad nu Hazaēls pagrieza savu vaigu, lai dotos augšā uz Jeruzālemi, Tad Jūdas ķēniņš Joass ņēma visas svētnīcas dāvanas, kuras viņa tēvi, Jūdas ķēniņi: Jošafats, Jorāms un Ahasja, bija atnesuši un novēlējuši Dievam, un arī tās dāvanas, kuras viņš pats bija devis, un visu zeltu, kas glabājās tā Kunga namā un ķēniņa pils mantu noliktavās, un to visu viņš nosūtīja Aramas ķēniņam Hazaēlam. Tad tas aizgāja projām no Jeruzalemes. Un kas vēl stāstāms par Joasu, un viss tas, ko viņš ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un viņa kalpi sacēlās un apvienojās sazvērestībā pret viņu un nokāva Joasu Millo namā, no kurienes iet ceļš lejā uz Sillu. Un šie bija viņa kalpi: Jozachars, Simeata dēls, un Jozabads, Šomera dēls, kas to nokāva, un viņš nomira. Un tie viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā. Un divdesmit trešajā Joasa, Jūdas ķēniņa Ahasjas dēla, valdīšanas gadā, Joahass, Jehus dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja kā ķēniņš Samarijā septiņpadsmit gadus. Ari viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acis, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās. Tad tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben-Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku. Bet kad Joahass pielūdza to Kungu, tad tas Kungs viņu paklausīja, jo Viņš ievēroja tās varmācības, ar kādām Aramas ķēniņš apspieda Israēlu. Un tas Kungs deva Israēlam glābēju, ka tie izglābās no aramiešu rokas, un Israēla bērni varēja atkal mierīgi dzīvot savās teltis kā iepriekš. Tomēr tie neatkāpās no Jerobeāma nama ierastiem grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, un staigāja šajos grēkos; pat Aštarte joprojām palika Samarijā. Bet no Joahasa karavīru saimes nebija vairāk atlikušies kā tikai piecdesmit jātnieki un desmit kapa rati, kā arī desmit tūkstoš kājnieki: Aramas ķēniņš bija tos nokāvis un padarījis tos līdzīgus pīšļiem, kas saminami. Un kas vēl ir stāstāms par Joahasu, un viss tas, ko viņš ir darījis un ari viņa varoņdarbi, tas rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un kad Joahass apgūlās pie saviem tēviem un viņu apraka Samarijā, tad viņa dēls Joass kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jūdas ķēniņa Joasa trīsdesmit septītajā valdīšanas gadā, Joass, Joahasa dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā sešpadsmit gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kubiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot: tajos viņš staigāja. Un kas vēl par Joasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un arī viņa varoņdarbi, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu Joass apgūlās pie saviem tēviem, tad Jerobeāms nosēdās uz viņa troņa, bet Joass tika aprakts Samarijā pie Israēla ķēniņiem. Un kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuj-a tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš, lai viņu apraudzītu, un viņš raudāja tā priekšā un sauca: „Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un jātnieki!“ Tad Elīsa tam sacīja: „Atnes loku un bultas!“ Un kad viņš tam atnesa ir loku ir bultas, Tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: „Uzvelc loku ar savu roku!“ Kad viņš to izdarīja, tad Elīsa uzlika savu roku uz ķēniņa rokas Un sacīja: „Atver logu pret austrumiem!“ Un viņš to atvēra. Un Elīsa sauca: „Šauj!“ Un viņš izšāva. Tad Elīsa sacīja: „Tā ir tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, kamēr tu tos iznīcināsi galīgi!“ Un pēc tam viņš sacīja: „Ņem bultas!“ Kad viņš bija bultas paņēmis, tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: „Sit ar tām zemi!“ Un tas sita trīs reizes un apstājās. Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: „Piecas reizes vai pat sešas reizes ja tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus sakāvis līdz to pilnīgai iznī-cināšanai, bet nu tagad tu tikai trīs reizes vien sakausi aramiešus!“ Kad Elīsa nomira, tad to apraka; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē. Un notika, kad viņi tieši gribēja apglabāt kādu vīru, tad, redzi, viņi ieraudzīja laupītāju pulka nākam; un tie iemeta to vīru Elīsas kapā, un paši aizgāja. Bet tiklīdz kā tas vīrs pieskārās Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās. Un Aramas ķēniņš Hazaēls ap-spieda un nomāca Israēlu visu Joahasa valdīšanas laiku. Tomēr tas Kungs bija viņiem žēlīgs un apžēlojās par viņiem. Viņš tiem atkal izrādīja savu laipnību, pie-minēdams savu derību ar Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu, jo Viņš negribēja tos pilnīgi izdeldēt un stumt no sava vaiga līdz pat mūsu laikam. Un kad Aramas ķēniņš Hazaēls nomira, tad viņa dēls Ben-Hadads, kļuva ķēniņš viņa vietā. Tad Joass, Joahasa dēls, atkal atņēma Ben-Hadadam, Hazaēla dēlam, tās pilsētas, kuras tas karā bija atņēmis viņa tēvam Joahasam. Joass viņu sakāva trīs reizes un tā atguva atpakaļ Israēla pilsētas. Un Joasa, Israēla ķēniņa Joahasa dēla, otrā valdīšanas gadā Amacja, Jūdas ķēniņa Joasa dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja kā ķēniņš divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa māte saucās Joadana un bija cēlusies no Jeruzālemes. Un viņš darīja to, kas ir taisns tā Kunga acīs, kaut gan ne tā kā viņa ciltstēvs Dāvids, bet gan kā viņa paša tēvs Joass. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl joprojām pienesa kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs. Pēc tam, kad viņa ķēniņa vara bija nostipnnājusies, viņš lika sodīt ar nāvi tos savus kalpus, kuj-i bija viņa tēvu, ķēniņu, nogalinājuši. Bet slepkavu dēlus viņš nenogalināja, kā tas ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: „Nenonāvējiet tēvus bērnu dēļ nedz arī bērnus tēvu dēļ, bet lai ikviens mirst pats savu grēku dēļ.“ Un viņš bija arī tas, kas nogalināja desmit tūkstoš ēdomiešus Sāls ielejā un ieņēma Selu ar cīņu un nosauca to—tāds tās vārds ir vēl līdz šai dienai—Jokteēla. Toreiz Amacja nosūtīja vēstnešus pie Joasa, Joahasa dēla, Jehus mazdēla, Israēla ķēniņa, un lika tam pateikt: „Nāc, mērosimies viens ar otru spēkiem!“ Bet Israēla ķēniņš Joass sūtīja sūtņus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika tam atbildēt: „Ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedru koka Libanonā, sacīdams: „Dodi savu meitu manam dēlam par sievu!“ Bet tad skrēja Libanona meža zvēri pāri par ērkšķu krūmu un to samina. Tu gan, patiešām, esi sakāvis Ēdomu, un tāpēc tavs sirdsprāts lepojas. Paturi savu godu un paliec mājās; kāpēc tu gribi dzīties pēc nelaimes, ka tu pats krīti, un Jūda līdz ar tevi?“ Bet kad Amacja neklausīja, tad Joass, Israēla ķēniņš, devās kalnā, un tie mērojās spēkiem viens ar otru, viņš un Amacja, Jūdas ķēniņš, pie Bet-Šemešas Jūdas zemē. Un Israēls sakāva Jūdu, un tie bēga ikviens savā teltī. Un Joass, Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacju, Joasa dēlu, Ahasjas dēla dēlu, Jūdas ķēniņu pie Bet-Šemešas, un viņš lika, pēc tam kad tas ienāca Jeruzālemē, nopostīt tās mūļ-us četri simti olekšu garumā, sākot no Ēfraima vārtiem līdz Stūra vārtiem. Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un visus rīkus, kas bija novie-toti ta Kunga namā un ķēniņa pils noliktavās, un viņš paņēma bērnus par ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. Un kas vēl par Joasu stāstāms, ko viņš darījis, un viņa varoņa gaitas, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Joass apgūlās pie saviem tēviem, un viņš tika aprakts pie Israēla ķēniņiem Samarijā, un viņa dēls Jerobeāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, pēc Israēla ķēniņa Joasa, Joahasa dēla, nāves, dzīvoja vēl piecpadsmit gadus. Un kas vēl ir stāstāms par Amacju, tas ir uzrakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu notika sacelšanās pret viņu Jeruzālemē, tad viņš aizbēga uz Lachišu; bet viņam uz Lachišu nosūtīja pakaļ ļaudis, kas viņu tur nogalināja. Un tie viņu pārveda uzliktu uz zirgu mugurām, un viņš tika aprakts pie saviem tēviem Jeruzālemē Dāvida pilsētā. Un visa Jūdas tauta izraudzīja Asarju, kas bija sešpadsmit gadus vecs, un iecēla viņu par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā. Un viņš uzcēla Ēlatu un to atkal pievienoja Jūdam, pēc tam kad pats ķēniņš jau bija apgūlies pie saviem tēviem. Un Jūdas ķēniņa Amacjas, Joasa dēla, piecpadsmitajā valdīšanas gadā Jerobeāms, Joasa dēls, sāka valdīt Samarijā kā ķēniņš pār Israēlu un valdīja četrdesmit vienu gadu. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. Un viņš pievienoja atkal atpakaļ Israēlam to robežu novadu, kas sākas no ieejas uz Hamatu un sniedzas līdz Tuksneša jūrai, kā tas Kungs, Israēla Dievs, bija ar sava kalpa, pravieša Jonas, Amitaja dēla, kas bija no Gat-Heferas, starpniecību runājis. Patiesi, tas Kungs ievēroja, ka Israēla piemeklējumi bija ļoti rūgti un ka tie, kufi saistīti un pat kup vēl brīvībā, visi bija Israēlā pagalam un ka nekāda palīga Israēlam nebija. Arī nebija tas Kungs izsacījis draudus, ka Viņš nodomājis izdzēst Israēlu vārdu no pasaules, un tādēļ Viņš sniedza viņiem savu palīdzību ar Jerobeāma, Joasa dēla, roku. Un pārējie Jerobeāma vārdi un viss, ko vien viņš ir darījis, arī viņa varoņdarbi, kujrus tas izcīnīja, un kā viņš atkal atguva no Jūdas un pievienoja Israēlam ir Damasku, ir Hamatu, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Jerobeāms apgūlās pie saviem tēviem, Israēla ķēniņiem, un viņa dēls Zacharja kļuva ķēniņš viņa vietā. Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmit septītajā valdīšanas gadā Asarja, Amacjas dēls, kļuva ķēniņš par Jūdu. Viņam bija sešpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē piecdesmit divus gadus; viņa mātes vārds bija Jecholja, un viņa bija no Jeruzālemes. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, gluži tāpat visu, kā viņa tēvs Amacja bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl arvien upurēja kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs. Bet tas Kungs piemeklēja ķēniņu, un tas kļuva spitālīgs līdz pat savai miršanas dienai, un viņš dzīvoja atšķirtā namā. Bet Jotāms, ķēniņa dēls, bija iecelts par nama pārraugu, un viņš tiesāja zemes iedzīvotājus. Un kas vēl par Asarju stāstāms, un viss tas, ko viņš ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un Asarja apgūlās pie saviem tēviem, un to apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit astotajā valdīšanas gadā Zacharja, Jerobeāma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja sešus mēnešus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, kā to bija viņa tēvi darījuši, un viņs nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kujiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot. Un Salums, Jabeša dēls, sarīkoja pret viņu sacelšanos, uzbruka tam tautas priekšā, noslepkavoja to un pats viņa vietā uzkundzējās par ķēniņu. Un kas vēl par Zacharju stāstāms, tas, redzi, arī ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un šis ir tā Kunga vārds, ko Viņš ir runājis uz Jehu, sacīdams: „Līdz ceturtajam augumam tavi dēli sēdēs uz Israēla troņa,“ un tā tas notika. Un Šalums, Jabeša dēls, kļuva par ķēniņu Jūdas ķēniņa Usijas valdīšanas trīsdesmit devītajā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā. Tai laikā Menahēms, Gadija dēls, cēlās no Tircas un devās uzbrukumā, un viņš nonāca līdz Samarijai un uzveica Salumu, Jabeša dēlu, Samarijā, un viņš to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl ir par Salumu stāstāms un par to sacelšanos, ko tas bija sarīkojis, redzi, tas ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Toreiz Menahēms izpostīja arī Tifsu un visu, kas bija tanī pilsētā, un tās robežu apgabalus, sākot no Tircas; tā kā tā nebija labprātīgi atdarījusi viņam vārtus, tad viņš to izpostīja un lika uzšķērst visas grūtās sievas, kūjas tur bija. Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Menahēms, Gadija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā desmit gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acis, un nenovērsās no Jero-beāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, visu savu mūža dienu. Un viņa valdīšanas laikā Asirijas ķēniņš Fūls iebruka zemē un pakļāva to sev, un Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņš tam palīdzētu ar savu spēku un arī lai nostiprinātu kēmņa valsts varu viņa rokā. Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla, no visiem bagātniekiem un dižvīriem viņš lika dot Asirijas ķēniņam no ikkatra vīra piecdesmit sudraba seķeļus. Tad Asīrijas ķēniņš griezās atpakaļ un nepalika vairs ilgāk zemē. Un kas vēl stāstāms par Menahēmu, un viss tas, ko viņš ir darījis, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un kad Menahēms apgūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Pekachja kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmitajā valdīšanas gadā Pekachja, Menahēma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja divus gadus. Un viņš darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs; viņš neatstājās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. Un tā Pekachs, Remaljas dēls, sacēlās pret viņu un kopā ar viņu bija piecdesmit vīri no Gileāda dēliem, un tie viņu noslepkavoja Samarijā ķēniņa pils nocietinājumā un tanī pašā reizē ari Argobu un Arji; kad viņš to noslepkavoja, tad viņš uzkundzējās viņa vietā par ķēmņu. Un kas vēl stāstāms par Pekachju, tas viss, ko viņš ir darījis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmit otrā valdīšanas gadā Pekachs, Remaljas dēls, sāka kā ķēniņš valdīt pār Israēlu Samarijā, un valdīja divdesmit gadus. Un viņš darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. Israēla ķēniņa Pekacha valdīšanas laikā Asirijas ķēniņš Tiglat-Pilesers ielenca un ieņēma Ijonu, Ābelu, Bet-Maāchu, Januachu, Kadešu un Hacoru, Gileādu un Galileju un visu Naftaļa zemi, un iedzīvotājus viņš aizveda gūstā uz Asiriju. Un Hosea, Ēlas dēls, sarīkoja sacelšanos pret Pekachu, Remaljas dēlu, nonāvēja viņu un uzmetās par ķēninu viņa vietā Jotāma, Usijas dēla, divdesmitajā valdīšanas gadā. Un kas vēl par Pekachu stāstāms, un viss, ko viņš darīja, patiešām, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Israēla ķēniņa Pekacha, Remaljas dēla, otrā valdīšanas gadā Jotāms, Usijas dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātei bija vārds Jeruša, un tā bija viena no Cadoka meitām. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja tā, kā viņa tēvs Usija bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika iznīcinātas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un arī upurēja kvēpināmos upurus kalnu augstienēs. Viņš uzcēla augšējos vārtus tā Kunga namam. Un kas vēl ir par Jotāmu stāstāms, un viss, ko viņš ir darījis, tas ir uzrakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Šinī laikā tas Kungs sāka sūtīt Aramas ķēniņu Recīnu un Pekachu, Remaljas dēlu, uzbrukumos pret Jūdu. Un kad Jotāms apgūlās pie saviem tēviem, un viņš tika aprakts pie saviem tēviem Dāvida, sava ciltstēva, pilsētā, tad viņa dēls Ahass kļuva ķēniņš viņa vietā. Pekacha, Remaljas dēla, septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahass kļuva ķēniņš, viņš bija Jūdas ķēniņa Jotāma dēls. Ahasam bija divdesmit gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja kā ķēniņš sešpadsmit gadus Jeruzālemē. Bet viņš nedarīja to, kas bija taisnīgs tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā viņa cilts tēvs Dāvids bija darījis. Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, jā, viņš pat upurēja pēc drausmīgā pagānu paraduma savu dēlu kā uguns upuri, kaut gan tieši tādēļ tas Kungs izdzina pagānus, Israēla bērniem ie-nākot. Un viņš ari nesa kaujamos upurus un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās un ari uz pakalniem, kā ari zem visiem kupliem zaļojošiem kokiem. Un toreiz Aramas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekachs, Remaljas dēls, devās uzbrukumā kalnup pret Jeruzālemi, un viņi gan ielenca pilsētu, bet nebija spējīgi to ieņemt. Un tanī pašā laikā Aramas ķēniņš Recīns pievienoja Elatu atpakaļ Aramai, un viņš izdzina Jūdas ļaudis no Elatas; tad aramieši nāca atpakaļ uz Elatu un tur apmetās, un tā viņi tur dzīvo līdz šai dienai. Bet Ahass nosūtīja vēstnešus pie Asirijas ķēniņa Tiglat-Pilesera un lika tam sacīt: „Es esmu tavs kalps un tavs dēls: nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Israēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši!“ Un Ahass paņēma sudrabu un zeltu, kas atradās tā Kunga namā un ķēniņa pils mantu krātuvēs, un to visu viņš nosūtīja kā dāvanu Asīrijas ķēniņam. Un Asirijas ķēniņš tam paklausīja; viņš devās uzbrukumā pret Damasku, ieņēma to un aizveda iedzīvotājus gūstā uz Ķīru, bet ķēniņu Recīnu viņš lika nonāvēt. Kad nu ķēniņš Ahass devās pretī Asirijas ķēniņam Tiglat-Pileseram uz Damasku, lai sastaptos, un viņš ierau-dzīja altāri, kas atradās Damaskā, tad ķēniņš Ahass nosūtīja priesterim Ūrijam šī altāra attēlu un visos sīkumos atdari-nātu veidolu, gluži, kā tas izskatījās patiesībā. Tad priesteris Ūrija lika uztaisīt tādu altāri, gluži tādu pašu, pēc veidola, ko ķēniņš Ahass bija tam atsūtījis no Damaskas; un tādu ari priesteris Ūrija uzcēla, vēl iekāms ķēniņš Ahass atgriezās no Damaskas. Kad nu ķēniņš Ahass pārnāca no Damaskas un ieraudzīja altāri, tad viņš piegāja pie tā un uzkāpa uz altāra. Un viņš aizdedzināja savu de-dzināmo upuri un savu ēdamo upuri, izlēja savu dzeramo upuri un slacīja savu kaujamo pateicības upuru asinis uz altāri. Bet to vara altāri, kas bija tā Kunga nama priekšā, viņš nocēla no nama priekšas, no vietas starp savu jauno altāri un starp tā Kunga namu, un novietoja to sava altāra ziemeļu pusē. Tad ķēniņš Ahass pavēlēja priesterim Ūrijam, sacīdams: „Uz lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, ir ķēniņa dedzināmo upuri un ari viņa ēdamo upuri, ir visas zemes iedzīvotāju dedzi-nāmo upuri un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri; un tev būs uz tā altāra slacināt visas asinis no dedzinā-miem un no kaujamiem upuriem; bet par to vara altāri, par to es vēl padomāšu, ko es darīšu!“ Un priesteris Ūrija darīja visu tā, kā ķēniņš Ahass bija viņam pavēlējis. Un ķēniņš Ahass nolauza līstes no katlturiem un noņēma no to virsas katlus; un viņš lika arī nocelt vara jūru no vara vēršu attēliem, uz kuriem tā turējās, un viņš lika to novietot uz akmeņu grīdas. Un tālāk viņš lika ar jumtu pārsegto sabata eju, kuru bija izveidojuši pašā namā, kā ari ārējo, ķēniņa vaja-dzībām izveidoto pieeju pie tā Kunga nama nojaukt Asirijas ķēniņam par patiku. Un kas vēl par Ahasu stāstāms, ko tas ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un kad Ahass apgūlās pie saviem tēviem un viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, tad viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā. Divpadsmitajā Jūdas ķēniņa Ahasa valdīšanas gadā Hosea, Ēlas dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā, un viņs valdīja deviņus gadus. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, bet ne gluži tā, kā Israēla ķēniņi pirms viņa. Pret viņu cēlās un devās uzbrukumā Asirijas ķēniņš Salmanasars, un Hosea kļuva par tā padoto un maksāja tam meslus. Bet kad Asirijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves, un tas arī vairs nesūtīja nodevas Asirijas ķēniņam kā iepriekš gadu no gada, tad Asirijas ķēniņš lika to saņemt cieti, sasaistīt un iemest cietumā. Pēc tam Asirijas ķēniņš saposās un ar karu pārstaigāja visu zemi un nonāca pie Samarijas, un viņš to turēja aplenkumā trīs gadus. Kad nu Asirijas ķēniņš Hoseas devītajā valdīšanas gadā iekaroja Samariju, tad viņš aizveda Israēlu gūstā uz Asiriju, un lika tiem dzīvot Helahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās. Un tas notika tādēļ, ka Israēla bērni bija grēkojuši pret to Kungu, savu Dievu, kas bija tos izvedis no Ēģiptes, un atsvabinājis no faraona virskundzības, kas bija Ēģiptes ķēniņš, un tāpēc, ka tie bija godājuši citus dievus Un staigāja pagānu tautu likumos, kuras tas Kungs tikko kā bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot, un pēc Israēla ķēniņu paražām, ko tie bija ieveduši. Un Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas un nekādi nesaderēja ar tā Kunga, viņu Dieva, prātu; tā viņi uzcēla sev augstieņu svētnīcas visās savās mītņu vietās, sākot ar sardžu torņiem līdz pat stipri nocietinātām pilsētām. Un tie sev uzcēla piemiņas akme-ņus un elku stabus uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla zaļojoša koka. Tur tie nesa kvēpināmos upurus, it īpaši visās augstieņu svētnīcās, gluži tāpat kā pagānu tautas, kuras tas Kungs bija aizdzinis, viņiem ienākot; viņi vispārīgi darīja ļaunas lietas, to Kungu kaitinādami, Un kalpoja elkiem, par kuriem tas Kungs viņiem bija devis norādījumu: Jums nebūs tādas lietas darīt! Gan tas Kungs bija Israēlu un Jūdu ar ikviena pravieša un ar ikviena pareģa starpniecību brīdinājis, sacīdams: „Atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem un turiet manus baušļus un manus nolikumus, un it visu manu derības bauslību, kuru Es esmu kā pavēli devis jūsu tēviem, un kuru Es esmu jums atgādinājis ar saviem kalpiem, praviešiem!“ Bet tie neklausīja un bija tikpat stūrgalvīgi, cik stūrgalvīgi bija viņu tēvi, kas neuzticējās tam Kungam, savam Dievam. Un tie nicināja Viņa likumus, Viņa iestādījumus un Viņa derības noteikumus, kupis Viņš bija devis viņu tēviem, un tās Viņa liecības, ko Viņš bija piepildījis dzīvē viņu tēviem, bet tie labprātāk velti kalpoja māņu dieviem un kļuva tukši iedomīgi un sekoja apkārtējo pagānu tautu paraugam, no kurām tas Kungs bija viņus brīdinājis, lai viņi tā nedara kā tās. Un tie atstāja novārtā itin visus tā Kunga, sava Dieva, baušļus, un tie sev izlēja elku tēlus divu vēršu veidā, un darināja sev ašēras, un metās ar savu vaigu pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami, un kalpoja Baālam. Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas, un izvaicāja zīlniekus un nodevās burvju mākslām; it sevišķi viņi centās darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu. Tad tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos atstūma no sava vaiga, ka nekas nepalika pāri kā vienīgi tikai Jūdas cilts. Un arī Jūdas cilts nepildīja tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet staigāja Israēla likumos, ko tie bija ieveduši. Tad tas Kungs atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga. Tiešām, kad Israēls bija atšķēlies no Dāvida nama un tie sev par ķēniņu bija iecēluši Jerobeāmu, Nebata dēlu, tad Jerobeāms novērsa Israēlu no tā Kunga un tos pavedināja uz visai lieliem grēkiem. Un Israēla bērni sekoja Jerobeāmam visos grēku darbos, ko tas bija darījis, un viņi no tiem nenovērsās, Līdz kamēr tas Kungs Israēlu atstūma no sava vaiga, kā Viņš to bija pasludinājis ar visu savu kalpu, praviešu, starpniecību. Un tā Israēls tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asiriju, kur tas atrodas vēl līdz šai dienai. Un Asirijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, no Kutas, no Avas, no Hamatas un no Sefarvajimas un ierādīja tiem mītnes Israēla bērnu vietās Samarijas pilsētās; tie tādējādi ieguva Samariju sev par īpašumu un dzīvoja tās apdzīvotās vietas. Un viņu apmešanās laika sākumā svešajā zemē tie nebijās un negodāja to Kungu, un tādēļ tas Kungs uzsūtīja viņiem lauvas, kūpi labu daļu no viņiem saplosīja. Tādēļ Asirijas ķēniņam tika paziņots: „Tās tautas, kupām tu esi pavēlējis izceļot no viņu dzimtenes un kupām tu esi licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina šīs zemes Dieva tiesas, tādēļ Viņš uzsūtījis viņiem lauvas, un redzi, tie viņus saplosa, tāpēc ka šie jaunienācēji neprot izrādīt pienācīgu godu šīs zemes Dievam“. Tad Asirijas ķēniņš izdeva šādu pavēli: „Novediet uz turieni atpakaļ vienu no tiem priestepiem, kupus jūs esat no turienes aizveduši trimdā; lai viņš iet un apmetas tur uz dzīvi, un lai viņš tiem māca zemes Dieva tiesas!“ Un tā viens no priestepiem, kurš bija ticis aizvests no Samarijas, nāca atpakaļ un apmetās uz dzīvi Bētelē, un viņš tiem kļuva par pamācītāju, kā to Kungu bīties. Bet tomēr bija tā, ka ikviena tauta pati veidoja sev dievus un tos novietoja augstieņu svētnīcās, kupas Samarijas ļaudis bija cēluši, ikkatra tauta savās pilsētās, kurās tā dzīvoja. Tā vīri no Bābeles izdarināja Sukot-Benotu, un vīri no Kutas darināja Nergala tēlu, bet vīri no Hamatas veidoja Ašima attēlu. Un avieši izveidoja Nibhazu un Tartaku, un sefarvieši sadedzināja savus dēlus ugunī Adram-Melekam un Ana-Melekam, Sefarvajimas dieviem par godu. Līdz ar to tie sāka bīties arī Dievu to Kungu, un tie no sava vidus izraudzīja sev augstieņu priestepus, kas viņu labā nesa ziedojumus augstieņu svētnīcās. Tie bijās gan to Kungu, bet arī kalpoja saviem dieviem pēc ikkatras tautas paradumien, kādi bija šo tautu dzīves vietās, no kupām tās bija atvestas. Un līdz šai dienai viņas rīkojas pēc veca paraduma; tie īsti pareizi nebīstas to Kungu nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tiem likumiem, ko tas Kungs ir pavēlējis Jēkaba bērniem, kupiem Viņš deva Israēla vārdu. Un tomēr tas Kungs ar tiem noslēdza derību, un Viņš bija ari tiem pavēlējis, sacīdams: „Jums nebūs bīties svešus dievus nedz to priekšā mesties ar savu vaigu pie zemes: nekalpojiet tiem un neupurējiet tiem kaujamos upupus! Nesiet tos vienīgi Dievam tam Kungam, kas jūs ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni izvedis ārā no Ēģiptes; Viņu jums būs bīties, Viņa priekšā jums būs mesties ar savu vaigu pie zemes, un Viņam pienesiet kaujamos upupus! Jums būs arī sargāt tos likumus, tās tiesas, to bauslību un tos baušļus, kurus Viņš jums ir rakstījis, lai jūs tos pildītu visu savu mūža dienu, bet svešus dievus gan jums nebūs bīties! Un to derību, ko Es esmu ar jums slēdzis, jūs nedrīkstat aizmirst un nebīstieties svešus dievus! Bet bīstieties to Kungu, savu Dievu, un Viņš jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas!“ Taču tie neklausīja, bet darīja pēc sava pirmatnējā ieraduma. Tā šīs tautas bijās to Kunga un kalpoja saviem elkiem, un tāpat kalpoja arī viņu bērni, un viņu bērnu bērni dara tāpat, kā viņu tēvi bija darījuši, tāpat ari tie rīkojas vēl līdz šai dienai. Un Israēla ķēniņa Hoseas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā Hiskija, Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēls, kļuva ķēniņš. Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zacharjas meita. Un viņš darīja to, kas bija taisnīgs tā Kunga acīs, it visu gluži tā, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis. Viņš nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza piemiņas akmeņus, nocirta elku stabus un sadragāja vapa čūsku, kuņu Mozus bija darinājis: līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu. Viņš paļāvās tam Kungam, Israēla Dievam, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, ir priekš viņa tāda nebija bijis. Viņš cieši pieķērās tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko tas Kungs bija ar Mozus starpniecību pavēlējis. Un tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko tik vien viņš pasāka, sekmējās. Viņš sacēlās arī pret Asirijas ķēniņu un tam vairs nekalpoja. Viņš aizdzina arī filistiesus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, sākot ar sardžu torni līdz stipri nocietinātai pilsētai. Un ķēniņa Hiskijas ceturtajā valdīšanas gadā, bet tas bija Hoseas, Ēlas dēla, Israēla ķēniņa, septītais valdīšanas gads, Asirijas ķēniņš Salmanasars devās uzbrukumā pret Samariju un to ielenca Un ieņēma pēc trim gadiem Hiskijas sestajā valdīšanas gadā, tas ir Israēla ķēniņa Hoseas devītais valdīšanas gads, kad Samarija tika iekapota. Un Asirijas ķēniņš aizveda Israēlu gūstā uz Asiriju, un viņš tos nometināja Halahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās Par sodu, tāpēc ka tie nebija klausījuši tā Kunga, sava Dieva, balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis; to tie nebija nedz klausījuši, nedz darījuši. Bet ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā nāca Asirijas ķēniņš Sanheribs uzbrukumā pret visām stipri nocietinātām Jūdas pilsētām, un viņš tās iekaroja. Tad Jūdas ķēniņš Hiskija sūtīja sūtņus pie Asirijas ķēniņa uz Lachišu un lika tam sacīt: „Es esmu apgrēkojies; ej prom no manas zemes! Ko tu man uzliksi, to es nesīšu.“ Tad Asirijas ķēniņš uzlika Jūdas ķēniņam Hiskijam trīs simti talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas atradās tā Kunga namā un ķēniņa pils krātuvēs. Tanī laikā Hiskija nolobīja visu zeltu no tā Kunga nama divviru durvīm un no četrstūpu stabiem, kupus viņš pats bija pārklājis ar zelta skārdu, un atdeva to Asirijas ķēniņam. Bet Asirijas ķēniņš sūtīja Tartanu, valsts pārvaldnieku, Rab-Sarisu, valsts apsardzības priekšnieku, un Rab-Šaku, dzērienu devēju priekšnieku, ar lielu kapaspēku no Lachišas pret ķēniņu Hiskiju uz Jeruzālemi. —Kad nu tie bija ieradušies un pienākuši pie Jeruzalemes, viņi nostājās pie augšējā dīķa ūdens vada; šis dīķis atrodas ceja malā pie velētāju tīruma. Tad tie aicināja ķēniņu nākt ārā, bet pie viņiem iznāca Eljakims, Hilkijas dēls, mājas pārraugs, ar valsts rakstvedi Šebnu un ar padomnieku Joachu, Asafa dēlu. Un Rab-Šaks tiem sacīja: „Sakiet tā Hiskijam: tā saka lielais ķēniņš, proti, Asirijas ķēniņš: Kas tas tev par tādu patvērumu, uz kufu tu pajaujies? Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam? Un tagad, uz ko tad tu tik stipri ceri, ka tu esi pret mani sacēlies? Nu redzi, jā, tu paļaujies uz salūzušo niedri, uz Ēģipti, bet tas vīrs, kas uz to atbalstīsies, tam tā iedursies viņa rokā un to pārdurs; tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, pret visiem tiem, kas uz viņu paļaujas. Bet ja jūs man apgalvojat: Mēs paļaujamies uz to Kungu, mūsu Dievu, tad vai tas nav tas pats, kūpam Viņa augstieņu svētnīcas kopā ar to altāpiem Hiskija ir nopostījis, pavēlēdams kā Jūdam, tā Jeruzālemei, ka vienīgi šī altāpa priekšā, kas ir Jeruzālemē, jums jāmetas ar savu vaigu pie zemes? Un nu tagad, saderi jel ar manu kungu, ar Asirijas ķēniņu, derību: es esmu ar mieru dot tev divus tūkstošus zirgu, ja vien tev ir jātnieki, ko sēdināt tiem mugurā! Kā tad tu varēsi atsist vienu no mana kunga vismazākā zemes pār-valdnieka uzbrukumiem? Bet tu, kā redzams, paļaujies uz Ēģiptes ratiem un jātniekiem! Un vai tad nu es esmu bez tā Kunga, jūsu Dieva, ziņas devies uzbru-kumā pret šo vietu, lai to izpostītu? Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: Dodies pret šo zemi un izposti to!“ Tad Ēljakims, Hilkijas dēls, un Šebna un Joachs sacīja Rab-Šakam: „Lūdzu runā ar saviem kalpiem ara-miešu valodā, ko mēs saprotam, bet lūdzu, nerunā ar mums, visai tautai uz mūriem dzirdot, jūdiski!“ Bet Rab-Šaks tiem atbildēja: „Vai mans kungs mani ir sūtījis, lai es runātu tikai ar jūsu kungu un ar jums šos vārdus, un ne arī ar tiem vīriem, kūpi apmetušies uz mūriem un kupiem kopā ar jums būs jāēd savi izkārnījumi un jādzep savi mīzali?“ Un Rab-Šaks nostājās un sauca skaļā balsī jūdiski, un viņš runāja un skaidroja: „Klausaities lielā ķēniņa, Asi-rijas ķēniņa, vēstījumu! Tā ķēniņš liek jums sacīt: Lai Hiskija jūs nepieviļ! Jo viņš jūs nespēs izglābt no manas rokas. Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz to Kungu, sacīdams: Patiešām, Dievs tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asirijas ķēniņa rokā! Neklausiet Hiskijam! Bet tā saka Asirijas ķēniņš: „Noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, Kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, zeme, pilna ar labību un vīnu, maizes labības un vīnu kalnu zeme, eļļas koku, eļļas un medus pilna zeme, tad jās paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst. Bet neklausiet Hiskijam, jo viņš jūs krāpj, sacīdams: Dievs tas Kungs mūs izpestīs! Vai gan no pagānu tautu dieviem jel kāds ir izglābis savu zemi no Asirijas ķēniņa rokas? Kur tad ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajimas, Henas un arī Ivas dievi? Un tikpat maz tie ir izglābuši Samariju no manas rokas. Kupš no visiem pasaules dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad gan Dievs tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas?“ Bet tauta cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: „Jums nebūs viņam atbildēt!“ Un tad nama uzraugs Eljakīms, Hilkijas dēls, un valsts rakstvedis Šebna un padomnieks Joachs, Asafa dēls, nāca atpakaļ, savas drēbes plēsdami gabalos, pie Hiskijas, un paziņoja viņam Rab-Šaka vārdus. Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un devās uz tā Kunga namu. Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārraugu Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie viņam sacīja: „Tā Hiskija liek tev sacīt: Šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt. Bet varbūt, ka tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asirijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēl, kurus Viņš pats, tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par atlikušiem, kas vēl palikuši!“ Kad nu ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas, Tad Jesaja tiem sacīja: „Nonesiet savam kungam šādu atbildi: Tā saka tas Kungs: Nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asirijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies at-pakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!“ Kad nu Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asirijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lachišas savas teltis aizcēlis projām. Un kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: Redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, tad viņš sūtīja vēl reiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt: Nonesiet Jūdas ķēniņam Hiskijam šādu vēstījumu: „Lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asirijas ķēniņa rokā! Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asirijas ķēniņi ir darījuši visām citām zemēm, tās pilnīgi izpostīdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? Vai tad tos izglāba pagānu tautu dievi, kupus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?“ Kad nu ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta tā Kunga priekšā. Tad Hiskija lūdzās tā Kunga priekšā, sacīdams: „Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē; Tu esi radījis debesis un zemi! Pievērs, ak Kungs, savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kupus Sanheribs ir rakstā lietojis, lai zaimotu dzīvo Dievu! Patiesi, ak Kungs, Asirijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, Un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. Bet nu tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka Tu, ak Kungs, esi vienīgi Dievs!“ Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kas zīmējas uz lūgumu, ar kādu tu esi grie-zies pie Manis, zīmējoties uz Asirijas ķēniņu Sanheribu, tad to Es esmu dzirdējis! Šis ir tas vārds, ko tas Kungs, mūsu Dievs par viņu ir sarijis: Tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata savu galvu Jeruzālemes meita! Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi niecinājis, un pret ko tu esi tik augstu pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? —Pret Israēla Svēto! Ar savu vēstnešu muti tu esi to Kungu apmēdījis un esi sacījis: Ar saviem kapa ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libanona augstākai virsotnei un es izcērtu viņas visaugstākos ciedru kokus un visizlasī-tākās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām! Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, ko Es esmu tagad izvedis, ka tu vari likt, lai stipri nocietinātas pilsētas kļūst par akmeņu kaudzēm. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta, un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros. Un Es pazīstu ir tavu apmešanos, ir iziešanu ārā, ir tavu pārnākšanu, un tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kupi tu esi atnācis! Un tas lai būtu tev, Hiskija, par zīmi: Šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā atzāles; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet un apstādiet vīna kalnus un ēdiet tā augļus. Un tad dzīvs palikušais atlikums no Jūdas nama izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē, Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs tā Kunga Cebaota degsme! Tāpēc tā saka tas Kimgs, attiecoties uz Asirijas ķēniņu: Viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! Pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir tā Kunga lēmums. — Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu, Sevis labad, un sava kalpa Dāvida labad!“ Un tanī pašā naktī izgāja tā Kunga eņģelis un nogalināja asiriešu nometnē simtu astoņdesmit piecus tūk-stošus vīrus; un kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem. Tad Sanheribs, Asirijas ķēniņš, izvilka savu telšu mietus un aizgāja, un griezās atpakaļ uz savām mājām, un apmetās Ninivē. Bet kad viņš tur kādreiz bija Nisrocha, sava dieva, svētnīcā, lai to pie-lūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelechs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā. Kad nu tais dienās Hiskija saslima uz miršanu, tad pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Amoca dēls, un viņam sacīja: „Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!“ Tad Hiskija pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza to Kungu un sacīja: „Ak, Kungs! Lūdzams piemini, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds, un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!“ Un Hiskija rūgti raudāja. Un kad nu Jesaja vēl nebija izgājis ne pus ceļa caur pilsētu, tad tā Kunga vārds nāca pār viņu un sacīja: „Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: Tā saka tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu, —un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā Kunga namu! Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus; un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asirijas ķēniņa rokas, un Es pasargāšu šo pilsētu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad.“ Un Jesaja sacīja: „Ņemiet vīģu rausi!“ Un tie to ņēma un uzlika uz augoņa, un viņš kļuva vesels. Un Hiskija jautāja Jesajam: „Kāda ir tā zīme, ka tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup tā Kunga namā?“ Tad Jesaja atbildēja: „Šī būs tā zīme tev no tā Kunga, ka tas Kungs šo lietu izdarīs, ko Viņš ir apsolījis: Vai ēnai būs iet desmit pakāpienus uz priekšu, vai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ?“ Tad Hiskija atbildēja: „Tas ir ēnai par vieglu iet desmit pakāpienus uz priekšu; nē, lai ēna atkāpjas desmit pakāpienus atpakaļ!“ Un pravietis Jesaja piesauca to Kungu, un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kubiem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu. Tanī pašā laikā Merodach-Baladans, Baladana dēls, Bābeles ķēniņš, atsūtīja ir vēstules, ir dāvanas Hiskijam, jo viņš bija dzirdējis, ka Hiskija esot saslimis. Un Hiskija tos labprāt uzklausīja un rādīja tiem visu savu dārglietu namu: sudrabu un zeltu, balzamu un dārgas eļļas, un visu savu ieroču noliktavu, itin visu, kas atradās viņa mantu noliktavās; un nekas nebija viņa pilī un visā viņa ķēniņa valstī, ko Hiskija nebūtu viņiem parādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: „Ko šie vīri gribēja, un no kurienes tie pie tevis ir nākuši?“ Hiskija atbildēja: „Tie ir nākuši no tālas zemes, no Bābeles.“ Un tas jautāja: „Ko tie ir redzējuši tavā pilī?“ Hiskija atbildēja: „Visu, kas vien ir manā pilī, un nav nevienas tādas lietas manās mantu noliktavās, kufu es nebūtu tiem rādījis.“ Tad Jesaja sacīja Hiskijam: „Klausies tā Kunga vārdu: Redzi, atnāks dienas, kufās viss tas, kas atrodas tavā pilī, un tāpat viss, ko tavi tēvi ir sakrājuši līdz šai dienai, tiks aizvests uz Bābeli; neatliks nenieka! Tā saka tas Kungs. Un no taviem dēliem, kūpi ir no tevis cēlušies, kurus tu esi dzemdinājis, daži tiks paņemti, lai tie kalpotu kā galma sulaiņi Bābeles ķēniņa pilī.“ Tad Hiskija atbildēja Jesajam: „Tā Kunga vārds, kupu tu esi man vēstījis, ir labs!“ Un viņš pie tam domāja: „Lai notiek! Ja tikai miers un drošība pastāv manā laikā.“ Un kas vēl par Hiskiju stāstāms, un visi tie varoņdarbi, ko viņš ir veicis, un kā viņš ierīkoja ūdens krātuvi un ūdens vadu, un kā viņš ūdeni ievadīja pilsētā, tas viss ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Kad nu Hiskija apgūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā. Manasem bija divpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja piecdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātes vārds bija Hefciba. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija ļauns, darīdams līdzīgus darbus pagānu tautu negantībām, kuras tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. Viņš atgriezās pie negantās elku kalpošanas un atkal uzcēla augstieņu svētnīcas, kupas viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un cēla Baālam altārus un darināja ašēras, kā Israēla ķēniņš Ahabs bija tās darinājis, un viņš metās ar savu vaigu pie zemes visa debess zvaigžņu pulka priekšā un tām kalpoja. Viņš uzcēla ari altārus tā Kunga namā, par kūpi tas Kungs bija sacījis: „Jeruzālemē Es likšu dzīvot savam vārdam!“ Tāpat viņš ari uzcēla altārus visiem zvaigznājiem abos tā Kunga nama pagalmos. Viņš upurēja arī savu paša dēlu ugunī kā uguns upuri, un viņš nodar-bojās ar zīlniecību un bija burvis, viņš arī izsauca garus un pavairoja zīlnieku skaitu; viņš darīja daudz tāda, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tā likdams Viņam iekaist dusmās. Un viņš darināja un novietoja Ašēras tēlu tanī namā, par kufu tas Kungs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam sacījis: „Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu sev izraudzījis no visām Israēla ciltīm, Es likšu savam vārdam dzīvot mūžīgi! Un Es vairs nelikšu Israēla kājai celties projām no tās zemes, kuru Es esmu devis viņu tēviem, bet gan tikai tad, kad tie sargās un izpildīs visu, ko Es esmu tiem pavēlējis, arī visu bauslību, kuru mans kalps Mozus tiem deva kā pavēli!“ Bet tie neklausīja, jo Manase tos tā pavedināja, ka tie rīkojās Jaunāk nekā pagānu tautas, kuras tas Kungs bija izdeldējis, Israēla bērniem ienākot. Tad tā Kunga vārds tika pausts ar viņa kalpu, praviešu, starpniecību šādi: „Tādēļ ka Jūdas ķēniņš Manase ir šīs negantības piekopis vēl ļaunāk par visu, ko amorieši ir darījuši pirms viņa, un arī Jūdu pavedinājis grēkot ar savu kalpošanu elku dieviem, Tāpēc, —tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, redzi, Es likšu nākt nelaimei pār Jeruzālcmi un Jūdu, ka visiem, kas to tikai dzirdēs, abās ausīs zvanīs! Un Es izstiepšu pār Jeruzālemi mērījamo auklu, kā Es to vilku pār Samariju, un Es likšu to uz svariem kā Ahaba namu, un Es izslaucīšu Jeruzālemi tīru, gluži tā, kā kad tīru izslauka bjodu, pirms to apgāž uz muti. Un Es atstumšu no sevis galīgi pārpalikumu no manas īpašuma tautas un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā, un tie kļūs par laupījumu un ieguvumu visiem viņu ienaidniekiem Tāpēc, ka tie ir darījuši to, kas ir ļauns manās acīs, un tāpēc, ka tie Mani ir apkaitinājuši, sākot ar to dienu, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz pašai pēdējai dienai!“ Manase izlēja arī daudz nevai-nīgu asiņu, līdz kamēr Jcruzāleme kļuva to pilna no viena gala līdz otram, bez tā grēku darba, ka viņš pavedināja Jūdu grēkot, lai tie dara to, kas tā Kunga acīs bija ļauns. Un kas vēl par Manasi stāstāms, un viss, ko viņš ir darījis, un viņa pārkāpumi, ar kuj-iem viņš aptraipīja sevi, tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un kad Manase apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apraka viņa pils dārzā, Ūsas dārzā, tad viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Amonam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Mešullameta, un viņa bija Haruca meita no Jotbas. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija ļauns, tāpat kā viņa tēvs Manase bija darījis. Viņš staigāja visus tos pašus ceļus, kādus viņa tēvs bija staigājis, un viņš kalpoja tiem pašiem elku dieviem, kuriem viņa tēvs bija kalpojis, un metās ar savu vaigu pie zemes to priekšā. Un viņš aizmirsa to Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja tā Kunga ceļus. Un Amona kalpi rīkoja pret viņu sazvērestību, un tie nonāvēja ķēniņu viņa paša pilī. Bet zemes lauku iedzīvotāji nokāva tos visus, kas bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un lauku ļaudis iecēla viņa dēlu Josiju par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl par Amonu stāstāms, ko viņš ir darījis, tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un kad vini to bija aprakuši viņa kapa vietā, Ūsas dārzā, tad viņa dēls Josija kļuva ķēniņš viņa vietā. Josijam bija astoņi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jedida, un vina bija Adajas no Bockatas meita. Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava cilts tēva Dāvida ceļus, un viņš nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi. Bet savā astoņpadsmitajā valdīšanas gadā ķēninš Josija sūtīja valsts rakstvedi Safanu, Acaljas dēlu, Mešullāma dēla dēlu, uz tā Kunga namu, sacīdams viņam: „Ej pie augstā priestera Hilkijas saņemt to naudu, kas ir ienākusi tā Kunga namā un kuru sliekšņu sargi savākuši no tautas. Un to tad lai nodod darbu vadītājiem, kas ir iecelti pār tā Kunga namu, un tie lai tad nodod to strādniekiem, kuri ir nodarbināti gar tā Kunga namu, lai izlabotu nama plaisas, Tas ir—galdniekiem, namdariem un mūrniekiem, ar ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai nostiprinātu namu. Bet par naudu, kas nodota viņu pārvaldīšanā, lai netiek prasīta atbildība, jo tie to dara uz uzticības pamata!“ Tad augstais priesteris Hilkija sacīja valsts rakstvedim Safanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā.“ Un Hilkija iedeva šo grāmatu Safanam, un tas to lasīja, Kad nu valsts rakstvedis Safans atgriezās pie ķēniņa, viņš atnesa ķēniņam vēsti, sacīdams: „Tavi kalpi ir izbēruši naudu, kas bija atrodama tā Kunga namā, un viņi to ir nodevuši darba kārtotājiem, kas ir iecelti kā uzraugi pār tā Kunga namu.“ Tad valsts rakstvedis Safans vēl ziņoja ķēniņam, sacīdams: „Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.“ Un Safans to lasīja ķēniņam priekšā. Un notika, kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. Un ķēniņš deva pavēli priesterim Hilkijam un Ahikāmam, Safana dēlam, un Achboram, Michas dēlam, un valsts rakstvedim Safanam, un ķēniņa sulainim Asajam, sacīdams: „Ejiet un izjautājiet to Kungu manis un tautas un visa Jūdas labā sīkāk par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir tikusi atrasta! Jo tā Kunga bardzība ir liela, kas ir pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi nav klausījuši šīs grāmatas norādījumiem nedz tos izpildī-juši tā, kā tas viss tur mums ir priekšā rakstīts.“ Tad priesteris Hilkija un Ahikāms un Achbors un Safans un Asaja nogāja pie pravietes Huldas, drēbju sarga Saluma, Tikvas dēla, Harhas dēla dēla, sievas, kura dzīvoja Jeruzālemes otrā iecirknī, un viņi ar to runāja. Un tā viņiem sacīja: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Sakiet tam vīram, kas jūs pie Manis ir sūtījis: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, —Es likšu pie-pildīties visiem draudiem, kas izteikti šai grāmātā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis, Par sodu, ka tie Mani ir atstājuši un kvēpinājuši citiem svešiem dieviem, un ka tie Man ir aizdevuši dusmas ar visādiem savu roku veidojumiem, —tāpēc mana bardzība ir tagad pret tiem un šo vietu iedegusies un tā nedzisīs! Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt to Kungu, jums tā būs sacīt: tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kuj-us tu esi dzirdējis: Tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta, un tu esi ceļos meties tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem un ar ko Es esmu draudējis, ka tiem būs iet postā un šai vietai kļūt par lāstu vietu, un ka tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! —Tā skan tā Kunga vārdi. Tāpēc redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!“ Un tie pastāstīja ķēniņam šos vārdus. Kad nu vīni šo atbildi nonesa ķēniņam, tas ķēniņš izsūtīja vēstnešus, lai pie viņa sapulcējas visi vecaji no Jūdas un no Jeruzalemes. Un ķēniņš gāja augšup tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, arī visi priesteri, un pravieši, vārdu sakot, visa tauta, —ir mazi, ir lieli, un tad viņš, tiem dzirdot, lasīja priekšā visus šīs derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā. Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies, ka sekos tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa norādījumus un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās par šīs derības noteikumu ievērošanu, kas ir ierakstīti šinī grāmatā. Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece, Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un priesterim, kurš pēc amata bija otrs, un sliekšņu sargiem, lai tie iznes ārā no tā Kunga nama visus tos priekšmetus, kup bija darināti Baālam un Aštartei, kā arī visiem debesu zvaigznāju pulkiem, un lai tie visi tiek sadedzināti ārpus Jeruzālemes laukos pie Kidronas, bet to pīšļus nonest uz Bēteli. Tad viņš atcēla elku priesterus, kurus bija iecēluši Jūdas ķēniņi un kas bija upurējuši augstieņu svētnīcās Jūdas pilsētu un Jeruzālemes apkārtnē, kā ari tos, kas upurēja Baālam, saulei un mēnesim, dzīvnieku attēliem un visiem debesu zvaigznāju pulkiem. Un viņš izmeta Aštartes tēlu no tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes vārtiem Kidronas ielejā, un lika to tur sadedzināt un sagrūst putekļos un šos putekļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem. Viņš lika arī noplēst netiklēm ierīkotās telpas; šīs telpas atradās tā Kunga namā un tur sievietes auda pārsegas Aštartei. Tāpat viņš lika saaicināt visus prie-sterus no Jūdas pilsētām un lika sagānīt augstieņu altārus, uz kuriem priesteri bija upurējuši, no Gebas līdz Bēršebai, I un viņš lika norakt ari ar āžu attēliem greznotos uzkalniņus, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas nama vārtiem, pa kreisi, ja ieiet pa pilsētas vārtiem. Taču augstieņu svētnīcu priesteri nedrīkstēja upurēt uz tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet gan tie ēda neraudzētas maizes savu amata brāļu vidū. Viņš sagānīja ari to negantību vietu, kas atradās Ben-Hinoma ielejā, lai turpmāk neviens vairs neupurētu savu dēlu vai savu meitu kā uguns upuri Molocham. Viņš lika arī novākt tos zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija darinājuši, godinādami saules dievu, pie ieejas tā Kunga namā, virzienā uz galma sulaiņa Netan-Melecha mītni, kas atrodas tempļa piebūvē, un viņš lika sadedzināt ari saules ratus. Viņš ari lika nojaukt tos altārus, kas atradās uz Ahasa augšistabas jumta un ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši līdz ar tiem altāriem, kurus Manase bija novietojis tā Kunga nama abos pagalmos; ķēniņš lika tos nojaukt un sadauzīt un to drazas nomest Kidronas ielejā. Tāpat ķēniņš lika sagānīt augstieņu svētnīcas, kas atradās austrumos no Jeruzālemes un dienvidos no Samaitāšanas kalna, ko Israēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis Aštartei, briesmīgai Sidonas elka dievei un negantībai, un Kamošam, Moāba briesmīgai negantībai, un Milkomam, šausmīgai Amona bērnu negantībai. Tāpat viņš sadragāja piemiņas akmeņus un lika nocirst elku kokus un to vietas piepildīt ar cilvēku kauliem. Bet viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, tas, kas Israēlu paveda uz grēka darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu. Kad Josija pie tam pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem nemt kaulus no kapiem ārā un sade-dzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc tā Kunga draudu vārda, ko Dieva virs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja. Un kad viņš tad jautāja: „Kas tā ir par kapa zīmi, ko es tur saredzu?“ Tad pilsētās ļaudis viņam atbildēja: „Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.“ Tad viņš pavēlēja „Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!“ Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas. Josija nojauca ari visas kalnu svētnīcas Samarijas pilsētās, kuras bija cēluši Israēla ķēniņi, kaitinādami to Kungu; ar tām viņš rīkojās tāpat, kā vmš bija darījis Bētelē. Tāpat viņš lika uz altajiem nokaut visus augstieņu priesterus, kuri tur bija, un uz šiem altāriem sadedzināt cilvēku kaulus; pēc tam viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un ķēniņš pavēlēja visai tautai, sacīdams: „Svētījiet tam Kungam, savam Dievam, Pasā svētkus tā, kā tas ir rakstīts šīs derības grāmatā!“ Jo tādi Pasā svētki kā šie, nebija svinēti kopš soģu laikiem, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā. Un tiešām, tikai ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā šie Pasā svētki tika pienācīgi svinēti tam Kungam par godu. Un Josija arī izskauda miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus, vispār visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē, lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis tā Kunga namā. Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā pie-griezies tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku pilnīgā saskaņā ar Mozus bauslību, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. Tomēr tas Kungs nerimās savā lielā dusmu kvēlē, jo Vina niknums pret Jūdu bija iededzies visai dziļi visu to kaitmājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. Tāpēc tas Kungs sacīja: „Es arī Jūdu atstumšu nost no sava vaiga, kā Es esmu atstūmis Israēlu, un atstumšu šo pilsētu, kuŗu Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un namu, par kuj-u Es reiz biju sacījis, ka manam vārdam tur būs dzīvot.“ Un kas vēl ir stāstāms par Josiju, un viss, ko viņš ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Viņa valdīšanas laikā faraons Necho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Asirijas ķēninu pie Eifratas upes. Un ķēniņš Josija izgāja tam pretī, bet Ēģiptes ķēniņš Necho to nogalināja pie Megidas, tikko viņi sastapās. Tad viņa kalpi viņu aizveda mirušu ratos projām no Megidas un pārveda uz Jeruzālemi un paglabāja viņa kapā. Tad zemes iedzīvotāji ņēma Joahasu, Josijas dēlu, svaidīja viņu un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. Joahasam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutla, Jeremijas meita, tin viņa bija no Libnas. Un viņš darīja to, kas bija ļaufts tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija darījuši viņa tēvi. Bet faraons Necho to saistīja un lika iemest cietumā Riblā Hamatas zemē ar nolūku, lai viņš nebūtu ilgāk ķēniņš Jeruzālemē, un pats uzlika zemei soda naudas nodevas—simt talentus sudraba un vienu talentu zelta. Pēc tam faraons Necho iecēla Eljakimu, Josijas dēlu, par ķēniņu viņa tēva Josijas vietā un pārdēvēja viņu par Jojakimu; Joahasu turpretī viņš paņēma sev līdz; tā tas nonāca Ēģiptē un tur nomira. Un Jojakims nodeva faraonam sudrabu un zeltu, un viņam vajadzēja uzlikt zemei atsevišķu nodevu, lai varētu nomaksāt visu naudu pēc faraona pavēles; pēc tā, kā kviens bija novērtēts, viņš piedzina zeltu un sudrabu no zemes iedzīvotājiem, lai tad to nodotu faraonam Necho. Divdesmit piecu gadu vecumā Jojakims kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Sebuda, un viņa bija Pedajas meita no Rumas. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija viņa tēvi darījuši. Viņa valdīšanas laikā cēlās un nāca Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, un Jojakims bija viņam pakļauts trīs gadus, bet tad viņš no tā atkrita. Tad tas Kungs lika doties pret viņu kaldiešu un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem un Viņš tiem lika iebrukt Jūdā, lai to iznīcinātu pēc tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis ar savu kalpu, praviešu, muti. Patiešām, Jūdam notika tikai pēc tā Kunga vārda, kad Viņš to atstūma no sava vaiga Manases grēku dēļ, kurus viņš bija darījis, Bet it sevišķi nenoziedzīgo asiņu dēļ, kuras viņš bija izlējis, piepildīdams Jeruzālemi ar nevainīgām asinīm; arī tās tas Kungs negribēja viņam piedot. Un kas vēl ir stāstāms par Jojakimu, viss tas, ko viņš ir darījis, tas ir ierakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Kad Jojakims apgūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Jojachīns kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Ēģiptes ķēniņš vairs neizgāja kara gājienos no savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija viņam visu atņēmis, kas Ēģiptes ķēniņam piederēja, —no Ēģiptes robežu upes līdz Eifratas upei. Jojachīnam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Nehusta, un viņa bija Ēlnatāna meita no Jeruzālemes. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā viņa tēvs bija darījis. Tanī laikā cēlās un devās uzbrukumā pret Jeruzālemi Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karapulku vadoņi, un viņi ielenca pilsētu. Kad nu Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, pats ieradās pie šās pilsētas, kamēr viņa karapulku vadoņi to turēja aplenktu, Tad Jojachīns, Jūdas ķēniņš, izgāja ārā pie Bābeles ķēniņa, viņš un viņa māte, viņa galma ļaudis, viņa karaspēka vadoņi un viņa galma apkalpotāji, un Bābeles ķēniņš saņēma viņu gūstā savas valdīšanas astotajā gadā. Un viņš lika no turienes paņemt visas tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa pils mantas un nolauza zeltu no visiem rīkiem, kurus Salamans, Israēla ķēniņš, bija licis darināt tā Kunga namam; tā tas Kungs to bija jau iepriekš pavēstījis. Viņš aizveda gūstā visu Jeru-zālemi: visus augstos ierēdņus, visus karam spējīgos vīriešus, desmit tūkstoš gūstekņus; turklāt ari visus kalējus un amatniekus; nekas netika atstāts kā vienīgi zemes nabadzīgie ļaudis. Tā viņš aizveda Jojachīnu uz Bābeli gūstā, tāpat arī ķēniņa māti un ķēniņa sievas; arī viņa galma darbiniekus un zemes varenos viņš aizveda kā gūstekņus no Jeruzālemes uz Bābeli; Turklāt visus spēcīgos karavīrus, skaitā septiņus tūkstošus, atslēdzniekus un kalējus kādu tūkstoti, visus, kas vien kā braši un drošsirdīgi derēja karam, tos Bābeles ķēniņš aizveda gūstā ūz Bābeli. Un Bābeles ķēniņš cēla par ķēniņu viņa vietā Matanju, Jojachīna tēva brāli, un pārveidoja viņa vārdu par Cedekiju. Cedekijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit viens gads, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Hamutala, viņa bija Jeremijas meita no Libnas. Un viņš darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā Jojakims bija darījis. Jo tiešām tā Kunga dusmu dēļ lieta ar Jeruzālemi un Jūdu nonāca tik tālu, ka Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga. Bet kad Cedekija bija atkrids no Bābeles ķēniņa, tad notika viņa valdī-šanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka nāca Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars pats un viss viņa karaspēks līdz ar viņu, lai kārotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocieunājumus. Tā pilsēta palika ciešā ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm nebija vairs maizes, Tad tika vienā vietā izlauzu pilsētas mūri, un visi karam spējīgie vīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, lai gan kaldieši bija visapkārt pilsētai; un tie virzījās uz Jardānas līdzenumu. Bet kaldiešu karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā, pēc tam kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis. Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika tiesa turēta pār viņu. Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli. Bet piektā mēneša septītajā dienā, —tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā, —nāca Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam, uz Jeruzālemi. Viņš nodedzināja tā Kunga namu un ķēniņa pili un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos. Un visiem kaldiešu karavīriem, kuri bija padoti miesas sardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei. Un visus atlikušos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, līdz ar vienkāršo darba ļaužu pārpalikumiem miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans aizveda gūstā. Bet miesas sardzes priekšnieks atstāja zināmu daudzumu no zemes mazturīgiem ļaudīm turpat par vīna kalnu dārzniekiem un arājiem. Izrotātos vara stabus, kas bija pie tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās tā Kunga namā, kaldieši salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli. Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts dzirkles, un lēzenās bļodas, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti Dieva nama aprūpēšanai, Un miesas sardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu tvertnes un slakāmos traukus, kas visi bija no tīra zelta un no tīra sudraba. Par abiem izrotātiem stabiem un ūdens tvertni, kā arī katlturiem, ko Salamans bija licis darināt tā Kunga namam, jāsaka, ka visu šo mākslas priekšmetu vara svars bija neaplēšams. Viena paša staba augstums vien bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija izrotājums no vara; šī izrotājuma augstums bija trīs olektis; pinumi un granātu āboli bijā virs izrotājuma no visām pusēm tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāpat viss bija ari otram stabam: tāds pats izstrādājums un pinums. Un miesas sardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma ierēdni, to, kas bija pārraugs pār karavīriem, un piecus no to vīru skaita, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un kas bija atrasti pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršās tautas, kas vēl atradās pilsētā. Un Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests. Bet pār to tautu, kas vēl bija palikusi Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija to tur atstājis, viņš iecēla par pārvaldnieku Gedalju, Ahikāma dēlu, kas atkal bija Šafana dēls. Kad nu visi spēcīgo kajravīru vadītāji dzirdēja, ir viņi paši, ir arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš par pārvaldnieku bija iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareacha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāchatas iedzīvotāja dēls, —viņi un viņu vīri. Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: „Nebīstaities no kaldiešu ierēdņiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, un jums klāsies labi!“ Bet septītajā mēnesi atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēla dēls, viņš bija ķēnišķīgas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldiešiem, kuņ bija pie viņa Micpā. Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar spēcīgo karavīru vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldiešiem. Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc tam, kad Jūdas ķēniņš Jojachīns bija aizvests gūstā, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā, tad Evil-Merodachs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad viņš kļuva ķēninš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojachīnu un izlaida viņu no cietuma. Un viņš runāja ar to laipnīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja. Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā tika viņam dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr viņš vēl dzīvoja, līdz viņa miršanas dienai. Ādams, Sets, Ēnošs, Kenans, Mahalaleēls, Jareds, Ēnochs, Metuzāls, Lamechs, Noa, Šems, Chams un Jafets. Jafeta dēli bija Gomers un Magogs, Madajs un Javans, Tubals un Mešechs un Tirass. Un Gomera dēli bija Aškenass un Difats un Togarmass. Un Javana dēli bija Elīsa, Taršišs, kitieši un rodanieši. Un Chama dēli bija Kušs un Micraims, Puts un Kānaāns. Un Kuša dēli bija Šeba, Havila, Sabta, Raāma un Sabteka. Un Raāmas dēli bija Šeba un Dedans. Un Kušs dzemdināja Nimrodu, un tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. Un Micraima pēcteči bija luditieši, anamieši, lehabieši, naftuhieši, Patrusieši, kasluhieši (no kuņem cēlušies filistieši) un kaftorieši. Un Kānaāns dzemdināja savu pirmdzimto Sidonu un Hetu, Un jebusieti, amorieti un girgasieti, Un hevieti, arkieti un sinieti, Un arvadieti, cemarieti un hama-tieti. Un Šema dēli bija Elāms, Asurs, Arpachšads, Luds un Arāms, Ucs, Huls, Gēters un Mesechs. Un Arpachšads dzemdināja Šelu bet Šela dzemdināja Eberu. Un Eberam dzima divi dēli; viena vārds bija Pelegs, jo viņa dzīves laikā tika zeme sadalīta, bet viņa brāļa vārds bija Joktans. Un Joktans dzemdināja Almodadu un Šelefu, Hacarmavetu un Jerahu, Un Hodorāmu, Ūzalu un Dikļu, Un Ebalu, Abimaēlu un Sebu, Un Ofiru, Havilu un Jobabu; visi šie bija Joktana dēli. Šems, Arpachšads, Šela, Ebers, Pelegs, Rēgus, Serugs, Nahors, Tera, Ābrāms, tas ir Ābrahāms. Ābrahāma dēli bija īzāks un Ismaēls. Šīs ir viņu ciltis: Ismaēla pirmdzimtais bija Nebajots; pēc tam Kedars, Adbeēls un Mibsāms, Mišma, Duma, Masa, Hadads un Tema, Jeturs, Nafiss un Kedma; šie bija Ismaēla dēli. Un Ketūras, Ābrahāma blakus sievas, dēli bija Zimrans, Jokšans, Medans, Midians, Jišbaks un Šuachs. Un Jokšana dēli bija Šeba un Dedans. Un Midiana dēli bija Efa, Efers, Enochs, Abida un Elda. Šie visi bija Ketūras dēli. Un Ābrahāms dzemdināja īzāku; un īzāka dēli bija Ezavs un Israēls. Ēzava dēli bija Ēlifass, Reguēls, Jeuss, Jaālāms un Korachs. Elifasa dēli bija Temans, Omārs, Cefijs, Gaetāms, Kenass, Timna un Amaleks. Un Reguēla dēli bija Nahats, Zerachs, Šamma un Misa. Un Seīra dēli bija Lotans, Šobals, Cibeons, Ana, Dišons, Ezers un Dišans. Un Lotana dēli bija Horiss un Homāms, bet Lotana māsa bija Timna. Šobala dēli bija Aljans, Manahats, Ebals, Šefiss un Onāms. Un Cibeona dēli bija Aja un Ana. Un Anas dēls bija Dišons. Un Dišona dēli bija Hamrans un Ešbans, Jitrans un Kerans. Ezera dēli bija Bilchans, Saāvans un Jaākans. Dišana dēli bija Ucs un Arans. Un šie ir tie ķēniņi, kuri valdīja Edoma zemē, pirms kā kāds ķēniņš bija bijis Israēla bērniem par valdnieku: Bela, Beora dēls, un viņa pilsēta bija Dinhaba. Un Bela nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Jobabs, Zeracha dēls, no Bocras. Un Jobabs nomira, un Hušāms no Temana zemes kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Hušāms nomira, un Hadads, Bedada dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā; viņš bija tas, kas sakāva Midianu Moāba laukā, un viņa pilsētas vārds bija Avita. Un Hadads nomira, un Samla no Masrekas kļuva ķēniņš viņa vietā. Un kad Samla nomira, tad Sauls no Rehobotas pie Eifratas upes kļuva ķēniņš. Un kad Sauls nomira, tad Baāl-Hanans, Achbora dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Baāl-Hanans nomira, un Hadads kļuva ķēniņš viņa vietā; viņa pilsēta saucās Pagija, un viņa sievas vārds bija Mehetabeēle, Matredas meita, Mezahaba mazmeita. Un Hadads nomira. Un Edoma virsaiši bija: virsaitis Timna, virsaitis Alja, virsaitis Jetets, Virsaitis Ocholibāma, virsaitis Ela, virsaitis Pinons, Virsaitis Kenass, virsaitis Temans, virsaitis Mibcars, Virsaitis Magdiēls, virsaitis īrāms. Šie ir Edoma virsaiši. Šie ir Israēla dēli: Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda, Isašars un Zebulons; Dans, Jāzeps un Benjamīns, Naftalis, Gads un Ašers. Jūdas dēli bija: Gers, tad Onans un Šela; šos trīs viņam dzemdēja kānaāniete, Bat-Šuas meita. Bet Gers, Jūdas pirmdzimtais, bija jauns tā Kunga acīs; tāpēc tas Kungs viņu nonāvēja. Un Tamāra, viņa vedekla, dzemdēja viņam Perecu un Zerachu; pavisam kopā Jūdas dēlu bija pieci. Pereca dēli bija Hecrons un Hamuls. Un Zeracha dēli bija Simrijs, Etāns, Hemans, Chalkols un Dara; pavisam kopā pieci. Un Karmija dēli bija: Achans, kas apbēdināja Israēlu, un kas izdarīja pārkāpumu pret svēto zvērestu. Un Etana dēls bija Asarja. Un Hecrona dēli, kas viņam tika dzemdēti, bija: Jerachmeēls, Rams un Chelubajs. Un Rams dzemdināja Aminādabu, bet Aminādabs dzemdināja Nachšonu, Jūdas cilts virsaiti. Un Nachšons dzemdināja Salmu, bet Salma dzemdināja Boāsu. Un Boāss dzemdināja Obedu, un Obeds dzemdināja Isaju. Un īsajs dzemdināja savu pirmdzimto dēlu Eliābu, un savu otru dēlu Abinādabu, un trešo—Šimeju, Un Netaneēlu kā ceturto, un Radaju kā piekto, Ocemu kā sesto, Dāvidu kā septīto. Un viņu māsas bija: Ceruja un Abigaila; un Cerujas dēlu bija trīs: Abišajs, Joābs un Asahēls. Un Abigaila dzemdēja Amasu, un Amasas tēvs bija ismaēlietis Jeters. Un Kālebs, Hecrona dēls, dzemdināja bērnus no savas Sievas Azubas un no Jerigotas; un šie ir viņu dēli: Ješebs, Sobabs un Ardons. Pēc Azubas nāves Kālebs sev apņēma Efratu; un tā viņam dzemdēja Hūru. Un Hūrs dzemdināja Ūriju, bet Orijs dzemdināja Becaleēlu. Un pēc tam Hecrons iegāja pie Machīra meitas, kas bija Gileāda tēvs, un to apņēma sev par sievu, būdams sešdesmit gadus vecs; un tā viņam dzemdēja Segubu. Un Segubs dzemdināja Jaīru, kuram piederēja divdesmit trīs pilsētas Gileāda zemē. Un Gešūrs un Arāms tiem atņēma Jaīra telšu ciemus un Kenatu ar visām priekšpilsētām, pavisam kopā sešdesmit pilsētas. Un šie visi bija Machīra, Gileāda tēva, dēli. Un pēc Hecrona nāves Kāleba Efratā Hecrona sieva Abija dzemdēja viņam Ašhūru, Tekojas tēvu. Un Hecrona pirmdzimušā dēla Jerachmeēla dēli bija: pirmdzimušais Rams, tad Būna, Orens, Ocems un Ahija. Un Jerachmeēlam arī vēl bija cita sieva, un tās vārds bija Atara, un tā bija Onāma māte. Un Jerachmeēla pirmdzimušā dēla Rama dēli bija Maācs, Jamīns un Ekers. Un Onāma dēli bija: Šamajs, Nadabs un Abišurs. Un Abišura sievas vārds bija Abihaila, un tā viņam dzemdēja Achbanu un Molidu. Un Nadaba dēli bija Seleds un Apaims; bet Seleds nomira bez bērniem. Un Apaima dēli bija: Jišijs; bet Jišija dēli bija: Šešans; un Sēšana dēls bija Achlajs. Un Jādas, Šamaja brāļa, dēli bija Jeters un Jonatāns, bet Jeters nomira bez bērniem. Un Jonatāna dēli bija Pelets un Zaza. Šie visi bija Jerachmeēla dēli. Un Šešanam nebija dēlu, bet vienīgi meitas; un Šešanam bija kalps, kāds ēģiptietis, un viņa vārds bija Jarha. Un Šešans deva savu meitu Jarham, savam kalpam, par sievu, un tā viņam dzemdēja Ataju. Un Atajs dzemdināja Nātānu, un Nātāns dzemdināja Zabādu. Un Zabāds dzemdināja Eflalu, un Eflals dzemdināja Obedu. Un Obeds dzemdināja Jehu, bet Jehus dzemdināja Asarju. Un Asarja dzemdināja Helecu, un Helecs dzemdināja Elasu. Un Elasa dzemdināja Sisemaju, bet Sisemajs dzemdināja Salumu. Un Šalums dzemdināja Jekamju, bet Jekamja dzemdināja Ēlišāmu. Un Kāleba, Jerachmeēla brāļa, dēli un pēcnācēji bija: Meša, viņa pirmdzimtais, viņš ir Zifa tēvs, un Marešas, Hebrona tēva, dēli. Un Hebrona dēli bija: Korachs, Tapua, Rekems un Sama. Un Šama dzemdināja Rahāmu, Jorkāma tēvu; un Rekems dzemdināja Šamaju. Un Šamaja dēls bija Maons, bet Maons bija Beit-Cūras tēvs. Un Ēfa, Kāleba blakus sieva, dzemdēja Haranu, Mūcu un Gazesu; bet Harans savukārt dzemdināja Gazesu. Un Jachdaja dēli bija Regems, Jotāms, Gēšans, Pelets, Ēfa un Šaāfs. Un Maācha, Kāleba blakus sieva, dzemdēja Šeberu un Tirhanu. Un viņa dzemdēja arī Šaāfu, Madmanas tēvu, un Ševu, Machbenas tēvu un ari Gibeas tēvu; bet Achsa bija Kāleba meita. Šie bija Kāleba dēli. —Hūra dēli, kas bija Efratas pirmdzimtais, bija Šobals, Kirjat-Jearima tēvs, Salma, kas bija Betlēmes tēvs, un Harefs, Bet-Gaderas tēvs. Un Šobalam, Kirjat-Jearima tēvam, bija dēli: Harojs, kā arī puse no Menuhotas ļaudīm. Bet Kirjat-Jearima ciltis bija: jetrieši, putieši, šumatieši un mišrajieši; un no tiem ir cēlušies corātieši un eštaūlieši. Un Salmas dēli bija Betlēme un netofatieši, Aterot-Bet-Joāba un puse no manahatiešu apgabala, proti, corieši, Un rakstītāju ģimenes, kas dzīvoja Jabecā: tirjatieši, šimeatieši un šūchatdeši. šie ir ķinieši no Hamatas cilts, kas ir bijis Bet-Rechabas nama tēvs. Un šie bija Dāvida dēli, kūpi viņam piedzima Hebronā: pirmdzimušais Amnons, no jezreēlietes Ahinoāmas; otrs Dāniēls, no karmelietes Abigailas, Trešais Absaloms, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas Maāchas dēls; ceturtais Adonja, Hagitas dēls, Piektais Šefatja, no Abitalas; sestais Jitrāms, no viņa sievas Eglas. Šie seši dēli viņam tika dzemdēti Hebronā; tur viņš valdīja kā ķēniņš septiņus gadus un sešus mēnešus, bet Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. Un šie viņam tika dzemdēti Jeruzālemē: Šimejs, Šobabs, Nātāns un Salamans, kopā četri, no Bat-Šuas jeb Batsebas, Amiēla meitas, Un Jibhars, Ēlišua, Ēlifelets, Un Nogachs, Nefegs un Jafija, Un Elišāma, Ēljada un Ēlifelets, kopā deviņi. Šie visi ir Dāvida dēli, neminot tos, kas viņam bija dzimuši no blakus sievām; un Tamāra bija viņu māsa. Un Salamana dēls bija Rehabeāms; un viņa dēls Abija, un tā dēls Asa, un tā dēls Jošafāts. Tā dēls Jorāms, un tā dēls Ahasja, un viņa dēls ir Joass. Tā dēls Amacja, tā dēls Asarja, tā dēls Jotāms. Tā dēls Ahass, tā dēls Hiskija, tā dēls Manase. Tā dēls Amons, un viņa dēls ir Josija. Un Josijas dēli bija: pirmdzimtais Johanans, otrs Jojakims, trešais Cedekija, ceturtais Šalums. Un Jojakima dēli bija: Jechonja; un viņa dēls bija Cedekija. Un gūstniecībā aizvestā Jechonjas dēls bija Šealtiēls, Un Malchirāms, Pedaja, Šenacars, Jekamja, Hošama un Nebadja. Un Pedajas dēli bija Zerubābels un Šimejs; un Zerubābela dēli bija Mešullāms un Han nja, un Šelomīte bija viņu māsa, Un Hašuba, Ohēls, Berakja, Hasadja, Jūšabheseds, kopā pieci. Un Hananjas dēli bija Pelatja un Jesaja; tālāk-Refajas dēli, Amana dēli, Obadjas dēli, Šenanjas dēli. Un Šenanjas dēls bija Šemaja, un Šemajas dēli—Hatušs, Jigals, Bariachs, Nearja un Šafats, kopā seši. Un Nearjas dēli bija Ēlisoenajs, Hiskija un Azrikāms, kopā tris. Un Elihoenaja dēli bija Hodavja, Eljašibs, Pelaja, Akubs, Johanans, Dalja un Ananijs, kopā septiņi. Un Jūdas dēli bija: Perecs, Hecrons, Karmijs, Hūrs un Šobals. Bet Reaja, Šobala dēls, dzemdināja Jahatu; un Jahats dzemdināja Ahumaju un Lahadu. Šīs ir corātiešu dzimtis. Un šie ir Hūra, Etama tēva, dēli: Jezreēls, Jišma un Jidbašs, un viņu māsas vārds bija Haclelponija, Un Pnuēls, Gedora tēvs, bet Ezers ir Hušas tēvs. Šie tad ir Hūra, Efratas pirmdzimtā dēla, Betlēmes pamatlicēja tēva, dēli. Un Ašhūram, Tekojas pamatlicējam tēvam, bija divas sievas: Helea un Naāra. Un Naāra viņam dzemdēja Ahuzāmu, Heferu, Teimeni un Ahaštari. Šie ir Naāras dēli. Un Heleas dēli bija Cerets, Jichars un Etnans. Un Kocs dzemdināja Anūbu un Cobebachu un Aharhēla, Haruma dēla, ģintis. Bet Jabecs bija godā pārāks par saviem brāļiem; un viņa māte bija tādēļ nosaukusi viņa vārdu Jabecs, sacīdama: „Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi.“ Un Jabecs piesauca Israēla Dievu palīgā, sacīdams: „Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manus robežu apgabalus, un kaut tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!“ Un Dievs lika tam notikt, ko viņš bija lūdzis. Un Chelubs, Šuacha brālis, dzemdināja Mechīru, un tas ir Eštona tēvs. Un Eštons dzemdināja Bet-Rafu, Paseachu un Tehinnu, kas bija Īr-Nahašas pilsētas tēvs. Šie ir Rechas vīri. Un Kenasa dēls bija Otniēls, kā arī Šeraja. Bet Otniēla dēls bija Hatats. Bet Meonotajs dzemdināja Ofru, un Šeraja dzemdināja Joābu, kas bija Gei-Chārašima—„Amatnieku lejas“ —tēvs, jo tie bija amatnieki. Un Kāleba, Jefunnas dēla, dēli bija īrus, Ela un Naāms; un Elas dēls bija Kenass. Un Jehaleēla dēli bija Zifs, Zifa, Tirja un Asareēls. Un Ezras dēli bija Jeters, Mereds, Efers un Jalons. Un šie ir Bitjas, faraona meitas, dēli, ko Mereds bija apprecējis; viņa dzemdēja Mirjāmu, Šamaju un Jišbachu, kas bija Eštemoas pamatlicējs tēvs. Bet viņa sieva, kas pati bija no jūdu cilts, dzemdēja Jēredu, kas bija Gedora tēvs, un Heberu, kas bija Socho tēvs, un Jekutiēlu, Sanoas tēvu. Bet Hodijas sievas, kas bija Nahāma, Kegilas pamatlicēja māsa, dēli bija kāds garmietis un maāchatietis Eštemoa. Un Simona dēli bija Amnons, Rina, Ben-Hanans, Tilons, un Jišeja dēli bija Zohets un Ben-Zohets. Bet Šelas, Jūdas dēla, dēli bija: Gers, kas bija Lechas tēvs, un Laāda, kas bija Marešas pamatlicējs, un linu vērpēju ģimenes no Ašbeas nama, Un Jokims un vīri no Kazebas, ari Joass un Sarafs, kas pārvaldīja Moābu, un Jašubijs-Lechems. Bet tie ir veci nostāsti. Tie bija podnieki un dzīvoja Neteimā un Gederā; tur viņi dzīvoja un kalpoja ķēniņam. Un Simeona dēli bija Nemuēls un Jamīns, Jaribs, Zerachs un Sauls. Un viņa dēls bija Šalums, un tā dēls Mibsāms, un viņa dēls Mišma. Un Mišmas dēli bija: Hamuēls—viņa dēls, Zakurs—tā dēls, Šimejs—tā dēls. Bet Šimejam bija sešpadsmit dēli un sešas meitas, bet viņa brāļiem nebija liels skaits dēlu, un visu viņu ģimenes nepieauga tādā mērā kā Jūdas. Un tie dzīvoja Bēršebā, Moladā un Hacar-Šualā, Un Bilchā, Ēcemā un Tolādā, Ari Betuēlā, Hormā un Ciklagā, Tāpat Bet-Markobotā, Hacar-Susimā, Bet-Birejā un Šaaraimā. Šīs bija viņu pilsētas, kas tiem bija apdzīvo-jamas līdz ķēniņa Dāvida valdīšanas laikam. Un viņu ciemi bija: Ētama, Aina, Rimona, Tochena un Ašana, piecas apdzīvotas vietas. Un viņiem pašiem bija savi cilts saraksti. Un vēl Mešobabs, Jamleas un Joša, Amacjas dēls, Un Joēls un Jehus, abi Jošibjas dēli, tas bija Serajas dēls, un tas Asiēla dēls, Un Ēlihoenajs, Jaākoba, Ješohaja, Asaja, Adiēls, Jesimiēls un Benaja, Un Ziza, Šifeja dēls, tas Alona dēls, tas Jedajas dēls, tas Šimrija dēls, un tas Šemajas dēls, Šie, kas še nosaukti vārdos, bija savu dzimšu virsaiši, un viņu ciltstēvu nami auga skaitā un pieņēmās plašumā. Un viņi virzījās uz priekšu, noiedami līdz Gedoras apvidum un līdz ielejas austrumu malai, lai meklētu ganības saviem sīklopiem. Viņi ari atrada treknas un labas ganības, un šī zeme bija plaši atvērta uz abām pusēm, klusa un mierīga, jo tie, kas pirms viņiem tur bija apmetušies, bija bijuši no Chama cilts. Tad nu šie nupat vārdā nosauktie devās turp Hiskijas, Jūdas ķēniņa, dzīves laikā, un viņi uzbruka turieniešu teltīm un mehuniešiem, kas tur atradās priekšā, un viņi līdz šim laikam tos pilnīgi iznicinājuši un apmetušies tur tagad uz dzīvi viņu vietā, jo tur bija ganības viņu ganāmiem pulkiem. Un viena daļa no viņiem, proti, no Simeona dēliem kādi pieci simti vīru, devās uz Seīra kalnu zemi, un viņu priekšgalā bija Pelatja, Nearja, Refaja un Usiēls, Jišija dēli. Viņi tad iznīcināja tur beidzamās amalekiešu paliekas un palika paši tur uz dzīvi un dzīvo vēl līdz pat mūsu dienām. Un Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, dēli, —kaut gan viņš īstenībā bija pirmdzimtais dēls, bet tāpēc, ka viņš bija aptraipījis ar negodu sava tēva guļas vietu, tad viņa pirmdzimtība tika atdota Jāzepa, Israēla dēla, dēliem, vienīgi tikai ka viņš—Jāzeps-netika ierakstīts cilts sarakstā kā pirmdzimtais, Jo Jūda bija kļuvis varenākais starp saviem brāļiem, un no viņa tad tika izvēlēts valdnieks, princis, bet pirmdzimtība piederēja Jāzepam, — Un Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, dēli bija: Hanochs, Pallus, Hecrons un Karmijs. Joēla dēli bija: Šemaja, tā dēls ir Gogs, un tā dēls ir Šimejs, Un tā dēls Micha, un tā dēls Reaja, tā dēls ir Baāls, Tā dēls ir Beēra, ko gūstā aizveda Asirijas ķēniņš Tiglat-Pilesers; viņš—Beēra—bija Rūbena pēcnācēju virsaitis. Bet viņa brāļi pēc savu dzimtu kopapvienībām, kā viņi pēc izcelšanās bija ierakstīti cilts sarakstos, bija: pirmais Jehiēls, tad Zacharja, Tad Bela, Azas dēls, tas bija Šemas dēls, un tas Joēla dēls. Bela dzīvoja Aroerā un līdz Nebo kalnam un Baāl-Meonai. Uz austrumiem viņš dzīvoja līdz pieejai tuksnesim, kas stiepjas no Eifratas upes, jo viņu ganāmie pulki bija savairojušies Gileādas zemē. Un Saula laikā tie veda kapu ar hagariešiem; un kad šie bija krituši no viņu rokas, tad tie dzivoja viņu telšu nometnēs pa visu Gileādas austrumu apgabalu. Un Gada cilts piederīgie dzīvoja dem pāri pretī Basanas zemē līdz Šalkai. Joēls bija pirmais, Šafāms bija otrs, tad Jaānajs un Šafats Basanā. Un viņu brāļi pēc viņu dzimtām bija: Michaēls, Mešullāms, Šeba, Jorajs, Jākans, Zia un Ēbers, kopā septiņi. Šie bija Būza dēla, Jachdo dēla, Ješišaja dēla, Michaēla dēla, Gileādā dēla, Jaroacha dēla, Hūrija dēla, Abihaila dēli. Ahijs, Abdiēla dēls, Gunija dēla dēls, bija viņu dzimtu virsaids. Un viņi dzīvoja Gileādā, Basanā un tās pilsētās, kā arī idn visās Šaronas ganāmās vietās līdz to ārējām robežām. Šie visi bija uzņemu cilts sarakstos Jūdas ķēniņa Jotāma un Israēla ķēniņa Jerobeāma laikā. Un Rūbena dēlu un Gada dēlu, kā arī puses Manases cilts izlase no karotspējīgiem vīriem, kupi visi bija spējīgi nest lielo vairogu un zobenu, kas mācēja šaut ar lokiem, skaitījās karam apmācīti un varēja doties kapā, bija četrdesmit četri tūkstoši septiņi simd sešdesmit. Un de veda kapu pret hagariešiem un pret Jeturu, Nafišu un Nodabu. Un kad tiem dka sniegta palīdzība, tad viņu rokās tika nodoti hagarieši un visi, kas vien bija kopā ar dem, jo viņi bija kaujas laikā piesaukuši Dievu, un Viņš ļāvās pielūgties, tāpēc ka viņi uz Viņu paļāvās. Viņi tad pievāca kā laupījumu hagariešu ganāmos pulkus: piecdesmit tūkstoš kamieļus, divi simti piecdesmit tūkstoš sīklopus un divi tūkstoš ēzeļus; turklāt vēl simts tūkstoš cilvēku dvēseles kā vergus. Jo tur bija daudz kritušo, ar zobenu nodurto, jo no paša Dieva puses tika vests šis kapš. Un tad tie apmetās viņu vietā uz dzīvi līdz gūstniecības laikam. Un puse Manases cilts piederīgo dzīvoja zemē no Basanas līdz Baāl-Hermonam un līdz Senīram un Hermona kalnam. Un tie vairojās. Un šie bija viņu tēvu ģinšu virsaiši: Efers, Jišijs, Eliēls, Azriēls, Jeremija, Hodavja un Jahdiēls, —varonīgi vīri, izlase no kapavīriem, vīri ar slavu, savu tēvu ģinšu virsaiši. Bet viņi lauza uzticību savam tēvu Dievam un netikli dzinās pakaļ šīs zemes iedzīvotāju dieviem, ko Dievs bija licis viņiem ienākot iznīcināt. Tad Israēla Dievs modināja Asuras ķēniņa Fūla garu un Asuras ķēniņa Tiglat-Pil-esera garu, un tie aizveda gūstā Rūbena bērnus, Gada bērnus, kā arī Manases puscilts piederīgos; viņi noveda tos uz Halachu, kā arī uz Haboi u un Haru un līdz pat Gozanas upei, kur viņi mīt vēl līdz pat šai dienai. Un Levija dēli bija Geršons, Kehats un Merārijs. Un Kehata dēli bija Amrāms, Jichars, Hebrons un Usiēls. Un Amrāma dēli bija Ārons un Mozus, un viņu māsa bija Mirjama. Un Arona dēli bija Nadabs, Abijs, Ēleāzars un ītamārs. Ēleāzars dzemdināja Pinehasu, un Pinehass dzemdināja Abišuju, Abišujs dzemdināja Bukiju, un Bukijs dzemdināja Usiju, Un Usijs dzemdināja Zerachju, bet Zerachja dzemdināja Merajotu, Un Merajots dzemdināja Amarju, bet Amarja dzemdināja Ahitubu, Un Ahitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Ahimaācu, Un Ahimaācs dzemdināja Asarju, un Asarja dzemdināja Johananu, Un Johanans dzemdināja Asarju, un tas ir tas pats, kas izpildīja priestepa amatu tanī namā, ko Salamans bija Jeruzālemē uzcēlis. Un Asarja dzemdināja Amarju, un Amarja dzemdināja Ahitubu, Un Ahitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Šalumu, Un Šalums dzemdināja Hilkiju, un Hilkija dzemdināja Asarju, Un Asarja dzemdināja Seraju, un Seraja dzemdināja Jehocadaku, Un Jehocadaks devās līdzi trimdā, kad tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus ar Nebukadnēcara roku aizveda gūstā. Un Levija dēli bija Geršoms, Kehats un Merārijs. Bet šie ir Geršoma dēlu vārdi: Libnijs un Šimejs. Un Kehata dēli bija Amrāms, Jichars, Hebrons un Usiēls. Un Merārija dēli bija: Machlijs un Mušijs. Bet šīs ir Levija ciltis, sekojot viņu cilts tēvu piederībai: No Geršoma celma: Libnijs ir viņa dēls, tā dēls ir Jahats, tā dēls ir Simma. Tā dēls ir Joachs, tā dēls ir Ido, tā dēls ir Zerachs, tā dēls ir Jeatrajs. Kehata dēli bija: Aminādabs ir viņa dēls, tā dēls ir Korachs, tā dēls ir Asirs, Tā dēls ir Elkana, tā dēls ir Ēbjasafs, tā dēls ir Asirs, Tā dēls ir Tahats, tā dēls ir Ūriēls, tā dēls ir Usija, tā dēls ir Sauls. Un Elkanas dēli bija Amasajs un Ahimots, Tā dēls bija Elkana, tā dēls bija Cofajs, tā dēls ir Nahats, Tā dēls ir Ēliābs, tā dēls ir Jerohāms, tā dēls ir Elkana. Un Samuēla dēli bija: pirmdzimušais Joēls un otrs Abija. Un Merārija dēli bija: Mahelijs, tā dēls Libnijs, tā dēls ir Šimejs, tā dēls ir Usa, Tā dēls ir Šimejs, tā dēls ir Hagija, tā dēls ir Asaja. Un šie ir tie, kurus Dāvids iecēla par dziesmu vadītājiem tā Kunga namā, pēc tam kad derības šķirsts bija ticis mieram novietots. Tie izpildīja goda amatu saiešanas telts mājokļa priekšā ar dziesmām, līdz kamēr Salamans Jeruzālemē uzcēla tā Kunga namu, un tad tie veica savus pienākumus, piekļaudamies savām ģin-tīm savu pienākumu kārtošanas secībā. Un šie ir, kas stājās darbā ar saviem dēliem, lai veiktu savu amatu: no Kehata dēliem dziedātājs Heimans, kas bija Samuēja dēla Joēla dēls, Tas bija Elkanas dēls, tas Jerohāma dēls, tas Ēliēla dēls, tas Toacha dēls, Tas Cūfa dēls, tas Elkanas dēls, tas Mahata dēls, tas Amasaja dēls, Tas Elkanas dēls, tas Joēla dēls, tas Azarjas dēls, tas Cefanjas dēls, Tas Tahata dēls, tas Asira dēls, tas Ēbjasafa dēls, tas Koracha dēls, Tas Jichara dēls, tas Kehata dēls, tas Levija dēls, tas Israēla dēls. Un viņa cilts brālis bija Asafs, kas stāvēja viņam labajā pusē; Asafs bija Šimeja dēla Berechjas dēls, Tas Michaēla dēls, tas Baāseja dēls, tas Malchijas dēls, Tas Etnija dēls, tas Zeracha dēls, tas Adajas dēls, Tas Etana dēls, tas Simmas dēls, tas Šimeja dēls, Tas Jahata dēls, tas Geršoma dēls, tas Levija dēls. Un pie kreisās bija nostājušies viņu ciltsbrāļi no Merārija dēliem: Etāns, Kišija dēls, tas bija Abdija dēls, tas Malucha dēls, Un tas Hašabjas dēls, tas Amacjas dēls, tas Hilkijas dēls, Tas Amcija dēls, tas Banija dēls, tas Šemera dēls, Tas Mahelija dēls, tas Mūšija dēls, tas Merārija dēls, tas Levija dēls. Un viņu ciltsbrāļi, pārējie Levija dēli, bija tie, kas veica dažnedažādus pienākumus, kādi bija saistīti ar derības šķirsta novietni Dieva namā. Bet Arons un viņa dēli bija tie, kas nesa dedzināmos upurus uz dedzināmo upuru altāra, kvēpināja uz kvēpināmā altāra, visos svētajos izdarījumos kalpodami vissvētākajā vietā, lai salīdzinātos Israēla labad, kā visu to Dieva kalps Mozus bija pavēlējis. Un šie bija Arona dēli: Eleāzars ir viņa dēls, tā dēls bija Pinehass, un tā dēls bija Abišua, Tā dēls Bukijs, tā dēls Usijs, tā dēls Zerachja, Tā dēls Merajots, tā dēls Amarja, tā dēls Ahitubs, Tā dēls ir Cadoks, tā dēls ir Ahimaācs. Un šīs ir viņu dzives vietas pēc viņu apmetnēm un to apmēriem viņu novada robežās, kā to noteica mesli Ārona pēcnācējiem pa atsevišķām šikā-kām dzimšu vienībām no Kehata celma, jo kehatiešiem krita pirmie mesli. Viņiem deva Hebronu Jūdas zemē, kā arī tai visapkārt piederīgos ganību un mitņu apgabalus, Bet tieši šai pilsētai piederigos tīrumus un tiem piegulošās nometnes, ar mūri nocietinātas vietas, iedeva Kālebam, Jefunnas dēlam. Vēl Arona dēliem piešķīra pat-vēruma pilsētas Hebronu un Libnu līdz ar tām piederīgiem apgabaliem, kā ari Jatiru un Eštemou un tām piederīgos apgabalus, Un Holonu ar tai piederīgo apgabalu un Debīru ar tai piederīgo apgabalu, Arī Ašanu ar tai piederīgo apgabalu un Bet-Šemešu ar tai piederigo apgabalu; Un no Benjamīna cilts apgabala Gebu un tai piederigo apgabalu, Allemetu ar tai piederigo apgabalu un Anatotu ar tai piederigo apgabalu. Visu āroniešu pilsētu pa visām viņu sīkākām dzimšu apvienībām bija trīspadsmit. Bet atlikušajiem Kehata pēcnācējiem piešķīra pēc viņu dzimtām, meslus metot, no Efraima cilts, no Dana cilts un no Manases puscilts apgabala desmit pilsētas. Un Geršoma dēliem pēc viņu dzimtīm no Isašara cilts, no Ašera cilts, no Naftaļa cilts un no Manases puscilts piešķīra Basanā trīspadsmit pilsētas. Un Merārija dēliem pēc viņu dzimtīm no Rūbena cilts, no Gada cilts un no Zebulona cilts savukārt piešķīra, meslus metot, divpadsmit pilsētas. Tā Israēla bērni iedeva Ietītiem šīs pilsētas līdz ar tām piederīgiem ganību apgabaliem. Un viņi iedeva, mesliem tā krītot, no Jūdas dēlu cilts apgabala, no Simeona dēlu cilts apgabala un no Benjamīna dēlu cilts apgabala šīs vārdā nosauktās pilsētas. Un bija vēl dažas Kehata pēcnācēju dzimtis, kurām tika piešķirtas ar meslu mešanu robežu apgabalu pilsētas no Efraima cilts. Šīm dzimtīm piešķīra patvēruma pilsētu Sichemu līdz ar tai piederīgo apgabalu Efraima kalnos, kā arī Gezeru līdz ar tai piederīgo ganību apgabalu, Tālāk Jokmeāmu līdz ar tai piederigo apgabalu, ar Bet-Horonu ar tai piederīgo apgabalu, Tāpat Ajalonu ar tai piederīgo apgabalu un Gat-Rimonu ar tai piederi-go apgabalu, Bet beigās vēl klāt no Manases puscilts Aneru ar tai piederīgo apgabalu un Jibleāmu ar tai piederigo apgabalu; tās visas atdeva atlikušo Kehata pēcnā-cēju dzimšu piederīgiem. Geršoma pēcnācējiem pēc viņu dzimtīm iedeva no Manases puscilts apgabala Galonu Basanā ar tai piederī-giem apgabaliem un Aštarotu ar tai piederīgo apgabalu. Un no Isašara cilts apgabala Ķēdēšu līdz ar tai piederigo apgabalu un Daberatu ar tai piederīgo apgabalu, Un Ramotu ar tās apgabalu un Anēmu ar tās apgabalu, Bet no Ašera cilts apgabala Mašalu ar tās apgabalu un Abdonu ar tai piederīgo apgabalu, Tāpat Hukoku ar tai piederīgo apgabalu, arī Rehobu ar tās apgabalu, Un no Naftaļa cilts apgabala Kedešu Galilejā ar tai piederīgo apgabalu un Hamonu ar tai piederīgo apgabalu, arī Kirjataimu ar tai piederīgo apgabalu; Un atlikušajiem Merārija dēliem no Zebulona cilts apgabala Rimonu un tai piederigo apgabalu un Tāboru ar tās apgabalu. Un viņpus Jardānas, pretī Jērikai, austrumos no Jardānas, viņi saņēma no Rūbena cilts apgabala Beceru klajumā un tai piederīgo ganību apgabalu, tāpat Jachcu ar tai piederīgo ganību apgabalu, Un Kedemotu un tai piederīgo ganību apgabalu un Mefaatu ar tai piederīgo ganību joslu; No Gada cilts apgabala Ramotu Gileādā un Mahanaimu ar abām tām piederīgajām ganību joslām, Kā ari Hešbonu un Jāzeru līdz ar abām tām piederīgajiem ganību nova-diem. Un Isašara dēli bija Tola un Pūva, Jašubs un Šimrons, kopā četri. Un Tolas dēli bija Usijs, Refaja, Jeriēls, Jachmajs, Jibšāms un Samuēls, savu no Tolas celma cēlušos ģimeņu galvas; tie bija spēcīgi varoņi savās paaudzēs, karavīru izlase; viņu skaits Dāvida laikā bija divdesmit divi tūkstoši seši simti. Usija dēls bija Jizrachja, un Jizrachjas dēli bija Michaēls, Obadja, Joēls un Jišija, pavisam kopā pieci virsaiši. Bez tam viņiem vēl pievienojami pēc viņu tēvu ciltīm attiecīgās to paaudzēs brīvprātīgo pulki kā atsevišķas kaj-a pulku vienības—trīsdesmit seši tūkstoši vīru, jo tiem bija daudz sievu un bērnu. Un ar viņu brāļiem, kopā ar visām Isašara ģintīm, bija varonīgu vīru astoņdesmit septiņi tūkstoši, kuri visi bija uzņemti cilts sarakstos. Un Benjamīna dēli bija Bela, Bechers un Jediaēls, kopā trīs. Un Belas dēli bija Ecbons, Usijs, Usiēls, Jerimots un īrijs, kopā pieci virsaiši savu tēvu ģintīm, varoņi, stipri karotāji; viņi bija ierakstīti cilts sarakstos—divdesmit divi tūkstoši trīsdesmit četri. Un Bechera dēli bija Zemīra, Joass, Ēliēzers, Elihoenajs, Omrijs, Jerimots, Abija, Anatots un Allemets; visi šie bija Bechera dēli. Un viņu ieraksti cilts sarakstos pa savām paaudzēm, —kā savu tēvu ģinšu virsaiši, kas visi bija varonīgi karavīri, —aptvēra divdesmit tūkstošus divi simtus. Un Jediaēla dēli bija: Bilchans, un Bilchana dēli: Jehuss, Benjamīns, Ehuds, Kenaāna, Zeitans, Taršišs un Ahišahars. Visi šie bija Jediaēla dēli, kas skaitījās virsaiši savu tēvu ģintīm, varo-nīgi karotāji, kopā septiņpadsmit tūkstoši divi simti vīru, kas bija spējīgi doties karā. Un Šupims un Hupims bija Ira dēli; Hušims Ahera dēls. Naftaļa dēli bija Jahaciēls, Gunijs, Jecers un Salums, Bilchas pēcnācēji. Manases dēli bija Asriēls, kuru dzemdēja viņa blakus sieva, aramiete; viņa arī dzemdēja Machīru, Gileāda tēvu. Un Machīrs ņēma Hupima un Supima māsu par sievu; viņas vārds bija Maācha, un viņa māsa saucās Hamolecheta, bet viņa brāļa vārds bija Celofehads, un Celofehadam bija tikai meitas. Un Maācha, Machīra sieva, dzemdēja dēlu un nosauca tā vārdu Perešs; viņa brāļa vārds bija Serešs, un tā dēli bija Ulāms un Rekems. Un Ulāma dēls bija Bedans. Šie bija Gileāda dēli; tas bija Machīra dēls, un tas Manases dēls. Bet viņa māsa Hamolecheta dzemdēja īšhodu, Abiēzeru un Machlu. Un Šemīdas dēli bija Achjans, Šekems, Likhijs un Aniāms. Un Efraima dēli bija Šūtelachs, tā dēls bija Bereds, tā dēls Tahats, tā dēls Elads, tā dēls Tahats, Tā dēls Zabāds, tā dēls bija Šūtelachs, kā arī Ezers un Elads. Bet Gātas iedzīvotāji, zemes iedzimtie, viņus nogalināja, tāpēc ka tie bija nākuši lejā, lai laupītu viņu ganāmpulkus. Un viņu tēvs Efraims sēroja vairākas dienas, un viņa brāļi nāca, lai viņu iepriecinātu. Un viņš gāja pie savas sievas, un tā kļuva grūta un dzemdēja viņam dēlu, un viņš nosauca tā vārdu Bērija, tāpēc ka nelaime bija nākusi pār viņa namu. Un viņa meita bija Šeera; viņa uzcēla Lejas un Kalna Bet-Horonu un Usen-Šeeru. Viņa—Betijas—dēls bija Refachs, tā dēls Rešefs, tā dēls Tēlachs, tā dēls bija Tahans; Viņa dēls bija Laādans, tā dēls Amihuds, tā dēls Elišāma, Tā dēls bija Nūns, tā dēls—Jozua. Un viņu dzimts īpašumi un viņu novietnes bija Bētele ar tai piederīgiem ciemiem, pret austrumiem Naārana un pret vakariem Gezera ar savām apmetņu vietām, tālāk Sichema un tai piederīgās apdzīvotās vietas līdz pat Aijai un tās apkārtnes mītnēm, Un uz pašas Manases cilts piederīgo robežas bija Bet-Šeana un tās novadi, Taānaka un tās sīkākās novietnes: Megida ar savas un Dora ar savas apkārtnes mītnēm. Tanīs dzīvoja Jāzepa, Israēla dēla, pēcnācēji. Ašera dēli bija Jimna, Jišva, Jišvijs un Bērija; Seraha bija viņu māsa. Un Berijas dēli bija Hebers un Malkiēls, kas bija Birzavita tēvs. Un Hebers dzemdināja Jafletu, Šemera un Hotāmu, bet Šua bija viņu māsa. Un Jafleta dēli bija Pašachs, Bimhals un Ašvats; šie bija Jafleta dēli. Un Šemera dēli bija Ahjis, Rochga, Huba un Arāms. Un viņa brāļa Hotāma dēli bija Cofachs, Jimna, Šelešs un Amals. Un Cofacha dēli bija Suachs, Hamēfers, Šuals, Berijs, Jimra, Becers, Hods, Sama, Šilša, Jitrans un Beēra. Un Jetera dēli bija Jefunna, Pispa un Ara. Un Ullas dēli bija Arachs, Hanniēls un Ricja. Visi šie bija Ašera dēli, savu tēvu ģinšu virsaiši, pārbaudīti vīri, varoņi, karotāji, lielkungu galvas; un tie bija ierakstīti cilts sarakstos kā kara pulkiem piederīgi, lai karotu, un viņu skaits bija divdesmit seši tūkstoši vīru. Un Benjamīns dzemdināja Belu, savu pirmdzimto dēlu, Ašbelu kā otra, Ahirāmu kā savu trešo dēlu, Nohu kā savu ceturto dēlu un Rafu kā savu piekto dēlu. Un Belam bija dēli Adars, Gera, Abihuds, Abišua, Naāmans, Ahoachs, Gera, Šefopans un Horāms. Un šie bija Ehuda dēli, un tie bija savu tēvu ģinšu priekšnieki, Gebas iedzīvotāji, un viņi tika aizvesti gūstā uz Manahatu, Proti: Naāmans, Ahija un Gera; šis pēdējais viņus aizveda, bet viņš dzemdināja Usu un Ahihudu. Un Šaharaims dzemdināja dēlus Moāba zemē pēc tam, kad viņš bija savas sievas Hušimu un Baāra aizraidījis projām. Bet no viņa sievas Hodešas viņam piedzima Jobabs, Cibja, Meša, Malkāms, Un Jehucs, Sochja un Mirma; šie ir viņa dēli savu ģimeņu un dzimtu galvas un arī pārējo dzimtu vadītāji. Bet viņam bija arī no Hušimas dzimuši dēli Abitubs un Elpaāls. Un Ēlpaāla dēli bija Ēbers, Mišeāms un Šemers; šis uzcēla Onu un Lodu līdz ar to apkārtņu mītnēm. Un Bērija un Šema bija savu ģimeņu, dzimtu un dzimšu galvas un arī pārējo Ajalonas iedzīvotāju dzimšu vadī-tāji; viņi bija tie, kas sakāva Gātas iedzīvotājus, ka tie bēga. Un viņu brāļi bija Elpaāls Šašaks un Jeremots. Bet Zebadja, Arads un Eders, Michaēls, Jišpa un Joha bija Berijas dēli. Savukārt Zebadja, Mešullāms, Hiskijs un Hebers, Jišmerajs, Jislija un Jobabs bija Elpaāla dēli. Jakīms, Sichrijs un Zabdijs, Ēljoenajs, Ciltajs un Ēliēls, Adaja, Beraja un Šimrats bija Šimeja dēli. Jišpans, Ēbers un Ēliēls, Abdons, Sichrijs, Hanans, Hananja, Ēlāms un Antotija, Jifdeja un Pnuēls bija Šašaka dēli. Šamšerajs, Šeharja un Atalja, Jaārešja, Ēlija un Sichrijs bija Jerohāma dēli. Šie bija savu ģimeņu galvas un savas cilts dzimšu priekšnieki un pa savām paaudzēm to vadoņi; viņi dzivoja Jeruzālemē. Un Gibeonā dzīvoja Jehuēls, Gibeonas nodibinātājs, un viņa sievas vārds bija Maācha. Un viņa pirmdzimušais dēls bija Abdons; pēc tam Cūrs, Kīšs, Baāls, Nadabs, Gedors, Achjo, Sechers Un Miklots, kas dzemdināja Šimeju. Ari šie dzīvoja Jeruzālemē saviem ciltsbrāļiem pretī pie citiem saviem ciltsbrāļiem. Un Ners dzemdināja Abneru, un Kīšs dzemdināja Sauļu, un Sauls dzemdināja Jonatānu, Malchišu, Abinādabu un Ēšbaālu. Un Jonatāna dēls bija Merib-Baāls, bet Merib-Baāls dzemdināja Michu. Bet Michas dēli bija Pitons, Melechs, Tarea un Ahass. Un Ahass dzemdināja Jehoadu, un Jehoada dzemdināja Alemetu, Asmavetu un Simriju, bet Simrijs dzemdināja Mocu. Un Moca dzemdināja Bineju, tā dēls bija Raāfa, tā dēls Ēleaša un tā dēls Acels. Bet Acelam bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Asrikāms, Bochrus, Ismaēls, Šearja, Obadja un Hanans. Visi šie bija Acela dēli. Un viņa brāļa Ēšeka dēli bija: Ulāms, viņa pirmdzimtais, Jehušs, viņa otrs dēls, un Ēlifelets, viņa trešais dēls. Un Ulāma dēli bija karā rūdīti vīri, biaši karavīri, kas veikli prata stopu uzvilkt, strēlnieki, kuļriem bija daudz dēlu un dēlu dēlu, skaitā simt piecdesmit. Tie visi piederēja pie Benjamīna cilts pēcnācējiem. Un viss Israēls tika ierakstīts cilšu sarakstos, un tie ir ierakstīti Israēla ķēniņu cilts grāmatā. Bet Jūda, viņa neuzticības dēl, tika aizvests gūstniecībā uz Bābeli. Bet tie, kas pēc tam kā pirmie apmetās uz dzīvi savos dzimts īpašumos un savās dzīves vietās, bija vienkārši Israēla ļaudis, pēc tam priesteri, Ievīti un Dieva nama kalpotāji. Un Jeruzālemē bija apmetušies uz dzīvi no Jūdas dēliem, no Benjamīna dēliem, kā arī no Efraima un Manases dēliem šādi vīri: No Jūdas: Ūtajs, Amihuda dēls, tas bija Omrija dēls, tas Imrija dēls, tas Banija dēls, kas bija Pereca, Jūdas dēla, bērnu pēcnācējs; Un no šiloniešu ģints Asaja, pirmdzimušais, un tā dēli; Un no Zeracha dēliem Jehuēls un viņa brāļi, kopā seši simti deviņdesmit vīri. Tālāk-no Benjamīna dēliem: Sallus, Mešullāma dēls, tas Hodavja dēls, tas Hasenuas dēls; Un Jibneja, Jerohāma dēls, un Ēla, Usija dēls, Michrija dēla dēls, un Mešullāms, Šefatjas dēls, tas bija Reguēla dēls, un tas Jibneja dēls; Tāpat arī viņu brāļi pa viņu paaudzēm—kopā deviņi simti piecdesmit seši. Visi šie vīri bija savu ģimeņu un dzimtu galvas. Un no priesteriem: Jedaja, Jojaribs, Jachīns Un Ahituba dēla, Merajota dēla, Cadoka dēla, Mešullāma dēla, Hilkijas dēls Asarja, pārzinis pār Dieva namu; Un Malchijas dēla, Pašchura dēla, Jerohāma dēls Adaja, un Immera dēla Mešilemīta dēla, Mešullāma dēla, Jachšeras dēla, Adiēla dēls Maāsajs Un viņu ciltsbrāļi, savu ģimeņu un dzimšu galvas, kopā tūkstotis septiņi simti sešdesmit kārtīgu viru, kas bija izraudzīti kalpošanas darbiem Dieva namā. Un no Ievītiem, no Merārija cilts, Hašabjas dēla, Asrikāma dēla, Hašuba dēls Šemaja. Un Asafa dēla, Sichrija dēla, Michas dēls Matanja, bez tam Bakbakars, Hērešs un Galals; Un Jedutuna dēla, Galala dēla, Šemajas dēls Obadja un Elkanas dēla Asas dēls Berechja, kas dzīvoja netofatiešu ciemos. Tur mita ari vārtu sargi Šalums, Akubs, Talmons, Ahimans, kā ari viņu ciltsbrāļi, bet Šalums bija priekšnieks Un līdz pat šim laikam vada sardzi pie ķēniņa Austrumu vārtiem; viņi visi ir levītu nama piederīgie. Bet Koracha dēla, Ebjasafa dēla, Kores dēls Šalums un viņa ciltsbrāļi no viņa dzimtas—korachieši bija pēc saviem pienākumiem sliekšņu sargi saiešanas teltī, tāpat kā viņu senči arī bija bijuši ieejas apsargātāji paša tā Kunga nometnē: Pinehass, Ēleāzara dēls, —lai tas Kungs ir ar viņu! —bija bijis tiem citkārt par priekšnieku. Bet Zacharja, Mešalemjas dēls, bija saiešanas telts durvju sargs. Un viņi visi, kas bija tikuši izraudzīti, lai kalpotu par sliekšņu sargiem, bija kopskaitā divi simti divpadsmit vīri; viņi bija ievesti cilts sarakstos pēc savām apmešanās vietām nometnēs; Dāvids un pravietis Samuēls bija iecēluši viņus šai uzticības amatā. Un viņi līdz ar saviem dēliem bija izraudzīti par Dieva nama vārtu sargiem un stāvēja pie Dieva nama telts mītnes, lai to sargātu. Un viņi bija vārtu sargi visos četros vēju virzienos: viņi stāvēja austrumu pusē, rietumu pusē, ziemeļos un dienvidos. Un viņu ciltsbrāļiem, kas dzīvoja savās nometnēs, bija noteiktā laika secībā, ik pa katrām septiņām dienām, viņiem jāpalīdz viņu pienākumu veikšanā, Jo šie četri Ievīti savas izcilās uzticības dēļ bija četru vārtu sargu priekšnieki un nemitīgi bija aizņemti savu pienākumu veikšanā. Bet Ievīti bija arī Dieva nama telpu un mantu pārziņi, Un viņi palika arī caurām naktīm nomodā, apstaigādami Dieva nama apkārtni, jo viņu pienākums bija arī apsargāt Dieva namu vispārīgi un ikrītus kārtīgi atslēgt vārtus. Un dažiem no viņiem bija uzdevums glabāt un pārzināt dievkalpojuma traukus un piederumus, kurus saskaitītus viņi iznesa un ar skaitu atkal sanesa atpakaļ. Daži no viņiem bija ielikti par visu citādu svētnīcas rīku, par trauku un mantu pārziņiem: viņi pārzināja smalkos kviešu miltus, vīnu, eļļu, svaidāmo eļļu, kvēpināmos materiālus un dārgās zāles. Dažiem priesteru dēliem bija uzdots tieši darināt smaržīgo svaidāmo eļļu. Un Matitjam, vienam no Ievītiem, kas bija koraehieša Šaluma pirmdzimtais dēls, bija uzticēts kā goda amats uz pannām veidojamo cepumu sataisīšana. Tāpat dažiem no kehatiešiem, viņu ciltsbrāļiem, bija uzdots pārzināt apskatei izliekamo maizi, lai tā ik sabatu tiktu kārtīgi sagatavota. Un tie, kas starp Ievītu dzimšu un ģimeņu galvām bija dziedoņi un dzīvoja bez sevišķa tieša darba katrs savā nelielā telpā, bija no visiem citiem uzdevumiem atsvabināti, jo dienu un nakti viņi bija aizņemti savos amata pienākumos. Tie tad ir Ievītu dzimtu un ģimeņu galvas savās dzimtīs, to vecākie, un šie tad arī dzīvoja Jeruzālemē. Bet Gibeonā dzīvoja Gibeonas nodibinātājs Jeiēls, un viņa sievas vārds bija Maācha. Un viņa pirmdzimtais dēls bija Abdons; bez tam vēl Cūrs, Kīšs, Baāls, Ners, Nadabs, Gedors, Achjo, Zacharja un Miklots. Miklots dzemdināja Šimeāmu, un arī šie dzīvoja iepretī saviem ciltsbrāļiem Jeruzālemē kopā ar citiem saviem cilts-brāļiem. Un Ners dzemdināja Abneru, un Kišs dzemdināja Sauļu, un Sauls dzemdināja Jonatānu, Malchišu, Abinādabu un Ēšbaālu. Un Jonatāna dēls bija Merib-Baāls, un Merib-Baāls dzemdināja Michu. Un Michas dēli bija Pitons, Melechs, Tachrea un Ahass. Un Ahass dzemdināja Jaru, un Jara dzemdināja Alemetu, Asmavetu un Simriju, bet Simrijs dzemdināja Mocu. Un Moca dzemdināja Bineju, kufa dēls bija Refaja, bet tā dēls bija Ēleaša, un viņa dēls bija Acels. Un Acelam bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Asrikāms, Bochrus, Ismaēls, Searja, Obadja un Hanans. Šie bija Acela dēli. Reiz filistieši veda karu ar Israēlu, un Israēla karavīri bēga no filistiešiem, un nokautie gulēja izkaisīti pa Gilboas kalniem. Un filistieši vajāja Sauļu un viņa dēlus un nogalināja Jonatānu, Abinādabu un Malchišu, Saula dēlus. Kad iedegās mežonīga cīņa pret Sauļu, jo strēlnieki viņu pazina un ievainoja, Tad Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: „Izvelc savu zobenu un ar to nodur mani, lai šie neapgraizītie nenāk, mani nemoka un neliek izsmieklā!“ Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti baidījās. Tad Sauls pats ņēma zobenu un metās tam virsū. Kad nu viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī viņš metās uz zobenu un mira. Tā Sauls un viņa trīs dēli krita, un viņš aizgāja bojā ar visu savu namu. Kad nu visa Israēla tauta, kas atradās ielejā, ieraudzīja, ka israēlieši bija bēguši un ka Sauls un viņa dēli bija krituši, tad tie pameta savas dzīves vietas un arī metās bēgt, bet filistieši nāca un apmetās tanīs uz dzīvi. Un kad nākošā dienā filistieši nāca, lai aplaupītu kritušos, un atrada Sauļu un viņa dēlus guļam Gilboas kalnos, Tad viņi tos aplaupīja, paņēma viņa galvu un viņa apbruņojumu un sūtīja vēstnešus visapkārt pa filistiešu zemi, lai tie paziņotu priecīgo uzvaras vēsti saviem elkiem un tautai. Un tie nolika viņa ieročus sava dieva namā, bet viņa galvu tie piekala Dagona templī. Kad nu visi Jabešas, Gileādā, iedzīvotāji to visu dzirdēja, ko filistieši bija darījuši ar Saula līķi, Tad cēlās visi spēcīgie karavīri, paņēma Saula un viņa dēlu līķus un tos aiznesa uz Jabešu; tad viņi apraka viņu kaulus zem Jabešas terebintes un gavēja septiņas dienas. Tā Sauls nomira savu ļauno darbu dēļ, ko viņš bija nodarījis pret to Kungu, —tā Kunga vārda dēļ, ko viņš nebija turējis, un arī tāpēc, ka viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas un bija to izvaicājis, Bet nebija jautājis to Kungu; tāpēc Viņš lika tam mirt un nodeva ķēniņa valsts varu Dāvidam, īsaja dēlam. Un visi Israēla ļaudis sapulcējās pie Dāvida Hebronā, sacīdami: „Redzi, mēs esam tavu kaulu un tavas miesas! Jau senāk, Saulam vēl ķēniņam esot, tu biji tas, kas Israēlu izvedi ciņu laukā, un tu bija tas, kas atkal pārvedi mājā; un tas Kungs, tavs Dievs, tev sacīja: Tev būs ganīt manu tautu Israēlu, un tev jākļūst par valdnieku pār manu tautu Israēlu!“ Un visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa uz Hebronu, un Dāvids slēdza ar viņiem Hebronā derību tā Kunga vaiga priekšā; tad viņi svaidīja Dāvidu par ķēniņu pār Israēlu, kā tas Kungs ar Samuēla palīdzību bija norādījis. Kad nu Dāvids un viss Israēls devās uz Jeruzālemi, —senāk tā bija Jebusa, un tur dzīvoja tās zemes iedzīvotāji jebusieši, Tad Jebusas iedzīvotāji sacīja Dāvidam: „Še tu netiksi iekšā!“ Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni, un šī ir tagadējā Dāvida pilsēta. Tad Dāvids sacīja: „Pirmais, kas sakaus jebusiešus, tas lai kļūst par karaspēka virspavēlnieku!“ Un pirmais devās cīņā Joābs, Cerujas dēls, un viņš kļuva par virspavēlnieku. Un Dāvids apmetās dzīvot nocietinātā pilī; tāpēc viņi to nosauca par Dāvida pilsētu. Un viņš uzcēla visapkārt pilsētu, iesākot no Millas pils un tās apkārtnes, un nocietināja to, kamēr Joābs atjaunoja pārējo pilsētas daļu. Un Dāvids pieaugu varenībā un spēkā, jo tas Kungs Cebaots bija ar viņu. Un šie ir Dāvida diženākie varoņi, kādi viņam bija, kas stingri turējās kopā ar viņu un ar visu Israēlu viņa ķēniņa varas laikā, viņu ieceļot ķēniņa kārtā, kā tas Kungs, zīmējoties uz Israēlu, to bija sacījis. Un šis ir Dāvida varoņu saraksts: Jašobeāms, Hachmonija dēls, trijotnes vadonis; viņš savu šķēpu pacēla pret trīs simt vīriem, kupus viņš nodūra vienā reizē. Un pēc viņa bija Eleāzars, Dodo dēls, ahohietis, kas arī piederēja varoņu trijotnei. Viņš bija kopā ar Dāvidu pie Pās-Damimas, kad filistieši bija tur sapulcējušies, lai vestu kapu; tur atradās ari druvas gabals ar miežiem; un kad pārējā kaira tauta bēga no filistiešiem, Tad viņs nostājās tīruma gabala vidū un to aizstāvēja, un viņš sakāva filistiešus, un tas Kungs viņiem piešķīra spīdošu un varenu uzvaru. Reiz trīs izcilākie no trīsdesmit virsniekiem nokāpa pie Dāvida uz klints pie Adullāma alas, bet filistiešu karaspēks bija apmeties Refaima ielejā. Un tolaik Dāvids bija novietojies kalnu cietoksni, bet filistiešu karavīri toreiz atradās Betlēmē. Un Dāvidam iekārojās, un viņš sacīja: „Kas mani padzirdinās ar ūdeni no akas, kas ir tur Betlēmē pie vārtiem?“ Tad trīs varoņi izcirtās cauri filistiešu nometnei, un tie iesmēla ūdeni no akas pie Betlēmes vārtiem, ņēma un laimīgi to atnesa Dāvidam. Bet Dāvids to nevēlējās dzert un izlēja to kā dzeramo upuri tam Kungam. Un viņš sacīja: „Lai Dievs mani pasargā, ka es to darītu! Vai lai es dzeru šo vīru asinis līdz ar viņu dzīvībām, jo, netaupīdami savu dzīvību, viņi to ir atnesuši!“ Un viņš liedzās to dzert. To izdarīja šie trīs varoņi. Un Abišajs, Joāba brālis, bija pavēlnieks pār trīsdesmitiem; un viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simt ienaid-niekiem, un viņš tos nogalināja, un viņa vārds bija slavens starp šiem trīsdesmit vīriem. Starp šiem trīsdesmit viņš bija lielā godā, tā ka viņš kļuva viņu pavēl-nieks; taču trīs pirmos varoņus viņš nepanāca. Benaja, Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, kas lielus darbus darījis, cēlies no Kabceēlas; viņš bija tas, kas nogalināja Moābā divus jaunus lauvas; viņš arī nokāpa lejā un nogalināja lauvu alā kādā dienā, kad bija uzsnidzis sniegs. Viņš bija arī tas, kas nogalināja kādu ēģiptieti, milzīga auguma vīru, kas bija piecas olektis garš, un šim ēģiptietim bija rokā šķēps tik resns kā audēja riestava; bet viņš devās pie tā lejā ar kūju, un viņš izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un nogalināja vinu ar viņa paša šķēpu. To izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija slavens vārds starp trīsdesmit varoņiem. Goda ziņā viņš bija visvairāk cienītais trīsdesmit vīru vidū, bet trīs pirmos varoņus viņš nepanāca. Un Dāvids viņu iecēla par vadītāju savai miesas sardzei. Un karaspēka varoņi bija: Asahēls, Joāba brālis; Ēlhanans, Dodo dēls, no Betlēmes, Šamots no Harodas; Helecs no Peletas; Īra, Ikeša dēls, no Tekojas; Abiēzers no Anatotas; Sibechajs no Hušas; īlajs no Ahohas; Maharajs no Netofas; Heleds, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas, Benjamiņa cilts piederīgais; Benaja no Piratonas; Hurajs (Hidajs) no Gaāšas dvīņu upēm; Abiēls no Arbatas (Arabas); Asmavets no Bahurimas; Ēljachba no Šaālbonas; Gezonieša Hāšema dēli: Jonatāns, Šāges dēls, no Harāras; Ahiāms, Sachara dēls, no Harāras; Ēlifelets, Ūra dēls; Hefers no Mecheras; Ahija no Palonas; Hecro no Karmela; Naārajs, Ezbaja dēls; Joēls, Nātāna brālis; Mibhars, Hagrija dēls; Amonietis Celeks; Nachrajs no Beērotas, —Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs; Īra no Jatlras; Gārebs no Jatiras; Hetietis Ūrija; Zabāds, Achlaja dēls; Adina, Šizas dēls, no Rūbena cilts, rūbeniešu virsaitis, un trīsdesmit karavīri kopā ar viņu; Hanans, Maāchas dēls, un Jošafāts no Metenas; Usija no Aštarotas; Sama un Jeiēls, Hotāma dēli, no Aroēras; Jediaēls, Šimrija dēls, un viņa brālis Joha no Ticas; Ēliēls no Malianaimas; Jeribajs un Jošavja, Elnaāma dēli, kā ari moābietis Jitma; Eliēls un Obeds un Jaāsiēls no Mecobajas. Un šie ir tie viri, kas nāca pie Dāvida uz Ciklagu tanī laikā, kad viņš vēl slapstījās no Saula, Kiša dēla; ari šie skaitījās pie tiem varoņiem, kas viņam palīdzēja karā. Tie bija apbruņoti ar loku, un viņi spēja lietāt ir labo, ir kreiso roku, metot akmeņus un šaujot bultas no lokiem. Un daudzi bija no Saula radiem no Benjamiņa cilts. Viņu priekšnieks bija Ahiēzers un otrs—Joass, Šimeas dēls, no Gibeas; tad Jeziēls un Pelets, Asmaveta dēli, Beracha un Jehus no Anatotas, Varonis Jišmaja no Gibeonas, viens no trlsdesmitiem un vadonis pār trīsdesmit vīriem; tad Jeremija, Jahaziēls un Johanans; Jozabāds no Gederas; Ēlušajs, Jerimots, Bealja un Semarja; Šefatja no Harifas; Ēlkana, Jišija, Azareēls, Joēzers un Jašobeāms, —korachieši; Un Joēla un Zebadja, Jerohāma no Gedoras dēli. Bet no Gada cilts Dāvidam pievienojās pie tuksneša cietokšņa varonīgi karavīri, —vīri, kuri bija labi rūdījušies karam, kas prata rīkoties ar lielo vairogu un šķēpu, un viņu vaibsti bija līdzīgi lauvu vaibstiem, un veiklumā tie līdzinājās kalnu kazām. Augstākais starp viņiem bija Ēzers, otrs Obadja, trešais Ēliābs, Ceturtais Mišmana, piektais Jeremija, Sestais Atajs, septītais Ēliēls, Astotais Johanans, devītais Elzabāds, Desmitais Jeremija, vienpadsmitais Machbanajs. Šie ir no Gada dēliem, kas bija kara pulku virsnieki, —zemākais—viens pār simtu, bet augstākais—viens pār tūkstoti. Šie bija tie, kas reiz pārgāja pāri par Jardānu pirmajā mēnesi, kad tā bija pārplūdusi, pilna līdz pašiem krastiem, un izdzina visus ielejas iedzīvotājus pret rītiem un pret vakariem. Bet kad ari no Benjamīna un Jūdas dēliem daži pievienojās Dāvidam kalnu cietoksnī, Tad Dāvids iznāca pie viņiem, uzrunāja viņus un sacīja: „Ja jūs esat nākuši ar nolūku, lai nestu man mieru un lai man palīdzētu, tad mans sirds prāts būs kopā ar jums; bet ja, lai mani ar viltu nodotu maniem ienaidniekiem, kaut gan pie manām rokām nav nekādas netaisnības, tad lai mūsu tēvu Dievs to redz un soda!“ Un sajūsma pārņēma nākamo trīsdesmit vīru virsnieku Abisaju, un tas izsaucās: „Mēs esam tavi, ak Dāvid, un ar tevi mēs būsim, tu īsaja dēls! Miers, miers lai ir ar tevi, un miers lai ir ar taviem palīgiem, jo tev ir palīdzējis tavs Dievs!“ Tad Dāvids viņus pieņēma un iecēla par kapa pulku vadoņiem. Un no Manases daži atkrita un piebiedrojās Dāvidam, kad viņš, kopā ar filistiešiem, gatavojās kaujai pret Sauļu, bet viņš tiem nepaguva palīdzēt, jo apspriedē filistiešu kapa vadoņi nolēma viņu aizsūtīt projām, teikdami: „Pie pirmās izdevības viņš atkritīs un pievie-nosies savam kungam Saulam, un mūsu galvas kritīs.“ Kad viņš atradās ceļā uz Ciklagu, tad viņam pievienojās no Manases Adnachs, Jozabāds, Jediaēls, Michaēls, Jozabāds, Elihus un Ciltajs, —nupat vēl virsnieki pār tūkstoti Manases ciltī. Un viņi bija tie, kūpi palīdzēja Dāvidam pret sirotāju pulkiem, jo viņi visi bija varonīgi karavīri, un tie kļuva karaspēka pavēlnieki. Tā visnotaļ, —diendienā, ļaudis pievienojās Dāvidam, lai viņam palīdzētu, līdz kamēr radās liels karaspēks it kā Dieva karapulks. Un šis ir to saskaitīto vīru skaits, kas bija karam bruņojušies un bija nākuši uz Hebronu, lai pievienotos Dāvidam un lai viņam nodotu pēc apvērsuma Saula ķēniņa valsts varu, kā tas Kungs bija pavēlējis. Jūdas dēlu, kas nesa lielo vairogu un garo šķēpu, bija seši tūkstoši astoņi simti karam apbruņotu vīru; No Simeona dēliem bija septiņi tūkstoši viens simts varonīgu karavīru; No Levija dēliem—četri tūkstoši seši simti vīru; Un Jojada, kas bija Arona cilts vadonis, un ar viņu bija trīs tūkstoši septiņi simti vīru; Un Cadoks, jauneklis, varonīgs karavīrs, un no viņa tēva ģints divdesmit divi pulku vadoņi; Un no Benjamīna dēliem, Saula ciltsbrāļiem—trīs tūkstoši vīru, jo līdz tam laikam viņu lielākā daļa bija tādi, kas uzticīgi turējās pie Saula nama; Un no Efraima dēliem divdesmit tūkstoši astoņi simti varoņu, karavīri, kuriem bija slava viņu tēvu ģintīs; Un no Manases puscilts—astoņ-padsmit tūkstoši, kuri bija iezīmēti īpašā sarakstā pēc vārdiem, lai ietu un celtu Dāvidu par ķēniņu; Un no Isašara dēliem tādi, kuriem bija bijusi gudrība izzināt, kas Israēlam būtu darāms; viņu priekšnieki bija divi simti vīru, un viņu pavēlēm bija pakļauti visi viņu ciltsbrāļi. Un no Zebulona, kas mācēja pilnā apbruņojumā iziet kapā kā viens vīrs, bija piecdesmit tūkstoši vīru; tie mācēja turēt rindu un nepazina šaubu; Un no Naftaļa—tūkstotis virsnieku un līdz ar viņiem lielā vairoga un mazā šķēpa nesēju—trīsdesmit septiņi tūkstoši vīru; Un no Dana piederīgiem karot pratēju—divdesmit astoņi tūkstoši seši simti; Un no Ašera, —apbruņoti karam, lai tieši dotos un stātos kaujas rindā—četrdesmit tūkstoši vīru; Un no viņpus Jardānas: no Rūbena cilts, no Gada cilts un no Manases puscilts, būdami apbruņoti ar visiem ieročiem kara vešanai, —simts divdesmit tūkstoši vīru. Un visi šie karavīri, kas bija jau sakārtoti pulkos, ieradās Hebronā ar vienprātīgo nodomu, lai celtu Dāvidu par ķēniņu pār visu Israēlu; arī visiem pārējiem Israēlā bija sirdī viens nodoms—iecelt Dāvidu par ķēniņu. Un viņi tur pie Dāvida bija trīs dienas, ēda un dzēra, jo viņu tautas brāļi bija to viņiem sagatavojuši. Un arī viņu tuvākie kaimiņi līdz Isašaram, Zebulonam un Naftaļa apgabaliem atveda uz ēzeļiem, kamiejiem, mūļiem un vēršiem maizi, smalko miltu ēdienus, vīģu raušus, saspiestu vīnogu raušus, vīnu un olīvu eļļu, arī vēršus un sīklopus lielā vairumā, jo līksmība valdīja Israēlā. Un Dāvids apspriedās ar pavēlniekiem pār tūkstoti un pār simtu un ar visiem vadoņiem. Un Dāvids sacīja visam sapulcinātam Israēlam: „Ja jūs to atzīstat par labu un ja tas ir tā Kunga, mūsu Dieva, nolikts, tad laidīsim ziņu visapkārt un nosūtīsim vēstnešus pie mūsu atlikušajiem brāļiem visos Israēla novados un kopā ar viņiem arī priesteriem un Ievītiem tanīs pilsētās un apgabalos, kur viņi piemājo, lai arī viņi sanāk kopā ar mums, Un atvedīsim atpakaļ pie sevis mūsu Dieva šķirstu, jo mēs neesam pēc tā meklējuši Saula valdīšanas laikā.“ Tad visa sasauktā sapulce sacīja, lai tā darot, jo šī lieta šķita esam taisna viņu acīs. Tādā kārtā Dāvids saaicināja uz sapulci itin visu Israēlu no Ēģiptes upes Šichoras līdz pašai Hamatas pievārtei ar nolūku, lai visi kopā pārvestu Dieva šķirstu no Kirjat-Jearimas. Un tad Dāvids cēlās un viss Israēls un devās kalnup uz Baālu, tas ir uz Kirjat-Jearimu, kura pieder pie Jūdas, lai no turienes atvestu Dieva tā Kunga šķirstu, —tā Kunga, kas mīt pār ķerubiem un kā vārdā tas ir nosaukts. Un viņi pārveda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem no Abinādaba nama, pie kam Uso un Achjo vadīja ratus. Bet Dāvids un viss Israēls līksmojās Dieva priekšā ar visu spēku, ar dziesmām, pavadot ar koklēm un arpām, un ar rokas bungām, cimbālēm un bazūnēm. Bet kad viņi nonāca līdz Kidona klonam, tad Usa izstiepa savu roku, lai pieturētu šķirstu, jo vērši klupa. Tad tā Kunga dusmas iekvēlojās pret Usu, un tas Kungs viņu sita, tāpēc ka viņš bija savu roku izstiepis pret šķirstu, tā ka viņš tur Dieva priekšā nomira. Un Dāvids dziļi noskuma, ka tas Kungs bija tādu robu izlauzis, Usu sizdams, un viņš nosauca šīs vietas vārdu—Perec-Usa, kā to sauc vēl līdz šai dienai. Un tanī dienā Dāvidam sametās bailes Dieva priekšā, un viņš izsaucās: „Kā gan es varu Dieva šķirtsu vest pie sevis?“ Un Dāvids arī nepārvietoja šķirstu pie sevis Dāvida pilsētā, bet to novirzīja sāņus gātieša Obed-Ēdoma namā. Un tā Dieva šķirsts, novietots pie Obed-Edoma viņa namā, palika uz vietas trīs mēnešus; un tas Kungs svētīja Obed-Ēdoma namu un visu, kas tam piederēja. Un Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus, namdarus un galdniekus, lai tie uzceltu viņam namu. Tad Dāvids nojauta, ka tas Kungs viņu bija iecēlis un apstiprinājis par ķēniņu pār Israēlu, un ka viņa ķēniņa valsts vara bija izveidojusies jo sevišķi izcila viņa tautas Israēla labad. Un Jeruzālemē Dāvids ņēma sev vēl vairāk sievu, un Dāvids dzemdināja vēl vairāk dēlu un meitu. Un šie ir viņa dēlu vārdi, kuji viņam piedzima Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, Jibhars, Elišua un Ēlpelets, Nogachs, Nefegs un Jafija, Elišāma, Beēljada un Ēlifelets. Bet kad nu filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par ķēniņu pār visu Israēlu, tad visi filistieši cēlās, lai satverfu Dāvidu. Bet kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš izgāja viņiem pretī. Kad nu filistieši bija ielauzušies un taisījās izplatīties pa visu refajiešu ieleju, Tad Dāvids jautāja Dievam, sacīdams: „Vai man būs doties uzbrukumā pret filistiešiem? Un vai Tu viņus dosi manā rokā?“ Un tas Kungs viņam atvildēja: „Dodies, jo Es viņus nodošu tavā rokā!“ Un viņi devās uzbrukumā pie Baāl-Peracimas, un Dāvids viņus tur sakāva. Tad Dāvids izsaucās: „Dievs ir manos ienaidniekos ar manu roku izrāvis robu, itin kā ūdens izrauj aizsprostu!“ Un tādēļ tie nosauca tās vietas vārdu Bāal-Peracima. Un viņi tur pameta savus dievus, un Dāvids pavēlēja, lai tos sadedzina ugunī. Un filistieši vēl reiz sapulcējās un sakārtojās uzbrukumam līdzenumā. Tad Dāvids vēlreiz jautāja Dievam, un Dievs viņam atbildēja: „Neseko viņiem uzbrukdams, bet apej viņiem apkārt un uzbrūc viņiem iepretī balzama koku pudurim! Un kad tu dzirdēsi balzama koku galotnēs soļu troksni, tad esi gatavs doties kaujā! Jo tad pats Dievs iziet laukā tavā priekšā, lai sakautu filistiešu karaspēku.“ Un Dāvids izpildīja, kā Dievs viņam bija pavēlējis, un viņi sakāva filistiešu karaspēku no Gibeonas līdz Gezerai. Tā Dāvida slava izpaudās visās zemēs, un tas Kungs iedvesa bailes no viņa visām tautām. Un viņš pats sev uzcēla ēkas Dāvida pilsētā, un viņš sataisīja vietu Dieva šķirstam un izplēta pār to telti. Un tad Dāvids noteica: „Neviens nedrīkst nest Dieva šķirstu kā tikai vienīgi Ievīti, jo tas Kungs viņus ir izraudzījis, lai viņi nes Dieva šķirstu un lai viņi godam kalpo Viņam mūžīgi!“ Tad Dāvids sapulcināja visu Israēlu Jeruzālemē, lai nonestu Dieva šķirstu tam paredzētā vietā, ko viņš tam bija uzcēlis. Un Dāvids sapulcināja Arona dēlus un Ievītus, No Kehata dēliem—vadoni Ūriēlu ar viņa ciltsbrāļiem, —simts divdesmit vīrus; No Merārija dēliem vadoni Asaju un viņa ciltsbrāļus, —divi simti divdesmit vīrus; No Geršoma pēcnācējiem vadoni Joēlu un viņa ciltsbrāļus, —simts trīsdesmit vīrus; No Ēlisafana pēcnācējiem vadoni Šemaju un divi simti viņa ciltsbrāļu; No Hebrona pēcnācējiem vadoni Eliēlu un astoņdesmit viņa ciltsbrāļus; No Usiēla pēcnācējiem vadoni Aminādabu un simts divpadsmit viņa ciltsbrāļus. Un Dāvids aicināja priesterus—Cadoku un Abjataru un Ievītus Ūriēlu, Asaju, Joēlu, Šemaju, Eliēlu un Ami-nādabu. Un viņš viņiem sacīja: „Jūs esat Ievītu cilts dzimšu un ģimeņu pārstāvji, svētījieties paši, un arī lai jūsu brāļi svētījas! Jo jums ir jāuznes tā Kunga, Israēla Dieva, šķirts un jānoliek tai vietā, kuru es esmu tam iekārtojis. Un tā kā viņā reizē jūs nebijāt klāt, tad tas Kungs, mūsu Dievs, ierāva robu mūsu vidū par sodu tam, ka mēs nebijām veltījuši Viņam pienācīgo uzmanību.“ Tad priesteri un Ievīti svētījās, lai uznestu tā Kunga, Israēla Dieva, šķirstu kalnā. Un Ievītu dēli nesa šķirstu tieši tā, kā Mozus bija ar tā Kunga vārdu pavēlējis, —ar kārtīm uz saviem pleciem. Un Dāvids pavēlēja Ievītu vadoņiem, lai viņi izrauga savus brāļus dziedātājus ar mūzikas instrumentiemkoklēm, arpām, cimbālēm un zvaniņiem, kas lai tālu skandina svētku prieku. Tad leviti izraudzīja Heimanu, Joēla dēlu, un no viņa ciltsbrāļiem Asafu, Berechjas dēlu, bet no Merārija pēcnācējiem, viņu cilts brāļiem, —Etānu, Kušajas dēlu; Un līdz ar viņiem otras pakāpes amata brāļus—Zacharju, Jaāsiēlu, Šemiramotu, Jehiēlu, Unniju, Ēliābu, Benaju, Maāseju, Matitju, Elifeleju, Mikneju, kā arī Obed-Edomu un Jeiēlu, kas bija vārtsargi. Un dziedātāju—Heimana, Asafa un Etana pienākums bija ar vara cimbālēm mūziku pastiprināt. Bet Zacharja, Usiēls, Šemiramots, Jehiēls, Unnijs, Ēliābs, Maāseja un Benaja, ar arpām smalki pavadīdami, dziedāja augstā balsī. Bet Matitjam, Elifelehum, Miknejam, Obed-Edomam, Jchiēlam un Azasjam nācās pavadīt dziedājumu ar astoņu stīgu koklēm, viņiem pašiem dziedot zemā balsī. Un levītu vadonim Kenanjam nācās visu vadīt, jo viņš mācēja vadīt. Bet Berechja un Elkana bija šķirsta vārtu sargi. Un Šebanja, Josafāts, Netaneēls, Amasajs, Zacharja, Benaja un Ēliēzers, kas bija priesteri, pūta taures Dieva šķirsta priekšā, bet Obed-Ēdoms un Jehija bija pie šķirsta vārtu sargi. Un tā Dāvids ar Israēla vecajiem un ar virsniekiem pār tūkstoti nogāja kājām, lai šķirstu ar tā Kunga derības likumiem no Obed-Edoma nama ar gavilēm uznestu kalnā. Un tādēļ ka Dievs palīdzējalevītiem, kas nesa tā Kunga derības šķirstu, tad viņi upurēja kā kaujamo upuri septiņus vēršus un septiņus aunus. Un Dāvids bija tērpies tīra audekla virsvalkā, un tāpat arī visi Ievīti, kupi nesa šķirstu, un dziedātāji un viņu priekšnieks Kenanja; bet Dāvids bija apņēmis pāri virsvalkam vēl linu ēfodu. Un viss Israēls nesa augšā tā Kunga derības šķirstu ar skaļu gavilēšanu, ar bazūņu un taupu skaņām un ar cimbālēm, ar arpām un koklēm, kas skanēja tālu. Un kad tā Kunga derības šķirsts ar derības likumiem nonāca Dāvida pilsētā, tad Michala, Saula meita, skatījās laukā pa logu un redzēja ķēniņu Dāvidu, kā tas lēkāja un dejoja, un viņa savā sirdī to nonicināja. Un pēc tam, kad viņi ienesa Dieva šķirstu un to novietoja telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, tad viņi ziedoja Dieva priekšā dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upupus. Un kad Dāvids bija pabeidzis upurēt dedzināmos upupus un kaujamos pateicības upupus, tad viņš tā Kunga vārdā svētīja tautu. Un viņš ikkatram no Israēla izdalīja, tā vīriešiem, kā arī sievietēm, pa klaipam maizes, gabalam gaļas un vīnogu rausi. Un tā Kunga šķirsta priekšā viņš novietoja dažus no Ievītiem kā goda amata pildītājus, kupiem bija jāpienes tam Kungam, Israēla Dievam, suminājumi, jāizsaka nemitīgi pateicība un jādaudzina Viņa slava un gods. Asafs bija priekšnieks, bet Zacharja otrs pēc viņa; tad Jeiēls, Šemiramots, Jehiēls, Matitja, Eliābs, Obed-Ēdoms un Jehiēls ar mūzikas instrumentiem, arpām un koklēm, un Asafs lika atskanēt cimbālēm. Un Benaja un Jahasiēls, kā priestepi bija pastāvīgi nodarbināti ar taupu pūšanu Dieva derības šķirsta priekšā. Tiešām, toreiz—tanī dienā Dāvids pirmo reizi uzdeva ar Asafa un viņa ciltsbrāļu palīdzību izteikt tam Kungam pateicību slavas dziesmā: „Pateicieties tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, dariet zināmus tautu vidū Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, apspriediet visus Viņa brīnuma darbus! Dodiet slavu Viņa svētajam vārdam! Lai visu to sirdis priecājas, kas ir tā Kunga meklētāji! Meklējiet to Kungu un Viņa spēku, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās! Pieminiet brīnuma darbus, ko Viņš ir darījis, Viņa darītās brīnumu zīmes un tiesas spriedumus no Viņa mutes, Jūs, Viņa kalpa Israēla pēcnācēji, Jēkaba dēli, Viņa izredzētie! Viņš ir tas Kungs, mūsu Dievs, Viņa tiesas tiek spriestas visā pasaulē. Pieminiet mūžīgi Viņa derību, vārdu, ko Viņš pavēlējis tūkstoš audzēm, Derību, ko Viņš ir slēdzis ar Ābrahāmu, un Viņa zvēresta apsolījumu, ko Viņš zvērējis Izākam, Un ko Viņš arī Jēkabam apstiprinājis kā likumu un Israēlam kā mūžīgu derību, Sacīdams: Tev es došu Kānaāna zemi, ko Es jums piešķīru kā dzimtīpašuma daļu Tolaik, kad jūs vēl bijāt nedaudz ļaužu un kad jūs vēl kā mazs pulciņš un svešinieki mitāt tai zemē, Klīzdami no tautas pie tautas un no vienas ķēniņa valsts pie otras tautas ļaudīm. Bet Viņš nepiekāpās neviena priekšā, kas viņus apspieda, un viņu dēļ Viņš pat pārmācīja ķēniņus: Nepieskarieties maniem svaidītiem un nenodariet ļaunu maniem praviešiem! Dziediet tam Kungam, visa zeme, sludiniet ikdienas Viņa pestīšanu! Vēstījiet pagānu tautām Viņa godu un it visu tautu vidū Viņa brīnuma darbus! Jo liels ir tas Kungs un ļoti augsti slavējams, un Viņš ir bijājams pār visiem dieviem, Jo visu pagānu tautu dievi ir elki, bet tas Kungs ir radījis debesis. Augstība un varenība ir Viņa priekšā, spēks un tīksme mīt Viņa mājoklī. Dodiet tam Kungam, jūs tautu ciltis, dodiet tam Kungam godu un slavu! Dodiet tam Kungam Viņa vārda godu! Atnesiet dāvanu upupus un nāciet Viņa vaiga priekšā. Metieties tā Kunga priekšā ar seju pie zemes un pielūdziet Viņu svētā glītumā! Trīci, ak visa zeme, Viņa vaiga priekšā! Taču arī zemes izplatījums ir Viņa nostiprināts, ka tas nevar no sava stāvokļa tikt izkustināts. Lai debesis izplūst priekā, un zeme lai gavilē, un lai tā saka tautām: Tas Kungs ir ķēniņš! Lai jūra krāc, un viss, kas to pilda, lai bango! Lai tīrumi gavilē, un viss, kas vien tanīs aug! Un tad lai prieka pārpilnības dēļ dzied koki mežā, tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk, lai tiesātu zemi. Teiciet to Kungu, jo Viņš ir labs un Viņa žēlastība pastāv mūžīgi. Un lūdziet: Izglāb mūs. Dievs, mūsu Glābēj! Sapulcini mūs un atbrīvo mūs no pagānu tautām, lai mēs nestu pateicības slavu tavam svētajam vārdam, lai paši celtu sevi, Tevi godinādami! Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, no mūžības uz mūžību!“ Un visa tauta sacīja: „Amen!“ un „Slavējiet to Kungu!“ Tad Dāvids tur atstājā tā Kunga derības šķirsta priekšā Asafu un viņa ciltsbrāļus, lai tie pastāvīgi kalpotu šķirsta priekšā, kā to ikdienas kārtējais pienākums prasa. Un Obed-Edomam un viņa sešdesmit astoņiem ciltsbrāļiem viņš lika darīt to pašu, pie kam Obed-Ēdoms, Jedutuna dēls, un Hosa un visi šie pārējie bija vārtsargi. Un priesteri Cadoku un viņa ciltsbrāļus, priesterus, viņš atstāja arī turpmāk par sargiem tā Kunga mājokļa priekšā, kas atradās Gibeonas augstienē, Lai tie tam Kungam nepārtraukti, rītos un vakaros, upurētu dedzināmos upurus uz dedzināmo upuru altāra, tieši, kā tas ir rakstīts tā Kunga derības grāmatā, ko Viņš bija Israēlam pavēles veidā devis. Un kopā ar viņiem tur bija Heimans un Jedutuns, kā arī atlikušā daļa no izraudzītiem, kuru vārdi bija īpaši atzīmēti, lai nestu tam Kungam pateicību, jo Viņa žēlastība ir mūžīga. Un līdz ar viņiem bija Heimans un Jedutuns. Viņu rīcībā bija taures un cimbāles, kuras tie skandināja, un ari Dieva dziesmu pavadīšanai domātās kokles; taču Jedutuna dēliem bija jābūt par vārtu sargiem. Un tad ikviens tautietis devās mājās, un Dāvids atgriezās, lai savu namu svētītu. Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam; „Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.“ Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!“ Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams viņam: Noej un saki manam kalpam Dāvidam: Tā saka tas Kungs: Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu! Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli. Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt savu tautu, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu? Tāpēc tev tagad ir tā jāsaka manam kalpam Dāvidam: Ta saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no avīm, lai tu kļūtu par vadoni manai Israēla tautai. Un Es esmu bijis ar tevi itin vistu:, kur vien tu esi gājis, un Es esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu tev sagādājis slavenu vārdu, tādu pašu, kāds vārds ir visiem lielajiem virs zemes. Un Es gribu ierādīt savai tautai Israēlam vietu, un Es to tur iedēstīšu, lai tā savvaļā dzīvotu un turpmāk vairs netiktu satraukta un lai varmākas to vairs tā neizposta, kā tas bija iesākumā Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un bez tam Es tev daru zināmu, ka tas Kungs tev uzcels namu. Un reiz notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad pēc tavas nāves Es likšu tev celties pēcnācējiem, kas tev sekos, un radīsies kāds no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības varu. Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem. Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu, un savu žēlastību Es neatraušu no viņa, kā Es to gan esmu atrāvis no tava priekšgājēja. Bet Es viņu ielikšu savā namā un savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!“ Kā visi šie vārdi un visas šīs parādības mācīja, tā Nātāns to pateica Dāvidam. Un ķēniņš Dāvids gāja un metās tā Kunga priekšā zemē un lūdza: „Kas gan es esmu, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu esi mani līdz šejienei vadījis? Un tas vēl ir licies tavās acīs pārāk maz, ak Dievs, bet Tu vēl attieksmē uz sava kalpa dzimtu esi runājis par tāliem nākošiem laikiem, un Tu esi mani uzlūkojis par piederīgu tādai cilvēku kārtai, kas ļoti augsti cienīta, Kungs, mans Dievs! Un ko gan lai vēl Dāvids spētu Tev pateikt, zīmējoties uz godu, kāds tavam kalpam piešķirts? Bet Tu jau pats pazīsti savu kalpu! Ak Kungs, sava kalpa labad un pēc tava paša sirds nodoma Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai visas šīs varenās lietas kļūtu zināmas. Kungs, nav neviena, kas ir tāds kā Tu, un nav neviena cita dieva, atskaitot Tevi vienīgi, pēc visa tā, ko mēs esam ar savām ausīm dzirdējuši. Un kur gan ir kāda cita tauta virs zemes, kas līdzinātos tavai Israēla tautai, kuļru Dievs pats sev ir devis, lai to izglābtu sev par īpašu tautu un lai sev celtu lielu un bijājamu vārdu ar lieliem un brīnišķīgiem darbiem, izdzīdams pagānu tautas savas tautas acu priekšā, ko Tu pats atbrīvoji no Ēģiptes. Un Tu esi savu tautu Israēlu iecēlis sev par tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi kļuvis viņu Dievs. Bet nu tagad, Kungs, lai tas apsolījums, ko Tu esi izteicis savam kalpam un viņa namam, lai tas īstenotos kā patiesība uz mūžīgiem laikiem, un dari, kā Tu esi sacījis! Un tavs vārds būs ar to pierādījies par patiesu un augs mūžīgā godā, kad sacīs: „Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēlu un Israēla labā,“ un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs stiprs tavā priekšā! Jo Tu pats, mans Dievs, esi darījis zināmu savam kalpam atklāsmi, ka Tu gribi viņam uzcelt namu, un tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies nākt ar šo lūgšanu tava vaiga priekšā. Un nu tagad, Kungs, Tu esi Dievs, un Tu esi savam kalpam šīs labās vēstis vēstījis, Un lai tad nu Tev labpatiktu svētīt sava kalpa namu, lai tas pastāvētu mūžīgi Tavā priekšā, jo ko Tu, Kungs, esi svētījis, tas ir svētīts mūžīgi!“ Un pēc tam notika, ka Dāvids no jauna sakāva filistiešus un pakļāva tos sev un viņš iekaroja sev līdz šim filistiešu rokās bijušo Gātu un tās apkārtējos ciemus. Un viņš sakāva arī Moābu, un tā moābieši kļuva Dāvidam par kalpiem un maksāja viņam nodevas. Un Dāvids uzvarēja Hadadēzeru, Cobas ķēniņu, Hamatā, kad tas bija ceļā, lai nostiprinātu savu varu Eifratas upes apgabalā. Un Dāvids viņam atņēma tūkstoš kara ratus un septiņus tūkstošus jātnieku un divdesmit tūkstoš kājniekus, un Dāvids visiem braucamiem zirgiem pārgrieza kāju dzīslas un atstāja no tiem sev tikai simt braucamos zirgus. Kad nu sirieši no Damaskas nāca Hadadēzeram, Cobas ķēniņam, palīgā, tad Dāvids nokāva no siriešiem divdesmit divi tūkstošus vīru, Un Dāvids novietoja apsargus Sirijā, Damaskā, un sirieši kļuva Dāvida kalpi, nodevu maksātāji. Un tas Kungs piešķīra Dāvidam uzvaru, kur vien viņš gāja. Un Dāvids paņēma zelta vairogus, ko nesa Hadadēzera galminieki, un viņš lika tos pārvest uz Jeruzālemi. Bet no Tibhatas un no Kūnas, Hadadēzera pilsētām, Dāvids paņēma ļoti daudz vara; vēlāk no šī vara Salamans izgatavoja vara juru un arī atbalstu kājas un vara rīkus. Bet tiklīdz Tous, Hamatas ķēniņš, dzirdēja, ka Dāvids bija sakāvis visu Hadadēzera, Cobas ķēniņa, karaspēku, Tad viņš sūtīj a savu dēlu Hadorāmu pie ķēniņa Dāvida, lai novēlētu viņam visu labu un lai novestu viņam sveicienus, jo viņš pats bija karojis pret Hadadēzeru un bija to arī uzvarējis, tā ka Tous bija karā pretinieks Hadadēzeram, —un turklāt vēl visādus zelta, sudraba un vara mākslas priekšmetus, Kujus ķēniņš Dāvids tāpat veltīja tam Kungam, —kopā ar to sudrabu un zeltu, ko viņš bija no visām tautām paņēmis, —no Ēdoma, no Moāba, no Amona bērniem, no filistiešiem un no amalekiešiem. Bet Abišajs, Cerujas dēls, uzvarēja ēdomiešus Sāls ielejā un nokāva no viņiem astoņpadsmit tūkstoš vīrus. Un viņš novietoja Ēdomā apsargus, un visi ēdomieši kļuva Dāvida kalpi, jo tas Kungs piešķīra Dāvidam palīdzību itin vistu, kur viņš gāja. Un tā Dāvids valdīja kā ķēniņš pār visu Israēlu, un viņš bija tas, kas ieveda tiesu un taisnību visā savā tautā. Un Joābs, Cerujas dēls, bija virspavēlnieks pār kara pulkiem, un Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks. Un Cadoks, Ahituba dēls, un Ahimēlechs, Abjatara dēls, bija priesteri, bet Šavša bija valsts rakstvedis. Un Benaja, Jojadas dēls, bija miesas sargu, krēticšu un plēnēšu, virsnieks, bet Dāvida dēli veica savus viņiem uzliktos pienākumus, būdami pakļauti tieši pašam ķēniņam. Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā. Tad Dāvids nosprieda: „Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību.“ Un Dāvids sūtīja vēstnešus, lai tie viņu iepriecinātu viņa tēva nāves gadījumā. Tad Dāvida kalpi nonāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam parādītu līdzjūtību. Bet amoniešu virsaiši sacīja Hanūnam: „Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? —Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai sagatavotu un izdarītu apvērsumu, lai izspiegotu šo zemi?“ Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida. Un tādi viņi devās ceļā. Kad nu Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, —jo šie vīri bija pārlieku apsmieti—un ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!“ Kad nu amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kapa rātus un nolīgtu jātniekus starp siriešiem Mezopotamijā, kā arī starp siriešiem Maāchas un Cobas zemē. Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāchas ķēniņu un viņa kapa pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās kapot. Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joābu ar visu kapaspēku un arī visu varoņu pulku. Un amonieši devās kaujā un izvietojās cīņai pie pašiem pilsētas vārdem, bet de ķēniņi, kas bija nākuši, tie paši par sevi atradās savrup atklātā kaujas laukā. Kad nu Joābs redzēja, ka kauja bija vērsta vispirms pret viņu un nodka viņa priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visa Israēla izlases kapotājus, un tos viņš novietoja pret siriešiem. Bet kapotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie novietojās pret amoniešiem. Tad viņš noteica: „Ja sirieši izrādītos stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet ja amonieši izrādītos tev pretī pārāk spēcīgi, tad es tev sniegšu izšķirīgo palīdzību. Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un sava Dieva pilsētu dēļ, bet tas Kungs lai dara to, kas Viņa acīm liekas labs!“ Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa. Bet kad Amona dēli redzēja, ka siriešu kapotāji bija metušies bēgt, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un atvilkās atpakaļ pilsētā. Bet Joābs atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. Kad nu sirieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja ziņnešus un lika doties kaujā tiem siriešiem, kupi dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofachs, Hadadēzera kapa pulku vadonis, gāja viņu priekšgalā. Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja kapam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jardānai un devās pret viņiem un sakārtojās uzbrukumam pret tiem. Un Dāvids tā nostājās pret siriešiem, ka tie cīnījās ar viņu. Un sirieši tā tika Israēla, sakauti ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids nogalināja no siriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstoš kājniekus; arī kara pulku virspavēlnieku Sofachu viņš lika nonāvēt. Kad nu Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Tā sirieši turpmāk vairs neizjuta nekādu vēlēšanos nākt amoniešiem palīgā. Un notika, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdza iziet karot, tad Joābs vadīja tālāk kara pulkus, un viņi izpostīja amoniešu zemi; un tad viņš devās un ielenca Rabu, bet Dāvids palika Jeruzālemē. Kad nu Joābs Rabu iekaroja un to pilnīgi izpostīja, Tad Dāvids ņēma viņu elka Milkoma vainagu no tā galvas, —un viņš atrada, ka tā zelts svēra veselu talentu un ka tanī atradās visai vērtīgs dārgakmens, —un tas tika likts Dāvidam galvā; un viņš aizveda sev līdzi no šis pilsētas ārkārtīgi bagātu laupījumu. Bet to tautas daļu, ko viņš tur atrada, viņš lika aizvest un ielika viņus klaušu darbos, lai viņi rīkotos ar zāģiem, ar dzelzs akmeņu kaltiem un ar cirvjiem. Un tādā kārtā Dāvids izrīkojās ar visām amoniešu pilsētām. Tad Dāvids atgriezās ar visu savu karaspēku atpakaļ Jeruzālemē. Un pēc tam notika, ka izcēlās karš Gezerā ar filistiešiem; tolaik hušatietis Sibechajs nogalināja Sipaju, kas bija no Refaima dēliem, un tā viņš tos pazemoja. Kad nu no jauna izcēlās vēl viens karš ar filistiešiem, tad Ēlhanans, Jaīra dēls, nokāva Lachmiju, gātieša Goliāta brāli, kam šķēpa rokturis bija kā audēju riestava. Un tad bija vēl viens karš—Gātā, un tur bija kāds milzīga auguma vīrs, kuram bija pa seši pirksti ikkatrai rokai un kājai, pavisam divdesmit četri; arī viņš bija dzimis no refajiešu cilts. Un kad viņš bija ar rupjiem vārdiem izaicinājis Israēlu, tad Jonatāns, Šimeja, Dāvida brāļa, dēls, to nogalināja. Sie visi bija refajiešu cilts piederīgi, dzimuši Gātā, un viņi krita no Dāvida vai no viņa karotāju rokas. Bet reiz cēlās Sātāns pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu. Un Dāvids sacīja Joābam un tautas pārstāvjiem: „Ejiet un velciet tautas skaitīšanu Israēlā, no Bēršebas līdz Danai, un tad sniedziet man ziņojumu, lai es zinātu tās skaitu!“ Tad Joābs atbildēja: „Lai tas Kungs pavairotu tautu, kāda viņa tagad ir skaita ziņā simtkārtīgi! Bet, mans kungs un ķēniņ, vai tie visi tomēr nav kalpi manam kungam? Kāpēc mans kungs kavē laiku ar šādu vēlēšanos? Kādēļ viņš grib kļūt par vainas iemeslu Israēlam?“ Bet ķēniņa pavēle Joābam bija neatsaucama, un Joābs devās ceļā. Viņš pārstaigāja visu Israēlu un nāca atpakaļ uz Jeruzālemi. Un Joābs nodeva Dāvidam saskaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija viens miljons simts tūkstošu vīru, kas bija spējīgi vēzt zobenu, un Jūdā bija četri simti septiņdesmit tūkstoši vīru, kas spēja vilkt zobenu laukā no maksts. Bet Levija un Benjamīna ciltis viņš neiekļāva skaitīšanā, jo ķēniņa pavēle Joābam šķita negantība. Bet Dievam šī lieta likās ļauna, un Viņš sita Israēlu. Tad Dāvids lūdza Dievu: „Es esmu loti grēkojis, ka es esmu šo lietu izdarījis, bet tagad es Tevi ļoti lūdzu, nepiemini sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu ļoti aplami rīkojies.“ Bet tas Kungs pavēlēja Gadam, Dāvida pravietim, sacīdams: „Noej un saki Dāvidam, teikdams: Tā saka tas Kungs: Trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tev tā darīšu!“ Un Gads gāja pie Dāvida un viņam sacīja: „Ta saka tas Kungs: Izvēlies sev, Vai nu lai trīs gadus valda bads, vai tev būs trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem, pēc tam kad jūsu ienaidnieku zobens būs jūs pieveicis un postīšana nāks no viņiem, —jeb vai lai trīs dienas valda tā Kunga zobens ar mēri visā zemē tā, ka tā Kunga eņģelis nes nāvi visos Israēla novados? —Un nu tagad izraugi, kādu atbildi lai es nesu tam, kas mani ir sūtījis!“ Tad Dāvids sacīja Gadam: „Man ir lielas bailes! Bet es gribu labāk krist tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet es negribu krist cilvēku rokās!“ Tad tas Kungs lika mērim nākt pār Israēlu, un no Israēla nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, lai to izpostītu; bet tikko Viņš taisījās to izpostīt, tas Kungs to uzlūkoja, un Viņam kļuva žēl ļaunuma, un Viņš sacīja posta eņģelim, ko bija sūtījis: „Tagad pietiek, atvelc savu roku!“ Un tā Kunga eņģelis bija nostājies taisni pie jebusieša Ornana klona. Kad nu Dāvids pacēla savas acis, tad viņš ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens viņa rokā, izstiepts pār Jeruzālemi, —tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga, Un Dāvids lūdza Dievu: „Vai es tas nebiju, kas noteica, lai izdara tautas skaitīšanu, un es esmu tas, kas grēkojis un izdarījis visai ļaunu pārkāpumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak Kungs, mans Dievs! Lai tava roka vēršas pret mani un pret manu dzimtu, bet lai pār tavu tautu nenāk piemeklējums!“ Un tā Kunga eņģelis pavēlēja Gadam pateikt Dāvidam, lai Dāvidš dodas augšup kalnā un lai uzceļ altāri tam Kungam uz jebusieša Ornana klona. Un paklausīdams Gada vārdiem, ko tas bija runājis Kunga vārdā, Dāvids devās kalnā. Kad nu Ornans apgriezās, tad vņsi ari ieraudzīja eņģeli, bet viņa četri dēli, kas kūla kopā ar viņu, paslēpās, bet Ornans kūla kviešus. Kad nu Dāvids nāca pie Ornana, un Ornans paskatījās un ieraudzīja Dāvidu, tad viņš iznāca laukā no klona un nometās Dāvida priekšā ar savu seju pie zemes. Un Dāvids sacīja Ornanam: „Lūdzams, dod man klona vietu, lai es tur uzceļu altāri tam Kungam, bet piešķir man to par pilnu samaksu, lai tādā kārtā mocība tiek no tautas novērsta.“ Tad Ornans atbildēja Dāvidam: „Ņem to sev un dari, mans kungs un ķēniņ, kā vien tev patīk! Redzi, tur tos vēršus es dodu dedzināmiem upupiem un šīs kuļamās ragavas malkai, bet kviešus ēdamam upurim; to visu es dodu!“ Bet ķēniņš Dāvids sacīja Ornanam: „Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī es upurēšu tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!“ Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu svarā seši simti seķeļus. Un Dāvids tur uzcēla tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upupus; un kad viņš to Kunga piesauca, tad Viņš tam atbildēja ar uguni no debesim pār dedzināmo upufu altāri. Un tas Kungs deva rīkojumu eņģelim, un tas iebāza savu zobenu maksti. Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka tas Kungs bija viņam atbildējis uz jebusieša Ornana klona, tad viņš tur upurēja ari kaujamos upurus. Bet tā mājoklis, ko Mozus bija tuksnesi izveidojis, un ari dedzināmo upupi altāris tanī laikā abi atradās kalnu augstienē pie Gibeonas. Bet Dāvids nevarēja tur pie tā noiet, lai tā priekšā godinātu Dievu, jo viņš bija iztrūcinājies no tā Kunga eņģeļa zobena. Un Dāvids sacīja: „Šeit lai atrodas Dieva tā Kunga nams, un šeit lai ir Israēlam altāris dedzināmo upupi upurēšanai!“ Un Dāvids pavēlēja sapulcināt svešiniekus, kas bija Israēla zemē, un viņš tos nodarbināja kā akmeņkaļus, lai izcirstu četrstūru akmeņus Dieva nama celšanai. Un Dāvids sagādāja ari lielā daudzumā dzelzi vārtu veramo daļu un durvju naglām un savienojumu dzelžiem, kā ari varu tādā vairumā, ka to nevarēja izsvērt. Un tādā daudzumā ari ciedru koku baļķus, ka tie nebija izskaitāmi, jo sidonieši un tirieši atveda Dāvidam ciedru kokus lielā vairumā. Un Dāvids sprieda tā: „Mans dēls Salamans ir vēl jauns un nav nobriedis, bet ceļamam tā Kunga namam ir jākļūst par lielu un varenu celtni, lai to visās zemēs slavē un apbrīno, —tāpēc es gribu šī pasākuma veikšanai visu sagatavot.“ Tā Dāvids lielā mērā veica sagatavošanas darbus pirms savas nāves. Tad viņš pieaicināja savu dēlu Salamanu un tam pavēlēja, ka viņam ir jāuzceļ tam Kungam, Israēla Dievam, nams. Un Dāvids sacīja Salamanam: „Mans dēls! Manā sirdsprātā bija uzcelt tā Kunga, mana Dieva, vārda slavai namu, Bet tā Kunga vārds man atklājās, teikdams: Tu esi izlējis daudz asiņu, un tu esi vedis lielus karus; tu nedrīksti celt mana vārda slavai namu, jo tu esi manā priekšā virs zemes izlējis pārāk daudz asiņu. Redzi, tas dēls, kas tev tiks dzemdēts, tas būs miera vīrs, jo Es likšu viņam piedzīvot mieru no visiem viņa ienaidniekiem, kādi tam ir visapkārt; ne velti Salamans būs viņa vārds, un viņa laikā Es likšu Israēlam piedzīvot laimi un mieru. Viņš uzcels mana vārda godam namu, viņš būs mans dēls, un Es būšu viņa tēvs, un Es nostiprināšu viņa troni pār viņa ķēniņa valsti Israēlu mūžīgi! Tagad nu, mans dēls, tas Kungs būs ar tevi, un, ceru, tev labi izdosies, un tu uzcelsi tam Kungam, savam Dievam, namu, kā Viņš, attiecībā uz tevi, ir noteicis! Ak, kaut tas Kungs tev piešķirtu gudrību un izpratni, lai, kad Viņš tevi iecels pār Israēlu, tu sargātu tā Kunga, sava Dieva, bauslību! Tad tev labi veiksies, ja tu ievērosi un izpildīsi likumu noteikumus un tiesas nolikumus, ko tas Kungs Mozum ir pavēlējis Israēla labā. Esi stiprs un drosmīgs 1 Nebīsties un neapmulsti! Un redzi, ar lielām pūlēm es esmu rūpējies un sakrājis tā Kunga namam simt tūkstošus talentu zelta un vienu miljonu talentu sudraba, un vaļru un dzelzi bez noteicama svara daudzuma, jo to man ir bezgalīgi lielā vairumā; tāpat arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis, bet pie tiem tev vēl ir jāgādā klāt. Un tavā rīcībā ir liels skaits amatnieku: akmeņkaļi, akmens un koka apstrādātāji un dažādi gudri vīri, kas mācīti visādos amatos. Zelta, sudraba, vafa un dzelzs ir neizskaitāms daudzums. Celies un rīkojies, un lai tas Kungs ir ar tevi!“ Un Dāvids pavēlēja visiem Israēla vadoņiem palīdzēt viņa dēlam Salamanam, sacīdams: „Vai tad tas Kungs, jūsu Dievs, nav ar jums, un vai Viņš nav jums ļāvis visapkārt dzīvot mierā? Viņš taču ir nodevis zemes iedzīvotājus manā rokā, un šī zeme guļ tagad pakļauta kā Kunga, tā Viņa tautas varai. vai miera vīrs. Tad nu dzenieties tagad ar savu sirdi un ar savu dvēseli meklēt to Kunga, savu Dievu, un celieties un celiet svētnīcu Dievam, tam Kungam, lai varētu pārnest šurp tā Kunga derības šķirstu un svētos Dieva traukus šai svētnīcā, kas ceļama tā Kunga vārda slavai!“ Kad nu Dāvids bija vecs kļuvis un savu laiku bija nodzīvojis, tad viņš iecēla savu dēlu Salamanu par ķēniņu pār Israēlu. Līdz ar to viņš lika sapulcēties visiem Israēla vadoņiem, priesteriem un Ievītiem. Un kad tika saskaitīti Ievīti, kas bija trīsdesmit gadus veci un vecāki, tad viņu kopskaits, pēc viņu vīru galvām, bija trīdesmit astoņi tūkstoši vīru. „No šiem“, —tā noteica Dāvids, —„divdesmit četri tūkstoši lai pilda ikdienišķo kalpošanas pienākumu tā Kunga namā, bet goda amata pildītāju un soģu lai ir seši tūkstoši, Un vārtu sargu lai ir četri tūkstoši, bet četri tūkstoši lai ir tā Kunga slavinātāju, kas Viņu slavina, spēlēdami tos instrumentus, ko es esmu licis darināt Dieva slavināšanai.“ Un Dāvids viņus sadalīja vienībās, pēc Levija dēliem—Geršona, Kehata un Merārija. Geršona dēli bija: Laādans un Šimejs. Un Laādana dēli bija: Jehiēls, virsnieks; Zetāms un Joēls, kopā šie trīs. Šimeja dēli bija Šelomots, Haziēls un Chārans, kopā trīs; šie bija Laādana dzimtu vecaji. Un Šimeja dēli bija Jahats, Ziza, Jeuss un Bērija; šie bija Šimeja dēli, kopā četri. Un Jahats bija pirmais un Ziza otrs; bet Jeusam un Berijam nebija daudz dēlu, tādēļ tos pieskaitīja viņu kopējai dzimtai vienā skaitījumā. Un Kehata dēli bija Amrāms, Jichars, Hebrons un Usiēls, kopā četri. Amrāma dēli bija Arons un Mozus. Un Arons tika atšķirts, lai tas tiktu iesvētīts līdz ar saviem dēliem visusvētākajā amatā uz mūžīgiem laikiem, lai viņš tā Kunga priekšā kvēpinātu kvēpināmo upuri, lai Viņam kalpotu goda amatā un lai Viņa vārdā svētītu mūžīgi. Bet Mozus, Dieva vīra, dēli tika vienkārši pieskaitīti Levija ciltij. Mozus dēli bija Geršoms tin Ēliēzers. Geršoma dēli bija Šebuēls, pirmais. Un Ēliēzera dēli bija Rehabja, pats pirmais. Un Ēliēzeram nebija vairāk citu dēlu, bet Rehabjam bija ļoti daudz dēlu. Jichara dēli bija Šelomits, pirmais. Hebrona dēli: Jerija, pirmais, Amarja otrs, Usiēls trešais un Jekameāms ceturtais. Usiēla dēli bija: Micha pirmais, Jišija—otrs. Merārija dēli bija Machlijs un Mušijs; Machlija dēli Ēleāzars un Kīšs. Un Ēleāzars nomira, un viņam nebija dēlu, bet tikai meitas, un tās apņēma viņu brālēni, Ķīša dēli. Un Mušija dēli bija Machlijs, Eders un Jerimots, kopā trīs. Šie bija Levija dēli, sava tēva cilts virsaiši pēc viņu dzimtu skaitījuma, skaitot viņus pēc to daudzuma, kas bija spējīgi veikt darbus, apkalpojot tā Kunga namu, sākot ar divdesmit gadiem un vecākus. Jo Dāvids sacīja: „Tas Kungs, Israēla Dievs, ir devis mieru savai tautai, un Viņš mājos Jeruzālemē uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc arī Ievītiem vairs nenākas pārnēsāt Dieva mājokli nedz arī kādus rīkus tā apkopšanai.“ Bet pēc Dāvida pēdējiem nosacījumiem tika skaitīti Levija dēli, kas bija divdesmit gadus veci un vecāki: „Jo viņu pienākums turpmāk bija atrasties Arona pēcnācēju rīcībā, apkopjot tā Kunga namu, pārraugot pagalmus un dzīvojamās telpas, kā arī pārzinot visu svēto lietu tīrīšanu un ikvienu darbu, kas saistīts ar kalpošanu tā Kunga namā. Tāpat viņiem bija jārūpējas par Dieva priekšā izliekamām maizēm un ēdamo upuru kviešu miltiem, tiklab par visu to, kas plāni izcepts no neraudzētas mīklas, ka arī to, kas cepts uz režģiem vai kas gatavots iejavā, un tāpat arī visiem mēriem, svariem un visādu lietu daudzumiem. Līdzīgā kārtā viņiem ir pienākums ik rītus uzstāties, lai teiktu to Kungu un daudzinātu Viņu slavas un pateicības dziesmās un tāpat arī ik vakarus. Viņiem arī jāupurē tam Kungam visi dedzināmie upuri kā sabatu reizēs, tā jauna mēness kārtās un visos svētkos atkarā no tā, cik kārtēju upupu jāpienes tam Kungam; vienmēr nepārtraukti viņiem ir jābut tā Kunga priekšā. Tā viņiem ir jāsargā saiešanas telts un svētā vieta un jāpalīdz saviem ciltsbrāļiem, Arona pēcnācējiem, amatā, kas šiem pēdējiem viņu pienākumos pret tā Kunga namu bija ierādīts.“ Un Arona dēliem bija šādi viņu iedalījumi. Arona paša dēli bija Nadabs, Abijs, Ēleāzars un ītamārs. Bet Nadabs un Abijs nomira pirms sava tēva, un viņiem nebija dēlu, bet Ēleāzars un ītamārs kļuva par priesteriem. Un Dāvids ar Cadoka, Eleāzara dēla, un Ahimēleka, ītamāra dēla, palīdzību viņus iedalīja vienībās, kas atbilda viņu pienākumiem. Tā kā lielākā vairumā pārziņu vietās pār ļaudīm bija Eleāzara un ne ītamāra dēli, tad viņš tos iedalīja šādi: Eleāzara dēlus, kas bija savu dzimtu priekšgalā, sešpadsmit vienībās, bet ītamāra dēlus pēc viņu dzimtu skaita—astoņās. Un viņš tos iedalīja kā vienus, tā otrus, meslus metot, jo tiklab starp Eleāzara, kā arī starp ītamāra pēcnācējiem bija augstākie svētuma pārziņi un Dieva kalpošanas augstākie kārtotāji; Un Šemaja, Netaneēla dēls, rakstvedis levītu starpā, pierakstīja viņus ķēniņa un augstāko priekšnieku, kā arī priesteru Cadoka un Ahimēleka, Abjatāra dēla, un priesteru un levītu dzimtu vecāko klātbūtnē: tad pēc kārtas viena dzimta vai ģimene tika ar meslu mešanu piešķirta ītamāram un pēc tam divreiz pa vienai ģimenei tika piešķirtas Ēleāzaram. Un kā pirmajam meslu zīme krita Jojaribam, un otra Jedajam, Trešā Harimam, ceturtā Seorimam, Piektā Malchijam, sestā Mijamīnam, Septītā Hakocam, astotā Abijam, Devītā Ješuam, desmitā Šechanj am. Vienpadsmitā Ēljašibam, divpadsmitā Jakimam, Trīspadsmitā Hupam, četrpadsmitā Ješebabam, Piecpadsmitā Bilgam, sešpadsmitā Imeram, Septiņpadsmitā Heziram, astoņpadsmitā Hapicecam, Deviņpadsmitā Petachjam, divdesmitā Jeheskēlam, Divdesmit pirmā Jakīnam, divdesmit otra Gamulam, Divdesmit trešā Delajam, divdesmit ceturtā Maāsjam. Šī bija viņu kalpošanas secība, kad viņi ienāca tā Kunga namā, atbilstot viņu tiesībām, ko Arons, viņu tēvs, —pats ar tā Kunga, Israēla Dieva, pavēli bija noteicis. Bet no atlikušajiem Levija dēliem—no Amrāma dēliem bija Šubaēls, no Šubaēla dēliem Jehdeja, No Rehabjas dēliem bija Jišija pirmais. No Jichara dēliem bija Šelomots, no Šelomota dēliem Jahats. Un no Hebrona dēliem bija: Jerija pirmais, Amarja otrs, Jahaziēls trešais, Jekameāms ceturtais. Usiēla dēls bija Micha; no Michas dēliem Šamīrs. Michas brālis bija Jišija; no Jišijas dēliem Zacharja. Merārija dēli bija Machlijs un Mušijs, kā arī viņa dēla Jaāsijas pēcnācēji. Merārija mazdēli no viņa dēla Usijas bija Šohāms, Zakurs un Ibrijs. No Machlija: Ēleāzars; bet viņam nebija dēlu, un Kīšs. No Ķīša: Kiša dēli: Jerachmeēls. Un Mušija dēlibija: Machlijs, Ēders un Jerimots. Šie bija Ievītu dēli pēc viņu dzimtam. Arī viņu dēļ tika mesti mesli, gluži tāpat kā viņu ciltsbrāļu Arona dēlu dēļ—ķēniņa Dāvida, Cadoka un Ahimēleka, kā arī priesteru un Ievītu augstāko priekšnieku klātbūtnē, pie tam par dzimtu vecākajiem tāpat meta meslus kā par viņu jaunākajiem cilts locekļiem. Un Dāvids ar kara pulku vadoņiem izraudzīja īpašai kalpošanai dažus Asafa, kā arī Heimana un Jedutuna dēlus, kuriem bija jāpravieto un kuri dziedāja garīgas dziesmas, tās pavadīdami ar koklēm, arpām un cimbālēm, un kas ikdienas atradās svētajā kalpošanā; un to vīru kopumā, kas šai kalpošanā bija nodarbināti, bija: No Asafa dēliem: Zakurs, Jāzeps, Netanja un Asarēls; šie bija Asafa dēli, kas bija padoti Asafam, kas pravietoja, klausot ķēniņa tiešajam rīkojumam. Un no Jedutuna piederīgiem: Jedutuna paša dēli: Gedalja, Cerijs, Jesaja, Hašabja, Matitja un Šimejs, kopā seši, kas tiešajā sava tēva Jedutuna vadībā, ar arpām garīgu mūziku atskaņodami, to Kungu teica un slavi-nāja. No Heimana piederīgiem: Heimana paša dēli: Bukijs, Matanja, Usiēls, Šebuēls, Jerimots, Hananja, Hananijs, Ēliata, Gidaltijs, Romamti—Ezers, Jošbekaša, Malotijs, Hotīrs un Mahaziots. Šie visi bija Heimana dēli, kas bija ķēniņa pareģis, kam pienācās uz Dieva vārdu pamata pacelt ragu; un Dievs bija Heimanam dāvinājis četrpadsmit dēlus un trīs meitas. Šie visi atradās sava tēva tiešajā vadībā, likdami dziesmām atskanēt tā Kunga namā ar cimbālēm, arpām un ar koklēm dievkalpojumos Dieva namā. Viņi bija pakļauti paša ķēniņa tiešajai pārraudzībai, kā arī pārraudzībai no Asafa, Jedutuna un Heimana puses. Un viņu skaits kopā ar viņu brāļiem, kam bija iemācītas dziesmas, kā dziedāt tam Kungam, —visu, kas bija dziesmu pratēji, bija savā kopdaudzumā divi simti astoņdesmit astoņi. Un visi viņi meta meslus par savu kalpošanas kārtu un secību, piemērojoties saviem amatiem kā mazie, tā lielie, —kā mācītie, tā arī apmācāmie. Un pirmā meslu zīme krita Asafa labā Jāzepam; otra Gedaljam kopā ar viņa brāļiem un viņa dēliem; viņu kopā bija divpadsmit; Trešā Zakuram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Ceturtā Jicrijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Piektā Netanjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Sestā Bukijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Septītā Ješareēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Astotā Jesajam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Devītā Matanjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Desmitā Šimejam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Vienpadsmitā Usiēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divpadsmitā Hašabjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Trīspadsmitā Šubaēlam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Četrpadsmitā Matitjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Piecpadsmitā Jeremotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Sešpadsmitā Hananjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Septiņpadsmitā Jošbekašam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Astoņpadsmitā Hananijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Deviņpadsmitā Malotijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divdesmitā Ēliatam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divdesmit pirmā Hotīram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divdesmit otra Gidaltijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divdesmit trešā Mehaziotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit; Divdesmit ceturtā Romamti—Ezeram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, kopā divpadsmit. Un vārtu sargu nodaļai piederēja no korachiešiem Mešelemja, Kores dēls, no Asafa pēcnācējiem. Bet Mešelemjas dēli bija: pirmdzimušais Zacharja, Jediaēls otrs, Zebadja trešais, Jatniēls ceturtais, Elaāms piektais, Johanans sestais, Ēlihoenajs septītais. Un Obed-Edoma dēli bija: pirmdzimušais Šemaja, Jehozabāds otrs, Joachs trešais, Sachars ceturtais un Netaneēls piektais, Amiēls sestais, Isašars septītais un Pehuletajs astotais, jo Dievs bija viņu svētījis. Un arī viņa dēlam Šemajam tika dzemdēti dēli, un viņi ieņēma savā dzimtā vadītāju vietu, jo viņi bija krietni vīri. Semajas dēli bija Otnijs, Refaēls, Obeds un Elzabāds un viņa brāļi, Ēlihus un Semachja, ari varonīgi vīri. Sie visi piederēja pie Obed-Edoma dēliem, —viņi, viņu dēli un viņu brāļi, spēcīgi vīri, kupem bija spēks kalpot, kopā sešdesmit divi, un vēl jāpieskaita Obed-Edoms. Ari Mešelemjam bija dēli un brāļi, spēcīgi vīri, pavisam astoņpadsmit. Un Hosam, no Merārija cilts, bija dēli: to priekšnieks bija Simrijs; kaut gan viņš nebija pirmdzimušais, taču viņa tēvs to iecēla par priekšnieku; Hilkija otrs, Tebalja trešais, Zach-arja ceturtais; visu Hosas dēlu un brāļu kopā bija trīspadsmit. Sīm vārtu sargu nodaļām pienācās, tas ir to galveno vīru priekšniekiem, pārraudzīt savus brāļus, kad viņi kalpoja goda amatā tā Kunga namā. Un tie meta meslus, kā mazais, tā arī lielais, saskaņā ar viņu piederību pie savām dzimtām ik par katriem vārtiem. Un meslu zīme austrumu virzienā krita Šelemjam; arī viņa dēlam Zacharjam, kas bija gudrs padomdevējs, tie meta meslus, un viņu meslu zīme krita pret ziemeļiem; Obed-Ēdomam—dienvidu virzienā, bet viņa dēliem pie noliktavas nama. Šupimam un Hosam iznāca rietumu virziens pie Šalechetas vārtiem uz ceļa, kas ved uz augšu, —viens sargs blakus otram. Pret austrumiem stāvēja sardzē seši Ievīti, bet pret ziemeļu pusi četri, ik dienas; dienvidos stāvēja ik dienas četri un pie noliktavām—divi un divi. Pie Parbara rietumu pusē: —četri pie ielas un divi pie tempļa piebūves. Šīs ir vārtu sargu nodaļas tiklab no korachiešu dēliem, kā ari no Merārija pēcnācējiem. Bet no Ievītiem Ahija bija pārzinis pār Dieva nama dārglietu krātuvi un pār svētajām mantām; Arī Laādana, Geršona dēla dēli, Geršona dēla Laādana pēcnācēju cilšu vecākie, un Jehiēla pēcnācēji. Un Jehiēla pēcnācēji bija Zetāms un viņa brālis Joēls, kuņ bija Dieva nama mantu uzraugi. Pie amrāmiešiem, pie jichariešiem, pie hebroniešiem, pie usiēliešiem pieder: Šebuēls, Geršoma dēls, Mozus dēls, Mozus dēla dēls, kupš bija atbildīgais pārzinis pār mantām. Un viņa ciltsbrāļi no Ēliēzera bija tā dēls Rehabja, tā dēls Jesaja, tā dēls Jorāms, tā dēls Sichrijs, tā dēls Šelomits. Šis Šelomīts un viņa brāļi bija pārziņi pār visām svētajām mantām, ko ķēniņš Dāvids bija veltījis kopā ar dzimtu priekšniekiem un ar visiem vadītājiem pār tūkstošiem un vadītājiem pār simtiem, kā arī ar citiem kara pulku pavēlniekiem. No karu laupījumiem viņi tās bija nošķīruši un veltījuši, lai bagātību ziņā nostiprinātu un izdaiļotu tā Kunga namu. Un viss, ko vien pravietis Samuēls, un Sauls, Ķīša dēls, un Abners, Nera dēls, un Joābs, Cerujas dēls, bija veltījuši, visas šīs svētītās veltes atradās Šelomīta un viņa brāļu pārraudzībā. No Jichara piederīgiem Kenanja un viņa dēli veica ārlietu pienākumus Israēlā, būdami arī ierēdņi un tiesneši. Bet no Hebrona piederīgiem bija Hašabja un viņa cilts brāļi, vareni kara vīri, pēc skaita tūkstoš septiņi simti, kam piekrita pārraudzība pār Israēlu uz vakariem no Jardānas itin visos tā Kunga darbos un kalpošanā ķēniņam. Un hebroniešu cilts galva bija Jerija, pats diženākais savā ciltī visu tās dzimšu starpā; bet četrdesmitajā Dāvida valdīšanas gadā pārbaudīja viņa dzimtis un ģimenes un atrada viņu starpā spēcīgus varoņus Jazerā Gileādā. Arī viņu ciltsbrāļu, kareivīgu jaunekļu, vien bija divi tūkstoši septiņi simti. Viņi bija dzimuši vecākie, un ķēniņš Dāvids viņus iecēla par uzraugiem pār Rūbena cilti, Gada cilti un pār pusi no Manases cilts itin visās lietās, kas attiecas uz Dievu un uz pienākumiem pret ķēniņu. Šie nu ir Israēla bērni pēc sava skaita, dzimšu un ģimeņu galvas un pavēlnieki pār tūkstošiem un pavēlnieki pār simtiem, un viņu ierēdņi, tie, kas ķēniņam kalpoja goda amatos pēc noliktas kārtas visos gadījumos, kas ik mēnešus stājās amatā un atkal uz laiku atstājās un tā cauru gadu; katra tāda vienība sastāvēja no divdesmit četriem tūkstošiem vīru. Pār pirmo posmu pirmajā mēnesī pārzinis bija Jašobeāms, Zabdiēla dēls, un viņa nodaļā bija divdesmit četri tūkstoši vīru. Viņš bija no Pereca dēliem un bija galvenais pavēlnieks pār visiem kapa pulku virsniekiem pirmajā mēnesī. Un Ēleāzars, ahohieša Dodaja dēls, bija par otra mēneša posma pārzini, un Miklots bija viņa nodaļai virsuzraugs, un viņa nodaļā bija divdesmit četri tūkstoši. Bet trešajam kara pulkam, kas bija izraudzīts trešajam mēnesim, pārzinis bija Benaja, priestera Jojadas dēls; viņa nodaļā bija divdesmit četri tūkstoši vīru. Šis Benaja bija viens no varoņiem starp trīsdesmit un bija iecelts pār trīsdesmit, un viņa nodaļā bija viņa dēls Amizabāds. Un ceturtais virspavēlnieks ceturtajā mēnesī bija Asahēls, Joāba brālis, un pēc viņa bija viņa dēls Zebadja, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Piektais virspavēlnieks piektajā mēnesī bija Šamhuts, Jizraha dēls, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Un sestais sestajā mēnesī bija īra, Ikeša dēls, no Tekojas, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Septītais septītajā mēnesī bija pelonietis Helecs no Ēfraima dēliem, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Astotais astotajā mēnesī bija hušatietis Sibechajs, no Zeracha piederīgiem, viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Devītais devītajā mēnesī bija anatotietis Abiēzers, no Benjamīna cilts, viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Desmitais desmitajā mēnesī bija Maharajs no Netofas un no Zeracha piederīgiem, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Vienpadsmitais vienpadsmitajā mēnesi bija Benaja no Piratonas un Ēfraima dēliem, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Divpadsmitais divpadsmitajā mēnesi bija Heldajs no Netofas un no Otniēla nama, un viņš bija pārzinis pār savu nodaļu divdesmit četriem tūkstošiem. Un pār Israēla ciltīm bija šāda virsvadība: pār Rūbena cilti vadītājs bija Ēliēzers, Sichrija dēls; pār Simeona cilti Šefatja, Maāchas dēls; Bet pār Levija cilti Hašabja, Kemuēla dēls; pār Ārona cilti Cadoks; Un pār Jūdas cilti Ēlihus no Dāvida brāļiem; pār Isašara cilti Omrijs, Michaēla dēls; Pār Zebulona cilti Jišmaja, Obadjas dēls; bet Naftaļa ciltij Jerimots, Asriēla dēls; Un pār Efraima dēliem Hošea, Azasjas dēls, bet pār pusi Manases cilti Joēls, Pedajas dēls; Un otrai Manases cilts pusei Gileādā Ido, Zacharjas dēls, un Benja-miņam Jaāsiēls, Abnera dēls; Un pār Dana cilti Azareēls, Jerohāma dēls. Šie bija Israēla cilšu virsaiši. Bet Dāvids neaplēsa to Israēla bērnu skaitu, kas bija divdesmit gadus veci un jaunāki, jo tas Kungs bija apsolījis, ka Viņš Israēlu vairošot jo lielā skaitā, līdzīgi debess zvaigznēm. Joābs, Cerujas dēls, gan iesāka skaitīt, bet viņš nepabeidza tāpēc, ka pār Israēlu nāca šīs skaitīšanas dēļ baigu dusmu piemeklējumi, un šis skaits netika uzņemts ķēniņa Dāvida laiku notikumu grāmatu skaitļos. Un pārzinis pār ķēniņa dārglietu noliktavām bija Osmavets, Adiēla dēls, bet pārzinis pār noliktavām uz laukiem, pilsētās, ciemos un nocietinātās vietās bija Jonatāns, Usija dēls. Un pār lauku strādniekiem druvu kopējiem par pārzini bija iecelts Esrijs, Cheluba dēls; Un pārzinis pār vīna kalniem bija Šimejs no Ramas, bet pār vīna krājumiem vīna pagrabos bija Zabodijs no Šifmas; Un pār olīvu koku dārziem un vīģu kokiem, kas atradās ielejas līdzenumā, pārzinis bija Baāl-Hanans no Gaderas, bet pār eļļas krājumiem Joass; Un pār liellopiem, kas ganījās Šaronas līdzenumā, par pārzini bija iecelts Šaronas iemītnieks Šitrajs, bet pār tiem liellopiem, kas atradās ielejās, pārzinis bija Šafats, Adlaja dēls; Un pār kamieļiem pārzinis bija ismaēlietis Obils, bet pār ēzeļu mātēm Jehdeja no Meronotas; Sīklopus savukārt pārzināja hagrietis Jazizs. Šie visi bija ķēniņa Dāvida īpašumu pārziņi. Un Jonatāns, Dāvida tēvocis, bija padomnieks; viņš bija manīgs cilvēks un rakstu pratējs; Jehiēls, Chakmonija dēls, bija audzinātājs ķēniņa dēliem. Un Ahitofels bija ķēniņa padomu devējs, bet Hušajs no Arkas bija ķēņina draugs un uzticības vīrs. Un pēc Ahitofela bija Jojada, Benajas dēls, un Abjatārs, bet ķēniņa kapa pulku virspavēlnieks bija Joābs. Tad Dāvids sapulcināja Jeruzālemē izziņotā sapulcē visus Israēla virsaišus, arī visus cilšu virsaišus un nodaļu virspavēlniekus, kuri goda amatā kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem, bez tam ķēniņa un viņa dēlu īpašumu pārziņus, tāpat arī visus ganāmo pulku pārziņus kopā ar galma kalpotājiem, karavīrus un visus pārējos ievērības cienīgos vīrus. Un ķēniņš Dāvids piecēlās kājās no sava sēdekļa un sacīja: „Uzklausiet mani, mani brāļi un mana tauta! Tas bija mans sirds lolojums uzcelt mierīgu novietni tā Kunga derības šķirstam un kāju pameslu mūsu Dievam, un es jau biju sataisījies to celt. Bet tad Dievs uz mani sacīja: Tev nebūs celt namu manam vārdam, jo tu esi karavīrs un esi izlējis asinis! Nu tas Kungs, Israēla Dievs, mani ir izredzējis no visas manas dzimts, lai es būtu ķēniņš pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem, jo Viņš Jūdu ir izredzējis par vadoni un Jūdas cilti manu dzimtu, un mana tēva dēlu vidū Viņam bija labs prāts bijis uz mani, lai ieceltu mani par ķēniņu pār visu Israēlu. Bet no visiem maniem dēliem, —jo tas Kungs ir man devis daudz dēlu, —Viņš ir izredzējis manu dēlu Salamanu, lai tas sēdētu tā Kunga valdības troni pār Israēlu. Un Viņš man noteica: Tavs dēls Salamans lai uzceļ manu namu un manus pagalmus, jo Es esmu viņu izredzējis sev par dēlu, un Es būšu viņam par tēvu. Un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu uz mūžīgiem laikiem, ja vien viņš, tāpat kā vēl šo baltu dienu, stipri turēsies, izpildīdams manas pavēles un manas tiesas! Un nu tagad, visam Israēlam, šai tā Kunga sapulcinātai draudzei to redzot un mūsu Dievam dzirdot, uzklausiet: ievērojiet un izpildiet visas tā Kunga, jūsu Dieva, dotās pavēles, lai jūs varētu iegūt īpašumā šo auglīgo zemi un paturēt to kā dzimtīpašumu saviem bērniem, kas jums sekos, uz mūžīgiem laikiem! Bet tu, mans dēls Salaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli, jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina itin visus visdažādākos nodomus; ja tu vien Viņu meklēsi, tad Viņš arī tevi atradis, bet ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atstums uz visiem laikiem. Redzi nu tagad, —kad tas Kungs tevi ir izredzējis, lai tu Viņam uzceltu namu par svētu vietu, —tad esi stiprs un dari to!“ Un Dāvids nodeva savam dēlam Salamanam tempļa priekšpuses un paša tempļa nama veidolus, kā ari dārglietu krātuvju, augštelpu un iekštelpu, tāpat arī salīdzināšanās telpas veidolus, Kopā ar visu savu nodomāto plānu, kā tas viņam tēlojās prātā attieksmē uz tā Kunga nama iežogojumu un tā apkārtni ar iedalījumiem, tapat arī uz Dieva nama noliktavām un dārglietu krātuvēm visām Dieva namam veltītajām dārgajām mantām. Un viņš izteica savus nodomus ari par priestepu un Ievītu iedalījumiem pa nodaļām, par visu to darbu, kas ir veicams tā Kunga namā, tāpat arī par visiem tā Kunga nama dievkalpojumu traukiem Un tāpat arī par zeltu, —cik zelta jāņem katram dievkalpojuma traukam pēc svara, un par visu sudraba trauku svaru, kādi vienā vai otrā dievkalpojumā lietojami. Arī par visu zelta lukturu un zelta lampiņu svaru, cik liels tas lai būtu ikvienam lukturim un ikkatrai luktura lampai, viņš deva norādījumus, un arī sudraba lukturiem, tāpat ikvienam citam lukturim un tā lampiņai viņš noteica svaru sakarā ar to, kādā veidā viens vai otrs lukturis tiktu dievkalpojumos lietots. Viņš arī nosvēra zeltu atklāti izliekamās maizes galdiem, ikvienam galdam, un viņš noteica arī sudrabu sudraba galdiem. Un viņš noteica tīrā kausētā zelta svaru gaļas dakšām un slacināmiem traukiem, dzeramiem kausiem un platajām galda bļodām no zelta; ikvienai bļodai savu svaru, vienai tādu, otrai citādu. Un sudraba bļodām savu svaru, vienai tādu, otrai citādu. Arī kvēpināmo upuru altārim no kausēta zelta viņš noteica svaru un parādīja paraugu ķerubu zelta ratiem, kas, izplētuši savus spārnus, nosedza tā Kunga derības šķirstu. „Un to tas Kungs man visu ir darījis saprotamu ar rakstiem no paša tā Kunga rokas, man atklādams visus veicamos darbus!“ Tā sacīja Dāvids. Un tad Dāvids sacīja savam dēlam Salamanam: „Esi stiprs un esi drosmīgs un rīkojies! Nebīsties un neliecies mulsināties! Tiešām, Dievs tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi; Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās, kamēr tu nebūsi pabeidzis visus ar tā Kunga nama uzcelšanu saistītos darbus. Un redzi, še ir priesteru un Ievītu nodaļas, kas sakārtotas saskaņā ar visa Dieva nama apkalpošanu, un kopā ar tevi visādos darbos būs brīvprātīgi vīri, kas ir gudri un izmanīgi visādu darbu veikšanā, un tāpat vadoņi, kā arī visi ļaudis, kas visi gatavi izpildīt tavas pavēles!“ Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sasauktai sanāksmei: „Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam. Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara priekšmetiem, dzelzi dzelzs priekšmetiem un kokus koka priekšmetiem, lielā vairumā arī dārgakmeņus: intarzijas akmeņus, malachītu un raibus akmeņus un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, tāpat lielā vairumā arī marmoru. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs—un to es novēlu savam Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei, Un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofiras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas; Lai liktu zeltu, kur nākas būt zeltam, sudrabu, kur jābūt sudrabam, un lai lietotu vienu vai otru dažādiem ar amata pratēju roku darinātiem mākslīgiem izveidojumiem. Un kūpam nu vēl arī šodien ir labs prāts nest ar pilnu roku tam Kungam brīvprātīgus ziedojumus?“ Tad brīvprātīgi pieteicās senču dlšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi, Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vapa talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus. Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā geršonieša Jehiēla rokā. Tad tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku. Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: „Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos! Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem! Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru. Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu; Jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tevis paša rokas mēs dodam Tev! Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības! Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots! Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka ari tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta. Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, īzāka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis! Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!“ Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: „Teiciet to Kungu, savu Dievu!“ Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā. Un nākamajā dienā viņi upurēja tam Kungam kaujamos upurus un nesa tam Kungam dedzināmos upurus, —tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus un tūkstoš jērus kopā ar viņu atnesto dzērienu devu un kaujamo lopu upuriem jo lielā vairumā no visa Israēla. Un tie ēda, un tie dzēra šinī dienā tā Kunga priekšā, pilni liela prieka. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, pa otram lāgam ķēniņa kārtā un viņu svaidīja tā Kunga priekšā par vadoni un Cadoku par priesteri. Tā Salamans sēdās tā Kunga tronī kā ķēniņš sava tēva Dāvida vietā, un viņam bija laime, ka viss Israēls viņam klausīja. Un visi pašvaldoņi, kā arī visi varonīgie karavīri, un it visi ķēniņa Dāvida dēli pakļāva savu varu ķēniņa Salamana varai. Un tas Kungs pārlieku pacēla Salamanu pāri citiem, visam Israēlam to redzot, un Viņš tam piešķīra tādu ķēniņa varas godību, kāda vēl nekad nebija tikusi piešķirta nevienam ķēniņam pār Israēlu pirms viņa. Tā Dāvids, īsaja dēls, bija valdījis kā ķēniņš pār visu Israēlu. Un tas laiks, cik ilgi viņš valdīja kā ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi; Hebronā viņš ķēniņa kārtā valdīja septiņus gadus, bet Jeruzālemē viņš bija ķēniņš trīsdesmit trīs gadus. Un viņš nomira lielā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda gandarīts, un viņa dēls Salamans kļuva ķēniņš viņa vietā. Bet ķēniņa Dāvida darbi, sākot no pirmajiem un tā līdz pat beidzamajiem, —redzi, tie ir atzīmēti tiklab pareģa Samuēla darbu aprakstā, kā pravieša Nātāna stāstos, un tāpat arī gaišreģa Gada vēsturiskajā tēlojumā Līdz ar visu to, kā viņš valdīja kā ķēniņš un kāda viņam bija vara kā karavīram, —arī to, kādi laiki nāca un gāja pār viņu un pār Israēlu un pār visām ķēniņa valstīm virs zemes. Kad nu Salamans, Dāvida dēls, nostiprinājās savā ķēniņa varā, —jo tas Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu, un Viņš to paaugstināja pārlieku, — Tad Salamans deva rīkojumu visam Israēlam, gan virsniekiem pār tūkstoti, gan virsniekiem pār simtu, tāpat soģiem un ikvienam virsaitim visā Israēlā, arī atsevišķu dzimšu galvām, Lai viņi noietu un arī Salamans pats un visa sasauktā tautas draudze līdz ar viņu uz augstieni pie Gibeonas, jo tur bija novietota Dieva derības saiešanas telts, ko Mozus, tā Kunga kalps, bija tuksnesi darinājis, Kurpreti Dieva šķirstu Dāvids bija licis atvest no Kirjat-Jearimas uz to vietu, ko viņš iepriekš bija tam iekārtojis, jo viņš tā vajadzībām bija uzcēlis telti Jeruzālemē. Ari vaŗa altāris, ko Becaleēls, Ūrija dēls, Hūra dēla dēls, bija licis darināt, stāvēja tur tā Kunga mājokļa priekšā, un Salamans un sasauktā tautas sanāksme tur apmeklēja to Kungu. Un Salamans tur upurēja tā Kunga vaiga priekšā uz vara altāra, kas piederēja pie saiešanas telts, un nesa uz tā tam Kungam veselu tūkstoti dedzināmo upuru. Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: „Lūdzi, ko lai Es tev dodu!“ Un Salamans atbildēja tam Kungam: „Tu esi manam tēvam Dāvidam parādījis lielu žēlastību, un Tu esi mani cēlis par ķēniņu viņa vietā. Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, liec piepildīties savam apsolījumam, ko Tu esi devis manam tēvam Dāvidam, jo Tu esi mani cēlis par ķēniņu pār tautu, kura ir tik liela skaitā kā putekļi virs zemes. Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šīs tautas priekšā mācētu taisnīgi turēties, jo kas gan citādi spētu šo tavu tik lielo tautu valdīt?“ Tad Dievs sacīja Salamanam: „Ja nu tiešam šāda vēlēšanās ir tavā sirdi un tu neesi lūdzis pārticību, nedz bagātību un godu, nedz ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu, Tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu Es gribu tev arīdzan dot tādā mērā, kā visu šo lietu nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam no tiem, kas nāks pēc tevis.“ Tad Salamans nokāpa no augstienes Gibeonā un devās no saiešanas telts laukuma atpakaļ uz Jeruzālemi un sāka kā ķēniņš valdīt pār Israēlu. Un Salamans sapulcināja kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos nometināja kara ratu pilsētās un ķēniņa tuvumā Jeruzālemē. Un ķēniņš panāca, ka Jeruzālemē bija tikdaudz sudraba un zelta kā akmeņu, un ciedru kokus viņš padarīja tik pazīstamus kā vīģu kokus, kas atradās lielā vairumā Šefela augstienes līdzenumā. Un Salamans veda zirgus no Ēģiptes, bet ķēniņa iepircēju tirgus vieta bija Koa; un no Koas ķēniņa tirgotāji saņēma tos pret samaksu. Un tie veda iekšā no Ēģiptes kara ratus par seši simts sudraba seķeliem, bet zirgu par simts piecdesmit gabalā. Un līdzīgā kārtā viņi ar savu starpniecību tos piegādāja arī hetiešu un siriešu ķēniņiem. Un Salamans nolēma uzcelt namu tā Kunga vārdam un pili savai ķēniņa valsts varai. Un Salamans lika norīkot septiņdesmit tūkstoš vīrus nastu nešanai un astoņdesmit tūkstoš akmeņkaļus Jūdas kalnos un pār viņiem trīs tūkstoš seši simt uzraugus. Un Salamans sūtīja ziņu Tiras ķēniņam Hūrāmam un lika viņam sacīt: „Tāpat kā tu esi darījis manam tēvam Dāvidam un esi viņam sūtījis ciedru kokus, lai viņš sev uzceltu namu, kurā viņš varētu dzīvot, —tāpat izturies arī pret mani! Jo redzi, —es gribu celt namu tā Kunga, sava Dieva, vārdam, lai to Viņam veltītu, un lai Viņa priekšā kvē-pinātu smaržīgas kvēpināmās zāles un lai pastāvīgi būtu izlikts maizes ziedojums, kā arī tiktu upurēti dedzināmie upuri ik rītus un ik vakarus, sabatos un jaunos mēnešos un tā Kunga, mūsu Dieva, noliktajos svētku laikos, kā tas ir Israēlam noteikts uz mūžīgiem laikiem. Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi. Patiesībā kas gan spētu uzcelt Viņam namu, ja jau debesis un visu debesu debesis nevar Viņu pilnīgi aptvert! Un kas tad gan es esmu, ka gribu uzcelt Viņam namu? Bet to daru arī tikai, lai Viņa priekšā nestu kvēpināmo upuri. Un nu tagad atsūti man gudru vīru, kas māk apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, purpuru un karmezīnu un violetu purpura audumu, un tādu, kas labi prastu darināt grebumus kopā ar tiem gudrajiem vīriem, kas man jau ir kā Jūdā, tā Jeruzālemē un kurus ir sapulcinājis un apmācījis mans tēvs Dāvids. Sūti man ari ciedru kokus, ciprešu un almugima kokus no Libanona kalniem, jo es zinu, ka tavi kalpi ir krietni Libanona koku cirtēji; un redzi, mani kalpi būs kopā ar taviem kalpiem, Lai viņi sagatavotu man kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs neparasti liels un apbrīnošanas cienīgs. Un redzi—es došu taviem kalpiem, kas būs akmeņkaļi un koku cirtēji, iztikai divdesmit tūkstoš koras kviešu, divdesmit tūkstoš koras miežu, divdesmit tūkstoš batas vīna un divdesmit batas eļļas.“ Tad Hūrāms, Tiras ķēniņš, atbildēja ar rakstu, ko viņš nosūtīja Salamanam, šādi; „Tāpēc ka tas Kungs savu tautu mīl, Viņš tevi ir licis tai par ķēniņu.“ Un tālāk Hūrāms sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ir radījis debesis un zemi, un kas ir ķēniņam devis gudru, sapratīgu un veiksmīgu dēlu, kurš taisās celt tam Kungam namu un savai ķēniņa valstij piemērotu ķēniņa pili! Tad nu tagad es tev sūtu gudru un sapratīgu vīru, kas ir šādu darbu pra-tējs, —Hūrām-Abiju, Kādas sievas dēlu, kas pati ir cēlusies no Dana cilts, bet viņa tēvs ir tirietis. Viņš prot apstrādāt zeltu un sudrabu, vafu un dzelzi, akmeņus un kokus, purpura audumu un violeto purpuru, smalkus linu audumus un karmezina izstrādājumus, arī iekalt visādus grebuma rakstus, tāpat izplānot visādus mākslas amatnieka darbus, kādi vien tiktu viņam uzdoti kopā ar taviem gudrajiem vīriem un tava tēva, mana kunga Dāvida, lietpratējiem. Lai tad nu mans kungs sūta saviem kalpiem ir kviešus, ir miežus, ir eļļu un vīnu, kā viņš to solījis. Bet mēs cirtīsim kokus Libanonā, cik daudz tev vispār vajaga, un mēs tos tev nopludināsim kā plostus pa jūru uz Jafu; tad tu tos varēsi vest kalnup uz Jeruzālemi.“ Un Salamans apzināja itin visus sveštautiešus, kas atradās Israēla zemē, pēc šo vīru agrākas saskaitīšanas, kuru bija izdarījis viņa tēvs Dāvids, un tur atradās simts piecdesmit trīs tūkstoši seši simti ārzemnieku. Un no šiem viņš ņēma septiņdesmit tūkstošus kravu nešanai, astoņdesmit tūkstošus—akmeņu kalšanai Jūdas kalnājos, bet trīs tūkstošus seši simti—par uzraugiem, lai tie skubinātu ļaudis strādāt. Un Salamans iesāka celt tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kur tas Kungs atklājās viņa tēvam Dāvidam, —vietā, ko Dāvids bija izraudzījis, —proti, uz jebusieša Ornana klona. Un viņš sāka to celt savas valdīšanas ceturtajā gadā gada otra mēneša otrā dienā. Un šie ir pamata izmēri, pie kuriem Salamans turējās, ceļot Dieva namu; tā garums, skaitot pēc pirmatnējiem olekšu mēriem, bija sešdesmit olektis, un tā platums—divdesmit olektis. Un priekštelpas, kas atradās celtnes priekšējā galā, bija tik garas, cik nams plats, proti divdesmit olektis, un augstumā tās ari bija divdesmit olektis augstas; tās viņš lika no iekšpuses pārsegt ar vistīrāko zeltu. Bet lielo svētnīcas telpu viņš apsita ar ciprešu koku kārtu, un pēc tam to apvilka ar tīrāko zeltu; uz tā viņš uzgleznoja mākslinieciski palmas un palmu lapu vītnes. Un viņš izgreznoja namu ar dārgiem akmeņiem, lai to pušķotu, bet izmantotais zelts bija parvaima zelts. (Parvaima zemes atrašanās vieta nav zināma.) Un svētnīcas telpās viņš arī griestus, sijas, sliekšņus, sienas un durvis pārklāja ar zeltu un lika izgrebt sienās ķerubu tēlus. Un viņš iekārtoja vissvētākās vietas telpu; tās garums atbilda lielās svētnīcas nama platumam—divdesmit olektis, un tās platums ari bija divdesmit olekds, un viņš to pārsedza ar tīrāko zeltu seši simti talentu vērtībā. Un naglu svars bija piecdesmit seķeļu zeltā. Un arī augšējās telpas viņš pārsedza ar zeltu. Un viņš izdarināja vissvētākās vietas telpai divus ķerubus, tēlnieku mākslas darbus, un tos pārklāja ar zeltu. Un ķerubu spārni bija divdesmit olekšu kopgarumā; viens ķeruba spārns, piecu olekšu garumā, skāra telpas sienu, kamēr otrs spārns, arī piecas olektis garumā, sniedzās līdz otra ķeruba spārnam. Tāpat arī otra ķeruba spārns, piecu olekšu garumā, sniedzās līdz telpas sienai, bet otrs spārns, arī piecu olekšu garumā, sniedzās līdz pirmā ķerubu spārnam Tā, ka šo ķerubu plati izplēsde spārni bija divdesmit olekds gafi. Un paši de stāvēja uz savām kājām, un to sejas bija pagrieztas uz svētnīcas iekšpusi. Un viņš lika darināt priekškaru no violetā un sarkanā purpura auduma, no karmezīna un no smalka linu auduma un tur ieauda ķerubus. Tad viņš lika uzcelt svētnīcas nama priekšā divus stabus trīsdesmit piecas olektiās augstus, bet to galvas, kas bija dem galos, bija piecas olekds augstas. Un viņš Ūka darināt važiņu vijas un tās piestiprināt pie stabu galvu apakšējā norobežojuma un pa simtam granātābolu pie katras važiņu sloksnes. Sos stabus viņš uzcēla svētnīcas priekšā, vienu labajā, otru kreisajā pusē; un viņš nosauca labās puses stabu vārdā—Jachīns, bet kreisās puses vārdā—Boāss. Un viņš izlēja vara altāri, —divdesmit olekds garu un divdesmit olekds platu un desmit olekds augstu. Viņš lika arī uztaisīt no metalla izlietu jūru; tā bija desmit olekds no vienas malas līdz otrai malai, visapkārt apaļa, un tās augstums bija piecas olektis; bet tās apkārtmērs bija trīsdesmit olektis, mērauklu tai visapkārt apstiepjot. Un zem tās visapkārt atradās meža gurķu atveidojumi, un de apņēma to visapkārt, pa desmit uz vienu olekti, un tie ieslēdza jūru no visām pusēm divās rindās visapkārt, un šie atveidojumi bija izlieti vienā lējumā ar pašu jūru. Tā balstījās uz divpadsmit vēršiem; trīs no tiem bija ar seju pret ziemeļiem, trīs pret vakariem, trīs pret dienvidiem un trīs pret austrumiem, bet jūra bija uz tiem virsū; vēršu pakaļpuses bija pagrieztas uz iekšpusi. Tās sienu biezums bija plaukstas platumā, un malas tai bija kā kausa malas mākslinieciski izveidotas pēc ziedošas lilijas zieda; un tā ietvēra sevī trīs tūstošus un vairāk šķidruma mēru—batu. Un viņš darināja desmit katlus un novietoja piecus labajā un piecus kreisajā pusē, lai varētu mazgāties; tur arī mēdza noskalot gabalus, kas piederēja pie dedzināmā upura; bet pati jūra bija domāta tam, lai tajā priesteri izdarītu savas apmazgāšanās. Un viņš taisīja desmit zelta lukturus pēc to parauga, kas atbilda priekšrakstam, un novietoja tos svētnīcā, —piecus labajā un piecus kreisajā pusē. Viņš arī lika taisīt desmit galdus un novietoja tos svētnīcā, piecus labajā un piecus kreisajā pusē, viņš lika darināt no tīra zelta arī veselu simtu seklāku slakāmo bļodu. Un viņš izveidoja priesteru pagalmu un lielo pagalma laukumu un pagalma vārtus, un vārtu durvis viņš noklāja ar varu. Un lielo jūru viņš novietoja pie nama labajiem sāniem dienvidaustrumu stūrī. Hūrāms izgatavoja arī podus, lāpstas un svētītā ūdens traukus. Tā Hūrāms pabeidza to darbu, ko viņš, ķēniņam Salamanam Dieva namu ceļot, vispārīgi bija uzņēmies veikt: Divus stabus ar to galvām stabu augšgalos un izrotājumu, kas bija abu stabu galos, un divus režģus, lai apsegtu stabu galvu vaigus, Un četri simti granātu ābolu pie abiem pinumiem, —divas granātu ābolu rindas bija pie ikkatra pinuma, ari lai apsegtu abu stabu galvu vaigus. Viņš darināja katltupus un pašus katlus uz šīm kājām, Kā arī jūgu un divpadsmit vēršus zem tās. Tāpat viņš izgatavoja podus, lāpštas un upuru gaļas dakšas, un visus sos rīkus izgatavoja Hūrām-Abijs ķēniņam Salamanam tā Kunga nama vajadzībām no nogludināta vara. Jardānas apgabalā ķēniņš lika tos izliet cietā māla zemē pie Adamas brasla starp Sukotu un Ceredatu. Un Salamans lika sagādāt visus šos rīkus ļoti lielā vairumā, jo vara svars netika ņemts vērā. Un Salamans lika pataisīt ari visas pārējās lietas, kas piederējās Dieva namam, —ir zelta altāri, ir galdus, uz kuriem izlika skatāmās maizes, Ari lukturus ar to lampiņām no tīra zelta, lai tie varētu pēc priekšraksta degt, kā tas bija nolikts, vissvētākās iekšējās telpas priekšā, Tāpat ari no zelta mākslīgus ziedus un lampas un dzirkles daktīm. Visas šīs lietas bija no paša tīrākā zelta. Līdzīgā kārtā arī naži un slakāmie trauki, mazās bļodas un kvopmamās pannas bija no tīra zelta. Par durvīm jāsaka, ka tās durvis, kas veda no svētnīcas telpas vissvētākajā vietā, kā arī svētnīcas kopējās ieejas iekšējās divdaļu vārstāmās durvis, pa kupām bija jāiet lielajā telpā, bija visas no zelta. Kad nu Salamans bija veiksmīgi pabeidzis visus darbus gar tā Kunga namu, tad Salamans sanesa visas sava tēva Dāvida svētbijībā svētnīcai veltītās lietas un novietoja sudrabu, zeltu un visādus traukus Dieva nama mantu krātuvēs. Un tolaik Salamans lika sasaukt Israēla vecajos un visus cilšu virsaišus un Israēla bērnu atsevišķo dzimšu galvas uz kopēju sanāksmi Jeruzālemē, lai uznestu tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir Ciānas. Tā sapulcējās ikviens Israēla vīrs pie ķēniņa uz svētkiem, un tas notika Etanīma mēnesī, kas ir septītais mēnesis. Kad nu visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad Ievīti pacēla šķirstu Un uznesa to augšā kopā ar saiešanas telti līdz ar visām svētām lietām, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā Ievītu priestepi. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla tautas draudze, kas pie viņa bija kopā sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik milzīgā vairumā sīklopus un vēršus, ka tie nespēja tos nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un pēc tam priesteri nonesa tā Kunga derības šķirstu tam paredzētā vietā, nama dibena daļā, nama vissvētākā vietā, proti zem ķerubu spārniem. Un ķerubi turēja izplēstus savus spārnus pāri par šķirsta novietni, un tā ķerubi nosedza šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Bet nesamās kārtis bija tik garas, kā kāršu gali šķirsta priekšgalā bija vissvētākajā vietā redzami, bet tālāk uz ārpusi tie nebija redzami; tā tas viss tur ir palicis līdz pat šai dienai. Pašā šķirstā nekas vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, ko Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. Kad visi priesteri iznāca laukā no vissvētākās vietas—jo visi priesteri, kas svinīgajā izdarībā piedalījās, bija svētījušies, un tāpēc viņi savu iedalījumu kārtas nebija ieturējuši, Un Ievīti, kas bija dziedātāji, proti Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un amata biedriem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arpām un koklēm bija nostājušies vienkopus altāra austrumu daļā un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, Un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas teiktu to Kungu un nestu Viņam pateicību, un kad uz augšu kā vesels vilnis pacēlās tautu, cimbāļu, stīgojamo riku un slavas dziesmas skaņas pauzdamas: „Jo tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ tad viss nams, tā Kunga svētnīca, piepildījās ar tā Kunga godības mākoni. Tā, ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai viņi būtu varējuši izpildīt goda amatu, šī mākoņa priekšā, jo tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu. Toreiz Salamans sacīja: „Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, Bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzivo uz mūžīgiem laikiem!“ Tad ķēniņš apgriezās, un viņš svētīja visu sanākušo Israēla tautas draudzi, bet visa Israēla sanāksme bija piecēlusies kājās. Un viņš sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti ir runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar savu roku to ir piepildījis, sacīdams: Sākot no tās dienas, kopš Es esmu izvedis savu tautu—Israēlu—ārā no Ēģiptes, Es neesmu sev visu Israēla cilšu vidū izraudzījis nevienu pašu pilsētu, lai tur Manis labā tiktu uzcelts nams, un lai mans vārds tur mistu, un Es ari neesmu izvēlējies nevienu vīru, kas lai vadītu manu tautu Israēlu, Bet Jeruzālemi Es esmu izredzējis, lai tur mistu mans vārds, un Es esmu izredzējis Dāvidu, lai tas valdītu pār manu Israēla tautu. Un mana tēva Dāvida sirdsnodoms bija uzcelt namu tā Kunga, Iraēla Dieva, vārdam, Bet tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: Tas, ka tu savā sirdsprātā biji apņēmies uzcelt namu manam vārdam, bija labi domāts un darīts, Tomēr ne tev būs šo namu celt, bet gan tavam miesīgam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tam būs šo namu uzcelt manam vārdam. Un nu tagad tas Kungs ir piepildījis savu apsolījumu, kuru Viņš bija izteicis, jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un es sēžu uz Israēla troņa, kā tas Kungs bija solījis, un es esmu uzcēlis namu tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Un tur es esmu novietojis šķirstu, kūpi atrodas tā Kunga derība, ko Viņš noslēdza ar Israēla tautu.“ Un viņš nostājās pie tā Kunga altājra visas Israēla sasauktās tautas draudzes klātbūtnē un izplēta savas rokas, Jo Salamans bija jau agrāk darinājis teicēja paaugstinājumu no tīra vara un to novietojis svētnīcas pagalma vidū; tā gapims bija piecas olektis, tā platums ari bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis; uz tā viņš tagad uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla sasauktās draudzes priekšā, izplēta savas rokas pret debesīm Un lūdza: „Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesis, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar saviem kalpiem un izrādi viņiem žēlastību, saviem kalpiem, kūpi no visas savas sirds staigā Tavā priekšā. Tu esi tas, kas savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi piepildījis tos solījumus, ko Tu viņam esi devis, —jo Tu tiešām pats ar savu muti sacīji un ar savu roku Tu izpildīji tā, kā tas šodien ir! Un nu tagad, ak Kungs, Tu Israēla Dievs! Turi savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, to, ko Tu viņam apsolīji, sacīdams: Lai nekad tev manā priekšā nepietrūktu vīru, kas sēdēs uz Israēla troņa, —ja tikai tavi dēli pasargās savus ceļus, staigādami manā bauslībā tāpat, kā tu esi staigājis manā priekšā! Tad nu tagad, ak Kungs, Israēla Dievs, —jel apstiprini kā patiesu savu vārdu, ko Tu esi savam kalpam Dāvidam sacījis! Bet vai patiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? —Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis! Taču pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, ak Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! Lai tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuļru Tu pats esi sacījis, ka Tu liksi tur mist Savam vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko tavs kalps teiks šinī vietā! Tad nu uzklausi sava kalpa un savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs 1 Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, —un kad Tu tās dzirdi, tad piedod! Ja vien kāds būtu kaut kā apgrēkojies pret savu tuvāko un pret viņu tiktu vērsts zvērests, liekot viņam apzvērēt, —un kad viņš nāks še Tava altāpa priekšā, šinī namā, lai zvērētu, Tad uzklausi Tu no debesīm un dari un tiesā savus kalpus, lai ļaundaris tiek piemeklēts, liekot viņa ceļam krist uz viņa galvas, un attaisnots taisnais, darot tam pēc viņa taisnības! Un ja tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu tavu vārdu, un tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos tavas žēlastības šinī namā, Tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis! Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, —bet kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās tavu vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis, Tad uzklausi debesīs un piedod savu kalpu un savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu savai zemei, ko Tu savai tautai esi devis par īpašumu! Un kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi, vai kukaiņi nāks pār zemi, kad viņu ienaidnieki būtu ielauzušies un tās vārtus turējuši aplenkumā, jeb vai kad tur būtu citi visādi piemeklējumi, vai arī tos būtu piemeklējušas visādas sērgas un slimības, Kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai nu tas notiktu no viena vienīga cilvēka, vai no visas tavas tautas, Israēla, puses, kad viņi ikviens atzīsies savā sirdsapziņā, būs nožēlas pārņemti savās mokās un bēdās un izstieps savas rokas šinī namā, Tad uzklausi viņus no debesīm, no savas drošās mājvietas, un piedod un piešķir ikvienam to, ko tas ir pelnījis, tāpēc ka Tu pazīsti viņu sirdij jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, Lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi iedevis mūsu tēviem! Bet ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes tava lielā vārda un tavas stiprās rokas un tava izstieptā elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, Tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, —uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc tava vārda! Kad tava tauta dosies kajrā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūstīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējis, un pret šo namu, kuņa es esmu uzcēlis tava vārda godam, Tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas! Un kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, —jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, —un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, Un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi aizvesti gūstniecībā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu, lai Tu viņus apžēlo, zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstniecībā, sacīdami: Mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam dalījuši bezdievīgu darbu! Un kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, —tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstniecībā un kur viņiem ir jādzīvo gūstniecībā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies virzienā uz savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un virzienā uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījies, un pret šo namu, ko es esmu cēlis tava vārda godam, Tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi! Bet nu tagad, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un tavām ausīm la, labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā! Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc, lai ieņemtu savu apmešanās vietu, Tu pats un tavas visspēcības šķirsts! Lai tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! Ak Kungs, mans Dievs, neatmet sava svaidītā vaigu! Piemini tavam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!“ Kad nu Salamans bija pabeidzis savu lūgšanu, tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un tā Kunga godība piepildīja to namu Tā, ka priesteņ nevarēja ieiet tā Kunga namā, jo tā Kunga godība piepildīja tā Kunga namu. Un kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad vini nometās ar savu seju pie zemes, uz akmens klāsta vini nolieca savu vaigu un pielūdza un teica to Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Un ķēniņš un visa tauta ziedoja kaujamos upurus tā Kunga priekšā. Un ķēniņš Salamans vēltīja kā kaujamos upurus divdesmit divi tūksto-šus vēršu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu; tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu. Un priesteri godam veica savus pienākumus un tāpat ari Ievīti ar Dieva dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumenticm, ko ķēniņš Dāvids bija licis pataisīt, lai ar Dāvida dziesmu palīdzību paustu slavu tam Kungam līdz ar lūgumu, kaut Viņa žēlastība paliktu mūžīgi, un priesteri tiem pretī pūta taures, un viss Israēls stāvēja, piecēlies kājās. Tad arī Salamans iesvētīja priekšpagalma vidējo daļu, kas atradās tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja dedzināmos upurus un labprātīgo dāvanu upuru taukus, tāpēc ka vara dedzināmo upuru altāris, ko Salamans bija uztaisījis, nespēja uzņemt ne dedzināmos upupus, ne ēdamos upupus, nedz arī tauku gabalus no labprātīgiem kaujamiem upuriem. Un Salamans šinī laikā rīkoja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu varen lielā svētku draudzē, kas bija kopā sanākusi no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei. Bet astotajā dienā viņi turēja svētku sapulci, jo altāra iesvētīšanu viņi bija svinējuši septiņas dienas, un svētki arī ilga septiņas dienas. Bet divdesmit trešajā dienā septītajā mēnesī viņš atlaida tautu uz savām mājām. Visi bija priecīgi un labā omā to labumu dēļ, ar ko tas Kungs bija svētījis ir Dāvidu, ir Salamanu, ir savu tautu—Israēlu. Kad nu Salamans pabeidza tā Kunga namu un ķēniņa namu un bija arī sagādājis visu, kas bija Salamanam ienācis prātā, vai nu tā Kunga nama, vai ķēniņa nama vajadzībām, un kad tas viņam laimīgi bija paveicies, Tad tas Kungs parādījās Sala-manam naktī sapnī un viņam sacīja: „Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu Sev izraudzījis par upura namu. Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai—ja Es sūtīšu mēri savai tautai, Un mana tauta, kas ir pēc mana vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesim uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi. Tad nu tagad manas acis būs atvērtas, un manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas, Jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mistu mans vārds un manas acis un mana sirds būtu tur vienmēr. Un nu, ja tu staigāsi manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi manus nolikumus un manas tiesas, Tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā. Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacī-dams: Tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu! Bet ja jūs no Manis novērsīsities un atstāsit manus likumus un manus baušļus, ko Es esmu jums devis, un iesit un kalposit citiem dieviem, to priekšā ar vaigu pie zemes mezdamies, Tad Es iznīdēšu Israēla bērnus no manas zemes, kuru Es tiem esmu devis, un no šī nama, kuru Es biju svētījis savam vārdam, un Es viņus aizsūtīšu prom no sava vaiga, un Es tos darīšu par nievājumu parunu un par dzēlīgu piezīmju priekšmetu visu tautu starpā. Bet par šo namu, kurš bija tik izcili augsts ikkatram, kas tikai tam reiz gājis garām, par to izbīsies un sacīs: Kāpēc gan tas Kungs ir šādā kārtā kā tc izrīkojies ar šo zemi un šo namu? Un tad atbildēs: Par sodu tāpēc, ka viņi atstājuši to Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un ir cieši pakļāvušies citiem dieviem un to priekšā metušies ar savu vaigu pie zemes un tiem kalpojuši, —tādēļ Viņš ir pār tiem licis nākt visai šai nelaimei!“ Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis tā Kunga namu un savu namu, Tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus. Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja. Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija dibinājis. Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem, Tāpat ari Baālatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kapa ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un vispār visas iekarotās pilsētas, ko Salamans bija iekarojis. Viņš vēlējās uzcelt it visas celtnes gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan ari visā viņa ķēniņa varai pakļautajā zemē, kādas viņš bija paredzējis. Un visus saglabājušos ļaudis, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kūpi nebija Israēla izcelsmes, Bet kūpi bija šo iezemiešu dēli, ko tie bija atstājuši kā pēcnācējus aiz sevis šinī zemē, un kupus Israēla bērni nebija paspējuši pilnīgi pieveikt, —tos Salamans pārvērta par klaušu darbu darītājiem, kādi vēl līdz pat šai dienai viņi ir palikuši. Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par kalpu savos spaidu darbos, bet tie kalpoja kapaspēkā kā kapavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kapa ratiem un pār viņa jātniekiem. Un virsuzraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzrau-dzīt tautu tās darbos. Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup tajā namā, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā; „Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots tā Kunga šķirsts.“ Tad Salamans upurēja tam Kungam dedzināmos upupus uz tā Kunga altāpa, ko viņš bija uzcēlis svētnīcas priekšā, Upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un jauna mēness svētkos un noteiktās svētku sanāksmēs trīs reizes gadā: neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un lieveņu svētkos. Un viņš izveidoja pēc sava tēva Dāvida parauga noteiktu secību, kādā bija jāveic savi pienākumi atsevišķām priestepu un tāpat arī Ievītu nodaļām saskaņā ar ikvienas dienas kārtējām prasībām, lai Ievīti skandinātu savas slavas dziesmas tam Kungam un palī-dzētu priestepiem; tāpat viņš noteica atsevišķu vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles. Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priestepiem un Ievītiem vai arī par mantnīcām. Tādā veidā īstenojās, ko Salamans bija pasācis ar tā Kunga nama pamata likšanu un novedis līdz tā Kunga nama galīgam laimīgam nobeigumam. Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Elatu jeb Elotu, kas atradās jūpas malā Ēdoma zemē. Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar savu kalpu starpniecību kuģus un ļaudis, kas labi pazina jflpu. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Of īru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam. Kad nu Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, tad viņa devās ceļā, lai pārbaudītu Salamanu ar mīklām, —uz Jeruzālemi ar vareni lielu pavadoņu pulku un ar kamieļiem, kupi nesa dārgas zāles un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un kad nu viņa bija atnākusi pie Salamana, tad viņa ar to runāja par itin visu, kas bija uz sirds. Un Salamans prata atbildēt uz visiem viņas jautājumiem, un nekas Salamanam nebija apslēpts, par ko viņš nebūtu varējis dot viņai paskaidrojumu. Kad nu Sābas ķēniņiene redzēja Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uzcēlis, Un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus, viņa virsnieku stāju un viņu apģērbu, viņa dzērienu pasniedzējus un viņu apģērbu, —un arī viņa dedzināmos upupus, kupus viņš upurēja tā Kunga namā, tad viņa aiz izbrīna palika galīgi apmulsusi. Un viņa sacīja ķēniņam: „Patiess ir tas vārds, ko es esmu savā zemē dzirdējusi ir par taviem darbiem, ir par tavu gudrību. Bet es citu vārdiem tikmēr negribēju ticēt, kamēr es pati nācu un ar savām acīm apskatīju; un redzi, man nebija ne puse pateikta no visas tavas lielās gudrības; tev ir daudz vairāk nekā tikai tā slava, par ko es dzirdēju. Svētīgi ir tavi karavīri, un svētīgi ir tavi kalpi, kuri vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību! Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kuram ir labpaticies tevi sēdināt uz sava troņa par ķēniņu tam Kungam, tavam Dievam! Tāpēc, ka tavs Dievs Israēlu mīl, gribēdams to uzturēt mūžīgi laimīgu, Viņš tevi ir iecēlis viņiem par ķēniņu, lai tu koptu tiesu un taisnību!“ Un viņa deva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un dārgas smaržas lielā vairumā un dārgakmeņus, un tik daudz dārgu smaržu nekad nebija pasaulē kopā bijis kā šīs, ko Sābas ķēniņiene dāvināja ķēniņam Salamanam. Un arī Hūrāma kalpi un Salamana kalpi, kas bija atveduši zeltu no Ofīras, atveda almugīma kokus un dārgakmeņus. Un ķēniņš uztaisīja no almugīma koka kāpnes tā Kunga namā, arī ķēniņa namā, tāpat kokles un arpas dziedātājiem; tādi dāvinājumi nekad iepriekš nebija redzēti Jūdas zemē. Un ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas viņai patika un ko viņa no viņa lūdza, bez prctdāvanām par to, ko viņa pati bija ķēniņam atvedusi. Un viņa griezās atpakaļ ar saviem pavadoņiem un gāja uz savu zemi. Un zelta svars, kas Salamanam ik gadus ienāca, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta, Neskaitot to, kas ienāca no tirgotājiem un ko ienesa veikalnieki; bez tam vēl visi Arabijas ķēniņi un zemes pārvaldnieki nesa Salamanam ir zeltu, ir sudrabu. Un ķēniņš Salamans lika darināt divi simti vairogu no kalta zelta, seši simti zelta seķeļu viņš izmantoja viena vairoga darināšanai, Un trīs simti mazu vairogu no kalta zelta, —un te viņš izlietoja trīssimt zelta sekeļus viena mazā vairoga izgata-vošanai; tos tad ķēniņš novietoja Libanona meža namā. Un ķēniņš lika uztaisīt lielu troni no ziloņkaula, un to viņš pārvilka ar tīru zeltu. Šim tronim bija seši pakāpieni, un tronim apakšā bija piestiprināts zelta kāju soliņš; abās pusēs sēdeklim atradās atbalsti rokām, un tiem līdzās stāvēja divi lauvas. Bez tam divpadsmit lauvas stāvēja uz sešiem troņa pakāpieniem abās pusēs; šāds mākslas darbs nebija vēl nekad nevienā ķēniņa valstī darināts. Un visi ķēniņa dzenamie trauki bija no zelta; tāpat arī visi trauki Libanona meža namā bija no skaidra zelta, un sudrabu Salamana laikā neturēja ne par ko, Jo ķēniņa kuģi ar Hūrāma kalpiem devās uz Taršišu, un reizi pa trijiem gadiem kuģis no Taršišas griezās atpakaļ un atveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. Un tā ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu pasaules ķēniņu vidū bagātībā un gudrībā. Un visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī. Un viņi atnesa ikkatrs savas dāvanas, —sudraba rīkus un zelta traukus, kā arī apģērbus, ieročus, mirres un balzamu, zirgus un mūļus, —un tā tas notika gadu no gada, Un Salamanam bija četri tūkstoši pajūgu, zirgu un ratu, un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja ratu pilsētās un paturēja ari savā tuvumā Jeruzālemē. Un viņš valdīja pār visiem ķēniņiem no Lielās upes līdz filistiešu zemei un līdz Ēģiptes robežām. Un ķēniņš izkārtoja, ka Jeruzālemē bija tik daudz sudraba kā akmeņu un tik daudz ciedru koku kā vīģes koku Šefelā. Un ļaudis veda Salamanam zirgus no Ēģiptes un no visām pārējām zemēm. Pārējie Salamana laika notikumi—gan sākotnējie, gan arī beidzamie, tie visi ir jau uzrakstīti pravieša Nātāna laiku grāmatā, arī silonieša Ahijas pravieša vārdos un pareģa Jedija paredzējumos par Jerobeāmu, Nebata dēlu. Un Salamans valdīja Jeruzālemē kā ķēniņš pār Israēlu četrdesmit gadus. Un Salamans apgūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts sava tēva Dāvida pilsētā, un viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Rehabeāms gāja uz Sichemu, jo Sichemā bija sanācis viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu. Un notika, kad nu Jerobeāms, Nebata dēls, to dzirdēja, —jo viņš bija vēl Ēģiptē, kur viņš biia aizbēdzis no ķēniņa Salamana, —tad Jerobeāms griezās atpakaļ no Ēģiptes, Jo ļaudis bija nosūtījuši vēsri un viņu aicinājuši. Un Jerobeāms nāca un viss Israēls kopā ar viņu; viņi runāja ar Rehabeāmu, sacīdami: „Tavs tēvs mums uzlicis par daudz grūtu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums ir uzlicis, un tad mēs tev kalposim!“ Un viņš tiem atbildēja: „Pacietieties vēl trīs dienas, —eita, un tad griezieties atpakaļ pie manis!“ Un tauta aizgāja. Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana vaiga priekšā, kamēr tas vēl dzīvoja, un viņš viņiem jautāja: „Kadu padomu jūs dodat, un kā man būs atbildēt šai tautai?“ Tad tie viņam atbildēja, sacīdami: „Ja tu būsi laipnīgs pret šo tautu un tai rādīsi labu prātu un runāsi uz to laipnus vārdus, tad šie ļaudis tev būs kalpi visu mūžu.“ Bet viņš noraidīja vecajo padomu, ko tie viņam deva, un viņš prasīja padomu jaunajiem, kas ar viņu bija lieli izauguši un kas tagad stāvēja viņa vaiga priekšā. Un viņš viņiem jautāja: „Kādu padomu jūs dodat, un kā lai atbildam šai tautai, kas ar mani ir runājusi, sacīdama: Dari vieglāku to jūgu, ko tavs tēvs mums ir uzlicis?“ Un tad viņam atbildēja jaunie, kuri kopā ar viņu bija lieli uzauguši, sacīdami: „Tā saki tiem ļaudīm, kuri ir ar tevi runājuši un tev sacījuši: Tavs tēvs ir mūsu jūgu padarījis pārāk smagu, bet tu to atvieglini, noveldams to no mūsu pleciem, —tā tev tiešām viņiem jāsaka: Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni! Un tagad, —ja nu mans tēvs jums bija uzkrāvis smagu jūgu, tad es jums to jūgu padarīšu vēl grūtāku; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, —bet es jūs gribu pārmācīt ar skorpijiem!“ Kad nu Jerobeāms un visa tauta nāca pie Rehabeāma trešajā dienā, kā ķēniņš bija pavēlējis, sacīdams: „Griezieties atkal pie manis atpakaļ trešajā dienā,“ Tad ķēniņš tautai atbildēja bargi, jo ķēniņš Rehabeāms nebija klausījis vecajo padomu, Un viņš runāja ar tiem tā, kā jaunie bija ieteikuši, sacīdams: „Es padarīšu smagu jūsu jūgu, un es tam vēl ko pielikšu klāt; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpijiem!“ Tā ķēniņš neuzklausīja tautu, jo tā tas bija ari nolikts no Dieva puses, lai tas Kungs liktu piepildīties tiem vārdiem, kurus viņš bija ar silonieša Ahijas starpniecību sacījis Jerobeāmam, Nebata dēlam. Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņiem nepaklausīja, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam, sacīdama: „Kāda tad mums ir daļa gar Dāvidu? Mums nenākas arī nekāds mantojums no—īsaja dēla. Ikviens lai griežas atpakaļ savās teltīs, Israēl! Un tagad uzraugi pats savu namu, Dāvid!“ Un tā viss Israēls atgriezās savās teltīs. Bet pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, pār tiem kā ķēniņš valdīja Rehabeāms. Kad nu ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadorāmu, kas bija klaušu pildītāju uzraugs, tad Israēla bērni viņu nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un ķēniņš Rehabeāms steigšus iekāpa savos ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. Tā Israēls atkrita no Dāvida nama līdz pat šai dienai. Bet kad Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tad viņš sapulcināja visu Jūdas un Benjamīna namu, —simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos karot ar Israēlu un atgrieztu atpakaļ ķēniņa valsti sev—Rehabeāmam. Bet tā Kunga vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, sakot: „Saki Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, Salamana dēlam, un visam Israēlam Jūdā un Benjamīna, teikdams: Tā saka tas Kungs: Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav brīv karot ar saviem brāļiem; griezieties ikviens atpakaļ savās mājās, jo šis notikums ir Manis nolikts!“ Un viņi paklausīja tā Kunga vārdiem un atteicās doties pret Jerobeāmu. Un Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē, viņš izveidoja pilsētas Jūdā par stipriem cietokšņiem. Un viņš nocietināja Betlēmi, Ētāmu un Tekoju, Ari Bet-Cūru, Socho un Adulāmu, Tāpat Gāru, Marešu un Zifu, Adoraimu, Lachišu un Azeku, Un vēl Coru, Ajalonu un Hebronu, kas Jūdā un Benjamīnā jau bija stipri nocietinātas. Un viņš nostiprināja vēl vairāk šos nocietinātos cietokšņus un novietoja tajos pārvaldniekus, sakrāja tur pārtiku, eļļu un vīnu. Un ikkatrā pilsētā bija lielie vairogi, kā ari šķēpi, tā ka viņš tās padarīja ļoti stipras, un tā viņam piederēja Jūda un Benjamīns. Bet priesteri un Ievīti, kas bija no itin visa Israēla, atnāca un nostājās viņa priekšā, kalpodami viņam no visām Israēla zemes malām, Jo Ieturi atstāja savas apmešanās vietas un savus īpašumus un devās uz Jūdu un uz Jeruzālemi, tādēļ ka Jerobeāms ar saviem dēliem lika tiem staigāt nepareizus ceļus, neļaujot viņiem palikt par tā Kunga priesteriem. Un viņš pats sev iecēla priesterus kalnu augstienēs vietējiem daimoniem un vēršu attēliem, ko viņš bija licis darināt. Un Ievītiem sekoja no visām Israēla ciltīm tie, kas bija savās sirdīs nolēmuši meklēt to Kungu, kas ir Israēla Dievs; tie devās uz Jeruzālemi, lai nestu kaujamos upurus tam Kungam, savu tēvu Dievam. Tā šie pienācēji nostiprināja Jūdas ķēniņa valsti un deva spēku Rehabeāmam, Salamana dēlam, triju gadu laikā, jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļus. Un Rehabeāms ņēma sev par sievu Mahalatu, Dāvida dēla Jerimota, un Eliāba, īsaja dēla, meitas Abihailas, meitu. Un viņa dzemdēja viņam dēlus: Jehušu, Šemarju un Sahāmu. Un pēc viņas viņš ņēma Maāchu, Absaloma meitu; viņa dzemdēja viņam Abiju, Ataju, Zizu un Šelomltu. Un Rehabeāms mīlēja Maāchu, Absaloma meitu, vairāk nekā visas savas sievas un blakus sievas. Viņš bija apņēmis astoņpadsmit sievas un sešde-smit blakus sievas, un viņš dzemdināja divdesmit astoņus dēlus un sešas meitas. Un Rehabeāms iecēla par dzimtas priekšnieku un vadoni pārējiem brāļiem Abiju, Maāchas dēlu, jo viņam bija nodoms to celt par ķēniņu. Viņš bija gudrs savā rīcībā un sadalīja savu dēlu pulku pa visiem Jūdas un Benjamiņa novadiem un nocie-tinātām pilsētām, piešķirdams viņiem lielā daudzumā pārtikas krājumus un sameklēdams viņiem daudz sievu. Kad Rehabeāma ķēniņa valsts bija nostiprinājusies un viņa vara nodrošināta, tad viņš atmeta tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu. Bet ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Ēģiptes ķēniņš Šišaks devās pret Jeruzālemi, jo jūdi bija lauzuši uzticību tam Kungam. Viņš nāca ar tūkstoš divi simti kara ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un neskaitāms bija ļaužu pulks, kas nāca no Ēģiptes kopā ar viņu: lībieši, sukieši un kušīti. Un viņš iekaroja stipri nocietinātās pilsētas, kas bija Jūdā, un nonāca pie Jeruzālemes. Tad pravietis Šemaja ieradās pie Rehabeāma un pie Jūdas virsaišiem, kuri, baidīdamies no Šišaka, bija sapul-cējušies Jeruzālemē, un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs: Jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es ari jūs tagad esmu atstājis Šišaka rokā!“ Tad Israēla virsaiši un pats ķēniņš pazemojās un sacīja: „Tas Kungs ir taisns!“ Kad nu tas Kungs redzēja, ka viņi bija pazemojušies, tad pravietis Šemaja izdzirda tā Kunga vārdus, kas viņam teica: „Viņi ir pazemojušies, tāpēc Es negribu tos pilnīgi izdeldēt, bet Es tiem piešķiršu mazu glābšanās iespēju, un Es neizliešu savu bardzibu pār Jeruzālemi ar Šišaka roku! Bet tomēr, lai viņi kļūst viņam par kalpiem un lai atzīst, kas tas ir—kalpot Man, un kas tas ir—kalpot pasaules ķēniņam.“ Un tad Ēģiptes ķēniņš Šišaks devās uzbrukumā pret Jeruzālemi un nolaupīja tā Kunga nama mantas, —un viņš paņēma visu; viņš paņēma arī tos zelta vairogus, ko Salamans bija licis darināt. Tad ķēniņš Rehabeāms lika taisīt to vietā vara vairogus un piešķīra tos pils sardzes virsniekiem, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju. Un cik bieži ķēniņš gāja tā Kunga namā, tik bieži pils karavīru sardze tos nēsāja, un pēc tam viņi tos atkal novietoja atpakaļ pils sardzes vīru istabā. Un ar to, ka viņš pats pazemojās, ari tā Kunga dusmu karstums no viņa atkāpās, tā ka Viņš to pilnīgi neiznīcināja, jo ari vēl Jūdā varēja atrast labus darbus. Tādējādi Rehabeāms atkal nostiprinājās un valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē. Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un septiņpadsmit gadus viņš valdīja Jeruzāleme, tanī pilsētā, ko tas Kungs bija izraudzījis kā vienīgo no visām Israēla pilsētām, lai tanī liktu mājot savam vārdam. Un viņa mātes vārds, kas bija amomete, bija Naāma. Un viņš darīja ļaunu, jo viņš nebija savu sirdi novēlējis vienīgi tam, lai meklētu to Kungu. Bet stāsti par Rehabeāmu kā sākotnējie, tā pēdējie, ir uzrakstīti pra-vieša Šemajas un pareģa Ido darbos. Un karš starp Rehabeāmu un Jerobeāmu nemitējās visu abu viņu mūžu dienu. Kad nu Rehabeāms apgūlās pie saviem tēviem, tad viņš tika aprakts Dāvida pilsētā; un viņa dēls Abija kļuva ķēniņš viņa vietā. Ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Abija kļuva ķēniņš pār Jūdu. Trīs gadus viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē, un viņa mātes vārds bija Michaja, Ūriēla meita no Gibeas. Un Abijas un Jerobeāma starpā cēlās karš. Un Abija devās uzbrukumā ar izveicīgu kara varoņu pulku—četri simti tūkstošiem izmeklētu vīru, kamēr Jerobeāms pret viņu izvirzīja kaujas kārtībā astoņsimt tūkstoš izlasītus vīrus, veiks-mīgus varoņus. Un Abija uzkāpa Cemaraima kalna galotnē, kas atrodas Efraima kalnājā, un sacīja: „Jerobeām un viss Israēls, —uzklausiet mani! Vai jums nav zināms, ka tas Kungs, Israēla Dievs, ir nodevis ķēniņa valsts varu pār Israēlu Dāvidam uz mūžīgiem laikiem, —ir viņam, ir viņa dēliem—ar sāls derību? Bet Jerobeāms, Nebata dēls, Salamana, Dāvida dēla, kalps, ir sacēlies pret savu kungu. Un pie viņa ir sapulcējušies nevērtīgi klaidoņi, ļaundari, un tagad tie ir nostiprinājušies spēkā pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, jo Rehabeāms kādreiz bija jauneklis ar maigu sirdi un nebija pats pret viņiem stingri nostājies. Un tagad jūs domājat stingri noturēties pret tā Kunga ķēniņa valsts varu, kas atrodas Dāvida dēlu rokā, tādēļ ka jūsu ir liels pulks un ka jums ir zelta vēršu attēli, ko Jerobeāms ir jums licis izveidot par elka dieviem! Vai jūs neesat Kunga priesterus, Arona dēlus, un Ievītus, izdzinuši, un vai jūs neesat paši sev cēluši priesterus kā pagānu tautas? Ikviens, kas tikai atnāca, lai tas pats ar savu roku iesvētītos, nesdams upurim jaunu vērsi un septiņus aunus—tāds kļuva priesteris tādiem, kas nav dievi. Mēs turpretī atzīstam par savu Dievu to Kungu, un mēs Viņu neatme-tam; mums ir arī priesteri, kas ir aizņemti ar goda amata pildīšanu tieši tam Kungam, Arona dēli un Ievīti, kas atrodas savā amatā. Un tie tam Kungam iededzina dedzināmos upupus—ik rītus un ik vakarus, —kvēpina saldos kvēpināmos upurus un noliek rindā svēto maizi uz galda no tīra zelta; viņi arī gādā par zelta lukturi un tā lampām, ka tās degtu ik vakarus; jo mēs esam tie, kas sargām un glabājam tā Kunga, mūsu Dieva, norādījumus, bet jūs esat Viņu atmetuši. Un nu, redziet, —mūsu priekšgalā kopā ar mums ir Dievs un Viņa priesteri, kas pūš trauksmes taures, liekot tām atskanēt pret jums! Ak jūs, Israēla bērni! Nekarojiet pret to Kungu, savu tēvu Dievu, jo tas jums neizdosies.“ Bet Jerobeāms bija licis aizsegā novietotiem kara vīriem apiet apkārt, lai tie nonāktu viņu aizmugurē; tā nu viņi ar galveniem spēkiem stāvēja Jūdas priekšā, bet aizsegā novietotie—Jūdas aizmugurē. Kad nu Jūda apgriezās apkārt, tad redzi, kauja bija viņu priekšā un aizmugurē. Un tie skaļi piesauca to Kungu un priesteri nepārtraukti pūta taures. Un Jūdas vīri uzsāka kara saucienu, un, Jūdas kara saucienam skaļi atskanot, arī Dievs sita Jerobeāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā. Un Israēla bērni metās Jūdas priekšā bēgt, un Dievs tos nodeva viņu rokā. Un Abija ar saviem kara vīriem tos sakāva lielā kaujā, un no Israēla krita pieci simti tūkstošu izlases vīru. Tā nu reiz Israēla bērni tika pazemoti, bet Jūdas bērni kļuva stipri, tāpēc ka viņi bija paļāvušies uz to Kungu, savu tēvu Dievu. Un Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja vairākas viņa pilsētas: Bēteli ar tās priekšpilsētām, Ješanu ar tās priekšpilsētām un Efronu un tās priekšpilsētas. Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē. Bet Abija nostiprinājās; viņš sev apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas. Un kas vēl ir stāstāms par Abiju, tiklab viņa gaitas, kā ari viņa vārdi, tas ir uzrakstīts pravieša Ido nostāstos. Un kad Abija apgūlās pie saviem tēviem, tad Jūdas ļaudis viņu apraka Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus. Un Asa darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs tā Kunga, viņa Dieva, acīs. Un viņš izdeldēja svešo dievu altāfus un elku augstienes, un viņš nolauza masēbas un nocirta ašēras. Un viņš skubināja Jūdu meklēt to Kungu, viņu tēvu Dievu, un pildīt bauslību un pavēles. Un viņš izdeldēja visās Jūdas pilsētās elku augstienes un saules stabus, un ķēniņa valstij zem viņa bija miers. Un viņš Jūdā uzcēla stipri nocietinātas pilsētas, jo zeme baudīja mieru, un tajos gados pret viņu nebija nekāda kara, jo tas Kungs bija viņam piešķīris mieru. Un viņš sacīja Jūdam: „Uzcelsim šīs pilsētas un uzmūrēsim tām apkārt mūpis un torņus un darināsim vārtus un aizšaujamās bultas! Vēl taču zeme ir mūsu, jo mēs esam to Kungu, mūsu Dievu, meklējuši; mēs esam Viņu meklējuši, un Viņš ir mums visapkārt devis mieru.“ Un tā viņi cēla un zēla. Un Asam bija karaspēks no Jūdas, tādu, kas nesa lielos vairogus un šķēpus, trīs simt tūkstoši, un no Benjamīna apgabala, kas nesa vieglo vairogu un šāva ar lokiem, —divi simt atsoņdesmit tūkstoši, un šie visi bija varonīgi karotāji. Un kušietis Zerachs devās pret viņiem uzbrukumā ar tūkstošreiz tūkstošiem stipra karaspēka un ar trīssimt kara ratiem un atnāca līdz Marešai. Bet Asa devās viņiem pretī, un tie sakārtojās kaujai Cefatas ielejā pie Marešas. Un Asa piesauca to Kungu, savu Dievu, un sacīja: „Ak Kungs! Neviena nav, kā vienīgi Tu cīņā starp to, kam ir daudz spēka, un kuram nav nekāda spēka. —Palīdzi mums, ak Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā vārdā devušies cīņā pret šo pārlieku lielo pulku! —Ak Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks Tev līdzās nepastāv!“ Un tas Kungs tā sita kušītus—ir Asas paša, ir Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt. Bet Asa ar to karotāju saimi, kas bija pie viņa, dzinās tiem pakaļ līdz pat Gerarai, un no kušītiem krita tik liels daudzums, ka no tiem neviens pats nepalika dzīvs, jo tie bija tikuši paša tā Kunga un viņa kara pulka spēku salauzti. Un Jūda ieguva ļoti lielu kara laupījumu, Un viņi iznīcināja visas pilsētas visapkārt Gerarai, jo tās bija pārņēmušas bailes tā Kunga priekšā; viņi izlaupīja arī visas pilsētas, jo tanīs atradās daudz laupījuma. Viņi ielauzās arī lopu turētāju teltīs un aizveda lielu skaitu sīklopu un kamieļu kā laupījumu, un tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. Tad Dieva Gars nāca pār Azarju, Odeda dēlu. Un viņš izgāja Asam pretī, sastapa to un sacīja: „Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! —Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un ja jūs vien Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš arī jūs atmetīs. Un ilgu laiku Israēlam nebūs nedz patiesa Dieva, nedz priesteru, kas varētu pamācīt, nedz bauslības. Taču, kad tam klāsies grūti un tas atgriezīsies pie tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš būs tiem atrodams. Un tanīs laikos nebūs miera nedz tam, kas dosies laukā, nedz tam, kas nāks mājās, jo lielas bailes pārņems visu zemju iedzīvotājus, Tā ka tauta celsies pret tautu, un pilsēta sagraus pilsētu, jo Dievs viņus iztrūcinās ar visādām bēdām. Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!“ Kad nu Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Azarjas, Odeda dēla, pravietojumus, tad viņš atguva drosmi un iznīcināja riebekļus visās Jūdas un Benjamīna zemēs un visās tais pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Ēfraima kalnājā; un viņš no jauna uzcēla tā Kunga altāri, kas atradās tā Kunga nama piebūves priekšā. Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjamīnu un tos svešiniekus, kas pie viņiem piemājoja un kas bija no Ēfraima un Manases un no Simeona; ari no Israēla viņam daudzi pievienojās, kad tie redzēja, ka tas Kungs, viņu Dievs, bija ar viņu. Un viņi sapulcējās Jeruzālemē trešajā mēnesī ķēniņa Asas valdīšanas piecpadsmitajā gadā. Un viņi upurēja šinī dienā tam Kungam no laupījuma, ko viņi bija pārveduši, septiņi simts vēršus un sep-tiņus tūkstošus sīklopu. Un viņi atjaunoja derību ar solījumu meklēt to Kungu, savu tēvu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Bet visi, kas nemeklē to Kungu, Israēla Dievu, lai būtu sodāmi ar nāvi, sākot no mazā līdz lielam, kā vīri, tā sievas. Un viņi zvērēja tam Kungam skaļā balsī un ar gavilēšanu—ar taurēm un bazūnēm. Un viss Jūda priecājās zvēresta dēļ, jo viņi bija zvērējuši no visas sirds, un tāpēc ka viņi meklēja to Kungu ar visu savu pielūgsmi, pārliecību un gribu, tad arī Viņš bija viņiem atrodams, un tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru. Un ķēniņš lika atteikues savai mātei Maāchai no ķēniņienes goda, tāpēc ka viņa bija likusi izveidot riebīgu elka tēiu Ašērai; Asa lika nocirst šo elka tēlu, to sasmalcināja un sadedzināja pie Kidronas upes. Bet netika izskausti Israēlā augstieņu altāri, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūža dienu. Un viņš lika ienest Dieva namā visas sava tēva veltītās dāvanas un arī to, ko viņš pats bija veltījis, —kā sudrabu, tā zeltu un arī traukus. Un kajra nebija līdz Asas trīsdesmit piektajam valdīšanas gadam. Bet Asas valdīšanas trīdesmit sestajā gadā Israēla ķēninš Baeša cēlās pret Jūdu un nocietināja Rāmu ar nolūku neļaut nevienam nedz ieiet pie Asas, Jūdas ķēniņa, nedz iziet no viņa zemes. Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no tā Kunga nama un no ķēniņa pils mantu kambaŗiem, nosūtīja to ar vēstnešiem Aramas ķēniņam Ben-Hadadam, kas dzīvoja Damaskā, un lika viņam sacīt: „Derība pastāv starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš iet projām no manas zemes!“ Un Ben-Hadads paklausīja ķēniņam Asam, un nosūtīja savus kaj-a pulku virsniekus, kas viņam bija, pret Israēla pilsētām, un tie iekaroja Ijonu, Danu un Abel-Majimu un visas Naftaļa cilts noliktavu pilsētas. Un notika, ka tiklīdz kā Baeša to dzirdēja, viņš pārtrauca Rāmas nocietināšanu un meta savam darbam mieru. Bet ķēniņš Asa sapulcināja visu Jūdu, un viņi aizveda Rāmas akmeņus un tai pievestos kokus, ko Baeša bija izlietojis celšanai, un viņš no tiem uzcēla Gebu un Micpu. Un šinī laikā atnāca pareģis Hananija pie Jūdas ķēniņa Asas un sacīja viņam: „Tāpēc ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz to Kungu, savu Dievu, tādēļ Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas. Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens kapa pulks ar skaitliski daudz lielāku ratu un jātnieku pulku? Bet tādēļ, ka tu paļāvies uz to Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā, Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas. Še tu esi aplami rīkojies, jo no šī laika nemitīgi tev būs jāpiedzivo kaji.“ Tad Asa sadusmojās uz pareģi un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi ari pret citiem paša tautas locekļiem. Un redzi, stāsti par Asu, kā sākotnējie, tā vēlākie, ir uzrakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asa palika slims ar kājām, un viņa slimība augtin pieauga spēkā; taču ari savā slimībā viņš nemeklējā to Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem. Un tā Asa aizgāja pie saviem tēviem, un viņš nomira savā četrdesmit pirmajā valdīšanas gadā. Un viņu apglabāja viņa paša kapā, ko tas bija licis sev izcirst Dāvida pilsētā. Un viņu noguldīja dusas vietā, kas bija pildīta ar dārgām zālēm un ar dažādām kvēpināmām vielām, kas bija mākslīgi sajauktas, kā to zāļu pratēju amats prasa, un viņam par godu sarīkoja lielisku viņa miesu sadedzināšanu. Un viņa dēls Jošafats kļuva ķēniņš viņa vietā un uzstājās ar lielu savas varas apziņu pret Israēlu. Viņš novietoja kafa pulkus visās pilsētās, kurās bija nocietinājumi, un novietoja spēcīgākus aizsardzības spēkus Jūdas zemē un tanīs Ēfraima pilsētās, ko viņa tēvs Asa bija iekarojis. Un tas Kungs bija ar Jošafatu, jo viņš staigāja sava ciltstēva Dāvida senajos un agrākos ceļos un nepievērsās baāliem, Jo viņš meklēja savu tēvu Dievu un sekoja Viņa norādījumiem un nerīkojās pēc Israēla parauga. Un tāpēc tas Kungs nostiprināja viņa rokā ķēniņa valsts varu, un visa Jūdas zeme nesa Jošafatam dāvanas, un viņam bija bagātības un godības papilnam. Un viņa sirds bija pacilāta tā Kunga ceļos, un viņš vēl reiz atkārtoti nopostīja augstieņu svētnīcas un ašēras Jūdā. Un savas valdīšanas trešajā gadā viņš sūtīja savus augstos pārvaldniekus Ben-Haīlu, Obadju, Zacharju, Netaneēlu un Michaju, lai viņi dotu norādījumus Jūdas pilsētām. Un kopā ar viņiem bija Ievīti Šemaja, Netanja, Zebadja, Asahēls, Šemiramots, Jonatāns, Adonja, Tobija un Tob-Adonja, —šie bija Ievīti, —un kopā ar viņiem bija priesteri Ēlišāms un Jorāms. Un tie mācīja Jūdā, un tiem līdzi bija tā Kunga bauslības grāmata, un tie gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu. Un visu ķēniņu valšķu zemēs, kas bija apkārt ap Jūdu, radās tādas bailes no tā Kunga, ka viņi nesāka kapu pret Jošafatu. Un pat no filistiešu vidus nāca sūtņi, kas atnesa Jošafatam ir dāvanas, ir meslu sudrabu; arī arabieši atveda viņam sīklopus, —aunu vien septiņus tūkstošus un septiņus tūkstošus septiņi simti āžu. Tā nu notika, ka Jošafats nemi-tīgi aizvien vairāk pieauga savā spēkā un varenumā; viņš uzcēla Jūdā pilis un noliktavu pilsētas. Viņam bija arī lieli mantu krājumi Jūdas pilsētās, turklāt vēl Jeruzalemē ievērojams drošsirdīgu karavīru daudzums, Kupu sastāvs un iekārtojums pēc ciltīm un dzimtlm bija šāds: no Jūdas bija pavēlnieki pār tūkstošiem, starp viņiem virspavēlnieks Adna, kupa virsvadībā atradās trīs simti tūkstošu varonīgu karavīru; Līdzās viņam bija kara vadonis Johanaāns, kupš bija pavēlnieks pār divi simti astoņdesmit tūkstoš vīriem. Bet nākošais pēc pakāpes bija Amasja, Sichrija dēls, kas bija brīvprātīgi stājies tā Kunga kalpībā, un viņam bija pakļauti divi simti tūkstoši varonīgu karotāju. Un no Benjamiņa bija varonīgais karavīrs Eljada, kas bija virspavēlnieks pār divi simt tūkstoš vīriem, kuri bija apbruņoti ar lokiem un ar mazāku vairogu. Bet nākošais pēc pakāpes bija Jozabāds, un viņam bija pakļauti simts astoņdesmit tūkstoši kapam sagatavotu viru. Šie bija tie, kūpi kalpoja ķēniņam, neskaitot tos, kupus ķēniņš bija ielicis stipri nocietinātās pilsētās visā Jūdas zemē. Un Jošafatam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu. Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas bija viņam lidzi, nokāva lielā skaitā sīklopus un vēršus un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kapa gājienā pret Ramotu Gileādā. Un Israēla ķēniņš Ahabs sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?“ Un viņš tam atbildēja: „Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad ari abi vienoti kapā!“ Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: „Bet aptaujājies jel tūdaļ, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!“ Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un viņiem sacīja: „Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ Un viņi atbildēja: „Dodies, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!“ Bet tad Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?“ Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir vēl viens virs, no kupa mēs varētu izdibināt tā Kunga padomu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet arvien tikai ļaunas; tas ir Micha, Jimlas dēls.“ Bet Jošafats atbildēja: „Tā neklājas runāt ķēniņam!“ Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: „Steidzies un atved Michu, Jimlas dēlu!“ Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats bija ikviens atsēdušies savā troni un apvilkuši goda tērpus, un viņi sēdēja laukumā Samarijas vārtu priekšā, bet visi pravieši bija pravietodami novietojušies viņiem pretī. Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: „Tā saka tas Kungs: Ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!“ Un visi šie pravieši vērtēja nākotni, sacīdami: „Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo tas Kungs to nodos ķēniņa roka!“ Bet tas vēstnesis, kas bija gālis aicināt Michu, viņam stāstīja, sacīdams: „Redzi jel, —pravieši sludina vienā mutē, solīdami laimi ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini tāpat labu laimi!“ Bet Micha atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, runāšu ari es!“ Un kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: „Micha, vai mums būs doties kapā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?“ —Un viņš atbildēja: „Celieties, jums būs laba laime, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!“ Bet ķēniņš viņam piedraudēja: „Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu, kā vienīgi patiesību tā Kunga vārdā?“ Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kupim nav gana; un tas Kungs sacīja: Šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā!“ Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?“ Bet Micha vēl turpināja: „Tādēļ uzklausiet tā Kunga vārdu! Es redzēju to Kungu sēžam savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas. Un tas Kungs sacīja: Kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu. Un tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu pievārdošu! —Bet tas Kungs viņam jautāja: Bet kādā veidā? Tad viņš atbildēja: Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja tas Kungs: Tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā! Un nu tagad, —redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti.“ Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Kādā ceļā tā Kunga gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?“ Un Micha sacīja: „Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!“ Un Israēla ķēniņš sacīja: „Ņemiet Michu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, Un sakiet: Tā ir pavēlējis ķēniņš: Lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!“ Un Micha sacīja: „Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad tas Kungs nav runājis ar manu muti!“ Un viņš vēl piebilda: „Uzklausait jel to, jūs visas tautas!“ Tā Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs.“ Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā. Bet Aramas ķēniņš bija saviem kafa ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: „Nevediet cīņu nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!“ Un notika, kad nu ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad vini domāja: „Patiesi, tas ir Israēla ķēniņš!“ Un vini to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafats sauca palīgā, un tas Kungs viņam palīdzēja, —Dievs tos aizvilināja projām no viņa. Un kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja. Bet viens karavīrs uzvilka loku, izšāva uz labu laimi, un viņa bulta izgāja cauri caur Israēla ķēniņa bruņām un bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!“ Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pretī Aramam līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule. Bet Jūdas ķēniņš Jošafats atgriezās vesels savā namā Jeruzālemē. Un pareģis Jehus, Hananija dēls, iznāca viņam pretī, un sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tev tā pienācās iet palīgā tam bezdievim, un vai tev tiem, kas to Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ tā Kunga dusmas nāks pār tevi. Taču tevī ir vēl atrodami ari labi darbi, jo tu esi izdeldējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt.“ Pēc tam, kad Jošafats bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie tā Kunga, viņu tēvu Dieva. Un viņš zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu. Un viņš piekodināja soģiem: pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu. Tad nu lai tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsosi Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas.“ Arī Jeruzālemē Jošafats iecēla kādus no Ievītiem un priesteriem un no Israēla senču ģintīm kādus vecākos nest tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus jautā-jumus. Tiem bija arī jādzīvo Jeruzālemē. Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: „Tā jums jārīkojas ta Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi! Un ikvienā nesaskaņu gadījumā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, asins radu starpā, nesaskaņās starp bauslību un pavēli, nolikumiem un tiesībām pamāciet tiesātājos, lai viņi nenoziedzas tā Kunga priekšā un lai dusmība negulstas pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā, —un nekļūstiet vainīgi. Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums visās tā Kunga lietās, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir priekšnieks visās ķēnina lietās, bet jums par piesēdētājiem lai ir Ievīti. Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un tas Kungs būs ar to, kas ir labs!“ Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafatu. Kad nu vēstneši nāca pie Jošafata un viņam ziņoja: „Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sirijas, —un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā“, tas ir En-Gedijā. Tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Kad nu Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, —un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību, Tad Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā Un lūdza: „Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesis un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, —tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas varētu ar Tevi sacensties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu tavam vārdam, domādami: Ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens, vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties ir šī nama priekšā, ir tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt tavs vārds! Un kad mēs Tevi piesauksim mūsu piemeklējumos, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi. Un nu tagad, —redzi, Amona bērni un Moābs un Seīra kalnu iedzīvotāji, klipi zemei Tu Israēlam neļāvi cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad ari turējās no tiem attālu nost un tos neiznīcināja, Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava dzimtīpašuma, kujru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!“ Un tā viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, ari viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tak tā Kunga gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zacharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas Ievīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem, Un viņš sacīja: „Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafat! —Tā saka tas Kungs uz jums: Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva kajrš! Izejiet rīta tiem pretī, jo redzi, tie nāks augšā uz Cīca augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs—Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties viņiem rītdien uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!“ Tad Jošafats nometās ceļos ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nokrita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu. Un tad Ievīti no Kehata dēliem un no Koracha dēliem piecēlās, lai ar pār-lieku skaņu balsi dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas. Kad nu nākamā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: „Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, jūsu Dievam, —un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!“ Un viņš deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: „Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzi-nāšanu, tad tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi iznīcināja paši sevi savstarpējā sadursmē. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija pabeiguši iznīcināt, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties. Tad nāca Jošafats un viņa kara pulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas panes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, pievākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels. Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Emek-Berachā, kur viņi slavēja to Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par „Slavēšanas ieleju.“ Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, viņu priekš-galā pats Jošafats, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arpām, koklēm un taurēm un devās uz tā Kunga namu. Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jošafata ķēniņa valsti neviens neaizkāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt. Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilchija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas cejus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs tā Kunga acīs. Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savas sirdis novēlējusi savam tēvu Dievam. Un kas vēl par Jošafatu stāstāms no iesākuma līdz galam, —redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai. Un pēc tam Jūdas ķēniņš Jošafats sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to saderējās, lai taisītu kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi cēla kuģus Ecion-Geberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafatu, sacīdams: „Tādēļ, ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, tas Kungs sašķels tavu darbu!“ Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu. Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem un yika aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsēta, un viņa Jorāms kļuva ķēniņš vina vietā. Un Jorāmam bija brāļi, Jošafata dēli, —Azarja, Jehiēls, Zacharja, Azarja, Michaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafata, Jūdas ķēniņa, dēli. Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls. Kad nu Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem. Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un kā ķēniņš viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs. Bet tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu no sava vaiga uz mūžīgiem laikiem. Un viņa laikā ēdomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu. Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva ēdomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem. Tomēr ēdomieši atkrita no Jūdas virskundzības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virskundzību, jo viņš bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu. Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos. Tad viņa rokās nonāca pravieša Elijas vēstule, kurā bija tā rakstīts: „Tā saka tas Kungs, tava cilts tēva Dāvida Dievs: Tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafata un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, Bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai tādā pat mērā, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un bez tam tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu, —viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, —tad Redzi, tas Kungs tevi sitīs ar smagu piemeklēšanu, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā.“ Un tas Kungs pamodināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arabiešos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass [Ahasja], jaunākais no viņa dēliem. Un pēc visa tā tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tik svinīgu viņa miesu sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēvam. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahasju, viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kuri kopā ar arabiem bija ielauzušies nometnē; tā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. Un Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Atalja, Omrija meita. Arī viņš staigāja Ahaba nama ceļus, jo viņa māte bija viņa padoma devēja bezdievīgos darbos. Un viņš darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā Ahaba nams mēdza darīt, jo tie jau arī bija viņa padom-nieki, pēc tam kad viņa tēvs bija nomiris, —viņam par postu. Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un sabiedrojās ar Israēla ķēniņu Jorāmu, Ahaba dēlu, un devās karā pret Aramas ķēniņu Hazaēlu uz Ramotu Gileādā. Bet kad aramieši ievainoja Jorāmu, Viņš griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties Jezreēlā no ievainojumiem, ko tie viņam bija Ramā situši, kad tas karā cīnījās pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. Bet Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, nogāja, lai apraudzītu Jezreēlā Jorāmu, Ahaba dēlu, jo viņš tur gulēja slims. Bet paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojā eja ar to, ka tas gāja pie Jorāma, jo kad viņš turp bija nonācis, viņš izgāja kopā ar Jorāmu pret Jehu, Nimšija dēlu, kuru tas Kungs bija svaidījis, lai izdeldētu Ahaba namu. Un tad nu notika, ka tanī laikā, kad Jehus rīkojās kā soģis pār Ahaba namu, viņš sastapa arī Jūdas virsaišus un Ahasjas brāļa dēlus, kuri kalpoja Ahasjam goda amatos, un viņš lika tos nokaut. Tad viņš meklēja Ahasju, un to arī sagūstīja, jo viņš bija apslēpies Samarijā; un to atveda pie Jehus, un Jehus lika viņu nogalināt. Tomēr viņu apraka, jo sprieda: „Viņš ir Jošafata mazdēls, un tas bija, kas ar visu savu sirdi meklēja to Kungu.“ Bet Ahasjas namam nebija neviena, kuram būtu pieticis spēka, lai saglabātu ķēniņa valsts varu. Bet kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad tā cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama. Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kūpi bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, —kas bija Ahasjas māsa, —viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. Un viņš bija apslēpts pie tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi. Bet septītajā gadā Jojada ņēmās drošu prātu un saistījās ar virsniekiem pār simtiem—Azarju, Jerohāma dēlu, Jišmaēlu, Johanāna dēlu, Azarju, Obeda dēlu, Maāseju, Adaja dēlu, un Ēlišafātu, Sichrija dēlu, slepenā savienībā. Un tie gāja apkārt pa Jūdu un sapulcināja Ievītus no visām Jūdas pil-sētām, kā arī Israēla dzimšu priekšniekus, un tie sanāca Jeruzālemē. Un visa sasauktā sapulce noslēdza Dieva namā derību ar jauno ķēniņu, un Jojada tiem sacīja: „Redziet, te ir ķēniņa dēls, viņš valdīs kā ķēniņš, kā tas Kungs to ir vēstījis par Dāvida dēliem! Tā nu jums būs rīkoties: trešdaļa no jums, kubiem iekrīt sabatā kārta, kā no priesteriem tā no Ievītiem, lai kalpo kā vārtu sargi pie sliekšņiem. Bet otra trešdaļa lai stāv ķēniņa namā, bet pēdējā trešdaļa—pie pamata vārtiem, bet viss karaspēks lai atrodas tā Kunga nama pagalmos. Bet nevienam nebūs ieiet tā Kunga namā kā vienīgi priesteriem un Ievītiem, kas pilda goda amatu kalpodami; —tie var ieiet, jo viņi ir svēti, bet visa pārējā tauta lai ir nomodā, —tā Kunga sardzē. Bet Ievīti lai veido apli apkārt ap ķēniņu, ikviens ar savu ieroci rokā, un kas ielaužas namā, tas ir jānogalina; un ejiet ar ķēniņu, viņam ienākot un viņam izejot laukā!“ Un Ievīti un visa Jūdas tauta darīja tā, kā priesteris Jojada bija pavēlējis, un tie ikviens ņēma savus vīrus, kas via nu nāca uz sabatu, vai arī atgriezās no sabata, jo priesteris Jojada neatbrīvoja atsevišķās nodaļas. Un priesteris Jojada iedeva virsniekiem pār simtiem ir šķēpus, ir mazos vairogus un lielos vairogus, kas bija bijuši ķēniņam Dāvidam, un kas bija novietoti Dieva namā. Un viņš nostatīja visu kara tautu, ikvienu ar savu ieroci rokā, no nama dienvidus spārna līdz nama ziemeļu spārnam, —gan altārim, gan namam un ķēniņam visapkārt. Un viņi izveda ārā ķēniņa dēlu uzlika viņam ķēniņa kroni, deva viņa rokā likumu tīstokļus un cēla viņu par ķēniņu; tad Jojada ar saviem dēliem to svaidīja un sacīja: „Lai dzīvo ķēniņš!“ Kad nu Atalja dzirdēja tautas saucienus, kas bija saskrējusi un slavi-nāja ķēniņu, tad viņa devās pie tautas tā Kunga namā. Un tā skatījās, —un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un virsaiši un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visa zemes iemītnieku tauta bija līksma un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: „Sazvērestība, sazvērestība, sazvērestība!“ Bet priesteris Jojada lika iziet laukā virsniekiem pār simtiem, kas bija kara pulku pavēlnieki, un viņš tiem pavēlēja: „Izvediet viņu ārā no nama cauri rindām, un kas viņai sekos, tam jātop nogalinātam ar zobenu!“ Jo priesteris bija piekodinājis: „Nenokaujiet viņu tā Kunga namā!“ Un viņi deva tai ceļu, pašķirdamies uz abām pusēm, un kad viņa, iedama pa Zirgu vārtiem, ienāca ķēniņa namā, tad tie viņu tur nogalināja. Un Jojada noslēdza derību starp to Kungu no vienas un sevi pašu un visu tautu un ķēniņu no otras puses, ka viņi centīsies būt īsta tā Kunga tauta. Tad visa tauta devās uz Baāla svētnīcu un to nopostīja, tā altārus un attēlus viņi sadauzīja gabalos, bet Matanu, Baāla priesteri, viņi nokāva altāra priekšā. Un Jojada sadalīja amatus tā Kunga namā starp priesteriem un Ievītiem, kurus Dāvids bija piesaistījis tā Kunga namam nest tam Kungam dedzināmos upurus, kā tas rakstīts Mozus likumos, nest tos ar prieka saucieniem un dziedot dziesmas, kādas Dāvids norādījis un pats sacerējis. Un viņš novietoja vārtu sargus pie tā Kunga nama vārtiem, lai neviens tur neieietu, kas kaut kādā veidā ir nešķīsts kļuvis. Tad viņš ņēma virsniekus kā arī labiešus un vīrus, kas ieņēma tautā vadītāju stāvokli, bet arī vienkāršos zemes ļaudis sev līdzi un izveda ķēniņu no tā Kunga nama, un kad viņi pa Augšējiem vārtiem bija iegājuši ķēniņa pilī, tad viņi sēdināja ķēniņu ķēniņa valsts tronī. Un visa tauta zeme priecājās, un pilsēta pēc tam norima, kopš Atalja bija nonāvēta ar zobenu. Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija cēlusies no Bēršebas. Un Joass darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot tā Kunga namu. Un viņš sapulcināja priesterus un Ievītus un viņiem sacīja: „Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada izlabotu Dieva namu, un pie tam pasteidzieties ar šo uzdevumu!“ Bet Ievīti nesteidzās. Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: „Kāpec tu neesi pamudinājis Ievītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, ko Mozus, tā Kunga kalps, ir uzlicis Israēla tautas draudzei saiešanas telts labā? Ievēro taču, Ka bezdievīgā Atalja un viņas dēli ir postījuši Dieva namu, un visus svētos tā Kunga nama piederumus vini ir izlietojuši baāliem!“ Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie tā Kunga nama vārtiem. Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis. Tad visi virsaiši un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns. Un katru reizi, kad Ievītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa uzraudzības iestādei, —proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ikdienas un savāca lielu daudzumu naudas. Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija tā Kunga nama atjauno-šanas kārtotāji; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu tā Kunga namu, arī vēl dzelzs un vara kalējus tā Kunga nama izlabošanai. Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu visās daļās atjaunoja un saveda labā kārtībā. Un kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot tā Kunga namam piederumus goda amata vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus, un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus tā Kunga namā. Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadus vecs, kad viņš nomira. Un viņu apraka Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, —jo viņš bija labu darījis ir Israēlam, ir Dievam, ir Viņanamam. Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas virsaiši un nometās ar seju pie zemes, ķēniņu godinot, —ķēniņa priekšā, un ķēniņš viņus uzklausīja. Un viņi atstāja tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. Un tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie tā Kunga, —un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās. Tad tā Kunga gars nāca pār Zacharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: „Tā saka Dievs: Kāpēc jūs pārkāpjat tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat to Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!“ Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami, ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja akmeņiem tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zacharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zacharja sacīja: „Lai tas Kungs redz un piemeklē!“ Un kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas virsaišus zvērīgā kārtā, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Dama-skas ķēniņam. Un kaut gan Aramas karaspēks bija ieradies skaitliski ne visai spēcīgs, tad tomēr tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, —tāpēc ka Jūda bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu; tā sirieši kļuva Joasa tiesātāji. Bet kad sirieši atkal bija no viņa aizgājuši, —tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu, —tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu, priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ, un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apraka Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls. Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, —redzi, tas viss ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā. Amacja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātes vārds bija Joadana, no Jeruzālemes. Viņš gan darīja to, kas ir taisns tā Kungs acīs, tomēr ne ar pilnīgu sirds nodošanos. Kad nu ķēniņa valsts vara bija viņa rokās nostiprinājusies, tad viņš lika saviem kalpiem nogalināt tos, kas bija nokāvuši ķēniņu, viņa tēvu. Bet viņu dēlus viņš nelika nokaut, kā bauslībā, Mozus grāmatā, ir rakstīts, kur tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: „Tēviem nebūs tikt nonāvētiem dēlu dēļ, —un dēliem nebūs tikt nonāvētiem tēvu dēļ, bet ikviens lai mirst pats savu grēku dēļ!“ Un Amacja sapulcināja Jūdas iedzīvotājus un lika viņiem sakārtoties pēc viņu dzimtām virsnieku pār tūkstoti un virsnieku pār simtu vadībā—visai Jūdas ciltij un Benjamiņam. Un kad nu viņš no tiem saskaitīja tos, kuji bija divdesmit gadus veci un vecāki, tad viņš atrada trīs simti tūkstošu tādu izlasītu vīru, kuri bija derīgi kajra gaitām un bija spējīgi nest kā šķēpu, tā lielo vairogu. Vēl klāt viņš salīga no Israēla simtu tūkstošu varonīgu karavīru par simts talantiem sudraba. Bet kāds Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: „Ak ķēniņ! Israēla kara pulks lai nedodas kopā ar tevi uzbrukumā, jo tas Kungs nav ar Israēlu un ne ar vienu no šiem Ēfraima dēliem. Bet dodies tu viens pats, lai parādītu savu drosmi cīņā; pretējā gadījumā Dievs liks tev piedzīvot neveiksmi ienaidnieku priekšā, jo Dievs ir pietiekami stiprs, lai piešķirtu tev tiklab uzvaru, kā arī liktu tev krist.“ Kad nu Amacja jautāja Dieva vīram: „Bet kas lai notiek ar tiem simt talantiem, ko es esmu iedevis Israēla kara pulkiem?“, tad Dieva vīrs atbildēja: „Tas Kungs spēj tev vairāk iedot nekā tikai šo naudu!“ Tad Amacja lika atšķirt nost tos, kuri piederēja pie pulka, kas bija atnācis pie viņa no Efraima, lai tie grieztos atpakaļ uz savām mājām. Bet tie ļoti saskaitās pret Jūdu un karstās dusmās atgriezās savās dzīves vietās. Bet Amacja drosmes pilns izveda savus kara pulkus cīņā un devās uz Sāls ieleju, kur viņš nokāva desmit tūkstoš Seīra dēlus. Bet citus desmit tūkstošus, kurus Jūdas dēli sagūstīja dzīvus, viņi uzveda klints galotnē un nogāza tos no klints virsotnes, tā ka tie visi tika sašķaidīti gabalos. Bet tā pulka piederīgie, kuriem Amacja bija licis griezties atpakaļ, lai tie neietu ar viņu kopā karā, —tie iebruka Jūdas pilsēās, sākot no Samarijas līdz pat Bet-Horonai, un nokāva no iedzīvotājiem trīs tūkstošus, un savāca bagātu laupījumu. Kad nu Amacja pārnāca no uzvaras pār ēdomiešiem, tad viņš atveda līdz Seīra dēlu dievus, un viņš tos nolika sev kā dievus un metās viņu priekšā ar seju pie zemes un upurēja tiem kvē-pināmo upuri. Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Amacju, un Viņš sūtīja pie tā pravieti, kas viņam sacīja: „Kāpēc tu pats esi meklējis tās tautas dievus, kuri neizglāba savu tautu no tavas rokas?“ Kad nu viņš uz to tā runāja, tad Amacja viņam sacīja: „Vai tu esi iecelts ķēniņam par padomnieku? Mities! Kāpēc tu gribi, lai tevi nokauj?“ Un tad pravietis mitējās un piebilda: „Es gan nojaušu, ka Dievam ir nodoms tevi iznīcināt, tāpēc ka tu esi tā darījis un neesi klausījis manu padomu!“ Un Jūdas ķēniņš Amacja apspriedās un nosūtīja ziņnešus pie Israēla ķēniņa Joasa, Joahaza dēla, Jehus dēla dēla, un lika viņam sacīt: „Nāc un mērosimies spēkiem, viens ar otru!“ Tad Israēla ķēniņš Joass nosūtīja vēstnešus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika viņam sacīt: „Kāds ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedra, kas arī atrodas Libanonā, sacīdams: „Dodi savu meitu manam dēlam par sievu! —Bet tad lauku zvēri, kuri bija Libanonā, gāja pāri un samina ērkšķu krūmu. Redzi, tu domā, —tu esi sakāvis Ēdomu, un tava dvēsele nesas uz lielī-šanos un pēc vēl lielākas slavas. Bet nu tagad, —paliec vien mierīgi mājās, —kāpēc tu gribi skriet nelaimē, lai tu kristu pats un Jūda līdz ar tevi?“ Bet Amacja neklausīja, jo tas tā bija paša Dieva nolikts, lai Viņš tos nodotu pretinieku rokā, tāpēc ka tie bija pievērsušies Ēdoma dieviem. Un Israēla ķēniņš Joass cēlās un devās cīņā, un viņi grieza vaigu pret vaigu, —viņš un Jūdas ķēniņš Amacja pie Bet-Šemešas, kas atrodas Jūdā. Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām. Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēla dēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra, —no Ēfraima vārtiem līdz Stūj-a vārtiem, —četrsimt olektis. Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Ēdoma, un ķēniņa nama bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. Bet ķēniņš Amacja, Joasa dēls, pārdzīvoja Israēla ķēniņu Joasu, Joahazā, dēlu, kad tas bija nomiris, vēl par piecpadsmit gadiem. Un kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa iesākumu un par viņa galu, —redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lachišu, bet sazvērnieki nosūtija gūstītājus viņam pakaļ uz Lachišu, un tie viņu tur nokāva. Viņi uzcēla viņu uz zirgiem un apraka viņu pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Tad visa Jūdas tauta izraudzīja Usiju, lai gan viņam tolaik bija tikai sešpadsmit gadi, un viņi viņu cēla par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā. Viņš uzcēla Ēlatu jeb Ēlotu un pievienoja to atkal atpakaļ pie Jūdas, pēc tam kad ķēniņš bija apgūlies pie saviem tēviem. Kļūstot par ķēniņu, Usijam bija sešpadsmit gadi, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jecholja, no Jeruzālemes. Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acis, gluži tāpat, kā to viņa tēvs Amacja bija darījis. Viņš turējās pie Dieva, kamēr dzīvs bija Zacharja, kas viņam skaidroja Dieva prātu, un kamēr viņš meklēja to Kungu, Dievs lika viņam zelt. Un viņš devās uzbrukumā un karoja pret filistiešiem un nopostīja Gātas mūri un Jabnes mūri, tāpat ari Asdodas mūri. Un viņš uzcēla ap Asdodu un filistiešu zemē stipras pilsētas. Un Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem un pret arabiem, kufi dzīvoja Gur-Baālā, un pret mehumešiem. Un ari amonieši deva Usijam nodevas, un viņa slava izplatījās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš bija kļuvis pārlieku varens. Un Usija uzcēla Jeruzālemē nocietinājumu torņus pie Stūra vārtiem, pie Ielejas vārtiem un pie mūpi suņiem un nocietināja tos. Viņš uzcēla ari nocietinājuma torņus līdzenumā un ierīkoja daudz ūdens tvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki kā ielejā, tā ari zāļainā līdzenumā, un viņam bija arāji un vīna dārznieki kalnos un auglīgos laukos, tāpēc kā viņš mīlēja zemes darbu. Un Usijam bija apmācīts un karam sagatavots karaspēks, kas karā gāja sakārtojumā pēc nodaļām, cik tālu tas bija rakstveža Jehiēla un pārvaldnieka Maāseja iesaukts un apmācīts ķēniņa virspavēlnieka Hananjas vadībā. Un viss cīņai derīgā un varonīgā karaspēka ģimeņu priekšnieku kopskaits bija divi tūkstoši seši simti vīru liels. Un zem viņu pavēles atradās karavīru pulki ar trīs simti septiņi tūkstoši pieci simtiem karotāju, kas bija pilni izcila spēka, lai vestu karu un lai sniegtu ķēniņam palīdzību pret ienaidniekiem. Un Usija lika sagādāt visam karaspēkam vieglos vairogus, šķēpus, bruņu cepures, bruņu kreklus, lokus un metamos lingu akmeņus. Viņš uzstatīja arī Jeruzālemē gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz apcietinājuma torņiem un uz stūriem, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens. Bet kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret to Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri. Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kufu pavadīja astoņdesmit tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri. Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: „Tas tev, Usija, neklājas—nest tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Arona dēliem, kas ir iesvētīti, —viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, tā Kunga, priekšā!“ Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru priekšā tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā. Un kad nu augstais priesteris Azarja un visi priesteri pagriezās ar vaigu pret viņu un viņu uzlūkoja, —tad redzi, spitālība bija saskatāma viņa pierē, un tie viņu ar skubu izveda no turienes ārā. Arī viņš pats steidzās iziet, jo tas Kungs bija viņu sitis. Tā ķēniņš Usija bija spitālīgs līdz savai nāves dienai, un, spitālīgs būdams, viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa namu un bija soģis zemes iedzīvotājiem. Un kas vēl ir par Usiju stāstāms no sākuma līdz beigām, to ir uzrakstījis pravietis Jesaja, Amoca dēls. Un kad nu Usija apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: „Viņš ir spitālīgs!“ Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā. Jotāmam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit pieci gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē sešpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Jeruša, Cadoka meita. Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā to visu bija darījis viņa tēvs Usija, vienīgi tikai viņš necentās jaukties tā Kunga svētnīcas lietās, bet tauta vēl joprojām veda bezdievīgu dzīvi. Viņš uzcēla tā Kunga nama Augšējos vārtus, arī Ofēla mūrim viņš veltīja daudzus darbus. Un viņš uzcēla arī Jūdas kalnājos pilsētas, un arī mežos viņš uzcēla nocietinātas pilis un sargu torņus. Un viņš kajoja arī pret Amona bērnu ķēniņu un pieveica viņus, un Amona bērniem bija tanī gadā viņam jādod simts talantu sudraba un desmit tūkstoš mēru—koru—kviešu un arī desmit tūkstoš mēru miežu; to viņam Amona bērni nodeva arī vēl otrā un trešajā gadā. Un tādēļ ka Jotāms savu ceļu izkārtoja taisnu Kunga, sava Dieva, priekšā, viņš kļuva arvien varenāks. Bet kas vēl ir par Jotāmu stāstāms, —ir viņa kapi, ir viņa ceļi, —redzi, tie visi ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva ķēniņš un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Un Jotāms apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahazs kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Ahasam bija divdesmit gadu, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Bet viņš nedarīja, kas bija taisns tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā to gan darīja viņa ciltstēvs Dāvids. Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baāliem tēlus. Un viņš nesa Ben-Hinoma ielejā kvēpināmos un pie tam neatļautus upurus un sadedzināja savus dēlus ugunī, kā tas ir negants paradums pagānu tautām, kuj-as tas Kungs pats bija licis izdzīt, Israēla bērniem ienākot. Viņš upurēja ari kaujamos upurus unkvēpināmos upurus kalnuaugstienēs un pakalnos un zem kura katra zaļojoša koka. Tādēļ tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva Aramas ķēniņa rokā, un ara-mieši viņu uzvarēja un aizveda no viņa valsts lielu gūstekņu pulku uz Damasku. Ari viņš pats tika nodots Israēla ķēniņa rokā, pēc tam kad pēdējais viņu bija sakāvis lielā kaujā, Jo Pekachs, Remaljas dēls, nogalināja Jūdā vienā dienā simts divdesmit tūkstošus viru, kuri visi bija spēcīgi karavīri, tāpēc vien, ka tie bija atmetuši to Kungu, savu tēvu Dievu. Bet tam vēl Sichrijs, drošsirdīgs Ēfraima karavīrs, nogalināja Maāseju, paša ķēniņa dēlu, un ķēniņa pils pārzini Asrikāmu un Ēlkanu, visaugstāk tūdaļ pēc ķēniņa stāvošo vīru. Un no savu brāļu vidus Israēla bērni aizveda gūstā divi simti tūkstošu—sievu, dēlu un meitu un ieguva no viņiem jo lielu kara laupījumu; kapā salaupīto viņi noveda Samarijā. Bet tur dzīvoja tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņs izgāja pretī karaspēkam, kas griezās atpakaļ Samarijā, un sacīja: „Redzi, —tikai tāpēc, ka tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs esat no viņiem nogalinājuši tik daudz tādā ienaida izverdumā, kas sniedzas līdz debesīm! Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nav no jūsu puses smags pārkā-pums pret to Kungu, jūsu Dievu? Un nu tagad, —paklausiet mani, vediet atpakaļ tos gūstekņus, kupus jūs esat saviem brāļiem nolaupījuši, jo tā Kunga dusmu kvēle ir iedegusies pār jums!“ Un tad kādi vīri no Ēfraima dēlu priekšnieku vidus izgāja tiem pretī, kas atgriezās no kapa, —šie vīri bija: Azarja, Johanana dēls, Berechja, Mešillemota dēls, Jehizkija, Saluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, — Un tiem sacīja: „Nevediet šeit šurp tos gūstekņus: ar to jūs tikai uzkrautu mums pārkāpumu pret to Kungu. Ar tādu rīcību jūs mūsu grēkiem un pārkāpumiem pievienosit vēl tikai jaunus, un taču mūsu pārkāpumi jau tā ir visai lieli tā Kunga priekšā, un smags dusmu sods draud vērsties pret Israēlu!“ Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sasauktās sapulces priekšā. Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū, un pēc tam kad tie bija ar drēbēm apģērbti un ar kurpēm apauti, viņi deva tiem ēst un dzert un tos pat svaidīja ar eļļu. Viņi cēla uz ēzeļiem visus tos, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, —itin tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā. Tanī laikā ķēniņš Ahass sūtīja sūtņus pie Asirijas ķēniņa pēc palīdzības, Jo ari ēdomieši bija no jauna nākuši un uzbrukuši, pieveikuši Jūdu un aizveduši gūstekņus. Ari filistieši bija iebrukuši, laupīdami ielejas pilsētas un pilsētas Jūdas ciltij piederošā Negebā un bija ieņēmuši—Bet-Šemešu un Ajalonu, ari Gederotu un Šocho ar tās ciematiem, tāpat Timnu ar tās mazpilsētām un Gimzu ar tās priekšpilsētām; un tur viņi apmetās uz dzīvi, Jo tas Kungs ļoti pazemoja Jūdu Ahasa, Jūdas ķēniņa dēļ, tāpēc ka viņš bija bezdievīgi dzīvojis Jūdā un ārkārtīgi noziedzīgi izturējies pret to Kungu. Tad pret viņu cēlās Asirijas ķēniņš Tilgat-Pilmesers, un cerētās palīdzības vietā viņš nomāca viņu pašu. Kaut gan Ahass iztukšoja tā Kunga namu un ķēniņa pili un virsaišus un nomaksāja Asirijas ķēniņam nodevas, tad tomēr tas viņam neko nelīdzēja. Un pat tanī laikā, kad viņš bija dzīves apstāskļu stipri spaidīts, viņš, —ķēniņš Ahass, vēl vairāk noziedzās pret to Kungu, Jo viņš upurēja kaujamos upurus us zemē Damaskas dieviem, kuri bija viņu sakā-vuši, un viņš sprieda tā: „Tāpēc ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši, tāpēc es gribu tiem nest kaujamos upurus, lai tie sniegtu palīdzību ari man.“ Bet tie kļuva ir viņam pašam, ir visam Israēlam par krišanas iemeslu. Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza tā Kunga nama divkāršās durvis un uzcēla pats sev altāpus uz katra stūra Jeruzālemē. Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas. Un notikumi, kas vēl ir par viņu stāstāmi, un viņa ceļi, kā pirmie, tā arī pēdējie, —redzi, tie ir ierakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Kad Ahass apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka šinī pilsētā Jeruzālemē, tomēr viņu nenonesa Israēla ķēniņu kapos. Un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā. Hiskija kļuva ķēniņš divdesmit piecu gadu vecumā, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Un viņa mātes vārds bija Abija, Zacharjas meita. Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā to visu bija darījis viņa ciltstēvs Dāvids. Savas valdīšanas pirmajā gadā pirmajā mēnesī viņš atkal atvēra tā Kunga nama durvis un saveda tās kārtībā. Un viņš lika nākt priesteriem un Ievītiem, un viņš viņus sapulcināja brīvajā laukumā, kas bija pret austrumiem, Un viņš tiem sacīja: „Uzklausiet mani, jūs Ievīti! Tagad nu svētījieties paši un svētījiet tā Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu un izmetiet ārā nešķīstību no šīs svētās vietas! Tiešām, mūsu tēvi ir bijuši sacēlušies un darījuši ļaunu tā Kunga, mūsu Dieva, acīs, —tie Viņu ir atmetuši un savas sejas novērsuši projām no tā Kunga mājokļa un tam pagriezuši muguru. Viņi pat bija noslēguši priekštelpas durvis un izdzēsuši gaismu; viņi nebija upurējuši kvēpināmos upurus, nedz arī nesuši dedzināmos upurus svētnīcā Israēla Dievam. Tādēļ tā Kunga bargās dusmas nāca pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos ir padarījis par baiļu rēgu, par baismu biedēkli un par izsmieklu, kā jūs paši savām acīm redzat. Jūs jau zināt—tādēļ mūsu tēvi ir krituši no zobena, bet mūsu dēli, mūsu meitas un mūsu sievas ir aizvestas gūstā. Bet tagad, —tas ir mans sirds nodoms, —mums jānoslēdz derība ar to Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargās dusmas novēršas no mums. Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jums būs stāvēt Viņa priekšā, un lai jūs godam Viņam kalpotu, un lai jūs būtu tie, kas Viņam kalpo goda amatā un nes kaujamos un kvēpināmos upurus.“ Tad cēlās šie Ievīti: Mahats, Amasaja dēls, un Joēls, Azarjas dēls, —no Kehata dēliem; no Merārija dēliem: Kīšs, Abdija dēls, un Azarja, Jehallelēla dēls; no Geršona dēliem: Joachs, Zimmas dēls, un Ēdens, Joacha dēls; Un no Ēlicafana dēliem: Šimrijs un Jehiēls; no Asafa dēliem: Zacharja un Matanja; Un no Heimana dēliem: Jehiēls un Šimejs, un no Jedutuna dēliem: Šemaja un Usiēls. Viņi sapulcināja savus ciltsbrāļus un svētījās un atnāca, paklausīdami ķēniņa pavēlei, lai pēc tā Kunga norādījumiem šķīstītu tā Kunga namu. Tad priesteri iegāja tā Kunga namā, lai to šķīstītu, un viņi izmeta ārā visu, kas bija nešķīsts, tā Kunga nama pagalmā, ko vien tie nešķista atrada tā Kunga namā; tur Ievīti visu to saņēma, lai aiznestu projām Kidronas upes krastā. Un viņi iesāka tīrīšanu pirmā mēneša pirmajā dienā un nonāca līdz tā Kunga nama priekštelpai pirmā mēneša astotajā dienā; viņi svētīja tā Kunga namu sekojošās astoņās dienās un pabeidza pirmā mēneša sešpadsmitajā dienā. Pēc tam viņi devās pie ķēniņa Hiskijas viņa pils iekštelpās un sacīja: „Mēs esam šķīstījuši visu tā Kunga namu, arī dedzināmo upuru altāri un visus tā priekšmetus, ari skatāmo maižu galdu ar visiem tā rīkiem, Tāpat arī visus tos priekšmetus, ko vien ķēniņš Ahass savā valdīšanas laikā bija padarījis nešķīstus ar savu atkrišanu, mēs tos esam atkal saveduši kārtībā un esam iesvētījuši, un redzi, tie atrodas tā Kunga altāra priekšā!“ Tad ķēniņš Hiskija jozās agri no rīta un sapulcināja pilsētas vecākos un devās augšup tā Kunga namā. Un viņi atveda septiņus vēršus, septiņus aunus, septiņas avis un septiņus āžus par grēku izpirkšanas upuri—ir ķēniņa valsts varai, ir svētnīcai un visai Jūdas zemei, un ķeņiņš pavēlēja Ārona pēcnācējiem priesteriem upurēt tos kā dedzināmo upuri uz tā Kunga altāra. Un viņi nokāva vēršus, un priesteri saņēma to asinis un apslacīja altāri; tad viņi nokāva aunus un asinis slacīja uz altāra; pēc tam viņi nokāva avis un slacīja asinis uz altāra. Pēc tam viņi atveda grēka izpirkšanas upura āžus ķēniņa un sasauktās tautas sapulces priekšā, un šie uzlika savas rokas uz tiem. Tad priesteri tos nokāva, un, grēka izpirkšanas upuri nesdami, viņi ar to asinīm apslacīja altāri, lai visu Israēlu salīdzinātu, jo ķēniņš bija noteicis nest dedzināmo un grēku salīdzināšanas upuri visa Israēla labā. Un viņš novietoja Ievītus tā Kunga namā ar cīmbolēm, arpām un koklēm pēc Dāvida un ķēniņa pareģa Gada un pravieša Nātāna norādījumiem, jo šis izkārtojums bija nācis no tā Kunga un bija izteikts ar Viņa praviešu muti. Un tā nu Ievīti nostājās ar Dāvida mūzikas instrumentiem un priesteri ar taurēm. Un Hiskija pavēlēja nest dedzināmo upuri uz altāra; un tikko iesākās dedzināmais upuris, tad tanī pašā brīdī atskanēja arī dziesmas tam Kungam par godu un taures un pie tam Israēla ķēniņa Dāvida mūzikas instrumentu pavadībā. Un visas sasauktās sapulces dalībnieki noliecās ar seju pie zemes, un dziedātāji dziedāja, tauru pūtēji pūta; viss tas norisinājās, kamēr dedzināmais upuris bija pilnīgi galā. Kad nu dedzināmais upuris bija pabeigts, tad ķēniņš un visi, kas atradās ar viņu, nometās ceļos lūgšanai. Un ķēniņš Hiskija un virsaiši uzaicināja Ievītus izteikt tam Kungam slavu ar Dāvida un pareģa Asafa vārdiem, un viņi dziedāja, slavas dziesmas prieka aizgrābti, un metās ceļos un pielūdza. Tad runāja Hiskija un sacīja: „Tagad jūs esat sevi pilnīgi veltijuši tam Kungam; nāciet šurp un nesiet kaujamos un pateicības upurus tā Kunga namā!“ Un sasauktās sapulces dalībnieki nesa kaujamos upurus un pateicības upurus, un ikviens, kas jutās uz to pamudināts, arī dedzināmos upurus. Un dedzināmo upuru skaits, ko draudze ziedoja, bija septiņdesmit vērši, simts auni, divi simts avis: tie visi bija tam Kungam dedzināmais upuris. Un glābšanas upurim tika veltīti seši simti vēršu un trīs tūkstoš sīklopi. Bet priesteru bija maz, un viņi nespēja visus dedzināmos upurus nodīrāt; tāpēc viņiem palīdzēja Ievīti, viņu ciltsbrāli, tiekāms darbs tika pabeigts, un priesteri bija paspējuši atkal sevi svētīt: Ievīti bija bijuši dedzīgāki savā sirdī un čaklāki svētīties nekā priesteri. Arī dedzināmo upum tur bija liels skaits līdz ar brīvprātīgo pateicības upuru taukiem un līdz ar slakāmiem upuriem klāt pie dedzināmiem upuriem. Tā viņi pabeidza savu darbu, un līdz ar to bija atjaunota kalpošana tā Kunga namā. Bet Hiskija un visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija tautas labā darījis, jo šī lieta bija notikusi ātri. Un Hiskija sūtīja sūtņus pie visa Israēla un Jūdas un rakstīja arī vēstules Ēfraimam un Manasem, lai nāk tā Kunga namā uz Jeruzālemi sarīkot Pasā svētkus tam Kungam, Israēla Dievam, Jo ķēniņš kopā ar saviem virsaišiem un ar visu sasaukto tautas draudzi Jeruzālemē bija nolēmuši svētīt Pasā svētkus otrā mēnesī. Proti—tie nebija paspējuši svētīt Pasā svētkus īstajā laikā, tāpēc ka priesteri vēl nebija varējuši svētīties pienācīgā skaitā, un arī tauta nebija Jeruzālemē sapulcējusies. Un šī doma likās esam pareiza ķēniņa un visas sasauktās sapulces acīs. Un viņi nosprieda likt ziņai izplatīties pa visu Israēlu no Bēršebas līdz Danam, lai sanāk un svētī tam Kungam, Israēla Dievam, Pasā svētkus Jeruzālemē, jo ilgu laiku tie nebija ar lielu dalībnieku skaitu tā svētīti, kā tas bija priekšā rakstīts. Tā nu raitnieki ar vēstulēm no ķēniņa un viņa virsaišu rokas devās pa visu Israēlu un Jūdu visapkārt, aicinādami pēc ķēniņa pavēles: „Ak Israēla tauta! Atgriezies pie tā Kunga, Ābrahāma, īzāka un Israēla Dieva, tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asirijas ķēniņa rokas. Un lai ar jums vairs nenotiek tā, kā notika ar jūsu tēviem un jūsu brāļiem, kas stūrgalvīgi sacēlās pret to Kungu, savu tēvu Dievu, kādēļ Viņš tos nodeva postam, kā jūs paši to redzat! Nu tad neesiet tagad stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, bet sniedziet tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir licis svētīt mūžīgi, un kalpojiet tam Kungam, jūsu Dievam, lai Viņa bargo dusmu kvēle no jums novērstos! Un kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šinī zemē, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!“ Tā šie raitnieki devās no pilsētas uz pilsētu Ēfraima un Manases zemē līdz Zebulonam, bet viņi tika izsmieti un izzoboti. Tikai daži vīri no Ašera un no Manases un no Zebulona paklausīja un nāca uz Jeruzālemi. Arī pār Jūdu bija Dieva roka, kas lika viņiem vienprātīgi izpildīt ķēniņa un viņa virsaišu pavēli, kā tas Kungs pats to bija norādījis. Un liels ļaužu pulks sapulcējās Jeruzālemē, lai otrā mēnesī svētītu Neraudzētās maizes svētkus, skaitliski vareni liela kopā sanākusi tautas draudze. Vispapriekšu viņi noārdīja aitājus, kas atradās Jeruzālemē; tāpat arī viņi iznīcināja visas kvēpināmās vietas un iemeta tās Kidronas upē. Un tad viņi nokāva Pasā jēru otra mēneša četrpadsmitajā dienā, un priesteri un Ievīti jutās apkaunoti, un viņi šķīstījās un nesa dedzināmos upujrus tā Kunga namā. Un viņi veica savus darbus savu pienākumu secībā pēc Dieva vīra Mozus bauslības noteikumiem, un priesteri slacīja asinis, tās ņemdami no Ievītu rokas. Daudzi bija sasauktajā tautas draudzē, kujri nebija svētījušies; tādēļ Ievīti nokāva daudz Pasā jēru visu to labā, kas nebija šķīsti, lai tos svētītu tam Kungam, Jo liels ļaužu pulks, lielāka daļa no Ēfraima un Manases, Isašara un Zebulona nebija šķīstījušies, un tomēr viņi baudīja Pasā mielastu, —kaut arī ne tā, kā ir rakstīts. Bet Hiskija aizlūdza par viņiem, sacīdams: „Tas Kungs, kas ir labs, lai katram to piedod, —it īpaši, Visiem tiem, kas stipri ir savā sirdsprātā apņēmušies meklēt Dievu to Kungu, savu tēvu Dievu, kaut arī ne pēc svētā šķīstīšanās nolikuma!“ Un tas Kungs paklausīja Hiskiju, Viņš dziedināja tautu. Tā Israēla bērni, kas bija ieradušies Jeruzālemē, noturēja Neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas lielā priekā, un Ievīti un priesteri pauda tā Kunga slavu dienu no dienas ar spēku mūzikas instrumentu pavadībā. Un Hiskija uzrunāja ar laipniem vārdiem visus tos Ievītus, kas ar pareizu izpratni un ar labām sekmēn veica kalpošanu tam Kungam, un viņi baudīja svētku mielastu septiņas dienas, nesa arvienu pateicības kaujamos upurus un allaž pateicās tam Kungam, savam tēvu Dievam. Un visa sasauktā tautas draudze nosprieda svētīt vēl otras septiņas dienas, un viņi svētīja vēl septiņas dienas svētkus ar prieku, Jo Jūdas ķēniņš Hiskija ziedoja sasauktai tautas draudzei tūkstoš vēršus un desmit tūkstošus sīklopu, un priesteri svētījās lielā skaitā. Un visa Jūdas sasauktā tautas draudze priecājās līdz ar priesteriem un Ievītiem, —un arī visa draudze, kas bija devušies šurp no Israēla, kā arī tie svešinieki, kas bija ieradušies no Israēla zemes dažādām malām vai kas bija uz dzīvi apmetušies Jūdā. Un tā Jeruzālemē valdīja lielsprieks, jo no Israēla ķēniņa Salamana, Dāvida dēla, laikiem, tāda nebija bijis Jeruzālemē. Un priesteri un Ievīti cēlās un svētīja tautu, un Viņš paklausīja viņu balsis, un viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī—debesīs. Kad nu viss tas bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija ieradies, devās Jūdas pilsētās un nolauza masēbas un nocirta ašēras un izpostīja augstieņu svētnīcas un altārus pa visu Jūdu un Benjamiņu, kā arī Efraimu un Manasi, kamēr tādu vairs nebija. Un tad visi Israēla bērni atgriezās atpakaļ, ikviens savā dzimts īpašumā, savās pilsētās. Un Hiskija izkārtoja un noteica priesteru un Ievītu dažādos nodalījumus, kā arī izvietoja katru atsevišķu priesteri un Ievītu pēc viņu pienākumu daudzuma, kas tiem saistījās gan ar dedzināmiem, gan arī ar glābiņa upuriem, lai viņi arī nometnes vārtos un dievnama pagalmos kalpotu tam Kungam un dziedātu tam Kungam pateicības un slavas dziesmas. Un viņš noteica arī „ķēniņa daļu“ pats no sava īpašuma dedzināmiem upuriem rītos un vakaros, kā arī dedzināmiem upuriem ir sabatā, ir jauno mēnešu, ir svētku reizēs, —gluži tā, kā tas ir rakstīts tā Kunga bauslībā. Un viņš piekodināja tautai, tiem, kas dzīvoja Jeruzālemē, nodot noteiktu daļu priesteriem un Ievītiem, lai viņi stingri turētos pie tā Kunga bauslības. Kad nu šī pavēle kļuva zināma, tad Israēla bērni sanesa bagātīgi ir pirmos augļus no labības un no jaunā vīna, ir no svaigās eļļas un medus, un no visiem tīruma augļiem, —no visa viņi atnesa desmito tiesu lielā vairumā. Un arī tie Israēla un Jūdas bērni, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, piegādāja desmito dalu no liellopiem un no sīklopiem, arī desmito tiesu no tā, ko viņi bija atzinuši par svētu un veltījuši tam Kungam, savam Dievam, viņi atnesa un sakrāva kaudžu kaudzēm. Trešajā mēnesī viņi iesāka kaudzes kraut, un septītajā mēnesī viņi pabeidza. Kad nu Hiskija un virsaiši atnāca un tās kaudzes ieraudzīja, tad viņi teica to Kungu un Viņa tautu Israēlu. Un Hiskija apjautājās pie priesteriem un Ievītiem par tām kaudzēm. Un augstais priesteris Azarja, no Cadoka nama, atbildēja viņam, sacīdams: „Kopš tie ir sākuši nest šo cilājamo upuri tā Kunga namā, mēs esam ēduši un paēduši, un daudz vēl ir pāri palicis, jo tas Kungs ir savu tautu tādā mērā svētījis, ka šis lielais krājums patiesībā ir pārpalikums.“ Tad Hiskija pavēlēja iekārtot pie tā Kunga nama pieliekamās telpas, un viņi tās iekārtoja. Un ar priekšzīmīgu rūpību tur novietoja ir paceļamo upuri, ir desmito tiesu, ir svētības dāvanas. Un Ievīts Chananja kļuva tām par pārzini, un viņa brālis Šimejs bijs bija otrs pārzinis. Bet Jehiēls, Azazja, Nahats, Asahēls, Jerimots, Jozabāds, Ēliēls, Jišmachja, Mahats un Benaja bija Chananjam un viņa brālim Šimejam padoti uzraugi pēc paša ķēniņa Hiskijas un Dieva nama pārrauga Azarjas norīkojuma. Un Ievīts Korus, Jimnas dēls, vārtu sargs pie Austrumu vārtiem, bija iecelts par pārraugu tām dāvanām, ko Dievam deva no laba prāta, lai tiktu nodoti tam Kungam noliktie paceļamie upuri un vissvētākās svētības dāvanas. Un viņa rīcībā bija Edens, Minjamīns, Ješua, Šemaja, Amarja un Šechanja priesteru pilsētās; tiem bija jānodod saviem amata brāļiem pēc viņu iedalījuma kā lieliem, tā maziem viņu tiesa, Izņemot radu rakstos ierakstītos vīriešu kārtas locekļus triju gadu vecumā un arī vecākus, tas ir visus tos, kas nāca tā Kunga namā, kā to attiecīgā diena prasīja, lai pildītu tur pa atsevišķiem nodalījumiem savu pienākumu klausības. Un priesterus viņš ieveda sarakstos pēc viņu ģimenēm un Ievītus, sākot ar divdesmit gadiem un vecākus, pēc viņu amatiem un nodalījumiem. Un tiem bija jābūt ierakstītiem sarakstos kopā ar viņu mazajiem bērniem, viņu sievām, viņu dēliem un viņu meitām kā veselai kopējai Ievītu amata kārtai, jo viņi bija solījušies godam un apzinīgi veikt visus savus pienākumus. Arī Arona pēcnācējiem, priesteriem, zīmējoties uz lauku apkaimēm visu viņu pilsētu apgabalos, bija iecelti vārdos nosaukti vīri, kuriem pienācās kārtot devu piešķiršanu pries-teriem un visiem pārējiem vīriešu kārtas pārstāvjiem viņu vidū, tāpat arī visiem tiem Ievītu vidū, kas bija ierakstīti sarakstos. Un šādi Hiskija rīkojās visā Jūdā, un viņš darīja to, kas bija labs, taisnīgs un patiesīgs tā Kunga, viņa Dieva, priekšā. Un katru darbu, ko vien viņš pasāka, kārtojot kalpošanas pienākumu Dieva namā un turoties pie bauslības un pavēlēm, lai meklētu savu Dievu, to viņš pildīja ar visu savu sirdi, un viņam veicās labi. Pēc šiem notikumiem un šī uzticības apliecinājuma Asirijas ķēniņš Sanheribs cēlās un ielauzās Jūdā. Viņš apmetās telšu nometnēs ap visām stipri nocietinātām pilsētām, un viņš bija nospriedis tās atšķelt un pievienot sev. Kad nu Hiskija redzēja, ka Sanheribs bija atnācis un taisījās uzbrukt Jeruzālemei, Tad viņš apspriedās ar saviem augstākiem ierēdņiem un kara vadoņiem, un viņi atzina par lietderīgu aizbērt ūdens avotus, kuri atradās ārpus pilsētas, un tie viņam palīdzēja. Viņi sapulcināja daudz ļaužu, kas aizbēra visus avotus un arī upi, kas tecēja caur zemes vidieni, jo viņi sprieda: „Kāpēc lai Asirijas ķēniņi, nākdami šurp, atrod daudz ūdens?“ Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla vēl otru mūri, un viņš nostiprināja un nocietināja Millu Dāvida pilsētā un lika darināt daudz ieroču un lielo vairogu. Un viņš iecēla kara pulkiem drosmīgus kara vadoņus, sapulcināja viņus pie sevis klajumā aiz pilsētas vārtiem un viņiem piekodināja, sacīdams: „Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asirijas ķēniņa, nedz visu to lielo kajra pulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu kafus!“ Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem. Un pēc šī notikuma Sanheribs, Asirijas ķēniņš, sūtīja dažus savus kalpus uz Jeruzālemi, kamēr viņš pats un viss viņa ķēniņa valsts karaspēks bija kopā ar viņu pie Lachišas, —pie Hiskijas, Jūdas ķēniņa un arī pie visiem Jūdas iedzīvotājiem, kup atradās Jeruzālemē, sacīdams: „Tā saka Sanheribs, Asirijas ķēniņš: Uz ko jūs paļaujaties, būdami ielenkti Jeruzālemē? Vai Hiskija nerīkojas ar jums vieglprātīgi, ļaudams jums mirt badā un slāpēs, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs izglābs no Asirijas ķēniņa rokas! Vai šis nav tas pats Hiskija, kas jums atņēma augstieņu svētnīcas un jūsu altāpis un kas kā uz Jūdas, tā arī uz Jeruzālemes iedzīvotājiem ir runājis, sacīdams: Viena vienīga altāra priekšā jums būs mesties ar seju pie zemes un lūgties, un tikai uz tā jūs drīkstat upurēt kvēpināmos upurus? Vai jūs nezināt, ko es un mani tēvi esam nodarījuši visām pasaules tautām? Vai visas pasaules tautu dievi ar visiem saviem spēkiem ir spējuši izglābt no manas rokas savas zemes? Un kurš starp visiem dieviem visās tais tautās, kuras mani tēvi ir pametuši iznīcībai, ir bijis tāds, kas būtu spējis izglābt savu tautu no manas rokas? Kā tad jūsu Dievs iespēs jūs izglābt no manas rokas? Tādēļ neļaujiet Hiskijam jūs piekrāpt un jūs tādā veidā maldināt, —neticiet viņam! Ja jau nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savu tautu no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs jau ne tik jūs neizglābs no manas rokas!“ Un viņa sūtņi vēl vairāk runāja pret Dievu, to Kungu, un pret Viņa kalpu Hiskiju. Viņš rakstīja ari vēstuli ar nolūku, lai nopeltu un nonicinātu to Kungu, Israēla Dievu, sacīdams: „Tāpat kā pasaules tautu dievi nav spējuši izglābt savas tautas no manas rokas, tā ari Hiskijas Dievs neizglābs savu tautu no manas rokas!“ Un viņi sauca stiprā balsī jūdiski, izaicinādami Jeruzālemes tautu, kas bija uz mūra, lai to izbiedētu un iztrūcinātu, nolūkā, lai varētu tā ātrāk ieņemt pilsētu. Un viņi nonicināja Jeruzālemes Dievu tāpat, kā viņi bija nonicinājuši pasaules tautu dievus, kas ir tikai cilvēku roku darbs. Bet ir ķēniņš Hiskija, ir pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza Dievu sakarā ar šo notikumu un vērsa pret debesīm savus saucienus pēc palīdzības. Un tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varonīgos kajavīrus ir vadoņus, ir kaj-a pulku virsniekus Asirijas ķēniņa nometnē, tā ka tas ar kaunu pagrieza savu vaigu uz savu paša zemi; un kad viņš iegāja sava dieva namā, tad tie, kup bija cēlušies no viņa klēpja, tie paši viņam lika mirt, uzbrūkot viņam ar zobenu. Tā tas Kungs izglāba Hiskiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asirijas ķēniņa, rokas un ik no viena ienaidnieka rokas, un sagādāja mieru no visām pusēm. Un daudzi atnesa dāvanu upurus tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas vērtslietas Jūdas ķēniņam Hiskijam, tā ka viņš pēc visa tā bija paaugstināts visu tautu priekšā. Un šinī laikā Hiskija saslima uz miršanu, un viņš lūdza to Kungu, un tas Kungs viņu uzklausīja un sūtīja viņam brīnumainu parādību. Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas ir pār viņu, ir pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā, —viņš un visi Jeruzālemes iedzī-votāji, un tāpēc pār viņiem nenāca tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja. Un Hiskijam bija ļoti daudz bagātības un varas, un viņš sev cēla noliktavas sudrabam, zeltam un dārgakmeņiem, dārgām kvēpināmām zālēm un tāpat lieliem vairogiem un it visiem vērtīgiem priekšmetiem, Arī noliktavas lauku augļiem, labībai, vīnam un arī eļļai, tāpat kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem. Viņš sev arī uzcēla pilsētas, un sīklopu un liellopu ganāmpulku viņam bija milzums, jo Dievs bija viņam piešķīris sevišķi lielu bagātību. Un šis pats Hiskija aizbēra Gihonas augšējo ūdens izteku un to iztaisnoja, novadot lejā pret rietumiem uz Dāvida pilsētu; un Hiskija bija visos savos pasākumos veiksmīgs. Bet savukārt, zīmējoties uz Bābeles valdnieku sūtņiem, kas bija atsūtīti pie viņa, lai izjautātu par to brīnumaino parādību, kas tad zemē bija notikusi, Dievs viņu atstāja vienu, lai viņu pārbaudītu ar nolūku izzināt, kas bija viņa sirdsprātā. Bet kas vēl stāstāms par Hiskijas dievbijību un žēlastības pierādījumiem viņam, —redzi, tas viss ir rakstīts pravieša Jesajas, Amoca dēla, pravietiskos paredzējumos un Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatās. Un Hiskija apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pēcnācēju kapu kalnā, un visa Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji pavadīja viņu godam. Un viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā. Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, sekodams negantībām pagānu tautās, ko tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baāliem, un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja. Un viņš arī uzcēla altārus tā Kungā namā, par kuņi tas Kungs bija noteicis: „Jeruzālemē lai mīt mans vārds uz mūžīgiem laikiem!“ Un viņš uzcēla altājus debess zvaigžņu pulkiem tā Kunga nama abos pagalmos. Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā ugunsupufiem Ben-Hinoma ielejā, viņš nodarbojās ar zīlniecību, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintiniekus: tā vēl daudz lielākā mērā viņš darīja to, kas tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams. Un viņš novietoja arī elka tēlu, ko viņš bija izveidojis, Dieva namā, par kuju Dievs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam noteicis: „Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu sev izraudzījis visu Israēla cilšu staipa, Es likšu savam vārdam dzīvot mūžīgi! Un turpmāk Es nelikšu Israēla kājai atrauties nost no tās zemes, ko Es esmu nolicis jūsu tēviem, cik tālu viņi tiešām centīsies izpildīt visu, ko Es esmu viņiem pavēlējis tā, kā tas viss ir izteikts bauslība likumos un tiesās ar Mozus roku.“ Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās pagānu tautas, ko tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā. Tas Kungs gan brīdināja Manasi un viņa tautu, bet viņi to neņēma vēra. Tāpēc tas Kungs lika doties pret viņiem uzbrukumā Asirijas ķēniņa kapa vadoņiem; tie sagūstīja Manasi ar īpašiem kāšiem, turēja viņu apcietinājumā iekaltu vara važās un pēc tam aizveda viņu uz Bābeli. Kad viņš nu tā bija postā, tad viņš lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un viņš pārlieku zemojās savu tēvu Dieva priekšā Un nemitīgi Viņu lūdza. Tad tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs. Pēc tam viņš uzcēla Dāvida pilsētai ārējo mūri uz Gihonas pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ir ieeja pa Zivju vārtiem, visapkārt Ofēla kalnam, un viņš to cēla ievērojamā augstumā. Viņš arī iecēla kara priekšniekus visās nocietinātās pilsētās Jūdā. Un viņš aizvāca projām svešos dievus un to elku attēlus no tā Kunga nama ar visiem altāriem, kurus viņš bija uzcēlis tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmeta tos ārā no pilsētas. Un viņš atjaunoja tā Kunga altāri un upurēja uz tā kaujamos pateicības upurus un labprātīgos slavas upurus, un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot tam Kungam, Israēla Dievam. Bet neņemdama to vērā, tauta joprojām nesa kaujamos upurus kalnu augstienēs, kaut arī vienīgi tam Kungam, savam Dievam. Un kas vēl par Manasi stāstāms—tiklab viņa lūgšana Dievam, kā arī to pareģu vēstījumi, ko tie tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā viņam bija pasludinājuši, —redzi, tie ir pievienoti Israēla ķēniņu aprakstiem. Bet viņa pazemīgā lūgšana, un kā viņš tika uzklausīts, un arī visi viņa grēku darbi, viņa sacelšanās, un tās vietas, kurās viņš bija uzcēlis augstieņu svētnīcas, un kur viņš bija novietojis ašēras un elku tēlus, iekāms viņš pats tika pazemots, —redzi, tas ir aprakstīts pareģu stāstos. Un Manase apgūlās pie saviem tēviem, un to apraka viņa namā, un viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Amonam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit divi gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis un godāja tos. Bet viņš nepazemojās tā Kunga priekša tā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, un viņš, šis pats Amons, uzkrāva sev aizvien vairāk noziegumu. Un viņa paša kalpi pret viņu sazvērējās un nogalināja viņu viņa pili. Bet zemes ļaudis nosita visus sazvērniekus, kuri bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un viņi cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju. Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi. Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem. Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baāliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja ašēras, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upupus. Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi. Tāpat ari Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām—un visapkārt pa viņu posta vietām— Viņš nopostīja altārus, nocirta ašēras un elku koku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis ir zemi, ir svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joachu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā tā Kunga, sava Dieva, namu. Kad nu viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši leviti, kas bija durvju sargi, —ir no Manases puses, ir no Ēfraima, ir no visa atlikušā Israēla, ir no visas Jūdas un Benjamīna cilts, ir no Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un tie to atkal nodeva darba uzņēmējiem, kuri bija iecelti par pār-raugiem pār tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti gar tā Kunga namu, lai to uzpostu un uzkoptu, Proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā. Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, Ievīti no Merārija cilts, un Zacharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi Ievīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem, Un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pārziņi pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no Ievītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi. Un kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota ar Mozus starpniecību. Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā!“ un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam. Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ziņojumu ķēniņam, pie tam vēl sacīdams: „Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši. Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās tā Kunga namā, un to devuši ir darba uzraugiem, ir strādniekiem.“ Tad rakstvedis Šafans sacīja ķēniņam, paziņodams: „Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu.“ Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā. Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes. Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Michas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa paša apkalpotājam, sacīdams: „Ejiet un vaicājiet to Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši tā Kunga vārdu nedz arī to visu tā izpildījuši, kā tas viss šinī grāmatā ir ierakstīts!“ Tad Hilkija un tie vīri, kup bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemē pilsētas otrā iecirknī, un viņi to uzrunāja, izstāstīdami savu uzdevumu. Un viņa tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Sakiet tam vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, —visus tos lāstus, kup ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā, Tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upupis kvēpinājuši citiem dieviem, manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc ari Es izliešu sava barguma izplūdumu pār šo vietu un sava barguma degsmi nenoslāpēšu! Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu to Kungu, viņam sakiet tā: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kupus tu esi dzirdējis: Tādēļ ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis mana vaiga priekšā, tāpēc Es esmu tevi paklausījis! —Tāds ir tā Kunga pasludinājums. Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem“. Kad nu viņi nonesa šo vēsti ķēniņam, Tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos. Un ķēniņš devās augšup tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, Ievīti un it visa tauta, sākot ar lielo un beidzot ar mazo, un viņš, tiem visiem to dzirdot, skaļi cēla priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā. Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies sekot tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa nolikumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā. Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica. Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot tam Kungam, savam tēvu Dievam. Un Josija rīkoja tam Kungam Pasā svētkus Jeruzālemē, un viņi nokāva Pasā jēru pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā. Un viņš iecēla priesterus viņu goda amata darbu vietās, un viņš modināja viņos dedzību kalpot tā Kunga namā. Un viņš noteica tiem Ievītiem, kas mācīja visu Israēlu un kas bija svētījušies tam Kungam: „Nolieciet svēto šķirstu tanī namā, ko Salamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, ir uzcēlis; tas jums vairs nav jānes uz jūsu kamiešiem! Tad nu tagad kalpojiet tam Kungam, savam Dievam, un viņa tautai—Israēlam Un paši sataisieties pēc savu tēvu dzimtīm un pa saviem iedalījumiem, kā to ir rakstos noteicis Israēla ķēniņš Dāvids un kā to arī rakstos ir noteicis viņa dēls Salamans. Tātad nostājieties svētajā vietā, jūsu Ievītu nodalījumiem atbilstot jūsu tautas brāļu iedalījumiem pēc viņu ciltstēvu dzimtīm. Tad nokaujiet Pasā jēru un svētījiet paši sevi un sagatavojiet to saviem brāļiem, bet viss lai tiktu tā darīts, kā tas ar tā Kunga vārdu un ar Mozus starpniecības palīdzību ir noteikts!“ Un Josija labprātīgi novēlēja tautas locekļiem sīklopus, kā avis, tā kazlēnus, Pasā upuriem visiem tiem, kas tur atradās, skaitā trīsdesmit tūkstošus, turklāt vēl trīs tūkstoš vēršus; tas viss bija no ķēniņa īpašumiem. Arī viņa virsaiši deva labprātīgus upupus kā tautai, tā arī priesteriem un Ievītiem; Hilkija un Zacharja un Jehiēls, Dieva nama pārvaldnieki, nodeva priesteriem uz Pasā svētkiem divi tūkstoš seši simti sīklopu un trīssimt vēršus. Un Chananja, Šemaja un Netaneēls, kā arī viņu brāļi Hašabja, Jeihēls un Jozabāds, būdami Ievītu priekšnieki, labprātīgi nodeva Ievītiem uz Pasā svētkiem pieci tūkstoši sīklopu un pieci simti vēršu. Un pēc šīs priekšsagatavošanās dievkalpojumam priesteri nostājās savos paaugstinājumos, bet Ievīti savos iedalījumos, kā to noteica ķēniņa pavēle. Tad viņi kāva Pasā jēru, un priesteri, no viņu rokām saņemdami, slacīja asinis, bet Ievīti nodīrāja lopiem ādas. Un viņi ņēma dedzināmos upupus, tos gabalus, kurus vajadzēja sadedzināt, un nolika sāņus, lai tos izdalītu atsevišķām ļaužu dzimšu kopām, lai tie tos nestu par upuri tam Kungam tā, kā tas ir rakstīts Mozus grāmatā; tāpat viņi arī darīja ar vēršiem. Un tad viņi apcepa Pasā jēru ugunī, kā tas pēc priekšraksta pienākas, bet svētītos gabalus tie sutināja podos, katlos un pannās, un tad steigšus pienesa visiem ļaudīm. Un pēc tam viņi sagatavoja paši sev un priestepiem, jo priesteri, Arona pēcnācēji, bija aizņemti līdz pašai naktij, upurējot dedzināmos upupus un taukus, tāpēc Ievīti sataisīja ēdienu sev un priesteriem, Arona dēliem. Un ari dziedātāji, kas bija Asafa pēcnācēji, stāvēja savās vietās, kā to Dāvids bija pavēlējis un kā pats Asafs un ari Heimans un ķēniņa pareģis Jedutuns bija noteikuši. Tāpat arī vārtu sargi stāvēja ik pie katriem vārtiem, un tiem nevajadzēja atstāties no sava darba, jo viņu brāļi, Ievīti, sagatavoja arī viņiem. Tā visi kalpošanas pienākumi pret to Kungu tanī dienā tika izpildīti, Pasā svētki tika noturēti, dedzināmie upupi tika upurēti uz tā Kunga altāpa, kā ķēniņš Josija bija pavēlējis. Un tā tie Israēla bērni, kupi tur atradās tai laikā, noturēja Pasā svētkus un nosvētīja ari septiņas dienas Neraudzētās maizes svētkus. Un tādi Pasā svētki Israēlā nebija svinēti kopš pravieša Samuēla laikiem, un neviens no Israēla ķēniņiem nebija turējis tādus Pasā svētkus, kādus svinēja Josija ar priesteriem un Ievītiem un arī ar visu Jūdu un Israēlu, kas bija ieradušies, un ar Jeruzālemes iedzīvo-tājiem. Šie Pasā svētki tika svinēti Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā. Kad pēc visa tā Josija bija dievnamu atjaunojis, tad Ēģiptes ķēniņš Necho nāca augšā, lai pie Karchemišas, tuvu Eifratas upei, uzsāktu kapu. Un Josija izgāja viņam pretī. Bet viņš sūtīja vēstnešus pie tā un lika viņam sacīt: „Kas man ar tevi, tu, Jūdas ķēniņ? Es neesmu šodien nācis kapot pret tevi, bet pret to valdnieku namu, kas ir ar mani kapa stāvoklī, un Dievs ir sacījis, lai es pasteidzos! Nepretojies Dievam, kas ir ar mani, lai Viņš tevi neiznīcina!“ Bet Josija tomēr nebija pierunājams atkāpties un nolēma cīnīties, neklausot Necho brīdinājuman, kaut tas ari nāca no Dieva mutes. Un viņš devās cīņā pret Necho Megidas līdzenumā. Te strēlnieki šāva ar bultām uz ķēniņu Josiju, līdz ķēniņš sacīja saviem kalpiem: „Vediet mani projām, jo es esmu smagi ievainots!“ Tad viņa kalpi to nocēla no kapa ratiem unnonesa viņu un nosēdināja otros ratos, kas tur bija pie viņa, un noveda viņu soļiem uz Jeruzālemi. Un tur viņš nomira un tika aprakts savu ciltstēvu kapos. Un viss Jūda un Jeruzaleme sēroja par Josiju. Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā. Un kas vēl ir stāstāms par Josiju, viņa dievbijība pēc tā Kunga bauslības, Arī viņa pirmie un pēdējie darbi, —redzi, tie ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un zemes tauta izraudzīja Joahazu, Josijas dēlu, un cēla viņu par ķēniņu, viņa tēva vietā Jeruzālemē. Joahazam, kad viņš kļuva ķēniņš bija divdesmit trīs gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīs mēnešus. Bet Ēģiptes ķēniņš viņu atcēla no varas Jeruzālemēun uzlika zemei nodevas—simts talantu sudraba un vienu talantu zelta. Un Ēģiptes ķēniņš iecēla viņa brāli Eljakīmu par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē, un mainīja viņa vārdu par Jojakimu, bet viņa brāli Joahazu Necho paņēma un aizveda uz Ēģipti. Jojakims, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit piecus gadus vecs, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs. Un Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās pret viņu uzbrukumā, un viņš to lika saistīt ar divām vaj-a važām un novest uz Bābeli. Un Nebukadnēcars aizveda arī dažus no tā Kunga nama traukiem uz Bābeli un tos novietoja sava dieva svētnīcā Bābelē. Bet kas vēl stāstāms par Jojakimu un viņa negantām izdarībām un to, kas ļauns bija pie viņa atrodams, tas viss ir aprakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojachīns kļuva ķēniņš viņa vietā. Un Jojachīnam, kļūstot par ķēniņu, bija astoņpadsmit gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņa darbi tam Kungam nepatika. Un gadmijā ķēniņš Nebukadnēcars atsūtīja savus ļaudis un lika viņu aizvest kopā ar tā Kunga nama dārgiem traukiem uz Bābeli un iecēla viņa brāli Cedekiju par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē. Cedekija, kļūdams par ķēniņu, bija divdesmit vienu gadu vecs, un kā ķēniņš viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc tā Kunga mutes. Viņš sacēlās ari pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie tā Kunga, Israēla Dieva. Līdzīgā kārtā ari visi augstākie priesteru starpā un ari tauta vairoja savus grēkus, izdarīdami pārkāpumus pēc pagānu tautu visādu negantību parauga, un tā padarīja nešķīstu tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē. Gan tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl savas tautas un savas svētās mājvietas, Bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem tā, ka tā Kunga bargās dusmas sakāpa līdz nepieredzētam augstumam un nebija vairs nekādas iespējas ko labot. Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldēju ķēniņam, un tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem; visus tos Dievs nodeva viņa rokā. Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un tā Kunga nama dārglietas, kā arī paša ķēniņa un viņa labiešu dārgumus, —visu viņš aizveda uz Bābeli. Un tie nodedzināja Dieva namu, un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā. Un viņš kā gūstekņus aizveda trimdā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts varas valdība, Lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti; „Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!“ Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi. Bet lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Ķīra pirmajā gadā tas Kungs pamudināja peršu ķēniņa Ķīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams: „Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!“ Persijas ķēniņa Ķīra valdīšanas pirmajā gadā, lai piepildītu tā Kunga ar Jeremijas muti teikto vārdu, tas Kungs pamudināja Persijas ķēniņa Ķīra garu tam, ka viņš lika izziņot visā savā valstī šadu rīkojumu, turklāt vēl ar īpašu rakstu noteikdams: „Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē Jūdas zemē. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu, un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē, Un ikvienu, kas palicis dzīvajos, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgiem ziedojumiem Dieva namam Jeruzālemē.“ Tad cēlās Jūdas un Benjamīna ģimeņu galvas, arī priesteri un Ievīti, ikviens, kuj-a garu Dievs bija modinājis, lai ietu un celtu tā Kunga namu Jeruzālemē. Un visi apkārtējie ļaudis stiprināja viņu rosību ar sudraba traukiem, ar zeltu, ar mantām, ar lopiem un ar dārgām dāvānām, pie tam visu to viņi ziedoja labprātīgi. Ķēniņš Kīrs atdeva arī tā Kunga nama traukus, kujrus Nebukadnēcars bija aizvedis no Jeruzālemes un bija novietojis savu dievu namā. Persijas ķēniņš Kīrs lika tos izsniegt mantziņa Mitredata uzraudzībā, kas tos pārskaitīja Jūdas labieša Šešbacara priekšā. Un šāds bija to skaits: trīsdesmit zelta bļodas, tūkstotis sudraba bļodu, divdesmit deviņi kvēpināmie trauki, Trīsdesmit zelta kausi, četri simti desmit citi sudraba kausi, tūkstotis citādu trauku; Visu zelta un sudraba trauku kopā bija pieci tūkstoši un četri simti. Visus tos Sešbacars atveda, kad trimdinieki atgriezās no Bābeles uz Jeruzālemi. Un šie ir Jūdas novada ļaudis, kas atgriezās no gūsta, trimdinieki, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija aizvedis uz Bābeli; viņi atgriezās uz Jeruzālemi un Jūdu, katrs uz savu pilsētu. Viņi atnāca kopā ar Zerubābelu, Ješuu, Nechemiju, Seraju, Reelaju, Mordochaju, Bilšanu, Mišparu, Bigvaju, Rehumu, Baānu. Israēla ļaužu vīru skaits: Paroša dēli, divi tūkstoši simts septiņdesmit divi; Šefatjas dēli, tris simti septiņdesmit divi; Āracha dēli, septiņi simti septiņdesmit pieci; Pachat-Moāba dēli, proti Ješuas un Joāba dēli, divi tūkstoši astoņi simti divpadsmit; Ēlāma dēli, tūkstotis divi simti piecdesmit četri; Zatus dēli, deviņi simti četrdesmit pieci; Zakaja dēli, septiņi simti sešdesmit; Banija dēli, seši simti četrdesmit divi; Bebaja dēli, seši simti divdesmit tris; Azgada dēli, tūkstotis divi simti divdesmit divi; Adonikāma dēli, seši simti sešdesmit seši; Bigvaja dēli, divi tūkstoši piecdesmit seši; Adlna dēli, četri simti piecdesmit četri; Atera dēli, proti Hiskijas zars, deviņdesmit astoņi; Becaja dēli, trīs simti divdesmit trīs; Joracha dēli, simts divpadsmit; Chašuma dēli, divi simti divdesmit trīs; Gibeona dēli, deviņdesmit pieci; Betlēmes ļaudis, simts divdesmit tris; Netofas vīri, piecdesmit seši; Anatotas vīri, simts divdesmit astoņi; Asmaveta dēli, četrdesmit divi; Kirjat-Arimas, Kefīras un Beerotas dēli, septiņi simti četrdesmit trīs; Rāmas un Gebas dēli, seši simti divdesmit viens; Michmasas vīri, simts divdesmit divi; Bēteles un Ajas vīri, divi simti divdesmit trīs; Nebo dēli, piecdesmit divi; Magbiša dēli, simts piecdesmit seši; Otra Ēlāma dēli, tūkstotis divi simti piecdesmit četri; Harima dēli, trīs simti divdesmit; Loda, Chadida un Ono dēli, septiņi simti divdesmit pieci; Jērikas ļaudis, trīs simti četrdesmit pieci; Senaas dēli, tris tūkstoši seši simti trīsdesmit. Priesteri: Jedajas dēli no Ješuas nama, deviņi simti septiņdesmit trīs; Imera dēli, simts piecdesmit divi; Pašchura dēli, tūkstotis divi simti četrdesmit septiņi; Harima dēli, tūkstotis septiņpads-mit. Levīti: Ješuas un Kadmiēla dēli, kas bija no Hodavjas dēliem, septiņdesmit četri; Dziedātāji: Asafa dēli, simts divdesmit astoņi; Vārtu sargu dēli: Saluma dēli, Atera dēli, Talmona dēli, Akuba dēli, Chatitas dēli un Šobaja dēli, visi kopā simts trīsdesmit deviņi. Tempļa kalpotāji: Cichas dēli, Chasufas dēli, Tabaota dēli; Kerosa dēli, Sias dēli, Padona dēli; Lebanas dēli, Chagabas dēli, Akuba dēli; Chagaba dēli, Šalmaja dēli, Hanana dēli; Gidela dēli, Gachara dēli, Reajas dēli; Recīna dēli, Nekodās dēli, Gasama dēli; Ūsas dēli, Pašeacha dēli, Besaja dēli; Asnas dēli, Mehunītu dēli, Nefizitu dēli; Bakbuka dēli, Chakufas dēli, Charchura dēli; Baclita dēli, Mechidas dēli, Charšas dēli; Barkosa dēli, Siseras dēli, Temacha dēli; Neciacha dēli, Chatifas dēli. Salamana kalpu dēli: Sotaja dēli, Hasofereta dēli, Perudas dēli; Jaālas dēli, Darkona dēli, Gidela dēli; Šefatjas dēli, Chatila dēli, Pocheret-Hacebajima dēli, Amija dēli; Visi tempļa kalpotāji un Salamana kalpu dēli kopā—trīs simti deviņdesmit divi. Un šie ir, kas nāca no Tel-Melachas, Tcl-Charšas, Kcrub-Adanas un Imeras, kaut arī viņi nevarēja uzrādīt savu dzimti un savu izcelsmi, vai viņi ir no Israēla: Delajas dēli, Tobijas dēli, Nekodās dēli, kopā—seši simti piecdesmit divi; Ari no priesteru dēliem: Chabajas dēli, Hakoca dēli, Barsilaja dēli, kas bija ņēmis sievu no ģileādieša Barsilaja meitām un tika nosaukts pēc viņa vārda. Šie gan bija meklējuši savas dzimts izcelsmes rakstu starp tiem, kas bija ievesti priesteru cilšu sarakstos, bet to tur neatrada un tāpēc viņus izslēdza no priesteru kārtas kā nešķīstus. Zemes pārvaldnieks sacīja viņiem, lai viņi neēd no visusvētākā, līdz kamēr kāds priesteris neuzstāsies viņu labā ar urim‘a un tumīm‘a pareģojumiem. Visa draudze kopā bija četrdesmit divi tūkstoši trīs simti sešdesmit dvēseles Bez viņu kalpiem un kalponēm, kurn bija septiņi tūkstoši trīs simti trīsdesmit septiņi; turklāt vēl divi simti dziedātāju—vīriešu un sieviešu; Viņu zirgu skaits bija septiņi simti trīsdesmit seši, viņu mūļu daudzums bija divi simti četrdesmit pieci; Kamieļu viņiem bija četri simti trīsdesmit pieci, ēzeļu—seši tūkstoši septiņi simti divdesmit. Daži no ģimeņu galvām, kad viņi nāca uz tā Kunga namu Jeruzālemē, deva brīvprātīgus ziedojumus Dieva namam, lai to uzceltu savā vietā. Viņi saziedoja pēc savām spējām šim darbam sešdesmit vienu tūkstoti zelta dareiku, pieci tūkstoši sudraba minu un simts priesteru tērpus. Priesteri, Ieriti un daži no ļaudīm novietojās Jeruzālemē, bet dziedātāji, vārtu sargi un tempļa kalpotāji dzīvoja savās dzīves rietās, tāpat ari pārējie Israēla ļaudis katrs savā apdzīvotajā rietā. Kad pienāca septītais mēnesis un Israēla bērni visi jau bija savās dzives vietās, tad ļaudis sapulcējās kā viens vīrs Jeruzālemē. Tad cēlās Ješua, Jocadaka dēls, kopā ar saviem priesteru brāļiem un Zerubābels, Šealtiēla dēls, ar saviem biedriem un uzcēla Israēla Dieva altāri, lai nestu uz tā dedzināmos upurus, kā ir rakstīts Dieva vīra Mozus bauslībā. Viņi uzcēla altāri tā vecajā vietā, jo viņiem bija bailes no apkārtējām tautām, un viņi nesa tam Kungam uz tā dedzināmos upurus, un pie tam dedzināmos upurus rītā un vakarā. Un viņi svinēja Lieveņu svētkus, kā ir rakstīts, un ziedoja katru dienu dedzināmos upupis katrai atsevišķi dienai ar priekšrakstu noteiktā skaitā; pie tam vēl to, kas pienācās ikdienas; Bez tam arī vēl kārtējos upurus visās tā Kunga noteiktās svinamās dienās un tos, kas bija jānes jauna mēness dienā, un ikviena ziedojumus, kas nesa tam Kungam labprātīgu dāvanu. No septītā mēneša pirmās dienas viņi sāka nest tam Kungam dedzināmos upurus, bet tā Kunga tempļa pamati vēl nebija likti. Un viņi deva akmeņu lauzējiem un namdariem gan naudu, gan ēdienu, gan dzērienu un eļļu sidoniešiem un tiriešiem, lai tie atvestu ciedru kokus no Libanona pa jūņi uz Jafu saskaņā ar Persijas ķēniņa Ķīra doto atļauju. Un otra viņu pārnākšanas gada otrā mēnesī iesāka darbu gar Dieva namu Jeruzālemē Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Ješua, Jocadaka dēls, kopā ar pārējiem brāļiem, priesteriem un Ievītiem un visiem, kas bij atnākuši no gūsta uz Jeruzālemi. Un viņi iecēla Ievītus, sākot ar divdesmit gadiem un vecākus, lai tie uzraudzītu tā Kunga nama celšanas darbus. Un Ješua ar saviem dēliem un biedriem un Kadmiēls un viņa dēli, Chodavjas dēli—, visi stāvēja kāviens vīrs, lai uzraudzītu strādniekus, kopā ar Chenadada dēliem, Ievītiem, viņu dēliem un brāļiem. Un kad cēlēji lika tā Kunga tempļa pamatus, tad priesteri savos tērpos nostājās ar taurēm un Ievīti, Asafa dēli, ar cimbolēm, lai slavētu to Kungu saskaņā ar Israēla ķēniņa Dāvida notei-kumiem. Un viņi dziedāja, slavēdami un pateikdamies tam Kungam: „Jo Viņš ir labs, Un Viņa mīlestība ir mūžīgi pār Israēlu.“ Un visi ļaudis gavilēja lielās gavilēs, slavēdami to Kungu, tādēļ ka tā Kunga 1 nama pamati bija likti. Bet daudzi no priesteriem un Ievītiem un ģimeņu galvām, veci vīri, kas bija redzējuši pirmo namu, raudāja skaļā balsī, kad viņu acu priekšā notika šī nama pamatu likšana, kaut gan daudzi pacēla balsi gavilēs un priekā, Tā ka ļaudis nevarēja izšķirt prieka gaviļu balsi no ļaužu raudāšanas, jo ļaudis gavilēja lielās gavilēs, un troksnis bija dzirdams tālumā. Kad Jūdas un Benjamiņa pretinieki dzirdēja, ka atgriezušies trimdinieki ceļ templi tam Kungam, Israēla Dievam, Tad tie nāca pie Zerubābela un pie ģimeņu galvām un sacīja viņiem: „Mēs gribam celt kopā ar jums, jo mēs godājam jūsu Dievu tāpat kā jūs un mēs ziedojam Viņam kopš Esar-Chadona, Asirijas ķēniņa, dienām, kas mūs atveda šurp.“ Bet Zerubābels, Ješua un pārējie Israēla ģimeņu galvas sacīja viņiem: „Nekādā ziņā neklājas, ka jūs un mēs kopā celtu namu mūsu Dievam, bet gan mēs vieni paši celsim to tam Kungam, Israēla Dievam, kā Persijas ķēniņš Kīrs mums ir pavēlējis.“ Tad pārējie zemes iedzīvotāji mēģināja traucēt Jūdas tautas rokas to darbā un iebiedēt viņus, lai viņi to neceļ. Un viņi piekukuļoja iespaidīgākus cilvēkus, kas zemes iedzīvotāju starpā uzstājās pret Jūdas ļaužu nodomiem visu laiku, kamēr Persijas ķēniņš bija Kīrs, un līdz pat Persijas ķēniņa Dārija valdīšanai. Jau Ahasvera valdīšanas laikā viņa valdīšanas sākumā viņi vērsās ar rakstītu sūdzību pret Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un Artakserksa laikā Bišlams, Mitredats, Tabeēls un pārējie viņu domu biedri rakstīja Persijas ķēniņam Artakserksam; ziņojums bija sacerēts aramiesu valodā un rakstīts aramiešu rakstībā. Zemes pārvaldnieks Rehums un viņa rakstvedis Šimšajs sūtīja ķēniņam Artakserksam pret Jeruzālemi vērstu ziņojumu, kas skanēja tā: Zemes pārvaldnieks Rehums, valsts rakstvedis Šimšajs un pārējie viņu domu biedri, dinajieši, tarpelajieši, afarsatchajieši, arķevajieši, babilonieši, sūsieši, dehitieši, ēlāmieši Un visas tautas, ko lielais un cildenais Osnapars bija atvedis un nometinājis Samarijas pilsētās un pārējos Aiz-Eifratas novados, un tā tālāk… Un šis ir vēstules noraksts, ko tie sūtīja viņam: „Ķēniņam Artakserksam tavi kalpi, Aiz-Eifratas vīri, sūta sveicienu. Un tagad, lai tas top ķēniņam zināms, ka jūdi, kas ir atnākuši no tevis pie mums, ir nonākuši Jeruzālemē. Viņi ceļ šo dumpīgo un nikno pilsētu, viņi pabeidz mūrus un izlabo pamatus. Tāpēc lai tas top ķēniņam zināms, ka, ja šo pilsētu atkal uzcels un mūrus atjaunos, viņi nedos vairs meslus, nodevas, nedz muitu, un ķēniņa ienākumi samazināsies. Tā kā mēs ēdam no pils galma sāls un maizes, mums neklājas redzēt ķēniņa apkaunošanu; tādēļ mēs sūtām šo savu ziņojumu ķēniņam, Lai pameklē pakaļ tavu tēvu Laiku grāmatā. Tu tad atradīsi Laiku grāmatā un pārliecināsies, ka šī pilsēta ir bijusi arvienu dumpīga, ķēniņam un zemēm kaitīga pilsēta, un ka nemieri tur ir celti un notikuši kopš senseniem laikiem. Tādēļ šī pilse a ir arī nopostīta. Mēs vēršam tādēļ ķēniņa uzmanību uz to, ka, ja šo pilsētu atkal uzcels un tās mūrus atjaunos, tad zemes Aiz-Eifratas novadā vairs nepaliks tavā īpašumā.“ Ķēniņš sūtīja atbildi: „Zemes pārvaldniekam Rehumam un rakstvedim Šimšajam un citiem viņu domu biedriem, kas dzīvo Samarijā un pārējā Aiz-Eifratas novadā: Miers ar jums! Un tagad, vēstule, ko jūs mums sūtījāt, ir saprotami vārdu pa vārdam man nolasīta priekšā. Un es devu rīkojumu, izmeklēju un atradu, ka šī pilsēta no seniem laikiem ir sacēlusies pret ķēniniem un ka tajā ir celti dumpji un notikuši nemieri. Ari vareni ķēniņi ir bijuši Jeruzālemē, kas valdījuši pār visu Aiz-Eifratas novadu, kam deva meslus, nodevas un maksāja muitu. Tādēļ dodiet rīkojumu šiem vīriem pārtraukt pilsētas atjaunošanu un šo darbu neturpināt, līdz kamēr no manis nāks pavēle ar atļauju. Esiet uzmanīgi, lai nenotiktu kāda nolaidība šai lietā un lai sakarā ar to nerastos lieli zaudējumi ķēniņa namam!“ Pēc tam, kad ķēniņa Artakserksa vēstules noraksts tika nolasīts Rehumam un rakstvedim Šimšajam un viņu domu biedriem priekšā, viņi steigšus devās pie jūdiem uz Jeruzālemi un ar varu un spēku lika viņiem pārtraukt darbu. Toreiz tad ari Dieva nama celšanas darbs Jeruzālemē apstājās līdz Persijas ķēniņa Dārija otram valdīšanas gadam. Un pravieši Hagajs un Zacharja, Ido dēls, pravietoja jūdiem, kas bija Jūdā un Jeruzālemē, Israēla Dieva vārdā, kas bija pār viņiem. Tad cēlās Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Ješua, Jocadaka dēls, un darīja visu, lai varētu no jauna sākt celt Dieva namu Jeruzālemē; arī Dieva pravieši bija kopā ar viņiem un atbalstīja viņus. Tajā laikā nāca pie viņiem Aiz-Eifratas novada pārvaldnieks Tatnajs un Šetar-Bosnajs un viņu domu biedri un sacīja viņiem tā: „Kas jums ir devis atļauju celt šo namu un atjaunot šos mūrus, Un kādi ir to vīru vārdi, kas ceļ šo celtni?“ Bet viņu Dieva acs bija pār jūdu vecajiem, ka netika prasīta no viņiem darba pārtraukšana, kamēr vēl ziņojums nebija nonācis pie Dārija un kamēr no Dārijā nebijā paguvis atnākt atpakaļ noteikts rakstīts lēmums šai lietā. Vēstules noraksts, ko Aiz-Eifratas pārvaldnieks Tatnajs un Šetar-Bosnejs un viņu domu biedri, Afarsachas apgabala pavaldoņi Aiz-Eifratas novadā, sūtīja ķēniņam Dārijam. Viņi sūtīja viņam ziņojumu, kufā bija rakstīts sekojošais: „Ķēniņam Dārijam lai ir miers! Lai ķēniņam top zināms, ka mēs esam devušies uz Jūdas provinci, lai skatītu lielā Dieva namu. Viņi to cel no milzīgiem četrskaldņu akmeņiem un liek baļķus sienās; šis darbs tiek darīts rosīgi un veicīgi sokas viņu rokās. Tad mēs jautājām vecajiem un sacījām viņiem tā: Kas jums ir devis rīkojumu celt šo namu un atjaunot šo celtni? Mēs prasījām viņiem arī viņu vārdus, lai tev tos paziņotu, tāpēc mēs pierakstījām to vīru vārdus, kas ir viņu galvas. Un viņi mums deva atbildi, sacīdami: Mēs esam debess un zemes Dieva kalpi, un mēs atjaunojam to namu, kas šeit stāvēja priekš daudziem gadiem un ko bija cēlis un pabeidzis kāds liels Israēla ķēniņš. Bet tāpēc ka mūsu tēvi bija apkaitinājuši debesu Dievu, Viņš nodeva tos Bābeles ķēniņa kaldieša Nebukadnēcara rokās, kas izpostīja šo namu un aizveda ļaudis uz Bābeli gūstā. Tomēr ķēniņa Ķīra pirmajā valdīšanas gadā Bābelē ķēniņš Kīrs izdeva pavēli atjaunot šo Dieva namu. Arī zelta un sudraba Dieva nama piederumus un traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzālemes tempļa un aizvedis uz Bābeles templi, ķēniņš Kīrs paņēma no Bābeles tempļa un nodeva kādam vīram, kura vārds bija Šešbacars un ko viņš bija iecēlis par zemes pārvaldnieku, Un viņš sacīja tam: „Ņem šos piederumus un traukus, ej un liec tos Jeruzālemes templī, un lai Dieva nams top atkal uzcelts savā vietā.“ Tad šis Šešbacars nāca un lika Jeruzālemes Dieva nama pamatus, un no tā laika līdz šim brīdim to ceļ, bet tas vēl nav pabeigts. Tādēļ, ja tas ķēniņam šķiet labi, lai meklē ķēniņa archīvos, kas tur ir Bābelē, lai redzētu, vai ķēniņš Kīrs ir izdevis pavēli atjaunot šo Dieva namu Jeruzālemē. Un lai tad ķēniņš sūta mums ziņu par savu lēmumu šai lietā.“ Tad ķēniņš Dārijs pavēlēja izdarīt pārmeklēšanu Bābelē archīva namā, kur rakstus uzglabāja. Un Ekbatānā, pilī, kas ir Mēdijas novadā, atradās kāds ritulis, kurā bija ierakstīts raksts tādā veidā: „Ķēniņa Ķīra pirmajā gadā ķēniņš Kīrs izdeva pavēli: Zīmējoties uz Dieva namu Jeruzālemē, lai namu atjauno par vietu, kur nes kaujamos upurus kopā ar uguns upuļ-iem. Lai uzceļ arī tā pamatus. Tā augstums lai ir sešdesmit olektis, un platums arī sešdesmit olektis; Lai liek trīs kārtas četrskaldņu akmeņu un vienu kārtu koka baļķu; izdevumi sedzami no ķēniņa līdzekļiem. Un arī Dieva nama zelta un sudraba piederumus un traukus, ko Nebukadnēcars bija paņēmis no Jeruzālemes tempļa un aizvedis uz Bābeli, lai sūta atpakaļ un novieto Jeruzālemes templī, katru savā vietā; tev tos būs nogādāt Dieva namā. Tad nu, Tatnaj, Aiz-Eifratas novada pārvaldniek, Šetar-Bosnaj un jūsu domu biedri pavaldoņi, kas jūs dzīvojat Aiz-Eifratas novadā, turieties tālu no turienes! Atļaujiet šī Dieva nama celšanas darbiem ritēt netraucēti, lai Jūdas pār-valdnieks un jūdu vecaji uzceļ šo Dieva namu no jauna tā vecajā vietā. Arī par izmaksām, kas jums jāpiešķip jūdu vecajiem Dieva nama celšanas darbiem, noteicu, ka darbu izdevumi šiem vīriem pilnā apjomā un bez kavēšanās ir sedzami no ķēniņa nodevu ienākumiem Aiz-Eifratas novadā. Un kas vēl citādi ir vajadzīgs—jauni vērši, auni, jēri dedzināmam upurim debesu Dievam, kvieši, sāls, vīns vai eļļa, lai to dod priesteriem Jeruzālemē katru dienu bez kāda atrāvuma, kā viņi to prasa, Lai viņi varētu nest patīkamas smaržas upurus debesu Dievam un lūgt par ķēniņa un viņa dēlu dzīvību. Manis ir arī izdota pavēle, ka ikkatram, kas kaut kā sagrozītu šo rīko-jumu, no viņa paša mājas ir jāizlauž stabs un viņš pie tā jāpakar, bet viņa māja jāpadara par gruvešu kaudzi. Un Dievs, kas savam vārdam tur joprojām liek dzīvot, lai nogāž katru ķēniņu un tautu, kas izstiepj savu roku ar nolūku sagrozīt šo rīkojumu, lai izpostītu šo Dieva namu Jeruzālemē! Es, Dārijs, esmu izdevis šo pavēli; uz mata to tā lai izpilda!“ Tad Tatnajs, Sirijas zemes pārvaldnieks, un Šetar-Bosnajs un viņu domu biedri rīkojās uz mata tā, kā ķēniņš Dārijs bija pavēlējis. Un jūdu vecaji turpināja darbus, un viņiem veicās saskaņā ar praviešu Hagaja un Zacharjas, Ido dēla, priekšpasludinājumu; tā viņi tad arī pabeidza šo celtni saskaņā ar Israēla Dieva pavēli un saskaņā ar persiešu ķēniņu—Ķīra, Dārija un Artakserksa pavēli; Un šis nams bija galā Iidz adara mēneša trešajai dienai, proti ķēniņa Dārija sestajā valdīšanas gadā. Un Israēla bērni, priesteri un Ievīti un pārējie, kas bija atgriezušies no trimdas, svinēja priecīgi šā Dieva nama iesvēti. Viņi ziedoja šī Dieva nama iesvētei simt vēršus, divi simti aunu, četri simti jēru un divpadsmit āžus kā grēku upuri visa Israēla labā saskaņā ar Israēla cilšu skaitu. Un viņi iecēla priesterus viņu kārtās pēc viņu iedalījumiem un Ievītus pēc viņu sakārtojumiem, lai tie kalpotu Dievam Jeruzālemē, kā tas ir rakstīts Mozus grāmatā. Un pārnākušie trimdinieki svinēja Pasā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā, Jo priesteri un Ievīti bija šķīstī-jušies kā viens vīrs; visi viņi bija šķīsti. Un viņi kāva Pasā jēru visu labā, kas bija atgriezušies no trimdas, savu priesteru brāļu labā un paši sevis labā. Un Israēla bērni, kas bija pamākuši atpakaļ no trimdas, to ēda, un to ēda ari visi, kas bija atteikušies no zemes pagānisko iedzīvotāju nešķīstības un pieslējušies no trimdas pārnākušajiem, lai meklētu un godinātu to Kungu, Israēla Dievu. Tad viņi priekā svinēja Neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas, jo tas Kungs bija viņus iepriecinājis un piegriezis Asirijas ķēniņa sirdi viņiem, lai spēcīgi stiprinātu viņu rokas Israēla Dieva nama darbam. Un pēc šiem notikumiem Persijas ķēniņa Artakserksa valdīšanas laikā Ezra, Serajas dēls, kas bija Asarjas dēls, tas Chilkijas dēls, Tas Saluma dēls, tas Cadoka dēls, tas Ahituba dēls, Tas Amarjas dēls, tas Asarjas dēls, tas Merajota dēls, Tas Zcrachjas dēls, tas Usija dēls, tas Bukija dēls, Tas Abišuas dēls, tas Pinehasa dēls, tas Eleāzara dēls, tas augstā priestera Ārona dēls—, Šis Ezra devās prom no Bābeles. Viņš bija izglītots rakstu mācītājs, mācīts Mozus bauslībā, ko tas Kungs, Israēla Dievs, bija devis, un tā kā tā Kunga viņa Dieva, roka bija pār viņu, tad ķēniņš deva viņam visu, ko viņš lūdza. Tā ķēniņa Artakserksa septītajā gadā uz Jeruzālemi devās kopā ar viņu ari kādi no Israēla bērniem un kādi no priesteriem un Ievītiem, dziedātāji un vārtu sargi un tempļa kalpotāji. Un viņš nonāca Jeruzālemē piektajā mēnesī ķēniņa septītajā valdīšanas gadā. Tieši pirmā mēneša pirmajā dienā viņš bij nolicis aizceļošanu no Bābeles, un piektā mēneša pirmajā dienā viņš nonāca Jeruzālemē, jo pār viņu valdīja Dieva labā un žēlīgā roka. Ezra bija nodevis savu sirdi, lai meklētu tā Kunga bauslību, lai izpildītu un lai mācītulsraēlā to, kas ir likums un tiesa. Un šis ir vēstules noraksts, ko ķēniņš Artakserkss deva priesterim Ezram, rakstu mācītājam, kas bija izglītots tā Kunga bauslības lietās un tās likumos Israēla la labā: „Artakserkss, ķēniņu ķēniņš, priesterim Ezram, rakstu mācītājam, kas ir debesu Dieva bauslības pazinējs. Un tagad— Manis ir izdota pavēle, ka katrs no Israēla tautas, viņu priesteriem vai Ievītiem manā valstī, kas labprātīgi grib iet uz Jeruzālemi, lai iet tev līdzi, Jo tu esi ķēniņa un viņa septiņu padomnieku sūtīts, lai izdarītu pārbaudi un aptauju par Jūdas zemi un Jeruzālemi saskaņā ar tava Dieva bauslību, kas ir tavā rokā, Un arī lai aizvestu sudrabu un zeltu, ko ķēniņš un viņa padomnieki labprātīgi ir ziedojuši Israēla Dievam, kura mājoklis ir Jeruzālemē, Tāpat ari visu sudrabu un zeltu, ko tu atradīsi visā Babilonijas zemē līdz ar tautas un priesteru brīvprātīgiem ziedojumiem, kas labprātīgi veltīti viņu Dieva namam Jeruzālemē. Par šo naudu tev visā centībā jāpērk vērši, auni un jēri un viņu ēdamie upuri un viņu dzej-amie upuri, un viss tas tev jāziedo uz jūsu Dieva nama altāra Jeruzālemē. Un tas, kas šķiet labs tev un taviem brāļiem, lai to darītu ar pārējo sudrabu un zeltu, tas jums jādara saskaņā ar jūsu Dieva gribu. Un trauki, kas tev nodoti tava Dieva nama dievkalpojumiem, tev jāno-gādā Dieva priekšā Jeruzālemē. Un visu pārējo, kas vien vajadzīgs tava Dieva namam, visādus izdevumus, kas tev gadīsies, tos tu liec segt no ķēniņa mantnīcas. Un manis, ķēniņa Artakserksa, ir izdota pavēle visiem Aiz-Eifratas novada mantziņiem: visu, ko vien priesteris Ezra, rakstu mācītājs, izglītots debesu Dieva bauslībā, prasa no jums, to jums uz mata būs nodot— Līdz pat simts talantiem sudraba un līdz simts koriem kviešu un līdz simts batiem vīna un līdz simts batiem eļļas un sāli neierobežotā daudzumā. Un viss, kas saskaņā ar debesu Dieva pavēli nepieciešams, ir rūpīgi jā-piešķir debesu Dieva namam, lai Dieva dusmības tiesa neskar ķēniņa un viņa dēlu valsti. Un jums lai ir zināms, ka nevienam nav tiesības uzlikt nodevas, nodokļus vai muitu nevienam no priesteriem, Ievītiem, dziedātājiem, durvju sargiem, tempļa kalpotājiem vai citiem šī Dieva nama kalpiem. Un tu, Ezra, saskaņā ar sava Dieva gudrību, kas tavā rokā, iecel soģus un tiesnešus, lai viņi spriestu tiesu visiem ļaudīm Aiz-Eifratas novadā, proti visiem tiem, kas zina tava Dieva likumus; un tos, kas nezina, tos jums būs apmācīt. Un katru, kas nepilda tava Dieva likumu un ķēniņa likumu, lai stingri soda vai nu ar nāvi, vai izraidīšanu, vai mantas atņemšanu, vai cietumu.“ „Slavēts lai ir tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas ir licis ķēniņa sirdī tādu lietu kā šo, lai izdaiļotu tā Kunga namu Jeruzālemē, Un kas man piešķīris iespēju atrast žēlastību un labvēlību ķēniņā un viņa padomniekos, kā arī visos augstākajos ķēniņa valsts darbiniekos, tā ka es, —jo tā Kunga, mana Dieva, roka bija sargādama pacelta pār mani—, guvu drosmi sapulcināt ap sevi Israēla ģimeņu vecākos, lai viņi kopā ar mani dotos atceļā uz Jeruzālemi.“ Un šie ir viņu ģimeņu galvas, kas sakārtoti pēc viņu cilšu piederības un kas devās kopā ar mani prom no Bābeles ķēniņa Artakserksa valdišanas laikā: No Pinehasa dēliem Geršoms; no ītamāra dēliem Daniēls; no Dāvida dēliem Chatušs No Šechanjas dēliem; no Paroša dēliem Zacharja, un ar viņu kopā bija sarakstīti simts piecdesmit vīrieši; No Pachat-Moāba dēliem Ēljoenajs, Zerachjas dēls, un ar viņu divi simti vīriešu; No Zatus dēliem Šechanja, Jachaziēla dēls, un ar viņu trīs simti vīriešu; No Adina dēliem Ebeds, Jonatāna dēls, un ar viņu septiņdesmit vīrieši; No Ēlāma dēliem Jesaja, Ataljas dēls, un ar viņu septiņdesmit vīrieši; No Šefatjas dēliem Zebadja, Michaēla dēls, un ar viņu astoņdesmit vīrieši; No Joāba dēliem Obadja, Jehiēla dēls, un ar viņu divi simti astoņpadsmit vīrieši; No Banija dēliem Šelomits, Josifjas dēls, un ar viņu simts sešdesmit vīrieši; No Bebaja dēliem Zacharja, Bebaja dēls, un ar viņu divdesmit astoņi vīrieši; No Azgada dēliem Johanāns, Hakatana dēls, un ar viņu simts desmit vīrieši; No Adonikāma dēliem tie, kas nāca vēlāk; šie ir viņu vārdi: Ēllfelets, Jehiēls un Šemaja un ar viņiem sešdesmit vīrieši; No Bigvaja dēliem Utajs un Zabuds, un ar viņiem septiņdesmit vīrieši. Un es sapulcināju viņus pie upes, kas tek uz Ahavu, un mēs tur apmetāmies trīs dienas nometnē. Kad es pārlūkoju ļaudis un priesterus, es neat-radu tur nevienu no Levija dēliem. Tad es sūtīju pēc Ēliēzera, Ariēla, Šemajas, Ēlnātāna, Jariba, Ēlnātāna, Nātāna, Zacharjas un Mešullāma, kas visi bija ģimeņu galvas, vadītāji vīri, kā arī pēc Jojariba un Ēlnātāna, kas abi bija sapratīgi vīri, Un es pavēlēju viņiem doties pie Ido, kas bija Kasifjas novietnes priekšnieks, un es liku noteiktus vārdus viņu mutē, ko lai viņi runā uz Ido un viņa brāļiem, tempļa kalpotājiem Kasifjas apvidū, proti, lai sūta mums kalpus mūsu Dieva namam. Un viņi atveda mums, tādēļ ka Dieva žēlīgā roka bija pār mums, kādu sapratīgu vīru no Machlija, Levija dēla, Israēla dēlu dēla, dzims, proti, Šerebju un viņa dēlus un viņa brāļus un radiniekus, kopā astoņpadsmit; Tālāk Chašabju un ar viņu Jesaju no Merārija dēliem, viņu brāļus un viņu dēlus, kopā divdesmit; Bez tam divi simti divdesmit tempļa kalpotājus, ko Dāvids un viņa labieši bija piešķīruši Ievītiem par apkalpotājiem. Viņi visi ir atzīmēti pēc vārdiem. Un es izsludināju tur gavēni pie Ahavas upes, lai zemotos mūsu Dieva priekšā un izlūgtos no Viņa līdzenu ceļu sev pašiem, mūsu maziem bērniem un visai mūsu mantai, Bet es kaunējos prasīt no ķēniņa karaspēku un jātniekus, kas lai aizsargātu mūs ceļā no ienaidnieka, jo mēs bijām sacījuši ķēniņam tā: „Mūsu Dieva roka valda par glābiņu pār visiem, kas meklē Viņu, bet Viņa vara un dusmas ir pret visiem, kas Viņu atmet.“ Tā mēs gavējām un lūdzām no mūsu Dieva palīdzību šai lietā, un Viņš ļāvās pielūgties. Tad es izraudzīju divpadsmit no galvenajiem priesteriem: Šerebju, Cha-šabju un ar viņiem desmit no viņu radiniekiem, Un izsvēru viņiem sudrabu un zeltu un traukus, kas bija ziedojums mūsu Dieva namam, ko ķēniņš un viņa padomnieki un viņa labieši un viss Israēls, kas tur atradās, bija ziedojuši. Un es iesvēru viņu rokās seši simti piecdesmit sudraba talantus un sudraba traukus simts talantu vērtībā un simts zelta talantu, Divdesmit zelta kausus tūkstoš dareiku vērtībā un divus traukus no tīra spoža vara, arī zelta vērtībā. Un es sacīju viņiem: „Jūs esat svēti tam Kungam, un šie trauki ir svētums, un šis sudrabs un zelts ir labprātīgs ziedojums tam Kungam, jūsu tēvu Dievam. Esiet modrīgi un sargājiet to, līdz kamēr jūs nosvērsit to galveno priesteru un Ievītu un galveno Israēla ģimeņu tēvu priekšā Jeruzālemē, Dieva nama telpās.“ Tā priesteri un Ievīti pārņēma savā zināšanā nosvērto sudrabu un zeltu un traukus, lai aizvestu uz Jeruzālemi, uz mūsu Dieva namu. Tad mēs devāmies prom no Ahavas upes pirmā mēneša divpadsmitajā dienā, lai ietu uz Jeruzālemi; mūsu Dieva roka bija pār mums, un Viņš mūs izglāba no ienaidnieka rokas un no tā, kas uzglūn ceļa malā. Mēs nonācām Jeruzālemē un palikām tur trīs dienas atpūtā. Ceturtajā dienā mēs iesvērām sudrabu un zeltu un traukus mūsu Dieva namā priestera Meremota, Ūrijas dēla, rokā, un pie viņa bija Ēleāzars, Pinehasa dēls, un ar viņiem bija Ievīti Jozabāds, Ješuas dēls, un Noadja, Binnuja dēls. Mēs pierakstījām visu pēc skaita un svara un arī visu kopējo tīro svaru. Tajā laikā no gūsta pārnākušie trimdinieki nesa dedzināmos upurus Israēla Dievam: divpadsmit vēršus par visu Israēlu, deviņdesmit sešus aunus, septiņdesmit septiņus jērus un divpads-mit āžus kā grēku salīdzināšanas upuri; viss tas bija dedzināmais upuris tam Kungam. Un viņi ari nodeva ķēniņa rikournus ķēniņa vietniekiem un Aiz-Eifratas novadu pārvaldniekiem, pēc kam tad tie atbalstīja tautu un Dieva namu. Kad tas bija galā, dižciltīgie tautas vadītāji tuvojās man, sacīdami: „Israēla tauta—pat priesteri un Ievīti—nav nošķīrusies no iezemiešu tautām ar viņu elku dievībām—no kānaāniešiem, hetitiem, ferisiešiem, jebusiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem un amoriešiem, Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar iezemiešu tautām. Un šai neuzticībā labieši un tautas vadoņi ir bijuši pārkā-puma pirmierosinātāji.“ Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un plūcu matus no savas galvas un bārdas un sēdēju iztrūcies. Tad pie manis sapulcējās visi, kas trimdinieku neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim. Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās savās saplēstajās drēbēs un savā saplēstajā mētelī, un es kritu uz saviem ceļiem, un es izplētu savas rokas pret to Kungu, manu Dievu, Sacīdams: „Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm. No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai tā kā tas ir šodien. Tagad nu uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu, tos kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu atkal gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu kalpībā. Un kaut arī mēs esam kalpi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu kalpībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē. Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles, Kuŗas pildīt Tu ar savu kalpu—praviešu starpniecību esi uzlicis mums par pienākumu, sacīdams: Zeme, kur jūs ienāksit, lai to iemantotu, ir tās pagānu iedzīvotāju dēļ aptraipīta un viņu elku kalpības negantību dēļ padarīta nešķīsta caur caurīm no viena gala līdz otram. Un tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem nedz ņemiet viņu meitas saviem dēliem par sievām un nekad nerūpējieties par viņu mieru un viņu labklājību, lai jūs būtu stipri un ēstu zemes labumus un atstātu to par manto-jumu saviem dēliem uz mūžu mūžiem. Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļauniem darbiem un par mūsu lielo vainu, kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi piešķīris mums šo ļaužu pārpalikumu, Vai lai mēs atkal pārkāpjam tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas piekopj šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties? Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.“ Un kamēr Ezra tā lūdzās un izsūdzēja grēkus, raudādams un krizdams pie zemes Dieva nama priekšā, visai liels pulks Israēla jaužu sapulcējās ap viņu, vīri, sievas un bērni, jo tauta raudāja ļoti rūgti. Un Sehanja, Jehiēla dēls no Ēlāma dēliem, sāka runāt un sarija Ezram: „Mēs esam bijuši neuzticīgi un grēkojuši pret mūsu Dievu un esam veduši mājās svešas sievas no iezemiešu tautām, bet neskatoties uz to, pat tagad vēl ir cerība Israēlam. Mums visiem tagad tikai svinīgi jāapsolās mūsu Dievam, ka mēs visas šīs sievas un tos, ko viņas dzemdējušas, izraidīsim pēc mūsu Kunga padoma un to padoma, kas sajūt bailes mūsu Dieva pavēļu priekšā, un to lai darām saskaņā ar likumu. Celies, jo uz tevis guļ šī lieta, mēs būsim ar tevi; esi stiprs un rīkojies!“ Tad Ezra cēlās un lika zvērēt galvenajiem priesteriem, Ievītiem un visam Israēlam rīkoties pēc šī vārda. Un viņi zvērēja. Un Ezra cēlās no Dieva nama priekšas un gāja uz Johanana, Eljašiba dēla, mītni; viņš pavadīja tur visu nakti, neēzdams ne maizi, nedz arī dzerdams ūdeni, jo viņš sēroja par pārnākušo trimdinieku grēcīgo rīcību. Tad viņi izziņoja ar uzsaukumu pa visu Jūdas zemi un Jeruzālemi, ka visiem pārnākušajiem trimdiniekiem jāsapulcējas Jeruzālemē. Un katrs, kas neieradīšoties triju dienu laikā pēc priekšnieku un vecaju lēmuma, zaudēšot visu savu mantu, un viņu pašu izslēgšot no pārnākušo trimdi-nieku draudzes. Tad visi Jūdas un Benjamiņa vīri sapulcējās Jeruzālemē triju dienu laikā; tas bija devītais mēnesis un divdesmitā mēneša diena. Un visi ļaudis sēdēja Dieva nama laukumā, drebēdami šīs lietas un stiprā lietus dēļ. Un priesteris Ezra piecēlās un sarija viņiem: „Jūs esat lauzuši uzticību un apprecējuši svešas sievas, lai palieli-nātu Israēla vainu. Un tagad izsūdziet grēkus tam Kungam, jūsu tēvu Dievam, un dariet Viņa gribu, norobežojieties no iezemiešu tautām un šķirieties no svešajām sievām.“ Tad visa sapulce atbildēja un sarija skaļā balsi r „Tā tas ir; mums ir jārikojos pēc tava vārda. Bet ļaužu ir sanācis daudz, un ir lietus laiks, tā ka nevar ārā stāvēt. Un tas nav ari darbs vienai dienai vai divām, jo mēs esam daudz noziegušies šai lietā. Lai tad nu mūsu priekšnieki aizstāj visu sapulci, un visi, kas mūsu pilsētās ir apprecējuši svešas sievas, lai nāk noteiktos laikos un kopā ar viņiem ikvienas pilsētas vecaji un tās tiesneši, kamēr mēs novērsīsim no sevis mūsu Dieva dusmu svelmi par šo lietu.“ Tikai Jonatāns, Asahēla dēls, un Jachzeja, Tikvas dēls, nostājās pret šo priekšlikumu, un Ievīti Mešullāms un Šabetajs atbalstīja viņus. Bet pārējie pārnākušie trimdinieki pieslējās priekšlikumam. Un viņi izraudzīja priesteri Ezru un kādus vīrus, ģimeņu galvas pēc viņu dzimtīm—visi viņu vārdi tika pierakstīti—, un tie sanāca uz sēdi desmitā mēneša pirmajā dienā, lai šo lietu izmeklētu, Un līdz pirmā mēnēša pirmajai dienai viņi bija galā ar visiem vīriem, kas bija apprecējuši svešas sievas. Un starp priesteru dēliem, kas bija apprecējuši svešas sievas, atradās: no Ješuas, Jocadaka dēla, ģimenes un viņa brāļiem: Maāseja, Ēliēzers, Jaribs un Gedalja. Un viņi deva savu roku, ka viņi atlaidīs savas sievas, un samaksāja ar aunu no sīklopiem par savu vainu. No Immera dēliem: Hananijs un Zebadja; No Harima dēliem: Maāseja, Elija, Šemaja, Jehiēls un Usija; No Pašchura dēliem Eljoenajs, Maāseja, Ismaēls, Netaneēls, Jozabads un Ēlaza; No Ievītiem: Jozabāds, Šimejs, Kelaja, tas ir Kelita, Petachja, Jūda un Ēhēzers; No dziedātājiem: Ēljašibs; no vārtu sargiem: Salums, Telems un Ūrijs; No pārējā Israēla: no Paroša dēliem: Ramja, Jisija, Malkija, Mijamlns, Eleāzars, Malkija un Benaja; No Ēlāma dēliem: Matanja, Zacharja, Jehiēls, Abdijs, Jeremots, Elija; No Zatus dēliem: Eljoenajs, Eljašībs, Matanja, Jeremots, Zabads un Azīza; No Bebaja dēliem: Johanans, Chananja, Zabajs un Atlajs; No Banija dēliem: Mešulāms, Malluchs, Adaja, Jašubs, Seals un Jeremots; No Pachat-Moāba dēliem: Adna, Kelals, Benaja, Maāseja, Matanja, Becaleēls, Binnujs un Manase; No Harima dēliem: Ēliēzers, Jisija, Malkija, Šomaja, Šimeons, Benjamins, Malluchs, Šemarja; No Chašuma dēliem: Matenajs, Matata, Zabads, Ēlifelets, Jeremajs, Manase, Šimejs; No Banija dēliem: Maādajs, Amrāms un Uēls, Benaja, Bedja, Keluhijs, Vanja, Meremots, Ēljašibs, Matanja, Matenajs un Jaāsajs; Banijs, Binnujs, Šimejs, Šelemija, Nātāns, Adaja, Machnadbajs, Šašajs, Šarajs, Azareēls, Šelemja, Šemarja, Salums, Amarja un Jāzeps; No Nebo dēliem: Jehiēls, Matitja, Zabads, Zebīna, Jadajs, Joēls un Benaja. Visi šie bija apprecējuši svešas sievas, un starp viņām bija kādas, kas bija dzemdējušas bērnus. Un viņi aizsūtīja prom savas sievas un bērnus. Nechemijas, Hachaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesi, kad es biju Sūsu pilī un Kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija izglābušies un bija palikuši no gūsta pāri, un par Jeruzālemi. Un viņi sacīja man: „Pāri palikušie, kas ir paglābušies no gūsta tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūid ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī.“ Kad es dzirdēju šīs ziņas, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva. Un es sacīju: „Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas sargā derību un parāda žēlastību tiem, kufi mīl Tevi un pilda tavas pavēles: Lai tava auss kļūst uzmanīga, un tavas acis atvērtas, lai dzirdētu sava kalpa lūgšanu, ar kādu es tagad griežos pie Tevis dienu un nakti par Israēla bērniem, taviem kalpiem, izsūdzēdams Israēla bērnu grēkus, ko mēs esam grēkojuši pret Tevi. Ari es un mana tēva dzimts, mēs esam grēkojuši. Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam sekojuši tavām pavēlēm, likumiem un priekšrakstiem, ko Tu esi pavēlējis savam kalpam Mozum. Atceries jel vārdu, ko Tu liki pie sirds savam kalpam Mozum, sacīdams: Ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; Bet ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut ari no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot savam vārdam! Tie taču ir tavi kalpi un tava tauta, kurus Tu esi atbrīvojis ar savu lielo spēku un savas rokas stiprumu! Ak Kungs, lai jel tava auss kļūst uzmanīga uz tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties tavu vārdu, un dod jel panākumus tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!“ Proti, es biju dzērienu devējs ķēniņam. Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad agrāk vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, Un ķēniņš sacīja man: „Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!“ Tad es ļoti nobijos, Un es sacīju viņam: „Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?“ Tad ķēniņš sacīja man: „Ko tad tu lūdz?“ Bet es pielūdzu debesu Dievu Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labi šķiet un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu.“ Un ķēniņš sacīja man, —un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: „Cik ilgi vilksies šāds ceļojums, un kad tu atgriezīsies?“ Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, Bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem un mājai, kur es pats dzīvošu.“ Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. Tad es ierados pie Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi ari kādus virsniekus un jātniekus. Kad nu horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sašutuši, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem. Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas. Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Ne-viena cita lopa nebija pie manis, izņemot to lopu, uz kuļra es jāju. Un es izjāju nakti pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija nevienas vietas lopam, uz kura es jāju, lai izsprauktos cauri. Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es arī vēl neko nebiju jūdiem, viņu priesteriem, labiešiem, priekšnie-kiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem, ziņojis. Tagad nu es sacīju viņiem: „Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzi-nāti ugunī. Nāciet un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!“ Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas ir bijusi labvēlīgi izstiepta pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: „Celsimies un celsim!“ Tā viņi stiprināja savas sirdis un rokas labajam darbam. Bet kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija un arabietis Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs un sacīja: „Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?“ Tad es atbildēju viņiem un sacīju: „Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, še celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz kāds jūs piemin Jeruzālemē!“ Tad cēlās augstais priesteris Ēljašibs un viņa priesteru brāļi un uzcēla Avju vārtus. Viņi iesvētīja tos un iecēla tiem durvis; viņi turpināja darbus līdz Hammeas tornim un tad tālāk līdz Hananeēla tornim. Aiz viņiem strādāja Jērikas vīri, un aiz tiem strādāja Zakurs, Imrija dēls. Un Senaas dēli cēla Zivju vārtus; viņi nostiprināja to baļķus, ielika to durvis, bultas un aizšaujamos. Aiz viņiem laboja Meremots, Hakoca dēla, Ūrijas dēls, un blakus viņam laboja Mešullāms, Mešezabeēla dēla Berechjas dēls. Tālāk aiz viņa laboja Cadoks, Baānas dēls. Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā. Un Jojāda, Pašeacha dēls, un Mešullāms, Besodjas dēls, izlaboja Vecos vārtus; viņi nostiprināja to baļķus un ielika durvis, bultas un aizšaujamos. Un aiz viņiem laboja ģibeonietis Melatja un meronotietis Jadons, G̒ibeonas un Micpas vīri, kas bija padoti Aiz-Eifratas apgabala pārvaldnieka sēdeklim. Aiz viņiem laboja Usiēls, Charhajas dēls, un citi, kas bija zeltkaļi. Viņiem līdzās strādāja Hananja, kāds no ziežu maisītājiem. Un viņi atjaunoja Jeruzālemi līdz Platajam mūrim. Aiz virtiem tālāk laboja Refaja, Hūra dēls, kas bija Jeruzālemes pusapriņķa priekšnieks. Un aiz viņa laboja Jedaja, Harumafa dēls, iepretim savai mājai, un aiz viņa Hatušs, Hašabnejas dēls. Maļchija, Harima dēls, un Hašubs, Pachat-Moāba dēls, izlaboja kādu citu gabalu un Cepļu torni. Aiz viņa laboja Salums, Hallocheša dēls, kas bija Jeruzālemes otra pusapriņķa priekšnieks, viņš pats un viņa meitas. Hanuns un Sanoas iedzīvotāji izlaboja Ielejas vārtus; viņi tos uzcēla un ielika durvis, pielika bultas un aizšaujamos un izlaboja vēl tūkstoš olek-tis mūŗa līdz Mēslu vārtiem. Malkija, Rechaba dēls, kas bija Bet-Keremas apriņķa priekšnieks, pats izlaboja Mēslu vārtus; viņš tos uzcēla un ielika to durvis, bultas un aizšaujamos. Un Salums, Kol-Choses dēls, Micpas apriņķa priekšnieks, izlaboja Avota vārtus; viņš tos uzcēla un apjuma un ielika to durvis, bultas un aizšau-jamos; un viņš cēla Šelacha dīķa mūri pie ķēniņa dārza un līdz kāpnēm, kas ved lejup no Dāvida pilsētas. Aiz viņa laboja Nechemija, Azbuka dēls, Bet-Cūras pusapriņķa priekšnieks, līdz tai vietai, kas iepretim Dāvida kapiem un līdz mākslīgajam dīķim un līdz karavīru mītnei. Aiz viņa laboja Ievīti: Rehums, Banija dēls, blakus viņam Hašabja, Kegilas pusapriņķa priekšnieks, laboja sava apriņķa daļu. Blakus viņam laboja viņa brālis Bavajs, Henadada dēls, Kegilas pus-apriņķa priekšnieks. Un blakus viņam laboja kādu citu gabalu Ezers, Ješuas dēls, Micpas priekšnieks, pretim uzejai pie stūra ieroču noliktavas. Aiz viņa uzcītīgi laboja kādu citu gabalu Bāruchs, Zabaja dēls, no stūra līdz augstā priestera Eljašiba nama durvīm. Aiz viņa laboja Meremots, Hakoca dēla Ūrijas dēls, sākot no Eljašiba nama durvīm līdz Eljašiba nama galam. Aiz viņiem laboja priesteri, Jardānas ielejas vīri. Aiz viņiem laboja Benjamīns un Hašubs pretī savai mājai. Aiz viņiem laboja Asarja, Ananjas dēla, Maāsejas dēls, pie savas paša mājas. Aiz viņa laboja otru gabalu Bin-nujs, Henadada dēls, no Asarjas mājas līdz stūrim un līdz krustojumam. Pālais, Ūzajas dēls, laboja iepretim stūrim un tornim, kas paceļas no ķēniņa augšējā nama pie sardzes pagalma. Viņam sekoja Pedaja, Paroša dēls. Un tempļa kalpotāji, kas dzīvoja Ofēlā, laboja līdz tai vietai, kas pretim Ūdens vārtiem uz austrumiem, un līdz tornim, kas tur izvirzīts uz priekšu. Aiz viņa laboja tekojieši otru gabalu, pretī Lielajam tornim, kas izvirzīts uz priekšu, un līdz Ofēlas mūrim. No Zirgu vārtiem uz augšu laboja priesteri, katrs pie savas mājas. Aiz viņiem laboja Cadoks, Imera dēls, pretim savai mājai. Un aiz viņa laboja Šemaja, Šechanjas dēls, Austrumu vārtu sargs. Blakus viņam laboja otru gabalu Hananja, Šelemjas dēls, un Hanuns, Calafa sestais dēls. Aiz viņa laboja Mešullāms, Berechjas dēls, pretim savam dzīvoklim. Aiz viņa laboja Malchija, viens no zeltkaļiem, līdz tempļa kalpotāju un tirgotāju namam pretim Pārvaldes vār-tiem un līdz stūra augšistabai. Un zeltkaļi un tirgotāji laboja starp stūja augšistabu un Avju vārtiem. Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem. Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“ Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“ Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā! Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši! Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti. Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“ Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“ Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“ Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“ Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu. Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji. Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“ Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes. Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“ Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā. Bija izcēlusies liela zemāko laužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem, Jo bija, kas sacīja: „Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!“ Bija arī tādi, kas sacīja: „Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību!“ Un vēl citi sacīja: „Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajaga spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un dažas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu rokām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!“ Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žēlošanos un šos vārdus. Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar labiešiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: „Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!“ Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem Un sacīju viņiem: „Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām, tautām, bet jūs turpretī tagad tieši pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!“ Viņi klusēja un neatrada atbildi. Tad es sacīju: „Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums neva-jadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no izsmiekla un no palāšanām no pagānu, mūsu pretinieku, puses? Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus! Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas.“ Tad viņi sacīja: „Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!“ Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda. Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: „Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!“ Un visa sapulce sacīja: „Amen!“ Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda. Bez tam no tās dienas sākot, kad viņš—ķēniņš—pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, sākot no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam. Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ikdienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju dievbijības dēļ. Arī pie mūfa darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos. Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu vadītāji—simts piecdesmit vīri—, gan arī tie, kas bija nākuši mani apmeklēt no apkārtējo pagānu tautu novadiem. Un kas ikdienas tika likts galdā, proti, —viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažāds vīns. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus apgabala pārvaldnieka ienākumus, jo klaušu darbs jau tā smagi gūlās uz tautas pleciem. —Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ! Kad nu Sanballats un Tobija un arabietis Gešems un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas, Tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: „Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!“ Bet viņi domāja man darīt ļaunu. Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: „Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup? Tādā veidā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem arvien vienu un to pašu atbildi. Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā, Un tajā bija rakstīts: „Ļaudīs ir dzirdams, un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri un pēc vinu vārdiem tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu. Tu esot ari jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeru-zālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms ari ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!“ Uz to es atbildēju viņam ar šādu savu atzinumu: „Nekas nav noticis no tā, ko tu apgalvo: tu pats savā prātā to esi izgudrojis!“ Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, domādami: „Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepa-veikts!“ —Bet tagad stiprini manas rokas! Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēla dēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: patiksimies Dieva namā tempļa iekštelpās un aizslēgsim tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, nakti viņi taisās nākt, lai tevi nokautu.“ Bet es sacīju: „Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!“ Es biju sapratis, ka, lūk, Dievs nebija viņu sūtījis, bet viņš izteica šo pravietojumu pret mani, tādēļ ka Tobija un Sanballats bija viņu uzpirkuši. Un, proti, tādēļ, lai es baidītos, darītu tā, grēkotu un lai man celtos neslava un apsmiekls. Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt! Un mūri pabeidza elula mēneša divdesmit piektajā dienā piecdesmit divās dienās. Uņ kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas nejūdu tautas, kas bija apkārt mums, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi kritās stipri paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību. Tajās dienās arī Jūdas labieši sūtīja daudz vēstuļu Tobijam, un no Tobijas vēstules nāca pie viņiem, Jo daudzi Jūdā bija saistīti ar zvērestu pie viņa, jo viņš bija Šechanjas, Aracha dēla, znots, un viņa dēls Johanans bija apņēmis Mešullāma, Berechjas dēla, meitu. Viņi runāja pat manā klātbūtnē par viņa labajiem darbiem, un manus vārdus vini atstāstīja viņam; ari man Tobija sūtīja vēstules, lai mani iebiedētu. Kad nu mūris bija uzcelts un es biju pavēlējis ielikt vārtos durvis un bija izkārtoti vārtu sargi, dziedātāji un Ievīti, Tad es iecēlu savu brāli Hananiju un Hananju, kādu pils virsnieku, par virspavēlniekiem pār Jeruzālemi, jo Hananja bija ļoti uzticīgs vīrs un bijās Dievu vairāk nekā daudzi citi. Un es sacīju viņiem: „Lai Jeruzālemes vārti netop atvērti, iekāms nesāk spīdēt karsta saule, un kamēr pat vēl sargi stāv, lai viņi aizslēdz un aizbultē durvis, bet sargus lai ieceļ no Jeruzālemes iedzīvotājiem katru savā vietā un katru iepretim savai mājai.“ Pilsēta bija gan plaša un liela, bet ļaužu tajā bija maz, un jaunuzceltu māju nebija nepavisam. Tad mans Dievs iedvesa man sirdī domu, un es sapulcināju labiešus un priekšniekus un tautu, lai izveidotu viņu cilšu un dzimumu sarakstu. Un es atradu kādu cilšu sarakstu par tiem, kas bija pirmie atnākuši, un es atradu tajā rakstītu tā: Šie ir Jūdas apgabala ļaudis, kas ir atnākuši atpakaļ no to trimdas gūstekņu vidus, kurus Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija aizēdis; viņi atgriezās uz Jeruzālemi un Jūdu, katrs uz savu pilsētu, Nākdami kopā ar Zerubābelu, Ješuu, Nechemiju, Asarju, Raamju, Nachamaniju, Mordochaju, Bilšanu, Misperetu, Bigvaju, Nechumu, Baānu. Israēla tautas vīriešu skaits bija šāds: Paroša dēli, divi tūkstoši viens simts septiņdesmit divi; Šefatjas dēli, trīs simti septiņdesmit divi; Āracba dēli, seši simti piecdesmit divi; Pachat-Moāba dēli, proti, Ješuas un Joāba dēli, divi tūkstoši astoņi simti astoņpadsmit; Elāma dēli, tūkstoš divi simti piecdesmit četri; Zatus dēli, astoņi simti četrdesmit pieci; Zakaja dēli, septiņi simti sešdesmit; Binnuja dēli, seši simti četrdesmit astoņi; Bebaja dēli, seši simti divdesmit astoņi; Azgada dēli, divi tūkstoši trīs simti divdesmit divi; Adonikāma dēli, seši simti sešdesmit septiņi; Bigvaja dēli, divi tūkstoši sešdesmit septiņi; Adīna dēli, seši simti piecdesmit pieci; Hiskijas Atera dēli, deviņdesmit astoņi; Hašuma dēli, trīs simti divdesmit astoņi; Becaja dēli, trīs simti divdesmit četri; Harifa dēli, simts divpadsmit; Gibeona dēli, deviņdesmit pieci; Betlēmes un Netofas vīri, simts astoņdesmit astoņi; Anatotas vīri, simts divdesmit astoņi; Bet-Asmavetas vīri, četrdesmit divi; Kirjat-Jearimas, Kefīras un Beerotas viri, septiņi simti četrdesmit trīs; Rāmas un Gebas vīri, seši simti divdesmit viens; Michmasas tūri, simts divdesmit divi; Bēteles un Ajas vīri, simts divdesmit trīs; Otra Nebo vīri, piecdesmit divi; Otra Elāma dēli, tūkstoš divi simti piecdesmit četri; Harima dēli, trīs simti divdesmit; Jērikas vīri, trīs simti četrdesmit pieci; Loda, Hadida un Ono ļaudis, septiņi simti divdesmit viens; Senaas dēli, trīs tūkstoši deviņi simti trīsdesmit. Priesteri: Jedajas dēli no Ješuas nama, deviņi simti septiņdesmit trīs; Immera dēli, tūkstoš piecdesmit divi; Pašchura dēli, tūkstoš divi simti četrdesmit septiņi; Harima dēli, tūkstoš septiņpadsmit. Levīti: Ješuas dēli no Kadmiēla un no Hodavjas dēlu dzimtām, septiņdesmit četri. Dziedātāji: Asafa dēli, simts četrdesmit astoņi. Vārtu sargi: Šalluma dēli, Atera dēli, Talmona dēli, Akuba dēli, Hatitas dēli, Šobaja dēli, simts trīsdesmit astoņi. Tempļa kalpotāji: Cichas dēli, Hasufas dēli, Tabaota dēli, Kerosa dēli, Sias dēli, Padona dēli, Lebanas dēli, Hagabas dēli, Šalmaja dēli, Hanana dēli, Gidela dēli, Gachara dēli, Reajas dēli, Recina dēli, Nekodās dēli, Gasāma dēli, Ūsas dēli, Pašeacha dēli, Besaja dēli, Mehunītu dēli, Nefizitu dēli, Bakbuka dēli, Hakufas dēli, Harhuras dēli, Bacluta dēli, Mechidas dēli, Haršas dēli, Barkosa dēli, Siseras dēli, Temacha dēli, Neciacha dēli, Hatifas dēli. Salamana kalpu dēli: Sotaja dēli, Sofereta dēli, Peridas dēli, Jaālas dēli, Darkona dēli, Gidela dēli, Šefatjas dēli, Hatila dēli, Pocheret-Hacebajima dēli, Amona dēli. Visu tempļa kalpotāju un Salamana kalpu dēlu bija kopā trīs simti deviņdesmit divi. Un šie ir tie, kas atnāca no Tel-Melachas, Tel-Charšas, Kerubas, Adonas un Immeras, bet viņi nevarēja uzrādīt savas dzimtis un savu izcelsmi, vai viņi ir no Israēla: Delajas dēli, Tobijas dēli, Nekodās dēli, seši simti četrdesmit divi. Ari no priesteriem: Habajas dēli, Hakoca dēli un Barsilaja dēli, kas bija ņēmis sievu no ģileādieša Barsilaja meitām un tika nosaukts pēc viņa vārda. Šie meklēja savu sarakstu starp tiem, kas bija ierakstīti priesteru cilšu grāmatās, bet to neatrada, un viņus izslēdza no priesteru kārtas kā nešķīstus. Zemes pārvaldnieks sacīja viņiem, lai viņi neēd no visusvētākā, līdz kamēr kāds priesteris neuzstāsies viņu labā ar ūrīm‘a un turamīm‘a pareģojumiem. Visa draudze kopā bija četrdesmit divi tūkstoši trīs simti sešdesmit Bez viņu kalpiem un kalponēm, kuru bija septiņi tūkstoši trīs simti trīsdesmit septiņi; viņiem bija divi simti četrdesmit pieci dziedātāji un dziedātājas. Viņu zirgu skaits bija septiņi simti trīsdesmit seši, viņu mūļu—divi simti četrdesmit pieci; Viņu kamieļu bija četri simti trīsdesmit pieci un viņu ēzeļu seši tūkstoši septiņi simti divdesmit. Viena daļa no ģimeņu galvām ziedoja līdzekļus arī dievkalpojumiem. Zemes pārvaldnieks nodeva mantnīcai tūkstoti zelta dareiku, piecdesmit upura traukus, pieci simti trīsdesmit priesteru tērpus. Arī citi no ģimeņu galvām ziedoja dievkalpojumiem divdesmit tūkstošus zelta dareiku un divi tūkstoši divi simti sudraba minu. Bet tas, ko deva pārējā tauta, bija divdesmit tūkstoši zelta dareiku, divi tūkstoši sudraba minu un sešdesmit septiņi priesteru tērpi. Tā priesteri, Ievīti, vārtu sargi, dziedātāji, daži no tautas un tempļa kal-potāji apmetās Jeruzālemē un tās apga-balā, turpretim viss pārējais Israēls dzīvoja savās dažādās apmešanās vietās. Un kad septītais mēnesis bija pienācis, tad Israēla bērni visi bija savās novietnēs. Tai laikā visa Jeruzālemes tauta sapulcējās kā viens vīrs laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, un viņi sacīja Ezram, rakstu mācītājam, lai atnes Mozus bauslības grāmatu, ko tas Kungs bija pavēlējis ievērot Israēlam. Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast. Un viņš lasīja no tās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, no gaisma līdz pusdienai, vīriem un sievām un visiem tiem, kas to varēja saprast, klātesot; un visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu. Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam, un blakus viņam pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anaja, Ūrija, Hilkija un Maāseja, turpretī pa kreisi viņam bija Pedaja, Mišaēls, Malkija, Hašums, Hašbadana, Zacharja un Mešullāms. Un Ezra atvēra grāmatu visas tautas acu priekšā, jo viņš stāvēja augstāk kā visa tauta, un kad viņš to atvēra, tad visa tauta piecēlās kājās. Un Ezra slavēja to Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: „Amen! Amen!“ paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās un zemojās tā Kunga priekšā ar vaigu līdz zemei. Arī Ješua, Banijs, Šerebja, Jamīns, Akubs, Šabetajs, Hodija, Maāseja, Kelita, Asarja, Jozabāds, Hanans, Pelaja un Ievīti paskaidroja tautai bauslību, kamēr ļaudis palika savās vietās. Un viņi lasīja no tās grāmatas, Dieva bauslības, skaidrā valodā; un viņi deva paskaidrojumus tā, ka lasīto visi varēja saprast. Un Nechemija, kas bija zemes pārvaldnieks, un rakstu mācītājs—pries-teris Ezra, un Ievīti, kas apmācīja tautu, sacīja uz visu tautu: „Šī diena ir svēta tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!“ —jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus. Tad viņš sacīja viņiem: „Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu un sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!“ Tā Ievīti nomierināja visu tautu, sacīdami: „Esiet klusi, jo šī diena ir svēta, un nebēdājieties!“ Un visa tauta aizgāja ēst un dzert un sūtīt ēdienus un sarīkot lielus priekus, jo viņi bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši. Otrā dienā ģimeņu galvas no visas tautas, priesteri un Ievīti sapulcējās pie Ezras, lai iedziļinātos bauslības vārdos. Un vini atrada bauslībā rakstītu, ka tas Kungs ar Mozus vārdu pavēlējis Israēla bērniem septītā mēneša svētkos visādā ziņā dzīvot būdiņās, Un ka viņiem ir jāsludina un jāvēstī visās viņu pilsētās un Jeruzālemē tā: „Izejiet kalnā un atnesiet olīvkoku un meža eļļas koku zarus, arī mirtes zarus, palmu zarus un citu lapu koku zarus, lai taisītu būdiņas, kā ir rakstīts!“ Tad ļaudis izgāja un atnesa tos un taisija sev būdiņas, katrs uz sava jumta un savos pagalmos un Dieva namu pagalmos, arī laukumā pie Ūdens vārtiem un laukumā pie Ēfraima vārtiem. Un visa draudze, kas bija atgriezusies no gūsta, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās, jo kopš Ješuas, Nūna dēla, dienām līdz tai dienai Israēla bērni šos svētkus tā nebija svinējuši. Un prieks bija visai liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā pēc priekšraksta bija svētku sapulce. Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti un ar zemi uz galvas. Un pilntiesīgais Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus. Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas veselu dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Uz Ievītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie tā Kunga, sava Dieva. Pēc tam Ievīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un Petachja teica šādu uzrunu: „Teiciet un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē tavas godības vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai! Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, —debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz! Tu esi, Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābramu, un Tu izvedi viņu no kaldiešu Ūras un devi viņam vārdu—Ābrahāms; Un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un ģirgasiešu zemi, un Tu turēji savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs! Un kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras, Tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies nekautrīgi un pārmērīgi pašiedomīgi pret viņiem, un Tu sagādāji Sev vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai. Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos. Dienu Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un nakti ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu, pa kupu viņiem jāiet. Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles. Tu darīji viņiem zināmu savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību ar sava kalpa Mozus starpniecību. Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot. Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: pretestīgi viņi neklausīja tavām pavēlēm. Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti Pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: „Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!“ Un kaut viņi arī vēl citādi izrādīja lielu necienību pret Tevi, Tevi rupji un nepamatoti paļādami, Tad tomēr savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet. Tu devi savu labo garu, lai viņus mācītu, un savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs. Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka. Un Tu devi viņiem valstis un tautas un sadalīji viņus pa novadiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sichona zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi. Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kupu Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kupu Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji tikai ietu un to iemantotu. Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, sīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas. Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni un līksmojās tavā lielā labsirdībā. Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru tavai bauslībai; viņi nokāva tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis, viņi Tevi smagi nicināja un paļāja. Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas. Bet tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā tā, ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi savā lielajā žēlastībā. Un kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie savas bauslības, tomēr viņi rīkojās pretestīgi un neklausīja tavām pavēlēm, bet grēkoja pret taviem priekšrakstiem, kurus ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un vini nepavisam neklausīja Tev. Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā. Tomēr savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs. Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu labiešiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu tavu tautu no Asirijas ķēniņu dienām līdz šai dienai! Tomēr Tu esi taisnīgs visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums nesatricināmu uzticību, tikai mēs esam rīkojušies bezdievīgi. Ari mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav izpildījuši tavu bauslību un nav ievērojuši tavas pavēles un brīdinājumus, kurus Tu esi devis viņiem. Tā kā viņi savā valstī un tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem, Tad lūk, tieši tāpēc mēs esam kalpi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, —lūk, tajā mēs tagad esam kalpi! Un tās bagatīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!“ Visa tā dēļ mēs slēdzam un rakstām stipru derību un uz apzīmogotā raksta stāv mūsu labiešu, mūsu Ievītu, mūsu priesteru vārdi. Un uz apzīmogotā raksta stāv vārdi: Nechemija, zemes pārvaldnieks, Hachaljas dēls, un Cedekija, Seraja, Asarja, Jeremija, Pašchurs, Amarja, Malkija, Hatušs, Šechaņja, Malluchs, Harims, Meremots, Obadja, Daniēls, Ginnetons, Bāruchs, Mešullāms, Abija, Mijamīns, Maāsja, Bilgajs, Šcmaja; tie ir priesteri. Un Ievīti: Ješua, Asanjas dēls, Binnujs no Henadada dzimtas, Kadmiēls Un viņu brāļi: Šebaņja, Hodavia, Kelita, Pelaja, Hanans, Micha, Rehobs, Hašaoja, Zakurs, Šerebja, Šebaņja, Hodija, Banijs, Benīnus. Tautas vadoņi (galvas): Parošs, Pachat-Moābs, blāms, Zatus, Banijs, Bunnijs, Azgads, Bebajs, Adonija, Bigvajs, Adīns, Aters, Hiskija, Asurs, Hodija, Hašums, Becajs, Harifs, Anatots, Nobajs, Magpiašs, Mešullāms, Hezīrs, Mešczabeēls, Cadoks, Jadua, Pelatja, Hanans, Anaļa, Hošea, Hananja, Hašubs, Hallohešs, Pilcha, Šobeks, Rehums, Hašabna, Maāseja, Un Ahija, Hanans, Anans, Malluchs, Harims, Baāna. Bet pārējā tauta, priesteri, Ievīti, vārtu sargi, dziedātāji, tempļa kalpotāji un visi, kas nošķīrušies no iezemiešu tautām un turas pie Dieva bauslības, viņu sievas, viņu dēli, viņu meitas, visi, kam bija atziņa un saprašana, Pievienojās ar šo saviem brāļiem, saviem labiešiem viņu starpā un svēti apsolījās ar neatsaucamu zvērestu dzīvot Dieva bauslībā, kas ir dota ar Dieva kalpa Mozus starpniecību, turēt un pildīt visus tā Kunga, mūsu Dieva, rīkojumus, Viņa priekšrakstus, iestādījumus un likumus. Mēs tātad nedosim savas meitas nedz iezemiešu tautām par sievām, nedz arī ņemsim viņu meitas par sievām saviem dēliem. Un ja iezemieši ievedīs preces vai kādu labību sabata dienā, lai pārdotu, tad mēs neko nepirksim no viņiem sabatā vai svētajā dienā. Bet septītajā gadā mēs joprojām atstāsim zemi atmatā un atteiksimies no katra parāda piedzīšanas. Mēs uzliekam arī katrs sev par neatceļamu pienākumu dot vienu trešdaļu seķeļa gadā mūsu Dieva nama svētajai kalpošanai, proti— Svētītai maizei, ikdienas ēdamajam upurim, ikdienas dedzināmajam upurim, upuriem sabatos, jaunos mēnešos, svētku laikos, svētajām lietām un grēku upuļriem, lai salīdzinātu Israēlu, un visam mūsu Dieva nama darbam. Un mēs, priesteri, Ievīti un tauta, metām meslus par malkas piegādi, lai to pievestu mūsu Dieva namam īpašā mūsu dzimšu secībā katru gadu noteiktos laikos, lai tās būtu ko dedzināt uz tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kā ir rakstīts bauslībā. Un mēs apņēmāmies nest uz tā Kunga namu mūsu zemes pirmo devumu un visu augļu pirmos no ikviena koka gadu no gada, Tāpat arī nest uz mūsu Dieva namu priesteriem, kas kalpo mūsu Dieva namā, mūsu pirmdzimušos dēlus, kā tas ir rakstīts bauslībā, un tāpat ari mūsu liellopu un sīklopu pirmdzimušos. Un mēs gribam nest priesteriem pirmo mūsu miltu malumu un mūsu lauku augļu nodevas, ikviena koka augļus, vīnogu sulu, eļļu, nodot visu to mūsu Dieva nama telpās, bet desmito tiesu no mūsu aramzemes—Ievītiem, jo Ievīti ir tie, kas ņem desmito tiesu visās vietās, kur nodarbojamies ar zemkopību. Bet priesterim, Ārona pēcnācējam, ir jābūt klāt, kad Ievīti saņem desmito tiesu, un Ievītiem jānogādā viena desmitā daļa no savas desmitās tiesas mūsu Dieva nama mantu noliktavas telpās. Tādējādi Israēla bērniem tāpat kā Levija dēliem jāsanes labības, vīna sulas un eļļas nodevas īpašās tempļa telpās, jo tur ir ari svētnīcas trauki, tur uzturas priesteri, kas pašreiz kalpo, kā ari vārtu sargi un dziedātāji. Mēs negribam, lai mūsu Dieva namam kā trūktu. Tad tautas augstākie vadītāji galīgi apmetās uz dzīvi Jeruzālemē, bet pārējā tauta meta meslus, lai vienam no katriem desmitiem tiktu pavēlēts dzīvot Jeruzālemē, svētajā pilsētā, kamēr pārējās deviņas daļas palika citās apdzīvotās vietās. Tomēr tauta no sirds apsveica visus vīrus, kas labprātīgi piedāvājās dzīvot Jeruzālemē. Un šie ir apgabala priekšnieki, kas dzīvoja Jeruzālemē un arī Jūdas apdzīvotajās vietās, un pie tam ikviens savā īpašumā katrā apdzīvotajā vietā: vienkāršie Israēla locekļi, priesteri, Ievīti, tempļa kalpotāji un Salamana kalpu dēli. Jeruzālemē bija apmetušies tiklab kādi no Jūdas, kā arī no Benjamīna dēliem. No Jūdas dēliem: Ataja, Usijas dēls, tas Zacharjas dēla, tas Amarjas dēla, tas Šefatjas dēla, tas Mahalaleēla dēls no Pereca dēliem; Un Maāseja Bārucha dēls, tas Kol-Hoza dēls, tas Hazajas dēls, tas Adajas dēls, tas Jojariba dēls, tas Zacharjas dēls no šilonītiem. Visu Pereca pēcnācēju, kas dzīvoja Jeruzālemē, bija četri simti sešdesmit astoņi drošsirdīgi vīri. Un šie ir Benjamīna dēli: Sallus, Mešullāma dēls, tas Joeda dēls, tas Pedajas dēls, tas Kolajas dēls, tas Maāsejas dēls, tas Itiēla dēls, tas Jesajas dēls, Un viņa biedri, varonīgi karotāji, kopā deviņi simti divdesmit astoņi. Joēls, Sichrija dēls, bija viņu uzraugs un pārstāvis, un Jūda, Hasenuas dēls, bija otrs pārzinis pār pilsētu. No priesteriem: Jedaja, Jojariba dēls, Jachins, Šeraja, Hilkija dēls, tas Mešullāma dēls, tas Cadoka dēls, tas Merajota dēls, tas Ahibuba dēls, Dieva nama virspārzinis, Un viņu biedri, kas veica svēto darbu Dieva namā, astoņi simti divdes-mit divi; ari Adaja, Jerochāma dēls, tas Pelaljas dēls, tas Amcija dēls, tas Zacharjas dēls, tas Pašchura dēls, tas Malchijas dēls, Un viņu biedri, ģimeņu galvas, divi simti četrdesmit divi; tālāk Amasajs Azareēla dēls, tas Achzaja dēls, tas Mešillemota dēls, tas Immera dēls, Un viņu biedri, drošsirdīgi vīri, simts divdesmit astoņi; viņu priekšnieks bija Zabdiēls, Hagedolima dēls. Un no Ievītiem: Šemaja, Hašuba dēls, tas Asrikāma dēls, tas Hašabjas dēls, tas Bunnija dēls; Tālāk Šabetajs un Jozabāds no Ievītu priekšniekiem, kas pārzināja Dieva nama dzīves sakarus ar ārpasauli; Un Matanja, Michas dēls, tas Zabdija dēls, tas Asafa dēls, priekšnieks, kas iesāka slavas dziesmu lūgšanā, un Bakbukja, otrs pēc pakāpes no viņa biedriem, un Abda, Šamuas dēls, tas Galala dēls, tas Jedutuna dēls. Svētajā pilsētā visu Ievītu kopā bija divi simti astoņdesmit četri. Vārtu sargi: Akubs, Talmons un viņu biedri, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, kopā—simts un septiņdesmit divi. Un pārējais Israēls, priesteri un Ievīti, bija visās jūdu pilsētās, katrs savā īpašumā. Bet tempļa kalpotāji dzīvoja Ofēlā, un Cicha un Gišpa bija uzraugi pār tempļa kalpotājiem. Levītu uzraugs Jeruzālemē bija Usijs, Banija dēls, tas Hašabjas dēls, tas Matanjas dēls, tas Michas dēls, no Asafa bērniem, dziedātāju kārtotājs viņu Dieva nama darbam; Par viņiem pastāvēja īpaša ķēniņa pavēle un dziedātājiem bija noteikti pienākumi, kā katra diena to prasīja. Un Petachja, Mešezabeēla dēls, no Zeracha dēliem, tas Jūdas dēls, bija ķēniņa ierēdnis visās lietās, kam bija tiešs sakars ar tautu Un ciemiem un to laukiem. Daži no Jūdas dēliem dzīvoja Kirjat-Arbā un tās apkaimes ciemos, arī Dibonā un tās ciemos, tāpat Jēkabceēlā un tās zemnieku sētās, Un tālāk Ješuā un Moladā un Bet-Peletā, Hacar-Šualā, Bēršebā un turienes ciemos, Ciklagā, Mechonā un to ciemos, En-Rimmonā, Corā un Jarmutā, Sanoā, Adullāmā un turienes ciemos, Lachišā un tās laukos, Asekā un tās ciemos. Tā viņi nometās uz dzīvi no Bēršebas līdz Hinnoma ielejai. Un Benjamīna bērni dzīvoja, sākot no Gebas, Michmasā, Ajā, Bētelē un turienes apdzīvotajās vietās, Anatotā, Nobā, Ananjā, Hacorā, Rāmā, Hitaimā, Hadidā, Ceboi mā, Neballatā, Lodā un Ono un amatnieku ielejā. Arī dažas Ievītu nodaļas Jūdā piederēja pie Benjamīna. Šie ir priesteri un Ievīti, kas bija devušies augšup uz Jeruzālemi kopā ar Zerubābelu, Šealtiēla dēlu, un Ješuu, proti: Seraja, Jeremija, Ezra, Amarja, Malluchs, Hatušs, Šechanja, Harims, Meremots, Ido, Ginnetojs, Abija, Mijamīns, Maādja, Bilga, Šemaja, Jojaribs, Jedaja, Sallus, Amoks, Hilkija, Jedaja. Šie bija priesteru vadoņi un viņu biedri Ješuas laikā. Levīti turpretī bija: Ješua, Binnujs, Kadmiēls, Šerebja, Jūda, Matanja; viņa, viņa brāļu un biedru ziņā bija slavas dziesmu vadīšana, Un Bakbukja un Unnijs, viņu biedri, ar kora nodaļām stāvēja viņiem tieši pretī. Un Ješua bija Jojakima tēvs, Jojakims bija Ēljašiba tēvs, Eljašibs bija Jojadas tēvs, Jojada bija Johanana tēvs, un Johanans bija Jaduas tēvs. Un Jojakima dienās bija šādi priesteri ģimeņu galvas: no Serajas ģimenes Meraja; no Jeremijas Hananja; No Ezras Mešullāms; no Amarjas Johanans; No Mallucha Jonatāns; no Šebanjas Jāzeps; No Harima Adna; no Merajota Helkajs; No Ido Zacharja; no Ginnetona Mešullāms; No Abijas Sichrijs; no Minjamīna, no Moadjas Piltajs; No Bilgas Šamua; no Šemajas Jonatāns; No Jojariba Matenajs; no Jedajas Usijs; No Sallus Kallajs; no Amoka Ebers; No Hilkijas Hašabja; no Jedajas Netaneēls. No Ievītiem Ēljašiba, Jojadas, Johanana un Jaduas dienās tika pierakstīti. ģimeņu galvas; arī priesteri līdz persieša Dārija valdīšanai. Levija dēli, ģimeņu galvas, tika pierakstīti Laiku grāmatā, un proti, līdz Johanana, Ēljašiba dēla, dienām. Un Ievītu galvas bija Hašabja, Šerebja un Ješua, Kadmiēla dēls, un viņu brāļi, kas stāvēja viņiem pretim, lai slavētu un pateiktos pēc Dāvida, Dieva vīra, pavēles, nodaļa pretim nodaļai. Matanja, Bakbukja, Obaja, Mešullāms, Talmons, Akubs bija vārtu sargi un stāvēja sardzē pie vārtu noliktavām. Un šie bija laika biedri Jojakimam, Ješuas dēla, Jocadaka dēla dēlam, un zemes pārvaldniekam Nechemijam un priesterim un rakstu mācītājam Ezram. Un Jeruzālemes mūru iesvētīšanas gadījumā sameklēja Ievītus no visām viņu vietām, lai atvestu viņus uz Jeruzālemi svinēt iesvētīšanu ar prieku un ar slavas dziesmām, ar dziedāšanu, ar cimbolēm, arpām un lirām. Tad pie dievnama dziedātājiem piederīgie un viņu dēli sapulcējās no visas Jeruzālemes apkārtnes, kā arī no Netofas ciemiem, Tāpat no Bēt-Gilgalas un no Gebas un Asmavetas tīrumu novadiem, jo dziedātāji sev bija uzcēluši lauku mājas visapkārt Jeruzālemei. Un priesteri un Ievīti šķīstījās, un viņi šķīstīja arī tautu un vārtus un mūri. Tad es liku uzkāpt Jūdas labiešiem augšā uz mūra, un es sakārtoju divus lielus slavas dziesmu korus un sarīkoju svētku gājienus. No tiem viens devās augšup un pa mūri dienvidus virzienā uz Mēslu vārtiem, Un aiz viņiem gāja Hošaja un puse no Jūdas dižciltīgajiem, proti Asarja, Ezra, Mešullāms, Jūda, Benjamīns, Šemaja, Jeremija, Tālāk daži priesteru pulka locekļi ar trompetēm, proti: Zacharja, Jonatāna dēls, tas Šemajas dēls, tas Matanjas dēls, tas Michas dēls, tas Zakura dēls, tas Asafa dēls, Un viņu cilts locekļi: Šemaja, Azareēls, Milalajs, Gilalajs, Maājs, Neta-neēls un Jūda, Hananijs ar Dāvida, Dieva vīra, mūzikas instrumentiem; pats rakstu mācītājs Ezra gāja viņiem pa priekšu. Tālāk viņi devās virzienā uz Avota vārtiem un tur kāpa taisni uz priekšu un augšup pa Dāvida pilsētas kāpnēm līdz uzejai augšā uz mūri un tad augšpus ķēniņa Dāvida pilij līdz Ūdens vārtiem austrumos. Un otrs svētku koris devās uz pretējo pusi; un es pats gāju līdzi viņiem ar tautas labiešu otru pulku augšā pa mūri, garām Cepļu tornim, līdz Platajam mūrim, Tad garām Ēfraima vārtiem un Vecajiem vārtiem un Zivju vārtiem garām Hananeēla tornim un Meas tornim līdz Avju vārtiem; pie Sardzes vārtiem vini apstājās. Tā abi svētku kop nostājās pie Dieva nama, ari es un puse no priekšnie-kiem kopā ar mani. Tad priesteri Ēljakīms, Maāseja, Minjamīns, Micha, Eljoenajs, Zacharja un Hananja pūta trompetes, Bet Maāseja, Šemaja, Ēleāzars, Usija, Johanans, Malkija, Ēlāms un Ezers, dziedātāji, nodziedāja dažas dziesmas Jisrachjas vadibā. Tajā dienā viņi nesa lielus kaujamos upurus un priecājās, jo Dievs tas Kungs bija iepriecinājis viņus ar lielu prieku; arī sievietes un bērni priecājās, un Jeruzālemes gaviles bija tālu dzirdamas. Tajā pašā dienā iecēla ari vīrus noliktavu telpu pārziņai, kuras bija paredzētas pirmo augļu un desmitās tiesas mantu novietošanai, lai savāktu tur no atsevišķu apdzīvotu vietu laukiem likumīgās nodevas priesteriem un Ievī-tiem, jo Jūda priecājās par priesteriem un Ievītiem, kas bijā iesaistīti svētajā dievkalpošanas darbā. Pēdējie savukārt apzinīgi ievēroja savus pienākumus pret Dievu un pildīja šķīstīšanās priekšrakstus; tāpat veica savu darbu arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana norādījumiem, Jo jau kopš seniem laikiem, Dāvida un Asaja dienās, bija bijuši dziedātāju vadītāji un bija dziedātas Dievam slavas dziesmas un pateicības dziesmas. Un Zerubābela dienās un Ne-chemijas dienās viss Israēls deva nodevas dziedātājiem un vārtu sargiem ikkatras dienas prasību apmērā, un tie nodeva svēto tiesu Ievītiem, un Ievīti nodeva pienācīgo tiesu Arona dēliem. Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis nedz moābietis nedrīkst nekad nekādā ziņā tikt uzņemts Dieva draudzē, Jo viņi nebija nākuši pretim Israēla bērniem ar maizi un ūdeni un bija salīguši Bileāmu pret viņiem, lai viņus lādētu, bet mūsu Dievs pārvērta lāstu par svētību. Un kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes, no Israēla. Bet jau pirms tam priesteris Ēljašibs, kas bija iecelts par pārzini Dieva nama telpām, kāds Tobijas tuvinieks, Bija iekārtojis viņam lielu telpu, kur agrāk novietoja ēdamos upujus, vīraku un traukus un desmito tiesu no labības un vīnogu sulas un eļļas, to, kas bija paredzēts Ievītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, un nodevas priesteriem. Bet kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Kad pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa Un atkal nonācu Jeruzālemē, tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos. Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas Un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamajam upurim un vīrāku. Es ari uzzināju, ka Ievītiem nodevas nav nodotas, tā ka Ievīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju; „Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?“ Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā. Kad nu pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas, Tad es iecēlu kā mantziņus pār noliktavām priesteri Šelemju, rakstvedi Cadoku un no Ievītiem Pedaju un kā viņu palīgu Hananu, Zakura dēlu, kas bija Matanjas dēls, jo viņus uzskatīja par uzticīgiem, un viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem. Piemini mani par to, mans Dievs, un neizdeldē no laužu piemiņas manus labos darbus, kupus esmu darījis sava Dieva nama un tā apkalpes labā! Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; ari vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūdas labiešiem un sacīju viņiem: „Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!“ Un kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā. Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: „Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!“ Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. Tad es sacīju Ievītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini ari to, manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc savas lielās žēlsirdības! Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši asdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei asdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet saprata tikai attiecīgās iezemiešu tautas valodu. Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: „Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām! Vai Salamans, Israēla ķēniņš, nekrita grēkā tieši šādu sievu dēļ? Tiešām, starp daudzām tautām nebija tautas ar tādu ķēniņu kā viņš, un viņš bija sava Dieva iemīļots, un Dievs iecēla viņu par ķēniņu visā Israēlā, un tomēr svešinieku sievas pat viņu ievilināja grēkā. Un tagad nu mums jādzird par jums, ka jūs atļaujaties sev to pašu netaisnību un, precēdami svešas sievas, kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam.“ Un viens no augstā priestera Jojadas, Eljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes. Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un Ievītiem. Tā es šķīstīju viņus no visa svešā, un es noteicu priesteriem un Ievītiem no jauna viņu pienākumus katram savā darbā, Un es nokārtoju par jaunu malkas piegādi noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanas kārtību. „Piemini to, mans Dievs, man par labu!“ Un notika Ahasvera laikā, kad pēdējais bija ķēniņš no Indijas līdz Aitiopijai pār simts divdesmit septiņām zemēm, Ka tajās dienās, kad ķēniņš Ahasvers sēdēja savas valsts tronī, kas bija Sūsu pilī, Viņš sarīkoja savas valdīšanas trešajā gadā dzīres visiem saviem dižciltīgajiem un saviem darbiniekiem, Persijas un Mēdijas karaspēka vadoņiem, labiešiem un provinču pārvaldniekiem. Kad nu viņš bija ļāvis skatīt savas bagātības ķēnišķīgo godību un savas varenības spožumu un greznību daudzas—pavisam simts astoņdesmit—dienas, Un kad šīs dienas izbeidzās, tad ķēniņš sarīkoja dzīres visiem ļaudim, kas atradās Sūsu pilsētā, no lielākā līdz mazākam, septiņas dienas ķēniņa pils dārza pagalmā. Balti un purpurzili kokvilnas aizkari bija tur piestiprināti ar sudraba gredzeniem pie marmora stabiem ar vissmalkākām baltām un purpursārti krāsotām resnām kokvilnas auklām; zelta un sudraba caurausti mīksti sēdekļi stāvēja uz grīdas, kas bija no zaļa un balta marmora, kā arī no pērļakmens un melnā marmora. Dzērienus pasniedza zelta traukos, kas bija visai dažādi savā veidojumā, un ķēnišķīgais vīns plūda bagātīgā daudzumā, liecinādams par valdnieka īsti ķēnišķīgo devību. Saskaņā ar priekšrakstu tomēr dzert tieši nevienu nespieda, jo ķēniņš saviem galma darbiniekiem bija devis norādījumu atļaut katram rīkoties pēc savas patikas. Arī ķēniņiene Vašti sarīkoja ķēniņa Ahasvera pils iekšējās telpās īpašas dzīres sievietēm. Septītajā dienā, kad ķēniņa sirds vīna ierosā bija jautri pacilāta, viņš pavē-lēja Mehumanam, Bizetam, Harbonam, Bigtam, kā arī Abagtam, Šetaram un Karkasam, septiņiem galminiekiem, kas tieši apkalpoja pašu ķēniņu, Atvest ķēniņieni Vašti ar ķēniņienes kroni galvā ķēniņa priekšā, lai parādītu ļaudīm un dižciltīgajiem viņas daiļumu, jo viņa bija skaista izskata sieviete. Bet ķēniņiene Vašti atteicās ierasties pēc ķēniņa pavēles, kas viņai bija septiņu galminieku paziņota. Tad ķēniņš ļoti noskaitās, un viņā kvēloja jo spēcīgas dusmas. Un ķēniņš griezās pie gudrajiem, kas bija labi zvaigžņu ceļu un gaitu pazinēji, jo tādā veidā visas tieši pašu ķēniņu skanošās lietas tika celtas priekšā likumu un tiesību zinātājiem, Starp kuriem ķēniņam vistuvākie bija Karšna, Šetars, Admata, Taršišs, Meress, Marsna, Memuchans, septiņi Persijas un Mēdijas apakšvaldnieki, kubiem katrā laikā bija atļauta pieeja pie ķēniņa un kas ieņēma valstī pirmo vietu, uzdodams viņiem šādu jautājumu: „Kā pēc likuma būtu jārīkojas ar ķēniņieni Vašti, jo viņa nav paklausījusi ķēniņa Ahasvera pavēlei, ko ķēniņš bija viņai caur galminiekiem zināmu darījis?“ Tad Memuchans sacīja ķēniņa un apakšvaldnieku priekšā: „Ne tikai pret ķēniņu vien ķēniņiene Vašti ir noziegusies, bet arī pret visiem dižciltīgajiem un pret visiem ļaudīm, kas mīt visās ķēniņa Ahasvera zemēs. Ziņa par ķēniņienes izturēšanos taču izplatīsies starp visām sievietēm, tā ka viņas nicinās savus vīrus, jo viņas droši sacīs: Ķēniņš Ahasvers pavēlēja atvest ķēniņieni sava vaiga priekšā, bet viņa nenāca! Un šodien pat Persijas un Mēdijas kundzes, kas būs dzirdējušas par ķēniņienes izturēšanos, stāstīs par to saviem vīriem, visiem ķēniņa dižciltīgajiem, un nicināšanas un dusmu būs gana. Ja tas ķēniņam labi šķiet, lai iznāk paša ķēniņa pavēle, un lai tā top ierakstīta Persijas un Mēdijas likumos, tā ka to nevar atsaukt, proti—ka Vašti vairs nebūs ierasties pie ķēniņa Ahasvera. Un ķēniņš lai piešķir viņas ķēniņienes godu kādai citai, kas ir labāka par viņu. Un kad dzirdēs par ķēniņa pavēli, ko viņš ir izdevis visā savā valstī, lai cik plaša tā arī būtu, tad visas sievas dos godu saviem vīriem, augstiem un zemiem.“ Un ķēniņam un viņa padomniekiem patika šis padoms, un ķēniņš rīkojās pēc Memuchana padoma. Viņš sūtīja rīkojumus uz visām ķēniņa zemēm, katrai zemei savā rakstā un katrai tautai savā mēlē, lai ikviens vīrs ir kungs savā mājā un rīkojas pēc savas tautas un pēc paša ieskatiem. Pēc šiem notikumiem, kad ķēniņa Ahasvera dusmas bija rimušās, viņš atcerējās Vašti un to, ko viņa bija darījusi un kas bija lemts pret viņu. Tad galminieki, kas viņu apkalpoja, sacīja: „Ir jāsameklē ķēniņam jaunas meitenes, it īpaši daiļa izskata jaunavas, Un lai ķēniņš ieceļ ierēdņus visās savas valsts zemēs, lai tie savestu daiļa zskata meitenes, jaunavas, Sūsu pilī, sievu namā, ķēniņa galminieka Hegaja uzraudzībā, kas sargā sievas, un lai dod viņām skaistuma kopšanai nepieciešamās ziedes, Un meitene, kas ķēniņam vislabāk patiks, lai top par ķēniņieni Vašti vietā.“ Tas ķēniņam patika, un viņš tā darīja. Sūsu pilsētā bija kāds vīrs, jūds, un viņa vārds bija Mordochajs, Jāīra dēls, tas Šimija dēls un tas Ķīša dēls, kāds benjamīnietis, Kas bija aizvests no Jeruzālemes līdz ar gūstekņiem, kupus aizveda kopā ar Jūdas ķēniņu Jechonju Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars. Un viņš bija uzaudzinājis Hadasu, tas ir Esteri, sava tēvoča meitu, jo viņai nebija nedz tēva, nedz mātes; meitene bija daiļa auguma un skaista izskata, un kad viņas tēvs un māte bija miruši. Mordochajs viņu pieņēma sev par meitu Kad nu ļaudis dabūja zināt ķēniņa pavēli un viņa lēmumu un kad daudzas meitenes tika savestas Sūsu pilī Hegaja uzraudzībā, tad ari Esteri aizveda uz ķēniņa pili Hegaja zināšanā; viņš, kā teikts, pārzināja sievas. Jaunā meitene patika viņam, ieguva viņa labvēlību, un viņš pasteidzās piešķirt viņai visiedarbīgākos skaistuma kopšanas līdzekļus un piemērotu uzturu, nodeva viņas rīcībā septiņas pašas labākās no visām ķēniņa pils kalponēm un novietoja viņu ar kalponēm sieviešu mitekļa skaistākajā daļā. Bet Estere neko nestāstīja par savu jūdisko izcelsmi un savām ģimenes lietām, jo Mordochajs bija noliedzis viņai par to ko izpaust. Un katru dienu Mordochajs staigāja gar sētu sievu nama priekšā, lai uzzinātu par Esteres labklājību un par visu, kas ar viņu notiek. Un kad ikvienai meitenei bijapienākusi kārta iet pie ķēniņa Ahasvera, pēc tam kad viņa divpadsmit mēnešus bija nodzīvojusi saskaņā ar noteikumiem par sievām, jo tikdaudz laika prasīja viņu skaistuma pilnvērtīga izkopšana, proti sešus mēnešus svaidīšanas ar miffu eļļu un sešus mēnešus ar balzāmiem, ziedēm un citiem skaistināšanas līdzekļiem, Un kad tad meitene gāja pie ķēniņa, tad viņai deva visu, ko vien viņa vēlējās ņemt sev līdz no sievu nama uz ķēniņa pili. Vakarā viņa iegāja un no rīta atgriezās, bet uz otru sievu namu ķēniņa galminieka Saašgaza uzraudzībā, kas sargāja liekās sievas; viņa tad vairs nedrīkstēja pie ķēniņa iet, izņemot gadījumu, ja ķēniņš būtu atradis patikšanu pie viņas un viņa tad īpaši tiktu aicināta. Kad nu pienāca Esteres, Abihaila, Mordochaja tēvoča meitas, ko Mordochajs bija sev par meitu pieņēmis, kārta, lai ietu pie ķēniņa, viņa neprasīja neko, izņemot to, ko viņai ieteica ķēniņa galminieks Hegajs, kas sargāja sievas: Estere bija atradusi labvēlību ikviena acīs, kas viņu redzēja. Kad nu Estere tika ķēniņa Ahasvera viņa ķēnišķīgā pilī viņa septītā valdīšanas gada desmitajā, tas ir tebas, mēnesī pieņemta, Tad ķēniņš iemīlēja Esteri vairāk par visām sievām, un viņa ieguva viņa laipnību un labvēlību vairāk par visām jaunavām, tā ka viņš lika ķēniņienes kroni viņai galvā un iecēla viņu par ķēniņieni Vašti vietā. Un ķēniņš sarīkoja lielas dzīres visiem saviem dižciltīgajiem un saviem darbiniekiem Esterei par godu, piešķīra zemēm nodevu atvieglinājumu un pavē-lēja izsniegt ļaudīm papildu labības devu ar īsti ķēnišķīgu devību. Un kad jaunavas tika sapulcinātas otru reizi, Mordochajs sēdēja pie ķēniņa vārtiem. Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordochajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja vispārīgi to, ko Mordochajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa. Un tajās dienās, kad Mordochajs sēdēja pie ķēniņa vārtiem, divi ķēniņa galminieki, Bigtans un Terešs, no sliekšņa sargiem, iedegās pret ķēniņu tādās dusmās, ka mēģināja pacelt roku pret viņu. Un šī lieta kjuva zināma Mordochajam, un viņš to izstāstīja ķēniņienei Esterei, un Estere stāstīja to ķēniņam Mordochaja vārdā. Izmeklēja šo lietu ķēniņa pilnvarotie un atrada to atbilstošu patiesībai, un viņus abus pakāra kokā. Un to ierakstīja dienu notikumu grāmatā ķēniņa zināšanai. Pēc šiem notikumiem ķēniņš Ahasvers iecēla augstākā godā un visaugstākā amatā agagieti Hamanu, Hammedatas dēlu, un iekāroja viņa sēdekli augstāk par visu dižciltīgo sēdekļiem savā galmā. Un visiem ķēniņa galma apkalpotājiem un ierēdņiem bija jāliecas un jāze-mojas Hamana priekšā, jo tā ķēniņš attiecībā uz viņu bija pavēlējis. Bet Mordochajs neliecās un arī nekrita viņa priekšā pie zemes. Tad ķēniņa apkalpotāji, kas bija pie vārtiem, jautāja Mordochajam: „Kāpēc tu pārkāp ķēniņa pavēli?“ Kad viņi jautāja tā viņam caurām dienām, un kad viņš tomēr neklausījās uz viņiem, viņi stāstīja to Hamanam, lai redzētu, vai Mordochaja pašattaisnojums tiks atzīts, jo viņš bija stāstījis viņiem, ka viņš ir jūds. Un kad Hamans redzēja, ka Mordochajs tiešām nelokās un nezemojas viņa priekšā, tad viņš kļuva visai dziļu dusmu pilns. Taču viņš turēja zem sava goda pacelt roku vienīgi pret Mordochaju, jo viņam bija paziņots, kādas tautas loceklis Mordochajs esot. Tādēļ viņam radās nodoms reizē ar Mordochaju iznīcināt visus jūdus, kas mita visā Ahasvera valstī. Pirmaja mēnesī, kas ir nīsāna mēnesis, ķēniņa Ahasvera divpadsmitajā valdīšanas gadā, meta pūr, tas ir meslus, Hamana priekšā no dienas dienā, un viņi meta tos no mēneša mēnesī līdz divpadsmitajam mēnesim, kas ir adara mēnesis. Tad Hamans sacīja ķēniņam Ahasveram: „Ir kāda tauta, kas ir izkaisīta un izklīdināta starp citām visās tavas valsts zemēs; tās likumi atšķiras no ikvienas tautas likumiem, un ķēniņa likumus viņi nepilda, tā ka ķēniņam neklājas tos neievērotus atstāt mierā. Ja ķēniņam tas šķiet labi, lai uzraksta, ka viņi jāiznīcina, un es iesvēršu desmit tūkstošus sudraba talantu ķēniņa ierēdņu rokās, lai tos nodotu ķēniņa mantnīcā.“ Tad ķēniņš novilka savu zīmoga gredzenu no savas rokas un deva to agagietim Hamanam, Hammedatas dēlam, jūdu ienaidniekam, Un ķēniņš sacīja Hamanam: „Nauda lai top nodota tavā rīcībā, tāpat arī šī tauta, lai tu darītu ar viņu, kā tev patīk.“ Tad pirmā mēneša trīspadsmitajā dienā valdība sasauca ķēniņa rakstvežus un rakstīja saskaņā ar visu to, ko pavēlēja Hamans, ķēniņa zemes pārziņiem un pārvaldniekiem, kas bija katrā zemē, un ikvienas tautas dižciltīgajiem katrai zemei tās rakstā un katrai tautai viņas valodā; to rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmogu. Vēstules izsūtīja ar steigļiem uz visām ķēniņa zemēm, lai iznīcinātu, nokautu un izdeldētu visus jūdus, sākot no zēna līdz sirmgalvim, mazus bērnus un sievietes, vienā dienā, proti, divpad-smitā mēneša trīspadsmitajā dienā, kas ir adara mēnesis, un arī lai nolaupītu viņu mantu. Norakstu no tā, kas bija rakstīts, kā pavēli vajadzēja nodot katrā zemē, darot to zināmu visām tautām, lai tās būtu sagatavotas šai dienai. Steigļi naski devās prom ar ķēniņa pavēli. Šo pavēli izsludināja arī galvas pilsētā Sūsos. Ķēniņš un Hamans atsēdās, lai dzertu, bet Sūsu pilsēta bija satraukuma pilna. Kad Mordochajs uzzināja visu, kas bija darīts, viņš saplēsa savas drēbes, apģērba maisu un kaisīja pelnus uz savas galvas. Viņš izgāja pilsētas vidū un brēca skaļā un izmisuma pilnā balsī. Viņš nonāca ķēniņa vārtu priekšā, bet tālāk viņš netika, jo neviens nedrīkstēja ieiet pa ķēniņa vārtiem, ietērpies maisā. Un ikvienā zemē, kur nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, bija lielas bēdas jūdu statņa, un gavēšana, un raudāšana, un vaimanāšana; daudziem par guļas vietu bija tikai izklāts maiss un pelni. Kad Esteres kalpones un viņas galma ļaudis nāca un stāstīja viņai par visu to, ķēniņiene ļoti izbijās; viņa sūtīja drēbes, lai Mordochajs tās apģērbtu un novilktu no sevis maisu, bet viņš nepaklausīja. Tad Estere sauca Hatachu, vienu no ķēniņa galminiekiem, ko viņš bija iecēlis, lai tas tieši viņai kalpotu, un lika viņam iet pie Mordochaja, lai uzzinātu, kas par lietu un kāpēc viss tas notiek. Un Hatachs izgāja pie Mordochaja uz pilsētas laukuma, kas bija ķēniņa vārtu priekšā, Un Mordochajs izstāstīja Hatacham visu, kas bija noticis ar viņu, un arī par noteikto naudas summu, ko Hamans bija apsolījis iemaksāt ķēniņa mantnīcā par jūdiem, tas ir par atļauju viņus iznīcināt. Viņš deva viņam arī kādu norakstu no Sūsos rakstītā rīkojuma par jūdu iznīcināšanu, lai parādītu to Esterei un darītu viņai zināmu un lai liktu viņai iet pie ķēniņa lūgt viņa žēlastību un aizlūgt viņa priekšā par savu tautu. Kad Hatachs atnāca un darīja zināmus Esterei Mordochaja vārdus, Tad Estere runāja ar Hatachu un sūtīja viņu atkal ar jaunu ziņu pie Mordochaja: „Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa zemju ļaudis zina, ka ikviens vīrs vai sieva, kas ienāk pie ķēniņa iekšējā pagalmā bez aicinājuma, ir pakļauts vienam un tam pašam likumam, proti—nogalinātam tapt, izņemot vienīgi to, kam ķēniņš izstiepj pretī savu zelta scepteri, lai to atstātu dzīvu. Bet es neesmu aicināta iet pie ķēniņa nu jau visas šīs trīsdesmit dienas.“ Un Hatachs paziņoja Mordochajam Esteres vārdus. Tad Mordochajs sacīja, lai atbild Esterei: „Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?“ Tad Estere pavēlēja atbildēt Mordochajam tā: „Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsos, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet tris dienas un nakds; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un ja es aiziešu bojā, tad es bojā aiziešu!“ Tad Mordochajs aizgāja un darīja visu, ko Estere viņam bija pavēlējusi. Trešajā dienā Estere apģērba ķēniņienes tērpu un nostājās ķēniņa pils iekšējā pagalmā pretī ķēniņa pilij. Ķēniņš sēdēja savas valsts tronī ķēniņa pilī pretī pils ieejai. Kad ķēniņš redzēja ķēniņieni Esteri stāvam pagalmā, viņa atrada žēlastību viņa acīs, un ķēniņš izstiepa zelta scepteri, kas bija viņa rokā, pretī Esterei, un Estere tuvojās un pieskārās sceptera smailei. Un ķēniņš sacīja viņai: „Kas tev ir, ķēniņiene Estere, un kāda ir tava vēlēšanās? Kaut arī tu lūgtu pusi no valsts, lai tā top tev piešķirta!“ Un Estere sacīja: „Ja ķēniņam patīk, lai ķēniņš un Hamans nāk šodien uz dzīrēm, ko es viņam sarīkoju!“ Tad ķēniņš pavēlēja: „Pasauciet tūliņ Hamanu, lai mēs varam darīt to, ko Estere vēlas!“ Tā ķēniņš un Hamans atnāca uz dzīrēm, ko Estere bija sarīkojusi. Kad visi dzēra vīnu, ķēniņš prasīja Esterei: „Kāds ir tavs lūgums? Lai tas tev top izpildīts! Un kāda ir tava vēlēšanās? Līdz pat pusei no valsts—lai tā top piepildīta!“ Bet Estere sacīja: „Mans lūgums un mana vēlēšanās būtu šāda: Ja es esmu atradusi ķēniņa acīs žēlastību un ja ķēniņam patīk ievērot manu lūgumu un piepildīt manu vēlēša-nos, tad lai ķēniņš un Hamans nāk rītu atkal uz dzīrēm, ko es viņiem sarīkošu; un rītu es tad arī paklausīšu ķēniņa uzaicinājumam.“ Un tajā dienā Hamans izgāja priecīgs un jautrs sirdī. Bet kad Hamans ieraudzīja Mordochaju ķēniņa vārtos, ka viņš atkal nedz piecēlās, nedz drebēja viņa priekšā, nedz piegrieza viņam vispārīgi vērības, tad Hamans kļuva dusmu pilns pret Mordochaju. Taču Hamans savaldījās un iegāja savā namā; tad viņš sūtīja ziņu un lika ierasties saviem draugiem un savai sievai Zerešai. Un Hamans stāstīja viņiem par savas bagātības spožumu un par savu dēlu daudzumu un it īpaši par to, kā ķēniņš ir viņu lielu darījis un pacēlis viņu pāri visiem dižciltīgajiem, visiem ķēniņa ierēdņiem un pašiem tuvākajiem darbiniekiem. Tad viņš turpināja: „Pat ķēniņiene Estere nebija likusi nākt nevienam citam kopā ar ķēniņu uz dzīrēm, ko viņa bija sarīkojusi, kā vienīgi man. Un arī rīt es esmu uzaicināts pie viņas kopā ar ķēniņu. Tomēr viss tas neiepriecina mani tik ilgi, kamēr es redzu jūdu Mordochaju sēžam ķēniņa vārtos!“ Tad viņa sieva Zereša un visi viņa draugi sacīja: „Lai saceļ karātavu koku piecdesmit olektis augstu, un no rīta saki ķēniņam, lai pakaf pie tām Mordochaju; tad ej priecīgi kopā ar ķēniņu uz dzīrēm.“ Sis vārds patika Hamanam, un viņš lika uzcelt karātavas. Tajā naktī ķēniņam nenāca miegs, un viņš pavēlēja, lai atnes grāmatu par pieminamām lietām, laiku grāmatu, kufā bija atzīmēti ievērojamākie un pat jau arī paši jaunākie notikumi valsts dzīvē, un viņi lasīja tos ķēniņam priekšā. Un tur atradās rakstīts, ka Mordochajs ir uzrādījis Bigtanu un Terešu, divus ķēniņa galminiekus no sliekšņu sargiem, kas bija taisījušies izstiept roku pret ķēniņu Ahasvera. Un ķēniņš jautāja: „Kāds gods un paaugstinājums ir parādīts Mordochajam par to?“ Tad ķēniņa sulaiņi, kas viņu apkalpoja, atbildēja: „Viņam nekāda atzinība nav parādīta.“ Tad ķēniņš vēl jautāja: „Kas ir pagalmā?“ Un Hamans bija tiklco ienā-cis ķēniņa pils ārējā pagalmā, lai sacītu ķēniņam, ka Mordochajs ir pakarams pie karātavām, kujras viņš bija licis viņam uzcelt. Tad ķēniņa apkalpotāji sacīja viņam: „Lūk, Hamans stāv pagalmā!“ Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš ienāk!“ Kad Hamans ienāca, tad ķēniņš jautāja viņam: „Ko lai dara tam vīram, kujram ķēniņš grib izrādīt savu atzinību?“ Un Hamans domāja savā sirdī: „Kam gan citam kā man ķēniņš grib parādīt godu?“ Un Hamans sacīja ķēniņam: „Tam vīram, kam ķēniņš grib izrādīt pagodinājumu, Lai atnes ķēniņa tērpu, kas pašam ķēniņam bijis mugurā, un atved zirgu, uz kā ķēniņš ir jājis un kūpam galvā uzlikts ķēniņa kroņa atdarinājums, Un lai nodod drēbes un zirgu vienam no ķēniņa visdižcillīgākiem labiešiem rokās, un lai tas apģērbj vīru, kupu ķēniņš grib izcili pagodināt. Un lai viņš liek viņam jāt uz zirga pilsētas laukumā un sauc viņa priekšā: Tā top darīts vīram, kūpam ķēniņš grib parādīt izcilu godu!“ Tad ķēniņš sacīja Hamanam: „Steidzies, ņem drēbes un zirgu un pagodini ar šīm dāvanām tā, kā tu nupat teici, jūdu Mordochaju, kas sēž ķēniņa vārtos! Neizlaid neko no tā, ko tu man sacīji!“ Tad Hamans ņēma drēbes un zirgu un apģērba Mordochaju un lika viņam jāt uz pilsētas laukumu; un viņš pats sauca viņa priekšā: „Tā tas top darīts vīram, ko ķēniņš nolēmis godā izcelt starp pārējiem!“ Tad Mordochajs atgriezās ķēniņa vārtos. Bet Hamans steidzās uz savu māju noskumis ar apsegtu galvu. Un Hamans stāstīja Zerešai, savai sievai, un visiem saviem draugiem visu,! kas bija viņam gadījies. Un viņa gudrie un viņa sieva Zereša sacīja viņam: „Ja Mordochajs, pret kupu tu esi sācis zaudēt, ir no jūdu dzimuma, tad tu nespēsi neko pret viņu, bet krizdams tu kritīsi viņa priekšā!“ Kamēr viņi vēl runāja ar viņu, ieradās ķēniņa galminieki, lai steidzīgi vestu Hamanu uz dzīrēm, ko Estere bija sarīkojusi. Tā ķēniņš un Hamans atnāca uz dzīrēm pie ķēniņienes Esteres. Un otrā dienā, kad dzēra vīnu, ķēniņš atkal sacīja Esterei: „Kāds ir tavs lūgums, ķēniņiene Ester? Lai tas tev top izpildīts! Un kāda ir tava vēlēšanās? Ja tā sniedzas līdz pusei no manas valsts, lai tā top izpildīta!“ Tad ķēniņiene Estere sāka runāt un sacīja: „Ja es esmu atradusi žēlastību tavās acīs, ķēniņ, un ja ķēniņam tas patīk, tad lai man dāvina dzīvību—tas ir mans lūgums—un lai saudzē manu tautu—tā ir mana vēlēšanās! Jo mēs esam pārdoti, es un mana tauta, lai mūs iznīcinātu, lai nokautu un lai izdeldētu mūs. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu cietusi klusu, jo sāda pārestība mums būtu par niecīgu, lai apgrūtinātu ķēniņu.“ Tad ķēniņš Ahasvers runāja un jautāja ķēniņienei Esterei: „Kupš tas ir, un kur viņš ir, kas bija ieņēmies savā prātā to darīt?“ Un Estere sacīja: „Ienaidnieks un pretinieks ir šis ļaunprātīgais Hamans!“ Tad Hamans izbijies sabruka ķēniņa un ķēniņienes priekšā. Tad ķēniņš dusmās piecēlās no vīna dzeršanas un izgāja pils dārzā. Bet Hamans palika stāvot, lai aizlūgtu ķēniņieni Esteri par savu dzīvību, jo viņš redzēja, ka kaut kas ļauns viņam ir nolemts no ķēniņa puses. Un kad ķēniņš atgriezās no pils dārza namā, kur notika dzīres, Hamans bija nokritis lūgdamies zemē pie sēdekļa, kur Estere sēdēja, un ķēniņš izsaucās: „Vai viņš pat pret ķēniņieni grib izlietot varu mana paša namā?“ Tikko šis vārds bija atskanējis no ķēniņa mutes, kā apkalpotāji aizsedza Hamana vaigu. Tad Harbona, viens no galminiekiem, kas īpaši apkalpoja ķēniņu, sacīja: „Pat karātavas, kuras Hamans lika uzsliet Mordochajam, ķēniņa labdarim, pie sava nama, ir jau kārtībā, piecdesmit olektis augstas!“ Un ķēniņš sacīja: „Pakariet viņu pie tām!“ Tā viņi pakāra Hamanu pie karātavām, ko viņš bija uzcēlis Mordochajam. Tad ķēniņa dusmas rimās. Tai pašā dienā ķēniņš Ahasvers atdāvināja ķēniņienei Esterei jūdu ienaidnieka Hamana namu. Un Mordochajam tika atjauts stāties ķēniņa priekšā, jo Estere bija izstāstījusi, kas viņš viņai bija. Un ķēniņš novilka savu zīmoga gredzenu, ko viņš bija atņēmis Hamanam, un iedeva to Mordochajam. Un Estere iecēla Mordochaju par Hamana nama pārvaldnieku. Tad Estere atkal runāja ar ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un lūdza viņu, lai viņš novērš agagieša Hamana ļaunprātību un viņa nodomu, ko viņš bija izdomājis pret jūdiem. Un ķēniņš izstiepa zelta scepteri Esterei pretī, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā, Un viņa sacīja: „Ja ķēniņam tas patīk, un ja es esmu atradusi žēlastību viņa priekšā, un ja šī lieta šķiet ķēņiņam taisna un es esmu patīkama viņa acīm, tad lai ar rakstītu rīkojumu tiktu atklāti pateikts, ka agagieša Hamana, Hammcdatas dēla, jaunos nolūkos piesūtītie rīkojumi, ar kufiem bija pavēlēts iznīcināt visos valsts apgabalos tur dzīvojošos jūdus, tiek tūliņ atsaukti un atcelti. Jo kā gan es varētu noraudzīties nelaimē, kas stāv priekšā manai tautai, un kā gan lai es spētu noskatīties manu cilts brāļu bojā ejā!“ Tad ķēniņš Ahasvers sacīja ķēniņienei Esterei un jūdam Mordochajam; „Lūk, Hamana namu es esmu dāvinājis Esterei, un viņš pats ir pakārts, tādēļ ka viņš bija izstiepis savu roku pret jūdiem. Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoga gredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoga gredzenu, nav atsaucams!“ Tad sapulcējās ķēniņa rakstveži trešajā mēnesī, kas ir sivana mēnesis, divdesmit trešajā dienā un rakstīja saskaņā ar visu, ko pavēlēja Mordochajs par jūdiem, ķēniņa vietniekiem, zemes pārvaldniekiem un zemju dižciltīgajiem no Indijas līdz Aitiopijai, simts divdesmit septiņām zemēm, katrai zemei tās rakstā un katrai tautai tās mēlē un arī jūdiem viņu rakstā un viņu mēlē. Un rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoga gredzenu un vēstules izsūtīja ar steigļiem zirgos, kas jāja uz ķēniņa zirgu audzētavās izaudzētiem kumeļiem. Ar šīm vēstulēm ķēniņš atļāva jūdiem katrā atsevišķā pilsētā sapulcēties un aizstāvēt savu dzīvību, iznīcinot, nokaujot un izdeldējot ikvienas tautas vai zemes bruņotu spēku, kas taisītos apdraudēt viņus, viņu bērnus un sievas kā arī izlaupīt šo ļaužu mantu un pie tam— Vienā dienā visās ķēņiņa Ahasvera zemēs, proti, divpadsmitā mēneša, kas ir adara mēnesis, trīspadsmitajā dienā. Noraksts no tā, kas rakstīts, bija jāizsludina kā pavēle katrā zemē, to darot zināmu visiem ļaudīm, lai jūdi varētu būt sagatavoti uz šo dienu un varētu atriebties saviem ienaidniekiem. Pēc īpaša ķēniņa pamudinājuma nekavēties steigļi tad arī naski devās ceļā, jādami uz ķēniņa zigiem, ar ķēniņa pavēli; ari Sūsos tika izsludināta šī pavēle. Un Mordochajs iznāca no ķēniņa pils purpurzilās baltās karaliskās drēbēs ar lielu zelta pieres sprādzi un purpursārtā smalka audekla mētelī; tad Sūsu pilsēta gavilēja un priecājās, Jo jūdiem bija pienākušas laimes, prieka, līksmības un goda pilnas dienas. Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem. Un divpadsmitajā mēnesī, kas ir adara mēnesis, tā trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa vārdam un viņa pavēlei bija jātiek izpildītai, dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja viņus pievarēt, bet kas izveidojās tā, ka jūdi paši pievarēja savus nīdējus, Jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahasvera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās viņiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas. Un visu zemju dižciltīgie, ķēniņa vietnieki, pārvaldnieki, ierēdņi—palīdzēja jūdiem, jo bailes no Mordochaja bija sagrābušas viņus savā varā. Jo Mordochajs bija liels ķēniņa pilī, un viņa slava izgāja pa visām zemēm; bez tam cieņa pret Mordochaju un viņa cēlums kļuva arvienu lielāki. Tā jūdi kāva visus savus ienaidniekus, cirzdami ar zobenu, slepkavodami un nomaitādami tos, un viņi darīja saviem ienaidniekiem pēc savas patikas. Arī Sūsu pilsētā jūdi nokāva un iznīcināja pieci simts vīrus. Un viņi nokāva arī Paršandatu, Dalfonu un Aspatu, Arī Poratu, Adalju un Aridatu, Arī Parmaštu, Arisaju, Aridaju un Vajzatu, Desmit Hamana, Hammedata dēla, jūdu ienaidnieka, dēlus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. Tajā pašā dienā Sūsu pilsētā nokauto skaits tika paziņots ķēniņam. Un ķēniņš sacīja ķēniņienei Esterei: „Sūsu pilsētā vien jūdi ir nokāvuši un iznīcinājuši pieci simti vīrus un arī desmit Hamana dēlus. Ko gan viņi nav izdarījuši tad pārējās ķēniņa zemēs? Tomēr, kāds ir tavs lūgums? Lai lūgtais tev top piešķirts! Un kāda vēl ir tava vēlēšanās? Lai tā top izpildīta!“ Un Estere sacīja: „Ja tas ķēniņam patīk, lai jūdiem, kas ir Sūsos, top dota vaļa rīkoties pēc šīs dienas pavēles ari vēl rītu, un Hamana desmit dēlus lai pakar pie karātavām!“ Tad ķēniņš sacīja, lai tas tā top darīts, un Sūsos izsludināja ķēniņa pavēli, un desmit Hamana dēlus pakāra. Jūdi, kas bija Sūsos, sapulcējās arī četrpadsmitajā adara mēneša dienā, un viņi nokāva Sūsos vēl trīs simti vīrus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. Un pārējie jūdi, kas bija ķēniņa zemēs, ari apvienojās un uzstājās par savu dzīvību un panāca mieru no saviem ienaidniekiem; viņi nokāva septiņdesmit pieci tūkstošus no tiem, kas viņus nīda, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. Tas notika trīspadsmitajā adara mēneša dienā, un viņi atpūtās tā četrpadsmitajā dienā un padarīja to par džipu un prieka dienu. Bet jūdi, kas bija Sūsos, sapulcējās mēneša trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā un atpūtās tā piecpadsmitajā dienā un padarīja to par dzīpu un prieka dienu. Tādēļ jūdi kas dzīvo ciemos un miestos, pārvērš adara mēneša četrpads-mito dienu par prieka, dzīpu un svētku dienu, kad sūta ēdienus cits citam. Un Mordochajs uzrakstīja šos notikumus. Un viņš sūtīja vēstules visiem jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasvera zemēs, tuviem un tāliem, Lai uzliktu viņiem par pienākumu svinēt četrpadsmito adara mēneša dienu, arī tā piecpadsmito dienu, katru gadu Kā dienas, kupās jūdi ir panākuši mieru no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā bēdas viņiem ir pārvērtušās par prieku un sēras par svētku dienu, padarot šīs dienas par dzīpu un prieka dienām, kad sūta cits citam ēdienus un dāvanas trūcīgiem. Tā jūdi pieņēma kā parašu to, ko viņi toreiz bija iesākuši darīt, un ko Mordochajs viņiem bija savās vēstulēs ieteicis, tāpēc Ka agagietis Hamans, Hammedatas dēls, visu jūdu ienaidnieks, bija gan sataisījies pret jūdiem, lai viņus iznīcinātu, un bija metis pūr, tas ir meslus, lai viņus izdeldētu un iznīcinātu, Bet kad Estere griezās ar lūgumu pie ķēniņa, ķēniņš bija pavēlējis ar rakstu, lai Hamana Jaunais nodoms, ko tas bija iecerējis pret jūdiem, krīt atpakaļ uz viņa paša galvu un lai pakar viņu un viņa dēlus pie karātavām. Tādēļ šīs dienas sauc „pūrīm,“ pēc vārda pūr. Un tāpēc visa šīs vēstules kopējā satura dēļ, kā arī visa tā dēļ, ko viņi bija paši redzējuši un piedzīvojuši un kas viņiem bija citu pastāstīts, Jūdi apņēmās un uzlika saviem pēcnācējiem un visiem, kas pieslējās viņiem, par nekavējamu pienākumu, ka viņi nepalaidīs, bet svinēs šīs divas dienas, kā viņiem ir rakstīts priekšā un viņu pašu stingri noteiktā laikā ikgadus, Tāpat arī, ka šīs dienas ir pieminamas un svinamas katrā paaudzē, katrā ģimenē, katrā zemē un katrā pilsētā, un ka šīs pūrīm dienas nedrīkst iznīkt no jūdu vidus, un arī ka atmiņa par tām nedrīkst zust starp viņu pēcnācējiem. Tad ķēniņiene Estere, Abihaila meita, un jūds Mordochajs rakstīja ar visu savu ietekmi un pārliecību, lai panāktu šā otra ziņojuma par pūrīm vispārēju atzīšanu. Un viņš izsūtīja visiem jūdiem Ahasvera valstī simts divdesmit septiņās zemēs vēstules, kas bija pilnas ar miera un patiesības vārdiem, Lai apstiprinātu šīs pūrīm dienas to noteiktā laikā par pastāvīgu iestādījumu tā, kā viņiem jūds Mordochajs un ķēniņiene Estere bija noteikuši, un tā, kā viņi bija to uzlikuši pār pienākumu sev pašiem un saviem pēcnācējiem, proti, priekšrakstos par gavēšanu un vaimanāšanām. Un Esteres rīkojums pārvērta šos pūrīm priekšrakstus par stingru un noteiktu iestādījumu, un to ierakstīja īpašā senrakstā. Tad ķēniņš Ahasvers uzlika klaušas visai zemei un jūras salām. Bet visi viņa varenie un stiprie darbi ufi Mordochaja augstā goda attēlo-jums, līdz kuram viņu pacēla ķēniņš, ir ierakstīti Persijas un Mēdijas ķēniņu laiku grāmatā. Un tiešām, jūds Mordochajs bija otrs pēc ķēniņa Ahasvera, un viņš bija visai cienījams jūdu starpā un patīkams savu cilts brāļu vairumam, jo viņš meklēja savas tautas labumu un gādāja par labklājību visam savam dzimumam. Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā ījabs. Šis vīrs bija svētbijīgs un taisns, jo viņš bijās Dievu un vairījās no ļauna. Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas. Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, ari piecisimt ēzeļu mātes tin Joti liels skaits darba roku. Šis virs bija viscildenākais visu austrum-nieku vidū. Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rikot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu. Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamajā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstot viņu skaitam, jo Ijabs mēdza spriest tā: „Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.“ Tā ījabs darīja allažiņ. Kādu dienu notikās, kad patreiz Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, tad arīdzan Sātans atnāca viņu vidū. Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tad tu nākdams?“ Un Sātans tam Kungam atbildēja un sacīja: „No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.“ Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi ievērojis manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.“ Tad Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Vai ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei. Bet izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.“ Tad tas Kungs sacīja Sātanam: „Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.“ Un Sātans aizgāja projām no tā Kunga vaiga. Un notika kādreiz tai pašā dienā, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā, Tad kāds vēstnesis atsteidzās pie ījaba un sacīja: „Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Un kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: „Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Un kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: „Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“ Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un teica: „Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jaunie-šiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.“ Tad ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes Un sacīja: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!“ Pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. Un notika kādu dienu, ka Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, un tad viņu starpā ienāca Sātans, lai ari nostātos tā Kunga priekšā. Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tu nākdams?“ Un Sātans atbildēja tam Kungam: „Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.“ Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi piegriezis vērību manam kalpam ījabam, ka nav neviena tāda, kāds ir viņš, virs zemes? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas dievbijības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.“ Un Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Adu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. Es deru, ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesas aizkartu, ka viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!“ Tas Kungs sacīja Sātanam: „Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!“ Tad Sātans aizgāja no tā Kunga un piemeklēja ījabu ar visai ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdas pats pelnos. Un viņa sieva tam sacīja: „Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki Dievam un mirsti!“ Bet viņš tai sacīja: „Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu rīmas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?“ Visos šais piemeklējumos Ijabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās. Kad trīs ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu liktenīgi bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, —temanietis Ēlifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu. Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja putekļus no zemes uz savām galvām, tos uzmezdami pret debesīm. Un tie nosēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik pārmērīgi smagas bija viņa sāpes. Un ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis. Un ījabs izsaucās un sacīja: „Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: Saņemtais ir zēns! Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri! Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu! Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu kārtu skaitā! Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks! Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu! Tumšas lai paliek tās ritausas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu, Jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatieniem. Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai bojā gājis, kad es iznācu no mātes klēpja? Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai es zīstu? Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta Kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem, tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas, Vai kopā ar lieliem kungiem, kubiem bija zelts un kas savus namus pilnus pildīja ar sudrabu; Vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušajam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis. Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kūpi spēki ir galā, Tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi. Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs. Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma, un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība? Tiem, kas ilgodamies gaida nāves, un tās nava? Tiem, kam tāds liktenis, ka tā vairāk meklējama nekā manta? Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu? Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa cejš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis? Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens. Šausmas, kufas es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis; Un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.“ Tad temanieds Elifass atbildēja un sacīja: „Vai ņemsi Jaunā, ka tev kādu vārdu teiksim? Bet, —kas gan spētu klusu ciest? Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas sdprinājis. Tavs padoms lika uzceldes pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku. Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skat, tad tu esi iztrūcinājies! Vai tava Dieva bijība nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība—tava paļāvība? Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kupa laika sākot ir tikuši iznicināti taisnie? Tik tālu, cik es redzu, de, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, de tos dabūjuši arī pļaut. Proti, de iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no viņa bardzības gara de iznīkst. Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi, Bet ja vecam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas, un lauvas mātes mazuļiem jāizklīst. Bet pie manis piezagās slepeni vārds, un manas ausis no tā uztvēra tikai čukstus Kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs mēdz pakļaut cilvēkus savai varai; Tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus, Kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus! Bet tad tur stāvēja, bet es to nepazinu sejā—kāda parādība manu acu priekšā; tā palika bez kusdbām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam: Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā, un mirsdgais šķīsts sava Radītāja priekšā? Redzi, Viņš pats saviem kalpiem neuzticas, un saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu. Cik lielākā mērā vēl tiem, kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas drīzāk nekā kode tiek sadragāti? Visu laiku no rīta līdz vakaram tie top dauzīti un drupināti, un neviena nepamanīti tie pazūd uz visiem laikiem! Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā.“ „Sauc vien, varbūt radīsies kāds, kas tev atbildēs? Uz kupu no svētajiem eņģeļiem tu gribi savu skatu vērst? Tik tiešām, nelgu nokauj sirdsēsti, un vientiesīgo nogalina viņa pārmērīgā dedzība. Es esmu gan redzējis ari nelgu iesakņojamies, bet drīzi vien man bija jānolād viņa miteklis. Viņa bērniem nebija nekāda atbalsta, tiesas priekšā vārtos tie tika samīti, jo nebija neviena glābēja. Viņa pļāvumu apēda trūkuma cietējs, pat no ērkšķu vidus tie to izņēma, un plēsīgie tvēra pēc viņa mantības. Jo nelaime neizaug no zemes pīšļiem, un ciešanas nedzen asnus no druvas, Bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu. Bet es gan censtos iet klāt Dievam, un savu lietu es celtu priekšā Dievam, Tam, kas dara jo varenas lietas, kujras nav izdibināmas, un brīnuma darbus bez skaita, Viņam, kas liek lietum nolīt pār zemes virsu un kas pavēl debesu veldzei sniegt spirdzinājumu druvām līdzīgi tam, Kā Viņš liek augstāk pacelties zemajiem un liek kādreiz noskumušajiem priecāties par augstāko laimi; Viņam, kas neliek izdoties viltnieku nodomam, tā ka viņu rokas negūst panākumu; Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos: Dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā. Viņš ir tas, kas izglābj no zobena asmeņa neapbruņotos un nabago no stiprā rokas. Un tā nelaimīgajam atkal rodas cerība, jo aplamība pati aizdara savu muti. Redzi, svētīgs tas cilvēks, kupu Dievs pārmāca, tāpēc nenonidni tā Visuvarenā pārmācības, Jo Viņš gan ievaino, bet ari pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars. Un bada dienā Viņš tevi izglābs no nāves, bet kapa laikā no zobena varas. No ļaunām mēlēm tu būsi drošs, un tev nebūs jābīstas no izpostīšanas, ka tā tevi sasniegs. Tā tu drīkstēsi smieties par postu un dārgiem laikiem, un no lauku zvēriem tev nebūs ko bīties, Jo tev ir sava draudzība ar tīruma akmeņiem, bet plēsīgie zvēri sadzīvo ar tevi mierā. Un tagad tu atzīsi, ka tava telts ir drošībā, un kad tu apstaigā savu pagalmu, tu redzi, ka tev nenieka netrūkst, Un tu piedzīvosi, ka tavu pēcnācēju būs daudz, un to, kas no tevis būs cēlušies, ir tik, dk zāles virs zemes. Un vecuma pilnbriedā tu ieslīgsi kapā, kā top ievākts nobriedumu sasniedzis kūlītis. Redzi, to mēs esam izdibinājuši, klausi to un paturi labi vērā!“ Ījabs atbildēja un sacīja tā: „Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas, un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos! Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami. Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un to dedzinātāju indi mans gars uzsūc sevī. Dieva iedvesto izbīļu tēli ir nostājušies kaujas kārtībā pret mani. Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība? Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā? Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums. Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu! Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt, vai kaut Viņš paceltu savu roku, lai pārgrieztu manu dzīvības pavedienu! Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdu. Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas? Un ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vafa, Tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man ir visas atrautas. Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri, Kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs, Bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas. Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd. Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Tēmas karavāncs, uz tiem liek savas cerības Sābas ceļotāju pulki, Bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos. Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi! Vai es jebkad esmu sacījis: „Piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības Un izglābiet mani no ienaidnieku rokas un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem? Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un kur es izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt! Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi? Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāki? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti? Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu! Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus! Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē! Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai varbūt es būtu zaudējis spēju izšķirt atsevišķus nelaimes triecienus, atšķirt taisnību no netaisnības?“ „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas? Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu, Tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām. Tiklīdz apguļos, man jādomā: Cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gafi izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai. Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un zemjaina krazga, mana āda ir sarāvusies čokurā, un tā čūlo. Manas diena lido ātrāki nekā audēja spole un izgaist bezcerībā. Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās! Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs. Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valsti, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū. Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu! Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirdsrūgtumā, savas sirds bailēs. Vai tad es esmu jūfa vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem? Kad es domāju: Mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām. Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas! Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas! Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel, un ka Tu viņam esi pievērsis savu sirdsprātu un savu acu zīles, Un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli? Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz bridi, ļaudams man norīt savas siekalas? Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, Cilvēka Sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu? Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu.“ Un šuachietis Bildads atbildēja un sacīja: „Cik ilgi vēl tu gribi turpināt šādas runas, un cik ilgi vēl plūdīs no tavas mutes vārdi, kas līdzīgi vētrai? Vai lai Dievs pārgrozītu tiesu? Un Visuvarenais lai maina taisnību? Tikai ja tavi bērni pret Viņu grēkoja, tad Viņš ir licis ciest viņiem savu pārkāpumu sekas. Bet ja tu nopietni Dievu meklē, un ja tu esi nācis žēlastību lūgties pie Visuvarenā, Ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi savas acis un atjaunos tavu mitekli kā taisnības mājokli. Tad tavs iepriekšējais laimes līmenis tev izliksies niecīgs salīdzinājumā ar tavu stāvokli vēlāk. Tādēļ pajautā taču aizgājušai audzei un ievēro nopietni, ko tavi tēvi ir izdibinājuši, Jo mēs paši esam te tikai kopš vakardienas un nenieka nezinām: mūsu dienas ir tikai kā ēna virs zemes; Bet viņi gan varēs tevi droši pamācīt, varēs to tev skaidri pateikt. No saviem atziņu dziļumiem viņi liks izraisīties vārdiem: Vai niedre aug, kur nav purva, vai ašķi aug, kur nav ūdens? Kādu brīdi tās vēl ir svaigā plaukumā, tās vēl nav ienākušās nogrie-šanai, un tomēr tās sakalst ātrāk par jebkuļru citu zāli. Tādas ir arī pēdējās gaitas visiem tiem, kas Dievu aizmirsuši, un negodīga viltnieka cerība izgaist, Jo viņa paļāvība ir kā atvasaras tīklojums pļavās, un tas, uz ko viņš cer un balstās, ir līdzīgs zirnekļa tīklam. Viņš atslienas pret savu namu, bet tas nestāv stingri, viņš gan stipri pie tā turas, bet tas nenoturas. Kā augs pilns augsmas spēka viņš ir saulei spīdot, un pāri paša dārzam izplešas tā asni, Tā saknes vijas apkārt akmens kaudzēm, tās urbjas iekšā pat akmens mūŗos, Bet tiklīdz Dievs to iznīdē no viņa vietas, tad tā viņu noliedz: Es tevi nekad neesmu redzējusi! Redzi, tāds ir viņa dzīves ceļa prieks, un no pīšļiem ātri vien citi izaug viņa vietā. Saproti, Dievs neatmet sirdsskaidro, bet Viņš nesniedz savu palīga roku nevienam bezdievīgajam un ļaundarim. Līdz kamēr atkal reiz Viņš tavu muti piepildīs ar smiekliem un tavas lūpas ar skaļām gavilēm, Tavi ienaidnieki un pretinieki stāvēs ietērpti kaunā, un bezdievīgo telts vairs nepastāvēs.“ Ījabs atbildēja un sacīja: „Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kuj-š cilvēks ir taisns Dieva priekšā? Tiešām, ja kādam iegribētos iet ar Dievu tiesā, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem. Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kuj-š gan būtu tāds pārgalvis, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā? Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka savās dusmās Viņš tos apgāž. Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās. Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes. Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem. Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu. Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš pabrauc garām, bet es Viņu nesamanu. Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: Ko Tu dari? Dievs neliks savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi. Ak, kā gan es tad varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus? Un kaut man būtu taisnība, tad taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību! Jebšu es ari sauktu, un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi. Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis. Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām. Ja spēka vajaga, redzi, tad Viņš ir varens, un ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā? Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu. Es tiešām esmu nenoziedzīgs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestātu augsti! Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgo līdzīgi bezdievīgajam. Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu. Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievīgā rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara? Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. Tās aizslīd kā niedpu pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību. Ja es ari domāju: Es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, —būt līksms, Tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēj; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu. Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties? Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu, Taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēj pat manas drēbes sajustu riebumu. Jo Dievs jau nav cilvēks, —tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas. Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem. Kaut Viņš atvilktu no manis savu rīksti un neļautu savām bailēm mani vēl vairāk iztrūcināt, Tad es gribu runāt un nebīries no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.“ „Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā! Atklāti es gribu sacīt Dievam: Nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu? Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt savam spožumam? Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz? Vāi Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki, Ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem, Kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa? Tavas rokas ir mani mākslinieciski veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt. Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par putekļiem? Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram? Ar ādu un miesu Tu mani esi aptērpis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis. Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu. Tomēr visu šo te Tu esi savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stavēja, proti: Kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas. Ja es būtu bijis bezdievīgs, —gals tad man! Un ja ari es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caur caurim pārņemts. Un ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust, Un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus. Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt! Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts! Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu, Pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē, Zemē, kur tumsa ir bieza kā necaurredzama migla, kur visur nāves ēnas un drupas, nekārtība, un kur pat rītausma līdzīga krēslības naktij.“ Tad naamatietis Cofars pārņēma runu un sacīja: „Vai šī vārdu plūsma lai paliek bez atbildes, un vai lai šim valodīgajam vīram būtu taisnība? Vai lai tavas bezjēgas valodas dēj vīri klusē, ka tu vari izteikt apvainojumus, un nevaid, kas tevi apkaunina?! Tu gan apgalvo: Mana mācība ir skaidra, un Tavās acīs es biju šķists! Bet kā būtu, ja Dievs kādu vārdu pasacītu, un ja Viņš savas lūpas atvērtu pret tevi? Tad Viņš gan tev atklātu gudrības un atziņu apslēptos dziļumus, cik vispusīgi tie ir īstu zināšanu ziņā, tad tu saprastu, ka Dievs nepieskaita tev par ļaunu vēl visus tavus grēku parādus! Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, —ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir gajrāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra. Kad Viņš uzbrūk un gūsta un sauc kādu tiesas priekšā, kas Viņam to liegs? Taisni Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat neveltīdams tai sevišķu uzmanību. Te jau pat tukšgalvim jākļūst prāta pilnam, un pat mežēzeļa kumeļam jāpārdzimst par cilvēku. Ja nu tu pats savu sirdi saved kāi tībā un gribētu plaši izplēst savas rokas pret Viņu, Ja tu ļaunumu ar savu paša spēku turi tālu nost no sevis, un ja tu savā teltī nedod vietas nekādai netaisnībai, Tad tādā brīdī tu gan savu seju bez vainas apziņas varētu pacelt, tu stāvētu nesatricināms kā no vapa izliets, tev ne no kā nebūtu jābīstas, Jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis. Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena, un ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma. Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība, un, apskatoties visapkārt, tu jutīsies atbrīvots no bēdām un rūpēm, un tu varēsi mierīgi dusēt. Tā tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē, un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos. Bet bezdievīgo acis izīgs: patvē-rums tiem iet bojā, un viņu cerība uz dzīvi iznīkst, un vienīgā cerība paliek—izlaist garu!“ Bet ījabs atbildēja un sacīja: „Patiesi gan, jūs esat īstie ļaudis, un ar jums kopā izmirs visa gudrība! Bet man arī ir sirdsprāts, tāds pats kā jums; es nebūt neesmu zemāks nekā jūs, un kas gan nezinās lietas kā šīs te? Par izsmieklu jau es esmu kļuvis saviem draugiem, es, kas esmu agrāk piesaucis Dievu un esmu Viņa uzklausīts! Taisnais un sirdsskaidrais ir tādā kārtā arvien par izsmieklu! Kauns nelaimei pēc laimīgā domām, grūdiens vēl lai tam, kam kāja jau tā grīļojas! Varmācīgo teltis paceļas klusā mierā, un tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi, tie dzīvo drošumā, un tā ikviens, kas jūtas, itin kā Dievs būtu ielikts viņa paša rokās. Bet prasi dzīvniekiem, tie tevi pamācīs, un debesu putniem, —tie tev pavēstīs; Vai jautā zemes tārpiem, un tie tevi pamācīs, un jūtas zivis tev to izstāstīs: Kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka tā Kunga roka to visu, visu pasauli ir darījusi, Ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars! Vai auss nepārbauda runas, kā ar muti pienākas nogaršot maizi? Sirmu vīru galvās mītot gudrība, un ilgs mūžs cilvēkam dodot īstu atziņu! Nē! Viņā mīt gudrība un varens spēks, Viņam ir padoms un saprašana! Redzi, ja Viņš noplēš, tad neviens to neuzcels, ja Viņš ko noslēdz, tad neviens neatvērs. Redzi, ja Viņš aizsprosto ūdeņus, tad tie izsīkst, un kad Viņš tos palaiž vaļā, tie pārplūdina zemi. Viņam ir vara un pilnvērtīga ziņa; Viņam pakļauts tas, kas maldās, un tas, kas maldina. Viņš padomniekiem liek aiziet projām basām kājām, un tiesnešus Viņš noliek nelgu lomā. Viņš ir tas, kas atraisa ķēniņu varmācības važas un apmet viņiem rupjas virves galu ap viņu pašu gurniem. Viņš ir tas, kas priesteriem liek aiziet bez amata tērpa basām kājām un augstos amatos nosirmojušiem liek pie-dzīvot bojā eju. Piedzīvojušiem gudru vārdu teicējiem Viņš atņem runas spējas, pat vecajiem Viņš atrauj veselīga sprieduma spējas. Viņš izgāž kauna pilnas paļas pār cienīgiem un atraisa varmākām viņu zobenu siksnas. Viņš ir Tas, kas atsedz tumsas atvarus, izceļ no tiem tur dziļi noslēpto un tumšu nakti ieved gaismas mirdzumā. Viņš ir tas, kas liek tautām kļūt lielām un atkal tās iznīcinā, kas tautām liek izpļauties un kas iiek tās aizvest verdzībā. Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa, Ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši.“ „Redziet, to visu manas acis ir redzējušas, manas ausis to ir dzirdējušas, tās to ir apjautušas. Ko jūs zināt, to arīdzan es zinu, es neesmu mazāk nozīmīgs nekā jūs. Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlēšanās ir tiesāties ar Dievu. Tiešām, jūs neesat nekas vairāk kā melu izgudrotāji, jūs visi esat nederīgi ārsti. Ak kaut jel jūs pavisam klusētu, tad to jums varētu atzīt par īstu gudrību! Klausiet taču manu attaisnošanos; uzmaniet manas mutes pretiebildumus! Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priekšā un Viņam par godu melot? Vai jūs Viņu gribat aizbildināt, nostāties Viņa pusē un būt Dievam tiesiskie pārstāvētāji. Vai tad būs labi, ja Viņš jūs caur caurim pārbaudīs, jeb vai jūs varat Viņu tā vieglprātīgi vilt, kā nereti parasts vilstīt cilvēkus? Ar visu stingrību jau gan Viņš jūs sodītu, ja jūs slepeni būtu nostājušies Viņa pusē. Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri par jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepār-ņemtu bailes Viņa priekšā? Jūsu atziņu izpaudumi ir tik nesaturīgi kā pelni, un jūsu nocietinājumi ir vienkārši mālu savēlumi! Kaut reizi esiet klusi manā priekšā, es taču arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams! Kālab man savu miesu iemiegt savos zobos un savu dvēseli nest vaļēji savās rokās? Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt. Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai, jo neviens bezdievis vai viltnieks nevar nākt Viņa vaiga priekšā. Tad visai uzmanīgi klausaities manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus! Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība. Kas tad ir tas, kas varētu ar mani tiesāties? Patiesi, tad es labāk ciestu klusu un mirtu! Ak, lūdzams, tikai divi lietas nenodari ar mani: tad man nav jānoslēpjas Tava vaiga priekšā: Atvelc tālu nost no manis savu roku, un lai Tava drausmīgā parādība—un arī bailes no Tevis—mani neizbiedē! Tad sauc, un es atbildēšu, vai arī es runāšu, un Tu man atbildi! Cik lieli ir mani pārkāpumi un mani grēki? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus! Kāpēc tad Tu apslēp savu vaigu, un kālab T u mani turi par savu ienaidnieku? Vai Tu vēju nestai lapai vēlies iedvest bailes vai sakaltušus rugāju salmus vajāsi, Ka Tu man paraksti tik rūgtas zāles un liec man nožēlot pat manas jaunības noziegumus un maldus? Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību, Man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.“ „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Un par tādu Tu turi vaļā atvērtas savas acis, un tādu Tu mani sauc sava tiesneša krēsla priekšā! Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne! Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, Tad novērs savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. Un ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, No svaigā ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka, un kad cilvēks no šīs pasaules šķifas, kur gan viņš tad paliek? Kā no jūŗas izsīkst ūdeņi, kā ari strauts izžūst un izkalst, Tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. Kaut Tu mani mirušo valstī—Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba. Ja, tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, Bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus savā somā un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom. Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas. Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību. Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām. Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var ari tikt nicināti, bet viņam to nemanīt. Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi.“ Tad atļauju runāt lūdza temanietis Ēlifass un sacīja: „Vai tad gudram pieklājas neskaidras vējīgas atziņas dot atbildei, un vai tas savu krūti tiešām piepūtis ar austruma vēju? Vai viņš var izlikties nopietni atbildam ar nenozīmīgām runām un nelietderīgiem vārdiem? Vai tad tu gribi sagraut dievbijību, satricināt svētsvinīgo pielūgšanas klusumu, kāds Dievam pienākas? Taču tava paša vainas apziņa liek tavai mutei tā runāt, tu pats sev esi izraudzījis viltnieku valodu. Tava mute, bet ne es, tevi nosoda, un tavas lūpas tevi apsūdz, tās liecina pret tevi. Vai tu esi kā pirmais cilvēks piedzimis, vai esi vēl pirms kalniem nācis pasaulē? Vai tu slepeni esi noklausījies Dieva padomu un tā gudrību piesavinājies sev? Ko tad tāda tu nu zini, ko mēs nezinām? Ko saproti tu tāda, kas nebūtu ari mūsu atziņu krājumā? Ari mūsu starpā ir gan sirmas galvas, gan galīgi veci ļaudis, kas ir vēl ar daudz garākiem mūžiem nekā tava tēva dzīves laiks. Vai tik maz vien tev nozīmē Dieva apmierinājumi un vārds, kas tev laipnībā un mīlestībā teikts? Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni, Ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes? Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs? Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas, Bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu! Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti, Ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj, Viņi, kuriem vienīgi bija tikusi zeme nodota un kuru vidū vēl nebija apmeties neviens svešinieks: Bezdievis ir visu mūžu pakļauts bailēm, tāpat kā varmākam ir jau iepriekš noteikts viņa gadu skaits. Viņa ausīs atbalsojas briesmu balsis, tieši mierīgas laimes brīdī viņam uzbrūk viņa iznīcinātājs. Viņam nav nekādas cerības izkļūt no tumsības, tāds domā, ka viņš ir paredzēts zobenam. Viņam ir jāklīst apkārt pēc maizes. Bet kur to atrast? Viņš zina sev Dieva nolikto iznīcības dienu tuvu klāt esam. Viņu šausmina bailes un nemiers, un tie viņu nomāc tā kā ķēniņš, kas ir spēcīgi apbruņojies cīņai. Tā kā tas savu roku bija pacēlis pret pašu Dievu un bija parādījis savu nepaklāvību Visuvarenajam, Tad Dievs drāzās pret viņu ar izslietu kaklu un ar sava vairoga bieza-jiem kuprumiem, Jo cilvēks pats savu seju ir apklājis ar saviem taukiem un uzbriedinājis sev resnu vēderu Un jau dzīvo ārpus likuma izsludinātās pilsētas namos, kas nav apdzīvojami, kurus bija paredzēts pārvērst par drupu kaudzēm. Tā viņš nekļūs bagāts, viņa labklājībai nav pamata, un viņa vārpas neliecas pie zemes, nekāds stāsts par viņa laimi neizpaudīsies pa viņa apdzīvoto zemi. Viņam neizbēgt tumsas, un viņa atvasēm jānokalst karstā vēja pūsmā, un viņš pats izzudīs dusmu pilnās Dieva mutes dvesmā. Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš tikai pieviļ pats sevi, jo nelietība būs viņa alga: Iekāms vēl viņa laiks nav klāt, piepildās jau viņa liktenis, tā ka viņa paša galotnes palmas zars nepagūst sazaļot. Kā vīna koks tas nokratīs neienākušos savus ķekarus, un kā olīvu koks tas nometīs savus ziedus. Jo neauglīga ir bezdievīgo saime, un uguns aprij teltis dāvanu izspiedējiem. Kas dzemdina grūtumu, tur piedzimst bēdas un bezdievība, un tā klēpis rada vienīgi vilšanos.“ Uz to ījabs atbildēja ar šādiem vārdiem: „Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji! Vai tukšai muldēšanai nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jā runā? Man arī tiktos līdzīgi jums runāt, bet kaut tikai jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā, tad es paceltos pār jums ar laipnīgiem vārdiem, ko es jums teiktu, atzinīgi pastiprinādams tos ar galvas palocījumiem. Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību! Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un kad es klusēju, vai tad tās nostājas? Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku. Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību. Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar savām acīm bultas uz mani. Platām mutēm viņi mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal vienkopus pret mani. Tā Dievs mani izdevis ļaundarītāju pulkam, un Viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās. Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Viņš mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām. Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti. Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs. Es savai sakrupušajai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru smiltīs. Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas, Kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, un mana lūgsna ir nevainojami šķīsta. Ak zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas! Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks. Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis, Lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu. Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuyas es vairs atpakaļ neatgriezīšos.“ „Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapavieta vien mani gaida. Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jāno-raugās manām acīm! Es lūdzu, ieliec jel Pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu? Pats Tu viņu sirdi esi noslēdzis pareizai ieskatei, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt. Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis! Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā. Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai. Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto bezdievi. Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā. Bet lai jau ari jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru. Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni! Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa! Bet ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļas vietu, Ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu, — Jā—kur tad, un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, —un kas var to saskatīt? Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut ari tur miesai pīšļos būs atdusa.“ Un šuachietis Bildads atbildēja un sacīja: „Kad jūs reiz mitēsities risināt savus tukšo vārdu savārstījumus? Apdomājieties taču, un pēc tam apspriedīsimies! Kāpēc mūs pielīdzina neprātīgiem lopiem, un mēs no jums tiekam uzskatīti par galīgiem bezprāšiem? Tu, kas pats sevi saplosi savās dusmās, vai lai tevis dēļ zeme paliek i tukša no ļaudīm, un vai klints lai izkustas no savas vietas? Tiešām, bezdievīgā gaisma izdzisīs, viņa pavarda uguns liesma nespīdēs; Viņa paša telti gaisma kļūs tumša, un pār viņa galvu izdzisīs gaismeklis. Viņa kādreiz stingrie soļi kļūs slābani, un viņa paša nodomi gāzīs viņu, Jo viņa kailās kājas ievada viņu sprostā, un pinekļos iet viņš pa pasauli! Viņa pēdas aptver valgs, un sprosta cilpa tur viņu cieti. Zemē paslēptas guļ ķepamās auklas, un viņu gaida slepeni uz ceļa izlikti slazdi. Pēkšņi viņu no visām pusēm aptvef nāves bailes un vajā viņu ik uz soļa. Viņam paredzētā nelaime jau alkst pēc viņa, un iznīcība ir sataisījusies viņu gāzt. Šī iznīcība saēd viņa miesas locekļus, un viņa locekļus aprij arī nāves pirmdzimušais. No savas telts, no savas drošās vietas viņš tiek izrauts, un kaut kas viņu dzen pie šausmu ķēniņa. Viņa teltī dzīvos kaut kādi, kam ar viņu nav nekāda sakara, un sērs tiks kaisīts pār viņa mītni. Viņa lejas galā kaltīs viņa saknes, bet viņa galotnē nožūs viņa zari. Viņa piemiņa no zemes iznīkst, un nekāda slava viņam nepaliek pasaulē. No gaismas pēkšņi Dievs viņu iestums tumsā, to izraidīs laukā no pasaules. Viņam nebūs nedz zara, nedz kādas atvases savā paša tautā, un neviena pārpalicēja nebūs viņa līdzšinējās mītnēs. Viņa pēcnākamos pārņems šaušalas par viņa mūža dienām, un ļaudis rietumos un austrumos pārņems par viņu izbailes. Tiešām, lūk, tāda nu ir ļaundara dzīves vieta; tādi ir mitekļi, un tā klājas tiem, kas neatzīst Dievu!“ Un Ijabs atbildēja un sacija: „Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos? Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt! Un ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmā kārtā skartu mani pašu. Bet ja patiešām jums ir Jauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu? Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu! Redzi, ja esiekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas. Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu. Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu. Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm. Viņš iekvēlinājis savu bardzību pret mani, pie saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis. Viņa kafa pulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij. Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši. Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši. Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs. Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas. Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem. Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani. Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi. Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda. Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi! Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas? Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā! Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu! Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem, Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kujra mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies! Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim! —un, ka tā vaina meklējama manī pašā, Tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vispārīgi vēl pastāv tiesa!“ Tad naamatietis Cofars pārņēma sarunu un sacīja: „Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts. Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt. Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem, tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū, Ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki? Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie kas viņu bija redzējuši, prasīs: Kur viņš palicis? Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast, kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts: Tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs. Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod. Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos. Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles, To taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām, Tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi. Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera. Čūskas indi viņš zīdis, odzes dzelonis viņu nokaus. Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi. Viņam tā pūliņu panākumi ir jaātdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu, Jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot. Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi. Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības. Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu. Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā savai barībai plūst pār viņu. Un ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vajra bulta caururbs viņa sirdi. Un ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu. Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī. Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu. Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs. Šī ir bezdievīgajam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums.“ Ījabs atkal atbildēja un sacīja: „Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus! Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties! Vai tad mana sūdzība vispārīgi vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam? Pagriezieties šurp pie manis, —un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes! Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas! Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā? Viņu vaigu priekšā droši ir nostiprinājušies to pēcnācēji, tāpat viņu acu priekšā viņu atvašu atvases. Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste. Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetās. Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem. Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājas ar stabuļu skaņām. Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī. Un lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: „Atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus! Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam? Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids! Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar savām dusmām, Ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka? Dievs pataupa, jūs sakāt, bezdievja nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt pašam bezdievim un tā, lai pēdējais to mana, Ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuva-renā bardzības! Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu, pēc tam kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits? Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos? Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm; Viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas; Un citamjāmirstdvēselessarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus. Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība. Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri. Ja jūs sakāt: Kur tad palicis dižciltīgā vadoņa dzīvoklis un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? Vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas allaž tālus ceļus mēdz staigāt, un viņu pierādījuma spēka pilnos aizrādījumus jūs taču nevarat atstāt bez ievērības, Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts? Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara? Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi. Maigi sedz viņu ieleias velēnas, un viņa dzīves gailas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju. Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi!“ Tad temanietis Ēlifass sacīja šādus vārdus: „Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam. Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus? Vai tu domā, ka tavas dievbijības dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā? Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela, un taviem pārkāpumiem nav gala? Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes. Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam. Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot. Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bājra bērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā. Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas, un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes. Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi. Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas! Un tomēr tu vēl spried: „Ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt? Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.“ Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši? Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi, Kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: Nost no mums! —Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt? Un taču Viņš bijapildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis! Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais tiem zobodamies uzsauc: Tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti, un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis! Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, tad tavs liktenis izveidosies svētīgi. Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā! Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts. Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos, Lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs, Tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu. Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi pa-klausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt. Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma. Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: Augšup! un pie zemes piespiestiem, —bēdīgiem, pazemī-giem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām. Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs un izglābs viņu tavu roku šķīs-tuma dēļ.“ Un ījabs atbildēja un sacīja: „Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās. Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa! Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti. Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka. Vai Viņš tad ar visu savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien nē! Viņš tikai savu vērību piegrieztu man. Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša. Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu. Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu. Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs. Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allažiņ ieturējis, nenovirzīdamies no tā. No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus. Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda. Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvienu ir prātā. Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa! Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt. Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.“ „Kādēl nav paša Visuvarenā paredzēti sodu tiesu laikmeti, un kālab Viņam uzticīgie nedabū redzēt Viņa tiesas dienas? Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem. Tie aizdzen prom bāra bērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. Viņi nostumj nabadziņus no dzīves taisnā ceļa, un kādas zemes nelaimīgajiem ir vispārīgi kaut kur jānolien pie malas. Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tuksnesī tiem rītos agri ir jāiziet savos dienas darbos un jāiziet, skatīdamies pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem. Bezdievīgā laukos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna kalnus. Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu. Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumta būdami, tie pieglaužas klintīm. Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus. Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus. Tie izspiež eļļu bezdievīgo celtņu biezajos mūļros, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes. Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas! Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas. Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un nakti zaglis piekopj savu tumšo darbu. Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: Mani neviens pats neieraudzīs! un viņš sev uzliek sejas aizsegu. Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienu tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas. Un tas visiem ir kopējs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiemvisiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi. Atri aizslīd bezdievīgais pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem. Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši! Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts, Viņš, kas izputinājis vientuļi pasau lē palikušo bezbērnu sievieti un nevienai atraitnei nav nekā laba darījis! Tāpat ar savu spēku Dievs pail-dzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas piecejas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot. Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā par tāda cilvēka ceļiem. Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā. Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?“ Tad šuaehietis Bildads atbildēja un sacīja: „Vai valdonīga vara un baisma nav tikai pie Viņa, kas gādā par mieru savā debesu augstībā? Kas var izskaitīt Viņa kaļra pulkus? Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma? Kā tad gan cilvēkam lai būtu taisnība sacensībā ar Dievu, un kā cilvēks Viņam līdzās varētu izlikties taisns un šķīsts, kā no sievas dzimis? Lūk, pat mēness nespīd pienācīgi gaiši, un arī zvaigznes nav pietiekami šķīstas Viņa acīm, Un cik mazāk tad vēl cilvēks, kas ir nieka kode, un cilvēka bērns, kas ir zemes tārps!“ Un Ījabs atbildēja un sacīja: „Kā tu esi sniedzis palīdzību tam, kam pašam nav spēka, kā tu esi atbalstījis to, kā elkonis ir vājš! Kādu padomu tu varēji sniegt tam, kam nav paša gudrības, un cik lielā pārpilnībā tu viņam esi cēlis priekšā savas zināšanas! Kā priekšā tu esi uzstājies ar pamācīgu priekšlasījumu, un kā gars ir runājis no tevis? Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā zem ūdeņiem un visi tie, kas tur mīt. Kaila mirušo valstība ir Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenim. Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā. Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos. Viņš aizsedz skatam savu goda krēslu, tam pāri pārklājot savus mākoņus. Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaj-as gaisma un tumsa. Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas. Ar savu spēku Viņš apklusina jūjru, un ar savu gudrību Viņš satriec Rahabu. Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi. Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi, —kas gan tos var izprast?“ Un ījabs turpināja savu sakāmo runu un sacīja: „Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visu-varenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli, Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma, Nekad manas lūpas nerunās nepatiesību, un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos! izvēru. Salīdzini: 9, Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību! Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām! Maniem ienaidniekiem lai klājas kā bezdievīgiem, maniem pretiniekiem kā ļaundariem! Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli? Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts? Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā? Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visaugstākā acīs. Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā? Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa iēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā: Ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst. Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt. Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti, Tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu. Viņš savu namu ir uzcēlis kā zirnekļa tīklu, kā lauksargs, kas sastatījis savu būdu. Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nava. Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam aizrauj visu tuksnešainā auka. Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas. Bez žēlastības raida Dievs uz viņu savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas. Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.“ „Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo. Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā. Tumsai cilvēks saskatījis īpašu uzdevumu, un līdz visgalējākiem dziļumiem cilvēks pētī naktī un tumsā apslēptos iežus. Tālu no gaismā dzīvojošiem citi ļaudis izlauž zemē stāvas ieejas; aizmirsti un dziļi zem to kājām, kas viņiem staigā pāri, karājas viņi un virmo virvēs tālu no ļaudīm. Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā. Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi. Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta ari vērīgā vanaga acij. Lepnie meža zvēri neizmanto šo ceļu, arī zvēru ķēniņš lauva neiet pa to. Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un izrakņā kalnus no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij. Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības. Bet gudrība, kur to atrod, un kur mājo atziņa? Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē. Un jūras dzelme saka: Manī tās nav, un jūras viļņi runā: Ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalkā zelta vērtību, nedz arī pret karneoliem (oniksiem) un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādā-jumiem. Par pērlēm un kristallu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm. To nevar pielīdzināt Aitiopijas dzeltenajam topazam, un tā nav pārdo-dama par vistīrāko zeltu. Bet gudrība, —no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa? Tā ir apslēpta katra dzīvā radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta. Elles un nāves dziļumi saka par to: Tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm. Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, Jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm. Kad Viņš reiz deva vējam sparu, un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem, Kad Viņš deva savus priekšrakstus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem, Tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to. Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: Redzi, bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība, un vairīties no ļauna, tā ir atzīšana!“ Un Ījabs turpināja savu runu un sacīja šādus vārdus: „Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs! Kad savas gaismas spīdumam Viņš lika mirdzēt pār manu galvu, un es Viņa gaismā izstaigāju tumsu, Tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti, Kad Visuvarenais vēl bija manā pusē, un apkārt ap mani bija mani jaunieši, Kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs! Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā, Tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot. Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes. Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām, Jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi. Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma. Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums. Aklam es biju acis, un kājas es bija klibajam. Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kufus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt. Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem. Un es spriedu tā: Man droši būs lemts nomirt savā ligzdā, bet kā fēniks es savas dienas gribu pavairot. Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izplētušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros. Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā. Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet ari sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami. Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi. Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietus gāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu. Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu. Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.“ „Bet tagad, savukārt, par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darba biedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos. Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši? Trūkuma un izsalkuma novār-dzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos. Tie plūc sev balandas un nātras zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība. Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu. Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās. Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem. Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes. Bet tagad es esmu kļuvis par viņu smieklīgo apdziedāšanas dziesmu priekšmetu un izsmieklu saņēmēju. Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā. Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības. Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu. Viņi ir izpostījuši manas takas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz. Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost. Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis! Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā. Pat nakti nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž! Ar augstāku spēku ir izķēmots mans miesas ārējais apvalks—mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani. Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem. Es Tevi piesaucu kā glābēju, ber Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības. Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar savas rokas spēku. Tu mani cel augšup ar vētraina vēja spārniem, Tu ļauj man lidot un iet bojā vētras plosoņā. Jā, es labi zinu, —Tu ievedīsi mani nāvē, sapulcēšanās vietā, kas domāta kā beidzamā visām dzīvajām būtnēm! Bet patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības? Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem? Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa. Manas iekšas gulkšķ un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt. Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības. Es tagad esmu kļuvis par brāli kaucējiem šakāļiem un tuvinieks neapmierinājuma pilnajiem strausiem. Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī. Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arpa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!“ „Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu, Jo kāda tad man no Dieva būtu piešķirta atmaksa no augšienes un atdarījums no Visuvarenā no visaugstākiem augstumiem? Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus? Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus? Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, — Tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību! Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām, Tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti! Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm, Tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu! Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms. Tiešām, tā būtu uguns liesma, kas, sadedzinājusi cilvēku, to novestu pazemē un kurai vajadzētu iznīcināt manus kopējos īpašumus līdz pašiem pamatiem! Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani, Ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam? Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš viens nav mūs savos pamatos mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu? Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu? Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bāpa bērns no tā neēda? Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis. Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties? Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas, Un ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu, Tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa! Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt. — Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu, jeb vai smalkam zelta izstrādā-jumam es būtu teicis: Tu tas esi, uz ko es paļaujos! Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus; Ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, jeb mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja, Vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, Arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību. Un ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu, Nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības. Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: Kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas? Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam. Gan parasts ļaužu starpā noslēpt savus grēkus, es turpretī nenoliedzu savus pārkāpumus, tos noslēgdams savās krūtīs, Jo spēcīgas bailes man iedvesa lielais ļaužu daudzums, un mani biedēja iespējamais ciltspiederīgo nicinājums, tā ka es izturējos klusu, neiziedams laukā pa durvīm. Ak kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks! Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu! Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam! Un ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas; Un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem—druvas arājiem, Tad lai man kviešu vietā izaug dadži, un miežu vietā nikna vārpu zāle!“ —Tā noslēdzas ījaba vārdi. Kad nu šie trīs vīri mitējās atbildēt ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, Tad iedegās Ēlihus, Barachēla dēla no Būzas, dusmas pret Ijabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, ja—pat taisnīgāku par Dievu; Un arī pret ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. Ēlihus tomēr ar savu pretiebildumu ījabam bija nogaidījis, jo visi agrākie runātāji bija mūža gados vecāki nekā viņš. Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nebija vairs nekādu pretiebildumu, tad viņš iekaisa savās dusmās. Un Ēlihus, Barachēla dēls no Būzas, palūdza atļauju runāt un sacīja: „Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevi sadugu un baidījos jūs ietekmēt ar savām atziņām. Es domāju: Lai runā lielie mūža gadi, jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! Bet īstenībā tas ir tikai Gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķip atziņas un ieskatus. Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. Tādēļ es nospriedu: Veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savām zināšanām. Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos sakļausit jūsu runās sapratīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, Es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet redziet, —neviens neapgāza ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. Tādēļ jums nav jāsaka: Mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! Pret mani viņš savus pierādījumu pamatus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; ari es gribu parādīt savas zināšanas, Jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, Jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu bridi mani neaizrautu projām no šejienes.“ „Bet toties tu pats, ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi! Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt, Tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un ko manas lūpas zina, to tās ari izrunā neviltoti un nopietnībā. Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību. Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā! Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, ari es esmu ņemts no zemes. Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem! Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus: Es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pār-kāpumu! Tiešām, Dievs nepamatoti piekopj naidīgu rīcību pret mani; Viņš manī saskatu savu ienaidnieku. Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus. Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks. Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi? Patiesībā Dievs runā vienreiz un ari vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro. Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļamā vietā, Tad vienmēr Viņš atvef cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību, Lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīrieti pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības, Lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru. Viņš to audzina un pārmāca ari ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus, Tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešama dienišķā maize, un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens; Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami. Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa, un viņa dzīvība vietai, kufā valda tikai nāves vara. Un ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starpnieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu, Un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, io es esmu atradis izpirkšanas maksu, Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās. Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību. Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: Es biju grēkojis, aizkāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu! Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu! Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam div-un trīskārt, Lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt. Ievēro labi, ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt! Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu visai patīkami tevi attaisnot! Bet ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!“ Un Elihus atkal atsāka savu runu un sacīja: „Dzirdiet, gudrajie, manu valodu, un uzklausiet, zinātāji, mani! Jo auss pārbauda runāto, tāpat kā mute pārbauda ēdamo. Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs. Redziet, ījabs ir apgalvojis: Es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību. Neraugoties uz manu taisnību, es esot melis! Sāpīgi duras manī Viņa šautra, kaut es pats esmu bez jebkāda pārkāpuma! Kur atrast tādu vīru, kāds ir ījabs, kas nopaļāšanu dzer kā ūdeni, Kas stājas sakaros ar ļaundariem, kam kopējas gaitas ar klaidoņu baru, kas labprāt iet vienu ceļu ar bezdievīgiem ļaudīm? Jo viņš saka: Tas neko cilvēkam nepalīdz, ka tas mīļo Dievu un uztur ar Viņu draudzību. Tāpēc, ak vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu nedz tas Visuvarenais—viltu! Nē, bet gan, —kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis. Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu. Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu? Un ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, savu Garu un savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam, Tad visa radība kopā iznīktu, un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem. Bet ja tev ir saprašana, tad paklausi to, ko es saku, un ievēro, kā skan mani vārdi! Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību? Jeb vai tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Vistaisnīgo, Visspēcīgo? Viņu, kas saka ķēniņam: Beliāl (tu, necienīgais!)! un augsti stāvošajam: Tu, ļaundarītāj! Kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs. Acumirkli viņi nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un satricinātas un iet bojā. Ari varenos Viņš nobīda pie malas, nemaz cilvēku roku nepakustinot. Viņa acis taču ir nomodā pār cilvēku gaitām, un Viņš allaž redz visus viņu soļus. Un nav tādas krēslas nedz tik biezas tumsības, lai ļauno darbu darītāji spētu tanī paslēpties. Jo Viņam cilvēks nemaz ilgi nav jānovēro, lai tas būtu spiests ierasties uz tiesu Dieva priekšā: Nē, Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas, un Viņš pats viņu vietās ieliek pēctečus. Tā Viņš jo labi pazīst viņu darbus, Viņš izdara nakts laikā apvērsumu, tā ka viņi top samalti druskās. Viņš tos izsmej un soda kā ļauna darba darītājus tādā vietā, kur visi to redz, Par sodu tam, ka tie no Viņa atkrita un novirzījās, nesekodami Viņa pēdām, un ka tie neprata ievērot visus Viņa ceļus un Viņam sekot, Ļaudami nabagu vaimanu klie-dzieniem nokļūt pie Viņa, un Viņam bija jāsadzird apspiesto un nomākto kliegšana. Bet ja Viņš pats ir mierā un izturas mierīgi, kas tad Viņam varētu to pārmest? Un ja Viņš savu vaigu apslēpj, kas var Viņu skatīt? Tā valda Viņš tiklab pār veselām tautām, kā ari pār atsevišķiem cilvēkiem vienādā veidā, Lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvārsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai. Jeb vai uz Dievu būtu jāsaka: Man bija jācieš, es esmu maldījies, es turpmāk vairs negrēkošu; Bet to, ko es neredzu, to māci man, ja es esmu darījis netaisnību, tad es to turpmāk vairs nedarīšu. Vai lai Dievs atlīdzina un soda pēc tava prāta, ja tu neesi mierā? Jeb vai Dievam būtu jāsaka: Tev—cilvēkam, ir jānosaka, kas ir pats labākais un kas vislabāk būtu darāms, ne Man; tātad ko tu zini, to pasaki atklāti! Prātīgi vīri man piesliesies, un ikviens gudrs vīrs, kas dzirdējuši mani, sacīs: Ījabs runā bez dziļākas ieskatīšanās lietu būtībā, un viņa vārdi nav bijuši labi pārdomāti. Lai tad tāču pārbauda Ijabu vēl joprojām viņa pretī runāšanas dēļ Dievam pēc bezdievīgo parauga, Jo ar savu maldīšanos viņš saista vēl arī atkrišanu no Dieva. Mūsu vidū viņš ņirgājas un pret stipro Dievu teic lielu skaitu apvainojuma vārdu.“ Tad Ēlihus atkal atsāka runu un sacīja: „Vai tev šķiet esam pareizi, ka tu saki: Mana taisnība iet pāri par Dieva taisnību, Ka tu spried: Ko man būs iegūt? Kāds man labums, ka es tīrs no grēka? Es tev to paskaidrošu ar vārdiem un ari taviem draugiem, kas pie tevis. Uzlūko debesis un raugies augšup mākoņos, kas ir augstu pār tevi! Ja tu grēko, ko tu ar to tieši Viņam nodari? Un ja tu pavairo savu pārkāpumu skaitu, kādu zaudējumu tad tu ar to sagādā Viņam? Un ja tu esi taisns, kas Viņam no tam tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu? Tikai cilvēkam, kāds tu esi, var ko nozīmēt tava bezdievība, un tikai tev, cilvēka bērnam, tavs taisnīgums var būt par svētību. Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību, Bet nemēdz gan jautāt: Kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas ir naktī iedveš slavas dziesmas, Kas mums piešķir pamācību kā nevienam lauku zvēram un mums dod iespēju iegūt augstāku gudrības pakāpi nekā debesu putniem? Tad nu cilvēki brēc par ļauno ļaužu augstprātību, bet Viņš neveltī tam nekādu uzmanību. Tiešām! Tukšām žēlabām Dievs nepiegriež vērību, un Visuvarenais tās pat neuzlūko. Un vēl tu pat izsakies, ka tu Viņu neredzot; tava lieta gan guļot Viņa priekšā, bet tu velti gaidot Viņa izšķīrēju spriedumu! Un nu tieši tagad, kad Viņa dusmas nesoda un Viņš neveltī daudz uzmanības pārgalvīgiem vārdiem, Ījabs plaši atver savu muti tukšām izrunām un izplūst bez dziļāka ieskata lietu būtībā pārgalvīgos vārdos!“ Un Ēlihus turpināja un sacīja: „Pacieties vēl mazu bridi, lai es tevi pamācu, jo man jautājumā par Dievu vēl vairāk kas sakāms. Es gribu ar savām plašām zināšanām jautājumu aptvert plašāk, lai palīdzētu savam Radītājam gūt taisnību, Jo, tiešām, mana runa nav aplama: tavā priekšā ir vīrs, kam netrūkst zināšanu un atziņu. Redzi, Dievs ir varens, bet ne bez līdzdalības jūtām, Viņš ir varens savā sirdsspēkā. Viņš neatstāj dzīvu bezdievīgo, bet Viņš piešķirs taisnību ari apspiestajiem. Viņš neatrauj savu acu skatu no taisnā, bet ķēniņiem tronī Viņš nodrošina paļāvīgu sēdēšanu, lai viņi būtu paaugstināti. Bet kad viņi iesaistīti važās un guļ gūstā ieslēgti siekstās, Tad Viņš ar to ceļ viņiem acu priekšā viņu pašu rīcību un arī viņu pārkāpumus, ka tie sevi bijuši iecerējuši pārāk varenus; Un tā Viņš atdara viņu ausis brīdinājumiem un atgādina viņiem atrauties no ļaunā. Ja nu tagad tie Viņam klausa un pakļaujas, tad viņi savas mūža dienas noved labā galā, Bet ja de neklausa, tad tie iet bojā pēkšņā nāvē un nomirst bez īstas atziņas. Tad nu tādi, kufiem ir bezgodīga sirdsprāta domas, iedegas dusmās un nesauc pēc glābēja, kaut gan Viņš pats viņus sasējis važās. Tad viņu dvēsele mirst jau jaunības spēkā, un viņu mūžs beidzas kā prieku zēniem. Cietējus turpretī Viņš tieši izglābj viņu ciešanu dēļ un atver viņu ausis kā atlīdzību par viņu ciešanām. Viņš arī tevi cenšas izraut no bēdu rīkles plašumā, kur nav bēdu, un tavs galds būs pilns ar tauku, bagātīgu uzturu. Bet ja esi pilnīgi pakļāvies bezdievīgo spriešanas veidam, tad tiesa un sods ķers tevi pašu. Piesargies, ka tava gara ievirze tevi nenoved pie Dieva nopaļāšanas un tevi nesamaldina lielā izpirkšanas maksa (vai arī uzliktā soda lielums)! Bet vai tava saukšana pēc palīga tevi atsvabinās no nomāktības un grūtā stāvokļa, tāpat kā visi tavi ārkārtīgo piepūļu paņēmieni? Neilgojies pēc tās nakts, kas kādreiz spiež citas tautas atstāt sava dzīves vietas! Piesargies, ka tu nepieslienies kādam ļaunam darījumam, jo tas tev vairāk patīk nekā pacietība. Redzi, varens ir Dievs, un lielas lietas Viņš veic ar savu spēku; kas ir tāds lietpratējs kā Viņš? Kas Viņu gan pamācījis, kādu gaitu iet, un kas jebkad ir varējis Viņam teikt: Tu esi darījis nepareizi? Piemini, tev ir jāteic Viņa roku darbs, kas ir tāds, ka cilvēki to dziesmās daudzina! Ikviens cilvēks to uzlūko ar izbrīnu, un taču mirstīgais spēj to ieraudzīt tikai no tālienes. Redzi, Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai, un mēs neapjaušam Viņa gadu skaitu. Viņš liek pacelties no jūļ-as augšup ūdens pilieniem, lai tie no tvaikiem, kurus Viņš rada, atkal kā lietus pilētu lejup, Kā ir pilni visi mākoņi un kam tie liek nolīt pār visu jaužu daudzumu. Un kas var izdibināt, kā mākoņi izplešas plašumā, un pērkona dārdus no Viņa paša telts? Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un liek tiem slīdēt pār vistumšāko jfij-as dzelmju plašumiem, Jo tā Viņš soda tautas un reizē dod arī pārpilnām barību. Abas rokas Viņš ietērpis mirdzošajos liesmainos zibeņos un raida tos pretī uzbrucējam. Viņa pērkona dārdi vēstī Viņa kā varas nesēja tuvošanos, kas liek savām dusmām darboties pret Jaunumu.“ „Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas. Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes! Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām. Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni. Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast, Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas! Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs. No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals. Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā. Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem, Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu: Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi. Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus! Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem? Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā? Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā. Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim? Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā. Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt? Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies. No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā. Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza. Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“ Un tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja ījabam un sacīja: „Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kupiem nav jēgas? Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi! Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus—tu laikam to zini? —Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūpa akmeni, Tad, kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja? Un kas noslēdza jūpu ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja, Tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos? Kad Es tai noteicu savu nolikto robežu un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis Un teicu: Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet nc tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi! Vai tu savās mūza dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam vai rīta gaismai ierādījis savu vietu, Lai tā aptvertu visas zemes malas un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās? Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga, un viss izliekas tad kā goda tērpā. Bet bezdievīgiem tiek tās gaisma atrauta, un sitienam paceltais elkonis tiek salauzts gabalos. Vai tu jebkad esi nonācis pie jūpas iztekas, vai ari pastaigājies pa pasaules jūpu tumšākajām dzelmēm? Vai tavā priekšā ir kādreiz vērušies vaļā nāves vārti, un vai tu esi redzējis ieeju ēnu valsti? Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus? Pasaki, ja vien tu visu to zini! Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne, Ka tu tumsu spētu novest tās novadā un ka tu tik labi pārzinātu tekas uz tās mājām? Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis, un tik liels ir tavu mūža dienu skaits! Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus, Kādus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kapa dienām? Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās, un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš? Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei, Lai lietus lītu pār zemi, kupā nav ļaužu, pār klajumu, —kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles, Lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postašas un tuksnesis un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim? Vai lietum ir tēvs? Un kas ir tas, kas dzemdina rasas pilienus? No kuļra mātes klēpja ir cēlies ledus, un kas licis rasties debesu sarmai, Kad kā akmeņi sastingst ūdeņi un viļņu spogulis saslēdzas kopā par cietu vāku? Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu? Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu vedi Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem? Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi? Vai tu vari likt savai balsij pacelties līdz pat padebešiem, tā ka straumēm līstošs lietus tevi pilnīgi pārklātu? Vai tad tu izsūti zibeņus, ka tie dodas savās gaitās un tad tev atkal paziņo: „Redzi, še mēs esam? Kas gan ir ielicis mākoņu slāņos gudrību, vai kas ir gaisa veidojumam piešķīris saprātu? Kas gan ar savu paša gudrību spēj izskaitīt pūkainos mākoņus, un kas liek izlietics pār zemi debess ūdens tvertnēm, Kad viss zemes virsus ir sacietējis kā metalla lējums un visas zemes pikas un pītes ir cieši sasaistījušās kopā? Vai tu vari iet lauvas mātes vietā medīt laupījumu un apmierināt lauvēniem plēsoņu izsalkumu, Kad tie paši, sarāvušies un saduguši, tup savās alās vai arī, ievilkušies biezoknī, guļ glūnēdami? Kas tad krauklim sagādā barību, kad viņa mazuļi jo žēli ķērc pēc Dieva palīdzības, kad tie aiz pārtikas trūkuma klīst apkārt un klīzdami pagurst, būdami jau tuvu nāvei?“ „Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, un vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnējas staigā? Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas? Tāsnotupstas pie zemes ar ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus, un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm. Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ. Kas tad ir savā vaļā palaidis meža ēzeli, un kas ir noņēmis valgus jauniem ēzeļa kumeļiem, Kufiem tieši zālainu tuksnesi Es ierādīju par viņu mājokli, saistot to ar sālāja augsnas apvidu Sāls jūras krastos? Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām. Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganības vietas, un kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā. Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles? Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas? Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam tavus lauku un ražas ievākšanas darbus? Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā? Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām? Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltis; Viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās var salauzt gabalos. Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas. Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un ari ar saprātu Viņš to nav apveltījis. Bet tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku. Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu? Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes. Un kad ielejā kapa zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā. Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu. Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma. Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa. Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš kara kungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu. Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem? Jeb vai klausot tavas mutes vārdiem augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ ari savu ligzdu tik augstā vietā? Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis tur, —pāri kraujām un šķautnēm. No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu. Viņa bērniem patīk dzert asinis, un kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš.“ Un tas Kungs griezās tālāk pie ījaba ar jautājumu un sacīja: „Vai pēlējs grib būt pastāvīgā nesaskaņā ar Visuvareno? Tas, kas apsūdz Dievu, lai sataisās atbildēt!“ Un ījabs atbildēja tam Kungam un sacīja: „Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei. Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildēšu; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarīšu.“ Un tas Kungs atbildēja ījabam vētrā un sacīja: „Apjoz jel kā varonīgs vīrs savus gurnus, Es tev jautāšu, un tev būs Man atbildēt! Vai tu tiešām gribi iznīcināt manu tiesu, Mani nolikt par netaisnu, lai pats rādītos taisns? Vai tev ir tāds elkonis kā Dievam, vai tev ir spēja likt dārdēt pērkonam tā, kā Viņš to dara? Tad grezno sevi taču ar cildenumu un diženumu un tērpies greznumā un godībā! Lai izplūst visā plašumā tavu dusmu kvēle, novēro ikvienu pašlepno un dari to atkal pazemīgu! Uzlūko katru pārgalvi, kas ir iedomīgs, un pazemo viņu un satriec bezdievīgos tur, kur tie stāv! Liec viņiem visiem kopā dziļi iegrimt pīšļos, liec, lai viņu seja sastingst nāves šausmās! Tad Es atzīšu ar uzslavu arī tevi, ka tava labā roka tev nesusi uzvaru. Bet palūko, te ir behemots, ko Es esmu radījis tāpat kā tevi! Tas ēd zāli ka katrs vērsis. Bet palūko, kāds tam ir spēks viņa gurnos, un to stiprumu, kāds viņa ķermenī! Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku, un viņa lielu dzīslas ir cieši sapītas cita ar citu. Viņa kauli ir kā vafā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi. Viņš ir Dieva radītāja darba labākais paraugs; viņa Radītājs ir piešķīris viņam arī zobenu, Barību tam sagādā augstienes, kur visi lauku zvēri priecājas savā nodabā. Tas snauž zem kupliem lotosa stādiem, paslēpies niedpu un purvu augu aizsegā. Lotosa krūmi rada viņam patvērumu ar savu ēnaino jumtu, un visapkārt tam ir upmalas kārkli. Pat vareni upes uzplūdi neiedveš viņam bailes: viņš paliek paļāvīgā mierā ari tad, ja viņam pat visa Jardāna mutē smeltos. Un kas gan to var sagrābt tieši no priekšas vai tam cauri nāsīm izdurt vadājamo saiti? Jeb vai tu vari izvilkt leviatānu ar makšķeres āķi vai piespiest viņa mēli ar iemestu virvi? Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm? Jeb vai tu vari ar žebērkli izdurt cauri viņa žaunām? Vai gan viņš tevi, laipni pažēlodams, vēl lūgsies un uzrunās tevi ar jaukiem vārdiem? Vai jūs savā starpā noslēgsit kādu līgumu, ka tu to pieņemi par mūžīgu kalpu? Vai tu rotaļāsies ar viņu kā ar kādu putniņu? Un vai tu tam piesiesi kājas pie mieta savu meitenīšu priekam un laika pavadīšanai? Vai kādas sabiedrības piesolīs to pārdot vairāksolīšanā vai arī piedāvās to pircējiem kā gabalu preci? Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem? Tik pieliec viņam savu kailo roku, tad sataisies jau uz kapu, un tu vairs turpmāk tā nedarīsi!“ „Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pret! un sveikā palikt? Kupš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kupš Man būtu kaut ko nodarījis tā, ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams! Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņu tērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns. Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā. Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri. Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā. Viņa šķaudīšanās liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes. Viņa miesa daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas. Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzimu akmens. Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. Kad viņam cērt, tad zobena asmens skaj viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem, un varš līdzīgs sapuvušam kokam. To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens. Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās, Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jupu tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūjras virsu sudraba vizmā. Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm. Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!“ Un ījabs atbildēja tam Kungam un sacīja: „Es zinu, ka Tu visu spēj, un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms. Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams. Ak klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt, —Tu atbildi man un pamāci mani! Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.“ Un notika pēc tam, kad tas Kungs šos vārdus bija ījabam sacījis, tad tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: „Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā, —ne tā, kā mans kalps ījabs.“ Un tagad, —izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa ījaba un upurējiet kā dedzmāmo upuri jusu pašu labā, un mans kalps ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ. Es negribu ļums ar ļatrnu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani pienācīgā kārtā izteikušies, ne tā, kā mans kalps ījabs.“ Un tad temanietis Elifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā tas Kungs bija viņiem ieteicis. Un tas Kungs uzlūkoja ījabu un ievēroja viņa par saviem draugiem teiktos aizlūgumus. Un tas Kungs novērsa ījaba likteņa piemeklējumu un atjaunoja viņa agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā, un tas Kungs piešķīra ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis. Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, —un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kešitu un ikkatrs vienu zelta gredzenu. Un tas Kungs svētīja ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja—četrpadsmit tūkstoši sīklopu, un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes. Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas. Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu—Jemina, otras vārdu—Kecija, bet trešās vārdu—Keren-Hapūcha, Un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievietes, kādas bija ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimts īpašumu viņu brāļu vidū. Un pēc tam ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja ir savus bērnus, ir savus bērnu bērnus—četrus augumus. Un ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu. Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēci-nieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, Bet kam prāts saistās pie tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. Ne tādi ir bezdievīgie: tie ir kā pelavas, ko vējš aizpūš projām. Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā nedz arī taisno draudzē grēcinieki, Jo tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu. Kāpēc pagāni trako, un kāpēc tik neprātīgas ir ļaužu domas? Zemes ķēniņi saceļas, un valdnieki savās apspriedēs vēršas pret to Kungu un Viņa svaidīto: „Sarausim vinu važus un metīsim prom viņu saistekļus!“ Bet, kas debesīs valda, smejas, un tas Kungs tos tur par nieku. Teču reiz Vinš runās uz tiem savās dusmās un iztrūcinās ros savā bardzībā: „Bet Es savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, savā svētajā kalnā.“ Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: „Tu esi mans dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu tos satrieksi ar dzelzs vāli, kā podnieka traukus tu tos sadauzīsi!“ Tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs zemes soģi! Kalpojiet tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Viņa kājas, Lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas. Bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras! Dāvida dziesma, kad viņš bēga no sava dēla Absaloma. Ak Kungs, cik daudz gan man pretinieku! Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani! Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: „Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!“ (Sela). Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu. Skaļā balsī es piesaucu to Kungu, un Viņš atsaucās man no sava svētā kalna. (Sela). Es apgūlos un aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo tas Kungs mani sargā. Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. Celies, Kungs, palīdzi man, mans Dievs! Jo Tu siti pa vaigiem visiem maniem ienaidniekiem, Tu bezdievīgiem satrieci zobus. No tā Kunga nāk palīdzība, Tava svētība lai plūst pār Tavu tautu! (Sela). Dziedātāju vadonim, kokles pavadībā; Dāvida dziesma. Uzklausi manus saucienus, manas taisnības Dievs! Kad biju spaidos, Tu manā priekšā pavēri durvis, —tad nu žēlo mani un uzklausi, ko lūdzu! Cilvēku bērni, cik ilgi lai mans gods paliek kaunā? Cik ilgi jūs mīlēsit to, kas iznīkst, un pieķersities meliem? Tad nu ziniet, ka tas Kungs mani brīnišķi vadījis. Viņš uzklausa visas manas lūgšanas. Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs, kad esat jau savās guļas vietās, un klustiet! (Sela). Nesiet taisnības upuļrus un paļaujieties uz to Kungu! Gan daudzi saka: „Kas dos mums laimi?“ —Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu! Tu esi devis lielāku prieku manai sirdij nekā viņiem laikos, kad viņiem labības un vīna papilnam. Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā. Dziedātāju vadonim, stabuļu pavadībā; Dāvida dziesma. Uzklausi manus vārdus, Kungs, ņem vērā manas nopūtas! Manu skaļo saucienu dzirdi, mans valdniek un mans Dievs! Jo es gribu Tevi pielūgt. Kungs, uzklausi manu balsi jau agri no rīta, rīta stundā es Tev gribu nest savu upuri. Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus. Tu pazudini tādus, kas runā melus, Tev riebj ikviens, kas izlej asinis un dara viltu. Bet es drīkstu nākt Tavā namā pēc Tavas lielās žēlastības, pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā. Kungs, vadi mani pēc savas taisnības manu ienaidnieku dēļ, dari līdzenu manu ceļu, kad mani vajā! Jo viņu mutē nav patiesības, viņu sirds pilna ļaunuma. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savu mēli viņi glaimo. Liec, lai viņi sapinas savos padomos, Kungs, atstum tos viņu daudzo noziegumu dēļ, jo viņi saceļas pret Tevi! Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mil Tavu vārdu. Jo Tu, Kungs, svētī taisno un pušķo viņu ar žēlastību kā ar bruņām. Dziedātāju vadonim, kokles pavadībā, Dāvida dziesma, astotā toņu kārtā. Kungs, nesodi mani savās dusmās un nepārmāci mani savā bardzībā! Esi man žēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini mani, jo izbailes pārņēmušas visus manus locekļus! Arī mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, kavējies, —cik ilgi vēl? Pievērs man savu vaigu, izglāb manu dvēseli, palīdzi man pēc Tavas lielās žēlastības! Jo nāvē Tevi vairs nepiemin! Kas gan pazemē Tevi slavēs? Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij. Ar asarām nakti es slacinu savu gultu, mana guļamā vieta pludo asarās. Mana acs ir noģindusi aiz skumības, un tās skata jaukums zūd manu baiļu asaru dēļ daudzo ienaidnieku priekšā. Atkāpieties no manis, visi ļauna dalītāji, jo tas Kungs uzklausa manu raudāšanu! Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis. Kaunā paliks visi mani ienaidnieki, viņi iztrūksies un ar negodu griezīsies piepeši atpakaļ. Dāvida dziesma, ko viņš tam Kungam dziedāja benjamīnieša Kuša vārdu dēļ. Kungs, mans Dievs, pie Tevis es tvejos! Izglāb mani no maniem vajātā-jiem un palīdzi man, Ka viņi nesaplosa mani kā lauva, tādēļ ka es esmu bez palīga! Kungs, mans Dievs, ja es to esmu darījis, ja netaisnība līp pie manām rokām, Ja esmu pāri darījis tam, kas mierīgi ar mani dzīvoja, vai arī zaudē-jumus nodarījis tam, kas bez pamata man bija naidīgs, Tad lai ienaidnieks mani vajā un gūsta, lai min pie zemes manu dzīvību un iegrūž pīšļos manu godu! (Sela). Celies, Kungs, savās dusmās! Stājies pretim manu spaidītāju bardzībai! Celies manis labad un turi tiesu! Tautu saime lai ir ap Tevi, augsti pār to cel savu troni, dodamies atpakaļ savā augstībā! Tas Kungs nes tiesu tautām! Tiesā, Kungs, arī mani pēc manas taisnības un nevainības! Lai reiz beidzas bezdievīgo nik-nums un droši stāv taisnais, jo Tu pārbaudi sirdis un īkstis, Tu, taisnais Dievs! Dievs tur manu vairogu, Viņš ir palīgs tiem, kam sirds ir bez viltus. Dievs ir taisns tiesnesis un tāds Dievs, kas brīdina ikdienas. Ja kas negrib atgriezties pie Dieva, tad Viņš trin savu zobenu, ir uzvilcis savu loku un tēmē, Viņš tur gatavībā nāvētājas šautras, savas degošās bultas. Redzi, naidniekam ir noziegums prātā, viņš ir ļaunuma pilns un rada tikai viltu! Viņš rok bedri un dara to dziļu, bet pats iekrīt slazdā, ko izlicis. Viņa ļaunums griežas atpakaļ uz viņa paša galvas, viņa briesmu darbi skar viņa paša skaustu. Es pateikšos kam Kungam, jo Viņš ir taisns, un dziedāšu sava Kunga, tā Visaugstākā, vārdam. Dziedātāju vadonim, Dāvida dziesma uz gitita. Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu sev esi izveidojis pretspēku saviem pretiniekiem, lai liktu apklust saviem naidniekiem un sacensoņiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu vinu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, Esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: Avis un vēršus visnotaļ, ari lauku zvērus, Putnus zem debesīm un zivis jūjā un dzīvību, kas jūjras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs vārds visā pasaulē! Dziedātāju vadonim; Dāvida dziesma pēc meldijas: „Mirsti par dēlu.“ Es pateikšos tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus. Es priecāšos par Tevi un līksmošu, dziedāšu Tavam vārdam, Tu, Visaugstākais! Mani ienaidnieki ir atkāpušies, ir krituši un gājuši bojā Tavā priekšā, Jo Tu esi iztiesājis manu taisno lietu, esi sēdējis savā goda krēslā kā taisnīgs tiesnesis. Tu esi iztrūcinājis nedcīgos un iznīcinājis bezdievīgos, viņu vārdus Tu esi izdzēsis uz mūžu mūžiem. Naidnieki ir gājuši bojā un ir satriekti gruvešos uz mūžīgiem laikiem: pilsētas guļ drupās, to piemiņa zudusi līdz ar tām pašām. Bet tas Kungs valda mūžīgi, savu goda krēslu Viņš cēlis, lai turētu tiesu. Viņš tiesās pasauli pēc taisnības, Viņš lems par tautām pēc patiesības. Tas Kungs ir patvērums tam, kas apspiests, tversme bēdu laikā. Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu Kungs nepamet tos, kas Tevi meklē. Dziediet tam Kungam, kas mājo Ciānā, tautu vidū daudziniet Viņa darbus! Jo Viņš atriebj asinsdarbus un piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas. Esi man žēlīgs, Kungs, uzlūko manu postu, ko es ciešu no saviem ienaidniekiem; Tu esi tas, kas mani atrauj no nāves vārtiem, Lai es daudzinu visus Tavus slavas pilnos darbus un Ciānas meitas vārtos gavilēju par Tavu palīdzību. Pagānu tautas ir nogrimušas bedrē, ko pašas rakušas; tīklā, ko viņas izlikušas, sapinusies viņu pašu kāja. Tas Kungs ir parādījis Sevi, Viņš turējis tiesu, un bezdievīgais ir sapinies savu roku darbā. (Sela). Lai bezdievīgos aizrauj pazeme, lai nogrimst tajā visas tautas, kas Dievu aizmirsušas! Bet nabagais nav aizmirsts uz mūžiem, nedz arī ir zudusi uz laiku laikiem apbēdināto cerība. Celies, Kungs, lai cilvēks nedabū virsroku, lai tautas saņem savu tiesu Tava vaiga priekšā! Iztrūcini tās, ak Kungs! Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki! (Sela). Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā? Savā pārgalvībā bezdievīgie vajā nomāktos. Kaut viņi paši sapītos savos blēņu padomos, ko tie izdomājuši! Jo bezdievīgais plātās ar savām nekautrīgām iekārēm, un pagaidu plēsējs lielās ar savu ieguvumu, arvien vairāk atraudamies no tā Kunga. Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: „Dieva nav!“ Joprojām viņš sekmīgi turpina savu rīcību, un Tava soda tiesa arvienu paliek tālu no viņa. Šņākdams viņš vēršas pret visiem saviem pretiniekiem. Viņš domā savā sirdī: „Es nekad neklupšu, un nekad nelaime nenāks pār mani!“ Viņa mute plūst pāri no lāstiem, no viltus un varmācības, ar savu mēli viņš rada postu un bēdas. Viņš slēpjas attālākās sētās un nokauj nevainīgo, kad neviens to neredz. Uz nevarīgo un bezspēcīgo vērsti viņa ļauno acu skati. Viņš glūn savā paslēptuvē kā lauva biezoknī, viņš glūn, kā sakampt nelaimīgo; viņš sakampj nelaimīgo, to ievilkdams savā tīklā. Viņš notupstas un noliecas un ar varu norauj nelaimīgos pie zemes, un viņi viegli nokļūst viņa ķetnās. Tas spriež sava sirdī: „Dievs to ir aizmirsis, Viņš ir apslēpis savu vaigu un neredzēs to ne mūžam!“ Celies, ak Kungs, pacel, ak Dievs, savu elkoni! Neaizmirsti nelaimīgos! Kāpēc lai bezdievīgais noniecina Dievu un spriež savā sirdī: Tu pēc tā nekad nejautāsi! Bet Tu gan redzi postu un sird-ēstus, Tu vēro brīdi, kad pārņemt visu to savās rokās. Uz Tevi raugās nelaimīgais un vājais, kas pakļaujas Tavai apsardzībai, un Tu esi palīgs bārim. Satriec bezdievīgā un ļaundara elkoni, atrieb viņa negantību, dari tai galu! Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem, un lai mūžam nav vairs pagānu Viņa zemē! Tu, Kungs, liec piepildīties pazemīgo ilgām, Tu stiprini viņu drosmi un Tu pievērs viņiem savu dzirdīgo ausi, Nesdams taisnību bāliem un grūtdieņiem, un lai cilvēks, kas ir no zemes, vairs nedara varas darbus! Dziedātāju vadonim, Dāvida dziesma. Es tveros pie sava Kunga. Kā tad jūs sakāt uz mani: „Laidies savos kalnos līdzīgi putnam, Jo redzi, tur ir bezdievīgie, viņi uzvelk savu stopu, liek savu bultu uz auklas, lai tumsā to izšautu uz tiem, kas skaidri savās sirdīs. Kad pamati grūst, ko darīs tais-nais?“ Tas Kungs ir savā svētajā namā, tam Kungam debesīs ir goda krēsls, Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus. Tas Kungs pārbauda taisno un bezdievīgo, bet Viņa dvēsele ienīst to, kas dara varas darbus. Pār bezdievīgajiem Viņš liek līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa, Jo tas Kungs ir taisns, Viņš mīl taisnību. Taisnie skatīs Viņa vaigu. Dziedātāju vadonim, uz astoņām stīgām. Dāvida dziesma. Palīdzi, ak Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz palicis starp cilvēku bērniem! Viltu viņi runā cits ar citu. Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi. Kaut tas Kungs darītu galu visiem saldiem vārdiem, mēlei, kas runā nekautrīgi, Kas saka: „Mūsu varoņspēks ir mūsu mēle, mūsu mute ir mūsu rīcībā, mums klājas rimāt! Kas mums var pavē-lēt?“ „Tad nu posta dēļ, kas nācis pār apspiestajiem, un grūtdieņu nopūtu dēļ Es celšos,“ saka tas Kungs, „un gādāšu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojas!“ Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts. Tu, Kungs, tos turēsi un pasargāsi mūs no šīs cilts mūžīgi No bezdievīgajiem, kas lepni staigā visapkārt, kur nekrietnība augstu ceļ galvu starp cilvēku bērniem. Dziedātāju vadonim, Dāvida dziesma. Cik ilgi, ak Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani? Raugies šurp, paklausi mani. Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē! Lai mans ienaidnieks nesaka: „Es esmu uzvarējis!“ Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu. Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara! Dziedātāju vadonim, Dāvida dziesma. —Bezprāši saka savā sirdī: „Dieva nevaid!“ Tie ir samaitāti un dara nelietības, starp viņiem nav neviena, kas dara labu. Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena. Vai tad nav nekādas saprašanas ļauna darītājiem, kas saēd manu tautu un kas gan ēd tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu? Reiz viņi bīdamies izbīsies, jo Dievs ir ar taisno cilti. Jūs nievājat nabaga padomu, bet tas Kungs ir viņa patvērums. Ak, kaut Israēlam no Ciānas nāktu palīdzība! Kad tas Kungs reiz vērsīs uz labu savas tautas likteni, tad Jēkabs priecāsies, un Israēls līksmos. Dāvida dziesma. „Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā?“ „Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību un patiesību glabā savā sirdī, Kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu; Kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas to Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu, Kas neņem netaisnus augļus par aizdoto naudu vai dāvanas, lai kaitētu nevainīgajam. Kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi!“ Dāvida sirdsdziesma. Pasargi mani, Dievs, jo es paļaujos uz Tevi! Es saku uz to Kungu: „Tu esi mans Kungs, bez Tevis man nevaid nekā cita laba.“ Uz svētajiem, kas ir šai zemē, es saku: „Uz jums man ir labs prāts!“ Daudz ciešanu sagaida tos, kas pielūdz elkus, svešus dievus; es nepie-nesīšu viņu asiņainos dzeramos upujrus un ar savām lūpām nepieminēšu viņu vārdus! Tas Kungs ir mana manta un mans kauss. Tu esi tas, kas glabā un nodrošina man manu tiesu. Man mana daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, skaists ir mans mantojums. Es slavēšu to Kungu, kas man laipni devis padomu; ir naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra. Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos. Tāpēc mana sirds priecājas, un mans gars ir līksms, arī mana miesa dzīvo bez bailēm, Jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves varā, savam Svētajam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Tu man dari zināmu dzīvības ceļu. Prieka pilnība ir Tava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi. Dāvida lūgšana. Ak Kungs, mana pestīšana, ievēro manu taisnīgo lietu, uzklausi manus skaļos saucienus, uztver manu lūpu hezviltus lūgšanu! No Tava vaiga es gaidu spriedumu par sevi, Tavas acis redz to, kas ir taisnība. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu noraugies uz mani arī naktī, Tu iedziļinies manā dvēselē, bet Tu neatrodi manī nekā ļauna: mana mute nav vainīga nekādā pārkāpumā. Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām. Mani soļi ir cieši turējušies pie Tavām tekām, manas kājas savā gājumā nav ļodzījušās. Es Tevi piesaucu, jo Tu uzklausi mani, ak Dievs. Pievērs man savu ausi, uzklausi manu runu! Parādi man savu brīnišķo žēlastību Tu, glābējs tiem ļaudīm, kas no saviem pretiniekiem tveras pie Tavas labās rokas! Pasargi mani kā savu acu raugu, Tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties No bezdievīgajiem, kas dara man pāri, no ienaidniekiem, kas kārīgi glūn man visapkārt! Savu bezjūtīgo sirdi viņi glabā noslēgtu, viņu mute pauž iedomu pilnas runas. Ik uz soļa viņi uzglūn mums tagad, viņi tīko pēc tā, lai nogāztu mūs pie zemes. Viņi līdzinās lauvam, kas kāro laupījumu, jaunam lauvam, kas glūn no savas slēptuves. Celies, Kungs, dodies tam pretim, sagjrauj viņu, izglāb manu dvēseli ar savu zobenu no bezdievīgā, no Tev pakļautiem ļaudīm, Ar savu roku, ak Kungs, no šīs pasaules ļaudīm, kam sava daļa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar savu mantu, kam dēlu papilnam un kas savu mantu atstāj saviem bērniem! Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā. Dziedātāju vadonim. Dāvida, ta Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš veltījis tam Kungam, kad tas Kungs viņu bija izglābis no visu vina ienaidnieku un no Saula rokas. Viņš teica: Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs. Es piesaukšu to Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem. Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Savās bailēs es piesaucu to Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņs pielieca debesis un pats nolaidās zemē, tin tumsa bija zem Viņa kājām. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem. Tas Kungs lika pērkoniem dārdēt debesis, Visaugstākais pacēla savu balsi, Raidīja savas bultas uz visām pusēm un izklaidēja ienaidniekus, meta zibeņus un biedēja viņus. Jūras dziļumi kļuva redzami, un zemes pamati tika atsegti Tavas bardzības dēļ, ak Kungs, ar Tavu nāšu dusmu pilnām elsām. Viņš izstiepa savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca. Viņi cēlās pret mani nebaltā dienā, bet tas Kungs kļuva man par atbalstu. Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu. Tas Kungs man atlīdzināja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atmaksāja, Jo es turējos tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā, Un visas Viņa tiesas bija manu acu priekšā un es nenicināju Viņa baušļus. Es turējos bez vainas Viņa priekšā un sargājos no pārkāpuma. Pēc manas taisnības tas Kungs man atdarīja, tāpēc ka manas rokas Viņa acīs bija šķīstas. Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns. Šķīstsirdīgajiem Tu rādies šķīsts savā sirdī, bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies. Apspiestajiem un pazemotajiem Tu gādā palīdzību, bet lepnas acis Tu pazemo. Tiešām, Tu, Kungs, dari gaišu manu spīdekli, mans Dievs dara gaišu manu tumsu, Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūŗus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Tiešām, Dieva ceļi ir pilnīgi, Viņa vārdi ir skaidri, Viņš ir vairogs visiem, kas pie Viņa tveras. Kur ir vēl tāds Dievs, kā tas Kungs, kur citur vēl tāds klintij līdzīgs patvērums kā Tu, mūsu Dievs? Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus, Viņš man devis stirnu kājas un pacēlis mani augstā vietā, Viņš manu elkoni mācīja karot un manas rokas uzvilkt vara stopu. Tu man devi Savas pestīšanas vairogu, Tava labā roka mani atbalstīja un Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi. Tu līdzināji ceļu sojiem, ka mani krimšli neļodzījās. Es dzinos pakaļ maniem ienaidniekiem un panācu viņus, es negriezos atpakaļ, līdz es viņus nebiju iznīcinājis. Es viņus sagrāvu, ka tie vairs necēlās, bet nokrita pie manām kājām. Ar cīņas sparu Tu mani apjozi, noliki pie manām kājām visus manus pretiniekus. Tu liki bēgt manā priekšā visiem maniem ienaidniekiem, savus nīdējus es izdeldēju. Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca to Kungu, bet Viņš neatbildēja. Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju. Tu mani izglābi cīņās manas tautas labā, Tu mani paaugstināji pār maniem ienaidniekiem, iecēli mani par galvu pagāniem, —tautas, kuras nepa-zinu, kalpo man. Tās klausa katram manam vārdam, svešinieku dēli rādās mīlīgi manā priekšā. Svešinieku bērnus pārņem izbailes, tie drebēdami atstāj savas pilis. Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums, augsti teikts lai ir Dievs, mans glābējs, Stiprais Dievs, kas man deva iespēju atmaksāt un tautas nolika pie manām kājām manā varā, Kas mani izglāba no nikno ienaid nieku bardzības un no varas darbu darītāju rokas. Tāpēc es Tevi gribu slavēt tautu vidū, ak Kungs, un dziedāt par godu Tavam vārdam, Tev, — Kas savu ķēniņu apvelti ar lielu svētību un parādi žēlastību savam svaidītajam—Dāvidam un viņa dzimu-mam mūžīgi! Dziedātāju vadonim, Dāvida dzies-ma. Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, Tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem. Saulei Viņš darinājis telti, —tā līdzīga līgavainim, kas iziet no savām telpām, tā priecājas kā varonis, lai dotos nospraustajā cejā. Vienā debesmalā tā sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes. — Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. Bijība tā Kunga priekšā ir šķista, tā pastāv mūžīgi. Tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni; Tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām. Ari Tavs kalps no tiem gūst pamācību, jo, kas tos ievēro, tam jau ar to vien ir liela alga. Kas gan apzinās savu nomaldī-šanos? Šķīsti mani no manām neapzinā-tām kļūdām! Pasargi ari savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak Kungs, mans patvērums un mans pestītājs! Dziedātāju vadomim. Dāvida dziesma. Lai tas Kungs tevi uzklausa bēdu laikā, lai tevi pasargā Jēkaba Dieva vārds! Lai Viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas! Lai Viņš piemin visus tavus upujrus, tavus dedzināmos upurus lai Viņš nenoraida! (Sela). Lai Viņš tev piešķir visu, ko tava sirds vēlas, taviem nodomiem lai Viņš liek labi izdoties! Tad mēs priecāsimies par tavu uzvaru un pacelsim karogus sava Dieva vārdā. Lai tas Kungs piepilda visas tavas lūgšanas! — Nu es zinu, ka tas Kungs palīdz savam svaidītajam, viņu uzklausīdams no savām svētajām debesim, viņam palī-dzēdams ar savu stipro labo roku. Vieniem viņu spēks ir kajra rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar tā Kunga, mūsu Dieva, vārdu. Viņi sabrūk un krīt, bet mēs turamies un stāvam stipri. Ak Kungs, palīdzi ķēniņam un uzklausi mūs arvienu, kad Tevi lūdzam! Dziedātāju vadonim. Dāvida dzies-ma. Kungs, ķēniņš priecājas par Tavu spēku. Cik loti viņš gavilē par Tavu palīdzību! Ko viņa sirds kāroja, to Tu viņam esi devis, un Tu neesi viņam liedzis, ko lūdza viņa lūpas. (Sela). Jo Tu nāci viņam pretim, to svētīdams ar labklājību, Tu viņa galvu rotāji ar dzidra zelta kroni. Viņš izlūdzās no Tevis dzīvību, —Tu viņam to devi ilgu mūžu, lai viņš pastāvētu mūžīgi. Lielu godu viņš guva, jo Tu piešķiri viņam uzvaru, ar varenību un spožumu Tu viņu rotāji. Tu dari viņu pašu par svētību uz laiku laikiem, Tu liec viņam prieku sajust Tava vaiga priekšā, Jo ķēniņš paļaujas uz to Kungu, un Visaugstākā žēlastība dara, ka viņš nešaubās. Tava roka aizsniegs visus Tavus ienaidniekus, un Tava labā rokā skars savā bargumā visus, kas Tevi ienīst. Tu tos pārvērtīsi degošā ceplī savas bardzības laikā, tas Kungs viņus aprīs savā dusmībā, un uguns viņus izdeldēs. Viņu cilti Tu izdeldēsi no zemes virsus un viņu pēcnācējus no cilvēku bērnu vidus. Kaut viņi sirdī slēpj ļaunumu pret Tevi un uz viltu nesas viņu prāts, taču neko viņi nespēj izdarīt. Tu daiīsi, ka viņi pagriezīs muguru un metīsies bēgt, savu stopu Tu vērsīsi pret viņu sejām. Celies, Kungs, savā spēka! Mēs dziedāsim un daudzināsim ar koklēm Tavu varenību! Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma (Pēc: „Rītausmas stirna“). Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! Un taču Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri par Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi. Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: „Lai nu viņš pārmet to tam Kungam, lai tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo tam jau uz viņu labs prāts.“ Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļau-ties uz Tevi no mātes krūts. Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas! Pestī mani no lauvas rīkles, no mežonīgo vēršu ragiem! Tad es paudīšu Tavu vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es Tevi slavēšu: „Slavējiet to Kungu visi, kas Viņu bīstas; Jēkaba dzimums lai Viņam dod godu, lai Viņu bīstas viss Israēla nams! Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca.“ Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē, es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas to Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirds lai dzīvo mūžīgi! Lai to Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz, Jo tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām. Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. Lai par to Kungu stāsta nāka-majām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko Viņš darījis, lai sludina radu radiem. Viņi nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis. Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienumēr. Dāvida dziesma. Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo. Jo Viņš zemi virs jūras nostip-rinājis un to pacēlis virs ūdens straumēm. Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tāds dabūs svētību no tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja. Tāda ir tā cilts, kas pēc tā Kunga vaicā, kas meklē Jēkaba Dieva vaigu. Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš ieiet! Kas ir šis godības ķēniņš? Tas Kungs, stiprs un spēcīgs, tas Kungs, varens cīņā. Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš ieiet! Kas ir šis godības ķēniņš? Tas Kungs Cebaots, tas ir šis godības ķēniņš! (Sela). Dāvida dziesma. Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, Mans Dievs, uz Tevi es ceru, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas. Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr. Piemini, Kungs, savu laipnību, savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga. Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc savas žēlastības savā lielajā laipnībā, ak Kungs! Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņš atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa. Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu. Visi tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības. Tava vārda dēļ, ak Kungs, piedod man manu noziegumu, jo tas ir liels! Kas ir tas vīrs, kas to Kungu bīstas? Tam Viņš māca ceļu, pa kuru tam jāstaigā. Pats viņš baudīs labumu, un viņa dzimums iemantos zemi. Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība ar viņiem vedīs viņus pie īstās atziņas. Manas acis raugās uz to Kungu vienumēr, jo Viņš manu kāju izvelk no tīkla režģiem. Pievērsies man un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedodi visus manus grēkus! Apskati manus ienaidniekus, cik viņu daudz un ar kādu nekautrīgu niknumu viņi mani ienīst! Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo uz Tevi es paļaujos! Sirdsskaidrība un taisnība lai mani sargā, jo es gaidu uz Tevi, ak Kungs! — Ak Dievs, atsvabini Israēlu no visām viņa bēdām! Dāvida dziesma. Kungs, gādā man taisnību, jo es staigāju nevainībā un paļaujos uz to Kungu bez kādām svārstībām! Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izskati manas īkstis un manu sirdi! Jo Tava žēlastība stāv man acu priekšā, un es staigāju Tavā patiesībā. Es nesēžu pie bezgožiem un nepinos ar viltniekiem. Es ienīstu ļaundapu sabiedrību un nesēžu kopā ar bezdievīgajiem. Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos Tava altāpa tuvumā, ak Kungs, Pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā un daudzinādams visus Tavus brīnumus. Kungs, man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība. Neaizrauj manu dvēseli līdz ar grēciniekiem nedz manu dzīvību ar tiem, kas izlej asinis, Pie kupu rokām līp noziegums un kas ar savu labo roku pieņem netaisnas dāvanas! Bet es staigāju nevainībā, tāpēc atpestī mani, Kungs, un esi man žēlīgs! Mana kāja stāv uz līdzena ceļa, draudzes sapulcēs es teikšu to Kungu. Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundapi, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, —ari tad es esmu pilns paļāvības. Vienu es izlūdzos no tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, Jo Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā savas telts pavēnī un ceļ mani augsti uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un koklēdams tam Kungam! Uzklausi, ak Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man! Mana sirds turas pie Tava vārda: „Meklējiet manu vaigu!“ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp no manis savu vaigu un neatstum savu kalpu dusmās, —Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs! Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems. Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaid-nieku dēļ! Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem. Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu tā Kunga laipnību dzīvo zemē. Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu! Dāvida dziesma. Tevi es piesaucu, Kungs, mana klints, nenovērs klusēdams no manis savu ausi, jo, ja Tu klusē, tad es kļūstu līdzīgs tiem, kas grimuši kapa bedrē! Uzklausi manas skaļās lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu, kad es paceļu savas rokas pret Tava nama vissvēto vietu. Neaizrauj mani projām līdz ar bezdievjiem un ļaundariem, kuru runa gan ir laipna pret tuvāko, bet sirds pilna ļaunuma! Dod tiem pēc viņu darba, pēc ļaunuma, ko tie darījuši. Pēc viņu roku darba dod viņiem, atmaksā viņiem pēc nopelna! Jo viņi neņem vērā tā Kunga darbību nedz Viņa roku darbu; tāpēc Viņš tos satrieks un nepacels. Slavēts lai ir tas Kungs, jo Viņš uzklausījis manas lūgšanas balsi! Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir stiprums savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi savai tautai un svētī savu īpašumu, gani to un nesi uz savām rokām mūžīgi! Dāvida dziesma. Dodiet tam Kungam, jūs Dieva dēli, dodiet tam Kungam godu un slavu! Dodiet tam Kungam Viņa vārda godu, pielūdziet Viņu svētā glītumā! Tā Kunga balss dzirdama pār ūdeņiem, godības pilnais Dievs liek pērkoniem dārdēt, tas Kungs pār lielajiem ūdeņiem! Tā Kunga balss ir spēka pilna, tā Kunga balss ir pilna varenības! Tā Kunga balss salauž ciedrus, tā Kunga zibeņi sašķaida ciedrus Libanona kalnos, Tā Kunga balss dara, ka šie ciedri lēkā kā teļi, bet Libanons un Sirions kā jauni vērši. Tā Kunga balss šķiļ uguns liesmas; Tā Kunga balss liek tuksnesim drebēt, tas Kungs liek drebēt Kadešas tuksnesim. Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un izgāž mežus ar visām saknēm. Bet Viņa svētajā namā ikviens uzsauc Viņam: „Gods lai ir tam Kungam!“ Tas Kungs savu troni cēlis virs ūdeņiem, un tas Kungs savā troni būs valdimeks mūžīgi. Tas Kungs lai piešķir spēku savai tautai. Viņš lai svēti savu tautu ar mieru! Dāvida dziesma tempļa iesvētīšanas dienā. Es Tevi augsti teikšu, ak Kungs, jo Tu esi mani augsti cēlis, Tu maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Kungs, ak mans Dievs, es Tevi piesaucu, un Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli izvedi no nāves valsts, Tu mani uzturēji dzīvu, ka nenogrimu kapā. Dziediet tam Kungam, jūs Viņa svētie, daudziniet Viņa svēto piemiņu! Viņa dusmas pastāv tikai īsu mirkli, bet Viņa labais prāts visu mūžu. Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu. Es gan sacīju, kad man labi klājās: „Es nešaubīšos ne mūžam!“ Ak Kungs, Tu savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet kad Tu apslēpi savu vaigu, tad es iztrūkos. Tevi, Kungs, tad es piesaucu un no sirds es lūdzu žēlastību no Dieva: „Kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā? Vai pīšļi Tevi slavē un sludina Tavu patiesību? Uzklausi mani, ak Kungs, esi man žēlīgs, —esi mans palīgs, ak Kungs!“ Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku. Lai mana dvēsele Tev dzied un necieš klusu. Ak Kungs, Tu mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi! Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Pie Tevis, Kungs, es patvejros, neļauj man kaunā palikt mūžigi! Izglāb mani pēc Tavas taisnības! Pievērs man savu ausi, izglāb mani ar steigu, esi man par klinti, kur varu patverties, par stipru pili, kas man palīdz! Tu esi mana klints un mana pils, vadi un ved mani sava vārda dēļ. Izvelc mani no tīkla, kas slepeni izlikts pret mani, jo Tu esi mans patvērums. Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs. Tu nīsti tos, kas pie nīcīgiem elkiem turas, bet es paļaujos uz to Kungu. Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas, Tu mani neesi izdevis maniem ienaidniekiem, Tu manai kājai liki nostāties plašākā vietā. Apžēlojies par mani, mans Kungs, jo mani māc bailes un no bēdām manas acis zaudē savu spožumu; mana dvēsele ir apbēdināta, un mana miesa ir sagurusi. Jā, skumjās paiet mana dzīve, un mani gadi aizrit vienās nopūtās. Aiz bēdām manas paša vainas dēļ sabrūk mans spēks, un mani kauli izģinst. Aiz ienaidnieku lielā pulka es esmu kļuvis par apkaunojumu, par biedēkli saviem kaimiņiem. Mani paziņas trūkstas, un kas mani uz ielas satiek, bēg no manis. Es esmu zustin pazudis ļaužu piemiņai kā mironis, es esmu kļuvis kā sadauzīts trauks. Es dzirdu, kā daudzi mani nievā: „Izbailes visapkārt!“ Kad tie kopā sarunājas pret mani, viņi tīko ņemt man manu dzīvību. Bet es paļaujos uz Tevi, ak Kungs, es saku: „Tu esi mans Dievs.“ Tavā rokā stāv mani likteņi, —izglāb mani no manu ienaidnieku un vajātāju rokas! Liec spīdēt savam vaigam pār savu kalpu, palīdzi man pēc savas žēlastības! Kungs, neliec man palikt kaunā, neļauj man piedzīvot vilšanos, jo es Tevi piesaucu. Lai kaunā paliek bezdievīgie, lai viņi apklust un aiziet pazemē! Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas. Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cerē! Tu viņus pasargi sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus savā namā no nesaticīgām mēlēm. Slavēts lai ir tas Kungs, ka Viņš mani tik brīnišķi žēlojis it kā stiprā pilsētā! Bet es domāju savās bailēs: „Es esmu atstumts no Tavām acīm!“ Bet Tu uzklausīji manu lūgšanas pilno saucienu, ar kupu es griezos pie Tevis. Mīliet to Kungu, jūs visi Viņa svētie! Jo tas Kungs ir uzticīgs un pasargā sev uzticīgos, bet tam, kas augstprātīgi uzpūšas, Viņš taisnīgi atmaksā papilnam. Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis, jūs visi, kas cerat uz to Kungu! Dāvida dziesma pamācībai. Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kupa sirdi viltības nevaid! Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, Jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. (Sela). Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: „Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkā-pumus!“ Un Tu piedevi man manu grēka vainu. (Sela). Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; arī ja lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs. Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. (Sela). „Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kupu tev jāstaigā, Es par tevi turēšu nomodā savu aci. Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis.“ Bezdievīgajiem ir daudz sāpju, bet, kas uz to Kungu cer, to Viņš ietin savā žēlastībā. Priecājieties par to Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds! Dziediet priecīgi tam Kungam, jūs taisnie, visiem, kam skaidra sirds, klājas Viņu slavēt! Pateicieties tam Kungam ar citaru, spēlējiet Viņam uz desmitstigu kokles! Dziediet Viņam jaunu dziesmu! Skandiniet jauki ar bazūnēm! Tīešām, taisni ir tā Kunga vārdi, un visi Viņa darbi ir pilni uzticības. Viņš mīl taisnību un tiesu, zeme ir pilna Viņa žēlastības. Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu. Viņš sakrāj jūras ūdeņus kā kādā traukā, Viņš glabā straumes savās krātuvēs. Lai to Kungu bīstas visa pasaule, Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji! Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās. Tas Kunga izjauc pagānu tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu. Bet tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm. Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš sev izre-dzējis par īpašumu! Tas Kungs raugās no debesim, Viņš redz visus cilvēku bērnus; No tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus; Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis un vēro visus viņu darbus. Nevis lieli kara pulki sarga ķēniņu, nedz arī liels miesas spēks izglābj varoni. Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem: arī viņu spēka nepietiek glābiņam. Redzi, tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību, Lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves un uzturētu viņus dzīvus bada laikā. Mūsu dvēsele gaida uz to Kungu, Viņš ir mūsu palīgs un vairogs. Par Viņu priecājas mūsu sirds, jo mēs paļaujamies uz Viņa svēto vārdu. Tava žēlastība, Kungs, lai paliek ar mums, jo mēs ceram uz Tevi! Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimelecha priekšā un tas viņu padzina. Es slavēšu to Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē. Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu, Viņu daudzinādama; cietēji lai to dzird un priecājas. Slavējiet līdz ar mani tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto vārdu! Es meklēju to Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm. Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma. Kas bija postā grimis, sauca, un tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām. Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj. Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas! Bīstieties to Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma. Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas to Kungu meklē, tiem netrūst nekāda labuma. Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu to Kungu bīties. Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā! Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldēs viņu piemiņu no zemes virsus. Kad taisnie sauc, tad tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts. Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj. Viņš pasargā visus viņa locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts. Bezdievīgo nokauj viņa blēdība, un, kas ienīst taisno, tie kritīs grēkā un tiem tas būs jānožēlo. Tas Kungs izglābj savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas. Dāvida dziesma. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani tiesājas, kajro ar tiem, kas ar mani kapo! Satver vairogu un bruņas un celies palīdzēt man! Pacel šķēpu un sargā mani pret tiem, kas mani vajā! Saki manai dvēselei: „Es esmu tavs palīgs!“ Lai paliek kaunā un apsmieklā, kas tīko pēc manas dzīvības, lai atkāpjas un nosarkst tie, kas nodomājuši man ļaunu! Lai viņi ir kā pelavas vējā, kad tā Kunga eņģelis viņus izklīdina! Viņu ceļš lai ir tumšs un slidens, kad tā Kunga eņģelis viņus vajā, Jo bez vainas viņi slepeni izliek pret mani tīklu, bez pamata viņi rok bedri manai dvēselei. Lai neparedzēti posts nāk pār ikvienu no viņiem, un lai viņa tīkls, ko viņš slepeni izlicis, sagūsta viņu pašu un lai viņš iekrīt pats savā bedrē. Tad mana sirds priecāsies par to Kungu un līksmos par Viņa palīdzību. Visi mani locekļi sacīs: „Kungs, kas ir tāds kā Tu? Tu izglāb grūtdieni no varenā un nabagu no tā, kas viņu aplaupa.“ Viltus liecinieki ceļas, viņi izprašņā mani par lietām, ko es nezinu. Viņi man atmaksā labu ar Jaunu, manu dvēseli viņi pamet vienu! Lai gan, kad viņi bija neveseli, es apvilku sēru drēbes un mērdēju sevi ar gavēšanu. Es no sirds aizlūdzu par viņiem Kā par draugiem un brāļiem. Es staigāju kā tāds, kas apraud savu māti, satriekts, noliektu galvu un tērpies sēru drēbēs. Bet nu, kad es pakritu, viņi priecājas un pulcējas kopā, un pulcējas pret mani arī ļaudis, kujus es nepazīstu, un nemitas mani nievāt. Ar viltīgiem smējējiem un kumosu lišķiem viņi griež pret mani zobus. Kungs, cik ilgi Tu tā noskatīsies? Izglāb manu dvēseli no rējējiem un manu dzīvību no jauniem lauvām! Tad es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu. Lai viltīgie ienaidnieki vairs nepriecājas par mani, vairs nemirkšķina ar acīm, mani bez jeb kāda pamata nīzdami, Jo nevis mieru viņi vēlē klusajiem šinī zemē. Viņu vārdi ir viltus pilni. Kad viņi pret mani atpleš muti, viņi saka: „Tiešām, tam mēs esam aculiecinieki!