«Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakatu, kuru man šodien rādīji?»
«Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu — tāpat kā otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks.»
«No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?»
«Tie vis, bērniņ, nav pirkti — tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. Dievs zin vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?»
«Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?»
«Ilgi, ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes taī pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos — saslapināsi kājiņas, lakatos skatīdamās. Ak dievs, ak dievs, kāds tas bērna prāts! nevar vien sevī noskatīties!»
«Vai skola vēl tāļu, veco krustmāt?»
«Nav vairs, bērniņ, tāļu — kalniņā varēs jau redzēt. Vai esi piekususi?»
«Kur nu jau piekusu!»
«Žigla gan esi kā maza irbīte; teci vien, teci, nu jau būs jāierodas staigāt — kas gan tev zirgu dos? Saimniece gan solījās arī tevi ieņemt, kad savu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī, bet ej nu zini, vai viņiem arī gadās zirgi ik reizes mājā. Nākošu sestdien iešu gan pati tev pretī.»
«Lūk, veco krustmāt, kādas tur skaistas apšu lapas uz grāvja malas piebirušas; es pārkāpšu un paņemšu kādas.»
«Lai nu, meitiņ, stāv — dziļš grāvis, nevar tikt ne pāri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz kapsētu pie tēva un mātes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistākas.»
«Vai tad darīsim atkal vainadziņus arī, ko uz krustiem kārt? Vecie nu jau būs savītuši.»
«Tad varēsim darīt vainadziņus arī, bet tagadiņ labāk pārskaiti vēl galvas gabalus, ka lai nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpūtīsimies.»
Tā sarunājās ceļinieces, stāvošas viena vienā, otra otrā mūža galā, kuri mēdz savienoties it kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gredzenā. Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs — tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk
senākos laikos pirktām drānām un lakatiem. Kājās jaunas pastaliņas, pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brīžam rokās saņēmušās, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neiedrošinātos domāt sacelt jel kad viņu starpā šķelšanos.
Kad bij nosēdušās uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un tekoši, ka viņas vecai draudzenei neatlika nekā ko pārlabot un būt ar savu veco zināšanu pārāk; tik vien beigās pielika to, lai nesteidzoties ātri, jo tad dažu reizi sajūkot, tā ka nemaz vairs nevarot atķert. Kad vēl kādu brītiņu bija sēdējušas, tad vecā sacīja: «Celsimies nu atkal, meitiņ, un iesim tāļāk, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnām, jo man, ātri ejot, gurst kājas.»
Kad bij uzkāpušas kalniņā, tad mazā, nepacietīgi apkārt apskatījusies, rādīdama jautāja vecai: «Vai tā ir skola?» Vecā lika roku pār acīm un, kādu brītiņu skatījusies, atbildēja: «Tā pati jau ir, bērniņ, lūk, tā baltā ar lielajiem logiem un sarkano jumtu.»
«Cik skaista!» — tā mazā izsaucās. «Ja tornis arī būtu, tad tāda pati kā baznīca. Vai nav tā, veco krustmāt?» viņa jautāja, gaidīdama, lai tās spriedumu apstiprina, kā jau allaž bērni dara.
«Būtu gan,» vecā apslēptā priekā atbildēja. «Bet iekša vēl skaistāka: kādas tur lielas, gaišas istabas ar ērģelēm un lielām bildēm pie sienām; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nākt. Skolā klājas visiem labiem bērniem labi, tādēļ esi allaž rātna, paklausīga un tikusi; nedauzies un neskraidi daudz pa āru, nesaslapini kājiņu un vakaros izžauj zeķītes; glabā labi visas lietiņas un drēbes, ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pašai kopties — nebūs vis vairs manis, kas gādā.»
Vēl dažus pamācīšanas vārdus runājot un dzirdot, nonāca mūsu ceļinieces skolas namā, kur atrada jau priekšā daudz vecāku un bērnu. Viņas iegāja skolas bērnu maizes kambarī, kur cits par citu meklēja nolikt savu bērnu lādītes labākās vietās. Vecenīte ielīda arī dibenā, nolika kādā plaukta stūrī nastiņu un sacīja mazai biedrenei: «Lūk, Anniņ, kur es nolieku maizīti; ieliec labi to vietiņu vērā, ka vari atrast, un tad atkal ik reizes, kad paēd, noliec tepat, jo še ir labs kaktiņš un citur var drīz, pulkā ejot, norauties zemē.»
«Nu, nu, es zināšu gan,» viņa atbildēja, skatīdamās vairāk citur nekā tur, kur nolika maizi.
Nu vecenīte noņēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņas, pabāza spieķīti zem plaukta, noraisīja Anniņai lakatu no galvas, saglauda matiņus, sacīdama: «Nu, iesim, meitiņ, iekšā pie skolotāja izrunāties.» Tad ņēma viņu mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas istabai, kura bij maziņai diezgan brīnumīga. Pie
skolotāja istabas durvīm iečukstēja vēl vecenīte viņai ausī: «Nāc vien, meitiņ, droši, nebaidies nemaz, jo skolotājam bērni mīļi.» Tad vēra lēnām durvis vaļā un tipināja, mazo iepriekš bīdīdama, iekšā, kur apstājās netāļu no durvīm. Skolotājs — pusmūža vīrs pilnīgā augumā — iznāca no dibena istabas, kur bij ar kādu viesi sarunājies, un gāja viņām pretī. Vecenītes labdienu saņēmis un Anniņu apglaudījis, kura viņam, kā likās, noskūpstīja pretī patikšanai roku, viņš sacīja: «Vai jūs arī, māmulīt, atvedat man vienu meitu?» Tad, iekam vēl vecenīte spēja atbildēt, viņš nosēdināja to uz krēsla.
«Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdupūzdamās,» viņa it kā nogurusi atbildēja. «Mums nu gan tā Miķeļa skola* ir daudz tuvāk, bet tur — ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ — es gan daudz nezinu, bet ļautiņi runā, ka tur taī Pietuka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien vairāk dzīvojot. Nu tagad kā iesācis iet uz bērēm par izdziedātāju, tad nenākot atpakaļ dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa māju ne šā, ne tā. Agrāk viņš bij tāds vien mudīgs un cietnējs puisēns, bet dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcās — no tiem tūliņ šāds pārgriezās. Jūs, krustdēl, tad vēl še nebijāt un to laiku neredzējāt, bet tur nogāja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomāties. Šis ar Prātnieku vai Prāta Andžu un nezin kādi vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņu tur saukā, lūk, tas, kurš tanīs pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņiem sadevušies kopā, un tā visu laiku kā sajūgti, kamēr — redz še nu! Šis līdzstaigādams nedabūja gan vairāk nekā kā tik, jāsaka, taī reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielāko daļu paši, un ir tad vairs nebijis viņā galā telpas*. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērīja Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, — ak tu žēlīgo tētiņ! — šos vadīja kā pūstelniekus*: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ — kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat — es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju — nezinājuši šos kā bišu tēviņus kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpināšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies — beigās dabū tāpat visa pasaulīte zināt. Un nu tikpat Pietuka Krustiņam, kā arī citiem — ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot — gandrīz, dzird, esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt.* Dievs nav vis mazais bērns. *»
«Nu jā, lai nu būtu tas,» skolotājs teica vidū, jo viņš klausījās gan vairāk ar pacietību nekā ar labpatikšanu, «ko es varu daudz par citu skolu zināt? Manis labad jūs varat to bērnu šurp sūtīt, ja tik pašiem vien nav par grūtu. Bet vai pie mācītāja arī esat bijuši?*»
«Jā, ak, pavisam biju piemirsusi — viņš iedeva zīmīti priekš jums,» vecenīte, drusku kā iztrūkusies, atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņa stūra papīriņu, kuru pasniedza skolotājam.
Skolotājs ņēma zīmīti un lasīja: «Anna Gaitiņš, dzim. 9... 18... utt.»
Pa to starpu bij pienācis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarāvās, no kā varēja redzēt, ka viņa nebij domājusi esam tur vēl kādu citu kā vien skolotāju. Kad skolotājs bij nogājis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienācējs, uz vecenīti pagriezies, jautāja: «Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug.»
«Jā, tā ir tā bārenīte,» vecīte nopūzdamās atbildēja. «Bez tēva, bez mātes, bez radaraksta.»
«Nu, jūs esat viena veca, otra maza, bet kas ir jūsu pelnītājs?»
«Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc arī par dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iztikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl — gods žēlīgam dievam — cietušas neesam, kaut gan dažureiz nebij ne maizes kumosiņa pie rokas; bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam,» vecā runāja ar tādu balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.
«Vajadzēja lūgt palīdzības no valsts,» svešais, kā valodas meklēdams, sacīja.
«Ak dievs, dēliņ, kas jau tāpat nav jādzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?» vecenīte sāpīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotāju, kurš atkal bij pienācis, teica kā lūgdama: «Vai varētu, krustdēliņ, mani tūliņ atlaist? Man ir tāļu māja un kājas vecas — bail, ka neuznāk vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jūs varētu likt Anniņai atlasīt un atskaitīt tūliņ, lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad būs man mierīgāks prāts.»
Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs apglaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka: «No debesīm būs man atnest...» — utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš.
«Nu, bērniņ, tava vecā krustmāte ir tevi mācījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un cīties skolā arī mācīties — tas būs viņai par prieku un tev pašai par svētību,» skolotājs Anniņai piekodināja, tad, uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mājās un Anniņa lai paliekot vien skolā, jo taī klāšoties labi. Vecenīte grūti uzcēlās, noslaucīja lakata stūrī dažu asariņu no vaiga un sacīja aiziedama: «Tad nu, mīļo krustdēliņ, es atstāju viņu jūsu ziņā. Kamēr būs vēl labs laiks, tikām atnākšu gan pati kādu reizi sestdienās pretī, bet nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat, maizīti gan atsūtīšu. Mana saimniece vedīs arī savu puisēnu šurp; ja tad viņa sūtīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib. Pazīstamas viņai laikam še nevienas meitenes nebūs — noguldinājat vien tad paši, kur redzat; lādītes arī
nav; maizes nastiņu noliku tur kambarītī uz plauktiņa — ka nenorautu vien kādreiz, pulkā iedami, zemē.»
Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi apmierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.
«Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. Es tā neizturētu,» viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.
«Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?» skolotājs jautāja.
«Es jau teicu. Tad vēl: kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgodāja par dēlu,» viesis drusku lepni atbildēja.
«Rupjība nav nedz viena, nedz otra,» — tā skolotājs domādams sacīja. «Tā stāstīšana ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Še viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava apgabala skolā, bet citur. Tā saukšana par krustdēliņu ir sirsnība un atklāta vientiesība. Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā tagadējos «cienīgus tēvus», «cienīgas mātes», «dāmas», «kundzes» un «kungus», kuri ir daudzkārt tas baltais šķidrums, ar ko nobalto melnās sienas un trūdu pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tādi «smalkumi», ja viņus tā var saukt, ir ļauni; viņi var būt piederīgi citām kārtām, bet ne būdiņu iemītniekiem, kamēr tie tādi ir un paliek; ja šī vecenīte sauktu mani par «kungu», tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķītes, savā vaļā augdamas, ir arī savā ziņā skaistas; dārza puķu ziedu nedz var no viņām prasīt, nedz arī tie tām piederētu. Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks arī līdz, bet citādi viņš ir tik papagaja valoda un pērtiķa ākstīšanās.»
«Nu, citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es viņus pazīstu gan,» viesis teica drusku pašprātīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotāja vārdiem pie malas.
«Es še nedomāju nemaz uz slātaviešiem vien, bet vispāri. Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojat vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop' un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu, bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais smalkums pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien «mir» ar «mich» un iet pie vācu dievgalda*, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus*. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tik vien taī lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās*, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Še es tā nemaz neesmu nomanījis. Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita.
Par Lienu es esmu dzirdējis še, slātaviešos, daudz runājam. Kas viņa īsti bijusi?»
«Tur daudz, ko stāstīt,» viesis atteica. «Kādreiz, kad būs laiks, tad pārstāstīšu.»
«Tāpat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu,» skolotājs sacīja, kā izskaidrojumu gaidīdams.
«Šī pati vecenīte bij Annuža,» viesis atbildēja, «Lienu pieminot, nevar Annužas aizmirst — viņu abēju liktenis ir cieti savienots.»
Kamēr vēl skolotājs sarunājās joprojām ar savu viesi, tikmēr vecenīte nosēdināja Anniņu skolas istabā un pielūdza kādai pazīstamai mātei, kura solījās palikt tik ilgi, līdz bērni apgulšoties, lai arī viņas mazajo pieņemot un apguldinot, tad, no Anniņas vēl atšķīrusies, tipināja pamazītim atpakaļ.
Laiks bija skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa oktobra mēneša pēcpusdienā* to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!» Un tad gāja no kalniņa lejā, kur atkal apsēdās uz tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņa sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķīša atspiedusies, un runāja: «Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu darīšu, kā sadzīvošu viena pati savā pirtiņā? Nu vientulībā velsies atkal vecās smagās slogas ar jo niknu spēku uz manu sirdi un tad gan laikam jo drīz viņu pamāks. Ak, diena, diena, briesmīgā diena! tu viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņu, padarīdama mani iekšķīgi par tekuli un bēguli virs zemes. «Ak, Kungs, kad tas man prātā nāk, Tad sirds man trīcēt, drebēt sāk Un mati stāvus ceļas.» Sāku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas būs jāstājas jaunā rītā Lielā Soģa priekšā, kurš tad lai tiesā, kā zina, vai pazudina, vai žēlo. Bet kur tad paliks Anniņa? Kas tad par viņu apžēlosies un gādās, kad manis vairs nebūs? Vai Oļiņi viņu pieņems? . .. Nē, nedrīkstu iet ar savām smagām nastām dieva priekšā! Viss, viss noveco, bet noziegums paliek mūžam jauns. Vai nebūtu jāiet pie mācītāja un jāizteic viss, lai arī Oļiņi dabū vai tūliņ zināt?... Labāk nesīšu šai pasaulē, kas nesams, — viņā pasaulē varbūt nepanesīšu.» Tad, kādu brītiņu domājusi, salika rokas un pacēla acis uz augšu, kuras tagad bij sausas un līdzinājās izsīkušiem ūdens avotiem, kuri agrāk daudz tecējuši. Labu brītiņu viņas sirds kavējās klusā lūgšanā, un, kad bij beigusi, tad uzcēlās it kā ar vairāk spēka un, projām iedama, skaitīja klusām šo pantiņu:
Ak, Tēvs, izdzēsi manus grēkus
Ar Kristus dārgo asini!
Lai tas man iedod jaunus spēkus,
Kad nāve māks man' pēdīgi.
Dievs, Kristus dēļ lūdz' es šo liet'!
Lai mans gals man par lab' iziet.
Dziļa, aukaina ziema bij pārlaista, kādu veci ļaudis atminējās piedzīvojuši tik «spranču laikos»*, un «spranču laikus» tā ziema atgādināja ne tik vien ar savu bargumu, bet arī ar karapulku cauri iešanu*, kuri gan šoreiz nebij ienaidnieki, bet aizstāvētāji un sargi. Rudenī, kad ledus iznīdēja ienaidnieku kuģus no jūras, viņi nāca uz zemes vidu ieņemt ziemas mitekļus un, pavasarim tuvojoties, griezās atkal pie laika atpakaļ, caur ko ceļmalniekiem bij daudz darba ar sniega rakšanu, tā ka dažu brīdi vajadzēja gandrīz visiem spēka cilvēkiem doties uz ceļu. Vēl pašā Jura dienā varēja kalnainos apgabalos redzēt, kādi spēka darbi bij strādāti. Dažā pakalnē atradās vēl sniega sienas gandrīz divu vīru augstumā, caur ko ceļš bij ļoti nelabs, jo viņš ne tik vien nedabūja žūt, bet mirka vēl jo stiprāk laukā no ābējās pusēs kūstošiem sniega blāķiem. Turklāt bij viņš no lielgabalu un citu smagu vezumu riteņiem izgriezts gandrīz visam bruģim cauri, tā ka tagad daudz vietās grima vezumi un zirgi pavisam nost.
Jura diena* nav caurcaurim nekāda prieka diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma, ko iedevis dažs šķiršanās vai saņemšanas malciņš, bet arī šis pats jautrums nomanāms gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigāt un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dārgs pametams, nedz arī jaunā jābīstas no kāda krusta, vārdu sakot — kalpu kārtai. Kalpa vīram vietas pārmainīšana nav sveša un arī viegli izdarāma: viņš saceļ jaunā saimnieka ratos gultu, lādi, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži vienaldzīgi; sieva ar ratiņu uz pleciem iet vezumam līdz tāpat. Saimniekiem turpretī, ja viņiem jādodas uz jaunu vietu, nevar būt Jura diena nekad prieka diena. Nav nemaz visas nastas saskaitāmas, kas viņus spiež, uz citu dzimteni ejot. Viņiem ir brīžam jāatstāj tēvu māja pirmo reizi un varbūt, no uzkalniņa atpakaļ skatoties, jāredz pēdējo reizi un jāiet uz turieni, kur viss, viss svešs. Šo jūsmu sāpes var saprast un cienīt pilnam tik tas, kas viņas kādreiz pats cietis. Saimnieka pārcelšanās uz jaunu vietu atstāj tam, kas to redz, pavisam citus iespaidus sirdī, jo tur jāiet līdz visiem — no zirdziņa līdz kaķītim un vistiņai, tur jāved viss — no arkla līdz karotei, tur jāiet līdz arī varbūt vecam tēvam un vecai mātei ar baltām, trīcošām galvām. Tādēļ tad tādu ejošu dzīvelnieku acis allaž no asarām izmirkušas, līdzīgas ceļam, kas zem kājām; tik ja pats tēvs un gādnieks, kura acis susinājuši jau daži mūža vēji un lielākie rūpesti griezuši sirdi pie vienaldzības, iet ar gādības un spēka apziņas pilnu seju, kaut gan varbūt ar vissmagāko sirdi savējiem pa priekšu, jo
viņam jāir kā ozolam, kurš nes ne tik vien to pašu, bet vienmēr vēl lielāku auku nekā citi koki, tādēļ ka ir garāks, bet nelokās, — un līdz ar viņu, kaut gan kā nesalīdzināma pretība, guļ mierīgi pie mātes sirds kāds zīdāmais, kura melnās un baltās dienas glabā vēl nākamība savā azotē. Viņš ir kā maziņa atvasīte pie stipra ozola saknēm, kur viņas nespēj aizņemt vēl nekādas aukas. Šās sēras pavairo vēl arvienu agrā pavasara tukšums, nemīlīgums un nejaukais ceļš.
Pieminētā pavasara Jura dienā gāja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties šie pieminētie vārdi diezgan pilnīgi. Viņi, kā pie visa bij redzams, nāca no tālienes un tuvojās patlaban Slātavas valstij. Viņu rinda, kura nebij visai gara, vilkās šādā kārtā: pa priekšu dzina kāda pusmūža sieviņa ar seši līdz septiņi gadu vecu puisēnu lopiņus, kur bij pavisam sešas govis, dažas aitiņas ar jēriņiem un kāds cūcietis; aiz tiem nāca trīs vezumi. Uz pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņu klēpī, un tiem diviem pēdējiem gāja divi vīrieši līdz, vezdami zirgus pie galvām. Vezumos bij tik tās vajadzīgākās mājas lietas, bez kurām nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no gatavas pārtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gāja uz priekšu, maz runādami, tik vien lopdzinējiem radās brīžam valoda, kuru uzņēma ik reizes puisēns, jo sieviņa runāja no sevis tik tad, kad vajadzēja viņu atturēt no kādas aplamības vai likstas vai arī pamācīt.
«Memm, vai Irbēni vēl tāļu?» puisēns jautāja, pātadziņu vēcinādams un kādā baltā, mazā jēriņā skatīdamies, kurš gāja drusku iepakaļ.
«Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet būs gan laikam drīz,» sieviņa atbildēja, neatraudamās nemaz no šām domām, nedz paskatīdamās uz puisēnu. «Tev gan, dēliņ, laikam kājiņas sāp? Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma!»
«Man vis kājas nesāp, es noietu vēl kādas piecas verstis,» šis atbildēja, cilādams savas samirkušās kājas uz lielākiem, dūšīgākiem soļiem un plikšķinādams ar pātadziņu pa grāvja ūdeni. «Vakar es gāju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu jau šodien sāpēs! Tas baltais jēriņš gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jāņem klēpī.» To sacīdams, viņš raudzīja jēriņu saņemt.
«Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!» sieviņa sacīja, rūgti pasmaidīdama un palikdama joprojām savās smagās domās.
«Kas tur ko nest! Es panestu vel tādus divus,» puisēns lielījās, turēdams jau jēriņu klēpī.
«Nu nes, nes, ja vari,» sieviņa teica tik tā, kā gribēdama no puisēna prasījumiem un stāstījumiem atsvabināties. Tas nu sāka ar jēriņu runāt, to glaudīt un likt viņa purniņu sev pie vaiga, stāstīdams, ka drīz varēšot dzīvot atkal pa kūti un atpūsties līdz ganu laikam.
Patlaban nāca pretī un sieviņai cieši garām cita sieva viņas vecumā un drusku svešādā apģērbā ar mazu bērniņu klēpī. Viņas abas saskatījās gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet garām; tad pirmā iesaucās: «Annuža! Nudien Annuža!»
Sveša tūliņ atgriezās un iesaucas tāpat: «Ilze! Vai, mana labā Ilze!»
Pie šiem vārdiem abas nomutējās un stāvēja labu brītiņu klusu, skatīdamās viena otrai acīs, līdz pirmā atkal iesāka: «Ak žēlīgais dievs, ka viņš nolicis satikties tur, kur ne domāt nedomā, un tad, kad ne sapnī necerē! Gadu gadiem gaidi un nesagaidi ne labā, ne ļaunā brīdī, bet nu, kad sava puse jau tāļu, tad nāk pretī it kā nolikusies! Redz, redz, māsiņ, kā nu mums arī jāiet!» Tad, ņemdama vērā savu gaitu un ieraudzīdama puisēnu arī stāvam un brīnojamies, uzsauca viņam: «Kaspar, dēliņ, paskrienies un apturi lopiņus!» Puisēns steidzās un darīja, kā vēlēts.
«Tagad es patlaban uz vecu pusi iedama, kur gribēju izviesoties pie jums arī, — bet ko tad nu?» svešā atbildēja bēdīgi un domīgi.
Tikām bija pienākuši zirgi ar vezumiem un arī apstājušies; pēdējā vezuma vadītājs sauca: «Kas tur par stāvēšanu?»
«Nāc šurp, Teni, raug, ko es satiku!» lopdzinēja iesaucās nepacietīgā priekā un tad atkal, nezinādama gandrīz, ko lai papriekšu runā, teica svešai: «Ak tu manu dieniņu! kājām tik tāļu ar mazu bērnu un šādā ceļā?!» Tad atkal, pagriezdamās uz aicināto un jau nākošo pēdējā vezuma braucēju, jautāja: «Nu, vai pazīsti arī vēl?»
Pienācējs apstājās, palika pātagu padusē un vilka no kabatas pīpi, kurai bija labi garš kāts ar dažādām izrobotām ripiņām. Galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta, tā ka zaļo puķīti, kas taī virsū, varēja pats pīpēdams redzēt. Viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē un tad, sniegdams taī roku, cēli teica: «Kaut tevi dievs! es domāju, ka ja tik debesīs vairs satiksamies, bet dauzāmies vēl, kā smejies, tepat pa grēku pasauli kā veca nauda.» Tad izvilka tabakas maku, kurš izskatījās kā mazas kalēja plēšas; atvilcis to pie austiņām vaļā, izņēma lielu vara makadatu un sāka izkasīt pīpi makā.
«Mute — tā tev ir tāda pati, kā bijusi, bet pats gan esi sācis jau labi vien rauties,» svešniece atteica tādā pašā jocīgā un brīvā balsī, kādā bij uzrunāta un kādā runā tik vien tuvi pazīstami un draugi.
«Nu ko lai dara, vai nu gan vairs lielāks augsi? Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies,» — tā vīrietis atjokoja, turēdams zobos pīpi, kuru bija no jauna piebāzis, un saraudams maku no abām pusēm ar siksnām, kurām karājās galos ādas pušķi, un iebāzdams to svārku kabatā.
«Labi gan, ka satikāmies, bet vai ar šo pašu vien šķirsamies? Kur nu tas laiks, kamēr nav tikties! Cik neesmu par tevi taujājusi! Neviena diena nepaiet, kur neiedomāju, — bet kā ūdenī iekritusi!» pirmā runāja ar dziļu sirsnību.
«Ak, cik man gribētos dzirdēt ko par savu pusi! Bet vai gan še, ceļā, stāvēsim? Redz, kur jums lopiņi grib ēst, paši arī noguruši — nezin kur šorīt cēlušies.»
«Nu kas tur ko neizrunāties?» pienācējs sacīja, vilkdams no bikšu kabatas šķiltavas un misiņa pulvera muciņu. «Kā smejies, mūsu jaunā muiža jau tepat aiz gāršas ir; nāc līdz, tad izmēļosaties galu galus.» To teikdams, viņš iešķīla ar vienu pašu cēlu sitienu uguni, uzpīpēja un, šķiltavas saujā saskandinājis, iebāza tās kabatā.
«Ak jā, tā gan, māsiņ, nudien!» pirmā iesaucās. «Līdzi nāc gan, tad būsi mūsu pirmā viešņa.»
«Gribētos gan redzēt, kur jūs paliekat, bet es jums būšu tik par grūtumu vien, jo pašiem nav vēl neviens kaktiņš iedzīvots, kur tad liksi vēl piegājējus?»
«Nu, sildīsim savu kaktu kurš — kā smejies, par četri kakti mazāk nebūs,» pienācējs runāja jautri starpā.
«Grūtāk gan būs tev pašai ar mazu bērnu tukšā, aukstā mājā, bet pārtiksim gan, iesim vien,» pirmā, ņemdama svešai pie rokas, sacīja. Šī arī neliedzās un sāka iet līdz.
«Aiz ataugas otrā celiņā pa labai rokai griežat vien lopus iekšā! vai dzirdi, Ilz?» pienācējs — Tenis, viņām aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienākam zirgus, atraisīja sarkano jostu, apņēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atpakaļ ņemdams, savilka labi stīvi, palēkdamies kādas reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņēma galus reiz mezglā cauri un aizbāza tos aiz pašas jostas gar sevi.
No auguma viņš bij vidējs un sīks vīriņš, kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Bārzda tam bij no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle atstāta pilna; mugurā zilgani, šķērēti svārki* ar pogām, caur ko viņš bij pazīstams slātaviešos tūliņ un bez vārda par «malēnieti»*, jo slātavieši tad valkāja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svārkus* ar āķiem, kādēļ viņi izskatījās tīri kā kāda garīga ordeņa jeb mūku biedrības brāļi. Galvā tam atnācējam bija pelēka cepure ar atliektām, priekšā sasienamām austiņām un spīdīgu nagu; kājās zābaki, kuriem pie vienas oss* karājās siksniņa uz divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zābakus kopā un pakārt vadzī, kad nomauc.
«Kas tas tāds par sievieti, Kaspara tēv?» — tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautāja, kad zirgi sāka no jauna iet.
«Tā ir tur kāda veca paziņa no mūsu pašu puses, vārdā Annuža; varbūt esi dzirdējusi daudzinām,» viņš, pātagu vicinādams, atbildēja.
«Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iznesīgas un cēlas meitas ar viņu!» — tā pieminētā sieva brīnodamās izsaucās un lūkojās vērīgi lopdzinējiem pakaļ.
Pēc kādas pusstundas laika sievieši un puisēns nonāca ar lopiņiem pie apzīmētā sānu ceļa, kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņš arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa abām pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tāpēc viņas, negribēdamas griezties nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņu. Vakars vairs nebij tāļu, un sāka mesties labi auksts, tā ka bij jādreb gandrīz pašiem dzinējiem, kā arī lopiņiem. Pa brītiņu sāka snigt un pūta smags vējš. Kad braucēji pienāca, tad griezās visi iekšā. Gatvā atradās — īsti vienā pakalnītē — vēl sniegs, pa kuru govtiņas, lai gan grūti, tomēr izbrida, bet pirmais vezums ar saviem braucējiem palika pašā vidū stāvot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai nedzenot zirga sniegā, bet nelīdzēja vairs nekā, jo braucēja bij darījusi jau viņam pašu laiku ar visu miesas svaru* no krustiem līdz ausīm ar pātagu tā, kā darīja Mozus ar zizli pa klinti*.
«Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jābrauc?» otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klāt nākdams, uzkliedza. «Labāk laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!»
«Hm! vai tu nezināji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms?» Tenis sacīja tādā pašā cēlā valodā kā arvienu
un gluži mierīgi pienākdams. Viņš, nekā daudz neapdomādamies, nedz aprunādamies, brida sniegā iedzītam zirdziņam klāt, it kā viens pats būdams, un sāka raisīt samestauklu vaļā.
«Vai izjūgsi?» otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesaprazdams, ko iesākt.
«Kas iejūgts, tas jāizjūdz,» Tenis atbildēja tā, kā mēdz atbildēt pieauguši bērniem uz tādiem jautājumiem, kurus tie jautā jau zinādami.
«Kādēļ?» viņš prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņam arī ir tiesība līdzzināt un līdzspriest par iedzītā vezuma izdabūšanu.
«Tādēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā, lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapāt,» Tenis, loku noņemdams, atbildēja.
Tā sieviņa, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokāpa ar visu bērnu klusiņām zemē un aizsteidzās lopdzinējiem līdz. Izjūgto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sāka grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņēma sētai vienā starpā kārtis un aizbrauca ārceļu pa tīrumu ar tiem abiem pārējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagāja dzinēji ar lopiņiem.
Irbēnos bij pavisam divi saimnieki, bet viņu ēkas stāvēja labu gabaliņu vienas no otrām, tā ka bij gandrīz jādomā, ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mūsu iedzīvotāji sagāja, bij aizgājis jau pirms dažām nedēļām uz «silto zemi»,* kurp devās tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienācējiem rāda jaunā vieta diezgan nemīlīgu un šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts kā postaša, un pašas ēkas arī nebij nekādas jaunās un skaistās. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņus paspārnē, tikām vīrieši, vienu vezumu izkrāvuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, kuru izlika tanīs tukšos ratos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušām mantām atpakaļ no sniega, iejūdza zirgu un pārbrauca ar abiem vezumiem mājā.
Dzīvojamā ēka bij tikpat auksta kā citas, tāpēc viņu vispirms izslaucīja un iekurināja ar kaut kādiem mietiem un kāršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotāji nebij pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķisenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl vārīja turpat krāsns priekšā vakariņām putru, tikām mazais lopdziņa puisēns Kaspars bij jau sienā aizmidzis. Gan māte viņu vēl modināja pie vakariņām, bet nekā, jo viņš pa reizei tik atmuldēja, vai saukdams suņa, vai dzīdams lopus. Māte noāva viņam tāpat guļošam slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labāk. Kad bij drusku apsildījušies un paturējuši vakariņas, tad devās visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abām mātēm ar bērniņiem uztaisīja vietu krāsns tuvumā. Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu.
Gurdums piespieda drīz visus gulētājus padoties miegam, kurš izdzēš no prāta visas bēdas un rūpes it kā gulētājs sveces liesmiņu, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī līdz atspīd saule. Tur gulēja nu visi izvārgušie ceļinieki savās cietās vietās un aukstā istabā tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks* viņus apskaustu. Tur gulēja nu atkal līdzās divas no bērna kājas uzticīgas draudzenes. Tāpat bij viņas gulējušas daudzkārt savā tikko vairs gara acīm saredzamā jaunībā, būdamas vēl bezrūpīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un dažādi laiki nebūs izplosījušies
ar vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņas nav tikušās! Kas nebūs noticis vienai un otrai taī visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz pusmūžam! Gan šis gabals brīžam izlikās īss un jauks, it kā kad skatās taisni pār kādu ieleju, un tāpēc ikkatrs dzīves ceļa uzsācējs dodas līksmi tur iekšā, bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkārt tik ar grūtībām var sasniegt otru malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigātais ceļš tāpat īss un jauks it kā iesākot, bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, ka acis viļ.
Otrā rītā ienācējiem vajadzēja daudz darīt un gādāt pie ietaisīšanās jaunā dzīvē, tāpēc tie bij agri kājās un pa āru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu, kurš vēl gulēja. Istaba bij no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.
Pēc brokastīm, kad visi atkal izgāja pa āru, Ilze palika ar Annužu istabā. Abas sēdēja pie krāsns, kura bij atkal no jauna iekurināta, un Annuža ēdināja ar radziņu savu bērnu.
«Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties,» Ilze sacīja, pieliekdamās pie bērna. «Vārda arī vēl nezinu.»
«Šī ir Lienīte,» Annuža atbildēja tā, ka tā atbilde zīmējās bērnam arī par mīlināšanas uzrunu.
«Parunāsimies nu, man arī ir tagad drusku vaļas,» Ilze sacīja. «Stāsti vispirms — kas tad tevi īsti spiež iet šinī šķīdoņas ceļā un ar tik mazu bērnu?»
«Kad mātes rūpes uzņemas, tad dažādas gaitas jānoiet, neka nevar darīt,» Annuža atteica, paceldama mazajo sēdus.
«Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā, spieda tādas rūpes uzņemties, — es dzirdēju, ka tev pašas bērni esot apmiruši.»
«Kas nu, māsiņ, visu var izstāstīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stāsti labāk man par mūsu veco pusi!» Annuža sacīja, griezdama valodu uz citām lietām.
«Par mūsu pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stāstījusi nekā,» Ilze pārmezdama sacīja. «Stāsti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku!»
«Laiks ir gan, māsiņ, garš, bet stāstīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tāpēc arī negribas par pagājušiem laikiem nedz domāt, nedz turēt viņus prātā. To jau tu zini, ka es, kad izgāju no savas puses brālim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs; vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, kur grūti spiedāmies cauri, jo pie pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brāļa. Viņš aizgāja pēc vēl tāļāk uz Poļu pusi*, man līdz negribējās iet un pie vīra radiem nekādas piemešanās nebij, tādēļ gāju atpakaļ uz muižu, kur man patika labāk nekā citur, un saderēju pie kungiem pavārīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis mazais bērniņš izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tādēļ nu esmu iestājusi turp iet.»
«Ko tu, mīļā, vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens,» Ilze, pielikusi roku pie mutes un skatīdamās domīgi zemē, runāja. «No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu malu
kurš, un pie tiem arī tev nekādas piemešanās nebūs — viņiem jādzīvo pašiem pie otra.»
«Par to jau es arī baidījos, nākdama no turienes, un vakar, kad satiku jūs, tad izlikās vecā puse tūliņ sveša un tukša; tā vēl iedama domāju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel jūs nebūsat sveši.»
«Es nupat, mīļā, sāku domāt — mēs neesam nekāda lielā pulka dzīvotāju,» Ilze pēc maza brītiņa sacīja, «paliec, ja gribi, kādu laiku pie mums, tad mums būtu svešā pusē īsāks laiks. Es runāšu ar vecīti, viņš būs ar mieru.»
«Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zināms, māsiņ, man labāk nebūtu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļāki par tevi,» Annuža sacīja, «bet ja tik es netieku vien jums par nastu? No jūsu rokām nu gan vis man nebūtu jāskatās, jo mums ir abām kāds nekāds krājumiņš līdz.»
Patlaban dzirdēja ārā runājam, un drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņu — tāpat šķībi. Viņam līdz nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, vidējā augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē. Viņai ienākot, Tenis teica:
«Lūk, es dabūju jau viešņas, kā smejies, ar pirmo izgājumu.»
«Nu tad labdien!» ienācēja sacīja apskatīdamās. «Jānāk jel raudzīt to jauno kaimiņu. Kura tad nu ir tā īstenā?»
«Vai nu saimniece saimnieces nepazīs! Kā smejies, skaties vien, kura baltāka!» Tenis pasmīnēdams atbildēja.
«Šī pati tad jau laikam būs,» — tā svešā, pie Ilzes piegājusi, papriekšu roku, tad nastiņu sniegdama, sacīja. «Še nu, palūkojat kost slātaviešu garozā — vai būs biezāka nekā jums?»
«Paldies, paldies par kukuli!» Ilze laipni pateicās, nastiņu saņemdama un viešņā skatīdamās. «Laikam būsi otrējo māte — kas gan cits te pirmais atnāktu?»
«Jā, tā jau ir, kā smejies, tava nākošā ienaidniece,» Tenis jokoja, pīpi cēli loga kaktiņā iesliedams, kur stāvēja jau maks un šķiltavas.
«Nāc nu šurp, piesēdies!» Ilze aicināja viešņu, taī segu noņemdama un savu krēsliņu paceldama. «Mums vēl viss nesarīkots, kā jau jaunā mājā; ne vēl gultu iekšā, ne citu lietu.» Kad viešņu bij apsēdinājusi, tad piegāja pie guļu vietas un modināja Kasparu: «Celies nu, dēliņ, ej nomazgā muti! Raugi, mums jau ir atnākusi viešņa — kukuli atnesusi vis. Meties nu drīz un tad nāc un iesit viņai saujā!»
Kaspars uzcēlās žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušām acīm un sāka streipuļot pa istabu. Tēvs saņēma viņu pie rokas un sacīja:
«Nāc šurp, dēls, es izvedīšu tevi ārā. Durvis nav vis vairs šobrīd taī kaktā, kur citiem rītiem bij.» Tad vēl, uz viešņu pagriezies, teica: «Sildies nu, sildies, viņu māt, reiz mūsu pakrāsnē, diezgan es tiku, kā smejies, šoziem uz tava mūriņa izsildījies, kad ar mantām braucu, un tad izrādi mūsu mātei, kur taisnāks celiņš uz kūti un avotu. Man jāiet jāsilda citi kakti arī.»
«Ej nu, ej, tu jau nerimsti ne otra mājā, ne savā,» — tā viešņa, viņam izejot, atteica, tad, pieliekusies pie Annužas bērna,
runāja: «Ko tad nu dara tie jūsu mazie, vai būs izgulējušies? Laikam meitenīte? Gluži vai vienā vecumā ar manu Trīnīti?»
«Jā, meitenīte jau ir — Lienīte,» atbildēja Annuža, bet gandrīz ar tādu seju, kurš lika just, ka viņa tāļākas jautāšanas par šo bērnu negaida.
«Bet es jau dzirdēju, ka esot divi šādi mazi atnācēji; kur tad ir tas otrs?» viešņa jautāja, apkārt skatīdamās.
«Otrs, lūk, guļ še pie krāsns. Ne vēl ir bijis vaļas šūpuļa uzkārt, ne, tāpat vien abus glabājam. Šis ir mums kalpones bērns. Paši abi strādā pa klēti, savas pūles sanesdami,» Ilze atbildēja, guļošo bērnu apkopdama.
Patlaban ienāca Kaspars nomazgātu muti. Māte padeva viņam dvieli, tad sasukāja matus, uzvilka svārkus un veda pie viešņas, sacīdama: «Iesit nu, dēliņ, otrējo mātei saujā!»
Kad Kaspars bij šo savu pienākumu izpildījis un no viešņas apglaudīts, tad Ilze raisīja viņas kukuļa nastiņu vaļā, no kuras izņēma baltas maizes doniņu, un runāja uz Kasparu: «Lūk, dēls, cik laba mums otrējo māte! Redz, kādus kukuļus viņa mums tūliņ ir atnesusi.»
«Tas jau tur vēl palicis no svētdienas,» viešņa sacīja, it kā par kaut kādu neievērojamu nieciņu runādama, kur tomēr bij nomanāma apakšā lielība un pilnības lepnums. «Mans vecītis kā ir iecelts par dziedātāju*, tad jau tiek aicināts vienādi uz visām bērēm pie izdziedāšanas, un še ir tas ieradums, ka, uz māju ejot, ik reizes pa kukulīšam autiņā iesien. Man kā tie radi tādi lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien, manu vecīti vien aicina; dažu svētdienu nevar nemaz uz visām vietām iziet. Man arī ir tāds pats negals līdz, jo, kad jau aicina, tad gandrīz mani papriekš piemin: lai es arī līdz, lai es arī līdz! Nu ko nu, cilvēks, visur iziesi! Tagad pat — kā ir mazs bērns un rados arī nekad godību netrūkst, tad nemaz laba gala nav. Vai nu es arī šurp atnāktu, ja Oļiņš nebūtu dziedātājs; viņam jau nav lielmaņos neviena paša rada; vai tad kāda manta arī bij tolaiku? Tīņi vien klaudzēja pa klēti kā turku bungas, un tad, kad manu lādi ienesa, — tad klēts atspīdēja. Vēl jau es pati iedevu žīdam divi pāri cimdu, tad uzkrāsoja virsū divus putnus, tādus kā stārķus sarkanām kājām un knābām; nezin kādi tie spārni — vai melni vai zaļi. Gan jau nu redzēsat, kad iesat. Vēl preciniekos braukdams, Oļiņš bij paņēmis no Svītnieku Rogaiņa jaunos segliņus* — lūk, kur tie tādi ir ar sarkaniem sāniem, ar misiņiem —, tāpat lielo, dzeltaino loku, arī nebij uzdrīkstējies ar savu aizjūgu vien braukt, jo manam tēvam viss spīdēja mājā: zaļi, kalti riteņi, vāģi ar atzveltni, tādi vien augsti, tādi vien augsti, māte vēl gandrīz ikreiz sirdījās, kad bij jābrauc, — kā padebešos esot uztaisījis, tur jau trepīšu vajagot klāt. Ak kungs, kā viņa negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvbrāļa dēla puisis esot bijis reiz cietumā, un tad nu būšot ar tādiem jāradojas. Mūsu pusē jau lielmaņi paši vien, paši vien ņemas, jo tad nepienāk ne vairāk lieku radu klāt, ne, un godībās tad paši vien esam. Bet tēvs vien bij kā piededzis pie tā Oļiņa, jo tos dziedātājus viņš bij no laika gala iecienījis un tiem vien visu pa prātam darīja. Nu kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt — viņš kā agrāk bij gājis muižā amatos, pag, vai sešus gadus no vietas sastāvējis par tiesas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši
valdinieki jāceļ, ik reizes gribējuši likt kādā amatā. Gan jau radi nedzīrās nākt ne kāzās, ne, bet nelīdzēja nekā. Tad jau vēl pa visu baznīcu tik vien mums, kādām lielmanīšām, bij zābaki un ar sarkanām strīpām brunči. Pie manis vien jau tad gandrīz visas meitas mērķi ņēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas izdomāt, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņiem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos skatīdamās. Ieraudzīju vien vēlāk vai pie dievgalda, vai, redz, še: taī manas strīpas, taī manas strīpas! Un tie brūtgāni — ak tu žēlīgais dievs! — kā odi, ne atkauties nevarēja, vai pa pieci uz ikkura pirksta varētu saskaitīt. Vēl kad pirmo reizi uzsauca, tad, no baznīcas ārā ejot, viens ieknieba sānos; neredzēju gan, kurš bij, kurš ne. Čangaliešu Slitu Miķelis staigājis veselu pusdienas, tulupa kažokā savilcies*, pa ganībām un gaisā vien skatījies, kad izdzirdējis, ka es iziešot. Kas nu viņus visus var sasaukt, tur jau bijuši citi arī vēl. Nezin kas nav piedzīvots taī kaķa mūžā un cik nebūtu ko stāstīt, bet labāk «zini daudz — saki maz».
Visu šo viņa runāja tik ātri un vienā laidā, ka nebij nemaz iespējams citam kaut ko starpā sacīt, un pie visa varēja nomanīt, ka viņai bij labu laiku klausītāju trūcis. Nu palika gan vienu brītiņu mierā, bet tad sāka stāstīt atkal no jauna gan par naudu, gan par mantu, ka šo sugai ejot nauda tīri kā pielipusi visur līdz, kurp vien kāds pagriežoties. Pēdīgi Ilze viņu aicināja uz kūti savu gotiņu rādīt; tad tāpat tarkšķēdama aizgāja pa pagalmu. Kaspars izskrēja arī līdz, un istabā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem.
«Tad nu izskaitīja pātarus!» viņa runāja pie sevis. «Ak tu tavu saltu lielību! Negribējās vairs klausīties.» Kādu brītiņu domājusi, runāja tāļāk: «Apsolījos nu gan te palikt, bez nezin kā ir, kā nav? Nu, audzi, audzi vien, meitiņ, liela,» viņa sāka apmierinādamās ar bērniņu mīlināties, «gan jau dievs izvadīs visu par labu.»
Kad Oļiniete, Irbēnu otra saimniece, pārnāca savā mājā, tad bij jau visi mājas ļaudis sagājuši patlaban pie maltītes, kur saimnieks Oļiņš sēdēja galda galā uz bluķa, kurš reizas divas pa nedēļu «gaļas dienās»* dabūja gāzties gar zemi, un, ja tad gadījās saimniecei, kā viņa pati sacīja, pilna sirds, tad viņš jau tūliņ ne tik vien pie gāšanas to sajuta, bet arī auna un pat vērša šķiņķis nespēja cirvja zobu atturēt, lai tie neķertu viņam mugurā.
Kamēr Oļiņš nebij precējies, tikām viņam bij viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca «dūmu istaba»* un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad, no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī «dūmu istabiņas» durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb čukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams. Caur to bij «dūmu istabiņas» stenderes un palodās* spīdīgi melnas, un šām vajadzēja it kā ar ziņu ikkatra ienācēja acīs atspoguļoties tāpat kā Izraēļa asiņainām stenderēm*, lai ikkatrs svešnieks ienākdams vai iziedams varētu ieskatīties pa vaļējām durvīm pavarda dibenos kā pagasta parādos.
Kad Oļiņš apprecējās, tad sieva uzstāja, lai pielaižot no «dūmu istabas» vēl vienu dzīvojamo istabiņu klāt, jo tā esot visiem lielmaņiem.
Pēdīgi pierunāja vēl, lai pārsitot lielo istabu garām pušu, jo viņas tēvam arī esot trīs istabas. Tātad Oļiņam bij jau tolaiku — paldies viņa lielmanīgai sievai — māja tā iedalīta kā tagad gandrīz visiem slātaviešiem, kuri taisa savus dzīvokļus gluži pēc bezdelīgu arhitektūras likumiem, jo tur nedrīkst būt nevienam kāds logs vai durvis citā vietā nekā otram; tik vien dūmus sāk jau izvadīt pa aprobežotākiem ceļiem. Visas trīs Oļiņa istabas neizšķīrās ar dzīves lietām vai ietaisēm nebūt cita no citas: visas bij lielas, augstas, dziļas gultas ar salmiem — tīri kā diližanksu rati* vai omnibusi*, ja tik jumtus vien uzliktu. Ja divi gadi vecs bērns iestājās iekšā, tad tikko varēja galvas vidu redzēt pāri. Visās bij pa kaktiem un palāvām piemētāts šis un tas; visās čīkstoņu krēsliņi, kuri krāsoti nebij, bet par kuriem neviens nevarēja skaidri sacīt, no kā viņi taisīti. Slaukāmās lupatas, kāju auti un zeķes stāvēja ap krāsni un mūri uz šņores*, it kā izstādē lielā medaļa gaidīdamas. Pašā dibena istabā bij tomēr kaut kas savādāks: mazs skapītis, pakārts gultas kājgalā, un uz durvju palodas apkvēpusi dievs to zina kādas svētās Cecīlijas bilde*, kuru pats Oļiņš mēdza drusku lepni saukt par Mariju un arvienu pieminēt, jo, kad bij jāstāsta citiem, kur ir bezmērs vai atslēga, vai linu suseklis, vai dzirkles, tad teica arvienu: «tur, pie Marijas bildes», «tur, sāņus Marijas bildei», «pretī Marijas bildei dibenā».
Ēkas bij diezgan tuvu cita pie citas, lai nebūtu tāļu jāstaigā, un par ugunsgrēku Oļiņš mēdza sacīt, ka, ja dievs negribot glābt, tad nelīdzot arī tālums nekā.
Pats Oļiņš bij vīrs piektā desmitā uz beigām, ar pliku galvvidu un gludu seju. Mājā viņš mēdza valkāt arvienu īsus, pelēkus vadmalas kamzoļus ar āķiem, ūzas ar prievietiem* un melnu «rata cepuri» jeb gardibeni* galvā.
«Jau pie maltītes?» Oļiniete ienākdama sacīja. «Nezin kad tas laiks pagājis? Vai Trīnīte neraudāja?» viņa vēl, atgriezusies no savas dibena istabas, jautāja, jo ēšanu turēja arvien vidus istabā.
«Vēl prasa tāpat!» Oļiņš, pilnu muti ēzdams un nemaz nepaskatīdamies, iegraudās*.
«Nevarēja jau nekādi agrāk iznākt, viss bij jāizredz un jāizdzird; tāpat jau nu uz priekšu būs kopā jādzīvo, lai nu kādi tie ļautiņi. Bij jāizrāda, kur ganības, pļavas, ežmaliņas un viss. Nesagaidīju ir tad vēl visiem stāstiem gala,» Oļiniete runāja, it kā gribēdama rādīt, ka nav bijusi par velti tur un līdz ar to ir parādījusi ienācējiem lielu godu ar savu noiešanu pie viņiem. Tad, lakatu no galvas noraisīdama, sāka stāstīt steigšus vien tāļāk: «Dzirdēju jau šo to jaunu; redzēs nu, redzēs, kā viņiem še ies. Lopiem nedodot silta ūdens nemaz un maizi arī saltā jaunot; izkaptis bodīs vien pērkot — tādas platas, platas; nezin kā ar tādām var pļaut; gultas tādas vien šauriņas kā šķirsti, un tad sevišķi kurš vien guļot; paši vecie arī savā katrs — nemaz tā ne kā laulāti ļaudis. Divi mazi bērni ir arī; viens gan esot kalpa bērns, bet par to otru neizteica nekā skaidri, tikai nosacīja, ka tas esot taī svešai mātītei radinieces bērns; vakar esot uz ceļa satikušās, un tad viņa ienākusi šiem līdz, bet laikam, kā izlikās, tad tepat arī paliks. Saiešanu kambari* arī gan esot jūrmalas pusē, bet pats saimnieks — Kaspara tēvs, kā viņu tur paši saukā (kāds puikam ērmots vārds!), — negribot ne dzirdēt par viņām.»
«Jā, jā, jau es ziemu skatījos viņa pogās, izsukātā pierē un
pieaudzētā pakaklē, domādams, ka tas vis nebūs šaurā ceļa minējs*,» Oļiņš runāja tā, ka varēja gan nomanīt, ka viņam ir uz visa tā ļauns prāts, ko viņš tiesā, bet nav spēka taisni nosodīt, tāpēc tad rauga taī lietai piekļūt ar to, ka izteic jeb reizina viņu daudz lielāku, nekā tā patiesi ir. «Redzēs, redzēs,» viņš runāja tāļāk, it kā pats nemaz pie pasaules nepiederēdams, «cik ilgi dievs panesīs tās pogas, vestes, izsukātās pieres un naga cepures. Līdz šim bij sasiluši ar pelēkiem svārciņiem, pastaliņām un pašu austām galvas drēbēm, bet nu vajaga sarkanu lakatu, strīpainu brunču, nu vajaga zābaku, nu vajaga kurpju, nu vajaga visas lepnības. Kā tad nu vairs trūkst no Zodomas laikiem?* Tīrā Bābele!* Tāpat jau iet kā priekš ūdens plūdiem*, kā vēl dziesmas vārds saka:
Ēda, dzēra, danci sāca,
Kamēr ūdens plūdi nāca, —
precējās, iedevās laulībā un darīja visādus tādus grēkus.» Šie pēdējie vārdi, kā likās, gan izskrēja netīšu.
«Ko tad tu pats dari? Pašam jau bij papriekšu sieva nekā man!» Oļiņa puisis, no galda uzsliedamies, spēji iekliedzās. Viņš bij dzīvojis pilsētā un nesa visas tās nolādētās Zodomas, Bābeles un ūdens plūdu zīmes, par kurām nupat Oļiņš sludināja pastaru galu*, kā vestes ar misiņa pogām, izsukātus matus, bārzdu pakaklē un zilganus svārkus. Kamēr vēl Oļiņš tās vien tiesāja, tikām viņš vēl valdījās, lai gan jau šņāca vien pa apakšu kā sutakatls, bet, tiklīdz tas piedūrās pie šā pēdējā priekšmeta, kur puisis skaidri zināja, ka, ja precēšanās ir grēks, tad Oļiņš būs pats papriekšu ellē, tad viņš turēja to par nepanesamu paštaisnību.
«Vai es, Andriev, par šā laika precēšanos ko saku? Par to es nesaku nekā,» Oļiņš, drusku stomīdamies, atbildēja.
«Neturi vis mani par tādu muļķi, ka es nenomanīšu, uz ko tas zīmējas!» puisis rājās pilnā balsī, pie gultas iedams un kažoku mugurā vilkdams. «Diezgan jau esi manas pogas grauzis, vai nu vēl nebūs reiz atticies? Tavu pelēko svārku un āķu dēļ vis tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis.» To teicis, viņš paņēma no vadža virvi un izgāja ārā.
«Redz, redz, dodat nu, saimnieki, lielos lonus, dodat nu!* Redz, kādus zobus nu pašam rāda,» Oļiniete, dibena istabā bērnu tiņādama, kaitinoši runāja; tāpat kā pirmāk Oļiņš, tā tagad viņa nevarēja izlaist dusmu taisni. «Saime vien jau tagad ar to lepnību trako. Ej nu vairs izšķir, kura lielmanīša, kura kalpone.»
«Lai nu, lai nu! Līdz laikam vien jau ies. Gan nāks reize, kur varēs bērt pogas magaziņas apcirkņos*. Gan nopluks tad viss zilums, viss sarkanums tā jums lielmanīšām, kā kalponēm,» Oļiņš sacīja, ieiedams arī dibena istabā.
Bij karsta pusdiena siena laikā. Tikpat Irbēnu jaunie, kā vecie iedzīvotāji strādāja tikuši vien savā pļavā katri. Annuža, kura bij pie ienācējiem palikusi, atvieglināja Ilzei ne tik vien dažu soli, bet brīžam atstāvēja pavisam viņas vietu mājā pa darba laiku, un tā tas bij arī minētā dienā, kur viņa, nonesusi patlaban saviem strādniekiem maltīti, nāca atpakaļ ar spaini vienā rokā un Lienīti uz otras rokas. Celiņš gāja gar Oļiņu istabu, no kuras patlaban iznāca Oļiniete, paķēra grābekli, kurš bija piesliets, un sāka pēc sava ieraduma iet pateciņus uz siena pļavu, jo cēlās mazs debestiņš un visas kaudzes siens bij izlaists uz apārda*. Annužu tā pretī nākam sastapdama, viņa sacīja lielā nevaļā: «Labi gan, Annužiņ, ka tevi satieku! Man jāsteidzas palīgā pie kaudzes mešanas, jo viss siens ir vaļā un debess taisās; cilvēku ir maz, bail, ka neaizlīst. Es Pēterīti gan atstāju pie Trīnītes, bet viņš ir tāds bailīgs, viens nemaz mājā nestāv - gandrīz pērkons uznākot. Ja nu tā redzi, tad atnāc kādu brītiņu, kamēr manis nav mājā.» Annuža vēl nepaguva apsolīties, kad Oļiniete bij jau projām.
Neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš, un, iekams bij Annuža paspējusi noiet uz savu istabu, nolikt spainīti un kaut ko apkopt, tad jau sāka nākt retas, rupjas piles un atskanēja dažs spējš un skaļš pērkoņa graudiens. Viņa paņēma tūliņ Lienīti, aiztaisīja savai mājai durvis un aizsteidzās uz Oļiņiem, kur jau pa labu gabaliņu varēja dzirdēt bērnu stipri raudam.
Oļiņiem bij kaudze patlaban pusdarbā, kad lietus strāviņa nāca stāvu virsū. Strādāja gan visā spēkā: pats saimnieks stāvēja uz kaudzes, un Andrievs svieda gandrīz pa pusgubai siena augšā vienās pašās dakšās. Saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja sienu klāt un taisīja, lai var viegli ieņemt dakšās; ik pa minūti viņa atkārtoja šos vārdus: «Ķerat nu, meitenes, ķerat!» Kāds pavecīgs vīrs, Oļiņa otrs puisis, veda rikšiem vien no atstatākiem apārda galiem sienu klāt, mezdams pie ikkatra pērkoņa graudiena sev krustu priekšā. Te uz reizes pieskrēja rauduraudādams Oļiņa dēlēns Pēteris, kādus sešus gadus vecs puisēns, kurš bij atstāts mājā pie Trīnītes.
«Kā tu, dēliņ, skrēji? Kas tev kait? Vai Annuža palika pie Trīnītes?» Oļiniete kā izbijusies jautāja.
«Nē, man bij vienam bail,» puisēns, šņukstēdams un piedurknē slaucīdamies, atbildēja.
«Un tad bērnu atstāji vienu pašu? Tavu nejēdzīgu puiku!» Oļiniete izsaucās un, grābekli nosviedusi, aizskrēja, ne atpakaļ neskatīdamās.
Pēc kādām minūtēm apmeta zibens turpat ap acīm, un tūliņ nāca arī briesmīgs graudiens līdz, tā ka vecais, patlaban uz kārts stāvēdams*, nespēja pārmest ne krusta viņam papriekšu, bet tas tam uzbruka pašā darbā, caur ko grožs palika tik kreisā rokā un zirgs, kurš no zibens bij atsities atpakaļ, un, troksnim atskanot, rāva atkal ar joni projām. Caur spējo atlaišanu saļuma braucējs uz priekšu un atkal caur tikpat spējo raušanu nevarēja atdabūt viensvarības stāvokļa * atpakaļ, tāpēc pārgāja kārts viņam pāri un pats iejuka siena blāķī, ne krusta pa godam nepārmetis.
Lietus sāka stipri līt, un drīz ieraudzīja Oļiņš, uz kaudzes stāvēdams, dūmus ceļamies aiz kalna taisni pretī Irbēniem. «Mājā iesperts, māja deg!» viņš iekliedzās, tad devās taisni ar vienu lēcienu no kaudzes nost un skrēja uz māju, kura bij nepilnu versti tālu. Andrievs, dakšas nometis, steidzās līdz un meitas arī vaimanādamas un kliegdamas; vispēdīgi kunkuļoja vecais siena vedējs, kurš bij tikko no blāķa izlīdis, tāpat bez cepures, siena pilniem matiem.
Kalnā uzskrējis, Oļiņš ieraudzīja jau savas dzīvojamās ēkas jumtu pilnās liesmās. Viņš nelaimīgi iekliedzās un likās, it kā būtu vienu acumirkli apstājies, bet tad steidzās ar visu spēku tāļāk. Kādu gabalu paskrējis, viņš atrada sievu uz ceļa bez dzīvības guļam. Še pārskrēja piepeši pār viņa seju izsamisēšanās bālums; viņa prāts tā apmulsa, ka nezināja, ko darīt, vai nākt sievai palīgā vai skriet uz māju. Viņš paskrēja gan garām, bet tad atkal apstājās, it kā gribēdams atpakaļ griezties, un, rokas pacēlis, iesaucās: «Mans dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!?» Taī pašā acumirklī viņam iesitās prātā kā kāds šāviens, ka Trīnīte ir laikam degošā mājā šūpulī. «Arī bērnam tu meti uguni virsū!» viņš izsaucās pārmetošā balsī, acis un drebošās rokas uz augšu pasizdams. «Nu laikam tu atriebies pie manis par visas pasaules grēkiem!» Un ar šiem vārdiem skrēja visā spēkā uz māju.
Andrievs, kurš arī bij tūliņ uz pēdām līdz, pacēla bez kādas apdomāšanās stiprām rokām saimnieci no zemes un nesa uz māju. Uz ceļa viņa atmodās, jo bij tik paģībusi, sāka kliegt un raisīties vaļā: «Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā, laid mani vaļā!» Tā saukdama, viņa izsitās puisim no rokām un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.
Oļiņš, pirmais pie mājas atsteidzies, mēģināja gan skriet iekšā, bet liesmas atsita viņu atpakaļ, tā ka mati un uzacis apsvila. Oļiniete pieskrēja, kliegdama ar briesmu un izsamisēšanās pilnu seju, un gribēja vienā lēcienā doties liesmās iekšā, bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja, it kā kad kādu pazudušu mantu būtu atdabūjis, jo viņš, redzēdams to uz ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņa nospertu. Nu izcēlās neganta cīnīšanās starp abiem: pati kliedza vienā balsī un raisījās vaļā gandrīz ar ārprātīgiem spēkiem, bet pats turēja viņu cieti un raudzīja mierināt.
Pa to starpu bij klāt ne tik vien pašu ļaudis, bet arī daži no kaimiņu ciematiem un pļavām. Visi skraidīja kā apmulsuši, cits caur citu vaimanādami, it kā gribēdami ar to rādīt savu līdzcietību. Sievieši nostājās pūlī kādu gabaliņu tādā atstatumā, ka salt nav, un kliedza it kā zosis, rokas slaistīdami, vienā balsī: «Glābjat nu, glābjat, mīļie ļautiņi! Vai dieviņ, tādas nelaimes! Skrienat nu, nesat vai ūdeni, vai, un lejat virsū!» Ļaužu pulks auga ikkatru acumirkli lielāks, bet darīt vēl nedarīja nekā, tik
vien Andrievs, kā izskatījās, skraidīja un rīkojās ar ziņu un apziņu. Kad viņš bij apskatījies un pārlicis drīzumā, kas darāms, tad pavēlēja cietā balsī sieviešiem salasīt visus spaiņus un citus smeļamos ūdens traukus no savas un otras mājas un sastāties rindā līdz mārkam, tā ka var dot spaiņus roku pa rokai uz priekšu un atpakaļ. Vīriešiem pavēlēja kāpt citiem uz tuvējās rijas un kūts jumtiem un sargāt tās citas ēkas no aizdegšanās, citiem atkal degošo māju ārdīt nost un liet ūdeni virsū. Drīz sāka nākt spaiņi cits pēc cita klāt, kurus izlēja liesmās iekšā. Tad tik pienāca vēl aizelsies Oļiņa otrs puisis, tas pats vecītis, kurš siena pļavā, zibinim sperot, meta krustu. Viņam nebija vairs spēka paskriet, jo, jau soļiem ejot, bija nokusis. leraudzījis, ka taisās dzēst, viņš steidzās cik varēdams drīzāk klāt un kliedza baiļu pilnā balsī: «Liekat mieru, liekat mieru! Vai traki esat, pērkoņa uguni dzēsdami?!»
«Ej stāvi rindā pie sieviešiem un dod spaiņus!» rīkotājs viņam uzsauca tādā balsī, kurai bija jāpaklausa negribošam, tādēļ vecītis cieta klusu un darīja, kā vēlēts.
Bet, par nelaimi, taī pašā brīdī pieskrēja kāds garš vecis ar «rata cepuri» un apturēja Andrievam patlaban uz degošās mājas lejamu spaini, tā ka tas izgāzās zemē. «Andriev, vai tu gribi dieva darbiem pretī celties? Kā tu, prātīgs cilvēks būdams, vari tik nejēdzīgus darbus strādāt! Lai deg, ko dievs nolicis! Vajag glābt tik citu ē...»
Pašā pusvārdā blīkšķēja viņam Andrieva pliķis pa ausi, no kura aizskrēja «ratene» labu gabaliņu un pats samēja rokas dubļos. «Velns lai jūs parauj, pasaku maisi! Nost no kājām!» viņš dusmās kliedza un skrēja atkal pie darba.
Pasistais uzcēlās, lēnām paņēma cepuri un, viņu uz kreisās rokas izdauzīdams, teica bailīgā pusbalsī: «Lai dievs žēlīgs!» Tad iegāja rijas priekšā un sāka ar citiem tādiem pašiem spriest, ka labi nebūšot: jo pērkoņa uguni lejot, jo trakāk vien degot, un baļķu jau nedrīkstot pavisam raut laukā. «Lai nu strādā, lai strādā, redzēs, kā veiksies!» Tas pats, kurš bija pliķi dabūjis, sacīja: «Tur jau ne vārda nedrīkst teikt. Vai nav redzēts, kā šādiem gudriniekiem izdodas? Lūk, kur Spaļaukās arī, kad bij iesperts, tāpat lēja vai veselu dīķi virsū, bet izdega gandrīz ar visiem pamatiem. No izrautām baļķēm bij priekš jaunās rijas tik vienu stenderi vien iztaisījuši, bet pa gadu desmit uguns laikam no sērkociņa — klājienā iekšā.»
«Redz še, būtu nu bijuši uguns vārdi *, bij vislabāk: ne vajadzētu liet, ne skraidīt,» cits sacīja, uz sliekšņa sēdēdams un pīpi tikpat mierīgi taisīdams kā svētdien pieguļā. «Mans tēvatēvs stāstījis, redz, nezin kurp tur zaldāti gājuši pa ceļu un vienā paspārnē, redz še vei, tāpat kā še, zem salmu jumta vārījuši putru, ka dzirksteles vien kāvušās. Tik tad, kad gājuši projām, piekodinājuši, lai neviens taī ugunij neaiztiekot, kamēr viņa pati izdziestot. Kad taisījušies kurt, tad gan saimnieki sākuši kliegt, ka nu nodedzināšot māju kā traki, bet tas pats pavāra zaldāts paņēmis zobenu, apvilcis guļamos salmos aploku un ielicis vidū uguni. Līdz tam apvilkumam nodedzis kā nogriezts, bet tāļāk ne pussalma.»
«Reiz atkal kāds korteļa zaldāts * uzvilcis uz galda krustu ar krītu,» — tā cits sāka stāstīt, galvu zem cepures kasīdams, «tam krustam apvilcis atkal aploku. Tad atkal pa tam krustam
nobēris biszāles un atkal pašā vidū iededzinājis. Līdz tam aplokam atkal viss izdedzis, un ārpusē tie gali atkal palikuši tāpat.»
«Jā, kaut jau tāda zināšana bijusi, tad apskrietu vien tagad apkārt, kā jau tādi zinātnieki darot, un uguns tik noraustītos vien,» cits sacīja, kaklu kreisā pusē spaidīdams. «Brīnums gan, cik stipri tie vārdi nav! Reiz kāds krogs bijis no gala aizdedzies, te nezin kur cēlies, kur ne krievu unguris* — pieskrējis elsduelsdams, izrāvis no somas diegu kamoli, saņēmis pavediena galu rokā un pārlaidis vien šķērsu pār jumtu. Līdz taī vietai nodedzis, it kā kad ar cirvi būtu nocirsts, un otra puse vesela.»
Pa to starpu gāja dzēšanas darbs labā kārtā. Tenis bij arī piebiedrojies Andrievam pie rīkošanas palīgā, kaut gan brīžam viņa nemaz nevajadzēja. Patlaban viņš gāja veikli pa pagalmu — jo skriet tas nekad neskrēja —, kreisā rokā bij spainis un labā pīpe. Tos runātājus rijas priekšā ieraudzījis, viņš Andrievam, kurš aiz lielās steigšanās nebij viņu nemaz ievērojis, ar pīpi uz tiem rādīdams, teica: «Andriev, dēls, paaicini ciema tēvus arī, kā smejies, lai sasilda rokas.»
«Velna diedelnieki! vai skatīties atnācāt? Kā sakas izpurināšu* visus, ja neiesat tūliņ pie darba!» viņš kliedza sakarsis un pārskaities. «Valdībai nododami tādi dienu, zagļi! Raug, visi bērni strādā, un šie atnākuši žāvāties!» — tā viņš vēl teica, uz Kasparu rādīdams, kurš patlaban gāja garām, nesdams cepurē ūdeni, pats viss aplaistījies un ar oglēm nosmērējies tāpat kā Andrievs.
To dzirdēdami, līda gan visi no rijas priekšas laukā, pīpes kabatā bāzdami un gaisā skatīdamies, vai lietus vairs nebūšot.
«Tā, tā, ciema krusttēvi, nākat nu, nākat, lietus ir pārgājis, un netiks kažoki vairs slapji,» Tenis, ar tukšu spaini viņiem garām iedams un zobodams, sacīja.
Oļiņš nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam, kad viņa bij otrreiz noģībusi, redzēdama, ka bērnam jāpaliek bez glābšanas liesmās. Tagad viņa bij atkal atmodusies un kliedza un lauzījās tīri kā ārprātā, tā ka šaušalas nāca skatoties un klausoties, un likās, ka viņa nedz dzirdēja, nedz redzēja, kas apkārt notika, un brīžam lauzās vaļā ar tādu spēku, ka vairāk roku tikko spēja viņu noturēt.
Pēc kādām stundām bij ugunsgrēks pilnīgi noslāpēts, tik šur un tur dažs norauts baļķis kūpēja. Dzēsēji bij jau gandrīz visi izklīduši, un Oļiņi sagāja rijā dzīvot, kur, zināms, vairāk nekā neatrada kā četras melnas sienas un apputējušu krāsni, bet ienest arī vairāk nevarēja kā tikai kādu kūli salmu. No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri stāvēja pagrabā. Ilze bij iedevusi meitai un Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un dažas karotes. Oļiņš lika atnest no pagraba vienu spainīti rūguša piena, un vakariņas noturēja visi rijas vidū uz bluķīša. Oļiniete vien sēdēja gluži klusu, roku pie mutes pielikusi, un skatījās stīvi zemē. Viņa nebij jau dažu stundu runājusi vairs ne vārda un tā kā pirmāk aiz kliegšanas tā tagad aiz klusuma nemaz nemanīja, ko citi dara. Oļiņš aicināja gan viņu pie vakariņām, bet tā ne acu nepacēla it kā tēls.
Vakariņas bij paturētas, un Oļiņš, rokas salicis, skaitīja klusām savus ierastos galda pātarus. Patlaban ienāca Ilze, apskatījās un, lakata stūrī acis slaucīdama, dziļi nopūtās.
«Paldies žēlīgam dievam, kurš gan mūs ir šautis*, bet arī žēlo, un paldies tev ar, viņu māt, par maizes riecieniņu, un lai dievs tev tāpat viņā dienā* pasniedz savu žēlastību!» Oļiņš sacīja uzceldamies, tad nogāja sienmalī pie sola un apsēdās.
«Kas nu, viņu tēv, bij to šorīt domājis, ka jums šodien tāds vakars pienāks,» Ilze sacīja, atkal acis slaucīdama.
«Ir jau nu gan tā Tēva rīkste mums asa bijusi, bet tomēr, kā dieva vārds saka: «Mēs neesam vēl pagalam iznīcināti tapuši.» Nebūtu jau tas Pēterēns uz pļavu aizskrējis, tad paliktu abi iekšā. Vai nu kas cits viņam tās bailes iedeva kā tas pats, kura balss sauc ar uguns liesmām.»
«Ka tevi kaps, kādu es vēl nobaiļu dabūju!» Oļiņa vecais puisis, patlaban rijā ienākdams un zirgu apaušu saini aizdurvī nomezdams, sirdījās. «Zirgus sapinis, nāku uz māju, tā pie pašas krusta dūkstes — tāpat ar visām šās dienas bailēm tādas kā šalkas jau pār kauliem skrēja —, tā uzreiz klausos: dzirdu tīri tā kā mūsu Trīnēna raudāšanu; pārmetu krustu, bet nevarēju nemaz noskārst, kurā pusē raud; te atkal apklusa, un man sametās tik traki bail, ka ir kājas vairs zemes nemanīja. Bet raud atkal turpat priekšā un nu jau liela cilvēka balsī. Stīvs vien paliku, domādams: nu esmu no modzekļiem gluži apstāts. Uz reizes ieraugu priekšā cilvēka gūzmu*! Jau gribēju cirsties atpakaļ purvā iekšā, tā dzirdu — sauc pie vārda: «Annas tēv! Kas tev kait? Kurp tu skriesi? Vai atkal esi no kā nobijies?» Tad tik ieraugu - nospļaujos: ka tevi zvērs! — otrējo Annužu ar savu bērnu. «Ko tu te lodā krēslas laikā pa mežu, cilvēkus baidīdama? Raud viens, raud otrs.» Nevarējusi nemaz mājā rimties, tās pašas šās dienas nelaimes vien sirdi mācot. Iešot rītu uz kādām nedēļām pavisam projām, jo nevarot to vaimanu dzirdēt, nedz arī taī vietā skatīties.»
Vecītim Trīnītes vārdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži tāpat kā papriekšu.
«Lai tad kā, Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki,» Ilze sacīja kā apmierināta. «Es jau gandrīz sāku baidīties, jo nemaz šodien no pusdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums apjautāties, vai kāds nav kur manījis. Ak tad dzīrās iet projām? Tētiņ dieviņ! nu, viņai jau ir tāda nepanesīga sirds,» Ilze runāja, vēl kādu brītiņu padomājusi un roku pie mutes turēdama. Tad piegāja pie Oļinietes, izrunājās labu brītiņu, bet tas viena alga, vai ar akmeni runātu.
«Viņa jau nerunā, otrējo māt, ar nevienu,» Oļiņš sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš bij uz pusdurvtiņas* uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grāmatu un, uz rijas vidu iedams, kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: «Mad, vai tu esi gluži bez ticības? Klausies tad jel, ko dieva vārds saka!» To sacīdams, Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš taī bij ielikts, un sāka lasīt: «Dievs labi dar' ko darīdams ...»
«Meli, meli, meli!» Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama, tad pieskrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšķēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.
Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņs piepeši parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļinietes
sirdī. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikām viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās. Viņa bij vienādi un stipri ticējusi tam, ka «dievs labi dar' ko darīdams», bet šā notikuma nespēja ar to ticību nekādi salīdzināt. Lai arī viņas grēki būtu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jūra, tomēr viņa nevarēja saukt par labu tā, ka viņas dēļ vajadzēja dievam atriebties pie bērniņa. Oļinietei bij gandrīz dusmas uz sevi pašu par tādu piekrāpšanos; neizskaidrojams vienaldzības aukstums pārplūda viņas sirdi, kura nicināja Visuaugstajo. Viņa nodotu ar zaimošanu savu dzīvību, ja tik varētu ar to dievam spītēt un atriebties.
Kaut gan Oļiņš pats bij satriekts un nespēja zemoties zem dieva varenās rokas tā kā laimes dienās, tomēr viņa sirdi pārņēma šaušalas, redzot dziesmu grāmatu kaktā sviežam un saucam dieva vārdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņa sejs, kurā gandrīz nekāda sārtuma nebij, nobālēja vēl dziļāk. Kādu acumirkli viņš tā stāvēja, tad, rokas salicis, izsaucās: «Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņu šaī brīdī tiesā!» Tad gāja, pacēla nosviesto grāmatu un, kā varēja nomanīt, skaitīja klusām iesākto dziesmu tāļāk. Ilze nopūtās smagi, atsacīja ar labu nakti un aizgāja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgiem svētu dieva mieru.
Nakts bij itin silta, klusa un auglīga — kā jau allaž pēc pērkoņa lietus. Mēness bij uzlēcis un jau kādu gabaliņu pakāpies pret debesīm. Dūmi, kuri vēl pamazām kaut no kādām pagalītēm kūpēja, necēlās nemaz augšā, nedz arī gāja projām, bet sakrājās turpat uz nelaimes vietas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stāvēja tuvu istabas galā, bij apsviluši un izskatījās gluži kā ķēmi. Visu to uzlūkojot un šās dienas notikumus iedomājoties, sametās Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklāt viņa iedomājās dzirdot pat Trīnītes raudāšanu, tad devās steigšus uz māju, lūgdamās: «Atpestī mūs no ļauna!»
Kāds liels Miķeļa dienas tirgus* šķīrās patlaban laukā. Visi ceļi tecēja kā upes ar tirdziniekiem gan braukšus, gan jāšus, gan kājām, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami. Vēl kādu versti no tirgus, kurš stāvēja lielā, slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķīrās no dažiem citiem tik caur to, ka viņu turēja milzīgs koris un bez diriģenta. Kad no atstatuma skatījās, tad viss tirgus izlikās kā ņudzošs skudru pūlis. Redzamas bij baltās, ar audekliem apsegtās božu būdas, kurām dažai plivinājās sarkana flaga klāt; tāpat varēja izšķirt arī no meijām sapīto dzērienu pārdošanas būdu, ap kuru griezās viss ļaužu biezums.
Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retākas, brauca soļos divi vīri — savā zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņam bij «rata cepure» un mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu, apkakli. Viņš veda divi govis, katru pie savas ilkss piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un apģērbies kā visa jaunā paaudze. Vezumā viņam bij varbūt kādi divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt, ka šie braucēji bij vai nu slātavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņu citur tādu ratu neatradīs kā šinīs valstīs — tik augstu un tik lēzenu, lai nenieka nevarētu ielikt.
Arī paši slātavieši un čangalieši ir jau pēc sava stāva vien visur pazīstami, īsti guberņas pilsētā, kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mājās. Čangalieši tad atšķiras no slātaviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigāri izstiepjas allaž pīpējot vēl garāki nekā slātaviešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķiras caur to, ka viņiem nepatīk šo lielīšanās, ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.
Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucējam blakus iedams, taisīja pīpi. Vecais arī sāka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastādīt šķiltavas uz šķilšanu, bet jaunais uzlēca un uzsēdās viņam uz ratu stūra, izņēma no ieplakanas misiņa dozītes sērkociņus, pēc tam atkal ar īksti dozītes vāciņu pasizdams, kurš, no atspertnes spiests, aizkrita noknaukšķēdams. Tad uzrāva kociņus uz dozītes dibena, uzpīpēja pats un uzpīpināja arī veco. Pēc tam viņš negāja vis projām, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nāca labi līdz.
«Tagad nu, Oļiņa tēv, ir skaidri zināms, ka nākošā pavasarī būs mērnieki klāt,» viņš iesāka tūliņ un tā, kā mēdz runāt par tādām lietām, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.
«Jā, jā, tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prātniek, dēls, to dzirdēji?» Oļiņš jautāja, bet nevis ar tādu vienaldzību, kādas varētu no tik veca vīra sagaidīt.
«Muižas strožs* stāstīja, vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts,» Prātnieks tādā pašā svarīgā balsī sacīja. «Mums, runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zināmu; būs atkal varbūt kas jāspriež — vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par ko citu.»
«Pārbaudīšanas laiki jau nu tad būs gan; redzēs, redzēs, kādu dievs kuru atradīs un kā kurš pastāvēs,» Oļiņš sacīja, dodams balsij paštaisnības skaņu.
«Nu, kas tev, Oļiņa tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien,» Prātnieks paklusu sacīja, kaut gan tuvumā nebij neviena cita cilvēka. «Nu, un par otru pušelnieku* arī tev bēdas nav: cik tam vecītim vairs tā prātiņa, tad tas nenieka neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebūs.» Še cieta brītiņu abi klusu, un, kad Prātniekam nebij cerības no Oļiņa kādu vārdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī iesāktā valoda var pārtrūkt, sāka vest viņu pats tāļāk: «Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der? Vairāk par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vārdu kurš met, bet šis — kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms, un dažu brīdi, kad jau spriedums ir gandrīz notaisīts, tad kā atskabarga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs zin — kas gan visās vietās tā likuma izmeklē? Un runas vīriem ir spēks rokā: ko tie nospriež, tas paliek.»
«Jā, brīnuma cilvēks ir gan viņš,» Oļiņš domīgi un govis pamaz ar pātagu dzīdams sacīja. «Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņa, lai gan viņš man nav nekāda ļauna darījis, nedz arī esmu dzirdējis, ka citi būtu šaī ziņā par viņu žēlojušies. Īsti viņa klusuciešana ir tāda kā bīstama. Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņa daba kā ūdens pret uguni. Svētdienās tur viņš pieguļā, kādu grāmatu paņēmis, sēd pat pusdienas no vietas.»
«Ko tur nu lasa! — šādas tādas pasaules gudrības; bet nezin kad ir bībeli saņēmis?» — tā Prātnieks, it kā viņam būtu uzdots pierādīt Kasparam vainas. «Cik tad viņš ir redzēts baznīcā? Un, kad vēl aiziet, tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var būt kāda ticība, mīlestība vai cits kas labs?»
«Es jau nu viņa, Prātniek, dēls, arī nemaz nelielu, man viņš nepatīk no laika gala — īsti tādēļ, ka viņam ir bārda, jo tādiem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt, man viņi tādi kā burlaki vien izliekas, – bet ļaunums gan no viņa nav nekāds dzirdēts.»
«Vai tad tas ir kāds brīnums? Velns arī izradās brīžam kā gaišības eņģelis.»
Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prātnieks atskatījās atpakaļ un sacīja: «Švauksts nāk kā divi deviņi!»
«Kad nu viņam, puisēnam, lēni iet!» Oļiņš, nemaz atpakaļ neskatīdamies un grožu vienmērīgi raustīdams, atteica. Taī pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņiem blakus un apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdām.
Viņš arī bij jauns cilvēks, vēl jaunāks par Prātnieku un, kā pie visa redzams, arī slātavietis. Mētelis un svārki viņam stāvēja
plaši vaļā, tā ka ļoti garā, baltā pulksteņa ķēde bij redzama visā garumā no pakakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem*, kas tur bagātīgi klāt karājās. Ap kaklu viņam bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stiepās tāļu mugurai pāri. Viss pajūgs bij pašā augstākā un gandrīz pārāk augstā slātaviešu modē: gaišzaļie rati jeb vāģi jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemākās riju priekšās nevarēja iebraukt vai arī, kā paši slātavieši mēdz teikt, «grūda padebešus grumbās». Zirgam ap kaklu zvārguļu virkne un pie segliņiem visos stūros pušķi ar izrobotiem misiņa skritulīšiem; pie lencēm jeb slejām zirgam šķērsu pār muguru smagi misiņa važi, kur grožs cauri izvērts, lai neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķi, no kura apakšas skatījās uz abām pusēm kādi linu buņģīši* kā čigānu bērni, un pret atzveltni viena vēršāda, kuras ragi bij pārlaisti pāri. Pats varēja būt tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazām ūsiņām, ķīļa bārdu un sārtu seju. Zirgu saraudams, viņš sauca: «Margin, Oļiņu fahter! fahren nu forweits nach krog.» To «margin» viņš izrunāja caur nāsīm un tā, ka «r» nemaz nebij dzirdams.
«Kur nu «pāren», ar lopiem ir «jāpāren» lēnām, nav vis tā kā tev ar linu vezumu,» Oļiņš, nemaz uz viņu nepaskatīdamies, atbildēja.
«Kas tas nu par linu vezumu!» Švauksts atteica, it kā jau sen pārliecinājies, ka nav nekāds vezums un ka Oļiņš to sacīja, viņu izzobodams. «Šodien bij vairāk pircēju nekā linu buņģu. Ak velns! tik divas kundes izputināja caur šo tirgu: zināmi bij divi dēķeni vēršādu* un lini, bet nezinu, vai vairs rītu atradīšu!»
«Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvārgsi; brauc vien uz krogu un aizņem mums arī vietu stadulā!» Prātnieks teica.
«Efah! žū!» Švauksts iekliedzās, grožus saraudams un pātagu pār pleciem uzplīkšķinādams, tā ka zirgs no pēdām sāka iet pilnos rikšos un tā aizgāja, vai kalns vai leja.
Prātnieks ar Oļiņu brauca kādu gabaliņu klusu, līdz pēdīgi Oļiņš uzņēma valodu: «Es domāju, Prātniek, dēls, par tiem pašiem gaidāmiem mērnieku laikiem, kādi viņi atnāks un kā viņus pārlaidīs.»
«Nu, zināms, snaust gan nevaram,» Prātnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.
«Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rādījis šaī raudu ielejā, bet arī diezgan šautis un brīžam gan vairāk, nekā apzinājos pelnījis,» Oļiņš runāja tālāk, stāvu priekšā skatīdamies. «Šoreiz nu gan viņš mani varēja pārlaist vieglāk. Gan jau nu viņš pats saka — ko mīlējot, to pārmācot, bet... bet...»
«Nebīsties, Oļiņa tēv, nekā, gan jau iztiksim,» Prātnieks, galvu purinādams, sacīja, it kā ar to zināmu darīdams, ka viņam šaī lietā padoma netrūkst.
«Vēl kā šodien atminu to brīdi,» — tā Oļiņš savu valodu turpināja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu vidū teikts, «kad pērkons bij iespēris mājā, lai gan šovasar apgāja divdesmit divi gadi. Uz kaudzes stāvēdams, ieraugu, ka māja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam, meitiņu uguns liesmās... Gan nu tās vienas bēdas dievs atņēma, laulātu draugu atdodams...»
«Vai gan meitas viņš tev nav atdevis?» Prātnieks jautāja, pieliekdamies un laipni Oļiņam acīs skatīdamies.
«Vai nu, to meitu pieņemdams, es sava prieka gribēju?» Oļiņš atteica. «Pestītāja skādes neesmu meklējis nevienā vietā, ja tik viņa labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā pagali rāvis iz elles atpakaļ.»
«Vai tad, Oļiņa tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?»
«Vai nu es, Prātnieks, dēls, to saku? Vēl jau nebij lāga bērna auklis, kad pieņēmu. Vai gan Annuža viņu tā izaudzētu? Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu Lienai tagad trūkst? Mana saimniece vienādi saka, ka esot visām lielmaņu meitām līdza vai drēbēs, vai daiļumā. Šaī pasaulē nedz viņa, nedz Annuža man tā neatmaksās, ko es viņai esmu laba darījis, ja nu dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu, jo klausījis es viņam esmu un par nevienu nastu nekurnu.»
«Tāpat jau kā tu, Oļiņa tēv, tā mana māte arī ir maz vieglu dienu redzējusi,» Prātnieks, acis nodūris, runāja, «un vēl, lai tik veca ir, gandrīz viena pati vien visu māju apkopj. Rāj nu gan mani ik dienas, ka negādājot jaunas dzīvotājas; ņemšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu: vajadzēja jau sen viņai vietnieces gādāt. Ir, zināms, vecam cilvēkam ko izturēt — kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mājā dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tām pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu; cik fraceses vien nav izvestas*, un cik reizes pie gubernatora nav būts!*»
«Tur jūs pracesējaties, tur dievs jūs ņem!» Oļiņš kā uzskaities sacīja. «Ko tad esat sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzāk jūs ar savām pracesēm valsti izpostīsat nekā sakopsat.»
«Ko tur, Oļiņa tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits,» Prātnieks drusku apkaunots atbildēja un tad ķēra atkal iesāktās valodas pavedienu rokā, pie kā varēja manīt, ka viņa uzsāktai runai ir īpašs nolūks. «Nuja, tā klājas man ar manu mājas būšanu; nebij nu gan tik ilgi jānodzīvo — kas jādara, to labāk padari pie laika.»
«Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs,» — tā Oļiņš bez lielas dalības un it kā līdzrunāšanas labad vien pieminēja.
«Nu, tik lielā vecu puišu pulkā, kā slātaviešos un čangaliešos ir, manis vis vēl tik drīz neieraudzīs. Es esmu brīžam domājis arī par sevi, kādēļ es nevaru apprecēties? Citās pusēs sapārojas tūliņ, kā pieiet dievgalda mācībā, bet še tas nemaz tā nav. Dievs to zin, kur tā vaina meklējama šaī lietā. Laikam taī pašā andeles garā. Citi gan saka, ka tas tādēļ esot, ka še neesot tās staigāšanas pa naktīm*.»
«Lai dievs no tās sērgas pasargā!» Oļiņš krita valodā.
«Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien,» Prātnieks sāka tāļāk prātot. «Rudeņos kā nupat, kad pats kāzu laiks, kuram tad lai stāv sievietis prātā? Ikkatrs domā, kā tik kļūtu linu buņģim pie galvas vai jēram pie ausīm. Tādiem skolmeistarīšiem kā Pietuka Krustiņš — tiem nu būtu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tādiem ies? Tikko jau paši garu velk un ar savu plato vai Platona mīlestību* lielās, bet beigās nav ne tās pašas šaurās. Un tad tās meitenes arī ir satracinājuši tādi paši draņķi ar
saviem posta dzejoļiem; tās arī vairs tik zina kā par augsto dvēseļu mīlestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tāda iet, kurš nepatīkot. Tātad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt, un, taisnību sakot, Oļiņa tēv, man arī tie paši segli mugurā.»
«Ko nu es, Prātniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jūsu platām vai šaurām mīlestībām!» Oļiņš atteica it kā atraisīdamies. «Ne agrāk to mīlestību tā daudzināja kā tagad, ne arī viņu bij. Kad tas ļaunais nāk virs zemes, tad viņš visādas nezāles kaisa. *»
Prātnieks, kā likās, nemaz nebij domājis iznākt ar šo sarunu uz tādu galu, uz kādu Oļiņš viņu tagad veda. Viņš domāja ņemt to lietu no iesākuma un vest ar citādu stingrību uz nolūku, bet patlaban sāka birze, caur kuru viņi brauca, mesties retāka, un tūliņ aiz viņas parādījās krogs, no kura atskanēja pilnīga tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņa apstājušies. Prātnieks lēca iz Oļiņa ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kādu gabaliņu atrāvies.
Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli slātaviešu un čangaliešu vidū, kuri, savus pirktos lopus salīdzinādami, ar tiem lielījās. Švauksts, Oļiņu ieraudzījis, veda kādus trīs vai četrus večus viņam pretī un sacīja tā, ka Oļiņš varēja dzirdēt: «Nākat, es jums parādīšu šās dienas tirgus kroni! Bisar, raugi, kas tā sarkanā par govi! No tās ir astoņi pudi gaļas* kā likts!»
Viens no tiem pievestiem, tāds ar lielām rokām, sāka govi aplūkot un lielīt: «Vai nu Oļiņa tēvs slikti pirks! Viņam ir pašam sava laime kā kungam.»
«Jā, no divi cūkām trīs puses,*» otrs sacīja, izdzisušu un izšķetinātu cigāru sūkādams, kur starp tabakas lapām bij redzams arī kāds mašu lūks*. Tad, govis lielīdami, vadīja Oļiņu, kurš, priecīgi smīnēdams, sēdēja ratos, uz stadula vārtiem. Švauksts saņēma viņa zirgam pie galvas un veda iekšā, sacīdams: «Brauc vien iekšā, Oļiņa tēv, es tev izgādāju frentelīgu vietu*.»
Tie citi gāja no stadula vārtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņemoties, tad lielot tīri niekus; kas gan tur tanīs govīs esot? Tik tas lielums kā karietēm. Palielīt nu vajagot tāpat līdz — kurš gan gribot taisnību acīs sacīt? — bet neviens vis nebūtu vēl ar savu pirkumu mijis.
Visi slātavieši un čangalieši, kuri bij nodomājuši še zirgus barot un sagaidīt savu tirgū sapirkto aitiešu baru, kas nāca vēlāk, sagāja krogā, kamēr vēl tie trīs — Oļiņš, Prātnieks un Švauksts izjūdza un apkopa stadulā savus zirgus.
Lielā, tumšā kroga istaba bij auksta, piepīpēta un piemīdīta. Gar logiem stāvēja garš, sagraizīts un sakapāts galds. Pie stoikas loga* un durvīm, kurām galds bij no iekšas aizlikts, mīdījās vesela drūzma tirdzinieku, tā ka grūti bij cauri tikt. Slātavieši un čangalieši ienākuši sasēdās ap galdu un sāka uztaisīt pīpes un sarunāties, ka viena kunga ļaudīm vajagot kopā turēties. Pa kādu brītiņu sanāca arī tie trīs iz stadula: Švauksts pa priekšu, tad Oļiņš un pēdīgi Prātnieks.
«Vai zināt, ko mēs stadulā nospriedām?» Švauksts sacīja, cēli pie citiem pieiedams un zābakus pa kulu raudams, it kā kad siltuma zābaki būtu bijuši kājās. «Šovakar vajaga dabūt frišas
zupas. Dzinēji būs ar jēriem klāt, un raus tik kādam kaklu nost. Kas grib piedalīties?»
«Izgādājiet vien, kuri esat vairāk ar tām lietām apraduši; pretī jau nebūs neviens,» kāds čangalietis atbildēja, kuru citi vairāk cienīja.
«Vai ir visi čangalieši pie tā?» Švauksts, pulksteņu iz kabatas raudams, uzsauca.
«Kad mūsu tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt,» kāds čangalietis atbildēja.
«Tagad būs pulkstens drīz seši; pusastoņos vajaga zupai kūpēt uz galda,» Švauksts, pulksteņu cieti vāzdams, teica.
Prātnieks aizstājās Švaukstam priekšā un skaitīja paklusu visus, pret ikkuru ar pirkstu mezdams, un beigās izsauca: «It līdz sešpadsmit!»
«Nu, tad ar vienu jēru vien nebūs nekā!» Bisars sacīja, uz galda gala sēdēdams.
«Kas, bāliņ, par to, vai viens vien ir?» kāds sarkanmatains čangalietis teica. «Jums nāk pulka no pakaļas, mums pilni vezumi; žņaugs vai trīs nost, ja vajadzēs.»
«Nu gluži labi, kad jums vezumos ir jēri, tad iesim vien un laidīsim kādam āderi vaļā*,» Prātnieks sacīja.
«Tev pašam, Svērtel, lielākais vezums ir, tu vari dot kādu pāru projām, citādi atkal līdz mājai kāds garu izlaidīs tāpat kā viņu reizi,» čangaliešu tiesas vīrs tam pašam sarkanmatainajam sacīja.
«Nezin kā ir? Negribas vezuma jaukt laukā,» Svērtelis ņurdēja, zābaku uz kula sizdams, lai dubļi noskrien.
«Ē, ko tur štrunt! Ej tik cel laukā, aprēķinās uz mata!» Švauksts, rokas bikšu kabatās sabāzis, uzsauca. «Tagad tik jāizdala darbi visiem.»
«Nu, nu, dēli, apjautājaties papriekšu, vai krodzinieks dos katliņu un vai pavisam paļaus tādus darbus strādāt!» Oļiņš, otrā pusē gultiņā sēdēdams, sacīja.
«Jā, jā, vai zini, tas var notikt gan, viņdien mums bez aprunāšanās tā bij,» Bisars, acis bailīgi izplētis, runāja. «Jērs pašu laiku aizdurts, te ienāca krodzinieks stadulā, ieraudzīja — tā kā nelabs! — nepaļāva vairs ne nodīrāt, iztrieca visus no stadula laukā: ko te darot, vai gribot atkal šā traukus un māju piegānīt?! Tad nevarēja cita nekā darīt — jūdzām zirgus tāpat nebarotus iekšā un braucām uz otru krogu; tad tur tikko ar lielām mokām dabūjām izvārīt.»
«Še par to nav bēda,» Švauksts apgalvoja, «man šis krodzinieks pazīstams — vāri, cik gribi. Es sadabūšu visu vajadzību, tik gādājat par nokaušanu un sataisīšanu.»
«Lūk, mans pušelnieks Ķencis lai kauj, tam viss pārlieku viegli mirst,» — tā kāds čangalietis, kuru citi sauca par Pāvulu, sacīja un rādīja uz kādu citu čangalieti, kam bij tik plāns un plats deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, tad spīdēja gaisma cauri. Tas, patlaban no stoikas nākdams, izkoda bulkai līdz pāri pusei tādu kā pakava vietu un tad, pilnu muti ēzdams, atbildēja: «Lai tik dod šurp, tad redzēs, kā kājas nospirinās.»
«Nu tad ejat vien stadulā un spiežat akurāt nost, es iešu pie krodzinieka,» Švauksts citus rīkoja, uz stoikas pusi iedams. «Tev, Oliņa tēv, nevajag nekā darīt, lai strādā vien jaunie; tu nāc man līdz iekšā pie bufetes — cik ilgi tā ar sausu muti sēdēsi?»
«Var jau nu, dēls, ieiet gan,» Oļiņš, kūtri paceldamies un Švaukstam līdz iedams, atbildēja.
Pa mazu brītiņu ieskrēja Svērtelis izbijies un sauca pie stoikas loga: «Ēj! kur palika tas jaunais slātavietis ar to garo, balto ķēdi? Tam ir zirgs ar vīvelēm!*»
«Vai velns!» Švauksts iekšā iekliedzās. «Nāc nu, Oļiņa tēv, palīdzi!» To sacījis, viņš steidzās līdz ar Oļiņu ārā, bet nu vis vairs kāju pa kulu nerāva. Pa lielo kroga istabu uz stadulu iedams, vēl sacīja: «Kā braukšu uz otru tirgu, tā izmainīšu kā velnu!»
«Varbūt tiksi nupat vaļā bez visas mainīšanas,» krodzinieks, pa stoikas logu pakaļ skatīdamies, sacīja.
«Tā, Švaukst, dēls, nav labi, kad tādus vārdus daudzina, kur vajaga paļauties uz dievu,» Oļiņš, viņam stadulā līdz iedams, norūca. Tur iegājis, viņš apstājās, tad apskatījies salika rokas, un citi visi arī apklusa un stāvēja godbijīgi; pat Ķencis nometa mieru no jēra dīrāšanas un pagriezās, tabaku sūkādams, uz to pusi.
Kad tā kādu brītiņu bij stāvējuši un Oļiņš pamazām lūpas kustinājis*, tad viņš apgriezās un sacīja, krogā iedams: «Nebīsties, Švaukst, dēls, nekā, vesels būs gan; tik dod sienu priekšā!»
Oļiņam krogā līdz ienāca arī čangaliešu tiesas vīrs. Viņi nosēdās savā pusē katrs pie galda un sāka runāt.
«Jā, labi jau ir, kad cilvēks pasaulē ko zin; kur gan nupat varētu skriet, ja tu, bāliņ, nepalīdzētu?» tiesas vīrs padevīgā balsī un it kā pielabinādamies sacīja.
«Nuja gan, bet vai tas ir mūsu spēks? Lai gan tie pasaules bērni lielās, ka izārstējot vājības ar savu gudrību, bet es saku, ka velti vien ir, jo mūsu spēciņš ļoti vājš,» Oļiņš cienīgā nopietnībā sacīja.
«Kas tas par brīnuma spēku tiem vārdiem!» čangalietis ar bijāšanu izsaucās.
«Jā, kā gan tas dieva vārds neiespēj!» Oļiņš it kā pilnīgs dieva noslēpumu līdzzinātājs atteica. «Viņš ir gan kā griezīgs zobens*, gan kā neizsmeļams avots, gan kā spoža zvaigzne tumšā vietā, tiekams tā rīta blāzma uzlec mūsu sirdīs, un, kur viņš iet pāri tur...» Oļiņš sastomījās, kā meklēdams labāka vārda.
«Tur zāle vairs neaug kā Zodomā un Jeruzalemē, kur nepalika ne akmens uz akmeņa,»* čangalietis iekrita valodā.
«Nē, nē, tur visas zāles ar saviem dakteriem paliek kaunā,» Oļiņš pārlaboja, tad noņēma cepuri, nolika to priekšā uz galda un saglauda matus.
«Bet es pirmāk, turpat stāvēdams, sāku domāt — kā gan tie vārdi var palīdzēt? Viņi laikam ielied zirgā iekšā un tur to slimību izēd? Citādi nemaz nevar būt,» tiesas vīrs gudroja.
«Mums, grēciniekiem, tas paliek apslēpts,» Oļiņš atbildēja, bet varēja nomanīt, ka iekšķīgi viņš sevis par grēcīgu neturēja, kaut gan ar muti līdza skaitījās.
«Bet saki, bāliņ, tu jau tos dieva vārdus zini vai visus no galvas, — no kā īsti tās vājības nāk?» tiesas vīrs bērna pazemībā jautāja.
«No kā nāk bērnam rīkste?» Oļiņš lepni atbildēja.
Šadā kārtā viņi sarunājas vēl labu laiku, tā ka Oļiņš palika arvienu atbildētājs un čangalietis jautātājs.
Pa tādu brītiņu ienāca Ķencis, nazi un rokas kažoka stūrī slaucīdams.
«Nu, Ķenci, vai darbi jau galā?» tiesas vīrs viņam uzsauca.
«Jā, kas tas man! norāvu abiem adas ka tāstis. Būs drīz katlā iekšā,» Ķencis atbildēja ar visu muti.
«Vai zirgs jau ēd?» Oļiņš prasīja vienaldzīgi, bet tomēr varēja nomanīt, ka viņam ir bēda par zirga neēšanu.
«Nē, spārdās tāpat, ka brīkš vien un mēsli pa stadulu jūk,» Ķencis atbildēja ar tādu vienaldzību, it kā viņa dēļ varētu nosprāgt vai visi zirgi, kad tik jēri tiek nodīrāti. «Viens tur no jūsējiem — Bisars vai kā viņu saukā — tas ar makadatu* pie žokļiem bakstīja, ausī arī laikam grieza, bet sacīja, ka asinis vairs netekot; citi atkal tiepās, ka esot paslēpņu vīveles*, velns viņu sazin!»
Oļiņš, to dzirdēdams, cēlās un gāja stadulā: «Brīnums! Jāliek būs vai jādīt?»
Tikko Oļiņš bij izgājis, tad Ķencis pielīda labi tuvu pie tiesas vīra un sāka viņam čukstēdams stāstīt: «Vai zini, ko es jaunu izdzirdu? Nu esot skaidri zināms, ka pavasarī būšot mērnieki klāt.»
«Vai tā, bāliņ? Kas tev stāstīja?» tiesas vīrs bailīgā ziņkārībā iesaucās.
«Tas garais, kas pie dīrāšanas jēriem kājas turēja, teicās, ka šis esot valsts amatos, esot runas vīrs vis, Prātnieks vārdā; tas stāstīja, ka mērnieks arī esot viņam tikpat kā pazīstams un muižā visi valdnieki draugi, bet piesacīja gan, lai nevienam nestāstot. Vai zini, Spietuļu tēv, tas ir labi gan, ka ar šādiem āķiem dabū iepazīties, jo pie viņiem mērīšot papriekšu un tad tik nākšot uz mums.»
Tiesas vīrs vēl taisījās ko jautāt, bet patlaban sanāca no stadula citi čangalieši un slātavieši, nesdami ikkatrs savu ceļa nastiņu, kuras salika uz galda.
«Rokas gan bij jāmazgā, visu dienu ar lopiem ir strādāts,» Bisars sacīja, rokās skatīdamies. «Raug, cik melnas!»
«Kuram gan labākas?» Ķencis, savas rokas rādīdams, teica. «Uz ceļa rokas mazgāt ir pēdīgā muļķība! Jo mazgā, jo salst.»
«Tev jau, lūk, vēl ir vietām ar asinīm,» Bisars sacīja, uz Ķenča rokām rādīdams.
«Kas par to?» — tā atkal Ķencis atbildēja. «Es par to neskaitu nekā; tā pati dieva dāvana vien ir, vārīta vai nevārīta.»
«Kas tur par bēdu?! vai tik vien zirgu būtu, ja šis nosprāgtu?» Švauksts runāja visā mutē, no stadula nākdams ar maizes nastiņu padusē. Viņam līdz nāca Oļiņš, Prātnieks un vēl citi slātavieši.
«Vai tur vēl jāgaida sprāgstam? Tāds velns ar loku nositams. Ne reizes gandrīz nevar iebarot, kur nebūtu jāvārdo vai jājāda,» Prātnieks zobodams sacīja. «To vārdu vien viņš pats nepavilktu, kas savu laiku viņam ir krauti virsū.»
«Nu, kad nu likšu atkal ilksīs...» — tā Švauksts lielījās.
«Tad atkal vārdot dabūs,» Prātnieks iekrita viņam valodā.
«Āu!» Švauksts atteica, atkal kājas gar zemi raudams.
Tā runādami, viņi sagāja pie galda un salika savas nastiņas rindā pie citām. Visi bij jautri, īpaši Švauksts, zināms, tādēļ, ka zirgs atkal vesels; tik vien Oļiņš bij gluži kluss. Viņš aizgāja uz
pašu dibena galu aiz Ķenča un Bisara, tur nolika savu kulīti, noņēma atkal cepuri, saglauda matus un apsēdās, gari nopūzdamies, patumsā pie galda.
«Nezin vai drīz būs zupa?» Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. «Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks.»
«Būs drīz,» Ķencis atbildēja, «ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest.»
Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibai aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām domām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst — tāds muļķis atkal neviens negribēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu? Kaut gan visiem šās pašas domas bij, tomēr ikkatrs domājās viens pats tik gudrs esot un turēja par vieglprātību šo noslēpumu izpaust. Likās gan arī, ka daži gan otra domas saprata bez runāšanas, caur ko viņiem bij drusku kauns citam priekš cita, tāpēc sēdēja visi acis nodūruši. Vēl bij labu brīdi ko gaidīt, līdz Ķencis ar diviem citiem, kuriem bij vārīšana nodota, sanesa bļodās kāroto virumu. Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda, nekavējās apdrošināties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vāka, vai arī taisni uz galda. Kad ēšana bij pašā spēkā, tad uzņēma Prātnieks pirmais valodu: «Vai zināt ko jaunu? Nu ir reiz skaidri zināms, ka pavasarā būs mērnieki.» Šiem beidzamiem vārdiem bij tāds spēks, ka viņi sarāva visu ēdēju galvas uz augšu un vairāk balsu jautāja reizē: «Vai tā?»
«Jā, mērnieki,» Prātnieks lepni atbildēja, un, kā varēja nomanīt, tad viņš šo ziņu bij glabājis tādam brīdim kā šis, kur visi var nekavēti viņā klausīties. «Tam sodam neizbēgs vairs neviens, vai viņš slātavietis vai čangalietis.»
«Nu, zināma lieta, kad jau nu nāks, tad nāks visiem, jo, kā sacīt jāsaka, tā paša kunga ļaudis vien esam,» Ķencis, pirkstus skūpstīdams, sacīja.
«Viena kunga ļaudis gan esam, bet lai dievs dod vien, ka satiekam,» Prātnieks teica.
«Ko nu, bāliņ, par nesatikšanu!» — tā čangaliešu tiesas vīrs runāja. «Kur vēl lai tādu mīlestību atrod, kāda čangaliešiem un slātaviešiem ir? Raugi tagad pat: satiekas uz ceļa vidus un ēd, gandrīz jāsaka, vienu kumosu.»
Pēc tam Prātnieks stāstīja labi gari par mērnieku atnākšanu, vēl ar šādiem tādiem paša pielikumiem savu stāstu kuplinādams; stāstīdams viņš par visām lietām gribēja citiem likt manīt to, ka viņam būs šaī lietā liels svars. Beigās viņš pieminēja vēl, ka šiem - runas vīriem - būšot atkal par visu jāspriež: kā saņemt, atvest utt. Tāpēc gandrīz visi sāka no šā brīža viņu uzlūkot ar godbijīgākām un pazemīgākām acīm, un daži čangalieši čukstēja
savā starpā, ka esot gan vīrs, kaut viņš šo valstī dzīvojis — raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem!
Bez slātaviešiem un čangaliešiem ieradās vairs tik reti kāds tirdzinieks krogā, tāpēc bij krodziniekam diezgan vaļas caur stoikas logu uz viņiem nolūkoties. Kad viņš tā bij kādu brīdi skatījies, tad uzsauca tiem: «Slātavieši, kā jūsu ir tik daudz — to mācekļu pie tā lieldienas jēra ēšanas?*»
«Še vis nav slātavieši vien, bet čangaliešu lielākā daļa,» kāds čangalietis atsaucās, kuram bija pliks galvvidus, kādēļ viņš bij iesaukts par «Mēnesnīcu».
«Nu tad tie paši jēru burlaki vien esat, vai nu slātavieši, vai čangalieši,» krodzinieks smīnēdams atbildēja.
«Nē, čangalieši cērt tagad jēru kaušanā slātaviešiem pāri,» Ķencis lepņi atbildēja.
«Kur pāri?» Švauksts kliedza. «Mums daži nokauj pa pusotra tauzen.»
«Bet mums atkal daži vēl — vēl vairāk,» Ķencis stomījās. «Rāvnieka Ješkam, es zinu, jau tagad netrūkst daudz no divi tūkstoši.»
«Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk!» Švauksts kliedza, kājās uzceldamies.
«Saderam, saderam!» Ķencis tāpat pretī.
«Uz cik?»
«Uz cik gribi! Ja gribi, vai uz... es vis nebīšos.»
«Saliksim naudu kopā, liec pretī!» Švauksts uzsauca un svieda ne visai biezu naudas tašiņu uz galda.
«Ko tur nieku derēs!» Prātnieks sacīja vidū. «Ja arī čangalieši tagad nokautu vairāk, tad tas tāpat slātaviešu gods vien ir, jo no kā gan viņi mācījās, ja ne no slātaviešiem?»
«Nē, bet es gribu parādīt, ka slātavieši paši nokauj vairāk!» Švauksts tiepās.
«Neparādīsi vis!» Ķencis droši atkliedza.
«Kur neparādīsi?» Švauksts kliedza pretī.
«Čangalieši jau visu slātaviešiem pakaļ dara, vai tad nu pie jēru kaušanas vien ne?» Prātnieks runāja ar kaitinošiem smiekliem. «Lūk, kā ratu atzveltņi, augstie rati un divi ķiseņi vai nebij slātaviešiem papriekšu? Kad slātavieši sāka visu to atmest, tad tik pie jums vēl tie cēlās, un pat tagad brauc dažs vēl uz baznīcu kā ar zēģelēm: kad pretī vējš, tad zirgi putām, kad no muguras, tad sakas kaklā vien stāv. Bet to godu gan var čangaliešiem dot, ka viņi visu, ko pieņem, to iztaisa pilnīgāku: lai sēd visgarākais čangaliešu vecis ar «rateni» galvā viņa ratos, tad tikko var «ratenes» dibenu redzēt pāri par ķisenu un atzveltni, kad no muguras skatās.»
«Ko nu jūs par mūsu atzveltņiem smejaties!» Svērtelis sacīja. «Brauktu varbūt jūs paši šobaltdien tāpat kā ar redelēm — tarkšķētu vien, ja nebūtu reiz, no pilsētas braucot, kādam jūsu lielmanim — lūk, tam pašam Baumam — pie kāda malkas vezuma atzveltnis nolūzis. Līdzko tas sāka bez atzveltņa braukāt, tā jūs arī visi līdz. Labāk nobrauci ratus, kā viņi taisīti, nekā tā āksties.»
Kaut gan šis pierādījums slātaviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņa gāzt nevarot, Švauksts ķērās pie citas lietas un sacīja lepni, uz savu ķēdi rādīdams: «Vai šādas ķēdes arī nebija slātaviešiem papriekšu?»
«Nav jau, krustdēls, tev arī viņa pirmam,» Svērtelis runāja pamazām tāļāk, «tāpat esi tu arī no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gāju amatos, kad braucām pie liela kunga uz galvas pilsētu, tad jau bij jūsu valdiniekam šādas ķēdes. Vēl reiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu pulkstenu līdz pusei nogriezuši.»
«Ko te pļāpājat! Strebjat zupu! Vēl ir puskatla,» Ķencis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij nolikts, ar kausu zupu smeldams un nesdams uz galdu, tā ka caur pārplīsušo kausu notecēja ik reizes kā celiņš uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pār muguru.
«Bet kur jūs tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?» krodzinieks jautāja, caur stoikas logu skatīdamies, kur viņš bij šo brīdi mierīgi klausījies.
«Nekā, puis, nevaram vis paši tik daudz veikt,» Ķencis atbildēja. «Pasālām, pažāvējam un uz pilsētu projām visu, arī taukus un ādas.»
«Bet kā jūs varat tik daudz sapirkt vienā tirgū?» krodzinieks jautāja. «Te jau ir šodien kādas divdesmit ganības padzītas garām.»
«Vai tu domā, ka tas bez dūšas?» Ķencis atkal atteica. «Šodien pat mēs sanācām ar kādu miesnieku reizē pie viena jēra. Kamēr šis vēl kaulējās un meklēja šķērīšu, tikām es ar zobiem jēram ausi zemē — un jērs man.»
«Bet kā jūs tādus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?» — tā atkal krodzinieks.
«Kas par viņu uzturēšanu bēdā? Kaujams lops — tik triec forveic pa ceļu,» Švauksts teica. «Vēl brīžam, kad sagadās vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk, sadzen kaut kur kādā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz māju. Mums viņreiz stāvēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sākuši ēst cits citam vilnu nost. Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā, un tam bij noplēsuši visu asti.» Pie šiem pēdējiem vārdiem viņš pasmējās ar īpašu lepnību, lūpas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams dot ar to šim notikumam jaukumu.
«Nu jā, tas nav nekāds brīnums, kad, ar lopiem dzīvodami, iz cilvēcības izejat,» krodzinieks, stoikas logu aizsizdams, sacīja.
Prātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņš taisījās līdz, bet šie apsolījās viņa ķēvei arī iedot, tāpēc palika negājis.
Pa tām starpām bij laiks pārgrozījies: lietus nāca ar stipru vēju, un nakts bij itin tumša. Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā esošie slātavieši bij salaiduši tos vienā barā un dzina kopā uz mājām. Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zināms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo veršu divdesmit vai vairāk pa tumšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem viņu bij ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tāpēc tie gulēja visi vezumos sasietām kājām, acis pārgriezuši un grūti elsdami. Lielākajai daļai bij galvas izliktas ratu malām pāri, tā ka, kad nespēj vairs noturēt, bij jālaiž ap ratiem trīties.
Šos vezumus aplūkojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur
to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts: viņi nosprieda no dažiem vezumiem kādus aitiešus atraisīt un ielaist barā, lai caur to tiek čangalieši piespiesti salaist visus kopā, — un tā arī izdarīja. Svērteļa vezumā bij viens apakš citiem nobeidzies; to paņēma un pieslēja joku dēļ Ķenča zirgam līdzās pie redelēm tā, it kā viņš ēstu sienu. Pēc tam gāja pie saviem zirgiem un bēra viņiem auzas silēs.
«Iedod nu tu tai sievastēva ķēvei arī!» Prātnieks sacīja, uz Oļiņa ķēvi zīmēdams.
«Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurāt sniedzies pats! Nedomā vis manis mānīt, gan es visu zinu,» Švauksts atcirta cieti, auzu maisu aizsiedams.
«Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi. Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tādu neuzticību rādi? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici,» Prātnieks sacīja, izrādīdams caur balsi, ka viņam tā lieta ir vienaldzīga.
«Ej tu, blēdi! tu tik māni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo,» Švauksts atteica, auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prātnieku neskatīdamies. «Vai tu nesolīji viņdien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm? Domā, ka laikam es nezinu?»
«Vēl jau varbūt saltākas valodas esi dzirdējis nekā šās,» Prātnieks, acis nodūris, sacīja. «Stāsti vien nu vēl vairāk!»
«Zināms, ka varu akurāt vēl vairāk stāstīt! Kam tu citām pirtniecēm neved kāpostu maisu kā Annužai?» Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu.
«Nu jā, dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!» Prātnieks atbildēja, mēģinādams savilkt lūpas uz nievājošiem smaidiem. «Tos kāpostus jau bij Annužai mana māte pavasarā nosolījusi par pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomāt, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekāda zinātāja un ka Liena ir tagad, ar vārdu sakot, Oļiņu vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet tikmēr tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamēr viņš ienāks pa logu. No manis tev nav ko bīties, bet bīsties no cita.»
«Ak tu laikam domā Kasparu — to jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķi iz mājas,» Švauksts, smiedamies un lūpas šķībi saraudams, sacīja.
«Nu jā, Oļiniete ir gan uz viņu nikna, bet ar to nav vēl diezgan, jo, cik es šodien no paša Oļiņa valodas nomanīju, tad viņš uz Kasparu nemaz tik slikta prāta netur, kā izdaudzināts, un, kamēr viņš pie paša vecā un īpaši pie Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi nedomā tur iemaisīties. Bet vai tu zini, kāds ieskats ir tev pie Oļiņa un Lienas? Tu esi nogāzts tā, ka suns no tavām rokām maizes neņemtu, ja zinātu. Un kas to ir darījis? Visu tas pats Kaspars. Es taī lietā, zināms, nesacīšu nekā, jo kāda man tur daļa?»
«Nu, viņš arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst!» Švauksts sacīja, ar dūri uz ratu malas sizdams.
Še viņu sarunu iztraucēja kāds Čangalietis, kurš nāca stadulā zirgu apraudzīt, tādēļ Prātnieks iebēra vēl tik Oļiņa ķēvei auzas un iegāja abi ar Švaukstu atpakaļ krogā.
«Lieldienas jērs», kā krodzinieks sacīja, bij galīgi apēsts, tik vien Ķencis zvejoja vēl pamazām ar kausu pa katlu, žēlodamies, ka zupa esot jāatstāj neizstrēbta. Lai varētu izrēķināt, cik katram
jāmaksā, visi sapulcējās un lika vispirms ādu un taukus uz solīšanu. Prātnieks ņēma kādu vāli un nostājās kaktā pie tukšas mucas. Švauksts solīja rubli par visu kopā. Prātnieks sauca: «Rublis solīts! Kas sola vairāk?» Daži solīja pa kapeikai augstāk, bet Švauksts lika vēl ar reizi divdesmit kapeiku klāt. Prātnieks atkal sauca: «Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vairāk?. . . Pirmo reizi!» To sacīdams, sita ar vāli uz mucas dibena. «Vai nav, kas sola?... Otro reizi!... Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas solīs vēl? Vai neviens?» Līdzko Prātnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viņa roku. «Wart', wart'! lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?»
«Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairāk solīt,» Prātnieks teica. «Ja tu domā, ka maz ir, tad soli pats vēl klāt.»
«Lai vēl iet zehn kapeik!»
«Rublis trīsdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vēl? Pirmo, otro un... un...»
«St, st!» Švauksts atkal Prātnieku apturēja. «Tā manta nevar tik lēta būt.»
«Nu tad soli vēl!»
«Vēl finf kapeik las jeht zu!»
«Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairāk?... Pirmo... otro un... trešo reizi!» Pie šiem vārdiem Prātnieks, kaut gan Švauksts gribēja viņu vēl atturēt, sita visas trīs reizes pa mucas dibenu ar vāli un tad, to nomezdams, sacīja: «Tas ir beigts un nobungāts.»* Pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz galvām.
«Čangalieši, cik jūsu ir?» Prātnieks jautāja. «Slātavieši ir septiņi.»
«Un mēs astuņi,» Ķencis, cimdā muti slaucīdams, atsaucās.
«Kur astuņi?! Deviņi esat jūs!» Prātnieks teica ar piktumu.
«Astuņi!» Ķencis atteica lepņi, droši un smagi.
«Astuņi vien gan,» čangaliešu tiesas vīrs sacīja, «es pats pirmāk izskaitīju klusām pie sevis.»
«Nav tiesa, deviņu vajag būt! Nedomājat vis, ka mēs esam tik muļķīgi, ka nezinātu!» Bisars kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezināja, cik čangaliešu ir.
«Kamdēļ jums, dēli, jāķildojas?» Oļiņš sacīja lēnā balsī. «Izskaitāt vien visus, tad tūliņ redzēsat, cik ir.»
«Nu, zināma lieta,» tiesas vīrs viņam piekrita. «Čangalieši, atšķiraties savrup!» Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams visupirms ar pirkstu uz sevi un sacīdams: «Es,» — tad pa kārtai uz citiem: «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.»
«Nevar astuņi vien būt,» Švauksts uzsauca, «lai skaita vēl! Skatīsimies visi.»
Tiesas vīrs skaitīja atkal tāpat kā papriekšu: «Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.» Švauksts skaitīja viņam pa vāciski līdz: «Ein, zwein, drein... akt.»
«Tur ir blēdība vidū,» Prātnieks sacīja. «Ja tik visi esat, tad deviņu vajag būt, lai top vai velns par stenderi.»
«Nu tad skaitat jūs mūs, še mēs esam,» tiesas vīrs sacīja un nostājās rindā. Prātnieks skaitīja un izskaitīja deviņus.
«Nebūs tiesa,» čangalieši, galvas purinādami, atteica.
«Nebūšot tiesa? Jāsmejas! Nu tad skataties vēl!» Prātnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal čangaliešus, pielikdams katram roku pie krūtīm, un Ķenci, kurš bij rindas pēdējā galā, pagrūzdams kādus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītājam: «Klausies, puis, nepalaid roku, to es tev saku!»
Nu sāka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot būt. Pēdīgi nosprieda dalīt maksu uz sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznāk maksāt; ja tad vajadzīgā zumma sanākšot, par ko tad vairs meklēt vainas?
Pie izrēķināšanas, cik kuram jāmaksā, izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā, kā tas notiek šur un tur kāzās priekš naudas samešanas*. Tur tādos brīžos kāzu ļaužu ģīmji, kuros līdz šim tik kāzu prieki bij lasāmi, izšķiras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri ir iecelti uz naudas saņemšanu, izturas visdrošāk. Viņu sejās ir lasāms klaji šis vārds: «Mēs varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda netiek.» To sejās, kuriem nauda jāmet, kailām acīm ir lasāms: «Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! tik ilgi ir ēsts un dzerts,— vai gan kuram no gaisa krīt?» — bet rakstīti ir šie vārdi: «Viss būtu kāzās labi, tik tās naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairāk nekas!» Pēdīgi tie, kuriem tā nauda nāksies, nes savās sejās klaji šos vārdus: «Gandrīz nevajadzēja nemaz naudas mešanas taisīt. Mēs arī negribējām, tik citi vien uzspiedās. Ko nu lai dara, vecas ierašas grūt atmest.» Tā gan ir lasāms, bet rakstīts ir īsti tā: «Ēduši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet cik te nu sametīs!» Šādu naudas lasīšanu daži ir atzinuši par nepieklājīgu, tādēļ viņi naudas saņemšanas brīdī — zināms, tad, kad viesi jautrā garā, — apklāj galdu, kāds no cienīgākiem izsauc nopietnā balsī, ka, ja kas gribot jauniem kādu mīlestību parādīt, tad to varot še darīt, bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkāpjas no galda visi, kuriem var būt pie tās sametamās naudas kāda dalība, un pat viņu tuvākie radinieki nerādās. Bet šī godprātība izšķiras no pirmās negodprātības tik caur to, ka pirmējie ņem naudu rokām, otrējie viņu rauš dakšiņām lādītē kā žīdu krodzinieki savās svētdienās*.
Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiņu, bet, zināms, sevišķi katrs pulks. Čangaliešiem iznāca deviņas kopiņas un ikkatrā kopiņā tik, cik vajaga, par ko visiem un īsti čangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.
Tad viens no pulka — laikam tas «Mēnesnīca» — teica pusbalsī, bailīgi uz stoikas logu paskatīdamies: «Vai zinat, kas man nāk prātā? Še vajag būt māņiem. Jau es biju dzirdējis, ka šis krogs tīrs neesot. Kādēļ krodzinieks pirmāk tik ātri stoikas logu aizrāva? Vai nav piedzīvots, ka acis var apmānīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka viņš grib sacelt mūsu starpā naidu un tādēļ ir gribējis mūs apmānīt un sakūdīt. Bet ko tu apmānīsi tos, kam prāts! Čangalieši un slātavieši ir izbraukuši galvaspilsētu kopā un nav nīdušies, ak tad še nu būs tā vieta, kur kausies? Raug, tagad ir gaidāmi mērnieku laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā, tāpēc lai vecā mīlestība sāk šovakar zaļot no jauna, un čangalieši ir deviņi, kā bijuši, lai māna, cik grib!»
Šie vārdi pacilāja ikkatra sirdi, un visi, apzinādamies pašu apmānītāju piekrāpuši, taisījās projām varonīgiem vaibstiem, pasniegdami mīlīgi cits citam maizes nastiņas, un sagāja stadulā, priecādamies joprojām par savu mīlestību, saderību un gudrību.
Ķencis iedams gribēja atraisīt tūliņ savu zirgu, lai var iejūgt, un atrada pie viņa siles pieslējušos aunu, kuram cirta ar kāju sānos tā, ka tas nogāja, kūleņus mezdams, dažus soļus nost un vairs nekustēja. «Pagāns! vai nospēris būšu?» viņš, aunā gari skatīdamies, pie sevis sacīja. Tad, piegājis ar maizes nastiņu, sita un čamdīja viņu augšā: «Irrē!»
Citi, kuriem gar Ķenča zirgu bija jāiet, apstājās arī un sāka, drusku izbijušies, spriest, ka nospēris gan būšot. Tad sāka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot. Čangalieši gan sacīja, ka tas būšot slātaviešu, jo viņu aitieši esot vezumos, bet tomēr Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš aunu nosperot, esot auns jāizmaksā un jāpatur. Ķencis arī neturējās nenieka pretī, bet sacīja, ka tas esot viņam viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu pilsētu aizejot dzīvie, kur beigtie. Iegrūdīšot vien labi stipri sāli, un nepazīšot ne velns. Labāk viņš vedot beigtu aunu uz māju nekā dzīvu, jo tāds tik spārdoties kā pagāns. Tad noliecās pie auna un cēla viņu uz kamiešiem, runādams: «Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags. Brīnums, kad viņš tik drīz izdzisa?»
Tikām bij citi čangalieši arī aplūkojuši savus vezumus un atraduši, ka dažu aitiešu trūkst; viņi sprieda, ka tie būšot izspirinājušies un tepat pulkā iejukuši, tādēļ gribēja iet un meklēt rokā, bet Prātnieks un Švauksts tā neatļāva, jo nakts laikā varot izņemt ar cita zīmēm — un kas tad pēc staigāšot tiesādamies? Dalīšana būšot tik gaismā, tādēļ vajagot tagad dzīt projām un vairāk nekā. Vai viņiem laikam vajadzēšot ciest par čangaliešu gļēvulību, ka nezinot paši par saviem kustoņiem gādāt? Šim spriedumam piekrita visi slātavieši un taisījās tik dzīt aitiešus laukā, bet čangalieši aizstājās vārtos un nelaida, sacīdami, ka varot apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tādus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot, un, ja neatļaujot izņemt, tad uz muižu projām*. «Pagaidi! Še tev būs muiža!» kāds iz pulka kliedza, un tūliņ plīkšķēja sitiens Ķencim uz pakauša, tā ka svece, kuru viņš turēja sveču lādītes galā iespraustu, izkrita zemē un nodzisa. Tūliņ dzirdēja sitam arī stadula otrā galā aiz Pāvula ratiem un Ķencis dzirdēja Pāvulu iekliedzamies. Lai gan Ķencim pašam sita vienādi pa pakausi, tomēr viņš kliedza cik spēdams: «Pāvul, glāb tik muciņu*, lai neizsit spundes!» Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tās nevarēja daudz redzēt, tādēļ kāvās pa tumsu, bet bez liela trokšņa, it kā vienprātīgi to norunājuši, jo dzirdama bij tik elšana un dūru sitieni. Oļiņš, Svērtelis un daži citi no vecākiem iesūtīja drīz tiesas vīru pēc krodzinieka, ka stadulā neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznāca ar sveci rokā. Pa to starpu bij kaušanās gan jau norimusi, tik vēl lamāšanās vārdi kā beidzamie krusas graudi pēc negaisa bira no abām pusēm. Krodzinieks uzsauca pikti, ka, ja nebūšot mierā un ar godu neaiziešot, tad viņš likšot saslēgt visus ar aitām un zirgiem stadulā. Čangalieši, to dzirdēdami, sacīja, ka, ja slātavieši gribot, tad lai dzenot viņu aitiešus arī, bet tik līdz Prapu krogam, kur viņiem esot jāšķiras. Tur būšot jau gaisma un viņi arī pretī, tad varēšot izdalīt. «Ak tā, lai dzen vien? Pagaidi, ka jūsu aitiešus dzīsim!» Švauksts kliedza, ķēdi siedams, kura bij pārrauta un līdz ar to arī vestes pārplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera
laikam nebūšot, un gribēja iet pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietināt, jo slātavieši ar čangaliešiem, kur vien saduroties, tur bez ķildas neiztiekot. Pēdīgi caur Oļiņa, Svērteļa, tiesas vīra un citu gādāšanu salīga visi uz to: atlaist arī citus čangaliešu aitiešus vaļā un iet divi no katras puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegāja iekšā, un tad vecīši sāka kaušļus pārrāt, atsaukdamies uz sevi, ka viņi esot piedzīvojuši sirmus matus un tāpat pa laukiem braukuši, bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabūjis? «Nu, bez kaušanās jau pasaule nevar pastāvēt!» Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi, kā vēja rādītāju taisni uzgrozīdams. Tad sāka spriest, ka par naidu neesot nekāda vaina, tik dusmu nevajagot turēt — kas noticis, tam vajagot būt uz vietas nobeigtam, jo vai tādēļ, ka izkāvušies, nevarot atkal mīlestībā dzīvot? Visi runāja par bijušo kaušanos kā par kādu kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kāda nāk allaž pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķencis stāstīja priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot kāds lējis vien, lējis vien pa kaklu. «Manim gan pakausis diezgan biezs,» viņš beidzot sacīja, «bet nekā, sāka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tāds pulkā, tad par čigāniem nav ko bīties!» Prātnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem; Bisars taustīja aci, Pāvuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez nekāda trieciena; tomēr visi izskatījās atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajūgti un visi aitieši palaisti, tad vēl sagāja un nokodināja cits citam, lai nestāstot tāļāk, kas noticis, un par ļaunu lai neviens neņemot, jo dažādi pasaulē izdodoties. «Dievs lai pasarg no tāda trakuma, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu šķirtos!» Ķencis sacīja, apsegdams savu nosperto aunu ar zirga segu.
Irbēnu ienācējiem Gaitiņiem bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šaī vietā dzīvojot, un pa to laiku arī piedzīvotas un pārlaistas dažādas dienas. Spēka jeb pusmūža cilvēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cilvēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā daudzuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei nepietiktu, ko dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu, slavētais dievs, tavu svētību! Kas izteiks viņa žēlastību?» Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un runāja norādama: «Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīžos, kādu viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, «kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies». Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda*, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu dievu. Vistuvākā dvēsele uz pasaules viņai bija Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidīdamās būt Gaitiņiem par nastu, kaut gan Ilze mēģināja viņu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viņa kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audžumeitas Lienas, kuru jau mazu bij nodevusi pie Oļiņiem par audzēkni.
Tenis bij arī jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu un tāpēc mita lielāko daļu uz mūriņa, šo to pūlēdams. Jau spēka gados viņš strādāja vairāk ar muti nekā ar rokām, tādēļ tagad nebij no viņa vairs nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli, tad brīžam, par zīmi, pašā labākā siena laikā pakāra izkapti šķūņa paspārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteikdams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz tādā brīdī aicināja viņu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij spraušļus. Tad viņš atteica savā zināmā cēlā valodā: «Vai es podnieks?» Ziemās viņš mīlēja šurp turp dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, grožus vai kādas auklas, bet tas bij zināms, ka gandrīz neviena novijuma
nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sapēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie skala apsvilināt*, ko viņš allaž darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu un bez sišanas viņu nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acs vai galva, un tad nolika vijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņš atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrienot. Bet, ja gadījās, ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātarus, tad ņēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebija ko bīties, ka viņš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrākās dabas, izrunas un cēlošanās viņš nebij arī tagad nekā atmetis: pīpes galviņa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un izrobotām ripiņām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu un atliektām austiņām; kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu tā, ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viņam tas spīdums patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti atstatu, kā to bij redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņš arī patiesi lasīja vai tik grāmatā skatījās, tas nav zināms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.
Ilze līdz šim kopa vēl arvien savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties, nelaida vājums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un paskubināšanu līdzdarboties. Brīžam viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darīdams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viņš zināja arvien lepni un kaitinoši atbildēt — vai nu tā: «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! paliec tu uz maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» — vai arī citādi.
Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.
Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem*: vājiem par veselību un veseliem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies* un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tik vien paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiņu, nekā tagad izdedzina dažā draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņu tecēšana caurcaurim nekad nemitētos. Īsti pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ka ļaujot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam
nomākt. Tādēļ tad nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie cerēja panākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, vai pierē, tad to, kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiņu devējs taisījās ģībt, tad iedeva viņam sāls graudiņu mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Arī slātaviešos viņš bij nācis ar šo amatu slavā un strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiņu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā, it kā kad asins nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez žēlošanas veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņš taisījās uz braukšanu lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noņemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja būt lepns jau tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viņa mākslas vajaga, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks bij sūtīts taisni pēc viņa paša un vēl braukšus.
Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņai bij šonakt bijis stiprs miegs, tādēļ jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņemt no loga dziesmu grāmatu un lasīt. Viņas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata noslīdēja uz leju un domas pārņēma prātu.
Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājnieci laipni sveicināja: «Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?»
Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. «Labrīt, labrīt, dēliņ! Šorīt man, tevis gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas mantas atvedāt?»
«Laikam visas būs gan,» Kaspars, lielās drebēs novilkdams, atteica.
Ilze cieta brītiņu klusu. «Vai pats īstais mērnieks arī atnāca jau tūliņ līdz?»
«Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,» Kaspars atbildēja pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies.
Ilze smagi nopūtās un sacīja: «Jūs gan vedat visa valsts, bet nezin kādu labumu kurš sevim atvedīsat!»
Viņiem vēl tā runājot, ienāca Annuža, kurai arī vecums nebij gājis garām, nesdama Kasparam brokastis. Kad viņš bij paēdis, Annuža galdu nokopusi un aizgājusi atkal saimniecības darīšanās, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusās domās, sacīja lēnā balsī: «Nāc šurp, dēls, tuvāk, parunāsimies!» Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tāļumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.
Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi: «Es, dēls, nomanu, ka mans gājiens šaī pasaulē laikam drīz, drīz nobeigsies un varbūt ar šo pašu vājību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatrodas vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis dievam paslēpts un kurš mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man
ar kaunu būtu jāapstājas pie paradīzes vārtiem, un vai netur manas sirds pie pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūžīgu godību*. Tu zini, ka tu esi mans dārgums, kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas man viņu dāvinājis, atdot tik skaistu un no pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aicināta projām un tu esi jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal satiksimies lielā rītā, — tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas*. Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju*, bet to gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu dievam neticot. Vai, vai, dēls! tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm?* Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi cilvēki: uz dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien draudzējies. Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt, vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pusnakti tuvu, kādēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stājos dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevim jautāju, lai varu apmierināties un viegli sataisīties uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā, un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ.»
Šo runājot, bij Ilze pagurusi un atlaidās, smagi elsdama, uz pagalvja. Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļņošanās. Pēc laba brītiņa viņš iesāka runāt, bet tik mierīgi kā par kādu ik dienas cilātu lietu.
«Citam es šādu jautājumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu būtu jautājusi citā laikā un citā reizē; bet, ja nu tu jūties, ka šī nezināšana var būt tev par apgrēcību un nastu uz mūžības ceļa, tad gribu labprāt tavu sirdi atvieglināt.
Ņem vērā pavasara laiku un aplūko ikkatru kociņu un puķīti savos ziedos: dārza ābeli, plūmi, ķezberi, ceriņu krūmu, dārza, lauka un rudzu puķes; tad atkal tos augus, kuri ar grezniem ziediem nelepojas, — kā dažādus ogu krūmus, visas labības, ķimenes, kāpostus, kāļus un citus, kuriem ir tik vien neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlūko — tikko gandrīz nenicina, un izskatās, ka paši viņu ziedošie brāļi un māsas pret viņiem lepojas un tura tos par nenieka un gandrīz par tādiem, kurus nevajadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlūko tad atkal visus tos rudenī, tad redzēsi, ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšākie no augļiem vai arī nes tik vien nederīgus auglīšus; ceriņu un
rožu krūmi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs ievērojami, jo pie viņiem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kādas nelietīgas pumpas, kamēr ogu krūmiem zari līcin līkst aiz sulotām un krāsainām ogām; kokaļus, skaisto rudzu puķu augļus rijnieks atšķir ar nezālēm un visām nelietībām no graudiem, kuri ir izauguši apakš tiem neievērojamiem, pelēkiem ziediņiem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo no viņiem nāk maize; visi dobju augi jeb sakņāji, kuri ar nekādiem ziediem nav acu iepriecinājuši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķimenes izdod tad smaržīgus graudiņus, kamēr košās pļavu puķītes, no kurām ir atlikušies vien kātiņi, der vienīgi par sienu. Turpretī ir atkal citi koki un stādi, kas nes gandrīz krāšņākus augļus nekā ziedus, — it kā dārza ābeles, dažas plūmes, zirņi un citi; tad vispēdīgi ir jo vairāk tādu, kuri nedz krāšņi zied, nedz arī nes derīgus augļus, — it kā lielākā daļa meža koku, kuri tad arī nav ievērojami nedz vienā, nedz otrā ziņā. Tātad varētu šķirt visus kokus un stādus četrās šķirās: pirmā — tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā — kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā — kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi, un ceturtā — kuri nedz krāšņi zied, nedz nes krāšņus, derīgus augļus.
Īsti tāpat tas ir pie mums cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb zamaritiešu darbus* ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāko un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie citiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt ļaužu priekšā par ticīgiem, jo tad vien viņi var izskatīties par augstu stāvošiem, kad citus pagrūž gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties,* bet no neredzamas ne. Kristus tādus ļaudis sauca par vilkiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem*. Nevienas darīšanas ar viņiem nevar nedz iesākt, nedz pabeigt, kur netiks piekrāpts ikkatrs, kas viņiem uzticēsies: tāds pārdod stulbu un nelietīgu zirgu par visdārgāko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tāds noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien pats pārdevējs vai pircējs neuzmanīsies. Tādi liek aizmaksāt ikkatru vārdiņu, ko tie priekš cita saka, un izdod nabagu dāvaniņas uz vislielākiem augļiem, jo par tām viņi — ja vien spētu — prasītu no dieva parādu zīmju, ar kurām tikt debesīs iekšā, bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viņam savā sirdī: «Redzi nu, ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkārtīgi atdot vai arī pielīdzināt man to par taisnību!» — Jo viņi paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrādi pārliecināt, ka pastarā tiesā ar to vien nepietiks, kad teiksies ticējuši, ja tur prasīs: «Ko esat darījuši?» — it kā kokam rudenī arī neprasa, kā esi ziedējis, bet prasa tik, kādus augļus viņš nes. Viņu viltus dabai nav vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz tāļāk; viņi sauc sevi par neliešiem un grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tādiem nemaz neatzīstas; raud asaras, lielīdamies, ka viņas tekot iz salauztās un sagrauztās sirds, kaut gan sirds ir paštaisnības pilna un asaras tek vienīgi iz acīm, un tiek bagātīgi izlietas tik tādēļ, ka viņas it nekā nemaksā, bet, ja asaras būtu jāpērk jel piecas par grasi, tad vismazāk bez graša gabalā neraudātu, bet priekš svētulīgas izlikšanās izdomātu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie lielākiem noziegumiem, kurus
nekādi nevar arī ļaužu priekšā iztulkot par nenoziegumiem, viņi saka, ka visi cilvēki esot krītami, maldīšanās piederot pie cilvēku dabas un neviens grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt piedots, jo pats slepkava dabūjis apžēlošanu, kad atzinies; tādēļ vajagot grēku tik noraudāt. Viņi grēko, ar vārdu sakot, uz citu aizmaksas, jo no parādu prasītāja — sirdsapziņas viņiem nevajaga bīties: tās tie nepazīst. No šādiem cilvēkiem tad būs izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas bailes.
Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajie to dara, — viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvākā redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarā ziedu.»
To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucas: «Vai, vai, dēls! ja nebūs vien tie āboli tārpu izēsti!»
Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņu klusu un tad runāja ar pirmējo mierību tāļāk:
«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi, ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajaga, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējušies sev to pusi, kur nav nekas jādara, un tādi allaž strādniekus nicina. Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšņiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt — nevis kā liels tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīdamies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem lielāki, turpretī — ja iespējams — mazāki.
Pēdīgi — ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Šie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunuma meklēt nedz pie sevis, nedz pie citiem, kamēr pirmajie dēvē savu ļaunumu par labumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz tik ļaunumu vien. Beidzot — pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viņi nav apslēpti, kādēļ arī nav grūt no viņu ļaunuma izsargāties.»
Še atkal Kaspars cieta brītiņu klusu un tad runāja vēl:
«Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi — kādēļ es eju maz uz dieva namu un saiešanām un esmu tik
kluss — atbildēsiet gandrīz jau paši vien, tomēr gribu viņus arī atbildēt.
Uz dieva namu es nespēju bieži iet tādēļ, ka tur lielākā daļa ļaužu dzied gan: «Nu būšu tēvam patīkams...» — utt., bet citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk dieva vārdu veltīgi valkātāji, jo patiesīgie dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos skatīdamies, mantoju vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viņas gan var mīlēt jel jauku atmiņu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazotnes, jeb saiešanās var mirt tas, kas viņās tikpat kā dzimis un atmin tos laikus, kad viņas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viņu tagadējie augļi pie labas apkopšanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīžam viņas saceļ tik līdzcietības un žēluma jūtas.»
«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viņas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem, kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņās gājusi.»
«Jā, var gan būt,» Kaspars pēc brītiņa atbildēja, «kas spēj ņemt visu par labu, tas atradīs tur un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. Es varu dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl, jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties ir, vienkārt, jau mana daba un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēl: klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan.»
Kad kāds brītiņš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viņa iesāka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru teikt, vai viņi ved uz taisnību vai ne, jo es zinu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā. No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu — vai tavs ceļš arī ir tāds un vai tev netrūkst drošības, ka viņš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un pārliecinājies, ka neuzņem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā, negribēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt — tik vien ar citiem vārdiem — «Es pateicu tev, dievs, ka neesmu tāds kā šie»? Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šaī svarīgā dvēseles darbā? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» Kaspars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku žēl, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi, jo to viņa zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: «Tomēr, dēls, par aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa
tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan redzētu daudz mīļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgatas teku*.»
Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: «Bet nu vēl vaicāšu tev vienu — pēdējo lietu. Viņa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo dienu mierības un stāv varbūt saitē arī ar tavu mūžīgu dzīvību.
Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: «Kā klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sakot, vēlētos zināt, vai tu esi domājis uz to — sev izraudzīties dzīves biedreni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju. Varbūt es varētu taī vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiņu, ko esmu iekrājusi savā mūža ceļā.»
Kaspars brītiņu apdomājas un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk:
«Šaī lieta gan es nevaru tev neka skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluži īsos vārdos.
Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rūpēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārda bildis, tik vien nomanu, ka viņa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk nāks, ir man jājautā tāpat kā tev.» To izsacījis, viņš cieta atkal klusu.
Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas taī pat sārtumu. Viņa, rokas salikusi, izsaucās: «Ak, dievs! kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuža esam nēsājušas jau ilgi savās sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annužai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves ceļu līdz un priekš viņas ko vēlēties, jo Oļiņi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu tādēļ, ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev nekādas mantas un esam zemi ļautiņi, kuru Oļiņa māte negribēs pieņemt par saviem radiem jeb izdot pie viņiem audzēkni. Un es baidos arvienu, dēls, ka Oļiņu mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta.»
«Var gan būt,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «tomēr tas viss stāv nākoša laika ziņā, un apmierinājumu es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc.»
«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin,» — tā vēl Ilze iesaucās, saņemdama Kaspara roku. «Tu nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās un spēka gados viņš brīžam dažā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās dzīves izdarīšanās nekad nevarēju viņam vien uzticēties, bet zināju visu līdz, kamēr tu vēl nebiji darītājs. Tagad man, zināms, vairs to rūpju nebij, bet tik es gribēju pieminēt to, ka tev tomēr vēl arvienu jārauga uz to, lai nekāda darīšana nenāk viņa rokās vien - īsti, kur nauda ir jācilā, jo ar to viņš neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan viņš nav nebūt plītnieks un citāds izšķērdētājs, bet tik, ar
vārdu sakot, vieglprātīgs un gādā drīzāk niekus nekā vajadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, būs uz to jārauga, lai vari viņu no tādiem darbiem izsargāt, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņa gandrīz pieņēmušies. Zinu gan, ka tu aplams dusmotājs neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu noziegties, tādēļ nes un paciet viņu ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā tajos gaidāmos pārbaudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo paredzu un nomanu skaidri, ka grūt var tev viņos klāties. Bet cīties tomēr pastāvēt uzticīgi un pa godam, lai viņā pasaulē nav jānes uz sirds varbūt grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules labums.»
«Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa darīšanā. Otrkārt, par viņa kopšanu miesīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tāļu, māt, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka: es pie viņiem nepiedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu, bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams, viņš izgāja ārā un nedzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viņu pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet man žēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies.»
Pēc tam viņa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, domās nogrimdama, līdz ienāca Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.
«Nu, māsiņ, vai varēsi jau drīz celties?» viņa, rokas dvielī slaucīdama, jautāja.
«Jā, celšos gan, mīļā,» Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad būšu palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»
«Pusnakts gan ir savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien viņas gaidīt visai agri it kā tu,» Annuža runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliņa pie viņas gultas, kur sēdēja nupat Kaspars.
«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu, tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiņu līdz viņai nomodā,» Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.
«Šādas domas, māsiņ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izveseļošanos, un īsti tagad redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kaspars uzlicis tev kādu rūpju?»
«Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. «Nevaru gan sacīt, ka nebūtu par viņu un priekš viņa ko domāt, bet šaī acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām dienām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tāļās, senās un jaukās jaunības un kā viņu atstāju, cerēdama panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie vasaras svētki, kur bijām pie mana tēvabrāļa jūrmalā ciemoties, un tad tas, kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš, kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz
zemes, kad to salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apņēmos vairs nekad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz pēc tam atstāju mierīgo, jauno, bezrūpīgo saules krastu — jaunību un dzimteni un laidos ar lielām cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta nevarēju tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu saliņu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas bij arī arvienu drīz jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviņu nogremdēt, bet viņas stūre — ticība valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne — cerība rādīja man ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņš manu laiviņu nes. Nu vairs nevaru maldīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstāju, tik kā jauki sapņi un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīlestību pieminu kā pieaugušais bērnu paijiņas, bet nevēlos viņu vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rūpes tāpat par dažu, kurš ir laidies līdz ar mani jūrā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņos, kā arī par citu, kurš nupat ir vai arī vēl taisās no viņa krasta nobraukt un bangām cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā, ka es še domāju uz savējiem, pie kuriem arī tu piederi. Nupat izrunājos ar Kasparu par dažām lietām. Viņš izsacījās man, mīļā, arī, ka tavu Lienu domājot.»
Pie Lienas vārda Annuža drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.
Ilze runāja tāļāk: «Bet dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiņi viņa neieredz un gaida bagātu un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņai, kā viņas jaukumiem es dotu ar prieku «labu nakti», bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņiem gan — dzīves laimības iekš savienošanās; tad būtu piepildījušās mūsu abēju siržu vēlēšanās. Bet dievs to zin, dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viņi paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tāļumā ceļamies lielus, baltus viļņus, kuri var viņus ar visām laiviņām aprīt. Tie viļņi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst mazajie taisnībai cauri it kā sīkie graudiņi vēteklim. Vienīgi kas mani vēl šaī lietā apmierina, ir tas, ka es varu atstāt tevi savā vietā, zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi.»
