Autobiogrāfisks romāns
"Māmiņ, es tevi atkal drīz atstāšu," Olģerts teica, stāvēdams pie loga un skatīdamies pastkartē, kuru tikko bij saņēmis.
"Dēls, nejokojies," Silarāja māte atbildēja. Viņa bij paveca sieviete un sēdēja ar adīkli rokā pie galda. Viņai izslīga adīklis no rokām un viņa pameta biklu skatu uz dēlu.
"Jā, māmiņ, būs atkal jāaizbrauc," jauneklis turpināja. "Sen jau man bija tā sajūta, ka Jozofats mani sauks atpakaļ uz Pēterpili. Es negribēju par to domāt un kratījos no šīm domām pēc iespējas vaļā, bet tās man nemitoši uzmācās. Jau kopš ilgāka laika es izjūtu, ka manā dzīvē būs pārmaiņas. Lūk, te vecā Jozofata pastkarte!" To teicis, Olģerts pasniedza mātei pastkarti un atlaidās uz dīvāna.
Silarāja māte sameklēja brilles un, tās izslaucījusi, sāka karti burtot. Vācu rakstu zīmes viņa lāgā nesaprata; beidzot viņa izburtoja:
"Mīļo Olģert!
Pēc pāris dienām iebraukšu Rīgā un apmetīšos Romas viesnīcā. Lūdzu mani apciemot.
Ar sveicienu Jūsu Pēterpilī, 26. IV. 189... K. Jozofats."
Šīs rindiņas izlasījusi, Silarāja māte meta pētošu skatu uz dēlu.
"Jā, mīļo, labo māmulīt, šīs pāris rindiņas nekā daudz nevēstī: ir tikai mana agrākā principāla vienkāršs paziņojums par viņa atbraukšanu. Bet priekš manis šis paziņojums izšķirošs:
sirmais Jozofats mēro manis dēļ tālo ceļu no Pēterpils. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka pie pirmās tikšanās ar viņu es noslēgšu jaunu kontraktu un atgriezīšos atpakaļ uz Pēterpili." To teicis, Olģerts spēji piecēlās un sāka soļot pa istabu.
Silarāja māte klusēja. Likās, ka viņa klausās, bet nesaprot dēla valodas.
"Bet tu nedusmojies uz mani, dārgo māmulīt," jauneklis pēc brītiņa turpināja. "Vai nebija tavas ilgas, lai tavs Olģerts dienās taptu par staltu jaunekli? Vai tāds es neesmu? Vai ar saviem divdesmit pieciem gadiem es neesmu fabrikas pārvaldnieks? Šo stāvokli esmu ieguvis ne ar kukuļiem un protekcijām: pats ar savu enerģiju to esmu izcīnījis. Atceries, ka tu man ņēmi ļaunā, kad piecus gadus atpakaļ iestājos par strādnieku tai fabrikā, kuru tagad pārvaldu. Es gribēju strādnieks būt šī vārda pilnā nozīmē. Man nepietika ar to vien, ko biju sev galvā iekalis: sūro maizes riecienu man bija griezt pašam savām tulznainām rokām. Šo maizes riecienu cienīt tu man mācīji; tu pati to neesi nicinājusi. Bet daži gadi ārpus dzimtenes, citā, lielākā pasaulē, mani pārveidojuši: es jūtos iekalts kā važās - tik šauri man ir fabrikas mūri, tik šauras dzimtenes robežas. Māmulīt, manis paša labā man jādodas svešumā."
Silarāja māte klusēja, bet viņai acīs pazibēja divas asaras.
Olģerts, to vērodams, nogriezās sānis un arī viņa acis kļuva mitras.
Atskanēja fabrikas griezīgās svilpes skaņas, vēstīdamas pēcpusdienas darba sākumu.
"Man jāiet," Olģerts ātri teica, un, māti noskūpstījis, aizgāja.
Silarāja māte nevēroja dēla aiziešanu. Adīklis tai no klēpja bija atkal izslīdējis. Atbalstījusi galvu pret krēsla atzveltni, viņa stīvi raudzījās uz pretējo kailo istabas sienu. Un atkal divas
lielas asaras, dvēselē piebriedušas, lēni noritēja pār viņas kalsnējo seju.
Viņa iedomājās savu jaunību, kad kā pārtikuša muižas mežsarga meita visā pagastā bij ievērota un ar savu smuidro augumu kairināja muižas puišus. Viņa bija ieskatījusi puisi Kārli un tas viņu. Kad viņa ar Kārli gāja pie mācītāja, tad viņas tēvs vairs nebija muižā mežsargs, bet kalps pie kāda rentnieka. Tomēr tāda pēkšņa pārmaiņa viņas vecāku dzīvē nebija par traucēkli viņas un Kārļa laimei.
Pēc četriem gadiem nāve viņai Kārli atņēma: pavasarī, baļķus pār ezeru vedot, Kārlis bija noslīcis āliņģī. Kad Kārli apglabāja, Olģerts, tikko vēl trīs gadus vecs, viņu bija mierinājis: "Neraudi, māmulīt, es būšu tev mazais vīriņš." Šie vārdi Silarāja mātei vēl tagad skanēja ausīs.
Tad viņa visādi bija situsies caur dzīvi: gan kā kalpone, gan kā modere muižā. Bet kad Olģerts un viņas jaunākā, Mildiņa, tuvojās tiem gadiem, kad bija laiks bērnus nodot ganos, viņa salīga divus pajūgus, iekrāva vienā skapi, gultu un tīņus, otrā iesēdās pati ar bērniem un devās ceļā no Kurzemes uz Rīgas jūrmalu. Viņi brauca trīs dienas; ceturtā ap pusdienas laiku tie bija sasnieguši Rīgas jūras līci. Jūra zaigoja tūkstoš krāsās un irdenie ledus blāķi slīka tumšajos pavasara ūdeņos.
Šī pārmaiņa bija jauns posms viņas pašas un viņas bērnu dzīvē. Cita, kaut arī nabadzīgāka pasaule, citi, kaut arī savā garā vēl sīkāki cilvēki. Bet jūras plašums un nepārskatāmās smilšu kāpas ar pusaplauztiem priežu stumbriem, nemitīgais ziemeļa vējš un nabadzīgo zvejnieku ģimeņu vaidi, kad, vētrai pēkšņi uznākot, citi ģimenes locekļi savās mazajās laiviņās šūpojās jūdzēm tālu satrakotās jūras viļņos, - viss tas iedvesa ir bailes, ir drošsirdību un kaldināja kā uz laktas cilvēka enerģiju. Silarāja mātei enerģijas netrūka, bet jaunajā dzīvē tā bija divkārt
vairojama. Kā spējīga un apķērīga sieviete viņa to ielāgoja. Muižā viņa bija kaut ko mācījusies un šīs mazās zināšanas rokdarbos viņai nāca tagad par labu. Nebija pusgads pagājis, kad viņa jau vienu zvejnieku ciemu bija apadījusi un apšuvusi, un pie viņas griezās kaimiņu ciemi.
Ziemā viņa bērnus sūtīja skolā.
Kad pirmā garā ziema gāja uz beigām, un mazās zvejnieku būdiņas, ieputinātas līdz pažobelēm sniega kupenēs, kļuva redzamākas, bet toties nabadzīgākas pēc ārējā izskata, Silarāja mātei bija jāizšķiras, vai vēl otru vasaru sēdēt pie šujmašīnas, vai meklēt kādu citu nodarbošanos. Pavasara zvejā viņa nevarēja piedalīties: ne viņai bija savu tīklu, ne laivas, ne arī vīrieša rokas. Bija jāmeklē peļņa citā darbā. Un šo peļņu viņa atrada lielajos Kurzemes mežos, kur Dievzemīte savijas ar jūrmalas joslu.
Brīnumskaisti bija šie Kurzemes meži, un burvīgi vilinoša dzīve slaiko priežu nemitošā šalkoņā!
Olģerts vēl nebija pilnus četrpadsmit gadus vecs, kad viņu ieskatīja kāda pēterpiliešu ģimene, kura pa vasaru bija apmetusies Rīgas jūrmalā. To pašu rudeni šī ģimene aizveda Olģertu sev līdz.
Silarāja māte palika ar Mildu vienas.
Šo ziemu viņa turpināja adīšanu un šūšanu. Bet kad sāka pūst pirmie siltie pavasara vēji un atlidoja bezdelīgas, Silarāja māte jutās par vāju iet kopā ar Mildu pelņā - ogošanā - Kurzemes mežu biezokņos. Jau ziemā viņai darbs nebija veicies: viņai kaut kā trūka un adot acis kļuva tumšākas. Viņa jutās kā aplauzta jūrmalas priede, kurai nepārciest vienai cieto klimatu un nespītēt vienai asajām ziemeļu aukām; viņas lizda bija pustukša. Un, nenogaidījusi rudens, viņa aizbrauca uz Rīgu, kur tai bija daži radi.
Pirmā laikā Rīgā Silarāja māte izmēģinājās gan kā saimniece pie kāda bankas direktora, gan ar rokdarbiem, kamēr beidzot atvēra panzionātu un dzīvoja no tā. Olģerts rakstīja, ka viņam klājoties labi, - par viņu lai nerūpējoties; viņš papildinoties krievu un vācu valodā; bet nu šīs grūtības esot jau aiz muguras. Tāpat viņš papildinoties arī vispārējā izglītībā. Šādas vēstis no galvas pilsētas, kuras tālumu no Rīgas Silarāja māte neuzdrošinājās aprēķināt, viņu ļoti apmierināja. Viņa visu vērību piegrieza Mildai, kura bija divi gadus jaunāka par Olģertu, un sūtīja to skolā.
Skolu beigusi, Milda iestājās vietā, un Silarāja māte palika viena. Gan Milda viņu katru nedēļu apciemoja, gan Olģerts viņai kārtīgi rakstīja, bet viņai uzmācās sēras un grūtsirdība. Viņa sāka domāt, ka bērni to drīz aizmirsīs. Aizies arī Milda pasaulē. Bērniem būs savi draugi, savi prieki; apprecēsies, un viņu, vecu cilvēku, pamazām aizmirsīs.
Sākumā viņa šādas domas paturēja pie sevis un nepauda nevienam tālāk. Bet kad tās viņai smadzenēs ieperinājās arvien dziļāk, tā šad un tad sāka pa vārdam izmest uz tuvāko apkārtni - saviem panzionāriem, kuru lielum lielā daļa bija tuvējo fabriku strādnieki. Un tad notika viņas dzīvē gluži kas negaidīts: viņa apprecējās ar kādu fabrikas apakšmeistaru, vārdā Vālodze, kas pie viņas dzīvoja panzijā.
Silarāja māte vēl tagad nespēja izprast, kādēļ viņa šo soli tik piepeši bija spērusi, kur viņai tūliņ pēc Kārļa nāves bija precinieki bijuši un viņa tos visus bija atraidījusi tai pārliecībā, ka patēvs viņas bērnus nemīlēs. No Vālodzes viņa šo mīlestību neprasīja: bērni jau bija pieauguši un paši sevi apgādāja. Bet jau pašās pirmās dienās pēc otrām laulībām viņa pārliecinājās, ka idilliska dzīve, kādu viņa kopš gadiem pēc pirmā vīra nāves bija rūpēs, domās un sapņos par
savu bērnu labklājību dzīvojusi, zudusi uz visiem laikiem. Un šī tumšā nojauta viņas dvēselē drīz vien izrādījās pamatota. Vālodze bija tipisks amatnieks, kas savu iekšējo cilvēku nebija šķīstījis rūpēs un ciešanās, bet kā dvēsele bija pilna tumšu dziņu un neķītru baudu. Viņš bij izzinājis, ka viņai iekrāti daži rubļi nebaltām dienām; tie nedeva viņam miera, iekams tos nebija izkrāpis ar viltu un meliem, ka atver pats savu darbnīcu, kādam nolūkam nauda vajadzīga, un pēc tam izšķiedis.
Nebija pagājis ne pusgads, un Silarāja māte, kā viņas radi to sauca arī pēc kāzām ar Vālodzi un vēl šo baltu dienu, - bij izdzīvojusi savus pēdējos grašus un līdzekļu trūkuma dēļ panzionātu slēgusi. Viņa pārkravājās mazā divistabiņu dzīvoklī fabrikas tuvumā. No tā brīža viņas dzīve kļuva īstā pekle: bija jāgādā vīram alkohols, dažreiz nakts vidū. Sākumā viņa mēģināja atrauties un pretoties, ka viņai naudas nav un arī nezin, kur to dabūt. Tādās reizēs Vālodze draudēja ar sitieniem, un ne draudēja vien - bet draudus arī izpildīja. Tā Silarāja māte no idilliskās jūtu pasaules bija nokļuvusi verdzības stāvoklī.
No bērniem viņa savu nelaimi slēpa un kaunējās no viņiem. Kad Olģerts rakstīja un apprasījās par viņas jauno dzīvi, viņa atbildēja, ka dzīvojot labi un par viņu lai nerūpējoties. Turpretī Mildai viņas moku dzīve nepalika apslēpta. Bet kad Milda, kādu laiku bez vietas būdama, apmetās pie mātes, Vālodze un viņa draugi mēģināja arī to ievilkt netīrajā duļķainī, kurā viņi paši dzīvoja.
Bet cik piepeši Silarāja māte savu dzīvi bija grozījusi, iziedama pie Vālodzes, tikpat negaidīti viņa no šīs dzīves izkļuva ārā.
Olģerts savus mācības gadus bija beidzis un kopš ilgāka laika ieņēma K. Jozofata grāmatu
veikalā Pēterpilī atbildīgu vietu. Mātei iepriekš neziņojis, viņš brauca viņu apciemot.
Pie krāsns uz sola sakumpušu un asaru pilnām acīm viņš atrada savu māmuļu. Mierinādama blakus sēdēja Milda, bet arī viņa bija novārgusi un izraudātām acīm.
Olģerts, to redzot, sastinga.
"Neraudi, māt!" viņš viņu noskūpstījis mierināja.
"Nē, dēls, man par savām bēdām ir jāraud," viņa atbildēja.
"Ja tev ir bēdas, tad mini tās - es viņu nastu ņemšu uz sevi!"
"Nē, dēls, manas bēdas ir vienīgi manas pašas bēdas. Tu tās man nevari atvieglināt."
"Māt, no kura laika tu man gribi slēpt savu laimi un nelaimi?"
"Savu laimi es no jums, bērniem, neesmu slēpusi. Jūs bijāt mana laime kā nevarīgi bāra bērni; arī tagad jūs esat mana laime. Bet mana nelaime ir manas pašas nelaime."
"Māt, es tev teicu, ka gribu tavu bēdu nastu ņemt uz sevi. Stāsti man savas bēdas!" Olģerts izsaucās.
Un Silarāja māte stāstīja...
Tuvojās pusnakts un debess klājās zvaigžņu apvārsnī. Kā jau svētku laikā, ielas bija vēl trokšņainas. Tikai nelielajā divistabu dzīvoklī bija klusu: Silarāja māte vairs neraudāja; viņai acis bij izraudātas un valgi lūkojās bērnu nopietnajās sejās. Vālodze esot no rīta aizgājis un pirms pusnakts viņš nekad mājā nenākot. Arī vakar, svētvakarā, viņš ap to laiku pārnācis piedzēries.
Uz trepēm bija dzirdami soļi. Soļu klaudzieniem piebiedrojās ķērcošas balss neglīti vārdi.
Silarāja māte ar Mildu kā bultas uzšāvās no sola un apkampušās iebēga istabas kaktā.
Te pa durvīm nodārdēja dobji sitieni un ķērcošā balss kliedza, lai atver durvis.
"Olģert, nelaid viņu iekšā! Glāb mūs!" sievietes lūdzās.
Jauneklis saslējās visā augumā un pie durvīm piegājis stiprā balsī teica:
"Dzērājiem un trokšņotājiem te nav mājvietas."
Kā atbilde bija dzirdami neglīti lamu vārdi un kāju spērieni pa plānajām dēļu durvīm.
"Še jums mājvietas nav. Es, savas mātes dēls un sargs, jūs iekšā nelaidīšu!" Olģerts, durvis ar plecu atspiezdams, sacīja.
Bet troksnis aiz durvīm nemitējās.
Tad Olģerts, vienā rokā turēdams sveci, ar otru atslēdza durvis un stāvēja krūti pret krūti ar savas mātes mocītāju.
Vālodze bija maza auguma, kalsnējs, lielām, uz augšu saskrullētām ūsām, kuras, degvīnā samirkušas, bij savu veidu pilnīgi zaudējušas. Šaurās actiņas viltīgi zibiņoja un izrādīja tādu kā mazu bramanību. Redzēdams savā priekšā zaļoksni jaunekli, viņš uz brīdi tā kā apmulsa. Tad viss viņa ķermenis sakustējās, nevarīgās kājas grīļojās un roku pacēlis, viņš ķērca:
"Kāds tu sargs savai mātei! Tava māte ir mana sieva - mana kalpone."
Tālāk Vālodze netika: nākošā acumirklī mazais vīrietis novēlās pa stāvajām trepēm lejā.
Otrā dienā Olģerts aizgāja uz policiju un izņēma mātei pasi.
Trešā dienā Silarāja māte ar abiem bērniem pārvietojās uz citu pilsētas daļu, Ķeizara dārza tuvumā.
Nākamās dienās Olģerts bij iestājies par strādnieku tai koku apstrādāšanas fabrikā, kurā viņš tagad bija par pārvaldnieku.
Silarāja māte vēl ilgi būtu kavējusies pie šīm atmiņām, bet ienāca Milda no darba nākdama.
"Še, meitiņ, izlasi man vēl reiz šo vēstuli," un viņa pasniedza Mildai Jozofata karti.
"Es jau sen domāju, ka Olģerts fabrikā mūžu
nenodzīvos," jaunava domīgi atteica, karti uz galda nolikdama, un sāka atģērbties. Viņa bija pārdevēja kādā modes veikalā.
Silarāja māte pacēla adīkli un paskatījās pulkstenī, jo bija laiks domāt par vakariņam.
Olģerts fabrikā nepacietīgi gaidīja vakaru. Viņa kustībās un rīkojumos bija mānāms uztraukums un nemiers. Viņš apstaigāja vairākkārt darbnīcas un uzkavējās pie dažiem sīkumiem, kurus citkārt nemaz neievēroja. Bet mašīnu dūkšana un riņķu zāģu spiedzošā kaukšana viņu uztrauca vēl vairāk, kādēļ tas atstāja fabriku un aizgāja uz baļķu un citu materiālu noliktavām. Pār apšu un alkšņu grēdām kāpdams, viņš atcerējās, ka piecus gadus atpakaļ viņš tik pēkšņi bija pārmainījis savu vietu grāmattirgotavā pret vienkāršu strādnieka darbu šai pašā fabrikā. Viņš bija par darbu un kapitālu daudz lasījis un šīs idejas viņu aizkustināja. Bet viņa straujā daba to dzina ārā no istabas četrām sienām un neļāva viņam ar pētnieka kritisku skatu un zinātņu vīra nenogurstošu nopietnību nodziļināties šo ideju pārbaudīšanā un izpratnē; viņš juta dziņu kaut ko darīt, kaut ko grozīt savā vienmuļīgā dzīvē. Jozofata veikalā viņš bija vecākais bibliotēkārs un daiļliteratūras sortimenta pārzinis. Bet bibliotēka bija nolaista un viņa priekšlikumu, to papildināt ar jaunizdevumiem, Jozofats pastāvīgi atlika uz vēlāku laiku, kādēļ viņš bibliotēkas vadību uzticēja savam palīgam un pats nodevās sortimentam. Bet arī sortiments viņu neapmierināja, - viņš nāca pie slēdziena, ka pasniegt pircējam grāmatu ir tikpat nenozīmīgi, kā darīt kaut kādu citu darbu, kurš izslēdz radītāja iniciatīvu un īpatnību.
Bija jau gluži patīkami pircējiem ieteikt vienu otru grāmatu un īsos vārdos minēt tās saturu - tas neprasīja nekādu sevišķu pūliņu un studiju. Olģertu visvairāk interesēja apgādniecība; bet to vadīja Jozofats pats: kā redaktors šinī nozarē nodarbojās kāds ģimnāzijās skolotājs. Bez tam viņš atzina, ka priekš apgādniecības vēl bija par jaunu un nepiedzīvojušu un ka viņam vēl trūkst vajadzīgo zināšanu.
Tad brauciens priekš pieciem gadiem uz Rīgu viņu ieveda citā, gluži jaunā pasaulē...
Stundu pēc fabrikas slēgšanas Olģerts kāpa pa "Romas" viesnīcas platajām, mīkstu segu klātajām trepēm uz numuru, kurā bija apmeties grāmattirgotājs un izdevējs K. Jozofats no Pēterpils. Viņš kāpa drošiem jaunekļa soļiem un paceltu galvu. Viņš negāja pie sava vecā patrona kā viņa agrākais māceklis, bet kā fabrikas pārvaldnieks un vietējās augstskolas komerczinību pēdējā kursa students, jo pa šiem pieciem gadiem bija paspējis nolikt abitūriju un iestāties augstskolā.
Jozofats, mazs, gluži sirms vīriņš, ģērbies modernā uzvalkā un baltu kravati, kādu tas pastāvīgi nēsāja, Olģertu priecīgi apsveica. Viņa lielās, tēraudpelēkās acis labsirdīgi noraudzījās jauneklī, kuru tas piecus gadus nebija redzējis.
"Apsēžaties, jaunais direktora kungs," viņš teica, savam agrākajam māceklim krēslu piedāvādams.
"Pateicos. Bet pie direktora goda vēl neesmu ticis. Mazas rūpniecības iestādes pārvaldnieks vēl tālu no direktora," Olģerts atteica.
"Bet es šī vārda nozīmi neattiecinu uz jūsu tagadējo stāvokli. Es vēlētos jūs apsveikt ka manas firmas direktoru."
Olģerts neuzticīgi pacēla acis uz Jozofatu.
"Jā, Olģert," Jozofats turpināja; "bet atvainojiet, ka jūs uzrunāju pa vecam. Garas runas man nepatīk. Neslēpju arī savas simpātijas un
draudzību pret jums. Ticat man, ka sen jau taisījos braukt jums pakaļ. Ar vēstulēm mans nodoms nebija lāgā izdarāms, pirmkārt, jums jau zināms, ka esmu gauss vēstuļu rakstītājs un, otrkārt, man šķita, ka jums rakstot man nebūs sekmju: jūs varētu apdomāties un man atteikt. Tādēļ nolēmu braukt pats un noslēgt ar jums kontraktu, uzaicinot jūs par direktoru manā firmā."
"Jūsu priekšlikums man visai glaimojošs, Jozofata kungs," Olģerts atteica, "bet neapdomājies to nevaru pieņemt."
"Bet principā, Olģert, jūs esiet ar mieru nākt pie manis atpakaļ?" Jozofats jautāja, un viņa asais skats kavējās pie korporācijas krāsu lentas, kuru Olģerts tikai retos gadījumos nēsāja. "Jā, principā? Sīkumos gan jau vienosimies."
"Principā man nebūtu nekā ko iebilst. Bet man šķiet, ka taisni sīkumi ir tik svarīgi, ka viņu nozīme nebūtu apietama klusu ciešot. Piemēra dēļ, es nevarētu ar vieglu sirdi jau rīt uzņemties jūsu apgādniecības vadību, apzinādamies, ka neesmu nekad šai arodā darbojies un pēdējos gados atsvešinājies no grāmatniecības vispāri."
"Protams, no melnā dienas darba, kurā jūs kā māceklis un vēlāk kā palīgs bijāt iejūgti. Šis melnais darbs bija arī jums jūsu dzīvē nepieciešams. Daudzās ziņas no maniem agrākajiem ierēdņiem, ka viņi dzīvē tikuši uz priekšu un ar pateicību atceras manu stingro skolu, ir man rets gandarījums. Negribu sev glaimot, ka man kāds sevišķs nopelns pie jūsu garīgās attīstības, bet vienu es apzinos: es pratu uztvert jūsu tieksmes pēc izglītības un neliku ceļā šķēršļus šīm tieksmēm. Mani ļoti apbēdināja jūsu izstāšanās no mana veikala, bet es sevi mierināju ar to, ka šī izstāšanās bija jums nepieciešama. Un es neesmu vīlies. Tas pats attiecībā uz jūsu turpmāko darbību manas apgādniecības priekšgalā."
Olģerts klusēja. Viņam bij jāatzīst, ka šie vārdi patiesi.
"Vai tas tiesa, ka jūs prātojiet nodoties latviešu grāmatniecībai? Nesen lasīju Leipcigas arodnieciskā žurnālā jūsu rakstu par Baltijas grāmatniecības vēsturi. Tanī bija galvenā kārtā uzsvērta latviešu grāmatniecība," Jozofats uzsvēra.
"Tās ir illūzijas, kādas pilda daža laba jaunekļa krūtis. Šiem sapņiem daudzi nodevušies, bet dzīves īstenība viņus gadu no gada attālinājusi," Olģerts iebilda un piecēlās. Viņš nemīlēja par šo jautājumu runāt un viņam nepatika, ka Jozofats bij ieskatījies viņa dvēselē.
Jozofats vēroja jaunekļa iekšējo uztraukumu. Viņš bija Olģertu iemīlējis un viņam sekojis visus šos gadus. Viņš bija nodomājis ļaut Olģertam augstskolu beigt un tad viņu aicināt pie sevis atpakaļ. Bet izlasījis Olģerta rakstu Leipcigas žurnālā, viņš nāca uz domām, ka Olģertam ir padomā uzsākt savu apgādniecību Rīgā un viņš ar savu priekšlikumu varētu novēloties. Viņš bija vecs un savā mūžā daudz strādājis. Veikals kļuva dien' no dienas plašāks, apsūtījumi auga, un peļņa vairojās. Bet viņam nebija sava cilvēka veikalā, uz kūru varētu palaisties nākotnē. Viņam nebija dēla un savas firmas likumīga pēcnācēja. Viņš ar savu otru pusi nebija arī vēl domājis par savu triju meitu nākotni.
Tādēļ viņš bija braucis personīgi uz Rīgu, - pirmkārt, lai pārliecinātos, vai Olģerts ir tas pats vecais, naīvi idilliskais jauneklis, kas mīlēja literatūru, sapņoja par grāmatu apgādniecību; otrkārt, vai viņš bija garīgi gājis uz priekšu, atmetis pārāko jaunekļa kautrību, izveidojies satiksmē un dzīvē, kas kā viņa firmas priekšstāvim un nākošam znotam piederējās. Un dzīvē un satiksmē ar visādu šķiru ļaudīm norūdītais skats viņu no pirmā acumirkļa mierināja: Olģerts bija uz viņu liktās cerības attaisnojis: miesīgi un garīgi
attīstījies, brašs un drošs, cēls dvēselē un skaists augumā.
"Olģert, jaunības ilgas un sapņi ir kā liega stīga, kas ieskan cilvēka dvēselē. Pie daža tā apklust, bet retiem skan visu mūžu. Un laimīgi ir pēdējie: viņi izkopj savu dvēseli, viņi tuvina savas ilgas dzīvei, viņi neaprok savus sapņus. Tai darba laukā, kurā jums no jauna atgriezties, nevar strādāt bez sajūsmas, bez ideālisma. Šai darba laukā ideja ņem virsroku pār sausu aprēķinu, sapņi apmiglo dzīvi kā ar rasu un to pārveido. Es esmu par vecu tam visam sekot. Mana darbība atbalstījās galvenā kārtā uz sausa aprēķina. Bet es manu, es to izjūtu, ka man sāk zust pamats zem kājām, ka es sāku attālināties no laika prasībām, ka man trūkst lielo vilcienu. Un tas ir tas, kas mani veda pie jums šurp uz Rīgu. Jūs paši nenācāt, - man bija jāsper pirmais solis."
Olģerts piecēlās. Jozofata vārdi atrada atbalsi viņa jaunā, pēc plašākas dzīves alkstošā dvēselē. Jā, viņš sapņotājs, kurš sapņoja dzīvē kļūt par lielu vīru. Viņš alka pēc visa daiļa, pēc slavas. Jau priekš gadiem, Pēterpilī, viņš bija pieteicies par misionāru un lūdzis viņu sūtīt uz Leipcigu kādā licejā, mācīties svešas valodas un pārējās zināšanas, kas misiones darbā vajadzīgas. Jā, Leipciga bija arī citā ziņā ievērojama: tur bija pasaules grāmatniecības centrs, tur viņš varēja papildināties arī savā arodā... Bet kad viņš toreiz bija pieteicies pie tā mācītāja, kurš kādos misiones svētkos bija sludinājis šo svētīgo darbu, kurš bija pats draudzei līdzi raudājis par tiem misiones krusta nesējiem, kas nesavtīgi gājuši svešās tautās un zemēs, upurēdami savu dzīvību, un pārmeta tagadējai jaunībai, ka tā uz to nav spējīga, - tad mācītājs bija viņā noskatījies un teicis: "Bērns, es tāda sprediķa netiku sacījis." Tāda atbilde viņu toreiz kā no mākoņiem izcēla:
mācītājs noliedza savus vārdus. Viņš uzmeta dažas skices un iesūtīja tās laikrakstu redakcijām.
Šie stāstiņi tika nodrukāti. Bet tad viņš atzina, ka velti šķiež laiku ar šādu nodarbošanos, kaut arī vakara stundās; viņš tik maz vēl pazina dzīvi, viņam trūka vispusīgas izglītības, stila, lai kļūtu par rakstnieku, un viņš pārvilka krustu šīm ekskursijām. Bet šie viņa pirmie literāriskie mēģinājumi tam atnesa citā ziņā jaunus ierosinājumus: viņš stājās sakarā ar Pēterpilī dzīvojošiem latviešu literātiem, iepazinās un sadraudzējas ar sirmo tautas dzejnieku Papardi un šinī sabiedrībā dīga viņa dvēselē pirmie asni nodomam kļūt par grāmatu izdevēju. Tad pār šiem asniem klājās rīta salna: viņš bija nabags, - nevarēja ne sapņot par grāmatu izdošanu. Bet tagad šī varbūtība bija tik tuvu.
"Es esmu ar mieru parakstīt kontraktu," Olģerts noteikti sacīja, nostādamies pretīm Jozofatam, kurš arī bija piecēlies. "Bet tikai ar vienu noteikumu."
"Minat šo noteikumu."
"Es nobeigšu šo pavasari augstskolu, tad braukšu uz Leipcigu un pēc gada pāriešu uz Pēterpili."
Šī atbilde veco grāmattirgotāju neapmierināja.
"Jūsu noteikuma otru daļu, - ārzemju ceļojumu - es nevaru atzīt. Ne tādēļ, ka jūsu brauciens nenestu jums vēlākā dzīvē augļus, bet es gribētu apstrīdēt acumirkļa vajadzību: sortimentu jūs tik labi pārzinat, ka šinī arodā jums studijas nav vajadzīgas un apgādniecība pati par sevi izveidojas; tas, kas Vācijā būtu ievērības cienīgs, varētu Krievijā izrādīties par nederīgu. Neaizmirstiet, ka es savai grāmatu apgādniecībai jau esmu licis drošu pamatu un nu uz tā tikai tālāk celt! Runa varētu būt par to, vai pēc gada vai vēl vēlāk jums nederētu braukt uz ārzemēm."
Patiesībā Jozofats domāja citādi: viņš pats bija pamazām izveidojies par izdevēju un pēc viņa domām šāda ceļošana nemaz nebija vajadzīga. No svara bija Olģertu saistīt un ņemt viņu visdrošāk sev līdz.
Jozofats uzaicināja jaunekli uz vakariņām, no kurām Olģerts nevarēja atteikties. Kamēr pienesa ēdienus, viņi pārrunāja sīkāk kontraktu, kas viņu starpā nesacēla pretrunas. Vakariņas paēduši, viņi pacēlās ar braucamo krēslu trešā stāvā un nedaudzās minūtēs parakstīja kontraktu.
Jozofats palika vēl dažas dienas Rīgā, lai nokārtotu rēķinus ar dažām grāmatu tirgotavām, ar kurām viņš uzturēja veikaliskus sakarus.
Pēc mēneša Olģerts beidza augstskolu un aizbrauca uz Pēterpili.
Piecos gados Jozofata veikalā bija notikušas dažas pārgrozības. No vecā personāla daudzi bija izstājušies un viņu vietas ieņēma jauni, Olģertam nepazīstami spēki. Tie savukārt nebija savā arodā iestrādājušies, iedami un nākdami no vienas vietas uz otru, un nebija piesavinājušies vajadzīgo izglītību. Tāds personāls nevarēja veikalam nest labuma. Ar to arī izskaidrojās, ka sortiments bij nolaists un bibliotēka pa šiem gadiem ne ar vienu jaunu grāmatu nebija papildināta.
Olģerts vispirms lika uzņemt inventāru. Pie šī darba viņš pats cītīgi strādāja līdz un pa vasaras klusajām dienām, kad grāmatas vispāri mazāk pērk, mēģināja noorganizēt veikalu uz jauniem pamatiem. Rudenim tuvojoties, bija sastādīts jauns katalogs, pienāca pirmie lielie grāmatu sūtījumi no ārzemēm, no Maskavas un Ķijevas, šiem krievu grāmatniecības centriem, un varēja sludināt laikrakstos: "K. Jozofata grāmatu
veikals un bibliotēka visplašākos apmēros papildināta ar jaunām grāmatām un lūdz interesentus pieprasīt katalogus."
Kad šis darba posms bija padarīts, Olģerts sāka iedziļināties Jozofata apgādienā, kurš pa pēdējiem gadiem bij stipri pieaudzis. Bet tur nebija nekādas sistēmas.
Blakus skolas grāmatām bija izdoti vairāki mazvērtīgi dzejoļu krājumi, tad viena, otra brošūra par dienas jautājumiem, un reta zinātniska grāmata. Bija izmanāma nenoteiktība un gadījuma raksturs. Viens jaunizdevums nepieslējās otram kā augs augam, kas organiski saaug kopā, papildinādami un veidodami viens otra cēlumu un plašumu.
Viņš arī savāca sīkas ziņas par katru grāmatu un izdevumu atsevišķi, jo turējās pie principa, ka katrai grāmatai sava vēsture.
Tad Olģerts apmeklēja savus vecos paziņas: palkavnieku Krisonu, kurš nebija literāts, bet dzīvi interesējās par latviešu lietām, un virsskolotāju Plato, kurš gadu no gada referēja par latviešu literatūras jaunākām parādībām Pēterpils kolonijā. Pie Krisona un Platā katru nedēļu pārmaiņus viņi sapulcējās - jauni literāti, virsnieki un studenti. Pie šī pulciņa pieslējās arī sirmais dzejnieks Paparde; bet viņš bija pastāvīgi ceļojumā kā intendantūras ierēdnis. Viņš savas priekšniecības uzdevumā apbraukāja Krieviju, Kaukazu un Turkestānu, un tuvāko draugu vidū pie kausa miestiņa attēloja savu tālo ceļojumu iespaidus. Kad Paparde atgriezās Pēterpilī, viņam tuvu stāvošās aprindās bija īstās svētku dienas.
"Silarāj, kādēļ jūs atstājāt Rīgu un nācāt atpakaļ uz šo purvaino pasaules pilsētu?" sirmais dzejnieks pie pirmās tikšanās Olģertam noprasīja, tikko viņi pie palkavnieka Krisona bija sasveicinājušies. "Man šķita, mums veciem, mūsu mūža pēdējās dienās no dzimtenes izsvaidītiem,
jāmierinās ar tām domām, ka mūsu kauli trūdēs šinī ūdeņainā zemē, bet ne jums jauniem, dzīves spēka pilniem, doties šai purvā labprātīgi iekšā un likties sevi apsērot ar miglu un šīs pilsētas netīro ūdeņu izgarojumiem."
"Es esmu citās domās, lielo dzejniek," Olģerts atbildēja.
Bet sirmgalvis neļāva jauneklim tālāk runāt un, pret Krisonu pagriezies, teica:
"Klausies, Krison, šis jaunais cilvēks grib mums veciem vīriem iestāstīt, ka mūsu kauli netiks vēl tik drīzi guldīti Ņevas krasta malā. Viņa vārdos izskan, ka šo ziemu pārcietīšu un manas kliedzošās kaulu sāpes mani līdz nākošam pavasarim vēl nenovedīs kapā. Tad sveiki, jaunais draugs, uz jūsu pareģojumu!"
Sirmais Paparde pacēla savu kausu pret Olģertu un viņam pieskandināja. Iztukšojis kausu, viņš nobraucīja sirmo bārdu un pār viņa seju klājās liegs smaids un nogurušās acis iedegās.
Iekam Olģerts atbildēja, viņš kavējās savām acīm pie sirmā vīra labsirdīgās, lielām rūpju grumbām izvagotās sejas. Tagad viņš atkal bija viņu, šo savu veco paziņu vidū un sēdēja blakus lielajam tautas dzejniekam, kurš tam jau priekš pieciem gadiem bija iedvesis to sajūtu, ka arī viņam kaut kas jādara, lai būtu ja ne līdzīgs, tad vismaz cienīgs sēdēt viņam blakus.
Toreiz viņi bija runājuši par Papardes dažādos laikrakstos izkaisītu rakstu izdošanu. Tā bija bijusi sirmā tautas dzejnieka vienīgā vēlēšanās, redzēt savus rakstus izdotus vienā, kopīgā izdevumā. Jā, piedzīvot savu rakstu kopizdevumu, nokalpot vēl nedaudzus gadus līdz pensijai un tad nomesties Daugavas krastā uz dzīvi un gaidīt savu mūža vakaru... Olģerts to vēl labi atcerējās. Un jo dziļāk viņa skatiens vērsās sirmā vīra valgajās acīs, kurās vēl kvēloja dievišķīgā uguns, viņš iekaisa savā uztraukumā un viņa acis kļuva mitras.
"Es ticu, lielo tautas dzejniek, ka jūs pārdzīvosat nevien šo ziemu, bet vēl daudzas. Mans sirdsvēlējums arī ir tas, lai jūs izkļūtu ārā no šī purva atpakaļ uz dzimteni, uz Staburagu, kuru jūs apdziedat. Tur uz Staburaga dzimtenē skandināt savu kokli, kas kopš ilgāka laika ir bojātā šejienes purvā, Turkestānas saulē un dienvidu putekļos. Jā, šai dziesminieka koklei vēl atskanēt, draugi!"
Olģerts bija piecēlies kājās un pacēla savu kausu.
Visi klātesošie pacēlās un līgsmi saskandināja savus kausus ar sirmo dzejnieku.
Olģerts no jauna piecēlās. Viņš nebija runātājs un draugu vidū nekad nebij runājis. Bet viņu dzina kāda iekšēja vara. Viņš izjuta nepieciešamību šovakar runāt.
"Kādēļ mūsu tautas jaunatne tiecas uz šo pasaules lielo purva pilsētu? Kādēļ mēs atstājam dzimteni, kur daba mums veselīga un mīļa, kur tautas dziesmas skan, kur zeltenes pēc mums tīko, kur mūsu tēvi un brāļi trin izkaptis un iet ar saules lēktu pļava un arklu tīrumā? Kādēļ mēs traucamies pasaulē? Ne tādēļ, ka mēs nemīlētu dzimteni un kaunētumies mūsu tēvu tēvu darba! Ne tādēļ, ka mūsu tautas meitas mūs būtu vīlušas cerībās un uzsmaidītu svešiniekiem! Dzimtene ir mums par šauru, draugi... Mēs jaunatne esam kā milži, kuri ar vienu soli pārkāpj Rīgas baznīcas torņus, vienā dienā izbrauc Kurzemes mežus un otrā dienā kā tauriņi pārlido Vidzemes staltās druvas... Mēs dodamies bariem ārā pasaulē un mūsējie tūkstošiem klīst pa šīs lielās purva un ūdens pilsētas ielām! Un skaistas kā nevienā citā pasaules pilsētā ir šīs taisnās ielas šinī ūdens un purva pilsētā! Tu, cilvēks, klīsti pa viņām kā pa sapņu valsti... Cilvēki un atkal cilvēki... Ugunis un atkal ugunis... Baltās naktis un melnie ūdeņi... Un zem sudrabotās
debess baltajās naktīs mēs klausāmies melno ūdeņu šalkoņā pie mūsu kājām un nododamies sapņiem. Raudzīdamies zvaigžņu sudrabotās ārēs, mēs skatām tur arī mūsu dzimteni. Viņa tur ir zvaigžņu zaigoņā... Viņa vēl nemirdz sudraba bārkstīs, bet viņa tur ir, paslēpusies aiz zvaigznēm un nokaunējusies kā nāra, kas retumis parādās un sēri raugās mēnesī... Un mums sažņaudzas sirds par mūsu dzimteni. Mēs sevi jautājam, kādēļ arī viņa nespīd zvaigžņu apvārsnī? Aiz kāda iemesla sveši ļaudis un tautas viņu nicina un mēs viņu nemīlam? Bet neviens mums neatbild, arī melnie Ņevas ūdeņi pie mūsu kājām cieš klusu. Tādos brīžos, draugi, mēs dodamies atpakaļ pilsētā, kur cilvēks pie cilvēka klīst un ielas laistās uguņu jūrā un mēs nesam sev sirdī līdz mīlu un drosmi: sacensties ar citām tautām, kuras mūs nepazīst un pazīdamas mūs nīst. Un šinī sacensībā mēs dodam vaļu sapņiem un ilgām, ka arī mūsu dzimtene kļūs dienās par spožu zvaigzni un būs visu tautu mutē un mūsu pilsētās klīdīs ļaudis, viens otru nepazīdami, kā šinī pasaules purva pilsētā, klīdīs kā brīvi pilsoņi brīvās Latvijas ārēs... Lūk, draugi, tas ir mūsu tautas jaunatnes ideāls... Šis ideāls mums dara mīļu šo ūdens un purva pilsētu... Te neviens mūs netraucē sapņot šo nākotnes sapni. Te neviens mūs nenožēlo par mūsu vientulību mūsu neveiksmēs un neapskauž mūs, kad mākoņi pašķiras un mums uzsmaida laime un prieks."
Olģerts apsēdās. Viņš bija runājot piesarcis. Tā bija otrā reize viņa mūžā, kad viņš runāja no dvēseles dziļumiem. Pirmoreiz viņš bija uzstājies fabrikā, kad īpašnieka dēls bija pārnācis no ārzemēm un uzņēmis fabrikas vadību. Tad viņš bija runājis kā fabrikas strādnieks un teicis neliekuļotus vārdus par darbu un kapitālu. Vecākie meistari bij acis vien bolījuši, bet jaunais inženieris, ārzemēs studējis un sekojis laika
garam, bij viņam sniedzis roku un pieskandinājis ar viņu savu glāzi.
Olģerta sirsnīgie vārdi radīja dzīvas debates. Bet neviens tos neapstrīdēja. Ikkurš no viesiem pūlējās Olģerta vārdus uzņemt savādi: sirmā dzejnieka valgās acis liegi iemirdzējās un tās izteica viņa dvēseles saviļņojumu; viņš būtu varējis uzrakstīt kādu garu dzeju par to spožāko zvaigzni, ar kuru Olģerts bija apzīmējis dzimteni; šinī pašā acumirklī viņš to būtu darījis, ja klātesošie nebūtu sākuši viens otru pārspēt savu jūtu cildenumā un neliekuļotā mīlestības apliecinājumā uz sen aizmirsto dzimteni.
Tā palkavnieks atkārtoja pie katra gadījuma viņa agrāk izteikto sirdsvēlējumos; nokalpot vēl dažus gadus armijā, kamēr būs kļuvis par ģenerāli, tad likvidēt kara dienestu, un, saņemot pietiekošu pensiju, nopirkt kādas lauku mājas un pavadīt sava mūža pēdējās dienas Latvijā. Vai viņš ar to izdarītu kādu pakalpojumu savai tēvijai, par to viņš tuvāk neizteicās un no klātesošiem neviens viņu netaujāja, ar ko tad tādā gadījumā būtu izskaidrojama viņa dzimtenes mīlestība.
Virsskolotājs Platais bija tanīs uzskatos: izkalpot pensiju, nodrošināt sev vecuma dienās uzturu un ziedot savus vaļas brīžus sabiedriskam darbam vai arī zinātniskiem pētījumiem literatūrā. Turpretī jaunais virsnieks Danielsons, kurš bija akadēmijā beidzamā kursā, saviļņojās līdzi Olģertam un izteicās vēl spilgtākos salīdzinājumos nekā Olģerts attiecībā uz Latviju un Rīgu kā centru pasaules pilsētu rindā: Rīgai jātop par īstu logu uz rietumiem; Latvijai jātop par patstāvīgu valsti; latvjiem dibināms savs pastāvīgs karaspēks; latvju jaunekļiem jātop par staltākajiem un drošākajiem kareivjiem pašiem savos pulkos, savā armijā... Pārējie kareivji, jaunāki kājnieku virsnieki, piekrita Danielsonam, kuru viņi ļoti cienīja un ieskatīja par autoritāti.
No studentiem vairums klusēja: nebija lāgā izprotams, vai viņi bija pretējos uzskatos, vai arī vēl nebija skaidrībā: būt par internacionālistiem vai palikt par latviešiem. Viņi arī šo to ierunājās, bet bez dzīvības un nepārliecinoši. Bet vairums svēti klusēja un sūca papirosus.
Nama tēvs aicināja vakariņās. Ēdamistabā viesus apsveica viņa otrā puse, dzimusi krieviete, kura runāja arī latviski un bija ļoti labas dabas cilvēks.
Palkavnieks Krisons, dzīvodams jau tuvi pie trīsdesmit gadi Krievijā, bija piesavinājies īsta krieva viesmīlību un viņa otrā puse, Olga Petrovna, viņu dažos sīkumos vēl papildināja. Viņa bija no Maskavas, no mazturīgas skolotāju ģimenes un kā skolotāja pati vēl šo baltu dienu pasniedza ģimnāzijā stundas. Krisons kā palkavnieks pelnīja trīssimts rubļu mēnesī, bet ar tiem nepietika priekš Pēterpils, kādēļ Olga Petrovna piepelnīja vēl divi simts rubļu klāt, un šie piecisimts rubļi par abiem kopā deva viņiem iespēju pieklājīgi dzīvot un uzņemt savā mājā viesus.
Tā kā Krisons bija sadraudzējies ar dzejnieku Papardi un skolotāju Plato, un viņi parasti pēc disputa par tēviju un jaunākiem notikumiem dzimtenē pēc vakariņām sēdās pie "revalera" vai "preferanses", Olga Petrovna savukārt disputēja ar jaunāko paaudzi un pa brīžam piesēdās pie klavierēm. Viņa bija zem četrdesmit, vēl diezgan skaista. Visās viņas kustībās bija izmanāms aristokratisms un cēlums, tāpat viņas runā un spēlē. Tādēļ arī šīs Olgas Petrovnas raksturīgās īpašības piedeva Krisona mājas dzīvei zināmu noskaņu, varētu teikt, pat eleganci, kas tik ļoti atšķīrās no pārējo Pēterpils kareivju dzīves. Olga Petrovna necieta kāršu spēli un bija savu vīru tiktāl atradinājusi no šī liekā laika kavēkļa un naudas izšķērdības untuma -
kā viņa kāršu spēli dēvēja, - ka viņš klubā un ar citiem nespēlēja, bet vienīgi ar Papardi un Plato, kuri ar sevišķu prieku dažu stundu ar Krisonu uzsita.
No šī vakara Olģertā atdzīvojās viņa senējs dzīves sapnis: dibināt savu grāmatu apgādniecību. Kā šis darbs būs veicams un, galvenais, kādi naudas līdzekļi vajadzīgi, par to viņš nedomāja. Visu nakti viņš nebij gulējis, bet cēlis gaisa pilis. Viņš apzinājās, ka ir jau uzkāpis kalna virsotnē un nedeva sev aprēķinu, kā sasniedzis kalna galu. Un viņš nenogrima un nenodziļinājās paredzamās grūtībās un kavēkļos, kas viņam varētu stāties ceļā un kavēt viņa nodomu izvešanu dzīvē. Viņš neprātoja arī par naudu un lieliem kapitāliem, kas tos varētu viņam aizdot, kur viņam pašam it nekā nebija. Nē, no tā visa viņš negribēja ne zināt, ne par to domāt. Viņu sajūsmināja pati ideja, mērķis. Šo ideju bija viņam kopt un daiļot un nēsāt savos sirds dziļumos līdz tam brīdim, kad viss cits, ietērps un uzbūve būs radušies paši no sevis. Viņš necerēja arī uz kaut kādiem pabalstiem no ārienes, uz filantropiju, uz viņam gluži svešām personām: viņa ideja to nepielaida, neatzina svešu līdzdarbību. It viss bija viņam pašam veicams, pašam izkopjams un daiļojams. Un citādi viņš arī nevarēja: viņš bija šovakar atklāti uzstājies, runājis no saviem sirdsdziļumiem, citus pārliecinājis. Vai viņš vēl varēja atkāpties? Vai viņš varētu nenosarcis sirmajam dzejniekam acīs skatīties, ja nekā nedarītu?
Otrā rītā viņš piecēlās noguris. Bet fiziskais nespēks pēc bezmiega nakts netraucēja viņa dvēseles mieru un viņam nebij paģiru un sirdspārmetumu noskaņas. Viņam likās, it kā
viņš būtu vakar vakarā klausījies kādu lielu simfoniju, kuras skaņās tas vēl šodien dzīvoja.
Bet tiklīdz Olģerts bija nosēdies pie rakstāmgalda blakus Jozofatam, kurš arvienu no rītiem kārtīgi ieradās veikalā, Olģerta dvēselē aptrūka liegās simfonijas saviļņojums.
Olģertam uz galda bija sakrājušies dažādu ārzemju apgādniecību prospekti un katalogi. Viņš skatīja tos cauri, atzīmēja vienu otru izdevumu sortimentam, bet lielāko daļu no tiem meta papīru kurvī. Bija vairums banālu sludinājumu par bilžu grāmatām un burtnīcu romāniem.
Jozofats, sēdēdams Olģertam iepretim, neizlaida nevienu viņa kustību no acīm. Jaunais direktors viņam izlikās noguris, bāls. Arī viņš kārtoja savu korespondenci. Bet tā kā viņš savos lēmumos bija ārkārtīgi liels pedants un to, ko šodien nolēma, rīt pārlēma par jaunu, viņš nebija arī šodien omā atbildēt uz vairākām svarīgām vēstulēm un noslēgt līgumus ar papīra fabrikantiem un rakstniekiem. Viņam bija prātā kas cits: šodien viņa otrai pusei bija šūpļa svētki un vakarā viesības. Viņš bij nodomājis uz šīm viesībām uzaicināt arī Olģertu un viņu oficiāli stādīt priekšā kā savas firmas direktoru.
Bet šīm viesībām bija arī cits raksturs: viņa meita Lidija bija iemīlējusies kādā polī, kuru sauca Tomašēvicu, un kurš pēc nodarbošanās bij bankas ierēdnis. Tomašēvics bija pilsētas architekta Blumenfelda svainis un ar Blumenfelda ģimeni Jozofata ģimene uzturēja draudzīgus sakarus. Bet Tomašēvics nebij attaisnojis sava nākamā sievas tēva cerības: ieteikts no Jozofata kādā lielā bankā par uzticības vīru un saņemdams lielu algu, viņš bija kļuvis nolaidīgs un pārcelts uz kādu mazāk ienesīgu vietu. Arī Tomašēvica privātā dzīve bija drīzāk piedauzīga nekā teicama. Tādēļ Jozofats ar savu otru pusi bija devuši Lidijai mājienu, pārtraukt ar viņu
satiksmi. Divdesmit gadus veco Lidiju šāds vecāku aizrādījums bija ļoti skumdinājis, bet galu galā viņa bija padevusies. Kā enerģiska jaunava, ar stipru, tēvam radniecisku raksturu, viņa bij apņēmusies ar Tomašēvicu šīvakara viesībās izrēķināties un teikusi vecākiem, ka pēc šī vakara viņa ar Tomašēvicu visus sakarus pārtrauks un viņš vairs soli viņu mājā nespers.
Bet to sakot viņas lielās, zilās acis bija pildījušās asarām un tēvs ar māti par šādu meitas varonīgu soli bija viņu mīļi noskūpstījuši.
Iekams Jozofats paguva Olģertu uz šīvakara viesībām uzaicināt, pēdējais uzsāka valodu.
"Meijera konversācijas vārdnīca iznāk jaunā izdevumā, - te ir plašs prospekts," Olģerts pieceldamies teica un pasniedza prospektu Jozofatam. "Vai mums nederētu izplatīšanu Krievijā ņemt savās rokās?"
"Kā jūs to domājiet?" Jozofats jautāja, iztraucēts savā domu gājienā.
"Manas domas ir tās, ka grāmatu izplatīšana Krievijā netiek tikpat kā nemaz veicināta. Grāmatu tirgotāji snauž. Un tie, kas vēl darbojas, ir cittautieši."
"Cik eksemplāros, pēc jūsu domām, Meijeru varētu parakstīt?"
"Man šķiet, ka šis jautājums nav tik viegli izšķirams. Var parakstīt desmit, simtu, bet arī dažus tūkstošus eksemplāru."
"Ar tūkstošiem mums nu gan nevajadzēs rēķināties," Jozafats iebilda un uz viņa lūpām parādījās smīns.
"Es esmu gluži citās domās. Es taisni rēķinu uz dažiem tūkstoš eksemplāriem," Olģerts atteica un viņa balsī izskanēja zināms skarbums. "Pēc tam, kad dažus gadus neesmu bijis sakarā ar grāmatniecību, es esmu sācis kritiski skatīties uz šo arodu, kurš sevi dievina nezin par kādu
kultūras nesēju. Man domāt, ka nepietiek ar to vien, ka mēs esam grāmatu tirgotāji, bet šī skaļā skaņa, attiecībā uz kultūru un mākslu, mums arī zināmā mērā attaisnojama."
Un Olģerts sāka attīstīt savu acumirklīgo sajūsmu, kas šorīt, pēc viņa vakardienas uzstāšanās, pēc šīs nakts nemierīgās sapņošanas viņā no jauna uzliesmoja. Bet tā kā viņš bija zināmā mērā noguris, tā kā viņam šādos brīžos viss labākais šķita akšaubāms un kritikas neizturošs, viņš piemēroja šo mērauklu arī grāmatniecībā. Viņā iezagās no jauna, kā priekš gadiem, apatija pret visu liekuļoto un neīsto, varētu sacīt, pat nicināšana pret sauso veikalismu, kur veikals stāvēja augstāk par ideju un, ja kas nesagājās ar peļņu, tam bija pārvelkams krusts. Viņš bija atstājis fabriku un nodevies no jauna idejiskam darbam ne tādēļ, lai šo darbu apklusētu, bet lai to veicinātu. Un viņam vajadzēja to veicināt, jo viņa dzīves mērķis sniedzās kaut kur tālu citā pasaulē, kas tagad viņam bij vēl nesasniedzama, bet kuras sapņos viņš traucās dzīvot, izveidot sevi pašu un tuvināties šo sapņu piepildīšanai dzīvē.
Uzkavējies dažos vilcienos pie nolaidīgas derīgu grāmatu izplatīšanas vispāri un atzīmēdams atsevišķus faktus, kur sortimenta grāmatu tirgotāji uzmetas par kakla kungiem izdevējiem, neizplatīdami ar nolūku labus izdevumus, viņš attīstīja īsos, skaidros vilcienos domu, ka ar nomaksas sistēmu jāsāk popularizēt enciklopēdijas un citi vērtīgi izdevumi. Jāstājas ar Meijeru sakarā, jādabū viņa noteikumi un jāattīsta rosīga darbība šinī nozarē. Jāiegūst intelliģenti aģenti, kas apbraukā pilsētas un ciemus un ieved enciklopēdijas par mazu mēneša nomaksu, kur tas vien iespējams. Bet šis lai būtu tikai priekšdarbs: galvenais darbs būtu tas, ka ķertos paši pie enciklopēdijas un klasiķu izdošanas un populārizēšanas.
Šis priekšlikums bija Jozafatam gluži negaidīts. Viņš arī pats par to bija šad un tad domājis, bet ikdienas tekošie darbi bija viņu tā aizņēmuši, ka viņš nekad nebija paspējis šai lietā iedziļināties. Tad viņš arvien bija domājis par risku un zaudējumiem. Bet Olģertam varēja būt taisnība: vispirms bija jāstājas sakarā ar Meijeru, ar kādiem nosacījumiem viņš savas enciklopēdijas plašākai izplatīšanai uztic, kādu risku izdevējs ņem uz sevi un vai tādā gadījumā risks vispāri varētu būt. Par apgādniecību kā tādu uz sava rēķina viņš vēl negribēja domāt.
"Labi. Es esmu ar jūsu priekšlikumu mierā. Izstrādājiet sīkāk savu projektu un mēs to tuvāk pārspriedīsim," Jozofats piebilda. "Bet šodien ir manā ģimenē svētku diena un tādēļ es negribētu par veikalu domāt. Es jūs lūdzu, šovakar mūs apmeklēt. Jūs būsiet manā ģimenē mīļš viesis."
To teicis, viņš atdeva Olģertam atpakaļ Meijera prospektu un atstāja kantori, ātriem soļiem kāpdams pa riņķa trepēm augšā otrā stāvā, kuru viņa ģimene šai pašā namā apdzīvoja.
Olģertu šis ielūgums nepārsteidza: viņš jau tā kā tā skaitījās Jozofata ģimenē kā piederīgs, jo apdzīvoja nelielu dzīvokli sētas namā iepretim Jozofata dzīvoklim un tika apkopts un pansionēts no sava principāla. Pusdienas un vakariņas viņš ēda kopā ar visu Jozofata ģimeni, bet rītos gāja agrāk veikalā un ieturēja brokastis atsevišķi. Un ne vienu reizi vien viņš jau agrāk bij piedalījies retajās viesībās, kādas Jozofats tik atsevišķos gadījumos mēdza sarīkot. Bet viņš nemīlēja šādus vakarus pie Jozofatiem: viņam tur trūka domu biedru. Bija gadījumi, kad viņš pēc vakariņām klusi pazuda. Tā arī šoreiz: turpinādams prospektu caurskatīšanu, viņš nolēma šovakar pēc vakariņām nemanīts aiziet.
Pēc deviņiem vakarā sāka ierasties pirmie viesi.
Tur bija pilsētas architekts Blumenfelds, tipisks baltietis, ar savu bravūras pilno izturēšanos un noteicošo izrunu. Mēdza apgalvot, ka viņš no semītu cilts, un viņa sejas panti to atgādināja. Bet personīgi viņš sevi skaitīja par Baltijas muižnieku, un tā kā bij bijis kādā kroņa iestādē lielāks ierēdnis un uzkalpojis īsta valstspadomnieka činu, tad nepiemirsa rakstīties par fon Blumenfeldu un arī personīgi priekšā stādīdamies šo savu izcilus stāvokli pastāvīgi uzsvēra. Viņa otrā puse, izlutināta poliete, ģērbās visskaistākās tualetēs, bija vēl diezgan pajauna un kā poliete grācioza un viegla kā dūja. Pie sevis mājās viņa kalpotājiem bij pavēlējusi sevi saukt par baronesi, un šādu titulēšanu bij piesavinājušies arī viņas tuvākie paziņas.
Viņas brālis Tomašēvics bija slaika auguma, gadus trīsdesmit vecs, ar pastāvīgi gludiem, spīdošiem matiem, tipisku poļa vaigu bārdu un mazām apcirptām ūsiņām. Viņš ģērbās glīti un smiņķējās. Bet tā kā arī dāmas smiņķējās un lietoja visstiprākos ārzemju parfimus, tad viņu sabiedrībā Tomašēvics ar savu daudz lētākā parfima aromu pilnīgi pazuda. Šī jaunā vīrieša kustības bija pārāk pakalpīgas, sevišķi pret dāmām: viņa stāvs pastāvīgi locījās te uz vienu, te uz otru pusi un šaurās acis uzķēra dāmu mazāko vēlējumos. Likās, ka viņš bija dzimis salona kavalieris. Un šie lētie efekti un parastie glaimi, kādus Tomašēvics nekautrējās katra teikuma galā piekārt, bija pa daļai iemesls, kādēļ skaistā, pilnā jaunībā ziedošā un reti izglītotā Lidija bija varējusi viņam atvērt savu sirdi.
Tur bija virsskolotājs Šefflers ar kundzi un meitu, gara auguma vīrs, melnu izplūdušu bārdu un aristokrātisku, līku degunu. Viņš bija Jozofata
skolas grāmatu virsredaktors. Kaut arī dzimis vācietis, viņš sevišķi labi pārvaldīja krievu valodu, un tas bija no svara, jo Jozofata apgādienā ietilpa gandrīz vienīgi krievu skolas grāmatas. Ar Šeffleru Jozofats stāvēja sevišķā draudzībā un klausījās aizvien viņa padomus un aizrādījumus: pateicoties Šeffleram Jozofats bija sācis izdot skolas grāmatas un uz tām nopelnījis lielus kapitālus. Bet arī privātā dzīvē viņi labi satika, būdami vienādiem konservātīviem uzskatiem. Viņa otrā puse bija vīniete, dzīvas un jautras dabas, tāpat astoņpadsmit gadus vecā vienīgā meita Elza, Lidijas sirdsdraudzene, kura Jozofata namā nāca un gāja kā pašu mājās.
Bija arī vēl daži ierēdņi no tautas apgaismošanas ministrijas un mācības apgabala kurātora kancelejas. Satiksmi ar šiem kungiem Jozofats turēja par nepieciešamu tanī ziņā, ka daudz kas atkarājās no viņu labvēlības, lai viens vai otrs izdevums tiktu pielaists skolās vispāri un vietējā mācības apgabalā sevišķi, neskatoties uz to, vai mācības grāmatas vērtīgums izturēja brīvu zinātnisku konkurenci ar citiem izdevumiem. Izdevēju aprindās mēdza runāt, ka Jozofats šos ierēdņus pat algojot. Bet fakts nu palika tas, ka viņš ar viņiem ļoti labi satika un uzņēma tos savā mājā kā viesus.
No rūpnieku aprindām bija kādas lielākas papīru fabrikas direktors, soms, vārdā Malmgrens, sirms, vecs kungs, bet kaislīgs kāršu spēlētājs. Viņa izturēšanās pret viesiem bija rezervēta, varētu teikt pat auksta. Pret krievu valdības ierēdņiem viņš izturējās ar cinismu. Ja turpretim gāja runa par Somiju un tās iekšējām lietām, vecā vīra acīs iezagās ugunīgas dzirkstis un viņa valoda kļuva lokanāka un mīkstāka. Bet krievu ierēdņu tuvumā viņš nerunāja par savu dzimteni.
Jozofata dzīrēs allaž bij otrs viņa tuvākais draugs: lielas grāmatu sietuves īpašnieks Kiršteins, pie kura Jozofats nodeva siešanai visus
savus izdevumus. Kiršteins bija lielas firmas īpašnieks un viņam bija arī savs skolas piederumu apgādiens. Kā īsts vācietis, ieceļojis no Prūsijas kā vienkāršs amatnieks, viņš ar savu enerģiju bija uzstrādājies par miljonāru. Viņam bija nelokāma griba un raksturs, un šīs īpašības piemita arī Jozofatam.
Tad vēl bija daži pilsētas domnieki, arī tuvākie Jozofata domu biedri, ar kuriem Jozofats kā domnieks piedalījās dažādās kommisijās. Viņi visi bija ar savām kundzēm, pieaugušām meitām un dēliem - studentiem.
Pēdējais no viesiem ieradās policijmeistars Fleišers, liela auguma, vecs kungs, lielu, sirmu, vidū šķeltu vaigu bārdu. Viņš bija no Liepājas un kopā ar Jozofatu apmeklējis ģimnāziju. Fleišers bija liels dāmu draugs. Viņš pastāvīgi ieradās viesībās galā uniformā ar visiem ordeņiem, frizēts un parfimēts, ar skaistu rožu buķeti namamātei.
Fleišeram ierodoties viesi tā kā atdzīvojās.
"Cienīta kundze, ļoti atvainojos, ka neizdarīju šorīt savu pienākumu. Mani kavēja svarīgas amata darīšanas," viņš pazemīgi skūpstīja Jozofata kundzei roku, un šūpļa svētkos laimes novēlēdams, pasniedza viņai dzeltānu rožu buķeti. Tad piešus sasizdams atgriezās pret viesiem un visapkārt dziļi palocījās.
Šai acumirklī lielajā, diviem kroņlukturiem gaiši apgaismotā zālē visas dāmas smaidīdamas raudzījās vecajam kavalierim pretim. Viņas visas apskauda Jozofata kundzi.
Viesi grupējās pulciņos un savā starpā tērzēja. Kungi smēķētāji bija sagājuši Jozofata kabinetā, kur runāja par polītiku, sabiedrisko dzīvi un par visu citu ko, kas šādos gadījumos ienāk prātā. Vairākkārt minēja nākošās valsts zvaigznes Vittes vārdu, kurš tikko bija iecelts par ceļu ministri.
Dzirdēdams Vittes vārdu minam, itālietis Lukkačini, kuram Pēterpilī bija mākslas ateljē, zināja
pastāstīt kādu epizodi no Vittes agrākās privātdzīves, un proti: kāds Maskavas tirgotājs Baranovs bija viņam dažus gadus atpakaļ lūdzis iekasēt no Vittes, kā toreizējā Ķijevas mezglu punkta priekšnieka, divtūkstoš rubļus pret Vittes solovekseli.
Dzirdot šādus sīkumus no jaunā ministra dzīves, klātesošie tapa uzmanīgi un lūdza Lukkačini pastāstīt tuvāk par tik interesantu gadījumu, kā vekseļa iekasēšanu no tagadējā ceļu ministra.
Klātesošie uzmanīgi klausījās.
Šī epizode dažu no klātesošiem uzjautrināja, bet policijmeistars sarāva uzacis.