“ Kungs, Tu to redzi, neciet klusu! Kungs, nenovērsies no manis! Mosties un celies, gādādams man taisnību, Kungs mans Dievs, ved manu lietu! Turi tiesu pār mani pēc Tavas taisnības, Kungs mans Dievs, lai viņi nelīksmo par mani! Neļauj viņiem viņu sirdīs sacīt: „Labi! Tas mums pa prātam, mēs esam viņu aprijuši!“ Kaut kaunā kristu un nosarktu visi, kas priecājas par manu nelaimi! Lai kauns un negods apklāj tos, kas lielās pret mani! Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: „Liels ir tas Kungs, kam prieks par sava kalpa labklājību!“ Tādēļ mana mēle lai pauž Tavu taisnību un Tavu slavu vienumēr! Dziedātāju vadonim. Dāvida, tā Kunga kalpa, dziesma. Grēks čukst bezdievīgajam viņa sirdī: nav jākautrējas Dieva vaiga priekšā. Viņš pats sevi mierina: noziegums paliks apslēpts, nebūs tam atriebēja. Viņa mutes vārdi ir nelietīgi un pilni viltības, viņš vairs nedara, kas sapratīgs un labs. Gulēdams viņš izdomā nelietību, viņš iet pa ceļu, kas nav labs, ļaunumu viņš neatmet. Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesim un Tava uzticība līdz pade-bešiem. Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūpā. Kungs, Tu izglāb cilvēkus un lopus un Tu palīdzi viņiem. Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī! Viņi mielojas pie Tava nama labumiem, Tu viņus dzirdini no sava prieka strauta. Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Izplet savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds! Lai lepno kāja mani nesamin, un bezdievīgo roka mani nepadzen! Reiz kritīs tie, kas dara ļaunu, viņi sabruks un vairs nepiecelsies. Dāvida dziesma. Nesaniknojies par tiem, kas ir nekrietni, un nekļūsti naida pilns pret ļauna darītājiem! Jo tāpat kā zāle tie ātri nokaltis un kā lapu zaļums tie novītīs. Cerē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs: Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai. Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī par vīru, kas dara blēdības! Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums! Ļaundari taču tiks izdeldēti, bet, kas gaida uz to Kungu, iemantos zemi. Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi. Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam. Bezdievīgais gan glūn savā ļaunumā uz taisno un griež zobus pret viņu, Bet tas Kungs par viņu smejas, jo Viņš redz, ka viņa diena nāks. Gan bezdievji paceļ zobenu un uzvelk savu stopu, lai satriektu grūtdieņus un nabagus un nomaitātu taisnā ceļa gājējus, Bet viņu zobens dursies viņu pašu sirdī, un viņu stops salūzīs. Labāk būt taisnam ar mazumu, nekā būt bezdievim un dzīvot pilnībā, Jo bezdievīgo elkonis tiks salauzts, bet tas, kas uztur taisnos, ir tas Kungs. Tas Kungs zina šķīstsirdīgo dienas, un viņu mantojums pastāv mūžīgi. Tie neiekļūs kaunā Jaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši. Bet bezdievīgie iznīks, un tie, kas to Kungu ienīst, būs kā salmi ceplī, kā dūmi tie zudīs un izgaisīs. Bezdievīgais ņem uz parāda un neatdod, bet taisnais ir žēlsirdīgs un devīgs. Tā Kunga svētītie iemantos zemi, bet, kurus Viņš nolād, tie tiks izdeldēti. Tas Kungs dara drošus vira soļus, un Viņam ir prieks par viņa ceļu. Kad viņš klūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo tas Kungs tur viņa roku. Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz ari viņa bērnus lūdzam maizi. Viņš vienmēr iežēlojas un aizdod, un ari no viņa pēcnācēju cilts nāk svētiba. Turies tālu no ļauna un dari labu, tad tu pastāvēsi mūžīgi, Jo tas Kungs mīl taisnu tiesu un savus ticīgos neatstāj postā, tos nemitīgi aprūpēdams. Bet kas atkrīt, tiek izdeldēts uz mūžiem, un bezdievīgo dzimums iznīkst. Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi. Taisnā mute pauž gudrību, un viņa mēle runā taisnību. Viņš glabā sirdī sava Dieva likumu, un viņa soļi neļodzās. Bezdievīgais uzglūn taisnajam un meklē viņu nokaut. Bet tas Kungs viņu nepamet bezdievīgā varā un nepazudina viņu, kad to tiesā. Gaidi uz to Kungu un nenovērsies no Viņa ceļa, tad Viņš tevi pacels, ka tu atgūsi savu zemi un ar gandarījumu redzēsi, ka bezdievīgie tiks izdeldēti! Es redzēju kādu bezdievi darām varasdarbus un kuplojam kā Libanona ciedra koku, Bet kad es atkal gāju garām, viņa vairs nebija, un kad es viņu meklēju, es to vairs neatradu. Glabā skaidru sirdi un dzenies pēc taisnības, jo miera cilvēkam beidzot labi klāsies. Bet grēcinieki visi kopā iznīks, un bezdievīgo pēcnācēji tiks izdeldēti. Taisnajiem nāk palīdzība no tā Kunga, Viņš ir viņu patvērums bēdu laikā. Tas Kungs viņiem palīdz un tos izglābj, Viņš tos izglābj no bezdievīgo rokas un sargā tos, jo tie paļaujas uz Viņu. Dāvida dziesma piemiņai. Kungs, nesodi mani savās dusmās un nepārmāci mani savā bardzībā, Jo Tavas bultas ķērušas mani, un smagi guļ uz manis Tava roka. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība, un visi mani locekļi satriekd manu grēku dēļ. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas. Mani gumi ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās. Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas. Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi! Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis. Kas man tīko pēc dzīvības, tie izliek man valgus, un kas cenšas man nodarīt nelaimi, de runā par mani posta vārdus un savas domas vienmēr vērš uz viltu. Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu mud. Es esmu kļuvis par vīru, kas nedzird un kura mute pretī nerunā, Jo uz Tevi, Kungs, es gaidu, Tu mani paklausīsi, Kungs mans Dievs! Savā sirdī es saku: „Lai viņi dkai jauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!“ Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt. Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem. Tie visi ir visai vareni, kas mani ienīst, un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā, Kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz, tāpēc ka es esmu dzinies pēc laba. Neatstāj mani, ak Kungs mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs! Dziedātāju vadonim Jedutunam, Dāvida dziesma. Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā.“ Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā. Mana sirds smeldza manās krūtis, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un es atļāvu, lai manas ciešanas atrod pilnīgu izpausmi manas mēles vārdos: Dari man zināmu. Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu! Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela). Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs. Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi. Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu! Es esmu apklusis, savu muti es neatveļu, jo Tu esi to tā nolicis. Adaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznicina. Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela). Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi. Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu! Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Es gaidīt gaidīju uz to Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus. Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt tam Kungam. Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz to Kungu, kas nepievēršas lepniem nedz tinas ar melkuļiem! Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt. Kaujamie upuji un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt. Dedzināmos upujrus un grēku nožēlas upurus Tu nekāro. Tad es teicu: „Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.“ Tavu taisnīgumu es sludināju lielā sanāksmē, savas lūpas es neaizdarīju, Kungs, Tu to zini! Tavu taisnību es nekad neesmu noklusējis savā sirdī, es skaļi daudzināju Tavu uzticību, ka Tu esi mans palīgs. Par Tavu žēlastību un uzticību es neesmu mitējies runāt lielas draudzes priekšā. Tu, ak Kungs, nepārtrauksi savu labvēlību pret mani, Tava žēlastība un uzticība mani sargās vienumēr! Jo bēdu bez skaita ir man visapkārt. Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas. Manas sirds drosme mani atstājusi! Kaut Tev, Kungs, labpatiktu mani izglābt, steidzies, ak Kungs, man palīgā! Lai kaunā paliek un nosarkst tie, kas tīko pēc manas dzīvības; lai ar kaunu atkāpjas, kas priecājas par manu nelaimi un man to novēl! Lai izbīstas par savu nekaunību tie, kas mani nievā! Lai gavilē un priecājas par Tevi visi, kas Tevi meklē! Un tie, kas ilgojas pēc Tavas pestīšanas, lai vienmēr saka: „Liels ir tas Kungs.“ Es gan esmu postā un nabags, bet tas Kungs gādās par mani. Tu esi mans palīgs un glābējs, mans Dievs, nekavējies! Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, lai viņam labi klātos viņa zemē un to nenodotu viņa ienaidnieku ļaunajam prātam. Tas Kungs viņu atspirdzinās uz slimības gultas; Tu viņam palīdzi, kad tas guļ savā sērgā. Es saku: „Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es esmu grēkojis pret Tevi!“ Mani ienaidnieki savā ļaunumā runā par mani: „Kad taču viņš reiz mirs, un viņa vārdu vairs neminēs?“ Un ja kāds nāk mani apraudzīt, tad viņa sirds ir pilna viltus. Viņš meklē ļaunumu, iziet ārā uz ielas un stāsta tenkas. Visi, kas mani ienīst, tenko par mani un runā tikai ļaunu: „Neglābjams posts ir nācis pār viņu. Viņš tagad guļ slims un necelsies vairs!“ Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam. Bet Tu, Kungs, esi man žēlīgs un uzcel mani, lai es viņiem atmaksāju! No tā es zināšu, ka Tev labs prāts uz mani, ka Tu neļausi ienaidniekiem gavilēt par mani. Tu mani uzturēsi manā nenoziedzībā un liec man stāvēt Tava vaiga priekšā mūžīgi. Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, no mūžības uz mūžību! Amen! Amen! Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur varēšu es parādīties Dieva vaiga priekšā? Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienumēr ļaudis uz mani saka: „Kur ir tavs Dievs?“ Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jardānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā. Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu. Dienā es saucu: „Kungs, neliedz man savu žēlastību!“ Un nakti es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva. Es saucu uz Dievu: „Mana stipra klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?“ Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka: „Kur nu ir tavs Dievs?“ Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! Gādā man taisnību, mans Dievs, un izved galā manu prāvu pret nesvētiem ļaudīm! No viltus ļaudīm un ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs! Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā. Kāpēc Tu novērsies no manis? Kāpēc mans gājiens lai norit skumjās un ienaidnieka spaidos? Sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā. Tavos dzīvokļos. Ak, kaut es tur nokļūtu pie Dieva altāfa, pie Dieva, kas man piešķir prieka pilnu sajūsmu! Tad es gavilētu un ar koklēm Tev pateiktos, Tev, Dievs, ak mans Dievs! Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un uk nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām. Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās, ar paša roku. Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties. Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji! Tu esi mans valdnieks, ak Dievs, tas, kas sūta palīdzību Jēkabam! Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus, Tava vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim. Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz, Bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem, un kas mūs ienīst, tos Tu lieci kaunā. Par Dievu mēs līksmojam vienumēr, un Tavam vārdam pateicamies mūžīgi. Bet nu Tu mūs esi atstūmis un pametis kaunā, neesi gājis cīņā kopā ar mūsu karaspēku. Tu liki mums atkāpties ienaidnieka priekšā un ļāvi ienaidniekam gūt laupījumu. Kā avis Tu mūs esi atstājis nokaušanai un izkaisījis starp tautām. Tu pārdevi savu tautu par velti, neiegūdams par to nekādu samaksu. Tu mūs noliec par apsmieklu mūsu kaimiņiem un par nievām un izsmieklu tiem, kas dzīvo mums visapkārt. Tu mūs dari par zobgalīgu sakāmvārdu priekšmetu pagāniem, un svešas tautas par mums krata galvu. Cauru dienu mans negods stāv man acu priekšā, un kauns apklāj manu vaigu, Jo man jādzird pēlēju un smējēju skaļās valodas un jāredz, ka mūs nīst un taisās mums atriebties. Viss tas ir nācis pār mums, un tomēr mēs Tevi neesam aizmirsuši un neesam lauzuši Tavu derību. Mūsu sirds nav atkāpusies, un mūsu soļi nav novirzījušies no Taviem ceļiem, Lai gan Tu mūs satrieci zvēru mītņu vidū un turi mūs apklātus ar nāves nakts tumsību. Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu un būtu izstiepuši savu roku pēc sveša dieva, Vai Dievs to nebūtu manījis? Viņš taču zina siržu noslēpumus. Nē, Tevis pēc mēs tiekam noga-lināti augu dienu, topam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Celies, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem! Kāpēc Tu apslēp savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus? Tiešām, putekļos nospiesta ir mūsu dvēsele, mūsu miesa līp pie pīšļiem. Celies, nāc mums par palīgu un izglāb mūs savas žēlastības dēļ! Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām. Mīlestības dziesma. Mana sirds izplūst košos vārdos, —es dziedāšu dziesmu ķēniņam. Mana mute ir kā veikla rakstītāja rakstāmais. Tu esi skaistākais starp cilvēku bērniem, tavas lūpas ir laipnības un mīlības pilnas, tāpēc Dievs tevi svētīs mūžīgi. Apjoz savu zobenu ap gurniem, tu varoni, rotājies ar spēku un godību! Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! Tavas bultas ir asas, —tautas krīt tev pie kājām—tās (t.i. bultas) iespiedīsies ķēniņa ienaidnieku sirdīs! Tavs tronis kā Dieva tronis pastāv joprojām un mūžīgi, un taisns ir tavas valdības scepteris. Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem. Visas tavas drānas smaržo pēc mirrēm un ālojes, ziloņa kaula pilis tevi iepriecina stīgu skaņas. Taviem greznojumiem rotātas ķēniņu meitas staigā tavā galmā, tava jaunā līgava stāv tev pa labi Ofīras zelta rotā. Klausies, meita, skaties un pavērs šurp savu ausi: aizmirsti savu tautu un sava tēva namu, Tad ķēniņam patiks tavs skaistums, jo viņš jau ir tavs kungs, un tev jāpakļaujas viņam! Tiras pilsētas iedzīvotāju meitas tev tuvosies ar veltēm, un tavas tautas bagātākie iepriecinās tavu vaigu ar savām dāvanām, cenzdamies iegūt tavu labvēlību. Košā skaistumā mirdz ķēniņa meita, ar zeltu un pērlēm ir rotāts viņas apģērbs. Izrakstītās drānās viņa tiek vesta pie ķēniņa, aiz viņas ari jaunavas, viņas rotaļu biedrenes, stājas tavā priekšā. Līksmi saucieni un gaviles pavada viņas, un tā viņas nonāk ķēniņa pilī. Tavi dēli lai stājas tēvu vietā, tu vīnus celsi par valdniekiem pār visu zemi. Es gribu radīt nezūdamu piemiņu tavam vārdam uz audžu audzēm, un tautas teiks tavu slavu vienumēr un mūžīgi. Dziedātāju vadonim. No koraehītu dziesmām augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Sela). Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visuaugstākajam ir par mājokli. Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies. Dievs tai palīdz, jau ritam austot. Tautas trako, un valstis krīt, zeme izkūst, kad Viņš paceļ savu balsi. Tas Kungs Cebaots ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu stiprā pils! (Sela). Nāciet un skataities tā Kunga darbus, kas iztrūcina zemi, Kas liek kariem mitēties visā pasaulē, kas salauž stopus, kas šķēpus sadauza un bruņas ar uguni sadedzina! „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!“ Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! Dziedātāju vadonim. No koraehītu dziesmām. Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam! Jo tas Kungs, tas Visaugstākais, ir bijājams, —varens valdnieks pār visu pasauli! Viņš mums pakļauj tautas un noliek ļaužu ciltis zem mūsu kājām. Viņš mums izraudzījis mantojamo zemi, Jēkaba, sava iemīļotā, lepnumu. (Sela). Augsti ceļas Dievs, tautām gavi-lējot, tas Kungs, bazūnēm vareni atskanot. Dziediet mūsu Dievam dziesmas, dziediet dziesmas mūsu valdniekam, jā, dziediet! Jo Dievs ir valdnieks pār visu pasauli, dziediet Viņam slavas dziesmu! Dievs ir valdnieks kļuvis pār visām tautām, Viņš savā svētajā goda krēslā. Tautu dižciltīgie sanāk kopā ar Ābrahāma Dieva tautu, jo zemes vald-nieki pieder Dievam, Viņš ir cildens savā varenībā! Dziedātāju vadonim. No koraehītu dziesmām. Liels ir tas Kungs un augsti teicams musu Dieva pilsētā Viņa svētajā kalnā. Diženi paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, ziemeļu pusē, —īsta lielā ķēniņa pilsēta. Dievs tās pilīs ir atzīts par drošu patvērumu. Jo redzi, valdnieki pulcējās kopā un lauzās tai virsū, Bet kad viņi to ieraudzīja, viņi samulsa, iztrūkās un bēga. Trīsas viņiem tur pārskrēja, drebuļi kā sievai, kurai jādzemdē. Ar austriņa vētru Tu satrieci kuģus, kas nāca no Taršišas. Kā to bijām dzirdējuši, tā to redzējām tā Kunga Cebaota, mūsu Dieva, pilsētā: Dievs to nostiprinājis uz mūžu mūžiem. (Sela). Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak Dievs, Tavā svētajā namā, Kā Tavs vārds, Dievs, tāpat ari Tava slava sniedzas līdz pasaules galiem. Tava labā roks ir svētības pilna. Ciānas kalns lai priecājas, un Jūdas meitas lai līksmo par Tavām tiesām! Eita visapkārt ap Ciānu, apstai-gājiet to no visām pusēm, skaitiet tās torņus; Ieskatieties viņas mūfos, izstaigājiet viņas pilis, lai par visu to jūs varētu stāstīt nākamajai audzei, Ka tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos. Dziedātāju vadonim. No korachītu dziesmām. Uzklausiet to, visas tautas, lieciet vērā visi, kas apdzīvojat pasauli, Jūs, cilvēku bērni visnotaļ, bagāti un nabagi, visi līdz! Manas mutes runa lai ir gudrība, un manas sirds pārdomas lai ir dziļa patiesība. Es savu ausi pievērsīšu gudras līdzības vārdam un savu mīklu izteikšu ar kokles skaņām. Kāpēc gan man ļaunā dienā bīties, kad ap mani plosās manu vajātāju negantība? Viņi paļaujas uz savu padomu un lepojas ar savu lielo bagātību. Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves, —Visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem—, Lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu. Jo redzi: gudri vīri mirst, bezprātis un nepraša—visi vienādi iet bojā un savu mantu atstāj citiem. Kapi ir viņu nami uz mūžiem un viņu dzīvokļi uz audžu audzēm, kaut ari viņi savā vārdā nosauca veselas valstis. Tomēr cilvēks nepastāv savā godībā, viņš līdzīgs kustonim, kam dara galu. Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. (Sela). Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot. Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie sevis. Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums, Jo mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt un viņa godība neiet viņam līdz. Jebšu viņš arī savā dzīves laikā daudzinātu sevi par laimīgu un ļaudis slavētu viņa gara rosmi, ka tā viņam sagādājusi labas dienas, Tomēr arī viņš noiet pie tēviem, kas gaismu vairs neredz ne mūžam. Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kujru vienkārši nokauj. Asafa psalms. Dievs, stiprais Dievs Kungs, uzrunā un uzsauc visai zemei no rītiem līdz vakariem. No Ciānas, kas ir skaistuma vainagojums, Dievs staro sava spožuma gaismā. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu: „Sapulcējiet manus svētos, kas upurēdami slēdza ar Mani derību!“ Un debesis pauda Viņa taisnīgumu, jo Dievs pats ir tiesnesis. (Sela). „Klausies, mana tauta, Es runāšu Israēl, Es brīdinu tevi! Es—Dievs, Es esmu tavs Dievs! Nevis tavu kaujamo upuru dēļ norāju Es tevi; tavi dedzināmie upuri ir vienumēr manu acu priekšā. Es neņemšu vēršus no tava nama nedz āžus no tava ganāmā pulka, Jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos. Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā. Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums. Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis? Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visaugstākajam savus solījumus! Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!“ Bet bezdievim tas Kungs saka: „Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, Ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu? Kad tu redzi zagli, tu esi viņam pa draugam, tu biedrojies ar laulības pārkāpējiem. Savai mutei tu ļauj vaļu runāt ļaunu, un tava mēle pauž melus. Tu sēdi un runā ļaunu pret savu brāli, tu apmelo savas mātes dēlu. Tā tu dari, un kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pamācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs! Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.“ Dāvida dziesma dziedātāju vadonim, Kad pravietis Nātāns nāca pie viņa, pēc tam kad viņš bija grēkojis ar Batsebu. Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkā-pumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kujus Tu esi man salauzījis! Apslēp savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus nozie-gumus! Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu! Atdodi man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis. Glāb mani no asinsgrēka, ak Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu! Jo Tev nepatīk kaujamie upufi, un ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. Dari labu Ciānai savā žēlastībā, uzcel Jeruzalemes mūpus! Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra. Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma, Kad ēdomietis Doēgs nāca un ziņoja Saulam: „Dāvids ir ieradies Ahimelecha namā.“ Ko tu lielies ar ļaunumu, tu varmāka? Dieva žēlastība pastāv vienmēr. Tava mēle meklē postu kā uztrīts dzenamais nazis, tu viltus perētājs! Tu mīli vairāk ļaunu nekā labu, tev patīk vairāk runāt melus nekā patiesību. (Sela). Tu labprāt runā posta vārdus, tu viltus mēle. Tādēļ ari Dievs tevi iznīcinās uz laiku laikiem, Viņš tevi sagrābs un izmetīs no telts un izraus ar visām saknēm no dzīvības zemes! (Sela). Taisnie to redzēs un bīsies un smiesies par viņu: „Lūk, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu atbalstu, bet paļāvās uz savu lielo bagātību, būdams varens savā ļaunumā!“ Bet es esmu kā zaļojošs eļļas koks Dieva namā, es paļaujos uz Dieva žēlastību vienmēr un mūžīgi mūžam. Es Tevi teikšu mūžīgi, ka Tu esi to darījis, un daudzināšu Tavu vārdu, jo tas ir laipnīgs Taviem svētajiem. Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm. Bezprātīgie saka savā sirdī: „Dieva nav! Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara. Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu. Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nava, kas labu dara, nav it neviena. Vai tad to nesaprot ļaundarītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc. Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmētis. Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad tas Kungs grozīs savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls! Stigu mūzikas vadonim. Dāvida mācības dziesma, Kad sifieši nāca un sacīja Saulam: „Vai tu nezini, ka Dāvids ir apslēpies pie mums?“ Dievs, palīdzi man ar savu vārdu, spried man taisnu tiesu ar savu varu! Ak Dievs, uzklausi manu lūgšanu! Ņem vērā manas mutes vārdus! Jo lepni un nekautrīgi ļaudis ceļas pret mani, un varmākas kāro pēc manas dzīvības, tie netur Dievu savu acu priekšā. (Sela). Redzi, Dievs ir mans palīgs, tas Kungs ir tas, kas uztur manu dvēseli! Lai krīt ļaunums atpakaļ uz maniem ienaidniekiem! Izdeldē tos savā uzticībā! Tad es Tev nesīšu upurus no laba prāta un slavēšu Tavu vārdu, ak Kungs, ka tas ir tik labs, Jo Viņš mani izglābis no visām manām bēdām, un mana acs ir ar prieku noraudzījusies uz maniem uzveiktajiem ienaidniekiem. Dziedātāja vadonim uz koklēm. Dāvida mācības dziesma. Sadzirdi, ak Dievs, manu lūgšanu un neesi nedzirdīgs pret manas sirds nopūtām! Ievēro mani un uzklausi mani! Es maldos apkārt savā nemierā, es nemitīgi smagi nopūšos, Tāpēc ka ienaidnieki trokšņo un bezdievīgie plosās, jo viņi izgāž ļaunumu uz mani un apkaro mani savās dusmās. Mana sirds sažņaudzas manās krūtīs, un nāves bailes mani ir sagrābušas. Baiļu trīsas un drebuļi mani pārņēmuši, un šaušalas mani stindzinājušas. Es izsaucos: „Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers.“ Redzi, es gribētu aizlaisties tālu un apmesties tuksnesī. (Sela). Es steigtos un meklētu paglābties no bargās vētras un aukas. Iznīcini, Kungs, viņu nodomus, sajauc viņu valodu, jo es redzēju varas darbus un nesaskaņas pilsētā. Dienu un nakti tādas lietas noris ari uz tās mūpem, un netaisnība un varas darbi notiek tāpat tās vidū, Negantības pilna rīcība ne-pārtraucas tās iekšienē, pārestība un viltus neizzūd tās tirgos. Taču tas nav ienaidnieks, kas mani nievā, to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas saslejas pret mani, —no viņa es paslēptos; Nē, bet tas esi tu, —cilvēks man līdzīgs—, mans draugs un uzticīgais biedrs, Ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā. Lai nāve viņus aizrauj, ka viņi dzīvi nobrauc ellē! Jo ļaunums mīt viņu namos, viņu sirdīs. Bet es piesaukšu Dievu, un tas Kungs mani izglābs. Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos un žēlošos, un Viņš uzklausīs manu balsi. Viņš atsvabinās manu dvēseli no tiem, kas lielā pulkā ir ap mani, un dos man mieru, ka neviens man nespēs tuvoties. Dievs klausīs mani un pazcrņos viņus, mūžīgais valdnieks, (Sela) kas no mūžības sēž savā goda krēslā. Taču viņi neatgriežas un nebīstas Dieva. Viņi izstiepj roku pret saviem draugiem un lauž savu derību. Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni. Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus ne mūžam taisnajam šaubīties. Bet Tu, ak Dievs, iegrūdīsi viņus dziļākā iznīcības bedrē! Asinskārīgie un viltīgie vīri nedzīvos ne pusmūžu. Bet es paļaujos uz Tevi! Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Mēmais balodis svešumā“. Dāvida „miktam“, kad filistieši viņu Gātā apcietināja. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki grib mani iznīcināt! Pretinieks man uzmācas ik dienas. Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā. Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi! Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz Dievu es paļaujos un nebīstos nenieka, jo ko gan cilvēki man var darīt? Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu. Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības. Vai tie ar tādu netaisnību lai paliktu sveikā? Atmaksā viņiem ar ļaunu! Triec zemē, ak Dievs, dusmās neliešus! Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā? Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. Uz Dievu, kuļ-a vārdu es slavēju, uz to Kungu, kūja vārdu es daudzinu, Uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt? Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis; Tev es nesīšu pateicības upurus, Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā. Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Nepazudini!“ Dāvida „miktam“, kad viņš bēga no Saula alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām. Es piesaucu Dievu, Visaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam. Viņš sūta no debesīm man palīgu; Viņš stāv man klāt, kad mans naida pilnais vajātājs vērš pret mani savus nievājumus. (Sela). Dievs sūta no debesim savu žēlastību un uzticību. Mana dzīvība norit starp lauvām, es esmu savu naida pārņemto ienaidnieku vidū, starp cilvēkiem, kuru zobi ir šķēpi un bultas un kuju mēle ir ass zobens. Pacelies, Dievs, augsti pāri par debesīm! Pār visu pasauli lai izplešas Tava godība! Viņi izlikuši tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; viņi izrakuši manā priekšā bedri, un paši tanī iekrituši. (Sela). Mana sirds ir droša, ak Dievs, mana sirds ir droša; es dziedāšu un spēlēšu! Mosties, mana dvēsele, mostieties, kokle un citara! Es modināšu rīta blāzmu! Es Tev pateikšos tautu starpā, Kungs, —es dziedāšu par Tevi slavas dziesmas tautu vidū, Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem. Pacelies, ak Dievs, pāri par de-besīm un izplet savu godību pār visu pasauli! Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Nepazudini!“ Dāvida dziesma. Vai jūs patiesi spriežat taisnu tiesu, jūs Dieva ieceltie varenie? Vai taisnīgi tiesājat cilvēku bērnus? Jūs perināt savās sirdis netaisnību, visā zemē jūsu rokas tiecas pēc varasdarbiem. Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām. Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž, Kas neklausa vārdotāja balsi, ja tas arī labi māk apvārdot. Dievs, satriec zobus viņu mutē! Kungs, sadragā jauno lauvu žokļus! Lai viņi izgaist kā ūdens, kas notek; kad viņi uzliek savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas. Kā gliemezis, kas lienot izplūst gļotās, kā sievas nelaikā dzimis bērns, kas neredz saules, tā lai viņi izzūd! Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, Viņš tos atlauzis vēl zaļus no zara savās karstās dusmās un aizraus projām vētrā. Taisnais priecāsies, redzēdams atriebību, viņš mazgās savas kājas bezdievju asinis. Tad cilvēki sacīs: „Patiešām, taisnais ievāc augļus pēc nopelna! Tiešām vēl ir Dievs, kas zemes virsū tiesā!“ Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Nepazudini!“ Davida „miktam“, kad Sauls lika apsargāt Dāvida namu, lai viņu nokautu. Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem! Pasargi mani no maniem pretiniekiem! Izglāb mani no ļaundariem un palīdzi man pret asinskārīgiem cilvēkiem! Jo, redzi, viņi uzglūn manai dzīvībai; varas vīri sapulcējas pret mani, lai gan es neesmu noziedzies nedz grēkojis, ak Kungs! Pret mani nevainīgu viņi steigšus pulcējas kopā un sakārtojas. Uzmosties, steidzies man palīgā un skaties! Tu, Kungs Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, lai piemeklētu un sodītu visus pagānus! Neapžēlojies ne par vienu no šiem viltīgajiem uzticības lauzējiem! (Sela). Ik vakaru viņi atnāk, kauc kā suņi un apskraida pilsētu. Redzi, putās ir viņu mutes, zobeni ir uz viņu lūpām: „Jo, viņi saka, kas gan to dzird?“ Bet Tu Kungs smejies par viņiem, Tu vīpsnā par visām pagānu tautām. Mans stiprums, uz Tevi es gaidu, jo Dievs ir mana stiprā pils. Mans Dievs man bagātīgi parāda savu žēlastību; Dievs man liek ar prieku uzlūkot manus ienaidniekus. Nenokauj tos, lai mana tauta tos neaizmirst! Izklīdini tos ar savu spēku un nogāz tos, Kungs mūsu vairogs, gar zemi! Viņu grēcīgās mutes, viņu lūpu ļauno vārdu dēļ lai viņi sapinas paši savā lepnībā aiz lāstiem un meliem, ko viņi runā. Izdeldē viņus dusmās, izdeldē viņus, ka viņu vairs nav! Liec viņiem atzīt, ka Dievs valda Jēkabā līdz pašam pasaules galam! (Sela). Ik vakaru viņi atnāk, kauc kā suņi un apskraida pilsētu. Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši. Bet es dziedāšu par Tavu stiprumu un gavilēdams ik rītu sludināšu Tavu žēlastību, jo Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā. Es dziedāšu par Tevi, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvē-rums, mans žēlīgais Dievs. Dziedātāju vadonim pēc meldijas: „Lilija ir liecība“. Dāvida „miktam“ mācībai, Kad viņš kafoja ar Mezopotamijas aramiešiem un ar Cobas aramiešiem un kad Joābs atgriezās un sakāva divpadsmit tūkstošus ēdomiešu vīru Sāls ielejā. Dievs, Tu esi mūs atmetis, mūs izklīdinājis, Tu esi dusmojies, iepriecini mūs atkal! Tu esi tricinājis zemi, esi licis tai saplaisāt, saliedē šīs plaisas, jo tā līgojas! Tu savai tautai esi licis pieredzēt daudz grūtību, esi mūs dzirdinājis ar skurbuma vīnu. Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, lai viņi zem tā pulcētos un izbēgtu no ienaidnieka stopa. (Sela). Lai Tavi mīļie taptu izglābti, palīdzi ar savu labo roku un uzklausi mūs! Dievs ir sacījis savā svētumā: „Es gavilēšu, Es sadalīšu Sichemu un pārmērīšu Sukotas ieleju. Man pieder Gileāda, un mans ir Manase, un Efraims ir manas galvas bruņas, un Jūda mans valdnieka zizlis. Moābs ir mans mazgājamais trauks, pār Ēdomu Es sviedīšu savu kurpi, pāri filistiešu zemei Es likšu atskanēt uzvaras saucienam!“ Kas mani vedīs uz stipro pilsētu? Kas mani pavadīs līdz Ēdomam? Vai Tu, Dievs, neesi mūs atmetis un tāpēc neesi izgājis kajrā kopā ar mūsu kafa pulkiem? Sniedz mums palīdzību pret ienaidniekiem, jo cilvēku palīdzība nav nekas! Ar Dievu mēs darīsim varoņdarbus, Viņš samīs pīšļos mūsu ienaidniekus! Stīgu mūzikas vadītājam. Dāvida dziesma. Klausi, ak Dievs, manu skaļo saucienu, ņem vērā manu lūgšanu! No zemes gala es Tevi saucu savas sirds tvīksmē, pacel mani uz klintskalnu, kas augstāks par mani, Jo Tu esi mans patvērums, stiprs tornis pret ienaidniekiem. Es gribētu mājot Tavā teltī mūžīgi, patverties Tavu spārnu paēnā! (Sela). Jo Tu, Dievs, klausi manus solī-jumus, dodi mantojumu man kā vienam no tiem, kas Tavu vārdu bīstas. Vairo ķēniņa dzīvības dienas, lai viņa mūža laiks turpinās no paaudzes uz paaudzi! Lai viņš sēž tronī Dieva priekšā mūžīgi. Parādi viņam žēlastību un uzticību, kas lai viņu pasargā! Tad es dziedāšu Tavam vārdam mūžīgi, maksāšu savus solījumus diendienā. Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma. Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība! Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos! Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, —vai jūs gribat viņu nogalināt? —bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties? Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād! (Sela). Tiešām, esi klusa mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! Tikai Viņš ir mans akmens kalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts! Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! Uzticieties Viņam arvienu, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums. (Sela). Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu. Nepaļaujieties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi! Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara, Un Tev, Kungs, pieder arī žēlastība, jo Tu atmaksā ikvienam pēc viņa darbiem. Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību, Jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, Kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur. Bet tie, kas meklē manu dzīvību un gribētu mani pazudināt, nogrims zemes dziļumos. Tos nodos zobena asmenim, tie kļūs vilkiem par laupījumu. Bet ķēniņš priecāsies Dieva žēlastībā: ikviens gūs godu un slavu, kas pie Viņa zvēr; taču melkuļu mute tiks aizbāzta. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Klausi, Dievs, manu balsi, kad es žēlojos, pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām! Apslēp mani no ļaunu ļaužu nodomiem, no ļaundapu trakošanas, Kuri trin savas mēles kā zobenu un raida kā bultas savus rūgtos vārdus, Lai slepeni šautu uz nenoziedzīgo; viņi šauj piepeši un nebaidās. Viņi iedrošina sevi uz ļaunu, viņi norunā, ka slepeni izliks lamatas, un domā: „Kas to redzēs?“ Viņi izgudro visādas blēdības: „Mēs esam gatavi; nodoms ir labi apsvērts!“ Un cilvēka sirdi un prātu neviens nevar izdibināt. Bet Dievs ar savu bultu viņus ķers piepeši, tad viņiem gan sāpēs. Viņu pašu mēle būs par iemeslu viņu krišanai, lai krata galvas visi, kas to redzēs. Tad bīsies visi cilvēki, un viņi atzīs to par Dieva darbu un sapratīs, kāds ir šis Viņa darbs. Bet taisnais priecāsies par to Kungu un atradīs pie Viņa glābiņu; un visi sirdī taisnie teiks sevi laimīgus esam. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti, Kas Tu uzklausi lūgšanas! Tādēļ pie Tevis nāk visi mirstīgie Savu nepildīto solījumu dēļ; kad mūsu noziegumi mūs nospiež, tad Tu, Kungs, tos nolīdzini! Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspir-dzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu! Tu mums atbildi ar lieliem brīnumu darbiem savā taisnībā, ak Dievs, Tu mūsu pestītājs; Tu patvērums visiem zemes galiem, uz kūpi paļavībā vērš savus skatus tālās jūfas salas, Tu, kas kalnus nostiprini ar savu spēku, apjozies ar stiprumu, Tu klusini jūpi krākšanu, to viļņu šņākšanu un tautu trakošanu, Ka visu pasaules malu iemītnieki bīstas no Tavām zīmēm; un tomēr Tu liec arī gavilēt ļaudīm gan rīta ausmas, gan saulrieta zemēs. Tu piemeklē zemi ar svētību un dzirdini to un dari to visai bagātu: Dieva strautā ūdens papilnam. Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties, jo tā Tu apkop zemi. Tu slacini zemes vagas, ar veldzi Tu līdzini tās arumus, Tu dari zemi mīkstu ar lietus gāzēm un svētī tās asnus. Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu, un Tavas pēdas pil no treknuma. Klajumu ganības zeļ, un pakalni apjožas ar gavilēm. Pļavas pārklājas ar ganāmiem pulkiem, un ielejas ietinas labības segā, tās gavilē un dzied! Dziedātāju vadonim. Dziesma, psalms. Gavilējiet Dievam jūs, visas zemes! Dziediet Viņa vārda godībai, veltījiet Viņam jo diženu cildinājumu! Sakait Dievam: „Cik bijājami lieli ir Tavi darbi! Tavas varenības dēļ Tavā priekšā noliecas pat Tavi ienaidnieki. Visa pasaule lai zemojas Tavā priekšā un dzied Tev, slavē Tavu vārdu!“ (Sela). Nāciet un raugiet Dieva darbus, kas ir tik liels savā varā, valdīdams pār cilvēku bērniem! Viņš pārvērta jupi par sausumu, sausām kājām varēja iet pāri par upi; tādēļ mēs lai priecājamies par Viņu! Viņš ir tas, kas valda mūžīgi savā spēkā, viņa acis nemitīgi vēro tautas; nepaklausīgie necelsies ne mūžam. (Sela). Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai, Kas mūsu dvēselei devis dzīvību un mūsu kājām nav ļāvis slīdēt, Jo Tu mūs esi pārbaudījis, ak Dievs, un esi mūs dzidrinādams kausējis, kā kausē sudrabu. Tu esi ļāvis mums sapīties tīklā, licis smagas nastas uz mūsu kamiešiem; Tu esi licis cilvēkiem celties mums pāri par galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā. Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus, Kam manas lūpas ir atdarījušās, ko mana mute ir runājusi grūtā brīdī. Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus. (Sela). Nāciet, klausaities visi, kas Dievu bīstaties, es jums stāstīšu, ko Viņš ir darījis manai dvēselei! Es Viņu piesaucu ar savu muti, un Viņa slava bija uz manas mēles. Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Kungs tas Visuvarenais mani nebūtu uzklausījis. Bet Dievs mani patiesi ir klausījis, ir ņēmis vērā manas lūgšanas. Lai slavēts Dievs, kas nav atsacījies paklausīt manu lūgšanu nedz novērsis savu žēlastību no manis! Dziesma dziedātāju vadonim ar koklēm. Psalms. Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo savu vaigu pār mums! (Sela). Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība! Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas! Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes! (Sela). Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas! Zeme ir devusi savus augļus: mūs svētīdams ir svētījis tas Kungs, mūsu Dievs. Lai Dievs mūs svētī! Un lai Viņu bīstas visi zemes gali! Dziedātāju vadonim, Dāvida dziesma, psalms. Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga. Kā izklīst dūmi, tā Tu viņus izklīdini, un kā ugunī izkūst vasks, tā bezdievīgie ies bojā Dieva priekšā. Bet taisnie priecājas, viņi līksmojas Dieva priekšā un gavilē priekā. Dziediet Dievam, mūzicējiet Viņa vārdam, sataisiet ceļu Viņam, kas pa tuksnešiem brauc, —Kungs ir Viņa vārds. —Priecājieties Dieva žēlastībā un gavilējiet Viņa priekšā! Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs savā svētajā mājoklī. Dievs vada viņu mājās vientuļos, vada tos, kam nemaz nav māju, izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī. Dievs, kad Tu izgāji savas tautas priekšgalā, kad Tu staigāji pa tuksnesi, (Sela), Tad drebēja zeme, lāsoja debesis Dieva, Sinaja kunga, tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs. Tu, Dievs, liki nolīt bagātam lietum, savu iztvīkušo mantojumu Tu atspirdzināji. Tavs pulks tur apmetās dzīvot, Tu, Dievs, atspirdzināji nelaimīgos ar saviem labumiem. Tas Kungs lika atskanēt uzvaras vēstij, prieka vēsts sludinātāju bija liels pulks: „Karapulku ķēniņi bēg, viņi bēg, bet nama māte dala laupījumu.“ Vai jūs gribējāt palikt guļam starp aploku sētām, kad viss lauks mirdzēja it kā noklāts ar sudrabotiem baložu spārniem, kupu spalvas spīd zaļdzeltēnā zelta krāsā? Kad Visuvarenais tur ķēniņus izklīdināja, tad krita sniegs Calmonakalnā. Dieva kalns ir Basana kalns, Basana kalnam ir ir daudz virsotņu. Ko raugāties skaudīgi jūs, daudzvirsotņu kalni, uz kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, tas Kungs tur mājos mūžīgi! Dieva kaujas ratu ir desmitiem tūkstošu, tas Kungs ir starp tiem kā pie Sinaja kalna savā svētumā. Tu uzkāpi augstumā atvedi gūstekņus, ņēmi dāvanas no cilvēkiem, un arī atkritējiem jādzīvo pie Dieva, tā Kunga. Slavēts lai ir tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! (Sela). Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs tas Kungs mūs izglābj arī no nāves. Tiešām, Dievs sadauzīs galvu saviem ienaidniekiem, kupliem matiem noaugušu galvu tiem, kas staigā savos grēkos. Tas Kungs ir solījis: „Es atvedīšu viņus atpakaļ no Basanas, Es atvedīšu viņus atpakaļ no jūras dziļumiem, Lai tava kāja mazgājas ienaidnieku asinīs, lai tavu suņu mēles tās lok ar baudu.“ Ir redzēti Tavi svētku gājieni, ak Dievs, —mana Dieva, mana Ķēniņa svētku gājieni svētā vietā: Pa priekšu iet dziedātāji, tiem seko stīgu instrumentu spēlētāji bungotāju jaunavu vidū. „Draudzes sanāksmēs teiciet Dievu to Kungu jūs, kas esat no Israēla dzīvības avota!“ Tur ir Benjamīns, pats jaunākais, pašā priekšgalā, viņam pa pēdām seko Jūdas dižciltīgie, Zebulona un Naftaļa virsaiši. Tavs Dievs ir licis tavai valstij būt stiprai; stiprini, ak Dievs, ko Tu mums par labu esi darījis. Tavas svētnīcas dēļ ķēniņi sajūt pienākumu Tev nest dāvanas uz Jeruzālemi. Savaldi niedjru zvēru, un lai sajūt Tavu varu ari vēršu pulks ar saviem teļiem—tautām, kas, ārēji pakļaudamās un zemodamās, atnes par dāvanu sudraba stieņus. Izklīdini tautas, kas mīl karot! Dižciltīgie nāks no Ēģiptes, Moru zeme steigsies izstiept savas pilnās rokas Dievam pretim. Jūs, pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet slavas dziesmas tam Kungam, (Sela). Kas brauc pa debesu debesīm, kas ir no pasaules sākuma! Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij. Dodiet Dievam godu! Viņa augstības spēks valda pār Israēlu, un Viņa varenība sniedzas līdz padebešiem. Bijājams esi Tu, Dievs, no savas svētās vietas, Tu Israēla Dievs. Tu esi, kas dod spēku un stiprumu savai tautai. Slavēts lai ir Dievs! Dziedātāju vadonim. Pēc meldijas: „Līlijas.“ Dāvida dziesma. Palīdzi man, ak Dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, uņ ūdens straume draud mani aizskalot projām. Es esmu piekusis kliedzot, mana rīkle ir aizsmakusi, manas acis ir izdzisušas, gaidīdamas uz manu Dievu. Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; stipri ir tie, kas mani grib iznīcināt un man netaisni uzbrūk; ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina. Dievs, Tu gan zini manas aplamības, un mani pārkāpumi nav Tev apslēpti. Lai manis dēļ nekrīt kaunā tie, kas uz Tevi cer, ak Dievs, ak Kungs Cebaot! Lai manis dēļ nesarkst aiz kauna tie, kas Tevi meklē, Israēla Dievs! Jo Tevis dēļ es nesu negodu, Tevis dēļ manu vaigu klāj kauns. Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani. Ja es raudāju un gavēdams šķīstīju savu dvēseli, tad tas kļuva man par apsmieklu. Es uzvilku sev par sēru apģērbu maisu, bet es kļuvu viņiem par zobgalīgu sakāmu vārdu. Par mani tenko tie, kas sēž vārtos, par mani dzied vīna dzērēji. Bet es Tevi lūdzu. Kungs, laikā, kad Tev tas labpatiktu; ak Dievs, uzklausi mani savā lielajā žēlastībā, savā uzticīgajā palīdzībā! Izvelc mani no dūņām, lai es nenogrimstu, izglāb mani no nīdētājiem un no ūdens dziļumiem, Lai ūdens viļņi mani neapklāj, lai mani neaprij ūdens virpuļi, un lai atvari pār mani neaizdara savu muti. Paklausi mani, Kungs, jo dārga ir Tava žēlastība; griezies pie manis savā lielajā žēlsirdībā, Neapslēp savu vaigu savam kalpam, jo man ir bailes, paklausi mani drīz! Tuvojies manai dvēselei, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ! Tu zini manu kaunu un manu negodu un manu apsmieklu; visi mani ienaidnieki ir Tavā priekšā. Kauns man lauž sirdi, es izsamistu un nīkstu; es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. Taisni otrādi—viņi man deva ēst žulti un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi. Lai viņu galds kļūst viņiem par cilpu, un viņu upuru mielasts par slazdu! Lai viņu acis tiek aptumšotas, ka viņi neredz, un lai viņu gumi vienmēr ļodzās! Izgāz pār viņiem savu bardzību, un lai viņus ķer Tavu dusmu kvēle! Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo, Jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis. Lai tiem krājas noziegums pie nozieguma, ka viņi netiek pie Tavas taisnības! Lai viņi tiek izdzēsti no dzīvības grāmatas, lai viņus nepieraksta pie taisnajiem! Bet es esmu nonīcis un pilns sāpju, Tava palīdzība, ak Dievs, lai mani uztur! Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību. Tas tam Kungam patiks labāk nekā liellopi, nekā vērsis ar ragiem un šķeltiem nagiem. Skatieties, jūs pazemīgie, un priecājieties, jūs Dieva meklētāji! Lai atspirgst jūsu sirds, Jo tas Kungs uzklausa nabagus un nenicina savus sagūstītos. Lai Viņu slavē debess un zeme, jūras un viss, kas tur kustas! Un taču Dievs atpestīs Ciānu un uzcels Jūdas pilsētas, lai tās ļaudīm kļūst par mājvietu un īpašumu. Un Viņa kalpu dzimums tās iemantos, un, kas Viņa vārdu mīl, tie tur dzīvos. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma par piemiņu. Steidzies, ak Dievs, mani paglābt, steidzies man palīgā! Lai kļūst apkaunoti un nosarkst visi, kas tīko pēc manas dzīvības; lai atkāpjas un paliek kaunā, kas priecājas par manu nelaimi! Lai griežas atpakaļ dziļi nokaunējušies tie, kas saka: „Tā, tā!“ Lai Tevī priecājas tin līksmojas visi, kas Tevi meklē! Un pastāvīgi viņi lai saka: „Liels ir Dievs!“, tie, kas meklē Tevī glābiņu un Tavu pestīšanu. Bet es esmu bēdīgs un nabags, ak Dievs, steidzies pie manis! Tu esi mans palīgs un mans glābējs, —ak Kungs, nekavējies! Uz Tevi, Kungs, es paļaujos, neliec ne mūžam krist man kaunā! Glāb mani savā taisnībā un atsvabini mani! Piegriez man savu ausi un palīdzi man! Esi man par klinti, kur patverties, par stipro pili, kas lai mani pasargātu, Tu, kas esi solījies man palīdzēt, jo mana pils esi Tu. Mans Dievs, izglāb mani no bezdievja rokas, no netaisnā, no visu apspiedēja un varas darbu darītāja ķetnas! Jo Tu esi mana cerība, Kungs, mana drošība no pašas manas jaunības. Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mani gaismā vedis. Manu sasniegumu slava arvienu ir nākusi no Tevis. Par ērmu es esmu bijis daudziem, bet Tu esi bijis mans stiprais patvērums! Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienumēr apliecinādama Tavu godību. Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd! Jo mani ienaidnieki jau ved sarunas, un tie, kas man novēl nāvi, jau apspriežas kopā, Sacīdami: „Dievs viņu ir atstājis. Vajājiet un sagrābiet viņu, jo viņam nav glābēja!“ Dievs, neesi tālu no manis! Mans Dievs, steidzies man palīgā! Lai krīt kaunā, lai iet bojā, kas mani ienīst un apkajro; lai tērpjas kaunā un negodā, kas meklē manu nelaimi! Bet es cerēšu pastāvīgi uz tevi un vairošu Tavu slavu. Mana mute paudīs Tavu taisnī-gumu, cauru dienu Tavus labos darbus, jo es nespēju Tavas laipnības pierādī-jumus saskaitīt. Es staigāšu tā Kunga spēkā, es liecināšu, ka vienīgi Tu esi taisns. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākošajām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem. Tavs spēks un Tava taisnība, Dievs, sniedzas līdz debesīm; Tu, kas Tu esi lielas lietas darījis, Dievs, kas ir tāds kā Tu? Tu esi licis mums pieredzēt daudz bēdu un ciešanu, bet Tu mūs darīsi atkal dzīvus un izvedīsi mūs no zemes dzijumiem. Tu vairosi jo spēcīgāki manu lielumu un no sirds atkal mani mierināsi. Es Tevi slavēšu un pateikšos ar kokļu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs! Es spēlēšu Tev citaru, Tu Israēla svētais. Lai gavilē manas lūpas, kad es Tev spēlēju, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis. Lai ari mana mēle cauru dienu stāsta par Tavu taisnīgumu, jo vīlušies un apkaunoti ir tie, kas meklēja manu nelaimi! Salamana dziesma. Dievs, piešķir savu taisnīgo tiesneša spēju ķēniņam un savu taisnīgumu ķēniņa dēlam, Lai viņš tiesā Tavu tautu taisnībā un Tavus mazos ļaudis pēc tiesas, Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību! Lai viņš nodrošina taisnu tiesu bēdīgajiem un nospiestajiem tautā, lai viņš gādā taisnību nabadzīgajiem, lai viņš satriec apspiedējus! Lai viņš dzīvo tik ilgi, kamēr saule staro un mēness spīd, no paaudzes uz paaudzi! Lai viņš nolaižas lejup kā lietus uz nopļautām pļavām, kā lietus gāze, kas zemi slacina! Lai viņa laikā zeļ taisnīgais, un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs! Lai viņš valda no jūŗas līdz jūŗai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem! Viņa priekšā lai noliecas tuksneša tautas, un viņa ienaidnieki lai laiza pīšļus. Taršišas ķēniņi un jūpas salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Šebas ķēniņi lai dod nodevas. Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo! Jo viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs. Viņš dzīvos, un viņam dos Sabas zeltu, un lai ļaudis aizlūdz par viņu vienumēr, arvienu lai viņu svētī. Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, augļu koki viļņos it kā Libanona meži, un viņa tauta, kas mīt pilsētā, lai zied, zeļ un zaļo kā zāle virs zemes! Viņa vārds lai paliek mūžīgi! Kamēr saule spīd, lai ir dzīvs viņa vārds, un viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu laimīgas sveic visas zemes ciltis! Slavēts lai ir Dievs tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Lai mūžīgi slavēts Viņa godības vārds, un Viņa godība lai piepilda visu zemi! Amen! Amen! — Se beidzas Dāvida, Isaja dēla lūgšanas. Asafa dziesma. Un tomēr, žēlīgs un labsirdības pilns ir Dievs pret visiem ticīgiem, tas Kungs pret visiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet es—es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, bezmaz mani soļi būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. Tiešām, viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi bajota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kakla rota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu siržu domas. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzejot, uzņem sevī viņu mācības. Un viņi saka: „Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstākais ir kāds viszinis?“ Redzi, tādi ir tie bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu, un bargi mani pārmācīja ik rītus. Tomēr, ja es domātu: „Es runāšu tāpat kā viņi!“ redzi, tad es apgrēkotos pret visu Tavu bērnu dzimtu. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, Kamēr es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši. Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, Tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajaga ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvē-rums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu to Kungu, lai paustu visus Tavus darbus. Asafa pamācības dziesma. Kādēļ Tu, —ak Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini savu draudzi, ko Tu mantojis jau sensenos laikos, ko Tu sev ar burtogu ieguvi kā savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo! Virzi savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā. Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes. Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus, Un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus. Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava vārda mājokli. Viņi nolēma savās sirdīs: „Iznīcināsim itin visus tā Kunga mājokļus!“ Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē. Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies. Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks vēl nievāsies, un vai ienaidnieks mūžīgi nopels Tavu vārdu? Kāpēc Tu atrauj savu roku? Velc savu labo roku no azotes laukā un iznīcini viņus! Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara savus glābēja darbus virs zemes. Tu esi sabangojis jūju ar savu spēku, sadragājis pūķu galvas virs ūdens. Tu esi satriecis leviatāna galvas un atdevis tās par barību tuksneša zvēru pulkam. Tu esi licis izplūst avoriem un strautiem, bet tāpat Tu esi licis izkalst neizsīkstošām upēm. Tev pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Tu esi novilcis robežas ap visu zemi, Tu esi izveidojis vasaru un ziemu. Piemini to, ka ienaidnieks nievājis Tevi, ak Kungs, un nelietīga tauta negodā likusi Tavu vārdu! Neatdod zvēram savas ūbeles dvēseli, savu cietēju pulku neaizmirsti ne mūžam! Skādes uz dem, kas ar Tevi slēguši derību, jo visas zemes malas ir pilnas varmācības. Lai apspiestais neaiziet vīlies un apkaunots, lai zemais un nabags slavē Tavu vārdu! Celies Dievs, aizstāvi savu lietu! Piemini, ka bezprāši savā zemiskumā Tevi nievā ik dienas! Neaizmirsti savu ienaidnieku necienīgo klaigāšanu, savu pretinieku trakošanu, kas nemitīgi pieaug savā spēkā. Dziesma dziedātāju vadonim. Pēc meldijas: „Nepazudini!“ Asafa psalms. Mēs Tev pateicam, Dievs, mēs pateicamies Tev! Tavi brīnuma darbi liecina, ka Tavs vārds ir mums tuvu. „Kad īstais laiks man būs šķitis pienākam, tad Es jo taisni tiesāšu, Kaut vai aiz bailēm trīcētu zeme un visi tās iedzīvotāji. Es tomēr stingri turēšu savās rokās tās balstus. (Sela). Es uzsaucu lielīgajiem: Nelielieties! un bezdievjiem: Neceliet savu galvu tik augstu! Neceliet savu galvu tik augstu, nerunājiet pārgalvīgi un iecirtīgi!“ Jo ne no rītiem nedz no vakariem un ne no tuksneša kalniem nāk palīdzība, Bet Dievs ir visu lietu izsprie-dējs: vienu Viņš pazemo, otru Viņš paaugstina. Jo tam Kungam ir rokā kauss ar stipru putojošu un reibinātāju vīnu. To Viņš dod dzert, un pat visas zemes bezdievjiem jāsūc un jāizdzer tā mieles. Bet es gavilēšu mūžīgi, slavēšu Jēkaba Dievu. Viņš aplauzīs bezdievjiem ragus, bet liks augstu izslieties taisno galvām. Dziesma dziedātāju vadonim, ar koklēm. Asafa psalms. Dievs ir visu atzits Jūdā, Israēlā Viņa vārds ir liels, Un Salemā bija Viņa telts, un Ciānā bija Viņa mājoklis. Tur Viņš salauza stopu bultas, vairogu, zobenu un visādus kafa piede-rumus. (Sela). Spožāks un varenāks esi Tu par tiem kalniem, kur laupījumu sakrāj. Savā sirdi lepnie karotāji ir aplaupīti un guļ savā nāves miegā; visiem drošsirdīgajiem ļaudīm pagura rokas. No Tava draudu sauciena, Jēkaba Dievs, krita gar zemi apstulbuši zirgi ar visiem ratiem. Tu esi briesmīgs, un kas gan pastāvēs Tavā priekšā Tavā dusmu laikā? No debesīm Tu pasludināji tiesas noturēšanu: tad zeme iztrūkās, tapa klusa, Kad Dievs piecēlās tiesas spriedumam, lai palīdzētu visiem nospiestajiem virs zemes. (Sela). Pat cilvēku dusmu bargums kalpo Tavam godam, kad Tu galu galā tinies savu kvēlo dusmu liesmās. Dodiet solījumu un pildiet to tam Kungam, savam Dievam! Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Viņam, bijājamam Dievam. Viņš salauž lielo kungu lepnības garu un iedveš bijību pasaules ķēniņiem. Asafa dziesma jedutuniešu dziedātāju vadonim. Es piesaucu skaļā balsī Dievu un kliedzu pēc Viņa, es saucu Dievu, un Viņš klausās uz mani! Savā bēdu laikā es meklēju to Kungu. Mana roka ir naktī izstiepta un nepagurst, mana dvēsele atsakās no iepriecinājuma. Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela). Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt. Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus. Es atminos savu dziesmu naktī kokles pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā: „Vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs? Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums beigts uz paaudžu paaudzēm? Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis savu žēlsirdību?“ (Sela). Un es sacīju: „Tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies.“ Es tad pieminu tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari. Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak Kungs? Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu savu spēku. Ar savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. (Sela). Tevi redzēja ūdeņi, Dievs, —ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, jā—pat dziļumi iztrūcinājās un sakūlās bangainās grīztīs. Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu. Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dzijumiem Tava teka, bet nemaz nebija manāmas Tavas pēdas. Tu vadīji savu tautu kā avis ar Mozus un Arona rokām. Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem! Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem—stāstīšu senlaiku mīklas. Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis. Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavē-lējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tic celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem, Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles, Lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, pretestīga un nepaklausīga cilts; cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva. Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā. Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā, Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis. Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos. Viņš pāršķīra jūfu, lika viņiem tai izsojot. cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu; Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu. Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dzijuma ūdeņiem papilnam; Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm. Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visaugstāko tuksnesī. Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres. Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: „Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī? Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un galu?“ Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu, Jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Vina palīdzību. Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, Lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar savu spēku dienvidu vēju, Un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis. Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem. Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja, Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē, Kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus. Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem. Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā. Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu, Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, un ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs. Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli, Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības. Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai, Jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas. Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā! Vmi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem, Kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē un savus brīnumus Coānas klajumā. Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus, Uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju, Un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem. Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem; Un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem. Un Viņš uzsūtīja viņiem savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku. Viņš deva vaļu savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim. Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Chama teltīs, Un veda savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī. Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra. Un Viņš tos veda savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi. Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma dalu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs. Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visaugstāko, un neievēroja Viņa liecības. Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops. Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem. Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam. Viņš pameta savu mājokli Silo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvē-kiem. Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā; Viņš nodeva savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret savu mantojumu. Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. Viņu priestej-i krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt. Tad pamodās tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma, Un sita savus ienaidniekus no muguras puses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu. Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja sev vairs Ēfraima cilti, Bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kuļrai Viņš mūžīgus pamatus licis. Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem; Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, savu tautu, un Israēlu, savu mantojumu. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku. Asafa dziesma. Ak Dievs, pagāni ir ielauzušies Tavā mantojumā, likuši negodā Tavu svētnīcu, padarījuši Jeruzālemi par drupu kaudzi; Tavu kalpu līķus viņi ir devuši par barību putniem zem debess, Tavu svēto miesas—lauku zvēriem. Vini ir izlējuši viņu asinis ap Jeruzālemi kā ūdeni, un nebija neviena, kas viņus būtu apglabājis. Par apsmieklu mēs esam kļuvuši mūsu kaimiņiem, par nievām un paļām tiem, kas ir ap mums. Cik ilgi, ak Kungs? Vai Tu gribi mūžīgi dusmoties? Cik ilgi vēl Tava bardzība degs kā uguns? Izlej savas dusmas pār pagānu tautām, kas Tevi nepazīst, un pār tām valstīm, kas Tavu vārdu nepiesauc, Jo viņi ir ēduši Jēkabu un nopostījuši viņa laukus. Nepielīdzini mums mūsu tēvu noziegumus; lai steidzīgi pār mums nāk un mums palīdz Tava apžēlošanās, jo mēs esam ļoti vārgi. Palīdzi mums, ak Dievs mūsu glābējs, sava vārda godības dēļ! Izglāb mūs un piedod mums mūsu grēkus sava vārda dēļ! Kāpēc lai pagāni saka: „Kur ir jūsu Dievs?“ Lai parādās pagānos mūsu acu priekšā atriebība par izlietām Tavu kalpu asinīm! Lai nonāk Tavā priekšā gūstekņu nopūtas, ar savu stipro roku uzturi pie dzīvības nāvei nolemtos! Atmaksā mūsu kaimiņiem viņu krūtīs septiņkārt tās nievas, ar kādām viņi Tevi, Kungs, ir nievājuši! Bet mēs, Tava tauta un Tavas ganības avis, Tev pateiksimies mūžīgi un paudīsim Tavu slavu uz radu radiem. Dziedātāju vadonim; pēc meldijas: „Līlijas skaidrumā ir liecība“. Asafa dziesma. Israēla gans, klausies, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis! Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu! Kā Ēfraima, Benjamīna un Manases priekšnieks atmodini savu varu un sakopo savu varoņu spēku un nāc mums palīgā! Ak Dievs Cebaot, atjauno mūs un liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam! Ak Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tu vēl dusmosies, neievērodams savas tautas lūgšanu? Tu mūs ēdināji ar asaru maizi un dzirdināji ar asarām bez mēra, Tu mūs esi pārvērtis par nesaskaņu iemeslu mūsu kaimiņiem, un mūsu ienaidnieki mūs izsmej. Ak Dievs Cebaot, atjauno mūs atkal un liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam! Tu izcēli vīna koku no Ēģiptes, aizdzini tautas un to iedēstīji. Tu viņam sagatavoji augšanas telpu, ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi. Viņa ēna apsedza kalnus un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus. Tas izstiepa savas vītnes līdz jūpai un savas atvases līdz pat Eifratas upei. Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to, ka visi ceļa gājēji to plūkā? Meža cūka to izrakņā, un to apgrauž lauku zvēri. Dievs Cebaot, atgriezies jel! Skaties no debesīm un redzi! Uzlūko šo vīna koku un Dēstu, ko Tava roka ir stādījusi, atvasi, ko Tu pats izraudzījis! Tas ir ar uguni sadezināts, ir nopostīts, lai tas iet bojā no Tava vaiga dusmu draudiem! Tava labā roka lai ir par sargu pār vīru pie Tavas labās rokas, pār cilvēka dēlu, ko Tu sev esi uzaudzinājis! Tad mēs Tevi nekad neatstāsim; uzturi mūs dzīvus, tad mēs piesauksim Tavu vārdu. Ak Kungs, Dievs Cebaot, atjauno mūs! Liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam! „Gitit,“ dziedātāju vadonim. Asafa dziesma. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam! Uzdziediet slavas dziesmas un dārdiniet bungas, skandiniet maigi citaru un kokli! Pūtiet bazūnes jaunajā mēnesī, pilnajā mēnesī, mūsu svētku dienā! Jo tāds ir Israēla likums, Jēkaba Dieva noteikums. Tā Viņš pavēlēja Jāzepam, kad viņš izgāja no Ēģiptes zemes. —Es uztveru valodu, kas man ir sveša: „Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, viņa rokas ir brīvas kļuvušas no nesamiem groziem. Kad tu nedienā piesauci Mani, Es tevi atbrīvoju, uzklausīju tevi, tērpies pērkona padebešos; Es tevi pārbaudīju arī pie Meribas nesaskaņu ūdeņiem. (Sela). Klausies, Mana tauta, lai Es tevi brīdinātu! Israēl, kaut tu Mani uzklausītu! Cita Dieva tev nedrīkst būt, tev nebūs pielūgt svešus dievus! Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu! Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta. Kaut jel Mana tauta klausītu Mani, kaut jel Israēls staigātu Manos ceļos! Acumirkli Es pazemotu viņu ienaidniekus, un pret viņu pretiniekiem Es izstieptu savu roku! Kas to Kungu ienīst, tiem vaja-dzētu patiesībā Israēlam glaimot, tomēr viņu soda laiks turpinātos mūžīgi. Bet Israēlu Es barotu ar briedušiem kviešiem un pamielotu ar medu no klints.“ Asafa dziesma. Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu: „Cik ilgi vēl jūs tiesāsit netaisni un atbalstīsit bezdievjus? (Sela). Spriediet tiesu nabagam un bāriem, gādājiet taisnību vārgajiem un trūcīgajiem! Glābiet mazos ļaudis un nabagus, atsvabiniet viņus no bezdievju rokas!“ Bet tie nekā nezina un nesaprot, tie staigā tumsībā, kaut tāpēc arī zemes pamatiem būtu jāļodzās. Es teicu: „Jūs esat dievi un visi esat Visaugstākā dēli! Bet patiesi jums jāmirst kā cilvēkiem, jākrīt kā kaut kuram lielam kungam!“ Celies, ak Dievs, tiesā zemi, jo Tu esi tas Kungs, kas manto visas tautas! Dziesma. Asafa dziesma. Ak Dievs, nepaliec mierā! Neciet klusu un nekavējies, Dievs! Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un Tavi nicinātāji paceļ galvas. Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus; viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi. Viņi saka: „Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu, un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!“ Tiešām, viņi vienprātīgi sarunājušies un pret Tevi noslēguši derību: Edoms un ismaēliešu teltis, Moābs un hagrieši, Gebals, Ammons un Amalechs, filistieši ar Tiras iedzīvotājiem. Arī Asurs ir viņiem pievienojies un ir Lata bērniem par atbalstu. (Sela). Dari viņiem kā Midianam, kā Siseram, kā Jabīnam pie Kisonas upes, Kas tapa iznīcināti pie Endoras un kļuva vienkārši zemei par mēslojumu. Pārvērt viņu labiešus par Orebu un Zebu, padari visus viņu vadoņus kā Zebachu un Calmunnu, Kas bija sacījuši: „Mēs paņemsim sev īpašumā Dieva laukus!“ Mans Dievs, dari viņus par viesuļa nestām lapām, par pelavām vējā! Kā uguns, kas sadedzina mežu, un kā liesma, kas apsvilina kalnus, Tāpat vajā Tu viņus ar savu vētru un izbiedē viņus ar savu auku! Pārklāj viņu vaigu ar kaunu, lai viņi meklē Tavu vārdu! Lai viņi top apkaunoti un iztrūcināti uz mūžiem, lai no kauna viņi iet bojā. Lai viņi atzīst, ka vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs, Tu Visuaugstākais pār visu pasauli. Koracha bērnu svētceļnieku dziesma, dziedātāju vadonim. Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs Cebaot! Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skali gavilē pretī dzīvajam Dievam. Arī putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāj-iem, Kungs Cebaot, manu ķēniņ un mans Dievs! Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienumēr! (Sela). Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, Kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi, un jau agrais lietus to pušķo ar svētību. Viņi iet no spēka uz spēku, līdz kamēr viņi parādās Dieva priekšā Ciānā. Kungs Dievs Cebaot, klausi manu lūgšanu, ņem to vērā, Jēkaba Dievs! (Sela). Ak Dievs, mūsu vairogs, skaties šurp un uzlūko sava svaidītā vaigu! Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas! Stāvēt pie dievnama sliekšņa ir labāki nekā mājot bezdievības mājokļos! Jo saule un vairogs ir tas Kungs, mūsu Dievs, Viņš dod žēlastību un godu. Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā. Kungs Cebaot, svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Tevi paļaujas! Dziedātāju vadonim. Koracha dēlu dziesma. Tu, ak Kungs, esi apžēlojies par savu zemi, esi atsvabinājis Jēkaba gūstekņus; Tu esi piedevis savai tautai noziegumu, pārsedzis ar aizmirstību visus viņas grēkus. (Sela). Tu esi atstājies no savas dusmibas, novērsies no savas dusmu kvēles. Atjauno mūs atkal, Tu Dievs, mūsu palīgs, remdē savas dusmas pret mums! Vai Tu dusmosies mūžīgi uz mums, paildzināsi savas dusmas uz bērnu bērniem? Vai tad Tu mūs atkal neatspirdzināsi, ka Tava tauta var priecāties Tevī? Parādi mums, Kungs, savu žēlastību un dāvini mums savu pestīšanu! Es klausīšos, ko Dievs tas Kungs runā, jo Viņš sola mieru un svētību savai tautai un saviem svētajiem, ja vien tie tikai atkal nekrīt neprātībā! Tiešām, tuva ir Viņa palīdzība tiem, kas Viņu bīstas, lai Viņa godība mājotu mūsu zemē, Ka žēlastība un uzticība lai sasto-pas, taisnība un miers lai skūpstās. Uzticība dīgs no zemes, un taisnība raudzīsies no debesīm. Tad tas Kungs mums dos savu svētību, un mūsu zeme dos savus augļus. Taisnība staigās Viņa priekšā un ņems Viņa solus sev par ceļa rādītājiem. Dāvida lūgšana. Kungs, pagriez savu ausi, paklausi mani, jo es esmu bēdīgs un nabags! Pasargi manu dvēseli, jo es Tevi bīstos; palīdzi savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas! Esi man žēlīgs, ak Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu! Iepriecini sava kalpa dvēseli, jo Tev pretī es paceļu savu sirdi. Jo Tu, Kungs, esi laipnīgs un piedodi labprāt: esi bagāts žeiastībā visiem, kas Tevi piesauc. Uzklausi, Kungs, manu lūgšanu un ievēro, cik skaļa mana balss, Tevi piesaucot! Bēdu laikā es arvienu Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi. Neviena Tev līdzīga nav starp dieviem, Kungs, un nekas nelīdzinās Taviem darbiem, ko Tu esi darījis. Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un zemosies Tavā priekšā un godās Tavu vārdu, Jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu vienīgais esi Dievs! Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos! Es Tevi slavēšu, Kungs mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu vārdu mūžīgi, Jo liela ir Tava žēlastība pret mani, un Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves valsts dzelmes. Ak Dievs, lepnie pārgalvji ceļas pret mani, un varmāku pulks tīko pēc manas dzīvības, neturēdami Tevi savu acu priekšā. Bet Tu, Visuvarenais, esi žēlsirdīgs un žēlīgs Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā. Piegriezies man atkal un apžēlojies par mani, dod savu spēku savam kalpam un palīdzi savas kalpones dēlam! Dari kādu zīmi manis labā, lai to redz mani nīdēji un tiek apkaunoti, jo Tu, Kungs, palīdzi man un iepriecini mani! Koracha dēlu dziesma. Dieva tā Kunga pilsēta ir dibināta uz svētiem kalniem. Tas Kungs mīl Ciānas vārtus vairāk par visiem Jēkaba mājokļiem. Varenas lietas stāsta par tevi, tu Dieva pilsēta. (Sela). „Rahabu un Bābeli Es pieskaitu zemēm, kas Mani atzīst, arī Filistiju, Tiru un Aitiopiju, —ikvienu, kas tur ir dzimis.“ Bet par Ciānu var sacīt: „Ikvienam cilvēkam tur ir dzimtene, un pats Visuaugstākais to nostiprina.“ Tas Kungs skaita, kad Viņš pieraksta tautas: „Šis ir tur dzimis.“ Kā dziedātāji, tā dejotāji rotādami dzied par Tevi: „Visi mani avoti ir Tevī!“ Dziesma. Koracha dēlu dziesma, Dziedātāju vadonim. Ezrachieša Hemana pamācības dziesma. Kungs Dievs, mans Pestītājs, caurām dienām un naktīm es Tevi piesaucu. Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā, uzklausi manu karsto lūgšanos! Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna, un mana dzīvība tuvojas pazemei. Es tieku pielīdzināts tiem, kas jau guldīti kapa bedrē, esmu kļuvis par vīru bez spēka. Starp mirušajiem ir miteklis man, līdzīgi nosistajiem, kas guļ kapā, kupus Tu vairs nepiemini, kas ir atšķirti no Tavas rokas. Tu esi mani iemetis visdziļākā pazemes bedrē, pašā drūmākajā un baigākajā tumsā. Uz mani gulstas Tavas dusmas, Tu liec saviem bangainiem ūdeņiem velties pār mani. (Sela). Tu esi man atsvešinājis manus draugus, Tu dari mani viņiem par biedēkli; es esmu ieslēgts un netieku laukā. Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas: „Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū, jeb vai aizgājušie celsies Tevi godāt? (Sela). Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves valstībā? Vai Tavas rīcības brīnumus atzīs un paudīs tumsībā un Tavu taisnību aizmirstības zemē?“ Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis. Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp savu vaigu no manis? Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis. Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost. Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani. Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga! Ezrachieša Etana gudrības dziesma. Es dziedāšu par tā Kunga žēlastību visos laikos, paudīšu ar savu muti Tavu uzticību radu radiem, Jo Tu, Kungs, esi solījis: „Uz mūžīgiem pamatiem lai būtu celta mana žēlastības derība!“ Un kā debesīm nesatricināmi ir pamati Tavai uzticībai. Tu esi arī sacījis: „Es esmu slēdzis derību ar savu izraudzīto, esmu zvērējis savam kalpam Dāvidam: Es nostiprināšu tavu dzimumu uz mūžiem un celšu tavu troni uz radu radiem.“ (Sela). Debesis lai teic Tavus brīnumus, ak Kungs, un Tavu uzticību svēto draudze. Jo kas ir līdzīgs tam Kungam debesīs, kas līdzinās tam Kungam no dievu dēliem? Dievs ir bijājams svēto draudzē, Viņš ir liels un iedveš bailes visiem, kas ir ap Viņu. Dievs Kungs Cebaot, kas ir tāds kā Tu? Stiprs ir tas Kungs, un Viņa uzticība ir ap Viņu. Tu valdi pār trakojošo jūru; kad jūras viļņi ceļas, Tu tos klusini. Tu esi notriecis Rahabu beigtu, Tu esi izklīdinājis savus ienaidniekus ar savu vareno roku. Tev pieder debess, Tev pieder ari zeme, pasaule, un, kas to pilda, to Tu esi radījis. Tu esi radījis ziemeļus un dienvidus; Tābors un Hermons gavilēs teic Tavu vārdu. Tev ir spēcīgs elkonis, Tava roka ir stipra, Tava labā roka pacelta. Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati, žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā. Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak Kungs! Par Tavu vārdu viņi līksmo arvienu un gavilē par Tavu taisnību. Tu esi viņu spēka rota, un Tava žēlastība liek stiepties arvienu lielākā augstumā mūsu ragam. Tam Kungam pieder mūsu vairogs un Israēla Svētajam mūsu ķēniņš. Toreiz Tu runāji ar savu svēto parādībā un sacīji: „Es esmu vainagojis varoni, kam jāspēj palīdzēt, paaugsti-nājis izraudzīto no tautas dēliem. Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par savu kalpu, ar savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis, Un mana roka turēs viņu stipri, un mans elkonis viņu spēcinās. Nekādi ienaidnieki neuzveiks viņu ar savu viltu, un netaisnie viņu ne-nomāks. Es sadragāšu viņa pretiniekus viņa priekšā un viņa nīdējus notriekšu gar zemi. Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un manā vārdā augstu pacelsies viņa rags. Viņa rokā Es nodošu jūjru un viņa labajā rokā—upes. Viņš sauks Mani: „Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!“ Jā, Es viņu iecelšu par pirmdzimušo, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Es saglabāšu pret viņu savu žēlastību mūžīgi, un mana derība ar viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess. Bet ja viņa dēli atmetīs manu bauslību un nestaigās pēc maniem likumiem, Ja viņi neturēs svētus manus noteikumus un nepildīs manus baušļus, Tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu nozie-gumus ar sitieniem, Tomēr savu žēlastību Es viņam neatraušu nedz liegšu savu uzticību. Savu derība Es nepadarīšu par neesošu nedz grozīšu to, kas nācis pār Manām lūpām. Reiz pār visām reizēm Es esmu pie sava svētuma zvērējis, —un nekad negribu Dāvida priekšā melot—: Viņa dzimums pastāvēs mūžīgi, un viņa tronis būs kā saule manā priekšā, Tas pastāvēs visos laikos tāpat kā mēness un paliks tik ilgi, kamēr staigās mākoņi!“ (Sela). Bet nu Tu viņu tomēr esi atstūmis un atmetis, sadusmojies uz savu svaidīto. Tu esi lauzis derību ar savu kalpu, esi licis negodā un nometis zemē pīšļos viņa kroni. Tu esi radījis dziļas plaisas visos viņa mūros, esi satriecis drupās viņa stiprās pilis. Visi ceļa gājēji viņu aplaupa, saviem kaimiņiem viņš ir tapis par apsmieklu. Tu esi paaugstinājis viņa preti-nieku labo roku, esi iepriecinājis viņa ienaidniekus. Tu esi licis atlēkt viņa asajam zobenam, neesi devis viņam uzvaru cīņā. Tu esi salauzis viņa valdnieka zizli, esi darījis galu viņa spožumam un nogāzis no paaugstinājuma zemē viņa troni. Tu esi saīsinājis viņa jaunības dienas, esi apklājis viņu ar kaunu. (Sela). Cik ilgi, Kungs, gribi Tu palikt pilnīgi apslēpies? Cik ilgi gailēs Tavu dusmu kvēle? Piemini, Kungs, cik īss ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis! Kur ir tāds cilvēks, kas dzīvo joprojām, kas nekad neredz nāves un kas spēj izglābt savu dvēseli no nāves valsts varas? (Sela). Kur ir Tava senējā žēlastība, Kungs, ko Tu Dāvidam esi apsolījis ar zvērestu savā uzticībā? Piemini, Visuvarenais, savu kalpu negodu, ka es nesu savās krūtīs izsmieklu no visu to daudzo tautu puses, Kuras kā Tavas naidnieces, ak Kungs, ir vērsušas pret mums savas nievas, ar kādām tās ir centušās likt negodā Tava svaidītā gaitas! Slavēts lai ir tas Kungs mūžīgi! Amen! Amen! Mozus, Dieva vīra, lūgšana. Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs! Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: „Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!“ Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze. Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna, Kas rītā atz, eļ un zied, vakarā vīst un kalst. Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzī-bas dēļ. Tu liec mūsu noziegumus savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus sava vaiga gaismā. Jo visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē, mēs pavadām savus gadus kā pasaku. Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies? Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! Atgriezies, Kungs, atkal pie mums! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par saviem kalpiem! Piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! Iepriecini mūs tik dienu, cik Tu mūs apbēdināji; tik gadu, cik ilgi mēs esam pieredzējuši ļaunu! Dari redzamus saviem kalpiem savus darbus un liec saskatīt savu godību viņu bērniem! Lai nāk pār mums tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu—to pašķir un svētī! Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, Tas saka uz to Kungu: „Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!“ Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēja. Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu nedz ari bultu, kas dienu skraida, Nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak Kungs, esi mans patvērums 1 Visuaugstāko tu (dziesmi-nieks pats) esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas! „Tādēļ, ka viņš Man stipri pie-ķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam savu pestīšanu!“ Dziesma. Svētdienas dziesma. Laba lieta ir tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam vārdam, Tu Visuaugstākais, Paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību Ar desmitstīgu kokli un arpu, ar citaras maigajām skaņām. Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas! Tik nejēga to nesaprot, un nelga to neņem vērā! Ja bezdievji zaļo kā zāle un visi ļaundari zied, tad tomēr viņi tiks izdeldēti uz mūžu mūžiem. Bet Tu, Kungs, esi tas augstākais mūžīgi! Jo patiesi Tavi ienaidnieki, Kungs, tiešām Tavi ienaidnieki iet bojā, visi ļaundari tiek izkliedēti. Bet Tu paaugstini manu ragu kā meža vērša ragu; Tu mani svaidi ar svaigu eļļu. Mana acs raugās priecīgi uz maniem ienaidniekiem, un manas ausis iepriecinās vēsts par to ļauno ļaužu likteni, kas pret mani saceļas. Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanoņa ciedrs; Dēstīti tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, Lai paustu, ka tas Kungs ir taisns, mana patvēruma klints, un tajā nav netaisnības. Tas Kungs ir ķēniņš, tērpies godībā, ģērbies varenumā un apjozies ar spēku. Viņš ir nostiprinājis zemi, ka tā nekustas. Tavs goda krēsls stāv stipri no sendienām, Tu Dievs, esi no mūžības uz mūžību. Viļņu kalni cēlās, ak Kungs, tie krāca un plīsa, tie šņāks arvienu vēl jo stipri. Bet varenāks par lielo ūdeņu krākšanu, varenāks par jūras bangām ir tas Kungs savos debesu augstumos! Tavas liecības par Taviem nodomiem un paredzamam pavēlēm ir visai uzticamas, svētums ir Tava nama jaukums, ak Kungs, vienmēr un mūžīgi! Dievs Kungs, Tu atriebējs Dievs, Tu atriebējs, parādies! Celies Tu, pasaules tiesnesi, atmaksā lepnajiem viņu darbus! Cik ilgi, Kungs, bezdievji, cik ilgi bezdievji priecāsies? Cik ilgi viņi runās, pārgalvīgi lielīdamies, cik ilgi visi jaundaji daudzinās sevi? Viņi samin, ak Kungs, Tavu tautu un apspiež Tavu mantojumu. Viņi nokauj atraitnes un svešiniekus, viņi nogalina bāpus Un saka: „Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana.“ Lieciet to vērā, jūs bezprātīgie tautā un jūs nelgas; kad beidzot jūs paliksit gudri? Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz? Kas tautas audzina un pamāca, vai tas lai nesoda, —Viņš, kas cilvēkiem māca atziņu? Tas Kungs zina cilvēku domas, ka tās ir tikai dvēsma. Svētīgs tas dlvēks, ko Tu, Kungs, audzini un ar savu bauslību pamād, Lai viņš paciešas jaunajās dienās, kamēr bezdievim bedri bedīs, Jo tas Kungs neatstums savu tautu un neatstās savu mantojumu, Un pie taisnības atgriezīsies Viņa tiesa, un Viņam sekos visi sirdī skaidrie. Kas mani aizstāv pret netaisniem? Kas stāv man klāt pret ļaundariem? Ja tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē. Katrreiz, kad es domāju: „Mana kāja slīdēs,“ tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani saturēja; Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli. Vai Tev par sabiedroto būtu kjuvis ar nelaimi apdvēsts netaisna tiesneša krēsls, kas pazudina cilvēku, sagrozīdams likumu un tā taisnības vietā radīdams netaisnību? Viņi vēršas visi kopā pret taisnā dzīvību un notiesā uz nāvi nenoziedzīgas asinis. Bet tas Kungs man ir kļuvis par stipru pili, un mans Dievs par klinti, kur paglābties; Viņš liks krist viņu bezdievībai atpakaļ uz viņiem pašiem, tiešām, tas Kungs, mūsu Dievs, viņus izdeldēs! Nāciet, dziedāsim līksmi tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām! Jo tas Kungs ir liels Dievs un liels ķēniņš pār visiem dieviem, Kā rokā ir zemes dziļumi un kam pieder arī kalnu galotnes; Viņam pieder jūfa, jo Viņš to ir radījis, un cietzeme, —Viņa rokas to ir veidojušas. Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā! Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana. Šodien uzklausiet Viņa balsi: Neapcietiniet savas sirdis kā Meribā, kā Masas dienā tuksnesī, Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan redzēja Manus darbus. Četrdesmit gadus Man bijušas raizes ar šo tautu, un Es teicu: „Tie ir ļaudis, kupu sirdīm patīk maldu ceļi“; viņi nezina Manas tekas. Tādēļ Es esmu zvērējis savās dusmās: „Tiešām, tie nenāks Manā miera vietā!“ Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet tam Kungam, visa pasaule! Dziediet tam Kungam, teiciet Viņa vārdu, sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu! Stāstiet pagāniem par Viņa godību, visām tautām par Viņa brīnuma darbiem! Jo liels ir tas Kungs un augsti slavējams, Viņš jābīstas vairāk par visiem dieviem: Patiesi, visi tautu dievi taču ir elki, bet tas Kungs ir radījis debesi. Augstība un lieliskums iet Viņam pa priekšu, stiprums un godība mājo Viņa svētnīcā. Dodiet tam Kungam jūs, tautu tautas, dodiet tam Kungam godu un dziediet Viņam slavu! Dodiet tam Kungam godu, kāds pienākas Viņa vārdam, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos! Pielūdziet to Kungu savā svētajā rotā, lai dreb Viņa vaiga priekšā visa pasaule! Sakiet tautām: „Tas Kungs ir ķēniņš! Viņš ir nostiprinājis zemi, ka tā nekustas, Viņš tiesā taisnīgi tautas!“ Lai priecājas debess, un līksmo zeme, lai krāc jūpa un viss, kas to pilda! Lai līksmo lauks un viss, kas tur zeļ un zaļo; lai gavilē visi meža koki Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Viņš nāk tiesāt zemi. Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā. Tas Kungs ir ķēniņš! Lai līksmojas zeme, lai priecājas līdzi lielais jūras salu un piejūras zemju daudzums! Padebeši un tumsa ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti. Uguns iet Viņa priekšā un sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus. Viņa zibeņi apgaismo pasauli, zeme to redz un trīc bailēs. Kalni izkūst kā vasks tā Kunga, visu zemju augstā valdinieka, priekšā. Debesis sludina Viņa taisnību un taisnīgumu, un visas tautas redz Viņa godību. Apkaunoti lai kļūst visi elku tēlu kalpi, kas lepojas ar saviem elkiem; Viņa priekšā zemojas visi elki, Ciāna klausās un priecājas, Jūdas meitas līksmo par Tavām tiesām, ak Kungs! Jo Tu, Kungs, esi Visuaugstākais pār visu pasauli, esi ļoti augstu pacelts pāri par visiem dieviem. Jūs, kas to Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņš pasargā savu svēto dvēseles, Viņš tās izglābj no bezdievju rokas. Gaisma atspīd taisnajam, un prieks atmirdz tiem, kas sirdī skaidri. Priecājieties jūs, taisnie, par to Kungu un teiciet Viņa svēto vārdu! Dziesma. Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnu-mus! Viņam palīdzējusi gūt uzvaru Viņa labā roka, Viņa svētais elkonis. Tas Kungs ir zināmu darījis savu palīdzīgo un svētīgo rīcību, tautu priekšā Viņš ir atklājis savu taisnīgumu. Viņš atcerējies savu žēlastību un uzticību Israēla namam, visi zemes gali redz mūsu Dieva svētīgo un palīdzības pilno valdīšanu. Gavilējiet tam Kungam, visa pasaule, līksmojiet, gavilējiet un spēlē-jiet! Spēlējiet tam Kungam ar citaru un pavadiet citaras skaņas ar daiļskanīgām dziesmām! Ar taurēm un bazūņu skaņām paudiet savu prieku ķēniņa, tā Kunga, priekšā! Lai krāc un plosās jūfa un viss, kas to pilda, lai vētra iet pāri par zemi un visu, kas uz tās dzīvo! Upes lai plaukšķina, kalni lai gavilē visnotaļ Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk tiesāt zemi. Viņš tiesās pasauli pēc likuma un tautas taisnībā. Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš, —tautas lai dreb! Viņš sēž pār ķerubiem—zeme lai trīc! Tas Kungs ir liels Ciānā, un Viņš augsti pacelts pār visām tautām. Lai tās teic Tavu lielo un bijājamo vārdu: „Tiešām, Viņš ir svēts!“ Lai daudzina ķēniņa spēku, ķēniņa, kas pār visu vairāk mīl taisnību. Tu esi stingri nostiprinājis taisnīgu kartību; Tu esi nodibinājis tiesu un taisnību Jēkabā. Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu! Krītiet ceļos Viņa kāju pamesla priekšā! Tiešām, Viņš ir svēts! Mozus un Arons bija starp Viņa priesteriem, arī Samuēls bija starp tiem, kas piesauca Viņa vārdu; viņi piesauca to Kungu, un Viņš tos paklausīja; Viņš runāja uz tiem padebešu stabā, tie pasargāja Viņa liecības un bauslību, ko Viņš tiem bija devis. Kungs, mūsu Dievs, Tu esi viņus uzklausījis! Tu esi bijis viņiem Dievs, kas piedod, un arī atriebējs par viņu ļaunajiem darbiem. Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu, un metieties ceļos pie Viņa svētā kalna! Tiešām, svēts ir tas Kungs, mūsu Dievs! Pateicības psalms. Gavilējiet tam Kungam, visas pasaules zemes! Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm. Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu! Jo tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem. Dāvida psalms. Es dziedāšu par žēlastību un tiesisku taisnību; Tev Kungs, es dziedāšu slavu! Es centīšos palikt uz nenoziedzības ceļa. Kad nāksi Tu pie manis? Es staigāšu ar skaidru sirdi tavā namā. Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām. Es ienīstu pārkāpējus, un atkritējus, un lai viņiem nebūtu vietas pie manis. Netaisna sirds lai ir tālu nost no manis, ļaunu cilvēku es negribu pazīt. Kas savu tuvāku slepeni aprunā, to es pie spiedīšu klusēt un izdeldēšu; kamr lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu. Manas acis lai raugās uz uzticīgajiem zemē, ka tie paliek pie manis. Kas taisnus ceļus staigā, tie man kalpo. Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manu acu priekšā. Ik rītus es iznīcināšu visus bezdievjus zemē, lai izdeldētu no tā Kunga pilsētas visus ļauna darītājus. Nelaimīga cilvēka lūgšana, kad tas izmisumā nāk ar savām žēlabām tā Kunga priekšā. Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu, manas vaimanas lai nonāk Tavā priekšā! Neapslēp man savu vaigu bēdu laikā, piegriez man savu ausi, kad es Tevi piesaucu, steidz paklausīt mani! Ak, manas dienas ir izkūpējušas kā dūmi, mani kauli izdeguši līdzīgi pagalei. Satriekta ir mana sirds, izkaltusi kā zāle, es pat aizmirstu ēst savu maizi. No vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta. Mani ienaidnieki peļ mani diendienā, tie, kas pret mani trako, piemin mani lādēdami. Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām Tavas bardzības un dusmības dēļ, jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani. Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarā, un es kalstu kā zāle! Bet Tu, Kungs, Tu paliec mūžīgi un Tava piemiņa uz radu radiem. Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, Jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos, Lai taču pagāni bītos tā Kunga vārdu un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību, Kad tas Kungs Ciānu uzcels un parādīsies visā savā spožumā. Viņš piegriežas atstāto lūgšanām un nenicina viņu piesaukšanu. Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē to Kungu! Jo Viņš skatās no savas svētnīcas, tas Kungs raugās no debesīm uz zemi, Lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei nolemtos, Lai ļaudis sludina Ciānā tā Kunga vārdu un Jeruzālemē Viņa slavu, Kad tautas pulcēsies kopā valstis sanāks kalpot tam Kungam. Bet Viņš ir satriecis atceļā uz Jeruzālemi manu spēku un saīsinājis manas dienas. Es lūdzos: „Mans Dievs, neaizsauc mani pusmūža gados, Tu, kam gadi paliek uz radu radiem!“ Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliksi; tās sadils kā drānas, Tu veidosi tās kā tērpus, un tās pārveidosies. Bet Tu paliec tas pats, Tavi gadi nebeigsies nekad. Tavu kalpu bērni dzīvos drošībā, un viņu dzimums pastāvēs nesatricināmi Tavā priekšā. Dāvida psalms. Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vāidu! Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem; Viņš Mozum atklāja savus ceļus un rādīja Israēla bērniem savus darbus. Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, Jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā, Kad vējš to skar, tad tās vairs nava, un neatrod vairs pat tās vietu. Bet tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem Tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt. Tas Kungs ir debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu. Teiciet to Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet to Kungu, visi Viņa kapa pulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu! Teiciet to Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici to Kungu, mana dvēsele! Teici to Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies. Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu. Tu ūdeņus liec savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrieni ar vēja spārniem; Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem. Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās ne mūžam. Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem; No Taviem draudu uzsaucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs. Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis. Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi. Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem. Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža zvēri dzesē savas slāpes. Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas. Tu veldzē kalnus no savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme. Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu. Ar valgumu pildās tā Kunga koki, Libanona ciedru koki, ko Viņš stādījis, Kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros. Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu. Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu. Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri. Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva. Kad saule uzlec, tad tie pazūd un apgulstas savās alās; Tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radī-jumu pilna. Redzi, jūra, cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi. Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns, ko Tu radījis, lai tas rotaļājas tanī. Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dodi savā laikā. Kad Tu to viņiem dodi, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu. Bet kad Tu apslēp savu vaigu, tad viņi krīt bailēs; kad Tu viņiem atņem dvašu, tad viņi mirst un atgriežas pīšļos. Kad Tu sūti savu garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju. Tā Kunga godība lai paliek mūžīgi, tas Kungs priecājas par saviem darbiem! Kad Viņš uzlūko zemi, tad tā trīc; kad Viņš aizkār kalnus, tad tie kūp. Es dziedāšu tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu! Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos tam Kungam! Grēcinieki lai pazūd no zemes virsas, un kaut bezdievju nebūtu vairs. Teici to Kungu, mana dvēsele! Alclujā! Pateicieties tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! Slavējiet Viņa svēto vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu! Meklējiet to Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu! Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus, Jūs Ābrahāma, Viņa kalpa, dzi-mums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzē-tie! Viņš, tas Kungs, ir mūsu Dievs; Viņa tiesas lēmumi iet pār visu zemi. Viņš neaizmirst savu derību ne mūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis, To derību, ko Viņš slēdzis ar Ābrahāmu, un savu zvērestu, ko Viņš devis īzākam, Ko Viņš arī Jēkabam par likumu apstiprinājis un par mūžīgu derību Israēlam, Kad Viņš teica: „Tev Es došu Kānaāna zemi kā jūsu mantojuma tiesu!“ Toreiz ļaužu bija tikai nedaudz, vēl mazs pulciņš, un viņi bija svešnieki tai zemē. Viņi staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm. Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ: „Neaizkariet manus svaidītos un nedariet ļauna maniem praviešiem!“ Kad bads uznāca tajā zemē un izbeidzās viss maizes krājums, Viņš sūtīja yiņiem pa priekšu vienu vīru, Jāzepu, ko pārdeva par vergu, Viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs, Kamēr viņa paredzējums pie-pildījās un tā Kunga vārds to apliecināja. Ķēniņš sūtīja un lika atraisīt viņu, tautu valdnieks viņu atsvabināja, Viņš iecēla viņu par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, Lai tas valda pār viņa lielkungiem pēc sava prāta un māca viņa vecajiem gudrību. Tā Israēls nonāca Ēģiptes zemē, un Jēkabs dzīvoja kā svešnieks Chama zemē. Tad Dievs lika saviem ļaudīm pieaugt skaitā un darīja viņus jo varenus ne kā viņu pretiniekus. Viņš pārveidoja pēdējo sirdis, lai viņi sāktu ienīst Viņa tautu un uzbrukt ar viltu Viņa kalpiem. Tad Viņš sūtīja Mozu, savu kalpu, un Aronu, ko Viņš bija izraudzījis. Tie darīja brīnuma zīmes viņu starpā un brīnumus Chama zemē. Viņš sūtīja tumsu, diena satumsa pavisam; tomēr viņi nepiegrieza vērību Viņa vārdam. Viņš pārvērta visus viņu ūdeņus asinīs, visas zivis aizgāja bojā. Viņu zeme mudžēja no vardēm līdz pat ķēniņa pils telpām. Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās. Viņš deva viņiem krusu lietus vietā un sūtīja uguns liesmas viņu zemē. Viņš sasita viņu vīna kokus un vīģu kokus un nopostīja visus kokus viņuzemē. Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles bez skaita Un noēda visu zāli viņu zemē, apēda visus zemes augļus. Tad Viņš nokāva visus pirmdzimtos viņu zemē, viņu pirmo spēku. Un izveda savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. Ēģipte priecājās par viņu aiziešanu, jo bailes no viņiem to bija pārņēmušas. Padebesi Viņš deva viņiem par segu un uguni naktī par gaismu. Tad Mozus lūdza, un Dievs sūtīja viņiem paipalas un paēdināja viņus ar debesu maizi. Viņš pāršķēla klinti, tad iztecēja ūdens un plūda pa tuksnesi straumēm, Jo Viņš atcerējās savu svēto vārdu un savu kalpu Ābrahāmu. Tā Viņš izveda savu tautu ar prieku un ar gavilēm savus izredzētos, Un deva viņiem pagānu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu, Lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus. Alelujā! Alelujā! Teiciet to Kungu, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Kas var izteikt tā Kunga varenos darbus un pienācīgi paust visu Viņa teicamo veikumu slavu? Svētīgi tie, kas turas pie patiesības un dara taisnību vienumēr! Piemini mani, Kungs, pēc sava labā prāta uz savu tautu un nāc pie manis ar savu palīdzību, Ka redzam labumu parādāmies Tavos izredzētajos, ka priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lepojamies ar savu piederību pie Tavas izredzētās tautas! Mēs esam grēkojuši līdz ar mūsu tēviem, esam noziegušies, mēs bijām bezdievīgi. Mūsu tēvi Ēģiptes zemē neievēroja Tavus brīnuma darbus, viņi aizmirsa Tavu lielo žēlastību un bija nepaklausīgi krastmalā pie Niedru jūras. Bet Viņš tiem palīdzēja sava vārda dēļ, lai parādītu savu lielo varu. Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi. Tā Viņš izglāba viņus no vajātāju varas un atsvabināja no ienaidnieka rokas. Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, nepalika no tiem pie dzīvības it neviens. Tad viņi ticēja Viņa vārdiem, viņi teica dziesmās Viņa slavu. Bet drīzi viņi aizmirsa Viņa darbus un nenogaidīja, ko Viņš bija lēmis. Viņi krita kārībās tuksnesī un kārdināja Dievu tuksnešainos klajumos. Dievs apmierināja viņiem viņu kārību, bet uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu. Viņi apskauda nometnē Mozu un Aronu, tā Kunga svētītos. Tad atvērās zeme un aprija Datanu un aizrāva zemē Abirāma biedrus. Uguns iedegās viņu barā, un liesmas sadedzināja bezdievīgos. Viņi darināja Horebā teļu un zemojās šā tēla priekšā Un tā apmainīja savu Dieva godību pret lopa tēlu, vērša, kas ēd zāli. Viņi aizmirsa Dievu, savu glābēju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē, Brīnumus Chama zemē, briesmīgus darbus pie Niedfu jūras. Tad Viņš bija nodomājis viņus iznīcināt, ja nebūtu Mozus, Viņa izrau-dzītais, par viņiem iestājies Viņa priekšā, lai novērstu Viņa dusmas un glābtu viņus no nāves. Vini nepriecājās par skaisto zemi un neticēja Viņa vārdam, Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja tā Kunga balsij. Tad Viņš pacēla pret viņiem savu roku, lai viņus nomaitātu tuksnesī, Lai nomāktu viņus pagānu starpā un viņus izkaisītu pa dažādām zemēm. Tad viņi pieķērās Baālam-Peoram un ēda elkiem nesto ziedojumu gaļu Un apkaitināja to Kungu ar saviem darbiem. Kad izcēlās sērga viņu starpā, Tad cēlās Pinehass un tiesāja, un sērga mitējās. Tas viņam tapa pielīdzināts par nopelnu uz bērnu bērniem mūžīgi. Tad ļaudis Viņu apkaitināja pie Nesaskaņu ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums, Jo viņi, pretodamies Dieva garam, sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām. Viņi ari neizdeldēja tautas, kā tas Kungs viņiem bija pavēlējis, Bet sajaucās ar pagānu tautām, piesavinājās viņu dzīves veidu Un kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Ir savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem Un izlēja nenoziedzīgas asinis, —savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaāna elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asins grēkiem. Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem un atkrita no tā Kunga ar savu dzīves veidu. Tad iedegās tā Kunga dusmas pret Viņa tautu, un Viņam bija riebums pret savu mantojumu; Viņš nodeva viņus pagānu rokās, un viņu nīdēji un ienaidnieki valdīja pār viņiem. Viņu ienaidnieki spaidīja un nomāca viņus un pakļāva galīgi viņus savai varai. Viņš izglāba viņus vairākkārt, taču viņi kaitināja Viņu ar savu pretestigo sirdsprātu un panīka vēl vairāk savu noziegumu dēļ. Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un uzklausīja viņu piesaukšanu Un pieminēja savu derību ar viņiem aiz savas lielās žēlastības, Tā ka viņi atrada līdzcietību visos, kas viņus turēja gūstā. Palīdzi mums, Kungs mūsu Dievs, un sapulcini mūs atkal, izglābdams mūs no pagāniem, lai varam pateicībā slavēt Tavu svēto vāidu un būt laimīgi savā lepnumā, ka drīkstam daudzināt Tavu slavu! Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Un visa tauta lai saka: „Amen! Alelujā!“ „Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas Un sapulcinājis no visām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras. Viņi maldījās tuksnesī pa nestaigājamiem ceļiem un neatrada pilsētas, kur varētu dzīvot, Izsalkuši un izslāpuši, tā ka viņu dvēsele viņos bija galīgi novārgusi un izmisusi. Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta Un vadīja uz pareiza ceļa, ka viņi nonāca apdzīvotā vietā. Bet viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū, Ka Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo. Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā, būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos, —Jo viņi pretojās Dieva vārdiem un neizpildīja Visuaugstākā gribu, Bet Viņš nomāca viņu sirdi ar grūtām pūlēm, ka viņi paklupa un palīga nebija—, Tie tad piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm, Un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites. Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, Ka Viņš salauza vara durvis un sagrāva dzelzs aizšaujamos. Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ, Ka viņiem apriebās ēdiens un viņi nonāca bezmaz līdz pat nāves vārtiem, Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm. Viņš sūtīja savu vārdu un dziedināja viņus un izglāba viņus no bojā ejas. Tie lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem. Viņi lai nes pateicības upujus un sludina ar prieku Viņa darbus. Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūpu un veica lielos ūdeņos savus darījumus, Tie redzēja tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūfas virsā un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūļras viļņus, Tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā. Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, Viņi lai cildina Viņu tautas draudzē un lai slavē vecajo saimē! Viņš padarīja upes par tuksnesi un ūdens avotus par sausām un tukšām vietām, Un auglīgu tīrumu par sausu posta zemi tās iedzīvotāju ļaunuma dēļ. Tuksnesi Viņš atkal pārvērš par ūdens dīķi un sausu zemi par avoksnainu. Viņš tur nometināja izsalkušos, ka viņi tur uzcēla pilsētu, kur dzīvot, Un apsēja tīrumus un dēstīja vīna dārzus, kas nesa bagātus augļus. Viņš svētīja viņus, ka viņi vairojās bagātā mērā, un viņiem lopu nebija mazums. Bet tad viņi gāja mazumā un panīka no nelaimes un bēdām. Viņš izgāza nievāšanu pār lieliem kungiem un lika viņiem maldīties tuksnesī, kur nav ceļa. Bet nabagos Viņš paaugstināja, izglāba viņus no viņu posta un vairoja viņu dzimumu kā avju pulku. To redzēdami, priecāsies taisnie, un visai nelietībai jātur mute. Kas ir gudrs, lai ņem to vērā un saprot tā Kunga žēlastības darbus. Dāvida psalms, dziesma. Ak Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām. Mosties, mana dvēsele! Mostieties, arpas un citaras, es modīšos ar ausekli! Es Tevi slavēšu, ak Kungs, tautu starpā, tautību vidū! Jo līdz pat debesīm liela ir Tava žēlastība un līdz padebešiem Tava uzticība. Pacelies, Dievs, pār debesim un parādi savu godību pār visu zemi! Lai Tavi mīļotie top glābti, palīdzi mums ar savu labo roku, paklausi mani! Dievs runāja savā svētajā vietā: „Es priecāšos un dalīšu Sichemu un mērīšu Sukotas leju. Man pieder Gileāda, man pieder Manase, Ēfraims ir manas galvas aizsargs, Jūda ir mans valdinieka zizlis. Moābs ir mans mazgājamais trauks, pār Ēdomu Es metīšu pāri savu kurpi, Es gavilēšu kā uzvarētājs pār filistiešu zemi.“ Kas aizvedīs mani stiprā pilsētā? Kas pavadīs mani līdz Ēdomai? Vai ne Tu, ak Dievs, kas biji atmetis mūs un aizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku? Palīdzi mums bēdu laikā, stāvi mums klāt cīņā pret ienaidniekiem, jo niecīga ir cilvēku palīdzība! Ar Dievu mēs veiksim lielus darbus, Viņš satrieks mūsu ienaidniekus. Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Ak Dievs, es Tevi slavēju, neciet klusu! Jo bezdievju mute un meļu mute ir atvērusies pret mani un runā ar viltus mēli. Tie uzbrūk man dzēlīgi no visām pusēm ar naidīgiem vārdiem un bez iemesla apkaro mani. Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu. Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par manu mīlestību. Iecel viņam bezdievi par tiesnesi, un sātāns lai stāv viņam pie viņa labās rokas! Par vainīgu lai viņš top atzīts tiesā, un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku! Viņa mūža dienas lai iet mazumā, viņa amatu lai pārņem citi! Par bāriņiem lai kļūst viņa bērni un par atraitni viņa sieva! Viņa bērni lai staigā kā klaidoņi ubagodami un meklē maizi tālu no savas tēva mājas drupām! Parāda devējs lai atņem visu, kas viņam ir, svešinieki lai izvazā un laupa viņa mantu! Neviens lai viņam nepalīdz, un lai neviens nežēlo viņa bāra bērnus! Viņa pēcnācēji lai top izdeldēti, otrā augumā lai izzūd viņa vārds! Viņa tēva noziegumus tas Kungs lai piemin, un viņa mātes grēki lai paliek nepiedoti! Tie lai paliek tā Kunga priekšā vienumēr, un viņa piemiņa lai izzūd virs zemes, Tādēļ ka viņš necentās rādīt mīlestību, bet vajāja atstāto un nabago un sirdī noskumušo, lai to nogalinātu. Viņš mīlēja lāstu, —lai tas tagad krīt uz viņa galvu; viņš nemīlēja svētību, tā tagad lai paliek tālu nost no viņa! Viņš tērpās lāstos kā drēbēs; lai tie tagad spiežas kā ūdens viņam iekšā, kā eļļa viņa kaulos! Tie lai top viņam kā par drēbēm, kas viņu sedz, kā par jostu, ar ko tas jožas! Tā lai ir tā Kunga alga maniem pretiniekiem un visiem tiem, kas par mani runā ļaunu! Bet Tu, Kungs, esi ar mani sava vārda dēļ, Tava žēlastība ir liela, izglāb mani! Jo es esmu nelaimīgs un nabags, mana sirds manī ir ievainota. Es iznīkstu un zūdu kā novakara ēna, kas stiepjas garumā, un esmu līdzīgs sisenim, ko vētra dzenā. Mani ceļi ļodzās no gavēšanas, un mana miesa ir izdilusi, un treknuma vairs nav. Es esmu kļuvis ļaudīm par apsmieklu: kad viņi mani redz, viņi, mani nievādami, krata galvu. Palīdzi man, ak Kungs mans Dievs, izglāb mani pēc savas žēlastības! Lai viņi atzīst, ka tā ir Tava roka, ka Tu, Kungs, to dari! Lai viņi lād, bet Tu svētī; kad viņi ceļas, tad lai viņi krīt kaunā, bet Tavs kalps lai priecājas! Mani pretinieki lai top tērpti kaunā, viņu negods lai viņus sedz kā drēbes! Bet es skaļi pateikšos tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā draudzē; Jo Viņš stāv nabagam pie viņa labās rokas, lai viņu glābtu no tiem, kas viņu pazudina. Dāvida psalms. Tā Kunga vārds manam kungam: „Sēdies pie Manas labās rokas, tiekām Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!“ No Ciānas tas Kungs izplatīs tava sceptera varu. Valdi savu ienaidnieku vidū! Tava tauta būs labprātīga tava kaya gājiena dienā. Tavi jaunekļi nāks pie tevis svētā glītumā kā rasa no rīta blāzmas klēpja. Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: „Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.“ Tas Kungs ir tev pie tavas labās rokas, Viņš satrieks ķēniņus savas dusmības dienā. Viņš turēs tiesu tautu starpā, piepildīs zemi ar nogalinātiem un satrieks to, kas ir galva pār lielu zemi. Viņš (ķēniņš) dzers no strauta ceļa malā, tādēļ viņš augstu cels savu galvu. Alelujā! Es pateicos tam Kungam un daudzinu Viņu no visas sirds dievbijīgo vidū un draudzē. Lieli ir tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks. Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi. Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir tas Kungs. Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas; Viņš piemin un atceras savu derību mūžīgi. Viņš rādīja savai tautai savus varenuma pilnos darbus, tai nododams pagānu mantojumu. Viņa roku darbi ir uzticība un tiesiski taisna patiesība, negrozāmi ir visi Viņa baušļi; Nodrošināti mūžīgi mūžam, tie pamatoti uzticībā un godīgumā. Viņš sūtīja pestīšanu savai tautai un noteica, ka Viņa derība pastāvēs mūžīgi. Svēts un bijājams ir Viņa vārds. Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi. Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas to Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi. Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma; Viņš ir žēlīgs, žēlsirdīgs un taisns. Labi tam cilvēkam, kas ir žēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņš tiesā panāks savu taisnību; Viņš savā garā neļodzīsies ne mūžam: taisnais paliek mūžīgā piemiņā. Viņš nebīstas no ļaunas slavas, viņa sirds ir stipra savā paļāvībā uz to Kungu. Viņa sirds ir droša, viņš nebīstas, tiekāms ar gandarījuma prieku viņš var noskatīties uz saviem ienaidniekiem. Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr, viņa rags paceļas godā. Bezdievis to redz ar nepatiku un dusmām, bet viņš tomēr, kaut zobus griezdams, iznīks. Tas nenotiks, ko bezdievji vēlas. Alelujā! Teiciet jūs, tā Kunga kalpi, teiciet tā Kunga vārdu! Slavēts lai ir tā Kunga vārds no šā laika mūžīgi mūžam! No saules lēkta līdz tās rietam slavēts lai ir tā Kunga vārds! Tas Kungs savā diženumā ir augstāks par visām tautām, Viņa godība paceļas pāri par debesīm. Kas ir tāds kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, Kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi! Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem, Lai nosēdinātu viņu blakus dižciltīgajiem, viņa tautas labiešiem. Viņš dod bezbērnu sievai vietu un tiesu namā, ka viņa kļūst laimīga bērnu māte. Alelujā! Kad israēlieši izgāja no Ēģiptes un Jēkaba nams devās projām no svešas valodas tautas, Tad Jūda kļuva par Viņa svēto vietu un Israēls par Viņa varas apgabalu. Jūpa to redzēja un bēga, Jardāna pagrieza atpakaļ savu straumi. Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā iauni jēri. Kas tev bija, jūra, ka tu bēgi, un tev, Jardāna, ka tu griezies atpakaļ? Kas notika jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni un jūs, pakalni, kā jauni jēri? Tā Kunga priekšā drebi, tu zeme, drebi Jēkaba Dieva priekšā, Kas pārvērta klinti par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem! Ne mums, Kungs, ne mums, bet savam vārdam dodi godu savas žēlastības un uzticības dēļ! Kāpēc pagāni lai saka: „Kur tad nu ir viņu Dievs?“ Mūsu Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara. Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, tie ir cilvēku roku darināti. Tiem ir mute, bet tie nerunā; tiem ir acis, bet tie neredz; Tiem ir ausis, bet tie nedzird; tiem ir deguns, bet tie neko nesaož. Tiem ir rokas, bet tās nedarbojas; tiem ir kājas, bet tie nestaigā, to rīkle neizdod skaņas. Tādi pat ir arī tie, kas tos darina un kas paļaujas uz tiem. Israēl, ceri uz to Kungu! —Viņš ir jūsu palīgs un jūsu vairogs. Arona nams, ceri uz to Kungu! Viņš ir jūsu palīgs un jūsu vairogs. Jūs visi, kas bīstaties to Kungu, ceriet uz to Kungu! Viņš ir jūsu paiīgs un jūsu vairogs. Tas Kungs mūs piemin, Viņš mūs svētīs. Viņš svētīs Israēla namu, Viņš svētīs Arona namu. Viņš svētīs tos, kas Viņu bīstas, ir mazos, ir lielos. Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus, Jūs, kuj-i esat svētīti tam Kungam, kas radījis debesis un zemi! Debesu debesis pieder tam Kungam, bet zemi Viņš deva cilvēku bērniem. Ne mirušie slavēs to Kungu nedz tie, kas nogrimuši klusuma zemē. Bet mēs slavēsim to Kungu no šā laika mūžīgi. Alelujā! Es mīlu to Kungu, jo Viņš klausīja manas lūgšanas balsi. Viņš piegrieza man savu ausi, tādēļ es Viņu piesaukšu visu savu mūžu. Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, es ieslīgu nelaimē un bēdās. Bet es piesaucu tā Kunga vārdu: „Izglāb manu dvēseli, ak Kungs!“ Žēlīgs ir tas Kungs un taisns, žēlsirdīgs ir mūsu Dievs! Tas Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu; kad es biju novārdzis, tad Viņš man palīdzēja. Atgriezies savā mierā, mana dvēsele, jo tas Kungs dara tev labu. Tiešām, Tu izglābi manu dvēseli no nāves, no asarām manas acis un no slīdēšanas manu kāju. Es staigāšu tā Kunga priekšā dzīvo zemē. Ticību es esmu turējis, kaut es ari sacīju: „Es esmu jo zemu noliekts.“ Es sacīju savā izmisumā: „Visi cilvēki ir meļi.“ Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu. Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā! Viņa svēto nāve ir dārga tā Kunga acīs. Ak Kungs, es taču esmu Tavs kalps, es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones dēls, Tu saraustīji manas važas. Tev es upurēšu pateicības upujrus un piesaukšu tā Kunga vārdu. Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā Tā Kungs nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme! Alelujā! Teiciet to Kungu, visi pagāni! Slavējiet Viņu, visas tautas! Jo pilna varenības Viņa žēlastība valda pār mums, un tā Kunga uzticība paliek mūžīgi. Alelujā! Teiciet to Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Tādēļ lai saka Israēls: „Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Tā lai saka arī Arona nams: „Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Tā lai saka visi, kas bīstas to Kungu: „Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu to Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs? Tas Kungs ir ar mani, lai man palīdzētu; tādēļ es droši noskatīšos uz saviem ienaidniekiem, gavilēdams uzvaras priekā. Labāk ir paļauties uz to Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz to Kungu nekā cerēt uz lieliem kungiem! Visi pagāni bija aplenkuši mani, bet tā Kunga vārdā es viņus izdeldēju. Viņi bija apgājuši man visapkārt, bet tā Kunga vārdā es viņus iznīcināju. Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga vārdā es viņus uzveicu. Mani grūdin grūda, lai es kristu; bet tas Kungs man palīdzēja. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs. Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: „Tā Kunga labā roka dara varenus darbus, Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, tā Kunga labā roka dara varenus darbus!“ Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu tā Kunga darbus. Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei. Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos tam Kungam! — Šie ir taisnības vārti: taisnie pa tiem ieies. Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans glābējs. Akmens, ko namdaj-i nometuši pie malas, ir kļuvis par stūpa akmeni. Tas ir tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs. Šī ir tā diena, ko tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! Ak Kungs, palīdzi 1 Ak Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk tā Kunga vārdā! Mēs raidām jums pretī savu svētību no tā Kunga nama. Tas Kungs ir Dievs, Viņš ir mūsu gaisma. Izraisiet deju vijas, grezno-jieties paši ar vītnēm un zaļumiem un greznojiet tā arī altari līdz pat tā ragiem! Tu esi mans Dievs, es Tev pateicos. Es Tevi slavēšu, mans Dievs! Teiciet to Kungu, jo Viņš ir mīlīgs; tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc tā Kunga baušļiem! Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds, Kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos! Tu pats pavēlēji stipri sargāt Tavus likumus un tiem rūpīgi sekot. Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus! Kad es turēšu visus Tavus baušļus sev acu priekšā, es nekad nepalikšu kaunā. Es Tev pateicos ar skaidru sirdi, kad es mācos Tavas taisnības tiesas un noteikumus. Es turēšu Tavus likumus, neatstāj mani pavisam! Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? —Kad Viņš turēsies pie Taviem vārdiem. Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām no Taviem baušļiem. Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi. Slavēts esi Tu, ak Kungs! Māci man savus noteikumus. Ar savām lūpām es varu noskaitīt visus Tavas mutes baušļus. Es priecājos par Tavu liecību nosprausto ceļu kā par dārgu mantu. Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus. Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu vārdu. Dari labu savam kalpam, lai es palieku dzīvs, tad es sekošu Tavam vārdam! Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus! Es esmu svešinieks virs zemes, neapslēp man savus baušļus! Mana dvēsele nomokās ilgās pēc Taviem likumiem vienumēr. Tu norāji lepnos un pārgalvīgos; nolādēti ir, kas aizmaldās projām no Taviem baušļiem! Novērs no manis negodu un kaunu, jo es pildu Tavus noteikumus. Lai gan lieli kungi sēd un saru-nājas pret mani, Tavs kalps pārdomā Tavus likumus. Tavas liecības ir mans prieks un manas padomu devējas. Mana dvēsele līp pie pīšļiem, atspirdzini mani pēc sava vārda! Es Tev atklāju savus ceļus, un Tu mani paklausi. Māci man Tavus likumus! Liec man saprast Tavu likumu noteiktos ceļus, tad es pārdomāšu Tavus brīnumus! Mana dvēsele skumst asarās, stiprini mani ar savu vārdu! Pasargi mani no melu ceļiem, bet dāvini man savus baušļus! Es izredzēju sev patiesības ceļu, es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus. Es turos pie Tavām liecībām, Kungs, nepamet mani kaunā! Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi. Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, un es staigāšu pa tiem līdz galam. Apgaismo mani, ka es sargu Tavus baušļus un tos pildu no visas sirds! Vadi mani pa savas bauslības ceļiem, jo tā ir mans prieks! Piegriez manu sirdi Tavām liecībām, bet ne mantas kārei! Nogriez manas acis no nīcīgā, piešķir man jaunus spēkus Tavos ceļos! Liec, lai Tavs kalps Tavu bausli stingri atzīst par Tavu vārdu, ka viņš lai tiešām Tevi bīstas! Pasargi mani no kauna, no kā es visai bīstos, jo Tavas tiesas ir taisnas! Raugi, es ilgojos pēc Tavām pavēlēm, stiprini manu dzīvi ar savu taisnību! Ak Kungs, lai man notiek Tava žēlastība, Tava palīdzība pēc Tava vārda, Ka es varu atbildēt savam nopēlējam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu, Un neatrauj pavisam manai mutei patiesības vārdu, jo es gaidu uz Tavām tiesām! Es turēšu Tavus baušļus vienumēr, mūžīgi mūžam; Tā es staigāšu brīvi, jo es rūpējos par Tavām pavēlēm. Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā, Jo es priecājos par Taviem baušļiem, tie man ir mīļi. Es izstiepju savas rokas pēc Taviem baušļiem, ko es mīlu, un pārdomāju Tavus likumus. Piemini vārdu, ko Tu esi teicis savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt! Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina. Pārgalvji pārlieku mani apsmej, tomēr es neatkāpjos no Taviem baušļiem. Kad es pieminu, Kungs, Tavus likumus no senām dienām, tad tas mani iepriecina. Pret bezdievjiem mani pārņem sašutums, ka tie atmet Tavus baušļus. Tavi likumi ir kļuvuši par manām slavas dziesmām manās svešniecības gaitās. Pat naktī es pieminu, Kungs, Tavu vārdu un turu Tavus baušļus. Tā ir man liela manta, ka es turu Tavas pavēles. Mans uzdevums, Kungs, ir, to es atzīstu, turēt Tavus vārdus. Es Tevi lūdzu no visas sirds, esi man žēlīgs pēc sava apsolījuma! Es esmu pārdomājis savus ceļus un vēršu savus soļus atpakaļ pie Tavām liecībām. Es steidzos bez kavēšanās pildīt Tavus baušļus. Bezdievji apmetuši ap mani valgus, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus. Nakts vidū es ceļos, lai pateiktos Tev par Tavas taisnības priekšrakstiem. Es esmu draugs visiem tiem, kas Tevi bīstas un kas pilda Tavas pavēles. Zeme ir pilna, Kungs, Tavas žēlastības, māci man savus likumus! Tu, Kungs, esi darījis labu savam kalpam pēc apsolījuma. Māci man visu pareizi saprast un atzīt, jo es ticu Taviem baušļiem! Es maldījos, pirms kļuvu pārbaudīts un pazemots, bet tagad es turu Tavu vārdu. Tu esi mīlīgs un dari labu; māci man Tavus likumus! Pārgalvji izdomājuši melus pret mani, bet es pildu Tavas pavēles no visas sirds. Viņu sirds ir nejūtīga kā taukos ieaugusi, bet es priecājos par Taviem baušļiem. Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus. Tavas mutes norādījumi man ir labāki nekā veseli tūkstoši sudraba un zelta gabalu. Tavas rokas mani radīja un vei-doja, dodi man gudrību, ka es mācos Tavus baušļus! Kas Tevi bīstas, tie redzēs mani un priecāsies, jo es paļaujos uz Tavu vārdu. Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu pārbaudīji un pazemoji mani pēc savas uzticības. Tava žēlastība lai mani iepriecina, kā Tu esi solījis savam kalpam! Parādi man savu žēlastību, ka es varu dzīvot, jo Tava bauslība ir mans prieks. Lepnie lai paliek kaunā, tie man uzbrūk ar meliem, bet es pārdomāju Tavas pavēles. Lai man piegriežas visi, kas Tevi bīstas un kas pazīst un atzīst Tavas liecības. Mana sirds lai stipri turas pie Taviem likumiem, ka es nepalieku kaunā. Mana dvēsele ilgojas pēc Tavaspalīdzības, es paļaujos uz Taviem vārdiem. Manas acis ilgojas pēc Taviem apsolījumiem, un tāpēc es nemitīgi jautāju; „Kad Tu mani iepriecināsi?“ Es esmu kļuvis kā ādas vīna trauks dūmos, tomēr es neaizmirstu Tavus likumus. Cik Tavam kalpam vēl atlicis dienu ko dzīvot? Kad Tu turēsi tiesu pār maniem vajātājiem? Pārgalvji man rok bedres, tie, kas nerīkojas pēc Taviem likumiem. Visi Tavi baušļi ir patiesība! Mani vajā ar meliem. Palīdzi man! Tie mani zemes virsū gandrīz jau iznīcināja, bet es neatstāju Tavas pavēles. Uzturi mani dzīvu pēc Tavas žēlastības, tad es sekošu Tavas mutes liecībām! Tavs vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem! Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem. Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri. Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien, jo visas lietas Tev kalpo. Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās. Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne māžam, jo ar tām Tu mani stiprināji un no jauna atdzīvināji. Tavs es esmu, palīdzi man, jo es turos pie Taviem noteikumiem! Bezdievji man uzglūn, lai mani iznīcinātu, bet es raugos uz Tavām liecībām. Es redzēju, ka pat visām pilnīgām lietām ir gals, bet Tavi baušļi ne ar ko nav ierobežoti. Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas. Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi, jo tie ir vienumēr pie manis. Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo Tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets. Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles. Es atturu savu kāju no ikviena ļauna soļa, lai pildītu Tavu vārdu. Es neatkāpjos no Taviem notei-kumiem, jo Tu esi mani mācījis. Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām! No Tavām pavēlēm es mācos, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus. Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. Es esmu zvērējis un arī pats stingri apņēmies palikt uzticīgs Tavu taisno tiesu rīkojumiem, un to es arī izpildīšu. Es esmu ļoti nospiests, atspirdzini mani, Kungs, pēc Tava apsolījuma! Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuj-i, ak Kungs, māci man Tavas tiesas! Mana dvēsele ir vienumēr nāves briesmās, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus. Bezdievji liek man cilpas, bet es neatkāpjos no Tavām pavēlēm. Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums, jo tās ir mans sirdsprieks. Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam. Es ienīstu divkosīgos, bet es mīlu Tavus baušļus. Tu esi patvērums un vairogs, es gaidu uz Tavu vārdu. Atkāpieties no manis, jūs ļauna darītāji, es turēšu sava Dieva baušļus! Uzturi mani pie dzīvības pēc sava vārda un neliec man ar manu cerību piedzīvot vilšanos un palikt kaunā! Stiprini mani, lai es piedzīvotu palīdzību, un lai es tad turētos pie Taviem likumiem vienumēr. Tu atmet visus, kas atkāpjas no Taviem baušļiem, jo viņu viltība ir meli bez jebkāda panākuma. Tu atstum visus bezdievjus virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīlu Tavas liecības. Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavu tiesu sodiem. Es turos arvienu pie patiesības un taisnības, nenododi mani manu apspiedēju rokās. Iestājies par savu kalpu viņam par labu, ka lepnie pārgalvji nenodara man pāri un mani nenomāc! Manas acis ilgojas pēc Tavas palīdzības un pēc Tavas taisnības pie-pildījuma. Parādi žēlastību savam kalpam un māci man Tavus likumus! Es esmu Tavs kalps, dodi man gudrību, ka es saprotu Tavas liecības! Ir jau laiks, ka tas Kungs dara savu, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus. Tādēļ es mīlu Tavus baušļus vairāk nekā zeltu, pat vairāk nekā šķīstu zeltu. Tādēļ es turu visas Tavas pavēles par taisnām, es ienīstu ikvienu viltus ceļu. Tavas liecības ir brīnišķīgas, tādēļ mana dvēsele turas pie tām. Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus. Es atdaru savu muti ilgās, jo es slāpstu pēc Taviem baušļiem. Piegriezies man un esi man žēlīgs, kā Tu dari tiem, kas mīl Tavu vārdu! Stiprini manus soļus ar savu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani! Atsvabini mani no cilvēku spaidiem, tad es pildīšu Tavas pavēles! Apgaismo savu vaigu pār Tavu kalpu un māci man Tavus likumus! Asaru upes izplūst no manām acīm, tādēļ ka daudzi netur Tavus baušļus. Tu, Kungs, esi taisns, un taisnas ir Tavas tiesas. Taisnībā Tu devi savas liecības un nelokāmā uzticībā. Mani beidz nost manas kvēlās dusmas, tādēļ ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus. Tavs vārds ir visai skaidrs, Tavam kalpam tas ir mīļš. Es esmu mazs un neievērots, bet lavas pavēles es neaizmirstu. Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība. Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks. Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es varēšu dzīvot! Es saucu no visas sirds, paklausi mani, ak Kungs, es turēšu Tavus likumus! Es piesaucu Tevi, palīdzi man! Es turēšu Tavas liecības! Ar mazu gaismiņu es nāku, pēc palīga saukdams; es paļaujos uz Tavu vārdu. Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus. Klausi manu balsi, Kungs, pēc savas žēlastības, iedves man jaunu dzīvību un atspirdzini mani pēc saviem noteikumiem! Man laužas virsū ļaudis, kas dzenas pēc ļauna viltus, tie ir atkāpušies no Taviem baušļiem. Bet Tu, Kungs, esi man tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība. Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem. Uzlūko manu postu un glāb mani, jo es neaizmirstu Tavus baušļus! Izved manu lietu un atsvabini mani, atspirdzini mani pēc saviem vārdiem! Bezdievjiem paliek dvēseles glābšanas svētība sveša, jo viņi nerūpējas par Taviem likumiem. Liela ir, Kungs, Tava žēlastība; atdzīvini mani no jauna pēc Taviem noteikumiem! Daudz ir manu vajātāju un pretinieku, bet es neatkāpjos no Tavām liecībām. Man sāp, kad es redzu atkritējus, ka viņi netur Tavus vārdus. Redzi, es mīlu Tavas pavēles, piešķir man jaunu spirgtumu, Kungs, pēc Tavas žēlastības! Visi Tavi vārdi ir patiesība, un mūžīgi paliek spēkā Tavi taisnie notei-kumi. Augsti valdnieki mani bez iemesla vajā, bet mana sirds bīstas tikai no Tava vārda. Es priecājos par Tavu vārdu kā tāds, kas iegūst lielu kaj-a laupījumu. Es ienīstu melus, tie man ir 1 negantība, bet es mīlu Tavus baušļus. Septiņreiz dienā es Tevi teicu par Tavas taisnības taisnajiem notei-kumiem. Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp. Es gaidu, ak Kungs, uz Tavu glābiņu un daru pēc Taviem baušļiem. Mana dvēsele turas pie Tavām liecībām, un tās man ir no sirds mīļas. Es sargu Tavas pavēles un liecī-bas, jo visi mani ceļi iz zināmi Tavā priekšā. Manas vaimanas lai nāk, ak Kungs, Tava vaiga priekšā, —dodi man īstu sava vārda saprašanu! Mana lūgšana lai nāk Tava vaiga priekšā, Kungs! Izglāb mani pēc sava apsolījuma! Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, jo Tu man māci savus likumus. Mana mēle dziedās par Tavu solījumu, jo visi Tavi baušļi ir taisni. Tava roka lai man palīdz, jo Tavas pavēles es esmu sev izraudzījis par savas dzīves vadītājām. Es ilgojos pēc Tavas pestīšanas, ak Kungs, un Tava bauslība ir mans prieks. Uzturi manu dvēseli, ka tā Tevi var slavēt, un Tavas tiesas lai man palīdz. Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus! Svētceļnieku dziesma. Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš mani paklausīja. Ak Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un no viltus mēlēm! Ko viltīga mēle Tev dos, vai ko viņa Tev pieliks? Tā ir kā spēcīga cīnītāja asas bultas, kā gailošas paegļa ogles! Cik žēl, ka es esmu svešinieks Mešekā, ka man jādzīvo Kedara teltīs! Pārāk ilgi man jādzīvo pie tiem, kas ienīst mieru. Es turu mieru, bet, līdz ko es runāju, viņi cenšas izraisīt kāpts. Svētceļnieku dziesma. Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž! Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Tas Kungs ir tavs sargs, tas Kungs ir tava paēna tev pa tavu labo roku, Ka dienu saule tevi nespiež nedz mēness nakti. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, Viņš lai pasargā tavu dvēseli. Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu no šā laika mūžīgi. Dāvida svētceļnieku dziesma. Es priecājos, kad man teica: „Iesim tā Kunga namā!“ Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme. Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta, Kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas tautas ciltis, tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt tā Kunga vārdu, Jo tur stāv novietoti tiesas krēsli, Dāvida nama krēsli. Nesiet Jeruzālemei miera sveicienu! Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl! Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs! Manu brāļu un draugu dēļ es vēlu tev mieru. Tā Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ es centīšos pēc tava labuma. Svētceļnieku dziesma. Es paceļu savas acis uz Tevi, kas Tu sēdi savā goda krēslā debesīs! Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kā kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz to Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums. Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums, jo mēs esam nicināti pārlieku! Mūsu dvēsele ir pārsātināta ar vieglprātīgo nievājumiem un lepno nici-nājumiem. Dāvida svētceļnieku dziesma. „Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums“ —tā lai saka Israēls: „Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums, kad cilvēki pret mums cēlās, Tad viņi mūs būtu aprijuši dzīvus, kad iedegās pret mums viņu dusmas; Tad ūdens mūs būtu applūdinājis, un upes viļņi mūs aizskalojuši, Tad ūdens bangas būtu mums visiem pārvēlušās pāri.“ Slavēts lai ir tas Kungs, ka Viņš mūs nedeva viņu zobiem par laupījumu! Musu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tikliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti! Mūsu palīdzība stāv tā Kunga vārdā, kas radījis dēbesis un zemi. Svētceļnieku dziesma. Kas uz to Kungu cer, tic nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Kā ap Jeruzālemi ir visapkārt kalni, tā ir tas Kungs ap savu tautu no šā laika mūžīgi. Jo bezdievju scepteris nepaliks kā nomācējs pār taisno mantojuma daļu, lai arī taisnie neizstiepj savas rokas uz netaisnību. Dari, Kungs, labajiem labu un tiem, kas sirdi šķisti! Bet, kas uz neceļiem noklīst, tos tas Kungs lai aizdzen kopā ar ļauna darītājiem. Miers lai ir pār Israēlu! Svētceļnieku dziesma. Kad tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumnie-kus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz. Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle pilna gaviļu; tad pagāni runāja savā starpā: „Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!“ Tiešām, tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies. Atved, Kungs, atpakaļ mūsu cietumniekus, kā lietus liek atgriezties savās gultnēs upēm dienvidu zemēs! Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām—ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus. Salamana svētceļnieku dziesma. Ja tas Kungs namu neuzceļ, tad darboias velti, kas gar to strādā. Ja tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. Lūk, bērni ir tā Kunga dāvana un, bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas virs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem. Svētceļnieku dziesma. Svētīgs ikviens, kas to Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus! Tu pārtiksi no savu roku darba; svētīgs tu esi, tev labi klājas! Tava sieva ir kā auglīgs vīna koks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu. —Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas to Kungu. Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu ar prieku redzi Jeruzālemes laimi un labumu visas savas mūža dienas Un redzi arī savus bērnu bērnus. —Miers lai ir pār Israēlu! Svētceļnieku dziesma. „Viņi mani ir nikni vajājuši no manas jaunības dienām“, —tā lai saka Israēls. „Viņi ir mani nikni vajājuši no manas jaunības dienām, bet nav mani uzvarējuši. Uz manas muguras arāji ir aruši un dzinuši garas vagas. Bet tas Kungs ir taisns, Viņš sarāva bezdievju valgus.“ Kaunā ir jāpaliek un jāatkāpjas visiem, kas ienīst Ciānu! Lai viņi kļūst kā zāle uz jumta, kas nokalst, pirms to noplūc, Ar ko pļāvējs nepilda savu roku nedz kūlīšu sējējs savu klēpi. Un garāmgājēji lai nesaka: „Dieva svētība lai nāk pār jums! Mēs jūs svētījam tā Kunga vārdā!“ Svētceļnieku dziesma. No dzi-ļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: „Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!“ Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. Es gaidu uz to Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz to Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz to Kungu! Jo tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība. Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem. Dāvida svētceļnieku dziesma. Mana sirds, Kungs, nav lepna, un manas acis nav augstprātīgas. Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām. Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns. Israēl, ceri uz to Kungu no šā laika mūžīgi! Svētceļnieku dziesma. Piemini, ak Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas, viņu, Kas zvērēja tam Kungam un solījās Jēkaba varenajam: Tiešām, es neiešu savas telts mītnē, es nekāpšu savas gultas cisās; Es neatvēlēšu savām acīm miegu un neļaušu snaust saviem acu plakstiem, Līdz kamēr nebūšu atradis vietu tam Kungam, mājokli Jēkaba varenajam!“ Redzi, mēs dzirdējām par to Efratā, mēs to atradām Jaāra laukos: „Iesim Viņa miteklī un zemosimies Viņa kāju pamesla priekšā! Nāc, Kungs, savā dusas vietā, Tu un Tavas godības šķirsts! Tavi priesteri lai tērpjas taisnībā, un lai gavilē Tavi svētie! Sava kalpa Dāvida dēļ nenoraidi sava svaidītā vaigu!“ Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: „No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa. Ja tavi dēli turēs Manu derību un Manas liecības, ko Es tiem mācīšu, tad ari viņu dēli sēdēs mūžīgi uz tava troņa!“ Jo tas Kungs ir izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot: „Tā ir Mana atpūtas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos. Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi. Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie. Tur es uzcelšu Dāvidam ragu, Es savam svaidītajam sagādāšu spīdekli. Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņa galvā mirdzēs viņa valdnieka vainags!“ Dāvida svētceļnieku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāli kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Arona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi! Svētceļnieku dziesma. Redzi, teiciet tad nu to Kungu, visi Viņa kalpi, jūs, kas stāvat naktī tā Kunga namā! Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet to Kungu! Tas Kungs, kas radījis debesis un zemi, lai tevi svētī no Ciānas! Alelujā! Teiciet tā Kunga vārdu, teiciet, jūs tā Kunga kalpi, Kas jūs stāvat tā Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos! Teiciet to Kungu, jo Viņš ir žēlīgs, dziediet Viņa vārdam, jo Viņš ir mīlīgs! Jo tas Kungs Jēkabu sev izredzējis un ari Israēlu par savu īpašumu. Tiešām, es zinu: liels ir tas Kungs, un mūsu Dievs ir lielāks par visiem dieviem. Visu, ko tas Kungs grib, to Viņš izdara debesīs un virs zemes, jūfā un ūdeņu dzelmē. Viņš liek pacelties miglai no zemes galiem, ievada ar zibeņiem lietu, izved vēju no tā slēptuvēm. Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimušos—ir cilvēkus, ir lopus; Viņš darīja zīmes un brīnumus tavā vidū, Ēģiptes zeme, pret faraonu un visiem viņa kalpiem. Viņš sagrāva lielas tautas un nogalināja varenus ķēniņus: Sihonu, amoriešu ķēniņu, un Ogu, Basanas ķēniņu, un sagrāva visas Kānaāna ķēniņu valstis, Un atdeva viņu zemi par mantojumu, par mūža mantojumu savai Israēla tautai. Ak Kungs, Tavs vārds paliek mūžīgi, Tava slava, Kungs, uz radu radiem, Jo tas Kungs spriedīs tiesu savai tautai, un Viņš apžēlosies par saviem kalpiem. Pagānu elki ir sudrabs un zelts, tie ir cilvēku roku darināti, Tiem ir mute, bet tie nevar runāt; tiem ir acis, bet tie neredz, Tiem ir ausis, bet tie nevar dzirdēt; arī tiem nav dvašas mutē. Tādi pat ir arī tie, kas tos darina, un visi, kas paļaujas uz tiem! Jūs, Israēla nams, teiciet to Kungu! jūs, Arona nams, teiciet to Kungu! Jūs, Levija nams, teiciet to Kungu! Jūs, kas bīstaties to Kungu, teiciet to Kungu! No Ciānas lai ir slavēts tas Kungs, kas mājo Jeruzālemē! Alelujā! Teiciet to Kungu, jo Viņš ir laipnīgs; jā, tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžigi! Teiciet visu dievu Dievu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Teiciet visu kungu Kungu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņu, kas dara lielus brīnumus, vienīgi Viņš, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Kas debesis ar gudrību radījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Kas zemi pār ūdeņiem izplatījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Kas lielos spīdekļus radījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Sauli, lai tā valda dienā, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Mēnesi un zvaigznes, lai valda naktī, Viņa-žēlastibaŗļaliek mūžīgi! Viņš nokāva ēģiptiešu pirmdžimušos, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un izveda Israēlu no viņu vidus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Ar stipru roku un paceltu elkoni, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņš pāršķēla Niedfu jūļru, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un izveda Israēlu tur vidū cauri, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un nogremdēja faraonu un viņa karaspēku Niedpu jūpā, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņš vadīja tuksnesī savu tautu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņš sakāva lielus ķēniņus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un nogalināja varenus ķēniņus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Sihonu, amoriešu ķēniņu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un Ogu, Basanas ķēniņu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un atdeva viņu zemi par mantojumu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Par īpašumu Israēlam, savam kalpam, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņš, kas mūs pieminēja mūsu pazemojumā un neaizmirsa mūsu bēdās, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Un mūs atsvabināja no mūsu vajātājiem, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Viņš dod barību visai dzīvajai radībai, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Teiciet Dievu debesīs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Pie Bābeles upēm—tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles mēs tur pakārām vītolos, Jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: „Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!“ Kā lai mēs dziedam tā Kunga dziesmas svešā zemē? Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Piemini, Kungs, Ēdoma bērniem Jeruzālemes nelaimes dienu, kad viņi teica: „Noārdiet, noārdiet to līdz pamatiem!“ Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi! Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm! Dāvida psalms. Es Tevi, Kungs, teikšu no visas sirds, es dievu priekšā Tev dziedāšu slavas dziesmas; Es Tevi pielūgšu Tavā svētajā namā, es teikšu Tavu vārdu par Tavu žēlastību un uzticību, jo Tu esi pāri par savu vārdu paaugstinājis savus apsolījumus. Kad es Tevi piesaucu, Tu mani paklausīji un devi manai dvēselei drosmi un spēku. Visi ķēniņi virs zemes teiks Tevi, Kungs, kad viņi dzirdēs Tavas mutes vārdus, Un viņi dziedās par tā Kunga ceļiem, jo tā Kunga godība ir liela. Tiešām, tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes. Kad man jāstaigā zem ciešanu spaida, Tu uzturi manu dzīvību; Tu izstiep savu roku pret manu ienaidnieku dusmām, un Tava labā roka man palīdz un palīdzēs. Tas Kungs to darīs manas glābšanas labā! Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi. Neatstāj savu roku darbu! Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini—, vai es sēdu, vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, Jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm. Tu turi savu roku pār mani. Sī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta: es nevaru to saprast. Kurp es lai aizeju no Tava gara, un kurp es lai bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausas spārni un es nolaistos jūras malā, Tad arī tur mani vadītu Tavs gara spēks, un mani turētu Tava labā roka. Ja es teiktu: „Galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma“, Tad ari tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma. Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteik-tas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvien pie Tevis. Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis! Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu vārdu. Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas? Nistin es viņus ienīstu, viņi ir mani ienaidnieki. Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas Un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem un pasargi mani no varas darbu darītājiem, Kas lolo savā sirdī Jaunu un ceļ ik dienas kapi. Viņi trin savu mēli kā čūskas, odžu inde un dzelonis ir zem viņu lūpām. (Sela). Pasargi mani, Kungs, no bezdievju rokām, izglāb mani no varas darbu darītājiem, kas domā sajaukt manus soļus! Nekautrīgie izliek man cilpas un valgus, viņi izstiepj tīklu gar ceļa malu un izliek man slazdus. (Sela). Es saku uz to Kungu: „Tu esi mans Dievs, klausies, ak Kungs, manas sirds lūgšanas balsi! Kungs, Kungs, mans varenais glābējs, Tu apsedzi man manu galvu cīņas dienā. Nedodi, Kungs, bezdievim, ko tas kāro, lai neizdodas viņa ļaunais nodoms! (Sela). Kad viņi paceļ galvas visapkārt ap mani, tad nelaime, par ko viņu lūpas runā, lai krīt uz viņiem pašiem! Lai krīt uz viņiem kvēlojošas ogles. Lai Viņš met viņus ugunī, ūdens plūdos, ka viņi vairs neceļas! Nopēlējs nepastāvēs zemes virsū, nelaimes varmāku vajās un satrieks. Es zinu, ka tas Kungs vedīs nelaimīgā lietu un izkārtos nabagam tiesu. Tiešām, taisnie teiks Tavu vārdu, sirdsšķīstie pastāvēs Tava vaiga priekšā. Dāvida psalms. Kungs, es pie-saucu Tevi, steidzies pie manis, uzklausi manu balsi, kad es piesaucu Tevi! Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris! Pasargi, ak Kungs, manu muti un sargi manas lūpas! Neļauj manai sirdij griezties uz ļaunu, ka es nedaru grēcīgus darbus kopā ar ļaundariem. No viņu saldumiem es negribu neko baudīt. Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas. Tomēr es vienmēr lūdzu, lai viņi man nenodara ko ļaunu. Bet viņu tiesneši un vadoņi lai top nogāzti no klints sienas, tad ļaudis klausīsies uz maniem vārdiem, un tie ļaudīm liksies mīlīgi. Kā kad arājs uzplēš zemi un saar to vienās bedrēs, tā ir izkaisīti mūsu kauli pa kapu dziļumiem līdz pašai pazemei. Bet manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs mans Dievs. Es paļaujos uz Tevi, neatstum manu dvēseli! Pasargi mani no slazdu valga, ko viņi man izlikuši, un no ļaundaru slazdu cilpām! Bezdievji lai krīt paši savos tīklos, bet es tiem paiešu garām! Dāvida psalms, lūgšana, kad viņš bija paslēpies alā. Es piesaucu to Kungu ar skaļu balsi, es lūdzu to Kungu sirsnīgos vārdos. Es izkratu Viņa priekšā savu sirdi un izsūdzu Viņam savas bēdas. Kad mans gars skumst izmisumā, Tev tomēr mans ceļš ir zināms. Ceļā, kur man jāiet, viņi liek man slepeni valgus. Kad raugos pa labi, redzi, tur nav neviena, kas mani saprot; nekur nevaru tverties, neviens nebēdā par manu dvēseli. Tevi es piesaucu, Kungs, un saku: „Tu esi mans patvērums, mana daļa dzīvo zemē!“ Uzklausi manas vaimanas, io es esmu visai nomākts! Izglāb mani no maniem vajātājiem, jo viņi ir man par spēcīgiem! Atsvabini manu dvēseli no cietuma, lai es teicu Tavu vārdu! Par mani gavilēs taisnie, kad Tu man darīsi labu. Dāvida psalms. Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manas sirdslūgšanas balsi pēc savas patiesības un uzklausi mani pēc savas taisnības! Un neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū. Ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš notriec manu dzīvību pie zemes, viņš grūž mani tumsā kā jau sen nomirušos. Izmisis ir mans gars, un satraukta krūtīs ir mana sirds. Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi. Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme. (Sela). Steidzies, Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā! Neapslēp savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa bedrē. Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi! Rādi man to ceļu, pa kuru man jāiet, jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi! Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, es turos pie Tevis! Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais gars lai vada mani pa taisnu ceļu! Tava vārda dēļ, ak Kungs, uzturi mani pie dzīvības, izved manu dvēseli no bēdām savas taisnības dēļ! Un iznīcini pēc savas žēlastības manus ienaidniekus un izdeldē visus, kas apbēdina manu dvēseli, jo es esmu Tavs kalps! Dāvida psalms. Slavēts lai ir tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam! Mans labdaris un mana stiprā pils, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, uz ko es paļaujos, Viņš dara manu tautu man paklausīgu, Viņš man pakļāvis arī citas tautas! Ak Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro? Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri, Atver, Kungs, savas debesis un nokāp zemē, aizkar kalnus, lai tie kūp! Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, šaudi savas bultas un satriec viņus! Izstiep savas rokas no augšas, glāb mani, izglāb mani no ūdens plūdiem, no svešinieku rokas. Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka. Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev spēlēšu ar desmitstīgu koklēm, Tev, kas Tu ķēniņiem dodi uzvaru, Tu izglābi savu kalpu Dāvidu no slepkavu zobena! Glāb mani, izglāb mani no svešinieku dēlu rokas, kas ar savu muti runā melus, un kupu labā roka ir viltus pilna. Bet dodi savukārt, ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs! Ka mūsu klētis būtu pilnas un izsniegtu pēc tam visādu mantu, ka mūsu avju ganāmie pulki vestos pa tūkstošiem un pa simtstūkstošiem mūsu laidaros. Lai mūsu liellopi vaislojas, lai nenotiek zaudējumi un laupīšana, un lai nav dzirdami vaidi mūsu ielās! Svētīga tā tauta, kurai tā klājas! Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu! Dāvida slavas dziesma. Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu ķēniņ, un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam! Ik dienas es Tevi teikšu un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam! Liels ir tas Kungs un augsti teicams, neizdibināma ir Viņa varenība. Paaudžu paaudzes slavēs Tavus darbus un paudis Tavu varu. Es teikšu Tavas godības diženo varenību un dziedāšu par Taviem brī-numa darbiem. Ļaudis runās par Taviem lieliskajiem darbiem, un es sludināšu Tavu varenību. Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām. Žēlīgs un žēlsirdīgs ir tas Kungs, pacietīgs un pilns lēnības. Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus. Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt, un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt. Viņi izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu, Lai cilvēku bērniem top zināmi Tavi varenie darbi un Tavas valstības brīnišķais spožums un godība. Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem, un Tava valdīšana paliek uz radu radiem. Uzticamības pilns ir tas Kungs savos vārdos un svēts visā savā rīcībā. Tas Kungs ir atbalsts visiem, kas krīt, un padara atkal taisnus visu nomākto stāvus. Visas acis gaida uz Tevi, im Tu viņiem dodi viņu barību savā laikā; Tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. Tas Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos. Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko dievbijīgie vēlas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem. Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl, bet Viņš iznicinās visus bezdievīgos. Mana mute paudīs tā Kunga slavu, un visa miesa lai teic Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam! Mēs slavējam to Kungu tagad un mūžīgi. Alelujā! Alelujā! Teici to Kungu, mana dvēsele! Es slavēšu to Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu! Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdi viņu nodomi aiziet bojā. Svētīgs tas, kuŗa palīgs ir Jēkaba Dievs, un kujra cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu, Kas radījis debesis un zemi, jūfu un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs, Viņš nes tiesu tiem, kas varas darbus cieš, un dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus. Tas Kungs atdara acis aklajiem; Tas Kungs uzceļ nospiestos; Tas Kungs mīl taisnos. Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgo gaitām Viņš neļauj izdoties. Tas Kungs būs mūžīgi ķēniņš, Tavs Dievs, Ciāna, uz radu radiem! Alelujā! Teiciet to Kungu! Tiešām, jauki ir slavēt mūsu Dievu, šī slava ir mīlīga, piemērota un skaista. Tas Kungs ceļ Jeruzālemi par jaunu, Viņš vāc atkal kopā izklīdinātos Israēla ļaudis. Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes. Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā. Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra. Tas Kungs paceļ nelaimīgos, bet pazemo bezdievīgos. Teiciet to Kungu ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm! Viņš apsedz debesis ar mākoņiem, Viņš dod zemei lietu un liek zālei augt uz kalniem. Viņš dod barību lopiem, jaunajiem kraukļiem, kad tie brēc. Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu, Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem. Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību. Teici to Kungu, Jeruzāleme; slavē, Ciāna, savu Dievu! Jo Viņš nostiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tavā vidū. Viņš dod drošumu tavām robežām, Viņš paēdina tevi ar briedušiem kviešiem. Viņš noraida savu vārdu lejup uz zemi, Viņa vārds izplatās strauji. Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izbārsta salnu kā pelnus. Viņš met savus krusas graudus kā maizes druskas zemē. Kas var no Viņa aukstuma glābties? Kad Viņš pavēl, tad tie izkūst; kad Viņš sūta savu atkušņa vēju, tad ūdeņi notek. Viņš pasludināja Jēkabam savu vārdu un Israēlam savus likumus un tiesas. Tā Viņš nav darījis nevienai citai tautai. Tādēļ tām ir svešas Viņa tiesas. Alelujā! Alelujā! Teiciet to Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu visi Viņa karapulki! Teiciet Viņu, saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes! Teiciet Viņu, jūs debesu debesis, un jūs ūdeņi, kas pāri debesīm augšā! Lai tie teic tā Kunga vārdu, jo kad Viņš pavēlēja, tie tapa radīti. Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam; Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt. Teiciet to Kungu, savus skatus no zemes un jūjas augšup raidīdami, jūs, lielie jūras nezvēri, un, jūs jūras plūdi! Jūs, uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas pilda Viņa vārdu! Kalni un pakalni, augļu koki un visi ciedru koki! Meža zvēri un visi māju lopi, tārpi un spārnainie putni! Jūs, ķēniņi virs zemes un visas tautas labieši un visi zemes tiesneši! Jaunekļi un jaunavas, sirmgalvji un bērni! Viņiem visiem būs teikt tā Kunga vārdu, jo vienīgi Viņa vārds ir augsts: Viņa diženums paceļas pār zemi un debesīm. Viņš ir no jauna cēlis godā savas tautas ragu par slavu visiem saviem svētajiem, Israēla bērniem, tautai, kas Viņam tuva. Alelujā! Alelujā! Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu svēto draudzē! Israēls lai priecājas par savu Radītāju, Ciānas bērni lai līksmo par savu ķēniņu. Lai viņi teic Viņa vārdu ar stabulēm, lai viņi Viņam dārdina ar bungām un spēlē ar koklēm. Jo tam Kungam ir labs prāts uz savu tautu, Viņš bagātīgi apveltī paze-mīgos ar savu svētību. Svētie lai priecājas ar lepnumu, lai viņi līksmo savās dusas vietās, Viņu mute cildinās Dievu, un viņu rokās lai būtu abējās pusēs griezīgs zobens, Lai atriebtos pagāniem un atmaksātu tautām, Lai iekaltu viņu ķēniņus važās un viņu dižciltīgajiem lai apliktu roku un kāju dzelžus, Lai darītu viņiem pēc sprieduma, kas jau sen rakstīts. Tāds gods būs visiem Viņa svētajiem. Alelujā! Alelujā! Teiciet Dievu Viņa svētajā vietā, teiciet Viņu Viņa varas spēcīgajā cietoksnī, —debesu izplatījumā! Teiciet Viņu par Viņa lielaiiem darbiem, teiciet to Kungu Viņa varenās godības dēļ! Teiciet Viņu ar baūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabunēm un koklēm! Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām! Teiciet Viņu ar skanīgiem zvārguļiem, teiciet Viņu ar gaviļu zvaniem! Visi, kam dvaša, lai slavē to Kunu! Alelujā! Salamana, Israēla ķēniņa, Dāvida dēla, pamācības Piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, Mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, Lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi. Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt, Lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus. Bijība tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Garīgi bezrūpīgi nebēdnieki nonievā cilvēka īsteno atziņu, cilvēka garīgo satvaru un iekšējo stāju. Mans bērns, palieci uzticīgs sava tēva pamācību tevī izveidotajam gara satvaram un nepamet savas mātes mācības! Jo visas tās kopā ir kā krāšņs vainags tavai galvai un skaista rota tavam kaklam. Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem. Ja viņi saka: „Nāc mums līdzi! Mums slāpst pēc citu asinīm, un mēs esam nodomājuši bez kāda iemesla uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem! Mēs taisāmies viņus aprīt dzīvus, kā to dara elle, un dievbijīgus cilvēkus pazudināt, it kā viņi jau ar vienu kāju kapā stāvētu! Mēs taisāmies iegūt lielu mantu, mēs taisāmies pildīt mūsu namus ar laupījumu! Saņemies droši un nāc mums līdzi! Mūsu naudas maks būs par mums visiem tikai viens un kopējs!“ Mans bērns, neej ar viņiem vienu ceļu, virzi savus soļus projām no viņu tekas! Jo viņu kājas skrien ļaunumam pretī un steidzas, lai izlietu asinis. Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu pumu acu priekšā, Bet viņi kāro pēc pašu asinīm un tīko paši pēc savas dzīvības. Tā klājas negaušiem, kuri dzenas pēc negoda peļņas; viņu skopums un negausība atņem dzīvību viņiem pašiem. Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij; Tā sauc pie ieejām vārtos, vērs-damās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā: „Cik ilgi jūs gribat palikt neprašas citu neprašu priekšā, cik ilgi paviršiem zobgaļiem būs patika par visu zoboties, un garīgi bezrūpīgie drīkstēs nonievāt dievišķīgās mācības? Veltījiet labāk savu uzmanību maniem norādījumiem par sodu! Redzi, es gribu jums skaidri izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus. Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, Un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par maniem soda piedraudējumiem, Tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties, Un kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss, un kad jūs vispārīgi pārņems likstas un bēdas, Tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bailes tā Kunga priekšā; Ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manus soda norādījumus; Tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši sava padoma. Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un darīgi bezrūpīgo laime viņus pašus pazugina; tāpat muļķus pazudina viņu nepamatotā pašpaļāvība. Bet kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.“ Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, Lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, Un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, Ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, Tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. Jo tas Kungs piešķir zināšanu, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne. Viņš liek vaļsirdīgajam piedzīvot izdošanos un ņem savā aizvējā tiklos Un pasargā tos, kas dara pareizi, un paglabā neskartus savu svēto ceļus. Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, —kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu. Jo īstenā atziņa ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos; Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs, Lai tunenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū, Kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām, Kas priecājas ļaunu darīt un ir priecīgi savā ļaunajā, pavisam otrādi apgrieztajā gara būtībā, Kas virza greizi savu ceļu un noiet galīgi neceļā, — Lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž Un atstāj savu jaunības draugu un aizmirst savu Dieva priekšā slēgto derību; Jo viss viņas nams noliecas nāvei pretī un viņas pašas soļi tuvojas viņai jau zudušo soļiem; Neviens, kas pie viņas iegriežas, neatnāk atpakaļ un neatgūst dzīvības ceļu. Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisnīgo stigas, Jo taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā, Bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti. Mans dēls, neaizmirsti manu pamācību, un lai tava sirds patur sevi manus baušļus, Jo ne piešķirs tev ilgu mūžu, labus gadus un mieru. Žēlastība un uzticība no tevis neatstāsies; nēsā manus baušļus sev valdziņā pakārtus ap kaklu, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes, Un tu iemantosi labvēlību, laipnību un dzīves ziņu, kas patīk Dievam un cilvēkiem. Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, Bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties to Kungu un vairies no ļauna. Tās būs zāles tavai miesai, kas dziedina un atspirdzinās tavus kaulus. Dod godu tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmatņus, Tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri. Mans dēls, neatmet tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto sodu; Jo ko tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu. Labi tam cilvēkam, kas atrod īsto atziņu, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāki iegūt īsteno atziņu, nekā sudrabu, —un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēdes, nav salī-dzināms ar to. Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods. Tās ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru. Tā ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras, un svētlaimīgi ir ne, kas to sevī glabā. — Jo tas Kungs ir radījis zemi ar savu gudro ziņu, un debesis Viņš ir izveidojis pēc sava padoma. Pēc Viņa gudrības sadalījušies dziļumi, un mākoņi, piesātināti ar ūdeni, pilēs uz zemi ar krītošu rasu. — Mans dēls, neļauj tai izzust no tava redzes aploka, tad tu kļūsi svētlaimīgs un gudrs. Tā būs dzīvība tavai dvēselei un rota tavam kaklam. Tad tu droši staigāsi savu ceļu tā, ka tava kāja nekur neaizmetīsies un nepiedauzīsies. Apguldamies tu ne no kā nebīsies, bet saldi dusēsi, Un tevi nepārņems nedz pēkšņas šausmas, nedz arī izbailes no vētraina bezdievju uzbrukuma, ja tas nāktu; Jo tas Kungs ir tavs patvērums; Viņš pasargās tavas kājas, ka tu nenokļūsti gūstā. Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu Nesaki savam tuvākam: „Ej un nāc, rītu es tev došu!“ —jo tev taču ir, ko dot tūlīt. Nelolo nekādu ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo. Neķildojies un nerājies ne ar vienu bez jebkāda pamata, ja viņš tev nav neko pāri darījis. Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem! Jo tā Kunga acīs likuma pārkāpējs ir neganta lieta, un Viņa slepenā svētība ir paredzēta dievbijīgajiem un sirdsskaidrajiem. Tā Kunga lāsti klājas pār bezdievja namu, bet taisnīgo nams top svētīts. Viņš izsmies smējējus, bet nelaimīgajiem Viņš piešķirs savu žēlastību. Gudrie mantos godu, bet ja arī smieklīgi neprašas izvirzītos uz augšu, viņi tomēr kļūs apkaunoti. Uzklausiet, mani bērni, sava tēva pamācības, ievērojiet, ka jūs mācītos un kļūtu gudri! Jo es dodu jums labu pamācību: neatmetiet manus baušļus! Jo es biju sava tēva dēls, maigs radījums, un savas mātes apziņā viņas vienīgais. Un viņš mācīja mani un teica: „Lai tava sirds uzņem manus vārdus! Turi manus baušļus, tad tu dzīvosi. Pieņemies izpratnē, pieņemies prātā; neaizmirsti un neatkāpies no manas mutes vārdiem! Nepamet gudrību, tad tā tevi pasargās; mīli to, tad tā tevi paglābs. Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! Centies to augšu cienīt, tad tevi paaugstinās un iecels godā, ja vien tu to mīlestībā spiedīsi sev pie sirds. Tā daiļi greznos tavu galvu un izdaiļos tevi ar diženu vainagu.“ Tad uzklausi mani, mans dēls, un iegaumē manu runu, tad tavu dzīves gadu skaits k ūs jo liels. Es vedīšu tevi pa īstās atziņas ceļu, es izvedīšu tevi uz pareizās stigas, Lai, kad tu iesi, tavs gājums tev nekļūtu nepatīkams, un kad tu skriesi, lai tava kāja nekur neapdauzītos. Turies cieši pie pamācības, neatkāpies no tās; saglabā to, jo tā ir tava dzīvība. Neeji pa bezdievīgo tekām un neuzeji uz ļaunu cilvēku ceļa! Lai tas aizlokās projām no tevis, un neeji pa to; vairies no tā un eji tam secen! Jo viņi neaiziet gulēt, iekāms viņi nav ko ļaunu nodarījuši; viņiem nenāk miegs, iekāms viņi nav nodarījuši kādu zaudējumu. Jo viņi pārtiek no bezdievīgo maizes un dzer negantības vīnu. Bet taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena. Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsa; viņi nezina, pār ko tie kritīs. Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes aploka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! Vairi projām no sevis negantību teicēju mutes, un arī lai paļātāju mutes ir tālu projām no tevis! Lai tavas acis raudzītos taisni tev priekšā esošajā tālumā, un tavu acu plakstiņi lai cilātos tava tieši uz priekšu ejošā ceļa virzienā. Apsver savu kāju soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu! Negriezies ne pa labi, ne pa kreisi; virzi savas kājas projām no ļauna! Mans dēls, ievēro jo nopietni manis paužamās atziņas un pievērs dziļā uzmanībā savu ausi manas mācības vārdiem, Lai tu paturētu prātā labu padomu un lai tava mute prastu pareizi atšķirt, kas sakāms, kas ne. Jo svešas, netiklas sievas lūpas ir saldas kā medus, un viņas, rīkle, tai runājot, ir glumāka par labāko eļļu; Bet pēc tam tās rūgtas kā vērmeles un asas kā abējpušu griezīgs zobens. Viņas kājas virzās pazemē nāvei pretī, viņas gaitas noved kapa tumsā. Viņa neiet tieši un stingri pa dzīvības ceļu, grīļodamās sper soļus viņas kājas tā, ka šķiet, viņa pati nezina, kurp viņa dodas. Tad nu uzklausiet mani labi uzmanīgi, mani bērni, un necentieties izvairīties no manas mutes vārdiem! Lai tavi ceļi būtu tālu projām no viņas un netuvojas viņas nama durvim, Lai tu nepamestu savu godu svešinieku priekšā un nezaudētu savu dzīvību no laulības pārkāpējas sievas saniknotā vīra rokas; Lai svešinieki neiedzīvojas no tava īpašuma, lai tava darba augli nenāk par svētību svešam namam, Un lai tev nebūtu pēc tam jāvaid, kad tu būsi izšķiedis savu mantu un novājinājis savu miesu, Un lai tev nebūtu jāsaka: „Kā gan es ienīdu kādreiz manis izpelnīto pārmācību, un kā mana sirds šķendējās par man uzlikto sodu! Kā es neklausīju savu skolotāju vārdiem un nenoliecu savu ausi dem pretī, kas mani mācīja! Es esmu bezmaz iesddzis bezgalīgā nelaimē visu ļaužu un visas tautas priekšā!“ Dzer ūdeni pats no savas bedres, un lai tavas upes iztek no tava paša akas! Jeb vai lai tavi avod aiztek pro-jām, un tavu strautu ūdeņi izgāžas uz ielām? Nē, —bet lai tie pieder tev vienam un nevienam svešiniekam kopā ar tevi. Lai tavas akas avots ir svētīts, —un priecājies par savu sev jau jaunībā izraudzīto sievu! Viņa ir mīlīga kā briežu māte un cildeni daiļa kā kalnu kaza, —pieglaudies allažiņ pie viņas krūtīm un ielīksmo sevi nemidgi ar viņas mīlestību! Mans dēls, kāpēc tu gribi aizmirsties svešinieces apkampienos, un kāpēc tu gribi apkampt kādas citas sievietes krūtis? Jo ikviena cilvēka ceļi ir atklāti tā Kunga priekšā, un Viņš izsver visas viņu gaitas. Bezdievīgā ļaunais darbs saņems savā varā viņu pašu, un ar savu grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets. Viņš mirs, negribēdams likties sevi pamācīties, un savas lielās ģeķības dēļ viņš gāzīsies. Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis, Tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā. Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, —jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāku ar lūgšanām! Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti, lai nesnauž! Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas! Dodies pie skudrām, tu, sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, Viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no tava miega? „Paguli, paguli vēl drusciņ, pa-snaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāki dusētu!“ Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. Neglābjami nelietīgs un kaitīgs cilvēks staigā ar savaibītu seju, Māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem, Kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas. Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīzi kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā—ne palīdzības, nedz atbalsta. Šīs sekojošās sešas lietas tas Kungs ienīst, un septītā Viņam Viņa dusmu pilnai sirdij šķiet vislielākā negantība esam: Augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis; Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, Viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus un kurš rada nesaskaņas brāļu starpā. Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un centies arī ar visiem spēkiem nepiemirst tavas mātes tevī iedēstītos sadzīves likumus! Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā! Lai tie pavada tevi, kad tu eji, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, —lai tie runā uz tevi, kad tu mosties. Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš, Lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles. Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesāpinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem! Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību. Vai kāds var saglabāt savā azoti uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes? Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas? Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizkar. Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu, Jo pienākts un satverts, viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu. Bet kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis; tas savu dzīvību ved pazudināšanā. Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks. Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa, Un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt. Mans dēls, iegaumē manus vārdus un saglabā sevī dzīvus manus baušļus! Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acu raugu, tad tu dzīvosi! Piesieni tos pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes! Uzrunā patiesības atziņu, sacīdams: „Tu esi mana māsa!“ Un nosauc gudrību par savu draudzeni, Lai tu kļūtu pasargāts gan no sveša vīra sievas, gan ari ik no vienas citas, kas lokanu valodu runā. Lūk, es skatījos pa sava nama logu cauri sētas skadriņiem Un noraudzījos jaunajos nejēgās, un starp jaunajiem zēniem manu uzmanību it īpaši saistīja kāds muļķīgi vientiesīgs jauneklis, Kas pagāja garām zināmam ielas stūrim un novirzījās uz ceļu gar viņas māju Vakara krēslā, kad jau bija satumsis un bezmaz jau iestājusies nakts. Un raugi, viņa priekšā parādās sieviete greznā netikles tērpā, viltīga savā sirdī, Trakulīga, palaidnīga un nesavaldīga, tā, ka viņas kājas nevar viņas namā mieru atrast. Brīžiem viņa ir vienkārši ārā, mājas priekšā, brīžiem klejo pa ielu un glūn gar visiem stūriem. Tagad viņa panāk jaunekli, nekautrīgi noskūpsta jaunekli un saka viņam: „Es šodien nokārtoju par sevi pateicības ziedojuma nodevu saskaņā ar savu solījumu. Tāpēc es esmu ari izgājusi, lai tevi sastaptu, lai redzētu tavu vaigu, —un nu es esmu tevi atradusi. Es esmu izrotājusi jo skaisti savu gultu ar raibām ēģiptiešu segām un grezniem pārklājiem. Es esmu izsmidzinājusi savu guļas vietu ar mirrēm un alvejām un apputekšņojusi to ar kanēļa smelkni. Nāc, lai iegrimstam saldkāres priekos līdz pašam rītam un izbaudām mīlestību līdz pašiem apslēptākiem tās dziļumiem! Jo mana vīra nav mājās, viņš ir devies tālā ceļā; Viņš ir paņēmis sev līdz savu naudas maisu, viņš atgriezīsies tikai uz svētkiem.“ Viņa pārliecināja viņu ar saviem daudzajiem vārdiem un pakļāva viņu sev ar savu mīksto mēli. Un viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu, vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev cilpu un valgu, ar kuriem to parasti saista un savalda, Kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeļramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību. Tā nu esiet uzmanīgi pret mani, mani bērni, un ievērojiet labi manas mutes vārdus! Lai tava sirds nenovirzās uz netikles ceļu, un neļaujies ievilināt sevi viņas gaitās! Jo daudzus viņa ir nāvīgi ievainojusi un gar zemi gāzusi, un visāda veida varenie ir viņas nožņaugti kļuvuši. Viņas nams ir sākums ceļam uz pazušanu, un pa to noiet drūmajos nāves mājokļos. — Klau! Vai īstenā atziņa nesauc, un vai gudrība neliekas sevi dzirdam? Tiešām, īstenā atziņa stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un vienkārši pat ielas malā. Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brec: Ak jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm! Veltījiet, neprātīgie, savu uzmanību gudrībai, un jūs, vientiesīgie neprašas, lieciet manus vārdus sev nopietni pie sirds! Klausaities, jo es gribu jums teikt to, kas tiklab satura kā izteiksmes ziņā ir tiešām valdnieka cienīgs, un mācīt to, kas patiesi ir labs! Jo manai mutei jārunā patiesība, un manām lūpām jāienīst viss bezdievīgais. Visas manas mutes valodas ir taisnas un īstas, —tajās nav nekā viltota nedz nepareiza. Tās ir visas tiešām skaidras tiem, kas tās saprot, un pareizas tiem, kas tās grib pieņemt. Pieņemiet manus pamācījumus labāk nekā sudrabu, un statiet manu mācību augstāki par dārgo un izlasīto zeltu! Jo īstenā atziņa ir labāka par pērlēm, un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai.“ „Es, īstenā atziņa, mītu līdzās gudrībai un māku dot labu padomu. Bijība tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augst-prātību un ikvienu ļaunu ceļu, —un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām. Manā rīcība ir abi—tiklab padoms kā darbs, man pieder saprāts un vara. Ar manu palīdzību valda ķēniņi, un padomnieki iekārto tiesas un dod likumus. Uz mani balstīdamies īsteno savu varu visi pārējie valdnieki un sadzīves lietu kārtotāji virs zemes. Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani ari atrod. Bagātība un gods ir manās rokās, paliekama manta un taisnība. Mani augļi ir labāki par zeltu, pat par vistīrāko zeltu, un ieguvums no manis ir cienīgāks nekā izlasīts sudrabs. Es virzu savus ceļus pa taisnīgo ceļu, pa tiesību teku, Lai es labi aprūpēju tos, kas mani mīl, un piekrāju jo pilnas viņu mantu krātuves. Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā: īekāms Viņš kaut ko radīja, —es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem. Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija. Kad vēl nebija dziļumu, es biju jau dzimusi, tad, kad ūdens vēl nebija krājies akās un avoti vēl neburbuļoja savā plūsmā. Iekāms vēl nebija ielikti kalnu pamati un pakalni nebija radušies, —es jau pastāvēju, Iekāms tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi nedz arī to, kas ir uz zemes, pat arī vēl ne kalnus zemes virsū. Kad Viņš darināja debesis, es biju tur klāt, tāpat tad, kad Viņš pāri visiem dziļumiem pārstiepa pāri savu augsto debess jumu. Kad Viņš augšā nostiprināja padebešus, bet zemes dziļumos drošās vietās iestiprināja avotus un akas, Kad Viņš novilka robežas jūrai un ūdeņiem, lai tie nepārkāptu Viņa pavēles un neplūstu šim robežām pāri, kad Viņš nostiprināja pamatus pašai zemei, Tad es biju pie Viņa kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ikdienas savs prieks, un es it kā rotaļādamās nemitīgi darbojos Viņa priekšā, Un es piekopu savas rotaļas Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem. Tādēļ nu paklausiet man tagad, mani dēli! Jo svētība ir ar tiem, kuri ietur manus ceļus. Uzklausiet manas pamācības, kļūstiet dziļi savā atziņā un neatmetiet tās! Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm un stāvēdams atslējies pret manu durvju balstu stabiem! Kas mam atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku tā Kunga acis. Bet kas pret mani grēko, tas ievaino savu dvēseli; visi, kas mani ienīst, mīl nāvi.“ Īstenā atziņa darīja sev namu un uzcirta septiņus stabus, Tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savņ vīnu un saklāja galdu; Tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas pilsētas augstienēs skaļā balsi liktu atskanēt aicinājumam: „Kas ir vientiesīgs nesapraša, lai pošas šurp!“ Un tieši neprātīgam muļķim viņa liek sacīt: „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi! Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!“ — Kas sabrīdina izsmējēju, tas uz-kraujas sev kaunu, un kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls. Nesodi izsmējēju: viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo, un viņš tevi mīlēs. Dodi sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk ieņemsies mācībā. Īstenās atziņas sākums ir tā Kunga bijāšana, un svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība. — Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits. Ja tu esi prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to viens pats ari cietīsi. Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieviete, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina. Tā sēd goda krēslā sava nama durvis augšā pilsētā, Lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kuri būtībā pareizi savu ceļu staigā: „Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp!“ Un īstam nejēgam ta saka: „Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!“ Bet viņš nezina, ka tur patiesība mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē. Šie ir Salamana izteicieni. Prātīgs dēls ir tēva prieks, bet negudrs dēls ir savas mātes sirdēsti. Netaisna manta neko nepalīdz, bet taisnīgums glābj no nāves. — Tas Kungs neliek taisnā dvēselei badu ciest, bet Viņš noraida bezdievīgo iekāres. — Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu. Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā. Taisna cilvēku galvu vainago svētība, bet bezdievīgo izteicienus apklusinās viņu noziegumu sekas. — Atcere par taisnajiem paliek svētīgā piemiņā, bet galīgi iznīks bezdievīgo vārds. — Kas sirdī ir apzinīgi gudrs, ievēro baušļus, bet kam ir nejēgas mute, dabū pērienu. — Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet kas staigā netaisnus un neīstus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā. — Kas viltīgi māj ar acīm, sagādā sadzīves grūtības, un kam nejēgas mute, ies bojā. — Taisnā mute ir dzīvības avots, bet bezdievīgo muti aizbāzīs bēdas. — Naids rada savstarpējas nesaskaņas, bet mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus. — Prātīga cilvēka lūpās atrodama īstena atziņa, bet muļķa mugurai piemērota stiba. — Prātīgie ievēro tiem iemācītās runas un izteiksmes robežas, bet nejēgas mute sagādā klausītājiem izbailes. — Bagātajam viņa īpašums ir viņa stiprā pils, bet trūcīgos nabadzība dara gandrīz vai neprātīgus. — Taisnajam viņa manta nepieciešama dzīvei, bet bezdievīgais izlieto savus ienākumus grēkiem. — Ieturēt ieaudzināto kārtības apziņu ir ceļš uz dzīvību, bet kas neievēro sadzīves brīdinājumus, nereti rūgti maldās. — Nepatiesas un viltīgas mutes slēpj sevī naidu, un kas otru aprunā un otram niknu slavu ceļ, ir nejēga. — Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs. — Taisnīgā cilvēka mēle ir krāšņs sudrabs, bet bezdievja sirds nav itin nekas. — Taisnā lūpas gana daudzus, bet nejēgas nomirs aiz savas neprātības. — Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. Nejēga izdara dažādas pārgalvības un pats smiedamies priecājas par tām, bet apzinīgi gudrs ir tas cilvēks, kas pats sevi uzmana. No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks, un pēc kā taisnajiem sirds prasās, to Viņš tiem piešķirs. Bezdievīgais ir kā negaisa brāzma, kas pāriet, un kuras tad vairs nava; turpretim taisnais pastāv mūžīgi. Kā etiķis bojā zobus un dūmi acis, tā slinkais kaitē tiem, kas viņu sūta. Tā Kunga bijāšana vairo cilvēka dienas, bet bezdievīgo gadi top saīsināti. Taisnīgo gaidas izvērtīsies viņiem par prieku, bet bezdievīgo cerība iznīks. Tā Kunga ceļš ir rimtajiem aizsarga patvērums, ļaundarītājus turpretī skars pazudināšana. Taisnais nekad nešaubīsies, bet bezdievji uz dzīvi zemē nepaliks. Taisnīgo mute pauž īsteno atziņu, bet viltnieku mēle tiks izdeldēta. Taisno lūpas pauž dziedinātājas atziņas, bet bezdievīgo mutes vārdi stāsta aplamības. Nepareizi svari tā Kunga acis ir negantība, bet pilnestīgs svars Viņam sa-gādā labpatiku. Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos. Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus. Manta neko nepalīdzēs tā Kunga dusmības dienā, bet taisnība glābj no nāves. Tiklā cilvēka taisnīgums dara līdzenu viņa ceļu, bet bezdievīgais kritīs pats savas bezdievīgās būtības dēļ. — Tiklo taisnīgums viņus izglābs, bet nievātāji un nicinātāji sapīsies paši savās blēdībās un ļaunprātībās. Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad visas viņa cerības ir pagalam, un netaisno gaidas iznīkst galīgi. — Taisnīgais tiek izraisīts no savām likstām, un bezdievīgais nāk viņa vietā. — Viltnieka un liekuļa valodas dēļ viņa tuvākais top postā likts, bet taisnie to novēro un paglābjas. — Pilsēta priecājas, kad taisnajiem labi klājas, un gavilē, ja bezdievji iet bojā. — Caur tiklo ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ tā tiek sagrauta. Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē. Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina; bet kam uzticama sirds, tas to noslēpj. — Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi. — Kas par otru galvo, cietīs zaudējumus, bet kas no galvošanas sargās, ir drošs. Skaista un mīlīga sieva iegūst goda pilnu stāvokli, bet varmākas iegūst bagātību. Žēlsirdīgs cilvēks dara labu pats sev, bet nežēlīgais tomēr nereti skumdina savu garu un ar to kaitē pats savas miesas spēkiem. — Bezdievja darbs būs veltīgs, bet kas taisnību sēj, tas jau ar to vien veic ko labu. Taisnība spēcina dzīvei, bet dzīšanās pakaļ ļaunumam ved cilvēku ātrāk nāvē. — Tam Kungam ir visniknākās dusmas par viltīgām un nelietīgām sirdīm, bet tiklie rada Viņā labpatiku. Ļaunajiem nekas nepalīdz, pat ja viņi ari visi saliktu savas rokas kopā, bet taisno dzimums tiks paglābts. Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā. Ko taisnīgie vēlas, tam būs visnotaļ laimīgi piepildīties, bet bezdievīgo cerība izvērtīsies nelaimē. — Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāksr— Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts. Kas nelaiž ārā no savām klētīm labību, to ļaudis lād, bet svētība nāk pār to, kas labību pārdod. — Kas cenšas pēc kā laba, tam labs arī gadās, bet kas dzenas pēc nelaimes, tas arī nepaies tai secen. Kas palaižas uz savu bagātību, tas ies bojā, bet taisnīgie zaļos kā augoša koka lapas. — Kas pats savu namu apbēdina, tam būs vējš par ieguvumu, un muļķim jābūt par gudrā kalpu. — Taisnīgā auglis, —viņa kopējo sasniegumu vainagojums, —ir dzīvības koks, un ar dzīves ziņu bagātīgi apveltī-tais iemanto cilvēku sirdis. — Redzi, ja jau taisnīgajam virs zemes tā tiek atmaksāts, cik tad vēl vairāk bezdievim un grēciniekam! Kas sevi labprāt ļaujas pārmācīt, tas taps gudrs; kas turpretī grib nesodīts būt, tas paliek apsmejams nepraša. — Rimtais un dievbijīgais gūst mierinājumu no tā Kunga, bet sirdī jaunu tūru Viņš pazudina. Bezdievīgs gars nenāk par svētību cilvēkam, bet taisno sakne pastāvēs joprojām. Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna ir kā sastrutojums viņa kaulos. Taisno domas ir goda pilnas, bet bezdievīgo padomi ir krāpīgi. Bezdievīgo runas izraisa asinsizliešanu, bet dievbijīgo un rimto mute paglābj. — Bezdievīgie tiks gāzti un sagrauti, un viņu vairs nebūs, bet taisno nams pastāvēs. Zinīga vīra padoms ir teicams un slavējams, bet blēži un viltnieki paliks kaunā. Kas niecīgs un pazemīgs un tomēr godam veic pats savu darbu, ir labāks par to, kas gribētu būt lielisks, un kam tomēr trūkst maizes. — Taisnais žēlo pat savus lopus, bet bezdievīgā sirds ir nežēlīga. Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis. Bezdievja prieks ir darīt zaudē-jumus, bet taisnā sakne nes augļus. Ļaunais sapinas pats savu lūpu neīstos vārdos, bet taisnajam nelaime paiet secen. Daudz laba sev iegūst vīrs ar savas mutes nopelniem, un cilvēkam tiek atlīdzināts pēc viņa roku veikuma. — Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet īstenā atziņa mīt tanī, kas uzklausa padomu. Bezprātīgais tūliņ izrāda atklāti savas dusmas, bet kas apslēpj to, ka ir apkaunots, tas ir gudrs. Kas ir patiess, tas saka atklāti visu, kas tiešs un pareizs, bet nepatiess liecinieks krāpj. — Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduf kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles. Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi. — Krāpšana ir to sirdīs, kujri dod ļaunu padomu, bet tie, kas mudina uz mieru, sagādā prieku. — Taisnajam nekas nekaitēs, bet bezdievji būs nelaimju pilni. Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet tam Kungam negantība, bet kas rīkojas uzticības garā, tas Viņam labi patīk. Sapratīgs cilvēks necenšas savu gudrību visiem redzamu darīt, bet negudra cilvēka sirds izraisa pati savu negudrību. Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi. Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina. Taisnais rāda savam tuvākajam īsto ceļu, bet bezdievīgo ceļš ieved kārdinājumā un maldos viņus pašus. — Sliņķis neceps savu medījumu, bet čakls cilvēks kļūst bagāts. Uz taisnības ceļa ir dzīvība, bet noziegumu ceļš ved nāvē. Gudrs dēls ļaujas tēva pārmācībām, bet smējējs neklausa rāšanai. — Mutes pelnītos augļus ikviens labprāt bauda, bet visa nicinātāji un nopēlēji domā tikai par noziedzībām. — Kas pievalda un pasarga savu muti, pasarga savu dzīvību, bet kas neapdomīgi ļauj savai mutei visu vaļu, dabūs bīties. Sliņķis nereti pēc daudz kā kāro un tomēr neko nedabū, bet čaklie dabū papilnam. Taisnais ienīst melus un krāpšanu, bet bezdievis apkauno savu tuvāku un liek apsmieklā pats sevi. Taisnība pasarga nevainīgo savā ceļā, bet grēcinieku viņa bezdievīgā būtība ieved pazušanā. Dažs lielā mantā ir nabags, kaut arī tēlo sevi bagātu esam, un dažs ir tiešām bagāts ar visu savu šķietamo nabadzību. Ar bagātību dažs var izglābt savu dzīvību, bet nevienam nabagam nav jādzird nekādi draudi. — Taisnīgo gaismas izstarotājs deg priecīgā gaišumā, bet bezdievīgo gaismeklis izdzisīs. Lepno starpā ir arvienu nesaskaņas, bet īstenā atziņa mīt tajos, kūpi ļaujas sev dot kādu padomu. Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā. Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks. — Kas netur un nonievā doto vārdu, tas grūž postā pats sevi, bet kas bīstas Dieva baušļus, tam tiek tas ari atlīdzināts. Zinīga vīra mācība ir dzīvības avots, lai izvairītos no nāves valgiem. Ar smalku gudrību iegūst labvēību, bet nicinātāju un pēlēju ceļš rada sāpes. — Gudrs visu dara ar prātu, bet bezprātis izklāsta visiem tikai savu smieklīgo nesaprātību. Neuzticīgs un bezdievīgs vēstnesis atnes nelaimi, bet uzticams ziņnesis nāk kā dziedinātājs un apmierinātājs. Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā. Ja piepildās, ko cilvēks kāro, tad tas iepriecina viņa sirdi, bet izvairīties no ļaunā muļķiem šķiet lielākā negudrība. — Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi. Nelaime vajā grēcinieku, bet taisnajam tiks atlīdzināts ar labu. Labā mantojums būs jūtams vēl bērnu bērnos, bet grēcinieka manta tiks taupīta taisnajiem. Nabadzīgo vagās ir daudz barības, bet tie no pārtikušajiem, kas rīkojas netaisni, iet bojā. Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca. — Taisnais ēd, lai sajustu apmierinā-jumu savā dvēselē, bet bezdievīgo vēde-ram nekad nav gana. Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj. Kas to Kungu bīstas, tas staigā pa īsto dzīves stigu, bet kas Viņu nicina, tas ir uz nepareiza ceļa. Neprašu mutē ir rīkste viņu lepnībai, bet gudrie savas mutes vārdus lieto ar apdomu. — Kur nav vēršu, tur sile tīra, bet kur vērsis darbīgs, tur daudz ienāku-mu. — Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks stāsta nekautrīgus melus. — Smējējs meklē īsteno atziņu, bet to neatrod; sapratīgam turpretī iegūt pareizu atziņu ir viegli. Ej projām no muļķa, jo tu neko no viņa neiemācīsies! — Sapratīga vīra augstākā gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu, bet negudra vīra muļķība ir pašiedomas pilna sevis paša krāpšana. Muļķi mīl jokot ar grēku upuri, bet dievbijīgiem ir prieks par citiem dievbijīgiem. Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos. Bezdievīgo nams tiks izdeldēts, bet rimto būdiņa zaļos. Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē. — Arī smiedamās sirds var sērot, un priekiem seko bēdas. Nesavaldīgam cilvēkam notiks pēc viņa rīcības veida, bet dievbijīgais stāvēs pār viņu. Nesaprātīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus. Zinīgais baidās un izvairās no (auna; nepraša turpretī, ne par ko nebēdādams, drāžas tik cauri. — Atrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs. Nesaprātīgie manto muļķību, bet gudro vainagojums ir apdomīga un uzmanīga rīcība. Ļaunajiem jānoliecas labo priekšā, un bezdievjiem jāpieliec galvas taisno vārtos. — Nabadzīgo ienīst pat viņa draugs, bet tādi, kūpi bagātos mīl, ir daudz. Kas savu tuvāko nicina, tas grēko; bet svētīgs ir tas, kas iežēlojas par nelaimīgiem. Kas lolo viltu un perina ļaunus nolūkus, tie pievilsies, bet kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību. — Kur tiešām dara darbu, tur visa kā pietiek, bet kur rīkojas tikai ar vār-diem, tur valda trūkums. Zinīgajiem viņu bagātība ir goda pilns vainags, bet neprašu negudrība tāda pati negudrība arī paliek. Patiess liecinieks ir dzīvības glābējs, bet kas melus runā, ir nepatiess liecinieks. — Kas to Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis, un arī viņa bērni būs tur pasargāti. Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, lai izsargātos no nāves valgiem. — Kur valdniekam daudz kaj-a tautas, tur viņa godība jo lielāka, bet kur kara pulku maz, tur stāvoklis valdniekam rada bažas. Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību. Laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs un kaislīgs prāts ir kā puveši kaulos. Kas vājajam dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju, bet kas par grūtdieni apžēlojas, tas godā Dievu. — Bezdievīgais savā nelaimē iet viegli bojā, bet taisnais jūtas arī nāves brīdī spēcināts. — Sapratīga cilvēka sirdī īstena atziņa dus mierīgi, bet neprašu starpā tā cenšas izpaust sevi jo strauji. Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods. Gudrs kalps jo labi patīk savam ķēniņam, bet nelietīgam kalpam draud viņa dusmas. Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu. Gudra cilvēka mēle padara viņa mācību mīļu, bet neprašas mute izverd tukšas pašiedomas pilnu negudrību. Tā Kunga acis ir visur, un tās noraugās kā uz ļaunajiem, tā arī uz rimtajiem. Lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi. — Nepraša nonievā sava tēva mācības, bet kas pieņem pārmācību, kļūs gudrs. Taisnīgā namā ir visāda labuma diezgan, bet bezdievja ienākumi slēpj sevī pazudinājumu. — Zinīgu cilvēku lūpas pauž labus padomus, bet vientiesīga muļķa sirds nebūt tāda nav. Bezdievja upuris tam Kungam ir negantība, bet rimto lūgšana Viņam patīkama. Bezdievja ceļš tam Kungam ir negantība, bet kas dzenas pēc taisnības, to Viņš mīl. — Barga pārmācība sagaida to, kas novirzās no pareizā ceļa; bet kas neievēro un ienīst uzliekamo sodu, tam jāmirst. Elle un bezdibeņi stāv atklāti tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis! — Smējējs nemīl to, kas viņu nosoda un dod viņam pareizus norādījumus, un tāpēc viņš nepiebiedrojas zinīgajiem. Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Gudrā sirds rīkojas apdomīgi, bet neprašas mute klāsta muļķības. Noskumušajam nav nevienas labas un priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ikdienas patīkamu labsajūtu. Labāks ir mazumiņš ar tā Kunga bijāšanu nekā liela manta, kam nemiers un raizes klāt. Ir labāki kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu. Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais turpretī izlīdzina nesaskaņas. Sliņķa ceļš ir kā ar ērkšķiem noklāts, bet taisno tekas ir līdzenas. Gudrs dēls iepriecina savu tēvu, bet nesaprātīgs cilvēks ir savai mātei kauns. — Vientiesīgam neprašam neprātība sagādā prieku, bet sapratīgs cilvēks paliek uz īstenā ceļa. Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet kur ir daudz padom-devēju, tur tie piepildās. Vīram ir prieks, kad viņš pareizi atbild, un īstenā laikā teikts vārds, —cik tas ir vērtīgs! Dzīves ceļš gudrajam iet strauji augšup, lai viņš izvairītos no nāves valstības tā lejas galā. Augstprātīgā namu tas Kungs sagraus, bet nabaga atraitnes robežas apstiprinās. Ļauna cilvēka nodomi un gudrojumi tā Kunga acīs ir negantība, bet šķīstsirdīgie runā uz Viņu laipnīgi. Sīkstulis pats izposta savu namu, bet kas ienīst kukuļus, tas dzīvos. — Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild, bet bezdievja mute putodama izverd ļaunumu. Tas Kungs ir tālu projām no bezdievjiem, bet taisno lūgšanas Viņš uzklausa. Laipns skats iepriecina sirdi; laba vēsts atspirdzina kaulu serdi un pašus kaulus. Auss, kas uzklausa dzīves pamācības un sodus, mitīs starp īsteni gudrajiem. — Kas negrib ļauties audzināties, tas neievēro savas dvēseles pestīšanu, bet kas uzklausa pamācības, tas pieņemas gudrībā. Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie īstenas atziņas, —un pazemība ved godā. Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka. Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies. Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku; ari bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai. Lepna sirds tā Kungs acīs ir negantība, un—tik tiešām tas tiesa—tā nepaliks nesodīta. Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziedzīgs nodalījums tiek izlīdzināts, un ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma. Ja kāda ceļi tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem. Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību. Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu. — Dieva padomi un nākotnes priekšnoteikšana izpaužas ar ķēniņa muti; viņa mute tādēļ arī nemaldās, tiesu spriezdama. Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi. Ķēniņu apziņā netaisnības darīšana ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls. Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi. Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās. Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tas ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus. Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāki nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam. Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. — Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, —un augstprātība nāk priekš bojā ejas. Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem. Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz to Kungu. Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācīgi. Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu. — Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspir-dzina kaulus kā zāles. Dažam cilvēkam kāds ceļš iesā-kumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē. Dažs piedzīvo lielu nelaimi savas izsalkušās mutes dēļ; taču izsalkums spiež viņu strādāt un ceļ viņa darbu. Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme. Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu. Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu. Kas met ar acīm, nedomā neko labu kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu. Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. — Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas. Meslus met klēpī, bet iekrīt tie tur tā, kā to grib tas Kungs. — Sauss kumoss pieticīgā mierā ir labāks nekā pilns nams ar gaļu, bet kopā ar rāšanos un nesaskaņām. Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu. Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā tas Kungs pārbauda sirdis. Ļauns cilvēks uztver mēlnešu tenkas, un nepatiess cilvēks viegli klausa kaitētājām baumām. Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts. Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērni, un bērnu gods ir viņu tēvi. Vientiesīgam nejēgam neklājas runāt par augstām lietām, un vēl mazāk piederas valdniekam būt tādam, lai labprāt melotu. Ja kam ir kas ko dāvināt, tad tam ir tā, it kā viņam piederētu kāds dārgakmens: lai viņš griežas kur griezdamies, visur viņu godā par gudru. Kas nosedz un noslēpj grēku, tas rada draudzību, bet kas šādu lietu no jauna paceļ, tas rada nesaskaņu draugos. Sapratīgu cilvēku norāšana skar vairāk nekā simts nūju sitienu vientiesīgu neprašu. Dumpīgs cilvēks savā tukšajā pašiedomā tiecas nodarīt tikai ļaunu, bet pret viņu tad ari tiks sūtīts cietsirdīgs ķēniņa sūtnis. Ir labāki sastapt lāča māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā. Kas labu atlīdzina ar ļaunu, no tā nama Iaunums neatstāsies. Kas uzsāk asu vārdu maiņu, ir līdzīgs tam, kas sagļrau) ūdenim tā aizsprostu. —Atturies no asas vārdu maiņas, iekāms tu neesi vēl tajā iejaukts! Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, ir abi negantnieki tā Kunga acīs. Ko palīdz nauda vientiesīga nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek vientiesīgs nepraša. — Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli. Vientiesīgs nejēga ir tas, kas savu roku dod apsolījumam par savu tuvāku un kļūst viņam par galvinieku. Kas mīl nesaskaņas, mīl grēku, un kas savas durvis taisa pārmērīgi augstas, tas sagādā iespēju namam sabrukt. Kam nelieša sirds, tas neatrod nekur nekā laba, un kam greizi ievirzīta mēle, tas iekritīs nelaimē. Kas dzemdina vientiesīgu nejēgu, tam ir skumjas, un vientiesīga nejēgas tēvam nav nekāda prieka. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. Bezdievis labprāt pieņem slepeni dāvanas, lai apzinīgi izlocītu taisnības ceļus. — Sapratīgais izturas gudri un no-svērti; vientiesīgs nejēga raida uztraukts savus skatus līdz zemes galiem. Nepraša dēls ir sava tēva sēras un mātes, savas dzemdētājas, apbēdinājums. Jau nav labi taisno sodīt, uzliekot tam naudas sodu, ne nu vēl goda vīru sist, kas rīkojas taisnīgi. Sapratīgais savaldās savā nmā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu. Vientiesīgu nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti. Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē, kas tam sagādātu īpašu prieku, un uzstājas pret visu, kas der lieti. Vientiesīgam nejēgam nav prieka par saprātu, bet viņam patīk izpaust to, kas mīt viņa sirdī. Kur nokļūst bezdievis, tur ierodas arī nicināšana un negods ar izsmieklu. — Vārdi īsta vīra mutē ir kā dziļi ūdeņi, un īstenās atziņas avots ir kā plata un strauja upe. Nav labi izrādit cienību kādam bezdievim un tādēļ nodarīt pāri taisna-jam tiesas priekšā. Vientiesīga neprašas lūpas pavedina uz bāršanos, un viņa mute cīnās, lai beidzot viņš pats saņemtu sitienus. Vientiesīga neprašas mute ir viņam pašam par postu, un viņa lūpas tur viņa paša dvēseli slazdu valgā. Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds. Kas laisks savā darba, ir brālis tam, kas pats izšķiež savu mantu. — Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts. Bagātajam manta ir viņa stiprā pils un ir it kā augsts mūris viņa iedomībā. Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā. Kas atbild, iekāms viņš dzirdējis, tam piemīt vientiesība, un tas piedzīvos kaunu. — Kam vīrišķīga sirds, tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās, —bet ja kādu pārņēmis izmisums, —kas var to panest? Sapratīga sirds iemanto gudrību, un gudra auss meklē atzīšanu. — Dāvanas atver cilvēkam durvis un vārtus; tās noved viņu arī lielu kungu vaiga priekšā. Ikviens kā pirmais šķiet savas sūdzības lietā taisns esam; tikai kad lietā iesaistās viņa pretinieks, tā noskaidrojas. Mesli klusina nesaskaņas un novelk robežas starp varenajiem. Apkaitināts brālis turas savā taisnībā stingrāki nekā nocietināta pilsēta, un nesaskaņas turas spēcīgāki nekā aizšaujamais pils durvīs. Vīram tiek atmaksāts saskaņā ar to, kā viņa mute runājusi, un viņš tiek paēdināts ar viņa lūpu iegūtiem aug-ļiem. — Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no mēles sasniegumu augļiem. Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no tā Kunga. Nabags runā lūgdamies, bet bagātais atbild bargi. Citam daudz draugu uz nelaimi; tomēr, ir draugi, kuņ ir labāki nekā brālis. Nabags, kas savā rimtumā staigā, ir labāks nekā aplamnieks ar negodīgām lūpām, un kufš pie tam ir bagāts. — Kur cilvēks nerīkojas ar prātu, tur neiet labi, un kas ir pārmērīgi ašs ar savām kājām, tas rada sev zaudējumus. — Cilvēka bezprātība sajauc viņa ceļus, tā ka viņa sirds ir nemiera pilna pret to Kungu. Manta sagādā daudz draugu, bet nabagu viņa draugi atstāj. Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam. Daudzi izsaka glaimus valdniekam, un visi ir draugi tam, kas devīgi piešķir dāvanas. Nabago ienīst visi viņa brāļi; cik vēl vairāk no viņa atraujas viņa draugi! Un kas paļaujas un uzticas tikai vārdiem, tam nekas netiek! Kas gudrs kļuvis, mīl savu dzīvību, un sapratīgais gūst sev labumu— Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un kas nekautrīgi stāsta saltus melus, dabūs galu. Vientiesīgam nejēgam neklājas pieredzēt labas dienas, un vēl mazāk vergam pār savu augstāko valdnieku valdīt. — Cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs, un viņam nāk par godu, ka kādu pārkāpumu viņš var arī nepamanīt. Ķēniņa bargums ir kā jauna lauvas rūciens, bet viņa žēlastība ir kā rasa uz zāles. Nejēgas dēls ir sava tēva sirdēsti, un nesaticīga sieva ir līdzīga jumta notekai, pa kuņr nepārtraukti plūst un pil ūdens. Namu un mantu manto no vecā-kiem, bet sapratīgu sievu no tā Kunga. Slinkums ieaijā miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu. — Kas glabā tā Kunga bauslību, tas saglabā savu dzīvību, bet kas nepiegriež nopietnu vērību savam ceļam, —mirs. Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu. Pārmāci savu dēlu, kamēr ir vēl kāda cerība, bet neļauj savai dvēselei tevi aizraut tik tālu, ka tu iedomātos savu dēlu nonāvēt. — Lielam un straujam niknumam jācieš zaudējumi, un jo tu gribi to savaldīt, jo lielāks un niknāks tas kļūst. Paklausi padomam un iedziļinies audzināšanas pamācībās, lai tu pēc tam būtu gudrs. — Daudz nodomu ir vīra sirdī, bet pāri visam stāv un paliek tā Kunga padoms. Cilvēkam ir prieks paf otra labā veiktu labu darbu, un nabags ir labāks par meli. — Tā Kunga bijāšana spēcina cilvēku dzīvībai; tāds būs arvienu paēdis, tā ka nekāds ļaunums viņu nepiemeklēs. Sliņķis paslēpj savu roku podā, un nepieceļ to no jauna pie mutes. — Ja pejkādu zobotājos, tad neprātīgais ķļūst gudrs; ja soda un pārmāca sapratīgo, tad viņš kļūst pavisam prātīgs. Kas posta tēvu un padzen savu māti, tas ir bezkaunīgs un nolādēts bērns. — Mities, mans dēls, klausīties pamācibas, ja tu tomēr, —tiešām, gribi novērsties no sapratīgas mācības! — Liecinieks, kas pats nelietis, apsmej tiesu, un bezdievju mute ar labpatiku norij ikkatru dzirdēto netaisnību. Tiem, kas par visu ņirgājas, ir sagatavota soda tiesa, —un vientiesīgo nejēgu muguras sagaida pēriens. Vīns ir zobgalis, ikviens cits stiprs dzēriens ir trakulis; kas no tiem streipuļo, nav gudrs. Ķēniņa biedinājums ir kā jauna lauvas rūciens; kas aizdod viņam dusmas, tas grēko pats pret savu dzīvību. — Vīrs dara sev godu, izvairīdamies no bāršanās; tie, kas pastāvīgi rājas, arvienu ir vientiesīgi nejēgas. Rudens aukstuma dēj slinkais negrib art; tāpēc pļaujamā laikā viņam būs diedelēt un nenieka nedabūt. Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt. Daudzus cilvēkus daudzina rimtus un tiklus esam, bet kas atradīs vīru, kas būtu rimts un taisnīgs? Taisnais staigā savā sirds skaidrībā, un viņa bērniem pēc viņa būs svētība un labi klāsies! Ķēniņš, kad viņš sēž savā goda krēslā, lai tiesu spriestu, jau ar acīm vien atšķir visu labo no ļaunā. Kas drīkst teikt: „Es esmu šķists savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?“ — Divējāds mērs un svars, —abi ir negantība tā Kunga priekšā. Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt rimts un godīgs. Dzirdīgu ausi un redzīgu aci, —abas divas dara tas Kungs. — Nemīli miegu, lai tu nekļūtu nabags; lai tavas acis pastāvīgi būtu modras, tad tev maizes pietiks. — „Nelaba, nelaba!“ saka pircējs par preci, kamēr viņš to iegūst, bet kad tā ir viņa rokās, tad viņš to daudzina. Ja arī zelta un pērļu ir daudz pasaulē, tad sapratīgas lūpas ir cildenā-kais dārgakmens. Atņem drēbes tam, kas galvo par otru, un izķīlā viņu nepazīstama svešinieka dēļ! Zagta maize cilvēkam gan labi garšo, bet pēc tam tās ēdējam mute ir pilna zvirgzdu. — Nodomi īstenojas, ja tos virza ar gudru ziņu; arī kapš jāizkaro ar dziļu prātu un gudru padomu. Mēlnesis apkārt līzdams izpļāpā noslēpumus; tāpēc tu netinies ar to, kas savu muti nesavalda. Kas savu tēvu un savu māti lād, tā gaismeklis apdzisis visdziļākā tum-šuma vidū. Mantojums, pēc kā sākumā cilvēks visai dzenas, beidzot izrādās tomēr ne visai svētīgs. Nesaki: „Es atriebšu ļaunu!“ Cerē uz to Kungu, Viņš tev palīdzēs. — Divējāds svars ir negantība tā Kunga acīs, un viltīgi svaru kausi nav labi. No tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kuj-š cilvēks gan zina un izprot savu ceļu? Cilvēks iekļūst kā valgā, ja viņš ir pārsteidzīgs ar svētumu un sāk pārdomāt par kaut ko tikai tad, kad viņš jau šai lietā Dievu nominējis. Gudrs ķēniņš izklīdina bezdievīgos un liek soda ratam pāriet pār viņiem. Tā Kunga gaismeklis ir cilvēka gars; tas apgaismo pašus visslepenākos cilvēka miesas dziļumus. Žēlastība un taisnīga rīcība no ķēniņa puses pasargā viņu, un viņa goda krēsls balstās uz viņa sirds šķīstuma žēlastības. Jaunekļu gods ir viņu stiprums, un sirmi mati ir vecuma goda rota. Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes; tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku. Ķēniņa sirds ir tā Kunga rokā tāpat kā ūdens strauti, un Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib. Ikvienam cilvēkam savi ceļi šķiet taisni, bet tas Kungs sver sirdis. — Tam Kungam labāki patīk, ja kāds dara ko labu un taisnīgu, nekā kad tas nes kaujamos upurus. Augstprātīgas acis un lepna gara stāja, kura it īpaši spilgti izpaužas bezdievja būtībā, ir grēks. Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet ja kāds ir pār-mērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks. Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē. Bezdievīgo laupīšana izbiedēs viņus pašus, jo viņi liedzas darīt, kas bija taisnīgs. Kam plecos grēku nasta, tas iet līku loču ceļus, bet kas ir tīrs, tā darbs ir taisnīgs. Ir labāki dzīvot tieši jumta pažobeles kaktā nekā skaistā namā kopā ar nemitīgi rājošos sievu. Bezdievīgā dvēsele kāro ļaunu; tuvākais neatrod žēlastību viņa acīs. Ja nosoda kādu apsmējēju, tad nesaprašas kļūst gudri, bet ja pamāca kādu īstenas atziņas glabātāju, tad viņš kļūst vēl dziļāks sava prāta gudrībā. Ir viens Taisnais, kas skatās uz bezdievīgā namu, un Viņš nogāž bezdie-vīgos nelaimē. Kas savas ausis aizbāž pret nabago, tas kādreiz pats sauks, bet neviens uz viņu neklausīsies. Slepenībā pasniegta dāvana remdē dusmas, bet tieši klēpī ielikts dāvinājums mīkstina jau jo spēcīgu niknumu. — Taisnajam ir prieks darīt to, kas ir taisnīgs, bet darīt to ir bailes ļaundariem. Cilvēks, kas nomaldījies projām no gudrības ceļa, nokļūs mirušo draudzē. Kas labprāt dzīvo priekos, tam pietrūks, un kas mīl vīnu un eļļu, tas nekļūst bagāts. — Bezdievim ir jākļūst atdotam taisnīgā, un nelietim sirdsskaidrā vietā. Ir labāki dzīvot izpostītā zemē nekā pie kašķīgas un dusmīgas sievas. — Īsteni gudra cilvēka namā ir mīlīgas iekārojamas lietas un eļļa, bet vientiesīgs nepraša to visu izšķiež. Kas dzenas pēc taisnības un lēnprātības, tas atrod dzīvību, taisnību un godu. Viens pats gudrais iegūst savā varā kara varoņu pilsētu un gāž tās varu, uz kūpi tā paļaujas. Kas piesarga savu muti un savu mēli, tas pasarga no bailēm savu dvēseli. Kas ir lepns un pārgalvīgs cilvēks, to īsteni saucam par zaimotāju, un viss, ko vien viņš dara, ir traka pārgalvība. Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām, jo viņa rokas negrib neko strādāt. Cauru dienu viņam gribas un gribas, bet taisnais dod un neatsakās dot. — Bezdievīgo upuris ir negantība, ja tas tiek pienests kāda kauna darba dēļ. Melīgs liecinieks dabūs galu, bet vīram, kas ļaujas sev kaut ko iestāstīt, tam atļauts savukārt arī runāt. Bezdievīgais izskrien ar galvu vai caur sienu, bet kas ir rimtīgs, tā ceļš pastāvēs. — Pret to Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms. — Zirgu gan sakopj kaujas dienai, bet uzvara nāk tikai no tā Kunga. Laba slava der vairāk nekā liela bagātība, un labvēlīga nostāja no ļaužu puses ir labāka par sudrabu un zeltu. Bagātiem un nabagiem jābūt kopā jauktiem citam ar citu; tas Kungs viņus visus ir radījis. Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest. Pazemības, —proti Dieva bijības alga ir—bagātība, gods un dzīvība. Daudz dzeloņu un valgu ir aplamam cilvēkam viņa dzīves ceļā, bet kas turas tālu no tiem, tas saglabā savu dzīvību. Aiāci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas ari tad, kad viņš jau vecs kļuvis. Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņemas, kļūst par aizdevēja kalpu. — Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā no savas blēdības rīkstes. Maigas labsirdības pilna acs tiek svētīta, jo cilvēks ar tādu aci dod no savas maizes arī nabagiem. Izdzen ņirgātājos, tad izzudīs nesaskaņas, apklusīs rāšanās un otra nicināšana. Kam ir šķīsta sirds, tas mīl to Kungu, un kura lūpas mīlīgi runā, tam ķēniņš ir draugs. Tā Kunga acis apsargā labu padomu, bet nelieša vārdus Viņš izdeldē. Sliņķis saka: „Arā ir lauva; es varētu tikt uz ielas saplosīts!“ Netiklu sieviešu mute ir dziļa bedre; ko tas Kungs ienīst, tas iekrīt tajā. — Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa. Kas dara netaisnību nabagajam, lai ar to vairotu savu mantu, un dod bagātajam, tas nokļūs trūkumā. Pievērs savas ausis un uzklausi īstenās atziņas glabātāju vārdus un iespied dziļi savā sirdī manu mācību! Jo tas būs jaukums, ja tu tos sirdī pasargāsi un tie, savā starpā saistīdamies un viegli pārveidoti, atskanēs no tavām lūpām! Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu, —to es tev šodien atgādinu tevis paša labā. Vai es neesmu tev jau daudzkārt ar priekšā uzrakstītiem padomiem un pamācībām saprotamu darījis, Ka es tev rādu taisnus un patiesus vārdus, lai tu pareizi varētu atbildēt tiem, kas tevi vaicā. Neaplaupi nabago, tādēļ ka tas ir nabags, un nesaspied kādu nevarīgu vārtos, Jo tas Kungs aizstāvēs viņa lietu un samīs viņa saminējus. Nepiebiedrojies sirdīgajam un neturies kopā ar raksturā niknu un dusmās strauju, Ka tu nemācies viņa tekas un nesavaldzini savu dvēseli, ka tai nāktos ciest. Neesi starp tiem, kas ar rokas spiedienu apsolās par citu un kļūst galvinieki par viņu parādu, Jo ja tev nebūs ko samaksāt, kāpēc tad lai paņem tev tavu gultu zem tevis. Nepārstāti senās robežas, kādas tavi tēvi ir nosprauduši. Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm. Kad tu sēdi pie galda un ēd ar kādu valdnieku, tad labi ievēro, kas ir tavā priekšā, Un liec sev vai pat nazi pie rīkles, ja tu esi izsalcis! Nekāro sev neko no viņa smalkajiem ēdieniem, jo visi tie ir viltus maize. Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, —atmet tādu savu gudrību! Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, —tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos. Neēd maizi pie skauģa un nevēlies sev neko no viņa gardumiem, Jo viņš ir savos dvēseles dziļumos līdzīgs māņu parādībai; viņš saka: „Bd un dzer!“ bet viņa sirds tomēr nav ar tevi. Kumosi, ko tu būsi apēdis, tev būs jāatspļauj, un tavi laipnie vārdi tev būs bijuši veltīgi. Nerunā bezprāša ausu priekšā, jo viņš nicina tavas runas gudrību. — Nepārstāti atraitnes robežas un nelauzies bāriņu tīrumā, Jo viņu taisnības aizstāvis ir varens, tas izvedīs viņu lietu pret tevi. Nodod savu sirdi mācībā, un tavas ausis lai uzklausa prātīgu valodu. Netaupi savam bērnam pārmācību, jo ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. Tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli. Mans dēls, ja tava sirds ir gudra, tad mana sirds par to priecājas, Un manas īkstis ir līksmas, ja tavas lūpas runā to, kas ir pareizs. Lai tava sirds neiekarst pret grēciniekiem, bet lai tā jo dienas paliek bijāšanā tā Kunga priekšā. Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils. Uzklausi, mans dēls, esi prātīgs un ievirzi savu sirdi pareizā ceļā! Neesi starp dzērājiem nedz arī starp tiem, kas rīdami paši rij savu miesu! Jo dzērāji un uzdzīvotāji kļūst nabagi, un snaužam būs noplīsušas skrandas nēsāt. Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca! Pērcies taisnību un patiesību un nepārdod tās atkal; centies iegūt īsteno atziņu, audzināšanu un saprātu. Taisnīgā tēvs priecājas ar lielu prieku par savu dēlu, un kas dzemdinājis ar īstu dziļāko atziņu apveltītu bērnu, ir par viņu jo sevišķi līksms. Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi! Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani celi tavām acīm labi patīk! Jo netikle ir dziļa bedre, un laulības pārkāpēja ir šaura aka. Arī glūnēt viņa glūn kā laupītāja, un negantniekus ļaužu starpā viņa savāc un pulcina, ap sevi. Kur ir sāpes un gaudas? Kur ir ciešanas? Kur ir asas nesaskaņas? Kur ir sūdzēšanās? Kur ir brūces bez kāda pamata? Kur ir neskaidras acis? Pie tiem, kas vēlu sēž pie vīna kausa, lai izdzertu, kas ieliets. Neuzlūko vīnu, ka tas ir tik sārts un kausā tik jauki zīļo, ka tas tik vēlīgi un gludem ierit cilvēkā! Bet pēc tam tas kož kā čūska un dzeļ kā odze. Tavas acis tad skatīsies pēc citām un svešām sievām, un tava sirds runās pavisam aplamas lietas, Un tu būsi kā tāds, kas jūfas vidū guļ, un kā tāds, kas laivas masta galā guļ. „Viņi sit mani, bet man tas nesagādā sāpes; viņi kuļ un slāna mani, bet es to nejūtu. Kad es pamodīšos? Tad es gribu atkal darīt tāpat, un meklēt vīnu no jauna!“ Neseko ļauniem ļaudīm un nevēlies būt pie viņiem! Jo viņu sirds kāro tikai otram kaitēt, un viņu lūpas dod tikai nelaimes padomus. Ar gudru ziņu namu ceļ un ar saprātu to uztur kārtībā. Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām. Atziņās piedzīvojis vīrs ir spēcīgs, un sapratīgs vīrs ir varens savā spēkā. Jo karš vedams ar apdomu un padomu, un kur daudz gudru padom-nieku, tur ir uzvara. Dziļāka gudrība nejēgam ir par augstu; viņš tā kā tā neiedrošinās atplest savu muti vārtu laukuma sanāksmēs. Kas tīši gudro izdarīt ko ļaunu, tas saucams par lielāko negantnieku un blēdi. Nejēgas viltības ir grēks, un ņirgātājies ļaužu acīs ir neganmieks. Ja tu laimes laikos nogursi, tad arī tavs spēks bēdu laikā būs neizturīgs. Glābi tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt, un neatraujies no tiem, kujus paredz nomākt un nožņaugt. Kad tu saki: „Redzi, mēs to nesaprotam!“ vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis svep, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba? Ēd, mans dēls, medu, jo medus ir labs, un savā briedumā sabiezējis medus ir patīkami salds tavam kaklam. Tādēļ centies iegūt dziļāko gudrību tavas paša dvēseles labā; ja tu to iegūsi, tad tev pēc tam labi klāsies, un tava cerība nebūs velta. Neglūni, tu bezdievīgais, uz taisnā namu, netraucē viņa mieru! Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē. Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi, Jo tas Kungs varētu to redzēt, un tas varētu Viņam labi nepatikt, un Viņš varētu novērst savas dusmas no viņa. Neiededzies dusmās par ļauniem ļaudīm un neiekārsies ilgstošās dusmās pret bezdievīgiem! Jo ļaunajam nav ne uz ko, ko cerēt, un bezdievīgo gaismeklis izdzisīs. Mans dēls, bīsties to Kungu un ķēniņu un nejaucies starp dumpiniekiem, Jo viņu pazudināšana notiks piepeši, un kas zina, vai tad neuzbruks nelaime abiem, —īstajiem dumpiniekiem un viņu atbalstītājiem. Ari šie ir īsto atziņu glabātāju vārdi: Tiesā ievērot cilvēka stāvokli un viņa personu nav labi. Kas vainīgam saka: „Tev tais-nība!“ to ļaudis lād, un tauta ienīst. Bet tie, kas vainīgos soda, tie ļaudīm patīk, un bagātīga svētība nāk pār tiem. Pareiza atbilde ir kā mīļš skūpsts uz lūpām. Nokārto savas darīšanas ārpusē un tad apstrādā savu tīrumu; pēc tam cel savu namu. Neesi bez iemesla par liecinieku pret savu tuvāko un nekrāp nevienu ar savām lūpām. Nesaki: „Kā viņš man darījis, tā es gribu viņam atdarīt, un es tam vīram atmaksāšu pēc viņa darba!“ Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna kalnu; Un redzi, tur auga vienīgi nātras, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis. Kad es to redzēju, es to ņēmu pie sirds, —liku vērā, nopietni nolūkojos uz to un secināju no tā: „Tu gribi drusku gulēt un vēl drusku pasnaust, un drusku salikt rokas, lai atpūstos!“ Bet tad tev tava nabadzība pienāks ātriem soļiem, —kā ceļiniece, un tavs trūkums kā bruņots tīrs. Arī šie ir Salamana izteicieni, ko sakrājuši un pievienojuši Hiskijas, Jūdas ķēniņa, vīri. Dieva gods ir kādu lietu apslēpt, bet ķēniņa gods ir kādu lietu izdibināt un noskaidrot. Debesis ir augstas, un zeme dziļa, bet ķēniņu sirds ir neizdibināma. Atšķir piekušņus no sudraba, tikai tad zeltkalim no tā taps dzidrs trauks. Attālini bezdievīgo no tuvuma ķēniņam, tad viņa goda krēsls savā taisnībā kļūs vēl vairāk stiprināts. Nepūlies velti spīdēt ķēniņa priekšā un nenostājies augstu vīru vietā! Ir taču tev labāk, ja tev saka: „Virzies šurpu te augstāk!“ nekā ja tu tieci valdinieka priekšā pazemots tā, ka tavas acis pašas spiestas to redzēt. — Nesteidzies tūliņ ar kādu citu uzsākt asu vārdu maiņu, jo ko tu darīsi tad, ja tevi tavs tuvākais būs apkaunojis? — Kārto savu lietu ar savu tuvāko un neatklāj kāda cita noslēpumus, Lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu, un lai tad tava nelabā slava nekad neizzustu. Vārds, kas teikts īstā laika, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos. — Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sloksne un kā zelta kakla vija. Kā atvēsinātāja sniega dzestrums pļaujamā laikā, tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli. — Virs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus. Ar pacietību var noskaņot valdnieku žēlīgam būt, un maiga valoda mīkstina vissīkstāko cietsirdību un nolīdzina vissmailākos asumus. Kad tu atrodi medu, tad ēd no tā tik, cik tev pietiek, bet ne lai tu pārēstos un ieēsto atspļautu. Atturi savu kāju no tava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot. — Kas nodod nepatiesu liecību pret savu tuvāko, tas ir šķēps, zobens un asa šautra vienā laikā. Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un slīdoša kāja. Kas apbēdinātai sirdij dzied dziesmas, ir līdzīgs tādam, kas novelk savas drēbes aukstā dienā, vai arī etiķim, kad to lej uz kritu. Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, Jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un tas Kungs tev to atlīdzinās. — Ziemelis atnes lietu, un slepenas mēles rada skābu seju. Ir labāki sēdēt stūri uz jumta nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā vienā namā. — Laba vēsts no svešām zemēm ir kā vēss ūdens izslāpušai dvēselei. Taisnais, kas zemojas bezdievīgā priekšā, ir kā duļķaina aka un sajaukts avots. Daudz medus ēst nav labi, un sava paša godu meklēt—nav gods. — Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti. Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods vientiesīgam neprašam. Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, un kā pāri aizspindz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās. Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste. Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam. — Bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, —lai viņš neiedomātos sevi tiešām gudru esam. Darbu uzticēt nejēgas rokām ir tikpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. — Cik maz klājas kroplim par deju, tikpat maz nejēgam runāt par gudrību. Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni. Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē. Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet kas darbam pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts. Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. — Ja tu redzi tūru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. Sliņķis saka: „Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām.“ Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs. Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes. Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem. Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausim. Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu ari nogalina, Tā dara ari neīsts cilvēks ar savu tuvāko un saka pēc tam: „Es tikai pajokoju.“ Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos. Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds. Draudzībā kvēlojošas lūpas un launa sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu. Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdi viņam apslēpts ir viltus. Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdi. Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīzi vien atklāsies. Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai. Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks. Lai tevi daudzina kāds cits, un ne tava paša mute, kāds svešais, un ne tavas paša lūpas. — Akmens ir smags, un smiltis ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi. Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā! Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība. Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet nīdētāja skūpsti ir dažreiz pārmērīgi bagātīgi. Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei ir viss rūgtais salds. — Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir virs, kas aizgājis projām no savas dzimtenes. Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei. Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, —un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā. Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā. Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesaprātīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš. Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ. Ja kāds savu tuvāko jau agri no rīta skaļā balsi svēti un tam pārmērīgi dedzīgi labu vēl, tad tādu rīcību nereti pielīdzina lāstam no viņa puses. Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas. Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu. Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un virs trin viru. Kas vīģes koku kopj, tas ēd tā augļus, un kas savam kungam uzmanīgi kalpo, top godāts. Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru. Elle un bezdibens nekad nav piepildāmi, tāpat nekad nepietiek redzētā cilvēka acīm. Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu. Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem, Jo manta nepastāv mūžīgi un ari ķēniņa kronis pāriet no paaudzes uz paaudzi. Kad siens ir savests šķūņos, izaugusi ir atkal jauna zāle, un kalnos top vākta lopiem zaļbarība, Tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu, Tev pietiek kazas piena tavai barībai, tava nama ļaužu uzturam un tavu kalpoņu paēdināšanai. Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisme ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva. Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdinieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdinieki pastāv ilgi. Vīrs, kas atrodas priekšgalā un nomāc nabagos, ir kā lietus, kas aizplūst projām un maizi nenes. Kas atkāpjas no bauslības, ar to pašu izceļ un teic katru bezdievīgo, bet kas glabā bauslību, ļaunojas par tās pārkāpējiem. — Ļauni ļaudis nepiegriež nekādu vērību taisnībai, bet tie, kas meklē to Kungu, ievēro visu. Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts, kas iet aplamus ceļus. Kas glabā bauslību, ir prātīgs dēls, bet kas ir uzdzīvotāju biedrs, tas apkauno savu tēvu. Kas savu mantu vairo ar augļošanu, pārmērīgi lielas pagaidas naudā un graudā ņemdams, tas krāj to tādam, kas par nabagiem apžēlojas. Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība. Kas dievbijīgos pavedina uz ļauniem ceļiem, tas iekritīs paša izraktā bedrē, bet dievbijīgie iemantos labumu. Bagātais nereti iedomājas savā prātā sevi visai gudru esam, bet nabags, kas apķērīgs, izprot viņa nodomus un rīcību. — Kad pārsvars taisno pusē, tad klājas labi, bet ja pārsvaru iegūst bezdievīgie, ļaudis slēpjas. Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpel-nīsies žēlastību. Labi tam, kas vienumēr Dievu bīstas! Bet kas nocietina savu sirdi, iekritīs nelaimē. Bezdievis, kas valda pār nabadzīgu tautu, ir rūcējs lauva un rijīgs lācis. Ja valdnieks nav pienācīgi sapratīgs, tad notiek daudz varas darbu, bet tas, kas ienīst negausību, dzīvos ilgi. Cilvēks, kas vainīgs kādas dvēseles asins izliešanā, bēguļos līdz pat kapa malai, un neviens lai nemēģina viņu no bēguļošanas atturēt. Kas staigā tikls un rimts, tam tiek palīdzēts, bet kas iet aplamu ceļu, tas negaidīti klups un kritīs. Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības. Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs. Veidot savu uzskatu par otru vienīgi viņa stāvokļa dēļ nav labi; dažs labs izdara ko ļaunu jau pat par maizes gabalu vien. Cilvēks, kas ar skaudīgu aci dzenas pēc bagātības, tas nezina, ka viņš sastapsies ar trūkumu. — Kas otru aprāj un pārmāca, iemantos pēc tam viņa labvēlību un pateicību, un pie tam vairāk nekā tas, kas ar savu mīksto mēli liekuļo viņa priekšā. Kas savam tēvam vai savai mātei kaut ko atņem un saka: „Tas jau nav nekāds grēks!“ ir visai līdzīgs slep-kavam. Negausis rada nesaskaņas, bet kas paļaujas uz to Kungu, būs bagātīgi apmierināts. Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis, bet kas iet caur dzīvi ar gudrību, tas izvairīsies no visām briesmām. Kas dod nabagam, tam nekā netrūks, bet kas savas acis no nabaga novērš, dabūs dzirdēt daudz lāstu. Kad bezdievīgie paceļ galvu, tad ļaudis paslēpjas; kad viņi ir pagalam, tad taisnie iet vairumā. Cilvēks, kas ir patgalvīgs pret sodu, tas tiks pazudināts pilnīgi negaidot un nevienam nemanot. Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas. Kas mīl dziļāku gudrību, iepriecina savu tēvu, bet kas ar netiklēm pinas, nodzīvo savu mantu. Īsts ķēniņš uzceļ savu valsti ar tiesu un taisnību, bet sīksts un negausīgs valdinieks turpretī grūž to postā. Vīrs, kas liekuļo sava tuvākā priekšā, tas izstiepj viņa priekšā tīklu viņa soļiem. Kad kāds ļauns cilvēks grēko, viņš sapinas pats, bet taisnais priecājas un jūtas labi. Taisnais atzīst arī nabadzīgo taisnību; bezdievis neievēro nekādus prāta aizrādījumus. — Visa nievātāji un paļātāji nekautrīgi samusina pilsētu uz dumpi, bet īsti gudrie nomierina satraukumu. Ja dziļi gudrajam gadās ko aizrādīt vientiesīgajam neprašam, tad pēdējais vai nu dusmo, vai smejas, bet miers viņu starpā neiestājas. Asinskārīgie cilvēki nīst dievbijīgo, bet taisnie rūpējas par viņa glābšanu. Nejēga izkrata sava gara saturu pilnīgi cita priekšā, bet īsteni gudrais to pataupa sev. Ja kāds valdnieks uzklausa melus, tad tam visi viņa sulaiņi ir bezdievji. Nabagie un mantas plēsēji satiekas cits ar citu, bet tas Kungs ir, kas viņiem dod acu gaismu. Ķēniņam, kas taisnīgi tiesā nabagos, viņa goda krēsls pastāvēs mūžīgi. Rīkste un pārmācība piešķip dziļu gudrību, bet zēns, ja tas atstāts pats savā vaļā, sagādā savai mātei kaunu. — Kur daudz bezdievīgo, tur arī daudz grēku, bet taisnie piedzīvos bez-dievīgo krišanu. Pārmāci savu dēlu, tad viņš tevi iepriecinās un sagādās atvieglojumu tavai dvēselei. — Kur nav nekāda pravietiska priekšpasacījuma par nākotni, tur tauta kļūst mežonīga un garīgi tukša; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības! Kalps nav pārmācāms tikai ar vārdiem vien: ja viņš tos ari tūliņ saprot, tad viņš tos tomēr neievēro. Ja tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad zini, ka uz vientiesīgu neprašu liekamas lielākas cerības nekā uz viņu. Ja kāds savu kalpu no jaunības tur par daudz maigi, tad viņš pēc tam grib kļūt par jaunu kungu. Atrs un dusmīgs vīrs rada nesaskaņas un izraisa asu vārdu maiņu, bet nikns un sirdīgs izdara daudz grēku. Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu. Kas turas kopā ar zagļiem, kas dzird, kā zagļus lād, un tomēr par viņam zināmiem zagļiem neko nesaka, tas ienīst savu dzīvību. Baidīšanās no ļaudīm noved pie pazušanas, bet kas paļaujas uz to Kungu tiek pasargāts. — Daudzi cenšas nokļūt valdinieka vaiga priekšā, bet tiesas spriedums par katru nāk no tā Kunga. Netaisnais taisnajam šķiet negantība esam, un kas ir taisna ceļa gājējs, tas ir negantības iemiesojums bezdievim. Šie ir Agura, Jakes dēla no Masas, vārdi, šā vīra sacītā runa un mācība: Es esmu centies visiem spēkiem, ak Dievs, es esmu no sirds centies, ak Dievs, un esmu bijis spiests pārtraukt savu cenšanos, Jo es esmu vislielākais nejēga un cilvēka saprāts mani atstājis; Es neesmu mācījies arī īsteno gudrību, lai es būtu spējīgs iegūt pareizu atziņu par Viņu, svēto Dievu. Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu, un kā sauc Viņa dēlu? —Vai tu to zini?“ Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti; Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas. Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu! Divas lietas es lūdzos no Tevis, un neliedz man tās, iekams es mirstu: Elku kalpība un meli lai būtu tālu projām no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man tomēr mierīgi baudīt man novēlēto barības daudzumu, —manu dienišķo maizi. Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt: „Kur tad ir tas Kungs?“ Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva vārdu. — Nenopaļā kalpu viņa kunga priekšā, lai viņš tevi nenolād un tev tas nav rūgti jānožēlo, kā arī jānes savā sirdī tavas vainas apziņa. Ir starp ļaudīm tādi, kas savu tēvu nolād un savu māti nesvētī; Ir tādi, kas sev paši šķiet šķīsti un tomēr nav nomazgājuši tiem pielipušos sārņus. Ir tādi, kas savas acis augstu ceļ un pašapzinīgi valbī savus acu plak-stiņus, Un ir tādi, kam zobeni priekšzobu un naži dzerokļu vietā un kas aprij pat nelaimīgos zemē un nabagos starp ļaudīm vispārīgi. Asinssūcējai divas meitas: „Dod šurp! Dod šurp!“ —Trīs lietas nav piesātināmas, un arī ceturtā nesaka: „Diezgan!“ Elle, neauglīgas sievas klēpis, zeme, nekad nespēdama atdzerties ūdens, un arī uguns nesaka nekad: „Nu ir diezgan!“ Acs, kas nievā tēvu un neatzīst par nepieciešamu paklausīt mātei, ir jāizknābj kraukļiem upes malā un jāaprij jauniem ērgļiem. Trīs lietas man šķiet brīnumainas, un ceturto es nesaprotu: Ērgļa ceļš padebešos, čūskas ceļš pāri klintij, kuģa ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie jaunavas. — Tāds pats ir ari laulības pārkāpējas sievas ceļš; viņa bauda tai priekšā likto cienastu, noslauka muti un saka: „Es nekā laima neesmu darījusi!“ — Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā arī nevar panest: Nemieru rada vispirms vergs, kļūdams par ķēniņu, tāpat vientiesis nejēga, kad viņš ir pārmērīgi maizes paēdis, — Arī sākumā apsmieta un noraidīta sieviete, ja viņu vēlāk tomēr kāds apprec, un kalpone, ja viņa atviļ vīru savai kundzei un pēc tam stājas viņas vietā. Četrējādi radījumi ir mazi zemes virsū un tomēr gudrāki par īsteno atziņu nesējiem: Skudras, nespēcīga tauta, un tomēr viņas vasarā sakrāj sev barību ziemai; Truši, —arī vāji radījumi, un tomēr viņi ceļ savus mitekļus klintīs; Siseņi, —viņiem nav ne ķēniņa nedz vispārīgi kāda valdnieka, un tomēr viņi dodas no vienas vietas uz otru lielos sakārtotos baros kā karavīri pulkos; Zirnekļi, —kas auž ar savām rokām un tomēr mīt arī ķēniņu pilīs. Trejiem ir krāšņs gājiens, un arī ceturtais iet labi: Lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ; Kurta suns ar labiem gurniem un auns un ķēniņš, kūpam neviens neiedrošinās pretoties, kad tas soļo sava kapaspēka priekšgalā. Ja tu esi nejēga bijis un pacēlies par daudz augstu un dzīries izdarīt ko ļaunu, tad liec roku uz savu muti! Ja pienu kuļ, tad no tā sataisa sviestu, un ja kāds pārmērīgi spēcīgi šņauc degunu, tad tāds uzšņauc asinis, un ja kāds kādu kaitina viņa dusmās, tad bus nesaskaņas un asu vārdu maiņa. Šie ir Lemuēla, Masas ķēniņa, vārdi un pamācība, ko viņam devusi viņa māte: Ak mans izredzētais, ak tu mans miesīgais dēls, kupa dēļ es esmu devusi solījumus un pēc kupa es tik karsti kādreiz esmu ilgojusies! Neizšķied savus spēkus ar sievietēm un neej tos ceļus, pa kupiem viņas ķēniņus aizved pazudināšanā. Ak Lemuel, ne ķēniņiem, tiešām ne ķēniņiem klājas dzert vīnu nedz arī vispārīgi valdniekiem kādus stiprus dzērienus iekārot! Viņi var sākt dzert un aizmirst tiesu un taisnību un pārvērst par ļaunu visu nelaimīgo ļaužu stāvokli. Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana, —un dodiet vīnu noskumušām sirdīm, Lai viņas dzep un aizmirst savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi. — Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! Atdari savu muti, spried taisnu tiesu un atrieb nelaimīgos un nabagus!“ Kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle. Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties, un tam netrūks nekāda labuma. Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Viņa prot rīkoties ar vilnu un liniem un veic labprāt rokdarbus. Viņa ir kā tirgotāju kuģis, kas savu pārtiku atved no tālienes. Viņa ceļas pirms dienas gaismas, gādā barību savai saimei un ierāda kalponēm viņu dienas darbu. Viņa domā par tīrumu, nopērk to un iedēsta vīna kalnu par savu pašu roku pelnītiem līdzekļiem. Viņa apjož savus gurnus ar spēku un dara stipras savas rokas. Viņa novēro, ka viņas darbs atnes svētību; viņas gaismeklis neizdziest arī naktī. Viņa izstiepj savu roku pēc kodeļas, un viņas pirksti satver vārpstu. Viņa izstiepj savas rokas dāvinādama nabagiem pretī un sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem. Viņa nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes. Viņa darina pati sev segas; smalks audekls un purpurs ir viņas tērps. Viņas vīrs ir pazīstams sanāksmēs vārtu laukumā, kad viņš starp zemes vecākajiem sēž. Viņa darina smalkus svārkus un pārdod tos; viņapārdodarīpircējiemjostu. Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī. Viņa ver vaļā savu muti ar gudru ziņu, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles. Viņa novēro, kā klājas viņas namam, un neēd savu maizi slinkumā. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: „Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!“ Vienkārši par mīļu un skaistu atzītai tapt sievietei vēl nav nekas; sieva, kas to Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina! Viņu daudzinās viņas roku darba augļi, un viņas lielie darbi viņu teiks un slavēs vārtu laukuma sanāksmēs! Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. Ak niecību niecība! saka mācītājs. —Ak niecību niecība! Viss ir niecība! Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kam viņš nododas zem saules? Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec, un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvienu joprojām. Visās vietās ir tikdaudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: „Redzi, tas ir kaut kas jauns!“ Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi priekš mums. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem, vēlākiem, —kuri nāks, ari par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. Es, —mācītājs, biju ķēniņš pār I sraēlu—J eruzālemē, Un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās un garlaicīgās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, —un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, Jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. Es domāju pie sevis savā sirdī un sacīju: „Patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam!“ Un kad es savā garā apņēmos izzināt, —kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka ari tā ir vēja ķeršana; Jo kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pie-augšanu vairojas arī vilšanās. Tad es domāju pie sevis savā sirdī: „Nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi!“ Bet redzi, arī tas bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: „Tu esi neprātīga!“ Un par prieku: „Kam tu deri?“ Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts pilnā apziņā paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais, un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī dzimta apkalpes saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja lieli ganāmpulki liellopu un sīklopu lielākā daudzumā kā jebkādam no visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas, un, —kas mēdz būt cilvēku galvenās iekāres priekšmets, —sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. Bet kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad—ak vai—viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds Liktenis. Tad es domāju pie sevis, savā sirdī: „Ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības?“ Un tā es biju spiests pats sev sacīt: „Arī tas viss ir niecība!“ Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak jā—gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša! Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, io man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis. Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ur uzcītīgi darījis ar gudrību, izpratni un apsvērtu lietderības izjūtu un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī te paužas visu lietu niecīgums, un tāds stāvoklis būtībā ir liels ļaunums. Jo kads tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod mieru. Arī tas ir niecība. Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas atkarīgs no Dieva rokas. Tiešām—kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? Jo kādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķip grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas ir niecīgums un tukša vēja ķeršana. Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt; savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut, Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt, savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt; Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet; Savā laikā akmeņi jāmet, un savā laikā tie jāsalasa; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt. Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst; savs laiks karam un savs laiks mieram. Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm? Es esmu dziļāk ieskatījies ciešanu pilnā uzdevumā, ko Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar to mocītos. Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu—ne tā iesākumu nedz galu. Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu, Ka tas tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda. Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt, un Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai Viņu bīstas. Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo. Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu, —tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu, —tur valdīja bezlikumība. Tad es pie sevis savā prātā nodomāju: „Dievs tiesās tiklab taisno kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.“ Tad es pats pie sevis nodomāju: „Tas ir cilvēku bērnu dēļ, ka Dievs grib viņus pārbaudīt, lai viņi redzētu, ka būtībā viņi ir līdzīgi dzīvniekiem.“ Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār dzīvniekiem. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos. Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas, vai tā ceļas augšup gaisā un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup—zemē? Tā es izveidoju uzskatu, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tas jau arī ir viņa liktenis, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa? Un atkal es novēroju visu netaisnību, kas norisinās zem saules; es redzēju, kā raud apspiestie un nomāktie, am nebija neviena iepriecinātāja un kas cieta pārestības no savu apspiedēju puses, nesajuzdami ne no viena nekādu iepriecinājumu. Tad es daudzināju jau sen nāvē aizgājušos kā daudz laimīgākus par tiem, kas vēl tagad dzīvi, Bet vēl laimīgākus nekā šos abējus es teicu tos kas vēl nemaz nav dzimuši un kas tādēļ vēl nav redzējuši to ļauno dzīves kņadu, kas norisinās zem saules. Es novēroju nopietnāk arī darbu un veikumu visās dzīves nozarēs: te ļaudis vienkārši skaudībā nežēlīgi sacentās cits ar citu. Arī tas ir kāds iekšējs tukšums un beznozīmes vēja tvārstīšana. Nejēga turpretī saliek savas rokas kopā un ēd kopā pats savu miesu — „Viena ar mieru pilna sauja ir labāka nekā abas dūres pilnas darba pūļu un vēja ķeršanas. Un es redzēju kādu citu veltīgas piepūles paraugu zem saules: Tur ir kāds, kas ir viens pats bez draugiem un bez biedriem; nav viņam ne dēla nedz brāļa, un tomēr viņš nemitas pūlēties līdz nāvei, un viņa acis nevar beigt skatīties sakrātajās bagātībās. Patiesībā viņam taču būtu jāsaka: „Kam par labu es nopūlos līdz nāvei un neatļaujos sev nekāda prieka?“ Arī tas ir niecīgums un greiza rīcība. Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad vismaz vienā ziņā iznāk labāka alga par viņu pūlēm; Ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīzi pārraut. Nabags, bet gudrs jauneklis, ir vairāk vērts nekā vecs ķēniņš, kas jau par nelgu kļuvis un vairs neievēro brīdinājumu. Jo no cietuma viņš nokļuva uz troņa, lai gan bija piedzimis nabags iepriekšējās valdīšanas laikā. Es redzēju visus dzīvos, kas staigā zem saules, turamies kopā ar šo jaunekli, to otru, kam vajadzēja stāvēt viņa vietā. Nepārredzams bija visu to ļaužu pulks, kup bija viņu cēluši sev par vadoni, lai gan tie, kuri būs pēc viņa, par viņu nepriecāsies. Tiešām, arī tā ir niecība un vēja ķeršana. Uzmani savu kāju, kad tu eji Dieva namā, jo nākt un klausīties ir patiešām kaut kas labāks, nekā kad neprašas nes savus upurus: viņi jau patiesībā nezina neko citu kā vienīgi ļaunu darīt. — Neesi par daudz ātrs ar savu muti, un lai tava sirds savā trauksmē nepārsteidzas kādu vārdu izrunāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu! Jo kur ļaudis visai nodarbināti, tur rodas sapņi, un kur daudz vārdu, tur rodas muļķīgas valodas. Ja tu esi Dievam devis īpašu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo—Viņam nav labs prāts uz neprašām. Ko tu esi apsolījis, to pildi! Labāk ir vispārīgi nekādu īpašu solījumu nedot nekā solīt un nepildīt. Neatļauji savai mutei tevi apgrēcināt un neizsakies Dieva vēstneša priekšā, ka ir notikusi pārsteigšanās; kāpēc lai Dievs apskaišas par to, ko tu esi izrunājis, un neļauj tavam roku darbam labi izdoties? Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu, —tur ir niecība. Bet tu bīsties vairāk Dievu! Kad tu redzi, kā apspiež nabagu un cik bēdīgā stāvoklī valstī ir tiesa un taisnība, tad neuztraucies par to, jo ir vēl viens augstāks par augsto, kas visu novēro. Bet viens Visaugstākais ir nomodā pār viņiem visiem. Taču ieguvums kādai zemei ir šāds: ķēniņš, kas rūpējas, lai zeme būtu apkopta. Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienā-kumiem; taču arī tas ir niecība. Ja manta vairojas, tad vairojas arī tie, kas to apēd, un kāds labums tad tam, kam tā pieder, kā tikai acīm paskatīties? Salds ir darbinieka miegs, vienalga, vai tas daudz, vai maz ko ēdis; bet bagātais, kas spēcīgi pieēdies, nereti netiek pie miega. It īpaši liels ļaunums, ko es esmu novērojis zem saules, ir bagātība, kas tam pašam paliek par nelaimi, kurš to sargā. Ja tāda bagātība kādā nelaimē aiziet bojā, tad viņam nav nekā ko atstāt īpašumā savam miesīgajam dēlam. Kailam, kāds viņš nācis no mātes klēpja, tādam viņam atkal jāaiziet, un viņš nevar pat arī ne to vismazāko līdzi paņemt no savu pūliņu ieguvuma, lai to paturētu savā īpašumā. Jā, arī tā ir ļauna un bēdīga parādība: pavisam tā, kā viņš ir atnācis, tā viņam atkal ir jāaiziet. Kāds nu viņam ir ieguvums no tā, ka viņš par velti ir pūlējies? Un pie tam viņš visas savas mūža dienas ir pavadījis tumsā un lielos sirdēstos, un tās bijušas saistītas ar daudzām nepatikšanām, slimībām un uztraukumiem? Un ko es esmu atradis kā labu un skaistu, ir tas, ka cilvēks ēd un dzer, un jūtas labi visu to bezgalīgo pūļu jūklī, ar kādām viņš zem saules nomoka sevi savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam piešķir; tas arī ir viņa dzīves uzdevums. Bet katrā ziņā, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un pat, neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana. Tāds tad daudz nedomās par savu dzīves dienu īsumu, tāpēc ka Dievs viņa sirdi apdāvina ar prieku. Ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules un kas smagi guļ uz cilvēkiem: Ja Dievs ir devis kādam cilvēkam bagātību, laicīgu mantu un godu, tā ka viņam nekā netrūkst no visa tā, ko viņa sirds kāro, bet ja Dievs viņam neļauj no visa tā neko baudīt un to bauda svešinieks, tad tas ir nožēlojami, un ir tiešām liels ļaunums! Ja kāds kā tēvs dzemdinātu simts bērnus un dzīvotu daudz gadu, un viņam būtu garš mūžs, bet viņš nevarētu savu dzīves laimi izjust un baudīt, —un viņam pat netiktu ne kapa vieta, —tas es saku: „Laimīgāks nekā viņš ir nelaikā dzimis nedzīvs bērns!“ Jo tas nāk kā nekas pasaulē un tāds pats aiziet tumsībā, un viņa vārds paliek aizklāts ar tumsu. Viņš nav arī sauli redzējis un neko nezina no tās, bet miera ziņā viņam ir labāki nekā tam. Un ja pat kāds dzīvotu divi reizes tūkstoš gadus un savā dzīvē nemaz neredzētu prieku, vai tad tomēr viss viņu garais mūžs nenovestu pie viena un tā paša gala? Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta. Un kas vairāk atlec gudrajam nekā neprašam? —Vai kas nabagam, kurš zina staigāt īsto dzīves ceļu? Labāki ir ko ar acīm uzskatīt nekā iekārē apkārt maldīties; arī tāda rīcība ir niecība un vēja ķeršana. Viss, kas notiek, ir jau sen noteikts, un jau laikus ir stingri nolikts, kas kāds cilvēks būs un kā kūpam klāsies, un neviens nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš. Tiešām, ar to saistās nereti daudz vārdu, bet tie tikai vairo niecību; un kāds labums no tā in cilvēkam? Tiešām, kas gan zina, kas cilvēkam ir par labu šinī viņa īsajā mūžā, ko viņš savā niecībā pavada, pats būdams ēnai līdzīgs? Un kas gan var cilvēkam pastāstīt, kas pēc viņa notiks zem saules? Laba slava ir vērtīgāka nekā dārga svaidāmā eļļa, —un mirstamā diena ir labāka nekā dzimstamā. Labāk ir ieiet sēru namā nekā dzīru namā, jo tur redz norādījumu uz visu cilvēku galu, un tas, kas vēl dzīvo, to lai ņem pie sirds! Labāk ir skumt nekā smieties, jo kad vaigs ir noskumis, tad sirdij ir labi. Gudro sirds ir bēdu namā, bet nelgu sirds ir prieku namā. — Labāk ir klausīties gudrā bāršanu nekā klausīties nelgas dziesmu, Jo kā ērkšķi sprakšķ zem katla, tā izskan arī nelgas smiekli. Arī tā ir niecība. Patiešām, netaisna peļņa padara ari gudru par nelgu, un kukuļiem domātās dāvanas samaitā sirdi. Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums, labāka ir pacietība nekā augstprātība. Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē. — Nejautā, kā tas nāk, ka senie laiki ir bijuši labāki nekā tagadējie; tas nebūtu gudrs jautājums. Gudrība ir laba kā mantots īpašums, un noteikts ieskats ir ieguvums tiem, kas sauli redz. Jo gudrības pavēnī cilvēks jūtas tikpat droši paslēpts kā naudas pavēnī, bet gudrības pārākums ir atziņā, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir. Uzlūko Dieva darbu, un kurš gan var darīt taisnu to, ko Viņš ir darījis līku? Baudi labumu labā dienā, bet ari ļaunu dienu ņem par labu, jo Dievs dara ir šo, ir to, —tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa nāves. Visu to es esmu redzējis savas nīcīgās zemes dzīves dienās: dažs taisnais aiziet bojā savā taisnībā, bet dažs bezdievīgais, neraugoties uz viņa ļaunumu, piedzīvo garu mūžu. Neesi pārliecīgi taisns un neturi pats sevi par pārliecīgi gudru, jo kāpēc tu gribi pats sev kaitēt? Bet neesi arī pārlieku bezdievīgs un nerīkojies kā nelga, jo kāpēc tu gribi nomirt pirms laika? Vislabāk ir, ja tu pie viena stipri turies, bet arī no otra neatlaidies, jo tas, kas Dievu bīstas, tiek tālāk nekā vini visi. Īsta gudrība stiprina gudro vairāk nekā desmit varenie, kuri ir pilsētā. Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kupš darītu tikai labu un nekad negrēkotu. Nepiegriez pārmērīgu vērību ari visām runām, kas tiek runātas; citādi tu kādreiz varētu pat dabūt dzirdēt, ka tavs kalps tevi apsmej, Jo to tu it labi pats zini, ka arī tu esi citus zobojis un apsmējis. Visu to es esmu ar gudrību pārbaudījis, domādams: „Tā es iegūšu īsto gudrību!“ Bet tā palika tomēr tālu prom no manis. Lielā tālumā atrodas visu lietu pamats—un dziļi, —jā, dziļi apslēpts; kupš var to atrast? Un atkal un atkal, kad es tam piegriezos un centos savu prātu uz to virzīt, lai iegūtu īstu atziņu un pareizu spriedumu un savos meklējumos pēc gudrības nonāktu pie kāda gala slēdziena un ieskatītu, ka bezdievība ir muļķība, —un muļķība ir neprāts, Tad es atradu kaut ko, kas ir rūgtāks nekā nāve, un proti sievieti, kas līdzīga ķepamam tīklam, kupas sirds ir cilpas un kuras rokas ir važas. Tas, uz kuru Dievam ir labs prāts, izglābsies no viņas, —tomēr, kas grēko, tiks viņas sagūstīts. „Redzi, to es esmu atradis,“ saka mācītājs, „pēc tam, kad es esmu licis pieredzes citu pie citas, lai iegūtu drošu gala spriedumu: Bet ko mana dvēsele arvien vēl meklē un ko es neesmu vēl atradis, tas ir sekojošais: starp tūkstošiem es esmu atradis vismaz vienu īstu un cilvēciski pilnvērtīgu vīru, bet tādu pat sievieti starp viņiem visiem es neesmu atradis nevienu. Bet redzi, vienu lietu gan es esmu atradis, proti, ka Dievs cilvēku ir radījis atklātu un taisnīgu, bet viņi paši ieslīgst daudzējādā neattaisnojamā gu-drošanā.“ Kas ir tiešām īsts gudrais, un kas apzinās sevi spējīgu esam stāties pie visu lietu būtības izskaidrošanas? Gudrība apskaidro cilvēka vaigu, un viņa cietie sejas vaibsti pārvēršas. Es saku: Ievēro ķēniņa pavēli it īpaši tādēļ, ka tu Dieva priekšā esi viņam uzticību zvērējis. Nesteidzies aiziet projām no viņa acīm un neielaidies nekādās ļaunās lietās, jo visu, ko viņš grib, to viņš izdara. Patiesi, ķēniņa vārds ir vara, un kas var viņam sacīt: „Ko tu īsti dari?“ Kas pavēli ievēro, tas nepiedzīvos ļauna; bet gudrā sirds zina laiku un piemērotu rīcības veidu, tā piedzīvos arī noteiktā laikā priekšā stāvošo tiesnešu spriedumu. Jo ikkatrai lietai ir savs laiks un noteikts izšķiršanās brīdis, taču tas ļaunais stāvoklis smagi gulstas uz cilvēku, Ka viņš nezina, kas notiks; un kas gan var viņam pateikt, kā nākotnē būs? Nevienam cilvēkam nav varas pār vēju, ka viņš spētu vēju aizturēt; tāpat vēl mazāk kāds ir kungs pār savu miršanas dienu; arī no piedalīšanās karā neviens nav atlaižams; tāpat arī likuma pārkāpšana liks sevi sajust tam, kas to piekopj. Visu to es esmu redzējis, cenzdamies novērot ikvienu darbību, kas norisinās zem saules, kamēr viens cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi. Pie tam es arī vēl redzēju, ka bezdievīgie tika aprakti un iegāja mūžīgā mierā, kamēr ļaudis, kas taisnīgi dzīvojuši, bija spiesti aiziet tālu no svētās vietas un tika pilsētā aizmirsti; arī tā ir niecība. Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīzi, tādēļ cilvēku bērnu sirdis pildās ar drosmi darīt ļaunu. Vēl iemesls te tas, ka grēcinieks, kaut arī simts reizes ļaunu darījis, tomēr dzīvo ilgi, lai gan es zinu, ka dievbijīgiem klāsies labi, tāpēc ka tie Viņu bīstas, Kurpretī bezdievīgam neklāsies labi, un viņš nevarēs savas dienas stiept gaj-urnā kā ēnu, jo viņš nesajūt bailes Dieva priekšā. Ir kaut kas dziļa niecīguma pilns, kas notiek uz zemes, un proti—ka ir taisnīgi cilvēki, kuriem tā klājas, kā vajadzētu klāties bezdievīgajiem pēc viņu darbiem, —un ka dažam bezdievī-gam tā klājas, kā vajadzētu klāties dievbijīgam pēc viņa darbiem. Tad es sacīju pie sevis, ka arī tas ir niecīguma izpausme. Tādēļ es slavēju prieku, jo cilvēkam nav nekā labāka zem saules, kā vien ēst un dzert un priecāties, un šādā noskaņā lai aizrit visas viņa nemitīgo pūļu pilnās dzīves dienas, ko Dievs viņam dod zem saules. Un arvienu, kad es it īpaši centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, Es esmu par dievišķīgās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piespiedi, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to tomēr nespēj. Patiesi, visam tam es esmu piegriezis savu uzmanību un centies visu to sev noskaidrot, it īpaši to, ka taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā. Cilvēks nezina, vai viņš piedzīvos mīlestību, vai naidu; viss viņa priekšā nākotnē ir aizplīvurots. Tas pats liktenis skap visus bez izšķirības: un vienāds liktenis ir dievbijīgam un bezdievīgam, labam un ļaunam, šķīstam un nešķīstam, tam, kas upurē, kā arī tam, kas neupurē; labajam notiek tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvērē, tāpat kā tam, kas no zvēresta bīstas. Tas ir ļaunums, un tas saistās ar visu, kas notiek zem saules, proti, ka visiem lemts viens un tas pats liktenis, ka cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un ka viņu sirdīs mājo neizpratne tik ilgi, kamēr viņi dzīvo; pēc tam viņi nonāk mirušo valstībā. Jo tik ilgi, kamēr kāds vispāri vēl pieder pie dzīvajiem, tik ilgi viņam ir kaut kas ko cerēt: dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva. Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū. Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam savam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības. Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kapā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem. Un cilvēks arī nezina savu nolikto laiku; nē, kā zivis, kas ieskrien ļaunā tīklā, un kā putni, kupus noķep ar cilpām, tāpat arī cilvēku bērnis sapinas savos valgos laikā, kad nelaime pēkšņi viņiem uzbrūk. Arī šādu ar gudrību saistītu gadījumu es esmu piedzīvojis zem saules, un tas uz mani atstāja dziļu iespaidu: Bija kāda maza pilsēta, un tur iekšā bija nedaudz ļaužu; tad pret to nāca kāds varens ķēniņš, ieslēdza to visapkārt un lika uzcelt pret to varenus aplenkuma nocietinājumus. Taču tur atradās nabags, bet gudrs vīrs, kupš pilsētu izglāba ar savu gudrību, bet vēlāk neviens cilvēks vairs nepieminēja šo nabaga vīru. Tad es sev sacīju: „Gudriba ir gan labāka nekā stiprums, bet tomēr nabaga gudrība tiek nicināta, un viņa vārdi paliek neuzklausīti.“ Gudro vārdi, kurus mierā uzklausa, ir vairāk vērts neka valdnieka brēkšana nelgu vidū. Gudrība ir labāka nekā kapa ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba. Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību. — Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais. Un lai nepraša ietu kur iedams, viņam ik uz soļa pietrūkst prāta, tā ka visi ļaudis viņā tūliņ saskata neprašu. — Ja pret tevi ceļas valdnieka dusmas, tad tādēļ neatstāj savu vietu; neaizmirsu, ka lēnprātība vērš par labu lielus grēkus. Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti, nepareiza no valdnieka izejoša rīcība: Dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā. Es esmu redzējis vergus augstu zirgos sēžam un virsaišus kā vergus kājām ejam. Kas bedri rok, var pats tur iekrist iekšā, un kas mūri ārda, tam var iekost čūska. Kas akmeņus lauž, tas var tikt ievainots; kas malku skalda, var sev sagādāt sāpes. Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet labākas darba veiksmes priekšnoteikums ir gudrība. Ja čūska iekož, pirms tās kodiens ir apvārdots, tad vārdotājam nav nekāda labuma no viņa mākslas. Vārdi no gudrā mutes iegūst ļaužu sirdis, bet nelgu iznīcina viņa paša lūpas. Viņa mutes runājamo vārdu iesākums ir muļķība, un viņa runas gals ir ļauna neprātība un posts. Nepraša lieto gan daudz vārdu, lai gan neviens cilvēks nezina, kas notiks, un neviens nevar pateikt, ko nākotne nesīs. Pūles, ko nepraša veltī savam darbam, viņu pārmērīgi nogurdina, tā ka viņš vairs nezina ceļu uz pilsētu. Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns un kutas augstie vadītāji, jau no rīta plītē! Svētīta esi tu, tu zeme, kugas ķēniņš ir dižciltīgas izcelsmes un kutas augstie vadītāji sēž pie galda īstā laikā un sēž kā vīri, nevis kā plītnieki! Slinkuma dēļ gāžas sijas, un roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri. Dzīres tiek rīkotas priekiem, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo un dzer, un par naudu to visu var iegūt. Pat savā sirdī nelādi ķēniņu un par kādu augsti stāvošu personu nezobojies pat savā guļamā istabā, jo debesu putni varētu aiznest skaņu tālāk un kāds spārnots vēstnesis vārdus, kam vajaga, zināmus darīt. Ļauj savai maizei (t.i. savai naudai, savai bagātībai) braukt pār plašo jūru; pēc daudzām pagājušām dienām gan tu to atkal atdabūsi. Tomēr sadali to pa septiņiem, pat astoņiem braucieniem, jo tu nezini, kas par nelaimi var notikt virs zemes. Kad mākoņi ir lietus pilni, tad viņi liek ūdens straumēm izlīt pār zemi; un ja kāds gāžas uz dienvidiem vai uz ziemeļiem, tad tas arī paliek tajā vietā guļam, kur ir kritis. Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas. Gluži tāpat, kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic. No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi. Salda ir acij gaisma, un brīnumjauki ir sauli redzēt. Ja cilvēks ari dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas ari prie kiem, bet lai tomēr viņš domā ari par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests. Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu! Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas, jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd. Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunas dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kupiem tu vēlāk sacīsi: „Tie man nepatīk!“ Pirms vēl saule un dienas gaisma, mēness un zvaigznes satumst un pirms vēl mākoņi atkal atgriežas pēc lietus, Tanī laikā, kad nama sargi trīc un stiprie vīri lokās, kad malējas pārtrauc darbu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tās ziņkārīgās, kas caur logiem skatās, paliek drūmas; Un kad abi vārti uz ielu paliek aizslēgti, jo malšanas skaņa kļūst klusāka, kad cilvēks ceļas augšā, kad dzird putnus čivinām un visas dziesmu meitenes apklusušas; Kad cilvēks jau baidās ari no katras kalnā kāpšanas un baiļojas pa katru ceļu ejot; kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos, bet sisenis jau būs par nastu, un līksmība zudīs, —jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām; Pirms vēl sudraba dzīves pavediens trūkst un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk, pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā. Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis. „Ak niecība!“ —saka mācītājs. —„Viss ir niecība!“ Un vēl jāuzsveŗ, ka šis mācītājs bija tiešām gudrs, ka viņš mācīja tautai īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus. Un mācītājs pūlējās atrast pie-mērotus vārdus, lai attiecīgus norādī-jumus pareizi uzrakstītu un lai izteicieni atbilstu patiesībai. Gudro izteicieni ir kā vēršu dzenamie, un kā iedzītas naglas kopā stāv viņu izteicieni, kas ir viena vienīga gana veidoti. Un vēl beidzot: Sargies, mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopulē miesu. Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs, vai ļauns. Salamana augstā dziesma. Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu, jo tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu! Brīnišķa ir tavu ziežu smarža; pats tavs vārds ir it kā maigi iztriepta dzidra ziedes eļļa, tāpēc ari jaunavas tevi tā mīl. Velc mani sev līdzi, tad tecēsim mēsi Ķēniņš ieveda mani savās dzīvo-jamās telpās. —Mēs priecājamies un esam iepriecinātas par tevi; mēs kavējamies domās vairāk pie tavas mīlestības nekā pie vīna. Rimtās un tikušās jaunavas mīl tevi. Es esmu melna, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Salamana paklāji. Neskataities uz mani, ka es esmu tik melna, jo saule mani tā nodedzinājusi! Manas pašas mātes dēli ir bijuši dusmīgi uz mani, viņi ielikuši mani par vīna dārzu uzraudzi, bet manas pašas vīna dārzu es esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu. Saki man tu, mans draugs, ko tā mīl mana dvēsele, —kur tu gani, kur tu atdusies pusdienas laikā? Lai man nebūtu velti jāklejo šurpu turpu ap tavu palīgu ganāmiem pulkiem. —„Ja tu to vēl nezinātu, tu skaistākā starp sievietēm, tad izeji tālā-kās ārēs pa aitu ganāmpulku pēdām un gani savus kazlēniņus gar aitu ganu mitekļiem!“ Saruna starp draugu un draudzeni, kas atraduši viens otru. „Tu man liecies līdzīga, mana draudzene, faraona ratu lepnajam aizjūgam. Tavi vaidziņi ir mīlīgi aizsegti ar važiņām, un tavu kaklu grezno rotu vijas! Mēs darināsim tev zelta rotu sloksnītes ar sīkiem sudraba ielaidu-miem.“ — Un kad ķēniņš pavirzījās savā mīkstajā sēdeklī, iesmaržojās spēcīgi mana nardes puķe. Mans draugs ir man kā mirpi pušķītis, kas novietots starp manām krūtīm. Mans draugs man ir kā ciprešu ziedu čemurs Engedijas vīna dārzos. — „Redzi, mana draudzene, tu esi skaista; skaista tu esi, tavas acis ir tādas kā baložiem. — Raugies, mans draugs, arī tu esi skaists un mīlīgs! Redzi, mūsu guļas vieta ir zaļumu klājā; Mūsu ēku stabi, sijas un dziedri ir ciedri, mūsu sienu pārsegums ir cipreses.“ Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. — „Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām.“ Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei. Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani. Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību. Viņa kreisā roka gul zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani. Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties! Klau, —tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna! Mans draugs ir līdzīgs jaunam srimāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem! Mans draugs atbild un saka man: „Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu! Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies! Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks—pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis! Tu mana balode klinšu spraugās, apslēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!“ „Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi! — Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām. Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kujus plaisas šķir citu no cita.“ Nakti savā guļas vietā es meklēju viņu, savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele. Es meklēju, bet es viņu neatrodu. „Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mil!“ Es meklēju un tomēr viņu neatradu. Mani sastapa sargi, kas apstaigā pilsētas ielas: „Vai jūs neesat redzējuši viņu, ko tik dziļi mīl mana dvēsele?“ Un kad es biju drusku pagājusi viņiem garām, es atradu viņu, ko tik stipri mīl mana dvēsele. Es viņu turu cieti un neatlaidīšu viņu, kamēr es viņu neatvedīšu savas mātes namā, viņas, manas labās, manas dzemdētājas, istabā. Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties! Kas ir tas, kas tur paceļas no tuksneša kā tieši augšup kāpjošs dūmu stabs, kā kvēpinājuma vilnis no mirrēm un vīrāka un no kaltētu augu pārdevēju dažādu garžu un smaržu zāļu putekļiem? Raugi, ap Salamana guļamo krēslu stāv sešdesmit spēcīgu vīru no pašiem spēcīgākajiem Israēlā. Viņiem visiem ir zobeni, un viņi prot ar tiem veikli rīkoties; katram ir zobens pie viņa guma naktī draudošo iespējamo briesmu dēļ! Ķēniņš Salamans bija licis darināt sev pārnesamu guļamo krēslu no Libanona ciedru koka. Tā balsti ir izgatavoti no sudraba, tā atzveltne un pārklājums ir no zelta, pats sēdeklis purpura, bet no iekšpuses šo krēslu ir dāsni izdaiļojušas Jeruzālemes meitas aiz mīlestības pret savu ķēniņu. Izejiet ārā, jūs Ciānas meitas, un apskatiet ķēniņu Salamanu ķēniņa vainagā, ar kuru viņa māte ir viņu vainagojusi viņa kāzu un viņa sirds prieka dienā! Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, —skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi. Tavi zobi ir kā baltu avju bars ar vienādi pusapcirptu vilnu, kad tās nāk no peldes. Ikvienai no viņām ir dvīņi, un nav nevienas viņu starpā, kam to nebūtu. Tavas lūpas ir kā sarkana purpura aukla, un tava mute ir mīlīga; tavi vaigi ir kā granātābola sārtās plāksnes starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm; pāri tām glaužas tavs šķidrauts. Tavs kakls ir kā Dāvida tornis ar puslokā uz priekšu izvirzītu aizsargu valni, ap kuru sakārti vesels tūkstotis vairogu un daudzu spēcīgu vīru visda-žādākie ieroči. Abējas tavas krūtis ir kā jauni stirnas dvīņi, kas ganās zem lilijām. Kad diena metīsies dzestra un ēnas zudis, es došos pie mirru kalna un pie smaržīgā vīrāka pakalna, Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas! Nāc man līdz, mana līgava, lejup no Libanona kalniem, nāc man līdzi pro jām no Libanona kalniem, virzies šurpu še no Amanas augstienes, no Senīra un Hermona virsotnēm, no lauvu mītnēm, no leopardu kalniem! Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju! Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu, un tava ziežu smarža pārspēj visas pārējās spēcīgās smardes! Tavas lūpas, mana līgava, ir it kā pāri plūstošas medus kāres; piens un medus ir zem tavas mēles, un tavu drēbju smarža ir kā Libanona kalnu gaisa smarža! Mana māsa, mana līgava, tu esi kā aizkorēts dārzs, kā aizslēgts avots, kā aizzīmogota aka. Viss, kas no tava stāva riešas, ir it kā ar granātābelēm apdēstīts izpriecas dārzs ar dižciltīgiem augļiem, ar ciprešu puķēm, kas smaržo pēc nardēm, Ar īstajām nardēm un safrānu, ar kuplām skalbēm un kanēļa augiem, ar dažādiem kvēpināmo vielu kokiem, mirrēm un alvejām; visi šie augi izdveš vispatīkamākās smaržas. Tu esi kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuņ plūst no Libanona kalniem. Mosties, ziemeli, un traucies, dienvidus vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās spēcīgās smaržas! Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā dižciltīgiem augļiem! — „Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeņi savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreib-stiet labsajūtā!“ Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: „Atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana balodīte, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma!“ —„Es esmu novilkusi savu tērpu; —kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju?“ Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot. Tad es piecēlos, lai atdarītu sa-vam draugam; pa manām roku dilbām lejup ritēja šķidro miņu straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirk-stiem uz atslēgas aizšaujamā. Un kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja. Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu! Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, kas es esmu sasirgusi aiz mīlestības! „Kas tad ir tavā draugā pārāks par tik daudz labumiem arī citu draugos, tu visuskaistākā starp sievietēm? Kādas priekšrocības ir tavam draugam salīdzi-nājumā ar citiem draugiem, ka tu mums tevis teikto tik spēcīgi piekodini?“ Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārti dūmeņu ādas krāsu, viņš ir īpatnīgs un izceļas starp tūkstošiem. Viņa galva ir vistīrākais un vis-smalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtotas kā vīna koka tverekļu vītnes, un tās ir melnas kā kraukļi. Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā. Viņa vaigi ir kā garžu augu dārziņš, kufā aug balzama zāles; viņa lūpas ir kā rozes, kuļras pil no to slacinātājām mirrēm. Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts. Viņa lieli ir kā marmora atspaidi, kufi balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils, kā tajā augošie ciedri. Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcigs! Tāds ir mans draugs, jā, —tiešām tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas! „Kurp tad ir aizgājis tavs draugs, tu visuskaistākā starp sievietēm? Uz kurieni tavs draugs virzījis savu ceļu? Mēs mēģināsim kopā ar tevi viņu meklēt.“ Mans draugs ir nokāpis dziļi lejup savā dārzā pie savām garžu augu dobēm, lai viņš tur savos dārzos pastaigātos un plūktu lilijas. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, —viņa, kas gana liliju līci. Tu esi skaista, mana draudzene, kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, bet reizēm gan briesmīga kā naidīgi kafa pulki! Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani! Tavi mati ir kā ganāmpulks kazu, kas, lejup virzīdamās, novietojušās Gileāda kalna nogāzē. Tavi zobi ir kā ganāmpulks avju, kas nāk no peldes; ikvienai no tām ir dvīņi, un neviena starp viņām nav neauglīga. Tavi vaigi ir kā granātābola sārtās puses starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm. Sešdesmit ir ķēniņieņu, astoņdesmit blakus sievu, un jaunavu daudzums ir neizskaitāms. Bet tikai viena vienīga ir mana balode, mana rimtā un cildenā, tikai viena ir savai mātei pati mīļākā un savas mātes izraudzītā, kurai viņa deva dzīvību. Un kad meitas viņu redzēja, tad viņas viņu teica svētlaimīgu esam, un ķēniņienes un blakus sievas viņu slavēja un daudzināja. Kuj-a ir starp viņām, kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta, blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari? Es biju nokāpusi lejup savā riekstu dārzā, lai apskatītu jaunos riekstu kociņus strauta malā un lai palūkotos, vai vīna koks rieš pumpurus un vai granātābolu koki jau izplaukuši. Es nezināju, ka manas dvēseles trauksme mani neapzinīgi bija novedusi pie dižciltīgā Ami-Nadila ratiem. Atgriezies jel, Sulamīte, atgriezies! Vērs atpakaļ savus soļus un pagriez pret mums savu vaigu, lai mēs varētu tevi skatīt! „Un ko jūs tagad saskatāt Sulamītē?“ —Vispievilcīgāko daiļumu, līdzīgu dievišķīgajai rotaļu dejai Mahanajimā! Cik cēla ir tava gaita tavās kurpēs, tu, valdnieka meita! Tavi gurni savu daiļo apaļumu spraišļojumā ir tik atbilstoši viens otram kā divas saktas, ko darinājusi gudra lietpratēja veiklā roka. Tavs klēpis ir kā apaļš kauss, kufā nekad netrūkst dzēriena valgmes. Tava miesa ir kā kviešu kopa, kas apspraudīta ar lilijām. Abas tavas krūtis ir kā divi jauni stirnu dvīņi. Tavs kakls ir kā ziloņkaula tornis. Tavas acis ir dzidras kā Hešbonas dīķi pie Batrabima vārtiem. Tavs deguns ir kā tornis Libanona kalnos, tas, kas noraugās uz Damasku. Tava galva uz tava ķermeņa ir kā Karmela kalns, un tev pāri par pleciem plūstošās matu cirtas ir kā krokās sakārtots tumši sārts valdnieka purpurs; pats ķēniņš ir šo cirtu savaldzināts! Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā mīlestība! Tu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Es sacīju sev: „Man būtu jāuzkāpj palmu kokā un jāsatver tā zari, lai tavas krūtis man tiešām šķistu kā ķekari pie vīna koka un tava deguna elpai lai būtu ābolu smarža. — Un tava mute lai būtu kā labs vīns, kas manam draugam labi gaumē un liek runāt pat apsnaudušo lūpām.“ Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis! Nāc, mans draugs, lai izejam laukos un lai pārnakšņojam ciematos! Un lai mēs agri varētu uzkāpt vīna kalnos un redzētu, vai vīna koks rieš pumpurus, vai tā ziedi veras vaļā un vai granātābeles plaukst; tur es tev dāvināšu savu mīlestību. Mīlestības āboli smaržo saldi, un uz novietnes virs mūsu durvīm ir dažādi augstvērtīgi augļi. Mans draugs, es esmu tev tur sataupījusi labākos gan no šā, gan arī pat vēl no pagājušā gada ražas. Ak, kaut tu būtu mans brālis, kas būtu zīdis manas mātes krūtis! Būtu es tevi tad kaut kur laukā sastapusi, es tevi skūpstītu no visas sirds, un neviens nedrīkstētu mani par to nicināt. Es tevi ņemtu aiz rokas un vestu tevi manas mātes namā, kur tev mani būtu jāmāca; es tev tur dotu dzert ar garžas vielām jauktu vīnu un manu granātābolu raudzēto sulu. Viņa kreisā roka ir zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani. Es no sirds lūdzu jūs, Jeruzālemes meitas, lai jūs priekšlaikus nesatrauktu un neatmodinātu manī mīlestību, nedz arī liktu tai kaut kā citādi rosīties manī, iekāms tas tai pašai patīk! Kas ir tā, kas kāpj augšup no tuksneša, atbalstīdamās pret savu draugu? „Zem ābeles es pamodināju tevi; tur tevi sāpēs ir gaidījusi pie-dzimstam tava māte, tur tevi laidusi pa-saulē viņa, kas tevi dzemdējusi.“ „Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoga gredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tas versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz ari ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!“ Trīs pielikumi. Mums ir maza māsa, un viņai vēl nav krūšu; —ko mēs lai darām ar savu māsu tajā dienā, ja kāds taisītos viņu precēt? Ja viņa ir mūris, tad mēs varētu pie tā uzcelt sudraba priekšnocietinājumu, bet ja viņa ir durvis, tad mēs tās varētu nostiprināt ar ciedru dēļiem. — Es esmu mūris, un manas krūtis ir kā torņi; viņa acīm es esmu pilnība, un tajās es saskatīju apmierinājumu. Salamanam ir vīna kalns Baāl-Hamonā; viņš iznomāja vīna kalnu tā sargiem; ikvienam no sargiem būtu bijis jādod viņam par augļiem tūkstoš sudraba gabali. Man pašai piederīgais mans vīna kalns ir manā priekšā. Tie tūkstoš sudraba gabali pieder tev, mans Salaman! Bet divi simti lai iet viņa augļu sargiem. Dārgā, tu, kas mīti tais dārzos, liec atskanēt savai balsij un man to dzirdēt; mani biedri jau velti tai visu savu uzmanību! „Steidzies tu, mans draugs, un esi kā jauns stimāzis vai kā jauns briedis smaržīgajos ar garžu augiem apstādītajos kalnos!“ Jesajas, Amoca dēla, nākotnes iztēlojumi par Jūdu un Jeruzālemi, kā tie bija atklājušies viņa gara skatam Jūdas ķēniņa Usijas, Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā. Klausaities, debesis, un ņem labi vērā, zeme, jo tas Kungs runā: „Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no Manis. Vērsis pazīst savu īpašnieku, un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls tādas lietas nepazīst, manai tautai nav par to nekādas izpratnes!“ Lāsts šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši to Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa noiē sušies! Pa kādu vietu jūs vēl vaiāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti; Jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā. Jā, tiešām, izkaltusi kailatne ir viscauri un pie tam kā svešu ļaužu postījumu sekas. Pāri palikusi ir tikai Ciānas meita kā būdiņa vīna dārzā, kā sarga mājiņa sakņu dārzā, kā no visām pusēm ieslēgts sarga tornis. Ja tas Kungs Cebaots nebūtu mums saglabājis šo mazo atlikumu, mēs būtum kā Sodoma, mēs līdzinātos Gomorai. Klausaities tā Kunga vārdu, jūs Sodomas labieši, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! „Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuj-i?“ —saka tas Kungs. „Man ir apnikuši jūsu aunu un baloto teļu dedzināmie upuji, man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upupu, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gaņ krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami! Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju savas acis no jums, un lai cik liels būtu ari jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm. Mazgājieties, šķīstaitiēs, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājie-ties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!“ „Tad nāciet, turēsim tiesu!“ —saka tas Kungs. „Kaut jūsu grēki ari būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie ari būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet ja jūs pretosities un nepa-klausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo tā Kunga mute to runājusi!“ Kā gan tik uzticīga pilsēta kļuvusi par netikli, Ciān, tā bija agrāk pilna taisnības! Tur mājoja patiesība, bet tagad slepkavas! Tavs sudrabs ir kļuvis par sārņiem, tavs vīns ir atšķaidīts ar ūdeni. Tavi pārvaldoņi ir atkritēji un zagļu biedri, tie pieņem dāvanas un dzenas pēc kukuļiem; bāriņiem tie neizdod tiesas; atraitņu sūdzības nenonāk viņu priekšā. Tādēļ saka tas Visaugstākais, tas Kungs Cebaots, Israēla Varenais: „Es remdēšu savas dusmas savu pretinieku ciešanās un savu atriebību izgāzīšu pār saviem ienaidniekiem! Es vērsīšu savu roku pret tevi un tīrīšu tavus sārņus kā ar sārmu un aizmetīšu projām visu mazvērtīgo, kas tev piemaisīts. Un Es tev došu atkal tiesnešus kā citkārt un padomdevējus kā sākumā. Tad tevi sauks atkal par taisnības pili, par dievbijīgo pilsētu.“ Ciāna tiks izglābta caur tiesu, un tie, kas tajā atgriežas, caur savu taisnīgumu. Bet atkritēji un grēcinieki tiks iznīcināti visi kopā; kas no tā Kunga atkāpjas, aizies bojā! Viņi paliks kaunā to ozolu dēļ, par kubiem jums prieks, un nosarks to dārzu dēļ, kas jums tik mīļi! Jo jūs būsit kā ozols, kuļra lapas savītušas, kā dārzs, kam nav ūdens! Pat varenais būs kā pakulas, un viņa darbs kā dzirkstele, tie sadegs kopā, un dzēsēja nebūs! Šī ir tā atklāsme, ko Jesaja, Amoca dēls, saņēmis par Jūdu un Jeruzālemi. Laiku beigu posmā notiks, ka tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri par visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visi pagāni. Nāks ari vispārīgi daudzas tautas un sacīs: „Iesim, kāpsim tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!“ Jo no Ciānas izies pamācība un tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Tad Viņš spriedīs tiesu pagānu starpā un tiesās daudzas tautas. Viņi tad pārkais savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kafot. Jēkaba nams, nāc, staigāsim tā Kunga gaismā! Tu esi atmetis savu tautu, Jēkaba namu, jo tie pilni austrumu negantības, tie ir zīlnieki kā filistieši, un tie draudzējas ar ārzemnieku bērniem. Viņu zeme ir pilna ar sudrabu un zeltu, tiem ir mantas bez gala. Viņu zeme ir pilna ar zirgiem, tiem kapa ratu bez gala daudz. Bet viņu zeme ir arī elka dievu pilna, viņi pielūdz paši savu roku darbu, to, ko viņu pašu pirksti darinājuši. To priekšā liecas vienkāršā tauta, un pazemojas arī dižciltīgie; Tu to viņiem nepiedosi. Lien iekšā klints alā un paslēpies zemē bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības! Cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas, un vīru iedomība pazemota, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā! Jo tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu, Pār visiem Libanona augstajiem ciedru kokiem un pār Basanas ozoliem, Un pār visiem augstajiem kalniem un pakalniem, Pār visiem augstajiem torņiem un pār visiem stiprajiem mūfiem, Pār visiem Taršišas kuģiem un pār visiem mākslinieciski darinātiem veidojumiem. Tad cilvēku lepnība tiks pazemota, un vīru augstprātība lauzta, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā. Bet elka dieviem būs beigas. Cilvēki paslēpsies klints alās un zemes plaisumos aiz bailēm no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai iztrūcinātu zemi. Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem Un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību. Nepaļaujieties uz cilvēku, kam tikai dvaša nāsīs, jo par ko gan tas turams? Tad nu ziniet, —Visuaugstais, tas Kungs Cebaots, atraus Jeruzalemei un Jūdai katru atbalstu un palīdzību, —palīdzību ar maizi un ūdeni, Atņems varoņus un karavīrus, tiesnešus un praviešus, zīlniekus un vecajus, Virsniekus, cienījamus vīrus un padomniekus, dažādu mākslu pratējus un vainu apvārdotājus. Zēnus Es viņiem došu par virsniekiem, un vieglprātīgi neprašas valdīs pār tiem. Tauta būs apspiesta, cits citam māksies virsū, katrs savam tuvākam; zēns uzstāsies pret sirmgalvi un palaidnis pret cienības pilno. Ja tad nu kāds savu brāli pierunās, sava tēva namā sacīdams: „Tev ir vēl mētelis, tev jābūt mūsu priekšniekam, un šī drupu kaudze lai paliek tavā pārvaldībā!“ Tad viņš tam tanī pat dienā atbildēs un sacīs: „Nē, es negribu būt brūču dziedinātājs, man mājās nav ne maizes, ne drēbju. Neceliet mani par tautas atbildīgo galvu, par tautas galveno vadoni!“ Jo Jeruzāleme brūk kopā, un Jūda kritīs, tādēļ ka viņu mēle un darbi ir pret to Kungu, lai kaitinātu Viņa cildenuma pilnās acis. Viņu nekautrīgā sejas izteiksme un viņu nostāja liecina pret viņiem, par saviem grēkiem tie runā atklāti, kā citkārt sodomieši, un tos neslēpj. Bēdas viņu dvēselēm, jo viņi paši sev dara ļaunu! Lieciniet par taisno, ka viņam labi klāsies, jo viņš baudīs sava darba augļus. Bet bēdas bezdievim! Jo viņam labi nebūs: viņam atmaksās pēc viņa roku darba. Ak mana tauta! Tās vadoņi ir bērni, un sievietes valda pār viņu. Ak mana tauta! Tavi vadoņi ir tavi maldi-nātāji, viņi padara neejamu to ceļu, pa kuru tev jāstaigā. Tas Kungs ceļas, lai darītu zināmu savu sūdzību, lai spriestu tiesu pār tautām. Tas Kungs nāk tiesāt savas tautas vecajus un priekšniekus: „Jūs tur, jūs esat noganījuši un nopostījuši vīna dārzu! Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos! Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un nežēlīgi mīt dubļos nabagu ļaužu cilvēcisko cieņu?“ —tā saka tas Kungs Cebaots. Tad vēl tas Kungs saka: Tādēļ ka Ciānas meitas ir kļuvušas uzpūtīgas un lepnas, staigā ar paceltu galvu un izkrāšļotu seju, raida visapkārt nekautrī-gus skatus un tipina sīkiem solīšiem, priecādamās par savu dārgo kurpju greznajām sprādzēm un skandinādamas ar to važiņām un sīciņiem zvārgulīšiem, Tad tas Visuvarenais Kungs padarīs Ciānas meitām galvu pliku, un tas Kungs atsegs viņu kaunumu. Tanī dienā tas Kungs atņems viņām viņu rotas: kāju sprādzītes, pieres saites un pusmēnešus, Auskarus, rokas sprādzes un plīvurus, Galvas segas, kāju un kurpju važiņas, arī skaistās jostas, smaržas trauciņus un amuletus, Roku gredzenus un deguna sloksnītes, Svētku tērpus un mēteļus, sagšainos lakatus un somiņas, Rokas spoguļus un dārgos kreklus, cepures un apmetņus. Tad būs smalko smaržu vietā puvuma smaka un jostas vietā virves gals, matu sprogu vietā plika galva, svētku rotas vietā maisa apvalks, skaistuma vietā kauna traips! Tavi izcilie tūri kritīs no zobena un tavs kārtējais kajraspēks vispārējā kaujā. Un Ciānas pilsētas vārti čikstēs un skums, un tā iztukšota sēdēs pie zemes. Tanī dienā septiņas sievietes pieķersies vienam vīram un sacīs: „Mēs ēdīsim pašas savu maizi un tērpsimies pašas savās drēbēs, tikai ļauj mums saukties tavā vārdā, atņem mums mūsu negodu!“ Tanī dienā tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu un zemes auglis par lepnumu un jaukumu Israēla izglābtajiem. Tad Ciānā pāri palikušie un Jeruzālemē savu dzīvību paglābušie tiks nosaukti—„Viņa svētie“, visi, kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti. Kad tas Visuvarenais Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asins grēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu, Tad tas Kungs klās pār visu Ciānas kalnu un tā svētku sapulcēm padebesi un dūmus dienā un uguns gaismas mirdzumu naktī; un pār visu, kas goda pilns, tā Kunga godība klāsies kā aizsargs un patvērums, Būdama patvertne, kas dos pavēni no saules karstuma dienā un pajumti negaisā un lietū. Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirds drauga dziesmu par viņa vīna dārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīna dārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīna koka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izraka vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa mazvērtīgas un skābas vīnogas. Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzī-votāji, un jūs, Jūdas viri, spriediet tiesu starp Mani un manu vīna dārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis? Kāpēc Es sagaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīna dārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. — Tā Kunga Cebaota vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida tiesas un taisnības apziņu viņu vidū, bet—redzi—izlej asinis; Viņš sagaida taisnīgumu, bet—redzi—atskan vaimanas! Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek, un jūs esat vienīgie zemes īpašnieki! Manās ausīs skan tā Kunga Cebaota vārds: „Tiešām, būs daudz lielu un skaistu postā aizlaistu namu, tie stāvēs tukši!“ Jo desmit jūga vietas (birzumi) vīna dārza nesīs tikai vienu vien spaini vīna un viens gomers sēklas tikai vienu pūru. Bēdas lai ir tiem, kas jau rīta agrumā kāro pēc reibinātājiem dzērieniem un sēd līdz vēlam vakaram, lai apreibinātos ar vīnu! Tur ir cītaras un kokles, bungas un flautas un vīns viņu dzīrēs, bet tā Kunga ceļus viņi neierauga, un Viņa roku darbu viņi neredz. Tādēļ manai tautai jāiet trimdā un cietumā saprāta trūkuma dēļ, viņas dižciltīgie cietīs badu, un plašākās tās daļas mocīsies slāpēs. Tādēļ elle atpleš savu rīkli un atver plaši savu muti, lai tur nogrimtu Jeruzālemes dižciltīgie, tās ļaužu bari, dzīves burzma un troksnis un visi, kas tur līksmojas. Tas nolieks pie zemes vienkāršos ļaudis, pazemos labākos un liks noslīgt pie zemes uzpūtīgo acīm. Bet tas Kungs Cebaots dižens stāvēs ar savu tiesu, un svētais Dievs svēts parādīsies savā taisnībā. Un jēri tur ganīsies it kā savās ganībās, un svešinieki noēdīs bagāto atmatā pamestās druvas. Bēdas tiem, kas velk pie sevis netaisnību ar melu saitēm un grēku kā ar ratu virvēm! Kas saka: „Lai Viņš steidzas, lai Viņš pasteidzina savu darbu, ka mēs to redzam! Lai notiek un piepildās Israēla Svētā lēmums, lai mēs to saredzam un lai tas mums top saprotams!“ Bēdas tiem, kas Jaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu! Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās! Bēdas lai tiem, kas ir varoņi vīna dzeršanā un spēka vīri reibinātāju dzērienu darināšanā, Kas dāvanu dēļ attaisno vainīgo un atrauj taisnību nevainīgajam! Tādēļ tāpat, kā uguns aprij salmus un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās, tā saplaks viņu sakne kā prauli, un viņu ziedi aizlidos kā putekļi, jo viņi ir atmetuši tā Kunga Cebaota bauslību un nicinājuši Israēla Svētā vārdu. Tādēļ arī iedegās tā Kunga dusmas pret Viņa tautu, un Viņš izstiepa savu roku pret viņiem un viņus sita, ka kalni trīcēja un viņu līķi kā mēsli gulēja uz ielas. Tomēr Viņa dusmas vēl nav rimušas un mitējušās, un Viņa roka arvien vēl pacelta. Un Viņš pacels par zīmi karogu tālajām pagānu tautām un aicinās kādu no tām no zemes gala, un redzi, tā steig-šus jau tuvojas. Un nav neviena nedz piekusuša, nedz ļodzīga viņu vidū; neviens nesnauž un neguļ, nevienam neatraisās viņa gurnu josta, un nevienam nepārtrūkst viņa kurpju siksnas. Viņu bultas ir asas, un viņu stopi ir stingri uzvilkti; viņu zirgu nagi ir cieti kā klints, un viņu ratu riteņi kā viesulis. Viņu balsu dunoņa ir kā lauvas, rūkoņa, tie rūc kā jauni lauvas, kas ņurdēi dami sagrābj laupījumu un to aiznes, un nav neviena, kas viņiem to atņemtu! Pār to velsies tanī dienā kā jūras bangas; kad raudzīsies uz zemi, tur klāsies baiga tumsa, un aiz miglas un padebešu segas vairs neliksies gaisma spīdam. Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740 gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Vina godības!“ Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!“ Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizkāra manu muti un teica: „Redzi, tai aizkarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!“ Un es dzirdēju tā Visuvarenā Kunga balsi sakām: „Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?“ —Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu še, sūti mani!“ Tad Viņš sacīja: „Ej un saki šai tautai: Dzirdēt gan dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt gan redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!“ Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.“ Tad es jautāju: „Cik ilgi, Kungs?“ —Viņš atbildēja: „Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti, un zeme, aizlaista un tukša, gulēs tuksnešainā atmatā; Un kamēr tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un tīrumu pārvēršanās neauglīgās kailatnēs zemes vidienē būs aizstiepusies jo tālu. Un ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuļriem pēc nociršanas pāri paliek gan vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.“ Jūdas ķēniņa Ahasa, Jotāma dēla, Usijas dēla, dienās notika, ka Sirijas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Peka, Remaljas dēls, uzbruka Jeruzālemei, bet nespēja to sekmīgi aplenkt. Kad Dāvida namam paziņoja: „Sirieši ir iebrukuši ar lielu karaspēku Ēfraimā,“ tad trīcēja viņa sirds un viņa tautas sirds, kā mežā koki trīc vējā. Tad tas Kungs pavēlēja Jesajam: „Izej ar savu dēlu Šear-Jašubu (šis vārds nozīmē: Kāds pārpalikums atgriezīsies atpakaļ) Ahasam pretī ūdensvada galā pie augšējā dīķa ceļā uz vadmalnieku tīrumu Un saki viņam: Neuztraucies un esi mierīgs! Nebaidies, un tava sirds lai neiztrucinās šo abu lieliem ugunsgrēkiem līdzīgi kūpošo satrūnējušo stumbeņu priekšā, neraugoties uz Recīna un viņa siriešu nedz arī uz Remaljas dēla dusmu kvēli! Pretstatā tam, ka sirieši pret tevi domājuši ļauni, kopā ar Efraimu un Remaljas dēlu sacīdami: Iesim pret Jūdu, aplenksim un iekarosim to un iecelsim tur par ķēniņu Tabeēla dēlu! — Dievs tas Kungs saka: Tas tā neizdosies un nenotiks! Jo kā Sirijas galva ir Damaska, tā Damaskas galva ir Recīns, un sešdesmit piecu gadu laikā Efraimu satrieks tā, ka šī cilts nebūs vairs tauta. Un kā Ēfraima galva ir Samarija, tā Samarijas galva ir Remaljas dēls. Bet ja jūs neticēsit, jūs nepastāvēsit!“ Tad tas Kungs no jauna ar Jesajas starpniecību runāja ar Ahasu un viņam sacīja: „Izlūdzies sev zīmi no tā Kunga, sava Dieva, prasi, lai tā parādītos, nākdama vai nu no elles dziļumiem, vai no debesu augstumiem!“ Bet Ahass atbildēja: „Es neprasīšu un nekārdināšu to Kungu.“ Tad Jesaja sacīja: „Klausaities, jūs no Dāvida nama! Vai jums vēl nepietiek kaitināt un apgrūtināt cilvēkus, ka jūs apgrūtināt un kaitināt ari manu Dievu? Tādēļ tas Visuvarenais Kungs pats jums dos zīmi: Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls. No biezpiena un medus viņš pārtiks, kamēr viņš pratīs ļaunu atmest un labu pieņemt. Un pirms tas zēns pratīs ļaunu atmest un labu pieņemt, zeme, no kuras abiem ķēniņiem tev tagad bailes, būs gan tukša un kaila padarīta. Bet tas Kungs sūtīs arī pār tevi un tavu tautu un pār visu tava tēva namu dienas, kādas nav bijušas kopš tā laika, kad Efraims atšķīrās no Jūdas, proti: Asirijas ķēniņu!“ Tanī dienā tas Kungs atvedīs tās dzēlējas mušas, kas ir Ēģiptē pie Nīlas upes ietekas, un bites, kas ir Asirijā, Un tās nāks un apmetīsies ielejās, klinšu plaisās, visos ērkšķu krūmos un visur ganībās. Tanī dienā tas Visuvarenais Kungs nodzīs ar nazi, kas viņpus upes, un proti, ar Asirijas ķēniņu, (jums) galvas matus un kājas spalvas un noskūs arī bārdu. Tanī dienā cilvēks turēs vienu gotiņu un divi aitas. Tā dos tikdaudz piena, ka viņš ēdīs biezpienu. Jo ikviens pārtiks no biezpiena un medus, kas būs palicis dzīvs šai zemē. Tanī laikā katrā vietā, kur tagad stāv tūkstotis vīna koku tūkstoš sudraba gabalu vērtībā, būs tikai ērkšķi un čūkšļi. Turp ies tikai ar bultām un stopiem, jo visa zeme būs kļuvusi par ērkšķiem un čūkšļiem. Visi kalnu tīrumi, ko tagad apstrādā ar kapļiem, —turp tad neies aiz bailēm no ērkšķiem un čūkšļiem, —būs liellopu ganības un vietas, ko izmīdīs aitas. Un vēl tas Kungs man pavēlēja: „Ņem lielu galdiņu un raksti uz tā ar cilvēka rakstu: Maher šalal haš bas. (Tas ir: Atrās laupīšanas drīza ieguvuma plāksne.) Un ņem uzticamus un man zināmus lieciniekus, priesteri Ūriju un Zachariju, Jeberechijas dēlu!“ Pēc tam es aizgāju pie pravietes un tuvojos tai; kad tā bija tapusi grūta un dzemdēja dēlu, tas Kungs man sacīja: „Dod viņam vārdu: Maher šalal haš bas!“ (Tas nozīmē: Atrās laupīšanas drīzais ieguvums.) Jo iekāms vēl zēns mācēs saukt: Mans tēvs, —mana māte, Damaskas mantu un Samarijas laupījumu aiznesīs projām Asirijas ķēniņam.“ Tad tas Kungs runāja vēl tālāk ar mani un man teica: „Par sodu tādēļ, ka šī tauta neieredz Siloas lēnos ūdeņus un draudzējas ar Recīnu un Remaljas dēlu, Tad tas Visuvarenais Kungs liks pārvelties pāri par viņiem varenās un plašās Eifratas upes ūdeņiem, tas ir Asirijas ķēniņam ar visu viņa karaspēku. Un tas kā milzu upe izplūdīs pa visām tās pietekām, izkāps ārā no visiem saviem krastiem, Ielauzīsies Jūdā, pāršļāksies pāri tai un pārplūdinās to visu, tā ka ūdens sniegsies iedzīvotājiem līdz kaklam, un ar saviem izplēstiem spārniem piepildīs visu tavu zemi, Imanuēl, cik tālu tā vien sniedzas!“ Esiet sašutušas, tautas, un tomēr trīciet izmisumā! Uzklausait, tālie zemes gali! Taisieties vien cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Taisieties joprojām cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Izdomājiet plānu, taču esiet pārliecībā: Viss tas tomēr nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet apziņā: Tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs! Jo tā tas Kungs man sacīja, kad Viņa roka mani vadīja un Viņš man lika nestaigāt šās tautas ceļus, runādams man šādus vārdus: „Neturiet par sazvērestību visu to, ko šī tauta tā sauc, un nebīstieties no tā, no kā šī tauta bīstas, un neturiet to par kaut ko šausmīgu. Nē, bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, svētbijīgas cieņas priekšmets, un tai pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem, Tā ka daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti.“ Es ieslēgšu tā Kunga liecības un aizzīmogošu Viņa norādījumus savos mācekļos! Es cerēšu uz to Kungu, kas paslēpis savu vaigu Jēkaba namam, un paļaušos uz Viņu! Redzi, še esmu es un tie bērni, ko tas Kungs man devis par zīmi un brinumu Israēla no tā Kunga Cebaota, kas mājo Ciānas kalnā. Bet kad jums sacīs: „Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,“ tad atsakait: „Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušiem? Nē, bet stingri jāturas pie bauslības, pie norādījumiem un liecībām, pie atklāsmes! Tiešām, kas tā teiks, būs tie, kam neatausīs vairs rīta gaisma!“ Tie blandīsies apkārt pa visu savu zemi, būdami nelaimīgi un izsalkuši. Izsalkumā un dusmās tie uzvedīsies vai gluži neprātīgi, tie nolādēs savu ķēniņu un savu Dievu. Lai viņi skatās uz augšu vai uz zemi, visur tiem pretī raudzīsies tikai nomāktība bēdās un tumsa; viņus visus pārņēmis izbaiļu pilns drūmums, un viņi maldās necaurredzamas nakts tumsībā. Bet tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. Tā kā agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi, tā vēlākā laikā Viņš cels godā jūrmalas ceļu un Aizjardāni, pagānu novadu. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot. Jo Tu to jūgu, kas viņus nospieda, viņu iejūga atbalsta plāksni pret viņu pakausi un viņu dzinēja rīksti esi salauzis kā Midiana laikā, Un viss apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: „Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera lielskungs.“ Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Vīna ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs tā Kunga Cebaota dedzīgums. Tas Visuvarenais Kungs ir vērsis vienu vārdu pret Jēkabu, un tas ir kritis zemē Israēlā. Un to sajutīs visa tauta, Ēfraims un Samarijas iedzīvotāji, kas lielībā, augstprātībā un sirds uzpūtībā saka: „Ķieģeļu mūri ir sagrauti, bet ar cirstiem akmeņiem mēs atjaunosim celtni. Zīda koki ir nocirsti bet to vietā mēs stādīsim ciedru kokus!“ Tā deva tas Kungs Recīna pretiniekiem virsroku un pamudināja Israēla ienaidniekus— Siriešus austrumos un filistiešus rietumos, lai viņi ēstu Israēlu ar pilnu muti. Tomēr ar visu to nerima Vina dusmas, un Viņa roka palika pacelta. Bet tauta neatgriezās pie tā, kas to bija sitis, un nemeklēja to Kungu Cebaotu. Tādēļ tas Kungs nocirta Israēlam galvu un asti, zaru un stumbru vienā dienā. Vecaji un cienījamie tie ir galva, bet pravieši, kas sludina melus, tie ir aste, Un šās tautas garīgie vadoņi tiešām ir maldinātāji: viņu vadītie ir postam lemti. Tādēļ tas Visuvarenais Kungs nepriecājās par viņu jaunekļiem un nesaudzēja viņu bāreņus un atraitnes, jo tie visi ir zemiski nelieši, bezgoži un ļauni, un katra mute pauž bezdievību. Tomēr Viņa dusmas nemitējās, un Viņa roka ir arvien augsti pacelta. Jo bezdievība dega kā uguns, kas aprij ērkšķus un čūkslājus un aizdedzina meža biezokni, tā ka dūmi paceļas augstu gaisā. No tā Kunga Cebaota dusmām uzliesmoja visa zeme, tā ka tauta krita ugunij par ēsmu un par laupījumu, un cits citu nežēloja. Viens rija pa labi un tomēr palika izsalcis; otrs ēda pa kreisi un tomēr nebija paēdis; ikviens ēda sava paša elkoņa miesu: Manase Ēfraimu un Ēfraims Manasi, abi kopā gāja pret Jūdu. Tomēr Viņa dusmas nerima, un Viņa roka ir arvien vēl augsti pacelta. Bēdas tiem, kas izdod netaisnus un viltīgus likumus, un rakstu pratējiem, kas liek izsludināt savos rakstītos lēmumos kaitīgus tiesiskus noteikumus, Lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, izmantojot atraitnes un izvazājot bāreņu mantu! Bet ko jūs darīsit piemeklēšanas dienā un sagaidāmajā lielajā vētrā, kas jau tuvojas no tālienes? Pie kā jūs meklēsit palīgu un glābsit savu mantu? Jums būs jāloka savi ceļi kopā ar gūstekņiem un jāsabrūk nokauto vidū. Tomēr Viņa dusmas joprojām nerimst, un Viņa roka ir arvienu vēl augsti pacelta. Bēdas Asuram, kas ir manas bardzības rīkste, viņam ir rokā mana dusmu pātaga. Es sūtīšu viņu pret bezdievīgu tautu un pret tautu, uz kuru Es esmu dusmīgs, lai viņš to izlaupa, sadala un samīda kā mēslus uz ielas. Bet viņš tā nedomā, viņa sirds nav tā noskaņota, viņa nolūks ir iznīcināt ne mazumu tautu, tās izdeldēt. Jo viņš saka: „Vai visi mani zemju pārvaldnieki nav tai pašā laikā arī ķēniņi? Vai Kalno nav klājies kā Karchemišai? Un vai nav Hamatai gājis kā Arpadai? Un Samarijai kā Damaskai? Tā kā mana roka aizsniegusi elka dievu valstis, kupu elki bija pārāki par Jeruzālemes un Samarijas dievekļiem— Vai tad es lai nedaru Jeruzalemei un tās dievekļiem tāpat, kā es darīju Samarijai un tās dievu tēliem?“ Bet kad tas Visuvarenais Kungs būs pabeidzis visu savu darbu Ciānas kalnā un Jeruzālemē, tad Viņš piemeklēs arī Asura ķēniņa augstprātības augļus un viņa augsti pār visu pacelto pašiedomības pilno acu lepnību, Jo tas teica: „Ar savu roku spēku un ar savu aso prātu es to paveicu, jo es esmu gudrs. Es liku izzust tautu robežām, es piesavinājos viņu mantu un kā nesalīdzināmi pārākais nogāzu valdniekus no viņu troņiem. Mana roka saņēma tautu mantu un bagātību kā putna ligzdu, un kā izņem atstātas olas, tā es pārņēmu savā varā visu pasauli, un neviens neiedrošinājās nedz spārnus kustināt, nedz muti atplēst vai arī tikai iepīkstēties.“ Vai tad cirvis lai lielās tā priekšā, kas ar to cērt; vai zāģis lai izgāztu savas krūtis pret to, kas ar to zāģē; vai zizlis it kā lai kustinātu cilvēku, kas to pacēlis, vai lai vēzda it kā cilātu to kas pats nebūt nav no koka! Tādēļ Dievs tas Kungs Cebaots sūtīs diloni Asura miesās pilnīgo starpā, radīs sarukumu visas Asirijas ķermeņa bezgalīgajā pilnīgumā; zem viņas grezni bas un godības izraisīsies degums un izšausies liesma kā ugunsgrēks. Tiešām, Israēla gaisma kļūs par uguni, un viņa Svētais par liesmu, kas sadedzinās un aprīs viņa ērkšķus un čūkslājus vienā dienā. Un Viņš iznīcinās viņa meža un dārzu jaukumu, iznīcinās no galotnēm līdz saknēm, tas izbeigsies tā, kā nonīkst un aiziet nāvē nedziedināmi sasirgušais. Tad viņa atlikušajā mežā koku būs vairs tikai nedaudz, tā ka pat zēns tos varēs uzrakstīt. Tanī dienā notiks, ka Israēla atlikušie un Jēkaba nama izglābtie nepaļausies vairs uz to, kas tos sitis un sit līdz šim, bet paļausies uzticībā uz to Kungu, uz Israēla Svēto. Atlikušie atgriezīsies, kaut arī tikai nedaudzi no Jēkaba pāri palikušie, pie Visuvarenā Dieva. Kaut tava tauta, Israēl, skaita ziņā būtu kā jūpas smiltis, tomēr tikai neliels tās pārpalikums atgriezīsies, iznīcība ir stingri nolemta un tā izplūdīs, pieņemdamās plašumā, kā taisnības straume. Jo tas Kungs Cebaots liks piepildīties iznīcībai kā stingri noliktam sodam pa visu zemes virsu. Tādēļ saka Dievs Kungs Cebaots: „Mana tauta, jūs, kas dzīvojat Ciānā, nebīstieties no Asura, ka viņš tevi sit ar līksti un paceļ pret tevi pat savu vēzdu kā citkārt Ēģiptē, Jo ir atlicis tikai mazs bridis, tad manas dusmas ir galā, un mana bardzība viņu iznīcinās.“ Tad Kungs Cebaots pacels rīksti pret viņu, kā Viņš sita Midianu pie Oreba kalna un izstieps savu vēzdu pār jūru kā citkārt pār Ēģipti. Tanī dienā novelsies viņa, —Asura, nasta no taviem kamiešiem, un noslīdēs viņa jūgs no tava kakla; tas sabruks aiz (paša Asura) treknuma. Viņš virzās jau uz Ajatu, dodas cauri Migronai, atstāj savu mantu Mikmasā. Iedami pa šauro aizas ceļu, viņi Gebā paliek pa nakti; Rama dreb, Saula Gibeja bēg. Kliedziet stiprā balsī, Galimas iedzīvotāji! Klausies, Laisa, tu nabaga Anatota! Madmena izklīdusi, Gebimas iedzīvotāji glābjas bēgšus. Vēl šodien viņš varbūt ieņems Nobu; viņš izstiepj jau savu roku pret Ciānas kalna iedzīvotājiem, pret Jeruzālemes pakalnu. Lūk, tas Visuvarenais Kungs Cebaots, nocērt zarus ar briesmīgu varu: kas augsti pacēlās, tiks zemāki darīti, un augstie kritīs pavisam. Viņš nocirtīs ar dzelzi meža biezokni, un Libanons kritīs no kāda varenā rokas. Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars. Bijība tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža, un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acs redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, Bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedis goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs viņa gurnu josta, un uzticība viņa lielu aptinamā aukla. Tad vilks mājos pie jēra, un panteris apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirtais bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā, jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni. Un notiks tanī dienā: pagāni meklēs Isaja saknes atvasi, kas tautām ir par karogu, un tās mājas vieta būs pilna godības. Un notiks tanī dienā: tas Visuvarenais Kungs izstieps vēlreiz savu roku, lai salasītu un izglābtu savas tautas atlikumu no Asirijas un Lejas-Ēģiptes, no Augš-Ēģiptes un Aitiopijas, no Persijas, no Babilonijas, no Hamatas, Ēlāma, no Sineāra un no jūras salām. Un Viņš pacels karogu pagāniem un salasīs izklīdinātos israēliešus un izkaisītos jūdiešus no visiem četriem zemes stūriem. Tad mitēsies Ēfraima skaudība, un izbeigsies arī naids pret Ēfraimu; Jūdas naidnieki tiks iznīcināti, lai Ēfraims neapskaustu Jūdu nedz ari naidotos ar viņu un Jūda nespaidītu Ēfraimu savā naidā un skaudībā. Viņi ies uz vakara pusi un uzsēdīsies uz kakla filistiešiem, viņi kopā plicinās iedzīvotājus, kas pret austrumiem, viņi iegūs savā varā Ēdomu un Moābu; amonieši viņiem būs paklausīgi. Un tas Kungs iznicinās Ēģiptes jūras mēli un pacels savu roku savā dusmu un dvesmas karstumā pret dižupi Eifratu un to saskaldīs septiņās upītēs, tā ka varēs ar kurpēm tām pāri pāriet. Tā radīsies izeja Viņa tautas atlikumam, kas palicis pāri, no Asirijas atkal atpakaļ šurpu, kā tā radās Israēlam, kad tas izgāja no Ēģiptes zemes. Tanī dienā tu sacīsi: „Es Tev pateicos, Kungs! Jo Tu gan biji uz mani dusmīgs, bet Tavas dusmas norima, un Tu mani iepriecināji. Tiešām, Dievs ir mans Pestītājs, es esmu paļāvības pilns un nebīstos, jo Dievs tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs!“ Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem, Un tanī dienā jūs sacīsit: „Pateicieties tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, pasludiniet Viņa darbus tautu starpā! Daudziniet, ka augsti teicams un dižens ir Viņa vārds! Dziediet tam Kungam slavas dziesmas, jo Viņš ir darījis varenus darbus, lai tas top zināms pa visām zemēm! Gavilējiet un līksmojiet jūs, Ciānas iedzīvotāji, jo liels ir jūsu vidū Israēla Svētais!“ Teiciens par Bābeli, ko saņēmis Jesaja, Amoca dēls, parādībā: Paceliet karogu augstā kalnā, uzsauciet viņiem stiprā balsi! Metiet ar roku, lai tie ieiet pa valdnieku vārtiem! „Es pats esmu aicinājis savus svētītos savu dusmu tiesas lēmumu izpildīšanai, ari savus stipros karavīrus, kas ir prieka pilni manā godībā un skaļi jūsmo par to.“ Klau! Skaļas drūzmēšanās un soļu troksnis atskan kalnos, it kā tur būtu neskaitāms karapulku daudzums, tāpat dzirdama dunoņa, ko rada nemitīgi kopā nākošo dažādu valšķu un tautu soļi. Dievs tas Kungs Cebaots kārto karaspēku! Viņi nāk no tālas zemes, no pasaules gala, tas Kungs un Viņa dusmu piepildīšanās rīki, un nāk izpostīt visu zemi! Vaimanājiet! Jo tā Kunga diena ir tuvu! Tā nāk kā zibens spēriens no Visuvarenā! Tādēļ visiem rokas nolaižas, un visas cilvēku sirdis trīc izmisumā. Visus pārņēmis uztraukums un apjukums; viņus māc žņaugi un sāpes, viņi lokās kā sieva, kas dzemdē; viņi skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, tā Kunga diena nāk, briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznicinātu tajā esošos grēciniekus. Jo debesu zvaigznes un viņu lielie spīdekļu sakopojumi nespīd vairs, saule uzlecot aptumšojas, un mēness nedod savu gaismu. Jā, Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību, Tā ka augstākas kārtas virs būs dārgāks par tīro zeltu un kārtējs cilvēks vērtīgāks par Ofira zeltu. Tādēļ Es satricināšu debesis, zeme izkustēsies no savas vietas aiz tā Kunga Cebaota dusmām Viņa lielās bardzības dienā. Viņiem tad klāsies kā izbiedētām stirnām un kā avīm, kam nav gana; ikviens piegriezīsies savai tautai, ikviens bēgs uz savu dzimteni. Visus, ko Babilonā sastaps, nodurs ar šķēpu, un visi sagūstītie kritīs no zobena. Viņu bērnus satrieks un sašķaidīs viņu acu priekšā, viņu namus izlaupīs, un viņu sievas piesmies. Redzi, Es sacelšu pret viņiem mēdiešus, kas nedzenas pēc sudraba un nekāro pēc zelta. Bet tie nošaus jaunekļus ar saviem stopiem, nesaudzēs bērnus mātes miesās; bērni neatradīs žēlastību viņu acu priekšā. Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldēju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi, un dejos jodi. Tuksneša vilki kauks viņu pilīs un šakaļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt. Jo tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēlu un to pārvedīs dzimtenē. Arī svešinieki viņiem piebiedrosies, un tie pievienosies Jēkaba namam. Un tautas viņi ņems un aizvedīs savās dzīves vietās. Israēla nams tās izmantos tā Kunga zemē par kalpiem un kalponēm un tādā kārtā turēs apcietinājumā tos, kas viņus bija apcietinājuši, un valdīs pār saviem bijušiem kakla kungiem. Un notiks tanī dienā, kad tas Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no tās grūtās kalpības, kādā tie tevi turēja, Tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: „Cik rāms tagad palicis kakla kungs, kā spaidi beigušies! Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti, Kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā kalpībā. Nu ir miers visā zemē, visi atpūšas, visur skan gaviles! Pat cipreses priecājas par tevi un Libanona ciedru koki saka: „Kamēr tu kritis, neviens nenāk mūs nocirst!“ Bet mirušo valsts pazemē tevis dēl bezgalīgi satraukta, gaidīdama tevi ierodamies, tā saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes, tā liek piecelties no saviem krēsliem visiem tautu ķēniņiem. Tie visi runā un sauc tev pretī: Arī tu esi palicis nevarīgs kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs! Nogrimusi ellē tava godība un tavu kokļu skaņa! Cirmeņi ir tavs guļamais paklājs, un tārpi tava sega! Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tu tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē! Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: Vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis? Kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās? Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā, Bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars, kas pārklāts ar nokautiem un zobena nodurtiem, kūpi nomesti pie akmeņiem bedrē kā atstāta maita. Tu nebūsi ar viņiem kopā kapā, jo tu izpostīji savu zemi un noslepkavoji savu tautu; ļaundapa dzimumu vairs nepieminēs ne mūžam. Nododiet nāvei viņu bērnus viņu tēvu grēku dēļ, lai tie no jauna atkal neceļas, neieņem zemi un to nepiepilda ar drupām!“ „Es nostāšos pret tiem,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„un izdeldēšu Bābeles vārdu uz bērnu bērniem,“ —atskan tā Kunga izsauciens. „Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcibas slotu!“ —saka tas Kungs Cebaots. Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: „Tiešām, kā Es esmu nodo-mājis, tā tas notiks, un kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies. Es satriekšu Asuru savā zemē, Es to samīšu savos kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.“ Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tas ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. Jo, kad tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un kad Viņa roka izstiepta, —kas to var pavērst citā-dāki? Ķēniņa Ahasa nāves gadā notika tā Kunga vārds: „Nepriecājies, visa filistiešu zeme, ka rīkste salauzta, kas tevi sita! Jo no čūskas saknes nāks indīga odze, un tās auglis būs spārnains pūķis. Visnabadzīgākie tad būs pārtikuši, un trūkuma cietēji dusēs nodrošināti. Bet tavai saknei Es likšu nomirt badā, un kas no tevis būs vēl pāri palicis, to aizraus nāvē bads. Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Drebi bailēs, visa filistiešu zeme! Jo no ziemeļiem nāk briesmas, un neviens karavīrs no uzbrucēju pulkiem neatšķeļas.“ Un kādu atbildi varēs dot pagānu tauta vēstnešiem? —„Ka tas Kungs stipru uzcēlis Ciānu, un ka nelaimīgie no Viņa tautas tur atrod patvērumu.“ Dieva spriedums par Moābu: Ak, vienā naktī Āra ir sagrauta, Moābs izpostīts! Vienā naktī ir Kira sagrauta, Moābs iznicināts! Baita un Dibana kāpj uz kalniem pie augstieņu upuru altāriem, lai tur raudātu; uz Nebo un Medeba vaimanā Moābs; tiem visiem galva noskūta plika, un bārda nocirpta. Tie staigā, ielās apjozušies ar maisu, uz jumtiem un tirgus laukumos tie vaimanā un izplūst asarās. Hešbona un Ēleāle brēc, līdz Jahacai dzird viņu brēkšanu. Tādēļ vaimanā arī Moāba apbruņotie vīri, tiem saplok sirds. Mana sirds sēro par Moābu. Tā bēgļi jau sasniedz Coāru, jau Eglatu-Šelišiju. Pa augšupceļu uz Luitu ļaudis kāpj raudādami! Ceļā uz Horonaimu atskan vaimanu saucieni par sabrukumu! Nimrimas ūdeņi sīkst ārā, jo zāle nokaltusi, viss maurs novītis, nav vairs nekāda zaļuma. Tādēļ viņi glābj savu mantu, kas viņiem vēl palikusi, to nesdami pāri Vītolu strautam. Ak, vaimanas pilda visus Moāba novadus! To raudas sniedzas līdz Eglaimam, to vaimanas līdz Bēr-Elimai! Ak, Dimonas ūdeņi ir asiņu pilni! Pāri Dimonai Es likšu nākt vēl lielākām bēdām: Es uzsūtīšu lauvu Moāba bēgļiem un tiem, kas vēl pāri palikuši zemē! Sūtiet zemes valdniekam pienācīgas jēru nodevas no Selas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu! Kā iztrenkāti un projām lidojoši putni, kas izbiedēti no ligzdas, tā jutīsies Moāba meitas pie Arnonas upes brasliem. „Dodi mums padomu! Esi mums par starpnieku! Dari savu ēnu tumšu kā nakti pašā dienas vidū! Paslēp izdzītos, neizdodi ienaidniekam bēgļus! Lai mani Moāba bēgli nometas pie tevis, esi tiem par patvērumu no vajātāja! Jo kad spaidītājs būs pagalam un postīšana beigusies un postītāji būs izdzīti no zemes, Tad tronis būs nostiprināts ar žēlastību, un uz tā Dāvida teltī sēdēs ar paļāvību un uzticību apveltīts tiesnesis, kas spriež tiesu, aizstāv ļaužu tiesības un rūpējas par taisnību.“ Mēs dzirdējām par Moāba pārāk lielo lepnību, viņa uzpūtību un iedomību, pārgalvību un tukšo lielību. Tā lai žēlojas moābieši par Moābu, lai žēlojas visi kopā; jūs skumsit un sūdzēsities galīgi satricināti par Kirarešetes pamatiem, tie pavisam sagrauti! —Pagalam ari skaistie turienes vīnogu cepumi, Jo Hešbonas druvas novītušas un nokaltuši arī Sibmas vīna koki, kuļu ogas tautu valdnieki saminuši, kaut gan šīs ogas viņus pašus kādreiz reibināja. Šie vīna koki sniedzās līdz Jāzerai un iestiepās tuksnesī, tie ar saviem zariem izplētās līdz pat Nāves jūfai. Tādēļ es raudu kopā ar Jāzeru par Sibmas vīna kokiem un tevi slacinu ar savām asarām, Hešbona un Ēleāle, jo tavas pļaujas un ražas laikā negaidīti atskan kara troksnis un ienaidnieku uzvaras saucieni. Tā prieks un līksmība apklusuši druvās, un vīna dārzos nedzird vairs līksmi un gaviles. Minējs vairs nemin vīnu vīnaspaidā, vīnkopju prieka dziesmas ir izskanējušas. Tādēļ sēras manā sirdī par Moābu raisās kā klusas kokļu skaņas, un manās krūtīs smeldz sāpes par Kirarešeti. Un notiks, kad Moābs kāps elku kalnā ar dāvanām, kad viņš būs ilgi nopūlējies gar upurēšanu un ieies savā svētajā vietā, lai lūgtu, tad viņš neko nepaveiks un nepanāks. Tā tas Kungs ir citkārt runājis par Moābu. Bet tagad tas Kungs saka: „Trijos gados, līdzīgi algādža laikam, ieslīgs kaunā un nicināšanā visa Moāba godība ar visu lielo ļaužu pulku, un kas atliks, to nebūs daudz.“ Izsacījums par Damasku: Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze! Arojiešu pilsētas būs atstātas ļaužu pamestas ganāmiem pulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti. Beigas ir Ēfraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un siriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, —saka tas Kungs Cebaots. Notiks tanī dienā, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā mksa nonīks. Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā. Un tur kaut kas paglābtos vēl otrējam ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divi trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, —saka tas Kungs, Israēla Dievs. Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto. Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, ašērām un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši. Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums. Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestitāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos ar ārzemju vīna kokiem ar vijīgām vītnēm; Tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec taviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā. Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi! Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā. Vakarā uznāk bailes, un pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds mūsu postītāju liktenis! Ak tu, zeme, kas pilna spārnu trokšņa, viņpus Aitiopijas upēm, Kas vēstnešus sūta niedru laivās pa lielo upi Nīlu un pa visiem ūdeņiem: eita jūs, čaklie vēstneši, pie savas augumā lielās tautas ar gludo un spīdošo ādu, pie tautas, kas varena spēkā un samin visus zem kājām, kuras zemi šķērso upes! Jūs, visi zemes iedzīvotāji un pasaules ļaudis, kad redzat karogu paceļam kalnos, tad raugaities, un kad atskan taure, tad uzklausaities! Jo tas Kungs man tā sacīja: „Es klusu noskatīšos no sava troņa, kā karstums spiež, saulei spīdot pie skai-drām debesīm, un kā padebeši raso pļaujamā laika svelmē,“ Jo priekš ražas ievākšanas, kad ziedu laiks beidzies un ogu pušķīši jau veidojas par briestošu un ienākušos ķekaru, tad vīna dārznieks stīgas nogriež ar dārza nazi un atvases nocērt. To visu atstāj kalnu ērgļiem un meža zvēriem, tā ka ērgļi tur paliek vasarā un meža zvēri ziemā. Tanī laikā glītā un spēcīgi noaugušā tauta, kas vispār bīstama, kas varena spēkā un visu samin zem kājām, kuras zemi šķērso upes, atnesīs dāvanas uz to vietu, kur mājo tā Kunga Cebaota vārds, uz Ciānas kalnu. Atzinums par Ēģipti: Redzi, tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē! Ēģiptes elki dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirdis saplok un izsamist viņu krūtīs. „Es sacelšu ēģiptiešus, ka tie karos cits pret citu, brālis pret brāli, draugs pret draugu, pilsēta pret pilsētu, valsts pret valsti. Ēģiptiešiem sašļuks dūša, un zudīs drosme viņu krūtīs, Es aptumšošu viņu garu; tie meklēs padomu pie elkiem un burvjiem, pie vārdotājiem un gaišreģiem. Es nodošu Ēģipti bargu kungu rokās, nežēlīgs ķēniņš valdīs pār viņiem,“ —tā saka Dievs tas Kungs Cebaots. Ūdens izsīks Nīlas upē, tā izžūs līdz pamatiem. Upju attekas izplatīs nelabu smaku, Nīlas pietekas kļūs seklas un sausas, niedres un meldri savītīs. Zāle upes līčos un krastos izzudis, un visi sējumi pie upes novītīs un iznīks. Tad zvejnieki žēlosies, un skums makšķernieki un visi, kas izmet tīklus upē. Izmisums pārņems tos, kas vērpj linu dzijas un kas auž baltas drēbes. Tā būs sagrauti visi zemes un tautas balsti, un apbēdināti visi algādži. Tīrie neprašas ir kļuvuši Coānas pārvaldnieki, un muļķīgi padomnieki ir faraona gudrie padoma devēji. Kā jūs varat sacīt faraonam: „Es esmu gudru ļaužu pēcnācējs, es esmu agrāko ķēniņu dēls?“ Kur tad nu ir tavi gudrie? Lai tie tev rāda un atklāj, ko tas Kungs Cebaots nolēmis par Ēģipti! Bet Coānas vadītāji ir palikuši par muļķiem, Memfisas dižciltīgie ir pievīlušies, un Ēģipti maldina tās novadu priekšnieki. Tas Kungs viņiem iedvesis krāpības un apjukuma garu, ka tie maldina Ēģipti visos tās pasākumos; tie streipuļo kā piedzērušies, āžus kaudami. Tad Ēģiptei neizdosies neviens darbs, ko varētu veikt galva vai aste, celms vai zars. Tanī dienā ēģiptieši būs kā sievietes, tie trīcēs bailēs no tā Kunga Cebaota rokas, ko Viņš pacēlis pār tiem. No Jūdas zemes Ēģiptei šķitīs draudam briesmas. To pieminot, tos pārņems bailes, ievērojot to, ko tas Kungs Cebaots nolēmis par viņiem. Tanī dienā piecas Ēģiptes pilsētas runās Kānaāna valodu un piesauks to Kungu Cebaotu; un viena no tām būs Ir-Heresa Tanī dienā stāvēs tam Kungam altāris pašā Ēģiptes zemes vidū un piemiņas stabs pie zemes robežām. Abi tie būs tam Kungam Cebaotam par zīmi un liecību Ēģiptes zemē. Kad viņi brēks uz to Kungu savu apspiedēju dēļ, tad Viņš sūtīs viņiem palīgu, kas tos aizstāvēs un izglābs. Tas Kungs atklās ēģiptiešiem savu vaigu, un Ēģipte tanī dienā atzīs to Kungu un kalpos Viņam ar kaujamiem un ēdamiem upuriem, —viņi raidīs pie tā Kunga solījumus un tos ari pildīs. Kad tas Kungs ēģiptiešus būs sitis un atkal dziedinājis, tie atgriezīsies pie tā Kunga, un Viņš tiem būs žēlīgs un tos glābs. Tanī dienā vedīs cilvēku izveidots ceļš no Ēģiptes uz Asiriju, un asirieši staigās uz Ēģipti un ēģiptieši uz Asiriju, un ēģiptieši kopā ar asiriešiem kalpos tam Kungam. Tanī dienā Israēls būs kā trešais kopā ar Ēģipti un Asiriju visai zemei par svētību. Tas Kungs Cebaots tos svētīs, sacīdams: „Svētīta lai ir Ēģipte un Asirija—mana tauta, manu roku darbs, un Israēls, mans mantojums!“ Tanī gadā, kad Asirijas ķēniņš Sargons sūtīja Tartanu uz Ašdodu, ko viņš aplenca un ieņēma, Tanī laikā runāja tas Kungs ar Jesajas, Amoca dēla, muti sacīdams: „Ej, novelc maisu no saviem gurniem un kurpes no savām kājām!“ Viņš paklausīja un staigāja bez virsdrēbēm un basām kājām. Tad tas Kungs sacija: „Tā, kā mans kalps Jesaja staigāja trīs gadus bez virsdrēbēm un basām kājām Ēģiptei un Aitiopijai par zīmi un brīdinājumu, Tā Asirijas ķēniņš aizvedīs sagūstītos ēģiptiešus un cietumam lemtos aitiopicšus jaunus un vecus, bez virsdrēbēm un basām kājām, ar atsegtu sēžamo vietu, par apsmieklu Ēģiptei.“ Tad ļaudis Jūdā uztrauksies un būs stipri apmulsuši aitiopiešu dēļ, uz kuriem tie lika savas cerības, un ēģiptiešu dēļ, ar kubiem tie lepojās. Tad šīs jūrmalas ļaudis sacīs tanī dienā: „Redzi, tāda ir mūsu cerība, uz ko mēs paļāvāmies, lai rastu palīgu pret Asirijas ķēniņu! Kā mēs lai glābjamies?“ Atzinums par Jūras tuksnesi (tas ir: par Babilonu). Kā aukas plosās dienvidos, tā nāks briesmas no tuksneša, no briesmīgas zemes. Man bija zināma darīta barga parādība: „Laupītājs laupa, postītājs posta! Nāc, Ēlāma! Uzsāc aplenkumu, Mēdija! Visām vaimanām par to es darīšu galu!“ — Tādēļ dreb mani gurni, mani sagrābušas sāpes kā dzemdētājas sievas sāpes; es esmu apmulsis, ka nevaru dzirdēt, es esmu apjucis, ka nevaru redzēt. Mani prāti mani atstāj, izbailes mulsina mani, iemīļotā vakara stunda man kļuvusi par biedēkli! Sataisa galdu, izliek sargus, ēd un dzer. „Celieties, valdnieki, ieziediet vairogus!“ Jo tā tas Kungs man teica: „Ej, noliec sargu viņa vietā! Lai viņš ziņo, ko viņš redz! Un kad viņš redz ratus un jātniekus, ēzeļu un kamieļu rindas, tad lai viņš uzmanīgi vēro!“ Un viņš sauca lauvas balsī: „Kungs, es stāvu sarga vietā cauru dienu un esmu nomodā visu nakti!“ Redzi, tur nāk vīri ar ratiem un jātnieki pāros un sauc: „Kritusi, kritusi ir Bābele, un visi tās dievekļu tēli ir satriekti un nogāzti zemē!“ Ak tu mana izmocītā, it kā ilgus gadus uz cieta klona kultā tauta! Ko es dzirdēju no tā Kunga, Israēla Dieva, to es jums pasludināju! Lēmums par Dumu (tas ir: Ēdomu). Man sauc no Seīras: „Sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts?“ Sargs atbild: „Rīts nāk, bet vēl ir nakts! Ja gribat vairāk zināt, tad nāciet atkal un jautājiet!“ Izsacījums par Arabiju. Arabijas mežos palieciet pa nakti, jūs, Dedanas ceļinieki. Pasniedziet izslāpušiem ūdeni, jūs Tēmas iedzīvotāji! Dodiet bēgļiem vajadzīgo maizi! Jo tie bēg no zobena, no atvēzta zobena, no uzvilkta stopa un no kara briesmām. Jo tā man tas Kungs teica: „Gada laikā, kāds ir algādža posms, beigsies visa Kedara godība. To nebūs daudz, kas vēl atliks no Kedara brašajiem dēliem strēlniekiem, jo tas Kungs, Israēla Dievs, to tā jau iepriekš pasacījis.“ Izsacījums par parādību jeb atklāsmes ieleju. Kas tad ir noticis, ka jūs visi kāpjat uz jumta, Tu trokšņainā, kustības dārdu, ļaužu un nemiera pilnā, līksmā pilsēta? Tavi nokautie taču nav nedz no zobena, nedz ari cīņā krituši. Nē, bet visi tavi kara virsnieki bez izņēmuma ir aizbēguši, tie visi ļāvušies sagūstīt sevi, ienaidniekam nenoraidot uz viņiem no saviem stopiem nevienu bultu, visi tavi sapulcinātie kara pulki ir pēc tam saņemti gūstā, kaut viņi jau agrāk bija aizbēguši. Tādēļ es saku: „Novērsieties no manis! Man gauži jāraud! Nepūlieties mani iepriecināt šai tik smagā manu tautiešu posta brīdī, kad tik daudzi no viņiem dabūjuši galu!“ Jo satraukuma, nomāktības un apjukuma diena nāk no tā Kunga Cebaota parādību ielejā, diena, kas satriec mūrus un liek atskanēt kalnā vaimanu saucieniem. Ēlāms, apjozis bultu maksti, nāk ar ratiem, vīriem un jātniekiem, un arī Kirs ir pacēlis vairogu. Tā pildījās tavas jaukās ielejas ar kara ratiem, un jātnieki pulcējās vārtu priekšā. Tad viņš noraisīja pārklāto aizsegu no Jūdas acīm, bet tās raudzījās tanī laikā pēc ieroču krājumiem meža namā, Un jūs skatījāt Dāvida pilsētas mūros plaisas, to bija daudz, un jūs krājāt lejas dīķa ūdeni. Jūs skaitījāt Jeruzālemes namus un noplēsāt ēkas, lai stiprinātu mūri. Jūs izrakāt ūdens krātuvi starp abiem mūriem vecā dīķa ūdeņiem. Bet jūs neprasījāt, kas to tā izkārtojis, un nerūpējāties par to, kas to jau sen tā bija lēmis. Gan Dievs tas Kungs Cebaots jūs stingri aicināja tatn laikā raudāt un sērot, apcirpt matus un apvilkt sēru drēbes, Bet redzi: valdīja prieks un līksmība, notika vēršu un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!“ Tādēļ tas Kungs Cebaots vairākkārt ir darījis zināmu manām ausīm. „Tiešām, šis noziegums jums netiks piedots, kamēr jūs mirsit!“ To sacījis Dievs tas Kungs Cebaots. Tā sacīja Dievs tas Kungs Cebaots: „Ej pie šī pārvaldnieka, pie Sebnas, kas iecelts par pils priekšnieku, un saki tam: „Kas tevi šeit saista, ka tu esi sev izveidojis šeit kapa vietu un izcirtis kapu klintī, augšā sev izgrebdams miera mājokli?“ Bet zini: tas Kungs tevi ar sparu aizsviedis tālu projām, Viņš tevi, tu varoni, sagrābs ar varu. Viņš tevi satīs kamolā un aizritinās kā rituli lielā plašā zemē, tur tu nomirsi, un tur paliks tavi godības rati, —tu, negods sava kunga namam! Es tevi padzīšu no tavas vietas, un viņš tevi atcels no tava amata! Un tad notiks tanī dienā, ka Es aicināšu savu kalpu Ēljakīmu, Hilkijas dēlu. Es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu un nodošu tavu amatu viņa rokā, lai viņš top par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūdas namam. Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, ka viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un ka viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs. Un Es iedzīšu viņu kā vadzi stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu savam tēva namam. Bet kad uz viņu balstīsies visa viņa dzimtas godība, dzimtas jaunās atvases un dzinumi, visi sīkie trauki, bļodas un krūzes, — „Tani dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„tas vadzis, kas bija iesists stiprā vietā, lūzīs un kritīs, un kas uz tā balstījās, aizies bojā,“ —jo tā teica tas Kungs. Izsacījums par Tiru. Vaimanājiet, Taršišas kuģi, jo jūsu pilsētā viss izpostīts, nav vairs neviena nama, tur Iebraukt ostā vairs nav iespējams, neviens vairs turp nedodas. No kiteju zemes viņiem šī ziņa atnesta. Stāviet mierā, jūs jūrmalas iedzīvotāji, Sidonas tirgoņi, jūras braucēji, kas citkārt tevi pildīja. Tur sakrāja pa lieliem ūdeņiem pievesto Sichoras labību, Nīlas druvu ražu, tur nodibinājās tautu tirgus. Kaunies, Sidona! Jo jūra, jūpas pils saka žēli: „Es esmu neauglīga bijusi, es neesmu dzemdējusi nedz arī uzaudzi-nājusi ne jaunekļus, ne jaunavas!“ Kad ziņa nonāks Ēģiptē, tie izbīsies, to dzirdēdami par Tiru. Brauciet uz Taršišu, vaimanājiet, jūs jūrmalas iedzīvotāji! Vai šī ir jūsu prieku pilnā pilsēta, kas cēlusies sensenos laikos, kuras iedzīvotāju kājas viņus aiznesa tālu projām, lai apmestos tur svešās zemēs. Kas lēmis tādu likteni ar lielu goda un varas vainagu greznotajai Tirai, kuras tirgotāji bija īsti dižciltīgie, kūjas lieltirgotāji bija visas zemes virsas cienījamākie ļaudis? Tas Kungs Cebaots to ir lēmis, lai liktu kaunā katru pārmērīga greznuma pilnu augstprātību un pazemotu zemes lepnos. Plūstiet pāri par savu zemi kā upe, jūs Taršišas iedzīvotāji, nav, kas jūs kavētu! Viņš ir izstiepis savu roku pār jūļru, un bailes un trīsas pārņēma valstis. Tas Kungs ir vērsis pret Foiniķiju savu pavēli nopostīt tur esošos stipros cietokšņus. Viņš noteica: „Nelīksmojies vairs, tu apsmietā jaunava, Sidonas meita! Celies, dodies pie kitejiem uz Kipru, bet arī tur tev miera nebūs! Skaties uz Kaldeju, šī ir tauta, kupas agrāk nebija—Asirija tās zemi bija nodomājusi tuksneša zvēriem, —tā uzceļ jaunus torņus, sagrauj līdzšinējās pilis drupu kaudzēs. Vaimanājiet, Taršišas kuģi, jo jūsu atbalsta stiprumi izpostīti!“ Un notiks tai laikā, ka Tira iegrims aizmirstībā septiņdesmit gadus, it kā tas būtu viena ķēniņa valdīšanas laiks. Bet pēc šiem septiņdesmit gadiem Tirai klāsies, kā netikles dziesmā sacīts: „Ņem kokli un eji pa pilsētu, tu aizmirstā netikle! Spēlē un uzdziedi jautri, lai ļaudis tevi atkal pieminētu!“ Pēc septiņdesmit gadiem tas Kungs uzlūkos Tiru labvēlīgi, tā atkal atjaunos savu ienesīgo daudzpusīgo tirdzniecību un stāsies sakaros ar visām tautām virs zemes. Bet tās peļņa un tirdzniecības ieguvumi būs veltīti tam Kungam. Tā tos nekrās un neglabās, bet tās tirdzniecības sasniegumi kalpos tiem, kas tā Kunga vaiga priekšā dzīvo, viņu labākai pārtikai un glītam apģērbam. Redzi, tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. Un kā vienkāršam tautas loceklim, tā klāsies priesterim, un kā kalpam, tā viņa kungam; kā kalponei, tā viņas pavēlniecei; kā pircējam, tā pārdevējam; kā aizdevējam, tā aizņēmuma saņēmējam; kā parādniekam, tā parāda devējam. Zeme tiek pavisam izpostīta un paliek tukša no ļaudīm, jo tas Kungs to ir teicis. Zeme sēro, un viss tajā novīst, zemes vaigs iztvīkst un izkalst; ari zemes augstie ir panīkuši un paguruši. Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; tādēļ iznīkst zemes iedzīvotāji, tik maz to ir atlicis. Izsīkst vīns, pazudusi augļu sula, novītis vīna koks, smagi nopūšas visi, kam agrāk bija priecīga sirds. Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi kokle. Nedzef vairs vīnu ar dziesmām, rūgts kļuvis dzērājiem stiprais dzēriens. Drupās guļ katra iedzīvotāju atstātā pilsēta, nevar ieiet nevienā namā. Ielās ļaudis skumst pēc vīna, pazudis prieks, līksmība aizgājusi no zemes projām. Pilsētā palicis vienīgi posta pilns tukšums, vārti sagrauti drupās. Un tā tas būs ari zemes vidienā, tautu starpā, kā kad nokrata eļļas koku, kā kad pēc vīnogu ražas lasa atliekas. Vieni paceļ savu balsi ar gavilēm par godu tam Kungam no Rietumu jūras puses: „Tādēļ godājiet to Kungu austrumu zemēs, tā Kunga, Israēla Dieva, vārdu jūras krastos un salās!“ No zemes gala mēs dzirdējām slavas dziesmas: „Slava Taisnajam!“ —Bet man jāsaka: „Posts, ak posts, bēdas man, nelaimīgākajam no visiem nelaimīgajiem! Laupītāji laupa, —jā, laupīdami laupa!“ Briesmas, bedre un cilpa klājas pār jums, jūs zemes iedzīvotāji. Un notiks tā: kas bēgs no šausmu pilnām briesmām, tas kritīs bedrē, un kas izkāps no bedres, tas sapīsies cilpā. Jo debesu logu atvari augšā vecas vaļā, un zemes pamati trīc. Zeme sašķīdīs drupās, zeme sabirzīs drumstalās, tā grīļosies, svārstīsies, ļodzīsies, drebēs, tā sabirs pīšļos. Zeme zvalstīsies šurpu un turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls, smagi guļ uz tās viņas grēki, tā kritīs un necelsies vairs. Tanī dienā tas Kungs pārbaudīs un piemeklēs augstības karaspēku augstībā un zemes ķēniņus virs zemes; Viņus iemetīs kā cietumniekus bedrē un ieslēgs cietumā un tad pēc ilgāka laika iztiesās. Tad bālais mēness nosarks, un kvēlošā saule nobālēs, jo tas Kungs Cebaots pārņems ķēniņa varu Ciānas kalnā un Jeruzālemē un to vecaju priek-šā parādīsies mirdzošā godībā. Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu tavu vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi. Jo Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels. Tādēļ Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas. Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē. Jo varmācīgo draudi, viņu elsojumu šņākoņa un dusmu izvirdumi ir kā pret sienu vērsts negaiss, Kā saules kvēle un karstums izkaltušā zemē. Tu apspiedi svešu ļaužu trakošanu; kā saules tveice padebešu ēnā, tā apklusa varmācīgo ļaužu uzvaras dziesma. Tad tas Kungs Cebaots sarīkos uz šā kalna visām tautām lepnu mielastu, —mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kūpi tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū, jo tas Kungs to tā noteicis. Tanī dienā sacīs: „Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir tas Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!“ Un tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moābu viņa zemē samīs zem kājām, kā salmus samin mēslos. Un kad viņš tur izplētis savas rokas, kā peldētājs to dara, lai peldētu, tad tas Kungs piespiedīs pie zemes viņa lepno izsliešanos uz augšu, neraugoties uz viņa roku veiklumu. Un Viņš sagāzīs tavus stipros augstos mūrus, tos notrieks pie zemes pīšļos. Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: „Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai Dieva izveidots ir tās mūris un ārējais valnis. Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību! Kam stipra ticība, tam Tu dodi mieru, tiešām—mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi! Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs jums ir mūžīga klints! Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu, to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos. To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas.“ Taisnā ceļš ir līdzens, Tu līdzini un dari taisnu taisnā teku. Ari tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele. Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis; kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību. Bet kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš paliek bezdievis un neredz tā Kunga godību. Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij! Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris. Kungs, mūsu Dievs, bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums, bet mēs slavējam Tevi, tavu vārdu. Nedzīvie vairs netaps dzīvi, mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznicināji un izdeldēji viņu piemiņu. Un taču Tu arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji savu godību, Tu paplašināji zemes robe-žas. Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja tava vaiga priekšā, — Mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet mēs dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji. Vai tavi mirušie dzīvos, ari manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai. Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, —paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! Jo tas Kungs drīzi izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neaizsegs tos nokautos, kas tajā aprakti. Tanī dienā tas Kungs piemeklēs ar savu garo, lielo un stipro zobenu Leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru Leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūras pūķi. Tanī dienā sacīs: „Jauks trina dārzs! Dziediet par to! Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaiz-kārtu, Es to sargāju dienu un nakti. Dusmu man vairs nav. Ja rastos tur ērkšķi un dadži, Es cīnītos pret tiem un tos visus sadedzinātu! Citādi vajadzētu būt tā, ka (Israēla tautas ienaidnieki) pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, —jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!“ Nākoša laikā Jēkabs laidīs saknes, un Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību. Vai tad Viņš to ir tā sitis, kā Viņš sita viņa ienaidniekus; vai tad Viņš to ir tā kāvis, kā Viņš kāva viņa ienaidniekus? Nē, bet ar mēru Tu sodi viņus un atlaid viņus pēc tam, kad Tu viņus biji apbēdinājis ar savu skaudro vētru austrumu vēja dienās. Tādēļ ar to ir Jēkaba noziegums salīdzināts, viņa grēku piedošanas sekas ir visu altāra akmeņu sagraušana, tā ka tie tiek padarīti līdzīgi vienkāršiem kaļķakmeņiem, nekur netiek novietotas ašēras nedz arī uzslieti saules stabi. Stiprā pilsēta ir palikusi tukša, pamesta un atstāta dzīves vieta, vientuļa kā tuksnesis. Tur ganās lopi, tie ur nogulstas un noēd tās krūmus. Kad to zari nokaltuši, tad tos nolauž, sievas nāk un kurina ar tiem krāsni; tā kā tā ir tauta bez atziņas, tad tās Radītājs neapžēlojas par to; kas to veidojis, nav tai žēlīgs. Bet notiks tanī dienā, ka tas Kungs novāks druvu augļus un vētīs tos no dižupes (Eifratas) krastiem līdz Ēģiptes upei. Un jūs, Israēla bērnus, Viņš visus pa vienam salasīs kopā. Tad notiks tanī dienā: atskanēs lielā bazūne, un nāks atpakaļ visi Asirijā pazudušie un Ēģiptē izkaisītie un pielūgs to Kungu uz svētā kalna Jeruzālemē. Lāsts Ēfraima dzērāju lepnajam valdinieku vainagam un vīstošam puķu vainagam vīna apreibināto galvā treknā ielejā! Tam Kungam jau ir kāds pie rokas, stiprs un varens: kā krusas negaiss, kā graujoša vētra un kā briesmīga lietus gāze ar ūdens straumēm Viņš tos nogāzīs pie zemes. Zem kājām samīs Efraima dzērāju lepno vainagu, Un viņa mirdzošā skaistuma vīstošajam ziedu klājam treknās ielejas zemes virsotnē klāsies tā kā agrīnai vīģei ražas ievākšanas priekšlaikā: līdz kā to kāds ierauga, tūdaļ viņš ņem to un apēd. Tanī laikā būs tas Kungs Cebaots savas tautas atlikumam par skaistu vainagu un par krāšņu pieres greznuma sloksni; Viņš iedvesīs taisnības garu tiem, kas sēd tiesas amatos, un stiprumu tiem, kas no vārtiem atsit ienaidnieku uzbrukumu. Bet ari viņi grīļojas, vīna piedzēruši un stipra dzēriena apdullināti; priesteri un pravieši, kas vīna un stipra dzēriena apreibināti, kaut ko muld, pravietodami un tiesu spriezdami! Patiesi, visi galdi apspļauti un pilni netīrumu! Kam tad tāds spēks iedvest kam kādu atziņu, kam mācīs saprašanu? Taču ne tikko kā no piena atradinātiem, no mātes krūts atšķirtiem bērniem? Jo tur tiek teikts: „Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!“ Tiešām, ar ļaužu starpniecību, kam pinas lūpas un kas šļupst ar svešādu mēli, Viņš runās uz šo tautu, Viņš, kas tiem sacījis: „Šeit ir dusas vieta! Dodiet atdusu piekusušiem; šeit ir miera vieta!“ —Bet tie to negribēja dzirdēt. Tādēļ atskanēs uz tiem šis vārds kā tā Kunga vārds: „Dari tu to, tu atkal to, rīkojies šoreiz tā, citreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!“ —Lai viņi ietu un pakristu augšpēdu, tiktu satriekti vai sapītos un kristu gūstā. Tādēļ klausaities tā Kunga vārdu, zabotājies un pļāpātāji, jūs, kas valdāt pār šo tautu Jeruzālemē. Jo jūs taču sacījāt: „Mēs slēdzām derību ar nāvi un līgumu ar elli; kad pāri mums nāks plūdu briesmas ar savām bangām, tās mūs neskars: meli taču ir mūsu patvērums, un viltus ir mūsu apsega.“ — Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā! Es padarīšu tiesības par lietu mērauklu un taisnīgumu par atsvaru; krusa aizraus melu aizsargu pārklāju, un ūdensplūdi aizskalos viņu paslēptuvi.“ Tad jūsu derība ar nāvi zaudēs spēku, un jūsu līgums ar elli vairs nepa-stāvēs. Kad soda briesmas nāks ar savām bangām, tās jūs satrieks. Kad vien tās ies jums pāri, tās jūs skars un jums uzbruks: tās nāks ik rītus, dienā un naktī. Tīrās šausmās tad būs sajust piepildāmies atklāsmi, sajust, kādās šausmās īstenībā izpaužas pravietiskā pamācība. Gulta ir par īsu, lai varētu tajā izstiepties, sega ir par šauru, lai varētu tajā ietīties. Jo tas Kungs celsies kā pie Peracima kalna, Viņš iedegsies un trīcēs dusmās kā Gibeona ielejā, lai izpildītu savu nodomu, savu neparasto nodomu, lai padarītu savu darbu, savu savādo darbu. Rimstiet, paļātāji, lai jūsu važas netop savilktas vēl ciešāk, jo es dzirdēju no tā Kunga Cebaota, ka iznīcināšana nolemta uz visas zemes. Esiet modrigi un klausaities manu balsi, uzklausait un ņemiet vērā, ko es saku! Vai tad zemkopis vienmēr aŗ savu tīrumu sēšanai, to vienmēr vago un ecē? Vai nav tā? Kad arumi ir nolī-dzināti, viņš taču kaisa dilles un dēstī ķimenes un sēj kviešus rindās un miežus norādītā vietā un gar malu vēl ko citu. Tā viņam Dievs ir ierādījis, ka tas tā pareizi, un viņu pamācījis. Dilles taču nekuļ ar kuļamo veltni nedz ķimenes ar kuļamo ratu, bet dilles kuļ ar spriguli un ķimenes izsit ar kulstīklu. Labības graudu kuļot, to taču nesamaļ, to nekuļ bez pārtraukuma; kad pār to veļas kuļamo ratu riteņi un zirgi tam iet pāri, to tomēr nesamaļ. Ari tas nāk no tā Kunga Cebaota, —brīnišķs Viņš padomā un liels gudrībā! Lāsts tev, Ariēla, tu pilsēta, kur Dāvids reiz mājoja kara nometnē! Lieciet gadu pie gada, lai svētku laiki iet un mainās savā noliktā lokā noteiktā secībā. Es Ariēlu tomēr pārbaudīšu; tur būs vaidi un skumjas, un pēc tam tu Man būsi īsta Dieva pilsēta—Jeruzāleme. Es aplenkšu tevi visapkārt, Es tevi cieši ieslēgšu un vajāšu ar karaspēku un celšu pret tevi apcietinājumus. Tad tu, pie zemes gulēdama, runāsi pazemīgi, tava balss skanēs klusi kā pazemes gara balss, un tava valoda nedroši pacelsies no pīšļiem. Taču tavu ienaidnieku trokšņainais pulks būs kā putekļu mākonis, un bīstamo varmāku ne mazāk trokšņainais pūlis kā putošas pelavas. Bet tas notiks piepeši, vienā acumirkli: Tas Kungs Cebaots tevi žēlīgi piemeklēs ar pērkonu un zemestrīci, ar lielu troksni, ar auku un negaisu un ar postlgām uguns liesmām. Un viss pagānu tautu pulks, kas cīnās pret Ariēlu, kas uzbrūk tās apcietinājumiem un tos apkaro, tas būs kā sapnis nakti. Tas būs, it kā kad izsalkušais sapņo, ka viņš ēd, bet viņš uzmostas izsalcis, un it kā kad izslāpušais sapņo, ka viņš dzer, bet viņš uzmostas izslāpis un ir iztvīcis. —Tā klāsies visām tautām, kas karo pret Ciānas kalnu. Sastingstiet un kļūstiet kā apmāti, apžilbstiet un kļūstiet akli! Tie ir piedzērušies, bet ne no vīna; tie grīļojas, bet ne no stipra dzēriena. Jo tas Kungs ir izlējis pār jums dziļa miega garu un aizdarījis jūsu acis, —praviešus, un aptumšojis jūsu galvas, —gaišreģus. Tā jums visa atklāsme kļuvusi it kā par saturu aizzīmogotā grāmatā, ko sniedz lasīt pratējam un saka: „Lasi to!“ —Un viņš atbild: „Es nevaru to lasīt, jo tā ir aizzīmogota!“ Un kad grāmatu sniedz lasīt nepratējam un saka: „Lasi to!“ —Tad viņš atbild: „Es nemāku lasīt.“ Vēl tas Kungs ir sacījis: „Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža, Tad Es joprojām apiešos ar šo tautu brīnišķā un neparastā veidā, tā, ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs galīgi aptumšots.“ Bēdas tiem, kas savus nodomus apslēpj tā Kunga priekšā, lai viņu darbi notiek tumsā, un tad saka: „Neviens mūs neredz, neviens to nezina!“ Ak tavu neprātību! Vai tad mālu var pielīdzināt podniekam, un vai kāds veidojums var sacīt par savu darinātāju: „Viņš nav mani darinājis?“ —Un kāds darināts tēls savam tēlniekam: „Viņš nekā neprot?“ Vai nav vēl tikai īss brīdis, un Libanons būs kļuvis auglīgs dārzs, bet dārzu vērtēs tikai kā mežu? Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus, un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas. Nelaimīgie un pazemīgie priecāsies tā Kunga priekšā, un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto. Jo varmākas būs izbeigušies, un paļātāju vairs nebūs; ari tie, kas tiecas uz ļaunu, būs iznicināti, Tāpat ari visi, kas citus pavedina ar saviem vārdiem uz ļaunu, uzbrūk tam, kas tiesu spriež vārtos, un aiz niecīgiem iemesliem nepareizi apvaino taisno. Tādēļ saka tas Kungs, kas izglāba Ābrahāmu, Jēkaba namam: „Jēkabs nekļūs vairs kaunā, un viņa vaigs vairs nenobālēs; Jo kad viņš un viņa bērni redzēs manu roku darbu viņu vidū, tie svētīs manu vārdu, piesauks Jēkaba Svēto un parādīs bijību Israēla Dievam. Un tie, kuru gars tagad maldās, nāks pie atzīšanas, un neapmierinātie pieņems pamācību.“ „Lāsts bērniem, kas atkritēji,“ —saka tas Kungs, —„tie izpilda nodomu, kas nenāk no Manis; tie slēdz derību bez manas piekrišanas un tā krāj grēku uz grēka! Viņi taisās doties uz Ēģipti, neprasījuši mana padoma, lai tur meklētu patvērumu faraona aizsardzībā un lai atrastu mieru Ēģiptes ēnā. Bet faraona aizsardzība būs jums par kaunu un patvērums Ēģiptes ēnā par apsmieklu! Lai gan viņa virsnieki jau ieradušies uz sarunām Coānā un viņa sūtņi Hanesā, Tie redzēs, ka tie vīlušies tautā, kas tiem nevar līdzēt, kas nevar sniegt nedz palīdzību, nedz kādu citu labumu, bet būs tiem tikai par vilšanos un arī par kaunu.“ Vārds par dienvidzemes Behemotu: bēdu un moku zemē—kur dzīvo lauvas un indīgas spārnainas čūskas, viņi nes savu mantu ar ēzeļiem un savu bagātību uz kamieļu mugurām tautai, kas viņiem neko nevar palīdzēt. Ēģipte nav nekas un nevar nekā palīdzēt; tādēļ Es nosaucu šo tautu par lielmuti, kas tomēr sēd klusi. Ej nu un raksti to viņiem priekšā uz galdiņa un ieraksti to grāmatā, lai tas paliek par piemiņu nākamām dienām mūžīgi mūžam. Jo tā ir pretdarbīga tauta, melkuļi bērni, bērni, kas negrib klausīt tā Kunga baušļiem, Kas gaišreģiem saka: „Neskataities! Jums nebūs redzēt!“ —un praviešiem: „Nesludiniet mums patiesību, sludiniet mums patīkamas lietas, sludiniet viltu! Novirzieties, no pareizā ceļa, atstājiet pareizo taku, neapgrūtiniet mūs ar Israēla Svēto!“ Tādēļ Israēla Svētais ir teicis: „Tāpēc, ka jūs atmetat manu vārdu un liekat savu cerību uz varmācību un slepeniem ceļiem un paļaujaties uz tiem, Tad jums šis noziegums būs kā plaisa šķībā mūra sienā; tā piepeši acumirklī sagrauj sienu, liek tai sabrukt un sašķīst, Kā sašķaida māla krūzi bez žēlastības, ka nepaliek ne lauskas, ar ko varētu paņemt uguni no ugunskura vai pasmelt ūdeni no akas.“ Jo tā saka Dievs tas Kungs, Israēla Svētais: „Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!“ Jūs sakāt: „Nē! Mēs tad jau drīzāk dosimies projām ar zirgiem!“ Nu tad skrieniet arī! —„Ar ātriem zirgiem mēs jāsim!“ Nu tad jūsu vajātāji arī lai būtu tādi ātrskrējēji! Tūkstotis jūsējo bēgs no viena vienīga vīra kapa sauciena, un no piecu vīru kara sauciena jūs bēgsit visi, kamēr jūs paliksit pāri tikai kā ceļa stabs kalna galā un kā karogs pakalnā. Tādēļ tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību, tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs, jo tas Kungs ir taisnīgas tiesas Dievs; svētīgs, kas paļaujas uz Viņu! Tu Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, tev nebūs vienmēr raudāt, Viņš tev būs žēlīgs, kad tu Viņu piesauksi. Kad Viņš dzirdēs tavu balsi, Viņš tev atbildēs. Tas Kungs jums gan piešķirs tikai bēdu maizi un ūdeni sēru nomāktai sirdij, bet toties tavi skolotāji vairs nebūs spiesti slēpties, un tavas acis redzēs tavus skolotājus, Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!“ kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi. Tad tu neturēsi savus ar sudrabu pārklātos izgrieztos, kā arī no zelta izlietos elka tēlus par svētiem, bet atmetīsi tos kā riebīgus, sacīdama: „Projām ar jums!“ Tad Viņš dos lietu tavam sējumam tīrumā, maize no lauku ražas būs garžīga un sātīga un barības spēka pilna. Tavi ganāmie pulki ganīsies tanī laikā plašās ganībās. Vērši un ēzeji, kas apstrādā druvu, ēdīs sālītu mistru, kas sajaukts un vētīts ar liešķen un vētekli. Un uz visiem augstiem kalniem un visiem pakalniem būs tekoša ūdens strauti lielās kaujas dienā, kad sagļūs torņi. Un mēness gaisma būs kā saules gaisma, un saules gaisma būs septiņreiz gaišāka, nekā tā bija septiņas dienas tanī laikā, kad tas Kungs sasēja savas tautas vātis un dziedēja viņas brūces. Redzi, tas Kungs pats nāk šurpu no tālienes, Viņa dusmas kvēlo, liels ir Viņa saviļņojums, Viņa lūpas ir pilnas bardzības, un Viņa mēle kā postīga uguns. Viņa elpa ir kā plūstoša straume, kas sniedzas līdz kaklam, lai sijātu tautas nāves sietā un liktu tautām viltus iemauktus mutē, aiz kuriem Viņš tad tās trenkātu un dzenātu. Tad jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki, kas ar mūzikas skaņām dodas uz tā Kunga kalnu Israēla klinti. Tad atskanēs tā Kunga varenā pērkona balss, un Viņš pacels savu roku bargās dusmās ar iznīcinātāju uguni, lietus gāzi, negaisu un krusu. Un Asurs izbīsies no tā Kunga balss, kas viņu sitīs ar rīksti, Un katru reizi, kad tas Kungs sitīs viņu ar pārmācības rīksti, tā ar labu trāpījumu viņu sāpīgi skars, iespiezdamās dziļi viņa miesā, un tas notiks ar bungām un kokles skaņām; ar paceltu roku Viņš visur ar viņu karos. Jo sen jau ierīkota šausmu pilna sadedzināšanas vieta, tā domāta arī ķēniņam; ir sakrauts augsts un plats sārts, lielā daudzumā sagādāta malka un iekuri; tas Kungs to aizdedzinās ar savu dvašu līdzīgi kā ar sēra straumi. Bēdas lai tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīdzības un paļaujas uz kara zirgiem! Tie liek savu cerību uz cīņas ratiem, tādēļ ka to tik daudz, un uz jātniekiem, tādēļ ka viņu pulks arī tik liels, bet neraugās uz Israēla Svēto un nemeklē to Kungu! Bet arī Viņš ir gudrs un liek ļaunumam nākt un neņem atpakaļ savu brīdinājumu; Viņš celsies pret bezdievju namu un pret ļaunuma veicinātājiem. Jo ēģiptieši ir cilvēki un ne dievi; viņu zirgi ir miesa un ne gars; kad tas Kungs izstiepj savu roku, tad kiūp palīdzības sniedzējs un krīt pabalstītais, tie aiziet bojā visi kopā. Jo tā tas Kungs man sacīja: „Kā lauva un jauns lauva rūc pār savu laupījumu, kauču pret viņu dodas viss ganu pulks, tomēr tas nebīstas viņu balss troksni, un tam nav bailes no viņu pulka, tā tas Kungs Cebaots nonāks karot uz Ciānas kalna un tā pakalna. Kā lidojoši putni, tā tas Kungs Cebaots aplidos Jeruzālemi, to apsargās ar saviem spārniem, to pasaudzēs un izglābs. Griezieties taču atpakaļ, Israēla bērni, pie Viņa, no kura jūs tik lielā mērā esat atkrituši! Jo tanī dienā ikviens no jums atmetīs savus sudraba un zelta elka tēlus, ko jūsu rokas darinājušas sev par apgrēcību, Jo Asīrija kritīs ne no cilvēka zobena, un ne cilvēka zobens to apris. Bet ja viņi bēgs no zobena, tad viņu jaunekļi kritīs verdzībā; Bet viņas klints iznīks bailēs, un viņas vadoņi aizbēgs un pametis savu karogu,“ —tā saka tas Kungs, kam Ciānā ir ugunskurs un Jeruzālemē krāsns. Tad ķēniņš valdīs pēc taisnības, un valsts vadītāji spriedīs taisnu tiesu. Tie ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē. Tad redzētāju acis nebūs aptumšotas, un dzirdīgo ausis klausīsies uzmanīgi. Vieglprātīgo sirds būs sapratīga, un nerunātīgo stostīgā mēle runās skaidri. Neprašu vairs nesauks par dižciltīgu un blēdi par cienījamu cilvēku. Jo zemisks cilvēks runā nelietību, un viņa sirds dzenas uz ļaunu; viņš dara negantību un runā melus pret to Kungu; viņš atrauj izsalkušam maizi un izslāpušam ūdens malku. Līdzīgs ir blēdis—viņa tieksmes ir ļaunas; viņa rīcības paņēmieni ir noziedzīgi; viņa gars pilns viltīgu nolūku, lai ar melu valodu kaitētu nabagam, pat kur nabagais meklē savu taisnību. Bet kam goda prāts, tā domas ir šķīstas, un viņš arī turas pie tām. — Jūs bezrūpīgās sievas, uzklausait manus vārdus! Jūs savā pašpaļāvībā nesatricināmās meitas, iegaumējiet labi, ko es jums saku! Pēc gada un dažām dienām jūs, pašpaļāvības pilnās, drebēsit, jo vīnogu ražas nebūs, neievāks ari dārza augļus! Drebiet, jūs bezrūpīgās, un trīciet, jūs pašpārliecinātās! Izģērbieties, novelciet savas drēbes un apvelciet ap saviem gurniem sēru pārsegus! Vaimanādamas sitiet pa savām krūtīm skaisto druvu un auglīgo vīna koku dēļ, Manas tautas druvu dēļ, ko nomāc ērkšķi un dadži, ak, un grezno namu un priekiem bagātās pilsētas dēļ, Jo pilis ir atstātas, pilsētas troksnis apklusis, pils pakalni un izlūktorņi kļuvuši par paslēptuvēm, par mitekli meža ēzeļiem un par ganību ganāmiem pulkiem, Līdz kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes. Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs. Tad tiesības mājos tuksnesī un taisnība augļu dārzā. Un taisnības iedirbe būs miers, un taisnīguma panākums klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos dzīvokļos un netraucētos mitekļos. Bet krusas negaiss būs, kad mežs kritīs un pilsēta nogrims pīšļos. Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem un vēršu un ēzeļu kājas varat brīvi palaist vaļā! Bēdas tev, postītāj, kas pats neesi postīts! Un bēdas tev, laupītāj, kas pats neesi aplaupīts! Kad tu būsi pabeidzis savu postīšanas darbu, tad izpostīs tevi pašu; kad tu būsi ar saviem laupīšanas darbiem galā, tad aplaupīs tevi pašu! Kungs, esi mums žēlīgs, mēs paļaujamies uz Tevi! Esi Tu mūsu elkonis ik rītus un mūsu palīgs bēdu laikā! Tautas bēg no tavu soļu trokšņa, tās izklīst, kad Tu celies. Tad jūsu laupījums un jūs paši tiksit pilnīgi pievākti, kā pievāc savu laupījumu siseņu mākonis un kā sienāži skraida, kad viņus izbiedē; tā ļaudis skraidīs, cenzdamies pievākt jo vairāk laupījuma. Dižens ir tas Kungs, jo Viņš mājo augstībā. Viņš pildīs Ciānu ar tiesisku dzīvi un taisnību. Un Viņš būs tavu dzīves likteņu pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots; bijība tā Kunga priekšā būs Ciānai dārga manta. Lūk, viņu varoņi brēc uz ielas, miera sūtņi gauži raud! Tukši ir ceļi, nav neviena ceļa gājēja; viņi lauzuši derību, postījuši pilsētas un nicinājuši cilvēkus. Zeme sēro un nīkst, Libanons stāv nokaunējies un kalst nost; Saronas ieleja ir kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas. „Tagad Es piecelšos“, —saka tas Kungs, —„Es izsliešos visā augumā, piecēlies stāvus! Jūs staigājat grūti ar zāli un sienu, bet dzemdēsit salmus; jūsu dusmu šņākoņa ir uguns, kas aprīs jūs pašus. Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn. Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet manu vāru, jūs tuvie!“ Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā, un izbailēs dreb atkritēji: „Kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?“ Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem kukuļus, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asins darbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu, Tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks. Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā. Tava sirds atcerēsies agrākos briesmu laikus un sacīs: „Kur ir naudas skaitītājs, kur ir svērējs un kur torņu saskaitītājs?“ Neķītro tautu tu vairs neredzēsi, tautu ar tumšo nesaprotamo valodu; tie runādami stostās, ka neko nevar saprast. Uzlūko Ciānu, mūsu svētku sanāksmju pilsētu; tad tavas acis redzēs Jeruzālemi kā drošu mitekli, kā telti, kam nav jāpārvietojas, kuras pamati nesatricināmi, kūjas vadži neizraujami un kuras saites nesaraujamas. Jo tur ir tas Kungs pie mums savā godībā kā upju un plašo straumju aizstājējs: airu laivas tur nebrauc, un liellaivas tur nepeld to viļņos. Jo tas Kungs ir mūsu soģis, tas Kungs ir mūsu likumu devējs, tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs izglābs. Ļengani karājas tavas virves, tā ka tās masta koka virvju režģi nevar pienācīgi saturēt nedz buras turēt stingri saspriegtas kopā ar karoga kārti. Bet tad bagātīgi izdalīs laupījumu, pat tizlie iegūs lielu daudzumu salaupītā. Un neviens iedzīvotājs nesacīs: „Es ciešu“. Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti. Nāciet šurp, pagāni, un klausaities, tautas, un ņemiet vērā! Lai klausās zeme un tie, kas to pilda, lai uzmana pasaule, un kas tanī dzīvo! Jo tam Kungam ir dusmas pret visām tautām un naids pret visu viņu pulku; Viņš tās nodevis iznīcināšanai, nolēmis nokaušanai, Ka viņu nokautie lai tiek izmesti laukā, lai izplatās viņu līķu smaka un lai kalni pārplūst no viņu asinīm. Arī viss debesu pulks iznīks, un debesis saritināsies kā grāmatas ritulis, viss viņu pulks sabirs, kā novīst vīna koka lapas un kā nokrīt sakaltušas vīģes koka lapas. Ja mans zobens būs iededzies līdz apreibumam dusmās debesīs, tas vērsīsies par sodību pret Edomu, pret tautu, ko Es esmu nolēmis nāvei. Tā Kunga zobens ir mērkts asinīs un taukos, jēru un āžu asinīs un aunu nieru taukos, jo tam Kungam paredzami upuru svētki Bocrā un liela kaušana Edoma zemē. Tad kritīs meža vērši kopā ar viņiem un jauni baroti vērši. Viņu zeme atdzersies asiņu, un viņu zeme būs trekna no taukiem. Jo tā ir tā Kunga atriebības diena, atmaksas gads par Ciānu. Tad Edomas upes pārvērtīsies par darvu un viņu zeme par sēru, tā ka viņu zeme būs degoša darva. Ne dienu, ne nakti tā neizdzisīs, mūžīgi kūpēs tās dūmi, tā paliks tukša uz radu radiem, neviens tur nestaigās ne mūžam. Tur nometīsies pelikāni un eži, tur mājos pūces un kraukļi; Viņš, tas Kungs, izstieps pār to savu mērījamo auklu tās pārvēršanai neauglīgā kailatnē un pakārs pār to tukšuma mērītāju—svina svērteni. Seno dižciltīgo labiešu vairs nebūs, nebūs kam izvēlēt ķēniņu, visi zemes augstie vadītāji būs izbeigušies. Tās pilīs augs ērkšķi, un tās staltajos namos nātras un dadži, tie būs mājokļi vilkiem un strausiem. Tur sastapsies tuksneša zvēri ar meža vilkiem, tur jodi sasauksies, tur naktsbiedēkļi apmetīsies uz dusu. Tur čūska taisīs ligzdu, dēs olas un perēs un pavēnī kops savus izperētos, tur salasīsies ērgļi. Meklējiet tā Kunga grāmatā un lasiet: tur nekā netrūkst no sacītā, jo tā Kunga mute pavēlēja, un Viņa Gars to veicis. Viņš tiem to tā nolēmis, un Viņa roka tiem to zemi ir nomērojusi par tiesu, tie mūžam to paturēs un tur dzīvos uz radu radiem. Priecāsies tuksnesis un izkaltušā nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks! Tie ziedēs un līksmos priekā un ar gavilēm! Tiem ir dota Libanona godība, Karmela kalna košums un Saronas līdzenuma glītums; tie redzēs tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu. Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: „Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk un jūs izglābs!“ Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakaļi, tur augs zāle Un niedres. Un tur būs līdzens ceļš, —ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. Tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru, bet atsvabinātie pa to staigās. Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen. Ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā cēlās Asirijas ķēniņš Sanheribs pret visām stiprajām Jūdas pilsētām un tās ieņēma. Un Asirijas ķēniņš sūtīja savu kaira vadoni Rabsaku no Lachišas ar lielu karaspēku pie ķēniņa Hiskijas uz Jeruzālemi. Viņš apmetās pie ūdensvada augšējā dīķa ceļā uz vadmalnieku tīrumu. Tad izgāja pie viņa namu pārvaldnieks Eljakīms, Hilkijas dēls, ar valsts rakstvedi Sebnu un kancleru Joachu, Asafa dēlu. Un Rabsaks tiem sacīja: „Paziņojiet Hiskijam: Tā saka lielais Asirijas ķēniņš: Uz ko tu liec savu cerību? Es saku, tie ir tukši vārdi, ka tev esot pietiekoši padoma un spēka, lai karotu. Uz ko tad tu paļaujies, saceldamies pret mani? Nu jā, tu paļaujies uz Ēģipti, uz šo aizlauzto niedri, bet kas uz to balstās, tam tā sadurs roku un ievainos. Tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, pret visiem, kas uz viņu paļaujas. Bet ja tu man saki: Mēs paļau-jamies uz to Kungu, mūsu Dievu! —Vai tas nav tas pats dievs, kura kalnu svētnīcas un altārus Hiskija novāca un teica Jūdai un Jeruzālemei: Tikai te šā altāra priekšā jums būs pielūgt? Bet nu, salīgstiet ar manu kungu, Asirijas ķēniņu, un es tev došu divi tūkstoši zirgu; parādi, vai vari sadabūt vajadzīgos jātniekus! Kā tad tu gribi uzņemties cīņu ar vienu pašu virspavēlnieku no mana kunga mazākajiem kalpiem? Bet tu tomēr paļaujies uz Ēģipti ratu un jātnieku dēļ! Es taču ne bez tā Kunga, jūsu Dieva, gribas nācu pret šo zemi, lai to izpostītu! —Tas Kungs pats man pavēlēja celties pret šo zemi un to izpostīt!“ — Tad Ēljakīms, Sebna un Joachs sacīja Rabsakam: „Runā ar saviem kalpiem aramējiski, mēs to saprotam, bet nerunā ar mums jūdiski šo ļaužu priekšā, kas stāv uz mūpa!“ Un Rabsaks atbildēja: „Vai tad mans kungs mani sūtījis tikai pie tava kunga un pie tevis runāt šos vārdus, bet ne taisni pie tiem vīriem, kas stāv uz mūfa, kam kopā ar jums būs jāēd savi izkārnījumi un jādzep savi mīzali?“ Tad Rabsaks nostājās un teica stiprā balsī jūdiski: „Uzklausait lielā ķēniņa, Asirijas ķēniņa, vārdus! Tā saka jums ķēniņš: Lai Hiskija jūs nepieviļ, jo viņš nevar jūs glābt! Un Hiskija lai jūs neapmierina ar Dievu to Kungu, kad viņš saka: Tas Kungs droši vien mūs izglābs, mūsu pilsēta nekritīs Asirijas ķēniņa rokās! Neklausaities uz Hiskiju! Jo tā saka jums Asirijas ķēniņš: Slēdziet mieru ar mani un uzticieties man! Tad ikviens ēdīs no sava paša vīna koka un ikviens no sava paša vīģes koka un dzers ūdeni no savas paša akas, Kamēr es nākšu un jūs vedīšu tādā zemē, kas tāda pat kā jūsējā, labības un vīna pilna, zeme, kas maizes un vīna dārzu pilna! Hiskija tikai lai jūs nepieviļ, kad viņš saka: Tas Kungs mūs izglābs! —Vai tad kāds no citu tautu dieviem ir savu zemi izglābis no Asirijas ķēniņa rokas? Kur ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajima dievs? Vai tie Samariju izglāba no manas rokas? — Kur ir kāds no šo zemju dieviem, kas savu zemi būtu izglābis no manas rokas? Kā tad Dievs tas K ngs lai izglābtu Jeru ālemi no manas varas?“ Tad viņi cieta klusu un neatbildēja viņam neviena vārda, jo ķēniaš bija viņiem pavēlējis: „Jūs neatbildiet viņam!“ Tad atgriezās namu pārvaldnieks Ēljakīms, Hilkija dēls, valsts rakstvedis Sebna un kanclers Joachs, Asafa dēls, pie Hiskijas ar saplēstām drēbēm un atstāstīja viņam, ko Rabsaks teicis. Kad ķēniņš Hiskija to dzirdēja, viņš saplēsa savas drēbes, apvilka sēru drebes un gāja tā Kunga namā. Bet savu nama pārvaldnieku Eljakīmu un valsts rakstvedi Sebnu līdz ar vecākiem priesteriem, ģērbtus sēru drēbēs, viņš sūtīja pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie viņu uzrunāja: „Tā saka Hiskija: Šī diena ir bēdu, soda, pazemojuma un lāstu diena, jo bērni taisnās piedzimt, bet tie nevar piedzimt aiz nespēka. Kaut jel tas Kungs, tavs Dievs, dzirdētu Rabsaka vārdus, ko viņa kungs, Asirijas ķēniņš, atsūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu, un kaut viņu sodītu to vārdu dēļ, ko tas Kungs, tavs Dievs, dzirdēja! Aizlūdz par tiem, kas vēl atlikuši!“ Un ķēniņa Hiskijas kalpi nāca pie Jesajas, Un Jesaja tiem sacīja: „Aiznesiet savam kungam šādu atbildi: Tā saka tas Kungs: Nebīsties to vārdu dēl, ko tu dzirdēji, ar kuriem Asirijas ķēniņa kalpi Mani zaimoja! Redzi, Es viņam likšu pieņemt lēmumu, ka viņš, saņēmis kādas ziņas, atgriezīsies savā zemē, un viņš kritīs savā zemē no zobena.“ Kad Rabsaks atgriezās, viņš atrada Asirijas ķēniņu aplenkušu esam Libnu, jo viņš dzirdēja, ka tas jau aizgājis no Lachišas. Kad Sanheribs saņēma ziņu, ka Aitiopijas ķēniņš Tirhaka izgājis kājot pret viņu, tad viņš sūtīja vēstnešus pie Hiskijas un lika tam sacīt: „Jūdas ķēniņam Hiskijam sakait tā:“ Lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz kupu tu paļaujies un domā, ka Jeruzāleme nekritīs Asirijas ķēniņa rokā! Tu taču pats dzirdēji, kā Asirijas ķēniņi rīkojās ar visām zemēm, —viņi tās izpostīja. Un tu domā izglābties? Vai tad pagānu dievi izglāba tās tautas, ko mani tēvi izpostīja: Gozanu, Haranu un Recefu un zemes iedzīvotājus Ēdenē pie Telasaras? Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš, un kur Lairas, Sefarvaimas, Henas un Ivas ķēniņš?“ Kad Hiskija bija saņēmis rakstu no vēstnešu rokām un to izlasījis, tad viņš gāja tā Kunga namā un to nolika tā Kunga priekšā. Hiskija griezās pie tā Kunga ar lūgšanu, tā sacīdams: „Ak Kungs Cebaots, Tu Israēla Dievs, kas Tu mīti pār ķērubiem, vienīgi Tu esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu radīji debesis un zemi! Atdari savu ausi, ak Kungs, un dzirdi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Dzirdi visus tos vārdus, ko Sanheribs sacījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! Ir gan taisnība, Kungs, ka Asirijas ķēniņi izpostīja visas tautas un viņu zemi, kā arī Sadedzināja viņu dievus, taču tie jau nebija dievi, bet cilvēku roku darbs no koka un akmens, tādēļ tie varēja tos iznīcināt. Bet tagad, izglāb mūs, Kungs, mūsu Dievs, no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka vienīgi Tu esi tas Kungs!“ Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hiskijas, lai tam sacītu: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Tu griezies pie Manis ar savu lūgšanu Sanheriba, Asiri-jas ķēniņa, dēļ, Sekojošo noteica par viņu tas Kungs: Jaunava Ciānas meita smejas par tevi un nicina tevi, Jeruzalemes meita krata galvu par tevi! Ko tad tu esi apsmējis un zaimojis, pret ko tad tu esi pacēlis savu balsi un savas acis lielībā? Taču pret Israēla Svēto! Ar savu kalpu muti tu esi apsmējis to Kungu, tu lielījies: Ar saviem daudzajiem ratiem es uzkāpu kalnos, paša Libanona kalna galā; es nocirtu tā ciedru mežu ciprešu izlasi; es pacelšos kalnu augstumos turienes kuplajā mežā. Es izroku zemi un dzeju ūdeni, bet no manu kāju soļiem izsīkst visas Ēģiptes upes! Vai tad tu to nezini? Es to jau sen esmu nolēmis un no veciem laikiem to tā izkārtojis, un tagad tas notiek, ka stipras pilsētas tiek sagjrautas drupu kaudzēs. Un to iedzīvotāji nevarīgi stāv lielās bailēs un top kaunā; viņi ir kā zāle laukā, kā izplaucis zaļums, kā jumta zāle, kā rūsas saēsta labība, pirms tā nogatavojas. Bet Man tava dzīve ir zināma, tava piecelšanās un nosēšanās, iziešana un ieiešana, arī tava trakošana pret Mani. Tādēļ, ka tu sacēlies pret Mani, un tava pārgalvība nākusi manās ausīs, Es likšu tev dzelžus nāsīs un laužņus tavā mutē un vadīšu tevi atpakaļ pa to ceļu, pa kupu tu esi nācis. Bet tev, Hiskija, lai ir par zīmi: Šinī gadā ēdīs to, kas bez sēšanas audzis, otrā gadā to, kas vēl no saknes izaudzis; bet trešā gadā jūs sēsit un pļausit, stā-dīsit vīna dārzus un ēdīsit to augļus! Kas no Jūdas nama vēl atlicis un izglābies, tie laidīs saknes zemē un atnesīs augļus. Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābtie; to darīs tā Kunga Cebaota spēka Gars! Tādēļ tas Kungs saka par Asirijas ķēniņu: Viņš neieies šinī pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu, un viņš nepacels vairogu pret to un neuzmetīs vaļņus! Pa to pašu ceļu, pa kuju viņš nācis, viņš aizies atpakaļ un neiebruks šinī pilsētā!“ —tā saka tas Kungs. „Es pasargāšu šo pilsētu, lai to izglābtu Manis un mana kalpa Dāvida dēļ!“ Tad izgāja tā Kunga eņģelis un nogalināja asiriešu nometnē simts astoņ-desmit piecus tūkstošus viru; kad agri ritā nometne piecēlās, tad redzi, —tie visi bija pagalam. Tad Asirijas ķēniņš Sanheribs aizgāja un atgriezās atpakaļ mājās Ninivē. Un kad viņš reiz pielūdza tempi! savu dievu Nisroku, tad viņa dēli Adramelechs un Sarecers viņu noslepka-voja ar zobenu; tad tie aizbēga uz Araratu, un viņa dēls Esarhadons kļuva viņa vietā par ķēniņu. Tanī laikā Hiskija nopietni saslima, tad nāca pie viņa pravietis Jesaja, Amoca dēls, un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!“ Tad Hiskija pagriezās pret sienu un pielūdza to Kunga, sacīdams: „Ak Kungs, piemini, ka es tavā priekšā staigāju patiesībā un no visas sirds darīju, kas Tev patīk!“ Un Hiskija sāka gauži raudāt. Tad atklājās tā Kunga vārds Jesajam: Eji un saki Hiskijam: Tā saka tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras. Es pielikšu tavam mūžam vēl piecpadsmit gadu. Un Es izglābšu tevi un šo pilsētu no Asirijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu. Un tas tev lai ir no tā Kunga par zīmi, ka tas Kungs izpildīs savu apsolījumu: Redzi, Es ēnu pie Ahasa saules stundeņa pagriezīšu desmit pakāpes atpakaļ.“ Un saule atgriezās pie stundeņa pa desmit pakāpēm atpakaļ, ko tā jau bija notecējusi. Šī ir Hiskijas, Jūdas ķēniņa, dziesma no tā laika, kad viņš bija slims un izveseļojās no savas slimības: Es sacīju: „Pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.“ Es sacīju: „Es neredzēšu vairs to Kungu dzīvo zemē, es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzī-votāju vidū. Mans dzīvoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man patiesībā centies darīt galu. Ja es nomierinu savu sirdi līdz ritam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu. Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es dūdoju un ūbēju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak Kungs, man ir bail! Palīdzi man!“ Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja. Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām savas dvēseles skumjām. Ak Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu! Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras. Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cerē uz tavu patiesību, Nē! —Bet dzīvie, —jā, dzīvie slavē Tevi tā, kā es šodien: tēvs pasludina bērniem tavu patiesību. Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt. Mēs skandināsim savas dziesmas tā Kunga namā, kamēr vien dzīvosim.“ Un Jesaja noteica, lai liek vīģu ziedi uz augoni, tad slimnieks kļūs vesels. Tad Hiskija jautāja: „Kas man būs par zīmi, ka es atkal noiešu tā Kunga namā?“ Tanī laikā sūtīja Bābeles ķēniņš Merodachs-Baladans, Baladana dēls, apsveikumu un dāvanas Hiskijam; viņš esot dzirdējis, ka Hiskija bijis slims un atkal vesels kļuvis. Hiskija priecājās par to un rādīja sūtņiem savu mantas noliktavu, sudrabu un zeltu, smalkas smaržu vielas, dārgo eļļu, visu savu ieroču namu, visas savas mantas, kas atradās noliktavās. Nekā nebija viņa pilī un viņa valstī, ko viņš tiem nebūtu rādījis. Tad pravietis Jesaja gāja pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: „Ko tev teica šie vīri un no kurienes tie nākuši?“ Hiskija atbildēja: „Tie atnākuši no tālas zemes, no Bābeles.“ Tad viņš jautāja: „Ko tie redzēja tavā pilī?“ Hiskija teica: „Tie redzēja visu, kas ir manā pilī. Es tiem rādīju visu, kas ir manās mantu noliktavās.“ Tad Jesaja teica Hiskijam: „Klausies tā Kunga Cebaota vārdu: Redzi, nāks dienas, kad visu, kas tavā pilī un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, aizvedīs uz Bābeli un nekā neatstās! —tā saka tas Kungs. Un dažus no taviem miesīgiem dēliem, kas tev piedzims, paņems, lai viņi kalpotu kā galminieki Bābeles ķēniņa pilī.“ Tad Hiskija atbildēja Jesajam: „Labs ir tā Kunga vārds, ko tu man sacīji!“ Viņš domāja: „Miers un drošība būs manas dzīves laikā.“ „Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!“ —saka jūsu Dievs. „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.“ Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: „Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu, Lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi.“ Klau! Balss sauc: „Sludini!“ Es sacīju: „Ko es lai sludinu?“ —Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā! Zāle nokalst, puķe novīst, kad tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, —tauta ir zāle! Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! — Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: „Redziet, te ir jūsu Dievs!“ Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā! Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes. Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā? Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs? Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā? Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā I Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ! Libanonā nepietiek malkas, un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam. Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro. Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? Taču ne kādu elku tēlu? To amatnieks darinājis, un zeltkalis to pārklājis ar zeltu un tam piestiprinājis sudraba važiņas. Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izvēl koku, kas nesatrūd, un meklē veiklu meistaru, lai tas viņam darina tēlu, kas nešķobītos. Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca? Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri par zemi, un tas iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti. Viņš pazemo dižciltīgos un zemes valdniekiem liek nokļūt nožēlojamā stāvoklī. Tikko iedēstīti, tie vēl centās zemē tikko iesakņoties, kā tos jau skar Viņa dvaša un tie nokalst, viesulis tos izputina kā pelus. „Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?“ —jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: „Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?“ Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radīiis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, — Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst. Klusēdamas uzklausiet Mani, jūs jūpas zemes un salas, un tautas lai ņemas jaunu spēku, lai tās nāk un runā, tad iesim kopā tiesāties! Kas ir no austrumiem to vīru saucis, kam taisnība un uzvara seko, kur vien viņš staigā? Kas nodevis tautas viņa varā, ka viņš valda pār ķēniņiem; tie padoti viņa zobenam kā pīšļi un viņa stopam kā izpurinātas pelavas? Ka viņš tos vajā, vajā pats neskarts un neaiztikts, nepieskardamies savai tekai ar savām kājām. Kas to ir darījis un to veicis? Es esmu tas, kas cilvēku ciltis aicināja esamībā no iesākuma, Es esmu tas Kungs, kas esmu pirmais bijis un arī ar pēdējiem esmu vēl joprojām tas pats. — Jūras salas to redzēja un izbijās, zemes gali drebēja. Tie nāca un tuvojās. Cits citam palīdzēja, un ikviens sacīja savam brālim: „Esi stiprs!“ Kalējs drošināja sudrabkali, un, kas ar kaukli (āmuru) strādā, teica smagā vesera cilātājam: „Metinājums būs labs!“ —Tad viņš to pienagloja, lai tas nekustas. Bet tu, Israēl, mans kalps, tu Jēkab, ko Es izredzēju, mana mīļā Ābrahāma dzimums un atvase, Ko Es vadīju no zemes galiem un aicināju no tālajām zemes robežām un malām un teicu: „Tu esi mans kalps, Es tevi izredzēju un neesmu atmetis.“ Nebīsties, jo Es esmu ar Eslst Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievevil tevi stiprinu, Es tev ari palidzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku! Redzi, kaunā paliks un par apsmieklu kļūs visi, kas pret tevi iedegas naidā un dusmās; iznīks un ies bojā visi, kas meklē nesaskaņas ar tevi. Tu tos meklēsi, bet vairs neatradīsi, kas ar tevi bija ienaidā; tie visi iznīks, kas karoja ar tevi. Jo Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: „Nebīsties, Es tev palīdzu!“ Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! —Es tev palīdzu, —saka tas Kungs. Tavs Pestītājs ir Israēla Svētais. Redzi, Es tevi daru par jauniem asiem kuļamiem ratiem ar asām naglām; tu sakulsi un satrieksi kalnus un samaisi pakalnus par pelavām. Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies ar to Kungu un leposies ar Israēla Svēto! Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu. Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem. Es likšu augt tuksnesī ciedru kokiem, akacijām, mirtēm un eļļas kokiem. Un Es stādīšu sausā klajumā cipreses, gobas un pīnijas kopā, Lai visi šie koki redz un atzīst, lai tie apdomā un saprot visi kopā, ka tā Kunga roka to ir darījusi un ka Israēla Svētais to ir lēmis. Iesniedziet savu tiesas lietu! —saka tas Kungs, —pierādiet savu tais-nību! —nosaka Jēkaba ķēniņš. Lai viņi nāk un mums rāda, kam jānotiek. Ziņojiet mums par notikušo, lai mēs to savā sirdī apdomājam un saprotam, jeb vai stāstiet mums par nākošo, kas sagaidāms. Rādiet mums, kas notiks nākotnē, lai redzam, ka jūs esat dievi! Dariet labu vai ļaunu, lai mēs izbrīnā uz to raugāmies! Lūk, jūs neesat nekas, un viss jūsu darbs ir niecība! Jums pieslieties ir neprāts! Bet Es aicināju šurp kādu vīru no ziemeļiem, un viņš ir atnācis, viņš piesauc manu vārdu; viņš samin valdniekus, kā podnieks samin un samīca mālus. Kas to sludinājis no iesākuma, lai mēs to zinātu un lai mēs to zinātu jau labi vien iepriekš, tā ka mēs varētu teikt: „Vai viņam tiešām taisnība?“ Taču nav bijis neviena, kas to būtu teicis, neviena, kas to būtu sludinājis, nav neviena starp jums, kas būtu kādu vārdu dzirdējis. Es kā pirmais saku Ciānai: „Redzi, te viņi ir!“ Un Es sūtu Jeruzālemei prieka vēstnesi. Ja raugos, tad tur tomēr nav neviena, kas varētu dot atbildi, viņu starpā nav neviena, kam Es varētu jautāt, un kas Man atbildētu. Redzi, tie visi ir niecīgi, —un vinu darbs ir niecība, viņu elku tēli tukšs vējš! Redzi, tas ir mans kalps, ko Es neatlaižu; mans izredzētais, pie viņa manai dvēselei ir labpatika. Es liku savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūjras salas cer jau uz viņa norādījumiem. Tā saka Dievs tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kādi tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās. „Es tas Kungs tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu pagāniem, Lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā. Es esmu tas Kungs, tas ir mans vārds, savu godu Es citam nedošu nedz savu slavu elkiem. Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.“ Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem, jūs jūras braucēji, baudī-dami tās pilnību, jūs jūras salas un to iedzīvotāji! Lai pacel savu balsi stepju klajumi un to pilsētas un ciemi, kur Kedars dzīvo. Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji, lai tie sauc no kalnu galiem! Tam Kungam lai dod godu un lai pauž Viņa slavu jūras salās! Tas Kungs nāk kā varonis, kā karavīrs Viņš uzsāk kara gaitu, Viņš liek atskanēt kara saucienam, Viņš nostājas kā varonis pret saviem ienaidniekiem. Ilgi jo ilgi Es klusēju un valdījos, bet tagad Es kliegšu, kā dzemdētāja elsdams un pūzdams reizē. Es nopostīšu kalnus un pakalnus, viss to zaļums nokaltīs, to upes paliks par sausu zemi, un to ezeri izžūs. Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos. Bet jāatkāpjas un jāpaliek kaunā visiem, kas paļaujas uz elkiem, kas saka uz elka tēliem; „Jūs esat mūsu dievi!“ Kurlie, klausaities! Aklie, skataities un ieraugait! Kas ir tik akls kā mans kalps un tik kurls kā mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā mans uzticamais, tik akls kā tā Kunga kalps! Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis. Tas Kungs gan gribēja savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu, Bet viņi tomēr ir nospiesta, noplicināta un izlaupīta tauta, kas sagūstīta novietota alās un ieslodzīta cietumos; tie ir kļuvuši citiem par laupījumu, un nav neviena, kas teiktu; „Atsvabini tos!“ Kas jūsu starpā tam vēl piegriež vērību, kas to ievēro un mācās no tā nākotnei? Kas nodeva Jēkabu postam un Israēlu izlaupīšanai? Vai ne tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? —Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem. Tāpēc Viņš izlēja pār tiem savas bargās dusmas un sūtīja tiem kara briesmas, kas tos apdraudēja no visām pusēm. Bet tie nepiegrieza tam vērību, un, kaut jau tā smagi ari pārbaudīti, tie neņēma to pie sirds. Bet tagad saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es tas Kungs tavs-Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat ari Aitiopiju un Sabu Es dodu par tevi. Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos. Es sacīšu ziemeļiem; Atsvabiniet tos! —Un dienvidiem Es teikšu: Neaizturiet tos! Atvediet manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem, Visus, kas nosaukti manā vārdā un ko Es esmu radījis sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis!“ Lai ierodas un sanāk kopā tauta, kas ir akla, kaut gan tai ir acis; un kas ir kurli, kaut gan tiem ir ausis! Visi pagāni un visas tautas ir sapulcējušās. Kas viņu starpā var to pasludināt vai likt uzklausīt agrākos pavēstījumus? Lai viņi atved savus lie-ciniekus, kas to pastiprina, ka tie to dzird, un lai viņi saka: „Tas ir taisnība!“ Jūs esat mani liecinieki,“ —tā saka tas Kungs, —„un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs, Vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Gļābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat mani liecinieki,“ —tā saka tas Kungs, —„un vienīgi Es esmu Dievs. Arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?“ Tā sacīja tas Kungs, jūsu Glābējs, Israēla Svētais: „Jūsu dēj Es sūtīju uz Bābeli un gribu visus tās iedzīvotājus aizvest kā bēgļus, arī kaldējus ar viņu laivām, ar ko viņi tā lepojas, Es esmu tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla radītājs, jūsu ķēniņš!“ Tā saka tas Kungs, kas paveļ: ceļu pāri jūrai un taku pāri lieliem ūdeņiem, Kas izsūta kajrā ratus un zirgus, karapulkus un karaspēkus, bet tā, ka tie visi tur tagad guļ un necelsies vairs, tie izplēnējuši un izdzisuši kā izlietoti degļi. — „Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jatmu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. Meža zvēri būs Man pateicīgi, šakaļi un strausi, ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī un upes sausās vietās, lai dzirdinātu savu tautu, savu izredzēto tautu; Šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!“ „Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēl pūlējies; Tu neatnesi Man savas avis dedzināmam upurim nedz Mani godāji ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuriem un neapgrūtināju ar Man piešķiramām kvē-pināmām balvām. Tu nepirki Man par naudu smaržīgas kalmes un nemieloji Mani ar savu kaujamo upuru taukiem. Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties? Jau tavs pirmais tēvs grēkoja, un tavi aizstāvji ir no Manis atkrituši. Tādēļ Es atņēmu svētnīcas augstajiem vadītājiem savu svētību, nodevu Jēkabu lāstam un Israēlu kaunam.“ „Bet nu klausies, Jēkab, mans kalps, un tu, Israēl, ko Es esmu izredzējis!“ Tā saka tas Kungs, kas tevi radījis un tevi veidojis no mātes miesām un kas tev palīdz: Nebīsties, mans kalps Jēkab, un tu, Ješurun (tas ir: mīlētais Israēl), ko Es esmu izredzējis! Jo kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu savu Garu uz tavu dzimumu un savu svētību uz taviem pēcnācējiem, Ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm. Šis sacīs: Es piederu tam Kungam, —kāds cits sauksies Jēkaba vārdā. Vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs tam Kungam un ar godu nēsās Israēla vārdu.“ Tā saka tas Kungs, Israēla ķēniņš un Glābējs, tas Kungs Cebaots: „Es esmu pirmais un pēdējais, un bez Manis nav cita Dieva!“ Kas var Man līdzināties? Lai tas nāk un Man saka un ziņo! Kas sūtījis senlaikos tautas pasaulē un pasludinājis nākošo, kas vēl notiks? Lai tie to pasaka! Nebīstieties un neuztraucieties! Vai Es to tev neesmu no senlaikiem darījis zināmu un pasludinājis? Tā jūs esat mani liecinieki. Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!“ Visi elka tēlu taisītāji nav nekas, un viņu vismīļākajiem tēliem nav nekādas vērtības. Tie ir gan viņu liecinieki, bet tie neredz un nesaprot nekā, un tie paliks kaunā. Kas tad gan darina dievus un lej elka tēlus, kas nekam neder? Lūk, paši lietpratēji un viņu biedri visi stāv nokaunējušies, jo tie ir tikai cilvēki! Lai tie vīri nāk un sapulcējas, tie izbīsies un paliks kaunā! Kalējs strādā ar savu darba rīku ogļu uguns svelmē un veseļra sitieniem veido ar stipru roku tēlu. Kad viņš cieš badu, tad viņa spēks iet mazumā, un, kad viņš nedzer ūdeni, tad viņš nogurst. Koka griezējs izstiepj savu mērauklu, uzzīmē tēlu ar zīmuli, izgrebj to ar grebli, nosprauž to ar cirkuli un izveido pēc vīra parauga par skaistu cilvēka tēlu, ko domāts novietot namā. Viņš cērt ciedru kokus un kļavu vai ozolu un izmeklē kādu no meža kokiem. Viņš bija dēstījis egļu kokus, ko lietus izaudzējis. Tie ir cilvēkiem dedzināmā viela, viņš sildās pie to uguns, viņš kurina ar tiem arī krāsni un cep maizi. Bet viņš veido no atsevišķa šāda koka arī elka tēlu un pielūdz to. Vienu daļu no tā viņš sadedzina ugunī, ar pārējo viņš cep gaļu, paēd, sildās pie uguns un saka. „Cik labi, es sajūtu siltumu!“ Bet no atlikušā viņš darina sev dievu, elka tēlu, tā priekšā viņš zemojas, metas ceļos un to pielūdz, sacīdams: „Palīdzi man, jo tu esi mans dievs!“ Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, vinu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: Vienu koka dalu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbeņu lai pielūdzu? Kas savu cerību liek uz nīcīgām lietām, uz pelniem, to maldina viņa pie-viltā sirds un apmātais prāts, ka viņš nenāk pie garīgas skaidrības, lai jautātu: „Vai tie nav maldi, uz ko es paļaujos?“ — Apdomā to, Jēkab, un tu, Israēl, jo tu esi mans kalps! Es tevi radīju, tu esi mans kalps; Israēl, Es tevi neaizmirsīšu! Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu! Gavilējiet debesis, jo tas Kungs to darījis! Priecājieties, zemes dziļumi, paceliet priecīgi savu balsi, jūs kalni, mežs un visi koki, kas tanī, jo tas Kungs ir Jēkabu atpestījis un ir Israēlā pagodi-nāts! Tā saka tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: „Es esmu tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, —bez Manis tur neviena cita nebija! — Kas murgotāju brīnuma zīmes padara par neesošām un pašus zīlniekus parāda neprašas esam, kas gudros apkaunotus piespiež pazust un viņu zināšanu pierāda muļķību esam, Bet kas īsteno sava kalpa vārdu un piepilda savu sūtņu iepriekš pasludināto lēmumu, kas par Jeruzālemi apsola: To atkal apdzīvos! —un par Jūdas pilsētām: Tās atkal atjaunos! —un: Es to izpostītās vietas atkal atjaunošu! Kas saka jūras dziļumam: „Izsīksti! —un: Es tavas straumes padarīšu sausas! Kas par Klru saka: Tas ir mans gans, viņš izpildīs manu gribu, pavēlē-dams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!“ Tā saka tas Kungs uz Kīru, savu svaidīto: „Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā, lai noraisītu ķēniņiem no viņu gurniem zobenu saites, lai atvērtu durvis viņa priekšā un lai vārti viņa priekšā nepaliktu aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos. Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi saucis tavā vārdā. Jēkaba, sava kalpa, dēļ un Israēla, sava izredzētā, dēļ Es tevi nosaucu tavā vārdā un devu tev cienījamu vārdu, kur tu Mani vēl nepazini. Es esmu tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepa-zini, Lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis nav cita Dieva. Es esmu tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju ari tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu tas Kungs, kas visu to dara! „Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai liek tai līdzi ar taisnību izlielies pār zemi veselām straumēm! Lai zeme atveļsavu klēpi, lai uzplaukst svētība, un lai zeme liek tai pašā laikā dāt asnus arī taisnīgumam un labklājībai! Es, tas Kungs, pats to tā esmu radījis. Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, kaut gan pats viņš ir tikai šķembele starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: Ko tu te dari? —Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: Tev jau nav roku? Bēdas tam, kas uz kādu tēvu saka: Kādēļ tev bērni? —Vai uz kādu māti: Kādēļ tu dzemdē? Tā saka tas Kungs, Israēla Svētais, viņa radītājs: Par nākamām lietām jautājiet Mani! Manus dēlus un manu roku darbu atstājiet Man! Es radīju zemi un cilvēkus zemes virsū; manas rokas izklāja debesis, un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku. Es viņu, Ķīru, atmodināju taisnīgumā, un Es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels manu pilsētu un atbrīvos manus cietumniekus un ne par naudu nedz arī par dāvanām!“ —saka tas Kungs Cebaots. Tā saka tas Kungs: „Ēģiptes bagātība un Aitiopijas un sabiešu, liela auguma vīru, tirdzniecības sasniegumi plūdīs pāri pie tevis un tev piederēs; viņi vilksies tev pakaļ, viņi nāks pie tevis važās saistīti, zemosies tavā priekšā un lūgsies tevi, sacīdami: Tikai ar tevi ir Dievs, un citas nevienas dievības nevaid!“ Tiešām, Tu esi noslēpumains Dievs, Israēla Dievs un Glābējs! Tie visi paliks kaunā un par apsmieklu, visi aizies ar kaunu, kas darina elka dievus! Bet Israēls atradīs glābšanu ar tā Kunga palīdzību, mūžīgu glābšanu; jūs nepaliksit kaunā nedz arī par apsmieklu mūžīgi mūžam. Tā saka tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, —Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota. —„Vienīgi Es esmu tas Kungs, cita nav neviena! Es nerunāju slepenībā nedz arī kādā tumšā zemes stūrī; Es neesmu arī teicis Jēkaba pēcnācējiem: Velti jūs Mani meklējat! Es, tas Kungs, runāju taisnību un sludinu patiesību. Sapulcējieties un nāciet šurp, visas izglābtās pagānu tautas! Neprātīgi ir tie, kas nēsā sev līdz koka dievekļu tēlus un pielūdz tādu dievu, kas nevar palīdzēt. Celiet priekšā pārrunām jautājumu, kas jūs nodarbina, un apspriedieties visi kopā! Kas jau kopš seniem laikiem to jau darījis zināmu, to pasludinājis? —Vai ne Es, tas Kungs, kas vienīgi ir Dievs? Bez Manis nav cita patiesa Dieva un glābēja! Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena! Es zvērēju pats pie sevis, taisnība izgāja no manas mutes un vārds, kas paliek nesatricināms, proti, ka manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle! Tikai vienīgi tai Kungā pašā, —tā liecinās—ir man pilnvērtīga taisnība un spēks; —un tie ies pie Viņa, bet pie tam paliks kaunā visi, kas Viņam tik naidīgi bija pretojušies. Viss Israēla dzimums atradīs taisnību pie tā Kunga un leposies ar to.“ Bels ir sabrucis, un Nebo grīļojas. (Bels un Nebo abi bija Bābeles galvenie dievi.) To tēli uzkpauti nastu nesēju lopiņiem, mantu pārvadātājiem dzīvniekiem. Attēli, kādus jūs nesen nēsājāt apkārt, uzlikti nogurušiem lopiem! Tie visi ļodzās, jau bieži gāzušies, tie nevarēja nastu aiznest drošībā, un paši bija spiesti doties gūstā! „Uzklausait Mani, Jēkaba nama piederīgie un Israēla nama kopējais pārpalikums, jūs, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti un kas no jūsu mātes klēpja sākot esat Manis nesti bijuši! Ari līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi. To Es darīju līdz šim, un ari turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un jūs izglābšu. Ar ko jūs Mani salīdzināsit, kam Mani pielīdzināsit, ka mēs būtu līdzīgi? Tie izber zeltu no maka un nosver sudrabu ar svariem, salīgst sudrabkali, lai tas darinātu dievu, kupa priekšā tie zemojas un kupu tie pielūdz. Viņi ņem to uz pleciem un nēsā apkārt un noliek atkal savā vietā. Tur tas stāv un nekustas. Kad to piesauc, tas neatbild un nevar nevienam palīdzēt viņa vajadzībā. Apdomājiet un esiet stipri garā, ņemiet to pie sirds, jūs atkritēji! Pieminiet notikumus kopš seniem laikiem, ka Es esmu Dievs un cita nav neviena, Dievs, kam nav cita līdzīga! Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis. Es nosaku: „Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk! Es aicinu ērgli no rītiem un vīru pēc mana padoma no tālas zemes. Kā Es esmu noteicis, tā Es tam likšu arī notikt, kā Es esmu lēmis, tā Es to arī izpildīšu. Uzklausaities, jūs cietsirdīgie, kas esat tālu no taisnības! Es savu taisnības pierādījumu jau esmu tuvu klāt pievirzījis, tas nav vairs tālu, un mana palīdzība neliks uz sevi gaidīt; Ciānā Es gribu parādīt savu glābšanas svētību un Israēlā savu godību.“ Kāp zemē no sava troņa un sēdies pīšļos, jaunava, Bābeles meita! Sēdies pie zemes bez troņa, kaldēju meita! Jo turpmāk tevi nesauks vairs par mīlīgu un smalku. Ņem dzirnavas un mal miltus, atsedz seju, pacel sava tērpa pakaļdaļas pagarinājumu, atsedz savus lielus un brien caur tekošu ūdeni, Lai atklājas tavs kailums, un top redzams tavs kaunums! „Es atriebšos un nesaudzēšu neviena!“ Saka mūsu glābējs, tas Kungs Cebaots, Israēla Svētais ir Viņa vārds. Nosēdies klusi un sēdi tumsā, tu kaldēju meita! Jo turpmāk tevi vairs nesauks par ķēniņvalšķu valdnieci! Kad Man bija dusmas uz savu tautu, kad Es pametu novārtā savu mantojumu, tad Es tai ļāvu krist negodā un to nodevu tavā rokā, bet tad tu tai neparādīji žēlastību, turpretī pat veciem tu visai smagi liki sajust savu jūgu Un teici: „Es palikšu mūžīgi un būšu vienumēr valdniece!“ Tā tu visu to neņēmi pie sirds un neapdomāji galu. Bet nu klausies, tu pie lepnības un pārpilnības pieradušā, kas dzīvo bezrūpīgā saldkārē un jūties tik droša un saki savā sirdī: „Tikai es esmu tāda, citas tādas nav nevienas! Es nekad nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem!“ Un tomēr šīs abas nelaimes nāks pār tevi piepeši vienā dienā. Tu paliksi bez bērniem un būsi atraitne, pilnā mērā tās nāks pār tevi, neraugoties uz visām tavām burvībām un daudzajiem pūšamiem vārdiem. Tu paļāvies uz savu ļaunprātīgo viltību un domāji: „Neviens jau mani neredz.“ —Tava gudrība, tavas zināšanas tevi maldināja, ka tu savā sirdī domāji: „Tikai es, citas tādas nav nevienas!“ Un tomēr nāks pār tevi ļaunums, kur tava buršana tev nepalīdzēs, tev uzbruks nelaime un bojā eja, ko tu nevarēsi novērst, —piepeši tevi skars posts un iznīcība, ko tu neparedzi. Izmēģini savu plašo buršanas un vārdošanas mākslu, ar ko tu esi nodarbojusies kopš savas jaunības, varbūt tā tev palīdzēs, varbūt tev izdodas mani iebaidīt. Tu esi līdz apnikumam nopūlē-jusies daudzajās apspriedēs ar saviem daudzajiem padomniekiem. Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atseviš-ķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi! Tiešām, tie ir kā salmi, ko uguns aprij; tie nevarēs pat savu paša dzīvību glābt no liesmu varas. Tas nebūs ogļu kvēlums, pie kura sildās, nedz krāsns uguns, pie kuras apsēžas. Tā tas notiks ar tiem, ar kuriem tu esi nopūlējusies no savas jaunības, ar taviem biedriem. Tie izklīdīs, ikviens aizies savu ceļu; neviens tev nepalīdzēs. Klausaities jūs, kas no Jēkaba nama, kas saucas Israēla vārdā un kas cēlušies no Jūdas dzimuma, kas zvēr pie tā Kunga vārda un piesauc Israēla Dievu, bet ne patiesībā un taisnībā, — Jo tie saucas pēc svētās pilsētas un paļaujas uz Israēla Dievu, kufa vārds ir tas Kungs Cebaots. „Agrākos priekšpavēstījumus Es jau sen senim biju zināmus darījis, tie ir nākuši no manas mutes, Es tos esmu pasludinājis un piepeši tos arī izpildīju, tā ka tie ir īstenojušies. Jo Es zināju, ka tu esi stūrgalvīgs, pretestīgs, tavs pakausis kā no dzelzs un tava piere kā no vara, Tādēļ Es tev jau sen pasludināju un liku to tev uzklausīt, pirms tas notiek, lai tu nesacītu: Mans dieva tēls to darīja, mans elka tēls un mans dieveklis to pavēlēja. Tagad tu to dzirdēji. Apdomā to visu! Un jūs, —jūs negribat to apliecināt? Bet no šī brīža Es tev pasludinu ko jaunu, noslēpumainu, ko tu vēl nezināji. Tikai tagad tas notiek un ne agrāk, un priekš šās dienas tu neko nebiji par to dzirdējis, lai tu nevarētu sacīt: Es to jau zināju! Nē, tu to nebiji dzirdējis, ne zināji, tava auss nebija tam atvērta; Es zinu, ka tu esi neuzticams, un ka tevi sauc par atkritēju jau no mātes miesām. Sava vārda dēļ Es pavilcināju savas dusmas, un sava goda dēļ Es izturos saudzīgi tev par labu, lai tevi neiznīcinātu. Redzi, Es tevi šķīstīju, bet neatradu tevi līdzīgu sudrabam; Es tevi pārbaudīju ciešanu kausējamā krāsnī. Manis dēļ, —jā, Manis dēļ Es to daru, lai mans vārds netop zaimots 1 Savu godu Es citam nedošu! — Uzklausi Mani, Jēkab, un tu, Israēl, kuru Es izredzēju! Es esmu tas pats, Es esmu pirmais un ari pēdējais. Mana roka lika zemei pamatus, un mana labā roka izplēta debesis. Kad Es tām ko nosaku, tad tās visas ir manā rīcībā. Sapulcējieties visi un uzklausait! Kas no viņiem to paredzēja? Tas, ko tas Kungs mīl, izpildīs Viņa prātu pret Bābeli, un Viņa elkonis darbosies arī pret kaldējiem. Es, Es to pasludināju, Es arī aicināju viņu; Es pavēlēju viņam uzstāties, un viņš savu pasākumu ar uzvaru novedīs līdz galam. Nāciet šurp pie Manis un uzklausait Mani! Es to nerunāju no iesākuma slepenībā. Nē, kopš tā laika, kad tas sācies, Es biju tur-klāt.“ —Bet tagad Dievs tas Kungs sūta mani un savu garu. Tā saka tas Kungs, tavs Glābējs, Israēla Svētais: „Es tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kufu tev jāstaigā. Kaut jel tu ievērotu manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi! Tad tavs dzimums būtu pēc daudzuma kā smiltis un tavi miesas augļi kā smilšu graudi, un viņu vārds neizzustu un netiktu iznīcināts mana vaiga priekšā.“ Izeita ārā un projām no Bābeles! Bēdziet no kaldēju zemes! Ar priecīgu balsi pasludiniet to un dariet zināmu! Lai šī vēsts aiziet līdz zemes galiem! Sludiniet: „Tas Kungs ir izglābis savu kalpu Jēkabu!“ Tie nebija izslāpuši, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi. Ūdenim Viņš viņiem lika plūst no klintīm, Viņš pāršķēla klinti, un iztecēja ūdens. — „Bezdievjiem turpretī nav mie-ra!“ —saka tas Kungs. Uzklausait mani, jūj-as salas, un ņemiet vērā, tālās tautas! Tas Kungs aicināja mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja Viņš domāja un atcerējās par manu vārdu. Un Viņš man piešķīra muti kā asu zobenu un mani paglabāja savas rokas ēnā. Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani savā bultu somā Un teica: „Tu esi mans kalps, Israēl, kufā Es gribu parādīt savu godību un gribu daudzināts būt.“ Es savukārt nodomāju: „Es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie tā Kunga, un mana alga mana Dieva rokā.“ Tad tas Kungs teica, kas mani no mātes miesām izredzējis par savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, —es tiešām esmu pagodināts tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, — Un tad Viņš teica: „Tas ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu pagāniem, ka tu būtu manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.“ Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: „Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un labieši un valdnieki zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.“ Tā saka vēl tas Kungs: „Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palī-dzēju svētības dienā; Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu Un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā! —bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā! —Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās. Visi mani kalni kļūs par ceļiem, un visi mani ceļi būs līdzeni. Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes“. Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo tas Kungs ir iepriecinājis savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem. Bet Ciāna žēlojas: „Tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis!“ Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mufi ir vienmēr manā priekšā. Tavi namdari jau steidzas šurp, bet tavi postītāji un iznīcinātāji dodas projām no tevis. Pacel savas acis un raugies visapkārt! Viņi visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! „Tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ saka tas Kungs, —„kā dārgas rotas tu apliksi viņus ap sevi un apjozīsies ar viņiem kā līgava ar jostu. Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām. Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: „Šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot!“ Tad tu pati savā sirdī sev jautāsi: „Kas man tos dzemdēja, jo es biju bez bērniem, neauglīga, dzīvoju trimdā, atstāta? Kas man tos uzaudzināja? Es taču biju viena palikusi; kur tad šie radušies?“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es pacelšu savu roku pār pagāniem un uzvilkšu savu karogu tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem. Un ķēniņi būs tavu bērnu kopēji un viņu ķēnišķīgās laulātās draudzenes tavu bērnu zīdītājas; tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu tas, kupā nevilsies tie, kas paļaujas uz Mani.“ Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa viņa gūstekņi? „Tomēr, —jo tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus. Es likšu taviem naidniekiem ēst savu paša miesu un apreibināties pašiem ar savām asinīm. Un visa miesa, visa cilvēce, redzēs, ka Es esmu tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba varenais.“ Tā saka tas Kungs: „Kur tad ir tavas mātes šķiršanās (jeb noraidījuma) raksts, ar kuru Es būtu viņu atstūmis un atlaidis 5 Jeb kur būtu kāds no maniem aizdevējiem, kam Es jūs būtu pārdevis? Jūs esat savu grēku dēl pārdoti, un jūsu pārkāpumu dēļ jūsu māte ir atlaista un atstumta! Kādēļ tur nebija neviena, kad Es nācu? Kāpēc neviens neatbildēja, kad Es saucu? Vai tad mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu? Redzi, Es daru jūru ar spēku sausu un ūdens upes par tuksnesi, tā ka zivis sapūst aiz ūdens trūkuma un to pārējie dzīvnieki nobeidzas slāpēs. Es tērpju debesis tumsā un padaru debess aizsegu līdzīgu maisa sēru tērpam.“ Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis. Tas Kungs atvēra man ausis, un es neatteicos un neatkāpos. Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem. Bet Dievs tas Kungs man palīdz, tādēļ es nenokļuvu kaunā, tādēļ es apcietināju savu seju kā akmeni, jo es zināju, kā nepalikšu kaunā. Tiešām, tuvu man ir Viņš, kas mani attaisno. Kas tiesāsies ar mani? Lai nāk, mēs stāsimies kopā tiesas priekšā! Kas grib apšaubit manas tiesības? Lai viņš panāk šurp! Redzi, Dievs tas Kungs man palīdz; kas atzīs mani par vainīgu? Tīešām, tie visi sadils un sabirzīs kā drēbe, kodes viņus sagrauzīs. Kas jūsu starpā bīstas to Kungu? Lai tas uzklausa Viņa kalpa balsi, kas staigāja visdziļākā tumsā, kur nebija neviena gaismas stara, bet viņš tomēr piesauca tā Kunga vārdu un paļāvās uz savu Dievu! Tik tiešām, jūs visi esat ļaudis, kas kurat uguni un raidāt liesmās to pastiprinātājas uguns šautras! Dodieties tad nu paši savas uguns liesmu svelmē un to dedzinātāju šautru kvēlumā, kādas jūs esat raidījuši šais liesmās! To jums nolikusi mana roka, ka jums jāguļ sāpēs. Uzklausait mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat to Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti! Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Viņš bija vēl viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju. Jo tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas. Klausaities uz Mani jūs, mana tauta, atveriet savas ausis, manas tautas locekļi 1 Jo likumi un pamācība nāks no Manis, savu taisnību Es gribu padarīt tautām par vadītāju gaismu. Mana taisnība ir tuvu, mana pal dzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz mani raugās cerībā jūras salas, un no manas rokas tās gaida palīdzību. Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču mana palīdzība paliks mūžīgi, un mana taisnība nezudīs. Uzklausait mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem! Jo kodes viņus saēdis kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet mana taisnība paliks mūžīgi un mana palīdzība uz radu radiem. Celies, celies un apjozies ar spēku, tu, tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi? Vai ne tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet? Tā atgriezīsies tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas. Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem clivēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, Un tomēr aizmirsti to Kungu, savu radītāju, kas izplētis un izspriedzis debesis un licis zemei pamatus, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums? Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un neno-grims pazemē; arī maizes tam netrūks, Tik tiešām, ka Es esmu tas Kungs tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds, — Un Es ieliku savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju savas rokas ēnā, lai Es (no jauna) radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: „Tu esi mana tauta!“ Mosties, mosties, celies, Jeruzāleme, kas tu esi dzērusi no tā Kunga rokas Viņa dusmības kausu, iztukšojusi līdz dibenam reibinātājas dziras kausu! No visiem tās dzemdētiem dēliem nebija neviena, kas to būtu izvadījis drošībā un miera vietā; no tās uzaudzinātiem dēliem nebija neviena, kas to būtu ņēmis pie rokas. Divkārtīgs likteņa sitiens ķēra tevi, —bet kas gan sajūt līdzcietību pret tevi? —Tur bija varmācība un posts, bads un zobens. Kā Es gan būtu varējis tevi iepriecināt? Tavi dēli gulēja nevarīgi visos ielu stūros kā stirna tīklā, tā Kunga, tava Dieva, dusmu un draudu ķerti. Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna! Tā saka tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv savas tautas lietu: „Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinātāju kausu, savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer, Bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsau-kuši: Noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri! Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to virzās.“ Celies, celies un apjoz savu spēku, Ciāna! Tērpies savās svētku drēbēs, Jeruzāleme, svētā pilsēta! Jo turpmāk tevī vairs nespers kāju neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts! Nokrati pīšļus! Celies augšā tu, Jeruzālemes gūstekņu bars! Atraisies no savām kakla važām, tu sagūstītā Ciānas meita! Tiešām, tā saka tas Kungs: „Bez atlīdzības jūs esat pārdoti, tādēļ bez naudas jūs arī atpirks!“ Un vēl saka Dievs tas Kungs tā: „Iesākumā mana tauta devās uz Ēģipti, lai tur dzīvotu svešumā; pēc tam asirieši to bez iemesla apspieda. Un kā nu Man šeit tagad?“ —saka tas Kungs. „Mana tauta ir bez atlīdzības aizvesta projām, tās apspiedēji gavilē, un mans vārds tiek nemitīgi diendienā pelts un paļāts!“ —piebilst tas Kungs. Tādēļ manai tautai jamācās pazīt manu vārdu, un tāpēc tanī dienā tai būs jāatzīst, ka Es esmu tas, kas saka: „Šeit Es esmu!“ Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: „Tavs Dievs ir ķēniņš!“ Klau! Jau atskan skaļš tavu sargu sauciens, viņi gavilē visi vienā balsi, jo tie redz paši savām acīm, ka tas Kungs atgriežas Ciānā. Gavilējiet skaļi priekā, jūs visi Jeruzālemes sagrautie mūri! Jo tas Kungs ir apžēlojies par savu tautu un to iepriecinājis, Viņš ir atsvabinājis Jeruzālemi! Tas Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni visu tautu acu priekšā, visi zemes gali redzēs no mūsu Dieva izejošo palīdzību. Izeita, izeita no turienes prom, neaizkariet nekā nešķīsta! Izeita no viņu, —babiloniešu—vidus, šķīstaities, kas jūs nesat tā Kunga svētuma piede-rumus! Nedodieties prom baiļu pilnā steigā un nevirzieties uz priekšu arī strauji bēgot; jo tas Kungs ies jums pa priekšu, un Israēla Dievs kā sargs arī noslēgs jūsu gājienu. Redzi, manam kalpam būs sekmes, viņš spēcīgi izvirzīsies uz augšu, tiks paaugstināts un stāvēs visai izcilu. Kā daudziem tu iedvesi par sevi izbailes un pret sevi nepatiku, tik nedabisks, vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots viņa izskats un viņa stāvs nebūt ne vairs kā līdzīgs cilvēka bērna stāvam, Tikpat lielā mērā viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie redz tagad, un ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams. Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies tā Kunga elkonis? Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā arēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kujra priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu. Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laika biedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja pie bezdievjiem un viņa dusas vietu pie ļaundariem, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu pa pilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevis viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. „Gavilē, tu neauglīgā, kas neesi bērnus dzemdējusi! Priecājies un līksmojies tu, kas nepazīsti dzemdību sāpes! Jo vientulei būs vairāk bērnu nekā precētai!“ —saka tas Kungs. Paplašini savas telts vietu un telpu, izplet un izspriedz jo plaši sava dzīvokļa segas, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas un no jauna apdzīvos tuksnešainās pilsētas. Nebīsties, jo tev nebūs jāpieviļas, tev nav jākaunas, jo tev nebūs jānosarkst! Tu aizmirsīsi savas jaunības kaunu, un tev nenāksies vairs pieminēt savas atraitnes laika negodu! Jo tavs laulāts virs ir tavs radītājs, tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu. Jo tas Kungs sauc tevi atpakaļ kā atstātu laulātu draudzeni un sirdī dziļi noskumušu sievu. „Kā gan varētu arī atstāt savu jaunības mīlestību?“ —saka tavs Dievs. „Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi atkal pieņemšu atpakaļ; Dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos“, —saka tas Kungs, tavs Glābējs. „Tas notiks kā Noās plūdu laikā. Kā Es toreiz zvērēju, ka Noās ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru, —uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu. Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet mana žēlastība neatkāpsies no tevis un mana miera derība nešķobīsies“, —saka tas Kungs, tavs apžēlnieks. „Tu saliektā, dzīves vētru daudz mētātā, tu nekad neiepriecinātā! Redzi, Es likšu tavus akmeņus zināmas rotas rakstā un safīrus tev pamatos. Es celšu tavus torņus no kristalla un tavus vārtus no rubīniem un iezīmēšu visas tavas robežas ar dārgakmeņiem. Visi tavi dēli būs tā Kunga mācīti un savā labsajūtā bagātīgi svētīti. Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! Zini, ja pret tevi kāds vērš uz-brukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ. Redzi, Es radīju kalēju, kas uzpūš oglēs uguni un kaldina pēc sava amata ieročus. Es radīju arī postītāju, kas tos saposta. Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. Tas ir tā Kunga kalpu mantojums un mana svētība, kas tos pavadīs“, —saka tas Kungs. Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā, dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, —un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. „Jo manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani celi“, —saka tas Kungs. „Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām. Jo kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, Tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neat-griezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.“ Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi. Tā saka tas Kungs: „Sargiet tiesu un uzturiet taisnību! Jo tuvu pienākusi ir mana pestīšana, lai īstenotos, un mana taisnība, lai kļūtu skaidri redzama. Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, kas pie tā turas, kas ietur sabatu un to nepārkāpj un kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba!“ Svešinieks, kas turas pie tā Kunga, lai nesaka: „Tas Kungs droši vien mani izslēgs no savas tautas vidus!“ Bezdzimuma cilvēks lai nesaka: „Es esmu tikai nokaltis koks!“ Jo tā saka tas Kungs bezdzimuma ļaudīm: „Kas ievēro manu sabatu, izvēlas to, pie kā Man labpatika, dara pēc mana prāta un tur manu derību, Tiem Es došu vietu savā namā un savos mūpos un došu tiem vārdu, kas labāks kā dēli un meitas, mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts! Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kalpo Viņam un mīl Viņa vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro sabatu un tur manu derību, Tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upupi uz mana altāra būs Man patīkami, jo mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.“ Tā saka Dievs tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos. „Es pievie-nošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti.“ Visi lauku zvēri, nāciet ēst, visi meža zvēri arī! Visi viņu sargi ir akli, bez izpratnes, tie ir mēmi suņi, kas nemāk riet, tie guļ un sapņo, tie mīl miegu. Bet viņi ir arī rijīgi suņi, kas nav pieēdināmi. Tai pašā laikā viņi ir arī gani bez saprašanas un atziņas, viņi visi raugās ikviens tikai uz savu ceļu un meklē tikai savu labumu. Tie saka: „Nāciet, es dabūšu vīnu un kādu citu stipru dzērienu, dzersim, tā rīt kā šodien būdami jautri pārlieku!“ Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds, dievbijīgie kļūst nedienu nomākti, un neviens to neievēro, jo taisnais tieši tiek valdošā ļaunuma aizrauts. Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu. Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums! Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkāpāt savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums? Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās! Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem ari dzepamos un ēdamos upupus. Vai tas lai Man patiktu? Uz katra augsta kalna tu ierīkoji sev nometni, tu kāpi tur augšā nest kaujamos upupus. Pie durvju stenderes tu piestiprināji savus elka dievu teikumus, jo, atkritis no Manis, tu kāp augšup savā plašajā nometnē, tu vienojies ar tiem un mīli viņu nometni, kur tu to atrodi. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa nesdams daudz smaržīgu zāļu, tu sūtīji tālu savus vēstnešus un locījies pie zemes līdz ellei. Kad tu noguri savā garajā ceļā, tu tomēr nesacīji: „Velti, tur nekas neiznāk.“ Bet tu meklēji sevi jaunu spēku, tādēļ tu nepaguri. No kā tev bija bail un ko tu bijies, kad tu Mani aizliedzi, Mani vairs nepieminēji un neņēmi pie sirds? Vai ne tādēļ, ka Es no sendienām cietu klusu? Tādēļ tu Mani nebijies. Bet tagad Es parādīšu, kāda tava taisnība un kādi tavi darbi un ka tie tev nepalīdzēs. Kad tu tad brēksi, tad lai tev palīdz tavs dievekļu pulks! Bet vējš visus tos aiznesīs, mutes dvašas uzpūtiens tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tie iemantos zemi, un tiem piederēs mans svētais kalns. Un Viņš sacīs: „Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no manas tautas ceļa!“ Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: „Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem. Es nerāšos mūžīgi un nedusmo-šos vienumēr, jo manā priekšā tad nonīktu ikviens gars un ikviena dvēsele, ko Es radīju. Es biju dusmīgs tikai par tās (tas ir—tautas) ļauno mantkārību un piemeklēju to sodīdams, pie kam Es dusmās paslēpos, kamēr tā gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu. Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr Es to dziedināšu, to vadīšu un tai un it īpaši tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu, Pie kam Es kā lūpu augli radīšu mieru, —mieru tālajiem un tuvajiem!“ —saka tas Kungs, —„un Es to dziedināšu. Bet bezdievji ir kā saviļņota jūŗa, kas nevar rimt, bet kuŗas ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus.“ „Bezdievjiem nav miera!“ —saka mans Dievs. Sauc pilnā balsi, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus! Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie vēlētos izprast manus ceļus kā tauta, kas mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību, kas nav noliegusi sava Dieva tiesības un kas prasa no Manis taisnības tiesu un gaida ar nepacietību, ka Dievs tai tuvosies. „Kādēļ mēs gavējam“, —viņi saka, „un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro?“ —Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu. Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos, —vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti—kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: „Redzi, še Es esmu!“ Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, izkalpināšanu, zemiskuma pilno norādī-šanu ar pirkstiem un visas ļaunās un viltus pilnās runas, Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kuļrā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu dzīves vietu atjaunotāju. Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, Tad tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute to tā noteikusi. Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, Jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību. Neviens nemeklē taisnību, neviens negriežas pie tiesas pēc patiesības sava taisnīguma apziņā, neviens necenšas arī kārtot savu lietu taisnīgi un godīgi, bet balstās uz tukšiem niekiem un lieto viltību; visi staigā it kā grūti ar ļaunumu un dzemdē postu, pat galīgu iznīcību. Tie izperē čūsku olas un auž zirnekļu tīklus. Kas ēd šādu olu, tam jāmirst. Ja saspiež tādu olu, iznāk odze. Viņu audumi neder drēbēm nedz viņu sietie un pītie darinājumi apsegai. Viņu darbi ir ļauni darbi, varmācība ir atkarīga no viņu rokām. Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asmis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums iezīmē viņu ceļu. Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera. Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša, un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā. Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baloti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. Mēs rūcam kā lāči un dūdojam vienmēr kā baloži; mēs gaidām taisnu tiesu, bet velti, gaidām glābšanu, bet tā paliek tālu no mums. Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi: Atkrituši mēs esam no tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds. Tā ir taisnība nostumta pie malas, un taisnīga rīcība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. —Kad tas Kungs to redzēja, tad Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības. Un kad Viņš redzēja, ka nav neviena, kas varētu palīdzēt, un brīnījās, ka neviens šai lietā neiejaucas, tad Viņš izlietoja par līdzekli pats savu elkoni, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu. Viņš apvilka taisnību kā bruņas un lika galvā pestīšanas bruņu cepuri; Viņš tērpās atriebības drēbēs kā savā ieroču tērpā un ietinās dusmu bargumā kā mētelī. Viņš atmaksās tieši pēc nopelna, piemērodams bardzību saviem pretiniekiem, atriebību saviem ienaidniekiem; jūŗas salām Viņš atmaksās, kā tās pelnījušas. Tad ļaudis bīsies rietumos tā Kunga vārdu un austrumos Viņa godību, jo Viņš nāks kā augstos krastos iespro-stota strauja upe, ko dzen tā Kunga dvaša. „Bet Ciānai nāks atsvabinātājs un tiem, kas Jēkabā atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma,“ —saka tas Kungs. „Bet uz Sevi zīmējoties, Es slēdzu ar viņiem šādu derību“, —saka tas Kungs: „Mans Gars, kas tevī mājo, un mani vārdi, ko Es liku tavā mutē, nezudīs no tavas mutes un no tavu bērnu un bērnu bērnu mutes no šā laika mūžīgi!“ —saka tas Kungs. Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūjras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī. Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midianas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīrāku un teiks tā Kunga slavu. Visi Kedaras ganāmie pulki pulcēsies tevī, Nebajota auni būs tavā rīcībā, Man par patiku tos nesīs uz mana altāra, un Es padarišu savu spožuma pilno namu vēl vairāk mirdzošu. Kas tie tādi, kas skrien kā padebeši un lido kā baloži virzienā uz savām ligzdām? Mani gaida jūras salas, un Taršišas kuģi iet pa priekšu, lai atvestu tavus bērnus no tālienes, tāpat vinu zeltu un sudrabu, kas domāts tā Kunga, tava Dieva, vārdam un Israēla Svētajam, jo Viņš tevi cēlis augstā godā. Sveši ļaudis cels tavus mūrus, un viņu ķēniņi tev kalpos, jo savās dusmās Es tevi gan situ, bet savā labprātībā Es par tevi apžēlojos. Tavi vārti būs vienmēr atvērti, tie dienu un nakti netiks aizslēgti, lai ielaistu tautu mantas un tautu ķēniņus, ko pie tevis atvedīs. Jo visas tautas un valstis, kas tev negrib kalpot, ies bojā, un pagānu tautas tiks pavisam iznīcinātas. Libanona godība nāks pie tevis, —ciprese, kļava un egle visas kopā, lai pušķotu mana svētuma vietu: Es pagodināšu to vietu, kur dus manas kājas. Tavu agrāko spaidītāju dēli nāks pazemīgi pie tevis, un visi tavi nopēlēji zemosies tev pie kājām un sauks tevi par tā Kunga pilsētu, par Israēla Svētā Ciānu. Tādēļ kur tu biji atstāta un ienīsta un neviens tevi neapmeklēja, Es tevi izveidošu par mūžīgu greznumu, par prieku nākošām paaudzēm. Un tu zīdīsi tautu pienu, tu mielosies pie ķēniņu krūtīm un atzīsi, ka Es tas Kungs esmu tavs glābējs un pestītājs, Jēkaba varenais. Vaj-a vietā Es pagādāšu zeltu, dzelzs vietā sudrabu, koku vietā vāpi un akmeņu vietā dzelzi. Un par tavu augstāko priekšniecību Es padarīšu mieru un par tavu augstāko valdinieci taisnību. Turpmāk nedzirdēs vairs tavā zemē par varmācību, par sagraušanu un postīšanu tavās robežās, bet tu sauksi savus mūrus par savu pestīšanu un savus vārtus par savu slavu. Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā un mēness par spīdekli naktī. Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma un tavs Dievs tavs brīnišķīgais greznums. Tava saule vairs nenoies, un tavs mēness nezaudēs savu spožumu, jo tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma, un tavām skumju dienām būs gals. Tad tava tauta sastāvēs tikai no taisnajiem; viņiem zeme mūžīgi piederēs kā manam dēstījumam, kā manu roku darbam Man par pagodinājumu. Mazākais kjūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es tas Kungs to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu. Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz mani, jo tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, Pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; Tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu. Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā. Sveši ļaudis ganīs jūsu lopus, un svešzemnieki būs jūsu arāji un jūsu vīna dārznieki, Bet jūs sauks par tā Kunga priesteriem un turēs par mūsu Dieva kalpiem. Jūs baudīsit pagānu tautu labumus un kļūsit slaveni viņu godībā. Par jums nodarīto kaunu jūs saņemsit divkārtēju atlīdzību. Kauna vietā tie priecāsies par savu likteni. Tie mantos savā zemē divkārtēju īpašumu, un tiem būs mūžīgs prieks, Jo Es, tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu; Es tiem došu viņu algu pēc taisnības un derēšu ar tiem mūžīgu derību. Un viņu dzimums būs pazīstams pagānu starpā un viņu pēcnācēji tautu vidū. Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir tā Kunga svētīts dzimums. Es priecājos lielā priekā par to Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības mēteli kā līgavaini, kas sev uzliek priestera cepurei līdzīgu galvas rotu, un kā līgavu, kas mirdz un lepojas savu aplikto rotu košumā. Jo kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā. Ciānas dēļ es neklusēšu un Jeruzālemes dēļ es nerimšu, kamēr tās taisnība aust kā rīta saule, un tās pestī-šana atspīd kā degoša lāpa, Kamēr tautas redzēs tavu taisnību, visi ķēniņi tavu godību un tevi sauks jaunā vārdā, ko noteiks tā Kunga mute. Un tu būsi skaists vainags tā Kunga rokā un ķēniņa galvas rota tava Dieva rokā. Tevi nesauks vairs „Atstātā“ nedz tavu zemi „Tuksnaine“, bet tevi sauks „Pie kā Man labs prāts“, un tavu zemi „Salaulātā“. Jo tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu. Jo kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi, un kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi. „Pār taviem mūpem, Jeruzāleme, Es iecēlu sargus, tie necietīs klusu ne dienu, ne nakti.“ Jūs, kam jādomā par to Kungu, neliecieties mierā Un nemitieties Viņam atgādināt, kamēr Viņš pienācīgi neizveido Jeruzālemi un to nepadara slavenu virs zemes. Tas Kungs ir zvērējis pie savas labās rokas un pie sava stiprā elkoņa: „Tavu labību Es turpmāk vairs nedošu ēšanai taviem ienaidniekiem, un svešinieki nekad vairs nedzers tavu vīnu, gar kuj-u tu esi nopūlējusies! Bet, kas ievāks (graudus), tie tos arī ēdīs un slavēs to Kungu, un, kas lasīs ogas vīnam, tie to arī dzers manas svētnīcas pagalmos.“ Izeita, izeita pa vārtiem! Sataisiet ceļu tautai, dariet līdzenu, dariet līdzenu staigājamo ceļu! Novāciet akmeņus, uzvelciet karogu tautām! Redzi, tas Kungs liek pasludināt līdz pasaules galam: „Sakait Ciānas meitai: Redzi, tava pestīšana nāk, un tās alga nāk līdz ar to, un tās atmaksa iet tai pa priekšu!“ Un viņu, Ciānas meitu, sauks: „Svētā tauta, tā Kunga atpestītie!“ Un tevi sauks: „Meklētā, nekad vairs neat-stājamā pilsēta!“ Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. „Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!“ „Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?“ „Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes savās dusmās un tās saminu savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja manas drēbes un aptraipīja visu manu apģērbu, Jo atmaksas diena Man bija prātā un mans pestīšanas gads bija atnācis. Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnās pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad mans elkonis Man palīdzēja, un mana bardzība Mani atbalstīja. Es saminu tautas savās dusmās un savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē.“ Es teikšu tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc savas bagātās žēlastības un pēc lielā daudzuma savas mīlestības pilnās žēlsirdības solījumu. Jo Viņš sacīja: „Jūs esat tomēr mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami.“ —Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un kapja pret viņiem. Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu: Kur ir tas, kas izveda no jūjras sava ganāmā pulka ganu? Kur ir tas, kas viņa sirdī ielika savu Svēto Garu? Kas ar savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu savu vārdu mūžīgi slavenu? Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji savu tautu, lai darītu slavenu savu vārdu. Raugies no debesim lejup un skaties šurp no sava svētā godības mājokļa! Kur ir tava sirds degsme un tavs varoņa spēks, tavas sirds trauksme un tava žēlastība? Neturies tomēr pret mani! Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir tavs vārds. Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no taviem ceļiem un apcietināji mūsu sirdi, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir tavs īpašums! Tikai īsu laiku tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina tavu svēto vietu. Mums klājās kā tādiem, pār kufiem Tu it kā ne mūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc tava vārda. Ak kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, —ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu tavā priekšā, Kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā! Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu. Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot. Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņams tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. Un nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas uzmostas un tvejras pie Tevis, jo Tu apslēp mums savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos. Bet, ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu izveidotājs, mēs visi esam tavu roku darbs. — Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jele mūs, mēs visi esam tava tauta! Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze! Mūsu skaistais un svētais dievnams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un visas mūsu mīļās vietiņas ir drupās! Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik loti apbēdināsi? Es esmu kļuvis izzināms tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja, un pagāniem, kas manu vārdu nepiesauca, saku Es: „Še Es esmu! —Še Es esmu!“ Es izstiepju cauru dienu savas rokas pret nepaklausīgu, pretspnedzīgu tautu, kas seko savām pašas domām pa nelabu ceļu, Pret tautu, kas Mani vienmēr sāpīgi sarūgtina, nesdama manā priekšā kaujamos upujus dārzos un kvēpināmos upujus uz ķieģeļu altājriem. Šie ļaudis sēd kapenēs, paliek pa nakti noslēpumainās vietās un alās, ēd cūkas gaļu, un viņu traukos atrodas no nešķīstām lietām vārīta vira. Tie saka: „Paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu Tev par svētu!“ Tādi ļaudis ir kā dūmi manā degunā, kā uguns, kas liesmo cauru dienu. „Redzi, manā priekšā ir rakstīts, un Es nerimšu, kamēr Es nebūšu atmaksājis, tiešām, Es atmaksāšu to viņiem un likšu viņiem to sajust viņu krūtīs un sirdīs, Par jūsu noziegumiem un par jūsu tēvu noziegumiem kopā!“ —Tā saka tas Kungs, —„jo tāpēc, ka tie kvēpināja uz kalniem un Mani zaimoja uz pakalniem, Es tiem vispirms ielikšu viņu klēpī viņiem pienācīgo algu.“ Tā saka tas Kungs: „Kamēr vīnogu ķekarā ir vēl dzīvības sula, mēdz sacīt: Neposti to! Jo tur svētība iekšā. Tāpat Es rīkošos ar saviem kalpiem, ka Es tos visus nenomaitāju. Es radīšu Jēkabam pēcnācējus un Jūdam mana kalnāja īpašniekus, lai mani izredzētie to manto un mani kalpi tur dzīvo. Tad Saronas līdzenums taps par avju ganībām, un Achoras ieleja par vēršu novietni manai tautai, proti—tiem no tās, kas Mani meklēja. Bet jūs, kas atmetuši to Kungu un aizmirsuši manu svēto kalnu, kas klājat galdu laimes dievam Gadam un nesat ar garšvielām pastiprinātus vīnus kā dzenamos upurus dievietei Menijai, Jūs Es nododu zobenam, jums visiem būs galvas jānoliec nociršanai, jo jūs Man neatbildējāt, kad Es jūs aicināju, un neklausījāties, kad Es runāju, bet darījāt to, kas jauns manās acīs, un izraudzījāties to, kas Man nepatīk.“ Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, mani kalpi ēdīs, bet jūs būsit izsalkuši; mani kalpi dzers, bet jūs būsit izslāpuši; mani kalpi priecāsies, bet jūs stāvēsit nokaunējušies! Redzi, mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā, bet jūs brēksit sirdēstos un vaimanāsit izmisumā! Bez tam jūs atstāsit savu vārdu maniem izredzētiem kā lāstu vārdu: Dievs tas Kungs tevi lai nogalina! Bet saviem kalpiem Viņš dos citu vārdu, Tā ka tas, kas meklēs svētību šai zemē, tas to atradīs patiesā Dievā, un kas dos zvērestu šai zemē, tas zvērēs uzticības Dieva vārdā. Agrākās grūtības būs aizmirstas un paliks apslēptas manām acīm. „Jo, redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeru-zālemi un līksmošu par savu tautu. Tur vairs nedzirdēs raudāšanu nedz sāpiu kliedzienus. Tur nebūs nedaudz dienu veca zīdaiņa nedz arī cilvēka ar sirmiem matiem, kas neizdzīvo līdz galam savas mūža dienas; kā pats jaunākais mirs tas, kas vismaz simts gadu vecumā, un kādu tikai ap simts gadu vecu mirušo uzskatīs par lāsta skartu grēcinieku. Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīna dārzus, lai citi ēstu to augļus. Bet kā koku mūžs ir arī manas tautas mūžs, un mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas. Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti nedz ari dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir tā Kunga svētīto dzimums, un viņu pēcnācēji viņiem paliks. Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu. Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nekā ļauna nedz posta visā manā svētajā kalnā!“ —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Debesis ir mans tronis, un zeme ir manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par atpūtas vietu? Visu pasaules visumu taču ir radījusi mana roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv“, —saka tas Kungs. „Bet Es uzlūkoju nabagu, un, kam sagrauzts gars un kas manu vārdu bīstas. Kas nokauj vērsi, nereti ir ari cilvēku slepkava; kas upurē jēru, reizē lauž ari sprandu sunim; kas upurē ēdamu upuri, izlieto tam nereti ari cūkas asinis; kas vlrāku kvēpina kā piemiņas upuri, tāds reizē nereti cildina ari elkus. Kā šie izvēlējušies paši savus ceļus, un viņu dvēselei labpatīk šādas viņu pašu nelietības, Tā ari Es tiem izraudzīšos mokas tin likšu pārdzīvot briesmas kā atmaksu par viņu ļauniem darbiem, jo neviens Man neatbildēja, kad Es saucu, un neviens neklausījās, kad Es runāju, bet viņi darīja to, kas ļauns manās acīs, un izvēlējās to, kas Man nepatīk.“ Klausaities tā Kunga vārdu, jūs, kas bīstaties Viņa vārdu: „Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un jūs atstumj mana vārda dēļ, saka: Lai tas Kungs parāda savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku! —Bet viņi paliks kaunā.“ Klau! Dunoņa atskan no pilsētas, troksnis no Dieva nama, tā ir tā Kunga balss, kas atmaksā saviem ienaidniekiem, kā tie pelnījuši! Pirms tai uznāca bērnu sāpes, tā jau dzemdēja; pirms tai nāca dzemdību sāpes, tai jau piedzima dēls. Kas to ir dzirdējis, vai to kāds kad redzējis? Vai tad zeme var tapt vienā dienā, vai tauta var piedzimt vienā paņēmienā? Un tomēr Ciānai uznāca dzemdību sāpes, un tai piedzima tad pat vienā reizē viņas bērni. „Vai tad Es lai ļautu bērnam pārraut mātes klēpi, bet neļautu tam piedzimt?“ —saka tas Kungs. —„Jeb vai Es, kura rokā stāv dzimšana, lai aizkavētu piedzimšanu?“ —saka tavs Dievs. Priecājieties ar Jeruzālemi un līksmojiet visi par to, kas to mīlat! Priecājieties līdz sirds dziļumiem par to visi, kas bijāt par to noskumuši, Lai jūs zīstu un saņemtu spēku no viņas atspirdzinātājas krūts, lai jūs iepriecinātos un atspirgtu tās bagātajā pilnībā! Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, Es likšu, lai ieplūst tajā labklājība kā upe un tautu bagātības kā no krastiem izkāpusi straume. Tad jūs bafos kā zīdaiņus, jūs nesīs uz rokām un auklēs klēpī. Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu, un tieši Jeruzālemē jūs kļūsit iepriecināti. Jūs to redzēsit, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu miesas atzels kā jauna zāle; un tā Kunga roka parādīsies svētībā Viņa kalpiem, un Viņa dusmas liks sevi sajust Viņa ienaidniekiem. Jo redzi, tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati drāzīsies kā viesulis, lai izlietu savas dusmas postījumos un norātu ar uguns liesmām! Jo tas Kungs tiesās ar uguni visu zemi un ar savu zobenu visu cilvēci, un daudz būs tā Kunga nokauto: Visi, kas svētījas un šķīstās elku dārzos dažādās vietās ap kādu vīru viņu vidū, cits par citu dedzīgāki, kas ēd cūkas gaļu, visādu negantību un peles, tie visi kopā ies bojā!“ —saka tas Kungs. „Jo Es zinu viņu darbus un domas, Es sapulcināšu visas tautas un mēles, un tās nāks un redzēs manu godību. Tad Es likšu piepildīties viņu vidū tiem par pārmācību kādam baigam biedinājumam un sūtīšu dažus no viņiem, kas būs izglābušies, pie tautām uz Taršišu, Putu un Ludu—pie stopu strēlniekiem, uz Tabulu un Javanu, uz tālajām jūļras salām, kur ļaudis par Mani vēl nav dzirdējuši un manu godību vēl nav redzējuši, lai tie sludinātu tautām manu godību. Viņi tad atvedīs visus jūsu brāļus no visām tautām kā veltījuma dāvanu tam Kungam ar zirgiem un ratiem, uz nestāvām, zirgēzeļiem un kamieļiem uz manu svēto kalnu Jeruzālemē“, —tā saka tas Kungs, —„kā Israēla bērni upura dāvanas atnes šķīstā traukā tā Kunga namā. Un ari no viņiem Es ņemšu kādus par prīestcņem—levīuem“, —saka tas Kungs. „Kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko Es esmu radījis, pastāvēs manā priekšā, tā pastāvēs ari jūsu dzimums un lūsu vārds“, —saka tas Kungs. „Un tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesi un ik nedēļas sabatā mana vaiga priekšā Dievu pielūgt“, —saka tas Kungs. „Bet viņi izies arī ārā no pilsētas un redzēs mirušo miesas, kas atkrituši no Manis, jo viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu ikvienam un lidz ar to visai miesai.“ Jeremijas, Hilkijas dēla, runas; viņš cēlies no priesteru kārtas Anatotā Benjamiņa zemē. Pār viņu nāca tā Kunga vārds Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, dienās viņa valdīšanas trispadsmitajā gadā, Un tāpat tas nāca pār viņu joprojām vēl arī Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, dienās līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, ari Josijas dēla, vienpadsmitā valdīšanas gada tecējumam, kas izbeidzās ar Jeruzālemes iedzīvotāju aizvešanu gūstā šā gada piektajā mēnesi. Pār mani nāca tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.“ Tad es atbildēju: „Ak Kungs, mans Dievs, redzi, —es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!“ Bet tas Kungs man sacīja: „Nesaki, es esmu jauns, jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!“ —saka tas Kungs. Es lieku savus vārdus tavā mutē. Un tad tas Kungs izstiepa savu roku, aizkāra manu muti un sacīja; „Redzi, Es šodien tpvi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm: izplēst ar visām saknēm un izraut, sagjraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt.“ Atkal nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Ko tu redzi, Jeremija?“ —Es atbildēju: „Es redzu mostošās mandeļkoka zaru ar ziediem.“ Tad tas Kungs sacīja uz mani: „Tu redzēji pareizi: Es esmu nomodā par savu vārdu, lai tas piepildītos!“ Tad atskanēja vēlreiz tā Kunga vārds un man sacīja: „Ko tu redzi?“ —Es atbildēju: „Es redzu verdošu katlu, kas ar savu priekšpusi vērsts no ziemeļiem uz dienvidiem.“ Tad tas Kungs sacīja uz mani: „No ziemeļu puses izplūdis ļaunums, virdams pār visiem zemes iedzīvotājiem. Jo redzi, Es saukšu visas ziemeļvalstu ķēniņu zemju ciltis no ziemeļiem“, —saka tas Kungs, —„lai tās nāk un lai katrs valdnieks ceļ savu troni Jeruzālemes vārtu priekšā un arī visapkārt tās mūriem, kā ari ap visām Jūdas pilsētām. Tad Es spriedīšu tiesu pār viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši, upurējuši citiem dieviem un pielūguši savu roku darinājumus. Bet tu apjoz savus gurnus, celies un sludini tiem visu, ko Es tev pavēlēšu! Nebīsties no tiem, lai Man tu neesi jāizbiedē viņu priekšā! Jo zini, šodien Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vajra aizsargu mūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šis zemes iedzīvotājiem. Un kad tie pret tevi ari saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!“ —saka tas Kungs. Tad nāca atkal pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Ej un kliedz Jeruzālemei ausīs: Tā saka tas Kungs: Es atceros tevi, kad tu vēl plauki jaunības košumā un degi līgavas mīlestībā un sekoji Man tuksnesī, posta zemē. Jo Israēls toreiz bija veltīts tam Kungam, tas bija Viņa paraugienesums priekš ražas; visi, kas no viņa gribēja ko paņemt sev, noziedzās, ļaunums nāca pār tiem“, —saka tas Kungs. „Klausaities tā Kunga vārdu, Jēkaba nams un visas Israēla nama ciltis!“ Tā saka tas Kungs: „Vai tad jūsu tēvi atrada kādu netaisnību Manī, ka tie atkrita no Manis, sekoja beznozīmīgiem elkiem un nodevās kalpošanai šiem niecīguma izpaudumiem? Tie neprasīja: Kur ir tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs izvadīja tuksnesī cauri tukšai, klajai un aizu pārklātai zemei, cauri tumsai un sausumam, cauri zemei, kur nestaigā neviens ceļinieks un kur neviens arī nedzīvo? Kad Es jūs ievedu auglīgajā zemē, lai jūs baudītu tās augļus un labumus, tad jūs ienācāt un padarījāt nešķīstu manu zemi, sagandējāt to un pārvērtāt manu īpašumu par riebuma pilnu vietu! Priesteri neprasīja: Kur ir tas Kungs? —Bauslības sargi Mani nepazina, tautas vadītāji atkrita no Manis, pravieši sludināja Baāla vārdā un sekoja elkiem, kas taču nevar palīdzēt. Tādēļ Es vēl iešu ar jums tiesā un ar jūsu bērnu bērniem“, —saka tas Kungs. „Brauciet uz kitejiešu krastiem un pārliecinieties; sūtiet uz Kedaru, izziniet sīki un pārbaudiet, vai tas jebkad ir kui noticis, Ka kāda tauta būtu mainījusi savus dievus—un tie nav pat dievi! Bet mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem! Šausminieties par to, debesis, un drebiet un sastingstiet izbrīnā!“ —saka tas Kungs. „Jo mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni! Vai tad Israēls ir vergs vai īpašnieka mājā dzimis dzimtcilvēks? Kādēļ tad viņš ir pamests izlaupīšanai? Lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savu balsi un posta viņa zemi, viņa pilsētas ir nodedzinātas; tur neviens vairs nedzīvo. Arī Nofas un Tapanches ēģiptiešu ļaudis noganījuši tavu pakausi. Vai tu nedari to pats sev, jo tu atstāj to Kungu, savu Dievu, un pie tam katru reizi tai laikā, kad Viņš gribēja tevi vadīt pa pareizo ceļu? Un tagad, kādēļ tev jāskrien uz Ēģipti dzert Šichoras (Nīlas) ūdeni; kādēļ tev jāskrien uz Asiriju, lai dzertu Eifratas upes ūdeni? Tavs paša ļaunums tev kļuvis par nelaimi, un tava neuzticīgā rīcība ieved tevi sodā. Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības!“ —tā saka Dievs tas Kungs Cebaots. „Jo no seniem laikiem tu esi kratījis nost savu jūgu un rāvis kopā savas saites un sacījis: Es negribu tā pakļauts būt! Nē, un tomēr uz visiem augstajiem pakalniem un zem visiem zaļajiem kokiem tu noliecies elku kalpībā kā netikle. Un tomēr Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīna koku. Ak kā tu esi pārvērties par svešu meža vīna koka atvasi! Jebšu tu mazgātos ar sārmu un lietotu ziepju vai cik daudz, tavs nozie-gums tomēr kā netīruma traips paliks manā priekšā!“ —saka Dievs tas Kungs. „Kā tu vari sacīt: Es neesmu aptraipījusies, neesmu kalpojusi Baāliem. —Palūko tur ielejā, ko tu tur esi darījusi, tu kustīgā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida. Un meža ēzeļu māte, kas apradusi ar tuksnesi, tvīkst kārībā. Kas var mazināt viņas dzimuma iekāres degsmi? Kas viņu meklē, tam nav tālu jāmeklē; viņas meklēšanās laikā tas viņu atradīs bez pūlēm. Piesargi savas kājas, ka tu nepaliec bez kurpēm, un savu rīkli, ka tai nav jāmokās slāpēs! Bet tu saki: Velti! Man patīk sveši mīļākie, un es tiem sekošu! Kā zaglis, kad tas pienākts zādzībā, stāv nokaunējies, tā jākaunas Israēla namam, viņa ķēniņiem un dižkungiem, viņa priesteriem un praviešiem, Tiem, kas saka malkas gabalam: Tu esi mans tēvs! —un akmenim: Man tev jāpateicas par manu dzīvību! Un Man tie pagriezuši muguru un ne vaigu. Bet kad tiem uznāk nelaime, tad tie sauc: Celies un palīdzi mums! Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev pats darināji? Lai tie ceļas, ja tie var tev palīdzēt vajadzības brīdī! Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu. Kādēļ jūs sūdzaties par Mani? Jūs taču visi esat neuzticībā atkrituši no Manis!“ —saka tas Kungs. „Velti Es esmu sitis jūsu bērnus, tie manu pamācību nav pieņēmuši un nav nekā no tās mācījušies. Un zobens aprija jūsu praviešus kā plēsīgs lauva. Ak jūs izvirtuļu cilts! Ņemiet jele vērā tā Kunga vārdu! Vai tad Es esmu bijis Israēlam par tuksnesi vai par tumsas zemi? Kāpēc tad mana tauta saka: Mēs esam brīvi, mēs neatgriezīsimies vairs pie Tevis! Vai tad jaunava aizmirst savu rotu un līgava savu grezno jostu? Bet mana tauta ir Mani aizmirsusi jau kopš visai senām dienām! Cik veikli tu proti iekārtoties, lai nodibinātu mīlas sakarus! Tādēļ tu savos ceļos esi pieradusi pat pie nozieguma. Pat pie tavu drēbju vīlēm pielīp nabagu nenoziedzīgu ļaužu asinis, kuļus tu nebūt neesi pārsteigusi tieši ielaušanās gadījumā. Un tu tomēr saki: Es esmu nevainīga! Viņa dusmas lai novēršas no manis! —Redzi, Es tevi saukšu pie atbildības tieši šo tavu vārdu dēļ, ka tu apgalvo: Es neesmu grēkojusi! Kādēļ tu tā steidzies mainīt savas valsts vadīšanas ceļus? Ari ar Ēģipti tu tāpat paliksi kaunā, kā tu paliki kaunā ar Asuru. Arī no turienes tu aiziesi, rokas pār galvu sasizdama, jo tas Kungs tos ir pametis, uz kuj-iem tu paļāvies, ar tiem tev nelaimēsies.“ Un Viņš turpināja: „Kad vīrs atlaiž savu sievu un tā iziet pie cita vīra, vai viņš var atkal to ņemt atpakaļ? Vai tāda zeme netiktu sagandēta? Bet tu esi netikla bijusi ar daudziem, taču atgriezies atkal pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Pacel savas acis un raugies uz kailajām kalnu virsotnēm. Kur tu neesi tapusi apsmieta? Tu sēdēji viņu dēļ ceļmalā kā arabs tuksnesī un apgānīji zemi ar savu netiklību, izlaidību un ļaunprātību! Kaut gan Es tev aizturēju agro lietu un arī vēlais lietus nenolija, tu tomēr paturēji netiklas sievas cieto pieri un nesakaunējies. Jāatzīst, ka no šā laika tu Mani gan piesauci, sacīdama: Mans tēvs! Tu esi manas jaunības draugs! Vai tad Viņš vienmēr dusmosies, vai tad Viņa bardzība paliks mūžīgi? Redzi, tā tu runā, bet dari ļaunu, un tā tas paliek.“ Tas Kungs sacīja tālāk uz mani ķēniņa Josijas dienās: „Vai tu redzēji, ko Israēls, šī neuzticīgā sieva, ir darījusi? Viņa kāpa visos augstajos kalnos, gāja zem visiem zaļajiem kokiem un nodevās tur netiklībai. Es gan domāju, ka viņa, to visu nodarījusi, atgriezīsies pie Manis, bet tā neatgriezās. Viņas neuzticīgā māsa Jūda to arī skaidri redzēja. Bet kaut gan tā redzēja, ka Es atlaidu neuzticīgo sievu Israēlu viņas netiklības dēļ un tai devu šķiršanās rakstu, Jūda, viņas neuzticīgā māsa, neņēma to pie sirds, bet gan gāja un tāpat nodevās netiklībai. Tā notika, ka viņa ar savu vieglprātīgo izvirtību padarīja zemi nešķīstu, jo viņa pārkāpa laulību ar akmeni un ar koku. Tomēr viņas neuzticīgā māsa, Jūda, nav pie Manis atgriezusies no visas sirds, bet tikai liekuļodama!“ —saka tas Kungs. Tad tas Kungs man sacīja: „Atkritēja sieva Israēls ir mazāk noziedzīga nekā tās neuzticīgā māsa Jūda. Ej un sludini šos vārdus virzienā uz ziemeļiem un saki: Atgriezies, Israēl, tu atkritēja! —tā saka tas Kungs, —tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs! —saka tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu, un šurpu turpu skraidījusi pie svešiem dieviem zem katra zaļa koka, bet manu balsi jūs neklausījāt! —saka tas Kungs. Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! —tā saka tas Kungs, —jo jūs esat mans īpašums, un Es jūs atvedīšu Ciānā vienu no katras pilsētas un divi no katras cilts. Un Es jums došu ganus pēc mana prāta, kas jūs ganīs ar saprātu un gudrību. Kad jūs vairosities un piepildīsit zemi tanīs dienās, —saka tas Kungs, —tad vairs nesacīs: Redzi, tā Kunga derības šķirsts! —Un tas vairs nevienam nenāks prātā, un to arī vairs nepieminēs un nemeklēs un arī nekad vairs no jauna nedarinās. Tanī laikā sauks Jeruzālemi par tā Kunga troni, un tur saplūdīs visas pagānu tautas tā Kunga vārda dēļ un nestaigās vairs pēc savas ietiepīgās un ļaunās sirds domām. Tanīs dienās Jūdas nams ies kopā ar Israēla namu, un tie nāks kopā no ziemeļu zemes uz to zemi, ko Es jūsu tēviem devu par mantojumu. Es gan domāju, Es tevi pieņemšu dēla vietā un piešķiršu tev brīnišķīgu zemi, pašu vērtīgāko visas cilvēku pasaules īpašumu! Un Es domāju, ka jūs Mani sauksit par tēvu un no Manis neatkāpsities. Bet vai! Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Israēla nams!“ —saka tas Kungs. Klau! Kailajās kalnāju kauprēs sadzirdamas raudas, nemitīgas Israēla bērnu vaimanas un žēlabas, tāpēc ka tie staigājuši greizus ceļus un aizmirsuši to Kungu, savu Dievu. „Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! Es centīšos griezt jūsu atkrišanu atkal par labu!“ —„Jā! Patiesi, šeit mēs esam, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. Tiešām, tikai maldi ir trokšņainie svētki un kalpošana uz pakalniem un kalniem! Patiesi, tikai tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir Israēla pestīšana! Kauna elka tēls ir aprijis jau kopš mūsu jaunības to, ko ieguvuši mūsu tēvi, —viņu avis un vēršus, viņu dēlus un meitas! Mēs esam iegrimuši kaunā, un mūsu negods apsedz mūs! Jo mēs grēkojām pret to Kungu, mūsu Dievu, mēs paši un mūsu tēvi no savas jaunības līdz šai dienai un neklausījām tā Kunga, mūsu Dieva, balsi!“ „Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!“ —saka tas Kungs. „Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —tad pagānu tautas dzīvos ar tavu vārdu svētītas Viņā un jutīsies Viņā tavu laimi vēlēdamās laimīgas un pagodinātas esam!“ Jo tā sacīja tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: „Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos! Apgraizaities tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas tā, ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo jauno darbu dēļ!“ Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē, bazūnējiet un sauciet stiprā balsī un sakiet: „Pulcējieties un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!“ Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu. Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo! Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: „Ak, tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums!“ „Tanī dienā“, —saka tas Kungs, —„saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs, bet pravieši uztrauksies un izbīsies pilnīgā stāvokļa neizpratnē.“ Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, Tu esi šo tautu un Jeruzālemi smagi maldinājis, solīdams: Jums būs miers! Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!“ — Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: „Svelmains vējš no kaila-jiem kalniem tuksnesī brāžas virsū manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai, Vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!“ Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši! Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tavā garā vēl rosīsies tev pašai kaitīgas pārdomas? Ak klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Dana, un posta vēsts nāk no Ēfraima kalniem: Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: „Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām! Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi tādēļ, ka tā bijusi pretestīga pret Mani!“ —saka tas Kungs. Tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķej-as tev pie dzīvības. — Ak manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kaļra troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani dzīvokļi un manas teltis! Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas? Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. — Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, —auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! — Jo tā saka tas Kungs: „Visa zeme kļūs par tuksnesi; tomēr Es to neizpostīšu pavisam. Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos, un ka Man tā nebūs žēl“. No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo. Bet tu, varmācību pārcietušā un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības! Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplēzdama: „Cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!“ Eita un pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību: tad Es tai piedošu! Un jebšu tie ari apliecina sacīdami: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!“ —tie zvēr nepatiesi. Ak Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties. Tad es domāju: „Tādi ir tikai mazie nabaga ļaudis, tie ir neprātīgi, jo tie nepazīst tā Kunga ceļus un sava Dieva prasības un savus pienākumus pret Dievu. Es iešu pie lielajiem un runāšu ar tiem; tie taču pazīs tā Kunga ceļu, sava Dieva prasības un savus pienākumus pret Dievu.“ Bet taisni tie visi ir šo jūgu nokratījuši un savas saites sarāvuši! Tādēļ tos plēsis lauva, kas nāk no meža, tuksneša vilki tos nomāks, pardelis glūnēs uz viņiem pilsētu priekšā, tas saplosīs visus, kas no turienes izies laukā. Jo daudz ir viņu grēku, un viņu pārkāpumi ir visai dažādi; arī viņi paši paliek joprojām iecietinājušies savā nepaklausībā. „Kāpēc Es to tev lai piedodu? Tavi bērni ir Mani atstājuši un zvēr pie dievekļiem, kas nav dievi. Kaut gan Es esmu viņus paēdinājis, tie pārkāpj laulību un skrien netiklības namā. Kā iekarsuši ērzeļi tie blandās apkārt, un ikviens zviedz pēc sava tuvāka sievas. Vai Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, —„jeb vai Es to tādai tautai kā šī lai nepiemeklētu dusmās?“ Kāpiet uz tās mūriem un graujiet tos, bet nesagraujiet tos pavisam! Nogrieziet tās vīnogu stīgas, jo tās nepieder vairs tam Kungam. „Israēla nams un Jūdas nams palikuši Man pavisam neuzticīgi un rīkojušies pret Mani necienīgi!“ —saka tas Kungs. Tie aizliedza to Kungu un sacīja: „Viņš nav nekas! Mums nekas ļauns nenotiks, mēs neredzēsim ne zobena, ne bada! Arī pravieši runā vējā, tā Kunga vārds nav pie viņiem. Lai viņiem vēja liktenis!“ Tādēļ arī saka tas Kungs Dievs Cebaots: „Tāpēc, ka jūs šādu vārdu sludināt, Es likšu savus vārdus kā uguni tavā mutē un šo tautu padarīšu par malku, ka tā to aprīs! Redzi, Es atvedīšu un iecelšu pār jums, Israēla nams, tautu no tālienes!“ —saka tas Kungs, —„stipru tautu, kuras valoda tev ir sveša, un tu nesaproti, ko tā runā. Tās bultu maksts ir kā atvērts kaps, tie visi ir varonīgi karotāji. Tā apēdīs tavu ražu un tavu maizi; tā iedzīs nāvē tavus dēlus un tavas meitas, aprīs tavus vēršus un sīklopus, noplūks kailu tavu vīna un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz kurām tu paļāvies, tā izpostīs ar zobenu. Bet ari tanīs dienās,“ —saka tas Kungs, —„Es negribu jūs pavisam iznīcināt. Un kad jūs jautāsit; Kādēļ tas Kungs, mūsu Dievs, mums to visu darījis? tad atbildiet tiem: Kā jūs Mani atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tā jūs kalposit svešiem tādā zemē, kas jums nepieder!“ Sludiniet to Jēkaba namam, nesiet šo vēsti Jūdas zemei un sakiet; „Klausies jele, tu negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis, bet kas tomēr nedzird! Mani jūs negribat bīties un manā priekšā bijībā zemoties“, —saka tas Kungs, —„tā, kas licis smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj, lai tie gan krāc, tie tomēr neiet pāri robežai. Šai tautai ir ietiepīgs un pretestīgs raksturs, nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši; Tie nekad nav savā sirdī domājuši: Bīsimies to Kungu, mūsu Dievu, kas mums dod lietu, agro un vēlo, katru savā laikā, kas ļauj ieturēt mums par svētību noliktās pļaujas laika nedēļas! Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību. Jo manas tautas vidū ir bezdievji, kas slepus uzglūn citiem, zagdamies kā putnu ķērēji; viņi izliek valgus un gūsta cilvēkus. Kā putnu sprosts pildās ar putniem, tā pildās viņu nami ar netaisnu mantu; tā tie kļuvuši lieli un bagāti. Tie ir kļuvuši apaļi un trekni, viņu nelietība iet pāri par mēru, tie neturas pie taisnības, tie neiestājas par bāriņu lietām, lai tiem palīdzētu vajadzībā, un neizdod nabagiem viņu tiesu. Vai Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, „jeb vai Es lai neatriebtos dusmās tādai tautai?“ Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē: Pravieši sludina melus, un prie-steri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk! Bet ko tad jūs darīsit, kad viss ies uz beigām? Bēdziet, Benjamīna bērni, no Jeru-zālemes, pūtiet tauri Tekoā un paceliet karogu Bet-Keremā! Jo nelaime draud no ziemeļiem un liels posts: Es izdeldēšu mīlīgo, izlutināto Ciānas meitu. Tai uzbruks gani ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels tai visapkārt teltis un noganīs katrs savu tiesu. „Taisaities uz kajru pret viņiem! Celieties, iesim vēl dienas vidū! Bēdas mums! Vakars jau metas, un ēnas paliek garas. Celieties, iesim naktī un sagrausim viņu skaistos namus!“ Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Cērtiet kokus un celiet valni ap Jeru-zalemi!“ Šai pilsētai jātop sodītai, jo tanī valda viscaur varmācība! Kā aka pastāvīgi izverd vēsu un tīru ūdeni, tā šī pilsēta liek no sevis nemitīgi virt savam ļaunumam, tur dzird notiekam varas darbus un netaisnību; ievainojumi un uz miesas uzsistas asins svītras Man tur pastāvīgi ir acu priekšā. Tas tev par biedinājumu, Jeruzāleme, lai manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tu neesi jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Kas Israēlā vēl atlicis, tas jānolasa kā atlikušie augļi no vīna koka! Ķeries pie darba kā vīnogu lasītājs un darbojies nemitīgi kā vīna koku kopējs gar to stīgām!“ Jā! Ko Es lai uzrunāju, un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to ari dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, tā Kunga vārds ir tiem kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams! Mani pilda tā Kunga dusmu kvēle, tik ar pūlēm es varu savaldīties! „Lai izlīst tā pār bērniem uz ielas un kopā ar tiem arī pār visu jaunekļu draudzi, jo tā skars vīrus un sievas, vecus un tos, kas pilnas mūža dienas jau nodzīvojuši. Viņu nami pāries citu īpašumā kopā ar tīrumiem un sievām, ja Es izstiepšu savu roku pret šīs zemes iedzīvotājiem!“ —saka tas Kungs. „Jo tie visi ir, no jaunākā līdz vecākajam, mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem. Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! kur miera nav. Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, nosarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tiem jākrīt, kad vispārīgi notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus uņ izpētiet, kufš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: „Mēs negribam pa to staigāt! Tad Es iecēlu sargus pār tiem ūn atgādināju viņiem: Klausaities uz taures skaņām! Bet tie atbildēja: Mēs negribam klausīties!“ Tādēļ klausaities, tautas, un ņem vērā, draudze, kas ar tiem notiks! Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz maniem vārdiem, un tie ir atmetuši manus baušļus. Kam Man tās dārgās kvēpināmās vielas, kas nāk no Sabas, un smaržīgās niedres no tālajām zemēm? Jūsu dedzināmie upuri Man neiet pie sirds!“ Tādēļ saka tas Kungs: „Redzi, Es likšu šai tautai piedauzības akmeņus ceļā; tēvi un dēli klups kopā pār tiem, kaimiņš ar kaimiņu kopā aizies bojā!“ Tā saka tas Kungs: „Redzi, nāk tauta no ziemeļu zemes, un stipras tautas milzīgs karaspēks uzsāk savu virzīšanos šurpu no attālākā zemes gala. Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir briesmīgi un nežēlīgi, viņu radāmais troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj ar zirgiem, būdami apbruņoti kā karavīri, un virzās pret tevi, Ciānas meita!“ Kad mēs par viņiem dzirdējām, tad nolaidās mums rokas, mūs pārņēma bailes un sāpes kā dzemdētāju sievu! Neeita laukā un nestaigājiet pa lauku ceļiem, jo tur draud ienaidnieka zobens, briesmas visapkārt! Ak, manas tautas meita, apvelc sēru drēbes un nometies pelnos! Sēro kā par vienīgo dēlu smagās sērās! Jo piepeši nāks postītājs pār jums! „Es iecēlu tevi par savas tautas it kā par kāda metalla lējuma pārbaudītāju, lai tu uzzinātu, izpētītu un pārbaudītu tās dzīves ceļus. Savā kopumā viņi ir nepakļāvīgi un pretestības pilni nemiernieki, viņi staigā apkārt un nodarbojas ar aprunāšanu un apmelošanu; savā būtībā tie ir rupjš vara un dzelzs sakausējums un visi kopā nekaunīgi nelieši!“ Plēšas gan pūta, bet no uguns iznāca tikai alva; kausētājs bija velti kausējis; sārņi nebija ļāvušies sevi atšķirt. Tāpēc viņus sauc par „bezvērtībā aizmestu sudrabu,“ jo tas Kungs tos ir projām aizmetis. Šis ir tā Kunga vārds, kas kļuva dzirdams Jeremijam, un tas Kungs sacīja tā: „Nostājies tā Kunga nama vārtos un sludini skaļā balsī sekojošo. Klausaities tā Kunga vārdu, visi judieši, kas jūs ieejat pa šiem vārtiem pielūgt to Kungu! Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums ļaušu dzīvot šinī vietā! Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: Tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams! — Jo tikai tad, ja jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu; Kad jūs neapbēdināsit svešinieku, bāreni un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā un nekalposit citiem dieviem sev pašiem par postu, Tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem. Bet redzi, jūs paļaujaties uz viltus vārdiem, kas nekam neder! Vai tad jums bija zagt, nokaut, laulību pārkāpt, nepatiesi zvērēt un kvēpināt Baālam un kalpot citiem dieviem, kas jums sveši? Un tad jūs nākat un stājaties manā priekšā šinī namā, kas nosaukts manā vārdā, un sakāt: Mēs esam glābti! un turpināt visas minētās negantības. Vai tad šis nams, kas nes manu vārdu, kļuvis jūsu acīs par slepkavu bedri? Tiešām, ari Man tas tā liekas!“ —saka tas Kungs. „Eita taču uz manu svēto vietu, kas ir Šilā, kuri esākumā mājoja mans vārds, un raugait, par ko Es to esmu pārvērtis savas Israēla tautas ļaunuma dēļ! Bet tādēļ, ka jūs darījāt visus tos pašus darbus“, —tā saka tas Kungs, —„un kaut gan Es vienmēr uz jums runāju, bet jūs Mani neklausījāt, un lai gan Es jūs saucu, taču jūs Man neatbil-dējāt, Tad Es darīšu šim namam, kas nes manu vārdu un uz ko jūs paļaujaties, un šai svētai vietai, ko Es devu jums un jūsu tēviem, tāpat kā Es Šilai darīju: Es jūs atstumšu no sava vaiga, kā Es atstūmu visus jūsu brāļus, visu Efraima dzimumu! Bet tu neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu. Vai tad tu neredzi, ko tie dara Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās? Bērni salasa malku, un tēvi iekurina uguni; sievas mīca maizi, lai ceptu raušus debesu ķēniņienei. Tie nes dzeramos upurus svešiem dieviem, lai Mani sakaitinātu. Bet vai viņi sāpina ar to Mani?“ —saka tas Kungs, —„vai ne drīzāk paši sevi sev par kaunu?“ Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Redzi, manas dusmas un mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu, pār cilvēkiem un lopiem un meža kokiem un zemes augļiem, tā degs un neizdzisīs!“ Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Lieciet tomēr klāt savus dedzināmos upupus pie saviem kaujamiem upuriem un ēdiet to gaļu! Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, Bet Es tiem devu šādu pavēli: Klausait maniem norādījumiem, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit mana tauta; staigājiet pa visiein tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas! Bet tie Man neklausīja un savas 1 ausis neatvēra; tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu. Gan Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ikdienas visus savus kalpus—praviešus, Taču viņi Man neklausīja un Man nepievērsa savas ausis, bet bija ietiepīgi un izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi. Un ja tu viņiem arī visu to teiktu, viņi tomēr uz tevi neklausīsies, un ja tu viņiem ari (bargāk) uzsauktu, viņi tev neatbildēs. Tad saki tiem: Lūk tauta, kas neklausa tā Kunga, sava Dieva, balsi un neļaujas biedināt sevi. Uzticīgā paļāvība ir pagalam, un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē! Nocērp savus skaistos galvas matus, savu diženo galvas rotu, tu Ciānas meita, met tos projām un dziedi sēru dziesmu kailajos kalnos! Jo tas Kungs ir pametis un atstūmis to tautu, pret kupu vērstas Viņa dusmas! Jo Jūdas bērni darīja, kas ļauns manās acīs“, —tā saka tas Kungs, —„tie nostatīja savus negantos elkus tai namā, kas nes manu vārdu, lai to apgānītu, Un uzcēla Tofetam altāri Ben-Hinomas ielejā, lai tur ziedotu savus dēlus un meitas, ko Es neesmu pavēlējis un kas Man nekad nevarēja nākt prātā.“ — „Tādēļ, redzi, nāks diena“, —tā saka tas Kungs, —„kad nerunās vairs par Tofetu un par Ben-Hinoma ieleju, bet par slepkavošanas ieleju. Tofetā būs kapsēta, jo citur nekur tai vietas nebūs. Šīs tautas miroņi noderēs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un neviens tos netraucēs un nedzīs projām. Un Es darīšu galu priekam un jautrībai Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kā arī līgavaiņa gavilēm un līgavas līksmajām dziesmām; jo šai zemei jākļūst par tuksnesi!“ „Tanī laikā“, —tā saka tas Kungs, —„izmetīs Jūdas ķēniņu un viņu labiešu kaulus, priesteru un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus no viņu kapiem, Un tos izsviedīs ārā un izkaisīs pa lauku, lai pār tiem spīd saule, mēness un kopējais zvaigžņu pulks, ko visu tie mīlēja, kam tie kalpoja un sekoja, ko tie meklēja un pielūdza; tos vairs nesavāks un neapglabās, tie kļūs par mēslojumu zemei! Un visi, kas no šās ļaunās cilts vēl pāri palikuši, gribēs labāk mirt nekā dzīvot, lai arī kādā malā tie atrastos, kur Es tos būšu aizdzinis“, —saka tas Kungs Cebaots. „Saki vēl tiem: Tā saka tas Kungs: Kad cilvēks pakrīt, vai tad viņš neceļas vairs augšā? Un kad tas novērsies no ceļa, vai tad viņš negriežas vairs atpakaļ? Kādēļ šī tauta Jeruzālemē nepārtrauktā novirzē vienmēr vēršas no ceļa nost un tik stipri turas pie maldiem u liedzas atgriezties? Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: Ko es esmu darījis? Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā. Pat stārks apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību! Kā jūs varat sacīt: Mēs esam gudri, jo mums ir tā Kunga baušļi! Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem. Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir? Tādēļ Es došu viņu sievas citiem, viņu tīrumus citiem īpašniekiem, jo tie visi, mazi un lieli, ir mantas kāri; no pravieša līdz priesterim tie visi nododas meliem un krāpšanai. Tie grib pavirši dziedināt manas tautas meitas dziļo brūci un saka: Miers, miers! kur taču nav miera. Viņiem būs jāpaliek kaunā, jo tie darījuši nelietību. Tomēr tie nebūt nekaunas, un nosarkt viņi vairs nemāk! Tādēļ tiem jākrīt, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —tā saka tas Kungs. „Kad Es gribu no tiem ievākt ražu“, —saka tas Kungs, —„tad nav tur vīnogu pie vīna koka, un nav vīģu pie vīģes koka, un to lapas ir novītušas. Es sūtīšu ļaudis, kas tos lai novāc!“ Ko tad mēs vēl kavējamies? Pulcējieties, dosimies steigšus stiprajās pilsētās, lai tur mirtu! Jo tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolēmis nāvi un mūs dzirdinājis ar indīgu dzērienu, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret to Kungu. Mēs cerējām un ceram joprojām j uz mieru, bet nekas labs nenāk; mēs 1 gaidījām, mēs būsim glābti, bet piedzīvo-jām tikai vēl vairāk zaudējumu un baiļu! No Dana puses jau dzirdama viņu zirgu sprauslāšana, visa zeme trīc no viņu ērzeļu zviegšanas. Jā, viņi tuvojas un noēd zemi pliku un aprij tās bagātību, izēd tukšas pilsētas un atstāj badā to iedzīvotājus. Jo redzi, Es sūtu jums virsū čūskas un odzes, vārdošana pret tām nepalīdz, tās jūs tomēr sakodīs!“ —saka tas Kungs. Skumjas nospiež mani, mana sirds ir slima! Klau! Manas tautas meitas vaimanu balss atskan no tālas zemes: „Vai tad tas Kungs nav vairs Ciānā? Vai Ciānas ķēniņa tur vairs nav?“ —„Kādēļ viņi Mani sarūgtinājuši ar saviem dievekļiem, ar beznozīmīgiem svešas zemes elkiem?“ „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!“ Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis, izbailes mani pārņēmušas! Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs ari neviena ārsta? Kāpēc tad manas tautas meita nav vēl dziedināta? Ak kaut manā galvā būtu ūdens, un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos! Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās! Jo tās locekļi visi ir laulīoas pārkāpēji, krāpnieku savienība. „Viņi sasprindzina savu mēli kā stopu: ar meliem, ne ar patiesību viņi kļuvuši vareni un valda kā kungi pār zemi, jo tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst!“ —saka tas Kungs. „Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujieties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo. Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat nevar citādi. Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!“ —tā salta tas Kungs. Tādēļ tas Kungs Cebaots arī saka: „Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar savas tautas meitu? Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus. Vai tad Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, —„jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?“ Man jāraud un jāskumst par kalniem, jādzied sēru dziesma par tuksneša ganībām, jo tās ir par kailatnēm kļuvušas, neviens tur vairs nestaigā; ganāma pulka balss tur nav dzirdama; putni ir aizskrējuši; lopi tās atstājuši, aizgājuši! „Arī Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi, šakaļiem par mājokli, un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!“ Kas ir tik gudrs, ka to var saprast, un kam tā Kunga mute sacījusi, ka tas varētu paskaidrot, kādēļ zeme gājusi bojā un stāv izkaltusi un kaila kā tuksnesis, kur neviens nestaigā? Tas Kungs ir sacījis: „Tādēļ ka tie atmeta manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja manu balsi un nedzīvoja pēc tās, Bet turējās pie savas nepakļāvīgās un nepielaidīgās sirds un kalpoja baāliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem,“ Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu, Un Es izklīdināšu tos pagānu tautu starpā, ko nedz tie, nedz viņu tēvi nepazina, un likšu, lai tiem pa pēdām seko vajātājs zobens, kamēr Es tos nebūšu iznīcinājis!“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Ņemiet to vērā un aiciniet žēlotājas raudu sievas, lai tās nāk, pasauciet gudrās sievas, lai arī tās atnāk Un steigšus uzsāk par mums žēlabu pilnu sēru dziesmu, ka mūsu acis un skropstas izplūst asarās un mūsu acu vāki pildās bagātīgi ar mitrumu!“ — Klau! Sēru dziesmas atskan no Ciānas: „Ak kā mēs esam izpostīti, kādas varmācības esam pārcietuši un cik dziļā kauna pilnā pazemojumā esam krituši! Jo mums jāatstāj šī zeme; mūsu mitekļus mums nolīdzināja ar zemi!“ — Klausaities, sievas, tā Kunga vārdu, un lai jūsu ausis uzņem Viņa mutes vārdu! Mācait savām meitām žēlabu pilnu sēru dziesmu un cita citai kapa dziesmu: „Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos, ir aizrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!“ — Sludini: „Tā saka tas Kungs: Līķi gulēs kā mēsli tīrumā un kā kūļi aiz pļāvēja, un neviens tos nepacels!“ Tā saka tas Kungs: „Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts“, —saka tas Kungs. „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es saukšu pie atbildības visus, kas kaut būdami apgraizīti, taču būtībā ir neapgraizīti: Ēģipti un Jūdu, Ēdomu, amonitiešus un moābiešus un visus, kam ap deniņiem apcirpti mati, kas dzīvo tuksnesī. Gan visas pagānu tautas ir neapgraizītas, bet visam Israēla namam ir neapgraizīta sirds!“ Klausaities to vārdu, ko tas Kungs jums liek sludināt, Israēla nama ļaudis! Tā saka tas Kungs: „Nepieradiniet sevi pagānu tautu dzīves veidam, neļaujiet iebiedēt sevi debess zīmēm, kā pagāni tās bīstas! Jo pagānu tautu elka dievu iestādījumi un svinīga kalpošana tiem ir tikai tukši nieki: elks pats jau ir tikai mežā cirsts koka gabals, tas ir lietpratēja rokas ar cirvi un grebli izveidots koka darinājums. Viņš to izgrezno ar sudrabu un zeltu, piestiprina ar naglām, tās iesizdams ar kaukli (āmuru), lai tas nešķobās. Tie ir kā putnu biedēkļi sakņu dārzā, tie nerunā, tie jānes rokās, jo tie paši nestaigā. Nebīstaities no tiem, jo tie nevar kaitēt, bet arī ko labu darīt nav viņu varā.“ Bet neviena nav tāda kā Tu, ak Kungs! Tu esi liels, un liels ir tavs vārds ar savu spēku! Kas Tevi lai nebītos, Tu tautu ķēniņš? Tiešām, tas Tev nākas, jo starp visiem pagānu tautu gudrajiem visās viņu valstīs nav neviena tāda kā Tu. Tie visi kopā ir negudri un nezinīgi; visa elku gudrība ir—koka gabals. Plāni izkalta sudraba plāksne no Taršišas un zelts no Ufasas, viss kopā koktēlnieka un zeltkaļa darbs; zilā un sarkanā purpura tērpā visi šie veidojumi ir veiklu sava aroda pratēju darināti. Bet tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš, zeme dreb no Viņa dusmām, ūn tautas nevar pastāvēt Viņa bardzībā. Tā jums tiem būs sacīt: „Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un šeit apakš debess!“ Viņš tas Kungs radīja zemi ar savu spēku, lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību un izsprieda (izplēta) pār visu debesis ar savu atziņu. Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pān, kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot un izlaiz vētru no tās apslēptām novietnēm, Kā sastindzis tad stāv katrs cilvēks izbrīnā, nevarēdams nekā no visa tā saprast. Un jākaunas tad ikvienam zeltkalim par savu darināto tēlu, jo tikai māns ir viņa izlietais elks, nekāda dzīvība nemīt tajā. Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie, smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi, tad viņiem ir gals. Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa; nē, Viņš ir visu liem radītājs, un Israēls ir Viņa mantojuma cilts: Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Savāc savu mantas nastu kopā, Ciānas meita, no visas zemes, tu, kas sēdi aplenkuma grūtībās. Jo tā saka tas Kungs: „Es izmetīšu šoreiz iedzīvotājus laukā no zemes un tos nolikšu smagā stāvoklī, lai tie nāk pie atzīšanas!“ —„Bēdas man manas nelaimes dēļ! Sitiens, kas mani ķēris, ir smags! Bet es saku: Tās ir manas ciešanas, man tās jānes! Mana telts ir sagrauta, visas telts saites sarautas. Mani bērni mani atstājuši, to vairs man nav; nav neviena, kas turpmāk uzceltu manu telti un pārklātu to ar telts segu! Jo mani gani ir bijuši apmāti un nav meklējuši to Kungu, tādēļ tiem nebija panākumu, un viss viņu ganāmais pulks ir izklīdis.“ — Klau! Kas dzirdams? Redzi, tuvojas liela dunoņa no ziemeļu zemes, lai izpostītu Jūdas pilsētas, padarītu tās par mitekli tuksneša zvēriem! Es zinu, Kungs, ka cilvēka liktenis nestāv viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu. Pārmāci mani, Kungs, bet ar žēlastību un ne savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini! Izlej savas dusmas pār pagānu tautām, kas Tevi nepazīst, un pār tām ciltīm, kas nepiesauc tavu vārdu! Jo tie Jēkabu aprijuši, viņu galīgi apēduši un viņa druvas nopostījuši! Šis ir tas vārds, kas no tā Kunga, lūpām atskanēja Jeremijam: „Uzklausait šīs derības vārdus un pasludiniet tos Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un tu saki tiem: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Nolādēts lai ir ikviens, kas neizpilda šās derības noteikumus, Ko Es uzliku jūsu tēviem par pienākumu tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes, no lielā dzelzs kausētavas cepļa, un tiem sacīju: Paklausiet maniem noteikumiem un dzīvojiet tā, kā Es jums pavēlu, tad jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs, Lai Es varētu izpildīt zvērestu, ko Es devu jūsu tēviem, proti, piešķirt viņiem zemi, kur piens un medus tek, kā tas ir līdz šai dienai!“ —Tad es atbildēju un sacīju: „Tiešām, Kungs! Lai notiek tā!“ Tad tas Kungs sacīja man: „Dan Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās šos vārdus zināmus un saki: Uzklausait šās derības vārdus un rīkojieties saskaņā ar tiem! Jo Es jūsu tēviem noteicu tai dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, un tos esmu vienmēr pamācījis līdz šai dienai paklausīt maniem norādījumiem. Bet tie Man neklausīja un neatvēra savas ausis, bet staigāja ikviens pēc savas ļaunās sirds nepielaidības. Tādēļ Es piepildīju viņu vidū visus šās derības draudu vārdus, ko Es tiem biju pavēlējis un ko tie nebija turējuši.“ Un vēl tas Kungs teica: „Es zinu, ka pastāv tieša sazvērestība Jūdas vīru un Jeruzālemes iedzīvotāju starpā. Tie ir krituši atpakaļ savu sentēvu grēkos, kas neklausīja maniem vārdiem. Tie skrēja pakal citiem dieviem, lai tiem kalpotu. Israēla nams un Jūdas nams pārkāpa manu derību, ko Es noslēdzu ar viņu tēviem!“ Tādēļ tas Kungs saka: „Redzi, Es sūtīšu tiem nelaimi, no kuras tie nevarēs glābties, un kad tie brēks un Mani piesauks, izlūgdamies manu palīdzību, Es tos neklausīšu. Un kad Jūdas pilsētas un Jeruzālemes iedzīvotāji ies pie tiem dieviem, kam tie upurējuši, un kliegs pēc palīdzības, tad ue nevarēs viņiem palīdzēt viņu nelaimē. Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu; cik Jeruzālemē ielu, tik altāru jūs esat cēluši kauna elkiem, altārus, lai kvēpinātu Baālam. Bet tu nelūdz par šo tautu, nenāc ar vaimanām un aizlūgumu par tiem, jo Es neklausīšu tos, kad tie Mani piesauks savā nelaimē! Ko tad meklē mans mīļais manā namā? Varbūt tie grib īstenot savus ļaunos nodomus? Vai tad solījumi un upupu gaļa iznīcinās tevī tavu ļaunprātību, ka tu tad varētu gavilēt? Par: nepārtraukti zaļojošu eļļas koku ar skaistiem augļiem, —tā tas Kung kādreiz tevi nosauca. Bet šā koka pār-mērīgi skaļās šalkoņas dēļ tagad Viņš pielicis tam uguni, un tā zari lūst. Jo tas Kungs Cebaots, kas tevi dēstījis, nolēmis pār tevi nelaimi tā ļaunuma dēļ, ko Israēla nams un Jūdas nams darījuši, Baālam upurēdami, lai Mani sarūgtinātu.“ Tas Kungs man to atklāja, un es to zinu. Tu man toreiz parādīji viņu nodomus. Es biju kā nevainīgs jērs, ko ved kaušanai, un nezināju, ka viņi perina pret mani ļaunus nodomus: „Iznīcināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu!“ Bet Tu Kungs Cebaot, taisno soģi, kas pārbaudi sirdis un īkstis, liec man redzēt tavu pret viņiem vērstu atriebību, jo es Tev pavēlu savu dzīves ceļu. Tādēļ tas Kungs saka par Anatotas vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības un saka: „Nesludini tā Kunga vārdā, ja negribi mirt no mūsu rokām!“ — Tādēļ tā saka tas Kungs Cebaots: „Redzi, Es likšu viņiem to nožēlot, un Es tos sodīšu: viņu jaunekļus aprīs zobens, viņu dēli un meitas nomirs badā! No tiem nekas nepaliks pāri, jo Es sūtīšu nelaimi pār Anatotas vīriem viņu piemeklēšanas gadā!“ „Tev, Kungs, taisnība, ja es gribētu tiesāties ar Tevi. Tomēr es gribu reiz par tiesas lietām ar Tevi runāt. Kāpēc bezdievjiem viņu ceļš labi izdodas, un visiem krāpniekiem labi klājas? Tu tos iedēstīji, tie iesakņojas, tie aug un atnes augļus. Tu esi tuvu viņu mutei, bet tālu viņu sirdīm. Bet Tu, Kungs, mani pazīsti labi jo labi, Tu redzi un zini, kāda ir mana sirds tavā priekšā. Aizvāc viņus projām kā avis kaušanai un novēli viņus jau laikus tai dienai, kad viņi būs spiesti izbeigt savas dzīves gaitas! Cik ilgi tad lai sēro zeme, un novīst zāle visur laukā? Cik ilgi vēl iedzīvotāju ļaunprātības dēļ lai aiziet bojā lopi un putni? Jo šie ļaudis saka: Viņš neredzēs, kā mums beigās klāsies! Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs tikai miera zemē, ko tad tu darīsi Jardānas biezokņos? Tiešām, pat tavi brāļi, radi un visa tava dzimta no tēva puses ir tev neuzticīgi, jā, pat viņi, jo arī viņi raidīja tev pakaļ skaļā balsī naida pilnus saucienus. Tādēļ neuzticies tiem, pat kad tie ar tevi arī laipni runātu! Es atteicos no sava nama, es pametu savu mantas tiesu un nodevu savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās. Mans mantojums Man kļuvis kā lauva mežā, tas pacēla rūkdams savu balsi pret Mani, tādēļ es to nevarēju neienīst. Vai tad mans mantojums Man kļuvis par raibu putnu, ka tam citi putni krīt virsū no visām pusēm? Šurp, pulcējieties kopā, visi lauku zvēri, nāciet un ēdiet! Daudzi gani ir postījuši manu vīna dārzu un saminuši manu tīrumu, tie padarījuši manu jauko tīrumu par kailu noru. Tie pārvērtuši to par tuksnaini, nopostīts tas skumst manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas. Pāri visiem kailajiem tuksnešaino ganību pauguriem pārvirzījušies postītāji; tam Kungam ir zobens, tas rij no viena zemes gala līdz otram, nav glābiņa nevienam dzīvam radījumam. Viņi sēja kviešus, bet pļauj ērkšķus, viņi piespiedās ar visiem spēkiem, bet bez panākuma. Tā palieciet tad arī kaunā ar savu ražu tā Kunga liesmojošo dusmu priekšā!“ Tā teica tas Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kas aizkāruši to mantojumu, ko Es devu savai Israēla tautai par īpašumu: „Redzi, Es tos izplūkšu no viņu zemes tāpat, kā Es izrauju Jūdas namu no viņu vidus! Kad Es tos būšu izrāvis, Es par tiem atkal apžēlošos un tos vedīšu atpakaļ katru savā mantojumā, katru savā zemē. Kad tie būs pieraduši pie manas tautas dzīves, ka tie zvērēs pie mana vārda: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —Tāpat kā tie bija pieradinājuši manu tautu zvērēt Baāla vārdā, tad tie taps novietoti manas tautas vidū. Bet ja tie neklausīs, tad Es izdeldēšu tādu tautu, iznīcināšu to līdz pašiem pamatiem uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs. Tas Kungs tā man sacīja: „Ej un pērc sev linu jostu un apjoz ar to savus gurnus, bet sargi to no ūdens!“ Tad es nopirku pēc tā Kunga pavēles tādu jostu un apjozu to ap saviem gurniem. Tad vēlreiz man atskanēja tā Kunga vārds: „Ņem jostu, ko tu nopirki un ko tu nēsā ap saviem gurniem, ej pie Eifratas upes un paslēp to tur kādā klints plaisā!“ Tad es gāju un paslēpu jostu Eifratas malā, kā Kungs man bija pavēlējis. Pēc ilgāka laika tas Kungs man atkal sacīja: „Celies, ej pie Eifratas un ņem jostu, ko tu tur pēc manas pavēles apslēpi!“ Tad es devos pie Eifratas un izraku jostu tai vietā, kur es to biju paslēpis. Bet, lūk, tā bija samaitāta un nederēja vairs nekam! Tad notika tā Kungs vārds un man sacīja: „Tā saka tas Kungs: Tāpat Es sagraušu Jūdas un Jeruzālemes lielo augstprātību! Šī ļaunā tauta, kas negrib klausīt maniem vārdiem, bet staigā pēc savas sirds ietiepības un skrien pakaļ citiem dieviem, lai tiem kalpotu un tos pielūgtu, tā būs kā šī josta, kas nekam vairs neder. Jo kā josta aptver cieši vīra gurnus, tā Es ļāvu visam Israēla namam un visam Jūdas namam cieši turēties pie Manis,“ —saka tas Kungs, —„lai tie būtu mana tauta, Man par godu, par slavu un jaukumu, bet tie Mani neklausīja. Saki tiem šādus vārdus: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Visas krūzes pilda ar vīnu. Kad tie tev sacīs: Vai tad mēs to nezinātum, ka visas krūzes pilda ar vīnu? — Tad atbildi tu tiem: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es pildīšu visus šās zemes iedzīvotājus, kā ķēniņus, kas sēd Dāvida tronī, tā arī priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvo-tājus ar dzēruma reibumu. Un likšu tad viņiem satriekt sevi citam pret citu un pie tam vienlaicīgi kā tēviem, tā dēliem!“ —tā saka tas Kungs. —„Es nesaudzēšu neviena, Es nesajutīšu arī nekādas līdzcietības, un nekāda žēlsirdība neatturēs Mani, lai Es viņus neiznīcinātu!“ Klausaities un ņemiet vērā! Neesiet augstprātīgi, jo pats tas Kungs tā runājis! Dodiet tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms krēsla metas, un pirms jūsu kājas atsitas tumsā pret kalniem, un jūs tad gaidāt uz gaismu, bet Viņš to padara par visdziļāko tumsu un pārvērš par vistumšāko mākoņu sabiezējumu! Bet ja jūs to neklausīsit, tad mana dvēsele slepenībā raudās aiz sāpēm par jūsu augstprātību, un manas acis pārplūdīs asarām, tādēļ ka tā Kunga ganāmais pulks tiek aizvests gūstā. Saki ķēniņam un ķēniņienei: „Nesēstieties visai zemu, jo jūsu skaistais valdinieku vainags nokritīs katram no jūsu galvas. Dienvidzemes pilsētas ir noslēgtas, un nav neviena, kas tās atvērtu. Jūda visā tā kopumā ir aizvests gūstā, aizvests pavisam!“ Pacel savas acis, Jeruzāleme, un raugies, kā viņi no ziemeļiem virzās šurp. Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis? Ko tu teiksi, kad Viņš iecels tev par kungiem tos, ko tu pati biji pie sevis pieradinājusi kā draugus? Vai neuznāks tev sāpes kā sievai, kas dzemdē? Un kad tu tad savā sirdī domāsi: „Kādēļ mani skārušas šādas ciešanas?“ —Tad zini, ka tavu daudzo noziegumu dēļ tavu svārku apakšas pakaļējais pagarinājums ir pacelts un tavas kājas ar varu atsegtas. Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai pardelis var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem. „Tādēļ Es tos izkaisīšu kā pelavas, kas izput tuksneša vējā. Tā ir tava daļa, tā tiesa, ko Es esmu tev nolēmis“, —saka tas Kungs, —„tādēļ, ka tu Mani aizmirsusi un esi uzticējusies meliem. Tad Es arī atrotīšu tavu svārku apakšējās garās krokas un tās pacelšu pār tavu vaigu, ka tavs kaunums top redzams. Es redzēju tavu laulības pār-kāpšanu, Es dzirdēju tavu nešķīstas iekāres pilno braulīgo zviegšanu, Es novēroju tavas netiklības negantību ar visām tās šausmām kalnos un klajumā! Bēdas tev, Jeruzaleme! Vai tad tu negribi būt šķīsta? Cik ilgi tas tā vēl turpināsies?“ Šis ir tā Kungs vārds Jeremijam lielā sausuma laikā. Jūda sēro, tās pilsētu vārtos stāv iztvīkuši un nonīkuši cilvēki, tic guļ pie zemes sēru tērpos un skumjās, un augšup pret debesīm paceļas Jeruzālemes vaidi! Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdens un atgriežas ar tukšiem traukiem: tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu. Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu. Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāļu barībai. Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakaļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma. „Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs sava vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. Ak Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti? Kādēļ Tu gribi būt kā tāds, kas vilies, kā varonis, kas nevar palīdzēt? Tu taču esi mūsu vidū, Kungs, un mēs esam nosaukti pēc Tava vārda. Neatstāj mūs! Tā saka tas Kungs par šo tautu: „Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju. Bet tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus.“ Un tas Kungs vēl man sacīja: „Tu neaizlūdz par šo tautu, lai tiem labi klātos! Kad tie gavē, Es neuzklausu viņu piesaukšanu, kad tie atnes dedzināmos un ēdamos upurus, Es tos nepieņemu ar laipnumu. Vislabāk Es tos iznīcinātu ar zobenu, badu un mēri!“ Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, redzi, pravieši tiem saka: Jūs neredzēsit zobena, un bads jums neuznāks; Es jums došu ilgstošu svētību šinī vietā!“ Tas Kungs man atbildēja: „Pravieši sludina melus manā vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!“ Tādēļ tas Kungs saka tā: „Tie pravieši, kas sludina manā vārdā, kaut gan Es tos neesmu sūtījis, un apgalvo, ka neskaršot šo zemi ne zobens, nedz arī tajā būšot bads, tie mirs no zobena un bada! Un tauta, kuj-ai tie sludina, gulēs Jeruzālemes ielās, tie būs krituši no bada un zobena, viņi paši un viņu sievas, viņu dēli un meitas, un neviens tos neapraks. Tā Es izliešu sodu par viņu ļaunumu pār tiem!“ Bet tu saki tiem šo vārdu: Manas acis plūst pāri no asarām dienām un naktīm un neatrod miera! Jo jaunava, manas tautas meita, ir ļoti satriekta, tā ir saņēmusi smagu sitienu un nedzie-dināmu ievainojumu. Eju es uz lauka, es redzu tur ar zobenu nokautus; eju es pilsētā, es redzu tur badā mērdētus ļaudis! Pravieši un priestefi staigā pa zemi, ko tie pavisam nepazīst.“ Vai tad Tu Jūdu pavisam esi pametis? Jeb vai Tev Ciāna apnikusi? Kādēļ Tu mūs tā sitis, ka mums nav vairs nekādas dziedināšanas? Mēs gai-dām glābšanu, bet nav nekā laba, gaidām dziedināšanu, bet, redzi, ir tikai izbailes! Ak Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību, arī mūsu tēvu noziegumu, ka mēs pret Tevi grēkojuši. Nepamet mūs sava vārda dēļ, lai tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc savu derību ar mums! Vai tad ir pagānu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu to visu esi darījis. Tomēr tas Kungs man sacīja. „Jebšu arī Mozus un Samuēls nostātos manā priekšā, mana sirds nepiegrieztos šai tautai. Raidi tos projām no mana vaiga, lai tie iet! Un kad tie tev jautās: Kurp mums jāiet? tad atbildi tiem: Tā saka tas Kungs: Kas nāvei nolemts, lai iet nāvē! Kas zobenam lemts, lai krīt zobenam! Kas badam lemts, lai cieš badu! Kas cietumam lemts, lai iet cietumā! Jo Es tos piemeklēšu ar četrējādiem iznīcību veidiem“, —saka tas Kungs: „Ar zobenu nokautiem, suņu saplosītiem, putnu apakš debess un zvēru laukā aprītiem un iznīcinātiem tapt, Un Es tos pārvērtīšu par biedinātāju paraugu visām pasaules valstīm un nodošu tos tām izmantošanai Jūdas ķēniņa Hiskijas dēla Manases dēļ par to, ko viņš Jeruzālemē darījis.“ Ak, kas gan tev rādīs līdzjūtību, Jeruzāleme! Un kas tevi žēlos, un kas nāks pie tevis apjautāties, kā tev labi klājas? „Tu pati esi Mani atstājusi,“ —saka tas Kungs, —„un Man pagriezusi muguru; tādēļ Es pacēlu savu roku pret tevi un tevi satriecu, Man ir apnicis bezgalīgi par tevi apžēloiies! Tādēļ Es tos izvētīju ar vētekli pa zemes vārtiem, atņēmu bērnus savai tautai un to satriecu, bet tie tomēr nenovērsās no saviem ļaunajiem ceļiem! Viņu atraitņu ir vairāk nekā smilšu jūrmalā. Es uzsūtīšu viņu jaunekļu mātēm dienas vidū žņaudzējus, Es iedvesīšu tām piepeši bailes un briesmu sajūtu. Māte, kas dzemdējusi septiņus dēlus, aiziet bojā sērās un izlaiž savu garu. Tās saule norietējusi vēl dienas laikā. Tā bija pārsteigta un apkaunota. Un kas no tiem vēl atlicis, tos Es nodošu zobena varā, viņiem no ienaidniekiem bēgot!“ —tā saka tas Kungs. Bēdas man, ka tu, māt, mani esi dzemdējusi viru ienaidam un nemieram visā pasaulē! Es neesmu nevienam naudu aizdevis, ne no viena es neesmu neko aizņēmies, un tomēr visimani lād! Tas Kungs sacīja: „Tiešām, Es tev došu spēku labam darbam, tiešām, Es rīkošos tā, ka tavs ienaidnieks nelaimes un pārbaudījuma laikā griezīsies pie tevis un lūgs tevi!“ Vai tad dzelzi var salauzt, ziemeļu dzelzi un vapu? Tavu īpašumu un tavas bagātības Es atdošu izlaupīšanai un izvazāšanai bez atlīdzības to tavu grēku dēļ, ko tu esi nodarījis visos savas zemes novados; Un Es tevi nodošu tavu ienaidnieku kalpībā tādā zemē, ko tu nepazīsti, jo manas bardzības uguns ir iedegusies pret jums un deg joprojām. Tu to pats zini, Kungs: piemini mani, aizstāvi mani un atriebies par mani maniem vajātājiem! Aiz lēnprātības pret tiem nenomāc mani! Tu zini, ka es Tevis dēļ ciešu nievas un paļas! Cik bieži man atskanēja tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc tava vārda, Kungs Dievs Cebaot! Es nekad neesmu sēdējis zobgaļu un pēlēju sabiedrībā, lai sevi uzjautrinātu; tavas rokas vadīts, es sēdēju vientulībā, jo Tu mani pildīji ar nepatiku. Kādēļ manas sāpes ir bez gala, un mana brūce tik dziļa, ka tā nav dziedināma? Vai tad Tu gribi man būt kā maldinātājs strauts, kā ūdens plūdums, uz ko nevar paļauties? Tādēļ tas Kungs man sacīja tā: „Ja tu piegriezīsies Man, tad Es tevi paturēšu pie sevis, lai tu Man no jauna drīkstētu kalpot; ja tu par sevi liksi dzirdēt tikai cildeno un ne ikdienišķo, tad tu būsi atkal kā mana mute. Lai tie tad griežas pie tevis, un ne tu pie viņiem. Tad Es tevi darīšu pret šo tautu par augsti uzceltu un stipru vajra mūri, ka tie, ja tie tev uzbruktu, tevi nepārspēs, jo Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, tevi glābtu un tev piešķirtu uzvaru“, —tā saka tas Kungs. — „Es tevi glābšu no ļauno rokas un tevi atsvabināšu no varmāku dūres!“ Atskanēja atkal tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Neņem sev sievu, lai tev nav ne dēlu, ne meitu šinī vietā!“ Jo tā saka tas Kungs par tiem dēliem un tām meitām, kas piedzims šinī vietā, un par tām mātēm, kas tos dzemdēs, un par tiem tēviem, kas tos dzemdinās šinī zemē: „Tie mirs ar nāvīgām un ciešanu pilnām kaitēm, un tos neapraudās un neapbedīs, tie būs par mēsliem klajam laukam! Zobens un bads tos aprīs, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem laukā!“ Vēl tas Kungs pavēlēja tā: „Neej sēru namā un nepiedalies sēru sanāks-mēs, lai tiem parādītu līdzjūtību! Jo Es atrāvu šai tautai savu mieru, savu žēlastību un mīlestību“, —saka tas Kungs. „Tā nomirs šai zemē lieli un mazi un netiks apglabāti, neviens tos neaprau dās, un neviens viņu dēļ nesagraizīsies un nenocirps matus līdz ādai. Ari nesniegs nevienam sēru maizi, lai to iepriecinātu mirušā dēļ. Nevienam nedos dzert sēru kausu iepriecinājumam viņa mirušā tēva vai mātes dēļ. — Neej namā, kur notiek dzīres, pie tiem sēdēt, ar tiem kopā ēst un dzert! Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Tik tiešām, šai vietā Es apklusināšu jūsu dienās jūsu acu priekšā visu skaļāko prieku un jautrību, visas līgavaiņa gaviles un visas līgavas dziesmas! Kad tu pasludināsi šai tautai visus šos vārdus un tie tev jautās: Kāpēc tas Kungs draud mums ar šo lielo nelaimi, un kas ir mūsu noziegums? Un kur ir mūsu grēks, ar ko mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mūsu Dievu? — Tad atbildi tu tiem: Tāpēc, ka jūsu tēvi Mani atstājuši, —saka tas Kungs, —un skrējuši pie citiem dieviem, tiem kalpojuši un tos pielūguši, bet Mani atstājuši un manus bausļus nav turējuši. Un jūs tāpat grēkojat un vēl vairāk kā jūsu tēvi; jūs staigājat ikviens pēc savas sirds nepakļāvības un Mani neklausāt! Tādēļ Es jūs izraidīšu no šās zemes tādā zemē, ko jūs nepazīstat un ko nepazina arī jūsu tēvi; tur jūs varat kalpot citiem dieviem dienām un naktīm, tādēļ ka Man pret jums vairs nav nekādas žēlastības! Redzi, nāks dienas, —tā saka tas Kungs, —kad nesacīs vairs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! Bet sacīs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! —jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem. Es sūtīšu daudz zvejnieku, —saka tas Kungs, —tie tos ķers kā zivis; tad Es sūtīšu daudz mednieku, un tie viņus gūstīs pa visiem kalniem, pa visiem pakalniem un klinšu aizām, Jo manas acis redz visus viņu ceļus, viņi Man nav apslēpti, un viņu noziegums nav apslēpts manu acu priekšā. Vispirms Es divkārtīgi tiem atmaksāšu par viņu noziegumu un grēku, tādēļ ka tie apgānījuši manu zemi ar savu šausmīgo elka dievu līķiem un piepildījuši mana mantojuma tiesu ar savām negantibām.“ Ak Kungs, mans spēks, mana stiprā pils un mans patvērums bēdās! Pie Tevis nāks tautas no pasaules galiem un sacīs: „Tiešām, tie ir tikai māņi, kas bija mūsu tēviem, nebūtnīgi, neīsti dievekļi, kas nevar palīdzēt! Vai tad var cilvēks sev darināt dievus? Tie taču nav īsti dievi!“ — „Tādēļ redzi, Es šoreiz tos vedīšu pie atziņas, Es tiem parādīšu savu roku un savu varu. Tad tie atzīs, ka mans vārds ir: Tas Kungs!“ Jūdas grēki ir uzrakstīti ar dzelzs rakstīklu un ierakstīti ar dimanta smaili viņu sirds plāksnēs un uz viņu altāru ragiem. Un kā savus bērnus viņi piemin savus altārus un Ašēras tēlus zem zaļajiem kupli salapojušiem kokiem augstajos pakalnos. „Savu kalnu lauku klajumā, tavu īpašumu un visu tavu mantu un bagātības Es atstāju izlaupīšanai, ari tavus elku kalnus to grēku dēļ, kas nodarīti visos tava apgabala novados. Tā tu pazaudēsi savas vainas dēļ savu mantojuma tiesu, ko Es tev biju novēlējis, un Es tevi nodošu tavu ienaid-nieku rīcībā par kalpu tādā zemē, ko tu nepazīsti! Jūs iededzinājāt manā garā manas bardzības uguni, kas degs mūžīgi.“ Tā saka tas Kungs: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kujra sirds atkāpjas no tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu un kufa cerība ir tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens, un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.“ Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? „Es, tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.“ Kā irbe, kas perē olas, ko tā pati nav dējusi, tā ir tāds cilvēks, kas sakrāj mantu, bet netaisnā ceļā. Pašā dzīves vidū viņam tā jāatstāj, un beigās viņš stāv kā plānprātiņš. Tu godības tronis, augsts no paša sākuma, mūsu svētuma vieta! Tu Israēla cerība, ak Kungs! —Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši to Kungu, dzīvības ūdens avotu. Dziedini mani, ak Kungs! —Tad es būšu izdziedināts; palīdzi man, tad ir palīdzēts! Jo Tu esi mana slava. Redzi, viņi saka: „Kur tad ir tā Kunga draudu vārds? Lai tas taču piepildītos!“ Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, to Tu zini! Kas nāca no manas mutes, tas ir atklāts tavā priekšā. Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā! Lai mani vajātāji paliek kaunā, bet ne es! Lai tie krīt izmisumā, bet ne es! Lai nāk pār tiem nelaimes diena un satriec tos ar divkāršu postu un iznīcību! Tas Kungs tā man sacīja: „Ej un nostājies ta sauktajos tautas dēlu vārtos, pa kupem iziet un ieiet Jūdas ķēniņi, un visos pārējos Jeruzālemes vārtos. Un saki tiem: Klausaities tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un visi jūdieši un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas ieejat pa šiem vārtiem! Tas Kungs tā sacīja: Sargaities savas dvēseles dēļ sabatā nest kādu nastu un to ienest pa Jeruzālemes vārtiem! Nenesiet ārā nastas arī no saviem namiem sabatā un nedariet vispārīgi nekādu darbu sabatā, bet svētījiet svēto dienu, kā Es pavēlēju jūsu tēviem! Bet tie Mani neklausīja un neatdarīja savas ausis, tie bija nepakļāvīgi, neklausīja Mani un nepieņēma mācību. Ja jūs Mani klausīsit“, —tā saka tas Kungs, —„un nenesīsit sabatā nastas pa šās pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā, Tad ķēniņi un labieši, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šās pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota. Un nāks no Jūdas ciemiem un pilsētām, un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjamīna zemes, un no lejas novadiem, un no kalniem, un no dienvi-diem ļaudis un nesīs dedzināmos upurus, kaujamos un ēdamos upurus un smaržīgas kvēpināmās zāles un uzstāsies ar pateicības upufiem tā Kunga namā. Bet ja jūs Mani neklausīsit, lai svēto dienu svētītu un nesīsit nastas sabatā un tās nesīsit iekšā pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es iededzināšu uguni pilsētas vārtos, tā aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs!“ Sis ir tas vārds, kas atskanēja Jeremijam no tā Kunga: „Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu savus norādījumus!“ Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu. Un kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika. Tad atskanēja man atkal tā Kunga vārds un man sacīja: „Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt, kā šis podnieks?“ —saka tas Kungs. „Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat manā rokā, Israēla nams. Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai, Bet ja šī tauta, pret kupu bija vērsti mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis. Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatigi iedēstīt un izveidot, Bet ja tā tad dara, kas ir ļauns manās acis, un neklausa manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu. Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: Tā saka tas Kungs: Man ir par jums drūmas domas, Man ir prātā pret jums kas nelabs. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi! Bet tie atbildēs: Velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās sirds nepielaidības! Tādēļ tā saka tas Kungs: Apjautājieties pie pagānu tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības! Vai tad Libanona sniegs jeb kad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst kad no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi? Bet mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām, Lai tādā kārtā padarītu savu zemi par atbaidīgu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu. Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem savu skatu viņu bojā ejas dienā!“ Tie sacīja: „Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!“ Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi! Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem tavas dusmas! Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobena nogalināti! Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi kara pulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu, un manām kājām slepeni izliktu valgus. Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neat-laid tiem viņu grēkus tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem savā bardzības tiesā! Tas Kungs man sacīja tā: „Ej un nopērc no podnieka māla krūzi, tad ņem kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem Un ej uz Ben-Hinoma ieleju, kas ir pie Šķembeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es tev sacīšu, un proti: Klausaities tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un jūs Jeruzālemes iedzīvotāji! Tā sacīja tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu, ka ikvienam, kas to dzirdēs, ausis skanēs! Par sodu tādēļ, ka tie Mani atstājuši, šo vietu negodā likuši, tur upurējuši citiem dieviem, kujrus nepazina ne viņi, no viņu tēvi, ne J ūdas ķēniņi, un šo vietu aptraipījuši ar nevainīgām asinīm, Jo tie Baālam cēluši altāj-us un tam nesuši savus bērnus kā dedzināmo upuri, ko Es nekad neesmu pavēlējis nedz arī atzinis par ieteicamu un kas Man nebija nācis ne prātā. — Tādēļ, redzi, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„ka šo vietu nesauks vairs par Tofetu nedz ari par Ben-Hinoma ieleju, bet gan par slepkavības jeb tieši par žņaugšanas ieleju. Tad Es iznicināšu šinī vietā Jūdas un Jeruzālemes gudrību tās labāko pārstāvju veidā: tie kritīs no ienaidnieka zobena, no to rokas, kas tīko pēc viņu dzīvības, un Es atstāšu viņu miesas par barību un ēsmu putniem apakš debess un zvēriem laukā. Un šo pilsētu Es padarīšu par atbaidīgu vietu un par apsmieklu, tā ka ikvienu, kas tur ies gaļām, pārņems šausmas, un viņš tomēr par viņu mokām smiesies. Es likšu tiem ēst savu dēlu un meitu miesas, tie ēdīs ikviens sava tuvāka miesu tai postā un bēdās, ar ko tos spaidīs viņu ienaidnieki un tie, kas tiecas pēc viņu dzīvības. Tad sadauzi krūzi to vīru acu priekšā, kas tevi pavadīja, Un saki tiem: Tā saka tas Kungs Cebaots: Tāpat Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams. Un Tofetā apraks miroņus, tāpēc ka citur kapu vietas nebūs. Tā Es rīkošos ar šo vietu un tās iedzīvotājiem“, —saka tas Kungs. —„Šo pilsētu Es padarīšu kā Tofetu. Un Jeruzālemes nami un Jūdas ķēniņu nami būs tikpat nešķīsti kā Tofeta, un proti—visi tie nami, uz kupu jumtiem ļaudis kvēpinājuši visam debesu pulkam un nesuši dzeļamos upupis svešiem dieviem.“ Kad Jeremija atgriezās no Tofetas, kurp tas Kungs viņu bija sūtījis pravietojuma pasludināšanai, viņš nostājās tā Kunga nama pagalmā un sacīja visai tautai: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Redzi, Es sūtīšu pār šo pilsētu un pār visām tai piederīgām apdzīvotām vietām visu to nelaimi, par kuļu Es runāju! Jo tie ir apcietinājuši savu pakausi un neklausījās manus vārdus.“ Kad priesteris Pašchurs, īmera dēls, dzirdēja Jeremiju šos vārdus izsakām, Tad viņš lika nopērt Jeremiju un ielika to siekstā cietumā, kas bija Benjamiņa vārtos: tie bija augšējie tā Kunga namā. Kad otrā rītā Pašchurs izlaida Jeremiju no siekstas, Jeremija sacīja viņam: „Tas Kungs sauks turpmāk tavu vārdu ne Pašchur, bet Magor Misabib. Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, Es tevi darīšu par briesmām tev pašam un visiem taviem draugiem! Tie kritīs no ienaidnieka zobena, tavām acīm to redzot. Visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņa rokās, viņš tos aizvedīs gūstā uz Bābeli un tos nokaus ar zobenu. Es nodošu ari visu šās pilsētas bagātību, un īpašumu, un visus dārgumus, un visu Jūdas ķēniņu mantu viņu ienaidnieku rokās. Viņi visu to izlaupīs un aizvedīs uz Bābeli. Un tu, Pašchur, un visi tava nama iedzīvotāji, jūs kritīsit gūstā, tevi aizvedīs uz Bābeli, tur tu nomirsi, un tur tevi apraks un tāpat ari visus tavus draugus, kam tu sludināji melus!“ Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: „Netaisnība un varmācība! —Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet kad es apņemos: „Es nedomāšu vairs par to un nerunāšu Viņa vārdā“, —tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! Es dzirdu daudzus jau čukstam: „Visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu iestādēm! Apsūdzēsim viņu!“ Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: „Varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!“ Bet tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams! Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem savu atriebību, jo es Tev pavēlu savu lietu. Dziediet tam Kungam, slavējiet to Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas! Nolādēta lai ir tā diena, kad es piedzimu! Tā diena, kad māte mani dzemdēja, lai paliek bez svētības! Nolādēts lai ir tas vīrs, kas atnesa manam tēvam vēsti, paziņodams: „Tev piedzima dēls!“ —un viņu ar to iepriecināja. Šim vīram lai klājas tā, kā tām pilsētām, ko tas Kungs iznīcināja bez žēlastības. Lai tās rītā agri dzird vai-manas un pusdienas laikā kapa troksni! Kāpēc Tu tomēr nenogalināji mani jau mātes miesās! Tā būtu manas mātes klēpis mans kaps, un viņas miesas būtu palikušas mūžam grūtas! Kādēļ man bija jānāk no mātes miesām pasaulē, lai redzētu grūtumus un sirdēstus un pavadītu savas mūža dienas ar kaunu? Šis vārds atskanēja Jeremijam no tā Kunga, kad ķēniņš Cedekija sūtīja Pašchuru, Malkijas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie Jeremijas un lika tam sacīt: „Runā tu ar to Kungu mūsu dēļ! Jo Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs aplencis. Varbūt tas Kungs darīs atkal ar mums kādu brīnumu kā citkārt, ka šis no mums aiziet!“ Tad Jeremija tiem sacīja: „Atbildiet Cedekijam tā: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Redzi, kara ieročus, kas jūsu rokās, ar kuriem jūs līdz šim cīnījāties pret Bābeles ķēniņu un pret kaldējiem, kas jūs aplenkuši, un cīnījāties ārpus mūriem, tos Es gribu pagriezt uz otru pusi un tos visus vienkopus ievest pilsētā; Un Es pats karošu ar jums ar paceltu roku un stipru elkoni, ar bardzību, cīņas degsmi un lielā niknumā, Un Es nogalināšu visus šai pilsētā dzīvojošos cilvēkus un lopus, tie mirs nāvīgā visu iznīcinātājā sērgā! Pēc tam“, —saka tas Kungs, —„Es nodošu Jūdas ķēniņu Cedekiju līdz ar viņa kalpiem un tautu, cik tālu tie būs pāri palikuši pilsētā no mēpa, no zobena un bada, Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, rokā un to rokā, kas tiecas pēc viņu dzīvības, lai viņus nokauj ar zobenu bez žēlastības, tos netaupa un nesaudzē! Bet tautai šeit saki: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es lieku jums priekšā izvēlēties dzīvības vai nāves ceļu: Kas paliek še pilsētā, tie mirs no zobena, no bada vai mēra, bet kas iziet un padodas kaldējiem, kas jūs apsēduši, tie paliks dzīvi un nokļūs drošībā, Jo Es esmu pagriezis savu vaigu pret šo pilsētu tai par postu un ne par svētību“, —tā saka tas Kungs, —„tā tiks nodota Bābeles ķēniņa rokās, un tas to nodedzinās ar uguni! Jūdas ķēniņa namam saki: Klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka tas Kungs: Tu Dāvida nams! Noturiet katru ritu taisnu tiesu un izglābiet apspiesto no varmākas rokas, lai manas dusmas neuzliesmo kā uguns un nedeg nedzēšamas jūsu ļauno darbu dēļ! Es celšos pret tevi, kas tu dzīvo ielejā, tu klajuma klints! —tā saka tas Kungs. —„Jūs sakāt: Kas mums varētu uzbrukt vai ielauzties mūsu dzīvokļos? Redzi, Es jūs piemeklēšu pēc jūsu darbu augļiem“, —tā saka tas Kungs, —„Es iededzināšu uguni viņas mežā, tā apris visu viņas apkārtni!“ Tas Kungs man pavēlēja: „Noej Jūdas ķēniņa namā un saki tur šo vārdu: Klausies, Jūdas ķēniņ, tā Kunga vārdu, tu, kas sēdi uz Dāvida troņa, tu un tavi kalpi un tava tauta, kas ieiet pa šiem vārtiem! Tā saka tas Kungs: Uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas, neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, neizlejiet šinī vietā nenoziedzīgas asinis! Tikai tad, ja jūs patiesi izpildīsit šos noteikumus, pa šā nama vārtiem ies iekšā ķēniņi, kas sēd uz Dāvida troņa, brauks ar ratiem un jās uz zirgiem, viņi paši un viņu kalpi un viņu tauta. Bet ja jūs neizpildīsit šos norādījumus, tad Es esmu zvērējis pie Sevis“, —tā saka tas Kungs, —„ka šī pils kļūs par drupu kaudzi!“ Jo tā saka tas Kungs par Jūdas ķēniņa pili: „Tu man esi Gileāda, Libanona galva un virsotne, bet tiešām, —Es tevi darīšu par tuksnesi un pilsētas par neapdzīvotām, Un Es gribu laist darbā pret tevi postītājus, ikvienu ar viņa ieročiem un darba rīkiem; tie nocirtis tavus skaistos ciedru kokus un tos sadedzinās! Kad daudzas tautas ies gājām šai pilsētai un cits citam jautās: Kādēļ tas Kungs tā darījis šai lielajai pilsētai? — Tad tiem atbildēs: Tādēļ, ka tie atstājās no tā Kunga, sava Dieva, derības, kļuva Viņam neuzticīgi, kalpoja citiem dieviem un tos pielūdza.“ Neraudiet par mirušo un neno-žēlojiet to, bet raudiet par to, kas aiziet, jo tas nekad neatgriezīsies atpakaļ un neredzēs vairs savas dzimtenes. Jo tā ir tas Kungs sacījis par Jūdas ķēniņu Šalumu, Josijas dēlu, kurš valdīja pēc sava tēva Josijas un aizgāja no šās vietas: „Viņš nenāks nekad vairs šurp atpakaļ, Bet nomirs tai zemē, kurp Es to aizvedu gūstā, un neredzēs vairs savas zemes.“ Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savu dzīvokli ar nepa-tiesību! Tāpat ari tam, kas savam tuvākam liek strādāt bez atlīdzības un tam atrauj viņa algu, Kas saka: „Es celšu lielu namu ar plašām un ērtām telpām, kam skaisti logi, kas izgreznots ar ciedru koka plāksnēm un izkrāsots sarkanā krāsā!“ Vai tava ķēniņa vara un ķēniņvalsts tev liekas pastāvam tikai tai apstāklī, ka tev patīk ciedru koksne un tu jūsmo par to? Vai tad tavs tēvs neēda un nedzēra? Bet viņš augsti turēja tiesu un taisnību, ievēroja tās dzīvē, un tādēļ viņam labi klājās. Viņš aizstāvēja nabago un cietēju, un viss gāja labi. „Vai tas nenozīmē Mani patiesi atzīt?“ —saka tas Kungs. Turpretī tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest. Tādēļ tā saka tas Kungs par Jūdas ķēniņu Jojakīmu, Josijas dēlu: „Par viņu nesēros, tik tiešām nē, un neteiks: Ak mans brāli! —un: Ak viņa brāļa mīlestība! Par viņu neskums un nesacīs ari, tik tiešām nē: Ak žēlīgo valdniek! —un: Tu lielais un diženais! Nē! Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu, to izmetīs tālu ārpus Jeruzālemes vārtiem!“ Kāp Libanona kalnājā un sauc skaļā balsī! Pacel savu balsi Basanā! Sauc no Abarimkalna! Jo satriekti ir visi tavi mīluļi, ak Jeruzālemes tauta! Es runāju uz tevi, kad tu vēl dzīvoji neaptumšotā laimē, bet tu Man atbildēji: „Es negribu par to neko dzirdēt!“ Tāds bija tavs paradums no pašas jaunības, ka tu neuzklausīji manu balsi un neievēroji manus vārdus. Vējš izklīdinās visus tavus vadītājus ganus, un tavi mīluļi aizies gūstā! Jā, —tad tu paliksi kaunā un vīlusies stāvam visa sava ļaunuma dēļ! Tu tagad dzīvo uz Libanona ciedru koku pavēnī. Kā tu vaimanāsi, kad tev uzies ciešanas un sāpes un žņaugi kā sievai, kas dzemdē! „Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs—: „Ja Jūdas ķēniņš Konja, Jojakīma dēls, būtu arī zīmoga gredzens manā labajā rokā, Es tevi tomēr norautu no turienes Un tevi nodotu to rokā, kas tīko pēc tavas dzīvības, un to rokā, no kā tev bailes, un proti—Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, un kaldēju rokā. Un Es tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, izraidīšu trimdā svešā zemē, kur jūs neesat dzimuši, tur jūs mirsit! Bet tanī zemē, kujrā tie ilgojas atgriezties, tie nekad vairs neatgriezī-sies!“ — Vai tad šis vīrs Konja ir kā nicināms sadauzāms māla trauks jeb kā lieta, kas nevienam nepatīk? Kādēļ tas aizdzīts trimdā un ari tā dzimums tādā zemē, ko tie nepazīst? Ak zeme, zeme, zeme! Uzklausi tā Kunga vārdu! Tā saka tas Kungs: „Pierakstiet šo vīru kā tādu, kas ir un paliks bez bērniem, —vīru, kam dzīvē nekad nekas neizdosies! Nevienam no viņa dzimuma neizdosies sēdēt uz Dāvida troņa un vēlreiz valdīt pār Jūdu!“ „Bēdas tiem ganiem, kas manas ganības avis ļauj nomaitāt un tām izklīst!“ —saka tas Kungs. Tādēļ tas Kungs, Israēla Dievs, tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: „Jūs esat tie, kas izklīdinājāt manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ Es jūs saukšu pie atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ!“ —saka tas Kungs. „Bet Es pulcināšu savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!“ —tā saka tas Kungs. „Redzi, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu, un Israēls dzīvos drošībā. Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība. Tādēļ redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„tad nesacīs vairs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! Bet sacīs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas pārveda Israēla nama dzimumu no ziemeļu zemes un visām zemēm, kur Es tos biju izkaisījis, atpakaļ mājās, lai tie atkal dzīvo savā zemē!“ Par praviešiem: Mana sirds ir manī salauzta, visi mani locekļi dreb, es esmu kā piedzēries, kā tāds, ko vīns pārvarējis tā Kunga un Viņa svēto vārdu priekšā! Ak, zeme ir laulības pārkāpēju pilna! Visa zeme cieš galīgi nomākta bēdās zem lāsta smaguma. Ganību ielejas ir izkaltušas, jo zemes ļaužu dzīve un visi viņu centieni ir ļauni un viņu rīcības veids ir negodība. „Tiešām, tiklab pravieši kā priesteri ir zemiski; pat savā namā Es sastapu viņu ļaunprātību!“ —tā saka tas Kungs. „Tādēļ viņu gaita būs pa slidenu ceļu tumsā: tie atsitīsies pret kaut ko un kritīs, jo Es viņiem uzsūtīšu nelaimi; Es gribu viņiem likt pārdzīvot īstas piemeklēšanas gadu!“ —saka tas Kungs. „Jau Samarijas praviešos Es novēroju nelietību: tie sludināja nākotni Baāla vārdā un maldināja manu Israēla tautu. Bet Jeruzālemes praviešos Es ieraudzīju tiešām ko šausmīgu: laulības pārkāpšanu un dzīvi vienos melos, un tie pabalsta ļaundarus viņu rīcībā, lai neviens neatgriežas no sava ļaunuma. Tie visi man ir kā Sodoma un tās iedzīvotāji kā Gomoras ļaudis!“ Tādēļ tas Kungs Cebaots saka par šiem praviešiem: „Es tos paēdināšu ar vērmelēm un dzirdināšu ar indīgu dzērienu, jo no Jeruzālemes praviešiem izlaidība un nelietība ir izplatījusies pa visu zemi!“ — Tā saka tas Kungs Cebaots: „Neklausait pravieša vārdus, ko tie jums sludina par nākotni! Tie jūs tikai maldina, tie sludina pašu izdomātas parādības un ne tā Kunga uzdevumā. Viņi saka allaž tiem, kas Mani ienīst: Tas Kungs ir sacījis, ka jums labi klāsies! Un tiem, kas savas sirds nepielaidībā un nepakļāvībā staigā, viņi saka: „Jūs nekāda nelaime neskars! Bet kas tad ir bijis tā Kunga padomē, ka viņš Viņu būtu redzējis, Viņa vārdu dzirdējis? Kas ir Viņa vārdu uztvēris un tiešām dzirdējis?“ Redzi, saceļas tā Kunga vētra, sāk plosīties Viņa bardzība, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! Nemitēsies tā Kunga gailošās dusmas, iekāms Viņš nebūs tām licis izpausties visā pilnībā un nebūs pie-pildījis savas sirds domas: visu dienu galā jūs to izpratīsit jo skaidri! Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina! Ja tie būtu stāvējuši manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši manai tautai manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem!“ „Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā“, —saka tas Kungs, —„vai ne arī tālumā? Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu?“ —saka tas Kungs. „Vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi?“ —saka tas Kungs. „Es it labi dzirdēju, ko saka pravieši, kas manā vārdā sludina melus, tie saka: Es redzēju sapni, es redzēju sapni! Cik ilgi lai tas vēl tā turpinās? Vai šiem viltus praviešiem, kas sludina nākotnē pašizdomātus melus, ir prātā, — Jā, vai viņiem varbūt tieši ir nolūks ar saviem sapņiem, ko tie cits citam stāsta, manu vārdu manā tautā tāpat nogremdēt aizmirstībā, kā viņu tēvi paguva aizmirst manu vārdu aiz Baāla vārda? Pravietis, kam patiesi bija sapnis, lai to kā sapni tieši arī pastāsta, un kam atklājies mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?“ —tā saka tas Kungs. „Vai mans vārds nav kā uguns?“ —saka tas Kungs, —„un kā veseris, kas sagrauj klintis? Tādēļ, redzi, Es celšos“, —saka tas Kungs, —„pret tiem praviešiem, kas manus vārdus nozog cits citam! Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem“, —saka tas Kungs, —„kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut ari sludinot tā Kunga vārdu! Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus“, —tā saka tas Kungs, —„tos atstāsta un maldina manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!“ —tā saka tas Kungs. „Bet ja ši tauta vai kāds pravietis vai priesteris tev jautātu: Kas ir tā Kunga smagā nasta? —tad paskaidro viņiem: Jūs esat tā smagā nasta, un Es nometīšu jūs! —tā saka tas Kungs. Bet ja kāds pravietis vai priesteris vai kāds no tautas vēl runās par tā Kunga nastu, tad Es piemeklēšu to un ari viņa namu! Jums vairāk jārunā savā starpā ikvienam ar savu tuvāku tin ar savu brāli par to, ko tas Kungs atbildēja un ko Viņš ir teicis! Bet sakopojumu „tā Kunga nasta“ —jums nebūs vairs lietot, jo citādi ikvienam šis viņa izteiciens kļūs par nastu! Jo jūs ar to sagrozīsit dzīvā Dieva, tā Kunga Cebaota, mūsu Dieva, vārdus. Pravietim turpretī jautājiet: Ko tev tas Kungs atbildēja? —vai: Ko Viņš tev sarija? Bet kad jūs lietojat izteicienu: Tā Kunga nasta, tad tas Kungs ir sarijis šādi: —Tādēļ ka jūs lietojat šos vārdus—tā Kunga nasta, —kaut gan Es jums tos aizliedzu lietot, — Tad nu ziniet: Es jūs pacelšu kā nastu un aizmetīšu jūs no Sevis projām kopā ar to pilsētu, ko Es devu jūsu tēviem, tālu projām no sava vaiga. Un jums likšu dzīvot mūžīgā kaunā un mūžīgā negodā, ko neviens nekad neaizmirsīs!“ Tas Kungs man lika skatīt šādu parādību: Es ievēroju divus grozus ar vīģēm, kas bija nolikti tā Kunga nama priekšā, pēc tam kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija aizvedis Jūdas ķēniņu Jekonju, Jojakīma dēlu, līdz ar Jūdas labiešiem un Jeruzālemes amatniekiem—kalējiem un atslēdzniekiem, gūstā uz Bābeli, — Vienā grozā bija ļoti labas vīģes, kādas mēdz būt agrīnās vīģes. Bet otrā grozā bija gaužām nelāgas vīģes, tik nelāgas, ka tās nevarēja ēst. Tad tas Kungs man jautāja: „Ko tu redzi, Jeremij?“ —Es atbildēju: „Vīģes! Labas un nelāgas, labās ir ļoti labas, bet nelāgas gaužām nelāgas, tā ka tās nav ēdamas.“ Tad manas ausis skāra tā Kunga vārds: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kā šīs labās vīģes, tā Es žēlīgi uzlūkošu sagūstītos jūdiešus, ko Es liku aizvest no šās vietas uz kaldēju zemi. Manas acis raudzīsies uz tiem ar žēlastību, Es tos atvedīšu atpakaļ šinī zemē, lai viņi celtu no jauna savu dzīvi un ēkas un tās vairāk neplēstu nost un lai iedēstītu no jauna paši sevi un vēlāk sevi vairs nerautu ārā. Es tiem piešķiršu gribu Mani atzīt, ka Es esmu tas Kungs, un tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs, jo tie atgriezīsies pie Manis no visas savas sirds. Bet kādas ir nelāga vīģes, tik nelāgas, ka tās nevar ēst“, —tā saka tas Kungs, —„par tik nelāgiem Es darīšu Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa dižciltīgos un Jeruzālemes iedzīvotājus, kas vēl palikuši šinī zemē, un tos, kas nometušies Ēģiptē. Es viņus padarīšu par baigu nelaimes paraugu visām valstīm zemes virsū, par lamu, pazemojumu un izsmieklu priekšmetu, par lāstu vārdu visās vietās, kur Es tos būšu izkaisījis, Un Es palaidīšu vaļā pret viņiem zobenu, badu un mēri, kamēr tie būs galīgi izdeldēti no tās zemes, ko Es piešķīru viņiem un viņu tēviem.“ Šis ir tas vārds, kas teikts Jeremijam par visu Jūdas tautu Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdī-šanas gadā. Šis bija Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara pirmais valdīšanas gads. Pravietis Jeremija griezās ar šo vārdu pie visas Jūdas tautas un pie Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: „No Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā valdīšanas gada līdz šai dienai, tagad jau divdesmit trīs gadus, man ir dzirdams bijis tā Kunga vārds, un es esmu runājis uz jums agri un vēlu, bet jūs mani neklausījāt. Arī tas Kungs sūtīja vienmēr savus kalpus praviešus pie jums, bet jūs tiem neklausījāt un neatdarījāt savas ausis, lai kļūtu biedināti. Tie sacīja: Atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa un no saviem nelabiem darbiem, tad jūs dzīvosit mūžīgi tai zemē, ko tas Kungs deva jums un jūsu tēviem! Neskrieniet pakaļ citiem dieviem, nekalpojiet tiem un nepielūdziet tos; nekaitiniet Mani ar savu roku darinājumiem, lai Man nav jums jāliek piedzīvot nelaime! Bet jūs neklausījāt Mani“, —saka tas Kungs, —„un kaitinājāt Mani ar saviem roku veidojumiem sev pašiem par ļaunu.“ Tādēļ tā noteica tas Kungs: „Par sodu tam, ka jūs neklausījāt maniem vārdiem, Es pārcelšu šurpu visas ziemeļu tautas“, —tā saka tas Kungs, —„un sūtīšu ziņu Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, manam kalpam, un pavēlēšu, lai viņš ar visām tām laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt, un Es tos visus veltīšu iznīcībai, darīšu par kaunu un apsmieklu priekšmetu un pašu zemi par mūžīgu tuksnesi. Un Es izbeigšu viņu vidū visu prieku un līksmību, līgavaiņa gaviles un līgavas priecīgās dziesmas, roku dzirnavu klaboņu un gaismekļu gaismu. Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. Bet kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu“, —tā saka tas Kungs, —„viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldēju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgām tuksnainēm. Es likšu piepildīties šai zemē visiem tiem draudiem, ko Es pret to esmu izteicis, visam, kas rakstīts šinī grāmatā, ko Jeremija ir paredzējis un sludinājis par visām tautām. Tiešām, arī kaldēji kalpos stiprām tautām un vareniem ķēniņiem. Un Es tiem atmaksāšu pēc nopelna, pēc viņu darbiem.“ Jo tā man sacīja tas Kungs, Israēla Dievs: „Ņem no manas rokas šo dusmu vīna pilno kausu un dodi no tā dzert visām tautām, pie kurām Es tevi sūtīšu! Tām tas jādzeļ:, ka tās streipuļo un negudrumā sāk trakot zobena priekšā, ko Es sūtīšu būt viņu vidū!“ Tad es ņēmu kausu no tā Kunga rokas un devu to dzert visām tautām, pie kurām tas Kungs mani bija sūtījis: Jeruzālemei un citām Jūdas pilsētām, to ķēniņiem un to pārvaldniekiem, lai šīs vietas kļūst par neauglīgu klajumu, par atbaidītāju paraugu, par apsmieklu un lāsta vārdu, kā tas pašlaik ir; Arī Ēģiptes ķēniņam—faraonam, viņa kalpiem, viņa augstākiem ierēdņiem un visai viņa tautai, Un kopējam tautu maisījumam tur; tad visiem Ucas zemes ķēniņiem, filistiešu zemes ķēniņiem, proti—Aškalonas, Gāzās, Ekronas un atlikušajiem Ašdodā; Ēdomam, Moābam un Amona bērniem; Visiem Tiras ķēniņiem un visiem Sidonas ķēniņiem un jūras salu un piekrastes zemju ķēniņiem viņpus jūras; Dedanam, Temam, Busam un visiem, kam apcirpti mati ap deniņiem; Tad visiem Arabijas ķēniņiem un visiem jauktu tautu ķēniņiem, kuras tuksnesī dzīvo; Un visiem Simrijas ķēniņiem un visiem Ēlāmas ķēniņiem un visiem Mēdijas ķēniņiem; Un pēc tam vēl visiem ziemeļu ķēniņiem tuvu un tālu, citam aiz cita, vispārīgi visām ķēniņu valstīm virs zemes, cik to ir pasaulē; bet Sešachas (tas ir: Bābeles) ķēniņam būs jādzer pēc viņiem. Saki tiem: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Dzeriet, kamēr jūs piedzeraties un sākat vemt un pakrītat un nevarat vairs piecelties zobena dēļ, kam Es likšu būt jūsu vidū! Bet ja tie liegtos pieņemt kausu no tavas rokas un no tā dzert, tad saki tiem: Tā saka tas Kungs Cebaots: Jums tomēr jādzer! Jo redzi, Es iesāku sodīšanu tai pilsētā, kas nosaukta manā vārdā. Un vai tad jūs lai paliktu nesodīti? Jūs nepaliksit bez soda, jo Es vēršu zobenu pret visiem zemes iedzīvotājiem!“ —tā saka tas Kungs Cebaots. „Bet tu pasludini tiem visus šos draudu vārdus un saki: Tas Kungs rūcina no augstumiem, Viņš sauca ar pērkona balsi no sava mājokļa! Viņš paceļ savu balsi pār klajumiem un liek atskanēt gaviļu troksnim, kā to dara vīna spaidu minēji, pār visiem zemes iedzīvotājiem. Dārds aiziet līdz pasaules galam, jo tas Kungs tiesājas ar tautām, Viņš sauc pie atbildības visu cilvēci, bezdievjus Viņš nodod zobena varā!“ —tā saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs Cebaots: „Redzi, nelaime soļo no tautas uz tautu, nesavaldāma vētra savelkas no zemes galiem!“ Tā Kunga nokautie gulēs tanī dienā no viena zemes gala līdz otram neapraudāti, nepievākti un neaprakti, tie būs kā mēslojums atklātā laukā. „Vaimanājiet, tautu gani, brēciet un vārtaities pelnos, jūs ganāmā pulka vedēji un pavadītāji! Jūsu dienas ir piepildītas, ka jums jākļūst nogalinātiem, ka Es jūs satriecu un izklīdinu, ka jūs krītat un saplīstat kā dārgs trauks!“ Tur nav vairs izbēgšanas iespējas ganiem nedz kādas izvairīšanās iespējas ganāmā pulka vadītājiem. Klau! Gani brēc bailēs un ganāma pulka vadītāji vaimanā, jo tas Kungs izposta viņu ganības, Un miera pilnās nogāžu pļavas izplosa tā Kunga dusmas! Kā lauva Viņš atstājis savu meža biezokni. Viņu zeme ir palikusi par neauglīgu kailatni no postīgā zobena un Viņa kvēlojošām dusmām! Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, valdīšanas sākumā šāds tā Kunga vārds nonāca ausīs Jeremijam un viņam teica: „Tā saka tas Kungs: Nostājies tā Kunga nama pagalmā un pasit dini tiem, kas sanākuši no visām Jūdas pilsētām Dievu pielūgt Viņa namā, visus tos vārdus, ko Es tev uzdevu tiem sludināt, un nenoklusē neviena vārda! Varbūt viņi uzklausīs tos un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa. Tad varbūt arī Man kļūtu žēl mana nodoma tiem sūtīt nelaimi viņu ļauno darbu dēļ. Tādēļ tev viņiem jāsaka: Tā saka tas Kungs: Ja jūs Mani neklausīsit un nestaigāsit pēc maniem baušļiem, ko Es jums devu, Un ja jūs neuzklausīsit manu kaķu praviešu vārdus, kurus Es vienmēr pie jums sūtīju, kaut arī jūs tiem neklausījāt, Tad Es darīšu šim namam tā kā citkārt namam Šīlā un darīšu šīs pilsētas vārdu par lāsta vārdu visām zemes tautām!“ Kad priesteri un pravieši un visa tauta dzirdēja visus šos vārdus, ko Jeremija runāja tā Kunga namā, Un kad Jeremija bija beidzis sludināt visu to, kas viņam bija jādara zināms pēc tā Kunga pavēles visai tautai, tad priesteri un pravieši un visa tauta sagrāba Jeremiju un sacīja: „Tev tagad jāmirst! Kādēļ tu sludini tā Kunga vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šīlā un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?“ —Visi ļaudis Dieva namā naida pilni sadrūzmējās cieši ap Jeremiju. Kad Jūdas augstie vadoņi to dzirdēja, tie devās no ķēniņa pils uz tā Kunga namu un apmetās tiesas sēdei tā Kunga nama jaunajos vārtos. Tad priesteri un pravieši sacīja augstāko vadītāju un visas tautas priekšā: „Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu, kā jūs dzirdējāt ar pašu ausīm.“ Bet Jeremija runāja uz visiem labiešiem un uz visu tautu un sacīja: „Tas Kungs sūtīja mani un lika man vērst pret šo namu un pret šo pilsētu visus tos draudu vārdus, ko jūs dzirdējāt. Tad nu labojieties savos dzīves ceļos un visā savā rīcībā un klausait tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad tam Kungam būs žēl, un Viņš atteiksies no soda, ar ko Viņš jums piedraudējis! Bet es esmu jūsu varā, jūs varat ar mani darīt, kā tas pēc jūsu domām ir labi un pareizi! Tikai tas jums jāzina: ja jūs mani nokaujat, tad jūs izliesit nenoziedzīgas asinis pār sevi, pār šo pilsētu un tās iedzīvotājiem, jo tas Kungs patiesi mani ir sūtījis pasludināt visus šos vārdus jūsu ausīm.“ Tad dižciltīgie un visa tauta sacīja priestepem un praviešiem: „Šis vīrs nav nāvi pelnījis, jo viņš mums sludināja tā Kunga, mūsu Dieva, uzdevumā.“ Tad cēlās ari daži no tautas vecajiem un sacīja visai sapulcēto ļaužu kopai: „Jūdas ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā uzstājās pravietis Micha no Morešetas un runāja visas Jūdas tautas priekšā un teica: Tā saka tas Kungs Cebaots: Ciānu ars kā tīrumu, Jeruzaleme paliks par drupu kaudzi, un tā Kunga nama kalns kļūs par meža apklātu augstieni! Vai tad Jūdas ķēniņš Hiskija un tauta viņu tādēļ nokāva? Hiskija bijās taču to Kungu un pielūdza Viņu, ka tam Kungam kļuva žēl un Viņš atteicās no soda, ar ko Viņš tiem bija piedraudējis. Un mēs lai apgrūtinātu savu sirdsapziņu ar tik lielu ļaunumu?“ Taču toreiz bija vēl viens vīrs, kas uzstājās kā pravietis un sludināja tā Kunga vārdā, tas bija Ūrija, Šemajas dēls, no Kirjat-Jearimas; viņš sludināja pret šo pilsētu un pret šo zemi ar tādiem pat vārdiem kā Jeremija. Kad ķēniņš Jojakīms un visi viņa virsnieki un augstākie daroimeki to dzirdēja, tad viņš gribēja Ūriju nokaut. Bet Ūrija, to dzirdējis, izbijās un aizbēga uz Ēģipti. Tad ķēniņš Jojakīms sūtīja vīrus uz Ēģipti—Ēlnātānu, Achbora dēlu, un vēl citus. Tie atveda Ūriju no Ēģiptes un noveda to pie ķēniņa Jojakīma. Tas viņu lika nokaut ar zobenu un izmest viņa miesas vienkāršu ļaužu kapos. Bet Ahikāma, Šafana dēla, roka bija ar Jeremiju un to pasargāja, ka viņu neizdeva tautai nokaušanai. Jūdas ķēniņa Cedekijas, Josijas dēla, valdīšanas sākumā nonāca šāds tā Kunga vārds ausīs Jeremijam: Tā tas Kungs man pavēlēja: „Darini sev saites un jūga kokus un liec tos sev ap kaklu Un sūti vēstīiumu Ēdoma ķēniņam, Moāba ķēniņam, Amona bērnu ķēniņam, Tiras ķēniņam un Sidonas ķēniņam ar vēstnešiem, kas atnākuši uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Cedekijas, Un pavēli tiem, lai tie saka saviem pavēlniekiem: Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: sakiet tā saviem pavēlniekiem: Es radīju zemi, cilvēkus un dzīvniekus, kas ir virs zemes, ar savu lielo spēku un pacelto elkoni un piešķīru tos, kam Es gribu. Visas šīs zemes tagad Es esmu nodevis sava kalpa Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, un pat lauku dzīvniekus Es esmu piešķīris viņam, lai tie viņam kalpotu. Tā nu visām tautām jābūt pakļautām un jākalpo viņam, viņa dēlam un dēla dēlam, kamēr pienāks laiks arī viņa zemei, kad varenas tautas un lieli ķēniņi to uzvarēs un pakļaus sev. Bet tautu un valsti, kas negrib pakjauties Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram un liekt savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā, tādu tautu Es piemeklēšu ar zobenu, badu un mēri“, —saka tas Kungs, —„kamēr Es to pavisam iznīcināšu ar viņa roku. Neklausiet jūs tāpēc saviem praviešiem un zīlniekiem, saviem sapņiem, saviem apvārdotājiem un burvjiem, kas jums sludina un apsola: Jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pavalstniekiem; Jo tie ir meli, ko tie jums pareģo, lai jūs aizvestu no jūsu zemes svešumā, tāpēc ka Es jūs tad pametīšu un jūs aiziesit bojā. Bet to tautu, kas lieks savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā un viņam kalpos, to Es atstāšu viņas pašas zemē, ka tā var to apkopt un tur dzīvot,“ —saka tas Kungs. Tad es sacīju pēc visiem šiem vārdiem Jūdas ķēniņam Cedekijam: „Padodieties Bābeles ķēniņa jūgam un pakļaujieties viņam un viņa tautai, tad jūs paliksit dzīvi! Kādēļ tu un tava tauta grib mirt no zobena, no bada un mēra, kā tas Kungs ir piedraudējis tai tautai, kas negrib padoties Bābeles ķēniņam? Tikai neklausiet to praviešu vārdiem, kas jums saka un apgalvo: Jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pa-valstniekiem! —Tiešām, tie jums sludina melus. Es tos neesmu sūtījis“, —saka tas Kungs, —„tie sludina melus manā vārdā, lai Es jūs atstumju un jūs aizejat bojā, jūs un tie pravieši, kas jums to nākotnē sludina.“ Tad es griezos pie priesteriem un pie visas tautas un sacīju: „Tā saka tas Kungs: Neklausiet savu praviešu vār-diem, kas jums saka: Redzi, tā Kunga nama traukus drīzi atvedīs atpakaļ no Bābeles! —jo tie sludina melus. Neklausiet tiem, bet padodieties jau labāk Bābeles ķēniņam, tad jūs paliksit dzīvi. Kādēļ šī pilsēta lai paliek par drupu kaudzi? Bet ja tie ir patiesi pravieši un tiem zināms tā Kunga vārds, lai tie lūdz to Kungu Cebaotu, ka tie trauki, kas vēl palikuši tā Kunga namā un Jūdas ķēniņa namā un Jeruzalemē, arī neaizietu uz Bābeli! Jo tā ir tas Kungs izteicies par stabiem, par lielo ūdens tvertni, par krēsliem un citiem priekšmetiem, kas vēl palikuši šinī pilsētā, Tāpēc ka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars tos atstāja, kad viņš aizveda gūstā no Jeruzālemes uz Bābeli Jūdas ķēniņu Jechonju, Jojakīma dēlu, līdz ar Jūdas un Jeruzālemes dižciltīgajiem, — Jā, un tad tiešām tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, par tiem priekš-metiem, kas atlikuši tā Kunga namā un Jūdas ķēniņa namā Jeruzālemē, sacīja šādus vārdus: „Tos aizvedīs uz Bābeli, un tur tie paliks līdz tai dienai, kad Es par tiem atkal rūpēšos“, —saka tas Kungs, —„un tos atkal pārgādāšu un atvedīšu atpakaļ šai vietā“. Notika tanī pašā gadā, Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā, ceturtā gada piektajā mēnesī, ka pravietis Hananja, Asura dēls, no Gibeonas uzrunāja mani tā Kunga namā priesteru un visas tautas priekšā un sacīja: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Bābeles ķēniņa jūgu Es salauzīšu! Vēl nebūs pagājuši ne divi gadi, ka Es atvedīšu atpakaļ šinī vietā visus tā Kunga nama piederumus, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda no šejienes uz Bābeli. Arī Jechonju, Jojakīma dēlu, Jūdas ķēniņu, un visus no Jūdas uz Bābeli trimdā aizvestos Es atvedīšu šurpu atpakaļ“, —tā saka tas Kungs, —„jo Es nokratīšu Bābeles ķēniņa jūgu.“ Tad pravietis Jeremija deva pravietim Hananjam priesteru un visas tautas klābūtnē tā Kunga namā šādu atbildi: „Amen! Tas Kungs lai to dod! Tas Kungs lai piepilda tavu pravietojumu, ka Viņš atvedīs no Bābeles atpakaļ tā Kunga nama traukus un citus piede-rumus un visus gūstā aizvestos ļaudis! Bet uzklausies ari šādus vārdus, ko es tev un visas tautas priekšā teikšu skaļā balsī: Pravieši, kas bija priekš manis un priekš tevis jau sensenos laikos, tie sludināja daudzām zemēm un lielām valstīm par karu, par postu un mēri. Bet pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu, to atzīst par patiesu pravieti, ko tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās!“ Tad pravietis Hananja noņēma jūgu no pravieša Jeremijas kakla un to salauza. Un Hananja sacīja visas tautas priekšā: „Tā saka tas Kungs: Tāpat Es salauzīšu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara jūgu un nokratīšu to no visu tautu kakla, pirms divi gadi būs pagājuši!“ Bet pravietis Jeremija aizgāja savu ceļu. Kad pravietis Hananja bija salauzis jūgu Jeremijas kaklā, nāca tā Kunga vārds pār Jeremiju un tam teica: „Ej un saki Hananjam: Tā saka tas Kungs: Koka jūgu tu salauzi, bet tā vietā esi uzlicis dzelzs jūgu.“ Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Dzelzs jūgu Es uzlieku visām šīm tautām kaklā, ka tām jākalpo Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, tām viņam jākalpo, pat savvaļas lauku dzīvniekus Es piešķiru viņam.“ Tad vēl pravietis Jeremija sacīja pravietim Hananjam: „Klausies, Hananja! Tas Kungs tevi taču nav sūtījis, bet tu esi maldinājis šo tautu, lai tā paļaujas uz meliem!“ Tādēļ tas Kungs saka: „Redzi, Es tevi paņemšu projām no zemes virsus; jau šinī gadā tu mirsi, tādēļ ka tu mudināji ļaudis būt nepaklausīgiem tam Kungam un atkāpties no Viņa!“ Un pravietis Hananja tiešām nomira tanī pašā gadā septītajā mēnesī. Šī ir vārds pa vārdam tā vēstule, ko pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzalemes vēl dzīvajiem tautas vecajiem un priesteriem un praviešiem un visas tautas piederīgiem, kas Nebukadnēcara no Jeruzālemes bija aizvesti gūstā uz Bābeli, pēc tam jau, Kad ķēniņš Jechonja un ķēniņiene, galma ierēdņi, kā arī Jūdas un Jeruzālemes dižciltīgie un labieši kopā ar amatniekiem—kalējiem un atslēdzniekiem—bija aizvesti no Jeruzālemes, Un kas nosūtīta ar Ēleasu, Šafana dēlu, un ar Gemarju, Hilkija dēlu, ko Jūdas ķēniņš sūtīja uz Bābeli pie Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara. Vēstule skan: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, ko Es liku aizvest trimdā no Jeruzālemes uz Bābeli: Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas savukārt kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs tur vairojaties un neejat mazumā! Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to to Kungu, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.“ Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kas jūsu vidū dzīvo, nedz arī jūsu zīlnieki; neticiet ari saviem sapņiem, ko jūs redzat! Jo tie ir meli, ko viņi jums sludina manā vārdā, Es viņus neesmu sūtījis“, —tā saka tas Kungs. Tiešām, tā saka tas Kungs: „Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. Jo Es zinu, kādas Man domas par jums“, —saka tas Kungs, —„miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams,“ —tā saka tas Kungs, —„un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju“, —saka tas Kungs, —„un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest! Bet kad jūs sakāt: Tas Kungs mums deva arī Bābelē praviešus“, —tad lieta šāda: —Tiešām, tā saka tas Kungs par ķēniņu, kas sēd uz Dāvida troņa, un par visu tautu, kas dzīvo šinī pilsētā, un par jūsu tautiešiem, kas ar jums neaizgāja trimdā, — Tā saka tas Kungs Cebaots: Redzi, Es raidīšu viņiem virsū zobenu, badu, mēri un darīšu tos kā sabojātas vīģes, kas ir tik nelāgas, ka tās nevar ēst. Un Es tos vajāšu ar zobenu, badu un mēri un padarīšu tos par baigu paraugu visām valstīm virs zemes, par lāstu un biedēkli, par apsmieklu un nievu priekšmetu visu tautu vidū, starp kurām Es tos esmu izklīdinājis, Par sodu tam, ka tie neklausīja maniem vārdiem“, —saka tas Kungs, —„jo Es sūtīju taču vienmēr pie viņiem savus kalpus praviešus, bet jūs neklausī-jāt“, —tā skan tā Kunga teiciens. „Tad klausaities tā Kunga vārdu, jūs līdzi paņemtie, ko Es liku aizvest trimdā no Jeruzālemes uz Bābeli!“ Tad nu tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, par Ahabu, Kolajas dēlu, un par Cedekiju, Maāsejas dēlu, kas abi jums sludina par nākotni melus manā vārdā: „Es tos nodošu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, lai viņš tos soda ar nāvi jūsu acu priekšā!“ — Starp trimdā uz Bābeli aizvestajiem Jūdas ļaudīm radīsies lāstu vārds, un tie sacīs: „Lai tas Kungs tev dara kā Cedekijam un kā Ahabam, kurus Bābeles ķēniņš cepināja ugunī Par sodu tam, ka tie Israēlā ļāvās bezdievībai, pārkāpa laulību ar savu tautiešu sievām un sludināja melus manā vārdā, ko Es tiem nebiju uzdevis. Man tas ir droši zināms, un Es to apliecinu!“ —saka tas Kungs. Šemajam no Nehelamas saki: Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Tādēļ ka tu sūtīji savā vārdā vēstuli visai tautai Jeruzālemē un priesterim Cefanjam, Maāsejas dēlam, un visiem priesteriem, ziņodams: Tas Kungs ir tevi iecēlis par priesteri priestera Jojadas vietā, lai tā Kunga namā būtu uzraugs pār katru prātu zaudējušo, kas uzstājas kā pravietis, ka tu to savaldi, ieslēdz kakla dzelžos un ieliec siekstā, — Kāpēc tad tu neuzstājies pret Jeremiju no Anatotas, kas atļaujas sev būt pārliecībā darbojamies jūsu vidū kā pravietis? Tādēļ taču viņš sūtīja mums uz Bābeli vēstuli, kurā viņš saka: „Tas vēl ilgi tā paliks; celiet namus un dzīvojiet tur iekšā, dēstiet dārzus un baudiet to augļus!“ — Kad priesteris Cefanja bija izlasījis šo vēstuli pats pravietim Jeremijam priekšā, Tad pār Jeremiju nāca tā Kunga vārds un tam sacīja: „Sūti visiem trimdā aizvestajiem šādu ziņu: Tā saka tas Kungs par Šemaju no Nehalamas: Tā kā Šemaja uzstājies pie jums kā pravietis un Es neesmu viņu sūtījis, tad viņš jūs ir pavedinājis paļauties uz meliem, Un tādēļ saka tas Kungs: Redzi, Es likšu to nožēlot Šemajam no Neha-lamas un viņa pēcnācējiem! Viņam nebūs neviena pēcnācēja, kas dzīvo šīs tautas vidū; viņš nepiedzīvos arī to laimi, ko Es esmu paredzējis piešķirt savai tautai!“ —saka tas Kungs, —„jo viņš skubināja nepaklausīt tam Kungam un atkāpties no Viņa.“ Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju, skanēja šādi: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Raksti visus vārdus, ko Es uz tevi runāju, grāmatā! Jo redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es pārtraukšu savas Israēla un Jūdas tautas cietumu“, —tā saka tas Kungs, —„un tos atvedīšu atpakaļ tai zemē, ko Es devu viņu tēviem par īpašumu.“ Sie ir tie vārdi, ko tas Kungs ir teicis par Israēlu un par Jūdu: Tiešām, tā teica tas Kungs: „Mēs uztveram baigus uztraukuma kliedzienus, mūs māc lielas nelaimes un dziļu baiļu pilnas nojautas! Jautājiet un padomājiet, vai vīrietis var dzemdēt? Kādēļ tad Es redzu visus vīriešus savas rokas turam uz gurniem kā sievietes, kad tās dzemdē, un visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā! Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā! Tai dienā notiks“, —tā saka tas Kungs Cebaots, —„Es salauzīšu jūgu, kas tev kaklā, un saraušu tavas saites; sveši tos vairs nekalpinās, Bet tie kalpos tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, kuru Es tiem atjaunošu. Bet tu, manu kalp Jēkab, nebī-sties“, —tā saka tas Kungs, —„neuztraucies, Israēl! Jo redzi, Es tevi izglābšu no tālas zemes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes. Jēkabs pārnāks un dzīvos šeit mierā un drošībā, un neviens viņu netraucēs. Tiešām, Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu“, —saka tas Kungs, —„jo Es iznīcināšu tās tautas, kuru vidū Es jūs izklīdināju, bet tevi Es saudzēšu, tikai pārmācīšu tevi pēc taisnības, jo nesodītu Es tevi nevaru atstāt.“ Patiesi, tā saka tas Kungs: „Tava brūce ir nāvīga; sitiens, kas tevi ķēris, nav dziedināms! Neviens nerūpēsies par tevi un nesasies tavas vātis, tavs augonis ir nedziedināms! Visi tavi mīļākie tevi aizmirsuši, tie neuztraucas un neapjautājas par tevi. Es tevi piemeklēju kā ienaidnieku ar smagu sodu tavu daudzo noziegumu un tavu lielo grēku dēļ! Ko tu brēc par savu brūci, ka tavas sāpes neesot remdējamas? Tavu daudzo noziegumu un tavu lielo grēku dēļ Es tev uzliku šīs ciešanas! Tādēļ visi, kas tevi centušies aprit, tiks apriti, visi tavi apspiedēji aizies ieslodzījumā; visi, kas tevi putināja un postīja, tiks pakļauti postam, visus, kas tevi aplaupīja, Es nodošu laupītāju rokās! Jo Es sasiešu tavas vātis un dziedēšu tavas brūces“, —saka tas Kungs, —„tādēļ ka tie tevi, kas tu tiešām esi Ciāna, sauc par „atstumto“, par kuru neviens neapjautājas.“ Tā saka tas Kungs: „Redzi, Es pārveidošu Jēkaba telšu iedzīvotāju likteni un apžēlošos par viņu mājas vietām. Pilsētai jātop no jauna uzceltai tās kalnā, un pilij jākļūst apdzīvotai kā agrāk! Kā agrāk no turienes atskanēs priecīgu ļaužu slavas un pateicības dzies-mas un gaviles, un Es tos vairošu, lai to daudzums nemazinās, un Es tos celšu godā, lai tos ilgāk neviens vairs nenici-nātu! Jēkaba dēli stāvēs atkal kā agrāk par Mani, un viņa tautas kopa pastāvēs nesatricināmi savā pilnajā sastāvā manā priekšā, bet Es saukšu pie atbildības visus viņu spaidītājus un nomācējus! Viņu augstākajam varas nesējam jānāk no viņiem pašiem, viņu valdnieks celsies no viņu pašu vidus; Es viņam ļaušu Man tuvoties. Jo kas gan pats rotaļāsies ar savu dzīvību, lai Man tuvotos?“ —tā saka tas Kungs. „Tā jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.“ Bet ziniet, tā Kunga viesuļvētra, Viņa dusmas sāk plosīties, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! Un nemitēsies tā Kunga liesmainā bardzība, kamēr Viņš nebūs piepildījis un īstenojis savas sirds domas: visu dienu galā jūs to skaidri redzēsit! „Tanī laikā“, —tā saka tas Kungs, —„Es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta.“ Tā saka tas Kungs: „Zobena pasaudzētā tauta ir atradusi žēlastību tuksnesī. Es noiešu, lai vestu Israēlu viņa miera pilnajā dzīves vietā!“ Tas Kungs man parādījās no tālienes: „Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību. Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un prieka pilna līgosies jautrā ritumā gaļā dejotāju vijā! Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, un dēstītāji arī baudīs to augļus. Jo nāks diena, kad sargi sauks Efraima kalnos: Celieties, iesim uz Ciānu pie tā Kunga, mūsu Dieva!“ Jo tā saka tas Kungs: „Priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu—pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: Izglāb, Kungs, savu tautu, Israēla pārpalikumu! Redzi, Es tos atvedīšu atpakaļ no ziemeļu zemes un sapulcināšu no visiem zemes galiem. Viņu starpā ir akli un tizli, grūtas sievas un dzemdētājas, tie atgriezīsies šurp visi kā viena liela draudze. Tie nāks raudādami, ar kvēlām lūgšanām sirdī, un Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie neklups, jo Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Efraims ir mans pirmdzimtais dēls! Klausaities, tautas, tā Kunga vārdu un pasludiniet tālajām jūjras salām šādu vēsti: Viņš, tas Kungs, kas izklīdināja Israēlu, tas to tagad atkal pulcina kopā un sargā kā gans savu ganāmo pulku! Jo tas Kungs ir izpircis Jēkabu un viņu atsvabinājis no tā rokas, kas bija stiprāks par viņu. Tā tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un steigsies pie tā Kunga dāvanām, pie labības, vīna un eļļas, pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums. Tad jaunavas atkal priecāsies deju vijā un jaunekļi un sirmgalvji jūsmos visi kopā līdz ar viņām. Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu bēdām. Un Es pamielošu priesteru sirdi ar tauku barību, un mana tauta būs paēdināta ar manas svētības dāvanām“, —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Klau! Brēk-šana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rāhele apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!“ Tomēr arī tā saka tas Kungs: „Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm“, —tā saka tas Kungs, —„patiesi, tie pārnāks no ienaidnieku zemes! Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība“, —tā saka tas Kungs, —„jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās, atgriezīsies savā dzimtenē!“ „Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepiera-dināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi tas Kungs, mans Dievs! Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu, kopš esmu nācis pie īstās atziņas, es situ sev pa saviem gurniem, es kaunos un stāvu apjucis, jo man jācieš par savas jaunības negodu! Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču lai-kam tādēļ mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!“ —saka tas Kungs. „Uzcel ceļa rādītājus stabus un nostati ceļa zīmes un ievēro to ceļu, pa kufu tu reiz gāji! Atgriezies, jaunava Israēl, atgriezies atpakaļ šeit savās pilsē-tās! Cik ilgi tu vēl šurp un turp maldīsies, tu atkritēja gara meita? Tas Kungs ir devis ko jaunu šinī zemē: sieva aptecēs taru, tā cieši viņam piekļausies.“ Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Atkal lietos šo svētīšanas vārdu Jūdas zemē un tās pilsētās, kad Es pārvedīšu atpakaļ trimdiniekus: Tas Kungs lai tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! Un Jūda tur dzīvos ar visām savām pilsētām vienkopus, arāji un tie, kas klejo ar ganāmo pulku; Es dzirdināšu katru iztvīkušo un novārgušo un iepriecināšu katru noskumušo dvēseli!“ Tad es uzmodos, un raugi, mans miegs man bija salds bijis un mani spirdzinājis. „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es stiprināšu Israēla un Jūdas namu un likšu spēcīgi pieaugt tiklab abēju cilvēku, kā arī lopu skaitam. Un kā Es turēju vaļā savas acis pār viņiem, lai tos izrautu ar visām saknēm, tos sagrautu, tiem visu noplēstu un iznīcinātu un sagādātu nelaimi, tā Es tagad būšu pār tiem nomodā, lai tiem uzceltu un dēstītu visu par jaunu!“ —tā saka tas Kungs. Tanīs dienās vairs nesacīs: „Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši.“ Ikvienam jāmirst sava nozieguma dēļ: kas ēd skābas vīnogas, tam zobi tiešām apmizēs. „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!“ —tā saka tas Kungs. „Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām“, —tā saka tas Kungs: „Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi Mani pazīs, lielie un mazie“, —tā saka tas Kungs, —„jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!“ Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūju, ka tās viļņi krāc, —Kungs Cebaots ir Viņa vārds: „Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos manā priekšā“, —saka tas Kungs, —„tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta manā priekšā uz visiem laikiem!“ Tā saka tas Kungs: „Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši“, —saka tas Kungs. „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad šo pilsētu uzcels no jauna tam Kungam no Hananeēla torņa līdz Stūjra vārtiem. Un mērnieka aukla stiepsies tālāk taisni pār Gāreba pakalnu un pagriezīsies tad uz Goahu. Un visa miroņu, un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Ķidronas upei, līdz Zirgu vārtu stūrim uz rītiem būs svēti tam Kungam. Tur neko vairs ne mūžam nedz plēsīs nedz jauks nost!