Annuža nopūtās un gribēja ko runāt, bet pašu laiku iebruka pa durvīm Tenis, no asiņu laišanas pārvests. Savus rīkus — kā asiņu kausiņu, lupatu vīstolu, kam apkārt bij aptīta tā zaļā lenta, ar kuru aizsēja locekli kalnpus tās vietas, kur asinis laiž, — viņš nolika lepnāk nekā Paganīnijs* savu vijoli pēc kāda slavena koncerta. Viņš uzstāja Ilzei, ka tai arī vajagot pie tā paša iesākuma izlaist asiņu — būšot vesela kā biete; bet viņa atbildēja tik: «Liec nu, vīrs, man mieru ar savu asiņu laišanu, es tapšu vesela arī bez viņas.»
To sacīdama, Ilze domāja uz savu mūžīgo izveseļošanos, kur visi zemes vājumi atstājas, un šo viņas paredzējumu apstiprināja ikkatra diena vairāk par patiesu, jo drīz pieņēmās vājums tik tāļu, ka vajadzēja jau naktīs palikt pie viņas gultas nomodā.
Dažas naktis bij pagājušas, kamēr uguns Gaitiņu dzīvoklī vairs nedzisa, caur ko Kaspars ar Annužu — gandrīz tie vienīgie nomodā palicēji — bij jau gluži paguruši, tādēļ Annuža nogāja kādu dienu pie Oļiņiem lūgt, lai laiž Lienu nākošo nakti pie vājnieces kādu laiku nomodā palikt. Oļiniete tūliņ atļāva iet, sacīdama, ka tādās vietās nevarot liegties, jo paši dieva vārdi sakot: ko šeitan darot kādam, kaut vai vismazākam, tas esot tikpat kā viņam pašam darīts. Kādas dienas priekš tam bij viņa pati arī Ilzi apraudzījusi un atnesusi krūzīti medus — jo Oļiņš bij bišu kopējs — un kādus ābolus. Kad taisījās iet, tad sacīja Oļiņam, ka vājnieks esot turams gandrīz tikpat kā par nabagu un, ko nabagam dodot, to aizdodot Tam Kungam. Ja neiešot, tad pastarā dienā viņš varēšot pārmest, sacīdams: «Es biju vājš, un jūs neesat mani apraudzījuši, es biju izsalcis, un jūs neesat manis ēdinājuši.»
Pieminētā dienā ap pulksten astoņiem vakarā iegāja Liena pie Gaitiņiem. Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkota visur kā par mājas bērnu. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tāpat Gaitiņiem arī tagad izlikās, it kā viņa ienākdama, jauku labvakaru dodama un pajokodama būtu ienesusi tiem šaī vakarā uguni viņu istabā, kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģērbs bij tagad, priekš ziemas laika, saucams gandrīz par vieglu — pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns dzeltains lakatiņš, — bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pilnam izrādīt.
Gaitiņu dzīvoklī bij divi istabas, un iekšējā gulēja vājniece. Liena, priekšistabā daudz nekavējusies, gāja dziļāk un atrada tur arī Annužu un Kasparu.
«Labvakar, otrējo mat!» viņa ieiedama jauka balsī sveicināja. «Es nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējusies.»
Ilze, kura bij patlaban nomodā un drusku it kā spirgtāka, pagriezās uz ienācēju, kuru jau viņa pazina no balss vien. Kaut gan Ilzes vājums bij gājis ļoti vairumā un pat tik tāļu, ka daudz tāļāk vairs nevar iet, tad tomēr prāta skaidrums viņai nebij vēl zudis; viņas vaigs šaī brīdī apskaidrojās un lūpas taisījās pat vai smaidīt, kad atbildēja Lienai šos vārdus: «Būšu gan, meitiņ, laikam drīz vien izvaidējusies. Labi gan, ka mani arī iedomāji un atnāci; vienādi es tevi gaidīju — gribējās vēl redzēt; piesēdies nu, bērniņ, pie manis, parunājies! Kaspar, padodi, dēls, krēsliņu!»
«Tepat jau viens ir,» Liena sacīja, tad veikli apgriezās, paņēma krēslu un apsēdās pie Ilzes gultas, bet Kaspars, kurš sēdēja pret kājgalu, palika, kā bijis.
Annuža drīz pēc tam izgāja, teikdama, ka došoties pie miera, un pasacīja Lienai, lai, projām iedama, viņu pamodinot, ja vien tik agrāk nevajagot modināt. Ilze gan bij aicinājusi Lienu sarunāties, tomēr nespēja pati nekādas sarunas turēt, kaut gan izskatījās,
ka gribētu. Liena, to redzēdama, arī viņas nebūt uz to nevedināja, bet raudzīja vēl atturēt caur to, ka paņēma dziesmu grāmatu un sāka lasīt nāves un miršanas dziesmas, no kurām Ilze dažas it kā pusnomodā skaitīja ar vāju balsi līdz. Pēc kāda brīža viņa iemiga, un Liena, to nomanīdama, nometa arī pamaz no lasīšanas mieru. Rokas tai ar aizvērto grāmatu, kuras viņa nenolika vis nost, noslīdēja klēpī, un savāds klusums pārņēma mazo istabiņu un visu māju, jo otrā pusē citi mājnieki arī jau gulēja klusā mierā.
Grūt ir panest troksni vai citu runāšanu, kad pašam nav ko runāt vai kad pats negrib runāt, bet grūt ir arī panest klusumu tad, kad īsti ir un grib ko runāt, bet neuzdrošinājās; lepnums, spītība vai cits kāds kavēklis spiež aizlaist tādu brīdi garām. Šādi brīži ir ļoti līdzīgi saspriedinātam ūdens krājumam, no kura netiek ne pilīte dambim cauri. Bet, ja šāds ūdens krājums ir tik smags, ka viņš spēj dambi iznest, tad tas gāžas viss ar varu lejup, pārplūdina pļavas un rauj sevim līdz, ko tik aizņem. Tā arī jūsmas un visa sen glabātā, slēptā un valdītā sirds pilnība plūst un burbuļo vārdu straujumā, kad tā siena ir sagāzta, kura neļāva sirdij atvērties. Tad cilvēks stāv patlaban pašā dzīves jaukuma virsotnē, jo cits viss, kas nāk pēc tam un ko arī dēvē par laimi, ir tik tas, ko viņš piedzīvo, iedams pa otru pusi kalnam lejup. It kā dienas saraušanās, tā arī tādas laimības lēna, bet vienmērīga zušana nav pirmā galā nomanāma, bet, kad diena ir sarāvusies tādā īsumā, ka viņas īsumā, ar agrāko dienas garumu salīdzinot, atliekas laba starpība, tad tas liek ticēt, ka ir ikkatra diena cik necik no sava garuma zaudējusi.
Īsti tā notikās taī vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi — tās bij nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušās kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties, gan priecādamies par to, ka tā muļķīgā neuzdrošināšanās ir pēdīgi un pavisam pārvarēta un aiztriekta, tā ka tā vairs turpmāk nespēs turēt tiem sirdis cietumā.
Īsti Liena bij no šās sen gaidītās, bet nejauši panāktās laimības visai pārņemta; viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā — tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību, un nemūžam no pasaules nešķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.
Kaut gan viņu sarunāšanās bij itin klusa, tā ka tā nebūt nevarēja vājnieces traucēt, tad tomēr viņi paši mīlinādamies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kādā vietā sēd, jo vājniece dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Taī pašā brīdī viņa pakustējās, atvēra lēni acis un bij nomodā, bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā, tā ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk. Viņas vaigs, kuram nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma,
parādījās tagad tīri savādā jaunības skaistumā apskaidrots. Pēc kādiem acumirkļiem viņa sāka skaitīt savā lēnā un mīlīgā balsī:
Pasaule nepatīkas Man izvārdzinātam; Ko šās nieku lietiņas Atnes manam prātam? Asariņas nosūtu, Jēzus, es uz augšu; Viņu sauli lūkoju, Kurp es mirdams braukšu.
Sakat jūs - ko kārojat Šās pasaules nieku, Vai jūs šeitan atrodat Sirdīm īstu prieku? Vai jūs esat uzgāj'ši Jel kur mantu tādu, Kas der lieti mūžīgi? Stāstat man jel kādu!
«Ak, bērni, bērni!» viņa runāja lēnām tāļāk, kad no skaitīšanas bij drusku atpūtusies. «Kādu jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jūs arī būtu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu vārtiem, kur iekšā stāvēja pats nāves uzvarētājs ar spīdošām vātīm apžēlotu grēcinieku vidū. Viņš tos visus svētīja, savas caururbtās rokas pār tiem paceldams un nosaukdams tos par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brūtgans! Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka
Neskaitāmas jaukas balsis Paceļ viņa svētās vātis.
Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: «Gods, slava un teikšana tam asiņu jēram* mūžīgi mūžam, aleluja!» Tad atspīdēja debesis vēl skaistākā sārtā jaukumā, nāca eņģeļu pulks ar palmu zariem un baltām drēbēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokās un aizvadīja skūpstīdami un gavilēdami uz kāzu godību. Arī es iedrošinājos ar saviem grēkiem, lai arī cik sarkani viņi nebūtu, vilkties pie tā lielā apžēlotāja kājām tai stiprā ticībā, ka manis vien viņš atpakaļ nestums. Un patiesi, viņa mīlestības pilnās acis jau uz mani lūkojās un viņa caururbtās, dārgās rokas sniedzās jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka
Iznīcībā vēl vaidēdams, Gaidu iekš ticības, Līdz būšu, dievu redzēdams, Iekš neiznīcības.
Ak, bērni, mīļie bērni! nemīlējāt to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo pasaules priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesākumā ir jauks un vilinājošs, nobeidzas briesmīgā pazušanā, no kuras vairs atpakaļ nevar tikt, tādēļ ka tas nostaigātais ceļš ar visiem jaukumiem tūliņ izzūd un taī vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bezdibenis, no kura atskan nejauki, ellišķīgi apsmiekli. Bet kāpjat pa šauro ceļu Golgātā augšā, līdz
aizsniedzat to asiņaino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopūtai. Tur nespēs ienaidnieks ar savām spīdošām pasaules blēņām vest jūsu dvēseļu samaitāšanā. Ak, bērni, bērni! mana pusnakts būs gan laikam drīz klāt; kaut tik vien brūtgāns atrastu ticības lukturī elju un pašu nomodā; bet jūsu eljes lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr neesat droši, ka tie nevar drīz izdzist; jūsu pusnakts ir gan varbūt vēl tāļu, bet kas zin vai viņa nav arī tuvu, tādēļ esat modrīgi, lai brūtgāns neatrod jūs guļam.»* Še Ilze, no runāšanas nogurusi, cieta brītiņu klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo pantiņu:
Saulīte, ko kavējies? Nolaidies uz malu! Jaukās stundas, steidzaties, Atvedat man galu! Pavikšat man celiņu, Lai es drīz nobraucu, Lai ar svētu līksmību «Aleluja!» saucu.
Šis notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri nomanīt. Viņas vaigos mainījās bieži vien sārtums ar bālumu; galva viņai reiba, sirds pukstēja un prāts baiļojās it kā pēc kāda padarīta nozieguma. Viņa pārvērtījās it kā sakarsēts sarkans tērauds pie rūdīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un aukstuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķīgi runājam par citu mīlestību un par citu laimību, par kuru viņa bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone. Liena turēja sevi gandrīz šaī lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runāja. Pirmās reibinoši saldās jūsmas bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā. Arī pie Kaspara varēja nomanīt pārvērtīšanos kā pie Lienas, tādēļ viņu starpā neatjaunojās vairs nekas no mīlestības, bet viņi izšķīrās auksti un nopietni, kad Liena pēdīgi gāja projām, uzmodinājusi papriekšu Annužu.
Rītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā. Viņa izskatījās it kā tāda, kas taisās rūpīgi uz kādu mīļu ceļu, rūpēdamās ne tik vien par to, kas pašai līdz vajadzīgs, bet arī par to, lai paliktu mājā viss apgādāts. Viņa sasukāja un sapina pati matus, nomazgāja muti, uz ko Annuža pienesa ūdeni; tad runāja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības draudzeni, no pirmiem laikiem iesākot līdz šim. Runāja par tiem laikiem, kur abas tika iesvētītas un pavadīja bez rūpēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņām pārplūda, pieminot, ka tas ziedu laiks ar savām skaidrām debesīm bij notecējis, iekām paspēja viņu baudīt, un ka pēc tam nāca arvien mākoņaināks un aukaināks laiks, kurš
reti vien paļāva rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; priecājās arī, ka dienas grūtības bij pārciestas un pienācis mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stāstīja, ka pagājušā naktī bijusi sapnī debesīs, bet ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā galvu, stāvējusi viņam līdzās. Annuža arī piekrita viņai, ka labs sapnis tas neesot, un abas nopūzdamās cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sāka lūgt klusām dievu par tiem abiem bērniem, un Annuža klausījās, arī rokas salikusi, dievbijīgi līdz.
Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tāļu, tādēļ nosūtīja šo ziņu arī uz otru māju pie Oļiņiem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti caur Lienas izturēšanos, jo tā gan līksmojās un smējās, gan atkal nobālēja un raudāja, tā ka Oļiniete patiesi sāka bēdāties, neizprazdama, kas viņai noticis, kas ne.
Šī ziņa Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņa gāja līdz ar savu audžumeitu un citiem mājas ļaudīm pie Gaitiņiem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņa. Bet pat nāves mokas nespēja dzēst vājniecei no vaiga tā jaukā, ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspīd visas debesis. Ikkatram mājniekam viņa atstāja kādu dziesmu pantiņu par piemiņu. Lienai izvēlēja šo:
Lai tavas piecas vātiņas Ir man kā klinšu aliņas, Kur es priekš elles vanaga Kā balods bēgu bailībā.
Un Kasparam:
Tavs asins, tava taisnība Ir, Kungs, mans gods un greznība, Ar ko priekš dieva stāvēšu, Kad debesīs es ieiešu.
Šo darbu pabeigusi, vājniece drusku iemiga un, kad atmodās, tad sāka stāstīt un rādīt jaukā, priecīgā valodā: «Lūk, lūk, kur jau mani vedēji nāk! būs drīz, drīz klāt! vai jūs viņu neredzat? Palīdzat, palīdzat man sataisīties un apģērbties, lai neesmu viņiem par kaunu!» Pie šiem vārdiem viņa glauda abām rokām galvu un sāka strādāt ar gultas apsegu it kā ar apģērbu, un sauca: «Klāt jau, klāt jau! ejat pretī — saņemat!»
Drīz pēc šiem murgiem iesākās arī nāves grūtums un uz pieres radās aukstie sviedri, kurus Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastības Kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prātā ar neizsakāmu pateicību līdz pēdējai nopūtai, kā tas bij nomanāms vispēdīgi pie saliktām rokām, kuras raudzīja pacelt vēl ar beidzamo spēku; kad valodas bij pietrūcis, Oļiniete uzņēma to dziesmu:
Kā kāda brūte pušķojas, Tā dvēselīte sataisās Un pretī iet tam brūtgānam, Tam mūžam augstu teicamam, Kas brīnišķi mūs mīlējis, Ka sevi par mums nodevis.
Visi citi, kas bij klāt, dziedāja dievbijīgi līdz; arī pati vājniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo dziesmu, kura viņai bijusi ļoti mīļa, jo taisījās gandrīz it kā uz līdzdziedāšanu, bet vairs nespēja — elpošana metās arvien lēnāka un smagāka. Pēdīgi izrādījās, ka atmaņa mirējai ir vēl atskaidrojusies, jo viņa raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stāvēja Kaspars un Liena; kad bij viņus atradusi, tad nolūkojās vienā un otrā ar tādu skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Taī spīdēja īpaši šis lūgums par visiem gaišāk:
Ak, palieciet jūs, jēriņi, Pie sava labā gana!
Pēdīgi viņas krūtis pavisam apstājās no elpošanas; tik pēc laba brīža tās vēlreiz gari atņēmās un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudādama aizspieda savai uzvarējušai draudzenei acis. Tad nometās visi klusu ceļos un, daudz asarām birstot, noskaitīja svēto lūgšanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētām jūtām aizgājušās sejā, kurš nebij nāvē nenieka pārvērties.
Kad nomirēja bij kā pienākas apkopta un miroņu apģērbā šķirstā ielikta, tad ienāca arī Oļiņš, kurš līdz šim nebij mājā. Viņš, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījās kādu brītiņu aizgājušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnām nodziedāja:
Mēs šeitan esam viesi — Ne māju vietiņā; Tā pasaule patiesi Mūs neapmierina. Turp dzenamies, cik spējam, Kur dzīvo mūsu tēvs; Uz ceļa asras sējam, — Tur dvēsles izdusēs.
Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki* sēdēja valsts nama priekšistabā pīpēdami, runādami un gaidīdami, kad aicinās uz sēdi. Tagad viņiem bij daudz jauna, ko dzirdēt un ko gaidīt, jo pats īstais mērnieks — Feldhauzens bij atnācis un Slātavā kādā muižas mājā ietaisījies uz dzīvi. Tikpat Slātava, kā Čangaliena — abas valstis gaidīja, gandrīz elpu apturējušas, ko kuram īsti nesīs tie daudzinātie un gaidītie «mērnieku laiki». Daži runas vīri bij jau mērnieku redzējuši vaigā un bijuši pat pie mantu atvešanas, uz ko lielkungs uzaicināja abēju valstu saimniekus labprātīgi braukt. Tie stāstīja, kāds mērnieks izskatoties: slaiks pusmūža vīrs ar garām, melnām ūsām un matiem; tad — kāds esot no dabas: veikls un ātrs. Valodu turēja par visiem vairāk Prātnieks, stāstīdams, ka mērnieks viņu drīz saucis vārdā, devis cigāru, sniedzis roku un kā viņš ar mērnieku runājis — jo bēda viņam par nevienu neesot —, lai ar slātaviešiem nestrādājot vis tā, kā dzirdams esot no citiem mērniekiem citās pusēs, jo slātavieši esot savādi āķi. Daži bij sadzirdējuši arī, ka šodien nākšot mērnieks pats pie runas vīriem, bet, kādēļ, par to dažādi sprieda, neviens īsti nezināja.
Tā runājot un spriežot, atvērās piepeši durvis un ienāca īsti tāds vīrs, kādu bij stāstījuši mērnieku esam: slaiks, vingrs, melnām, garām ūsām. Pie apģērba un izturēšanās bij viņš jāpazīst par pasaules staigātāju. Viņu ieraugot, sagrūda runas vīri uzreiz pīpes aiz muguras, saslējās no sēdekļiem kājās it kā uzsperti un klanījās, kā kurš spēja. Ienācējs padeva ierasto labdienu un vaicāja pagrūtā latviešu valodā, vai valsts vecākais esot te atrodams. Runas vīri rādīja ļoti pazemīgi, ka esot gan tur dziļāk iekšā. Arī tas, ienācēju ieraudzīdams, uzcēlās, bet drīz gan atkal piesēdās, kad viņš sāka stāstīt, ka esot svešinieks, Grabovskis vārdā, taī un taī pilsētā pierakstīts, pēdējos gados dzīvojis ārzemēs un tagad gribot uzturēties kādu laiku še, tāpēc pieteicoties pie valsts policijas un atdodot tai savus papīrus. Viņš strādājot vairāk nekā vienu darbu: zīmējot portrejas, mājas un apgabalus, lāpot pulksteņus, izdzenot tarakānus un vēl šo to. Valsts vecākais, viņa papīros izskatījies, teica, ka varot gan šaī vidū dzīvot. Svešinieks, savus papīrus saņēmis, atvadījās paklanīdamies no valsts vecākā, tāpat arī priekšistabā no runas vīriem, kuri stāvēja vēl allaž kājās kā sveces, ne vārdiņa nepīkstēdami.
Gandrīz tūliņ līdz ar svešinieku ienāca priekšistabā valsts vecākais, kurš, tabaku pīpē bāzdams, nospļāvās un sacīja: «Jods lai viņu parauj! skaidri par mērnieku nodomāju. Ja viņus abus savestu vienādās drēbēs kopā, tad viņi paši nezinātu, kurš katrs ir. Tik liela vienādība nav redzēta.»
«Kā? Vai šis nebij mērnieks?» — tā gandrīz visi runas vīri uz reizes iesaucās.
«Nebūt ne!» valsts vecākais, sērkociņu raudams, atbildēja. «Tas ir kāds pasaules staigulis, Grabovskis vārdā; staigājot, tarakānus izdzīdams, pulksteņus lāpīdams, zīmēdams un vilks zin ko vēl darīdams.»
Daži runas vīri sāka cits citu zobot un sirdīties uz Prātnieka, ka tas esot par lielo pazinēju izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā; un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši, varot tur zināt? Tiem bijis jāceļas līdz.
«Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņš nebij mērnieks,» Prātnieks, gudri domādams, runāja, it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. «Var būt, ka viņš tik pārģērbies tāpat ienāk, lai var izmanīt, ko valsts vietnieki runā.»
«Gan jau pēc pārliecināsies, ka nebij, jo šis klaidonis paliks kādu laiku tepat; tad varbūt izgadīsies brīžam, ka redzēsi viņus abus kopā; bet šodien, kad gan mērnieks patiesi nāks, tad tik atkal nepārskatāties uz otru pusi un neturat viņu par šo, kas izgāja.»
«Ak tad mērnieks nāks gan šodien pie mums?» — tā daži ziņkārīgi jautāja.
«Nāks gan,» valsts vecākais atbildēja un saaicināja runas vīrus uz sēdi.
Pirmais priekšlikums bij par to, ka no baznīcas valdības esot valstis lūgtas gādāt baznīcas ērģelēm bazūnes*.
Kāds runas vīrs, biezs vecis ar iesirmojušu vaigu bārdu, bij arvienu tas, kurš pēc ikkatra priekšlikuma pirmais runāja un sēdēja arvienu pieliecies, rokas salicis un starp ceļgaliem nolaidis. Tas sacīja kā allaž: «Ko tur nu citu, kā vajaga — vajaga. Jo, ja mēs gribēsim būt lepni pret dievu, kāds tad varēs būt dievs pret mums?»
«Jā, jā,» — tā cits, garš, sausnējs, pavecīgs runas vīrs ar bāliem matiem un palielu muti, domīgi sacīja. «Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt, jo dievvārdos stāv, ka
Ar bazūnēm būs troksnis tāds, Kas ies līdz pasauls galam;
tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies, un pasaule satīsies kā grāmata*; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies? Vai šī nav tik kungu gudrība, lai dabūjam taisīt atkal jaunu baznīcu?»*
Valsts vecākais gan skaidroja, ka tās esot nieka bailes, jo bazūnes, ko liekot ērģelēs, esot tik tāds reģisteris,* kas izdodot dārdošu un dobju troksni, kurš baznīcai nevarot nepavisam kaitēt; bet tas, kurš tās domas bij izsacījis un kuram nu arī piekrita citi, nebij ar to nebūt apmierinājams. Viņš pierādīja, ka, lai gan par reģisteri saucot, bet tomēr bazūnes vien būšot; to viņi darot tik tādēļ, lai varot valsts vietniekus piemānīt. Un, ja arī varbūt viņas nenākšot tik lielas kā pastara diena, bet to tiesu šās pūtīšot ar plēšām, kamēr tās pastara dienā tik vien eņģeļi; un cik lieli gan tie esot? Turpat baznīcā pie altāra varot viņus redzēt.
«Par baznīcas brukšanu gan nav ko bīties,» Prātnieks sacīja, sēdēdams netāļu no valsts vecākā un skrīvera, «bet tas gan ir dzirdēts, ka logiem stikli birstot laukā, tādēļ tie gan būtu tad savādi jānostiprina.»
«Nekā, Andž, jāapdomājas ir gan,» trešais runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustošā valodā. «Lūk, Jerikai* apgājuši Izraēļa bērni tāpat ar trumetēm vien* apkārt, un tūliņ mūri sabrukuši, bet kas gan nevar notikt ar bazūnēm?»
«Trumetes laikam tās pašas bazūnes vien ir, tik jūdu valodā viņas tā sauc,» otrs runas vīrs sacīja.
«Jā, troksnim ir gan vislielākais spēks,» — tā pirmais runas vīrs, «paskaties vien pie šaušanas, kā sit lodi vai skrotis projām.»
«Par baznīcas sabrukšanu nebūtu nekas,» Kaspars Gaitiņš, kurš bij vēlāk ienācis un līdz šim cietis klusu, teica, «bet miroņi gan var sacelties kājās, un tad viņi tak visai draudzei līdz pastara dienai jāuztur par to, ka laiž bazūnes nelaiku vaļā.»
Citi nomanīja gan, ka Gaitiņš viņus caur šo uzzobo, tāpēc nelikās nemaz ne dzirdot un sāka spriest savā starpā par šo pašu lietu tāļāk, jo pa to laiku bij sākuši jau visi runāt savā mutē kurš.
Beidzot pēc daudziem izskaidrojumiem bij gan visi tik tāļu piedabūti, ka var un drīkst likt baznīcā bazūnes, tomēr kādi runas vīri turējās vēl labi ilgi, lai norakstot protokolā, ka, ja baznīcai vai arī kaut kam varot celties caur bazūnēm kāda kaite, tad runas vīri par to atbildēt neņemšoties.
«Kas tur ko atbildēt? Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā,» kāds, kuram bij liela uzcelta kažoka apkakle, kaktā sēdēdams, izsaucās, un šie bij allaž visi un vienīgie viņa vārdi.
Vēl nebij šī lieta pabeigta, kad atvērās durvis un ienāca kāds kungs, kurš bij pilnīgi pirmējā svešinieka Grabovska sejā, tik drusku brangāk ģērbies un ar tādu iznešanos, no kuras varēja noprast, ka viņš ir paradis nevis klausīt, bet pavēlēt. Runas vīri līdz ar valsts vecāko un skrīveri atkal tūliņ piecēlās, jo viņi bij droši, ka nu vairs nevilsies. Tūliņ pacēla pie galda arī krēslu, un mērnieks, kas viņš arī patiesi bij, tur piesēdās.
Valsts vecākais un runas vīri arī sāka cits pēc cita nosēsties, un mērnieks uzņēma vārdu, ka viņš esot, kā jau zināšot, ar lielkungu salīdzis viņa muižas izmērīt un iesākšot to darbu tūliņ nākošā pavasarī. Bet viņš gribot papriekšu — kaut gan tam sevis dēļ tas neesot vajadzīgs — ar valstīm aprunāties un tiem kādus padomus dot, lai tie turētos ar mērīšanas darbu vienprātībā, kā to visur darot, caur ko varēšot saimnieki dažu kaiti un vainu novērst, kā viņš to esot, jau ilgāku laiku strādādams, piedzīvojis. Ja viņam būšot jāpieņem algas strādnieki, tad, zināms, darbs esot ļoti jāsteidz un nevarot vis likt daudz vērā, vai priekšā druva vai pļava. Tāpat arī pie stigu ciršanas neesot laika daudz apskatīt, vai tas un tas koks nevarētu palikt un vai neiztiktu ar šaurāku stigu. Turpretī, ja saimnieki došot viņam strādniekus, tad tiem neesot no nekādas kaites jābīstas, jo tad varot izsargāt paši druvas un pļavas no liekas nomīdīšanas; varot izlaist caur mežiem tik šauras stigas, ka tik mietiņi viens no otra saredzami; varot būt mērnieku jauniem kungiem allaž klāt ar izskaidrojumiem, cik tāļu stāv purvos un ezeru malās vidējās vasarās ūdens, kas ir atmata, kas pļava, kas ganība, jo tas esot liela lieta pie taisnas izmērīšanas.
Kad ikkatrs saimnieks došot piecpadsmit dienu, tad pietikšot. Turklāt viņš to dienu negribot vis par velti, bet maksāšot divdesmit kapeiku par katru. Lai tagad paši apspriežot, kā darīt, un pēc lai noejot kādi runas vīri pie viņa un darot savu nospriedumu zināmu. Čangalieši esot šo viņa padomu pieņēmuši un dienas jau apsolījuši, tādēļ viņš domājot un jau gandrīz ticot, ka slātaviešu runas vīri, tik prātīgi ļaudis, negribēšot citādi pārliecināties — citu spriedumu spriest un labu padomu atraidīt. Beidzot uzcēlies viņš vēl sacīja: «Un, ja viss izies pareizi galā, tad es beigās izrīkošu abu valstu saimniekiem goda maltīti, lai tas man maksā ko maksādams.» To sacījis, viņš piecēlās, atvadījās un aizgāja.
«Nu, valsts vietnieki, ko jūs domājat par šo mērnieka cienīga tēva padomu?» valsts vecākais runas vīriem jautāja.
«Ko tur nu citu? kas jādod — jādod,» tas pirmais atbildētājs sacīja. «Vai gan mēs drīkstam ar viņu sanīsties?»
«Runas vīriem gan ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā,» — tā ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli sauca atkal iz kakta, «bet es saku, ka dienu nevajaga dot, jo jūs, saimnieki, varat gan dienas izsolīt, bet vai iesat paši kalpot? Mums, kalpu kārtai, vien būs jānoiet visas mērnieku dienas un jāpadara tāpat arī mājas darbi. Ja tā gribat spriest, tad es no kalpu puses ceļos tam pretī.»
«Jā, dienas jādod,» Prātnieks sacīja, nemaz viņā neklausīdamies, «jo tas ir tiesa, ko mērnieka cienīgs tēvs teica, ka, ja viņš ar saviem puišiem strādās, tad tur, kur mērīs, to vasaru tik nomīdītu zāli un nomīdītu labību vien dabūsim pļaut; un viņš turklāt negrib nebūt par velti, jo vai mums kuram diena par divdesmit kapeiku daudz vairāk maksā? Un, kad skaita vēl goda maltīti klāt, kura izmaksās varbūt rubli uz ikkatra saimnieka - par nieku viņš, zināms, netaisīs —, tad sanāks varbūt vairāk nekā trīsdesmit kapeiku par dienu. Tā ir pilnīga alga.»
«Tās goda maltītes gan nemaz nevajadzēja,» tā otrais runas vīrs, tas ar bālajiem matiem, ņurdēja, «tādas pasaules bērnu dzīres vis dievam nepatīk. Labāk lai maksā vien visu naudā.»
«Goda maltītes vis nevar atlaist, jo tā ir vairāk nekā nauda,» Prātnieks aizstājās. «Pie tāda galda tu, draugs, neesi gan vēl sēdējis, kāds tur būs, kur varbūt sulaiņus un pavārus vedīs no pilsētām.»
«Bet kur tad lai atrod māju tik lielam ļaužu pulkam? Tas arī mums, runas vīriem, jāzin,» — tā trešais runas vīrs jeb tas, kurš raustīja valodu. «Tāda drūzma ir vedama pavisam tuksnesī iekšā.»
«Par kazarmu* še citas lielākas mājas nav,» Prātnieks atbildēja, «bet tur nebūt visi nesaies, tādēļ būs gan jātaisa uz lauka.»
«Bet ja gadās ziemu?» — tā otrais runas vīrs.
«Nu, ja ziemu gadīsies, tad uztaisīsim īpašu māju,» Kaspars atbildēja.
«Nu, nu!» pirmais runas vīrs atsaucas. «Raudzīsim iztikt tāpat. Vienai vienīgai vajadzībai celt īpašu māju — tas nevar būt.»
«Bet vai nezināt, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?» Kaspars zobodamies jautāja. «Lai valsts taisa māju, kāda mums tur bēda?»
Pirmais runas vīrs sāka lepni izskaidrot: «Tur nebūtu vis valstij vien izdošanas, bet mums, runas vīriem, arī līdz, jo no citas naudas nepaļautu taisīt kā tik no galvas naudas un tā būtu
jāliek tad visiem par kādu rubli lielāka. Viss ir papriekšu labi jāapdomā un tad tik jāspriež, citādi var nospriest izdošanas pats sev.»
«Bet ja nospriestu taisīt no valsts par dienām?» — tā Kaspars. «Jo dienas runas vīriem nav jākalpo.»
«Tas būtu gan cita lieta,» pirmais runas vīrs atbildēja.
«Par mājas taisīšanu nav vajadzīgs nemaz spriest,» Prātnieks sacīja starpā. «Ziemu goda maltīte nemaz neiegadīsies, jo mērnieka cienīgs tēvs var viņu rīkot, kad grib.»
«Bet ja ziemu beidz darbu?» — tā trešais runas vīrs. «Un to viņš apsolīja, ka agrāk ne kā pēc beigta darba.»
«Nu, tad viņš pavilcinās līdz nākošam pavasarim,» Prātnieks atbildēja.
Pirmais runas vīrs papurināja galvu. «Vai viņš tādēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos? Tas nav vis ticams. Šī lieta būtu jāpiemin protokolā.»
«Ko par niekiem tik daudz bēdājaties? Gan to visu iztaisīsim!» Prātnieks uzsauca. «Tagad lai apspriežam labāk to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zināms, liks izmeklēt, tādēļ tas pie laika jāzina, jo viņš var pieprasīt kaut kurā brīdī.»
«Ko tur citu? Kas jādara — jādara,» pirmais runas vīrs atsaucās. «Es domāju, ka būtu jātaisa kādā ezera salā*, lai citi netiek klāt, kam tur nav daļas.»
«Tas nebūs iespējams,» Prātnieks atbildēja, «jo kur ņems tik daudz un tādas laivas, ar ko savest pārtiku un pašus iekšā? Vairāk reižu braukt — tas neizskatīsies; kurš gan gribēs palikt pēdējais? Tad vēl ir jāzina tas, ka pie izbraukšanas, kas varbūt notiks naktī, nebūs visi vairs skaidrā galvā, jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plūdi; un kas tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbildēšanas arī neviens neuzņemsies. Tādēļ es domāju, ka labāk būs taisīt tās dzīres zaldātu norā aiz sila; zināms, vaktis nostādīsim apkārt, lai lieki netiek klāt.»
«Bet vai citu nekādu vairāk nepielaidīs kā tik saimniekus vien?» ceturtais jeb tas ar lielo apkakli no kakta jautāja. «Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriedīs, tas paliks, tādēļ viņiem pašiem vajadzētu būt visiem — mums, kalpu runas vīriem, arī līdz.»
«Nu jā, runas vīriem gan vajadzēs būt visiem, lai viņi vai kalpu, vai saimnieku, un arī kādiem runu turētājiem,» Prātnieks atbildēja tādā balsī, it kā viņam būtu patstāvīgs spēks vienam pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.
Otrais runas vīrs savilka skābu ģīmi. «Ja runu turētājus grib aicināt, tad tādu gan ne kā Švauksts un skroderis Drekberģis. Arī Pietuka Krustiņš nav daudz labāks. Apriebušies ir visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrās godībās.»
«Nu, Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas,» Prātnieks atbildēja.
«Bet nezin vai čangaliešus ar slātaviešiem sēdinās visus pie viena galda vai sevišķi katrus?» pirmais runas vīrs jautāja.
«Šās valodas būtu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tērzējuši,» Kaspars piecēlies sacīja. «Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu iesmu drāzt ir tīri smiekli un neprātība.»
«Nav vis smiekli un neprātība!» Prātnieks atsaucās.
Kaspars viņā nemaz neklausījās. «Tādēļ es lūgtu valsts vecāko, lai liktu spriest tik par to, vai dienas dosim un par kādu atlīdzinājumu.»
Valsts vecākais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams, vai nedzirdēdams runāja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicināts sacīja: «Jā, tiesa ir gan, par goda maltīti mums tagad nav nekāda spriešana, par viņu gādās laiks; tādēļ lai spriežam tik par dienām — vai dosim vai ne?»
«Ko nu par nedošanu runāt!» pirmais runas vīrs atkal atbildēja. «Kas jādod — jādod.»
«Pirmāk jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jādod, un ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem arī visi bij mierā,» Prātnieks sacīja.
«Dienas var gan dot, bet par pieklājīgu maksu,» Kaspars runāja, «jo par divdesmit kapeikām nedabūs strādnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku pa dienu — un vairāk nekā.»
«Bet kur goda maltīte?» Prātnieks iekrita ātri valodā.
«Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!» — tā visi, kas līdz šim sprieduši, sāka saukt un celties no sēdekļiem augšā, un runāt ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja vairs nekā izšķirt, tik vien Prātnieka balss bija dzirdama, ka par tādu cenu, kā Gaitiņš gribot, esot jādod dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.
Kad uz valsts vecākā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kaspars runāja tāļāk: «Ja mēs dienas izdodam, tad mums arī krīt saimniekiem par tām aizmaksāt, tādēļ tad ir nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņem valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram būs jāprasa par sevi, tad neviens nedabūs, tādēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī solīt neies.»
Prātnieks cēlās pretī: «Tādas neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rādīt, jo tas ķertos viņam pie goda. Un, ja kas grib, tas var arī mērniekam savas dienas atdot par velti; tā ir pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam.»
«Jo mums ir spēks rokā, un, ko mēs nospriežam, tas paliek,» — tā tas ar lielo apkakli sauca atkal no kakta.
«Naudu saņemt priekš visiem saimniekiem — tas ir valsts valdības pienākums* tāpat bez nospriešanas,» valsts vecākais sacīja. «Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā.»
«Jā, bet vajaga tik norakstīt, ka viņa pie valsts valdības saņemama.»
«Nav nemaz vajadzīgs rakstīt,» valsts vecākais apgalvoja.
Ar valsts vecākā vārdiem palika visi mierā, drošinādami cits citu: vai gan papīra lupatai varot vairāk uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?
«Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabūs,» Kaspars vēl beidzot sacīja.
Nu izvēlēja Prātnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,» — un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot. Vajagot gan vēl vairāk maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tāpat paliekot, tik goda maltītes gan lai neatlaižot.
Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kārtā, līdz pēdīgi Prātnieks saņēma tik daudz dūšas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar tiem
diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prātnieks nostājās priekšā un tie divi aiz viņa. Kad bij no mērnieka jautāti, kādu ziņu nesot, tad Prātnieks ar verdzīgu padevību un baiļu laipnību sāka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem mierā, kaut gan viņš no savas puses būtu tos tūliņ pieņēmis; bet citi turot to maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik, cik mērnieka cienīgam tēvam nedrīkstot nemaz stāstīt.
Arī tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stāvēja viņam aiz muguras, laikam baidīdamies, ka mērnieks nenotur viņus par tiem, kas prasījuši vairāk, sāka ņurdēt kaut ko par citiem, kuri vairāk gribot, pie kā viņi — sūtītie — neesot nemaz vainīgi.
«Nu labi,» mērnieks sacīja, «atlaižat goda maltīti, tad es maksāšu vairāk.»
«Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!» visi trīs gandrīz reizē iesaucās. «Tā nāk no mīlestības; goda maltītes naudā neskaitat.»
«Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt,» mērnieks atbildēja.
«Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot,» Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.
«Jā, goda maltīti gan, cienīgs tēvs,» tie divi arī piepalīdzēja.
Mērnieks, brītiņu padomājis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēklim ar zīmēkli zīmēdams, sacīja: «Nu labi, lai tad neviens nesūdzētos, ka es maz maksāju, bet lai visi būtu ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klāt; tātad iznāk divdesmit viena ar pusi kapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstāt protokolā un sūtat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba!»
Visi trīs izgāja pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sāka grūst cits citam pie sāniem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut norāvuši, bet, ja būtu atsūtījuši citus kaut kādus, tad gan nebūtu dabūjuši nekā klāt un tāpat būtu bijis jākalpo.
«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad; pamazām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri,» Prātnieks lielījās.
«Nu jā, cik cilvēkiem gan tāds prāts ir?» tie divi sacīja. Te Prātnieks apķērās un teica, ka esot aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabūjams pirkt, jo viņu reizi viņš esot licis apklaušināt. Saviem biedriem Prātnieks lika pagaidīt pie malkas asīm* - priekšiņā lai nestāvot, jo tad varot domāt, ka klausoties. Durvju spiežamo saņēmis, viņš atgriezās un piekodināja: «Bet bez manis uz valsts māju neejat — iesim visi kopā.»
Šoreiz Prātnieks palika daudz ilgāk pie mērnieka nekā pirmāk, kad bij visi kopā. Ārā nākdams, viņš smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un runāja pie sevis: «Pagaidi, pagaidi tu, nebēdīgais putniņ! gan tu apsvilināsies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kādu piecdesmit kapeiku dabūsi par dienu! Še vis nebūs tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pārdrošību lēkt kaut kuram acīs. Tagad ieķersies drusku asākos nagos, kādu vis vēl neesi baudījis. Gan tu dabūsi aiztecēt no ligzdas kājām pa zemi apgraizītiem spārniem, un Lienai tad nebūs nekāda prieka skriet tev līdz. Gan tad es to irbi nogūstīšu. Tik cīnies, Prātniek, Liena būs tev un tavi pretinieki tev zem
kājām!» To sacīdams, viņš sita kāju uz zemes un skaļi pasmējās. «Nāks, nāks laiki, kur viņa patgalvībai būs jālūst, augstprātībai jāzemojas, un tu, Prātniek, varēsi saldi pasmieties!»
Kad Prātnieks izgāja pagalmā, tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņš ieraudzīja apsitamies ap valsts mājas stūri divu zirgu pasta aizjūgu, kurš nāca pa ceļu viņam iegarām. Kamanās sēdēja Švauksts — melnā kažokā ar platu zīļu jostu un somiņu plecos. Viņš Prātnieku tūliņ pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanām, gāja viņam pretī, cepuri paceldams un sacīdams: «Gut margin, Frātnek! fahren nu nach schtat.»
Tad sāka stāstīt, ka viņam esot jāsteidzas uz eizenbānu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz vairāk nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgājuši vakar.
«Un kad būsi mājā?» Prātnieks jautāja.
«Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpakaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam viņu tagad daudzina — tas esot akurāt kā noticis.»
«Hm, hm!» Prātnieks domāja. «Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?»
«Ich... ich... strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņa tantei zināma. Es esmu gan gribējis viņai kādreiz to teikt, bet ar mani viņa nicht nemaz frentelīga.»
«Ak tad ar Oļiņu ziņu vis vēl neesot?» Prātnieks priecīgāks izsaucās. «Es jau arī domāju. Bet vai tu esi uz bērēm aicināts, ka solies braukt?»
«Jā, es esmu gan tikpat kā einladen,» Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts. «Pirmā galā ich fahren tik tāpat uz dievvārdu brīdi vien.»
«Var būt, ka es arī nobraukšu,» Prātnieks sacīja un atvadījās no Švauksta, kurš, cepuri paceldams, teica «aģē!» un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanās, uzsauca pasta puisim: «Las lūs! furt!»
Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikām citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem ienākot, sagāja atkal pie darba. Nu Prātnieks stāstīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela stīvēšanās bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klāt. Bez dūšas tādās vietās iet esot par velti, bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt — vajagot saprast, no kuras puses katram piekļūt. Tie divi citi arī mēģināja stāstīt, ka viņi neesot bēdājuši nekā, bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā, ka tā un tā valsts ar mērnieku nolīgusi.
Pēc tam ienāca kāds nabadzīgs vīrs lūgt no valsts uztura, jo pats esot vājīgs un bērni mazi. Vēl viņš nebij spējis savas lietas izstāstīt un no valsts vecākā atbildes sagaidīt, kad trešais runas vīrs — tas ar bālajiem matiem, kurš sēdēja allaž tā, ka mugura stāvēja pret durvīm, — sāka, pār plecu atpakaļ skatīdamies, viņu rāt: «Kur lai mēs, runas vīri, ņemam tev ko dot? Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stāv? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņu, un tomēr nenāk maizes prasīt. Pats mūsu Pestītājs saka: «Kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.» Palasi vien bībelē par Jēkabu*, cik tam bij bērnu un sievu, — bet vai viņš gāja pie runas vīriem maizes prasīt? Pats brauca bada laikā uz Ēģipti!»
Lūdzējs, tādu rājienu dzirdēdams, sabijās un izgāja, tā ka pirmais runas vīrs nedabūja nemaz vēl sacīt: «Ko tur nu citu, kas jādod - jādod,» - nedz ceturtais no kakta, ar lielo apkakli: «Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.»
Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru magaziņu, jo nu esot tas drīzāk iespējams nekā vecos laikos, — jo, kad uznākot plānāki gadi, kurp tad lai skrienot? Un pa desmit gadu no sieciņiem vien pieaugšot pilna magaziņa.
«Jā, vajadzētu gan,» Kaspars sacīja, «jo tad būtu sava magaziņa pelēm, sava žurkām.»
«Ko tur citu, kas vajadzīgs — vajadzīgs,» pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.
«Un runas vīriem ir spēks rokā — ko tie nospriež, tas paliek,» ceturtais apstiprināja.
Tad sprieda vēl labi ilgi par lielām saimes cilvēku algām, ka nevarot tikt ar tām vairs nekādā galā, būtu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puišam vai meitai maksāt. Kādreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdinieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļķīgi, ka neesot tā nosprieduma turējuši un maksājuši vairāk. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un meitai desmit rubļu, bet ikkatram saimniekam, kas maksājot vairāk, uzlikt tikpat soda maksas, cik par nospriedumu vairāk maksājis. To naudu tad izdalīt tiem saimniekiem, kuri to spriedumu pildījuši.
«Tad vajag nospriest arī, cik saimniekiem jāņem par birkavu linu un pūru rudzu,»* Kaspars pielika.
«Lūk, kur prāts! vai nesaproti, ka tas būtu mums pašiem par vainu?» pirmais runas vīrs atsaucās. Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlās savā kaktā kājās un sāka pikti runāt: «Kuri še tie «paši» ir? Ak jūs vien — saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par kalpiem taisīs tādu spriedumu, tad es uz ģenerālgubernatoru projām.»
«Ģenerālgubernatora vairs nav,»* Prātnieks sacīja.
«Kas par to? Gan es dabūšu,» viņš, apkakles stūrus atlocīdams, atbildēja.
«Bet runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek,» Kaspars paspītīgi teica.
«Ak tā? Nav vis!» tas pats no kakta dūšīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot spēks rokā.
Pēdīgi nāca priekšlikums par darba izdošanu pie kāda liela mūra tilta, kurš nākošā vasarā ceļams. Bet lielākā daļa runas vīru uz to atbildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un vakars klāt, tādēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecākais ar skrīveri, bet pie darba atņemšanas vajagot saukt gan visu runas vīru un no meistariem lai pierunājot pie darba atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stājās pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas pamest, bet tas nepalīdzēja nekā, jo pirmais runas vīrs sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,» — un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stūri atlocīti, sauca no kakta: «Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek!»
Vēl norakstīja kādam vecītim jaunu puisēnu par apgādnieku. Vecītis šaī priekā — tāpat kā daudzi citi tādos brīžos — atnesa no kroga ar kazaka palīgu kādu duci bairīša un dažas pudeles citu
dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlāk kāds runas vīrs, šo dāvanu baudīdams, paklusu lielījās, ka viņš pats, būdams vecītim pazīstams, esot viņu uz šām domām pamudinājis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs steidzās stāstīt, cik daudz priekš valsts strādājis un cīnījies: viens bij nostāvējis veselu dienu pie cepļa, izdodams kaļķus; otrs bij salasījis pa valsti visvairāk kāpostu un kartupeļu priekš nabagiem; trešais bij staigājis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitām, un nebēdājis nenieka, lai vai zobojot, vai izsmejot, - jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot pastāvēt. Un kas tur gan esot ko maksāt? Divdesmit piecas kapeikas kurai meitai! Tīri nieks priekš tagadējām saimes algām. Tomēr piespiest gan nevarot, ja kāda negribot maksāt, jo likumā tas nestāvot; bet dūšīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū, varot daudz izdarīt.
Jo tukšākas metās pudeles, jo vairāk veicās valodas. Pirmais runas vīrs un viņam līdz daudz citi sāka uzstāt valsts vecākam, lai pieprasot priekš viņiem, kuri stāvot jau otrus trīs gadus amatos, medāļus*, jo tādiem pēc likuma jau medāļi nākoties un pieprasīšana neesot nekāds kauns: ķeizars nevarot vis no galvas ikkatra pārzināt, kurš esot godu izpelnījies. Kas dzīvojot viņam tuvumā, pie tiem amata vīriem esot cita lieta, jo tos viņš ik dienas redzot, bet ko gan še? Runāšanas troksnis auga augumā un pēdīgi, kad pudeles bij jau tukšas, tad sacēlās tik augstu, ka dažiem svešiniekiem, gar valsts namu pa lielceļu braucot, sāka trūkties no trokšņa zirgi, tā ka tik ar bailēm un mokām tos varēja dabūt garām.
Grabovskis, kad bij no valsts nama izgājis, sāka sevī domāt un jautāt, kādēļ gan tie vīri, kas tur sēdējuši, viņam ieejot, pīpes slēpdami, tik godbijīgi pacēlušies un palikuši visu to laiku stāvot. Viņš nomanīja un noprata, ka tai lietai būšot kāda pārskatīšanās par cēloni. Patlaban nāca pretī divi žīdi, kuriem bij uzdots no lielkunga iztapsēt vēl dažas mērnieku istabas. Tie, cepures noņēmuši, no pieklājīga atstatuma viņu sveicināja, sacīdami: «Morgen, Herr Revisor!» Grabovskis, kā no nezināšanas atjēgdamies, lika roku pie cepures un runāja: «Tā, tā, nu ir man šī ērmīgā lieta skaidra, nu es viņu saprotu. Ļaudis tur mani par kādu mērnieku. Hm, hm, tas ir savāds un ļoti rets atgadījums. Kā no visa saprotams, tad es izskatos mērniekam ļoti līdzīgs, jo pats valsts vecākais, kurš jau gan būs viņu redzējis, arī pārskatījās un turēja mani pirmā acumirklī par mērnieku.» Grabovska acis sāka spīdēt brīnumīgā priekā. «Labi, labi! tas ir ļoti ievērojams gabals, kaut gan viņš iznāca pavisam nejauši. Maniem nolūkiem šī vienādība var būt ne tik vien derīga, bet arī ļoti svarīga. Tik jānolūko, kā viņu vislabāk izlietot, un tagad nav jārādās daudz klajumā.»
Slātaviešos un čangaliešos, tāpat kā citur, kur saiešanas atrodas, aicina viņu kopējus pie miroņu izvadīšanas no mājām. Tur tad uz dievvārdu brīdi sanāk bez radiem arī kaimiņi un pazīstami, zināms, pie cienījamiem un mīļiem aizgājušiem arvienu vairāk, un tā arī uz Ilzes izvadīšanu bij sanākuši Irbēnu kaimiņi lielā pulkā, kas liecināja, ka tā bijusi viņu starpā mīļa un cienījama. Kaut gan viņa nebij no dzimšanas slātaviete, bet tik ienācēja, tad tomēr gandrīz ikkatrs kaimiņš apzinājās esot viņai kādu mīlestības darbu parādā un izskatījās, it kā visi gribētu to šai mīļajai aizgājējai atlīdzināt pēdējā ceļā.
Pēdējos gados bij paraduši aicināt šādās vietās saiešanu kopējiem līdz arī pagasta skolotājus, bet to darīja vairāk goda nekā vajadzības dēļ. Tātad arī Tenis, kurš dzinās «lielmaņiem» visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis uz Ilzes bērēm arī savu pagasta skolotāju Krustiņu Petaku*, kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņu. Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekad aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats. Šis Pietuka Krustiņš bij jauns cilvēks vidējā augumā, ar kupliem matiem. Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bij pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei.
Kad šķirsts bij ar dziedāšanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts, tad Pietuka Krustiņš runāja šos vārdus:
«Mīļi bērinieki un cienīgi līdztautieši!
Kāds mūsu tautas dēls raksta tautas lapā «Mājas Viesī» šos svarīgus vārdus:
Tev' teikšu, dievs, kamēr man nosvils mati, Kamēr man' bedrē gāzīs līķa rati*!
Lai tricina šodien, cienīga publika, jūsu sirdis šie dziesminieka vārdi it kā jūras viļņi klintis! Mēs, kaudamies pa šās pasaules bēdu un sapņu viļņiem, it kā tūkstoši un atkal tūkstoši Noasa šķirsti peldam pa virsu tiem ūdens plūdiem, kuri bij aprijuši visus pasaules grēciniekus; bet tā kā balodis no šķirsta* — tā lai paceļas mūsu gars uz fantāzijas spārniem aitera dzidrumā*; lai
nekavējas mūsu miesa pie iznīcīgiem jeb ķermenīgiem priekiem, kā arī pie tiem, kurus ir apustuļi savās vēstulēs vairākpusīgi un vispārīgi pārsprieduši. Gan ir atzīstams un nav liedzams, ka teātris ir liels attīstības un apgaismības līdzeklis; ar prieku var pieminēt, ka gaišākās draudzēs viņa vairs netrūkst un neapstāsies arī, ja tik neiznāks lugu trūkums;* tad tomēr šī gaisma ir tik vien ēna pret to gaismu, kur, kā kāds dzejnieks saka, saule mūžam nelēks, tādēļ ka viņa nekad nerietēs. Gan tiek kopta arī līksmība, īsti caur viesību vakariem, kuri uzplauks gan mūsu tautā, ja tik vien jaunkundzes neatrausies no dalības ņemšanas; tad tomēr šī līksmība ir vien sapnis, kuram sirdsēdas dibenā, jo, kad viesību vakars beigts, tad pēdīgi ar žēlumu jāšķiras; bet tur būs, kā dziedam, «līksmība bez gala» nebeidzamā kāzu ballē jeb viesību vakarā, kur dos vīnu par velti dzēriena vietā. Gan nāk mums arvienu jauni dzejoļu krājumi, kuri modina tautā smalkas jūtas un dziedāšanas centienus, tad tomēr visi šejienes dzejnieki esam tik vien zvirbuļi pret lakstīgalu balsīm, kaut gan tās pašas pastāv, kā dziedam, «tik ziedu laikā vien», bet, «kad nobirst tie, tad projām skrien». Lai arī mēs būtum šaī tumsības ielejā cik gudri un cik izmācīti, lai zinātu vai visus rakstus no galvas, tad tomēr beidzot ikkatram mums jāsaka ar žēluma apziņu, ka nezinām nenieka, un, lai mēs runātu vai ar eņģeļu mēlēm ārpasaulīgos akordos, bet, ja mums mīlestības nebūtu, tad mēs būtu nenieka, jo, kā kāds garīgs dzejnieks saka: «Migla, tumsība mūs apklāj, mūsu prāts ir visai tumšs.» Tāpēc, cienīgi klausītāji un tautieši, lai mūsu prāts nesienas pie pasaules un netop tai par vergu, bet brīvību, brīvību lai mēs cienījam garīgi un miesīgi, ka nav mums mūsu bērnu un bērnu bērnu priekšā jākaunas par savu vājo patriotismu, proti, ka neesam savas tēvijas mīlējuši līdz pēdējam un nebijuši savai tautai īsti dēli, kaut gan viņa, proti, tēvija, ir allaž mūsu vājās, no darbiem un rūpestiem priekš savas tautas saspiestās krūtis atspirdzinājusi, kad kā pamākti esam meklējuši viņas laukos sev jaunu spēku, lai varētu atkal strādāt priekš tautas gaismošanas un satriekt tumsības varu. Otra saite, kura tikpat stipri kā brīvība satur pasauli viņas univerzumā kopā, lai tai neuznāk atkal ūdens plūdi vai Zodomas sodības, vai arī nelaikā pastara diena, ir mīlestība. Abi šie priekšmeti stāv tuvu sakarā un veicina cilvēces attīstību kultūras un civilizācijas jēdzienos. Ja arī mūsu valoda skanētu kā pastara tiesas bazūne, kā somu stabule* vai kā ziemas svētku eņģeļu dziesma, lai mēs spētu ar savām zināšanām, gudrībām, mākslām un dailēm vai kalnus pārstatīt, tad tomēr mēs būtu bez platoniskās mīlestības nenieka, kā tik skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis,* lai tas arī būtu liets vai no cik daiļa metāla - viena alga. Bez mīlestības mēs būtum kā veselības avoti jeb fonteni bez ūdens, kā Palestīnas miroņu ezeri* bez zivīm, kā nabagi bez naudas un kā gruntnieki ar parādiem. Tāpēc mīlestība un brīvība ir tie spārni, ar kuriem mēs lidojamies no austruma līdz rietrumam, no polāra zvaigznes līdz ekvatoram. Ikkatra persona, kas še stāv, zina to, ka tam ir labāk, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam ir vēl jāmirst. Tad nu, godājami klausītāji un visa publika, lai raugām, ka tas ienaidnieks mums viena no šiem idealīgiem spārniem nenorauj un mēs nenokrītam zemē, jo ar vienu spārnu vien nevar atmosfērā turēties, un mūsu dvēsele tad nespētu pēdīgi pacelties caur aitera dzidrumu uz mūžīgu kāzu
mielasta sadzīvi, ja tai būtu spārni laupīti savā ceļojumā no laicības uz mūžību kā gāju putniem no Eiropas kontinenta uz Āfriku, kura jau nu caur Suecas kanālu* ir mitējusies pie kontinenta piederēt.»
Pēc šās runas Pietuka Krustiņš nosēdās ar pilnu tiesību un noguruma izskatu it kā kāds vecs mācītājs pēc saviem gariem un pat divkārtīgiem svētdienas darbiem.
Švauksts, kurš stāvēja netāļu no Pietuka Krustiņa starp saiešanu kopējiem, slaucīja arvienu sviedrus un pat it kā asaras ar kreiso roku, kurā bij liels, spīdīgs it kā apzeltīts gredzens. Arī pulksteni viņš izrāva reizes divas iz kabatas jau pa to laiku vien, kamēr Pietuka Krustiņš runāja. Pie dziedāšanas Švauksts bij allaž pirmais iesācējs un tad rāva visā spēkā.
Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji* savā vienkāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedādami. Gan viņu runās netrūka priekš tiem, kuri tās jau vairāk reižu dzirdējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vārdu, kas līdzinājās tiem gludajiem Katrīnas laika vērdiņiem*, kam nav vairs nedz ērgļa, nedz rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru kārtu, kādā saiešanu apgabalos pavada aizgājušos uz pēdējo ceļu. Oļiņš noturēja pielūgšanu, un Ilzes brāļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kādu citu atstatāku radinieku no jūrmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vārdā aizgājušai kādus dziesmu pantiņus. Kad tie bij nodziedāti, tad, kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām. Bet, iekam tas vēl bij noticis, daži no tuvākiem bēru viesiem sāka nest ar lielu steigšanos galdus un solus iekšā, kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvārdiem būtu istabā bēriniekiem vairāk vietas. Kad nu visi ļaudis nebij vēl iznākuši un laba daļa atradās priekšnamā jeb priekšiņā, tad izcēlās liels troksnis, pat saspiesto kliegšana un pagrūsto bērnu brēkšana, jo galdu nesēji strādāja kā ugunsdzēsēju komanda, nelikdami vērā par nevienu, kas ceļā gadījās, lai tiek vai pagrūsti vai samīti — viena alga: viņiem tik jādabū galdi drīz istabā, jo vai nav jau diezgan, ja sagaida šķirstu iznesam? Īsti vieni lielākie skrāģi saspriedās cilvēkos un negāja iekšā, jo viņus varēja ienest tikko pa tukšu priekšiņu ar prātīgu izgrozīšanu. Bet tagadējiem nesējiem nevajadzēja nedz apstāties, nedz apdomāties — tas viss nieki! — divi rāva, trīs grūda, un tā izgāja cauri kā pa kaņepēm, stenderes vien nočīkstēja un vaimanas noskanēja. Tūliņ steidzās arī sievieši ar gaļas bļodām un maizes klēpjiem iekšā. Vēl nebij beiguši ārā šķirstu pa godam uz kamanām apkopt un pēdējos paņēmienus izdziedāt*, kad jau citi iekšā sēdēja pie pilniem galdiem, kur kāds klibs vecis sniedza brandvīnu apkārt un cits gāja, pildīdams vienumēr alustraukus, kuri palika pilni arī tad, kad visi paēduši un padzēruši nocēlās no galdiem, jo, ja tik vien dos un lies, cik var izdzert, tad pēc runās, ka tanīs bērēs mērdēja viesus badā.
Prātnieks ar Švaukstu, kā zināms, nebij vis īstos bēriniekos ielūgti, bet nākuši tik uz bēru dievvārdu brīdi jeb izdziedāšanu*; tomēr izlikās, ka viņiem bij patīkami tikt starp īstiem bēru viesiem, jo pie šķirsta uzsiešanas un apkopšanas uz kamanām viņi gāja klāt ar padomiem un palīgu, virves savilkdami, viņu stiprumu pētīdami un segas aizbāzdami. Bet Kaspars bij tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelūdza, bet tomēr labprāt redzēja,
kad citi pie viņa nāca, tādēļ tad arī šoreiz Švauksts un Prātnieks palika neieaicināti nedz uz kapsētu līdzbraukt, nedz arī palikt pēc tam vēl bēru viesībās. Tomēr viņi, kā likās, gribēja mēģināt vēl, lai tiktu ievēroti no citas puses, jo, kad kapsētnieki bij jau aizbraukuši, tad palika vēl abi pagalmā runājam, kur daži citi arī piebiedrojās par klausītājiem. Švauksts, kurš teicās atbraucis pagājušu nakti no pilsētas, runāja pilnā mutē, ka cena liniem esot laba un brāķa nekāda, jo varot atdot vai tīras pakulas par «ausiem»*. Viņam arī tādi nieka liniņi vien bijuši, no pēdējām tirgu linu izlasām sabāzīti ar visām pakulām, bet grūdis pie Foršeļa uz ticības — durch! — neesot ne svēris, ne skatījies, tik licis puišiem samest spīķerī. Bet pie maksāšanas neesot gan īsti pa prātam apskaitījis. Atpakaļ vairs negribējis ņemt, bet sadevis gan krietni virsū: pasacījis, ka, ja tā gribot darīt, tad lai arī beidzamā reize paliekot. Nu, tā viņš nebijis gan lēti dzirdējis, ko tagad dabūjis.
Caur īpašu ziņu arī viņus tur pagalmā ievēroja un ieaicināja bērēs. Oļiniete, kura rādījās Prātniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā, ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un pēc tam viņa, Prātniekam dzirdot, meklēja kāda braucēja priekš Lienas. Prātnieks to tūliņ saprata un nesteidzās vis projām. Arī Švauksts, to dzirdēdams, piedāvājās par vedēju. «Oling kundze! ja man būtu tas gods Lienas jaunkundzi aizvest un...» Tāļāk viņš nedabūja izrunāt, jo Oļiniete viņā nemaz neklausījās, bet paskrēja garām ar lielmanīgu rūpju un gādāšanas pilnu seju. Kamēr viņi pagalmā runāja, tikām Oļiniete it kā pārmezdama un ar apspiestām dusmām stāstīja Annužai, ka Liena paliekot mājā, jo nebijis vairs nevienās kamanās vietas, kur iesēsties. Saģērbusies meitene esot, raug lai nu ejot ģērbties nost — tīri kā par kaunu.
«Ja mums zirgi būtu veseli,» — tā viņa piebilda, «tad sajūgtu vai divus, bet nu ir jāpaliek kājām kā iebūvieša bērnam. Prātnieka Andžs gan varbūt aizvestu, bet vai viņš nāks šurp solīties, kad paši neprot ieaicināt iekšā? Vai gan viņam ir kāda liela vajadzība pēc šām bērēm? Vai viņš mājā neēdis vai nedzēris? Par godu būtu vēl jātur, ja viņš pavisam brauktu līdz un paliktu kādu laiciņu še, lai tiek jel viens no lielmaņu puses. Es neesmu nemaz ieradusi šādās, skaidri jāsaka, kalpa godībās dzīvot. Lūk, pagalmā gan viņš vēl runā, bet var arī ikkatru acumirkli aizbraukt.»
Annuža pastāstīja to ar pilnu bijāšanu Tenim, kurš arī tūliņ izsteidzās ārā pie Prātnieka un lūdza viņu ienākt, sacīdams: «Kam tu, kā smejies, gribi stāvēt ārā it kā svētīts Tā Kunga? Nāc pakrēslī, atdzisinies!» Gan Prātnieks gribēja mēģināt pa ieradumam aizbildināties ar nevaļu un citādi un tik drīz vēl neiet, bet, neuzgalvodamies, vai Tenis mēdz vairāk nekā vienu reizi lūgt, gāja vien līdz iekšā un iedams drusku pretojās: vai gan varot visus bērēs salūgt — tas nemaz neesot iespējams, jo tad vajagot klāt galdu pagalmā. Švauksts, kaut gan nebij īpaši aicināts, gāja arī līdz, it kā tā būtu jau zināma un nolikta lieta, ka caur Prātnieka aicināšanu ir aicināts arī viņš.
Iegājis tas nometa tūliņ kažoku, bet sarkano šalli paturēja ap kaklu. Oļinietei tas ļoti riebās, ka Švauksts ienācis līdz; viņa nošņāca Annužai garām ar šiem vārdiem: «Dievs zin kādēļ tas vēja pastala ir vests iekšā?»
Ieaicinātos piesēdināja ar steigšanos pie galda, kur Oļiņš stāstīja patlaban, ka nomirējai esot laba laime, jo bērēm kaujamo veicies
nopirkt tik labi, kā nebijis nemaz iedomāts. Citā reizē varot nostaigāt vai nobraukt veselu nedēļu, bet tā negadīšoties kā tagad; un vai gan govs gaļa esot par šādu vērša gaļu labāka?
«Ē!» Švauksts sacīja vidū, šo skaņu starp «a» un «e» caur degunu lepni izgrūzdams un galvu uz augšu pasizdams, jo tas bij viņa ieradums. «Ē! ko tu, Oļiņa onkul, stāsti! Nopirkt var akurāt kaut kurā reizē punktum* — vajaga tik andeles gara. Man tagad pat ir zināmas divas ālavas; ja tik vajadzība, tad var dabūt kaut kurā brīdī — fiks un fertik.»
«Var, Švaukst, dēls, nopirkt gan ikkurš, arī bez visa andeles gara,» Oļiņš lēni atbildēja, «un, ja citur ne, tad pilsētā pie miesnieka, bet tik zināms, par kādu cenu.»
«Kad laba prece un vajadzība, tad par preisi štrunt. Finf rubel so vai so,» Švauksts atteica.
«Kam naudas diezgan, tam ir gan nieks,» Oļiņš, zobus badīdams, atbildēja, «bet vai visiem tāda bagātība ir?» Šie vārdi, kaut gan nopietni runāti, bij tomēr citādi tulkojami, nekā viņi skanēja, jo Oļiņš gribēja Švaukstam sacīt skaidri to: «Tev nemaz tādas bagātības nav, kā tu lielies.»
Otrā galda galā sēdēja Pietuka Krustiņš starp kādiem vecīšiem, kuri lielīja viņa bēru runu un pazemību, ka esot gan spēcīgs runātājs — vajagot krietna mācītāja, kurš varot stāties pretī, — un ka cits, būdams tādā vietā un amatā, nebūtu vairs ne paskatījies uz šādas kārtas ļautiņiem.
Kad viņš bij kādu brīdi ar nopietni svarīgu un it kā aiz darbošanās pagurušu vaigu viņu lielīšanu saņēmis, tad runāja ar rāmu balsi kā vecs vīrs: «Jā, mīļie tautas brāļi! mums, savas tautas vadoņiem, kuriem viņa ir uzticējusies līdz ar savu labāko audzi, jāatzīst par savu svētu pienākumu pacelt viņu ar saviem vārdiem, darbiem un rakstiem pāri par ikdienišķības sīkām raizēm augstākā gara stāvoklī, nekā tas līdz šim ir darīts no svešiem algādžiem*, kuriem mīl tik mūsu tēvijas treknums un tautas garīga krēslība, kurā nevar viņu pazīt. Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams. Cik bij pat šodien tādu personu, kuri manu runu saprata un kura viņus aizgrāba? Tas pats ir jāsaka arī par mūsu rakstiem, ka maz tiek viņi lasīti, cienīti un saprasti. Es laistu gan klajā savus dzejoļus, pedagoģijas un filozofijas apcerējumus, bet bīstos, ka mūsu tautai tie nāks par agru rokā, tādēļ domāju savus manuskriptus aizzieģelēt un atstāt nākamībai. Par to otro lietu, proti, pazemību, man jāatbild, ka mums vajaga uzupurēties priekš savas tautas, citādi ir viss darbs bez sekmes. Mums vajaga būt ar savu tautu saaugušiem, jo mums būs viņu vadīt uz saules kalniem. Mēs nedrīkstam vis komandēt savu tautu, dzīvodami pilīs, greznumā un bagātībā plītēdami, ēzdami gardus ēdienus un gulēdami mīkstās gultās, jo tad viņa mūsu valodas nedzirdēs; bet mums jādzīvo būdiņās pie viena kumosa un pie viena malka ar saviem brāļiem. Lai paliek vīns augstmaņiem — mums jāņem par labu, ko atrodam zemnieku mājās, lai tas būtu rūgts vai sūrs.»
Patlaban bij brandvīna glāze, ko laida apkārt, pienākusi pie runātāja, kurš, viņu saņēmis, runāja pieceldamies tos pēdējos vārdus uz visu galdu un tad, glāzi uz mutes apgāzdams, pierādīja, ka tā ir iztukšota un ka viņš arī patiesi ņem no saviem tautas
brāļiem visu pretī, lai ir sūrs vai rūgts. Pēc tam Pietuka Krustiņš, iekam nosēdās, runāja pilnu balsi vēl šos vārdus: «Krietns kara vadonis ir tik tas, kas nes kopā ar saviem apakšniekiem ne tik vien priekus, bet arī bēdas, neatstādamies no viņiem pat ne pēdējā brīdī, jo arī kāds liels dzejnieks — Šillers saka:
Ja dzīvību jūs žēlosiet, Tad viņas neiemantosiet!
Švauksts viņa vārdus arvienu apstiprināja, sacīdams: «Jā, jā, das riktig, das riktig!» — un, kad Pietuka Krustiņš brandvīna glāzi izdzēra, tad kliedza: «Bravo!»
Kad jau gandrīz visi bij nometuši no ēšanas mieru, tad Tenis pienācis sacīja uz Prātnieku un Švaukstu savā jocīgā valodā: «Nu, dēli, kad esat baudījuši dieva dāvanu, tad es sūtīšu jūs arī, kā smejies, tāļāk, lai tiekat pilnīgi bērinieki, — taisāties nu un brauciet uz kapsētu; jums veikli zirgi, vēl gan citus panāksat, tad būs garāka rinda*. Lūk, otrējo mātei esot palikusi meita kājām, un skolas kungs arī varbūt brauks līdz.»
«Tad jābrauc gan laikam būs,» Prātnieks jokodamies atbildēja, «citādi varēs sacīt, ka ēst, dzert bērēs nāk, bet darīt negrib nekā. Lai tad taisās vien tie braucēji drīz, ka varam citus panākt.»
«Kas tur nieks ko panākt!», Švauksts, izraudams pulksteni ar gredzenoto roku no kabatas, sacīja. «Uz firtel štundu būs cieti.»
«Izvizini, izvizini, Andž, to manu Lienu, mājā tikpat negrib palikt,» Oļiniete Prātnieku laipni lūdza.
«Kādēļ ne?» Prātnieks atbildēja iekšķīgā labpatikšanā. «Lai taisās vien drīz.»
«Ar lielu prieku, Oļiņa mamm!» Švauksts izsaucās, Oļinietei izejot, jo Liena bij nogājusi uz savu māju apģērbties ceļa drēbēs.
Drīz viņa Lienu izskubināja, piekodinādama, lai sēdot pie Prātnieku Andža.
«Viena alga, vai sēd pie Prātnieku Andža vai pie cita,» Liena iziedama atteica.
«Kāda tur viena alga? Nejēga meitene!» Oļiniete kliedza viņai pakaļ.
Bēru istabā bij jau arī visi braucēji sataisījušies, kad Liena tur nonāca: Švauksts savā melnā kažokā ar zīļu jostu; Pietuka Krustiņš šauros, melnos virssvārciņos, satinis kaklu ar ļoti lielu lakatu, tā ka tas bij gandrīz resnāks par pašu; Prātnieks melnā aitādu kažokā, kuram pašu austa pelēka vadmala virsū, liela apkakle un sarkana josta.
Kamēr Prātnieks raisīja zirgu vaļā, kurš bij satinies, tikām jau Švauksts piebrauca savu ar visiem zvārguļiem un važiem pie durvīm, kur Liena stāvēja, izlēca un uzsauca viņai: «Jaunkundze, bite zicen!» Viņa arī tūliņ iesēdās, un pats Švauksts, iemeties veikli ar vienu kāju kamanās, sarāva grožu, iekliedzās «žū!», un zirgs stiepa no pēdām vislielākos rikšos projām, ka sniegs vien apjuka un tikko suņi varēja panākt.
Prātnieks, kurš bij arī steidzies, grieza patlaban savu zirgu apkārt, bet bij jau par vēlu, tādēļ, aizbraucējus ar garām acīm pavadījis, nesacīja ne vārda, tik nošņūca degunu, ieņēma Pietuka Krustiņu kamanās un brauca mērenos rikšos līdz.