"Es jums ieteiktu, siņjor Lukkačini, šo epizodi še galvaspilsētā un valsts ierēdņu klātbūtnē neatkārtot," Fleišers nervozi iebilda. "Par tādām lietām jācieš klusu. Par valstsvīru privāto un skaistā dzimuma intīmo dzīvi nekad nedrīkst nekā izpaust, tas ir likums."
Jozofats, kuru Lukkačini nostāsts ne visai apmierināja, bija piecēlies.
Tanī acumirkli kabinetā ienāca Olģerts, ģērbies smokingā.
Jozofats stādīja viesiem priekšā Olģertu kā savu jauno direktoru.
Vienīgi virsskolotājs Šefflers pazina jauneklī Jozofata agrāko bibliotekāru. Bet neskatoties uz to, Šefflers, kā arī visi pārējie viesi, izturējās pret stalto jaunekli ar zināmu cienību.
Durvīs parādījās Lidija. Viņa bija ģērbusies gaiši zilā zīda uzvalkā, pēc toreizējās modes ar dārgām mežģīnēm izrotāta. Viņa bij vidēja auguma, ar skaistu profilu, cēliem, kā no marmora cirstiem sejas pantiem, kuru ziloņkaula liego krāsu rotāja maigs kā saules vakarrieta sārtums, un lielām, mīļām zilām acīm zem augstās pieres. Olģerts, kurš atradās viņas tuvumā, sniedzās pēc viņas rokas un to skūpstīja. Viņš tikai tagad vēroja Lidijas skaistumu. Toreiz, kad viņš bija atstājis Pēterpili, viņa bija vēl nepieaugusi meitene.
Un tiekoties ik dienas pie galda, apkrauts ar veikala rūpēm, viņš nebija piegriezis vērību jaunavai. Bet tagad viņa stāvēja visā cēlumā viņa priekšā.
Tomašēvics bija Lidijai sekojis un palika viņai aiz muguras stāvam.
"Atļaujat arī man, Lidijas jaunkundze, apbrīnot jūsu skaistumu," policijmeistars Fleišers, viņai roku skūpstīdams, sacīja. "Bet tā kā es esmu vecs, tad ar to ir mana misija tikpat kā galā. Un pistoles tagad vairs nav modē."
"Bet ja tās būtu vajadzīgas, ekselence?" Lidijai paspruka un viņas lūpiņas iedrebējās, no viņas lielajām acīm slīdēja dusmu un nicināšanas pilns skats uz Tomašēvicu.
"Lai cīnās jaunie. Bet būt par sekundantu tanī pusē, kas cīnās par jūsu skaistumu, kas sargātu jūsu jaunību un dzīves prieku, es labprāt vēlētos," Fleišers piebilda un neviļus viņa vecās policista acis urbās Tomašēvicā.
Olģerts, kuram Lidijas sakars ar Tomašēvicu bija zināms, vēroja šo situāciju.
Bet Lidija bija nākusi ar citu uzdevumu: aicināt viesus pie galda.
Kungi piecēlās un sāka virzīties uz zāli, kur arī dāmas bija piecēlušās un gaidīja kungus.
Viesu bija tuvu pie trīsdesmit personu. Galda galā ieņēma vietu Jozofata kundze, dzimusi latviete no Liepājas. Savos gados viņa bija vēl pietiekoši skaista un dzīva. Bet dzimusi kā darba cilvēks, viņa bija vēl šobrīd vienkārša savos slēdzienos un vaļsirdīga runā. Viņa ar savu miermīlīgo dabu bija taisni pretstats Jozofatam, kurš ātri uztraucās un par mazāko nieku dusmojās. Tādos brīžos viņa bija zibeņa novadītāja un ar savu dvēseles maigumu dzesēja viņa dusmas. Viņa bija sieviete, kas neinteresējās par politiku, bet kas mīlēja mūziku un mākslu vispāri. Viņa necieta kafejas tenkas, tās nerīkoja savā mājā un negāja arī citur uz tām. Viņa neņēma arī dalību
modernajos labdarības rīkojumos, nepiedalījās palīdzības komitejās, bet trūcīgas kursistes pie viņas kārtīgi pieklauvēja un šos nelielos pabalstus viņa ziedoja no saimniecības kases, vīram nezinot. Pie galda viņai vienā pusē sēdēja policijmeistars Fleišers, otrā architekts Blumenfelds.
Pie vakariņām visi sēdēja raibā rindā un sagrupējumus bija izdarījusi Jozofata kundze, labi pazīdama visu personīgās attiecības savā starpā.
Jozofats ieņēma vietu tautas apgaismošanas ministrijas ierēdņu un viņu kundzeņu grupā.
Jaunatne bija novietojusies pie otra, mazāka galda. Lidijai blakus sēdēja Olģerts un iepretim Tomašēvics. Pie šī galda sēdēja divpadsmit personas.
Kā šādās viesībās parasts, ēdienu un dzērienu bija pārpilnam. Kungi iesāka ar šņabi, ķimeli, konjaku un citu stiprāku alkohola atšķaidījumu, dāmas ar pomeranci un vīnu. Sarunām nebija kopēja kodola, bet ikviens pūlējās savam galda biedram, atminēt viņu interesējošo dzīves nervu, un tiklīdz pavediens bija rokā, runa plūda pati no sevis. Ja tā dažam labam neizdevās, tad tas iemeta pa vārdam sava kaimiņa runā un, ja neizdevās pieslieties, runāja par tekošiem dienas jautājumiem, teātri un ko tamlīdzīgu.
Bet visjautrāki bija pie mazā galda; arī tur bija vīns un citi vieglāki dzērieni pārpilnam.
Tomašēvics uzņēmās dzērienu lietošanā vadošo lomu: viņš dzēra pats vienu glāzi pēc otras un bija visai pakalpīgs pret savu tuvāko apkārtni. Viņš bija nervozs un viņa runā un glaimos bija izmanāms sarkasms. Likās, it kā viņš stiprinātos uz tuvojošos katastrofu: Lidija bija pret viņu auksta un uz viņa glaimiem bija tam atbildējusi ar izsmieklu.
Kad šampanietis bija pasniegts un policijmeistars Fleišers bija izsaucis tostu Jozofata kundzei, viesi viens pēc otra pacēlās un gāja ar savām glāzēm pieskandināt ar Jozofata kundzi;
jaunatne no mazā galda sekoja lielajam galdam. Vienīgi Lidija palika sēžam un viņas lielās zilās acis raudzījās dzirkstošā vīna glāzē viņas priekšā. Bet patiesībā viņa neredzēja vīna dzirkstis, kas kā uguns stari cēlās un krita, viena otru aprīdamas. Viņas domas bija kaut kur tālumā. Viņa skatīja savu dzīves sapni: viņa bija mīlējusi, - cerējusi uz pretmīlestību. Viņa bija kopusi un daiļojusi savu mīlu, un tā bija viņas dvēselē briedusi un nogatavojusies kā rīta rasas slacināts ābeles zieds, kuru tīk skūpstīt un viņa aromu ieelpot. Bet viltus skūpsts sniedzās viņai pretim. Ne mīlas, bet viltus vārdi skanēja viņai ausīs. Un cik neizsakāmi ilgi viņa bija ticējusi šai liekulībai.
Viņas skatiens kļuva ledains un viņa neredzēja ne dziestošās dzirkstis vīna glāzē, ne viesus, ne Tomašēvicu, kurš viņā notālēm raudzījās, ne Olģertu, kurš vēroja Lidijas pārdzīvojumus un neiedrošinājās ieņemt savu vietu viņai blakus. Viņš bija pārliecināts, ka Lidija izcīna smagu dvēseles pārbaudījumu. Olģerts bija vērojis viņas šīvakara izturēšanos pret Tomašēvicu un nevarēja izprast, kas Lidijai varēja būt padomā, kad viņa pie galda bija ieminējusies par kādu skaistu pasaciņu, kuru viņa šovakar pastāstīšot. Vai viņa sacerēja šo pasaciņu?
"Lidija, bērns, vai tu ar mani nepieskandināsi?" Jozofats pienācis viņu uzrunāja.
Viņa ātri satvēra glāzi un sniedza to tēvam pretim. Bet viņas lielajās acīs bija lasāmas ciešanas.
Olģerts ar kreiso roku bija atspiedies pret savu krēslu un labajā turēja šampanieša glāzi.
"Lidijas jaunkundze, vai ir atļauts jūs traucēt?" viņš kautrīgi iebilda un nezināja, vai sēsties, vai sniegt savu glāzi pretī Lidijas glāzei, kuru tā turēja vēl rokā.
Viņu skatieni sastapās un Lidija sniedza pirmā pretim savu glāzi.
Viesi bija atkal sasēdušies savās vietās un vakariņas turpinājās.
Pie mazā galda pats beidzamais apsēdās Tomašēvics.
"Lidij, tu mums apsolīji šovakar pastāstīt kādu pasaciņu," iesaucās viņas draudzene Elza, kura zināja Lidijas noslēpumu.
"Jā, Lidij, stāsti mums kādu pasaciņu! Ak, cik tas būtu skaisti!" mudināja arī viņas jaunākā māsa Marija.
"Arī es no savas puses uzdrošinos daiļo Lidiju lūgt stāstīt mums skaistas pasaciņas," Tomašēvics piebiedrojās un, apzinādamies savu vārdu vijīgumu, sniedza Lidijai pretim savu glāzi.
Bet Lidija neievēroja Tomašēvica vēlējumos un neskatīdamās bīdīja ar kreiso roku savu vīna glāzi sānis prom no sevis.
Tad viņa sāka stāstīt.
Nezināmā senatnē bija liela, skaista karaļa valsts. Visa tur bija pārpilnam un visā zemē valdīja līgsmība un prieks. Bet uznāca kari un svešu tautu karapulki gāja pār karaļa valsti un to izpostīja un sadalīja savā starpā. Pēc nedaudz gadiem nomira karalis, izdzīts no savas zemes; bet viņa uzticamie galma varoņi, karaļa cilts atvases, izklīda pa svešām zemēm un meklēja sev dzīves vietu svešās tautās. Bet grūti viņiem bija pierast pie svešiem ļaudīm un dzīvot pazemojošos apstākļos. Tomēr vairums no viņiem ticēja karaļa valsts atjaunošanai, un dzīvodami tādā ticībā, viņi panesa visas grūtības, cieta badu un trūcību un mirdami pavēlēja saviem bērniem zvērēt, ka tie uzturēs cieņā savas tautas godu līdz tam brīdim, kad atdzims jauna karaļvalsts. Bet viena daļa no viņiem bija mazāk izturīga: tā aizmirsa un lika novārtā savas tautas tradicijas un, būdami lepni uz savu vēsturisko greznību un godu, izgāja uz liekulību un viltu.
Viena cilts no pēdējiem, kas dzīvoja vecā greznībā, bija jau tuvu izmiršanai. Ciltstēvs mirdams nesauca savu vienīgo dēlu pie savas gultas, nesvētīja viņu un arī nenozvērināja, ticēt karaļa valsts atdzimšanai un turēt cieņā savas tautas godu un tikumus: viņš pats to nebija darījis un arī neticēja, ka viņa dēls to darīs, jo tas bija viņa dabā. Pēc tēva nāves dēls rīkoja vēl greznākas dzīres un tikai prātoja, kur ņemt līdzekļus un no kura kaimiņa aizņemties naudu. Bet visi jau viņam bija tik daudz aizdevuši, ka jaunus lūgumus strupi atraidīja. Tad jaunais cilts priekšstāvis sāka lūkoties pēc bagātas līgavas un to šķita atradis citas zemes karaļvalstī, kuru slavēja par bagātu un kuras karalim bija vienīgā meita Livija.
Radās arī izdevība iepazīties ar karaļmeitu: rīkoja medības pie kāda tās zemes augstmaņa, un Vikentijs - tā sauca šīs pasakas varoni - bija ieradies uz medībām un pēc tam ceļā uz mājām novēlojies un nakts vidū lūdzis naktsmāju skaistās karaļa meitas pilī. Vikentijs bij stalts kavalieris, izsmalcinātām manierēm un glaimojošu uzstāšanos.
Karaļa meita, kurai viņu nākošā dienā priekšā stādija, bij to uzreiz iecerējusi. Bet viņa arī zināja Vikentija cilts pagrimšanu un bija dzirdējusi par viņu pašu daudz nelabvēlīgu stāstu. Atvadoties Vikentijs bija karaļa meitai zvērējis mīlu un uzticību.
Svešās zemes karalis Titus bija vecs un viņa miršanas stunda tuvojās. Viņš ieaicināja savu meitu Liviju pie sevis un lika tai pie sirds, izvēlēties sev līgavaini: viņš nevarot mirt, neredzējis uz troņa sava pēcnācēja. Skaistā Livija gan pretojās tēvam, bet beidzot piekāpās un bij ar mieru, ka aicina preciniekus.
Ar sevišķiem sūtņiem aicināja uz Livijas precībām svešzemju prinčus un arī Vikentiju, kurš sevi dēvējās par vecas karaļcilts pēcnācēju. Bet
ikvienam preciniekam, pēc tās zemes parašas, bij jānāk ar savas zemes balvu, kura tam bija jāpasniedz karaļa meitai, un to precinieku, kura balvu līgava izvēlējās, uzskatīji par viņas līgavaini.
Tuvojās svarīgā diena un vecais karalis sauca Liviju pie sevis. Viņš to skūpstīja un dziļi acīs lūkodamies prasīja viņai, pēc kura no prinčiem, kas bija jau ieradušies, viņa tīkojot. Livija klusēja: viņa mīlēja Vikentiju, bet baidījās to sacīt karalim, kurš Vikentiju neieredzēja. Karalis izprata viņas sirdsdomas un netaujāja tālāk. Viņš mīlēja savu karaļa valsti, bet vēl vairāk Liviju, un viņas laimei negribēja stāties ceļā.
It kā nojauzdams smago likteņa roku, kas varētu gulties uz viņa bērnu un atriebties par daudzajiem kariem, kādus tas savā mūžā bija vedis, viņš smagi nopūtās un, noskūpstījis Liviju, to atlaida.
Nākošā dienā zināmā stundā svešzemju prinčus aicināja uz troņa zāli, kur uz augsta zelta troņa sēdēja karalis Titus un blakus viņa meita Livija. Ap troni ieņēma vietas galma dāmas un kavalieri, tērpušies zeltā un purpurā. Tad sūtņi, kuri preciniekus bija aicinājuši, ieveda svešzemju prinčus troņa zālē un paši nostājās pa kreisi, kurpretim prinči pa labi. Viņi bija skaitā septiņi un divreiz vairāk bija viņu pavadoņu, kas nesa balvas. Uz karaļa mājienu gājiens sākās un precinieki tuvojās troņa pakāpēm.
Pirmais no viņiem nāca no tāliem ziemeļiem un viņa balva bija balto ledus lāču ādas, kas bija baltākas par sniegu un mīkstākas par baložu dūnām. Otrais bija no tāliem austrumiem un viņa balva bija smalki zīda audumi, kurus skarot tie čukstēja saldus mīlas vārdus un ar savu krāsu bagātību pauda tās zemes teikas un poēziju. Trešais pasniedza ziloņkaula izstrādājumus zelta iekalumos. Tie bija baltāki par Ēģiptes baltajām debesīm un tumšais zelts krāšņāks par saules
rietu nemērojamos tuksneša klajumos. Ceturtais bija no Persijas un viņa dārgo dziju audumi un paklāji bija lemti nākošās karalienes atdusai un katrs adatas dūriens un dzijas pavediens bija skaistākā kompozīcija un pauda mīlas simfoniju. Piektais bija no līvu cilts un viņa rotas bija no dzintara. Tās bija vienkāršas, kā pats princis, bet viņu nemākslotais daiļums stāstīja par viņa dzimtenes teikām un viņa tautas varonību. Sestais bija no kādas mežoņu cilts un viņa dāvanas bija caunu un citu meža zvēru ādas. Septītais un pēdējais bija Vikentijs; viņš pasniedza dimanta kakla rotu un ar safīriem izgreznotu dimanta gredzenu.
Karalis aicināja preciniekus uz mielasta zāli, bet dāvanas tika aizgādātas uz Livijas istabām.
Pēc tās zemes parašas līgavai bija jāierodas uz mielastu ar tā prinča dāvanām, kurš bij viņai iepaticies, un tā bija zīme, ka viņa dāvanu pasniedzējam dāvā savu sirdi.
Liviju gaidot karalis iepazinās ar prinčiem un sarunājās ar tiem par viņu tautu dzīvi un ierašām. Visvairāk viņu valdzināja līvu virsaiša dēls ar savu vienkāršību; arī viņa dāvana bija tam visvairāk iepatikusies. Zemāk par visiem citiem viņš stādīja Vikentiju, un viņa dimanta rota tam šķita piedauzīga: tā nebija Vikentija valsts un ļaužu darbs, un pati dāvana viņam, kā smalkam dārgakmeņu pazinējam, izlikās neīsta. Tādēļ viņš ar Vikentiju izmainīja tikai dažus vārdus un atgriezās pie līvu virsaiša dēla.
Te vēstneši ziņoja, ka karaļa meita nāk.
Visi ar lielāko ziņkārību raudzījās uz durvīm, pa kurām bija Livijai jāierodas zālē. Zināms uztraukums bija nolasāms svešzemju prinču sejās. Bet par visiem nervozāks kļuva Vikentijs.
Livija ienāca ar dimanta kakla rotu un viņas labajā rokā mirdzēja dimanta gredzens ar safīra akmeni.
Karalis nobālēja. Bet viņš nevarēja vairs meitas izvēlei pretī stāties: šī paraša bija visā tautā ar zvērestu apstiprināta un vecāki, arī pats karalis, nevarēja savu bērnu gribai pretoties, ja tie sevim izvēlējās dzīves biedri pēc savas patikas un iegribas.
Pirmais ceremoniju meistars ierādīja viesiem vietas. Karalim pa labi vajadzēja sēdēt Livijai un pa kreisi viņas līgavainim Vikentijam.
Vērodama vispārēju uztraukumu, sevišķi karaļa bālo seju, Livija uztraucās. Viņa tik ļoti mīlēja savu tēvu un negribēja karali ar savu izvēli apbēdināt; bet vairāk par tēvu viņa mīlēja Vikentiju.
Vikentijs tuvojās karalim un viņa priekšā zemu palocījās. Karalis auksti, ar tikko manāmu galvas palocījumu atbildēja Vikentijam, kā savam troņa pēcnācējam.
Tad Vikentijs tikpat pazemīgi palocījās pret Liviju, kura, vērodama karaļa auksto izturēšanos pret viņas līgavaini, pārvarēja savu uztraukumu un sniedza Vikentijam roku, ko tas noskūpstīja.
Pēc acumirklīga apjukuma vecais karalis, divu kambarjunkuru atbalstīts, soļoja uz mielasta zāli un ieņēma savu vietu.
Vikentijs sniedza Livijai roku un veda viņu pie galda.
Bet Livija paklupa un Vikentijs, kurš gribēja viņu atbalstīt, bija tā uztraukts, ka to nepaspēja. Un dimanta kakla rota bija atraisījusies no Livijas cēlā kakla, nokrita uz baltās marmora grīdas un sašķīda sīkos gabaliņos.
Vikentijs bija tā apjucis, ka piemirsa Liviju pacelt. Šo pienākumu izdarīja līvu virsaiša dēls.
Citi prinči steidzās uzlasīt dimanta pērles. Bet izrādījās, ka pērles nebija dimanta, bet stikla. Ziemeļu valsts princis, kas bija lepns uz savām baltajām lāču ādām, sagrāba pilnu sauju šo stikla
gabaliņu un ļaunā priekā smiedamies rādīja tās karalim un citiem prinčiem. Un visi Vikentija līdzcensoņi gardi smējās par notikušo.
Vikentijs stāvēja bāls kā no kapa cēlies.
Tad Livija nomauca dimanta gredzenu ar lielo safīru no pirksta un to atdeva Vikentijam...
Lidija apklusa. Viņas stāsts bija atstājis dziļu iespaidu uz klātesošiem. Visi klusēja. Arī daži no lielā galda bija klausījušies Lidijas pasaku. Bet Jozofats vārdu pa vārdam bija dzirdējis Lidijas stāstu un uztraukts raudzījās pāri uz Lidiju un apbrīnoja viņas drošsirdību. Bez šaubām Vikentijā bija Lidija zīmējusi Tomašēvicu.
"Un tas ir viss, skaistā Livijas princese, - atvainojiet, Lidijas princese?" Tomašēvics, tukšodams glāzi, pārtrauca klusumu.
"Jā, tas ir viss... Pasaciņai ir beigas..." Lidija droši atbildēja. Tad viņa nomauca Tomašēvica dāvāto gredzenu un sniedza to viņam.
Uz šo mirkli Jozofats bija gaidījis. Viņa acis iezibējās priekā un viņš sūtīja Lidijai pateicības pilnu skatienu. Viņš saskatījās arī ar savu otru pusi un viņi sapratās.
Jozofata kundze piecēlās un līdz ar viņu viesi. Piecēlās arī jaunatne no mazā galda.
Bet Tomašēvics, ne no viena neatvadījies, atstāja viesības.
Lidija atstāja viesus un aizgāja uz savu istabu. Pasaku par Vikentiju viņa bija pati izdomājusi. No sākuma viņa bažījās, vai neizkritīs no lomas, viņa negribēja pati sev ticēt, ka tai būs tikdaudz dvēseles spēka izvest savu nodomu galā. Bet Tomašēvics viņas acīs šovakar bija tik banāls un niecīgs, ka viņā radās nicināšana pret to. Viņa seklie glaimi un stereotipiskā lokanība radīja Lidijā īgnumu. Šie ārējie iespaidi un nenoteiktais
stāvoklis viņu starpā, kādā tie pēdējā pusgadā atradās, viens pret otru apzinādamies, ka katastrofa neizbēgama, kā arī solījums vecākiem, ka viņa ar Tomašēvicu izšķirsies, Lidijai deva spēku savu nodomu izpildīt.
Viena būdama, viņa nevarēja atturēties sevi nejautājusi, kādēļ viņai vajadzēja Tomašēvica dēļ ciest, kur viņa to bija mīlējusi. Viņas vecāki uzturēja draudzīgus sakarus ar daudz ievērojamām ģimenēm galvaspilsētā. Pie viņas tēva nāca advokāti, ārsti, profesori, docenti, no kuru vidus viņa bija varējusi izvēlēties sev sirdsdraugu, pārāku par Tomašēvicu. Bet tas bija tik sen, kad viņa bija Tomašēvicu iecerējusi. Viņš bija tobrīd ļoti skaists, grāciozs, labām manierēm, izsmalcinātu garšu un labs mūziķis. Viņa tad vēl apmeklēja konservātoriju. Viņi tikās vakaros un spēlēja četrrocīgi, un liegi viļņojošas mūzikas skaņas bija viņus vienu otram tuvinājušas.
Šīs atmiņas dzēla Lidijas dvēseli kā ugunīga bulta. Tagad, kur viņa bija ar Tomašēvicu izšķīrusies, viņa negribēja par to vairs domāt un atcerēties savu agrīnās jaunības sapni. It visam no šī laikmeta vajadzēja zust. Visu aizmirst, nožņaugt, nonāvēt. Bet taisni tas, ka viņa šo lūzumu ar Tomašēvicu bija paātrinājusi, pa daļai izsaukusi, cenzdamās būt neatkarīga, brīva, un tagad apzinājās šo brīvību izkarotu, radīja viņas dvēselē tukšumu. Viņai iekrita prātā sava šīvakara pasaciņa, ko viņa tik veikli bija sacerējusi, un viņai bij šī pasaciņa jāattiecina uz sevi. Jā, Tomašēvics bija ar kaunu no viņas vecāku mājas izraidīts. Bet vai arī viņa pati nebija nostādīta Tomašēvicam līdzās? Viņa bija to mīlējusi, viņa mīlēja viņu vēl tagad. Vai viņa bija spējīga sekot savu vecāku iegribai un dāvāt savu mīlestību citam - Olģertam? Vai Olģerts varēja viņu mīlēt, zinādams viņas attiecības pret Tomašēvicu un būdams aculiecinieks šīvakara scēnai.
Lidija atslīga nevarīgi uz kušetes un viņas ķermeni pārņēma saltas trīsas. Viņai bij jāatzīst, ka spērusi savā dzīvē pirmo nopietno soli. Viņa bija pirmo reizi nākusi sadursmē ar dzīves īstenību, un tā bērnišķīgā jūtu pasaule, kurā viņa līdz šim dzīvoja, bij viņai izgaisusi. Vecāki bij viņai ierunājuši, ka viņas mīla ar Tomašēvicu viņai nenesīs laimes... Viņa bija padevusies šai ierunai un sākusi tai ticēt. Tagad viņa bija brīva, varēja būt pati savas laimes lēmēja. Bet kur viņai meklēt šo laimi? Viņa zināja, ka viņas vecāki bija viņai izraudzījušies Olģertu. Kad Olģerts bija par palīgu viņas vecāku veikalā, viņa kā ģimnāziste šad un tad bija ar viņu dažus vārdus izmainījusi, ņemdama no bibliotēkas grāmatas lasīšanai. Viņa tad bija vērojusi viņa lielās sapņainās acis. Bet viņa jutās toreiz izcilus stāvoklī pār Olģertu. Šo izcilus stāvokli viņa bij ieņēmusi vēlāk pret Tomašēvicu un iedomājās, ka vispusīgi izglītotai, skaistai sievietei šī apziņa ir piedienīga un neatņemama. Bet tagad, kur viņai vajadzēja savas jūtas pārnest uz Olģertu, vai viņai pašai nevajadzēja pirmai tiekties pēc viņa simpātijām? Viņa vēroja, ka Olģerts ir pret viņu uzmanīgs, ka viņa sapņainās acis gremdējas viņas dvēselē un tanī kaut ko meklē - bet vai tā bija mīlas iecere? Vai viņa varēja Olģertu jau mīlēt no šīvakara, kur tikko bija atklāti pārtraukusi savas attiecības ar Tomašēvicu, bet dvēsele kūsoja nemierā un šaubās?
Istabā ienāca Jozofata kundze. Viņa noskārta Lidijas dvēseles stāvokli un, aplikusi viņai roku ap plecu, viņu noskūpstīja.
"Lidij, nāc pie viesiem. Tavu prombūtni var dažādi iztulkot," māte mīļi teica.
Lidija meta biklu skatu spogulī un sakārtoja savas matu cirtas, kas bija noslīdējušas uz viņas baltās pieres un stiepās uz zilo acupāri, it kā gribēdamas slēpt viņu daiļumu. Pēc tam viņa sekoja mātei.
Zālē Lidiju ielenca studenti un viņas draudzenes un lūdza mūzicēt. Lidija bija beigusi konservātoriju un kā piāniste uzstājusies vairākkārt labdarības koncertos.
Kad Lidija ienāca zālē un piesēdās pie klavierēm, Olģerts sarunājās ar vienu no tautas apgaismošanas ministrijas ierēdņiem, kurš viņam stāstīja par apgabala jauno kurātoru, kurš esot gan muižnieks pēc dzimuma, bet brīviem uzskatiem, kādēļ rodoties izredzes ievest skolā tās mācības grāmatas, kas līdz šim viņu brīvās valodas dēļ netikušas pielaistas. Viņi izmainīja vēl dažus vārdus savā starpā, bet tad apklusa.
Klausīdamies mūzikā ar vislielāko uzmanību un apbrīnodams Lidiju viņas cēlajā priekšnesumā, kurš pēc viņa domām bija mākslinieciski noskaņots, viņš nevarēja atkratīties no šīvakara iespaida pie vakariņām un sev jautāja, kādēļ Lidija tik atklāti bija pārrāvusi sakarus ar Tomašēvicu. Vai viņa to nevarēja darīt citādā veidā? Viņi varēja savas attiecības nokārtot visā klusumā, kā to tādos gadījumos allaž mēdz darīt, bet ne tik uzkrītoši atklāti, teātrāliski. Bez šaubām, Lidijas paņēmiens, atsacīt savam līgavainim atklāti un ar pasaciņu šo atsacīšanu ievadīt, bija savā ziņā interesants un varonīgs, izceldams viņas stipro raksturu, bet Olģerts to nevarēja atzīt.
Viņš vēl nekad nebija sievieti iekārojis un mīlējis, bet ja viens otru mīl, kā Lidija bija Tomašēvicu mīlējusi, tad, pēc viņa domām, šī mīla nevarēja būt tik prozaiska, ka to varētu ar vienu rokas mājienu izraut no sirds dziļumiem. Vīrieša mīlestībai pret sievieti vajadzēja būt dziļai un cēlai, tāpat arī sieviete nevarēja vīrieti citādi mīlēt, - Olģerts nodomāja.
Bet viņš negribēja nodziļināties šinī jautājumā un nodevās pilnīgi mūzikai, aizmirzdams Tomašēvicu un viņa attiecības pret Lidiju.
Liegas mūzikas skaņas zem Lidijas balto roku pirkstiem tik burvīgi skaisti un viļinoši plūda,
ka sarunas viesu starpā apklusa un viņi nodevās īstai mūzikas baudai. Te atskanēja raudas un žēlabas, meža šalkoņa un viesuļa bezelpas kaukšana, te atkal strautiņa čalošana, vakara vēsmas žužināšana un gana stabules vakara dziesmas pēdējā ieskaņa. Likās, ka daba mirusi un visa dzīvā radība aizgājusi uz dusu. Tikai cilvēka dvēsele sēro un stāsta savas ilgas, savas skumjas. Cilvēks nepazīst miera, viņš nekur nerod atdusas. Viņš ir nolādēts visu dzīvo atomu valstī, un šis lāsts seko viņam ik uz soļa un rada viņa dvēselē sāpes un sēras, bailes un izmisumu. Bet viņš nicina bailes un, apzinādamies savu pārākumu un visspēcību, neklausās ne meža šalkoņā, ne strauta čalās, un, atklājis savu krūti viesuļa svilpieniem, dzied savu vientulības dziesmu par sāpēm un ciešanām, par mīlu un neuzticību. Un viņa sēru dziesma ir spēcīgāka par viesuļa pārdabiskiem kliedzieniem un trakojošo dabu, un ietin kā mīkstā samtā visu radību. Tad tā norimst. Bet cilvēka dvēsele klusumā raud un stāsta pati sev savas sēras...
Nākošās dienās Jozofats rakstīja Meijeram uz Leipcigu. Olģerta priekšlikums, kam šoreiz Jozofats pa daļai piekrita, bij šāds: attīstīt Krievijā nomaksas sistēmu uz grāmatām, pie kam par varbūtīgu risku, ja kādi no klientiem nesamaksātu, atbildētu par divām trešdaļām izdevējs un par vienu trešdaļu izplatītājs. Lai šo pasaulslaveno firmu, kuras enciklopēdijas skaitīja par vislabākām pasaules literatūrā, varētu ar šo projektu ieinteresēt, vēstulē tika minēts varbūtējs eksemplāru skaits, kādu Jozofata veikals ar šo Krievijā neparasto izplatīšanas veidu cerēja no izdevēja noņemt. Tika minēti daži
tūkstoši eksemplāru. Kas attiecās uz pašu izplatīšanas veidu, tad par to Olģerts bija izstrādājis otru projektu.
Izplatīšanas projektu Olģerts Jozofatam pēc dažām dienām pasniedza, un tas bija izstrādāts visos sīkumos. Bija paredzēta centrāle Pēterpilī, kurai bija viss mēchanisms jāvada. Kādās desmit lielākās pilsētās bija nodibināmi papildu centri, kuri savukārt nodibināja mazākus centrus viņiem padotās guberņās. Tā kā izplatīšanu vajadzēja visiem līdzekļiem sekmēt, bija ievācamas ziņas par katra klienta mantas stāvokli, viņa dienestu, ja tas bija valsts ierēdnis, un daudz citu sīkumu; lai pirmā laikā nodrošinātos pret risku, tad šos centrus nevarēja uzticēt profesionāliem grāmattirgotājiem, kuru kultūrāli-arodnieciskais līmenis bija pārāk zems, bet bija dibināmas aģentūras, un šo aģentūru priekšgalā stādāmi enerģiski, intelliģenti spēki. Šis punkts Jozofatu visvairāk uztrauca: kur atrast spēkus centru nodibināšanai? Kur meklēt tikdaudz uzticamu cilvēku, kas ar viņa un izdevēja mantu zināmā laika sprīdī, iekams aprēķins par kādu periodu nav iesūtīts, varēja rīkoties pēc savas patikas? Bet arī te bija Olģertam savs plāns: aģentūras uzticēt lielāku banku ierēdņiem, no kuriem liels daudzums mēdza būt agrākie grāmattirgotāji un kuri jau no bankām tā nostādīti, ka iedzīvošanas ar svešu mantu viņus varēja mazāk interesēt, turpretim daudz vairāk aģentūra kā blakus peļņa.
Olģerta projektā bija paredzēts apbraukāt personīgi galvenos centrus un arī personīgi stāties sakaros ar šo centru nodibinātājiem un vadītājiem. Jozofatam šis priekšlikums bij jāatzīst par pieņemamu, un viņš tam arī piekrita. Bet tā kā viņš līdz šim bija strādājis mazos apmēros un ne pie ka lielāka savā dzīvē nebij pieradis, tad veikalu slēgdams tas paņēma projektu līdzi uz dzīvokli un teicās to vēl tuvāk pārbaudīt.
Ārpus veikala stundām Jozofats nemēdza par veikalu runāt, sevišķi pie vakariņām ne, kad jau dienas darbi beigti. Viņam bija princips arī viesībās un privātā satiksmē par veikalu nerunāt, bet baudīt atpūtu. Tomēr šovakar pie galda sarunas neveicās, un Jozofata kundze, kas savu vīru katrā sejas pantu kustībā pazina un viņa domas, tā sakot, uzminēja, bija pilnā nezināšanā par sava vīra šīvakara gara stāvokli. Viņa meta biklu skatu uz Olģertu, kurš sēdēja Jozofatam blakus un vēroja arī jauneklī dziļu nopietnību.
Lidija savukārt vēroja māti.
"Vai zini, mušiņ," Jozofats piepēši uzrunāja savu otru pusi, "pēc kāda pusgada mūsu veikalam būs savas pārdesmit nodaļas un arī tev un Lidijai vajadzēs kādā no nodaļām stāties priekšgalā." Un viņa tērauda pelēkās acis priecīgi iemirdzējās un seja klājās ar smaidu.
"Kur tad jūs esiet nosprieduši tās nodaļas atvērt?" Jozofata kundze jautāja un raidīja savus skatienus uz Olģertu.
"Visos lielos Krievijas centros", Jozofats atbildēja.
"Arī Sibirijā?" Lidija iejautājās.
"Jā, arī Sibirijā."
"Priekš sevis es izlūdzos Sibiriju," Lidija smiedamās teica.
Jozofats izstāstīja īsos vārdos lietas kodolu un uzaicināja pēc vakariņām Olģertu pie sevis kabinetā. Viņiem sekoja Lidija, kamēr Jozofata kundze, kura neņēma veikala dzīvē ne mazāko dalību, palika ēdamistabā.
Lidija vairs nedomāja par Tomaševicu: šis cilvēks bija priekš viņas miris. Viņa bija tagad brīva. Visa pasaule bija priekš viņas vaļā. Kad tēvs bija ieminējies par nodaļām Sibirijā, viņā piepēši pazibēja doma, vai viņai neceļot turp un nemeklēt svešos apstākļos un svešos ļaudīs savu laimi. Pagātne viņai bij tukša un zudusi.
Bet arī nākotne vēl neko nesolīja un acumirklī neko nedeva. Viņa domās kavējās vairākkārt pie savas pasaciņas par septiņiem prinčiem un salīdzināja Olģertu ar līvu virsaiša dēlu, kurš bija vienkāršs un nopietns. Vai viņa Olģertu mīlēja? Vai Olģerts varēja viņu mīlēt tik piepēši, kur viņa nesen bija piederējusi citam? Vai viņa gudrās acis pastāvīgi nevērās viņas dvēselē un to nepētīja? Jā, viņš nekad nesmaidīja, pat nerunāja ar viņu, bet vienīgi gremdēja savus skatienus viņas dvēselē un, kā viņai likās, pēc kaut kā taujāja, prašņāja. Nekad viņa acis neuzliesmoja, neiedegās un nesaviļņoja, neaizrāva viņu, Lidiju, līdz. Tās nepauda ne mīlu, ne ilgas, ne sapņu tēlus, bet ar savu nopietnību slīka līdzi pilnam mēnesim ezera dzelmē un nemitoši kaut ko meklēja.
Arī tagad, kur viņa sēdēja iepretīm Olģertam un klausījās viņa un tēva sarunā par jauno veikalisko pasākumu, viņš nemitoši viņā raudzījās. Vai viņš ņēma nopietni viņas izteikumu, ka viņa grib piedalīties kādā no nodaļām? Vai viņš pētīja viņas spējas šinī līdzdarbībā? Viņa nezināja, ar kādiem noteikumiem tēvs Olģertu bija pieņēmis, vai uz cietas algas vai procentiem un vai jaunais uzņēmums bija Olģertam arī materiāli no svara - tas viss Lidiju tik pārāk maz interesēja; bet ja viņš viņu mīlēja, ja viņš gribēja viņu sev pievilkt un iegūt, tad viņam būtu bijis jāprotestē pret viņas nodomu, braukt uz Sibiriju. Šo protestu viņš varēja izteikt diplomātiski, neuzkrītoši, ka viņa vēl grāmatniecību nepazīst, un jauno nomaksas veidu, kur jāstrādā ar aģentiem, vēl mazāk. Bet viņš ne vārda neteica, runāja ar tēvu tālāk, viņu it kā neievēroja, bet raudzījās viņā savām lielajām acīm nopietni, sapņaini. Lidija, šķirstīdama kādu žurnālu, to visu vēroja. Viņai nepagāja arī secen, ka pēc sarunas beigām Olģerts dziļi uzelpoja un raudzījās sapņaini kaut kur tālumā, bet ne viņā,
Lidijā. Jā, par ko viņš sapņoja un kam raidīja smago nopūtu?
"Ar labu nakti," Olģerts piecēlās un atsveicinājās no Jozofata.
Atvadīdamies no Lidijas, Olģerts skūpstīja viņai roku. Maigs sārtums iesitas viņai sejā un viņas lielais acu pāris iedegās.
Kad Olģerts bija aizgājis, tad arī Jozofats piecēlās un taisījās uz naktsdusu.
"Nu, princesīt, vai tu nopietni domā par Sibiriju?" viņš jautāja Lidijai, kad viņa pēc paraduma atvadoties skūpstīja tēvu.
"Es nezinu."
"Princesīte paliks še pie mums. Princesīte muzicēs, cels gaisa pilis un būs mūsu karaliene!" un viņš sirsnīgi noskūpstīja Lidiju.
"Un es, papa?" iesaucās Marija, viņa jaunākā, kura bija pārnākusi no kāda skolnieku vakara.
"Tu brauksi pie Melanijās uz Berlini ciemā," tēvs atteica. Viņa vecākā meita Melanijā bija nesen izprecēta uz Berlini pie kāda fabrikas direktora un Marijai bija apsolīts, ka tiklīdz viņa būs ģimnāziju beigusi, tā varēs braukt uz Berlini pie māsas sērst, kas bija viņas vienīgā vēlēšanās.
Kad Lidija bij iegājusi savā istabā un gribēja nolaist logam aizkaru, viņa palika brītiņu stāvam un, piespiedusi galvu pie loga rūts, raudzījās ārā: pāri pretim bija Olģerta dzīvoklis un tas bija apgaismots. Olģerts sēdēja pie galda, galvu rokā atspiedis. Vai viņš kavējās savās domās pie viņas? Viņa palika labu brīdi pie loga stāvam un pētoši, kā atbildi gaidīdama, raudzījās caur tumsu uz viņa apgaismoto istabu. Bet viņš nekustējās. Kad viņa bij aizkarus nolaidusi un pusizģērbusies apsēdās uz gultas malas, viņas
lielo acu pāris urbās iekšā biezajos logu aizkaros, pētoši un sapņaini gremdējās viņu mīkstajās bārkstīs un smaga nopūta kāpa no viņas krūts un skāva kā vakara vēsma viņas lūpas. Ilgi viņa tā sēdēja un raudzījās aizkara samta bārkstīs.
No Meijera Bibliogrāfiskā institūta no Leipcigas pienāca atbilde, ka viņš principā ir ar Jozofata priekšlikumu mierā. Vācijā šāds grāmatu izplatīšanas veids jau sen atzīts par nepieciešamu un iekarojis sev pilsoniskās tiesības. Institūta valde jau pati domājusi par Krieviju, kurā dzīvo daudz vāciešu un intelligentu cittautiešu, kam vācu enciklopēdijas nepieciešamas; viņiem bijuši daudzi pieprasījumi un dažas mazākas firmas taisījušas Jozofatam līdzīgus priekšlikumus. Bet tā ka valde piegriezusi nopietnu vērību Krievijai, attiecībā uz jaunu izdevumu izplatīšanu un ka šī nopietnība izskanot arī Jozofata priekšlikumā un viņi pazīstot šo firmu kā zolidu un strādāt spējīgu, tad Institūta valde acumirklī dodot Jozofatam priekšroku uz visu viņu izdevumu sekmīgu izplatīšanu. Bet tā ka šāds pasākums prasot daudz priekšdarbu un esot techniski saistīts ar Institūta apgādniecības aparātu, tad visu šo sarežģīto apstākļu noskaidrošanai institūta valde komandējot vienu no saviem direktoriem uz Pēterpili, kurš pilnvarots personīgi noslēgt ar Jozofatu līgumu tanī gadījumā, ja daži iebildumi no Institūta puses, kā arī nepieciešamā drošība dažu desmit tūkstošu rubļu lielumā tiktu no Jozofata firmas atzīti un garantijas summa krievu valsts bankā uz Institūta vārda iemaksāta. Šie noteikumi cieši ieturāmi un, iekams direktors Dietcs izbraukšot, Institūta valde gaidot noteiktu atbildi visdrīzākā laikā.
Jozofatu šī atbilde ne visai apmierināja. Principā, kā veikalnieks, viņš nevarēja nepiekrist Bibliogrāfiskā Institūta uzstādītām prasībām: ja Institūts viņam uzticēja dažu simtstūkstošu lielu īpašumu, vajadzēja būt kādai drošībai un ne tikai drošībai vien, bet arī kapitālam, ar kuru veikt jaunizdevumus - maksāt rakstniekiem honorārus, burtličiem algas, papīru fabrikantiem par papīru. Bet viņu uztrauca tas, ka Meijers, prasīdams garantijas, viņa firmai tā kā neuzticējās, it kā šaubītos par viņa firmas krietnību un viņu pašu kā goda vīru. Tad vēl dažu desmittūkstošu iemaksa varēja atsaukties uz viņa paša apgādienu un traucēt visu viņa solidā veikala gaitu. Tas viss veda viņu uz domām, vai viņam vispār ieiet uz tik lielu, kaut arī daudz sološu, pasākumu, kura reālizēšana varēja apdraudēt viņa bezrūpīgo eksistenci un atnest viņam vecuma dienās vēl rūgtus piedzīvojumus. Šīs domas viņš nevienam tālāk nepauda, bet pūlējās pārdomāt un vispusīgi apsvērt, iekams Meijeram atbildēja.
Pēc kādas nedēļas Olģerts atgādināja, ka Meijeram dodama atbilde.
"Pareizi, ir pēdējais laiks Meijēram atbildēt," Jozofats teica. "Bet jautājums ir tik svarīgs, ka vēlētos vēl ar jums par to pārrunāt. Vai nevarētu pēc vakariņām? Man būtu patīkami ārpus dienas burzmas šo svarīgo jautājumu ar jums galīgi izšķirt."
Olģerts tam piekrita.
Pēc vakariņām, kuras pagāja klusi un ikdienišķā vienmuļībā, Jozofats aicināja Olģertu sev līdzi kabinetā. Lidija, vērodama tēva nopietnību pie vakariņām, tāpat Jozofata kundze, viņus netraucēja un palika vēl ēdamistabā, kad Jozofats ar savu jauno direktoru aizgāja.
"Pirms mēs Meijeram atbildam," Jozofats iesāka, kad bija aizpīpējis cigāru un nosēdies Olģertam
pretī mīkstā sēdeklī, "mums jāapsver vēl visas varbūtības pro un kontra. Esmu vecs grāmattirgotājs, strādāju šinī arodā tuvu pie četrdesmit gadiem, esmu darbojies kā palīgs, vēlāk pats ar mazumu iesācis un ar nenogurstošu darbu, ar dzelzs enerģiju, ar taupību un lietišķu apdomību izkarojis sev stāvokli, ticis pie zināmas turības ar neaptraipītu, tīru vārdu. Es savā ziņā varu apmierināties ar to, ko esmu dzīvē sasniedzis un ka vecuma dienās man nestāv priekšā rūpes un bažas par rītdienu." To teicis, Jozofats izpūta zilu dūmu mākoni un vērodams, ka cigārs labi nodedzis, nokratīja pelnus.
Olģertam šis ievads ne visai patika: viņš atcerējās tos laikus, kad kā māceklis bija iestājies pie Jozofata un ka tad taupība viņa veikalā un ģimenē stāvēja pirmā vietā, ka tad tika krāta kapeika pie kapeikas un daži sīkumi spēlēja daudz lielāku lomu, nekā viss cits. Pa šiem gadiem kļuvis turīgāks, Jozofats dažus sīkumus vairs tā neievēroja un tiem nepiegrieza vairs agrāko uzmanību. Arī pie kontrakta parakstīšanas viņam šķita, ka viņa vecais principāls kļuvis plašāks, ar lielākiem vilcieniem; viņš pat bija atzinies savā maziskumā un teicās rīkoties plašāk, dot viņam brīvas rokas. Ko gan nozīmēja viņa tiekšanās atpakaļ uz veco, bijušo?
"Bet man arī jāatzīstas, kā jau to jums Rīgā teicu, ka veikals pēdējos gados gājis atpakaļ un citi kolēģi aizsteigušies man priekšā, mani pārtrumpojuši apgādniecībā, zortimentā. Palikt uz vietas stāvam, arī lāgā nevarēju: to nepielaida manas firmas slava, mans vārds. Un ja arī pats ar sevi varēju apmierināties un manam mūžam pietiktu, bija jautājums, vai es kā ģimenes tēvs esmu pietiekoši gādājis par savu ģimeni? Vai gadījumā, ja es slēdzu šodien vai rīt acis, es atstāju savu veikalu tādos apstākļos, lai tas kā simtiem citu pēc pāris gadiem neiznīktu un mani ģimenes locekļi nepaliktu materiāli nenodrošināti?"
Un atkal Jozofats izpūta biezu dūmu mākoni un tajā ilgi noskatījās.
Olģerts klusēja. Viņš nodomāja ļaut Jozofatam visu izsacīt.
"Strādājot līdzšinējos apmēros, pirmais jautājums atkrīt. Otrais, ņemot vērā jūsu reto rosību veikalā, varētu teikt, arī pamazām likvidējas: mani kolēģi sāk jau mani apskaust jūsu personā. Ar pēdējo būtu, tā sakot, izšķirts arī manas ģimenes jautājums: to, ko es savai ģimenei spēju dot, es viņai neliedzu, un strādādams moši vēl kādus desmit gadus jūsu ievadītā jaunā virzienā - piemērojoties tikai līdzšinējiem, acumirklīgiem apstākļiem, - es varēšu ar tīru sirdsapziņu slēgt acis un atstāt savu mūža darbu savām meitām, znotiem vai kādai akciju sabiedrībai kā visdrošāko pamatu viņu eksistencei un mana darba tālākai izbūvei." Jozofats atkal izpūta zilu dūmu mutuli no kvēlojošā cigāra un raudzījās Olģertā.
"Bet kā jauns faktors būtu mināms Meijera Bibliogrāfiskais Institūts ar savām enciklopēdijām, un man jāatzīst, ka šis pasākums ar nomaksām var manu firmu pacelt kā vienu no visredzamākām Krievijā, vai arī to noārdīt visos pamatos." Pie šiem vārdiem Jozofats piecēlās un sāka nervozi staigāt pa kabinetu.
Arī Olģerts piecēlās un, atspiedies abām rokām pret krēsla atzveltni, raudzījās Jozofatā.
"Ja, Olģert, tā ir mana pārliecība, vai nu mēs kļūsim par vairākkārtējiem miljonāriem, vai par ubagiem." Olģerts arī uz šo sava principāla izaicinājumu neatbildēja.
"Tādēļ es domāju, ka mums vajadzētu strādāt tālāk uz pastāvošā pamata. Man ir labs zortiments, kuru jūs vienā pusgadā esiet atdzīvinājuši. Man ir savs apgādiens, kuru mēs paplašinām un ar paredzamām labām sekmēm. Jūs esat modificējuši bibliotēkas sistēmu un arī ar panākumiem.
Mūsu uzņēmumā ir dzīvība, valda mošs gars. Kādēļ vēl riskēt, uz nepārredzamo, nezināmo?"
"Tā tad pēc jūsu domām Meijeram atteikt?" Olģerts jautāja un viņa seja pietvīka.
"Neatteikt, bet risku atstāt izdevējam. Izdevējs vispāri rēķina uz risku un varbūtībām. Vai mēs to nedaram, izdodami kāda jauna rakstnieka dzejas un stāstus? Vai kāds mums galvo, ka katrs jauns kurators atļaus ievest mūsu izdotās skolas grāmatas savā mācības apgabalā? Izdevēja ideālisms un risks ir kā dvīņi, kuri nešķirami viens no otra."
"Bet ja Meijers ar to nav miera?"
"Tad lai viņš meklē citus izplatītājus. Lai viņš organizē pats šo lielo, komplicēto aparātu."
Olģerts padomāja un tad teica:
"Tā nevar būt jūsu nopietnība, Jozofata kungs."
"Esmu visu nedēļu par šo jautājumu domājis un nācis pie šī vienīgā gala slēdziena."
Olģertu šī saruna uztrauca. Viņam jau bija uz mēles daži asumi, bet viņš savaldījās. Viņš neuzskatīja savu projektu par pazaudētu. Pazīdams Jozofatu, viņa sīkos, veikaliskos paņēmienus, viņš nāca pie slēdziena, ar viņu nestrīdēties un atlikt šī jautājuma galīgu izšķiršanu līdz Meijera Bibliogrāfiskā Institūta direktora atbraukšanai. Viņš nezaudēja cerību, un gribēja šoreiz būt vairāk politisks savu mērķu sasniegšanā nekā agrāk, kad viņš tādos gadījumos mēdza visam pārvilkt krustu. Tanī acumirklī ienāca kabinetā Lidija, sacīt tēvam labunakti, kas Olģertam deva iemeslu uz Jozofata katēgorisko gala vārdu nereaģēt un arī atvadīties.
Jozofata tēraudpelēkās acis urbās Olģerta dvēselē un atvadoties viņš tam teica:
"Vēl Meijera direktors nav atbraucis. Gan par jūsu projektu tad vēl runāsim. Rīt Meijeram atbildēsim,
ka gaidām viņa direktoru ierodamies," un viņš sirsnīgi spieda Olģertam roku.
Koridorā Olģerts sastapa Lidiju. Viņš sniedzās mēmi pēc viņas rokas un to skūpstīja.
"Ar labu nakti," Lidija klusu teica.
Olģerts gribēja viņai kaut ko sacīt, bet neatrada vārdu.
Lidija raudzījās viņā pētoši un viņas lūpas iedrebējās. Kādēļ viņš ar to nerunā? Kādēļ viņa nedzird no tā neviena mīļa vārda? Arī tagad, kur viņam bija jāsaprot, ka viņa bija viņu gaidījusi?
"Ar labu nakti," Olģerts teica un aizgāja.
Kalpone bija viņas logiem nolaidusi aizkarus un to redzēdama Lidija dusmojās. Bez šaubām, Olģerts jau bija savā dzīvoklī, un ja viņš to vēroja, viņš varēja iztulkot, ka viņa no tā slēpjas, ka viņa ir untumaina un par viņa klusuciešanu to nosoda. Ja vakar viņš bija ar seju sēdējis pret logu un ilgi uz viņas apgaismoto istabu raudzījies. Bija jau pāri pusnaktij un viņš bija vēl vairāk kā stundu sēdējis.
Viņa ātri piegāja pie loga un, pašķīrusi aizkarus, raudzījās pāri pretī uz Olģerta dzīvokli. Viņa istabas bija apgaismotas, bet viņš pats bija apsēdies ar muguru pret logu. Lidija dažas minūtes nostāvēja, tad pēkšņi savilka aizkarus vēl ciešāk kopā un atkrita nervozi uz rozā zīda mīkstās kušetes. Viņa izstiepa kā lūgdamās savas baltās rokas un galvu atliekusi raudzījās pāri pretī spogulī pie sienas: viņa bija skaista, skaista kā princese. Kādēļ šis līvu virsaiša dēls viņu neievēroja? Vai viņa sirds bija auksta kā viņa dzintara balvas un viņa lūpas ledainas kā dzintara zemes dziļo aku ūdeņi?
Ilgi viņa tā sēdēja un raudzījās spogulī, apbrīnodama pati savu kairinošo skaistumu...
Visi šie jaunie pasākumi un pārgrozījumi Jozofata veikalā Olģertu vislielākā mērā nodarbināja un viņam nepietika ar parastajām desmit darba stundām, bet viņš strādāja piecpadsmit un vairāk stundas dienā un melnajam dienas darbam ziedoja visu savu privāto dzīvi.
Viņam bija jāatzīstas, ka bija kļuvis par grāmatu tārpu, un viņa domas arī ārpus veikala bija koncentrētas pie grāmatām un kas ar tām stāv sakarā, vai nu tie bija rakstnieki, grāmatu rūpnieki, vai arī literāti un lasītāja publika. Viņam bija jāatzīst, ka tik īsā laikā, kopš viņš no jauna bija kļuvis par profesionālu grāmattirgotāju, viņam fabrika ar kūpošiem skursteņiem, mašīnām un kaucošiem riņķa zāģiem bija pilnīgi izgājusi no prāta un pieci fabrikā pavadītie gadi bija kļuvuši kaut kas tāls, kā sena pagātne. Skaists bija tas viens gads, kad viņš pats strādāja un nebija pārvaldnieks. Jā, arī vienkāršā darbā bija poēzija, - līdzīga tai poēzijai, kādu viņam deva tagadējā nodarbošanās tanīs vēlajās vakara stundās, kad viņš kantorī viens pats līdz pat pusnaktij rakņājās pa katalogiem un kārtoja pasūtījumus lielajām ārzemju firmām. Viens dzejnieks viņam bija simpātiskāks par otru, viens zinātņu vīrs kļuva mīļāks par otru, un visu šo gara milžu darbi tam šķita kā viens liels palmu un mūžīgi ziedošu rožu lauks, kuram nevarēja paiet secen, nesniedzies pēc palmas nemirstīgā zara un nebaudījis atveldzošo rožu aromatu. Un šī bauda nepastāvēja vienīgi iekš tam, ka viņš pats plūca palmu zarus un ar tiem rotājās un mūžīgi ziedošās rozes atveldzēja viņa dvēseli: šī bauda bija darāma pieejama ikvienam, kas kāpa pār Jozofata grāmatu veikala slieksni. Bija jārada sajūsma cienīt šo baudu.
Ir saprotami, kad mēs ar interesi nododamies kādam darbam un ieliekam tanī savu dvēseli,
kura ir savukārt radnieciska ar pašu darbu, ka tad tāds darbs nevar neizdoties un neatrast citas radnieciskas dvēseles, kas šo darbu vai nu pabalsta, vai sliktākā gadījumā top ieinteresētas un apdvestas. Šo patiesību attaisnoja Jozofata grāmatu veikala plašais modernais literatūras zortiments, kuru Olģerts bija paspējis nostādīt labā izvēlē un ar krietnu gaumi.
Ar sludinājumiem un aizrādījumiem laikrakstos, ar katalogu izplatīšanu, ar dažādu sēriju pieejamību bibliotēkas jaunlaiku veidos, publika tika ieinteresēta un radās līdz šim sveši, jauni grāmatu draugi. Pirmā laikā viņi nāca informācijas nolūkā, daudz prašņāja, cilāja vienu un otru mākslas izdevumu, svērdami viņu vērtību vai nu pēc grāmatas biezuma, vai ārējā tērpa, skatījās uz grāmatu, kā mēdz skatīties uz nevajadzīgu greznuma lietu, kā mēs skatāmies uz porcelānu, bronzu un mazvērtīgām gleznām: šādi priekšmeti mums vajadzīgi "labam tonim", zināmas vietas un telpas pildīšanai; šādi priekšmeti vajadzīgi arī tādēļ, ka citi viņus uzskata par nepieciešamiem un ar tiem greznojas. Bet visā drīzumā publika sāka kristallizēties, nenāca prašņātāji un visu zinātāji, bet tie klusie grāmatu draugi, kas uzskatīja grāmatu kā svētumu, ar godbijību vēra vaļā zeltītās lapas un ar svinīgu klusumu uzņēma dzejnieka vārdus, zinību vīra prātu, un pārnesa šo klusumu un godbijību kā no baznīcas nākdami līdz uz mājām. Viņi nāca lēniem soļiem, nesteigdamies. Viņi runāja klusā, gandrīz čukstošā balsī un tikpat klusi, kā bija nākuši, atstāja lielās grāmatu noliktavas, un, vērdami aiz sevis durvis, atskatījās atpakaļ uz grāmatu plauktiem, kas bija vēl arvienu pilni daudzām skaistām, labām grāmatām.
No pastāvīgiem klientiem Olģertu ieinteresēja jaunais muižnieks Atis Kalniņš. Viņš bija tikko studijas beidzis un uzņēmis pēc tēva nāves savas nelielās muižas vadību Pēterpils guberņā.
Viņš iegādājās sevišķi daudz grāmatu par zemkopību un sabiedriskiem jautājumiem dažādās valodās. Olģerts grieza viņa vērību uz mākslu, uz jaunlaiku klasiķiem. Arī tos jaunais muižnieks sāka iegādāties.
Atis Kalniņš bija studējis Vācijā un apceļojis visu Eiropu. Viņš stāstīja daudz par Itāliju un Romu. Viņš mīlēja Parīzi, bet nīda viņas sievietes. Viņš bija dienām klīdis pa Londonas bezgalīgajām ielām un izbrīnā sastindzis šīs milzu pilsētas mūros. Viņš bija strādājis kā zemkopis Danijas fermās un ceļā uz māju ceļojis pa Norvēģijas fjordiem un Zviedrijas klinšu šērām. Ziemeļi ar saviem ledus kristalliem bija viņu sajūsminājuši un ziemeļnieces, šīs smuidrās ledus lilijas, iekarojušas viņa sirdi.
Apmeties savā muižā uz dzīvi, viņš nodevās zemkopībai. Bet viņa straujā daba to dzina uz pilsētu meklēt tur sev sabiedrību un domu biedrus.
Viņš mēģināja biedroties ar tuvajiem kaimiņiem, bet šie kaimiņi bija dažāda rakstura: viens bija šveicietis, apprecējis kādu vidēju aktrisi, pats pēc amata drēbnieks, un dzīvoja vairāk galvas pilsētā; otrs bija ģenerālštāba palkavnieks un tikai vasarā kādu mēnesi izbrauca uz savu muižu, bet muižas saimniecību vadīja pārvaldnieks; trešais bija Pēterpils lielrūpnieks, kas sev muižu bij pircis kā atpūtas vietu un tanī ierīkojis sanatoriju; ceturtais bija kāds jauns jurists, tā apgabala apriņķa priekšnieks, pastāvīgi aizņemts savā policijas dienestā. Pēc pirmās vizītes, kā tas tādos gadījumos parasts, Atis Kalniņš stāja apciemot savus tuvējos kaimiņus. Viņš bij kurzemnieks un uzaudzis Augškurzemē, kur tolaik viņa tēvs nomāja kādu lielāku kroņa muižu, un atcerējās tēva toreizējos kaimiņus un ielūdza tos pie sevis uz Ziemsvētkiem. Arī no Pēterpils bija viesi aicināti.
Olģerts izbrauca pirmos svētkos uz sava jaunā drauga muižu "Otradnoje" pa Varšavas dzelzceļu. Viņš būtu labprāt braucis dienu iepriekš, bet veikalā bij šogad ārkārtīgi daudz darba. Pēc apgrozījuma šī rudens sezona bij bijusi vislabākā, kamēr vien Jozofata veikals pastāvēja.
Bij skaista pirmo svētku priekšpusdiena, kad Olģerts iebrauca Pļusas stacijā. Nelielā stacijas koka ēka bij ieslēgta no sarmas klātiem kokiem un atgādināja baznīciņu. Stacijā bij ļoti maz ļaužu. Lokomotīve smagi pūta un sprausloja dzidrajā gaisā, bet viņu pārkliedza sīku pulkstenīšu un zvārguļu skaņas no lielceļa, pa kuru vairāki pajūgi pilnos rikšos tuvojās stacijai. Vienā no pajūgiem sēdēja Atis Kalniņš un māja ar cimdu Olģertam, kurš nupat kā bij izkāpis no vagona.
"Es tikko nenokavējos," Kalniņš kā atvainodamies teica, kad bija ar Olģertu apsveicinājies. "Bet ļoti priecājos, ka turējāt vārdu un atbraucāt."
"Arī man pašam prieks, ka paspēju izrauties uz pāris dienām citā atmosfairā. Tiešām, cik skaisti pie jums uz laukiem. Baltie sniega klajumi atgādina jūru: kur vien acis meti, vai tas lauks, pļava un grava, mežs vai birztala, arī lauku mājas, - viss viena sniega jūra! Cik tas skaisti!" Olģerts priecājās.
"Še dzelzceļa tuvumā nav vēl daba vien: te daudz kas atgādina pilsētu. Bet pie mums muižā, kad būsim kādas divdesmit verstis nobraukuši, jūs netraucēs ne dzelzceļa rīboņa, ne telegrāfa stabi ar savām kailajām drātīm, ne lokomotīves spiegšana, ne stacijas griezīgie zvani. Brauksim!" Kalniņš aicināja viesi sēsties kamanās.
Olģerts sekoja savam jaunajam draugam un viņi iesēdās platās, aizsegtās kamanās ar siltu, mīkstu segu. Kučiers sveicināja Olģertu un tikko valdīja divus brūnus zirgus.
Viņi brauca pa platu, labi iebrauktu līdzenu ceļu. Zirgi sprausloja, cirta savām lokanām kājām kā pēc takts sausajā sniegā un zagšus skatījās atpakaļ uz kučieru un viņa pātagu, kuru tas reizi pa reizei plikšināja gaisā. Pagājušo nakti bij uzsnidzis mīksts, samtains sniegs un sīkie krūmi ceļa malā bij noliekušies zemu un sakusuši ar augstām kupenēm. Nevarēja izšķirt, kur ir grava un upe, kur sākas viena ciema robežas, kur beidzas muižnieka zeme, kur cirtis savu līdumu kolonists un dzinis svešumā ieceļotājs latvietis savu pirmo vagu jaunā dzimtenē: dabas pārpilnība bij visus apvienojusi, izbeigusi robežu un zemes vērtības strīdus un pauda svētku mieru un sirsnību. Šis miers un svētsvinīgums bij vērojams birstalās, sīko priežu pakalnos un apšu gravās: neviens netiecās būt diženāks par otru kā tad, kad viesuls locīja bērzus, šķina tā jau kailos priežu zarus ar viņu mīkstajām skujām un lika apsēm raudāt savās mūžīgajās trīsās: mīkstās sniega velēnas sedza birstalas, priežu pudurus un vientuļīgās apses ar savu segu, un stāstīja par mieru dabā un saticību cilvēku sirdīs.
Un tālu apvārsnī smējās saule.
Abi braucēji klusēja. Olģerts nedomāja par grāmatām, Meijeru un Jozofata veikalu, bet ļāva savam skatienam slīdēt pa laukiem un pļavām, un veldzēties baltajā sniega jūrā. Viņš atcerējās, kā ar kuģi no Pēterpils uz Rīgu braucot, arī bij cauru dienu raudzījies vienmuļīgajā ūdens masā, pētījis to un zīlējis tumšajos ūdeņos savu nākotni. Cik savādi, ka šis brauciens sauca viņam atmiņā viņa toreizējo ceļojumu! Toreiz viņš bija nemierā ar sevi, viņam bij jāmaina sava nodarbošanās, kurpretī tagad viņš tikko bij sācis jaunu laikmetu savā dzīvē, kur viņa priekšā gulēja visa pasaule un viņš varēja ar to rotāties pēc savas iegribas, nosacīt viņas likumus un diktēt priekš sevis visu! Un viņš gribēja
būt diktators, patvaldnieks, ar savu enerģiju un gribu pats sev noteikt dzīvi un tās vērtības, svērt svaru kausos šīs vērtības, iekams nebūs izsvēris no smilšu kaudzēm mirdzošu zeltu. Viņš bij pietiekoši dzīvē rūdījies, pazina viņas likumus un bij nācis pie nelokāmās atziņas: gribēt un varēt, varēt visu vai arī bojā iet! Viņš bij jauns un stiprs, viņš zināja arī, ko gribēja: viņam vajadzēja uzvarēt, ne bojā iet! Šis pusgads Jozofata veikalā bij tikai sākums viņa dzīves jaunajā laikmetā! Visi viņa projekti bij pirmie ierosinājumi, tiem vajadzēja pakāpeniski attīstīties, izveidoties un pašiem no sevis izaugt. Un viņam pašam izaugt šiem projektiem līdzi, pacelties pāri un atrast jaunus un atkal jaunus un veidot vienu pēc otra, cirst kā no granīta paliekamus tēlus un iedvest dzīvību, ielikt savu alkstošo dvēseli. Jā, tas viss ir tikai sākums, pirmais solis...
"Olģert Petrovič," Kalniņš ierunājās, "palkavnieks Krisons ir par jums tik daudz sastāstījis maniem Kurzemes draugiem, ka viņi ar lielu interesi jūs gaida. Vakar vakarā pie eglītes viņš mums atstāstīja jūsu runu par Latviju un man jāatzīstas, ka tā man ļoti iepatikās. Bet Kurzemes ciemiņi ieinteresējās vēl vairāk."