“ Šis tā Kunga vārds kļuva zināms Jeremijam Jūdas ķēniņa Cedekija desmi-tajā valdīšanas gadā, tas bija astoņpadsmitais Nebukadnēcara valdīšanas gads. Tanī laikā Bābeles ķēniņa karaspēks bija aplencis Jeruzālemi, un pravietis Jeremija sēdēja apcietināts Jūdas ķēniņa pils sardzes pagalmā. Jo Jūdas ķēniņš Cedekija bija viņu apcietinājis, tam pārmezdams: „Kādēļ tu uzstājies kā pravietis un sludini: Tā saka tas Kungs: Redzi, tik tiešām Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa varā, un viņš to ieņems. Ari Cedekija, Jūdas ķēniņš neizglābsies no kaldēju rokas, viņu nodos Bābeles ķēniņam, ka viņš runās ar to muti pret muti un skatīsies aci pret aci. Un tas aizvedīs Cedekiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es atkal par viņu gādāšu“, —tā saka tas Kungs. —„Bet ja jūs karosit ar kaldējiem, jums nebūs panākuma.“ Tad Jeremija sarija: „Tā Kunga vārds atklājās man tieši šādā veidā un man sacīja: Drīzi vien atnāks pie tevis Hanameēls, tava tēvoča Šaluma dēls, ar piedāvājumu: Nopērc manu tīrumu, kas Anatotā! Jo tev uz to ir priekšroka.“ Tiešām—Hanameēls, mana tēvoča dēls, ieradās pie manis sardzes pagalmā, kā tas Kungs man bija sacījis, un teica man: „Pērc manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamīna zemē, jo tev uz to ir priekšroka, pērc to!“ Tad es nomanīju, ka tas bija mājiens no tā Kunga. Un tā es nopirku tīrumu Anatotā no sava tēva brāļa dēla Hanameēla un iesvēru viņam naudu, septiņus seķeļus un desmit sudraba gabalus. Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu ar nolīgumu un noteikumiem un ari apzīmogoto norakstu Un nodevu līgumu Barucham, Nerijas dēlam, Maāsejas dēlam, mana brālēna Hanameēla klātbūtnē un lie-cinieku klātbūtnē, kas bija parakstījuši līgumu, un visu jūdiešu klātbūtnē, kas bija sardzes pagalmā. Pēc tam es lūdzu Baruchu viņu klātbūtnē veikt manā labā šādu uzdevumu un sacīju: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt! Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīna dārzus!“ Kad es biju nodevis pirkšanas līgumu Barucham, Nerijas dēlam, es griezos pie tā Kunga ar šādu lūgšanu: „Ak Kungs Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar savu lielo spēku un savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams. Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, tavs vārds ir Kungs Cebaots, Tu esi liels padomā un varens darbos, tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem. Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un sagādāji sev ar to vārdu, kāds tas Tev šodien. Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni un lielām briesmām. Tu tiem devi šo zemi, par kupu Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem—šiem tēviem—šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek. Bet kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja tavu balsi un nestaigāja pēc taviem baušļiem un neda-līja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi. Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai, lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēpa varā, būtībā jau ir aplencējs‘u kaldēju rokās; ta ar ko Tu draudēji, ir jau patiesībā noticis, Tu pats to redzi. Un tomēr Tu, Kungs mans Dievs, man pavēlēji: Pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus! jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldēju rokās!“ Tad Jeremija savā garā uztvēra tā Kunga vārdu, un tas viņam sacīja: „Redzi, Es esmu tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?“ Tādēļ tas Kungs saka tā: „Es nododu šo pilsētu kaldēju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems. Kaldēji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvē-pinājuši Baālam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu. Jo Israēla bērni un Jūdas bērni ir vienmēr kopš savas jaunības darījuši to, kas ir ļauns manās acīs. Tiešām, Israēla bērni ir Mani arvienu tikai sarūgtinājuši ar saviem roku darbiem!“ —tā saka tas Kungs. „Arī pati šī pilsēta ir bijusi manu dusmu un manas bardzības priekšmets kopš tās tapšanas līdz šai dienai; Man tā jādabū projām no savām acīm Visa tā ļaunuma dēļ, ko Israēla bērni un Jūdas bērni ir darījuši, lai Mani kaitinātu, viņi paši, viņu ķēniņi un labieši, viņu priesteri un pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji. Tie Man pagrieza muguru un ne vaigu, kaut gan Es vienmēr tos liku pamācīt; taču tie neklausīja un nepie-ņēma mācību. Tie pat novietoja savus nejēdzīgos elkus tai namā, kas nes manu vārdu, un to lika negodā. Tie cēla Baālam Ben-Hinoma ielejā altārus, kur tie upurēja Molocham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību.“ „Un tomēr“, —saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā: „Tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdināns savās dusmās, savā bardzībā un savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. Un tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli.“ Jo tā saka tas Kungs: „Kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis. Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kupu jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldēju rokās. Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!“ —saka tas Kungs. Atklājās atkal tā Kunga vārds Jeremijam, kad viņš vēl tāpat sēdēja pils sardzes pagalma cietumā; tas viņam teica: „Tā saka tas Kungs, kas visu ko ari izdara, tas Kungs, kas izprāto, lai to arī izpildītu, tas Kungs ir Viņa vārds: Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas. Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šās pilsētas namiem un par Jūdas ķēniņa namiem, kas noplēsti cīņā pret aplenkuma vaļņiem un izmantoti kapa nolūkos, Un par tiem namiem, kas izmantoti cīņai pret kaldējiem un lai tos pildītu ar nogalināto cilvēku miesām, ko Es nokāvu savās dusmās un savā bardzībā, jo viņu ļaunuma dēļ Es biju paslēpis savu vaigu šīs pilsētas priekšā. — Bet iegaumē, Es sasiešu un dziedināšu viņas brūces, Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā. Es darīšu citādu Jūdas un Israēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk, Un šķīstīšu to ļaudis no visiem viņu noziegumiem, ar ko tie apgrēkojušies pret Mani, un Es piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie noziegušies pret Mani un ar ko tie atkāpušies no Manis. Un tad Jeruzāleme būs Man prieka apgarots vārds, tā būs slavas un goda pilna visām tautām virs zemes. Kad tās dzirdēs visu to, ko Es šai pilsētai labu daru, tās izbīsies un drebēs par visu to prieku un laimi, ko Es tai dodu!“ — Tā saka tas Kungs: „Šinī vietā, par kuru jūs sakāt, ka tā pašlaik ir galīgi novārtā aizlaists apvidus bez cilvēkiem un lopiem, Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kas tagad pilnīgi tukšas, bez iedzīvotājiem, bez māju dzīvniekiem, Tur nākotnē atkal dzirdēs prieka balsis un līksmību, līgavaiņa un līgavas gaviles un to cilvēku slavinājumu balsis, kas sauks: Teiciet to Kungu Cebaotu! Jo labs ir tas Kungs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! —un to slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri tā Kunga namā. Un Es atvedīšu atpakaļ šīs zemes trimdiniekus, un viss būs kā agrāk!“ —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs Cebaots: „Šinī vietā, kas tagad ir tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un visās citās vietās atkal būs ganības, kur gani ganīs savas avis. Kalnu pilsētās, lejas pilsētās un dienvidpilsētās, Benjamīna zemē un visās apdzīvotās vietās Jeruzālemes apkārtnē un pārējās Jūdas novados ganāmie pulki turpmāk atkal būs stingri gana rokās, kas tos skaita!“ —saka tas Kungs. „Ievēro, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es piepildīšu to svētības apsolījumu, ko Es devu Israēla namam un Jūdas namam. Tanīs dienās un tanī laikā Es izrietīšu Dāvidam īstu pilntiesīgu atvasi, kas nesīs sev līdzi tiesu un taisnību un liks tām valdīt virs zemes. Tanīs dienās Jūdai nāks glābiņš, un Jeruzāleme dzīvos drošībā. Vārds, kupā to nosauks, būs: —Tas Kungs mūsu taisnība.“ Jo tā saka tas Kungs: „Dāvidam netrūks nekad tāda vira, kas godam sēdēs Israēla nama tronī. Ari Ievītu priesteriem netrūks mana vaiga priekšā tāda vīra, kas nes dedzināmos upurus, liek pacelties dūmos ēdamiem upuriem un vienmēr kārtīgi sagatavo kaujamos upurus!“ Tad nāca tā Kunga vārds pār Jeremiju šādā veidā un tam sarija: „Tā saka tas Kungs: Ja jūs iznīcināt manu derību ar dienu un manu derību ar nakti, ka nebūtu vairs ne dienas, ne nakts savā laikā, Tikai tad iznīktu ari mana derība ar manu kalpu Dāvidu, ka tam nebūtu vairs pēcnācēju, kas kā ķēniņš sēdētu uz viņa troņa, un mana derība ar maniem kalpiem—Ievītu priestepiem! Kā zvaigžņu pulku pie debesīm nevar saskaitīt un jūpas smiltis nevar izmērīt, tā Es došu neskaitāmu paaudžu daudzumu savam kalpam Dāvidam un Ievītiem, kas Man kalpo.“ Vēl atklājās tā Kunga vārds Jeremijam šādā veidā un tam sacīja: „Vai tu neesi ievērojis, ko apgalvo ļaudis, kad tie saka: —Tās abas ciltis jeb tos abus namus, ko tas Kungs kādreiz bija Sev izraudzījis, Viņš ir pametis, un kā tie nicina manu tautu, it kā tā pēc viņu domām vairs patiesībā nebūtu nekāda tauta?“ Tā saka tas Kungs: „Ja mana derība ar dienu un ar nakti nepastāvētu, ja Es nebūtu devis nesatricināmus debess un zemes likumus, Tikai tad Es pamestu Jēkaba un mana kalpa Dāvida pēcnācējus, ka Es no viņu vidus neņemtu valdniekus Ābrahāma, īzāka un Jēkaba pēctečiem. Jo Es pārkārtošu par labu viņu likteni, atvedīšu atpakaļ viņu cietumniekus un apžēlošos par viņiem!“ Šis vārds no tā Kunga atklājās Jeremijam, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ar visu savu karaspēku un ar visām pasaules valstīm un tautām, kur viņam bija noteikšana, aplenca Jeruzālemi un pārējās ar to saistītās pilsētas: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Ej un pasludini Jūdas ķēniņam Cedekijatn: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš liks tai aiziet bojā uguns liesmās. Ari tu viņam neizbēgsi, tevi sagrābs, un tu kritīsi viņa rokās. Tu stāvēsi ar Bābeles ķēniņu aci pret aci un runāsi ar viņu muti pret muti; pēc tam tad tu rionāksi Bābelē.“ Uzklausi, Jūdas ķēniņ Cedekij, tā Kunga vārdu! Tas Kungs tev ir apsolījis: tu nemirsi no zobena. Tu nomirsi mierā, un kā taviem tēviem, agrākiem ķēniņiem, kas bijuši priekš tevis, sakūra sārtu, tā ari tev sakurs mirēja sārtu un tevi nožēlos ar vaidu un sēru izsaucieniem: „Ak valdniek un pavēlētāj!“ Jo Es to tā esmu noteicis! —saka tas Kungs. Pravietis Jeremija pasludināja visus šos vārdus Jūdas ķēniņam Cedekijam Jeruzālemē tieši tad, Kad Bābeles ķēniņa karaspēks aplenca Jeruzālemi un pārējās atlikušās Jūdas pilsētas—Lachišu un Aseku, jo tās bija vienīgās no visām apcietinātajām un stiprajām Jūdas pilsētām, kas vēl turējās. Šis vārds nonāca no tā Kunga garā Jeremijam, kad ķēniņš Cedekija bija noslēdzis līgumu ar visu tautu Jeru-zālemē, apsolīdamies tai izsludināt atsva-bināšanu, Proti, ka ikvienam būs atlaist brīvībā savu ebrēju tautības vergu un verdzeni, un ka turpmāk lai neviens neizmantotu savu tautas brāli jūdiet vergu darbam. Tad visi paši augstākie ļaudis un visa tauta, kas bija noslēguši līgumu atlaist brīvībā savus vergus un verdzenes un tos neizmantot vairs vergu darbam, ari izpildīja līgumu un tos atlaida. Bet pēc tam tie apdomājās un sauca atpakaļ visus vergus un verdzenes, kurus tie bija jau atsvabinājuši, un padarīja tos atkal par vergiem un verdzenēm. Tad atklājās tā Kunga vārds Jeremijam un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es noslēdzu ar jūsu tēviem derību, kad Es tos atsvabināju no Ēģiptes vergu nama un aizvedu no turienes projām, un tiem noteicu: Septītajā gadā ikvienam jāatsva-bina savs tautas brālis ebrējs, kas tev bija pārdots vai pats pārdevies. Sešus gadus viņš tev kalpos, bet tad tev tas jāatsva-bina! Bet jūsu tēvi Man neklausīja un neveltīja Man nekādas uzmanības. Tagad nu gan jūs bijāt atgriezušies un darījāt, kas manās acis pareizi, kad jūs pasludinājāt savu tautiešu atsvabināšanu un noslēdzāt līgumu manā priekšā tai namā, kas nosaukts manā vārdā. Bet tad jūs grozījāt savas domas un likāt negodā manu vārdu. Jūs atsaucāt atpakaļ ikviens savu vergu un verdzeni, kurus jūs jau bijāt atlaiduši brīvībā, un tos piespiedāt atkal palikt par vergiem un verdzenēm.“ Tādēļ tā saka tas Kungs: „Jūs Man nepaklausījāt un nepasludinājāt brīvību savam tautas un cilts brālim, redzi, tad Es jums tagad daru zināmu citas brīvības gada iestāšanos, kad dota brīvība trakot zobenam, plosīties mērim un badam. Un Es jūs padarīšu par šausmu pilnu paraugu visām pasaules valstīm. Ar tiem vīriem, kas pārkāpa manu derību, pārkāpdami līguma noteikumus, ko tie noslēguši mana vaiga priekšā, Es rīkošos kā ar to upura teļu, ko tie pārcirta divos gabalos un tad aizgāja pa vidu starp abiem gabaliem: Jūdas dižciltīgos pārvaldniekus, Jeruzālemes dižciltīgos pārvaldniekus, galma ierēdņus, priesterus un visu tautu, kas gāja pa vidu starp abiem gabaliem, — Tos Es nodošu viņu ienaidnieku rokās, to rokās, kas tīko pēc viņu dzīvības. Viņu miesas būs par barību purniem apakš debess un zvēriem laukā. Arī Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa dižciltīgos Es nodošu viņu ienaidnieku varā, tiem, kas tīko pēc viņu dzīvības, proti—Bābeles ķēniņa karaspēka varā, kas tagad aizgājis no jums. Ziniet, Es tikai pavēlēšu“, —tā saka tas Kungs, —„un tie nāks atpakaļ uz šo pilsētu, to ielenks, ieņems un nodedzinās. Jūdas pārējās pilsētas Es arī padarīšu par drupu kaudzēm un par neapdzīvojamu tuksnesi!“ Tā Kunga vārds, ko Jeremija uztvēra savā garā Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, valdīšanas laikā, skanēja šādi: „Ej pie Rehabiešu savienības, runā ar tiem, ved tos tā Kunga namā, vienā no nama telpām, un piedāvā tiem vīnu dzert!“ Tad es aicināju Jaāsanju, Jeremijas dēlu, Habacinjas dēla dēlu, un viņa brāļus ar visiem viņu dēliem līdz ar visu Rehabiešu savienību. Es vedu tos tā Kunga namā Dieva vīra Hanana, Jigdaljas dēla, bērnu telpā, kujra atrodas blakus dižciltīgo telpai, virs durvju sarga Maāseja, Saluma dēla, telpas. Tur es piedāvāju Rehabiešu savienības vīriem pilnas krūzes un kausus ar vīnu un aicināju tos dzert vīnu. Taču tie atbildēja: „Mēs nedzeram vīnu, jo mūsu tēvs Jonadabs, Rehaba dēls, ir mums pavēlējis: Jums nebūs vīnu dzert, —ne jums nedz jūsu bērniem ne mūžam; Jums nebūs ari celt namus, laukus apsēt, vīna dārzus dēstīt vai tos iegūt īpašumā. Bet jums būs dzīvot teltīs visu savu mūžu, ka jūs varat ilgi dzīvot tai zemē, kufā jūs piemītat kā svešinieki.“ Tā mēs izpildām visu, ko mūsu ciltstēvs Jonadabs, Rehaba dēls, pavē-lējis, mēs nedzeram vīnu visu mūžu, ne mēs, ne mūsu sievas, ne mūsu dēli, ne meitas. Mēs neceļam namus, kur dzīvot, un mums nav ne vīna dārzu, ne tīrumu, ne sējumu. Mēs dzīvojam teltīs un stingri izpildām visu, ko mūsu ciltstēvs Jonadabs pavēlējis. Tikai kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars uzbruka šai zemei, mēs teicām: „Glābsimies no kaldēju un siriešu karaspēka un iesim uz Jeruzālemi!“ Un tā mēs esam apmetušies tagad Jeruzālemē.“ Tad tā Kunga vārds skāra Jeremijas garu un teica viņam: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Ej un saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: Vai tad jūs negribētu pieklājīgāki kļūt, lai jūs taču klausītu maniem vārdiem?“ —tā saka tas Kungs. „Jonadaba, Rehaba dēla, aizrādījumi, ko viņš devis saviem bērniem, proti—nedzert vīna, ir izpildīti: tie nedzer vīnu līdz šai dienai, jo tie klausa sava ciltstēva pavēlei. Bet Es esmu uz jums vienmēr runājis, bet jūs Mani neklausījāt. Un turklāt Es sūtīju vienmēr pie jums visus savus kalpus, praviešus, liku jums sludināt: „Atgriezieties ikviens no saviem Jaunajiem ceļiem, labojiet savas dzīves gaitas un neskrieniet pie citiem dieviem, nekalpojiet tiem! Tad jūs negribējāt to dzirdēt un neklausījāt Man. Jonadaba, Rehaba dēla, pēcnācēji izpildīja pavēli, ko tiem viņu ciltstēvs devis. Bet šī tauta neklausās uz Mani!“ Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Redzi, Es sūtīšu pār Jūdu un visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, tādēļ ka tie neuzklausīja Mani, kad Es uz tiem runāju, un Man neatbildēja, kad Es tos uzrunāju.“ Rehabiešu savienībai Jeremija sacīja: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Tādēļ, ka jūs esat sekojuši sava ciltstēva Jonadaba noteikumiem un izpildījuši visas pavēles, ko viņš jums devis, Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Jonadabam, Rehaba dēlam, netrūks nekad tāda vīra, kas manā kalpībā godam stāvēs manā priekšā!“ Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā Jeremija uztvēra savā garā tā Kunga vārdu, kas viņam teica: „Ņem rakstu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai! Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, atgriežas savā kopumā no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus.“ Tad Jeremija aicināja Baruchu, Nerijas dēlu; Baruchs tad arī rakstīja rakstu ritulī visus vārdus no Jeremijas mutes, ko tas Kungs tam bija teicis. Tad Jeremija deva Barucham šādu rīkojumu: „Es esmu apcietināts un nevaru iet tā Kunga namā. Bet ej tu un lasi no rakstu rituļa visus tā Kunga vārdus, ko tu uzrakstīji no manas mutes, tautai tā Kunga namā kādā svētku dienā skaļi priekšā. Lasi arī Jūdas ļaudīm, kas sanākuši no savām pilsētām. Varbūt viņu lūgšana nonāk tā Kunga priekšā, un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai.“ Un Baruchs, Nerijas dēls, darīja tā, kā pravietis Jeremija bija viņam pavēlējis: viņš lasīja tautai no rakstu rituļa priekšā tā Kunga vārdus tā Kunga namā. Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī izsludināja gavēni tā Kunga priekšā visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un visai tautai, kas bija sanākusi no Jūdas pilsētām Jeruzālemē. Tad Baruchs lasīja no rakstu rituļa Jeremijas vārdus tā Kunga namā Gemarjas, valsts rakstveža Šafana dēla, telpā, augšējā pagalmā pie tā Kunga nama jaunajiem vārtiem, visai tautai skaļi priekšā. Kad Michaja, Gemarjas dēls un Šafana dēla dēls, bija dzirdējis visus tā Kunga vārdus no rakstu rituļa nolasām, Tad viņš devās lejup ķēniņa namā, kur valsts rakstveža darba istabā uz sēdi bija sapulcināti augstākie ierēdņi: valsts rakstvedis Ēlišāma, Delaja, Šemajas dēls, Elnātans, Akbora dēls, Gemarja, Šafana dēls, Cedekija, Hananjas dēls, un visi augstākie valsts darbinieki. Kad Michaja viņiem atstāstīja visu, ko Baruchs tautai lasījis no rakstu rituļa priekšā, Tad klātesošie sūtīja Jehudi, Netanjas dēlu, bet Netanja bija Šelemjas un tas Kušijā dēls, pie Barucha un lika tam teikt: „Ņem to rakstu rituli, no kura tu esi lasījis tautai, un nāc šurp!“ Tad Baruchs, Nerijas dēls, paņēma rituli un gāja pie tiem. Tie sacīja viņam: „Sēdies un lasi to mums!“ Tad Baruchs to viņiem lasīja. Kad tie dzirdēja visus šos vārdus, tie saskatījās izbijušies un sacīja Barucham: „Mums jādara visi šie vārdi zināmi ķēniņam.“ Tad tie jautāja Barucham: „Atstāsti mums sīkāk, kā tu uzrakstīji visus šos vārdus, ko viņš tev runāja.“ Baruchs tiem atbildēja: „Tieši no viņa mutes nāca šie vārdi, un es tos ierakstīju ar tinti grāmatā.“ Tad dižciltīgie sacīja Barucham: „Ej un paslēpies, tu un Jeremija, neviens lai nezina, kur jūs esat!“ Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet rakstu rituli tie atstāja pie rakstveža Ēlišāma un atstāstīja ķēniņam visu notikušo. Ķēniņš sūtīja Jehudi pēc rituja, un viņš to atnesa no rakstveža Elišāma kanclejas. Un Jehudis lasīja priekšā grāmatu ķēniņam un visiem tiem labiešiem, kas bija pie ķēniņa. Ķēniņš sēdēja ziemas dzīvoklī, jo bija devītais mēnesis, un viņa priekšā ogļu tvertnē kurējās uguns. Kad Jehudis bija izlasījis trīs vai četras slejas no rakstu rituļa, ķēniņš atgrieza tās ar nazi nost un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu ritulis sadega ugunī. Bet ne ķēniņš ne viņa augstākie darbinieki nepārdzīvoja nekādu apmul-sumu nedz satraukumu un nesaplēsa savas drēbes, kad tie dzirdēja visus šos vārdus. Un pat kad Ēlnātāns, Delaja un Gemarja lūdza ķēniņu rakstu rituli neiznīcināt, viņš tos neklausīja. Bet ķēniņš gan pavēlēja savam dēlam Jerachmeēlam, kā ari Sērajam, Asriēla dēlam, un Šelemjam, Abdēla dēlam, apcietināt rakstu rituļa rakstītāju Baruchu un pravieti Jeremiju. Bet tas Kungs tos paslēpa. Kad ķēniņš bija sadedzinājis grāmatas rituli un visus tos vārdus, ko Baruchs bija uzrakstījis no Jeremijas mutes, tad ieskanējās Jeremijas garā atkal tā Kunga vārds un teica viņam: „Ņem vēl reiz citu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā ritulī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja. Bet Jūdas ķēniņam Jojakīmam saki: Tā saka tas Kungs: Tu grāmatu sadedzināji, jautādams: Kādēļ tu tur ierakstīji, ka nākšot Bābeles ķēniņš, šo zemi izpostīšot un iznīcināšot cilvēkus un lopus? Tādēļ tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: Viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā. Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu nozie-gumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzī-votājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!“ Tāpēc Jeremija ņēma citu rituli un deva to rakstītājam Barucham, Nerijas dēlam. Baruchs ierakstīja tur no Jeremijas mutes visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakima sadedzinātā rakstu ritulī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus. Kad ķēniņš Cedekija, Josijas dēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija iecēlis par ķēniņu Konjas, Jojakima dēla, vietā, valdīja Jūdas zemē, Tad neviens neuzklausīja tā Kunga vārdu—ne ķēniņš, ne viņa kalpi, ne zemes iedzīvotāji, ko tas Kungs runāja ar pravieša Jeremijas muti. Tad ķēniņš Cedekija sūtīja Juchalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika viņam sacīt: „Lūdz par mums to Kungu, mūsu Dievu!“ Jeremija baudīja toreiz pilnīgu kustības brīvību tautas vidū, jo nebija vēl apcietināts. Faraona karaspēks toreiz bija ceļā no Ēģiptes, un kaldēji, kas aplenca Jeruzālemi, to izdzirduši, bija aizgājuši no Jeruzālemes projām. Tad ieskanējās tā Kunga vārds pravietim Jeremijam viņa garā un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Paziņojiet Jūdas ķēniņam, kas jūs sūtījis pie Manis, lai Man jautātu: Redzi, faraona karaspēks, kas jums nāca palīgā, drīzi atgriezīsies atkal savā zemē Ēģiptē. Atgriezīsies atpakaļ arī kaldēji, lai aplenktu šo pilsētu; tie to ieņems un nodedzinās ar uguni.“ Tā saka tas Kungs: „Nepievilieties domādami, ka kaldēji aizies no jums, jo tie neaizies. Nē, —kad jūs arī sakautu visu kaldēju kajraspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti tūri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!“ Un notika, ka kaldēju karaspēks atkāpās no Jeruzālemes bailēs no faraona karaspēka. Tad Jeremija atstāja Jeruzālemi, dodamies uz Benjamiņa zemi, lai tur ar saviem radiniekiem nokārtotu kādu mantojuma lietu. Kad viņš nonāca Benjamiņa vārtos, sardzē tur stāvēja virsnieks Jirija, Šelemjas dēls, tas bija Hananjas dēls; viņš aizturēja Jeremiju, tam pārmezdams: „Tu gribi pāriet pie kaldējiem!“ Jeremija tam atbildēja: „Nav taisnība! Es negribu pāriet pie kaldējiem!“ —un nepiegrieza viņam vairs vērības. Bet Jirija apcietināja Jeremiju un veda to pie zemes varenajiem. Tie bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un likt ieslodzījumā valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu. Kad Jeremija bija ievietots ūdens piegādes celtnes visdziļākajā apakšzemes spraišļu telpā un bija tur pavadījis jau ilgāku laiku, Tad ķēniņš Cedekija sūtīja ļaudis un lika atvest Jeremiju un tam jautāja slepenībā savā pilī: „Vai ir kāds vārds bijis no tā Kunga?“ —Jeremija atbildēja: „Ir gan, un proti, ka tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās.“ Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: „Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā? Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kufi jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi? Un tagad—uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst!“ Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pilssardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbei-dzās. Tā Jeremija palika pilssardzes pagalma cietumā. Kad Sefatja, Matana dēls, Gedalja, Pašchura dēls, un Juhals, Šelemjas dēls, un Pašchurs, Malkijas dēls, dzirdēja, ko Jeremija runāja uz visu tautu, sacīdams: „Tā saka tas Kungs:, Kas šeit paliks pilsētā, tas mirs no zobena, no bada un mēra, bet kas pāries pie kaldē-jiem, tas paliks dzīvs un paglābsies drošībā.“ Jo tā saka tas Kungs: „Šī pilsēta noteikti kritīs Bābeles ķēniņa kajraspēka rokās: ķēniņš to ieņems.“ Tad augstākie pārvaldnieki sacīja ķēniņam: „Šis vīrs ir sodāms ar nāvi, jo viņš nokauj drosmi visiem kareivjiem, kas vēl atlikuši šinī pilsētā, un iedveš izmisumu visiem iedzīvotājiem, runādams tiem tādus vārdus. Tiešām, šis vīrs nemeklē tautas labumu, bet tautas nelaimi!“ Tad ķēniņš Cedekija tiem atbildēja: „Labi! Nododu viņu jūsu rīcībā, jo ķēniņš pret jums jau tā kā tā neko nespēj.“ Tad tie ņēma Jeremiju un ieslodzīja to ķēniņa dēla Malkijas ūdens tvertnē, kas atradās pils pagalmā. Jeremiju nolaida tanī ar virvēm. Tvertnē nebija ūdens, bet tikai dubji, un Jeremija iegrima dubļos. Kad aitiopietis Ebedmelechs, ķēniņa kalps un galminieks, dzirdēja, ka Jeremiju ieslodzījuši tvertnē, Tad viņš atstāja ķēniņa pili un griezās pie ķēniņa, kas tanī bridī sēdēja Benjamiņa vārtos, ar šādu ziņojumu: „Mans kungs un ķēniņ! Tie vīri, kas Jeremiju iemeta bedrē, ir rīkojušies netaisni un nodarījuši viņam ļaunu. Tur viņam jānomirst badā!“ Jo pilsēta vairs nebija maizes. Tad ķēniņš pavēlēja aitiopietim Ebedmelecham, ķēniņa kalpam: „Ņem no šejienes trīs vīrus un izvelc pravieti Jeremiju no ūdens tvertnes, pirms viņš mirst!“ Tad ķēniņa kalps Ebedmelechs ņēma tos trīs vīrus un gāja ķēniņa nama noliktavas apakšējās telpās, sameklēja tur vecu novalkātu drēbju lupatas un ielaida tās ar virvēm Jeremijam tvertnē. Un ķēniņa kalps sacīja Jeremijam: „Liec veco drēbju lupatas sev padusēs zem virvēm!“ —un Jeremija tā darīja. Tad tie viņu izvilka ar virvēm no tvertnes. Tā Jeremija palika pils sardzes cietumā. Pēc tam ķēniņš Cedekija sūtīja savu kalpu un lika pasaukt Jeremiju pie sevis tā Kunga nama trešajā ieejā. Tur ķēniņš Cedekija sacīja Jeremijam: „Es tev ko jautāšu, neapslēp man nekā!“ Jeremija atbildēja Cedekijam: „Kad es tev to sacīšu, tad tu liksi mani nokaut, un kad es tev došu padomu, tu tomēr man neklausīsi.“ Tad ķēniņš Cedekija deva slepenībā Jeremijam zvērestu, sacīdams: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas radījis mūsu dvēseli, es tevi nenokaušu un neizdošu tiem vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības!“ Tad Jeremija sacīja Cedekijam: „Tā saka tas Kungs Cebaots, īsraēla Dievs: „Ja tu padosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad tu paliksi dzīvs, un šī pilsēta netiks nodedzināta, tu dzīvosi un tava ģimene. Bet ja tu nepadosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad šī pilsēta kritīs kaldēju rokās, un tie to nodedzinās. Un ari tu neizglābsies no viņu rokām.“ Ķēniņš Cedekija sacīja Jeremijam: „Es baidos, ka tikai mani neizdotu tiem jūdiešiem, kas jau agrāk pārgājuši pie kaldējiem, un tie mani neapsmietu.“ Bet Jeremija viņam atbildēja: „Tevi neizdos! Klausi tā Kunga balsi, ko es tev saku, un tev labi klāsies, un tu paliksi dzīvs. Bet ja tu liegsies padoties, tad šis ir tas vārds, ko tas Kungs man atklāja: Redzi, visas sievas, kas vēl pali-kušas Jūdas ķēniņa pilī, izvedīs pie Bābeles ķēniņa virsniekiem, un tās tev sacīs: Pievīluši un maldinājuši ir tevi tavi mierinātāji un uzticamie draugi! Un kad tavas kājas iegrimušas un iesti gušas dubļos, tie tevi atstājuši! — Visas tavas sievas un tavus bērnus aizvedīs pie kaldējiem, un arī tu pats neizglābsies no tiem, tu kritīsi Bābeles ķēniņa rokās, un šī pilsēta izgaisīs uguns liesmās!“ Tad Cedekija sacīja Jeremijam: „Nevienam nav jāzina, ko mēs runājām, lai tu nemirtu! Bet ja mūsu labieši dabūtu zināt, ka es esmu ar tevi runājis, un tie nāktu pie tevis un teiktu tev: Saki mums, ko tu runāji ar ķēniņu, neslēp mums nekā, mēs tevi neaiztiksim, un ko ķēniņš tev teica? — Tad atbildi tiem: Es lūdzu ķēni-ņam, lai viņš mani neliek vest atpakaļ Jonatāna namā, kur man būtu jāmirst.“ Kad visi labieši tiešām nāca pie Jeremijas un tam jautāja, tad viņš tiem atbildēja, kā ķēniņš bija noteicis. Tad tie atstāja viņu mierā, jo saruna nebija izpaudusies atklātībā. Tā Jeremija palika pils sardzes pagalma cietumā līdz tai dienai, kad Jeruzālemi ieņēma. Kad Jeruzāleme bija ieņemta—Jūdas ķēniņa Cedekijas devītā valdīšanas gada desmitajā mēnesī uzbruka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ar visu savu karaspēku Jeruzālemei un to aplenca. Cedekijas vienpadsmitā valdīšanas gada ceturtā mēneša devītā dienā tie ielauzās pilsētā, — Tad visi Bābeles kaļra virsnieki iegāja pilsētā un apmetās pie vidējiem vārtiem: Nergals-Sarecers, galminieku virsnieks Samgars-Nebo Sarsekims, gudro virsnieks Nergals-Sarecers un visi pārējie Bābeles ķēniņa virsnieki. Kad Jūdas ķēniņš Cedekija un visi viņa kareivji to redzēja, tie metās bēgt, atstāja pilsētu naktī pa ķēniņa dārza ceļu cauri vārtiem divu mūpu starpā un izgāja klajumā. Bet kaldēju karaspēks tiem dzinās pakaļ un panāca Cedekiju Jērikas klajumos. Tie viņu saņēma un veda pie Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara uz Riblu Hamatas novadā. Un tas sprieda tiesu pār viņu. Bābeles ķēniņš lika Cedekijas dēlus nokaut Riblā viņa acu priekšā, tāpat arī visus Jūdas dižciltīgos. Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt ar vajra saitēm un vest uz Bābeli. Kaldēji nodedzināja ķēniņa pili un iedzīvotāju namus un noārdīja Jeruzālemes mūrus. Bet vēl pilsētā palikušos un tos, kas bija pārbēguši pie viņiem, un visus, cik vēl bija pāri palikuši tautā, miesas sardzes virsnieks Nebusaradans aizveda uz Bābeli. Bet no vienkāršiem ļaudīm, kam nebija īpašuma, miesas sardzes pavēlnieks Nebusaradans atstāja vienu daļu Jūdas zemē un ierādīja tiem tanī dienā vīna dārzus un tīrumus. Par Jeremiju turpretī Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars miesas sardzes priekšniekam Nebusaradanam deva šādu pavēli: „Ņem tu viņu un gādā par viņu! Nedari viņam nekā ļauna! Ievēro viņa vēlēšanās un, kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu!“ Tad augstākais miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans, galminieku priekšnieks Nebusasbans un zīmju tulku priekšnieks Nergals-Sarecers un visi pārējie Bābeles ķēniņa virsnieki sūtīja ļaudis pēc Jeremijas. Tie izņēma Jeremiju no pils sardzes cietuma un nodeva to Gedaljam, Ahikāma dēlam, kas savukārt bija Šafana dēls. Tā Jeremija palika pie tautas. Bet Jeremijam, kad tas vēl sēdēja pils sardzes cietumā, atklājās tā Kunga vārds un viņam sacīja: „Ej un saki ķēniņa kalpam aitiopietim Ebedmelecham: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es izpildīšu savus draudus pār šo pilsētu tai par ļaunu un ne par labu nedz arī par svētību: tu pats to redzēsi attiecīgajā dienā. Bet tevi Es izglābšu tanī dienā“, —tā saka tas Kungs, —„un tu nekritīsi to vīru rokā, no kufiem tu bīsties. Tiešām, Es ļaušu tev izbēgt, tu nekritīsi no zobena, bet iemantosi dzīvību, jo tu paļāvies uz Mani!“ —tā saka tas Kungs. Šis vārds no tā Kunga atklājās Jeremijam, kad miesas sardzes priekš-nieks Nebusaradans viņu atsvabināja Rāmā, kur tas viņu bija atradis apcie-tinātu Jeruzālemes un Jūdas iedzīvotāju starpā jau važās saistītu aizvešanai uz Bābeli. Kad miesas sardzes priekšnieks viņu tur atrada, viņš sacīja Jeremijam: „Tas Kungs, tavs Dievs, bija šai vietai piedraudējis ar šo nelaimi, Un tagad tas Kungs liek tam tā notikt, Viņš izpilda savus draudus, tādēļ ka jūs esat grēkojuši pret to Kungu un neklausījāt Viņa balsi: tādēļ tas jums arī tā notiek. Tagad nu redzi, es atsvabinu tavas rokas no važām. Ja tev tīk iet ar mani uz Bābeli, tad nāc, es gādāšu par tevi. Bet ja tev nepatīk ar mani iet uz Bābeli, tad lai paliek! Redzi, visa zeme tavā priekšā, tu vari iet, kur vēlies un kur tev patīk!“ Kad Jeremija vēl nevarēja izšķirties, tas viņam sacīja: „Tad atgriezies atpakaļ pie Gedaljas, Ahikāma dēla, tas ir Šafana dēls, ko Bābeles ķēniņš iecēlis par pārvaldnieku pār Jūdas pilsētām, un paliec pie tā tautas vidū vai ej citur, kur tu vēlies!“ Tad miesas sardzes priekšnieks deva tam ceļa maizi un dāvanu un to atlaida. Jeremija gāja uz Micpu pie Gedaljas, Ahikāma dēla, un palika pie viņa tautas vidū, kas vēl bija atlikusi zemē. Kad visi kara virsnieki, kas stāvēja laukā ar saviem karavīriem, dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš iecēlis Gedalju, Ahikāma dēlu, par zemes pārvaldnieku un uzticējis viņam vīru, sievu un bērnu, vispārīgi vienkāršu ļaužu apsardzību, kas nebija aizvesti uz Bābeli, Tad tie nāca pie Gedaljas uz Micpu: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans un Jonatāns, Kareacha dēli, Seraja, Tanhumeta dēls, Ofaja dēli no Netofas, Jesanja, Maāchata dēls, kopā ar saviem vīriem. Tad Gedalja, Ahikāma dēls, Šafana dēla dēls, Dievu svinīgi piesaukdams, griezās pie viņiem un viņu vīriem ar šādu uzrunu: „Nebīstaities kaldējiem kalpot! Palieciet šai zemē un padodieties Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies! Redzi, ar! es dzīvoju Micpā, lai varētu atbildībā stāvēt kaldēju priekšā, kad tie nāks pie mums. Bet jūs ievāciet vīna, lauku un eļļas ražu savos traukos un dzīvojiet savās pilsētās, ko esat ieguvuši!“ Tāpat arī tiem jūdiešiem, kas atradās Moābā, zem amoniešiem, Ēdomā un visās pārējās zemēs, drīzi kļuva zināms, ka Bābeles ķēniņš atstājis daļu iedzīvotāju Jūdā, un ka viņš iecēlis Gedalju, Ahikāma dēlu un Šafana dēla dēlu, tiem par zemes pārvaldnieku. Tad visi šie jūdieši atgriezās atpakāļ no visām malām, kur tie bija izkaisīti, un saradās Jūdas zemē pie Gedaljas Micpa. Un tiem bija bagāta vīna un dārza augļu raža. Bet kad Johanans, Kareacha dēls, un visi kafa virsnieki, kas stāvēja laukā, bija ieradušies pie Gedalja Micpā, Tad tie viņam sacīja: „Vai tu zini, ka amoniešu ķēniņš Baāliss ir nosūtījis Ismaēlu, Netanjas dēlu, lai tas tevi noslepkavotu?“ Bet Gedalja, Ahikāma dēls, tiem neticēja. Tad Johanans, Kareacha dēls, sarunājās slepeni ar Gedalju Micpā un tam teica: „Atļauj man iet un nogalināt Ismaēlu, Netanjas dēlu, un neviens lai to nedabū zināt! Kādēļ lai viņš tevi nokauj, un visi jūdieši, kas šeit pie tevis sapulcējušies, atkal lai izklīstu, un pēdējie no Jūdas pāri palikušie lai aizietu bojā?“ Bet Gedalja, Ahikāma dēls, atbildēja Johananam, Kareacha dēlam: „Nedari tā, kā tu teici, jo nav taisnība, ko tu saki par Ismaēlu!“ Septītajā mēnesī nāca Ismaēls, Netanjas dēls, un Ališāmas dēla dēls, no ķēniņa dzimuma un viens no iepriekšējā ķēniņa augstākiem varas nesējiem, ar desmit vīriem pie Gedaljas, Ahikāma dēla, uz Micpu. Pie galda sēdot, Cēlās Ismaēls, Netanjas dēls, un tie desmit vīri, kuri bija pie viņa, un nokāva ar zobenu Gedalju, Ahikāma dēlu; tas bija ari Šafana dēla dēls. Tā viņš noslepkavoja to vīru, ko Bābeles ķēninš bija iecēlis par pārvaldnieku pār šo zemi. Arī visus jūdiešus, kas bija Micpā pie Gedaljas, un kaldēju karavīrus, kas tur atradās, Ismaēls nogalināja. Otrā dienā pēc Gedaljas nokaušanas, kad neviens to vēl nezināja, Nāca vīri no Sichemas, no Šilo un Samarijas skaitā astoņpadsmit, ar apcirptām bārdām, saplēstām drēbēm un ar miesas ievainojumiem. Tiem bija ēdamie upuri un smaržīgie kvēpināmie sveķi, ko tie gribēja nest tā Kunga namā. Tad Ismaēls, Netanjas dēls, no Micpas izgāja tiem pretī un iedams rau-dāja. Kad viņš tos sastapa, viņš tiem sacīja: „Nāciet iekšā pie Gedaljas, Ahikāma dēla!“ Bet kad tie ienāca pilsētā, Ismaēls, Netanjas dēls, nokāva tos un iemeta kādā akas tvertnē, viņš un tie vīri, kas bija pie viņa. Viņu starpā tomēr bija desmit vīru, kas sacīja Ismaēlam: „Nenokauj mūs, jo mums ir apslēptas mantas tīrumā: kvieši, mieži, eļļa un medus!“ Viņš tos atstāja dzīvus un nenokāva kopā ar viņu brāļiem. Tvertne, kufā Ismaēls iemeta kopā ar Gedalju noslepkavotos vīrus, bija tā pati ko ķēniņš Asa reiz bija licis ierīkot kairā pret Israēla ķēniņu Baēšu. Šo plašo, dziļo un izmūrēto akas tvertni tagad Ismaēls, Netanjas dēls, piepildīja ar nokauto līķiem Un aizveda visus Micpā vēl palikušos iedzīvotājus: ķēniņa sievas ar meitām un visus ļaudis, ko sardzes priekšnieks Nebusaradans bija atstājis Gedaljas apsardzībā. Visus tos aizveda Ismaēls, Netanjas dēls, gūstā, un arī pats taisījās pāriet pie amoniešiem. Kad nu Johanans, Kareacha dēls, un visi virsnieki, kuri bija pie viņa, dzirdēja, kādu neģēlību izdarījis Ismaēls, Netanjas dēls, Tad tie sacēla visus savus ļaudis un devās cīņā pret Ismaēlu, Netanjas dēlu, un atrada viņu pie lielā ūdens Gibeonā. Kad ļaudis, kas bija pie Ismaēla, ieraudzīja Johananu, Kareacha dēlu, un visus virsniekus pie viņa, tie priecājās. Un visi ļaudis, kurus Ismaēls bija apcietinājis un aizvedis no Micpas, sacēlās un pārgāja pie Johanana, Kareacha dēla. Bet Ismaēls, Netanjas dēls, bēga no Johanana ar astoņiem vīriem un pārgāja pie amoniešiem. Tad Johanans, Kareacha dēls, un visi virsnieki, kas bija pie viņa, pārņēma visu tautas atlikumu, ko Ismaēls, Netanjas dēls, pēc Gedaljas, Ahikāma dēla, nokaušanas apcietināja Micpā un aizveda; tāpat arī vīrus, karavīrus, sievas, bērnus un galma ļaudis, ko viņš bija atvedis no Gibeonas. Viņi devās ceļā un apmetās pie Kimhama nometnes Betlēmes tuvumā, lai virzītos no turienes uz Ēģipti Un bēgtu no kaldējiem, jo no tiem viņi bijās, tādēļ ka Ismaēls, Netanjas dēls, bija noslepkavojis Gedalju, Ahikāma dēlu, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis par zemes pārvaldnieku. Visi kara virsnieki, arī Johanans, Kareacha dēls, un Jesanja, Hošajas dēls, un visa tauta, lieli un mazi, nāca pie pravieša Jeremijas Un tam sacīja: „Paklausi mūsu lūgšanu un lūdz to Kungu, savu Dievu, par mums, kas esam atlikuši no daudziem tikai niecīgs mazums, kā pats redzi, Lai tas Kungs, tavs Dievs, mums rādītu to ceļu, pa kūpi mums jāstaigā, un tos noteikumus, kas mums jāpilda!“ Pravietis Jeremija tiem atbildēja: „Labi, es pielūgšu to Kungu, jūsu Dievu, kā jūs vēlaties, un darīšu tad jums zināmu visu, ko tas Kungs sacīs, es neslēpšu jums neviena vārda.“ Tad tie sacīja Jeremijam: „Tas Kungs lai ir par mums patiess un taisns liecinieks, ja mēs arī pilnīgi nedarīsim pēc tiem noteikumiem, ko tas Kungs mums ar tavu starpniecību pavēlēs! Vai nu tas mums patīk vai nepatīk, mēs klausīsim tā Kunga, mūsu Dieva, balsij, pie kura mēs tevi sūtām, lai mums labi klātos, kad mēs izpildām tā Kunga, mūsu Dieva, prātu!“ Un kad pēc desmit dienām atklājās tā Kunga vārds Jeremijam, Tad viņš aicināja Johananu, Kareacha dēlu, un visus kara virsniekus, kas bija pie viņa, un visu tautu, lielus un mazus, un Tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, pie kujra jūs mani sūtījāt nest jūsu sirsnīgo lūgšanu Viņa vaiga priekšā: Ja jūs paliksit šinī zemē, tad Es celšu jūsu dzīvi un to nenopostīšu, Es jūs dēstīšu un nenoplūkšu. Es nožēloju, ka Man bija jums jāsūta nelaime. Nebīstaities no Bābeles ķēniņa, no kura jums tagad bail! Nebīstaities no viņa!“ —saka tas Kungs, —„jo Es esmu ar jums, lai jums palīdzētu un jūs izglābtu no viņa rokas. Es došu jums iespēju atrast žēlastību viņa priekšā, lai viņš ir līdzcietīgs pret jums un atļauj jums dzīvot savā dzimtajā zemē. Bet ja jūs teiksit: Mēs negribam palikt šinī zemē, —un neklausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsij Un sacīsit: Mēs iesim uz Ēģipti, kur mēs neredzēsim kapi un nedzirdēsim taures skaņas un nebūsim izsalkuši pēc maizes; tur mēs gribam apmesties un dzīvot! Tad uzklausait tā Kunga vārdu, jūs, no Jūdas vēl atlikušie: Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Ja jūs nolemsit iet uz Ēģipti un aiziesit, lai nomestos svešā zemē, Tad zobens, no kā jūs tagad bīstaties, panāks jūs Ēģiptes zemē. Un bads, kas jums tagad rūpes dara, jūs pavadīs Ēģiptē uz katra soļa tā, ka jūs tur nomirsit! Visi, kas nolēmuši iet uz Ēģipti, lai nomestos svešā zemē, mirs no zobena, bada un mēra, neviens nepaliks dzīvs un neizbēgs no tās nelaimes, ko Es tiem sūtīšu!“ Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Kā manas dusmas un mana bardzība izgāzās pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā mana bardzība izgāzīsies ari pār jums, ja jūs iesit uz Ēģipti. Un jūs paliksit par lāstu, par nelabu paraugu, par apsmieklu un kaunu, un šo zemi jūs vairs neredzēsit! To liek tas Kungs sacīt jums no Jūdas pāri palikušajiem: Neeita uz Ēģipti! Ievērojiet labi, ka Es jūs šodien esmu brīdinājis! Pat rotaļādamies paši ar savas dzīvības pilnu vērtību, jūs esat sākuši staigāt pa maldu ceļiem, jo jūs taču mani sūtījāt pie tā Kunga, jūsu Dieva, sacīdami: Aizlūdz par mums tā Kunga, mūsu Dieva priekšā, un tieši tā kā tas Kungs, mūsu Dievs, būs pavēlējis, tā paziņo Viņa lēmumu mums, lai mēs tad tā arī darām! To es jums šodien pasludināju, bet jūs negribat klausīt tā Kunga, sava Dieva, balsij, jūs noraidāt visu, ko Viņš jums liek sacīt. Tādēļ varat būt pārliecināti, ka jūs mirsit no zobena, bada un mēja tai vietā, kurp jūs gribat doties, lai tur svešumā dzīvotu!“ Kad Jeremija bija pasludinājis visai tautai visus šos vārdus, ko tas Kungs, viņu Dievs, bija pavēlējis tiem sludināt, —visus šos vārdus, Tad sacīja Asarja, Hošajas dēls, un Johanans, Kareacha dēls, un visi pārējie nepakļāvīgie vīri, kas runāja ar Jeremiju: „Tu runā melus: tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis un nav licis sludināt: Jums nebūs iet uz Ēģipti, lai tur dzīvotu svešumā! Bet Baruchs, Nerijas dēls, tevi sakūdījis pret mums, —mūs nodot kaldēju rokās, lai tie mūs nokauj vai aizved trimdā uz Bābeli!“ Tā Johanans, Kareacha dēls, un visi kara virsnieki un visa tauta neklausīja tā Kunga balsij palikt Jūdas zemē. Bet Johanans, Kareacha dēls, un visi kaya virsnieki ņēma Jūdas tautas atlikumu, visus, kas no visām tautām, kur tie bija izklīdināti, bija atgriezušies atpakaļ, lai nomestos dzīvot Jūdas zemē, — Vīrus, sievas, un bērnus, un ķēniņa meitas, un visus, kupis miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans bija atstājis pie Gedaljas, Ahikāma dēla, Šafana dēla dēla, ari pravieti Jeremiju un Baruchu, Nerijas dēlu, Un devās uz Ēģipti, jo tie nepa-klausīja tā Kunga balsij, un nometās Tachpanchesā. Tad Jeremijam Tachpanchesā kļuva zināms šāds tā Kunga vārds: „Ņem lielus akmeņus un ieroc tos mālainē pie ķieģeļu cepļa, kas ir pie faraona pils ieejas Tachpanchesā, Jūdas vīru klātbūtnē, Un saki tiem: Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Redzi, Es došu rīkojumu un pasaukšu savu kalpu, Bābeles ķēniņu Nebukadnēcaru, un celšu viņa troni uz šiem akmeņiem, ko tu šeit iegremdēji, un viņš uzcels te un izspriedīs pār tiem savu troņa telti. Viņš nāks un satrieks Ēģiptes zemi: kam nāve lemta, tas dosies nāvē, kam lemts krist gūstā, tas aizies gūstā, kam lemts zobens, tas no zobena arī kritīs. Es aizdedzināšu Ēģiptes dievu namus, viņš tos sadedzinās un aizvedīs; viņš saritinās ap sevi Ēģiptes zemi, kā gans apritina ap sevi savu mēteli, un tad netraucēts aizies. Viņš satrieks Ēģiptes saules dieva nama pieminekļu stabus un sadedzinās ēģiptiešu elka dievu namus.“ Šis ir tas vārds, kas Jeremijam atklājās par visiem jūdiem, kūpi dzīvoja Ēģiptē Migdolā, Tachpanchesā, Nofā un Patrosas zemē; tas teica: „Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Jūs redzējāt visu to nelaimi, ko Es sūtīju Jeruzālemei un visām Jūdas pilsētām: redzi, tur tagad drupu kaudzes bez iedzīvotājiem Viņu bezdievības dēļ, ko tie darīja, lai Mani sarūgtinātu, upurēdami un kalpodami citiem dieviem, ko tie nepazina, ne tie, ne jūs, ne jūsu tēvi. Es gan nemitīgi sūtīju pie jums visus praviešus, manus kalpus, lai viņi agri un vēlu sludinātu: Nedariet jel tādu negantību, ko Es ienīstu! Bet tie Mani neklausīja un aizdarīja savas ausis nerādīdami, ka viņi atgrieztos no savas bezdievības un neupurētu vairs citiem dieviem. Tādēļ iedegās manas dusmas un mana bardzība un liesmoja Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, ka tās kļuva par kailām drupu kaudzēm un tuksnesi, kā tas vēl šodien redzams. Un nu“, —tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Kāpēc jūs darāt tādu lielu ļaunumu paši sev, ka aiziet bojā vīri un sievas, bērni un zīdaiņi no Jūdas vidus un nekā vairs no jums nepaliek? Jūs Mani kaitināt ar saviem darbiem, upurēdami citiem dieviem Ēģiptē, kurp jūs aizgājāt mājot svešumā; tur jūs aizejat bojā un paliekat par lāstu un apsmieklu visām zemes tautām. Vai jūs esat aizmirsuši savu tēvu ļaunos darbus, Jūdas ķēniņu ļaunumus, viņu sievu ļaunprātības un savu pašu un savu sievu ļaunos pārkāpumus, ko tie visi darījuši Jūdas zemē un Jeruzālemes ielās? Vēl tagad tie neatstājas no visa tā, tie nenožēlo savus ļaunos darbus vēl līdz pat šai dienai; tie Manis nebīstas un nestaigā pēc maniem baušļiem un likumiem, ko Es devu jums un jūsu tēviem. Tādēļ,“ —tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, —„Es vērsīšu savu vaigu pret jums par postu jums, lai izdeldētu visu Jūdas tautu. Es iznīcināšu Jūdas atlikušos, kas tiecas iet uz Ēģipti un tur dzīvot svešumā; tie visi tiks izdeldēti 1 Tie kritīs Ēģiptē no zobena un bada, mazi un lieli, tie mirs no zobena un bada un būs par baigu paraugu un lāsta vārdu, par apsmieklu un kaunu, par ļaunu novēlē-jumu un lamas vārdu saņēmējiem! Es piemeklēšu tos, kas apmetušies Ēģiptē, kā Es piemeklēju Jeruzālemi ar zobenu, badu un mēri. Un no Jūdas atlikuma, kas atnākuši šeit Ēģiptē dzīvot svešumā, no tiem neizglābsies neviens, lai atgrieztos Jūdas zemē, kurp tiecas viņu ilgas, kur tie atkal labprāt dzīvotu. Tie turp neatgrie-zīsies, izņemot dažus atsevišķus bēgļus!“ Tad visi vīri, kuri zināja, ka viņu sievas nesa kvēpināmos upupus citiem dieviem, un visas sievas, kas tur stāvēja lielā skaitā, un visa tauta, kas dzīvoja Ēģiptē, Patrosā, atbildēja Jeremijam: „Tiem vārdiem, ko tu mums runāji tā Kunga vārdā, mēs negribam klausīt! Mēs izpildīsim savu solījumu, ko esam devuši, nest kvēpināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, kā mēs un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un virsnieki to darījuši Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās! Toreiz mums bija maizes papilnam, mums labi klājās, mēs neredzējām nekā ļauna. Bet no tā laika, kopš mēs pārtraucām dedzināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, mums trūkst visa kā, un mēs ejam bojā no zobena un bada. Un kad mēs tagad atkal nesam debesu ķēniņienei dedzināmos un dzera-mos upurus, —tas taču nenotiek pret mūsu vīru gribu, ka mēs tai cepam raušus, uz kupiem veidojam tās attēlu, un nesam arī dzepamos upurus, lai tai kalpotu?“ Tad Jeremija atbildēja visai tautai, vīriem un sievām un visiem, kas pret viņu bija uzstājušies ar šādām runām, un sacīja: „Tiešām, vai par kvēpināšanu svešiem dieviem, ko jūs piekopāt Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, jūs un jūsu tēvi, jūsu ķēniņi un dižciltīgie un visi zemes ļaudis, tas Kungs gan nebūs domājis un to paturējis atmiņā? Ja gan, tādēļ ka tas Kungs nevarēja vairs ciest jūsu bezdievīgos darbus un to negantību, ko jūs darījāt, tādēļ jūsu zeme arī ir palikusi par neauglīgu kailatni, par baigu brīdinājumu, par lāstu nesēju, un neviens tur vairs nedzīvo, kā tas vēl šodien redzams! Tādēļ ka jūs upurējāt elkiem, grēkojāt pret to Kungu un neklausījāt Viņa balsi, nestaigājāt pēc Viņa baušļiem, Viņa likumiem un priekšrakstiem, tādēļ nāca pār jums šī nelaime, kas jūs nospiež!“ Jeremija vēl sacīja visai tautai un visām sievām: „Klausaities tā Kunga vārdu, jūs visi jūdieši, kas dzīvojat Ēģiptē: Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Jūs un jūsu sievas esat solījuši ar savu muti un to arī pildāt! Jūs sakāt: Mēs pildīsim savus solījumus nest debesu ķēniņienei dedzināmos un dzepamos upupus! Tā tad pildiet, ko esat solījuši! „Tad klausaities tā Kunga vardu, jūs no Jūdas, kas dzīvojat Ēģiptē: Tiešām, Es zvēru pie sava lielā vārda“, —tā saka tas Kungs, —„turpmāk neviens jūdu vīrs visā Ēģiptes zemē neņems vairs manu vārdu savā mutē, lai sacītu: Tik tiešām, ka Dievs tas Kungs dzīvo! Zinait, Es būšu pār tiem nomodā, tiem par postu un ne par svētību! Visi no Jūdas, kas Ēģiptes zemē, mirs no zobena un bada, kamēr tie visi aizies bojā! To, kas izbēgs no zobena un atgriezīsies no Ēģiptes Jūdas zemē, nebūs daudz. Tad Jūdas ļaužu atlikums, kas bija aizgājuši uz Ēģipti, lai dzīvotu svešumā, sapratīs un atzīs, kā vārds paliks, —vai mans, vai viņu vārds! Un tas lai jums būtu par zīmi“, —tā saka tas Kungs, —„ka Es jūs šinī vietā piemeklēšu, lai jūs zinātu, ka mani draudu vārdi pret jums neatvairāmi piepildīsies jums par postu— Tad tas Kungs saka tā: „Redzi, Es nodošu faraonu Hofru, Ēģiptes ķēniņu, viņa ienaidnieku un to rokās, kas tīko pēc viņa dzīvības, tā kā Es nodevu Jūdas ķēniņu Cedekiju Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, kas bija viņa ienaidnieks un tiecās pēc viņa dzīvības.“ Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija teica Barucham, Nerijas dēlam, kad tas Jūdas ķēniņa Jojakima, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā uzrakstīja šīs runas grāmatā, kā Jeremija tās viņam sacīja priekšā. Viņš teica: „Tā saka tas Kungs, Isračla Dievs, par tevi, Baruch: Tu sūdzies: Cik man grūti! Tas Kungs pievienojis manām sāpēm vēl bēdas. Noguris es esmu no savas nemi-tīgās vaidēšanas, un nekur es nevaru mieru atrast! Saki viņam: Tā saka tas Kungs: Zini, ko Es pats esmu cēlis, to Es atkal noplēšu, un ko dēstījis, to Es atkal izrauju ārā. Tā klāsies visai šai zemei. Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē! Apdomā, Es sūtu postu pār visu miesu“, —saka tas Kungs, —„pār visiem ļaudīm, bet tev Es ļaušu saglabāt savu dzīvību visur, kurp vien tu dosies!“ Šis ir tas vārds, ko tas Kungs darījis zināmu pravietim Jeremijam par pagānu tautām. Par Ēģipti, par Ēģiptes ķēniņa faraona Necho karaspēku, kas stāvēja pie Perat-upes pie Karchemišas un ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars sakāva Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā: „Sakārtojiet vairogus, lielos un mazos, un dodieties cīņā! Seglojiet zirgus, jātnieki, un kāpiet tiem mugurā! Lieciet bruņu cepures galvā, triniet šķēpus un apvelciet bruņas! Kādēļ Es tos redzu bailēs atkāpjamies? Kādēļ viņu vīri ir mazticīgi un bēg bez apstājas? Briesmas visapkārt!“ —saka tas Kungs: „Ne kustīgākais, ne drošsirdīgākais neizbēgs: tie ziemeļos pie Perat-upes krastiem klupa, krita un palika uz mūžu guļam!“ Kas tā tāda, kas kā Nīla izkāpa no krastiem tā, ka tās uzplūdi viļņoja kā plašas un dziļas straumes? Ēģipte cēlās kā Nīla, tās ūdeņi vēlās pāri krastiem kā dziļas straumes, un tā teica: „Es celšos un pārplūdināšu visu zemi, iznīcināšu pilsētas un to iedzīvotājus!“ Auļojiet šurpu, zirgi, un ripojiet projām, rati! Un vīri lai iziet kara gaitās, aitiopieši un ar vairogiem izrīkotie putieši, kā arī veiklie stopu uzvilcēji un bultu noraidītāji ludieši! Šī diena ir tā Kunga Cebaota atriebības diena, lai atmaksātu saviem pretiniekiem. Zobens rij, kamēr tas paēdis un apreibinājies ar viņu asinīm. Tam Kungam ir kaujas svētki un upuru mielasts ziemeļu zemē pie Peratupes. Ej un kāp Gileādā, jaunava Ēģipte, un meklē dziedināmo balzamu! Velti tu lieto dažādas zāles, tev nav vairs dziedināšanas! Tautas dzird tavu kaunu, zeme ir tavu vaidu pilna, un neskaitāmi varoņi atdusas viens uz otra, jo tie krita abi kopā! Šis ir tas vārds, ko tas Kungs darīja zināmu pravietim Jeremijam, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars jau devās uzvarēt Ēģipti: „Pasludiniet to Ēģiptē, izziņojiet to Migodalā, arī Nofā un Tachpanchesā pavēlēdami: Celies un sataisies cīņai, jo zobens jau rij visu ap tevi! Kādēļ notriekti pie zemes tavi varoņi? Viņi neizturēja, jo tas Kungs viņus nogāza pie zemes. Tā Viņš nogāza daudzus, tie krita cits pār citu, saukdami: „Iesim atpakaļ pie savas tautas savā dzimtenē, glābsimies no rijēja zobena!“ Piešķiriet faraonam, Ēģiptes ķēniņam, vārdu: Trakulis, kas palaidis garām īsto brīdi! Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —tā saka tas ķēniņš, kura vārds ir Kungs Cebaots: —„Kā Tabors paceļas kalnu starpā un kā Karmels pie jūļras, viņš droši nāks! Noliec sev pa rokai visus izceļošanai nepieciešamos piederumus, tu, visu iedzīvotāju kopa, tu, īstā Ēģiptes meita, jo Memiisa kļūst tuksnesis, to nodedzinās, tā kļūs neapdzīvota!“ Ēģipte ir brīnišķīgi skaista jauna govs, bet no ziemeļiem nāk dundurs, noteikti tas nāk. Arī tās algotņu kareivji, kas iedzīvotāju vidū ir kā bajoti teļi, ir cīņā pagriezuši muguru un nav izturējuši: ir pienākusi viņu nelaimes diena, viņu piemeklēšanas laiks! Klau! Dzirdams troksnis, it kā čūskai rāpojot, šņācot un bēgot, jo tie tuvojas ar karaspēku un uzbrūk Ēģiptei ar cirvjiem kā malkas cirtēji. „Tie nocērt viņas mežu,“ —saka tas Kungs, —„kas ir nepārredzams, liels; taču viņu ir vairāk kā siseņu, tie nav saskaitāmi!“ Ēģiptes meita paliek sēžam kaunā; viņa tiek nodota ziemeļu tautas rokā. Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, saka: „Redzi, Man jākārto aplēse ar Amonu no Noa ar faraonu un ar visu Ēģipti, ar tās dieviem un ķēniņiem, ar faraonu un ar tiem, kas uz viņu paļaujas Tos Es nododu tiem rokās, kas tīko pēc viņu dzīvības, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara un viņa kalpu rokās. Bet šī zeme pēcgalā būs atkal apdzīvota kā vecos laikos“, —saka tas Kungs. „Bet tu nebīsties, Jēkab, mans kalps, un neuztraucies, Israēl! Jo zini, Es tevi izglābšu no tālām zemēm un tavus piederīgos no viņu cietumu zemes! Jēkabs atgriezīsies atpakaļ un dzīvos mierā un drošībā, neviens viņu vairs netraucēs un nebiedēs. Tātad nebīsties, manu kalp Jēkab!“ —tā saka tas Kungs, —„jo Es esmu pie tevis; Es darīšu pilnīgi galu visām tautām, kupi starpā Es tevi biju izklīdinājis, bet tevi Es saudzēšu, tevi tikai pārmācīšu, kā tu pelnījis; pavisam bez soda Es nevaru tevi atstāt.“ Šis tā Kunga vārds par filistiešiem ieskanējās pravietim Jeremijam viņa apziņā, pirms faraons uzvarēja Gazu: „Tā saka tas Kungs: Redzi, ūdeņi plūst no ziemeļiem un top par pāri plūstošu kalna strautu, tie pārplūdina zemi un visu, kas tanī, pilsētas un to iedzīvotājus, tā ka cilvēki brēc skaļā balsī, un visi zemes iedzīvotāji vaimanā. Ziemeļu zirgu dimdošās pakavu dunoņas, viņu kaļra ratu dārdoņas un viņu vezumu riteņu klaboņas apmulsi-nāti, tēvi neuzrauga vairs savus bērnus, jo bailes stindzina viņu rokas. Līdz ar to ir atnākusi tā diena, kas visiem filistiešiem nes bojā eju un atņem Tirai un Sidonai pēdējo palīgu, kāds bija vēl atlicis. Tiešām, tas Kungs grib iznīcināt filistiešus, un tie ir cēlušies no izceļotājiem, kas nākuši no Kaftoras salas. Gaza noskuvusi sev galvu, Aškalona izdeldēta. Ak enakitu atlikums! Cik ilgi tu vēl būsi spiests asiņaini sagraizīt sevi? Ak vai! Tā Kunga zobens! Kad beidzot jel tu kļūsi pie miera? Lien jel savās makstīs! Izbeidz savu darbību! Un stāvi klusu, mierā! Bet kā tas lai rimst, jo tas Kungs tam to nav pavēlējis? Viņš to gan sūtījis pret Aškalonu un pret visu jūrmalu!“ Par Moābu. Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bēdas ir Nebo pilsētai, jo tā ir izpostīta! Negodā kļuvusi un iekarota ir Kirjataima. Augstā pils ir apkaunota un sagrauta! Pagalam ir Moāba slava un lielība! Hešbonā prāto ļaunu pret moābiešiem: Nāciet, iznīcināsim tos! Lai tie nebūtu vairs tauta.“ Ari tevi, Madmene, iznīcinās, zobens jau pacelts pret tevi! Klau! Sāpju pilni kliedzieni atskan no Horonaimas: Posts un pilnīgs sabrukums! Satriekta un sagrauta ir moābiešu zeme, tās vaidu pilnā brēkšana aizskan līdz Coārai! Luhita kalnājā ļaudis kāpj raudādami, Horonaimas piekalnē dzird baiļu pilnus kliedzienus par iespējamo iznīcināšanu! Bēdziet, glābiet savu dzīvību un velciet to kā paegļa krūms tuksnesī! Tādēļ ka tu paļāvies uz saviem pašu veidotiem dievekļu darinājumiem un uz savām mantām, ari tu kritīsi uzvarētāju rokās, un Kārnošs aizies trimdā un gūstniecībā kopā ar saviem priesteriem un savas valsts augstākiem pārstāvjiem. Un postītājs sagrābs savā varā visas tavas pilsētas, viņš nevienu no tām netaupīs. Arī ieleja apakšā aizies bojā, un klajumu augšā izpostīs, kā tas Kungs piedraudējis. Dodiet Moābam spārnus, lai tas uzlidotu gaisā un aizlidotu! Un viņa pilsētas paliks par tukšuma vietām, tā ka neviens tur nedzīvos. Nolādēts lai ir, kas tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas! Bez bēdām Moābs ir dzīvojis no savas jaunības, jo viņš dusēja netraucēts, tā sakot savās mielēs, nav pārliets no trauka traukā un nekad nav bijis gūstā. Tādēļ tas paturējis savu garžu, viņa smarža palikusi negrozīta. Tādēļ zinait tomēr, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„Es sūtīšu vīndarus, kas to pārlies, padarīs tukšas viņa vecās mucas un sasitīs krūzes. Tad Moābs paliks kaunā ar Kā-rnošu, kā Israēla nams palika kaunā ar Bēteli, uz ko tas paļāvās. Kā tad nu jūs varat sacīt: Mēs esam drošsirdīgi karotāji, stipri vīri cīņā! Moāba un viņu pilsētu postītājs jau virzās šurp, moābiešu izlasītā jaunatne sabrūk, lai tiktu nogalināta“, —tā saka tas Ķēniņš, kura vārds ir Kungs Cebaots. — „Moāba gals Ir tuvu klāt, viņa iznīcināšana steidzīgi tuvojas.“ Parādiet viņam līdzcietību, jūs viņa kaimiņi un visi, kas viņu pazīstat. Sakait: „Ak kā ir salūzis stiprais valdnieku zizlis un slavenais scepteris!“ Kāp zemē no savas goda vietas un sēdies uz kailas zemes, tu iedzīvotāju kopa, Dibonas meita! Jo Moāba postītājs virzās pret tevi un izposta tavas stiprās pilis! Nostājies ceļmalā un raugies, Aroeras iedzīvotāj! Jautā bēgļiem un izglābtajiem: „Kas ir noticis?“ Moābs ir kļuvis apkaunots, stāv izmisumā. Raudiet un vaimanājiet! Paziņojiet pie Arnonas, ka moābiešu zeme ir izpostīta! Sods ir nācis pār plašo līdzenumu, pār Holonu, Jachcu un Mefaātu, Pār Dibonu un Nebu un Bet-Diblataimu, Pār Kirjataimu, Bet-Gamulu, pār Bet-Meonu, Pār Kerijotu, Bocru un pār visām Moāba zemes pilsētām, tuvējām un tālajām! „Nocirsts ir Moāba rags, un satriekts ir viņa elkonis!“ —saka tas Kungs. Piedzirdiet Moābu! Jo tas pats sevi ir paaugstinājis un sacēlies pret to Kungu, lai tas sēžas savos paša spļau-dekļos un paliek kaunā! Vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš pienākts zagļu starpā, ka tu, par viņu runādams, šaubīgi krati galvu? Atstājiet pilsētas un apmetieties klinšu aizās, jūs Moāba zemes iedzīvo-tāji! Dariet tā kā meža baloži, kas vij savas ligzdas klinšu kraujās tieši virs bezdibeņa! Mēs dzirdējām par Moāba lielo lepnību, par viņa uzpūtību un augstprā-tību, nepakļāvību un augsti lidojošo prātu. „Man labi zināma viņa pārgalvība“, —saka tas Kungs, —„un viņa tukšā dižošanās: visa viņa rīcība ir negodīga.“ Tādēļ man jāvaid par Moābu, jāraud par visiem Moāba ļaudīm, dziļi jānopūšas par Kir-Heresas iedzīvotājiem. Vairāk nekā par Jāzeru man jāraud par tevi, tu Sibmas vīna koks! Tavas stīgas stiepjas pāri lielajam ezeram—Nāves jūrai—un sniedzas līdz Jāzeras ezeram. Postītājs uzbrucis tavai dārza augļu un vīna koku ražai. Prieks un līksmība ir pazuduši no auglīgajiem tīrumiem un no visas Moāba zemes. Vīnam mucās Es likšu izbeigties; vīna spaidu vairs neiedarbinās ar gavilēm; dzirdamie skaļie kliedzieni nav vairs nekādas gaviles! No vaidu pilnās Hešbonas viņi liek saviem kliedzieniem aizskanēt līdz Ēleālei, līdz Jachacai, no Coāras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelišijai, pat Nimrimas ūdeņi paliks par tuksnešainu apvidu. „Es to izbeigšu,“ —tā saka tas Kungs, —„ka Moābs vēl kāptu elku kalnā, lai nestu upuri savam dievam. Tādēļ mana sirds kā drūmi baigs flautas pūtiens smagi sēro par Moābu un par Kir-Heresas iedzīvotājiem kā žēlabu pilns flautas skaņu raksts, jo visas mantas, ko tie ieguvuši un sakrājuši, aizgājušas bojā. Visiem viņiem galvas apcirptas plikas, un visiem bārda noskūta, visiem rokas sagraizītas, un visiem ap gurniem no maisa auduma sēru drēbes. Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās dzirdamas tikai sēras, jo Es satriecu Moābu kā trauku, kas kļuvis nepatīkams!“ —salta tas Kungs. Cik viss Moābā ir pilns izmisuma! Vaimanājiet! Cik kauna pilns Moābs pagriezis muguru! Moābs ir kļuvis visiem saviem kaimiņiem par apsmieklu un par izbaiļu iedvesēju! Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, kā ērglis pielido naidnieks un izpleš savus spārnus pār Moābu!“ Pilsētas ir uzveiktas, stiprās pilis iekarotas. Moāba karavīriem būs ap sirdi tanī dienā kā sievai dzemdību sāpēs. Moābs tiek izdeldēts, ka tas nav vairs tauta, jo tas ir pārmērīgā pašiedomībā sacēlies pret to Kungu. „Šausmas, bedre un valgi plešas pār jums, Moāba zemes iedzīvotāji!“ tā saka tas Kungs. „Kas izglābsies no šausmām, kritīs bedrē, un kas izkāps no bedres, sapīsies valgos, kad Es visas šīs šausmas sūtīšu pār moābiešiem viņu piemeklē-šanas gadā!“ —saka tas Kungs. Hešbonas ēnā apstājas nogurušie bēgļi, bet uguns izcelsies no Hešbonas un liesmas no Sihonas pils un apsvilinās moābiešu plānumus un cīņas jūkļa vīru pakaušus. Bēdas tev Moāb! Kamoša tauta aizgājusi bojā: tavi dēli aizvesti gūstā, un tavas meitas aizvestas verdzībā. — „Bet Es tomēr atvedīšu atpakaļ pēdējās dienās Moāba cietumniekus!“ —tā saka tas Kungs. —Tik daudz par Moāba sodu. Tā saka tas Kungs par Amona bērniem: „Vai tad Israēlam nav bērnu? Vai viņam nav mantinieka? Kāpēc tad Milkoms guvis mantojumu Gada zemē, un viņa tauta dzīvo Gada zemes pilsētās? Tādēļ ievērojiet, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„Es likšu atskanēt kara troksnim pret amoniešu pilsētu Rabu, tā paliks par drupu kaudzi, un tās apkārtējie ciemi izzudīs uguns liesmās! Tad Israēls saņems atpakaļ mantojumu no saviem mantiniekiem!“ —saka tas Kungs. Brēc, Hešbona! Jo Aja ir sagrauta. Vaimanājiet, Rabas meitas! Apvelciet sēru drēbes un vaidiet, skraidīdamas apkārt gar mūkiem! Jo Milkomam jāiet gūstā ar visiem saviem priesteriem un augstākajiem darbiniekiem. Ko tu lielies un dižojies ar savām ielejām? Tava ieleja ir pārplūdināta, tu atkritēja meita, kas, paļaudamās uz savu lielo mantu, saka: „Kas drīkstētu gan man tuvoties?“ „Redzi, Es sūtīšu pār tevi bailes no visām pusēm!“ —saka tas Kungs Cebaots, —„jūs aizklīdinās visus projām tā, ka neviens no jums nepagūs ne apskatīties un neviens nesavāks bēgļus atkal vienkopus! Bet pēcgalā Es taču atvedīšu atpakaļ Amona bērnu cietumniekus!“ —saka tas Kungs. Par Ēdomu tā saka tas Kungs Cebaots: „Vai tad nav vairs nekādas gudrības Temanā? Vai tad sapratīgajiem padoms pazudis un gudrība izbeigusies? Bēdziet, steidzieties projām no turienes, ielieniet dziļās paslēptuvēs, jūs Dedanas iedzīvotāji! Jo Es lieku tuvoties Ēzavam viņa bojā ejas stundai, laikam, kad Es gribu taisīt nolēsi ar viņu. Kad vīnogu lasītāji ielaužas pie tevis, vai viņi neatstāj tomēr zināmu pēcražu? Kad nakti ieslapstās zagļi, viņi paņem taču tomēr vienīgi tik daudz, cik viņiem pietiek. Bet Es pats pārmeklēšu Ēzava zemi, atklāšu viņa paslēptuves; ja viņš ari gribētu, viņš nevar paslēpties, viņa dzimums tiks iznīcināts, tāpat viņa brāļi un kaimiņi, tā ka nekas no viņa vairs pāri nebūs. Atstāj Man savus bāriņus. Es tos uzturēšu pie dzīvības, tavas atraitnes lai paļaujas uz Mani!“ Tā saka tas Kungs: „Tiešām, kas nebija pelnījuši dzert rūgto kausu, tiem tas bija jādzer, un vai tad tu lai paliktu bez soda? Tiešām, tu nepaliksi nesodīts, tev tas visādā ziņā jādzer! Jo Es pie Sevis zvērēju“, —saka tas Kungs: —„Bocrai jātop par atbaidīgu paraugu, par tuksnesi, par apsmieklu un par lāstu vārdu, un visām tai piederīgām apdzīvotām vietām par tukšnešainiem klajumiem mūžīgi!“ — Es saņēmu ziņu no tā Kunga, vēsts ir izsūtīta tautām: „Pulcējieties un eita cīņā pret Ēdomu!“ Redzi, Es tevi darīju mazu tautu starpā un nicinātu cilvēku vidū. Ļaužu nonicināts ir tavs briesmīgums! Pievīlusi tevi ir tava iedomība un augstprātība, ka tu dzīvo klints aizās un turi savā varā kalnu augstienes. „Bet ja tu taisītu savu ligzdu arī tik augsti kā ērglis, tomēr Es tevi nogrūdīšu no turienes!“ —tā saka tas Kungs. „Edomai jātop par kaut ko sastingušu; ikvienam, kas tai ies garām, jābūt izbaiļu pārņemtam, un tas šņāks par visām tās ciešanām! Kā Sodoma un Gomora un to blakus pilsētas tika pavisam sagautas“, —saka tas Kungs, —„tā arī šeit neviens vairs nedzīvos un neviens arī neuzturēsies. Tik tiešām, cik strauji lauva no Jardānas biezokņiem dodas augšup pa mūžam zaļo ielejas nogāzi, tikpat ātri Es Ēdomu no turienes aizdzīšu un iecelšu tur par kungu to, kas tam izredzēts. Kas ir man līdzīgs, un kas var saukt mani pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu valdinieks, kas varētu mēroties ar Mani?“ — Tādēļ uzklausiet, ko tas Kungs nolēmis par Edomu, un Viņa nodomus, kas Viņam ir par Temanas iedzīvotājiem: tiešām, ganu zēni, iekarotāji, tos aizvedīs kā ganāma pulka jērus! Pat viņu ganības uztrauksies un būs šausmu pārņemtas par tiem! Zeme trīc no viņu krišanas, viņu sāpju kliedzienu troksnis būs dzirdams pie Niedru jūras! Redzi, kā ērglis viņš—ienaidnieks—paceļas un izpleš savus spārnus pār Bocru; Ēdomas kareivji jutīsies tanī dienā kā dzemdētāja sieva dzemdību sāpēs. Par Damasku. Vilšanās un apmulsums valda Hamatā un Arpadā, jo turieniešiem pienākušas ļaunas ziņas. Tie izmisuši baiļu pilnā uztraukumā kā jūfa, kas nevar apmierināties. Damaska ir zaudējusi cerību, tā taisās bēgt, to pārņēmušas bailes, izmi-sums un žņaudzēji kā dzemdētāju sievu dzemdību sāpēs. Ak, kā tā ir atstāta! Šī slavenā pilsēta, kas reiz bija mana prieka pils! „Tādēļ tās jaunie vīrieši kritīs ielu cīņās, un visi tās cīņai spējīgie kareivji tanī dienā aizies bojā!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Un Es pielikšu uguni Damaskas mūkiem, tā aprīs Benhadada pilis!“ Par Kedaru un par Hacora ķēniņa valstīm, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars uzvarēja, tas Kungs saka tā: „Celieties, eita cīņā pret Kedaru, uzveiciet un iznīciniet austrumu dēlus! Lai paņem viņu teltis un ganāmos pulkus, lai atņem un aizved viņu telts iekārtu un visus mājas piederumus un viņu kamieļus un uzsauc tiem: Briesmas visapkārt! Bēdziet steidzīgi un paslēpieties, jūs Hacoras iedzīvotāji!“ —tā saka tas Kungs, —„jo Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir metis uz jums savu aci: viņam ir ļauns nodoms pret jums, viņš taisās jums uzbrukt. Celieties un eita pret bezrūpīgo tautu, kas mierīgi un droši dzīvo!“ —saka tas Kungs, —„kam nav ne durvju, ne aizšaujamo; tie dzīvo netraucēti klusībā. Par laupījumu jums kritīs viņu kamieļi un viņu lielie ganāmie pulki. Es izklīdināšu visos vējos tos, kam gar deniņiem apcirpti mati, un sūtīšu tiem postu no visām pusēm!“ —saka tas Kungs. — „Hacora būs šakaļiem par mitekli, neauglīga kailatne uz visiem laikiem; neviens tur vairs nedzīvos, neviens tur neapmetīsies!“ Vārds par Ēlāmu, kas kļuva zināms Jeremijam Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā un kas tā skanēja: Tā saka tas Kungs Cebaots: „Redzi, Es salauzīšu Ēlāma stopu, viņa varas stiprumu! Es sūtīšu pār Elāmu četrus vējus no visām četrām debess pusēm un izklīdināšu ēlāmiešus visos vējos: nebūs tautas, kur nenonāktu ēlāmiešu bēgļi! Es iedvesīšu ēlāmiešiem baigas bailes no viņu ienaidniekiem un no tiem, kas tīko pēc viņu dzīvības; Es sūtīšu tiem nelaimi, savu dusmu karstumu!“ —tā saka tas Kungs, —„un tad Es likšu tiem pāri iet zobenam, kamēr būšu tos iznīcinājis! Tad Es uzcelšu Elāmā savu troni un izdeldēšu tur ķēniņu kopā ar augstākiem pārvaldniekiem!“ —saka tas Kungs. „Bet pēdējās dienās Es atvedīšu atpakaļ Elāma cietumniekus!“ —saka tas Kungs, —„Es no jauna pārkārtošu Ēlāma likteni.“ Šis ir tas vārds, ko tas Kungs runājis ar pravieša Jeremijas muti par Bābeli un par kaldēju zemi: „Pasludiniet tautu starpā, dariet zināmu un neslēpiet, paceliet karogu, sludiniet: Bābele ir uzvarēta, Bels ir palicis kaunā, Merodachs stāv satriekts! Viņu dievi ir palikuši kaunā, viņu dievekļi sagrauti! Jo pret viņiem nāk tauta no ziemeļiem, tā izpostīs viņu zemi, tur nebūs vairs iedzīvotāju, cilvēki būs aizbēguši, un arī lopi būs aizdzīti projām! — Tanīs dienās, tanī laikā“, —saka tas Kungs, —„nāks atpakaļ Israēla bērni, kopā ar Jūdas bērniem, tie nāks, nemitīgi raudādami, un meklēs to Kungu, savu Dievu. Tie meklē ceļu uz Ciānu, uz turieni ir vērsti viņu skati: Nāciet, pievienojieties tam Kungam mūžīgā nekad neaizmirstamā derībā! Mana tauta bija kā pazudušas avis, viņu gani bija tās maldinājuši, vadājuši kalnos pa nepareiziem ceļiem; tās gāja no kalna uz pakalnu un aizmirsa savu novietni. Visi rija tās, kas ar tām sastapās, un manas tautas pretinieki sacīja: „Mēs tiem nedarām netaisnību!“ —jo tie ir grēkojuši pret to Kungu, pret savu īsto ganību un pret savu tēvu cerību. — „Bēdziet no Bābeles, atstājiet, kaldēju zemi un esiet kā vadītāji auni ganāmam pulkam! Jo redzi, Es sūtišu lielas tautas no ziemeļiem pret Bābeli, tās nostāsies pret to un to ieņemsŗ viņu bultas nāks kā no gudra varoņa rokas, tās neaizlidos velti. Tā kaldēju zeme kritis par laupī-jumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam!“ —saka tas Kungs. — „Priecājieties un līksmojiet, mana mantojuma laupītāji, un lēkājiet priekā j kā govis, kad ar tām labību kuļ, un zviedziet kā ērzeļi! Un tomēr jūsu māte paliks pilnīgi kaunā, kas jūs dzemdējusi, tā stāvēs nosarkusi. Redzi, zeme, kur dzīvo pēdējā no tautām, taps tagad par tuksnesi un par izkaltušu zāļu klajumu. Aiz tā Kunga dusmām tā paliks neapdzīvota un kļūs pavisam par tuksnesi. Ikviens, kas ies Bābelei garām, brīnīsies; tas būs šausmu pārņemts un svilpodams šņāks par tās ciešanām. Nostājieties visapkārt cīņai pret Bābeli, visi stopa strēlnieki! Šaujiet, netaupiet bultas! Jo tā ir apgrēkojusies pret to Kungu. Paceliet prieka balsis visapkārt! „Bābele padevās! Krituši tās nocietinā-jumi, noārdīti tās mūri!“ —Tā kā tā ir tā Kunga atriebība, tad atriebieties tai ari no savas puses. Dariet viņai tā, kā viņa ir darījusi! Izniciniet Bābelē visus sējējus un visus pļāvējus! No briesmīgā zobena tie vairīsies, un ikviens bēgs uz savu dzimteni pie savas tautas. Israēls ir kā izbiedēta avs, ko lauvas vajājušas. Pirmais viņu bija aizkodis Asirijas ķēniņš, tad beigās Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars apgrauza viņa kaulus. Tādēļ tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Redzi, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, kā Es nosodīju Asirijas ķēniņu. Tad Es atvedīšu Israēlu atpakaļ viņa ganībās, ka viņš atkal ganīs savas avis uz Karmela un Basanā un savu pārtiku saņems Ēfraima kalnos un Gileādā. Tanīs dienās un ttsai laikā“, —tā saka tas Kungs, —„meldēs Israēla nozie-gumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami, jo Es piedošu tiem, ko Es glabāju kā pārpalikumu.“ „Celies pret divkārtējo nemiernieku zemi un pret šās piemeklētās pilsētas iedzīvotājiem! Satriec un posti“, —saka tas Kungs, —„un izpildi visu, ko Es tev pavēlēju!“ Klau! Zemē dzirdams kara troksnis, un valda liels sabrukums; atskan skaļas vaimanas! Kā ir sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā! „Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekāms tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta cieti, jo tu esi ielaidušies cīņā ar to Kungu.“ Tas Kungs atslēdzis savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes savu dusmu ieročus, jo tam Kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldēju zemē. Nāciet no visām pusēm pret šo zemi, atveriet tās klētis! Sametiet visu, kas tai ir, kaudzē kā labības kūļus un iznīciniet to; sodiet līdz ar to ari pašu zemi, ka nekas no tās nepaliek! Nogaliniet visus zemes lopus, lai viņi lemti nokaušanai! Bēdas tās iedzī-votājiem! Jo viņu diena ir atnākusi, viņu piemeklēšanas laiks. Klau! Bēgļi no Bābeles zemes izbēguši sauc, lai pasludinātu Ciānā tā Kunga atriebību, mūsu Dieva atriebību Viņa nama dēļ! — Sūtiet stopu strēlniekus pret Bābeli, visus, kas vien prot stopu uzvilkt! Aplenciet to visapkārt, lai neviens neiz-bēg! Atmaksājiet tai pēc tās nopelniem, par tās ļaunajiem darbiem! Dariet tai tā, kā tā darījusi! Jo tā pārgalvīgi sacēlusies pret to Kungu, Israēla Svēto. „Tādēļ tās jaunekļi kritīs tās ielās, un Bābeles karavīri aizies tanīs dienās arī bojā!“ —tā saka tas Kungs. „Redzi, Es tevi savaldīšu, tu pārgalvīgā un nekautrīgā!“ —saka tas Kungs Cebaots, —„jo atnākusi tava diena, tavs piemeklēšanas laiks. Tad lepnā un pārgalvīgā paklups un kritīs, un neviens viņu nepacels. Es pielikšu uguni viņas pilsētām, tā apris visu visapkārt!“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist. Bet viņu glābējs ir stiprs, —Kungs Cebaots ir viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem.“ „Zobens lai nāk pār kaldējiem“, —saka tas Kungs, —„un pār Bābeles iedzīvotājiem, pār tās valdniekiem un zinātniekiem! Zobens pār pļāpātājiem un pareģiem, ka tie paliek kā muļķi stāvam! Zobens pār tās karavīriem, ka tie kļūst par gļēvuļiem un bēgļiem! Zobens arī pār tās zirgiem un ratiem; zobens pār visu tautu maisījumu, kas ir tās robežās, ka tie kļūst par sievām! Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās! Sausums lai nāk pār tās ūdeņiem, ka tie izsīkst! Jo tā ir elku dievu zeme, muļķīgi tie lepojas ar saviem dievekļiem. Tādēļ tur mājos tuksneša zvēri, šakaļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota ne mūžam, tur iedzīvotāju nebūs uz radu radiem! Kā Dievs citkārt nopostīja Sodomu un Gomoru līdz ar to blakus pilsētām“, —saka tas Kungs, —„tā tur neviens vairs nedzīvos, tur nebūs neviena cilvēka!“ Uzmanieties! Tauta nāk no zie-meļiem, stipra tauta, un daudz ķēniņu ceļas no zemes galiem. Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir cietsirdīgi un nežēlīgi; viņu karaspēku troksnis ir kā jūtas krākšana, tie jāj uz zirgiem kā karavīri un iekarotāji pret tevi, Bābeles meita! Kad Bābeles ķēniņam pienāk ziņas par to, tad nogurumā nolaižas viņam rokas; bailes pārņem viņu, drebuļi un žņaudzēji kā sievu dzemdēšanas sāpēs. „Redzi, kā lauva strauji ceļas no Jardānas biezokņiem un iet uz ielejas zaļajām nogāzēm, tā Es viņu drīzi no turienes aizdzīšu un iecelšu pār viņiem par valdnieku to, kas šim nolūkam izredzēts. Kas var Man līdzināties, un kas Mani var saukt pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu gans, kas varētu mēroties ar Mani?“ Tādēļ uzklausait, ko tas Kungs nolēmis par Bābeli un kāds Viņa nodoms par kaldēju zemi: Tiešām, ganu zēni tos aizvedīs kā ganāma pulka jērus, pat viņu ganības būs uztrauktas par tiem! No sauciena: „Bābele ir kritusi!“ —trīcēs zeme, un uztraukums izplatīsies tautu starpā. Tā saka tas Kungs: „Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo manu pretinieku sirdī, asa nikuma pilnu postītāju garu. Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā. Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņu kreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīriešus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku, Ka kritušie lai guļ pa visu kaldēju zemi un smagi ievainotie viņu ielās! Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto. Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna. Bābele bija zelta kauss tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu. Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. „Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!“ „Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!“ Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā tā Kunga, mūsu Dieva, darbus!“ Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu! Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo kā tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem. Tu, pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns! Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie sevis: „Lai gan Es tevi pildīju ar cilvē-kiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!“ Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar savu spēku, kas nopamatojis zemi un nospraudis tai robežas ar savu gudrību, izspriedis un izplētis pār visu debesis pēc sava ieskata. Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām, Tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvība. Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam. Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds! „Tu Man biji kā veseris, kā kapa un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis, Ar tevi Es satriecu zirgus kopā ar jātniekiem, satriecu ratus kopā ar braucējiem; Ar tevi Es satriecu vīrus un sievas, vecus cilvēkus un bērnus, jaunekļus un jaunavas; Ar tevi Es satriecu ganus kopā ar viņu ganāmiem pulkiem, arājus kopā ar viņu aizjūgiem, satriecu zemes kungus un zemes pārvaldniekus. Bet tagad Es atmaksāšu Bābelei un visiem kaldēju zemes iedzīvotājiem jūsu acu priekšā par visu to ļaunumu, ko rie darījuši Ciānai!“ —tā saka tas Kungs. „Tagad Es nostāšos pret tevi“, —tā saka tas Kungs, —„tu posta kalns, kas tu esi izplatījis postu un iznīcību pa visu pasauli! Jā! Es izstiepšu savu roku pret tevi un nometīšu tevi no taviem klintskalnu augstumiem un padarīšu tevi par izdegušu kalnu, Ka no tevis nevarēs dabūt ne stūra akmeņus, ne pamata akmeņus. Nē! Tu būsi kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs. Paceliet karogu virs zemes, pūtiet tauri tautu starpā, izrīkojiet tautas cīņai pret Bābeli! Aiciniet un virziet cīņā pret to Araratas, Minijas un Aškanasas valsti, ieceliet vadoni cīņai, sapulciniet jātniekus tik lielā skaitā kā sarainus siseņus! Kārtojiet un apmāciet šīs tautas, veltījiet visus šo tautu spēkus karam pret to, —mēdiešu ķēniņus, kungus un zemes pārvaldniekus un visus viņu varai pakļautos apgabalus! Tad zeme drebēs un trīcēs, jo tā Kunga lēmums par Bābeli sāk piepildiries, ka Bābelei jātop par tuksnešainu kailatni bez iedzīvotājiem. Bābeles karavīri neiet vairs cīņā, tie sēd bezdarbīgi savos cietokšņos, viņu drosme zudusi, tie kļuvuši par nevarīgām sievietēm. Dzīvokļi pilsētā ir jau nodedzināti, un Bābeles aizsargu režģi, kā arī to aizšaujamie salauzti. Skrējēji (jeb skrieļi) drāžas viens otram pretī, viens vēstnesis ātrāk par otru steidzas pie Bābeles ķēniņa, lai tam ziņotu, ka viņa pilsēta visos stūros jau iekarota, Ka brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi. Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks!“ „Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs ēdis, mūs iznīcinājis, viņš mūs padarījis par tukšiem traukiem! Viņš mūs aprija kā pūķis un ar mums pildīja savu vēderu, viņš mūs izdzina no mūsu paradīzes, mūsu mīļās un skaistās dzimtenes. Varmācība, kas nodarīta mums, mūsu miesai, lai nāk pār Bābeli“, —tā lai saka Ciānas iedzīvotāji, —„un manu iedzīvotāju asinis lai nāk pār Kaldējas iedzīvotājiem!“ —tā lai saka Jeruzāleme. Tādēļ tas Kungs saka tā: „Redzi, Es vedīšu tavu lietu, Es prasīšu atmaksu par tevi. Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām! Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakaļiem, par brīdinājumu un atbaidītāju paraugu, par apsmieklu, bez iedzīvotājiem! Tagad viņi visi vēl kopā rūc kā lauvas un ņurd kā mazi lauvēni, Bet kad tie būs iekarsuši, Es tiem sarīkošu mielastu un tos piedzirdīšu, ka tie uzgavilē un tad iemieg mūžīgā miegā, no kura tie vairs neuzmodīsies!“ —saka tas Kungs. „Es tos vedīšu pie kaušanas kā jērus, kā aunus uniāžus!“ Ak kā Šešacha (tas ir: Bābele) ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā! Jūja ir sacēlusies pret Bābeli, un tā ir tagad jūras krācošo viļņu pārklāta. Bābeles pilsētas ir tapušas par tuksnesi, par izkaltušu zemi, par sausu smilšainu klajumu, kur neviens nedzīvo, kur neviens cilvēks arī nedz staigā, nedz klejo. Es likšu saņemt un izbaudīt tiesas uzlikto sodu arī Bābeles Belam, Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis. Turpmāk tautas vairs neplūdīs pie viņa, arī Bābeles mūri it krituši! Izeita ik no viena Bābeles apga-bala, mana tauta, un glābiet ikviens savu dzīvību no tā Kunga dusmu kvēles! Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, ja šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru! „Tādēļ, redzi, nāks dienas, kad Es sodīšu Bābeles dievekļus! Visa tās zeme nāks negodā, un visi iedzīvotāji nokauti gulēs tās klēpī. Tad debess un zeme un viss, kas tanī, gavilēs par Bābeli, jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji“, —saka tas Kungs. — Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs. Jūs, kas izglābušies no Bābeles zobena, eita projām, netielējieties un nekavējieties! Pieminiet to Kungu arī svešumā un paturiet Jeruzālemi savā sirdī. „Mums bija jākaunas, jo mēs dzirdējām apsmieklu runas. Kauna sārtums klāj mūsu vaigus, jo svešinieki ir aizkāruši tā Kunga nama svētumu!“ „Tādēļ redzi, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„tad Es vērsīšu bargus tiesas sodus pret Bābeles dievekļiem, visur viņu zemē vaidēs nāvīgi ievainotie! Jebšu Bābele kāptu līdz debesīm un celtu nepārkāpjami augstus cietokšņus, tad tomēr pret to dosies Mams sūtītie postītāji!“ —saka tas Kungs. Klau! Kliedzieni dzirdami Bā-belē, un liela uztraukuma un raudāšanas troksnis atskan no kaldēju zemes puses, Jo tas Kungs izposta Bābeli un dara galu turienes lielajai čalai; ienaid-nieku karaspēka viļņi krāc kā lieli ūdeņi, un skali atskan viņu mežonīgie kara saucieni. Jo postītājs laužas iekšā tajā, —Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā. „Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un zinātniekus, tās zemes kungus un valdniekus un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies“, —saka tas Ķēniņš, kura vārds ir „Tas Kungs Cebaots.“ — Tā saka tas Kungs Cebaots: „Bābeles mūļ-us, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem, un tās vārtus, lai arī cik augsti tie būtu, sadedzinās ar uguni!“ —Tā piepildās izteiciens: „Tautas velti nopūlas, un veselas atsevišķas ļaužu ciltis strādā ugunij.“ Šādu uzdevumu pravietis Jeremija uzlika Sērajam, Nerijas dēlam, tas bija Māsejas dēls, kad tas ar Jūdas ķēniņu Cedekiju viņa ceturtajā valdīšanas gadā gāja uz Bābeli; Seraja bija toreiz apstāšanās vietu pārzinis ķēniņa ceļojuma laikā. Jeremija uzrakstīja uz vienas lapas rituļa visu par to nelaimi, kam bija jānāk pār Bābeli, tas ir it visus šos vārdus, kas te rakstīti par Bābeli, Un sacīja Sērajam: „Kad tu nonāksi Bābele, tad apskaties pēc kādas piemērotas vietas un nolasi skaļi visus šos vārdus Un tad saki: Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vielai, ka Tu to gribi iznīcināt tā, ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, —ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem. Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē Un saki: Tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!“ —Tik tālu Jeremijas vārdi. Cedekija bija divdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva par ķēmnu, un valdīja vienpadsmit gadu Jeruzālemē. Vīna māte bija Hamutala, un viņa bija Jeremijas meita, un tas bija no Libnas. Viņš darīja, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tāpat kā Jojakīms. Aiz tā Kunga dusmām tad nu notika, ka tas Kungs atstūma Jeruzālemi un Jūdu no sava vaiga. Kad Cedekija atkrita no Bābeles ķēniņa, — Un tas notika viņa valdīšanas devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā—, tad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars nāca pats ar visu savu kajraspēku pret Jeruzālemi, ielenca pilsētu un uzcēla ap to visapkārt aplenkuma nocie-tinājumus. Tā pilsēta palika ielenkta līdz Cedekijas valdīšanas vienpadsmitajam gadam. Ceturtā mēneša devītajā dienā, kad stiprs bads plosījās pilsētā un arī zemes iedzīvotājiem nebija vairs maizes, Tad ienaidnieks ielauzās pilsētā, un visi karavīri bēga un atstāja pilsētu naktī pa vārtiem starp abiem mūļiem pie ķēniņa dārza un izgāja klajumā, kamēr kaldēji vēl ielenca visapkārt pilsētu. Izbēgušie pagriezās tad virzienā uz Jardānas līdzenumu. Taču kaldēju karaspēks dzinās ķēniņam pakaļ un panāca Cedekiju Jērikas klajumos, kur viņa karaspēks izklīda un to atstāja. Kaldēji saņēma ķēniņu gūstā un veda to pie Bābeles ķēniņa Riblā, Hamatas novadā, un ķēniņš sprieda tiesu pār viņu. Bābeles ķēniņš lika nogalināt Cedekijas dēlus viņa acu priekšā un visus Jūdas dižciltīgos Riblā. Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt važās un vest uz Bābeli, kur viņš palika cietumā līdz savas nāves dienai. Piektā mēneša desmitajā dienā—tas bija Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara deviņpadsmitais valdīšanas gads—Nebusaradans, kas bija Bābeles ķēniņa miesas sardzes virspavēlnieks, iegāja Jeruzālemē Un nodedzināja tā Kunga namu un ķēniņa pili un visus pilsētas namus, it īpaši lielos namus viņš lika iznīcināt ar uguni. Viss kaldēju karaspēks, kas atradās miesas sardzes virspavēlnieka vadībā, nojauca visus mūrus ap Jeruzālemi. Tad Nebusaradans, miesas sardzes virspavēlnieks, aizveda gūstā zemās kārtas jaudis un to tautas daļu, kas vēl bija palikusi pilsētā, un bēgļus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un atlikušos darba ļaudis. Bet no zemās kārtas ļaudīm Nebusaradans, miesas sardzes priekšnieks, atstāja vienu daļu kā vīna dārzniekus un zemkopjus. Bet vara stabus pie tā Kunga nama, sēdekļus un lielo vara jūru, kas bija tā Kunga namā, kaldēji nojauca un aizveda visu metallu uz Bābeli. Ari katlus, lāpstas, sveču nažus, karotes, bļodas un visus metalla rīkus, ko lietoja dievkalpojumos, tie aizveda projām. Miesas sardzes priekšnieks paņēma arī visas ūdens tvertnes, kvēpināmos traukus, upura bļodas, podus, lukturus un kausus, visu, kas bija no tīra zelta un sudraba. Vara no abiem stabiem, no lielās vara jūras un no divpadsmit vēršu tēliem zem tās un no sēdekļiem, ko ķēniņš Salamans bija licis darināt tā Kunga namam, bija tik daudz, ka tas nebija nosverams. Stabi bija astoņpadsmit olekšu augsti, un divpadsmit olekšu gara aukla aptvēra stabu; staba biezums—siena—bija četri pirksti, —stabs bija vidū tukšs. Uz stabiem bija vara uzgaļa rotājums, piecas olektis augsts, un izgreznojumi un granātāboli bija visapkārt ap rotājumu, visi no vara. Tādi bija abi stabi, un arī abiem bija granātāboli. Deviņdesmit seši granātāboli karājās gaisā, bet visu granātābolu vienam pinuma darinājumam visapkārt bija simts. Miesas sardzes priekšnieks apcietināja augsto priesteri Seraju, priesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. No pilsētas viņš apcietināja kādu augstu ķēniņa darbinieku, kas bija bijis karavīru virspavēlnieks, un septiņus vīrus no tiem, kas bija piederējuši pie pašas tuvākās ķēniņa pavadonības un kas bija atrasti pilsētā, arī kara vadoņa rakstvedi, kas bija iesaucis lauku ļaudis kara dienestā, un sešdesmit vīru lauku ļaužu, kas gadījās pilsētā. Šos visus miesas sardzes priekšnieks Nebusaradans apcietināja un aizveda pie Bābeles ķēniņa Riblā. Bābeles ķēniņš lika tos Riblā, Hamatas novadā, nežēlīgā kārtā sodīt ar nāvi. Tā aizveda Jūdu no viņa zemes trimdā un gūstā. Šis ir to cilvēku skaits, kurus Nebukadnēcars aizveda gūstā: savas valdīšanas septītajā gadā trīstūkstoš divdesmit trīs jūdus; Astoņpadsmitajā Nebukadnēcara valdīšanas gadā astoņi simti trīsdesmit divus no Jeruzālemes; Divdesmit trešajā Nebukadnēcara valdīšanas gadā miesas sardzes virspavēlnieks Nebusaradans aizveda septiņi simti četrdesmit piecus jūdus; pavisam kopā: četri tūkstoši seši simti cilvēku. Bet pēc trīsdesmit septiņiem Jūdas ķēniņa Jojachina gūstniecības gadiem divpadsmitā mēneša divdesmit piektajā dienā Bābeles ķēniņš Evils-Merodachs savas valdīšanas sākumā apžēloja Jojachinu un atsvabināja to no cietuma. Viņš runāja ar to draudzīgi un ierādīja viņam krēslu augstāk par to ķēniņu krēsliem, kas bija pie viņa Bābelē. Viņš drīkstēja pārmainīt savas cietumnieka drēbes un ēda pie ķēniņa galda visu laiku, kamēr viņš vēl dzīvs bija. Bābeles ķēniņš izsniedza viņam arī zināmu pabalstu, kas viņam bija pie-šķirts pastāvīga pabalsta veidā, skatoties pēc kārtējām dienas vajadzībām, līdz viņa nāvei, kamēr viņš dzīvoja. Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas citkārt bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela tautu starpā, ir kļuvusi it kā par atraitni, un kas bija valdiniece pār nova-diem un visdiženākā starp pilsētām, ir kļuvusi pati par vergu darbu darītāju. Tā gauži raud nakti, žēlas asaras tai rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai visu agrāko cienītāju starpā, visi tās tuvinieki kļuvuši tai neuzticīgi un pārvērtušies par ienaidniekiem. Jūdas cilts ir nokļuvusi nabadzības pilnā gūstā un smagā kalpībā, tā mīt pagānu starpā un neatrod sev miera; tās vajātāji ir it kā iedzinuši to šaurā grūtību aizā. Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priestejri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas izskatās nožēlojamas un bēdīgas, noskumusi ir pati pilsēta. Tās nomācēji ir pārņēmuši varu sev, tās ienaidniekiem klājas labi. Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgājuši gūstā savu naidnieku acu priekšā. Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un tikai gurdeni kustas vajātāju priekšā. Jeruzāleme apzinās šai brīdī, cik nelaimīga un atstāta ir tā, atceras ari, cik daudz laba un bagatību tai bija agrākos laikos, jo tagad visa tās tauta smok ienaidnieku jūgā un neviens tai nepalīdz; tās ienaidnieki noraugās tajā ar ļaunu prieku un smejas par tās sabrukumu. Jeruzāleme ir smagi apgrēkojusies un tādēļ kļuvusi atbaidīga. Visi, kas to agrāk cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka tie redz tās nepievilcīgo kailumu; arī pati tā vaid un novēršas. Tās netīrumi līp pie viņas drēbju vīlēm; tā nebija iedomājusies, ka tai reiz tā varētu klāties; tādēļ tā tiešām ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. „Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!“ Naidnieks ir izstiepis savu roku pēc visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā pagāni ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu taču esi aizliedzis ieiet tavā draudzē. Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizes. Viņi atdod visus savus dārgumus par pārtikas līdzekļiem, lai uzturētu sevi pie dzīvības. „Raugies, Kungs, kādā es esmu nonākusi negodā!“ Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skataities un pārdomājiet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko tas Kungs mani piemeklējis savas niknās dusmības dienā. No augšas Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš sapinis cilpās manas kājas un licis man pakrist. Viņš iegrūdis mani postā, padarījis vientuļu un liek man ciest un sēroties ikdienas. Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; manu spēku ar to Viņš satriecis galīgi; tas Kungs nodevis mani tādu ļaužu rokās, pret kuriem kaut ko darīt man nav nekādas iespējas. Tas Kungs ir saminis pīšļos visus spēcīgos vīrus no mana vidus, Viņš ir sarīkojis pret mani vērstus upuru svētkus, lai sagrautu manus jaunekļus; tas Kungs pats ir minis savas dusmības vīna spaidu ar tajā ierauto jaunavu, Jūdas meitu. Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu sirdi. Manu bērnu man vairs nava, jo ienaidnieks ir visuvarens. Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav neviena, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas no visām pusēm sanākuši ap Jēkabu, lai Jeruzāleme izskatītos viņu acīs kā netikla sieviete. Tas Kungs ir taisns, jo es esmu bijusi pretestīga Viņa baušļiem. Klausaities, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi ir aizvesti gūstā. Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un veca-jie pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev barību izsalkuma apmierināšanai. Ak Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Arā zobens, tas nolaupīja manus bērnus, iekšā—manos mūros tāpat plosījās nāve. Visi dzird mani vaidam, un man tomēr nav iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un prie-cājas, ka Tu to man tā darījis. Lai tad arī nāk Tevis piedraudētā diena, kad viņiem tā klāsies kā man! Lai top redzama tavu acu priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir drūma. Ak kā gan tas Kungs licis izlieties savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis savu kāju pamesla savas dusmības dienā. Bez žēlastības ir tas Kungs nopostījis Jēkaba mitekļus, sagrāvis un nolīdzinājis ar zemi savās dusmās Jūdas meitas stipros cietokšņus, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā ari tās pārvaldniekus. Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt. Viņš uzvilcis savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī. Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un sagādājis Jūdas meitai daudz bēdu un nopūtu. Viņš izrakņājis savas svētnīcas pagalmu kā dārzu, izpostījis savu svinīgo sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svinēt svētkus un svētās dienas, un savās bargajās dusmās Viņš licis apkaunot kā ķēniņu tā priesteri. Tas Kungs atstājis novārtā savu altāri, pametis savu svēto vietu un Ciānas meitas stalto namu mūjrus nodevis ienaidnieku rokās, kas tad arī sākuši trokšņot tā Kunga namā kā svētku dienā. Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūj-us. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis savu roku no līdzdalības sagraušanā; vaļņi guļ drupās un bēdīgi pār tiem paceļas pussa-gruvušie cietokšņa mūp. Mūpi vārti iegrimuši dziļi zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti pagānu starpā; nav spēkā vairs likumi; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no tā Kunga. Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecajie; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas. Manas acis izraudātas asarās, visa miesa man sāp no raudāšanas, manas aknas ir it kā izkratītas ārā—zemē manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi nonīkst un dabū galu pilsētas ielās. Tie griežas pie savām mātēm, brēkdami: „Kur ir maize un vīns?“ Tā vini aiziet bojā kā kādi nāvīgi ievainotie pilsētas ielās tie izlaiž savu garu mātes klēpī. Ko es tev lai saku, Jeruzālcmes meita, un kam es tevi lai pielidzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts kā jūra. Kas tevi var dziedināt? Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai tādā ceļā novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši nākotni dažādos melu un viltus pilnos izteicienos, kas tevi maldināja un ieveda nelaimē. Visi, kas tev iet gajrām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svelpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: „Vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un ka par to priecājoties visa zeme?“ Visi tavi ienaidnieki šķoba savu muti, izsmiedami tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: „Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!“ Tas Kungs ir veicis savu nodomu un piepildījis savus vārdus, ko Viņš bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un licis izaugt tavu pretinieku ragam vēl lielākam. Tad viņas sirds sāka brēkt uz to Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti plūst nemitīgi kā strautiņš tavas un jaunavas Ciānas meitas asaras; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne uz mirkli! Celies augšā nakti un brēc; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā pret to Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros. Ak Kungs! Raugies jele, vai Tu esi kam ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko tās mīlestībā auklējušas? Vai tad priestepus un praviešus vienkārši lai nokauj tieši tā Kunga svētnīcā? Ielās guļ beigti jaunekļi un sirm-galvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības. Kā uz svētku dienu Tu esi saaici-nājis no visām pusēm manus ienaidniekus, kas mani vajā, tā ka tā Kunga dusmības dienā neviens neizbēga un nepalika dzīvs. Visus, ko es ar mīlestību biju kopusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks. Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu. Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus. Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības. Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās. Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu. Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas. Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē. Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu. Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām. Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs. Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas. Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos. Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt. Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“ Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti. Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka. To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība. Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība. „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“ Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību. Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās, Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt, Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu. Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības, Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus, It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā, Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu. Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes? Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga! Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs: Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji, Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības. Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt. Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums. Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums. Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams, Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās. Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ. Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla. Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja; Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam! Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma. Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“ Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“ Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību. Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā. Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani. Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani, Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek. Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu. Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši. Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem! Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm. Kā gan apsūbējis zelta spožums, un kā gan pats tīrākais zelts kļuvis neglīts! Svētnīcas dārgie akmeņi guļ izkaisīti visos ielas stūros. Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie ir kļuvuši līdzīgi māla traukiem, vienkārša podnieka darinājumiem. Pat šakaļu mātes zīdi savus mazuļus un baro tos, bet manas tautas meitas ir piespiesti kļuvušas nežēlīgas kā strausi tuksnesī. Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie viņu aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod. Kas agrāk ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas, kas audzināti purpurā, tie tagad spiesti gulēt uz mēslu kaudzes. Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam pie tās nepieskaroties. Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesa bija sārtāka nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs. Bet tagad viņu sejs ir melnāks nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir sakaltusi kā plāna skaida. Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma. Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā. Tas Kungs ir piepildījis savu dusmu mēru, Viņš izlējis savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus. Ne ķēniņi zemes virsū nedz visas pasaules iedzīvotāji nekad agrāk nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem. Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priestepu noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis. Tie klejoja kā akli pa ielām, būdami aptraipīti ar asinīm, tā ka nevarēja aizkart viņu drēbes. Ļaudis sauca viņiem virsū: „Prom no ceļa, nešķīstie! Neskarieties nekam klāt!“ Un kad viņi aizgāja un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat arī pagānu starpā: „Viņi nedrīkst ilgāki palikt te.“ Tā Kunga dusmas viņus izklīdi-nāja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un pret vecajiem nesajuta nekādas žēlastības. Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis kaut vai pēc niecīgas palīdzības, kamēr tās nogura, jo mēs gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt. Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt paši pa saviem ceļiem. Ar to mums arī tuvojās gals. Mūsu dienas ir beigušās, mūsu gals klāt. Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī. Mūsu dzīvības gars, tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, bet ar Viņu mēs sevi mierinājām, un Viņa ēnā mēs cerējām dzīvot tautu starpā. Priecājies tad nu un līksmo, Ēdoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Ari tev neies gājām nelaimes kauss, tu piedzersies un parādīsies ļaudīs kaila. Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Dievs tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās. Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu! Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešinieku rokās, mūsu nami pieder ārzemniekiem. Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. Savu ūdeni mēs dzejām par naudu, savu malku saņemam par maksu. Mūs izdzen kā suņus, un kad mēs esam noguruši, mums tomēr nedod miera. Mēs bijām spiesti pakļauties Ēģiptei un Asirijai, lai dabūtu maizes paēst. Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mums jācieš par viņu noziegumiem. Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas. Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī. Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī. Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās. Dižciltīgos valdniekus tie ir pakāruši, vecajo vaigs nav turēts cieņā. Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām. Vecie nesēd vairs pavārtē, un jaunie neskandina vairs savas dziesmas. Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām. Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši! Tādēļ ari mūsu sirds gurdena, un mūsu acis kļuvušas tumšas Ciānas kalna dēļ, ka tas nopostīts, un ka lapsas skraida pa to. Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, tavs tronis paliek uz radu radiem! Kādēļ Tu gribi mūs pavisam aizmirst, mūs atstāt uz visu mūžu? Atgriez mūs, Kungs, pie sevis, lai mēs atkal nākam atpakaļ mājās! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos! Vai tad Tu mūs esi pavisam pametis, vai tad tavas dusmas tiešām ir tik bargas? Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pie Ķebaras upes; tad atvērās debesis, un es redzēju dievišķas parādības. Mēneša piektajā dienā, tasbijaķēniņa Jojachina piektais gūstniecības gads, Atklājās tā Kunga vārds priesterim Ecēchiēlam, Busija dēlam, kaldēju zemē pie Ķebaras upes—tur nāca tā Kunga roka pār viņu. Es redzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metalls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teja nagi un laistījās kā rūpīgi nogludināti vara veidojumi. Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm. Visiem četriem bija katram sava seja un savi spārni. Visi viena tēla spārni bija salikti kopā cits pie cita. Iedami tēli negrieza seju atpakaļ, bet katrs gāja taisni uz priekšu. Viņu seja bija šāda: priekšpusē tiem bija cilvēka seja, labajā pusē lauvas seja visiem četriem, kreisajā pusē vērša seja visiem četriem un iekšpusē ērgļa seja visiem četriem. Viņu sejas bija vērstas un spārni bija izplēsti uz augšu, katram tēlam divi, kas saskārās ar attiecīgo blakus tēlu spārniem, un divi apsedza katram viņa ķermeni. Tie gāja ikviens taisni uz priekšu, tie gāja neatskatīdamies, kurp gars tos dzina. Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles, kā lāpu spožums: to uguns spulgoja dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi. Dzīvie tēli šaudījās šurpu turpu un izskatījās kā zibeņi. Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Un riteņu izskats un veidojums bija kā no turkisa, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī. Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt, Un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi arī riteņi, un kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi arī riteņi; Tie gāja, kurp gars tos dzina, un riteņi pacēlās un gāja tiem līdz, jo dzīvo radījumu gars mājoja arī riteņos. Kad tie gāja, gāja arī riteņi; kad tie stāvēja, tad stāvēja arī riteņi, kad tie pacēlās no zemes, tad pacēlās līdz arī riteņi, jo dzīvo radījumu gars mājoja riteņos. Pār dzīvo radījumu galvām bija kaut kas, kas izskatījās kā debess izplatī-jums, kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristalls; tas bija augstu izplēsts pāri par viņu galvām. Zem debess izplatījuma viņu spārni bija līmeniski taisni izplēsti viens pret otru, katram divi; ar pārējiem diviem tie apsedza katrs savu ķermeni. Un es dzirdēju viņu spārnu švī-koņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tie apstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus. Un balss atskanēja no izplatījuma, kas bija virs viņu galvām, no tā bezgalīgās augstienes. Kad tie stāvēja, viņi slābani lika nokarāties saviem spārniem. Un augstu pāri par izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safirakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats. Un es redzēju it kā zaigojoša metalla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Ari tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga un dzirdēju kādu runājam. Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, nostājies uz savām kājām, Es gribu ar tevi runāt.“ Viņam tā uz mani runājot, gars pārņēma mani, tā ka es nostājos uz savām kājām, un es dzirdēju to, kas uz mani runāja. Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, Es sūtu tevi pie Israēla bērniem, pie tās nepakļāvīgās atkritēju tautas, kas sacēlusies pret Mani; viņi un viņu tēvi arvienu ir kāpušies no Manis nost līdz pat šai dienai. Arī viņu bērni ir pretestīgi, ar cietām galvām ņn nepakļāvīgām sirdīm. Pie tiem Es tevi sūtu. Saki tu tiem: Tā saka Dievs tas Kungs! Vai tie klausa, vai neklausa, jo tie ir pretestībai noskaņota cilts, —tiem jāzina, ka pravietis ir viņu vidū. Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem. Jebšu dadži un ērkšķi ir ap tevi un tu dzīvo pie skarpijiem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un nebaidies no viņu vaiga, jo tie ir nepaklausīga un pretestīga cilts. Bet tu pasludini tiem manus vārdus, lai tie klausa, vai neklausa, jo tie ir nepielaidīgi. Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu.“ Es redzēju roku, kuļ-a tieši stiepās pret mani. Rokā bija rakstu rituls. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas. Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituļu un tad ej un sludini Israēla namam.“ Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituļu Un man sacīja: „Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituļu, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.“ Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš man teica: „Cilvēka bērns, ej pie Israēla un sludini Israēla namam manā vārdā. Es tevi nesūtu pie tautas, kam sveša valoda un nesaprotama runa, bet pie Israēla nama, Nedz arī pie lielām tautām, kam sveša valoda un nesaprotama izteiksme, kupas vārdus tu nesaproti. —Taču ja Es tevi pie tām sūtītu, tās tevi uzklausītu, Bet Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam, Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, Kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts.“ Tad Viņš vēl turpināja: „Cilvēka bērns, visus vārdus, ko Es tev runāšu, uzklausies labi ar savām ausīm un ieguldi dziļi savā sirdī. Un ej pie trimdiniekiem, saviem tautiešiem, runā uz tiem un saki: „Tā saka Dievs tas Kungs, vai tie tevi klausa, vai neuzklausa.“ Tad gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas tā Kunga godība, Un proti—četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savam tēlam. Kad Dieva gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet tā Kunga roka ar pārmērīgi varenu spēku turēja mani. Tā es nonācu pie trimdiniekiem Tel-Abibā, kur tie dzīvoja pie Ķebara upes. Tur es sēdēju septiņas dienas garā noskumis klusībā viņu vidū. Kad septiņas dienas pagāja, man atskanēja garā tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina manā vārdā. Kad Es saku bezdievim: Tev jāmirst! un tu to nepārnāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.“ Tā Kunga roka nāca tur pār mani, un Viņš man sacīja: „Celies un ej klajumā, tur Es runāšu ar tevi!“ Tad es cēlos un aizgāju klajumā, un tur es skatīju tā Kunga godību, kā es to redzēju pie Ķebaras upes; tad es nokritu uz sava vaiga. Bet Dieva spēks nāca pār mani, un es nostājos uz savām kājām. Viņš uzrunāja mani un sacīja: „Ej un ieslēdzies savā namā! Redzi, cilvēka bērns, tev uzliks važas, tu būsi saistīts un nevarēsi iziet viņu vidū. Es likšu tavai mēlei pielipt pie tava žokļa, ka tu paliec mēms un nebūsi tiem vairs par pamācītāju, jo tie ir pretestības pilna un nepaklausīga cilts. Bet kad Es runāšu ar tevi, Es atdarīšu tavu muti, un tu saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: kas klausa, lai klausa, kas neklausa, lai neklausa, —jo tie ir pretestības pilna un nepaklausīga cilts.“ „Bet tu, cilvēka bērns, ņem ķieģeli, noliec to savā priekšā un uzzīmē uz tā, tajā iegrebdams, pilsētu—Jeruzālemi. Attēlo tās ielenkšanu: uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni ap to, novieto karaspēku pret to un mūfu grāvējus visapkārt. Tad ņem dzelzs plāksni un noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu. Un pievērs tai nepārtraukti savus skatus, tad tā būs aplenkta, un tu būsi tās aplencējs. Tā būs zīme Israēla namam. Bet tad gulsties uz saviem kreisajiem sāniem un liec uz tiem Israēla nama noziegumu. Pēc to dienu skaita, cik ilgi tu uz tiem gulēsi, tu nesīsi viņu noziegumu. Bet Es tev ieskaitīšu viņu noziegumu gadus par tikpat daudz dienām, tātad trīs simti deviņdesmit dienas. Tik ilgi tu nesīsi Israēla nama noziegumus. Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru gadu Es tev uzlieku vienu dienu. Un griez savu vaigu, savus skatus un atsegto elkoni visu laiku pret ielenkto Jeruzālemi un sludini pret to. Un redzi, Es tev aplikšu važas, ka tu nevarēsi grozīties no vieniem sāniem uz otriem, tiekāms tavas ielenkuma dienas būs galā. Ņem kviešus un miežus, pupas un lēcas un citu labību, liec tos visus kopā traukā un darini sev maizi barībai ikdienas, kamēr tu gulēsi uz saviem sāniem, ka tev ir ko ēst trīs simti de-viņdesmit dienas. Barība, ko tu ēdīsi, lai svep divdesmit seķeļu katru dienu, sadali to vairākām ēdamām reizēm. Arī ūdeni tev būs dzert ar mēru un ar pārtraukumiem, katrreiz hina sesto daļu un katru savā laikā. Ed savu barību kā miežu karašas, kas viņu acu priekšā ceptas uz sažuvušiem un saslaucītiem cilvēku mēsliem.“ Tā saka tas Kungs—„Tāpat Israēla bērni ēdīs savu maizi nešķīstu pagānu starpā, kurp Es tos aizdzīšu.“ Tad es atbildēju: „Ak Kungs mans Dievs, mana dvēsele vēl nekad nav aptraipījusies, sprāgušu un saplosītu lopu galu es neesmu ēdis no pašas jaunības dienām, un nešķīstu galu es nekad neesmu ņēmis mutē!“ Un Viņš man sacīja: „Tad Es tev atļauju lietot lopu mēslus cilvēku mēslu vietā, uz tiem tu vari sataisīt savu ēdamo, savu maizi.“ Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, redzi, Es izbeigšu maizes krājumu Jeruzālemē; tie ēdīs maizi ar svaru un ar bēdām un dzers ūdeni ar mēru un ar bailēm. Tādēļ ka tiem nebūs maizes un ūdens, tie kritīs cits aiz cita izmisumā un aizies bojā savu noziegumu dēj.“ „Cilvēka bērns, ņem asu zobenu, izlieto to kā bārdas nazi, nodzen ar to savas galvas matus un savu bārdu. Tad ņem svarus, nosver un sadali matus. Trešo daļu sadedzini ar uguni pilsētas vidū, kad pilsētas ielenkšanas dienas ies uz beigām. Otru trešdaļu savel pikā un apritini to ar zobenu pilsētai visapkārt. Pēdējo trešdaļu izpu-tini vējā, Es tad galīgi nopakaļis aiz tiem strauji izvilkšu arī savu zobenu. Taču paņem no tiem kādu mazu daļu un iesieni tos savu svārku stūrī. Tad ņem vēl kaut cik no tiem, iemet tos ugunī un sadedzini. No tiem tad izies uguns pār visu-Israēla namu.“ Pēc tam tad saki visam Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: „Tāda ir Jeruzāleme. Es to ieliku pagānu vidū, un tai ir pagānu zemes un tautas visapkārt. Bet bezdievīgā kārtā tā maniem baušļiem izrādīja ļaunāku pretestību nekā pagānu tautas un pretojās maniem likumiem vēl nepiekāpīgāk kā citas zemes tās apkārtnē; manus baušļus tie nonicināja, un maniem norādījumiem savos ceļos tie nesekoja.“ Tādēļ Dievs tas Kungs saka: „Tā kā jūs esat bijuši nepaklausīgāki nekā pagānu tautas jums visapkārt, nestaigājāt pēc maniem likumiem un nepildījāt manus baušļus, bet staigājāt pēc pagānu likumiem, kas jums visapkārt,“ Tad Dievs tas Kungs saka tā: „Es celšos pret tevi un turēšu tiesu tavā vidū pagānu tautu acu priekšā. Un visu tavu noziegumu un negantību dēj Es darīšu tev to, ko Es līdz šim vēl nekad neesmu darījis un ko Es tādā veidā arī vairs nekad nedalīšu. Tādēļ tēvi ēdīs savus bērnus un bērni savus tēvus jūsu vidū. Es turēšu pār jums tiesu, Es pats kā izpildītājs likšu saņemt ikvienam no jums tam uzlikto sodu un visus, kas no tevis pāri palikuši, izkaisīšu un izklīdināšu visos vējos.“ „Tik tiešām, ka Es dzīvoju“ —saka Dievs tas Kungs—„tāpēc ka tu apgānīji manu svēto vietu ar saviem riebīgajiem dievekļiem un ar visādu negantību, Es novērsīšu savu aci no tevis bez līdzjūtības, Es netaupīšu neviena. Trešā daļa no tevis mirs ar mēri un nonīks badā tevis pašas vidū, otra trešdaļa kritīs no zobena tev visapkārt, un pēdējo trešdaļu Es izklīdināšu visos vējos un piedraudēšu vēl tiem no muguras puses ar zobenu, Kad manas dusmas tā būs izlējušās visā pilnībā pār tiem, kad Es savu bardzību viņos būšu apmierinājis un savu atriebību saņēmis, tad tie atzīs, ka Es tas Kungs tā esmu runājis savā kvēlajā degsmē, likdams viņos īstenoties savām dusmām. Es tevi padarīšu par postašu un par apsmieklu pagānu tautām, kas tev visapkārt, visu to acis, kas tev iet garām. Un tu būsi par kaunu un apsmieklu, par brīdinājumu un par biedēkli pagānu tautām, kas tev visapkārt, kad Es tevi piemeklēju dusmās un bardzībā ar smagiem sodiem—Es, tas Kungs, to runāju, — Kad Es raidu pret jums nāvīgās bada bultas, lai jūs nomaitātu, kad Es likšu darboties bada briesmām jūsu vidū arvienu šausmīgāki un atņemšu jums pavisam maizes krājumus. Badam līdzās Es gribu palaist vaļā pret jums plēsīgus meža zvērus, lai tie saplosa tavus bērnus. Mēris un asins izliešana staigās tavā vidū, un ari zobenam Es likšu nākt pār tevi. Es, tas Kungs, to tā esmu teicis.“ Un tālāk tā Kunga vārds ienāca manā garā, man sacīdams: „Cilvēka bērns! Griez savu skatu pret Israēla kalniem un sludini par tiem Un saki: Jūs Israēla kalni, klausaities Dieva tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs kalniem, pakalniem, strautiem un ielejām: Redzi, Es likšu nākt pār jums zobenam un iznīcināšu jūsu elku altārus kalnu augstienēs. Jūsu altāj-us nopostīs un jūsu saules stabus sagraus; jūsu nokautos Es nometīšu jūsu dievekļu priekšā. Israēla bērnu līkus Es nometīšu viņu dievekļu priekšā un izkaisīšu jūsu kaulus ap jūsu altāriem. Visur, kur jūs dzīvojat, sagraus ciemus un pilsētas, nopostīs augstieņu upuru vietas, jūsu altāri būs atstāti un izpostīti, jūsu dievekļu tēli sasisti un izdeldēti, jūsu saules stabi apgāzti un jūsu roku darinājumi iznīcināti. Nokautie gulēs jūsu vidū, lai jūs atzīstat: Es esmu tas Kungs. Bet dažus no jums Es pasaudzēšu, kas, no zobena izglābti, dzīvos pagānu tautu starpā, starp kurām Es jūs izklīdināšu. Šie jūsu pārpalicēji, kas aizvesti gūstā, Mani pieminēs tur pagānu starpā, kad Es būšu salauzis viņu sirdi, kas neuzticībā bija atkāpusies no Manis, un pārveidojis viņu acis, kas kā uz mīļākajiem raudzījās uz viņu elkiem. Tad tiem pašiem riebsies tas ļaunums, ko tie nodarījuši ar visām savām nelietībām un negantībām, Un tie atzīs, ka Es, tas Kungs, ne bez iemesla un ne par velti tiem piedraudēju ar tādu nelaimi.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Sasit savas rokas kopā un piesit kāju pie zemes un sauc: Lāsts! par visām ļaunām Israēla nama negantībām, kuru dēļ tie aizies bojā no zobena, bada un mēra. Kas mīt tālumā, tas mirs ar mēri, kas tuvumā, tas kritīs no zobena, un kas vēl palicis pāri un izglābies, aiziedams ar dzīvību, tas nomirs badā. Tā Es izpaudīšu pilnā mērā viņu vidū savu bardzību. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, kad viņu nokautie gulēs viņu elku vidū ap viņu altāriem uz visiem augstiem pakalniem un kalnu galiem, zem visiem zaļiem kokiem un visiem kupliem ozoliem tais vietās, kur tie veltījuši saviem elkiem saldu upuru smaržu. Es izstiepšu savu roku pret tiem un padarīšu zemi par tuksnesi un mežainu čūkslienu no tuksneša līdz Riblai, visur, kur tie dzīvo, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Vēl tālāk es sajutu savā garā tā Kunga vārdu, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, tā saka Dievs tas Kungs Israēla zemei: Gals tuvojas, beigas mācas virsū no visām četrām zemes pusēm. Tagad tevi apņem tavs gals: Es vērsīšu savas dusmas pret tevi un tiesāšu tevi pēc visas tavas rīcības un atmaksāšu tev par visām tavām nelietībām. Mana acs nenoraudzisies uz tevi žēlsirdības pilna, un Es tevi nesaudzēšu, bet Es likšu tev sajust nožēlu par visiem taviem ļauniem darbiem. Tavu nelietību sekas parādīsies tavā vidū stipri jūtamā veidā, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Nelaime nelaimes galā! Redzi, tā nāk! Gals tuvojas, gals nāk; tas virzās arvienu spēcīgāki tev klāt, tas ir jau tuvu! Tavs baigais liktenis nāk pār tevi, tu zemes iedzīvotāju kopums! Nāk laiks, nāk diena, tā ir kaļra trokšņa un ne prieka diena kalnos. Es drīz izliešu savas dusmas pār tevi un piepildīšu savas dusmības mēru, lai tā veldzējas tevī: Es tiesāšu tevi pēc visiem taviem darbiem, Es atmaksāšu tev par visām tavām nelietībām un likšu tās tev no sirds nožēlot. Mana acs tevi nesaudzēs, un Es nebūšu žēlīgs pret tevi. Es tev atmaksāšu pēc visiem taviem darbiem, tavu nelietību sekas parādīsies tavā vidū stipri jūtamā veidā, lai jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, jūs sodu. Redzi, tā diena nāk, tā ir klāt, nelaime ir izvērtusies plašumā; rīkste ir izaugusi, pārgalvība stāv pilnos ziedos. Vārmācība ir kļuvusi par bezdievības rīksti. Tomēr nekā no tiem nepaliks, no viņu godības, bagatības un greznības. Laiks nāk, diena, ir jau tuvu. Pircējs lai nepriecājas, pārdevējs lai neskumst, jo bardzība iet pāri par visu viņu kopu ar tās ārējo lepnību un greznību. Jo pārdeveis neatdabūs pārdoto, lai vai cik ilgi viņš dzīvotu: mana bardzības kvēle pret viņu lepnību un greznību nemitēsies. Neviens, kas dzīvo sava vainīguma apziņā, neturēs savu dzīvību droši savās rokās. Pūtiet tauri un sakārtojiet visu, kaut arī nav neviena, kas ietu karā, jo manu dusmu kvēle iet pāri par visu viņu kopas lepnību un iedomību. Ārā plosās zobens un iekšā mēris un bads. Kas ir uz lauka, tas kritīs no zobena, un kas ir pilsētā, to aprīs bads un mēris. Un ja daži bēgļi no viņiem izglābsies, tie slēpsies kalnos un guģos kā baloži aizās ikviens savu noziegumu apziņas dēļ. Rokas visiem nolaidīsies, un ceļi visiem ļodzīsies. Tie apvilks maisu, visi viņu locekļi drebēs bailēs, viņu sejas nosarks kaunā, un viņu galvas būs plikas. Savu sudrabu tie metīs uz ielas, viņu zelts tiem būs kā mēsli, jo viņu sudrabs un zelts tos nevar izglābt tā Kunga dusmības dienā. Ar to tie neremdēs savu izsalkumu un nepiepildīs savu vēderu, jo zelts tiem bijis par apgrēcības iemeslu. No tā darinātās dārgās rotas lietas ir tikai veicinājušas lepnību un uzpūtību, un tie darināja no tā savus nejēdzīgos dievekļus, savus riebīgos elka tēlus. Tādēļ Es viņiem zeltu padarīšu vērtībā līdzīgu mēsliem, Es to nodošu svešiem par laupījumu un vislielākajiem pasaules bezdievjiem izputināšanai, lai tie to liek negodā. Un Es novērsīšu savu vaigu no tiem, lai viņi padara nešķīstu manu dārgumu, manu namu Ciānā; postītāji un laupītāji iebruks tajā un liks to negodā. Lai darina važas, jo zeme ir asinsgrēku un pilsēta ir varas darbu pilna. Es atsaukšu niknākās no pagānu tautām, tās ieņems viņu namus; vareno lepnībai un augstprātībai Es darīšu galu, viņu svētnīcas kļūs padarītas nešķīstas. Posts un bailes ir klāt! Tie meklēs palīga, meklēs glābiņa, bet velti. Nelaime nelaimes galā, un bēdu vēsts pienāk pēc bēdu vēsts. Tad viņi prasīs, lai pravieši viņiem atklāj nākotni. Bet priesteriem pietrūks bauslības pamācības, un vecajiem nebūs laba padoma. Ķēniņu nomāks skumjas un dižciltīgos bailes, zemes tautai rokas nolaidīsies izbailēs. Es izturēšos pret viņiem tā, kā viņiem pienākas pēc viņu vispārējās kopējās rīcības, un Es tiesāšu viņus pēc viņu nopelna un pēc viņu pašu tiesību noteikumiem. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs.“ Notika pēc tam sestā gada sestā mēneša piektajā dienā, kad es sēdēju savā namā un Jūdas vecāji bija pie manis, ka tā Kunga roka krita uz mani. Es pēkšņi redzēju tēlu, kam bija cilvēka izskats. No saviem gurniem uz leju tas bija kā uguns un no saviem gurniem uz augšu kā spilgtas debess gaismas atspīdums, kā gluda mirdzoša metalla spožums. Tad viņš izstiepa it kā roku un satvēra mani pie manas galvas matiem. Dieva spēks pacēla mani starp zemi un debesīm un aiznesa mani aizrautības stāvoklī uz Jeruzālemi pie iekšējā pagalma vārtiem uz ziemeļu pusi, kur stāvēja tas elka tēls, kas to Kungu kaitināja un sāpināja. Un redzi, tur manā priekšā atklājās godība, kā es to jau biju redzējis ielejā. Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, pacel savas acis uz ziemeļu pusi!“ Un kad es pacēlu savas acis uz ziemeļu pusi, es redzēju minēto elka tēlu stāvam uz ziemeļiem no altāra vārtiem pie ieejas. Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, vai tu redzi, ko tie dara? Tā ir nelietība, ko Israēla nams dara, lai Mani aizdzītu projām no manas svētās vietas. Bet tu redzēsi tālāk vēl lielākas nelietības.“ Tad Viņš mani veda pie ieejas pagalmā, un, kad es apskatījos visapkārt, es tur ievēroju sienā caurumu. Un Viņš sacīja: „Cilvēka bērns, izspraucies caur šo sienu!“ Un kad es izspraucos, es ieraudzīju tur durvis. Tad Viņš man sacīja: „Ej iekšā un apskaties tās šausmīgās nelietības, ko tie šeit dara.“ Kad es iegāju, es redzēju tur dažādu šausmīgu rāpuļu un četrkājainu dzīvnieku un arī dažādu Israēla nama elku attēlus, kas visapkārt bija uzzīmēti uz sienas. To priekšā stāvēja septiņdesmit viru no Israēla nama vecājiem, viņu starpā Jaāsanja, Safana dēls. Katram bija rokā kvēpināmais trauks, smaržīgu kvēpināmo zāļu dūmu mākonis pacēlās uz augšu. Tad Viņš man sacīja: „Vai tu redzēji, cilvēka bērns, ko Israēla nama vecāji šeit dara tumsā, ikviens savā elka telpā? Jo tie saka: Tas Kungs mūs neredz, tas Kungs ir atstājis šo zemi.“ Tad Viņš vēl man sacīja: „Tu redzēsi vēl lielākas nelietības, ko tie dara.“ Tad Viņš mani veda pie tā Kunga nama ziemeļu vārtiem. Tur sēdēja sievas, kas apraudāja Tammusu. Un Viņš man sacīja: „Vai tu to redzi, cilvēka bērns? Bet tu redzēsi vēl lielākas nelietības nekā šo.“ Tad Viņš veda mani tā Kunga nama iekšējā pagalmā. Tur es redzēju, pie ieejas starp priekšnamu un altāri stāvēja kādi divdesmit pieci vīri; tie, pagriezuši muguru pret Dieva namu un vaigu pret rītiem, pielūdza sauli. Un Viņš man sacīja: „Vai tu to redzi, cilvēka bērns? Vai tad Jūdas namam nepietiek šo nelietību, ko tie dara, ka tie vēl pilda visu zemi ar varas darbiem un vienmēr Manī rada dusmas? Un nu skaties: viņi tur zaļus zarus sev pie deguna. Tādēļ Es celšos pret tiem ar bardzību, mana acs tos neuzlūkos ar līdzcietību, un Es tos nesaudzēšu. Un kaut tie ar stipru balsi kliegtu Man ausīs, Es tos tomēr neuzklausīšu.“ Tad es dzirdēju, ka Viņš sauca stiprā balsī: „Tuvojas soda izpildīšanas diena pilsētai. Ikviens lai ņem savu graujamo rīku rokā.“ Un redzi, seši vīri nāca pa ceļu šurpu no augšējiem vārtiem, kas pret ziemeļiem. Katram bija rokā savs graujamais ierocis. Viens viņu starpā bija ģērbies linu audeklā, tam bija pie jostas ap gurniem rakstāmie rīki. Tie ienāca un nostājās līdzās vara altārim. Pa to laiku Israēla Dieva godība bija pacēlusies no ķeruba ratiem, uz kuļriem tā atradās, un nostājusies pie Dieva nama sliekšņa. Tur tā uzsauca tam vīram, kas bija tērpies linu audeklā un kam bija pie jostas rakstāmie rīki, Šos vārdus: „Ej pa pilsētu, pa Jeruzālemi, šķērso to un uzvelc uz pieres zīmi visiem tiem vīriem, kas sūdzas un skumst par visām negantībām, kādas notiek pilsētā.“ Bet citiem Viņš sacīja tā, ka es to dzirdēju: „Eita viņam pakal pa pilsētu un kaujiet nost! Jūsu acis lai nesajūt nekādas līdzcietības, un nesaudzējiet arī jūs neviena. Kaujiet nost sirmgalvjus un jaunekļus, jaunavas, bērnus un sievas, kamēr visi pagalam. Bet neaizkariet neviena, kam ir zīme. Un iesāciet ar manu svētnīcu!“ Tad tie iesāka ar vecājiem, kas stāvēja tā Kunga nama priekšā. Un Viņš tiem sacīja: „Lieciet negodā svētnīcu un pildiet pagalmus ar nokautiem. Eita tagad projām!“ —Un tie izgāja un kāva ļaudis pilsētā. Kad tie tos nokāva, un es viens biju palicis, tad es kritu uz sava vaiga un brēcu: „Ak Kungs, Kungs, vai tad Tu gribi visus iznīcināt, kas vēl palikuši Israēla, izliedams savas dusmas pār Jeruzālemi?“ Tad Viņš man atbildēja: „Israēla un Jūdas nama noziegums ir pārāk liels. Zeme ir piepildīta ar asinīm, un pilsēta ar noziegumiem, jo tie saka: Tas Kungs ir zemi atstājis, tas Kungs nekā neredz. Ari mana acs neraudzīsies turpmāk vairs ar līdzcietību, un Es nesaudzēšu neviena. Es likšu sodam par visiem viņu grēkiem krist uz viņu galvas.“ Tad vīrs, kas bija tērpies linu audeklā un kam pie jostas bija rakstāmie rīki, ziņoja un sacīja: „Es izpildīju visu, ko Tu man pavēlēji.“ Es redzēju tālāk: Izplatījumā pār ķerubu galvām bija kaut kas, kas izskatījās kā safīra akmens, un pār to pacēlās it kā tronis. Un Viņš teica tam vīram, kas bija ģērbies linu audeklā: „Ej un ņem kvēlošas ogles, pilnas saujas, kas ir ķerubiem viņu ratu riteņu starpā, un kaisi ogles pār pilsētu!“ Un viņš iegāja manu acu priekšā telpā starp ratu riteņiem. Ķerubu rati stāvēja nama labajā pusē pie tā dienvidu sienas, kad tas vīrs iegāja; padebess pildīja iekšējo pagalmu. Tad tā Kunga godība pacēlās no ķerubu ratiem virzienā uz dievnama slieksni, un nams pildījās ar padebesi, un pagalms bija pilns tā Kunga godības spožuma. Ķerubu spārnu troksni dzirdēja līdz ārējam pagalmam tāpat kā Visuvarenā balsi, kad Viņš runāja. Un kad Viņš bija pavēlējis tam vīram, kas bija tērpies linu audeklā, ņemt-uguni no telpas starp ķerubu ratu riteņiem un no telpas starp pašiem ķerubiem, tad tas gāja un nostājās pie viena riteņa. Tad viens no ķerubiem izstiepa pa atstarpi starp diviem citiem savu roku pēc tās uguns, kas bija telpā ķerubu starpā; viņš ņēma no tās un deva to linu audeklā tērptajam vīram, tas paņēma to un aizgāja. Tad ķerubiem parādījās it kā cilvēka rokas veidojums zem katra no viņu spārniem. Vēl es ieraudāju līdzās ķerubiem četrus riteņus, līdzās katram ķerubam vienu, riteņi izskatījās kā mirdzoši chrīsolita akmeņi. Visi četri bija vienāda izskata, it kā būtu ritenis ritenī. Kad tie kustējās, tie virzījās tieši uz visām četrām pusēm, nepagriezdamies sāņus. Kurp virzījās priekšējā ķeruba ritenis, turp pārējie gāja līdz bez pagriešanās. Un visa viņu miesa, viņu mugura, rokas un spārni un arī riteņi bija acu pilni visapkārt visiem četriem. Riteņu kopu sauca, kā es pats dzirdēju, par virpuļviesuli. Katram ķerubam bija četras sejas. Pirmā bija ķeruba, patiesībā vērša, seja, otra—cilvēka, trešā lauvas un ceturtā eņģeļa seja. Ķerubi pacēlās. Tie bija tās pašas dzīvās būtes, ko es jau redzēju pie Ķebaras upes. Kad ķerubi sāka kustēties, tad līdzās viņiem sāka ritēt arī riteņi. Un kad ķerubi pacēlās spārnos projām no zemes, tad riteņi no sava stāvokļa viņiem līdzās neizkustējās un no viņiem neattālinājās. Kad ķerubi apstājās, tad apstājās arī riteņi, un kad tie atkal pacēlās, tad pacēlās arī riteņi, jo arī tajos bija dzīvo būtņu gars. Tad tā Kunga godība atstāja tā Kunga nama slieksni un nostājās pār ķerubiem. Tad ķerubi sakustināja spārnus un virzījās manu acu priekšā prom no zemes virsus, dodamies arvienu augstāk, un tālāk, un riteņi cēlās tiem līdz. Bet pie Dieva nama austrumu vārtu ieejas viņi atkal apstājās, un Israēla Dieva godība bija pār viņiem. Tās bija tās pašas dzīvās būtes, kuras es redzēju zem Israēla Dieva pie Ķebaras upes, un es nopratu, ka tie bija ķerubi. Katram bija četras sejas un četri spārni, un zem viņu spārniem bija it kā cilvēka rokas. Bet viņu seju ārējais izskats bija tas pats, kujn es redzēju pie Ķebaras upes. Tie virzījās ikviens tieši uz priekšu. Tad Dieva spēks mani pacēla augšup un nonesa pie tā Kunga nama vārtiem, kas ir pret rītiem. Vārtu ieejā es redzēju stāvam divdesmit piecus vīrus un viņu vidū tautas augstākos labiešus un vadoņus—Jaāsanju, Asura dēlu, un Pelatju, Benajas dēlu. Un Viņš man sacīja. „Cilvēka dēls, šie ir tie vīri, kas šai pilsētā izprāto daudz ko nelabu un dod ļaunus pado-mus. Tie saka: Vai tad nupat vēl tikai namus neuzcēla par jaunu? Tādēļ nav vēl pienācis laiks celt jaunus namus. Pilsēta ir katls, un mēs esam gaļa. Tādēļ sludini pret tiem, sludini, cilvēka dēls! Tad tā Kunga gars krita uz mani un man sacīja: „Saki tiem: Tā saka tas Kungs: Tā jūs runājat, Israēla nams, un jūsu domas, kas dzimst jūsu prāta dziļumos, Man ir labi zināmas. Daudz ir to, ko jūs esat nokāvuši šinī pilsētā: pilsētas ielas ir pilnas ar nokautiem.“ Tādēļ saka tas Kungs: „Jūsu nokautie, ko jūs esat noguldījuši pilsētā, ir gaļa, un pilsēta ir katls. Bet jūs Es izvedīšu ārā no tās. Jūs bīstaties no zobena, bet Es tiešām sūtīšu zobenu pār jums“ —saka Dievs tas Kungs. — „Es jūs izvedīšu ārā no pilsētas un jūs nodošu rokā svešajiem, un Es nesīšu jums tiesu. Jūs kritīsit no zobena, pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu, un jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs. Sī pilsēta jums nebūs par katlu, un jūs nebūsit tanī par gaļu. Pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, pēc kura likumiem jūs nestaigājāt un kura baušļus jūs nepildījāt: drīzāk jau jūs pildījāt pagānu tautu likumus, kas jums visapkārt.“ Un notika, ka, man tā sludinot, Pelatja, Benajas dēls, pakrita un nomira. Tad es kritu uz sava vaiga, kliedzu stiprā balsi un teicu: „Ak Kungs, Kungs, vai tad Tu gribi pēdējos no Israēla pāri palikušos iznicināt?“ Tad mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, tie ir tavi brāli, jā—tavi brāļi un trimdas biedri un viss Israēla nams, par kuriem Jeruzālemes iedzīvotāji saka: Tie tagad ir tālu prom no tā Kunga; mums ir dota šī zeme par īpašumu. Tādēļ saki tiem: Tā saka tas Kungs: Es tos gan aizvedu tālu projām un izklīdināju svešumā pa nepazīstamām zemēm pagānu tautu starpā. Bet Es esmu tomēr palicis tiem vēl kaut cik par svētumu tais zemēs, kur tie nonākuši. Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es jūs salasīšu kopā no tām tautām un zemēm, kur jūs izkaisīti, un jūs savākšu atkal vienkopus un jums atdošu Israēla zemi. Kad viņi tur būs atgriezušies un novākuši pie malas visus elkus un atmetuši visas negantības, Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas, Lai tie staigā pēc maniem liku-miem, ievēro manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Bet tiem, kupr sirds pieder un kuru ceļš kalpo šausmīgajiem elkiem un to negantībām, Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,“ saka Dievs tas Kungs. Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdz. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem. Tad tā Kunga godība pacēlās pāri pilsētas novadam un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem. Mani turpretī Dieva spēks pacēla un aiznesa garā un dvēseles aizrautībā uz Kaldēju pie gūstā aizvestajiem. Tad nozuda ari parādība, ko es skatīju. Un es pasludināju aizvestajiem tā Kunga vārdus, ko Viņš man teica, un visu, ko Viņš man rādīja. Mani skāra atkal tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Cilvēka bērns, tu dzīvo pretspriedzīgas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird, jo tie I ir nepielaidīga, nepakļāvīga un pretestīga cilts. Tādēļ, cilvēka bērns, ņem ceļa somu ar visiem izceļojuma piederumiem un ej pašā dienas laikā viņu acu priekšā projām un pārej viņu acu priekšā no savas dzīves vietas uz citu vietu: varbūt tad tie nāks pie atziņas, ka tie ir cietas pieres cilts. Iznes visas savas mantas, it kā tās būtu ceļa piederumi, dienas laikā viņu acu priekšā. Bet tu pats viņu acu priekšā vakarā ej projām, kā iziet ikviens, kas dodas ceļā. Izlauzi sienā viņu acu priekšā spraugu un izej pa to. Viņu acu priekšā ņem savus ceļa piederumus uz saviem pleciem un aizej projām tumsā. Apklāj savu vaigu, ka tu neredzi zemi, jo Es gribu tevi padarīt par likteņa iemiesojumu Israēla namam.“ Es darīju, kā man bija pavēlēts. Savas mantas es iznesu kā ceļa piederumus ārā—dienas laikā, un vakarā es izlauzu sienā spraugu; es iznesu tumsā savus ceļa piederumus, ņēmu tos uz saviem pleciem viņu acu priekšā un gāju projām. Nākošā rītā man garā atskanēja tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns! Vai Israēla nams, šī pašiedomīgā cilts, tev nejautāja: Ko tu dari? Saki tiem: „Tā saka Dievs tas Kungs: Šis vārds zīmējas uz valdnieku Jeruzalemē un uz visu Israēla namu, kas tur dzīvo.“ Saki tiem: „Es esmu jums par zīmi: kā es darīju šeit, tā notiks ari viņiem, un kā gūstekņiem tiem jāiet būs trimdā. Valdnieks, kas viņu vidū, ņems savas mantas uz pleciem un aizies projām tumsā. Viņš izlauzīsies pa spraugu cauri sienai, lai pa turieni aizietu. Viņš apklās savu vaigu, lai neredzētu vairs zemi ar savām acīm. Bet Es metīšu savu tīklu un izplāšu to pār viņu, lai viņš ir sagūstīts manos valgos. Es viņu aizvedīšu uz Bābeli kaldēju zemē, bet viņš ari to neredzēs: viņš tur nomirs. Un visus, kas ir ap viņu, visus viņa palīgus un viņa karaspēku Es izklīdināšu visos vējos un pacelšu aiz muguras pret tiem zobenu. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ja Es tos izklīdinu tautu starpā un izkaisu pa dažādām zemēm. Tikai nedaudzus Es atstāšu dzīvus no tiem un pasaudzēšu no zobena, bada un mēj-a, lai tie pagānu tautu starpā, kur tie aizies, stāsta par savām negantībām, un lai arī šie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Atkal man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, tev sava maize jāēd ar drebēšanu un savs ūdens jādzer ar trīcēšanu un ar bailēm. Saki tās zemes tautai: Tā saka Dievs tas Kungs par Jeruzālemes iedzī-votājiem Israēla zemē: Tie ēdīs savu maizi ar bailēm un dzers savu ūdeni ar bēdām, tādēļ, ka viņu zeme panīks, tukšodamās no saviem labumiem un zaudēdama savu bagātību pilnību savu iedzīvotāju bezdievības dēļ. Pilsētas, kas tagad vēl apdzīvotas, tiks nopostītas un stāvēs tukšas, un zeme paliks par tuksnesi, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs.“ Tad no jauna man garā atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: Dienas paiet, tā paiet ari visi pravieto-jumi? Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Es izbeigšu šās parunas lieto-šanu Israēlā. Saki tiem turpretim: Ir tuvu pienācis laiks, lai sāktos visu pravietojumu piepildījums, Jo turpmāk nebūs nekādu viltus pravietojumu un maldinātāju priekšpasludinājumu Israēla namā. Bet Es, tas Kungs, runāšu, kas Man ir sakāms, un tas arī piepildīsies bez liekas un ilgākas vilcināšanās. Vēl jūsu dienās, tu, pretspriedzīgā un nepaklausīgā cilts, Es jums teikšu vārdu un to arī piepildīšu,“ saka Dievs tas Kungs. Vēl atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, Israēla nama ļaudis saka: Pravietojumi, ko šis pauž uz redzēto parādību pamata, ir domāti stipri vēlākam laikam, un viņš sludina visai tāliem laika posmiem, visai tālai nākotnei. Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ne ar viena mana vārda pie-pildīšanos nebūs nekādas vilcināšanās, un katrs vārds, ko Es runāju, piepildīsies,“ saka Dievs tas Kungs. Un tālāk vēl mani skāra tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, sludini pret Israēla praviešiem, saki tiem, kas sludina no savas paša sirds: Klausaities tā Kunga vārdu: Tā saka tas Kungs: Lāsts tiem sirdsapziņu zaudējušiem praviešiem, kas seko savam pašu prātam un paši nav pieredzējuši nevienu gara parādību! Tavi pravieši, Israēl, ir kļuvuši kā lapsas sagrautos mūros. Viņi nav stājušies priekšā plaisājumiem sienās un nav cēluši mūri ap Israēla namu, lai tas varētu pastāvēt cīņā tā Kunga dienā. Viņu pravietojumi bija meli, un viņu zīlējumi viltus, kad tie sacīja: Tā saka tas Kungs, kaut gan tas Kungs viņus nebija sūtījis, bet viņi gaidīja, ka viņu vārdi piepildīsies. Vai jūsu it kā redzētās parādības nebija bijušas tikai māņi, un jūsu pravietojumi meli, kad jūs sarijāt „tā saka tas Kungs“, kaut gan Es neko nebiju teicis?“ Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka jūs runājāt māņus un sludinājāt melus, Es celšos pret jums“ —saka Dievs tas Kungs. Es pacelšu savu roku, un tā kritīs uz tiem praviešiem, kas pravieto māņus un sludina melus. Tiem nebūs būt manas tautas kopībā, tiem nebūs būt ierakstītiem Israēla nama cilts grāmatā un tie neatgriezīsies Israēla zemē, lai jūs kopā atzītu, ka Es esmu Dievs tas Kungs. Tādēļ, jā tādēļ, ka tie maldina manu tautu, runādami par mieru un glābiņu, un tomēr nav ne miera, ne glābiņa, un kad tauta uzceļ sienu, tad tie to tikai apmet un noziež ar kaļķiem. Saki šiem apmetējiem: Tā sabruks! Kad nāks stiprs lietus un Es likšu krist lieliem krusas gabaliem un plosīsies viesulis, Tad siena sabruks, un jums zobgalīgi jautās: „Kur tad nu palika jūsu kaļķu apmetums?“ Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Es sūtīšu dusmās viesuli un savā bardzībā stipru lietu un savā dusmu karstumā krusas gabalus, lai tie visu iznīcina. Es saārdīšu sienu, ko jūs apmetāt ar kaļķiem, Es to nogāzīšu pie zemes, ka tās pamati top redzami. Kad tā kritīs, ari jūs aiziesit bojā zem drupām, lai jūs beidzot taču atzītu, ka Es esmu tas Kungs. Kad Es tad būšu izlējis savas dusmas pār to sienu un pār tiem, kas to apmeta ar kaļķiem, tad ļaudis jums saris: Tur nav vairs ne sienas nedz arī to, kas to apmeta ar kaļķiem, Nav vairs Israēla praviešu, kuji sludināja Jeruzalemei nākotni un saska-tīja šai nākotnē miera un glābiņa parādī-bas, kaut arī ne glābiņa, ne miera nebija,“ saka Dievs tas Kungs. „Tu, cilvēka bērns, nostājies ari pret savas tautas meitām, kuras pēc savām iedomām uzstājas kā pravietes; sludini pret tām. Un saki: Tā saka Dievs tas Kungs: Grēks tām sievām, kas šuj burvju apsējus visām roku locītavām un sedziņas katra auguma cilvēka galvai, lai gūstītu dvēseles! Jūs gribat nogalināt dvēseles, kas pieder manai tautai, un dvēseles sev par labu jūs uzturat pie dzīvības. Jūs laupāt Man svētumu manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokau-jat dvēseles, kurām nebija mirt, un patu-rat citas dvēseles dzīvas, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus manai tautai, kas tādus melus labprāt uzklausa.“ Tādēļ Dievs tas Kungs saka tā: „Es celšos pret jūsu burvju apsējiem, ar ko jūs gūstat dvēseles kā putnus. Es jums tos izraušu no rokām un tās dvēseles, kuras jūs gribat gūstīt, Es palaidīšu vaļā kā putnus. Un Es saplēsīšu jūsu galvas sedziņas un atsvabināšu savu tautu no jūsu rokām. Tai ilgāk nav jābūt jūsu rokā par laupījumu, un jums būs atzīt, ka Es esmu tas Kungs. Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju soļus viņu ļaunajos ceļos, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunuma, lai paliktu dzīvi, Tad arī jums nebūs tālāk skatīt viltus parādības un nebūs pravietot. Bet Es izraušu savu tautu no jūsu rokām, un tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs.“ Tad atnāca pie manis kādi no Israēla vecājiem un nosēdās manā priekšā. Un mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un iztēlojas tos kā ierosinātāju iemeslu savai apgrēcībai. Vai lai Es atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt? Tādēl runā tu ar tiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātājiem un tomēr grie-žas vēl pie pravieša, tad Es, tas Kungs, tam atbildēšu, neraugoties un viņa elku daudzumu, Lai tiem, kas kā Israēla nama locekļi tomēr no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds. Saki tādēļ Israēla namam tā: Tā saka Dievs tas Kungs: Atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām! Jo ja kāds no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla vidū dzīvo, atsakās no Manis un pieķeras ar savu sirdi elkiem un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātāju iemeslu un tomēr griežas pie pravieša, lai Mani par šīm savām personīgām lietām izjautātu, tad Es, tas Kungs, viņam pats ari atbildēšu. Es uzstāšos pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmu vārdu un izdeldēšu to no savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs. Bet ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad tas nozīmē, ka Es, tas Kungs, viņu esmu maldinājis; Es izstiepšu savu roku pret viņu un to izdeldēšu no savas Israēla tautas vidus. Tā tie abi cietis sodu par savu pārkāpumu: kā jautātājs, tā arī pravietis, Lai Israēla nams vairs nenomaldās no Manis un neaptraipa sevi ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs,“ tā saka Dievs tas Kungs. Tad atkal man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus, Un ja šie trīs vīri—Noa, Daniēls un ījabs—atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles,“ —saka Dievs tas Kungs. „Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem, Un minētie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, —tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, —tie neizglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi. Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: Ej un staigā pa šo zemi! —un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus, Un minētie trīs vīri atrastos viņu vidū, —tik tiešām, kā Es dzīvoju—saka tas Kungs—tie neiglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi. Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu savas dusmas asinis pār to un iznīcinātu cilvēkus un lopus, Un Noa, Daniēls un ījabs atrastos viņu vidū, —tik tiešām, ka Es dzīvoju—saka Dievs tas Kungs—tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību.“ Un tomēr tas Kungs teica tā: „Jebšu Es arī sūtītu pār Jeruzālemi savas I četras ļaunās sodības: zobenu, badu, meža zvērus un mēri, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus, Tad tomēr tur paliks pulciņš izglābto, kas izvedīs no turienes dēlus un meitas. Kad tie ieradīsies pie jums un jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, tad tas jums būs par apmierinājumu Jeruzālemes nelaimē un visās šīs pilsētas ciešanās, ko Es tai sūtīju. Tas jums būs par apmierinājumu, kad jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, un atzīsit, ka tas nav noticis bez iemesla, ko Es tai esmu darījis,“ saka Dievs tas Kungs. Atkal es sajutu tā Kunga vārdu, kas man sacīja: „Cilvēka bērns! Kādā ziņā gan vīna stāda koksne ir pārāka par citu koksni, tāpat arī vīna koka stīga, kas atrodas meža koku starpā? Vai tā derīga lietas kokam, vai no tās taisa kaut vadzi, kur pakārt kādu priekšmetu? To taču met ugunī, lai tā tur sadeg. Un kad sadeguši stāda abi gali un apdedzis arī tā vidus, vai tad tas vēl kam noderīgs? Pat kad tas bija vēl vesels, tas jau nebija nekur lietojams, kur nu vēl, kad tas sadedzis un apdedzis, lai tas būtu kam derīgs!“ Tādēļ saki: Tā saka tas Kungs: „Kā Es vīna koku meža koku starpā nodevu ugunij kā malku, lai tā to aprij, tā Es nodošu ari Jeruzālemes iedzīvotājus. Es vērsīšu savu vaigu pret tiem: no uguns tie būs gan glābušies, bet uguns tos tomēr aprīs, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kad Es nostājos pret tiem Un pārvēršu zemi par tuksnesi, tādēļ ka tie atkāpušies no Manis,“ tā saka Dievs tas Kungs. Atkal pār mani nāca tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Cilvēka bērns, atgādini Jeruzālemei tās negantības un saki: Tā saka tas Kungs Dievs Jeruzālemei: Pēc izcilmes un dzimuma tu esi no Kānaāna zemes. Tavs tēvs bija amorietis un tava māte hetīte (hetiete). Tava piedzimšana: Tai dienā, kad tu piedzimi, nepārgrieza tavu nabas saiti, nenomazgāja tevi ar ūdeni, lai tu būtu šķīsta, nenoberza tevi ar sāli un neietina tevi autos. Neviena acs neapžēlojās par tevi, lai tev parādītu mīlestību un sniegtu palīdzību. Tieši otrādi: tevi izmeta laukā. Tik maz tevi ievēroja tai dienā, kad tu piedzimi. Es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinīs ķepurojamies un tev teicu: Tev būs dzīvot! Tiešām, Es teicu tev tavās asinīs: Tev būs dzīvot! Audz un pieaudz ar laiku skaitā kā zāļu stiebri tīrumā. Tad Es audzināju tevi, un tu uzaugi un attīstījies pilnā jaunības krāšņumā. Tavas krūtis piebrieda, tavi mati sacirtoja un sakuploja, taču tu biji vienmēr vēl plika un kaila. Un kad Es tev atkal gāju garām un tevi skatīju, tad, redzi, jau bija klāt tavs laiks mīlēt un par sievu kļūt. Tad Es izplētu savu mēteļa stūri pār tevi un apsedzu tavu kailumu; Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā“ —saka Dievs tas Kungs—„un tu Man piederēji. Tad Es tevi nomazgāju ar ūdeni, noskaloju tavas asinis no tevis un svaidīju tevi ar eļļu. Es tevi ietērpu krāsainās drēbēs, apvilku tev smalkas no jūras govs ādas darinātas kurpes, uzliku smalka audekla galvas rotu, liku nēsāt tev dārgus linu tērpus un piespraust zīda šķidrautu. Es tevi greznoju ar dārgām rotām, apliku tev sprādzes ap rokām un kaipli (važiņu) ap kaklu, Tāpat gredzenu ap degunu, auskarus ausīs un skaistu vainagu uz galvas. Tā tu biji greznota ar zeltu un sudrabu, tavas drēbes bija no smalka linu audekla, no zīda un no krāsainiem audumiem. Tu ēdi baltmaizi, medu un eļļu, tu kļuvi arvien skaistāka un nonāci ķēniņa valsts valdnieces godā. Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnatnīgs tieši to rotu dēļ, kurās Es tērpu tevi,“ tā saka Dievs tas Kungs. „Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu, un pārmērīgā iedomībā uz savu slavas senumu tu paliki par laulības pārkāpēju, par mīlnieci, ziedodamās mīlestībā katram garāmgājējam, un pie-derēji viņam. Tu ņēmi savas drēbes un taisīji no tām raibus elka altārus un nodevies tiem līdzās netiklībai, kā tas vēl nekad nav bijis un arī nekad vairs nebūs. Tad tu ņēmi savas greznās un dārgās rotas no mana zelta un sudraba, ko Es tev devu, un darināji sev no tā vīriešu tēlus, ar kuriem tu pārkāpi laulību. Tu ņēmi savas krāsainās drēbes un tās apvilki tiem un veltīji tiem manu eļļu un manas smaržīgās kvēpināmās vielas. Un maizi, ko Es tev devu ēšanai, baltmaizi, eļļu un medu, —to tu tiem atnesi kā saldas smaržas kvēpināmo upuri. Jā, tā tas notika,“ saka Dievs tas Kungs. „Tu ņēmi arī savus dēlus un meitas, ko tu Man dzemdēji, un upurēji tos tiem par barību. Vai tad vēl par maz tavas netiklības, Ka tu nokāvi manus bērnus, tos nodevi par upuri un sadedzināji? Un nododamās visām šīm negantībām un visai šai netiklībai, tu nepieminēji savas visagrākās jaunības, savas agrās bērnības dienu, kad tu ķepurojies plika un kaila un atstāta savās asinīs. Un pēc visām savām ļaunprātībām—lāsts, lāsts pār tevi! —saka Dievs tas Kungs, —lieta nogāja tik tālu, Ka tu augstienēs ierīkoji upuru laukumus un elku dievu pielūgsmes vietas katrā kaut arī nelielā klajumā. Tu ierīkoji savas paaugstinātās elku dievu novietnes visos ielu stūros un tā aptraipīji savu skaistumu. Tu plēti vaļā savas kājas katram garāmgājējam un grimi arvienu dziļāk netiklībā un izvirtībā. Tu pārkāpi laulību ar ēģiptiešiem, saviem miesīgi stipriem kaimiņiem, ar spēcīgiem locekļiem, tu arvienu vairāk nodevies netiklībai, lai Mani sarūgtinātu. Tad Es izstiepu savu roku pret tevi, mazināju tev piespriesto pārtikas tiesu un nodevu tevi tavu ienaidnieču, filistiešu meitu, iegribām, kas sajuta kaunu par tavu izvirtušo uzvešanos. Tad tu pārkāpi laulību arī ar asiriešiem, tev nekad nebija diezgan. Tu dzīvoji ar tiem netiklībā, bet arī ar to vēl tev nepietika, Un tad tu vēl vairāk nodevies neķītriem sakariem ar veikalnieku zemi Kaldēju, bet arī viss tas tevi vēl neapmie-rināja. Cik iekāpu pilna gan bija tava sirds“ —saka Dievs tas Kungs, —„ka tu visu to izdarīji, kā to mēdz darīt tikai norūdītas netikles. Ka tu cēli katrā ielu stūrī paaugstinātas ziedojumu vietas un elku novietnes katrā laukumā. Un pie tam tu nebiji kā parastā netikle, kas saņem savu parasto netikles algu. Tu, netiklā sieva, kupa sava vīra vietā pieņēma svešus! Netiklēm parasti maksā algu, bet tu devi saviem mīļākajiem dāvanas, tu tos nopirki, lai tie nāktu no visām pusēm pie tevis un nodotos netiklībai ar tevi. Tā nu pie tevis tavā netiklībā tas bija citādi kā pie citām sievām: nevis tie tev uzmācās ar netiklām iegribām, bet tu maksāji mīlniekiem algu, pati algas nesaņemdama, tātad viss notika taisni otrādi. Tādēļ, netikle, uzklausies tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Tāpēc ka tavs izvirtušais zemiskums ir bijis tik plaši izplatījies, ka tu esi bijusi tik devīga ar līdzekļiem un pati ar sevi un tāpēc, ka tu tik viegli esi atsegusi savu kailumu saviem mīļākajiem, kā arī tavu riebīgo elku dēļ un tavu bērnu asiņu dēļ, ko tu tiem atdevi, Tad Es sapulcināšu visus tavus mīļākos, pret kuriem tu biji iedegusies kaislībā, un proti visus, kas tev labi patika, kā arī tos, kas tev kļuvuši pretīgi; tos Es sapulcināšu no visām pusēm ap tevi un atsegšu viņu priekšā tavu kailumu, lai tie redz visu tavu negodu. Tad Es tevi tiesāšu pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju likumiem un izliešu tavas asinis bargās dusmās. Un Es tevi nodošu viņu rokās, lai tie noplēš tavus kalna altārus un izposta elku novietnes. Un tie novilks tev drēbes un atņems tavas rotas un atstās tevi pliku un kailu. Tad tie sasauks pret tevi draudzes sapulci, tevi nomētās ar akmeņiem un tevi sacirtis ar saviem zobeniem. Tavus namus tie nodedzinās ar uguni un spriedīs tiesu par tevi daudzu sievu acu priekšā. Tā Es darīšu galu tavai netiklībai, un tev nebūs vairs jāmaksā mīļākajiem netiklības alga. Kad Es būšu apmierinājis savas dusmas pret tevi un mana bardzība mitēsies, tad Es jutīšos apmierināts, un Man nebūs vairs jādusmo. Tādēļ ka tu nepieminēji savas jaunības dienas un ar visu to Mani kaitināji, tad arī Es likšu krist sodam par visiem taviem noziegumiem uz tavas galvas,“ —saka tas Kungs, —„lai tu vairs nenododies netiklībai bez visām citām savām nelietībām. Ikviens, kas lieto sakāmus vārdus, teiks par tevi: Kāda māte, tāda meita. Tu esi patiesi savas mātes meita, kurai bija apnicis viņas vīrs un apnikuši viņas bērni; nu tu esi patiesi savu māsu māsa, kuras atstājušas savus vīrus un savus bērnus. Jūsu māte bija hetiete (hetītc) un jūsu tēvs amorietis. Tava vecākā māsa ir Samarija ar savām meitām tev pa kreiso roku, un jaunākā tev pa labo roku ir Sodoma ar savām meitām. Bet tu nestaigāji viņu ceļus un nedarīji negantības pēc viņu parauga, diemžēl tikai īsu bridi, un tad tu kļuvi ļaunāka par viņām visos savos ceļos. Tik tiešām, ka Es dzīvoju“ —saka Dievs tas Kungs—„tava māsa Sodoma ar savām meitām nav bijusi tik ļauna kā tu un tavas meitas. Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku. Tās bija lepnas un darīja negantības manā priekšā. To redzēdams. Es tās nobīdīju pie malas. Samarija nav ne pusi tik daudz grēkojusi kā tu. Tev tavu negantību ir vairāk nekā viņām abām, tā ka tavas māsas ir taisnīgākas par tevi, ievērojot visas tās daudzās nelietības, ko tu esi darījusi. Tad nu nes savu kaunu, ka esi aizstāvējusi savas māsas savā rīcībā ar saviem grēkiem; tu esi darījusi lielākus un ļaunākas negantības nekā tās, tādēļ tās ir taisnākas par tevi. Kaunies un nes savu negodu, ka tu esi centusies, lai tavas māsas izskatītos taisnas. Bet Es pārveidošu viņu likteni, Sodomas un viņas meitu likteni, Samari-jas un viņas meitu likteni un arī tavu trimdinieku likteni viņu vidū, Lai tu nes savu negodu un kaunies par visu to, ko tu darījusi, kaut tas noticis viņām par iepriecināšanu. Un kad tava māsa Sodoma un viņas meitu pilsētas atgriezīsies savā agrākajā stāvoklī, un Samarija ar savām meitu pilsētām atgriezīsies savā agrākajā stāvoklī, kādas tās reiz bijušas, tad arī tu ar savām meitām pārveidosies atpakaļ savā agrākajā stāvoklī. Vai tavas māsas Sodomas vārds nebija par biedinātāju paraugu tavā mutē tavas augstprātīgās lepnības laikā, Pirms atklājās tavs pašas pagri-mums, kā tas ir pašlaik, kad Sirijas meitas tevi nievā un visas apkārtējās filistiešu meitas tevi no visām pusēm nicina? Par tavu netiklību un par tavām nelietībām tev jāatbild“, saka tas Kungs. Jo tā saka Dievs tas Kungs: „Es tev tā darīšu, kā tu esi darījusi: tu nepildīji zvērestu un pārkāpi derību. Bet Es pieminēšu savu derību, ko Es slēdzu ar tevi tavās jaunības dienās, un Es slēgšu ar tevi mūžīgu derību. Tad tu pieminēsi savus ceļus un kaunēsies, kad tu uzņemsi savas lielās un mazās māsas, jo Es tev tās došu par meitām, kaut ari ne uz tavas agrākās derības pamata, Bet Es no savas puses slēgšu ar tevi derību, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs, Lai tu pieminētu to un kaunētos un aiz kauna neatdarītu savu muti, kad Es tev piedošu visu, ko tu darījusi,“ saka Dievs tas Kungs. Un atkal ievirzījās manā garā tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, uzdod Israēla namam mīklu un stāsti tam līdzību. Un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Liels ērglis ar lieliem gapiem spārniem un kuplām raibām spalvām nolaidās us Libanona un pārņēma sāvā rīcībā ciedra koka galotni. Viņš nolauza pašu augšējo tās zaru un to aiznesa uz veikalnieku zemi un iestādīja to tirgotāju piisētā. Tad viņš ņēma vienu no tās zemes atvasēm un stādīja to kā vītolu auglīgā tīrumā, kur bija daudz ūdens, Lai tas augtu un attīstītos par spēcīgu un kuplu, bet garumā par zemas sugas vīna koku. Viņa stīgām vajadzēja vērsties pret viņu (ērgli), un viņa saknēm bija jābūt viņam padotam. Tas tapa tiešām par vīna koku, kas raisīja stīgas un dzina atvases. Bet tur bija vēl viens liels ērglis ar lieliem spārniem un kuplām spēcīgām spalvām. Un redzi, vīna koks piegrieza šim savas saknes un izstiepa pret viņu savus zarus, lai viņš to vēl bagātīgāki slacinātu, nekā to spēja dobe, kupā tas bija iestādīts. Un tas taču bija stādīts labā zemē ar bagātīgu ūdeni, lai dzītu stīgas un nestu augļus un kļūtu tiešām par teicamu un izcilu vīna koku. Bet tad nu saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai viss tas tā labi izdosies? Vai tas otrs ērglis neizraus viņam saknes un nenoplūks viņa augļus, ka tam jānokalst? Visas tā svaigi sarietušās atvases un tā zaļās lapas novītīs; un tur nevajadzēs ne stipra elkoņa, nedz ari liela ļaužu pulka, lai to izceltu no zemes, kupā tas laidis savas saknes. Tiešām, viņš ir gan tagad iedēstīts. Bet vai tam labi izdosies arī izaugt? Vai tas nenokaltīs, kad to ķers rīta vējš? Tiešām, tas nokaltīs tai vietā, kur tas uzaudzis.“ Atkal skāra mani tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Saki taču šai pretestīgajai ciltij: Vai jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Saki tiem tā: Redzi, Bābeles ķēniņš gāja uz Jeruzālemi, paņēma tās ķēniņu un tās dižciltīgos un aizveda viņus sev līdz uz Bābeli. Tad viņš ņēma vienu atvasi no ķēniņa nama un dzimuma, noslēdza ar to derību un nozvērināja to. Bet zemes dižciltīgos viņš paņēma sev līdz, Lai ķēniņa valdība paliktu pazemīga un necenstos pieaugt varā un nozīmē, lai ķēniņš turētu noslēgto līgumu, ka tas pastāvētu. Bet tas atkāpās no viņa un sūtīja vēstnešus uz Ēģipti, lai tam dotu zirgus un daudz kapa tautas. Vai tas tam izdosies? Vai tas, kas tā darījis, paliks nesodīts? Viņš ir līgumu lauzis, vai viņš izies sveikā no soda? Tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs—„tā ķēniņa dzīves vietā, kas viņu iecēla par ķēniņu, kupa zvērestu viņš pārkāpa un kūpam viņš lauza savu derību, pie viņa Bābelē viņš nomirs! Bet faraons tam kapā nepalīdzēs nedz ar lielu karaspēku, nedz arī ar lielu darba ļaužu daudzumu, kas ceļ vaļņus un ielenkuma apcietinājumus līdz ar torņiem, lai atņentu daudziem dzīvību. Tādēļ ka viņš ir pārkāpis zvērestu un lauzis derību, kaut gan bija devis roku to sargāt un taču to nedarīja, viņš neizglābsies no soda. Tāpēc arī saka Dievs tas Kungs: Tik tiešām, ka Es dzīvoju: zvērestu, ko viņš Man devis un pārkāpis, un derību, ko viņš slēdzis manā priekšā un lauzis, Es pieskaitīšu par noziegumu viņa galvai un likšu viņam par to ciest sodu. Es izplātīšu pār viņu savu tiklu, tā ka viņš paliks sapinies manos valgos. Tad Es viņu aizvedīšu uz Bābeli, tur Es izkārtošos un iztiesāšos ar viņu par uzticības lauzumu, ar ko viņš noziedzies un apgrēkojies pret Mani. Visi viņa izlasītie kareivji un visi, kas kalpoja vina kara pulkos, kritīs no zobena, un atlikušie izklīdīs visos vējos, lai jūs atzītu, ka Es, tas Kungs, to jau iepriekš esmu pateicis.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Es ņemšu no augstā ciedru koka galotnes zaru un to iestādīšu, un no pašas augstā-kās no tā atvasēm Es nolauzīšu maigu zariņu un to dēstīšu augstā un stāvus izslietā kraujā kalnā. Israēla augstākajā kalnā Es to dēstīšu, lai tas izrieš zarus un nes augļus un top par jo krāšņu ciedru koku, zem kupa atradīs patvērumu visādi meža zvēri un kura zaros dzīvos un vīs savas ligzdas vidažādāko spalvu putni. Tad visi koki laukā atzīs, ka Es, tas Kungs, pazemoju augsto koku un paaugstināju zemo koku, ka Es liku nokalst zaļajam kokam un devu jaunu zaļumu un pat ziedus sausajam kokam. Es, tas Kungs, to noteicu, un Es to arī izpildīju.“ Atkal es izjutu tā Kunga vārdu, kas man sacīja: „Kādēļ jūs lietojat Israēla zemē šo izteicienu: Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem zobi no tā nomizējuši? Tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs—„jums turpmāk nebūs lietot šo prātulu. Redzi, visas dvēseles pieder Man, kā tēva tā arī dēla dvēsele, abas Man pieder; kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst. Ja kas ir dievbijīgs, turas pie patiesības un taisnības, Nepiedalās elku ēdamos upuros kalnos, nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, neliek negodā sava tuvākā sievu, netuvojas sievietei viņas kārtējās slimības laikā; Kas nevienu neapkrāpj, kas parādniekam atdod viņa ķīlu, kas ne no viena neko neizspiež, kas izsalkušam dod no savas maizes un kas kailo apģērbj, Kas neaizdod naudu un neplēš pagaidas jeb augļus, kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā, Kas staigā manos likumos un nopietni pilda manus baušļus, —tas ir taisns, tas dzīvos,“ saka Dievs tas Kungs. „Bet ja tam ir varmācīgs dēls, kas izlej asinis un dara kaut vienu no minētiem ļaunumiem, No kupem šis atturējās, —kad viņš piedalās elka dievu upuros kalnos un liek negodā sava tuvākā sievu, Kas izmanto nabago un nelaimīgo, krāpj to, kas nodarbojas ar izspiešanu, neatdod ķīlu, paceļ savas acis uz elkiem un dara negantību, Kas naudu aizdod un plēš augļus, —vai tad tāds cilvēks lai dzīvotu? Nē, tam nebūs dzīvot. Tādēļ ka viņš darījis visas šīs negantības, tam jāmirst, vina asinis lai nāk pār viņu. Bet ja tam ir dēls, kas redz visus tēva grēkus, bet bīstas un nedara tā, Viņš nepiedalās elku ēdamos upuros kalnos un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, neliek negodā sava tuvākā sievu, Neapkrāpj neviena, neņem ķīlas un nelaupa, viņš dod no savas maizes izsalkušam un apģērbj kailo; Savu roku tas attur no netaisnības, neaizdod naudu un neplēš augļus, —tas staigā manos likumos un pilda manus baušļus, tam nav jāmirst par sava tēva netaisnību un apgrēcību, tam būs dzīvot. Bet viņa tēvam, kas lietojis spaidus un varu pret savu brāli un darījis savu tautiešu vidū, kas nav labs, tam jāmirst par savu noziegumu, Jūs jautājat: Kāpēc dēls lai nenes sava tēva noziegumu? Redzi, dēls darījis patiesību un taisnību, ir turējis visus manus likumus un tos pildījis, tādēļ tam būs dzīvot. Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību. Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš nodarījis, un pilda visus manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs, taisnības dēļ, ko viņš dara, tam būs dzīvot. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve,“ —saka Dievs tas Kungs, —„un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? Bet kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un visas bezdievja negantības, vai tad tāds lai dzīvotu? Nebūt nē! Un nepieminēs arī vairs tos taisnos darbus, ko viņš darījis, bet viņa nodarīto pārkāpumu un grēku dēļ viņam jāmirst. Kad jūs sakāt: Tā Kunga rīcība nav taisna, tad klausaities, jūs Israēla nams! Vai tad tiešām mana rīcība lai būtu netaisna? Vai ne drīzāk jūsu rīcība ir netaisna? Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tas mirs, tam jāmirst tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Bet ja bezdievīgais atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis, un dara patiesību un taisnību, tas paturēs savu dvēseli dzīvu., Kad viņš pārliecināsies un atgriezīsies no visiem saviem pārkāpumiem, ko viņš darījis, tad viņš dzīvos, viņam nav; jāmirst. Un ja tomēr Israēla nams saka: Tā Kunga rīcība nav pareiza. Vai tad tiešām mani ceļi būtu netaisni? Vai ne drīzāk jūsu ceļi, Israēla nams, ir netaisni? Tādēļ Es jūs ikvienu tiesāšu, Israēla nams, pēc jūsu ceļiem,“ —tā saka Dievs tas Kungs. —„Atgriezieties, atsakaities no visiem saviem pārkāpumiem, lai tie netop par iemeslu tālākai apgrēcībai. Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst,“ —saka Dievs tas Kungs, —„tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit.“ Bet tu dziedi raudu dziesmu par Israēla valdniekiem Un saki: Tava māte tiešām bija kā īsta lauvas māte starp lauvām! Viņa dzīvoja lauvu starpā, jaunu lauvu vidū viņa uzaudzināja savus dēlus. Vienu no saviem dēliem viņa uzau-dzināja par īstu jaunu lauvu, tas mācījās iegūt laupījumu, aprija cilvēkus. Kad svešas tautas to dzirdēja, tās izlaida uzsaukumu pret viņu, sagūstīja viņu savās bedrēs un aizveda to važās un ar cauri žokļiem izvērtiem gredzeniem uz Ēģiptes zemi. Kad nu viņa māte redzēja, ka bija vīlusies, ka viņas cerības pagalam, tā ņēma vēl vienu no saviem dēliem un izaudzināja to par jaunu lauvu. Tas staigāja lepni lauvu starpā, kļuva par īstu jaunu lauvu, mācījās iegūt laupījumu un aprija cilvēkus. Tas vairoja atraitņu skaitu, postīja un padarīja bez ļaudīm viņu pilsētas, tā ka zeme un tās iedzīvotāji bija bailēs no viņa briesmīgās rūkoņas. Tad sacēlās tautas no apkārtējām zemēm pret viņu, izstiepa pār viņu savu tīklu un sagūstīja viņu savā bedrē. Tad tie lika viņu krātiņā ar gredze-niem degunā un važās un aizveda pie Bābeles ķēniņa un novietoja kādā nocietinātā pilī, lai viņa rūkoņa nebūtu vairs dzirdama Israēla kalnos. Tava māte bija kā vīna koks, kas stādīts pie ūdens, tas bija auglīgs un pilns kuplu vijīgu stīgu no bagatīgā ūdens. Tam bija viena spēcīga atvase, kas derēja valdnieka scepterim, un tā pacēlās augsti pār citām kuplo zaru vidū un bija tālu redzama ar savu augstumu un savu vītņu daudzumu. Bet tad šo vīna koku dusmās kāds izrāva un nometa zemē, rīta vējš izkaltēja tā stīgas; tā spēcīgo atvasi norāva, un tā sakalta, uguns to aprija. Tagad tas pārdēstīts tuksnesī, neauglīgā izkaltušā zemē. Un uguns ir izgājusi no viņa zariem un aprijusi tā vītnes; tam nepalika pāri vairs nevienas stipras atvases valdinieka scepterim. —Tā ir raudu dziesma un paliks par raudu dziesmu. Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā ieradās daži Israēla vecāji, lai tam Kungam ko jautātu, un apsēdās manā priekšā. Tad atklājās man tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, runā ar Israēla vecājiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem“, —tā saka Dievs tas Kungs. — „Vai tu negribi drīzāk tos tiesāt, cilvēka bērns? Ja gribi tos tiesāt, rādi tiem viņu tēvu negantības! Saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es atklājos un apliecināju: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs; tā sacīdams, Es pacēlu savu roku. Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir arī jaukāka par visām zemēm. Vēl Es tiem pavēlēju: Ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuņem viņa acis līdz šim raudzījušās, un nesagānaities ar Ēģiptes elkiem! Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Bet tie bija nepakļāvīgi un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kupem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas un tiem parādīt visu savu bardzību Ēģiptes zemē. Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop likts negodā pagānu tautu acīs, kufu starpā tie dzīvoja, un kupr priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes. Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesi. Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos. Es devu tiem ari savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis. Bet Israēla nams bija nepaklausīgs un pretspriedzīgs ari tuksnesī, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nebūt nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu. Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts pagānu tautu acīs, kufu priekšā Es tos izvedu. Tomēr Es pacēlu savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm, Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem liku-miem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem. Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgi galu tuksnesī. Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem! Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības rīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Ari manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesi visu savu bardzību. Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kupu priekšā Es tos izvedu. Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm, Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem. Tā ari Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību. Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upupu dāvanām, kad viņi veltīja visu, kas kaut kādā veidā bija pirmdzim-tais, uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ari tādēļ vēl jūsu tēvi ir Mani nonicinājuši, ka viņi lauzuši Man uzticību. Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upupus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upufus, lai Mani sarūgtinātu. Es jautāju tiem: Kas tas par pakalnu, kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Tā šis nosaukums ir palicis līdz mūsu dienai. Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai ari jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkadievību ar viņu gānekļiem? Tiešām, ar savām elku upupu dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka tas Kungs—„Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus. Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: Mēs darīsim tā kā pagānu tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? tik tiešām, tas nekad nenotiks. Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka Dievs tas Kungs: „Ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš. Es jūs aizvedīšu projām no pagānu tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kupu vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu savām bargajām dusmām. Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā. Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums“, saka Dievs tas Kungs. „Es likšu jums staigāt zem rīkstes un mācīšu jūs pildīt derības pienākumus. Es izmetīšu no jūsu vidus nepa-klausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs. Bet jūs, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs droši vien Mani klausīsit un manu svēto vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upupu dāvanām un ar saviem elkiem. Patiesībā manā svētajā kalnā, Israēla augstākajā kalnā“, —tā saka Dievs tas Kungs, —„tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tur tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upupus un jūsu visu lietu pirmniekus upurim un visu, ko jūs Man svētbijībā veltījat. Patīkamas upupu smaržas apdvestus Es jūs žēlīgi pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kupās jūs tagad izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu pagānu tautu acu priekšā. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Israēla zemē, tai zemē, ko Es, savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem. Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs darījuši. Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis sava vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu galīgi noraidāmiem darbiem, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs. Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, virzi savus skatus uz dienvidiem, nostājies pret pusdienas pusi un sludini pret to mežu, kas dienvidu klajumā, Un saki mežam dienvidos: Klausies tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Es iededzināšu uguni tevī, un tā aprīs visus tavus zaļos un visus sausos kokus, lokanās liesmu mēles neapdzisīs, un visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem būs jāsadeg. Tad visa miesa atzīs, ka Es, tas Kungs, iededzināju uguni, kas deg un nav nodzēšama.“ Un es atbildēju: „Ak Kungs, Kungs! Tie saka par mani: Vai šis vienumēr neteic mums mīklainas runas?“ Un mani skāra atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, vērsies savā runā pret tās svētajām vietām un sludini ļaunu par Israēla zemi. Un saki Israēla zemei: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Es izvilkšu savu zobenu no makstīm un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā bezdievjus. Tāpēc ka Es gribu iznīcināt tevī taisnos un netaisnos, mans zobens nāks ārā no savām makstīm un vērsīsies pret visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem. Tad visa pasaule atzīs, ka Es, tas Kungs, izvilku savu zobenu no makstīm un ka tas tur vairs neatgriezīsies atpakaļ.“ Bet tu, cilvēka bērns, vaidi, vaidi ar ciešanās savilktiem gurniem un rūgtās sāpēs, vaidi viņu acu priekšā! Kad tie tad tev jautās, kādēļ tu vaidi, tad atbildi tiem: Kādas šausmu vēsts dēļ! Kad tā nāks, tad visiem sirds izmisīs, dūša sašļuks, rokas nolaidīsies, cerība zudīs, bet ceļi ļodzīsies un valstī-sies, saspriegdamies un saplakdami kā ūdeņi. Tiešām, tā nāks un īstenosies,“ saka Dievs tas Kungs. Tad atkal garā man atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, pasludini tiem sekojošo: Tā saka tas Kungs: Zobens, jā zobens ir trīts un asināts, Tas ir asināts asins izliešanai, trīts un spodrināts, lai spīdētu un mirdzētu. Jeb vai mums par to priecāties? Manam dēlam nolemtā rīkste nonicina visuskokus. Viņš zobenu nodevis noslaucīšanai, lai to sataisītu lietošanai. Zobens ir asināts un tīrīts, lai to dotu slepkavotājam rokā! Kliedz un vaimanā, cilvēka bērns, jo šis zobens vēršas pret manu tautu, pret visiem Israēla valdniekiem, tie ir visi nodoti zobena varā kopā ar manu tautu. Tādēļ sit sev pa saviem gurniem. Tas taču ir pārbaudīts. Bet kā? Un ja rīkste pati nonicina pēršanu, ko tad? Tas nenotiks!“ —saka Dievs tas Kungs. — „Bet tu, cilvēka bērns, sludini nākotni un sasit rokas, jo zobens nāks pār tiem divkārt, ja pat trīskārt. Tas ir ļaužu galināšanas zobens, milzīgs ļaužu galināšanas ierocis, tas tos ielenks no visām pusēm, Lai viņu sirdis izsamist, lai daudzi krīt beigti pie ieejām visos savos vārtos. Es lieku mirdzēt zobenam! Šausmas! Spiguļošanai tas darināts, trīts un asināts kaušanai. Radi šausmas ļaudīs, cērt pa labi un pa kreisi, arī taisni, kurp vien virzīts tieši tavs zobena asmenis. Arī Es sasitīšu savas rokas un ļaušu savām dusmām brīvu vaļu, Es, tas Kungs, to sacīju.“ Tad mans gars atkal uztvēra tā Kunga vārdu, un tas man sacīja: „Cilvēka bērns, attēlo un uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā ari uz otru pilsētu, Lai zobens varētu nonākt tiklab Amona bērnu pilsētā Rabatā, kā ari pāri Jūdai stiprajā Jeruzālemes pilsētā tieši tās vidū. Jo Bābeles ķēniņš stāv ceļa jūtls abu ceļu sākumā, kur tie šķiras, gaidīdams atklāsmes parādību ar tiešu norādijumu: viņš kaisa bultas, izjautādams likteni, viņš izvaicā savus mājas dievus un zīlē pēc upura dzīvnieka aknām. Mesli krīt no viņa pa labo roku, rādīdami uz Jeruzālemi, un viņam tagad tikai jāatver mute kara uzsaukumam, lai pēc tam liktu atskanēt skaļam kaujas saucienam, lai tiktu virzīti graujamie āži pret pilsētas vārtiem, celti uzbērumi un sastatīti aplenkuma torņi. Diemžēl viņu acīs tas šķiet maldīgs pravietojums, jo viņi no savas puses bija devuši vissvinīgākos zvērestus. Bet Dievs tiem atgādina viņu noziegumu, lai viņus saņemtu gūstā. Tādēļ Dievs tas Kungs saka ta: Tāpēc ka jūs atgādinājāt Man savus noziegumus, atklādami savuspārkāpumus, tā ka jūsu grēki ir skaidri saskatāmi visos jūsu darbos un jūs paši to apliecināt, tad ari jums šo grēku dēļ bus kļūt satvertiem ar stingru roku. Bet tu, noziedzīgais bezdievi, Israēla valdniek, kura diena pienākusi laika, kad tavs noziegums ir galā un tev galīgi tiek atmaksats, tik tiešām— Tā saka Dievs tas Kungs: Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam. Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lāsts viņam! Lai tomēr paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu. Bet tu, cilvēka bērns, pasludini sekojošo pravietojumu. Tā saka Dievs tas Kungs par Amona bērniem un viņu nicinājumu runām: Saki tiem: Zobens, zobens ir izvilkts kaušanai, spodrināts mirdzumam, lai spiguļotu un lai to liktu nolādētiem bezdievjiem pie kakla, kuru diena pienākusi laikā, kad viņu nozie-gums galīgi tiek atmaksāts. Bet tevi maldināja ar aplamām parādībām un tev sludināja par nākotni melus. Bāz zobenu makstī! Tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, no kurienes tu nācis, tur Es tevi tiesāšu, Un Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību. Uguns tevi apris, tavas asinis izplūdīs tava paša zemē, un tevi vairs nepieminēs, jo Es, tas Kungs, to tā esmu noteicis.“ Tad pār mani nāca atkal tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, vai negribi tiesāt šo asinspilsētu, vai negribi tai pasludināt spriedumu? Parādi tai visu tās negantību. Un saki: Tā saka Dievs tas Kungs: Lai bēdas tai pilsētai, kas izlējusi savējo asinis, lai tās laiks drīzāk nāktu, un kas sev par nelaimi darinājusi sev elkus, lai aptraipītos! Asinis izliedama, tu esi noziegusies, un elkus darinādama, tu esi nešķīsta kļuvusi un tuvojusies savam tiesas un soda laikam un pienākusi savu gadu noslēgumam. Tādēļ Es padaru tevi par nicinājuma priekšmetu pagānu tautām un par apsmieklu visām zemēm. Vai tās tuvu no tevis vai tālu, tās izsmies tevi, tādēļ ka tavs vārds aptraipīts un tevī valda visur izvirtība un liels apjukums. Redzi, Israēla valdnieki no tava vidus arvienu ir tiekušies, cik kufam no viņiem tas ar saviem spēkiem bijis iespē-jams, izliet pašu ļaužu asinis. Tēvu un māti tavi cilvēki savā dzīvē nicina, pret svešinieku tie, tevī dzīvodami, ir varmācīgi, tāpat viņi apspiež bāriņus un atraitnes. Kas Man svēts, to tu nicini, manas svētās dienas tu liec novārtā. Tavā vidū ir apmelotāji, kas tiecas izliet asinis. Ir ļaudis, kas kalnos notur upupa mielastus, tavu ļaužu starpā notiek kauna un izvirtības pilnas lietas. Daži no tavējiem atsedz tēva kaunumu, daži nododas netiklībai ar sava tēva sievām, citi izlieto netiklībai sievietes viņu nešķīstuma brīžos to mēnešreizās; Vēl cits pārkāpj laulību ar sava tuvākā sievu, cits dzīvo nešķīstībā un asinsgrēkā ar savu vedeklu, cits atkal izvaro un aptraipa savu pusmāsu, sava tēva meitu. Ir tevī ļaudis, kas ļaujas sevi uzpirkties par dāvanām, lai izlietu asinis. Tu nodarbojies ar augļošanu un ņem plēsēja augļus (jeb pagaidas) un varmā-cīgi izmanto savu tuvāko, bet Mani tu esi aizmirsusi,“ saka Dievs tas Kungs. Redzi, Es sasitu rokas tās negodīgās peļņās dēļ, ko tu esi guvusi, un to asiņu dēļ, kas izlietas tavējo starpā. Vai tava sirds pastāvēs un izturēs, vai tavas rokas būs stipras tanīs dienās, kad Es iešu tiesā ar tevi? Es, tas Kungs, to pieteicu, un Es to ari izpildīšu. Es tevi izkaisīšu tautu starpā un tevi izklīdināšu pa zemēm un valstīm un tevī galīgi iznīcināšu tavu nešķīstību, Lai tu, savas pašas vainas dēļ negodā kritusi, stāvētu negodā pagānu tautu acu priekšā; tad tu nāksi pie atziņas, ka Es esmu tas Kungs.“ Tad vēl man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, Israēla nams ir Man palicis par sārņiem; tie visi ir kā vajrš un alva, kā dzelzs un svins kausētavas ceplī, tie ir palikuši par sudraba izdedžiem. Tādēļ tā saka tas Kungs: Tāpēc ka jūs esat palikuši par izdedžiem, tad Es jūs sakopošu Jeruzālemē, Un kā sudrabu un vāju, dzelzi, svinu un alvu liek kopā kausētavas ceplī un tad zem tā iekurina uguni, lai šis maisījums kustu, tā Es savās dusmās un savā bardzībā ņemšu jūs un likšu jūs kopā ceplī kausēšanai. Es jūs sakopošu un iešķilšu pret jums savu dusmu uguni, ka jūs tanī izkūstat. Kā sudrabu kausē ceplī, tā jūs tur kausēs, lai jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu izlējis savas dusmas pār jums.“ Tad atkal atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, saki tai: Tu esi kā zeme, kas nav slacināta, kur lietus nelija dusmības dienā. Tās valdnieki bijuši kā rūcēji un laupījuma kārīgi lauvas, tie norijuši cilvēku dzīvības, salaupījuši bagātību un mantu, tie vairojuši tur atraitņu skaitu. Tās priesteri pārkāpuši manu bauslību, tie liek novārtā to, kas Man svēts, tie neatšķir svēto no nesvētā un nemāca atšķirt šķīsto no nešķīstā, tie neievēro manas svētās dienas. Es neesmu vairs viņu vidū tas Svētais. Tās dižciltīgie pārējo starpā ir kā plēsīgi vilki: aiz mantkārības tie izlej asinis un iznīcina cilvēku dzīvības. Bet tās pravieši apmet un aptriepj visu to ar kaļķu javu, tiem stāstīdami par aplamām izdomātām parādībām, sludina tiem nākotnē melus un apgalvodami: Tā saka Dievs tas Kungs, kaut tas Kungs to nav sacījis. Arī vienkāršā tauta tai zemē atļaujas sev dažādas varmācības, tā laupa, apspiež nabago un cietēju un apkrāpj svešinieku, neievērodama ne tiesu, ne taisnību. Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi manā priekšā, ka Es ar savu tiesas spriedumu to galīgi nepa-zudinu, bet Es neatradu neviena. Tad Es izlēju savas dusmas pār tiem un tos iznīcināju ar savas bardzības uguni, un sodam par viņu grēkiem Es liku krist uz viņu galvas,“ tā saka Dievs tas Kungs. Tad manā garā atkal izrosījās tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, bija divi sievas, vienas mātes meitas. Tās pārkāpa laulību un nodēvās netiklībai Ēģiptē jau savā jaunībā, tās atļāva aptaustīt savu stāvu un spaidīt savas jaunavīgās krūtis. Vecākajai bija vārds Ohola, un viņas māsai Oholiba, tās abas kļuva manas sievas un dzemdēja dēlus un meitas. Viņu vārdi nozīmē: Ohola ir Samarija, un Oholiba Jeruzāleme. Ohola nodevās neatļautiem mīlas sakariem, mana būdama, un iedegās kaislībā pret saviem mīļākajiem asiriešiem, kas viņai tuvojās, būdami tērpti. Zilā purpura tērpā, valdnieki un virsnieki, glīti jaunekļi, jātnieki zirgiem mugurā. Viņa ielaidās ar visiem šiem daiļajiem un izcilajiem asiriešiem, rādīdama savas mīlas mākslas sasniegumus, un aptraipījās ar tiem un viņu elkiem. Pie tam viņa neatsacījās no saviem izlaidīgajiem sakariem arī ar ēģiptiešiem, jo tie bija gulējuši pie viņas jau no pašas jaunības, taustījuši viņas jaunavīgās krūtis un stāvu, dzīvojuši ar viņu izvirtībā. Tādēļ Es to nodevu viņas mīļāko—asiriešu rokā, pret kujriem tā bija iedegusies stiprā kaislībā. Tie atsedza viņas kailumu, atņēma viņas dēlus un meitas un nokāva viņu pašu ar zobenu. Tā viņa palika par apsmieklu un baigu paraugu sievu starpā, kad sods bija izpildīts. Viņas māsa Oholiba to gan redzēja, bet viņas kaislība bija vēl niknāka, viņa savas mīlniecības izpaudumos bija vēl vairāk neierobežota un bija vispārīgi vēl netiklāka nekā viņas māsa. Viņas kaislība iedegās uz asirie-šiem, valdniekiem un labiešiem, kas viņai tuvojās, būdami glīti ģērbti, jātnieki zirgiem mugurā, visi stalti jaunekļi. Tad Es redzēju, ka ari viņa ir aptraipījusies, viņas abas piekopušas to pašu tādā pašā veidā. Tomēr savas mīlniecības tieksmēs viņa gāja vēl tālāk. Kad tā redzēja pie sienas kaldēju vīru attēlus sarkanā krāsā Ar jostu ap gurniem un augstām cepurēm galvā, kas izskatījās kā stalti kareivji, līdzīgi babiloniešiem, kupu dzimtene ir Kaldēja, Tad iedegās viņas kaislība pret viņiem, kad viņa tos ieraudzīja, un viņa sūtīja vēstnešus pie tiem uz Kaldēju. Babiloniešu dēli nāca pie tās, lai nodotos mīlestībai ar to un aptraipīja to ar savu netiklo kārību. Kad tā bija sakaros ar viņiem nešķīsta kļuvusi, tie viņai apnika. Kad nu viņa atklāti piekopa netiklību un viņas izvirtība jau visiem bija kļuvusi atklāti redzama, jo viņa neslēpa un atklāja savu kailumu, tā apnika arī Man, kā viņas māsa Man bija apnikusi. Viņas netiklība kļuva arvien ļaunāka, arvienu vairāk izvirtuši kļuva viņas sniedzamie pērkamie glāsti; tā atcerējās tad savu jaunības laiku, kad tā jau Ēģiptē labprāt bija ļāvusies tiem, kas kāroja pēc viņas. Tad viņa iedegās mīlestībā pret saviem jaunajiem mīļākajiem un turienes izvirtuļiem, kuriem locekļi bija kā ēzeļiem un sēklas izplūdums kā ērzeļiem. Tu labprāt kavējies domās pie savas jaunības laika netiklības, kad ēģiptieši taustīja tavu stāvu un spaidīja tavas jaunavīgās krūtis.“ Tādēļ, Oholiba, tā saka Dievs tas Kungs: „Es sakūdīšu tavus mīļākos pret tevi, tieši tos, kas tev apnikuši, Es tos visus sacelšu pret tevi: Babiloniešus un visus kaldējus, Pekodas, Šoas un Koas ļaudis, visus asiriešus, kas visi stalti jaunekļi—vald-nieki un virsnieki, kareivji un dižciltīgie, jātnieki, visi zirgiem mugurā. Tie virzīsies pret tevi no ziemeļiem, milzīgs zirgu un ratu jūklis un bezgalīgi lieli tautu pulki. Tie ielenks tevi, bruņojušies ar lieliem un maziem vairo-giem un segti ar dzelzs bruņu cepurēm. Viņi nāks tev virsū no visām pusēm, un Es nodošu tiem izšķiršanai šo tiesisko nesaskaņu gadījumu. Es nodošu viņu rokās visu tiesas varu, un tie tiesās tevi pēc saviem likumiem. Es tev likšu sajust savas dusmas, un tie apiesies ar tevi visai bargi: tie nogriezīs tev degunu un ausis, un kas no tevis vēl paliks, tas kritīs no zobena. Tie atņems un aizvedīs tavus dēlus un meitas, un kas vēl no tevis atliks, to aprīs uguns. Tie novilks tavas drēbes un atņems tavas dārgās rotas. Tā Es darīšu galu tavai mīlniecibai un tavai netiklībai jau kopš Ēģiptes laikiem, ka tu vairs neraugies uz turieni un nepiemini vairs Ēģipti. Jo tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es tevi nodošu to rokās, ko tu ienīsti, to varā, no klipiem tava dvēsele novērsusies. Tie liks tev tomēr sajust savu naidu pret tevi, tie atņems tev visu, kas tev ir, un atstās tevi guļam pliku un kailu, ka atklājas tavas mīlnieces kailums, tava izvirtība un tava laulības pārkāpšana. Visu šo tavu noziegumu dēļ tas tev arī notiks, jo tu savā iekārē esi skrējusi pakal pagānu tautām un ar viņu elkiem nešķīsta kļuvusi. Tu esi gājusi pa to pašu ceļu kā tava māsa, tādēļ Es dodu tagad viņas kausu tev rokā, lai tu dzertu no tā.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Tavas māsas kauss tev jādzer, tas dziļais un platais (—un par apsmiekla un zobgalību priekšmetu tev būs palikt—), tur daudz iet iekšā, Tā ka tu būsi pavisam apreibusi un apskurbusi gan no stiprā dzēriena, gan no sērām un raudām: izbaiļu un šausmu kauss ir tavas māsas Samarijas kauss. Tu izdzersi un iztukšosi to līdz dibenam un vēl nolaizīsi tā šķembeles un ar tām ievainosi savas krūtis, jo Es to esmu tā teicis,“ saka Dievs tas Kungs. Tādēļ Dievs tas Kungs saka tā: „Tāpēc ka tu Mani aizmirsi un pameti Mani sev aiz muguras, tad arī ciet nu tagad sodu par savu izvirtību un netiklo mīlināšanos.“ Tad tas Kungs man sacīja: „Cilvēka bērns, vai tu negribi iet tiesā ar Oholu un Oholibu? Tad rādi tām viņu nelietību, Ka tās pārkāpušas laulību un ka asinis vēl līp pie viņu rokām, jo, proti, tās pārkāpušas laulību ar saviem elkiem, tiem ziedojušas pat savus bērnus, ko tās Man bija dzemdējušas, iemezdamas tos ugunī elkiem par barību. Tad vēl ar to tās noziegušās pret Mani, ka tās tanī pašā dienā darījušas nešķistu manu svēto vietu un likušas galīgi novārtā manas svētās dienas, Jo kad tās bija nokāvušas savus bērnus saviem elkiem, tās gāja tani pašā dienā manā svētnīcā, lai tai laupītu tās svētumu. Redzi, tādas lietas tās ir pie-kopušas manā namā. Tiešām, tās sūtīja pat ziņu vīrie-šiem, kam bija jāierodas pie viņām no tālienes, un tiklīdz pie viņiem bija ieradu-šies attiecīgi sūtņi, tie nāca; viņu dēļ tu mazgājies, noziedi savu seju un krāsoji savas acis, kā arī greznojies ar rotām. Tad tu atlaidies uz krāšņa zviļņa kura priekšā stāvēja galds; uz tā tu biji nolikusi manas kvēpināmās zāles un manu eļļu. Tad atskanēja jautri noskaņotās sanāksmēs skaļās dziesmas un dzīru troksnis; dzīrotāji un dzīrotājas aicināja arī vīriešus no vienkāršās tautas tāpat arī dzērājus no tuksneša; tie lika sprādzes ap viņu rokām un krāšņus vainagus uz viņu galvām. Tad Es domāju par viņu, kas tagad jau veca un biežās laulības pārkāpšanas dēļ jau novājināta, vai viņa (jo viņa jau tāda ir savā būtībā) arī tagad vēl nodosies netiklībai? Tomēr pie viņas iegriezās, kā iegriežas pie atklātas netikles; tā vīrieši gāja pie Oholas un Oholibas, šim netiklajām sievietēm. Bet taisnīgi vīri tās tiesās pēc likumiem, kas pastāv laulības pārkāpējām un slepkavotājām, jo tās ir laulības pārkāpējas, un asinis līp pie viņu rokām.“ Jo tā saka Dievs tas Kungs: „Es sasaukšu draudzes sapulci un tās nodošu rupjai izrīcībai ar tām un to mantas izlaupīšanai.“ Tautas sapulce viņas nomētās ar akmeņiem, sacirtis ar zobeniem, nokaus viņu dēlus un meitas un nodedzinās viņu namus ar uguni. Tā Es izbeigšu netiklību visā zemē, lai visas pārējās sievas ļautu sevi brīdināt un nenodotos izvirtībai kā viņas. Tā jums būs jānožēlo savā sirdī jūsu zemiskā izlaidība, un jums būs jācieš sods par to, ko jūs nogrēkojušās ar saviem elkiem, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Dievs tas Kungs.“ „Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā man atklājās šādā veidā tā Kunga vārds un man sacīja: Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu. Stāsti šai nepaklausīgajai ciltij šādu līdzību: Tā saka Dievs tas Kungs: Liec podu uz uguns, uzliec to labi un ielej arī ūdeni. Ieliec tajā arī visus gaļas gabalus, tikai labus, cisku un plecu, un pildi to ar izlasītiem kauliem. Ņem vienu no labajām avīm, iekurini zem kauliem podā uguni ar malku, lai krietni vārās, lai kauli labi izvārās.“ Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai asins aptraipītai pilsētai, šim sarūsējušam podam, ko rūsa neatstāj! Izņem pa vienam gabalu pa gabalam ārā no tā bez izvēles, Jo pilsētas izlietās asinis ir vēl tās vidū, viņa tās izlējusi uz kailas klints un ne uz zemes, kur tās varētu pārklāties ar zemi. Lai parādītu savas dusmas un vēlāk atriebtos, Es arī liku visām tās izlietajām asinīm tecēt uz klints un nevis uz zemes, lai tās paliek neapraustas.“ Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai ar asinīm aptraipītai pilsētai! Arī Es sakraušu ugunskuram lielu malkas grēdu! Atnes daudz malkas, iekurini uguni, izvāri gaļu, savāri labi arī viru un pieliec smaržīgu sāli un garšas vielas, ari kauli labi lai savārās līdz pat piedegšanai. Pēc tam liec tukšo podu tieši uz gailošām, kvēlojošām oglēm, lai tā vaŗš sakarst, netīrumi nodeg un iztvaiko un tā rūsa nozūd. Bet veltīgas pūles: rūsa nepazūd, tā paliek uz tā sienām arī ugunī. Tavas kauna pilnās nešķīstības dēļ, tāpēc ka Es tevi gribēju šķīstīt, bet tu nekļuvi šķīsta, tad arī turpmāk tu nebūsi vairs šķīsta, kamēr Es nebūšu apmierinājis savas dusmas, tās izgāzdams pār tevi. Es, tas Kungs, to sacīju, un tā tas arī notiks; Es to piepildīšu bez žēlastības un līdzcietības, bez kādas saudzības, un Es no tā neatkāpšos. Tevi tiesās pēc tavām gaitām un visiem taviem darbiem,“ tā saka Dievs tas Kungs. Atkal manā garā izrosījās tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tev tavu acu prieku un jaukumu ar nejaušu gadījumu. Bet tev nebūs skumt un raudāt nedz asaras izliet. Klusībā tu vari nopūsties, bet nerīko sēru atceri. Uzliec savu galvas segu un apvelc savas kurpes kājās. Neaizklāj ar aizsegu savu bārdu un neēd to sēru maizi, ko tev piesūta.“ No rīta Es vēl runāju uz tautu, bet vakarā jau nomira mana sieva. Un es darīju nākošā rītā, kā man bija pavēlēts. Kad tauta man jautāja: Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?“ Tad es tiem atbildēju: „Tā Kunga vārds atklājās man un sacīja: Saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ļaušu likt negodā savu svētnīcu, jūsu lepnumu, jūsu acu jaukumu, jūsu sirds prieku. Jūsu dēli un meitas, kufus jūs tur atstājāt, kritīs zobenam par upuri. Tad jūs darīsit tā, kā es daru: jūs seju neapsegsit un sēru maizi, ko jums piesūta, neēdīsit. Jūsu galvas sega būs jums galvā, un jūsu kurpes kājās, un jūs neskumsit un neraudāsit, bet sabruksit savu noziegumu apziņā un nopūtīsities cits par citu. Tā jums būs Ecēchiēls par priekšzīmi, lai jūs darītu, kā viņš darījis, un kad tas notiks, iūs arī atzīsit, ka Es esmu Dievs tas Kungs. Un tu, cilvēka bērns, ievērolabi: tanī dienā, kad Es tiem atņemšu viņu stipro nocietinājumu, viņu lepnumu un prieku, viņu acu jaukumu un prieku, viņu sirds ilgas un cerības un viņu dēlus un meitas, Tanī dienā ieradīsies pie tevis kāds bēglis, kas būs izglābies, lai tev pašam to pastāstītu. Tanī pašā dienā tava mute atdarīsies reizē ar bēgļa ierašanos, un tu atkal runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi tiem par paraugzīmi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Atskanēja man garā pēc tam atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, vērs savus skatus uz Amona bērniem un sludini pret tiem. Saki tiem: Klausaities tā Kunga vārdu: Tā saka Dievs tas Kungs: Tāpēc ka tu smējies par manu svētnīcu, kad tā bija apgānīta, un par Israēla zemi, kad tā bija nopostīta, un par Jūdas namu, kad tas aizgāja trimdā, Tad Es tevi nodošu austrumu bērniem par īpašumu, un tie cels tavā vidū savas teltis un rīkos savus mājokļus; tie ēdīs tavus augļus un dzers tavu pienu. Rabas pilsētu Es padarīšu par kamieļu ganībām un amoniešu ciemus un apmetnes par avju laidariem, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“ Jo tā saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka tu plaukšķināji rokas un priekā piesiti ar kāju un no visas sirds ar nicināšanu priecājies par Israēla zemi, Tāpēc arī Es izstiepšu savu roku pret tevi un nodošu tevi pagāniem par laupījumu un izdeldēšu tevi starp tautām un izdzēsīšu tevi no zemju un valstu skaita, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs.“ Tā saka Dievs tas Kungs: Tādēļ ka Moāba un Seira saka: Nu notiek Jūdas namam kā visām citām tautām, Tāpēc Es atvēršu Moābas sānus, ka tā pazaudēs savas pilsētas, sākot ar robežpilsētām, savu zemes jaukumu, Betjezimotu, Baālmeonu un Kirjataimu. Austrumu bērniem par īpašumu Es to nodošu kopā ar Amona bērnu zemi, tā ka Amona bērnus vairs nepieminēs tautu starpā. Pār moābiešiem Es turēšu tiesu, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Tā saka Dievs tas Kungs: Tāpēc ka Edoma nostājās pret Jūdas namu ar atriebības kāres pilnu sirdi un atriebda-mās stipri noziedzās, Tāpēc saka Dievs tas Kungs: Es izstiepšu savu roku pret Edomu un iznicināšu tur cilvēkus un lopus un padarīšu to par izkaltušu kailatni: tie kritīs no zobena no Temanas līdz Dedanai. Savu atriebību Edomai Es likšu savas Israēla tautas rokā, tie darīs ēdomiešiem pēc manām dusmām un pēc manas bardzības, un pēdējie sajutīs manu atriebību,“ —saka Dievs tas Kungs. Tā saka Dievs tas Kungs: „Tādēļ ka filistieši darbojušies aiz atriebības kāres, ar cietu, bezjūtīgu sirdi nebei-dzamā naidā piekopdami atriebību, lai radītu iznīcību, Tad Dievs tas Kungs saka: Es izstiepšu savu roku pret filistiešiem un iznīcināšu krētiešus un izdeldēšu tos, kas no tiem vēl palikuši jūrmalā. Es likšu viņiem piedzīvot savas smagās atriebības piemeklējumus ar nesaudzīgām pārmācībām, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs, kas tiem licis sajust šo atriebību.“ Vienpadsmitā gada pirmā mēneša vienpadsmitajā dienā atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, tāpēc ka Tira sacīja par Jeruzālemi: Tad nu sagrauti ir tautu vārti, man tie atdarījās, man būs visa kā pilnībā, jo tā ir izpostīta,“ Tad saka Dievs tas Kungs: „Es celšos pret tevi, Tira, un sacelšu pret tevi lielu tautu pulku, kā jūj-a saceļ pret krastiem savus viļņus. Tie sagpaus Tiras mūrus un apgāzīs tās torņus, un Es aizslaucīšu prom tās zemi un padarīšu to par kailu klinti. Tā būs vienkārši tīklu žāvējamā vieta jūras vidū, jo Es to tā sacīju,“ —saka Dievs tas Kungs—„un tā kļūs tautām par laupījumu. Bet tās ciemus un apmetnes, kas uz cietzemes, iznīcinās ar zobenu, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Jo tā ir sacījis Dievs tas Kungs: „Redzi, pret Tiru Es sūtīšu Bābeles ķēniņu Nebukadnēcaru, ķēniņu ķēniņu no ziemeļiem, ar zirgiem, ratiem un jātniekiem un ar lielu dažādu tautu karapulku. Tavus tevis dibinātos ciemus un apmetnes uz cietzemes viņš iznīcinās ar zobenu, virzīs pret tevi aplenkuma torņus un valņus un bīdīs klāt tavām sienām kareivju nodaļas zem vairogu jumtiem. Savu sienlaužu galveno triecienu viņš vērsīs pret taviem mūriem un nogāzīs tavus torņus ar saviem dzelzs kāšiem. Viņa zirgu pulku saceltie putekļi apklās tevi, no jātnieku pakavu dipoņas, no riteņu un ratu graboņas un klaboņas trīcēs tavi mūri, kad viņš ieies pa taviem vārtiem, kā iekarotājs ieiet uzvarētā pilsētā. Viņa zirgu pakavi izmīdīs visas tavas ielas, tavu tautu viņš nokaus ar zobenu, visus tavus staltos ar attēliem rotātos stabus viņš sagraus. Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī. Es darīšu galu tavu dziesmu skaņām, nedzirdēs neviens vairs tavas kokles balsi. Es tevi darīšu par kailu klinti, tu paliksi par tīklu žāvējamo vietu; tevi nekad vairs neatjaunos, jo Es, tas Kungs, to esmu teicis“, —tā saka Dievs tas Kungs. Tā ir noteicis Dievs tas Kungs par Tiru: „Tiešām, no tavas krišanas trokšņa, no smagi ievainoto vaidiem un no zobenu šķindoņas tavā vidū trīcēs jūras salas. Visi jūras salu valdnieki nokāps no saviem troņiem, novilks savus greznos virsvalkus, izģērbs savas izrakstītās drēbes, tie tērpsies bailēs un sērās, nosēdīsies pie zemes un vienmēr trīcēs, drebēs un šausmināsies tevis dēj. Tad tie tev dziedās raudu dziesmas un sacīs: Ak kā tu aizgājusi bojā, nozudusi no jūras, tu slavenā pilsēta, kas biji varena jūras viļņos, tu un tavi iedzīvotāji, kas iedvesa bailes visiem jūrmalas iedzīvotājiem. Tagad trīc piejūras zemes tavas krišanas dienā, un salas jūrā ir izmisušas par šādu tavu bojā eju.“ Jo tā ir sacījis Dievs tas Kungs: „Es tevi padarīšu par izpostītu un tukšu pilsētu kā citas pilsētas, kur neviens vairs nedzīvo; Es sūtīšu pār tevi ūdens plūdus, lieli ūdeņi tevi apklās. Es tevi nogrūdīšu pie tiem, kas nogrimuši bedrē, pie aizlaiku mirušajām tautām, un tev ierādīšu mitekli dziļākajos zemes dzijumos, mūžīgajos tukšumos un drupu vietās, pie tiem, kas sen nokāpuši pazemē, lai tevi neviens vairs neapdzīvotu un tu nepaceltos vairs par apbrīnojumu visai dzīvajo pasaulei. Es tev sagādāšu briesmīgu galu, lai tevis vairs nebūtu, un kad tevi meklēs, tad lai tevi ne mūžam neatrastu,“ —saka Dievs tas Kungs. Mani skāra tālāk tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par Tiru un Saki Tirai: Tu, kas atrodies pie pieejas jūrai un tirgojies ar daudzām jūras salām un jūras piekrastēm, tas Kungs Dievs tev saka: Tira, tu domāji: Es esmu kuģis, kas pilnvērtīgs savā skaistumā! Tavs novads un tavas robežas ir jūras vidū. Tavi cēlēji darījūši tevi brīnumskaistu. Visas tavas koka dajas tie darinājuši no Senīra cipresēm, vienu Libanona ciedru tie izveidojuši tev par masta koku. No Basanas ozoliem tie taisījuši tev airus, tava klāja segumu tie taisījuši no Kitejiešu salu priežu kokiem ar ziloņkaula izgreznojumiem. No smalka un dārga audekla ar Ēģiptes izrotājumiem bija tavas buras, buras, kas tai pašā laikā bija ari tavs karogs, no Elisas piekrastes zilā un sarkanā purpura bija tava jumta pārsegs. Sidonas un Arvadas iedzīvotāji bija tavi airētāji, veiklākie no tava paša vidus bija tavi stūrmaņi. Gebalas vecāji un tās gudrie lietpratēji bija pie tevis, lai izlabotu tavu kuģu bojājumus. Visi jūras kuģi un to apkalpotāji ieradās pie tevis, lai piekoptu ar tevi maiņas tirdzniecību. Persieši, lidieši un libieši bija tavā karaspēkā tavi kareivji, tie glabāja uzkārtus pie tevis savus vairogus un bruņu cepures un vairoja tavu slavu. Arvadas vīri kopā ar tavu karaspēku stāvēja visapkārt uz taviem mūriem un gamadieši uz taviem torņiem; savus vairogus tie uzkāra visapkārt pie taviem mūriem, tie vairoja tavu skaistumu. Taršiša tirgojās ar tevi ar daudz un dažādām precēm, tie maksāja ar sudrabu un dzelzi, ar svinu un alvu par tavām precēm. Javans (jonieši), Tubals (tibarieši) un Mesechs (moscheri) bija tavi veikala biedri, tie tirgojās ar tevi un maksāja tev ar vergiem un ar vara priekšmetiem. Ļaudis no Togarmas Armēnijā maksāja par tavām precēm ar brau-camiem un jājamiem zirgiem un ar zirgēzeļiem. Rosīgi tirgojās ar tevi dedanieši un rodieši; ari daudzām jūras salām bija tirdznieciski sakari ar tevi. Ziloņkaulu un dārgus kokus tās deva kā atlīdzību par tavām mantām. Sirieši tirgojās ar tevi tavu daudzo ražojumu dēļ. Ar sarkaniem granātiem, sarkanu purpuru, krāsainiem audumiem, smalku audeklu, koraļļiem un rubīniem tie maksāja par tavām precēm. Jūda un Israēla zeme arī piedalījās tirdzniecībā ar tevi: Minites kviešus, vasku, medu, eļļu un balzamu tie mainīja pret tavām precēm. Damaska tirgojās ar tevi tavu daudzo un dažādo ražojumu dēļ, piedā-vādama tev Helbonas vīnu un Caharas vilnu. Vedana un Javana veda no Usalas uz tavu tirgu mākslinieciski izstrādātu dzelzi, kasiju un kalmu viņi pie tevis apmainīja pret dažādām sev nepieciešamām precēm. Dedana tirgojās ar īpašām jājamām par segliem lietojamām segām. Arabija un visi Kedaras cilšu vecākie atradās ar tevi tirdznieciskos sakaros: tie tirgojās ar tevi, pārdodami nepārtraukti jērus, aunus un āžus. Sabas un Ragmas tirgoņi tirgojās ar tevi: ar smaržīgām vielām, ar dārgiem akmeņiem un ar zeltu tie maksāja par tavām precēm. Harana, Kane un Edena tirgojās ar tevi; Sabas, Asuras, visas Mēdijas un Kilmadas tirgoņi bija tavi pircēji. Tie tirgojās ar tevi ar dārgiem tērpiem, ar mēteļiem no ziliem purpura audumiem un raibi cauraustām drānām, ar krāsu ziņā bagātām grīdsegām, ar pītām un grodi savītām virvēm tavos tirgos. Taršišas kuģi izvadāja tavu preci apmaiņai, un tā vairojās tava bagatība, un tu tālu izplēti pāri jūgām savu lielo varu. Tavi laivinieki izveda tevi dziļos ūdeņos, bet rīta vēji satrieks tevi jūgas vidū. Tavas bagātības, tavas preces, tavi veikalu krājumi, tavi jūrnieki un kuģu vadītāji, tavi lietpratēji, tavi tirgoņi un visi tavi karavīri, kas pie tevis, ar visu ļaužu daudzumu tevī nogrims jūgas dziļumos tavā krišanas dienā. No tavu kuģu vadītāju kliegšanas satricināsies visa plašā jūgas virsa. Tad visi airētāji un laivinieki un visi, kas šķērso jūgas, izkāps no saviem kuģiem krastā Un liks atskanēt skaļiem vaidu un vaimanu saucieniem par tevi; tie kaisīs pīšļus uz galvas un vārtīsies pelnos. Tie apcirpsies līdz ādai tevis dēļ, apjozīsies ar maisu un raudās par tevi ar dvēseles rūgtumu un gaužām žēlabām. Vaimanādami tie sāks raudu dziesmu par tevi un sacīs: „Kugā vietā ir tāds nāves klusums kā Tirā, kas saggauta jūgas vidū!“ „Kamēr tavas preces kāpa pie tevis ārā no jūgas, tu apmierināji daudzu tautu vajadzības, un ar savu mantu un preču pārpilnību tu darīji bagātus ķēniņus virs zemes. Tagad turpretī, kad tu esi iznī-cināta, no jūgas nozudusi, aprakta ūdens dziļumos, kad tava tirdzniecība un visa tava sabiedrība ir aizgājusi bojā, Uztraucas par tevi visi jūgas salu un krastmaļu iedzīvotāji, viņu ķēniņiem mati ceļas stāvus aiz šausmām, viņu vaigi nobāl. Visas pasaules tirgotāji zobgalīgi svelpj par tevi, tev pienācis šausmu pilns gals: tu esi pagalam uz mūžīgiem laikiem.“ Un tālāk vēl manā garā atskanēja tā Kunga vārds un man sacīja: „Cilvēka bērns, saki Tiras vald-niekam: Tāpēc ka tavs prāts nesās uz pārmērīgi augstām lietām un ka tu pat esi teicis: Es esmu dievs, es sēžu dieva krēslā jūras vidū, kaut tu savā sirdī tikai iedomājies, ka tu esot Dievs; Pie tam tu esot gudrāks par Dāniēlu, —nekāds noslēpums tev neesot svešs—; Ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā mantnīcā; Ar savu lielo gudrību tu savos tirdznieciskos darījumos esi vairojis savu bagatību, un tavs prāts tavas bagatības dēļ lidoja pārmērīgi augstu,“ Un tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs, Es raidīšu pret tevi svešiniekus, visvarmācīgākos tautu starpā, tie uzbruks ar zobenu tavai jaukajai gudrībai un aptumšos tavas slavas spožumu. Tie iegrūdīs tevi bedrē, un tu mirsi jūļras vidū, kā mirst nosistie. Vai tad tu savu slepkavu priekšā ari vēl teiksi: Es esmu Dievs, kur tu taču, esi tikai cilvēks un ne Dievs un esi pilnīgi to varā, kas tevi nākamā brīdī nogalinās? Tu mirsi neapgraizīto nāvē no svešinieku rokas, jo Es esmu to tā noteicis,“ saka tas Kungs. Atkal nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par Tiras ķēniņu un saki tam: Tā saka Dievs tas Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, chrisolits, berills, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. Tavu plašo tirdzniecības sakaru dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un sargātājs ķerubs izraidīja tevi no degošo akmeņu vidus. Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies. Ar saviem daudzajiem noziegu-miem un ar negodīgu rīcību savos tirdznieciskos darījumos tu esi licis negodā savus svētumus; tādēļ Es liku izšauties ugunij no tevis paša, kas tevi aprija, un liku tevi pelnos uz zemes visu to acu priekšā, kas tevi redzējušas. Visi, kas tautu starpā tevi pazina, ir šausmu pārņemti par tavu likteni! Tev pienācis briesmu un izbaiļu pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem.“ Tad vēl nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, vērs savus skatus pret Sidonu un sludini pret to Un saki: Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret tevi, Sidona, un parādīšu savu varu pār tevi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es lieku nākt tiesai un sodam pār pilsētu un savā rīcībā pret to parādos tai kā Svētais. Es tev uzsūtīšu mēri un asins izliešanu tavās ielās; tavā vidū kritīs visapkārt ar zobenu nokautie, zobens to pārstaigās no visām pusēm, lai tās ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Bet Israēla namam nebūs vairs sajust nekādu asu ērkšķu un dzēlīgu dadžu no apkārtējo tautu puses, kas raudzījās uz israēliešiem ar nicināšanu un priecājās par viņu nelaimi, un Israēls atzīs, ka tiešām Es esmu Dievs tas Kungs.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Kad Es izlasīšu un savākšu kopā israēliešus no tām tautām, kuj-u vidū tie bija izkaisīti, Es parādīšos viņu likteņos pagānu acu priekšā kā Svētais, un viņi dzīvos savā zemē, ko Es devu savam kalpam Jēkabam. Un viņi tur dzīvos drošībā, cels namus un dēstīs vīna dārzus. Tiešām, viņi dzīvos drošībā, kamēr Es nākšu ar tiesu pār visām apkārtējām tautām un uzlikšu tām sodu, jo tās tos nicinājušas un vajājušas; lai tad viņi atzīst, ka Es esmu tas Kungs, viņu Dievs.“ Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, vērs savu skatu pret Ēģiptes ķēniņu—faraonu un sludini viņam un visai Ēģiptei sekojošo: Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ, tu lielo krokodili, kas tu guli savu upju vidū un saki: Man pieder mana upe, es to radīju. Bet Es metīšu makšķeri tavos žokļos, un tavu upju zivis pieķersies pie tavām zvīņām, un Es izvilkšu no upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas pieķērušās pie tavām zvīņām. Tad Es tevi izmetīšu tuksnesī, tevi un visas tavu upju zivis. Tu nokritīsi klajā laukā, tevi ne pacels ne apglabās: zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi atdošu par barību. Un visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu tas Kungs, jo tu un viņi bijuši Israēla namam tikai nedroša niedres atspaida nūja. Kad Israēla nama piederīgie tevi satvēra rokā, tu aizlūzi un ievainoji viņiem visu roku un dilbu, un kad viņi mēģināja atbalstīties uz tevi, tu pārlūzi un liki pat sagrīļoties viņu gurniem. Tādēļ tad saka Dievs tas Kungs tā: Redzi, Es sūtīšu zobenu pār tevi un iznicināšu tavā zemē cilvēkus un lopus. Un Ēģipte paliks par tuksnesi, par neapdzīvotu smilšu klajumu, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Tāpēc ka tu sacīji: Nīlas upe pieder man, es to radīju, Tad Es celšos pret tevi un pret tavām upēm un padarīšu Ēģiptes zemi par tuksnesi, par neauglīgām kailatnēm no Migdolas līdz Siēnai un līdz Aitiopijas un Mofu zemes robežām. Neviena cilvēka kāja tur nestaigās, un arī lopa kāja to nemīs, četrdesmit gadu tur neviens nedzīvos. Es padarīšu Ēģipti par tuksnesi citu galīgi nolaistu zemju starpā, un tās pilsētas stāvēs tukšas kļuvušas citu izputējušu pilsētu starpā četrdesmit gadu, un ēģiptiešus Es izkaisīšu dažādu tautu starpā dažādās zemēs. Tomēr tā saka Dievs tas Kungs: Pēc četrdesmit gadiem Es atkal izlasīšu ēģiptiešus ārā no tām tautām, kuru starpā tie bija izkaisīti, un sapulcināšu vienkopus. Es atsvabināšu ēģiptiešus no cietuma un atvedīšu tos Augšēģiptē, Patra zemē, viņu dzimtenē; tur tie izveidos mazu valsti. Tā būs mazāka nekā citas valstis un nepacelsies pār citām tautām, un Es mazināšu tās locekļu skaitu, lai tā nevalda pār citām tautām. Tad tā nebūs Israēla namam par atspaidu; uz to paļaudamies, tas atgādinātu Man savu noziegumu. Un tie atzīs, ka Es esmu Dievs tas Kungs.“ Tad divdesmit septītā gada pirmā mēneša pirmajā dienā man atklājās atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karaspēks ir veicis grūtu darbu pret Tiru; visiem ir galvas kļuvušas plikas, un pleci noberzti, bet algu nav saņēmis ne viņš, ne viņa karaspēks par to darbu, ko viņš veicis pret to.“ Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Es piešķiršu Ēģiptes zemi Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, lai viņš piesavinās tās bagatības, izlaupa tās un izputina: tā būs viņa karaspēka alga. Kā algu Es viņam atdošu Ēģiptes zemi par to darbu, gar kuj-u viņš tik cītīgi noņēmies, tāpēc ka viņš un viņa karavīri to darījuši manā labā,“ saka Dievs tas Kungs. Tanī dienā Es likšu uzplaukt Israēla namam jaunā spēkā un varā un atdarīšu tavu muti viņu vidū, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Atkal nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, pasludini sekojošo: Tā saka Dievs tas Kungs: vaimanājiet! Ak tu ļaunā diena! Jo tuvu ir šī diena, tiešām—tuvu ir tā Kunga diena, tumša apmākusies diena, tā būs pagānu soda diena. Zobens nāks pār Ēģipti, bailes būs Aitiopijā, kad Ēģiptē ievainotie nomirs, kad izlaupīs šis zemes mantu un satricinās tās valsts un tautas dzīves pamatus. Aitiopijā, Libija, Lidija ar visu savu tautu jūkli, tāpat arī Kuba ar visiem sabiedroto zemju iedzīvotājiem kritīs zobenam par upuri.“ Tā saka tas Kungs: „Tad kritīs Ēģiptes balsti, un gāzīsies tās lepnais greznums, no Migdolas līdz Siēnai tos aprīs zobens,“ saka Dievs tas Kungs. „Viņu zeme būs izpostīta un paliks tāda citu izpostīto zemju starpā, viņu pilsētas būs sagrautas kā citas līdzās esošās un drupās guļošās pilsētas. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, kad Es pielikšu uguni Ēģiptei un kad visi tās palīgi būs satriekti. Tai dienā mani vēstneši dosies kuģos uz Aitiopiju, lai to izbiedētu tās pārmērīgā drošības paļāvībā, un starp aitiopiešiem valdīs lielas izbailes Ēģiptes nelaimes dienas dēļ, jo tā nāks katrā ziņā.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Es darīšu Ēģiptes godībai galu ar Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara roku. Viņš ar saviem kaj-avīriem, kas ir paši niknākie starp visām pagānu tautām, ieradīsies pēc augstākā aicinā-juma, lai zemi grūstu iznīcībā. Tie uzbruks Ēģiptei ar zobenu un pildīs zemi ar nokautiem. Un Es padarīšu upes sausas un nodošu zemi ļaundara rokā, zemi ār visu, kas tanī, un Es to padarīšu tuksne-šainu ar svešinieku roku. Es, tas Kungs, to tā sacīju.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Es iznīcināšu elka dievus un darīšu galu Nofasā (Memfisas) dievekļiem. Valdnie-ku Ēģiptes zemē turpmāk vairs nebūs, Es likšu lielām bailēm pārņemt Ēģiptes zemi. Es padarīšu kailu Augšēģipti, Patra zemi, un pielikšu uguni Coānai un turēšu tiesu un izpildīšu spriedumu pār Nou (Noa-Tēbas). Es izliešu savas dusmas par Sinu jeb Peluziju, Ēģiptes stiprāko cietoksni, un iznīcināšu Noas godību un mirdzumu. Es pielikšu uguni visai Ēģiptei, Sina (Peluzija) trīcēs un drebēs, Noa kritīs uzbrukumā un Nofa ieraudzīs savu vārtu priekšā ienaidniekus gaišā dienas laikā. Avenas (Heliopoles) un Bubastus jaunekļi kritīs no zobena, bet pārējos iedzīvotājus aizvedīs gūstā. Tahpanhesā (Dafnē) diena kļūs par nakti, kad Es tur sagraušu Ēģiptes jūgu un kad tur izbeigsies tās augstprā-tīgā vara un lepnā greznība; mākonis to apklās, un tās dibinātās jaunās pilsētas ar visiem iedzīvotājiem aizies trimdā. Tā Es spriedīšu tiesu pār Ēģipti un uzlikšu tai sodu, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Vienpadsmitā gada pirmā mēneša septītajā dienā nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, Es satriecu vienu Ēģiptes ķēniņa, faraona, elkoni, un redzi, to nepārsies, lai tas sadzītu, neapliks īpašu dziedināmu pārsienamo, lai tas atkal kļūtu stiprs un varētu turēt zobenu.“ Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, tagad Es celšos pret Ēģiptes ķēniņu, faraonu, un satriekšu abus viņa elkoņus, veselo un sasisto, un zobens izkritīs no viņa rokas. Tad Es izklīdināšu ēģiptiešus pagānu tautu starpā un izkaisīšu tos pa dažādām zemēm. Turpretim Bābeles ķēniņa elkoņus Es stiprināšu un došu viņam savu zobenu rokā, bet faraona elkoņus Es satriekšu, ka tas vaimanās un vaidēs viņa priekšā kā nāvīgi ievainots. Tiešām, Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Ēģiptes ķēniņa elkoņi sašļuks, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es Bābeles ķēniņam dodu rokā savu zobenu, lai viņš to paceļ pret Ēģiptes zemi. Tad Es izklīdināšu ēģiptiešus pagānu tautu starpā un izkaisīšu tos pa dažādām zemēm, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ Vienpadsmitā gada trešā mēneša pirmajā dienā atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, griezies pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un viņa ļaudīm ar šādiem vārdiem: Kam tu līdzinājies savā varenumā un sava stāvokļa augstumos? Tiešām, tu biji līdzīgs diž-jeb daileglei, līdzīgs ciedra kokam Libanonā ar skaistiem zariem, kuplām ēnainām skujām un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos. Ūdens bija izaudzējis to lielu, un apakšzemes ūdeņi lika tam stiepties arvienu garākam, jo straumes tecēja plašā lokā ap tā saknēm, kamēr citādi līdz pārējiem kokiem klajumā nonāca tikai sīki strautiņi. Tādēļ tas pacēlās augumā un garumā pāri pār visiem kokiem laukā, tā sīkie zari kļuva kupli, un lielie stiepās gājumā no bagātās apūdeņošanas. Visādi putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, visādi lauku un meža zvēri laida pasaulē savus bērnus apakš tā vainaga, un tā pavēni dzīvoja daudzas tautas. Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam. Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdz ar saviem zariem, platāniem nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā. Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.“ Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ, Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas samērā ar tā ļaunprātību: Es to atstūmu tā pārkāpuma dēļ. Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja bez ievērības guļam. Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem, Lai pie ūdens augošie koki nelepojas turpmāk ar savu lielo augumu un necenšas sniegties ar savu galotni līdz mākoņiem, un lielie to starpā, kas apgādāti ar ūdeni, lai nedižojas ar savu lielumu, jo tie visi ir nāvei lemti, tiem jānogrimst pazemē pie tiem cilvēku bērniem, kas jau nogrimuši bedrē.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Tanī dienā, kad tas nogrima pazemē, Es liku apakšzemes ūdens plūsmai tērpties tādēļ sērās, Es apturēju tās tecējumu, tā ka apstājās plūst lielie ūdeņi. Libanonam Es liku tīties tā dēļ sēru tērpā, un visi lauku koki nokalta. Tā kritiena dunoņā Es liku notrīcēt tautām, kad Es tam liku noslīgt pazemē pie tiem, kas jau nogrimuši bedrē. Un visi Ēdenes koki pamazām apakšzemē nomierinājās, tāpat arī paši visrūpīgāk izlasītie un labākie Libanonā, kā arī visi, kas bija ar ūdeni bagatīgi veldzēti. Arī tiem bija jānogrimst līdz ar ciedra koku pazemē pie zobena nokautajiem, kas agrāk dzīvoja tā pavēnī tautu starpā. Kam tad tu no Ēdenes kokiem esi līdzīgs godībā un lielumā? Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē un tur gulēsi neapgraizītu, zobena nokautu vidū. Tāds ir faraons un visa viņa godība,“ tā saka Dievs tas Kungs. Divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša pirmajā dienā man garā atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un saki viņam tā: Tevi pielīdzināja jaunam lauvam tautu starpā, bet tu biji kā krokodīlis ūdenī savās upēs, duļķoji ūdeni ar savām ķepām un uzvandīji dūņas.“ Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Es metīšu pār tevi savu tiklu ar daudzu tautu starpniecību, tās tevi ievilks manos valgos. Es tevi tad izmetīšu ārā uz sausuma, uz klaja, plaša lauka; visi putni apakš debess nolaidīsies uz tevis, un visi zvēri virs zemes paēdīsies no tevis. Tad Es nometīšu tavu miesu uz kakliem un pildīšu ielejas ar tavu maitu. Un Es dzirdināšu zemi līdz pat kalniem ar to, kas izplūst no tavām asinīm, un ar tevi būs pildītas arī strautu gultnes. Un kad Es tevi būšu izdzēsis, Es aizsegšu debesis un aptumšošu debesu zvaigznes; sauli Es apklāšu ar mākoņiem, un mēness vairs nespīdēs. Visus debess spīdekļus Es tevis dēļ aptumšošu un apklāšu tavu zemi ar tumsu,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Tad Es apbēdināšu daudzas tautas, kad Es likšu izplātīties ziņai par tavu bojā eju starp tautām un pa valstīm, ko tu nepazini. Es darīšu, ka daudzas tautas uztrauksies par tevi izbailēs, un viņu ķēniņus pārņems šausmas par tavu likteni, kad Es pacelšu savu zobenu viņu priekšā; un tie ikviens nemitīgi drebēs par savu dzīvību tavas krišanas dienā.“ Jo tā saka Dievs tas Kungs: Bābeles ķēniņa zobens nāks pār tevi. Ar varonīgu karavīru zobeniem Es gāzīšu tavu godību, tie visi ir paši niknākie tautu starpā; tie iznīcinās Ēģiptes diženumu, viss tās jaukums aizies bojā. Es iznīcināšu arī visus kustoņus pie tās daudzajiem ūdeņiem, tā ka tos vairs nesajauks ne cilvēka, ne lopa kāja. Tad atkal kļūs dzidri ēģiptiešu ūdeņi, un viņu upes tecēs kā eļļa,“ —saka Dievs tas Kungs, „Kad Es Ēģiptes zemi padarīšu par tuksnesi, kad tā kļūs kaila, zaudēs visu, kas tajā bija pārpilnībā, un būs tukša, un kad visiem zemes iedzīvotājiem Es likšu aiziet bojā, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ „Tā ir raudu dziesma, kas jādzied sūdzoties un vaimanājot, tā dažādu tautu meitām jādzied sērās par Ēģipti un tās godību,“ —saka Dievs tas Kungs. Un divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša piecpadsmitajā dienā nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, dziedi raudu un vaidu dziesmu par Ēģiptes godības galu, tu un varenu tautu meitas, un nogremdē to pazemē pie tiem, kas jau nogrimuši bedrē.“ Kādā ziņā tu esi kaut kā pārāks savā mīlīgumā par citiem? Kāp lejup zemē un paliec pie neapgraizītiem. Tiem jānoslīgst zobena nokauto vidū. Zobens jau sagatavots. Vediet šurp Ēģipti un visu tās godību! Tad paši izcilākie no drošsirdīgajiem kareivjiem no pazemes vidus uzsauks pretī tai—Ēģiptei—un tās palīgiem: „Tie ir nonākuši šurp pazemē, tie guļ neapgraizīti, zobena nokauti.“ „Tur ir Asura ar visu savu kara pulku, viņu kapi ir ap to visapkārt, tie visi ir nokauti, no zobena krituši. Viņu kapi atrodas bedres vistumšākajā dziļumā, un tās kareivji visapkārt ap tās kapu, tie visi ir nokauti, no zobena krituši, tie, kas citkārt izplatīja šausmīgas bailes dzīvo zemē. Tur ir Ēlāms ar visu savu kara pulku visapkārt ap tā kapu, tie visi nokauti, krituši no zobena, tie nogrimuši neapgraizīti pazemē, tie, kas citkārt izplatīja izbailes dzīvo zemē un tagad pārdzīvo savu kaunu pie nogrimušajiem bedrē. Nokauto vidū tam ierādīta īpaša vieta ar visiem tā kareivjiem. To kapi atrodas visapkārt ap viņu. Tie visi ir neapgraizīti, zobena nokauti, tādēļ ka tie kādreiz izplatīja izbailes dzīvo zemē; tagad tie cieš savu kaunu starp nogri-mušajiem bedrē, tie guldīti nokauto vidū. Tur ir Mesechs un Tubals (moschi un tibarieši) ar visu savu pulku, kupu kapi atrodas viņiem visapkārt. Tie visi ir neapgraizīti, zobena nokauti, tādēļ ka tie izplatīja izbailes dzīvo zemē. Tie neguļ pie jau aizlaikā kritušajiem neapgraizītiem varoņiem, kas nogrimuši pazemē savā pilnajā apbruņojumā, kam viņu zobeni likti zem galvas un viņu vairogi uz viņu kauliem, tāpēc ka kādreiz valdīja bailes viņu varoņa spēka priekšā dzīvo zemē. Tā arī tevi, Ēģipte, satriektu guldīs starp neapgraizītiem, un tu gulēsi to, kas ar zobenu nokauti, vidū. Tur ir Ēdoma, tās ķēniņi un visi tās sīkākie valdnieki, kas, kaut gan varoņi, tomēr pieskaitīti ar zobenu nokautajiem, tie guļ pie neapgraizītiem, pie tiem, kas nogrimuši bedrē. Tur ir kopā visi ziemeļu valdnieki un visi sidonieši, kas nogrimuši pie nokautiem un, kaut gan reiz bīstami šausmu iedvesēji un varoņi būdami, tomēr kļuvuši par apkaunojumu. Tie guļ neapgraizīti līdzās ar zobenu nokauta-jiem un pārdzīvo savu kaunu kopā ar nogrimušajiem bedrē. Kad faraons visu to redzēs, lai viņš iepriecinās un samierinās par visu savu godību. Faraons ir ar zobenu nokauts un kopā ar viņu viss viņa kaj-aspēks“, —tā saka Dievs tas Kungs, „Jo viņš ir izplatījis briesmas un šausmas savā priekšā dzīvo zemē, tāpēc viņš gulēs neapgraizīto vidū līdzās ar zobenu nokautiem, faraons un visa viņa godība“, —tā saka Dievs tas Kungs. Nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, runā uz saviem tautiešiem un saki tiem: Ja Es sūtu zobenu pār kādu zemi un šīs zemes tauta izvēl no sava vidus vienu vīru un to ieceļ sev par sargu; Ja tad tas redz zobenu nākam un jau ielaužamies zemē, ja tas pūš tauri un brīdina tautu; Un ja tad kas dzird taures skaņu, bet to neievēro, tā ka apbruņots naidnieks tam uzbrūk un to nokauj, tad viņa asinis lai krīt uz viņa paša galvas, Jo viņš taču dzirdēja taures skaņu, bet to neievēroja, tātad viņš pats vainīgs savā nāvē. Ja viņš to būtu ievērojis un būtu ļāvies sevi brīdināt, viņš būtu izglābis savu dzīvību. Bet ja sargs redz zobenu nākam, bet nepūš tauri un nebrīdina tautu, tā ka zobens nāk un nokauj kādu no tiem, tad tas mirst gan savu grēku dēļ, bet viņa asinis Es atprasīšu no sarga rokas. Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no manas mutes, tos brīdini manā vārdā. Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību. Un tu, cilvēka bērns, saki Israēla namam: Jūs sakāt: Mūsu pārkāpumi un grēki smagi guļ uz mums, ar tiem mēs ejam bojā. Kā tad mēs varētu dzīvot? Saki tiem: Tik tiešām, ka Hs dzīvoju, —saka Dievs tas Kungs, —Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava jaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jele atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams? Tu, cilvēka bērns, saki saviem tautiešiem: Taisno neizglābs viņa tais-nība, kad viņš apgrēkojas. Un bezdievis neies bojā savas bezdievības dēļ, ja viņš atgriežas no savas bezdievības. Ari taisnais nevar dzīvot no savas taisnības, kad viņš apgrēkojas. Ja Es taisnajam saku, ka viņš dzīvos, un viņš, paļaudamies uz savu līdzšinējo taisnību, dara ļaunu, tad neviens nepieminēs vairs visas viņa taisnības, bet viņš mirs tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Un ja Es piedraudu bezdievim: Tu mirsi, un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības, Tā ka tas atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs, viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos. Tavi tautieši man saka: Tā Kunga ceļš nav pareizs! Bet patiesībā viņu pašu ceļš nav pareizs. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tam jāmirst. Bet kad bezdievis atgriežas no savas bezdievības un ievēro patiesību un taisnību, tad tas dzīvos. Un kaut gan jūs apgalvojat, ka tā Kunga ceļš neesot pareizs, Es jūs tiesāšu ikvienu pēc viņa darbiem, tu Israēla nams.“ Un notika mūsu trimdas div-padsmitā gada desmitā mēneša piektajā dienā, ka ieradās pie manis bēglis no Jeruzālemes un man vēstīja: „Pilsēta ir e ņemta!“ Bet tā Kunga roka bija nākusi pār mani jau dienu priekš bēgļa atnākšanas un atdarījusi man muti. Mana mute palika atdarīta, tā ka Es pēc tam nekad nebiju vairs mēms. Tad atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, posta un drupu vietu apdzīvotāji Israēla zemē saka: Ābrahāms bija tikai viens un mantoja šo zemi, mēs esam daudzi, mums vēl jo vairāk piekrīt šī zeme par īpašumu. Saki tu tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm un paceļat savas acis uz saviem elkiem un izlejat asinis. Un tad jums lai piekristu zeme par īpašumu? Jūs paļaujaties arī stipri uz sava zobena, darāt nelietības, liekat negodā cits cita sievu. Un tad jums lai piekristu zeme par īpašumu? Saki tiem: Tā saka tas Kungs: Tik tiešām, ka Es dzīvoju, tie, kas dzīvo posta vietās, kritīs no zobena; un kas uzturas vaļējā laukā, tos Es atdošu zvēriem par barību, un tie, kas slēpjas kalnos un alās, mirs ar mēri. Un Es darīšu zemi par tuksnesi un neauglīgu kailatni, tās godība beigsies. Un Israēla kalna zeme stāvēs tukša un pamesta, tā ka tur neviens nestaigās. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ja Es zemi padaru par tuksnesi un neauglīgu kailatni viņu negantību dēļ, ko tie darījuši. Cilvēka bērns, tavi tautieši runā par tevi cits ar citu, sastājušies pie mūriem un nama durvīs, un saka: Nāciet, klausīsimies vārdu, kas nāk no tā Kunga. Un tie nāk pie tevis kā tautas sanāksmē un klausās tavus vārdus, bet tos nepilda. Tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas pēc mantas. Redzi, tu esi tiem kā jauka dziesma, kā tāds, kam skaista balss, kas jauki māk spēlēt kokli. Tādēļ tie klausās tavus vārdus, bet tos nepilda. Bet kad notiks, kam jānotiek, —un tas piepildīsies katrā ziņā—, tad tie redzēs, ka pravietis ir bijis viņu vidū.“ Pēc tam man atklājās tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, vērs savus pravietojumus pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet avis vispārīgi jūs neganāt. Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās. Tādēļ jūs, gani, uzklausait tā Kunga vārdu! Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka Dievs tas Kungs, —„tāpēc ka manas avis kritušas laupītājiem par guvumu un lauku zvēriem par barību, jo tām nebija gana un mani gani nerūpējās par manām avīm, bet tikai paši par sevi, tie neganīja manas avis, bet aprūpēja tikai sevi pašus, Tāpēc jūs, gani, uzklausait tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret šiem ganiem, Es atprasīšu savas avis no viņu rokas un izbeigšu viņu gana amatu, lai tie negana paši sevi. Es atraušu savas avis viņu mutei, lai tās nav viņiem vairāk par barību.“ Jo tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es pats tagad rūpēšos par savām avīm un gādāšu par tām, Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par savām avīm un centīšos dabūt tās atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas apmākušās un tumšās dienās. Es tās izvedīšu ārā no tautām un salasīšu tās pa dažādām zemēm un aizvedīšu tās atpakaļ viņu pašu zemē un tās ganīšu Israēla kalnos un lejās un visos apdzīvotos zemes novados. Es tās ganīšu labās ganībās, Israēla augstajos kalnos būs viņu ganāmās vietas. Tur tās atdusēsies jauko nokaļņu aplokos, un tur tām būs treknas ganības Israēla kalnos. Es pats būšu savu avju gans, un Es pats tās saguldīšu“, saka Dievs tas Kungs. „Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu, taukās un stiprās Es pasargāšu, Es tās ganīšu, kā Man tas liksies pareizi. Bet jūs, manas avis“, —tā saka Dievs tas Kungs—„uzklausiet Mani: Es turēšu tagad tiesu pašu avju starpā un uzstāšos arī pret auniem un āžiem. Vai tā jums vēl par maz, ka jūs ganāties pašās labākās ganībās? Vai gribat arī savas atlikušās ganības kājām samīdīt? Jums ir skaidrs ūdens dzeršanai. Vai jūs gribat arī atlikušo ar savām kājām saduļķot? Un tad manas avis lai ēd ganībās, ko jūs kājām samīdījuši, un lai dzer to ūdeni, ko jūs ar savām kājām saduļķojuši? Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es šķirošu treknās un liesās avis un turēšu tiesu viņu starpā. Tāpēc ka jūs vājās avis stumdāt ar sāniem un pleciem un badāt tās ar ragiem, kamēr tās esat izdzinuši laukā, Tad Es nākšu savām avīm palīgā, lai tās nekļūst jums par laupījumu, un Es spriedīšu tiesu atsevišķu avju starpā. Es tām iecelšu vienu vienīgu ganu, kas tās ganīs, savu kalpu Dāvidu, viņš tās ganīs un būs viņu gans. Un Es, tas Kungs, būšu viņu Dievs, un mans kalps Dāvids būs valdnieks viņu vidū, Es, tas Kungs, esmu to tā noteicis. Un Es slēgšu ar tām miera derību un izdzīšu ārā no zemes kaitīgos dzīvniekus, tā ka tās varēs pat tukšos klajumos droši dzīvot un mežos mierīgi dusēt. Es tās svētīšu un piešķiršu svētību arī visai savai kalna zemei, Es došu lietu savā laikā: tas būs svētības lietus. Koki laukā nesīs savus augļus, un zeme dos savas ražas, un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ja Es sarauju viņu jūga sakas un atsvabinu tos no viņu kalpinātāju rokas. Tad tie nebūs vairs pagāniem par laupījumu, meža zvēri tos neaprīs, tie dzīvos drošībā, un neviens tos netraucēs un nebiedēs. Es tiem došu ražīgus un auglīgus stādus, tā ka tiem nebūs jācieš savā zemē bads un nebūs jādzird pagānu ļaunprātīgie nicinājumi. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, viņu Dievs, un esmu kopā ar viņiem un tie, Israēla nams, ir mana tauta“, tā saka Dievs tas Kungs. „Jūs esat manas avis, manu ganību avis, jūs cilvēki, un Es esmu jūsu Dievs“, —tā saka Dievs tas Kungs. Un tālāk nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, vērs savus skatus pret Seīras kalnāju un sludini pret to šādu pravietojumu: Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret tevi, Seīras kalnāj, Es izstiepšu savu roku pret tevi un padarīšu tevi par tuksnesi un visu pamestu neauglīgu kailatni! Tavas pilsētas Es padarīšu par drupu kaudzēm, un tu pati kļūsi par tuksnesi, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs. Tas tāpēc, ka tu dzīvoji mūžīgā ienaidā ar Israēla bērniem un nodevi tos zobenam taisni viņu nelaimes laikā, kad viņi savu noziegumu jau bija gandrīz izlīdzinājuši. Tādēļ, tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es likšu tev asinis liet, asinis tevi mocīs. Tādēļ, ka tu nevairījies no asins izliešanas, asinis tevi vajās. Es padarīšu Seīras kalnāju par tuksnesi un kailu smiltāju un iznīcināšu visus, kas tur klejo. Es pildīšu visus tā kalnus ar nokautiem: uz taviem pakalniem, tavās lejās un gravās vistugulēs zobena nokautie. Es tevi darīšu par mūžīgu smilšainu kailatni, tavās pilsētās neviens vairs nedzīvos, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs. Tāpēc ka tu sacīji: Šīs divas tautas, šīs divas valstis kritīs manās rokās, es tās ieņemšu, kaut gan pats tas Kungs tur dzīvo, Tad tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es rīkošos ar tevi pēc tavām paša dusmām un tavas bardzības, kā tu izturējies pret tiem savā ienaidā, un Es likšu tiem un ari tev Sevi pazīt, kad Es ar tevi tiesāšos un būšu tevi sodījis. Tad ari tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu dzirdējis visus tavus paļājumus, ko tu vērsi pret Israēla kalnāju, kad tu sacīji: Tas ir izpostīts un mums nodots, lai mēs to apēdam. Tā jūs lielījāties pret Mani ar savu muti un bieži lietojāt pārgalvīgus vārdus; tos visus Es esmu dzirdējis. Tā saka Dievs tas Kungs: Visai zemei par prieku Es likšu tev kļūt par tuksnesi. Kā tu priecājies, kad Israēla nama īpašums bija izpostīts, tā Es arī tev atmaksāšu; tev jātop par tuksnesi, Seīras kalnāj, un kopā ar tevi arī visai Ēdomai, lai tu un Ēdoma atzītu, ka Es esmu tas Kungs.“ „Tu, cilvēka bērns, pasludini par Israēla kalnāju sekojošo: Jūs, Israēla kalni, klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Tāpēc ka ienaidnieks par jums saka: Ahā, mūžīgie kalni ir tagad mūsu īpašums! Tad sludini tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, tāpēc ka jūs ar nicināšanu apdraudēja un no visām pusēm kaimiņi izrādīja rijīgu tieksmi pēc jums, tā ka jūs nokļuvāt vēl pāri palikušo pagānu tautu varā un nonācāt dažādu ļaužu ļaunās valodās, Tāpēc jūs, Israēla kalni, uzklausait tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs kalniem un pakalniem, lejām un gravām, tukšām posta vietām un atstātām pilsētām, kas atlikušām tautām visapkārt kļuvušas par laupījumu un par apsmieklu, Un tāpēc tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, sirds karstumā Es runāju pret vēl pāri palikušajām pagānu tautām un pret visu Ēdomu, kas visas kopā ar lielu sirds prieku par citu nelaimi ar nicināšanu un pilnīgu bezjūtību bija piesavinājušās manu zemi, lai aizdzītu un izplicinātu tās iedzīvotājus. Tādēļ sludini par Israēla zemi un saki kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es pašlaik runāju savā karstumā un bardzībā, tāpēc ka jums bija jāpanes pagānu apsmiekls. Tāpēc tā saka Dievs tas Kungs: Es paceļu savu roku zvērestam, ka pagānu tautām, kas jums visapkārt dzīvo, jācieš par saviem pazemojumiem un nopaļājumiem, ko tās teikušas par jums, pašām. Bet jūs, Israēla kalni, atkal zaļosit jaunās atvasēs un to zaros nesīsit augļus manai Israēla tautai, jo tā drīzumā pārnāks. Jo ziniet, Es nākšu atkal pie jums un gādāšu par jums, jūs būsit atkal apkopti, apsēti un apstādīti. Es vairošu jūsu novados cilvēkus, visu Israēla namu, pilsētas atkal atgūs savus iedzīvotājus, un sagrautās vietas pacelsies no jauna. Es vairošu jūsu nogāzēs cilvēkus un lopus, tie vairosies un vaislosies; Es likšu jums būt tā apdzīvotiem kā vecos laikos, Es jums darīšu vairāk laba nekā agrāk, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs. Es likšu pa jums atkal staigāt ļaudīm, savai Israēla tautai, un tie saņems tevi, tu kalnu zeme, par īpašumu, tu tiem piederēsi un tiem nelaupīsi vairs bērnus. Tā saka Dievs tas Kungs par šo zemi: Tāpēc, ka tev pārmet, tu esot bijusi cilvēku ēdēja un savas tautas bērnu laupītāja, Tad tu turpmāk neēdīsi vairs cilvēkus un nelaupīsi bērnus savai tautai,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Es nelikšu tev vairs dzirdēt pagānu tautu nievājumus, tu nesajutīsi vairs pagānu tautu apsmieklu un nelau-pīsi bērnus savai tautai,“ saka Dievs tas Kungs. Tad vēl nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, kamēr Israēla nama ļaudis dzīvoja savā zemē, tie aptraipīja to ar savas dzīves gaitām un ar visu savu rīcību; viņu dzīve bija manā priekšā kā sievas nešķīstums viņas mēnešreizēs. Tad Es ļāvu izpausties savām dusmām pār viņiem to asiņu dēļ, ko tie ir izlējuši tai zemē, un viņu elkadievības dēļ, ar ko viņi to aptraipījuši. Es izklīdināju tos tautu starpā un tos izkaisīju pa svešām zemēm un valstīm. Es tos tiesāju pēc viņu dzīves un pēc viņu darbiem. Kad tie nonāca pagānu tautu starpā, tie tur lika negodā manu svēto vārdu, un iezemieši par tiem sacīja: Tie ir tā Kunga tauta, un tomēr tiem bija jāaiziet no Viņa zemes. Tad Man bija žēl mana svētā vārda, ko Israēla nams bija aptraipījis un negodā licis svešu tautu starpā visur, kur tie nonāca. Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Ne jūsu dēļ, Israēla nams, Es tā rīkojos, bet sava svētā vārda dēļ, ko jūs esat negodā likuši pagānu tautu starpā, kur jūs bijāt nonāķuši. Tāpēc Es celšu savu lielo vārdu atkal godā, kas tagad negodā likts pagānu starpā, jo jūs to par tādu padarījāt, lai pagāni atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es savā nostājā pret jums parādīšos kā Svētais viņu acu priekšā,“ —saka Dievs tas Kungs. „Es jūs izlasīšu no pagānu tautu vidus, savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē. Es jūs slacināšu ar šķistu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elkakalplbas. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos un sargāsit un pildīsit manus noteikumus. Tad jūs paliksit un dzīvosit tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs. Kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu nešķīstībām un atsvabinājis jūs no visādiem traipiem, Es likšu nākt pār jums labības svētībai, Es pacelšu jūsu lauku ražas, Es nesūtīšu jums vairs badu. Es vairošu ari koku un lauku augļus, lai pagānu tautas jūs neapsmej bada dēļ. Kad jūs tad pieminēsit savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus, tad jums pašiem būs riebums savu noziegumu un nelietību dēļ. Un to Es nedaru jūsu dēļ“, —saka Dievs tas Kungs, —„tas jums iāzina. Bet kaunieties un nosarkstiet savu ceļu dēļ, ms Israēla nams!“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Tanī laikā, kad Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu noziegumiem, Es piešķiršu pilsētām jaunus iedzīvotājus; sagrautās pilsētas tiks atkal atjaunotas. Tukšo un atmataino zemi atkal apstrādās, kas agrāk stāvēja kā neauglīga kailatne ikviena garāmgājēja acu priekšā.“ Tad sacīs: „Šī zeme, kas agrāk bija tukša un kaila, ir tagad kā Ēdenes dārzs, un pilsētas, kas bija drupu kaudzes, bija izpostītas un sagrautas, ir tagad nocietinātas un apdzīvotas. Tad tautas, kas atlikušas jums visapkārt, nāks pie atziņas, ka Es, tas Kungs, uzceļu, kas bija sagrauts, un apdēstu, kas bija aizlaists un izpostīts. Es, tas Kungs, to apsolīju, un Es to ari izpildīšu.“ Tā sāka Dievs tas Kungs: „Arī to lūgšanu Israēla namam Es paklausīšu: Es vairošu viņa ļaužu daudzumu kā avju pulku. Kā svētītās upura avis pildīja svētnīcu un svētku dienās avis pildīja vispārīgi Jeruzālemi, tā pildīs cilvēku bērni kā ganāmais pulks tukšās pilsētas, un tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs.“ Tā Kunga roka nāca pār mani un aizveda mani garā, kas bija tā Kunga manī iedvestās aizrautības un pacilātības pārņemts, kādā ielejas līdzenumā, kas bija pilns ar miroņu kauliem. Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši. Un Viņš man jautāja: „Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi? Es atbildēju: „Kungs mans Dievs, Tu to zini.“ Tad Viņš man pavēlēja: „Sludini par nākotni šiem kauliem un saki tiem: Jūs, sakaltušie kauli, klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs par šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“ Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un man sludinot tur notika ar čirkstoņu saistīta kustība, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, ka tie apvilkās ar ādu, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: Tā saka tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem, un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!“ Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti.“ Tādēļ sludini un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es vēju vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, mana tauta. Es likšu jūsos ieiet savam garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,“ —tā saka tas Kungs. Atkal mani skāra tā Kunga vārds, un tas man sacīja: „Cilvēka bērns, ņem koka vēzdu un raksti uz tās: Jūda un ar viņu savienotie Israēla bērni.“ Tad ņem vēl vienu koka vēzdu un raksti uz tās: „Jāzeps, Ēfraima un visa ap viņu apvienotā Israēla nama vēzda.“ „Tad saliec abas tās vēzdas kopā, tā ka tās abas ir tikai viena vēzda tavā rokā.“ Kad tad nu tavi tautas brāļi tev jautās: Vai tu mums nepaskaidrosi, ko tas nozīmē? Tad atbildi tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ņemšu Jāzepa vēzdu, kas ir Ēfraima rokā, un ar Jāzepu sabiedrotās Israēla ciltis un to pievienošu Jūdas vēzdai un abas padarīšu par vienu kopēju vēzdu, ka tā būs viena manā rokā. Kad tu vēzdas, ko tu apzīmēji ar uzrakstiem, turēsi savā rokā viņu acu priekšā, Tad saki tiem: Redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no pagānu tautu vidus, kurp tie aizgājuši, Es tos salasīšu kopā un atvedīšu atpakaļ viņu pašu zemē,“ —saka Dievs tas Kungs. „Es savienošu tos par vienu tautu tur tai zemē, Israēla kalnos, un viens vienīgs ķēniņš valdīs pār to. Tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs divi valstis. Tad tie vairs neaptraipīsies ar saviem elkiem un kalpību tiem, ar riebīgajiem sīkākiem dievekļiem un ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Es tiem piedošu visus uzticības laušanas gadījumus, kādos tie apgrēkojušies, tin Es tos šķīstīšu; tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans. Tie staigās pēc maniem noteikumiem, turēs manus likumus un rīkosies pēc tiem. Tad tie dzīvos atkal tai zemē, ko Es devu savam kalpam Jēkabam un kur dzīvoja jūsu tēvi. Arī tie tur dzīvos un viņu bērni un bērnu bērni mūžīgi. Un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem. Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība. Es tiem likšu dzīvot uz vietas, vairošu tos un atstāšu savu svētnīcu viņu vidū mūžīgi. Mans miteklis būs pār tiem, Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta. Arī pagānu tautas atzīs, ka Es esmu tas Kungs, kas Israēlu svētī, kad mana svētnīca būs viņu vidū mūžīgi!“ Atkal man garā atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja: „Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Gogu Magoga zemē, Rošas, Mesechas un Tubalas valdnieku, paslu-dini šādu pravietojumu pret viņu Un saki tam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Gog, Rošas, Mesechas un Tubalas valdniek. Es tevi atvilināšu šurp, Es tev likšu dzelžus mutē un tevi izvedīšu cīņā ar visu tavu karaspēku, zirgus un jātniekus, visus pilnā kaujas tērpā, milzīgu pulku, kas visi izrīkoti ar garajiem un īsajiem vairogiem un apbruņoti ar zobeniem. Tur ir persieši, aitiopieši un libieši, visi ar vairogiem un bruņu cepurēm; Kimerieši ar visiem saviem karapulkiem, Togarmas nams no visattālākiem ziemeļu apgabaliem un visi tā kareivji; tiešām, daudzas tautas ir ar tevi. Sataisies un esi gatavs, tu un viss karapulks, kas ir pie tevis, esi tu tiem par vadoni. Pēc ilgāka laika tu saņemsi pavēli; pašu pēdējo laiku un gadu beigās tu pārstaigāsi kādu zemi, kas atkopusies no kara un postījumiem, dodamies pie kādas tautas, kas no dažādu tautu zemēm savākta kopā Israēla kalnos, kuri ilgi gulēja dīkā atmataini un izplicināti; tagad tā ir no dažādu tautu zemēm atvesta atpakaļ, un tās locekļi dzīvo drošībā visi kopā. Tu tuvosies kā negaiss, kā vētras mākonis, kas pārklāj zemi, tu un visi tavi ļaužu bari, kā arī bezgalīgie tautu daudzumi kopā ar tevi.“ Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī laikā tavā sirdī modīsies dažādas ļaunas domas, un tu izprātosi kādu peļamu pasākumu; Tu domāsi-Es došos uzbrukumā pret ne ar ko nenocietinātu zemi, kurā vienīgi tikai zemnieku sētas, kas dzīvo mierā un drošībā, pret ļaudīm, kas dzīvo bez mūriem, bez aizšaujamiem un bez vārtiem. Pret tiem tu gribi celties, lai bez žēlastības postītu un laupītu, lai paceltu savu roku pret nupat atjaunotām izpostītām vietām un pret tautu, kas sapulcināta, izvācot to no pagānu tautu vidus, kas jau ieguvusi lopus un mantu un dzīvo pašā zemes vidū. Seba un Dedana un to tirgotāji, Taršiša un visi tās plēsīgie un kā lauvas laupīt kārie valdnieki tev sacīs: Vai tu atnāci, lai iegūtu laupījumu, atvedi sev līdīsi savus ļaužu barus, lai izplicinātu zemi, piesavinātos sudrabu un zeltu, lopus un mantu un tad aizietu ar bagātu laupījumu? Tādēļ pasludini, cilvēka bērns, Gogam sekojošus pravietojumus: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, tai laikā, kad mana Israēla tauta atkal dzīvo drošībā, Tad tu nāksi no savas dzīves vietas, no galējiem ziemeļiem šurp un daudzas tautas ar tevi, visi stalti sēdēdami zirgos, lieli ļaužu bari un milzīgi liels karaspēks, Un tu virzīsies pret manu Israēla tautu kā negaisa mākonis, lai apklātu zemi. Tas notiks visu dienu galā, ka Es tevi sūtīšu pret manu zemi, lai pagānu tautas mācās Mani pazīt, ja Es viņu acu priekšā Sevi parādītu savā rīcībā pret tevi kā Svēto. Tā saka uz Gogu Dievs tas Kungs: Vai tu neesi tas, uz kuru Es pagājušos laikos aizrādīju ar savu kalpu, Israēla praviešu, muti, kuri tanī laikā gadiem ilgi sludināja, ka Es tevi raidīšu pret viņiem? Tad nu arī notiks tanī dienā, kad Gogs iebruks Israēla zemē,“ tā saka Dievs tas Kungs, —„ka iedegsies Manī manu dusmu kvēle.“ Un savu dusmu un savas bar-dzības karstumā Es to saku: „Tanī dienā notiks stipra zemes trīce Israēla zemē. Manā priekšā trīcēs zivis jūrā, putni apakš debess, zvēri laukā un visi tārpi, kas ložņā zemes virsu, un visi cilvēki, kas dzīvo virs zemes. Kalni sabruks, apgāzīsies klintis un mūri. Tad Es visai savai kalnu zemei došu rokā, —saka Dievs tas Kungs, —pret viņu zobenu, tā ka ikviena zobens būs vērsts pret ikviena iebrucēja zobenu. Es sodīšu viņu ar mēri un asins izliešanu, ar lietus gāzēm un ar smagu krusu. Uguns un sērs kritīs uz viņu un viņa kapapulkiem un uz visām tām tautām, kas ir pie viņa. Tā Es parādīšos savā varenībā un svētumā daudzu tautu priekšā, lai tās atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“ „Tāpēc tu, cilvēka bērns, sludini pret Gogu šādus nākotnes paredzējumus un saki tam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Gog, tu Rošas, Mesechas un Tubalas valdniek! Es tevi pievilināšu Sev klāt un vedīšu saitē no visattālākiem ziemeļiem un likšu tev doties virzienā uz Israēla kalniem un tajos nonākt. Bet tur Es izsitīšu tavu stopu no tavas kreisās rokas, un bultas izkritīs no tavas labās rokas. Tu kritīsi Israēla kalnos, tu pats un viss tavs karaspēks un tautas, kas ir pie tevis. Plēsīgiem putniem, visiem, kam vien spārni, un lauku zvēriem Es tevi došu par barību. Tu kritīsi klajā laukā, jo Es to tā esmu noteicis,“ saka Dievs tas Kungs. „Es metīšu uguni uz Magogu un uz tiem, kas bezrūpīgi dzīvo jūras salās un krastmalās, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Bet savas Israēla tautas vidū Es nodrošināšu atzīšanu savam svētajam vārdam un neļaušu ilgāk likt novārtā savu svēto vārdu, lai pagānu tautas atzīst, ka Es esmu tas Kungs, Svētais Israēlā. Redzi, viss tas notiks, un viss piepildīsies,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Tā ir tā diena, par kupu Es runāju jau agrāk. Tad Israēla pilsētu iedzīvotāji ikviens izies ārā no pilsētas, iekurs un kurinās uguni ar kapa ieročiem, ar īsajiem un garajiem vairogiem, ar stopiem un bultām, ar rungām un šķēpiem, un kurs ar tiem uguni septiņus gadus. Tiem tad nevajadzēs lasīt malku no lauka, nedz arī būs tā jācērt mežā, tie kurs uguni ar kapa ieročiem; tie aplaupīs tos, kas viņus aplaupījuši, un postīs tos, kas viņus postījuši,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Tanī laikā Es ierādīšu Gogam kapa vietu Israēlā, ceļinieku ieleju, kas iet no Nāves jūras uz rītiem; tur beigsies viņu kapa gaitas. Tur apraks Gogu un visu viņa kapaspēku un to nosauks par Goga kapaspēka ieleju. Tos aprakdams, Israēla nams nodarbosies septiņus mēnešus, lai iztīrītu no tiem zemi. Un visi zemes iedzīvotāji pieda-līsies aprakšanas darbā, un tas būs tiem par slavu tai dienā, kad Es parādīšu visu savu godību,“ saka tas Kungs. „Tad iecels vīrus, kupi joprojām pārstaigās zemi, lai apraktu vēl atlikušos kritušos staiguļus un tā šķīstītu visu zemi. Pēc septiņiem mēnešiem tie uzsāks šos savus meklēšanas darbus. Kad, zemi pārstaigājot, kāds atradīs cilvēka kaulus, tad tas liks zīmi pie kauliem, tiekāms kaprači tos apraks Goga kapaspēka ielejā. Tur būs arī pilsēta, kupas vārds būs Hamona; tā tie šķīstīs zemi. Bet tu, cilvēka bērns,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„saki putniem un visiem radījumiem, kam spārni, un visiem zvēriem laukā: Sapulcējieties un nāciet no visām pusēm pie mana kaujamā upupa, ko Es jums sarīkoju, pie lielā upupa mielasta Israēla kalnos un ēdiet gaļu un dzeriet asinis. Jūs ēdīsit vadoņu miesu un dzersit zemes valdnieku asinis, it kā jēru un aunu, āžu un vēršu gaļu, kas visi bapoti Basanā. Līdz kaklam jūs būsit saēdušies tauku un līdz noreibumam sadzersities asiņu manā upura mielastā, ko Es jums sarīkoju. Pie mana galda jūs pamielosities, cik vien jums lien, ar visu ko: tur jūsu priekšā būs zirgi un jātnieki, karavadoņi un visādi karavīri,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Es parādīšu savu godību pagānu tautu starpā, un pagānu tautas redzēs, ka Es spriežu tiesu un izpildu sodu un ka tā ir mana roka, ko Es viņiem esmu licis sajust; Bet Israēla nams atzīs, ka Es, tas Kungs, esmu viņu Dievs no tās dienas un arvienu joprojām; Un pagānu tautas atzīs, ka Israēla nams ir bijis spiests aiziet trimdā savu noziegumu dēļ, saņemdams sodu par to, ka tie atkāpās no Manis, ka Es tāpēc paslēpu savu vaigu no viņiem un tos nodevu viņu ienaidnieku rokā, tā ka tie visi krita no zobena. Es rīkojos ar viņiem tā, kā viņi to bija izpelnījušies ar saviem grēkiem un pārkāpumiem—ar savu nešķīstību un uzticības laušanu Man, un apslēpu tiem savu vaigu.“ Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Es atvedīšu Jēkaba cietumniekus un apžēlošos par visu Israēla namu un būšu nomodā par savu svēto vārdu. Tad tie aizmirsīs savu kaunu un visus savus pārkāpumus, ar ko tie apgrēkojušies pret Mani, it īpaši kad tie atkal savā zemē dzīvo drošībā un neviens tos netraucē un nebiedē. Kad Es tos būšu izvedis no tautu vidus un tos savācis vienkopus no viņu ienaidnieku zemēm un Sevi parādījis savā rīcībā pret viņiem daudzo pagānu tautu acu priekšā kā Svēto, Tad tie arī atzīs, ka Es esmu tas Kungs, viņu Dievs, ka Es tos gan aizvedu gūstā pie pagāniem, bet tagad tos vedu atkal atpakaļ viņu pašu zemē un turpmāk neatstāšu svešumā neviena no tiem. Un Es no tiem vairs neslēpšu savu vaigu, jo Es izlēju savu garu pār Israēla namu,“ —saka Dievs tas Kungs. Mūsu trimdas un gūstniecības divdesmit piektajā gadā gada sākuma mēneša desmitajā dienā, četrpadsmitajā gadā pēc Jeruzālemes pilsētas ieņemšanas, nāca tā Kunga roka pār mani un aizveda mani turp. Viņš aizveda mani pacilātības noskaņā Israēla zemē un nolika mani uz ļoti augsta kalna, kura dienvidus pusē bija pilsētai līdzīgs celtņu kopums. Kad Viņš mani turp bija aizvedis, redzi, tur stāvēja kāds vīrs, kas izskatījās it kā būtu no vara. Viņam bija rokā linu aukla un mērkoks; viņš stāvēja vārtos. Viņš mani uzrunāja tā: „Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savām ausīm un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi šurp atvests, lai tev to parādītu. Tad dari zināmu Israēla namam visu to, ko tu šeit redzēsi.“ Es redzēju tur mūri, kas no ārienes visapkārt ieslēdza svētnīcas joslu, un mērkoks tā vīra rokā bija sešas olektis garš, skaitot olektī parasto olekti un vēl plaukstas platumu. Ar to viņš mērīja mūfa biezumu: tas bija vienu mēru jeb mērkoku biezs un vienu mēru augsts. Tad viņš gāja pie vārtiem, kas bija uz rītu pusi, pacēlās pa kāpnēm uz augšu un mērīja vārtu slieksni, proti vienu slieksni; tam bija platums viens mērs. Tad sekoja pirmā sardzes telpa—vienu mēru gara un vienu mēru plata, un attālums starp sardzes telpām piecas olektis, vārtu slieksnis līdzās vārtu priekštelpai iekšējā pusē—viens mērs. Tad viņš mērīja vārtu priekštelpu iekšpusē: viens mērs. Un viņš mērīja vēl vārtu priekš-telpu: astoņas olektis, un to stabus—katrs divas olektis. Vārtu priekštelpas bija novietotas uz iekšu. Austrumvārtu sardzes istabas bija trīs no vienas puses un trīs no otras puses. Visām trim bija vienāds mērs, arī stabi abās pusēs bija vienāda mēra. Un viņš mērīja vārtu ieejas platumu—desmit olektis, un vārtu ejas garumu—trīspadsmit olektis. Sardzes telpu priekšpusē bija īpašs iejoms vienu olekti plats un dziļš; pati telpa bija sešas olektis gara un sešas olektis plata. Tad viņš mērīja visu vārtu celtni tās platumā no vienas sardzes telpas ārējās sienas līdz pretim esošās telpas ārējai sienai—divdesmit piecas olektis, durvis pret durvīm. Un viņš noteica stabu mēru—sešdesmit olektis, un ap mūra stabiem bija pagalms visapkārt vārtu celtnei. No ieejas vārtu priekšējās puses līdz vārtu iekšējo priekštelpu priekšējai pusei bija piecdesmit olektis. Visapkārt vārtu celtnei bija logi, kuru iedobumi virzienā uz katru atsevišķu sardzes telpu un tās sienas stabiem iesniedzās slīpi uz iekšu; arī priekštelpai bija visapkārt logi virzienā uz iekšu; uz sienu stabiem bija palmu izrotājumi. Tad viņš mani veda ārējā pagalmā, tur bija vispirms mazas istabas un akmens klons visapkārt pagalmam; tam pieslējās trīsdesmit istabas. Šis klons stiepās gar vārtu malējo sienu samērā ar vārtu garumu, šis bija lejas klons. Tad viņš izmērīja priekšpagalma platumu no apakšējo vārtu iekšējās priekšpuses līdz iekšējā pagalma priekšpusei—simts olekšu uz rītu un ziemeļu pusi. Viņš mērīja arī to vārtu garumu un platumu, kas bija pret ziemeļiem pie ārējā pagalma. No šo vārtu sardzes istabām trīs atradās vienā un trīs otrā pusē. Un šo vārtu stabiem un priekštelpai bija tas pats garums un platums kā pirmajiem vārtiem: piecdesmit olekšu gājums un divdesmit piecas olektis to platums. Arī to logi, to priekštelpu logi un to palmu rotājumi bija tādi paši kā rītu puses vārtiem. Bija jākāpj pa septiņiem kāpieniem uz augšu. Priekštelpa bija uz iekšpusi. Iekšējā pagalma vārti bija pretī ziemeļu un rītu puses vārtiem. Un viņš mērīja no vārtiem līdz vārtiem—simte olekšu. Tad viņš veda mani uz dienvidu pusi; arī dienvidos es redzēju vārtus. Viņš mērīja to sardzes telpas, stabus un priekšnamu, tiem bija tie paši mēri. Tiem bija arī logi tāpat kā to priekštelpām visapkārt, un tiem bija tie paši mēri kā jau minētiem: gājums piecdesmit olekšu un platums divdesmit piecas olektis. Kāpnes ar septiņiem kāpieniem gāja uz augšu, to priekštelpas bija uz iekšpusi, palmu rotājumi atradās stabiem kā vienā, tā otrā pusē. Bija vārti arī iekšējā pagalmā uz dienvidu pusi. Un viņš mērīja no vārtiem līdz vārtiem uz dienvidu pusi—simts olekšu. Tad viņš veda mani pa dienvidu vārtiem iekšējā pagalmā un izmērīja dienvidu vārtus, un tiem bija tie paši mēri kā jau agrāk minētiem. Arī to sardzes telpām, stabiem un priekštelpām bija tie paši mēri. Tiem bija arī logi tāpat kā to priekšnamiem visapkārt; to gājums: piecdesmit olekšu un platums divdesmit piecas olektis. Un priekštelpas tiem bija visapkārt: to gājums divdesmit piecas olektis un platums piecas olektis. To priekštelpas bija uz ārējā pagalma pusi, un arī palmu rotājumi bija uz stabiem. Kāpnes ar astoņiem kāpieniem gāja uz augšu. Tad viņš veda mani iekšējā pagalmā pie rītu puses vārtiem un izmērīja vārtus; tiem bija tie paši mēri kā pārējiem vārtiem. Arī to sardzes novietnēm, stabiem un priekštelpām bija tie paši mēri. Tiem bija arī logi kā to priekštelpām visapkārt; to gājums bija piecdesmit olekšu un platums divdesmit piecas olektis. To priekštelpas bija uz ārējā pagalma pusi, un palmu rotājumi atradās uz stabiem vienā un otrā pusē, kāpnes ar astoņiem kāpieniem gāja uz augšu. Tad viņš aizveda mani pie ziemeļu vārtiem un izmērīja tos; tiem bija tie paši mēri kā agrāk minētiem vārtiem. Arī to sardzes novietnēm, stabiem un priekštelpām bija tie paši mēri, tiem bija arī logi visapkārt; vārtu garums bija piecdesmit olekšu un platums divdesmit piecas olektis. To priekštelpas bija uz ārējā pagalma pusi, palmu rotājumi bija uz stabiem kā vienā, tā otrā pusē; kāpnes ar astoņiem kāpieniem gāja uz augšu. Bija arī maza telpa ar ieeju no priekštelpām dedzināmo upuru mazgā-šanai. Vārtu priekštelpās bija divi galdi vienā un tāpat otrā pusē dedzināmo, grēku un noziegumu upupa gaļas novietošanai. Arī pie ārējās sienas ziemeļpusē, ja kāpa uz augšu pret vārtu ieeju, stāvēja divi galdi, un pie priekštelpu otras sienas atkal divi galdi. Tātad četri galdi pie vārtu malējās sienas vienā pusē un četri galdi otrā pusē, kopā astoņi galdi, kur novietoja upuriem kautos lopus. Tālāk vēl bija novietoti četri galdi no cirstiem akmeņiem dedzināmo upupi vajadzībām pusotras olektis gapi un pusotras olektis plati un vienu olekti augsti; uz tiem bija jānovieto dedzināmo un citu upuru kaujamie rīki. Galdiem visapkārt bija piestiprinātas apmales plaukstas platuma augstumā; uz galdiem stāvēja upupi gaļa. Tad viņš veda mani ārā no pavārtes iekšējā pagalmā, kur es redzēju divas nelielas telpas, vienu pie ziemeļu vārtu malējās sienas ar priekšpusi uz dienvidiem un otru pie dienvidvārtu malējās sienas ar savu priekšpusi uz ziemeļiem. Un viņš man sacīja: „Šī nelielā telpa ar savu priekšpusi uz dienvidiem ir paredzēta priesteriem, kas apkalpo svēto namu. Bet nelielā telpa ar savu priekšpusi uz ziemeļiem ir domāta priesteriem, kas apkalpo altāri, tie ir Cadoka pēcnācēji, kas vienīgie no Levija bērniem drīkst tam Kungam tuvoties un Viņam kalpot.“ Tad viņš izmērīja iekšējo pagalmu, tas bija četrstūris simts olekšu garš un simts olekšu plats. Altāris stāvēja nama priekšā. Viņš veda mani dievnama priekštelpās un izmērīja abus priekštelpu sienu stabus, tie bija katrs piecas olektis plats. Vārtu platums bija četrpadsmit olektis un vārtu malējās sienas bija platas trīs olektis vienā un trīs olektis otrā pusē. Priekštelpu garums bija divdesmit olektis un platums divpadsmit olektis; desmit kāpieni bija jāuzkāpj augšup līdz tām; pie stabiem bija balsti, viens šai pusē, otrs otrā pusē. Tad viņš ieveda mani dievnama telpā un izmērīja tās stabus: to platums bija sešas olektis kā vienā tā otrā pusē. Ieejas platums bija desmit olekšu, bet ieejas sienas abās pusēs bija piecas olektis platas. Tad viņš izmērīja visas telpas garumu: četrdesmit olekšu—un platumu: divdesmit olekšu. Tad viņš iegāja iekšā un mērīja ieejas stabu: divi olektis plats, un ieejas platums—sešas olektis, un ieejas sānu sienas—septiņas olektis platas vienā un otrā pusē. Viņš izmērīja no dievnama telpas laukumu divdesmit olekšu garumā un divdesmit olekšu platumā un man sacīja: „Šī ir pati vissvētākā vieta.“ Un viņš mērija dievnama mūri; tas bija sešas olektis biezs, un malējās piebūves mūra biezumu svētnīcai visapkārt: tas bija četras olektis. Sānu telpu bija trīsdesmit, trijos stāvos, istaba pie istabas; un tur bija izvirzieni līdzās tempļa ēkas mūrim, kas bija domāti sānu telpu atbalstam, kaut gan nebija apvienoti ar apkārtējo mūri. Jo augstāk celtne pacēlās, jo plašākas kļuva sānu telpas sakarā ar paplašinājumu, ko ieguva no tempļa sienas virzienā uz augšu apkārt visai tempļa celtnei. Tāpēc piebūvju plašums virzienā uz augšu pieauga. No apakšējā stāva uz augšējo bija jāiet caur vidējo. Un es redzēju dievnamam visapkārt stiepjamies paaugstinātu nogludinātu ceļa segumu. Blakus telpu pamati bija veselu mēru augsti, sešas olektis lidz savienojumam. Piebūves ārējo sienu biezums bija piecas olektis. Un kas bija atstāts brīvs starp nama sānu telpām, kas atradās pie nama, Un starp pārējām telpām, tam bija divdesmit olekšu platums ap visu namu. No abām malējās piebūves durvīm, kas veda uz brīvi atstāto laukumu, vienas gāja uz ziemeļiem, otras uz dienvidiem. Brīvā atstātā laukuma platums bija piecas olektis visapkārt. Pakaļējās ēkas, kas atradās gar visu iežogojumu vakara pusē, platums bija septiņdesmit olektis, ēkas siena bija piecas olektis bieza visapkārt, un tās garums bija deviņdesmit olektis. Tad viņš izmērīja nama (dievnama) ēku, tās garums bija simts olekšu, tad nama ierobēžoto laukumu ar pakaļējo ēku un tās mūŗus; tā bija simts olekšu gapimā. Un dievnama priekšpuses, kopā ar ierobežoto laukumu austrumu virzienā, platums arī bija simts olekšu. Un viņš mērija pakaļējās ēkas garumu visgarām gar iežogojumu, kas atradās tās aizmugurē, līdz ar tās stabu ailēm šinī un otrā pusē: simts olekšu. Dievnama iekšpuse, tā ārējā priekštelpa un tā vissvētākā vieta Bija izklātas ar koka plāksnēm; pa šaurajiem un slīpi iekšējā virzienā paplašinātiem logiem ieplūda gaisma no visām pusēm šais trijās telpās. Un sienas bija visapkārt apklātas ar greznām koka plāksnēm no zemes līdz logiem un tāpat arī sānu sienas. Virs dievnama durvīm iekšpusē un ārpusē un uz visām sienām visapkārt bija novietoti koktēlnieku veidojumi, Proti ķerubu tēli un palmu veidojumi; starp diviem ķerubiem stāvēja palmas atveids. Ikvienam ķerubam bija divējāda seja: Vienā pusē pret palmu koku pavērsta cilvēka seja, otrā pusē tāpat pret palmu pavērsts lauvas vaigs. Tā tas bija visā dievnamā visapkārt: No zemes līdz pāri par durvīm uz sienām bija attēloti ķerubi un palmu koki. Dievnama durvīm bija četršķautņaini balstu stabi. Vissvētākās vietas priekšpusē stāvēja kāds priekšmets, kas izskatījās Kā altāris no koka, trīs olektis augsts, divas olektis gaj-š un divas olektis plats, tā kājas un sienas bija no koka; tam bija augšējās plāksnes stūros ari ragi. Un viņš man sacīja: „Šis ir tas galds, kas stāv tā Kunga priekšā.“ Dievnamam un vissvētākajai vietai bija divējas divviru durvis, Tām bija katrām divi durvju spārni jeb plāksnes (jeb vārstalas), ko varēja atvērt un aizvērt, divi vienām un divi otrām durvīm. Ari uz durvīm bija attēloti ķerubi un palmu koki tāpat kā uz sienām. Dievnamam priekšpusē ārā bija koka pajumte. Slīpi uz iekšu paplašināti logu iedobumi un palmu rotāiumi atradās priekštelpu abās sānu sienās un sānu telpu sienās un tāpat ārā pajumtes sienās. Tad viņš izveda mani ārā un proti—iekšējā pagalmā un tad virzienā uz ziemeļiem un pieveda mani pie abām sīko istabu ēkām, kas atradās pretī noro-bežotam laukumam un pretī pakaļējai ēkai virzienā uz ziemeļiem, —viena vienā, otra otrā pusē. To garums bija simts olekšu, un platums piecdesmit olekšu. Pretī tām divdesmit olektīm, kas biia iekšējam pagalmam, un pretī tam akmeņu segumam jeb klonam, kas bija ārēiam pagalmam, gāja divas stabu ailes trijos stāvos. Sīko telpu priekšpusē bija desmit olekšu plata un simts olekšu gajra eja; no šīs ejas durvis bija virzienā uz ziemeļiem. Augšējās sīkās istabas bija Šaurākas nekā apakšējās un vidējās, jo stabu ailes sašaurināja telpu. Sīkajām telpām arī bija trīs stāvi, bet tām nebija stabu līdzīgi stabiem ārējā pagalmā; tāpēc bija sašaurināta apakšējo un vidējo istabu telpa. Tur bija gan vēl mūris, kas gar ārējo pusi gāja istabu ēkai līdzās uz ārējo pagalmu; tā gājums bija piecdesmit olekšu. Istabu gapums, cik tālu tās izgāja uz ārējo pagalmu, bija piecdesmit olekšu, bet to kopējais gaj-ums, kas bija vērsts pret dievnamu, bija simts olekšu. Zem istabām bija ieeja no rītu puses, nākot no ārējā pagalma, Kur sākās ārējā pagalma mūris. Uz dienvidiem ierobežotā laukuma priekšā un pie pakaļējās ēkas arī bija istabas un to priekšā Eja (celiņš); istabas bija tādas pašas kā ziemeļpusē, tikpat garas un platas, un to ieeja un iekārta bija tāda pati; Tādas pašas bija arī ieejas istabās, kas atradās pret dienvidiem: ieeja ceļa sākumā, kuj-š veda uz ārējo pagalmu pret austrumiem, pa kurieni varēja ienākt. Tad viņš man sacīja: „Istabas ziemeļpusē un istabas dienvidpusē, kas atrodas ierobežotā laukuma priekšā, ir svētas istabas, kur priesteji, kas drīkst tuvoties tam Kungam, ēd svētītās upuja dāvanas; tur tiem jānoliek svētītās dāvanas, tiklab ēdamais upuris, grēku upuris un nozieguma upuris, jo tā vieta ir svēta. Kad priesteji te ienāk, —viņi ne-drīkst iziet no svētnīcas tieši ārējā pagalmā—jtiem jānoliek vispirms savas drēbes, kujrās tie kalpojuši, jo tās ir svētas. Tiem jāuzvelk citas drēbes, un tikai tad viņi var iziet tautai paredzētās telpās.“ Un kad viņš bija pabeidzis mērīt nama iekšpusi, viņš mani veda virzienā uz vārtiem, kuju priekšpuse bija vērsta pret rītu pusi, un viņš izmērīja visu apjomu. Viņš izmērīja mūpa ritu pusi ar mērkoku: pieci simti mēru pavisam. Tad viņš pagriezās uz ziemeļiem un izmērīja mūra ziemeļu pusi: pieci simti mēru pavisam. Tad viņš apgāja apkārt Un mērīja dienvidpusi: pieci simti mēru pavisam. Tad viņš griezās uz vakaru pusi un mērīja: pieci simti mēru. Viņš mērīja no visām četrām pusēm. Visam dievnama iecirknim jeb joslai bija visapkārt mūris, tam gājums pieci simti mēru un platums pieci simti mēru, lai atšķirtu svēto telpu jeb joslu no nesvētās. Viņš mani noveda pie vārtiem, kas ir uz rītu pusi. Un redzi, Israēla Dieva godība parādījās pēkšņi no rīta puses ar stipru troksni kā lielu ūdeņu krākšana, un zeme atmirdzēja no Viņa godības. Šī parādība bija tāda pati kā tā, ko es redzēju, kad Viņš nāca iznīcināt pilsētu, un ratu skatījums, ko es ierau-dzīju, bija tā pati parādība, ko es redzēju pie Ķebaras upes, un es nokritu uz sava vaiga. Tā Kunga godība ienāca dievnama iecirknī pa vārtiem, kas ir uz rītu pusi, Un tad Dieva gara spēks pacēla mani uz augšu un ienesa mani iekšējā pagalmā. Un redzi, dievnams bija tā Kunga godības pilns. Es dzirdēju, ka kāds mani no dievnama uzrunāja, un redzēju, ka mans lidzšinējais pavadonis ari stāvēja pie manis. Tas no dievnama man sacīja: „Cilvēka bērns, šī vieta ir mana troņa vieta un manu soļu vieta, kur Es Israēla bērnu vidū dzīvošu mūžīgi. Un Israēla nams nedarīs vairs turpmāk nesvētu manu svēto vārdu, ne viņi paši, ne viņu ķēniņi ar savu elkadievību, nedz ari viņi ar savu ķēniņu mirušām miesām pēc viņu nāves ar to, Ka tie savu ķēniņu slieksni novietoja pie mana sliekšņa un savus durvju stabus pie maniem durvju stabiem, tā ka starp viņiem un Mani bija tikai siena; tā tie padarīja nešķīstu un lika negodā manu svēto vārdu ar savām negantībām, ko tie darīja, tā ka Es tos iznīcināju savās dusmās. Bet ja tie tagad atstājas no Manis ar savu elkadievību un arī savu ķēniņu mirušās miesas tur tālu no Manis, tad arī Es dzīvošu viņu vidū mūžīgi! Un tu, cilvēka bērns, pavēsti Israēla namam par šo dievnamu, lai tie kaunas savu noziegumu dēļ. Un kad tie kaunēsies visa tā, ko tie darījuši, tad iepazīstini viņus ar dievnama celtniecisko veidojumu, ar tā iekārtu, ar tā ieejām un izejām, ar tā ārējo izskatu, tā iekšējo kārtību un noteikumiem, un uzraksti visu to viņiem acu priekšā, lai tie piegriež vērību visam tā iekārtojumam, visiem par to spēkā esošiem noteikumiem un cenšas to visu arī ievērot un pildīt.“ Šāds ir par dievnamu pastāvošais noteikums: „Tam jāatrodas kalna virsotnē, un visam tā iecirknim visapkārt kalnam ir jābūt šai apkaimē pašai svētākajai vietai!“ Tads ir par diev-namu spēkā esošais likums. Tādi tad nu ir altāļra mēri pēc olektīm, skaitot olekti vienkāršas olekts lielumā un vēl vienu plaukstas platumu klāt. Altāļra pamats ir vienu olekti augsts un vienu olekti garš, un tā apmales sloksne visapkārt vienu sprīdi augsta. Un šāds bija altāļra augstums: No pamata ietvēruma uz grīdas līdz apakšējam iežogojumam bija divu olekšu augstums un vienas olekts pla-tums. Bet no mazā iežogojuma līdz lielajam bija četru olekšu augstums un vienas olekts platums. Upura ugunskurs bija četras olektis augsts, un no ugunskura pacēlās četri ragi. Upuļra ugunskurs bija divpadsmit olekšu gafš un divpadsmit olekšu plats visās četrās pusēs līdzīgs četrstūris. Platais iežogojums bija četrpadsmit olekšu garš un četrpadsmit olekšu plats uz visām četrām pusēm, un tā apmale visapkārt ap to bija pusolekti plata, un tās pamats vienu olekti plats visapkārt. Altāra pakāpieni atradās uz rītu pusi. Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, tā saka tas Kungs: „Šie ir altāra noteikumi, kas stāsies spēkā tai dienā, kad altāris būs izveidots, lai uz tā nestu dedzināmos upurus un slacinātu asinis. Levija priesteriem, kas no Cadoka dzimuma un kam atļauts Man tuvoties, lai Man kalpotu,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„tiem dod vienu jaunu vērsi par grēku upuri. Lai viņi ņem no upura asinīm un slacina tās uz altāra četriem ragiem un uz iežogojuma četriem stūriem un visapkārt uz apmali: tā viņi altāri šķīstīs un sagādās tam salīdzinājumu. Tad lai viņi ņem grēku upura vērsi un sadedzina to norādītā vietā ārpus svētnīcas. Otrā dienā lai viņi nes āzi, kas bez vainas, kā grēku upuri, lai šķīstītu altāri, kā to šķīstīja ar vērsi. Kad viņi būs pabeiguši šķīstīšanu, lai viņi tad ņem no liellopu ganāmā pulka vienu jaunu vērsi, kas bez vainas, un no sīklopiem vienu aunu, kas bez vainas, un upurē tos. Tie viņiem jānes tā Kunga priekšā, un priesteri lai uzber tiem sāli un upurē tos par dedzināmo upuri tam Kungam. Septiņas dienas viņiem būs upurēt katru dienu vienu āzi kā grēku upuri, arī vienu jaunu vērsi no liellopiem un vienu aunu no sīklopiem, kas abi bez vainas. Septiņas dienas izdarāma altāra padarīšana par bezgrēcīgu, to būs tā šķīstīt un iesvētīt. Un pēc šīm septiņām dienām priesteriem astotā dienā un turpmāk joprojām būs nest uz šā altāra jūsu dedzināmos un pateicības upurus, un Es būšu jums žēlīgs,“ saka Dievs tas Kungs. Pēc tam viņš veda mani atpakaļ pie dievnama ārējiem vārtiem rītu pusē, bet tie bija aizslēgti. Tad tas Kungs man sacīja: „Šiem vārtiem jāpaliek aizslēgtiem, tos nebūs atvērt, neviens pa tiem lai neiet, tāpēc ka tas Kungs, Israēla Dievs, iegāja pa tiem, tāpēc tiem jāpaliek aizslēgtiem. Tikai valdniekam (un tieši tāpēc, ka viņš ir valdnieks) ir atļauts tur apsēsties un maizi ēst tā Kunga priekšā; pa vārtu priekštelpu tam būs ieiet un pa to pašu ceļu iziet.“ Tad viņš veda mani pie ziemeļu vārtiem dievnama priekšpusē. Un kad es paskatījos, es redzēju: tā Kunga godība pildīja dievnamu. Tad es nokritu uz sava vaiga, Un tas Kungs man sacīja: „Cilvēka bērns, ievēro labi un uzklausies uzmanīgi visu, ko Es tev tagad teikšu par visiem spēkā esošiem dievnama noteikumiem un likumiem. Ņem vispirms vērā, kā jāieiet dievnamā pa visām izejām no tā un ievēro pašas šīs izejas. Saki Israēla namam, šai pretestības pilnai ciltij: Tā saka Dievs tas Kungs: „Lai nu reiz pietiktu jūsu nelietību, Israēla nams! Jūs ļāvāt ienākt svešiniekiem, kas neapgraizīti sirdī un miesās, manā svētnīcā, un tie ar savu klātbūtni aptrai-pīja mana nama svētumu, kad jūs Man upurējāt manu maizi, taukus un asinis un tā lauzāt derību ar Mani bez visām pārējām jūsu nelietībām. Jūs nepildījāt paši savu svēto kalpošanu, bet saucāt citus, šos svešiniekus, savā vietā kalpot manā svētnīcā. Tādēļ saka Dievs tas Kungs: Nevienam svešiniekam, kas neapgraizīts sirdī un miesās, nebūs ieiet manā svētnīcā, nevienam svešiniekam no tiem, kas dzīvo Israēla tautas vidū. Toties Ievītiem, kas atkrituši no Manis, kad Israēls bija nomaldījies un pēc savas atkrišanas no Manis skrēja saviem elkiem pakaļ, tiem jānožēlo savi pārkāpumi. Tiem būs kalpot manā svētnīcā kā sargiem dievnama vārtos un namu apkopt; tiem būs kaut tautas dedzināmos un kaujamos upurus un būs būt vienmēr savu tautas brāļu rīcībā, lai varētu tiem pakalpot. Tāpēc ka tie viņiem kalpojuši elku priekšā un kļuvuši Israēla namam par iemeslu apgrēcībai, Es pacēlu pret tiem savu roku zvērestam,“ —saka Dievs tas Kungs, —„ka tiem būs izpirkt savu noziegumu. Tiem nav atļauts Man tuvoties kā priesteriem, priesteru pienākumus pildot, un aizkart jebkādus manus svētumus, bet tiem būs nest savu kaunu un griezt par labu tās nelietības, ko tie darījuši. Es tos iecelšu par kalpiem nama apkopšanai, lai tie veic visu, kas tur nama apkopšanā darāms. Bet Ievītu priesteriem, Cadoka pēcnācējiem, kas uzticīgi veica kalpošanu manā svētnīcā, kad israēlieši nomaldījās un atkrita no Manis, tiem ir atļauts Man tuvoties un Man kalpot un stāvēt manā priekšā, Man pienest upurim taukus un asinis,“ —tā saka Dievs tas Kungs. „Tiem būs iet manā svētnīcā un nostāties pie mana galda, lai Man kalpotu un uzturētu manu kārtību. Bet kad tie ieies pa iekšējā pagalma vārtiem, tad tiem jāapvelk linu drēbes; nekas vilnains tiem nedrīkst būt mugurā, kad tie kalpo iekšpus iekšējā pagalma vārtiem un dievnamā. Linu apsējai jābūt uz viņu galvas un linu biksēm ap viņu gurniem, tiem nebūs tērpties tādās drēbēs, kas dzen sviedrus. Bet kad tie iziet pie tautas ārējā pagalmā, tad tiem jānovelk tās drēbes, kurās tie kalpojuši, un tās jānoliek diev-nama svētitās istabās un jāapvelk citas drēbes, lai tie nepiešķirtu tautai svētību ar savām drēbēm. Tiem nebūs apcirpt savu galvu pliku nedz arī nēsāt garus matus, bet savas galvas matus nocirpt, kā parasts. Vīnu priesteriem nebūs dzert, kad tiem jāiet iekšējā pagalmā. Tiem nebūs precēt atraitni vai šķirtu sievu, bet tikai jaunavu no Israēla cilts. Bet priestera atstātu atraitni tie drīkst precēt. Tiem būs mācīt manu tautu atšķirt svētu no nesvēta un rādīt, kāda starpība ir starp nešķīstu un šķīstu. Tiesas lietās tiem būs tiesu turēt; pēc maniem noteikumiem tiem būs tiesāt un turēt manus baušļus un likumus visos manos svētkos un svētīt manu svēto dienu. Mironi tiem nebūs aizkart, lai netaptu nešķīsti; ir tikai atļauts aizkart mirušu tēvu vai māti, dēlu vai meitu, brāli vai neprecētu māsu un kļūt nešķī-stam. Un kad viņš atkal šķīstījies, viņam pie pavadītā laika vēl jāpieliek septiņas dienas. Un tai dienā, kad tam jāiet iekšējā pagalmā, lai pēc tam kalpotu svētnīcā, tam būs nest grēku upuri,“ —tā saka Dievs tas Kungs. Nekāds mantots īpašums lai viņiem nepieder: Es esmu viņu mantotais īpašums; arī nekādu zemes īpašumu jums nebūs Israēlā viņiem piešķirt: Es esmu viņu īpašums. Viņi ir tie, kam būs apēst ēdamos upurus, grēku un noziegumu upurus, un viss tas, kas atzīstams par kāda izraidāmā īpašumu un kas atrodas Israēlā, piederēs viņiem. Un visu jūsu augļu pirmaji un visi jūsu cilājamie upuri, ko jūs nesat, lai pieder priesteriem; arī no labākajām jūsu smalko (skrotēto) miltu šķirnēm kādu daudzumu jums būs dot priesteriem, lai svētība mīt jūsu namos. Kritušu vai saplosītu lopu vai putnu gaļu priesteriem nebūs ēst. Kad jūs sadalīsit zemi par īpašumu, tad jums būs paredzēt jau iepriekš tam Kungam cilājamo upuri, Viņam veltītu dāvanu no zemes, divdesmit pieci tūkstoši olekšu garu un divdesmit tūkstošu olekšu platu zemes gabalu: tas būs svēts nodalījums visā savā apjomā. (3) No tā lai pieder svētnīcai četrstūris pieci simti olekšu garš un plats, un tam visapkārt paliek piecdesmit olekšu liels brīvs apgabals. (2) Uz divdesmit pieci tūkstoši olekšu gara un desmit tūkstoši olekšu plata apgabala stāvēs svētnīca, visusvētākā vieta. Tā būs zemes svētā daļa. Tā piederēs priesteriem, kas kalpo svētnīcā, kas tuvojas tam Kungam, lai Tam kalpotu. Tur tiem būs dzīvokļi, tā pie derēs kā svēta vieta pie svētnīcas. Tad divdesmit pieci tūkstoši olekšu garš un desmit tūkstošu olekšu plats apgabals piešķirams dievnama kalpiem Ievītiem par īpašumu viņu dzīvokļu ierīkošanai. Pilsētai jums jāpiešķir pieci tūkstoši olekšu plats un divdesmit tūkstoši olekšu garš zemes gabals par īpašumu gar svētā veltījuma iecirkņa vienu malu; tas pie derēs visam Israēla namam. Valdniekam jums jāpieškir zemes gabals abās pusēs gar svēto iecirkni un pilsētas īpašumiem tiklab rietumu pusē rietumu virzienā un austrumu pusē austrumu virzienā, kas savā garumā atbilstu katram atsevišķam kādas cilts zemes gabalam no zemes rietumu līdz austrumu robežai. Tas būs viņa īpašums Israēlā, lai mani valdnieki neapspiež vairs manu tautu, bet visu pārējo zemi lai atstāj Israēla nama ciltīm.