Oļiniete, kura nāca patlaban no savas mājas atpakaļ, ieraudzīdama tādu Lienas nepareizību, dusmīgi iekliedzās: «Palaidņa meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?» — un, tā kliegdama, sāka skriet pa pagalmu braucējiem līdz, it kā gribēdama tos notvert, bet drīz pārliecinājās, ka tas nevar izdoties, palika pagalma vidū stāvot un sāka Švaukstu lamāt un lādēt visā kaklā: «Kaut viņš kaklu nolauztu, tas lops! Zvārguļi vien žvadz; ne man viņi patīk, nedz arī gribas viņos klausīties. Zirgs Prātnieka Andžam ir vēl labāks — viņš pats negrib ātri braukt. Dievs zin kam vajadzēja skriet pie tāda pasaules trakuļa sēsties? Lūk, to raibo segu ir uzklājis pār atzveltni; Prātnieka Andžs varētu nopirkt desmit tādu, ja gribētu. Kā gan izskatās tas melnais kažoks arī — jādomā, ka čigāns brauc pa ceļu; kas pašu austai drēbei par vainu? Prātnieka Andža kažoks un josta man patīk desmit reižu labāk.»
Kad tā bij labu bridi izplosījusies, tad nebij pēdīgi nekā cita ko darīt kā nākt atpakaļ un iet istabā.
Nepagāja arī vēl patiesi ceturtdaļa stundas, kad jau Švauksta zirgs atdūrās pēdējā kapsētnieka kamanās, jo tie brauca pieklājīgi lēnos soļos. Citā brīdī gan Švauksts nemaz nepieturētu arī pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garām vienā iestiepienā arī vēl pa dziļāku sniegu, bet tagad viņš tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kādēļ un aiz kāda cēloņa viņš savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību*, jo pieklājībai pie viņa šādās lietās spēka nebij, to zināja ikkatrs. Varbūt viņš baidījās, ka, ja brauks garām, tad viņa neuzskatīs citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebūt nepatiktu. Tagad gan, zināms, viņam par to liela bēda nebij, jo visi varēja pārliecināties, ka viņš brauca ar vajadzību, lai Lienai nebūtu jāpaliek mājā. Arī Prātniekam, kurš brauca gan daudz lēnāk, spīdēja šis pats taisnības iemesls droši sejā, un viņš pateica dievam, ka viņam bij jel Pietuka Krustiņš, ko vest. Bet lielākā lieta, kādēļ Švauksts nebrauca garām, bij gan laikam tā, ka tagad, soļos braucot, varēs ar Lienu krietni iztriekties, jo līdz šim viņš nebij teicis vēl ne vārda, bet turējis visu prātu pie ātras braukšanas.
«Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisich verst,» — tā Švauksts uzsāka runāt, valodas meklēdams, kad zirgs sāka iet soļos.
«Tik vien?» Liena iesaucās.
Švauksts sāka stomīties. «Jā, jā, alzo, es āber nebiju alein — visi citi arī tikpat vien nobrauca.»
«Bet tu stāstīji par sevi vien,» Liena sacīja it kā ar nepatikšanu. «Un kam gan tev vajadzēja ņemt citus līdz? Vai nezināji, ka tad tik daudz nevarēs nobraukt?»
«Bite, freilen, ievērot, ka pa eizenbānu fāren visa fublika un ka es nebiju vis pats tas braucējs, alzo tad man nekādā ziņā nevar pārmest, ka langsam fāren,» Švauksts palocīdamies aizbildinājās.
«Nu tad nesaki, ka tu nobrauci, bet saki, ka tevi noveda,» Liena, citur domas turēdama, strupi atbildēja.
«Fardon, freilen!» — tā Švauksts, jo viņš, īsti ar sieviešiem runādams, ieņēma labprāt svešus vārdus un izrunāja tanīs visur «p» par «f». «Bet ko jūs sakāt, freilen, par manu andeles firmas pārcelšanu uz Fērnavu?»
«Ar savām «freilenēm» liec tu mani mierā; par tavu andeles firmu es nezinu nekā,» Liena cieti atteica.
«Fui, kā ne? Tas ir akurāt svēts!» Švauksts apliecināja. «Es gribu ieriktēt Fērnavā linu nīderlāgu, tas ir, tādu spīķeri, kur linus ferkaufen, jo Fērnavā par liniem vairāk maksā. Papriekšu ich jehn vēl kādu laiku uz Berlinu pie kantora, lai var dabūt kaufmaņa atestāti*.» Kad Liena nekā neatbildēja, tad runāja atkal pats tālāk: «Man brīnums, freilen, ka jūs neesat vēl par to gahrnicht dzirdējuši, ko jūs tagad ale veis un runā pa malu malām.»
«Kuram gan ir vajadzīgs tādās blēņās klausīties, it kā jau nebūtu diezgan dzirdēts!» Liena atgaiņādamās atbildēja. «Cik reižu neesi jau izlielījies aiziet par jaunkungu pie namniekiem! Cik reižu par muižas kungu uz igauņiem! Un nieki vien ir galā.»
«Bet šoreiz ir tas akurāt tikpat ka fertik, to var droši ticēt.»
«Kas tur man par daļu — ticēt vai neticēt? Dari, ka gribi, man viena alga.»
«Bet, fardon, vai jūs, freilen, nekad negribat ņemt dalības pie mana laimīgā likteņa? Vai jums arī nepatiktos nākt mein mit un tapt par Fērnavas dāmu?»
«Topi vien pats par Pērnavas kungu un nebēdā par mani nekā, jo es palikšu zemniece, kā bijusi.»
«Jevol, jevol! Nu tad iesi laikam pie Kasfar vai pie Frātnek?»
«Redzēs, kā būs, vēl nevar zināt.»
«Ā! das kan visen funktum! Jūsu tante ir frentelīga ar Frātneku, un si selbst lihbet Kasfar. Vai nicht so? Jūs domājat, ka es nezinu? Bet kādēļ jūs, freilen, mani nemīlējat?»
«Kaut tevim ūsu nebūtu, tad tu izskatītos varbūt labāk, bet kā lai tagad tādu mīlē kā zaldātu?»
«Nu jā, freilen, kad es jums bez ūsām beser patiktu, tad es viņas liktu norazierēt vai desmit reižu.»
«Es domāju tik, ka vaigu bārzda tev labāk izskatītos, bet par patikšanu es nerunāju nekā.»
«Nekas, nekas, freilen, viena alga, bet ūsas es nodzīšu kā kanāļas*. Das schahdet nicht.»
Liena, muti ar lakatu aizturējusi, novaldīja smieklus, tad, kādu brītiņu apdomājusies, runāja nopietni tāļāk: «Var būt, ka pēc mērnieku laikiem, ja tev iekrīt labas robežas, arī mani audžu vecāki sāktu tevi vairāk ievērot, bet tagad gan dodu to padomu nerunāt ne tikvien tev pašam par mani uz viņiem nekā, bet gādāt jo vairāk, lai Prātnieks cieš klusu, ja viņam pavisam šādas domas ir, jo tad, kā jau tu pats domā, mani varbūt spiestu pie viņa iziet. Tev nav nemaz jāliek viņam manīt, ka es to tā vēlos vai esmu runājusi, bet tu vari to darīt it kā no sevis paša. Prātniekam arī nebūtu tagad nekādas vajadzības precēties, bet nogaidīt, līdz visi tie jukšanas laiki pāriet.»
«Jā, das machen ich fiks un fertik — tas nedūrēs nemaz ilgi, un Frātneks būs štil,» Švauksts atbildēja, skatīdamies, kur varēs piesiet zirgu, jo kapsēta jau bij klāt. «Un, ka man pie mērīšanas iekritīs feinas grences*, tas ir akurāt kā jau noticis, jo es pats arī laikam būšu mērniekiem par helferi pie mērīšanas. Tātad alzo man būs gan tas gods, ka drīkstēšu cerēt un uz savu mīlestību palaisties? Vai nicht zo, freilen?»
«Vai gan tādēļ jau tūliņ vajaga palaisties? Tu gribi allaž par ikkatru vārdu un niecīgu labprātību atlīdzināšanas,» Liena
atteica un izkāpa veikli iz kamanām, jo zirgs patlaban apstājās pie sētas.
«Bite, bite, freilen, ne tik fersonīgi, ne tik fersonīgi!» Švauksts vēl Lienai uzsauca, kad viņa jau gāja bēru kambarī.
Arī Prātnieks ar Pietuka Krustiņu patlaban piebrauca, bet varēja nomanīt, ka pēdējam līda ziema stipri vien caur melniem virssvārciņiem.
Jau bij patlaban krēsla, kad kapsētnieki sabrauca bēru mājā atpakaļ. Daži bij pēc veca ieraduma nolauzuši egļu zarus, ar kuriem mājniekus pa jokam kūla, sacīdami: «Mirsti nost, mirsti nost! diezgan esi dzīvojis.»
Visi viesi bij īsti jautri un līksmi kā allaž pēc labi padarīta darba, kad rūpes pagalam un var baudīt bez kavēkļiem to, ko klātesošais brīdis patīkamu nes; bet, kamēr vēl ir rūpes un gādāšanas, lai arī visai vieglas un patīkamas, tad nevar būt pilnīgi brīvs un kalpot labpatikšanai. Cits par citu steidza stāstīt dažādus jokus, ko pa ceļu un kapsētā piedzīvojuši: ka tie un tie braukdami apgāzušies, ka prasījuši skolas kungam, cik par apstāvēšanu jāmaksā, ka dziedāšana negājusi, ka šķestera* puisi piedzirdījuši, ka skolas kungam piesējuši lielu nastu maizes, jo bērinieku bijis daudz un visi sarunājušies dot. Arī saiešanu tēvi, kuri nebij vis vēl aizgājuši, izmētāja dažus dievbijīgus jeb svētus smieklu vārdus un atļāva savām lūpām pasmaidīt, kas bij jāatzīst citiem viesiem par lielu godu un žēlastību, jo, kad tie, kuri stāv starp dievu un cilvēkiem, pazemojas tik tāļu, ka rāda līdz ar visiem priecīgu vaigu, tad tā ir jāatzīst par paša dieva laipnību.
Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runāja priecādamies par tādu saiešanas tēvu pazemību, ka tie neizturoties nemaz labāki un svētāki par citiem, bet dzīvojot tāpat ar visiem līdz, jo dieva vārdi arī sakot: «Bēdājaties ar bēdīgiem, priecājaties ar priecīgiem!» — un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrāk viņi tūliņ, līdzko bērēs dievvārdus noturējuši, steigušies projām uz saiešanām pie pēcpusdienas dievvārdiem, negaidījuši gandrīz ir ne ēdiena uzliekam, bet tagad dzīvojot — raugi, cik mīlīgi, — ar visiem kopā bez nekādas lepnības, iedzerot tāpat savu glāzīti kā citi viesi. Agrāk nedrīkstējis godībās ne pasmieties, bet visiem vajadzējis tik dievvārdu vien dziedāt vai klausīties, kad kāds no viņiem lasījis, bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.
Pietuka Krustiņš, kurš atradās arī starp tiem runātājiem, pacēla savu balsi un sacīja: «Jā, mīļie tautas brāļi, arī še redzam dieva visspēcību, ka viņš liek brīvības gaismai atspīdēt visās valdzinātās sirdīs, caur ko iekš viņām verdzības atliekas dien' no dienas zūd it kā rīta salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šaī atgadījumā pie saiešanu tēviem. Agrāk, kamēr tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņi neuzdrošinājās bērēs palīksmoties tautas garā, bet devās uz saiešanām dievvārdus turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņiem caur attīstību savus zelta soļus, tagad tie drīkst - daži pat ar savām laulātām draudzenēm - svinēt līdz ar mums visiem īstā brālībā un jautrā garā bēru godu, tādēļ — lai zaļo brīvība! urā!»
Švauksts ar Prātnieku sauca līdz «urā!», turpretī daži no pulka Pietuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos piecēlies un ar pirkstu purinādams, tos aprāja, sacīdams: «St! kungi! cienību pret runātāju!» Šos vārdus bij viņš dzirdējis
pie kādas goda maltītes no kāda cienīta vīra, tāpēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šādā kārtības un pieklājības aizstāvēšanā pacelt balsi.
Pa tām starpām bij jau vakariņas saliktas un visus aicināja pie galda.
Kad bij sasēdušies un iesāka ēst, tad Prātnieks uzņēma valodu, pie kuras pievienojās drīz visi, ja ne citādi, tad ar klausīšanos.
«Tagad mēs,» — tā viņš iesāka, «sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielākā pulkā nekā citām dienām ikkatrs savā mājā, bet, ja dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slātaviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tāda galda, pie kāda vēl neesam sēdējuši. Visiem nebūs varbūt vēl zināms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedām. Pats mērnieka cienīgs tēvs, kurš jau ir atnācis un dzīvo muižā, ienāca pie mums — runas vīriem — un lūdza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba — piecpadsmit dienu kurš saimnieks tāpat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprieduši dot. Kad bij izgājis ārā, tad sākām paši spriest, ko darīt. Citi gan domāja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti par bagātu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dārgi, turpretī citi negribēja dot dienu tādēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen noceltas, un vēl daži stāvēja došanai pretī tādēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi agrāk tik vien Slātavas pusmuiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši būtu par slātaviešiem pārāk. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstājos, ka vajaga dot dienu, jo tas nāks pašiem dažādā ziņā par labu. Ja mērnieks strādās ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocirtīs stigās vien. Atradās atkal kādi, kuri gribēja dot dienas par velti, bet es uzstājos.» Te patlaban nāca Kaspars pa durvīm iekšā, alu nesdams, un Prātnieks, viņu ieraudzījis, neuzdrošinājās visai stāvu melot, kaut gan zināja, ka Kaspars nekā nesacīs, tāpēc pie laika vēl apķērās un pielika klāt: «Un īpaši vēl Kaspars arī pierādīja, ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pārdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij neredzēta stīvēšanās un kaulēšanās, jo pirmā galā solīja tik divdesmit kapeiku par dienu. Bet es uzstājos — un tāpat tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurināju, — ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan mums ir spēks rokā, jo tur netiek strādniekam gandrīz vēl ne uztura. Mūsu pienākums ir valsts labumu aizstāvēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti, bet par valsts mantu turēsimies vairāk nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā, ko grib, un lai pašiem par to klājas kā klādamies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot. Es sacīju: «Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda maltīti.» Tad sāka brīnoties: ā! kur tādu gudrību ņēmuši, kas to esot iestāstījis? Bet es atbildēju: «Neņemat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slātavieši nav vis mucā audzēti.» Nu tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgām par divdesmit vienu ar pusi kapeikas par dienu un goda maltīti klāt. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot — ēkas tik lielas nevienas nav. Pēdīgi tad gan visi vienojās uz to - izrīkot lielā zaldātu norā aiz sila.»
«Nu citur gan arī tādu pasaules bērnu darbu nevar darīt,» — tā kāds saiešanas vīrs lēnām sacīja.
Ja cits būtu teicis šādu pārdrošu vārdu, tad gan Prātnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības un bijāšanas pret garīgu kārtu viņš tā darīja.
«Kāds jel izskatās pats vecais mērnieks?» Oļiņš jautāja,
«Īsti tāds kā tas pulksteņu taisītājs vai bildīšu zīmētājs, kurš te ir uzklīdis, ja kāds varbūt jau redzējis,» Prātnieks atbildēja. «Kad abi, vienādi ģērbušies, sastātos kopā, tad tik labs pazinējs varētu izšķirt, kas katrs ir.»
Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tāpēc sēdās papriekšu tik vīrieši un pēc viņiem atkal sievieši. Oļiniete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās.
Švauksts steidzas viņai pretī un nolocīdamies teica: «Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju.»
«Ej tu ellē! tev es nemaz nevelēju vest,» Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām.
«Fardon, madam! bet ne tik fersonigi!» Švauksts iesaucās.
Kāds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegāja cieti pie Pietuka Krustiņa un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runāšanas līdzstrādādams, jautāja stāvos vārdos: «Vai tu tici, ka zeme griežas vai ne?» — un, iekam Pietuka Krustiņš spēja ko atbildēt, runāja tūliņ pats tāļāk: «Es neticu, lai dara, kā kurš grib!» Tad paņēma brandvīna pudeli un, pie tās rādīdams, stāstīja: «Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šaī vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?»
Ar šādiem jautājumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmācās allaž patumši ļautiņi godībās tiem, kuri grib izrādīties par gudrākiem, tiem, par kuriem zina vai domā, ka tie zemes griešanās mācībai tic un piekrīt, un tad, gribēdami tādus valdzināt, atsaucas uz bībeli, ka dievs esot zemi dibinājis. Viņiem ir gan neizskaidrojamas dusmas uz visiem jauniem atradumiem, kā telegrāfiem, dzelzceļiem un citiem, bet tie nevar nekā darīt, kaut gan neizprot, kā viņus strādina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo tās nekad nemisas, kā iepriekš laika grāmatās rakstītas, tāpēc tad ķeras tik vienīgi pie zemes griešanās, jo viņi zin, ka tās tiem tā un tik skaidri neparādīs, kā ir redzamas citas minētās lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.
Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņam, jo viņš bij pārliecinājies, ka tas, skolotājs būdams, ticēs tam, ka zeme griežas.
Vecais Oļiņa puisis Andrejs, kurš bij gan gājis lāgu lāgām no viņa nost, gan nācis atpakaļ, šo vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: «Māja vis neapgrieztos otrādi, bet tava gulta gan apgrieztos uz mutes.»
Pienāca arī citi saiešanu kopēji un vēl kādi, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties, jo tad būtu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagāžoties, nokrituši nost.
Pietuka Krustiņš gan gribēja skaidrot un sāka runāt augstākā garā par elipsēm, par saules sistēmu, par horicontu, par cenītu, par apbraukšanu zemei apkārt un citām tādām lietām, bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņu ar pulku pārkliedza, spiezdamies
viens par otru tuvāk un gribēdami ikkatrs runāt. Gan Pietuka Krustiņš mēģināja dabūt viņus pie kārtības, uzsaukdams: «Mīļie tautieši! lūdzu runāt pa kārtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai pieteicas,» — bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pūlis vārījās kā katlā. Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts: «Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?» — tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, ka nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā — uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putnaspalva vārītā eļļā. Pietuka Krustiņš sauca gan vēl reižu reizēm: «Mīļie tautieši! godājamā publika! lūdzu turēties pie lietas!» — bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.
Kamēr vēl citi visi turējās un runāja, ka zeme negriežoties, tikām atkal tas pats vecītis, kurš bij to lietu uzsācis, aizstājās Kasparam priekšā un jautāja: «Vai tu arī tici, ka zeme griežas? Jo, ja tā ir, kam tad vairs bībele der? Tad tā ir jāsadedzina.»
«Ja bībeles lētākas par malku, tad dedzini, kas to liedz?» Kaspars kā "atsvabinādamies atteica un pagāja viņam garām savā gaitā.
Vecītis, kuram šāda atbilde nebūt nepatika, apņēmās uzsākt citu valodu un griezās pie Pietuka Krustiņa ar šo jautājumu: «Vai tu tici, ka mēneša griežiem ir spēks*, vai ne? Es ticu gan, lai dara, kā kurš grib. Mieni tu mietu vecā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs. Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Pie mājas iegrozīšanas arī vajaga savas zināšanas: ja nenogaidīsi īstā laika un vēja, tad tev viņa svīdīs kā pirts. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks kārnas kā kurti, lai dotu vai tīrus graudus vien priekšā, arī pat seri tik labi nemūk.»
Kad sievieši bij paēduši un no galda nocēlušies, tad Oļiniete ar tā paša saiešanas vecīša sievu palika vēl aizgaldē sēdot un runājot. Valoda iznāca drīz viņām par Lienu, kura līdz ar citām meitām kopa galdu.
«Izaugusi ir gan cēla meita kā liepa,» svešā sacīja, «Annuža gan vis tādas neizaudzētu.»
Oļinietes sejā spīdēja nicināšana. «Dievs zin ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā! Bet kā gan tagad viņai trūkst? Dzīvo kā kaut kura lielmaņu meita. Vai nav vilnas vai linu, ko apģērbu taisīt, cik un kādu grib? Tik vien vārds ir viņai tāds kā iebūviešu bērnam.»
«Nu, citādi gan ikkurš viņu sauks par lielmaņu meitu,» svešā runāja Oļinietei pa prātam. «Precinieki arī, dzird, nākot, matus sukādami, tādi vien cēli.»
«Tur nāk un brauc gan šādi, tādi, bet kas viņus visus liek vērā. Pie kaut kāda es Lienas nedošu, tas par velti! Viņa ir tagad tikpat kā mana meita. Ja man nebūtu pirmais dēls Pēteris nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņemtu viņu pati sev par vedeklu, bet tagad gan laikam cits nedabūs kā Prātnieka Andžs. Visai liela rada gan viņš nav, bet pats vēl brīžam saka, ka visi slātaviešu lielmaņi viņu turot tikpat kā par radinieku; un ja nu vēl caur precēšanos saradojas ar mūsu pamīliju...» te Oļiniete sastomījās un neizsacīja, ko domāja, jo viņa apķērās, ka svešā
turēšot to varbūt par lielību, ja sacīšot, ka tad Prātnieks būšot tāds pats lielmanis kā viņi.
Svešā gribēja uzņemt citu valodu un sacīja: «Tava Trīnīte, Irbēnu māt, būtu arī tagad tikpat veca, ja dievs liktu dzīvot.»
«Tai arī bij tāds kā malēniešu bērna vārds; labāk gandrīz ir, ka nedzīvoja. Tos laikos tas tā bij: kāds vārds gadījās, tādu uzlika, bet, ja man tagad būtu jāliek meitai vārds, tad gan nezinu, cik skaista es neizmeklētu! Liktu vai kādus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde Zopija, vai arī, vislabāk, uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņa ir bijusi divi ziemas vācu skolā un uzlika savam brāļadēlam tādus vārdus, kādu še nav nevienam, laikam vai Gotlību, vai Konrādu. Tur, māsiņ, var tūliņ redzēt, kas ir bijis skolā.»
«To Jeti daudzina gan par izskolotu,» svešā sacīja. «Es arī gribēju savu meitu izskolot, lai, ja cita labuma nebūtu, varētu jel, kā tu pati, māsiņ, saki, salikt radinieku bērniem skaistus vārdus, bet vecītis vien negribēja: lai skolojot, lai skolojot — mateļļas vien nepiepirkšot. Cik nu gan mateļļā iziet?»
«Nav, mīļā, tik vien vēl kā bērniem vārdu izdomāšana,» Oļiniete sacīja, «bet kur gan vēl cēlā matu sasukāšana un knipšu sišana*? Es viņu reizi gribēju, lai Liena iet pie tās pašas Jetes un iemācās arī savus matus tā sasukāt, bet negāja — laikam ir kauns iet. Tagad gan man pašai žēl, ka Lienas nedevu skolā. Kas gan to varēja domāt, ka skolmeisterīša paļaus zemnieku bērniem mācīties tādas vācu būšanas*?»
«Bet Pietuka Krustiņš grib visu tāpat vien, kā vecos laikos bijis. Viņdien bij iesolījies pats mūsu kalpam par bērna kristītāju un pierunājis — viņš kā tāds viegls ir —, lai liekot bērnam Dīvalu vārdā, tas esot sentēvu vārds; bet tagad pati māte nezina, kā abus sodīt un kā sirdīties, ka esot uzlikuši bērnam tīri vai suņa vārdu; visi viņu par dīveli vien lamāšot. Solās iet uz mācītāju, lai kristījot no jauna. Kā esot drīkstējuši likt viņas bērnam tādu vārdu? Viņa, vēl vāja būdama, esot likusi vīram, lai norakstot bērnam kādu vārdu no savas kārtas vārdiem, vai Jāni, vai Pēteri, bet nu esot nokristīts par palaidni.»
«Vai neiesim uz māju?» Oļiņš pienācis sievu uzrunāja.
«Jāiet gūs gan, ko lai vairs še dara?» Oļiniete atbildēja. «Bet aicini Prātnieka Andžu līdz pārgulēt; vai gan viņš še uz salmiem pa zemi vārtīsies?»
«Jātaisās gan mums arī reiz uz māju,» svešā, it kā no Oļiņa vārdiem uzmodusies, rūpīgi sacīja un uzcēlās. «Nu esam nodzīvojuši tīri kā pa radiem.»
«Kam radu tikpat kā nekādu nav, tam ir labi, ka jel kāds svešinieks pieiet,» Oļiniete sacīja paklusu, bet lepņi. «Mēs arī — to zina ir dievs, ir cilvēki — sev šo goda nedz meklējam, nedz arī dabūsim, bet dievvārds māca: «Ko tu dari mazākam laba, to tu darījis man.»»
Viņas izgāja abas no aizgaldes un sāka taisīties uz māju. Svešos saiešanas kopējus aizvadīja braukšus, bet iepriekš Annuža aplasīja no visiem «mutes autiņus». Viņi gan zināja, ka šādās reizēs sauc par mutes autiņiem īpaši uz to līdzņemamas maizes drānas, kuras gan bij mutes autiņu izskatā, bet krietni lielākas un uz to vien glabātas, jo mutes autiņi bij savi. Kamanās sēžoties, Annuža iedeva ikkatram savu maizes nastiņu līdz*. Oļiņš ar
Prātnieku aizgāja uz savu dzīvokli. Oļiniete palika vēl drusku vēlāk, jo viņa negribēja vairs Lienas še atstāt, kaut gan tā vēlējās palikt, gribēdama Annužai šo to palīdzēt, un kaut gan Pietuka Krustiņš un Švauksts, kurš pa to laiku bij nodzinis Oļiņu mājā ar Andrieva nazi ūsas, vaigu bārzdu atstādams, lūdza vēl «jaunkundzi» atstāt, jo gribot papriecāties sentēvu garā ar kādām rotaļām, lai tautā rodoties vairāk izglītības un smalku ierašu sadzīves ziņā, un uz to vajagot būt par priekšzīmi īsti tiem, kuri vairāk paši attīstījušies; šī tad esot īsti tā lieta, bet nevis pašas viesības dzīres, kādēļ viņi — īpaši Pietuka Krustiņš — tanīs arvien kavējoties, proti: ka tautas mācītiem un apgaismotiem vīriem nevajagot vis no viņas šķirties jeb pacelties sadzīves kārtā un ziņā augstāk, bet palikt ar tautu kopā, jo augstāk stāvošam esot grūt tautu uz augstāku stāvokli vilkt, bet vajagot palikt viņas vidū jeb vēl, tā sakot, apakš viņas un tad celt to uz augšu.
Jaunākie sievieši, kādi un cik tur viņu atradās, bij sataisījuši sev vietu «dūmu istabiņā» jeb ķēķī, kurš bij diezgan liels, sauss un silts. Pietuka Krustiņš ar Švaukstu sāka jautāt Annužai, lai stāstot, kur guļot meitas, bet viņa atbildēja, ka nezinot, lai meklējot vien paši. Tad sataisījās abi un kāds skroderis Drekberģis* trešais uz meklēšanu. Papriekšu gāja uz riju, tad uz otru māju pie Oļiņiem un pēdīgi, kad gribēja sākt kāpelēt pa ēku augšām, tad kāds bija pačukstējis, ka esot «dūmu istabiņā». Nu devās visi turp, bet atrada durvis aizsietas. Gan klaudzināja un sauca, lai taisot vaļā, jo vajagot trauku, ar ko nest zirgiem ūdeni, citādi izsitīšot durvis, un tad lai par to atbildot tas, kas viņas aizsējis, bet nebij dzirdama nekāda atbilde, tik vien smieklu šņukstēšana. Tad runāja Pietuka Krustiņš tēvišķi aprājošā balsī, ka tāda nobēgšana neesot nekāds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties kopā un iekš tā tik pastāvot viņas nemirstība, tāpēc ka tas esot viņas neiznīkšanas spēka centrs; bet tās neesot nekādas tautietes, kuras no tautiešiem šķiroties. Varbūt daža baidoties, ka viņu, proti — klaudzinātāju starpā atrodoties dažs skolots spēks, un tādēļ turot sevi par mazcienīgām nodoties uzticīgā draudzībā, tad to viņš varot apgalvot uz goda vārdu, ka tās bailes un kautrēšanās esot bez pamata, jo viņš pats par sevi varot dot to liecību, ka viņa nolūks vis neesot celšanās augstāk pār citiem, bet viņš gribot dusēt pašas tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vārdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad Pietuka Krustiņš izskaidroja biedriem, ka šāda klusuciešana esot atzīstama par mazcienīšanas, pārestības un goda aizskaršanas zīmi, tāpēc viņu pienākums nu esot atdarīt durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar visu durvi iekšā. Tur tad bij dzirdama vēl pāri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanās un visāds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.
Rītā iznāca visi trīs no «dūmu istabiņas» kā sila brieži, jo tāpat visām drēbēm bij gulējuši. Skroderis bij notaisījis savas šaurās, baltās bikses gar katliņu ar kvēpiem, Švauksts, kā varēja redzēt, bij izbradājis kādu trauku, un Pietuka Krustiņam stāvēja ieķērušās biezos, savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sūnu vīkšķis.
Prātnieks ar Oļiņu savā mājā bij uzcēlušies diezgan laiku un, dibena istabiņā sēdēdami, runāja par to pašu mērnieku būšanu.
Prātnieks stāstīja, cik laipns bijis pret viņu vecais mērnieks, esot arī uzdevis nopirkt sienu. Viņš, proti, Prātnieks, zināms, aizvedīšot kādu vezumu no sava siena tāpat bez maksas, un tad būšot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnākuši, varot izrunājoties nomanīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa vecam, bet tikšot pārlīdzinātas un izdzītas taisnāk. Prātnieks cieta brītiņu klusu, it kā pārdomādams, kā lai tādas domas, kuras negrib saukt pie īstā vārda, varētu darīt Oļiņam labāk zināmas, un tad sacīja: «Tev arī, Oļiņa tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gādāšanas neiztiksi, un tad, svešam būdamam, ir grūt kaut ko panākt. Kāds no jauniem kungiem, vārdā Raņķis, būs laikam tas īstais darītājs pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņš pats man stāstīja, ka neesot citādi šurp nācis kā tik par vecāko palīga mērnieku. Ar šo tad būs jāiedraudzējas it īpaši.»
«Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tādos ceļos neesmu savu laiku gājis, nedz arī zinu, kā viņi jāstaigā. Ja varbūt no jaunākiem kāds draugs vai pazīstams priekš manis kādu vārdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu.»
Prātnieks atzvēlās krēslā. «Viena alga, Oļiņa tēv, to var gan darīt arī caur kādu citu, kas labi uzticams. Es pats, kā protams, bez tādām darīšanām nebūšu, tādēļ uzņemtos arī priekš tevis. Var notikt, ka uz priekšu še, Irbēnos, paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja dzimtpirkšana uznāk, vai tad gan abi spēsat iemaksāt?»
«Dievs to zin, Prātniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nāks, un ar savu roku gan es pēc otra nama nesniegšos, bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu būt.»
«Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jāgrib,» Prātnieks, acis nolaidis, sacīja. «Brīžam gadās kāds noziegums vai cita lieta, kādēļ nav dažs paturams.»
Patlaban ienāca Oļiniete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī. «Meklē nu, veci, brandvīna, es došu pabrokastis*.» Un, to sacīdama, viņa lika siera gabaliņus uz galda. «Šis ir man vēl pagājušās vasaras siers; divus sietos sierus paglabāju, domādama, ka var uznākt audzēknei kāzas vai cita kāda vajadzība, bet, kā nu rādās, tad šoziem gan vairs nevajadzēs.»
Oļinietei par audzēknes kāzām runājot, Prātnieks, acis nolaidis, stomījās, kaut ko līdzrunādams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sāka labu brītiņu krencelēt* un tvīkt, līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast, ko viņš īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņi nāca tik tāļu pie skaidrības un nojēdza, ka viņa runāšana zīmējas uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu, kā jāsaka, esot valoda par to ienākusi, tad labāk izvedīšot viņu tūliņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot nekāda gudrība vecam nodzīvot, jo tas nākot tik pašam par grūtu, kad pats esot jau gandrīz nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību turēt, tad bez saimnieces neesot neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošoties. Māte gan līdz šim viņam saimojusi, bet tā esot jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu — un ko tad? Tā viņš, iekam spēja izsacīt, ka nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņas precējot, saskaitīja veselu rindu svarīgu cēloņu, kādēļ viņam vajagot precēties, it kā būtu bijis Oļiņiem papriekšu jāpierāda, ka par velti vis neprecējas.
Kamēr Prātnieks tā aizbildinājās, tikām krita Oļiniete viņam arvien valodā: «Redz, redz nu, vai būsi reiz izmācījies? Vai es tev nesacīju jau agrāk, ka vajaga precēties? Bet tāpat pār galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks māti, to veco cilvēku, vairs tik grūti kalpināt.»
Tikām bij Oļiņš izņēmis no skapīša brandvīna pudeli un, glāzi pielējis, sniedza to Prātniekam, sacīdams: «Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad dievs dod sagaidīt no tevis jaunu.»
Prātnieks uzstāja Oļiņam dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja, kaut gan Oļiņš biedināja izliet uz galvas, ja atstāšot, un pa smieklam sirdījās, ka tāda dzērāja labad esot kauns brandvīnu cilāt.
«Kas nu par to, vai gan vēl pa visu mūžu nebūs diezgan laika izdzerties?» — tā Oļiniete, kurai, Prātnieka uzbildināšana nenāca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas izaicināta.
Kad kāds kluss brītiņš pagāja, tad Oļiniete atkal iesāka: «Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas puses nestāvu pretī nemaz.»
«Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomājamies un aprunājamies ar Lienu pašu,» Oļiņš atteica vilcinošā balsī.
«Kas tur daudz ko runāt, kas ko gudrot?» Oļiniete iesaucās. «Kad ir cilvēks pienācis, ar kuru var būt mierā, tad nevajaga vairs nekā domāt, un meitene' pate nav nekāda sacītāja, nedz domātāja*. Tev tā vilcināšanās daba ir arvienu. Cik lietu neesi domādams novilcinājis un iznīcinājis! Raug, pagājušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņu kādu mēnesi uz jūru, bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagāja.»
«Jūra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu,» Oļiņš nicinādams atteica.
«Tā vien! Dievs zin kādu labumu es esmu atradusi, pie tevis atnākdama? Es varēju, ak, kas zin, iziet pie tādiem, kuri laistu mani vienu gadu uz jūru, otru uz Daugavu. Lūk, puikam arī tagad nav nekādas lāga ēšanas, bet tāds pats vien stāv kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas dievam tā par taisnību, ka viņš manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņu esmu uzaudzējusi tik rūpīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas, viņš dod vai trīs veselības un, ar vārdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa āru skriet basām kājām, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņa nelaižu gandrīz ne sevis pēc ārā un stipri neapģērbta nepavisam. No pašām pirmām dienām visu laiku es viņu izauklēju šepat dibenā tā, ka pat vēsmiņa neuzskrēja viņam virsū, un pati atkāpos nost tik reizes divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielākām godībām, nevarēdama neviena savā vietā uzticēt; bet kalpones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī, kur jāstaigā visiem garām; tur viņš gulēja brēkdams, ka šepat dibenā varēja dzirdēt, veselām stundām; pašai bij jādara manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trūka, vajadzēja savu bērnu pamest un nākt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņai arī mazs bērns! Kādēļ gan es maksāju viņai algu?*»
Oļiņš klausījās ar nepatikšanu. «Ko tik daudz tādu mājas būšanu stāsti — kāda vajadzība citam viņas dzirdēt?»
«Lūk, kur man bēdas! Es nevaru izstāstīt? Prātnieka Andžs ir tikpat kā mājas cilvēks,» Oļiniete atcirta. «Vai gan Antoniņam
trūka zāļu? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai manam Antoniņām trūka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā — tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs — vai dievam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?»
«Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli izaudzēsi,» Oļiņš pārmezdams sacīja.
«Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties. Tas būtu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels būdams, diezgan grūti neizstrādāsies, ka vairs mazam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas, ko aizlikt ceļā.» Šo visu Oļiniete runāja ar pilnu sirdi, īsti tādēļ, ka kalpones puika veselīgāks par viņas dēlu, kur vajadzēja būt pavisam otrādi. Ja abi būtu vārgulīgi, tad, zināms, būtu tik pusnetaisnības vien.
Oļiņš, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stāvu pa meža ceļu, ņēma Prātnieka uzsākto lietu atpakaļ. «Lai nu paliek bērni, kur bērni, bet parunāsimies labāk ar ciemiņu. Tu, Prātniek, dēls, gan zināsi, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kārtā un nevis pašu meita. Diezgan ir mums viņas audzēšana izvilkusi, jo esam viņu turējuši tomēr visādi kā savu bērnu, tāpēc gan nevaram apsolīt nekāda liela pūra.»
«Nu, par kaunu arī es audzēknei panākšņos neiešu: cik nodomāšu, tik uzmetīšu,» Oļiniete krita vidū.
Bet Oļiņš, it kā nemaz netraucēts, gāja savā iesāktā runā tāļāk: «Turklāt mēs neesam arīdzan nekādi bagāti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairāk ko līdz; naudas, kā jau pats zini, mums nekādas liekas nav.»
Pie šiem vārdiem Oļiniete devās vēl spējāk vidū nekā citām reizēm: «Ko tu, veci, vienādi ar to nebūšanu vien lielies — tīri kā par kaunu un dievam par dusmām! Kam tu to noslēpsi? Jo kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tās sudraba naudas gan nav, ja nav, kā tavai māsai, kura tos vecos dālderus un rubļus vien rāda un par tiem vien runā; bet man viņi nemaz nepatīk — kā alvas gabali. Vai mums nav linu, ko pārdot? Gandrīz nupat vēl tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tāpat graudi arī stāv vecu vecie; un govis, viss laidars — astoņas slaucamas, spīd vien tik — dod vai visas kaut kurai lielmaņu meitai pūra govīs, par kaunu nebūs neviena. Un Lienai es dodu no pulka — lai ņem, kuras vien grib.»
«Par pūru nemaz daudz nerūpējaties, jo es ņemšu Lienu pretī, lai viņa atnāk vai kreklā,» Prātnieks sacīja.
Oļiņš pameta šās lietas nobeigšanu uz apdomāšanos, jo patlaban ienāca ziņa no bēru mājas, lai ejot brokastīs, bet Oļiniete sacīja: «Vai tu, veci, domā vai nedomā, bet tas jau ir tikpat kā noticis, un es palieku pie tā, ka Liena Prātnieka Andžam.»
Oļiņš ar Prātnieku sataisījās un aizgāja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tām savu dēlu. Viņa lika to, kaut gan par septiņi gadi jaunāks nebij, kalponei, tā paša veselīgā
puikas mātei, nest un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gāja līdz, kad jau Tenis bij sūtījis otru ziņu.
Ejot viņa sāka kalponei stāstīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekāda lāga neesot. «Es aizgāju ar tik labu kukuli — bij rumas pudele un tāda vien cēla kviešu maize —, bet rumas neesmu pati redzējusi vēl ne glāzītes, un maizi tādu smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā. Man ir jādzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībās es neesmu tā ieradusi.»
Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņš iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus dzejoļus priekšā, stāstīdams, ka laidīšot viņus drīz klajā, jo, kas zin, manuskripts varot pazust — un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. «Varbūt jau nākošu rudeni karāsies šis pats krājums citā — daiļākā veidā tirgos uz izstieptām auklām.»* Tad rakstīja no tā paša krājuma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņu radiniecei, kura bij atbraukusi no jūrmalniekiem, par piemiņu, stāstīdams, ka dažas tautietes viņu par jauno Šilleru vien saucot* un turot no viņa lielas lietas; viņš būtu varējis, ja tik gribējis, tās visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nākot «tautas dēlam» no «tautas meitas», esot viņam rakstītas, un kāda tautiete bijusi atsūtījusi kādreiz arī ziepju gabaliņu.
Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes* vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.
Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja paceldamies: «Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slavenus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt, proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas; tāpēc par atlīdzinājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: «Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!»»
Tikko to bij beiguši dziedāt, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzdamies, iesāka ar jau itin stīvu mēli: «Mēs esam dzēruši šodien...» — «Un piedzēruši,» — tā kāds no pulka iemeta starpā, kamēr skroderis stomījās. — «Mani kungi! cienību pret runātāju!» Pietuka Krustiņš uzsauca tēvišķi norājošā balsī, un skroderis stomījās tāļāk: «Alu, bet nezinām, kas viņu darījis, tāpēc augsta laime tam, kas... kas... tos miežus audzējis!»
Kad šī augstā laime bij nodziedāta, tad pa brītiņu pacēlās atkal Pietuka Krustiņš, visā patriotiskā un dzejiskā lielumā runādams: «Uz mūsu dzīves ceļa atrodas skaistas rozes, kuras to pušķo un dara piemīlīgu. Ja šo rožu nebūtu, tad ērkšķi mūs visnotaļ nobadītu.» — «Laime tik, ka jūs paši visi trīs esat toli — bez ragiem,» atkal dzirdēja no pulka saucam, bet Pietuka Krustiņš nelika tā nemaz vērā un runāja vien tāļāk: «Tās rozes ir mūsu cienījamās jaunkundzes, tāpēc lai dziedam!» To sacīdams, viņš tūliņ uzņēma nākošo pantu, kuru tie citi arī rāva līdz, sieviešos skatīdamies:
Meitiņas, kas godam staigā, Puišus ieraugot, nosarkst; Tās lai krietnus vīrus dabū, Tās lai dzīvo laimīgas!
Nu cēlās Švauksts un runāja savā buldurējošā valodā, kuru tas bij dzirdējis no kāda lielmaņa un pieņēma arvienu tad, kad bij dabūjis galvā, un dažus vārdus izmeta tā, it kā īsti latviski nemācēdams jeb rādīdams, ka cīnās ar visu spēku latviski runāt. «Mēs esam šodien dziedājuši dažas rīmes...» — «Un paši labi rīmas esat,» — tā atkal no pulka sauca. «St!» skroderis, ar pirkstu purinādams, traucētājus norāja, un Švauksts runāja tāļāk: «Un, ja mums nebūtu rīmnieku, vai tad rīmes būtu? Tāpēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak, lebe wol!»
Šoreiz Pietuka Krustiņš nedziedāja līdz, bet pēc pateicās savā un visu dzejnieku vārdā par to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanās pamatiem stāvot tautas stiprums. Švauksts uzsauca atkal skroderim, jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas skroderos paskatījušies, tik zinot kā lielās maksas ņemt, bet plikadīdas vien paši esot, jo valsts valdība nevarot no tām vēstulēm vien atkauties, kuras nākot no pilsētu bodīm pēc mašīnu parādiem; un cik tādu atrodoties, kuriem pašiem griboties strādāt? Bet tas neesot vis tiesa, un vai tad būtu bijis labāk, ja būtu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi būtu staigājuši kreklos? Tad pasaule nebūtu varējusi vairs ilgi dūrēt, tāpēc lai dzīvojot hoch šis šneiders her Drekberg, kā viņš saucoties pēc jaunās revīzes un tagad esot šepat klāt. Skroderis pats dziedāja līdz un sauca laimi Prātniekam, kurš valsti glābjot un vedot fraceses.
Švauksts piegāja ar savu alus glāzi pie Lienas un uzaicināja pieskandināt, bet, kad Lienai glāzes nebij, tad lūdza dzert iz viņa glāzes. Liena atteicās, bet Švauksts gribēja viņu piespiest dzert. Caur to tad gadījās, ka izlija gandrīz visa glāze alus Lienai uz drēbēm. Viņa iekliegdamās uzlēca un gāja projām, bet Švauksts nelaida iet. Viņš sāka reizi uz reizes nolocīties un aizbildināties: «Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet nicht!» Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņai aizejot, sauca vēl it kā lūgdamies: «Freilen, bite, bite, das schadet nicht!»
Tā stiepās tā augstu laimju virkne nebeidzama garuma projām, un pie visām dzēra ikkatrs glāzi siltalus.
Kādas vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolūkoja un runāja paklusu savā starpā. «Ak tu mīļo dieviņ, kādas posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai tur kādas godībiņas, bet viņu netrūks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši — tie vien visur jūk, bez tiem tu neviena malciņa neizdzersi, neviena kumosiņa neapēdīsi. Un vai gan ies pie laika projām? Kas nu to! Kukuļa nekāda līdzi nenes, labu labā izēdas un izdzeras, bet tiem, kuri nāk uz godībām, kā pieklājas, jāmirst brīžam pašiem badu. Pagaidi vien, kad sēdīsies galdam lejas galā! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tāpat ikkurš — laukā neviens nedzīs.»
«Cik gan še viņu ir, tikai kā smieklu dēļ!» otra sacīja. «Bet viņreiz mūsu kāzās bij skroderu un skolmeisteru vien vesela aizgalde pilna. Kur tas bairītis un graka* viņiem satek, tā gan cilvēks nevar izprast! Tēvs bij pavisam izbijies, ka tie vien izdzeršot māju sausu: pielika, pielika pilnu galdu bairīša pudeļu, bet — necik ilgi — visas tukšas. Un, kad sāka to graku liet, ak tu žēlīgo tētiņ! tad līdz pusnaktij, vienu uz otras, tāpat bļaustīdamies kā tagad.»
«Par visiem vairāk gan tas pats Pietuka Krustiņš vien visur vārtās,» atkal cita sacīja. «Nevar gan saprast, vai viņš odin saož ikkatru nieku. Pavasarā mūsu kumeļa pirtižās* aizsūtīja saimnieks krusttēviņu uz krogu pēc pusstopa spirta, tāpat ar puišiem vakarā uz tās laimes pa glāzītei ko izdzert, bet — nezin kur cēlies, kur ne? — atnāca krusttēviņam no kroga līdz. Tad arī, tāpat kā tagad, sauca vien un dziedāja viens pats visu vakaru gan saimniekam, gan saimniecei un beigās vēl jaunam ķēvēnam, jo, ja tas nebūtu pieradījies, tad arī nebūtu kopā sēdējuši, tāpēc lai dzīvojot ķēvēns sveiks, jā, sveiks. Bērni bij iemācījušies un dziedāja vēl ilgu laiku: «Lai dzīvo ķēvēns sveiks, lai dzīvo ķēvēns sveiks!»»
«Dievs zin ko tie skolas bērni dara vieni paši pa māju?» pirmā pa brītiņu iesāka. «Kur galva, kur prāts tādam! Ak tu mīļo dieviņ! kā gan tur cits citam kaklu nenolauzīs? Es nedotu sava bērna šādās skolās, lai man darītu vai dievs zin ko! Cik iemāci — iemāci pati mājā.»
Nezin kad pavisam tā augstu laimju dziedāšana beigtos, ja nesanāktu pašiem naids, jo pēc visi gribēja runāt un neviens otram neļāva, bet, ja arī kāds dabūja izsaukt, tad citi nepalīdzēja dziedāt. Švauksts ar skroderi sāka lamāties un grūstīties, tā ka Pietuka Krustiņam bij jāiet par šķīrēju. Kad bij izšķīrušies un nometuši mieru, tad Pietuka Krustiņš stāstīja Prātniekam, ka, kamēr vēl tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītības, tikām notiekot šādās lietās daža nekārtība un rupjība, bet ko tur varot darīt, viss esot jāpanes. Pirmā galā nevarot prasīt no visiem smalku jūtu un mācītas izturēšanās. Tas skroderis esot gan centīgs un krietns gars, tik vien priekš šiem laikiem vēl drusku mazāk attīstījies, kādēļ arī brīžam pārsteidzoties, un par Švaukstu esot arī jāsaka tas pats un jānožēlo, ka viņam runājot ieskrienot vēl dažs vācisks vārds vidū, lai gan pasaules izmaņas viņam esot vairāk kā še nevienam.
Prātnieks aizbrauca pirmdienas vakarā uz māju, bet visi citi palika turpat.
Otrā dienā aizsūtīja Oļiniete savu kalponi uz māju pēc divi krūkām, kuras lai Annuža piepildot ar raugu, kas atlicies alus mucās.
«Kur jūsu saimniece liks tik daudz rauga?» Annuža jautāja.
«Kas gan, māsiņ, īsti zin, bet bez vajadzības laikam nebūs,» kalpone atbildēja. Tad pa kādu brītiņu pati atkal iesāka, pačukstēdama: «Kā var nomanīt, tad varbūt vajadzēs uz Lienas kāzām. Prātnieks bij laikam vakarrīt runājis. Pati saimniece man tā drusku ieminējās, ka jākrāj būšot piens — varot uznākt kādas godības. Dievs vien zin kas tur notiks, kas ne. Liena pati negrib redzēt Prātnieka ne acīs, bet saimniece mirst viņa dēļ gandrīz nost. Laime tur nav nekāda paredzama. Steidza man vakar tūliņ stāstīt, ka šiem ar mērniekiem arī iešot labi. Ja tikšot varbūt Prātnieka Andžs par radinieku, nezin vai tad jūs vairs še par saimniekiem palikšot, jo varot salaist visu māju kopā un atdot šiem vieniem pašiem. Bet tu, māsiņ, nudien nestāsti vien tāļāk, tad man būs negals rokā.»
Annuža nolika krūkas pie malas un, kad bij atkal viena pati, tad, rokas salikusi, nopūtās, domāja un apņēmās darīt tūliņ šodien Oļinietei Kaspara un Lienas mīlestību zināmu un gādāt, cik iespējams, lai Lienas nespiež iet pie Prātnieka.
Visi bērinieki izskatījās šodien jau ne visai patīkami — gurdeni, paģiru pilni un negulējuši, bet par visiem pārāk tie paši trīs: Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis. Balsis bij visiem trim cieti un seji pārvilkti ar savādu taukainu spīdumu. Bet Pietuka Krustiņš apzinājās vēl arvienu un nelika arī citiem aizmirst, ka ir skolotājs un ka dzīvo še tautas apgaismošanas labā.
Tas Gaitiņu radinieks, kurš bij atbraucis no viņu vecās puses, prasīja Pietuka Krustiņam: «Vai skolotājiem tāda vaļa ir — dzīvot tik ilgi pa bērēm?»
«Tas jāizšķir pašam,» Pietuka Krustiņš viņam atbildēja kā no debesīm. «Kur katrā brīdī var priekš tautas vairāk strādāt, tur mums pieklājas būt.»
«Bet vai skolu valdība to tā atļauj?»
«Skolu valdībai jābīstas, ka, ja viņa skolotājiem uzbruks un tos no tautas šķirs, tad viņu tiesās vēsture un laikraksti.»
«Bet, kad uz citu vietu grib iet, kādu liecību tad skolu valdība var dot?»
«Ē! kas tur par bēdu!» Pietuka Krustiņš izsaucās. «Liecības ir visiem labas!»
Pēc tam aicināja visus pie galda, jo daži viesi bij sākuši jau taisīties uz māju un varēja tikko vēl viņus pierunāt, lai paliek uz šo maltīti.
Oļiņš, kurš arī brīžam — bet, zināms, allaž tik dievbijīgā valodā — iedrošinājās pajokoties, sacīja, kad jau ēšana nāca gandrīz uz beigām: «Cik tas cilvēks gan neizmaksā uz pasaules pa visu laiku no pirmā brīža līdz pēdējam! Kad visu to apskaitītu, tad gan beidzot samestos pašam bail. Lai nu skaita tās trejas godības vien — kristības, kāzas un bēres, — ir tad jau diezgan sanāks, bet kur vēl šādas tādas izdošanas?»
«Godību mēs nevaram skaitīt nemaz pie tādām izdošanām,» kāds cits vecis sacīja, sēdēdams Oļiņam līdzās. «No kristībām un bērēm pašam cilvēkam netiek nekā, tās ir tik citiem par labu — it kā, redz še, tagad mums; bet kāzās — tur atkal viņš pats izviesojas līdz, tāpēc mums jāskaita tik tās izdošanas, no kurām netiek nedz pašam dzīvotājam, nedz arī mums, palicējiem, nekāda labuma; tur godības var taisīt arī, kādas kurš grib.»
«Nu jā,» Oļiņš teica, kad bij, savāztu nazi rokā turēdams, nosacījis klusu «paldies dievam!», «tad ir jāsāk skaitīt vispirms tēva nauda — orts...*»
«Kūmu vērdiņu kādu desmit,»* Pietuka Krustiņš pasteidzās sacīt.
«Laiž ar trim vien vaļā; kas grib, tas var maksāt arī vairāk,» Oļiņš atbildēja. «Un tad nāk mācības nauda* — vismaz divi rubļi, kā tagad.»
«Kā pie jums to dievgalda mācībnieku naudu saņem?» jūrmalnieks jautāja.
«Itin glīti un godīgi,» — tā tas vecis, kas sēdēja Oļiņam līdzās, iesāka. «Kad mēs bijām mācībā — tas ir gan labi ilgi —, tad darīja tā: pēdējā vakarā, kad viss mācīšanas darbs bij beigts, tad atnesa skolas kungs divas tukšas mazas lādītes; tās tad salika abas uz galda un iesildīja dedzīgiem vārdiem mācībnieku sirdis, ka lai nu parādot mācības augļus un ka gribot būt pasaulē pateicīgi cilvēki. Itin kā viņi neesot bijuši kūtri pasniegt to garīgu mannu* dvēselēm, tā lai tagad sniedzot viņiem no savām laicīgām mantām, cik iespējams, it kā par zīmi, ka garīgo mannu saņēmuši un baudījuši.
Tad izstāstīja, kura lādīte priekš katra jāmet, un, kas tad meta rubli vai vairāk, tam sacīja paldies; kas mazāk, tam tāpat vien.»
«Un tad pie laulāšanas rublis*,» Pietuka Krustiņš sacīja ar aizsmakušu balsi, kad vecītis beidza stāstīt.
«Un cimdu pāra arī,» Oļiņš pielika.
«Cimdu laikam šinīs attīstītos laikos vairs neņem,» Pietuka Krustiņš atbildēja.
«Kad mūsu Miķelim laulāja trešo sievu, tad vēl ņēma,» tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, sacīja. «Toreiz bijām daudz laulabnieku, un visi vēl nepasteidzās laikā cimdu nodot, tad zvaniķim bij pavēlēts aizslēgt lielās durvis un nelaist neviena laukā, līdz visi sadodot. Un tā arī darīja: vēl vai divēju iedeva, tad izlaida.»
«Tagad tās lietas pārgriež naudā, lūk, kā cāļus arī,»* Pietuka Krustiņš teica.
«Nu jā, ar tiem nevarēja tikt nekādā galā,» Oļiņš runāja. «Pērminderiem bij ar viņiem tāds pats krusts* kā vecos laikos ar rekrūšu ķeršanu* un nodošanu: cik nebij kara, kamēr sadabūja kopā, un vēl brīžam neņēma pretī — tad teica par maziem, tad par vājiem, tad lika šādu vainu, tad tādu. Reiz bij vienam vēl izsprukuši iz groza un saskrējuši mūsu mežā, kur dziedāja visu vasaru. Tas cilvēks tad bij dabūjis maksāt no sevis.»
«Nu un tad nāk kapa nauda,» — tā tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, «bet šī nauda gan visur neesot jāmaksā.»
«Vispēdīgi — skolas kunga un zvaniķa vērdiņi*,» Oļiņš pielika. «Jā, un kur tad vēl upura nauda*, tās atraitņu naudas*, kuras lasa pirmos svētkos, un saukumu jeb aizlūgumu pimberi* — ūja! sanāk laba tiesa naudas.»
Skroderis Drekberģis ar Švaukstu pie galda nebij, jo viņi gulēja gultā krustiski viens pār otru neiztraucējamā mierā — skroderis šķērsām apakšā un Švauksts garām virsū.
Tikko bij vīrieši paēduši, ienāca Oļiniete savādā sejā un it kā steigšus kaut ko meklēdama. Lienu ieraudzījusi, viņa parāva tai drusku aiz piedurknes un sacīja: «Nāc uz māju — tūliņ!» Tad izgāja pati papriekšu, un Liena steidzās viņai līdz. Ārā Oļiniete viņu sagaidīja un veda uz māju. Tikko bij bēru māja palikusi kādus soļus aiz muguras, tā ka tur vairs nevarēja sadzirdēt, ko viņas iedamas runāja, Oļiniete sacīja: «No šā brīža tu vairs nedrīksti celt savas kājas pār to slieksni, kurš tagad paliek aiz muguras! Vai dzirdi?»
«Dzirdu gan, bet kādēļ tā?» Liena gandrīz drebēdama jautāja.
«Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pārgudro plikadīdas nabagu? Man viņš nepatīk kā rūgta nāve. Augstprātīgāka cilvēka es vairs nemaz nezinu. Ar suņiem es viņu izrīdītu no mājas, ar slotas kātu iztriektu laukā, ja viņš nāktu man par tevi runāt. Laikam badu mirt iesi pie tāda malēnieša, kurš nelaime zin no kādas elles šurp atklīdis? Muļķa meita! ar tādiem diedelniekiem vien tinies it kā svētdien ar Švaukstu. Kam tev vajadzēja pie viņa sēsties? Pati tu nemaz nezini, kādi puiši uz tevi raudzītos, ja būtu gudra! Visi tevi tur tikpat kā par mūsu meitu, un arī ar maniem radiem tu varētu radoties, ja izietu pie lāga cilvēka. Bet, šādas lietas dzirdot, neviens puisis uz tevi nepaskatīsies. No manas mutes gan, zināms, nekas tāļāk neizietu, ja tik tu pati no viņa atstātos, bet, kad tādas valodas nāk pļāpīga cilvēka mutē, tad ir viss kā līdums. Vai tu zini jel, ka Prātnieka Andžs jau vakarrīt
runāja par tevi uz mums? Man tik bail, ka viņš nedabū šādu pašu mēļu no citiem zināt. Un Annuža arī, tā nabadze, iedomājusies dabūt tevis pie tā nelieša, kuram ir piere tāda kā mūsu Jāņa mātītes vecais putras kauss!»
Oļinietei šo runājot, viņas bij abas iegājušas jau savas mājas aukstā kambarī, kur nolika svētdienas apģērbu.
Liena gan iztrūkās un nosarka, kad dzirdēja savus nabadzīgos, dārgos noslēpumiņus atskanam jau pat no audžumātes mutes un turklāt vēl ar tādu niknumu, bet drīz viņa klausījās mierīgi un vienaldzīgi. Kad Oļiniete uz kādu brīdi apklusa, tad Liena atbildēja viņai lēnā balsī: «Man ir tev, savai audžumātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kaspara neatstāšu.»
«Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iztriekšu kailu no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!» — tā Oļiniete plosījās arvienu niknāk un niknāk, kaut gan Liena bij jau izgājusi. Pat acu baltumos bij dusmas iedzinušas viņai asinis, un viss viņas izskats bij zvēriski briesmīgs.
Pulkstens sita jau vienpadsmit, kad Pietuka Krustiņš, no Švauksta braukšus atvests, ienāca savā skolā. Viņš modināja tūliņ saimnieci un lika sasaukt visus skolas bērnus klasē uz vakara lūgšanu — jo kā drīkstot izturēties pret dievu tik vienaldzīgi un laist bērnus bez pateicības došanas gulēt?!
Pagāja labs laiks, līdz spēja visus bērnus, kuri bij divi dienas vārguši, diedelējuši, trakojuši un nupat kā samiguši, dabūt pie atmaņas; cits murgoja, cits kasījās un raudāja. Kāda meitene skrēja pat kā nesamanīga pa durvīm ārā, kliegdama, ka puikas viņu nositīšot. Kad tomēr pēdīgi bij visi kā nekā pie sajēgas sataisījušies un sadzīti ar visu miegu un nesukātiem matiem klasē, tad nāca Pietuka Krustiņš profesorīgi lepnos soļos iekšā un, uz tulpetes uzstājies,* sāka runāt, bet, zināms, tik čukstošā balsī, jo kakls viņam bij pavisam cieti: «Mīļie bērni! es jūs sveicināju ar to sveicināšanu tā gara! Bet tautas gars arī nav tiešām mazs gars, un tas grēks pret viņu nav mazs grēks; bet viena lieta ir, kura pilda manu sirdi rūgtām asarām, proti, ka jūs nespējat palikt ar mani vienu stundu nomodā. Vai man bij atrast jūs miega pilnus un bez karstām un svētām jūtām? Jūs esat gājuši gulēt, nepateikdami par to žēlastību un brīvību, ko šodien un vakar baudījuši! Jūsu tēviem vis tik labi neklājās. Jūs, kas esat savas tautas labākā audze un būsat savā laikā viņai par pīlāriem* baltā un nebaltā dienā, — vai ir skanējis šodien no jūsu mutēm šinīs sienās «Ak, tēvija, mīļā, dārgā tēvija!»? Kā tad jūs domājat piepildīt savu pienākumu, kad uz jūsu siržu galvām nav vēl nolaidušās tās gara liesmiņas? Tomēr es ceru, ka turpmāk jūs pasargāsat manu sirdi no šādām bēdām, tāpēc lai dziedam nu.» To sacījis, viņš sauca priekšā un dziedāja šos dziesmu pantus:
Es, visā spēkā strādādams, Nevis pie darba piedzenams, It gurdens esmu palicis Un visai tik ne apkusis. Ak, dievs, uzlūko žēlīgi, Šos manus sviedrus apsvētī, Lai tie pil tev par pateikšan', Par labu tuvākam un man.
Jaukā sestdienas pēcpusdienā pašā tai gada laikā, kad pļavas stāv visā ziedu greznumā, staigāja vientulīga puķu lasītāja pa košu ieleju, kura stiepās tāļu uz dienvidus vakara pusi un izplatījās par lielu pļavu, aiz kuras bij redzamas druvas un ciemati; citādi bij tā ieleja apņemta no visām pusēm ar kuplu lapu mežu, un pār viņu valdīja brīnišķīgs klusums, tā ka nebij dzirdama pat ne ganu gavilēšana un suņu riešana. Bet pieminētai puķu lasītājai nestāvēja vis laikam prāts un domas nedz pie šās jaukās vietas, nedz pie puķu bagātības, jo viņas vaigs bij smags un sērīgs, acis asarainas, bez nekāda jautruma un brīžam pat drusku vienaldzīgs. Šis viņas izskats nesaderēja nekādi ar tās jaunumu, skaistumu, daiļo augumu, jauko vietu, darbu un gada laiku. Ikkatru puķīti viņa plūca gandrīz ar žēlumu, it kā būtu vēlējusi no visas sirds tām mūžīgi ziedēt nekā kādai veltīgai rotai un novīstošiem pušķiem paīsināt viņas mūžu. Pēdīgi, kad tomēr ar visu nesteigšanos bij sakrājies labi daudz puķu uz rokas, tad viņa izgāja malā un apsēdās koku ēnā pie kāju celiņa, kurš gāja gar pļavmalu mežam cauri. Tur sēdēdama, viņa mēģināja vairāk reižu vīt vaiņagus,bet tas darbs nekādi neveicās, jo ikkatru reizi, kad bij kādu puķīti pielikusi, noslīdēja rokas ar iesākto darbu klēpī, lauzās nopūtas iz krūtīm un prāts padevās atkal grūtām domām. Brīžam viņa klausījās un skatījās, it kā kaut kā gaidīdama pa celiņu no meža puses, noslaucījās veikli lakatā, pieņēma cik iespējams mierīgu seju un sāka darīt savu darbu. Pēc kādiem acumirkļiem iznāca no meža jauns cilvēks darba vīra apģērbā un nesdams cirvi uz rokas. Vaiņagu darītāju viņš ieraudzīja tik tad, kad bij pavisam no meža ārā un viņai gluži tuvu, jo tā sēdēja pie pašiem pēdējiem kokiem un krūmiem, kuri bij celiņam uz pļavas pusi. Kaut gan varēja nomanīt, ka viņš nebūt nebij domājis še kādu cilvēku atrast, tad tomēr viņa sejs nepazaudēja no sava mierīgā aukstuma neviena grāda un šī negaidītā satikšanās neuzsita neviena burbulīša taī klusā ūdenī. Tāpat mierīgos soļos, kā nācis, viņš nogriezās no celiņa, piegāja pie jaunekles, uzlika tai roku uz pleca un sacīja laipnā joku balsī: «Klau, Lien, tu nu esi plūkusi manā pļavā puķes. Man ir prāts tevi noķīlāt.»
«Kaut jau būtu noķīlājis,» viņa atbildēja, nepaceldama acu nemaz uz augšu.
«Nu, ja otrreiz atradīšu, tad nezin kā būs, vai tiksi vaļā vai ne.»
«Dievs zin vai otras reizes vairs sagaidīsi!» Liena valdīdamās atbildēja, bet savaldīties tomēr nespēja, jo pie tiem vārdiem viņai
sāka līt asaras darāmā vaiņagā. «Drīz varbūt novītīs manas puķes pavisam, neziedēs vairs nekādā pavasarī un arī tavās pļavās ne, kur viņas bij gan jaukākas nekā citur visur. Var būt arī, ka šie ir man pēdējie vaiņagi šinī ielejā, kura bij mīļāka par visām, un tad lai staigā citas — laimīgākas puķu lasītājas pa Irbēnu pļavām! Tad ardievu, jaunība, ardievu, laimība, un ardievu tu arī, Kaspar!» To sacīdama, viņa sakampa cieti un vilka pie sevis Kaspara roku, uz kuras sāka tecēt klusi asaru strautiņi. Pēc kāda brītiņa viņa saņēmās no jauna un runāja tāļāk: «Šovakar atkal būs Prātnieks pie mums, laikam vedīs kādus mērniekus arī līdz, un uz rītdienu ir Oļiņi apsolījušies izdot viņam par mani gala vārdu. Es vairs gandrīz nemaz nesaprotu, nesajēdzu, kas ar mani notiek un kas notiks, jo aiz sirdsēdām ir prāts pavisam samulsis, to dzirdot, nesot un ciešot, kas man pēdējā laikā brūk virsū. Es vēlētos gan labāk šovakar no pasaules pazust nekā visu to piedzīvot, kas nu atkal nāks. Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt.» Un, to sacīdama, Liena saturējās ar abām rokām pie Kaspara rokas it kā slīcējs pie kāda zara. «Un, to iedomājot, ka man jāiet un jādzīvo pie Prātnieka, nāk šaušalas. Viņš ir, Kaspar, ļauns cilvēks, kaut gan citāds izrādās; arī tev būtu no viņa jāsargājas, jo man tā vien izskatās, ka viņš meklē rakt tev slepen bedri. Es zināju, ka tu pēc dienvida nāksi šurp garām uz sētas taisīšanu, tāpēc, no bodes nākdama, kurp saimniece mani nosūtīja pēc dažādām vajadzībām priekš tiem pašiem gaidāmiem viesiem, nācu pa šejieni, jo ļoti vēlējos ar tevi parunāties, kamēr vēl nav nekas neatdarāms padarīts. Neviena man nav, kas būtu līdzcietīgs un grūtos brīžos iestiprinātu, kā vien Annuža, bet no tās mani sargā tāpat kā no tevis, un tai krauj gandrīz tikpat pārestību virsū, cik tev, kuru es vairs nespēju dzirdēt un panest, tāpēc dod tu man padomu — ko lai es īsti daru, kā lai atsvabinu citus no tiem nepatiesiem un negodīgiem apvainojumiem, kas manis dēļ ceļas?»
Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tāļumā skatīdamies, labi ilgi izdomājies, tad teica itin mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: «Kad Oļiņu iedomas ir tavam prātam tik ļoti pretī, tad būtu nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tādas aklas pašmīlības upuri. Oļiņi, cik saprotams, nemeklē vis tavas labklājības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vārdu sakot, pārdot Prātniekam par labām robežām. Bet, zināms gan, ka, ja tu viņu prātu nepildi, tad tev tur vairs palikšana nav un jāmeklē piemešanās citur, līdz — ja tu arī joprojām to vēlies — varam savienoties.»
«Grūt ir gan man tādu sava prāta saņemšanu iedomāt, bet grūtāk arī viņu prātu pildīt un pie Prātnieka iet; tomēr nevaru izšķirt, ko lai daru,» Liena, vaiņagus uz rokas turēdama, lēni un domīgi runāja, izskatīdamās līdzīga tām noplūktām un vīstošām puķītēm, kuras bij savijusi vaiņagos. «Ja es arī tā izdarītu, Prātniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums visur un vienādi jābaidās no viņu riebšanas, jo miera viņš tad mums neliktu līdz kapam, kā es viņu pazīstu un kā viņš pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzināšanās, ka tev arī un manis dēļ jācieš varbūt visu mūžu, darītu mani divkārt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie Prātnieka iziet, tad būtu jel miers, ja ne iekšķīgi, tad tomēr ārīgi, jo es esmu šaī lietā nesusi tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neilgojos, bet vienīgi ja pēc miera.»
«Par riebšanām un vajāšanām mums daudz jābīstas nebūtu,» Kaspars sacīja, «jo mēs tad varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni, vai citur — vaļā stāv visa plašā dieva pasaule.»
«Še gan tev laikam uz priekšu lāga dzīve nebūs šā vai tā; par to laikam daži stipri gādā, lai tev iemēro vai pavisam tā, ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu māju tūliņ Oļiņiem,» Liena sacīja vēl bēdīgāk nekā papriekšu. «Pats Oļiņš gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu, lai jūs izdzen vai šodien. Tāpēc tad arī Prātnieku un mērniekus būtu nēsājusi vai klēpī.»
Kaspars par šo ziņu nebūt neuztrūkās, bet, brītiņu padomājis, runāja mierīgi tāļāk, it kā nekas virs zemes nespētu viņu pakustināt: «Jā, ka viņi mani grib izskaust, to noprotu, un ka tas viņiem izdosies, par to nešaubos, vienkārt, tādēļ, ka es še kā ienācējs stāvu viens pats bez nekāda pretošanās spēka; otrkārt, tādēļ, ka esmu gandrīz visiem aizriebis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkatram, ko domāju, jo tas ir manā dabā; tad, treškārt, arī tādēļ, ka es nevienai uzmākšanai nepretošos nedz ar viltu, nedz ar taisnības ieročiem.»
Liena kādu acumirkli domāja. «Man arī gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus aizietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses.»
«Nu jā, to tad laiks rādīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pārdomā — vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai tu pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šaī brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamās uz nevienu citu.»
Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis, un sacīšu to tavu vainu?»
«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pieminu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt, bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt, un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»
«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti,» Liena sāpīgā balsī sacīja.
«Nepavisam!»
«Bet kādēļ tu tā runāji? Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šaī lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu.»
«Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, «jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas, bet arī to, ka cilvēka prāts nepastāv mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. Savu prātu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas, vai tie der arī priekš tevis, — jo to, ko es saku, to es saku vairāk tik tā, kā es darītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzīves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekšu viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiktu, tad es no viņiem atstātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņem, tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk cik spējams izsargāties no padoma došanas.»
«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt,» Liena runāja drusku jautrāk, «kaut gan atzīstu viņu par labu, bet Oļiņi, lai gan viņi šaī lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tikpat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši ari diezgan laba; bet tomēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos labāk visus citus grūtumus nekā to.»
Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: «Es nevaru tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļš negaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lāstiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?»
Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa it kā negribēdams: «Var būt un nevar būt — kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem.»
Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesaprata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka it kā tāds, kuram ir parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.
Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vaiņagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tāļāk uz savu darbu.
Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad — dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīru rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem,
tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā tai vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena nesteidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: «Sveika, cienījamā tautiete!»
No pirmējās skumjības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīstamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tamdēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!»
«Lūgtu, jaunkundze, vai jums napatiktos atļaut man to laimi palīdzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?» Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steigdamies, jautāja.
«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.
«Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?» - tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, izsaucās.
«Velēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.
Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: «Jā, jā, cienījamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa aukas ar savām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atrodamies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzirdams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šaī ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas.»
«Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt, un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu,» Liena strupi atteica.
«Jūsu fiziognomija gan to nerāda, ka jums būtu kādas bēdas bijušas, bet publikai ir jau sīki tas zināms, un tautas balss ir dieva balss, kā grieķi saka; tāpat arī tas, ka es tādu bēdu neprotu nest, nav dibināts vārds, jo mana sirds, kuru vēl skūpstīja nesen Cefīrs Floras klēpī*, ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideāla. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie helēņi
dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es laikam nevarēšu apprecēties.»
«Kad nevari neprecies.»
«Bet praktiski dzīves apstākļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic svešam cilvēkam saimniecību?»
«Nu, kad spiež, tad precies.»
«Jā, bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņu tēla citā ideālīgā un dzejīgā pasaulē, jo prozaīgā, ikdienišķā zemes virsū viņa tā neatrod.»
«Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē.»
«Bet tā ir, jaunkundze, tik tāda izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējas, nedz tiks precēts.»
«Tad iztiec ar savam fantāzijām.»
«Tomēr es gan šķietu, ka spēšu sevi pārvarēt un piespiest uz precēšanos šepat, jo es jūtos šaī ziņā stiprs diezgan, tā ka enerģijas un centienu man uz to netrūks.»
«Pārvaries vien un precies.»
«Bet drūmīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņa ilgosies allaž pēc mūžam neaizsniedzama ideāla.»
«Kad tā ir, tad neprecies.»
«Tomēr es raudzīšu arī šaī lietā sevi pārspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņš garīgi visai apcietinājas. Mums būs sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parāda vislielāko dūšu, kad apprecas pret visu savu fantāziju.»
«Jā, jā,» Liena strupi atteica, jo viņai bij apnicis likt Pietuka Krustiņam griezties kā kaķim pēc savas astes. Tomēr viņš nepalika vis mierā, bet stāstīja vienādi un joprojām par platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņa sirds slāpstot un kuras viņš pie šās pasaules cilvēkiem meklējot velti.