"Vai pie jums daudz sabraukuši?"
"Divas ģimenes no Kurzemes un pēterpilieši."
"Muižnieki?"
"Tādi paši muižnieki kā es, kas ar vienu kāju dzīvo pilsētā. Viens ģimnāzijās skolotājs ar kundzi un meitu, kuri tikai lielos svētkus un brīvdienas pavada savā muižā. Otra ģimene ir pirmai rada, bet pastāvīgi dzīvo savā muižā, varētu teikt, tie ir īsti darba ļaudis," Kalniņš atbildēja.
Olģerts tālā nejautāja. Viņš negribēja meklēt sev jaunus draugus un dalīt ar viņiem savu dvēseles
dzīvi. Ati Kalniņu viņš augsti cienīja un pret to viņš varēja būt atklāts.
Šai acumirklī kučiers nogriezās no lielceļa un lēniem rikšiem iebrauca muižas sētā.
Viesu istabā Olģertu stādīja priekšā namamātei. Viņa bij vecāka kundze, ļoti labsirdīgiem sejas pantiem un mīļām, miermīlīgām acīm. Viņa ieminējās, ka dēls viņai daudz par Olģertu stāstījis un piebilda, ka viņa sen jau gaidījusi sava dēla jaunā drauga apciemojumu.
"Mēs te dzīvojam gluži vientuļi. Nav tas, kas Kurzemē, kur no tirgus vai pilsētas braukdami kaimiņi pie mums katru nedēļu iegriezās, nerunājot par svētdienām un lielām svētku dienām. Bet šogad, mums par retu prieku, ir mūsu senie kaimiņi no Augškurzemes atbraukuši mūs apciemot," Kalniņa māte teica, vērzdamā skatu uz viesiem istabā.
Olģerts skūpstīja Kalniņa mātei roku. Nama mātes sirsnīgie vārdi viņu aizkustināja. Tajos izskanēja latviešu vienkāršība un viesmīlība.
Tad viņu iepazīstināja ar pārējiem viesiem.
Tur bija ģimnāzijās skolotājs Brutans, gadus piecdesmit vecs, apcirptu bārdu un smagām zelta brillēm. Viņa nogurušās acis liecināja, ka viņš ir literāts. Viņa kustības bij mierīgas, bet noteiktas.
Mēmi viņš sniedza Olģertam roku un pie iepazīšanās neko neteica.
Brutana kundze bij neliela auguma, turīga miesās un apaļu seju. Viņa bija pretstats vīram: dzīva savās kustībās, runīga, jautājošiem, caur pensneju raidītiem skatieniem no dziļajām acīm zem zemās pieres. Brutana kundze dzīvi sarunājās ar palkavnieka Krisona kundzi, kādēļ viņa pavirši pasniedza Olģertam savu īso tuklo roku.
Tad vēl bija Brutana kundzes abi brāļi, Bērziņi, nelielas muižas īpašnieki; viens no viņiem apprecējis bālu, slimīgu sievu; vecākais brālis bij sirms vecpuisis, labsirdīgiem sejas pantiem, un viņa zilajās acīs sprēgāja asprātība. Viņš bij viens no tiem tipiskajiem latviešiem, kurus var pazīt tūkstošu cittautiešu vidū. Viņa garie sirmie linu mati bij mīksti kā batists un izcēla viņa sejas tipiskumu. Apsveicinoties viņš ielūdza Olģertu sērst pie viņa muižā, kur viņam esot pastāvīgi katrā gada laikā krājumā miestiņš un pašpagatavoti vīni.
Kā ar pēdējo no viesiem Olģertu iepazīstināja ar Brutana jaunkundzi, Irenu Semjenovnu, kā Atis Kalniņš viņu stādīja priekšā. Viņa bij maza auguma, niecīga meitene, gadus divdesmit veca, lielām tumši liesmojošām acīm un šauriem, vājiem sejas pantiem. Mati viņai bij izplūduši kā kursistei un sedza pa pusei viņas pieri. Viņa nebij skaista, bet lielajās acīs dzirkstīja uguns un smalkie sejas panti izteica retu intelligenci un bij saistoši simpātiski.
Pēterpiliešus Olģerts visus pazina.
Olģerts apsēdās Brutana jaunkundzes tuvumā. Irena bij beigusi ģimnāziju un gribēja iestāties universitātē studēt medicīnu. Bet tēvs bij tam pretīm. Ārkārtīgi mīlēdama tēvu, viņa padevās un atmeta pagaidām domas par studēšanu. Bet kas Irenu tuvāk pazina, tie neticēja, ka viņa galīgi atteikusies no sava nodoma. Tā kā viņa vēl nepazina Pēterpili, tā sarunā ar Olģertu ļoti interesējās par galvaspilsētu. Viņa bij rīdziniece un ārpus savas pilsētas un vecāku muižas vēl nebij bijusi.
Kalniņa māte aicināja viesus pusdienā. Galds bij klāts ar visām tām bagātībām, kas latviešu zemkopja saimniecībā allaž atrodas un tiek augstos svētkos gatavotas visā pilnībā. Ir viesmīlīgas latviešu ģimenes, kuras uzskata par sevišķu gandarījumu uzņemt viesus uz vislabāko un ir
nelaimīgas, ja viņas retumis apciemo un viesi drīzi aizbrauc. Kalniņa māte bij Kurzemē tālu pazīstama: pie viņas ik svētdienas bij ciemiņi, jo viņa tikai retos gadījumos brauca ciemos pie citiem. Ārī viņas nelaiķim vīram bij tie paši uzskati. Vasarā, kad Atis vēl bij students, pie viņiem visu vasaru nodzīvoja studentu pulciņi. Viens pulciņš aizbrauca, ieradās cits. Sevišķi uz rudens pusi, kad dārzā ābeles līka no augļiem un bišu stropi bij pilni medus.
Sarunas vijās ap dienas jautājumiem. Bet Kalniņa māte interesējās par Augškurzemi, kur bija viņas dzimtene; par tām abām muižām, kurās viņi kā rentnieki ar nelaiķi vīru bij lielāko mūža daļu nodzīvojuši. Izrādījās, ka barons, kas bij ar dažādām intrigām viņus no muižām izspiedis, nebij visai laimīgs: viņš pats dzīvoja pilsētā un pārvaldnieks rūpējās vairāk par savu, nekā par barona kabatu. Runājot, ka pēc līguma gadiem barons to neatjaunošot.
Ģimnāzijās skolotājs Brutans sarunājās ar palkavnieku Krisonu un savu kolēģi Plato par skolas lietām Baltijā. Toreiz bija rusifikācija pašos ziedos.
Latviešu valodu pasniedza tikai kā priekšmetu un, izņemot vēl reliģiju, visi pārējie priekšmeti bij jāmācās krievu valodā. Brutans sevišķi uztraucās par latviešu valodas bojāšanu. Viņa kritikai bij padoti paši skolotāji un studējošā jaunatne. Viņš konstatēja faktus, ka intelligence vispāri neuzskata par savu pienākumu, runāt un rakstīt pareizā latviešu valodā. Viņš izteica dibinātas bažas, ka ar šādu nolaidību un vienaldzību pret mūsu mātes valodu, mēs dodam iemeslu cittautiešiem šaubīties par mūsu kultūru. Viņš varot uz pirkstiem saskaitīt tās zinātniskās grāmatas, kuras sarakstītas latviešu valodā, kaut gan katru gadu daži desmiti beidz augstskolu un būtu uzskatāmi par kompetentiem zinātnisku rakstu autoriem.
"Ar diviem lieliem darbiem mēs tomēr varam lepoties: ar "Latvju dainu" un "Latviešu tautas pasaku" izdevumiem," skolotājs Platais iebilda.
"Šo tautas gara mantu atdzimšana mūsu rakstu valodā ir spilgts attaisnojums manam apvainojumam: šo rakstu valoda ir tik daiļa un bagāta, ka mums veciem pedagogiem tā vēl jāmācās, nerunājot par to pusintelliģenci, kā es gribētu mūsu intelligenci nosaukt, kura nezin neviena tautas dziesmu pantiņa un nekad nav piegriezusi vērību mūsu tautas pasakām", Brutans atbildēja.
Šais sarunās par skolu un valodu piedalījās visi un ikkurš atrada par vajadzīgu iebilst kādu vārdu. Vecīts ar baltajiem linu matiem zināja stāstīt, ka pie viņa muižā gadus divdesmit atpakaļ iebraukuši tautas dziesmu un pasaku uzrakstītāji. Viņš saaicinājis visas vecās kalpu sievas, katru pa rindai pie sevis, cienājis ir pasaku un dziesmu teicējas, ir uzrakstītājus skolotājus un studentus ar miestiņu: pirmās, lai būtu lokanāka mēle, otros, lai būtu vieglāka roka rakstīšanā. Braukuši vairākkārt. Bet visvairāk viņa vidū uzrakstījis pagasta skolotājs, kurš apstaigājis māju no mājas un nedevis nevienam vecam cilvēkam miera.
Pēc pusdienas Kalniņa māte aicināja viesus uz diendusu. Tas pie viņiem tā parasts jau no seniem laikiem. Vecāki ļaudis šim uzaicinājumam sekoja, bet jaunatne sapulcējās viesu istabā.
Olģerts negāja diendusā un, iegājis zālē, apsēdās iepretim Brutana jaunkundzei, kura šķirstīja albumu. Irene pie galda nebij piedalījusies sarunās, bet visu laiku klusējusi. Olģerts to bija novērojis un uzsāka ar viņu valodu.
Bet viņa bija kautrīga un sarka pie katra vārda. Viņa runāja īsi, nenoteikti. Bet viņas runā izskanēja sirsnība. Tā bija poēzija, dvēseles saviļņojuma iedrebēšanās.
Viņa stāstīja, ka pēdējo pusgadu nodzīvojusi muižā un mācot kalpu bērnus lasīšanā un rakstīšanā. Viņa nevarot diezgan nopriecāties par mazajiem skolniekiem, kurus tā ļoti iemīlējusi, un lasot arī mīlestību pret sevi mazajo spulgās actiņās. Mazie mācoties ar sekmēm un daži jau brīvi lasot. Vasarā viņa sarīkojusi ik svētdienas ekskursijas, rudenī un ziemā svētdienās bērnus aicinot pie sevis uz rotaļām. Un tad nu esot īstais prieks viņos noskatīties: actiņas līksmībā mirdzot, sejiņas piesarkstot un smiekli pildot gaisu. Uz rotaļām bērniem atļauts ņemt līdzi savus mazākos brālīšus un māsiņas, kuri tikko vēl turoties kājās, dažs vēl neprotot runāt un izrādot savu prieku dzidrās klaigās. Un šie vismaziņie griežoties aiz prieka riņķī vien, mētājoties rociņām pa gaisu un sarunājoties dažādām skaņām savā starpā un, kas visdebešķīgākais: viņi savā starpā saprototies, un viens otru ieslēguši apkampienos, smejoties nevainīgā priekā... Jā, tā esot mazo paradīze, kuru pieaugušie nesaprotot vai negribot saprast.
"Es jums pilnīgi piekrītu, Irena Semjonovna." Olģerts uzsāka valodu, kad Irena bij apklususi, "ka mēs pieaugušie negribam atcerēties savas bērnības un esam par laiskiem gremdēties viņas atmiņās un tās kaut uz brīdi dzīves kņadā atkal un atkal pārdzīvot. Pēc manām domām mūsu bērnība ir tāds svētums, ko mēs nedrīkstam dzēst no saviem sirdsdziļumiem un mums vajaga šo svētumu mūža grūtākos brīžos turēt priekš acīm un smelt no tā sev sirdsmieru un atvieglinājumu."
"Man bij grūti no viņiem šķirties. Es jutos spiesta priekš prombraukšanas sarīkot svētku eglīti un viņus apdāvināt, ko biju nodomājusi darīt pēc atgriešanās," Irene teica.
Viņi ilgi sarunājās un Olģerts nojauta, ka Irene ir ar lielu sirdsdaiļumu un dziļumu.
Vēlu vakarā, kad jau visi "Otradnoje" muižā gulēja, Atis Kalniņš un Olģerts Silarājs sēdēja bibliotēkas istabā. Bibliotēkas istaba atradās lielceļa pusē un klusajā naktī tur bija dzirdama sniega gurkstēšana un zirgu sprauslošana no lielceļa.
Atis Kalniņš stāstīja par latviešu kolonijām Pēterpils guberņā, kādu tur esot diezgan daudz, bet garīgi visas panīkušas.
"Tas ir mūsu tautas lāsts, ka mēs izklīstam pa visu pasauli un pa gadiem aizmirstam savu valodu un dzimteni," Kalniņš domīgi iebilda.
"Protams, zināmā mērā, un es vēl gribētu piebilst: līdz zināmam laikam. Es un jūs - arī mēs esam padoti šim lāstam. Apstākļi to spiež, Jūs nevarējāt Kurzemē un Vidzemē iepirkt sev muižu, tādēļ ka latviešiem muižas nepārdod. Jums varbūt nebij izdevība pat nomāt muižu: pastāv zināmas iestādes un tanīs strādā zināmi cilvēki, kam ir no svara latviešiem vispāri liegt darboties savā dzimtenē. Cik man zināms, tad visa plašā Krievija ir pilna latviešu muižas pārvaldnieku, un ka viņu ir tik daudz, tas liek domāt, ka viņi savu amatu prot un ir spējīgi saimniekot. Ceļas jautājums, kādēļ viņi nesaimnieko dzimtenē? Vai līdzekļu trūkuma dēļ? Es to neticu. Tad vēl tie simts tūkstoši bezzemnieku! Kad ausīs viņiem dzīves rīts uz tās zemes, kuru viņu tēvu tēvi asarām un asinīm slacījuši? Bet mūs dzen laukā no mūsu zemes! Manu vectēvu muižnieks izdzina no viņa ziedošām druvām pašā vasaras vidū aiz untuma vai zemiem materiāliem nolūkiem. Pār mūsu zemi vēl valda sveši kungi un viņi apzinās savā visvarenībā kā priekš gadu simteņiem un balsta no ārienes un iekšienes savu stāvokli. Kā mans vectēvs, ir simtiem tūkstoši izcelti no savām mājām. Vieni ir palikuši par vergiem, citi ar cirvi un lāpstu pār pleciem meklējuši sev jaunu dzimteni tālā Krievijā. Nesen kādu svētdienu es biju izbraucis uz "Karlovkas" latviešu koloniju,
netālu no Pēterpils un uzmeklēju šīs kolonijas pirmo nodibinātāju. Viņš bija no Dundagas puses un priekš četrdesmit gadiem jūdzēm platā mežā cirtis pirmo līdumu. Tagad šī kolonija skaita dažus desmitus saimniecību un viņu īpašnieki visi ir ieceļotāji. Es esmu pārliecināts, ja vien rastos izdevība iegūt Latvijā zemi, daudzi atgrieztos dzimtenē. Vai jūs to nedarītu?" Olģerts jautāja.
"Pie pirmās izdevības," Kalniņš steidzīgi piebilda.
"Tā tad līdz zināmam laika sprīdim mums jādzīvo svešās zemēs un svešu ļaužu vidū. Tā ir ekonomiska nepieciešamība. Ir cits jautājums, vai mēs visi esam garīgi tik stipri, ka neļausimies sevi aizrauties no svešatnē iegūtiem materiāliem labumiem un neaizmirsīsim savu dzimteni un valodu," Olģerts turpināja.
"Kādas ir jūsu domas?"
"Es domāju, ka zināms procents šo cīņu izturēs. Bet šī cīņa būtu uzsākama ar atklātu krūti! Šī cīņa nav izcīnāma vārdos un runās, - mums jādara kaut kas pozitīvs. Un vienā dienā tas nav izdarāms. Es ticu atsevišķiem cilvēkiem, kuri zin, ko viņi grib, un atsevišķām grupām, kuras locekļi tiktāl kristallizējušies, ka viņi sava starpā pilnīgi sakūst un viņiem visiem ir viena griba. Un šiem nedaudzajiem jābūt par ceļa šķīrējiem, kas, atrazdamies svešatnē, spiesti vai labprātīgi, rada tur garīgus centrus, daiļo un izveido savu garīgo pasauli un tuvina savas dzimtenes garīgai pasaulei. Ja tas notiks, - un tam jānotiek, - mēs tuvosimies garīgai gatavībai, kas būs nepieciešama, kad vēsture klauvēs pie mūsu durvīm un vērs mūsu tautai vaļā vārtus uz jaunu dzīvi. Vēsture ir gausa, bet taisna savos lēmumos! Ik pa simts gadiem viņa paceļ savu soģa pirkstu pār tautu likteņiem. Ik pa tūkstoš gadiem viņa iznīcina visu pastāvošo un pārveido tautas viņu tieksmēs un ideālos. Vai tai tautai,
kas nebūtu gatavojusies uz šo lielo brīdi!" To teicis, Olģerts piecēlās un raudzījās draugā.
"Tas viss ir gluži pareizi, es tam visam piekrītu, bet tomēr neesmu skaidrībā, kas acumirklī būtu mums darāms. Cik es zinu, jūs esat savas studijas beiguši un esat piekalti pie reālās dzīves īstenības. Šī dzīve laupa jums katru brīvu brīdi; šī dzīve kalpina jūsu garīgās spējas, un var pienākt brīdis, kad jūs tiekat no šīs dzīves saliekti, sakropļoti. Tas pats zīmējas arī uz mani: arī es esmu savas studijas beidzis un pēc sava aroda vienkāršs zemkopis. Es varu būt lietderīgs savā saimniecībā. Es varu būt humāns pret saviem gājējiem un saimniekiem. Bet vairāk arī ne. Es atzīstu, ka tas ir pārāk maz, bet cita, lielāka es neapzinos, ko savā norobežotā stāvoklī varētu izdarīt."
"Tomēr mēs daudz ko varam, ja tik vien gribam. Cilvēks visu var, ja vien viņš grib - visu labu. Cilvēka griba ir augstākais dzenulis. Es ar sevi esmu skaidrībā jau sen. Šodien, kad es raudzījos sniega jūrā un mēs klusēdami braucām no stacijas, jūs varbūt domājāt, ka es savu kaklu un elpošanas orgānus taupīdams, ceļā nerunāju un uzlocījis kažoka apkakli vēroju dabas bagātību. No sākuma es atsvabinājos no visām domām un priecājos par skaisto dabas panorāmu. Es atcerējos jūru, kuras vienmuļīgie ūdeņi atveldzē mūsu nervus un padara mūs līdzīgus bērniem, kas visu aizmirst un ir gatavi kāpt jūras dibenā un meklēt tur pērles un dzintaru. Bet es skatīju šodien zeltu sniegu kupenes un savām acīm redzēju mirdzošu zeltu baltajā sniegā. Kā uguns viņš tur laistījās un viņa dzirkstis iedegās manā dvēselē un liesmoja. Man jāatzīstas, ka pirms dažiem gadiem, kad es raudzījos augu dienu melnajos jūras ūdeņos, ar mani notika tas pats, kas šodien: jūras melnie ūdeņi man ko pasakainu stāstīja, apdvesa manas domas, manu gribu, manus dvēseles sapņus, manas
sēras un sāpes un es prasīju jūrai: kur traucas viņas vienmuļīgā gaita un ko viņa slēpj savos ūdeņos? Un es instinktīvi izjutu, ka viņa pauž manā dzīvē jaunu laikmetu, ka viņa stāsta man varoņu teikas un mīlas pasakas, un es elpu aizturējis klausījos viņas stāstā. Tiklīdz es biju atstājis kuģi un nebiju vēl apsēdies savas māmuļas klēpī, kad jūras pasaku stāsts manā dvēselē radīja dzīvus tēlus un es izpratu šī stāsta nozīmi un teiku burvīgo skaistumu. Es biju atradis zelta gliemeža vākus jūras dibenā un viņi dega vienās ugunīs un sarkanā zelta dzirkstis liesmoja manā dvēselē."
Olģerts apklusa un skatījās gailējošās oglēs kaminā: arī tur uzliesmoja un dzisa dzirkstis. Atis Kalniņš viņu netraucēja un raudzījās viņa pietvīkušajā sejā un mirdzošās acīs.
"Arī šodien šie dzīvie tēli ir manī izkristallizējušies: atgriezies Pēterpilī, es nekavējoties stāšos sakarā ar mūsu tautas rakstniekiem un uzaicināšu viņus piedalīties manā grāmatu apgādniecībā. Es esmu nabags un dzīvoju no savas algas, bet to, ko es spēšu atlicināt, es visu atdošu mūsu literatūrai. Es mīlu daili un skaistumu un pielūdzu klasicismu, un es gribu skaistumu un klasicismu ievest mūsu rakstniecībā. Es uzmeklēšu tos vientuļos literātus, kas dzīvo tālā trimdā, vai arī kā politiski emigranti klejo pa svešām zemēm, kas nezin, ko viņiem rītdiena nesīs, bet kas savā garā ir milži un uzvarētāji. Vēl es neesmu ar sevi skaidrībā, cik tālu manas spējas sniegsies, vai mani ienākumi spēs likt pamatus tai lielajai ēkai, pie kuras celšanas es stājos, bet vienu es zinu: man ir griba! Man ir nelokāma griba!"
"Tagad es jūs saprotu!" Kalniņš iekarsis izsaucās. "Jūs negribat noslīkt ikdienībā, bet esat sprauduši sev dzīves mērķi. Lielu un cēlu dzīves mērķi. Jūs gribat tuvoties soli pa solim šim mērķim, nerēķinoties ar apstākļiem un varbūtībām.
Tagad man arī saprotami jūsu uzstādītie prasījumi attiecībā uz tautu un dzimteni: mums jāuzņemas zināmi pienākumi. Mums jāsniedzas pāri zemēm un jūrām un jāmeklē radniecīgas dvēseles. Mums garīgi jāsaaug." "Jā, jāsakūst vienā garīgā kopībā," Olģerts turpināja. "Dažs labs to uzskatīs par illūzijām. Dažs labs pasmiesies un nosauks mūs par fantastiem. Bet tie, kas to darīs, būs tie mazie, sīkie cilvēciņi, kas rītos ar važām ceļas un vakaros ar tām gulstas. Viņi skata un atzīst vienīgi rūpes sava dienišķā uztura labā: šis spoks viņus baida un saģiftē viņiem smadzenes. Viņi redz vienīgi sevi un baidās spert soli pār savas mājas slieksni, nejautājuši: kas man no tā būs? vai es sevi nediskreditēšos? Nē, draugs, šādu filozofiju mēs neatzīstam! Mums jābūt brīviem visās mūsu kustībās, brīviem mūsu domās, sapņos un dvēseles tieksmēs!"
Bija jau vēla nakts, kad abi draugi gāja pie miera. Olģerta istaba atradās blakus Kalniņa guļamai istabai un iekams viņi iemiga, viņi pie vaļējām durvīm vēl daudz runāja. Tikai uz rīta pusi tie apklusa un ar gaiļu dziedāšanu iemiga.
Trešos svētkos Olģerts brauca atpakaļ uz Pēterpili. Arī virsskolotājs Brutans ar savu meitu Ireni brauca turp; Irene bija tēvu lūgusi un viņš bija pats tikai vienu reizi savā mūžā bijis galvas pilsētā. Viņi brauca reizē un abas puses priecājās par sabiedrību.
Lidijai nebija pa prātam, ka Olģerts ziemassvētkus pavadīja ārpus mājas pie sava jaunā drauga Kalniņa, par kuru viņa bij dzirdējusi, ka tas liels fantasts. Viņa bij mātei ierunājusies braukt uz Somiju, uz kurieni pa svētku laiku izbrauca
daļa Pēterpils aristokrātijas; bet Jozofats tam bij pretojies, vienkārši aiz tā iemesla, ka starpbrīdī no ziemsvētkiem līdz jaungadam ir veikalā ārkārtīgi daudz darba. Un aizbraukt tikai līdz Vīborgai vai Helzingforsai vien, neiegriežoties uz dažām dienām Imatrā vai Konkolas sanatorijā, neesot vērts. Tad Lidija gudroja citus plānus. Bet iekams viņa bij nākusi pie jauna slēdziena, Olģerts bij vienu dienu pie vakariņām ierunājies, ka Kalniņš to uzaicinājis pa svētkiem pie sevis sērst.
Viņa padevās. Viena karot viņa jutās bezspēcīga. Viņa bij jau nākusi pie tās pārliecības, ka Olģerts viņai jāiekaro. Šī atziņa bij no sākuma viņu uztraukusi un izlikās viņai pazeminoša. Bet Olģerta atturība viņu reizē ir kaitināja, ir kairināja: kaitināja ar to, ka bij jāpadodas viņa gribai, bij savas jūtas jāsavalda un jādisciplīnē, kairināja ar mieru un dvēseles klusumu, kad viņš tik maz runāja un pastāvīgi gremdēja savas lielās acis viņas dvēselē un līdz ar to daiļoja viņas jūtas un veda arī viņu ilgu un sapņu valstī. Jā, viņš tik krasi atšķīrās no Tomaševica. Viņš bij sapņotājs un klusu ilgu pielūdzējs. Viņš mīlēja grāmatas un dzeju. Viņš visu "Faustu" bez maz no galvas deklamēja. Vai dzeja bij domājama bez mīlas? Un kas gan cits varēja būt šīs mīlas būtne, ja ne viņa, Lidija?
Viņa apmierinājās. Viņa nedusmojās uz Olģertu, kad tas ar viņu nerunāja un nemeklēja izdevību runāt: pietika, kad viņš savas acis uz viņu vērsa un gremdējās viņas dvēselē. Viņa neņēma tam ļaunā, kad viņa vakaros izstāvējās pie loga un alka pēc viņa pretskata vai liegā sveiciena, bet viņš sēdēja pie galda ar muguru pret logu un necentās viņu sastapt. Tad viņa apņēmās viņu pārbaudīt: aizkarus nolaidusi, viņa stāvēja aiz tiem un tos tikko pašķīrusi raudzījās uz viņa istabu nakts tumsā veselām stundām. Visbiežāk viņš to nevēroja un strādāja pie sava
rakstāmgalda, - jā, vēlu naktī, kad visā mājā neviena dzīvība nekustējās un ārī viņas istabā bij gaisma dzēsta. Bet vairākkārt viņš spēji piecēlās, nostājās pie savas istabas loga un stundām ilgi raudzījās ārā tieši uz viņas istabu. Tādos brīžos viņu pārņēma liegas trīsas un, spēji pašķīrusi aizkarus, viņa naktstumsā ar visu savu būtni nostājās pie loga. Viņas krūtis plētās, acis priekā uzliesmoja un viņa gribēja saukt pilnā balsī: lūk, te es esmu un gaidu tevi! te es esmu naktstumsā ilgās izsīkusi! raugies vien droši uz mani, - es tevi mīlu!.. Kad Olģerta istabā ugunis bij nodzēstas, tad viņa iededzināja tās savā istabā, un apņēmusi ap pleciem vieglu mantilju, piegāja pie loga un raudzījās caur tumsu uz viņa istabu. Viņa sevi nejautāja, vai Olģerts vēl nomodā un gaida uz viņas naktssveicienu: ja tas viņu mīlēja, viņš to bez šaubām darīja. Un viņam vajadzēja viņu mīlēt, kur viņa tā priekšā kusa sirsnībā un liegās ilgās. Bet viņš, bez šaubām, bij estēts sirdslietās: viņš brutāli neaizrāvās, neizplūda, bet uzņēma un pārdzīvoja kā dzejnieks katru ieskaņu dvēselē, un klausīdamies šo skaņu harmonijā, tuvojās, pa daļai pats neapzinādamies, mīlas lielajai simfonijai. Un nākusi pie tāda slēdziena, Lidija pati pamazām piesavinājās šo mīlas estētiku, nīda un atmeta savu straujumu un ilgas pēc Olģerta glāstiem un apkampieniem, kā viņa to bij vēlējusies, kad Tomaševics viņai bij zudis un viņa jutās atstāta un vientuļa.
Tā tas ilga pāri par trim gadiem pēc viņas izšķiršanās ar Tomaševicu. Viņa nebij Olģertam vairāk tuvojusies, kā kopš tās dienas, kad tā bij nākusi pie pārliecības, ka Olģerts viņu mīl, bet daiļo un izkopj kā estēts šo mīlu uz viņu.
Viņi katru dienu tikās pie pusdienas, vakariņām un ļoti bieži rītos pie kafejas. Apsveicinādamies un atvadīdamies viņš skūpstīja tai roku un minēja dažus vārdus, kaut arī nenozīmīgus,
bet viņai mīļus un daiļskanīgus. Bieži viņa gāja veikalā pēc grāmatām lasīšanai. Grāmatas viņai pastāvīgi izsniedza Olģerts un bieži minēja šo grāmatu saturu. Viņa jautāja, vai viņš patiešām visas grāmatas lasot un kad viņš to paspējot, vai varbūt naktīs, kad viņa istabā degot ļoti vēlu uguns. Uz šiem jautājumiem Olģerts mēdza atbildēt, ka viņš tiešām daudz lasot, tomēr izlasīt visas grāmatas, kas tiek drukātas, nevienam cilvēkam neesot iespējams. Bet grāmatas vajagot mācēt lasīt un kas daudz maz vien pieturoties pie kādas sistēmas, tāds varot arī daiļliteratūru lasīt ar to pašu un vēl lielāku baudu, kā zinātnisku: nepāršķirstīt grāmatu viņas kairinošā satura dēļ vien, bet lasīt ar gaumi, iedziļināties stilā, izteiksmē un saturā. Kas attiecoties uz viņu un grāmatu tirgotājiem vispāri, tad te tiekot ieturēta zināma sistēma: veco un jaunlaiku visu tautu klasiķi jāpārvalda, tāpat no visiem ievērojamākiem rakstniekiem viņu vērtīgākie darbi lasāmi, bet pārējo darbu saturs jāpiesavinājas no literatūras vēsturēm un bibliogrāfiskiem laikrakstiem un kritikām. Kas attiecas uz jauniem rakstniekiem, kuri tikko lauž sevīm ceļu, tad viņu pirmie divi, trīs darbi lasāmi, bet ja izrādās, ka viņi iet atpakaļ, tad uz kādu laiku jāpārtrauc sekot viņu darbam. Esot arī gaumes lieta, kādu rakstnieku viens vai otrs atzīstot un viņa mākslu cienot un tā viens un otrs no kolēģiem atzsītot pats savu sistēmu. Bet grāmatu tirgotājam grāmatas nelasīt esot tik pat noziedzīgi, kā kāda laikraksta redaktoram nelasīt citus laikrakstus. Jā, kas attiecoties uz viņa naktsdarbu, ka viņš vēlu augšā paliekot, tad arī viņam jāatzīmējot, ka Lidijas istabas vēlu naktī pastāvīgi esot apgaismotas un vai viņiem tiešām vienam otru pētīt un meklēt pēc cēloņiem. To teikdams, Olģerts bij piesarcis un Lidija, raugoties viņā, vēl vairāk nosarka. Lidija netaujāja tālāk: tagad viņa zināja, ka Olģerts sekoja viņas kustībām,
ka viņš par viņu interesējās un savā klusajā istabā vēlās nakts stundās kavējās domās pie viņas.
Vasaru Jozofata ģimene pavadīja Somijā, kur viņiem bij pašiem sava vasarnīca un Olģerts katru sestdienas vakaru brauca turp un pirmdienas rītu atgriezās uz Pēterpili. Tur viņam bij sava grezni ierīkota istaba un viņš nebij ik uz soļa saistīts pie ģimenes, ko viņš sev bij izrunājis un kam Jozofats arī bij piekritis. Dažu svētdienu viņš pat neizbrauca, bet bij ciemā pie Kalniņa vai palkavnieka Krisona. Sestdienās viņš noveda uz Somiju Jozofatam aprēķinus un citus datus, jo Jozofats pa vasaru ļoti maz piedalījās veikala gaitā. Daudz, ja viņš uz pāris dienām iebrauca pilsētā.
Šīs vasaras bij jauks sapnis Olģerta dzīvē: viņš klejoja pa Somijas jūras līča smilšainām kāpām, kuras bij akmeņu pilnas, bet ar saviem sīko preču puduriem atgādināja Rīgas jūrmalas kāpas un izsauca viņā atmiņas par bērnību, kad pāri jūrai, taisni pretīm šīm kāpām viņš pirmo reizi savā mūžā lielā izbrīnā bij skatījies uz jūru ar kūstošām ledus kaudzēm. Viņš toreiz bij priekā iekliedzies un izbrīnējies, ka kailās kāpas nebij atbalsojušas viņa prieka atskaņas. Viņš bij vēl reiz iekliedzies, bet velti: vēja grūdiens bij uzķēris viņa balsi un aiznesis prom pār ledus kaudzēm jūrā. To atcerēdamies, viņš dažreiz pa jokam arī tagad agrā rītā pilnā balsī iesaucās un kaut arī bij kluss un jūra gulēja vēl nakts snaudā un vienīgi kaijas ar saviem garajiem spārniem meta vieglu ēnu uz dzidro ūdeni, neviens neatsaucās un viņa balss tikai kaijas uz brīdi izbaidīja.
Tādos brīžos viņš vairākkārt kavējās pie savas bērnības un atcerējās arī, ka viņš mācoties mīlēja grāmatu un bij pirmais skolnieks pagasta skolā. Ceļā no skolas uz māju viņš katru pretimnācēju un braucēju kārtīgi sveicināja. Viņam
bij tagad gardi jāsmejas par savu toreizējo vientiesību, kad viņš kā desmit gadus vecs zēns gāja pavasarī uz tuvējo miestu ņemt vācu stundas un ceļā uz savu skolotāju bij sācis visus pretimnācējus sveicināt. Miestā bij sabraukuši ļoti daudz peldu viesu un pa lielo ošu aleju bij nākuši viņam pretim ļoti daudz glīti ģērbušies kungi un dāmas. Viņš visus bij sveicinājis. Viena daļa pretimnācēju bij atbildējuši uz viņa sveicinājumu, bet vairums bij smējušies; dažs labs bij apstājies un viņam nicinoši noskatījies pakaļ...
Bet tagad viņš kā brīvs pilsonis sveicināja jūru, un kaut arī viņas melnie ūdeņi nesaviļņojās par zīmi, ka viņa dzirdējusi viņa sveicienu, viņš zināja, ka jūra par viņu nesmejas un viņu nenicina. Viņš sveicināja šai agrā rītā visu pasauli, dzīvi un visu radību un bij lepns sevī, ka viņam uz to savas tiesības: kā niecīgs atoms visā radībā viņš dvašoja un kustējās līdz un ar savu enerģiju sajūsmināja citus, sakusa un saauga ar citiem, mazāk spēcīgiem atomiem kopā un izdvesa jaunu spēku, prieku, mīlu... Apsēdies jūrmalas baltajās smiltīs, viņš tās glāstīja un lika savu galvu uz šīm nievātām dzintarzemes radniecīgām pērlēm, kurām nav līdzīgas nevienā citā jūras piekrastē, un, raudzīdamies dzidrajā debess aplokā, kur viss tik gaišs un skaidrs kā nevainīga bērna dvēselē, viņš sapņoja tālāk savu dzīves un ilgu sapni. Nesen bij Lidija viņu atradusi šādā stāvoklī un viņam jautājusi, par ko viņš sapņo. Viņš bij atbildējis: par dzidro debess jūru, cēlo, neaptraipīto dzīvi... Un mīlu, - viņa bij piebildusi. Ja gribat, arī par mīlu, - viņš bij atbildējis. Tad viņa bij apsēdusies viņam līdzās un viņi abi bij raudzījušies dzidrajā debesī un meklējuši vārdus dzejiskam aprakstam. Lidija bij uzmetusi kādu dzejoli un ierakstīja nedaudzas rindiņas lieliem burtiem smiltīs. Olģerts viņai sekoja un ierakstīja arī savu pantu lieliem burtiem smiltīs. Tad viņi bij
viens otra pantu vairākreiz atkārtojuši un pie pusdienas galda nodeklamējuši...
"Nē, no visa tā nekas neiznāks," Olģerts pusbalsī runāja. "Līdz šim es esmu pats savas laimes kalējs, - vai man apstāties pusceļā? Jau trīs gadus esmu krājis manuskriptus un man viņu ir vairāk kā divdesmit portfelī un ne mazāks skaits darbā, - vai man viņus atdāvināt kādai biedrībai un pārvilkt visam krustu? Un man tas jādara, ja es skaisto Lidiju, šo princesi, mīlu un tiecos pēc viņas mīlas. Pieminot viņas vārdu vien, es nevaru valdīt savas jūtas: es viņu mīlu, kaislīgi mīlu... Es viņu iemīlēju kā māceklis, kad viņa vēl bij maza... Es vairākkārt gribēju Tomaševicu nožņaugt, kad viņš viņu man atņēma... Jā, tad es viņu gribēju aizmirst un būtu labi, ja es to būtu darījis: es tagad būtu brīvs un nebūtu piekalts pie viņas. Tad es varētu kaut šodien atmest visam ar roku un uzsākt kaut arī ar parādiem savu apgādniecību... Gandrīz četrus gadus es esmu klusējis un neesmu gribējis viņu ievērot. Līdz šai stundai es apslēpu un māksloju savas jūtas pret viņu un biju tai pārliecībā, ka man būs pietiekoši spēka un gribas palikt pie sava; bet tagad es vairs nespēju. Man šodien nebij še jānāk uz jūrmalu un es negribēju nākt šurp, bet klejot pa kāpām un mežu, un tomēr es atnācu: kaut kas, ko es neizprotu, vadīja manu gaitu šurp. Es jau dzirdu viņas soļus, viņa nāk, man skan jau ausīs viņas valoda, viņas smiekli."
Viņš piecēlās pussēdus un raudzījās uz kāpām, lai pārliecinātos, vai Lidija nenāk; bet bij vēl agrs rīts un visā jūrmalā nebij neviena cilvēka. Vienīgi retas kaijas nesteidzīgi lidoja krasta tuvumā un bij sadzirdama viņu spārnu švīkoņa.
"Jā, es viņu mīlu," viņš turpināja. "Bet dodams savām jūtam vaļu, es aproku citu mīlu, kas kā dievišķa uguns kvēlo manās krūtīs. Tā nav sievietes mīla, kas apreibina prātu un apbur ar
savu kairumu gribu un enerģiju, kas kalpina un sniedz baudu un atkal baudu kopā ar kalpību: šī mīla ir gaišs saules rīts manā dvēselē, tās dzidrās debesis, kas mani sveicina un stāsta par bezgalību, par citu pasauli, par citu baudu, par citiem cilvēkiem, stāsta par viņu dzīvi, par viņu idejām, ciešanām šo ideju dēļ un par viņu dzīves darbu, dzīves prieku. Jā, es viņus nepazīstu, - vienīgi sirmo Papardi es pazīstu, - un viņi visi man tik mīļi, viņu vēstules ir priekš manis evaņģēlijs, viņu darbi svētums un katra ziņa no viņiem Ijāba vēsts."
Viņš atslīka smiltīs, kuras rīta saule jau sāka karsēt, un pūlējās vilkt parallēli starp tām divām pasaulēm, kas tiklab viena kā otra valdzināja viņa prātus. Viņš mīlēja Lidiju un savukārt nevarēja šķirties no tiem saviem sirdsdraugiem, ar kuriem kopš trim gadiem bija stājies sakaros. Toreiz, atgriezies no Kalniņa, viņš bija uzaicinājis ievērojamākos latviešu rakstniekus piedalīties viņa apgādniecībā. No vecā Papardes viņš bija pieprasījis viņa kopotu rakstu izdošanas tiesības, bet sirmā dzejnieka darbi bija izkaisīti pa daudziem laikrakstiem visā viņa mūža laikā un tā kā viņš pats, pastāvīgi sirgdams ar kaulu sāpēm un pie tam atrazdamies gandrīz visu gadu vienā ceļošanā savās dienesta lietās, nevarēja tos savākt, tad viņa rakstu rediģēšana tika uzticēta kādam viņa jaunības draugam un līdzcensonim. Šis darbs prasīja daudz pūļu un tikai nesen Olģerts saņēma daļu manuskripta. Viņš gribēja vispāri kultivēt kopotu rakstu izdošanu, kādēļ bija griezies arī pie citiem rakstniekiem.
Daži uz viņa uzaicinājumu nemaz neatsaucās un, kā viņam vēlāk nāca zināms, viena daļa moderno rakstniecības priekšstāvju skatījās uz viņa pasākumu ar šaubām un ironiju. Tikai retie bija citās domās un apsolīja Olģertam savu līdzdalību. Bet neaprakstāmu prieku viņā izsauca
atbilde no trimdā dzīvojošā dzejnieku pāra: lielais dzejnieks Raudupietis ar savu dzīves biedreni viņu mīļi apsveica, priecājās par viņa pasākumu un apsolīja savu līdzdarbību. Viņš rakstīja, ka nožēlojot, ka tik vēlu atbildot, vēstuli tikai nupat viņa dzīves biedrene atvedusi no Rīgas, kur tā nogulējusi astoņus mēnešus kādā redakcijā. Viņš priecājās par nodomu, uzsākt apgādniecību ar klasiķiem un apsolīja cittautu klasiķus atdzejot. Viņš uzmeta savu programmu, ieteica savus iemīļotos rakstniekus, minēja par saviem un savas dzīves biedrenes oriģināldarbiem un viņu izdošanu vienā kopizdevumā. Tā bija viena no Olģerta laimīgākām dienām viņa mūžā: viņš instinktīvi izjuta, ka viņa dzīve tiek ievadīta jaunā gaitā, ka tā nošķiras no viņa līdzšinējās dzīves, ka viņš ar to uzliek sevim zināmu pienākumu un saņem pretim kā atlīdzību jaunu prieku, dzīvot šo dzīvi ar zināmu mērķi, zināmām rūpēm un dvēseles baudu. Lielajam dzejniekam un viņa biedrenei, kuru dziesmas jau tobrīd skanēja latvju ārēs un kuru vārdus minēja ar cienību, viņš nekavējoties atbildēja, ka viņam nav nekā ko iebilst pie paplašinātās programmas. Pamazām viņu starpā nodibinājās sirsnīga draudzība un viņi ik pāris nedēļas apmainījās vēstulēm. Katru mēnesi viņš saņēma manuskriptus un kā vāju atlīdzību Olģerts izsūtīja katra mēneša pirmā dienā honorāru no savas algas. Tā tas jau turpinājās trīs gadus. Viņš glabāja kā svētumu šīs vēstules, un bieži tās pārlasīja un atkal pārlasīja: tajās mirdzēja tik daudz dzejas un dziļu domu, nesavtīguma un ideju bagātības; šķita, ka katrs vārds rakstīts sirdsasinīm un dvēseles saviļņojumā. Visas dzejnieka domas un idejas apgaroja neaptverami liels gars. Un bija brīži, kad viņš par to vien domāja un aizmirsa Lidiju.
"Jā, es citādi nevaru, - man ir jāizšķirās. Mīla nav dalāma, bet ir kaut kas vienkopējs
liels; tai jāupurē vis vai nekas. Visvēlākais līdz šī gada rudenim man jātiek pašam ar sevi skaidrībā." To teicis, Olģerts pacēlās. Viņš nolēma šodien būt viens un klejot pa kāpām un mežu, bradāt pa pļavām un tīrumiem un bēgt no ļaudīm, kuri bija viņam šādos brīžos piedauzīgi ar savām ikdienas runām un lieku spriedelēšanu. Bet viņš nebij pagājis vēl desmit solus, kad Lidija, vieglā vasaras uzvalkā, kailu galvu un saules sargu rokā, viņam nāca no kāpām taisni pretim. Viņa bija kā purpura sarkana roze, kas aiz gatavības un pārpilnības šūpojās liegās trīsās.
Olģerts viņu sveicināja.
Tik kairinošu viņš Lidiju vēl nekad nebija redzējis.
Noskūpstījis viņai roku, viņš pacēla cepuri un gribēja iet tālāk.
"Olģert Petrovič, kas ar jums šodien noticis?" jaunava izsaucās. "Jūsu drūmā seja ved mani uz domām, ka jūs šorīt esat veduši sarunas ar Šopenhaueru vai Strindbergu. Varbūt vienīgi ar Strindbergu, vai ne tā?" Un viņa sāka sirsnīgi smieties, raudzīdamās Olģertā.
"Jā, jūs pa daļai uzminējāt," Olģerts atbildēja un viņam lūpas iedrebējās. Viņu dusmoja Lidijas dzidrie smiekli.
"Vai ziniet, Olģert Petrovič," Lidija turpināja, viegli ar savu saules sargu rotādamās un lēni Olģertam līdzās soļodama, "arī es Strindbergam piekrītu, ka mēs sievietes esam ar dzīvnieka instinktiem un nekas vairāk."
Un Lidija izaicinoši lūkojās Olģertā.
Olģerts uz reizi neatrada vārdu atbildei: vai tā bija cēlā, graciozā, sapņainā Lidija, kas tik atklāti ar viņu runāja? Viņš skatījās viņai sejā un lasīja tajā uztraukumu: viņas lūpas drebēja, sejas pantus skāra vieglas trīsas un viņas lielās acis izaicinoši urbās viņa dvēselē.
"Šis dzīvnieciskais ir katrā radībā un arī cilvēkā, - vienalga, vai tas vīrietis, vai sieviete. Ir
cits jautājums, vai dzīvnieciskais mūsos ir mūsu ilgu un sapņu kopsaturs, mūsu dzīves valdošais un vadošais nervs. Kas attiecas uz mani, es to apstrīdu. Es nevaru atzīt, ka cilvēks nevarētu būt kungs pats par sevi, nevarētu vilkt savām iegribām robežas un brutāli dzīvniecisko kalpināt."
"Bet sieviete?"
"Es maz pazīstu sievietes dvēseles dzīvi un viņas tieksmes. Es varu izteikt tik savus paviršos novērojumus, savus personīgos uzskatus."
"Mani taisni interesē šie jūsu novērojumi, jūsu kritika. Lūdzu, Olģert Petrovič." To teikusi, Lidija nolaida acis un savaldīja savu uztraukumu. Viņa bija nolēmusi šodien ar Olģertu izrunāties: viņa nevarēja vairs ilgāk ciest viņa klusēšanu, kādēļ priecājās, ka saruna no paša sākuma bij tik atklāti ievadīta.
"Sieviete ir pēc sava rakstura vājāka par vīrieti, bet viņas dvēseles dzīve ir daudzpusīgāka un vairāk izkopta. Instinkts ir sievietē degpunkts, ap kuru kā ap sauli lido planētas, tuvodamās un attālinādamās, izgaistot un dzimstot no jauna. Šīs planētas ir mīla un naids, iekāre un atriebība, bauda un sāpes."
"Olģert Petrovič," Lidija izsaucās un satvēra viņa roku. "Jūs visus tos gadus cietāt klusu un nerunājāt, bet redzējāt un sapratāt visu." Un divas lielas asaras noritēja pār viņas sārtajiem vaigiem un tā pieskārās pie viņa pleca, uztraukumā visa drebēdama.
Olģerts skatījās Lidijas asaru pilnās acīs un arī no viņa sirdsdziļumiem lauzās kaut kas apslēpts uz āru, viņa krūtis plētās un brieda, seja pietvīka un acis klājās kā ar rasu un kļuva mitras. Lidijas jaunās miesas siltums un trīsas saģiftēja viņa asinis, viņš juta, ka kāda ugunīga bulta šaujas caur viņa miesu. Viņš nenolaida savas acis no Lidijas, turēja viņas roku cieši savējā,
un, klausoties viņas sirdspukstienus, dzirdēja arī savus.
Jā, tas, no kā viņš centās bēgt un slēpties, bij sagrābis viņu savā varā un padarījis gluži nevarīgu.
Viņi lēniem soļiem mina jūrmalas baltās smiltis, turēdamies kāpu tuvumā. Saule jau bija augstu gabalā un tuvējo vasarnīcu iemītnieki plūda pulciņiem uz jūrmalu. Bija redzami arī iebraucēji pilsētnieki, melnā darba darītāji, kuri tikai svētdienās varēja atļauties sev to prieku, un, izkļuvuši no smēdēm un dažādu gāzu un tvaiku telpām, nedaudz stundas ieelpoja jūras atveldzošo gaisu. Viņi bija ceļā pārpildītos vagonos sasvīduši un samocījušies, dažs ar sievu un bērniem, cits ar līgavu un biedriem, un tikuši ūdens tuvumā, nekavējās atveldzēt savu miesu jūras ūdenī. Pastāvīgie vasarnieki gan tā greizi uz viņiem noskatījās, dusmodamies, ka traucē viņu promenādi, bet melnie darba rūķi viņus it kā neievēroja un ar viņiem nerēķinājās: viņi bija sasēdušies pulciņos, pulciņos gāja jūrā - vīrieši no sievietēm atsevišķi - un pēc peldēšanās ieturēja brokastis vai arī savus puskailos locekļus sautēja karstajās smiltīs un dedzinošā saulē. Tie, kuri jau vairāk svētdienas no vietas bija saules vannas ņēmuši, bij jau nodeguši tumši brūni, bet vairums bija tikai pirmo reizi jūrmalā un to kailo locekļu krāsa bija zilgani bāla un it kā diloņa baciļu saēsta. Arī viņu kustības bija nevarīgas un nedrošas, sejas panti nedzīvi, acis iekritušas. Kad viņi iznāca no ūdens, viņu locekļi ļodzījās vienas tirpās, miesas krāsa bija kļuvusi vēl atbaidošāka un viņi sniedzās pēc drēbju gabaliem, lai atdabūtu atpakaļ siltumu savos locekļos.
Olģerts ar Lidiju gāja klusēdami garām šiem pulciņiem. Baltās smiltis bija vaļīgas un karstas un, viņu kājas slīka līdz locītavām tanīs iekšā. Olģerts turēja vēl vienmēr Lidijas roku savējā
un bij viņai piepalīdzīgs kāpt augšā pakalnā, jo kāpu aizvēnī bija baltās smiltis no vētras saputinātas kā lielas sniega kupenes, kas vairāk vietās bij pāršķeltas kā ar nazi no meža strautiem, kas no tālienes nākdami bija izlauzuši sevim ceļu uz jūru. Olģerts vēroja šos strādnieku pulciņus, skatījās izdrāzti tievos bērnu loceklīšos, viņu šaurās un tumšās sejiņas, un savādas jūtas iezagās viņa dvēselē: nē līdzjūtība un žēlums, bet sēras un sāpes, - radniecīgas tām jūtām, kādas viņš šorīt viens pats bija izjutis...
Lidija vēroja Olģerta uztraukumu. Jā, viņa acis iemirdzējās priekā un kļuva mitras, tās uz brīdi uzliesmoja un aizrāva viņu, Lidiju, līdz citā pasaulē. Viņa rokas spiediens vēl jo projām dedzina viņas roku un viņa stāvs izdveš vīrišķību un varonību, - bet kamdēļ viņš klusē? Kamdēļ klīst viņa acu skatieni uz jūru, uz bērniem un neglīto vīriešu pulciņiem, bet bēg no viņas lūdzošās mīlas un pazūd kaut kur tālumā? Vai viņa būtu viņu pārsteigusi? Vai viņš mīlētu kādu citu - Ireni Semjonovnu, ar kuru viņa nesen bija iepazinusies un kura stāstīja, ka viņa Olģertu jau sen pazīstot. Bet Irene bija nesmuka, Ireni Olģerts tik retumis pie Kalniņa satika. Viņa, Lidija, bija viņam acu priekšā, viņa bija skaista. Un viņa viņu mīlēja.
"Vai neapsēdīsimies?" Olģerts pēc kāda brītiņa jautāja.
"Jā, apsēdīsimies," viņa klusi atbildēja, iztraucēta savās domās.
Viņi apsēdās kāpu aizvēnī strauta malā.
Strauts klusi čaloja un dzidrie ūdens burbuļi nesteigdamies dzina viens otru uz priekšu pretim melnajai jūrai, kurā tie ienira. Bet jūra aizvien vēl snauda. Viņa gulēja savu miegu un viņas tūkstoškrāsainais līmenis pusdienas saulē stāstīja zelta pasakas.
"Man jāatvainojas, Lidija Karlovna, ka es jūs ar savu filozofiju uztraucu. Jūs gribējāt dzirdēt
manas domas un es tās izteicu. Ciktāl šīs domas jūs personīgi aizkāra, varbūt ievainoja un sarūgtināja, es nezinu. Bet es katrā ziņā atzīstos, ka esmu bijis pārāk atklāts un nesaudzīgs." Viņš raudzījās Lidijā, it kā gribēdams pārliecināties par savu vārdu iespaidu.
"Jūs mani nebūt neievainojāt un nesarūgtinājāt. Tādas mēs sievietes esam: mīlas, naida, iekārību un baudu verdzenes. Jūs bijāt aculiecinieks manai traģēdijai ar Tomaševicu. Tā priekš jaunas meitenes tiešām bij traģēdija - ticat man. Un es šo traģēdiju izcīnīju. Es izgāju kā varone no šī cīniņa. Bet arī cīņas uzvarētājs, lauzdams pretinieka šķēpus, nereti pats tiek ievainots. Un sistās brūces čūlo, izsauc naidu un prasa pēc gandarījuma. Bet vairākkārt mums, sievietēm, pēc gandarījuma jāubago, jāzemojas, un mēs viņa nedabūjam. Un aiz tā vienkāršā iemesla, ka esam gājušas divkaujā vienas, atriebības dzītas un naida pilnas." Lidija nopūtās un viņas acis kļuva valgas. Tajās bija lasāmas ciešanas.
"Un mīlā ievainotas, pazemotas," Olģerts, vērodams Lidijas gara stāvokli, piebilda.
"Olģert Petrovič," viņa kaislīgi izsaucās un satvēra viņa roku. Viņas lielās acis lūdzās.
"Jūs negribējāt minēt savu mīlu... Tā tika samīdīta... Es to zinu. Jums taisnība, ka es visus tos gadus vēroju un redzēju, kas notiek jūsu dvēselē..."
"Olģert Petrovič," Lidija baiļu pilna iekliedzās. "Es jūs lūdzu, nerunājat. Neviena vārda vairs nerunājat." Un viņas sejas panti kļuva nopietni un viņa stīvi raudzījās Olģertā, kurš bija lielā nesaprašana par Lidijas tik pēkšņo pārmaiņu.
Olģerts pirmais piecēlās. Viņš bija arī Lidijai piepalīdzīgs un kad viņi bija piecēlušies, viņš skūpstīja viņas roku un to sirsnīgi spieda.
"Es jūs ļoti lūdzu man piedot, Lidija Karlovna," viņš sacīja. "Es jau jums teicu, ka esmu liels nepraša un īsts bērns sirds lietās... Es aizvien
prātoju un kaut ko sevišķu kombinēju. Bet visi šie prātojumi iznāk bieži vien ačgārni, citiem cilvēkiem gluži pretēji. Vai jūs man piedodiet?" Un viņš sniedzās pēc viņas rokas un to vēl reiz noskūpstīja.
Lidija viņam neatbildēja. Viņa pat nelabprāt deva savu roku skūpstam. Viņa jutās apvainota, pazemota: tirzāt viņas dvēseles dzīvi, taisīt slēdzienus un prātojumus par viņas mīlu, kur viņa kusa vienā mīlā ar visu savu būtni viņa priekšā... Viņa bij pirmā pie viņa pieskārusies un drebēja savas dvēseles ilgās, bet viņš to nevēroja un nesaprata. Vai viņš tiešām bija tik naīvs? Kādēļ šī nedrošība taisni pret viņu, Lidiju, kur viņš dzīvē bij tik drošs un varonīgs? Viņš kalpināja visu lielo veikala personālu, kalpināja viņas tēvu ar saviem projektiem un nodomiem, bet pret viņu bij nevarīgs, nedrošs. Vai tā bij tikai kautrība vien, vai kas cits?
Tādām domām Lidija sevi mocīja.
Bet ceļā viņi satika citus mājniekus, kuri gāja uz mežu.
Lidija tiem piebiedrojās.
Olģerts, cepuri pacēlis, nogriezās sānis un klejoja viens pats pa kāpām un baltajām smiltīm. Šīs dienas pārdzīvojumi viņā izsauca reakciju un viņš gribēja būt viens. Viņš alka pēc miera. Un jūra un baltās kāpas, un priežu sveķu izgarojumu maigais tvans viņu apreibināja un ienesa viņa dvēselē gurdenu mieru.
Nākošā dienā pēc rīta kafijas Jozofats paņēma Olģerta sestdienas vakarā atnestos aprēķinus, norakstus no svarīgākām veikala korespondencēm un izgāja lapenē. Bija klusa silta priekšpusdiena. Gar lapeni tecēja neliela upīte, vīdamās caur
dārzu uz kāpām un jūru un izgaroja atspirdzinošu dzestrumu. Aizpīpojis cigāru, viņš atvēra ādas portfeli un sāka kārtot papīrus.
Viņš uzmeklēja Meijera Bibliogrāfiskā Institūta aprēķinus un, sakārtojis loksnes pēc numuriem, kuras sestdienas vakarā pavirši caurskatīdams bija atstājis nesakārtotas, sāka tanīs iedziļināties.
Viņam toreiz bija izdevies ar Meijeru noslēgt izdevīgu līgumu: garantējot ar 20 procentiem zaudējumus, viņš saņēma 40 procentus peļņas no apgrozījuma. Par izplatīšanu dažos veikalos viņš maksāja aģentiem 10 procentus, tā tad, visliktākā gadījumā, ja viss veikals ar Meijera enciklopēdijām izdevējam dotu tikai zaudējumus, viņš tomēr pelnīja savus desmit procentus. Meijers uz šo kombināciju no sākuma nebija iegājis, bet tā ka tobrīd neviena cita uzņēmīgāka izplatītāja nebija un Olģerts bija uzstājies par starpnieku, iedraudzējies ar Meijera galveno direktoru Dietcu, ar kuru viņš personīgi sarakstījās, tad Meijers bij piekāpies. Tā ka Krievija Meijeram bija sveša un viņš negribēja no paša sākuma daudz riskēt, tad līgums tika attiecināts uz abām metropolēm - Pēterpili un Maskavu - un noslēgts uz četriem gadiem. Ar rudeni notecēja trīs gadi.
Šajos trīs gados bija ar Meijera Bibliogrāfisko Institūtu taisīts miljonu liels apgrozījums. Protams, abi pirmie gadi bij mazāk izdevīgi bijuši, bet pēdējā gadā bija apgrozīts tuvu pie pusmiljona rubļu. Zaudējumu bij ļoti maz. Šie zaudējumi karājās vispārīgi gaisā un kādu daļu vēl varēja iekasēt: no ierēdņiem, kuri tika pārcelti no galvas pilsētas uz provinci un tur ieņēma tikpat drošas vietas kā metropolē; no kantoristiem vai citām kalpojošām personām, kuras tāpat mainīja savas dzīves vietas, jo slīpētie advokāti un viņu palīgi izceļojošo adreses un peļņas avotus visur izzināja un prata parādus piedzīt.
Kā patiesi zaudējumi bija uzskatāmi mirušie klienti, kuru ģimenes iestiga ar pelnītāja nāvi nabadzībā un trūkuma spiestas pārtrauca maksājumus un pārdeva grāmatas bukinistiem par dažiem rubļiem. Bet šis procents bij visai niecīgs un nesasniedza ne pusi no tām summām, ko saņēma juriskonsulti un viņu palīgi par parādu piedzīšanu, kaut arī šī piedzīšana notika tikai vienkāršā vēstuļu formā. Izdevumi par izplatīšanu aģentiem, ekspedīcijas aparāts, juriskonsulti un citi sīkumi iztaisīja nepilnus 20 procentus no apgrozījuma, pārējā summa palika Jozofatam kā tīra peļņa.
Šī peļņa trīs gadu laikā no Meijera vien sniedzās tuvu pie divsimti tūkstošiem rubļu. Jozofats vēl nebij sīki šo peļņu aprēķinājis, vēl bija dažas izstāvošas summas, bet viņam bija daudz liekas naudas un tas viņu priecināja. Viņam bija liekas naudas tik daudz, ka viņš varēja šo vasarnīcu nopirkt un uzcelt pēc savas garšas, pie kam veikals necieta. Pateicoties sakariem ar Meijeru, pastāvīgai reklāmai laikrakstos un dažādu prospektu un brošūru veidā, viņa firma kļuva populāra, ļaudis nāca un gāja viņa sortimentā, ienesa dzīvību viņa apgādienā, profesori un docenti, literāti un dzejnieki, skolotāji un garīdznieki kā skolu grāmatu autori piedāvāja rokrakstus, taisīja vizītes un ievadīja sakarus ar protekcijām vai citādi. Un patiesību sakot, tas viss bija tik vienkārši: veikala aparāts darbojās drošas rokas vadīts, katrā nozarē tika radīta zināma koncentrācija, centrs, un ap katru šādu centru grupējās nepieciešami vajadzīgais personāls, izpildīdams savus pienākumus. Jozofats bieži vien sev pārmeta, ka viņš nebija agrāk nācis uz šo laimīgo ideju, dabūt priekšstāvību no Meijera enciklopēdijām, jo negribēja labprāt atzīt, ka Olģerts bij šo ideju viņam iedvesis un vēlāk realizējis. Protams, Olģerts stāvēja visa viņa veikala aparāta priekšgalā, viņš bija visa viņa
uzņēmuma dvēsele un viņš, Jozofats, bija ar viņu ļoti mierā. Bet Olģerts vēl bija jauns, straujš fantasts, kas gribēja sagrābt visu pasauli. Viņš nerēķinājās ar naudu un savu kapitālu, viņš mūžīgi gudroja kaut ko jaunu, neparastu un dzīvei maz piemērotu. Jā, toreiz ar to pašu Meijeru: cik tas bija viņa veikalam izdevīgi, ka tika noslēgts līgums pēc viņa, Jozofata, priekšlikuma ar tik niecīgu risku...
Kavēdamies pie savām domām, Jozofats jutās ļoti apmierināts, un sakārtojis Meijera aprēķinus, viņš iededzināja otru cigāru. Pēc tam viņš sāka skatīt cauri pārējos papīrus ādas portfelī.
Tur bija rakstnieku un pedagogu vēstules ar piedāvājumiem, izdot viņu darbus, oriģinālus un tulkojumus. Toreiz visa literāriskā pasaule bija piekalta pie skandināviešu tautām: Ibsens, Bjernsons, Strindbergs, pēdējā laikā Hamsuns bija visu mutē. Šīs ziemeļu tautas bija ienesušas literatūrā jaunu laikmetu, aizsteigušās lielajām Vakar-Eiropas tautām priekšā un viņu poēzija bija rada krievu tautas psīcholoģijai: kā tur pašos ziemeļos, tā arī te tie paši Brandi, Pjeri Ginti, Halmjari. Tur ziemeļos, vairāk reāli, uz dzīves tiešamību balstīdamies, te sapņotāji, nihilisti, bet ar tām pašām dvēseles tieksmēm: sagraut visu veco, pastāvošo un radīt jaunu, vēl savā dvēselē neizkoptu, bet uguns liesmās starojošu laikmetu... Tomēr krieviem nebija savu domu izteicēja korifeja: Tolstojs ar savu "Augšāmcelšanos" bija teicis pēdējo vārdu, ar šo romānu mākslinieks bij noslēdzis savu mūžu un viņam pēcnācējs vēl nebija radies.
Valdīja arī dažādas strāvas. Pārprodukcija izmeta katru gadu miljoniem eksemplāru dažādas vieglākas literatūras, kurā viss kas bija, bet nebija mākslas vadošā elementa. Taču sapņainā, anarchistiski-nihilistiskā jaunatne prasīja savām tieksmēm piemērotas gara barības, ar izsalkumu uzķēra jaunu domu no Vakar-Eiropas un
ziemeļiem, un vissliktākie Ibsena un citu ziemeļnieku jauno darbu tulkojumi bija grāmatniecībā visejošākās grāmatas. Šādas domas vairums literātu attīstīja, piedāvājot savus tulkojumus. Olģerts uz šīm vēstulēm bija taisījis savas piezīmes, izdot cittautu jaunlaiku klasiķu kopotus rakstus, kur tobrīd literāriska konvencija ar Krieviju nepastāvēja un varēja tulkot pēc patikas un iegribas, pievienot tiem klāt Vakar-Eiropas literatūras galvenos priekšstāvjus - Anatolu Fransu, Mopasanu, Oskaru Uaildu, Hauptmani, un attīstot ar šo jaunlaiku klasiķu kopizdevumiem nomaksas sistēmu, kā ar Meijera enciklopēdijām. Viņš gāja pat tālāk, tā kā vācu enciklopēdijas nav visiem valodas ziņā pieejamas, izdot enciklopēdijas krievu valodā, varbūt ne tik plašas, kā jau iznāca Brokhauza konversācijas vārdnīcas, bet mazāku un zinātniski rūpīgāki izstrādātu, varbūt Meijera mazās vārdnīcas tulkojumu. Viņš vēl atzīmēja, ka līgums ar Meijeru būtu laikus nokārtojams un būtu jānāk skaidrībā, vai Meijers līgumu atjaunos un kā viņš skatās uz savu enciklopēdiju tulkojumiem.
"Jā, es jau nojautu, ka pagājušās nedēļas korespondence nesīs jaunus projektus, kurus mans direktors ar miesu un dvēseli pabalstīs un vēl papildinās. Un tādos gadījumos viņš vienmēr ir noslēgts un daudz nerunā. Tā arī vakar. Mapē esot dažas svarīgas vēstules, viņš tikai iebilda. Bet pats viņš klīst pa mežu un atstāj man teikt savu gala vārdu," Jozofats nodomāja, kavēdamies pie vakardienas, kur Olģerts tikai uz vakariņām bij ieradies un par veikalu nemaz netika runājis.
Viņu iztraucēja viņu otrā puse, kura ar dārznieku apstaigāja dārzu un deva dažus aizrādījumus. Atlaidusi dārznieku, Jozofata kundze apsēdās lapenē.