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „īr jau nu jums diezgan, Israēla valdnieki. Atturieties no varas darbiem un laupīšanas, rīkojieties pēc patiesības un taisnības un nelieciet tautai ciest no sava paraduma nolaupīt tai pēc iespējas tās īpašumus,“ —saka Dievs tas Kungs. „Jums būs turēt taisnu svaru, taisnu ēfu un taisnu batu. Ēfai jābūt vienādai ar batu; bats ir chomera desmitā daļa, un efa arī ir chomera desmitā daļa. Mēra lieluma noteikšana izdarāma pēc chomera. Seķelim jāsver divdesmit geru; pieciem seķeļiem jābūt pieciem seķeļiem un desmit seķeļiem jābūt desmit seķe-ļiem; un divdesmit pieciem seķeļiem jābūt pie jums vienai minei. Šāds būs jūsu cilājamais upuris, kas jums jānes: ēfas sestā daļa no chomera kviešu un ēfas sestā daļa no chomera miežu. Un eļļas nodeva būs: bata desmitā daļa no kora, jo desmit batu ir viens chomers. No Israēla trekno ganību sīko lopu ganāmā pulka, skaitā divi simti, būs upurēt vienu jēru par ēdamo upuri, dedzināmo upuri un pateicības upuri jums pašiem par salīdzināšanu,“ saka Dievs tas Kungs. „Visai tautai valstī ir uzlikts par pienākumu nodot šo upuri Israēla vald-niekam. Bet valdniekam būs upurēt dedzināmos upurus un ēdamos un dzeramos upurus svētkos, jaunajos mēnešos un svētās dienās, kā ari Israēla nama svētku sanāksmēs. Viņam būs upurēt grēku upuri un ēdamo upuri, dedzināmo upuri un pateicības upuri Israēla namam par salīdzināšanu.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Pirmā mēneša pirmajā dienā tev būs ņemt jaunu vērsi, kas bez vainas, un atnest svētnīcai tās salīdzināšanai un šķīstīšanai. Un priesterim būs ņemt no grēku upura asinīm un slacināt uz dievnama durvju balstiem un uz altāra iežogojuma četriem stūriem un uz iekšējā pagalma vārtu stabiem. Tāpat tas jums darāms septītā mēneša pirmajā dienā par tiem, kas apgrēkojušies maldos vai nezināšanā: tas būs dievnamam par salīdzināšanu. Pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā jums būs svētīt Pasā svētkus septiņas dienas un ēst neraudzētu maizi. Valdniekam būs nest šinī dienā par sevi un par visu tautu valstī vienu vērsi par grēku upuri. Un tanīs septiņās svētku dienās būs viņam upurēt tam Kungam septiņus vēršus un septiņus aunus, kas visi bez vainas, upurēt ikdienas kā dedzināmo upuri, un katru dienu vienu āzi kā grēku upuri. Un kā ēdamo upuri viņam būs nest vienu ēfu miltu no katra vērša un vienu ēfu no katra auna un vienu hinu eļļas par katru ēfu. Un septītā mēneša piecpadsmitajā dienā svētkos viņam būs nest septiņas dienas tādu pašu grēku upuri, dedzināmo upuri, ēdamo upuri un eļļu.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Iekšējā pagalma vārti, kas pret rītiem, lai ir sešas darba dienas aizvērti, bet svētajā dienā un jauna mēness dienā tos būs atvērt. Kad valdnieks ienāk no ārienes pa vārtu priekštelpām un pavārti un nostājas pie vārtu staba, tad priesteriem būs upurēt viņa dedzināmo upuri un viņa pateicības upuri. Un kad viņš pie vārtu sliekšņa nokārtojis savu pielūgšanu un atkal iziet, tad vārtiem jāpaliek atvērtiem līdz vakaram. Arī zemes tautai būs pielūgt to Kungu pie šo vārtu ieejas sabatā un jauna mēness dienās. Dedzināmais upuris, ko valdnieks nes sabatā tam Kungam, lai ir seši jēri bez vainas un viens auns, kas arī ir bez vainas. Un kā viņa ēdamais upuris lai ir viena ēfa miltu no katra auna, bet uz jēriem zīmējoties, cik viņa roka dod labprātīgi, un no eļļas viens hins par katru ēfu. Un jauna mēness dienā viņam jāupurē viens jauns vērsis, seši jēri un viens auns, visi bez vainas, Turklāt vēl kā ēdamais upuris no katra vērša un no katra auna viena efa miltu, un no jēriem, cik viņa roka dod labprātīgi, un no eļļas viens hins par katru efu. Kad valdnieks ierodas, tam jāieiet pa vārtu priekštelpām un pa to pašu ceļu jāaiziet. Bet kad zemes tauta nāk tā Kunga priekšā Viņu pielūgt svētkos, tad tiem, kas iegājuši pa ziemeļu vārtiem, būs iziet pa dienvidu vārtiem, un kas iegājuši pa dienvidu vārtiem, tiem būs iziet pa ziemeļu vārtiem. Tiem nebūs iziet pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem tie iegājuši, bet tiem būs iziet pa pretējiem vārtiem. Valdniekam būs kopā ar viņiem ieiet; un kad tie iziet, viņam būs ar tiem kopā arī iziet. Bet svētkos un svētku sapulcēs ēdamais upuris lai ir viena ēfa miltu no katra vērša un no katra auna, bet no jēriem, cik devēja roka dod labprātīgi; no eļļas viens hins par katru ēfu. Bet kad valdnieks upurē labprātīgi dedzināmo vai pateicības upuri, tad viņam jāatver ritu puses vārti; un viņam būs upurēt savu dedzināmo upuri un savu pateicības upuri, kā viņš to paradis darīt sabatā, un kad viņš aiziet, vārtus būs aizvērt. Un tālāk viņam būs tam Kungam ik dienas upurēt kā dedzināmo upuri vienu gadu vecu jēru, kas bez vainas; ik rītus to viņam būs upurēt. Un turklāt kā ēdamo upuri atnest ik rītus sesto ēfas daļu miltu un trešo hina daļu eļļas miltu iejaukšanai tam Kungam par ēdamo upuri; tas ir mūžīgs likums bez izņēmuma visai tālākai nākotnei. Tā jums būs nest ik rītus jēru, ēdamo upuri un eļļu kā nemitīgu dedzināmo upuri.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Kad valdnieks dod kādam no saviem dēliem dāvanu no sava dzimtsīpašuma, tad tā lai pieder viņa dēliem kā mantojams īpašums. Bet kad viņš dod kādam no saviem kalpiem dāvanu no sava īpašuma, tad tā lai tam pieder līdz gadam, kad tas atgūst brīvību, un tad valdnieks to lai saņem atpakaļ; tikai valdnieka dēliem paliek tā par īpašumu. No tautas īpašuma valdniekam nekā nebūs ņemt, tam nebūs atņemt tautas mantu. Savu īpašumu viņš var atstāt saviem dēliem kā mantojumu, bet neviens no manas tau as lai nezaudē savu īpašumu.“ Tad viņš veda mani pa kādu ieeju vārtu sānu sienā priesteru svētajās telpās, kas bija uz ziemeļu pusi. Un redzi, tur bija pašā dibenā stūrī viena telpa uz vakaru pusi. Un viņš man sacīja: „Šī ir tā vieta, kur priesteriem būs vārīt nozieguma un grēku upurus un cept ēdamo upuri, lai tiem tas nebūtu iānes ārējā pagalmā, ar ko tie tad varētu piešķirt svētību ari tautai.“ Tad viņš mani veda ārējā pagalmā un vadāja mani apkārt pa visiem četriem pagalma stūriem, un redzi, ikkatra pagalma stūri bija atkal mazs pagalms. Visos četros pagalma stūros bija atdalīti pagalmi četrdesmit olekšu garumā un trīsdesmit olekšu platumā, un visi četri bija vienāda lieluma. Ap visiem četnem visapkārt bija mūris, un apakšā pie mūra sienas bija ierīkoti ugunskuri. Un viņš man sacīja: „Šie ir tie ugunskuri, kur nama kalpiem būs vārīt tautas kaujamos upurus.“ Kad viņš mani atveda atpakaļ pie dievnama izejas, es redzēju, ka tur iztecēja ūdens no dievnama sliekšņa apakšas uz rītu pusi, jo dievnama priekš-puse bija pret rītiem, un ūdens tecēja lejup gar dievnama dienvidu sienu uz dienvidiem no altāra. Un viņš izveda mani pa ziemeļu vārtiem un veda mani apkārt pa ārpuses ceļu pie ārējiem vārtiem, kas ir pret rītiem, un redzi, tur ūdens lāsoja no dienvidsienas. Kad šis vīrs ar mērauklu rokā izgāja uz rītu pusi, viņš nomērīja tūkstoš olekšu un lika man brist caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz kāju krumšļiem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man iet caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz ceļiem. Kad viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man brist pāri, tad ūdens man sniedzās līdz gurniem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu, un tad ūdens bija kļuvis par upi, kuļru es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, būtu vajadzējis peldēt, tā bija upe, kurai nevarēja cauri izbrist. Tad viņš man jautāja: „Vai tu to redzēji, cilvēka bērns?“ Tad viņš veda mani atpakaļ pie upes malas. Atpakaļ nākdams, es redzēju daudz koku abos upes krastos. Un viņš man sacīja: „Šis ūdens notek uz rītiem, tas tek lejup pa Jardānas līdzenumu un ietek beigās Nāves jūrā, un kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīva radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; ari zivju bagātība būs ļoti liela, jo kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. Un zvejnieki pie tās stāvēs no En-Gedijas līdz En-Eglaimai, tur būs labas vietas tīklu izmešanai, zivju bagatība būs visai liela kā lielajā jūrā. Bet jūras peļķes, attekas un dīķi nekļūs ūdens ziņā veselīgi: ūdens tais paliek sālīgs, un tie paliek sāls iegūšanai, Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek ņo svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dzie-dināšanai.“ Tā saka Dievs tas Kungs: „Šīs ir robežas, kurās jūs saņemsit zemi par īpašumu pēc Israēla divpadsmit ciltīm—Jāzepam piekrīt divi daļas—. Jūs to saņemsit līdzīgās daļās, vienam tikpat daudz kā otram, par to Es reiz pacēlu savu roku zvērestam, ka Es to piešķiršu jūsu tēviem. Tādēļ šī zeme jums piekritīs par mantojumu. Šīs būs tās zemes robežas: ziemeļos no lielās jūras virzienā uz Hetlonu un no turienes līdz tai vietai, kur jūra iesniedzas līdz Hamatai, tad virzienā uz Cedadu, Berotu, Sibraimu, kas ir starp Damaskas un Hamatas apgabalu, un Hacar-Enonu, kas ir uz Hauranas robe-žām. Robežai tātad jāiet no jūras līdz Hacar-Enonai, tā ka Damaskas apgabals paliek uz ziemeļiem, tāpat arī Hamatas apgabals. Tā ir zemes ziemeļu robeža. Kas attiecas uz ritu pusi, tad robeža sākas no Hacar-Enonas, kas atrodas starp Hauranu un Damasku; starp Gileādu un Israēla zemi tā iet pa Jardānas upi līdz austrumu (Nāves) jūrai. Tā ir zemes robeža austrumu pusē. Tad dienvidpusē tā iet no Tamāras līdz Kadešas Nesaskaņu ūdeņiem virzienā uz Ēģiptes strautu un tad pa šo strautu līdz lielajai jūrai. Tā ir dienvidpuse. Vakaru pusē robeža ir lielā jūra līdz tai vietai, kur tā iesniedzas virzienā uz Hamatu. Tā ir vakaru puse. Šo zemi jums būs sadalīt savā starpā pēc Israēla ciltīm. Un sīkāk jums būs to sadalīt kā dzimtsīpašumu starp sevi un tiem svešiniekiem, kuri dzīvo jūsu starpā un kuri nodibinājuši jūsu vidū ģimenes. Sadale izdarāma, burtu kokus metot. Ar svešiniekiem jums būs apieties kā ar dzimušiem israēliešiem: tiem būs līdz ar jums pēc burtu koku krišanas iegūt zemi par dzimtsīpašumu Israēla cilšu vidū. Jums būs katram svešiniekam ierādīt viņa mantas tiesu tai ciltī, kuras vidū viņš dzīvo,“ tā saka Dievs tas Kungs. „Šie ir cilšu vārdi: apgabals galējos ziemeļos no jūras virzienā uz Hetlonu līdz tai vietai, kur jūra iesniedzas līdz Hamatai, un tālāk līdz Hacar-Enonai—Damaskas novads paliek ziemeļu pusē sāņus Hamatai—no rīta līdz vakara pusei ir Dana cilts dala. Blakus Danam no rītiem līdz vakariem ir Ašera cilts daļa. Blakus Ašeram no rītiem līdz vakariem ir Naftaļa cilts daļa. Blakus Naftaļa daļai no rītiem līdz vakariem ir Manases cilts daļa. Blakus Manasem no rītiem līdz vakariem ir Ēfraima cilts daļa. Blakus Ēfraimam no rītiem līdz vakariem ir Rūbena cilts dala. Blakus Rūbcnam no rītiem līdz vakariem ir Jūdas cilts daļa. Blakus Jūdas daļai no rītiem līdz vakariem būs visas tautas tam Kungam veltītais svētais iecirknis; to jums būs izdalīt no kopējās zemes kā divdesmit pieci tūkstoši olekšu lielu zemes platības gabalu, kas ir tikpat gapš kā ikvienas atsevišķas cilts daļa no rītiem līdz vakariem, un tur vidū stāvēs svētnīca. Svētais iecirknis, kas jums jānodod tam Kungam, būs divdesmit pieci tūkstoši olekšu garš un divdesmit tūkstoši olekšu plats. Un svētais iecirknis piederēs šādiem īpašniekiem: viena daļa piederēs priesteriem ziemeļu virzienā divdesmit pieci tūkstoši olekšu gara, rietumu virzienā desmit tūkstošu olekšu plata, austrumu virzienā desmit tūkstošu olekšu plata un uz dienvidiem divdesmit pieci tūkstoši olekšu gara, un tā Kunga svētnīca stāvēs tur vidū. Un iesvētītiem priesteriem, Cadoka pēcnācējiem, kup Man kalpoja un nenomaldījās, kad israēlieši ar Ievītiem kopā no Manis atkāpās, Viņiem piederēs šī daļa no svētā iecirkņa kā īpaši veltīts apgabals, kā kaut kas visai svēts, līdzās Ievītu novadam. Levītiem piederēs blakus priesteru daļai divdesmit pieci tūkstoši olekšu garš un desmit tūkstošu olekšu plats apgabals; viss Ievītu apgabala garums būs divdesmit pieci tūkstoši olekšu un platums divdesmit tūkstošu olekšu. Tomēr viņiem nav atļauts no tā ko pārdot vai apmainīt nedz ari nodot zemes vērtīgāko gabalu svešās rokās, jo tas ir svēts tam Kungam. Bet tās pieci tūkstoši neiedalītās zemes olektis, kas, ar savu plato malu piesliedamās divdesmit piecu tūkstošu olekšu garumam, vēl palikušas pāri no divdesmit piecu tūkstošu olekšu iecirkņa, lai paliek nesadalītas kā vienkāršs pilsētas kopīpašums tās dzīvokļu un ganību vajadzībām; pilsēta tur stāvēs vidū. Pilsētas apmēri būs šādi: četri tūkstoši pieci simti olekšu ziemeļu pusē, četri tūkstoši pieci simti olekšu dienvidu pusē, četri tūkstoši pieci simti olekšu ritu pusē un četri tūkstoši pieci simti olekšu vakaru pusē. Un pilsētas ganību apgabals būs ziemeļos divi simti piecdesmit olektis, dienvidu pusē divi simti piecdesmit olektis, ritu pusē divi simti piecdesmit olektis un vakaru pusē divi simti piecdesmit olektis. Kas vēl paliek pāri no garuma gar svētā veltījuma iecirkņa malu, proti—desmit tūkstošu olekšu rītu pusē un desmit tūkstošu olekšu vakaru pusē, tad šā zemes gabala raža jāizlieto pilsētas strādnieku uzturam. Pilsētas strādniekiem jābūt no visām Israēla ciltīm. Visumā jums jānodod svētajam iecirknim divdesmit pieci tūkstoši olekšu garš un divdesmit pieci tūkstoši olekšu plats gabals, ietilpinot tajā ari pilsētai piederīgo zemes īpašumu. Un kas vēl atliek, piederēs vald-niekam, proti apgabals svētā veltījuma iecirkņa un pilsētas īpašuma abās pusēs gar divdesmit pieci tūkstoši olekšu garā iecirkņa robežām līdz galējai robežai rītos un vakaros, saskaņā ar atsevišķu cilšu daļām; tas piederēs valdniekam, un svētais iecirknis un svētnīca būs tur vidū. Ari sākot no Ieritu zemes īpašuma un pilsētas zemes īpašuma, kas atrodas vidū starp zemes gabaliem, kuri pieder valdniekam, viss apgabals, kas atrodas starp Jūdas novadu un Benjamīna novadu, būs valdnieka īpašums. Kas attiecas uz pārējām ciltīm, tad Benjamiņam piekrīt no rītiem līdz vakariem viņa cilts daļa. Blakus Benjamiņam no rītu puses līdz vakaru pusei Simeons saņem savu cilts daļu. Blakus Simeona daļai no rītiem uz vakariem ir Isašaram cilts daļa. Blakus Isašara daļai no rītiem uz vakariem ir Zebulona cilts daļa. Blakus Zebulona daļai no rītiem uz vakariem ir Gada cilts daļa. Blakus Gada daļai dienvidus pusē un tieši uz dienvidiem robeža ies, no Tamāras sākot, līdz Nesaskaņu ūdeņiem pie Kadešas virzienā uz Ēģiptes strautu un pa to līdz lielajai jūrai. Ši ir tā zeme, ko jums būs sadalīt Israēla cilšu starpā, burtu kokus metot, par īpašumu, un šīs ir atsevišķu cilšu daļas,“ saka Dievs tas Kungs. Šādas būs izejas no pilsētas, un tās vārtus būs nosaukt pēc Israēla ciltīm. Ziemeļu pusē, kas garumā četri tūkstoši pieci simti olekšu, ir trīs vārti, un proti—Rūbena vārti, Jūdas vārti un Levija vārti. Rītu pusē, kas garumā četri tūkstoši pieci simti olekšu, atkal ir trīs vārti: Jāzepa vārti, Benjamīna vārti un Dana vārti. Dienvidu pusē, kas gammā četri tūkstoši pieci simti olekšu, tāpat ir trīs vārti: Simeona vārti, Isašara vārti un Zebulona vārti. Vakaru pusē, kas gammā četri tūkstoši pieci simti olekšu, atkal ir trīs vārti: Gada vārti, Ašera vārti un Naftaļa vārti. Pilsētas apmērs pa tās robežu visapkārt ir astoņpadsmit tūkstoši olekšu. Un pilsētas vārds būs no tās dienas: Šeit ir tas Kungs.“ Jūdas ķēniņa Jojakīma trešajā valdīšanas gadā Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās kaira gājienā pret Jemzālemi un aplenca to. Un tas Kungs nodeva Jūdas ķēniņu Jojakīmu un dažus Dieva nama traukus un piedemmus viņa rokā, un viņš aizveda tos uz Sineāra zemi un tos nodeva sava dieva namā, bet traukus un dažus citus piedemmus viņš novietoja sava dieva mantu noliktavā. Tad viņš pavēlēja savam vecākajam galminiekam Aspenasam izraudzīt no israēliešu vidus no ķēniņa nama vai no dižciltīgo ģimenēm jaunekļus, Kas miesīgi bez vainas, kas glīti izskatā, ievadīti visās zināšanās, labi mācīti un ar bagātām gara dāvanām un būtu derīgi kalpot ķēniņa pilī. Tie ir mācāmi kaldēju rakstos, un tiem jāmācās arī kaldēju valoda. Un ķēniņš noteica viņu uzturam ņemt ikdienas ēdienus no ķēniņa galda un dzērienus no ķēniņa vīna pagraba. Viņu izglītībai viņš noteica trīs gadus; pēc tam tiem bija stāties ķēniņa kalpībā. Viņu starpā bija Jūdas cilts dēli: Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja. Bet galminieku virsnieks deva tiem citus vārdus un nosauca Daniēlu par Beltsacaru, Hananju par Sadrachu, Misaēlu par Mesachu un Asarju par Abed-Nego. Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra; tādēļ viņš lūdza galminieku priekšnieku nespiest viņu aptraipīt sevi. Un Dievs piešķīra Daniēlam žēlastību un pretimnākšanu no galminieku priekšnieka puses. Tas sacīja Daniēlam: „Es tikai bīstos sava kunga un ķēniņa, kas ir noteicis jums barību un dzērienu. Ja ķēniņš redzētu, ka jūsu izskats nav tik labs kā citu jaunekļu jūsu vecumā, tad es pēc ķēniņa pavēles zaudētu savu galvu jūsu dēļ.“ Tad Daniēls atbildēja barības sargam, ko vecākais galminieks bija iecēlis kā uzraugu pār Daniēlu, Hananju, Misaēlu un Asarju: „Izmēģini ar saviem kalpiem desmit dienu laikā, lai mums dod augu barību ēst un tīru ūdeni dzert! Tad lai salīdzina mūsu izskatu ar to jaunekļu izskatu, kuri saņem barību no ķēniņa galda. Tad dari pats ar saviem kalpiem, kā tu atzīsti par labu!“ Tad viņš pieslējās to priekšlikumam un izdarīja mēģinājumu ar tiem desmit dienu laikā. Un pēc tām desmit dienām tie izskatījās labāki un veselīgāki nekā tie jaunekļi, kūpi saņēma savu ēdienu no ķēniņa galda. Tad barības sargs pārtrauca izsniegt tiem nolemto barību no ķēniņa galda un vīnu, kas tiem bija jādzep, un atļāva tiem augu barību. Dievs piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visās gudrībās un zinātnēs, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus. Kad laiks notecēja, ko ķēniņš bija noteicis, lai tos vestu viņa priekšā, tad galminieku priekšnieks arī veda tos pie ķēniņa. Un kad ķēniņš runāja ar tiem, tad izrādījās, ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja; tādēļ viņus arī uzņēma ķēniņa galma darbinieku skaitā. Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā desmit-reiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī. Daniēls palika tur līdz ķēniņa Ķīra pirmajam valdīšanas gadam. Savas valdīšanas otrā gadā Nebukadnēcars redzēja nozīmīgu sapni, kas viņu tā satrauca, ka viņš uzmodās no miega. Ķēniņš aicināja gudros un vārdotājus, zīlniekus un kaldējus, lai tie viņam izskaidro sapni. Un kad tie stājās ķēniņa priekšā, Ķēniņš tiem sacīja: „Man bija sapnis, tas uztrauc mani, un man nedod miera arī tas, ka es visādā ziņā gribu izprast tā nozīmi.“ Tad kaldēji sacīja ķēniņam aramējiski: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Atstāsti saviem kalpiem savu sapni, tad mēs tev to izskaidrosim!“ Ķēniņš teica kaldējiem: „Mans lēmums ir negrozāms: ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtis gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi; Bet ja jūs pastāstīsit man sapni un to izskaidrosit, tad jūs saņemsit no manis bagātas dāvanas un lielu goda parādīšanu. Tā tad atstāstiet manu sapni un izskaidrojiet to!“ Tad tie atkārtoja un sacīja: „Lai ķēniņš pastāsta saviem kalpiem savu sapni, tad mēs to izskaidrosim.“ Ķēniņš atbildēja un sacīja: „Es redzu, ka jūs gribat tikai laiku novilcināt, jo jūs redzat, ka mans lēmums ir negrozāms. Bet ja jūs nevarat pastāstīt man manu sapni, tad paliek jums nolemtais sods, tāpēc ka jūs esat sarunājušies runāt manā priekšā melus un viltu, lai tikai laiku novilcinātu un lai apstākļi grozītos. Tāpēc stāstiet man manu sapni, lai es varu pārliecināties, ka jūs manu sapni ari izskaidrosit!“ Tad kaldēji atbildēja ķēniņam: „Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību. Nav ari bijis ķēniņa, lai cik varens tas būtu bijis, kas būtu griezies ar tādu prasību pie kāda pareģa, kāda vārdotāja vai kaldēja. Tas ir par daudz, —par grūtu, ko ķēniņš prasa. Nav neviena, kas varētu izpildīt ķēniņa prasību, kā vien dievi, bet tie nedzīvo starp mirstīgiem cilvēkiem.“ Par to ķēniņš stipri uztraucās un tā sadusmojās, ka pavēlēja nokaut visus gudros Bābelē. Kad šī pavēle iznāca, lai gudros nokautu, tad meklēja arī Daniēlu un viņa biedrus, lai tos nogalinātu. Tad Daniēls griezās ar veiklu un gudru paņēmienu pie ķēniņa pils sardzes virsnieka Ariocha, kas bija augstākais ķēniņa uzlikto sodu izpildītājs un bija tieši devies sodīt ar nāvi Bābeles gudros. Viņš jautāja ķēniņa pilnvarniekam Ariocham: „Kāpēc ķēniņš izdevis tik bargu pavēli?“ —Kad Ariochs to paskaidroja Daniēlam, Tad Daniēls gāja pie ķēniņa un izlūdzās no tā laiku, lai varētu pēc tam dot ķēniņam sapņa izskaidrojumu. Tad Daniēls gāja savā dzīvokli un raksturoja vispārējo stāvokli saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam, Lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā, ka nenokautu Daniēlu un viņa biedrus kopā ar Bābeles gudrajiem. Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā; par to Daniēls teica debesu Dievu Un sacīja: „Slavēts lai ir Dieva vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt.“ Tad Daniēls gāja pie Ariocha, kuram ķēniņš bija uzdevis gudros Bābelē nogalināt, un tam sacīja: „Nenokauj gudros Bābelē! Ved mani pie ķēniņa, es viņam došu viņa sapņa izskaidrojumu!“ Ariochs tad veda steidzīgi Daniēlu pie ķēniņa un sacīja tam: „Es šeit atradu trimdā atvesto jūdu starpā vienu viru, tas grib ķēniņam sniegt sapņa izskaidrojumu.“ Tad ķēniņš sacīja Daniēlam, kufu sauca par Bcltsacaru: „Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kaš man bija, un to arī izskaidrot?“ Daniēls atbildēja ķēniņam: „Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, nedz zvaigžņu vērotāji, nedz zīlnieki vai pareģi; Bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. Un tas ir ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās; tavs sapnis un tavi redzē-jumi, kas tev guļot stāvējuši acu priekšā, ir šādi: Tev, ak ķēniņ, gultā guļot, nāca galvā domas, kas notiks nākotnē. Un tas, kas atklāj noslēpumus, tev parādīja, kas notiks. Bet man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, it kā tā būtu lielāka kā citiem cilvēkiem, bet lai ķēniņam taptu zināms sapņa izskaidro-jums un tu izprastu savas sirds domas. Tev, ak ķēniņ, bija parādība, —tu redzēji lielu tēlu; tas bija vareni liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi. Tāds ir sapnis. Tagad mēs dosim ķēniņam sapņa izskaidrojumu: Tu, ak ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, Tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva. Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo, un tad celsies vēl trešā valsts, no vara, tā valdīs pār visu zemi. Tad nāks ceturtā valsts, cieta kā dzelzs. Un kā dzelzs satriec un sagrauj visu, tā šī satrieks un sagraus visas pārējās. Tu redzēji, ka tēlam bija kājas un kāju pirksti pa daļai no māla, pa daļai no dzelzs, un tas norāda uz to, ka šī valsts būs savā būtībā nevienāda veidojuma valsts: tai piemitīs kaut kas no dzelzs stipruma, jo tu redzēji dzelzi, kas maisīta ar māliem; Bet ka tu redzēji kājas pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas dod aizrādījumu, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. Un ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas ir aizrādījums, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā, kā dzelzs nesavienojas ar mālu. Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kupa pastāvēs nesagrauta mūžīgi, un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, vapu mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam parādīja, kas notiks nākotnē. Sapnis mums iedveš dziļu ticību pret sevi, un patiess ir tā izskaidrojums.“ Tad ķēniņš Nebukadnēcars nokrita uz sava vaiga, zemojās Daniēla priekšā un lika tam pienest dāvanas un kvēpināmos upurus. Ķēniņš sacīja vaļsirdīgi Daniēlam: „Patiesi, jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs, Viņš atklāj noslēpumus; tādēļ arī tu varēji atklāt šo noslēpumu!“ Tad ķēniņš izcilā kārtā paaugstināja Daniēlu un deva tam daudz bagātu dāvanu un iecēla to par pārvaldnieku pār visu Bābeles zemi un pār Bābeles gudro priekšnieku. Daniēls lūdza ķēniņam, un tas iecēla Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego par pārvaldniekiem pār visu Bābeles zemi, bet Daniēls palika ķēniņa pilī. Ķēniņš Nebukadnēcars lika darināt zelta tēlu, tas bija sešdesmit olekšu augsts un sešas olektis plats, viņš to uzstatīja Bābeles valsts Duras klajumā. Ķēmņš Nebukadnēcars izsūtīja vēstnešus, lai aicinātu atsevišķu zemju priekšniekus, ķēniņa vietniekus, augstākos virsniekus, virstiesnešus, mantziņus, valsts naudas lietu kārtotājus, tieslietu pratējus, padomniekus un visus citus valsts augstākos ierēdņus un citus piedalīties tēla iesvētīšanā, ko Nebukadnēcars bija licis uzsliet. Tad sapulcējās zemju priekšnieki, augstākie virsnieki, virstiesneši, mantziņi, valsts naudas lietu kārtotāji, tieslietu pratēji, padomnieki un visi citi augstākie valsts ierēdņi uz tēla iesvētīšanu, ko bija licis veidot Nebukadnēcars, un nostājās tēla priekšā. Tad ziņotājs izsauca stiprā balsī: „Jums, tautas, ciltis un valodu vienības, tiek pavēlēts: Līdz ko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus, bazūnes, kokles, vijoles, citaras, stabules, somu dūkas un citus mūzikas instrumentus, tad jums jāno-metas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebu-kadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz! Bet ja kas nezemojas tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī! Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!“ Kad tautas, ciltis un valodu vienības dzirdēja bazūnes skaņas, kokles, vijoles, citaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, tad tās zemojās zelta tēla priekšā, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija licis uzsliet, un to pielūdza. Tanī laikā uzstājās daži kaldēju vīri un apsūdzēja jūdus. Tie ziņoja ķēniņam Nebukadnēcaram un sacīja: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Tu, ak ķēniņ, taču pavēlēji, ka ikvienam, līdz ko tas dzird bazūnes skaņas, kokles, vijoles, citaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, būs zemoties zelta tēla priekšā un to pielūgt; Bet kas nezemojas tēla priekšā un to nepielūdz, to būs iemest degošā ceplī. Te ir daži jūdi: Sadrachs, Mesachs un Abed-Nego, kuriem tu uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu licis darināt.“ Tad Nebukadnēcars lielās dusmās, pavēlēja atvest Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego, Un kad šos vīrus atveda pie ķēniņa, viņš tos uzrunāja un sacīja: „Vai jūs, Sadrach, Mesach un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot? Nu tad, ja jūs ar mieru, līdz ko dzirdēsit bazūnes skaņas, kokles, vijoles, citaras, stabules un citus mūzikas instru-mentus, zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi! Bet ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?“ Tad Sadrachs, Mesachs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram: „Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ. Bet ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji“ Tad Nebukadnēcars iedegās dusmās, un viņa vaigs pret Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego galīgi pārvērtās. Viņš pavēlēja cepli sakurināt septiņreiz stiprāk nekā parasts Un pavēlēja stiprākajiem vīriem sava karaspēka vidū saistīt Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego un tos mest degošā ceplī. Tā viņi saistīja šos vīrus viņu mēteļos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Pēc ķēniņa pavēles tik ārkārtīgi sakurināja cepli, ka liesmu svelme nogalināja tos vīrus, kuji atveda Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego. Bet šos trīs vīrus, Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego, iemeta saistītus degošā ceplī. Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: „Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?“ —Tie atbildēja ķēniņam: „Jā, tiešām tā, ak ķēniņ!“ Tad viņš atbildēja un sacīja: „Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigā-jam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būte.“ Tad Nebukadnēcars piegāja pie degošā cepļa un sauca tur iekšā: „Sadrach, Mesach un Abed-Nego, jūs visaugstākā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!“ —Tad Sadrachs, Mesachs un Abed-Nego izgāja no uguns. Un zemes pārvaldnieki, virsnieki un ķēniņa padomdevēji, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu mēteļi nebija apdeguši, un deguma smaka mēteļos nebija manāma. Tad Nebukadnēcars izsaucās: „Slavēts lai ir Sadracha, Mesacha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis savu eņģeli un izglābis savus kalpus, kuyi paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāp-dami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu! Tādēļ es tagad pavēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodu vienībās ikvienu, kas zaimotu Sadracha, Mesacha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!“ Tad ķēniņš no jauna apstiprināja Sadrachu, Mesachu un Abed-Nego viņu augstajos amatos Bābeles valstī. Ķēniņš Nebukadnēcars griezās ar vēstījumu pie visām tautām, tautībām un valodu vienībām, kādas pastāv virs zemes: Miers lai jums ir bagātīgi! Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko Visuaugstais Dievs attieksmē uz mani ir rādījis. Cik lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi! Viņa valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem! Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī. Tad man bija sapnis, kas mani uztrauca, un domas, kas man guļot radās galvā, un parādības, ko es garā redzēju, mani izbiedēja. Es pavēlēju atvest pie sevis visus Bābeles gudros, lai tie man manu sapni izskaidrotu. Tad atnāca gudrie zīmju tulki, vārdotāji, kaldēji un zīlnieki, un es tiem atstāstīju savu sapni. Bet tie nevarēja man sapni izskaidrot. Beidzot atnāca Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru, un kuņā mājo svēto dievu gars. Viņam es atstāstīju savu sapni šādā veidā: „Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju, un izskaidro man sapņa nozīmi!“ Parādība, ko es gultā gulēdams redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels. Šis koks kļuva arvien lielāks un varenāks, tā galotne sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pašam pasaules galam. Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem. Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā. Un es redzēju, gultā gulēdams, sava gara parādībā, ka no debesīm nokāpa eņģelis kā kāds svēts sargs. Viņš sauca stiprā balsī un pavēlēja: „Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un purni no viņa zariem! Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vaj-a važās lauku zālē, lai to debesu rasa slacina un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli. Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds, un tā tad lai paiet septiņi gadi. Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam ari pašu zemāko no cilvēkiem.“ Šis ir tas sapnis, ko es, ķēniņš Nebukadnēcars, redzēju; bet tu, Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!“ Tad Daniēls, kuju sauca par Beltsacaru, kādu laiku stāvēja pilnīgi sastindzis aiz izbailēm, un viņa domas to biedēja. Bet ķēniņš Nebukadnēcars viņam sacīja: „Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi neizbiedē!“ —Tad Beltsacars atbildēja un teica: „Mans kungs, kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem! Tas koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvienu lielāks un varenāks, tā ka tā galotne sniedzās līdz debesīm un tas bija redzams visā pasaulē, Kura lapu sega bija skaista, kura augļi bija bagātīgi, no kura pārtika visi, kupa pavēnī dzīvoja lauku zvēri un kura zaros vija savas lizdas debesu putni, — Tas esi tu, ak ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, kura lieliskums tā pieaudzis, ka tas sniedzas līdz debesīm, un kura vara un valstība aizstiepjas līdz pasaules galam. Bet ka ķēniņš redzēja no debesīm nokāpjam svētu sargu, kas sauca: Nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās zaļajā lauku zālē, lai tas top debess rasas slacināts un tiek pielīdzināts lauku dzīvniekiem, kamēr viņam pāri būs gājušī septiņi gadi! — Tam ir, ak ķēniņ, šāda nozīme, un tas ir Visuaugstā lēmums, kas nāks pār manu kungu un ķēniņu: Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams. Bet ka bija pavēlēts, lai koka saknāju ar celma dalu atstāj zemē, tam šāda nozīme: tavu ķēniņa valstību tev atkal atdos, līdz ko tu atzīsi, ka debesu Dievs valda pār visu. Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība un labsajūta tad varēs pastāvēt jo ilgi.“ Viss tas pēc tam tā ari notika ķēniņa Nebukadnēcara dzīvē. Divpadsmit mēnešus vēlāk, staigādams ķēniņa pilī Bābelē, viņš teica lielīgi: „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?“ Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: „Tā tev, aci ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: Tava ķēniņa valstība un cienība tev ir atņemta! Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, tiekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm, un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.“ Tūlīt piepildījās šis vārds Nebukadnēcara dzīvē: viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gaļā kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi. Kad pagāja noteiktais laiks, —es, Nebukadnēcars, —pacēlu savas acis uz debesim, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga, un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: „Ko Tu tur dari?“ Tanī pašā laikā mani atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķīgā godībā, mana vara kļuva vēl lielāka. Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā. Ķēniņš Belsacars sarīkoja saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres un dzēra ar tiem kopā vīnu, sēdēdams visu viņu priekšgalā. Vīna skurbumā Belsacars pavēlēja atnest tos zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnēcars bija atvedis no Jeruzālemes Dieva nama, lai dzertu vīnu no tiem viņš pats, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas. Tāpēc kalpi atnesa zelta traukus, kas bija nolaupīti Jeruzālemes Dieva namā. Ķēniņš, viņa dižciltīgie, viņa sievas un blakus sievas dzēra vīnu no tiem. Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus. Tai bridi parādījās cilvēka rokas atveida pirksti, tie rakstīja uz pils baltās sienas iepretī kroņa lukturim, un ķēniņš redzēja virspusi tai rokai, kas rakstīja. Tad ķēniņa ģīmis kļuva bāls, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa celi ļodzījās. Ķēniņš kliedza stiprā balsī, lai atsauc vārdotājus, kaldējus un zīlniekus, un viņš teica Bābeles gudrajiem: „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot, to būs ietērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu, un tas būs trešais valsts valdībā.“ Tad pienāca visi ķēniņa gudrie, bet tie nevarēja rakstu ne lasīt, ne izskaidrot. Kad ķēniņš Belsacars sajuta sevi visaugstākā mērā baiļu pārņemtu, viņš zaudēja galīgi sejas krāsu, un viņa dižciltīgie bija galīgi apjukuši, Tad vecā ķēniņiene, ķēniņa māte, izdzirdusi ķēniņa uzaicinājumus un solījumus, kā ari dižciltīgo uztrauktos saucienus, iegāja tai telpā, kur notika dzīres, un griezās pie ķēniņa ar šādu uzrunu: „Ķēmņš lai dzīvo mūžīgi! Tavas domas lai tevi nebaida, un tavs vaigs lai nenobāl! Tavā valstī ir vīrs, kuj-ā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās tīri dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldēju un zīlnieku priekšnieku, —tavs tēvs, ak ķēniņ! Un tāpēc, ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas j tev dos izskaidrojumu!“ Kad nu Daniēlu atveda ķēniņa j priekšā, ķēniņš tam jautāja: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, atveda šurp trimdā? Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība. Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, —lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu. Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot, —tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta kaipli (ķēdi) liks tev ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā!“ Tad Daniēls atbildēja ķēniņam un sacīja: „Paturi savas dāvanas un dodi savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēmņam izskaidrošu. Ak ķēniņ! Visuvarenais Dievs deva tavam tēvam Nebukadnēcaram valstību un varu, slavu un godu; Tās varas priekšā, ko Dievs bija devis, trīcēja un drebēja visas tautas un ciltis un valodu vienības. Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un atstāja arī dzīvu, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un pazemoja tāpat, ko vien viņš gribēja. Bet kad viņa sirds palika pārāk lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņu nogāza no troņa un atņēma tam viņa godību. Viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš noslīdēja lopu kārtā, dzīvnieciska noskaņa viņu pārņēma pilnīgi savā varā, viņš dzīvoja pie meža ēzeļiem, viņam deva ēst zāli kā lopiem. Debess rasa slacināja viņa miesu, tiekāms viņš atzina, ka cilvēku valstis pieder Visuaugstākajam Dievam, un Viņš iecel tajās par valdnieku, kuru gribēdams. Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji. Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakus sievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vajra un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi celi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo izcilniski veidoto roku līdz ar tās darināto uzrakstu. Šādi skan tas raksts, kas tur stāv: Mene, mene, tekel, upharsin. Tam ir šāda nozīme: Mene—Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; Tekel—tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; Upharsin—tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.“ Tad Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta kaipli (ķēdi) ap kaklu un darīt ar saucieniem tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais. — Bet tanī pašā naktī kaldēju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā. Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, Bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pār-valdniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats un nolēse, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu. Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvald-niekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldi pār visu valsti. Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums. Tad tie vīri sacīja: „Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt ka tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā.“ Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: „Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi! Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padomnieki, kā ari augstākie pavēlnieki uzskata par vēlamu, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē. Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tam lai seko īpašs rakstā ietverts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!“ Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt attiecīgo rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu. Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi versti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam. Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: „Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak ķēniņ, ir ieme-tams lauvu bedrē?“ —Ķēniņš atbildēja un sacīja: „Tiešām tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!“ Tad tie sacīja ķēniņam: „Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.“ Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: „Tu zini, ak ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.“ Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: „Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!“ Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. Pienācis bedres tuvumā, viņs sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: „Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! —Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tev: ir izglābis no lauvām?“ Tad Daniēls atbildēja un sacīja: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī savā rīcībā pret. ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.“ Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam. Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodu vienībām, kas dzīvo zemes virsū: „Lai svētības jums būtu bagātīgi! Tā ir mana pavēle: Visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. Viņš izglābj un atsvabina un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.“ Šis Daniēls kļuva slavens un iespaidīgs vīrs Dārija un persieša Ķīra valdīšanas laikā. Bābeles ķēniņa Belsacara pirmajā valdīšanas gadā Daniēls redzēja sapni, un, guļot gultā, viņam acu priekšā atplaiksnījās dažādas parādības. Viņš aprakstīja sapni un atstāstīja parādību galveno saturu šādi: „Savā nakts skatījumā man bija parādība, un es redzēju garā, ka četri debess vēji drāzās cits citam pretī pa plašo pasaules jūru, sakuldami augstus viļņus. No jūras tad izkāpa četri milzīgi zvēri, kas visi bija dažādi pēc sava izskata. Pirmais izskatījās kā lauva, bet tam bija ērgļa spārni. Es aplūkoju to, tiekāms tam izrāva spārnus un tas piecēlās no zemes, nostājās kā cilvēks uz savām kājām un tam deva cilvēka sirdi. Tad parādījās vēl kāds otrs zvērs, tas izskatījās kā lācis; viņš bija piecēlies tikai ar vienu savu pusi, tam bija zobos trīs ribas. Tam kāds sacīja: „Celies, ēd daudz gaļas!“ Kad es tad atkal paskatījos, es ieraudzīju vēl vienu zvēru, tas izskatījās pēc pantera, bet tam bija četri putna spārni uz muguras. Šim zvēram bija arī četras galvas, tam tika piešķirta valdnieka vara. Tad man parādījās manā nakts redzējumā pēkšņi ceturtais zvērs, tas bija briesmīgs un bīstams un ārkārtīgi stiprs; tam bija lieli un vareni dzelzs zobi, kā arī nagi no vara, tas aprija un iznīcināja visu, un kas atlika, to tas samina ar kājām; tas bija pavisam citāds nekā visi pārējie zvēri, tam bija arī desmit ragi. Es aplūkoju visai uzmanīgi šos ragus un redzēju, ka to starpā parādījās vēl viens mazs rags un trīs no tā agrākiem ragiem tika izlauzti. Un redzi, šim ragam bija acis kā cilvēka acis un mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas. Es skatījos tālāk un redzēju, ka nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam bija drēbes baltas kā sniegs, un galvas mati kā tīra vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailējās kvēlojošās ugunis. No viņa izplūda uguns liesmas, un tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoš reizes desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas. Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu dzīves ilgumu noteica sīki uz gadu un stundu. Kamēr es biju nogrimis nakts parādību apskatē, es redzēju, kā debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļā-vās visas tautas, tautības un valodu vienības; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt. Tā kā es, Daniēls, redzētā dēļ jutos savā garā stipri uztraukts esam un skatītās parādības iedvesa man bailes, Tad es piegāju pie viena no tiem, kas tur stāvēja, un prasīju izskaidrojumu visam tam. Viņš man atbildēja un deva šādus aizrādījumus par manis redzētām norisēm: „Četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Bet Visuaugstā svētie pārņems valdīšanu un to paturēs mūžīgi, pat mūžu mūžos.“ Tad es gribēju dabūt skaidrību par ceturto zvēru, kas bija citāds nekā visi pārējie: bija sevišķi briesmīgs, ar dzelzs zobiem un vaŗa nagiem, kas aprija visu un to, kas atlika, samina zem savām kājām. Arī par tiem desmit ragiem uz viņa galvas es meklēju skaidrību un par to ragu, kas izrietās, kad trīs ragi bija izkrituši, un kam bija acis un mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas, un kas bija lielāks nekā visi citi. Es arī redzēju, kā šis rags kafoja ar svētajiem un tos arī uzveica, Kamēr nāca cienīgais sirmgalvis un piešķīra tiesu un taisnību Visuaugstā svētajiem, kā arī iestājās tas laiks, kad svētie pārņēma varu savā ilgstošā rīcībā. Viņš tad man deva šādu paskaidrojumu: „Ceturtais zvērs ir ceturtā valsts, kas nāks virs zemes, un kas ir citāda nekā visas citas valstis: tā aprīs visu zemi, to samīs un satrieks druskās. Desmit ragi nozīmē desmit ķēniņus, kas celsies no šīs valsts, un pēc tiem izvirzīsies viens, kas ir citāds nekā agrākie un nogāzīs trīs ķēniņus. Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu un divi gadus un vēl vienu pusgadu. Bet tad notiks tiesa, un tam atņems varu, lai tai darītu galu un to iznīcinātu. Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visuaugstā svēto tautai. Tās valstība ir mūžīga, un visas varas tai kalpos un būs padotas.“ Tās ir apraksta beigas. Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca, tā ka pārvei-dojās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls, bet savus pārdzīvojumus un sapni dzirdētās runas es paturēju savā sirdī. Ķēniņa Belsacara trešajā valdīšanas gadā man, Daniēlam, bija parādība garā, kas atgādināja manu agrāko pirmo redzējumu. Man šķita, ka es parādības laikā biju Sūsu pilī, kas atrodas Ēlāmas valstī, un es redzēju sevi šai skatījumā, ka es biju pie Ulajas upes. Kad es pacēlu savas acis un apskatījos visapkārt, es redzēju vienu aunu, kas stāvēja pie upes; tam bija divi stalti ragi; abi bija visai gari, bet viens gaj-āks par otru, garākais bija izaudzis beidzamais. Es redzēju tad, kā auns ar saviem ragiem badījis pret vakariem, pret ziemeļiem un pret dienvidiem; un neviens zvērs nevarēja viņa priekšā pastāvēt, un neviens nevarēja izglābties no viņa varas. Viņš darīja, ko gribēdams, un kļuva arvien stiprāks. Aunu vēl uzmanīgi novērodams, es jau ievēroju no rietumiem nākam āzi un ejam pāri visai zemei, nemaz nepieskaroties ar kājām zemes virsai. Azim bija uz pieres visai stalts rags. Kad tas pienāca pie auna ar tā diviem ragiem, kūpi es redzēju stāvam pie upes, tas drāzās dusmu pilns aunam virsū ar visu savu spēku. Un es redzēju, kā tas pievirzījās aunam un dusmās viņam uzbruka, to badīja un tam nolauza abus tā ragus. Aunam nebija spēka tam pretoties; tāpēc āzis nogāza to pie zemes un samina ar kājām, un nebija neviena, kas izglābtu aunu no viņa varas. Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags, un tā vietā uzauga citi četri visai skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm. No viena no tiem izcēlās mazs radziņš, bet tas kļuva pārmērīgi liels virzienā uz dienvidiem, uz rītiem un uz viskošākās zemes pusi. Tas izauga pat līdz debesu kara puikam un norāva kādus no šā pulka un no zvaigznēm zemē un samina tos. Tas pacēlās savā pārmērīgā pašiedomībā pat līdz šā pulka vadonim, tā ka tas pēdējam atņēma dienišķo upuri, izpostīja un lika negodā viņa svētuma mitekli. Arī debesu kara pulks tika aizdots projām līdz ar dienišķo upuri apgrēcības dēļ; dienišķā upura vietā tika nests īpašs bezdievības upuris, un rags nogāza patiesību—īstā Dieva godināšanu—pie zemes, un viss, ko viņš darīja, tas tam izdevās labi. Tad es dzirdēju kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: „Cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība, ka atcelts dienišķais upuris, ka ievesta postīgā bezdievība, ka svētnīca atdota izmīdīšanai un tās pilnīgai likšanai novārtā, tāpat kā iznīcināts debesu kara pulks?“ Tas atbildēja viņam: „Līdz divi tūkstoši trīs simts vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal par taisnu atzīta un atgūs atkal savas tiesības.“ Kad es, Daniēls, redzēju šo parādību un lūkoju to saprast, es ieraudzīju kādu savā priekšā stāvam, kuram bija vīra izskats. Tad es dzirdēju pār Ulajas upes klajumu cilvēka balsi saucam: „Gabriēl, izskaidro tam šo parādību!“ Un viņš nāca pie manis, kur es stāvēju. Kad viņš man tuvojās, es izbijos un nokritu uz sava vaiga; tad viņš teica man: „Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība attiecas uz laiku beigām.“ Kad viņš runāja ar mani, es zaudēju samaņu un nokritu pie zemes uz sava vaiga. Bet viņš saņēma mani un nostatīja mani uz kājām vecajā vietā. Tad viņš man sacīja: „Redzi, es tev paziņošu, kas notiks beidzamajā dusmības laikā, jo šī parādība attiecas uz Dieva paša nolikto pēdējo laiku. Auns ar diviem ragiem ir mēdiešu un persiešu ķēniņi, Bet sprogainais āzis ir grieķu ķēniņš. Lielais rags uz viņa pieres ir pirmais ķēniņš. Kad tas nolūza, tad nāca tā vietā četri citi ragi. Tas nozīmē: četras valstis izveidosies no viņa tautas, bet ne ar tādu varu un spēku, kāds viņam bija. Šo valstu pastāvēšanas pēdējā laikā, kad bezdievji un elku dievu pielūdzēji vairosies, celsies ķēniņš ar bargu skatu un viltīgs savos nolūkos un paņēmienos. Viņam būs liela vara, bet ne viņa paša varas dēļ; viņš nodarīs ārkārtīgi daudz ļaunuma, un viņa pasākumi vainagosies ar sekmēm; viņš gāzīs postā un apdraudēs ar bojā eju varenos un arī svēto tautu. Viņa gudrības dēļ viltība un krāpšana, kuru viņš izmanto savos paņēmienos, tam izdosies; viņš paliks augstprātīgs un pavisam negaidīti dau-dzus galīgi pazudinās. Bet kad viņš sacelsies pret Valdnieku, kas ir visu valdnieku Valdnieks, tad tas to satrieks bez cilvēku roku palīdzības. Parādība par vakariem un rītiem, kas tev zināma darīta, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.“ Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums, un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es ari veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast. Dārija, Ahasvera dēla, kas bija mēdiešu cilmes un bija ieguvis virskun-dzību kaldēju valstī, Pirmajā viņa valdīšanas gadā es, Daniēls, piegriezu savu uzmanību svēto rakstu vārdiem par gadu skaitu, ko tas Kungs kādreiz savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam, proti—ka Jeruzalemei jāpaliekot izpostītai un noplicinātai un tukšai septiņdesmit gadus. Es griezos tad pie Dieva tā Kunga, vērsu pret Viņu savu seju, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos. Es pielūdzu to Kungu, savu Dievu, tam izsūdzēdams savus grēkus šādos vārdos: „Ak Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi savu derību un parādi savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda tavus baušļus! Mēs grēkojām un darījām netai-snību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no taviem baušļiem un likumiem; Mēs neklausījām ari taviem kalpiem, praviešiem, kuji runāja tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu. Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu tos esi izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, kādu viņi izrādījuši pret Tevi, —smagi pret Tevi apgrēkodamies. Ak Kungs! Mums jānosarkst aiz kauna, —mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem, ka mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. Bet tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana, kaut gan mēs esam bijuši Viņam nepaklausīgi, Un neklausījām tā Kunga, sava Dieva, balsi un nepildījām savās dzīves gaitās Viņa baušļus, ko Viņš mums devis ar savu kalpu, praviešu, starpniecību. Jā, visa Israēla tauta ir pārkāpusi tavus likumus, bijusi Tev nepaklausīga un nav sekojusi taviem norādījumiem. Tādēļ ir nākušas pār mums lāsta un zvēresta sekas, par ko rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret Dievu Un Viņš ir izpildījis mūsu vidū savus draudus, ko Viņš vērsis pret mums un mūsu valdniekiem, kas pār mums valdīja, ka Viņš mums sūtīs lielu ļaunumu, tādu nelaimi, kāda vēl nekur apakš debess nav notikusi kā Jeruzālemē. Jā, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, tā arī visa šī nelaime pār mums nākusi, bet mēs ar to Kungu, mūsu Dievu, neesam centušies izlīdzināties vismaz tā, ka mēs būtu atsacījušies no saviem grēkiem un būtu piegriezuši uzmanību tavai patiesībai un mūsu uzticībai Tev. Tādēļ tas Kungs bija nodomājis mums šo nelaimi un to mums arī uzsūtījis, jo tas Kungs ir taisns visos savos darbos, tikai mēs neklausījām Viņa balsi. Un nu, ak Kungs, mūsu Dievs, kas esi izvedis savu tautu no Ēģiptes zemes ar stipru roku un darījis slavenu savu vārdu līdz pat mūsu dienām, —mēs grēkojām un bijām bezdievīgi. Ak Kungs, pēc savas žēlastības nogriez savas dusmas un savu bardzību no Jeruzālemes, no sava svētā kalna! Jo mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzāleme un tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo. Bet tagad uzklausi, mūsu Dievs, sava kalpa lūgšanu un piesaukšanu un apgaismo savu vaigu pār savu svēto vietu, kas ir izpostīta un tuksnesim līdzīga kļuvusi, un dari to Tevis paša dēļ, ak Kungs! Piegriez, mans Dievs, man savu ausi un klausies! Atver savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc tava vārda! Jo mēs zemojamies tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz tavu lielo žēlastību. Ak Kungs, paklausi! Ak Kungs, piedodi! Ak Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo tava pilsēta un tava tauta—abas, ir nosauktas pēc tava vārda.“ Kamēr es vēl tā runāju un pielūdzu Dievu, izsūdzēju savus un savas tautas grēkus un zemojos savā lūgšanā par Dieva svēto kalnu tā Kunga, sava Dieva, priekšā, Vārdu sakot, vēl manas lūgšanas laikā pie manis steigšus laidās šurp tas Gabriēls, kūpi es jau redzēju agrāk savā pirmajā redzējumā, un pieskārās man ap vakara upuja laiku. Viņš taisījās man dot paskaidrojumus un uzrunāja mani ar šādiem vārdiem: „Daniēl, es esmu jau ieradies, lai palīdzētu tev nākt pie īstās lietu izpratnes. Kad tu iesāki Dievu lūgt, man atklājās Dieva vārds, un es ierados, lai tev dotu izziņu, jo tu esi it īpaši iemīļots virs. Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama! Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu dot tām septiņdesmit nedējas laika, lai bezdievība un apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām gadu nedējām, un pēc tam sešdesmit divu gadu nedēļu laikā to atkal uzcels un atjaunos ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām gadu nedējām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Ar lielo tautas daudzumu un ar daudziem vispārīgi viņš slēgs ciešu derību uz vienu gadu nedēļu; veselu gadu nedēļas pusi būs atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā izvirzīsies kā pirmās izpostīšanas negantības, un proti—tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīci-nāšana pārvelsies pāri arī pašai izpostī-šanai un izpostītajiem.“ Persieša ķēniņa Ķīra trešajā valdīšanas gadā Daniēlam, kuru sauca ari par Beltsacaru, atklājās kāds tā Kunga vārds, kas bija saistīts ar atklāsmi; šis vārds līdz ar atklāsmi ir uzdcības cienīgs un zīmējas uz lielām bēdām; viņš tomēr piegrieza atklāsmei lielu vērību un visai uzmanīgi novēroja pašu parādību, to arī izprazdams. Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļās: Es atturējos no smalkiem ēdieniem, gaļu un vīnu es neņēmu ne mutē. Es nesvaidījos ari ar eļļu, tiekāms pagāja trīs nedēļas. Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es biju dižupes Hidekeles krastā; Un kad es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta. Viņa miesa bija kā chrisolits, viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts vaļrš, un kad viņš runāja, viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa. Es, Daniēls, biju vienīgais, kas redzēja šo parādību; visi citi, tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja; tos pārņēma tādas bailes, ka tie aizbēga un paslēpās. Es paliku viens pats un uzlūkoju šo vareno parādību. Man izzuda visi spēki, mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs. Kad viņš iesāka skaļi runāt un kad es izdzirdēju viņa vārdu plūsmu, es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes. Un redzi, piepeši kāda roka aizkāra mani un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām. Un viņš man sacīja: „Manu visai mīļo vīr, Daniēl! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu, —paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts.“ Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām. Tad viņš turpināja: „Nebīsties, Daniēl! Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, ir tavi vārdi saklau-sīti, un es biju sataisījies ierasties tavas lūgšanas dēļ. Bet persiešu valsts sargeņģelis mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Michaēls, viens no galveniem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Michaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa, Un es atnācu tev paziņot, kas ar tavu tautu notiks laiku galā, jo šī parādība attiecas uz tālām nākamajām dienām, uz pašu beidzamo laiku posmu.“ Kad viņš tā uz mani runāja, es nodūru acis un klusēju. Bet tad tas, kas bija savā veidojumā līdzīgs cilvēkam, aizkāra manas lūpas, tā ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt. Es teicu tam, kas stāvēja pie manis: „Mans kungs! Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki. Un kā tāds mana kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu Kungu? Man galīgi pietrūka spēka, un pat elpa man aizrāvās!“ Tad tas, kas izskatījās kā cilvēks, aizkāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku Un teica man: „Nebīsties, mans loti mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Ņemies drošu prātu, jā—drošu prātu ņemies un esi stiprs!“ Kad viņš ar mani tā runāja, es sajutu sevī jaunu spēku un teicu viņam: „Lai nu tagad runā man Kungs, jo tu mani stiprināji.“ Tad viņš man atbildēja: „Vai tu zini, kādēļ es atnācu pie tevis? Diemžēl man tagad tūliņ jāgriežas atpakaļ, lai cīnītos ar persiešu sargeņģeli, bet kad cs būšu ar to galā, tad ieradīsies Grieķijas sargeņģelis, Bet nav neviena, kas man palīdzētu cīņā pret tiem abiem, kā vien jūsu sargeņģelis Michaēls.“ „Tomēr arī es viņam palīdzēju un stāvēju viņam līdzās kā sargs un palīgs mēdiešu ķēniņa Dārija pirmajā valdīšanas gadā. Bet tagad es tev pasludināšu, kas stāv rakstīts patiesības grāmatā. Es tev tagad pasludināšu patiesību. Redzi, Persijā celsies vēl trīs ķēniņi, ceturtais būs bagātāks par visiem citiem. Un kad viņš ar savu bagātību būs kļuvis varens, viņš izlietos visus līdzekļus un sacels visus karam pret Grieķijas ķēniņa valsti. Tad celsies visai varonīgs ķēniņš un valdīs pār ārkārtīgi varenu valsu. Viņš sasniegs un piepildīs savos centienos visu, ko vien vēlēsies. Bet tikko viņš būs sasniedzis visu savas varas pilnību, sabruks ari viņa valsts, un to sadalīs virzienos uz visām četrām debess pusēm; bet tā nenāks ne viņa pēcnācēju rokās, nedz arī paturēs to varu, kāda viņam bija, jo viņa valsts tiks iznīcināta, to iegūs savā varā citi. Pēc tam varens kļūs dicnvidvalsts ķēniņš, bet vēl varenāks par viņu kļūs viens no viņa karavadoņiem, un tas pārņems virskundzību, un tālu sniegsies un liela būs viņa valsts. Pēc kādiem gadiem tie apvienosies, un dienvidvalsts ķēniņa meita dosies pie ziemeļvalsts ķēniņa, lai nodibinātu miera attieksmes; tomēr šim pasākumam nebūs panākuma; viņa rokas nebūs pietiekami stipras, viņš nepaturēs savu varu, ķēniņa meita turpretī tiks nodota un kritīs līdz ar saviem pavadoņiem, ar savu bērnu, ar savu tēvu un to, kas viņu, ķēniņa meitu, bija zināmu laiku varenu darījis. Bet no viņas izcelsmes celma saknes rietīsies atvase; kā atriebējs tas ies pret ziemeļvalsts ķēniņa karaspēku un iebruks tā cietoksnī; viņš uzvarēs un rīkosies ar ziemelniekicm pēc patikas. Arī viņu dievus un dievekļu tēlus ar visiem to augstvērtīgiem piederumiem un dārgajiem sudraba un zelta traukiem viņš aizvedīs kā laupījumu uz Ēģipti un tad kādus gadus atturēsies no sadursmēm ar ziemeļvalsts ķēniņu. Tad tas uzbruks dienvidvalsts ķēniņa valstij, bet drīz atgriezīsies atpakaļ savā zemē. Bet viņa dēls taisīsies karam un savāks lielu daudzumu ārkārtīgi spēcīga karaspēka; tas uzbruks un applūdinās zemi kā milzīga straume un otrā kara gājienā aizvirzīsies līdz zemes stiprajam cietoksnim. Tad dienvidvalsts ķēniņš, dusmās sarūgtināts, celsies un dosies ar to, ar ziemeļvalsts ķēniņu—karot; pēdējais izrīkos lielu karaspēku, bet šis karaspēks kritīs viņa pretinieka rokā un, neraugoties uz savu lielumu, tiks iznīcināts. Šīs uzvaras sekas būs tās, ka dienvidvalsts ķēniņa gars kļūs lepns, bet kaut viņš ari noguldītu cīņā desmitiem tūkstošiem savējo un pretinieku, viņš tomēr negūs virsroku. Ziemeļvalsts ķēniņš vēlreiz izrīkos karaspēku vēl lielāku nekā agrāk un nāks pēc dažiem gadiem atkal ar lielu spēku un varu. Tanī laikā daudzi celsies pret dienvidvalsts ķēniņu, arī no tavas tautas daži lepni uzstāsies, lai piepildītu pravieša pasludinājumu, bet tie kritīs. Tad nāks ziemeļvalsts ķēniņš un uzmetis valni un ieņems kādu stipri apcietinātu pilsētu. Dienvidvalsts kara-spēks nenoturēsies, pat tā izlasei nepietiks spēka, lai izrādītu nepieciešamo pretestību. Tādēļ tas, kas bija devies cīņā pret viņu, rīkosies pēc patikas, un neviens to nevarēs kavēt; viņš apmetīsies skaistajā zemē, to postīs un vietumis pārvērtīs neauglīgā kailatnē. Vēlāk viņš veltīs savu uzmanību tam, lai viņš ari visu sava pretinieka valsti dabūtu savā varā. Tāpēc viņš slēgs ar viņu līgumu un dos tam vienu no savām jaunajām meitām par sievu, lai liktu postā visu dienvidu zemi. Tomēr tas tā nenotiks, un tas viņam neizdosies. Tad viņš piegriezīs vērību jūras salām un piekrastēm un uzvarēs daudzas. Bet viens karavadonis darīs galu viņa nievu pilniem smiekliem un viņam sāpīgi atmaksās par viņa ņirgāšanos par viņu. Pēc tam viņš piegriezīs savu vērību savas zemes cietokšņiem, bet šai lietā klups un kritīs un pazudīs uz visiem laikiem. Viņa vietā nāks cits, kas sūtīs savu nodevu ievācēju pa savas valsts jauko zemi; bet jau pēc dažām dienām viņš tiks padarīts nekaitīgs un pie tam ne dusmās un ne karā. Viņa vietā nāks neieredzēts un nicināms cilvēks, kam ķēniņa gods nebija paredzēts, bet viņš nāks negaidot un piesavināsies valdību ar saldu vārdu viltu. Karaspēki, kas bija saplūduši kopā no visām pusēm, viņa priekšā atkal aizplūdīs projām uz visām pusēm; satriekts kļūs arī valdnieks, ar kupu viņš bija noslēdzis savienību, Jo tūlīt pēc draudzības noslēgšanas ar to viņš lietos viltību un celsies pret to un to uzvarēs, neraugoties uz savu mazo karaspēku. Negaidīti viņš iebruks kādas zemes bagātākos novados un izdarīs lietas, kādas nav darījuši ne viņa tēvi, ne tēvu tēvi. Viņš iedzīvotājiem izšķērdīgi izdalīs salaupīto mantu un zemes gabalus, bet viņš vērsīs savus nolūkus pret viņu stiprajām pilīm, kaut gan tikai kādu īsu laiku. Pēc tam viņš virzīs visu savu varu un vērsīs savu drošsirdību pret dienvidvalsts ķēniņu, nostādamies liela karaspēka priekšgalā; arī dienvidvalsts ķēniņš dosies karā ar lielu un it īpaši spēcīgu karaspēku, bet nenoturēsies, jo pret viņu izprātos uzbrukumus; Viņa paša galda biedri izraisīs viņa bojā eju; viņa karaspēks izklīdis, un daudzi nogalināti kritīs. Abi ķēniņi turēs katrs savā sirdī ļauna viltus pilnas domas; tie pie viena galda apmelos viens otru, bet piepildīt dzīvē savu viltu vienam pret otru tiem neizdosies, jo gals stāv vēl priekšā un gaida uz Dieva nolikto laiku. Tad viņš, —ziemeļvalsts ķēniņš, —atgriezīsies savā zemē ar lielu mantu, bet viņa sirds būs pret svēto derību; savu nodomu šai ziņā viņš tomēr izvedīs dzīvē un atgriezīsies savā zemē. Noteiktā laikā viņš celsies un ies pret dienvidvalsti, taču šoreiz nebūs tā, kā bija pirmo reiz; Jo viņam pretī stāsies kuģi no Kitimas, tā ka viņš zaudēs drosmi un griezīsies savās dusmās un bardzībā pret svēto derību un raidīs savus skatus uz tiem, kujri atkrīt no svētās derības, un piesaistīs viņus pie sevis. Tad novietosies svētajā pilsētā viņa sūtītie karavīri, kas liks negodā svētnīcu un pili; viņi pārtrauks dienišķo upuri un darīs negantību un nesīs postu. Ar glaimu un pavedinājumu pilniem vārdiem viņš pamudinās tos, kas sliecas pārkāpt derību, galīgi lauzt savu uzticību tam Kungam; bet tās aprindas tautā, kas pazīst savu Dievu, paliks stipras, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības. Sapratīgie tautā daudzus apgaismos, bet ar zobenu un uguni, ar iemešanu cietumā un mantas izlaupīšanu tos uz laiku nomāks un aizkavēs. Savā neveiksmē viņi gan saņems nelielu palīdzību, bet daudzi tiem pievienosies tikai ar viltus domām sirdī. Arī no sapratīgiem daži kritīs, lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt. Un ķēniņš rīkosies pēc savas patikas, viņš būs pilns pašiedomas un šķitīs pats sev lielāks esam par visiem dieviem, nostāsies pret dzīvo Dievu un runās negantus vārdus, un tas gūs panākumus, tiekāms Dieva dusmu mērs būs pilns, jo notiks, kas ir nolemts. Viņš neievēros ari savu tēvu dievus, tāpat arī ne sieviešu iemīļoto dievu nedz kādu citu dievu, bet pacelsies iedomībā pāri par visiem. Visu to vietā viņš cienīs piļu un cietokšņu dievu, un vienu tādu dievu, ko nepazina viņa tēvi, viņš godās ar zeltu, sudrabu, ar dārgiem akmeņiem un ar citām dārgām mantām. Cietokšņos un nocietinātās vietās viņš novietos šā svešā dieva atzinējus. Kas to atzīs, tiem viņš parādīs lielu godu, tiem viņš piešķirs varu valdīt pār daudziem un izdalīs tiem zemi par algu. Pašās laiku beigās dienvidvalsts ķēniņš savā naidā sadursies ar to, un tad ziemeļvalsts ķēniņš dosies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un ar daudz kuģiem; tas iebruks viņa dienvidu zemē un pārplūdinās to, un viņa karaspēka viļņi skalosies tai pāri. Viņš iebruks arī jaukajā zemē un desmitiem tūkstošiem ļaužu dabūs galu; taču sekojošie paglābsies no viņa varas: Edoma, Moābs un amoniešu lielākā daļa. Tad viņš izstieps savu roku vēl tālāk pēc vairākām zemēm; arī Ēģiptes zeme no viņa neizbēgs, Bet gan viņš iegūs savā varā Ēģiptes zelta un sudraba un vispārīgi tās dārgumu krājumus. Libieši un aitiopieši kalpos viņa pavadonībā. Bet ziņas no rītiem un no ziemeļiem viņuizbiedēsun uztrauks, unar ārkārtīgām dusmām un bardzību viņš dosies kaj-a gājienā, lai daudzus nogalinātu un izdeldētu. Viņš uzcels savas pilīm līdzīgās teltis starp lielo jūpi un svētās godības kalnu; bet tad pienāks viņa gals, un palīdzības ne no viena tam nebūs.“ „Tanī laikā celsies Michaēls, lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas līdz pašam šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies, —visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā. Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. Bet sapratīgie mirdzēs kā debess stiprumu spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. Bet tu, Daniēl, paglabā labi slepenībā šais atklāsmēs sacīto un apzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam beigu laikam; daudzi to tad izpētīs, un atziņas vairosies!“ Kad es, Daniels, tad apskatījos visapkārt, es vēl redzēju: vēl citi divi eņģeļi stāvēja pie upes, viens šini, otrs otrā krastā; Viens no tiem jautāja tam linu audeklā tērptajam virām, kas tagad stāvēja pār upes ūdeņiem: „Kad tad būs šiem brīnumiem gals?“ Tad es redzēju, ka tas linu audeklā tērptais virs, kas stāvēja pār upes ūdeņiem, pacēla savu labo un savu kreiso roku pret debesim, un es dzirdēju, kā viņš zvērēja pie tā, kurš dzīvo mūžīgi: „Paies viens gads un vēl divi gadi un viens pusgads, un tiklīdz svētās tautas postītāja vara būs galā un beigsies svētās tautas klīšana, tad viss tas piepildīsies un notiks!“ Es to gan dzirdēju, bet nesapratu un tādēļ jautāju: „Mans kungs, kāds iznākums būs visam tam un kāds gals?“ Un viņš man atbildēja: „Ej, Daniēl! —Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pašam laiku galam. Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti un pārbaudīti, bet bezdievīgie paliks un rīkosies bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet sapratīgie un apgaismotie to sapratīs. Un no tā laika, kad pārtrauks dienišķo upuri, kad sāksies negantība un postīšana dievnamā, —paies tūkstotis divi simti deviņdesmit dienas. Svētīgs, kas to iztur un pārdzīvo un sasniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit piecas dienas! Bet tu ej un noej beidzamajam laiku posmam pretī līdz galam! Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.“ Šis ir tā Kunga vārds, kas atklājās Hozcjam, Beērija dēlam, Jūdu zemes ķēniņu Usijas, Jotāma, Ahasa un Hiskijas laikā un Israēla ķēniņa Jerobeāma, Joasa dēla, valdīšanas laikā. Kad tas Kungs taisījās runāt ar Hozcjas muti, Viņš viņam iesākumā teica: „Ej un ņem sev netikli sievu līdz ar netiklībā dzimušiem bērniem, jo zeme arvienu vairāk atkrīt no tā Kunga un kļūst galīgi netikla.“ Un Hozeja gāja un ņēma Gomeru, Diblaima meitu, sev par sievu. Viņa tapa grūta un dzemdēja viņam dēlu. Tad tas Kungs teica viņam: „Piešķir viņam vārdu Jezreēls. Jo paies vēl tikai īss brīdis, un Es piemeklēšu Jehus namam Jezreēlā izlietās asinis un darīšu galu Israēla nama ķēniņa valstij. Tāpat Es salauzīšu tai dienā Israēla stopu Jezreēlā ielejā.“ Un viņa—Gomera—tapa atkal grūta un dzemdēja meitu, un tas Kungs viņam sacīja: „Dodi viņai vārdu „Lo-Ruhama,“ jo Es turpmāk vairs neiežēlošos par Israēla namu, lai Es tā locekļiem piedotu. Bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties un gribu tā locekļiem palīdzēt ar tā Kunga, viņu Dieva, spēku; bet Es netaisos viņiem palīdzēt nedz ar stopu, nedz ar zobenu un ieročiem, nedz arī ar zirgiem un jātniekiem.“ Un kad viņa—Gomera—bija atšķīrusi no krūts Lo-Ruhamu, viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu. Tad sacīja tas Kungs: „Nosauc viņu par „Lo-Ammi,“ jo jūs neesat mana tauta, un Es negribu arī jūsējais būt.“ „Tomēr Israēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā, ko nevar nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un notiks tā, kā tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: „Jūs neesat mana tauta,“ viņiem atkal no jauna sacīs: „Akjūs, tādzīvā Dieva bērni!“ Un Jūdas bērni un Israēla bērni sadosies kopā un pulcēsies ap vienu augstāku priekšnieku un aizies no tās zemes, jo Jezreēla diena būs liela diena. Sakiet saviem brāļiem, ka viņi tomēr ir mana tauta, un savām māsām, ka viņas tomēr ir žēlastību atradušas. Eita tiesā ar savu māti, nododiet nosodītāju spriedumu par viņu—viņa jau patiesībā nav mana sieva, un Es negribu viņas vīrs būt—, pavēliet viņai izdzēst netiklības zīmes viņas vaigā un laulības pārkāpšanas zīmes uz viņas krūtīm, Lai Es neizģērbju viņu kailu un neparādu viņu tādu, kāda viņa bija piedzimstot, un lai Es viņu nepadaru līdzīgu tuksnesim un izkaltušai zemei un nelieku viņai nomirt aiz slāpēm, Un lai Es neparādu nekādu žēlastību viņas bērniem, jo tie ir netikles bērni, Tāpēc ka viņu māte ir netikle un, kaut būdama viņu dzīvības devēja, uzvedas joprojām bez kādas kauna sajūtas un saka: „Es tu-ēšos pie saviem mīļākajiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un dzērienus!“ Tādēļ, raugi, Es aizaudzināšu tavu ceļu ar ērkšķiem un aizvilkšu tam priekšā žogu, tā ka viņa neatradīs pat vairs sava kājceliņa, Un kad tad viņa skries pakaļ saviem mīļākajiem, tad lai viņa tos nesastop, un kad viņa tos meklēs, tad lai viņa tos nespētu atrast, un lai viņa būtu spiesta teikt: „Es atgriezīšos pie sava agrākā vīra, pie kā man labāk klājās nekā tagad!“ Jo viņa negrib zināt, ka Es tas esmu, kas viņai dod labību, vīnogu sulu un eļļu, un kas viņai piešķīris arī daudz sudraba un zelta, ko viņi izlietoja kalpošanai Baālam, darīdami no tā viņa attēlu. Tādēļ Es viņai savā laikā atņemšu labību un savu vīnogu sulu, un Es nepiešķiršu viņai vairs savu vilnu un savus linus, ar kuru audumiem viņa lai segtu savu kailumu. Es tad atsegšu viņas kaunu viņas netiklo draugu acu priekšā, un nevienam nebūs viņu paglābt no manas rokas! Un Es darīšu galu visiem viņas priekiem, svētkiem, jauna mēneša svinībām, nedēļas galu svētīšanai un visām svētku dienām. Un Es nopostīšu viņas vīna un vīģes kokus, jo viņa saka: „Tie ir manas netikles alga, ko man piešķīruši mani mīļākie.“ Bet Es viņas dārzus pārvērtīšu par mežu, lai to kokus apgrauztu un apēstu postītāji zvēri. Tāpat Es likšu viņai bargi sajust viņas Baāla dievību godināšanai veltījamās svētku dienas, kad viņa nes tām kvēpināmos ziedojumus un grezno sevi ar pieres sprādzēm un kakla vijām un skrien pakaļ saviem mīļākajiem, bet Mani pilnīgi aizmirst!“ —saka tas Kungs. „Tāpēc lūk, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, Un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīna dārzus un Achoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes.“ Tad tanī dienā“ —saka tas Kungs—„tu mani sauksi: Mans vīrs un nesauksi mani vairs: Mans Baāls. Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baāla dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos. Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot. laulības kungs.“ Un Es saclerēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā, Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi to Kungu. Un tai pašā dienā,“ —saka tas Kungs, „Es būšu labvēlīgs un piekāpīgs: Es uzklausīšu debesis, un debesis uz-klausīs zemi, Un zeme būs labvēlīga labībai, vīnogu sulai un eļļai, un tie būs labvēlīgi un paklausīgi Jezreēlam. Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā, par nemīļoto Lo-Ruhamā, un teikšu tam, kas nebija manas tautas, savam Lo-Ammī: Tu esi mana tauta! —un viņš teiks Man: „Tu esi mans Dievs!“ Un tas Kungs sacīja man: „Eji vēlreiz un iemīli precētu sievieti, kas ir cita mīļākā un kas pārkāpj laulību, tāpat kā tas Kungs mīl Israēla bērnus, kaut viņi labāk piegriežas citiem dieviem un mīl šiem dieviem ziedojumam domātos vīnogu raušus.“ Un es ieguvu viņu par piecpadsmit sudraba gabaliem un par pusotra sieka miežu. Tad es viņai teicu: „Paliec pie manis kā mana vienīgā ilgu laiku, atturies no netiklības un nepiederi nevienam citam vīram, tad arī es būšu pret tevi kā tavējais un tomēr būšu atturīgs.“ Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem upuriem un bez altāra, bez priesteru tērpa plecu segas, bez mājas dievekļiem un bez svētnīcas. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs to Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie tā Kunga un Viņa žēlastības cilvēces pēdējās dienās. Klausaities tā Kunga vārdu jūs, Israēla bērni! Jo tam Kungam ir pamats norāt zemes iedzīvotājus, tāpēc ka zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas. Toties ik uz soļa dzirdama Dieva zaimošana, skan nepareizi zvēresti, tiek pausti meli, notiek slepkavības, zādzības, laulības pārkāpšanas, un viens asiņains noziegums seko otram. Tādēļ zemes stāvoklis būs nožēlojams, un visiem tās iedzīvotājiem klāsies ļauni; iznīcība skars pat zvērus laukā, putnus apakš debess un pat zivis jūpā! Tomēr nebūs sūdzēties nedz arī kādu nosodīt, jo visa tava tauta jau ir kā priesteri, ar kuriem tā pati ir pastāvīgi nemierā. Tāpēc tu, priesteri, kritīsi gaišā laikā, un līdzās tev kritīs pravietis naktī; tā iznīcināšu Es tavu māti, visu tautu. Un mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties. Ja tu, priesteri, esi atmetis Dieva vārdu, tad Es atmetīšu arī tevi, ka tu vairs nekalposi kā mans priesteris. Tu aizmirsīsi sava Dieva baušļus, tāpēc Es aizmirsīšu tavus bērnus. Jo vairāk viņu top, jo vairāk viņi grēko pret Mani, tāpēc, Es pārvērtīšu viņu godu kaunā. Viņi aprij manas tautas upurus par viņas grēkiem un kāri ilgojas pēc jauniem viņas noziegumiem. Tāpēc tautai klāsies tāpat kā priesteriem; Es likšu viņiem smagi sajust viņu rīcību un atmaksāšu viņiem, kā viņi ar saviem darbiem to ir pelnījuši. Vini ēdīs, bet nebūs paēduši, viņi nodosies miesas kārībām, bet nevairosies, jo viņi atteikušies no tā Kunga un necienī Viņu. Netiklība, vīns un vīnogu sula paņem prātu. Mana tauta prasa dzīves padomu savam koka tēlam un liek tam pateikt nākotni; stibai viņa ir jāuzrunā un jāpamāca. Tiešām, netiklības gars viņus tā apmulsinājis, ka viņi kā netikļi izturas pret to Kungu, savu Dievu, atstādamies no Viņa un kalpodami elkiem. Augstu kalnos viņi nes tiem ziedojumus, un pakalnos viņi kvēpina tiem ozolu, liepu un skābaržu biezajā un patīkamajā paēna un pavēnī. Tāpēc arī jūsu meitas kļūst netikles un jūsu līgavas laulības pārkāpējas. Es nesperšu ari nekādus aizsardzības soļus, ja jūsu meitas un līgavas tiek kaunā liktas un kļūst par netiklēm, jo jūs jau noturat citāda veida dievkalpojumus kopā ar netiklēm un nesat ziedojumus kopā ar tempļa prieka meitām. Bet neprātīgai tautai reiz nāksies par to sāpīgi ciest. Ja tu, Israēl, arī pārkāp laulību, tad lai vismaz Jūda neapgrēkojas! Neejiet uz Gilgalu un nekāpiet augšup uz Bet-Avenu un nezvēriet, sacīdami: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!“ Jo Israēls traucas savā nepakļāvīgajā spītībā kā neprātīga un niķīga govs; vai gan tādēļ, tas Kungs liks viņiem ganīties kā jēram plašā, tuksnešainā zemē? Ēfraims ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet. Viņi ir nodevušies izdzīvei un netiklībai; viņu kungiem ir prieks, ja viņi izdara ko negodīgu. Vējš viņus aiznesīs projām visus kopā uz saviem spārniem; viņi būs spiesti palikt kaunā, noliekušies pār saviem ziedojumiem! Klausaities tad nu šo, priesteri, un ievēro to labi tu, Israēla nams, un uzklausi to uzmanīgi tu, ķēniņa nams! Sods sagaida jūs, jo jūs esat kļuvuši par slazda valgu Micpas kalnā un par izplēstu ķērēju tīklu Tabora kalnā. Jūs esat kļuvuši savā izlaidībā par dziļu ķeramo bedri Sitimā. Bet Es kļūšu viņiem visiem par pārmācības rīksti! Es labi pazīstu Efraimu, un ari Israēls nav apslēpts manā priekšā; Es tātad zinu, ka Efraims uzvedas netikli un Israēls kļuvis nešķīsts. Viņi nebūt nedomā par to, lai atgrieztos pie sava Dieva, jo viņu sirdi mājo nešķīstības un netiklības gars un viņi nepazīst un neatzīst to Kungu. Israēla augstprātības gars nodod skaidru liecību pret viņiem. Tādēļ abi, Israēls un Efraims, kritīs savu noziegumu dēļ; ar viņiem kopā kritīs arī Jūda. Viņi nāks tad ar savām avīm un ar saviem vēršiem meklēt to Kungu, bet neatradis Viņu, jo Viņš pa to laiku ir novērsies no viņiem. Viņi nonievā to Kungu un dzemdina svešus bērnus; tādēļ arī jaunais mēness ar tam veltītiem upuru svētkiem viņus aprīs līdz ar viņu mantojumu daļu. Bazūnējiet ar trauksmes bazūnēm Gibejā, pūtiet taures Rāmā! Un sauciet kafa trauksmē Bet-Avenā: „Mčs tev sekosim, Benjamīn!“ Tiešām, Efraims kļūs par neauglīgu kailatne, —dienā, kad Es viņus sodīšu. Pat to Es jau sen savā uzticībā esmu biedinājis Israēla ciltis! Jūdas lielkungi ir kļuvuši līdzīgi ļaunprātīgiem robežu zīmju pārstatītājiem; tāpēc Es izliešu pār tiem savas dusmas kā ūdeni. Efraims ir pakļauts varmācībai un tiek smagi spaidīts; tas viņam tā pēc taisnības, jo viņš pasācis sekot elka dievu nīcīgiem likumiem. Es esmu Efraimam kā kode un Jūdas namam kā grauzējs ķirmis. Kad nu Ēfraims sajuta savu kaiti un Jūda savu strutojošo brūci, tad Ēfraims griezās pie Asirijas un sūtīja sūtņus pie Jareba; bet viņš jau nevar jums ne vispār palīdzēt nedz arī dziedināt jūsu strutojošās brūces. Jo, tiešām, Es nostājos pret Efraimu kā lauva un pret Jūdas namu kā jauns lauva. Es, jā tiešām, Es saplosu viņus un aizeju, Es aiznesu viņus, un viņiem nav nekāda glābēja. Es aiziešu atkal atpakaļ savā vietā, kamēr viņi atzīs savus pārkāpumus un meklēs manu vaigu. Kad viņiem klāsies ļauni, viņi meklēs Mani un sacīs: „Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš pārsies arī mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu to Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi.“ Ko lai Es tev daru, Ēfraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd. Tādēļ jau Es ari lieku šaust viņus ar praviešu runām un nogalinu viņus ar mana paša mutes vārdiem, lai mana taisnība atmirdzētu kā uzaustoša gaisma. Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši man neuzticīgi. Jo Gileāda ir pilsēta, kas pilna elku dievību un asiņainu noziegumu. Un priesteri ar savu atbalstītāju baru ir kā slepkavas, kas uzglūn ceļiniekiem un žņaugdami nogalina viņus uz Sichemas ceļa; tik tiešām, viņi dara visnegantākos darbus, kas vien viņiem patiki Israēla namā Es redzu notiekam lietas, kuras skatot, Mani pārņem šausmas, jo tur Efraims nododas netiklībai, un Israēls aptraipa sevi ar nešķīstību. Tomēr ari Jūdam vēl paredzēta svētīga pļauja, kad Es pārvedīšu atpakaļ savu tautu no gūstniecības! Kad vien Es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Ēfraima noziegums un Samarijas ļaunprātība, ka viņi piekopj melīgu rīcību un kā zagļi ielien namos un kā plēsoņas aplaupa cilvēkus ārpus viņu mājokļiem. Un tomēr viņi negrib savā garā sajust, ka Es nojaušu visu viņu ļaunumu. Viņu ļaunie darbi nostājas kā liecinieki viņiem visapkārt: tie tagad visi Man skaidri saskatāmi mana vaiga priekšā. Ar savu ļaunumu viņi iepriecina ķēniņu un ar saviem meliem augstākos pārvaldniekus. Viņi visi ir laulības pārkāpēji, kas līdzīgi aizkurtam ceplim, ko maizes cepējs, iejaucis un samīcījis mīklu, pārtraucis bikstīt un kurināt, kamēr mīkla pilnīgi izrūgst savā pareizā skā-bumā. Šodien, mūsu ķēniņa svētku dienā, mūsu lielkungi slīgst kā neprātā vīna skurbumā, un pats ķēniņš sniedz roku bezkauņām un viņa smējējiem. Viņu sirds kā maizes krāsns deg viltotā padevībā, kad viņi nes ziedojumus un krāpj ļaudis; gan visu nakti liekas guļam šīs maizes krāsns kurinātājs, un līdz ar to šķiet atlaidies arī viņu dusmu niknums, bet no rīta tās atkal iedegas visgaišākās liesmās. Viņi visi ir sakarsuši kā krāsns, tā ka viņi it kā rīdami aprij savus tiesnešus, un visi viņu ķēniņi krīt, un neviens nav starp viņiem, kas Mani piesauktu. Efraims maisās starp citām tautām, viņš ir kā rausis, ko neviens neapgriež uz otru pusi. Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz. Israēla augstprātība nodod nepār-protamu liecību pret viņu pašuj viņi tomēr neatgriežas pie tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu. Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asiriešiem. Kamēr viņi tā šurpu turpu skraida, Es uzmetīšu viņiem savu tīklu un noķeršu viņus kā putnus gaisā un pārmācīšu viņus, kā tas jau tiek sludināts viņu draudzei. Bēdas viņiem, ka tie vairās no Manis. Viņiem jātop iznīcinātiem, jo viņi atstājušies no Manis. Un Es tomēr būtu gribējis viņus atpestīt, ja viņi nepaustu melu mācības pret Mani. Viņi nepiesauc Mani arī no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļamās vietās. Viņi pulcējas labības un vīnogu sulas dēļ tin noiet šo lietu dēļ savā starpā līdz asām nesaskaņām un asiņainām sadursmēm, bet pret Mani viņi ir nepaklausīgi un atstāj Mani, būdami pilni neuzticības. Es pamācu viņus un stiprinu viņu spēkus, bet viņi domā ļaunu par Mani. Viņi gan atgriežas, bet ne īsti no tiesas, joprojām pievērsdamies Baālam, viņi ir kā pietiekami spēcīgi neuzvelkams un tādēļ nelietojams stops. Viņu zemes vecākie un apgabalu pārvaldnieki kritīs no zobena savas asās un pretestīgās valodas dēļ. Viņu draudi radīs tikai nicinājumu pilnus smieklus par viņiem Ēģiptes zemē! Liec bazūni pie mutes! Un sauc ar skaļu balsi kā sargs: Kā ērglis ienaidnieks metas uz tā Kunga namu, jo viņi pārkāpuši manu derību un atstājušies no maniem baušļiem. Tad viņi nāks un sauks Man pretī: „Tu esi mūsu Dievs, mēs, israēlieši, pazīstam Tevi!“ Israēls ir atmetis to, kas Iabsj tāpēc ienaidnieks viņus vajās. Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga apgabalu pārvaldniekus, bet Es to nedrīkstu zināt. No sava sudraba un zelta viņi darina elka tēlus vienīgi, lai tie drīzi atkal tiktu iznīcināti. Es noraidu un neieredzu tavu teļa tēlu, Samarija! Manas dusmas ir iedegušās pret viņiem. Cik ilgi viņi vēl priecāsies nesodīti? Jo šis teļš ir nācis no Israēla, amatnieks to ir darinājis, un tas nevar būt Dievs; tāpēc tas Kungs sagraus pīšļos šo Samarijas teļa tēlu. Jo viņi sēj vēju un pļaus vētru; viņu sēja nedīgs, un tās stiebri nedos nekādu graudu nedz miltu, un ja ari kāds mazums rastos, tad to apris svešinieki. Israēls jau tagad top saēsts; jau tagad ar israēliešiem pagāni apietas kā ar bezvērtīgu trauku Par to, ka viņi skrien pie asiriešiem kā meža ēzelis savas iedomības apmātībā. Efraims apdāvina svešus mīļākos un dod nodevas pagāniem. Bet Es sapulcināšu šos pašus pagānus pret viņiem, un tā viņiem drīz apniks Asirijas ķēniņa—tā saucamā valdnieku ķēniņa—smagā vara. Viņi tad ari pārtrauks svaidīt sev par valdnie-kiem jaunus ķēniņus un iecelt jaunus apgabalu pārvaldniekus. Jo Efraims ir gan cēlis daudz altāpi apgrēcībai, un tie ir kļuvuši arī viņam pašam par apgrēcību. Ja Es viņam arī tūkstoš reiz uzrakstītu priekšā manus baušļus, tomēr tie viņam paliktu sveši un šķistu kāda sveša mācība esam. Kaut viņi ari daudz lopu kauj upuriem un ēd viņu gaļu, tas Kungs tomēr netur labu prātu uz viņiem; Viņš tomēr pieminēs viņu noziegumus un sodīs viņu grēkus; lai tad viņi iet atpakaļ uz Ēģipti. Israēls ir aizmirsis savu Radītāju un cēlis sev pilis; ari Jūda joprojām ierīko sev lielā skaitā nocietinātas pilsētas. Bet Es likšu ugunij uzliesmot viņu pilsētās, un tā apris viņu greznās ēkas! Nepriecājies, Israēl, un nedaudzini pats sevi kā pagāni, jo tu esi atkritis no sava Dieva un tu centies saņemt netiklības algu par savu neuzticību, lai tev visi kloni būtu pilni labības. Bet tieši tādēļ klons un vīna spaidi tevi neuzturēs, un neraudzēta vīna tev pietrūks. Tavi ļaudis nepaliks tā Kunga zemē, bet Efraims būs spiests doties atkal uz Ēģipti un baudīt Asirijā nešķīstu labību. Tur viņiem nebūs pa spēkam ziedot tam Kungam nedz vīnu, nedz arī darīt ko citu, kas Viņam patiktu. Viņu ziedojumi būs līdzīgi apbēdināto sēru maizei, no kuras kļūst nešķīsti visi, kas no tās ēd, jo šī maize apbēdinātiem jāēd vieniem pašiem par sevi atsevišķi un to nebūs nest tā Kunga namā. Ko tad jūs darīsit dažādos gadskārtējos svētkos un tā Kunga svētku dienā? Jo redzi, posta dēļ viņu dzīves un dvēseles pamatu satricinātāju priekšā viņiem jādodas projām. Ēģipte viņus savāks vienkopus, un Mofa būs viņu kapa vieta. Kur tagad atrodas viņu dārgumi viņu mīļo sudraba elku dievu veidā, tur augs nātras; ērkšķi un dadži pārklās viņu mājokļus. Ir klāt pienākušas piemeklēšanas dienas, tuvojas atmaksas dienas: zinait to, Israēla ļaudis! Bet zini arī, ka pravieši tagad patiesībā ir vientiesīgi neziņi un apgarotie cīnītāji ir galīgi zaudējuši prātu—tavu daudzo pārkāpuma un no-ziegumu, kā ari izplatītās tev pašam naidīgās elka dievības dēļ. Tie, kas stāv nomodā pār Ēfraimu, agrāk turējās pie mana Dieva; tagad Efraims uz Viņu raugās ar neuzticību. Pravietim draud slazdu valgi visos viņa ceļos, viņš sajūt naidu pret sevi pat tieši Dieva namā, un šos valgus izliek, it kā par praviešiem izlikdamies, tagadējie Ēfraima sargātāji ar ļauno savā pašu dievnamā piekopjamo elka dievību. Viņi pārmērīgi dziļi sabojājuši paši sevi un iestiguši lielā postā kā citkārt Gibejas dienās; tāpēc Viņš pieminēs vinu noziegumus un piemeklēs viņos viņu grēkus! Es atradu kādreiz Israēlu kā vīnogas tuksnesī un redzēju jūsu tēvus kā agrīnus vīģes koka augļus. Bet pēc tam viņi pieslējās Baālam-Peoram un zvērēja uzticību kauna pilnajam elkam un kļuva tik pat riebīgi kā viņu iemīļotais elka dievs. Tāpēc Ēfraima godībai būs izgaist kā putnam; viņa ļaudīm nebūs turpmāk vairs ne dzimšanu, ne grūtniecības gadījumu, ne apaugļošanās! Ja viņi ari censtos uzaudzināt savus bērnus, Es viņus atstāšu tomēr bez bērniem, lai nebūtu vairs cilvēku. Un lielas bēdas viņus nomāks pašas par sevi, kad Es atteikšos no viņiem! Efraims, kā Es viņu savā garā skatu, ir labi iedēstīts, kopts un skaists kā Tira un tomēr būs spiests savus bērnus nodot slepkavas rokās. Dodi viņiem, Kungs! —Bet ko Tu viņiem īsti lai dotu? —Dodi viņiem neauglīgas mātes miesas, savītušas un izsīkušas krūtis! Visa viņu ļaunprātība saistās ar Gilgalu. Tur Es sāku viņus ienīst, un viņu ļauno darbu dēļ Es viņus izmetīšu no sava nama un neparādīšu viņiem turpmāk nemaz vairs mīlestības; visi viņu valdītāji ir atkritēji! Efraims ir sagrauts un tārpu saēsts; viņa sakne ir sakaltusi, tas nevar nest augļus, un ja viņiem arī piedzimtu bērni, Es nogalināšu šos viņu miesas mīļotos augļus. Mans Dievs viņus atmetīs, jo viņi Viņam nav bijuši paklausīgi. Tā viņi klejos, bez miera maldīdamies tautu starpā. Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīna koks, kas nesa savus augļus. Bet jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīzi skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagfaus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās. Jau tagad viņiem jāsaka: „Mums nav ķēniņa, jo mums nebija tā Kunga bijības; ko mums tagad vairs arī ķēniņš var līdzēt?“ Viņi runā tukšus vārdus un zvēr veltīgi cits citam. Velti viņi slēdz arī savienības savā starpā, jo soda noskaņa un tiesas tuvuma apziņa ļaudīs kļūst arvienu spēcīgāka un uzzeļ kā indīgas nezāles visās tīruma vagās. Samarijas iedzīvotājiem ir rūpes par Bet-Avēnas teļa tēlu; samariešu tauta skumst šā tēla dēļ, un viņas elku priesteri trīs par savu varu un godību, jo tā viņiem zudīs. Tiešām, šo teļu pašu aizvedīs uz Asiriju par dāvanu ķēniņam Jarebam. Ēfraims paliks kaunā, un Israēls sajutīs kaunu savu nodomu un pasākumu dēļ. Jo Samarijas ķēniņš ir jau projām, izzuzdams kā putas uz ūdens. Avenas kalnāji ir jau izpostīti; tieši to dēļ jau arī Israēls apgrēkojās; ērkšķi un dadži aug uz šo kalnāju ziedokļiem. Un viņi teiks: „Jūs, kalni, pārklājiet mūs!“ —un pakalniem sacīs: „Krītiet uz mums!“ Kopš Gibejas dienām tu esi tiešām grēkojis, Israēl, un tavi ļaudis tikpat grēcīgi palikuši joprojām. Bet viņus pārņems nesaskaņas, kas būs ne gluži līdzīgas tām, kādas bija vērstas pret ļauniem ļaudīm Gibejā. Taču Es pats gribu viņus pārmācīt pēc savas vēlēšanās, proti—lai tautas tiktu sapulcinātas pret viņiem, kad Es viņus sodīšu viņu divēju noziegumu dēļ. Efraims ir kā labprāt pie kulšanas pieradis vērsis. Es viņam uzlikšu jūgu uz viņa daiļā kakla; Es gribu jāt uz Ēfraima muguras; Jūdam būs art un Jēkabam ecēt. Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt to Kungu, lai Viņš beidzot nāktu un liktu nolīt pār jums savai taisnīgai žēlastībai. Bet jūs sējat un kopjat savos laukos bezdievību un tādēļ pļausit ļaunus darbus un ēdīsit viltus un melu augļus. Tā kā tu joprojām paļaujies uz savu iedzimto būtību un uz savu varo-nīgo karavīru daudzumu, tad izcelsies liels kapa troksnis un apjukums tavā tautā, kas sagraus visus tavus apcieti-nājumus līdzīgi tam, kā citkārt Šalmans sagfāva Bet-Arbela namu sadursmes laikā, kad drupās dabūja galu māte ar saviem bērniem. To pašu jūs piedzīvosit arī Bētelē sava lielā nelietīguma dēļ, proti—ka rīta ausmā dabūs galu Israēla ķēniņš. Kad Israēls bija jauns, Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes. Bet ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baāliem un kvēpina elka dieviem. Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju. Ar gluži cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie sevis, Es padarīju gluži cilvēcisku viņu jūgu, Es liku viņiem iet līdzās cits citam īstas cilvēciskas mīlestī-bas grožos, Es padarīju vaļīgākas pat šī jūga sakas ap viņu kakliem un pleciem un ēdināju viņus. Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis. Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un apris viņu diženākos viņu padomu dēļ. Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un kad viņai to sludina, tad neviena sirds nepaceļas šiem vārdiem pretī. Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Ēfraiin, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? —Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlsirdībā, Lai Es rīkotos pēc savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis savu dusmu bargumā. Tad viņi sekos tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, nāks, izbijušies un drebēdami, bērni no rietumu—no jūras puses. Un tie, kas Ēģiptē, nāks arī izbijušies kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. „Un tad Es viņus nometināšu viņu dzimtenes mājokļos!“ —saka tas Kungs. Efraims no visām pusēm Mani ielenc ar meliem, un Israēla namā Mani maldina neīsta, viltus pilna dievkalpošana. Bet arī Jūda neturas stingri pie Dieva—svētā un viņam uzticīgā. Efraims lokās katrai spēcīgākai vēsmai līdz un skrien pakaļ austrumu vējam. Ar katru dienu viņš vairāk ieslīgst elku kalpībā un vairo sev pašam nodarāmo ļaunumu; ar Asuru viņi slēdz savienību, un eļļu viņi izved uz Ēģipti. Bet ar Jūdu tas Kungs ies tiesā un piemeklēs Jēkabu saskaņā ar viņa dziļāko būtību, un atma ksās viņam pēc nopelna. Jau mātes miesās viņš satvēra brāli aiz viņa papēža un savā vāra spēka pilnībā viņš cīnījās ar Dievu. Viņš cīnijās ar eņģeli un to uzvarēja, jo viņš raudāja un lūdzās žēlastību. Bētelē viņu tad sastapa Dievs pats, un ar viņu turpat runāja, Dievs, tas Kungs, debesu kara pulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds. „Tādeļ atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, cerē un paļaujies vienmēr uz savu Dievu!“ Bet Kānaānam ir rokā nepareizi svari, un viņš labprāt mīl krāpt. Un Efraims saka: „Es esmu bagāts, esmu sev ieguvis pietiekoši daudz mantas; visā manā darbā un sasniegumos nav nekāda ļaunuma nedz pārkāpuma, ko varētu saukt par grēku!“ Bet Es, tas Kungs, Es esmu tavs Dievs kopš Ēģiptes laikiem un likšu tev atkal dzīvot vieglās pagaidu celtnēs, kā tas parasts svētku laikā, Un Es runāju uz praviešiem, Es dodu par nākotni tikdaudz priekšnorādījumu, un Es izpaužos ar praviešu muti runātajās līdzībās. Gileādā valda elku kalpība, tādēļ viņi arī iznīks; Gilgalā viņi ziedo vēršus, bet tādēļ arī viņu ziedokļi kļūs kā akmeņu kaudzes tīrumu vagu galā! — Jēkabam bija jābēg uz Siriju, Israēlam bija jāpaliek par kalpu sievas dēļ, un otras sievas dēļ viņš ganīja lopus. Bet pēc tam tas Kungs lika pravietim izvest Israēlu no Ēģiptes un lika pravietim viņu pasargāt. Bet tagad Efraims Viņu stipri sarūgtina ar saviem elkiem; tāpēc viņu asinis nāks pār viņiem, un tas Kungs viņiem atmaksās par to pazemojumu, ko viņi Viņam nodara! Kad Efraims runāja, visos radās bailes, un viņš bija ieguvis lielu cieņu Israēlā; bet tad viņi krita grēkā ar Baālu un dabūja tādēļ galu. Bet tagad viņi grēko arvienu vēl vairāk; no sava sudraba viņi darina elka dievu tēlus pēc savas iedomas un gaumes, kas tomēr visi ir vienkāršs amatnieka roku darbs. Un tomēr viņi augsti teic šos tēlus, sacīdami: „Kas grib šos teļu tēlus skūpstīt, tiem jānes kaujamam upurim dzīvi cilvēki!“ Tādēļ viņi kļūs kā agrīnas rīta miglas vālis, kā rīta rasa, kas jau rīta agrumā izzūd, kā pelavas, ko vējš aizpūš no klona, kā dūmi, kas iziet pa skursteni. Es turpretī esmu tas Kungs, tavs Dievs jau kopš Ēģiptes laikiem. Cita Dieva bez Manis tev nebūs pazīt un arī neviena cita glābēja kā vienīgi Mani. Es taču gādāju par tevi tuksnesī, saules svelmē izkaltušajā zemē. Bet kad viņi nu ir atraduši labas ganības, kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem ari pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna, un viņi mani aizmirst. Tad ari Es pret viņiem kļūšu kā lauva, un kā pardelis Es gribu viņiem uzglūnēt ceļmalā. Es viņiem stāšos pretī kā lāču māte, kufai nolaupīti mazuļi, un saplosīšu viņu nocietējušo sirdi un aprišu viņus turpat kā lauva; meža zvēriem būs viņus saplosīt! Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts. Kur tad nu ir tavs ķēniņš, kas tev palīdzētu visās tavās pilsētās? Un kur ir tavi tiesneši, par kujiem tu teici: „Dod man ķēniņus un apgabalu pārvaldniekus?“ Lai nu arī tā, —Es taču tev devu reiz savās dusmās ķēniņu, un to Es atkal tev atņemšu savā bargumā! — Sakopoti vienuviet ir Ēfraima noziegumi, un saglabāti turpmākam ir visi viņa grēki. Viņam būs jāpiedzīvo sāpes kā dzemdētājai. Viņš ir neizpratīgs bērns, jo kad laiks pienāk, viņš negrib traukties ārā no mātes miesām. Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? —Elle, kur ir tavs iznīcības spēks? Un tomēr, līdzcietība manu acu priekšā paliek apslēpta! Lai gan viņš—Efraims—ir auglīgs brāļu vidū, tad tomēr celsies un brāzīsies pāri viņam tā Kunga ritenis no tuksneša, tā ka izsīks viņa akas un izžūs viņa avoti, un ienaidnieks izlaupīs un aiznesīs projām no viņa mantnīcas visas dārglietas. Samariju izpostīs un pārvērtīs par tuksnesi, jo viņi ir nepaklausīgi savam Dievam; viņiem būs jākrīt no zobena. Viņu mazds bērnus sašķaidīs, un viņu grūtās sievas uzšķērdīs ienaidnieki. Atgriezies, Israel, pie tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ! Iegaumējiet labi savā prātā šos vārdus, atgriezieties pie tā Kunga un sakait Viņam: „Piedodi mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs, tad mēs atnesīsim ziedam nevis vēršus, bet mūsu lūpu upurus. Asurs nebūs vairs mūsu glābējs, mēs nejāsim vairs ar zirgiem un neteiksim vairs nevienam no mūsu roku darinājumiem: Tu esi mūsu dievs! Tikai pie Tevis lai bāfi atrod žēlastību.“ Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo manas dusmas pret viņiem izzudīs. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libanona ciedra koks, Un viņa zari lai kupli izplēšas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libanona ciedra smarža. Un lai viņi visi atkal sēdēm viņa paēnā, lai viņi pārtiktu no pašu audzētās labības, lai paši sacerotu kā labības ceri un zaļotu kā vīna koks; lai atmiņas par visu to būtu kā Libanona vīns. Ēfraim, ko Man vairs var nozīmēt tavi elka dievi? —Ko viņi tev vairs var līdzēt? Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk. Es viņam būšu kā zaļojoša egle, kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi. Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un pietiekami uztvērīgs, lai visu to ievērotu? —„Tā Kunga ceļi ir pareizi, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.“ Šis ir tā Kunga vārds, kas atklājies Joēlam, Petuēla dēlam. Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās? Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei! Kas palika pāri cirmeņiem, to aprija siseņi, ko atstāja neskartu siseņi, to nograuza vaboles, un kas paglābās no vabolēm, to apēda tārpi. Uzmostieties, dzērāji, un raudiet! Vaimanājiet, vīna cienītāji, jaunā vīna dēļ, jo tas gājis zudumā jūsu mutei! Varena un savā daudzumā neaptverama tauta brūk virsū manai zemei. Tai ir zobi kā lauvam, un dzerokļi kā lauvas mātei. Tā ir padarījusi manus vīna dārzus plikus un kailus un iznīcinājusi manus vīģes kokus, tiem apēzdama lapas un nograuzdama mizu. Liela daļa koku nolūzuši, pārējiem atlikuši tikai to kailie, apgrauztie zari. Vaidi un vaimanā kā jaunava, kas tērpusies sēru drēbēs sava jaunības drauga dēļ! Jo ēdamie un dzepamie upuri tā Kunga namā vairs nenotiek, un priesteri, tā Kunga kalpi, sēro. Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās notēlojami, labība ir pagalam, vīna koki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma. Vīna koks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat beigti visi granātkoki, pagalam palmas un ābeles; arī visi pārējie koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis. Apvelciet sēru drēbes, apjozieties un skumstiet, priesteri, šņukstiet skaļā balsī jūs, altāra kalpi! Ejiet un guliet cauru nakti, ielīduši sēru maisos, jo ēdamie un slakāmie upuri vairs nenotiek jūsu Dieva namā. Izsludiniet svēto gavēni, sasauciet kopā visu draudzi! Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus tā Kungu, jūsu Dieva, namā un piesauciet to Kungu jo skaļā balsī. Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visvarenā sūtīta. Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši tā Kunga, mūsu Dieva, namu? Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, —avis izģinst un panīkst. Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klaju-mos ganības, un uguns aprijusi visus pa tīrumiem sastādītos kokus. Slāpēs iztvīkuši pacel pret Tevi, ak Kungs, savus drausmīgos kaucienus meža zvēri, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības! Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! Jo tā Kunga diena nāk, tā ir jau tuvu, Drūma, tumša, mākoņaina un miglā tīta diena. Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda ne mūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem. Tai papriekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai vienmuļi tukša kailatne un tuksnesis; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi. Ar dobjai rīboņai līdzīgu troksni viņi drāžas pāri augstajiem kalniem, čirkstēdami un rībēdami kā rati, un viņi švirkst kā uguns liesmas salmos; viņi tiešām atgādina varenu tautu, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas, un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, bet ikviens ietur savu vietu un virzās uz priekšu viņam noteiktā kārtībā; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, pārspēj visus pret viņiem lietojamos ieročus un ne ar ko nav aiztinami. Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas dzīvokļos un iekāpj pa logiem kā zagļi. Viņu priekšā trīc zeme, un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness, un pat zvaigznes zaudē savu spožumu. Un tas Kungs liek atskanēt savai balsij, —saviem pērkoniem sava karaspēka priekšā; bezgalīgi liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. —Liela ir tā Kunga diena un visai briesmīga. Kas var gan tajā pastāvēt? „Bet arī vēl tagad“, —saka tas Kungs, —„griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!“ Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl, un Viņš parādīs jums vispirms savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upuŗus Viņam, tam Kungam jūsu Dievam. Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet svētā godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu! Savāciet vienuviet visu tautu, svētās un nopietnās pārdomās lai sanāk kopā draudze, sapulciniet tautas vecajos, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas īpašās dzīvojamās telpas! Lai priesteri, tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: „Saudzē un žēlo, ak Kungs, savu tautu, neatstāj kaunā savu mantojumu, lai pagani par to nevaldītu zobodamies! Kādēļ Tu gribi atļaut, lai tautas par to saka cita citai brfnēdamās: „Kur tad nu ir viņu Dievs?“ Tad tas Kungs stingrā apņēmībā iestājās par savu zemi un pasargāja no iznīcības savu tautu. Tas Kungs atbildēja un sacīja savai tautai: „Redzi, Es jums došu bagātīgi labību, vīnu un eļļu, lai jums būtu ko pienācīgi pārtikt, un neatstāšu jūs vairs par izsmieklu pagāniem. Jūsu ienaidnieku, to no ziemeļiem, Es aizdzīšu tālu no jums projām un novirzīšu viņu sausā, tukšā zemē, viņa priekšējos pulkus Es iegāzīšu Austrumu jūŗā, viņa pakaļējos pulkus—Rietumu jūfā, lai viņi tur smakodami satrūd un sapūst, jo šis ienaidnieks izdarījis daudz briesmu darbu. Nebīsties, tīruma zeme, bet priecājies un esi līksma! Jo tas Kungs tiešām ir spējīgs veikt lielus darbus. Nebīstieties, dzīvnieki laukos! Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesis augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīna kokiem. Ari jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva tā Kunga apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus dzīves taisnīgumā un kā agrāk sūta jums agrīno un vēlīno lietu, Lai kloni pildītos ar labību un spaidi mirktu svaiga vīna un eļļas straumēs. Es jums griezīšu par labu visus tos gadus, kuros jūsu ražu postīja siseņi, viņu cirmeņi, vaboles un kukaiņi, dažādi grauzēji, mans lielais karaspēks, ko Es pret jums sūtīju, Lai jums būtu papilnam ko ēst un jūs teiktu un slavētu tā Kunga, jūsu Dieva, vārdu, kas brīnumus darījis jūsu vidū, bet mana tauta nekad vairs lai nenokļūst kaunā. Un jums jāzina, ka Es esmu Israēla vidū un ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs un neviens cits un ka manai tautai nekad nebūs kļūt kaunā! Un tad notiks, ka Es izliešu savu Garu pār visu miesu un radību un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecajie redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības. Ari pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu. Es parādīšu brīnuma zīmes pie debesim un virs zemes: asinis un uguni un dūmu mākoņus; Saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinis, pirms nāks tā Kunga lielā un briesmīgā diena.“ Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks tā Kunga vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzalemē būs glābiņš, kā to tas Kungs apsolījis, ar visiem pārējiem, ko tas Kungs būs aicinājis. Kas te stāstīts, ir tas, ko Amosa, kas pat piederēja pie ganiem Tekojā, bija redzējis paradībā nākotnē notiekom ar Israēlu Usijas, Jūdas ķēniņa, un Jerobeāma, Joasa dēla, Israēla ķēniņa, laikā, divus gadus priekš zemes trīces. Un viņš teica: „Tas Kungs rūks kā pērkons no Ciānas un liks atskanēt savai balsij no Jeruzālemes, tā ka zālainās ganības gani bēdāsies un Karmela virsotne izkaltīs.“ Tā saka tas Kungs: „Triiu, vēl vairāk četru Damaskas noziegumu dēl Es negribu viņus saudzēt, tāpēc ka viņi ir kūluši Gileādu ar dzelzs kulamiem ratiem, kam asi dzelzs apkalumi. Es metišu uguni Hazaēla namā, tā apris Benhadada pilis. Es salauzīšu Damaskas vārtu aizšaujamos un iznīcināšu Bikat-Avēnas iedzīvotāius un to, kas pašlaik tur savās rokās scepteri Bet-Ēdenā, tā ka lai siriešu tauta tiktu aizvesta trimdā uz Kiru,“ —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Gacas iedzīvotāju pārkā-pumu dēl Es viņus nesaudzēšu! Jo viņi ir aizveduši projām kā gūstekņus visus veselu apdzīvotu vietu iedzīvotājus un visus kā vergus nodevuši Ēdomai. Bet Es likšu uzliesmot ugunij Gacas mūros, lai tā aprij viņu staltās pilis. Un Es iznīcināšu Asdodas iedzīvotājus un Askalonā to, kā rokās pašlaik ir vara, un vērsīšu savu roku pret Ekronu, lai iznīkst viss, kas vēl palicis no filistiešiem,“ —saka Dievs tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Tiras noziegumu dēļ Es tās iedzīvotājus nesaudzēšu! Jo viņi veselu apdzīvotu vietu iedzīvotājus kā gūstekņus visus nodevuši par vergiem Edomas ļaužu rokās un nav atcerējušies brāļu starpā pastāvošo derību, Bet Es likšu uzliesmot ugunij Tiras mūros, lai tā aprij viņu lepnās pilis.“ Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Ēdomas ļaužu noziegumu dēl Es viņus nesaudzēšu! Jo viņi savu brāļu tautu vajājuši ar zobenu, aizmirsuši katru žēlsirdību no savas puses, joprojām plosās savās dusmās un nemitīgi patur sevī sava naida bargumu, Bet Es metīšu savu uguni Temanā, un tā iznīcinās visas lepnās pilis Bocrā.“ Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Amona bērnu noziegumu dēļ Es viņus nesaudzēšu! Jo viņi Gileādā ir saplosījuši grūtas sievas, lai tādā ceļā paplašinātu savas robežas, Bet Es ielaidīšu uguni Rabas mūros, kas lai iznicina viņu lepnās pilis, kad atskanēs trauksme, viņiem taisoties uz cīņu un saceļoties viesulim aukas brīdī. No turienes viņu ķēniņš tiks aizvests gūstā ar saviem dižciltīgajiem,“ —tā tas Kungs ir noteicis. Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Moāba ļaužu noziegumu dēļ Es viņus nesaudzēšu! Tāpēc ka viņi sadedzinājuši kaļķos Edoma ķēniņa kaulus, Es likšu izcelties ugunij Moāba zemē, tā iznīcinās Kanota pilis, un Moābs aizies bojā lielā kņadā, atskanot kara troksnim ar bazūņu skaņām. Un Es iznīcināšu viņu vidū esošo tiesnesi un nogalināšu kopā ar pēdējo visus moābiešu dižciltīgos,“ —saka tas Kungs. Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Jūdas noziegumu dēļ Es negribu viņus saudzēt! Tādēļ ka viņi nepilda tā Kunga bauslību, neievēro Viņa likulnus un atļaujas aizrauties no melu dievībām, kurām sekojuši jau viņu tēvi, Es likšu tādēļ ugunij uzliesmot Jūdas zemē, un tā izpostīs Jeruzālemes pilis.“ Tā saka tas Kungs: „Triju, vēl vairāk četru Israēla noziegumu dēļ Es negribu viņus saudzēt, tāpēc ka viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. Viņi iemin nabago galvas pīšļos un vājos nostumj no ceļa! Kā tēvs, tā dēls iet pie tās pašas netikles ar nolūku, lai padarītu nesvētu manu svēto vārdu. Un viņi dzīro pie altāriem, atlaidušies uz drānām, kas iegūtas pret ķīlām, un dzer vīnu, kas iegūts par grēku nožēlnieku soda naudām, sava Dieva namā! Un Es taču viņu acu priekšā iznīcināju amoriešus, kas bija augumā tik gari kā ciedri un kam bija spēks un izturība kā ozoliem; Es iznīcināju augš-galā viņu augļus un apakšgalā viņu saknes. Es izvedu jūs arī no Ēģiptes zemes un četrdesmit gadus vadāju tuksnesī, lai jūs varētu pārņemt savā īpašumā amoriešu zemi. Es piešķīru dažiem no jūsu bērniem praviešu spējas un dažus no jūsu jaunekļiem izredzēju par Dievam veltītiem. Vai tā nav, jūs Israēla bērni?“ —saka tas Kungs. „Bet jūs šiem Dievam veltītajiem dodat dzert vīnu un praviešiem savukārt pavēlat, sacīdami: Jūs nedrīkstat pravietiski runāt! Redzi, tādēļ Es likšu jums šķobīties, kā šķobās rati, kad tie piekrauti ar kūlīšiem, Ka tas, kam ātras kājas, neizbēgs skrienot, nedz stiprais, kam daudz spēka, būs spējīgs ko darīt, nedz varonis izglābs pats savu dzīvību, Nedz arī loku šāvēji noturēsies savās vietās, un ātrs skrējējs nepagūs nekur aizbēgt, un arī jātniekam nebūs lemts izglābt savu dzīvību. Un pat tas, kas ir visdrošsirdīgākais starp drosmīgajiem, bēgs kails tanī dienā no cīņas lauka!“ —tā saka tas Kungs. Klausaities, ko tas Kungs saka jums, Israēla bērni, visām ciltīm, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes: „No visām ciltīm zemes virsū Es vienīgos jūs esmu atzinis un izredzējis; tāpēc Es jūs piemeklēšu par visiem jūsu pārkāpumiem!“ Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies? Un vai lauva rūc mežā, ja viņam nav laupījuma? Un vai jauns lauva liek atskanēt rūcienam no savas alas, ja viņš neko pats sev nav guvis? Vai putns iekrīt uz zemes cilpā, ja tur nav tam bijis lamatu valga? Un vai kāds pacels cilpu no zemes, kas nav neko sagūstījusi? Ja pilsētā pūš tauri, vai ļaudis tad lai nesabītos? Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt? Jo Dievs tas Kungs neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem. Lauva rūc, kurš gan lai nebaidītos? Dievs tas Kungs ir runājis, —kas gan tad lai nepravietotu? Sludiniet Asirijas un Ēģiptes zemes pilīs un sakait: „Sapulcējieties Samarijas kalnos un vērojiet, kādas tur norisinās trokšņainas nekārtības un kādas netaisnības un kādi varas darbi notiek viņu vidū!“ „Viņi neatzīst nekādas taisnības nedz likumības,“ —saka tas Kungs, —„un ar noziegumiem un laupījumiem iegūtās bagātības viņi savāc savās pilīs.“ Tāpēc tas Kungs saka tā: „Šo zemi sāks spaidīt no visām pusēm ienaidnieks, tev atraus tavu varu un izlaupīs tavus greznos namus!“ — Tā saka tas Kungs: „Līdzīgi tam, kā gans izrauj lauvam no rīkles divus stilba kaulus vai kādu kripatiņu no saplosītā dzīvnieka auss, tā tiks izrauti Israēla bērni, kas mīt Samarijā, iespiedušies savu miera pilno gultu stūrī, vai ari atpūšas uz grezniem ar damastu pārvilktiem zviļņiem. Tomēr vienīgi zviļņu pārklājus un savu gultu zīda pārvelkamos viņi paņems sev līdzi!“ — „Klausaities un aplieciniet to Jēkaba namam,“ —saka tas Kungs, Kungs Dievs Cebaots: „Jo tanī dienā, kad Es Israēlam piemeklēšu viņa grēkus, Es piemeklēšu arī Bēteles altārus un nolauzīšu altājra ragus, lai tie nokrīt zemē. Un Es sagraušu tiklab greznās ziemas kā vasaras mītnes, un ar ziloņkaulu rotātām telpām būs jāpazūd no zemes virsus, un daudzus namus nopostīs!“ —tā saka tas Kungs. Uzklausiet šo vārdu, jūs, Basanas govis, kas jūs esat Samarijas kalnā un nodarāt pāri trūcīgiem, nomācat nabagos un sakāt pastāvīgi saviem vīriem: „Dodiet šurpu, lai varam dzirot!“ Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie sava svētuma: „Redzi, nāks dienas jums, kad jūs izvilks ar makšķeri un jūsu pēcnākamos ar zvejnieku kāšiem. Un pa mūļ-u spraugām jūs iziesit, kā gadīsies, cita aiz citas, un jūs aizvedīs uz Hermona kalnu pusi!“ —saka tas Kungs. „Jā, nāciet šurpu uz Bēteli un kalpojiet grēkiem un dodieties uz Gilgalu, lai varētu grēkot vēl vairāk, un nesiet ik rītus savus ziedojumus un ik trešajā dienā savu desmitās tiesas devu! Un kvēpiniet raudzētu mīklu pateicības ziedojumiem un nesiet vēl īpašus labprātīgus ziedojumus un dariet to plaši zināmu arī citiem, jo to jau jūs darāt labprāt, jūs Israēla bērni!“ —saka Dievs tas Kungs. „Tādēj Es arīdzan jūsu zobiem esmu devis mieru visās jūsu pilsētās un visās vietās liku jums ciest maizes trūkumu, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis,“ —saka tas Kungs. „Es aizturēju jums ari lietu, kaut gan līdz ražas ievākšanai bija vēl trīs mēneši, un Es liku lietum līt tikai pār vienu pilsētu un pār pārējām pilsētām Es lietum līt neliku; lietus kādreiz nolija tikai pār vienu tīrumu, un otrs, kas nedabūja lietu, nokalta. Un divas, pat trīs pilsētas devās uz vienu pilsētu, lai varētu padzerties ūdens, un neatrada tā pienācīgā daudzumā; tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Es spaidīju jūs ar sausumu un labības rūsu, un arī cirmeni apēda visu, kas auga jūsu dārzos un vīna kalnos, uz jūsu ellas un vīģes kokiem, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Es uzsūtīju iums mēri kā citkārt Ēģiptei; Es liku iūsu jauniem vēršiem dabūt galu no zobena, liku nolaupīt un aizdzīt jusu zirgus, liku jums dziļi ieelpot nāsīs savu kara nometņu nelabo smaku, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Es liku daudz ko pie jums sagraut, kā Dievs pavisam sagrāva Sodomu un Gomoru; tad nereti jūs bijāt kā degoša pagale, ko izrauj no liesmām, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!“ Jo redzi, Viņš ir tas, kas veido kalnus, kas rada vēju un atklāj cilvēkiem, kas Viņam padomā. Viņš liek ausmai sekot dziesnai, Viņš staigā pāri zemes augstumiem; Dievs Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Uzklausiet, Israēla nama ļaudis, šos vārdus, jo man tie jums jāceļ priekšā kā raudu dziesma par jums: Israēla jaunava ir kritusi, lai nekad vairs neceltos; viņa nogrūsta pie zemes, un nav neviena, kas tai palīdzētu atkal tikt uz kājām. Jo tā saka Dievs tas Kungs: „Pilsēta, kas izgāja cīņā ar tūkstoti karavīru, saglabās no viņiem tikai simtu, un tai, kura iziet ar simts karavīriem, paliks pāri Israēla namā tikai desmit!“ Jo tā saka tas Kungs Israēla namam: „Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosit! Bet meklējiet Bēteli un nenāciet uz Gilgalu un neejiet uz Bēršebu! Jo Gilgalu aizvedīs projām sagūstītu un Bētele kļūs par Bet-Avenu. Meklējiet to Kungu, tad iūs dzīvosit! —Lai Viņš Jāzepa namā neielaužas kā uguns, kas visu ko izposta un ko Bētelē neviens nevar nodzēst; meklējiet Viņu, Jūs, kas tiesību saldumu pārvēršat vērmelēs un taisnību saminat putekļos.“ Viņš, kas radīja Sietiņu un Orionu, Viņš ir tas, kas pēc tumsas liek uzaust gaišam rītam un pēc dienas gaismas liek sabiezēt tumšai naktij, kas paceļ ūdem no jūras un izlej to pār zemes virsu; Viņa vārds ir tas Kungs. Viņš ir tas, kas rada sabrukumu spēcīgo vidū un sūta izpostīšanu nocietinātām pilsētām. Bet viņi nicina to, kas vārtos iestājas par taisnību, un ienīst to, kas runā patiesību. „Tā kā jūs apspiežat nabagos un piedzenat no viņiem jo lielas labības nodevas, tad jūs nedzīvosit namos, ko esat cēluši no kaltiem akmeņiem; jūs nedzersit ari to vīnu, kura kokus jūs esat stādījuši visai labi ierīkotos vīna kalnos. Jo Es zinu jūsu pārkāpumus, kuņu ir daudz, un jūsu grēkus, kas ir visai lieli, ka jūs nomācat taisnīgos, darāt pāri nevainīgajiem, ņemat kukuļu naudu un nedodat taisnību nabagiem tiesā. Tādēļ prātīgais šai laikā cieš klusu, jo šie ir ļauni laiki.“ Meklējiet labo un ne ļauno, lai jūs varētu dzīvot, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs pie jums, kā jūs to arvienu daudzināt. Ienīstiet Jauno un mīliet labo un spriediet arvien vārtos tiesu pēc taisnības, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs žēlīgs arī pārpalikušiem Jāzepa nama locekļiem. Tādēļ, tā saka Dievs tas Kungs Cebaots, visvarenais Dievs: „Visos lau-kumos atskanēs žēlas vaimanas, un visur pa ceļiem dzirdēs sakām: Ak vai, ak vai! —un ļaudis uzaicinās arāju sērot un aicinās mirušo apraudāšanai raudu dziesmu pratējus. Visos vīna kalnos atskanēs vaimanas, jo Es taisos pabūt jūsu vidū, jūs piemeklēdams!“ —saka tas Kungs. Bēdas tiem, kas ilgojas pēc tā Kunga dienas! Ko tā jums dos? Jo tā Kunga diena ir tumsa un ne gaisma! Tā būs līdzīga tam, it kā kad kāds bēgtu no lauvas un kristu lāča nagos, vai ari ja viņš laimīgs ienāktu namā un atbalstītos ar roku pret sienu, un viņam iedzeltu čūska. Jā, tiešām tumsa ir tā Kunga diena un nevis gaisma, tā ir tumša bez gaismas spožuma! „Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest pat jūsu sanāksmju smaku! Un ja jūs Man nesat dedzināmos un ēdamos upujrus, Man tomēr nav liela prieka par tiem, un jūsu barotu teju pateicības upupus Es negribu ne redzēt! Mities je! skandināt Man savas ķērkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu kokļu skaņu! Bet labāk lai taisnība tiesā plūst kā straume un taisnīga rīcība sadzīvē kā mūžīgs strauts! Vai jūs, Israēla nams, Man tuksnesī visus četrdesmit gadus nesāt kaujamos un ēdamos upurus? Jūs nēsājāt gan apkārt Sikutu, jūsu ķēniņu, un Kiunu, jūsu pašu iedomu tēlu, jūsu dievu zvaigzni, kupus jūs paši sev bijāt darinājuši. Tādēļ Es gribu jūs likt gūstniecībā tālu viņpus Damaskas!“ —saka tas Kungs, kupa vārds ir Dievs Cebaots. Bēdas un posts draud jums, lepnajiem un bezdievīgajiem Ciānā, tāpat arī tiem, kas paļaujas uz Samarijas kalnu, visiem jums, pašas pirmās tautas izcilākajiem dižciltīgajiem visu tautu starpā, pie kupām sevi pieskaita arī Israēla nams! Aizejiet uz Kalni un skataities, dodieties no turienes uz lielo pilsētu Hamatu un novirzieties tad lejup pret filistiešu pilsētu Gātu; vai jūs esat labāki nekā šīs ķēniņu valstis, vai jūsu apgabali lielāki nekā viņu apgabali, un vai jūsu robežas garākas nekā viņu robežas? Bēdas tiem, kas domā, ka nelaimes diena vēl tālu, un kas piebīda sev arvienu tuvāk varas darbu krēslu! Jūs, kas guļat ziloņkaulu gultās un izstiepjaties savos atpūtas zviļņos, kas apēdat ganāmpulku treknākos aunus un badotos tēlus no laidara vidus, Kas strinkšķināt savas kokles, ieslīgdami tēlamos sapņos zem to skaņām, un sacerat dziesmas un izveidojat jaunus mūzikas instrumentus kā Dāvids, Kas jūs dzerat vīnu no skaistiem un dārgiem kausiem, ziežaties ar visdārgāko eļļu un esat bez rūpēm par zaudējumiem, kādi notiek Jāzepa namam. Tādēļ viņiem būs jābut pirmajiem trimdinieku starpā, ko aizvedis gūstā, un tad ari izbeigsies šo plītnieku prieki. Jo Dievs tas Kungs ir zvērējis un apstiprinājis pats pie Sevis, —tā saka tas Kungs Dievs Cebaots: „Man riebjas Jēkaba augstprātība, un Es ienīstu viņa lepnās pilis, un Es nodošu pilsētu ienaidnieku rokās ar visu, kas tajā.“ Un notiks, ja kādā namā būs atlikuši desmit vīri, viņiem taču būs jāmirst. Ja tad nu kāds viņu tuvs radinieks, kas kādu no viņiem mirušu grib sadedzināt un iznesīs no nama viņa kaulus un jautātu tam, kas vēl ir palicis dziļāki nama iekšienē: „Vai ir vēl kāds pie tevis?“ —tad tas atbildēs: „Nav neviena!“ Un ārā stāvošais viņam teiks: „Ciet klusu! Jo tā Kunga vārdu nedrīkst pieminēt.“ Jo redzi, tas Kungs ir pavēlējis, ka lielos namus būs sagraut drupās, bet mazos namus tā, ka tie sabrūk gabalos. Kas var ar zirgiem skriet pa klintīm un ar vēršiem art klintis? —Jo jūs pārvēršat tiesības žultī un taisnības augļus vērmelēs. Jūs priecājaties par Lodabaras ieņemšanu un sakāt: „Vai mēs neesam ar saviem pašu spēkiem vien ieņēmuši Kamaimu?“ — „Tādēļ redzi,“ —saka tas Kungs Dievs Cebaots, —„Es celšu pret jums, Israēla nams, kādu tautu, kas jūs spaidīs no Hamatas ceļa līdz pat Kārklu strautam izdegušajā klajumā!“ Tas Visuvarenais Kungs ļāva man skatīt šādu parādību. Un raugi, tur stāvēja kāds, kas laida siseņus pasaulē, kad sāka zaļot atāls; šis atāls bija tas, kam bija jāizaug pēc pirmās ķēniņa pļaujas. Kad siseņi bija visā zemē zāli noēduši, es teicu: „Ak Kungs Kungs, esi žēlīgs! Kas gan palīdzēs Jēkabam pastāvēt, jo viņš pats jau tā ir niecīgs!“ Tad tam Kungam kļuva notikušā žēl, un Viņš teica: „Tas nenotiks!“ Dievs tas Kungs man lika atkal skatīt parādību. Un raugi, Dievs tas Kungs aicināja uguns liesmu, lai ar to sodītu; tā iznicināja apakšzemes pamatūdens lielo plūsmu un taisījās aprīt ari aramo zemi. Tad es lūdzu: „Ak Kungs Kungs, mitējies taču! Kas palīdzēs Jēkabam pastāvēt, jo viņš pats jau tā ir tik niecīgs?“ Tad tam Kungam kļuva ari tā žēl, un tas Kungs, Visuvarenais, teica: „Tam nebūs notikt!“ Viņš ļāva man no jauna skatīt parādību. Un raugi, —tas Kungs stāvēja uz stāvas, svērteniski taisni nomērītas mūra sienas, un svērteņa aukla ar svinu galā bija Viņa rokā. Un tas Kungs man jautāja: „Ko tu redzi, Amos?“ Es atbildēju: „Svērteni ar svinu galā.“ —Tad tas Kungs sacīja: „Redzi, Es gribu iegremdēt savu svērteni pašā vidū savai Israēla tautai, un turpmāk Es vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to. Nē! Bet īzāka kalnu altārus nopostīs un Israēla svētumus sagraus, un pret Jerobeāma namu Es celšos ar zobenu rokā!“ Tad Bēteles priesteris Amacija sūtīja ziņu Jerobeāmam, Israēla ķēniņam, un lika viņam sacīt: „Amoss kūda Israēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus.“ Lūk, ko Amoss bija teicis: „Jerobeāms mirs no zobena, un Israēlu aizvedīs projām no viņa zemes gūstā.“ Bet tad Amacija teica Amosam: „Tu pareģi, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto! Bet Bētelē tu ilgāk vairs kā pravietis uzstāties nedrīksti, jo tā ir ķēniņam svēta vieta, un tur ir ari ķēniņa galvenā mītne un visas ķēniņvalsts galvenais vidus!“ Amoss tad atbildēja Amacijam un teica: „Es neesmu pravietis, arī ne pravieša dēls nedz ari kādas praviešu skolas audzēknis: es esmu gans, kas audzē meža vīģes. Bet tas Kungs paņēma mani no ganāmā pulka un sacīja man: „Eji un uzstājies kā pravietis pret manu Israēla tautu!“ Tādēļ uzklausi tā Kunga vārdu! Tu saki: „Nepareģo neko pret Israēlu im nesludini neko pret īzāka namu.“ Tāpēc tas Kungs saka par tevi tā: „Tava sieva kļūs pilsētā par netikli, un zobens nesīs nāvi taviem dēliem un tavām meitām, tavu zemi izmērīs ar mērījamo auklu un sadalīs gabalos, tev pašam būs jānomirst nešķīstā zemē, bet Israēls vestin tiks aizvests trimdā projām no savas zemes!“ Dievs tas Kungs lika man skatīt šādu parādību. Un redzi, tur bija grozs, un tajā bija ienākušies augļi. Un Viņš man jautāja: „Ko tu redzi, Amos?“ —Es atbildēju: „Grozu un tajā ienākušos augļus.“ Tad tas Kungs man teica: „Manai Israēla tautai ir pienācis gals, Es turpmāk vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to. Tanī dienā dziesmas pilīs pārvērtīsies par kaukšanu; visās vietās gulēs daudz miroņu, kurus klusībā tur nometīs.“ —Tā teica tas Kungs. Uzklausiet šo vēsti, jūs, kas nomācat mazturīgo un esat apņēmušies izdeldēt zemes mazos cilvēkus. Jūs, kas sakāt: „Kad tad nu jaunais mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis sabats, ka varam atvērt labības klētis, samazinot mēru, paaugstinot cenu un viltojot svaru, Un lai beidzot mēs varētu iegūt sev par vergiem nabagos par naudu un trūcīgos par pāri kurpju un pelavas pārdot par graudiem?“ Pret šādu Jēkaba augstprātību tas Kungs ir izteicies, zvērēdams: „Tiešām, visus šādus viņu darbus Es nekad neaizmirsīšu!“ Vai šā iemesla dēļ nebūtu jānodreb zemei, un visiem tās iedzīvotājiem jāizsamist? Tiešām, zemei tad būtu jāviļņojas kā ūdens plūdu pārklātai un jāizskatās pārplūdušai un izskalotai kā zemei Ēģiptē, kad to pārpludina Nīla! „Un notiks tanī dienā,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es likšu saulei norietēt jau pusdienas laikā un likšu tumsai nākt pār zemi visgaišākā dienas stundā. Es visas jūsu svētku dienas pārvērtīšu sēru dienās un visas jūsu dziesmas raudu dziesmās; Es ietērpšu visu jūsu gurnus maisu drānās, Es likšu mesties jūsu galvām plikām; Es likšu jums visiem pārdzīvot sēras, kādas izjūt cilvēks sava vienīgā dēla nāves dēļ. Un visu šo lietu gals būs rūgta nelaimes diena!“ „Redzi, nāks dienas,“ —salta tas Kungs, Visuvarenais Dievs, —„Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt tā Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no pusnakts pret rītiem un meklētu pēc tā Kunga vārda, un tomēr to neatrastu. Tai pašā dienā slāpju mocītas saļims skaistās jaunavas un brašie jaunekļi, Kas tagad zvēr pie Samarijas lāsta un saka: Tik tiešām, ka tavs Dievs dzīvo, Dan! Tik tiešām, ka gudrā pareģe dzīvo Bēršebā! Jo tie kritīs un nekad vairs nepiecelsies.“ Un es redzēju to Kungu stāvam pār altāri, un Viņš sacīja: „Dodi triecienu savienojuma spraislim virs ieejas vārtiem, lai stabu balsti satricinās, mūri sagāžas un to drupas lai krīt viņiem visiem uz galvas! Kas no viņiem paliks pāri, tos Es nokaušu ar zobenu; nevienam bēdzējam no viņiem nebūs izbēgt, neviens izbēgušais neizglābsies! Un ja ari viņi izlauztos cauri līdz pazemei, tad mana roka tomēr viņus no turienes izvilks, un ja viņi paceltos pret debesīm, tad Es viņus tomēr nogrūdīšu zemē. Un ja tie noslēptos Karmela kalna virsotnē, Es viņus tomēr tur sameklēšu un nodabūšu zemē, un ja viņi manu acu priekšā paglābtos jūras dibenā, Es pavēlēšu jūras čūskai, lai tā viņus turpat sadzeļ; Un ja viņi sagūstīti soļotu savu ienaidnieku priekšā, tad Es tomēr pavēlēšu zobenam, lai tas viņus turpat nobeidz, jo Es vērsīšu savus skatus uz viņiem, —viņiem par nelaimi un ne par labu!“ Un tāds ir Viņš, tas Kungs Dievs Cebaots, —jo kad Viņš aizkar zemi, tad tā izkūst, un visi tās iedzīvotāji noskumst kā sērās; zemes virsa tad saceļas tik augstu kā Nīla uzplūdos un atkal nokrītas tik zemu kā šī Ēģiptes straume. Viņš ir tas, kas savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis debesīs un savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū; Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā un liek tiem izlieties pār visu zemi, —Viņa vārds ir tas Kungs. „Vai jūs, Israēla bērni, Man neesat gluži kā kušītu dēli?“ —saka tas Kungs. „Vai Es neesmu izvedis Israēlu no Ēģiptes zemes, filistiešus no Kaftoras, aramiešus un siriešus no Kiras? Redzi, tā Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēņiņvalsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu,“ —saka tas Kungs. „Jo, raugi, Es pavēlēšu sijāt Israēla namu pagānu tautu starpā tā, kā sietā sijā labības graudus, un neviens grauds nenokrīt zemē. Visiem grēciniekiem manā tautā būs mirt no zobena, it īpaši tiem, kas saka: Ļaunums nepienāks mums tik tuvu, tas mūs neskars, un nekādā ziņā tas mūs nepārsteigs! Tai pašā laikā Es sabrukušo Dāvida mītni uzcelšu no jauna, Es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas būs tai nolūzis, un beigās izveidošu to no jauna pilnīgi tādu, kāda tā kādreiz ir bijusi senajās dienās, Tā, lai viņi iegūtu sev par īpašumu visus pāri palikušos Ēdomas ļaudis un visas tautas, kuņa starpā daudzināts mans vārds!“ —saka tas Kungs, kas to visu dara. „Raugi, nāks dienas,“ —saka tas Kungs, —„kad vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība. Tad Es atsaukšu atpakaļ savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās ari apdzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus. Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē, ka tos vairs nekad neizrautu no viņu zemes, ko Es viņiem esmu devis!“ —saka tas Kungs, tavs Dievs. Lūk Obadjas redzētais. Tā saka Dievs tas Ktngs par Ēdomu: Mēs esam dzirdējuši no tā Kunga, ka svešām tautām nosūtīts šāds vēstījums: „Celieties un sataisaities cīņai pret Ēdomu!“ Redzi, Es esmu tevi svešu tautu starpā darījis niecīgu un gaužām nicinātu! Tavas sirds uzpūtība ir tevi pievīlusi, jo tu dzīvo klinšu aizās savos augstajos dzīvokļos, un tu domā savā sirdī: Kas gan var mani nogrūst zemē? Bet ja tu arī līdzīgi ērglim paceltos debesu augstumos un taisītu sev ligzdu starp zvaigznēm, Es tev tomēr no turienes nogāzīšu!“ —saka tas Kungs. Ja pie tevis ielauzīsies zagļi vai naktī laupītāji, kā gan viņi tevi postīs, un kā tu tad būsi gluži pagalam! Tiešām, lai viņi zog, cik viņiem patīk, un ja tavā vīna kalnā ienāktu sveši vīnogu lasītāji, vai tad lai viņi neatstāj tev tavos vīna kokos nekādu pārpalikumu? Cik labi viņi tomēr izdibinājuši visu par Ēzavu un izmeklējušies pēc viņa bagātībām! Visi tava paša sabiedrotie dzīs tevi projām no savas zemes līdz pašām tavām robežām; labie draugi, uz kuriem tu liki lielas cerības un sagaidīji mierinājumu, piekrāps un uzveiks tevi; tie, kas ēd tavu maizi, nodos tevi, iekāms tu to pamanīsi. „Tik tiešām tanī dienā,“ —saka tas Kungs, —„Es iznīcināšu Ēdoma gudros un likšu izzust katram saprātam Ezava kalnu zemē; Un tavi drosmes pilnie karavīri, Tēman, kritīs izmisumā, tā ka visi ļaudis Ēzava kalnu zemē tiks iznīcināti!“ Sava nozieguma dēl, ko tu esi izdarījis pret savu brāli Jēkabu, tev būs jāpanes visādi pazemojumi un jākļūst iznīcinātam uz visiem laikiem. Tanī dienā, kad tu biji turpat klāt, kad svešinieki veda projām sagūstītu viņa kapaspēku, kad ārzemnieki lauzās iekšā pa viņa pilsētas vārtiem un meta kauliņus par Jeruzālemi, tu biji tāds pats kā ikviens no viņiem. Tev nebūs nekad vairs tā sajust prieku par tavu brāli viņa nelaimes dienā, un tev nebūs ļauni priecāties par Jūdas bērniem pazušanas dienā un nebūs būt lielmutīgam tad, kad ir viņu bailības diena! Tev nebūs ieiet pa manas tautas vārtiem viņas bēdu dienā, tev nebūs izjust prieku par viņu nelaimi, tev nebūs tvert pēc viņu mantas, viņiem pašiem pārdzīvojot briesmas un šausmas! Tev nebūs stāvēt krustcelēs, lai slepkavotu tos, kas no viņu ļaudīm paguvuši glābties; tev nebūs nodot ienaidnieku rokās arī pārējos viņu locekļus, kad vini pārdzīvo nelaimes dienu! Jo tā Kunga diena jau visām tautām ir tuvu klāt nākusi. Kā tu esi rīkojies, tā notiks arī tev, un ko tu esi nopelnījis, tas nāks atpakaļ pār tavu galvu! Jo tāpat kā jūs esat dzēruši manu dusmu kausu manā svētajā kalnā, tā lai svešas tautas ikdienas to tagad tukšo; lai tās dzer, noreibst, streipuļo un pēc tam izgaist kā nebijušas! Bet uz Ciānas kalna būs glābiņš, un šim kalnam būs svētam būt, un Jēkaba nama bērni atkal iegūs savus agrākos īpašumus. Un Jēkaba namam būs kļūt par uguni un Jāzepa namam par liesmu, bet Ēzava namam par salmu kušķi, ko tie divi aizdedzinās, un uguns galīgi to aprīs tā, lai no Ēzava nama nekas nepaliktu pāri!“ —jo tas Kungs to tā ir teicis. Un tie, kas dzīvo uz dienvidiem, iemantos Ēzava kalnu zemi, un tie, kas mīt ieplakā, iegūs savā varā filistiešu zemi; viņi ieņems arī Ēfraima un Samaijas klajumus, un Benjamīns iekaros Gileādu. Un šā Israēla bērnu karaspēka locekļi, kas bija aizvesti gūstā, iegūs zemi, kas pieder kānaāmešiem līdz Sareptai, un no Jeruzālemes trimdā aizvestie, kas atrodas Sefaradā, dabūs sev dienvidus pilsētas. Un atsvabinātāji uznāks Ciānas kalnā, lai būtu par tiesnešiem Ēzava kalnu zemē, un ķēniņvalstī augstākā vara piederēs tam Kungam. Tad atklājās tā Kunga vārds Jonam, Amitaja dēlam, un tas Kungs teica: „Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!“ Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisijās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņu aizvest uz Taršišu projām no tā Kunga acīm. Tad tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīzi sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims. Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā. Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: „Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.“ Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: „Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!“ Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu. Tad viņi teica viņam: „Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda tava nodarbība, un no kurienes tu nāci? Kādas tu zemes un tautas?“ Tad viņš tiem atbildēja: „Es esmu ebrējs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kaš radījis jūru un sauszemi.“ Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: „Kādēļ tu to tā izdarīji?“ —Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis. Tad tie viņam sacīja: „Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?“ —Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga. Viņš atbildēja viņiem tā: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.“ Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai vīni drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām. Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: „Ak Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu.“ Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jmā; vētras trakošana mitējās, un drīzi jūra norima pavisam. Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam īpašus solījumus. Bet tas Kungs sūtīja lielu zivi aprit Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. Un Jona no zivs ķermeņa iekšienes raidīja pie tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības Un sacīja: „Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dzijumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri, Tā ka man šķita, es esmu izstumts galīgi projām ārpus tavu acu skata, un man nekad vairs neredzēt tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dzijumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs! Un kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, un arī Tev manā īpašā solījumā solīto es pienesīšu kā brīvprātīgu pateicības upuri. Glābšana ir pie tā Kunga!“ Un tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā. Un otrreiz atklājās tā Kunga vārds Jonam, un tas skanēja: „Celies, eji uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!“ Tad Jona cēlās un devās uz Ninivi, kā tas Kungs bija teicis. Ninive bija liela pilsēta Dieva priekšā; lai tai apietu apkārt un to kurmet izstaigātu, bija vajadzīgas trīs dienas. Jona iesāka staigāt pa pilsētu, un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: „Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!“ Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisus. Un kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos. Tad pat viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: „Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: Ne cilvēki, ne lopi, nc vērši, nedz avis nedrīkst nekādu ēdienu nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; Bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās, un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas lietošanas, kāda ir nodota viņa rokās! Kas gan lai zina? —Varbūt Dievam paliek mūsu žēl, un Viņš ļaujas novērst Sevi no savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!“ Un kad Dievs redzēja viņu darbus, —redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja. Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad Piesauca lūgšanā to Kungu un teica: „Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!“ Bet tas Kungs teica: „Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?“ Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Bet Dievs tas Kungs bija licis tur atrasties ricinus kokam; tas drīzi izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai, un atsvabināja viņu no drūmā gara stāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo rīcmus koku. Bet otrā dienā Dievs tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus kokam, un tas nokalta. Un kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst visai sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: „Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!“ Tad tas Kungs teica Jonam: „Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?“ —Jona atbildēja: „Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!“ Savukārt teica tas Kungs: „Tev sāp sirds par ricinus koku, gar kuŗu tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzinājis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās, un kuriem pieder daudz lopu?“ Šis ir tā Kunga vārds Micham no Morešetas Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahasa un Hiskijas valdīšanas laikā, kas viņam atklājās parādībā par Samariju un Jeruzālemi. Uzklausait to, visas tautas, ievēro to, zeme, un visi, kas to apdzīvojat! Pats tas Kungs ir liecinieks pret jums, tas Kungs no sava svētā nama! Jo, redzi, tas Kungs atstāj savu vietu, nolaižas zemē un staigā pa augstākām zemes virsotnēm Tā, ka kalni zem Viņa soļiem izkūst un ielejas saplaisā gabalos tā, kā vasks kūst uguns tuvumā un kā izzūd ūdens, kas plūst lejup pa stāvu nogāzes vietu. Tas viss ir noticis Jēkaba noziegumu un Israēla nama grēku dēļ! Bet kāds ir Jēkaba noziegums? —Vai tā nav Samarija? Un kas rīkoja Jūdas elka dievu altārus? —Vai ne Jeruzāleme? „Un Es pārvērtīšu Samariju par akmeņu kaudzi tīrumā, pat vīna kalna ierīkošanas vietu; pilsētas akmeņus Es novelšu ielejā, un Es atsegšu vaļā tās pamatus. Un visi tās izgrieztie elku tēli jāsadauza gabalos, un visas tiem pienestās netiklās mīlas veltes jāsadedzina ugunī; visus viņu elkus Es veltīšu iznīcībai, jo par netiklības naudu tie ir savākti un darināti un tiem jākļūst atkal par netiklības atlīdzību!“ Tādēļ es sērošu un vaimanāšu, es staigāšu basām kājām un bez virsdrēbēm! Es vaimanāšu kā šakaļi un sērošos kā strausi! Jo viņas gūtās vātis nav dziedināmas, tās sniedzas līdz Jūdai, līdz manas tautas vārtiem, —līdz Jeruzālemei. Nesludiniet par to Gātā, nelieciet atskanēt savām raudām Akojā, bet Bet-Leafrā vārtaitics pīšļos! Jums, Safīras iedzīvotāji, ar visu kaunu būs jāatstāj savs miteklis; Caānanas iedzīvotāji paliks, un Bet-Haecelas sēras traucēs jūs tur apmesties. Marotas iedzīvotāji nespēs iepriecināt sevi par savu labumu zaudējumu, jo uzbrukušās briesmas nāca no tā Kunga un ir aizsniegušās līdz Jeruzālemes vārtiem. Tu, Lachišas pilsēta, iejūdz savus skrējējus zirgus ratos un brauc projām, jo tu esi bijusi Ciānas meitai viņas ierosinātāja uz grēkiem un tevi sāka izraisīties Israēla pārkāpumi. Tādēļ tev būs jādod atlaišanas dāvanas Morešetas Gātai, šķiroties no tās. Ar Achsibas pilsētu Israēla ķēniņi pievilsies. Es atvedīšu jums, Marešas iedzīvotāji, jaunu pilntiesīgu īpašnieku, un Israēla labietībai būs bēgt un meklēt patverties Adulāmas alā un iet tajā uz mūžu bojā. Nodzen sev galvu pilnīgi kailu un liec nocirpt sev pilnīgi savu bārdu savu maigo, bet negodā piedzīvoto bērnu dēl, lai tavs pakausis kļūtu galīgi pliks kā ērglim, jo tavi bērni ir aizvesti sagūstīti projām no tevis. Bēdas tiem, kas izgudro netaisnību pret citiem un lolo, izstiepušies savās guļas vietās, ļaunus nodomus un tos īsteno rīta gaismā, jo vinu rokās ir vara! Vini ar varu piesavinās laukus un atņem mājas, kas viņiem iepatīkas; tā viņi rīkojas varmācīgi ik pret vienu nama īpašnieku un pret viņa mantoto īpašumu. Tāpēc tas Kungs saka tā: „Redzi, Man ir nodomā pret šo cilti kas ļauns, un tāpēc jūs neizglābsit no tā savus kaklus un nestaigāsit apkārt tik lepni, jo pārdzīvojamais laiks ir baigs laiks!“ Tai pašā dienā par jums dziedās joku dziesmu, un pēc tam tūliņ atskanēs raudu dziesma: „Ir beigas! —Mēs esam pilnīgi izpostīti! Manas tautas mantojumu Viņš nodod svešās rokās, ak, kā man Viņš to atņem! Mūsu tīrumi nodoti atkritējiem!“ Tiešām, jums nebūs neviena, kas jums iemērītu daļu tā Kunga draudzē. „Neaizraujieties un nesludiniet!“ —sludina viņi savukārt, jo tādas lietas jau nesludina; mēs tādēļ tomēr nenokļūsim kaunā! Vai nolādēts ir Jēkaba nams? Vai tev šķiet, ka tas Kungs ir tik straujš savās dusmās? Vai Dieva Gars ir par ierobežotu, vai tas, kas noticis, ir tiešām Dieva darbi? —Vai Viņa vārdi nav patī-kami tiem, kas bez vainas staigā? Bet jūs—tie, kas pret manu tautu esat uzstājušies kā ienaidnieki! No mēteļiem jūs noplēšat grezno uzšuvi, jūs nolaupāt mierīgiem garāmgājējiem tiklab svārkus kā mēteli, kā to nereti dara tie, kas atgriežas no kara. Manas tautas sievietes jūs ar varu izstumjat no viņu patīkamajiem namiem, un viņu mazajiem bērniem jūs atraujat manas godības rotu uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ celieties un dodieties ceļā! J o šī zeme nav jums paliekama vieta tādēļ, ka tā nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks izpostīta jo cietsirdīgā veidā. Ja kāds nāktu, kas grozās pēc vēja, un jums sludinātu viltu un melus un stāstītu, kā viņiem jādzer un jādzīro, tad tas būtu šai tautai piemērotais sludinātājs. Tiešām gan, Es sapulcinādams sapulcināšu tevi, Jēkab, pilnā sastāvā, un arī pāri palikušos Israēlā Es savedīšu kopā; kā avis Es viņus novietošu vienko-pus stiprā kūtī un kā ganāmo pulku aplokos, lai visas malas būtu pilnas cilvēku trokšņa. Viņu priekšā ies kopas vadonis, visu šķēršļu uzveicējs un salauzējs. Viņi izlauzīsies un izies pa vārtiem; viņu ķēniņš ies viņiem pa priekšu, un pašā priekšgalā soļos tas Kungs. Un es sacīju: „Uzklausiet taču, jūs, Jēkaba nama galvas, un jūs, Israēla nama likteņa noteicēji! Vai jums neklātos tiesu un taisnību zināt? Bet jūs ienīstat labo un mīlat ļauno; jūs dīrājat viņiem ādu nost no miesas un plēšat nost miesu no viņu kauliem Un aprijat manas tautas miesu, un kad jūs viņas ādu būsit novilkuši no miesas, jūs salauzīsit arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos, liekot tos kā cepeti podā un vārot kā gaļu katlā.“ Tādēļ kad jūs, kaut arī skaļi kliegdami, piesauksit to Kungu, Viņš jūs neuzklausīs, bet aizsegs savu vaigu jūsu priekšā, kā jūs to ar savu ļauno rīcību esat izpelnījušies. Tā saka tas Kungs par praviešiem, kas maldina manu tautu: tie sludina mieru, kad tiem ir ko ēst, bet tur, kur viņiem neko nedod mutē, pret tiem viņi izsludina svēto karu. Tādēļ lai klājas neziņas nakts pār jums bez kādas paredzēšanas, un lai pār jums mīt tumsa bez kādas nākamo lietu izmaņas; lai saule noriet pār šiem praviešiem, un lai pār viņiem aptumšojas diena. Tad gaišreģi stāvēs nokaunējušies, un zīlnieki, cerībās vīlušies, nosarkst, un visi viņi paslēpsies savās bārdās, tādēļ ka Dievs neatbild. Bet es esmu tā Kunga spēka un Gara pilns, pilns tiesas un varonīga stipruma, lai pasludinātu Jēkabam viņa uzticības laušanu un Israēlam viņa grēkus. Tādēļ uzklausiet jūs, Jēkaba nama vecākie, un jūs, Israēla nama likteņu lēmēji, jūs kas nicināt taisnību un visu, kas taisns, apgriežat otrādi, Jūs, kas ceļat Ciānu ar asinsizliešanu un Jeruzālemi ar netaisnību! Tās priekšnieki spriež tiesu par samaksu, tās priesteri māca tieslietas par atlīdzību, tās pravieši tulko likteni par naudu un turklāt paļaujas uz to Kungu un saka; „Vai tad tas Kungs nav mūsu vidū? —Mums ļaunums neuzies!“ Tāpēc tieši jūsu dēļ Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi, un dievnama kalns kļūs par mežainu augstieni! Bet visu dienu galā kalns, uz kura atrodas tā Kunga nams, stāvēs jo stipri, būdams augstāks nekā visi citi kalni un paceldamies augstu pāri visiem pakalniem, un visas tautas steigsies pie tā. To starpā būs arī daudzas pagānu tautas, tās ies un sacīs: „Nāciet, lai steidzamies augšup tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca savus ceļus, ka lai mēs staigājam Viņa tekas!“ —Jo no Ciānas izies bauslība un tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Viņš spriedīs tiesu daudzu lielu tautu starpā un noteiks likteni stiprām pagānu tautām pat tālās zemēs. Tās pārkais zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku potes nažiem. Neviena tauta nepacels zobenu pret otru un nemācīsies vairs karot. Bet tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes, jo to tā ir noteikusi tā Kunga, mūsu Dieva Cebaota mute. Jo ikviena tauta staigā sava dieva vārdā, bet mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam! „Tai pašā dienā,“ —saka tas Kungs, —„Es sapulcināšu klibos un savākšu kopā tos, kas bijuši izkaisīti un trimdā, kā arī tos, kam Es esmu uzsūtījis kādu ļaunumu, Un Es pārkārtošu klibos tā, lai viņi kopā ar saviem pēcnācējiem veidotu kādu atlikuma vienību, un izkaisītos pārveidošu lielā tautā, un tas Kungs būs viņu ķēniņš Ciānas kalnā no šā laika un mūžīgi mūžam.“ Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara, Jeruzālemes meitas ķēniņvalsts. Kāpēc tad tu tagad kliedz tik skaļi? Vai tev nav ķēniņa? Jeb vai tavi padomdevēji ir aizgājuši bojā, ka tevi tā pēkšņi ir sagrābušas sāpes kā dzemdētāju sievieti grūtā stundā? Lokies šais sāpēs, paciet tās un vaidi, Ciānas meita, kā dzemdētāja sieva! Jo tev tagad jādodas prom no pilsētas, tev jādzīvo laukā un jānonāk līdz Bābelei, bet tur tu atradīsi glābiņu, tur tas Kungs tevi atpestīs no tavu ienaidnieku rokas! Bet pašlaik pret tevi pulcējušās daudzas svešas tautas un apspriežas savā starpā: „Viņa jāpazemo, jāizģērbj kaila, jo mēs gribam ar labpatikas prieku noraudzīties viņas negodā!“ Bet viņi nezina tā Kunga apslēptos nodomus un neizprot to, kas Viņam padomā, jo Viņš patiesībā viņus savācis kā kūlīšus uz kuļamā klona. Tādēļ celies, Ciānas meita, un sāc kult! Es tevi apveltīšu ar dzelzs ragiem un vajra nagiem, un tu sakulsi smalkās drumstalās daudzas tautas un šo tautu salaupīto veltīsi pateicībā tam Kungam; arī visu viņu mantību tu novēlēsi visas pasaules Kungam. Bet tagad, kajrotāja, bruņojies! —Mēs esam ielenkti, un ar rīksti viņi sitīs pa vaigu Israēla tiesnesi. Bet tu, Betlēme Efratā, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kā izcels-me meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos. Tādēļ Viņš viņus atstās likteņa varā līdz tam laikam, kamēr tā, kam jādzemdē, dzemdēs; tad arī pāri palikušie ciltsbrāļi atgriezīsies atpakaļ pie Israēla bērniem. Un Viņš ar drošu nostāju ganīs savu tautu tā Kunga spēkā un tā Kunga, sava Dieva, vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens un valdonīgs līdz pat pasaules galam. Un Viņš būs miers. —Ja Asurs iebruktu mūsu zemē un sāktu postīt mūsu namus, tad mēs varētu raidīt viņam pretī septiņus ganu cilšu priekšniekus un astoņus novadu vecākos, Kas gāzīs postā Asura zemi ar zobeniem un Nimroda zemi ar atvēztu zobena asmeni. Un tā Viņš izglābs mūs no asiriešiem, ja tie ienāks mūsu zemē un staigās pa mūsu robežām. Un pārpalikušie no Jēkaba nama būs citu tautu starpā kā tā Kunga rasa un kā lietus pilieni uz zāles, kas nekā nesagaida no cilvēkiem un nepaļaujas uz cilvēku bērniem. Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp pagāniem svešās tautās kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa. Lai tava roka ir augsti pacelta pret taviem pretiniekiem, un lai visi tavi ienaidnieki top izdeldēti! „Un tanī dienā notiks,“ —saka pravietodams tas Kungs, —„Es tev atņemšu visus tavus zirgus un iznīcināšu tavus kaujas ratus, Un Es izdeldēšu tavas zemes pilsētas un sagfaušu visas tavas nocietinātās vietas. Un Es iznīcināšu burvību no tavas rokas, un tavā vidū vairs nebūs zīlnieku. Un Es satriekšu gabalos tavus izgrieztos elku tēlus un tavus izlietos elka dievu stabus tavā vidū, lai tu vairs nemestos uz sava vaiga pie zemes tava paša roku darba priekšā. Es izraušu ar visu pamatu tavas ašēras no tava vidus, iznīcināšu tavas birzis un izdeldēšu tavas pilsētas. Un Es ar dusmām un atriebēja bargumu piemeklēšu visas tautas, kujras nav gribējušas būt paklausīgas.“ Uzklausaities taču, ko saka tas Kungs: „Celies un sāc savu uzstāšanos tiesā kalnu priekšā un ļauj pakalniem sadzirdēt savu balsi!“ Klausaities jūs, kalni, kā tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo tas Kungs grib iet tiesā ar savu tautu un grib sodīt Israēlu! „Ko Es esmu tev nodalījis, mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? —Atbildi jel man to! Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Aronu un Mirjamu. Atceries taču to, mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka tas Kungs jums darījis tikai labu!“ „Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upupem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?“ Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti—darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā! Klau! Tā Kunga vēstījuma balss atskan pa visu pilsētu, —ir gudrība bīties Tavu vārdu. Ņem vērā rīksti un arī, kas to sūta! „Vai arvienu vēl neatrodas bezdievīgo namos netaisna manta kopā ar sasodīto pretlikumīgi samazināto labības mēru? Jeb vai lai Es attaisnoju nepareizos svarus un somā līdzi nēsājamos viltotos atsvarus, Ar kupem viņu bagātnieki, kas nereti ar varmācību kļuvuši bagāti, nodara tikdaudz netaisnības? Un viņu mājinieki runā melus, un viņu pašu mutē ir nepatiesa mēle. Tāpēc Es tev sodam sagādāšu visai sāpīgas ciešanas un tavu grēku dēļ tevi izpostīšu. Tu ēdīsi, bet nebūsi paēdis, savās iekšās tu pastāvīgi sajutīsi bada tukšumu. Un ko tu noliksi pie malas, to tu tomēr nesataupīsi, un kas tev vēl paliks pāri, to Es iznīcināšu ar zobenu. Tu gan sēsi, bet tu nepļausi, tu audzināsi olīvas, spiedīsi eļļu, un tu tomēr nesvaidīsies ar to, tu liksi spaidā vīnogas, bet tu nedzersi no tām darinātu vīnu. Jo tu sekoji Omrija mācībām un ievēroji visas Ahaba nama izdarības, un jūs sekojāt tām, paklausīdami šā nama padomiem. Tādēļ Es tevi nodošu izpostīšanai un tavus iedzīvotājus apsmieklam, un jums būs jācieš manas tautas kauns!“ Bēdas man! —jo man klājas kā tādam augļu novākšanas laikā, kas vīna dārzā salasa ražas atlikumus, kad vairs neatrod neviena ēšanai derīga ķekara un arī nevienas pirmās ražas vīģes, ko mana sirds tā kāro! Dievbijīgie cilvēki ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā; visi slāpst tikai pēc asinīm, viņi cenšas cits citam izlikt valgus, jo tie viens otru uzlūko par medījumu. Viņu rokas gatavas darīt ļaunu; ko grib novada valdnieks, to izpilda tiesnesis par maksu. Tie, kam vara, izsaka ļaunas vēlēšanās aiz tīrās vieglprātības un groza lietas, kā viņiem patīk. Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs. Bet kad pienāks tavu sludinātāju diena un kad tev draudēs barga piemeklēšana, tad viņi nezinās, kur izeja. Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu! Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm! Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti, vedekla ir pret vīra māti, un cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājinieki. Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs! Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un ja es ari mitu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! Es panesišu tā Kunga dusmas, —jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, —kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnibu; Viņš mani izvedis gaismā, tā j ka es ar prieku skatišu Viņa taisnību. Manai ienaidmecei tas būs jāredz un pašai par lielu kaunu ari jāatzist, viņai, kas tagad man saka: „Kur ir tas Kungs, tavs Dievs?“ —Manas acis ar gandarījumu redzēs, kā viņu tad kā dubļus samin uz ielas. — „Nāks diena, kur atkal no jauna uzcels tavus mūrus, diena, kur tavas robežas sniegsies atkal tālu. Tani dienā nāks pie tevis no Asinjas un nocietinātās pilsētas Tīras un no apgabaliem tālāk lidz pat lielajai upei—Nīlai, kā ari no Ēģiptes lidz Eifratas dižupei, no vienas jūras lidz otrai, no viena kalna lidz otram. Bet zeme paliks par neaugligu atmatu savu iedzīvotāju dēļ, un tas būs sods par viņu ļaunajiem darbiem.“ Bet tu gani ar savu gana vēzdu savu tautu, šo ganāmo pulku, kas tev pieder kā mantojums, savus sīklopus, kas dzīvo atdaliti meža kalnājā, Karmela vidū; laid viņiem ganīties atkal Basanā un Gileādā kā kādreiz vecos laikos! „Es likšu viņiem pieredzēt atkal brīnumus kā tai laikā, kad viņi izgāja no Ēģiptes zemes. Pagānu tautas to redzēs un paliks kaunā ar visu savu varu, tie liks roku uz mutes, un viņu ausis būs kurlas. Lai viņi laiza putekļus kā čūskas, kā zemes tārpi, lai viņi, bailēs trīcēdami, lien laukā no savām pilīm un tuvojas tam Kungam, mūsu Dievam, lai tie izjūt bailes tavā priekšā.“ Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība? Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies pār mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos. Tu parādīsi Jēkabam uzticību un dāvināsi žēlastību Ābrahāmam, ko Tu esi mūsu tēviem apsolījis ar zvērestu kopš senajām dienām. Dieva pasludinājums Ninivei un Nachuma no Elkošas paredzējumu grāmata. Bargs un atriebīgs Dievs ir tas Kungs, jā, tik tiešām, tas Kungs ir atriebīgs un turklāt bargs un dusmīgs; tas Kungs ir atriebīgs saviem pretiniekiem un ilgi kaist dusmās pret saviem ienaidniekiem. Tas Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu. Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām. Viņš norāj jūru un dara to sausu un izsusina visas upes; Basans un Karmels izkalst, un kas zied un zaļo Libanonā, tas savīst. Kalni trīc Viņa priekšā, un augstienes izkūst; zeme dreb Viņa vaiga priekšā un pasaule, kā arī visi tās iedzīvotāji. Kas var pastāvēt Viņa dusmu priekšā, un kas spēj palikt sveikā Viņa barguma karstumā? —Viņa dusmu kvele liesmo kā uguns versme, un klintis sabrūk un saplaisā no tās karstuma. Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu. Viņš liek straumēm plūst pāri par šo vietu, iznīcinot savus pretiniekus, un tumsa vajā Viņa ienaidniekus. Ko jūs vēl lolojat kādus ļaunus nodomus pret to Kungu? Viņš tomēr visam darīs galu; otrreiz vairs nelaimei nemaz nav jānāk. Un ja arī viņi būtu cieši kopā saauguši kā ērkšķi, un ja viņi būtu pilni sulas kā mucas, tad tomēr viņus apris kā izkaltušus rugājus. Jo no tevis, Ninive, ir nācis negantais padoms, kam pamatā bija ļauna rīcība pret to Kungu. Tā saka tas Kungs: „Kaut gan tiem labi klājas un kaut gan to ir daudz, tomēr tos nopļaus, un tiem būs jāiznīkst! Es tevi esmu gan pazemojis, bet Es nepazemošu tevi no jauna, Jūda. Taisni otrādi, — Tad Es nokratīšu viņa jūgu, ko tu nes, Es saraušu tavas važas.“ Bet pret tevi ir tas Kungs pavēlējis, ka no tava vārda turpmāk vairs nebūs dzimuma. „Es izmetīšu no tava dieva nama visus izgrieztos un izlietos elku tēlus, un Es tev rakšu kapu, jo tu esi atrasts par vieglu, Asirijas valdniek!“ Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus īpašos solījumus ari ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts. Tomēr visu sagrāvējs ir devies pret tevi uzbrukumā, Ninive. Nocietini vēl spēcīgāk un apsargā savu cietoksni, uzmani ceļu, apjoz Savus gurnus, apbru-ņojies un pastiprini savu spēku, cik vien iespējams! Jo tas Kungs no jauna nostiprinās kā Jēkaba, tā ari Israēla godību, kaut laupītāji bija tos izlaupījuši un nopostījuši viņu vīna stādus. Viņa spēcīgo cīnītāju vairogi ir sarkanā krāsā, vina karavīri tērpti purpurā; viņa kara rati laistās spožā tērauda mirdzumā kā savas darināšanas dienā, viņa šķēpu smailes zib. Viņa rati ripo pa ielām, un to rīboņa atskan ielās; tie lāsmo kā lāpas un drāžas uz priekšu kā zibeņi. Nesnauž ari Ninives valdinieks. Viņš atceras savus varonīgos karavīrus, sauc tos, viņi iet un klūp un steidzas uz pilsētas mūri, kura pakājē uzbrucēji jau uzcēluši mūra lauzējam aizsargu jumtu. Bet ūdens noteku aizvari atveras, un ķēniņa pilī rodas apjukums. Ķēniņiene tiek apsmieta un aizvesta gūstā, viņas galma jaunavas raud un vaid aprautā balsī kā balodes un sit sev pa krūtīm sirds vietā. Jo Ninive kļuvusi līdzīga saviļņotiem ūdeņu klajumiem, kas stāvējuši mierīgi sakrāti dīķī, bet tagad paši plūst projām. Viņi pūlas gan tos atturēt, saukdami: „Stāviet, stāviet!“ —bet neviena ūdens lāse negriežas vairs atpakaļ. „Tad nu laupiet sudrabu, laupiet zeltu!“ —jo te nav gala bagātībām, un visvisādi dārgumi un dārgakmeņi te ir neizmērojamā daudzumā. Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi. Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļu vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt? Un pietiekamā daudzumā lauva mēdza saplosīt dzīvniekus saviem mazuļiem, un nemitīgi viņš medīja un nokoda kustoņus ari savām lauvas mātēm, ari pats savas alas viņš piepildīja ar nomedīto laupījumu un savas migas vietu ar saplosīto dzīvnieku gabaliem. „Bet redzi, Es esmu pret tevi,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„Es likšu taviem kaj-a ratiem dūmos sadegt; zobens apris tavus jaunos lauvas, tavu vēstnešu balss vairs nebūs sadzirdama!“ Bēdas tai asinskārai pilsētai, kas ir pārpildīta ar meliem un varas darbiem un kas savu laupīšanas paradumu nespēj atmest! Klau, pātagas švīkst, riteņi aizdārd, zirgi joņo, un rau rīb! Atauļo jātnieki ar spīdīgiem zobeniem un mirdzošiem šķēpiem. Aiz viņiem paliek daudz nogalināto, veselas līķu kaudzes; galu dabūjušiem nav skaita, un bieži gājējiem jāklūp pār savu piederīgo līķiem. Tas viss skaistās un pievilcīgās netikles daudzkārtīgās netiklības dēļ; ar savām burvības spēju pilnām mīlas mākām un mākslām viņa padarījusi par vergiem svešas tautas un ar savām valdzināšanas mākslas spējām pakļāvusi sev veselas ciltis. „Redzi, Es tagad tuvošos tev,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„Es atsegšu tevi, pārmetot tava tērpa garo piegali tev pār galvu. Es parādīšu tautām tavu kailumu un svešām ķēniņu valstīm tavu kaunu. Es likšu tevi apmētāt ar nešķīstiem gānekļiem, tie liks tevi kaunā un tevi padarīs par biedēkli, Tā ka visi, kas tevi redzētu, lai bēgtu no tevis un teiktu: Ninive ir izpostīta, kam lai tās būtu žēl? —Un kur lai es sameklēju tev iepriecinātājus?“ Vai tev pašai šķiet, ka tu esi labāka par No Amona pilsētu, kas atradās Nīlas krāču abās krastmalās, kurai visapkārt bija ūdeņi, pilsētu, kuras aizsargu muri bija Nīlas apskaloti un kupas cietoksnis bija jūra? Aitiopieši bija tās sauszemes stiprums un bezgalīgais daudzums ēģiptiešu; Putas un Libijas iedzīvotāji bija vienmer tās palīgi cīņās. Tomēr arī viņai bija jāaiziet trimdā un kājām jādodas gūstā; viņu bērni palika guļam sašķaidītiem galvas kausiem visu ielu stūros; par dižciltīgajiem meta kauliņus un visus pilsētas varenos iekala dzelžos un saslēdza važās. Arī tev, —Ninive, tagad jākļūst dzērumā noreibušai, apmulsušai, pat nepazīstamai! Un kaut tu arī būtu spē-cīga jaunava, tev tomēr būs jāpaslēpjas un jāmeklē glābiņš no sava ienaidnieka. Visi tavi cietokšņi ir kā vīģes koki ar pirmajiem augļiem, kas, ja kokus pakrata, krīt mutē tiem, kas tos grib ēst. Redzi, tavi kareivji ir kā sievietes jūsu vidū. Tavas zemes vārtus viņi vērtin mēdz vērt vaļā ienaidnieka priekšā, kad uguns ir aprijusi tavu vārtu dzelzs aizšaujamos. Apgādājies ar ūdeni aplenkuma laikam, nostiprini savus nocietinājumus! Roc mālu zemi, samīci mālus ar savām kājām un darini izturīgus ķieģeļus! Bet uguns tevi tomēr aprīs, un zobens iznīcinās; tā aprīs tevi kā siseņu cirmeņus, kaut arī tevis jau būtu tikdaudz kā šo cirmeņu, jā—tikdaudz kā siseņu vispārīgi. Tirgotāju tev vairāk kā zvaigžņu pie debesīm, bet viņiem kā jauniem siseņiem būs jāizslīd no savu priekškāju apvalka un jāaizlido! Tavu augstāko pārvaldnieku tev arī ir tikdaudz kā siseņu, vagaru un rakstvežu ir kā lidojošu kukaiņu bari, kas aukstās dienās sametas uz žogiem, bet kad atspīd saule, tie paceļas gaisā, un neviens nezina, kur tie paliek. Tavi gani un vadoņi ir iesnaudušies, ak, Asirijas ķēniņ! Tavi dižciltīgie ir nogūlušies mierā, tavi karavīri ir izklīduši pa kalniem, un nav neviena, kas tos savāktu vairs vienkopus! Tavai vainai nav dziedināšanas, sitiens, kas tevi ķēris, ir nāvīgs 1 Visi, kas tādas lietas par tevi dzirdēs, plaukšķinās aiz prieka rokas par tavu likteni, jo kūpi gan nav vajājusi bez mitēšanās tava ļaunprātība! ŠI ir Dieva lemtās nākotnes atklāsme, ko parādībā redzējis pravietis Habakuks. Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības, un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību, un Tu nesniedz palīdzību? Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek man acu priekšā, rodas asas domstarpības, un uzliesmo naids! Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta. Aplūkojiet pagānu tautas, skataities cits uz citu un brīnaities, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu. Jo redzi, Es atmodināšu kaldējus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder. Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu. Viņu straujie zirgi zviedz, pardeļu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu. Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis. Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej novadu valdniekus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni. Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu. Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais? Nē, mēs taču nemirsim! Jeb vai Tu, mūsu stiprā klints, tiešām šo mūsu ienaidnieku esi nolicis mums par tiesātāju, esi izraudzījis viņu, lai mūs pārmācītu? Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij taisno, kas par viņu dievbijīgāks? Tu padari cilvēku līdzīgu zivīm jūŗā, līdzīgu kādam rāpulim, kas nepazīst valdnieka. Viņš izvilks visus tos ar savas makšķeres auklu, viņš savāks visus savos tīklos un saķers savos valgos; tad viņš priecāsies un gavilēs par to. Tādēļ arī sava kaujamā upura tiesu viņš nes savam tīklam un kvēpināmo upuri nes savai makšķeres auklai, jo tikai ar šo abu lietu palīdzību viņa īpašuma daļa ir trekna un barība tik bagāta ar aizdaru. Lai viņš tad ari izmet un tukšo savu tīklu, bet vai viņš drīkst tā pastāvīgi vilkt savu zobenu ārā no makstīm ar nolūku nokaut svešas tautas, un to darīt joprojām, nemaz nemainot savu nostāju? „Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību.“ Bet man atbildēja tas Kungs un teica man: „Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm un pie tam skaidri, lai to ikviens viegli lasa. Sis pravietiskais skatījums īstenosies noteiktā laikā, un tā īstenošanās steidzīgi tuvojas un pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs, ne vaļsirdīgs savā sirdi ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.“ Pilnā mērā gan atzīstams: vīns krāpj savu baudītāju; vīna noskaņā pārgalvīgam un pārdrošam vīram nekad nav miera, tādam, kas savu kāro rīkli izpleš plašu kā apakšzemi un kas ir nepiesātināms kā nāve, tā ka viņš cenšas sagrābt un uzņemt sevī visas tautas. Vai tās visas nesacerēs par viņu kādu zobgalīgu dziesmu un neteiks kādu asu pret viņu vērstu dūrienu pilnu runu, izsaukdamās: „Bēdas tādam, kas savu labumu nemitīgi vairo ar to, kas viņam nepienākas! Cik ilgi to vēl lai ciešam? Un kādu smagu parādu viņš neuzņemas uz sevi!“ Vai pēkšņi nesacelsies pret tevi tavi parādu devēji? Vai tevi neizbiedēs tie, pret kubiem tu esi bijis varmācīgs un kuŗus tu esi mocījis? Tad tu kļūsi par tādu, ko viņi galīgi noplicinās. Tu taču pats esi izlaupījis daudzas svešas tautas, un tādēļ arī tevi izlaupīs visas vēl atlikušās tautas, izlaupīs daudzu cilvēku asins izliešanas un daudzu zemju varmācīgas apspiešanas dēļ, jo no tevis ir cietušas gan pilsētas, gan to iedzīvotāji! Bēdas tam, kas kāri un sīksti rauš kopā netaisnu mantu; tā nes tikai ļaunumu viņa paša namam! Velti viņš cenšas novietot savu ligzdu augstā vietā, lai paglābtos no nelaimes nesējas rokas. Bet tavs iepriekšējais apsvērums ir nesis tikai kaunu tavam namam, jo tu esi centies panākt daudzu tautu pilnīgu iznīcināšanu, bet ar to tu esi uzvēlis savai dvēselei tikai smagu grēku nastu. Jo akmeņi sienās kliegs un dziedri no nama koka klāsta vidus tiem pievienosies! Bēdas tam, kas ceļ pilsētas ar asins izliešanu, un kas pilis uztaisa ar netaisnību! Ievērojiet, vai tas tā nav tā Kunga Ccbaota nolikts, ka tautas nopūlas tikai tādēļ, lai uguns izpostītu viņu pūliņu augļus, un ka bojā jāaiziet tam, kādēļ tautas tik neatlaidīgi ir pūlējušās! Jo zeme tiks piepildīta ar tā Kunga godības atziņu tāpat kā ūdeņi, kas apklāj jūras pamatus. Bēdas tam, kas savu tuvāku dzirdina no lielas krūzes, tur klāt piemaisot savu indi, un tā panāk, ka tas piedzeras, lai pēc tam redzētu viņa apslēpto kailumu un ieskatītos viņa gara un prāta noslēpumos! Goda vietā tu piesātinies ar kaunu; tad nu dzer arī tu un streipuļo un atsedz savas miesas apslēptākās vietas. Un iedams no rokas rokā, pie tevis pienāk tā Kunga labās rokas kauss, un tavas pašlepnības apziņas goda vietā tevi pārņem pilnīgs apkaunojums, Jo tavs Libanonā izdarītais noziegums nogulsies pār tevi, un iztrenkātie un iznīcinātie meža zvēri tevi biedēs gan tieši izlieto cilvēku asiņu, kā arī vispārīgo noziegumu dēļ, ko tu esi izdarījis gan pret zemi, gan pilsētu, gan arī pret tās iedzīvotājiem. Ko tad līdz kokā izgrieztais elka tēls, ko veidojis izgriezējs, vai arī izlietā neīstā dieva tēls, uz ko gan paļaujas tā darinātājs, kaut arī apzinādamies, ka viņš izveidojis tikai mēmu elitu. Bēdas tam, kas kokam saka: „Uzmosties!“ —un mēmam akmenim: „Piecelies!“ —Ko gan var mācīt tāds elks? Redzi, tas ir gan pārklāts ar zeltu un sudrabu, un tomēr tajā nav nekāda dzīvā gara. Bet tas Kungs ir savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā! Šāda ir pravieša Habakuka lūgšana nevainīgām sirdīm kustīgam ritumam pieskaņotos pantos. Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, mani māc bailes tavu darbu priekšā. Plūstošo gadu straumē īsteno savu darbu un dari to gadu plūsmā ari visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries ari apžēlošanu! Dievs uzsāka savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis. Viņa slavas bija pilna visa zeme. Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiana telšu pārklāji. Vai, ak Kungs, pret upēm vispārīgi ir iedegusies tava bardzība, jeb vai tavas dusmas ir iedegušās pret upēm, un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūfa paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo tavas lidojošās šautras un mirdz tavs spīguļojošais šķēps. Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzība Tu samin svešas tautas. Tu dodies uzbrukumā, lai gādātu glābiņu sava paša tautai, lai būtu klāt ar palīdzību savam Svaidītajam; Tu notriec zelmini bezdievīgo namam un atsedz nama pamatus līdz klintij, uz kuras tas celts. Tu satriec ar savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucas šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. Tu staigā ar saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. Ja vīģes koks ari neziedēs, un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās ari cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, — Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. —Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā. Šis ir tā Kunga vārds, kas atklājās Cefanjam, Kušņa dēlam, —Kušijs bija Gedaljas, tas Amarjas, un tas Hiskijas dēls, —Josijas, Amona dēla, Jūdas ķēniņa laikā. „Es aizraušu, jā tiešām—Es rautin aizraušu visu, kas zemes virsū!“ —saka tas Kungs. „Es atstāšu zemi bez cilvēkiem un lopiem, bez debesu putniem un jūras zivīm; Es likšu, lai pazūd visa apgrēcība, tāpat arī visi bezdievīgie, tiešām, Es iznīdēšu ļaudis virs zemes!“ —saka tas Kungs. „Es pacelšu savu roku pret Jūdu un visiem, kas dzīvo Jeruzālemē; Es iznīcināšu to, kas palicis pāri no Baāla, it īpaši pašu augstāko elka dievu kalpu nosaukumus, bet arī pārējo šīs vietas elku priesteru apzīmējumus līdz ar pašiem priesteriem, Tāpat arī tos, kas uz jumtiem pielūdz debesu pulkus, pielūdz tos un tomēr zvēr kā pie tā Kunga, tā ari pie Milkoma, Un tos, kas atkrīt no tā Kunga un tādēļ pēc tā Kunga vairs neprasa un Viņu necienī!“ Esiet klusu Dieva tā Kunga priekšā, jo tā Kunga diena ir tuvu; tas Kungs ir sataisījis kaujamo upuri un uz to ieaicinājis savus izraudzītos viesus. Bet tā Kunga kaujamā upura dienā notiks: „Es piemeklēšu zemes labiešus un ķēniņa bērnus un visus, kas staigā svešzemju drēbēs. Es piemeklēšu tai pašā dienā arī tos, kas lec pār slieksni un kas savu kungu elka dievu namu pilda ar varmācību un krāpšanu. Tai pašā dienā,“ —saka tas Kungs—„atskanēs skaļi vaimanu kliedzieni no Zivju vārtu puses, kaucieniem līdzīgi saucieni otrā pilsētas daļā un spēcīgas vaimanas no pakalniem. Vaimanājiet jūs, Machteša ielejas iedzīvotāji! Jo beigti ir visi tirgotāji, un iznīcināti ir visi naudas skaitītāji un pārsvērēji. Tai pašā laikā notiks, ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdi: Tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu! Viņu mantu izvazās, un viņu nami aizies galīgi postā. Viņi gan cels atkal namus, bet paši tajos nedzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus, bet nedzers no tiem vīnu.“ Tā Kunga lielā diena ir tuvu, tā ir jau klātu un nāk steigdamās. Klau, tā Kunga diena! Pat drošsirdīgākie karavīri kliedz izmisumā! Jo šī diena ir niknuma diena, tā ir skumju un baiļu diena, negaisa un vētras diena, tumsas un nakts melnuma diena, mākoņu un miglas diena, Diena, kad atskanēs pret nocietinātām pilsētām un pret augstiem cietokšņu torņiem vērstas cīņas ragu un tauru skaņas. „Es iedvesīšu ļaudīm bailes, un viņiem būs staigāt apkārt taustīdamies kā akliem, jo viņi ir grēkojuši pret to Kungu; viņu asinis izlies kā samazgas un viņu miesas izmetīs kā mēslus!“ Tā Kunga dusmības dienā viņus neglābs nedz viņu sudrabs, ne zelts, jo visu zemi aprīs Viņa niknuma uguns un visai ātru galu Viņš atnesīs visiem zemes iedzīvotājiem. Pārbaudi sevi un atgriezies, tu, kauna nepratēja tauta, Iekāms krīt spriedums, —kā pelus aizput diena—, iekams tā Kunga dusmu karstums nāks pār jums, iekāms pār jums nāks pati tā Kunga dusmības diena! Meklējiet to Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast! Jo Gaca būs jāatstāj, un Askalona kļūs neauglīgs klajums; dienas vidū izdzīs visus no Asdodas un Ekronu noslaucīs no zemes virsus. Bēdas tiem, kas gar jūrmalu dzīvo, krētiešu tautai! Tā Kunga piedraudējums nāks pār jums: „Kānaāna, filistiešu zeme! Es tevi tā piemeklēšu, ka tur vairs nebūs iedzīvotāju!“, Gar jūras malu lai būtu tikai niecīgas ganu mītnes un sīklopu aploki. Šī zemes sloksne lai kļūst par īpašumu pāri palikušajiem no Jūdas nama, un lai viņi tur gana savus lopus. Vakaros lai viņi apmetas pārnakšņošanai Askalonas namos, kad tas Kungs, viņu Dievs, būs par viņiem apžēlojies un izbeigs viņu cietumu. „Es esmu dzirdējis Moāba nievas un Amona bērnu paļas, ar kādām viņi ir apsmējuši manu tautu, stāvēdami lielīdamies pie tās robežām. Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, —„Moābam jākļūst kā Sodomai un Amona bērniem kā Gomorai, viņu zemei kā nātrienei, kā sāls bedrei un kā tuksnesim uz mūžīgiem laikiem! —Manas tautas pāri palicēji viņus paņems sev par laupījumu, un manas tautas atlikums paņems viņu zemi sev par īpašumu!“ Tas viss viņiem lai notiek par viņu augstprātību, ka viņi nonicinājuši tā Kunga Cebaota tautu un tukši lielījušies. Briesmīgs būs tas Kungs pret viņiem, jo Viņš izskaudīs visus neīstos dievus virs zemes; un Viņu pielūgs visi pagāni savās jūras salās, piesaukdami Viņu katri savā dzīves vietā. „Ari jūs; aitiopiešus, nogalinās mans zobens!“ Un Viņš izstieps savu roku pret ziemeļiem un iznīcinās Asiriju. Ninivi Viņš pārvērtīs par neauglīgu kailatni, kas būs izkaltusi kā tuksnesis, Kur vidū apmetīsies ganāmi pulki un baros mitīs visādi zvēri; dzēses un eži taisīs sev naktsmītnes tās tempļu stabu pamatos, dziedātāju putni dziedās gaismas ailēs, kraukļi sēdēs uz sliekšņa, jo tempļa vidū būs izputēšana: ciedru koka plāksnes būs visas norautas. Tāda izskatīsies līksmā pilsēta, kas tik droši dzīvoja un runāja pati pie sevis savā sirdi: „Es, un citas nav nevienas!“ Kā tā nu ir kļuvusi par tuksnešainu klajumu, zvēriem par mitekli! Un visi, kas iet tai garām, svilpo, pasmejas priekā par to un atmet ar roku. Bēdas tai nepaklausīgai, par netīru kļuvušai un varmācīgai pilsētai! Tā neklausa brīdinājumam nedz arī ļauj sevi pamācīt; tā nepaļaujas uz to Kungu un negrib nākt pie sava Dieva. Tās augstākie dižciltīgie ir viņu vidū kā rūcoši lauvas, un tās tiesneši ir kā vilki vakarā, kas neko no sava laupījuma neatstāj rītam. Tās pravieši ir vieglprātīgi, neuzticami cilvēki; tās priesteri sagandē svētumu un sagroza bauslību. Bet tas Kungs, kas ir viņu vidū, ir taisns un nedara netaisnību; Viņš ik rītus ceļ gaismā savu taisnību, un tur nekā netrūkst, bet bezdievīgais neprot kauna. „Es esmu iznīcinājis tautas, sagrāvis pilis, tukši ir viņu lauku ceļi, ka tur neviens vairs nestaigā; izputinātas ir viņu pilsētas, un neviens vairs tur nedzīvo. Es domāju: Tagad viņa Mani bīsies un pieņems pamācības, lai viņas mājokļus neizpostītu un nepiepildītos viss no tā, ar ko Es biju piedraudējis viņu pārmācīt. Bet patiesībā viņi vēl jo naskāk cenšas visādā veidā savu noso-dāmo rīcību padarīt vēl jo ļaunāku.“ „Tāpēc,“ —saka tas Kungs, —„jums arī būs uz Mani jāgaida līdz tai dienai, kamēr Es celšos ar savu liecību, ka Es spēju tiesāties un sapulcināt tautas un savest kopā ķēniņu valstis un izliet savas dusmas pār tām, jā—visu savu dusmu karstumu, jo visu pasauli aprīs manu dusmu bargums! Un tad Es piešķiršu tautām šķīstas lūpas, lai viņas visas piesauc tā Kunga vārdu un Viņam vienprātībā kalpo. No viņpus Aitiopijas ūdeņiem Man atvedīs manus pielūdzējus, manu izkaisīto draudzi, un to pasniegs Man kā upura dāvanu. Tanī dienā tev vairs nebūs jākaunas par visiem saviem ļauniem darbiem, ar kādiem tu kādreiz esi apgrēkojusies pret Mani, jo Es izmetīšu tavus pārgalvīgi lepnos no tava vidus, lai tu pati vairs nelepotos pārgalvībā uz mana svētā kalna, Jcruzāleme. Un Es tavā vidū atstāšu pāri tikai pazemīgu, nospiestu tautu, kupa savu cerību liek uz tā Kunga vārdu. Pārējie, kas vēl no israēliešiem atlikuši, nedarīs neko ļaunu nedz arī runās ko nepareizu, un viņu mutē nebūs melīgas mēles; viņi paši būs ganāmais pulks, kas ganīsies mierā, un neviens tos netraucēs.“ Priecājies, Ciānas meita! Gavilē, Israēl! Priecājies un gavilē no visas sirds, tu Jeruzālemes meita! Jo tas Kungs ir atsvabinājis tevi no soda un novērsis no tevis tavus ienaidniekus. Tas Kungs, Israēla ķē-niņš, ir pie tevis. Ļaunuma tu vairs neredzēsi. Tanī pašā dienā sacīs Jeruzālemei: „Nebīsties, Ciāna! —Nenolaid savas rokas bezspēcībā!“ Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecā-sies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs savu prieku par tevi. Tos, kas bailēs tālumā skumst, nevarēdami piedalīties tavos svētkos, Es sapulcināšu vienuviet, jo viņi pieder tev, kaut arī tagad viņiem jācieš pazemojums. Redzi, Es tanī laikā saukšu pie atbildības visus tavus apspiedējus, Es gribu palīdzēt klibajiem un sapulcināšu visus izkaisītos un gribu viņus iecelt slavā un godā visās zemēs, kur viņus ienīst. Tanī laikā Es jūs atvedīšu šurp, un tanī laikā Es jūs sapulcināšu vienkopus, jo Es gribu jūs izcelt ar slavu un godu visu tautu starpā ar to, ka Es pavisam izbeigšu jūsu gūstniecību jūsu pašu acu priekša, tāpēc ka Es, tas Kungs, to jums esmu apsolījis.“ Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestajā mēnesī pirmajā šā mēneša dienā ar pravieša Hagaja muti atklājās tā Kunga vārds Zerubabelam, Šealtiēla dēlam, Jūdas apgabala pārvaldniekam, un Jozuam, Jocadaka dēlam, augstajam priesterim, un tas skanēja tā: Tā saka tas Kungs Cebaots: „Šī tauta runā: Vēl nav pienācis laiks no jauna celt tā Kunga namu!“ Un tad atskanēja tā Kunga vārds ar pravieša Hagaja starpniecību: „Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceios! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un kas pelna algu, tas ber to caurā makā.“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu cejos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs visai patīkami, un Es parādīšu savu godību!“ —saka tas Kungs. „Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?“ —jautā tas Kungs Cebaots. „Tāpēc, ka mans nams stāv drupās, un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darāmiem darbiem.“ Tad Zerubabels, Sealtiēla dēls, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteris, un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus, kujru Dievs tas Kungs pie viņiem bija sūtījis, un tauta sajuta lielu bijību tā Kunga priekšā. Tad Hagajs, tā Kunga sūtnis, kura uzdevums bija Dieva vēstījumu tautai zināmu darīt, runāja šādus vārdus: „Es esmu ar jums!“ —saka tas Kungs. Un tas Kungs lika pamosties Zerubabelā, Sealtiēla dēlā, Jūdas apga-bala pārvaldniekā, un Jozuā, Jocadaka dēlā, augstajā priesterī, un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar tā Kunga Cebaota, sava Dieva namu Sestā mēneša divdesmit ceturtajā dienā ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gadā. Septītā mēneša divdesmit pirmajā dienā atklājās tā Kunga vārds ar pravieša Hagaja starpniecību, un tas skanēja tā: „Uzrunā Zerubabelu, Sealtiēla dēlu, Jūdas apgabala pārvaldnieku, un Jozuu, Jocadaka dēlu, augsto priesteri, un tautas atlikumu un saki tā: Kas vēl ir palicis jūsu vidū no tiem, kas šo dievnamu ir redzējuši tā kādreizējā godībā, un kā jūs šo namu redzat tagad? Vai nav tiesa: tas ir it kā nekas pret agrāko? Un tagad, Zerubabel, ņemies drosmi!“ —saka tas Kungs, —„pildies ar jaunu drosmi arī tu, Jozua, Jocadaka dēls, tu, augstais priesteri! Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta!“ —saka tas Kungs, —„un strādājiet, jo Es esmu ar jums!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Apsolījums, ko Es jums devu, izejot no Ēģiptes zemes, paliek spēkā, un mans Gars valda jūsu vidū: nebīstie-ties!“ Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Vēl tikai īss brīdis, ka Es satricināšu debesis un zemi, jūru un sauszemi. Jā, Es sakustināšu visas pagānu tautas; tad nāks šurpu viss pats dārgākais no pagānu tautām, un Es darīšu šo namu pilnu krāšņuma!“ —saka tas Kungs Ccbaots. „Jo Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts,“ —saka tas Kungs Cebaots. „Un šā pēdējā dievnama krāšņumam būs jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība,“ —tā saka tas Kungs Cebaots, —„un Es gribu dāvināt mieru šai vietā,“ —saka tas Kungs Cebaots. Dārija otra valdīšanas gada devītā mēneša divdesmit ceturtajā dienā izrosījās tā Kunga vārds pravietim Hagajam viņa garā, un tas skanēja: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Apjautājies priesteriem pēc pamācības par šādu bauslības jautājumu un saki: Ja kāds savu drēbju ielokā nestu svētītu gaļu un ja viņš ar šā ieloka stērbeli pieskartos pie maizes, saknēm, vīna, ellas vai ari vispārīgi pie kādas barības, vai tā tad ari kļūtu svēta?“ —Priesteri atbildēja un teica: „Nē, netaptu!“ Hagajs tad jautāja tālāk: „Bet ja kāds kļūtu nešķists no miroņa un pēc tam pieskartos kādai no šām lietām, vai pēdējās kļūtu nešķistas?“ —Priestep atbildēja un teica: „Tiešām, tās taptu nešķistas!“ Te nu Hagajs aizrādīja uz sekojošo: „Ja tā, tad ari šī tauta un visi šie ļaudis manā priekšā“, —saka tas Kungs, —„un visi viņu roku darbi un viss, ko viņi nes upuriem, ir nešķists!“ „Padomājiet tomēr savā sirdi par laiku no šis dienas atpakaļ lidz agrākam laikam, kā bija, pirms lika akmeni uz akmens tā Kunga nama celtnei! Ja kāds pienāca pie neizkultas labības kaudzes, kurā būtu bijis jābūt divdesmit mēriem, tad tur bija tikai desmit; un ja viņš pienāca pie vina spaida, sagaidīdams saņemt piecdesmit spaiņu, tad patiesībā iznāca tikai divdesmit. Jo Es jūs piemeklēju ar sausumu, ar labības rūsu un dzelti un krusu ikvienā jūsu darbā, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs. „Tad nu raugaities uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šās dienas un vēl drusku atpakaļ, proti—sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu, dienu, kad tā Kunga namam likts pamats; raugaities un vērojiet uzmanīgi, Vai sēklas labība joprojām vēl paliek klētī, un vai vīna un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk vēl nenes nekādus augļus? Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību.“ Un tā Kunga vārds atklājās no jauna Hagajam tā paša mēneša divdes-mit ceturtajā dienā, un tas skanēja: „Saki Zerubabelam, Jūdas apgabala pārvaldniekam, un pastāsti viņam: „Es sakustināšu debesis un zemi, Un Es apgāzīšu ķēniņu troņus un iznīcināšu varenās pagānu ķēniņvalstis; Es apgāzīšu kaujas ratus kopā ar braucējiem, kritīs no zobena zirgi un jātnieki cīņā cits pret citu. Tanī pašā dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„Es tevi, Zerubabel, Šealtiēla dēlu, savu kalpu, ņemšu savā zināšanā“, —saka tas Kungs, —„un turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!“ —saka tas Kungs Cebaots. Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gadā astotajā mēnesī atklājās tā Kunga vārds Cakarijam, Berechjas, Ida dēla, dēlam, pravietim, un tas skanēja: „Tas Kungs ir bijis ļoti dusmīgs uz jūsu tēviem, Un saki viņiem: Tā saka tas Kungs Cebaots: Ja jūs piegriezīsities Man, —saka tas Kungs Cebaots, —tad Es piegriezīšos jums, —saka tas Kungs Cebaots. Neesiet kā jūsu tēvi, kam agrākie pravieši sludināja un stāstīja: Tā saka tas Kungs Cebaots: Novērsieties no saviem ļaunajiem ceļiem un no saviem darbiem!“ Bet viņi neklausīja un nepiegrieza Man vērības! —saka tas Kungs. Kur tad nu ir jūsu tēvi? —Un vai pravieši dzīvo mūžīgi? Bet vai nav tā, ka mani vārdi un likumi, ko Es liku saviem kalpiem praviešiem sludināt, ir taču jūsu tēvus skāruši, ka tie atgriezās un liecināja: Tiešām, tā, kā tas Kungs Cebaots bija nodomājis ar mums rīkoties, un kādus ceļus mēs esam gājuši un ko darījuši, tā arī Viņš mums ir darījis!“ Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gadā vienpadsmitā mēneša, kas ir sebata mēnesis, divdesmit ceturtajā dienā atklājās tā Kunga vārds Cakarijam, Berechjas, Ida dēla, dēla, pravietim, un tas skanēja: Nakti es redzēju parādību, ka, lūk, sarkanbrūnā zirgā sēdēja kāds virs, un viņš bija apstājies zem mirtēm ielejā, un aiz viņa bija sarkanbrūni, lapsas krāsā, melni un balti zirgi. Un kad nu es jautāju: „Mans Kungs, kāda tiem nozīme?“ Tad eņģelis, kas ar mani runāja, man teica: „Es tev rādīšu, kāda tiem nozīme.“ Un vīrs, kas sēdēja zirgā zem mirtēm, atbildēja un teica: „Tie ir tie, kurus tas Kungs ir izsūtījis, lai pārstai-gātu zemi.“ Bet viņi savukārt ziņoja tā Kunga eņģelim, kas arī stāvēja zem mirtēm, un sacīja viņam: „Mēs esam pārstaigājuši visu zemi, un, raugi, visā zemē valda dziļš miers.“ Tad atbildēja tā Kunga eņģelis un sacīja: „Kungs Cebaot, cik ilgi Tu negribēsi apžēloties par Jeruzālemi un par Jūdas pilsētām, uz kurām Tu esi bijis dusmīgs visus šos septiņdesmit gadus?“ Un tas Kungs atbildēja eņģelim, kas ar mani runāja, un teica viņam laipnus un mierinājuma pilnus vārdus. Un eņģelis, kas ar mani runāja, teica man: „Sludini un saki: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu pilns lielas sirdsdedzes par Jeruzālemi un Ciānu, Un Es esmu ļoti dusmīgs uz lepnajiem un bezrūpības pilnajiem pagāniem; Es biju tikai drusciņ dusmīgs, viņi turpretī no savas puses palīdzēja izraisīt jo lielāku ļaunumu.“ Tāpēc tā saka tas Kungs: „Es piešķiršu Jeruzālemei atkal savu žēlas-tību, un tajā uzcels manu namu“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un mērījamā aukla izstiepjama tieši pār Jeruzālemi.“ Un sludini tālāk un saki: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Manām pilsētām atkal klāsies labi, tas Kungs atkal iepriecinās Ciānu un Sev atkal izredzēs Jeruzālemi.“ Un tad es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un raugi—tur bija četri ragi. Un es jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: „Kāda tiem nozīme?“ —Viņš man atbildēja: „Tie ir tie ragi, kas izklīdināja Jūdu, Israēlu un Jeruzālemi.“ Un tad tas Kungs man rādija četrus kalējus. Tad es jautāju: „Ko viņi darīs?“ Viņš man atbildēja: „Viņi ir nākuši, lai iebiedētu tos ragus, kas Jūdu tā izklīdināja, ka Jūda vairs neiedrošinās pacelt uz augšu savu galvu, un līdz ar to lai aplauztu ragus pagāniem, kas savu ragu ir pacēluši pret Jūdu, lai to izklīdinātu.“ Un kad es atkal pacēlu savas acis uz augšu un skatījos, tad redzi, kāds vīrs turēja mērījamo auklu savā rokā. Kad es viņam jautāju: „Kurp tu eji?“ —Viņš savukārt atbildēja man: „Lai uzmērītu Jeruzālemi un redzētu, cik garai un platai tai jābūt.“ Un raugi, eņģelis, kas ar mani runāja, izgāja ārā, un kāds cits eņģelis gāja viņam pretī Un sacīja viņam: „Steidzies un saki šim jauneklim: Jeruzālemi apdzī-vos bez kādiem mūfiem liels daudzums ļaužu un lopu, kas atradīsies tajā. Un Es pats būšu“, —saka tas Kungs, —„tai visapkārt par ugunīgu mūri, un Es parādīšos tās vidū lielā savā godībā.“ „Klau, klau! Bēdziet projām no ziemeļu zemes!“ —saka tas Kungs, —„jo Es jūs izkaisīšu visos četros vējos zem debesīm“, —saka tas Kungs. „Klau, Ciāna, kas tu dzīvo pie Bābeles meitas, steidzies projām!“ Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu pagānu starpā, kas jūs aplaupīja; jo kas jums pieskaras, tas pieskars Viņa acu raugam. Jo redzi, es pacelšu savu roku pret viņiem, un viņiem būs jākļūst par laupījumu saviem tagadējiem kalpiem“; un tad jums kļūs skaidrs, ka mani ir sūtījis tas Kungs Cebaots. „Priecājies un esi līksma, Ciānas meita! Jo redzi, Es nākšu un dzīvošu tavā tiešā tuvumā“, —tā saka tas Kungs. „Un tai laikā daudzas tautas piegriezīsies tam Kungam un kļūs par manu tautu, un Es dzīvošu tavā vidū“, —un tad tu atzīsi, ka tas Kungs Cebaots mani pie tevis sūtījis. Un tas Kungs iegūs Jūdu par savu mantojuma tiesu svētajā zemē un izraudzīs sev atkal Jeruzālemi. Lai klusu ir visa ar miesu apveltītā radība tā Kunga priekšā! Jo Viņš jau ir izgājis no sava svētā dzīvokļa. Un tas Kungs man Jāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātāns stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. Un tas Kunga eņģelis teica sātānam: „Tas Kungs lai norāj tevi, sātān! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?“ Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā. Un eņģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: „Novelciet viņam netīrās drēbes!“ —Bet Jozuam tas sacīja: „Redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!“ Un viņš pavēlēja: „Uzlieciet viņam galvā tīru cepuri!“ Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes, un tā Kunga eņģelis bija tur klāt. Un tā Kunga eņģelis deva šādu svinīgu paskaidrojumu un teica Jozuam: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Ja tu staigāsi manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi manu namu un uzraudzīsi manus pagalmus un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv manā priekšā. Klausies, Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi amata biedri, kuļu sēdekļi priesteru padomē ir tavā priekšā, esat vīri, kam piemīt zināma priekšvēstījuma tēlaina nozīme. Jo iegaumē: Es gribu likt nākt savam kalpam Cemacham, tas ir ļoti cēlai atvasei. Tad nu redzi, tai akmenī, ko Es noliku Jozuas priekšā—uz šo vienu akmeni vērstas un raugās septiņas acis—, Es iegrebšu pats viņa—mana kalpa uzrakstu līdz ar viņam piemērotu attēlu“, —tā saka tas Kungs Cebaots—, „un visus šās zemes grēkus un pārkāpumus Es izdzēsīšu vienā dienā. Tai pašā dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„jūs aicināsit cits citu zem vīna un vīģes koka.“ Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, Un jautāja man: „Ko tu redzi?“ —Es atbildēju: „Es redzu tur spuldžtun no tīra zelta ar ieliektu eļļas tvertni virsgalā. Spuldžturim ir septiņas atsevišķas spuldzes, un tām kopā septiņas ar tvertni saistītas eļļas pievada caurules. Un divi eļļas koki līdzās—viens pa labi, otrs pa kreisi no spuldžtura.“ Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: „Mans kungs, kāda tam visam nozīme?“ Tad eņģelis, kas ar mani runāja, deva man šādu atbildi: „Tātad tu tiešām nezini, kāda tam nozīme?“ —Es savukārt atteicu: „Nē, mans kungs!“ Tad viņš man deva sekojošu paskaidrojumu: „Tā skan tā Kunga vārds Zerubabelam: Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar manu Garu!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama čukura noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: „Lai viņam laime, lai gods un slava!“ Un vēl man atklājās tā Kunga vārds, kas man vēstīja: „Zerubabela rokas ir likušas šim namam pamatu, viņa rokām tas arī jāpabeidz, lai jūs tiešām varētu atzīt, ka tas Kungs Cebaots mani pie jums sūtījis. Un ja arī kas būtu sajutis mazcienību pret sīko sākumu dienu, tad tas ar prieku redzēs gala akmeni Zerubabela rokās. Bet tās septiņas spuldzes—tās ir tā Kunga acis, kas raugās uz visu pasauli.“ Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: „Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no spuldžtuļra?“ Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: „Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa?“ Tad viņš man atbildēja: „Vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme?“ —Es savukārt atbildēju: „Nē, mans kungs!“ Tad viņš man sacīja: „Tie ir tie abi svaidītie, kas stāv līdzās kā kalpi katrā pusē visas pasaules valdniekam.“ Un es no jauna pacēlu savas acis un paskatījos, un raugi, tur tuvojās lidojošs rakstu ritulis. Un kad viņš man jautāja: „Ko tu redzi?“ Es savukārt atbildēju: „Es redzu lidojošu rakstu rituli, tas ir divdesmit olekšu gafš un desmit olekšu plats.“ Un viņš teica man: „Tas ir lāsts, kas gulstas pār visu plašo zemi, jo tiklab visus zagļus, kā ari visus nepareiza zvēresta devējus aizslaucīs un aizraus projām no šejienes uz šās lapas vienā un otrā pusē uzrakstīto noteikumu pamata.“ „Es tādēļ uzliku un darīju zināmu lāstu“, —saka tas Kungs Cebaots, —„lai tas skar tiklab zagļa namu, kā arī tā namu, kas pie mana vārda nepareizi zvēr; tam jāieslīgst, jāiesūcas un jānostiprinās viņa namā un jāsagrauj tas ar visām tā koka un akmens daļām.“ Tad tas eņģelis, kas ar mani runāja, atkal izvirzījās uz priekšu un man sacīja: „Pacel savas acis un skaties! Kas tas ir, kas tur parādās?“ Kad es nu jautāju: „Kas tad tur īsti ir?“ Tad viņš runāja tālāk: „Tas ir lielais labības mērs, kas tur parādās“, —un piebilda: „Tāds ir šā mēra izskats visā zemē, un tik liels ir viņu pārkāpums!“ Un redzi, mēram pacēlās ļoti smags svina vāks, un tur bija sieviete, kas sēdēja mērā. Bet viņš skaidroja tālāk: „Tā ir bezdievība!“ Un viņš iegrūda sievieti atkal mērā iekšā un uzlaida lielo svina vāku mēra atvaram atkal virsū. Kad es atkal pacēlu savas acis uz augšu—un raugi, —ārpusē, mēram līdzās, parādījās divas sievietes, un viņām bija spārni, kurus kustināja vējš; spārni bija līdzīgi svēteļa spārniem, —tās pacēla labības mēru un aiznesa to starp debesīm un zemi. Un es jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: „Kurp tad viņas nes šo labības mēru?“ Viņš atteica man: „Mēram un tajā iekšā esošai bezdievībai veidojas nams Sineāras zemē un kad tas būs pabeigts, tad mēru tur noliks tam piederīgā vietā.“ Un es no jauna pacēlu savas acis uz augšu un skatījos, un raugi, tur bija četrēji rati, tie virzījās šurpu starp diviem kalniem; bet kalni bija vara. Pirmajos ratos bija iejūgti sarkanbrūni, otrējos—melni zirgi, Trešajos balti, ceturtajos—raibi spēcīgi zirgi. Un es jautāju un teicu eņģelim, kas ar mani runāja: „Kāda tiem nozīme, mans kungs?“ Eņģelis atbildēja un teica man: „Tie ir tie četri debesu vēji, kas iziet pasaulē, pēc tam kad tie ir stāvējuši visu zemju valdnieka priekšā. Rati, kuriem priekšā ir melnie zirgi, virzās uz ziemeļu zemi, un rati ar baltiem zirgiem virzās uz austrumiem, bet raibie zirgi dodas uz dienvidu zemi; Spēcīgie sarkanbrūnie dodas uz vakaru zemi, un viņu nolūks ir savā braucienā pārstaigāt visu zemi.“ Un viņš sacīja: „Ejiet un pārstaigājiet visu zemi!“ —un tie pārstaigāja visu zemi. Tad viņš man vēl skaļi pasacīja šādus vārdus: „Raugi, tie, kas aizgāja uz ziemeļu zemi, ļaus atrast manam garam mieru ziemeļu zemē.“ Pēc tam man atkal atklājās tā Kunga vārds, un tas skanēja: „Ņem no aizvesto, —no Heldaja, no Tobijas un no Jedajas, dāvanām un atnāc šo pašu dienu un noej Jozijas, Cefanjas dēla, namā, kur viņi, no Babilonijas pārnākušie, apmetušies, Un ņem sudrabu un zeltu, darini vainagu un uzliec to galvā Jozuam, augstajam priesterim, Jocadaka dēlam, Un saki viņam: Tā saka tas Kungs Cebaots: Raugi, ir vīrs, kas saucas Cemachs un viņa laikā viss zels un plauks, un viņš uzcels tā Kunga namu. Jā, tiešām, viņš uzcels tā Kunga namu un nēsās valdnieka rotājumu pilnā godībā, un viņš sēdēs un valdīs uz sava troņa, būs arī priesteris savā goda krēslā, un miers valdīs viņu abu starpā.“ Bet vainags paliks tā Kunga namā par piemiņu Heldajam, Tobijam, Jedajam un Chenam, Cefanjas dēlam. Un tie, kas tālumā dzīvo, nāks un piedalīsies tā Kunga nama celšanā. Un tad jūs arī droši atzīsit, ka tas Kungs Cebaots mani pie jums sūtījis; un viss tas notiks, ja jūs uzklausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsi.“ Tas norisinājās ķēniņa Dārija ceturtajā valdīšanas gadā, kad devītā mēneša, kas saucas kislevs, ceturtajā dienā atklājās tā Kunga vārds Cakarijam Sakarā ar to, ka Bēteles iedzīvotāji sūtīja Sareceru un Regcm-Melechu kopā ar viņu pavadoņiem, lai viņi aizlūgtu tā Kunga priekšā Un liktu priesteriem, kas bija tā Kunga Cebaota namā, un praviešiem atbildēt uz šādu jautājumu: „Vai mums vēl jāskumst un jāraud un ari jāgavē piektajā mēnesī, kā mēs to esam darījuši tagad jau tikdaudz gadus?“ Tad man garā atskanēja tā Kunga Cebaota vārds, un tas teica tā: „Sludini ļaudīm visā zemē un priesteriem un saki tā: Kad jūs gavējāt un sērojāt piektajā un septītajā mēnesī visus šos septiņdesmit gadus, vai tad jūs Manis dēļ tā gavējāt? Jeb vai kad jūs ēdāt un dzērāt, vai jūs neēdāt un nedzērāt paši savā labā? Vai tad šie nav tie baušļi, ko tas Kungs ir licis sludināt arī agrākiem praviešiem, kad Jeruzāleme vēl dzīvoja mierā un kad tajā līdz ar apkārtējām pilsētām valdīja pilnība un ļaudis dzīvoja ari no pilsētas uz dienvidiem un ielejās?“ Un tālāk izrosījās tā Kunga vārds Cakarijam, un tas skanēja: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Spriediet taisnu tiesu, un lai ikviens parāda pret savu brāli mīlestību un žēlsirdību! Un nedariet pāri atraitnēm, bāriņiem, svešiniekiem un nabagiem, un neturiet ļauna savā sirdī cits pret citu!“ Bet viņi to neievēroja, palika nepaklausīgi, negribēja uzņemties nekādu jūgu un aizbāza savas ausis, lai neko nedzirdētu, Un nocietināja savas sirdis kā kaļķakmeni, lai viņi nedzirdētu nedz pamācības, nedz norādījumus, ko tas Kungs Cebaots tiem deva, ar savu Garu likdams tos sludināt agrākiem pravie-šiem. Tādēļ arī bija nākušas pār viņiem tā Kunga Cebaota tik lielās dusmas. „Kā tie neklausīja, kad Es saucu,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„tā tagad Es neklausīšu, kad tie sauc! Tāpēc Es viņus izkaisīju starp visām svešām tautām, kas viņus nepazina, un zeme aiz viņiem palika tukša, tā ka neviens tur vairs neklejo, un tādā kārtā labā un mīlīgā zeme kļuvusi par neauglīgu kailatni.“ Man atklājās atkal tā Kunga vārds, un tas skanēja: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Mana sirds kvēlo pret Ciānu dziļā mīlestībā, un Es esmu iededzies pret to arī bargās dusmās!“ Tā saka tas Kungs: „Es atgriezīšos atkal Ciānā un dzīvošu Jcruzālemē. Jeruzalemei būs saukties par uzticīgo pilsētu, un tā Kunga Cebaota kalnam par svēto kalnu.“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Atkal sēdēs veci vīri un vecas sievas Jeruzālemes ielās, ikviens ar savu nūju rokā lielā vecuma dēļ, Un pilsētas ielām būs būt pilnām ar zēniem un meitenēm, kas tur rotaļājas.“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Ja tas arī izliktos neiespējams šīs pāri palikušās tautas acīm tanīs dienās, vai tad tam būtu jābūt par neiespējamu ari manu acu priekšā?“ —saka tas Kungs Cebaots. Tā saka tas Kungs Cebaots: „Redzi, Es izglābšu savu tautu no zemes, kas ir pret saules lēktu, un arī no tās, kas ir pret saules rietu, Un atvedīšu viņus šurp, lai viņi dzīvo Jeruzālemē, un viņiem būs manai tautai būt, un Es būšu viņu Dievs patiesībā un taisnībā.“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Stipriniet savas rokas, jūs, kas dzirdat šos vārdus šinīs dienās no praviešu mutes un tieši laikā, kad ir likts pamats tā Kunga Cebaota namam, lai dievnamu atkal uzceltu! Jo priekš šīm dienām viss cilvēku darbs bija veicams bez atlīdzības; arī no dzīvnieku darba nebija nekādu ienākumu, un nebija nekādas drošības no ienaidnieka tiem, kas nāca un gāja; savukārt Es atļāvu ikvienam cilvēkam būt naidīgam pret savu tuvāko. Taču tagad pret pāri paliku-šajiem no šās tautas Es neizturēšos vairs tā kā agrākās dienās“, —saka tas Kungs Cebaots. „Bet viņiem būs pieredzēt sēju miera laikā. Vīna koks dos savus augļus, un zeme izdos savu ražu, un debess savu rasu; Es ļaušu, lai šīs tautas pārpalikumam viss tas piederētu! Un kaut gan jūs, Jūdas un Israēla nama locekļi, līdz šim esat uzskatīti par lāstu svešu tautu starpā, tagad notiks tā, ka Es jūs no tā atsvabināšu, lai jums būtu sava svētība; nebīstieties tikai un dariet stipras savas rokas!“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Tāpat kā Es biju nodomājis jums darīt ļaunu, kad jūsu tēvi Mani apkaitināja“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un Man tā nebija žēl, Tā Es tagad šais dienās domāju atkal Jeruzālemei un Jūdas namam labu darīt. Nebīstieties tikai! Un lūk, šie ir tie likumi, kas jums jāpilda: Runājiet patiesību cits ar citu, spriediet taisnu un miera pilnu tiesu savos vārtos! Un lai neviens nedomā savā sirdī neko ļaunu pret savu tuvāko, un nemīliet nepareizus zvērestus, jo visu to Es ienīstu!“ —saka tas Kungs. Un atkal man atklājās tā Kunga Cebaota vārds, un tas vēstīja: „Tā saka tas Kungs Cebaots: Ceturtā, piektā, septītā un desmitā mēneša gavēņiem jākļūst namam par prieku un līksmību un par priecīgiem svētkiem! Mīliet tikai patiesību un mieru!“ Tā saka tas Kungs Cebaots: „Vēlāk nāks vēl daudzas tautas un daudzu pilsētu iedzīvotāji, Un vienas pilsētas iedzīvotāji griezīsies pie kādas citas pilsētas iedzīvotājiem un teiks: Iesim pielūgt to Kungu un meklēt to Kungu Cebaotu; es arī iešu! Tādā kārtā nāks lieliem pulkiem daudzas tautas, to starpā arī pagāni, lai uzmeklētu Jeruzālemē to Kungu Cebaotu, lai lūgtos Viņa priekšā, nestu Viņam upupus un noskaņotu Viņu sev labvēlīgi. Tā saka tas Kungs Cebaots: Tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.“ Šie ir tā Kunga vārdi, kupos Viņš vēršas pret Hadracha zemi, un kuri saistās arī ar Damasku, jo tam Kungam pieder Arama acs un visas Israēla ciltis, Turklāt ari pret Hamatu, kupai tur robežas; arī pret Tiru un Sidonu, kas ir lielas gudras pilsētas. „Gan Tira sev uzcēla cietoksni un sakrāja sudrabu kā putekļus; zelta tai ir kā gružu šaurā šķērsieliņā. Bet, redzi, tas Kungs iznīcinās to un satrieks tās varu, kas tai ir uz jūpas, un pati tā sadegs ugunī. Kad to ieraudzīs Askalona, tā izbīsies, un ari Gacu pārņems šausmas; tas pats ari ar Ekronu, jo pēdējās paļāvība pārvērtīsies apkaunojumā; Gacas ķēniņš pazudīs, un Askalonu neviens vairs neapdzīvos. Asdodā mitīs svešinieki, dažādas salašņas, un Es iznīcināšu filistiešu godību. Un Es aizvākšu projām viņu asiņaino upupu gaļu no viņu mutes un aizliegšu ēst šausmu pilnos ēdienus viņu zobiem, lai viņi paši paliktu pāri vēl kā tautas atliekas mūsu Dievam, lai tie kļūtu par atsevišķu cilti Jūdā, un Ekronas iedzīvotāji lai būtu līdzīgi jebusiešiem, senajiem Jeruzālemes iedzīvotājiem. Es pats nometīšos ap savu namu apsardzībai pret svešiem kapa pulkiem un sirotājiem, tā ka tie nedrīkstēs vairs šurpu turpu staigāt, un neviens apspiedējs nepārstaigās viņu zemi un negūs tajā varu. Manas paša acis tagad būs pār to nomodā.“ Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. Tad Es iznīcināšu Ēfraima kapa ratus un Jeruzālemes kapa zirgus, un kapa stopam būs jātop salauztam, jo Viņš nesīs mieru tautu starpā, un Viņa vara sniegsies no vienas jūpas līdz otrai jūrai un no Eifratas upes līdz pasaules galam. Uz asins derības pamata, ko Es esmu ar tevi slēdzis, Es atsvabināšu tavus cietumniekus no bedres, kupā nav ūdens. Atgriezieties atpakaļ stiprā mītnē, jūs cerību pilnie cietumnieki! Jau šodien Es jums pasludinu, ka Es tev divkārši atmaksāšu! Jo Es uzvilkšu Jūdu kā stopu un uzlikšu Efraimu kā stopa bultu uz auklas un Es iedvesmošu tavus dēlus. Ciāna, cīņai pret Grieķijas dēliem, un Es darīšu tevi par varoņa zobenu!“ Un tad tas Kungs parādīsies pār tiem, un Viņa bultas izlidos kā zibeni, un Dievs tas Kungs liks nodārdēt savai kapa taurei un nāks kā dienvidu negaiss. Tas Kungs Cebaots viņus pasargās, ka tie samīs lingu lietotājus un dzers viņu asinis kā vīnu; viņi radis troksni it kā tiešām vīna pilni un pildīsies kā upura kausi un kā altāra stūp. Tas Kungs, viņu Dievs, viņiem piešķirs uzvaru un tos izglābs tanī dienā kā savas tautas ganāmo pulku; kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē. Jo cik daudz gan viņos ir laba, cik daudz viņos ir skaista! Cik svētības pilna un cik skaista tad būs viņu dzimtā zeme! Un labība veido jaunekļus, un jauns vīns liek uzziedēt jaunavām. Lūdziet tad nu no tā Kunga vēlīno un agrīno lietu, un tas Kungs sabiezinās mākoņus un dos pietiekami daudz lietus visiem augiem laukā. Turpretī elka dievi runā niekus, un zīlnieki pravieto melus; tie sludina izdomātus melu sapņus, un viņu mierinājums ir bez nozīmes. Tādēļ jau arī mūsu tautas brāļi bija spiesti izceļot un dzīvot trūkumā kā ganāms pulks, kam nav gana. „Man ir niknas dusmas uz šiem ganiem, un vadītājus āžus Es gribu piemeklēt; jo tas Kungs Cebaots tagad rūpējas par savu ganāmo pulku, par Jūdas namu, Viņš to izredzējis par savu brašāko cīņas zirgu karā. Stūrakmeņiem, telšu vadžiem, cīņas lokiem un valdniekiem jānāk no viņu pašu vidus. Viņi visi kopā būs kā varoņi, kas cīņas karstumā pretinieku iemin dubļos, un viņi cīnīsies varonīgi, jo tas Kungs būs ar viņiem, un jātnieki ar saviem zirgiem paliks kaunā. Es stiprināšu Jūdas namu un izglābšu Jāzepa namu un atjaunošu arī viņu spēku, jo Es esmu viņiem žēlīgs, un viņiem būs jābūt, kā viņi bija, it kā Es viņus nekad nebūtu noraidījis; Es tas Kungs, viņu Dievs, uzklausīšu viņus. Un Efraima ļaudīm būs būt varoņiem, un viņu sirdīm būs jautrām būt kā no vīna; viņu bērni to redzēs un priecāsies, un viņu sirds priekā uzgavilēs tam Kungam! Es saukdams tos aicināšu un sapulcināšu viņus, jo Es tos izglābu; un viņiem būs vairoties, kā viņi agrāk vairojās. Es viņus gan biju izklīdinājis tautu starpā, bet viņi tomēr atcerējās Mani svešās zemēs; tādēļ tie paliks dzīvi ar visiem saviem bērniem un atgriezīsies atpakaļ. Es viņus atvedīšu atpakaļ no Ēģiptes zemes un viņus salasīšu no Asīrijas un novietošu viņus Gilcāda zemē un Libanonā, un viņiem visiem tur nepietiks vietas. Kad viņi ies caur bēdu jūpi un sitīs jūras viļņus, tad izsīks visas Nīlupes straumes; Asirijas lepnība taps pazemota, Ēģiptes scepteris kļūs nevarīgāks un beidzot izgaisīs. Un Es tos stiprināšu paļāvībā uz to Kungu, un viņi staigās tā Kunga vārdā!“ —saka tas Kungs. Atver, ak Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus! Vaimanājiet, cipreses, ka ciedri ir nogāzti un paši diženākie koki ir nopostīti! Vaimanājiet, Basanas ozoli, ka nogāzts ir biezais mežs! Klau, kā vaimanā gani, jo viņu krāšņās ganības ir pagalam! Klau, kā rūc lauvas, jo izpostīts ir arī Jardānas biezokņu skaistums! Tā sacīja man tas Kungs, mans Dievs: „Gani kaujamās avis! Jo viņu īpašnieki nokauj viņas, neuzskatīdami to ne par kādu grēku, pārdod un saka: Slavēts lai ir tas Kungs, es tagad esmu bagāts! —Un paši gani ari viņas netaupa. Tāpēc Es arī nesaudzēšu zemes iedzīvotājus“, —saka tas Kungs. „Un redzi, Es nodošu ļaudis katru atsevišķi otra rokā un sava ķēniņa rokā; lai tad viņi ari sagrauj zemi, un Es neglābšu nevienu no viņu pašu rokām.“ Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par „Laipnību“ un otru par „Vienprātību“. —Un tā es ganīju avis. Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani. Tālāk es teicu: „Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!“ Es tad paņēmu savu kūju ar nosaukumu „Laipnība“ tin to salauzu, lai uzteiktu savu derību, ko es biju noslēdzis ar visām tautām. Tā nu derība arī tika tanī dienā lauzta; avju tirgotāji, kas manu rīcību uzmanīgi novēroja, atzina, ka tāds ir bijis tā Kunga vārds. Un kad es viņiem teicu: „Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!“ Tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus. Un tas Kungs man sacīja: „Iemet šo slaveno algu, par kupu cienīgu viņi tevi atzinuši, dievnama mantnīcā!“ Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mantnīcā. Tad es salauzu savu otru ganu kūju—„Vienprātību“ —par zīmi tam, ka es sarauju brālību starp Jūdu un Israēlu. Un tas Kungs teica man: „Ņem vēl reiz savās rokās nepiemērota gana piederumus! Jo redzi, Es likšu darboties zemē ganam, kas par bojā ejošo nerūpējas, noklīdušo necenšas atrast un salauzto nepūlas dziedēt, kā arī veselo neapgādā, turpretī treknās avs gaļu apēd ar baudu un nomauc pat viņas nagus. Lai bēdas manam nederīgajam ganam, kas atstāj savu ganāmpulku! Lai zobens skap viņa roku un viņa labo aci! Viņa roka lai kaltin sakalst, un viņa labā acs lai pavisam izdziest!“ Šis ir tā Kunga vārda vēstījums par Israēlu, tā saka tas Kungs, kas izstiepis debesis pāri pasaulei, kas licis pamatus zemei un kas radījis cilvēkā viņa garu: „Redzi, Es gribu darīt Jeruzālemi par apreibinātāju dzērienu kausu visām tautām, kas ap Jeruzālemi dzīvo; un arī Jūdam pienāks sava kārta, kad aplenks Jeruzālemi. Un notiks tanī dienā, ka Es darīšu Jeruzālemi par paceļamu sacīkstes akmeni visām tautām; visi, kas lūkos to pacelt, sagriezīs sevi uz tā, kad pret pilsētu sapulcēsies visas pasaules tautas. Tanī dienā“, —saka tas Kungs, —„Es padarīšu visus zirgus tramīgus un viņu jātniekus baiļu pilnus, —bet pār Jūdas namu Es turēšu savas acis vaļā, kamēr visu svešo tautu zirgus Es sitīšu ar aklumu. Un Jūdas novadu pārvaldnieki teiks savās sirdīs: Jeruzālemes iedzīvotāju stiprums ir tas Kungs Cebaots, viņu Dievs. Tai dienā Es pārvērtīšu Jūdas novadu pārvaldniekus par degošiem aizkuriem malkai un par aizdedzināmo lāpu salmu kūļiem, lai viņi iznīcina visas tautas pa labi un kreisi no sevis. Bet Jeruzālemei pašai arī turpmāk jāpaliek savā līdzšinējā vietā Jeruzālemē!“ Vispirms tas Kungs piešķirs sekmes Jūdas būdiņām un pagaidu celtnēm, lai pārmērīgi nepaceļas nedz Dāvida nama lepnums, nedz arī Jeruzālemes iedzīvotāju lepnums pār Jūdu. Tanī dienā tas Kungs pasargās Jeruzālemes iedzīvotājus, ka visne-spēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā tā Kunga eņģelis viņu priekšā. „Un notiks tanī dienā, ka Mani būs radušās domas iznīcināt visas pagānu tautas, kas devušās cīņā pret Jeruzālemi. Bet pār Dāvida namu un Jeru-zālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēla-stības un lūgšanas garu, un viņi pie-griezīs izcilu uzmanību tam, ko viņi sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā ļaudis skumst ikviens par savu pirmdzimto.“ Tai dienā Jeruzalemē būs tik lielas sēras, kā citkārt sēras bija pie Hadad-Rimmonas Megidas līdzenumā. Un zeme vaimanās, ikviena cilts par sevi: Dāvida nama cilts par sevi, un viņu sievas atsevišķi; Nātāna nama cilts par sevi, un viņu sievas atsevišķi; Levija nama cilts par sevi, un viņu sievas atsevišķi; Šimeja cilts par sevi, un viņu sievas atkal par sevi, Un tādā veidā arī visas pārējās ciltis, katra cilts par sevi, un viņu sievas atsevišķi. Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzālemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību. „Un notiks tanī dienā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„Es iznīdēšu šai zemē galīgi elka dievu vārdus, tā ka tos neviens vairs neatminēsies; līdz ar to Es izraidīšu no visas zemes praviešus un nešķīstus garus.“ Un ja tomēr vēl kāds uzstāsies, sludinādams kā pravietis, tad tam viņa miesīgais tēvs un viņa miesīgā māte, viņa miesīgie vecāki, sacīs: „Tev nebūs dzīvot, jo tu runā melus tā Kunga vārdā!“ Un viņa tēvs un viņa māte, viņa miesīgie vecāki, viņu nodurs, kad tas pravietos. Tad nu notiks tai dienā, ka viltus pravieši kaunēsies pasludināt savus redzējumus, un neviens neapvilks savu mēteli, lai krāptu, Turpretī katram tādam pravietim būs jāsaka: „Es neesmu pravietis, nē, es esmu laukstrādnieks, jo mani kāds ir pircis kā kalpu jau no manām jaunības dienām.“ Un ja viņam tad jautās: „Kas tās tev par rētām uz tavām krūtīm?“ —tad viņš atbildēs: „Tā mani sasita kādā kautiņā manu draugu namā.“ „Zoben, pacelies un vērsies pret manu ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Nogalini ganu, tad avis izklīdīs un Es vērsīšu savu roku ari pret sīkiem un niecīgiem apakšniekiem. Tad vēl jānotiek visā zemē tam“, —saka tas Kungs, —„ka divām trešdaļām jāiznīkst, bet vienai trešdaļai jāpaliek pāri. Un šo trešo daļu Es vedīšu caur uguni un kausēšu, kā sudrabu kausē un šķīsta, un pārbaudīšu, kā pārbauda zeltu. Viņi piesauks tad manu vārdu, un Es viņiem atbildēšu un teikšu: Tā ir mana tauta! Un viņi teiks: Tas Kungs ir mans Dievs!“ Redzi, pienāks tā Kunga noliktā diena, kad no tevis izvesto laupījumu atkal sadalīs tavā vidū, Jo Es sapulcināšu visas pagānu tautas cīņai pret Jeruzālemi. Pilsētu uzveiks, ēkas izpostīs, un sievietes liks apsmieklā. Pusi no pilsētas iedzīvotājiem aizvedīs gūstā, tomēr atlikušo iedzīvotāju daļu pilsētā neiznīcinās. Bet tad tas Kungs celsies un cīnīsies pret šīm pagānu tautām, kā Viņš karoja agrāk kaujas dienās. Un Viņš nostāsies tai dienā ar savām kājām uz Eļļas kalna, kas Jeruzālcmei priekšā austrumu virzienā. Un Eļļas kalns tad pāršķelsies vidū pušu divās daļās virzienā no saules lēkta uz saules rietu; starp abām kalna pusēm radīsies visai plata grava, tā ka viena kalna puse pavirzīsies uz ziemeļiem, bet otra uz dienvidiem. Un jūs tad bēgsit šai ielejā starp maniem kalniem un pa to tālāk, io ieleja aizstiepsies gandrīz līdz pat Ačelei, un jūs bēgsit, kā jūs senlaikos bēgāt no zemes trīces Usijas, jūdu ķēniņa laikā. Tad nāks tas Kungs, mans Dievs, un visi svētie ar Viņu. Tanī dienā nebūs jūtams ne aukstums nedz karstums, ari ne sals nedz ledus; Un būs viena vienīga nepārtraukta diena—tā ir tam Kungam zināma—, kad nebūs ne dienas, ne nakts, un vakarā būs vēl gaisma. Tanī dienā plūdīs no Jeruzālemes dzīvi tekoši ūdeņi—viena to daļa uz jūtu austrumos, otra uz jūru rietumos, un tas tā būs ziemu un vasaru. Un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. Tai dienā tas Kungs vienīgais Dievs, un Viņa vārds arī būs—Vienīgais. Un visa zeme kļūs par līdzenumu no Gebas lidz Rimmonai uz dienvidiem no Jeruzālemes. Jeruzāleme tomēr atradīsies paaugstinājumā un paliks savā vietā un būs apdzīvota no Benjamīna vārtiem līdz veco vārtu vietai, tālāk līdz Stūra vārtiem un no Hananeēla torņa līdz ķēniņa vīna spaidiem. Tur tad dzīvos ļaudis, nebaidī-damies no lāsta, un visa Jeruzāleme dzīvos drošībā. Lūk, kāda būs smagā pārmācība, ko tas Kungs liks sajust visām tautām, kas būs cīnījušās pret Jeruzālemi: viņu miesas satrūdēs, kamēr viņi paši vēl stāvēs uz kājām, viņu acis sāks trūdēt savos dobumos, un viņu mēle satrūdēs viņu mutē. Tai laikā pēc tā Kunga lēmuma viņus visus pēkšņi sagrābs lielas izbailes, tā ka viņi ķersies pie rokas cits citam, kas izraisīs viņu vidū savstarpējas sadursmes. Arī Jūda cīnīsies pret Jeruzālemi; tur sakrāsies arī vienuviet visu apkārtējo pagānu tautu manta—zelts, sudrabs un neaplēšams daudzums drēbju. Tāds pats sods skars ari zirgus, mūļus, kamieļus, ēzeļus un visus lopus viņu kara pulkos; viņiem būs jācieš gluži tā pati mocība. Un visi no kopējā tautu daudzuma pāri palikušie, kas bija karojuši pret Jeruzālemi, ikgadus dosies augšup, lai tur pielūgtu Ķēniņu, to Kungu Cebaotu, un svinētu Lieveņu svētkus. Bet ja kāda cilts virs zemes nekāps augšup uz Jeruzālemi, lai pielūgtu Ķēniņu, to Kungu Cebaotu, tās zemē nelīs lietus. Un ja ēģiptiešu cilts nedotos augšup un neierastos, tad to kers tas pats sods, ar kuru tas Kungs piemeklē pagānu tautas, kas nedodas augšup, lai svinētu Lieveņu svētkus. Tas tad būs sods ēģiptiešiem un sods visām pagānu tautām, kas nedodas augšup, lai svinētu Lieveņu svētkus. Tai dienā uz zirgu svārguliem būs rakstīts: „Svētīts tam Kungam!“ Un vārāmie katli tā Kunga namā būs līdzīgi upuru asins uztveramām izdobtām plāksnēm altāra priekšā. Un visi katli Jeruzālemē un Jūdā būs svētumā veltīti tam Kungam, tā ka visi, kas gribēs nest savu ziedojumu, varēs ņemt pēc savas izvēles kādu no tiem un tajos vārīt savu upuru gaļu. Un tā Kunga Cebaota namā tai laikā nebūs vairs neviena pārdevēja, neviena kānaānieša. Šie ir tā Kunga pārmetuma vārdi, ko tas Kungs ar pravieša Maleachija muti vērš pret Israēlu. „Es esmu jūs mīlējis“, —saka tas Kungs, un tad jūs prasāt: „Kā tad Tu esi parādījis pret mums savu mīlestību?“ „—Vai Ezavs nav Jēkaba brālis?“ —saka tas Kungs, —„un tomēr Es mīlu Jēkabu Un ienīstu Ēzavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakaļiem. Un kaut arī Edoms sacītu: „Mēs esam postā likti, bet mēs gribam izpos-tīto atkal atjaunot!“ —tad tas Kungs Cebaots saka tā: „Ja jūs sāksit celt, tad Es uzcelto atkal sagraušu, un tai zemei joprojām būs saukties par bezdievības un negoda zemi, un tās tautai būs jābūt tādai, pret kupu tas Kungs sajūt mūžīgi dusmas.“ To jūs redzēsit paši savām acīm, un tad jūs teiksit: „Tas Kungs ir dižens un spēcīgs Israēla robežās un arī ārpus tām!“ „Dēlam būs godāt savu tēvu un kalpam savu kungu. Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība? —Tā saka tas Kungs Cebaots jums, priestepi, kas jūs nicināt manu vārdu, —un tad jūs sakāt: Kā tad mēs Tavu vārdu nicinām? Jūs to darāt, nesdami uz mana altāra upurim nešķīstu maizi. Bet jūs tad turpināt: Kā tad mēs upurējam Tev kaut ko nešķīstu? —Ar to, ka jūs sakāt: Ikviens nicina tā Kunga galdu! Un kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad jau arī tas nav ļaunums, un ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas jau nav par ļaunumu saucams? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai viņam tad būs prieks par to, un vai viņš tad tev pievērsīs savu laipnību?“ —tā saka tas Kungs Cebaots. „Tad nu lūdziet tādā veidā Dievu, lai Viņš mums būtu žēlīgs, —tādas lietas no jūsu puses tiešām ir notikušas. Vai jums šķiet, ka Viņš tad vispārīgi laipni uzlūkos jebkuru no jums?“ —saka tas Kungs Cebaots. „Kaut jel kāds no jums labāk būtu tūliņ aizslēdzis dievnama durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz mana altāra! Man ir sveša jebkāda patika pret jums“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas! Bet no saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā lielā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo manam vārdam jākļūst augstam un varenam pagānu starpā“, —saka tas Kungs Cebaots. Bet jūs to apgānāt, sacīdami: „Tā Kunga galds, tas ir nešķīsts, un tā augļi ir nicināmi.“ Un jūs runājat tālāk: „Redziet, viss tas tikai veltas pūles, un jūs laižat to vienkārši pār galvu“, —saka tas Kungs Cebaots. „Un jus ņemat to, kas salaupīts, kas klibs un nevesels, un pienesat to tam Kungam kā ēdamo upuri. Vai tas no jūsu puses Man var sevišķi labpatikt?“ —saka tas Kungs Cebaots. „Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams tam Kungam īpašu solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un mans vārds ir bijājams tautu vidū!“ „Un tagad, priesteri, šis aizrādījums ar pamācību domāts tieši jums: Ja jūs negribat klausīt, nedz arī paši uz to raudzīties, lai jūs godātu manu vārdu“, —saka tas Kungs Cebaots, —„tad Es raidīšu savu lāstu pār jums un pārvērtīšu par lāstiem jūsu pašu svētības vārdus, jo jūs nemaz neņemat pie sirds un neliekat vērā manus vārdus. Redzi, Es darīšu galu jūsu amata darbībai, Es gribu norāt jūs kopā ar visu jūsu sēklu un jūsu svinīgo ziedojumu lopu mēslus sviest jums sejā, un lai tie tad arī paliek tur pielipuši jeb vai lai jūs pašus izslauka kopā ar tiem laukā! Tad jūs arī izzināsit un sapratīsit, ka tieši Es esmu pieņēmis par jums šādu lēmumu, lai mana derība ar Leviju varētu pastāvēt“, —saka tas Kungs Cebaots. „Jo mana derība ar viņu bija dzīvības un miera derība; kā vienu, tā otru Es piešķīru viņam, lai viņš tiešām Mani bītos un sajustu godbijību mana vārda priekšā. Patiesības likums bija viņa mutē, un nekāda ļaunuma nedz netaisnības nebija uz viņa lūpām. Mierīgi un ar atklātu sirdi viņš virzījās Man pa priekšu un atgrieza daudzus no grēkiem. Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva tā Kunga Cebaota sūtnis. Bet jūs esat novērsušies no pareizā ceļa un radāt daudzos neapmierinātību ar savu bauslības pildīšanu un skaidrošanu un esat Levija derību lauzuši“, —saka tas Kungs Cebaots. „Tādēļ arī Es esmu pret jums rīkojies tā, lai jūs tiktu visas tautas nicināti un visu ļaužu priekšā par necienīgiem turēti, jo jūs nestaigājat Manis norādītos ceļus un augstāk par bauslību izceļat atsevišķus cilvēkus.“ Vai mums visiem nav viens tēvs? Vai mūs visus nav viens Dievs radījis? Kāpēc tad mēs cits citu neieredzam un laupām svētumu Dieva ar mūsu sentēviem slēgtajai derībai? Tiešām, Jūda ir kļuvis vārda lauzējs, un šausmu lietas notiek Jeruzālemē un visā Israēlā, jo Jūda pazemo to, kas tam Kungam ir svēts un kas Viņam labpatīk, un ir padarījis par savu sievu kāda sveša dieva meitu. Bet tas Kungs iznīdēs to, kas tā dara, no Jēkaba nama, —abus, tiklab ierosinātāju, kā arī ierosināto un tāpat arī to, kas tam Kungam Cebaotam nes ēdamo upuri! Un tālāk jūs darāt arī tā. Jūs nemitīgi apslakāt tā Kunga altāri ar asarām, jūs liekat atskanēt pār to bezgalīgi daudz raudām un vaidiem, tā ka Es nevaru vairs mierīgi uzlūkot ēdamo upuri nedz arī vispārīgi saņemt ko patīkamu no jūsu rokām. Un tomēr jūs prasāt: „Kāpēc tas tā?“ —Tāpēc, ka tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un uz svinīgi noslēgtās draudzības pamata tava sieva un tavas paša derības sieviete. „Tā nerīkojās arī viņš, tas vienīgais“, —sakāt jūs, —„liela gara cilvēks.“ —Bet ko tad darīja šis vienīgais? Viņš meklēja viņam Dieva apsolīto sēklu! Tāpēc esiet nomodā par savu garu, un lai neviens nenonicina savu jaunības gados apņemto sievu! „Bet kas uz viņu dusmo un padzen viņu“, —saka tas Kungs, Israēla Dievs, —„tas aptraipa savu tērpu ar varmācības negodu“, —saka tas Kungs Cebaots. „Tādēļ esiet nomodā pār savu garu un neesiet neuzticīgi pret viņu—šādu sievieti!“ Jūs noskaņojat pret sevi to Kungu nelabvēlīgi, jūs apkaitināt Viņu ar savām runām. Un tomēr jūs vēl jautājat: „Ar ko tad mēs Viņā radām šo nelabvēlību?“ —Ar to, ka jūs runājat: „Katrs, kas dara ļaunu, ir labs tā Kunga acīs, un uz tādiem Viņam ir labs prāts“, —vai: „Kur tad ir Dievs, kas sodītu?“ — „Redzi, Es sūtīšu savu sūtni, kam būs sataisīt manu ceļu manā priekšā. Un tad drīzi ieradīsies savā namā tas Kungs, kupi jūs kārojat. Raugi, viņš jau nāk!“ —saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? —Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnīgumā, Un tam Kungam tad labi patiks Jūdas un Jeruzālemes ēdamais upuris kā senajos laikos un priekš ilgiem gadiem. „Un tad Es nākšu pie jums un jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas savu taisno liecību pret burvjiem, laulības pārkāpējiem, zvērestu lauzējiem un tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni pret algādžiem, atraitnēm un bāriņiem, kas nomāc ienācējus svešiniekus un Manis nebīstas!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Jo Es esmu tas Kungs, un Es nepārveidojos, un jums, Jēkaba bērniem, vēl nebūs būt pagalam. Jau kopš savu tēvu laikiem jūs arvien esat novērsušies no maniem baušļiem un neesat tos ievērojuši. Tad nu atgriezieties tagad pie Manis, un arī Fs gribu atgriezties pie jums!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Tad jūs atkal sakāt: Kā tad mēs lai atgriežamies? Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: Kā tad mēs Tevi krāpjam? —Ar desmito tiesu un nenoteikti pienesamiem ziedojumiem jeb nodevām. Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā“, —saka tas Kungs Cebaots, —„vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Lai arī visas pagānu tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt“, —saka tas Kungs Cebaots. „Jūs vēršat pret Mani nepiekāpīgu valodu“, —saka tas Kungs. „Un jūs atkal jautājat: Ko tad mēs runājam Tev pretī? Jau ar to vien, ka jūs sakāt: Ir velti, ja cilvēks kalpo Dievam, un kāds labums mums no tam, ka mēs turam Viņa baušļus un bēdu pilni panesam visdažādākās dzīves grūtības tā Kunga Cebaota priekšā? Tāpēc mēs daudzinām laimīgus esam likuma nievātājus; bezdievīgo skaits pieaug; viņi kārdina Dievu, un tomēr viss viņiem iziet labi!“ Bet dievbijīgie savā starpā tā mierina cits citu: „Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir atcerei saraksts tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa vārdu.“ „Tai dienā,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„ko Es izraudzīšu, viņiem būs būt manam paša īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo. Un jums savukārt būs jāredz, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo. Jo redzi, nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokurināta krāsns; tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji, un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus! Bet jums, kas jūs manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šis saules spārnu gaismas, un jūs varēsit staigāt iekšā un ārā, lēkādami kā barojamie teļi. Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām tai dienā, kuru Es būšu nolicis!“ —saka tas Kungs Cebaots. „Atcerieties Mozus, mana kalpa, likumus, ko Es viņam kādreiz pavēlēju izveidot visa Israēla labā Horeba kalnā kopā ar visiem baušļiem, iestādījumiem un tiesiskiem rīkojumiem. Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Eliju, īekāms nāks tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar savu lāstu smagumu!“ Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata. Ābrahāms dzemdināja īzāku, īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Un Jūda dzemdināja no Tamāras Ferecu un Caru, Ferecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Arāmu. Un Arāms dzemdināja Aminadabu, Aminadabs dzemdināja Nachšonu, un Nachšons dzemdināja Salmonu. Salmons dzemdināja no Rahabas Boāsu, Boāss dzemdināja no Rutes Obedu, un Obeds dzemdināja Isaju. Isajs dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja no Ūrijas sievas Salamanu. Salamans dzemdināja Rehabeāmu, Rehabeāms dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu. Asa dzemdināja Jehošafatu (Jošafatu), Jehošafats (Jošafats) dzemdināja Jorāmu, un Jorāms dzemdināja Usiju. Usija dzemdināja Jotāmu, Jotāms dzemdināja Ahasu, Ahass dzemdināja Hiskiju. Hiskija dzemdināja Manasi, Manase dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju. Josija dzemdināja Jechonju un viņa brāļus, Bābeles trimdai sākoties. Pēc aizvešanas uz Bābeli Jechonja dzemdināja Šealtiēlu, Šealtiēls dzemdināja Zerubābelu. Zerubābels dzemdināja Abihudu, Abihuds dzemdināja Eljakimu, un Eljakims dzemdināja Azuru. Azurs dzemdināja Cadoku, Cadoks dzemdināja Jakinu, un Jakīns dzemdināja Ēlihudu. Elihuds dzemdināja Ēleāzaru, Ēleā zars dzemdināja Matanu, un Matans dzemdināja Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas viru, no kuras ir piedzimis Jezus, kas tiek saukts Kristus. Tā tad no Ābrahāma līdz Dāvidam ir pavisam četrpadsmit augumu un no Dāvida līdz Bābeles trimdai četrpadsmit augumu, un no Bābeles trimdas līdz Kristum četrpadsmit augumu. Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: „Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko tas Kungs runājis caur pravieša muti, sacīdams: „Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Immanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.“ Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu, un deva tam vārdu Jēzus. Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri viri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacija: „Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.“ Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdzarviņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: „Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.“ Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: „Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.“ To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kuj-ā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: „Celies, ņem bērnu un viņa māti un bēdz uz Ēģipti un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.“ Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti. Un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: „No Ēģiptes es savu dēlu esmu aicinājis.“ Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Betlēmē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. Tad piepildījās pravieša Jeremija runātie vārdi: „Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rachele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.“ Kad Hērods bija miris, redzi, tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: „Celies, ņem bērnu un viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības.“ Un viņš cēlās, ņēma bērnu un viņa māti un nonāca Israēla zemē. Bet kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Archelavs sava tēva Hēroda vietā, tad viņš baidījās turp noiet; un sapnī saņēmis norādījumu, viņš atgriezās Galilejas robežās. Un turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: „Viņu sauks par Nacarieti.“ Tanīs dienās uzstājās Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: „Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kupu pravietis Jesaja runājis, sacīdams: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet tā Kunga ceļu, darait līdzenas viņa tekas.“ Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja un viss Jardānas apgabals. Un tika viņa kristīti Jardānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet redzēdams daudz farizeju un saduķēju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: „Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt Mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; tam es neesmu cienīgs kurpes nest, viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un viņš tīrīs savu klonu, un viņš sakrās savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.“ Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jardānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: „Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis.“ Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: „Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajaga piepildīt visu taisnību.“ Tad viņš to atļāva. Un kad Jēzus bija kristīts, viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, de-besis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam. Un, redzi, balss no debesīm sacīja: „Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.“ Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka tas taptu velna kārdināts. Un kad viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie viņa un sacīja: „Ja tu esi Dieva dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.“ Tad velns viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: „Ja tu esi Dieva dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzi.“ Tad Jēzus tam sacīja: „Atkal stāv rakstīts: Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt.“ Atkal velns to ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda viņam visas pasaules valstis un viņu godību Un uz to saka: „To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.“ Tad Jēzus uz to saka: „Atkāpies, sātān! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.“ Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie viņa piestājās un viņam kalpoja. Bet Jēzus dzirdēdams, ka Jānis nodots, atgriezās Galilejā. Viņš atstāja Nacareti un aizgāja dzīvot Kapernaumā, jūrmalas pilsētā Zabulona un Naftaļa robežās, Ka piepildītos pravieša Jesajas vārds, kas saka: „Zabulona zeme un Naftaļa zeme jūrmalā, Aizjardāna, pagānu Galileja, Ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.“ No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: „Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība tuvu klāt pienākusi.“ Un staigādams Galilejas jūjmalā, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un viņš uz tiem saka: „Nāciet man līdz, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.“ Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja viņam. Un no turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpām, un viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja viņam. Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdāms viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un viņa slava izpaudās pa visu Siriju; un pie viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un viņš tos dziedināja. Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jardānas gāja viņam pakaļ. Kad viņš laužu pulku redzēja, viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un viņa mācekļi sapulcējās pie viņa. Un savu muti atdarījis, viņš tos mācīja, sacīdams: „Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bija. Jūs esat zemes sāls; bet ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā; bet ja kas dara un māca, tas būs liels debesu valstībā. Jo es jums saku, ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizēju taisnību, tad jūs nenāksit debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, Tad atstāj turpat altājra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim un tevi neiemet cietumā. Patiesi, es tev saku tu no turienes neiziesi, kamērnenomaksāsipēdējoartavu. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa nāk ellē. Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot nešķīstības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: Tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, Nedz pie zemes, jo tā ir viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt Jaunumam; bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dodi tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni, jo viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitinieki nedara tāpat? Un kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitinieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.“ „Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dodi mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet kad tu dodi mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, Tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajaga, pirms jūs viņu lūdzat. Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesis! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā ari virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. [Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Amen.] Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet ja jūs cilvēkiem viņu nozie-gumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. Un kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši, kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, Ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagp nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetis. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tic sēj, ne ue pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu debesu Tēvs tos baŗo. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, Tomēr es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajaga. Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākošā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu.“ „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: Laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekšu baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs. Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa. Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas viņu lūdz? Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši. Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīna ogas no ērkšķiem, vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu. Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs tavā vārdā neesam daudz brī-numu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji. Tāpēc ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gud-ram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.“ Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par viņa mācību. Jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. Un kad viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.“ Un viņš, roku izstiepis, to aizkāra un sacīja: „Es gribu, topi šķīsts!“ Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: „Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.“ Bet kad viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie viņa, to lūdza Un sacīja: „Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.“ Un Jēzus uz to saka: „Es iešu un to darīšu veselu.“ Bet virsnieks atbildēja un sacīja: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāci manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo ari es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti kara viri; un kad es vienam no tiem saku: ej! tad viņā iet, —un otram: nāc šurp! tad tas nāk, un savam kalpam: dari to, tad tas dara.“ Kad Jēzus to dzirdēja, viņš brīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: „Patiesi, es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ucibu neesmu atradis. Bet es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu debesu valstībā. Bet valstibas bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu tricēšana.“ Un Jēzus sacīja virsniekam: „Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis.“ Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. Jēzus ienāca Pētcj-a namā un redzēja viņa sievas māti drudzī gujam. Un viņš satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un tam kalpoja. Un kad vakars metās, tie atveda pie viņa daudzus velna apsēstus, un viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdiem un dziedināja visus sērdzlgos, Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: „Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.“ Bet laužu pulkus ap sevi redzē-dams, Jēzus pavēlēja pārcelties uz otru krastu. Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz viņu sacīja: „Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.“ Un Jēzus tam saka: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir lizdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.“ Un kāds cits no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, atjauj man papriekšu noiet un aprakt savu tēvu.“ Bet Jēzus uz to saka: „Nāc man pakaļ, un lai miroņi aprok savus mi-roņus.“ Un viņš iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet viņš gulēja. Un tie piegāja pie viņa un modināja viņu, sacidami: „Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!“ Un viņš uz tiem saka: „Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?“ Un viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: „Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?“ Un otrā krastā Gadariešu tiesā pienākot, viņam nāca pretim no kapiem izgājuši divi ļaunu garu apsēsti; tie bija tik briesmīgi, ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt. Un redzi, tie brēca un sacīja: „Kas mums ar tevi, tu Dieva dēls! Vai tu esi nācis priekšlaikā mūs mocīt?“ Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku pulks. Un ļaunie gari viņam lūdza, sacidami: „Ja tu mūs izdzeni, tad atļauj mums ieiet cūku pulkā.“ Un viņš tiem sacīja: „Eita!“ Un tie izgāja un ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdeni. Un gani bēga, un pilsētā nonākuši, tie izstāstīja visu, ari kas ar ļauna gara apsēstiem bija noticis. Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un, kad tie viņu redzēja, tie viņu lūdza, lai tas aizietu no viņu robežām. Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca savā pilsētā. Un redzi, pie viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, viņš sacīja uz triekas ķerto: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.“ Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: „Šis zaimo Dievu.“ Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: „Kāpčc jūs domājat ļaunu savās sirdis? Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot“ —viņš saka uz triekas ķerto. „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!“ Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam, un saka uz to: „Nāc man pakaļ.“ Un tas cēlās un sekoja viņam. Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Kad farizēji to redzēja, tie sacīja viņa mācekļiem: „Kāpēc jūsu mācītājs ēd kopā ar muitiniekiem un grēciniekiem?“ Bet viņš, to dzirdēdams, sacīja: „Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.“ Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie viņa un sacīja: „Kāpēc mēs un farizēji gavējam, bet tavi mācekļi negavē?“ Un Jēzus tiem sacīja: „Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kur viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu: jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks. Ari jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst, un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.“ Un viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec tu viņai savu roku, tad tā taps dzīva.“ Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizkāra viņa drēbju vīli, Jo tā sacīja pati pie sevis: „Kaut tik vien viņa drēbes varētu aizkart, tad es taptu vesela.“ Tad Jēzus, atgriezies un to ieraudzījis, sacīja: „Ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.“ Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, Viņš tiem uzsauca: „Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet gul.“ Un tie viņu izsmēja. Bet kad ļaužu pulku izdzina ārā, viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja viņam, brēkdami un sacīdami: „Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“ Un viņam namā ieejot, aklie tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: „Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?“ Tie viņam atbild: „Ticam, Kungs!“ Tad tas aizkāra viņu acis un sacīja: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības.“ Un viņu acis atvērās, un Jēzus tiem piekodināja, sacīdams: „Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.“ Bet tie aizgāja un izdaudzināja viņu pa visu to zemi. Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie viņa amesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: „Tādas lietas Israēlā vēl nekad nav notikušas.“ Bet farizēji sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“ Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju un dziedinādams visas sērgas un slimības. Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad viņš saka uz saviem māce-kļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā. Un pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva varu pār nešķistiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Bet šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: Pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis. Filips un Bartolomejs, Toms un Matejs, muitinieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs; Sīmanis Kānanietis, un Jūda Iskariots, kas viņu arī nodeva. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: „Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz vapu savās jostās, Nedz ceļa somu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas. Un kufā pilsētā vai miestā jūs ieiesit, uzmeklējiet, kas tur vērts, un tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aiziesit. Un namā ieiedami, sveicinait to. Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers lai nāk pār to, bet ja tas nav vērts, tad lai jūsu miers atkal pie jums atgriežas. Un ja kas jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, izeita no tada nama vai tādas pilsētas un nokratait pīšļus no savām kājām. Patiesi es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāki soda dienā nekā tādai pilsētai. Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet sargaities no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šautīs savās sinagogās, Un jūs vedīs manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva gars ir tas, kas jūsos runā. Bet brālis brāli nodos nāvē, un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Un jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu. Patiesi es jums saku: jūs nebūsit vēl izstaigājuši Israēla pilsētās, tiekāms Cilvēka Dēls nāks. Māceklis nav augstāks par savu mācītāju nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, par cik gan vairāk tad. Tāpēc nebīstieties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. Ko es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums ausī sacīts, to sludinait uz jumtiem. Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati ir visi skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi. Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Un vina paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts. Un kas savu krustu neuzņemas un man neseko, tas manis nav vērts. Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to iemantos. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu. Un kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi es jums saku, tam sava alga nezudīs.“ Un notikās, kad Jēzus pavēles saviem divpadsmit mācekļiem bija pa-beidzis, tad viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās. Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem. Un lika tam sacīt: „Vai tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?“ Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.“ Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: „Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vēiš šurpu turpu šauba? Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, kam būs tev ceļu sataisīt. Patiesi es jums saku: No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesu valstībā ir lielāks par viņu. Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām debesu valstībā laužas iekšā, un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt. Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. Un kad jūs gribat saprast, viņš ir Elija, kam bija jānāk. Kam ausis ir, tas lai dzird. Bet kam es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzīga bērniem, kas sēd tirgus lau-kumā un uzsauc saviem biedriem, Sacīdami: Mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt; mēs jums sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt. Jo Jānis atnāca, viņš ne ēda, ne dzēra; un tie saka: Viņam ir ļauns gars. Cilvēka Dēls atnāca, viņš ēd un dzer; uti tie saka: redzi, kāds negausis un vīna dzērājs, muitinieku un grēcinieku draugs; un gudrība attaisnotas ar saviem darbiem.“ Tad viņš iesāka norāt tās pilsētas, kur viņa brinumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem neatgriezās. „Vai tev, Choracina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos. Bet es jums saku: Tirai un Sidonai vieglāki būs soda dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo, ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien. Bet es jums saku: Sodomas zemei būs vieglāki tiesas dienā nekā tev.“ Tanī pašā laikā Jēzus iesāka rimāt un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā tavs labais prāts ir noticis tavā priekšā. Visas lietas man ir mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu. Māciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.“ Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un viņa mācekli bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizēji, to redzēdami, uz viņu sacīja: „Redzi, tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt.“ Bet viņš uz tiem sacīja: „Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi? Ka viņš gāja Dieva namā, un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīv ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem. Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā svēto dienu un ir nevainīgi? Bet es jums saku: šeitan ir lielāks par Dieva namu. Bet kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī par sabatu.“ Un no turienes viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie viņam vaicāja, sacīdami: „Vai ir brīv sabatā dziedināt?“ ka tie viņu varētu apsūdzēt. Bet viņš uz tiem sacīja: „Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tamdēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.“ Tad viņš uz to cilvēku sacīja: „Izstiep savu roku!“ Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra. Tad farizēji izgāja un sarunājās pret viņu un nolēma to nogalināt. Bet Jēzus, to nomanīdams, aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu gāja viņam pakaļ, un viņš tos visus dziedināja. Un viņš tiem piekodināja par viņu nevienam nestāstīt, Ka piepildītos pravieša Jesajas runātais vārds: „Redzi, mans kalps, ko es izredzējis, un mans mīļais, pie kā manai dvēselei labs prāts; es likšu uz viņu savu garu, un tas pasludinās tautām tiesu. Ne viņš bārsies ne brēks, ne ari dzirdēs uz ielām viņa balsi. Ielūzušu niedri viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti viņš neizdzēsis, tiekams viņš taisnībai dos uzvaru. Un tautas cerēs uz viņa vārdu.“ Tad viņam pienesa ļauna gara apsēstu, tas bija akls un mēms. Un viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais redzēja un runāja. Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: „Vai šis nav Dāvida dēls?“ Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: „Šis izdzen ļaunus garus ne citādi kā ar Belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību.“ Bet Jēzus, viņu domas nomanī-dams, tiem sacīja: „Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, varne pastāvēt. Ja nu sātāns izdzen sātānu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt? Un ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebula palīdzību, ar ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Dieva garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi. Jeb vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa. Tāpēc es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos. Un kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī nedz nākošā mūžā. Padarait koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā. Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu. Bet es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki rīmās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.“ Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: „Mācītāj, mēs no tevis gribam kādu zīmi redzēt.“ Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās, un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. Bet kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat ari notiks šai ļaunajai ciltij.“ Un viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, viņa māte un viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar viņu runāt. [Un kāds uz viņu sacīja: „Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un meklē ar tevi runāt.“] Un viņš atbildēja un sacīja tam, kas viņam to teica: „Kas ir mana māte, un kas ir mani brāļi?“ Un roku izstiepis pār saviem mācekļiem, viņš sacīja: „Redzi, mana māte un mani brāļi! Jo, kas dara mana debesu Tēva prātu, tas ir mans brālis, un mana māsa, un mana māte.“ Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu sapulcējās pie viņa, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. Un viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: „Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“ Un mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?“ Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi es jums saku, daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Sis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevi, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ap-grēkojas. Bet kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus. Bet kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.“ Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi uz to sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.“ Vēl citu līdzību viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā drūmā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa lizdas viņa zaros.“ Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, dekāms viss sarūga.“ Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja, Lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: „Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.“ Tad Jēzus, ļaudis atlaidis, iegāja namā un viņa mācekļi pie tā piegāja un sacīja: „Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā.“ Un viņš atbildēja un uz tiem sadja: „Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns; un pļaujamais laiks ir pasaules gals; un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā ari notiks pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Un tos metis degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Vēl debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūfā, kas savilka visādas zivis. Un kad tas bija pilns, tad viņi to izvilka malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās izmeta laukā. Tā tas būs pasaules pastara galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem Un tos metis degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Vai jūs to visu esat sapratuši?“ Tie uz viņu sacīja: „Esam gan.“ Tad viņš tiem sacīja: „Tāpēc ik-katrs rakstu mācītājs, mācīts debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.“ Un notikās, kad Jēzus šās līdzības bija beidzis, viņš aizgāja no turienes. Un nonācis savā dzimtenes pilsētā, viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sadja: „No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai viņš nav amatnieka dēls? Vai viņa māte nav Marija un vina brāļi Jēkabs un Jozefs un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sadja: „Pravietis nekur nav mazāk denīts kā savā tēvu zemē un savās mājās.“ Un viņš tur nedarīja daudz brī-numu viņu netidbas dēļ. Tanī laikā ceturtās zemes daļas valdinieks Hērods dzirdēja par Jēzu Un sadja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tāpēc viņam tādi brīnišķi spēki.“ Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ieliris detumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ. Jo Jānis sadja uz viņu: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.“ Un viņš to gribēja nokaut, tīk baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti. Kad Hērodam bija dzimšanas diena. Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot. Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“ Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot. Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu. Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei. Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un tās apraka; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum. Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem un viņš dziedināja viņu neveselos. Bet kad vakars metās, viņa mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!“ Bet tie uz viņu sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.“ Un viņš sacīja: „Nesiet man tās šurp!“ Un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesim, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. Un Jēzus [tūdaļ] lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms viņš atlaidīs ļaudis. Un ļaudis atlaidis, viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un kad mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: „Tas ir spoks.“ Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Tunet drošu prātu, es tas esmu! Nebīstieties!“ Un Pēteris viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.“ Un viņš sacīja: „Nāc!“ Un Pē-teris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“ Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?“ Un kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls.“ Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Genecaretes zemē. Un kad turienes ļaudis viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus neveselos. Un viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizkart viņa drēbju vīli; un kas to aizkāra, kļuva vesels. Tad rakstu mācītāji un farizēji nāca no Jeruzālemes pie Jēzus un sacīja: „Kāpēc tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi.“ Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Kāpēc tad jūs ari pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ? Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un mātil un: kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt. Bet jūs mācāt: ja kas sakot uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti. Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums sludinājis, sacīdams: Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis. Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.“ Un viņš pieaicināja ļaudis pie sevis un sacīja tiem: „Klausaities un saprotiet! Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku; bet, kas nomutēs iziet, tas sagāna cilvēku.“ Tad mācekļi pienāca pie viņa un uz to sacīja: „Vai tu zini, ka farizēji, tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrē-cību?“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Visi dēsti, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritis bedrē.“ Bet Pēteris atbildēja un uz viņu sacīja: „Izstāsti mums šo līdzību.“ Un Jēzus sacīja: „Vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas? Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķī-stība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Viss tas sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.“ Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.“ Bet viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad viņa mācekļi pienāca, lūdza to un sacīja: „Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.“ Bet tā nāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.“ Bet viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd 110 druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.“ Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: „Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.“ Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. Un Jēzus aizgāja no turienes; viņš nāca pie Galilejas jūpas, uzkāpa kalnā un tur apsēdās. Un daudz ļaužu atnāca pie viņa un atveda sev līdzi tizlus, kropļus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos, Tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu. Un Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja tiem: „Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst.“ Un mācekļi uz to sacīja: „Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes lai paēdinātu tādu pulku ļaužu?“ Un Jēzus tiem sacīja: „Cik ir jums maizes?“ Tie atbildēja: „Septiņas un kāds mazums zivtiņu.“ Un viņš lika ļaudīm apsēsties zemē, Ņēma tās septiņas maizes un tās zivis, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem, un mācekli ļaudīm. Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus. Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus. Un viņš atlaida ļaudis, kāpa laivā un nonāca Magadanas robežās. Atnāca pie viņa farizēji un saduķēji un kārdinādami prasīja, lai viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm. Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „(Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana, Un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?) Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.“ Un viņš tos atstāja un aizgāja. Un viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi. Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pielūkojiet un sargaities no farizēju un saduķēju rauga.“ Bet viņi domāja un runāja savā starpā: „Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.“ Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: „Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie. Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt? Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem, un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kā tad jūs nesaprotat, ka es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizēju un saduķēju rauga?“ Tad tie saprata, ka viņš nebija teicis, lai sargās no [maizes] rauga, bet no farizēju un saduķēju mācības. Bet kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, viņš vaicāja saviem mācekļiem un sacīja: „Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas viņš esot?“ Un viņi atbildēja: „Citi saka: Jānis Kristītājs; citi: Ēlija; vēl citi: Jeremija, vai kāds no praviešiem.“ Viņš uz tiem sacīja: „Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas es esmu?“ Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.“ Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs. Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šās klints es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.“ Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšām celties. Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt, sacīdams: „Lai Dievs pasargā, Kungs! ka tev tas neno-tiek!“ Bet viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: „Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.“ Tad Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos. Jo ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā valstība.“ Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu. Un tika apskaidrots viņu priekšā, un viņa vaigs spīdēja kā saule, un viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Mozus un Elija un runāja ar viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: „Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“ Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: „Šis ir mans mīļais dēls, pie kufa man labs prāts; to jums būs klausīt.“ Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizkāra tos un sacīja: „Celieties un nebīstieties!“ Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: „Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.“ Un viņa mācekļi tam jautāja, sacīdami: „Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānākot papriekšu?“ Bet viņš atbildēja un sacīja: Elija gan nāk un visus atkal sataisīs. Bet es jums saku: Elija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.“ Tad mācekļi saprata, ka viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju. Un kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie viņa atnāca viens cilvēks, metās viņa priekšā ceļos. Un sacīja: „Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš; jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un es to atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.“ Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīga un samaitātā cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi es vēl jūs panesīšu? Vediet man to šurp!“ Un Jēzus viņu apdraudēja, un Jaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: „Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?“ Bet Jēzus tiem saka: „Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. [Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.]“ Kad tie Galilejā apkārt staigāja, Jēzus sacīja uz tiem: „Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. Un tie viņu nokaus, un trešā dienā viņš celsies augšām.“ Un tie ļoti noskuma. Un kad tie nonāca Kapernaumā, nodokļu saņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja: „Vai jūsu mācītājs nodokli nemaksā?“ Viņš saka: „Maksā gan.“ Un namā iegājis Jēzus viņam tūlīt jautāja, sacīdams: „Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem deliem, vai no svešinie-kiem?“ Kad Pēteris atbildēja: „No svešiniekiem,“ tad Jēzus uz to sacīja: „Tā tad pašu bērni ir svabadi. Bet lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūpi un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par mani un par sevi.“ Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: „Kas gan ir lielākais debesu valstība?“ Un Jēzus pasauca bērnu, nostātīja to viņu vidū Un sacīja: „Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā. Un kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani. Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnavu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas, vai divi kājas, un tevi iemet mūžīgā ugunī. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis, un tevi iemet elles ugunī. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesis vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. [ Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.] Kā jums šķiet? Ja kādam cilvē-kam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un ja viņam laimējas to atrast, patiesi es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat arī nav jūsu debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. Bet ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acim; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un ja viņš neklausa, tad pieaicin vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitinieku. Patiesi es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos. Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.“ Tad Pēteris, piegājis pie viņa, sacīja. „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?“ Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talantu (podu). Bet kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denariju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: Maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: Cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: Tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžē-loties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.“ Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, viņš aizgāja no Galilejas un nonāca Jūdejas robežās viņpus Jardānas. Un daudz laužu gāja viņam pakaļ, un viņš tos dziedinājā. Un farizēji nāca pie viņa, to kārdinādami, un sacīja uz viņu: „Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu Un sacīja: Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa? Tā tad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.“ Tie saka uz viņu: „Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?“ Viņš saka tiem: „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.“ Viņa mācekļi saka uz viņu: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.“ Bet viņš sacīja tiem: „Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots. Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.“ Tad atnesa bērņinus pie viņa, ka viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. Bet Jēzus sacīja: „Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie manis nākt, jo tādiem pieder debesu valstība.“ Un viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes. Un redzi, viens piegāja pie viņa un sacīja: „Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?“ Un viņš tam sacīja: „Ko tu man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.“ Tas viņam saka: „Kurus?“ Un Jēzus sacīja: „Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.“ Jauneklis saka uz viņu: „To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?“ Jēzus tam sacīja: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; und tad nāc un staigā man pakaļ.“ Bet kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. Bet Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „Patiesi, es jums saku: bagātais grūti ieies debesu valstībā. Un atkal es jums saku: vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“ Bet viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja; „Kas tad var tikt pestīts?“ Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.“ Tad Pēteris atbildēja un uz viņu sacīja: „Redzi, mēs esam visu atstājuši un tev sekojuši. Kas mums būs par to?“ Bet Jēzus sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku: jūs, kas man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis. Un kas atstājis mājas vai brāļus vai māsas, vai tēvu vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēl, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību. Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie.“ „Jo debesu valstība ir līdzīga nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un saderējis strādniekus par vienu denariju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīna kalnā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam Un sacīja tiem: Noeita ir jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: Neviens mūs nav derējis. Viņš saka tiem: Eita jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsit. Bet kad vakars metās, vīna kalna kungs saka savam uzraugam: Pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denarijam. Un kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denarijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret nama tēvu Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: Draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denariju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie, un pirmie pēdējie. [Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.]“ Bet dodamies ceļā uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie sevis un iedams tiem sacīja: „Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie viņu notiesās uz nāvi Un nodos pagāniem, lai tie viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā viņš celsies augšām.“ Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie viņa, metās zemē un lūdza ko no viņa. Un viņš tai sacīja: „Ko tu gribi?“ Viņa saka uz to: „Saki, lai šie mani abi dēli sēd tavā valstībā viens tev pa labo, otrs pa kreiso roku.“ Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzeršu? Tie saka uz viņu: „Varam gan.“ Un viņš saka tiem: „Manu kausu jums būs gan dzert, bet sēdēt pie manas labās un kreisās rokas, to dot man nepiederas; tas pienākas tiem, kam mans Tēvs to sagādājis.“ Un kad tie desmit to dzirdēja, viņi apskaitās par šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām, un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.“ Un kad tie izgāja no Jērikas, daudz ļaužu tiem sekoja. Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu garām ejam, tie brēca un sacīja: „Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“ Bet ļaudis apsauca tos, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: „Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“ Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: „Ko jūs gribat, lai es jums daru?“ Tie saka uz viņu: „Kungs, ka mūsu acis tiktu atdarītas.“ Jēzum palika viņu žēl, un viņš aizkāra to acis, un tie tūdaļ kļuva atkal redzīgi un viņam sekoja. Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem Un tiem sacīja: „Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.“ Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: „Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.“ Un macekl inogaja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, Atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, Bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!“ Un kad viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?“ Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.“ Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus Un saka tiem: „Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.“ Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: „Ozianna Dāvida dēlam!“ tad tie apskaitās Un sacīja uz viņu: „Vai tu nedzirdi, ko šie saka?“ Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: „No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?“ Un viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti. Bet kad viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, viņam gribējās ēst. Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: „Uz tevis augli ne mūžam vairs lai neaug.“ Un vīģes koks tūdaļ nokalta. Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: „Kā vīģes koks tik ātri nokalta?“ Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku, ja ļums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs nevien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūfā, tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.“ Un kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: „Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?“ Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru: No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?“ Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: „Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.“ Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: „Mēs nezinām.“ Tad viņš sacīja tiem: „Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru. Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā. Un tas atbildēja un sacīja: Jā, kungs! Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?“ Tie saka: „Pēdējais.“ Tad Jēzus saka tiem: „Patiesi, es jums saku: muitinieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitinieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt. Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmo reiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie tāču kaunēsies. Bet kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?“ Viņi tam sacīja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.“ Jēzus sacīja tiem: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. [Un kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet uz ko tas kritis, to viņš satrieks.]“ Un kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem. Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti. Un Jēzus sāka atkal uz tiem runēt lidzībās un sacīja: „Debcsu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: Sakait aicinātiem: Redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: Draūgs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: Sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.“ Tad farizēji aizgāja un apspriedās, kā varētu viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja; „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: Kā tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas, vai ne?“ Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: „Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait man nodevu naudu.“ Un tie atnesa viņam vienu denariju. Un viņš sacīja tiem: „Kā attēls šis un uzraksts?“ Tie sacīja: „Ķeizara.“ Tad viņš tiem teica: „Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.“ Un to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja vinu un aizgāja. Tanī dienā nāca pie viņa saduķēji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja viņam, Sacīdami: „Mācītāj, Mozus ir sacījis. Ja kas nomirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un celt savam brālim dzimumu. Bet pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim. Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam. Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira. Tad nu augšāmcelšanās dienā, kuram no septiņiem šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi.“ Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējās nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs. Vai tas jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.