Kamēr Pietuka Krustiņš, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus, tikām iebrauca Irbēnos pie Oļiņiem Prātnieks ar vecāko palīga mērnieku Raņķi, kuram bij uzdota jaunu robežu izdzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tās iezīmējis rullī. Visi Oļiņu mājas ļaudis bij uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie ugunsgrēka dzēšanas; tur tika kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts — tīri kā kādā muižas saimniecībā. Puiši un puikas — cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits uz trešo pēc konjaka, araka* un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu mērnieki mēdzot atskaidrot dūšu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visām rīkošanās vietām labi attāļu, tad tomēr ne tik vien pagalmā, bet pat «dūmu istabiņā» un pagrabā citādi nerunāja kā tik vien ar pusbalsī. Kad Liena ar Pietuka Krustiņu atnāca, tad bij visa gādāšana pašā spēkā. Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas nedz arī drošības troksni celt, citādi gan Liena bez lielākas pārmācības nepaliktu, bet šoreiz, par žēlumu, nevarēja vairāk nekā kā tik, pusteciņus garām skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņai sānos un uzsaukt saspiestu balsi: «Vai nu tikpat reiz atnāci?»
Klēts, kuras vidū sēdēja pie galda aiz pievērtām durvīm sveču gaismā Prātnieks ar Raņķi, bij izpušķota meijām, papardēm, vībotnēm un citiem tādiem sētmalu un lauku ziediem. Vienā sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta, pie otras stāvēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišākā vietā Oļinietes pūra lāde ar visiem saviem uzkrāsotiem putniem, par kuriem pati aizmaksājusi žīdam cimdu pāru.
Aizdurvī sēdēja, plecus uzrāvis un saīdzis, kāds tīnis*. Uz galda bij izlaists mērnieka rullis*, tā ka turpat atlikās vieta arī kādām pudelēm, glāzēm, cigāriem un šķīvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmūža vīrs ar iedzeltainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazām, pelēkām, gandrīz drusku iezaļganām acīm un caurcaurīm tādā izskatā, no kura uzticība bēg. Viņa valoda skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sacīt, nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņš nolika patlaban pie malas dzēšamo gumiju, zīmekli un linijālu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strādājis.
«Tātad nu, jaunskungs, ir tās vajadzīgās robežas no tām, kas nākošu nedēļu dzenamas un par kurām man bij zināšana, iztaisītas, tā ka vēl beigās paliek tik šī pati Irbēnu māja,» Prātnieks pačukstēdams runāja. «Bet tagad saņemat naudu par visām, tad padarīsat gan arī to, kas pie šās mājas būs vajadzīgs.» Viņš, to sacīdams, izvilka iz krūts kabatas papīrā satītu vīkstolu un sāka taisīt vaļā. «Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tāpat priekš jums vien; par pašu mērnieka cienīgu tēvu tiks gādāts vēl sevišķi, tāpēc nemaz nav jābaidās, ka jums no viņa puses varētu celties kādas nepatikšanas, ja arī viņš uzietu, ka daža robeža atradusies citādi, nekā bij iezīmējis. Lūk, še ir visi vīkstoliņi tāpat, kā satīti un kabatā iebāzti, — neesmu taisījis nemaz vaļā, nedz arī skatījies, tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna piecdesmit rubļu, no Stūraiņa sešdesmit, no Strūvuļa četrdesmit, no Ķēpas piecdesmit — pavisam divi simti. Un tad,» — tā viņš, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja, «no Oļiņa tēva septiņdesmit pieci. Tad jūs izdarīsat gan arī priekš viņa visu, kas būs vajadzīgs.»
Mērnieks, kurš pa to starpu bij sācis vēl drusku uz ruļļa strādāt, it kā nemaz Prātniekā neklausīdamies, saņēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kādu sen gaidītu parādu un noglabāja to kabatā, nemaz neskaitījis un neapskatījies.
«Lai nu še, jaunskungs, iet, kā iet pa slātaviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan savādi,» Prātnieks galvu papurinādams un pasmīnēdams, sacīja. «Tur man arī ir pazīstamu diezgan un jau tagad sola vien naudu.»
«Bet to vien jūs pieraugāt, ka jums kur nemetas,» mērnieks piemetināja auksti, it kā viņam pašam nebūtu tur nekādas daļas.
«Nu, par to vis, jaunskungs nebēdājat; gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām*,» Prātnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. «Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunāsim vēl par tām Oļiņa tēva robežām.» To sacīdams, viņš piepildīja glāzes.
Mērnieks, kurš tikām atkal skatījās domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: «Es tagad pat viņa robežās lūkojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešāk.
«Jā, es jau zinu gan, kādas tās robežas izskatās, jo mērnieka cienīgs tēvs pats man viņas izrādīja pēc tam, kad Oļiņa tēvs bij pie viņa ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citādi. Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dūšu un izdošanos!»
Mērnieks arī paņēma glāzi kā aiz gara laika, ļāva Prātniekam savu glāzi pie tās piesist un tad izdzēra. Pēc tam iededzināja jaunu cigāru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā. Tad
Prātnieks, ar salmu uz ruļļa rādīdams un pār rulli pārliecies, runāja atkal tāļāk: «Lūdzu, jaunskungs, parādat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mājām garām uz muižu!»
«Raug, še,» mērnieks atbildēja, ar zīmekli pār rulli vilkdams.
«Un līkšņa jeb ezera līkums?»
«Tas ir še.»
«Tā, tā,» Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?»
«Jā, tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.
«Nu labi, labi,» — tā Prātnieks tāļāk, «tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist taī vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvojamām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas.»
«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņķis teica cieti un skarbi.
«Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs,» Prātnieks apmierinādams atbildēja.
«Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl par visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā.»
«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī,» — tā Prātnieks izskaidroja. «Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemat no tā tīruma kādu puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tīruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt.»
«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās,» mērnieks sacīja smiedamies, «pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas.»
«Droši, droši,» Prātnieks uzstāja, «jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka.»
Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tāļāk: «Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs — pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saimnieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo, vai ilgi vai īsi, viņas paliks abas tik vienam saimniekam — Oļiņam, tādēļ
ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs — tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko varbūt viņš nedomā par jums pašiem.
Mērnieks paņēma līnijālu un sāka rullī zīmēt, bet taī pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. «Laikam būs citi mērnieka jauni kungi,» Prātnieks uzceldamies sacīja. «Izzīmējat vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajaga, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju, bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdēdams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!» Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairākas reizes: «Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank, dank, Oļing papa!» Arī Prātnieks piesteidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais, sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.
Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet, nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.
«Ha, College, sie haben auch, was zu saufen!» pirmais no atbraukušajiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, savas darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekam viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:
Der Alte, der die Stunden misst, Hat Sand in seinem Glase, D'rum er denn auch so mürrisch ist Von Fers' bis auf die Nase. Hātt' er im Glase unsern Wein, Was würden das für Zeiten sein!
Vecākais mērnieks Raņķis dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vaiga laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.
Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietuka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sastapis, Pietuka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu* jeb augstu garīgu slavas dziesmu un tas neesot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pašam ceronim* savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri par ikdienišķību. «Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu likt šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmam dzirdēt.» Un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietuka Krustiņu ar savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: «Lai šim brīžam paliek, es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līksma dziedāšana.
Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca iz «dūmu istabiņas»: «Vēl aizvelkas viens vazaņķa uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās! Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk.»
Oļiņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kādas pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un iedams sacīja: «Jums, jauni kungi, ir laikam jādzīvo gluži sausā?»
«Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!» — tā Švauksts ar Pietuka Krustiņu reizē atsaucās.
Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniekam, sacīdams: «Andž, taisi nu tu vaļā!»
Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan laikam paša Oļiņa pirkta, un, pats jau vienu no tiem kupli pīpēdams, piedāvāja Oļiņam: «Bite, onkul, cigar,» — bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēlāk, kad Raņķis viņam piedāvāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palocīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.
Pietuka Krustiņš, novedis Oļiņu drusku savrup, teica viņam paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar mērniekiem ko runāt, tad viņš iztulkošot vāciski un latviski.
«Gan, dēls, iztiksim tāpat bez tulkiem,» Oļiņš atbildēja ierastā diktumā un nogājis piesēdās, cigāru nelādzīgi iededzinādams un apmērcēdams pa daļai sveces taukos.
Oļiņam klētī esot, Prātnieks aizsteidzās tāpat bez cepures, ar cigāru rokā uz «dūmu istabiņu» rīkot sieviešus pie vakariņu salikšanas. Viņa sejs bij tik pilns gādāšanas, rūpju un steidzamu darīšanu kā vai pašam pils maršalam vai ceremoniju gādniekam pie kāzu izrīkošanas. Kaut gan viņa rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pieņēma Prātnieka vārdus visur it kā ar
cienīšanu un bijāšanu, sacīdama vienādi: «Jā, jā, jā, Andž, jā.» Tur savu veiklumu un zināšanu izrādījis, Prātnieks aizsteidzās atpakaļ uz klēti tikpat veikli, kā nācis.
Drīz tika dotas vakariņas, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palīdzēja. Oļiņš nespēja tukšo bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot izdzēra.
Pēc vakariņām uzaicināja Švauksts mērniekus spēlēt kārtis, un nepagāja vēl ne pusstundas, kad bij pametis jau vairāk par divdesmit rubļu. Vēl gan citādi miera nemestu, vismazāk tik ilgi, līdz Švaukstam netrūktu naudas, ja netiktu dota tēja, zināms, līdz ar groku.
Ja citā reizē kāds iedrošinātos spēlēt Oļiņa mājā kārtis, tad tāds būtu, zināms, nelaimīgs cilvēks un tiktu izvadīts vismazāk ar negodu, bet tagad, ja mērniekiem būtu vajadzīgs, Oļiņš padotu pat savu bībeli kārtīm par pameslu.
Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņa iegādātais konjaka un araka padoms tikko netapa pārspēts. Pa vidiem netrūka arī jautru gan vācisku, gan latvisku dzeršanas dziesmu, kurām arī Prātnieks sāka pēc iespējas piebiedroties. Tās gan dūrās Oļiņam ausīs kā abējās pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņš nerādīja ne tik vien nekādas pretības, bet uzcītās turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdināja viņu arī pie galda un ietaisīja labu, stipru groku, kādas gan Oļiņš nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt. Tad nosprieda uzsākt ikkatram pa kārtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedāja. Pie Oļiņa kārta apstājās, jo uz Prātnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņa uzmudināšanu viņš atbildēja, sacīdams: «Dziedat vien, dēli, paši, es tādu dziesmu nemāku.» Bet, kad arī mērnieki un pat viņu vecākais sāka uzstāt: «Saki, saki, vecais, nerunā niekus!» tad Oļiņš teica: «Dziedat tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli*.»
Pietuka Krustiņš, pie Oļiņa piegājis, runāja, ka paši dieva vārdi atvēlot cilvēkam savā laikā priecāties, savā bēdāties, ka arī pats Dāvids esot dancojis* un Zālamans dziedājis liriku*, tas ir, augstas dziesmas.
«Priecāties, dēls, var gan,» Oļiņš atbildēja, «bet, zināms, iekš Tā Kunga un nevis iekš miesas; Dāvids dancoja arī Tam Kungam, bet nevis Baalam*. Un tad vēl jāprasa: kurš mācēja savus grēkus tā nožēlot kā Dāvids? Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņš, nedrīkstam arī tā grēkot.»
«Jā, jā, Oļiņa tēv, tas ir viss pēc teoloģijas loģikas,» Pietuka Krustiņš apstiprināja, tad gāja pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts bij laikam šo darbu piemirsis, tādēļ izsauca laimi tūliņ tautas zeltenēm un dziedāja: «Augsta laime tām!» — bet mērnieki dziedāja: «Sie leben hoch, sie leben hoch!» Pēc tam atkal Pietuka Krustiņš — latviešu, vācu un igauņu tautām, kuru dēli še sēdot šovakar kopā;* tāpēc lai šis vakars paliekot par stūra akmeni šo tautu saderībai. Dziedāts jeb, labāk sakot, bļauts tika atkal tāpat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstājās gandrīz vairs nemaz, jo, līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsāka, kur klāt taisīja ar pudelēm un citiem traukiem uz galda visādu troksni.
Oļiniete ienāca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņa nesa palagus un segas pa priekšu, un kalpone nāca ar siena
nastu, aiz kuras viņas pašas seju nevarēja necik redzēt. Viens no jaunākiem mērniekiem bij nodomājis, ka tā ir tā pati jaunā, proti, Liena, kura palīdzēja salikt vakariņas un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sākusi sienu izlīdzināt, tā viņš sakampa to un iekrita ar visu sienā, dziedādams:
Tādas meitas es mīlēju, juhai dī, juhai dā, Kurām vaigi sarkanbalti, juhai dī, juhai dā! — utt.
Visi citi bez Oļiņa dziedāja līdz, tāpēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: «Vai, vai! jaunskungs, laidiet mani vaļā! Vai es vairs kāda meita?» — nedz arī Oļinietes saukšana: «Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mūsu Edes māte!» Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un skūpstīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sāka visā kaklā smieties, ar rokām plaukšķināt un kliegt «bravo!». Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļūdu pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmām gluži kā ārprātā. Vispirms viņš paķēra no galda kādu pudeli un laida to pret sienu ar tādu spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla gabaliņi bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sāka pa vāciski lamāties, sirdīties, spļaudīt un lādēt bez gala: «Verfluchter Teufel! Du abscheuliches altes Aas! Eklige Kröte! Der Satan möge sie holen!» Īsti biedru uzzobošana un smiekli viņu iekarsēja jo vairāk.
Pēc tam sākās dzeršana atkal no jauna, bet jo lielākā spēkā; apkaunētais dzēra, gribēdams izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prāta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku vēl saldāku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgāja steigšus projām; arī Oļiņš, kad pusnakts nāca jau pāri un apskurbušie, lielāko trakumu izlaiduši, sāka mesties gurdenāki — jo trauki bij pa lielākai daļai saplēsti un gandrīz viss vai un izdzerts vai izlaistīts —, atvadījās, atstādams Prātnieku savā vietā, kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekām brangu dūšu, jo, Oļiņam klāt esot, viņš dzēra maz.
Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kurš gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, lasīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmetis, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.
«Jā nu,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mītam, tikām arī Tas Kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un dvēseles, bet, kad būsim beiguši to ceļu, tās miesas, «tad mums kaitēs vairs nenieka».» To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.
Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam ir bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju gan, kad ienāca.»
«Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam, bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk.»
«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? Vai Pietuka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?» — tā Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik priekš mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē.»
«Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur,» Prātnieks atbildēja. «Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!»
«Vai Švauksts ar Pietuka Krustiņu arī plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.
«Laikam Švauksts gan vai vienu glāzi sasita.»
«Tad gan vajadzēja paradīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.
«Vai nu tādeļ jārada jau durvis?» Oļiņš apmierinādams sacīja. «Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz.»
«Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu? Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus. Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens.»
«Lai ir, lai ir!» Oļiņš apsauca. «Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi.»
«Jā, izdošanas gan jums tiek,» Prātnieks sacīja, «bet par velti tomēr tās nebūs...»
«Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās,» Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.
«Iztaisīju visu tāpat, kā runājām,» Prātnieks stāstīja tāļāk it kā par kādu nieka lietu. «Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram.»
«Lai tad kā! Ak tu dieviņ!» Oļiniete iesaucās pilnā priekā. «Nezin kā gan es dievam to atdarīšu!»
«Jā, bet simtu rubļu gan mērniekam iedevu,» Prātnieks sacīja paklusāk un it kā aizbildinādamies. «Mazāk nebij ko dot, tagad gandrīz visi tā dara: pa simtam vien, pa simtam vien dod, ar mazāk baidās iesākt runāt.»
«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas salikusi. «Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi.»
Oļiņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.
«Zināms gan,» Prātnieks apstiprināja. «Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits — daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt, bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemērīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sacīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādod atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu,* tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā . . .»
«Tā, tā, Andž, tā!» Oļiniete priecīgi iesaucās.
«Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt...»
«Vai, vai! ko nu, Andž, par to bīsties,» Oļiniete iekrita valodā, «no manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pievaldies, ka neizpļāpā, mēle tevim diezgan svabada ir.»
«Ko man piekodini, to liec vērā pati!» Oļiņš atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk.»
Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pati aizklāja logu ar gultas segu.
Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas dziesmu grāmatas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas dziesmu grāmatu, kuru tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar drēbēm, gribēdama iet svētdien uz dieva namu un zinādama, ka svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grāmatu ir, — un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos, bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdurstīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.
Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt — lai, kā viņa domāja, var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.
Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna, jo kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot, dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.
Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kalponi vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.
Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietuka Krustiņš — sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neienāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij redzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu līdz saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē, bet Pietuka Krustiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slāpēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labu lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietuka Krustiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu «tautas mantu» padusē.
Ēdot nāca runa par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cilvēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu varot viņus visus atdot un likt Pestītājam uz muguras.
«Man manas sirds jūtas tā nepaļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» — tā Pietuka Krustiņš, garā pār citiem paceldamies, sacīja.
«Es neskaitu nekā,» Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietuka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas dieva jērs, tāpat kā krusta koku*. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku un sāpju algu atdodu visas savas nastas, jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis
meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi gal' no gala un neapslēpju itin nekā.»
«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.
«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» — tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan laulāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk, viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā un par dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz, kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots ar skaistumiem un kārumiem; bet dieva bērniem — tiem jābradā pa ērkšķiem.»
«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīši, savā nodabā.
«Ak tā, muļķis?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kurš būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa, vai tu uz platā; paši raksti saka:
Daudz tur staigā, bet gan redzēs, Ka tie būs pievīlušies.
Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kaunā — tās ir viena negantība dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, noraudāties un savas vainas atzīt — to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:
No žēlastības vienīgi Es dzīvoju it priecīgi.
«Jā, Oļiņa māt,» — tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tava pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»
Tā lieta gan laikam vilktos vēl tāļāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļiniete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un — kā arvienu — sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu tāpat dīcošu nešus ārā, bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu brīdi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stāvi nu, dēliņ, liels!»
Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām, teikdams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola*. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams, pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.
Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, traukus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kura arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.
«Nejēga!» Oļiniete iesaucās. «Vai vēl nebūsi savas tiepās atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds — tikpat kā precinieku diena —, bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba...»
«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. «Tāpēc tas ir ne tik vien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini.»
Šie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā, viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. «Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurpu kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevēlētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu dievu, bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā diedelnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? Neklausīšana un patgalvība ir manas mīlestības alga! Lai nu redz un skatās pats dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.» Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!»
Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, paņēma no skapja savu dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā arvienu: «Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā — piepildīties viņas nevarēs nekad.» To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.
Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt dziesmu grāmatā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrūkās: pirmkārt, tādēļ, ka to atrada šaī grāmatā, jo tagad tik vēl atminējās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu; otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņai rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja arī kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pēdīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo svēto grāmatu, kuru zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pārestību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.
Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam — vestēs, sasmērētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis.
Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sacīja: «Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā.»
«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgani,» Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem
bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. «Redzēs, kā nu katram laime sviedīsies.»
Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, kaut gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra patiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.
«Jā, dēls, ko lai darām?» Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo.»
Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, ka tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas, bet par tām še, Irbēnos, bēda neesot, jo tās tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim taī lietā nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.
«Nu labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu,» Tenis cēli atbildēja.
«Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā,» Prātnieks paklusu sacīja. «Viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu, tāpēc tev jāiet pašam, un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevis nelaidīs.»
«Tas var gan, dēls, būt, bet es uz savu roku vien nekur nevaru aizskriet: man, kā smejies, īsi spārni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņu cēlāk izgrozīdams.
«Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties.»
«Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkatram pašam priekš sevis.»
«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. «Lūk, še ir.»
«Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, ka smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz arī ko runāt.»
«Gan dabūsi zināt — es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienīgam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»
«Paldies, paldies, dēls par padomu un palīgu!» Tenis, naudu saņemdams, sacīja. «Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?»
«Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?» Prātnieks iedrošināja. «Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts, bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā.»
Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turp raudzīt, kas tur esot par nelaimi. «Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?» viņš, durvis pavēris, jautāja.
«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Oļiniete, viņā nemaz neklausīdamās, kliedza joprojām. «Lai viņa ietu labāk vai pie žīda, vai pie čigāna, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es viņas nevaru laist! Kaut viņu čūska nokostu vai briedis nospertu! Vai dieviņ, vai, vai! sirds plīsīs, sirds plīsīs!» Un, tā kliegdama, viņa atkrita uz miltu lādes, sacirtusi abas rokas matos.
Oļiņš iegāja iekšā, durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopūtās: «Kungs, atpestī viņu no ļauna, jo viņa pati nezina, ko dara.»
Vai šis lūgums Oļinieti savaldīja vai arī viņai pašai bij aiz lielas dusmošanās pietrūcis spēka trakot un plosīties — to nevar zināt, bet rimt viņa gan norima, tik vien elsāja un mēģināja saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprāki par viņu.
Uz vīra pierunāšanu Oļiniete sāka pamazām cik necik apmierināties, jo viņš tai ieskaidroja, ka īsti šaī brīdī varot būt tāda nesavaldīšanās pašiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad, kur patlaban esot visām mērīšanas būšanām jāizšķiras, Prātnieks dabūšot zināt, ka Liena viņam cieti atsaka, tad viņš arī varot atstāties no visas gādāšanas, tāpēc neesot tas jādara Prātniekam nemaz zināms, bet jāatliek gala vārds uz priekšu. Ja varbūt notiekot, ka Gaitiņi šo vietu atstājot un aizejot citur, gan tad arī Liena atstāšot savas iedomas, no kurām tagad sirds karstumā negribot šķirties. Šādas lietas, ja viņas spējumā izpaužot, esot allaž jānožēlo. «Tāpēc,» — tā viņš vēl beidzot teica, «neesi jel tik nejēdzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl dieva vārds māca: «Un jebšu mēs kārdināti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū paliekam.»»
Pa brītiņu ienāca arī Prātnieks, kurš, Oļinieti uzlūkodams, jautāja, kas mammai kaitot, vai esot spēji sasirgusi.
«Viņai, Prātniek, dēls, reizēm uznāk tādi grūti piemeklēšanas brīži, jo Tas Kungs nav ļaunajam aizliedzis ņemt mūsu vājās sirdis pārbaudīšanā*, bet tomēr no naglu rētām, kad tās parāda, ir viņam ar kaunu jābēg. Paliec vien, Prātniek, dēls, šepat un parunājies kādu brītiņu; es iešu raudzīt, vai kungi nebūs jau uzcēlušies.»
«Ja tu, Andž, neizgādāsi, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slātavas valsts izdzīts, tad tu gan neesi nekāds cilvēks!» Oļiniete elsdama iesāka, kad bij runājuši jau labu brīdi par Kasparu, Lienu un Prātnieka precēšanos. «Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja daudz nekā, bet tagad ir atkal ieēdināta laikam no jauna. Kad viņš, tas burvis, būtu reiz no šā vidus laukā, kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielūgdamās, jo viņa nesaka tev nekādas vainas, ja vien labu, tik prāts ir viņai vēl kā apstulbots, līdz tas neģēlis vēl vārtās šepat acu priekšā. Lai iziet vai nauda vai kas, bet mierā gan nepaliec!»
«Nu, redzēs, redzēs, kā būs,» Prātnieks atbildēja, «var būt, ka izdosies gan, jo darīts tiek un tiks viss, kas darāms. Var būt, ka padzirdēs drīz vien ...»
«Kungi esot jau uzcēlušies,» — tā vecā kalpone, durvis pavērusi, ar bijāšanos vēstīja; Prātnieks aizsteidzās tūliņ uz klēti, un Oļiniete iegāja «dūmu istabiņā», jo viņa bij jau tik tāļu apmierinājusies, ka varēja domāt atkal uz savām saimniecības darīšanām.
Uz vakaru taī pašā svētdienā Pietuka Krustiņa labdarības biedrība izgāja zaļumos uz kādu krogu verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gādāt arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu jaukumu un par izšķiršanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut kāda cita pulka un uz biedrības vārda izblamēties. Esot derīgi taī pašā ziņā nest arī biedrības zīmes pie krūtīm.
«Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jāatstāj un jāaizmirst karogs bērzos,» Pietuka Krustiņš piekodināja, «jo tas nav biedrībai pašai par godu.»
«Par to nekas — ja kādreiz paliek, lai paliek,» kāds no pulka atbildēja, «zagt karogu tak neviens nezags, jo tam būs biedrības vārds virsū; tik vien kad gani uzlaiž lopus virsū, tad var viņu samīdīt un saplosīt.»
«Vai nu ganu puikas būs akli, ka ļaus karogu mīdīt un plosīt!» kāds cits sacīja. «Gan viņi to piekops un, kad būs ievadījuši lopus mājās, tad nonesīs pienācīgā vietā, jo tagad visi ganu puikas māk izlasīt karogu uzrakstus.»
Kad bij jau labu brīdi zaļumos zaļi pavadījuši un arī dziedājuši, tā ka vakars nebij vairs tāļu, tad atskanēja piepeši ilkšu zvani un ratu rībēšana. Visi izskrēja ārā un ieraudzīja nākam no kalna divi aizjūgus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā aizjūga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bij pretī, kurš paspēja atdzīt putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjūgi uz reizes apstājās, izrādījās, ka iepriekšējais aizjūgs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju; otrā, pie kura bij viens Prātnieka zirgs un otrs Oļiņa zirgs, sēdēja vecākais mērnieks ar Prātnieku un vecais Andrievs, Oļiņa puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dušā un gāja krogā lēkādami un dziedādami:
Kehren wir in's Wirtshaus ein, juchai di, juchai da! Trinken wir vom besten Wein, juchai di, juchai da! Und ein Glas Krambambuli, Donnerwetter Paraplü! Juchai di ai di ai da, juchai di ai da!
Prātnieks izdabūja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā; Švauksts, zināms, iegāja arī droši, bet Pietuka Krustiņš ielīda viņam līdz un sasveicinājās ar mērniekiem, kuri vaicāja, kādēļ esot vakar pazudis. Viņš atbildēja, ka nebijis vaļas, jo vajadzējis steigties uz māju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem biedrības sapulci.
Prātnieks tūliņ lika atnest duci bairīša, kādas pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus. Iesākās dzeršana un dziedāšana. Drekberģam, būdamam arī dziedātājos, izlaimējās tikt par sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņš bij uzšuvies uniformas veidā šaurus svārciņus un rīkojās ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvāciski vārdos saķerdamies. Pa kādu brītiņu Pietuka Krustiņš iesāka runāt, ka, ja mērnieku kungi atļaujot, tad viņš varot še ņemt pie dziedāšanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņam esot pie rokas. Mērnieki un īsti jaunie bij itin ar mieru, lai vedot vien savu kori iekšā, jo viņi gribot tos jokus redzēt. Pietuka Krustiņš izgāja un saaicināja visus, pa krogus istabām saukdams dikti un stāstīdams, ka mērnieku kungi vēloties viņu dziedāšanu dzirdēt. Pie izstādināšanas pēc balsīm viņš, turēdams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā, rīkoja kori ar liela mūzikas pratēja ziņu un kapelmeistara veiklumu, likdams pārmainīt vietas drīz pirmam tenoram ar otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan koris bij pēc balsīm izstādīts, tad tomēr, kā pēc izrādījās, visi dziedāja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kādas te nāca, viņi nebij uz balsīm mācījušies, kaut
gan arī tās, kuras bij mācījušies, neskanēja gandrīz nemaz kā uz balsīm jeb, skaidrāk sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedātāju. Tomēr tagad pēc ikkatras dziesmas diriģents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt, it kā: «Pirmais tenors pie šās dziesmas stipri detonēja», «Otrais bass neievēroja tā adažio», «Pēdējais paņēmiens bij jādzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo» utt. «Fauzē», kā viņi paši sacīja, sarunājās diriģents ar dziedātājiem un lika atnest uz biedrības kases aizmaksu duci bairīša.
Kad dzeršana un dziedāšana gāja uz beigām, tad Pietuka Krustiņš uzaicināja «visu cienīgu publiku» vēl uz kādu kopdziesmu, uz ko arī visi bij labprātīgi un sāka izmeklēt tādu, kuru visi mākot. Ka nu citas tādas vairs neatradās kā vien «Tādas meitas es mīlēju», tad nosprieda dziedāt to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā, ko gribot, tāpēc dziedāja visi:
Tādas meitas es mīlēju, juhai di, juhai da, Kurām vaigi sarkanbalti, juhai di ai da! — utt.
Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā, it kā kad tur būtu atgriezušies vecie klausības laiki atpakaļ: ikkatru dienu, kad vien bij mērnieks mājā, brauca valsts saimnieki rindām vien uz muižu un atpakaļ. Ap mērnieka māju stāvēja arvien tik daudz zirgu kā svētdienās ap baznīcas krogiem, tāpat arī aiz cilvēkiem nevarēja vis nokļūt ik reizes pie mērnieka durvīm, jo ikkurš spiedās, lai tiktu iekšā agrāk nekā citi. Runāt viņi runāja savā starpā maz, un, kad sastapās itin tuvi pazīstami, tad izskatījās pat, it kā viņi kaunas viens no otra un saredzas ar nepatikšanu šaī vietā. Tomēr šī kaunēšanās un nepatikšana necēlās vis aiz ļaunas apziņas, bez kuras gan laikam neviens nebij, bet tik tādēļ, ka tagad nevarēja noslēpt cits no cita savu ceļu un nolūku, ko slātavieši labprāt dara: kad viņus vaicā: «Kurp brauksi?» — tad atbild, palocīdams galvu uz priekšu jeb uz to pusi, kurp zirgs iet: «Laidīšu uz to pusi,» — vai arī, ja jautā: «Kur biji?» — atbild, rādīdams ar pātagu atpakaļ pār plecu: «Biju tanī pusē,» — kaut gan jautātājs pats jau itin labi redz, ka «uz to pusi laiž» vai ka «tanī pusē bijis». Pēc šādām atbildēm vairs tāļāk neviens nejautā, jo paši slātavieši gan zina, ka viņas izsaka to: «Labāk nemaz neprasi, jo zināt tikpat nedabūsi.» Bez tam pieminētā laikā viņiem bij pašiem arī citam uz cita slepenas dusmas, jo ikkatrs domāja par otru: «Kam, velnam, tev arī vajadzēja šurp vilkties?» Tiesības uz dusmošanos, zināms, nevienam nebij, tāpēc arī tās dusmas palika apspiestas, bet citādi gan viņas nāktu arvienu skaļi klajā.
Pie mērnieka durvīm viņi stāvēja tai pieminētā laikā, kā jau teikts, klusu un acis nolaiduši, jo tad visiem uz vienu pašu «pusi» vien bij «jālaiž» un «jālaiž» pie vienām pašām durvīm. Un kādēļ? To arī ikkurš zināja, tāpēc tad par klusuciešanu še prātīgāks nekas nebij. Visiem vajadzēja stāvēt ārpusē un gaidīt, līdz tas iznāk, kurš iegājis, jo pa vienam vien pieņēma un priekšiņā jeb priekšnamā gaidīt neatļāva, lai, kā paši slātavieši bij sapratuši, nenoklausoties, ko iekšā runājot, tādēļ ka tūliņ aiz pirmām durvīm bij mērnieka cienīgtēva runāšanas istaba. Tik Prātniekam, kura netrūka muižā pa to pieminēto laiku gandrīz nekad, bij neaprobežota tiesība ne vien pie ieiešanas pašam, bet viņš varēja ielaist bez rindas arī kaut kuru no gaidītājiem. Tāpat daži «valdinieki» — kā slātavieši un čangalieši godā savus valsts valdības un tiesas locekļus — nāca brīžam, pasituši padusē kaut kādus «malkas grāmatas» vākus*, lai citi domā, ka iet darīšanās, un tā tika, zināms, papriekšu un bez kārtas iekšā. Arvienu, kad kāds no atbraukušiem iznāca, gāja viņam līdz pie ratiem vai nu mērnieka puisis, vai saimniece.
Zināmā pirmdienā bij Prātnieks muižā jau no paša rīta, kad vēl, kā saka, mērnieks griezās tikko uz otriem sāniem. Šai laikā bij viņam arvienu pati labā zveja, jo tad iznāca laiks ar vienu, otru un trešu kaut ko aiz stūriem vai aiz malkas asīm izčukstēties un saņemt arvienu kaut ko zināmu vai nu priekš paša vecā mērnieka, vai viņa pirmā palīga. Šoreiz viņš satikās visupirms ar Bambanu, Strūvuli un tiem citiem, no kuriem bij devis sestdien palīga mērniekam naudu un kurus bij, kā pats sacīja, «pastellējis» šorīt uz muižu pretī. Ikkatram viņš stāstīja savrup: «Tavus simts rubļus es sestdien nodevu un visu iztaisīju, kā runājām. Bet lai tas darbs paliek droši spēkā, tad vecā mērnieka arī, kā jau viņu reizi teicu, nevar atstāt bez smēra, jo, kad par to nepiemin mērnieka cienīgam tēvam īpaši, tad izlīdzināšanas komisija var to robežu atkal atcelt, caur ko aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim.» Daži, kam bij vien pie rokas, iedeva atkal Prātniekam pa simtu rubļu kurš — jo vai gan pašam vecam varot dot mazāk nekā palīgam? Turpretī citi, kuriem nebij pie rokas, lūdza Prātnieku, lai iedodot no savas naudas uz kādām nedēļām, līdz nauda atkal ienākot, un, ja gribot, lai par to aizdevumu un izpildījumu ņemot vai desmit rubļu — tas esot sīka lieta. Tādos gadījumos aizgāja arvien uz krogu, kur Prātniekam bij zināms savs īpašs kambaris. Tur tad norakstīja cietu parādu zīmi, ka tas un tas aizņemas no Prātnieka uz tik un tik nedēļām simts desmit rubļu, pret ko ieliek ķīlā savu kustamu un nekustamu mantu. Tādus atdošanas termiņus Prātnieks zināja nolikt allaž uz īsu laiku un īsti tā, ka tiem vajadzēja notecēt jau priekš tām dienām, kur izlīdzināšanas komisijai bij jāuzņem savs darbs; turklāt viņš, tādas zīmes saņemdams, mēdza vēl pieminēt to, ka, ja neatdošot naudas līdz termiņam, tad pirmais pametums varot būt jau tas, ka robežu netaisīšot un neatstāšot vis devējam par labu, bet šis parāds — tas, zināms, tikšot pieprasīts tūliņ caur tiesu. Šoreiz trūka naudas Bambānam ar Ķēpu, tādēļ nogāja uz krogu un uzrakstīja parādu zīmes ar visiem tiem zināmiem piezīmējumiem un piekodinājumiem.
Viņiem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazākiem un vājākiem saimnieciņiem, nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prātniekam priekšā uz galda, un sacīja laipni, bet nedroši: «Dzerat nu,» — un paši pie tam atkāpās kaktā.
«Kas gan lai tagad to bairīti plītē!» Prātnieks, lielkundzīgi atzvēlies, nicinoši sacīja. «Ja ir pudele vīna, tad gan.»
Abi ienākušie izsteidzās ārā.
«Labus cigārus arī!» Prātnieks sauca viņiem vēl pakaļ.
Pa brītiņu viņi bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairāk pakiņu cigāru, ko visu atkal nolika Prātniekam priekšā. Kaut gan viņi iestājās atkal tāpat kaktā kā pirmāk, tad tomēr pie tiem bij nomanāma jau lielāka, drošāka un laimīgāka apziņa par to, ka viņu vīns un cigāri atrada žēlastību Prātnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu laimi! — arī viņiem pašiem cigārus, ieliedams arī pa glāzei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz pats vien.
Pie dzeršanas un pīpēšanas sāka valoda griezties nemanot uz tagadējām valsts būšanām, jo tās nevarēja iziet nevienam no prāta. Prātnieks bij, kā jau allaž, valodas vadītājs. «Šinīs pašās dienās vajaga notikt kam jaunam,» viņš sacīja. «Krist kādam jākrīt, bez tā pāriet nevar, un, kurš kritīs, tam ragi lūzīs — to es
pasaku jau tagad. Tādas lietas ir visas man iepriekš zināmas, un nekas nenotiek, par ko es nezinātu sacīt jau papriekšu, kādu galu ņems. Kas domājas būt gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņu gudrāki un ka gudram gudra nelaime. Nu, vairāk es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu redzēs un dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kādu brītiņu bij cietis klusu, tad, glāzi ņemdams, runāja atkal: «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar visiem mērniekiem kopā. Šās divi pagājušās dienas dzīvojām gan uz nebēdu — vienā liešanā! Vēl tagad pa galvu rūc vien. Tāpat sestdien, kā vakar mēs ar Raņķa kungu vien vairs palikām uz kājām, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradināties, lai goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums, runas vīriem, būs gan, protams, atkal jāspriež par visu izrīkošanu un pašiem jāiet varbūt pie kārtības izvadīšanas.»
Tā runādams un stāstīdams, viņš izdzēra ne tik vien vīnu, bet arī labu tiesu no atnestā bairīša, kuru pirmā galā atraidīja, un, projām iedams, sabāza visus cigārus, kas bij atnesti un atlikuši, mēteļa iekšpuses kabatā.
Uz augšu ejot, piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi, kuri bij piedzīvojuši to laimi, ka varēja savu reizi viņu krogā pacienāt. Cik necik caur to iedrošinājušies, viņi sāka stāstīt, ka esot dabūjuši nepatīkamu robežu: viens žēlojās par noņemtu mežu un par mazu ganību, otrs par pļavām, kurām apgraizītas līku loču visas labākās malas un noņemti visi dārzi līdz ar apināju. «Tu, Prātniek, gan zini visas tās mērīšanas lietas tāpat kā pats mērnieks,» — tā viņi līdzsteigdamies paklusu runāja, «nezin vai pie izlīdzināšanas, kad brauks, kā stāsta, apkārt pa mājām mērnieks, muižas kungs un valsts valdnieki, vēl tādas nelāga robežas atcels un pārlabos?»
«Kas pie laika modīsies, tam atcels; kas nogulēs, tam paliks tāpat,» Prātnieks atbildēja kā ar nepatikšanu.
«Nu jā, tā tad mēs arī gribējām aprunāties, lai var zināt, kas darāms,» līdzgājēji sacīja, «jo ar savu padomu vien nekā nevar iesākt.»
«Ar savu padomu jau dažs labs ir ieskrējis ugunī un dažs arī vēl ieskries,» Prātnieks atteica. «Bet šādas lietas ir runājamas tik starp diviem, ja kas grib.»
Tūliņ abi vecīši atrāvās atpakaļ un, drusku savā starpā parunājušies, izšķīrās, viens aiziedams uz krogu atpakaļ, otrs steigdamies Prātniekam līdz, ar kuru, kad bij viņu panācis, iesāka atkal runāt pamesto valodu.
«Jā, naudu, naudu,» Prātnieks sacīja, «tā ir pirmā un lielāka lieta, ja grib ko panākt, jo bez tās nav nekas izdarāms.»
«Naudas gan man šoreiz tik daudz nav klāt, cik varbūt vajadzētu,» vecītis elsdams atteica, «bet es raudzīšu drīz dabūt, ja tik vien tu, mīļo Prātniek, paņemies to manā vietā izdarīt; es neesmu nedz tā iesācis, nedz arī man var izdoties, un mērnieki ir arī visi nepazīstami, tā ka nezinu, kur papriekšu jāiesāk.»
«Nu, palīdzēt es tev varu gan,» Prātnieks atbildēja auksti un vienaldzīgi, «un tad, zināms, ies tā lieta pa īstenu, drošu ceļu un nebūs par velti; bet sameklējies tik pie drīzumā — laiks necieš.»
«Tagad man ir duce vīna līdz,» vecītis paklusu un bailīgi sacīja. «Nezin kā būtu, kad to dāvātu vecam mērniekam? Bet vai viņš ņems vien tik daudz pretī?»
«Es tagad iešu pie mērnieka cienīga tēva,» Prātnieks atbildēja, «tad par to arī ieminēšos. Var būt, ka ņems gan, bet tik daudz gluži ne.»
«Jā, esi gan tik labs,» vecītis lūdzās, «ieminies, ieminies par mani! Es tevi neaizmirsīšu! Bet mans kaimiņš, kurš aizgāja uz krogu atpakaļ, — tas arī gan gribētu ar tevi parunāties ...»
«Jā, pēc varbūt varēs gan,» Prātnieks strupi atbildēja, «bet papriekšu man jāiet pie mērnieka cienīga tēva.»
Jau stāvēja labs pūlis slātaviešu pie mērnieka durvīm, kad Prātnieks piegāja. Viņš, nemaz neapstādamies, spiedās tik visiem cauri līdz pašai pirmajai vietai pie durvīm, ko viņam arī neviens negribēja liegt, bet ko gan citā vietā un citam vis slātavieši nepieļautu, bet turētos, lai vai uguns iemetas elkoņos.
Pie mērnieka iegājis, Prātnieks izturējās drusku gandrīz ar kādu draudzības tiesību un lepnumu. Pie visa varēja nomanīt, ka viņš tur nebij rets viesis un ka tās darīšanas un valodas, ko viņi turēja savā starpā, nebij nebūt jaunas. Prātnieks pēc kādas īsas sarunas lika mērniekam naudu priekšā pa daļām un stāstīja, no kura saimnieka un uz ko katra daļa dota. Mērnieks nerunāja tad nekā, arī naudas nedz ņēma rokā, nedz likās redzot, bet zīmēja tik kaut ko savā grāmatiņā un lika naudai stāvēt uz galda. Starp tām zummām, ko tur sadeva, atradās tā lielākā sešdesmit rubļu. Kad Prātnieks bij izsūdzējis vēl ikkatra naudas devēja kaiti un vajadzību tuvāk un plašāk, kā arī pieminējis, caur ko un kā kurā vietā līdzams, tad stāstīja, it kā gaidīdams no mērnieka goda algas: «Nu esmu to agrāk apsolītu lietu par riebīgo pretinieku Kasparu Gaitiņu iztaisījis tik tāļu, ka cilpā tas putns iekāps, tik mērnieks cienīgs tēvs lai viņu sarauj. Vaigā mērnieka cienīgs tēvs gan varbūt viņa nepazīs, tāpēc lūdzu ievērot tik vien to: kurš pienes šodien divdesmit piecu rubļu papīru ar tādu un tādu numuru, to liekat tūliņ aizvest! Tas gan, zināms, būs tik pieminētā Kaspara Gaitiņa tēvs, bet gūstat vien tēvu, tad būs gūstīts arī dēls.» Tad pieminēja vēl, ka tas un tas saimnieks, gribēdams iepazīties un vēlēdams laimi, esot atvedis mērnieka cienīgam tēvam kādu pusduci «stikliņu»; pats viņš, būdams mērnieka cienīgam tēvam svešs, esot licis pieminēt un lūgt, lai viņa mazās labprātības neatraidot.
«Jā, jā,» mērnieks, nemaz acu nepaceldams, atteica. «Lai saimniece saņem.»
«Tad vēl,» — tā Prātnieks runāja ar saviem verdzīgas padevības smaidiem, «Bambans ar Ķēpu un daži citi arī ļoti lūdz, lai tā izšķiršanas komisija nenākot vēl tik drīz, jo viņu robežās arī esot iedzīti daži stūri dziļāk, bet pašu laiku neesot vēl nekādas līdzības pie rokas, kas gan tomēr drīz būšot, kur tad es pats nonākšu pie mērnieka cienīga tēva un lūgšu neņemt ļaunā, ka Raņķa kungs izdzinis tanīs pieminētās robežās kādu stūrīti taisnāk, nekā rullī iezīmēts.»
Kaut gan Prātniekam bij jau no minētiem saimniekiem uz to parādu zīmes rokā, tad tomēr viņš savas naudas nelika vis laukā, bet gaidīja, līdz paši iemaksā, kas izrakstījuši zīmes.
Prātniekam, ārā izgājušam, devās līdz vesela pulka slātaviešu aiz malkas asīm, kur viņš mēdza allaž mazākās vajadzībās ar tiem sarunāties. Viens prasīja, vai mērnieka cienīgs tēvs neesot sirdīgs un vai drīkstot iekšā iet, otrs — vai tas esot tiesa, ka, cik tāļu aptaisot priekš mērīšanas mājas tuvumā kādam tīrumam vai druvai sētu apkārt, tik tāļu to ieņemot augļu koku dārzā un neliekot nekādas vērtības virsū, lai vai koki esot iekšā, vai ne? Trešais — nezin vai drīkstot mērnieka cienīgam tēvam dāvināt kādu gabalu šepat austu galdautu? Un tā cits šo, cits to. Prātnieks visiem tādiem jautājumiem atbildēja strupi: «Vai es zinu? Ej pats, tad redzēsi.» Tik vien tie, kuri lūdza viņu par vidutāju, dabūja laipnīgākas atbildes. Iedams viņš čukstēja tam vecītim, kurš bij atvedis duci vīna: «Mērnieks ņems gan tavu dāvanu, bet tagad nav viņam vaļas, tāpēc ej vien un saliec visu manos ratos, gan tad es ienesīšu.» Pēc tam spiedās pie Prātnieka klāt — gan, zināms, it kā no neviļu jeb aiz cita iemesla — tie saimnieki, no kuriem bij Prātnieks šorīt mērniekam naudu pienesis. Prātnieks viņiem stāstīja citam pie cita: «Tavus simts rubļus es nupat mērniekam nodevu.» — «Tavus simts divdesmit piecus rubļus mērnieka cienīgs tēvs saņēma gan, devums nebūs vis par velti.»
Par visām lietām Prātnieks sāka tagad lūkoties apkārt, vai neieraudzīs Teni, jo viņam bij jau gandrīz rūpes par to, ka tas varbūt nemaz neatnāk. Bet Tenis nebij vis tas vīrs, kurš būtu varējis atrauties no tāda ceļa vai arī kurš šādā ceļā būtu aprunājies ar citiem, vismazāk jel ar savu dēlu, jo, Prātniekam vēl turpat ar citiem runājot un čukstot, viņš nāca caur gatvu, pīpi, kurai bij šodien iesprausta itin skaista galviņa, tāpat šķībi kā arvienu rokā nesdams. Prātnieks, kurš arvienu paskatījās uz to pusi, no kuras bij Tenim jānāk, viņu ieraudzīja diezgan laiku un it kā netīšu izgāja pretī, lai varētu ar viņu satikties, iekam tas vēl nav gājis pie mērnieka. Viņš staigāja tam kādu gabaliņu līdzās uz mērnieka dzīvokļa pusi, runādams kaut ko veikli un jautri, bet ar apspiestu balsi. Viņi piegāja un apstājās abi pie Prātnieka ratiem un, kad vēl tur bij kādu brītiņu runājuši, tad izšķīrās ar šiem vārdiem: «Ej tik droši iekšā, izsaki savu vajadzību skaidros vārdos, jo mērnieka cienīgam tēvam ir drusku smaga dzirdēšana, un iedod savu ārtavu jeb līdzību bez bailēm*.» Tā Prātnieks Teni uzskubināja iedrošinošā balsī.
«Gan jau, dēls, gan,» Tenis, cēli smīnēdams, atbildēja, «redzēsim, kāda tā veca vīra laime būs.» Ar šiem vārdiem viņš, turēdams pīpi labā rokā un to vicinādams gar sāniem, iegāja mērnieka mājas priekšiņā.
Tanī pašā brīdī Prātnieks dzirdēja ātras braukšanas rībēšanu un apgriezies ieraudzīja Oļiņa puisi, kurš patlaban apturēja pie sētas. Prātnieks piegāja pie viņa un vaicāja, kurp tik ļoti steidzoties un vai neesot notikusi kāda nelaime.
«Saimniece ir nevesela — sūtīja pēc ārsta,» puisis steigdamies atbildēja.
«Kas par neveselību?» Prātnieks bailīgi vaicāja.
«Laikam tā pati dūrēja sāpe, kas vakar iesākās,» puisis atteica un, zirgu piesējis, pātagu palika zem ķiseņa. «Plosās, pārskaistas, sirdās par Lienu, lād Kasparu, brīžam dzied, lūdz dievu, skaita pātarus, visu nakti gultā sēdēdama, it kā bez pilnas sajēgas.»
Prātnieks, kādu brītiņu padomājis, paaicināja puisi pie saviem ratiem līdz, izņēma tur paslepen divas pudeles vīna, kuru bij pieminētais vecītis jau tur ielicis, un, puisim tās dodams, sacīja: «Aiznes šās pudeles saimniecei līdz ar labdienām un saki, ka viss būs labi, tik lai met sirdsēdas pie malas un cerē uz labākiem laikiem!»
To sacījis, Prātnieks sāka virzīties pamazām tuvāk pie mērnieka durvīm, graizīdams laika kavēklim kādu zaļu elkšņa spieķīti. Tur gadījās atkal viens un otrs, kuriem bij ar viņu kaut kas jāčukst. Pa mazu brītiņu atskanēja piepeši mērnieka istabā neganta dusmu brēkšana, un drīz pēc tam mērnieks izgrūda Teni pa durvīm, kliegdams: «Striķos iekšā! Uz cietumu, uz cietumu! Kučer! ej sauc valsts valdību un kazaku*!»
Patlaban nāca muižas kungs pa trepēm augšā un, mērnieku apsveicinājis, jautāja, it kā drusku brīnīdamies: «Feldhauzena kungs, kas jums tik agri?»
«Tas vecis grib vest mani ar naudu kārdināšanā,» mērnieks, rādīdams uz Teni ar saburzītu divdesmit piecu rubļu papīru, atkliedza.
Drīz atsteidzās arī valsts valdība un darbinieki ar virvēm, taisīdamies siet Teni tūliņ cieti, bet viņš, kaut gan drusku izbijies, tomēr itin mierīgs un gandrīz ar skaidru apziņu sacīja savā ierastajā jocīgajā valodiņā, vēl gandrīz pasmīnēdams: «Jūs, bērni, kā smejies, nākat ar virvēm tāpat kā citreiz augstā priestera kalpi ar zobeniem un nūjām.* Virves, puiši, lai stāv ziemai, ko vezumus siet, mežā braucot; tagad noiesim visi tāpat pulciņā, kurp vajadzēs.»
Kad tomēr darbinieki uz valsts valdības zīmi spiedās viņam apkārt,* virves izritinādami, tad Tenis vēl runāja: «Ja nu gribat, bērni, tad arī sienat — sienat manas vecās rociņas, še viņas ir. Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos.»
«Ja visus lielos gribētu kārt, kur tad ņemtu tik daudz virvju?» kāds atsaucās no pulka.
«Es darīju pakaļ tik to pašu, ko daudz un paši lielākie darījuši papriekšu,» Tenis vēl sacīja, «bet mazajiem arvienu par lielajo grēkiem jācieš — ko gan lai dara?»
Darbiniekiem tomēr trūka dūšas ķerties pie viņa — gan tādēļ, ka bij gandrīz jākaunas tīt ap tā kalsnējā vecīša rokām tādas varenas virves, gan arī tādēļ, ka viņš neizskatījās nebūt tāds grēcinieks, kādus mēdz siet virvēs. Arī valsts valdība, kā likās, sajuta to pašu un atzina varbūt, ka Tenim bij taisnība, jo, ja viņu sēja, tad bij sienami visi citi arī, kas stāvēja apkārt, un vēl daudz citi, kuri bij ieminuši šos ceļus papriekšu un pie kuriem, kas zin, piederēja viņa pati arī, tāpēc sacīja darbiniekiem paklusu, kad mērnieks bij iegājis līdz ar muižas kungu iekšā: «Lai arī paliek nesiets, jo bēgt viņš nedz bēgs, nedz var izbēgt, tāpēc stājaties tik paši apkārt un aizvedat pa otru pusi mājai, kur nav jāiet gar mērnieka logiem.» Šis padoms patika arī darbiniekiem labāk, tāpēc viņi tūliņ to pieņēma un Teni aizveda, kā vēlēts, nesaistītu.
Visi citi mērnieka ciemiņi, kas stāvēja apkārt, bij caur to notikumu ļoti iztrūcināti un jo vairāk tie, kuri nebij gājuši iekšā, tā ka dažs sēdās tūliņ ratos un devās ar visu, kas atradās tanīs vai kabatā priekš mērnieka, uz mājām aulēkšos atpakaļ. Tie, kas jau bij izstaigājuši, gāja gan Tenim līdz, bet klusu, ar bailību
un laikam arī ļaunu apziņu, jo kurš gan neapzinājās tikpat vai vēl vairāk vainīgs, bet redzēja tik vienu vien nesam sodu un kaunu.
Vienīgi Prātnieks gāja pulka pašā vidū, itin jautri runādams: «Tas nāk no tādas pārdrošības un pārgalvības, ka paši vien nezinādami grib visur iet un visu darīt, kur vajadzēja uzticēties tādam, kas tās lietas zin un pazīst. Goda vien visi grib, bet kur gan visi to ņems? Tagad nu dabūs vispirms pasēdēties aiz restēm, bet, kas nāks pēc tam, tas vēl nav zināms. Būtu gājis gudru ceļu, nerietu ne suns. Kur nu šis, trakais, grib, lai viņš nododas ar kaut kādu svešu ubagu!» No tiesas durvīm Prātnieks atgriezās atpakaļ, un, kamēr citi sagāja Tenim līdz iekšā, tikām viņš, piegājis pie ratiem, sabāza pa iekšpuses kabatām sešas pudeles vīna un iegāja ar visām mērnieka ķēķī, kur tās atdeva saimniecei, piekodinādams, lai pie nodošanas pasakot, kas viņas pienesis.
Visu to dienu pēc tam, kad Teni ielika cietumā, mērnieks bij īgns, pikts un spējs; viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes locekli, sakratīja kučieri, izgrūda pa durvīm ķēķa puisi, kurus abus viņš pats, Tenim nākot, bij nostādījis aiz durvīm par slepeniem lieciniekiem. Arī Prātnieku, kurš pēc kāda laiciņa gribēja iet vēl pie viņa iekšā, viņš strupi atraidīja un pēc pusstundas, it kā nezinādams, kur rimties, izbrauca laukā, kā likās, robežas izdzīt starp Slātavu un kādu citu kaimiņu muižu. Neviens nezināja un nesaprata, kas mērniekam īsti kait, jo visi domāja, ka viņš ļaunojas joprojām par Teni, kurš, kā viņš pats sacīja, gribējis vest viņu ļaunā. Bet tas, kas viņu vajāja, tas bij īsti Jūdasa grēks*, kura vis nevarēja izgrūst no sirds tā, kā izgrūda Teni no savas istabas cietumā, un kurš papriekšu rādās jauks un patīkams, vilcin vilkdams pie padarīšanas, bet pēc pārvēršas par ļaunu garu un pats padarītāju tūliņ apvaino, moka un vajā.
Pret vakaru atveda mērnieka strādnieki arestanta kārtā uz Slātavas cietumu kādu kaimiņu valsts locekli, kurš, kā viņi teica, bijis pret mērnieka cienīgu tēvu rupjš. Bet, ka slātaviešu valsts namā viens pats cietums vien bij un tanī jau mājoja, kā zināms, Tenis, tad ielaida arī šo viesu turpat viņam par biedri, kurš arī to saņēma patiesi priecīgi ar savu ierasto joku valodiņu un cēliem smiekliņiem: «Labi, labi, dēli, ka atvedāt man ciemiņu, jo bij arī vienam laiks garš. Izgulēsimies abi reizi arī, kā smejies, pagasta spilvenos.» To sacīdams, viņš rādīja uz salmu migu cietuma dibenā un smējās pilnā garšā.
Otrā dienā uz mērnieka pavēli sanāca pilna pagasta tiesa, kuras locekļiem bij izsūtīti pa nakti visā ātrumā cieti ziņojumi. Tiesājami bij tik tie pieminētie divi vīri, no kuriem mērnieks rādīja pirmo par kārdinātāju uz netaisnību un otro par dumpinieku.
Papriekš ienāca tiesas istabā mērnieks neaicināts, bet ar lielu tiesību un uzdeva par abiem apvainotiem ne tik vien sūdzību, bet noteica par tiem pat spriedumu: Gaitiņš esot bez nekādām tiesībām un atlīdzināšanas izdzenams no mājas; tam otram vajagot dot divdesmit pāru rīkšu, bet, ja pēc tam vēl neatzīstoties par vainīgu, tad vēl un tikām, līdz atzīstas. Pats viņš bez nekāda uzaicinājuma iegāja aiz redeliņiem*, paņēma kāda tiesas vīra krēslu un atsēdās, kaut gan ne pie paša tiesas galda.
Papriekšu ieveda Teni, pie kura dabas šis smagais piedzīvojums nebij paspējis nekā: viņa vaigs bij tikpat jautrs, pilns cēluma un
vieglprātības kā allaž. Viņš nedarīja tiesai pie izklaušināšanas nekāda grūtuma, kaut gan bij domāts, ka liegsies, bet izteica visu taisni, ka piedāvājis gan mērnieka cienīgam tēvam naudu, lūgdams, lai atstājot viņa mājai tādas pašas robežas, kādas bijušas, bet mērnieka cienīgs tēvs esot ņēmis to par ļaunu. Vainīgs viņš, kā sak, esot, tāpēc lai tiesa darot ar viņu pēc savas žēlastības.
Tādēļ ka Tenis bij noziedzies īsti pret muižas valdību, tad viņas vietā pie tiesas bij sūtīts kāds no muižas uzraugiem. Tas arī sēdēja iekšpus redeliņiem un atbildēja uz šiem Teņa vārdiem, ka visa žēlastība vai sodība esot viņam jāsaņem īsti no muižas valdības caur tiesas rokām.
«No mājas laukā, no mājas laukā!» mērnieks kliedza vidū.
«Vai tev kāds cits arī bij pie šā darba daļā?» skrīveris Teni jautāja.
«Jā, jā, vai kāds cits arī nebij padomos klāt?» — tā tiesas priekšnieks skrīverim piepalīdzēja.
«Kur nu, kā smejies, cita vēl dabūsi? Labi, ka vēl viens pats,» Tenis viegli atbildēja.
«Nu, vismazāk jel dēls būs zinājis,» — tā skrīveris, «jo kā gan tu varēji viens uz savas galvas uzņemt tādu ceļu?»
«Jā, vismazāk jel dēls — kā gan viens uz savas galvas?» priekšnieks runāja atkal it kā ar bailēm skrīverim pakaļ.
«Ik reizes bērniem nevar visa izstāstīt, kur mēs, vecie, ejam.»
«Jā, bet kur tu tik daudz naudas ņēmi?» skrīveris jautāja.
«Nu, ja citur nebij, tad ņēmu vai no savas bēru naudas.»
«Jā, jā, bet kā tas var būt, ka dēls nezināja?» skrīveris jautāja jau drusku pikti tāļāk.
«Jā, kā dēls nezināja?» — tā priekšnieks arvienu bailīgāk viņam līdz.
«Kādēļ nevar būt, kad nestāsta? Jo nav vis, kā sak, nekāds pilsētas ceļš, kurš jāzin dēlam arī līdz.»
«Vai šai tiesai žagaru nemaz nav?!» mērnieks, no krēsla uzlēkdams, kliedza.
«Jā, tas pelna gan mācību!» muižas valdības loceklis sacīja.
Kamēr abi pēdējie šos vārdus runāja, tikām durvis klusu atvērās un ienāca Kaspars lēņi un godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību, bet ar tādu pašu vaigu, kurā varēja skaidri lasīt šos vārdus: «Es dodu dievam, kas dievam pieder, un ķeizaram, kas ķeizaram pieder, bet, kas man pieder, pēc tā sniegties lai neiedrošinās neviens.» Kad viņš deva cienību tam, kam tā pienākas, tad caur to viņa paša cienība nebūt nepamazinājās.
Kasparam ienākot, Tenis patlaban runāja pret mērnieku un muižas valdības locekli uz tiesu šos vārdus: «Kad paši apsūdzētāji grib celties par tiesas kungiem, tad es pie šās tiesas nevaru paļauties un cerēt uz taisnību.»
Uz šiem vārdiem neatbildēja vairs nedz tiesa, nedz apvainotāji Tenim nekā ne bargā, ne laipnā ziņā. Izlikās, ka viņi visi bij savu izturēšanos piepeši pārgrozījuši, jo pēc viņu priekšējā izmeklēšanas ceļa būtu Tenim jādabū vismazāk stiprs rājiens un brīdinājiens, bet dievs to zin, kādēļ šis negaiss, kuru viņš pats pa daļai pret sevi cēla, tomēr pašā augšanā negaidot norima. Kaspars vēl brītiņu pagaidīja, lai tiesa, ja tai vajadzīgs, var papriekšu vēl uz tēvu ko teikt, bet, kad tā cieta klusu un, kā likās, uz atbildi nemaz netaisījās, tad viņš iesāka runāt: «Ķeizariskā pagasta tiesa
bij aicinājusi mani cieti un uz ātrāko savā priekšā, tāpēc arī es, dzirdēdams, ka mans tēvs ir patlaban tiesājams, nācu iekšā lūgt, lai man cienīgā tiesa atļauj būt pie viņa tiesāšanas klāt, jo viņš ir vecs un nevarīgs. Var būt, ka es arī esmu aicināts taī pašā lietā, par kuru tiek tiesāts mans tēvs, kaut gan nezinu, kas viņa ir, tādēļ tad lūdzu un ceru, ka tiesa neļaunosies par manu ienākšanu še iekšā bez aicināšanas.»
«Jā, taī pašā lietā gan,» skrīveris atbildēja, «un zināma viņa būs tev arī itin labi, tādēļ nedomā nemaz uz liegšanos.»
«Jā, nedomā labāk nemaz uz liegšanos,» skrīvera vārdi noskanēja atkal priekšniekā kā atbalss mežā, bet Kaspars neatbildēja uz to nekā.
Teni nu izsūtīja ārā, lai var Kasparu pārklausīt vienu pašu, bet panākt caur to nepanāca nekā, jo Kaspars palika pie saviem vārdiem un atbildēja uz tiesas jautājumiem tik vien auksti un strupi. Mērnieks ar muižas valdības locekli cieta tagad pavisam klusu. Vispēdīgi notaisīja spriedumu īsi un aši, ka muiža atņem Gaitiņiem no nākošiem Jurģiem māju un kontraktu bez nekāda atlīdzinājuma. Tenis gribēja gan ņemt apelācijas zīmi* un tiesāties tāļāk, bet Kaspars to aizliedza un lūdza tiesu, lai nedodot. Viņš itin vienaldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis, izgāja no tiesas istabas un tāpat arī no priekšistabas ārā, nesajuzdams nebūt to dažādu acu, kuras uz viņu krita un kurās bij redzams visvairāk prieks par šo viņa nelaimi, kā tas mēdz notikt allaž tādos gadījumos, bet jo vairāk pie tādiem cilvēkiem kā Kaspars, kuru tie nīdēja gan tādēļ, ka tas teica citiem, īsti tādiem, kuriem bij valstī svars, taisnību acīs, un arī tādēļ, ka viņam, kaut gan bij izdaudzināts par neticīgu, tie un citi nespēja uzrādīt nekādas aplamības.
Ārā Kaspars, lēnām iedams, sagaidīja tēvu, un tā viņi aizgāja abi kopā uz māju. Ejot Tenis gan mēģināja šad un tad kā nekā runāt, bet Kaspars viņam nepalīdzēja ne ar vienu vārdu nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Vispēdīgi, kad viņš gribēja sākt stāstīt, ka tas viss noticis tik caur Prātnieka uzmudināšanu, Kaspars sacīja: «Ko tur nu vairs līdz tik daudz runāt! Kas noticis, tas noticis un ir pagalam.»
Tas otrs noziedznieks, kurš bij solījies pats sevi aizstāvēt pret mērnieku, ja tas viņam sitīšot, tika tiesāts daudz bargāk nekā Tenis. Viņš pastāvēja allaž uz to, ka cilvēkam neesot aizliegts sevi aizstāvēt jeb turēties pretī, kad kāds pret viņu palaižot rokas, un tāpēc tad tiesa uz mērnieka pavēli un arī, kā viņš sacīja, uz viņa atbildi bij sodījusi patlaban vainīgo otrreiz ar rīkstēm* un jau taisījās darīt trešo reizi to pašu, kad piepeši un nejauši tika šis tiesas darbs izjaukts no negaidāmas puses.
Slātavas dzirnavās, kuras atradās turpat muižas tuvumā, dzīvoja meldera zellis — ārzemnieks, Šrekhubers vārdā. Viņš bij biezs, plecīgs vīrs pusmūža gados ar pilnu, dzeltainu bārdu un tika slavēts par ļoti stipru.
Viņš valkāja allaž lielu, mīkstu vilnas platmali, garus zābakus, pelēkus svārkus, sarkanu kreklu un nesa staigādams resnu, zarainu paegļa nūju rokā. Par šo cilvēku bij dzirdamas ļaudīs dažādas valodas un domas. Daži viņu turēja par bezdievnieku, jo viņš bij kādreiz siena laikā svētdienas rītā pēc tam, kad lijis visu nedēļu lietus, pie dzirnavu dambja cietināšanas strādādams, rājis un
nievājis garām ejošus baznīcēnus, ka nezinot ņemt laika vērā un derīgi izlietot: visu nedēļu, lietum līstot, esot nogulējuši un nu, kad labs laiks, tad staigājot, klausīdamies pasakās, un sienu varbūt gubās sapūdēšot, jo varot sākt rītu atkal līt. Un tā arī esot izdevies: lijis atkal visu nedēļu, caur ko aizgājis daudz siena bojā. Par to tad sāka ļaudis uzlūkot viņu ar neuzticību un bailēm, ticēdami, ka viņš stāvot biedrībā ar «melno»*, no kura esot dabūjis tādas zināšanas, ka varot uzsūtīt pēc patikšanas slapju vai sausu laiku. Citi bijās no Šrekhubera viņa miesīgā spēka dēļ, par kuru dzirdēja dažādas pasakas. Stāstīja, ka viņš esot kādreiz nositis ar dūri pa pieri zirģeli, kurš nevarējis pavilkt vezuma; esot kādreiz mežā uzcēlis velbomja koku viens pats uz ragavām*, jo citi cēlēji bijuši pavāji, tāpēc tos pavisam atraidījis; esot arī apturējis ar bomi pat ejošu ūdens ratu un darījis daudz citus milzu darbus. Vēl kādiem bij bail īsti no šā cilvēka garīgā spēka, strupjās un taisnās dabas, ar kādu viņš gāja pretī ikkatrai viltībai, neģēlībai un varmācībai. Par šādiem viņa darbiem bij zināmi daudz un dažādi notikumi: ka viņš gājis apmāktiem un nespējniekiem par aizstāvētāju pat pie tiesām; ka tiesājies priekš zemās kārtas ar muižniekiem un citiem lielajiem, pār kuriem paturējis allaž virsroku, un vēl daudz tādu lietu.
Šis vīrs — Šrekhubers iebruka taī brīdī tiesas istabā ar visu savu zaraino nūju un apputējušām drēbēm — patlaban kā iz sudmalām nācis. Dievs zin caur ko un kā viņš bij dabūjis zināt, kādus darbus tiesa strādā pie šā cilvēka, kurš tomēr nebij nenieka noziedzies. Tiesa, viņu ieraudzīdama, atlaidās no sava barguma un mērnieks apklusa no savas tiesas spriešanas vēl drīzāk nekā pirmāk, Kasparam Gaitiņam ienākot, it kā kad būtu nācis pār visiem kāds no taisnības sūtīts soģis. Viņš, drusku istabā apskatījies, runāja uz apsūdzēto un tiesāto: «Teic, cilvēks, vai tas ir taisnība, ka tiesa taisoties tev dot rīkstes trešo reizi no vietas?»
«Jā, kungs, ir gan taisnība,» nosodītais atbildēja.
To dzirdējis, Šrekhubers pagriezās uz tiesu un runāja: «Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju un uzaicinu tiesu lasīt man pārklausīšanas protokolu priekšā.»
Iesākot gan tiesa liedzās to darīt, bet, kad arī pats apvainotais, caur aizstāvētāju iedrošināts, to vēlējās, tad lasīja. Visa tā protokola kodols bij šis: tas un tas bijis pret mērnieka cienīgu tēvu vārdos rupjš un solījies viņam uzbrukt pat ar spēku, tāpēc tiek nospriests vainīgam dot divdesmit pāru žagaru sitienu un likt mērnieka cienīgu tēvu nolūgties, bet, kad vainīgais negribējis tās otras sprieduma puses pildīt un bijis vēl joprojām rupjš, tad ticis sodīts vēl tāpat.
Nosodītais atbildēja, ka tas protokols neesot sastādīts pēc patiesības, jo tas, ko viņš rādījis no savas puses, neticis tur nemaz uzņemts, nedz arī tiesa uz to pavisam klausījusies. Tā lieta iesākusies un beigusies tā: viņš esot otras valsts cilvēks un ticis no savas valsts valdības pasūtīts uz vakarējo dienu mērniekam par strādnieku pie robežu dzīšanas starp Slātavu un viņa valsti. Mērnieks nolicis citus pie stigas ciršanas, citus pie mietiņu taisīšanas, bet viņam uzdevis mest kapču jeb kupicu. Darbs bijis grūts, jo taī vietā atradies daudz akmeņu, kas rakšanu kavējuši. Kaut gan viņš racis visā spēkā, tomēr mērnieks kliedzis arvienu virsū, lai
strādājot un neslinkojot, un turklāt lamājis vēl par lopu. Pēdīgi viņš atbildējis mērniekam ar šiem vārdiem: «Lūdzu, cienīgs tēvs, nebrīdinat manis bez vainas, bet aplūkojat, ka tas darbs nav ātrāki darāms.» Tūliņ esot mērnieks sitis viņam pliķi pa vaigu, uz ko viņš pacēlis lāpstu un teicis, ka, ja vēl sitīšot, tad dabūšot ar lāpstu tūliņ pretī, jo pret uzbrukšanu aizstāvēties esot brīv. Mērnieks licis slātaviešu strādniekiem viņu saņemt, sasiet un aizvest uz Slātavu. Saviem vārdiem par apliecību viņš piesaucis visus strādniekus, un arī viņa muižas kungs pats to itin labi redzējis un dzirdējis.
Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņi mēģināja stomīties šo un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedināt, jo varot, ja kas darot vainu, sūdzēt, tādēļ tad esot tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rādīt savu spēku, kur tad pasaulē būšot drošība un taisnība? Šrekhubers kādu brīdi pārdomāja un tad runāja: «No tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist, ja vien mērnieks to gribētu.»
Mērnieks, tos vārdus dzirdējis, taisījās iet laukā, runādams kaut ko par tiesas nespēcību un ļaušanos sevi traucēt, bet Šrekhubers aizstājās viņam ceļā un sacīja: «Pagaidāt, būs drīz laiks, kur varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzināties jeb viņam dots vajadzīgs atlīdzinājums naudā, tad mēs runāsim drīz vien citā vietā, kur tad tiesās pašus tagadējos tiesātājus.»
To sacījis, Šrekhubers taisījās līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza viņam pakaļ: «Un jūs arī varbūt dabūsat kādreiz ko dzirdēt, kad varbūt mans ceļš ies jūsu ceļam šķērsu pāri, tā kā jūs laidāt šodien savu ceļu pār manu.»
«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tāpat kā šodien,» Šrekhubers atbildēja un izgāja, bet izejot vēl bij dzirdama mērnieka piktā runāšana.
Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nākuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijāšanu viņi grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņu pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu atsvabināto izgāja mierīgi ārā. Viņiem galva reiba, domājot, kādam gan tam cilvēkam nevajagot būt, kurš drīkstot stāties tik traki mērniekam pretī.
Par brītiņu pēc tam, kad Šrekhubers izgāja, ienāca Grabovskis, kurš bij ģērbies skaisti pēc pilsētas modes, caur ko viņš tagad izskatījās Feldhauzenam nešķirami līdzīgs, tā ka atkal ļaudis, viņu ieraudzīdami, iztrūkās un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas ārā, jo iznākam viņš nebij redzēts, tāpēc daži sāka jau domāt par acu apmānīšanu, jo šodien brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pārliecinājās, ka bij vīlušies. Grabovskis izlūdza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradās viņas ziņā, teikdams, ka nu gribot no šejienes atstāties; pēc tam izgāja drīz atkal ārā, tāpat kā nācis, un devās atpakaļ uz krogu, kur viesu istabā viņu saņēma pie alus un cigāriem kādi četri jaunāki, arī glīti ģērbušies, kā likās, pilsētas cilvēki. Grabovskim ienākot, tie griezās visi ar ziņkārību uz viņu, jautādami, kā izdevies.
«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetās uz vecā zofas. Ap viņa lūpām apzibēja savādi, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņa izturēšanās bij še brīva, neapspiesta, un viņa vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kādu brītiņu it kā atpūzdamies klusu cietis, viņš runāja tāļāk: «Paši slātavieši, kuri mani redz ik dienas, nevarēja izšķirt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zināja viņu esam turpat otrā istabā, tāpēc, puikas, turat dūšu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņemta branga. Un es domāju, ka tas cilvēks, kuru viņi šodien, nepatiesi sodīdami, iekaitināja, būs mums īsti derīgs vidutājs jeb lietas vadītājs.»
Visi jaunie, no šiem Grabovska vārdiem pajautrināti, saka pildīt no jauna glāzes un dzert uz laimi un izdošanos.
Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta, un tāpēc jau runāja stipri vien, ka mērnieki došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķencis, Svērtelis, «Mēnesnīca» un vēl daži citi braukāja ap Prātnieku, ar kuru iedraudzējās pērn Miķeļa tirgus vakarā, un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujādami, vai drīz iešot mērnieki uz viņu valsti. Arī Prātnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā, īsti tiesas dienās vai arī kādās citās valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā. Tur viņš stāstīja, ka par viņu neesot mērniekam neviena labāka drauga, ka bez viņa netiekot nekas darīts nedz no paša vecā, nedz no jauniem un viņš zinot visu, kas notiekot; ka vajagot zināt, kā ar mērniekiem un īsti kā ar kuru no viņiem jārunā, jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kādām grūtākām darīšanām tuvoties, notiekot tā, kā nevajagot, un slātaviešos šādas lietas dēļ izmetīšot vienu iz mājas, tāpēc vajagot gan zināt, kā tādi soļi sperami un kurš viņus prot spert, bet nevis skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījās viņa stāstos ar ziņkārību un bailēm, iesaukdamies brīžam ar brīnīšanos: «Vai tā?» — «Jā, jā, puis!» — «Ak tu traks!» Daži sāka jau ar Prātnieku sarunāties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņu pacienāt, kas gan izdevās arvienu tik tiem veiklākiem un turīgākiem, jo visi nespēja pie tās laimes tikt. Bez Prātnieka braukāja arī vēl daži citi slātavieši — īsti Bisars — pa čangaliešiem it kā mērnieku priekštecētāji, sludinādami viņa atnākšanu un sataisīdami viņam ceļu ar savām priecas mācībām.
Kādā dienā, gandrīz vēl dažu nedēļu agrāk, nekā bij īsti gaidīts, ienāca Čangalienas valsts valdībai iz Slātavas no mērnieka vēstule, kurā tika uzdots sūtīt parītu ap pulksten desmitiem uz to un to robežas krogu trīs krietnus aizjūgus pretī, jo viņš pats līdz ar saviem palīgiem nākšot uz Čangalienu mērīt. Tūliņ turēja apspriedumus, kur ņemt labākus zirgus, ratus un braucējus, ar vārdu sakot — visa valsts bij kājās, gandrīz nezinādama, ko ķert, itin kā kad būtu jāsataisās uz piepeši pieteiktu karu. Vedējiem, pēc valdības nosprieduma, bij izziņojot piekodināts nenākt citādi kā vien baznīcas svārkos un taīs pašos baltos kakla lakatos, kurus sienas, kad iet pie dievgalda.
Noliktā dienā salasījās jau no paša rīta zināmā krogā ne tik vien pasūtītie braucēji un daži valsts valdības locekļi pie izkārtošanas, bet arī laba tiesa ļaužu, kuri bij nākuši tikai aiz ziņkārības, lai varētu redzēt mērniekus, viņu saņemšanu un aizvešanu. Visiem, ne tik vien vedējiem, bet arī skatītājiem, bij baznīcas svārki un minētie baltie kakla lakati,* jo viņi domāja, ka vedēji, gribēdami
mērniekiem it īsti patikt, esot tā ģērbušies, tādēļ negribēja palikt pakaļ. Daži starp viņiem sajuta žēlumu, ka tiem nebij dalības pie šā laimes un goda pienākuma. Viņi raudzīja gan šur un tur pie sataisīšanas un jūgšanas piepalīdzēt, lai varētu apzināties būt pie šā darba nopelniem līdzmantinieki, bet tie īstie darītāji negribēja vis labprāt viņu pielaist; īsti Ķencis, kuram bij uzdots būt par paša vecā jeb īstā mērnieka vedēju, neieredzēja neviena savā tuvumā, bet dzina ikkatru lepņi nost, uzkliegdams, lai netinoties pa kājām. Divi saimnieki, savrup nogājuši, slaucīja pat asaras par šādu Ķenča bargumu. Priekš šā cienīgā uzdevuma Ķencis bij izraudzīts tādēļ, ka esot jau vedis daudzreiz augstus kungus un kara laikā bijis arī pat kroņa gaitā, kur dabūjis vest paša ķeizara palkavnieka pavāru. Viņš, strādādams pie aizjūga sataisīšanas un tabaku sūkādams, stāstīja varbūt jau tūkstoto reizi, ka vedis kādreiz ceļa pārlūku ar četriem zirgiem un vienos aulēkšos, vai kalns, vai leja, jo bijis nosacīts, ka, ja par tik un tik ilgu laiku nenobraukšot, tad ielikšot uz divdesmit četrām stundām cietumā.
«Nu, un vai ielika arī cietumā?» — tā viens it kā pielabinādamies jautāja.
«Kur ielika?!» Ķencis atkliedza lepņi un pikti. «Es nobraucu vēl pusstundu agrāk, nekā bij nosacīts.» Tad stāstīja, ka esot beigās dzēruši abi ar ceļa pārlūku čarku un viņš, šim dzeramu naudu dodams, uzsitis uz pleca un sacījis pa krieviski: vat esot mužiks nestajaš! labāk būtu iecēluši šādu pastā par komisāru* nekā kaut kādu kungu. No tās reizes viņš esot šo pazinis pa gabalu un ikkatru reizi, kad braucis caur Čangalienu, pieminējis un žēlojies, ka viņa vairs nemaz nejūtot.
«Nu jau, Ķenci, tev atkal ir lielība piesitusies,» — tā cits teica, kuru Ķencis bij atraidījis no palīdzēšanas, «tik ievērojams nemaz vis neesi, kā lielies.»
«Kā ne?» Ķencis ar nepatikšanu atsaucās. «Esmu gan ievērojams, jo kādreiz satikos gan vēl ar to pašu kungu ziemas laikā kādā krogā, kur tad atkal labi izmēļojāmies.» Tāļāk teica vēl, ka šim gadījusies galvā tā ziemas cepure ar lielām ausīm, kuras bijušas nolaistas gar vaigiem un pažodē sasietas. To tad viņš esot ļoti uzteicis un solījies sevim arī tādu iegādāt, ja tik varēšot vien dabūt tāda skrodera, kurš mākot izšūt. Šis vēl parādījis, ka tās ausis esot arī atceļamas un atsienamas tāpat savā pusē katra, kas viņam paticis vēl vairāk, jo galva ar tādu cepuri izskatoties ļoti skaista - it kā divu riteņu rati. Viņš arī nožēlojis, ka neesot iemācījies no laika gala tabakas sūkāt tāpat kā šis, jo tas esot daudz labāk un veselīgāk nekā pīpēt, tāpēc ka tur dabūjot tik dūmu vien mutē, bet no pašas tabakas labuma nekā; turklāt pie sūkāšanas nevajagot nekādu rīku, tik vien taisni negrieztas tabakas, un tad izsūkāta neesot vis metama zemē.
Kad Ķencis pabeidza runāt, tad tas pats pirmējais runātājs sacīja lēnīgā valodā: «Ja vilks ieskrien mežā, tad nevajaga sūtīt nemaz dzinēju, suņu un medinieku pakaļ, bet pielaist tik Ķenci meža malā - tas izmelos tādu pašu dzīvu un veselu ārā.»
Ķencis izlikās, it kā nebūtu nemaz šo vārdu dzirdējis, bet strādāja vien pie pajūga sataisīšanas ar lielu zināšanu: sēja un raisīja, mērīja un vilka visu, kas pie triju zirgu aizjūgšanas vajadzīgs. Arī šī lieta, ka viņam bij jābrauc ar trim zirgiem un citiem tik ar diviem, bij Ķencim par paaugstināšanas cēloni un par
apstiprināšanu, ka viņš ir turams daudz lielākā cienā par citiem, tāpēc darīja visu ar gudru ziņu: taisīja sēdekļus priekš kunga un priekš sevis, pārbaudīdams abēju labumu caur uzsēšanos kunga sēdeklī, kurā bij divi ķiseni — viens, ko sēdēt, otrs gar atzveltni, ko atzvelties, — viņš pats pēc vajadzības iedauzīja un iespaidīja, paceldamies un ar spēku atsēzdamies. Citos ratos bij arī tāpat divi ķiseni ikkatros. Zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ikkatru iepriekš labi iepēra, un citi jūdzēji darīja pēc viņa priekšzīmes. Kad bij iejūgti, tad pēra visus no vietas, uz pēdām turēdams; citi darīja tāpat. Kad visi bij iejūgti, tad ielūkoja braukt. Ķencis, kuram iesēdās kunga vietā kāds no valsts valdības locekļiem, laida labu gabalu pa ceļu, vienu un otru zirgu stipri pērdams. Tie citi brauca ar saviem pajūgiem līdz. Kad bij atbraukuši atpakaļ, tad tika saaicināti visi braucēji krogā, kur viņiem izdeva no valsts puses ikkatram pa čarkai un tad sūtīja, lai ejot vien un sēdot katrs savā vietā, turēdami zirgus uz ceļa, ka, kad vajadzīgs, tūliņ varot laist projām. Vēl turēja pārspriedumu par zvanu siešanu pie ilksīm, bet atļāvumu uz to dabūja vienīgi Ķencis, lai varot izšķirt un zināt, kurā aizjūgā sēdot vecais mērnieks. Citi braucēji gan runāja, ka izšķiršanas dēļ varot siet Ķenča aizjūgam divi zvanus, bet to padomu atraidīja, jo kā gan lai tur, kur visi zvani reizē rūcot, varēšot zināt, kuram aizjūgam viens, kuram divi? Tie citi varot siet, ja daudz, tad tik zvārguļus, ja esot kādam pie rokas.
Pulkstens bij drīz jau vienpadsmit, bet vedēji sēdēja vēl tāpat karstā saulē, turēdami zirgus kroga priekšā uz lielceļa, jo gaidāmie vēl nebij sagaidīti. Ķencis bij pavisam novītis un sāka brīžam aizsnausties. Deguns bij viņam pa vasaras laiku izplānējis vēl vairāk, tā ka tagad pretī saulei spīdēja tam labi krietna blāzma cauri.
Pa tām starpām bij citi, no kāda valsts valdības locekļa vadīti, nogājuši uz Čangalienas robežu, kura no kroga nebij tāļu, sagaidīt augstos viesus ar «urā!» un «augstu laimi!». Bez tam kāds valsts valdības loceklis nāca uz tām jaukām domām uzcelt robežā goda vārtus no abpusēs ceļam iemietiem bērziem, kuriem galotnes savijamas kopā.
Vēl turpat strādājot, atskanēja pa otru lielceļu, kurš nāca no kādas citas kaimiņu draudzes un savienojās ar Slātavas — Čangalienas lielceļu gandrīz pie paša kroga, stipra zvanu skaņa un kalna galā, kur uz abām pusēm gāja ceļš tāļu uz leju, parādījās divi pasta trijjūgi pilni kungu un dažādu spīdošu rīku. Tūliņ cēlās domas, vai tie paši nebūšot mērnieki, kaut gan nevarēja izprast, kādēļ viņi nebrauca no Slātavas puses. Acumirklī pameta ietaisītos goda vārtus pusdarbā un visi steidzās pieliekdamies pa krūmiem taisni uz krogu pretī, kas gan arī viņiem izdevās, jo tas lielceļš, pa kuru nāca pieminētie pasta zirgi, ņēma vēl netāļu no kroga labu līkumu ap pļavu. Ķencis un citi braucēji bij arī jau no zvanu skaņas iztrūkušies un sākuši gurdeni stāvošos zirgus iejautrināt, no jauna pērdami un turēdami. Vārtu taisītāji nebij vis vīlušies, jo, tikko viņi elsdami kroga priekšu bij sasnieguši un apstājušies, tā arī bij gaidītie kungi tūliņ klāt, kurus jau pie cepuru kokardēm un rīkiem vien varēja pazīt par mērniekiem. Pēc valsts valdības locekļu priekšzīmes noņēma visi, pat braucēji un arī Ķencis savu bālgano vilnas platmali, ar kuru mēdza lielīties
un stāstīt, ka šinīs laikos neesot tāda vairs dabūjama. Atbraucēji pavisam bij pieci: pats vecais mērnieks, trīs palīgi un vēl viens, kā likās, slātavietis. Šis pēdējais devās tūliņ pie bailīgi stāvošiem čangaliešiem klāt un sāka rīkot lietu izlikšanu no pasta ratiem vedēju ratos. Viņi gāja gan visi tūliņ pie ierādītā darba, bet tikai ar īpašām bailēm un nedrošību, ņemdami ikkatru lietu tik vairīgi, lēņi un viegli, kā iespējams. Kungi bij sagājuši pa to starpu krogā, tādēļ kāds no čangaliešu valdiniekiem iedrošinājās prasīt, kādēļ mērnieku kungi neesot braukuši pa Slātavas ceļu, bet pavisam no citas puses, caur ko iznīkusi arī visa sagaidīšana un goda vārti palikuši uz otra ceļa kā ietaisīti.
«Kas tev daudz par to jāzina, no kurienes viņi brauc!» tas atbildēja. «Viņi brauc no viesībām jeb balles; bet, ja jūs, čangalieši, arī gribat ar mērniekiem labi braukt, tad jums arī jāzina labi smērēt. Pazīstat jūs kungus, tad kungi arī pazīs jūs.»
Pirmajos ratos, kur Ķencis par braucēju un kuros bij jāsēd pašam īstam mērniekam vien, ielika tik plāts jeb skārda trubu, kurā, kā tika domāts, esot ruļļi iekšā; tās citas lietas izdalīja pa tiem divējiem citiem ratiem. Pasta puiši tūliņ, ko bij lietas no ratiem izņemtas, grieza zirgus apkārt un aizbrauca, kaut gan čangalieši būtu labprāt vēl kādu pusstundu brīnojušies viņu ratos un zirgos, kā arī viņos pašos, jo runāt viņi nerunāja un, ja kāds gribēja iedrošināties pasta puišiem ko prasīt, tad tas līdzatbraukušais izrīkotājs zināja ikkatru tādu atraidīt pie malas.
Pa brītiņu iznāca arī mērnieku kungi un sēdās ratos iekšā: vecais priekšējos viens pats un priekšā, Ķencim pa kreisai rokai, kāds valsts valdības loceklis; otros ratos divi jauni kungi un trešos, kuros bij vairāk lietu, — viens jaunskungs un izrīkotājs priekšā, braucējam līdzās. Cepures nozuda atkal visiem čangaliešiem no galvām un dažas atgriezās tur atpakaļ tik tad, kad vairs nebij dzirdama ne zvanu skanēšana.
Braukts tika tā, kā tik zirgi spēj un māk iet, bet arī tad vēl braucēji skubināja tos brīžam ar pātagām. Visos ciemos un ceļmalās, kur bij jābrauc cauri, stāvēja pulkiem vien skatītāju, bet arvienu bez cepurēm. Kaut gan ceļš gāja caur Ķenča tuvākiem kaimiņiem un kaut gan visi tie skatītāji bij viņam pazīstami, tad tomēr viņš negrieza ne acu uz tiem, bet laida vien pilnā spēkā tāļāk, grožus lepni turēdams un brīžam ar pātagu plīkšķinādams.
Pirmā nomešanās un darba uzsākšana tika ņemta, kā jau arī piesūtīšanas rakstā bij ar vārdu pieminēts, tādā valsts apgabalā, kur labi daudz ciematu un kas atradās gandrīz valsts malā, tāpēc dabūja izbraukties diezgan arī pa meža ceļiem, kur, zināms, neskrēja tik viegli kā pa lielceļu. Par uzņemšanu un dzīvokļiem bij arī gādāts, cik un kā vien drīzumā iespējams.
Mērnieks darīja vispirms valsts valdības loceklim zināmu to, kādā kārtā viņš gribot savu mērīšanas un zemes sadalīšanas darbu uzņemt un strādāt. Pats viņš jāšot pa visiem ciematiem, aplūkodams vecās robežas, lai varot labāk nosvērt, kur viņas pārtaisāmas un kur pametamas tāpat, tāpēc lai gādājot viņam ik dienas labu jājamo zirgu. Saviem palīgiem jeb jauniem kungiem viņš izdalīšot valsti trijās daļās uz stigāšanu, bet pati īstā mērīšana iesākšoties tik pēc tam; turpretī robežas viņš pats sākšot nodibināt tūliņ mājā, kad būšot savu caurskatīšanas darbu beidzis, viņš noteikšot dienu, kurā visiem Čangalienas saimniekiem jātiek Slātavā
uz jaunu robežu saņemšanu. Visu šo lai darot tagad tūliņ pa valsti zināmu, ka visi saimnieki varot palikt nākošās dienās mājās.
Tanī pašā dienā izdzina vēl visi mērnieki kopā, pašam īstam klāt esot, caur visu valsti pamata stigu, uz kuras, kā teica, dibināšoties visas citas stigas. Tas izrīkotājs, kurš bij atnācis mērniekam līdz gāja vienādi, čangaliešiem kaut ko pusdikti stāstīdams par pamanīšanos un laika vērā likšanu, ja gribot ko labu panākt. Viņam tā runājot, gāja uzmanīgi klausītāji vienādi līdz.
Otrā dienā bij mērnieka darba ceļš zināms visai valstij. Tie trīs palīgi izšķīrās, stigas dzīdami, uz savu pusi kurš, bet pats īstais sāka jāt no ciema uz ciemu ar rulli rokā, šo to par robežām prasīdams un piezīmēdams. Viņam it kā par ceļa vadu gāja tas līdzatnākušais izrīkotājs, saaicinādams ikkatra ciema saimniekus kopā mērniekam pretī un musinādams allaž vienam vai otram kaut ko ausīs.
Vienā pašā dienā sacēlās pa visu valsti savāda, neredzēta kustēšanās: visi brauca, gāja, steidzās un čukstēja, bet neviens gan negribēja labprāt otram stāstīt, kurp un kādēļ; kam kāda prece bij uz rokas, to pārdeva ar steigšanos un viena alga par kādu cenu; tāpat arī barojamus lopus un visu, kas vien atlika un ko varēja izdot pret skaidru naudu. Jādomā bij, ka visi taisās doties vai pat uz silto zemi, un naudas meklēja jo dienas jo ciešāk, kā kad būtu jālej vai zelta teļš*. Tāpat arī no ēdieniem un no dzērieniem, kurp vien mērnieki pagriezās, gādāja visu, kas vien zināms un dabūjams, kur klāt dzinās cits citu pārspēt.
Viss tas pastāvēja tādā pašā spēkā trīs dienas, un mērnieki arī strādāja, ko spēja; pats īstais jāja vienādi pa ciemiem apkārt, izprasīdams ikkatru saimnieku par viņu robežu trūkumiem un kaitēm savrup un pēc atkal ikkatra ciemata saimniekus kopā, lai izsaka, kur viņi vēlētos savādi tās robežas, kas iet visam ciematam ar kaimiņu ciematiem. Palīgi arī ikkurš par sevi cirta un dzina stigas, cik vien varēja, tā ka gandrīz pus Čangalienas meža nogāja stigās vien. Turklāt viņi izprasīja ikkatram saimniekam, vai negribot likt uzņemt kādus tīrumus, kuri neesot septiņus gadus mēsloti, meža zemes vērtībā vai arī ganībās kādus meža gabalus, vai pļavas brīvzemē, jo tad neiznākot tik daudz vērtības, kaut gan platība paliekot tā pati. Uz augļu dārziem neliekot vērtības nemaz un par tādiem atzīstot kaut kuru zemes gabalu, kam tik sēta jeb žogs apkārt un daži kaut kādi ogu kociņi iekšā, lai viņi būtu vai kazenāji un irbenāji vien, ja citu neesot. Tātad varot pat rudzu tīrumu caur sētas aptaisīšanu un odzenājiņu iestādīšanu ielikt rullī par augļu dārzu. Čangalieši, to dzirdēdami, sāka taisīt dārzus visā spēkā: cēla sētas veseliem tīrumiem apkārt, iesprauda šur un tur kādas ieviņas, kazenājus un kaut kādus upenāju krūmiņus no meža.
Pēc trim dienām, kad nāca nosacītais mērnieku laiks uz beigām, bij Čangalienā sacēlies naudas kurss par aizdošanu varbūt līdz četri simti procentiem liels, tā ka saimnieki izrakstīja parādu zīmes līdz Mārtiņiem un ziemas svētkiem par otrtik, nekā aizņēmušies, ja tik bij vien kas aizdod. Kam viņiem toreiz naudas tik ļoti vajadzēja un ko tie ar viņu darīja, tas nav zināms pat ne šodien.
Tikpat vecais jeb īstais mērnieks savu robežu pārlūkošanas darbu, kā arī jaunie jeb palīgi savu stigošanas darbu pabeidza vienā dienā, kur tad tūliņ uz otru dienu pēc tam bij pasūtīti uz kādu ciematu valsts vidū visi saimnieki, kuriem mērnieks darīja zināmu to dienu, kad jābrauc uz Slātavu saņemt jaunu robežu ar krustu pavilkšanu jeb vārdu parakstīšanu*. Tas pats pieminētais izrīkotājs, kurš bij arī palicis pa visu to laiku turpat līdz, gāja atkal un vienādi pa ļaužu vidu, skubinādams un stāstīdams kaut ko, īsti par ēdamu un dzeramu lietu vešanu. Tūliņ pēc tam visi mērnieki līdz ar viņu aizbrauca ar pašu čangaliešu zirgiem projām, atstādami savas lietas valsts valdības rokās un solīdamies nākt uz īsto mērīšanu pēc tam, kad būšot robežas jau nozīmētas. Viņi nebrauca vis nedz uz Slātavu, nedz arī turp atpakaļ, no kurienes braukuši, bet pavisam uz otru pusi, sacīdami, ka tur viņiem esot vēl jāpārlūko kādas mazas muižas zeme, pirms dodoties uz Slātavu atpakaļ. Aizvedējus bij viņi atlaiduši pie pirmās pasta stacijas un aizbraukuši ar pasta zirgiem tāļāk dziedādami vien.
Līdz tai noliktai robežu saņemšanas dienai bij vēl vairāk nekā nedēļa laika, bet pa tām dienām izskatījās visā Čangalienā atkal un vienādi, it kā kad viņa rīkotos uz kādām milzu godībām: tur slaktēja jeb kāva, medīja un zvejoja, pirka un gādāja gan mucās, krūzēs un pudelēs, gan kastēs, kulēs un papīros. Visi darbi bij gandrīz kā atmesti un aizmirsti, it kā kad uz priekšu nebūtu vajadzējis vairs nekādu laicīgu gādāšanu, bet taisītos tik uz mūžīgiem svētkiem. Jo tuvāk nāca tā diena, jo lielāka gādāšana bij redzama īsti un vienīgi tik par baudāmām lietām visās zināmās dažādībās.
Pēdējā vakarā gandrīz ikkatrā mājā saimnieks dzina bārdu, lika apgriezt matus un sasmērēja zābakus, saimnieces strādāja, sašūdamas un piebāzdamas ķisenus*, kuri tagad bij pa lielākai daļai izmazgāti, un ikkatra gādāja divus, jo ar vienu ķisenu vien braukt būtu par kaunu un tāds saimnieks tiktu uzskatīts par nabadzīgu, turpretī — jo ķiseni garāki, jo labāk. Puiši veda zirgus uz kalējiem, smērēja riteņus, lika sienu un citu barību ratos, jo viss bij jātaisa tā, ka rītā atliek tik zirga iejūgšana, kā var tikt priekš gaismas no mājas ārā — gan jau tādēļ, ka ikkatrs gribēja būt pie mērnieka vismaz starp pirmajiem, gan arī tādēļ, ka neviens labprāt negribēja rādīt, ka viņš nebrauc vis, kā saka, tukšā. Tātad visvēlāk priekš saules lēkšanas bij Čangalienas saimnieki uz ceļa. Ikkatrs vezdams kaut ko priekšā apakš segas, tāpat kā kad brauc uz godībām.*
Ķencis atradās pats pirmais no visiem Slātavas robežās, jo viņam māja bij daudz tuvāk uz to pusi nekā dažiem citiem; bet izbraucis viņš bij arī drīz pēc pusnakts. Kad Ķencis iesāka uz šo ceļu taisīties, tad viņa sirds bij līksma, bet, jo tuvāk nāca tā braukšanas diena, jo smagāka kļuva arī sirds, un īsti tagad braucot šis smagums augtin auga un Ķencis sajuta, ka viņa, proti, sirds, paredzēja kaut ko ļaunu, kas jau dažu reizi piedzīvots, it kā kad bij aizvedis uz pilsētu sabojātu sviestu un tika saņemts cieti vai arī kad kādreiz naktī gribēja izņemt klusu iz skapīša savu naudu, kur otrā sieva to bij nolikusi un aizslēgusi, paglabādama atslēgu pie sevis, kuru viņš bij gan dabūjis jau laimīgi rokā un sācis slēgt vaļā, bet, nevarēdams tumsā stipri uzstāties, nogāzās ar negantu troksni pār šūpuli un krēslu zemē, jo skapītis stāvēja gultas galā augstu pie sienas, par ko, zināms, viņš nevarēja būt palicis bez soda. Caur šādiem piedzīvojumiem, pie kuriem arī Ķeņča sirds nebij paredzējusi nekā laba, viņš sāka tai ticēt, kaut gan zināja, ka dieva vārdi māca savām sirdīm neticēt. Viņš sāka šaubīties un baiļoties par to, vai šis braukums
varēšot pavisam ņemt lāga galu un vai caur tām vedamām dāvanām neizcelšoties kāds posts, jo neesot vēl nemaz zināms, vai šādas lietas pretī ņemšot, kaut gan nauda netika atraidīta. Viņš atminējās vēl to, ko bij stāstījis Prātnieks par kādu slātaviešu vecīti, ka tam būšot tādu darbu dēļ jāaiziet no mājas, kas viņu satrieca vēl jo vairāk, jo kas zin kā varot klāties, kā sacīt jāsaka, īsti vēl še, svešā vietā, jo pašu muižā būtu varējis sajusties drošāks.
Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūgšanās metot savas bēdas uz To Kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš nolika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: «Ak, mīļais kungs dievs un Pestītājs! tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks — tu jau gan viņu zini — saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām vajagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas, bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā* un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šaī pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi - aizvedīsim uz kapsētu kā brūtganu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ik rītiņu un ik vakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp, un, ja iedomātu, tad lai iedomātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniēls pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdošot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čangalieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņa cienīgu
tēvu ar dāvanām mānīt.» Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tāļāk: «Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas — šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša —, bet lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu* un, ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara*. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!»
Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: «Ak tu dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur lūgšanu un asarām! Nu, nu! vai apstāsies tepat?» viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš nepalīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo viņš tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams dievam iepriekš sariebt.
Slātavā Ķencis bij jau agrāk kādreiz bijis, bet, kur mērnieks dzīvo, tā viņš nezināja, tāpēc, saticis kādu cilvēku, prasīja, lai parādot mērnieka dzīvokli; bet šis — vai tīši, vai netīši — rādīja uz leju, brūzī*, kurā dzīvoja palīgi, turpretī pats īstais vai vecais savā īpašā namā, kuram gāja ceļš gandrīz gar logiem, kad brauca uz leju, kā bij rādīts. Mērnieks, dzerdams pie loga kafiju, ieraudzīja Ķenci, kurš brauca, apkārt skatīdamies, lēnām uz leju, un pazina tikpat pie apģērba, kā arī pie braukšanas, ka tas esot čangalietis, tāds pats kā daži citi, kas pie viņa bijuši. Mērnieks turēja vērā ļoti to, ka lai neviens neiet pie palīgiem jeb jauniem kungiem «ciemoties», un bij jau dažus tādus notvēris. Ķenča bailīgā apkārtskatīšanās, kurā bij pa pusei brīnošanās, pa pusei bailība, krita viņam acīs, tāpēc, savu tasi izdzēris, paņēma cepuri un aizgāja taisni pār dzirnavu upes laipām Ķencim uz brūzi pretī, un nonāca tur taisni taī nelaimīgā brīdī, kad šis, nabags, gāja nedroši pie jauniem kungiem iekšā.
«Kurp tu to spaini nes?» mērnieks viņam uzsauca.
Ķencis, jo vairāk sabijies, kādu brītiņu veltīgi pastomījies un Feldhauzenā plaši skatīdamies, jautāja: «Vai es?»
«Nu kurš gan vēl cits?»
«Vai tu ar mani runā?» Ķencis jautāja vēl kā bez atmaņas.
«Liec spaini ratos, griez zirgu apkārt un brauc atpakaļ kalnā!» mērnieks viņam uzsauca.
Ķencis to arī veikli, veikli izdarīja, jo viņš domāja, ka «kukulis» būšot jānoliek klētī vai pagrabā, bet mērnieks, kurš jau atkal bij iznācis taisni pretī, lika piebraukt pie valsts jeb tiesas nama un pats iegāja iekšā — varbūt, kā Ķencis domāja, izsūtīt kādu pretī, lai saņem dāvanas, bet, par nelaimi, ieraudzījis ērgli uz durvīm, tūliņ sastinga aiz bailēm un izsaucās: «Nudien, būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā!»
Iznāca gan patiesi saņēmēji, bet vien ne tādi, kādus Ķencis pirmā galā bij gaidījis, proti: valsts valdība, darbinieki un arī pats mērnieks. Tik daudz goda Ķencis nebij cerējis sagaidīt, tāpēc nesamanīja, ko pavisam iesākt, bet sēdēja vien ratos it kā iztrūcies jaukā sapnī no miega, negribēdams ticēt, ka esot nomodā, jeb domādams, ka patlaban bijis nomodā, bet piepeši tik atradies briesmīgā sapnī.
«Nu, cik ilgi sēdēsi? Vai nekāpsi vis vēl laukā?» valsts valdība Ķencim uzsauca.
«Vai es?» Ķencis, aiz bailēm vairs neapzinādamies, atkal jautāja.
«Vēl prasa kā akls!» valdība atbildēja.
«Ak kungs Jēzus! kad mēs augām, tad tā negāja,» Ķencis izsaucās un sāka gan kāpt laukā, bet ļoti kavēdamies un it kā atspēries. Kad bij izkāpis un nolicis grožu ar pātagu ratos, tad vienam darbiniekam tika uzdots vest viņu iekšā, bet tiem diviem — nokopt zirgu un ratus. Ķencis, uzkāpis uz trepēm, uzsauca darbiniekiem, kuri brauca viņa zirgu projām: «Bet tā vien, ka nepametat pātagas!»
Bez nekādas izskaidrošanas un vainas rādīšanas Ķencim pavēlēja noģērbties un iet cietumā iekšā, ko viņš arī darīja nemaz nepretodamies.
Tikko kādu brīdi aiz stipras atslēgas, smagām durvīm un dzelzs treliņiem uz lāvas sēdējis un nodusmojies uz dievu, ka tas neesot viņa lūgšanu paklausījis, bet licis notikt pavisam otrādi, par ko apņēmās un gandrīz nozvērējās sevī it kā vai atriebties, nepildīdams nenieka no tā, ko braukdams savas lūgšanas beigās solījis un ko jau līdz šim allaž turējis, — tikko kādu pusstundu šādās un citādās bīstamās domās kavējies, Ķencis padzirdēja no durvju puses jaunu troksni un tādu it kā pazīstamu valodu. Viņš piesteidzās pie lodziņa vai, labāk, pie cauruma mūrī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā, kaut gan, zināms, bij redzama tik tā istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbūt tik puspēdas vienādi un otrādi. Ķencis skatījās un klausījās — redzēt nevarēja vēl nekā, bet viena balss bij itin pazīstama. «Tā ir skaidri tāda kā mūsu Pāvula valoda!» Ķencis brīnodamies un uzmanīgi klausīdamies, izsaucās. Tas troksnis nāca tuvāk un tuvāk, tā ka pret Ķenča lodziņu sabruka drīz atkal tie paši darbinieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū, patiesi, Ķenča pušelnieks Pāvuls, kurš nepadevās vis tik mierīgi kā viņš, bet turējās pretī visvairāk vārdos un drusku arī rokām, kad darbinieki viņu veda
un bīdīja iekšā. Viņš pierādīja, ka tādēļ nemaz neesot cilvēks sodāms, ja viņš gribot kam ko dāvināt, jo kurš tad esot par viņa mantu kungs? Un paši mācītāji ņemot dāvanas. Ja dāvanu devējus gribēšot cietināt, tad nabagiem vajadzēšot nomirt badā. Te tika vaicāts, vai viņš turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu. «Dieva priekšā ir visi tādi paši nabagi!» Pāvuls, drusku iekarsies, spējumā atbildēja, bet laikam apķērās, ka šī atbilde ir bez pamata, tādēļ, drusku pastomījies, ķēra šo pierādījumu: «Un draugs draugam dāvina arī, un paši ķeizari ņem viens no otra zemes gabalus un pilsētas.»
Lai gan Pāvuls pretojās tik sirsnīgi, tomēr viņš tika vienādi un pa pusei ar spēku ģērbts nost un pamācīts, lai nedzisina veltīgi mutes, bet tas nelīdzēja nekā, jo pat uz durvīm cietumā iekšā bīdāms, atspēries ar kājām un rokām stenderēs, viņš lietoja muti visā spēkā, sacīdams, ka uzdodot nemieru jau ārpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņu sauca vēl laukā: «Kad jums tas spēks ir ņemt dāvanu devējus cieti, tad braukājat sestdienās pa mācītāju muižām un liekat tur tos dāvanu vedējus arī cietumā!»
Ķencis, tikko Pāvulu ieraudzījis, atkāpās cietuma dibenā, kur apsēdās pirmajā vietā uz lāvas. Viņa sirdi pārņēma īsti patīkamas jūtas par to, ka Pāvuls iekritis cilpā, tā ka viņš savu paša likteni pavisam uz kādu brīdi aizmirsa un sāka priecīgi pie sevis runāt: «Lai nu tā pasaule kliedz, lai kliedz par dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jāsaka, gan vis vēl neviens neizdarīs kā viņš, it kā tas redzams tepat pie Pāvula. Raug, kā viņš saredz blēdi un blēža ceļus! Visus tādus vajadzētu sagūstīt un likt cietumā iekšā, lai nevar vairs mērnieka cienīgo tēvu kārdināt. Kā es pirmāk lūdzu, tā arī notika. Lūk, kā viņš paklausa ticīga cilvēka lūgšanu!»
Pāvuls nemaz nezināja, ka šaī mājoklī jau atrodas kāds priekšā, tāpēc izturējās, it kā viens pats būdams. Vispirms, nezinādams, ko īsti iesākt, stāvēja turpat netāļu no durvīm, žāvādamies, žorīdamies it kā ceļa vīrs, kuram ilgi nav bijis kārtīgas dusas, bet kurš tagad, mājā pārnācis, taisās omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrūpīgu miegu. Viņš sāka iet uz cietuma dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņurdēdams. Iegājis no gaišas vietas tumšākā, viņš nevarēja nekā saredzēt, tāpēc grābstīja un taustīja rokām pa priekšu, līdz uzķēra Ķenča plāno degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: «Kas, nelaim', tas!?» Ķencis, kurš, kaut gan par Pāvula likstu priecājies, tomēr drīz sajutās, ka pats atrodas taī pašā slazdā un jau agrāk iekritis nekā Pāvuls, tāpēc kaunējās nākt gaismā, jo tas viņam ļoti nepatika — būt ar Pāvulu vienu vietu cietumā —, tomēr nevis tādēļ, ka Pāvuls, kā viņš dievam to rādīja, bij liels grēcinieks, bet īsti tādēļ, ka nu Pāvuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķenča godu. Tādēļ Ķencis neatbildēja Pāvulam uz viņa iztrūkšanos nekā, bet tik drusku iekāsējās. Pāvuls nebij vis ar to apmierināms, bet uzstāja Ķencim: «Ja labs cilvēks esi, tad runā, citādi velns tevi raus!» — un jau sāka grābstīties, kā var ņemt Ķencim pie krūtīm.
Šis laikam nomanīja, ka slēpties tikpat nevarēs, tādēļ atbildēja: «Es pats esmu, viņu tēv; vai tu manis nepazīsti?»
«Kaut tevi zvērs, Ķencis ir!» Pāvuls nogriezdamies pie sevis noņurdēja un nospļāvās, tad atkāpās atpakaļ un, pie sienas atspiedies, tik šņāca, jo viņam tāpat nepatika, ka Ķencis zināja, kā ar viņu noticis.
Labs brīdis pagāja, kur cietumā nekas cits nebij dzirdams kā tik Pāvula šņākšana. Ķencis Pāvulu labi pazina un zināja, ka tad, kad viņš šņāca, bij velti ar viņu runāt, jo tad atbildes sagaidīt nevarēja, bet, ja tika uzstāts vairāk un ilgāk, lai runā, tad aizgāja projām. Bet nu reiz bij Pāvuls pie Ķenča tādā vietā, no kuras aizbēgt nevarēja, tāpēc Ķencis nodomāja šo gadījumu izlietot uz Pāvula atgriešanu, itin kā bij dzirdējis strādājam misioniešus pie pagānu atgriešanas, tāpēc, kādu brīdi padomājis, iesāka runāt: «Jā, jā, viņu tēv! ir jau taisnība, kā tie tēvi saka, ka neviens nav izmācījies piedzimis, nedz, kā sacīt jāsaka, gudrs nomirs un ēst cilvēkam gribēsies tāpat, lai vai cik gudrs. Ir, ir tiesa, ka cilvēka mūžs raibs kā dzeņa vēders. Saki, Pāvul, brāl, — vai tu esi redzējis kādu vecu cilvēku tādu pašu nomirstam, kāds viņš ir piedzimis? Vari, kā sacīt jāsaka, ņemt mērķi pie zobiem un matiem vien: citam ir galva, kā praviets saka, plika kā poda dibens, un citam mute zobu pilna. Vai bērni arī ir visi vienādi, kad piedzimst? Dažam cilvēkam vārot aiziet bojā viss katls ziepju, bet vai gan cits skries tādēļ, kā sacīt jāsaka, silā iekšā? Atminies vien, brāl, kā tev pašam neveicās saprecēšanās, kur braukāji visu rudeni apkārt kā linotājs*, bet vai tu tādēļ meti mieru un vai tādēļ tagad esi, paldies dievam, bez bērniem? Man nosprāga suns tādā laikā, kur āda neder nekam, bet vai es esmu tādēļ tagad bez suņa? Vai tu domā, ka tev būtu labāk, ja vajadzētu dzīvot trīs dienas kā Jonasam zivs vēderā* nekā tagad tukšā cietumā? Kā sacīt jāsaka, mīļo pušelniek, vai tu gribēji, lai krusts tevi nes? Tas, puis, neizdosies! Atminies vien tos laikus, kur kartupeļi iesāka pūt, — vai tad nebij maizes gadi? Un vai taī gadā, kad siens apslīka, nenāca vēži malā? Čigāns man izmānīja, kā sacīt jāsaka, vienā pašā vasarā ar mainīšanu jauno ķēvi un bēro zirgu, bet vai no tā laika ir tas čigāns vairs rādījies? Arī tevis, Pāvul, nav dievs aizmirsis no grēkiem atgriezt, jo ar savu spēku vis tu, kā sacīt jāsaka, šinī vietā nestāvētu.»
Tagad Ķencis paklausījās, vai Pāvulam būs šņākšana rāvusies, jo no tā varētu zināt, ka šie vārdi ir gājuši pie sirds; bet Pāvuls šņāca tāpat kā vētāmā mašīna, tāpēc Ķencis nomanīja, ka jālej viņam savāda siltuma virsū, ko arī darīja.
«Pāvul! Pāvul! Jāņa tēv! Vai tu esi traks vai nepilnīgs? Vai tu nezini, ka tiem nejēdzīgiem tiek tas priecas vārds sludināts? Vai tu domā atsperties, kā sacīt jāsaka, elles stenderēs tāpat kā še, Slātavas cietuma stenderēs, un turēties, kā sacīt jāsaka, lai vai ūzas plīst? Velniem vis nav tādi nagi vien kā slātaviešu darbiniekiem, jo, kad tie ņems tevi rokā, tad, kā sacīt jāsaka, jaunam kažokam uz reizes cauri! Vai tu neesi redzējis, kādi viņiem ragi, kādas ausis un astes? Jau sapnī vien kad ierauga, ir jāskrien no gultas ārā. Pāvul! Stulbais pušelniek! Vai, kā sacīt jāsaka, aknas vien ir tavās krūtīs, ka tu tik briesmīgi šņāc? Ko tu domā darīt debesīs bez dvēseles? Kur visi dziedās, tur tu, Jāņa tēv, ar šņākšanu tāļu netiksi! Pāvul, manas sirds mīļākais! Vai tavas acis ir, kā sacīt jāsaka, no stilba kaula un tava sirds no nededzināta kaļķa akmens, ka nemaz nečūkst?»
Še Ķencis atkal paklausījās un dzirdēja, ka šņākšana patiesi mitējusies, tāpēc sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi un pats paraudādams, itin kā kad pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis.
«Brāl, brāl, viņu tēv! Mīļo, sirdsmīļo Jāņa tēv! Tur mūs, kā sacīt jāsaka, aiznesīs uz debesim eņģeļi, zeravi ar ķerubiem kā izbalinātu audeklu baķus!* Turp aizskriesim kā baltās cielaviņas, kas esam norūdīti šai grēku ceplī. Tur staigāsim abi, kā sacīt jāsaka, ar palmu svecēm rokā un ar rudzu kroņiem galvā kā brūtes pa debesu kāzām.* Tur nebūs nedz paģiru, nedz šķiršanās, nedz kaušanās, nedz citu tādu sērgu.* Tur priecāsimies tādos priekos, kuriem nav gala ne vienā galā, ne otrā.* Kā sacīt jāsaka, es būšu vaļā no otrās sievas un satikšos ar pirmo sievu, raudādams slavas un pateicības asaras. Arī tev, Pāvul, nenāks vairs nekāds tiesas vīrs, kā sacīt jāsaka, mantu uzrakstīt, kad nevarēsi aizmaksāt galvas naudas. Mājas tur būs no zelta ķieģeļiem, ar pērļu koka griestiem. Bērni skries pretī, priecādamies, ka vairs nav jāceļas uz ganiem un rītos vairs nesalst kājiņas.* Tur nebūs ne dūmu, ne ziemas vēja, bet tik, kā sacīt jāsaka, baltas drēbes un ādas josta apkārt taviem gurniem. Uz šo līksmību taisāmies mēs ar Pāvulu šai brīdī. Ak, Kungs, kas tu izdzeri ar varavīksnēm, kā sacīt jāsaka, akas* un piepildi avotus līdz malām, vai tu vari pierādīt, ka Pāvuls ir kādreiz svētdienā ar mani, kā sacīt jāsaka, kāvies, un tādēļ neņemt debesīs? Viens bez viņa es debesīs neiešu, to tu nedomā! Vai tu esi dzirdējis, kad Pāvuls ir liedzies braukt otram talkā? Un kurš gan ir dzirnavās cilājis vairāk maisu priekš citiem nekā Pāvuls?* Vai mēs esam rādījuši viens otru, kā sacīt jāsaka, par malkas zagļiem, un vai Pāvuls kādreiz liedzās, kad viņu pieķēra pie malkas zagšanas? Saki, Kungs, — kādu vainu tu lieci tik mīkstai sirdij, kāda tagad Pāvulam ir, ka tu negribi ņemt viņa debesīs? Vai tu domā, kā sacīt jāsaka, ka Pāvuls ir tik neticīgs, kā izskatās? Jāņa tēvs Pāvuls ir gan šņācis, bet vai Zauls arī nešņāca?* Ja es neticētu, ka tu Pāvulu pieņemsi debesīs, vai tad gan es par viņu lūgtu? Kā sacīt jāsaka, kam gan ir vēl tik lielas asaras kā Pāvulam, kad viņš grib vien raudāt? Mīļais Kungs, pirts siltumas vēl Pāvuls nevar izturēt, jo skrien no lāvas nost, kad salej lielāku vien, bet ko gan viņš darīs ellē? Aizvedi tad tu, Kungs, Pāvulu kā brūti uz debesu kāzām, lai viņš nekarājas vairs pasaules bēdu krūmos kā Ābraama auns ragos*; bet, ja tu, Kungs, tagad vēl Pāvulu izlaidīsi no debesīm, tad manas vainas nesaki.»
Uz beigām Ķencis runāja arvienu gaudīgāk, garāk un raudulīgāk, it kā pa pusei padziedādams, un, kad runu jeb lūgšanu bij beidzis, tad sāka tūliņ un bez apstāšanās dziedāt: «Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks...»* — utt. Pirmo pantu viņš izdziedāja vēl viens pats, bet pie otrā Pāvuls sāka jau pielaist pamazām savu balsi, kura auga pie ikkatra panta augumā un uz beigām pieņēmās pilnā spēkā un gandrīz par Ķenča balsi pārāk. Kad visa dziesma bij izdziedāta, tad Ķencis noskaitīja visus svētīšanas un nobeigšanas vārdus, cik vien zināja, beigdams ar septītās lūgšanas gala vārdiem. Pēc tam Ķencis izslaucīja ar autiņu sev acis, pieaicināja Pāvulu sev līdzās sēdēt un izslaucīja viņam arī acis, jautādams ļoti mīlīgā balsī: «Vai to turamo teļu noķēri, kurš vakar bij pasprucis? Es arī gribēju skriet līdz, bet tad vien tik vēl ieraudzīju, kad bij jau no mājas laukā.»
«Gan viņš atnāks pats,» Pavuls atbildēja, «bet vai tu esi dzirdējis dzērves ejam*? Būtu jāsāk sēt rudzi.»
«Dzērvju gan vēl neesmu dzirdējis ejam, bet sējas laika arī
vēl nav,» Ķencis atbildēja, «jo vabulēm, kā es vakar skatījos, ir bērni vēl vidus kājās vien.»*
«Tad jāgaida, līdz varēs noredzēt kādu sapni,» Pāvuls sacīja.
«Svētdienas rītā gan es vienu sapni redzēju, bet nevar īsti zināt, uz ko tas zīmējas,» Ķencis stāstīja. «Gaisma patlaban ausa, kad uzcēlos un aplūkoju zirgus, atnācis izpīpējos, bet uznāca no jauna tāds vien mīksts miegs, un kā apgūlos, tā sapnis klāt: taisījos braukt uz Rīgu — krāvu vezumu, bet nevarēju vien pielikt, ne sasiet; tikmēr, tikmēr — te atrodos uz linu mārka; sāku slogāt, bet akmens pacelt neviena; tad sāku sviest no mārka zivis — lielas, lielas zivis. Sāku, kā sacīt jāsaka, domāt, ka sievai vis visu nerādīšu, bet citas aiznesīšu un pārdošu. Pēc tam atrados mežā brūklenājos, kuri tapa arvienu lielāki vien. Te sāka līst no malu malām tādi kā zebieksti laukā, un man, kā sacīt jāsaka, sametās ļoti bail. Tie auga vien, auga vien, līdz izauga visi par čigāniem, un, mani ieraudzījuši, visi ar kančukām virsū*. Es tik bēgt un kliegt, bet netieku nekur, un balss izlaist nemaz. Jau biju labu brīdi tā mocījies, tad, par laimi, sita sieva ar dūri mugurā, lai ceļoties augšā, ko te, kā sacīt jāsaka, ņurdot un spārdoties. Sviedri vien bij apbiruši gar degunu aiz bailēm, kad uztrūkos.»
«Vai tu zini, puis? Tad būs šonakt salna, jo zivis ir salnā!*» Pāvuls iesaucās. «Jāsteidzas uz māju — jāliek lai pļauj kartupeļiem lakstus nost.»
«Jā, jā, tiesa gan, Jāņa tēv! Labi, ka ieminējies,» Ķencis atsaucās un sāka iet kopā ar Pāvulu uz durvīm, bet tad tik abi atgādājās, kādā vietā atrodas, un aizgāja klusuciezdami uz lāvu atpakaļ.
Ne visai ilgi pēc tam bij dzirdams ārpusē troksnis no jauna, bet daudz lielāks un stipri pieaugošs. Ķencis ar Pāvulu steidzās abi pie lodziņa klausīties un skatīties, kas tur notiekot, bet tas lodziņš, kā jau zināms, bij tik mazs, ka abi nevarēja pie viņa satikt, tāpēc izcēlās spēkošanās un spaidīšanās un tas, kurš bij labākā vietā, kliedza allaž uz otru, lai viņu nenospiežot.
Drīz piebruka gandrīz pilna priekšistaba čangaliešu saimnieku, kuri visi runāja ar kaislību, par ko nebij no visa tā nekas saprotams.
Ķencis, pa lodziņu skatīdamies, stāstīja ar brīnošanos: «Raug, raug, kā sacīt jāsaka, gandrīz visi čangaliešu lielmaņi un valdinieki: Steiņu Miķelis, Ķeimuru Brēķis, Spēķēnu Čiksts, Sagāžņu Uzbāzs, — pagaidi, Pāvul, liec mieru, nespaidies!» — tad, ar abām rokām aiz lodziņa malas turēdamies, sauca vēl tāļāk: «Riebnieku Zvaigulis, Rutuļu Stāģis, Svērtelis, «Mēnesnīca», vai dieviņ! un pats Čaguļu tēvs arī! Vai traks esi, Pāvul?! Kā sacīt jāsaka, vai rokas rausi otram nost?»
Ar šiem vārdiem bij Ķencim jāatlaižas no lodziņa, jo tikko Pāvuls izdzirda, ka Čaguļu tēvs arī esot, tad tik vien izsaucās ar lielu, priecīgu brīnošanos: «Meli?!» — un, atspiedies kājām sienā un ar muguru pret Ķenci, nospieda viņu ar spēku nost, kaut gan viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu un turējās ar rokām aiz lodziņa pat vēl tad, kad Pāvuls varēja jau skatīties pa viņu priekšistabā, jo tos pēdējos vārdus par roku noraušanu Ķencis izkliedza pašā beidzamā acumirklī, kad nevarēja vairs turēties un bij tūliņ jālaižas vaļā.
«Ko te vēl skaitīt pa vienam! Te ir, ar vārdu sakot, visi čangalieši,» — tā Pāvuls, pie lodziņa ticis un drusku apskatījies, priecīgi izsaucās. «Visvairāk salasījušies no mežoliešu gala.»
Tagad viņiem patika cietumā itin labi, jo te bij vaļīga, neapspiesta vieta, kamēr priekšistabā viss mudžēja vien itin kā svētdien pēc dieva vārdu laika baznīcas krogā, tā ka nevarēja tikt gandrīz ne cauri; tik vien tā lieta nebij pa prātam, ka caur lodziņu nevarēja skatīties abi reizē vai arī ka nebij cietumam divu tādu lodziņu it kā dažām tām kastēm, kurās žīdi izrāda caur stikliem bildes; īsti Ķencis nožēloja, ka tā neesot, jo viņam nācās stāvēt arvienu vairāk Pāvulam aiz muguras, jo reti vien izdevās viņu nospiest pie malas.
Šaī čangaliešu pulkā atradās arī daži viņu tiesas un valsts valdības locekļi, kuri sāka spriest un sarunāties, ka tāda pārestība neesot ciešama — jo vai tādēļ, ka viņi esot čangalieši, varot darīt, kā gribot? Čangaliešiem esot tāpat sava tiesa, sava valdība un viss kā slātaviešiem, bet kādēļ tad gan drīkstot viņus tā nicināt? Nosakot nākt visiem uz robežu saņemšanu, bet, kad atnākot, tad liekot visus apcietināt. Tas neesot tā atstājams, bet vajagot iet tagad pat pie lielkunga žēloties. Uz to izvēlēja tūliņ visus tiesas un valsts valdības locekļus, kuri, piekāruši savus amata medāļus pie krūtīm,* aizgāja nekavēti no slātaviešu darbiniekiem pie lielkunga.
Izvēlētie izsacīja muižas valdiniekam savu žēlošanos, un viņš atlaida tos ar to apsolījumu, ka tūliņ par to lietu gādāšot, jo tas esot viņam pavisam nedzirdēts un neizprotams, ka mērnieks būtu varējis pasūtīt čangaliešus uz robežu saņemšanu, kur Čangaliena neesot vēl nemaz mērīta.
Lielskungs ataicināja mērnieku, lai izskaidrojot, kas tas esot par troksni un nemieru. Mērnieks atbildēja, ka viņš neizprotot, ko tas viss nozīmējot: čangalieši mācoties viņam virsū visa valsts kā melns debess ar dāvanu vezumiem un runājot par robežu saņemšanu, uz ko viņš, turpat Čangalienā būdams un mājas pārraudzīdams, esot tos pasūtījis. Bet par visu to viņš neesot vēl ne domā iedomājis, jo līdz šim tiekot strādāts tik ap Slātavu un uz Čangalienu neesot vēl nemaz taisījies.
«Bet tur kaut kādai lietai vajaga būt,» lielkungs sacīja, «jo bez nenieka viņi nebrauktu un arī nevarētu tā runāt.»
«Jā, to es arī domāju,» mērnieks atbildēja, «tāpēc būtu vajadzīgs pārklausīt viņus tuvāki un ciešāk un sūtīt projām, jo nāk vien vienādi klāt, tā ka drīz būs visa Slātava pilna.»
Lielkungs domāja tāpat, un viņi nogāja abi uz tiesas māju, pieaicināja valsts valdību un sāka tos čangaliešu izvēlētos pārklausīt. Viņi izstāstīja savu lietu droši un cieti tā: «Priekš trim nedēļām ienāca mums Čangalienas valsts valdībā no mērnieka cienīga tēva raksts, lai sūtām zirgus uz Robežas krogu pretī. Viss tika izdarīts un mērnieka cienīgs tēvs līdz ar trim jauniem kungiem un visām lietām atvests. Palīgi dzina stigas, un pats mērnieka cienīgs tēvs jāja pa visiem ciemiem, aplūkodams viņu robežas. Pēdīgi, kad bij tas robežu aplūkošanas darbs galā un visa valsts izstaigāta, tad jūs, mērnieka cienīgo tēv, kā paši vēl labāk zināt, saaicinājāt visu valsti kopā un pasūtījāt uz šo dienu šurp jaunu robežu saņemt; bet nu, kad esam atnākuši, tad jūs liekat ņemt visus cieti. Mēs tad nu lūdzam, lai cienīgs lielskungs, pats
mērnieka cienīgs tēvs, kā arī valsts valdība mums izskaidro, kādēļ to dara un ko tas viss nozīmē.»
«Mīļi ļaudis!» — tā lielskungs uzsāka. «Jums būs bijusi kāda misēšana, jo mērnieka cienīgs tēvs nav vēl Čangalienā nemaz bijis.»
«Ir gan, cienīgs lielskungs, bijis,» viens no izvēlētiem skarbi atteica, kurš arvien vairāk runāja un kuru visi citi godāja par Čaguļu tēvu. «Uz to nozvērēs visa Čangalienas valsts.»
«Bet visa Slātavas valsts zvērēs, ka es neesmu bijis,» mērnieks atteica.
«Jā, uz to zvērēs gan visi slātavieši,» valsts valdība apstiprināja.
«Bet mums ir vēl jo stiprākas un skaidrākas liecības,» izvēlētie atbildēja. «Tās ir, mērnieka cienīgs tēvs, jūsu mērīšanas lietas un ruļļi, kurus atstājāt mūsu pagasta valdības zināšanā. Tas viss tad gan mums būs jārāda un jānodod pie augstākām tiesām. Ja šaī tik skaidrā lietā mēs nevaram taisnības parādīt, tad pasaulē taisnības nemaz nevar būt. Ja ar visu valsti var tā strādāt, ko tad gan nevarēs darīt ar vienu pašu cilvēku, lai arī viņa taisnība būtu gaišāka par sauli?»
Pārklausītāji sāka domāt un arvienu vairāk pārliecināties, ka tur būšot padarīta kāda viltība, tāpēc neņēma nemaz ļaunā, ka izvēlētie aizstāvēja tik aizķerti un karsti savu lietu, bet uzaicināja, lai nosūtot pēc tām mērnieku lietām, tad caur tām varbūt izskaidrošoties šis nedzirdētais jukums.
Izvēlētie izlūdzās atļāvumu aprunāties par šo priekšlikumu ar citiem saimniekiem, ko arī vēlēja. Drīz atpakaļ ienākdami, viņi nesa to ziņu, ka valsts atļaujot gan atvest tās lietas, bet tik ar to norunu, ja visus apcietinātos palaižot vaļā un izvēlētie paliekot Slātavā no laba prāta par lietu saņēmējiem un pārzinātājiem. Izmeklētāji bij labprāt ar to mierā un deva visiem apcietinātiem ziņu, lai baucot ar dievu mājā.
Ar neizsakāmu prieku un gavilēšanu tika šī priecas vēsts saņemta un izlietota, jo gandrīz pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm nebij Slātavā vairāk neviena čangalieša kā tik viņu izvēlētie. Ikkatrs, kurš tik paguva zirgu kaut kādi ilksīs iesiet, aizlaida vienos aulekšos no muižas ārā un tik uz kalniņa, kur iesākās bērzu gatva, atskatījās pirmoreiz atpakaļ; bet tie, kas nebij vēl pilnīgi zirgu sajūguši, pabeidza tur šo darbu, jo te varēja vēl tiesas māju redzēt un uzmanīt, vai kāds darbinieks netaisās dzīties pakaļ. Ķencis ar Pāvulu aiz prieka raudāja un mutējās, kad tika izlaisti ārā, un solījās būt draugi uz mūžību un arī viņā pasaulē.
Pret vakaru taī pašā dienā atveda zināmās mērnieku lietas un ruļļus, bet tur neatradās vairāk nekā kā vien daži nederīgi un nepilnīgi mērīšanas ieroči un kaut kādas vecas, skolu sienas kartes līdz ar dažiem rakstiem, kuros bij čangalieši izzoboti.
Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks, kurš pastāvēja jau no tām dienām, kad sāka sniegs kust. Nevienu dienu neatmetās laiks auksts vai nemīlīgs, bet pat naktis palika allaž siltas un jaukas, caur ko nebij līdz pieminētai dienai ne tik vien sniegs un ledus vairs nekur redzams kā dažos citos pavasaros kalnainos apgabalos ap to laiku, bet jau lielākā daļa gāju putnu klāt, kā arī atradās jau dažas agrajās puķītes pilnos ziedos un agrāk plaukstošu koku sugām īsti piesaulēs bij pumpuri pieauguši līdz plaukšanai. Ūdeņi bij sen jau notecējuši un ceļi nosusējuši; visur redzēja arājus tīrumos čakli un jautri strādājam un lopiņus ganībās līksmi spirdzinājamies. Tēvu tēvi apliecināja, ka esot piedzīvojuši tikai ļoti maz un reti tik jaukus un pastāvīgus pavasarus.
Visur valdīja pavasara prieks un jautrība, ikkatrā vaigā atspīdēja gandrīz tā laimība, kādu bauda tas, kurš ir bijis ilgāku laiku saitēs un nu nācis pie brīvības; ikkatrā mājā bij tāda jautra dzīvība, it kā kad viņai stāvētu priekšā nebeidzami vasaras svētki, — visur, visur izskatījās, it kā dieva radība būtu pagājušā ziemā izdzērusi dzīves rūgtumu iz likteņa kausa līdz pēdējai pilei uz nebeidzamiem laikiem; tik vien Irbēnos un vienīgi Irbēnos bij citādi: tur nevarēja nomanīt nekāda prieka nedz pie vieniem, nedz pie otriem, jo tikpat Oļiņu, kā arī Gaitiņu namā nebij nekādas pavasara laimības, nekāda prieka un nekādas dzīvības.
Ka pie Gaitiņiem tas tā bij, tur nebūtu gan nemaz jābrīnās, jo tiem vajadzēja šai pavasarī un īsti šaī pašā Jura dienā atstāt māju pēc tā sprieduma, kas dots par zināmo Teņa noziegumu; bet, ka arī Oļiņi, kuriem bij jāmanto atstājamā māja bez nekādas atlīdzināšanas, nevarēja būt priecīgi un laimīgi, tas gan nebij izprotams. Vai viņi sajuta varbūt līdzcietību un žēlumu pie Gaitiņu likteņa, ka tiem jāpamet sava sūri grūti iedzīvotā vietiņa un turklāt bez nekā, kaut gan tas notika, kā Oļiniete allaž mēdza teikt un stāstīt, caur viņu pašu vainu? Vai varbūt tiem bij par nastu un grūtumu, ka muiža viņiem uzspieda ņemt Gaitiņu māju, kuras tie nemaz nekāroja un pēc kuras nebūt nebij tīkojuši, kā pati saimniece bij stāstījusi nejautāta simts un vairāk cilvēkiem jeb, ar vārdu sakot, ikkatram, kuru vien satika. Ļaudis gan domāja šā un tā, bet neviens nevarēja būt drošs, ka ir atradis īsto cēloni un patiesi zin, kas Oļiņiem guļ uz sirds; bet tas bij un palika tiesa un to zināja un redzēja visi, ka viņi nes un nes kādu slepenu smagumu.
Īsi priekš Jura dienas Gaitiņi noturēja par savām mantām ūtrupi jeb akcionu*, kur pārdeva visu, paturēdami sev tik vienu
zirgu un vienus ratus. No ieņemtās naudas Kaspars nolīdzināja visus savus parādus, kas bij šur un tur iekrājušies īsti caur dažu ēku celšanu. Pats viņš nogāja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nācās. Bet daži citi bij arī viņam vairāk vai mazāk parādā; pie tiem viņš tomēr negāja, tik vien bij laidis jau agrāk ziņu, ka Jura dienā viņam būšot no Slātavas jāaiziet. Kaut gan bij gaidāms un domājams, ka arī šie zinās savu pienākumu un nolīdzinās aizgājējam to, ko tam bijuši parādā, bet tik retais vien to izdarīja.
Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem, sāka taisīties arī pats līdz ar tēvu projām, jo vairāk nebij neviena, kas būtu varējis iet viņam līdz. Annuža, kura bij vienīgā, kas turējās pie viņiem uzticīgi visos laikos un visos likteņos un kura pēc savas mīļās draudzenes Ilzes nāves stājās un stāvēja līdz šim pašam laikam viņas vietā, atlīdzinādama Gaitiņiem ne tik vien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam māti, netaisījās vairs viņiem līdz, bet bij norunājusi un apņēmusi sev dzīvokli kādā kaimiņu pirtiņā. Ar visu rūpību viņa palīdzēja vēl aizgājējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas drēbes un citas vajadzīgākās dzīves lietas, kuras nebij pārdotas, bet tika ņemtas līdz; arī vajadzīgo ceļa uzturu viņa neaizmirsa ielikt ratos.
Tenis gādāja tik vien par sevi un savām vajadzībām. No paša rīta viņš sāka taisīties uz bārzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsi priekš pusdienas, atstādams labi lielu vaigu bārzdu, kura bij jau gandrīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzināt matus, uzvilka ar atlocītiem stulmiem zābakus, kurus bij sācis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam, ielika labāko pīpes galviņu, to ar zaļo puķīti, un, zināms, itin šķībi, ka lai pats pīpēdams varētu taī puķītē labi skatīties. Tāļāk viņš satina vienkop visus asiņu laišanas rīkus un nodeva tos Annužai, piekodinādams ielikt ratos labā un drošā vietā, tad iebāza kabatā itin lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi, kas gadījušies Tenim ceļā, nebij paspējuši nenieka pie viņa dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi spiesties, ka viņam būtu vajadzējis ņemt to nopietni pie sirds, un pat pie tagadējās iziešanas no mājas viņš taisījās veikļi un jautri un arī savas valodas smieklīgo cēlumu tik brīžam drusku pievaldīja.
Kad viņš bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetās veikli ar pīpi rokā pie Oļiņiem atvadīties.
Oļiniete, kura lūkojās ar ziņkārību un slepen uz Gaitiņu aiziešanu, redzēdama Teni nākam, aizsteidzās drīz istabā un sacīja it kā iztrūkusies uz Oļiņu, kurš, paturējis patlaban maltīti, sēdēja dibena istabā savā gultā, zobus badīdams: «Otrējo vecītis nāk, otrējo vecītis nāk! Nezin kas par vajadzību vēl būs?»
«Kāda nu viņam vajadzība!» Oļiņš atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vārdi. «Viņš nāk varbūt tik atvadīties, jo ar ļaunu prātu negribēs šķirties kā dēls, kuram augstprātība neļauj noiet un ar savu tuvāko salīdzināties.»
«Nē, viņš tik nedrīkst nākt,» Oļiniete atteica, izrādīdamās pati par drošu, «jo pats jau zin gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz arī sagaidīs; kas vainīgs, tas bailīgs. Un labāk arī ir, ka viņš nemaz nenāk, jo iekšā es viņu tikpat nelaistu.»
«Kādēļ nu iekšā nelaistu,» Oļiņš, acis nolaidis, lēnām runāja, «jo tik liels grēcinieks jau viņš vēl nav, ka priekš viņa būtu
jātaisa durvis cieti, bet es domāju, ka tā pati gara lepnība vien ir viņa sirdi apcietinājusi.»
«Bet klausies, veci,» — tā Oļiniete, nākusi drīz uz citām domām, iesāka ātri, bet paklusu, «vai nebūtu jāprasa vecītim, lai atdod to divdesmit piecu rubļu papīru?»
«Kādu divdesmit piecu rubļu papīru?» Oļiņš pabrīnīdamies jautāja.
«Vai tu nu nezini? Redz, to, kuru viņš no Prātnieka Andža bij izņēmis, ko mērnieka cienīgam tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prātnieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabūjam atpakaļ, tad tie mums jāpiecieš, jo uz sevi Andžs gan tās izdošanas neņems.»
«Lai nu paliek vien,» Oļiņš atteica, ar roku atmezdams un riebuma pilnā balsī. «Tepat jau viņi mums visu atstāj — vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņem? Viņam nav varbūt ne graša pie dvēseles.»
«Redz nu, kā jau muļķa vecis esi, tā esi!» Oļiniete pa pusei ar nicināšanu iesaucās. «Priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta nemaz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! Visu viņi tepat atstājot! Ko tad gan viņi atstāj? Tik klaji tās tukšās ēkas, jo mantas pārdeva paši priekš sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksāt, lai maksā dēls — diezgan naudas ūtrupē saņēma.»
«Lai nu būtu, lai nu būtu!» Oļiņš atgainījās vēl ar lielāku riebumu. «Es lūdzin lūdzu nepieminēt labāk nekā par to, gan jau iztiksim.»
Oļiniete nepaturētu gan laikam atbildes parādā arī uz šiem vārdiem, ja Tenis nevērtu patlaban jau durvis vaļā, tāpēc Oļiņam bij jāpietiek šoreiz tik vien ar ļoti ļaunīgu un greizu paskatīšanos no sievas.
«Labdien jūsu mājā!» — tā Tenis, viegli ienākdams, jautri sveicināja. «Vai jūsu saimes bērni jau pārmainījušies? Es nāku, kā smejies, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, jo man arī pašam ir jātaisās šodien pie jauna saimnieka.» To sacījis, viņš smējās itin saldus smieklus.
Oļiņš, kad bij pusīgni labdienu atņēmis, atbildēja bez īstas patikšanas un uz otru pusi zemē skatīdamies: «Izvedību mums gan šodien tikpat kā nekādu, bet ievedības gan; braukšanas daudz, jo visi ienācēji pārinieki vien ir, mantu visiem diezgan, tāpēc tik tās vien vēl puiši ved mājā visu dienu.»
«Jā, nu jau tev būs tikpat, kā smejies, lielāka galvas lauzīšana nekā līdz šim,» Tenis sacīja, uz ko Oļiņš neatbildēja nekā.
«Bet saki — uz kurieni jūs īsti aiziesat?» Oļiniete jautāja pa daļai ar dusmām, pa daļai ar pārmešanu, it kā kad tāda nestāstīšana būtu bijusi noziegums pret viņu.
«Tas man, kaimiņien, nav zināms tāpat kā jums,» Tenis atbildēja, «jo man jāiet dēlam līdz, kurp tas iet; bet, uz kurieni, tā viņš nestāsta nevienam. Ko nu lai dara! Jauniem, kā smejies, ir brīžam savs prāts un sava galva; veciem viņi ik reizes padoma neprasa, nedz arī sava padoma stāsta.»
«Kas jūs esat tādi par cilvēkiem?» Oļiniete iesaucās vēl ar lielāku nepatikšanu. «Ikkurš jel stāsta, uz kurieni aiziet, bet šie nezin ne paši, aizbēg tīri kā bēdzin.»
«Es negribu vis, Oļiņa māt, tā aizbēgt, kā tu saki, bet gribu aiziet ar ziņu, lai gan pats, kā smejies, nezinu, uz kuru pilsētu,» Tenis, pīpi uztaisīdams, atteica. «Jo savā laikā, kad es nācu šurp uz dzīvi, atradu pie jums pirmo pajumtu tanīs reizēs, kad braukāju ziemu, mantas šurp vezdams, un kad mana māja, kura nu jāatstāj, bij jau tukša un auksta, tāpēc ka vecie iedzīvotāji bij aizgājuši uz silto zemi. Tagad nu beidzot, projām iedams, nāku atkal, lai varu pateikt, kā smejies, jel paldies par visu to. Gan jau toreiz, šurp nākdams, nevarēju domāt, ka būs vecie kauli vēl kādreiz jānēsā pa pasauli uz citu malu, bet ko nu lai saka, jo, kā smejies, cilvēks domā, bet dievs dara.»
«Jūs domājat pie savas iziešanas varbūt mūsu vainu,» — tā Oļiniete auksti, bet nedroši uzsāka, «domājat, kā gribat, bet mūsu vainas nav tur ne par matu, turpretī tu pats gan zini varbūt labāk to īsto vainu. Kad kungs pēc tam, kad viņš jums atteicis, piesola mums jūsu māju un, ar vārdu sakot, pavēl ņemt, tad mums ir tas jādara, ja negribam, lai pašus arī izdzen. To zina ir dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jūsu mājas nevajadzēja un iekārojuši mēs viņas nekad neesam, bet gan negribējām nemaz ņemt.»
«Kam nu, otrējo māt, tādas lietas vairs pavisam piemini?» Tenis bezrūpīgi atteica. «Lai nu paliek viss, kur bijis, un, kas noticis, noticis. Naida un ļaunu domu mēs neesam turējuši savā starpā dzīvodami un neturēsim arī šķirdamies, jo mums ikkatram ir jāsāk domāt arī drīz, kā smejies, uz dzimtas zemes pirkšanu, kuras būs visiem diezgan un kuru iemantos tikpat visi, lai māja ir vai nav, jo, kad septiņas pēdas garš un trīs pēdas plats gabals ikkuram, tad pietiek.» To izsacījis, viņš smējās atkal savus gārdos smiekliņus un, sērkociņu uzvilcis, sāka aizdedzināt pīpi. «Jā, jā,» Oļiņš nopūzdamies iesāka, «tā jau ir taī grēku pasaulē, kur pa tumsu klūpam un krītam savā miesas vājībā; bez savām vainām neviens neesam, un žēlastības visiem jālūdz, kuru arī panāksim, ja būsim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā. Kad nāksim tur pie skatīšanas taī pilnībā, tad nejutīsim vairs nekādu trūkumu, jo tad būs visiem viens kungs un viena mūžīga tēvu zeme, tāpēc netiesāsim un nepārsauksim paši šaī pasaulē cits cita, bet meklēsim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram labu dienu, mieru un veselību no sirds, kad jāšķiras.»
«Ko nu, kā smejies, grēcinieki būdami, varam vairāk sacīt vai vēlēties?» — tā Tenis, pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrāk nosēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķiem jostu uz leju, apstiprināja Oļiņa vārdus. Tad, roku sniegdams, atvadījās papriekšu no Oļiņa un pēc no Oļinietes.
«Ardievu, ardievu! Mēs tevis neesam nekad pie dieva apsūdzējuši un nesūdzēsim arī nedz šaī, nedz viņā saulē, tāpēc mūsu dēļ dzīvo droši un ej, kurp gribi, bet, ja dievs tevi piemeklē, tad to viņš dara pats no sevis tavu pašu grēku dēļ un tad mūsu vainas nesaki,» Oļiniete, auksti un lielmanīgi roku sniegdama, sacīja, bet viņas balss skanēja tā, it kā kad viņa gribētu teikt: «Aiziet tev vajadzēja jau sen un nevis vairs šās dienas gaidīt, tāpēc ir labi, ka pēdīgi jel reiz būsi projām, lai tiek māja tīra.»
Kad Tenis bij izgājis, tad nevedās Oļiņiem savā starpā nekāda valoda un viņi sēdēja labu brīdi abi klusu, tik vien pēdīgi pats
Oļiņš gari un smagi nopūtās. Oļiniete, to dzirdēdama, pacēlās no krēsla un, ārā iedama, sacīja ar dusmām, greizi paskatīdamās: «Ko tu šņāc vienādi kā sils! Ne man tāda šņākšana patīk, ne es varu viņas ieredzēt.»
Viņai bij liela kārība redzēt, kā Gaitiņi atšķirsies un aizbrauks, tāpēc iegāja kambarī, no kurienes pa lodziņu varēja pārredzēt Gaitiņu pagalmu un rijas priekšu, kur stāvēja jau sajūgtais zirgs. Bet šo vietu viņa atzina daudz par atstatu, jo redzēšana nebij visai skaidra un nevarēja arī ne vārda dzirdēt no tā, kas tika runāts, tāpēc nogāja uz kūts priekšu un likās tur kaut ko strādājot, lai zem tāda iemesla var labāk nolūkoties. Līdz ar to viņa gribēja uzlūkot Lienu, vai tā arī nenāks un neskatīsies, kā Gaitiņi aiziet; bet Liena palika, tāpat kā gandrīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikās, lielajā istabā sēdot un šuvot, jo pēdējā laikā viņa bija arvienu nopietņi vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dusmoties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kaspara aiziešanas diena tuvojās, caur ko Oļinietei un arī Prātniekam radās jauna dzīvība, kad varēja sākt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem līdzekļiem.
Kad Tenis nonāca savā mājā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sataisīts uz ceļu, tā ka vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo taī, kā pieminēts, atradās tik kādas vajdzīgākās un vieglākās dzīves lietiņas, kā arī pašu uzturs un zirga barība.