Jozofats viņā zīmīgi noskatījās; viņš nemīlēja, ka viņu traucē. Bet kundzes seja bija rūpju pilna
un nevēstīja nekā laba. Tādos brīžos Jozofats mēdza būt visai smalkjūtīgs.
"Nu, mužiņ, kam tu tāda nobēdājusies?" viņš jautri ierunājās, un viņa vaibsti savilkās labsirdīgā smīnā. Viņš uz brīdi atmeta domas par jauniem kontraktiem ar rakstniekiem, par līgumu atjaunošanu ar Meijeru; pagājušais operācijas gads bij viņam izdevīgs un viņš priecīgi berzēja savas baltās, tievās rokas.
"Lidija ir nobēdājusies. Es gan pūlējos viņas skumjas izpētīt, bet viņa nekā nesaka. Arī vakar visu pēcpusdienu viņa bij tāda savāda," Jozofata kundze teica, un viņas seja kļuva vēl drūmāka.
"Tās ir mīlas skumjas. Vai arī mums nebij jaunībā savas skumjas?" Un Jozofats šķelmīgi smējās un sita vairākkārt priecīgi ar plaukstām sev par ceļgaliem. Viņš šodien bija apskaužami labā gara stāvoklī.
Jozofata kundzei uz brīdi nozuda drūmums no sejas. Viņa viegli pasmaidīja, atcerēdamās savu jaunību. Viņi bija dažu labu reizi ķildojušies un viens otru kaitinājuši, bet vēlāk sapratušies. Protams, viņa kā sieviete bija pastāvīgi piekāpusies, kad iznāca kāda pārprašanās.
"Man tā vien liekas, ka viņu raksturi nesaskan. Viņi abi ir pašlepni, iedomīgi," Jozofata kundze iebilda.
"Un ne bez iemesla, mana mīļā. Lidija ir mūsu ģimenes lepnums ar savu skaistumu, izglītību un asprātību. Viņai pamest vien ar acīm, un viņas priekšā locīsies profesori un augstākā aristokrātija. Bet pirmā aizraušanās ar Tomašēvicu ir viņu padarījusi par nopietnu priekš viņas gadiem, kādēļ viņa skatās uz visām lietām kritiski un negrib atkārtot savus pirmos soļus savās sirdslietās. Bet patiesību sakot, nu ir laiks, ka Lidijai šis pārbaudīšanas periods beidzas, apmierini viņu. Rudenī, iebraukuši pilsētā, izsludināsim viņas saderināšanos ar Olģertu." Jozofats atkal braucīja
savas tievās rokas, bet viņa sejas panti bija kļuvuši nopietni.
"Es tā vien baidos, ka no visas tās lietas nekas neiznāks," Jozofata kundze bažīgi turpināja, "Olģertam ir kaut kas padomā, ko mēs nezinām. Mātes acs visu redz. Tā skatās bērnu sirds dziļumos un uzmeklē viņu slepenās domas un tieksmes. Es mīlu Olģertu kā pašas bērnu un esmu viņam sekojusi uz ik soļa. Bet viņš kļūst dien no dienas vairāk noslēgts un noslēpumains. Es neticu, bet var būt, ka viņš acis metis kaut kur citur."
"Tas ir izslēgts," Jozafats ātri ierunājās. "0lģerts ir par daudz solīds, lai perinātu mums aiz muguras citus plānus. Viņš ir īsts grāmatu tārps, fantasts, dzīvē vēl maz grozījies un ārpus sava kabineta sabiedrībā nenoslīpējies. Tas ir viss. Bet gan jau Lidija šos sīkos asumus noapaļinās. Bet galvenais, viņš mīl Lidiju. Viņš ir saaudzis ar mūsu apgādniecību un no tās nekad nešķirsies. To visgaišāk liecina viņa jaunie plāni un nemitīgās rūpes par veikalu."
"Bet nav izslēgts, ka viņš varētu sākt domāt pats par savu apgādniecību. Viņš pats savas spējas vērtē augstāk nekā mēs," Jozofata kundze nepadevās. "Es arī negribētu ticēt, ka viņš visus šos gadus naktīs pie sevis dzīvoklī strādātu vienīgi priekš veikala. Tici man, ka Olģerts uz kaut ko sagatavojas: uz maģistra vai doktora grādu, vai ko citu," viņa noteica.
"Jā, tam es drīzāk ticu. Un tas nebūtu nemaz tik ļauni. Bet, lūk, tur jau nāk mūsu princese," Jozofats teica, raudzīdamies Lidijā, kura lēniem soļiem, grāmatu rokā, nāca uz lapeni.
Lidija sasveicinājās ar tēvu, kuru pie brokasta galda nebija sastapusi. Pēc paraduma viņa to skūpstīja uz vaiga.
Lidija bija drūma. Nakti viņa bija pusnomodā pavadījusi un tikai uz rīta pusi iemigusi. Tumšu ēnu švītras nāca un nozuda viņas dvēselē,
līdzvezdamas trulu baigumu. Viņa nebijās Olģerta. Viņa viņu mīlēja. Šais gados viņš bija tās dvēselē izaudzis par visa daiļā daiļumu un cēlā cēlumu. Un padodamās viņa iespaidam, viņa pati bija viņam līdzi izaugusi - plastiskās, cēlās formās, kas harmoniski saplūda ar viņa, Olģerta, dvēseli, kā debess dzidrums, ar jūras varavīkšņu spoguli saplūst. Un viņas dvēsele bija dzidra kā debess platums, saules skūpstīts un mēness apstarots. Viņa staigāja kā nāra pa tūkstoškrāsaino jūras ūdens virsu, pati sevi meklēdama un atkal meklēdama. Cik laimīga viņa bija, kad apakšzemju strauti apklusa un viņa sevi jūras dzelmē skatīja un atrada. Jā, vakar viņa šo laimi izbaudīja. Vakar viņa bija tā pasakainā nāra, kas nokāpusi jūras zemūdens telpās un lasīja tur kopā zelta gliemēža vākus, kas izlobījās no dzintara smiltīm. Bet tikai uz mirkli. Tad sakustējās un atdarījās meža strautu elpa un tumšie ūdeņi saviļņojās un pauda citu valodu.
"Vai princesīte nejūtas vesela?" Jozofats jautāja, piedodams savai balsij jautru noskaņu.
Lidija neatbildēja, bet šķirstīja tikko atgrieztās grāmatas lapas, acis uz augšu nepacēlusi.
Jozofats viegli piecēlās un viss viņa sīkais stāvs pēc dažām kustībām bija Lidijai aiz muguras, viņa tievās baltās rokas apskāva viņas plecus, un šūpuļkrēslu balansēdams, viņš šķelmīgi turpināja:
"Bet princese nevar būt nopietna slima; vai ne tā?" un viņa tērauda acis urbās jaunavas sirds dziļumos.
Lidija viegli piesarka un viņas drebošās lūpas klāja līdzcietības smaids. Viņa bija nodomājusi būt asa pret tēvu un izteikt dažus rūgtus vārdus par viņas maldināšanu, bet lasīdama viņa acīs dziļu nopietnību, apraka savu sašutumu, to neizteikusi. Jā, vai tad tēvs bija līdzvainīgs, kur viņa pati bija solījusies Olģertu saistīt?
Vai arī viņa acīs nebija lasāmas uztraukuma pazīmes?
Lidiju uz pieres noskūpstījis, Jozofats atsēdās.
"Mēs, abi vecie, mīlestības lietās vairāk piedzīvojušie, nupat nolēmām vilkt robežas jūsu jauno ļaužu ekskursijām. Kad būsim atgriezušies pilsētā, mamas šūpļa svētkos, tiks pasludināta jūsu saderināšanās," Jozofats svinīgi pasludināja un izņēma no etvijas trešo cigāru.
Lidija pacēla savas lielās acis un raudzījās pateicības pilniem skatieniem uz tēvu. Viņa juta, ka viņas seja deg vienās ugunīs, ka visu viņas ķermeni dzeļ ugunīgas bultas un viņas locekļi tiek elektrizēti. Viņas dvēsele ielīgojās un viņa izjuta vakardienas ilgas, un šo ilgu svētlaimīgos apkampienus. Bet tad viņai pēkšņi skanēja ausīs Olģerta vakardienas vārdi, kuri bija salti un griezīgi kā zobena asmens: viņš runāja par mīlu, tomēr ne par savu, bet par viņas zudušo, - sen aprakto. Viņš spriedelēja par viņas dvēseles sāpēm, teicās tās vērojis, tām sekojis. Jā, viņa vārdos izskanēja līdzjūtība, ne prieks un gaviles...
"Lidija, bērns, tu tiešām esi slima," māte izsaucās, viņu vērodama, un ātri piecēlusies, lika viņai roku uz pieres.
"Nē, mama, tas tāpat, gan pāries," viņa atbildēja un lēni piecēlās.
Palikusi dažas sekundes stāvam, viņa drebošā balsī turpināja:
"Pēc brokastīm es braukšu uz pilsētu. Man rokdarbiem trūkst dažas dzijas un tās te peldu vietā nav dabūjamas." Viņa šos vārdus izrunāja asā, ledainā balsī.
"Vai tu vēl paspēsi šovakar atpakaļ? Vakara vilcieni ārkārtīgi pārpildīti," māte iebilda. Viņu šī Lidijas pēkšņā braukšana darīja nemierīgu.
"Ja es nokavētos, tad palikšu pilsētā pa nakti," Lidija atbildēja un stīvi raudzījās mātei pretim.
"Pirms aizbraukšanas nepiemirsti man atgādināt: man ir daži papīri Olģertam nosūtāmi," Jozofats sauca Lidijai pakaļ, kura ar māti attālinājās dārzā. Un viņš sāka kārtot sūtīšanai nolemtos papīrus.
Bet māte ar meitu nogriezās uz jūrmalas pusi.
Lidija gāja augsti galvu pacēlusi.
Viņa nerunāja, bet klausījās mātes valodā, kuru pa pusei dzirdēja.
Vai viņa sacerēja jaunu pasaciņu par septiņiem prinčiem un viņu skaistajam kāzu balvām?
Pēcpusdienas vilciens, kas atgāja no Teriokiem uz Pēterpili un kurā Lidija iekāpa, bij pustukšs. Viņa ieņēma mazu kupeju pirmā klasē, durvis aiz sevis aizslēgdama.
Attaisījusi pa pusei logu, viņa vienaldzīgi lūkojās nabadzīgajā Somijas dabas panorāmā. Ja neizlieto ātrvilcienus, kuri parasti iet un nāk vai nu agri rītos vai vēlu vakaros, ir ļoti neērti un garlaicīgi: pa ik piecām vai desmit minūtēm piestātne un neizbēgamā pases vizitācija Bielo-Ostrovā. Bet Lidijai tas bija vienalga viņai bija jābūt Pēterpilī pirms tēva veikala slēgšanas. Viņa nevarēja atstāt vakardienas sarunu ar Olģertu neturpinātu. Viņa gribēja būt skaidrībā. Viņa nebrauca dziju dēļ, - tā bija tikai izruna.
Vakardienas uztraukums un šī rīta atskaņas viļņoja vēl jo projām visus viņas prātus. Viņas kustības bija nervozas, izklaidīgas. Viņas runa saraustīta, īsa, ledaini asa. Viss viņai šķita neīsts, liekuļots, netaisns. Arī kupejā viņa bija nervozi uztraukta, tā savu vietu vairākkārt mainīja, sēdēdama gan ar seju pret putekļaino aso gaisa svelmi, ko sacēla auļojošais vilciens, gan
atkal šai svelmei aizvējā. Viņa izjuta uz brīdi zināmu nervu notrulinājumu, kad putekļainā svelme dzēla viņas karsto pieri un pietvīkušos vaigus. Viņas galva dega vienās ugunīs, - lai karstais vējš to vēl vairāk dedzina, lai kausē vienā kopējā masā viņas nervus, sirds nemieru, ilgas un sapņus. Jā, tad viņa varbūt jutīsies mierīgāka, varbūt atsvabināsies no visām uzbāzīgam, nelāgām domām, nāks pie prāta un, varbūt, nespers šādu traku soli, kādu šodien bij noņēmusies spert.
Pēc pases vizitācijas Bielo-Ostrovā, vilcienam stāvot, viņa izgāja uz perona. Tur bij ļoti maz ļaužu. Viņas uzmanību saistīja kāda veca dāma ar daudz sīkām grumbiņām un rievām sejā, bet eleganti ģērbusies. Viņa nepaspēja vēl kupejā apsēsties, kad šī dāma atvēra kupejas durvis un apprasījās, vai vieta Lidijai pretim nav aizņemta, un saņēmusi atbildi, ka ne, vecā kundze apsēdās.
Lidija negribēja ar svešo kundzi sākt sarunas. Pēc stundas viņa būs Pēterpilī un no stacijas dosies tieši uz tēva veikalu. Viņai bija arī iemesls - nodot veikala papīrus Olģertam. Katrā ziņā Olģerts būs veikalā, par to viņa nešaubījās. Bet kā viņai ievadīt ar Olģertu sarunas? Veikalā tas nebij iespējams. Bet kur citur? Dzīvoklī? Vai viņš pēc veikala slēgšanas vakarā nebija kur citur uzaicināts? Kādā gara stāvoklī viņš šodien būs? Bet galvenais, kā viņai uzsākt valodu?
Vecā kundze viņai iepretim likās nogurusi un bija viegli acis aizvērusi. Lidija sāka vērot kundzes sejas pantus, kuri ar savām neskaitāmām rieviņām viņu ieinteresēja. Kas viņa varēja būt? Bez šaubām intelliģenta sieviete. To liecināja viņas smalkā daudz cietusi seja. Dvēseles sāpes, varbūt arī materiālas rūpes, bija radījušas šīs sīkās rieviņas. Bet zināms mierīgums bij viņas sejā.
Atturību un rezignāciju izteica viņas pusvaļējās lūpas.
Vilcienam pie kādas stacijas pieturot, vecā kundze pietrūkās un jautāja Lidijai:
"Vai jau Pēterpils?"
"Vēl nē," Lidija atbildēja.
"Pateicos," viņa tikko manāmi palocīja galvu. "Ja nemaldos, jūs esat pianiste Lidija Jozofat," pagriezusies pret Lidiju, vecā kundze ieprasījās.
"Jā."
"Jūs reiz manā skolā uzstājāties kādā izrīkojumā. Bet tobrīd es piepeši saslimu un nepaspēju ar jums personīgi iepazīties un jums manu audzēkņu vārdā pateikties. Bet man bij izdevība jūs citā izrīkojumā dzirdēt Mans vārds - Stember." To teikusi, kundze sniedza Lidijai roku.
"Tas bija jau labi sen, gadus divus atpakaļ," Lidija iebilda.
"Bet man jūsu uzstāšanās sevišķi iespiedās atmiņā. Žēl, ka jūs maz atklātībā uzstājāties. Es ļoti bieži apmeklēju koncertus un mūzikāliskas matinējas. Es esmu savā mūžā daudz dirdzējusi un pastāvīgi uzturējusi sakarus ar mākslas pasauli. Bet es jums uzdrošinos teikt bez glaimiem, ka jūsu mākslinieces talantam ir nākotne. Ticat man, tie nav glaimi."
Un vecās kundzes labsirdīgās acis raudzījās Lidijā.
"Bet es sevi tomēr tik augstu nevērtēju. Pēc manām domām, ja mākslinieks nevar mākslā ielikt savu īpatnību, tad viņš ir tikai diletants. - Mēs esam jau Pēterpilī." To teikusi, Lidija piecēlās.
"Man tomēr ir viens lūgums: vai drīkstu jūs arī šai sezonā uz savu gadskārtējo izrīkojumu apgrūtināt ar savu uzbāzību. Protams, es tad personīgi pie jums ieradīšos," vecā kundze sniedza Lidijai roku.
"Lūdzu," Lidija atbildēja, un viegli galvu palocījusi, pirmā atstāja kupeju.
Pieņēmusi važoni, Lidija brauca uz māju.
Olģerts bija savā kabinetā un parakstīja šīs dienas pastu. Beidzis parakstīt pēdējo vēstuli, viņš sniedzās pēc zvana, kuram atskanot zēns ienāca, un viņš pasniedza tam mapi kopēšanai.
Tanī acumirklī ienāca Lidija.
"Man jums daži veikala papīri nododami," viņa teica, pasniegdama vēstules Olģertam.
"Pateicos. Bet vai jūs neapsēdīsaties?" Olģerts iejautājās.
"Man ir maz laika. Es iebraucu izdarīt dažus iepirkumus un līdz veikalu slēgšanai atlikusi tikai nepilna stunda," un Lidija skatījās pulkstenī.
"Vai jūs šovakar brauksat atpakaļ?"
"Ja tikšu ar iepirkumiem galā, jā," Lidija teica un juta, ka viņai sejā kāpj asinis. "Bet tā kā man jāsteidzas, tad lūdzu liekat saimniecei paziņot, ka būšu vakariņās. Man iekrīt prātā, ka ar ātrvilcienu pulksten desmitos visērtāk aizbraukt. Bet kad jūs ēdat vakariņas?"
"Pulksten septiņos."
"Uz vakariņām es katrā ziņā būšu mājā. Uz redzēšanos." Viņa aizgāja.
Kad Lidija bija atstājusi kabinetu, Olģerts uzplēsa viņas nodoto vēstuli un nodevās tās saturam. Tā bija īsa vēstule no Jozofata ar aizrādījumu par papīra pasūtījumu un citiem sīkiem jautājumiem un daži sestdien aizvesti veikala papīri, uz kuriem Jozofats bija taisījis savas piezīmes. Šos papīrus sakārtojis, Olģerts tos ieslēdza savā rakstāmgaldā. Viņš paskatījās pulkstenī - bija jau seši.
Ienāca kasiere un nodeva viņam dienas kasi, kuru viņš ieslēdza lielajā dzelzs skapī savā kabinetā. Vecākais kalpotājs ienesa arī veikala atslēgas - veikals bija slēgts.
Olģerts palika vēl savā kabinetā, kurš atradās pirmā stāvā un kura logi izgāja uz sētu. Sēta bija labi apkopta un tās dibenā atradās neliels dārziņš ar verandu. Bieži viņš pēc veikala slēgšanas pakavējās dārziņā, bet šodien šīs domas atmeta. Pēc stundas būs vakariņas un uz tām pieteikusies Lidija.
Tikai tagad viņš sāka domāt par Lidiju. Tā ka viņa bij bijusi nevaļīga un ar viņu tikai dažus vārdus apmainījusi, viņam Lidijas atbraukšana pilsētā izlikās gluži dabiska. Viņa šad un tad mēdza atbraukt. Bet viņa bij atturīgi, pat vēsi pret viņu izturējusies. Viņa bija aizejot viņam roku sniegusi un viņš sākumā lāgā neizprata, vai tas bija sveiciens vai atvadīšanās. Bez šaubām, viņa tam par vakardienu dusmoja. Viņš bija gājis par tāļu - bija viņas intīmo dvēseles dzīvi aizkustinājis, tos nosūnojušos ūdeņus saviļņojis, kam dvēselē bija saplakt un izgaist. Bet šie ūdeņi nebija vēl miglā izgarojuši, tie vēl tur gulēja kā dziļas akas dibenā. Pietika vēsmas ielīgojuma un gļotas atdalījās, ūdeņi saviļņojās... Viņa vēl nebija Tomašēvicu aizmirsusi, viņa to mīlēja.
Pēc vakardienas drūmās pēcpusdienas un nakts nemierīguma, iebraucis šorīt pilsētā, viņš saņēma no saviem trimdas draugiem "Hamleta" pirmā cēliena tulkojumu. Ātri pārlasījis vēstules, kurās bij apstiprināts honorāra sūtījums un gāja runa par jauniem literāriskiem darbiem, viņš ar sevišķu prieku sāka iedziļināties "Hamleta" manuskriptā. Šis tulkojums bija jauns stūra akmens viņa ceļamai apgādniecības ēkai. Viņš, klasicisma pielūdzējs, varēja lepoties, ka ar pasaules literatūras korifeju mūža darbiem bija licis pamatu savai apgādniecībai. Viņš nedomāja par acumirkļa tirgu, kurš latviešiem bija pārpludināts ar mazvērtīgu literatūru. Ka viņa monumentālie izdevumi varētu gadu desmitus plauktos gulēt, - tā viņam bij blakus lieta; viņš gribēja radīt
ko lielu, vēl līdz šim latviešiem nebijušu. Šis lielais, viņam tālumā mirdzošais, dzīvoja vēl tikai viņa dvēselē, no ārpasaules apslēpts, bet viņš izjuta zināmu gandarījumu, ka viņš šo ideju kopj un soli pa solim tuvinās viņas realizēšanai. Paies varbūt gadi desmit, divdesmit un viņa ideja uzvarēs, viņa mazie sākumi izveidosies par neapstrīdamu īstenību. Viņš kļūs no sapņotāja par sava darba veidotāju spraustajā virzienā.
Šī viļinojošā pašapziņa bija dzēsusi viņa vakardienas drūmumu, viņa šaubas. Lidija? Viņa nevarēja viņu atturēt, stāties viņam ceļā. Ja viņa viņu mīl, arī viņš tai savu mīlu neliegs. Bet ne viņai pirmo vietu viņa sirdī ieņemt. Bet par to šodien nedomāt: viņš gribēja būt jautrs, izklaidīgs un pie vakariņām atdzīvināt arī Lidijā viņas nospiesto gara stāvokli. Vakar viņa nebij ieradusies pie vakariņām; bez šaubām, viņa tam dusmoja un viņa dēļ nenāca. Bet šodien viņa pati bija pieteikusies.
Koridorā bija dzirdama durvju slēgšana un soļi uz trepēm. Bez šaubām, Lidija bij atgriezusies no pilsētas. Olģerts noslēdza un aizbultēja durvis uz koridoru, vēlreiz pārliecinājās, vai naudas skapis noslēgts, un kāpa pa riņķu trepēm augšā uz Jozofata dzīvokli.
Nebij vēl septiņi, tā tad vakariņas nevarēja vēl būt gatavas. Olģerts aizgāja uz savu dzīvokli un pārģērbās. Istabā bija smags gaiss - viņš atvēra logus. Arī Lidijas istabā logi bij vaļā un viņš redzēja pazibam viņas cēlo stāvu.
"Jūs bijāt šodien tik nevaļīga, ka nepaguvu ar jums sasveicināties," Olģerts sacīja, sastapis Lidiju nākam no ēdamistabas zālē un viņas roku skūpstīdams. "Ceru, ka manu paviršību piedosat."
Lidija viegli piesarka.
"Savus iepirkumus es tomēr nepaguvu izdarīt," viņa pie galda pirmā uzsāka sarunu, sēdēdama namamātes vietā. "Mamai bij taisnība,
ka ar pēcpusdienas vilcienu nav ieteicams braukt - atliek pārāk maz laika, kur veikalus vasarā agrāk slēdz."
"Toties jo iepriecinošāk priekš manis," Olģerts iebilda, sēdēdams Jozofata krēslā un neviļus sevi iedomādams par firmas īpašnieku un Lidiju par savu dzīves biedreni. Bet šī doma tikai uz mirkli viņam uzpeldēja. "Es te dažu vakaru garlaikojos un klīstu pa salām vientulībā," viņš sacīja.
"Kas jums šodien padomā?"
"Tas atkarājas no jums, ja jūs vispāri vēlētos savu sabiedrību ar mani dalīt."
"Es vasarā nekad neesmu pilsētā uzturējusies. Tādēļ mana sabiedrība būtu atkarīga vienīgi no jūsējās," viņa asprātīgi teica.
"Bet izvēlē jums pieder noteicošais vārds," Olģerts savukārt turpināja, lūgdams sev glāzi tējas.
"Ja jūs tik augstu cienāt manu kompetenci, tad man būs jāpadodas," viņa atbildēja, rīkodamās ar tējas glāzi, un viņas rožainās lūpas raisījās vaļā uz smaidu un baltā zobu rinda kļuva redzama.
"Par jūsu kompetenci mākslas jautājumos es nekad neesmu šaubījies. Bet šis skaistais vakars mums mākslas baudu nesola. Atliek izklaidēšanās, ja drīkstu pastrīpot - pat bērnu nerātnības."
"O, tad ar lielāko prieku," Lidija līgsmi izsaucās un sniedza Olģertam tēju.
Saņemdams ar labo roku tējas glāzi, viņš ar kreiso skāra Lidijas rožainos pirkstiņus un tos viegli noskūpstīja.
Lidijas seja klājās tumšu sārtumu un viņas acis iemirdzējās. Viņa bij uzvarējusi. Viņa bij tā cietsirdību lauzusi. Tik atklāti viņa nebij vēl nekad ar Olģertu runājusi. Tik mīļš viņš nebij vēl bijis. Viņš pats, bez šaubām, centās izlabot savu vakardienas izturēšanos. Un viņa tam piedeva.
Olģerts bija kļuvis viņai daudz mīļāks nekā līdz šim. Jā, viņš runāja. Viņš bija pašķīris savu noslēpumainības segu un atdarījis savu dvēseli.
"Tā tad no manis atkarājas šī vakara programma?" viņa no galda pieceldamās jautāja.
"Pilnīgi jūsu izvēlē."
"Man bija padomā ar jums patērzēt, varbūt, turpināt mūsu vakardienas filozofisko sarunu. Man jāatzīstas, ka jūsu pesimisms mani vakar uztrauca un es pagājušo nakti tikpat kā neesmu gulējusi. Bet jūs liekat priekšā izklaidēšanos, nerātnības, protams, kas mums puspieaugušiem atļautas. Labi. Tad būsim bezbēdīgi jautri un atstāsim vakardienas sarunas turpinājumu līdz beigām. Vai piekrītat?"
"Kā princese pavēl," Olģerts viegli palocījās. Vārdu princese viņš pirmoreiz izrunāja.
Lidija lika priekšā apmeklēt opereti un tad braukt uz salām.
Olģerts tam piekrita.
Operete bij mākslas ziņā mazvērtīga, ar franču sižetu un vācu mūziku, kādas parasti pilda vasaras repertuāru. Bij kādas jaunas primadonnas pirmā uzstāšanās. Tā bija poliete, kura arī ar savu graciozo spēli imponēja.
Starpbrīžos Olģerts ar Lidiju pastaigājās dārzā, kurš bija publikas pilns. Lidija bij pirmo reizi vasaras dārzā un starpbrīžos ar Olģertu tērzēja par opereti, primadonnu, publiku un citiem sīkumiem. Bet viss tas raibums - operete, divi orķestri dārzā, pusslēgtā telpā variētē, Lidiju nogurdināja un viņa izteica vēlējumos, tikt drīzāk ārā uz salām, kur mazāk trokšņa un ļaužu. Olģerts tam piekrita, viņš nebij seklo baudu draugs.
Pēc izrādes viņi iesēdās "lichačā", kura dižojošais zirgs viņus ātri attālināja no pilsētas.
Kas Pēterpilī dzīvojis, tam būtu lieki par šīm salām minēt. Bet lielum lielā daļa lielpilsētnieku šīs dzejiskās salas pazīst vārda pēc un viņas
daudz ja agrīnā pavasarī kādu retu reizi uzmeklē - tad, kad sniega zaigoņa met savu segu un Ņeva un citas upes atsvabinās no ledus un viņu ūdeņi traucas uz jūru. Ledus milži blīvējas cits pie cita Kronštates vārtos, nezdami viens otru kā ledus lāči augstos ziemeļos. Šaurā jūras ieteka ir pilna baltu kristallu, kas laistās saulē dimanta krāsās. Pilsētnieki, ar šo skatu neapraduši, jūtas pārcelti it kā dienvidos, kur veselas pilsētas, mājas, ielas, arī cilvēki baltās drēbēs sakūst ar dzidri gaišo dienvidu atmosfēru, un kur ziemeļnieki jūt sevī līdzsvaru zūdam un viņu kājas streipuļo, acis asaro. Bet pāri ledus kalniem mirdz Kronštates zelta kupoli un izceļ ainu kā smags zelta rāmis gleznu grupu. Bet jūras ietekai gar malām atdalījies ledus, strauti un upītes izveļ lielus melnus ūdeņus, kas traucas ledus klintīm virsū un tās izkausē, ir ar savu masīvo spēku attālina no krasta, tā ka ainas fons burvīgi izceļas: tur augšā zelta kupoli, te lejā melna ūdens masa. Tas ir agrīnā pavasarī, kad pilsētnieki kažokos atstāj savus drūmos dzīvokļus un drīzāk modes pēc traucas uz salām.
Vasarā šīs salas ir viens liels mīlestības dārzs, sadalīts simtu kvartālos ar tūkstoš ceļiem un celiņiem, upēm un dīķiem, alejām un rožu dobēm. Pa mitriem ceļiem brauc vaļēji automobiļi un atklātas karietes, nesteigdamās, lēnā gaitā, un viņās sēž mīlas alkstošie pāri, nekautrīgi viens otru apskāvuši, kā dievi Olimpā. Visi ceļi un taciņi pilni jaunības. Uz upes rāmajiem ūdeņiem līgojas laivas, jūras ietekā jachtas atrisina buras, un visur jaunība ar dziesmām, mūziku un gavilējošām sejām. Upju malā restorāni pilni ļaužu, vīns sprēgā kristalla kausos, tiek slēgtas mīlas derības un mainīti skūpsti. Un ļaudis nāk un iet līdz vēlai naktij, līdz austošai dienai. Šai mīlas dārzā stundeņa nav, tā vārti ir vaļā katrā laikā. Izstaigāt visus ceļus un taciņas šai dārzā ir tikpat neiespējami, kā izskaitīt
visus samīlējušos pārus, kuri neprasa savam ceļam mērķa, nedz arī saviem ceļa biedriem pēc viņu laimes, bet to paši bauda... Arī tie, kuru laime zudusi, uzmeklē šīs burvīgās salas, un, priecādamies par citu laimi, atdzīvina sevi senās atmiņas un ir apmierināti un laimīgi.
"Brauksim," Lidija mudināja, kad viņi kādu brīdi bija pastaigājušies. "Tur ir tik daudz ļaužu."
Olģerts pamāja pajūgam un palīdzēja Lidijai iekāpt.
"Tagad turpināsim mūsu vakardienas sarunu," viņa puspavēloši sacīja.
"Lūdzu," Olģerts atbildēja.
"Jā, kur mēs palikām?" viņa iejautājās.
Viņi vienojās, ka saruna jāiesāk no jauna. Viņi vakar viens otru pārpratuši, - Lidija, domādama, ka Olģerts bija viņu tīši dzēlis asām bultām, tai viņas pagātni atgādinādams; Olģerts turpretim pētīdams un urbdamies dziļāk viņas sāpju pilnā dvēselē - neapzinīgi, bez sevišķa nolūka. Tagad šis starpgadījums bija izlīdzināts. Šovakar viņi par to vairs negribēja domāt. Bet vakardienas sarunu turpināt - kaut arī tam piekritis, Olģerts tomēr nevēlējās: vai šis skaistais vakars bija priekš prātošanas un vārdu asināšanas? Daba izdvesa klusumu un mieru. Dīķi ceļmalā snauda, vardes zaļajās gļotās nekustējās. Pa upju pietekām slīdēja laiviņas, no airētājiem lēni bīdītas uz priekšu; paši airētāji gremdējas viens otram acīs, mīļi klusēdami, bet viens otru saprazdami. Arī samīlējušies pa takām un gatvām gāja ne vārda nerunādami: likās, šovakar bija viss izrunāts. Tikai kāds retais automobilis steigdamies ar sirenes skaņām traucēja soļu klusumu.
"Sakāt, kādēļ jūs toreiz mūs tik piepeši atstājāt un pārgājāt uz Rīgu?" Lidija jautāja, kad Olģerts bija klusējis un nebija sekojis viņas uzaicinājumam, turpināt vakardienas sarunu.
"Tam bija dažādi iemesli. Bet šī pēkšņā pārmaiņa manā dzīvē bija nepieciešama," Olģerts vilcinādamies atbildēja.
"Bet pastāstiet man kaut ko par jūsu Rīgas dzīvi, par jūsu piedzīvojumiem un tikpat pēkšņo atgriešanos Pēterpilī," viņa runāja, plūkdama rozes ziedus un ar tiem kaitēdamās. Rozes bija no viņas paša mājas dārziņa un tās bija Olģerts viņai pasniedzis.
Olģertam bija patīkami stāstīt par savu jaunību. Viņš neapzinājās nekā sevišķa, liela, ko viņš savā jaunībā būtu darījis, nekā varonīga pret to gļēvulību un vienmuļību, kas bija jūtama un redzama viņa apkārtnē. Bet šīs dienas dvēseles saviļņojumi izsauca viņā jaunus pārdzīvojumus. Visa diena viņam pagāja pacilātā gara stāvoklī. Visu šo dienu viņš redzēja savā tuvumā mīļus cilvēkus. Jā, brīžiem dzīve tiešām mēdz būt skaista un viļinoša un izsauc mūsu dvēselē dzīvības atmodu un enerģiju. Zūd nogurums un apatija, cilvēki, kuri mums šķita garlaicīgi un ļauni, uz reiz kļūst mums pievilcīgi un viņu labās īpašības atplaukst mums kā zieds pavasarī. No mums izzūd viss gļēvums un nevīžība un mēs brīnāmies par savu garīgo pamirumu. Bet pamodušies mēs izrādām atklāti savu prieku un sastopam ik uz soļa kaut ko jaunu un pievilcīgi skaistu, it kā tas agrāk nebūtu eksistējis un mums pretim uzsmaidījis.
Olģerts stāstīja, ar kādu prieku viņš atstājis Pēterpils un iestājies Rīgā fabrikā. Viņš interēsējies par paša darba procesu un atzinis, ka katrs darbs ir sava darītāja cienīgs. Bet bieži viņam uzmācies jautājums, vai tas darbs, ko viņš dara, ir pareizais un vai viņš nespēj darīt ko citu, lietderīgāku, kas vairāk piemērots viņa darba spējām un saskaņots ar viņa garīgām tieksmēm. Vai viņš nevar izvēlēties sev darbu pēc patikas, darbu, kurā viņš varētu ielikt savu dvēseli un kopt un audzēt iekšējo būti kā vienīgi
sev piederošu un sevi apmierinošu. Viņš pirmā laikā ilgi par to domājis. Sākumā viņš bijis ļoti apmierināts ar savu dienas darbu fabrikā. Pats darbs un darba process viņam sniedzis zināmu baudu. Tad viņš sevi jautājis: vai nav vēl cits kāds darbs, kura būtība prasa vairāk garīgu pūļu un, varbūt, sniedz jaunu, pilnīgāku baudu.
Drīz vien viņš atzinis, ka vienkāršais darbs fabrikā, arī viņa meistara gados, nevar apmierināt viņa garīgās tieksmes. Viņam bija jāizvēlas: garīgā vai miesīgā nodarbošanās. Protams, arī grāmatu veikalā kā māceklis un jauns palīgs viņš strādājis fizisku darbu. Bet salīdzinot koku apstrādāšanas fabriku ar grāmatu veikalu, sevišķi apgādniecību, kurai viņš tobrīd vēl nebijis pieskāries, viņš atzinis, ka fabrika ir tā tumša ala, pa kuru maldās cilvēku ķermeņi, gaismas neredzēdami, un kad viņi pēc gadiem kļūst ārā no šīs alas, viņu skeleti ir kā tukšas izšautas bultas. Bet līdz šim stāvoklim viņš nespējis nokļūt. Un to pašu brīdi viņš iesilis no jauna priekš grāmatas. Viņa dedzība pamazām kļuvusi par kaislību, kas viņu vēl šo baltu dienu apdvešot. Jā, dzīvot un strādāt grāmatu un manuskriptu kaudzēs, katru jaunizdevumu rindot klāt iepriekšējiem un apbrīnot šīs kaudzes un slāņus viņu lielos apmēros. Bet pirms viņam vajadzējis gūt vispusīgu izglītību, lai grāmatu slāņi viņu nenosmacētu un viņš varētu būt dienās grāmatu piramidām pavēlnieks un vērotājs.
"Lūdzu turpināt," Lidija lūdza, Olģertam apklustot. Viņa raudzījās visu laiku Olģertā, kurš bija nopietns savā stāstā un to attēlodams neafektēja. Viņam tā bija bauda, pārdzīvot vēl reiz savus pirmos cīņas brīžus. Jā, tie bija bijuši viņa dzīvē vislaimīgākie gadi: strādāt un nodoties nākotnes sapņiem.
"Un ticēt šiem sapņiem," Lidija piebilda.
"Ar visu sirdi ticēt," Olģerts apstiprināja.
Kad Olģerts pavadīja Lidiju uz viņas istabu un koridorā atsveicinoties skūpstīja viņas roku, Lidija bija pietvīkusi un izsaucās:
"Cik tas bija skaists vakars, Olģert Petrovič!"
"Par to jums vislielākais paldies, Lidijas jaunkundze," un viņš skūpstīja vēl reiz viņas roku, juzdams viņas karstos elpas vilcienus un viņas viegli trīsošo liego stāvu savā tuvumā. Viņš pacēla acis un viņu skati sastapās. Vai viņam bij sniegties pēc viņas drebošām lūpām? Nē, šovakar nē! Šis vakars bija tik debešķīgs, kādu nekad viņš nebija piedzīvojis. Liegas atmiņas un ilgu tēli pildīja viņa dvēseli. Nē, šovakar neko vairāk - tikai sapņot šo cēlo sapni, kurš bija pati dzīve un atkal viņa dzīves sapnis... Un atlaidis Lidijas roku, viņš mēmi palocījās un aizgāja.
Arī Lidija šovakar nekā vairāk nevēlējās: viņa no jauna pārliecinājās, ka viņa Olģertu iekarojusi. Vakardienas nesaskaņa bija zudusi un viņas dvēseli apvija dievišķīgas mīlas nojauta. Un kad pirms nakts dusas viņa bija atlaidusies vieglā nakts tērpā uz rozā zīda kušetes, viņai šķita dzīve daiļa un cēlu estētisku baudu pārpilna, un šis vakars bija viens no vislaimīgākiem viņas mūžā. Atraisījusi savas matu pīnes, viņa nostājās spoguļa priekšā: viņa bija skaista kā nāra, kura dziļā nakts stundā kāpj no dzelmes un vilina mīlas alkstošas dvēseles. Un to viņa darīja, izjuzdama vēl tagad Olģerta trīsošo rokas spiedienu un drebošo lūpu skūpstu, no viņas atvadoties.
Kalniņa muiža "Otradnoje", pusceļā no Pēterpils uz Pleskavu, bija pēdējā laikā, kā vasaras tveicē, tā ziemas salā, kļuvusi par īstu atpūtas
vietu literātiem, māksliniekiem un studējošai jaunatnei. Te iegriezās arī viens otrs sabiedrisks darbinieks ceļā uz Pēterpili vai arī atpakaļ uz Baltiju. Kalniņš bija pēdējā laikā dzīvi piedalījies sabiedriskā dzīvē, sevišķi Baltijas kooperācijā. Kooperācija nebija latviešiem vēl izkopta. Tai strādāja pa daļai pretim lielās akciju sabiedrības ar pašu un cittautiešu kapitālu. Šais biedrībās savukārt attīstījās kliķes gars un birokrātisms, un viņas izmeta savus tīklus arī garīgā aplokā. Tā jau viena daļa preses bija pārgājusi šo sabiedrību īpašumā, un tā uz mājienu no augšas stājās kooperācijai ceļā. Kalniņam bija izcīnāms grūts cīniņš. Viņš bija arī vairākās sabiedriskās organizācijās valdes loceklis un bieži vien mēroja ceļu no tālās Pēterpils guberņas uz Rīgu.
Kalniņa kaimiņi un vecie paziņas no Augškurzemes kratīja galvas par viņa nodošanos sabiedriskam darbam. Sevišķi asa sadursme viņam iznāca ar savas muižas administrāciju, kurā pēc tēva nāves bija iestājušies tuvāki un attālāki rada gabali. Tiem zinātne un jaunievedumi lauksaimniecībā bija sveši. Attālāk stāvošas personas izkliedza Kalniņu par vēja un negaisa nesēju. Bet jaunais agronoms tam visam nepiegrieza vērības: viņš bija baudījis eiropejisku izglītību, viņa ārzemēs pavadītie gadi bija pārpilni novērojumu un rosīgas, jaunas dzīves, un ienest amerikānismu mūsu snaudulīgajā saimnieciskā dzīvē bija tik vēlams. Veselīgais amerikānisms bija arī vēlams mūsu kūtrajā garīgā dzīvē, kur viss uz laiku bija kā iesnaudies un vispārējo tautas kultūru uzskatīja kā dažu personu privātu lietu. Un Kalniņš brauca no sapulces uz sapulci, aģitēja un pats dvēselē kaisa un iedegās. Viņš atzina, ka garīgā kultūra bez saimnieciskās nevar pastāvēt.
Ne retumis atgadījās, ka viesiem muižā ierodoties, pats saimnieks nebija mājās. Bet tas viesus
neuztrauca: viņus mīļi saņēma vecā Kalniņa kundze. Viņa bija tā retā latviešu māmiņa, kuras izstarojošā viesmīlība pievilka un apbūra. Viņas sabiedrībā ikviens jūtās kā savās mājās; tā bija garīga un miesīga atpūta. Ne laika, ne robežu disputam un miegam: viesi šai ziņā bija brīvi. Bet neviens no viesiem neizlaida maltītes laiku, lai tiktos ar cienījamo mājas kundzi, kura priecājās par disputa asprātību un interesējās par visu, kam bija vismazākais sakars ar viņas dēla garīgām tieksmēm.
Olģerts šogad izbrauca otru reizi pie Kalniņa viesos uz viņa muižu.
Tur viesojās Irene Brutana jaunkundze ar savu brāli studentu. Tad bija vēl kāds studentu, pulciņš, ceļā no Somijas uz Rīgu, un daži literāti. Kalniņš bija Rīgā un viņu gaidīja drīzi pārbraucam.
"Cik tas labi, ka jūs atbraucāt," Kalniņa mamma Olģertu uz lieveņa apsveica. "Mēs tik bieži par jums runājam, sevišķi mans dēls. Viņš arvien ļoti daudz par jums stāsta."
Olģerts skūpstīja vecajai kundzei roku. Viņš augsti cienīja Kalniņa māti. Viņas sirsnība un viesmīlība veda viņu atpakaļ uz dzimteni. Viņa bērnība nebija bijusi rožaina. Tad maizes kumoss vēl bija dārgs un nebija viegli pelnāms. Bet nasta, kura bija liekusi vecāku muguras, vairs nepārgāja automātiski uz bērniem; šo nastu izvēlējās ik kurais pēc savām spējām. Nevis negribot šo nastu nest, bet nest to sev pašam, un ne pakrēslī, bet rīta saulē. Un smaidoša svētdienas priekšpusdiena Olģertam šķita dzīve Kalniņu dzimtā: tur tika strādāts neatlaidīgi dienas darbs un izcīnīta saimnieciskā cīņa svešu ļaužu vidū, bet pēc dienas darba bija viss pilns saules un pieticības - laicīgas un garīgas.
"Olģerts Silarāja kungs, mana dēla labākais draugs," Kalniņa māte iepazīstināja Olģertu ar viesiem. "Brutana jaunkundze, kuru jūs jau pazīstat,
ir dārzā pie ogām. Pēc brokastīm lūdzu viesus uz dārzu. Lūdzu." Un viņa aicināja pie brokastīm Olģertu un citus viesus, kuri tikko bija uzcēlušies.
Irene Brutana jaunkundze darbojās pēdējā laikā kā skolotāja Rīgā, kaut arī viņas vecāki, sevišķi māte, bija tam pretim. Izslavētu ar bagātu pūru, viņu bija ieskatījuši viens otrs jauns advokāts, lai nodibinātu sev stāvokli un praksi. Tā tas nu reiz bija modē un par šādām ikdienišķām lietām neviens neuztraucās. Uz atsevišķiem gadījumiem, kur šādas precības rīkoja ar zināmu bravūru, pat lielību, vispārība negrieza vērību. Tā bija atsevišķu personu lieta.
Bet Irene nedomāja vēl par savu nākotni, vismaz par vīru ne. Kautkas viņai nedeva miera un dzina viņu ārā no vecāku mājas pasaulē, svešumā. Viņa nevarēja vēl aptvert sava nemiera cēloni - tik labi viņa jutās savu vecāku pavēnī un tai izlasītajā sabiedrībā, kura uzturēja sakarus ar viņas dzimtu. Viņa sava nemiera cēloni neizprata un nenojauta. Viņa tvīka pēc zinībām un mākslas. Bet viņa neguva sev miera. Dažbrīd viņa iedomājās, ka nopūlas savās studijās bez sistēmas un ierobežojuma. Ka viņa visu uzņem pārpilnam un ka tādēļ ronas atplūdi un brīžam iestājas reakcija. Bet viņa to nevēroja.. Viņai vajadzēja visu zināt, visu pārdzīvot. Viņa vienmēr kustējās kā ūdens zāle un uzņēma visu jaunu, vēl svešu un nepārdzīvotu, ar alkstošu dvēseli.
Kalniņš, vairāk nosvērts un norobežojies ar savu sprausto mērķi, bija viņas dabai rada. Tādēļ viņa labprāt brauca sērst pie Kalniņiem. Disputā ar Kalniņu viņa atdzīvojās. Viņam bija plašāks horizonts nekā viņas Rīgas paziņām. Viņš bija apceļojis Vakar-Eiropu, bijis Ziemeļu valstīs un un sevī daudz no ziemeļniekiem uzņēmis. Savā runā viņš mēdza piemērus un salīdzinājums ņemt no ziemeļu tautām, pievedot vairākkārt citātus
no viņu rakstniecības, sevišķi no Ibsena un Strindberga. Arī viņa pārzināja šo tautu literatūru. Bet Ibsenu viņa vēl nesaprata un Strindbergu, ar viņa nāvējošo kritiku par sievieti, pazina vēl mazāk. Ibsens viņai šķita pa daļai fantasts. Varbūt, ka tā bija mākslas darba nepieciešamība, skatīt dzīvi citām, pravieša acīm. Varbūt, ka viņa lielo drāmu sižetu kodols bija attiecināms uz kādu nejaušu epizodi cilvēku dzīvē, uz epizodi, kura tūkstoš gadījumos neierosina cilvēku uz pārdomāšanu un sevis pārbaudīšanu. Šādas šaubas bija Irenē vairākkārt radušās Ibsenu lasot. Bet viņa nepētīja tālāk, viņa neiedziļinājās Ibsena mākslas un dvēseļu psīcholoģijas tirzāšanā. Tādēļ viņa klausījās ar lielāko uzmanību Kalniņa un citu analizē par šiem ziemeļu tautu milžiem. Bet kopš pirmās iepazīšanās ar Olģertu, viņa bija kļuvusi vairāk sieviete un nekautrējās izteikt savus uzskatus un domas atklāti un droši.
"Kalniņa kundze man žēlojas, ka jūs ļoti reti viņus apciemojot. Es tā vien domāju, ka man nebūs šovakar izdevība ar jums tikties, Silarāja kungs," Irene pēc apsveicināšanās teica.
"Jūtos ļoti glaimots par to interesi, kādu jūs parādāt mums svešumā dzīvojošiem," Olģerts atbildēja, nosēzdamies Irenei līdzās uz sola.
Varbūt tas ir egoisms no manis, no mums sievietēm, ka mēs ar zināmu interesi tiecamies pēc sabiedrības šaurākā nozīmē. Tur nav nekā ko slēpt, lai jūs, vīrieši, par to domātu kā domādami. Naīvitāte te ir lieka. Vai tās nav arī Jūsu domas?" Irene jautāja.
"Patiesību sakot, mēs latvieši esam pārāk noslēgti. Mēs it ka baidāmies viens otram tuvoties. Mes bēgam viens no otra un slēpjam savas domas un izjūtas kā vienīgi mums un uz visiem laikiem piederošas. Vai tas, varbūt, tā izskaidrojams, ka mēs katrs savā sirdī nesam kādu dārgumu,
kas vienīgi mums pieder un ko mēs slēpjam no ārpasaules?"
"Pa daļai tas ir arī tā. Un mums nav tālu jāmeklē: jūs paši vislabākais piemērs," Irene viņu pārtrauca. "Tuvākai apkārtnei zināmi jūsu nodomi un plāni. Šī apkārtne ir par jums un jūsu nodomiem lielākā mērā ieinteresējusies. Bet jūs bēgat no šīs apkārtnes un ciešat par visu klusu. Tā mēs Rīgā daudz vairāk par jūsu nākotnes sapņiem zinām, nekā jūsu tuvākie draugi - Kalniņu ģimene. Un mēs zinām, ko jūs darīsiet nākotnē ne tikai kā grāmatu izdevējs, bet arī kā cilvēks ar jūsu privātām interesēm un tieksmēm."
"Tas man pavisam neizprotami," Olģerts atbildēja. "Vai, varbūt, jūs manus nākotnes nodomus vērtējiet tik augstu un piešķiriet tiem vispārības nozīmi?"
"Es personīgi to nedaru. Es skatos uz jums kā uz sev līdzīgu, protams, ar zināmiem izņēmumiem. Bet kā uz cilvēku ar savām stiprām un vājām pusēm."
"Tas mani neizsakāmi priecina."
Irene kādu brīdi padomāja, acis nolaidusi. Tad viņa droši turpināja:
"Sakāt man, kamdēļ jūs vilcināties?"
"Savu nodomu reālizēšanā?"
"Jā."
"Tas nav tik vienkārši, Irene Semjonovna. Tur ir dažādi iemesli. Bet galvenais - naudas trūkums. Es gribu vēl piebilst: mans godīgums, ka negribu sākt uz zila gaisa un gatavojos ar visu nopietnību."
"Bet man jūsu vārdiem negribas ticēt."
Olģerts neviļus iesmējās. Viņš juta cienību pret Brutana jaunkundzi, viņam bija patīkama viņas sabiedrība, bet viņš viņu uzskatīja kā ģimnāzisti, kura mācībās grāmatām nav vēl kļuvusi pāri, kura skatās uz dzīvi no sava viedokļa, bērnišķīgi naīvi. Kura vēl neizprot dzīves uzdevumu un nav vēl pieskārusies lielam un cēlam, kas mūs
paceļ pār ikdienību un kam mēs upurējam savu personīgo. Vai viņa pēdējos pāris gados būtu tā attīstījusies? Un kāda tiesība viņai bija šaubīties par viņa, Olģerta, nodomiem?
"Tas ir varbūt asi un nevietā, ka es apšaubu jūsu nodomu iespējamību. Bet es spriežu no cita, no vispārības redzes stāvokļa, kā sieviete," Irene turpināja. "Kamdēļ jūs neprecaties? Vai jūs patiešām domājiet vēl to slēpt, ko pasaule runā? Jūs visi uzskata par Jozofata nākamo znotu un Jozofata firmas īpašnieku. Vienīgi neizprotama ir jūsu vilcināšanas... Un pēdējais apstāklis ved uz domām, ka jūs varbūt esat pieķērušies kādai jaunai idejai, studijām, un sākāt atgriezt muguru saviem pirmiem nodomiem?"
"Man būtu tiesība uz jums ļaunoties, Irene Semjonovna. Bet es redzu, jūs mani parprotat. Jūs pārprotat mani arī kā sieviete," Olģerts atbildēja.
"Bet jūs mīlat Lidiju Karlovnu. Es zinu, ka jūs viņu mīlat."
"Pieņemsim, ka tas tā ir, ka es mīlu Lidiju Karlovnu. Bet kas tam kopējs ar maniem nākotnes plāniem? Ar latviešu grāmatu apgādniecību?" Olģerts piespiesti atbildēja. Viņam bija nepatīkami par šiem jautājumiem runāt. Līdz šim viņu interesēja viņa lietas idejiskā puse. Līdz Šim tā bija viņa paša personīgā lieta, un citiem nebij tiesības tur līdzi spriest Vēl mazāk varēja būt tiesības svešām personām tanī līdzi darboties, ja viņš nevienu neaicina un neatrod par vajadzīgu to darīt.
"Es negribu ticēt, ka jūs par šo jautājumu nebūtu domājuši un to priekš sevis atrisinājuši. Protams, tā ir jūsu personīgā lieta un es atvainojos, ka esmu pieskārusies jūsu dvēseles dzīvei un to aizkustinājusi. Bet ja jūs būtu inženieris un gribētu cēlt kādu jaunu fabriku, vai arī architekts, kas būtu spraudis sev par mērķi, radīt veselas pilsētas zināmā stilā - es ciestu
klusu. Tiklab mašīnu fabrikā, kā māju būvē jūs rēķinātos ar jau pastāvošo un ieliktu tikai kādu daļu no sava īpatnējā. Bet jūs gribat būt latviešu grāmatu izdevējs, radīt vēl nepastāvošo: Jūs, bez šaubām, esat vienīgais, kas to grib, teiksim, kas to spēj acumirklī darīt. Jūs gribat celt savu ēku paši savā uzbūvē, bet ne pēc pastāvoša parauga, kādu mums šinī arodā nav. Tādēļ nevar būt vienaldzīgi personām, ar kurām jūs savu darbu saistāt, vai šis darbs būs jūsu dzīves darbs, kam jūs ziedosat visu, vai varbūt tikai epizodiska nodarbošanās latviešu grāmatniecībā. Kāda sīka epizode jūsu dzīvē, kas jūs uz brīdi interesē, pirmā laikā, bet stājas ceļā cita epizode un pirmā pazūd. Tādēļ, bez šaubām, ja jūs pie šī darba gribat aicināt Lidiju Karlovnu, kuras spējas es nebūt neapšaubu, vai arī iegūt viņas kapitālu, es sev atļaujos jautāt: vai cittautu lielie grāmatu slāņi jūsu nākamā veikalā neapraks un nepazudinās samēra ziņā niecīgos latviešu grāmatu izdevumus? Vai ir maz iespējams audzēt kādu jaunu stādiņu svešā klimatā, kur šis stādiņš padots svešiem iespaidiem?"
Irene bija runājusi ar retu dedzību. Nemaz nebija domājams, ka šī mazā persona, kuru citi tiblab kā neievēroja, būtu spējīga tik dziļi ieskatīties lietas kodolā. Olģertam bija jāatzīstas, ka Irene bija aizkustinājusi jautājumus, par kuriem viņš pats vēl nebija īsti skaidrībā. Jā, patiešām, ko visu Irene neparedzēja.
"Irene Semjonovna, jūs aizkustināt jautājumus, kuri man stāv tuvu, bet kuri arī jums, liekas, nav sveši. Es lūdzu turpināt. Es piespiedīšos jūs ar vislielāko uzmanību uzklausīt," Olģerts teica, raudzīdamies savā kaimiņienē. Viņš bija viegli uztraukts, bet neizrādīja un slēpa savu uztraukumu.
Irene tiešām bija tuvāki ieskatījusies latviešu grāmatniecībā: viņa bija pārtulkojusi kādu Ellenes Keij darbu un neatradusi tam Rīgā apgādātāja.
Viņa bij tur apjautājusies vienā otrā spiestuvē, bet arī tanīs bija paradīta tik liela vienaldzība pret grāmatu, kādu tikai varēja iedomāties. Viņa bija redzējusi visur cauri veikalismu. Tas viņu bija vedis uz domām skatīties uz šo jautājumu kritiski un no idejiskā redzes stāvokļa. Un kritikas mērauklu viņa pielika Olģerta apslēptai darbībai. Jā, kas varēja būt Olģerta gala mērķis? Latviešu grāmatniecības idecības idejiskā izkoptība vai vienkārši eksistences nodibināšana? Bij jāievēro arī Olģerta ieprecēšanās Jozofata veikalā: vai arī te nespēlēja galveno lomu eksistences jautājums? Lidija bij skaista, izglītota un interesanta - Irene bija ar viņu Pēterpilī iepazinusies - bet vai Jozofata plaši pazīstamais veikals un bagātība nevarēja būt šīs ieprecēšanās degpunkts? Cik latviešu inženieru un zinātņu vīru ar savu no tautas atsvešināto ģimenes dzīvi te nebija spilgts piemērs? Bet kur zinātne bij vispārīga, visām tautām, visai cilvēcei piederoša un varēja būt vienalga, vai latviešu zinātņu vīrs raksta franču, vācu vai latviešu valodā, tur ar latviešu literatūru, tās kopšanu un veicināšanu bij vajadzīga zināma noslēgtība, pa daļai uzupurēšanās. Nevarēja būt viens un tas pats, ja Olģerts Silarājs, Jozofata veikala nākošais līdzīpašnieks, izdotu Meijera konversācijas vārdnīcu krievu, bet ne latviešu valodā; Puškinu krievu zinātņu akadēmijas redakcijā, bet ne saīsinātu un varbūt pat nepilnīgi tulkotu latviešu valodā? Citām tautām grāmatniecībā bija pārpilnība, bet mums vēl nabadzība un trūkums. Kā uz to skatījās Olģerts un kādi bija viņa tuvākie nodomi?
"Tas ir, bez šaubām, pārdroši, ka jūs tālāk jautāju, bet lietas noskaidrošanas labā man tas jādara. Es to nedarītu viena pati, ziņkārības dzīta: man uzdeva jums noprasīt paskaidrojumus mūsu literāriskais pulciņš Rīgā, kura biedrene es esmu."
"Par grāmatniecības nozīmi vispāri?"
"Grāmatniecības nozīme mums labi zināma, Silarāja kungs," Irene atbildēja.
"Bet es nesaprotu, kādus paskaidrojumus jūs no manis varētu prasīt. Es gribu tik iebilst, ka par visu, ko jūs zem manas nākotnes darbības saprotat, es pats vēl neesmu gluži skaidrībā. Es uzskatu savu darbību par tik svarīgu, ka nevaru vienu un otru ap to saistošos jautājumu izšķirt dažās minūtēs, stundās, pat dienās. Man domāt, ka viss, kas mums radāms no jauna un ne pēc pastāvoša parauga, prasa nevien zināmu plānu, bet galvenā kārtā izejas punktu, kam jābūt par noteicošo faktoru. Bet mani tomēr interesē jūsu ziņkārība."
"Mūs rīdzeniekus interesē zināt, vai jūsu dibināmā apgādniecība būs idejiski nosvērta un mākslinieciski noskaņota."
"Pats par sevi saprotams, ka es liekos sevi vadīties no zināmas idejas un mākslinieciskas gaumes."
"Tā nav tieša atbilde uz manu jautājumu, Silarāja kungs. Es domāju to idejisko, kas nerēķināsies ar materiālām varbūtībām. Šinī gadījumā ne ar jums kā personu, ne ar Lidiju Karlovnu kā jūsu tuvāko līdzbiedri."
Olģertam bij uz mēles īsi atbildēt, ka viņa persona un varbūtēja Lidijas līdzdarbība nekrīt svara, bet viņš atturējās. Viņš negribēja būt ass. Irenei nevarēja arī būt ļauni nodomi, viņu iztaujājot; varbūt tā kursistes ziņkārība, kas laužas pati uz āru sarunās par literatūru. Visu zināt gribēšana bez nopietna mērķa un iedziļināšanās. Tādēļ Olģerts nepūlējās dot to izsmeļošo atbildi, kas viņam pašam darītu prieku sarunā par šo jautājumu ar Kalniņu un viņa literariskiem līdzstrādniekiem. Viņš atbildēja, kā mēdz atbildēt ikdienišķā sarunā.
"Līdz šim vēl, Irene Semjonovna, man nav bijusi izdevība atklāti pastrīpot savu idejisko
kredo. Es par to nedomāju un negribēju arī būt uzbāzīgs. Bet ja sabiedrība to no manis prasīs, es katrā laikā viņai ar saviem paskaidrojumiem pakalpošu. Pakalpošu tiktāļ, cik tas būs nepieciešami vajadzīgs pašas lietas labā." viņš piebilda. "Attiecībā uz Lidiju Karlovnu man jācieš klusu. Es viņu cienu kā reti izglītotu un apdāvinātu jaunavu, bet viņas personiskās tieksmes, sevišķi uz literatūru un apgādniecību, man ir svešas. Man šķiet, ka mūzika ir viņas stiprā puse."
Tanī acumirklī viņiem tuvojās Atis Kalniņš, kurš tikko bija atbraucis. Un ar Kalniņa ierašanos viņu saruna aptrūka.
Vakarā, kad Kalniņš ar Olģertu bija bibliotēkas istabā divatā, viņi visā mierā atdevās tai domu izmaiņai, kādu viņi jau ilgāku laiku piekopa un kas viņus jo ciešāk tuvināja. Tā bija tā liegā dvēseles atspulga, kas caur mūsu jutekļiem izkristallizējusies, mirdz un laistās kā vecs vīns kausā, kuru gribas baudīt un atkal baudīt. Šī bauda ir atspirdzinoša un estētiski cēla, izslēgdama trakojošo kaislību un nevaldāmās tieksmes, nervozitāti un saltu filozofēšanu. Tā ir mūsu jūtu augstākā neskaidrība un dvēseles miera izdaile. Mēs raugāmies kā caur prizmu uz mūsu apkārtni, uz mums tuvi stāvošiem cilvēkiem, uz mutuļojošo dzīvi un, atšķirdami negātīvo no pozitīvo, izlobām sev tos estētiskos dārgumus, pēc kuriem tiecas mūsu dvēseles un kuri tās vienu otrai tuvinādami daiļo. Un daiļums vienkāršo jautājumu izpratnē, dzīvē tuvina un ved mūs pakāpeniski pretim jaunai, vēl pilnīgākai jūtu skaidrībai un estētiskam cēlumam.
No šī viedokļa raudzījās abi draugi uz šīs dienas sabiedrību un Irenes Brutana jaunkundzes impulsīvo uzstāšanos. Olģerts noslēpa Kalniņam savu sarunu ar Ireni un arī savas varbūtējās attiecības pret Jozofata ģimeni. Protams, viņš neminēja vārdā Lidiju un savas jūtas pret to.
Viņš teica, ka nav izšlēgta varbūtība, ka viņš turpmāk piedalās Jozofata uzņēmumā. Bet viņš pastrīpoja, ka viņš var piedalīties tur ar savām zināšanām un darba spēku un ka viņa ienākumi tikko pietiek viņa jaunā nodoma priekšdarbiem. Viņš nekādā ziņā nedomā savienot savu īpatnējo ar Jozofata vispārējo apgādniecību. Bet viņš jūtas viens pats nedrošs un materiālā ziņā nevarīgs.
"Tādā gadījumā es jums varu būt izpalīdzīgs. Cik jums vajadzīgs pirmā laikā?" Kalniņš vaicāja.
"Es neesmu vēl uzmetis iepriekšēju aprēķinu. Pietiek, kad jūs man soliet," Olģerts atbildēja.
"Desmittūkstoši priekš jums katrā laikā rezervēti," Kalniņš teica.
"Pateicos. Ar to sākumam pietiks." Un Olģerts sniedza Kalniņam roku. "Es nezinu, vai jūsu piedāvājumu izlietošu. Bet tā apziņa, ka jūs stāviet aiz manis, mani apmierina," viņš piebilda.
Bija jau vēls, kad abi draugi gāja pie miera.
Olģerts bija tikai uz vienu dienu izbraucis un jau nākošā rītā devās atpakaļ uz Pēterpili.
Bija jau rudens un iestājušās tumšās dienas ar savu gurdenumu. Biezas miglas klāja Pēterpils ielas un kā svina piezīdušās spieda pie zemes cilvēka locekļus, domas un garu. Tās atbaidīja ar savu smago tvanu un atturēja cilvēkus viņa dzīvokļos. Tās pārvērta dienas par naktīm un naktis kļuva par dienām. Un patiešām naktīs, kad visā pilsētā laistījās elektriskās uguns strāvas, ielas mirdzēja gaišas kā dienā. Pilsēta tā kā atdzīvojās, brauca un gāja kā nu kurais, vai uz viesībām, sēdēm vai arī uz izrīkojumiem.
Dažs labs bez mērķa klejoja pa taisnajām ielām, lai būtu ārā, gaismā, starp cilvēkiem.
Gaiši apgaismotas bija Jozofata dzīvokļa plašās telpas un tanīs mirdzēja un smaidīja gleznas pie sienām lielos zeltītos rāmjos, bronzas statujas uz postāmentiem, vāzes ar puķēm un ziedošām rozēm. Katrs mazākais priekšmets atradās savā vietā un bija kā atdzīvojies. Lielais melnais flīģelis zālē, ar pusatvērtu vāku un baltajiem kauliņiem, viļināja pie sevis, solīdams savu daiļskanību. Šodien bija nama mātei šūpļa svētki un svinības Jozofata dzimtā.
Pēc deviņiem vakarā piebrauca pirmie viesi. Pats pirmais ieradās pilsētas architekts Blumenfelds ar savu kundzi. Tas apstāklis, ka Tomašēvics bija izslēgts no Jozofata sabiedrības, nebūt netraucēja Blumenfeldu ar savu otro pusi uzturēt to draudzīgo satiksmi ar Jozofata ģimeni, kādu viņš agrāk piekopa. Tomašēvics bija jau noslīdējis diezgan zemu lielpilsētas dzīvē, kalpoja kādā apdrošināšanas biedrībā un bija pastāvīgi bez naudas. Bet tā kā viņš dzīvoja pie sava svaiņa, tad viņa māsa, architekta kundze, viņam vairākkārt izpalīdzēja un viņš vēl turējās virs ūdens.
Viens no pirmajiem ieradās virsskolotājs Šefflers ar kundzi un meitu. Viņš bija šo vasaru pavadījis ārzemēs un runāja daudz par skolu literatūru un paidagoģiju. Viņš bija sajūsmināts par Hamburgas pirmmācības skolām un teicās par šīm skolām ziņojis apgaismošanas ministrijai. Patiesībā viņš bija dabūjis no ministrijas nelielu pabalstu savam ceļojumam, un šī pabalsta bija pieticis visas viņa ģimenes uzturam ārzemēs. Viņš gatavoja arī kādu brošūru par vācu pirmmācības skolām un loloja cerības, ka viņam piešķirs tautskolu direktora vai inspektora vietu. Kā Jozofata skolas grāmatu apgādniecības virsredaktoram viņam bija labi sakari
ministrijā, un šie sakari ar augstākiem ministrijas ierēdņiem un apgabala kurātoru varēja būt izšķiroši viņa turpmākai karjērai.