“ Un, kad ļaudis to dzirdēja, tie iztrūcinājās par viņa mācību. Bet farizēji, dzirdēdami, ka viņš saduķējiem muti aizbāzis, sapulcējās, Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams viņam jautāja un sacīja: „Mācītāj, kufš ir augstākais bauslis bauslībā?“ Bet Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.“ Kad farizēji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja.: „Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls viņš ir?“ Tie uz viņu saka: „Dāvida.“ Viņs tiem sacīja: „Kā tad Dāvids viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: Sēdies pie manas labās rokas, tiekāms es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām. Ja nu Dāvids sauc viņu par kungu, kā tad tas var būt viņa dēls?“ Un neviens nevarēja viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs viņam ko jautāt. Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem.: „Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizēji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinogogās pirmajos krēslos, Un ka ļaudis tirģus laukumos tos sveicina un sauc par „rabi.“ Bet jums nebūs saukties par „rabi“; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts. Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā, un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet. [ Vai jums, rakstu mācītāji un fari-zēji, jūs liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu.] Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles bērnu, divkārt ļaunāku, kā jūs paši esat. Vai jums, jūs aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: Ja kas zvērē pie Dieva nama, tas nav nekas; bet, ja kas zvērē pie Dieva nama zelta, tam tas jāpilda. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai zelts, vai Dieva nams, kas svētī zeltu? Un: Ja kas zvērē pie altāra, tas nav nekas; bet ja kas zvērē pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai dāvana, vai altāris, kas svētī dāvanu? Tad nu, kas pie altāra zvērē, tas zvēre pie tā un visa, kas tur virsū. Un kas zvērē pie Dieva nama, tas zvērē pie viņa un arī pie tā, kas tur mājo iekšā. Un kas pie debesīm zvērē, tas zvērē pie Dieva goda krēsla un pie tā, kas tur sēd virsū. Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat. Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Aklo farizēj! Šķīstī papriekšu kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta. Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās jauki, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārienes gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšķīgi esat pilni liekulības un netaisnības. Vai jums, rakstu mācītāji un farizēji, jūs liekuli! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt: Ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tā tad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni. Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības? Tāpēc, redzi, es sūtu pie jums praviešus, gudrus un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā, un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru, Ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Cacharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi, es jums saku, tas viss nāks pār šo dzimumu. Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo es jums saku: Jūs mani no šā laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!“ Un izgājis no Dieva nama, Jēzus aizgāja. Tad viņa mācekļi piegāja pie viņa, lai rādītu viņam Dieva nama celtnes. Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: „Vai jūs visu to neredzat? Patiesi, es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.“ Un viņam uz Eļļas kalna sēžot, mācekļi piegāja pie viņa atsevišķi un sacīja: „Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?“ Un Jēzus atbildēja tiem un sacīja: „Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, un tie pievils daudzus. Bet jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā, nebīstieties, jo tam jānotiek; bet tas nav vēl gals. Jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemes trīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums. Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti mana vārda dēļ. Un tad daudzi apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdīs. Un daudzi viltus pravieši celsies un tie daudzus pievils. Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs. Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Un šis valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals. Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis, —kas to lasa, lai uzmana— Lai tad tie, kas ir jūdu zemē, bēg kalnos. Un kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai svētā dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un ja šīs dienas netiktu saisinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saisinātas. Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus, vai tur, tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos. Redzi, es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, viņš ir tuksnesī, tad neizeita ārā; redzi, viņš ir kambaros, tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesim, un debess stiprumi kustēsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram. Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs, kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka viņš ir tuvu priekš durvīm. Patiesi, es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms tas viss notiek. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nekad nezudīs. Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo tā kā tais dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, Un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Tad divi būs laukā; vienu pieņems, otru atmetīs. Divas mals dzirnavās, vienu pieņems, otru atmetīs. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kufā stundā jūsu Kungs nāk. Bet to saprotiet: Ja nama kungs zinātu, kufā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tai stundā, kur jūs nedomājat. Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis par savu saimi tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām. Patiesi, es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām. Bet ja ļaunais kalps sacīs savā sirdi: Mans kungs kavējas nakt, Un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, Tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kur viņš to negaidā, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, Un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.“ „Tad debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgas ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdzi ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnauda un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: Redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgas sacīja gudrajām: Dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem unpērciet sev. Un kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: Patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu nedz stundu, kufā Cilvēka Dēls nāks. Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, Un vienam viņš deva piecus talantus (podus), otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talantus (podus), darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un jeraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talantus, atnesa vēl piecus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā! Arī tas, kas bija dabūjis divus talantus, atnāca un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talantus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talantu un sacīja: Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauji, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: Tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, Tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainitājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talantu un dodiet to tam, kam ir desmit talantu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas viņa priekšā; un viņš tās šķirs, kā gans šķijr avis no āžiem, Un statīs avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs esat mani dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši. Es biju pliks, un jūs esat mani apģērbuši; es biju slims, un jūs esat mani apmeklējuši; es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie manis. Tad taisnie atbildēs viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsālījušu un tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un tevi uzņēmuši? Vai pliku un tevi apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie tevis? Tad ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. Tad viņš ari sacīs tiem, kas pa kreiso roku: Hita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdinājuši; es biju izslāpis, un jūs neesat mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs neesat mani uzņēmuši; es biju pliks, un jūs neesat mani apģērbuši; es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu, vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši? Tad viņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.“ Un notikās, kad Jēzus bija pabeidzis visas šās runas, tad viņš sacīja saviem mācekļiem: „Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai viņu krustā sistu.“ Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī. Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut. Bet tie sacīja: „Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.“ Bet kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā, Viena sieva piegāja pie viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuj-u tā izlēja viņam uz galvu, viņam sēžot pie galda. Kad mācekļi to redžēja, tie apskaitās un sacīja: „Kamdēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.“ Bet Jēzus to nomanījis, sacīja tiem: „Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet es neesmu arvien. Jo izliedama šo eļļu uz manu miesu, viņa gribējusi mani kapam svaidīt. Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.“ Tad viens no divpadsmitiem, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem Un sacīja: „Ko jūs man dosit, es jums viņu nodošu?“ Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, daiviņu nodotu. Bet pirmajā Neraudzētas maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja viņam: „Kur to gribi, lai mēs tev sataisām ēst Lieldienas jēru?“ Bet viņš sacīja: „Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis es turēšu Lieldienas ar saviem mācekļiem.“ Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Lieldienas jēru. Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, Un tiem ēdot, viņš sacīja: „Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.“ Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita viņam sacīt: „Taču ne es, Kungs?“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Kas ar mani mērc savu roku bļodā, tas mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.“ Bet Jūda, kas vinu nodeva, atbildēja un sacīja: „Taču ne es, Rabi?“ Viņš saka uz to: „Tu to teici.“ Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa.“ Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: „Dzeriet visi no tā. Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet es jums saku: es no ši laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.“ Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc manas augšāmcelšanās es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.“ Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: „Kad visi pret tevi apgrēcinātos, es ne mūžam neapgrēcināšos.“ Jēzus sacīja tam: „Patiesi, es tev saku: Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Pēteris saka viņam: „Jebšu man būtu jāmirst ar tevi, taču ne mūžam tevi neaizliegšu.“ Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēsus aiziet ar saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Getzemane, un saka mācekļiem: „Nosēdieties šeitan, es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.“ Un viņš ņēma sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā.“ Un maķenīt pagājis, viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.“ Un viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: „Tā tad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā? Esiet modrigi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.“ Viņš atkal aizgājā otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis kauss nevar maniet garām, lai nebūtu tas jādzeŗ, tad lai notiek tavs prāts.“ Un viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega, Un viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reiz, tos pašus vārdus sacīdams. Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem un saka uz tiem: „Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, eima! Redzi, kas mani nodod, ir klāt.“ Un viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstait.“ Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabi,“ un skūpstīja viņu. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?“ Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas un to saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.“ Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Ikdienas es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat aiztikuši. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.“ Tad visi mācekļi atstaja viņu un bēga. Bet tie Jēzu saņēma un aizveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies. Bet Pēteris tam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pilij un, tur iegājis, apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies. Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret ļēzu, lai to varētu nokaut, Un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku; beidzot divi nāca priekšā un sacīja: „Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt.“ Un augstais priesteris piecēlās un sacīja uz viņu: „Vai tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret tevi?“ Bet Jēzus cieta klusu. Un aug-stais priesteris sacīja uz to: „Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?“ Jēzus tam saka: „Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jus redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess pade-bešiem.“ Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: „Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajaga? Redzi, tagad jūs paši viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?“ Bet tie atbildēja: „Viņš ir nāvi pelnījis.“ Tad tie viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi viņu pļaukāja Un sacīja: „Uzmini, Kristu, kurš tevi sita?“ Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: „Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.“ Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: „Es nesaprotu, ko tu runā.“ Un kad viņš bija izgājis vārtu priekšā, kāda cita, ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: „Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.“ Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: „Es to cilvēku nepazīstu.“ Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja pie Pētera un sacīja uz to: „Patiesi, ari tu esi viens no tiem; jo tava valoda jau nodod tevi.“ Tad viņš sāka lādēties un die-voties: „Es to cilvēku nepazīstu.“ Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko viņš tam bija sacījis: „Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Un viņš izgāja ārā un gauži raudaja.“ Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un laužu vecaji pieņēma lēmumu par Jēzu, viņu nonāvēt. Un tie saistīja viņu, aizveda un nodeva to zemes pārvaldniekam Pilātam. Tad Jūda, viņa nodevējs, redzēdams, ka viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem Un sacīja: „Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.“ Bet tie sacīja: „Kas mums par daļu? —Raugi tu pats!“ Un viņš nometa sudraba gabalus templī, aizgāja un pakārās. Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: „Nepieklājas tos likt Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.“ Bet viņi nolēma pirkt par tiem podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. Tāpēc šis tīrums ir nosaukts par asins tīrumu līdz šai dienai. Tā ir piepildīts tas vārds, ko pravietis Jeremija runājis, sacīdams: „Un tie saņēma no Israēla bērniem trīsdesmit sudraba gabalus—tik dārgu maksu tie bija noteikuši— Un deva tos par podnieka tīrumu, kā tas Kungs man ir pavēlējis.“ Bet Jēzu veda zemes pārvaldnieka priekšā. Un pārvaldnieks viņam jautāja: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Bet Jēzus sacija uz viņu: „Tu to saki.“ Un kad augstie priesteri un vecaji viņu apsūdzēja, viņš neatbildēja nenieka. Tad Pilāts saka uz viņu: „Vai tu nedzirdi, cik smagi tie liecina pret tevi?“ Un viņš tam neatbildēja neviena paša vārda, tā ka pārvaldnieks loti brīnījās. Bet svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atlaist tauta: vienu cietumnieku, kuru tā vēlējās. Un tanī laikā tiem biia kāds sevišķi bīstams cietumnieks vārdā Baraba. Un kad tie bija sapulcējušies, Pilāts sacīja uz tiem: „Kupa jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu, vai Jēzu, kupu sauc par Kristu?“ Jo viņš zināja, ka tie to bija nodevuši aiz skaudības. Bet viņam sēžot uz soģa krēsla, viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: „Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.“ Bet augstie priesteri un vecaji pierunāja ļaudis, ka tie izlūgtos Barabu, bet Jēzu nokautu. Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja tiem: „Kupu jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?“ Bet tie sacīja: „Barabu.“ Tad Pilāts saka tiem: „Ko tad es lai daru ar Jēzu, kupu sauc par Kristu?“ Viņi visi saka: „Sist viņu krustā!“ Bet viņš sacīja: „Ko tad viņš ļauna darījis?“ Bet tie brēca vēl vairāk: „Sist viņu krustā!“ Bet kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams. „Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!“ Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: „Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.“ Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu šauta Un nodeva, lai viņu sistu krustā. Tad zemes pārvaldnieka kapa vīri ņēmu Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap viņu visu pulku. Un tie novilka viņam drēbes un apvilka viņam purpura mēteli. Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus viņa priekšā, vinu apsmiedami, un sacīja: „Sveiks, jūdu ķēniņ!“ Un tie spļāva viņam virsū, ņēma niedri un sita viņam pa galvu. Un kad tie bija viņu apsmējuši, tad tie novilka viņam mēteli un apvilka vmam vīna paša drēbes un aizveda viņu, lai sistu krustā. Bet iziedami tie sastapa cilvēku no Kučnas, vārdā Sīmani; tie piespieda to nest viņa krustu. Un nonākuši tai vietā, ko sauc Golgātu, tas ir pieres vietu, Tie viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti; un, kad viņš to nobaudīja, viņš negribēja to dzert. Un tie sita viņu krustā un izdalīja viņa drēbes savā starpā ar mesliem. Un tie sēdēja tur un apsargāja viņu. Un virs vīna galvas tie pielika viņa vainas uzrakstu: „Šis ir Jēzus, Jūdu ķēniņš.“ Tad divi slepkavas tika kopā ar viņu krustā sisti; viens pa labo, otrs pa kreiso roku. Bet garāmgājēji zaimoja viņu, galvas kratīdami, Un sacīja: „Viņš gribēja noplēst templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats sev; ja tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.“ Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja viņu, sacīdami: „Citiem viņs palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz viņu. Viņš Dievam uzticējies, tas lai glābj viņu, ja grib; jo viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.“ Tāpat arī slepkavas, kas līdz ar viņu bija krustā sisti, zaimoja viņu. Bet no sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: „Ēli, Eli, lama zabachtani?“ Tas ir: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?“ Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: „Šis sauc Ēkju.“ Un tūlīt viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē un dzirdīja viņu. Bet citi sacīja: „Pagaid, redzēsim, vai Elija nāks un glābs viņu.“ Bet Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī un izlaida savu garu. Un, redzi, tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, Un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsēta un parādījās daudziem. Bet virsnieks un tie, kas bija pie viņa un sargāja Jēzu, redzēdami zemes trīci un visu, kas tur notika, izbijās ļoti un sacīja: „Patiesi, šis bija Dieva Dēls.“ Bet tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas Jēzum un viņam kalpojušas, tās skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte. Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā Un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja pretim kapam. Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizēji sapulcējas pie Pilāta Un sacīja: „Kungs, mēs atmina-mies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka viņa mācekļi nenāk naktī un viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.“ Pilāts sacīja uz tiem: „Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.“ Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un bez tam vēl aizzīmogoja akmeni. Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemes trīce, jo tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis, novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: „Nebīstieties, jo es zinu, ka jus meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo viņš ir augšām cēlies, kā viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur viņš gulēja. Un eita steigšus un sakait viņa mācekļiem, ka viņš ir no miroņiem augšām cēlies; un redzi, viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.“ Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt viņa mācekļiem. Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: „Esiet sveicinātas!“ Bet tās piegāja pie vina, apkampa viņa kājas un krita viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus saka uz tām: „Nebīstieties, eita un sakait to maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi mani redzēs.“ Bet viņam aizejot, redzi, kādi no sargiem atnāca pilsētā un pastāstīja augstajiem priesteriem visu, kas bija noticis. Un tie sapulcējās ar vecajiem, nolēma bagātīgi dot kareivjiem naudas Un tos pamācīja: „Sakiet, ka viņa mācekļi naktī atnāca un, mums guļot, to nozaga. Un ja tas zemes pārvaldniekam taptu zināms, mēs viņu gan apmierināsim un gādāsim par to, ka jums nekas nenotiek.“ Un sargi ņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šī valoda ir izpaudusies starp jūdiem līdz šai dienai. Bet viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un kad tie viņu redzēja, tie no-krita viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.“ Jēzus Kristus, Dieva dēla, evaņģelija sākums. Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: „Raugi, es sūtu savu vēstnesi tavā priekšā, kas sataisīs tavu ceļu, Saucēja balss tuksnesī: „Sataisait tam Kungam ceļu, darait līdzenas viņa tekas,“ Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tika viņa kristīti Jardānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu Un sludināja, sacīdams: „Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs, noliecies, atraisīt viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.“ Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nācaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jardānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: „Tu esi mans mīļais Dēls, uz tevi man ir labs prāts.“ Un Gars viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātāns viņu kārdināja, un viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. Bet pēc, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju,“ Un, pie Galilejas jūras staigādams, viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tiklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: „Nāciet man pakaļ, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.“ Un tūdaļ tie, savus tīklus atstājuši, viņam sekoja. Un nedaudz tālāk pagājis, viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, ir tos laivā tīklus lāpām. Un tūdaļ viņš tos aicināja. Un tie, savu tēvu Cebcdeju ar algādžiem laivā atstājuši, nogāja viņam pakal. Un viņi nonāca Kapemaumā. Un tūdaļ sabatā viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, Sacīdams: „Kas mums ar tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai tu esi nācis mūs nomaitāt? Es tevi pazīstu, kas tu esi, Dieva svētais.“ Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: „Palieci klusu un izej no tā.“ Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: „Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņam paklausa.“ Un tūdaļ viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi. Un tie tūdaļ, no sinagogas izgājuši, nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie viņam tūdaļ par to sacīja. Un piegājis, viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja. Un kad vakars metās un saule bija nogājusi, tad tie pie viņa nesa visādus neveselus un ļaunu garu apsēstus. Un visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā. Un viņš dziedināja daudzus, kas sirga ar dažadām kaitēm, un izdzina daudz ļaunu garu, un viņš ļauniem gariem neļāva runāt, jo tie viņu pazina. Un no rīta gaiļos cēlies, viņš izgaja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, viņam steidzās pakaļ, Un viņu atraduši, tie uz viņu saka. „Visi tevi meklē.“ Un viņš tiem saka: „Noeima citur tuvējos miestos, ka es tur arī sludinu; jo tāpēc es esmu nācis.“ Un viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus. Un kāds spitālīgs nāk pie viņa, viņu lūgdams un, viņa priekšā ceļos mezdamies, uz viņu saka: „Ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt.“ Un viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizkāra un uz to saka: „Es gribu, topi šķīsts.“ Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts. Un viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, Un uz to sacīja: „Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.“ Bet tas izgājis iesāka daudz ru nāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie viņa. Un pēc kādām dienām viņš gāja atkal uz Kapemaumu, un ļaudis dzirdēja viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem ir ārā priekš durvīm nebija vietas, un viņš tiem sludināja vārdu. Un pie viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un kad tie nevarēja pie viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur viņš bija iekšā, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.“ Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: „Ko šis tā runā. Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?“ Un tūdaļ Jēzus savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem saka: „Kam jūs tā domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāki: Vai sacīt uz triekas ķerto: Grēki tev ir piedoti; vai sacīt: Celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,“ —viņš saka uz triekas ķerto: „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.“ Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā kā visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši.“ Un viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācīja. Un gaļām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas šēžam un tam saka: „Staigā man pakaļ!“ Un tas cēlies staigāja viņam pakaļ! Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitinieku un grēci-nieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ. Un kad rakstu mācītāji un farizēji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitiniekiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: „Vai tad viņš ēd ar muitiniekiem un grēciniekiem?“ Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: „Veseliem ārsta nevajaga, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus.“ Un Jāņa mācekļi un farizēji gavēja, un tie nāk un uz viņu saka: „Kāpēc Jāņa un farizēju mācekļi gavē, bet tavi mācekļi negavē?“ Un Jēzus uz tiem sacīja: „Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr līgavainis ir pie tiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt. Bet nāks dienas, kad līgavainis no tiem taps atņēmts, tad tie gavēs tanīs dienās. Neviens nešuj jaunas vadmalas ielāpu uz vecām drēbēm, citādi ielāps no tām noplīst, jaunais no vecām drēbēm, un plīsums top lielāks. Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā.“ [Bet jauns vīns jālej jaunos traukos.] Un notikās, viņam sabatā pa labību ejot, viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas. Un farizēji uz viņu sacīja: „Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav atļauts?“ Un viņš uz tiem saka: „Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa? Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.“ Un viņš uz tiem sacīja: „Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.“ Un viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Un tie uz viņu glūnēja, vai viņš sabatā to dziedinās, ka viņu varētu apsūdzēt. Un viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: „Nāc te šurp!“ Un viņš uz tiem saka: „Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?“ Bet tie cieta klusu. Un viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, viņš tam cilvēkam saka: „Iz-stiep savu roku!“ Un tas to izstiepa, un viņa roka kļuva atkal vesela. Un farizēji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par viņu, kā viņu nomaitāt. Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas viņam gāja līdz. Un no Jūdejas un no Jeruzālemes un no Idumejas un no viņpus Jardānas un no Tiras un Sidonas apkārtnes liels pulks, dzirdējuši, kādas Eelas lietas viņš dara, nāca pie viņa, Un viņš saviem mācekļiem sacīja, lai tie viņam apgādātu kādu laivu ļaužu dēļ, ka tie viņam nespiestos virsū. Jo viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam bija kādas kaites, lauzās viņam klāt, lai viņu aizkartu. Un nešķistie gari, kad tie viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca, sacīdami: „Tu esi Dieva Dēls.“ Un viņš tos stipri aprāja, lai tie viņu nedarītu zināmu. Un viņš uzkāpj kalnā un aicina pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie viņa. Un viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie viņa un viņš tos izsūtītu slu-dināt Un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt. Tā viņš iecēla divpadsmit. Un viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris; Un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir: pērkona dēli; Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānanieti, Un Jūdu Iskariotu, kas viņu ari nodeva. Un viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst. Un, kad viņa piederīgie to dzir-dēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: „Viņš ir bez prāta.“ Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: „Viņam ir Belcebuls, un viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“ Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacīja līdzībās: „Kā var sātāns sātānu izdzīt? Un ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt. Ja nu sātāns cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt. Bet neviens nevar, stipra vira namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs. Patiesi, es jums saku: Visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, ir pat zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas ne mūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību.“ Jo tie sacīja: „Viņam ir nešķists gars.“ Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: „Redzi, tava māte un tavi brāļi un tavas māsas ārā tevi meklē.“ Un viņš tiem atbildēja un sacīja: „Kas ir mana māte un mani brāļi?“ Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: „Redzi—mana māte un mani brāļi. Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa un māte.“ Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. Un viņš tiem daudz mācīja līdzībās un savā mācībā uz tiem sacīja: „Klausaities: Raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un dta krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un dta krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga uri augtin auga, un i cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtskārtigi.“ Un viņš sacīja: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“ Un kad viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, viņam vaicāja par līdzībām. Un viņš uz tiem sacīja: „Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, Ka tie redzēdami redz un neno-mana, un dzirdēdami dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu.“ Un viņš uz tiem saka: „Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kujriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird, Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtskārtigus.“ Un viņš uz tiem sacīja: „Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī? Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.“ Un viņš tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jus mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.“ Un viņš sacīja: „Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē Un gul un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedu-šus graudus vārpā. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.“ Un viņš sacīja: „Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var lizdas taisīt.“ Un daudzās tādās līdzībās viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām viņš uz tiem neko nerunāja; bet saviem mācekļiem viņš visu īpaši izskaidroja. Un viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: „Pārcelsimies uz viņu malu.“ Un ļaudis atlaiduši, tie viņu ņēma līdz, tā ka viņš laivā bija, un citas laivas bija pie viņa. Un liela vētra cēlrās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie viņu modina un saka uz viņu: „Mācītāj, vai tu nebēdā, ka eimam bojā?“ Un uzmodies viņš apsauca vēju un sacīja uz jūpu: „Klusu, mierā!“ Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un viņš uz tiem sacīja: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?“ Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: „Kas tas tāds, ka pat vējš un jūŗa tam paklausa?“ Un tie nonāca viņpus jūj-as, Geraziešu zemē. Un viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu, Kam bija sava mītne kapos, un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt. Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt. Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi akmeņiem. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās viņa priekšā zemē Un brēca ar stipru balsi un sacīja: „Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!“ Jo viņš uz to sacīja: „Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!“ Un viņš tam jautāja: „Kāds tev vārds?“ Un tas viņam saka: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.“ Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie viņu lūdza, sacīdami: „Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.“ Un viņš tiem to atļāva, un nešķistie gari, izgājuši, ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūfā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūjrā. Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis. Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. Un tie, kas to bija redzējuši, vi-ņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis, un par tām cūkām. Un tie sāka viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot. Un, kad viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie viņa. Bet viņš tam to neļāva, bet tam saka: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.“ Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu sapulcējās pie viņa, un viņš bija jūrmalā. Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un viņu redzēdams, tas krīt viņam pie kājām Un viņu loti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.“ Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap viņu. Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizkāra no muguras puses viņa drēbes, Jo tā sacīja: „Ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.“ Un tūdaļ viņas asins avots izsīka, un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ sevī nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: „Kas manas drēbes aizkāris?“ Un viņa mācekļi uz viņu sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū, un tu saki: Kas mani aizkāris?“ Un viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību. Bet viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.“ Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini mācītāju.“ Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: „Nebīsties, tici vien!“ Un viņš neļāva nevienam sev līdzi ieiet, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam. Un iegājis namā, viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet gul.“ Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, visus izdzinis, ņem sev līdz bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja. Un viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!“ Tas ir tulkots: „Meitiņa, es tev saku, celies augšā!“ Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums. Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. Un viņš no turienes aizgāja un nāk savā dzimtajā pilsētā, un viņa mācekli iet viņam līdz. Un kad sabats nāca, viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: „No kurienes viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no viņa rokām? Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai viņa māsas nav šeit pie mums?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados un savās mājās.“ Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja. Un viņš brīnījās par viņu neticību. Un viņš pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams. Un viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem Un tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, Bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. Un viņš tiem sacīja: „Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un ja kādā vietā jūs nepieņems nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.“ Un tie izgājuši sludināja, lai at-griežas no grēkiem, Un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo viņa vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: „Viņš ir Elija.“ Un citi sacīja: „Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.“ Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: „Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.“ Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija apprecējis. Bet Jānis Hērodam bija sacījis: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.“ Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut; bet nevarēja. Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un viņu dzirdēdams tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņu klausījās. Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem labiešiem un virsniekiem un augstāka-jiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: „Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.“ Un viņš tai zvērēja: „Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.“ Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: „Ko lai es lūdzu?“ Bet tā sacīja: „Jāņa Kristītāja galvu.“ Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: „Es gribu, ka tu man tūlīt dodi bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“ Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēlu, kad viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: „Ši vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.“ Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Un tie uz viņu sacīja: „Vai tad mums būs noiet un par divi simts denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?“ Bet viņš uz tiem saka: „Cik maizes jums ir? Eita un raugait.“ Un tie uzzinājuši saka: „Piecas un divi zivis.“ Un viņš visiem pavēlēja pa pul-kiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa sim-tiem un pa piecdesmit. Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesim, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem iz-dalīja. Un tie visi ēda un paēda Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr viņš ļaudis atlaistu. Un tos atlaidis, viņš gāja kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūfas vidū, un viņš viens pats malā. Un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja viņu par spoku un iesāka brēkt, Jo visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!“ Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta. Un pārcēlušies, tie nonāca G̒enecaretē un brauca tur pie malas. Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis viņu tūdaļ pazina Un apstaigāja visu to apgabalu un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja viņu esam. Un kur viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju vīli varētu aizkart; un, cik viņu aizkāra, tie kļuva veseli. Un pie viņa sapulcējās farizēji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija no Jeruzālemes atnākuši. Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir nemazgātām, rokām maizi ēdam, — Jo farizēji, un visi jūdi, neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami; Un no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzenamu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, — Tad farizēji un rakstu mācītāji viņam vaicā: „Kāpēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?“ Bet viņš uz tiem sacīja: „Pareizi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: Šī tauta godā ar lūpām mani, bet viņu sirds ir tālu no manis. Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.“ Un viņš tiem sacīja: „Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu. Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: Ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, Tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu, Iznīcinādami Dieva vārdu ar sa-viem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.“ Un ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: „Klausait mani visi un saprotiet. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.“ [ Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.] Un kad viņš aizgāja no ļaudīm namā, viņa mācekli vaicāja pēc šās līdzības. Un viņš tiem saka: „Vai ir jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdi, bet vēderā, un iziet laukā.“ Tā viņš atzina par šķīstu katru barību. Bet viņš sacīia: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstības, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana, Mantkārība, blēdības, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.“ Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tiras robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja, lai neviens to nema-nītu; bet nevarēja palikt apslēpts. Bet kāda sieva, kutas meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie viņa kājām. Bet šī sieva bija grieķiete, no dzimuma siro-foiniķiete, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas. Un viņš tai sacīja: „Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.“ Bet viņa atbildēja un uz to sacīja: „Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.“ Un viņš uz to sacīja: „Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.“ Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis. Un atkal izgājis no Tīras robežām, viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūtas desmit pilsētu robežās. Un pie viņa atveda kādu kurlmēmu un viņu lūdza, lai viņš tam uzliktu roku. Un viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizkāra viņa mēli, Un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: „Efata,“ tas ir: „Atveries.“ Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda Un brīnījās ļoti par to un sacīja: „Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.“ Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja savus mācekļus pie sevis un uz tiem sacīja: „Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un kad es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.“ Un viņa mācekļi tam atbildēja: „Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?“ Un viņš tiem jautāja: „Cik jums maizes?“ Tie sacīja: „Septiņas.“ Un viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, viņš pavēlēja ir tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. Un tūdaļ viņš iekāpa laivā ar saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. Un farizēji uzstājās un sāka ar viņu sarunāties un prasīja no viņa kādu zīmi no debesīm, viņu kārdinādami. Un viņš nopūtās savā garā un sacīja: „Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi es jums saku: Šai ciltij nekāda zīme netaps dota.“ Un viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: „Raugait, sargaities no farizēju rauga un no Hēroda rauga!“ Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un to nomanīdams, viņš uz tiem sacīja: „Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt nedz no-protat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?“ Tie uz viņu saka: „Divpadsmit.“ „Bet kad es tās septiņas maizes tiem četrtūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?“ Un tie saka: „Septiņus.“ Un viņš tiem sacīja: „Vai jūs vēl nesaprotat?“ Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie viņam pieved kādu neredzīgu un viņam lūdz, lai viņš to aizkartu. Un viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no miesta un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja. „Vai tu ko redzi?“ Un acis pacēlis, tas sacīja: „Es redzu cilvēkus kokiem līdzīgus staigāiam. Tad viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. Un viņš to sūtīja mājās, sacīdams: „Neej miestā.“ Un Jēzus un viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas miestiem un vaicāja saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: „Ko ļaudis saka mani esam?“ Bet tie viņam atbildēja, sacīdami: „Tu esot Jānis Kristītājs; un cid: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.“ Un viņš tiem sacīja: „Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?“ Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: „Tu esi Kristus.“ Un viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par viņu neko nesaka. Un viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru un rakstu mācītāju atmestam tapt un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties. Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu savrup vedis, iesāka viņu apsaukt. Bet viņš, atgriezdamies un savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: „Atkāpies no manis, sātān! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku i prāta.“ Un pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, viņš uz tiem sacīja: „Kas man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava tēva godībā.“ Un viņš uz tiem sacīja: „Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.“ Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā. Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt, Un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu. Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: „Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis—vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“ Jo viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies. Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: „Šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu!“ Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, kā vien Jēzu. Un nokāpjot no kalna, viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšām cēlies no miroņiem. Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšām celties. Un tie viņam jautāja: „Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk pa-priekšu?“ Bet viņš uz tiem sacīja: „Gan Ēlija papriekšu nākdams visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka tam būs daudz riest un tapt nicinātam? Bet es jums saku, ka ari Elija ir nācis, un ue tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.“ Un nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši to sveici-nāja. Un viņš tiem vaicāja: „Ko jūs ar tiem runājāt?“ Un viens no ļaudīm tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.“ Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.“ Un tie to atveda pie viņa. Un kad tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un viņš jautāja viņa tēvam: „Cik ilgi viņam tas tā jau ir?“ Bet tas viņam sacīja: „No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis 1 gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; I bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.“ Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!“ Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķisto garu, uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.“ Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: „Tas ir nomiris.“ Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?“ Un viņš tiem sacīja: „Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.“ Un tie, no turienes izgājuši, pārstaigāja Galileju, un viņš negribēja, ka to kāds zinātu, Jo viņš savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: „Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokauts, viņš pēc trim dienām celsies augšām.“ Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās vimt-jatltāf.“ Un viņš nāca Kapernaumā, un mājās būdams, viņš tiem jautāja: „Par I ko jūs runājāt ceļā?“ Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kujrš esot lielākais. Un viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.“ Un viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja: „Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet, kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet vto, kas mani sūtījis.“ Jānis tanr sarija: „Mācītāj, mēs kādu redzējām tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.“ Bet Jēzus sacīja: „Neliedziet vi-ņam, jo neviens nedara brīnumu manā vārdā, kas tūdaļ par mani varētu runāt ļaunu. Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums. Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs. Un ja kas apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. Jeb ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāki kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī. [Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.] Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāki, ka tu tizls noeji dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē. [ Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.] Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Jo ikviens ugunī taps sālīts. Sāls ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesāliga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.“ Un no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jardānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie viņa, un viņš, kā parasts, tos atkal mācīja. Un farizēji pienāca un viņam jautāja, viņu kārdinādami: „Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?“ Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Ko Mozus jums ir pavēlējis?“ Bet tie sacīja: „Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties.“ Un Jēzus tiem sacīja: „Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un āti, Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķiļ.“ Un mājās viņa mācekli tam jau-tāja par to pašu lietu. Un viņš tiem saka: „Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējās, tā pārkāpj laulību.“ Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aizkartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās ūn tiem sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.“ Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. Un kad viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, viņu lūdza: „Labais Mācītājs, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Kāpēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs. Tu baušlus zini: Tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti.“ Bet tas viņam teica: „Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības.“ Bet Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst, —ej, pārdodi, visu kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.“ Bet tas par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz saviem mācekļiem: „Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!“ Un mācekļi iztrūcinājās par viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: „Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāki ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“ Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: „Kas tad var tapt glābts?“ Jēzus, tos uzlūkodams, saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.“ Pēteris sāka uz viņu runāt: „Redzi, mēs visu esam atstājusi un tev staigājuši pakaļ.“ Jēzus teica: „Patiesi es jums saku: Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, Kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi. Bet daudz, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.“ Bet tie bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs tie viņam sekoja. Un viņš ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas viņam notikšot: „Redzi, mēs eimam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un viņu nodos pagāniem. Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs un to šautīs un nonāvēs; un viņš pēc trim dienām celsies augšām.“ Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie viņa piegāja un tam sacīja. „Mācītāj, mēs gribam, ka tu mums daritu, ko tev lūgsim.“ Un viņš uz tiem sacīja: „Ko jūs gribat, lai es jums daru?“ Bet tie uz viņu sacīja: „Dodi mums, ka mēs varam sēdēt tavā godībā, viens pa tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.“ Bet Jēzus tiem sacīja „Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzej-u, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?“ Bet tie uz viņu sacīja: „Varam.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Jūs gan to kausu dzersit, ko es dzeju, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts. Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kujtiem tas ir sataisīts.“ Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un tiem saka: „Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo ari Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.“ Un tie nāk uz Jēriku; un viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nācaretes, viņš sāka saukt un sacīt: „Jēzu, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“ Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“ Un Jēzus apstājies sacīja: „Atai-ciniet viņu.“ Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: „Turi drošu prātu, celies, viņš tevi aicina.“ Un savu mēteli nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Bet aklais uz viņu sacīja: „Rabuni, ka es varētu redzēt.“ Un Jēzus tam sacīja: „Ej, tava ticība tev palīdzējusi.“ Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu viņam sekoja. Un kad tie tuvojās Jeruzālemei, nākdami uz Betfagu un Betāniju pie Eļļas kalna, tad viņš sūta divus no saviem mācekļiem Un tiem saka: „Noeita miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsit piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. Un ja kas jums sacīs, ko jūs te darāt? tad atsakait: Tam Kungam tā vajaga. Un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.“ Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā uz ielas pie durvīm piesietu un to atraisīja. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem sacīja: „Ko jūs darāt, ka atraisāt kumeļu?“ Bet viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie viņiem atļāva. Un viņi kumeļu atved pie Jēzus, uzliek tam savas drēbes, un viņš sēdās tam virsū. Un daudzi izklāja savas drēbes uz ceļa; un citi kaisīja zarus, ko tie bija nocirtuši laukos. Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, sauca: „Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!“ Un Jēzus iegāja Jeruzālemē Dieva namā. Un, kad viņs visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju. Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad viņam gribējās ēst. Un ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, viņš neatrada nekā, kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: „Lai neviens ne mūžam vairs neēd augļus no tevis.“ Un viņa mācekļi klausījās. Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un Dieva namā iegājis, viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Un viņš mācīja un tiem sacīja: „Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.“ Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja viņu no-galināt; jo tie bijās no viņa, tāpēc ka viņa mācība bija aizrāvusi visus ļaudis. Un vakaram metoties, viņi izgāja no pilsētas ārā. Un rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: „Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko tu esi nolādējis, ir nokaltis.“ Un Jēzus atbildēja un tiem saka: „Ticiet uz Dievu. Jo patiesi es jums saku: Ja kas šim kalnam sacīs: Celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc es jums saku: Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai ari jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, [ Bet, ja jūs nepiedodat, tad ari jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.] Un tie nāk atkal uz Jeruzālemi, un viņam Dieva namā staigājot, nāk pie viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji un vecaji, Un uz to sacīja: „Kādā pilnvarā tu šo visu dari? Un kas tev šo pilnvaru devis to darīt?“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Es jums kaut ko vaicāšu, un atbildiet man; tad es jums sacīšu, kādā pilnvarā es to daru. Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet man.“ Un tie sprieda savā starpā un sacīja: „Ja mēs sakām: no debesīm, tad viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši? Bet vai lai sakām: no cilvēkiem?“ —viņi bijās no ļaudīm. Jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis. Un tie atbildēdami Jēzum saka: „Mēs nezinām.“ Un Jēzus tiem saka: „Tad es arīdzan jums nesaku, kādā piln-varā es to daru.“ Un viņš tiem iesāka runāt līdzībās: „Kāds cilvēks stādīja vīna kalnu un ap to uzcēla sētu un raka vīna spaidu un uzcēla torni un to izdeva vīna dārzniekiem un aizceļoja. Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīna kalna augļu. Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, ir to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: Taču no mana dēla tie bīsies. Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā. Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem. Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: No tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs—?“ Un tie meklēja viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un viņu atstājuši, tie aizgāja. Un tie sūta pie viņa kādus no farizējiem un Hēroda sulaiņiem, lai viņu ķertu viņa runā. Un tie nāca un viņam saka: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? vai lai dodam vai nedodam?“ Bet viņu viltību pazīdams, viņš tiem sacīja: „Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu.“ Un tie atnesa. Tad viņš tiem saka: „Kā attēls šis ir un uzraksts?“ Bet tie viņam sacīja: „Ķeizara.“ Un Jēzus tiem sacīja: „Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.“ Un tie izbrīnījās par viņu. Un saduķēji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie viņa un viņu jautāja, sacīdami: „Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: Ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums. Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neat-stāja dzimuma. Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas ari neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais. Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira ari sieva. Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.“ Jēzus tiem sacīja: „Vai jūs nealojaties tādēļ, ka jūs rakstus neprotat nedz Dieva spēku? Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie ne precēs nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs. Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs, un īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs 1 Jūs ļoti alojaties.“ Un kāds no rakstu mācitājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un viņam vaicāja: „Kupš ir augstākais bauslis par visiem?“ Jēzus atbildēja: „Augstākais ir: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka. Otrs ir šis: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušja par šiem nav.“ Un rakstu mācītājs viņam sacīja: „Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā viņš vien. Un to mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upujri.“ Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: „Tu neesi tālu no Dieva valstības.“ Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam jautāt. Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: „Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu kungu: Sēdies pa manu labo roku, tiekāms es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām. Dāvids pats viņu sauc par kungu; kā tad tas ir viņa dēls?“ Un lielais ļaužu pulks viņu labprāt klausījās. Un viņš savā mācībā sacīja: „Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk gafos svārkos staigāt un tirgu laukumos tapt sveicinātiem Un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās, Kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur gaŗas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu.“ Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un viņš pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: „Patiesi es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.“ Un viņam no Dieva nama izejot, kāds no viņa mācekļiem uz to saka: „Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas.“ Un Jēzus tam sacīja: „Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts.“ Un kad viņš sēdēja Eļļas kalnā Dieva namam pretī, tad Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs viņu jautāja sevišķi: „Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?“ Bet Jēzus iesāka tiem sacīt: „Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: Es tas esmu; un daudzus pievils. Bet kad jūs dzirdēsit par kapiem un kajra daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek: bet gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums. Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās, un jūs tapsit šausti sinagogās un manis dēļ vesti valdnieku un ķēniņu priekšā, tiem par liecību. Un evaņģēlijam papriekš jātop sludinātam visām tautām. Kad nu tie jūs vedis, jūs nodo-dami, tad nebēdājieties iepriekš; kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Bet tad brālis brāli nodos uz nāvi un tēvs bērnu, un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un visi jūs ienīdis mana vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps iz-glābts. Bet kad jūs redzēsit postīšanas negantību stāvam, kur neklājas, —kas to lasa, tas lai to labi apdomā, —tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdejas zemē. Un kas uz jumta ir, tas lai neno-kāpj nedz ieiet savā namā kaut ko iznest. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanīs dienās! Bet lūdziet, lai tas nenotiek ziemas laikā. Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša esākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim, un kādu arī vairs nebūs. Un ja tas Kungs šīs dienas nesaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet izredzēto dēļ, ko viņš izredzējis, viņš tās dienas ir saīsinājis. Un ja kas tad jums sacīs: Redzi, še ir Kristus, vai, redzi, tur viņš ir; tad neticiet. Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas varētu notikt, ir izredzētos. Bet jūs pielūkojiet; es jums visu to iepriekš esmu sacījis. Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēness nedos savu spīdumu, Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesis ar lielu spēku un godību. Un tad viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam. Bet mācaities līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ un lapas plaukst, tad jūs nomanāt, ka vasara ir tuvu! Tā arīdzan, kad jūs visu šo re-dzēsit notiekam, tad zinait, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi es jums saku Šī cilts nezudīs, tiekams viss tas nebūs noticis. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs. Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir. Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā. Tad nu esiet nomodā! Jo jūs ne-zināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, Ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko es jums saku, to es saku visiem. Esiet nomodā!“ Un pēc divām dienām bija Liel-dienas un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu varētu saņemt un nokaut, Jo tie sacīja: „Tik ne svētkos, lai neceļas starp ļaudīm dumpis.“ Un kad viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, un sēdēja pie galda, tad kāda sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un trauciņu sasitusi, tā to lēja uz viņa galvu. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: „Kā labad šī eļļas izšķērdēšana? Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīssimti denārijiem un izdalīt nabagiem.“ Un tie izteica viņai pārmetu-mus. Bet Jēzus sacīja: „Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie manis ir darījusi. Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet es neesmu arvienu pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš manu miesu ir svaidījusi bērēm. Patiesi es jums saku: Kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par pie-miņu.“ Un Jūda Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie augstajiem priesteriem, lai tiem viņu nodotu. Un tie, to dzirdējuši, priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas viņu nodotu izdevīgā brīdī. Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad kāva Lieldienas jēru, viņa; mācekļi viņam saka: „Kur tu gribi, lai mēs noeimam un visu sagatavojam, ka tu vari ēst Lieldienas jēru?“ Un viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un tiem sacīja: „Noeita pilsētā. Tur jūs sastapsit cilvēku, kas nes ūdens krūzi. Sekojiet viņam. Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir man tā vieta, kur ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru? Un viņš jums rādīs lielu, segām izklātu, sagatavotu istabu. Sataisiet tur mums visu.“ Un viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēra mie-lastu. Un kad vakars metās, viņš nāca ar tiem divpadsmitiem. Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: „Patiesi es jums saku: Viens no jums, kas ar mani ēd, mani nodos.“ Un tie sāka skumt, un cits pēc cita uz viņu sacīja. „Taču ne es?“ Bet viņš tiem sacīja: „Viens no tiem divpadsmit, kas ar mani mērc bļodā. Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Šim cilvēkam būtu labāki, ka tas nemaz nebūtu dzimis.“ Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: „Ņemiet, tā ir mana miesa.“ Un viņš ņēma kausu, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Un viņš tiem sacīja: „Šīs ir manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Patiesi es jums saku, ka es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstība.“ Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu, Un Jēzus tiem saka: „Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet kad es celšos augšām, tad es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.“ Bet Pēteris tam sacīja: „Un ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.“ Un Jēzus tam sacīja: „Patiesi es tev saku: Šodien, šinī nakti, pirms gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt aizliegsi.“ Bet tas runāja vēl daudz vairāk: „Jebšu man būtu līdz ar tevi jāmirst, taču es tevi nekad neaizliegšu.“ Un tāpat arī visi sacīja. Un tie nāca uz kādu vietu, kujrai vārds Getzemane, un viņš saviem mācekļiem saka: „Palieciet šeitan, kamēr es Dievu lūgšu.“ Un viņš paņēma līdz Pēteri, Jē-kabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt Un tiem saka: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeitan un esiet nomodā.“ Un nedaudz pagājis, viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda viņam aizietu gājām. Un viņš sacīja: „Aba-Tēvs! Tu spēji visu. Ņem šo kausu no manis! Tomēr ne ko es gribu, bet ko Tu gribi.“ Un viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: „Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.“ Un viņš atkal nogājis Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus. Un viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko viņam atbildēt. Un viņš nāk trešo reizi un tiem saka: „Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Celieties, eima; redzi, kas mani nodod, tas ir klāt.“ Un tūdaļ, viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītāiiem un vecajiem. Bet tas, kas viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: „Ko es skūpstīšu, tas viņš ir, to gūstait un to novediet drošībā.“ Un tas nāca un tūdaļ viņam piegājis saka: „Rabi!“ un viņu skūpstīja. Un tie pielika rokas pie viņa un to saņēma. Bet viens no tiem, kas pie viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Un Jēzus griezās pie tiem un sacīja: „It kā pret kādu laupītāju jūs ar zobeniem un nūjām esat izgājuši mani gūstīt. Ikdienas es pie jums esmu sēdējis Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti.“ Tad visi viņu atstāja un bēga. Un kāds jauneklis viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tic pēc tā tvarstīja. Bet audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks. Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji. Un Pēteris no tālienes viņam sekoja augstā priestera pils pagalmā un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, un neatrada. Jo daudzi deva viltus liecības pret viņu, un viņu liecības nebija vienādas. Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret viņu, sacīdami: „Mēs esam dzirdējuši, ka viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts.“ Bet ari šī viņu liecība nebija vienāda. Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: „Vai tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret tevi liecina?“ Bet viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris viņam jautāja un sacīja: „Vai tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?“ Bet Jēzus sacīja: „Tas es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.“ Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: „Kam vēl vajaga liecinieku? Jūs viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?“ Bet tic visi viņu notiesāja, ka viņš nāvi esot pelnījis. Un citi sāka viņu apspļaudīt un apsedza viņa vaigu un viņu sita dūrēm un uz viņu sacīja: „Uzmini mūs, pra-vietis būdams.“ Un sulaiņi viņam sita vaigā. Un kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm Un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: „Tu arī biji ar Jēzu Nacaricti.“ Bet viņš liedzās, sacīdams: „Es viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā.“ Un tas izgāja priekšnamā. Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja. „Šis virs ir viens no tiem.“ Bet viņš atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja. „Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis.“ Un viņš sāka nolādēties un die-voties: „Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat.“ Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: „Pirms gailis divi reizes dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt. Un tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa taisīja spriedumu un, sasējuši Jēzu, lika to aizvest un nodeva viņu Pilātam. Un Pilāts viņam jautāja: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Un viņš atbildēdams tam saka. „Tu to saki.“ Un augstie priesteri viņu smagi apsūdzēja. Bet Pilāts viņam atkal vaicāja: „Vai tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie tevi apsūdz!“ Bet Jēzus neatbildēja vairāk nekā, tā ka Pilāts brīnījās. Bet uz svētkiem tas viņiem mēdza atlaist vienu cietumnieku, kupu tie prasīja. Bet tur bija kāds vārdā Baraba, sagūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī bija izdarījuši slepkavību. Un ļaudis, augšā sanākuši, sāka prasīt, lai tiem tā darītu, kā parasts. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: „Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu jūdu ķēniņu?“ Jo viņš zināja, ka augstie priestepi to bija nodevuši aiz skaudības. Bet augstie priestepi sakūdīja ļaudis, lai labāk tiem atlaistu Barabu. Bet Pilāts atkal griezās pie tiem un sacīja: „Ko tad lai daru ar to, ko jūs saucat par jūdu ķēniņu?“ Bet tie atkal brēca: „Sit viņu krustā!“ Bet Pilāts tiem sacīja: „Ko tad viņš ļauna darījis?“ Bet tie vēl vairāk brēca: „Sit viņu krustā!“ Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā. Bet kapavīri viņu noveda pili, tas ir pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. Un tie viņam apvelk purpura mēteli un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika viņam to galvā Un sāka viņu sveicināt. „Sveiks, jūdu ķēniņ!“ Un sita viņam pa galvu ar niedri, un viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un viņu pielūdza. Un kad tie viņu bija apsmējuši, tad viņam novilka purpura mēteli un viņam apvilka viņa paša drēbes un viņu aizveda, lai sistu krustā. Un tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu viņa krustu. Un tie viņu noveda Golgātā, kas ir tulkots: pieres vieta. Un viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet viņš to nepieņēma. Un tie viņu sita krustā un izdalīja savā starpā viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kupš dabūtu. Un tā bija trešā stunda, kad viņu sita krustā. Un bija likts uzraksts viņa vainas apzīmēšanai: „Jūdu ķēniņš.“ Un līdz ar viņu sita krustā divi slepkavas, vienu viņam pa labo, otru pa kreiso roku. [ Un raksti ir piepildīti, kas saka: „Viņš tika ļaundariem pielīdzināts.“] Un tie, kas gāja garām, viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: „Redzi, dievnama noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās, Palīdzies pats sev un kāp no krusta zemē.“ Tāpat ari augstie priesteri ar rakstu mācītājiem viņu apsmēja un sacīja: „Citus viņš ir pestījis un sevi pašu viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.“ Un ir tie, kas lidz ar viņu bija krustā sisti, viņu zaimoja. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi lidz devitai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: „Eloī, Eloī, lama zabachtam!“ Tas ir tulkots: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?“ Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: „Redzi, viņš sauc Eliju.“ Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un deva viņam dzert, sacīdams: „Pagaidiet, redzēsim vai Ēlija nāks un viņu noņems.“ Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars dievnamā pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja viņam pretī, redzēdams, ka viņš tādā veidā bija miris, sacīja: „Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.“ Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Zalome. Tās, kad viņš bija Galilejā, viņam bija gājušas pakaļ un viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar viņu bija nākušas uz Jeruzālemi. Kad jau vakars metās, un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir sabata priekšvakars, Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Bet Pilāts brīnījās, ka tas jau bija nomiris, un virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr viņš miris? Un to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā un ielika viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jozēta māte, skatījās, kur viņš tapa nolikts. Un kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Zalome pirka dārgas svaidāmas zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu Un runāja savā starpā: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?“ Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija loti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: „Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; viņš ir augšāmcēlies, viņš nav šeit: redziet še to vietu, kur viņu nolika; Bet noeita un sakait to viņa mācekļiem un Pēterim, ka viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums ir sacījis.“ Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [ Bet uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kupas viņš sep-tiņus ļaunus garus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar viņu bijuši un tagad skuma un raudāja. Un tie, dzirdēdami, ka viņš esot dzīvs un tā viņu redzējusi, neticēja. Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus, tiem uz lauku ejot, parā-dījās citā veidā. Un tie arīdzan nogājuši to pārējiem pasludināja, tomēr arī tiem viņi neticēja. Bet pēc tam viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc viņa aug-šāmcelšanās viņu jau bija redzējuši. Un viņš tiem sacīja: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts. Bet šis zīmes ticīgiem ies līdz: Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jau-nām mēlēm runās, Tie ar rokām pacels čūskas, un kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.“ Un tas Kungs, kad viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesis un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.] Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā. Kā tās mums atstāstījuši pirmie acu liecinieki un Dieva vārda kalpi, Tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, Lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma. Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Cacharija un viņa sieva no Arona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Cacharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, Un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt, Bet viss laužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, Tad viņam tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāj-a labajā pusē. Cacharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: „Ne-bīsties, Cacharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams tam Kungam padevīgus ļaudis.“ Cacharija sacīja eņģelim „Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.“ Eņģelis viņam atbildēja: „Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies.“ Un ļaudis gaidīja Cachariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā. Un kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. Un kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām. Un pēc šām dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: „To tas Kungs man darījis; viņš šis dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.“ Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti Pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: „Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!“ Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: Kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: „Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.“ Bet Marija sacīja eņģelim: „Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.“ Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: „Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī: tā, ko dēvē neauglīgu, Jo Dievam nekas nav neiespējams.“ Bet Marija sacīja: „Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.“ Un eņģelis no viņas aizgāja. Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Cacharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna, Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: „Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.“ Un Marija sacīja: „Mana dvēsele slavē to Kungu, Un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju, Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, Jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir viņa vārds, Un viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo viņš pildījis ar labumiem un bagātos viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlastību, Kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi. Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām. Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi dzirdējuši, ka tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cachariju. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: „Nē, to būs saukt Jāni.“ Tad tie viņai sacīja: „Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.“ Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. Tas galdiņu prasījis, rakstīja: „Viņa vārds ir Jānis.“ Par to visi brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: „Kas būs ar šo bērniņu?“ Jo tā Kunga roka bija ar viņu. Un viņa tēvs Cacharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja: „Slavēts ir tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas piemeklējis savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu Un mums uzcēlis pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā, Kā tas sendienās solījis ar savu svēto praviešu muti: Mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, Parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību Un dot mums stipro solījumu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, viņam bezbailīgi kalpotum Svētumā un taisnībā viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā, sataisīt viņam ceļus, Dot viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, Laī spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā un atgrieztu mūsu soļus uz miera cēlu.“ Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā. Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijs valdīja Sirijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs Savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas no Nācaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Betlēmi, tāpēc ka viņs bija no Dāvida nama un cilts, Ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais dēls, un viņa to ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija telpas tai mājvietā. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja nakti savus lopus, Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.“ Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.“ Un kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gāni runāja savā starpā: „Eima tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko tas Kungs mums licis paziņot.“ Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms viņš bija iedzimis mātes miesās. Un kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu tam Kungam priekšā Pēc tā Kunga bauslības priekšraksta: Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts; Un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: Vienu pāri ūbeļu, vai divus jaunus baložus. Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, tiekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Dieva namā, kad vecāki Jēzus bērnu ie-nesa, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, Tad to uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: „Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis; Jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, Ko tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Gaismu, apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.“ Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: „Redzi, viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.“ Un tur bija viena praviete, Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Dieva namā, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja to Kungu, par to runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestī-šanu. Un visu pēc tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, uņ Dieva žēlastība bija ar viņu. Un viņa vecāki gāja ikgadus uz Jeruzālemi Lieldienas svētkos. Kad nu viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un kad svētās dienas bija pagalam, tad tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie to meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un kad tie to neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai to meklētu. Un pēc trim dienām tie viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par viņa saprašanu un viņa atbildēm. Un viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un viņa māte uz to sacīja: „Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši.“ Bet viņš tiem atbildēja: „Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?“ Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un viņš nogāja tiem līdz uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bij zemes valdītājs Jūdejā un Hērods vald-nieks Galilejā un Filips, viņa brālis, vaidnieks Iturejā un Trachonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, Augsto priestepu Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Cacharijas dēlu, tuksnesi. Un viņš sāka staigāt pa visu Jardānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, Kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: „Saucēja balss tuksnesī: sataisait tā Kunga ceļu, darait līdzenas viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un kas celmains—par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt tā Kunga pestīšanu.“ Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: „Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu! Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.“ Un ļaudis viņu jautāja: „Ko tad mums būs darīt?“ Bet viņš tiem atbildēja sacīdams: „Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, tin kam ir pārtika, lai dara tāpat.“ Bet arī muitinieki nāca kristīties un to jautāja: „Macītāj, ko mums būs darīt?“ Tad viņš teica: „Neņemiet vairāk, kā jums nolikts.“ Bet arī kareivji to jautāja: „Ko tad mums būs darīt?“ Un viņš tiem atbil-dēja: „Neaplaupait nevienu, un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.“ Bet kad ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus, Tad Jānis visiem atbildēdams sacīja: „Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Tam vēteklis ir rokā, un viņš tīrīs savu klonu caur caurīm un sakrās kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdziestošā uguni.“ Ari vēl daudz citas pamācības viņš deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarchs Hērods, kam Jānis pārmeta viņa laulību ar viņa brāļa sievu Hērodiju un visus viņa pārējos ļaunos darbus, Pievienoja visiem ļauniem darbiem vēl to, ka viņš lika iemest Jāni cietumā. Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās, Un Svētais Gars redzamā veidā uz viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: „Tu esi mans mīļais Dēls, uz tevi man labs prāts.“ Un Jēzus pats, kad viņš savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. Viņš bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls, Jāzeps—Ēļa, Tas Matata, tas Levija, tas Melchija, tas Janaja, tas Jāzepa dēls, Tas Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Eslija, tas Nagaja dēls, Tas Maāta, tas Matatija, tas Semeina, tas Jozecha, tas Jodas dēls, Tas Joanana, tas Rezas, tas Zorobabela, tas Šalatiēla, tas Nerija dēls, Tas Melchija, tas Adīja, tas Kožama, tas Elmadama, tas Era dēls, Tas Jozuas, tas Ēliēzera, tas Jorima, tas Matata, tas Levija dēls. Tas Sīmeana, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonama, tas Eljakīma dēls, Tas Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Nātāna, tas Dāvida dēls, Tas Isaja, tas Jobeda, tas Boāsa, tas Salas, tas Naāsona dēls, Tas Aminadaba, tas Admina, tas Amija, tas Hecrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls, Tas Jēkaba, tas īzāka, tas Ābra-hāma, tas Taras, tas Nahora dēls. Tas Serucha, tas Reus, tas Faleka, tas Ebera, tas Salas dēls, Tas Kainana, tas Arfaksada, tas Šema, tas Noas, tas Lamecha dēls, Tas Metuzāla, tas Enocha, tas Jareda, tas Maleleēla, tas Kainana dēls, Tas Enoša, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva. Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, aizgāja no Jardānas Un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās viņš nekā nebija ēdis, un kad tās bija pagājušas, viņam gribējās ēst. Tad velns viņu uzrunāja: „Ja tu esi Dieva dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.“ Bet Jēzus viņam atbildēja: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.“ Tad velns viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja tam visas pasaules valstis. Un velns viņam sacīja: „Es tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un kam es gribu, tam es to varu dot. Ja tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs tavs.“ Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: „Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.“ Tad viņš to aizveda uz Jeruzālemi un nostatīja viņu dievnama jumta galā un tam sacīja: „Ja tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: viņš dos saviem eņģeļiem pavēli tevis dēļ pasargāt tevi, Un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.“ Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: „Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt.“ Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja viņu līdz turpmākam laikam. Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un viņa slava izpau-dās pa visu apkārtni. Un viņš mācīja viņu sinagogās, un visi viņu slavēja. Tā viņš nonāca Nacaretē, kur viņš bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: „Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cie-tumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā Un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.“ Un, grāmatu aizvēris, viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi. kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz viņu. Un viņš iesāka uz tiem runāt: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.“ Un visi viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām, un sacīja: „Vai šis nav Jāzepa dēls?“ Bet viņš tiem sacīja: „Jūs katrā ziņā man sacīsit so sakāmo vārdu: Ārsts dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapemaumā, to dari arī šeit savā tēvu zemē.“ Bet viņš teica: „Tiešām es jums saku, neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Jo patiesi es jums saku, daudz atraitņu bija Israēla zemē Elijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, — Tomēr Elija netapa ne pie vienas sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā—Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts, kā vien sirietis Naēmans.“ Un to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni Un cēlās un izdzina viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kupa pilsēta bija celta, lai nogāztu to zemē. Bet viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja. Un viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā. Un viņi bija pārsteigti par viņa mācību, jo viņa vārdi bija vareni. Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt: „Vai, kas mums ar tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas tu esi—Dieva Svētais.“ Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: „Cieti klusu un izej no tā.“ Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis. Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: „Kas tas par vārdu, kuļra varā un spēkā viņš pavēl nēšķīstiem gariem un tie aiziet?“ Un viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi. Bet cēlies no sinagogās, viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja slima ar grūtu drudzi, un viņas dēļ tie viņu lūdza. Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa taī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja. Saulei norietot, visi, kam bija kādi neveseli ar visdažādākām kaitēm, bija tos atveduši pie viņa. Bet viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja. Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: „Tu esi Dieva Dēls!“ Bet viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka viņš ir Kristus. Bet gaismai austot, viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis viņu meklēja un nogāja pie viņa un gribēja viņu aizturēt, lai tas viņus neatstātu. Bet viņš tiem sacīja: „Arī citām pilsētām man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam es esmu sūtīts.“ Un viņš sludināja Jūdejas sina-gogās. Kādu reiz ļaudis pie viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet viņš stāvēja pie Genecaretes ezera. Tad viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet viņš kāpa vienā laiva, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un viņš nosēdās un un mācīja ļaudis no laivas. Un beidzis runāt, viņš sacīja uz Sīmani: „Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.“ Un Sīmanis atbildēja un viņam sacīja: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest.“ Un to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.“ Jo tam izbailes bij uzgājušas un visiem, kas pie viņa bij, par lomu, ko tie bij vilkuši, Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: „Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.“ Un savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja viņam līdz. Un notika, kad viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad kāds caur caurim spitālīgs cilvēks, Jēzu ieraudzījis, nometās uz savu vaigu un viņu lūdza un sacīja: „Kungs, ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt.“ Un roku izstiepis, viņš to aizkāra, sacīdams: „Es gribu, topi šķīstīts.“ Un tūdaļ spitālība no tā nozuda. Un viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību. Un viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām. Bet viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu. Un notika kādā dienā viņam mācot, tur sēdēja farizēji un bauslības mācītāji, kas bij nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzalemes. Un tā Kunga spēks viņam bija, ka viņš varēja dziedināt. Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt viņa priekšā. Un neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Un redzēdams viņu ticību, viņš uz to sacīja: „Cilvēks, tavi grēki tev piedoti.“ Un rakstu mācītāji un farizēji sāka spriest pie sevis un sacīt: „Kas šis tāds ir, ka tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot, kā vien Dievs?“ Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, ātbildēja un tiem sacīja: „Ko jūs domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāki, vai sacīt: Tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: Celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,“ tad viņš sacīja uz triekas ķerto „Es tev saku: Celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!“ Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavē-dams. Un izbrīna pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: „Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.“ Un pēc tam viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Leviju, pie muitas sēžam un uz to sacīja: Nāc man līdz.“ Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja viņam. Un Levijs taisīja viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda. Unrakstumācītājiunfarizējikumēja pret viņa mācekļiem un sacīja: „Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?“ Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Veseliem ārsta nevajaga, bet slimiem. Nevis taisnus esmu nāds aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.“ Bet tie uz viņu sacīja: „Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem. Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs.“ Un viņš stāstīja tiem arī līdzību: „Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; Bet jaunais vīns lejams jaunos traukos. Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: Vecais ir labāks.“ Un notika kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami. Bet kādi no farizējiem tiem sacīja: „Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?“ Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis un tie, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst?“ Un viņš tiem sacīja: „Cilvēka Dēls ir kungs ari par sabatu.“ Bet atkal dtā sabatā viņam sinagogā ejot un mācot, notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi. Bet rakstu mācītāji un farizēji uz viņu glūnēja, vai viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu viņu apsūdzēt. Bet viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi. „Celies un stājies šeit vidū!“ Un tas cēlās un nostājās. Tad Jēzus sacīja: „Es jums ko vaicāšu: Vai ir brīv sabatā labu darīt, vai laimu: dzīvību glābt vai maitāt?“ Un visus viņus uzlūkojis, viņš uz slimo sacīja: „Izstiep savu roku!“ Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela. Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum. Bet notika tanīs dienās, ka viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā. Un kad gaisma ausa, tad viņš sasauca savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kūpi viņš nosauca par Pēteri, viņa brāļi Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju. Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām. Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli. Un visi ļaudis mēģināja viņam pieskarties, jo spēks izgāja no viņa, un viņš visus darīja veselus. Bet viņš, pacēlis savas acis uz saviem mācekļiem, sacīja: „Svētīgi jūs nabagi, jo ļums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities! Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit! Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem. Bet jums, saviem klausītājiem, es saku: Mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. Kas tevi sit vienā vaigā, tam pasniedz ari otru, kas ņem tavu mēteli, tam neliedz arī savus svārkus. Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem, Un kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Ir grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Un ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu. Un ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu. Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā bērni; jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.“ Viņš tiem ari sacīja līdzību: „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša aci tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus. Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā. Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! bet nedarāt, ko es saku? Ikviens, kas pie manis nāk un manus vārdus dzird un dara, —es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.“ Kad nu viņš visus savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos un viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. Un pie Jēzus nogājuši, tie viņu mīli lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka tu viņu paklausi, Jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.“ Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie viņa un lika viņam sacīt: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāci zem mana jumta. Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.“ Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās, un, pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.“ Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu. Un pēc tam viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja viņam līdz. Bet kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!“ Un piegājis viņš aizkāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: „Jaunekli, es tev saku, celies augšā!“ Un mironis cēlās sēdu un sāka rimāt, un viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.“ Un šī slava par viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni. Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis. Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie to jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“ Bet šie tūri, pie viņa nogājuši, sarija: „Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie tevis, lai mēs tevi jautātu: Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“ Bet tanī brīdī viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: „Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas. Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka uz ļaudīm rimāt par Jāni: „Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām, es jums saku, vairāk nekā pravieti. Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu tavā priekšā. Jo es jums saku: No visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.“ Un visi ļaudis, kas viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristibu. Tikai farizēji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti. Kam es šis paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi? Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sarijāt: Viņam ir ļauns gars. Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: Redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni.“ Bet kāds no farizējiem viņu lūdza, lai viņš pie tā ēstu, un viņš, iegājis farizēja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka viņš sēžot farizēja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu Un stāvēja aiz viņa pie viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt viņa kājas ar savām asarām, un nožāvēja ar saviem galvas matiem un skūpstīja viņa kājas un tās svaidīja ar savu eļļu. Bet farizējs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: „Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aizkaŗ; jo tā ir grēciniece.“ Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: Sīmani, man tev kas jāsaka. Viņš atbildēja: „Mācītāj, saki.“ Jēzus sacīja: „Kādam naudas aizde-vējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kufš no abiem to vairāk mīlēs?“ Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.“ Bet viņš tam sarija: „Tu pareizi esi spriedis.“ Un pagriezies pie sievas, viņš sacīja Sīmanim: „Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi. Tu mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas. Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kufu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.“ Un viņš tai sacīja: „Tev tavi grēki piedoti.“ Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: „Kas tas tāds, kas pat grēkus piedod.“ Bet viņš sacīja uz sievu: „Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.“ Pēc tam gadījās, ka viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie viņa, Kā arī dažas sievietes, kuļras viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, Un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma viņam gādāja uzturu. Bet kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie viņa sanāca, tad viņš runāja līdzībā: „Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.“ To sacījis, viņš sauca: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!“ Bet viņa mācekļi viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet viņš sacīja: „Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: Sēkla ir Dieva vārds. Bet kas ceļmalā, ir tic, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop izglābti. Bet kas uz akmens, ir tic, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu bridi tic tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpias. Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tic, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus. Bet kas labā zemē, ir tic, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā. Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un kam nav, tam atņems ari to, ko tas tur par savu.“ Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un viņam deva ziņu un sacīja: „Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.“ Bet viņš atbildēdams tiem sarija: „Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.“ Un gadījās kādā dienā, ka viņš ar saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sarija: „Eima pāri uz otru ezera malu.“ Un tie nocēlās no malas. Bet tiem braucot, viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un pie viņa piegājuši, tie viņu modināja, sacīdami: „Kungs Kungs, mēs grimstam!“ Bet viņs pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. Bet viņš tiem sacīja: „Kur ir jūsu ticība?“ Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: „Kas tas tāds, ka viņš ari vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie viņam paklausa?“ Un tie pārcēlās uz Geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī. Kad viņš izkāpa malā, viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: „Ko tu gribi no manis, Jēzu, tu Visaugstākā Dieva Dēls? Es tevi lūdzu nemoki mani.“ Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi. Tad Jēzus viņam jautāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš sacīja: „Leģions.“ Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši. Tie viņu lūdza, lai viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī. Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās—un viņš tiem to atļāva. Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka. Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos. Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās. Un ari tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts. Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ. Bet vīrs, no kufa ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams: „Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.“ Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis. Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un nokritis Jēzum pie kājām, viņš to lūdza nākt viņa namā, Jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap to. Un kāda sieva, kas kopš divpadsmit gadiem sirga ar asiņošanu un kufu neviens nebija varējis dziedināt, Piegājusi no muguras, aizkāra viņa drēbju vīli, un tūdaļ asinstecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: „Kas mani ir aizkāris?“ Un kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: „Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.“ Bet Jēzus sacīja: „Mani kāds ir aizkāris, jo es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis.“ Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija viņu aizkārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!“ Un viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini mācītāju.“ Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: „Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.“ Un namā iegājis, viņš nevienam neatļāva iet līdz, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet viņš sacīja „Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.“ Tad tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, Bet viņs satvēra viņas roku un sauca: „Meitiņ, celies augšā!“ Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo. Sasaucis savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas. Un viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt, Tiem sacīdams: „Neņemiet neko līdz uz ceļu, ne zizli, ne ceļa somu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus! Un kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk. Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.“ Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami vistu prieka vēsti un dziedinādami. Bet tetrarchs Hērods par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem, Bet citi, ka Elija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies. Un Hērods sacīja: „Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kupu es dzirdu tādas lietas?“ Un viņš meklēja izdevību viņu redzēt. Apustuļi, pārnākuši, izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un viņš tos ņēma pie sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu vārdā Betsaidu. Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja viņam, un viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas. Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja viņam: „Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā.“ Bet viņš tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Bet tie sacīja: „Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?“ Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš teica saviem mācekļiem: „Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.“ Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet viņš, paņēmis tās piecas maizes un divi zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā. Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus. Un gadījās, ka viņš viens pats lūdza Dievu, un mācekļi pie viņa piegāja, un viņš tiem vaicāja: „Ko ļaudis saka mani esam?“ Tie atbildēja, sacīdami: —„Jāni Kristītāju, bet citi: Eliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.“ Bet viņš tiem sacīja: „Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?“ Tad Pēteris atbildēja: „Tu esi Dieva Kristus.“ Bet viņš stingri noliedza kādam to teikt, Sacīdams: „Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji un viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš celsies augšām.“ Un viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam lidz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā? Jo, kas kaunas manis un mana vārda dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava tēva un svēto eņģeļu godibā. Bet tiešām, es jums saku, ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību.“ Atgadījās kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka viņš ņēma pie sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalnu Dievu lūgt. Un viņam lūdzot, viņa seja dabūja citu izskatu, un viņa drēbes kļuva spoži baltas. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar viņu, tie bija Mozus un Elija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja viņa spožumu un divi vīrus pie viņa stāvam. Kad nu tie taisījas atstāt viņu, tad Pēteris sarija uz Jēzu: „Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam,“ —un viņš nezināja, ko viņš runāja. Un viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja. Un no padebeša nāca balss, sacīdama: „Šis ir mans Dēls, mans izredzētais, to klausait!“ Un kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši. Un notika otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca viņam pretā liels ļaužu pulks. Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: „Mācītāj, es tevi lūdzu apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns, Reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams. Es esmu tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja.“ Un Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Vedi šurp savu dēlu!“ Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam. Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko viņš darīja, viņš sacīja uz saviem mācekļiem: Ievērojiet labi šos vārdus: „Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās.“ Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās viņu jautāt par šo vārdu nozīmi. — Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem esat pats lielākais. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to sev blakus Un sacīja: „Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.“ Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: „Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku tavā vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums.“ Bet Jēzus viņam atbildēja: „Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.“ Un kad nu laiks bija pienācis, ka viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi. Un viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai tam apgādātu vietu, kur nomesties. Un tie viņu neuzņēma tāpēc, ka viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. Kad viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sarija: „Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.“ Bet viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.“ Un tie gāja uz citu ciemu. Un tiem aizejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: „Es tev iešu līdz, lai kurp tu ietu.“ Bet Jēzus uz viņu sacīja: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess—ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.“ Un uz kādu citu viņš sacīja: „Nāc man līdz!“ Bet tas sacīja: „Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!“ Un atkal kāds cits teica: „Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.“ Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet. Un viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. Ejiet! lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena. Un ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: Miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tanī pašā namā palieciet, un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un kufā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība. Bet ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt! Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāki nekā šādai pilsētai. Vai tev Choracina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīrumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāki nekā jums. Un tu, Kapemauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta! Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani. Bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis.“ Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!“ Bet viņš sacīja: „Es redzēju sātānu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.“ Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šis lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts. Visas lietas man ir mana tēva nodotas. Un neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atkāt.“ Un pie mācekļiem sevišķi griezdamies, viņš sacīja: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.“ Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, viņu kārdinādams, sacīja: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?“ Bet viņš uz to sacīja: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?“ Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.“ Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.“ Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja uz Jēzu: „Kurš tad ir mans tuvākais?“ Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gajrām. Tāpat arī kāds Ievīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gājām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?“ Tas atbildēja: „Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.“ Tad Jēzus uz to sacīja: „Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.“ Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, Marta vārdā, uzņēma viņu savā namā. Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.“ Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“ Gadījās, ka viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.“ Tad viņš tiem sacīja: „Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība. Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu Un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.“ Un viņš sarija: „Kufam jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: Mīļais, aizdod man trīs maizes, Jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav ko viņam celt priekšā; — Un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: Neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā: es nevaru celties un tev dot. Es jums saku, ja ari viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajaga. Tā ari es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem berniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?“ Pēc tam viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.“ Bet citi, viņu kārdinādami, prasīja no viņa zīmi no debesīm. Bet viņš, nopratis viņu domas, sacīja: „Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātāns ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet ja es laimos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, Bet kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļavās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet to neatradis, saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, kupu atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdz sep-tiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāki, nekā bija iepriekš.“ Un gadījās, kad viņš tā runāja, tad kāda sieviete paceltā balsī uz viņu sacīja: „Svētīgas tās miesas, kas tevi nesušas un tās krūtis, ko tu esi zīdis.“ Bet viņš sacīja: „Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.“ Un kad ļaudis sapulcējās, tad viņš iesāka runāt: „Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota; Jo, kā Jona bij par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij. Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona. Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu. Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad ari visa tava miesa ir gaiša, bet ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša. Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevi ir, nekļūst par tumsu. Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu.“ Bet kamēr viņš vēl tā runāja, kāds farizējs viņu lūdza pie sevis uz azaidu. Un viņš iegājis apsēdās. Farizējs, to redzēdams, brīnījās, ka viņš nemazgājās priekš ēšanas. Bet tas Kungs tam sacīja: „Tagad jūs, farizēji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību. Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas ra-dījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts. Bet vai jums, jūs farizēji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā. Vai jums, jūs farizēji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem. Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepe-niem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.“ Tad viens no bauslības mācītājiem viņu pārtrauca sacīdams: „Mācītāj, tā runādams, tu apvaino arī mūs.“ Un viņš atbildēja: „Arī jums vai! jūs bauslības vīri! jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu. Vai jums! jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus. Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, un viņi citus nokaus un citus vajās, Lai no šīs cilts prasītu visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma, No Ābela asinīm līdz Cacharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un dievnamu. Patiesi es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas. Vai jums! jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!“ Kad viņš no turienes bija aizgājis, tad rakstu mācītāji un farizēji sāka viņam pastāvīgi uzmākties ar visādiem jautājumiem, Slepeni glūnēdami, vai neizdosies viņu noķert kādos vārdos. Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: „Sargaities no farizēju rauga, tas ir no viņu liekulības. Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā. Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem. Jums, saviem draugiem, es saku: Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: Bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām, es saku: To bīstieties. Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu. Bet es jums saku: Katru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā; Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā. Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos. Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdinieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit, Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.“ Tad kāds no ļaužu pulka sacīja viņam: „Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.“ Bet viņš tam atbildēja: „Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?“ Un viņš tiem sacīja: „Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.“ Un viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: „Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu Un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“ Ūn viņš sacīja saviem mācekļiem: „Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kujrš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. Bet ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc neraizējieties ari jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties, Jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdalait to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. Lai jūsu gumi ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kupus kungs pārnākot atrod nomodātiešām, es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīgi tie! Bet to zinait, ja nama kungs zinātu, kupā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.“ Tad Pēteris viņam jautāja: „Kungs, vai tu šo līdzību stāsti mums, vai visiem?“ Un tas Kungs teica. „Kas gan ir uzticamais un sapratīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kupu kungs atnācis atradis tā darām. Tiešām, es jums saku, viņš to iecels pār visu savu īpašumu! Bet ja kalps savā sirdi domās Mans kungs kavējas nākt, un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to nesagaida, un stundā, kupu tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem. Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs. Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu! Bet man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā man ir bail, kamēr tā būs pabeigta. Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos! Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim, Tēvs pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, vīra māte pret vedeklu, un vedekla pret vīra māti!“ Un uz ļaudīm viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: Būs lietus—un tā arī notiek; Un kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums—un tā notiek. Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu? Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība? Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl cēlā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa, un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā. Es tev saku, no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu.“ Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un viņš tiem atbildēja un sacīja: „Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņ-padsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, iūs visi ņemsit tādu pašu galu.“ Un viņš stāstīja šādu līdzību: „Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna kalnā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: Redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: Kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet ja ne, tad tu to vari nocirst.“ Un viņš mācījā kādā no sinagogām sabatā. Un tur bija sieva, kurai astoņ-padsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties. Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: „Sieva, topi svabada no savas slimības!“ Pie tam viņs tai uzlika savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu. Bet sinagogas priekšnieks, ap-skaities par to, ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, sāka runāt uz tautu: „Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!“ Bet tas Kungs tam atbildēja: „Jūs liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles, lai to vestu dzirdīt? Un šo sievu, Ābrahāma meitu, kuņi sātāns turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīv atraisīt sabatdienā no viņas saitēm?“ Un viņam tā runājot, visiem vina pretiniekiem tapa kauns, un visa tauta priecājās par visiem šiem varenajiem darbiem, kurus viņš darīja. Tad viņš teica: „Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko es to salīdzināšu; Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā, un kufā auga un izauga par koku, kujra zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.“ Un atkal viņš sacīja: „Ar ko es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga.“ Un viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzālemi, staigāja no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu, mācīdams ļaudis. Bet kāds viņam jautāja: „Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?“ Uz to viņš atbildēja: „Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. Jo, ja jūs tikai pēc tam, kad nama kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm sacīdami: Kungs, atveri mums, viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat! Tad jūs sāksit stāstīt: Mēs ar tevi esam ēduši un dzēruši, un tu esi mācījis mūsu ielās. Tad viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no manis, visi jūs netaisnības darītāji! Tur būs raudāšana un zobu trī-cēšana, kad jūs redzēsit Ābrahāmu, Izāku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā. Tad tie nāks no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un dienvidiem un sēdēs pie galda Dieva valstībā. Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie.“ Tai pašā brīdī pienāca daži farizēji un sacīja viņam: „Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib tevi nonāvēt.“ Bet viņš tiem sacīja: „Ejiet, sakait šai lapsai: Redzi, es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rit, bet parit es būšu galā. Tiešām, man vēl šodien un rīt un parit jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauji praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cikreiz es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus—bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un es jums saku: jūs mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: Svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā!“ Gadījās, ka Jēzus sabatā bij ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizēja namā, un tie viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizējiem ar jautājumu: „Vai ir atļauts sabatā dziedināt, jeb ne?“ Bet tie klusēja. Tad viņš to ņēmis, dziedināja un atlaida. Bet tiem viņš teica: „Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabatdienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?“ Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: „Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, Un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: Dodi šim vietu—un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis, varētu sacīt: Draugs, virzies uz augšu! Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“ Arī uz nama tēvu, kas viņu bija aicinājis, viņš sacīja: „Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātur kā miņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; Un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.“ Kāds no galda viesiem, to dzir-dēdams, sarija: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!“ Bet viņš sacīja tam: „Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sarija: Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sarija: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps, pārnācis, to atsadja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas. Tad Kungs sarija kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.“ Bet daudz ļaužu gāja viņam līdz, un apgriezdamies viņš tiem sacīja: „Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Jo kupš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, Sacīdami: Šis cilvēks iesāka gan celt. bet nevarēja darbu izvest lidz galam. Jeb kuj-š ķēniņš, kas grib iet kaļrot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; Un ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!“ Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai klausītos viņu. Un farizēji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēci-niekus un ēd kopā ar tiem.“ Tad viņš tiem stāstīja šādu līdzību: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmitdeviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Jeb kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.“ Un viņš sacīja: „Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesim un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; Atnesiet bapoto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, Jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, Un piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, Bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievietēm, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir ari tavs, Bet bija jāliksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.“ Bet viņš runāja ari uz mācekļiem: „Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: Ko es dzirdu par tevi? Dodi norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī. Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt es kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādi-nāts no pārvaldnieka amata! Un ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: Cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: Simts mucu eļļas. Bet viņš teica: Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja Bet tu, cik tu esi parādā? Tas sacīja: Simts mēru kviešu. Viņš teica: Še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un es jums saku, darait sev draugus ar netaisno mamonu, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas ari lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas ari lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netais-nās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.“ Visu to dzirdēja farizēji, kas bija mantkārīgi, un tie viņu izsmēja. Bet viņš tiem teica: „Jūs pasi nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiemir augsts, Dieva acīs ir negantība. Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei. Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, ari pārkāpj laulību. Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm Un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira—un eņģeli viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars—ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to ne-spētu, tāpat ari no jums pie mums. Bet tas teica: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; ļai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.“ Vēl viņš teica saviem mācekļiem: „Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāki, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem! Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un ja viņš nožēlo, piedodi viņam. Un ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, —piedodi viņam.“ Un apustuļi sacīja savam Kungam: „Vairo mums ticību.“ Bet viņš sacīja: „Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: Izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā, viņš jūs pa-klausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: Nāc tūliņun sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: Sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi? Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.“ Un notika ceļā uz Jeruzālemi, viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju Un iegriezās kādā ciemā. Te viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes Un paceltā balsī sauca: „Jēzu, meistar, apžēlojies par mums!“ Un viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: „Ejiet, rādaities priesteriem!“ Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, Nometās uz savu vaigu pie viņa kājām un pateicās viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?“ Un viņš tam sacīja: „Celies, ejl Tava ticība tev ir palīdzējusi.“ Uz farizēju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: „Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur—jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.“ Bet mācekļiem viņš sacīja: „Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit. Un kad jums kāds sacīs: Redziet še, redziet tur, neejiet un neskrieniet tam pakaļ. Jo, ka zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls savā dienā. Bet papriekš viņam daudz jācieš un jātop šās cilts atmestam. Un kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: Ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja. Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja. Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. Ja kāds tai dienā atrodas uz jumta, bet viņa lietas ir istabā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt; un ja kāds atrodas laukā, tas lai negriežas atpakaļ. Pieminiet Lata sievu! Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs. Es jums saku, viņā nakti divi gulēs vienā gultā: vienu pieņems un otru atstās. Divas kopā mals: vienu pieņems un otru atstās. Divi būs laukā: viens taps pieņemts, un otrs atstāts.“ Tad mācekļi to pārtrauca, jautā-dami: „Kur, Kungs?“ Bet viņš tiem sacīja: „Kur maita, tur salasās ērgli.“ Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. „Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: Izlēmi manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, Tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā. Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās? Es jums saku, viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?“ Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, viņš stāstīja šādu līdzību: „Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs—muitnieks. Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki—laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai ari kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“ Arī mazos bērnus viņam pienesa, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja. Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Tiešām, es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.“ Bet kāds priekšnieks viņam jautāja: „Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?“ Bet Jēzus tam sacīja: „Ko tu mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.“ Tas atbildēja: „To visu es esmu turējis no mazotnes.“ Kad Jēzus to dzirdēja, viņš teica: „Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!“ Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Bet kad Jēzus to redzēja, viņš sacīja: „Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“ Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: „Kas tad var tikt izglābts?“ Bet viņš atbildēja: „Kas cil vēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.“ Tad Pēteris sacīja: „Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam tev gājuši līdz.“ Bet viņš teica: „Tiešām, es jums saku, nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus, vai bērnus, Kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi.“ Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, viņš tiem sacīja: „Redziet, mēs noeimam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, Šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā viņš celsies augšām.“ Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“ Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“ Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, viņš tam jautāja: „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.“ Tad Jēzus viņam sacīja Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.“ Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: „Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.“ Un tas steigšus nokāpa zemē un viņu uzņēma pie sevis ar prieku. To redzot, visi kurnēja un sacīja: „Pie grēcīga cilvēka viņš ir apmeties!“ Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.“ Jēzus sacīja viņam: „Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka ari šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.“ Viņiem klausoties, tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzalemes esot, domāja, ka tūliņ vajaga parādīties Dieva valstībai. Viņš teica: „Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit podus un sacīja tiem: Pelnaities ar to, tiekāms es pārnākšu. Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: Mēs negribam, ka šis pār mums valda. Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kubiem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. Tad ieradās pirmais un sacīja: Kungs, tavs pods ir piepelnījis desmit podus. Tad viņš tam teica: Labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. Pēc tam nāca otrs un sacīja: Tavs pods, kungs, piepelnījis piecus podus. Ari šim viņš sacīja: Ari tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. Pēc tam trešais nāca un sacīja: Kungs, še ir tavs pods, es to biju nogla-bājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis tāpēc, ka tu esi bargs cilvēks un ņemi, ko tu neesi nolicis, kā ari plauji, ko neesi sējis. Tad viņš sacīja: No tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas nem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, Kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas iestādē? Tad es, pārnācis, to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. Un uz klātesošiem viņš teica: Atņemiet tam viņa podu un dodiet tam, kam ir desmit podu. Tad tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau ir desmit podu. Bet viņš atbildēja: Es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!“ Un to sacījis, viņš devās tālāk uz Jeruzālemi. Kad nu viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad viņš sūtījadivus no saviem mācekļiem, Tiem sacīdams: „Eita uz to miestu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kuju vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. Un ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajaga.“ Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā viņš tiem bija sacījis. Bet kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: „Kāpēc jūs to raisāt vaļā?“ Bet tie atbildēja: „Tam Kungam viņa vajaga.“ Un aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. Bet, viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu. Bet, kad viņš tuvojās Ellas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnumdarbiem, kujrus tie bija redzējuši, Un sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu ķēniņš, tā Kunga vārdā! Debesīs nu ir miers, un slava augstībā.“ Tad kādi no farizējiem, kas bija starp ļaudīm, viņam sacīja: „Mācītāj, apsauc savus mācekļus!“ Bet viņš atbildēja: „Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.“ Un pienācis tuvu, viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu Un sacīja: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.“ Pēc tam viņš iegāja dievnamā un sāka izdzīt pārdevējus, Sacīdams uz tiem: „Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.“ Viņs katru dienu mācīja templī. Bet augstie priestejri un rakstu mācītāji, ir tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā viņu nomaitāt, Bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un klausīja viņu. Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“ Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu: Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“ Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“ Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“ Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“ Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni. Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ. Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā. Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā. Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies. Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks? Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“ Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni. Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“ Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas. Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai. Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu. Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“ Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem: „Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“ Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“ Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa. Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa, Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus. Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem, Tad viņa sievu apprecēja otrs. Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu. Beidzot nomira ari sieva. Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“ Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti, Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti. Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni. Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu. Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“ Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“ Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt. Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls? Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas, Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām. Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“ Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem: „Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās. Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“ Viņš, savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam tempļa šķirstā. Bet viņš redzēja ari, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divas ārtavas, Un sacīja: „Tiešām, es jums saku, šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi, Jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!“ Kad daži norādīja uz dievnamu, cik bagāti tas greznots skaistiem akmeņiem un ziedotām dāvanām, viņš sacīja,: „Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.“ Tad viņi tam vaicāja: „Mācītāj, kad tas notiks? Un no kā lai mēs vērojam, kad tas sāks piepildīties?“ Viņš sacīja: „Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es tas esmu, un: laiks ir atnācis, bet nesekojiet viņiem! Un kad jūs dzirdat par kariem un dumpjiem, nebaidaities! Jo visam tam vajaga papriekš nākt, bet tūliņ vēl nav gals.“ Tad viņš sacīja: „Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, Lielas zemes-trīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm. Bet vēl priekš tam tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Viss tas nāks, lai jūs nodotu liecību. Tad nu apņemieties savās sirdīs nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs preti stāvēt. Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs; Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību! Bet kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā, Jo tās ir atriebšanas dienas, lai piepildās viss, kas ir rakstīts. Vai grūtajām un zīdītājām tajās dienās! Jo lielas briesmas nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu: No zobena asmeņa tie kritis un kā gūstekņus tos aizvedis pie tautu tautām. Un tautas samīs Jeruzālemi, tiekams viņu laiki būs piepildīti. Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūj-a kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.“ Un viņš tiem teica līdzību: „Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, Kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām, es jums saku, šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudis, bet mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; Jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.“ Tā viņš dienā bija dievnamā un mācīja, bet pa naktīm atstāja pilsētu un pārnakšņoja uz tā saucamā Eļļas kalna, Bet no rītiem agri visa tauta steidzās pie viņa, lai dievnamā klausītos viņa mācības. Un Neraudzētas maizes svētki, ko sauc Lieldienas, bija tuvu, Un augstie priestep un rakstu mācītāji prātoja, kā viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm. Bet sātāns bija iegājis Jūdā, kuju sauca par Iskariotu, un kujrš bija viens no tiem divpadsmitiem. Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā viņu tiem nodotu. Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu. Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai viņu tiem nodotu, ļaudim nezinot. Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Lieldienas jērs bija kaujams, Un viņš sūtija Pēteri un Jāni, sacīdams: „Eita un sataisiet Lieldienas jēru, lai to varam ēst.“ Un tie viņam jautāja: „Kur tu gribi, lai mēs to sataisām?“ Un viņš tiem sacīja: „Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet, Un sakait nama kungam: Mācītājs tevi liek jautāt, kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru? Un viņš jums rādīs lielu ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.“ Tie nogājuši atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru. Un kad tā stunda pienāca, tad viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar viņu. Un viņš tiem sacīja: „Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu, Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.“ Un kausu ņēmis, viņš pateicās un sacīja: „Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo es jums saku, es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.“ Un maizi ņēmis, viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: „Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. To darait mani pieminēdami!“ Tāpat ari kausu pēc vakarēdiena sacīdams: „Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas. Bet redzi, mana nodevēja roka ir ar mani pie galda. Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas viņuļ nodod!“ Un tie sāka apjautāties savā starpā, kurš gan no viņienv tas esot, kas to darīšot. Un tur ari ķilda cēlās viņu starpā, kuļrš no viņiem esot lielākais. Un viņš tiem sacīja: „Ķēniņj valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo. Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis, Ka jums būs ēst un dzert pie mana galda manā valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm. Sīmani, Sīmani, redzi, sātānam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!“ Bet tas viņam sacīja: „Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē.“ Bet viņš sacīja: „Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu mani pazīsti.“ Un viņš tiem sacīja: „Kad es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?“ Un tie sacīja: „Nekā!“ Tad viņš tiem sacija: „Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu. Jo es jums saku, pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. Jo, kas par mani rakstīts, tas piepildās.“ Bet tie sacīja: „Kungs, redzi, še ir divi zobeni.“ Un viņš tiem sacīja: „Diezgan.“ Un izgājis, viņš gāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un viņa mācekļi viņam gāja līdz. Un tai vietā nonācis, viņš tiem sacīja: „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.“ Un viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu Un sacīja: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis, tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!“ Bet eņģelis no debesīm viņam parādījās un viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Un viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām. Un viņš tiem sacīja: „Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā!“ Un viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmitiem, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu. Bet Jēzus viņam sacīja: „Jūda, vai tu skūpstīdams nododi Cilvēka Dēlu?“ Un tie, kas pie viņa bija, redzēdami, kas notiek, viņam sacija: „Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?“ Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet Jēzus atbildēja un sacija: „Diezgan! Pietiek.“ Un viņš aizkāra viņa ausi un to dziedināja. Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un dievnama virsniekiem un vecajiem, kas pret viņu bija sapulcējušies: „Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām! Es esmu bijis ikdienas pie jums dievnamā, un jūs savas rokas man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsī-bas vara.“ Un tie viņu saņēma un noveda augstā priestera namā Bet Pēteris sekoja no tālienes. Un kad tie uvum bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie vīniem Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: „Šis arī bija pie vina.“ Bet tas vinu aizliedza, sacīdams: „Sieva, es viņu nepazīstu.“ Un par mazu brīdi vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: „Arī tu esi no viņiem.“ Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es neesmu.“ Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: „Patiesi, arī šis ir bijis pie viņa, jo tas arī ir galilietis.“ Bet Pēteris sacīja: „Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.“ Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja. Un tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās tā Kunga vārdu, ko tas vīnam bija sacījis: „Pirms gailis šodien dziedās, tu mani trīs reiz aizliegsi.“ Un ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt. Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita viņu. Un tie aizklāja viņa seju un sita viņu vaigā un vīnam vaicāja, sacīdami: „Pasaki, pravieti, kas tevi sitis?“ Arī daudz citu lamu tie viņam sacīja zaimodami. Un kad gaisma ausa, tad tautas vecaji sapulcējās un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie veda viņu augstās tiesas priekšā Un sacīja: „Ja tu esi Kristus, tad saki mums to.“ Bet viņš tiem sacīja: „Ja es jums saku, jūs neticat. Bet ja es jautāju, tad jūs man neatbildat. Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visspēcīgā Dieva labās rokas.“ Tad visi sacīja: „Tā tad tu esi Dieva Dēls?“ Un viņš tiem sacīja: „Jūs sakāt, ka es tas esmu.“ Un tie sacīja: „Kādas liecības mums vēl vajaga? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no viņa mutes.“ Un viss viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta Un iesāka viņu apsūdzēt, sacīdami: „Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, ķēniņš.“ Un Pilāts viņam jautāja, sacīdams: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Un viņš atbildēdams tam sacīja: „Tu to saki.“ Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: „Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu.“ Un tie viņam uzmācās un sacīja: „Viņš uzmusina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.“ Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem viņu izjautāja. Bet viņš tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka tam baltu drēbi, un sūtīja to atpaka pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo papriekšu tie savā starpā bija naidā. Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, Tiem sacīja: „Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat; Un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, Tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“ [Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.] Bet viss pulks brēca un sacīja: „Nost ar šo, un: atlaid mums Barabu!“ Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: „Sit viņu krustā, sit viņu krustā!“ Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: „Ko tad šis ļauna darījis? Es pie viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“ Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai. Un kad viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks viņam sekoja, tās viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: „Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem berniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: Krītiet uz mums! un uz pakalniem. Apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?“ Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti lidz ar viņu. Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.“ Un tie, viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki viņu izsmēja, sacīdami: „Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.“ Un ari kareivji viņu apmēdīja, piegāja un viņam etiķi atnesa Un sacīja: „Ja tu esi jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats sev!“ Un virsraksts pār viņu bija uzrakstīts: „Šis ir jūdu ķēniņš.“ Un viens no pakārtajiem ļaun-dariem viņu zaimoja, sacīdams. „Ja tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!“ Bet otrs to norāja un sacīja: „Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.“ Un viņš sacīja: „Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!“ Un Jēzus tam sacīja: „Patiesi, es tev saku: Šodien tu būsi ar mani para-dīzē.“ Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškaramais auts dievnamā pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca skaņā balsi: „Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.“ Un to sacījis, viņš nomira. Un virsnieks redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: „Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.“ Un visi ļaudis, kas tur klāt bija un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ. Bet visi viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. Un, redzi, viens virs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs— Sis nebija piebiedrojies viņu padomam un darīšanai—no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēsus miesas Un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts. Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās. Un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdz un apskatīja kapu, un kā viņa miesas tapa noliktas. Un atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaršīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības. Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmas zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bij līdz ar tām. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un kad tās nezināja ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, Sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.“ Un tās atcerējās viņa vārdus. Un atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmitiem un visiem citiem. Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja. Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija neticis. Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Teruzālemes, vārdā Emmaus. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina. Un viņš tiem sacīja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?“ Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens ar vārdu Kleops at-bildēja un viņam sacīja: „Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?“ Un viņš tiem sacīja: „Kas tad?“ Un tie viņam sacīja: „Tas ar Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, Ka to mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa, Un viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet viņu pašu tie neredzēja.“ Tad viņš tiem sacīja: „Ak jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?“ Un iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet viņš likās ejot tālāk. Un viņi to gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!“ Un viņš iegāja pie tiem palikt. Un notikās, ka viņš ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie viņu pazina; bet viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?“ Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: „Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.“ Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticies ceļā, un kā tas viņu pazīts, maizi laužot. Un kad viņi runāja par šām lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū [un viņiem sacīja: „Miers ar jums!“] Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un viņš tiem sacīja: „Kāpēc esat tā izbijušies?, Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet manas rokas un manas kājas! es pats tas esmu. Aptaustait mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam.“ Un to sacījis, viņš tiem rādija savas rokas un kājas. Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, viņš tiem sacīja. „Vai jums še ir kas ēdams?“ Un viņi tam pasniedza gabalu ceptas zivs [un tīru medu]. Un viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot. Pēc tam viņš tiem sacīja: „Šie ir tie vārdi, ko es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.“ Tad viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, Un tiem sacija: „Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā, Un ka viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes Un jūs esat liecinieki tam visam. Un, redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.“ Un viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad viņš tos svētīja, viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,, Un bija allaž dievnamā, teica un i slavēja Dievu. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Bet cik viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam, Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu un sauc: „Šis ir Tas, par ko sacīju: kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo viņš bija pirmāk nekā es.“ Jo no viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību. Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, tas mums to ir darījis zināmu. Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un Ievītus, lai viņam jautātu: „Kas tu esi?“ Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: „Es neesmu Kristus.“ Tad tie viņam jautāja: „Kas tad? Vai tu esi Elija?“ Bet viņš saka: „Es tas neesmu.“ „Vai tu esi gaidāmais pravietis?“ Viņš atbildēja: „Nē.“ Tad tie viņam sacīja: „Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?“ Viņš teica: „Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: Sataisait Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.“ Tos bija sūtījuši farizēji, Un tie viņam jautāja: „Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne gaidāmais pravietis?“ Jānis viņiem atbildēja: „Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, Kas pēc manis nāk, kūpam es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.“ Tas notika Betānijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja. Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: „Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par ko esmu sacījis: Pēc manis nāk vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka viņš bija pirmāk nekā es. Es viņu nepazinu, bet lai viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni.“ Un Jānis liecināja, sacīdams: „Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja. Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir tas, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.“ Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: „Redzi, Dieva jērs!“ Šos vārdos dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: „Ko jūs meklējat?“ Tie viņam atbildēja: „Rabi (tas ir tulkots: mācītājs), kur tu mājo?“ Viņš tiem sacīja: „Nāciet, tad redzēsit.“ Tad tie nogāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija viņam sekojuši. Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: „Mēs esam atra-duši Mesiju“ (tas ir tulkots svaidītais). Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: „Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa“ (tas ir tulkots: Pēteris—klints). Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: „Seko man!“ Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: „Mēs esam to atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nācaretes, Jāzepa dēlu.“ Nātānaēls viņam sacīja: „Vai no Nācaretes var nākt kas labs?“ Filips viņam atbild: Nāc un redzi!“ Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam, un saka par viņu: „Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!“ Nātānaēls sacīja viņam: „Kā tu mani pazīsti?“ Jēzus atbildēja viņam: „Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, es tevi redzēju.“ Nātānaēls atbildēja viņam: „Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!“ Jēzus viņam atbildēja: „Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šām. Patiesi, patiesi es jums saku: Jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.“ Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilēja, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka viņam: „Viņiem nav vīna.“ Jēzus saka tai: „Kas man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.“ Viņa māte saka sulaiņiem: „Ko viņš jums teiks, to darait!“ Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi lidz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: „Piepildait traukus ar ūdeni!“ Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad viņš saka tiem: „Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!“ Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu—nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja—tad galda uzraugs aicina līgavaini Un viņam saka: „Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.“ Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilējā, atklādams savu godību, un viņa mācekļi sāka viņam ticēt. Pēc tam viņš nogāja Kapemaumā, pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienas. Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur viņš atrada templi vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, viņš visus izdzina no tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, Un baložu pārdevējiem viņš sacīja: „Nesiet to projām! Nepadarait mana Tēva namu par tirgus namu!“ Tad viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: „Karstums tava nama dēļ mani aprij.“ Bet jūdi uzstājās un sacīja: „Kādu zīmi tu mums rādīsi, ka tu to drīksti darīt?“ Jēzus atbildēja: „Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.“ Tad jūdi sacija: „Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?“ Bet viņš runāja par savas miesas templi. Kad nu viņš bija uzcēlies no miroņiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis. Viņam Lieldienas svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt viņa vārdam, redzēdami zīmes, ko viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka viņš visus pazina. Jo viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet viņš pats zināja, kas bija cilvēkā. Bet tur bija kāds cilvēks no farizējiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja viņam: „Rabi, mēs zinām, ka tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā tu dari, ja Dievs nav ar to.“ Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.“ Nikodēms saka viņam: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?“ Jēzus abildēja: „Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.“ Nikodēms atbildēja: „Kā tas var notikt?“ Jēzus atbildēja: „Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: Mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet iūs mūsu liecību nepieņe-mat. Ja jūs neticat, kad es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, Lai ikviens, kas tic, viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. Kas tic viņam, netiek tiesāts, bet kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.“ Pēc tam Jēzus un viņa mācekļi nogāja Jūdejas zemē. Tur viņš ar tiem kādu laiku uzkavējās un kristīja. Bet ari Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un ļaudis gāja un likās kristīties. Jo Jānis vēl nebija iemests cietumā. Tad izcēļās vārdu maiņa starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu par šķīstīšanos. Tie griezās pie Jāņa un sacīja viņam: „Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jardānas, par ko tu esi nodevis liecību, tas, lūk, kristi, un visi iet pie viņa.“ Jānis atbildēja: „Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: Es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis: bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajaga augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesim, tas ir pār visiem. Ko viņš skatījis un dzirdējis, par to viņš dod liecību, bet viņa liecību neviens nepieņem. Bet kas viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs. Jo, ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra viņš dod savu Garu. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.“ Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis, [Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli], Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju. Bet viņam bija jāiet caur Samariju. Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“ Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“ Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“ Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“ Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“ Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“ Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“ Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“ Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“ Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“ Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“ Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“ Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“ Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“ Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“ Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“ Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“ Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“ Pēc divi dienām viņs no turienes aizgāja uz Galileju, Jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē. Kad nu viņš nonāca Galilejā, galilieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos. Tā viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kufa dēls gulēja slims, Kapemaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie viņa un lūdza viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.“ Galma vīrs viņam saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.“ Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvs.“ Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: „Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.“ Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: „Tavs dēls dzīvs.“ Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir diķis, kuru ebrējiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, [kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kuj-š tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens kustēšanas, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.] Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: „Vai tu gribi vesels kļūt?“ Slimais viņam atbildēja: „Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties; bet kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.“ Jēzus viņam saka: „Celies, ņem savu gultu un staigā!“ Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats. Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: „Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest.“ Bet viņš tiem atbildēja: „Kas mani darīja veselu, tas man sacīja: Ņem savu gultu un staigā.“ Tie jautāja viņam: „Kas tas bija, kas tev sacīja: Ņem savu gultu un staigā?“ Bet izdziedinātais nezināja, kas tas bijis, jo Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā. Pēc tam Jēzus to atrod templī un saka viņam: „Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.“ Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus. Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka viņš to bija darījis sabatā. Bet viņš tiem atbildēja: „Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.“ Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja viņu nokaut, tāpēc ka viņš nevien sabatu neievēroja, bet arī apzīmēja Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam. Tad Jēzus turpināja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko tas dara, to arī Dēls dara tāpat, Jo Tēvs mīl Dēlu un tam rāda visu, ko pats dara; un viņš tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities. Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā ari Dēls dara dzīvus, ko viņš grib. Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, Lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē. Patiesi, patiesi, es jums saku: Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam sevī. Un viņš tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka viņš ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, Un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam. Es no sevis nespēju darīt nekā. Kā es dzirdu, tā es spriežu, un mans spriedums ir taisns, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mam sūtījis. Ja es viens pats liecinu par sevi, tad mana liecība nav pareiza. Ir cits, kas liecina par mani, un es zinu, ka liecība, kuru viņš dod par mani, ir pareiza. Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību. Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā. Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: Tie darbi, ko Tēvs man ir devis, lai es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani. ka Tēvs mani sūtījis. Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats ir liecību devis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši nedz viņa seju redzējuši, Un viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat tam, ko viņš sūtījis. Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani! Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem es godu nepieņemu. Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos. Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva? Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs, Mozus, uz ko jūs esat likuši savu cerību. Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu ari man, jo par mani viņš ir rakstījis. Bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit maniem vārdiem?“ Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas t. i. Tiberijas jūpai. Bet viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar saviem mācekļiem. Bet jūdu Lieldienas svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz laužu nāk pie viņa, viņš sacīja uz Filipu: „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?“ Bet to viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips viņam atbildēja: „Par divisimts sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.“ Tad viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam saka: „Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?“ Jēzus sacīja: „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!“ Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās—vīriešu vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet kad viņi bija paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: „Salasait atli-kušās druskas, lai nekas neiet bojā!“ Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.“ Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. Kad nu vakars metās, viņa mācekļi nogāja pie jūfas. Un iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūjrai uz Kapernaumu. Bija iestājusies jau tumsa, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis. Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot. Kad nu viņi bija nobraukuši divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas ), tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvojamies laivai, un izbijās. Bet viņš sacīja tiem: „Es tas esmu, nebīstieties!“ Tad viņiem gribējās vinu ņemt laivā, un tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca. Otrā dienā ļaudis, kas bija palikuši viņpus jūras, uz krasta stāvēdami, noprata, ka tur citas laivas nebija bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nebija kopā ar mācekļiem kāpis laivā, bet mācekļi bija aizbraukuši vieni paši. Tanī laikā no Tiberijas nāca citas laivas tuvu pie tās vietas, kur tie bija ēduši maizi, ko Kungs bija svētījis. Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļi nav vairs tur, tie iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. Un atraduši viņu otrā malā, tie viņam sacīja: „Rabi, kad tu esi atnācis šurp?“ Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs viņu ir apzīmogojis.“ Tad tie viņam sacīja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?“ Jēzus atbildēja viņiem: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko viņš sūtījis.“ Tad tie sacīja viņam: „Kādu zīmi tu rādi, lai mēs to redzēdami tev ticam? Ko tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.“ Jēzus viņiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi: Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.“ Tie viņam sacīja: „Kungs, dod mums vienumēr šo maizi!“ Jēzus sacīja viņiem: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam. Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat. Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu. Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis, Bet tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā—pastarā dienā. Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es viņu celtu augšā pastarā dienā.“ Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, ka viņš bija sacījis: „Es esmu maize, kas no debesīm nākusi,“ Un sacīja: „Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīs-tam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?“ Bet Jēzus atbildēja viņiem: „Nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no viņa mācījies, nāk pie manis. Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst, km. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.“ Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: „Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cil-vēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jum dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī, un es viņā. Itin kā mani sūtījis dzīvais Tēvs, un es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas mani bauda, būs dzīvs manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.“ To viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no viņa mācekļiem sacija: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?“ Bet kad Jēzus noprata, ka viņa mācekļi par to kurn, viņš sacīja tiem: „Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.“ Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas viņu nodos. Un viņš sacīja: „Tāpēc es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav Tēva dots.“ No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?“ Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.“ Jēzus atbildēja viņiem: „Vai es neesmu izredzējis jūs divpadsmitus? Bet viens no jums ir velns.“ Bet viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpad-smitiem. Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju, jo pa Jūdeju viņš negribēja staigāt, tāpēc ka jūdi viņu meklēja nokaut. Bet jūdu Lieveņu svētki bija tuvu. Tad viņa brāļi sacīja viņam: „Aizej no šejienes un ej uz Jūdeju, lai arī tavi mācekļi redz tavus darbus, ko tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja viņš grib kļūt pazīstams. Ja tu to gribi, rādies pasaulei.“ Jo pat viņa brāp neticēja viņam. Tad Jēzus viņiem saka: „Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienumēr ir klāt. Jūs pasaule nevar nīst, bet mani viņa nīst, jo es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni. Ejiet jūs uz svētkiem, es vēl neeimu uz svētkiem, jo mans laiks vēl nav pilns.“ Un to sacījis, viņš palika Galilejā. Bet kad viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslēpšus. Bet jūdi svētkos viņu meklēja un sacīja: „Kur viņš ir?“ Un daudz valodas par viņu bija tautā; vieni sacīja: „Viņš ir labs,“ citi: „Nē, viņš maldina tautu.“ Tomēr neviens nerunāja atklāti par viņu, baidīdamies no jūdiem. Bet, kad svētki jau bija pusē, Jēzus uzgāja templī un sāka mācīt. Tad jūdi izbrīnījās un sacīja: „No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?“ Jēzus viņiem atbildēja: „Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis. Ja kāds grib darīt viņa prātu, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva, jeb es runāju pats no sevis. Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiess un tanī nav netaisnības. Vai Mozus jums nav devis baus-lību? Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs mani meklējat nokaut?“ Ļaudis atbildēja: „Ļauns gars tevi apsēdis: kas tevi meklē nokaut?“ Jēzus viņiem atbildēja: „Vienu darbu es esmu darījis, un jūs visi uz-traucaties par to. Mozus jums devis apgraizīšanu—lai gan tā nav no Mozus, bet no tēviem—un jūs sabatā apgraizāt cilvēku. Ja cilvēks sabatā saņem apgraizīšanu, lai Mozus bauslība tiktu ievērota, ko tad jūs dusmojat uz mani, ka es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu? Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!“ Tad kādi no jeruzālemiešiem sacīja:. „Vai šis nav tas, ko viņi meklē nokaut? Un redziet, viņš runā pilnīgi atklāti, un tie viņam nekā nesaka. Vai tiešām valdības vīri būtu nākuši pie atziņas, ka šis ir Kristus? Tomēr par viņu mēs zinām, no kurienes viņš ir. Bet, kad Mesija nāks, neviens nezinās, no kurienes viņš ir.“ Tad Jēzus templī mācīdams sauca: „Tiešām, mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes es esmu. Un tomēr es neesmu nācis no sevis, bet viens, kas ir patiess, mani sūtījis. To jūs nepazīstat. Bet es viņu pazīstu, jo no viņa es nāku, un viņš mani sūtījis.“ Tad tie gribēja viņu gūstīt. To-mēr neviens savas rokas pie viņa nepie-lika, jo viņa stunda vēl nebija nākusi. Bet no tautas daudzi viņam sāka ticēt un sacīja: „Vai gan Kristus, kad tas nāks, vairāk zīmēs darīs, nekā šis ir darījis?“ Kad nu farizēji dzirdēja, ka tautā iet par viņu tādas valodas, tad augstie priesteri un farizēji nosūtīja sulaiņus, lai viņu apcietinātu. Tad Jēzus sacīja: „Vēl īsu brīdi es esmu pie jums, tad es aizeimu pie tā, kas mani sūtījis. Jūs mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt.“ Tad jūdi sacīja cits citam: „Kur šis grib iet, ka mēs viņu nevarētu atrast? Vai tikai viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus? Ko nozīmē vārdi, ko viņš teica: Jūs mani meklēsit un neatradīsit un: kur es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt?“ Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer! Kas man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīva ūdens strau-mes.“ To viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā. Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: „Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.“ Cits sacīja: „Sis ir Kristus.“ Bet citi sacīja: „Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes ciema, kur dzīvoja Dāvids?“ Tā šķelšanās cēlās tautā viņa dēļ. Daži no viņiem gribēja viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie viņa nepielika. Kad sulaiņi atgriezās pie augstiem priesteriem un farizējiem, tie viņiem sacīja: „Kāpēc jūs viņu neesat atveduši?“ Sulaiņi atbildēja: „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.“ Farizēji viņiem atbildēja: „Vai ari jums prāti sajaukti? Vai gan kāds no valdības vīriem tic viņam, vai no farizējiem? Nē, tikai ši tauta, kas nepazīst bauslības, —lai nolādēti viņi!“ Tad viens no viņu vidus, Niko-dēms, kas jau agrāk bija nācis pie viņa, sacīja: „Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?“ Tie atbildēja viņam: „Vai arī tu esi galilietis? Izpētī un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis.“ Un tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Ellas kalnu. Agri no rīta viņš atkal gāja templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji un farizēji atveda sievieti, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un to vidū nostatījuši, Tie sacīja viņam „Mācītāj, šī sieviete pienākta pašā laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko tu saki?“ Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja viņam ar savu jautāšanu, viņš pacēla galvu un sacīja: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!“ Un atkal noliecies, viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?“ Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!“ Tad Jēzus sacīja: „Ari es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!“ Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“ Tad farizēji sacīja viņam: „Tu pats liecini par sevi; tava liecība nav patiesa.“ Tad Jēzus viņiem atbildēja: „Lai gan es liecinu pats par sevi, tomēr mana liecība ir patiesa, jo es zinu, no kurienes es esmu nāds un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eimu. Jūs spriežat kā cilvēki, es ne par vienu nespriežu tiesu. Bet ja es spriežu tiesu, mans spriedums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet ar mani ir tas, kas mani sūtījis. Arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza. Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.“ Tad tie sacīja viņam: „Kur ir tavs tēvs?“ Jēzus atbildēja: „Ne mani jūs pazīstat, ne manu Tēvu; ja jus mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.“ Šos vārdus viņš runāja, mācīdams templī pie mantnīcas. Un neviens viņu neapcietināja, jo viņa stunda vēl nebija nākusi. Tad viņš atkal tiem sacīja: „Es aizeimu, un jūs mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt.“ Tad jūdi sacīja: „Viņš taču pats sev nedarīs galu, ka viņš saka: Kurp es eimu, jūs nevarat līdzi nākt?“ Viņš tiem sacīja: „Jūs esat no zemes, es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, es nepiederu šai pasaulei. Tādēļ es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo ja jūs neticēsit, ka es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.“ Tad tie sacīja viņam: „Kas tu tāds esi?“ Jēzus viņiem sacīja: Ko es pavisam runāju ar jums! Daudz kas man par jums jārunā un jāspriež. Bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un es pasaulei stāstu to, ko no viņa esmu dzirdējis.“ Bet tie nesaprata, ka viņš runāja uz viņiem par Tēvu. Tad Jēzus sacīja: „Kad jūs Cilvēka dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka es tas esmu, un ka es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs mani mācījis. Un kas mani sūtījis, ir ar mani. Viņš mani nav atstājis vienu, jo, kas viņam labpatīk, to es daru vienmēr.“ Viņam tā runājot, daudzi sāka viņam ticēt. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt viņam: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.“ Tie viņam atbildēja: „Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad tu saki: Jūs būsit brīvi?“ Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs mani meklējat nokaut, jo maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas. Ko es pie Tēva esmu redzējis, to es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.“ Tie viņam atbildēja: „Mūsu tēvs ir Ābrahāms.“ Jēzus viņiem saka: „Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus! Bet jūs mani meklējat nokaut, mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. Jūs darāt sava tēva darbus!“ Tie sacīja: „Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens tēvs, Dievs.“ Jēzus viņiem sacīja: „Ja Dievs būtu jūsu tēvs, jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no sevis esmu nācis, bet viņš mani sūtījis. Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdcs. Jūs esat no sava tēva—velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. Bet man jūs neticat, tāpēc ka es runāju patiesību. Kupš no jums man var uzrādīt kādu grēku? Bet ja es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.“ Jūdi viņam atbildēja: „Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns?“ Jēzus atbildēja: „Manī nav velna, bet es dodu godu savam Tēvam, jūs turpretim laupāt man godu. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!“ Tad jūdi viņam sacīja: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves ne mūžam! Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko tu sevi dari?“ Jēzus atbildēja: „Ja es pats sevi ceļu godā, mans gods nav nekas. Bet tas, kas mani ccļ godā, ir mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja es sacītu, ka nepazīstu viņu es būtu melis līdzīgs jums. Bet es viņu pazīstu un turu viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.“ Tad jūdi viņam sacīja: „Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrā-hamu redzējis?“ Jēzus atbildēja viņiem: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Pirms Ābrahāms tapa, esmu es.“ Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā. Un garām ejot, viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats, vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?“ Jēzus atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki: bet Dieva darbiem vajaga parādīties viņā. Man nākas strādāt tā darbus, kas mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.“ To sacījis, viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm Un sacīja viņam: „Ej, mazgājies Ziloas [t. i. tulkojumā „sūtītais“] dīķī!“ Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: „Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?“ Daži sacīja: „Viņš tas ir; citi tur-pretim: „Nē, bet viņš tam līdzīgs.“ Viņš pats sacīja: „Es tas esmu.“ Tad tie viņam sacīja: „Kā tad tavas acis ir atvērušās?“ Viņš atbildēja: „Cilvēks, kupu sauc Jēzu, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: Ej uz Zilou un mazgājies! Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.“ Tie viņam jautāja: „Kur viņš ir?“ Viņš sacīja: „Es nezinu.“ Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizējiem. Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis. Arī farizēji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš sacīja tiem: „Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es maz-gājos un—varu redzēt.“ Tad daži farizēji sacīja: „Šis cil-vēks nav no Dieva, jo viņš nesvētī sabatu.“ Bet citi sacīja: „Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?“ Un tie sāka šķelties savā starpā. Tad viņi atkal saka neredzīgajam: „Ko tu pats saki par viņu, ka viņš atvēris tavas acis?“ Tas sacīja: „Viņš ir pravietis.“ Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus. Viņi tiem jautāja: „Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?“ Viņa vecāki atbildēja: „Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; Bet kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.“ Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes. Tāpēc viņa vecāki sacīja: „Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!“ Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: „Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.“ Tad tas atbildēja: „Vai viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.“ Viņi tam sacīja: „Ko viņš ar tevi darīja? Kā viņš atvēra tavas acis?“ Viņš tiem atbildēja: „Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par viņa mācekļiem?“ Tad tie viņu nolamāja un sacīja: „Tu esi viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes viņš ir.“ Izdziedinātais viņiem atbildēja: „Tas jau ir tas dīvainais, ka jūs nezināt, no kurienes viņš ir, un tomēr viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to viņš klausa. Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nevarētu darīt.“ Tie viņam atbildēja: „Tu viss esi grēkos dzimis un tu mūs gribi mācīt?“ Un tie viņu izdzina ārā. Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzmuši ārā. Saticis to, viņš sacīja: „Vai tu tici Cilvēka Dēlam?“ Tas atbildēja: „Kungs, kas tas ir, lai es varētu viņam ticēt?“ Jēzus viņam sacīja: „Tu esi viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas tas ir.“ Viņš teica: „Es ticu, Kungs!“ un to pielūdza. Un Jēzus sacīja: „Uz tiesu es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.“ To dzirdēja daži farizēji, kas bija pie viņa, un viņam sacīja: „Mēs taču neesam akli?“ Jēzus viņiem sacīja: „Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.“ „Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jc viņas nepazīst svešnieku balsi.“ So līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina, Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu. Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“ Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“ Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“ Pēc tam Jeruzālemē bija tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Jēzus staigāja pa templi Salamana stabu ailē. Jūdi viņu ielenca un sacīja viņam: „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“ Jēzus viņiem atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.“ Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: „Daudz labu darbu es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba deļ jūs mani gribat nomētāt?“ Jūdi viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka tu cilvēks būdams dari sevi par Dievu.“ Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem zīmējas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! Bet ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs, un es Tēvā.“ Tad tie atkal viņu taisījās gūstīt, bet viņš izglābās no viņu rokām. Pēc tam viņš atkal aizgāja otrpus Jardānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.“ Un daudzi tur sāka viņam ticēt. Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.“ Jēzus, to dzirdējis, sacīja: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.“ Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka viņš ir slims, viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš atradās. Un tikai pēc tam viņš saka mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!“ Mācekļi viņam saka: „Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?“ Jēzus atbildēja: „Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kāds staigā naktī, tas pie-dauzās, jo viņam nav gaismas.“ To viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aiz-midzis, bet es eimu viņu modināt.“ Mācekļi viņam sacīja: „Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.“ Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris; Un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!“ Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: „Iesim ari mēs, lai kopā ar viņu mirtu!“ Kad Jēzus tur nonāca, viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai iepriecinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: „Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.“ Jēzus viņai saka: „Tavs brālis celsies augšām!“ Marta saka viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.“ Jēzus viņai sacīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam! Vai tu to tici?“ Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.“ Un to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslēpšus sacīdama: „Mācītājs atnācis un tevi sauc.“ Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: „Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.“ Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma Un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?“ Tie viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!“ Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: „Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!“ Bet daži viņu starpā sacīja: „Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja ari darīt, lai šis nenomirtu?“ Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: „Noņemiet akmeni!“ Marta, mirēja māsa, saka viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.“ Jēzus viņai saka: „Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?“ Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: „Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.“ Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“ Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.“ Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko viņš bija darījis, sāka viņam ticēt. Bet daži no tiem aizgāja pie farizējiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis. Tad augstie priesteji un farizēji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: „Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.“ Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: „Jūs neko nesaprotat Un neapsverat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.“ Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pareģoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā, Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. No tās dienas tie nosprieda viņu nokaut. Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraimu, un tur palika kopā ar mācekļiem. Bet jūdu Lieldienas bija tuvu, un daudzi no laukiem jau priekš Lieldienām devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos. Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, templī stāvēdami: „Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?“ Bet augstie priesteri un farizēji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur viņš ir, viņš jāuzrāda, lai tie viņu varētu apcietināt. Bet Jēzus sešas dienas priekš Lieldienām nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Tur tie viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarša piepildīja visu māju. Bet viens no viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk viņu nodeva, sacīja: „Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimts sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?“ Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. Tad Jēzus sacīja: „Laid, lai tas viņai paliek manai bēru dienai! Jo nabagi vienumēr ir pie jums, bet es neesmu vienumēr.“ Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka viņš ir tur, un atnāca nevien Jēzus dēļ, bet arī, lai Lācaru redzētu, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, Jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum. Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, Ņēma palmu zarus un izgāja viņam pretim, kliegdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā, Israēla ķēniņš!“ Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: „Nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa!“ To visu viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par viņu bija rakstīts, un ka tāpēc tie viņam to bija darījuši. Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie viņa bija bijuši, kad viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miro-ņiem. Tāpēc arī tauta viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka viņš šo zīmi bija darījis. Bet farizēji runāja savā starpā: „Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet viņam pakaļ!“ Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: „Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!“ Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. Bet Jēzus atbild viņiem: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei. Ja kāds man grib kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs ari mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā. Tagad man dvēsele ir satriekta; ko lai es saku? Tēvs, izpestī mani no šās stundas? Bet tāpēc jau šai stundā esmu nācis. Tēvs, pagodini savu vārdu!“ Tad balss nāca no debesīm: „Es viņu esmu pagodinājis un atkal viņu pagodināšu!“ Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: „Eņģelis ar viņu ir runājis.“ Bet Jēzus atbildēja: „Nevis manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.“ Bet to viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē viņam bija mirt. Tad ļaudis viņam atbildēja: „Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?“ Tad Jēzus, viņiem sacīja: „Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo kas tumsā staigā, nezin, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bēr-niem!“ Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm. Bet lai gan viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja viņam. Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms?“ Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka: „Viņu acis viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka es tos varētu dziedināt.“ To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja viņa godību un sludināja par viņu. Tomēr ari daudzi valdības vīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizēju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes. Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā. Bet Jēzus sauca: „Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis. Un kas mani redz, redz to, kas mani sūtījis! Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā. Un ja kāds manūs vārdus dzird un neievēro, es to netiesāju; jo es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. Kas mani nievā un nepieņem manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un es zinu, ka viņā pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, es runāju, kā to mans Tēvs man ir sacījis.“ Bet priekš Lieldienas svētkiem, zinādams, ka viņa stunda bija nākusi un ka viņam no šis pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko tas šinī pasaulē bija mīlējis, savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis viņu nodot, Zinādams, ka Tēvs visu bija licis viņa rokās un ka viņš pie Dieva aiziet, kā viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; Pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko viņš bija apsējis. Kad viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas viņam saka: „Kungs vai tu man mazgāsi kājas?“ Jēzus atbildēja viņam: „Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.“ Pēteris viņam saka: „Ne mūžam tu man nemazgāsi kājas!“ Jēzus atbildēja viņam: „Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis.“ Sīmanis Pēteris saka viņam: „Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!“ Jēzus saka viņam: „Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.“ Jo viņš pazina savu nodevēju, tāpēc viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.“, Kad nu viņš viņu kājas bija mazļ gājis, tas paņēma savas drēbes un atkal apsēdās. Tad viņš sacīja: „Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis? Jūs mani saucat: Mācītājs un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo es tas esmu. Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu dāļājis. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt! Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpie-pildās rakstiem: Kas manu maizi ēd, pret mani pacēlis savu kāju. Jau tagad es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka es tas esmu. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas uzņem, ko es sūtu, tas uzņem mani, bet kas mani uzņem, uzņem to, kas mani sūtījis.“ To sacījis, Jēzus, gara satriekts, liecināja un sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Viens no jums mani nodos!“ Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā. Viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: „Vaicā, kujrš tas ir, par ko viņš runā!“ Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka viņam: „Kungs, kurš tas ir?“ Jēzus atbild: „Tas ir tas, kam es, kumosu iemērcis, to došu.“ Un kumosu iemērcis, viņš to ņem un dod Jūdarrļ, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātāns. Bet Jēzus viņam saka: „Ko tu dari, to dari drīz!“, Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā viņš tam to sacīja. Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis! „Iepērc uz svētkiem, kā mums vajaga, vai: Dodi kaut ko nabagiem!“ Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārāļun bija nakts. Kad viņš bija izgājis, Jēzus šaka: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts viņā. Bet, ja Dievs ir paaugstināts viņā, tad arī Dievs viņu paaugstinās sevī un viņu drīz vien paaugstinās. Bērniņi, es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs mani meklēsit, bet, kā es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: Kurp es eimu, jūs man nevarat sekot. Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai ari jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ Sīmanis Pēteris viņam saka: „Kungs, kurp tu eji?“ Jēzus viņam atbild: „Kur es eimu, turp tu tagad man nevari sekot, bet vēlāk sekosi.“ Pēteris saka: „Kungs, kāpēc es tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par tevi atdošu!“ Jēzus atbild: „Savu dzīvību tu par mani atdosi? Patiesi, patiesi, es tev saku: Vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīskārt būsi aizliedzis.“ „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs. Un kur es noeimu, —to ceļu jūs zināt.“ Toms viņam saka: „Kungs, mēs nezinām, kurp tu eji; kā lai mēs zinātu ceļu?“ Jēzus viņam saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēya, kā vien caur mani. Ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu. Jau tagad jūs viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.“ Filips viņam saka: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.“ Jēzus viņam saka: „Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir manī, dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! Patiesi, patiesi, es jums saku, kas man tic, tas ari tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ka jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu. Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles. Un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Vēl tikai mazu bridi, un pasaule manis vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsit, jo es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Tanī dienā jūs atzīsit, ka es esmu Tēvā, un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos.“ Tad Jūda (ne Iskariots) viņam saka: „Kā tas nāk, ka tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?“ Jēzus viņam atbildēja: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. To es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis. Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es. To es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis: Celieties, iesim no šejienes!“ „Es esmu īstais vina koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie manis, kas nenes augļus, viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko es uz jums esmu runājis. Palieciet manī, un es—jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs ja nepaliekat manī. Es esmu vina koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. Ja jņs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, —tas jums notiks. Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem. Kā Tēvs mani ir mīlējis, tā es jūs esmu mīlējis: Palieciet manā mīļestibā! Ja jūs turēsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, itin kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es uz jums esmu runājis, lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko es esmu dzirdējis no sava Tēva, es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit manā vārdā, viņš jums dos. Tā ir mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Kad pasaule jūs ienīst, —ziniet, viņa mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties manus vārdus, ko es jums sacīju: Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs mana vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst to, kas mani sūtījis. Ja es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku. Kas mani ienīst, ienīst arī manu Tēvu. Ja es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst ir mani, ir manu Tēvu. Bet jāpiepildās vārdiem, kas rakstīti viņu bauslībā: Tie mani velti ienīduši! Kad nu nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, tas dos liecību par mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie manis.“ „To es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani. Bet to es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko es jums esmu teicis. To es jums no sā-kuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums. Bet tagad es aizeimu pie tā, kas mani sūtījis, un neviens jūsu starpā mani nejautā: Kurp tu eji? Bet klausoties manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr es jums saku patiesību: Tas jums par labu, ka es aizeimu. Jo, ja es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis es to sūtīšu pie jums. Un viņš nāks un liks pasaulei izprastgrēku, taisnību un tiesu. Grēku—jo tie netic man. Taisnību—jo es aizeimu pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsit. Tiesu—jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas mani cels godā, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder man; tāpēc eš jums sacīju, ka viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu. Vēl mazu brīdi, un jūs manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs mani atkal redzēsit.“ Tad daži no viņa mācekļiem runāja savā starpā: „Ko viņš grib teikt ar šiem vārdiem: Mazu brīdi, un jūs manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi un jūs mani redzēsit? Un: Es aizeimu pie Tēva?“ Tie sacīja: „Ko viņš ar to grib teikt: Mazu brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš runā!“ Jēzus noprata, ka tie gribēja viņu jautāt, un sacīja viņiem: „Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka es sacīju. Mazu brīdi, un jūs manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs mani redzēsit? Patiesi, patiesi, es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir no-skumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi, es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, viņš jums to dos manā vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit manā vārdā, un es nesaku, ka es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.“ Mācekļi viņam saka: „Redzi, tagad tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka tu zini visu un tev nav vajadzīgs, lai kāds tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka tu no Dieva esi nācis.“ Jēzus tiem atbildēja: „Tagad jūs ticat? Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un mani atstāsit vienu. Bet es neesmu viens, jo Tēvs ir pie manis. To visu es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!“ Tā Jēzus runāja un, savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: „Tēvs, mana stunda ir nākusi: Apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro tevi. Itin kā tu viņam esi devis varu pār visu miesu, lai viņš visiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis. Un tagad apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un man tu viņus devi, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu man esi devis, ir no tevis; Jo tos vārdus, ko tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esmu nācis no tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Un viss, kas ir mans, tas ir tavs, un kas ir tavs, ir mans, un es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eimu pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. Kamēr es biju pie viņiem, es tos uzturēju tavā vārdā, ko tu man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos. Bet tagad es eimu pie tevis; un par to es runāju pasaulē, lai mans prieks viņos būtu pilnīgs. Tavus vārdus es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā tu mani esi sūtījis pasaulē, arī es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens: Es viņos un tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā tu mani esi mīlējis. Tēvs, es gribu, lai kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis, lai viņi redzētu manu skaidrību, ko tu man esi devis, tāpēc ka tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav atzinusi, bet es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es viņiem esmu darījis zināmu tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.“ To sacījis, Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidranas strautam; tur bija dārzs. Tanī viņš un viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizēju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lākturiem un ieročiem. Zinādams visu, kam jānāk pār viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: „Ko jūs meklējat?“ Tie atbildēja viņam: „Jēzu Nacarieti.“ Viņš tiem saka: „Es tas esmu.“ Bet arī viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. Kad nu viņš teica: „Es tas esmu,“ tie atkāpās un nokrita pie zemes. Tad viņš vēlreiz viņus jautāja: „Ko jūs meklējat?“ Un tie atbildēja: „Jēzu Nacarieti.“ Jēzus atbildēja: „Es jums esmu sacījis, ka es tas esmu; ja jūs mani meklējat, tad lai šie aiziet!“ Tā piepildījās vārdi, ko viņš bija teicis: „No tiem, ko tu man esi devis, es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.“ Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malchs. Tad Jēzus sacīja Pēterim: „Bāz zobenu makstīs! Vai tad man nedzert to kausu, ko mans Tēvs man ir nolicis?“ Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja to Un aizveda papriekš pie Annas, jo tas bija sievas tēvs Kajafam, tā gada augstajam priesterim. Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums. Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā. Tad kalpone, kas sargāja durvis, saka Pēterim: „Vai arī tu nepiederi pie šī cilvēka mācekļiem?“ Bet viņš saka: „Nepiederu.“ Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās. Pa to laiku augstais priesteris vaicāja Jēzum par viņa mācekļiem un par viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: „Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni. Ko tu mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko es esmu teicis.“ Kad viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: „Vai tu tā atbildi augstajam priesterim?“ Jēzus viņam atbildēja: „Ja es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet ja es esmu runājis pareizi, ko tu mani siti?“ Tad Anna viņu sasietu sūtīja pie augstā priestera Kajafas. Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tie viņam sacīja: „Vai arī tu nepiederi pie viņa mācekļiem?“ Bet viņš liedzās un sacīja: „Nē.“ Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, vēl saka: „Vai es tevi neredzēju pie viņa dārzā?“ Tad Pēteris atkal liedzās; un tūdaļ gailis dziedāja. No Kajafas tie Jēzu ved uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pārvaldnieka pilī, lai neap-gānītos, bet varētu ēst Lieldienas jēru. Tad Pilāts iznāca pie tiem ārā un teica: „Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?“ Tie atbildēja viņam: „Ja viņš nebūtu ļaundaris, mēs viņu nebūtu tev nodevuši.“ Tad Pilāts viņiem sacīja: „Ņemiet jūs viņu un tiesājiet viņu pēc sava likuma!“ Jūdi viņam sacīja: „Mums nav tiesības nevienu nonāvēt.“ Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko viņš bija teicis zīmējoties uz to, kādā nāvē viņam bija mirt. Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja viņam: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Jēzus atbildēja: „Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par mani stāstījuši?“ Pilāts atbildēja: „Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi darījis?“ Jēzus atbildēja: „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.“ Tad Pilāts viņam sacīja: „Tad tu tomēr esi kēņinš?“ Jēzus atbildēja: „Tu pareizi saki, es esmu ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.“ Pilāts viņam saka: „Kas ir patiesība?“ Un to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: „Es nekādas vainas pie viņa neatrodu. Bet jums ir paradums, ka es jums Lieldienās vienu atlaižu. Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu jūdu ķēniņu?“ Tad viņi atkal brēca: „Ne šo, bet Barabu!“ Bet Baraba bija laupītājs. Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika viņam to galvā un aplika viņam purpura mēteli, Nostājās viņa priekšā un sacīja: „Esi sveicināts, jūdu ķēniņ.“ Un tie viņu sita vaigā. Tad Pilāts atķal izgāja ārā un saka viņiem: „Redziet, es viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie viņa neatrodu.“ Tad Jēzus iznāca ārā, ērkšķu vainagā un purpura mētēlī. Un Pilāts viņiem saka: „Redziet, kāds cilvēks!“ Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: „Sit viņu krustā, sit viņu krustā!“ Pilāts viņiem saka: „Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!“ Jūdi viņam atbildēja: „Mums ir savs likums, un pēc šī likuma viņam jāmirst, jo viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.“ Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, Iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: „No kurienes tu esi?“ Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts viņam sacīja: „Vai tu ar mani nerunā? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?“ Jēzus atbildēja: „Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas mani tev nodevis, ir lielāks grēks.“ No šī brīža Pilāts meklēja viņu atlaist. Bet jūdi brēca: „Ja tu viņu atlaidi, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!“ Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdas uz soģa krēsla uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrējiski Gabata. Bija sataisāmā diena priekš Lieldienām, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: „Redziet, jūsu ķēniņš!“ Bet tie brēca: „Nost, nost ar to! Sit viņu krustā!“ Pilāts viņiem saka: „Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?“ Augstie priesteri atbildēja: „Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!“ Tad viņš to atdeva tiem, lai tie viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. Un viņš, savukrustunesdams, gājauz tā saucamo pieres vietu, ebrējiski Golgātu. Tur tie viņu sita krustā un kopā ar viņu divus citus katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu. Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: „Jēzus Nacarietis, jūdu ķēniņš.“ So uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un raksts bija ebrēju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: „Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet, ka viņš sacījis: Es esmu jūdu ķēniņš.“ Bet Pilāts atbildēja: „Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.“ Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma viņa svārkus. Bet svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: „Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kau-liņus, kam tie piederēs.“ Ta piepildījās raksti: „Tie manas drēbes izdalījuši savā starpā un par manu apģērbu metuši kauliņus.“ Tā darīja kareivji. Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko viņš mīlēja, saka mātei: „Sieva, redzi, tavs dēls!“ Pēc tam viņš saka māceklim: „Redzi, tava māte!“ No tā brīža māceklis viņu ņēma pie Sevis. Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: „Man slāpst!“ Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz izapa stiebra un to pacēla pie viņa: mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: „Viss piepildīts!“ Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam. Bet tā kā bija sataisāmā diena, un negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, —jo šī sabatdiena bija sevišķi liela—jūdi lūdza Pilātu, lai viņš tiem liktu satriekt lielus un tos noņemt. Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar viņu bija krustā sists. Bet nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņš ir jau miris, tie viņa lielus nesatrieca, Bet viens no kareivjiem viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos raksti: „Nevienu kaulu viņam nebūs salauzt.“ Un cita rakstu vieta atkal saka: „Viņi raudzīsies uz to, ko tie sadūruši.“ Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma viņa miesas. Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un aloes, kādas simts mārciņas. Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēfu paražām. Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kufā vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu. Pirmajā nedēļas diena agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētefa un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: „Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši.“ Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus Un sviedrautu, ar ko viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka viņam vajag uzcelties no miroņiem. Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. Bet Marija stāvēja ārā, kapa priekšā, un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā Un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. Tie saka viņai: „Sieva, ko raudi?“ Viņa tiem saka: „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi to likuši.“ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezin, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai saka: „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?“ Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka tam: „Kungs, ja tu to esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu viņu esi licis, lai es viņu dabūtu!“ Jēzus viņai saka: „Marija!“ Viņa apgriezās un ebrējiski saka uz viņu: „Rabuni,“ tas ir: mācītājs! Bet Jēzus viņai saka: „Neaizkar mani, jo es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.“ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: „Es savu Kungu esmu redzējusi, un to viņš man sacījis.“ Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: „Miers ar jums!“ Un to sacījis, viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēl reiz viņiem saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.“ Un to sacījis, viņš dvēsa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.“ Bet Toms, viens no divpadsmitien, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: „Mēs Kungu esam redzējuši.“ Bet viņš tiem sacija: „Ja es neredzu naglu zīmes viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku viņa sānos, es neticēšu.“ Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā, un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: „Miers ar jums!“ Pēc tam viņš Tomam saka: „Stiep šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs!“ Toms atbildēja un sacīja viņam: „Mans Kungs un mans Dievs!“ Jēzus viņam saka: „Tāpēc, ka tu mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!“ Vēl daudz citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu viņa vārdā. Pēc tam Jēzus vēl reiz parādījās mācekļiem pie Tiberijas jūjras. Tas notika tā: Tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms, saukts dvīnis, Nātānaēls no Kānas Galilejā, Cebedeja dēli un vēl divi citi viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem saka: „Es iešu zvejot.“ Tie saka viņam: „Mēs iesim tev līdz!“ Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja. Bet rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem saka: „Bērni, vai jums ir kas ko ēst?“ Tie viņam atbildēja: „Nav!“ Viņš tiem sacīja: „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!“ Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma. Tad mācekļis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: „Tas ir Kungs!“ Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūpā. Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simts olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: „Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši.“ Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un lai gan viņu bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. Jēzus viņiem saka: „Nāciet un turiet azaidu!“ Bet neviens no mācek-ļiem nedrīkstēja viņam jautāt: „Kas tu esi?“ Jo tie gan zināja, ka tas ir pats Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod to viņiem, tāpat arī zivis. Šī bija trešā reize, ka Jēzus parādījās saviem mācēkļiem pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem. Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā šie?“ Tas viņam saka: „Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu!“ Viņš saka tam: „Gani manus jērus!“ Vēl otru reiz viņš tam saka: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?“ Tas viņam saka: „Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu!“ Viņš saka tam: „Gani manas avis.“ Trešo reiz viņš tam saka: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?“ Pēteris noskuma, ka viņš trešo reizi viņam sacīja: „Vai tu mani mīli?“ un sacīja viņam: „Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu.“ Jēzus saka: „Gani manas avis! Patiesi, patiesi, es tev saku: Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.“ Bet to viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un to teicis, viņš tam saka: „Seko man!“ Apgriezies, Pēteris ierauga līdzi nākam mācekli, ko Jēzus mīlēja, kas pie vakariņām bija noliecies pie Jēzus krūts un sacījis: „Kungs, kujrš ir tas, kas tevi nodos?“ To ieraudzījis, Pēteris saka Jēzum: „Bet kas būs ar šo, Kungs?“ Jēzus viņam saka: „Ja es gribu, lai šis paliek, tiekāms es nāku, kāda tev daļa? Tu seko man!“ Tā izgāja šī valoda brāļu starpā: „Šis māceklis nemirs.“ Bet Jēzus viņam nebija sacījis: „Viņš nemirs,“ bet: „Ja es gribu, ka viņš paliek, tiekāms es nāku, kāda tev daļa?“ Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad man šķiet, visa pasaule ir nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis unmācījis no paša sākuma Līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, viņš tika uzņemts debesīs. Tiem viņš arī pēc savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā viņš sacīja, no manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, viņam vaicāja: „Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?“ Viņš tiem atbildēja: „Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un lidz pašam pasaules galam.“ To sacījis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, viņam aizejot, deši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs, Tie sacīja: „Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs aizejam.“ Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalnu, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu sabata gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls un Žēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem. Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū—tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku—sacīja: „Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kufš bija vedis Jēzus gūstītājus. Jo tas bija pieskaitīts mums un dabūjis to pašu kalpošanas amatu. Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir asins tīrums. Jo psalmu grāmatā ir rakstīts: viņa māja lai paliek par postažu, lai neviens tur nedzīvo; un lai cits dabū viņa uzrauga pilnvaras. Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, Sākot ar Jāņa kristību lidz tai dienai, kad viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par viņa augšāmcelšanās lieci-nieku.“ Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, tā saukto Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju. Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: „Kungs, tu visu siržu pazinējs, rādi, kuju no šiem abiem tu esi izredzējis Uzņemties kalpošanas un apustuļa amatu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā.“ Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem. Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildija visu namu, kur tie sēdēja, Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: „Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu— Partieši, mēdieši, ēlāmieši un, kas dzīvojam Mezopotamijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Friģijā un Pamfilijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, Krētieši un arabi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam?“ Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: „Kas tas ir?“ Bet citi zobodamies sacīja: „Tie salda vīna pilni.“ Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: „Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, Bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un tie sludinās praviešu mēlēm. Un es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā, un mēness asinīs, pirms nāks tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas tā Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts. Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt, To Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā viņu paturētu savā varā. Jo Dāvids par viņu saka: tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. Jo tu manu dvēseli nepametīsi pazemē nedz savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, tu mani piepildīsi ar prieku sava vaiga priekšā. Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un aprakts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: viņš nepalika pazemē, un viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, viņš izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat. Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: tas Kungs ir sacījis manam Kungam: Sēdies man pa labo roku, Tiekāms es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām. Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.“ Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: „Brāļi, ko lai mēs darām?“ Bet Pēteris tiem atbildēja: „At-griezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.“ Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: „Izglābieties no šīs samaitātās cilts!“ Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, uņ apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; Viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ikdienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, Slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet tas Kungs ikdienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu ap lūgšanas stundu, tas ir—devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ikdienas nolika pie tā sauktajām krāšņajām svētnīcas durvīm, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja svētnīcā. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet svētnīcā, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: „Skaties uz mums.“ Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: „Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nacarieša Jēzus Kristus vārdā—staigā!“ Un satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, Un uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja ar tiem svētnīcā, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; Tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie svētnīcas krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: „Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā? Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja viņu atbrīvot; Bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu, Bet dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki. Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis viņa vardam, viņa vārds to dziedinājis, un ticība, kas ar to nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā. Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat ari jūsu vadoņi. Bet, ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka viņa Svaidītajam jācieš, to viņš tā arī piepildījis. Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti Un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu, Kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti. Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; tam klausait visās lietās, ko tas uz jums runās. Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, ari šīs dienas ir pasludinājuši. Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. Jums vispirms Dievs devis savu Kalpu un to sūtījis, lai viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma.“ Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķēji, Sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. Nākošajā dienā sapulcējās viņu vadoņi, vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē, Tāpat augstais priesteris Anna un Kajafa, Jānis, Aleksandrs un visi, kas bija no augsto priesteru cilts. Un viņus savā vidū nostatījuši, pratināja: „Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?“ Tad Pēteris, Svēta Gara pilns, tiem sacīja: „Tautas vadoņi un vecaji, Ja mūs šodien pratina laba darba dēl, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stāja akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.“ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu, Un, redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt. Pavēlējuši tiem atstāt sinedriju, viņi apspriedās savā starpā, sacīdami: „Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms kas Jeruzalemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt; Bet lai tas laužu starpā tālāk neizpaužas, mēs tiem stingri piekodi-nāsim nerimāt vairs šinī vārdā ne ar vienu cilvēku.“ Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt nedz mācīt Jēzus vārdā. Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: „Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.“ Tiem vēlreiz piedraudējuši, viņi tos atlaida, nevarēdami izdomāt, kā tos sodit, ļaužu dēļ, jo visi teica Dievu par to, kas bija noticis, Jo šis cilvēks, kam dziedināšanas brīnums bija noticis, bija vairāk kā četrdesmit gadu vecs. Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: „Kungs, tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūfu un visu, kas tanī, Kas ar sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: Kāpēc pagāni trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret to Kungu un viņa Svaidīto. Jo, patiesi, Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudim šinī pilsētā apvienojušies pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis, Lai darītu to, ko tava roka un tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam 1 bija jānotiek. Tad nu. Kungs, skaries uz vīnu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi tava svētā kalpa Jēzus vārdā.“ Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svēta Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. Viņu starpā ari nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto Un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuj-am vajadzēja. Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu—kas tulkojumā nozīmē iepriecināšanas dēls, —Ievīts, dzimis kipnetis, Pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām. Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu Un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: „Ananija, kāpēc sātāns piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai ari pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdi? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.“ Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apraka. Pēc kādām trim stundām ienāca ari viņa sieva nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: „Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?“ Un viņa atbildēja: „Jā, par tādu.“ Bet Pēteris viņai sacīja: „Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.“ Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja tam Kungam, pulks vīriešu un sieviešu,. Tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvās, lai, Pēterim gājām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. Bet augstais priesteris un saduķēju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, Apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā. Bet tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: „Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!“ To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajos un sūtīja uz cietumu tos atvest. Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja: „Mēs atradām cietumu visai rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.“ Kad svētnīcas sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis. Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: „Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv svētnīcā un māca ļaudis.“ Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudim, ka viņus nenomētā akmeņiem, Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja: „Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.“ Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka; Dievs viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un ari Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas viņam paklausa.“ To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt. Bet kāds farizējs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu bridi izvest ārā Un sacīja sinedrijam: „Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Priekš kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdz daudz ļaužu; ari tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt—pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!“ Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida. Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu. Un viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrējiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: „Nav pareizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; Bet mēs gribam ari turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.“ Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svēta Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiochijas prosēlitu, Un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas. Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzalemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi. Bet Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā. Tad piecēlās daži no tā saucamās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas, un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu, Bet tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja. Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: „Mēs esam dzirdējuši, ka viņš zaimo Mozu un Dievu.“ Tie saskubināja ļaudis, vecajus un rakstu mācītājus un, viņam uzbrukuši, satvēra to un veda sinedrija priekšā. Viņi atveda viltus lieciniekus, kas sacīja: „Šis cilvēks nemitas runāt pret svēto vietu un bauslību; Jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: Šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.“ Un visi, kas sēdēja sinedrija, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam. Augstais priesteris jautāja: „Vai tas tā ir?“ Bet viņš atbildēja: „Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Chāranā, Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu. Tad viņš, aizgājis no chaldiešu zemes, apmetās Chāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat, Un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija. Bet Dievs tā runāja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu; Bet to tautu, kam viņi vergos, es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos man šinī vietā. Un viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus. Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku. Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtikas. Jēkabs dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz. Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi. Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles. Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira, Un tika pārvesti uz Sichemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Emmora bērniem Sichemā. Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās, Tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja. Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi. Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā; Un kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu. Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrī-bās, viņš bija varens vārdos un darbos. Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus. Un redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti. Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata. Nākošajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīgams: Vīri, jūs esat brāļi kāpēc jūs viens otram darāt pāri? Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti? Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiana zemē, tur viņš dzem-dināja divi dēlus. Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un kad viņš piegāja to aplūkot, tā Kunga balss atskanēja: Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābra-hāma, īzāka un Jēkaba Dievs. Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot. Bet tas Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme! Es tiešām esmu redzējis savu ļaužu grūtības Ēģiptē, es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti. Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi, Dievs ir sūtījis kā vadom un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā. Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūpa un tuksnesī četrdesmit gadus. Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels pravieti, tāpat kā mani. Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums. Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, Sacīdami Aronam: Darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes. Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upupus un priecājās par savu roku darbu. Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: Vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesi man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus? Jūs esat nesuši Molocha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un es jūs pārcelšu viņpus Bābeles. Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga. To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu ari ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām; Tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt svētnīcu Jēkaba Dievam. Salamans uzcēla viņam namu. Bet Visaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: Debess ir mans goda krēsls, un zeme manu kāju pamesls; kādu namu jūs man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir mana dusas vieta? Vai mana roka nav to visu darinājusi? Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā ari jūs. Kupu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājusi Taisnā nākšanu, kūja nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši, Jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.“ Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to. Bet viņš, Svēta Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas Un sacīja: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.“ Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka Un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kam vārdā bija Sauls. Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: „Kungs Jēzu, pieņem manu garu.“ Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: „Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!“ To sacījis, viņš aizmiga. Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā. Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti; Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā. Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs. Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“ Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis. Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes. Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu, Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“ Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu. Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“ Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“ Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos. Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“ Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“ Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“ Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“ Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“ Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“ [ Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“] Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā. Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera Un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Bet viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, Un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?“ Viņš jautāja: „Kas tu esi, Kungs?“ Bet viņš atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā; Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.“ Bet viņa ceļa biedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: „Ananija!“ Viņš atbildēja: „Še es esmu Kungs!“ Tas Kungs viņam sacīja: „Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauļu; viņš lūdz Dievu Un parādībā ir redzējis vīru vārdā Ananiju ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal ķlūtu redzīgs.“ Bet Ananija atbildēja: „Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis taviem svētajiem Jeruzālemē; Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc tavu vārdu.“ Bet tas Kungs viņam sacīja: „Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. Jo es viņam rādīšu, cik daudz viņam mana vārda dēļ jācieš.“ Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parā-dījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara.“ Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Da-maskā Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls. Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: „Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauca šo vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?“ Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt. Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu; Bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē. Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis. Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus vārdā. Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā Kunga vārdā. Viņš runāja ari un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. Brāp, to manīdami, viņu aizveda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu. Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. Pēteris viņam sacīja: „Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!“ Un viņš tūdaļ cēlās. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga. Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. Bet tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris turēšot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. Pēteris cēlās un gāja tiem līdz; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sarija: „Tabita, celies augšā!“ Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. Viņš tai sniedza roku un to piecēla; un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja tam Kungam. Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa. Cezarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā, Ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu. Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: „Komēlij!“ To redzēdams, viņš pārbijās un sarija: „Kas ir, Kungs?“ Bet tas viņam atbildēja: „Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā.“ Kad eņģelis, kas ar viņu runāja, bija aizgājis, viņš atsauca divi vergus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi bija pie viņa, Un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi. Nākošajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. Būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts, Un viņš redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess. Un balss runāja uz viņu: „Celies, Pēteri, kauj un ēd!“ Bet Pēteris sarija: „Ne mūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.“ Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!“ Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs. Pēterim neziņā esot, ko nozīmē šī parādība, ko viņš bija redzējis, lūk, Kornēlija sūtītie tūri, uzmeklējuši Sīmaņa namu, stāvēja pie vārtiem Un stiprā balsī vaicāja, vai tur mājojot Sīmanis, ar pievārdu Pēteris. Kad Pēteris šo parādību pārdomāja, Gars viņam sarija: „Redzi, trīs vīri tevi meklē. Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdz, jo es tos esmu sūtījis!“ Pēteris, nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: „Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?“ Bet tie atbildēja: „Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi.“ Ieaicinājis, viņš tos uzņēma. Bet nākošajā dienā viņš devās ceļā kopā ar tiem, un daži brāļi, kas bija no Jopes, gāja viņam lidz. Otrā dienā viņi nonāca Cezarejā; Kornēlijs, saaicinājis savus radniekus un tuvākos draugus, viņus jau gaidīja. Pēterim ieejot, Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: „Celies, ari es esmu tikai cilvēks!“ Un, ar to sarunādamies, viņš gāja iekšā un redzēja daudz sapulcējušos. Viņš tiem sacīja: „Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar nejūdu vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: Kādēļ jūs mani esat aicinājuši?“ Kornēlijs sacīja: „Priekš četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, man savā namā Dievu lūdzot, piepeši kāds vīrs spožās drēbēs stāvēja manā priekšā Un sacīja: Kornēlij, Dievs paklausījis tavas lūgšanas un pieminējis tavas dāvanas. Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris; tas mājo ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras.“ Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis. Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: „Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, Bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo. Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: tas ir Kungs pār visiem. Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis, Ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar viņu. Mēs esam liecinieki visam, ko viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs viņu uzmodinājis trešajā dienā un viņam licis parādīties, Ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzēruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz viņu, viņa vārdā dabū grēku piedošanu.“ Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie jūdi, kas Pēterim bija lidz, izbijās, ka Svēta Gara dāvana bija izlieta ari pār pagāniem, Jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja: „Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?“ Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu. Apustuļi un brāli Jūdejā dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu. Kad Pēteris nonāca Jeruzālemē, jūdi viņam pārmeta, Sacīdami: „Tu esi gājis pie nejūdiem un ar tiem ēdis.“ Bet Pēteris sāka tiem pēc kārtas stāstīt, sacīdams: „Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un garā aizrauts redzēju parādību: kādu ietvaru nonākam, kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. To aplūkodams un vērodams, es redzēju četrkājainus dzīvniekus, zvērus un rāpuļus virs zemes un purnus zem debess. Es dzirdēju ari balsi man sakām: „Celies, Pēteri, kauj un ēd!“ Bet es sacīju: „Ne mūžam, Kungs, jo nekas aizliegts vai nešķīsts nekad nav nācis manā mutē.“ Balss no debesīm otrreiz man atbildēja: „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.“ Tas notika trīs reizes, un viss atkal tika uzvilkts debesīs. Un redzi, tai pašā brīdī trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja nama priekšā, kupā mēs bijām. Gars man sacīja, lai es nešaubī-damies tiem ejot līdz. Arī šie seši brāļi man nāca līdz, un mēs iegājām šī vīra namā. Tas mums stāstīja, kā viņš redzējis eņģeli savā namā stāvam un sakām: Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti. Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums. Es atcerējos tā Kunga vārdu, ko viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?“ To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: „Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.“ Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kūjas cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Foiniķijai, Kiprai un Antiochijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem. Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiochijā, runāja ari uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga. Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiochiju. Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie tā Kunga. Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots tam Kungam. Bamaba devās uz Tarsu meklēt Sauļu un, to atradis, veda už Antiochiju. Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiochijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. Tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antiochiju. Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā. Un mācekļi apņēmās, kupš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku. Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī nakti Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: „Celies ātri augšā!“ Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: „Apjozies un apauj kājas!“ Viņš tā darīja. Un tas turpināja: „Apvelc savu mēteli un seko man!“ Viņš iznācis, tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita redzam parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris, atjēdzies, sacīja: „Tagad es tiešām zinu, ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.“ To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca kļausities; Un Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: „Tu esi traka.“ Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: „Tas ir viņa eņģelis.“ Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņs sacīja: „Pasakait to Jēkabam un brāļiem!“ Un izgājis viņš devās uz citu vietu. Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis. Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur. Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes. Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā. Bet ļaudis sauca: „Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!“ Tūdaļ tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira. Bet tā Kunga vārds auga un izplatījās. Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdz Jāni, ar pievārdu Marku. Antiochijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarchu Hērodu, un Sauls. Kad tie kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: „Nošķiriet man Bamabu un Sauļu darbam, kādam es viņus esmu aicinājis!“ Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru. Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu. Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā B rjēsu. Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Bamabu un Sauļu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva vārdu. Bet zīlnieks Elima, jo tā viņa vārdu tulko, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. Bet Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns, viņu uzlūkojis, Sacīja: „Ak tu, velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt tā Kunga taisnos ceļus? Redzi, tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli.“ Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, viņš meklēja, kas viņu vestu pie rokas. Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par tā Kunga mācību. Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfilijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pizidijas Antiochijā un, sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās. Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: „Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!“ Pāvils piecēlās un ar roku mājis, sacīja: „Israēlieši un jūs, dievbijīgie, klausaities! Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un tautu paaugstinājis svešumā Ēģiptes zemē un no turienes ar paceltu roku tos izvedis. Tuksnesī viņš tos uzturējis ap četrdesmit gadu, Izdeldējis septiņas tautas Kānaānas zemē un viņiem zemi devis īpašumā. Ap četri simti piecdesmit gadu pēc tam viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam. Tad viņi lūdza ķēniņu, un Dievs viņiem deva Sauļu, Kiša dēlu, vīru no Benjamīna cilts, četrdesmit gadu; Un, to atmetis, viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam viņš arī liecinā-dams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, viru pēc sava prāta, kas darīs visu, ko es gribu. No viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam sūtījis Pestītāju Jēzu. Priekš viņa atnākšanas Jānis visai Israēla tautai bija sludinājis grēku nožēlas kristību. Savu mūža darbu pabeidzis, Jānis sacīja: Es neesmu tas, par ko jūs mani turat; bet viens nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt. Brāļi, Ābrahāma cilts bērni, un dievbijīgie starp jums, mums šis pestī-šanas vārds ir sūtīts. Jo Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi, viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru sabatu nolasa. Un, neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts viņu notiesā. Kad tie visu bija padarījuši, kas par viņu rakstīts, tad tie viņu noņēma no staba un ielika kapā. Bet Dievs viņu uzmodinājis no mirušiem. Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir viņa liecinieki tautas priekšā. Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko viņš tēviem devis, Kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solītos svētumus, kas nezudīs. Tāpēc arī citā vietā teikts: Tu savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību. Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, noguldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību. Bet tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību. Tāpēc zinait, brāļi, ka caur viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, Ikviens, kas tic, caur viņu tiek taisnots. Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas sacīts praviešu rakstos: Raugait, —pulgotāji, un brīnaities un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsit, ja kāds jums to stāstītu.“ Viņiem aizejot, viņus lūdza nākošajā sabatā tiem runāt šos vārdus. Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu prosēlitu sekoja Pāvilam un Bamabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. Nākošajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu. Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami. Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: „Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā tas Kungs mums ir pavēlējis: Es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.“ Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti. Un tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu. Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Bamabu un izdzina tos no savām robežām. Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju. Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni. Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi. Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem. Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz to Kungu, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem ar viņu rokām. Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem. Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem, Viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju. Listrā sēdēja kāds virs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, Sacīja skaļā balsī: „Celies stāvus uz savām kājām!“ Un viņš uzlēca un staigāja. Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: „Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.“ Un tie sauca Bamabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. Zeva priesteris, kūja templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. Kad apustuļi, Barnaba un Pāvils, to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami Un sacīdami: „Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesi un zemi, un jūfu, un visu, kas tur iekšā; Kas pagājušajos laikos visiem pagāniem ļāvis iet savus ceļus; Jebšu viņš sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.“ To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. Bet no Antiochijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas domādami, ka viņš ir miris. Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākošajā dienā viņš ar Bamabu devās ceļā uz Derbi. Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiochiju, Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticibā un, ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. Pārstaigājuši Pizidiju, viņi nonāca Pamfilijā Un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. No turienes viņi pārcēlās uz Antiochiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši. Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis, un kā viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem. Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: „Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.“ Kad Pāvilam un Bamabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Bamaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Foinikiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku. Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis. Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: „Tos vajaga apzīmēt ar derības zīmi un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību.“ Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu. Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: „Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu. Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums. Un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību. Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti, tāpat kā viņi.“ Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū. Kad viņi bija beiguši rimāt, Jēkabs atbildēja, sacīdams: „Brāļi, uzklausait mani! Sīmanis stāstīja, kā Dievam pirmo reizi labpaticis ļaudis no pagāniem pievienot savam vārdam. Un ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts: Pēc tam es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo mājokli; kas tanī sagāzies, to es atjaunošu un to atkal uzcelšu, Lai pārējie cilvēki meklē to Kungu, un visi pagāni, pār kupem mans vārds ir piesaukts, —saka tas Kungs, kas to dara Zināmu no mūžības. Tāpēc es domāju, ka nevajaga apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva, Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas. Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās.“ Tad apustuļi un vecaji līdz ar visu draudzi nolēma sūtīt no sava vidus izvēlētus vīrus kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiochiju: Jūdu, ar pievārdu Barsaba, un Sīļu, vīrus, kas izcēlās starp brāļiem, Un ar viņu roku rakstīt: „Apustuļi un vecaji sūta brāļu sveicienu brāļiem Antiochijā, Sirijā un Kilikijā, kas bijuši pagāni. Tā kā mēs esam dzirdējuši, ka daži no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, jūs ar vārdiem samulsinājuši, padarīdami šaubīgas jūsu dvēseles, Tad mēs vienprātīgi nospriedām sūtīt pie jums izvēlētus vīrus līdz ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvila, Cilvēkiem, kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdam. Mēs esam sūtījuši Jūdu un Sīļu, kas to pašu arī vārdos pasacīs. Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: Sargāties no elku upupiem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!“ Atlaisti viņi nonāca Antiochijā un, draudzi sapulcējuši, nodeva vēstuli. Kad viņi to lasīja, draudze priecājās par labo pamācību. Bet Jūda un Sila, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja. Kad viņi kādu laiku tur bija palikuši, brāļi viņus ar miera sveicienu atlaida pie tiem, kas viņus bija sūtījuši. [Bet Sila nolēma palikt tur.] Bet Pāvils un Barnaba palika Antiochijā, kopā ar daudz citiem, mācī-dami un sludinādami tā Kunga vārdu. Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Bamabam: „Iesim atkal un visās pilsētās, kur tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!“ Barnaba gribēja ņemt līdz Jāni, sauktu Marku; Bet Pāvils negribēja ņemt līdz tādu, kas Pamfilijā bija no viņiem nošķiries un nebija viņiem gājis darbā līdz. Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru. Bet Pāvils, izvēlējis Silu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja tā Kunga žēlastībai. Viņš pārstaigāja Siriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes. Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet no grieķu tēva. Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību. Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdz, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis. Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecajie Jeruzālemē bija devuši. Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās. Bet viņiem ejot caur Friģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. Pagājuši gapām Mizijai, viņi nonāca Troadā. Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: „Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!“ Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju. Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrakiju un otrā dienā uz Neapoli Un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas. Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies, mēs runājām uz sanākušajām sievietēm. Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Bet kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: „Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!“ Un viņa mūs gauži lūdza palikt. Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas. Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca sacīdama: „Šie cilvēka ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.“ To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: „Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.“ Un tas izgāja tanī pašā brīdī. Viņas kungi redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Silu un vilka tos sev līdz uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes, Un tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: „Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, Sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.“ Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm. Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīļa, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: „Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.“ Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā Un, izvedis tos ārā, sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“ Viņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.“ Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam. Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: „Atbrīvo šos cilvēkus!“ Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: „Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!“ Bet Pāvils viņiem sacīja: „Tie mūs romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.“ Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās dzirdēdami, ka viņi ir romieši. Un tie atnāca, viņus pierunāja un izveduši lūdza iziet no pilsētas. Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā. Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonikā; tur bija jūdu sinagoga. Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs nedēļas runāja ar tiem par rakstiem, Tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšām celties no mirušiem, un teikdams: „Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu.“ Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Silam, ari liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sieviešu. Bet jūdi, sadusmoti un sabiedrojušies ar dažiem nelietīgiem klaidoņiem, saskrēja barā un radīja nemieru pilsētā un, apstājuši Jazona namu, meklēja viņus, lai vestu pūļa priekšā. Bet tos neatraduši, viņi Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas valdes priekšā, kliegdami: „Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šurp; Tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir ķēniņš—Jēzus.“ Viņi uztrauca ļaudis un pilsētas valdes vīrus, kas to dzirdēja. Bet dabūjuši gandarījumu no Jazona un pārējiem, viņi tos atbrīvoja. Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Silu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā. Tie bija labvēlīgāki par Tesalonikas jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ikdienas rakstos, vai tas tā esot. Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sieviešu un vīriešu. Kad Tesalonikas jūdi uzzināja, ka arī Berojā Pāvils sludina Dieva vārdu, viņi nāca arī uz turieni, uztraukdami un samulsinādami ļaudis. Brāļi tūdaļ sūtīja Pāvilu prom, lai viņš ietu uz jūfu, bet Sīļa un Timotejs palika tur. Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdz pavēli Silam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa. Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ikdienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: „Ko šis pļāpa grib teikt?“ Un citi: „Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs“. Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši, tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: „Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausim svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.“ Bet visiem atēniešiem un sveši-niekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: „Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, Lai tie meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam, kā ari daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādoma, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo viņš nolicis dienu, kupā viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams to no mirušiem.“ Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: „Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.“ Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem. Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā. Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvilu, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem. Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji. Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus. Kad Sīļa un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus. Bet kad tie pretojās un zaimoja, viņš drēbes izkratījis, tiem sacīja: „Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem.“ Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai. Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti. Bet naktī tas Kungs parādībā Pāvilam sacīja: „Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.“ Viņš tur palika gadu un sešus mēnešus, mācīdams Dieva vārdu viņu vidū. Kad Gallions bija prokonsuls Achajā, jūdi visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā, Sacīdami: „Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam.“ Kad Pāvils gribēja sākt runāt, Gallions jūdiem sacīja: „Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas, Bet ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs.“ Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla. Bet pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis. Bet Pāvils palika tur vēl labu laiku un, atvadījies no brāļiem, pārcēlās uz Siriju, un līdz ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenchrejās bija apcirpis savu galvu, jo viņš bija devis solījumu. Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem. Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja, Bet atvadījās, sacīdams: „Nākošie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums.“ Viņš aizbrauca no Efezas Un, nonācis Cezarejā, viņš aizgāja un apsveica draudzi un devās uz Antiochiju. Kādu laiku tur palicis, viņš aizgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Friģiju, stiprinādams visus mācekļus. Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvila viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu. Kad viņš gribēja iet uz Achaju, brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem; tur nonācis, viņš daudz palīdzēja tiem, kas ar Dieva žēlastību bija kļuvuši ticīgi. Jo viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, Viņš tiem sacīja: „Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?“ Tie viņam atbildēja: „Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.“ Viņš jautāja: „Ar kādu kristību jūs esat kristīti?“ Tie atbildēja: „Ar Jāņa kristību.“ Bet Pāvils sacīja: „Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, —Jēzum.“ To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru. Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību. Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ikdienas sludinādams Tiranna skolā. Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi. Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, Tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja. Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: „Es jūs apsaucu tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina.“ Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: „Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?“ Un cilvēks, kupā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievaino-tiem bija jābēg no šī nama. Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus vārdu. Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzidamies un izstāstīdami savus darbus. Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu. Tādā kārtā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā. Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Achaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: „Pēc tam, kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.“ Aizsūtījis uz Maķedoniju divi savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā. Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ. Jo kāds vīrs, vārdā Demetrijs, sudrabkalis, kas no sudraba darināja Artemidas tempļus un sagādāja amat-niekiem diezgan lielu pelnu, Sapulcējis tos un visus, kas ar to pašu amatu nodarbojās, sacīja: „Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarājas mūsu labklājība. Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils nevien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī, ka augstās dieves Artemidas svētnīcu nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule.“ To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca. „Varena ir efeziešu Arte mi da!“ Un visu pilsētu pārņēma nemiers. Visi traucās uz teātri, raudami līdz maķedoniešus Gāju un Aristarchu, Pāvila ceļa biedrus. Kad Pāvils gribēja iet pūli, mācekļi viņam neļāva; Bet arī daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri. Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā. Bet Aleksandrs, ko jūdi bija izraudzījuši, saņēma no pūļa pamācības; un viņš māja ar roku, gribēdams ļaužu priekšā sacīt aizstāvēšanās runu. Kad tie manīja, ka viņš ir jūds, visi vienā balsī sāka kliegt, saukdami ap divi stundas: „Varena ir efeziešu Artemida!“ Bet pilsētas rakstvedis pūli nomierināja, sacīdams: „Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemidas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja? Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties. Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne svētnīcas aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji. Ja Demetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas, un ir prokonsuli, —lai viņi sūdz cits citu. Bet ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē. Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.“ To sacījis, viņš sapulci atlaida. Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījas un devās ceļā uz Maķedoniju. Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācīga tiem runājis, viņš nonāca Grieķija. Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Siriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarchs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tichiks un Trofims. Tie, papriekšu izgājuši, gaidīja mūs Troadā. Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas. Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij. Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas luktujn. Bet kāds jauneklis, vārdā Eutichs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs. Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: „Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.“ Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku, līdz rīta ausmai runājis, viņš aizgāja. Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās. Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām. Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu. No turienes aizbraukuši, mēs nākošajā dienā nonācām pret Chiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākošajā dienā nonācām Mīlētā. Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasaras svētku dienā nokļūt Jeruzālemē. No Milētas viņš sūtija uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus. Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacija: „Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, Kalpodams tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, Apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, Tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kupu vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies viri, ačgārnības runādami, lai aizrautu māce-kļus sev līdz. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. Un tagad es jūs uzticu tam Kun-gam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. Jūs paši zināt, ka šis manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo viņš pats sacījis: „Svētīgāki ir dot nekā ņemt.“ Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu. Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, Visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi. Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā brauk-dami, nonācām Kosā, nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patarā; Un, atraduši kuģi, kas devās uz Foinikiju, mēs iekāpām un aizbraucām. Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Siriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava. Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu. Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu. Nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa. Viņam bija četras meitas, jaunavas, kurām bija praviešu dāvanas. Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, Ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: „Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.“ Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. Bet Pāvils atbildēja: „Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet ari mirt.“ Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: „Tā Kunga prāts lai notiek.“ Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi; Arī daži māceķli no Cezarejas nāca mums lidz un noveda mūs mājas vietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa. Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma. Nākošajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji ari bija klāt. Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis. To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; Bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām. Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka ari tu pats dzīvo pēc bauslības. Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.“ Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākošajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja svētnīcā un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris. Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu, Saukdami: „Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus svētnīcā un sagānījis šo svēto vietu.“ Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā. Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas. Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta. Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist. Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis. Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē. Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešūs nest ļaužu uzmākšanās dēļ, Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: „Nost viņu!“ Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mitnē, viņš komandierim jautāja: „Vai man ir atļauts tev ko teikt?“ Tas atbildēja: „Vai tu proti grieķiski? Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesi četrus tūkstošus sikariešu?“ Bet Pāvils sacija: „Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.“ Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebrēju valodā uzrunāja. „Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!“ Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebrēju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: „Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs visi vēl šodien esat; Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes, Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodit. Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā? Bet es atbildēju: Kas tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacija: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdeja. Tad es jautāju: Ko lai es daru, Kungs? Bet tas Kungs man sacīja: Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, Atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: Brāli Saul, raugies uz augšu! Un tanī pašā brīdi es varēju viņu redzēt, Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no viņa mutes, Lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu! Atgriezies Jeruzālemē, es, svētnīcā Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts Un redzēju viņu. Viņš man teica: Steidzies ātri prom no Jeruzalemes, jo viņi nepieņems liecību par mani! Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi. Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!“ Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!“ Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, Komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacija virsniekam, kas stāvēja klāt: „Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?“ To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: „Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.“ Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: „Saki man, vai tu esi romietis?“ Un viņš atbildēja: jā. Bet komandieris turpināja: „Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.“ Pāvils sacīja: „Bet es tāds jau esmu piedzimis.“ Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. Nākošajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā. Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: „Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.“ Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti. Tad Pāvils uz viņu sacīja: „Dievs tevi sitis, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?“ Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: „Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?“ Pāvils atbildēja: „Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: Sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.“ Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķēji un otra daļa farizēju, viņš sauca: „Brāļi, es esmu farizējs, farizēja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.“ Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizēju un saduķēju starpā, un sapulce sašķēlās. Jo saduķēji saka, ka nav ne augšām-celšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizēji visu to atzīst. Tad izcēlās liela kliegšana, un daži tarizēju novirziena rakstu mācītāji pie-cēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: „Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?“ Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē. Nākošajā naktī tas Kungs viņam piestājās un sacīja: „Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.“ Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdis un nedzers, tiekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu. To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: „Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, tiekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši. Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk.“ Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: „Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.“ Viņš to ņēma līdz un, aizvedis pie komandiera, sacīja: „Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.“ Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: „Kas tev man ziņojams?“ Jauneklis sacīja: „Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrijā priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt. Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, tiekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu.“ Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: „Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis.“ Viņš ataicināja divi virsmekus un sacīja: „Sagatavojiet trešajai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cezareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēlika.“ Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli: „Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliku. Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar kaj-aspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; Un gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā. Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas. Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu.“ Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu. Nākošajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk, un paši atgriezās kajraspēka mītnē. Nonākuši Cezarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā. Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas, Sacīja: „Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši,“ un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pili. Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu. Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams: „Ļoti cienījamais Fēlik, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē. Bet, lai tevi pārāk ilgi neapgrūtinātu, es tevi lūdzu: uzklausi mūs savā laipnībā īsu brīdi. Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis Un arī mēģinājis svētnīcu sagānīt. Viņu mēs esam notvēruši un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma, bet ieradās tribūns Lisijs un ar lielu pārspēku viņu no mūsu rokām izrāva, likdams šī vīra apsūdzētājiem nākt pie tevis. Tu pats, visas lietas izklaušinājis, varēsi no viņa uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.“ Arī jūdi pievienojās, sacīdami, ka tas tā esot. Pāvils, saņēmis ņo zemes pārvaldnieka zīmi runāt, atbildēja: „Zinādams, ka tu daudz gadu esi šīs tautas tiesnesis, es droši aizstāvos. Jo tev ir iespējams pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es esmu atnācis Jeruzālemē Dievu lūgt; Un tie mani nav redzējuši nedz svētnīcā uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā; Tie ari nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz. Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos. Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās. Tāpēc es ari cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. Bet pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu. Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķistāmies svētnīcā, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa. Tiem vajadzētu būt tavā priekšā un sūdzēt, ja viņiem kas būtu pret mani. Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā, Kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: Mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!“ Tā kā Fēliks šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: „Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu.“ Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu. Pēc dažām dienām Fēliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete. Viņš sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Jēzu Kristu. Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu, tad Fēliks pārbijies sacīja: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.“ Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu; tādēļ tas bieži sūtīja pēc viņa un ar viņu runāja. Kad divi gadi bija pagājuši, Porcijs Fēsts kļuva Fēlika pēctecis. Bet Fēliks, gribēdams jūdiem kaut ko pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā. Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cezarejas uz Jeruzālemi. Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa, Izlūgdamies viņa labvēlību pret Pāvilu, lai viņš sūtītu to uz Jeruzālemi, jo tiem bija slepens nodoms viņu ceļā nonāvēt. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils atrodoties apsardzībā Cezarejā un ka viņš pats gribot drīz doties turp. „Kas no jums var,“ viņš sacīja, „lai nāk līdz un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to.“ Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cezareju un nākošajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. Kad tas bija ieradies, no Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt. Bet Pāvils aizstāvējās: „Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret svētnīcu, ne pret ķeizaru.“ Fēsts, gribēdams jūdiem pa prātam darit, atbildēja Pāvilam, sacīdams: „Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai tevi tur manā priekšā tiesā par šīm lietām?“ Bet Pāvils sacīja: „Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.“ Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: „Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.“ Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cezarejā apsveikt Fēstu. Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: „Še ir kāds vīrs, ko Fēliks atstājis cietumā. Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā; Tiem es atbildēju. Romiešiem nav parašas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties. Kad viņi te bija sanākuši, es nevilcinājos un nākošajā dienā, uz tiesneša krēsla sēdēdams, pavēlēju atvest šo vīru. Sūdzētāji, apstājuši viņu, tomēr nepierādīja vainu nekādos pārkāpumos, kā es biju gaidījis. Bet tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka viņš esot dzīvs. Tā kā es šo strīdus lietu nepazinu, es sacīju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi un tur par šīm lietām tikt tiesāts, Bet, kad Pāvils prasīja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, tiekāms viņu sūtīšu pie ķeizara.“ Agripa sacīja Fēstam: „Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt.“ Fēsts atbildēja: „Rīt tu viņu dzirdēsi.“ Nākošajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest, Un sacīja: „Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.“ Agripa sacīja Pāvilam: Tev ir atļauts aizstāvēties. Tad Pāvils izstiepa roku un teica aizstāvēšanās runu: „Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz, Jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu parašas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt. Visi jūdi pazīst manu dzīvi no mazām dienām, kā tā no paša sākuma risinājusies manas tautas vidū un Jeruzālēme, Pazīdami mani jau sen, tā ka tie varētu liecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizējs. Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko viņš mūsu tēviem devis, Ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodanas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos? Man pašam gan šķita, ka man vajaga Nacarieša Jēzus vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem pries-teriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās. Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām, Es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļa biedrus. Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebrēju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Es sacīju: Kas tu esi, Kungs? Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Bet celies kājās! Jo tāpēc, es tev esmu parādījies, lai tu man kalpotu un apliecinātu, kā tu mani esi redzējis un kā es tev parādīšos, Lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kufiem es tevi sūtu Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātāna varas pie Dieva, un ticībā uz mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā. Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs, Bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi. Tādēļ jūdi svētnīcā mani sagrāba un mēģināja nonāvēt. Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinā-dams, kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākošām lietām runājuši, Ka Kristum bija jācieš, ka viņš pirmais no mirušajiem auģšāmcēlies Sludināt gaismu savai tautai un pagā-niem.“ Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skalā balsi: „Pāvil, tu esi traks, lielās rakstu zināšanas tevi padara traku!“ Bet Pāvils sacīja: „Es neesmu vis traks, loti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus, Jo par šīm lietām zina ari ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī. Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.“ Bet Agripa sacīja Pāvilam: „Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.“ Pāvils atbildēja: „Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu nevien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.“ Tad ķēniņš, zemes pārvaldnieks, Bernīke, un visi, kas pie viņiem sēdēja, piecēlās Un aizgāja, runādami savā starpā: „Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.“ Bet Agripa Fēstam sacīja: „Šo cilvēku varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru.“ Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijam. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarchs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums. Nākošajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt. No turienes aizbraukuši, mēs braucām Ķipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī. Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfiliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā. Tur virsnieks atrada aleksandriešu kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta. Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, Sacīdams: „Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud nevien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.“ Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinikā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem. Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu Ziemeļrīteni. Tā kā kuģi aizrāva līdz, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs pade-vāmies un tikām nesti. Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu. To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem. Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākošajā dienā viņi izmeta daļu kravas. Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes, un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: „Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: Nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī nakti man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, Sacīdams: Nebīsties, Pāvil! tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.“ Tāpēc nezaudējiet drosmi, viri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.“ Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši lodi, viņi izmērīja div-desmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: „Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.“ Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: „Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.“ To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi, iedrošināti, ari sāka ēst. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi. Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši aiļru saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja. Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, Bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā. Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucās Melite. Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts. Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūjas viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.“ Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdz visu vajadzīgo. Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām aleksandriešu kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi. Nonākuši Sirākūzās, mēs tur palikām trīs dienas. No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos. Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. Turienes brāļi, par mums dzir-dējuši, nāca mums pretī līdz Apija forumam un Tritabernām. Tos redzē-dams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja. Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: „Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu parašām, un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās. Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu. Bet tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu. Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šim važām Israēla cerības dēļ.“ Bet tie viņam sacīja: „Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz ari kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt. Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.“ Tie, noteikuši viņam dienu, vēl vairāki ieradās viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja. Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: „Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem, Sacīdams: Ej pie šiem ļaudim un saki: Dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit, un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, un es tos nedziedinātu. Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs.“ Un, kad viņš to bija sacījis, jūdi devās projām, cits ar citu dedzīgi strīdēdamies. Viņš palika pilnus divi gadus savā irētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, Sludinādams Dieva valstību un, īrētajā mājokli un pieņēma visus, kas pie neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīviņa nāca, dams par Kungu Jēzu Kristu. Pāvils, Kristus Jēzus kalps, raksta šo vēstuli, —aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva evaņģēliju, Ko viņš jau iepriekš apsolījis ar savu praviešu muti svētajos rakstos, Evaņģēliju par viņa dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, Bet Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva dēlu spēkā. Caur viņu esmu saņēmis žēlastību un apustuļa pilnvaras celt godā viņa vārdu, pakļaujot ticībai visas pagānu tautas. Pie tām piederat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie. Visiem, Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Visupirms es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, jo jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē. Dievs ir mans liecinieks—viņam es kalpoju ar savu garu, sludinādams viņa Dēla evaņģēliju—ka es jūs pastāvīgi pieminu Savās lūgšanas, vienumēr lūg-damies, vai gan beidzot pēc Dieva padoma man nepašķirsies reiz ceļš pie jums. Jo es ilgojos jūs redzēt, lai jums varētu nest kādu gara velti, jums par stiprinājumu. Labāk sakot, lai, atrazdamies jūsu vidū, lidz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es—jūsējā, jūs manējā. Jums jāzina, brāļi, ka es jau vairākkārt biju apņēmies jūs apciemot, lai gūtu kādu augli arī starp jums, tāpat kā starp pārējām pagānu tautām, bet līdz šim esmu bijis aizkavēts. Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks. Tāpēc mana vēlēšanās sludināt evaņģēliju arī jums, romiešiem. Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un ari grieķim. Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: „No ticības taisnais dzīvos.“ Jau Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un cilvēku netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem nav apslēpts: Dievs pats viņiem to atklājis. Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķiba, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. Jo, pazīdami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nicības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā. Dižodamies ar savu gudrību, viņi kļuvuši nelgas Un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu siržu kārībās nodevis izvirtībai, kufā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, Tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju—viņš lai ir slavēts visos mūžos, amen. Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: sievietes apmai-nījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos paši pie sevis. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs viņiem licis krist necienīgās tieksmēs, ķa viņi dara to, kas neklājas. Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netiklību, mant-kārību, ļaunprātību, iestiguši skaudībā, slepkavībās, ķildās, viltībā, ļaundabībā, Kļuvuši par mēlnešiem un neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem un varmākam, augstprāšiem, balamutēm, ļaunumu izgudrotājiem, vecāku nicinātājiem, Pilni bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības. Pazīdami Dieva taisno likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr nevien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo. Tāpēc tu, cilvēka bērns, ikviens kas spriedi tiesu, ne ar ko nevari aizbildi-nāties, jo spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo tiesnesis būdams, tu dari to pašu. Bet mēs zinām, ka pār tiem, kas tā dara, nāk pelnītā Dieva tiesa. Vai nu tu, cilvēks, kas spriedi tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam? Jeb tu pārproti viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos? Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāji sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un viņa taisnā tiesa. Jo viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, viņš dos mūžīgu dzīvību. Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai—dusmas un bardzība! Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu—jūdam visupirms un arī grieķim! Gods, slava un labklājība ikvienam, kas dara labu—jūdam visupirms un arī grieķim! Jo Dievs nespriež pēc cilvēka stāvokļa. Kas bez likuma grēkojuši, bez likuma ies bojā, bet kas grēkojuši, pazīdami likumu, pēc likuma tiks tiesāti. Jo nevis likuma klausītāji ir taisni Dieva priekšā, bet likuma darītāji tiks atzīti par taisniem. Jo, ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz vai attaisno, Tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija. Labi, tu dižojies ar to, ka saucies jūds, ka vari balstīties uz bauslību un ka tev ir Dievs. Tu zini viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; Tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, Audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības redzamais veids, — Citus tu māci—un pats sevi nemāci? sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodzi? Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāpi? Ar riebumu no-vērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? Tā tad pats, dižodamies ar bausibu, to pārkāpdams, tu pulgo Dievu? Kā rakstīts: „Jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots pagānu starpā!“ Jūdu derības zīmei ir nozīme, ja tu pildi bauslību. Bet, ja tu esi bauslības pārkāpējs, šī tava zīme kļuvusi par pagānismu. Un tālāk—ja pagāni pilda bauslības prasības, vai viņu pagānisms neskaitīsies līdzvērtīgs jūdu derības zīmei? Tādā kārtā tie, kas pēc dabas ir pagāni un pilda bauslību, spriedīs tiesu pār tevi, kas ar savu bauslības burtu un ārējo derības zīmi esi bauslības pārkāpējs. Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir derības zīme, kas redzama ārīgi pie miesas. Bet īstais jūds ir neredzams, un viņa sirdsderības zīme ir garā un nevis burtā; tādam ir atzinība nevis cilvēku starpā, bet pie Dieva. Kāda tad nu ir jūda priekšrocība, jeb kāds labums derības zīmei? Tas ir visādā ziņā liels. Visupirms, viņam uzticēti Dieva apsolījumi. Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību? Nekādā ziņāl Bet jānotiek tā, ka Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: „Lai tev būtu taisnība tavos vārdos un tu uzvarētu, kad ar tevi iet tiesā.“ Bet, ja nu mūsu netaisnība izcel Dieva taisnību, ko lai tad sakām? Vai Dievs tad nav netaisns, kad viņš soda? Es spriežu cilvēcīgi. Nekādā ziņā! Jo kā Dievs citādi tiesās pasauli? Bet, ja dievišķā patiesība viņam par godu tapusi lielāka manu melu dēļ, kāpēc tad es kā grēcinieks vēl tieku tiesāts? Vai tad nedarīsim labāk ļaunu, lai nāk labais, kā daži, mūs zaimodami, apgalvo, ka mēs mācot? Viņi saņems pelnītu sodu. Kā tad nu ir: vai mēs, jūdi, esam labāki? It nebūt ne! Jo mēs jau iepriekš rādījām, ka tiklab jūdi kā grieķi ir vainīgi un stāv zem grēka. Gluži, kā ir rakstīts: „Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, Posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, Un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā!“ Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem baus-lības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā. Jo bauslība dod—grēka atziņu. Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristu. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju viņa asinīs, tā parādīdams savu taisnību; Jo viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum. Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta. Ar kādu likumu? Ar bauslības darbiem? Nē, bet ar ticības likumu. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. Jeb vai Dievs tikai jūdu, ne arī pagānu tautu Dievs? Protams, arī pagānu! Tik tiešām, ka ir tikai viens Dievs, kas uz ticības pamata taisnos jūdus un ticībā ari nejūdus. Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā ne, mēs, —Dieva likumu nostiprinām. Ko lai nu sakām par savu ciltstēvu pēc miesas—Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisns ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.“ Bet kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: „Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.“ Vai šie svētības vārdi zīmējas vienīgi uz jūdiem vai arī uz nejūdiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pie-līdzināta par taisnību. Kādā stāvoklī nu viņam šī pielī-dzināšana notikusi? Kad viņš jau bija saņēmis derības zīmi jeb vēl bija bez tās? —Kad viņš vēl bija bez tās. Bet ārējo zīmi viņš saņēma par apstiprinājumu ticības taisnībai, kas bija iegūta bez tās, un tā viņš kļuvis par tēvu visiem tiem, kas tic, būdami bez ārējās derības zīmes, un tā tad iegūst taisnību pielīdzināšanas ceļā, Kā arī par tēvu tiem, kam ir šī derības zīme, protams, ja viņi nevien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl bija bez šīs zīmes. Tā tad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. Jo bauslībai seko dusmība. Bet kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolī-jums būtu drošs visiem pēcnācējiem, nevien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: „Daudzām tautām es tevi esmu cēlis par tēvu.“ Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: „Tāds būs tavs dzimums.“ Viņš arī nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi—viņam varēja būt jau simts gadu—un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti. Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet nevien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, Izturība—pastāvību, pastāvība—cerību, Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar viņa asinīm, caur viņu tiksim izglābti no dusmības. Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar viņu viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti viņa dzīvībā! Bet tas vēl nav viss: mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu. Tā tad: kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku—nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši, — Jo arī līdz bauslībai pasaulē bija grēks, bet grēku nepielīdzina, ja nav likuma, Tomēr nāve valdīja arī no Ādama līdz Mozum pār tiem, kūpi grēks nebija līdzīgs Ādama pārkāpumam. —Šis nu ir nākamā Ādama pirmtēls. Tomēr ne tā, it kā žēlastības dāvana [pilnīgi] atbilstu pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpumā dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka—Jēzus Kristus—nepelnītā žēlastības dāvana vēl daudz lielāka mērā, visā pārpilnībā, nākusi pār šiem neskaitāmajiem. Tāpat dāvanai par iemeslu nav viena cilvēka pārkāpums: jo sods gan ir nācis viena pārkāpuma dēļ un nesis pazudināšanu, bet žēlastības dāvana nākusi daudzu pārkāpumu dēļ un nesusi attaisnošanu. Jo, ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu! Tā tad—kā viena cilvēka pārkā-puma dēļ pār visiem nākusi pazudinā-šana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnojumu un dzī-vību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisni. Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība, Lai tāpat, kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība ar taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti viņa nāvē? Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšām-celšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa, un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, Jo, kas nomiris, tas ir vaļā kļuvis no grēka. Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs—tāda ir mūsu ticība—arī dzīvosim kopā ar viņu. Jo mēs zinām, ka no miroņiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār viņu, Jo mirdams viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet dzīvs būdams, viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet ar Jēzu Kristu dzīvojat Dievam. Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm! Nenododiet ari savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne! Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums ari kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam—uz taisnību. Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kufā esat mācīti, Un, no grēka atsvabināti, esat kļuvuši par taisnības kalpiem. Es runāju cilvēcīgi jūsu cilvēcīgās vājības dēļ—, jo tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai un netaisnībai, kalpodami netaisnībai, tā tagad nododiet savus locekļus par kalpiem taisnībai, lai kļūtu svēti. Jo, kamēr jūs bijāt grēka vergi, jūs neklausījāt taisnībai. Kādi bija jūsu toreizējās dzīves augļi? Tādi, par kupem jums tagad jākaunas! Viņu gals ir nāve! Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svētdzīve, un tās gals—mūžīga dzīvība. Tā tad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Jūs jau zināt, brāļi, —es jau runāju uz tādiem, kas pazīst likumu—, ka likumam pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc likuma saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no likuma, kas viņu saista pie vīra. Tā tad: ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no likuma saistībām, un viņa piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja. Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam! Jo, kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei. Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs, viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta. Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es—nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi. Tā tad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds—svēts, taisns un labs. Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai tādā kārtā, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs. Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet ko ienīstu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu likumu es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas kapa ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos. Es nožēlojamais cilvēks! kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā tad nu es ar savu prātu kalpoju Dieva likumam, bet ar savu miesu—grēka likumam. Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, Lai bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsu dzīvē, kas nedzīvojam vairs miesai, bet garam. Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet gara cilvēki pēc gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet gara tieksme—uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam. Bet jūs neesat miesā, bet garā, tik tiešām, ka Dieva gars mīt jūsos. Bet ja kādam nav Kristus gara, tas nepieder viņam. Bet ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Un ja jūsos mājo tā gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miro-ņiem, ari jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu garu, kas ir jūsos. Tā tad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbēmības garu, kas mums liek saukt: Aba—Tēvs! Šis pats gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad ari mantinieki, —Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar viņu ciešam, mēs līdz ar viņu tiksim ari apskaidroti. Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadibu. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet nevien viņa, ari mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debessbalvu—garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. Jo vēl tikai cerībā esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām. Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, ja tas ar dievišķiem vārdiem nāk palīgā svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kufus viņš sākumā nozīmējis, tos viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimušais daudz brāļu starpā. Bet kupus viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis; un, kurus viņš aicinājis, tos viņš arī taisnojis; bet kurus viņš taisnojis, tos viņš arī apskaidrojis. Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau savu paša dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas ari mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīles-tības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads plikums, briesmas vai zobins? Gluži, kā ir rakstīts: „Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm“. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, Ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to aplie-cina Svētajā Garā: Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani cilts brāļi, Israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, dievkalpojumi, apsolījumi, tēvi, No kuj-iem arī Kristus cēlies pēc miesas, —lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Amen. Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. Ne arī tāpēc, ka tie ir cēlušies no Ābrahama, visi ir viņa bērni. Nē! „Pēc Izāka tava cilts tiks noteikta.“ Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par viņa cilti. Jo tie ir apsolījuma vārdi: „Ap šo pašu laiku es nākšu—tad Sārai būs dēls.“ Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija gpūta no sava vīra Izāka, mūsu ciltstēva, — Vēl pirms viņas bērni bija pie-dzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu, Tā saņēma šādu apsolījumu: „Vecākais būs jaunākā kalps,“ Jeb, kā ir rakstīts: „Jēkabu es mīlēju un Ezavu es ienīdu,“ lai tādā kārtā paliktu spēkā Dieva izvēle un lēmums, ne cilvēku nopelni, bet aicinājums. Kas no sacītā izriet? Vai Dieva ticība ir netaisna? Nepavisam ne! Uz Mozu viņš saka: „Es žēloju, ko es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kūpi gribu.“ Tā tad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlas-tības. Tā raksti saka uz faraonu: „Uz to es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku, un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.“ Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kufam grib, tam apcietina sirdi. Tu varbūt man iebildīsi: ko tad viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties viņa lēmumam? Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties: Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājām: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru—negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribē-dams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, Lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko tas iepriekš radījis godībai?… Par tādiem viņš mūs ir aicinājis, nevien no jūdu, bet arī no pagānu vidus, Kā jau Hozejas grāmatā teikts: „Es savu netautu saukšu par savu tautu un savu nemīļoto par mīļoto, Un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat mana tauta! viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.“ Bet Jesaja izsaucas pār Israēlu: Kaut ari Israēla bērnu skaits būtu kā jūļras smiltis—tikai atlikums tiks izglābts! Jo, pildīdams savu vārdu ar steigu, tas Kungs to visu izdarīs virs zemes.“ Un kā Jesaja to bija paredzējis: „Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atli-cinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma, un līdzinātos Gomorai.“ Kas no tā izriet? —Pagānu tautas, kas nav dzinušās pēc bauslības taisnības, ir panākušas taisnību, proti ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības likuma, bauslību nav piepildījis. Kāpēc gan ne: Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni, Kā rakstīts: „Redzi, es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti pār kupu jāklūp; bet, kas uz viņu paļausies, nepaliks kaunā!“ Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic. Jo Mozus par bauslības taisnību raksta: „Ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību.“ Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: „Nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs?“ —tas ir, lai novestu zemē Kristu, — Nedz, arī: „Kas nokāps bezdibenī?“ —tas ir uzcelt Kristu no miroņiem, — Bet kā viņa saka? —„Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī,“ —proti ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja to ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību—pestīšana, Jo raksti saka: „Neviens, kas uz viņu paļaujas, nepaliks kaunā.“ Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: „Cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti!“ Bet ne visi pieņēmuši evanģcliju, kā jau Jesaja saka: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij?“ Tā tad ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana—no Kristus pavēles, Tad nu es jautāju: vai viņiem nav sludināts? Un kā vēl! „Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa, līdz pasaules galam viņu vārdi.“ Es jautāju: kā tad Israēls nav sapratis? Jau Mozus saka: „Es jūs darīšu greizsirdīgus uz netautu, dusmīgus uz nemācītiem ļaudīm.“ Bet Jesaja visai pārdroši saka: „Es devos pazīstams tādiem, kas mani nemeklēja, un atklāju sevi tādiem, kas pēc manis nevaicāja.“ Bet par Israēlu viņš saka: „Augu dienu es savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.“ Pēc visa tā es jautāju: Vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko viņš jau iepriekš bija izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņs apsūdz Israēlu Dievam: „Kungs, tavus praviešus viņi ir nokāvuši, tavus altājrus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības.“ Bet ko viņam atbild Dieva balss: „Es esmu sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā!“ Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles. Bet ja pēc žēlastības—tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība. Kas no tā izriet? —Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas, Kā ir rakstīts: „Dievs viņiem devis truluma garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, līdz pat šai dienai.“ Un Dāvids saka: „Viņu bagāti klātais galds viņiem kļūs par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu. Viņu acis tiks aptumšotas, ka viņi vairs neredzēs, un viņu muguras būs saliektas vienumēr.“ Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne: Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagānu tautām, lai viņus pamudinātu uz sacensību. Bet ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums, un viņu iztrūkums—ieguvums pagānu tautām, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits. Jums es to saku, nejūdiem. Par cik esmu pagānu tautu apustulis, es turu godā savu darbu, Cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt. Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem? Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mikla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari. Bet ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma, Tad nelielies zaru priekšā; bet ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi! Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts. Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs! Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību—pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtis! Viņi turpretim, ja viņi nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt. Jo, ja tu no sava dabīgā celma—meža eļļaskoka—esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļaskokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļaskokā! Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpuma, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. Un tādā kārtā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: „No Ciānas nāk glābējs, viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs mana derība ar viņiem, kad es dzēsīšu viņu grēkus.“ Kas attiecas uz evaņģēliju, viņi ir Dieva pretinieki—jūsu labā! Bet pēc izvēles—Dieva mīļoti sentēvu dēļ. Jo neatceļami ir Dieva žēlastības lēmumi un viņa aicinājums. Jo, kā jūs kādreiz esat, bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību, Gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti. Tā Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos. Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis viņa padoma devējs? Jeb kas viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No viņa, caur viņu, uz viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Amen. Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt, saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, Kalpošanas spējas—kalpošanā, spējas mācīt—mācīšanā; Kas ir sludinātājs, lai sludina, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kam ir priekšnieka amats, tas lai to pilda rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam, Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: „Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,“ saka tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dodi viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu! Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tā tad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, —labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, Jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt nevien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa. Nepalieciet nevienam neko parādā, kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot, un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam Jauna nedara: tā tad bauslības piepildījums ir—mīlestība. To darait, saprazdami šo laiku, ka jums jau pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās. Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvir-tībā un izlaidībā, ķildās un naidā, Bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus, un nelutiniet miesu, lai nekristu kārības. Nenovērsieties no tiem, kas ticībā vēl vāji, lai nekļūtu par viņu domu tiesnešiem. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu, un, kas ko ēd, ēd to tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tā tad vai dzīvojam, vai mirstam, —mēs piederam savam Kun-gam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: „Tik tiešām, ka es dzīvoju, saka tas Kungs, manā priekšā lieksies visi ceļi un visas mēles atzīsies Dievām.“ Tā tad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopiet brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai. Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts. Bet ja tavs brālis ēdiena dēļ ir noskumis, tad tu vairs nestaigā mīlestībā. Neved ar savu ēdienu postā to, par ko Kristus ir miris. Tad lai nu tas, kas jums tas labais, netop par zaimiem! Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā. Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļas un nedzert vīna, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina. Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Labi tam, kas nešaubās lietās, kuŗās tam sava pārliecība. Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks. Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam, bet, kā ir rakstīts: „To zaimi, kas tevi apsmēja, krituši uz mani.“ Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību. Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā, Kristus Jēzus garā, Lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Tāpēc neatstumiet cits citu, kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam. Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu jūdiem, lai pierādītu, ka Dievs ir patiesīgs un lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus, Lai pagānu tautas slavētu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: „Tāpēc es tevi slavēšu tautu starpā un dziedāšu tavam vārdam.“ Un citur: „Priecājieties, jūs pagāni, kopā ar viņa tautu.“ Un vēl: „Slavējiet to Kungu, pasaules tautas, un uzgavilējiet viņam, visi ļaudis!“ Arī Jesaja vēl saka: „Nāks Isaja atvase un celsies kāds, lai valdītu par tautām, uz viņu tautas liks savu cerību.“ Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs jusu ticībā ar visu prieku un mieru, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā. Bet no savas puses, mani brāļi, es par jums esmu pārliecināts, ka jūs paši jau esat krietni, apveltīti ar visu atziņu un spējīgi cits citu pamācīt. Varbūt es mazliet pārdroši jums esmu rakstījis, gribēdams jums visu to atgādināt tās žēlastības vārdā, ko Dievs man devis, Lai es tādā kārtā, būdams Kristus Jēzus kalps pagānu tautām, pildītu priestera pienākumus pie Dieva evangelija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upurziedu. Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, Jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības pagānu tautas, Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem: sākot ar Jeruzālemi, es visapkārt līdz pat Ilirijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evaņģēliju. Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata, Bet kā ir raksīts: „Redzēs tie, kam nebija sludināts par vīnu, un nāks pie atziņas, kas nebija dzirdējuši.“ Šī paša iemesla dēļ tik bieži esmu ticis aizkavēts jūs apmeklēt. Bet tā kā man tagad vairs nav telpas šinīs zemes joslās, un es jau kopš daudz gadiem ilgojos jūs apciemot, Kad došos uz Spāniju, —tad es ceru, ka ceļā uz turieni redzēšu jūs, un jūs mani vadīsit tālāk uz turieni, kad būšu papriekšu daudzmaz baudījis prieku jūsu vidū. Bet tagad es eju uz Jeruzālemi nest palīdzību svētajietai. Jo Maķedonija un Achaja lēmušas sūtīt kādu pabalstu nabagiem Jeruzālemes svēto starpā. Tā viņas lēmušas, jo viņas arī tiem to parādā: jo, ja pagānu tautas kļuvušas to līdzdalībnieces garīgās lietās, viņām savukārt nākas kalpot tiem laicīgajās. Kad nu šo darbu būšu pabeidzis un šo dāvanu būšu nodevis viņu rokās, es došos uz Spāniju, ceļā iegriezdamies pie jums. Un es zinu, ka pie jums nonākdams, nākšu ar pilnu Kristus svētību. Es jūs lūdzu, brāļi, mūsu Kungu Jēzus Kristus un gara mīlestības vārdā, nāciet man palīgā savās aizlūgšanās Dieva priekšā, Ka tieku izglābts no neticīgajiem, kas ir Jūdejā, un ka svētie Jeruzalemē manu palīdzību uzņem ar labvēlību. Lai es pie jums varētu ierasties ar priecīgu sirdi un, ja Dievs to gribēs, kopā ar jums varētu atspirgt. Bet miera Dievs lai ir ar jums visiem. Amen. Jūsu gādībai ieteicu Foibu, mūsu māsu Kenchrejas draudzes kopēju. Uzņemiet viņu tā Kunga vārdā, kā svētajiem klājas, un palīdziet viņai, ja viņai kādā lietā vajadzīgs jūsu atbalsts: arī viņa daudziem bijusi par aizstāvi, arī man pašam. Sveicinait Prisku un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū; Viņi savu galvu likuši ķīlā par manu dzīvību, tā ka viņiem nevien es esmu pateicīgs, bet visas nejūdu drau-dzes; Arī draudzi viņu namā sveicinait. Sveicinait manu mīļoto Epainetu, kas ir pirmais Kristus guvums Āzijā. Sveicinait Mariju, kas daudz pūlējusies jūsu labā. Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau priekš manis kļuvuši kristieši. Sveicinait Ampliatu, kas man ir mīļš Kristū. Sveicinait manu darba biedru Kristū—Urbānu un manu mīļoto Stachiju. Sveicinait pārbaudīto Kristus mācekli Apellu. Sveicinait tos, kas pieder pie Aristobula saimes ļaudīm. Sveicinait manu ciltsbrāli Herodionu. Sveicinait Narkisa saimes ļaudis, kas ir kristieši. Sveicinait Trifainu un Trifozu, kas strādā tā Kunga darbu. Sveicinait mīļoto Persidu, kas daudz pūlējusies tā Kunga darbā. Sveicinait Kungā izredzēto Rūfu un viņa māti, kas ir ari manējā. Sveicinait Asinkritu, Flegontu, Hermeju, Patrobu, Hermu un brāļus, kas atrodas pie viņiem. Sveicinait Filologu, Jūliju, Nereju un viņa māsu, Olimpu un visus svētos, kas pie viņiem. Sveicinait cits citu ar svēto skūpstu. Jūs sveicina visas Kristus draudzes. Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairaities no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis. Bet jūsu paklausība visiem kļuvusi zināma, tāpēc man par jums ir prieks; bet tikai vēlos, lai jūs būtu gudri uz labu, bet zīmējoties uz ļaunu—kā bērni. Bet miera Dievs visā drīzumā samīs sātānu apakš jūsu kājām! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums! Jūs sveicina Timotejs, mans darba biedrs, kā arī Ltikijs, Jazons un Sozipatrs, mani ciltsbrāļi. Es, Tercijs, šīs vēstules rakstītājs, sveicinu jūs Kungā. Jūs sveicina Gaijs, mans un visas draudzes nama tēvs. Jūs sveicina Erasts, pilsētas saimniecības vadītājs, un brālis Kvarts. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Bet tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kujrā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, Bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli slu-dināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai, — Vienīgajam visugudrajam Dievam, lai caur Jērn Kristu ir gods mūžu mūžos Amen. Pāvils, pēc Dieva prāta aicināts Kristus Jēzus apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums: Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, Jo ar viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, Tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, Tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Viņs jūs ari darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis sava dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā. Bet es jūs, brāli, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā. Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Chloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas. Es gribu teikt to, ko pie jums vistu dzird runājam, viens saka: „Es turos pie Pāvila,“ otrs: „Es pie Apolla,“ trešais: „Es pie Kēfas,“ bet ceturtais: „Es pie Kristus.“ Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? Paldies Dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kristījis kā vien Krispu un Gāju; Tā neviens nevar teikt, ka jūs kristīti uz manu vārdu. Es gan kristīju arī Stefanas namu, bet neatceros, vai vēl kādu citu būtu kristījis. Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura. Jo krusta vārds ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: „Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.“ Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šis pasaules vārdu meis-tari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pa-saules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem I ģeķība, Bet tiem, kas aicināti, tiklab jū-diem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka. Raugait, brāli, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to ir Dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros; Un kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; Lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. Pateicoties viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, Lai būtu, kā ir rakstīts: „Kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu.“ Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. Gudrību ari mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdinieku gudrību, kas lemti iznīcībai, Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdinieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: „Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.“ Mums Dievs to ir atklājis ar savu garu, jo gars izdibina visas lietas arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko gars māca, garīgas lietas garīgi apspriez-dami. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara; jo jas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina. Jo kas ir atzinis tā Kunga prātu, lai viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts. Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristus lietā. Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, ari vēl tagad nevarat. Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi, un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki? Jo kad viens saka: „Es turos pie Pāvila,“ bet otrs: „Es pie Apolla,“ vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kupi palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē. Dēstītājs un laistītājs, abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne. Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs liai pelūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti Jēzus Kristus. Bet ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, Katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un kāds kufa darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas cēlis, pastāvēs, tas dabūs algu; Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni. Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. Lai neviens sevi nepieviļ! Ja kas jūsu starpā tur sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģeķim, lai tas kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība. Jo ir rakstīts: „Vinš satver gudros viņu viltībā,“ Un atkal: „Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas.“ Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietās, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum, un Kristus Dievam. Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat, vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats savs tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir tas Kungs. Tā tad netiesājiet priekšlaikā, tiekāms tas Kungs atnāks; tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva. Bet to, brāļi, es esmu zīmējis uz sevi un uz Apollu, jūsu labad, lai jūs pie mums mācāties nepacelties pār to, kas ir rakstīts, lai jūs viena cilvēka dēļ neuzpūšaties pret citu. Jo kas tevi iecēlis pār citiem? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis? Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. Kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt. Man šķiet, ka Dievs nolicis mūs, apustuļus, par pēdējiem, it kā nāvei nolemtus. Jo mēs esam kļuvuši par izsmieklu pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Mēs esam ģeķi Kristus dēl, bet jūs gudri Kristū; mēs nespēcīgi, bet jūs stipri; jūs cienīti, bet mēs nicināti. Līdz šai pašai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam; Mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai. To rakstu jums, nevis jūs apkauno dams, bet pamācīdams kā savus mīļus bērnus. Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū. Tagad jūs pamācu: Sekojiet manai priekšzīmei! Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns tā Kunga darbā, tas jums atgādinās manus, Kristus dotos, noteikumus, kā es visur mācu katrā draudzē. Daži uzpūtušies, es nenākšot pie jums. Bet es drīz nākšu pie jums, kad tas būs tā Kunga prāts, un gribu redzēt uzpūtušos—ne viņu vārdus, bet viņu spēku. Jo Dieva valstība stāv ne vārdos, bet spēkā. Ko jūs gribat? Vai lai es pie jums nāku ar rīksti, vai ar mīlestību un lēnprātību? Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu. Un jūs vēl esat uzpūtušies, kur vajadzēja būt noskumušiem, lai tas, kas to darījis, tiktu izmests no jūsu vidus. Kaut gan miesīgi tālumā, bet garā pie jums, es it kā klātbūdams esmu jau nolēmis par to, kas tā noziedzies: Ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus vārdā Un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātānam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts tā Kunga dienā. Jūsu lielīšanās nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Lieldienas jērs ir par mums upurēts-Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm. Es jums rakstīju savā vēstulē, lai nebiedrojaties ar netikļiem. Es nedomāju—vispārīgi ar šīs pasaules netiklajiem, vai mantraušiem, vai laupītājiem vai elku kalpiem; tad jau jums vajadzētu aiziet no šīs pasaules. Bet es rakstīju jums nebiedrodes ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls, vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst. Kāda man daļa tos tiesāt, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā ļauno no sava vidus! Ja jums citam pret citu ir kāda sūdzība, vai tad jāgriežas pie netaisno tiesas un ne pie svēto tiesas? Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad jūs nebūtu cienīgi iztiesāt vismazākās lietas? Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kamdēļ tad gan nevarētu iztiesāt laicīgās lietas? Ja jums ir sūdzības par laicīgām lietām, vai tad jūs ieceļat tādus par tiesnešiem, kas nav cienīti draudzē? To es saku jums par apkaunošanu. Vai tad jūsu vidū nebūtu neviena prātīga vīra, kas brāļu starpā varētu tiesu spriest? Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem. Jau tā nav laba lieta, ka jūsu starpā vispārīgi tiesājas. Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību? Bet jūs darāt netaisnību un pārestību un to vēl brāļiem. Jeb vai jūs nez ināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievi-lieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, Ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā. Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt. Barība vēderam, un vēders barībai. Bet Dievs abus iznīcinās. Miesa nav netiklībai, bet tam Kungam, un tas Kungs miesai. Dievs ir to Kungu uzmodinājis un viņš uzmodinās arī mūs ar savu spēku. Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad lai es padaru Kristus loceķļus par netikles locekļiem? Ne mūžam ne! Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: „Tie abi būs viena miesa.“ Bet kas turas pie tā Kunga, ir viens gars ar viņu. Sargaities no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas. Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu! Bet attiecībā uz to, ko man rakstījāt—cilvēkam ir labi sievieti neaizkārt. Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un katrai sievai savs virs. Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet turam; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai. Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātāns jūs nekār-dinātu jūsu nesavaldības dēļ. Bet to es saku piekāpdamies, un ne pavēlēdams. Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda. Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: Ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā, nekā kaist kārībā. Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet tas Kungs: Sievai nešķirties no vīra, Un ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai, vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu. Bet pārējiem saku es, ne tas Kungs: Ja kādam brālim ir neticīga sieva, un tā vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņam to nebūs atstumt. Un ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis. Kā tu, sieva, zini, vai varēsi izglābt savu vīru? Jeb kā tu, vīrs, zini, vai varēsi izglābt savu sievu? Tik katrs lai dzīvo tā, kā tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis. To es tā noteicu visās draudzēs. Ja kāds aicināts kā jūds, lai to neslēpj. Ja aicināts kā pagāns, lai neliekas apgraizīties. Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kupā tas aicināts. Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par tol Bet ja arī vari tapt svabads, tad labāk paliec. Jo, kas ir aicināts par tā Kunga mācekli, vergs būdāms, tas ir tā Kunga atbrīvots; tāpat, ja kas aicināts, brīvs būdams, tas ir Kristus vergs. Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem. Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kupā tas aicināts. Bet kas attiecas uz jaunavām, tur man nav mūsu Kunga pavēles; es izsaku tikai savas domas kā tāds, kam tas Kungs piešķīris savā žēlastībā uzticību. Tā man šķiet, ka tagadējā bēdu laikā ir cilvēkam labi palikt tāpat. Ja esi jau saistījies ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi bez sievas, nemeklē sievu. Bet ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks, un, ja jaunava dodas laulībā, tā negrēko; tādiem savas miesas bēdas gan būs, bet es jūs gribētu saudzēt. Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā ne-precēti; Un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas, un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt. Un kas Šo pasauli lietā, kā tādi, kas to nelietā, jo šīs pasaules iekārta beidzas. Bet es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās. Neprecētais rūpējas par tā Kunga lietām, kā patikt tam Kungam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai: viņa sirds ir dalīta. Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par tā Kunga lietām, lai būtu svēta miesā un garā; bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram. To es saku iums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest dipu, bet ka jūs godīgi dzīvojat un pie tā Kunga turaties bez mitēšanās. Bet ja kam šķiet, ka tas nodara pārestību savai jaunavai, ja tā paliek pari par gadiem, un ja tam tā jānotiek, lai viņš dara, kā grib; viņš negrēko; lai tie iedodas laulībā. Bet kas ir noteikts savā sirdī un kam nav vajadzības, bet ir pietiekoši gribas spēka un arī sirdī nolēmis paturēt savu jaunavu neprecētu, tas dara labi. Tā tad, kas savu jaunavu izprecina, dara labi, bet, kas neizpredna, dara labāk. Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet ja vīrs ir miris, tad viņa ir brīva un var apprecēties, ar ko vēlas, bet tikai turoties pie tā Kunga. Bet svētīgāka pēc manām domām tā ir, ja tā paliek tāpat. Man šķiet, ka arī man ir Dieva gars. Bet kas attiecas uz elku upuriem, tad mēs zinām, ka mums visiem ir atziņa. Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ. Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas. Bet jas kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis. Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē, un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs. Lai gan ir tā saucamie dievi, vai debesīs vai zemes virsū—jo dievu un kungu ir daudz—, Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas, un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, ari mēs caur viņu. Bet ne visos ir atziņa. Bet daži, līdz šim vēl pieraduši pie elkiem, uzskata to, ko viņi ēd, par elku upuri, un tas apgāna viņu jau tā vājo sirdsapziņu. Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brivlba netop vājajiem par piedauzību. Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudiņās to, kas ir vājš, piedalīties elku upujru mielastā? Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā, brālis, par kupu Kristus ir miris. Bet ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat ari pret Kristu. Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es ne mūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu. Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis? Vai jūs neesat mans darbs mūsu Kungā? Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā. Tas ir mans attaisnojums pret maniem apsūdzētājiem. Vai mums nav tiesības ēst un dzert? Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, ari tā Kunga brāļi un Kēfa. Jeb vai tikai man un Barnabam vien nebūtu tiesības roku darbu nestrādāt? Kas tad iet kapā ar savu maizi? Kas dēsta vīna kalnu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu piena. Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka ari pati bauslība? Jo Mozus bauslībā rakstīts: „Tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet.“ Vai tad Dievs te runā par vēršiem? Vai tas viss nav zīmēts uz mums? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāap cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa. Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus? Ja citiem ir tiesības uz jūsu mantu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietājuši, mēs visu panesam, lai Kristus evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā. Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra? Tāpat arī tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija. Bet es to visu neesmu izlietājis. Un es jums to nerakstu, lai to attiecinātu uz mani. Es gribu labāk mirt; to, ar ko es lepojos, man neviens neatņems. Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietāju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā. Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs, —viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tā tad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos, ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpmu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams. Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša, un visi gājuši caur jūru, Un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, Un visi baudījuši to pašu garīgo barību, Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, —jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet ari par elku kalpiem, kā daži no tiem, kā ir rakstīts: „Tauta apsēdās ēst un dzert, un tad piecēlās un sāka diet.“ Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim to Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest. Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas! Es runāju kā ar sapratīgiem cil-vēkiem. Spriediet paši par maniem vārdiem. Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šis vienas maizes dalībnieki. Uzlūkojiet pēc miesas Israēlu! Vai tie, kas piedalās upura ēšanā, nestāv kopībā ar altāri? Bet ko es saku? Vai, ka elku upuris ir kas? Jeb, ka elks ir kas? Bet: ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu. Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki. Jeb vai gribam to Kungu izaicināt? Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? Viss ir atļauts, bet neba viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu! Visu, ko pārdod skārņos, ēdiet, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ! Jo „Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to pilda.“ Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ. Bet ja kas jums saka: „Tā ir upufu gaļa,“ tad neēdiet, viņa dēl, kas jums to teicis, un sirdsapziņas dēļ. Es nedomāju tavu, bet viņa sirdsapziņu. Jo kāpēc sveša sirdsapziņa lai tiesātu manu brīvību? Ja es ar pateicību baudu, kāpēc tad topu zaimots par to, par ko es pateicos? Tāpēc, vai ēdat, vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. Esiet nevainojami tā jūdu kā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā art visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti! Dzenieties man pakal tā, kā es Kristum! Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācibas, ko es jums uzticējis. Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir virs, bet Kristus galva ir Dievs. Katrs virs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. Ja sieva neaizsedzas, tad lai tā ari apcērpas. Bet tā kā tas sievai ir par kaunu, ka tā ir apcirpta vai noskūta, tad lai tā aizsedzas. Bet vīram nebūs galvu aizsegt, jo tas ir Dieva godības attēls un atspulgs; bet sieva ir vīra godības atspulgs. Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. Tāpēc sievai jābūt galvā pilnvaras zīmei eņģeļu dēļ. Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra tā Kunga draudzē. Jo, it kā sieva ir no vira, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva. Spriediet paši: vai pieklājas sievai neaizsegtai Dievu lūgt? Vai pati daba nerāda jums, ka gari mati ir vīram par negodu; Bet ja sievai gap mati, tad tas viņai par godu? Jo mati viņai doti par apsegu. Bet ja kāds tur grib tiepties, mēs nepazistam tādu ierašu, Dieva draudzes ari ne. Bet aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt: Jūsu sanāksmes nenāk ļums par labu, bet par ļaunu. Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās, ko es pa daļai arī ticu. Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie. Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt tā Kunga mielastu. Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras. Vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? jeb vai jūs Dieva draudzi nicinājāt un apkaunojat tos, kam nav nekā? Ko lai jums saku? Vai lai jūs slavēju? Šinī lietā es jūs nevaru slavēt. Jo no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, Ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: „Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet mani pieminēdami,“ Tāpat ari kausu pēc vakarēdiena un sacīja: „Šis kauss ir jaunā derība manās asinis. To dariet, cikkārt jūs to dzepat, mani pieminēdami.“ Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, tiekāms viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir miruši. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. Tāpēc, mani brāļi, kad jūs sanākat uz mielastu, tad gaidait cits uz citu. Ja kas ir izsalcis, lai paēd mājās, ka jūsu sanāksme nav jums par sodu. Visu pārējo noteikšu, kad ieradīšos pie jums. Kas zīmējas uz garīgajām dāvanām, brāļi, tad es negribu, ka jūs paliekat neskaidrībā. Jūs zmāt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem el-kiem. Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: „Nolādēts lai ir Jēzus,“ un neviens nevar teikt: „Kungs ir Jēzus,“ kā vien Svētajā Garā. Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; Ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; Ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību. Citam gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats gars. Citam dota ticība tai pašā garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā garā; Citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacitu: „Tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas,“ tomēr tā pieder pie miesas. Un ja auss sacītu „Tā kā es ne-esmu acs, tad es nepiederu pie miesas,“ tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā viņš gribēja. Bet ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: „Man tevis nevajaga,“ vai atkal galva nevar sacīt kājām: „Man jūsu nevajaga.“ Bet taisni tie miesas locekli, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu. Bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs. Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, Lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par ptaviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot? Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un tur es jums rādīšu ceļu, vēl pāri par to. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs vafš vai šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dzijumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spoguli, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. Dzenieties pēc mīlestības, bet rūpējieties arī par garīgām dāvanām, sevišķi lai jums būtu praviešu dāvana. Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus. Bet kas sludina pravieša spēkā, tas runā cilvēkiem, stiprinādams ticībā, mudinādams un iepriecinādams. Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi; bet, kas sludina pravieša spēkā, tas ceļ draudzi. Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs sludinātu praviešu spēkā. Jo sludinātājs ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesmedz paskaidrojumu, lai draudze iegūtu stiprināšanu. Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, ko tas jums palīdzētu, ja es nesludinātu jums, nesdams vai atklāsmi, vai atziņu, vai praviešu spēku, vai mācību? Tas tāpat kā ar nedzīviem instrūmentiem, vai tā būtu stabule, vai kokle, kas izdod skaņas; ja to skaņas nevarētu izšķirt, kā lai saprastu stabules vai kokles spēli? Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam? Tāpat ari, ja jūs ar savu mēli neteiksit skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši. Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas. Un ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks. Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi. Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to arī var izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs. Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu. Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu Amen? Jo viņš nesaprot, ko tu runā. Varbūt tava pateicība ir laba, bet tā citiem neceļ ticību. Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs. Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pa mācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs. Brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esiet mazi bērni ļaunumā, bet saprašanā topiet pieauguši. Bauslibā rakstits: „Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā man neklausīs,“ saka tas Kungs. Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet praviešu sludināšana nav neticīgajiem bet ticīgajiem. Ja visa draudze sanāktu kopā, un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši? Bet ja visi runā praviešu spēkā un ienāk iekšā neticīgs vai svešinieks, visi viņu ved pie atzīšanas, visi spriež pār viņu. Un viņa apslēptās sirds domas nāk zināmas, un tā viņš kritīs uz savu vaigu un apliecinās, ka tiešām Dievs ir jūsu vidū. Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek ticības stiprināšanai. Un ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita, un viens lai izskaidro. Un ja nav izskaidrotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam. Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu. Jo jūs pēc kārtas varat visi sludināt, lai visiem būtu pamācība un pamudinājums. Praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka. Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapuicē. Vai tad Dieva vārds ir no jums izgājis? Jeb vai tas pie jums vien ir nācis? Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir tā Kunga pavēle. Bet ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts. Tā tad, brāļi, dzenieties pēc praviešu dāvanām, neliedziet arī runāšanu mēlēs. Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi. Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, Kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis—citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. To es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem, Un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, Un ka viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem. Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības esmu es, kas es esmu, un viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. Lai vai es, vai viņi, tā mēs sludinām, un tā jūs esat kļuvuši ticīgi. Ja tad par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad ari Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka viņš Kristu ir uzmodinājis, bet viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder viņa atnākšanas dienā. Un tad nāk gals, kad viņš nodod valstību Dievam un Tēvam, kad viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo viņam vajaga valdīt, tiekāms viņš noliek visus ienaidniekus sev apakš kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznicināta—nāve. Jo tas viņam ir visu nodevis apakš viņa kājām; bet kad saka: viss viņam nodots, tad protams, izņemot to, kas viņam visu nodevis. Bet kad viņam viss būs nodots, tad ari Dēls pats pakļausies tam, kas viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa. Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem? Kādēļ arī mēs ikbrīdi esam briesmās? Es mirstu ikdienas, tik tiešām, ka ūs, brāli, esat mans gods Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu? Ja mirušie neceļas augšām, tad: „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam.“ Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus. Esiet visai modrīgi un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst, to es jums saku par kaunu. Bet varbūt kāds sacīs: Kā tad mirušie uzcelsies, kādā miesā tie nāks? Tu nesaprašai Ko tu sēji, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. Tu nesēji miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams, un ikkatrai sēklai savu īpat-nēju. Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda lopu miesa, citāda pumu un citāda zivju miesa. Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāds krāšņums ir debesu ķermeņiem un citāds zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru. Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā, un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir ari garīga miesa. Tāpat ir ari rakstīts: „Pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli,“ pēdējais Ādams par dzīvu darītāju garu. Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais. Pinnais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesim. Kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un kāds tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; Un tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka ģīmi, tā arī nesīsim tā ģīmi, kas no debesīm. Bet to es saku, brāļi: Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz ari iznīcība var iemantot neiznicību. Redzi, es jums saku noslēpumu: Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, Piepeši, acumirkli, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznicibā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznicibā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību, un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: „Nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?“ Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs. Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā, darait tā, kā es noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu. Bet kad es nākšu, tad sūtīšu jūsu izvēlētos ar vēstulēm nonest jūsu mīlestības dāvanas uz Jeruzālemi. Bet ja izrādītos par vēlamu, ka ari es turp eju, tad tie man var nākt līdzi. Bet pie jums es nākšu, kad būšu izgājis Maķedonijai cauri, jo es gribu doties caur Maķedoniju. Varbūt es pie jums kādu laiku palikšu, varbūt visu ziemu, tad jūs varat mani izvadīt ceļā, kurp es aiziešu. Es jūs negribu redzēt tikai garām ejot, bet ceru, ja tas Kungs gribēs, pie jums palikt kādu laiku. Bet Efezā es gribu palikt līdz vasaras svētkiem. Jo man ir atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet ari pretinieku daudz. Bet kad Timotejs pie jums atnaks, gādājiet, ka viņš var būt drošs jūsu vidū; jo viņš strādā mūsu Kunga darbu tāpat kā es. Neviens lai viņu nenicina, bet pavadait viņu mierā, lai viņš nāk pie manis, jo es viņu sagaidu kopā ar brā-ļiem. Brāli Apollu es vairākkārt paskubināju noiet ar brāļiem pie jums, viņš tagad nemaz negribēja iet, bet viņš aizies, tiklīdz viņam būs laiks. Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri! Viss jūsu starpā lai notiek mīlestībā. Es jūs lūdzu, brāļi: Jūs pazīstat Stefanas namu, ka viņš ir pirmais iegu-vums Achajā, un ka viņi ir nodevušies kalpošanai svētajiem; Padodieties ari jūs tādiem un ikkatram, kas strādā līdzi un pūlas. Bet es priecājos par Stefanas, Fortunata un Achaika atnākšanu, jo tā kā jūsu nav, tie stājušies jūsu vietā. Jo tie ir atspirdzinājuši manu un jūsu garu, tamdēļ parādait tiem atzinību. Āzijas draudzes jūs sveicina. Akvila un Priskilla ar savas mājas draudzi jūs daudz reiz sveicina iekš tā Kunga. Visi brāļi jūs sveicina. Sveicinaities savā starpā ar svēto skūpstu. Seit mans, Pāvila, sveiciens ar paša roku. Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts. Maran ata (mūsu Kungs nāk)! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Mana mīlestība ir ar jums visiem Kristū Jēzū. Pāvils pēc Dieva prāta Kristus Jēzus apustulis un brālis Timotejs Dieva draudzei, kas ir Korintā, un visiem svētajiem pa visu Achaju: Žēlastība jums un miers 110 Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus. Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši. Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu. Kad mums ir bēdas, tad tās jums par iepriecināšanu un pestīšanu; kad mums ir ieprieca, tad tā jums par iepriecināšanu, kas parādās spēcīga to pašu ciešanu panešanā, ko ari mēs nesam. Un mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā ari iepriecā. Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. No tādām nāves briesmām viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš mūs joprojām glābs. Arī jūs mums palīdzēsit ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi iz-teiktu pateicību par mums. Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū. Jo mēs jums cita nekā nerakstām, kā vien, ko jūs lasāt un ari saprotat; un es ceru, ka jūs to pilnīgi sapratīsit, Tā kā jūs jau pa daļai mūs esat sapratuši, ka mēs esam jūsu gods, tāpat kā arī jūs esat mūsu gods mūsu Kunga Jēzus dienā. Tādā pārliecībā es jau agrāk gribēju pie jums noiet, lai jūs atkal dabūtu žēlastību. No jums es gribēju iet tālāk uz Maķedoniju, un no Maķedonijas atkal atgriezties pie jums, un lai jūs mani izvadītu uz Jūdeju. Vai tad, to nolemdams, es esmu vieglprātīgi rīkojies? Jeb vai mani lē-mumi ir tik miesīgi, ka mans jā jā varētu būt ari nē nē? Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē. Jo Dieva dēls Kristus Jēzus, ko es un Silvāns un Timotejs esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē, bet viņā ir bijis jā. Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir viņā jā, tāpēc caur viņu mūsu—amen Dievam par godu. Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, tas ir Dievs; Viņš mūs ir an apzīmogojis un devis gara ķīlu mūsu sirdis. Bet es piesaucu Dievu par liecinieku savai dvēselei, ka es jūs saudzēdams vairs neesmu nācis uz Korintu. Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā. Es biju sevi nodomājis nenākt atkal pie jums ar skumjām, Jo, ja es jūs skumdinu, kas tad mani iepriecinās, ja ne tas, ko es esmu skumdinājis. Tamdēļ es jums aizrakstīju, lai man nākot, nebūtu jānoskumst par tiem, par kujiem man būtu jāpriecājas; un es stipri ceru, ka mans prieks būs ari jūsu visu prieks. Jo lielās bēdās un sirds bailēs un ar daudz asarām es jums esmu rasktījis, nevis lai jūs skumdinātu, bet lai jūs redzētu manu lielo mīlestību uz jums. Bet, ja kas skumdinājis, tas nav tik mani skumdinājis, bet, lai neteiktu par daudz, pa daļai jūs visus. Tādam ir vairākuma rājiens pietiekošs. Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt, lai to nenomāc pārāk lielas skumjas. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību. Taisni tamdēļ es jums rakstīju, lai pārliecinātos, vai jūs esat paklausīgi visās lietās. Kam jūs piedodat, tam ari es pie-dodu; jo, ja es kādam esmu piedevis, tad to esmu darījis jūsu dēļ Kristus vaiga priekšā, lai sātāns mūs nepieviltu; Jo viņa nodomi mums labi zināmi. Bet kad es nonācu Troadā sludināt Kristus evaņģēliju un durvis man atvērās tā Kunga darbā, man sirdī nebija miera, tamdēļ ka brāli Titu neatradu; Bet no tiem atvadījies, aizgāju uz Maķedoniju. Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs? Jo mēs neesam tādi, kā lielais vairums, kas izlietā Dieva vārdu veika-lam, bet mēs runājam no skaidras sirds, kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā. Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums? Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdis, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm. Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dieva. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, Kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet gars dara dzīvu. Bet ja nāves amatam ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spo-žums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, Kā lai nebūtu daudz lielāks spožums gara amatam? Jo, ja pazudināšanas amatam bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas amatam. Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēj. Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek. Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi, Un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd. Bet viņu sirdis tika nocietinātas; jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek, un lasot veco derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd ar Kristu. Bet lidz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet līdz ko atgriežas pie tā Kunga, tur sega tiek noņemta. Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars. Tādēļ, šinī amatā stāvēdami, kas mums uzticēts no žēlastības, mēs nepiekustam, Bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, Kuriem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, iai spēka pārpilnība būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai ari Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tā tad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos. Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: „Es ticēju, tāpēc es runāju,“ arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, Zinādami, ka tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs savā priekšā kopā ar jums. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība, vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, Ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs. Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesis. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā dzīvokli, kas ir no debesīm, Tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, viņš arī mums devis garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga. Tāpēc, vai pie tā Kunga mājās būdami, vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtum viņam patīkami. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. Tad nu pazīdami bijību tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami; es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņā esam pazīstami. Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī. Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam ap-domīgi, jums par labu. Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: Tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši. Un viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad no šā brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad viņu vairs nepazīstam. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Bet viss tas nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas amatu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu! To, kas grēka nepazina, viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs viņā kļūtum Dieva taisnība. Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo viņš saka: „Labvēlīgā laikā es tevi paklausīju un pestīšanas dienā es tev palīdzēju.“ Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai amats netop lamāts. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, Sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, Šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, Patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, Ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; Kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami, un tomēr pazīstami; kā mirēji, un, redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas. Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies. Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas. Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirdis atdarās. Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: „Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs pieņemšu. Tad es būšu jums par tēvu, un jūs būsit man par dēliem un meitām,“ saka tas Kungs, visuvalditājs. Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pil-nīgi svēti Dieva bijībā. Atveriet mums savas sirdis, mēs neesam nevienam pāri darījuši, nevienu neesam veduši postā, nevienu pievīluši. To es nesaku notiesādams. Jo es jums to jau esmu sacījis, ka jūs esat mūsu sirdis, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu. Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums, un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels. Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu; Un ne ar viņa atnākšanu vien, bet ari ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks. Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk ari to nožēloju—jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi— Tad tagad es priecājos, ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. Jo redziet, šis dievišķās skumjas—kadu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi. Ko es jums ari rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā. Tādēļ mēs esam iepriecināti. Mūsu ieprieca top vēl pilnīgāka, vērojot Tita prieku, jo jūs visi esat viņa garu atspirdzinājuši. Ja es jūs viņam kaut kā esmu slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet tāpat kā es jums visās lietās esmu runājis patiesību, tā ari mūsu uzslava Titam ir bijusi patiesība. Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmuši ar bailēm un bijību. Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās. Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs, Jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; Tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu; Ar lielu sirsnību tie piedāvāja savu kalpošanu svētajiem mīlestībā Un ziedoja vairāk, kā cerējām, —sevi papriekš Dievam, un pēc Dieva prāta arī mums. Tad mēs lūdzām Titu, lai viņš, kā jau iesācis mūsu vidū šo ziedojumu lietu, novestu to lidz galam. Bet tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās, tā ticibā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu mīlestību, vai tā ir īsta. Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka viņš bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēl, lai viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. Un šinī lietā mans padoms ir tāds: tas jums ir par labu, ka jūs pērn lietu iesākuši ne vien ar darbu, bet arī ar labo gribu, Tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas. Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt, Jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās; bet lai notiktu izlīdzināšana: Jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: „Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags.“ Bet paldies Dievam, kas Titam devis sirdī tādu pašu rūpību par jums. Viņš sekoja manam aicinājumam un sirsnīgi rūpēdamies labprātīgi nogāja pie jums. Mēs esam viņam līdzi nosūtījuši brāli, kam visās draudzēs ir laba slava evangelija lietā; Un ne tādēļ vien, bet viņš ir mūsu draudžu izraudzītais pavadonis šinī mīlēstības darbā, ko mēs strādājam, lai paustu tā Kunga godu un savu labo gribu. Tā mēs nodrošināmies, ka neviens mums neceltu neslavu bagāto dāvanu dēļ, ko esam savākuši. Jo mēs dzenamies pēc tā, kas labs, ne tik vien tā Kunga, bet ari cilvēku priekšā. Tiem līdzi mēs nosūtījām mūsu brāli, par kujra centību vairākkārt dažādos gadījumos esam pārliecinājušies. Tagad viņa centība ir vēl lielāka pilnīgā paļāvībā uz jums. Kas attiecas uz Titu, tad viņš ir mans biedrs un līdzstrādnieks jūsu vidū; kas attiecas uz mūsu brāļiem, tie ir draudžu sūtņi Kristum par godu. Tad nu parādiet Viņiem savu mīlestību un attaisnojiet mūsu labo atsauksmi par jums viņu un draudžu priekšā. Bet par palīdzības sniegšanu svētajiem man nav vairs jums jāraksta. Jo es zinu jūsu labprātību un slavēju jūs par to maķedoniešu priekšā, jo Achaja jau no pērnā gada bijusi gatava, un jūsu rūpība ir pamudinājusi daudzus citus. Bet brāļus es aizsūtīju, lai mūsu labās domas par jums šinī lietā nepaliktu kaunā, bet jūs būtu gatavi, kā es sacīju: Lai tad, ja maķedonieši man līdzi atnāktu un atrastu jūs nesagatavotus, mēs—neteiksim jūs—šinī cerībā netiktu apkaunoti. Tā es turēju par vajadzīgu saukt brāļus palīgā, lai tie jau agrāk noietu pie jums un sagatavotu jūsu apsolīto svētības dāvanu, ka tā tiešām būtu svētības un nc skopuma liecība. Bet to es saku: Kas sīksti sēj, tas ari sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas ari pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: „Viņš ir izbēris un nabagiem devis, viņa taisnība paliek mūžīgi.“ Bet kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāk-sim, ka Dievam tiks dota pateicība. Jo šis kalpošanas darbs netikvien novērš svētajo trūkumu, bet arī ir svētīgs ar daudzajām Dieva lūgšanām. Redzēdami jūsu sekmīgo kalpošanu, tie slavē Dievu par jūsu paklausības apliecinājumu Kristus evaņģēlijam un jūsu sirsnīgo palīdzību viņiem un visiem citiem, Un lūgdami Dievu par jums, tie ilgojas pēc jums, vērodami Dieva bagāto žēlastību, kas pie jums parādījusies. Bet paldies Dievam par viņa neizsakāmo dāvanu! Bet es, Pāvils, jūs pamācu ar Kristus lēnprātību un laipnību, es, kas klāt būdams jūsu starpā gan esot pazemīgs, bet no tālienes pret jums rādot drosmi. Es jūs lūdzu: ka man, pie jums nākot, nevajadzētu būt bargam ar tādu drosmi, ar kādu es gribu uzstāties pret dažiem, kas domā, ka mes dzīvojot pasaulīgi. Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi, Un esam gatavi nosodīt visu nepaklausību, kad jūsu paklausība būs tapusi pilnīga. Vērojiet, ko jūs pie citiem redzat. Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, tad lai viņš apdomā, ka tā pat kā viņš, tā arī mēs piederam Kristum. Ja es arī vēl vairāk lepotos ar tām pilnvarām, ko mums tas Kungs devis jūsu garīgai stiprināšanai un ne postīšanai, tad es tomēr nepaliktu kaunā, Lai neizliktos, it kā es gribētu jūs iebaidīt ar vēstulēm. Jo tie saka: viņa vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, per-sonīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga. Kas tā saka, lai zina, ka mēs, kādi esam no tālienes savās vēstulēs vārdos, tādi paši esam arī klāt būdami savos darbos. Jo mēs neuzdrošināmies sevi pieskaitīt vai pielīdzināt tādiem, kas paši sevi liela; bet tie sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi. Mēs negribam pāri mēram lielīties, bet tik pēc tā noliktā mēra, ko Dievs mums spraudis, un pēc kūja arī esam nonākuši līdz jums. Jo mēs nesniedzamies pāri par mēru, it kā mēs nebūtum nonākuši līdz jums; mēs taču pirmie pie jums nonācām ar Kristus evaņģēliju; Mēs nelielāmies nepiederīgi ar citu darbiem, bet ceram, jūsu ticībai pieaugot, gūt savā darba laukā jūsu vidū vēl lielākus panākumus, Lai varētu evaņģēliju sludināt pāri par jūsu robežām, bet ne lielīties ar jau padarītu darbu svešās robežās. Bet, kas lielās, lai lielās ar to Kungu. Jo ne tas ir derīgs, kas pats sev; uzteic, bet tas, ko uzteic tas Kungs. Kaut jūs mani mazliet panestu manā neprātā. Bet jūs jau mani panesat. Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderi nājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķistu jaunavu. Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no Kristus vientiesības (un nevainības). Bet ja kāds nāk un sludina citu Jēzu, ne kā to, ko mēs esam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ne kā ko jūs esat saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne kā ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat. Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. Lai ari esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši. Vai tad esmu grēkojis, pats sevi pazemodams, lai jūs augsti celtu, ka sludināju jums evaņģēliju bez atlīdzības? Citas draudzes es aplaupīju, no tām algu ņemdams par jūsu apkalpošanu; un kad, pie jums būdams, atrados trūkumā, tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. Manu trūkumu novērsa tie brāļi, kas atnāca no Maķedonijas; visās lietās es tā turējos, ka jūs neapgrūtinātu, un ari turpmāk neapgrūtināšu. Tik tiešām, ka Kristus patiesība ir manī, šī slava man nevar tikt liegta Achajas robežās. Kādēļ? Vai tad es jūs nemīlu? To Dievs zina. Bet ko es daru, to arī turpmāk vēl darīšu, lai atņemtu iespēju lielīties tiem, kas to meklē, lai tanīs lietās, ar kurām tie lielās, tie izrādītos tādi paši kā mēs. Jo tie ir melu apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātāns izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi. Atkal es jums saku: Lai neviens netur mani par bezprāti. Bet ja jau, tad pieņemiet mani ari kā bezprāti, lai arī es varētu mazliet lielīties. Ko te saku, to nesaku pēc tā Kunga prāta, bet it kā neprātā, jo esmu pārliecināts, ka varu lielīties. Ja tad jau daudzi lielās pasaules lietās, tad ari es gribu lielīties. Jūs prātīgie taču labprāt panesat neprātīgos. Jo jūs panesat, ja kāds jūs kalpina, ja kāds jūs izsūc, ja kāds aplaupa, ja kāds nicina, ja kāds jums sit vaigā. Par apkaunošanu sev es to saku, mēs uz to nebijām spējīgi. Bet ja kas lepojas ar kaut ko—es runāju neprātā, —tad es arī. Tie ir ebrēji? Es arī. Tie ir israēlieši? Es ari. Tie ir Ābrahāma dzimums? Es arī. Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā: Es vēl vairāk: Daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, Darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudz reiz badā, salā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ikdienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu? Ja jau jālielās, tad lielīšos ar savu nespēku. Mūsu Kunga Jēzus Dievs un tēvs, kas ir augsti teicams mūžīgi, zina, ka es nemeloju. Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks lika Damaskas pilsētu ap-sargāt, lai mani sagūstītu, Pa logu kurvi mani nolaida pār mūri, tā es izglābos no viņa rokas. Ir jau jālielās, kaut gan tas neder, es tagad runāšu par tā Kunga parādībām un atklāsmēm. Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem—vai miesa, vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina—tas tika aizrauts trešajās debesis. Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas—vai miesā, vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina— Tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav jauts izrunāt. Ar to es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku. Ja es gribētu lielīties, es nebūtu neprātīgs, jo es runātu patiesību; bet es atturos, lai neviens par mani nedomā vairāk, kā ko tas manī redz vai ko no manis dzird, ari visai augsto atklāsmju dēj. Lai netaptu iedomīgs, man ir dots dzelonis miesā, sātāna eņģelis, lai tas sistu mani ar dūrēm, ka netopu iedomīgs. Tādēļ es to Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.“ Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. Tā lielīdamies esmu tapis bezprātis. Jūs mani pie tā novedāt. No jums man patiesībā vajadzēja sagaidīt atzinību. Jo es nevienā vietā neesmu mazāks par dižapustuļiem, kaut gan nekas neesmu. Apustuļa zīmes jūsu vidū ir iz-paudušās visā izturībā ar zīmēm, brīnu-miem un vareniem darbiem. Ja kādā lietā jūs būtu bijuši mazāki par citām draudzēm, ja ne tādā, ka es jūs neesmu apgrūtinājis? Piedodiet man šo pārestību. Redzi, es taisos trešo reiz jūs apmeklēt un jūs neapgrūtināšu, jo es nemeklēju jūsu mantu, bet jūs pašus. Jo nav vajadzīgs, ka bērni krāj mantu vecākiem, bet vecāki bērniem. Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības? Labi, es jus neesmu apgrūtinājis. Bet es, varbūt, kā krāpnieks jūs ķēris ar viltību. Vai tad es ar kādu no tiem, ko pie jums sūtīju, jūs esmu izmantojis? Es pierunāju Titu un tam sūtīju līdzi brāli. Vai tad Tits ir jūs izmantojis? Vai nedarbojamies tai pašā garā, iedami tais pašās pēdās? Jau sen jūs esat tais domās, ka mēs jūsu priekšā tikai aizstāvamies. Mēs runājam Dieva priekšā iekš Kristus, un tas viss, mīļie, notiek jūsu ticības stip rināšanai. Es baidos, ka es nākdams neatrodu jūs tādus, kādus es nevēlos, un ka jūs neatrodat mani tādu, kādu jūs nevēlaties; ka tikai nav jūsu vidū ķildu, skaudības, dusmu, naida, apmelošanas, mēlnesības, uzpūtības, nekārtības; Ka mans Dievs, man atkal nākot, mani nepazemo jūsu priekšā, un ka man nav jāskumst par daudziem, kas grēkojuši un nav atgriezušies no savas netikumības, netiklības un izlaidības, ko tie darījuši. Jau trešo reizi es nāku pie jums. Katra lieta pamatojas uz liecības no divu vai triju liecinieku mutes. To es jau esmu teicis un saku ari tagad, kā otrreiz pie jums būdams, tā tagad no tālienes, visiem, kas jau grē-kojuši, un visiem pārējiem, ka es nesau-dzēšu nevienu, ja atkal nākšu pie jums. Jūs vēlaties pierādījumu, ka Kristus manī runā; viņš nav nespēcīgs, bet spēcīgs jūsu vidū. Jo jebšu viņš krustā sists nespēkā, bet viņš ir dzīvs Dieva spēkā; tāpat ari mēs esam nespēcīgi, bet ar viņu dzīvosim Dieva spēkā jūsu vidū. Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi. Bet es ceru, jūs atzīsit, ka mēs neesam nederīgi. Mēs lūdzam Dievu, ka jūs nedarāt nekā jauna, mēs netiecamies pēc tā, lai mūs uzskata par derīgiem, bet lai jūs būtu laba darītāji, un mēs paliktu it kā nederīgi. Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību. Mēs priecājamies, kad esam nespēcīgi, bet jūs stipri; to mēs ari izlū-dzamies, ka jūs topat pilnīgi. Tādēļ es jums to rakstu no tālienes, lai, man klāt esot, nevajadzētu lietāt bardzību pēc tās pilnvaras, ko tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai. Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājieties savā starpā, esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciniet cits citu ar svēto skūpstu. Visi svētie jūs sveicina. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadrau-dzība lai ir ar jums visiem! Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un Dieva Tēva, kas viņu uzmodinājis no miroņiem, Un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm: Žēlastība, jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus, Kas pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva prāta; Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Amen! Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet ja ari mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēl reiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to! Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam par godu? Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps. Jo es jums apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuju es jums esmu pasludi-nājis, nav cilvēku izdomāts. Es to ari neesmu saņēmis no kāda cilvēka, nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis. Jo jūs esat dzirdējuši par manu citreizējo dzīvi jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju, Un ka es pārspēju jūdu ticībā daudzus savus biedrus savā tautā, bū-dams vēl dedzīgāks tēvu parašu aizstāvis. Bet kad tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par viņu nestu pagānu tau-tām, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, Nedz nogāju uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arabiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā. Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzālemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā Kunga brāli. Bet, ko es jums rakstu, redzi, Dievs ir mans liecinieks, tie nav meli. Pēc tam es nonācu Sirijas un Kiliķijas apgabalos, Bet jūdu zemes kristīgās draudzes vaigā mani nepazina. Tikai to viņas dzirdēja: tas, kas mūs citkārt vajāja, sludina tagad to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt. Un tie slavēja manis dēļ Dievu. Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu; Bet es nogāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to evaņģēliju, ko es sludinu pagānu tautām, bet sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nebūtu vai nebūtu bijušas veltīgas. Bet pat mans pavadonis Tits, kas taču bija grieķis, netika spiests apgraizīties. Bet no malas ievesto viltus brāļu dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem, — Viņu priekšā mēs ne acumirkli neesam piekāpušies un neesam tiem padevušies, lai evaņģēlija patiesība jūsu starpā paliktu spēkā. Bet tie, kas bija sevišķi cienīti—kādi tie reiz bijuši, tas man ir vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka ārējo stāvokli, —man jau šie cienītie nav nekādas saistības uzlikuši, Bet turpretim, redzēdami, ka man ir uzticēta evaņģēlija sludināšana pagāniem, tāpat kā Pēterim jūdu starpā, — Jo tas, kas Pēterim bij devis spēku apustuļa darbam jūdu starpā, tas arī man bija devis spēku pagānu starpā, — Vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Bamabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie jūdiem. Tikai lai mēs pieminētum nabagus, to es arī esmu centies darīt. Bet kad Pēteris nonāca Antioķijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bij nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem. Un līdz ar viņu liekuļoja ari pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdz. Bet kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu parašām, kā tu gribi piespiest nejūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida? Mēs dzimuši jūdi, un ne pagānu grēcinieki. Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Kristu Jēzu, arī mēs esam piegriezušies ticībā Kristum Jēzum, lai taptum taisni Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisns. Bet ja izrādās, ka mēs, kas cenšamies tapt taisni iekš Kristus, paši esam grēcinieki, vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne. Proti, kad es to, ko esmu noārdījis, atkal uzceļu, es kļūstu par pārkāpēju. Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris. Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vien vēlētos no jums dabūt zināt: Vai jūs garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludi-nāšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt? Vai tik lielas lietas jūs velti esat piedzīvojuši? taču ne velti! Vai tad nu tas, kas jums sniedz garu un jūsos modina brīnuma spēkus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Jau Ābrahāms „ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību.“ Tā tad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni. Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānu tautas, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: „Tevī taps svētītas visas tautas.“ Tā tad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu. Proti visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: „Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.“ Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisns Dieva priekšā, jo „ticībā taisnais dzīvos.“ Bauslībai nav daļas ar ticību, bet—„kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību.“ Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: „Nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka,“ Lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagānu tautām Jēzū Kristū, tā ka ticībā mēs saņemam gara apsolījumu. Brāļi, es runāju cilvēcīgi, ir cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts „un dzimumiem,“ tas ir par daudziem, bet par vienu: „un tavam dzimumam,“ proti Kristum. Bet es domāju to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apso-lījumu. Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar savu apsolījumu ir dāvinājis. Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klātpielikta—līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums—eņģeļu dota, ar starpnieka roku uzrakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu. Bet pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bij jānāk. Tā tad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtum taisnoti. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums. Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda ne grieķa, nav ne kalpa nedz svabadā, tur nav ne vīrieša nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Bet kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma. Ziņait: Kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem, līdz tēva nospriestam laikam. Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā. Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, Lai izpirktu tos, pār kupiem valdīja bauslība, ka mēs iegūtum bērnu tiesības. Bet ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba—Tēvs! Tā tad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad ari caur Dievu mantinieks. Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi. Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, jeb labāki sakot: kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis. Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darijuši nekā ļauna. Bet, kā jums zināms, es pirmo reiz slims būdams sludināju jums evaņģēliju. Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu. Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši. Tā tad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību. Ne labā nolūkā tie izrāda dedzību pret jums, bet tie grib jūs atšķirt, lai jūs dedzīgi pieķertos viņiem. Teicami ir iekaist par labu vienmēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums. Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, lidz kamēr Kristus izveidotos jūsos; Bet es gribētu tagad būt pie jums un runāt ar jums citādā balsi, jo man pietrūkst padoma, ko darīt ar jums. Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka? Proti, ir rakstīts: Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās. Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma. Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare. Bet Hagare ir Sinaja kalns Arabijā, un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvokli. Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada tā ir mūsu māte; Jo ir rakstīts: „Priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauci skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.“ Jūs, brāļi, esat kā Izāks apsolījuma bērni. Bet kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad. Bet ko saka raksti? „Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu.“ Tā tad, brāļi mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni. Svabadibai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā! Redziet, es, Pāvils, saku jums: Ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus ļums nekādā ziņā nepalīdzēs. No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas pieņem jūdu derības zīmi, ka viņam jāizpilda visa bauslība. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši. Mēs garā gaidām un ceram uz ticības pamata iegūt taisnību. Jo Kristū Jēzū nedz jūdisms ko spēj, nedz pagānisms, bet ticība, kas darbojas mīlestībā. Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai? Šis mudinājums nenāk no tā, kas jūs aicina. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu. Es paļaujos uz jums ticībā uz to Kungu, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams. Bet ja es, brāli, sludinu jūdu ticību, kamdēļ tad es vēl topu vajāts? Tad jau Kristus krusta piedauzība ir beigusies. Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina! Jo jūs, brāļi, esat svabadibai aicināti. Tik ne tādai svabadibai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.“ Bet ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat! Bet es saku: staigājiet garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. Jo miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat. Bet ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai. Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, Elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, Skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kujrām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. Bet Gara augli ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami. Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cita cita nastas, tā jūz izpildīsit Kristus likumu. Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi. Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā. Jo ikkatram jānes sava paša nasta. Bet tas, kas mācās, lai dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca. Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet kas sēj garā, tas pļaus no gara mūžīgo dzīvi. Tad nu nepiekusīsim labu darīdami, jo sava laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu ar savu paša roku! Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs pieņemt jūdu derības zīmi tikai ar to nolūku, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Tikai viņi, kas grib dzīvot jūdismā, paši netur bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu jūdu derības zīmi, ka viņi ar to, kas noticis pie jūsu miesas, varētu lepoties. Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei. Jo nedz jūdisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums. Un kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība kā vispār pār Dieva Israēlu. Turpmāk lai neviens man nedara raizes! Jo es nesu Jēzus lētas savā miesā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu, brāļi! Amen! Pāvils, pēc Dieva prāta Jēzus Kristus apustulis, svētajiem un Kristū Jēzū ticīgajiem [kas ir Efezā]: Žēlastība jums un miers no Dieva, musu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami viņa priekšā. Pēc savas gribas, labā nodoma, viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, Par slavu viņa augstajai žēlastībai, ar ko tas mūs apveltījis savā mīļotajā dēlā. Viņā mums dota pestīšana viņa asinis, grēku piedošana pēc viņa bagātās žēlastības, Kuļrā tas pārpilnībā mūs apveltījis ar dziļu gudrību un atziņu, Atklādams mums savas gribas noslēpumu pēc sava labā nodoma, Kuju tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas—Kristus, ir to, kas debesis, ir to, kas virs zemes. Viņš ir tas, ar kuj-a gādību ari mēs esam kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc viņa nodoma—viņš visu vada pēc sava gribas lēmuma—bijām izredzēti Jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību. Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņam ticēdami esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, Kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu viņa varenībai. Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz Kungu Jēzu un cik loti jūs mīlat visus svētos, Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk viņu izprastu, Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cenbu dod viņa aicinājums un kādu godības bagātību viņš savējiem liek iemantot, Un cik pārlieku liels ir viņa spēka mērs, kas parādās pie mums ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, Kādu viņš parādījis Kristū, to uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie savas labās rokas debesīs, Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā. Un visu viņš ir nolicis zem viņa kājām, bet viņu pašu visās lietās iecēlis par galvu draudzei, Kas ir viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. Ari jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, Kuj-os reiz dzīvojāt, pakļauti šis pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, izpildī-dami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko viņš mūs ir mīlējis, Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un lidz ar viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, Lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kujus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas citkārt pēc miesas bijāt pagāni, tādi, kujus tā saucamie rokām, miesīgi apgraizītie sauc par neapgraizītiem, Reiz, senajos laikos bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē. Bet tagad jūs esat Kristū Jēzu; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinis esat kļuvuši tuvi. Jo viņš ir mūsu miers: viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti ienaidu, Atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, Lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu. Tā viņš nākdams (pasaulē) ir pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, Jo caur viņu ir mums, ir viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā garā. Tā tad jūs tagad vairs neesat svešnieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kupa stūrakmens ir Kristus Jēzus. Viņā, visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli garā. Tāpēc es, Pāvils, nesdams Kristus Jēzus važas par jums, pagāniem, griežos pie jums: Jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastības amatu darboties jūsu labā. Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, Kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. Proti, ka, evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko viņš savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākājam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību Un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, Lai tagad ar draudzes starpniecību visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc viņa mūžīgā nodoma, ko viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū, Kufā mums, kas viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību. Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ: manas ciešanas ir jūsu gods. Tādēļ es loku savus ceļus tā Tēva priekšā, No kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, Lai viņš savā bagātībā un varenībā jums dotu savu garu un liktu pieaugt jūsu iekšējam cilvēkam, Un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, Ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, Un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. Bet viņam, kas darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, Lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu, dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, Visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, Censdamies uzturēt gara vienību ar miera saiti: Viena miesa, viens gars—jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti— Viens Kungs, viena ticība, viena kristība; Viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. Tāpēc ir sacīts: „Uzkāpis augstumā, viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.“ „Uzkāpis“ —ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka viņš arī nokāpis šis pasaules zemajās vietās? Bet tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš ari devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, Lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva dēla ticībā un atziņā, īsto vira briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim viņā, kas ir mūsu galva, proti Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. Tad nu es jums piekodinu—tas Kungs ir mans liecinieks—vairs nedzīvot tā, kā pagānu tautas dzīvo sava sirdsprāta tukšībā, Nezināšanas dēļ, kas ir viņās, un savas sirds trulības dēļ aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķīgās dzīvības, Zaudējušas kauna jūtas un sākušas nodoties izvirtībai, sagandēdamas savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību. Bet, sludinot Kristu, jums tādas lietas nav mācītas, Turpretim jums par viņu stāstīts un mācīts tā, kā tas ir patiesi Jēzus garā, Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, Un jāatjaunojas savā sirdsprātā un garā Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, Un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. Un ncapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaun-prātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis. Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni Un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upufa dāvanu, par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; Tāpat bezkaunība, muļķīgas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem. Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, — Un pārbaudiet, kas tam Kungam patīkams. Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā, Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Tāpēc ir sacīts: „Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.“ Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts. Un neapreibinaities ar vinu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet gara pilni, Runādami cits uz citu psalmos, himnās un gara iedvesmotās dziesmās, dziedādami un koklēdami tam Kungam savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijibā. Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams savas miesas Pestītājs. Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, Lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens kristībā teikto vārdu, Sev savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, Jo mēs esam viņa miesas locekli. „Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.“ Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru. Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. „Godā savu tēvu un māti“ —tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: „Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.“ Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam. Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, Bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara tam Kungam un ne cilvēkiem. Jo jūs zināt, ka ikviens, ja tas dara ko labu, to pašu mantos no tā Kunga, vai viņš būtu vergs vai brīvais. Un jūs, kungi, darait to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais, un ka tas neuzlūko cilvēka āriem. Beidzot, —topiet stipri savā Kungā un viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācinās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā, un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tā tad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, Kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu, tas ir Dieva vārdu, Un garā lūdziet Dievu ik brīdi, visādi viņu piesaucot un pielūdzot; tai pasā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, Arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runāt, un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu. Viņa važās kaltais vēstnieks es esmu un to gribu sludināt bez bailēm, kā man tas pienākas. Bet lai ari jūs zinātu, kā man klājas un ko es daru, tad par visu to jums pastāstīs mīļais brālis Tichiks, uzticīgais kalps tā Kunga darbā. Viņu es tāpēc esmu sūtījis pie jums, lai jums būtu ziņas par mums un lai viņš varētu stiprināt jūsu sirdis. Miers lai ir brāļiem un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus. Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu viņa neiznīcīgajā godībā. Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem iekš Kristus Jēzus svētajiem, kas atrodas Filipos, arī bīskapiem un diakoniem: Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, Vienmēr, katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, Par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdis labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man klājas cerēt jūsu visu labā, jo es jūs nesu savā sirdi, kā savās saitēs, tā arī aizstāvot un apstiprinot evaņģēliju, jūs, kas visi kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā. Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību. Un to es izlūdzos, lai jūsu mīlestība vienmēr vairāk un vairāk pieņemas atziņā un visādā izmaņā, Ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, Ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu. Bet es gribu, brāļi, lai jūs zināt, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmejis evaņģēliju, Ka manas važas ir kļuvušas iekš Kristus zināmas visā virssardzē, un arī visiem citiem, Un ticības brāļu vairums, kas uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi runā Dieva vārdus. Daži naida un strīda dēl, bet citi ar labu prātu sludina Kristu. Vieni aiz mīlestības, zinādami, ka esmu šeit, lai aizstāvētu evangeliju, Otri pasludina Kristu patmīlības dzīti, aiz netīriem nolūkiem, domādami ar to manām važām pievienot bēdas. Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts, vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos. Jo es zinu, ka jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus gara atbalstu tas man nesīs glābšanu. Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā lietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā ari tagad, atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir—Kristus un mirt—ieguvums. Bet ja dzīvot miesā man tr darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēmes kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāki. Bet jūsu dēļ nepieciešamāk palikt miesā. Un tādā paļāvībā es zinu, ka palikšu un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku, Lai jūsu līksmība iekš Kristus Jēzus būtu liela caur mani, kad es iera-dīšos atkal pie jums. Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem. Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva; Jo jums dota žēlastība, nevien uz Kristu ticēt, bet ari par viņu ciest, Jums, kam tā pati cīņa, kādu jūs pie manis redzējāt un par kādu tagad dzirdat. Ja nu ir kāda Kristus ieprieca, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, Tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, Kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, Bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; Un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem, Lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē, Un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. Tā tad, mani mīļie, it kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk mana prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, Lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirļ dzētu kā spīdekļi pasaulē, Turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis nedz veltīgi pūlējies! Bet ja man ari jāizlej savas asinis, nesot jūsu ticības un kalpošanas upuri, tad es priecājos, priecādamies kopā ar jums visiem; Tāpat arī jūs priecājaties, priecādamies kopā ar mani. Bet es iekš Kunga Jēzus ceru drīz sūtīt pie jums Timoteju, lai es, pārliecinājies, kā jums klājas, kļūtu līksms. Jo man nav neviena ar līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām. Jo visi meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu. Bet viņa krietnumu jūs pazīstat, ka viņš man kalpojis evaņģēlija labā kā bērns tēvam. To nu es ceru pie jums sūtīt, tiklīdz varēšu pārredzēt savas lietas. Bet es droši ceru iekš tā Kunga, ka arī pats drīz nākšu. — Man šķiet nepieciešami sūtīt pie jums Epafroditu, manu brāli un darba un cīņas biedru, jūsu sūtni un palīgu manā trūkumā, Tāpēc ka viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdāļies par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību. Patiesi viņš biļa slims, tuvu nāvei. Bet Dievs viņu ir žēlojis, un nevien viņu, bet arī mani, lai man nebūtu bēdas uz bēdām. Un es viņu steidzīgi sūtu, lai jūs, viņu ieraudzījuši, atkal priecātos un ari man būtu mazāk bēdu. Uzņemiet viņu iekš tā Kunga ar visu prieku un vērtējiet augsti tādus vīrus, Jo Kristus darba dēļ viņš bijis tuvu nāvei, dzīvību ķīlā likdams, lai aizpildītu iztrūkumu jūsu kalpošanā manis labā. Beidzot včļ, mani brāļi, priecājieties iekš tā Kunga; to pašu jums rakstīt man nav par apgrūtinājumu, bet jums ir par stiprinājumu. Sargaitics no suņiem, sargaities no ļauniem strādniekiem, sargaitics no sagraizīšanas, Jo apgraizīšana esam mēs, kas kalpo Dievam garā, lepojas ar Kristu Jēzu un neuzticas miesai; Lai gan es varētu ari uzticēties miesai. Ja kāds cits doma uzticēties miesai, es to varētu vēl vairāk; Astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēļa tautas, Benjamīna cilts, ebrējs no ebrējiem, bauslības lietās farizējs, Savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams. Bet kas man bij ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu Un atrastos viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, Lai atzītu viņu un viņa augšāmcelšanās spēku un viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos viņa nāvei Cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan, —aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, Es dzenos pretim mērķim, goda balvai—Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; Tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies. Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei, un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu. Jo daudzi dzīvo, par kupem es jums daudzkārt esmu sacījis un ari tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām. Mūsu piederība ir debesis, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, Kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kufā viņš arī spēj sev pakļaut visas lietas. Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kupem es loti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš tā Kunga, jūs mīļie. Euodiju es skubinu un Sintichu es skubinu būt vienprātīgām iekš tā Kunga. Jā, ari tevi, mans īstais likteņa biedri, lūdzu, palīdzi viņām, kas evaņģēlija labā cīnījušās kopā ar mani, Klēmentu un maniem pārējiem darba biedriem, kūpi vārdi ir dzīvības grāmatā. — Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; tas Kungs ir tuvu. Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par Visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jusu domas Kristū Jēzū. — Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Un ko jūs esat mācījušies un saņēmuši, un dzirdējuši, un redzējuši pie manis, to darait. Un miera Dievs būs ar jums. Bet es loti priecājos iekš tā Kunga par to, ka jūs jau atkal esat atplaukuši gādībā par mani; jūs gādājāt ari agrāk, liet jums trūka izdevības. Es to nesaku trūkuma dēļ, jo esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; esmu ieskatījies visādos likteņos, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru. Tomēr jūs labi darījāt, ņemdami dalību manās bēdās. Jūs, filipieši, jau ari zināt, ka evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā, kā jūs vien. Jo jūs uz Tesaloniku vienreiz un otrreiz sūtījāt manām vajadzībām. Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums par labu. Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu pilnībā, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri. Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. Dievam mūsu Tēvam lai ir gods mūžīgi mūžos! Amen. Sveicinait ikvienu svēto Kristū Jēzū. Jūs sveicina brāli, kas ir pie manis. Jūs sveicina visi svētie, bet sevišķi tie no ķeizara nama. Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar ar jūsu garu! Pāvils, pēc Dieva prāta Kristus Jēzus apustulis, un brālis Timotejs— Svētajiem un ticīgajiem brāļiem Kristū, kas dzīvo Kolosās: žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva! Mēs pastāvīgi savās lūgšanās pateicamies Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam, par jums, Jo esam dzirdējuši, kāda ir jūsu ticība uz Kristu Jēzu un jūsu mīlestība uz visiem svētajiem Tās cerības dēļ, kas jums nolikta debesis. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evaņģēlija patiesības vārdu, Kas aizgājis līdz jums; jo tas visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug—arī pie jums, kopš tās dienas, kad jūs dzirdējāt un visā patiesībā izpratāt Dieva žēlastību. Epafra, mūsu mīļais darba biedrs, jums to ir pasludinājis: viņš, šis uzticīgais Kristus darbinieks, kas strādājis jūsu labā, Arī mums ir stāstījis par jūsu mīlestību garā. Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, Un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svēto mantojuma gaismā. Viņš mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīlā dēla valstībā, Kuj-ā mums dota pestīšana, grēku piedošana. Jo viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur viņu un uz viņu, Bet viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv viņā. Viņš ir savas miesas, proti draudzes galva, sākums, pirmdzimtais starp miru šiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā, Lai caur viņu un uz viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar viņa krusta asinīm visu starpā mieru, gan debesīs, gan virs zemes. Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties viņa priekšā, Ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši. Tas ir sludināts visai radībai apakš debesīm, un tam arī es, Pāvils, kalpoju. Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildī-dams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir viņa miesa. Viņas kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis, lai pie jums tiktu piepildīts Dieva vārds, Noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu tautu starpā, pioti Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Par to arī es cīnos, strādādams viņa varā, kas manī darbojas ar spēku. Jo es gribu, lai jūs zinātu, cik karsti es cīnos par jums un tiem, kas dzīvo Laodikejā, kā arī par visiem citiem, kas manu miesīgo vaigu nav redzējuši. Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti Kristu, Kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības. To es saku, lai neviens jūs nemaldinātu skaistiem vārdiem, Jo kaut gan es miesīgi esmu tālu, tomēr garā es esmu pie jums un ar prieku redzu, kādā vienība un kādā spēkā jūs stāvat ticībā uz Kristu. Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet viņā, Sakņodamies viņā, augdami viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāriplūzdami savā pateicībā! Uzmanait, ka neviens jūs nesavaldzina ar savu prātniecību un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām, un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu. Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā, Un viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo viņš ir galva visām varām un spēkiem; Viņā jūs ari esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kufu esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas, Kristībā līdz ar viņu aprakti un viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas viņu uzmodinājis no miroņiem. Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un savā pagānu dzīvē, viņš līdz ar to darījis dzīvus, piedodams mums mūsu pārkāpumus; Viņš izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta. Tā viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām. Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ, vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šis lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum. Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut ari tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem, un kaut ari tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā Un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un tā aug Dieva augumā. Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, Kā piemēram: „Tev nebūs aizkart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties!“ Visas šīs lietas lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai. Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit lidz ar viņu. Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmiba pār nepaklausības dēliem, Kupu vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tanīs dzīvojāt. Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava radītāja attēlu. Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne bauslības cilvēka, ne pagāna, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos—Kristus. Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pārī visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi! Kristus vārds lai bagātīgi mīt jūsu vidū: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā un dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm! Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur viņu. Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas tā Kunga draudzē. Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām. Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk tam Kungam. Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi. Kalpi, klausait visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam—Kristum. Kas nepareizi darījis, dabūs, pelnīto atmaksu; tur neievēro ārējo stāvokli. Kungi, kā tas ir pareizi un taisnīgi, tā darait saviem kalpiem; jūs zināt: ari jums ir Kungs—debesis. Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību. Reizē lūdziet ari par mums, lai Dievs mūsu sludināšanai atvērtu durvis, ka es varētu sludināt Kristus noslēpumu, kujra dēļ esmu važās, Un lai es to varu darīt zināmu, kā tas man pienākas. Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku. Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt. Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tichiks, uzticamais kalps un biedrs tā Kunga darbā. Viņu es jau tāpēc pie jums esmu sūtījis, lai jūs dabūtu zināt, kā mums klājas, un lai viņs stiprinātu jūsu sirdis, Kopā ar uzticamo un mīļoto brāli Onēzimu, kas ir no jūsu vidus: tie jums visu darīs zināmu, kas šeit notiek. Jūs sveicina mans cietuma biedrs Aristarchs un Marks, Barnabas brāļa dēls—par viņu jūs jau esat saņēmuši aizrādījumus: kad viņš ieradīsies pie jums, uzņemiet to! — Un Jesus, saukts arī Justs, vienīgie darba biedri Dieva valstības lietās no jūdu vidus. Viņi bijuši mani iepriecinātāji. Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba. Es varu apliecināt, ka viņš daudz pūlas par jums, kā arī par laodiķiešiem un hierapoliešiem. Jūs sveicina mīļais ārsts Lūka un Dēma, Sveicinait brāļus Laodiķejā un Nimfu ar viņas mājas draudzi. Kad jūs šo vēstuli būsit izlasījuši, parūpējieties, lai tā tiktu lasīta arī Laodīķejas draudzē, bet to, kas nāks no Laodiķejas, lasiet arī jūs. Bet Archipam es lieku sacīt: uzmanies, ka tu godam pildi amatu, kas tev uzticēts tā Kunga draudzē. Sveiciens ar manu, Pāvila, paša roku. Pieminiet manas važas! Žēlastība ar jums! Pāvils, Silvāns un Timotejs—tesaloniķiešu draudzei, kas ir Dievā Tēvā un Kungā Jēzū Kristū: žēlastība jums un miers! Mēs vienmēr pateicamies par jums visiem Dievam, kad pieminam jūs savās lūgšanās, Jo pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti, Jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā—jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu lābā sākām darboties starp jums, Un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu Un tā kļūdami par priekšzīmi visiem ticīgajiem Maķedonijā un Achajā. Jo no jums tā Kunga vārds atskanējis tālāk nevien Maķedonijā un Achajā, —nē, visās vietās kļuvusi zināma jūsu ticība Dievam, tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta: Tie paši cits citam stāsta, kāds bija mūsu darba sākums jūsu starpā un kā jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam Un lai gaidītu no debesim viņa Dēlu, kuju viņš uzmodinājis no miro-ņiem, Jēzu, kas mūs atpestīs no nākamās dusmības. Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju. Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldi, vai netīri un negodīgi nolūki, Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos—Dievs ir mūsu liecinieks— Nedz ari sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem. Lai gan mums, kā Kristus apustuļiem, būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties nevien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši. Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tika jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti. Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši. Mēs ikvienu no jums—jums tas ir zināms—kā tēvs savus bērnus Uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina savā valstībā un godībā. Tāpēc mēs arī pastāvīgi patei-camies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat. Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem, kā viņi no jūdiem, Kas nonāvējuši Kungu Jēzu un praviešus; kas mūs vajājuši; kas Dievam nav patīkami un ir naidīgi pret visiem cilvēkiem, Kas mūs kavē sludināt pagānu tautām un tās glābt no pazušanas. Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi. Bet mēs, brāļi, kādu laiku esam jutušies bez jums kā bāriņi; lai gan bijām šķirti tikai ārīgi, ne savās sirdis, tomēr, mēs savās lielajās ilgās neesam taupījuši pūles, lai jūs atkal redzētu. Mēs, tas ir es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātāns mūs aizkavēja, Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā viņa atnākšanas dienā, ja ari ne jūs? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks! Nevarēdami ilgāk ciesties, mēs nolēmām palikt Atēnās vieni paši, Un sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, Dieva aicināto Kristus evaņ-ģēlija kalpu, lai viņš jūs stiprinātu un jūs drošinātu ticībā, Ka neviens nesāktu šaubīties pašreizējos spaidos. Jūs paši zināt, ka tādi mums nolemti. Jo jau toreiz, kad bijām pie jums, mēs teicām jums, ka vajāšanām jānāk; un tā tas arī ir noticis, jūs to zināt. Tāpēc ari es, nevarēdams to ilgāk paciest, nosūtīju viņu pie jums, lai dabūtu zināt, kā ir ar jūsu ticību, vai kārdinātājs nav jūs kārdinājis un vai mūsu darbs nesāk irt. Tagad nu Timotejs no jums atka, pārnācis pie mums, atnesdams mums labas ziņas par jūsu ticību un mīlestību, stāstīdams, ka jūs aizvien mīļi mūs pieminat un ilgojaties mūs redzēt, tāpat kā mēs jūs. Tā mēs, brāļi, dzirdēdami par jūsu ticību, caur jums esam guvuši iepriecu visās savās vajadzībās un bēdās; Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam. Ar kādiem pateicibas vārdiem mēs gan varam Dievam atmaksāt par visu to prieku, ko izjūtam mūsu Dieva priekšā par jums, Dien’ un nakti no visas sirds viņu lūgdami, lai mums būtu lemts redzēt jūs vaigā un stiprināt jūs ticībā, ja tas vēl vajadzīgs. Bet viņš mūsu Dievs un Tēvs, un mūsu Kungs Jēzus lai pašķir mums ceļu pie jums, Un jūs lai tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, Un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks ar visiem saviem svētajiem. Beidzot, brāļi, mēs jūs lūdzam un pamācām Kunga Jēzus vārdā: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu—un jūs jau ari tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba—lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no neti-klības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, Bet ne kaislē un kārībā, kā 10 dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svētdzīvei. Tā tad, kas to nicina, tas nenicina cilvēku, bet Dievu, to pašu, kas jums sirdis devis savu Svēto Garu. Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību. Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki. Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, Lai jūsu dzīve būtu nevainojama ari pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās. Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienumēr. Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem! Bet par laiku un stundu, brāļi, man jums nav jāraksta; Jo jūs paši labi zmāt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis nakti. Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt. Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; Jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Kas guļ, tas guļ nakti, un kas piedzeras, tas piedzeras naktī. Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā, vai aizmiguši. Tāpēc iepriecinait cits citu, kā jūs to jau tagad darāt! Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cienā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru. Mēs jums liekam pie sirds, brāļi, pamācait nekārtīgos, iedrošinait bailīgos, palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem! Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem. Esiet priecīgi vienumēr, Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums. Neapslāpējiet garu, Nemcinait pravieša dāvanas; Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas Jauns. Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs. Brāļi, lūdziet par mums! Sveicinait visus brāļus ar svēto skūpstu! No Dieva puses es jums piekodinu: lasait šo vēstuli priekšā visiem brāļiem! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums! Pāvils, Silvāns un Timotejs tesaloniķiešu draudzei, kas ir Dievā, mūsu Tēvā, un Kungā Jēzū Kristū: Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Mums vienumēr jāpateicas Dievam par jums, brāļi, kā pienākas, jo jūsu ticība aug augumā un jūsu visu savstarpējā mīlestība kļūst pilnīgāka pie ikviena no jums, Tā ka mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs, vērā ņemot jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un spaidos, kas jums jāpanes. Tā ir Dieva taisnās tiesas zīme, ka jūs reiz būsit cienīgi iemantot Dieva valstību, kuras dēļ tagad ciešat; Jo tāda ir Dieva taisnība, ka viņš jūsu spaidītājiem atmaksā ar spaidiem, Bet jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās Un turēs tiesu par tiem, kas Die neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģēlijam. Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no tā Kunga vaiga un viņa varenās majestātes, Kad viņš nāks pagodināt sevi savu svēto vidū un saņemt apbrīnošanu visu ticīgo starpā viņā dienā, arī pie jums, kupu starpā mūsu liecība iemantojusi ticību. Tamdēļ arī mēs vienumēr lūdzam par jums, lai mūsu Dievs jūs darītu sava aicinājuma cienīgus un līdz galam piepildītu jūsu sirsnīgo cenšanos pēc laba un jūsu varonīgo ticību, Lai tā pie jums tiktu pagodināts mūsu Kunga Jēzus vārds un jūs ar viņu, pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības. Bet, kas attiecas uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu savienošanos ar viņu, tad mēs lūdzam jūs, brāļi: Nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds, vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule, Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekšu jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, Pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templi, pats sevi celdams par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams? Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kuj-a dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks. Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd. Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā. Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātāna darbs, Kas ar visādiem netaisnības līdze-kļiem pievil tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem Un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību. Bet mums pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai gara dzīves svētumā un patiesības ticībā, Aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšānu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, Lai iepriecina jūsu sirdis un lai vara jūs stiprus ikvienā labā darbā un dārdā. Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai mūsu Kunga vārds turpina savu gaitu un manto godu tāpat kā pie jums, Un lai mēs tiekam paglābti no nekrietnajiem, ļaunajiem cilvēkiem: neba visi ir ticīgi. Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna. Mēs paļaujamies uz jums, ticēdami tam Kungam, ka jūs darāt un darīsit, ko mēs noteicam. Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību. Mēs aizrādām jums, brāļi, Kunga Jēzus Kristus vārdā: atraujieties no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo, neievērodams mācības, ko jūs no mums esat saņēmuši. Jūs paši zināt, kā jums jāseko mūsu paraugam, jo mēs jūsu starpā neesam dzīvojuši nekārtīgi, Neesam arī ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu; Nevis, it kā mums nebūtu uz to tiesības, bet lai jums būtu par paraugu, ka jūs mums varētu sekot. Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai nedarbus. Tādiem mēs aizrādām un liekam pie sirds, atsaukdamies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai viņi klusā garā strādā un ēd savu maizi. Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet, labu darīdami. Un ja kāds neklausa mūsu vēstules vārdiem, to ievērojiet, un nesaejieties ar to, lai tas justos apkaunots. Tikai neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamācait to kā brāli. Bet pats miera Kungs lai jums dod mieru vienumēr un visādos veidos! Mūsu Kungs lai ir ar jums visiem! Šo sveicienu es, Pāvils, rakstu ar savu paša roku. Tā ir pazīšanas zīme katrā vēstulē: tāds ir mans raksts. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība ar jums visiem! Pāvils, Kristus Jēzus apustulis pēc Dieva, mūsu Pestītāja un Kunga Kristus Jēzus, mūsu cerības, pavēles, Timotejam, savam īstam dēlam ticībā: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības, Nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem, kas vairāk ierosina prātošanu, nekā kopj Dieva draudzi ticībā, Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības. No tā daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos, Gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo. Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi, Atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausī-giem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, Netikļiem, vīriešu piegulētajiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem, un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai, Pēc svētā Dieva godības evaņģēlija, kas man uzticēts. Esmu pateicīgs tam, kas darījis mani spēcīgu, —Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai, Kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā, Bet pāri mēram bija mūsu Kunga žēlastība ar ticību un mīlestību, kas sakņojas Kristū Jēzū. Tas ir patiess, un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā, Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. Bet pasaules mūžu valdniekam, neiznīcīgajam neredzamajam vienīgajam Dievam lai ir gods un slava mūžu mūžos. Amen. Šo piekodinājumu es Heku tev pie sirds, mans dēls Timotej’, pēc kāda agrāka pravieša vārda par tevi, lai tu kapotu saskaņā ar tiem labo kapi Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta; To starpā ir Himenējs un Alek-sandrs. Tos esmu nodevis sātānam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu. Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvē-kiem, Par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja priekšā, Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, —cilvēks Kristus Jēzus, Kas sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. Tālab es esmu iecelts par saucēju un sūtni (es saku patiesību, nemeloju), par mācītāju pagānu tautām ticībā un patiesībā. Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, Bet ar to, kas pienākas sievām, kufas grib parādīt dievbijību, —ar labiem darbiem. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; Taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār viru, bet viņai jāturas klusībā. Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā; Taču viņa tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tās paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību. Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu. Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; Ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; Tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (Bet ja kas neprot valdīt savu paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) Ne nule kristītam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajaga ari būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā. Diakoniem tāpat būs būt cienīgiem, ne divkosīgiem, ne pārmērīgiem vīna baudītājiem, ne negodīgas peļņas kāriem, Tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā. Arī šie papriekš jāpārbauda, pēc tam lai viņi izpilda amatu, ja nav viņiem ko pārmest. Sievām tāpat būs būt cienīgām, ne mēlnesēm, bet sātīgām, uzticamām visās lietās. Diakoniem jābūt vienas sievas vīriem, kas labi valda bērnus un savu pašu namu. Jo tie, kas labi izpildījuši amatu, iegūst sev cienītu stāvokli un daudz priecīgas drosmes ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū. To es rakstu tev, cerēdams drīz nākt pie tevis; Bet ja es aizkavētos, —lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā. Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, Padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta. Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību. Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; Jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. Likdams šīs lietas brāļiem pie sirds, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps, —audzināts ticības un tevis ieturētās labās mācības vārdos. Bet nesvētas tenku pasakas noraidi. Vingrinies turpretim pats dievbijībā. Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, Jo tālab mēs pūlamies un cīnāmies, jo esam likuši savu cerību uz dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo, Pestītājs. Piekodini un māci šīs lietas. Neviens lai nenicina tavu jaunumu, bet topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā. Tiekāms es nāku, nododies lasīšanai, paskubināšanai, mācīšanai. Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas. Par to gādā, pie tā palieci, lai tavs briedums būtu redzams visiem. Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi. Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, jaunākus kā brāļus, Vecākas sievas kā mātes, jaunākas—kā māsas visā šķīstībā. Godā atraitnes—tās, kas ir īstas atraitnes. Bet ja kādai atraitnei ir bērni vai bērnu bērni, tad lai tie papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā. Bet īsta atraitne, viena pati palikusi, ir likusi savas cerības uz Dievu un pastāv lūgšanās un pielūgšanās nakti un dienu; Bet kas dzīvo izlaidīgu dzīvi, tā, dzīva būdama, ir mirusi. Piekodini arī to, lai viņas būtu nepeļamas. Bet ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu. Atraitnēs jāieskaita tāda, kas nav jaunāka par sešdesmit gadiem, kas bijusi viena vīra sieva, Kam ir labu darbu slava, ja viņa ir izaudzinājusi bērnus, ja viņa ir bijusi viesmīlīga, ja viņa ir ir mazgājusi svētajiem kājas, ja viņa ir nākusi palīgā apspiestajiem, ja viņa ir dzinusies pēc ikviena laba darba. Bet jaunākas atraitnes noraidi, jo, kad viņas pārgalvībā novēršas no Kristus, tad viņas grib precēties Un pelna spriedumu, ka viņas ir lauzušas pirmo uzticību; Turklāt viņas mācās vēl ari dīkā dzīvot, staigādamas apkārt no mājas uz māju, taču ne tikai dīkā dzīvot, bet arī iznēsāt pļāpas un jaukties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas. Tad nu es gribu, lai jaunākās apprecētos, dzemdētu bērnus, valdītu māju, nedotu pretiniekam nekādu iemeslu nievāšanai, Jo dažas ir jau nogriezušās neceļos sātānam pakaļ. Ja kādai ticīgajai ir atraitnes, tad lai viņa palīdz tām un lai netiek apgrūtināta draudze, ka tā var palīdzēt īstajām atraitnēm. Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā. Proti, raksti saka: „Vērsim, kas klonā min labību, tev nebūs Eizsiet pumu,“ un: „Strādnieks ir savas algas cienīgs.“ Pret presbiteru nepieņem sūdzību bez diviem vai trim lieciniekiem. Tiem, kas grēko, pierādi viņu vainu, visiem klāt esot, lai arī citiem būtu bailes. Es svēti piekodinu Dieva un Kristus Jēzus un izredzēto eņģeļu priekšā: turi šīs lietas bez aizsprieduma, nedarīdams neko ne aiz naida, ne aiz draudzības. Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem, sevi pašu glabā šķīstu. Nedzer vairs ūdeni vien, bet lieto mazliet vīna tava kuņģa un tavas biežās neveselības dēļ. Dažu cilvēku grēki ir visiem zināmi un iet viņiem pa priekšu tiesā, bet citiem grēki arī vēl seko; Tāpat arī labie darbi ir visiem zināmi, un, kur tas tā vēl nav, tur tie nevar palikt apslēpti. Visiem, kas ir vergi apakš jūga, būs turēt savus kungus par visa goda cienīgiem, lai Dieva vārds un mācība netiktu zaimoti. Bet tiem, kam ir ticīgi kungi, nebūs nicināt viņus tāpēc, ka tie ir brāļi, bet jo vairāk viņiem kalpot; jo tie, kupi labā viņi darbojas, ir ticīgi un mīlami. To tu māci un uz to skubini. Ja kāds māca ko citu un nepiegriežas mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai, Tas ir uzpūties, un nezina nenieka, bet slimo ar prātošanas un ķildošanās sērgu, no kā ceļas skaudība, ķilda, zaimi, ļaunas aizdomas, Prātā sajukušu un patiesību zaudējušu cilvēku naidošanās, —tādu, kas ar dievbijību cer iegūt peļņu. Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, Jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; Bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet kas grib tapt bagāts, krīt kār-dinājumā un valgā un daudzās bezprā-tīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā. Es piekodinu tev Dieva priekšā kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzu, priekšā, kas apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā, Turi šo pavēli neaptraipītu un nenopeltu, līdz mūsu Kungs Jēzus Kristus parādīsies savā godībā, Ko savā laikā darīs redzami svētais un vienīgais valdnieks, ķēniņu ķēniņš un kungu Kungs, Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kujru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, —viņam lai ir gods un mūžīga vara! Amen! Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; Lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, Uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību. Tu, Timotej’, paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām iz-runām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas; Daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums. Pāvils, Kristus Jēzus apustulis ar Dieva gribu pēc Kristū Jēzū pamatotās dzīvības apsolījuma, Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. Es ilgojos redzēt tevi, atcerēdamies tavas asaras, lai es taptu pilns prieka, Un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecajā mātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet—es esmu pārliecināts—mīt arī tevī. Aiz šā iemesla es atgādinu tev atkal uzpūst Dieva dāvanas liesmu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies Lecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstnieka, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani evaņģēlija labā, Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem, Bet tagad ir redzama tapusi, mūsu Pestītājam Kristum Jēzum parādoties, kas ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznlcību ar evaņģēliju; Tālab es esmu iecelts par vēstnesi, apustuli un mācītāju. Tālab es ari ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu pa-ļāvies, un esmu pārliecināts, ka viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas sakņojas Kristū Jēzū; Glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos. Tu zini to, ka ir novērsušies no manis visi, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogens. Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, Bet, nonācis Romā, rūpīgi meklēja mani un atrada. Lai tas Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie tā Kunga viņa dienā. Un cik daudz viņš Efezā kalpojis, to tu pats zini labāk. Tad nu tu, mans bērns, topi spēcīgs žēlastībā, kas sakņojas Kristū Jēzū, Un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus. Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis. Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam. Un jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi. Zemkopim, kas nodevies lauka darbam, pienākas pirmajam dabūt savu tiesu no augļiem. Iegaumē, ko es tev saku. Gan jau dos tev tas Kungs saprašanu visās lietās. Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts, —pēc mana evaņģēlija. Par to es ciešu, pat saites kā ļaundaris, bet Dieva vārds nav saistīts. Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī viņiem būtu daļa pie pestīšanas, kas dota Kristū Jēzū, un pie mūžīgas godības. Patiess ir šis vārds: Ja mēs esam līdz miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; Ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim; ja mēs aizliegsim, tad ari viņš aizliegs mūs; Ja mēs esam neuzticīgi, viņš paliek uzticīgs, jo viņš nevar sevi pašu aizbēgt. To visu atgādini, svinīgi pieko-dinādams Dieva priekšā, lai viņi nekarotu vārdiem; tas nekam neder, tas samaitā klausītājus. Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu. Bet no nesvētām un tukšām runām izvairies, jo viņi arvien dziļāk iestigs bezdievībā, Un viņu vārdi kā ēdējs klimzdami klimtīs; tādi ir Himenajs un Filēts, Kas ir noklīduši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās esot jau notikusi, un sagroza dažiem ticību. Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: tas Kungs pazīst savējos un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu. Lielā namā ir netikvien zelta un sidraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam; Ja tad nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam. Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc to Kungu ar skaidru sirdi. Bet aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās rada kajus; Bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, Tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus, —varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas, Un viņi atkal atgūtu skaidru prātu atraisīdamies no velna valga, ar ko tie savaldzināti. Bet zini to, ka pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, Nemīļi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, Nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies. Jo tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sieviešus, kas apkirauti grēkiem un ko dažādas kārības vada, Kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas. Bet tāpat, kā Janne un Jambre uzstājās pret Mozu, tā arī šie uzstājas pret patiesību, —ļaudis, kas pavisam samaitāti savā prātā un nav pastāvējuši ticībā. Bet viņi netiks tālāk uz priekšu, jo viņu neprāts būs visiem skaidri redzams, kā tas ari ar pirmajiem notika. Bet tu esi sekojis manai mācībai, manam dzīves veidam, manam nodomam, manai ticībai, manai pacietībai, manai mīlestībai, manai izturībai, Manām vajāšanām, manām ciešanām, kas man gadījās Antiochijā, Ikonijā, Listrā; šīs vajāšanas es esmu panesis, un no visām tas Kungs ir mani izrāvis. Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti. Taču ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā, maldinādami un maldīdamies. Bet tu paliec mācībās, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, Un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas saķņojas Kristū Jēzū. Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, un minēdams viņa parādī-šanos un viņa valstību: Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā nelaikā, norāji, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, Un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu palieci skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un netikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši viņa parādīšanos. Steidzies šurp pie manis ātri, Jo Dēma it atstājis mani, mīlēdams tagadējo pasauli, un ir devies uz Tesaloniku, Krescents uz Galatiju, Tits uz Dalmatiju. Lūka ir vienīgais pie manis. Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai. Tichiku es nosūtīju uz Efezu. Mēteli, ko esmu atstājis Troadā pie Karpa, atved šurp, arī grāmatas, visvairs pergamentus. Kalējs Aleksandrs ir man nodarījis daudz ļauna—mūsu Kungs atmaksās viņam pēc viņa darbiem. No viņa arī tu sargies, jo viņš ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem. Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina. Bet tas Kungs stāvēja man klāt un iedeva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visas pagānu tautas dzirdētu to. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles. Izraus mani tas Kungs no katra ļauna darba un izglābs savā debesu valstībā, —viņam lai ir gods mūžu mūžos. Amen. Sveicini Prisku un Akvilu un Onesifora namu. Erasts palika Korintā, bet Trofitnu es atstāju neveselu Milētā. Steidzies atnākt pirms ziemas. Sveicina tevi Eibuls un Pudents, un Lins, un Klaudija, arī visi brāļi. Kungs Jēzus lai ir ar tavu garu. Žēlastība lai ir ar jums. Pāvils, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis pēc Dieva izredzēto ticības un patiesības atziņas, kas saskan ar dievbijību. Cerībā uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem; Bet savā laikā savu vārdu ir atklājis vēstī, kas man uzticēta pēc Dieva, mūsu glābēja, pavēles, Titam, savam īstam bērnam kopīgā ticībā, žēlastība un miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Pestītāja. Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus tā, kā es tev liku darīt. Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi. Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam, Bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam. Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgajā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairs no jūdiem, Tiem jāaizbāž mute; viņi izposta veselas ģimenes, negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas. Kāds pravietis no viņu pašu vidus ir sacījis: „Krētieši aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi.“ Šī liecība ir patiesa. Tādēļ at-spēko viņus it asi, lai tie ticībā kļūst veseli, Nevis pieķepas jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības. Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa. Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz. Neganti un nepa-klausīgi būdami, tie nav derīgi nevienam labam darbam. Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: Lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā; Tāpat vecākās sievietes: lai izturas kā svētam pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu, Pamāca jaunākās mīlēt vīrus un bērnus, Būt prātīgām, krietnām, labām nama mātēm, paklausīt saviem vīriem, lai Dieva vārds netiktu zaimots. Jaunākos vīriešus tāpat paskubini būt prātīgiem; Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, Veselīgos vārdos nevainojams, lai tas kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams neko ļauna par mums sacīt. — Kalpi lai paklausa saviem kungiem visās lietās, lai tie ir patīkami, nerunā pretim, Nezog, bet lai parāda pilnīgu uzticību, ka viņi visās lietās ir rota mūsu Pestītāja Dieva mācībai. Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, Audzinādama mūs, lai, atsacī-damies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, Gaidīdami svētlaimību, uz kupu ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos. To māci, paskubini un norāj ar visu stingrību; neviens lai tevi nenicina. Atgādini viņiem, lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu, Nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību. Jo arī mēs kādreiz bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldījāmies, kalpodami dažādām iekārām un priekiem, dzīvodami ļaunprātībā un skaudībā, ienīsti un cits citu nīzdami. Bet kad atspīdēja Dieva mūsu glābēja laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, nr mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, Ko viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, Lai viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Sis vārds ir patiess; un es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tic, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus. Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs. Bet no ģeķīgiem strīdiem un cilts rakstiem, ķildām un bauslības kariem izvairies. Tie ir nederīgi un tukši. Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, Zinādams, ka tāds ir sagrozīts un grēkodams pats sevi pazudina. Kad aizsūtīšu pie tevis Artemi vai Tiehiku, tad steidzies nākt pie manis uz Nikopoli, jo tur esmu nodomājis pavadīt ziemu. Likumu pratēju Zēnu un Apollu apgādā krietni, lai viņiem, tāļak ceļojot, nekā netrūktu. Mūsu ļaudīm jāmācās ar labiem darbiem palīdzēt, kur vajadzība spiež, lai tie nebūtu neauglīgi. Visi, kas pie manis, tevi sveicina Sveicini tos, kas ticībā mūs mīl. Žēlastība lai ir nr jums visiem! Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonnm, mūsu darba biedram, Māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arehipam, un draudzei, kas tavā namā; Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās Iūgsanās, Dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, Lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum. Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, kn tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis! Tādēļ, kaut gan man iekš Kristus ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, Es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, — Lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis važās, To, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man, ir it labi derīgs; Viņu, tas ir savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ. Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās; Bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi. Varbūt viņš tādēļ no tevis uz bridi bij atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, Ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev ir pēc miesas, ir iekš tā Kunga! Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! Bet ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man. Es, Pāvils, to rakstu ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristu. Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku. Bet reizē ar to, sataisies arī mani uzņemt kā viesi, jo es ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts. Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū, Marks, Aristarchs, Dēma, Lūka, mani darba biedri. Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu! Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, Šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur dēlu, ko viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko viņš ari pasauli radījis. Tas būdams viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie majestātes labās rokas augstībā; Ar to viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem viņš mantojis vārdu. Jo kutam eņģelim gan jebkad viņš teicis: „Mans dēls tu esi, šodien es tevi esmu dzemdinājis?“ Un atkal: „Es viņam būšu par tēvu, un viņš man būs par dēlu?“ Un kad viņš pirmdzimušo atkal ieved pasaulē viņš saka: „Un visi Dieva eņģeļi viņu lai pielūdz.“ Par eņģeļiem viņš saka; „Kas savus eņģeļus dara par vējiem un savus sulaiņus par uguns liesmām,“ Bet par dēlu: „Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, tavs Dievs ir svaidījis tevi ar prieka eļļu vairāk par taviem biedriem.“ Un: „Sākumā tu, Kungs, zemi esi dibinājis, un debesis ir tavu roku darbs. Tās zudīs, bet tu palieci; tās visas sadils kā drēbes, Un tu tās sālīsi kā uzvalku, un tās pārvērtīsies, bet tu esi tas pats, un tavi gadi nebeigsies.“ Jo kujam eņģelim gan jebkad viņš teicis: „Sēdies man pa labai rokai, tiekāms es lieku tavus ienaidniekus par tavu kāju pameslu?“ Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jā-manto pestīšana? Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs, un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekšu ir sludinājis pats Kungs, un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši, Arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta. Jo ne eņģeļu varā viņš atdevis nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Bet kādā vietā gan kāds ir apliecinājis, sacīdams: „Kas ir cilvēks, ka tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka tu viņu uzlūko? Īsu laiku tu viņu esi darījis mazāku par eņģeļiem; ar godu un slavu tu esi viņu vainagojis. Visu tu esi licis zem viņa kājām.“ Bet pakļaujot viņam visu, tas nekā nav atstājis, viņam nepakļāvis; bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts.“ Bet mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem. Jo tam, kujra dēļ viss ir un caur ko viss ir, kas daudz bērnu vada uz godību, tam pienācās viņu, pestīšanas iesācēju, ciešanās padarīt pilnīgu. Jo, kā tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti, visi ir no viena; tāpēc viņš nekaunas tos saukt par brāļiem, sacīdams: „Es sludināšu tavu vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū tev dziedāšu slavas dziesmas.“ Un atkal: „Es paļaušos uz viņa.“ Un atkal: „Lūk, še es esmu un bērni, ko Dievs man devis.“ Bet tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad ari viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir velnu, Un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā. Jo viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma cilti. Tāpēc viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai pār tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka viņš pats kārdināts un cietis, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām, Kas uzticīgs tam, kas viņu iecēlis, kā arī Mozus visā viņa namā. Bet šim ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam. Jo katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet kas visu ir uzcēlis, ir Dievs. Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās, Bet Kristus kā dēls pār viņa namu; viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam. Tāpēc, kā Svētais Gars saka: „Šodien, ja dzirdēsit viņa balsi, Neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī, Kur jūsu tēvi mani kārdinājuši pārbaudīdami, Kaut gan bija redzējuši manus darbus četrdesmit gadu. Tāpēc es sa-šutu par šo paaudzi un teicu. Vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet manus ceļus viņi nav atzinuši, Tāpēc es esmu zvērējis savās dusmās: tiem nebūs ieiet manā atdusā.“ Pielūkojiet, brāp, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, Bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. Ja saka: „Šodien, ja jūs viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!“ Kufi no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem viņs bija sašutis četrdesmit gadu? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kupu miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši? Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ. Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis. Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību. Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā viņš ir teicis: „Kā esmu zvērējis savās dusmās, tiem nebūs ieiet manā atdusā,“ —lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti. Jo par septīto dienu viņš kaut kur tā ir teicis: „Un Dievs septītajā dienā ir dusējis no visiem saviem darbiem.“ Un šinī vietā atkal: „Tiem nebūs ieiet manā atdusā.“ Kad nu dažiem atliek tanī ieiet, bet nepaklausības dēļ nav iegājuši tie, kam vispirms evaņģēlijs pasludināts, Viņš no jauna noliek vienu dienu, šo dienu, caur Dāvidu runādams pēc tik ilga laika, kā jau iepriekš teikts: „Sodien, kad jūs viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis.“ Jo, ja Jozua viņiem būtu sagādājis atdusu, tad viņš nebūtu pēc tam runājis par citu dienu. Tā tad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai. Jo, kas iegājis viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no saviem. Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga. Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi. Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva dēls, tad turēsimies pie apliecības. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. Jo katrs no cilvēku vidus ņemtais augstais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem; Viņš var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī viņš pats vājības apņemts. Un tās dēļ viņam pienākas kā tautas, tā arī sevis dēļ upurēt par grē-kiem. Un neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts tāpat kā Arons. Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par augsto priesteri, bet tas, kas viņam ir teicis: „Mans dēls tu esi, šodien es tevi esmu dzemdinājis.“ Kā ari citā vietā viņš saka: „Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.“ Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām vtņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie tā, kas viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm Un, dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis. Un, pilnību sasniedzis, viņš ir palicis visiem, kas viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku, Dieva nosaukts par augsto priesteri pēc Melchisedeka kārtas. Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt. Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajaga piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un Jaunu. Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam, Ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšamos un mūžīgo tiesu. Arī to mēs darīsim, ja Dievs atjaus. Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, Un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamās pasaules spēkus, Un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kupu dēļ tā ari tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva, Bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī. Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība par kaut ko labāku, par jūsu pestīšanu, kaut ari tā runājam. Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat. Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam, Ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie sevis paša, Sacīdams: „Tiešām, svētīdams es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.“ Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto. Jo cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu. Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu, Lai šīs divas negrozāmās lietas—un Dievam taču nebija iespējams melot—būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību. Tā mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, Kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par augsto priesteri pēc Melchisedeka kārtas. Šis Melchisedeks, Salēmas ķēniņš, visaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētīja; Viņam Ābrahāms ari piešķīra desmito tiesu no visa; viņš vispirms ir Taisnības ķēniņš (tā viņa vārds tulko-jams), bet tad arī Salēmas ķēniņš, tas ir—miera ķēniņš, Bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam. Redziet, cik liels ir tas, kam sentēvs Ābrahāms ir devis desmito tiesu no ieguvuma! Arī tiem Levija bērniem, kas uzņēmās priestera amatu, ir nolikts ņemt no tautas, saskaņā ar bauslību, desmito tiesu, tas ir no saviem brāļiem, lai gan tie arī cēlušies no Ābrahāma gurna. Bet tas, kas nav no viņu cilts cēlies, ir ņēmis desmito tiesu no Ābrahāma un ir svētījis to, kam apsolījumi. Bez jebkādas pretrunas tikai lielākais svētī mazāko. Šeit desmito tiesu saņem mirstīgi cilvēki, bet tur tas, par kupu liecina, ka viņš dzīvo. Un, tā sakot, arī Levijs, kas ņem desmito tiesu, caur Ābrahāmu ir devis desmito tiesu. Jo viņš bija tēva gumā, kad Melchisedeks ar to satikās. Jo, ja nu pilnība būtu sasniegta ar Levija priestera amatu—jo tautai ar bauslību tas bija dots—kāda vēl bija vajadzība celties citam priesterim pēc Melchisedeka kārtas un nesaukties pēc Arona kārtas? Jo priestepa amatam mainoties, nepieciešami mainās arī likums. Jo tas, par ko tas tiek teikts, piederēja pie citas cilts, no kupas neviens nav kalpojis pie altāpa. Jo ir zināms, ka mūsu Kungs ir cēlies no Jūdas cilts; šai ciltij Mozus nav nekādu norādījumu devis par priesteriem. Un lieta kļūst vēl skaidrāka, ja pēc Melchisedeka līdzības ceļas cits priesteris, Kas tāds tapis ne pēc cilvēku pavēles un likuma, bet neiznīcīgās dzīvī-bas spēkā. Jo raksti liecina: „Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.“ Jo iepriekšējo pavēli atceļ tās nespēcības un nederības dēļ. —Jo bauslība neko nav vedusi pie pilnības—bet tiek nodibināta labāka cerība, ar ko tuvojamies Dievam, Tas nav bijis bez zvēresta. Jo tie bez zvēresta ir kļuvuši par priestepiem, Bet šis ar zvērestu pēc tā gribas, kas viņam teicis: „Tas Kungs ir zvērējis, un viņš nenožēlos, tu esi priesteris mūžīgi.“ Tāpēc arī Jēzus ir tapis par labākas derības galvinieku. Viņi gan lielā skaitā ir kļuvuši par priestepiem tāpēc ka nāve tiem neļāva ilgāk palikt. Bet šim, tāpēc ka viņš paliek mūžīgi, priestepa amats ir neiznīcīgs. Tādēļ arī viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu. Jo tāds augstais priesteris mums arī pienācās, svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem un pacelts augstāk par debesīm, Kam nevajaga kā tiem augstajiem priestepiem ikdienas upurēt vispirms par saviem, pec tam par tautas grēkiem. Jo to viņš ir izdarījis reizi par visām reizēm, pats sevi upurēdams. Jo bauslība ieceļ par augstajiem priesteriem cilvēkus ar vājībām, bet zvēresta vārds, kas nāca pēc bauslības, —Dēlu, mūžam pilnīgu. Bet galvenais pārrunājamajā lietā ir tas, ka mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim debesis, Svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis tas Kungs, ne cilvēks. Jo katrs augstais priesteris tiek iecelts dāvanu un upuru nešanai, kāpēc nepieciešami, ka arī šim būtu ko upurēt. Ja viņš būtu virs zemes, viņš nebūtu priesteris, tāpēc ka te ir tādi, kas nes dāvanas pēc bauslības, Kas kalpo debesu svētnīcas atveidam un ēnai, kā arī Mozus bij saņēmis aizrādījumu, kad gribēja pabeigt telti, jo viņš saka: „Redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts.“ Bet nu viņam ir piešķirta pārāka kalpošana, jo viņš ir labākas derības starpmeks, kas uz labākiem apsolījumiem dibināta. Jo, ja pirmā būtu bijusi bez trūkuma, tad nemeklētu vietu otrai. Jo, tos norādams, viņš saka: „Redzi, nāk dienas, tas Kungs saka, kad es celšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, Ne pēc tās derības parauga, ko es esmu cēlis viņu tēviem tai dienā, kad es viņu rokas satvēru, lai viņus izvestu no Ēģiptes zemes, jo viņi paši nav palikuši manā derībā, un es esmu viņus pametis, saka tas Kungs. Šī ir tā derība, ko es celšu Israēla namam pēc šīm dienām, saka tas Kungs, es likšu savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi man būs par tautu. Un viņi nemācīs katrs savu tuvāko un brālis brāli, sacīdami: „Atzīsti to Kungu; jo visi mani pazīs no mazā līdz lielajam viņu starpā. Jo es būšu žēlīgs viņu netaisnībām un viņu grēkus vairs nepieminēšu.“ Sacīdams „jauns,“ viņš pirmo ir atzinis par vecu. Bet kas kļūst vecs un noveco, tas ir tuvu iznīkšanai. Bija jau gan arī pirmajai (derībai) dievkalpojumu noteikumi un laicīga svētnīca, Jo telts tika uzcelta—priekšējā, kufā bija svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu. Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko, Kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Arona zizlis un derības plāksnes, Pāri par to godības cherubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku. Par tiem tagad nav jārunā atsevišķi. Bet pastāvot šādai iekārtai, priekšējā teltī vienmēr ieiet priesteri izpildīt dievkalpojumus, Bet otrā vienreiz gadā vienīgi augstais priesteris, ne bez asinīm, ko viņš upurē par sevi pašu un par tautas neapzinātiem grēkiem. Ar to Svētais Gars aizrāda, ka ceļš uz svētnīcu vēl nav atklājies, kamēr pastāv pirmā telts, Kas ir tagadējā laikmeta līdzība; saskaņā ar to tiek upurētas dāvanas un upuri, kas nevar padarīt pēc sirdsapziņas pilnīgu to, kas kalpo. Bet tie tikai ēdieniem, dzērieniem un dažādām mazgāšanām uzlikti miesīgi likumi līdz pareizas kārtības laikam. Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir ne šai radībai piederīgu, Ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu. Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai, Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Un tādēļ viņš ir jaunās derības starpnieks, lai, pēc tam kad viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu. Jo, kur ir novēlējums, tur nepieciešami jāpierāda novēlētāja nāve. Jo novēlējumam ir spēks pēc nāves, bet nav spēka, kad novēlētājs vēl dzīvs. Tāpēc ari pirmā derība nav bez asinīm iesvētīta. Jo, kad Mozus visai tautai bija pateicis visas pavēles saskaņā ar bauslību, viņš ņēma teļu un āžu asinis ar ūdeni un sarkanu vilnu un īsopu un apslacīja pašu grāmatu un visu tauta, sacīdams: „Šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums ir noslēdzis.“ Bet arī telti un visus dievkalpojuma rīkus viņš tāpat apslacīja ar asinīm. Un gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas. Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem ar to pašu, bet debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā šīs. Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā, Nevis lai sevi bieži upurētu, kā priesteris ikgadus ieiet svētnīcā ar svešām asinīm, Citādi viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma. Bet tagad viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, sevi upurējot. Un kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, Tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt, neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas viņu gaida. Jo bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ikgadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas. Jo vai citādi upurēšana nebutu mitējusies, tāpēc ka upurētāji, reiz šķīstīti, neapzinātos vairs nekādus grēkus? Bet ar upujriem ikgadus tiek atgādināti grēki, Jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Tāpēc, pasaulē ienākdams, viņš saka: „Upufus un dāvanas tu neesi gribējis, bet miesu tu man esi radījis. Pilnupuji un grēku upufi tev nav patikuši. Tad es sacīju: Raugi, es nāku grāmatā par mam ir rakstīts—tavu prātu darīt, ak Dievs!“ Iepriekš sacīdams: „Upufus un davanas un pilnupufus un grēku upurus, kas pēc bauslības tiek upurēti, tu neesi gribējis, un tie nav tev patikuši,“ Tad viņš ir sacījis: „Raugi, es nāku tavu prātu darīt.“ Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu otru. Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. Un katrs priesteris gan ikdienas stāv kalpodams un bieži tos pašus upurus upurēdams, kas nekad nevar iznīcināt grēkus. Bet šis, vienu upuri par grēkiem upurējis, uz visiem laikiem ir nosēdies pie Dieva labās rokas, Joprojām gaidīdams, kamēr viņa ienaidnieki tiks likti viņa kāju pameslam. Jo ar vienu upuri viņš uz visiem laikiem it padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti. Bet arī Svētais Gars mums liecina. Pēc tam kad ir teikts: „Sī ir tā derība, ko es ar viņiem celšu pēc tām dienām, saka tas Kungs, savus likumus es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā, Un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu.“ Bet kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku. Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, Ko viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir viņa miesu, Un tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, Tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdis un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni. Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības, jo uzticams ir tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, Bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus. Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības garu nievājis. Jo mēs pazīstam to, kas ir sacījis: „Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,“ un atkal: „Tas Kungs tiesās savu tauta.“ Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, Gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajaga pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. „Jo vēl mazs brīdis, un tas kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.“ Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. Ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris. Ticības spēkā Enochs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bij aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka viņš ir, un ka viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā. Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu attiecībā uz vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams, kurp viņš iet. Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Izāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kujras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticības spēkā ari tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu to, kas devis apsolījumu. Tāpēc ari no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmala. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir—debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie viņu sauc par savu Dievu, jo viņš tiem sagatavojis pilsētu. Ticības spēkā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Izāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, Par ko bija teikts: „Pēc Izāka tev pēcnācēji tiks nosaukti,“ Jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to ari saņēma atpakaļ kā līdzību. Ticības spēkā Izāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēzavu. Ticības spēkā Jēkabs mirdams it svētījis abus Jāzepa dēlus un ir pielūdzis Dievu, noliecies pār sava zižļa galu. Ticības spēkā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu un devis norādījumus par saviem kauliem. Ticības spēkā Mozu pēc dzimšanas viņa vecāki paslēpa trīs mēnešus, tāpēc ka viņi redzēja, ka bērns ir jauks. Un viņi nebijās no valdnieka pavēlēm. Ticības spēkā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, Labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu, nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, Par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu. Ticības spēkā viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām, jo, it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja. Ticības spēkā viņš izpildīja paschas svētku ierašu un slacīšanu ar asinīm, lai pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu. Ticības spēkā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūpai kā pa sausu zemi, ko mēģinot, ēģiptieši noslīka. Ticības spēkā sabruka Jerikas mūri pēc tam, kad septiņas dienas tiem bija gājuši apkārt. Ticības spēkā netikle Rahaba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus. Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, Kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, Uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt. Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; Viņi, kupu pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto, Tāpēc, ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību. Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā to, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku, Un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: „Mans bērns, nenicini tā Kunga pārmācību un nepa-gursti, kad viņš tevi norāj! Jo, ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko viņš pieņem.“ Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet viņš—lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli. Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus Un staigājiet taisnas tekas savām kājām, lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts. Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu, Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti, Lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ezavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu. Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja. Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas un vētras, Pie bazūnes skaņas un vārda balss, par ko tie, kas dzirdējuši, ir lūguši, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts. Jo tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: „Ja arī kustonis pieskaras kalnam, tas akmeņiem jānomētā,“ Un—tik briesmīga bija parādība—ka Mozus teica: „Es esmu izbijies un drebu.“ Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, Un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem Un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kūpi atmeta to, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no tā, kas ir no debesīm. Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad viņš pasludinājis, sacīdams: „Vēl vienreiz es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.“ Bet vārdi „vēl vienreiz“ norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais. Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mes Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm, Jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina. Brāļu mīlestība lai paliek! Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus! Atcerieties saistītos, it kā arī jūs būtu saistīti, tos, kas tiek mocīti, kā tādi, kas paši arī esat miesās! Laulība lai ir visiem godā, un lau-lības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo viņš pats ir sacījis: „Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu,“ Tā ka mēs droši varam sacīt: „Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?“ Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo. Mums ir altāris, no kā ēst nav brīv tiem, kas kalpo teltij. Jo kuj-u kustoņu asinis augstais priesteris par grēkiem ienes svētnīcā, to miesas tiek sadedzinātas ārpus nometnes. Tāpēc arī Jēzus, lai ar savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tāpēc iziesim pie viņa ārpus nometnes, viņa negodu nesdami! Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. Nesīsim tad caur viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē. Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upup Dievam labi patīk. Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. Lūdziet par mums Dievu! Jo mēs apzināmies, ka mums, kas visās lietās gribam godīgi dzīvot, ir laba sirdsapziņa. Bet sevišķi lūdzu to darīt, lai es jums drīz tiktu atdots. Bet miera Dievs, kas no miroņiem paaugstinājis mūsu Kungu Jēzu, lielo avju ganu, mūžīgās derības asiņu dēļ, Tas lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt viņa gribu, jūsos to padarot, kas viņam labi patīk caur Jēzu Kristu, viņam lai ir gods mūžu mūžos. Amen. Bet es jūs, brāļi, lūdzu: panesiet šo pamācības vārdu! jo es esmu jums īsos vārdos rakstījis. Zinait, ka mūsu brālis Timotejs ir atsvabināts; ar viņu kopā, ja viņš drīz nāk, es jūs redzēšu. Sveicinait visus savus vadītājus un visus svētos! Jūs sveicina itāļi. Žēlastība lai ir jums visiem! Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas. Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdinā-šanās, Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana sagādā izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda trū-kuma. Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, Lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems. Bet lai zemais brālis lepojas ar savu augstumu, Bet bagātais ar savu zemumu, jo kā zāles zieds viņš iznīks. Jo saule uzlec ar savu svelmi un izkaltē zāli, un viņas zieds nokrīt, un tās vaiga skaistums iet bojā. Tāpat bagātnieks novītīs savās gaitās. Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl. Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats viņš neviena nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks, padarīts, dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas. No brīvas gribas viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu savā ziņā viņa radījumu pirmaji. Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens eilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, Jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību. Tāpēc nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kads ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet kas, ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā. Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta. Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu. Mani brāļi, lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēku stāvokļa uzlūkošanu. Jo, ja jūsu sapulcē ienāktu zeltpirkstains vīrs greznā tērpā, bet ienāktu arī nabags netīrā tērpā, Bet jūs uzlūkotu to, kas valkā grezno tērpu, un sacītu: „Tu nosēdies labi ērti še!“ bet nabagam sacītu: „Tu stāvi vai sēdies tur pie mana kāju pamesla,“ Vai jūs nebūtu nākuši nesaskaņā paši ar sevi un nebūtu izrādījušies par ļaundomīgiem spriedējiem? Klausaities, mani mīļotie brāļi, vai Dievs tos, kas pasaulei ir nabagi, nav izredzējis par bagātniekiem ticībā un tās valsts mantiniekiem, ko viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs esat nabagu likuši negodā. Vai bagātie par jums neuzkundzējas? Vai viņi jūs nerauj tiesās? Vai ne viņi ir tie, kas zaimo cienīgo pār jums saukto vārdu? Ja vien jūs pildāt ķēnišķīgo likumu pēc rakstiem: „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,“ tad jūs darāt labi. Bet ja jūs cilvēku stāvokli uzlūkojat, jūs darāt grēku, un bauslībā jūs norāda par pārkāpējiem. Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem. Jo kas ir sacījis: „Tev nebūs laulību pārkāpt,“ ir teicis arī: „Tev nebūs nokaut.“ Ja nu tu nepārkāp laulību, bet nokauji, tad tu esi kļuvis bauslības pārkāpējs. Tā runājiet un tā dariet kā tādi, ko tiesās svabadības likums, Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību. Žēlastība nebēdā par tiesu! Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, Bet kāds no jums viņiem teiktu: „Ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību,“ bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva. Bet gan kāds teiks: „Tev ir ticība, un man ir darbi.“ Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Ābrahāms, mūsu tēvs, —vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Izāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tikusi pilnīga, Un ir piepildīti raksti, kas saka: „Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību,“ un viņš tika nosaukts Dieva draugs. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien. Līdzīgi ari Rahaba, netikle, vai ne no darbiem viņa tika taisnota, sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama? Līdzīgi, kā miesa bez gara ir nedzīva tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem. Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā; Jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu. Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu. Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs. Tāpat ari mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un uguns ir arī mēle; kā netaisnības pasaule mēle ir nolikta starp mūsu locekļiem; tā apgāna visu augumu un aizdedzina mūža ritumu, pati būdama elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvīgas indes. Ar viņu mēs slavējam to Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt! Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?. Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vinakoks vīģes? Tāpat ari sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķilda, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tāda gudrība nenāk no augšienes, bet tā ir pasaulīga, tā nav dievišķa, bet dēmoniska; Jo, kur ir skaudība un ķilda, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, tālāk miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdim lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku. Jeb vai jums šķiet, ka raksti velti saka: „Uz skaudību nesas tas gars, ko viņš mūsos licis?“ Toties viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ raksti saka: „Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.“ Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis! Esiet nelaimīgi un gaudieties un raudiet, jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos un jūsu prieks skumjās. Zemojieties tā Kunga priekšā, tad viņš jūs paaugstinās. Neaprunājiet, brāli, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. Viens ir likumdevējs un soģis, kas var glābt un pazudināt; bet kas tu tāds esi, kas tu tiesā savu tuvāku? Nu tad jūs, kas sakāt: „Šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu,“ Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir ritu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu bridi ir redzams un tad izgaist, Kur jums būtu jāsaka: „Ja tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.“ Bet tagad jūs lielāties savā augstprātībā; katra tāda lielība ir ļauna. Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; Jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās. Esiet pacietīgi, brāļi, līdz tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo tā Kunga atnākšana ir tuvu. Nenopūtieties, brāļi, cits pret citu, ka netiekat tiesāti. Redzi, soģis stāv durvju priekšā. Par paraugu ļaunuma panešanai un pacietībai ņemiet, brāļi, praviešus, kas ir runājuši tā Kunga vārdā. Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši. Par Ijaba pastāvību jūs esat dzirdējuši un redzējuši, kāds ar viņu ir bijis tā Kunga gala mērķis, jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs. Bet pār visām lietām, mani brāļi, nezvēriet ne pie debesīm, ne pie zemes, ne citu kādu zvērestu; bet jūsu jā lai ir jā un nē—nē, ka nekrītat sodā. Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus, nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības, un kāds viņu atgriež, Ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, svešniekiem, kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā, Ko Dievs Tēvs pēc iepriekšējā lēmuma izredzējis, garā svētīdams, lai tie būtu paklausīgi un taptu apslacināti ar Jēzus Kristus asinīm: žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi. Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, Kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas tak uguni tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. Viņu jūs mīlat, lai gan neesat to redzējuši, uz viņu jūs ticat, to tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, Kad jūs sasniegsit savas ticības gala mērķi, dvēseļu pestīšanu. Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas sludināja jums nolemto žēlastību, Gribēdami izzināt, uz kufu vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību. Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tic, kas jums evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesim sūtīts. Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties. Tāpēc apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus paradīsies. Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kupās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, Jo ir rakstīts: „Esiet svēti, jo es esmu svēts.“ Un kad jūs to piesaucat kā Tēvu, kas cilvēka stāvokli neievērodams spriež tiesu pēc ikkatra darba, tad pavadāt bijībā savas svešniecības laiku. Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām—sudrabu vai zeltu no savas aplamās no tēviem mantotās dzīves, Bet ar Kristus, šī bezvainigā un nevainojamā jēra, dārgām asinīm, Kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ. Jūs caur viņu ticat uz Dievu, kas viņu ir uzmodinājis no miroņiem un to godā cēlis, tā ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību uz Dievu. Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Bet tas ir tas vārds, kas jums ir tapis kā prieka vēsts sludināts. Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti, Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs. Ejiet pie viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, Jo ir rakstīts: „Redzi, es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūj-a akmeni, un kas tic uz viņu, nepaliks kaunā.“ Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, tas ir tapis par stūja akmeni, un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tic ari ir nolemti. Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, Jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ, Ir valdniekam, kas ir pār visiem, ir pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundapus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu Kā svabadi, bet ne kā tādi, kam svabadiba būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku. Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, nevien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet ja jūs labu darīdami cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet at-stāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un sarga. Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludi-nāšanas tiktu iegūti, Redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi. Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kujrā tērpjaties, Bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā, —tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem, Kā Sāra bija paklausīga Ābra-hāmam, saukdama viņu par kungu; par viņas meitām jūs esat kļuvušas, kad jūs darāt labu un nebīstaties ne no kādiem draudiem. Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievieti kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir arī žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētās. Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību. Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu. Lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā. Jo tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām, bet tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu. Un kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs? Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem nedz iztrūkstieties. Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību; Tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus. Jo ir labāki ciest, darot labu, ja Dieva griba to prasītu, nekā darot ļaunu. Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā, Kas kādreiz bij nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti astoņas, dvēseles cauri ūdenim. Tas attēlo kristību, kuŗa tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir uz Dievu vērsta laba sirdsapziņas izlūgšanās, dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos, Kas ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad viņš uzkāpis debesis un viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki. Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties ari jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka, Tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai. Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrās un nosodāmā elku kalpībā. Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdz tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs. Tiem būs jādod atbildība tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus. Jo tādēļ ari mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā. Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un skaidrā prātā, lai jūs varētu Dievu lūgt. Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu. Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namtuji. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kupu Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Amen! Mīļie, nebrinaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, viņam godībā parādoties, varētu līk-smoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva gars dus uz jums. Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis vai ļaundaris vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet lai pagodina Dievu ar šo vārdu. Jo noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama. Bet ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva evaņģēlijam? Un ja taisnais tikko tiek izglābts, kur nonāks bezdievis un grēcinieks? Tā tad lai ari tie, kas cieš pēc Dieva gribas, labu darot, nodod savas dvēseles uzticīgajam radītājam. Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, Ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad augstais gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums. Tsiet skaidrā prātā, esiet modrigi! Jūsu pretinieks—velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristu ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, tas jūs, pēc īsām ciešanām, pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Amen! Ar Silvānu, uzticamo brāli, kā man šķiet, es jums esmu rakstījis īsos vārdos, pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir patiesa Dieva žēlastība, tanī stāviet! Jūs sveicina līdzi izredzētā Bābelē un mans dēls Marks. Sveiciniet cits citu ar mīlestības skūpstu! Miers jums visiem, kas esat Kristā! Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas ar mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnību dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs: Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un brīnuma spēku. Ar to viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, Atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, Dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem. Tādēļ brāļi, centieties jo vairāk tapt stipri iekš tā, uz ko esat aicināti un izredzēti, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā. Tādēļ es arvienu jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tam patiesībā, kas jums tagad ir. Jo, kāmēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj, kā jau to ari mūsu Kungs Jēzus Kristus man ir atklājis. Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to vienmēr turēt piemiņā. Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši viņa varenības acu liecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs viņu godā celdams apskaidroja, viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: „Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man ir labs prāts.“ Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar viņu bijām uz svētā kalna. Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Pār visām lietām ievērojiet, ka neviena praviešu māciba rakstos nav patvaļīgi iztulkojama; Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā. Bet ir ari bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž. Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam. Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem. Tāpat viņš nosodīja Sodomas un Gomoras pilsētas, pārvērzdams tās pelnos un iznīcinādams, atstājot tā biedinošu piemēru visiem, kas grib grēkot. Viņš izglāba taisno Latu, kam bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas. (Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dien’ no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus). Tā tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma, bet netaisnus paturēt mokām soda dienā, Sevišķi tos, kas seko miesai kārībās kas viņus apgāna, un nicina augsto varu. Pārdroši pārgalvji, tie nebīstas no godības eņģeļiem, bet zaimo tos, Kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami tā Kunga priekšā. Viņi kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas raditī satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst, Saņemdami netaisnības algu; salds prieks tiem šķiet baudu dzīve dienā, viņi ir kauna traipi, savā viltībā mielodamies kopā ar jums. Viņu acis ir vērstas tikai uz laulības pārkāpēju un alkst grēka; tie vilina nestipras dvēseles, tiem sirds ir ievingrinājusies mantkārībā; tie lāstam pakļauti. Atstādami taisno ceļu, tie ir nomaldījušies, sekodami Bileāmam, Beora dēlam, kas dzinās pēc netaisnās algas, Bet saņēma pamācību par savu pārkāpumu: bez valodas lops, sākdams runāt cilvēka valodā, aizkavēja pravieša neprātīgo nodomu. Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta vis-dziļākā tumsība. Jo, runādami lepnus, tukšus vārdus, tie vilina ar miesas kārībām netiklās baudās tos, kas tikko izbēguši maldu ceļu gājējiem. Apsolīdami tiem svabadību, paši viņi kalpo postam, jo, kūja kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir. Jo, ja tic, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāki viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: „Suns atgriežas pie sava paša vēmekļa,“ kā ari: „Cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.“ Mīļie, šī jau ir otra vēstule, ko es jums rakstu. Tānis es cenšos ar atgādi-nājumiem uzturēt modru jūsu prāta skaidrību, Lai jūs atcerētos svēto praviešu jau sen teiktos vārdus, kā arī mūsu Kunga un Pestītāja bausli, ko no saviem apustuļiem esat mācījušies. Vispapriekš ievērojiet to, ka pēdējos laikos nāks nikni smējēji, kufi dzīvos savās pašu kārībās Un sacīs: „Kur paliek viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.“ Tiem, kas to apgalvo, paliek apslēpts, ka vecos laikos debesis un zeme ir cēlušās Dieva vārda spēkā no ūdens un ar ūdeni. Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai. Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks, un zeme un viss, kas uz tās radīts. Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, Gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati kars-tumā izkusis? Bet mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, censieties, ka viņš jūs atrod ar mieru sirdī neaptraipītus un nevainojamus, Un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu, kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc viņam dotās gudrības. Tā viņš visās vēstulēs runā par šīm lietām. Tanīs ir dažs kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu. Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka nezaudējat, maldu līdz aizrauti, savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai! Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu— Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies— Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai ari jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa dēlu Jēzu Kristu. To mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Šī ir tā vēsts, ko esam no viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma, un viņā ņav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un viņa dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticīgs un taisns, ka viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām viņu par meli, un viņa vārdi nemājo mūsos. Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā—Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. No tā mēs noprotam, ka esam viņu atzinuši, ja turam viņa baušļus. Kas saka: es esmu viņu atzinis, bet netur viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet kas viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam viņā. Kas teicas paliekam viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā viņš ir dzīvojis. Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši. Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un viņš neklūp; Bet kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis. Es rakstu jums, bērniņi, jo grēki jums ir viņa vārda dēļ piedoti. Es rakstu jums, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no sākuma. Es rakstu jums, jaunekļi, jo jūs esat uzvarējuši ļauno. Es esmu jums rakstījis, bērni, jo jūs esat Tēvu atzinuši. Es esmu jums rakstījis, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no sākuma. Es esmu jums rakstījis jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; Jo viss, kas ir pasaulē—miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība—tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi. Bērniņi, ir pēdējā stunda, un kā jūs esat dzirdējuši, ka nāks antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda. No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bte viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsēji. Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs visi to zināt. Es esmu jums rakstījis ne tāpēc, ka jūs nezināt patiesību, bet tāpēc, ka jūs to zināt, un ka meli nekad nav no patiesības. Kas ir melis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu. Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs. Jūsos lai paliek tas, ko esat dzirdējuši no sākuma. Ja jūsos paliks tas, ko esat dzirdējuši no sākuma, tad arī jūs paliksit Dēlā un Tēvā. Šis ir tas apsolījums, ko viņš mums; ir apsolījis—mūžīgā dzīvība. To es esmu jums rakstījis par tiem, kas jūs maldina. Un jums paliek tas svaidījums, ko no viņa esat saņēmuši, un jums nevajaga, ka kāds jūs mācītu; bet kā viņa svaidījums 1 māca jums visas lietas un ir patiesīgs un nav meli, un kā viņš jūs ir mācījis, tā palieciet viņā. Tagad nu, bērniņi, palieciet viņā, lai, kad viņš parādīsies, mums būtu drošs prāts, un mēs, viņam atnākot, nepaliktu kaunā. Ja jūs zināt, ka viņš ir taisns, tad jūs saprotat, ka katrs, kas dara taisnību, ir no viņa piedzimis. Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā viņu nav atzinusi. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim viņu, kāds viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi pašu, kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība. Jūs zināt, ka viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav viņā. Katrs, kas paliek viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav viņu redzējis, nedz viņu atzinis. Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai viņš iznīcinātu velna darbus. Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis. No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt, Ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni. Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāļi ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi viņa priekšā klusināt, Ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Milie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam patīkams. Bet šis ir viņa bauslis, lai mēs ticam viņa dēla Jēzus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā viņš mums pavēlējis. Kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka viņš paliek mūsos, proti no Gara, ko viņš mums ir devis. Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks; tas jau tagad ir pasaulē. Jūs, bērniņi, esat no Dieva, un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Viņi ir no pasaules, tāpēc viņu runa ir pasaulīga, un pasaule klausa viņus. Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu. Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpicdzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. No tā mēs atzīstam, ka mēs esam viņā un viņš mūsos, ka viņš mums no sava gara ir devis. Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis savu Dēlu par pasaules Glābēju. Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā. Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļā-vība tiesas dienā, jo, kāds viņš ir, tādi ari mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: „Es mīlu Dievu“, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli. Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis, un ikviens, kas mīl to, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas no tā ir dzimis. No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam viņa baušļus. Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti; Jo viss, kas ir dzimis ņo Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli—mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājis? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva dēls. Šis, Jēzus Kristus, ir nācis caur ūdeni un asinīm, ne ūdeni vien, bet ūdenī un asinīs, un Gars ir liecības devējs, jo Gars ir patiesība. Jo trīs ir, kas dod liecību [debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens. Un trīs ir, kas liecina virs zemes] Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir kopā. Ja pieņemam cilvēku liecību, tad Dieva liecība ir lielāka, proti šī ir Dieva liecība, ko viņš ir nodevis par savu Dēlu. Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība viņā. Kas netic Dievam, tas viņu ir darījis par meli, tāpēc ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par savu Dēlu. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To cs jums rakstu, lai jūs zināt, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla vārdam. Un šī paļāvība mums ir uz viņu, ka viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc viņa prāta. Ja zinām, ka viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no viņa lūguši. Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un viņš tam dos dzīvību, proti tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizkar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso, un mēs jau esam patiesajā—viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargaities no elkiem. Es, prebiteris, izredzētajai nama mātei un viņas bērniem, ko es patiesi mīlu, un ne tikai es, bet arī visi, kas atzinuši patiesību, Tās patiesības dēļ, kas mīt mūsos un būs ar mums mūžīgi. Ar mums būs žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva dēla, patiesībā un mīlestībā. Es ļoti priecājos, ka esmu atradis starp taviem bērniem tādus, kas dzīvo patiesībā pēc pavēles, ko no Tēva esam saņēmuši. Tagad es tevi lūdzu, cienītā—ne jaunu bausli tev rakstīdams, bet to, kas mums bija no sākuma, lai cits citu mīlam. Un šī ir tā mīlestība, ka mēs dzīvojam pēc viņa baušļiem. Šis ir tas bauslis, kā jūs esat dzirdējuši no sākuma, lai jūs dzīvotu pēc tā. Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists. Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos. Kaut gan man jums ir daudz ko rakstīt, es negribēju to darīt uz papīra un ar tinti, bet es ceru nākt pie jums, un runāt no mutes uz muti, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Tevi sveicina tavas izredzētās māsas bērni. Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. Jo es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un liecināja par tavu patiesību, ka tu dzīvo jau patiesībā. Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā. Mīļais, ar uzticību tu visu esi darījis brāļiem un turklāt vēl svešiniekiem, Kas liecinājuši par tavu mīlestību draudzes priekšā. Tu darīsi labi, tos izvadīdams tā, kā tas ir cienīgi Dieva priekšā. Jo viņa vārda labā viņi ir izgājuši, neņemdami neko no pagāniem. Tad nu mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesībai par lidzdarbiniekiem. Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs. Tāpēc, kad nākšu, es pieminēšu viņa darbus, ko viņš dara, ļauniem vārdiem aprunādams mūs, un ar to viņam nepietiek, viņš pats neuzņem brāļus un neļauj to darīt tiem, kas to grib, un izstumj tos no draudzes. Mīļais, neseko ļaunajam, bet labajam. Kas dara labu, ir no Dieva; kas dara ļaunu, nav Dieva redzējis. Demētrijam par labu ir liecinājuši visi, arī pati patiesība. Arī mēs dodam viņam labu liecību, un to zini, ka mūsu liecība ir patiesīga. Man būtu tev daudz ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu, Bet ceru it drīz tevi redzēt, tad mēs runāsim no mutes uz muti. Miers lai ir ar tevi. Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus, katru atse-višķi. Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis, aicinātajiem brāļiem, kas Dievā Tēvā mīlēti un Jēzū Kristū pasargāti: Žēlastība, miers un mīlestība lai jums bagātīgi! Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt ciņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta. Jo ir iezagušies zināmi ļaudis, kas rakstos jau sen iepriekš nozīmēti nākamajam sodam, bezdievji, kas mūsu Dieva žēlastības vietā nododas kauna dzīvei un aizliedz mūsu vienīgo valdnieku un Kungu Jēzu Kristu. Bet es jums, lai gan jūs jau visu zināt, gribu atgādināt, ka tas Kungs gan izglāba tautu no Ēģiptes zemes, bet pēc tam nomaitāja tos, kas neticēja. Un eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebij nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, viņš tur mūžīgās saitēs saistītus ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai. Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šiem līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai. Tāpat arī šie apgāna, sekodami saviem sapņiem, miesu, nicina augsto valdnieku, zaimo debess varas. Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bij Mozus miesas dēļ vārdu ciņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: „Tas Kungs lai tevi soda!“ Bet šie zaimo visu, ko tie nesaprot, turpretim visās tais lietās, kujras tie izprot dabīgi līdzīgi neprātīgiem dzīvniekiem, tie iet bojā. Vai tiem, jo tie ir staigājuši Kaina ceļu, krituši peļņas dēļ Bileāma maldos un gājuši bojā, pretodamies kā Kora. Tie mielojas kā traipi bez kauna, badodamies līdz ar jums jūsu mīlestības mielastos, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm, Trakojošas jūras bangas, kas izgāž putās savu pašu kaunu, nomaldījušās zvaigznes, kam lemta mūžīgā galējā tumsa. Bet šiem arī Enochs, septītais pēc Ādama, ir sludinājis, sacīdams: „Rcdzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto Tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši, un visu nekaunīgo vārdu dēļ, ko bezdievīgi grēcinieki ir runājuši pret viņu.“ Tie ir kurnētāji, kas sūdzas par likteni un dzīvo savās kārībās, tie ar savu muti runā lielus vārdus, glaimodami acu priekšā sava labuma dēļ. Bet jūs, mīļie, pieminiet vārdus, kupus jums mūsu Kunga Jēzus Kristus apustuļi ir sacījuši savā laikā; To viņi teica jums: „Pēdējā laikā būs smējēji, kas dzīvos šāvās pašu bezdievīgajās kārībās,“ Tie, kas nošķiras, laicīgi cilvēki, kam nav gara. Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā. Un pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Un citus, kas šaubās, apžēlojiet, Glābiet, no uguns izraudami, citus apžēlojiet ar bailēm, nīzdami pat miesas apgānītās drēbes. Bet tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus savas godības priekšā, Vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam, lai ir caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, godība, varenība, spēks un vara no mūžības, tagad un mūžu mūžos! Amen. Jēzus Kristus atklājums, ko viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko viņš, sūtīdams savu eņģeli, darījis zināmu savam kalpam Jānim, Kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis. Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu. Jānis septiņām draudzēm Āzijā! Žēlastība jums un miers no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no tiem septiņiem gariem, kas viņa goda krēsla priekšā, Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdinieks. Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem Un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen! Redzi, viņš nāk uz padebešiem; viņu redzēs katra acs un tie, kas viņu dūruši; par viņu vaimanās visas zemes ciltis. Jā! Āmen! „Es esmu A un O!“ saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, visu valdītājs! Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ. Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi, kā bazūni, saucam: „To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardos, Filadelfijā un Laodiķejā.“ Es apgriezos vērot balsi, kas runāja ar mani, un, apgriezies, ieraudzīju septiņus zelta lukturus, Lukturu vidū kādu Cilvēka dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. Bet viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metalam, krāsnī kausētam, un viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā. Un kad es redzēju viņu, es nokritu pie viņa kājām kā miris, bet viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais un dzīvais. Es biju miris un, redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man ir nāves un elles atslēgas. Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk. Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji manā labājā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: Septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes. Efezas draudzes eņģelim raksti: Tā saka tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes, un kas staigā septiņu zelta lukturu vidū: Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus, un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis mana vārda dēļ un neesi piekusis. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. Bet tas tev ir, ka tu ienīsti Nikolaītu darbus, ko arī es ienīstu. Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm: Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: Tā saka pirmais un pēdējais, kas bija miris un tapis dzīvs: Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tic, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga. Nebīsties par to, ka tev būs jācicš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības vainagu. Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm. To, kas uzvar, neie-vainos otrā nāve. Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: Tā saka tas, kam zobens abās pusēs ass: Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie mana vārda un neaizliedzi manu ticību, ari Antipas dienās ne, kad mans uzticīgais liecinieks jūsu starpā tapa nokauts tur, kur mājo sātāns. Bet tas vien man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. Tev tur arī ir daži Nikolaītu mācības cienītāji. Atgriezies! Bet ja ne, tad es nākšu drīzi pie tevis un karošu pret viņiem ar savas mutes zobenu. Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, es došu no apslēptās mannas, es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina kā vien tas, kas to dabū. Un Tiatiras draudzes eņģelim raksti: Tā saka Dieva dēls, kam acis kā uguns liesma, kam kājas līdzīgas mir-dzošam vapam: Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie. Bet man ir pret tevi tas, ka tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, mācīt un pievilt manus kalpus, piekopt netiklību un ēst elku upupus. Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib atgriezties no savas netiklības. Redzi, es metīšu viņu slimības gultā un tos, kas ar viņu piekopuši netiklību, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no viņas darbiem. Viņas bērnus es nonāvēšu. Visas draudzes atzīs, ka es tas esmu, kas pārbauda īkstis un sirdis. Es došu jums katram pēc jūsu darbiem. Bet es saku jums visiem, kas esat Tiatirā, kas neturas pie šis mācības, kas nav atzinuši sātana dziļumus, kā viņi saka: Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet kas jums ir, to turiet, kamēr es nākšu. Un tam, kas uzvar, kas dara manus darbus līdz galam, es došu varu pār tautām. Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza; Kā es arī pats to no sava tēva esmu dabūjis. Un es došu viņam rīta zvaigzni. Kam ausis, lai dzird, ko gars saka draudzēm. Un Sardu draudzes eņģelim raksti: Tā saka tas, kam septiņi Dieva gari un kam septiņas zvaigznes: Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kūjā stundā es nākšu pār tevi. Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi. Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu mana Tēva un viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko gars saka draudzēm. Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: Tā saka Svētais, patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatvep. Es zinu tavus darbus. Redzi, es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt—tev ir maz spēka, un tomēr manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu vārdu. Redzi, es došu tev no sātāna sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo, —redzi, es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka es esmu tevi mīlējis. Tāpēc, ka tu esi turējis manu pacietības mācību, es tevi sargāšu pār-baudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli, pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes. Es nākšu drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu. To, kas uzvar, es darīšu par balstu sava Dieva namā, un viņš no tā nekad neaizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu, arī savas Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes vārdu, kas nokāpj no debesim, no mana Dieva, un manu jauno vārdu. Kam ausīs, lai dzird, ko gars saka draudzēm. Un Laodiķejas draudzes eņģelim raksti: Tā saka tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles, tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekārsies un atgriezies! Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani. Tam, kas uzvar, es došu sēdēt pie manis, uz mana goda krēsla, tā, kā es esmu uzvarējis un sēdu pie mana tēva uz viņa goda krēsla. — Kam ausis, lai dzird, ko gars saka draudzēm. Pēc tam es redzēju, un raugi—durvis atvērtas debesis, un pirmā balss, ko es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: „Uzkāp šurp, un es rādīšu tev, kam jānotiek turpmāk!“ Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi—goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja. Tas, kas sēdēja, pēc skata līdzīgs dārgakmeņiem jaspidam un sardijam, un ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds. Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvās zelta vainagi. No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari. Goda krēsla priekšā kā stikla jūja, līdzīga kristallam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses. Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka ģīmis un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim. Un četras dzīvās būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē, un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: „Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, visu Valdītājs, kas bija, kas ir un kas nāks.“ Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos, Tad divdesmit četri vecaji metas zemē tā priekšā, kas sēd goda krēslā un pielūdz to, kas dzīvo mūžu mūžos, un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami: „Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.“ Tad es redzēju labajā rokā tam, kas sēd uz goda krēsla, grāmatu, aprakstītu iekšun ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Es redzēju varenu eņģeli saucam: stiprā balsi: „Kas ir cienīgs atvērt grāmatu un atdarīt tās zīmogus?“ Bet neviens ne debesīs, ne zemes virsū, ne zemes apakšā nespēja atvērt grāmatu un tanī ieskatīties. Un es gauži raudāju, ka neviens nav atrasts cienīgs atvērt grāmatu un tanī ieskatīties. Te viens no vecajiem saka man: „Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.“ Un es redzēju goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā nokautu, ar septiņiem ragiem un septiņām acīm, kas ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli. Viņš nāca un saņēma grāmatu no tā labās rokas, kas sēd goda krēslā. Kad viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā kokles un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami: „Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām, Un tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.“ Tad es redzēju un dzirdēju kā daudz eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam, dzīvām būtnēm un vecajiem, viņu skaits bija miriadu miriades un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaņā balsī: „Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!“ Un es dzirdēju visu radību—debesīs, virs zemes, apakšzemes, jūrā un visus, kas tur ir—sakām: „Tam, kas sēd goda krēslā un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.“ Un četras dzīvās būtnes sacīja: „Amcn!“ vecaji metās zemē un pielūdza. Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju piimo no četrām dzīvām būtnēm sakām kā pērkona balsī: „Nāc!“ Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops: viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu. Kad viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens. Kad viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ es redzēju, un raugi—melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā! Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: „Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!“ Kad viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: „Nāc!“ Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds—nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar mēri un ar zemes zvēriem. Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: „Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?“ Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru uri viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši. Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemes trīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, Sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi viņu lielā dusmu dienā! Kas varētu pastāvēt?“ Pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam četros zemes stūpos, turot četrus zemes vējus, lai vējš nepūstu ne pār zemi, ne jūpu, ne pār kādu koku. Un es redzēju citu eņģeli nokāpjam no saules lēkta puses. Viņš turēja dzīvā Dieva zīmogu; viņš sauca skaņā balsī četriem eņģeļiem, kam bija dots maitāt zemi un jūru: „Nesamaitājiet zemi, ne jūpu, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm.“ Tad es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm. No Jūdas cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoti, no Rūbena cilts divpadsmit tūkstoši, no Gada cilts divpadsmit tūkstoši, No Ašera cilts divpadsmit tūkstoši, no Naftaļa cilts divpadsmit tūkstoši, no Manases cilts divpadsmit tūkstoši. No Simeona cilts divpadsmit tūkstoši, no Levija cilts divpadsmit tūkstoši, no Isašara cilts divpadsmit tūkstoši. No Zebulona cilts divpadsmit tūkstoši, no Jāzepa cilts divpadsmit tūkstoši, no Benjamīna cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoti. Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks—ko saskaitīt neviens nevarēja—no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un Sauca skaņā balsī: „Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.“ Visi eņģeļi stāvēja ap goda krēslu, ap vecajiem un dzīvajām būtnēm un metās uz savu vaigu goda krēsla priekšā un lūdza Dievu, sacīdami: „Tiešām, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Amen!“ Tad viens no vecajiem sacīja man: „Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?“ Es viņam atbildēju: „Mans Kungs, tu to zini!“ Un viņš man sacīja: „Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo viņam dienām un naktīm viņa namā, un tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedis, Jo Jērs kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.“ Kad atvēra septīto zīmogu, tad iestājās klusums debesīs kādu pusstundu. Un es redzēju septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva vaiga priekšā, un viņiem deva septiņas bazūnes. Tad nāca cits eņģelis un nostājās pie altāra, turēdams zelta kvēpināmo trauku; viņam deva daudz kvēpināmā, lai pietiktu visu svēto lūgšanām uz zelta altāra goda krēsla priekšā. Un kvēpināmā dūmi ar visu svēto lūgšanām uzkāpa no eņģeļa rokām Dieva priekšā. Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeni un zemes trīce. Un septiņi eņģeļi ar septiņām bazūnēm gatavojās bazūnēt: Kad pirmais bazūnēja, tad krusu un uguni, asinīm sajauktu meta uz zemi. Trešā daļa zemes apdega, trešā daļa koku sadega un visa zāle izdega. Kad otrs eņģelis bazūnēja, tad kā lielu kalnu, degošu ugunīs gāza jūrā; trešā daļa jūras tapa par asinīm, Un trešā daļa jūras radījumu, kam bija dzīvība, nomira, un trešā daļa kuģu tika izpostīta. Kad trešais eņģelis bazūnēja, tad no debesim krita liela zvaigne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds saucās Apsints, un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie tie bija tapuši rūgti. Kad bazūnēja ceturtais eņģelis, tad trešā daļa saules tika izdzēsta un mēness trešā daļa un zvaigžņu trešā daļa; to trešā daļa tapa tumša, un dienas trešā daļa nespīdēja un nakts tāpat. Pēc tam es redzēju un dzirdēju ērgli laižamies pa debess vidu un saucam skaņā balsī: „Vai, vai, vai zemes iedzīvotājiem trīs citu eņģeļu bazūņu skaņu dēļ, kas vēl bazūnēs.“ Tad bazūnēja piektais eņģelis, un es redzēju zvaigzni krītam no debesim uz zemi. Viņam deva bezdibeņa akas atslēgu, Viņš atvēra bezdibeņa aku, un no akas pacēlās dūmi kā liela cepļa dūmi, aptumšojās saule un gaiss no akas dūmiem. No dūmiem nāca siseņi uz zemi, un tiem tika dota vara līdzīga zemes skorpiju varai. Tiem piesacīja nemaitāt zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kas nenes uz savām pierēm Dieva zīmogu. Tiem tika dots, ne viņus nokaut, bet mocīt piecus mēnešus ilgi, un viņu mokas līdzīgas mokām, kad skorpijs sadzēlis cilvēku. Tad tanīs dienās cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs, viņi gribēs mirt, bet nāve bēgs no viņiem. Siseņi līdzīgi zirgiem, kas jūgti karam; uz to galvām ir kā vainagi, zeltam līdzīgi, un to ģīmji kā cilvēku ģīmji. Tiem mati kā sieviešu mati un zobi kā lauvas zobi. To bruņas līdzīgas dzelzs bruņām un to spārnu švīkstoņa kā ratu troksnis, kad daudz zirgu skrien cīņā. Astes tiem līdzīgas skorpijiem, tiem arī ir dzeloņi, to astēs ir to spēks cilvēkus mocīt piecus mēnešus ilgi. Pār tiem ir ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, kam vārds ebrēju valodā Abadons, bet grieķu valodā Apollions. Pirmais „vai“ pārgājis, raugi, pēc tam nāk vēl divi „vai.“ Kad sestais eņģelis bazūnēja, tad es dzirdēju balsi no zelta altāra četriem stūriem Dieva priekšā Sakām sestajam eņģelim, kam bija bazūne: „Atraisi četrus eņģeļus, kas saistīti pie lielās upes Eifratas.“ Tad atsvabināja četrus eņģeļus, kas bija gatavi noliktā stundā, dienā, mēnesī, gadā nokaut trešo daļu cilvēku. Jātnieku pulka skaits bija divreiz miriādu miriādes. Es dzirdēju viņu skaitu. Un tā es skatā redzēju zirgus un tos, kas uz tiem sēdēja, kam bija ugunīgas, tumši zilas un sēra dzeltenas bruņas, un zirgu galvas kā lauvu galvas, un no to mutēm nāca uguns, dūmi un sērs. Ar šīm trim mocībām tika nokauta 1 trešā daļa cilvēku, ar uguni, ar dūmiem un ar sēru, kas nāca no to mutēm. Jo zirgu spēks ir to mutēs un to astēs, jo to astēm, līdzīgi čūskām, ir galvas, ar kurām tie nes postu. Visi citi cilvēki, ko nenokāva šais mocībās, tomēr neatgriezās no savu roku darbiem, bet pielūdza ļaunos garus, zelta, sudraba, vara, akmens un koka elku tēlus, kas nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne staigāt. Un viņi neatgriezās ne no savām slepkavībām, ne no savām burvībām, ne no savas netiklības, ne no savām zādzī-bām. Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi, Un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un kad viņš sauca, tad septiņu pērkonu balsis sāka runāt. Un kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: „Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši tin neuzraksti to.“ Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesim Un zvērēja pie tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam; kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes; un jūŗu un visu, kas jūrā: Laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, kā viņš to ir pasludinājis saviem kalpiem praviešiem. Un balss, ko es dzirdēju no debesim, runāja atkal uz mani, sacīdama: „Ej, nem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes.“ Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: „Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mūtē.“ Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta. Un uz mani saka: „Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.“ Man deva niedri, līdzīgu mērkokam un sacīja: Celies un mēri Dieva namu, altāri un dievlūdzējus, kas ir iekšā. Bet atstāj Dieva nama ārējo pagalmu ārpusē un nemērī to, jo tas ir dots pagāniem, un tie samīs svēto pilsētu četrdesmit divi mēnešus. Un es likšu saviem diviem lieciniekiem, ka tie maisos tērpti pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes kunga priekšā. Un ja kāds gribētu tos aizkart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus; ja kāds tos gribētu aizkart, tam tā būs jāiet bojā. Tiem ir vara aizslēgt debesis, ka lietus nelītu pa visu viņu pravietošanas laiku; tiem ir vara pār ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un šaust zemi ar visādām mocībām, kad vien tie gribēs. Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur ari viņu Kungs ir krustā sists. Un dažādu tautu un cilšu, valodu un tautību ļaudis redzēs viņu miesas trīs ar pus dienas un neļaus viņu miesas likt kapā. Zemes iedzīvotāji priecājas par 1 tiem un ir līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus. Un pēc trīs ar pus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja. Un viņi dzirdēja stipru balsi no debesīm tiem saucam: Kāpiet šurp aug šā. Un viņi pacēlās mākoni pret de-besim; viņu ienaidnieki noskatījās viņos. Tanī pašā stundā notika liela zemes trīce, desmitā pilsētas daļa sagruva, un šinī zemes trīcē gāja bojā septiņi tūkstoši cilvēku, un pārējos pārņēma bailes, un tie deva godu Dievam debesīs. Otrs „vai“ ir pagājis; redzi, trešais „vai“ drīzi nāks.“ Septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, kas sauca: „Pasaules valdība ir nākusi rokā mūsu Kungam un viņa svaidītam, un viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam.“ Un tic divdesmit četri vecaji, kas sēd Dieva priekšā uz saviem troņiem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, sacīdami: „Mēs tev pateicamies, Kungs Dievs, visu valdītāj, kas esi un kas biji. ka tu esi saņēmis savu lielo varu un kļuvis par valdnieku. Tautas iedegās dusmās; tad nāca tava dusmība un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems tavi kalpi pravieši un svētie un visi, kas tavu vārdu bīstas, mazie un lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā.“ Tad atvērās Dieva tempus debesīs, bija redzams templī viņa derības šķirsts; un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemes trīce un liela krusa. Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās. Vēl cita zīme parādījās pie debesim: Redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo dalu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kuņai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas Lautas ar dzelzs zizli; un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie viņa troņa. Tad sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur dzīvību uzturētu tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Izcēlās kapš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tic nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātānu, kas pievil visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nogāzts zemē un līdz ar viņu tā eņģeļi. Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: „Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei. Tādēļ priecājieties, debesis, un kas tur mājo! Vai zemei un jūrai! jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.“ Pūķis, redzēdams, ka tas nomests zemes virsū, sāka vajāt sievu, kas bija dzemdējusi puisēnu. Sievai tika doti divi lielā ērgļa spārni, lai tā varētu skriet tuksnesī savā vietā, kur viņas dzīvība, prom no čūskas acīm, tiek uzturēta laiku un laikus un puslaiku. Un čūska izlaida no savas mutes ūdeni kā upi sievai pakaļ, lai to aizpludinātu. Bet zeme nāca sievai palīgā, atvērdama savu muti un aprīdama no pūķa mutes izlaisto upi. Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja kafot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu. Un viņš nostājās uz jūras krasta. Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru, kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi. Šis zvēts, ko es redzēju, bija līdzīgs pardehm; viņa kājas bija kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute. Pūķis deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu. Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu. Un viņi pielūdza pūķi, tādēļ ka tas zvēram devis varu; arī zvēru tie pielūdza, sacīdami: „Kas līdzinās zvēram, un kas var ar to kafot?“ Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus un vara to darīt četrdesmit divi mēnešus ilgi. Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu viņa vārdu un viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs. Tam tika dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt, un dota vara pār visām ciltīm un tautībām. Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kupu vārdi nav rakstīti kopš pasaules radīšanas nokautā Jēra dzīvības grāmatā. Kam ir ausis, tas lai dzird! Kas ņem gūstā, aizies pats gūstā; kas nokauj ar zobenu, to nokaus pašu ar zobenu. Šeit parādās svēto izturība un ticība. Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis. Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta. Tas dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā. Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt zvēra priekšā; tas aicina zemes iedzīvo-I tājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce, un kas tomēr palicis dzīvs. Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. Un tas panāca to, ka visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, Lai neviens nevarētu ne pirkt ne pārdot, kam nav šās zīmes—zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa. Šeit slēpjas gudrība. Kam ir sa-prašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši. Tad es redzēju: Raugi, Jērs stāvēja uz Cianas kalna un līdz ar viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam viņa vārds un viņa tēva vārds bija rakstīts uz viņu pierēm; Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo būtņu un vecaju priekšā, un neviens to dziesmu nevarēja saprast, kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules. Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīstī: Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un viņa Jēram; Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas. Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; Viņš sauca stiprā balsī: „Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir atnā-kusi viņa tiesas stunda; pielūdziet to, kas radījis debesi un zemi, jūju un ūdens avotus.“ Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: „Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netik-lības dusmu vīnu.“ Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, Tam būs ari jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi paceļas augšup mūžu mūžos; un nav miera ne dienu ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.“ Šeit vajadzīga svēto pastāvība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību. Es dzirdēju balsi no debesīm sakām: „Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.“ Es redzēju, raugi, bija balts mākonis, un uz mākoņa sēdēja kāds, līdzīgs Cilvēka dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis. Cits eņģelis izgāja no dievnama un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: „Laid savu sirpi darbā un sāc pļaut, jo pasaules druva jau pār pārim nobriedusi. Tad tas, kas sēdēja uz mākoņa, nolaida savu sirpi pār zemi un ievāca zemes ražu. Un cits eņģelis izgāja no Dieva nama, kas bija debesīs, arī tam bija ass sirpis. Vēl cits eņģelis izgāja no altāra; tam bija vara pār uguni, tas sauca stiprā balsī tam, kam bija asais sirpis: „Laid savu aso sirpi darbā un ievāc zemes vīna koka ražu, jo viņa ogas jau ir ienākušās.“ Tad eņģeļi nolaida savu sirpi pār zemi, savāca zemes vīna koka augļus un meta tos Dieva dusmības lielajā vīna spaidā. Vīna spaidu mina ārpus pilsētas, un no tā iztecēja asinis līdz zirgu iemauktiem ap tūkstoš seši simti stadiju tālu. Tad es redzēju citu lielu un brīnišķīgu zīmi debesis: septiņus eņģeļus, kam bija septiņas pēdējās mocības, jo ar tām piepildījās Dieva dusmas. Un es redzēju tādu kā kristalla jūpu, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši par zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristalla jūras ar Dieva koklēm rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: „Lieli un brīnišķīgi ir tavi darbi. Kungs Dievs, visuvalditāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ! Kas tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo tu vien esi svēts; visas tautas nāks tavā priekšā un tevi pielūgs, jo tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami.“ Pēc tam es redzēju: Debesis atvērās Dieva nams—liecības telts. Un no tā izgāja tie septiņi eņģeļi, kam bija septiņas mocības, tērpti tīrā spožā linu audeklā un ar zelta jostām ap krūtīm. Viena no četrām dzīvajām būtnēm iedeva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Dieva dusmām, kas dzīvo mūžīgi mūžam. Un Dieva nams pildījās ar dūmiem no Dieva varenības un viņa spēka; un neviens nevarēja ieiet Dieva namā, kamēr nav beigušās septiņu eņģeļu septiņas mocības. Es dzirdēju: stipra balss Dieva namā sauca septiņiem eņģeļiem: „Eite un izlejiet septiņus Dieva dusmu kausus pār zemi!“ Pirmais gāja un izlējasavu kausu pār zemi, tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu. Otrs izlēja savu kausu pār jūpj; un tā kļuva par asinīm, tādām kā miroņa, un visa dzīvā radība jūjrā nobeidzās. Trešais izlēja savu kausu upēs un ūdens avotos, un tie kļuva par asinīm. Un es dzirdēju eņģeli, kas valda pār ūdeņiem, sakām: „Taisns tu esi, svētais, kas tu esi un biji, ka tu spriedi tādu tiesu; Jo tie ir izlējuši svēto un praviešu asinis, tāpēc tu tos dzirdīji ar asinīm, viņi to ir pelnījuši.“ Tad es dzirdēju altārī sakām: „Tiešām, Kungs Dievs, visuvaldītāj, patiesas un taisnas ir tavas tiesas!“ Ceturtais izlēja savu kausu pār sauli; tad tā dabūja spēku sadedzināt cilvēkus ar uguni. Tā sadega cilvēki lielā karstumā, bet tie zaimoja Dieva vārdu, kam ir vara pār, šām mocībām, un neatgriezās, lai dotu! Dievam godu. Piektais izlēja savu kausu pār zvēra troni; tad viņa valstība tapa tumša, un ic aiz sāpēm sakoda savas mēles. Un zaimoja Dievu debesis savu sāpju un augoņu dēl, bet neatgriezās no saviem darbiem. Sestais izlēja savu kausu lielajā Eifratas upē; tad izsīka tās ūdens, lai ceļš būtu sagatavots austrumu ķēniņiem. Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltus pravieša mutes iznākam trīs nešķīstus garus kā vardes; Tie ir ļauni gari, kas dara brīnumus; tie aiziet pie visiem pasaules ķēniniem, lai tos pulcinātu cīņai Dieva visuvaldītāja lielajā dienā. „Redzi, es nāku kā zaglis! Svētīgs, kas ir nomodā un kas tur savas drēbes gatavībā, lai tam nebūtu jāstaigā kailam, un nebūtu redzams viņa kauns.“ Un viņš tos sapulcināja kādā vietā, ko ebrēju valodā sauc par Harmagedonu. Septītais izlēja savu kausu gaisā; tad atskanēja stipra balss no Dieva nama goda krēsla: „Ir noticis!“ Un parādījās zibeņi, atskanēja balsis un pērkoni, un notika liela zemes trīce, tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū. Lielā pilsēta saplaisāja trīs daļās, pagānu pilsētas sagruva. Lielā pilsēta Bābele tā tika pieminēta Dieva priekšā, viņš lika tai pasniegt savas dusmības vīna kausu. Visas salas pazuda, un kalnu vairs nebija. Liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem, bet cilvēki zaimoja Dievu krusas briesmu dēl, jo tās posts bija loti liels. Viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, nāca un sacīja man tā: „Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem. Pasaules ķēniņi dzīvojuši ar viņu netiklībā, un zemes iedzīvotāji apreibinājušies ar viņas netiklības vīnu.“ Un viņš garā aiznesa mani tuksnesī. Tur es redzēju sievieti sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. Sieviete bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem. Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: „Lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte.“ Es redzēju: Sieviete bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos. Eņģelis man sacīja: „Kāpēc tu esi tā izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievietes noslēpums un zvēra ar sep-tiņām galvām un desmit ragiem noslē-pums, kas nes sievieti. Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuņu vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kuņa tagad nav, un kas atkal būs. Šeit vajaga gudrības, lai saprastu: Septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kujriem sēd sieviete; Tās ir ari septiņi ķēniņi: pieci ir krituši, viens ir tagad, viens vēl nav atnācis; un kad tas nāks, tam būs palikt tikai īsu brīdi. Zvērs, kas bijis un kuņa tagad nav, tas pats ir astotais, tomēr viens no septiņiem, un aiziet bojā. Un desmit ragi, ko tu redzēji, ir desmit ķēniņi, tie valdību vēl nav saņēmuši, bet tiem ir ķēniņa vara dota kopā ar zvēru vienu stundu. Tie ir vienis prātis un nodod savu spēku un varu zvēram. Tie kaps ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo viņš ir kungu kungs un ķēniņu ķēniņš, un viņa aicinātie, izre-dzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar viņu.“ Tad viņš man saka: „Ūdeņi, ko tu redzeji, pie kuriem sēd netikle, ir tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas. Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs—tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdis viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs ir devis viņu sirdīm tieksmi pildīt viņa nodomu, sadoties kopā un nodot savu valdību zvēram, kamēr piepildīsies Dieva vārdi. Un sieviete, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem.“ Pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma. Viņš sauca spēcīgā balsī: „Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli. Jo visas tautas ir dzērušas no viņas netiklības dusmu vīna, un pasaules ķēniņi ir piekopuši netiklību ar viņu, un pasaules tirgoņi ir kļuvuši bagāti no viņas lielā greznuma.“ Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: „Izeita no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas ģrēkos, un jūs neķertu viņas mocības. Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Atmaksājiet tai, kā arī viņa atmaksājusi, un atdarait tai divkārt pēc viņas darbiem! Kausu, ko viņa pildījusi, pildait tai divkārt! Kā viņa centās pēc goda un greznuma, tā atmaksājiet tai ar mokām un bēdām. Jo viņa saka savā sirdī: Es sēdu ķēniņienes tronī, neesmu atraitne un sēru nekad neredzēšu. Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, viņu sadedzinās uguni; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis. Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un kārumos, kad tie redzēs viņas liesmu dūmus; Attālus stāvēdami aiz bailēm no viņas mokām, tie sauks: Vai! vai! lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi! Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu, tāpēc ka neviens vairs nepērk viņu preces: Zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu, audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādus ziloņkaula lietas, no dārga koka, vafa, dzelzs un marmora darinātus priekš-metus; Arī kanēli, smaržeļļu, kvēpināmās un svaidāmās zāles, vīraku, vīnu, eļļu, smalkus miltus, kviešus, lopus, avis, zirgus un ratus, dzīvas miesas un cilvēku dvēseles Un augļi, pēc kufiem tava dvēsele kāroja, ir pagalam, visi dārgumi un krāšņumi tev zuduši, un tos nekad vairs neredzēt. Veikalnieki, kas ar šām lietām tirgojās un kas no viņas kļuvuši bagāti, stāvēs attālus aiz bailēm no viņas mokām un raudādami un sērodami sacīs: Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija tērpusies dārgā audeklā, purpurā un sarkanā audumā, kas bija rotaļājusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm! Vienā stundā visa šī bagātība gājusi bojā! Visi stūrmaņi, laivinieki, jūrnieki un visi, kas darbojas uz jūras, stāvēja no tālienes Un sauca, redzēdami viņas liesmu dūmus: Kur ir cita šai lielai pilsētai līdzīga? Tie kaisīja pelnus uz savām galvām un brēca raudādami un sērodami: Vai! vai! lielā pilsēta, kurā kļuvuši bagāti no viņas mantām visi kuģu īpašnieki. Vienā stundā tā ir izpostīta. Priecājieties par to, debesis un svētie, apustuļi un pravieši, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu. Stiprs eņģelis pacēla akmeni, dzirnu akmens lielumā un meta to jūrā, sacīdams: „Tā ar lielu varu mētīs lielo pilsētu, un tās nekad vairs nebūs. Tavos mūros vairs nedzirdēs koklētāju, spēlētāju, stabulnieku un bazūnētāju skaņas; tur nedarbosies vairs neviens amata meistars; tur nedzirdēs vairs dzimu akmeni rūcam. Tavos mūros nespīdēs vairs sveces gaisma; tur nedzirdēs vairs līgavaiņa un līgavas prieka balsi, jo tavi tirgoņi bija visas zemes varenie: ar tavu burvību ir pieviltas visas tautas. Viņā ir atrastas praviešu un svēto asinis un visu to, kas noslepkavoti virs zemes.“ Pēc tam es dzirdēju stipru balsi debesīs, it kā liels ļaužu pulks sauktu: „Allelūja! Pestīšana, gods un vara pieder mūsu Dievam: Jo viņa tiesas ir patiesas un taisnas. Viņš ir tiesājis lielo netikli, kas samaitāja visu zemi ar savu netiklību, viņš atprasījis no viņas rokas savu kalpu asinis.“ Tie sai 1 vēl reiz: „Allelūja! Dūmi no viņas paceļas augšup mūžu mūžos.“ Un divdesmit četri vecaji un četras dzīvās būtnes nometās zemē, pielūdza Dievu, kas sēd goda krēslā, un sacīja: „Amen, allelūja!“ No goda krēsla atskanēja balss, saukdama: „Slavējiet mūsu Dievu, visi viņa kalpi, kas viņu bīstas, mazie un lielie.“ Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: „Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs mūsu Dievs, visuvaldītājs. Priecāsimies gavilēsim un dosim viņam godu jo atnākušas Jēra kāzas un viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā.“ Proti audekls ir svēto taisnības darbi. Un viņš man saka: „Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!“ Viņš man saka: „Šie ir patiesie Dieva vārdi.“ Tad es kritu pie viņa kājām, gribēdams viņu pielūgt. Bet viņš man saka: „Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu!“ Proti Jēzus liecība ir praviešu gars. Es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas sēd uz viņa, tam vārds Uzticīgais un Patiesais, un viņš tiesā un karo ar taisnību. Viņa acis ir uguns liesma un galvā tam daudzi ķēniņu kroņi, vārdu, kas tam uzrakstīts, neviens nepazīst, kā vien viņs pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīš mērktas, viņu sauc: Dieva vārds. Debesu kara pulki sekoja viņam uz baltiem zirgiem, tērpti baltā tīrā audeklā. No viņa mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt pagānu tautas, viņš min visuvaldītāja Dieva bargo dusmu vīna spaidu. Uz viņa tērpa, proti sānos, ir rakstīts vārds: Ķēniņu Ķēniņš un Kungu Kungs. Es redzēju eņģeli, tas stāvēja saulē un sauca stiprā balsī visiem putniem, kas lidoja augsti pie debesīm: „Nāciet, pulcinieties Dieva lielajā mielastā Ēst ķēniņu un virsnieku un vareno miesas zirgu un jātnieku, visu svabado un vergu, mazo un lielo miesas.“ Es redzēju zvēru un visas zemes ķēniņus, tie bija sapulcējušies ar saviem kara pulkiem, lai karotu ar to, kas sēdēja uz zirga, un ar viņa kara pulku. Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu ari viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnuma zīmes un ar tām pievīlis tos, kas pieņēmuši zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra uguns jūrā. Visus pārējos nokāva ar zobenu, kas izgāja no jātnieka mutes, un visi putni barojās ar viņu miesām. Es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija rokā bezdibeņa atslēga un liela ķēde. Viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātāns, un sasēja to uz tūkstoš gadiem, Iemeta to bezdibenī, aizslēdza to un uzlika zīmogu virsū, lai tas nepieviltu vairs tautas, kamēr būs pagājuši tūkstoš gadi. Pēc tam viņam uz īsu laiku jātop atsvabinātam. Tad es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest; un redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu. Bet pārējie mirušie neatdzīvojās, pirms nebija pagājis tūkstoš gadu. Šī ir pirmā augšāmcelšanās. Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas; bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar viņu tūkstoš gadu. Un kad tūkstoš gadu būs pagājis, sātāns tiks atsvabināts no sava cietuma. Un tas ies pievilt tautas, kas dzīvo četros zemes galos, Gogu un Magogu un tos sapulcināt karam; viņu skaits ir kā jūras smiltis. Tie uzkāpa zemes augstienē, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu. Tad uguns krita no debesīm un aprija tos. Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam. Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un to, kas tanī sēdēja; no viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem. Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem. Arī nāvi un nāves valstību iemeta uguns jūrā. Šī ir otra nāve—uguns jūra. Ja kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.“ Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: „Redzi, visu es daru jaunu.“ Tad viņš teica: „Raksti! Jo šie vārdi ir neapšaubāmi un patiesi.“ Un viņš man sacīja: „Ir noticis. Es esmu A un O, sākums un gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvī-bas ūdens avota. Kas uzvar, tas to iemantos, un es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls. Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otra nave.“ Tad atnāca viens no septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, runāja ar mani un sacīja: „Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu.“ Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva. Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristalldzidrs jaspids. Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem div-padsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti div-padsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi; Trīs vārti uz austrumiem, trīs uz ziemeļiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz rietumiem. Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti divpadsmit vārdi. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Tam, kas ar mani runāja, bija mērogs, zelta niedre, pilsētas, tās vārtu un mūra mērīšanai. Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gajra cik plata. Viņš mērīja pilsētu ar niedri. Tur bija ap divpadsmit tūkstoš stadiju. Tās garums, platums un augstums bija vienādi. Tad viņš mērīja tās mūri: simts četrdesmit četras olektis, pēc cilvēku mēra, kas ir eņģeļa mērs. Tās mūris bija celts no jaspida, un pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam. Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. Pirmais pamatakmens bija jaspids, otrs safīrs, trešais chalkedons, ceturtais smaragds, Piektais sardoniks, sestais sardijs, septītais chrizolits, astotais berils, devītais topāzs, desmitais chrisoprass, vienpadsmitais hiakinīs, divpadsmitais ametists. Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo Kungs Dievs visuvaldītājs ir viņas tem-plis, un Jērs. Pilsētai saules un mēness gaismas nevajaga, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nava. Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus. Ne mūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristalls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un viņa Jēra tronis, un viņa kalpi tam kalpos. Tie skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaismas tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam. Tad viņš man sacīja: „Šie vārdi ir neapšaubāmi un patiesi. Tas Kungs, praviešu garu Dievs, ir sūtījis savu eņģeli atklāt saviem kalpiem, kam drīzumā jā-notiek. Redzi, es nākšu drīz!“ Svētīgs, kas tur šīs grāmatas pravietojuma vārdus. Es, Jānis, to visu dzirdēju un re-dzēju. Un kad es to dzirdēju un redzēju, es kritu pie kājām eņģelim, kas man to rādīja, un gribēju viņu pielūgt. Bet viņš man saka: „Nedari to! Es esmu tāds pat kalps kā tu, kā tavi brāļi, pravieši un visi tie, kas tur šis grāmatas vārdus. Pielūdz Dievu!“ Tad viņš man saka: „Neaizzīmogo šīs grāmatas pravietojuma vārdus! Jo noliktais laiks ir tuvu. Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.“ „Redzi, es nākšu drīz un mana alga līdz ar mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Es esmu A. un O. pirmais un pēdējais, sākums un gals. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Arā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.“ „Es, Jēzus, esmu sūtījis savu eņģeli, lai mums šo liecību dotu par draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā rīta zvaigzne.“ Un gars un līgava saka: „Nāc!“ Un kas to dzird, lai saka: „Nāc!“ Kam slāpst lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas. Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kūjām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šās grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie, svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. Tas, kas visu šo apliecina, saka: „Tiešām, es nāku drīz“ Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Amen!