Tenim pienākot, iznāca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kādu brīdi par kaut ko sarunājušies. Annužai bij acis izraudātas, un viņa slaucīja stipri asaras, bet Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbūt vēl jo vairāk nekā allaž. Iznācis viņš novēlēja īsos vārdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkārt, bet pats aizgāja pa kāju celiņu pretī. To viņš darīja laikam īpaši tādēļ, lai varētu atrauties no visām jūtelīgām un garām atšķiršanās ierašām, kā arī izsargāties no tām dažādām ziņkārīgām acīm, kas glūnēja ap Oļiņu mājām slepeni uz viņiem, jo Kaspars, drusku un viegļi vien uz to pusi acis pagriezdams, pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stūra skatāmies. Ar Annužu viņš bij atvadījies jau iekšā un arī pieteicis doties līdz ar Teni ceļā, jo viņai bij jāiziet kopā ar to līdz lielceļam un tad jāšķiras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplūkot, vai nav kas palicis, bet, kad nekā neatrada, tad steidzās drīz ārā, saņēma grožu un laida uz ceļu virsū, iedams pats līdzās kājām; Annuža turpretī ar kādu nastiņu un groziņu uz rokas gāja ratiem līdz. Tā nu viņi izgāja gandrīz visi trīs reizē no mājas, nerādīdami vai arī nenesdami nekādu šķiršanās sāpju un žēluma, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.
Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējās to Jura dienu, kur viņa priekš daudz apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos izgājējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no kurienes atkal šodien pati izvadīja viņus laukā. Viņa salīdzināja abas pieminētās Jura dienas un atrada, ka tās savā starpā ļoti šķiras: toreiz nāca šie ļautiņi no dzimtenes šurp uz svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspārnes, darba un uztura; tagad tie paši gāja atkal no šejienes laukā, kur, sūri un grūti darbodamies, bij spējuši sagādāt tikai dienišķu iztiku, bet kur tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz viņi atnāca
trīs: divi pusmūža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu un bērnu. Tagad viņi pārgāja tikai divi: viens vecs un otrs zaļoksnis, jo Ilze, viņas mīļā Ilze dusēja smilšu kalniņā un tagad nolaidās jau otrs pavasars pušķot viņas kapu. Annuža pateica dievam, kurš nelika šai eņģeļa dvēselei, kuras mūžs bij gandrīz tik vien ciešana, piedzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars toreiz atnākdams bij mazs un bezrūpīgs puisēns, bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesākumā, tomēr viņas rūgtumus baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vārdu un neraudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņš spēja šķirties no šās iemīlētās, bet netaisni atņemtās vietas bez nekādas pavadīšanas un bez nekādas atvadīšanās, bez noskumšanas un žēlabām, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairāk vēl tagad pēc mātes nāves. Viņa nomanīja stipri, ka tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas būs vientulībā grūta dzīve un garš laiks, tāpēc pie šās šķiršanās viņa nesa vairāk smaguma uz sirds nekā citi. Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem gadiem bij spēris stiprus soļus sava mūža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi tik viņa cēlumam iekš valodas un iznešanās nebij varējis piekļūt nekāds vecums un arī nekāds trūkums; pašā pēdējā nebūšanā viņš bij turīgs un pat bagāts, caur ko nekāds liktenis nespēja viņa pazemot un nekāda nelaimība ķerties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas, apakš kurām citi gaudās un vaimanāja, Tenis panesa tīri kā pa smieklam, kādēļ dažs bagāts, dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņu ne bez taisnības, savā tukšā dzīvē un vieglā prātiņā, kurš spēj uzņemt visu par laimību. Pēdīgi Annuža lūkojās arī pati uz sevi un saviem piedzīvojumiem šaī mūža gabalā. Daudz laimības viņa nevarēja taī ieraudzīt, bet īstas bēdas, kuru neviens nezināja, gan atminējās. Viss un vienīgais jaukumiņš bij tas, kad varēja būt kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņas prātu. Bet, ko viņa sajuta īsti pie Lienas audzināšanas, kā arī pie viņas tagadējā un turpmākā likteņa — vai prieku, vai kaut ko citu, vai arī visu kopā —, tas nebij nevienam zināms, jo runāt viņa par to nekad nerunāja; tomēr to gan varēja nomanīt, ka kāda nezināma nasta gulēja uz viņas sirds, izspiezdama nereti vien tumšas un smagas nopūtas, kas arī tagad notika. «Dievs vien pats zin, ko viņš ir īsti ar mani nodomājis un kā vēl viss izies galā,» — tā viņa sevī runāja. «Vai tas ir arī patiesi viņa prāts, ka man būs atkal un turklāt vēl sava mūža galā uzņemties šādu smagu pienākumu? Kas gan to pasacīs? Apņēmusies gan esmu, bet dievs zin, dievs zin vai tas būs vien pareizi un vai varēs labi izdoties. Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojos, kad uz to domāju. Vai tās tik nebūs atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņa nenogrims tik pavisam dibenā? Bet, kad apdomāju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru, sirds tā nepaļauj — lai notiek kas notikdams, jāiet uzsāktā ceļā tāļāk.»
Tā sevī nogrimusi un domādama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznākusi jau uz lielceļa un ka no šejienes viņai ar Teni bij jādodas uz savu pusi katram.
Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņam jābrauc — jo tik daudz, uz kurieni iesākot
jāgriežas, bij Kaspars viņam vajadzības dēļ gan pateicis —, tad apturēja, uzsaukdams skaņi un lepņi caur degunu: «Prrrmm!» — it kā kādas stīgas vai skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nāca Annužai pretī, lai var atvadīties. «Nu tevis es vairs pa savu ceļu tāļāk nevedīšu,» viņš Annužai uzsauca. «Tagad iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigājuši gan nīzdamies, gan bārdamies.» To sacījis, viņš sāka jautri smieties.
Annužai turpretī smiekli nenāca, kaut gan viņa arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs gados, tāpēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: «Met jel savu tērzēšanu pie malas jo vienādi viņa nemaz nepiederas!»
Teņa dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņš nespēja iemantot tās vēl ne tik, bet drīzāk gan savu tērzēšanu caur to paveicināt, tāpēc atbildēja, it kā Annužu drusku kaitinādams: «Hm, kad visi gribēs raudāt, tad, kā smejies, pietrūks debesīs drīz asarām trauku.»
«Vai nu tādeļ tūliņ jāraud, kad netērzē?» Annuža ar mazu nepatikšanu atteica.
«Aukstam vai karstam vajag būt, jo remdenos izspļauj.»
Annuža sāka laikam apdomāt, ka tāda nepatikšanas rādīšana nav vairs še īstā vietā, tāpēc mēģināja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: «Ar tādu, kāds tu esi, jābaras pašā pēdējā brīdī, ja arī visu laiku būtu nodzīvots labi.»
«Nu, ja neesi, kā smejies, agrāk rājusi, tad tagad arī vairs neizmācīsi, tāpēc sacīsim ardievu un iesim pasaulē, lai tad rāj tā.»
To sacījis, viņš sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.
«Nu tad ardievu, ardievu!» viņa sacīja. «Gan jau vēl varbūt kādu reizi satiksimies.»
«Vēl var iznākt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesatikties,» Tenis atteica un, grožu saņēmis, skubināja zirgu.
Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un arī citur nekur neapstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bij lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā apturēt kā šaī reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. Viņš gribēja it kā izzināt, kas īsti atrodas tur taī noslēpumīgā dziļumā. Tā jautādams, tas matīja savā garā šo atbildi: «Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!» Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī it kā līdzcietīgi laipnu aicināšanu doties tur iekšā; tur viņš dzirdēja arī apsolījumu, ka kļūs atsvabināts uz reizi no visām saitēm un visām nastām, kļūs atpestīts no visiem vajātājiem un pāri darītājiem. Mīļi viņam izlikās būt tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgaināmu spēku tilta malai pāri. Bet piepeši viņš atrāvās, iztrūkās un viņa vaigs nobālēja, jo iekšķīga balss bij atsaukusi šos vārdus: «Tava dzīvība ir arī cita dzīvība, un tava nāve arī cita nāve!» Kādus acumirkļus Kaspars stāvēja tā, it kā no zibeņa
sasperts: auksti sviedri izspiedās rupjās lāsēs uz viņa pieres, acis apžilba, jādvašo bij ātri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņš nāca atkal pie sajēgas un skaidras apzināšanās. Tas bīstamais tukšums bij nozudis no viņa vaiga un tā vietā iestājies atkal tas pats lēnais, bet negrozāmais panešanas un cauri spiešanās stiprums. Sviedrus noslaucījis un dvašu gari atvilcis, Kaspars gāja mērenos soļos tiltam pāri un savu ceļu tāļāk.
Oļiniete, kad bij aizgājējus slepen ar acīm pavadījusi, iegāja iekšā un teica uz Oļiņu, kurš sēdēja vēl taī pašā vietā un tāpat kā pirmāk, rokas klēpī krustām salicis un galvu nodūris: «Nu ir reiz tā posta suga atkal no mājas laukā, lai nu kā! prāts palika tūliņ kā atlaists.» Kad Oļiņš tomēr ne tik vien nepriecājās viņai līdz, bet nelikās viņas vārdu nemaz dzirdot, tad kliedza ar dusmām: «Ko nu te kūko visu dienu kā dzeguze! Būtu gājis jel apskatījies, kādā kārtā ir atstāta māja: vai nav izdauzīti logi vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz atriebšanās sapostīts? Ko gan tādi bēdā!»
«Man nav nekāda prieka nedz par viņu aiziešanu, nedz par to iemantoto māju,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja. «Es būtu daudz labāk ar mieru, kad viņi nāktu atpakaļ un dzīvotu paši tur, lai paliek viss, kā bijis.»
«Tā jau gan!» Oļiniete atkliedza, paskatīdamās greiži un ar lielu nicināšanu. «Nu ir dievs palīdzējis māju iemantot, viss ir, paldies žēlīgam dievam, iecīnīties — un nu viņam būs vēl slikti!»
«Es neesmu nekad īsti pēc tās mājas kārojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un tagad to sajūtu arvien stiprāk,» Oļiņš atbildēja.
«Tāds jau esi — it kā omu izkūkojis,» Oļiniete atkliedza, bet pa brīdi runāja lēnākā balsī tāļāk: «Nu, ja tu sajūti to par grēku, tad ej lūdz dievu vai arī paraudies, gan tad būs viss vesels. Cik lielu grēku viņš nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! — tad nu šis nieks vien būs neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņam mīļi? Jo pašu slepkavu viņš uzņēma pie sevis debesīs* un vēl papriekšu nekā citus.» Ar šiem vārdiem Oļiniete izgāja ārā, jo viņa sāka nomanīt nepatikšanu šaī brīdī ar tādu cilvēku runāt, kurš ne tik vien neuzteic šā darījuma un panākuma, bet jūtas no viņa vēl satriekts. Viņa labprāt vēlējās atrast kādu, kas runā viņai pa prātam, it kā gribēdama stiprināties. Kad nebij neviens atrodams, kurš būtu turējis no sirds viņas pusi, tad sāka stāstīt kalponei to pašu, ko Oļiņam, jo viņa zināja, ka kalpone vismazāk nedrīkstēs citādi runāt, kas arī bij tiesa.
Kaut gan Oļiniete stāstīja, ka līdz ar aizgājējiem esot viņai novēlies kā akmens no sirds, tad tomēr viņa bij šodien nemierīgāka nekā citām dienām un raudzīja ikkatru, kuru vien sastapa, pārliecināt, ka Gaitiņiem nebijis vis jāiziet viņu dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas pašas un visiem zināmās viltības vainas. Un kādēļ gan lai šie viņu mājas neņemot, kad kungs to pēc likuma šiem piedāvājot? Un, ja šie nebūtu ņēmuši, vai tad cits gan nebūtu atradies? Gaitiņi paši vairs paturēti netikuši nekādā ziņā. To viņa stāstīja arī žīdam un čigānietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.
Oļinietei ļoti gribējās noiet un aplūkot savu jauniemantoto māju, bet dienas laikā — dievs to zin, kādēļ, — viņa it kā neuzdrošinājās to darīt, tāpēc gaidīja krēslas un arī tad negāja vis
taisni un visiem redzot, bet ar līkumu un aiz ēkām slapstīdamās. Iedama viņa domāja jau pa daļai ar dusmām, ka, ja nebūšot atstājuši visu pareizi un kā pienākas, tad tikšot caur tiesu meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot māju, kā vajadzīgs.
Pie dzīvojamās mājas durvīm piegājusi, viņa apstājās un klausījās, vai nedzirdēs iekšā kāda trokšņa, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņai uznāca savādas bailes, kuras augtin auga, jo ilgāk klausījās, kaut gan nekāds baidēklis nebij manāms. Viņa nokratīja tomēr visas bailes, pārliecinādama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs dieva bērns par to tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinājusies, gāja iekšā. Kaut gan ne gluži bez šaušalām iegājusi, Oļiniete atrada visu citādi, nekā bij domājusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem lodziņiem vēl mīlīgi iekšā, apgaismodama diezgan šo kluso mājiņu. Ne tik vien logi, bet arī sienas, durvis un sliekšņi bij nomazgāti un noberzti uz to spodrāko; gar sienmalām stāvēja vēl daži glīti soliņi, kāds krēsliņš un augstāk dažas rindas vadžu. Logu rūtis bij veselas līdz pēdējai, un uz viena loga stāvēja saliktas rindā visas mājas atslēgas. Oļiniete nebij nebūt varējusi iedomāt, ka aizgājēji būs atstājuši savu māju šādā kārtā, tāpēc viņai uznāca tādas jūtas, kuras stāv starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrāk par kvēlošām oglēm, kādas sakrāj godsirdīgs pretinieks uz sava vajātāja un ienaidnieka galvas.* Līdz ar to atjaunojās še, dziļā istabas klusumā, arī tās bailes, kuras bij sagrābušas Oļinieti jau ārā. Viņa tomēr saņēmās un gribēja paskatīties arī dibena istabā, bet, tikko durvis pavērusi, tā iedomāja, ka tur Ilze nomirusi, un taī pašā acumirklī ieraudzīja arī pieminēto nelaiķi dibenā pie loga stāvam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, spēkus saņemdama un bailīgi iekliegdamās, devās pa durvīm ārā un uz savu māju projām, kur vēl nevarēja labu brīdi atelsties. Mājinieki, redzēdami saimnieci tādu bālu un gandrīz drebošu, arī iztrūkās, bet zināt toreiz neviens nedabūja, kas viņai noticis.
Pa labu brītiņu pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mājā un kad bij sameties gandrīz tumšs, iznāca no Gaitiņu dzīvokļa Liena. Viņa bij nepamanīta turp nogājusi, gribēdama pēc ilga laika pakavēties atkal taī istabiņā, kura bij viņai tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja nekādu baiļu, bet Oļinietes ienākšana un jo vairāk viņas iekliegšanās gan to iztraucēja. Liena baidījās, pirmkārt, ka nedabūtu kāds redzēt viņu šeitan esam, jo, ja tas nāktu audžumātei zināms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau drusku aprimis; bet tagad atrada viņu še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazāk bij gaidījusi, tāpēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tās puses. Otrkārt, viņa nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes naigais kliedziens, jo aiz dusmām, ka atradusi Lienu še, viņa tā gan nekliegtu. Krēsla turklāt bij taī istabiņā jau tik liela, ka no durvju puses nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tāpēc vajadzēja Oļinietei būt redzējušai viņu šurp atnākam, kas atkal nevarēja būt; tāpēc arī Oļinietes ienākšana nemaz neapliecināja, ka viņa būtu zinājusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rādīja drīzāk, ka tā viņas nepazina nekā ka pazina. Šo visu pārdomādama, Liena palika kādu brītiņu turpat un tad tik gāja atpakaļ uz māju, kur arī pārliecinājās, ka audžumāte nebij vis viņas pazinusi, bet nodomājusi par dievs zin kaut ko citu.
Oļinietes jūtekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņa trūkās no miega un murgoja visu nakti, redzēja sapnī Ilzi par eņģeli — garās, baltās drēbēs, ar spārniem, palma zaru rokā un kroni galvā. Tā skatījās sāpju pilna uz Oļinieti un redzēja viņas sirdi līdz dibenam ar visu, kas taī bij iekšā, jo priekš tādām acīm tās apslēpt nevarēja. Tomēr Oļinietes stiprā veselība panesa arī šo triecienu, tā ka necēlās ne tik vien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņu atlaišanas bij viņa jau pavisam pie vecā spēka un dūšas. Tomēr no Gaitiņu mājas turpmāk sargājās ne tik vien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķīsta, tāpēc vajagot gaidīt, līdz uznākot kādi lāču vadātāji; tad vedīšot ikkatrā ēkā lāci iekšā, lai to nešķīstību izdzenot*, pēc tam izkvēpināšot vēl labi ar paegļiem* — tad varēšot dzīvot iekšā droši un neredzēšot vairs nekādu modzekļu.
Oļiņa grūtums turpretī gāja stipri vien uz otru pusi: miegs viņam nenāca gandrīz nemaz, arvienu viņš mazāk runāja un sēdēja tik, galvu nokāris, rokas salicis un brīžam smagi nopūzdamies. Kaut gan tagad bij jāuzņem otrtik liela saimniecības zināšana, tomēr viņš nelikās nemaz par to zinot. Oļinietei bij par to lielu lielās bēdas, un viņa nesaprata nemaz, ko iesākt. Pēdīgi gribēja sūtīt jau pēc Prātnieka, lai nākot un ierādot jel puišiem kārtīgu darbību, jo no veča, kā redzams, vairs nekā nebūšot; Prātnieks tomēr negaidīja vis pakaļ sūtām, bet ienāca pats otrā vai trešā dienā pēc Jura dienas.
Ienācis viņš vēlēja Oļiņiem laimi uz jaunu, lielāku saimniecību. Oļiņš neatbildēja uz to nekā, bet Oļiniete pateicās gan priecīgā vaigā: «Paldies, paldies par laimes vēlēšanu! Bet mans vecais vienādi tāds kā saīdzis vien sēd, negrib parīkot pat ne puišu pie darba; es taisījos sūtīt jau, Andž, pēc tevis.»
«Kas tev, Oļiņa tev, tagad vairs var kaitēt, jo nu esi kungs par visiem Irbēniem!» — tā Prātnieks.
«Nu ja, Andž, es arī tāpat saku,» Oļiniete viņam piekrita.
«Es, Prātniek, dēls, paliktu labāk pie tās pašas savas daļiņas ar mierīgu sirdi nekā tagad uzņemu visu ciematu ar nemieru,» Oļiņš pēdīgi atbildēja.
«Kāds tev, Oļiņa tēv, gan var nemiers būt tik skaidrā lietā, kur tu neesi nemaz viņu iziešanas meklējis, bet tik vien māju no kunga saņēmis, kad viņi paši nevarēja vairs palikt?» — tā Prātnieks, spieķīti ar nazi graizīdams, mierināja.
«Lūk, tā, tā, Andž, to pašu es arī viņam saku,» — tā Oļiniete veikļi Prātniekam piekrita.
«Tā tik, Prātniek, dēls, var runāt cilvēku, bet ne dieva priekšā,» Oļiņš atteica, nemaz nepaskatīdamies.
«Nu, es domāju, ka dievam tas patiks gan labāk, kad neticīgi un bezdievīgi cilvēki tiek no mājas, valsts un draudzes laukā nekā kad viņi vēl dzīvotu še dieva bērniem par samaitāšanu un piedauzību,» — tā Prātnieks, kādu brīdi padomājis, uzsāka. «Jo, ja viņu iziešana būtu pret dieva prātu, vai tad gan cilvēki varētu tur pretī ko darīt? Kungi un valdīšanas, kā tu pats, Oļiņa tēv, zini vēl labāk, stāv dieva vietā, un, ko viņi dara, tas ir darīts tikpat kā no paša dieva. Gan viņš pats zin, kā katru reizi priekš viņa valstības izplatīšanas jāstrādā un kā kurš pretinieks jāliek par pameslu viņa kājām. Tas ir viss viņa paša darbs, jo no sevis un ar savu spēku cilvēki nekā laba nespēj, ja vien tik ļauna,
un še tu skaidri redzi, ka ļauniem dievs turas pretī un tos pazemo caur citiem cilvēkiem.»
«Nu, klausies nu, veci, kā rakstus izliek, kas saprot, kā uz delnas, lai gan pats nav necik ar viņiem darbojies,» Oļiniete priecīgi iesaucās. «Ja Prātnieka Andžs būtu cilājis dieva vārdus tik daudz kā tu, tad viņš zinātu visus rakstus no galvas. Un vai gan tu gribi izdzīvot visu mūžu kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tevim vajaga to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja Pestītājam ciest un mirt?* Ak skaudīgs! tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši dieva vārdu mājā vai klausījušies baznīcā vai arī kur tu pats nebūtu sludinājis viņu cita vietā. Dažu svētdienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īsti kad ir bijuši jādzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu, cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas. Man tā dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu kurp iedama; lai daru ko darīdama, bet dieva vārdu man vajag mutē. Ziņģes es neesmu nezin par cik gadu ieņēmusi mutē, kamēr varbūt taī jaunības trakumā, kad Pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vienādi ir tā dieva labā vien dzīvots un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien, kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, kad pats krājējs nedrīkst ne pilītes no viņas baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?»
«Tu jau pats arī, Oļiņa tēv, zini un māci,» Prātnieks teica, «ka tādam grēciniekam, kurš tā no sirds savus grēkus nožēlo, dievs viņus piedod labprāt pat vai divreiz, tāpēc nevajaga par tādu mazu lietu, kuru viņš būs piedevis varbūt jau ar augļiem un kura, kas zin, nemaz vēl grēks nav, savā sirdī tik daudz zūdīties, it kā kad dieva pasaulē vairs nebūtu.»
«Un es viņam, Andž, saku — ja jau tie grēki tik ļoti spiež, lai iet biežāk pie dieva galda,» Oļiniete vēl pielika. «Var iet reizes četras par gadu — liegt neviens neliedz; un cik gan tur tās izmaksas? Vai gan šie grēki vien būs tie, kuru nevarēs nekādi pārspēt? Te nu, Andž, redzi, cik vien manam vecim ticības! Par ikkatru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepiedos! dievs nepiedos!»
Gan Oļiņš nevarēja viņu domām un pierādījumiem piekrist, bet pretī runāt arī nespēja, jo viņam izlikās gan arī, ka izskaidrotājiem varot būt labi daudz taisnības, kaut gan viņš neesot pieradis jeb iedomājis, ka grēku piedošanas lietas varot arī no šās puses tulkot un aizbildināt, tāpēc savā garā cik necik atdzīvojās, sāka meklēt zābaku un solījās spirdzinādamies iet pie arājiem, ko arī darīja, jo gribot paraudzīt, kā veicoties jaunai saimei darbs.
«Lūk, lūk, Andž, kā vecis kļuva tūliņ savādāks!» — tā Oļiniete priecīgi iesaucās, kad Oļiņš bij aizgājis. «Nebūtu tu atnācis — viņš kūkotu tāpat.»
«Jā, jā, bet tas prāta durnums pārietu viņam gan tāpat no sevis, ja varbūt tik kādas dienas vēlāk; bet tomēr labāk jau ir, ka cik necik piepalīdz,» Prātnieks atbildēja, būdams ar saviem panākumiem pilnā mierā. «Prāts viņam, zināms, ir mīksts un pabailīgs, bet, kad iedrošina vien, tad ir atkal uz ceļa. Bet lai nu šī lieta būtu. Saki labāk — ko var nomanīt tagad no tavas audžumeitas? Vai aizgājēju arī vēl piemin?»
«Nē, neesmu manījusi vairs nekā,» Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. «Liekas, ka tavs gudrais darbs būs izdevies: visu šo
pēdējo laiku un tāpat arī tagad viņa nav turējusi ar to pagānu vairs nekādas sazināšanās. Laikam gan sāk pārliecināties, ka diedelēt negribēsies iet. Pēdējās dienās es uzskatīju jo cieti, domādama, ka jel priekš šķiršanās mēģinās satikties, bet nebūt — viņai bij viena alga, vai iet vai paliek, it kā kad nemaz nezinātu. Vēl, zināms, gan tāda pati domīga un nopietna vien ir, jo varbūt kaunas par savu neprātību. To redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi nostājies un aizmirsts. Var būt, ka tagad viņa tik gaida, lai tu atkal uzbildinātu. Bet klausies, Andž, — Liena strādā tagad pagrabā, es gribu iet tur un sūtīt viņu šurp uz istabu šūt, tad varēsi izrunāties. Bet tagad nāc man līdz un pakavējies kādu brītiņu pie arājiem vai citur, lai Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomātu, ka es sūtu viņu ar nodomu uz istabu. Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie pļavu līdzināšanas.»
Prātnieks pieņēma labprāt šo padomu, kurš arī izdevās pilnīgi tā, kā Oļiniete bij to izdomājusi, jo, pēc brītiņa pārnācis, viņš atrada patiesi Lienu istabā sēdam un šujam.
Arī Prātnieks pārliecinājās, ka Lienas daba bij stipri vien pārgrozījusies jeb nostājusies. Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr taī laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik godīga pieklājība un sveša cilvēka cienīšana. Vai Prātnieks arī to tā redzēja un saprata, tas nav vis ticams, jo bij nomanāms, ka šāda Lienas izturēšanās, kura izskatījās patiesi tāda, kā Oļiniete to bij sapratusi un stāstījusi, atjaunoja un pacēla stipri viņa cerības. Bet pret šo laipnību bij nozudis Lienai viss bērnišķīgais jautrums, bezrūpīgie smiekli, jocīgā pārgalvība un nebēdība, kas viss piederēja viņai tik jauki. Arī ziedošais vaigu sārtums bij nodzisis un devis vietu klusam, piemīlīgam bālumam; acis nebij vairs nemierīgas un ugunīgas, bet rāmas un aukstas kā divi tumši spoguļi vai arī kā lieli, norimuši ūdens krājumi tikpat priekš, kā pēc aukas. Tomēr no sava spēka nebij viņas ne tik vien nenieka zaudējušas, bet gan pieņēmušas klāt, jo runājot tās stāvēja visā savā pilnīgā lielumā gan mierīgi un lēņi, bet taisni, pastāvīgi un caurspiedīgi otram runātājam un viņa acīm pretī. Prātnieks to sajuta pirmo reizi, bet stipri, tā ka viņam bij jānogriežas un savas acis jāpaslēpj, jo viņš nespēja vis nedz citu acu panest, nedz arī cita acīs skatīties. Arī Oļiniete bij uzsaukusi Lienai dažreiz: «Ko tu skaties manī tādām tik lielām acīm kā ortiem?»
Prātnieks, kas bij apsēdies Lienas padotā krēslā, sāka jautāt, kā nu klājoties un vai neesot Irbēnos tagad garš laiks, kamēr Gaitiņi aizgājuši un šiem, Oļiņiem, vien jādzīvo visā mājā.
«Nu, garu laiku var pazīt un par to runāt tikai tas, kuram nav pašam īsta darba,» Liena atbildēja.
«Jā gan; bet to jel jūs varēsat zināt, vai jums nepatiks tagad Irbēnos labāk dzīvot pa visu mājas platību nekā agrāk uz pusmājas?» Prātnieks jautāja tāļāk, gribēdams izdibināt drīz Lienas prātu; bet tūliņ arī gan pats sajuta, ka bij izskrējis par daudz tāļu klajumā un ka nu vajadzēs dabūt varbūt kādas bultas pierē, tāpēc būtu gan labprāt rāvis to jautājumu atpakaļ, ja vien spētu notvert.
Ko Prātnieks sajuta, tas bij arī tiesa un piepildījās, jo Liena
zināja ņemt šādu viņa klajā izskriešanu vērā. Papriekšu tā uzlūkoja Prātnieku mierīgi, bet plaši un vareni, tā ka tam bij gandrīz jāsaraujas, tad sacīja lēnā garā: «Ja jūs, Prātniek, meklējat vēl kādus, kas par Gaitiņu izdzīšanu jeb izskaušanu līdzpriecājas, bez tiem, kuri jums ir zināmi un darbojušies varbūt arī līdz, tad vairāk atrast jums gan nāksies grūt.»
Prātnieks bez nekādas apdomāšanās un nogaidīšanas sāka veikli aizbildināties un stāstīt, ka pie Gaitiņu iziešanas nevarot būt nemaz viņa vaina, kā gan laikam ļaudis esot izrunājuši, bet drīzāk gan varot teikt, ka šis esot no savas puses darbojies uz to, lai kungi vecītim piedodot un atstājot viņus mājā tāpat. «Naudu,» — tā viņš sacīja, «gan es vecītim aizdevu, bet to viņš man lūdza pavisam priekš citas vajadzības — priekš kāda parāda nolīdzināšanas. Bet ko nu lai dara, jo pasaulē ir daudzkārt jāsaņem par labu darbu ļauna alga.»
«Jums, Prātniek, nemaz nav vajadzīgs pie manis aizbildināties un taisnoties,» Liena it kā apmierinādama sacīja, «jo es neesmu un arī negribu būt nedz jūsu apsūdzētājs, nedz jūsu tiesnesis, bet, ja jūs domātu mani pārliecināt, ka esat nevainīgi patiesi šinī lietā, tad saku īsi, ka tas jums neizdosies, tāpēc atstāsim labāk šo valodu un runāsim, ja patīk, ko citu.»
Prātnieks, lūpas kodīdams, cieta kādu brīdi klusu, sevī un par sevi sāpīgi dusmodamies, ka bij piegājis ar savu valodu tai riebīgai vietai tik tuvu, tā sakot, pa šāvienam un arī dabūjis veselas saujas skrošu acīs. Tomēr tas Lienas uzaicinājums runāt par kaut ko citu deva viņam atkal drusku cerības. Bet tagad viņš sargājās uzmanīgi ar savu valodu tāļu klajumā nākt, bet palika arvienu labāk kādu soli tuvāk pie mežmalas, caur ko atkal sarunāšanās ne tikvien lāgā neveicās, bet Prātnieks nedabūja arī nenieka tuvāk pārliecināties, kādu prātu īsti Liena tur tagad uz viņu.
No šās dienas vecais Oļiņš gan drusku atdzīvojās un sāka rūpēties joprojām par savu saimniecību, bet agrāku laiku miera un rūpības viņam tomēr trūka, kaut sieva rāja viņu par to ik dienas un, kā tika dzirdēts, devusi kādreiz pat ar dūri mugurā, kliegdama, ko vienādi te pūšot kā meža balodis, vai neiešot vis pie darba rīkošanas! Kad neesot gribējis gādāt, tad nevajadzējis arī ņemt otras mājas, jo nu ar šādu galu būšot jāizput no abām. Tomēr arī viss tas daudz nelīdzēja, un vecais jautrums Oļiņam vairs neatnāca.
Kādas nedēļas pēc Jurģiem Liena taisījās iet sērst jeb ciemoties pie Oļinietes radiem kādas divi jūdzes tāļumā. Oļiniete to viņai labprāt novēlēja, un tā kādā jaukā sestdienas dienā devās Liena ar nastiņu rokā uz ceļu, solīdamās būt mājā ne agrāk kā varbūt otrdienas vakarā.
Otrdienas vakars pagāja, bet Liena neatnāca. Oļiņi gaidīja viņas visu trešdienu, bet nesagaidīja. Ceturtdienas rītā sūtīja kādu cilvēku braukšus turp, uz kurieni Liena bij solījusies iet. Taī pašā dienā pret vakaru atbrauca tas izsūtītais cilvēks atpakaļ ar to ziņu, ka Liena neesot nemaz tur bijusi, kurp solījusies iet, un neviens neesot viņas redzējis. Šī ziņa iztraucēja Oļiņus ļoti un it īsti pašu saimnieci, jo tāda pazušana nevarēja vis nozīmēt nekā laba. Tūliņ sūtīja atkal citu cilvēku uz Annužu, var būt, ka tā zināšot kaut ko stāstīt, bet Annuža, kā viņas saimnieki teica, neesot arī pati no pagājušās sestdienas mājās manīta, un nezināms,
kurp aizgājusi. Oļiņos cēlās tūliņ tās domas, ka viņas abas būšot aizbēgušas Gaitiņiem līdz; bet, kur paši Gaitiņi atrodami, tas nebij zināms nevienam, un tāpēc par tāļāku meklēšanu nevarēja nekā domāt. Oļiniete iekrita atkal savā krampju un pustrakuma vājībā nevis aiz Lienas žēlabām, bet aiz dusmām, ka Liena ir nogājusi varbūt pie Gaitiņiem. Daudz, daudz mīļāk viņa dzirdētu to ziņu, ka Liena ir atrasta kaut kur pagalam, nekā būtu šinīs bailēs, ka viņa ir, kas zin, savienojusies ar Kasparu. Agrāk šādos trakuma un plosīšanās brīžos Oļiņš raudzīja viņu apmierināt gan ar dieva vārdiem, gan citādi, bet tas pēc šām ziņām un izsacītām domām sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret sievas trakošanu.
Šaī vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā jo pērn viņu iesāka diezgan vēlu pēc tam, kad māņu mērnieki bij aizgājuši un čangalieši, caur viņiem apcietināti, izcietuši lielas briesmas. Vēl tagad daži un īsti Ķencis lielījās, sacīdami: «Redz še, kā dabūjām beidzot zināt, ka bijuši tikai blēži vien! Viņi bij gribējuši mūs tik vien izmānīt.» Visa čangaļu valsts stāvēja cauru vasaru kā spārnos pacēlusies, bet, zināms, ar savādu jautrību un savādu drošību nekā pērn, jo tagad viņiem neuzbruka nekāda liksta, tāpēc tad arī varēja dzirdēt klaji lielāmies un priecājamies: lūk, kā šogad, kur strādājot īstie mērnieki, varot braukt pie mērnieka cienīgā tēva un nest, ko kuram dievs svētījis, bet tik, zināms, ar prātu un godu un jo labāk caur tādiem, kuri mērnieka cienīgam tēvam pazīstami; bet pērn tie kā māni bijuši, tā māni palikuši un tik mērnieku cienīgu tēvu par velti izkaitinājuši kā velni.
Pa mērīšanas laiku Prātnieks dzīvoja vairāk čangaliešos vien tāpat par vidutāju starp palīga mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangāk nekā slātaviešos. Viņš turējās visvairāk pie vecākā palīga mērnieka Raņķa, kā jau slātaviešos iesācis. Arī daži citi slātavieši dzīvoja tāpat pie tiem jaunākiem palīga mērniekiem un darbojās tikuši vien. Viens no viņiem bij Bisars. Arī Švauksts maldījās dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Ar vārdu sakot, pagājušās vasaras mērīšanas darbi atjaunojās šaī vasarā Čangalienā tādā pašā spēkā, bet pastāvīgāk un ilgāk. Uz robežu dzīšanas jeb zemes dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prātnieks, kā arī tie divi citi vidutāji nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vājnieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. No pusjūlija mēneša līdz augusta beigām stāvēja tikpat Prātnieka, kā arī citu vidutāju mājas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažāda labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņi ietaisīja šādā kārtā: no rītiem brauca ar visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienām bij atkal mājā, lai var saņemt jaunus vājniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zināja. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu un dažādi lietojamu labumu, izklausīja un uzņēma vajadzības, kur klāt groka dzeršana nemitējās no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dāvanu novešanas uz rītdienu Prātnieks paturēja arvien kādus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja; tāpat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņš, zināms, nekad nebrauca. Kaut gan caurcaurim lielākā puse no tām atvestām
dāvanām palika pašam Prātniekam, tad tomēr priekš novešanas uz muižu bij jāpatur dažu dienu vairāk zirgu, kuriem uzkrāva pienācīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prātniekam, kā arī tiem citiem vidutājiem, kuri dzina tāpat savus vezumus ikrītus pie mērnieka, it kā modernieki pilsētā, zināmi divi ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņiem pašiem vis daudz nepatika, kad bij jāskatās kā kara gādātājiem cits citam acīs.
Prātnieka māte, visu to redzēdama, tik brīnojās un baiļojās. Viņa neparedzēja šādos dēla darbos nekā laba kā vien tik postu. Nedz viņa ņēma savā ziņā to atvesto un paturēto čangaliešu dāvanu, nedz arī paļāva, lai tās tiktu lietotas kaut kādi viņas saimošanā. «Es,» — tā viņa mēdza sacīt, «esmu vadījusi māju, atraitne būdama, visādos bēdu laikos, un dievs ir man palīdzējis tikt cauri ar taisnību vien, tāpēc šādas mantas man nevajaga.» Dažu brīdi viņa sunīt sunīja čangaliešus par šādu braukšanu un sava labuma izšķērdēšanu, ka mānot citi viņus kā lopiņus, jo vai nevarot paši baudīt un lietot savu dieva dāvanu mierīgi mājā nekā kaisīt pa pasauli tik sev un citiem par postu, jo īsta labuma izaugam tur neviens neredzēšot.
«Labums, kā sacīt jāsaka, būs gan, tik vien nezin kāds,» Ķencis viņai kādreiz atbildēja, izjūgdams pagalmā savu zirgu.
Kad viņa bij jau labu laiku šo trakumu savā mājā cietusi un dēlu arvienu īsos vārdos veltīgi par to rājusi, tad kādā pirmdienas rītā, taisoties viņam atkal pēc kupli nodzīvotas svētdienas ar čangaliešu mantām uz muižu, tā sāka klētī runāt, kamēr viņš ģērbās: «Nu es, dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šaī mājā, kura tagad nav labāka par Zodomu. Ne vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strādāšanas, it kā pēdējiem laikiem tuvojoties. Par māju un mājas darbiem nav vairs nekādas gādāšanas, lai saime kust vai nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki — kas še tiem čangaliešiem tāda par pasta staciju ir pie tevis un kāds gādātājs tu par viņiem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib. Nevar vien nekad beigt to vezumu aizdzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kādēļ tev vajaga paturēt viņu labumu mājā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi pieņēmies, un ko tu ar to lāstu mantu darīsi? Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu un dalīšu šās mājas dieva svētību, neizies no viņas ne putraims, to tu, dēls, tici droši!»
«Gan es pats zināšu, ko es ar viņu darīšu,» Prātnieks ar nepatikšanu atbildēja.
«Un naudu, kā dzird, tu arī ņemot pretī?» māte runāja ar bailēm.
«Tu gribi laikam, lai es staigātu gluži par velti priekš viņiem?» Prātnieks pikti atteica.
«Vai, vai, dēls!» māte ar sirdssāpēm izsaucās. «Piemini tu manus vārdus: tā nauda ir Jūdasa nauda, viņai nāk sodība pakaļ, ja ne pašiem, tad pie bērniem, kuri top tad arvienu par palaidņiem. Vaimanas un lāstus vien cilvēciņi kliedz visās malās par tevi un Bisaru. Es, tāpat mājā dzīvodama, nemaz nezinu visa, ko ļaudis stāsta par taviem darbiem.»
«Kas tev liek klausīties ļaužu melos!» Prātnieks cieti atteica.
«Nav vis, dēls, meli, nav vis, bet kas gan vēl pasaulē visu stāsta? Vakar, uz baznīcu iedama, satikos ar Bisara māti — tā raud un kliedz tāpat par savu dēlu un vedeklu: esot sašuvuši bērniem no tiem čangaliešu atvestiem un paturētiem lāstu un grēku audekliem kreklus. Ak kungs un dievs, ak kungs un dievs! Čangaliešu labums vien vairs stāvot vai bļodā vai krūzē, un pati prasot vien: «Ko nu, vīrs, liksim atkal rītdienas čangaliešiem vest?» Vai nu nebijuši līdz šim vēl apģērbušies un paēduši? Kam gan vajadzējis atļaut tos čūskas ieviltotos kārumus un bagātā vīra rotas vest mājā?* Lai nu būtu skrējuši paši pazušanā, bet kaut neieēdinājuši jel bērnu ar tām nāves zālēm un neietērpuši savā netaisnības nopelnā.»
«Tik vien jūs zināt, kā tādas sieviešu pļāpas apkārt nēsāt,» Prātnieks, saģērbies un no klēts ārā iedams, atteica. «Kas jums, vecenēm, par daļu maisīties vīriešu lietās, no kurām jūs nenieka nezināt?»
«Lai nu es, dēls, zinu ko vai nezinu, bet to gan redzu un varu pasacīt, uz kurieni kurš ceļš iet un kur nobeigsies,» māte sauca vēl dēlam pakaļ, bet tas neklausījās arī šos vārdos, un viņa palika viena pati klētī pie stenderes raudam.
Šinīs dienās piedzīvoja Slātavā dažus ērmotus notikumus, no kuriem še dzirdēsim tik kādus. Liela daļa čangaliešu, kad bij dabūjuši zināt, ka netiek Slātavā ņemts vairs neviens cieti, brauca pie mērnieka paši vien taisni un bez vidutājiem «ciemoties», jo tā mēdza braukšanas dēvēt. Ikkatram, zināms, «ciemoties» braucot, nebij derīga «kukuļa» pie rokas, bet tika dzirdēts, ka turpat pie Slātavas miesnieka un bodī esot dabūjams viss, kas vien vajadzīgs un kas vien par derīgu zināms, tāpēc daudz čangalieši brauca no mājas tāpat tukšā, tik ar naudu kabatā, cerēdami dabūt savu vajadzību turpat, un tas bij arī tiesa, jo īsti ķēķa materiālu un par visām lietām svaigu gaļu atrada tur arvienu. Tomēr miesnieks negādāja vis viņu pats, bet tik vien atpirka allaž kādu daļu no mērnieka, jo tas nevarēja spēt visa pievestā provianta izlietot un pārdeva labprāt un īsti tādas ēdamas lietas, kuras nebij ilgi paglabājamas. Tātad nereti vien daža čangalieša vedums staigāja vairāk reizes no mērnieka uz miesnieku un atkal otrādi. Īsti vienam veprim bij tāds lāsts jeb liktenis ilgi jānes. Daudz dienu no vietas redzēja viņu ceļojam no mērnieka uz miesnieku un no miesnieka un mērnieku. Kad kāds čangalietis aizveda viņu pār vienu tiltu uz mērnieka māju, tad pēc pāra stundām veda atkal viņu mērnieka kučiers pār otru tiltu uz miesnieku atpakaļ. Maksāšanu izlīdzināja vakaros un apskaitīja tik pēc tā, cik reizes vepris ceļojis apkārt kā ap zemeslodi. Mērnieka kučiers ikkatru reizi, kad noveda, iegrieza pātagas kātā robiņu, un miesnieka puisis ikkatru reizi, kad saņēma, uzvilka ar krītu zīmi uz pagraba durvīm. Pēdīgi, kad vepris bij atkal pie miesnieka apstājies un netika vairs to dienu uz kalnu vests, tad saskaitīja zīmes no vienas un no otras puses un miesnieks izmaksāja naudu, izreizinādams zināmo cenu ar to skaitu, cik reizes vepri saņēmis. Bet, kurā pusē šis vepris beidzot palika un vai viņš neaizgāja pavisam uz citu pusi, tas nav zināms ne šodien, jo tādi apbrīnojami ceļotāji mēdz nozust tāpat kā tas daudzināmais mūžīgais žīds*, kura beidzamais gals un kaps paliek visiem nezināms.
Vēlākos gados arī daži palīga mērnieki stāstīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus. Kāds palīga mērnieks strādāja
kādreiz vecā mērnieka priekšistabā, ruļļus zīmēdams. Turpat nāca arī slātavieši un čangalieši savās darīšanās. Kādu dienu pieminētais palīgs nomanīja, ka kāds slātavietis vai čangalietis ienācis, runādams tur kaut ko sažņaugtu saujā un taisās vecam mērniekam sniegt, bet šis, laikam baidīdamies, ka palīgs to pamanīs, pameta, kad bij ienācēja vajadzību izklausījis, viņam ar acīm un roku, lai, ārā iedams, aizliek aiz cienīgās mātes darba groziņa, kurš stāvēja uz kumodes šim strādātājam taisni aiz muguras. Pats vecais mērnieks iegāja tūliņ iekšā, un ienācējs, ārā iedams, izdarīja, kā vēlēts. Viss tas notika gan, zināms palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka spogulis stāv tam priekšā, kurā šis nolūkoja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienācējs tādas lietas nemaz nesaprata un nezināja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegāja veikli pie kumodes — jo durvis, pa kurām mērnieks iegāja, bij cieti —, izķēra to, ko ienācējs tur nolika. Vēlāk, drošā brīdī aplūkodams, viņš atrada, ka bij iemantojis septiņdesmit piecus rubļus.
Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gāja tiešām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams nakts māju taī ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto rullī iezīmēto virzienu. Citām reizēm viņš gāja arvienu iesāktā virzienā tāļāk, tiem stūriem jeb kupicām (kupčām) garām, kuras no vecā mērnieka rullī iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tāda tāļāk iešana nāca par vainu, deva viņam kādu apstāšanās zīmi vai arī uzaicināja pie sevis, tad gāja pēc tam uz to vietu atpakaļ, kur rullī bij iezīmēts stūris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gāja vēl kādu gabalu uz priekšu un beidzot griezās tomēr atpakaļ, teikdams tāpat, ka misējies. Šo mākslu prata arī citi robežu dzinēji.
Atradās turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja tiem krāpšanas un viltības laikiem kā gulbis dūņu ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie viņa spodri baltām spalvām.
Tātad čangaliešu prāts bij saistīts šaī vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un izdalīšanas. Slātaviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagājušā vasarā, bij turpretī jau cita lieta apspriežama un pārrunājama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij jau tagad skaidri zināms, ka viņa tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigās, vai septembra mēneša iesākumā — tūliņ, līdzko Čangalienā būšot robežas pilnīgi nodibinātas.
Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb balli, kā Prātnieks un citi viņu sauca. Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aizzieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien — bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cepšot sarkana
stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes* cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģelīšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin nemaz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji* ar vilistiem* somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku* vircēm Kaparnaümā*. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tāļu, tāļu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai. Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini papirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru noklāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Amerikas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszālēs, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visuvisādām štrumentēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņām būšot jāgriež arī ar zirgiem. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības* tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu.
Augsti un bagāti kungi no pilsētām rakstot mērnieka cienīgam tēvam grāmatas, lūgdami, lai viņus arī pielaižot pie tās balles, zināms, par savu naudu, lai jāmaksā kaut vai cik. Bet mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot būt, jo Slātavas un Čangalienas saimnieki, priekš kuriem vien šī balle būšot, varot ņemt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī, jo tad pietrūkšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zināms, balle nevarot būt. Pēdīgi viņi gribot nākt tik vien par skatītājiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts valdības un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prātnieks un daži citi runāja jau stipri vien un dūšīgi, ka tādi netikšot vis pielaisti, jo kas gan viņiem esot meklējams še zemnieku ballē, kad gan esot redzēti zemnieki ejam viņu ballēs? Tāļāk sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošināties arī dažu citu lietu dēļ tādus pie savas balles pielaist, jo vai varot zināt, kas kurš esot un ar kādām domām nākot.
Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņš uzturējās pie Prātnieka, izstrādādams priekš goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastādītas programmas. To programmu sastādīja īpaša svētku komiteja, kuru bij dibinājuši Pietuka Krustiņš ar Prātnieku, ieceldami Prātnieku par priekšnieku un Pietuka Krustiņu par rakstu vedēju. Vēlāk nosprieda pieņemt pie šās komitejas vēl vienu slātaviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un vispārīga lieta, un šā laika brīvprātīgās un cilvēcīgās iestādes to prasot, ka visās vietās, kur tiekot apspriestas vai veicinātas, vai arī aizstāvētas visu kārtu vai arī vairāk pagastu intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visām tām kārtām un tiem pagastiem, kuru
intereses nāk jautājumā, — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas tiesību tādu dzīves kārtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņi gribēja uzaicināt caur rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus, bet vēlāk īsti pats komitejas priekšnieks nāca uz citām domām, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņas spēks un tiesības tiktu no ārpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībām atļauj iecelt viņai trūkstošus locekļus, jo tādā kārtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki, turpretī ir komitejas statūtos ieņemams pielikumā vai kādā piezīmējumā šis punkts, ka komitejai paliek neaprobežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.» Šo priekšlikumu komiteja pieņēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierakstīja viņu statūtos, un priekšnieks apstiprināja ar sava vārda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlāk izdotu statūtu paragrāfu. Pēc tam gāja komiteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balsu vairumu un ar to iepriekšu ziņu, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss, paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanām izšķīrās arī patiesi divās līdzīgās daļās, jo katram vēlētājam, kā Pietuka Krustiņš sacīja, atradās savi īpaši kandidāti. Pēc statūtu spēka bij jāapstiprina tie kandidāti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekšnieka balss stāvēja arī viena pati tāpat kā Pietuka Krustiņa balss. Prātnieka ievēlētie un pēc likuma pieņemamie locekļi bij: no slātaviešiem Bisars, no čangaliešiem Ķencis un Svērtelis.
Tūliņ, līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprināti, komiteja rakstīja visiem trim apakš protokola numuriem apstiprināšanas grāmatas un uzaicināja līdz ar to tūliņ uz nākošo sēdējumu par vienu nedēļu no apakšrakstītās dienas pie komitejas priekšnieka Prātnieka kunga. Uz čangaliešiem vēstules nonesa tūliņ turienes «mērīšanas vājnieki», kā viņus vēlāk bij iesaukājuši, jo tie brauca uz slātaviešiem tāpat kā uz vārdotājiem; priekš Bisara Prātnieks paņēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nakad netrūkstot.
Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā. Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka uzdevumā komitejas nolūku un darba pienākumu ar šiem vārdiem: «Iekam cienīga komiteja uzņem savu grūto darbu, iekam viņa sāk cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā, iekam tā savus zaļos darba spēkus noliek godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispārīgā cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kādu vārdiņu par to, kāds cēlonis ir īsti aicinājis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kāds vīra dūšas un pastāvības prasošs virziens ir viņai savā ceļā ņemams un kāds zelta nolūks sasniedzams. Slātavai un Čangalienai, šām divām māsām un ievērojamām tēvijas zeltenēm, tuvojas kāzu diena, tādēļ mums, viņas bāleliņiem, klājas tām šo dienu no savas puses pušķot un darīt jauku. Godājamai komitejai nebūs vairs nezināma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras sāksies vismazāk pašai Slātavai un Čangalienai jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķu garīgās sadzīves un attīstības stāvokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tāds svešinieks starp abu pieminēto ideālīgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinātu, uz ko viņam jāsataisās, lai nebūtu par kaunu viņām, kuru starotie vaiņagi
vizuļos drīz pār tēvijas kalniem, tautas dēlus kairinādami, un kuru kāzu dziesmas skanēs no tēvijas austruma līdz viņas rietruma piekrastēm, kuras dauza mūžīgi mūžam, bet veltīgi niknas jūras bangas, — skanēs kāzu dziesmas, modinādamas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies neviens Slātavas un Čangalienas dēls, kas nezinātu, ka tiek sagatavota šo valšķu saimniekiem tāda goda maltīte, kāda, ar vārdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es negribu šaī brīdī nogrimt viņas detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komitejai pa kārtai priekšā, jo tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar viņas uzdevumu, jo par tām lietām gādā jau citas rūpīgas rokas; bet es turu par svētu pienākumu jautāt pārliecināšanās dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un nedomāju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā: vai še mūsu starpā, kas esam abu valšķu intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņam būs pieminētā goda dienā nest un rādīt pasaulei garīgus, saldus un apbrīnojamus augļus, — vai šaī ziedā, proti, komitejā, neatrodas kāds tārps, kurš varētu šo ziedu maitāt, jeb, ar prozaīgu vārdu sakot, vai nav komitejā kāds loceklis, kura sirds ir priekš gaidāmās godības vēl auksta un nav no viņas rīta stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausāk, vai nav arī še kāds, kurš, ja arī negribētu strādāt šiem daiļiem centieniem taisni pretī, bet būtu vismazāk vienaldzīgs, — ja atrastos kāds no tādiem nožēlojamiem garīgiem miroņiem, tad tādam es uzsaucu ar Šillera vārdiem: lai viņš šķiras raudādams no mūsu biedrības.»
Šos beidzamos vārdus Pietuka Krustiņš izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tūliņ krēslā, it kā pa pusei paģībis. Prātnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņš bij, kā likās, tik ļoti aizgrābts, ka nespēja nemaz šās goda parādīšanas ar saviem, kā pats sacīja, pieciem prātiem saņemt, nedz arī pateikties. Viņa galva bij atlaista pār krēsla atzveltni, acis aizdarītas un krūtis varenīgi strādāja un cilājās. Tik par labu brīdi viņš sāka rādīt atjēgšanās zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrūcies, lūdza piedošanas, ka viņš ļāvis aizraut sevi no fantāzijas jūtām tāļu, caur ko uz acumirkli viņa dvēseles spēki atteikušies no tāļākas klausīšanas un strādāšanas, jo viņi bijuši no jūsmības ļoti pārmākti, tāpēc ka tā nupat pārrunātā lieta guļot šim ne tik vien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā. Šāda dziļa sentimentalitāte neesot tik vien viņa, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa šā laikmeta garīgs vājums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņošanos tā saukt. Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga komiteja piedošot arī viņa aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dziļumos. Tāpat arī neņemšot ļaunā pēdējās skarbās hipotēzes, kura viņam bijusi jāizsaka lietas labā, lai tas arī nācies vai cik grūt, tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka viņš būtu jau domājis esam še komitejā kādu Efialti," bet vienīgi tādēļ, lai zinātu no tādiem sargāties, jo tādu vēl šaī gadu simtenī esot sajūtams sāpīgs daudzums. Šo visu Pietuka Krustiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brīžam atpūzdamies it kā vājnieks, tā ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svinama un caur ko viņa pušķojama.
«Es domāju, ka būtu mērniekam kaut kas jādāvina par tik brangu balli, kāda, kā dzirdams, būšot,» Bisars iesāka.
«Kādēļ vairs mērniekam dāvināt, jo no viņa nav tāļāk nekāds labums gaidāms?» Svērtelis runāja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņam jādod pēc norunas. Tāds kungs pildīs savu vārdu, zināms, pats sev par godu. Drīzāk tad būtu jāpasniedz dāvanas lielam kungam, jo no viņa dabūsim pirkt zemi par dzimtu.»
«Tas vēl nav īsti zināms, vai zemi izpārdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka cienīgam tēvam,» Prātnieks sacīja, un vaigā viņam spīdēja liela noslēpuma izzināšana. «Viņa var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nākt mērnieka rokās; tomēr es ceru gandrīz vairāk, ka viņa piekritīs mērniekam, jo to viņš pats ir licis man daudzkārt manīt.»
«Tad, bāliņ, vajadzētu, kā sacīt jāsaka, dāvināt abiem,» Ķencis teica.
«Tomēr vienam allaž tiek jādod par velti,» Svērtelis pretojās, «un caur to sanāk valstīm lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vienam, nedz otram.»
«Mērniekam varētu dāvināt labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu, ko laist gaisā,» Bisars sacīja.
«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» — tā Pietuka Krustiņš pārlaboja.
«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,» Bisars ar nepatikšanu atteica.
«Ja gribētu dāvināt, tad nebūtu vis jādāvina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti svešas zemes zirgi, kuri stāv labi lielā vērtībā,» Prātnieks runāja it kā ar augstāku zināšanu.
«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašām no tādas dāvināšanas neatlēks nekāds labums,» Svērtelis turējās, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņemšanas? Vai valstis? Kas to dos!? Tur gribēs izplātīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja kāds labums nāks pie dzimtpirkšanas, tad tas nāks vienīgi tik dāvanu pasniedzējiem.»
«Pie tādu dāvanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kādus savus visvecākos saimniekus,» Bisars pieminēja.
«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucās. «Tas gan būtu īsti pieklājīgi, bet nav pavisam izdarāms.»
«Iedrošinos cienīgu komiteju lūgt, lai paliek pie lietas,» Pietuka Krustiņš sacīja. «Še būtu jāizšķir šie jautājumi: pirmais — vai dāvanas grib kam dot, un, ja grib dot, tad — otrais: kam dot? Un trešais: ko dot? Lūdzu tad balsot par pirmo jautājumu: kas negrib, lai dāvanas tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlās. «Pieņemts, ka dāvanas nav jādod,» Pietuka Krustiņš skaņi izsauca un iezīmēja to protokolā, turēdams vienu spalvu aiz auss un ar otru rakstīdams. Tad gāja tāļāk: «Tagad lūdzu balsot par otro jautājumu: kas kaut kam grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlās. «Atmests, ka kaut kam būtu kas jādod,» Pietuka Krustiņš atkal izsauca un piezīmēja. Tad piecēlies sacīja vēl: «Tagad lūdzu izšķirt trešo un pēdējo jautājumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietuka Krustiņš pierakstīdams izsauca: «Atmests, ka kaut kas būtu jādod. Tātad ir pirmais jautājums, ka negrib dāvanu dot, pieņemts un abi pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»
«Šo domu nevajaga vien tik izpaust,» Prātnieks piekodināja,
«jo, ja valsts valdības to padzirdēs, tad viņas tomēr sapirks dāvanas tāpat un valstīm nenāks no viņām nekāds labums kā tik vien izdošanas.»
«Nē, par to nav nekāda bēda,» Svērtelis priecīgi iesaucās, «ierakstīsim tik tagad protokolā, ka mērniekam un lielam kungam nav jādod nedz naudas skapis, nedz elefants, ko laist gaisā, nedz arī svešas zemes zirgi, kuri stāv labi lielā vērtībā; tad valsts valdības nevarēs vairs nekā darīt, jo protokolam ir spēks*.»
«Vai redz, tā gan, tā gan!» Ķencis ar Bisaru iesaucās. «Jā, lūk, puikiņ, kā tas, kurš ir strādājis ar tādām lietām, kā sacīt jāsaka, visu zin,» Ķencis, skatīdamies Svērtelim acīs, vēl priecīgi sacīja.
«Pēc dienas kārtības ir cienījamās komitejas uzdevums tagad sastādīt programmu jeb to kārtu, kad un kam jātur pie goda maltītes runas, kad jādzied un kad jādanco,» Pietuka Krustiņš runāja, kad bij ierakstījis nobalsojumus protokolā.
«Visupirms būs jānāk laikam apsveicināšanas dzejolam no Pietuka Krustiņa kunga,» Prātnieks teica.
«Mani kungi!» — tā Pietuka Krustiņš uzsauca. «Kas šim priekšlikumam pretī, tie lai ceļas!» Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņš pasludināja, ka «pieņemts», un tad, protokolā rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols būšot jātaisa no augstāka dzejas un mācības stāvokļa priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runāja no jauna: «Pēc tam jānāk atklāšanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prātnieka kunga: par valsts valdību krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņem, tie lai paliek sēdot!» Neviens necēlās, Pietuka Krustiņš uzsauca: «Pieņemts!» — un atkal ierakstīja protokolā; pēc tam runāja tāļāk: «Tad būtu jānāk kādai vispārīgai galda dziesmai, tā kā dzied lielā jeb galvenā biedrībā gada svētkos* un kas izklausās ļoti jauki. Tur aizliek pie galda visiem rakstos iespiestas lapas priekšā, bet še gan vajadzēs tik vien izsacīt vārdus; un, ja cienīgā komiteja atļauj, tad es uzņemos tikpat tādu dziesmu sacerēšanu, kā arī izsacīšanu, jo, priekš vispārīga labuma darbojoties, mēs nedrīkstam piekust.» Visi bij ar to ļoti mierā, tik vien Bisars uzstājās, ka taī brīdī vajadzējis likt labāk groka dzeršanas nekā vispārīgas dziesmas; bet citi viņu pārbalsoja, un Pietuka Krustiņš ierakstīja protokolā, ka viņa priekšlikums ar balsu vairumu pieņemts. Tad Ķencis, uz Pietuka Krustiņu rādīdams, sacīja vēl pamācošā balsī Bisaram: «Tādi jau, puikiņ, arvienu šādas lietas zinās labāk nekā mēs. Kas zin, kādos škandālos jau tāds, kā sacīt jāsaka, nav bijis iekšā?»
«Pēc tam jānāk runai par taisnīgu zemes izdalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu firmamenta bezgalībā*,» Pietuka Krustiņš runāja.
«Nē, tad jāliek tūliņ, kā sacīt jāsaka, dancošana,» Ķencis uzstājās.
«Ko nu muldi?» Bisars atsaucās pa pusei aiz dusmām. «Kurš tik traks būs, kurš nedzēris dancos? Redz še — būtu sievieši pie rokas, tad dancotu gan tukšā dūšā visi.»
«Kurā brīdī groks jādzer, tas gan nebūs komitejai spriežams,» Prātnieks sacīja, «jo tā lieta stāv pie mērnieka cienīga tēva.»
«Lūgumu gan var komiteja iesniegt,» Pietuka Krustiņš teica tiesību zinātāja balsī.
«Pēc groka dancošana nevedīsies vairs kārtīgi,» Ķencis pieminēja, «jo tad, kā sacīt jāsaka, visi ies cits caur citu.»
«Bet pēc dancošanas, kad visi būs sakarsuši, tad atkal nedrīkstēs dot groka,» Svērtelis rūpīgi sacīja.
«Siltu var dzert droši kaut kurā brīdī,» Bisars apgalvoja.
«Bet nezin vis, vai groks vairs būs, kā sacīt jāsaka, silts viņš esot atvests jau gatavs krokodiļu pūšļos ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai,» Ķencis pieminēja.
«Ko nu par to bēdāt, ka silts nebūs,» Bisars iesaucās. «Pielūko tik vēl to, ka nav par daudz karsts un ka neizplaucini mutes, spēji dzerdams; jo kādēļ tad gan viņu lietu krokodiļu pūšļos un vestu ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai, ja nepastāvētu silts, — to vien vari padomāt. Tas jau tā taisīts, ka citur nedzisīs kā vēderā.»
Pēdīgi caur balsošanu nosprieda tā: par groku iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, un, ja to pieņem, tad nāk, zināms, groks, bet, ja ne, tad dancošana un groks pēc tam; bet tā Pietuka Krustiņa proponētā jeb priekšā liktā runa, kuru turēs, kā tika nobalsots, Ķeņča kungs, nāks tūliņ tad.
«Bet kas tā būs par dancošanu vīriešiem vien?» Prātnieks jautāja.
«Kādēļ ne?» Pietuka Krustiņš atteica. «Franksesē apsiesim tik dažiem kungiem dāmu vietā lakatus ap galvām.* Mēs dancojam tā dažu brīdi arī savā viesību vakarā, kad dāmu trūkst.»
«Es eju tūliņ viens par sievieti, ja tik vajadzīgs,» Ķencis atsaucās. «Kad apsies vien galvu — nepazīs neviens. Labāk jau nu gan, kā sacīt jāsaka, būtu ar sieviešiem, bet kas gan ikreiz tā sieviešus dos? Jāiztiek, kā ir. Es, kā sacīt jāsaka, esmu skaists no seja — visi nodomās par sievieti.»
Tāļāk uzņēma programmā gan ar balsošanu, gan bez balsošanas vēl šādas lietas: vispārīga dziesma; runa no Bisara kunga, proponēta no Pietuka Krustiņa kunga, par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no Pietuka Krustiņa kunga, mūzika no slaveniem komponistiem; humoristīgs tautas dancis, proponēts no Pietuka Krustiņa kunga un izvests no visiem goda maltītes dalībniekiem. Pēdīgi vēl dažādas vispārīgas dziesmas un šis un tas, priekšā vests it īpaši no Pietuka Krustiņa kunga.
Pilnīgi sastādītu un galīgi nodibinātu programmu priekšniecība apsolījās celt komitejai priekšā nākošo reizi.
Pēc programmas sastādīšanas Pietuka Krustiņš darīja zināmu, ka šās dienas kārtība uzrādot cienītai komitejai vēl divi darbus: ievēlēt kārtības priekšnieku jeb direktoru un vēl vienu vīru, kuram jāgādā par to, ka pēc ikkatras runas, dziesmas vai lasīta dzejoļa īpaši uz to izraudzīti un salasīti dūšīgi vīri plaukšķina rokas un sauc stipri «bravo!», «da kapo!». Abu šo vīru amati tiks nosaukti pilnīgā programmā ar īpašiem uz to izmeklētiem svešiem vārdiem. «Ka šis mans priekšlikums atradīs cienījamā komitejā piekritējus, par to nešaubos, jo šie jautājumi nav atzīstami citādi kā tik par pieņemamiem; garāku izskaidrojumu šaī lietā dot būtu veltīga laika kavēšana; tik vien es nezinu, kā cienīga komiteja domās pašu to vēlēšanu izdarīt, jo nav vis viena alga, kādu vīru kurā vietā ievēlē. Par kārtības priekšnieku der stiprs un dūšīgs, par plaukšķināšanas un «bravo!» saukšanas priekšnieku turpretī tāds,
kam krietna balss un lielas rokas platām delnām, kuras ne tik vien iztur labu plaukšķināšanu, bet dod arī labu troksni un tā tāļāk. Tāpēc tad visas tādas vēlēšanas jāizdara caur zīmītēm, jo tad var ikkatrs izlietot droši savu balsi, kā tagadējo apgaismoto laiku tiesības un brīvības centieni to prasa. Arī cienījamai komitejai nebūtu jāpieņem cita kā vien šī pieminētā ievēlēšanas zistēma, lai var ievēlēt īstus vīrus īstās vietās.»
«Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvējām valsts amatos un kad bij jāvēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runāja. «Mēs paši tad sasēdāmies visi taī istabā, kur vēlētājiem bij savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt arī tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijām izskaidrojuši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt: «Nu, kādus tu vēlēsi?* Kam tu dosi savu balsi? Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos?» Ir paši muļķīgākie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un tā mēs tikām malā ikreizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bij laikam visi saimnieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Čagulis nost.» Tik vienu pavisam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt — vairāk ne paldies —, kā nosviesti, tā palikām.»
Pietuka Krustiņš izskaidroja, ka šī vēlēšanas kārta nederot priekš šās reizes, jo te esot jāceļ vīri pavisam jaunos amatos un turklāt iz pašas komitejas vidus vien, tāpēc būšot gan jāvēl ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķirot pati komiteja balsodama.
«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prātnieks sacīja. «Bisars lai paliek par plaukšķinātāju vadoni un Ķencis par kārtības priekšnieku — vairāk nekā. Kas tam pretī, lai pieceļas.»
Pietuka Krustiņš pacēlās un sāka runāt: «Mani kungi! es neceļos vis, lai varētu pretoties tai izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzāk pateikties, jo to, ko viņš ir vēlējis, tas ir vēlēts arī iz manas sirds, tāpēc ka nebūs iespējams atrast vairs derīgākus vīrus priekš šām vietām nekā tos, kuri ir proponēti uz pieņemšanu, un es esmu pārliecinājies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebūtu izkritusi citādi; tik vien es gribēju cienīgai komitejai piemetināt un atgādināt, lai viņa cenšas turpmāk izdarīt savas vēlēšanas tā, ka tās nepelnītu no publikas nekādu pārmetumu, bet varētu pastāvēt pret visiem apvainojumiem, būtu no likumīgas puses aizbildinājamas un atbildētu šā laika garam, taisnības, patiesības un brīvības centieniem.»
«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrākie,» Svērtelis teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka pēršana arī ir drusku rāvusies, vairāk nekā.»
«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņš lepņi atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri izšķirt, cik tīrs un skaidrs ir ūdens; tāpat arī apgaismotos laikos izšķiras jo skaidri viņu tumšumiņi,
ja vēl tanīs kādi atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā, tad lai saka «jā», ka var zināt ierakstīt to protokolā.»
Visi sacīja «jā» un Ķencis vēl beigās viens pats: «Jā, jā, kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jāsaka, par nemieru.»
«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvāk kādu vārdiņu par viņu uzdevumiem un pienākumiem,» Pietuka Krustiņš runāja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā. «Vispirms jāsadabū Bisara kungam vismazāk divdesmit četri dūšīgi plaukšķinātāji un «bravo!» saucēji, bet Ķeņča kungam vajadzīgi kādi divpadsmit kārtībnieki, kuriem jāstāv viņa rīkošanā. Lai nu izsaka cienīga komiteja derīgus padomus — kā šie vajadzīgie vīri un jaunekļi būtu pēc vajadzības sadabūjami un ievēlami?»
«Vai nebūtu jāsastāda listes un jālaiž pa abām valstīm apkārt — tā, kā jūs darāt pie jūsu labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prātnieks priecīgi iesaucās.
«Nē, Prātnieka kungs, šaī lietā gan pieminētais līdzeklis nebūs lietojams, kaut gan pie mūsu labdarīšanas biedrības ir viņš izrādījies par ļoti derīgu,» — tā Pietuka Krustiņš, «jo šī tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to padomu, lai viņa atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņa uzticējusi patlaban tos divus grūtos amatus. Kas ar mani ir vienis prātis, tie lai pieceļas!»
Visi piecēlās — Ķencis ar Bisaru arī līdz.
«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pāri,» Ķencis iesāka, «jo to vien vajag apdomāt, kad, kā sacīt jāsaka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecām maizēm un divi zivīm divpadsmit kurvjus pilnus,* cik vezumu gan tad še nebūs? Tāpēc jāzin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt.»
«Jā, vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrūcies sacīja.
«Vai zināt ko?» Bisars priecīgi iesaucās. «Tos paliekus pārdosim un dāvināsim mērnieka cienīgam tēvam no tās naudas kādus divi labus jakts suņus, jo tad viņam nevajadzēs saukt vairs še slātaviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»
«Tas nevarēs būt,» Prātnieks sacīja, «jo pirmāk tika nospriests, ka nav jādāvina nekas.»
«Šī dāvināšana ir pavisam citāda, jo viņa nāk tikpat kā no mērnieka cienīga tēva paša naudas; tādu dāvanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.
«Tiesa, tiesa, bāliņ,» Ķencis apstiprināja, «jo kurš gan, ka sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?»
«Labāk būs, kad tos paliekus pārdosim akcionā jeb ūtrupē un to ienākumu noliksim kādam labdarīgam nolūkam,» Prātnieks sacīja.
«Bet kādā vietā viņu nodosim?» Svērtelis jautāja.
«Es domāju, mūsu pašu pilsētā kādai komitejai,» Prātnieks atbildēja.
«Ko te mūsu pilsētā nieku?» Pietuka Krustiņš lepņi iesaucās. «Sūtīsim tāļāk, tad dzirdēsi, kā atskanēs visās avīzēs, jo cik gan tur dabū tādu naudas zummu redzēt, kā šī būs? Tad redzēsat, kādu kvītu atsūtīs pretī!»
«Vai redzi, puikiņ, ko izdomā, kā sacīt jāsaka, tas, kam prāts. Varbūt būs zeltīts, ar dimanta malām?» Ķencis priecīgi sacīja.
«Nu jā, tad par mūsu naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prātnieks pieminēja.
«Kas par to? Vai, kā sacīt jāsaka, tik vien naudas ir?» Ķencis iesaucās.
«Bet kam tad īsti varēs zināt to naudu sūtīt?» Svērtelis jautāja. «Kas viņu saņems?»
«Vai tu domā, ka tur saņēmēju trūks? Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņš Svērteli iedrošināja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sūtīsim un to kvītu, kurš nāks pretī, piekārsim ierāmētu biedrības zālē.»
«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautāja.
«Mēs parakstīsim visi savus vārdus apakšā un pakārsim par piemiņu tiesas namā.»
«Kurā tiesas namā — vai čangaliešu vai slātaviešu?» Svērtelis jautāja.
«Varēs turēt savu gadu katrā,» Prātnieks atbildēja.
«Bet cienīgi kungi! Pie šāda palieku pārdošanas un naudas aizsūtīšanas darba ir jāieceļ īpaša kuratorija* ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņš runāja.
«To var iecelt beigās, kad viss padarīts,» — tā Ķencis.
«Jā, bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņš jautāja.
«Nu, vai tu domā, puis, ka tādi kurati un prezidieri ko dara, kad viņus, kā sacīt jāsaka, priekšlaiku ievēl?» Ķencis sacīja. «Tāpat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņus vēlēt, cik grib.»
«Jā, bet, cienīgs Ķeņča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tāds darbs izvedams, jo kurš gan gribēs un kuram gan būs spēks un laiks pie viņa ķerties?» Pietuka Krustiņš nopietņi runāja.
«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pāvula,» Ķencis cieti sacīja. «No mums, kas še esam, netiek viņam neviens līdz: viens pats viņš ceļ baļķi uz ragavām augšā.»
Pietuka Krustiņš un arī Prātnieks nomanīja, ka Ķencim nav par kuratoriju un viņas prezidentu pamatīgas sajēgas, tāpēc, negribēdami celties viņa domām stāvu pretī, atstāja šo lietu uz nākošo sēdi, tik vien Prātnieks drusku noņurdēja, ka cits gan nevarēšot būt par kuratorijas prezidentu kā Pietuka Krustiņa kungs.
«Nu, tātad būtu uzskatāmi šās dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņš sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā. «Bet, iekam es uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā izvēlētiem vīriem, Ķeņča un Bisara kungiem, lai viņi pasteigtos salasīt pie laika tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģinājumus īsti plaukšķināšanā un «bravo!» saukšanā. Tas būs izdarāms vislabāk svētdienās kādā atbalsi dodošā birzē. Arī es piedāvātu savus vājos darba spēkus šiem grūtiem cīniņiem palīgā, ja vien cienīgi ievēlēti priekšnieki to atļautu. Mana adrese līdz zināmai goda dienai būs arvien šepat pie komitejas priekšnieka.» Šos vārdus izrunājis, Pietuka Krustiņš sāka vilkt gaisu krūtīs itin kā izslāpis un izrādīja savā sejā, ka cieš grūtas kaulu sāpes. Viņš lika to arī še komitejai manīt, ka pieminētās kaites ir mantojis, strādādams «priekš tautas», un ka īstam tautas dēlam nedrīkst viņu trūkt, bet ka turpretī caur tām var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem patiesi uzupurējies, un, kam
kaulu sāpju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos laikos nekāds tautas dēls.