Tad ieradās viens pēc otra apgaismošanas ministrijas ierēdņi ar savām kundzēm, senie Jozofata labvēļi un draugi, papīru fabrikas direktors, soms Malmgrens, fabrikants Kiršteins, mākslas priekšmetu tirgotājs Lukkačini un daži literāti, Jozofata apgādniecības jaunākie līdzstrādnieki. Kā pēdējais atbrauca, kā arvienu, policijmeistars Fleišers, un arī šoreiz ar lielu, reti skaistu buķeti nama mātei.
Viesi grupējās savā starpā un izklīda pa visām istabām. Viņiem tika sniegta tēja un saldumi, jo bija vēl agrs priekš vakariņām. Kungi, sevišķi vecākie ministrijas ierēdņi, direktors Malmgrens un fabrikants Kiršteins bija jau nosēdušies pie kāršu galda. Valsts politikā valdīja stipra reakcija, kādēļ par politiku tiklab kā nerunāja, un par literatūru un mākslu apsprieda un disputēja jaunākie ļaudis. Sabiedrībā bija vispār maz intereses jaunām idejām, jo reakcija darbojās varmācīgi un katru jaunu pretestības dīgli apspieda viņa pamošanās stāvoklī. Eiropa vēl bija izsargāta no kariem un viņu postošām sekām, kaut arī militārisma žvadzoņa drūmi skanēja un tāļredzīgos biedinoši uztrauca. Bet Jozofata viesu starpā nebija neviena profesionāla politiķa, kam būtu bijusi šī tāļredzība, un daudzie viesi jutās apmierināti ar to vieglo vispārības rakstura disputu, ko viņi piekopa, un tie pie kārtīm ar savu trulo spēli.
Lidija bija pacilātā gara stāvoklī. Pār viņas seju klājās svētlaimīgs miers ar dziļu nopietnību. Viņa bija ārīgi mierīga, viņas kustības nosvērtas un apdomīgas. Bet iekšēji viņa bija uztraukta un viņas balsī izskanēja liegas trīsas. No tā vakara, ko viņa ar Olģertu pavadījusi, vizinādamās uz salām, kad viņš tai bija stāstījis savu dzīves stāstu tik vienkāršos un patiesos
vārdos, viņa bija kļuvusi savā dvēselē mierīga. Viņa bij vēl reizi pārliecinājusies, ka viņš ir estēts savā dzīvē, darbā un mīlā. Ka viņš visur skata cēlumu un skaistumu un ka labam un cēlam padota visa viņa dzīve un dvēseles tieksmes. Jā, patiesi, tādai, bez šaubām, vajaga būt literātu un zinātņu vīru dzīvei: zināmā mēra svētumam, kam pieskaroties ikkurais tiek apgarots ka ar vīrāka aromātu un tuvināts gara skaidrībai. Lidija vairākkārt sevi jautāja, kādēļ viņas tēvs, kuru tā ļoti mīlēja, nesaista viņu, Lidiju, garīgi tik tuvu kā Olģerts? Kādēļ no viņa neiziet tas miers un pacilātība uz garīgu baudu, kā no Olģerta? Un viņa sev atbildēja, ka Olģerts stāv garīgi pāri viņas tēvam, pāri tam līmenim, kas valdīja viņas vecāku ģimenē un tuvākā sabiedrībā. Jā, lūk, tur viņš sēž dažu jaunu literātu sabiedrībā, un cik mierīgi viņš ar tiem sarunājas... Bet viņš raugās uz viņu, viņa skatiens slīd pāri uz viņas kustībām, meklē viņas seju, viņas acis, viņas pieri... Lidija sakustas, viņa raugās viņam pretim, viņu skatieni sastopas... Viņa nenolaiž savas acis no viņa un arī viņš viņā raugās, gremdējas viņas dvēselē ar savu parasto mieru un labsirdību. Vai tā nav mīlestība, kad divas būtnes viena otru sev tā tuvinājušas, ka vārdi ir lieki un traucējoši, bet dvēsele kāpj sev radnieciskas dvēseles dziļumos, un, tur ar to savienojusies, dzer no pilniem traukiem sirds mieru un svētlaimību?...
Viņa bija ilgojusies pēc šīs dienas, šī vakara, un beidzot viņa bija to sagaidījusi. Viņa vairs nešaubījās par Olģerta mīlu, bet viņa neizprata un sev jautāja, kādos apstākļos un kādā kārtībā bija norisināties viņas saderināšanās aktam ar Olģertu. Viņa bija vēl vakar par to savai māmuļai jautājusi un saņēmusi atbildi, ka tas norisināšoties gluži vienkārši, ar atklātu pasludināšanu pie galda. To izdarīšot viņas tēvs. Viņa sēdēšot ar Olģertu galda otrā galā viņiem, vecākiem, taisni pretim un tūlīt pēc pirmā tosta uz viņas,
mātes, veselību, kuru izsaukšot policijmeistars Fleišers, Jozofats paziņošot par viņas saderināšanos ar Olģertu. Viņa bija gribējusi vēl ko iebilst, bet māte bija viņu noskūpstījusi, teikdama: "atstāj šīs rūpes mums, Lidij. Tavas rūpes stāv tev vēl priekšā." Un šodien, kad Olģerts bija viņas māmuļu apsveicis tās goda dienā, viņa bij viņu uz pieres noskūpstījusi, teikdama: "Jūs esat man tik mīļš kā Lidija." Jā, viņa, Lidija, bija šā skata aculieciniece bijusi... Viņa nebija izturējusi, viņas seja bija klājusies kā ar karstu svelmi un viņa bija iesteigusies savā istabā. Bet Olģerts bija viņas māmuļai vēl reiz noskūpstījis roku un apliecinājis savu padevību un cienību. Tad viņš bij viegliem soļiem pagājis viņas istabai garām, lejā uz kantori.
Pulkstens bija jau vienpadsmit un mielastam vajadzēja sākties.
Lidija bija atsvabinājusies no savām draudzenēm un iegāja ēdamistabā. Tanī acumirklī ienāca viņas māmuļa un uzdeva viņai, lūgt viesus uz mielastu.
Plašajā ēdamistabā plūda viesi viens pēc otra. Gājienu atklāja policijmeistars Fleišers ar nama māti un viņiem sekoja Jozofats ar Blumenfelda kundzi. Vietu iekārtojums bija tāds, ka Jozofats sēdēja blakus savai kundzei galda galā, otrā galda galā kā pēdējie ieņēma vietu Olģerts ar Lidiju. Šis grupējums vienu otru no viesiem pārsteidza. Bet tā kā sabiedrībā jau atklāti runāja par drīzu saderināšanos Jozofata ģimenē, tad ziņkārīgie, savā starpā paklusu sarunājušies, drīz vien apmierinājās; šo saderināšanos, pēc visa spriežot, vajadzēja šovakar pasludināt. Un viesi piegrieza šī vakara izredzētiem savus skatienus un nedalītu uzmanību: dāmas koķetēja ar Lidiju un bieži vien lietoja savas lornjetes, Olģerta tuvākie galda biedri savukārt ar zināmu cienību uzsāka ar viņu sarunas.
Pamazām arī Olģerts sāka vērot situāciju. Kopš tā vakara, kad viņš ar Lidiju bija vizinājušies pa salām, viņa dzīve Jozofata namā bija ritējusi bez liekiem uzbudinājumiem. Viņš augsti cienīja un slepeni mīlēja Lidiju, bet šī mīla bij ārpasaulei, arī Lidijai, apslēpta un neviens to nedrīkstēja paust un vārdā saukt. Gadījums pie Kalniņa, kad Brutana jaunkundze bija viņu eksaminējusi, viņu uz brīdi uztrauca: jā, kas gan Irenai Semjonovnai varēja būt par interesi viņu iztaujāt par viņa attiecībām pret Lidiju? Viņš tik maz pazina Brutana jaunkundzi un viņa viņu, lai būtu iemesls domāt par greizsirdību. Tā bez šaubām bija jaunās meičas neaprobežotā ziņkārība, šī pārmodernā slimība, kad jauni ļaudis interesējas par citiem vairāk nekā par sevi. Vai arī aušība, ko bieži novērojam, kad ir runa par tamlīdzīgiem jautājumiem.
Protams, Irenei nevarēja būt padomā piekopt slepenas mīlas intrigas pret viņu. Viņa nebija viņam pēc tam vairs tuvinājusies. Bet saruna ar Ireni bija atstājusi uz Olģertu paliekamu iespaidu. Viņas jautājumi kvēloja viņa dvēselē un viņš tiem nebija vēl atradis atbildes. Tie bija rada tam nemieram, kas viņā bija iezadzies par viņa trimdinieku likteni un viņu dzīves mērķi, savienotu ar neizsakāmām bažām un ciešanām. Viņš gribēja būt viņu draugs, domu biedrs un ideju paudējs, bet viss, ko viņš līdz šim bija darījis, bija tik neizsakāmi niecīgs, ka tas viņu pašu apkaunoja. Vai viņa draudzība pastāvēja iekš tam, ka viņš bieži ar viņiem sarakstījās, rakstīja labā stilā un nekad nepiemirsa izteikt domas un taisīt varbūtīgus slēdzienus par savu nākamības darbību? Bet līdz šim viņš vēl nekā nebija darījis, izņemot tos honorāra maksājumus par iesūtītiem manuskriptiem, kādus bez šaubām būtu izdarījis viens otrs apgādātājs, un, varbūt, jau iesūtītos manuskriptus nodrukājuši. Kāds viņš bija domu biedrs? Viņš sēž izlasītā sabiedrībā,
tāpat kā šovakar, runā pats vai arī piekrītoši uzklausās nenozīmīgas runas, šo runu atkārtojumus, spriež par mākslu, literatūru un zinātni, bet visas šīs runas un spriedumi, domu ekskursijas un analizes ir nenozīmīgi seklas un paviršas, un aizkustinātos jautājumus it nebūt nenoskaidro. Šīs runas un salīdzinājumi bieži atgādina tās runas un salīdzinājumus, ko mēs runājam par laiku, par pārtiku un tamlīdzīgām lietām: mēs pa daļai konstatējam faktu, pa daļai taisām savus varbūtējus slēdzienus. Vienā un tanī pašā momentā mums ir atbilde uz visiem šiem jautājumiem uz mēles, šī lielā sabiedriskā paviršība un seklība. Nepūlēdamies ienest šādās sarunās savas domas, bet citu domu atkārtojumus, mēs tik pat laiski esam vārdu un teicienu izvēlē un runājam neglītā valodā, izsakām savas domas vulgāros paņēmienos.
Bet galvenais ļaunums bija meklējams vēl dziļāk. Tas bija tas, ka viņš vēl nebija skaidrībā par savām nākošām attiecībām ar Jozofatu, ja viņš taptu viņa znots.
Jozofats bija gan šovakar kantorī uzsācis sarunu, teikdams: "Man ar jums, Olģert, būtu nopietni jāpārrunā mūsu attiecības nākotnē. Es gribu jūs vairāk ieinteresēt, saistīt pie savas apgādniecības. Jūs saistīt uz visiem laikiem. Bet par to vēlāk, šovakar viesībās. Jūs mani saprotiet?" To teicis, Jozofats bija uztraucies, mazliet piesarcis un ātriem soļiem devies augšā uz dzīvokli... Jā, vai viņam bija padomā, uzņemt viņu par līdzbiedri savā apgādniecībā? Vai Jozofats šo nodomu grib oficiāli pasludināt savu viesu klātbūtnē? Vēl vairāk, pasludināt viņa saderināšanos ar Lidiju? Vai jau Jozofata kundze to šodien neizteica viņu skūpstīdama? Un Lidija? Kamdēļ viņa, to dzirdēdama, bija aizbēgusi uz savu istabu? Viņš redzēja, viņam šķita tanī acumirklī, ka viņa pienākums viņai sekot, raisīt viņas
rokas no sejas un tās skūpstīt un atkal skūpstīt. Bet viņš to nebija darījis.
"Jūs šodien esat izklaidīgi," Lidija pārtrauca viņa domu gājienu.
"Vai patiešām?" Olģerts mēchaniski iejautājās.
"Man tā vien šķiet, ka jūsu domas kaut kur tālumā."
"Jūs uzminējāt," Olģerts vilcinādamies teica. "Kaut kur tālu ziemeļos," un viņš iedomājā savus Sibirijas draugus.
"Vai jūs, varbūt, domājat par to ziemeļu valsts princi ar sniegbaltajām lāčādām un par dzintara zemes virsaiša dēlu ar viņa dzintara rotām, kuras mirdzēja kā zelts rīta saulē?" Lidija jautāja un viņas balsī izskanēja dziļš maigums kā nogulējies samts, savienots ar liegām trīsām kā austrumzemju zīda čaukstieni.
"Šo pasaciņu es nekad neaizmirsīšu," Olģerts atbildēja.
"Un šo sacensoņu balvas jūs vēl atceraties?"
"Jā, sniegbaltās lāčādas un dzintara rotas. Man šķiet, ka pirmās nes mieru un otrās sirdsskaidrību."
"Jūs uzminējāt," Lidija izsaucās. "Tā tad pieskandināsim uz sirdsskaidrību." Un viņa pacēla savu glāzi.
"Uz sirdsskaidrību!" Olģerts atbildēja, pieskandinādams ar Lidiju.
Pacēlās policmeistars Fleišers un vijīgos vārdos ietērpa savu tostu Jozofata kundzei.
Viesi piecēlās un cits pakaļ citam drūzmējās ap namamāti, lai ar viņu pieskandinātu. Tuvākie mājas draugi šai parastajā ceremoniālā izsacīja katrs vēl atsevišķi savu laimes vēlējumu.
Kad Jozofata kundzei tuvojās Lidija un aiz tās Olģerts, viņa bija manāmi uztraukta. Kad viņa bij noskūpstījusi Lidiju, viņas lielās acis vērās uz Olģertu, kas viņai bija tuvojies un pēc mēmā tosta sniedzās pēc viņas rokas skūpstam. Un viņa, Olģerta roku neizlaidusi no savējās, noskūpstīja
Olģertu šodien pa otram lāgam uz pieres.
Viesi nepiegrieza šim skūpstam sevišķu vērību: viņi skatījās uz Olģertu, kā pie Jozofata ģimenes piederošu locekli. Šis skūpsts tikai apliecināja to noslēpumu, ka Olģerts bija Lidijas izredzētais.
Bet Olģerts pārdzīvoja lielu dvēseles saviļņojumu. Vai šinī vakarā bija notikt tam oficiālam aktam, no kā viņš bijās? Vai ar to nebija atklāti izteiktas viņa attiecības pret Lidiju? Bet viņš vēl nepaguva nākt ar sevi skaidrībā, kad kalpone viņam pasniedza telegrammu. Viņš atgāja sānis, un nolicis savu vīna glāzi, atplēsa telegrammu.
"Iebraucu 12 naktī Pēterpilī. Braucu pēc stundas tālāk. Esmu slima. Vedu Jums "Hamleta" tulkojuma pēdējos cēlienus.
Raudupiete."
Viņš paskatījās pulkstenī: tas rādīja pusdivpadsmit.
Ja viņš gribēja braukt, tad viņam bija tūliņ jābrauc.
Viesi sāka ieņemt savas vietas. Vienīgi jaunatne, kura arī šoreiz bija novietojusies pie mazā galda, vēl drūzmējās ap Jozofata kundzi. Olģerts vilcinājās: viņam šķita nepieklājīgi atstāt sabiedrību: mielasts vēl nebij pie beigām un viņa aiziešanu visi ievēros. Viņš vēl reiz paskatījās pulksteni. Jā, divpadsmitos naktī pienāca Sibirijas ekspresis un līdz stacijai bija pusstundu ko braukt. Viņš nepazina Raudupieti personīgi, bet tikai pēc fotogrāfijas. Bet viņš viņu atrastu tūkstoš cilvēku vidū. Viņa bija slima, varbūt novārgusi. Raudupiets savās pēdējās vēstulēs bija ieminējies par dzejnieces slimību. Viņai, bez šaubām, bija vajadzīga viņa palīdzība; citādi viņa nebūtu telegrafējusi. Varbūt, ka viņa brauca uz Somiju, uz Rīgu un viņai bija jāpārkravājas
no vienas piestātnes uz otru. Varēja ceļā rasties arī citas neērtības.
Bet Raudupiete veda "Hamleta" tulkojuma manuskriptu, šī darba pēdējos cēlienus. Ar "Hamletu" viņš gribēja sākt savu apgādniecību. Ar šo darbu saistījās visi viņa sapņi un ilgas. Tagad šis darbs bija gatavs iespiešanai, un viņš jau rīt varēs stāties sakarā ar spiestuvēm. Un tas viņam bija jādara, jo viņš uz Ziemassvētkiem bija nodomājis nākt ar saviem pirmizdevumiem klajā.
Un Olģertā zuda kautrība un bažas par savu aiziešanu no izlasītās sabiedrības. Viņš nedomāja par sabiedrisko etiķeti, par Jozofata kundzes skūpstu un viņas mīļajiem mātes vārdiem, ko viņa bija viņam šodien teikusi. Tikai Lidijas viņam bija žēl: viņa bija tik laba un mīļa pret viņu kopš vasaras, viņa neuztraucās un vairāk klausījās viņā, nekā pati runāja, viņa, bez šaubām, ņems viņam ļaunā viņa aiziešanu. Viņa, varbūt, iedomāsies kaut ko citu, neticēs viņa prompalikšanas īstajam cēlonim. Jā, varbūt, viņa gaidīja no šī vakara to, no kā viņš ir bijās, ir ko vēlējās notiekam - viņu saderināšanos.
"Lidija Karlovna, man jāatvainojas, ka man uz brīdi jāatstāj jūsu sabiedrība. Nule es saņēmu telegrammu, ka ar Sibirijas ekspresi atbrauc man tuvs cilvēks. Minētā persona ir slima un lūdz mani piestātnē viņu sagaidīt." To teicis, Olģerts noskūpstīja Lidijai roku un palocījās.
Lidija nobāla. Viņai nebija iemesla Olģertam neticēt, kur viņa bija redzējusi, ka kalpone viņam pasniedza telegrammu, bet viņa nespēja to aptvert, viņai šķita, ka kāda ļauna vara stājas viņas laimei ceļā.
"Es braukšu jums līdz, Olģert Petrovič," viņa tikko dzirdami teica.
"Lūdzu, Lidija Karlovna. Mana paziņa, slimā dzejniece, būs ļoti pateicīga, ka mīļas rokas viņai
pretim sniegsies. Bet mums jāsteidzas," Olģerts skubināja.
"Ne, es tomēr nebraukšu," viņa vilcinādamās teica un raudzījās izklaidīgi uz viesiem, kuri bija ieņēmuši savas vietas pie galda. "Tā bija no manis idée fixe. Man šķiet, ka mēs dzīvojam laikmetā, kur mums traģiskais nav pietiekoši traģisks un priecīgais izsmeļoši priecīgs. Šinī gadījumā, attiecoties uz jūsu slimo dzejnieci, būtu sakāms tas pats: viņa, bez šaubām, nebrauc viena. Un iebraukusi Pēterpilī, viņa zinās, kur apmesties."
"Viņa to nezin, Lidija Karlovna," Olģerts viņu pārtrauca. "Viņa mēro pirmo reizi šo ceļu."
"Es vēl gribētu te iebilst: jūs varējāt telegrammu saņemt novēlojušos. Jūs, patiesībā, ja jums vien ir vēlēšanās un griba, varat to vēl tagad darīt." Lidija auksti noteica un viņas lielajās acīs pazibēja kvēlojošas dusmu dzirkstis.
"Nē, to es nevaru, Lidija Karlovna. Es ļoti nožēloju, bet es nevaru. Lūdzu mani arī pie jūsu māmiņas atvainot," Olģerts sacīja un palocījās uz iešanu.
"Bet jūs man atļausat, ka es jūs līdz durvīm pavadu," Lidija teica, sekodama Olģertam zālē. "Jūs neatteiksaties arī nodot jūsu draudzenei manu sveicienu - mīļu sveicienu," viņa tikko dzirdami izdvesa.
"Pateicos, Lidija Karlovna!" Olģerts vēl reizi palocījās un pazuda koridorā uz savu dzīvokli.
Lidija noskatījās Olģerta aiziešanā un viņas locekļi sastinga, viņas acis kļuva ledainas, viņas skats truls, bez dzīvības. Viņa pirmā mirklī nejuta ne uzbudinājuma, ne sāpju, ne ciešanas. Viņai nebija arī nekādu vēlējumos un viņa nedomāja par to, ka viņa iztrūkst pie mielasta galda un ka viņas un Olģerta prombūtni varētu ievērot. Dziļa apātija viņu pārņēma un tina viņas jūtas un instinktus kā samta villainē. Bet tikai uz brīdi! Tad viņa piepeši saslējās, viņas
acīs uzliesmoja dusmu dzirkstis, ledainais skats atkusa. Viņa kļuva it kā lielāka, un galvu augstu pacēlusi, iegāja savā istabā, durvis aiz sevis aizslēgdama.
Viņa atslīka uz rozā zīda kušetes un meta skatu uz spoguli pretim pie otras sienas. Tas bija tas pats ovālais spogulis masīvā zelta rāmī, kurā raudzīdamās, viņa apbrīnoja savu skaistumu. Cik reižu viņa nebija pati ar sevi spoguļa atspulgā sarunājusies, stāstījusi savus noslēpumus un ilgas un uz tiem atbildējusi! Bet metusi skatu tanī tagad, viņa izbijās: viņas seja bija novecojusies, bāla, acis izspiedušās un nogurušas: viņa pati sevis nepazina. Viņa bija izmocījusies, piekususi. Viņas fantazija pamirusi un domas nedzīvas. Un tukša un nedzīva viņai likās viņas apkārtne, viesi zālē, sarunu čalošana, mātes šīvakara skūpsts un tēva pastāvīgie mierinājumi par viņas laimi un nākotni.
Olģerts steidzīgi uzvilka mēteli un tikpat steidzīgi atstāja savu dzīvokli, ceļā uz staciju. Viņš pasauca važoni. Izvilcis pulksteni, kurš rādīja 15 minūtes priekš divpadsmitiem, viņš mudināja važoni un solīja tam dubultu maksu, lai pasteidzas. Važonim zirgs bija labs un vieglie Pēterpils ormaņa rati zibeņa ātrumā ripoja pa gludo koka bruģi.
Olģerts tikko paspēja peronam tuvoties, kad ar divām milzu lokomotīvēm priekšgalā stacijā iedrāzās Sibirijas ekspresis. Olģerts palika lokomotīvu tuvumā stāvam un pētīja pasažierus, kuri kāpa no pirmās un otrās klases ērtajiem vagoniem un kuriem sekoja nesēji ar ādas somām, plediem un citiem ceļa piederumiem. Pasažieri bija lielākai daļai ģērbušies dārgos Sibirijas ādu kažokos, un pēc viņu veselīgajām sejām un
mundrās gaitas spriežot, nebija savā astoņdienu ceļojumā no Vladivostokas ne izvārguši, ne noguruši. Pasažieru lielā daļa bija ārzemnieki, rūpnieki un komersanti, kuri atgriezās no saviem ceļojumiem pa Sibiriju un Mandžūriju, uz kurieni pēdējā laikā plūda ārzemnieku ekspedīcijas no Londonas, Parīzes un Berlines. Sibirijas bagātību visā pasaulē daudzināja un likās, ka valodas par šīm bagātībām bija ne mazāk pievilcīgas kā Sibirijas zelts, platīna un citi dārgie metali. Ikviens šīs valodas ar labpatiku uzķēra un pauda ar tādu sajūsmu tālāk, it kā Sibirijas bagātība būtu vispasaules kopēja lieta un par to interesēties katram at}auts. Bija starp pasažieriem arī daži sibirieši un nedaudz personas no Urala, Vjatkas un Vologdas. Bet šo atbraucēju nebija daudz un viņi manāmi atšķīrās no ārzemniekiem.
Raudupietes nebija. Visi pasažieri bija jau prom, bagāža izlādēta, lokomotīves bīdīja vāģus uz rezerves sliedēm un ceļu atbrīvoja jauniem vilcieniem; bet Raudupietes nebija. Neticēdams, ka viņš būtu dzejnieci palaidis nepamanītu sev garām, Olģerts gribēja doties uz stacijas uzgaidāmām telpām, lai pārliecinātos, vai Raudupiete neatrodas tur, kad stacijai tuvojās jauns vilciens. Olģerts griezās pie tuvumā stāvošā dzelzceļa ierēdņa ar jautājumu, kāds vilciens tagad pienāk: "Sibirijas pasažieru, caur Vologdu - Maskavu," bija atbilde.
Jaunais vilciens lēni iekūņojās stacijā. Priekšā tam bija tikai viena neliela lokomotīve un vagonu sastāvs bija dažāds: tur bija viens otras klases, bet vairums trešās, ceturtās un daži preču vagoni.
Olģertam vairs nebija šaubu, ka ar šo, bet ne ar Sibirijas ekspresi Raudupiete brauca. Viņš sev pārmeta naīvo iedomību, ka literāriski emigranti varētu braukt luksa vilcienos, kur viņu materiālie apstākļi bija vairāk kā apšaubāmi. Vai
viņš pats nesūtīja tikai 100 rubļus mēnesī honorāra Raudupietim, kaut arī iekšķīgi ar to lepojās, ka drīkstēja saukties par viņu draugu un pabalstītāju. Olģerts sajuta, ka viņa krūtis tā kā aizdambējās. Viņš sajuta slēptu liekulību. Bet viņš nepaguva pats sevi noskaidrot, kad viņam tuvojās pusmūža sieviete, atbalstījusies uz nesēju un pētošiem skatiem raudzījās sagaidītāju rindā perona barjēras tuvumā. Un iekams Olģerts atģida, šis uzkrītošais pāris bija viņam pienācis klāt un sieviete viņu latviski uzrunāja:
"Ja nemaldos, Silarāja kungs?"
"Man ir tas gods," viņš atbildēja un satvēra uzrunātājas roku.
"Cik labi, ka jūs pazinu. Es mājās labi iegaumēju jūsu fotogrāfiju un priecājos, ka atmiņa nebija mani vīlusi," Raudupiete teica gurdā balsī. Bet viņas lielās, dzidrās acis pateicīgi raudzījās uz jaunekli.
"Man ir sevišķi prieks, ka jūsu telegrammu saņēmu pusstundu atpakaļ un paspēju atkļūt uz vilcienu. Bet, lūdzu, iesim uzgaidāmās telpās. Jūs, bez šaubām, no garā ceļojuma esat nogurusi. Varbūt, vislabāk uz viesnīcu. Jūs paliksiet dažas dienas Pēterpilī?"
"Nē, nē," Raudupiete atbildēja un viņas skatiens vēroja žandarmu viņu tuvumā. "Es braukšu ar pirmo vilcienu tālāk."
Olģerts pateica dažus vārdus nesējam. Tas palaida Raudupietes roku un ar nelielo aizsaini virzījās uz pirmās klases uzgaidāmām telpām. Olģerts piedāvāja Raudupietei elkoni un viņi lēniem soļiem sekoja nesējam.
"Kad noiet pirmais vilciens uz Rīgu? Man ir biļete līdz Rīgai un es baidos, ka biļete nenotek. Mums bija ceļā klizma, viņpus Vologdas. Tur mēs vairāk kā 24 stundas nokavējāmies," Raudupiete runāja.
"Ja nemaldos, tad pirmais vilciens noiet divos nakti uz Rīgu. Bet vai tiešām gribat no vilciena
uz vilcienu tālāk ceļot? Jūs esat nogurusi, slima. Jums nepieciešama atpūta. Par biļetes notecēšanu neraizējaties, es šo lietu nokārtošu."
"Pateicos. Bet es nejūtos še pie jums droši," Raudupiete iebilda, vērodama, vai viņiem tuvumā nav politiskais kārtības sargs. "Es tā baidos no šīs kārtības jūsu metropolē. Un mazākā pārprašanās un izskaidrošanās šīs kārtības labā mani ļoti uztrauktu," Raudupiete nopietni iebilda, pastāvīgi vērodama publikas mudžekli, kas nāca un gāja stacijas plašajos koridoros. Šis pūlis vēlajā nakts stundā klīda bez kāda mērķa un viņa raksturs atstāja uz iebraucēju nospiedošu iespaidu.
"Es ļoti nožēloju, ka nevaru grozīt jūsu nodomu, ceļojumu turpināt. Es tā priecājos jums pakalpot. Bet jūs man neliegsat, ka jūs uz Baltijas dzelzceļu pavadu?"
"Ja es jūs tikai neapgrūtinu?"
"Nē, tas ir mans pienākums. Vēl vairāk kā pienākums," Olģerts izsaucās.
Viņi bija sasnieguši pirmās klases uzgaidāmās telpas un nesējs, kurš bija gājis viņiem pa priekšu, palika pie pirmā neaizņemtā galda stāvam.
"Mēs brauksim uz pilsētu," Olģerts viņam teica. "Ejat un aizņemat slēgtu karieti."
Pēc dažām minūtēm viņi brauca uz Baltijas staciju, kura atradās pilsētas otrā malā un brauciens uz turieni bija pusstundu. Vecmodīgo karieti vilka divi melni, nodzīti zirgi, un važonis, kuram Olģerts bija pieteicis laikā nobraukt, vicināja bez apstājas pātagu un bez tam vēl mudināja lopiņus ar tipiskiem važoņa izsaucieniem.
Kariete iegriezās vāji apgaismotās nomales ieliņās, kuru bruģis bija bedrains un karieti mētāja kā spalviņu. Bet važonis bija izraudzījies visīsāko ceļu un maz par to raizējās, ka viņa pasažieri tika kratīti. Beidzot viņi iegriezās kanāla platajā ielā, kura no smagajām preču orēm bija vēl vairāk izbraukta un vecmodīgā kariete
šūpojās kā laiviņa vētras šurpu un turpu svaidīta. Bet notālēm bija jau redzams Varšavas dzelzceļa stacijas lielais tornis ar apgaismotu stundeni, kura skaitļus vēl nevarēja saredzēt.
"Es jums atvedu "Hamleta" tulkojumu. Bet tas man aizsainī, stacijā jums to nodošu," Raudupiete pusceļā teica, iespiedusies ar savu vājo stāvu karietes stūrī un turēdamās ar vienu roku pie sēdekļa.
"Par to neraizējaties. Tam vēl laika. Bet, lūdzami, pastāstiet, kā jūs tur Sibirijā dzīvojat. Kā stāv ar Raudupieša un jūsu veselību? Vai jūs braucat uz Rīgu veseļoties, vai citā nolūkā," Olģerts viņu pārtrauca. "Ticat man, ka es jau sen biju nodomājis jūs Sibirijā apmeklēt Mani atturēja vienīgi mans dienests. Bet nākošu vasaru es katrā ziņā pie jums nobraukšu."
"Es esmu slima, izvārgusi. Garīgi un miesīgi. Kopš trim gadiem es neesmu izkustējusies no Sibirijas sādžas. Tur mēs dzīvojam pietiekoši labi. Zemnieki izturas pret mums labvēlīgi. Viņi mums pienes olas, sviestu un visu nepieciešamo. Badā mēs tur nemirstam. Bet vārgi mēs topam, dien’ no dienas nevarīgāki: kā lietuvēns gulstas uz mums šī vienmuļīgā, neapzināmā un dažādiem ārīgiem apstākļiem padotā dzīve. Es negribu žēloties par cieto administrācijas režīmu, par vietējo izpildu varu. Mēs esam pieraduši, ka mūs uzlūko dienu un nakti. Cilvēks pie visa pieron. Bet tā doma, ka vēl divi gadi mums šai sādžā jānodzīvo, tā neziņa, kas būs pēc tam, ir padarījuši mūs nervozus, slimus. Raudupietis vēl garīgi nav tik salauzts: viņam savi lielie literāriskie mērķi, savs mūža darbs priekšā. Liekas, ka šis darbs viņu tā valdzina un sajūsmina, ka viņš neredz ikdienas sīkumus. Viņš stāv visam tam pāri. Viņš dzīvo savā pasaulē, un apkārtne viņam ir kā mazvērtīgs rāmis. Bet es nevaru vairs. Es nevaru dzīvot bez sabiedrības un sabiedriskā impulsa. Es jūtos kā zivs bez
ūdens. Man nav vairs elpas un es garīgi izsīkstu, Arī mani miesīgie spēki iet uz beigām. Tādēļ nolēmu dažus mēnešus braukt uz dzimteni un tur smelties spēkus. Man, kā jau zināt, tas iespējams, jo neesmu izsūtīta, bet brīvprātīgi sekoju Raudupietim."
Šie vārdi bija baiļu sauciens. Viņi skanēja tumšajā karietē kā viesuļa šalka, vēstīdama katastrofu. Olģerts sastinga. Viņš to visu zināja, bija par to vairākkārt domājis. Bet viņš nespēja iedomāties tos traģiskos apstākļus, kuros viņa Sibirijas draugi dzīvoja.
"Vai esat kādreiz domājuši par bēgšanu? Varbūt, ka ārzemēs būtu dzīve ciešamāka? Tur, bez šaubām, cita apkārtne: sabiedrība, tuvi domu biedri, kultūrāla dzīve vispāri," Olģerts iebilda.
"Es ar lielāko prieku dzīvotu labāk Šveicē, Londonā vai Amerikā. Bet Raudupietis tam pretim. Viņš uztraucas, kad par to ieminas. Ne par pašu bēgšanu, kas caur Sibiriju būtu iespējama, bet par to, ka viņam būtu jāslēpjas, un viņš būtu spiests savu personību aprakt. Viņš atzīst atklātu cīņu. Viņš šo cīņu izkaro kultūrāli augstākā nozīmē. Ne ar brošūrām un proklamācijām, bet ar daili. Ar visaugstāko neskaidrību. Un dara šo neskaidrību pieejamu plašām aprindām, - tām, priekš kurām viņš cietis un vēl tagad cieš, sevi uzupurēdams. Tādēļ, attālināšanās no šī neaptverami plašā darba lauka, vismazākais pārtraukums, kaut arī uz neilgu laiku, darītu viņu nelaimīgu. Ir arī vēl jāievēro varbūtība, ka bēgšana var neizdoties un sāktais darbs uz nezināmu laiku, citos apstākļos, jāpārtrauc. Un to Raudupietis nespēj. Visu, bet ne sava darba pārtraukšanu, atdodoties nezinamībai, kura nevar nest nekā laba. Un nezināmībai ir padota arī emigrantu dzīve ārzemēs."
Raudupiete runāja ar to pašu uzbudinājumu kā pirmīt. Viņas runā izskanēja ir kaislība, ir traģisms. Kaislība par savu pieķeršanos Raudupietim,
dzīvojot ar viņu vienu un to pašu dvēseles dzīvi, strādājot līdz viņa kultūras darbu. Bet viņas traģisms pastāvēja iekš tam, ka viņa ticēja, ka šis darbs, ko viņi strādāja kā literāti, nevarēja pirmā laikā nest tos taustāmos augļus, kā tribinas runas un personīga līdzdalība pašā tautas dzīvē. Viņa zināja labi, ka šis darbs nav veltīgs, ka sētā sēkla krīt auglīgā zemē, bet arī to viņa zināja, ka augļi ienāksies pēc gadu desmitiem, ar jaunu laikmetu, ar jaunu paaudzi. Bet viņai izlikās šis starpbrīdis dažreiz par veselu mūžību, un viņa neticēja, ka to pārdzīvos. Bija brīži, kad viņa pilnīgi izsamisa. Pietika ar kādu epizodi no citu emigrantu dzīves, ar kādu neveiksmi viņu vienmuļīgajā dzīvē, kura nebija tik nosvērta un noskaidrota, kā viņas un Raudupieša dzīve, un viņa attiecināja šīs neveiksmes uz sevi. Tādos brīžos Raudupiete bija gluži nelaimīga. Viņa vārguļoja un sirga ar grūtsirdību. Baigais pesimisms iesūcās viņas smadzenēs un gūlās nospiedoši uz viņas gara stāvokli. Viņa nevarēja atrast sev miera.
"Es pilnīgi saprotu jūsu dvēseles stāvokli, augsti cienītā dzejniece," Olģerts iebilda. "Ticat man, ka es esmu mēģinājis tanī iedomāties un ikreizes šais paviršās ekskursijās uz citu, man tuvu stāvošu cilvēku gara dzīvi, esmu līdzi cietis. Man jāatzīstas, ka ar to izskaidrojas dažas neveiksmes manā personīgā dzīvē. Bet es to nenožēloju. Es netiecos pēc personīgās laimes. Mani aplaimo katra rindiņa, ko no jums saņēmu. Es jūtos neizsakāmi laimīgs, ka jūs taisni šovakar atbraucāt un ka es jūsu telegrammu saņēmu laikā."
Kariete pieturēja.
Olģerts ātri atstāja karieti un palīdzēja Raudupietei izkāpt.
Kad Raudupiete viņam uzgaidāmās telpās pasniedza "Hamleta" tulkojuma pēdējos cēlienus, Olģerts kaislīgi tvēra pēc manuskripta.
" Atļauj iet man pateikties, cienītā kundze, par reto balvu, ko jūs man atvedāt," Olģerts, manuskriptu salocījis, sniedzās pēc dzejnieces rokas un to noskūpstīja. "Šī diena ir manā dzīvē izšķiroša, es gribētu teikt, liktenīga. Vēl līdz Ziemassvētkiem es nākšu klajā kā izdevējs un "Hamlets" būs pirmā grāmata, kura iezīmēs manas apgādniecības programmu."
"Mēs Sibirijā ne uz mirkli nešaubījāmies par jūsu cēliem nodomiem, jaunais draugs," Raudupiete teica. "No sākuma mums gan bija bažas, vai jūs nepagursat. Bet katra jūsu vēstule izklīdināja mūsu bažas. Mēs priecājamies, ka esam jūsu personā atraduši savu darbu izdevēju."
Pienāca nesējs un vēstīja, ka tūliņ būs otrais zvans un ka vieta vagonā jau aizņemta. Olģerts bija nesējam devis rīkojumu apmainīt trešās klases biļeti pret pirmās un jutās apmierināts, ka nesējs viņa rīkojumu bija izpildījis. Viņš sniedza Raudupietei roku un lūdza uz viņu atbalstīties. Viņš vēroja, ka dzejniece bija ļoti vārga un ka viņai miers nepieciešams. Bet viņš nevarēja pierast pie domām, ka viņu pirmā satikšanās bija tik īsa, viņam bija vēl daudz kas ar viņu ko pārrunāt, apvaicāties par viņas un Raudupieša literāriskiem nodomiem, un viņš griezās pie viņas ar jautājumu:
"Vai man jūs ceļā nepavadīt? Varbūt līdz Jamburgai?"
"Nē, nē! Es ļoti jums pateicos!" Raudupiete pretojās.
"Jā, jūs esat nogurusi. Bet vai jūs līdz Ziemassvētkiem paliksat Rīgā?"
" Varbūt!"
"Es braukšu pa Ziemassvētkiem uz Rīgu. Ļoti priecātos jūs Rīgā vēl sastapt."
Atskanēja trešais zvans.
Olģerts spieda dzejniecei sirsnīgi roku. Tad viņš atstāja vagonu un vilciens sāka lēni kustēties.
Nākošā dienā Jozofats līdz pusdienai nerādījās kantorī. Olģertam tas bija pa prātam, jo viņš apzinājās savu neveiklo stāvokli pret sava principāla ģimeni, tādēļ ka vakar, tikai Lidijai dažus vārdus pateicis, piepeši atstāja viesības. Iekšķīgi Olģerts jutās apmierināts: viņš bija ticies ar Raudupieti. Viņš bija pavirzījis savu apgādniecības lietu uz priekšu. Viņš bija tuvojies izšķiršanai un devis vārdu par savas apgādniecības faktisku uzsākšanu. Viņa nenoteiktais stāvoklis ievirzījās jaunās, patstāvīgās sliedēs, ņemdams pārsvaru par viņa personiskām jūtām un idilliskiem sapņiem.
Īsi priekš pusdienas bija dzirdami soļi uz riņķa trepēm, kas savienoja kantori ar Jozofata dzīvokli, un kantorī ienāca Lidija. Olģerts sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņš zināja, ka nācēja ir Lidija, pazīdams viņas soļus, un priecājās, ka viņa iegāja pārdotavas telpās. Citkārt viņš gāja viņai pretim un, ja viņai bija kas vajadzīgs, to labprāt apkalpoja. Bet agrāk Lidija griezās pastāvīgi pie viņa. Tādēļ viņš jutās gluži apmierināts, ka Lidija no viņa izvairījās.
Pēc dažiem mirkļiem veikalā ienāca kāds vecs literāts, kuru Olģerts pastāvīgi apkalpoja un māceklis viņu izsauca uz pārdotavu. Olģerts nevarēja neieiet, lai gan labi zināja, ka viņam būs jāsatiekas ar Lidiju. Un durvīs uz pārdotavu Lidija nāca viņam pretim, ar kādu grāmatu rokā.
Olģerts, galvu palocīdams, viņu sveicināja, bet viņa neatbildēja uz viņa sveicinājumu un ātri izsteidzās no kantora uz dzīvokli.
Sarunādamies ar savu veco paziņu - literātu, viņš vēroja, ka Jozofats ar kundzi pagāja veikala logiem garām, ceļā uz pilsētu. Kad paziņa aizgāja, Olģerts paskatījās pulkstenī, un pārliecinājies, ka pusdienas laiks, gāja pusdienā, cerēdams pie pusdienas ar Jozofata ģimeni netikties.
Viņš nebija vīlies: meita stāstīja, ka kungs ar kundzi aizbraukuši uz pilsētu un ēdīšot vēlāk. Lidija, kuru viņa aicinājusi, teikusi, ka nejūtoties vesela. Kalpone zināja arī stāstīt, ka kungi ēdīšot vakariņas pēc teātra, jo šovakar viņiem esot Marijas teātrī abonements.
Olģertam tas bija tikai pa prātam: viņam nevajadzēja Jozofata kundzei atvainoties un dot kādus paskaidrojumus. Un ar Jozofatu, kurš pret vakaru ienāca uz dažām minūtēm kantorī, viņš par to nerunāja.
Kad viņš pēc vakariņām atlaidās savā dzīvoklī uz dīvāna, viņš jutās paguris. Vakardienas satikšanās ar Raudupieti bija viņu saviļņojusi līdz ekstāzei, un, atgriezies vēlu naktī mājās, viņš bija sācis kārtot visus savus iegūtos manuskriptus. Viņam bija portfelī Šekspīra, Ģētes, Šillera un Heines darbi. Viņš bija tos sarindojis zināmā kārtībā un pēc šī sakārtojuma bija nodomājis manuskriptus nodot iespiešanai. Jau vakarnakti viņš bija atzīmējis tās firmas, pie kurām viņš gribēja griezties, to starpā arī Meijera un Spamera drukātavās Leipcigā. Bet tā kā bija jau vēlu, viņš bija atlicis sarakstīšanos uz šovakaru.
"Cik tas muļķīgi," Olģerts domāja, pūzdams papirosa dūmus un raudzīdamies viņu zilajā virpulī. "Kas man tur ko priecāties, ka nesastapu šodien Jozofata kundzi un man nevajadzēja viņas priekšā atvainoties par vakardienu. Raudupietis un Raudupiete ir mūsu tautas lepnums un ja man būtu viņu dēļ desmit nakšu jāziedo un desmit viesības jāignorē, es to labprāt darītu. Un es pats? Vai es negribu būt izcilus stāvoklī pretim tiem, kuri piesavinājušies manieres un sabiedrisko etiķeti un uzskata to kā kādu svētumu? Mans personīgais lai paliek pats par sevi, bet sabiedriskā ideja nedrīkst no tā ciest. No šī vakara vairs ne."
Viņš piecēlās un, aizdedzinājis jaunu papirosu, sēdās pie rakstāmgalda.
Pēc kāda brīža viņš paņēma aprakstītu loksni un pusbalsī lasīja:
"Meijera Bibliogrāfiskam institūtam Leipcigā.
Esmu nodibinājis savu latviešu grāmatu apgādniecību un griežos pie Jums ar lūgumu, vai Jūs nevarētu uzņemties iespiest rakstos manus izdevumus latviešu valodā. Es labi zinu, ka Jums, varbūt, nebūs visi latviešu burtu tipi krājumā, bet man domāt, ka tas nevarētu būt par traucēkli nodibināt ar Jums veikaliskas attiecības, kur Vācijā pastāv firmas, kas izgatavo trūkstošās gotu burtu latviešu zīmes. Mans priekšlikuma nolūks ir, nodibināt pirmos sakarus ar tik ievērojamu firmu, kā Bibliogrāfiskais institūts.
Tādēļ lūdzu man paziņot, vai Jūs principā būtu ar mieru iespiest manus izdevumus un cik drīzā laikā Jums būtu iespējams uzsākt darbus.
Augstcienībā
O. Silarājs.
NB. Gadījumā, ja es pārceltos uz Leipcigu, es domāju turpināt savas studijas vietējā universitātē un ja Jūs pārāk neapgrūtinātu, lūdzu man sniegt kādas ziņas par literatūras vēstures fakultāti pie Leipcigas augstskolas."
Domas par literatūras studijām viņam bija uznākušas vēstuli rakstot. Viņš nebija par tām vēl izšķīries, bet gadījumā, ja viņam būtu jāpārceļas uz Leipcigu, viņš kādus pāra semestrus gribēja klausīties lekcijas šai priekšmetā.
Tāda paša satura vēstules, tikai bez piezīmes, viņš norakstīja vēl kādām divām lielākām Leipcigas grāmatu spiestuvēm. Bet vienai Rīgas lielākai spiestuvei viņš deva tiešu pasūtījumu, "Hamletu"
un Ģētes dzejas iespiest vēl līdz Ziemassvētkiem.
Tad viņš iebandrolēja abus manuskriptus un, ielicis vēstules kuvēros, ātri uzvilka mēteli un noveda šo savas apgādniecības pirmo veikalisko pastu uz dzelzceļa staciju un nodeva apdrošinātā veidā promsūtīšanai.
"Esat sveicināti, cienītā māksliniece," Stembera kundze uzrunāja Lidiju, sniegdama viņai roku. "Redziet, mēs paidagogi esam tik lieli pedanti, ka visu atminam un ko neatminam, piezīmējam. Jūs, bēz šaubām, būsiet jau aizmirsusi mūsu paviršo iepazīšanos šovasar un tikpat neinteresanto sarunu kupejā," viņa teica.
"Nebūt nē, es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu, ļoti cienītā direktrise," Lidija atbildēja.
"Tas mani priecina. Es jau toreiz jums teicu, ar kādu prieku klausos jūsu priekšnesumos. Tie ir cildeni un sniedz lielu baudu. Tas pats man sakāms par jūsu personību: jūs man esat mīļa un pievilcīga. Un pie jums es nācu kā pie vecas paziņas. Es ticu arī, ka jūs manu pirmo apciemojumu neņemsat ļaunā, kaut tas arī būtu saistīts ar lūgumu un jūsu personas apgrūtinājumu."
"Ja drīkstu jautāt, ar ko varu jums pakalpot, cienītā direktrise?"
"Es vēl reiz uzsveru, ka mums paidagogiem ir pedantiska atmiņa un ne mazāk pedantiska uzbāzība. Man tā vien liekas, ka šīs divas īpašības galvenā kārtā atšķir mūs no citas brīvās un svabadi domājošās intelligences. Visa mūsu dzīve saistās ar tūkstoš pavedieniem šinī mūsu šaurās, garīgās dzīves aplokā. Tam vēl piebiedrojas rūpes par mūsu audzēkņu garīgām un materiālām klizmām. Tāpat man ka īstam paidagogam
nevar būt lielāka gandarījuma, kā savu audzēkņu garīgā attīstība. Bet nu tuvāk pie lietas. Es nāku jūs lūgt piedalīties mūsu gadskārtējā koncertā, kura skaidrs atlikums nāk par labu manas ģimnāzijās trūcīgiem audzēkņiem. Es jūs ļoti lūdzu, cienītā māksliniece, neliegt savu līdzdalību."
"Es šaubos, vai manas vājās spējas varētu būt materiāli noderīgas jūsu spraustajam mērķim. Tur būtu vajadzīgi vairāk skanoši vārdi," Lidija iebilda.
"Ak, tā nerunājat. Mani gadskārtējie koncerti nav priekš lielās publikas. Maniem koncertiem ir kamermūzikas raksturs. Tos apmeklē šīs mākslas veterāņi un mani bijušie audzēkņi, viņu un tagadējo skolēnu vecāki. Kā jūs zināt, šos koncertus labi apmeklē un es varu lepoties, ka tie izdodas mākslinieciski un materiāli augstākā mērā apmierinoši."
Stembera kundze vēl daudz runāja par savu paidagoģisko darbību un savu skolu. Klausoties viņas vienkāršajā, sirsnīgajā runā, bija jāpārliecinājas, ka tai viņas audzēkņi un viņu garīgā attīstība bija sirds lieta. Tā mēdza runāt idejas cilvēki par savu dzīves mērķi. Tā runāja Olģerts par grāmatām, Lidija nodomāja. Un viņa nevarēja atteikt Stembera kundzei un deva savu piekrišanu.
Gatavoties uz koncertu, kurā pēc divām nedēļām vajadzēja uzstāties, Lidijai bija īsti pa prātam. No pēdējām viesībām viņas vecāku namā bija pagājušas tikai kādas desmit dienas, bet tās bija šaubu un moku pilnas priekš viņas. Domu, ka Olģerts būtu to vakaru no viņas bēdzis, ka viņš viņu varētu nemīlēt, - Lidija šo domu nespēja līdz galam izdomāt: viņa pamira savās sāpēs.
Bet neviens nedrīkstēja zināt par viņas skumjām, par viņas lielo mīlu, kuru tikko tagad viņa pati nojauta un kura nebija līdzīga tai aizraušanās
epizodei viņas dzīvē ar Tomašēvicu. Viņas attiecības ar Tomašēvicu bija kā ugunsziedu flirts, bet ne pati uguns kvēle. Kā viņa ilgojās pēc šīs dievišķīgās uguns un viņas liesmām. Viņa raudzījās savā dvēselē kā mūžīgā zvaigžņu apvārsnī un meklēja jaunus un atkal jaunus uzliesmojumus. Un dievišķā uguns dega un savās draudošās liesmās viņu visu apņēma. Tādos brīžos viņa sevī izjuta dziļu mieru un viņas sirds bija kā altāris, uz kura liesmo upuru sveces.
Ārīgi dzīve ritēja Jozofata namā kā līdz šim. Jozofata kundze, dabūjusi no Lidijas zināt incidenta īsto cēloni, kādas dienas Olģertam vēl dusmoja. Bet būdama labsirdīga sieviete un netulkodama šo incidentu tuvāk pēc būtības, viņa Olģertam šo sadzīves formu rupjo neievērošanu piedeva. Viņa viņu mīlēja kā pašas bērnu. Viņa nebij vēl aizmirsusi, ka viņas pašas vecāki bija bijuši rokpeļņi un viņa dzimusi latviete. Protams, viņa nevarēja lepoties kā tāda, bet savu tautību nenoliedza.
Bet vēl mazāk incidenta būtībā iedziļinājās Jozofats. Viņš skatījās no veikaliskā redzes stāvokļa, nešaubīgi ticēdams, ka Olģerts kā grāmatu izdevējs-tirgotājs nekur pasaulē neatradīs labāku iedzīvi, kā viņa teicami nostādītā veikalā. Ka Olģerts nebij pret Lidiju gluži vienaldzīgs, to arī viņš zināja. Viņš turpretim taisīja pats sev morāliskus pārmetumus, ka bija jau vasarā nācis uz fikso ideju pasludināt savas dzīves biedrenes šūpļa svētkos Lidijas un Olģerta saderināšanos. Viņam bija tagad nepatīkami atzīties, ka ar to bija ienesis savā ģimenē zināmu sarūgtinājumu. Lai savu kļūdu izlabotu, viņš centās būt visai mīļš un iztapīgs pret Lidiju un līdz ar to arī pret Olģertu.
Lidija, izvadījusi Stembera kundzi, nosēdās pie Bechsteina flīģeļa un nodevās mūzikas studijām. Mūzikā viņa atrada apmierinājumu. Viņa iestudēja
techniski visgrūtākās Lista un Šopena kompozīcijas. Viņa atmeta arī agrāko kautrību, uzstāties atklātībā, un patiesi priecājās par Stembera kundzes uzaicinājumu.
No tās dienas, kad Olģerts bija nodevis savu izdevumu pirmo sūtījumu Rīgas spiestuvēm, bija jau pagājušas trīs nedēļas. Drukātavas bija uzņēmušās Šekspīra "Hamletu", Ģētes dzejas un Šillera "Laupītājus" iespiest rakstos līdz Ziemassvētkiem. Olģertam vienīgi nepatika šo darbu techniskais izvedums: vienkāršais papīrs, kāds uz ātru roku bija sadabūjams un nodiluši veca tipa burti.
Bet viņš apmierinājās: galvenais bija viņa izdevumu saturs. Arējam tērpam viņš nodomāja piegriezt vairāk vērības savos turpmākos izdevumos, kurus viņš bija nolēmis nodot iespiešanā ārzemēs.
Bet Leipcigas firmas ar savām atbildēm nesteidzās un tās, kuras bija paguvušas atsaukties, atteicās iespiest latviešu valodā. Viņas rakstīja, ka viņām neesot latviešu burtu. Šo burtu pagatavošana prasot lielus ieguldījumus. Neesot arī latviešu burtliču un tikpat bēdīgi stāvot ar korrektūrām, kuras būtu vairākkārt sūtāmas uz Krieviju un atpakaļ. No atbildēm izskanēja nevēlēšanās pasūtījumus pieņemt, kaut arī šī nevēlēšanās tika izteikta maskotos vārdos, un bija uzskatāma kā galīgi atraidoša.
Bet Meijera bibliogrāfiskais institūts neatbildēja. Tas Olģertu uztrauca: kas gan varēja Meijeram būt par iemeslu ar atbildi vilcināties? Vai Meijers negribēja viņam tieši atteikt? Vēstuli viņš bija adresējis galvenam direktoram Dietcam, kuru viņš personīgi pazina, un ar kuru šad tad privāti sarakstījās. Ja firmai bija neizdevīgi viņa
pasūtījumu pieņemt, viņa varēja vienkārši atteikt, kā to citas firmas darīja. Un Dietcs no savas puses varēja ar dažām rindiņām pavēstīt tos iemeslus, kādēļ viņi atteic. Bet ne firma, ne arī Dietcs neatbildēja.
Bija gaiša oktobra mēneša otrdienas pēcpusdiena. Olģerts sēdēja pie sava rakstāmgalda kantorī, bet darbs viņam lāgā neveicās: domas bija izklaidētas un viņš domāja par šī vakara balletu Marijas teātrī, jo Jozofatam bija abonements un arī Olģerts bija ielūgts. Balletā viesojās slavenā Kšesinskaja un tas bija savā ziņā liels notikums toreizējās Pēterpils mākslas pasaulē. Ikkuram bija zināmas valdošā cara attiecības pret šo mākslinieci, un kaut arī retumis, bet bija gadījumi, ka uz Kšesinskajas izrādēm ieradās pat ķeizars un galms, nerunājot par to izlasīto auditoriju, kas vispāri uz balletu līdz pēdējai vietai pulcējās. Visas ložas un parketu mēdza pildīt liegi čaukstošais zīds un mierīgi vizošais samts. Sieviešu kailās krūtis klāja smagiem, retiem dārgakmeņiem izgreznotas kakla rotas un lieli, tūkstošacaini briljanti, pa daļai paslēpušies zem augstām matu frizūrām masīvos zelta iekalumos un uz baltajām kā miroņa balzamētām rokām platīna gredzenos. Akmeņu vizma bija kā apburošs aromāts un viņu dzirkstis pārpildīja teātra telpas, uzliesmoja un dzisa kā senā pasakā. Bet Olģerts negribēja redzēt šo teiksmaino krāšņumu un klausīties mīlas čaukstienus pusapgaismotajā teātra telpā, - arī Lidijas trīsošos elpas vilcienus šovakar sev blakus nedzirdēt: viņš kavējās domās pie Meijera un viņu uztrauca Dietca klusuciešana. Kā gan izskaidrojama šī neakurātība pret viņu? Vai varbūt Meijera firmā bij notikušas kādas pārgrozības un kāda nelaime ar Dietcu, šo lielo grāmatu draugu, kurš bija bibliogrāfiskā institūta dvēsele?
Te Olģerts atcerējās, ka šodien ir otrdiena un ka otrdienās parasti pienāk ārzemju apdrošinātais
pasts no Jozofata galvenā kommisionāra O. Forberga Leipcigā. Vai Meijers varbūt nesūtīja viņam atbildi caur kommisionāru Forbergu, kā parasti mēdz sūtīt rēķinus, prospektus un dažādus nesvarīgus paziņojumus, ietaupot ar to pasta izdevumus? Vācieši bija praktiski ļaudis un šo metodi grāmatniecības korespondencē dažas sevišķi lielas firmas, kurām daudz klientu, piekopj ar retu dedzību. Tai acumirklī ienāca kantorī pārdotavas māceklis un nodeva Olģertam pēcpusdienas pastu un starp citiem pasta sūtījumiem kommisionāra Forberga smago, liela formāta apdrošinātu vēstuli. Bet tanī pašā acumirklī bija dzirdami smagi soļi uz riņķa trepēm un māceklis vēl nebija paspējis kantori atstāt, kad ienāca Jozofats, tikko uzcēlies no diendusas, un apmierinoši smaidīdams tuvojās savam rakstāmgaldam iepretim Olģertam.
Jozofata veikalā bija tā paraša, ka korespondenci attaisīja un promsūtīšanai parakstīja pats principāls, ja viņš veikalā atradās. Tādēļ arī Olģerts, tikko Jozofats bija apsēdies pie rakstāmgalda, pasniedza viņam nule kā pienākušo pastu.
Aizkūpinājis cigāru, Jozofats vispirms caurskatīja vēstules. Pastkartes viņš pastūma vēstuļu blāķim apakšā, bieži vien tās nemaz nelasīdams un nododams Olģertam tālāk. Bet kā pirmo un vissvarīgāko viņš vērtēja kommisionāra O. Forberga vēstuli, un, izpūtis kuplu dūmu un nolicis cigāru uz pelntrauciņa, to ar papīra šķērēm atgrieza. Izgriezis no kuvēra markas, kuras tika iemestas kādā kastītē un katru gadu reizi pārdotas pastmarku krājējiem, viņš iemeta kuvēru papīra kurvī un sāka rūpīgi kārtot un iedziļināties sava kommisionāra bagātajā nedēļas sūtījumā.
Tur bija pārsvarā dažādu firmu rēķini par izsūtītām grāmatām. Forbergs kā kommisionārs izdarīja visus iepirkumus vācu grāmatniecības
centrā Leipcigā un ik nedēļas izsūtīja dažus saiņus grāmatu uz Pēterpils muitas valdi, kur tās attiecīgu cenzoru izcenzētas izdeva adresātam. Forbergam bija izsniegts lielāks akkreditīvs un katru mēnesi viņš iesūtīja aprēķinu, pieskaitot klāt savus kommisijas procentus. Tā kā Jozofats neņēma grāmatas kommisijā, bet cietā rēķinā, tad aprēķināšanos ar ārzemēm, izņemot Meijeru, izdarīja Forbergs, kas viņa veikalniecisko aparātu ļoti atviegloja. Protams, Jozofatam bija priekš sava veikala plaši līdzekļi, kas citiem grāmatu tirgotājiem trūka, kuri tādēļ bija spiesti vest komplicētos kommisijas rēķinus un uzupurēt tam daudz darba spēka.
Te Jozofats turēja kādu ceturtdaļformāta loksni abās rokās un to vairākkārt pārlasīja. Olģerts to vēroja un kļuva nemierīgs. Vai tā nebija Meijera atbilde viņam?
"Mūsu draugs Dietcs ir miris," Jozofats teica un pasniedza Meijera firmas sēru vēsti Olģertam.
"Es to jau paredzēju," Olģerts nāves ziņojumu saņemdams atbildēja. "Priekš kāda pusgada viņš man rakstīja, ka braukšot uz Šveici veseļoties. Un, kā ziņojums vēstī, viņš Šveicē arī miris."
"Dietcs bija mūsu patiess draugs. Esiet tik labi un sastādiet līdzjūtības telegrammu Meijeram. Arī priekš bibliogrāfiskā institūta viņa nāve liels zaudējums."
Olģerts paņēma loksni papīra un uzrakstīja Meijera telegrammas adresi. Bet telegrammas tekstam viņš pirmā mirklī neatrada vārdu. Viņš Dietcu personīgi augsti cienīja un bija viņa draugs. Viņš bija ievērojams, ideāls vācu grāmatnieks, ar plašu skatu un lieliem vilcieniem praktiskā darbā. Olģerts no viņa bija daudz ko piesavinājies un uzskatīja viņu par vācu grāmatniecības reformātoru. Pateicoties Dietca dzelzs enerģijai un apbrīnojamām darba spējām, Meijera institūts bija pēdējos 20 gados ienesis
jaunu rosību un rūpību savos izdevumos. Ne velti Meijera enciklopēdijas pārspēja Brokhauza un citus izdevumus, un bez šaubām bija vislabākās pasaules literatūrā.
Šī ievērojamā vīra dzīves izcilus momenti piekala Olģerta domas un saviļņoja viņa dvēseli. Un viņam bija telegrammā šie momenti jaatzīmē un zināmā mērā jāpastrīpo. Tā savās domās nogrimis, viņš nevēroja Jozofatu viņa darbā, nedomāja arī par savu atbildi no Meijera. Bet neviļus pacēlis acis uz savu principālu, viņš redzēja, ka Jozofats vēl kādu ceturtdaļformāta loksni vairākkārt pārlasa un ka viņa seja pietvīkusi un acis uztraukumā izspiedušās. Bet nākošā acumirklī Jozofats ātri piecēlās, atgrūda ar troksni savu sēdekli un drebošām rokam, ne vārda neteicis, pasniedza Olģertam šo loksni. Un ne vārda neteicis, ātriem soļiem atstāja kantori. Pēc tam bija dzirdami viņa smagie soļi uz riņķa trepēm.
Turēdams rokā pasniegto vēstuli, Olģerts lasīja:
"Cien. kungs!
Atbildot uz Jūsu vēstuli, mums ir tas gods Jums paziņot, ka mēs diemžēl nevaram uzņemties drukāt latviešu rakstnieku darbus. Mēs esam pārāk aizņemti paši saviem darbiem. Mums arī nav latviešu burtu tipi. Un mēs vispāri neiespiežam rakstos citu izdevēju manuskriptus.
Attiecoties uz Jūsu vēlējumos, iestāties Leipcigas universitātē, mēs Jums ieteicam griezties tieši pie šīs augstskolas tuvāku ziņu ievākšanai. Bet no mūsu redzes stāvokļa mēs Jums neieteiktum iestāties universitātē: cik mums zināms, Jums ir augstskolas izglītība un Jūsu darbība grāmatniecībā mums labi zināma, kādēļ vēl speciālas zināšanas Jums kā grāmatu tirgotājam pa daļai liekas. Ir cits jautājums, ja Jūs domātu grāmatniecībā gūt papildinājumus. Pēdējā gadījumā
Jums mūsu institūts grib nākt visnotaļ pretīm un, ja mūsu firmā nerastos vakance, mēs Jūs ar lielāko prieku centīsimies pie sevis saistīt kā praktikantu.
Augstcienībā
Meijera bibliogrāfiskais institūts."
Olģerts negribēja ticēt notikušam faktam, ka ar Dietca nāvi Meijera apgādniecība sekojusi citu firmu priekšzīmei un sūtījusi viņam atbildi kopā ar citiem papīriem caur kommisionāru Forbergu. Varbūt, ka te bija notikusi fatāla kļūda. Varbūt, ka tas bija likteņa pirksts, nostādīdams viņa dvēseles tieksmes visā kailumā, nemaskotas, atklātas. Viņš turēja vēl joprojām vēstuli rokā un to atkal un atkal pārlasīja. Tad viņš to, kā savas dzīves izšķirošu dokumentu, rūpīgi salocīja un paslēpa savā krūšu kabatā.
Jozofats to vakaru vairs nenāca veikalā. Telegrammu Meijeram Olģerts viens pats sastādīja un nosūtīja.
Bet īsi pirms veikala slēgšanas ieradās kalpone un ziņoja, ka kungi jau apģērbušies ceļā uz balletu, un lūdzot Silarāja kungu vairs neuzkavēties.
Uz teātri Jozofati brauca savā karietē. Staltu aizjūgu un divus melnus zirgus Jozofats nesen bija iegādājies. Viņš gan bija gribējis tos uzdāvāt savai otrai pusei uz viņas šūpuļa svētkiem, bet tā ka pasūtītā kariete nebija līdz tam vēl gatava, tad šī balva bija visai ģimenei, un karieti pēdējā laikā lietoja bieži Lidija saviem izbraukumiem. Kaut gan Jozofats personīgi līdz šim pie šādas ērtības nebija pieradis un to uzskatīja zināmā mērā par greznumu, tad tomēr drīz vien aprada ar domām, ka zirgi viņam nepieciešami
un ka viņš šādu greznumu var sev atļauties. Viņš bija atkal ievēlēts pilsētas domē un dzīvi piedalījās dažādās kommisijās, kuru darbība parasti norisinājās vēlos vakaros, un viņam bija apriebušies netīrie Peterpils važoņi, kurus tas līdz šim lietoja no sēdēm mājup atgriežoties. Bez tam labs aizjūgs pieder arī pie labā toņa, vismaz tais aprindās, ar kurām viņa ģimene uzturēja sakarus.
Kad pajūgs piestājās pie teātra, Olģerts palīdzēja Jozofata kundzei un Lidijai izkāpt. Ceļā viņš bija visu laiku klusējis. Arī Jozofats ar kundzi un Lidiju visu ceļu klusēja. Dziļa nopietnība bija viņu sejās un Olģerts izjuta, ka Meijera atbilde un līdz ar to daži no šīs atbildes iztekoši fakti bija šās nopietnības cēlonis.
Lidija bija ārēji mierīga. Bet sēdēdams karietē viņai līdzās, Olģerts instinktīvi juta, ka viņas locekļi dreb un krampji lauž viņas rokas. Viņš pavērās viņas sejā kādai gaiši apgaismotai ēkai garām braucot, un redzēja viņas acīs tās pašas dusmu dzirkstis kā to vakaru, kad viņš bija atstājis viesības un braucis pretīm Raudupietei.
Kaut arī cars ar savu svītu un galmu uz izrādi nebija ieradušies, vakars pagāja pacilātā gara stāvoklī.
Kšesinskaja šinī sezonā pirmo reizi uzstājās un dejoja debešķīgi. Viņas deja bija vispilnīgais ritma noskaņojums. Tā bija mūzika bez skaņām un dziesma bez vārdiem. Katrs viņas žests pauda dievišķu poēziju un viņas locekļi bija kā fleites un stabules, kuru skaņas ieglaužas mūsu dvēselē un apvij to ar samtu un zafira mirdzumu. Toreizējais Pēterpils Marijas teātra ballets bija pirmais pasaulē un Kšešinskaja viņa visspilgtākā priekšstāve un Čaikovska mūzikas plastiskā interprete.
"Debešķīgi!" Olģerts izsaucās, sēdēdams Lidijai aiz muguras.
"Vai jūs ballets tā sajūsmina?" Jozofata kundze iebilda.
"Es sajūsminos par visu daiļu un krāšņu," Olģerts atbildēja.
"Un arī par skaistām sievietēm?" Jozofata kundze jautāja.
"Līdz šim vēl nē. Šīs kaislības es vēl nepazīstu."
Lidija, kura bija klusējusi, piecēlās.
"Es braukšu uz māju, - es nejūtos vesela. Karieti es atsūtīšu atpakaļ," viņa teica mātei un gāja uz ložas izeju.
Olģerts, dzirdējis viņas vārdus, tai sekoja un sniedza virsdrēbes.
"Vai atļausat man jūs pavadīt?" viņš prasīja, kad Lidija bija saģērbusies.
"Pateicos. Es negribu jūs traucēt šī vakara baudījumā," viņa atbildēja un uz Olģerta nepaskatījusies izsteidzās koridorā.
Kad Lidija bija aizbraukusi, arī Olģerts atvadījās no Jozofatiem un atstāja teātri. Viņš gāja kājām uz māju, jo gribēja koncentrēt savas domas, kuras kā ugunīgas bultas karsēja viņa smadzenes. Izgājis uz ielas, viņš vairs nedomāja par balletu, Kšesinskajas spēli un Čaikovska mūziku: viņam bija no tā visa jāatsvabinājas, sevi jāšķīsta, lai viņš būtu cienīgs tā lielā upura, kuru viņš bija izraudzījies. Un šis upuris bija viņa es, viņa sāpju pilnā un nemierā kūstošā dvēsele. Nevienam pāri nedarīt, nevienu neapvainot, bet visus sarežģījumus ņemt uz sevi un no sava kļūmīgā stāvokļa, kurā viņš bija iestidzis, iziet cienīgs sava lielā dzīves uzdevuma, kas viņam stāvēja vēl priekšā. Viņš acumirklī nezināja, kas viņam darāms, kas atmetams: viss viņam galvā jaucās vienā kopējā masā, - Raudupietis Sibirijā un Raudupiete Rīgā, Lidija, kuru viņš mīlēja un jutās dziļi apvainojis, nelaiķis Dietcs, kuru viņš kā grāmatnieku augsti cienīja un kura vadībā viņš bija nodomājis
piesavināties vēl visu to, kas viņam kā izdevējam trūka, tad Meijera paviršā vēstule, korespondence ar pedantiskajām Rīgas spiestuvēm, kurām nebija ne burtu, ne gaumes, un atkal Raudupietis, Lidija, Irena Brutana jaunkundze, Dietcs un Meijers. Visas šīs personas viņam bija tuvas un apgaroja līdz šim viņa dzīves atmosfairu ar dvēseli pacilājošu vīraku un attālināja viņu no ikdienības. Bet nu bija notikusi kollizija šo personu starpā un degpunktā stāvēja viņš vienīgi viņš, sapņaini naivais... Kas viņam tagad bija darāms? Vai vēl bija domājama agrākā saskanība, kur Dietcs bija miris un viņa Leipcigas ceļojums bija jāatliek, un Lidija viņam dusmoja un Jozofati jutās apvainoti?
Viņam kļuva karsti, viņš atpogāja mēteli un, noņēmis cepuri, gāja lēnākiem soļiem gar Katrīnas kanāla malu. Reti kāds viņam nāca pretim. Šur tur pie debess pamirdzēja reta zvaigzne, bet mākoņi drāzās virs galvas tik tuvi, ka viņš sajuta viņu auksto dvašu. Mājās tāds viņš nevarēja iet - viņam būtu jānosmok istabā, viņa domu nesakarīgums viņu tuvinātu ārprātam. Viņš nogriezās Ņevas prospektā, kur arī šobrīd mudžēja gājēji pa trotuāru abās pusēs, un tramvaji, automobiļi un ormaņi nepārskatāmās rindās vijās savā starpā. Tur snauda Kazaņas katedrāle ar savām baigajām kolonnām un viņas kupolu zelts tinās mākoņu dzestrajos apkampienos. Notālēm bija redzams miglas sabiezējumā rātūža stundenis, neskaidri rādīdams vienpadsmito stundu. Viņš automātiski sasniedza Miķeļa ielu un palika stāvam. Kas viņam pilsētā bija darāms? Nē, ārā no pilsētas, uz salām, kur nav cilvēku, kur nav trokšņa, kur, varbūt, nav drēgnas miglas. Mēchaniski viņš iesēdās ļichačā. Kučiers pievilka grožus un zirgs sāka aulekšot.
Kad Olģerts atgriezās no salām un piebrauca pie Jozofata nama vārtiem, bija jau pāri pusnaktij. Izrēķinājies ar važoni, viņš pieklauvēja
pie vārtiem, kurus naktssargs atslēdza un viņu ielaida tumšajā sētā. Iedams pār pagalmu, viņš vērsa skatus uz Lidijas logiem: aiz biezajiem aizkariem bija vēl gaisma, - Lidija vēl negulēja. Kad viņš bija sasniedzis savu dzīvokli un to apgaismojis, arī viņš nolaida logu aizkarus: visam līdzšinējam bij gals; šinī stundā bija jāizšķiras viņa liktenim un viņš pats gribēja būt sava likteņa lēmējs un noteicējs.
Viņš bija ar sevi skaidrībā. Uz salām, nakts vientulībā, viņš bija atradis pats sevi un šķīstījis savu dvēseli viņas tieksmēs. Viņa attiecības pret Raudupieti un viņa dzīves biedreni, pret tiem daudzajiem literātiem, ar kuriem viņš bija savas apgādniecības lietās stājies sakaros, bija priekš viņa dzīves izšķirošas: šīs attiecības viņš nedrīkstēja pārtraukt un diskreditēt, tās bija kļuvušas par viņa dzīves nervu un viņa ilgu lolojumu. Viss, kas šīm attiecībām stājās ceļā, bija atmetams un apkarojams. Te nebija nekādas izšķirības, - vienalga, vai viņš pats asiņotu un viņam līdzi ciestu Lidija, ja viņa būtu viņa dzīvē par šķērsli un traucējumu. Tik tālu viņš bija ar sevi skaidrībā.
Neskaidra un sarežģīta viņam šķita vēl tā situācija, kādā viņš ar Lidiju atradās, un viņš bija vēl neziņā, kā šo situāciju noskaidrot, atrast no tās izeju. Tagad, kur viņa dzīves svari bija nosvērušies pretējā virzienā, viņš juta, cik ļoti viņš Lidiju mīlē un cik svēti viņam bijuši tie brīži viņas sabiedrībā, kad viņš kā estēts tos bija baudījis.
Viņš atcerējās viņas liegās trīsas, viņas kūsošo mīlu, lūdzošo dvēseles atspulgu viņas acīs, viņš atcerējās viņas kaislīgo uzbudinājumu Somijas jūrmalā, kad viņš bija neveikli iebildis par viņas mīlu pret Tomašēvicu: viņš atcerējās savu pēkšņo aiziešanu no viesībām un kā Lidija viņu bija izvadījusi, - pārmetoši, lūdzoši. Un vēl daudz sīkumus viņš atcerējās no pēdējiem četriem
gadiem, kad viņš bij ticies dien no dienas ar Lidiju un vērojis viņas mīlu, kura bija nobriedusi gatavībai. Un ja viņš līdz šim bija estēts, savaldīdams kaislību un jūtu pārmēru, tagad, atrazdamies neveiklā stāvoklī pret Lidiju, viņš vēlējās viņu skaut savos apkampienos, viņai atbildēt ar savu mīlu, viņu skūpstīt un atkal skūpstīt. Viņai nestāstīt vairs par sevi un savu jaunību, bet runāt vienīgi par mīlu un viņu, Lidiju, viņas skaistumu un jūtu cēlumu.
Olģerts ātriem soļiem tuvojās logam un spēji atvilka aizkarus: Lidijas istabā bija vēl gaisma, kura zagšus lauzās uz āru gar biezo aizkaru malām. Viņa vēl negulēja. Vai viņa domāja par viņu? Vai viņa tam vēl dusmoja? Jā, viņa dusmoja: to viņš vakar vakarā teātrī lasīja viņas acīs. Viņas dusmas bija saģiftētas ar naidu un augstprātību, - to viņš pirmo reizi izjuta. Vai Lidija viņu kā gļēvuli nenicināja? Kādu varonību viņš līdz šim bija parādījis un iekš kam vispāri pastāvēja viņa varonība? Vai iekš tam, ka viņš pats kā askēts dzīvoja un ar savu dzīvi nokāva Lidijas jaunību? Un kādai varonībai viņš bija izredzēts vēl tagad?
Vai tā būtu varonība, ja viņš rītu mestos Lidijas priekšā ceļos un atklātu viņai savu mīlu? Vai viņa tam tagad ticētu, kur viņš visu laiku bija klusējis un tagad, pēc savām neveiksmēm kļūtu uz reizi runīgs? Vai viņa nepētīs dziļāk tos iemeslus, kas viņu, Olģertu, pamudinājuši spert šo soli, viņai nezinot? Un ja viņa pētīs - ko viņam atbildēt? Sacīt patiesību? Atklāt viņai savus sirds noslēpumus? Vai Lidiju sajūsminās viņa dvēseles tieksmes, viņa dzīves mērķu izredzes? Viņa bija dzīvei un mīlai nobriedusi sieviete, bet viņš naīvs sapņotājs, kas dzīvi vēl negribēja baudīt, vēl bij atturīgs mīlā un viņas baudu vēl nebija izjutis.
Un pirmo reizi kopš četriem gadiem Olģertam uznāca domas: vai Lidija viņu mīl? Tās bija
kā dzirkstis tumšā naktī, kas ceļinieku pārmaiņus uzbudina un iepriecina, kairina viņa nervus un saspīlēto gara stāvokli uz brīdi padara trulu. Kaut tikai dzirkstis vien, bet ceļinieks redz šinīs dzirkstīs sava ceļa gala punktu un vai nu viņa cerības piepildās vai izgaist no jauna bezgalībā? Un arī Olģertu šī piepēšā doma uz brīdi apžilbināja un aprāva viņa nervu sistēmas darbību. Viņa locekļi kļuva nevarīgi un viņš tikko noturējās kājās, pieķerdamies ar vienu roku pie loga aizkariem. Un pavēris skatu uz Lidijas logu, kurā vājā gaisma bija izdzisusi, viņš aizstreipuļoja līdz dīvānam un nokrita uz tā.
Bija jau tuvu rītam, kad viņš piecēlās. Dažādas varbūtības viņam tuvojās un no viņa atkal attālinājās, varbūtības, kas viņu uz brīdi ielīgsmoja, bet tad izgaizdamas padarīja vēl drūmāku. Jā, ja Lidija būtu ar viņu koķetējusi un viņš būtu priekš viņas visus šos gadus bijis tas pats spēļu priekšmets, kā Tomašēvics, kam viņa tik asprātīgi veikli bija parādījusi durvis? Ja viņa šo mīlas manevri būtu izvedusi uz savu vecāku ierosinājumu, kur viņš bija veikalā nepieciešams un atdeva firmas interesēm visas savas spējas? Ko gan nozīmēja šī pēkšņā draudzība ar docentu Stemberi, Stembera kundzes dēlu, kurš pēc Lidijas uzstāšanās ģimnāzijās koncertā bija taisījis Jozofata ģimenei vizīti? Arī veikalā bija Jozofats docentu ar retu uzmanību saņēmis, ievedis kabinetā un, ar Olģertu iepazīstinādams, teicis, ka jaunais docents piedāvājot kādu zinātnisku manuskriptu. Pret zinātniskiem rakstiem, sevišķi jaunu zinātņu vīru darbiem, Jozofats līdz šim bija izturējies atraidoši; bet docentam viņš bija apsolījis izdot viņa disertāciju. Vai Lidijas augstprātīgā izturēšanās teātrī nebija vedama ar to sakarā?
Olģerts paskatījās pulkstenī, - bija jau seši. Sētā bija dzirdami soļi un sētnieka rīkošanās uz darbu. Lielas lietus lāses sitās rūtīs un Olģerts
juta it kā šīs lāses slacinātu viņa karsto pieri. Viņš nejuta nekāda noguruma, viņš visu nakti bija cīnījis savu dvēseles traģēdiju, bet vēl bija pusceļā. Tāds viņš nedrīkstēja rādīties Jozofatam - viņš, savā lepnumā aizkārts, pazemināts. Viņš sev nepārmeta, ka ar savu līdzšinējo nenoteiktību pats pie visa vainīgs par to viņš nedomāja. Lepns, uzvaras cienīgs, viņš gribēja būt arī tagad.
Īsi pirms astoņiem viņš piecēlās no rakstāmgalda, un turēdams vienā rokā aprakstītu loksni, ar otru atspiedies uz krēsla atzveltnes, lasīja:
"Augsti cienītā Lidijas jaunkundze!
Kopš ilgāka laika radusies mūsu starpā tā draudzīgā satiksme, kas mūs neapzinīgi, bet pakāpeniski tuvinājusi augstākas dzīves izpratnei. Šī izpratne var būt divējāda: spēja aizraušanās mīlas izplūdumā, vai arī estētiska, dievišķīga jūtu dzīve.
Mēs esam tuvinājušies otrai - estētiskai jūtu dzīvei, kas mūs vienojusi tūkstošiem pavedienu. Es jums izsaku savu visdziļāko pateicību par tiem mirkļiem, kad mēs pieskārāmies mūsu dvēseles akordiem, kuri ne retumis ieskanējās mūsu sirdīs un izplūda dievišķīgā simfonijā.
Bet es esmu nokļuvis pie savas dzīves jaunradīšanas posma un sevi jautāju: kas būs mans ceļa biedrs? Es neuzdrošinos jūs aicināt, jo esmu pats neziņā, kurp mani vedīs mana nemierīgā dzīve. Šī dzīve būs rūpju pilna, bet arī priekā svaidīta, - līdzīgi tai neskaidrībai, kas mūs tuvināja un vienoja līdz šim. Un būdams neskaidrībā pats ar sevi, es esmu neziņā, vai man saistīt jūsu dzīvi ar savējo. Es nezinu, vai mans dzīves prieks varētu būt arī jūsu un vai mans dzīves mērķis atradīs atbalsi jūsu dvēselē. Un pārbaudīdams pats sevi, es jūs lūdzu noskaidrot
savas dvēseles tieksmes, atbrīvot sevi no visiem iespaidiem, varbūt, pie jūsu māsas ārzemēs.
Ticat man, Lidijas jaunkundze, ka es šīs rindiņas rakstu ar grūtu sirdi. Bet es paļaujos uz jūsu sirds skaidrību.
Jūs padevīgi un augsti cienīdams
Olģerts Silarājs."
Pēterpilī, oktobrī 19..
Atsēdies no jauna pie rakstāmgalda, Olģerts šo vēstuli ielika kuvērā un adresēja Lidijai Jozofata jaunkundzei.
Tad viņš paņēma jaunu loksni un rakstīja dažas rindiņas Jozofatam:
"Ļoti cienīts K. Jozofata kungs.
Klāt pielikto vēstuli lūdzu pasniegt ļoti cienītai Lidijas jaunkundzei. Es atvainojos, ka Jūs ar to apgrūtinu, bet mans stāvoklis pret Lidijas jaunkundzi un Jūsu ģimeni mani uz to spiež.
Jūs patiesi augsti cienīdams
Olģerts Silarājs."
Pēterpilī, oktobrī 19.
lelicis šīs rindiņas kopā ar Lidijai adresēto vēstuli lielāka formāta kuvērā, viņš to adresēja K. Jozofata kungam.
Tad viņš ātri pārģērbās un gāja uz kafeju, jo pulkstens bija jau astoņi.
Izdzēris ēdamistabā tasi melnas kafijas, viņš nolika vēstuli uz Jozofata kuvēra un ātriem soļiem gāja pa šauro koridoru uz kantori. Iedams garām Lidijas istabai, viņš iekšķīgi sastinga. Bet durvis uz Lidijas istabu bija slēgtas, arī Jozofatu guļamistabā, pretim Lidijas istabai, valdīja klusums.
Lidija dzirdēja Olģertu ejam uz kantori. Visu nakti viņa bija bijusi nomodā un tikai uz rīta pusi mazliet iemigusi. Viņa bija vērojusi Olģertu pārnākam mājās un cik viņai tas bija no savas istabas iespējams, arī viņa kustības viņa dzīvoklī. Redzēdama, ka Olģerts, pašķīris aizkarus, bija ar visu profilu nostājies pie loga un raudzījās uz viņas istabu pāri pretim, viņa nebija izturējusi un gaismu nodzēsusi, devusies pie loga. Ko gan citu viņš nakts tumsā meklēja, ja ne viņu, Lidiju. Vai viņa skats neieurbās viņas istabā un viņu nemeklēja? Lidija juta šo skatu, instinktīvi izjuta Olģerta tuvumu un viņas dvēsele priekā ielīgsmojās. Viņa nedomāja vairs par Olģerta korespondenci ar Meijeru, viņa aizmirsa tumšās ainas, kuras māte viņai bij iztēlojusi, runādama par Olģerta noslēpumaino dabu, sakarā ar šo vēstuli. Tie visi bija dzīves sīkumi. Tur viņš tagad stāvēja un raudzījās nakts tumsā un pētīja viņas kustības. Viņš viņu mīlēja...
Ilgi viņa bija stāvējusi pie loga, arī tad vēl, kad Olģerts bija aizkarus savam logam nolaidis un tikai neskaidra gaisma lauzās cauri tūka bārkstīm, sakusdama ar tumsu pagalmā. Tad viņa bija aizdegusi uguni un tai pašā vieglajā nakts tērpā, kādā no gultas bija cēlusies, kavējās vēl pie atklātā loga, pētīdama, vai arī pāri pretim nepakustēsies aizkars un Olģerts aiz tā neparaudzīsies. Jā, cik laimīga viņa būtu, ja tas notiktu! Tad viņai nebūtu ne mazāko šaubu, ka arī viņš šai nakts klusumā tiecas pēc viņas, vienīgi par viņu domā un pēc viņas kaist. Bet ne mazākās dzīvības zīmes pāri pretim nebija redzamas. Visu nakti, līdz agrai rīta stundai, gaismu izdzēsusi un pagriezusi savu gultu tā, ka caur neaizklāto logu varēja vērot katru Olģerta kustību, viņa nekā nebija varējusi saskatīt. Un arī rīta stundā, tikko pamodusies, viņa vērsa savus
skatus uz turieni un saskatīja to pašu neskaidro apgaismojumu, kurš rīta ausmā bija atbaidoši vienmuļš.
Kad Olģerts bija nogājis kantorī, viņa piecēlās un, viegli apģērbusies, izgāja zālē. Šai uztrauktā gara stāvoklī viņa piesēdās pie flīģeļa un sāka improvizēt, iekam pārgāja uz kādu Čaikovska kompozīciju.
Zālē ienāca Jozofats, kurš bija šodien neparasti agri piecēlies, un pie Lidijas piegājis, viņu noskūpstīja.
"Vai princesīte labi gulējusi?" viņš piespiesti smaidīdams jautāja.
"Pateicos", Lidija atbildēja, raudzīdamās tēva nogurušās acīs.
"Iesim brokastot. Mūzika tukšā dūšā un tik agrā rīta stundā vedina uz grūtsirdību," viņš teica, apskāvis Lidiju, kura tēva uzaicinājumam sekodama bija piecēlusies.
Viņiem sekoja Jozofata kundze, kura parasti brokastoja ar savu laulātu draugu vienkopus, un, saskūpstījusies ar Lidiju, ieņēma savu vietu pie galda.
Jozofats, tikko apsēdies, sniedzās pēc Olģerta vēstules, kuru viņš pazina no rokraksta, un paņēmis galda nazi, ne vārda neteicis, to atgrieza.
Jozofata kundze un Lidija sekoja viņa nervozām kustībām.
Izlasījis vēstuli, Jozofats to pasniedza savai otrai pusei un ar dziļu nopietnību nodeva Lidijai otru vēstuli.
Lidija saņēma vēstuli drebošām rokām. Viņa izjuta vēstules izšķirošo nozīmi priekš sevis. Viņa gribēja atstāt vecākus pie galda un doties uz savu istabu. Neviens, arī vecāki nedrīkstēja vērot viņas dvēseles saviļņojumu šinī svarīgajā momentā. Viņai šķita saprotama Olģerta noslēgtība šinī naktī, kur līdz austošam rītam viņa dzīvoklī nebija dzisusi uguns un viņš, mājās pārnācis, bija pirmos skatus vērsis uz viņu. Un apzinādamās,
ka viņa beidzot lauzusi Olģerta ledaino izturēšanos pret sevi, ka viņa uzvarējusi, viņa piemirsa vecāku klātbūtni un ātri uzplēsa vēstuli.
Izlasījusi, viņa acumirkli mēmi raudzījās rokrakstā. Viņas locekļi sastinga un viņas dvēselē kaut kas pārtrūka. Vēstule viņai izslīdēja, un seju abām rokām apklājusi, viņa spēji atgrūda krēslu un aizsteidzās uz savu istabu.
Jozofats ar kundzi saskatījās, ne vārda pirmā mirklī nerunādami.
Jozofats savām mazām rociņām rīkojās ar kafijas tasi un iestrēba kafijas malku. Viņš bija ārēji mierīgs un pūlējās savu uztraukumu apslēpt. Viņa kundze, pazīdama tā raksturu, tādos brīžos arī klusēja: nevietā izteikts vārds varēja samaitāt situāciju. Bet tā ka viņa aizvien bija turējusi Olģertu aizdomās un bija šīs aizdomas nereti izteikusi, viņa nenocietās pirmā neuzsākusi valodu.
"Ko tas viss nozīmē?" viņa jautāja, mērīdama acīm Olģerta vēstuli, kura turpat gulēja uz galda.
Jozofats, norijis dažus kumosus un uzstrēbis kafiju virsū, atbildēja:
"Tas ir nepiedzīvojuša jauna cilvēka pirmais solis sirds lietās. Tagad šis solis ir sperts un no tā atkarāsies viss turpmākais."
"Esi tik labs un pasniedz man to otru vēstuli."
Bet Jozofats, iztukšojis kafijas tasi, noslaucīja servjetē savas sirmās ūsas un servjeti no jauna kārtīgi salocījis, nolikdams to uz sava šķīvja, sniedzās pēc vēstules un sāka to pats lasīt. Izlasījis, viņš to pasniedza kundzei un ne vārda neteicis uzcēlās un iegāja guļamistabā. Tā bija viņa paraša, visos svarīgos dzīves momentos ieslēgties guļamistabā un taisīt savus slēdzienus. Un jo lieta bija svarīgāka, viņa promenēšana tanī ilga pusdienām.
Jozofata kundze, kā sieviete, uzņēma Olģerta vēstules saturu pēc būtības: viņa tanī izprata tiešu
Olģerta atteikšanu Lidijai. Vēstuli vairākkārt pārlasījusi, viņa noraudājās, kā māte, juzdama Lidijai līdz. Šis sitiens bija viņai smags, jo viņa mīlēja Olģertu, kurš zem viņas acīm bija izaudzis un par kuru viņa ar mīļu sirdi bija rūpējusies. Viņa pazina tā krietno raksturu un skaidro sirdi un nešaubījās, ka Lidija būtu laimīga kā viņa dzīves biedrene. Bet kā latviete, pazīdama savas tautas raksturu, kurš ir nemiera pilns kā vispasaules jūras ūdeņi un reti kad stājas sacelties bangās un atkrist bezdibeņu dzelmēs, viņa jau sen izjuta un zināja, ka Olģerts neapmierināsies ar to laimi, ko viņam sniegs Lidija, ar to mierīgo bezrūpju dzīvi, kuru viņš pats pa daļai sagatavojis viņu veikalā, bet izstieps rokas pēc cita vēl nezināma, ko viņš pats vēl nenojauš un neaptver. Tā mūžīgā meklēšana un neapmierināšanās ar sevi, tas iedzimtais nemiers un ilgas pēc kā labāka un nenojaužamā. Un spējais uzliesmojums bez aprēķina un loģikas pavediena. Kas viņu varēja saukt uz Leipcigu, kur viņš jau augstskolas izglītību bija baudījis. Ko viņam varēja vēl sniegt sausās profesoru lekcijas par literatūru, kur viņš to jau labi pārzināja?
Rakstniecībā Olģerts nekādus mēģinājumus vēl nebija uzrādījis un daži sīkāki rakstiņi par grāmatniecību, cik viņa zināja, nevarēja būt par iemeslu viņa braucienam uz ārzemēm. Un savā vēstulē viņš gaiši runāja par savu dzīves mērķi. Jā, par kādu?
Kad viņa iegāja pie Lidijas, viņa bija savās sāpēs apmierinājusies, un, nākusi pie slēdziena, Lidijai Olģerta vēstules patieso saturu vēl slēpt, ja tā savā pirmā uztraukumā to pati nebūtu izpratusi. Bija jāatrod vidus ceļš, varbūt jāpieņem Olģerta priekšlikums, Lidijai braukt pie māsas uz ārzemēm, kur viņa apmierināsies un varēs pārredzēt savu stāvokli. Spējā uztraukumā Lidija varēja izdarīt kādu neprātību. Te laiks
bija lietojams kā zāles. Un ārzemēs Lidija, nākusi citā atmosfairā, bez šaubām, varētu dziedināt savas brūces. Viņai bija tēva lepnā daba un viņas augstprātība varēja spēlēt arī šinī gadījumā to pašu lomu, kā ar viņas pirmo sakaru pārtraukšanu ar Tomašēvicu.
Kad viņa ienesa Lidijai Olģerta vēstuli, viņa to atrada sakrustotām rokām uz dīvāna sēžam un stīvi raugāmies ovālajā spogulī sev pretim. Viņas seja bija bāla, bet ar dažiem sārtiem plankumiem, kas liecināja par dvēseles satricinājumu. Viņas lūpas nervozi trīcēja un lielās acīs, kā divas zvaigznes, vēl mirdzēja asarās.
Jozofata kundze nosēdās Lidijai blakus uz dīvāna un viņu viegli ar vienu roku apskāva.
"Še, es tev atnesu šo vēstuli," māte uzsāka.
Bet mātes runa bija kā dzelons Lidijas brūcēs un viņa skaļi izsaucās:
"Es šo pazemojumu neizturēšu! Es šo jauno pārbaudījumu neizcietīšu!"
"Lidija, bērns, apmierinies. Tas nebūt nav pazemojums, ka Olģerts tev ieteic apdomāšanos. Tas mīlestības lietās parasts. Jāņem arī vērā, ka viņš vēl liels bērns, es gribētu teikt, profāns sirds lietās. Vai viņam nav bijis izdevības ar tevi personīgi izrunāties? Bet viņš to nav darījis aiz biklības, būdams pārāk atturīgs," māte runāja.
"Nē, viņš man atteic. Es esmu viņam ar savu uzbāzību apnikusi."
"Es vēstuli vairākkārt pārlasīju, bet atteikšanu neesmu izlasījusi. Tu vēstules saturu bez šaubām būsi pārpratusi."
"Ak, šis kauns, šis kauns!" Lidija izsaucās un aizsedza abām rokām seju.
Jozofata kundze redzēja, ka ar vienkāršu mierināšanu pie Lidijas nekas nebūs panākams: viņa bija savā pašlepnumā dziļi aizkarta. Šai jūtu uzbudinājumā viņa redzēja vienu un to pašu un tā bija viņas nelaime: Olģerts viņu nemīlēja.
Viņš runāja savā vēstulē par visu citu, par gara pacilātību, dvēseles neskaidrību, par savu dzīves mērķi, bet ne par savu mīlu pret viņu. Viņš neilgojās pēc šīs mīlas, viņš nesprauda robežas viņas prombūtnei ārzemēs, bet runāja sausā, filozofiskā valodā un spieda viņu piemēroties savai iegribai. Jā, viņš tai diktēja šo iegribu un rēķinājās ar viņas paklausību. Jā, viņai klausīt tāpat kā līdz šim visiem viņa untumiem, kuriem nebija robežu. Vienkārši klausīt viņa mājieniem, klausīt un ciest.
Kad Jozofata kundze bija aizgājusi un Lidija palikusi viena, viņa mazliet nomierinājās. Turēdama sev klēpī nelaimi vēstošo papīra loksni, viņa piespiedās būt aukstasinīga un izburtot no katra Olģerta teikuma un vārda viņu būtību un nozīmi. Varbūt mātei bija taisnība, ka viņa Olģertu pārpratusi. Visus šos gadus viņš nekad viņai nebija glaimojis un bij bijis lielākā mērā nosvērti atturīgs. Un šī atturība bija viņu, Lidiju, pievilkusi. Viņa pie tās bija pieradusi un kristallizējusi savas jūtas no viņai iedzimušā vulgārisma. Jā, ko gan citu Olģerts varētu tagad teikt, rakstīdams viņai par savu mīlu, kāds viņš patiesībā bija? Vai viņš varēja būt vulgārs, kur viņa dvēseles dzīve bija augstākā mērā noskaidrota?
Lasot Olģerta dziļo pateicību par tiem brīžiem, kurus viņa tam dāvājusi, Lidijai šķita, ka šos vārdus viņai runā Olģerta mierīgā balss un viņu apvij viņa tuvuma apgarojums mīļām rokām. Tā nevarēja runāt cilvēks, kam viņa šos gadus būtu bijusi sveša un kurš pats nebūtu nokāpis palmu ielejās un, kaut arī rotādamies, šķinis palmu uzvaras simboliskās lapas un no tām darinājis vaiņagu mīlas dievei.
No liegā iekšķīgā uzbudinājuma saviļņota, Lidija salocīja vēstuli un to paslēpa: viņa negribēja domāt par savu aizceļošanu, ko Olģerts viņai ieteica; viņu acumirkli arī neinteresēja Olģerta
dzīves mērķi, par kuriem viņš savā vēstulē runāja. Olģerts bija atzinies savā mīlā un ar to viņai pietika.
Bet šis liegais jūtu saviļņojums nespēja ienest līdzsvaru viņas uzbudinātā gara stāvoklī un viņa krita atkal pesimismā. Viņa šķita skatām baigas ēnu švītras savā gara acu priekšā, kas zagās arvien tuvāk viņas dvēseles nenosvērtībai un viņu biedēja. Šīs ēnu švītras zuda un no jauna uzliesmoja un viņas sirds tai izlikās kā izbradāts liels laukums, pār kuru ikviens varēja staigāt pēc iegribas un kurā varēja nolaisties gājuputni uz neilgu atpūtu un aizlaisties prom. Vai viņas vissvētākās jūtas nebija saminis Tomašēvics? Vai arī Olģerts nebija minis šo laukumu savām kājām un tagad gribēja no tā nogriezties, ir atpakaļ neatskatīdamies? Vai tā bija Raudupiete, kuru viņa nepazina, vai mazā Brutana jaunkundze, kas viņai ceļā stājās? Vai, varbūt, Olģerta Sibirijas draugi, par kuriem viņš dažkārt bija ieminējies, viņu aicināja pie sevis?
Bet kāda sakarība varēja būt nenotikušam Olģerta ceļojumam uz Leipcigu ar viņa priekšlikumu, viņai pašai braukt uz Berlini? Vai Olģerts, varbūt, savu nodomu, braukt uz ārzemēm, nebūtu vēl atmetis un gribēja ar viņu tikties ārzemēs? Kamdēļ šī noslēpumainā rīcība, kur viņš labi zināja, ka viņu savienošanai te mājās nekas nestājas ceļā?
Jozofata kundze, pārģērbusies tumšā samta rudens uzvalkā, ienāca pa otram lāgam pie Lidijas.
"Docents Stembera kungs, atnesis savu manuskriptu, tika uzvadīts no Olģerta augšā un vēlas no tevis atvadīties. Viņš aizbrauc šodien uz Maskavu," viņa teica.
Lidija jautājoši pavērās mātē.
"Es nepieņemu Stembera kunga atvadīšanās vizīti," viņa atbildēja dobjā balsī.
Jozofata kundze dziļi nopūtās un aizgāja.
Lidija noslēdza savas istabas durvis un atkal atkrita uz dīvāna.
Bija pagājušas četrpadsmit drūmas dienas Jozofata namā. Dzīve gan gāja savu parasto gaitu, bet visu sejas bija saīgušas un drūmas. Kalpone neizprazdama, kas viņas kungu ģimenē noticis, apprasījās par to Marijai, Lidijas jaunākai māsai. "To pašu precību dēļ," Marija pavīpsnāja. Viņai bija savs līgavainis kadets un viņa nespēja nobrīnīties, kamdēļ Lidija vilcinājās un savu saderināšanos atliek dien no dienas.
Pienāca diena, kurā bija nolikta Lidijas aizceļošana uz ārzemēm pie māsas Melanijās.
No sākuma gan Lidija pretojās šim ceļojumam un tanī paredzēja savas mīlas traģēdiju. Viņa sev iztēloja dažnedažādās ainās savu dzīvi ārzemēs, to vientulību, kas viņu neatstās un grūtsirdības domas, kas viņu nomāks. Kaut gan māte solījās viņai katru nedēļu rakstīt un attēlot dzīvi mājās, tomēr Lidijai uzmācās šaubas, vai māte to darīs un no kāda redzes stāvokļa tā rakstīs. Vai tikai vecāki atkal kaut ko priekš viņas nebūs sadomājuši, varbūt to pašu docentu Stemberu, kurš viņai no Maskavas bija atrakstījis, piebilzdams, ka viņš uzdrošinājies viņu, Lidiju apgrūtināt, iepriekš izlūdzies viņas vecāku atļauju. Kad Lidija bija šo vēstuli saņēmusi, viņa bija pārmetoši mātei jautājusi, bet māte bija atbildējusi, ka tai bijis neērti docentam Stemberam atteikt. Tā tad viņai bija izredzēts atkal jauns līgavainis.
Protams, vecāki nekā nerunāja par docentu Stemberu un bija arī skopi vārdos par Olģertu. Viņi bija pret Lidiju ārkārtīgi saudzīgi un mīļi un pastāvīgi apprasījās par viņas veselību un
gara stāvokli. Viņas sirdslietas viņi tagad atstāja viņai pašai. Kā viņai šķita, vecāki bija nākuši pie slēdziena viņu ar saviem padomiem vairs atklāti neapgrūtināt, kur viņu taisītais rēķins ar Olģertu bija cietis fiasko. Bet līdzšinējie piedzīvojumi neizslēdza to varbūtību, ka aiz Maskavas docenta slēpjas viņas vecāku pirksts.
Vai viņa varēja pa trešo lāgu sevi pārveidot? Vai viņas dvēseles dzīve bija vienkāršs kāršu namiņš, kuru viņa varēja celt un noārdīt, pēc citu iegribas? Pēc izšķiršanās ar Tomašēvicu viņa bija pārliecinājusies, ka šo izšķiršanos provocēdama, viņa bija par daudz nodevusies savu vecāku iespaidam. Viņa bija vairākkārt agrāk sevi jautājusi: vai Tomašēvics bija tik slikts un nebija labojams? Vai viņai nevajadzēja viņu ņemt savā apsardzībā? Bez šaubām, tā būtu bijusi priekš viņas moku pilna dzīve, bet varbūt, viņa to būtu pārcietusi un pie tās pieradusi. Viņai tad būtu bijušas tikai vienas sāpes un viņa nebūtu mācījusies pazīt citu, cēlāku mīlu. Jā, šie četri gadi Olģerta sabiedrībā bija viņas jaunības ziedu laikmets, kurā kaislība bija nobriedusi līdz gatavībai.
Bet Olģerts nevarēja un negribēja viņu saprast. Ka Olģerts viņu varētu atstāt - to viņa nespēja iedomāties. Pie šīs domas viņai pietrūka elpa un krūtis sažņaudzās. Kad šī doma uzpeldēja, viņa saķēra galvu abām rokām un viņas smadzenes stājās darboties. Nē, par to vien nedomāt. Drīzāk braukt uz ārzemēm, klausīt viņa vēlējumos.
Par viņas ceļa ērtībām bija Jozofats pats rūpējies un apgādājis vietu starptautiskā guļamā vagonā, kurš gāja tieši līdz Berlīnei, pirmā klasē. Divās smagās ceļa somās bija sapakāts viss nepieciešamais ceļam un dzīvei Berlinē, pat notis un grāmatas. Rokas somu māte bija pildījusi ar augļiem un saldumiem. Bija arī dažas dāvanas Melanijai uz Ziemassvētkiem, bet tās bija atsevišķā
aizsainī novietotas. Par vaļējām vēstulēm bija Lidija pati rūpējusies un nosolījusies no katras lielākas piestātnes sūtīt mātei sveicienus un aprakstīt savu ceļojumu.
Kalpone Maša ziņoja, ka kariete piebraukusi un abas vieglās somiņas tanī novietotas. Smagos čemodānus veikala kalpotājs bija jau novedis uz staciju nodot bagažā.
Lidiju pavadīt brauca Jozofats ar kundzi un Mariju.
Ienāca Olģerts un, pasniedzis dažas rozes, atvadījās no Lidijas.
"Ļoti nožēloju, ka man nav izdevības vagonā no jums atvadīties. Man šodien grāmatu izdevēju biedrībā jāvada kāda sēde, kuru nedrīkstu nokavēt. Vēlu jums visu labu." Un viņš skūpstīja viņas roku.
Lidija juta, ka Olģerta roka dreb, bet viņa lūpas dedzina viņas pirkstus. Viņa pietvīka un viņas lielās acis bija kā divas lielas zvaigznes, izstarodamas viņas lielo mīlu.
Olģerts uz brīdi apjuka, turēdams Lidijas roku savējā: tik kvēlojoši skaistu viņš Lidiju nekad vēl nebija redzējis. Vieglajā ceļa uzvalkā viņa bija kā kalnu princese, kurai nebūtu neviens kalns par augstu, lai to sasniegtu, neviena ieleja par platu, lai nepārlidotu. Arī viņš pietvīka, kā no karstas svelmes dzelts.
Aizvadījis Lidiju līdz durvīm, tas vēl reiz sniedzās pēc viņas rokas, un to noskūpstījis, teica viņai dažus vārdus.
Tad viņš palika trepju galā stāvam un noskatījās viņas vieglajā gaitā, kā viņa noslīdēja pa trepēm lejup.
Pie ārdurvīm Lidija atgriezās ar visu savu stāvu pret Olģertu un viņu skatieni sastapdamies sakusa.
Olģerts dziļi pret viņu palocījās.
Tad noklaudzēja karietes durvis un atskanēja zirgu pakavu troksnis uz ielas.
Kā likās, pēc Dietca nāves bija Meijera bibliogrāfiskā institūtā cita atmosfaira iestājusies. Tā vien šķita, ka pie valdības nākusi kāda jauna roka, kas centās lauzt vecās tradicijas un radīt jaunu virzienu šinī iestādē. Pienāca dažādi cirkulāri Jozofata firmai, vēstīdami dažus jaunievedumus, attiecībā uz norēķināšanos par kommisijas grāmatām, ievedot jaunu kontroles sistēmu, un ziņodami jaunu literārisku darbu iznākšanu.
Jozofata daudzpieredzējušās tēraudpelēkās acis ar manāmu neuzticību lasīja šos vēstījumus. Kaut gan viņam vēl bija tuvu pie gada kontrakts ar Meijeru, viņš nojauta, ka Leipcigas bibliogrāfiskais institūts gatavo viņam kādu pārsteigumu. Dažbrīd viņam ienāca prātā, vai tik Olģerts neņem dalību Meijera varbūtējās kombinācijās, bet aizvien viņš šīs domas atmeta. Ja Olģerts līdz šim bija noraidoši izturējies pret Lidiju un neņēmis vērā savu ieprecēšanos viņa veikalā, lai ar to materiāli sevi nodrošinātu, tad nebija ko šaubīties par viņa godīgumu. Šīs bažas arī izklīdināja vēstule no kāda Rīgas kolēģa, kuram blakus grāmatu tirgotavai bija sava spiestuve un kuram Olģerts bija nodevis iespiest dažus darbus; Rīgas kolēģis apprasījās par Olģerta kredita spējām.
Kā vācietis, rīdzinieks bija pieradis pirmā un galvenā kārtā izzināt sava klienta raksturu un kredita spējas, neskatoties uz to, ka no Olģerta kredits netika pieprasīts.
Šīs ziņas Jozofatu, attiecībā uz Meijeru, nomierināja, bet Olģerta reālie nodomi, nodoties latviešu grāmatu apgādniecībai, šķita viņam veikaliskā nozīmē bērnišķīgi. Viņš nebija latvju tautas un literatūras nīdējs, bet viņam likās, ka šīs tautas garīgais līmenis tik zems, ka grāmatu apgādniecība latviešiem vēl greznuma lieta. Tā
ka viņš vēl savā pārliecībā nešaubījās, ka Olģerts pēc saviem pirmiem mēģinājumiem apgādniecībā, kuri bez šaubām būs padoti drīzam fiasko, no jauna piegriezīsies Lidijai, tad viņš to viņam neņēma sevišķi ļaunā. Viņš atzina par pareizu, ka Lidija bija aizceļojusi. Pēc dažiem mēnešiem vajadzēja Olģerta attiecībām pret Lidiju galīgi noskaidroties un viņam atmest ar roku saviem personīgiem nodomiem. Visas šīs varbūtības un uz to taisītie slēdzieni Jozofatu visā drīzumā tiktāl ar Olģertu samierināja, ka viņu savstarpējā satiksme atkal kļuva draudzīga kā visus šos gadus.
Bet kā labs cilvēku pazinējs viņš sāka Olģertu visā nopietnībā novērot un ar savām pelēkajām acīm iespiesties viņa psīchikā. Viņš ne brīdi nešaubījās, ka Olģerts savas attiecības pret viņa ģimeni un Lidiju ņem nopietni un ka vieglprātību viņš necieš. Tādēļ Olģerts nevarēja sevi pārradīt un visu bijušo ar Lidiju dzēst no savas krūts. Un ka viņu starpā pastāvējusi zināmā mērā noskaņota jūtu dzīve, to Olģerts Lidijai apliecināja un par to vēl pateicās. Bet kas tagad notika Olģerta dvēselē, kur Lidija bija prom? Lidija sūtīja no ceļa vairāk pastkartes un tanīs vēstīja, ka visu ceļu līdz Berlīnei neesot acu aiztaisījusi. Visas vēstules gāja caur kantori un korespondenci Olģerts saņēma, tā tad viņš Lidijas vaļējās vēstules bez šaubām būs lasījis. Kādu iespaidu šī Lidijas atklātā atzīšanās sāpēs atstāja uz Olģertu?
Jozofats vēroja, ka Olģerts ārkārtīgi daudz strādā un paliek kantorī līdz pusnaktij un vēlāk. Protams, Ziemassvētkiem tuvojoties, darba bija daudz. Šis darbs vēl vairojās ar Meijera kommisijas aprēķiniem, jo bibliogrāfiskais institūts bija ziņojis, ka firmas jaunais direktors visdrīzākā laikā ieradīsies Pēterpilī un vēloties šos rēķinus nokārtot. Un norēķināšanos ar Meijeru līdz šim bija vienīgi Olģerts izdarījis. Bet Jozofatam
nepagāja secen viņa uzbudinājums darbā un viņa nervozitāte.
"Jūs neesat veseli," Jozofats, juzdams pie sasveicināšanās Olģerta rokā trīsas, viņam kādu rītu sacīja.
"Būšu laikam saaukstējies," Olģerts atbildēja un nosēdās pie sava rakstāmgalda.
"Ar veselību nav jājokojas. Es pazvanīšu mūsu mājas ārstam, Dr. Jürgensonam."
"Man domāt, tas nav tik steidzīgi."
"Nē, nē, es pazvanīšu Dr. Jürgensonam."
Un Jozofats tūliņ piezvanīja ārstam, kurš pēc runas stundām solīja ierasties.
Ārsts konstatēja, ka Olģerts saslimis ar influenci un parakstīja pret klepu kādu mikstūru.
Bet klepus pieņēmās un temperatūra kāpa. Pazīdams Dr. Jürgensonu kā paviršu ārstu, kurš savu vizīti pie viņa bij beidzis nepilnās piecās minūtēs, Olģerts griezās nākošā dienā pie kara ārsta, palkavnieka Dr. Zotova, kas viņam caur veikalu bija labi pazīstams.
Zotovs saņēma pacientu kā labu paziņu un viņu mīļi uzrunāja:
"Kas ar jums, Olģert Petrovič? Vai saslimuši?"
"Man ir paaugstināta temperatūra un klepus."
"Tas nebūtu tik ļauni, bet mūsu klimats, mūsu purvainā Pēterpils!" Un ārsts lūdza Olģertu izģērbties.
"Slikti!" Zotovs pēc laba brīža konstatēja. "Jūs esat pārpūlējušies un savu organismu nobendējuši. Jums ir plaušu katars. Jums ir dilonis pirmā stadijā."
Olģerts piespiesti pasmaidīja un jautājoši raudzījās ārstā.
"Es jums ieteicu mest jebkādu nodarbošanos pie malas un atstāt Pēterpili. Braucat uz dienvidiem vai kur citur. Pēterpils ir jums ģifts."
"Bet Rīga?" Olģerts pēkšņi iejautājās.
"Arī Rīgā ir sauss, labāks klimats. Es pazīstu Rīgu. Pirmam laikam, varbūt pietiktu ar Rīgu. Jums slimība tikko attīstās un nav vēl ielaista. Jā, braucat uz Rīgu. Tur ir arī labi ārsti. Un ja Dievs man dos veselību, es domāju nākošu vasaru ar ģimeni pavadīt Rīgas jūrmalā. Varbūt, ka tiksimies," Zotovs teica un sāka rakstīt recepti. "Žēl, ka jums mūsu metropole jāatstāj. Bijāt jau pie mums aklimatizējušies. Bet jūsu veselība to prasa." Un atvadīdamies viņš silti spieda Olģertam roku.
"Dilonis!" Olģerts pusbalsī šo vārdu atkārtoja, kāpdams lejup pa platajām marmora trepēm no Zotova dzīvokļa.
Dr. Zotovs bija krievu intelligences zieds, kurš kā paslēpusies lapa vijās šīs intelligences vaiņagā, uz ko krievu sabiedrība bija lepna. Un šī lepnība nebija pārspīlēta: tā nebija vācu uzpūtība un angļu veikaliskais sausums, bet viņā bija daudz radnieciska ar franču aizrautību un gara aristokratismu. Dr. Zotovs bija kā ārsts savā speciālitātē slavens, docents kara medicīniskā akadēmijā un liels mākslas literatūras draugs. Viņš bija Jozofata veikalā pastāvīgs klients un ar Olģertu iedraudzējās.
"Uz Rīgu!" Olģerts atkārtoja pusbalsī, sēsdamies važonī un uzsita mēteļa apkakli, slēpdams savus elpošanas orgānus no biezās miglas un drēgnuma.
"Tur man jānokārto savi pirmizdevumi. Tur es tikšos ar Raudupieti, kura vēl nebūs aizbraukusi uz Sibiriju. Un tur es veseļošos." Šos vārdus viņš vairākkārt atkārtoja ceļā uz māju.
"Esmu nopietni saslimis. Man ir dilonis pirmā stadijā. Pēc divām dienām es aizceļoju," Olģerts vēstīja Jozofatam.
Jozofats neuzticīgi raudzījās runātājā.
"Līdz aizbraukšanai noslēgšu visus Meijera rēķinus. Tas ir mans pienākums," viņš piebilda, lūkodamies ārsta parakstītā receptē.
Jozofats, redzēdams, ka recepte parakstīta no Dr. Zotova, kuru viņš pazina par ievērojamu ārstu, vairs nešaubījās par Olģerta slimības nopietnību. Viņa seja kļuva garāka un acis stiklainas: viņš nespēja aptvert, ka Olģerta vairs nebūs veikalā. Viņš negribēja domāt, ka šīs divas dienas būs Olģertam pēdējās viņa namā. Bet kāda tumša nojauta viņu apņēma un gumdīja. Tad viņš ātri piecēlās un uzsteidzās pa riņķa trepēm augšā, vēstīt šo jauno ziņu savai otrai pusei.
Pēc divām dienām Olģerts, sapakājis vienā čemodānā manuskriptus, korespondenci ar rakstniekiem un dažas grāmatas, otrā savas personīgās lietas, atvadījās no veikala personāla un Jozofata ģimenes un brauca sava principāla karietē uz staciju. Jozofats brauca viņu pavadīt.
Silarāja māte turēja vēl joprojām pansiju un bija pārvietojusies uz Baltijas vagonu fabrikas iecirkni. Viņas pansionāri bija šīs fabrikas galdniecības nodaļas apakšmeistari un strādnieki. Daži no viņiem piedzīvoja, jo Silarāja māte bija noņēmusi kādā nelielā mājā visu stāvu ar sešām istabām; citi nāca tikai pusdienās. Bet viens no apakšmeistariem, vārdā Gailīts, bija ieskatījis Mildu un nesen to apprecējis. Olģerts uz kāzām nebija varējis atbraukt, kādēļ tagad, atbraucis Rīgā, apmetās pie sava jaunā svaiņa, jeb, pareizāki sakot, pie savas māmuļas, kuras dzīvoklī znots ar meitu bija nodibinājuši savu paspārni.
Olģerta pēkšņā ierašanās, par kuru viņš nebija ziņojis, Silarāja māti priecīgi pārsteidza. Visus šos gadus Olģerts nebija Rīgā bijis, bet kārtīgi par savu dzīvi Pēterpilī rakstījis. Viņa
nespēja nopriecāties, kad Olģerts teica, ka nodomājis Rīgā palikt ilgāku laiku un esot uzsācis pats savu apgādniecību. Tomēr, raugoties dēla bālajā sejā un drudžainajās acīs, viņa palika domīga un apprasījās par viņa veselību. Bet Olģerts negribēja savu māmuļu apbēdināt un teica, ka uz ceļa saaukstējies un rīt iešot pie ārsta, ko arī darīja, griezdamies pie toreiz vispār pazīstamā Dr. Beldava.
Bet to pašu dienu viņš gribēja tikties ar Raudupieti un griezās pie tās redakcijas, ar kuru Raudupietei un viņas dzīves biedram bija sakari. Viņš aizmirsa savu slimību un ceļā uz redakciju izjuta liegu prieku par šo satikšanos, kurai vajadzēja ienest viņa tagadējā vienmuļīgajā dzīvē un nospiestajā gara stāvoklī līdzsvaru. Tagad, kur viņš bija prom no Pēterpils impulsīvās dzīves, prom no Lidijas, par kuru viņš pūlējās nedomāt, bet kuras stāvs un atvadīšanās pēdējais mirklis viņam neatlaidīgi stāvēja acu priekšā, viņš izjuta savā dvēselē dziļu nemieru. Viņš bija noņēmies savas jūtas pārvarēt un ļaut prātam runāt, bet šīs jūtas bangoja viņa dvēselē un radīja tanī plaisainu tukšumu. Šie gadi Pēterpilī nebija priekš viņa intimās jūtu dzīves bijuši tukši kā vara zvani un tā augstākā dzīves izpratne, par kuru viņš Lidijai rakstīja, viņu pašu tagad vientulībā pārsteidza: viņš mīlēja Lidiju un šī mīla prasīja savu nenovēršamību. Šī nenovēršamība viņam šķita kā ugunsdieviete, kuras liesmainās dzirkstis iet caur īkstim un prasa sev upuri. Bet ne atriebības upuri, to upuri, kad mēs šķīstamies no mums mīlā un ejam pretim jaunai pilnībai un skaidrībai. Ne estētisko nokaut ar vulgāro, bet veidot tālāk un no bijušā sniegties pretim vēl nebijušam un nezināmam. Jā, viņš bija tuvinājies savu jūtu visu aptverošiem pārdzīvojumiem. Un viņš sevi jautaja, vai Lidija, tur svešumā, šķīsta savu dvēseli, kā viņš savu še vientulībā?
Nē, labāk nedomāt. Nevairot savas ciešanas jūtu pārdzīvojumu aukā, kur viņš pats bija sev sitis brūces. Viņš nedrīkstēja arī savu veselību upurēt. Viņš tagad gāja pie Raudupietes. Pēc tam viņš gribēja apbraukāt spiestuves un pārliecināties par saviem pasūtījumiem. Viņš bija jau no Pēterpils rakstījis, ka iebrauks Rīgā. Bez šaubām, drukas darbiem vajadzēja būt labi paveiktiem un "Hamletam" jau iespiestam.
Redakcijā viņam pavēstīja, ka Raudupiete priekš pāris dienām aizbraukusi. Raudupietis Sibirijā saslimis un viņa steigusies pie tā.
Šī ziņa Olģertu satrieca: viņš bija cerējis Raudupietes sabiedrībā savu sākto izdevēja darbību noskaidrot un to tuvināt viņas un viņas dzīves biedra literāriskai darbībai. Viņam nāca prātā tie ļaunie smīni un apslēptais ļaunais prieks, kādu viens otrs no tautiešiem uzkrītoši izrādīja, kad viņš ierunājās par latviešu grāmatu izdošanu lielā stilā. Tas izlikās šiem patriotiem kā pasaciņa, tāpat kā latviešu kultūra tiem bija kā tērps, ar kuru varēja pie gadījuma lepoties, ja apstākļi to prasīja. Jā, māksla un literatūra bija šiem vīriem greznuma lieta un ne viņu mājās bija gleznu, ne vērtīgu grāmatu. Olģerts bieži atcerējās savu nevilšo iepazīšanos ar kādu vācu inženieri, kuru bija komandējusi uz Krieviju kāda lielāka vācu rūpniecības firma. Šis inženieris teica: ka viņš grāmatu neatzīstot, bet vienīgi avīzes. Vai šī hipermodernā parādība nebija arī latviešu intelligencē ņēmusi sevim mājvietu? Protams, bija arī izņēmumi. Un pie tādiem skaitījās Kalniņš, kurš dienu pirms viņa izbraukšanas no Pēterpils bija viņu apmeklējis un viņam aizdevis desmittūkstošu rubļu.
Viņa nospiestais gara stāvoklis uzlabojās, tiklīdz viņš nāca tiešos sakaros ar to pasauli, kurā viņš dzīvoja - ar rakstniekiem un grāmatu iespiedējiem. Saņemot "Hamleta" iespiestās loksnes,
viņa acīs atspoguļojās spējš dvēseles uzliesmojums un viņa bālo seju klāja iepriecinoša nojauta.
Viņš šinī brīdī nevēroja nodrāsto burtu tipus, kuri līdz šim, bez šaubām, bija kalpojuši mazvērtīgu literārisku darbu saturam, ne arī iedzelteno papīru, uz kura mēdza drukāt aģitācijas lapas un gada pārskatus biedrībām: viņš izjuta gandarījumu, ka "Hamlets" pirmo reizi parādījās latviešu valodā un ka viņš ar šo klasisko darbu uzsāk savu apgādniecību. Sapnis bija izsapņots un pieņēma taustāmu veidu. Viņa ilgas bija kļuvušas par īstenību. Un šī īstenība pauda nākotnes izredzes un vijās ar jauniem sapņiem un ilgu tēliem. Olģerts izjuta to gara pacilātību un jūtu noskaidrību, ko viņš bieži vēroja savās attiecībās pret Lidiju, - līdzīgi savu intimo jūtu daiļošanai, kad viņš kā estēts pacēlās ar savu gara dzīvi citā, ne savu personīgo tieksmju pasaulē, un tiecās veidot šo dzīvi tālāk un sniegties pēc pilnīgāka aptvēruma. Un šis aptvērums bija plašs kā debess apvārsnis, kurā gāju zvaigznes mēro nezināmus ceļus, bet tos neatrod.
Apmeklējot grāmatu spiestuves, Olģerts pārliecinājās, ka nodotie drukas darbi jau līdz Ziemassvētkiem būs gatavi un viņa apgādībā iznāks pirmās sešas grāmatas. Vairāk manuskriptu viņš nebija nodevis un nabadzīgās spiestuves vairāk arī nebūtu paspējušas iespiest. Šis gājiens pa spiestuvēm viņu gan manāmi nogurdināja un klepus atkārtojās, bet garīgi viņš bija apmierināts.
Mājā viņu gaidīja virsskolotājs Brutans ar Ireni. Izrādījās, ka Kalniņš bija rakstījis par Olģerta slimību un labsirdīgais Brutans bija ar meitu ieradušies viņu apciemot
"Kas ar jums, Silarāja kungs?" virsskolotājs Olģertu saņēma un viņa mierīgās acis pētīja jaunekļa seju. Brutans bija īsts paidagogs, kurš nekad neuztraucās un nepazina dusmu kaisuma.
Kas viņu tuvāk pazina un zināja, ka viņš sirgst ar sirds kaiti, veda šo slimību sakarā ar viņa gara stāvokli. Bet Irene tēvu dievišķi mīlēja un ņēma vērā visus viņa vēlējumos un tiem akli padevās.
"Atbraucu pie jums uz Rīgu ciemā," Olģerts atbildēja un sasveicinājās ar Ireni.
"Esat uzmanīgi, jaunais draugs," Brutans runāja. "Teicami, ka atstājāt Pēterpili un atbraucāt uz Rīgu. Bet tagad galvenais sevi uzbarot, būt miesās stipram. Tādēļ piedodat, ka jums šim nolūkam atnesu pāris bundžas gaļas ekstrakta. Šis ekstrakts jums nepieciešami lietojams."
Irene klusēja. Bet viņas mierīgums bija mākslots un nepiederēja viņas straujai dabai. Patiesībā viņa priecājās, ka Olģerts šķirts no Lidijas, jo viņa nezināja, ka Lidija ārzemēs. Viņu kairināja Olģerta mīla pret Lidiju, un, nedomādama nekā ļauna, viņa slepeni vēlējās Olģertu paķircināt. Viņas jūtas vēl nebija ugunīs šķīstītas, kādēļ viņu kairināja citu mīla. Bet vērodama Olģerta slimīgo izskatu, viņa bija atturīga un maz runāja.
"Veseļojaties, jaunais draugs," Brutans atvadīdamies spieda Olģertam roku. "Kad jutīsaties labāk un ārsts jums to atļaus, apciemojat lūdzami mūs. Mēs tepat tuvumā uz Aleksandra ielas dzīvojam." Un Brutans minēja adresi.
"Bet es gaidīšu uz Ziemassvētkiem jūsu jaunizdevumus, Olģert Petrovič," Irene teica.
"Tos es jums katrā ziņā piesūtīšu, Irene Semjonovna."
"Vai patiešām?"
"Jā, es šodien apstaigāju spiestuves un daži no maniem pirmizdevumiem visā drīzumā nāks pārdošanā."
"Tas ir debešķīgi," Irene izsaucās.
Šī gada stiprā ziema bija garām un pavasara pirmie vēstneši jau parādījušies. Basteja kalnā un alejās, kur Olģerts saulainās pēcpusdienās mēdza uzturēties, viņš vēroja dabas atmošanos un stundām ilgi raudzījās plaukstošos kastaņu ziedos.
Viņu neviens netraucēja. Vienīgi bērni, kuri uz celiņiem spēlējās, un sanākuši savā starpā ķildā, skaļi ieraudādamies vērsa uz brīdi viņa uzmanību uz sevi. Bet tad bērni salaba un viņu jautrie smiekli no jauna atskanēja. Olģerts vēl brīdi viņos noraudzījās, tad piecēlās un uzmeklēja citu solu.
Viņa veselība bija vēl apšaubāma, kaut arī asinis viņš vairs nespļāva. Ārstēdamies viņš dzēra kreozotu. No sākuma viņš bija dzēris zivju trānu ar pienu, bet šis riebīgais dzēriens bija viņu padarījis nervozu un viņš neizturēja. Izmetis pa logu šīs zāļu pudeles, viņš bija griezies pie cita, Rīgā ļoti cienīta ārsta, kurš tagad viņu ārstēja. Viņš nepārmeta pirmam ārstam viņa dziedināšanas metodi, bet atzina, ka pie sava nenoteiktā veselības stāvokļa pa daļai pats vainīgs ar savu uztraukto nodarbošanos savas apgādniecības lietās, kuras pirmā laikā bija jāievada sliedēs un kurām bija jānododas. Uz Ziemassvētkiem patiešām iznāca sešas viņa grāmatas un līdz pavasarim jaunas sešas. Viņš bija savu gribu pierādījis un turpināja iegūt manuskriptus un sūtīt rakstniekiem honorārus. Viņš varēja būt apmierināts, ka nebija palicis pusceļā, bet bija kaut ko darījis. Viņu neuztrauca vājās materiālās sekmes, kur pirmie klasiķu tulkojumi lēni nogāja un nebija ko domāt uz drīzu atmaksāšanos. Tas bija jau iepriekš paredzams. Bet viņu nervozi uztrauca viņa ilgstošā slimība un tas apstāklis, ka no Kalniņa aizdotā nauda gāja uz beigām un pašam nebija izredzes pelnīt un nodrošināt savu sākto darbu turpmāk. Apzinīgais ārsts viņam
bija teicis, ka pirms rudens lai viņš nedomā iestāties vietā, jo vasara viņam jāpavada uz laukiem, bet tagad viņam jāpārvietojoties ārpus Rīgas, kaut kur nomalē, kur ir priežu gaiss un ārsts var viņu divas reizes nedēļā apmeklēt. Šim nolūkam tika ieteikta Baltā muiža, Priedaines tuvumā, kur visapkārt kāpas un priežu mežs.
No Lidijas viņam nepienāca nekādas ziņas. Viņam nebija Pēterpilī tik tuva drauga, kuram viņš būtu varējis uzticēt savas sirdslietas; arī Kalniņam viņš neko neteica par savām attiecībām pret Lidiju, kaut arī vēroja un izprata no Kalniņa vēstulēm, ka viņš interesējas par viņa personīgo dzīvi. Jozofats viņam nerakstīja un viņš bija pilnā neziņā par to, kas Pēterpilī notiek. Bet vientulībā, raugoties plaukstošos kastaņos, viņš sevi bieži pielīdzināja aizlauztam koka zaram, kura galotnē pumpurs uzmeties, bet zieds jau novītis. Tad viņš negribēja domāt par savu bojāto veselību un ātri piecēlies meklēja citu solu, kur visapkārt bija zaļojošā koku dzīvība, kur līdzās jautro bērnu klaigām dziedāja cīruļi. Tad viņš atcerējās Lidijas straujumu, kas viņu izaicināja uz mīlas skāvieniem un vieglās trīsās tvēra pēc viņa rokas. Un viņš vēlējās, kaut Lidija būtu te, šo aleju vientulībā un viņas mīlas skatieni iemestu dzirkstis viņa valgajās acīs. Varbūt, ka Lidija, viņam iedvestu savu dzīves prieku. Varbūt, ka viņa izrautu viņu no apātiskās vienmuļības un viņš kļūtu atkal pašlepns un pašapzinīgs, kam griba augstākais bauslis un mērķis - cēlākais piepildījums.
Bet viņš nīda sentimentalitāti un nenodevās sērām, atzīdams savas slimības nopietnību un meklēdams sevīm dvēseles līdzsvaru sapņos un ilgās kā senāk, kad viņš kā jauneklis klīda pa drudžainām Pēterpils ielām un tumšajos Ņēvas ūdeņos pētīja savu nākotni. Tad viņš nedomāja par mīlu, kaut arī pazina Lidiju un bija dažbrīd iekārojis viņu. Tad viņam bija citas, varbūt, cēlākas
ilgas un viņš raudzījās zvaigznēs un prasīja tām ceļu... Tad viņš stundām ilgi varēja raudzīties tumšajos Ņēvas ūdeņos un skatīja zeltu ūdeņu gļotās un redzēja dimantus mirdzam šīs upes piekrastēs. Viņš nekāroja kā tagad pēc šiem dārgumiem, bet zelts, ko viņš toreiz mirdzam redzēja, bija viņa skaidrā sirds un jūtu cēlums, kas viņu aplaimoja.
Tādos brīžos viņš priecājās kā bērns, jo viņa sirdsšķīstība bija viņa dārgākā manta un vērtīgāka par zeltu un dimantu, ko viņš nepazina. Vai šo sirdsšķīstību viņš nebija uzglabājis un jūtu cēlums būtu viņu vīlis? Vai šie sīkie pārtraukumi viņa dzīvē, kā tagad, kad viņš bezdarbībā klaiņoja pa alejām, varēja būt izšķiroši viņa dvēseles tieksmēm un aptumšot viņa gara pacilātību? Ja Lidija viņu nemīlēja un savā vientulībā ārzemēs sevi nešķīstīja, kā viņš to dara, simtām jūdzēm tālumā no viņas, - varbūt, ka tā bija nepieciešama dzīves filozofija, kuras likumus viņš negribēja pētīt. Savās attiecībās pret Lidiju viņš bija rīkojies no kādas augstākas iedvesmes mudināts un šinī pārbaudīšanas periodā viņiem bija vienam ar otru savu jūtu daiļumā un noskaņotībā sacensties. Kurš no viņiem būs stiprāks, kuram paslīdēs kāja? Kura pašlepnums uzvarēs?
Pēc šāda savas dvēseles dzīves pārbaudījuma, kurš saviļņoja, bet neuztrauca, Olģerts rada sevīm mieru. Un šis miers pamazām auga viņa dvēselē un tanī nostiprinājās, saņemot tās izjustās vēstules no Raudupieša un viņa dzīves biedrenes, no pārējiem viņa apgādniecības līdzstrādniekiem, kādas tam lielā skaitā pienāca. Tās nebija vienkāršas rakstnieku vēstules, kad autors piedāvā savu manuskriptu apgādātājam un nedaudzās rindiņās raksturo savu darbu un izsaka savus vēlējumos, attiecībā uz honorāru un grāmatas iespiešanu. Šīs vēstules bija vēsturiski dokumenti un literāriski esēji, satura ziņā tik
bagātīgi kā paši autoru literāriskie darbi. Šais esējos katra rindiņa pauda dvēseles cēlumu un sirds skaidrību, katrs vārds bija apgarots no burvīgas sajūsmas par dzīves mērķi un uzdevumiem un nākotnes ideāliem. Tikai maz vārdos tika minētas dzīves klizmas un slimība, kas vienu otru traucēja viņa darbā. Jā, cīņa un darbs par labāku gaišāku nākotni, par pilnīgāku dzīves noskaidrību.
Olģerts bija kopš diviem mēnešiem pārvietojies uz Balto muižu, Priedaines tuvumā un viņa veselība dienu no dienas uzlabojās. Viņš vairs neklepoja, pieņēmās miesās un viņa bālajos vaigos ne retumis, vieglā uztraukumā, pazibēja sarkani plankumi. Bet kreozots bija vēl vienmēr jādzer un uzupurējošais ārsts, kurš savu pacientu bija iemīlējis, izbrauca katru nedēļu divas reizes kārtīgi viņu apmeklēt. Vispāri iecienītais ārsts bija turīgs, ar lielu praksi un, kā likās, tā bija viņa goda lieta, glābt jaunekli no bojā iešanas. Bet pēdējo reizi ārsts bija ierunājies, ka viņa misija galā un ka Olģertam jābrauc kaut kur uz Kurzemes vai Vidzemes mežiem, lai tur dabā, priežu sveķu sulīgo aromātu ieelpojot, viņš savu organismu galīgi nostiprinātu.
Šī ziņa Olģertu ielīgsmoja un viņš to steidzās vēstīt savējiem pilsētā. Tiesa, viņa māmiņa un māsa brauca bieži pie viņa ciemā un viņu vismaz katru nedēļu reizi apmeklēja. Bet tā ka Silarāja māte bija tikai dažas stundas pirms ārsta pēdējās ierašanās pie viņa bijusi, Olģerts nenocietās un vēl to pašu dienu aizbrauca uz pilsētu. Tagad, kur viņam bija izredzes rudenī braukt atpakaļ uz Pēterpili, viņam bija jāsaved arī savas apgādniecības lietas kārtībā, lai uz nākošiem Ziemassvētkiem varētu gatavot dažus
jaunizdevumus. Olģerta pēkšņā ierašanās pilsētā viņa piederīgos pārsteidza. Bet apjukums drīz vien izzuda, tikko Olģerts atstāstīja ārsta slēdzienu. Sevišķi Silarāja māte priecājās, un, raudzīdamās dēlā, slaucīja asaras. Pārrunājot ārsta priekšlikumu, turpināt veseļošanos uz laukiem, svainis Gailīts ieminējās, ka viņa brālis Kārlis ir par mežsargu vienā no lielajām bruņniecības muižām Strenču tuvumā, un vai turienes sausais klimats un priežu meži nebūtu īstā vieta priekš Olģerta veseļošanās.
Olģerts šo priekšlikumu pieņēma un lūdza savu svaini rakstīt brālim, vai tas ar mieru viņu uzņemt. Olģertu sevišķi sajūsmināja lieli priežu meži un viņš atcerējās savu bērnību, kad kā zēns bija ogodams mērojis Kurzemes mežus, un šīs vasaras bija bijušas vislaimīgākās viņa bērnībā. Jā, klausīties koku nemitīgā šalkoņā un apbrīnot viņus katru par sevi - simts gadus veco ozolu, kurš nebijās viesuļa aukas un spītēja dabai: priedes lokanību un dvēseli satricinošo šalkoņu; egles samtaino segu, kas nebālēja ne ziemas salā, ne vasaras tveicē; apses mūžīgās trīsas un nemieru, kas izsauca nemieru cilvēka dvēselē un radīja paškritikas un pārbaudījuma domas. Jā, šai dabas nepārskatāmā templī atdoties vientulībai un atrast pašam sevi kā bērnībā, kad saule un negaiss, mežs un pļavas bija vienlīdz mīļi un neatbaidīja, bet vilka pie savas krūts.
Savas apgādniecības lietās Olģerts maz ko paspēja darīt: bija sestdiena un viņa galvenais kommisionārs bija izbraucis uz jūrmalu, kādēļ ievākt kādas tuvākas ziņas par grāmatu izplatīšanu un viņa rēķina stāvokli nevarēja. Arī spiestuves slēdza laikus un viņu īpašnieki bija izbraukuši. Un tā bija labi: Olģerts zināja, ka ne viņa kommisionārs, ne drukātavu īpašnieki nekā cita nespēs ziņot, ka vienīgi tukšo kases stāvokli un priekšā stāvošus maksājumus. Tik īsā
laikā, pa tiem diviem mēnešiem, kamēr viņš dzīvoja ārpus Rīgas, nekas nevarēja būt grozījies. Vasarā grāmatas maz pirka un vēl mazāk klasiskos izdevumus, kur brīvdienās skolotāji un skolēni nelasa, bet nododas atpūtai. Ar pārējo publiku Olģerts tikpat kā nerēķinājās: tai bija viņa izdevumi par smagiem, pa daļai vēl nepieejami. Olģerts atstāja savas apgādniecības revīziju citai reizei un nolēma pie vakara braukt atpakaļ uz Balto muižu.
Bet ceļā uz kuģīti Olģerts sastapa dažus jaunus rakstniekus, no kuru dzejoļiem viņš bija divas grāmatiņas izlaidis un dažas noveles nodevis iespiešanai. Šie jaunie tautas rakstnieki, pēc profesijas lauku skolotāji, bija iebraukuši uz Zinību kommisijas vasaras sapulcēm un vēl uzkavējās dažas dienas Rīgā. Viņi bija īsti dabas bērni un viņu runa un smiekli bija dzidri un nevainīgi kā mūsu tautas dvēsele. Ar savu neliekuļoto atklātību viņi aizkāra dvēseles stīgas un sevīm tuvināja. Viņu runa bija vienkārša, gandrīz vienīgi par mūsu tautas dziesmām un dzeju, bet izteiktās domas dziļas un apgarotas. Pilsēta viņus nesaprata, jo viņi bija lauku bērni un viņu taisītie slēdzieni bija vienkārši, bet loģiski. Olģerts, tikdamies ar viņiem otru reizi, viņus iemīlēja. Viņš redzēja viņos tautas nākotnes lepnumu. Viņš izprata viņu idillisko lauku dzīves uztvērumu un bija pārliecināts, ka viņi radīs mūsu literatūrā paliekamus darbus, radīs savu laikmetu. Pēc īsas sarunas uz ielas, viņš viņus uzaicināja uz kādu vasaras dārzu, kur pavadīt šo jauko vakaru un iztriekties par literatūru un grāmatām un tiem jautājumiem, kas viņa jaunajiem draugiem bija mīļi. Viņi nosprieda pastaigājot iegriezties Ķeizara dārzā. Vakars bija jauks un dārzā daudz publikas. Bet nelielā sabiedrība no četriem locekļiem, kuri nejutās spiesti piemēroties, bet izturējās brīvi, skaļi runāja un jautri smējās, nevēroja internacionālo
publiku šinī vislabāk koptajā Rīgas dārzā un nepiegrieza sevišķu vērību banālajiem varietē priekšnesumiem uz vaļējās skatuves. Viņu sarunu priekšmets bija literatūra un tās dažādie virzieni. Viņi nopietni savā starpā debatēja un jautri smējās par dzīves kuriozitātēm un vulgārismu. Viņi zobojās par iedomāto pašlepnību un pašuzslavēšanos, bet ar cienību minēja vienu otru nopietnu vilcienu mūsu literatūrā. Viņiem izlikās naivi, piedot katra rakstnieka jaunam darbam zināma virziena uztvērumu un tulkot katru frāzi ar dievišķības brillēm.
Viņi kā literāti apzinājās, ka izjustais, tērpts formā un izteikts vārdos, ir tikai niecīga daļiņa no dzīves, ir kā smilšu grauds, kurš padots vēja un bangojošu ūdeņu balināšanai. Neviens no viņiem nedomāja šovakar celt gaisa pilis un piesavināties nākotnes pirmtiesības. Valgā nakts ienesa viņu sabiedrībā liegu noskaņotību un pieskārās kā ar samta segu viņu pacilātai sajūtībai. Kad bija apklusušas ķērcošās mūzikas skaņas un šansonetu vieglā satura klaigas, viņi bija pēdējie, kas atstāja dārzu un devās mājup. Bija jau labi uz rīta pusi, kad jaunie draugi izšķīrās un Olģerts devās uz kuģīšu piestātni, lai ar tvaikonīti pārceltos uz Daugavas otru krastu, no kurienes tam bija labs ceļa gabals uz Balto muižu. Bet viņš nebija noguris un bija tikpat līgsms kā vakar, mērojot šo ceļu uz pilsētu. Mājās pārnācis, viņš padzēra šī rīta svaigo pienu un likās gulēt.
Olģerts bija tik dažas stundas gulējis, kad viņu uzmodināja klauvēšana pie durvīm. Izlēcis vienos kreklos no gultas, viņš steidzās durvis atdarīt, bet tās atvēris, redzēja savā priekšā Ireni Brutana jaunkundzi.
"Es atvainojos, ka jūs traucēju," Irene apjukusi iebilda, redzēdama Olģertu tikko no gultas piecēlušos.
"Nebūt arī nē," Olģerts atbildēja, durvis pievērdams.
"Man pirmām jāatvainojas. Ja drīkstu lūgt, pakavēties kādu brīdi dārzā. Es tūliņ pie jums iziešu." To teicis, Olģerts sāka tūliņ apģērbties.
"Mēs šinīs dienās izbraucam uz laukiem un es uzskatīju par savu pienākumu apjautāties par jūsu veselību un no jums atvadīties, Olģert Petrovič," Irene runāja, soļodama ar Olģertu no dārza uz baltajām kāpām.
"Par to ļoti pateicos," Olģerts atbildēja.
"Bet es nāku pie jums uz visu dienu un ar savu furāžu," Irene turpināja, rādīdama uz aizsainīti sev rokā. "Man jāatzīstas, ka biju jau sen nodomājusi pie jums izbraukt, bet darbdienās tas nav iespējams, jo pasniedzu stundas. Svētdienās dažādie izbraukumi uz jūrmalu un zaļumiem. Tā arī šodien mēs lielāka sabiedrība, kādas piecas ģimenes, salasījāmies uz kuģīša un nodomājām izbraukt uz Vecmīlgrāvi, kur mums kāds radinieks jūrnieks, kurš bija savu kuģīti atsūtījis pretim. Bet pašā pēdējā brīdī, kad kuģītis taisījās atiet, es pateicu savai māmuļai, ka nejūtos vesela, ka man sāp zobi, un atstāju kuģīti, paņemdama aiz pārskatīšanas šo aizsainīti līdz. Kā jums patīk šāds joks, Olģert Petrovič?" Irene stāstīja un smējās.
Olģerts brīdi klusēja. Viņš negribēja liekuļot, ka Irenes apciemojums viņu sevišķi priecina. Bet ļaunā arī viņš viņai to neņēma, pazīdams Irenes impulsīvo dabu un ekscentriskos paņēmienus.
"Un ar pirmo atejošo kuģīti jūs braucāt šurp?" viņš jautāja.
"Jā, šodien es gribu būt jūsu viešņa un dalīt ar jums jūsu vientulību. Es nemitīgi sevi jautāju, kā tas iespējams, dzīvot tik noslēgti, dziļā vientulībā. Bēgt no cilvēkiem un sabiedrības. Es labi zinu, ka jūs vairākkārt bijuši pilsētā, bet bēgat arī no mums, no manis," Irene runāja.
"Ārsta priekšraksts. Es nedrīkstu uztraukties."
"Bet jūs jau esot savu slimību pārcietuši. Jūs esot pilnīgi veseli."
" Varbūt, pēc kādiem mēnešiem."
Viņi bija uzkāpuši kādā kāpā ar retām priedēm un Olģerts uzaicināja Ireni apsēsties. Bet Irene pretojās: labāk smiltīs, saulē izgozēties, basām kājām, kā dabas bērni. Olģerts padevās un viņi nokāpa dažus soļus lejup un nosēdās baltajās smiltīs, kuras jau bija saulē sakarsušas un dedzināja.
"Tā, un tagad trieksim par dabu un cilvēkiem, dzīvību un nāvi, mīlu un svētlaimību, - ar vārdu, par visu, kas jūs interesē un jums patīk," Irene smiedamās runāja un pasniedza Olģertam pus apelsīna, kuram viņa bija ar mazu augļu nazīti mizu atlobījusi.
"Es esmu ar mieru, Irene Semjonovna," Olģerts piekrita. "Bet tikai ar vienu norunu."
"Un tā būtu?"
"Ņemsim šodien visas lietas no viņu komiskās puses."
"Arī tādas, kurām nekā komiska nebūtu?"
"Arī tās. Piedomāsim tām komismu. Un es domāju, ka jūsu fantazija būs tik ražīga un atradīs izeju. Es redzu, jūs šodien esat labā gara stāvoklī, un tā ka jums zobi patiesībā nesāp un mana medicīniskā palīdzība ir lieka, es jau izjūtu to debešķīgo baudu, kādu jūs man sagatavosiet ar savu asprātību. Tādēļ lūdzu, iesākat."
Un Olģerts bārstīja karstās smiltis no vienas rokas otrā.
Arī Irene spēlējās ar baltajām kāpas smiltīm, un, atspiedusies tanīs ar abiem elkoņiem, juta, ka, tās karsē viņas locekļus. Viņa bija sekojusi Olģerta priekšzīmei - atsvabinājusi galvu no vieglās vasaras cepures un kājas no kurpēm un zeķēm. Viņi gulēja smiltīs viens otram iepretim un jutās kā bērni, kuri pirmā vasaras dienā nespēja apbrīnot dabu un aptvert sevī tās iespaidus. Dzidrais debesu jums bija kā brīnuma
telts, kuras malas nav saskatāmas un kurā valda jauna dzīvība un modina izbrīnu un liegas gaidas. Visi cilvēki, putni un dzīvnieki liekas esam savā starpā rada un viens otru netraucē un neapskauž. Vāverīte, kas lēkāja priedē no viena zara uz otru, izstiepusi kakliņu, raudzījās mīļi uz Ireni, kura to būtu labprāt aicinājusi sev klēpī, bet neprata viņas valodu. Arī Olģerts sekoja šī nevainīgā zvēriņa kustībām un aizmirsa uz brīdi savu sarunu ar Ireni. Bet pāri kāpām Spilves līdzenās pļavas mierināja skatu ar savu ziedošo zaļumu un aiz tām jūras spogulis, sakuzdams ar debess jumu, radīja lielās dabas gleznas izcilus krāšņumu. Zilpelēkais jūras fons, nāves vižņu pārpilns, aicināja uz rotaļu dejām un glaimoja ar savu mierīgumu debess apvārsnim un saules zelta staru nemitīgai rotaļai. Un jūrmalas kāpas ar savām retajām priedēm bija kā mazi, melni plankumi šai šķidrautā, kas pauda mūžīgās gaismas atspulgu un vizēja neaprakstāmu krāsu bagātībā.
"Tā tad sāksim par mīlu un par tām komiskām situācijām, kuras mīla rada savā traģismā," Irene uzsāka.
"Lūdzu."
"Bet tā ka mūsu disputam jābūt izsmeļošam un man priekš tā šodien pietiekoši laika, tad uzstādīsim dienas kārtību vai tēzes par šo jautājumu, kura atrisināšanu jūs man uzticat"
Olģerts skaļi iesmējās un māja Irenei piekrītoši ar galvu.
"Es domāju šīs tēzes iedalīt desmit rubrikās. Bet rubrika, paragrāfs ir par daudz prozaiski termini. Ja jums nekas nav pretim, tad lieku priekšā mīlas problēmu, pēc mūsu šīs dienas norunas, sadalīt desmit baušļos. Vai jūs tam piekrītat?"
"Irene Semjonovna, es nožēloju, ka esmu jūs uzvedinājis uz slidena ledus. Es esmu pārliecināts,
ka jums pirmai paslīdēs kāja un es būšu uzvarētājs," Olģerts smiedamies runāja.
"Vai jūs esat tā pārliecināti par savu uzvaru?" Irene jautāja un viņas seja kļuva nopietna. Viņa piecēlās sēdus, un, sakārtojusi savas drēbes, pētoši raudzījās Olģertā.
"Cilvēka griba ir viņa debess valstība, - tā ir mana dzīves devīze."
"Arī mīlā?"
"Jā, arī mīlā."
"Tad jūs esat neapskaužams egoists. Sauss prāta cilvēks."
"Tikai zināmā mērā. Zināmu robežu aplokā. Ticat man, arī sausa prāta filozofijai ir sava poēzija," Olģerts ar uzsvaru runāja un viņa skats pavērās Irenē.
"Bet komismu neizslēdzot?"
"Smieklīgums ieņem tad vietu, kad mēs topam banāli - arī mīlā. Bet komisms ir nopietnības piedēklis."
"Tā tad jūs pielaižat komismu sirdsmīlā un pieņemat pat tā nepieciešamību?" Irene atkal kļuva nopietna un urbās ar saviem skatieniem Olģerta dvēselē.
"Es pats to esmu izjutis un nonācis tādā stāvoklī, ka komisms man kļuvis par nopietnību un es tad atkal sevi esmu atradis. Bet nerunāsim par to," Olģerts viegli nopūtās. "Es gaidu jūsu mīlas baušļu tulkojumu. Es ar lielāko interesi sekošu jūsu definīcijai."
Arī Olģerts piecēlās sēdus, jo saules sakarsētās smiltis dedzināja viņa kailās kājas.
Irene brīdi klusēja. Viņa bija cerējusi Olģertu pārsteigt ar disputa tematu, zinādama, ka viņš sēro pēc Lidijas. Sekojot viņa gara dzīvei pa visu viņa slimības laiku, viņai šķita, ka praktiskie Jozofati būs mēģinājuši Lidiju šķirt no Olģerta. Tā nesen Olģerts viņai bija izteicies, ka viņš nezin, kas Pēterpilī notiek un uz viņas jautājumu saņēmusi atbildi, ka Lidija atrodas Berlinē;
vai arī no Berlines viņam nepienāk ziņas, Olģerts bija klusējis. Tas viņai šķita kā pierādījums, ka viņa savos slēdzienos nemaldās. Jau pie pirmās iepazīšanās ar Olģertu, viņa bija vērojusi viņa atturību pret sievietēm. No sākuma tas viņai izlikās dabiski, bet vēlāk šī atturība sāka viņu kaitināt. Pēdējā pusgadā, kad viņa apmeklēja Olģertu arvien biežāk, šī atturība viņu, garīgās tieksmēs neaprobežotu un izplūstošu, sāka saistīt un apdvest. Viņu pievilka Olģerta dvēseles dzīves izkoptība un dziļums. Olģerts ar savu mierīgumu, pārciešot nopietnu slimību, šķirts no savas līgavas un savās cerībās par savas apgādniecības spēju uzplaukšanu vilts, tik ļoti atšķīrās no viņas Rīgas paziņām, kuriem baudu dzīve vai arī mantkārība bija ideāls. Vienīgi viņas tēvam bija daudz kopēja ar Olģertu. Tā viņa pamazām sāka vērot, ka viņa ir iemīlējusies un ka viņas pirmā mīla arvien skaļāk tiecas pēc savām tiesībām. Viņa bija šodien apņēmusies spert pirmo soli savu attiecību noskaidrošanai ar Olģertu. Un to viņa cerēja panākt ar vieglu sarkasmu un rezignāciju, runājot par viņa sirdslietām.
Viņa iesāka ar Ādamu un Ievu, ka vīram nepieciešama sieva un sievai vīrs. Bet Dieva prāts toreiz no cilvēkiem nepareizi saprasts un tagadnes cilvēce nesaprot Radītāja iestādījumu un nepadodas šo iestādījumu likumībai. Divi cilvēki mīlas un tas būtu tik dabiski, ka viņu savienošanai jānotiek. Bet viņš, Olģerts, piemēra dēļ, tik kaislīgi mīl Lidiju un skaistā Lidija kūst savā mīlā pret savu Romeo, bet viņi ir viens no otra šķirti un paši sevi notiesājuši uz mocībām. Viņu mīla ir tik liela, ka viņi neprasa pēc pretmīlestības. Viņu savstarpējā uzupurēšanās tik cildena, ka viņi nevēro laiku un neskaita stundas, dienas, gadus. Viņu uzticība tik stipra, ka viņi aizmirsuši viens par otru interesēties un neatzīst šolaiku satiksmes un sazināšanās
līdzekļus. Viņi nepazīst greizsirdības, bet klausās citu mīlas apliecinājumos ar augstprātību. Viņi ir dievi, kuri neatzīst zemes baudu un mīlas intrigas, kas saldākas par medu un gardākas par svešu zemju augļiem. Bet viņi ir nelaimīgi un nožēlojami dievi, kuri paši sevi vaiņagojušies, bet viņu dievišķīgums izkalst viņu sirds tukšībā kā vaiņagu ziedi, rasas neslacīti..."
"Irene," Olģerts pirmo reizi viņu sauca vārdā, "stājiet ar savu rezignāciju."
"Piedodiet, ja es būtu jūs aizkārusi," viņa teica un lūkojās smiltīs, stipri pietvīkdama. "Man tā vien šķita, ka jūs Lidiju aizmirsuši. Ka jūsu uzturēšanās Rīgā ir šo sakaru likvidēšana."
"Es jūs lūdzu, nerunāsim par to," Olģerts dobjā balsī atkārtoja.
"Tad piedodiet man. Vai jūs to spējat?" Un Irene sniedza Olģertam savu mazo rociņu.
"Es patiešām uz jums dusmotos, bet es pazīstu jūsu impulsīvo dabu," Olģerts sacīja, turēdams Irenes roku savējā.
Tad viņi piecēlās un kāpa augšā kāpās. Pusdienas saule stipri dedzināja un pati saruna bija Olģertu un Ireni manāmi sakarsējusi.
Kad Irene atvadījās, bija jau tuvu vakaram. Bet Olģerts viņu pavadīja līdz kuģīša piestātnei. Irene ar savu dzīvo interesi par mākslu un literatūru, ko viņi galvenā kārtā pārrunāja, prata izklaidēt Olģerta dusmas, kādas tam bija aizdevusi, aizkustinot viņa attiecības pret Lidiju. Irene pārliecinājās, ka Olģerts vēl joprojām Lidiju mīl, bet tas viņu vēl vairāk kairināja. Būdama pārliecināta, ka lepnie Jozofati, par kādiem viņa šo ģimeni iedomājās, agri vai vēlu centīsies Olģerta sakarus ar Lidiju pilnīgi pārtraukt, viņa noņēmās darīt visu, lai Olģerts viņā iemīlētos. Šis apciemojums bija pirmais nopietnais mēģinājums. Pārliecinājusies, ka ar krasu uzstāšanos un zobgalībām tas nav veicams, viņa nāca pie cita, vairāk diplomātiska slēdziena: tuvoties
Olģertam ar savu vispusīgo izglītību un lielām gara spējām. Viņa nebija skaistule un nevarēja ar Lidiju sacensties, bet viņa bija garīgi reti apdāvināta un uzņēmās katrā laikā ar Lidiju mēroties. Un vērodama, ka šīs dienas otrā pusē viņa bija Olģertu ar savām sarunām saistījusi, viņa ar savu apciemojumu bija mierā un jutās garīgi pacilāta.
"Bet jūs man neliegsiet savas jaunās veseļošanās vietas adresi, Olģert Petrovič?" viņa jautāja, kad viņi tuvojās kuģīša piestātnei.
"Es uzskatu par savu pienākumu jūs pirms aizbraukšanas uz laukiem apciemot," Olģerts atbildēja.
Atvadīdamies Olģerts pateicās par apciemojumu un pirmo reizi noskūpstīja Irenes roku.
Irene pietvīka un viņas nevainīgās bērna acis iezibējās.
"Uz redzēšanos."
"Uz redzēšanos."
Kuģītis piestāja un Irene aizbrauca.
Olģerts mēroja ceļu pa kāpām uz māju. Šodien bija liega atspulga no pagājušās nakts. Tas bija tik jauki, sākt atkal dzīvot to dzīvi, no kuras viņš pa savu slimības laiku bija atsvešinājies un kāvies ar drūmām, baigām domām. Viņš nedomāja par Lidiju, Ireni un savu slimību. Viņš jutās garīgi spirgts, atmodies kā no smaga sapņa. Viņam visa dzīve vēl bija priekšā. Un viņā uzliesmoja atkal nojauta, ka viņa dzīvei jābūt skaistai un sulīga krāšņuma pārpilnai.
Pēc dažām dienām Olģerts izbrauca uz Strenču skaistajiem mežiem pie mežsarga Gailīša, kura mājas bija pašā meža vidū nelielas upītes malā. Gailītim kaimiņos dzīvoja kāds pāris saimnieku ar nelielu platību un pļavām. Olģerts pārdzīvoja
retu prieku šai bagātajā dabas pasaulē, kurā simtiem gadu veci koki katrs stāstīja savu stāstu, lepnajā varonībā šūpojoties, vai arī dziļā mierā noraugoties, kā iztecēja sveķi, kas bija it kā viņu sirds asinis. Verstu tālumā priedes un atkal priedes, pa vidam retā egle, ar savu zaļo krāšņumu un izcilību atšķirdamās. Bija arī lapu koku novadi, bet to mazāk un tie bija labi kopti un līdzinājās birstalām. Vāverītes bezbēdīgi lēkāja no koka uz koku, bet pamanījušas cilvēku, izbijušās uz to noraudzījās. Dzenis kala vai ik kokā, bet iztraucēts, glaudīja savu raibo vēderu, it kā priecādamies par savu spalvu bagātību. Bet visbezbēdīgākās bija stirnas, kas gan bariem, gan pa vienai droši klaiņoja un jutās kā valdnieces lielajos mežos. Retāk bija sastopami brieži, kas cilvēku pamanījuši, atliektām galvām vienos aulekšos pazuda koku biezoknī. Visi šo nepārskatāmo dabas platību iemītnieki kļuva Olģertam mīļi, un, redzēdams notālēm stirnas un briežus ganāmies, viņš atgūlās uz sūnām un stundām ilgi noraudzījās viņu graciozās kustībās.
Viņa veselība acīmredzot labojās. Ārsts viņam bija ieteicis gatavot un dzert kefiru. Viņš arī bija iegādājies kefira sēnītes, bet pagatavošanu viņš neprata iemācīties, kādēļ savu pirmo neizdevušos brūvējumu vienkopus ar vēl neizlietotām sēnītēm izmeta pa logu un dzēra tīru pienu. Neko mākslīgu, vienīgi īstu baudīt. Vakaros viņš palīdzēja mežsargam zāģēt un skaldīt malku, atnesa vecajai saimniecei no upītes ūdeni, jo mežsargs bija neprecējies un tā saimniecību vadīja viņa vecā māmiņa. Iedraudzējies ar Gailīša kaimiņiem, viņš gāja tiem palīgā sienu ievākt un krāva ar jaunekļa zaļoksnību vai nu vezumā, vai kaudzē. Viņš pamazām sāka savu miesu norūdīt, gāja basām kājām, vienā kreklā un pliku galvu, nebijās lietus un negaisa. Tā brīvās kustībās Olģertam pagāja vasara, kad rudens
dzestrums bija jau nemanot tuvojies un atgādināja pilsētu. Bet viņš bija izveseļojies. To viņš zināja bez ārsta konstatējuma. Viņš bija savos miesas spēkos stiprāks nekā agrāk un viņa gars bija možs.
Irene viņam bieži rakstīja, bet tikai uz tās pirmo vēstuli viņš atbildēja. Viņš bija noņēmies no visiem iespaidiem atkratīties un nedomāt ne par Lidiju, Jozofata veikalu un nereaģēt arī uz Irenes vēstulēm. Vienīgi viņa paša izdevumi viņam bija pieauguši pie sirds, jo grāmatas netika pirktas un, rudenim tuvojoties, viņam bij jādomā par līdzekļiem, ja viņš savu apgādniecību gribēja turpināt. Bet visus maksājumus pa vasaru viņš bija uzticējis savam kommisionāram, kurš bija kārtīgs naudas lietās un bija solījies izpalīdzēt, ja par pārdotām grāmatām tikdaudz neienāktu, cik vajadzīgs maksājumu segšanai.
Iebraucis Rīgā, viņš vispirms noskaidroja savas apgādniecības lietas. Grāmatas tiešām pa vasaru bija ļoti maz nogājušas un viņa kommisionārs bija izlicis tekošiem maksājumiem prāvāku summu. Bija gan kādas pāris grāmatas klāt pienākušas, bet arī tās pirka maz un ieņēmumi bija niecīgi. Bet uz šo pirmo neveiksmi Olģerts bija sagatavojies: to viņam visi bija pareģojuši un tas citādi nevarēja būt, kur vispārējais tautas kultūras līmenis bija zems un kreisā tautas intelligence apkaroja klasicismu. Bet tas viss Olģertu nebiedēja: viņam bija padomā lielāki mērķi; viņš savā apgādniecībā centās ieturēt sistēmu un šo sistēmu pakāpeniski attīstīt, galvenā kārtā rēķinādamies ar nākotni. Viņš labi pārzināja lielo kultūras tautu grāmatniecības vēsturi un bija nācis pie slēdziena, ka vienīgi neatlaidīgs, sistēmatisks darbs šinī laukā nes ar laiku augļus. Par sevišķi priekšzīmīgām viņš uzskatīja vācu lielās grāmatu apgādniecības, kuras pašas no sevis bija izaugušas, vadītas ar saprātu un drosmi.
Vienojies ar savu kommisionāru, ka tas līdz Ziemassvētkiem uzņemas segt viņa tekošos izdevumus, kam par drošību bija viņa apgādiens, ar vairāk kā desmit grāmatām, kaut arī nelielā eksemplāru skaitā, Olģerts gatavojās ceļā uz Pēterpili. Viņš pa visu savu veseļošanās laiku nebija ar Jozofatu sarakstījies, jo negribēja būt uzbāzīgs un ļāva savām attiecībām pret šo ģimeni attīstīties dabīgā gaitā. Viņam būtu bijis pretīgi, ja Jozofats būtu viņam izsūtījis algu, jo viņš bija tai pārliecībā, ka saslimis aiz paša vainas, bet ne izpildīdams savus pienākumus Jozofata veikalā. Protams, viņam bija lieli nopelni, ka Jozofata veikals pēdējos gados daudz pelnīja. Bet Olģerts necentās savu personīgo labumu nostādīt pirmā vietā un sev ieskaidroja, ka cits viņa vietā būtu darījis to pašu un cita vadībā Jozofats, noslēdzis izdevīgu līgumu ar Meijeru, nebūtu mazāk pelnījis. Viņš ar nolūku nerakstīja savam principālam un neziņoja pat savu Rīgas adresi aiz tā iemesla, ka nevēlējās pa visu savu slimības laiku saņemt ziņas no Lidijas. Lidijai, kura bija sekojusi viņa priekšlikumam, svešatnē sevi pārbaudīt, vajadzēja patiesi būt brīvai un neatkarīgai no jebkādiem iespaidiem. Viņai bija izdaiļot savu dvēseli, kā viņš to darīja, un pašai izšķirties. Bet sevi pārbaudīdams, viņš atzina, ka viņa mīla pret Lidiju nobriedusi un tie sīkie šķēršļi, kādus viņš agrāk iedomājās, sakarā ar savu apgādniecību un saviem draugiem Sibirijā un Rīgā, nevarēja kavēt viņa savienošanos ar Lidiju. Viņš varēja joprojām būt firmas galvenais vadītājs, saņemt algu un tantjēmas un savā privātā dzīve tā iekārtoties, ka nebūtu sava apgādniecība likvidējama, bet to varētu mierīgi turpināt. Un apspriezdams bieži uzmācošās domas, vai Lidija jau Pēterpilī un kāda būs viņu pirmā satikšanās pēc tik ilga laika, viņš nedaudzās dienās nokārtoja savas darīšanas Rīgā un brauca atpakaļ uz Pēterpili.
Stacijā Silarāju izvadīja viņa māte ar viņa māsas dēlu, kuram Olģerts bija krusttēvs.
Pa šo gadu Jozofata veikalā bija notikušas lielas pārgrozības. Meijera bibliogrāfiskais institūts bija uzteicis savu līgumu un motivēja šo aktu vijīgos vārdos ar aprādījumu, ka viņš nolēmis savus izdevumus izdot krievu valodā un izplatīšanu uzņemties pats, nodibinot Pēterpilī nodaļu. Par viņa vārdnīcas populārizēšanu un izplatīšanu lielajā krievu tautā, viņš jūtoties spiests Jozofatam izsacīt visdziļāko pateicību un paliekot tai cerībā, ka tālāka kopdarbība, kaut arī uz jauniem pamatiem, arī turpmāk būtu iespējama. Kā vēlāk izrādījās, šī kopdarbība bija domāta ar krievu jaunizdevuma izplatīšanu, bet Jozofats no šī priekšlikuma atsacījās. Viņš jutās aizskārts, ka netiek pieaicināts pie krievu valodā izdotām leksikām un uz tituļa lapas nefigurē viņa kā līdzizdevēja firma, kaut arī pro forma. Viņš gan ilgi nevarēja atsacīšanās rakstu Meijeram parakstīt un vienmēr domāja par Olģertu, ko tas šinī gadījumā būtu darījis. Bet rakstīt Olģertam viņa pašlepnība pretojās. Viņš arī īstenībā nezināja, kas ar Olģertu notiek. Tanī pašā laikā arī Lidija atrakstīja, ka viņa drīzumā atgriezīšoties Pēterpilī. Un būdams neziņā, kādu stāvokli Lidija pret Olģertu ieņems, viņš negribēja šoreiz pārsteigties un spert jaunus, neapsvērtus soļus. Viņš kļuva arī dzirdīgāks savas otras puses pastāvīgiem apgalvojumiem, ka Olģerts nodevies savām personīgām lietām un par Lidiju vairs nedomā. Tādēļ viņš nolēma savu veikalu sašaurināt, kur viņš savā mūžā bija diezgan strādājis un viņa privātai dzīvei pietika no vecā apgādiena.
Viņš arī Olģerta vietā par visu viņa prombūšanas
laiku citu direktoru nepieņēma un pats dzīvāk piedalījās veikalā. Bez tam viņā atmodās vēlēšanās pierādīt, ka viņš bez Olģerta var iztikt un ka galvenā persona veikalā ir tomēr viņš pats.
Iebraucis Pēterpilī, Olģerts atrada savas divas istabas tādā pat kārtībā, kādas viņš tās bija atstājis. Viņš vēroja, ka tās ikdienas tiek uzkoptas un spodrinātas, ko apliecināja arī kalpone Maša, kas viņu pirmā apsveica. Olģerts netaujāja kalponei par visu citu, kas viņu interesēja un ko viņš vēlējās zināt dabūt; tas bija zem viņa goda un viņš to uzskatīja par nepieklājību. Bet runīgā kalpone šai agrajā rīta stundā, kur kungi vēl gulēja un viņai bija pietiekoši brīva laika, nāca pati klajā ar savu runu.
"Ak, Olģert Petrovič," viņa iesāka, "kad jūs zinātu, kāda Lidijas jaunkundze izskatās. Iedomājaties, es viņu tikko vairs pazinu."
Olģerts pavērsās uz kalponi un viņu stingri uzlūkoja.
"Tāda izdēdējusi, tāda izkaltusi, kā ēna vien."
"Vai Lidijas jaunkundze slimojusi?" Olģerts jautāja.
"Dievs to lai zin. Esmu Lidijas jaunkundzei vairākkārt jautājusi, bet viņa neko neatbild. Pavisam cita, kas agrāk bija. Tāda klusa un nopietna. Bet jūs gan, Olģert Petrovič, esat atpūtušies. Esat kļuvuši daudz vīrišķīgāki nekā agrāk."
Olģerts lūdza kalponi atnest viņam brokastu uz viņa istabu. Viņš jūtoties no ceļa noguris, jo visu nakti neesot gulējis un tūliņ pēc brokasta atpūtīšoties.
Šo to vēl ieminējusies par to vientulību, kas par visu Lidijas un Olģerta prombūtnes laiku Jozofata namā valdījusi, uz ko Olģerts neatbildēja, Maša aizgāja un pēc dažām minūtēm atnesa brokastu. Vēl piebildusi, ka kundze jau
uzcēlusies un redzējusi viņu, Olģertu, piebraucam, viņa atstāja to vienu.
Olģerts tikai pāris stundas nogulēja un, piecēlies, sāka ātri apģērbties. Te viņam pirmo reizi ienāca prātā, vai viņš, nekādu iepriekšēju ziņu Jozofatam nesūtījis, nav izdarījis kādu aplamību, ierodoties viņa namā ar nodomu ieņemt savu agrāko vietu un lietot visas tās ērtības kā agrāk. Visu viņš redzēja kā agrāk: šis savas divas istabas, ārā to pašu pagalmu ar mazo dārziņu un verandu, Lidijas istabas logus pāri pretim, pirmā stāvā ielas mājā kantori ar logiem uz pagalmu, - arī kalpone Maša bija tāda pat pakalpīga un pļāpīga kā agrāk. Bet kā viņu saņems? Kas viss šai gadā nevarēja būt grozījies Jozofata veikalā un viņa ģimenē? Vai viņš, kas pirmais bija radījis konfliktu šai cienījamā patriciešu namā, varēja ar gluži nevainīgu seju rādīties un uzskatīt šo konfliktu par izbeigtu, vai arī par vēl atrisināmu? Kalpone Maša stāstīja, ka Lidija pārvērtusies un kļuvusi klusa un nopietna. Kādi šīs pārvēršanās cēloņi? Vai Lidija, varbūt, juzdamās no viņa gļēvulības apvainota, nebija pārdzīvojusi jaunu dvēseles traģēdiju, par ko viņš līdz šim nebij domājis: viņas noteiktais raksturs un augstprātība būtu ievirzījuši viņas dvēseles dzīvi citā virzienā, jaunos ūdeņos? Viņai nebij viegli priekš gadiem šķirties no Tomašēvica; bet viņa to ar retu meistarību izdarīja un bija ārēji jautra un labā gara stāvoklī. Vai Lidijai nebija padomā varbūt jau līdzīgi pārdzīvots plāns ar viņu?
Šīs domas Olģertu uztrauca un viņš noņēmās tālāk nedomāt. Viņš tagad atradās Pēterpilī un jau nākošās stundās vajadzēja visam noskaidroties. Viņš mierināja sevi arī ar to, ka viņam ar Jozofatu kontrakts līdz šī gada beigām un ka viņa pienākums bija, nerēķināties ar paša personīgām lietām, atgriezties Jozofata veikalā un vai nu vēl šos pāris mēnešus nokalpot, vai arī
pie pirmās satikšanās ar principālu izšķirties. Jau veikaliskā etiķete prasīja, ka viņam bija jāierodas. Un nedomādams par visu citu, viņš ātri uzvilka mēteli un atstāja savu dzīvokli. Viņš negāja caur Jozofata dzīvokli uz kantori, bet pa galvenajām durvīm no ielas.
Jozofats bija kantorī un viņam iepretim, Olģerta agrākajā vietā, sēdēja Sokolovskij jaunkundze, kura Olģerta vadībā bija uzstrādājusies par grāmatvedi un tagad, kā likās, izpildīja kādu daļu no viņa pienākumiem. Jozofats saņēma Olģertu atturīgi laipni, lūdza viņu apsēsties un piedāvāja viņam cigāru.
"Jā, jūs tiešām esat atpūtušies. Spriežot pēc jūsu acumirklīgā brašā izskata, jādomā, ka jūs nekad ar diloni nebūtu slimojuši," Jozofats, aizpīpodams cigāru, piebilda.
Olģerts īsos vārdos atstāstīja savu veseļošanās procesu un savukārt atvainojās, ka nebij visu gadu rakstījis. Viņš runāja, ka ziņot par saviem personīgiem apstākļiem viņam bijis neērti, un uzsvēra, ka viņš katrā ziņā saslimis aiz paša vainas, sevi netaupīdams un nodarbodamies naktīs ar saviem darbiem un studijām.
"Jā, kā stāv ar jūsu apgādniecību? Vai esat daudz grāmatu izlaiduši? Jūsu draugs Kalniņa kungs man nesen stāstīja, ka no jums izdots labi daudz sacerējumu," Jozofats jautāja un viņa pelēkās acis urbās Olģertā.
"Kādas divpadsmit ir jau nodrukātas un vēl dažas darbā. Bet mana apgādniecība, Jozofata kungs, ir acumirklī vairāk luksa lieta, bet ne veikals. Tai ir citi uzdevumi nekā krievu un vācu apgādniecībām," Olģerts mierīgi atbildēja.
"Bet jūs to domājat turpināt?"
"Katrā ziņā kā blakus nodarbošanos. Pastāvēt kā tāda mana apgādniecība vēl nevar, tādēļ man jāpelnās citur, lai varētu eksistēt un sākto darbu turpināt."
Jozofats izpūta lielu dūmu mutuli no sava cigāra un viņa skats bija vērsts uz tukšo pagalmu. Olģerts zināja, ka šī ir parastā Jozofata izturēšanās, kad viņš ko pārdomāja un taisīja savu slēdzienu.
"Atstāsim šodien veikaliskās pārrunas. Tādu par jūsu prombūtnes laiku ļoti daudz sakrājušās. Jūs, bez šaubām, esat no ceļa noguruši. Tādēļ atpūšaties. Šodien ārkārtīgi skaists laiks. Varbūt pastaigājoties pa pilsētu lūkosat atkal iemīlēt mūsu Pēterpili," Jozofats teica un uz viņa sejas parādījās piespiests smīns.
Olģerts atvadījās un atstāja Jozofata veikalu.
Iet atpakaļ uz dzīvokli viņš nedomāja: bija tiešām jauka rudens diena. Bet Olģertu neinteresēja daba un viņš nedomāja par salām, kuras viņš tik ilgi nebija apmeklējis un pēc kurām citkārt bij ilgojies. Jozofata piespiestā vēsā izturēšanās pret viņu, īsā, korektā saruna, kāda tam ar Jozofatu bija, noskaidroja kā pērkoņa negaiss agrākās attiecības ar principālu: viņš bija vienkāršs kalpotājs, viss draudzīgi intimais bija zudis un tā vietu ieņēma sauss veikalisms. Viņš vairākkārt bija pārdomājis, kā viņam šodien pie pusdienas izturēties pret Lidiju un Jozofata kundzi, kura viņu priekš gada ar asarām bija izvadījusi, bet tagad tas pilnīgi atkrita: viņš bija svešs! Bez šaubām, Jozofats tā nevarēja izturēties pret viņu viens pats, nesazinājies ar savu otru pusi un Lidiju. Te bija iepīta augstākā politika, sakarā ar viņa attiecībām pret Lidiju. Tas bija diplomātisks ievadījums viņa jaunai dzīvei, jaunām attiecībām Jozofata namā, kurā viņš ar ilgām bija atgriezies, sevi savā dvēselē pārbaudījis un noskaidrojis un cerēdams šo neskaidrību izjust no pirmās satikšanās ar Lidiju. Bet viņa to nevēlējās.
"Olģert Petrovič!" kāda balss viņam, domās nogrimušam, skanēja ausīs un nezināma roka aizskāra viņa plecu.
Olģerts atgriezās: uzrunātājs bija palkavnieks Krisons un viņam līdzās stāvēja Olga Petrovna.
"Jūs atkal Pēterpilī - cik tas jauki!" Krisons izsaucās.
"Un iedeguši kā no dienvidiem nākdami," Olga Petrovna piebilda.
"Patiešam izveseļojušies - cik tas debešķīgi!" Krisons runāja, kratīdams Olģertam roku.
Šī nejaušā satikšanās ienesa Olģerta gara stāvoklī atmodu un viņš, uz savu seno draugu velēšanos, sāka stāstīt par Rīgu un tās kultūrālo dzīvi. Bet Krisoni visvairāk interesējās par viņa apgādniecību, izteikdami savu prieku, pat komplimentus par iznākušām grāmatām. Olga Petrovna gan pietiekoši labi nepārvaldīja latviešu valodu, vēl arvien savas studijas šinī priekšmetā turpinādama, bet arī priekš viņas tas bija skaidri, ka cittautu klasiku izdevumi latviešu valodā bija vērtīgs kultūras darbs. Tā sarunas grozījās vienīgi ap literatūru un mākslu, ap sirmo Papardi, kurš nule bija miris, ap Raudupieti un viņa dzīves biedreni, par kuriem Olģerts zināja stāstīt, ka viņi drīz savu izsūtīšanas sodu Sibirijā būšot pārcietuši un uz pavasari atgriezīšoties dzimtenē. Dzīvi sarunādamies viņi bija nogājuši visu garo Ņēvas prospektu un sasnieguši Nikolaja dzelzceļa piestātni.
"Vai nenāksiet pie mums uz pusdienu?" Krisons griezās pie Olģerta. "Mēs tepat uz Znamenskajas dzīvojam. Esam pārvietojušies jaunā dzīvoklī."
"Es jūs lūdzu, Olģert Petrovič. Jūs nedrīkstat atteikt," Olga Petrovna uzstāja, kad Olģerts vēl vilcinājās, jo viņš pēdējos gados bija Krisonus retāk apmeklējis.
"Pateicos. Bet man pilsētā dažas personīgas lietas nokārtojamas. Es šodien tikko iebraucu. Jāapskatās pēc dzīvokļa," Olģerts teica. Doma par dzīvokļa maiņu viņam piepeši ienāca prātā.
"Vai ziniet, mums taisni divas istabas izdodamas. Svešiem mēs negribam, bet vienīgi paziņām. Sešas lielas istabas mums diviem par daudz," Olga Petrovna iebilda.
"Istabas blakus lieta. Bet pusdiena jau gatava un jūsu sabiedrība mums ir mīļa." To teicis, Krisons ielika savu roku Olģerta elkonī un viņi iegriezās Znamenskajā.
Krisoni dzīvoja Znamenskajas un Baseinajas ielas stūrī un viņu dzīvoklis bija ierīkots grezni. Olģertam sāka iepatikt divas istabas sētas pusē, kuras Olgas Petrovna bija nodomājusi izdot un kuras bija savienojamas. Lielākajā atradās plaša bibliotēka, pāris tūkstošu sējumu liela, kuru pārzināja un par kuras pastāvīgu paplašināšanu rūpējās Olga Petrovna. Glīti sējumi, visi vienādos pusādas vākos, pildīja divus lielus amerikāņu bibliotēku skapjus ar aizlaižamiem stikla lodziņiem. Šādi skapji tobrīd tikko bija parādījušies tirgū un grāmatu draugi tos kāri iegādājās. Krisons pats, kā karavīrs, mazāk par bibliotēku interesējās, bet vienīgi krāja latviešu izdevumus un tos bija ierindojis atsevišķā plauktā. Bibliotēkas istabā atradās vesels komplekts mīkstu ar safjana ādu pārvilktu mēbeļu, daudz gleznu un dažas statujas. Otra istaba blakus bija mazāka un tur bija ierīkots ar izsmalcinātu gaumi Olgas Petrovnas buduārs.
"Šīs divas istabas mēs labprāt atdodam jūsu rīcība, Olģert Petrovič," Krisona kundze teica pēc pusdienas, kad jau viss jaunākais un svarīgākais pie galda bija izrunāts un viņi bibliotēkas istabā vienkopus dzēra kafiju. Viņa kā laba saimniece bija izrēķinājusi, ka viņas budžets šinī pusgadā stipri jāsašaurina, jo ar pārvietošanos un dažu jaunu mākslas priekšmetu iegūšanu, bija cēlušies lielāki izdevumi. Tad viņai bija padomā pasūtīt Grabara publicēto mākslas vēsturi un citus vērtīgus izdevumus, un tas viss maksāja daudz naudas. Tā no vienas puses budžeta
deficita, no otras puses Olģerta, kā līdziedzīvotāja, dēļ bija no svara šīs ar gaumi iekārtotās istabas izdot taisni viņam.
"Jūsu laipno priekšlikumu, Olga Petrovna, es ar prieku pieņemu," Olģerts pēc brīža teica. Viņš iedomājās, ka dzīvot atsevišķi no Jozofata veikala un mājas, ir tomēr ērtāki, kur vakaros viņam darba būs diezgan, nodarbojoties ar savām apgādniecības lietām, un būs arī ērtāki pieņemt rakstniekus un literātus. Viņš jau bija nostājies pats uz savām kājām veikaliskā ziņā, tādēļ šī izeja arī savās privātās, personīgās attiecībās būt neatkarīgam no Jozofata ģimenes, bija pieņemama.
"Bet tikai ar vienu norunu," viņš piebilda, "ka man jūsu ģimenē būtu pilna pansija."
"Tas nevar būt par šķērsli," piekrita Krisona kundze, kura patiesībā šo apstākli nebija iedomājusies. "Mana saimniece ved visus rēķinus kārtīgi un jūs maksāsiet trešu daļu. Vai esat ar mieru?"
Olģerts tam piekrita un vēl to pašu vakaru pārkravājās pie Krisoniem.
Vēlā naktī, kad viņš nevarēja iemigt, viņam uzmācās nospiedošas domas. Visu šo dienu viņš bij pavadījis saspīlētā gara stāvoklī. Rīta agrumā kalpones Mašas stāsts par Lidiju; tad īsā, veikaliskā saruna ar Jozofata; tikšanās ar Krisoniem un pāriešana pie viņiem uz dzīvi, tas viss tik spilgti izcēlās no viņa vienmuļīgās apkārtnes pa viņa slimības laiku. Šī diena viņam sauca atmiņā tās Lieldienas, kad viņš brauca uz Rīgu un bij iestājies fabrikā par strādnieku. Bet tad viņš liesmoja par savu jauno dzīves posmu. Tad viņš zināja, kurp ved viņa iegriba. Šodien viņš bij pirmo reizi savā mūžā padevies citu iespaidiem.
Bet viņa dvēselē bija miers. Un šī miera sajūta viņā auga, kad viņš no gultas pa vaļējām durvīm skatīja Krisona bibliotēkas plauktus, kuri
bij pildīti zeltītiem sējumiem un pusgaismā noslēpumaini zaigoja. Viņš atkal atradās daudz skaistu grāmatu tuvumā, jo viņam personīgi nebija lielas bibliotēkas un to viņš nebija paspējis izkravāt. Viņš tagad vakaros sēdēs šo grāmatu skapju vidū un katra grāmata šais plauktos paudīs savu saturu, savu vēsturi. Un klausoties šais mistiskos nostāstos, viņš atkal dzīvos to dzīvi, kādu viņš uzsāka, pārnākdams pa otram lāgam uz Pēterpili, - savu idillisko grāmatnieka dzīvi, kura pārpilna sapņu un liesmojoša ideālisma...
Lidija? Viņa viņu, Olģertu, sapratīs. Vai Lidijai vēl šaubīties par viņa mīlu? Viņa būs sevi pārbaudījusi, kā viņš sevi. Kas gan cits varēja krimst viņas skaistumu, kā ilgas pēc viņa, Olģerta, sāpes viņas dvēselē, ka viņa tik ilgi no viņa šķirta? Vai viņas vecāki, varbūt, būtu viņai izraudzījušies jaunu dzīves biedri? Nē, nē! Lidija nebija spēļu rīks savu vecāku rokās, viņa bij savos lēmumos patstāvīga... Jā, reiz viņa stāvoklim Jozofata ģimenē jānoskaidrojas... Rīt...
Otrā dienā Olģerts atkal ieņēma savu noteicošo posteni Jozofata apgādniecības un sortimenta veikalā, bet bija pārsteigts, ka pa viņa prombūtnes laiku firmas iekšējā dzīvē bija daudz kas grozījies. Vispirms viņam uzkrita, ka personāls bija samazināts un veco līdzstrādnieku vietas ieņēma daži jauni spēki. Tā kā Jozofats vēl nebija kantorī un Olģerts pēc kases un galvenām grāmatām, kuras bija ieslēgtas, nevarēja pārliecināties, ar kādiem panākumiem firma pēdējā gadā strādājusi, viņš apstaigāja sortimenta, bibliotēkas un apgādiena telpas, vērodams ar savu aso skatu plauktos atrodošos grāmatu slāņus. Bet sortiments, sevišķi ārzemju nodaļas, bija
pustukšs un visjaunākā vācu un franču literatūra, kurai viņš pa savu slimošanas laiku tikai pēc bibliogrāfiskiem žurnāliem bija sekojis, ļoti vāji reprezentēta. Nebija komplektā krājumā Fišera, Langena un Inzel-Verlaga izdevuma, nerunājot par visjaunākām apgādniecībām. Krievu sortimentā iztrūka Maskavas un Ķijevas vērtīgākie izdevumi. Bibliotēka nebija paplašināta ne ar vienu jaunu izdevumu un katalogi bij nekārtībā. Apgādiena telpās viņš vēroja, ka skolas grāmatas bija sadrukātas pietiekošā daudzumā un dažus plauktus pildīja privātdocenta Stembera maģistra disertācija par salīdzinošo valodniecību. Šis darbs aptvēra kādas astoņas drukas loksnes un bija glīti izdots. Olģertu ieinteresēja šī grāmata, un paņēmis vienu eksemplāru, viņš atgriezās kantorī, kur atrada Jozofatu jau priekšā.
"Jūs vēl nepazīstat šo izdevumu?" Jozofats iejautājās, apsveicinājies ar Olģertu un redzēdams viņa rokā Stembera brošūru.
"Es gribu ar to vēl iepazīties," Olģerts atteica.
"Ievērojams zinātnisks darbs. Jaunajam zinātniekam par šo darbu piespriests maģistra grāds," Jozofats uzsvēra un sāka rīkoties ar rīta pastu.
Olģerts paņēma ārzemju pasūtījumu grāmatu un sāka to pāršķirstīt, nevērodams sava principāla nervozo izturēšanos, ko viņš jau pie apsveicināšanās izjuta. Viņš bija pilnīgi mierīgs un apzinājās, ka ar savu attiecību ievadījumu noteiktās robežās, vakar pārkravājoties uz citu dzīvokli, ir rīkojies pareizi.
Jozofats, izlasījis pastu, pasniedza to Olģertam. Tad viņš atslēdza naudas skapi, kura apakštelpās atradās galvenās veikala grāmatas, un ne vārda nerunājis, uzsteidzās pa riņķa trepēm augšā uz dzīvokli.
Pēc šīs dienas nesvarīgā pasta nokārtošanas, Olģerts izņēma galvenās veikala grāmatas no skapja un sāka tanīs nodziļināties.
Jau šorīt, uz veikalu nākdams, viņš sevi jautāja: kas varēja izdarīt galīgu norēķināšanos ar Meijeru un pa viņa prombūtnes laiku izpildīt viņa pienākumus apgādniecībā? Kur veikala personāls bija samazināts un viņa vietā neviens cits nedarbojās, vai Jozofats pats būtu to darījis? Atrazdams grāmatas nekārtībā, it sevišķi nevienu apgādniecības kontu, to starpā arī ar Meijeru, nenoslēgtu, Olģerts pārliecinājās, ka Jozofats pats gribējis uzņemties viņa pienākumus, bet tos nav izpildījis. It visur tikai à konto maksājumi, bet autoru un citi rēķini nenoslēgti. Bet Meijeram maksātas vairākkārt lielākas summas, bet galīga aprēķināšanās nepabeigta. To redzot, Olģertam uzmācās smagas domas. Bez šaubām, viņa prombūtne bija radījusi veikalam dažas neērtības, varbūt pat nesusi lielus zaudējumus. Varbūt, viņam personīgi ar Meijera bibliogrāfisko institūtu norēķinājoties, būtu atrasta kāda kombinācija, lai būtu iespējams ar šo lielo pasaules firmu tālāk strādāt, neskatoties uz to, ka firma nodibināja savu nodaļu Pēterpilī. Krievija bija liela, dienvidus un Sibiriju nebija neviens aģents apceļojis. Tad vēl grāmatu izplatīšana tagad bija daudz vieglāka, kur Meijers savus izdevumus izdeva krievu valodā.
Mīlestība uz grāmatām un nodošanās šim kultūras darbam lielā stilā bija Olģertam viss, un šī pasaule bija viņam teiksmaini skaista un estētiski cēla. Viņš tikai tagad noģida to lielo zaudējumu, ko viņš sev un vēl lielākā mērā veikalam pa savu slimošanas laiku nodarījis. Tas bija tik pārmērīgi liels, ka viņš to nevarēja acumirklī aptvert. Viņš jutās kā sēklī izskalots jūrnieks, kura okeāna kuģis bojā gājis. Šinī brīdī viņš aizmirsa savu apgādniecību, kura tam šķita kā niedru laiviņa. Tas lielais, ko viņš savām rokām bija darinājis, tagad bija sašķīdis un niecīgās atliekas pildīja viņa dvēseli ar sērām.
Kāds prieks te varēja būt tālāk strādāt? Vai
sava roku darba atliekas izpārdot ar sausu veikalnieka smīnu un neatcerēties pagātni, kad darbs un pienākumi kūsoja vienā traukā un iedvesa prieku uz jaunu darbu? Nē, nē. Viņš nevarēja būt kapracis savam pagātnes darbam. Viņš nevarēja savu lielo mīlu uz grāmatām kā ar opiju apreibināt, noslēdzot vecus rēķinus, kuru skaitļi izsauca viņā žēlabas un dvēseles izmisumu. Vai varbūt atrast jaunus ceļus un celt bijušo no jauna? Bet vai tas bija Jozofata interesēs? Vai viņš to maz gribēja? Vai viņš pa šo gadu nebija kļuvis tas pats sīkais veikalnieks, kāds viņš priekš gadiem bija?
Olģertu no šīm domām iztraucēja soļi uz riņķa trepēm un nākošā acumirklī Jozofats ieradās kantorī. Redzēdams Olģerta priekšā galveno grāmatu ar Meijera kontu, viņš piespiesti smaidīdams griezās pie viņa.
"Ar Meijeru nu būs galīgi jānorēķinājas. Man aizvien trūka laika to pašam izdarīt. Es, patiesibu sakot, visu laiku gaidīju uz jums."
Olģerts brītiņu klusēja. Ko viņam atbildēt uz šiem lakoniskiem vārdiem?
Tad viņš aizsita grāmatas, aiznesa atpakaļ uz naudas skapi. To izdarījis, viņš atsēdās no jauna savā krēslā pretim Jozofatam.
Jozofats, cilādams un kārtodams dažus papīrus, uztraukti vēroja Olģerta kustības. Patiesībā viņš cilāja papīrus bez nodoma un gaidīja sava direktora atbildi.
"Man jaatzīstas, ka es nevaru Meijera bibliogrāfiskā institūta rēķinus noslēgt. Tagad vairs nē. Es vispāri nevaru uzsākt savu nodarbošanos no jauna jūsu veikalā, iekams neesmu ar jums dažus jautājumus pārrunājis. Lūdzu, man noteikt laiku, kad un kur mūsu saruna var notikt," Olģerts piecēlies teica.
Jozofata seja kļuva bāla un viņa pelēkās tērauda acis meklēja kaut ko pagalmā. Olģerts
vēroja, ka viņa principāla pirksti drebēja un apakšlūpa nervozi raustījās.
"Man bija padomā jūs šodien lūgt uz pusdienu. Kundze vēlas jūs apsveikt. Bet pēc pusdienas man jābūt veikalā, ja jūs atsakāties manu vietu ieņemt. Vai varu jūs ielūgt uz vakariņām? Pēc tam esmu gatavs uzklausīties jūsu priekšlikumus."
"Pateicos. Arī es turu par savu pienākumu jūsu laulāto draudzeni apsveikt un atvainojos, ka to jau neesmu darījis. Es būšu deviņos vakarā pie jums."
Olģerts palocījās un, uzvilcis mēteli, atstāja kantori.
Jozofats brītiņu stīvi raudzījās pagalmā, kurš bija tukšs un kur sīks lietutiņš sprēgāja uz asfalta bruģa. Tad viņš ātri uzcēlās un stipri aiz sevis durvis atsitis, atkal ātri uzsteidzās pa riņķa trepēm augšā uz dzīvokli.
Jozofats ieslēdzās guļamistabā, Kundze viņu satika koridorā un no sava laulātā drauga uztrauktās sejas vēroja, ka veikalā vajaga būt notikušām kādām nepatikšanām. Viņa smagi nopūtās un, iegājusi savā kabinetā, apsēdās pie loga. Vērsusi skatu uz ielu, viņa redzēja Olģertu aizsteidzamies ielas otrā pusē un viņa šķita sava vīra nemieru uzminējusi.
Kādēļ Olģerts bija atstājis veikalu? viņa sevi jautāja. Vai viņš, kas viņu dzimtā bija ienesis nemieru un pārbaudījumus, vēl pretendēja uz Lidijas roku? Vai viņš bija cerējis, ka viņu kā līgavaini sagaidīs ar puķēm un mīlas vārdiem, kur viņš viņu dzimtas mīlu bija atstūmis un nodevies savām personīgām tieksmēm? Vai Lidija nebija viņa dēļ cietusi un viņa untumu dēļ izkaltusi kā salmu stiebrs, padots vētrām un negaisam? Vai
Lidija tagad varēja pirmā viņam tuvoties, nezinādama, kādi pārbaudījumi viņai vēl priekšā un uz kādiem ekstrēmiem viņai no jauna sagatavoties? Tagad, kur Olģertam pašam bija sava apgādniecība, viņš nevarēja būt vairs tas, kas priekš gada; viņam bez šaubām bija rokas saistītas un viņa impulsīvā daba tiecās pēc jauniem piedzīvojumiem, kuri nevarēja sakust un izlīdzināties mierīgā ģimenes dzīvē, bet bija padoti aukām un viesuļa negaisam. Viss līdzšinējais bija tik pirmais etaps viņa patstāvīgā dzīvē. Izveseļojies un atgriezies Pēterpilī, viņš tiecās pēc jaunas dzīves. Un viņu veikals pēc tam, kad Meijers bija pats atvēris nodaļu, varbūt, bija par šauru viņa turpmākai darbībai. Tas viņu vairs neapmierināja.
Viņas domu gājienu pārtrauca Jozofats, iznākdams no guļamistabas.
"Nu, mužiņ, kas tev uz sirds, ka tu tā nobēdājusies?" Jozofats piespiesti smaidīdams jautāja un uzlika roku savai dzīves biedrenei uz pleca. Tādos brīžos, kur viņu bēdas bija kopējas, viņš mēdza būt ārkārtīgi delikāts un laipns.
Kundze neatbildēja, bet vērsa savas valgās acis uz viņu.
"Šovakar uz teātri nebrauksim: es uzaicināju uz vakariņām Olģertu; lai Lidija brauc viena. Mums šis tas pārrunājams un noskaidrojams," viņš teica.
"Vai es pie jūsu sarunām nepieciešama?"
"Pie galda, protams. Viņš atvainojās, ka tevi nav apsveicis jau vakar."
"Jā, lai brauc Lidija uz teātri viena. Tas būs arī labāk, ka viņa pie vakariņām nav klāt," kundze pēc brītiņa piebilda.
"Še, nododi Lidijai šo vēstuli," Jozofats pasniedza nelielu kuvēru ar glītu rokrakstu. Tad viņš atstāja kundzi vienu un ātri nosteidzās lejā uz kantori.
Kundze ilgi raudzījās Lidijai adresētā vēstulē, kurai bija Maskavas pasta štempele. Viņa zināja, ka to rakstījis maģistrs Stembers. Viņa zināja, ka vēstule nav pirmā kopš Lidijas atgriešanās no ārzemēm. Viņa pati bija ievadījusi šo sarakstīšanos. Viņa pirmā bija Olģertam neuzticējusies un kā māte rūpējusies par Lidijas laimi. Bet pārliecinoties vēl nule par Olģerta zaļoksnību, kad viņš kā jauns ērglis aizsteidzās priekš dažiem brīžiem no viņu veikala, viņai šķita, ka Olģerta vīrišķība un patstāvīgais raksturs apēno sauso, kalsnējo maģistri, kuru viņa nemīlēja un kuru arī Lidija nevarēja mīlēt. Un viņa atcerējās tos četrus gadus, kur Olģerts pa otram lāgam bija pārnācis pie viņiem, kad viņu veikals bija sasniedzis īstus ziedu laikus un Lidija bija sākusi Olģertu mīlēt, un šī mīla bija apņēmusi visu viņu dzimtu. Nekad Lidija nebija jutusies tik apmierināta un laimīga un ziedoši skaista, kā tad...
Lidija bij tikko uzcēlusies, kad māte pie viņas iegāja un pasniedza viņai vēstuli. Viņa nepiegrieza vēstulei vērību un nobīdīja to uz kušeti, turpinādama lasīt Tomasa Manna romānu "Buddenbroku ģimene". Viņa šo romānu bija jau lasījusi, bet šis ģimenes eposs, sevišķi Tonijas Buddenbrok traģika, bija viņai tuva un valdzinoša. Protams, viņas vecāku namam nebija to tradīciju, kas Buddenbrokiem, bet viņa nojauta, ka viņa ir tā, kas viņas tēva firmu varētu glābt, no iziršanas un bojā iešanas. Kopš viņa bija no ārzemēm pārceļojusi, viņa redzēja, ka viņas vecāku namā nevaldīja vairs noteikts miers un droša paļāvība uz nākotni, bet nervozitāte bija iezagusies tiklab veikalā, kā ģimenes dzīvē. Protams, Jozofafs bija par lepnu, atzīties savās neveiksmēs, viņš bija ārēji tas pats, kas agrāk: no rītiem māti un viņu noskūpstīja, teica kādus mīļus vārdus, iepina pat jokus, bet viss tas bija piespiests, mākslots. Un to visu vērodama, Lidija,
pārdzīvojusi ārzemēs savu dvēseles traģēdiju, kad māte viņai rakstīja, ka Olģerts piepeši aizbraucis, kopš gada neraksta un nodevies savai apgādniecībai, atgriezusies tēva mājās, uzņēma tur valdošo chaosu ar divkārtēju jūtelību. Viņa redzēja, ka tēvs cieš, bet savā augstprātībā negrib atzīt savas kļūdas un savu iedomu nepareizību. Viņa cieta arī pati, bet būdama tēva raksturā un juzdamās savā patmīlībā aizkārta, nespēja sevi pārliecināt, ka Olģerts viņu mīl un ka viņas laime atkarājas vienīgi no viņas, ne no Olģerta. Viņa sāka tulkot Olģerta vēstules saturu citādi, nekā agrāk, ka viņš tai delikāti atteic, lai būtu brīvs savās apgādniecības lietās, un ar laiku šīs viņas iedomas kļuva viņai par patiesību. Tad Olģerta pēkšņā ierašanās, viņa aiziešana no viņas vecāku mājas - tas viss, bez šaubām, vēstīja jaunus sarežģījumus, bet ne mieru. Arī māte, nododama viņai vēstuli, bija drūma un, ne vārda neteikusi, atstāja viņu vienu...
Maģistrs Stembers viņai savā vēstulē apliecināja savu dziļu cienību un padevību un sūtīja viņai līdz ar vēstuli rozes ziedu. Viņš teicās rozi pats priekš viņas stādījis un jūtoties laimīgs, ka tās pirmo ziedu varot pasniegt viņai, kaut arī tik neparastā kārtā. Drīz viņš braukšot uz Pēterpili, uz mātes ģimnāzijās svētkiem, kuros, kā māte rakstot, uzstāšoties arī, bez šaubām, viņa, Lidija, un viņš gaidot ar nepacietību to brīdi, viņu apsveikt pēc tik ilga laika. Ar sevišķu prieku viņš uzklausīšot viņas ceļojuma iespaidus, bet cerot, ka mīļā Krievija, sevišķi Pēterpils, nebūšot viņu atsvešinājusi un viņu kā mākslinieci pratišot cienīt un saistīt. Viņš patlaban strādājot pie kāda jauna darba "Mākslas daiļums senatnē" un jutīšoties laimīgs, kad viņam būšot izdevība šo darbu viņai pasniegt...
Lidija ielika apvītušās rozes ziedu Manna romānā un aizvēra grāmatu, raudzīdamās maģistra vēstulē, kuras saturs viņā izsauca vieglu uzbudinājumu.
Ko gan vēstīja šīs rindiņas, ja ne mīlu? Vai viņa, Lidija, nebija priekšmets jaunā zinātnieka jaunajam darbam par mākslas daiļumu? Vai viņš viņas dēļ nebija atstājis sausos valodnieciskos jautājumus un piegriezies skaistuma dievināšanai? Bez šaubām, viņa bija atslēgusi viņam jaunu pasauli, kuru viņš līdz šim nepazina, pasauli, kurā viņa pati tiecās dzīvot, bet ikdienas dzīves neveiksmes viņai žņaudza elpu. Šī bija tā pati pasaule, kurā Olģerts bija viņu šais gados ievedis, bet pats izšķīries iet citu, nezināmu ceļu, kur turpretim sausais zinību vīrs tai piekļāvās un uzskatīja viņu, Lidiju, par savas dzīves izejas punktu.
Maģistrs Stembers nebija skaists, viņš nevarēja mēroties ar Olģerta zaļoksnību un viņa straujo dabu. Bet arī viņa nebij vairs skaistule, kā agrāk, kad, pašai sevi apbrīnot, viņas daiļās miesas formas tai šķita radības augstākais piepildījums. Viņa bija novecojusies, šis moku pilnais gads ārzemēs bija viņu sakropļojis, viņa bija fiziski izsīkusi, viņas locekļi izdiluši. Bet dvēseles daiļums viņai bija pirmatnējs un izkopts. Šo daiļumu viņa nedrīkstēja upurēt Olģerta iedomām, tas bija vēl vienīgais, kas viņai pāri palicis. Un kas bija miesas formas bez dvēseles daiļuma? Vai tās nevīta un atkal neuzziedēja? Vai viņa to nebija jau pārdzīvojusi, atstādama Tomašēvicu un piegriezdamās Olģertam?
Šādā nenoteiktā gara stāvoklī Lidija pavadīja visu priekšpusdienu, kad bija izzinājusi no mātes, ka Olģerts būs pie viņiem uz vakariņām, bet pēc tam viņam būs nopietna saruna ar tēvu. Protams, šī saruna varēja būt vienīgi veikaliska rakstura, jo Olģerts nevarēja griezties pie tēva pēc viņas rokas, kur viņa uz viņa vēstuli nebija atbildējusi. Bet vai viņai atbildēt uz šo vēstuli un teikt, ka viņa pieder vienīgi viņam, izkliegt savas dvēseles sāpes, cik viņa Olģerta dēļ cietusi? Bet vai viņš bēgtin no viņas nebēga? Vai viņa šī
vakara saruna ar tēvu nebūs jauna kara pieteikšana, bet ne miera atjaunošana? Šai dienai, bez šaubām, vajadzīja būt izšķirošai priekš viņas. Tādēļ viņa nolēma braukt viena uz teātri, bet atgriezties agrāk mājās, lai tiktos ar Olģertu savu vecāku sabiedrībā un varētu pati savām acīm vērot Olģerta izturēšanos.
Bet visu pēcpusdienu viņa nodevās Manna romānam un katrā jaunā lapas pusē, ko vien atšķīra, lika rozes ziedu, ko viņai maģistrs Stembers bija atsūtījis.
Olģerts ieradās pulksten deviņos pie Jozofatiem.
Viņu laipni saņēma Jozofats un aicināja kabinetā, kur Jozofata kundze viņu jau gaidīja.
Olģerts skūpstīja kundzei roku un atvainojās, ka viņu tikai tagad apsveic, atrazdamies jau divas dienas Pēterpilī.
"Mēs pie jūsu untumiem jau pieraduši," Jozofata kundze teica. "Tā tad jūs vēl neesat labojušies?"
"Pašam par sevi spriest ir grūti. Bet, varbūt, manas vājās rakstura īpašības ir tiešām uzkrītošas," Olģerts atbildēja, viegli nosarkdams.
Kad viņi bija brītiņu apsēdušies un izmainījuši dažus nenozīmīgus vārdus, pie kuriem Olģertam šķita, ka viņš ir vārda pilnā nozīmē šinī namā viesis, kundze aicināja vakariņās.
Pie galda Olģertam tika ierādīta vieta pretim Jozofatam, kur parasti Lidija sēdēja, un, to vērodams, viņš pārliecinājās, ka Lidijas nav mājā. Visu dienu viņš bija kāvies ar domām, kā Lidija viņu saņems, un bija sevi jautājis, kā viņam pret viņu pirmā acumirklī izturēties, bet tagad šis viņam nepatīkamais stāvoklis bija novērsts, kur galds bija klāts tikai trim personām. Un viņš
sevi mierināja, ka tā ir labāk: Lidija nevarēja darīt nekādu iespaidu uz viņa ciešo apņemšanos, savu stāvokli firmā pilnīgi noskaidrot, viņš bija brīvs savos rīkojumos. Bet Lidijas iztrūkums bija odzes dzēlums viņa dvēselē, kura saviļņojās un jūtu pārmērs aptumšoja viņa prātu. Lidija viņu nemīlēja... Viņa izvairījās ar viņu tikties un teikt viņam acīs šo pazudinošo vārdu.
Pa vakariņu laiku Jozofats centās būt izsmalcināti viesmīlīgs un Olģerts atcerējās, ka ar tādu pašu laipnību viņš tika priekš gadiem no Jozofata saņemts Rīgā Romas viesnīcā, kad bija runa par viņa atgriešanos uz Pēterpili. Bet toreiz šī laipnība bija sirsnīga, kurpretim tagad tā viņam šķita mākslota. Bet viņam uzkrita Jozofata rūpju pilnā seja un iekritušās acis, kuras bija ūdeņainas un valgas, kā cilvēkam, kas savā dzīvē sasniedzis kulminācijas punktu, bet nespēj šo savu izcilus stāvokli valdīt un kam viņa dzīves groži slīd no rokām. Bez šaubām, Jozofats apzinājās savu kritisko stāvokli un viņa dvēseli krimta arī viņa ģimenes apstākļi. Viņš lika, varbūt, vēl kādas cerības uz viņu, - atrast vēl kontaktu ar Meijeru vai arī stāties sakaros ar kādu citu lielāku Leipcigas firmu, kuras monumentālie izdevumi Krievijā nebija ievesti. Bet ar kādu firmu? Brokhauss ar savām vārdnīcām jau sen bija Krievijā nostiprinājies un Vācija vēl nebija šīm divām ļeksikografiskām iestādēm līdzīgas firmas. Varbūt dibināt pašu līdzekļiem konkurenci Meijeram un Brokhauzam? Vai ko citu?
Šādas domas zibeņoja Olģerta smadzenēs pa vakariņu laiku.
Jozofata kundze pirmā piecēlās un Jozofats, piedāvādams Olģertam cigāru, kuru tas ar pateicību atraidīja, aicināja viņu uz kabinetu.
"Man jāatzīstas, ka veikals pa jūsu prombūšanas laiku stipri gājis atpakaļ. Es esmu par vecu, arī nespēju viens pats. Tad vēl tā nepatīkamā
norēķināšanās ar Meijeru, kur mums izcēlusies domu starpība zaudējumu lietā," Jozofats kabinetā pirmais uzsāka valodu.
"Vai šis strīdus ar Meijeru nebija izbēgams? Vai nebija iespējama saprašanās turpmākai darbībai, kaut arī citos, mazākos apmēros?" Olģerts jautāja.
"Es nezinu. Varbūt, ka esmu pārsteidzies un savas attiecības ar Meijeru saasinājis. Es neticu, ka būs kāda saprašanās vairs iespējama, kur mūsu savstarpējā norēķināšanās jau atrodas advokātu rokās."
"Vai bija nepieciešami vajadzīgs rīkoties ar juristu palīdzību? Šis paņēmiens grāmatu tirdzniecībā ir pilnīgi svešs," Olģerts iebilda.
"Es tam piekrītu. Bet pirmo soli spēra Meijers, sūtīdams savu juriskonsultu," Jozofats atbildēja un bungoja saviem sīkiem, labi koptiem pirkstiem uz galda. Viņu stipri uztrauca šī viņam nepaatīkamā lieta, kur viņš apzinājās, ka viņa firma bijusi pirmā celmlauzēja Meijera leksikām Krievijā. Viņš uzskatīja Leipcigas bibliogrāfiskā institūta izturēšanos pret sevi par apvainojošu un nepiedodamu.
Olģerts klusēja. Kas tagad vairs bija glābjams, kur juristi savā starpā sacentās un ētikas robežas bija pārkāptas? Viņam bija arī sveša tagadējā Meijera jaunā pārvalde pēc Dietca nāves un tas kurss, kādu bija ņēmusi šīs firmas priekšstāvība Krievijā.
"Bet šī kļūmīgā epizode nedrīkst traucēt jūsu darbību manā firmā. Galvenais, ka jūs atkal esat te un varat no jauna uzņemties manas apgādniecības vadību. Viss pārējais gan jau nokārtosies. Kā toreiz, kad jūs priekš gadiem atgriezāties uz Pēterpili. Vai ne tā?" Un Jozofats priecīgi berzēja savas rokas un ar savām plaukstām viegli aizkāra Olģerta ceļus, atkārtodams: "Vai ne tā, Olģert Petrovič?"
"Es nevaru jau šovakar tiešu atbildi dot," Olģerts pēc brīža atbildēja. "Man jāatzīstas, ka nācu pie jums ar ciešu apņemšanos jums paziņot, ka ar jaungadu, varbūt agrāk, izstājos no jūsu firmas. Es morāliski nespēju būt kapracis sava darba atliekām. Jūs ziniet, ka nodibināt sakarus ar Meijeru bija mana cenšanās. Tā tagad pa manu slimības laiku profanēta. Ar Meijeru, bez šaubām, ir visi tilti noārdīti." Olģerts piecēlās.
Arī Jozofats piecēlās. Šādu atbildi viņš nebija cerējis no Olģerta dzirdēt. Bet viņš bija par pašlepnu uzbāzties ar savu paša apgādniecību un norādīt Olģertam, ka viņš bez Meijera līdz šim eksistējis un ka viņa skolas grāmatu apgādienam liela vērtība. Viņam šķita, ka Olģertam citi, viņam nezināmi mērķi. Vai viņu no tiem atturēt? Viņš zināja arī, ka ne algas jautājums vilina Olģertu uz citu darba lauku, bet ideja, kura bija jau izpaudusies paša apgādniecībā.
"Bet iekams jūsu jaunie nodomi vēl nav kristallizējušies, es gribētu teikt, iekams jūs vēl neesat citur saistījušies, jūs savu darbību manā firmā nepārtrauksat?" Jozofats teica un viņa balss skanēja nedroši.
"Man vēl ir līdz jaunam gadam kontrakts. Es lūkošu šo laiku nokalpot"
Koridorā bija dzirdama durvju klaudzēšana un viegli soļi.
Jozofats vēroja, ka Lidija pārbraukusi no teātra.
Nākošā acumirklī Lidija parādījās durvīs un aiz viņas stavēja Jozofata kundze.
Olģerts gāja Lidijai pretim un skāra savām lūpām viņas roku.
"Vai mēs netraucējām jūsu sarunas?" Lidija, stāvēdama uz durvju sliekšņa, vaicāja un pagriezās pret māti.
"Nebūt arī nē," Jozofats atbildēja. "Mēs savas sarunas esam jau beiguši. Olģerts Petrovičs mūs atstāj."
Lidija bija nezināšanā, vai Olģerts viņus atstāj šovakar vai pavisam. Bet viņas atjautība uzķēra ļaunāko: Olģerts atstāj viņus uz visiem laikiem, to izteica tēva uztrauktā runa un nemierīgā šurp un turp staigāšana pa kabinetu. Un viņā iedegās drosme izsaukt savu pretinieku, par kādu viņa tagad uzskatīja Olģertu, uz vārdu cīņu, kā toreiz un būt uzvarētājai, bet ne uzvarētai. Pūlēdamās ārēji būt mierīga, viņa pusdrebošā, pus izaicinošā balsī griezās pie Olģerta:
"Vēl pārāk agrs iet uz mājām. Es atvainojos, ka nevarēju šodien palikt uz vakariņām un dalīt ar jums sabiedrību. Jūs izskatāties tik veseli, esat tā atspirguši, kā nekad senāk. Jūs, bez šaubām, būsat daudz ceļojuši pa Krimu un Kaukazu, jo stiprais dienvidu saules iespaids vēl tagad manāms jūsu sejā. Man būtu patīkami dzirdēt jūsu veseļošanās metodi un vispāri, kā jūs šo vasaru pavadījuši," viņa runāja. Bet tad, pagriezusies pret māti, teica: "Mama, lūdzu glāzi tējas, esmu izslāpusi. Vai arī jūs nedzersiet glāzi tējas, Olģert Petrovič? Jā? Lūdzu arī priekš Olģerta Petroviča tēju," Lidija, nenogaidījusi atbildi, teica Mašai, kura uz zvanu parādījās kabineta durvīs.
Šī Lidijas impulsīvā uzstāšanās Olģertu apmulsināja. Ko tas nozīmēja? Viņš lūkojās visu laiku Lidijas liesajā sejā un sadilušajā stāvā un viņam kļuva žēl, ka Lidija šinī pārbaudīšanas laikmetā bija tik daudz cietusi. Nekas cits, kā dvēseles sāpes bija kremtušas viņas fiziskos spēkus. Viņa sava gara lepnībā bija tā pati, kas agrāk, pūlēdamās būt noteicēja pati par sevi, savu laimi un nākotni. Vai viņas runa nebija tiešs izaicinājums viņai padoties? Vai viņš spēja pretoties un patvarīgi tagad aiziet?
Kalpone Maša ienesa tēju.
Lidija apsēdās un uzaicināja Olģertu viņai sekot.
Jozofats iegāja guļamistabā un viņa soļi tanī bija dzirdami kā pulksteņa takts.
Jozofata kundze no sākuma bija neziņā, vai palikt kabinetā, vai atstāt jaunos ļaudis vienus. Viņa diplomātiski kalponei kaut ko prasīja un ar to sarunādamās iegāja zālē. Viņa neparedzēja nekā laba no Lidijas sarunas ar Olģertu, kādēļ negribēja būt aculieciniece. Viņa vēlējas, lai Lidijas attiecības ar Olģertu reiz galīgi noskaidrotos, jo Marija, viņas jaunākā, pieauga un viņai bij jāsāk domāt par to.
"Tā tad jūs bijāt Krimā un Kaukazā un tur atguvāt savu veselību?" Lidija pirmā uzsāka.
Olģerts piespiesti pasmaidīja. Viņš zināja, ka Lidija šīs ziņas par viņa uzturēšanos dienvidos pati iedomājusies un tās izlieto aplinkus nolūkā. Bet viņš to viņai neņēma ļaunā, raudzīdamies viņas cietējas sejā.
"Esmu veseļojies vienīgi Rīgā - Vidzemē. Baltijas klimats ir veselīgs un mani tas izdziedēja," viņš atbildēja.
"Berlines klimats nav sliktāks par Baltijas. Bet es nevarēju pierast un sasirgu. Es pat nopietni saslimu," Lidija iebilda un viņas balsī izskanēja skumjas.
"Es bieži domāju par jums, Lidija Karlovna. Bet es nevarēju ne sapnī iedomāties, ka jūs slimojusi."
"Nekad?"
"Jūs atstājāt Pēterpili smiedamās, jaunības pārpilnībā."
"Vai jūs toreiz iedomājāties, vai bijāt pārliecināti par manu jaunības pārpilnību?" Lidija viņu pārtrauca.
"Es biju pārliecināts par jūsu ziedošās jaunības zaļoksnību. Es biju vērojis jūsu lielās gara spējas un drosmi. Jo tas, kas garā liels un nepieejams, pārvar savu miesu un kļūmīgos dzīves apstākļus. Viņš dzīvo vienīgi savā garīgajā pasaulē, visas viņa domas un tieksmes tiecas uz
vienu mērķi, tā ka dzīve ar neizbēgamiem pārpratumiem un sarežģījumiem tam ir kaut kas ikdienišķs, bez kā tas nevarētu dzīvot un justies liels un drošs pats savā pasaulē. Šie sīkie dzīves jautājumi viņu nenokausē, es gribētu teikt, ne mazākā mērā neaizkar viņa garīgās intereses, bet ir kaut kas nepieciešams, kas padara viņa īsto dzīvi dziļāku, lielāku. Un es biju pārliecināts un vēl tagad tam ticu, ka jūs stāvat pāri ikdienībai un dzīvojat savā gara pasaulē."
"Bet ja es nebūtu bijusi tā, par kādu jūs mani iedomājaties? Ja es būtu bijusi tā vienkāršā ikdienības sieviete, kas savu īsto gara pasauli neatradusi, priecājas un raud par katru dzīves pārpratumu un sarežģījumu? Īsi formūlējot - ja es būtu sieviete bijusi un tāda palikusi savā svešniecības laikmetā?"
Un Lidijas balsī izskanēja sēras.
"Bet tāda jūs neesat, Lidija Karlovna," Olģerts pretojās. "Jūs gribat noliegt savu garīgo esamību. Ticat man, ka esmu sekojis jūsu dvēseles dzīves attīstībai. Tās vārti bija atdarījušies jūsu garīgai pilnībai. Šī pilnība auga un brieda manu acu priekšā un līdz ar jums arī es daiļoju un kopu savu dvēseli. Tā, varbūt, mums savstarpēji nesaprototies, neapzinoties katram par sevi, mēs nokļuvām pie robežas staba, kur mums bija jāizšķiras."
Lidijai trūka vārdu Olģertam uz reizi atbildēt. Viņai šķita, ka to visu, ko Olģerts runāja, viņa bija sen jau dzirdējusi. Toreiz, Somijas jūrmalā, viņu bija pārņēmušas liegas trīsas, uzklausoties Olģerta mīlas estētiku. Tad viņa bija gatava aizrauties un cerēja atradusi savu ilgu piepildījumu. Bet tagad viņa kritiski uzņēma Olģerta runu un tā bija priekš viņas jauka vārdu spēle. Bet tad viņas pašlepnums atdzima. Tāpat kā toreiz Somijā, viņa jutās savā dvēselē aizkarta, apvainota. Viņa atcerējās savas ciešanas, kad viņa, klausīdama Olģertu, atstāja Pēterpili
un bija vairāk kā gadu it kā notiesāta un atstumta. Viņas lielās acis iezibējās un uztraukuma drudzis šķita pārņēmis viņas ķermeni.
"Un jūs izšķīrāties man toreiz rakstīdami?" viņa dobji jautāja.
"Es nevarēju jums nerakstīt, Lidija Karlovna, kur mani toreizējie dzīves apstākļi uz to spieda. Es gribēju palikt uzticīgs pats sev. Griežoties pie jums, man šķita, ka jūs tad vēl nebijāt skaidrībā, kas notiek jūsu dvēselē. Jūsu garīgā esamība bija nokļuvusi pie robežu joslas, kuras vienā pusē nezināmā, varbūt, pat drausmīgā nojausma par jūsu garīgās dzīves augstāko piepildījumu, bet šai pusē tas ikdienišķi naivais, kas jau pārdzīvots, pa daļai sasniegts un izjusts. Mani sāpināja jums ieteikt sevis pārbaudīšanu. Bet es nedrīkstēju būt vieglprātīgs un to nedarīt."
Olģerts, to teicis, smagi uzelpoja. Viņš vēroja Lidijas dvēseles uztraukumu un viņam bija žēl viņas, kas cieta viņa runā klausīdamās. Bet viņš apzinājās savas dzīves izšķirošo momentu un gribēja palikt joprojām uzticīgs pats sev.
"Jā, jūsu man uzspiestā sevis pārbaudīšana bija cietsirdīga, nežēlīga. Es to nekad neaizmirsīšu. Es esmu sev vairākkārt jautājusi, ko cita sieviete manā vietā būtu darījusi. Ticat man, ka tā būtu atgriezusies ar jaunu līgavaini. Jūs nepazīstat sievieti, tā ir priekš jums mīkla. Jūs esat vēl vienmēr tas naivais bērns, kurš nodevies saviem sapņiem, nevēro savu apkārtni un pats sevi. Varbūt, ka es maldos un neesmu vēl tik dziļi iespiedusies jūsu noslēpumu pilnā dvēselē. Varbūt, ka jūsu tieksmes ir sevišķas, mūsu, sieviešu tieksmes svešas un nepieejamas. Bet vēl mazāk mani pazīstat, nekā es jūs - jā, mazāk, neizsmeļoši sekli. Runāsim tagad atklāti, tieši, bez filozofijas. Jūs mani mīlat - tas jums jāatzīst. Jūs mani mīlat ar lielu kaislību, citādi kā Tomašēvics, kuram es jūsu klātbūtnē atteicu.
Jūsu mīla atšķiras no tās mīlas, ko iedomājies maģistrs Stembers, šis sausais zinību vīrs, sūtīdams man ik pārdienas vēstules ar rožu pumpuriem. Bet jūsu mīlu nomāc man svešas, fanātiskas tieksmes jūsu dvēselē. Es nezinu, vai tā ir rakstniecība un literatūra. Es nezinu, vai tas ir patriotisms un jūsu jaunā apgādniecība. Es negribu ticēt, ka jūsu Sibirijas draugi varētu uz jums tādu iespaidu darīt un jūs tuvināt utopiskām varbūtībām. Bet to es zinu, ka jūs neesat sevī izšķīrušies un ka tā robežu josla jūsu garīgā dzīvē, par kuru jūs runājāt, nav no jums vēl pārieta, un ka noslēpumaini drausmīgais un naivi ikdienišķīgais jūs baigi nomāc un velk arvien dziļāk atvarā. Tas noskaidroti cēlais, kas reiz liesmoja jūsu dvēselē un kura dzirkstis mani vienās liesmās pārņēma, ir kļuvis par pelniem. Debesskaidrā gara apgarotība un pacilātība ir aptumšota no sausas doktrinas, protams, augstākā nozīmē un ētiski-estētiskā mijkrēslī, kur brīžam viena varbūtība pārvar otru un atkal pēdējā aptumšo pirmo. Un tagad es jautāju, Olģert Petrovič: kā lai es atbildu uz jūsu vēstuli? Dodat man padomu, ko lai es jums atbildu?" Pēdējos vārdus Lidija izkliedza un, aizsegusi rokā seju, izplūda asarās.
"Lidija Karlovna, neraudat. No Dieva puses, neraudat," Olģerts uztraucies mierināja un tiecās pēc viņas rokas. Bet Lidija, abām rokām seju apklājusi, nevēroja Olģerta tiekšanos. "Sakat, ko lai es atbildu uz jūsu vēstuli. Es jūs lūdzu, dodiet man padomu, ko lai es atbildu."
Olģerts piecēlās un vēroja, ka viņa sirds stāj darboties. Viņš nedzirdēja, ka Jozofata soļi guļamistabā apklusa. Viņš neredzēja, ka kabineta durvis uz koridoru bija jau slēgtas un Jozofata kundze aizdarīja arī zāles durvis. Viņš atradās tādā pat bezizejas stāvoklī, kā tad, kad viņš Lidijai rakstīja vēstuli un bija visu nakti cīnījies ar sevi. Tad viņš šķita cīņu izcīnījis, bet tagad?
Vai šī cīņa viņam pašam ar sevi nesākas no jauna un citos, daudz nelabvēlīgākos apstākļos?
"Es izpildīšu jūsu vēlējumos, Lidija Karlovna. Bet apmierinaties. Es jūs lūdzu," Olģerts teica un apsēdās viņai iepretim. Un, turēdams Lidijas roku savējā, viņš to vairākkārt noskūpstīja un tad turpināja.
"Jūsu atbilde var būt sekoša: jūs mani mīlat. Arī jūs mani nemīlat kā Tomašēvicu un varbūt, maģistri Stemberu, bet citādi, ar citu aizrautību un kaislību. Ka jūs paguvuši manā dvēselē ieskatīties un saucat to par mijkrēsli, kas mani brīžam attālina un atkal tuvina jums un manai garīgai esamībai, es zinu, Lidija Karlovna. Bet mans liktenis liekas jums atbaidošs un jūs esat neziņā, kurp tas vedīs mani, kurp tas vedīs jūs kā manu dzīves biedreni, un jūs sevi jautājat, vai man sekot un vai jūsu mīla radīs manī pretmīlu. Es to saprotu, jo cienu sievišķību un mans vēlējums ir, lai jūsu sievišķība nekļūtu apēnota arī turpmāk no citiem jautājumiem un problēmām. Jūs nevarat būt ne cīņas biedrene, ne problēmu raisītāja. Šīs daiļās rokas ir radītas mīlas glāstiem. Šie mazie rožu pirkstiņi spēj izburt dievišķīgas skaņas un ar savu radošo grāciju rotaļāties ar visusvētākām jūtām. Jūsu liegais acu pāris ir debešķīga atspulga no jūsu dvēseles un sola sirdsprieku un svētlaimības stundas. Jūsu lūpas nevar izrunāt kaujas saucienu un cīņas paroles, bet tās ir radītas mīlas skūpstiem un atveldzēt ar savu burvīgumu ceļā nogurušo un savās īkstīs izsīkstošo. Tās spēj ar vienu smaidu liesmas dzēst un ledu kausēt. Un jūsu daudz cietusē sirds ir mūžīgais mīlas dārzs, kurš viss rīta rasā. Jā, tāda jūs esat, Lidija. Tādu es jūs vēroju kopš gadiem un jūs dievinu."
Lidija, kuras abas rokas Olģerts turēja savējas, izplūda asarās, un, zaudējusi savu dvēseles līdzsvaru, nolieca savu galvu Olģerta klēpī.
Viņa bija kļuvusi atkal tā, kas Somijas jūrmalā, kad Olģerts bija pieskāries viņas dvēseles dzīvei un vienās trīsās pieglaudās viņam, un cerēja Olģertu ieguvusi.
Olģerts skūpstīja viņas matu cirtas un divas lielas asaras slacināja tās.
"Tā ir jūsu dievišķīgā sievišķība, Lidija Karlovna. Es to pielūdzu un dievinu. Man jāatzīstas, ka es brīžam topu akls no tās un taustos kā pa labirintu. Tad es pūlos to saskaņot ar manas dvēseles dzīvi, radniecisku šai pasaulei un sevi jautāju: vai tā saskaņojama. Ticat man, ka tas bija manas nelaimīgās vēstules pamattonis. Vairāk kā gadu es sevi nomoku, atrisinādams šo jautājumu un esmu cietis tāpat kā jūs šinī laikmetā, bet atbildes neesmu radis. Varbūt, ka tā ir kļūda, ka esmu pašapzinīgs un paškritiķis. Varbūt, ka mīla necieš loģiskus slēdzienus. Bet es nedrīkstu būt vieglprātīgs, Lidija Karlovna. Es apzinos par pašlepnu, lai jūs maldinātu. Es neuzdrošinos nokāpt jūsu dvēseles dziļumos un tos izbradāt. Man ir svēta jūsu idilliskā jūtu pasaule un es būtu pirmais, kas ietu cīņā, ja kāds to profānētu," Olģerts runāja, glāstīdams Lidijas matu sprogas.
Bet Lidija nesaprata Olģerta vārdus. Viņas galva dega no Olģerta glāstiem un viss viņas ķermenis bija vienās ugunīs. Bet Olģerta runa bija auksta un atbaidoša. Kad Olģerts bija stājis, viņa atsvabināja savas rokas, ieņēma savu pirmatnējo stāvokli un pūlējās būt ārēji mierīga.
"Jā, kur mēs palikām?" Lidija pirmā uzsāka. "Ak tā, mana atbilde uz jūsu vēstuli."
Olģerts klusēja. Bet viņa valgie skati gremdējās Lidijas dvēselē un kaut ko tanī meklēja.
"Jūs man solījāties nākt talkā. Man diktēt manu atbildi. Bet jūs aprobežojaties ar mīlas kulta dievināšanu un izraudzījāties manu personu kā fantastisku allegoriju," Lidija runāja.
"Ne fantastisku, bet idillisku allegoriju, Lidija Karlovna," Olģerts pārlaboja. "Un es nevarēju to nedarīt, iekams pāreju uz tiešo atbildi, kura ir atkarīga no šīs idilliskās, dievišķīgās pasaules."
"Tā tad viss līdzšinējais no jums sacītais uzskatāms par ievadījumu? Tiešu atbildi jūs man esat parādā."
"Tiešu atbildi varat vienīgi jūs uz manu vēstuli dot, Lidija Karlovna. Bet es varu tuvāk noskaidrot savas vēstules pamata toni. Man šķiet, ka jūs esat neskaidrībā par to, ko es savā vēstulē pūlējos izteikt. Varbūt, ka mana izteiksme nav pietiekoši skaidra bijusi un man tā jāpapildina."
"Es jūs lūdzu, darat to. Varbūt es esmu jūsu vēstuli nepareizi sapratusi. Man jāatzīstas, ka mani uztrauc katrs vārds, kas nāk par jūsu lūpām, jo baidos, ka tiešām būšu jūsu vēstuli nepareizi sapratusi."
"Atceraties, es rakstīju jums par mūsu garīgās dzīves un tieksmju noskaidrību."
"Man katrs jūsu vēstules vārds iespiedies atmiņā."
"Ja es jums šodien runāju par jūsu idilliskās dvēseles dzīves noskaņotību, par jūsu sievišķības dievišķīgumu, tad es to darīju, radīdams pretstatu citai, šinī gadījumā, manai dvēseles dzīvei, kura izpaužas pienākuma un dzīves uzdevumu problēmu atrisināšanā. Arī te ir krāsu un niansu pārpilnība un harmonijas noskaņotība. Bet degpunkts ir tas, vai idilliski sievišķīgais saskaņojams ar reālo dzīvi."
"Konkrēti formūlējot, vai es varu būt jūsu dzīves biedrene, neupurējusi savu sievišķību?"
"Vai mūsu kopējā garīgā dzīve nebūs padota nelabvēlīgām disonancēm."
"Bet, man šķiet, mēs nevarētum būt pirmie, kas savu kopdzīvi dibina līdzīgos apstākļos, es gribētu teikt, kas būtu garīgi mazāk attīstīti par mums."
"Protams, ka ne. Bet man vismaz domāt, ka jūs, Lidija, ciestu manis dēļ, ir nepanesami. Es nevaru iedomāties tos moku brīžus, kad man būtu jāvēro jūsu dvēseles nemiers un es būtu bezspēcīgs šo nemieru dzēst. Tādēļ es izlūdzos jūsu noteiktu atbildi, vai jūs būtu ar mieru kļūt par manu dzīves biedreni arī tanī gadījumā, ja man jau rītu būtu jāatstāj jūsu tēva māja un es dotos svešumā, vadīts no sava dzīves uzdevuma, man pašam nezināmā labirintā, kurā mirdz tūkstošu zvaigžņu apvārsnis un pauž savu bezgalīgo krāšņumu? Ja es būtu šo nezināmo ideālu pielūdzējs?"
Lidija klusēja.
"Es neprasu no jums šodien atbildes. Es cerēšu uz jums. Gadu, divi gadus. Līdz sirmam vecumam jūs būsiet mans vienīgais acuraugs. Tik bezgalīgi es jūs mīlu, Lidija..."
Un jaunības straujumā Olģerts skārās pēc Lidijas stāva un to skāva savās rokās.
Lidija nevarīgi padevās un izjuta Olģerta dedzinošo skūpstu uz savām lūpām..."
Jozofata soļi bija dzirdami guļamistabā. Tad durvis atdarījās un viņš ienāca kabinetā.
Arī Jozofata kundze ienāca pa zāles durvīm un viņas seja bija rūpju pilna.
Lidija, atsvabinājusies no Olģerta skāvieniem, gāja vecākiem pretim un vēstīja:
"Olģerts Petrovičs rītu aizceļo."
Jozofats saskatījās ar savu kundzi.
Olģerts klusēja.
Tad viņš atvadījās no Jozofata, kurš viņam vēsi sniedza roku, ne vārda neteikdams.
Jozofata kundzei Olģerts vairākkārt skūpstīja roku un vēroja viņas acīs asaras.
Lidija izvadīja Olģertu.
Viņa gāja viņu nolaist pa trepēm.
Šķiroties Olģerts vēl reiz sniedza Lidijai skūpstu un tas bija dievišķīgas uguns kairs.
Un mēmi, nakts tumsā, ne vārda nerunādami, Lidija ar Olģertu izšķīrās...
Palkavnieks Krisons un Olga Petrovna bija ļoti pārsteigti, kad Olģerts otrā rītā paziņoja, ka viņš vakarā ar ātrvilcienu aizbrauc uz Maskavu. Bet Olga Petrovna kā sieviete vēroja Olģerta romāna beigu cēlienu ar Lidiju un nekā nejautāja. Beidzot arī Krisons apmierinājās.
Nodevis stacijā telegrammas Raudupietim Sibirijā, Kalniņam un savam Rīgas kommisionāram, lai viņam nodomātos pasta sūtījumus adresē uz Maskavu, "Slavu Bazāra" viesnīcu, Olģerts iekāpa otrās klases vagonā un priecājās, ka mazā kupeja bija tukša. Viņš pasauca konduktoru, iedeva tam labu dzeramnaudu un lūdza tā kupejā pēc iespējas nesēdināt citus pasažierus, ko pakalpīgais konduktors arī apsolīja. Drīz vien atskanēja trešais zvans un vilciens sāka kustēties. Olģerts pārmeta krustu, kā toreiz, kad viņš pirmo reizi brauca uz Pēterpili un māte viņu uz to mudināja.
Kad vagona pavadītājs bija viņam uztaisījis guļas vietu, viņš izstiepās uz sniegbaltā palaga un juta nogurumu. Pagājušo nakti viņš nebija nemaz gulējis: vakardienas pārdzīvojumi viņu kratīja kā drudzī visu nakti. Bet uz rīta pusi viņš bija sevi savaldījis un nodevies savu personīgo lietu nokārtošanai. Arī visa diena pagāja vienā iešanā un braukšanā, jo viņš turēja par savu pienākumu atvadīties no saviem labvēļiem un draugiem. Kā pirmo viņš uzmeklēja Dr. Zotovu un izsacīja viņam pateicību, ka tas bija laikā konstatējis viņa slimības nopietnību un ieteicis pamatīgu ārstēšanos. Tad viņš uzmeklēja Meijera firmas nodaļu un iepazinās ar tās galveniem priekšstāvjiem. Viņš gribēja parliecināties,
kā pati firma nostādījusi savu apgādniecību un izplatīšanas tīklu Krievijā. Viņš tiecās redzēt šīs pasaules firmas technisko aparātu, kaut arī mazākos apmēros nekā centrā, Leipcigā. Viņam bija uz to morāliskas tiesības; jo viņš bija lepns, ka tā viņa ideja bijusi, Meijeru ar Krieviju plašākos apmēros saistīt. Viņš varēja arī lepns būt, ka viņa vadībā Jozofata firma bija uzrādījusi reālus panākumus un Leipcigas bibliogrāfisko institūtu Krievijā populārizējusi. Tad viņam bija cēlas atmiņas par Dietcu, ar kuru viņš priekš diviem gadiem bija pēdējo reizi ticies.
Meijera Pēterpils nodaļas direktors Dickhofs ar lielu uzmanību viņu uzņēma un veltīja viņa apciemojumam veselu stundu. Dickhofam bija zināma Olģerta darbība Jozofata firmā un pašas sarunas sākumā viņš uzsvēra, ka līdz šim nenobeigtā norēķināšanās ar Jozofatu nebūtu ievilkusies, ja Olģerts nebūtu piepeši saslimis un aprēķināšanos nebūtu uzņēmies Jozofats pats. Viņš iebilda, ka bibliogrāfiskais institūts nav gribējis ar Jozofatu visus sakarus pārtraukt, bet vienīgi kontroli paturēt sev un sadalīt darbību divos - Jozofata un viņu pašu firmas - centros. Bet Jozofats nostājies no paša sākuma izaicinoši, iedomādamies, ka viņu grib apiet, kādēļ radušies pārpratumi un lieka berzēšanās. Protams, tagad no domātās kopdarbības nevarot būt runas, jo strīdīgos sīkumus uzņēmušies tiklab no vienas, kā otras puses noskaidrot advokāti. Izdzirdis, ka Olģerts turpmāk nedomā Jozofata firmā darboties un aizceļo uz Maskavu, Dickhofs lika Olģertam priekšā uzņemties bibliogrāfiskā institūta Maskavas nodaļas vadību. Protams, šī nodaļa vēl nepastāvot, bet to bibliogrāfiskais institūts tuvākā nākotnē nodomājis atvērt un viņi cerot ar šo piedāvājumu dot zināmu gandarījumu viņam, Olģertam. Šo piedāvājumu Olģerts principā pieņēma, bet galīgu atbildi nedeva.
Viņš nebija ar sevi skaidrībā, vai nodoties svešai grāmatniecībai, kur viņam bija jau sava apgādniecība, un nodomāja turpmāk pelnīties kādā citā arodā, kas būtu, varbūt, ienesīgāks un dotu viņam plašākus līdzekļus sava paša pasākuma sekmīgai izkopšanai. Tad vēl viņš atzina, ka profesionāli grāmatu tirgotāji, ierakušies savā ikdienas darbā, kļūst ar laiku šauri un maziski. Viņš zināja, ka grāmatniecība apēd katru brīvu domu un padara cilvēku aiz darba pārpilnības par trulu amatnieku. Bet viņš, kurš bēga no šī truluma, tagad, atsvabinājies no visa personiskā, nedrīkstēja uz ātru roku izšķirties, kur viņam bija citi nodomi, citas izredzes. Vai Maskava, šī plašā Krievijas sirds, nevarēja būt arī viņam pieejama? Tādēļ viņš Dickhofam neatteica, bet solījās no Maskavas tuvāk rakstīt.
Un tas, ka viņam, Pēterpili vēl neatstājušam, bija izredze Maskavā nodrošināt savu eksistenci un līdz ar to turpināt savu apgādniecību, ienesa viņa uztrauktajā gara stāvoklī nomierinājumu. Viņam šķita, ka šis pēkšņais lūzums viņa dzīvē bija nepieciešams, tikpat nepieciešams, kā toreiz, kad viņš atstāja grāmatniecību un kļuva par fabrikas strādnieku. Līdz savam pirmam lūzumam viņš bija naivs sapņotājs un maz pazina reālo dzīvi un to darba īstenības pasauli, kur idejas pieņem reālu veidu un sapņi kļūst par taustāmām būtēm. Tas bija pirmais nopietnais mēģinājums. Bet tagad viņa dzīvei, kurā ideālais ar reālo bija kopojušies, sevī apvienojušies, bija savs pamats, bija jau sava pagātne, un lūzums viņa dvēselē nevarēja viņu attālināt, atbaidīt no viņa līdzšinējās dzīves, bet ienes tanī citu, varbūt, svaigāku un spirdzinoši atveldzinošu atmosfairu. Jā, Lidija viņu tomēr nesaprata: viņai Olģerta garīgā nobriešana šķita jau galīgi izveidojusies, kā viņas sievišķīgi dievišķīgais, bet viņš pats vēl tikai tuvojās šai pilnībai.
Viņa negribēja arī būt vairāk par to, kas viņa ir. Viņa nevarēja būt viņa darba biedrene, pat apzinīga līdzjutēja, bet vienīgi ar savu sievišķību pildīt viņa vaļas brīžus cēlā gara pacilātībā. Un viņa bija ar mieru gaidīt, kad Olģerts viņu sauks, kad viņas tuvums būs nepieciešams, kad sievišķīgi dievišķīgais kļūs par viņa, Olģerta, vēl verdošās gara dzīves pēdējo harmonisko noskaņotību. To liecināja viņas smeldzošie skūpsti. To apstiprināja viņas klusais ardievu sveiciens.
Šis pašapmierinājums bija kā vīrāka aromāts, kas viņam lika aizmirst visas nākotnes varbūtības, viņu ieaijāja sapņu valstī un slēdza viņa nogurušos acu vākus. Viņam nebija šaubu par savu nākotni, šaubu par Lidijas uzticību. Šī sapņu valsts šķita viņam tikpat pārpilna dažādu ierosinājumu un cēlumu, kā toreiz, kad viņš skatīja priekš sevis mēmos ūdeņos zeltu mirdzam, vai arī zvaigžņu firmamentā redzēja dimanta rotas. Šīs rotas nebija priekš viņa vēl zaudējušas savu pievilcības spēju un ar savu teiksmaino krāšņumu aicināja tām ticēt. Un vagona vienmuļīgā dunoņa darīja savu iespaidu uz viņa pārpūlētiem nerviem un it kā apstiprināja viņa pašpaļāvību. Un šai saldā sajūtā viņš nokāpa sapņu valstī, kura harmonēja ar viņa dzīves sapņiem un rādīja viņam jaunas burvīgas pilis un zelta kalnus...
Maskavā ar vietas dabūšanu tā neveicās, kā Olģerts bija domājis: vakantas vietas bija vienīgi lielos tirdzniecības namos un apdrošināšanas biedrībās. Bet palikt par vienkāršu komersantu vai apdrošināšanas biedrības aģentu Olģerts nevēlējās. Galīgi sevī neizšķīries, viņš pieņēma Meijera bibliogrāfiskā institūtā inspektora vietu pār
visām Krievijas nodaļām - pagaidām līdz jaungadam, kamēr būs priekšdarbi veikti Maskavas nodaļas atklāšanai. Un kā Dickhofs Leipcigas centrālās valdes uzdevumā rakstīja, Krievijas tirgu nodomāts sadalīt divos centros: Pēterpils un Maskavas nodaļās. Pēterpils rūpēsies vairāk par apgādniecību, bet Maskavas par izplatīšanu. Un Maskavas nodaļai būs padotas Sibirija, tālie Austrumi, Volgas, Kubaņas un Turkestanas apgabali, Kaukazs un Krima. Un centrālā valde Leipcigā izsaka savu vēlējumos, lai Olģerts savā inspekcijas ceļojumā nodibina sakarus ar šiem apgabaliem un pēc iespējas tos līdz jaungadam apceļo tā Dickhofs savu vēstuli noslēdza.
Pienāca telegrammas, vēstules un manuskriptu sūtījumi no Raudupieša un viņa dzīves biedrenes, daudziem citiem rakstniekiem, viņa Rīgas kommisionāra un grāmatu drukātājiem. Ar retu sirsnību Raudupietis rakstīja un viņu draudzīgi apsveica jaunā darba laukā, atzīmēdams Leipcigas bibliogrāfiskā institūta tradīcijas un vezdams tās sakarā ar Olģerta pirmiem mēģinājumiem latviešu grāmatniecībā. Viņš norādīja uz Pavļenkovu krievu grāmatniecībā un salīdzināja Olģerta pirmos soļus ar Pavļenkova darbību un mudināja nepagurt, bet pārvarēt visus šķēršļus. Citi rakstnieki izteicās tamlīdzīgā garā. No Rīgas ziņoja, ka jau radusies dzīvāka interese par cittautu klasiķiem, bet publika vairāk pieprasot paštautas rakstnieku darbus.
Drukātavas pieprasīja pasūtījumus un bija ar mieru strādāt uz kredita.
Šī plašā korespondence Olģertu tā saviļņoja, ka viņš nolēma līdz jaunam gadam izdot desmit jaunas grāmatas un izdarīja gan telegrāfiski, gan rakstiski savus rīkojumus pirms aizceļošanas. Un nokārtojis savu personīgo korespondenci, viņš devās ceļojumā, vispirms uz Pievolgas apgabalu, tad uz Kaukazu un dienvidiem.
Ģimnāzijās direktrise Stembera kundze rīkoja savu gadskārtējo koncertu trūcīgiem skolniekiem par labu un uzlūdza arī šogad Lidiju piedalīties kā pianisti. Stembera kundze bija pēdējā laikā kļuvusi par klienti Jozofata veikalā un blakus savām personīgām vajadzībām sūtīja arī savas skolnieces uz attālo Jozofata veikalu izdarīt iepirkumus. Un tiekoties personīgi ar Jozofatu, bija gluži dabiski, ka veikaliska satiksme pamazām pārvērtās privātā un Stembera kundze bija jau vairākkārt bijusi pie Jozofatiem sērst. Bet Lidiju viņa uzlūdza ar viņai piemītošo paidagoga pazemību un runāja daudz par savu skolu un skolniekiem, ne vārda nebilzdama par savu dēlu un tā ierašanos no Maskavas uz šo koncertu. Viņa slēpa arī to, ka pēc koncerta māksliniekus un viņai tuvu stāvošas personas bija nodomājusi uzlūgt uz vakariņām. Uz koncertu tika ielūgti arī Jozofats ar kundzi un Lidijas jaunākā māsa Marija.
Lidija atturīgi pieņēma uzaicinājumu. Viņa zināja, ka koncertā ieradīsies maģistrs Stembers no Maskavas. Viņš sūtīja tagad ar katru vēstuli rozes ziedu un teicās būt laimīgs, kad viņam būs izdevība rozes pasniegt personīgi un ziedu pilnībā. Viņš rakstīja, ka viņa jaunais darbs jau tuvojoties beigām un viņš izlūgšoties no Lidijas atļauju, viņai dažas nodaļas pirms drukas nolasīt. Visas viņa vēstules bija glīti rakstītas, loģiski rūpīgi izstrādātas un apgarotas dziļas padevības un cienības jūtām.
Lidija lasīja šīs vēstules, kā mēdz lasīt māksliniece savu piekritēju atsauksmes, un atbildēja uz tām ar taktu un vieglu rezignāciju. Viņas atjautībai te bija plaša perspektīve un katrā jaunā vēstulē viņa atrada citu toni, uzstādīdama dažādus jautājumus, kādus viņas fantāzija uzbūra un kuriem nebija nekā kopēja ar maģistra
Stembera mīlas un dziļās cienības apliecinājumiem. Šī korespondence Lidijai šķita no sākuma uzbāzīga un viņu apgrūtināja, bet pamazām viņa pie tās pierada, un veltīja katrai atbildei dažas dienas savu asprātību noskaņošanai. Bet tiklīdz viņas domu gaita pieskārās Olģertam, viņa pēkšņi uztraucās un iznīcināja Stembera vēstules un jau uzrakstītās rindiņas atbildei. Un atslīgdama uz kušetes un raudzīdamās ovālajā spogulī, viņa izsauca savā dvēselē tos liegos brīžus, kas visus šos gadus viņai bija bijuši kā kairinoša saule. Viņa stundām ilgi sēdēja un no jauna pārdzīvoja savu jūtu cēlo saviļņojumu. Un tādos brīžos viņa izjuta Olģerta dedzinošo skūpstu uz lūpām un straujo skāvienu svētlaimību. Tad viņa veselām dienām par Olģertu vien domāja. Viņa nomocījās domām, kad Olģerts viņai rakstīs un viņu sauks pie sevis.
Viņa negribēja zināt par viņa nodomiem un dzīves mērķiem. Tas viss viņu neinteresēja. Vienu viņa zināja: Olģerts viņu mīlēja. Olģertam bija šī mīla svētums un viņš bija solījies šo svētumu sargāt kā savu acuraugu. Viņš teica, ka nepārdzīvotu tā brīža, kad redzētu viņu, Lidiju, savā apsardzībā nelaimīgu. Bet vai viņa varēja būt ar viņu nelaimīga? Savu dvēseles izmisumu viņa bija pārdzīvojusi pēdējā gadā ārzemēs, kad viņa bija šķirta no viņa, kad viņa bija iedomājusies, ka Olģerts no viņas atteicies...
Un tā, sevi noskaidrojusi, viņa gatavojās uz Stembera kundzes koncertu, dienām ilgi sēdēdama pie klavierēm un izburdama jaunas skaņas.
Pienāca koncerta diena un viņu izvadīja Jozofats ar kundzi, kuri brauca karietē līdz. Viņas vecāki bija ļoti pakalpīgi un tēvs viņai bija pasniedzis divas lielas dzeltenas rozes, kuras Lidija piesprauda sev pie krūts.
Lidija bija izraudzījusies Lista astoto rapsodiju un to nospēlēja ar lielu meistarību. Viņa
izbūra no Bechsteina flīģeļa burvīgas, viņai pašai līdz šim svešas skaņas un pirmo reizi pārdzīvoja to izjūtu, ka viņa ir māksliniece. Viņa aizmirsa, ka viņas priekšnesumā klausās pārpildīta zāle, elpu aizturēdama. Viņas mākslinieciskā iedvesma sakusa ar dievišķīgo skaņu plūdumu un aiznesa viņas dvēseli nezināmos tālumos.
Pēc priekšnesuma Stembera kundze Lidiju noskūpstīja, izplūzdama pateicības apliecinājumos.
Maģistrs Stembers viņai vairākkārt skūpstīja roku un pasniedza rozes.
Pēc vakariņām, kad Jozofati atvadījās, maģistrs pieteica savu vizīti uz rītdienu. No Lidijas atvadoties, viņš iebilda:
"Vai drīkstu jums nonest savu jauno darbu ieskatam? Tanī gan nav nekā par mūziku, bet pūlējos savam darbam pieiet ar to mīlestību un aizrautību, ar kādu jūs šovakar izpildījāt dievišķo kompozīciju."
Lidija pamāja piekrizdama galvu.
Tad maģistrs viņu novadīja līdz karietei un bija piepalīdzīgs iekāpt.
Otrā dienā maģistrs Stembers izlūdzās no Jozofata Lidijas roku.
Jozofats tūliņ atbildes nedeva.
Atvadoties Stembers pasniedza Lidijai savu glīti pārrakstīto jaunā darba rokrakstu un teicās ievākt viņas atsauksmi pēc dažām dienām, pirms aizbraukšanas uz Maskavu.
Lidija solījās manuskriptu pārlasīt, piebilzdama, ka viņa par to interesējoties.
To pašu dienu pēc vakariņām Jozofats, pāršķirstīdams rīta avīzes, ko viņš priekš gulēt iešanas mēdza darīt, pēkšņi piecēlās un sāka soļot pa kabinetu.
Lidija un Jozofata kundze, kuras tobrīd atradās kabinetā, sekoja viņa kustībām.
Jozofats atsēdās, aizkūpināja cigāru un, paņēmis avīzi, lasīja:
"Meijera bibliogrāfiskā institūta Pēterpils pārvaldē, kā mums no drošas puses ziņo, iestājies ilggadējais Jozofata firmas direktors Olģerts Silarājs. Pēdējais aizbraucis uz Pievolgas, Kaukaza un dienvidu lielākām pilsētām, nodibināt tur šīs iestādes nodaļas. Silarāja kungs nodomājis apceļot arī Sibiriju un uzņemšoties bibliogrāfiskā insitūta Maskavas centrāles vadību."
Lidija piecēlās un iegāja sava istabā.
Viņa negribēja dzirdēt vecāku pārrunas par Olģerta iestāšanos bibliogrāfiskā institūtā, labi zinādama, ka tēvs šādu Olģerta soli iztulko sev par kaitīgu. Viņa nekad nebija interesējusies par reālās dzīves pretešķībām. Nē, nē, par to vien nedomāt. Kopš vakardienas viņa kaisa mākslai un dailei. Un paņēmusi maģistra Stembera manuskriptu, viņa nodziļinājās tajā. Viņa bija jau nokļuvusi līdz seno grieķu dzejnieku sacīkstes dziedājumiem un pantomimu spēlei. Un viņa nejuta noguruma līdz rītam, iekams manuskriptu nebija izlasījusi.
Bet viņa nevarēja iemigt.
Ātri piecēlusies, viņa iegāja tēva kabinetā un sameklēja to avīzi, kurā bija ievietotas ziņas par Olģertu.
Izlasījusi šo ar sīku druku iespiesto rakstu grāmatniecības nodaļā, Lidija sakumpa turpat uz dīvāna un aizklāja rokām seju: miesīgais nogurums izsauca viņas dvēselē reakciju un savā nevarībā viņa izplūda asarās...
Bet tad viņa pēkšņi pietrūkās kājās.
Viņa skatījas kaut kur tālumā, nevērodama rudens saules skumjā zelta vizmu un pusbalsī sevi jautāja:
"Kad Olģerts mani sauks pie sevis? Vai viņš jebkad mani sauks pie sevis?"
Novembra sākumā Olģerts atradās Tiflisā. Viņš bija Volgu, Turkestanu un Kaukazu apceļojis un priekš bibliogrāfiskā institūta ar sekmēm veicis sakaru nodibināšanu. Patiesībā viņš izveda dzīvē pats savu ideju, ko priekš gadiem bij ieteicis Jozofatam, bet uzdūries uz pretešķībām un maziskumu. Viņš pats bija apmierināts ar savu ceļojumu. Jaunie apvidi, kurus viņš pirmo reizi apceļoja, dažāda rakstura ļaudis, ar kuriem viņš tikās un slēdza līgumus, ienesa viņa gara dzīvē vairāk nosvērtības. Viņš bija pūlējies atrast cilvēkus, kuriem blakus savām ikdienišķām interesēm vēl citi, cēlāki dzīves mērķi, un tādus bija sastapis lielā mērā. Viņš taisījās ceļā uz Odesu. Odesā viņam bija jāizšķiras, vai viņš uzņemas Maskavas nodaļas vadību, vai nē, jo bibliogrāfiskais institūts šo prasību katēgoriskā formā uzstādīja. Odesā vajadzēja sakrāties vēstulēm un manuskriptiem, jo uz Turkestanu un Kaukazu viņš nebija licis adresēt. Odesā, šai Krievijas dienvidu centrā, viņš cerēja saņemt Pēterpils avīzes komplektā sūtījumā, jo Pēterpils dzīve viņu ļoti interesēja. Un nemitīgi savās domās kavējoties pie Lidijas, viņā radās nemiera nojauta, kuru viņš cerēja izklīdināt...
No Tiflisas Olģerts izbrauca skaistā rudens dienā, kad vīnogas bij ienākušās un nogulējies Kaukaza vīns ar savu stipro aromātu garšoja visgardāk. Nedzēla vairs vasaras dedzinošā svelme un nebij jāmeklē pēc dziļām pagraba telpām klusā brīdī pie dzirkstošā Kachetinieša kausa. Tiflisa, Kaukaza metropole, bij jau tobrīd viena no skaistākām pērlēm pasaules jauno pilsētu rindā: ieslēgta no augstu kalnu trijstūra, ar debešķīgu botānisku dārzu, kas klinšu lēzenā gultnē piekļāvās armēņu vecpilsētas kvartālam ar verdoši dziedinošiem sērūdeņu fontāniem un balta
marmora baseiniem, kamēr jaunpilsēta uzrādīja skaistas architektūras un ar klints granītu bruģētas platas ielas. Bet sevišķi skaista bij Tiflisa pēc saules rieta un melnai tumsai to tinot savos autos, raugoties no augsto kalnu perspektīvas: tā bija teiksmaina krāšņuma ugunsjūra un elektriskie ielu dzelzceļi un skaistie divjūgu faëtoni zibņoja kā ugunīgas bultas šai kopējā uguņu zaigoņā. Olģertam stāstīja kāds tāļbraucējs kuģu kapteinis, kurš bija apceļojis visu zemes lodi un ar kuru tas sēdēja kādu vakaru kalnu restorānā pie viena galda, ka līdzīgu ainu viņš neesot redzējis visā pasaulē. Tādos brīžos tīkas līdz vēlai naktij skatīt šo panorāmu un baudīt Kachetinas dzelteno vīnu un vīnogu ķekarus, caurspīdīgus kā dzintara krelles. To Olģerts arī darīja. Bet ikdienas viņš uzmeklēja botānisko dārzu, kur palmu pavēnī atdevās savas jaunās dzīves sapņiem un skuma, ka Lidija nebija ar viņu.
Viņš brauca dienā uz Batumu, lai pārsēstos uz kuģi, kas gāja pa Melno jūru uz Odesu. Viņš bija dzirdējis stāstam par tām dabas bagātajām ainām šai desmit stundu braucienā līdz Batumai. Un patiešām: vilciens ložņāja kā melna čūska pa milzīgajām kalnu aizām un vijās lēnā gaitā gar klinšu krastiem, ūdens kritumiem un bezgalīgiem atvariem. Augšā ledainās kalnu virsotnes un kapara sarkanie ugunsdzirkstošie slāņi, kuri bija kā saules riets dzidrajā debess jūrā un likās vairojam un sūtam lejup savu metala svelmi, spiedošas saules radītu. Kur no kalna virsotnes bija atšķēlusies kāda daļa, vai arī ar smagu kritienu aprāvusi vai aizlūzusi asus klinšu ragus, tādās vietās kapara vai cita vēl neizpētīta rūda laistījās varavīksnes krāsās. Bet lejā palmu ielejas un ciedru koku meži, kur ganījās kalnu kazas un avis, un strautu nemierīgā čaloņa no akmens sienām izdvesa atveldzošu dvesmu, ko ceļinieki piestātnēs ar baudu ieelpoja. Bet sevišķas ārkārtīgas prieka jūtas Olģertā iz-
sauca pusversti plašais palmu dārzs Batumas tuvumā, kuru barbariskā kārtā šķēla dzelzceļa stiga.
Olģerts nodomāja, ja viņš būtu šo dzelzceļu būvējis, viņš būtu stigu ar līkumu vilcis, bet ne taisnā līnijā, un saudzējis palmas viņu vienībā. Bet notālēm jau vižņoja Melnās jūras ūdeņi un dienvidu saule, tīdamās purpura rietā, nokāpa šo ūdeņu teiksmainos atvaros.
No stacijas Olģerts tieši brauca uz kuģu piestātni, kur pasažieru kuģis "Ksenija" stāvēja ostā un gatavojās ap pusnakti iziet jūrā. Kuģniecības sabiedrība, kuras galvenie akcionāri bija lielkņazi un cara dzimts locekļi, bija nesen trīs šāda tipa kuģus likusi būvēt un tie saucās par ātrskrējējiem, veikdami ceļu no Batumas līdz Odesai piecās dienās. Viņi nepieturēja visās piestātnēs, bet tikai galvenajās. Telpas pasažieriem bij grezni ierīkotas un kuģis uzņēma tuvu pie tūkstoš personām. Sākot no agrīna pavasara līdz vēlam rudenim pasažieru kuģi-ātrskrējēji bij pastāvīgi braucējiem pārpildīti, sevišķi starp Sevastopoli un Soči kūrortu. Kad Olģerts bij aizņēmis pirmās klases kajiti un kāpa augšā pa trepēm, kas bija apsistas misiņa stieņiem un klātas mīkstu grīdsegu, viņš vēroja, ka braucēju šoreiz maz. Tas viņu priecināja, jo viņš nemīlēja lielu sabiedrību, bet vēlējās klusumā pārdzīvot Kaukaza brīnišķīgos dabas iespaidus, ko tas savā ceļojumā bija uzņēmis, un kavēties domās pie Lidijas... Odesā, kad viņš būs galīgi izšķīries ar Meijeru un saņēmis ziņas par savas apgādniecības stāvokli, viņš nodomāja Lidijai rakstīt un viņu saukt pie sevis... Ja, tas viņam tagad bija jādara, jo dzīvot mūžīgās bažās par Lidiju viņš vairs nespēja - tā bija moku pilna dzīve...
Laiks bija debešķīgs un Melnās jūras tumšie ūdeņi augsto kalnu aizvējā bija viens nepārskatāms spogulis, vizēdams tūkstoš krāsās. Kalnu karalis Kazbeks valdīja pār visu Kaukazu un
Melno jūru, uz kuru tas nicinoši noskatījās un biedēja ar savām ledus klintīm. Viņš bija drūms, kalnu fūrijām atstājot alas un viesuļu dziņā sakustinot Melnās jūras neizmērojamos atvarus; viņš bija nepielūdzami stalts, atsaukdams fūrijas savās alās un vērodams dienvidu saules baltos gaismas audus, kuri bija baltāki par viņa ledus kristalliem. Laimīgi bija tie, kas bēga Kazbeka skatam, pazīdami viņa untumaino dabu, un Melnās jūras piekrastē bija slēpušies no viņa dusmām. Tur dienvidu saule augu gadu glāstīja un rozes nekad nevīta. Tur bija mūžīga vasara un ērkšķi neauga starp rozēm un nedzēla. Olģerts, izkāpdams malā Sočos, Sagros un citās piestātnēs, izbaudīja to cēlo dabas prieku, kādu līdz šim viņš vēl nepazina. Vienīgi cilvēki šai debešķīgajā dabas joslā viņam nepatika: tie viņam šķita liekēži, kuri nemīl ne dabu, ne darbu, bet klaiņo bez dzīves mērķa no vienas vietas uz otru. Bet viņš nedrīkstēja malā ilgi uzkavēties, jo kuģis pieturēja nepilnu stundu un cēlēji turki kliedza, lai kāpj viņu laiviņās atpakaļvešanai uz kuģi. Un Olģerts pazina dienvidnieku dusmas, kādas viņos uzliesmoja, viņu valodai neklausot.
Piektās dienas pievakarē "Ksenija" iebrauca Odesas ostā un ceļa mērķis bija sasniegts. Olģerts iesēdās važonī un brauca vispirms uz pastu, kur vajadzēja sakrāties dažādiem sūtījumiem.
Un pastā viņš patiešām saņēma lielu daudzumu sūtījumu. Viņš devās uz viesnīcu un, pasūtījis pusdienas, nodevās korespondences lasīšanai. Bet vispirms viņš ātri pārlasīja savu privāto korespondenci, tad pārskatīja Pēterpils laikrakstus un ar sevišķu vērību "St. Petersburger Zeitung" numurus. Nemiera nojauta bija viņu novedusi uztrauktā gara stāvoklī un viņš lasīja ar lielu rūpību katru avīzes numuru, pat sludinājumu daļu. Te piepeši viņš pieslējās kājās un avīzes vidus lapa noslīdēja uz grīdas.
Tanī brīdī ienāca sulainis un, uznesis pusdienas, pacēla avīzi un to salocījis nolika uz galda.
Olģerts atslīga krēslā un viņa trulais skats vērsās uz laikraksta sludinājumu daļu, kur redzamā vietā bija iespiests:
Alberts Stembers Lidija Stembers, dzim. Jozofats salaulāti.
Novembrī 190...
Pēterpilī. Maskavā.
Otrā rītā, pēc visšausmīgākās bezmiega nakts, Olģerts nosūtīja divas telegrammas: pirmo savam komisionāram uz Rīgu par sešu jaunu grāmatu nodošanu iespiešanai; otro Dickhofam uz Pēterpili, ka uzņemas Leipcigas bibliogrāfiskā institūta Maskavas nodaļas vadību.
Beigas.