«Bet,tik daudz strādādami, jūs, skolas kungs, pavisam nobeigsaties,» — tā Bisars, laikam Pietuka Krustiņa prātu atminēdams, sacīja.
«Man turpretī jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņš izsaucās, bet apakš šās augstās pazemības bij nomanāmas skaidri otrādas domas, it kā kad gaidītu, lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jāsaka tāpat par sevi, kā lasām rakstos: «Tas gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa ir vāja.*» Gan redzu vienā un otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt un visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kādus piezīmējumus iz manas dienasgrāmatas jeb žurnāla. Ņemsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no pāgājušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pietuka Krustiņš izvilka kabatas grāmatiņu, uzšķīra un sāka lasīt: «Ceturtdien, taī un taī datā, pie Ķauļu Jura dēļu zāģēšanas atklāšana jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šādu daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zāģeri, plecīgi bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti, kad zāģi raus, tad maize būs. Pēc tam nāca trīskārtīgs «urā!» un pie pirmā saukuma jau zāģis sāka skraidīt rīcīgi caur baļķi uz augšu un leju. Pirmais zāģa rāviens bij pirmais darbs pie šās ēkas uzcelšanas. Taī pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētas iz tapinātas vielas. Jānožēlo tik tas, ka no dziedātāju biedrību puses mans koris bij tas vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņu pušķoja ar saviem orfejiskiem ziediem*.
Piektdien, taī un taī datā, no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kura, likās, bij diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta «augsta laime» pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cūku svilināšanas.*
Sestdien, taī un taī datā, dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi*. Pēc tam pamata akmens likšana nākošam biedrības namam, kur tika iemūrēts šis protokols: «Jūs tautas nākošās audzes, jūs laimīgie nākamības bērni! Atdarāt savas ausis, jo gadu simteņi, varbūt pat gadu tūkstoši grib tagad runāt uz jums. Mūsu biedrība, atzīdama, ka bez pamata nevar nekas pastāvēt un uzplaukt, liek šodien pamata akmeni savam namam, kuru tad var uzcelt uz viņa, kas grib, un arī pat jūs, kas minat savu slavenu priekšgājēju pēdās un kuriem ir tas gods turēt šo tautas dokumentu savās rokās. Kurā vietā šis akmens meklējams, to atradīsiet norakstītu biedrīpas protokolā taī un taī lapas pusē. Šis akmens likts taī gadā, kad pie pirmās lopu izlaišanas ganos ieraudzīja arī pirmās čigānu būdas meža malā, kad ezeriem ledus izgāja pretī vējam tādās malās, no kurām nevarēja izprast, kāds būs sējas laiks. Taī laikā valsts
kazaks turēja sev jau zirgu un bij iedevies svētā laulības kārtā; draudzes skolā par krāšņu kurinātāju dzīvoja Šķoburs, skursteņus slaucīja Briedisons un tā tāļāk. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pazīstamais tautas dēls Pietuka Krustiņa kungs, kura vārdu jūs, kas lasāt šo rakstu, atradīsat iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. Nabagu mājā bij jau septiņpadsmit stipru un veselu nabagu; mālus lielākās vajadzībās mina jau ar zirgiem. Slavenākie apgaismības līdzekļi bij teāteri, viesību vakari, kuplejas, runas un «augstas laimes». Runas sāka turēt jau pat pie zābaku lāpīšanas; «augstas laimes» dziedāja arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnākam pēc Miķeļiem. Dancošana viesību vakaros Drekberģa kunga slavenā un mākslīgā vadīšanā bij uzplaukusi tik tāļu, ka varēja iztikt jau bez mūzikas. Vispārīga apgaismība bij laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģa puikas turēja runas un godāja cits citu par kungiem un tā tāļāk.»
«Vai redzi, puikiņ, cik tādiem pagāniem nav, kā sacīt jāsaka, galvas grozīšanas!» Ķencis iesaucās, kad Pietuka Krustiņš bij beidzis.
Nākošu komitejas sēdējumu līdz ar dienas kārtību priekšnieks apsolījās izziņot atkal caur rakstiem, kur tas spriedīšot īsti par to, kādas pazīšanas zīmes jānes kārtībniekiem, kādas plaukšķinātājiem; tad par goda maltītes paliekiem, par kuratoriju un tā tāļāk.
Pietuka Krustiņa miteklis bij Prātnieka klētī, kur viņš strādāja, kā pats mēdza sacīt, savus grūtos galvas jeb domu darbus komitejas uzdevumā. Visiem mājas ļaudīm bij no saimnieka stipri noliegts viņu tur traucēt, un klētij drīkstēja tuvoties tik tad, kad viņas bijājamais un godājamais iemītnieks nebij tur iekšā. Iziet viņš mēdza allaž vakaros atdzīvināt savas pusmirušās krūtis ar dārgo tēvijas gaisu, stāstīdams lauku strādniekiem, ka liktenis esot viņam nolēmis strādāt ar galvu un spalvu, tāpēc nevarot vis dabūt baudīt veselīgās dabas mātes dzīvību spēcinošos atomus kā viņi klajā dieva laukā. Bet pacietību, sevis aizliegšanos un pastāvību viņš esot piesavinājies no bērna kājas, tāpēc vien tad arī spējot pastrādāt šādus darbus un stāvēt tādā vietā, kur gan esot piedzīvojams savs gods, bet vairāk liels grūtums, jo kalna galā stāvošam ozolam esot jāpanes visas aukas. Tomēr tanīs vakaros, kad vien atradās pie Prātnieka čangalieši, tad Pietuka Krustiņa saspiestām krūtīm bij jāiztiek bez tēvijas lauku dārgā gaisa — ar čangaliešu atvesto rumu vien, jo viņš žēlodamies aizbildinājās, ka tādās reizēs nevarot tikt klajumā, tāpēc ka bez viņa neveicoties pie galda nekāda jautrība un sarunas. Tā dzīvojot, brīžam pa to lielo viesu laiku viņam bij sajukušas dienas, jo daža diena pagāja nemanot, tāpēc Prātnieka māte un saime sprieda, ka laikam ar vienu pašu gulumos noguļot divas naktis, nedabūdams nemaz tās vienas dienas gaismas redzēt.
Kādreiz noturēja Prātnieks ar Pietuka Krustiņu tās pašas goda maltītes lietā privātīgu komitejas sēdējumu. Tur viņi, apspriezdami un pārdomādami dažas lietas, nāca uz tām domām, ka esot tīri par grēku, ka čangalieši dabūjot visu tik lepnu un bagātu goda maltīti līdz, jo slātavieši vien esot visu to izkarojuši, un īsti Prātnieks pats bijis tas pirmākais starp tiem, tāpēc tas neesot nemaz panesams, ka viņi pienākot pie nepelnīta un pie gatava kā kungi klāt.
«Vajadzētu iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, lai sēdina čangaliešus pie sava galda un dod vienkāršākus ēdienus,» Pietuka Krustiņš sacīja.
«To mērnieka cienīgs tēvs nedarīs, jo tad celtos nemiers un liela kurnēšana,» Prātnieks atbildēja, «bet vislabāk būtu, kad varētu čangaliešus piemānīt un ieteikt viņiem, ka viens pats ēdiens vien būs, lai tāpēc ēd dūšīgi. Pirmā galā, zināms, nāks kāds prastāks ēdiens, un, kad čangalieši būs no viņa atēdušies, tad citi, tie smalkie ēdieni, paliks mums, slātaviešiem, vien; turpretī slātaviešiem būtu visiem jāpiekodina klusām, lai no pirmā ēdiena neēd, jo pēc nāks labāki.»
«Šādā kārtā, mīļo Prātniek, prasa tā lieta vairāk laika pie nopietnas darbošanās ar savienotiem spēkiem,» Pietuka Krustiņš atbildēja, krēslā atzvēlies, rokas pret vēderu sakrampējis un acis aizlaidis, «bet šaī acumirklī man trūkst diezgan veikla padoma, kur lai sadabū uz to derīgus strādniekus, kur lai ņem vajadzīgo laiku un publiskas izdevības priekš šā darba.»
«Tas ir nieks,» Prātnieks atteica, «to var izdarīt itin viegli plaukšķināšanas un «bravo!» saukšanas mēģinājumos, kā arī nākošā komitejas sēdējumā. Kad pasacīs vien šur un tur vienam, otram, trešam, tad drīz zinās visi, jo tādas lietas izpaužas ļoti ātri, tik vien nav jāaizmirst piekodināt tikpat čangaliešiem, kā arī slātaviešiem, lai šo lietu neizpauž vieni otriem.»
Pietuka Krustiņam gan nepatika, ka Prātnieks pasteidzās atrast šoreiz padomu, bet darīt tur nenieka nevarēja, tāpēc atbildēja nopietni: «Varēs gan pamēģināt, lai tad redz, kā veicas.»
Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi, un tāpēc ikkatrs steidzās, lai tiktu atkal pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadījis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Šis mazais piemeklējums — laikam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, — bij uznācis ne tikvien nabagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā — nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās, bet vasarā lasīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos, tomēr pēc auga arī tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pārsniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem*.
Sudmalās, kuras tagad bij saņēmis un valdīja Šrekhubers uz savu roku, trūka pa vasaru ūdens, tāpēc malējiem vajadzēja gaidīt dažas dienas, līdz pienāca malšanas kārta. Pašām pirmām vajadzībām gan pamala visur mājās uz tēvu tēvu rokas dzirnavām, bet visi lielāki malieni bij jāved uz sudmalām. Pa vasaru, kamēr pie malšanas bij mazāk darba, melderis Šrekhubers līdz ar saviem puišiem darbojās pie sudmalu pārtaisīšanas, kas viņam bij jāpadara pēc nolīguma, un šī vien bij tā lieta, kādēļ Šrekhuberam šās sudmalas bij atdotas uz nomu, jo viņam līdzīgu darba sapratēju un padarītāju nevarēja atrast. Gan, kā dzirdēja, mērnieks pūlējies stipri lielu kungu pierunāt, lai nedod, un lielskungs nebūtu arī patiesi devis, ja būtu bijis cits, kuram var uzticēt pamatīgu sudmalu pārtaisīšanas darbu.
Malēji dzīvodami runāja gan šo, gan to, bet arvienu vai nu par pagājušiem, vai par esošiem, vai arī par gaidāmiem mērnieku laiku notikumiem, kuri deva vēl joprojām iemeslus jaunām spriešanām un valodām. Slātavieši pēc zemes izdalīšanas bij izšķīrušies divos pavisam pretīgos pulkos: tie, kuri bij ar mērīšanu mierā jeb kuriem bij labi iemērīts, runāja par mērnieku un viņa darbiem tik vien labu un priecājās uz gaidāmo goda maltīti; turpretī tie, kuri nevarēja būt ar mērīšanu mierā, bij īgni un ļaunīgi uz visiem viņa darbiem, kā arī uz pašu goda maltīti. Šis divējādais gars bij nomanāms stipri vien arī allaž malēju starpā, un pie pēdējās puses piederēja jeb — labāk sakot — viņu vadīja pats melderis Šrekhubers, kaut gan viņam pašam priekš sevis nebij ar mērīšanu nekāda daļa.
Kādu dienu atbrauca uz sudmalām arī Prātnieks un palika tur tāpat dažas dienas, tomēr nevis vienādi un no vietas, bet tik brīžu brīžam, jo drīz viņam bij jāiet uz kalnu pie mērnieka cienīga tēva, drīz jābrauc uz māju un citur; bet visu to laiku, kuru pavadīja sudmalās, stāstīja arvienu, kā svinēšot goda maltīti, un uzteica visus mērnieku darbus, kur atkal pretinieku viņam nekad netrūka. Pa vidu dauzījās arvienu kāds piedzēris vecītis ar melnu šķidru bārdu, pašaurām acīm un plākstera papīru uz deguna. Runāja, ka viņš esot kāda atstatāka saimnieka algādzis, uzklīdis no pilsētas vai citurienes, kā to arī varēja pazīt pie viņa apģērba un izturēšanās. Viņš runāja arvienu līdz, it kā pa pusei murgodams, bet neviens nevarēja īsti izprast, pie kuras puses viņš turas, jo brīžam runāja pa mērniekam, brīžam atkal pret viņu un uzturēja ar jokiem malējus allaž pie jautrības, un tie redzēja viņu labprāt savā vidū, kur tas prata griezt valodu arvienu pie mērnieku būšanām, pamudinādams runāt un izsacīt domas pat par noslēpumu lietām. Tāpēc ka šis vīriņš nebij gandrīz nekad skaidrā galvā, malēji iesāka saukt viņu par «reiboņu».
Kādu dienu bij ievilkusies atkal asa sarunāšanās starp Prātnieku un Šrekhuberi par tiem robežu pārlūkošanas komisijas locekļiem, kuri braukuši no valsts puses. Viņiem abiem bij, kā zināms, starp malējiem katram sava pulka asu piekritēju.
«Kādēļ gan šādās vietās un šādās darīšanās liek klāt vīrus no pašu zemnieku kārtas?» — tā Šrekhubers runāja. «Vai gan tādēļ, lai palīdz netaisnību apstiprināt un spēkā vest? Lai palīdz lielākiem un bagātākiem mazākos un nabagākos vēl vairāk apspaidīt? Viņiem, kuri pazīst un zin savas kārtas kaites un grūtumus, kuri pārzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij jāstāv gan priekš mazākiem, jo priekš lielākiem stāv jau bez viņiem citi lielāki; viņi ir likti gan drīzāk mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņiem nevajadzēja vis uzticēties mērnieka vārdiem un viņa vilktām robežām uz ruļļa, bet aplūkot ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņi paši, būdami zemnieki un saimnieki, varētu visvieglāk netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņi ir izdevuši kādam apspiestam taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!»
«Neviens, neviens, neviens!» — tā liels pulks atsaucās.
«Var gan, var gan liecināt!» Prātnieks un daži citi atsaucās arī.
«Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt,» «reiboņa», uz maisa sēdēdams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.
«Tad sakāt un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija ir izdevusi apspiestiem taisnību, — cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?» Šrekhubers teica.
«Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu,» Prātnieks atbildēja, «jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pārtaisītas?»
«Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?» Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. «Tāda pārtaisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēpšanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie robežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk zemes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas
taisnības nav viņi ķērušies nekad. Īsta vaina jeb sakne šai lietā nav vis jāmeklē pie pašiem komisijas locekļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī.»
«Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt,» kāds malējs teica.
«Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,» «reiboņa» iemuldēja vidū.
«Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem arī zvērēdams,» Šrekhubers runāja tāļāk, «un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesājams tūliņ par netaisnu, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu — tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņu svētums un stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem. Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti.»
«Tas tiesa, tas tiesa!» — tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.
«Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība parādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas,» «reiboņa» sacīja.
«Jā, jā, kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?» Prātnieks, «reiboņam» priecīgi piekrizdams, izsaucās.
«Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parādīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība,» Šrekhubers atbildēja.
«Tas nu ir gan dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu,» kāds no malējiem sacīja, «bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot, jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās pretinieks — šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis. Oļiņi gan savu mērķi sasniedza un Gaitiņu māja viņiem tika, tas ir dievam tiesa, un to zin dievs un cilvēki, jo viņu dzīve ir nu otrtik liela, bet, vai arī laime būs otrtik liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņš staigā vienādi kā satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kāroja pēc šā tuvākā nama, ir kļuvusi otrtik neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka īsti pēc tam, kad audžumeita Liena nozuda, caur ko tam, kas iegrūda Gaitiņus caur kārdināšanu bojā, iznīka arī tā alga, kura bij par šo darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan dieva pirksts parādījies: bet redzēs, kas dzīvos, ko viņš darīs tāļāk, jo vai gan šaī lietā vien būs dievs mazais bērns?»
Šo dzirdot, visu malēju acis griezās ar brīnīšanos uz Prātnieku, kurš pa visu to brīdi tvīktin tvīka; arī pats Šrekhubers klausījās ar uzmanību.
«Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņi aizgāja un kur palika?» «reiboņa» jautāja.
«Tā nezin neviens, tas dievam tiesa,» tas pats malējs atbildēja. «Liena ar Annužu arī gan citur nebūs kā pie viņiem.»
«Jā, vai tas nezināms, ka par tādiem atgadījumiem dažādas valodas izpauž, kur tomēr nav vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņiem,» Prātnieks sacīja, pret mūri atspiedies un kaut kādu kociņu graizīdams, kas bij allaž viņa ieradums īpašos brīžos, lai nav acis jānolaiž bez iemesla.
«Bet tas arī ir zināms, ka šādos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots,» Šrekhubers atteica, «un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panāks ikkatru — viņa pazīst netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ.»
«Dzīties varbūt viņa dzenas gan, bet panākt vis ikkatra nepanāk,» «reiboņa» sacīja.
«Panāk gan, tas ir dievam tiesa,» — tā tas pats malējs atteica, «kaut arī dažu brīdi vai trešā vai ceturtā augumā.*»
«Nu, tādās vietās, kur dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jānāk cilvēkam ar savu sodību laikāk vidū,» Šrekhubers sacīja, «jo dažs neatstāj pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstāj un ja sodība piemeklē tik viņa pēcnākamus, tad tomēr viņš pats izbēg gan sveikā, tāpēc ir visuīstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvēkiem tiesāt.»
«Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šaī pasaulē izbēg, tas tomēr viņā pasaulē vis neizbēgs, tas ir dievam tiesa,» pieminētais malējs runāja, «jo Tas Kungs saka, ka viņam pieder atriebšana, tāpēc cilvēkam nav vis jāsteidzas priekšā.»
«Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zināt vai aizsniegt,» Šrekhubers runāja ar pilnu dūšu, «bet citus visus, kurus viņš kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki paši, jo tos viņš atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņus tiem zināmus, bet pats nepiemeklē. Ja jūs, slātavieši un čangalieši, nebūtu šaī lietā tik gļēvi, tad jūs arī netiktu tik daudz krāpti, nedz arī jums būtu jācieš tik daudz netaisnības. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no lielākā līdz mazākam ar visiem tādiem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutājiem! Gan tad pēc tam jūs dabūtu taisnīgas izmērīšanas no tādiem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis būt pieietami.»
Visi malēji, to dzirdēdami, sāka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt; arī «reiboņu», kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vārdi iztraucējuši, un Prātnieks, gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sāka runāt mērniekam par labu: «Tik grūtā darbā, kāds mērniekam ir, zināms, nav iespējams visiem pa prātam iztikt, nedz arī visiem pēdējo taisnības svaru izsvērt, jo, kā pats mērnieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie, kas viņu pārsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pārgriežot paši jel kliņģeri tā, ka ne viena, ne otra puse neesot par kādu grauda daļu smagāka, un tad lai tik meklējot zemes dalīšanā netaisnības.»
«Kas nav nosverams un izlīdzinajams, to arī neviens par netaisnību nesauks,» Šrekhubers atteica, «bet še ir runa tik par tīši
darītām un darāmām netaisnībām, kuras darīja un dara par naudu un citām dāvanām. Visa tā dāvanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības pārgrozīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutāju pirkstiem — Prātniek, kādēļ jūs skatāties savos pirkstos? — labas zummas iztecēja arī caur to palīga mērnieku caurām kabatām, kuri nevarēja nemaz pie netaisnības darīšanas tikt, nedz arī uz to domāja; bet tomēr lielums no naudas un citas dāvanas gandrīz visas sagāzās tādās vietās, kur viņas, un īsti ievērojamākās, panāca un piepildīja to, uz ko viņas bij sūtītas. Pērn nabaga čangaliešus cietināja par dāvanu vešanu — un īsti tādēļ, ka pirmām no viņiem bij misējies piebraukt pie jaunāko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir tad vēl nebūs par daudz.» Šrekhubers, kā likās, runātu gan vēl vairāk, bet viņam bij patlaban jāsteidzas projām pie darba.
«Jā, pērn klaušināja, klaušināja, bet dievs zin vai pienāca tos blēņu mērniekus vai ne? Laikam čangalieši, kā izmānīti, tā palika,» «reiboņa» sacīja.
«Ko tur nu vēl vairāk!» kāds malējs atsaucās. «Tādiem nesadzīs pēdu ne ar suņiem, lai dzen, cik grib.»
«Lai nu viņi domā uz ko domādami, bet to es ticu stipri, ka cits neviens nav bijis kā vien tas pats Grabovskis ar kādiem citiem pasaules vazankām,» Prātnieks runāja, jo viņš tagad, pēc tam kad Šrekhubers bij aizgājis, jutās drusku drošāks.
«Kurš nu citādi var domāt?» kāds cits malējs sacīja. «Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē — pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis.»
«Kur nu vēl cits?» pazīstamais pirmais malējs atsaucās. «Tas dievam tiesa, ka Grabovskis bij un bij. Tādās lietās, zināms, negrib neviens savas mutes dzisināt, jo, kas zin, var dabūt vazāties gadiem ap tiesām par liecinieku viena paša vārda dēļ; bet tas ir dievam tiesa, un šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat Slātavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tādām lietām pļāpāt un ko tur vairs izdarīs.
«Jā, bij gan viņš izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs, neviens viņa par citu nedz turēja, nedz arī varēja turēt,» kāds no atstatāka kakta sāka runāt. Prātnieks un citi paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto lielo apkakli, kuru tas valkāja tāpat cauru gadu un tabaku sūkāja ikkatru brīdi. «Tu jau, Prātniek, atmini gan,» viņš runāja tāļāk, «to reizi, kur mēs, runas vīri, viņam ienākot, sacēlāmies kājās, pīpes noslēpdami, jo domājām, ka nāk patiesi mērnieka cienīgs tēvs.» Prātniekam vis šī stāstīšana nekādi nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie «mēs».
«Jā, Svītras krodzinieks bij arī Grabovsku noturējis par mērnieka cienīgu tēvu,» kāds cits malējs stāstīja, «jo gar turieni viņš aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas; dzēruši un dziedājuši kā nejēdzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stāstīja un prasīja, kurp esot tanīs dienās mūsu mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo šis viņu skaidri pazīstot no muižas kunga kāzām. Es tūliņ sacīju, kaut gan vēl viss tas brākšķis, kas nāca pēc tam, nebij zināms, ka tas nebūs tiesa, jo tanīs pašās dienās mērnieka cienīgs tēvs šaudīja mūsu purvā rubeņus.»
«Pag, mans brālis, labību pirkt braukdams, teicās kādā pilsētiņā Grabovsku redzējis,» atkal cits malējs runāja. «Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bārdu — negribējis viņu vairs nemaz pazīt.»
«Kas nu kait smalkam nebūt, jo dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem,» Prātnieks sacīja ar drusku nomanāmu skaudību uz Grabovsku.
«Viņas trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kāds svešs stalts kungs ar garu melnu bārzdu,» meldera puisis, pie sudmalu kurvja stāvēdams, kā aiz gara laika ieminējās.
«Ak vai tas, kurš palika še par nakti?» «reiboņa» ka puspamiegam jautāja.
«Nē, rītā viņa vairs nebij,» puisis atbildēja. «Es nedabūtu viņa varbūt nemaz redzēt, ja kungs neaizsūtītu manis uz krogu pēc alus. Priekšistabā pudeles noliekot, tas svešais sēdēja runādams, lūk, tur, pie loga, taisni pret durvju šķirbu, kur tad drusku viņā paskatījos.»
«Ā, tas ir bijis laikam mans parādnieks,» «reiboņa» ka atdzīvodamies sacīja. «Vai viņš neraustīja valodas?»
«Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pāra vārdus dzirdēju un tos pašus vāciski,» puisis atbildēja.
«Viņi būs runājuši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pilsētiņas miesnieks,» — tā atkal «reiboņa».
«Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņš nevarēja būt,» puisis atbildēja. «Es vāciski īsti nesaprotu, bet tā izlikās, ka runāja par nākšanu atkal pēc kādas nedēļas.»
Tikām Prātnieks ar citiem malējiem bij uzņēmis valodu atkal par mērnieka būšanām, kur viņš mēģināja apgāzt un norādīt par traku valodu visu, ko bij Šrekhubers runājis. Bet, lai nu Prātnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz malēji viņam cieti pretojās, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prātnieku pašu kā biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vārdiem, tad tomēr tā, ka viņš varēja to labi saprast.
«Lai nu būtu bijis šā vai tā,» Prātnieks beidzot sacīja, «jo kurš cilvēks gan ir bez savām vainām un kurš darbs bez saviem trūkumiem? Un vai gan tādēļ vajaga turēt pašiem cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prātu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pār galvu. Mērnieka cienīgs tēvs sniedz uz to pirmais abām valstīm roku, izrīkodams tādu maltīti, kādas mēs, runas vīri, nebijām nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomājuši.»
«Lai gan runas vīriem bij spēks rokā, ko tie nospriestu, tas paliktu,» pazīstamais kalpu runas vīrs Prātniekam aiz muguras iesaucās. Bet Prātnieks, gandrīz nemaz neapstādamies, runāja tāļāk: «Tāpēc valstīm pienākas to ar pateicību saņemt un visas izdaudzinātās valodas aizmirst, lai varam taī gaidāmā dienā savienoties pilnā brālībā un saderībā.»
«Es vis uz tām asaru dzīrēm neiešu,» tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar Šrekhuberi ciets mērnieka un Prātnieka pretinieks, «neies arī laikam, tas ir dievam tiesa, daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tās asaras paši, kuri esat viņas izspieduši, un ēdat to labumu, kuru esat nabagiem izkrāpuši.»
«Jā, jā, dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!» daudz malēji atsaucās it kā vienā balsī.
«Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?» Prātnieks uzkliedza.
«Jo runas vīriem ir spēks rokā,» — tā tas ar lielo apkakli krita vidū.
Šrekhubers, kurš nāca patlaban pa trepēm augšā, šo Prātnieka uzkliegšanu dzirdēdams, kliedza viņam pretī, tā ka lielapkaklis nedabūja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt. «Lielīties ar savu runas vīrību — to jūs zināt gan, bet kur un kādi ir jūsu darbi? Valsts dienas — tās jūs zināt mērniekam pārdot par zirņu putru, vairāk nekā.»
«Kas par zirņu putru?» Prātnieks atsaucās. «Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet norunāto naudu varēs saņemt pie valsts valdības ikkurš.»
«Nu, to saki tik tad, kad ir jau kāds dabūjis,» Šrekhubers atteica, «bet uz to jūsu slavēto goda maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dāvanām un viltību ko panākuši, un arī kādi nelieši — diedelnieki, bet goda saimnieki sargāsies no tādām miega zālēm.»
«Tas ir dievam tiesa, ko meldera kungs saka,» pazīstamais malējs apstiprināja.
«Jūs, meldera kungs, zināt tik vien visu nicināt, kas nav nemaz grūt, bet, kad jums pašiem būtu jādara, dievs zin vai tad labāk padarītu!» Prātnieks runāja. «Jo tas ir zināms, ka citus tiesāt mums ļoti patīk.»
«Kā es, tādās vietās būdams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz runāt tādēļ, ka es neesmu bijis darītājs,» Šrekhubers atbildēja, «un, ja es arī darītu nepareizi, tad caur to netiktu vis viņu nepareizība aizbildināta, un par mani tad spriestu un varētu spriest tāpat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņiem, jo, kad kāds ir gājis klaji darboties it kā uz skatuves, tad skatītājiem ir tiesība par viņu spriest un tiesāt. Tas nav tik šai lietā vien tā, bet visā pasaulē un visos laikos. Mazākās lietās spriež, zināms, tam brīžam vai arī drusku vēl nākamībā tik cilvēku mēles, bet lielākās lietās runā tādu valodu raksti arī pēc simtiem un pat pēc tūkstošiem gadiem.»
Vēlāk pēc šās sarunāšanās pa krēslas laiku Prātnieks bij sapulcinājis ap sevi tos malējus, kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņu pašu labu prātu un negribēja vis no goda maltītes atrauties. Viņš tiem piekodināja neklausīties tādās nieku domās un valodās, kādas te šodien esot dzirdamas, jo tās daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tāpēc ka tādiem ļaudīm patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar valstīm nesaderībā caur to, ka mēģinot griezt visu uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenākā draudzības un cienīšanas zīme no mērnieka cienīga tēva. Citādi, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt nevarot kā vien caur iemusināšanu no goda maltītes atrauties. Dažs vieglprātiņš un pretinieks gan varbūt ļaušoties no tādām nicināšanas valodām piekrāpties, bet pie gaišiem un prātīgiem cilvēkiem viņas nepaspēšot nekā un tikšot uzlūkotas vienīgi tik par dumpja celšanu.
«Lai nu iet citi vai neiet uz goda maltīti, bet es iešu gan,» kāds vecis sacīja, «jo neiedams tik sevi vien izspītēsi, vairāk nekā.»
«Tas tiesa, tas taisnība! Es arī iešu, es arī!» visi tie sapulcinātie malēji, kuri, zināms, bij tik saimnieki, cits pēc cita atsaucās.
«Nu labi, labi! Tas ir pareizi un krietni,» Prātnieks runāja tāļāk, «bet man jādara jums zināma kāda svarīga noruna, par kuras izplatīšanu goda maltītes pušķošanas komiteja ir apņēmusies gādāt. Bet iepriekš es jums pieminu, ka tā noruna jāizplata tik vien slātaviešu, bet nebūt čangaliešu starpā — čangaliešiem lai paliek viņa par noslēpumu. Tā lieta ir īsti šī: jūs būsat arī dzirdējuši, ka goda maltītē dos vairāk smalku ēdienu citu pēc cita?»
«Kā tad, kā tad!» malēji atsaucās.
«Nu jā, labi! Pirmais ēdiens nāks, kā tas arvien ir, vienkāršs un tāds, kas visiem vairāk parasts, un pēc tam tik arvienu smalkāki un gardāki. No tā pirmā ēdiena tad mums, slātaviešiem, nevajaga ēst gandrīz nemaz, bet skubināt tik čangaliešus, lai ēd, jo, ka citi ēdieni arī vēl nāks, tas nebūs viņiem zināms, un, ja kāds būtu par to dzirdējis, tad sakāt, ka tas ir tik izrunāts vien. Kad nu čangalieši būs no pirmā ēdiena aizēdušies, tad tie citi, smalkie, paliks tik mums, slātaviešiem, vien. Šo norunu izplatāt arī starp citiem, bet, zināms, tik starp uzticamiem slātaviešiem, jo, kad čangalieši dabūs zināt, ka viņus tik vien māna, tad ir viss par velti.»
«Vai dzirdi, Andž, tas ir ļoti gudri izdomāts,» kāds malējs pusbalsī iesaucās.
«Zināms,» Prātnieks atteica, «kādēļ gan lai slātavieši, kuru runas vīri vienīgi ir to svētku godu izkarojuši, dod viņiem pie visa vienādas tiesības? Jo vai nav diezgan, kad viņi dabū dalības pie viena ēdiena un pie dzeršanas? Runas viņi dzirdēs tāpat, dancot un dziedāt varēs arī, cik vien gribēs.»
Pēc tam Prātnieks, kad bij vēl kādu brīdi ar viņiem sarunājies, aizsteidzās projām, kā pats sacīja — «darīšanās», atstādams savu malšanas kārtu kāda cita malēja ziņā; bet tie, kuriem viņš bij savu noslēpumu uzticējis, palika vēl labu brīdi kopā, priecīgi čukstēdami.
«Reiboņa» bij nogājis pa to starpu gulēt malēju istabā uz lāvas, kura stāvēja paaugstu gar sienu no tām durvīm, pa kurām jāiet meldera istabā, līdz krāsnij. Virspus krāsns starp malēju istabu un meldera priekšistabu sienas nebij, un, ja meldera priekšistabā dega svece vai lampa, bet malēju istaba bij tumša, tad pa krāsns augšu spīdēja gaisma malēju istabā. Kad melderis iegāja pēc tam labi vēlu uz gulēšanu savās istabās un malēju istabā nebij neviena cita kā tik «reiboņa» uz savas lāvas, tad viņš nolēca veikļi no tās, nopūta to lampiņu, kura tur malēju istabā patumši dega, pēc tam uzlēca atpakaļ uz lāvas un skatījās pa vaļējo krāsns augšu meldera priekšistabā, no kuras spīdēja pa turieni gaisma. Pie visa tā nebij «reiboņas» vaigā redzams nekas no piedzēruma, nedz no dumjības vai gļēvuma, kā allaž un vēl jo vairāk nesen, kad viņš taisījās gulēt iet, jo tad spēja tikko uz kājām turēties un ar citu labsirdīgu malēju palīgu sasniegt lāvu.
Kamēr «reiboņa» lūkojās pa krāsns augšu meldera dzīvoklī, tikām pavēra kāds malējs no nama puses durvis un iesaucās: «Ē, vai te tumšs? Vai neviena nav iekšā?» — bet, kad nekādas atbildes nesagaidīja, tad gāja atpakaļ, jo «reiboņas» viņš tumsā redzēt nevarēja, kurš pēc tam nolikās atkal savā vietā un, kad malēji ienākuši uztaisīja uguni no jauna, tad krāca gulēdams atkal kā ūdens plūdu laikā sudmalu brīvslūžās.
Otrā dienā atnāca «reiboņas» saimnieks pats uz sudmalām, jo viņš bij jau apnicis, gaidīdams puiša ar malienu mājā, un arī
dzirdējis, ka tas par samalšanu nemaz nerūpējoties, bet tik dzerot un diedelējot. Saimnieks atnācis arī atrada, ka viss tas bij patiesība, jo maisi stāvēja vēl turpat nama dibenā kā sakrauti, un puisis pats dzīvoja visu dienu bez bēdas pa krogu dzerdams, snauzdams, klausīdamies, taujādams un muldēdams par mērnieku darbiem, par gaidāmo goda maltīti, jo šodien bij Slātavā tiesas diena, kādēļ arī ļaužu krogā nekad netrūka, un valodas par pieminētām lietām nemaz neapstājās, jeb — labāk sakot — nebij vairs citu tik svarīgu lietu, kuras spētu novērst slātaviešiem prātu no pieminētām būšanām, jo pat patīkamās kara ziņas par divu civilizētu un ievērojamu pasaules tautu asiņainiem cīniņiem un slavenām uzvarām, par ķeizara sagūstīšanu un par galvaspilsētas aplenkšanu nespēja traucēt slātaviešus no viņu kaislām sarunām. Arī še krogā turējās divas tādas pašas naidīgas partijas viena pret otru: tā, kura mērniekus aizstāvēja, un tā, kura viņus līdz ar goda maltīti lādēt lādēja, un bieži vien grasījās pierādīt vieni otriem savu taisnību ar dūrēm — tik lielu šķelšanos bij zemes dalīšana sacēlusi. Ne tik vien še krogā un sudmalās, bet visur pa abām valstīm dzirdēja vai nu novēlam jeb sludinām mērniekiem un visiem viņu biedriem, kā arī tiem, kuri iekārojuši citu labumu, dieva sodību, vai arī priecājamies uz goda maltīti un vēlam mērnieka cienīgam tēvam veselību.
Vakarā, kad jau bij labi tumšs, ieradās «reiboņa» atkal sudmalās un uzrāpās ar lielu grūtumu uz savas zināmās lāvas, iekrizdams tūliņ kā nāves miegā. Viņa saimnieks, kurš bij pa to laiku nācis jau pie malšanas kārtas, izpūlējās labu brīdi ap «reiboņu», gribēdams viņu uzmodināt, lai ejot uz māju pēc zirgiem, ka varot pārvest malieņu mājā, bet tas bij viss velti, jo atmaņas viņam nebij itin nepavisam. Saimniekam zuda pēdīgi še visa pacietība, un viņš ar dusmām atteica «reiboņam» viņa līdzšinīgo algādža vietu, piesaukdams lieciniekus un solīdamies neizmaksāt vairāk neviena graša, kaut gan «reiboņa» no visa tā nedzirdēja un nesaprata ne vārda, ko gan saimnieks arī zināja; bet aiz dusmām viņš nevarēja savaldīties un nogaidīt tāda brīža, kur puisis būtu pie atmaņas vai arī pārnāktu mājā.
Vēlu vakarā ienāca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kāds slaiks vīrs pelēkā mētelī ar bašliku galvā un gandrīz pavisam aiztītām acīm. «Reiboņa», kuram guļot stāvēja ģīmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienākot, atvēra drusku acis un noskatījās viņā tik ilgi, kamēr varēja to bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga atkal no jauna tik tad, kad svešais vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā, napamanīja no tā nenieka, jo viņi, kā zināms, skatījās tik ienācējam pakaļ; turklāt arī mazā lampiņa spīdēja tik vāji, ka cik necik atstatāk nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kāds būtu redzējis «reiboņu» acis atdarām, tad tur nebūtu tomēr nekā, ko likt vērā.
Pēc kādas stundas «reiboņa» nokāpa kasīdamies un murgodams no savas lāvas zemē, sāka streipuļot pa istabu un atzvēlās pie durvīm it kā pie krāsns, kad grib sasildīties. Kādu brīdi pasildījies, skrēja nost un kliedza: «Kas velns tā par krāsni? Vējš vien kauc pa iekšu,» — jo ārā bij stipra auka ar lietu, tādēļ pie tādas krāsns nevarēja vis daudz sasildīties; pēc tam viņš sāka grābstīties ap krāsni un ap sienām, meklēdams durvju. Par visu to bij citiem malējiem diezgan ko smieties, bet, kad «reiboņa» pēdīgi, gar logu krizdams, norāva un apdzēsa netīši lampu, tad visi sāka sirdīties
un daži gribēja vainīgo pat pārmācīt, bet nevarēja tumsā notvert. Kāds malējs izgāja pēc savas sveces un, to uzdedzinājis, sāka meklēt līdz ar citiem nogrūstās lampas, bet neatrada viņas nekur. Pats «reiboņa» bij pa to starpu uzrāpies atpakaļ uz lāvas un gulēja tādā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu. Malēji, vēl kādu brīdi lampas meklējuši, izgāja visi sirdīdamies namā, jo kurš gan lai še priekš visiem savu sveci dedzinot? Tātad malēju istabā palika atkal «reiboņa» vien uz lāvas, un, kurš vien durvis no āras vai no nama puses pavēra, tas izgāja atkal tūliņ atpakaļ iesaukdamies: «Tumšs!» Melderis bij iegājis drīz pēc tam, kad tas svešais ienāca arī viņam līdz savā dzīvoklī un neiznāca vairs no turienes, tāpēc nebij neviena, kas gādātu par jaunu gaismu.
Pusnakts varēja būt jau pāri, kad atspīdēja no iekšas pār krāsni malēju istabā gaisma un drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzirdama puslīdz droša sarunāšanās vācu valodā. «Reiboņa» bij tūliņ nomodā un pakāpies skatījās pār krāsni meldera istabā, no kuras nāca tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunāšanās. Viņš skatījās un klausījās labu brīdi un tad atkrita atkal piepeši uz lāvas un gulēja, it kā būtu pavadījis vairāk nakšu nomodā. Drīz atdarījās meldera istabas durvis, pa kurām iznāca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera ar vēja lukturi rokā. Kad viņi abi bij izgājuši ārā un «reiboņa» palicis tumsā atkal viens pats, tad viņš ņurdēja pie sevis skaidrā vācu valodā: «Hm, hm, jā, jā! Nākošas piektdienas vakarā pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir taī pašā vakarā, kurā būs saimniekiem maltīte.»
Otrā rītā atradās pazudusē lampa turpat uz loga, un viņas vietā bij nozudis atkal «reiboņa»; bet šā zuduma jeb trūkuma nesajuta gan laikam neviens.
Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecākais palīga mērnieks Raņķis jeb Ranke, kā viņš pats savu vārdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņķis nebij redzēts labu laiku, jo slātavieši domāja viņu esam Čangalienā, bet tur viņš pēc robežu izdzīšanas vairs neuzturējās, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzināšanas komisija savu taisnību izvadājusi.
Feldhauzens saņēma Raņķi ļoti priecīgi it kā kādu sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņš to ieveda tūliņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.
«Nu, Ranke, tad jūs pēdīgi esat tomēr atkal atradušies,» viņš, cigāru ņemdams un Raņķim arī sniegdams, nemierīgi runāja. «Es sāku vai šaubīties, ka būsat pavisam vai pazuduši.»
«Jā, man bij kādu laiku jāpazūd, lai jūs varētu no pazušanas glābt,» Raņķis pusjocīgi atbildēja, pie kā bij redzams, ka šie vīri nestāv vis atstatu viens no otra.
«Nu jā, tad būsat gan izstaigājuši kā Dante vai pašu elli* un varēsat pastāstīt daudz ko jauna,» Feldhauzens, Raņķim krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.
«Jā, jā, bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazāk,» Raņķis, cigāru aizdedzinādams, atbildēja.
«Nu tad būsat atraduši arī padomu, kā tam, kas nejauks, var stāties pretī, jo tā ir pestīšanas darba otrā puse,» Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja, bet varēja nomanīt, ka viņa prāts nestāv vis pie jokiem un ka viņš gribētu labāk, lai Raņķis griežas jo drīz pie nopietnības.
«Es neesmu vis pašvarīgs pestītājs, tāpēc izglābšanās padoms būs jāatrod mums abiem kopā,» Raņķis atjokoja, «jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jūsu vārda un jūsu ezerā slepen tik bagātu lomu.»
«Nu labi, labi, tad izstāstāt jel visu, ko esat izdibinājuši,» Feldhauzens ar nepacietību sacīja.
Raņķis iesāka stāstīt.
«Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsaties, nebij izdevies nenieka saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem, kaut gan biju nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stāstījumiem, kuri skanēja pa visu valsti vienādi, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņš pēc tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zināms nevienam. Arī visi klaušinājumi tuvu un tāļu pa laukiem un pilsētām palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru tie krāpnieki bij braukuši uz dzelzsceļa staciju, atminējās tādus kungus redzējuši, kādus čangalieši viņus apstāstīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgāju un kad visas pētīšanas pa ārpusi bij veltīgas, sāku darboties šepat pa Slātavu. Bet, kamēr es gribēju kļūt pie ziņām un ar noslēpumiem pazīstams, tikām neveicās nenieka, kaut gan varēja nomanīt, ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur būtu kas atrodams, ja tik tie zinātāji uzticētos jeb iedrošinātos stāstīt.»
«Bet vai Prātnieks nevarēja nekā līdzēt?» Feldhauzens jautāja.
«Itin nemaz, jo no sevis viņš nezināja nenieka vai nebij šaī lietā pats nekā piedzīvojis, un uzticības viņam trūka valstī jau tāpat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairāk un vairāk, ka valstī ceļas ienaids uz dalītājiem, kā arī uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kāda ziņa vai nu atklāti, vai tāpat. Velns zin caur ko ir nākušas gaismā šādas tādas mazas savstarpības, kas bijušas jums un arī man ar dažiem saimniekiem. Tās tad, labi izpušķotas, gāja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šās sērgas aizņemti. Visur kliedza par netaisnību un pat taisnības pārgrozīšanu aiz dāvanām; dažā vietā man sacīja tādas lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņemšanu atradu vairs tik vien pie tuvāk pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabūt bij diezgan grūt, kaut gan agrāk gandrīz visur saimnieki tos piedāvāja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zināms, bet kas pēc izrādījās jo gaišāk, stāvēja un stāv joprojām priekšgalā Šrekhubers. Tātad man pazīstamam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu būt viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sarunājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kādu plākstera lupatiņu. Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu.»
«Bet kā jūs noslēpāt savas zaļganās acis?» Feldhauzens pasmiedamies jautāja. «Jo pie tām vien vajdzēja jūs pazīt.»
«Tas bij tas grūtākais gabals,» Raņķis atbildēja, «jo acīm citas krāsas dot nevar; tomēr tiku galā arī ar šo lietu un caur to,
ka manu acu nedabūja gandrīz neviens redzēt, kas bij jātur ikkatru acumirkli vērā. Pie grāvju rakšanas es pieņēmu puisi, kurš to darbu prata, un tad strādāju itin lēti, caur to varēju dabūt darbu īsti tādās vietās, kur gribēju, un tādas vietas bij it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visādas valodas. Pats es, izlikdamies par dzērāju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gāju pie rakšanas tik tad, kad krogā nebij nekādu svešu cilvēku. Tur tad, zināms, dabūju dzirdēt ļaužu domas atklāti, bet tās nav nekādas labās priekš mums, rūgts un nāvīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret mums, jo čangalieši nepaliek vis slātaviešiem pakaļ. Gan stāv mūsu piekritēji cik spēdami uzticīgi priekš mums, bet viņu ir mazākais pulks, un viņiem jābaidās arī pašiem no pretiniekiem tāpat kā mums.»
«Par slātaviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdāju nenieka,» Feldhauzens sacīja, «jo tie ļautiņi gan sirdās, gan grasās, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es viņus pazīstu un saprotu itin labi. Slātaviešu un čangaliešu dēļ mēs varam būt droši, jo viņi sirdīsies gan vēl kādu laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aizmirsīs, un no viņu sirdīšanās neiznāks vairāk nekas kā tik biedināšana un piktošanās ar dūri kabatā; turpretī no viņu kūdītājiem un musinātājiem, kuri stāv viņiem priekšgalā un paši varbūt vis tik daudz nesirdās, ir gan ko bīties, jo tādi, kas drīkst maisīties ar savu spēku tiesas darīšanās, atsvabināt noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinājumus, tādi, kuri drīkst izdoties Čangalienā par mērniekiem, izkrāpt manā vārdā ļaudīm daudz naudas un tad sasūtīt vēl man visu Čangalienu atklāti ar dāvanu vezumiem uz kakla, par ko smejas tagad pasaule tuvu un tāļu, tādi spēs arī daudz ko citu, tādiem iemusinātājiem skries ļaudis labprāt līdz un viņiem klausīs; un, ka kaut kas lielāks ir gaidāms, par to es vairs nemaz nešaubos, jo man ir nākušas dažas sīkākas ziņas un nomanītas domas arī bez jums.»
«Jā, es arī nešaubos,» Raņķis runāja no jauna, «un arī zinu un esmu pārliecinājies, ka no pašiem šiem ļaudīm, kādi viņi ir šinīs abās valstīs, nav ko bīties, — Kaspars Gaitiņš, kurš bij tas vienīgais bīstamākais starp viņiem, ir, par laimi, gan jau projām, tik vien tas, ka viņš noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tāpēc nav vis viņš arī pavisam piemirstams.»
«Nē, to viņš ir darījis tik tādēļ, lai Oļiņi nezin sadzīt savas audzēknes, kura, kā skaidri domājams, esot nogājusi kopā ar kādu vecenīti, savu auklētāju, viņam slepen līdz,» Feldhauzens ieminējās. «Oļiņi esot bijuši viņu mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdot to meiteni pie Prātnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tāpēc gan var domāt, ka Gaitiņam viņa mājas atņemšana bij pa prātam un tādēļ arī gan viņš to tik viegli atlaida. Tās lietas es esmu gan jau visas saklausījis un pārdomājis.»
«Es arī gan,» Raņķis atteica, «bet tomēr, es nevaru vis ar tiem cēloņiem vien apmierināties, kurus jūs liekat tik droši viņa mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tālāk: ļaužu vidū es uzturējos visupirms tādēļ, lai no tiem var dabūt zināt viņu priekšniekus, to īstās domas un arī to, no kuras puses var pie viņiem tuvoties. lemaisījos kādās kāzās, kurās arī palika visām valodām par virslietu tās pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas
lietas un gaidāmā goda maltīte, uz kuru daži ļoti priecājas, bet citi turpretī runāja par viņu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Šrekhubers runājis un kā viņus mācījis. Caur to tad es arī pārliecinājos, ka Šrekhubers ir viņu īstais galva, kaut gan to zināju agrāk, bet, zināms, tik no stāstīšanas.
Tagad sāku domāt uz to, kā būtu iespējams uzturēties kādu laiku Šrekhubera tuvumā, tāpēc ka varbūt no viņa paša izdabūtu drīzāk dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu noslēpumu vis nepietur jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zināms. Lai varētu šo nolūku sasniegt, tad grāvju rakšanas amats man bij jāatstāj, jāiet pie kāda saimnieka par algādzi un jāgaida, līdz viņam radīsies vajadzība sūtīt uz sudmalām malt, kas arī gan drīz gadījās, līdzko iekūla jaunos rudzus.»
«Bet vai jūs, par algādzi būdami, spējāt arī nopelnīt algu?» Feldhauzens atkal pasmiedamies jautāja. «No zemkopības darbiem jūs laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņus izturēt?»
«Jaunās dienās, par laimi, esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tāpēc varēju gan cik necik sajēgt, kas un kā jādara,» Raņķis atbildēja. «Bet grūtuma jau neieradušam bij diezgan; tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vājam, citādi būtu putekļos jāaizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tūliņ uz sudmalām, ar ko viss kalpošanas darbs beidzās. Sudmalās ir tagad maz ūdens, bet daudz malēju, tāpēc vajadzēja gaidīt ilgāku laiku, līdz pienāk malšanas kārta, kas bij manam nolūkam īsti par labu, jo caur to iznāca vairāk laika citiem ko runāt un man ko klausīties un pētīt.
Lai nu kā kurā vietā, bet sudmalās runāja jo drošāk un trakāk, īsti pats Šrekhubers, jo viņš izsacīja ar skaidru vārdu, ka vajadzējis mūs un visus, kas turas ar mums, nolietot un tad pēc tam būtu nākuši citi mērnieki, kuri vairs nebūtu drīkstējuši tā darīt. Viņš sunīja slātaviešus un tāpat arī čangaliešus par gļēvjiem, ka nezinot un nedarot, kas darāms.»
«Vai tas nav traks velns!» Feldhauzens iekliedzās ar izbailēm. «Vai jūs nevarējāt tūliņ piesaukt lieciniekus?»
«To es varēju gan un arī jau pārdomāju, bet nedarīju tādēļ, ka tad būtu visa tāļāka izpētīšana pagalam un man jādodas pazīstamam,» Raņķis atteica.
«Bet vai viņa nevar likt par tādu valodu tūliņ apcietināt, jo liecinieki, kas dzirdēja, atminēsies gan?» Feldhauzens runāja iekustinātā balsī.
«Jā, bet kurš tad būs tas sūdzētājs, jo «reiboņa», kā mani sudmalās saukāja, nav vairs pasaulē atrodams.»
«Tas ir tas posts,» Feldhauzens domīgi sacīja. «Bet vai es nevarētu viņa apsūdzēt un uzdot tik tos lieciniekus, kas to dzirdēja?»
«Nekā, arī tas būs veltīgi, jo tur viņa paša piekritēji vien vairāk bij, tik Prātnieks un kādi citi no mūsu puses, tāpēc tur nenieka nepierādīs. Lieciniekus gan būtu piesaucis, kā domāju, Prātnieks arī, ja vien nebaidītos, ka caur Šrekhubera sūdzēšanu var nākt gaismā dažas lietas, kuras tikpat viņam, kā mums nebūtu īsti patīkamas.»
«Vai Prātnieks arī jūsu nepazina, un vai viņš cieta klusu, kad tādas valodas dzirdēja?»
«Nē, pazīt viņš manis nepazina tāpat kā citi, bet pretī runāja tomēr, kaut gan nevis taisni pašam Šrekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesākt.»
«Nolādēts velns no cilvēka!» Feldhauzens izsaucās. «Kad viņa nebūtu, cik mierīgi tad viss izietu galā! Ar visiem spēkiem būtu jārauga dabūt viņš no ceļa laukā.»
«Bet klausāties tāļāk,» Raņķis sacīja. «Es pavedināju malējus runāt par tiem pašiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem; tur starp citām lietām dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slātavā ar visiem saviem neliešu palīgiem uzturējies — laikam gan krogā; dzirdēju stāstām, ka nesen esot kāds slātavietis nezin kurā pilsētiņā Grabovsku saticis, bet tas negribējis viņu vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un valkājis pilnu bārdu. Kādēļ Grabovskis negribēja slātavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo viņam jābīstas no sadzīšanas.
Malējiem tā runājot, meldera puisis ieminējās, ka viņas otrdienas vakarā bijis arī pie viņa kunga jeb meldera kāds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bārdu. Tāļāk taujādams, dabūju zināt, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kādas nedēļas laika nākt. Nu es nedomāju nemaz vēl uz samalšanu un projām braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garām, izlikdamies arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vārdiem, vajadzēja būt šinās pašās dienās nedēļai apkārt. Bez šaubīšanās es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo tas ir tas vienīgais no svešākiem, ar kuru Šrekhubers, še Slātavā būdams, ir draudzējies un kurš ir viņu uzmeklējis jau agrāk arvienu, kad Šrekhubers bij vēl pie otra.
Guļu vietu es uzņēmu malēju istabā uz lāvas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krāsns augšu meldera priekšējā istabā, jo tur vien es varēju cerēt dabūt svešo vaigā redzēt pie projām iešanas vai pie ārā nākšanas no dibena istabas.
Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā, otrā naktī turpretī ne ilgi priekš pusnakts ienāca patiesi garš vīrs pelēkā mētelī ar bašliku galvā un aiztītām acīm. No auguma un iešanas vien es tūliņ pazinu, ka viņš cits nav kā Grabovskis. Lielās drēbes un galošas, kā to gulēdams caur sienu drusku dzirdēju, ienācējs atstāja priekšējā meldera istabā un tad tik gāja tāļāk.
Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kārtas, uzturējās taī pašā istabā, kurā es gulēju, izskaudu ārā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu streipuļodams, nodzēsu it kā netīši lampiņu un noglabāju.
Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamās istabas durvis atveram un redzēju gaismu spīdam pa krāsns augšu ārā. Tūliņ varēju dzirdēt arī divi vīrus kaut par kādiem jokiem vācu valodā sarunājamies un smejamies. Es pakāpies skatījos pār krāsni un redzēju, ka biju pareizi domājis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bārdu, taisījās projām, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies tāpat kā atnākot, tad Šrekhubers vēl viņam piekodināja: «Nu neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo, ja to palaižam garām, tad vairs maza cerība uz izdošanos.»
«Ja tik dzīvs, tad būšu — uz to varat droši palaisties.»
«Bet tas arī jāliek vērā, no kuras puses jūs nākat, jo to vakaru visi ceļi ņudzēs vien aiz goda viesiem.»
«Man būs jānāk gan no Vainavas puses, jo tur tas ceļš būs itin mierīgs, tāpēc ka no tās puses nenāks nekādi goda viesi.»
«No Vainavas puses?» Šrekhubers domīgi runāja. «Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar veco kapsētu?»
«Jā, tas pats,» Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.
«Jā, tas ceļš būs gan kluss,» Šrekhubers sacīja, «jo slātaviešu taī pusē vairs daudz nav un čangalieši arī pa to ceļu nenāks.»
«Bet es domāju, ka uz tumsas laiku būs klusi jau visi ceļi,» — tā Grabovskis, «jo tik ilgi gan tie gadiem salkušie un slāpušie viesi negaidīs.»
Pie šiem vārdiem viņi taisījās nākt ārā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju redzējis un dzirdējis.
Šis notikums gadījās pagājušā naktī, un šorīt es negāju vairs nemaz ne pie sava saimnieka, bet uz kādu krogu, kur stāvēja mana soma ar labākām drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams par manu nevērīgo un palaidnīgo dzīvi sudmalās, bij atnācis vakar pats, samalis un aizbraucis naktī uz māju, atteikdams man algādža vietu pie sevis īsti tāpēc, ka vakarā manis nevarēja uzmodināt no piedzēruma miega un aizsūtīt uz māju pēc zirgiem. Mežā kādā zināmā vietā nomazgāju krāsu no sejas, bārdas un matiem, pārģērbos savās īpašās drēbēs, iegāju pie kāda pazīstama, dabūju zirgu ar pavadītāju un braucu tūliņ šurp.
Šis nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stāsts. Pēdas tam zvēram esmu sadzinis, un viņa teka ir zināma, tāpēc tagad jānospriež tik tas, vai viņu ķersim slazdā vai valgā, vai dzelžos, bet ķert viņš šoreiz jāķer pašā ceļā, uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zināma, bet cieti nodomāta un var, kas zin, būt vēl kaitīgāka un bīstamāka nekā pirmā. Viņi liek savam darbam vislielāko svaru uz to vakaru, kurā mums še būs goda maltīte, tādēļ jāapsargājas un jāapdrošinās uz visām pusēm.»
«Man ir pietrūcis gandrīz dvašas klausoties,» Feldhauzens sacīja. «Še jāpateicas tik jūsu pūliņiem un izveicībai, ka tiekam varbūt no slepenām tuvām briesmām glābti.» To runādams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņu sviedrus no pieres.
«Ja varētu izzināt, uz ko viņi īsti sataisās, tad varētu sataisīties pretī un saņemt pašus cieti,» Raņķis teica. «Visupirms jums jāgādā dabūt naudu un citas kādas dārgākas lietas drošā vietā, jāapsargā māja slepeni ar labi apbruņotiem vīriem, kuri prot krietni ar dažādiem ieročiem rīkoties, jo kas zin, vai viņi netaisās uzbrukt taisni jums pašiem. Tāpat arī būtu jāapvaktē sudmalas un Šrekhubers, lai, ja ietu laukā, var tikt uzlūkots, un līdz ar viņu Grabovskis, kurš, zināms, tur nonāks.»
«To varēs darīt gan visu, un tas būs arī jādara,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet labāk un drošāk gan būtu, kad Grabovskis šaī reizē pavisam pazustu. Jūs gan sapratīsat, ko es gribu sacīt. Līdz ar viņu vajag izputēt arī visiem tiem nodomiem. Citādi, ja šās drošības nav, tad es nevaru uzdrošināties iet un būt klāt pie goda maltītes, un, ja es neeju, tad tie viesi par to ļoti noskums, kā jau ir dzirdēts. . . Mans ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vajadzības vaļā... Krietns medījums krietna alga... Ko jūs domājat par to lietu, Rankes kungs?»
«Hm, hm hm!»
Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saimnieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.
Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un «bravo!» saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinājumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs, pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestiprināja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un «bravo!» saucēji savu veiksmi, tāpēc uzdeva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietuka Krustiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vārdiem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot — būt par šāda nedzirdēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzētiem vīriem turēšot par svētu pienākumu tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.
Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisīšana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā*, bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.
«Tā ir no komitejas puses akurāt punktum diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo!» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.»
«Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, ja ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā,» Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.
«Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib.»
«Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīvestības laiki?» Švauksts atķēra, tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba — pie zīmju salikšanas kārtībniekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.
Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rīkot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mierīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.
Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāk par «klusiem viesiem» — kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie nekādas darīšanas, nedz izrīkošanas, — tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: «Vart, vart! Ich dihr zeijen!»
«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»
«Un mihr heisen auch Drekberģa hern!» Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: «Ēē!»
Pietuka Krustiņš ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķi aiz auss skraidīja pa ļaužu vidu, pēc karavīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinādams un uzaicinādams, ka, ja kas gribot vēl turēt ārpus komitejas programmas kādu runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik vien vajagot tūliņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par runas tematu un saturu* līdz ar lūgumu par pielaišanu pie runāšanas. Švauksts ar Drekberģi sacīja, lai viņus pierakstot vien tāpat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņi izrunāšot gan vēl gudrāk nekā skolotie no saviem rakstiem.
«Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatras runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt,» Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.
«Es gribu sadot bagātiem krietni virsū,» Drekberģis teica, «un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs.»
Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņā ieskatījies, sāka arī sveicināt citus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.
Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam izsitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķoties? īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl nedabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.
Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neatvestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pavisam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.
Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij dabūjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā.
Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programmu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods būt par komitejas aktuarijusu*, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šīs komitejas un viņas daiļo panākumu uzsācēju.
Visa tā programma, kura bij vēl otrā sēdē paplašināta, skanēja īsi tā:
«Programma
par runām, dziesmām un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas ieaicinātiem svētku pušķotājiem, — sastādīta no svētku pušķošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18.
Apsveicināšanas dzejols, komitejā proponēts jeb uz pieņemšanu priekšā likts no komitejas prezidenta Prātnieka kunga, sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Atklāšanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un sacerēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas prezidenta Prātnieka kunga.
Vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora* un applaudisemangas direktora* Bisara kunga, vadīta no danču direktora Drekberģa kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.
Vispārīgā galda dziesma pēc lielās jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrvēsturīgā ziņā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un ordonances direktora* Ķenča kunga.
Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Runa par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no applaudisemangas direktora Bisara kunga.
Vispārīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Šis un tas — īsti no pašiem komitejas locekļiem.
Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas*, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas asesora Svērteļa kunga.
Pēc šās runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu.»
Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja aiz muguras priedēs piepeši briesmīga «bravo!» kliegšana, pa starpām arī «urā!», neganta roku plaukšķināšana un citāda trokšņa taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietuka Krustiņš lasīja, tikām bij Bisars sagājis ar savu pulku viņam aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienākumu, jo viņam bij uzdots likt plaukšķināt un saukt «bravo!» pēc ikkatras runas un dziesmas.
«Ei, kas tā par neizprašanu!» Pietuka Krustiņš ar nepatikšanu iesaucās, tad, pie Bisara piegājis, rāja viņu par tādu neizprašanu un neizšķiršanu, kas runa, kas programma, jo pie programmas neesot nekad jāplaukšķina, nedz arī jāsauc «bravo!», bet tik pie runām un dziesmām.
«Nu labi, labi, kad zināms,» Bisars atbildēja. «Kad reiz misējies — misējies, tas visiem par mācību.»
«Lūk, guniverzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jāsaka, kas jādara!» Ķencis Bisaram pārmeta, kad Pietuka Krustiņš bij jau aizgājis.
«Guniverzuma prakvasors būsi gan laikam tu pats,» Bisars atbildēja, «bet es esmu... laikam apaļisa... gambas — velns zin kas par prezbiteri un azors.»
«Azors esmu es arī,» Ķencis atbildēja, «un ortogrāfijas dipitors, bet nevis guniverzuma prakvasors, kurš gan cits neviens nevar būt kā tu pats, lai vai liedzies vai ne.»
«Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti.»
«Bet kurš tad var būt?» Ķencis jautāja.
«Varbūt ir Drekberģis,» Bisars atbildēja.
«Nē, Drekberģis ir dancošanas drigants vien,» Ķencis sacīja. «Bet iesim pie Pietuka Krustiņa, lai izšķir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks.»
«Iesim, iesim!» Bisars droši iesaucās un gāja Ķencim līdz.
«Guniverzuma prakvasora nav pavisam,» Pietuka Krustiņš, kurš jau bij viņu valodu dzirdējis, sacīja augstā garā, «un jūs, kungi, abi neesat vis azori, bet asesori.»
«Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi...» — tā Ķencis ar Bisaru mācījās izsaukt.
«Tāpat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz ortogrāfijas dipitors, bet abi esat direktori.»
«Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri...» tā atkal abi skaitīja, bet arvienu, jo tāļāk, jo nejaukāk.
«Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķenča kungs pie ordonances. Bet, cienīgi kungi,» — tā Pietuka Krustiņš aiziedams vēl piekodināja, «šo savu tituļu neaizmirstat, jo caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas.»
Tagad šie abi palika skaitot, viens: «Apspļaudīsi mantas, apspļaudīsi mantas,» — otrs: «Ārdu skanste, ārdu skanste,» — un pa starpām bij dzirdams arī: «Tīti teļi, tīti teļi.»
Pa brīdi atveda mērnieka puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem, ziņodami, ka maltīte drīz iesākšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko visi, kad bij dabūjuši pa malkam brandvīna, labprāt darīja; tik vien nevajadzīgā kārtībnieku rīkošana, kuri maisījās visur aplam vidū, viņiem nekādi nepatika. īpašu skrāģu galdiem, kā protams, nebij, tāpēc nocirta mežā stakles — jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz — sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pārus. Uz tām staklēm uzlika no vienas uz otru šķērskokus un pār tiem šķērskokiem līdzās divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu pilna.
Lai gan nebūt visi saimnieki nebij uz goda maltīti nākuši, tad tomēr radās norā liels ļaužu biezums, kur starpā netrūka no abām valstīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem mērnieka puiši piekodināja likt vērā to, ka lai nepienākot kādi lieki, kuriem neesot tiesības pie goda maltītes būt. Viņi sāka skatīt visu pulku cauri un taisījās raidīt Pietuka Krustiņu, Drekberģi un gandrīz visus plaukšķinātājus no pulka ārā. Bet šie bij lieli pretī, ka viņi esot nākuši goda mielasta pušķošanas komitejas uzdevumā un daži, kā Drekberģa kungs, bet it īpaši Pietuka Krustiņa kungs, stāvot pie pašas mielasta pušķošanas komitejas goda amatos. Valdnieki turpretī negribēja zināt par komiteju nenieka, jo viņiem esot visā šaī lietā jāpazīst tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicināti rīkotāju, atklājēju un darītāju krēslos, jāceļ zemē.
«Jā, simpātijas trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!» Pietuka Krustiņš apbēdināšanas nopietnumā izsaucās. «Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, abzolūt un totāl to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās.»
Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cilvēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura viņas devusi un kurai tās arī piederot, īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šaī lietā liels.
Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu, kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā: bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu, kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij, kā jau direktors, iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu ordonances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanas no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas*, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.
Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida* — un maltīte iesākās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pašiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brandvīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.
Šaī brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma:
«Apsveicināšanas dzejols* pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, .. zept. 18.., komitejas uzdevumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Moto: Pro patria vivere atque mori.
Augsta dziesma, skani, skani Zilā zvaigžņu haosā! Nemirstīgu dari mani Tautas vīru eposā! Apkamp visu firmamentu, Univerzums nu ir tavs, Tērp ar violetu lentu Visus mūs, kad Pikols raus! Tur aiz kapa, tautas brāļi, Vaļā stāv elizijums; Citas dzīves fluīdums Nāks, kad dziedās gulbju cāļi. Satek atomi, un rodas Progresīgi meteors, Dievu dēli lejup dodas, Līgo saules meitu kors; Vulkāni ar traku varu Lāvas straumes lejup gāž, Izcivilizētu garu Kultūra no gaismas drāž. Laika gars ar spārnu ēnu Tautas prominādes sedz, Amizējamies tur redz Dažu zelteni ar zēnu.
Dievu bars uz kalna gala Reformācijoni svin, Līga ambroziju dala, Tautiets viņu lietot zin. Senatnē, kad veļu laikā Senčiem dzīres rudenī, Labi gari naktī staigā, Burvji — sniega putenī. Tautas dēla dvēselīti Sarkanbaltos palagos Saules meitas ielīgos, Nāras dara šūpulīti. Miera hesperus jau staros Kreatūrai pretī sūt', Laimes klēpī, palmu zaros Asaras nu varēs žūt; Tomēr šeitan tautas lira Skanēs liegos akordos, Morfejam še vīrs pie vīra Spītē nakti nodzīvos. Tik kad aurora jau smaidīs, Tautas dēlus noskūpstot, Konkordijā atrodot, Līgo tos tad mājā laidīs. Sveiki tad nu, svētku biedri, Tautas garā sveiki jūs! Še, kur apkārt veci ciedri, Eleganta dzīve būs. Zodam netrūks saldas baudas Vivat Socialitas! Jūtat brīvību, cik jaudas, Lāstus tik priekš verdzības! Karogs balts mums plivinājas, Vārds ir tam Humanität, — Pildāt kausus, līdz var spēt Turēties un palikt kājās.
Bisars, līdzko Pietuka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pieskrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu gabaliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direktora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda, bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķencim: «Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle... de (nelaime zin)... blamierē?»
«Velns viņu sazin!» Ķencis īgni atbildēja. «Varbūt ir akurāts, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es taī komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: «Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai, kā tu saki, būs gan laikam tik progmars vien.» Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.
Pietuka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gaidīja un skatījās apkārt, kad sauks «bravo!» un plaukšķinās, bet nesagaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas direktora Bisara kunga pienākuma
izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu nepatikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarīgam priekšmetam vairāk vērības.»
«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku,» Bisars atsaucās.
«Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šoreiz bij it īsti vajadzīgs,» Pietuka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.
«Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji.»
«Ko tu melo?» Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij piesēdies jau pa to starpu turpat netāļu pie galda, atsaucās. «Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akurātu.»
«Nav, draugs, jāsaka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akurātu», bet «aktuaru» jeb «aktuariusu»,» Pietuka Krustiņš pārlaboja.
«Nē, bet beigas tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu.»
«Kas man tur par daļu?» Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Laužat paši vai kaklu!»
«Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: applaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»
«Rauj viņus velns visus tos dirigorus un azorus!» Ķencis ar dusmām kliedza. «Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo savas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu.» To sacījis, viņš sāka ēst.
«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mācību, jo to var visu vēl panākt.» Tad uzsvilpa, iekliedzās: «Puikas, uz stūriem!» — un, iekam Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.
«Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. «Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?»
«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni vai saucējiem izkrita zobi?» Bisars droši atbildēja. «Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi — viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu, un es par to atbildēšu kaut kurā vietā.»
Pietuka Krustiņš, laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc «bravo!», nevarēs šaī brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu apsveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams.
Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:
«Es gan, skolas kungs, brīnos, un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā — kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā gabalā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem aserosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja, bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis.»
«Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. «Šinīs pagājušās nedēļās bij laiks arvienu mākuļains un drūmīgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu.»
«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, «cits neizdomātu vēl ne tā — un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievas māte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Neesam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā augumā vien, tik jūs esat gan jau trešā.»
Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja, tāpat kā citi slātavieši, pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pietuka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šaī vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un nolasīja iz programmas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert:
«Cienījamie kungi, godājamās valdības un mīļi viesi!
Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri līdz
ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdošanām, mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus, mēs uzliekam valstīm galvas naudas* un apgādājam nabagus, mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru, mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt, mēs, jā mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kalpošanas. Cienīgi Slātavas un Čangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin mūsu valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru? Kurš nezin, cik rūpīgi viņi — mēs — gādājam par valsts labklāšanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiālu pie valšķu jeb pagastu ceļamām ēkām. Kurš nezin, ka mēs neskatāmies nedz uz laiku, nedz uz dienām, bet tikai uz valšķu labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang... nē, slātaviešu un čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stāv, ka mēs, runas vīri un valšķu valdnieki, varam dabūt medaļu pēc tam, kad esam nostāvējuši divi laikus amatos? Man ir likumu grāmatiņa mājā, un to es varu parādīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno pagastu amatu vīri, esam nogājuši gandrīz visi vairāk nekā divi laikus amatos, bet neesam neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabūjuši? Mēs gādājam tik par valšķu godu un labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts dienas? Un nevis par velti, bet par maksu. To es daru zināmu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam rūpējušies ne vien par dienu izdošanu, bet arī par maksas saņemšanu. Tur būs naudas tūkstošiem! Apskaitāt vien paši, Slātavas un Čangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanāks par visiem kopā, kad ikkatrs būs nokalpojis kādu divdesmit dienu un dabūs divdesmit vienu un pus kapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznāks par abām valstīm kopā un cik ikkatram saimniekam? Tur būs, ticat droši, nasta naudas! Tad redzat nu, kādu lielu naudu ir nopelnījušas abas valstis — Slātava un Čangaliena — caur mums, runas vīriem un valsts valdībām! Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņš izmaksājis visu uzticīgi, grasi pie graša un nav vis lūkojis tikpat slātaviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut kā atmānīt. Bet par visām lietām atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prātu pie tā, ka viņš ir turējis cieti savu vārdu un izdevis goda maltīti visiem Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejai un dažiem no viņas uzaicinātiem mielasta pušķotājiem. Arī šis brangais mielasts ir valstīm nācis vienīgi tik caur mūsu, tas ir, runas vīru un valsts valdības gādāšanu. Lai arī ir laba daļa - un kad viņa būtu vai lielākā daļa — Slātavas un Čangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem ilgi, ilgi piemiņā, atrāvušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mūsu, runas vīru, kā arī valsts valdību rūpīgu un laipnu gādāšanu nicinādami, tad par to tomēr nekas, jo mūsu pusē paliek viss svars un liegt neviens viņiem nav liedzis nākt; bet, kam būs pēc žēlums, mums par nākumu vai viņiem par nenākumu, to rādīs laiks, bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi viesi, es iedrošinos jau tagad domāt, ka mūsu pusē nožēlošana nekritīs, tāpēc mums par viņu nenākšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.
Lai tad skan «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam tādēļ, ka viņš nav slātaviešiem un čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmānījis, bet izdevis, kā solījis, arī goda maltīti, — tāpat mums, runas vīriem un valsts valdībām, kas esam ne tik vien tās dienas nosolījuši un goda maltīti pierunājuši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tās pierunātās goda maltītes dabūšanu (jo to jau patlaban baudām), kā arī par nokalpoto dienu izmaksāšanu caur valsts valdībām, jo še tad īsti parādās valsts valdību krietnums un runas vīru svars, tāpēc «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam, slātaviešu un čangaliešu valsts valdību krietnumam un runas vīru svaram!»
Bisara pulks sita plaukstas un kliedza «bravo!», «urā!», Pietuka Krustiņš dziedāja ar citiem: «Augsta laime tiem — tām!» — kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.
«Kas ta par komiteju, ko viņi tur vienādi daudzina?» Feldhauzens jautāja kādiem valdiniekiem.
«Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zināms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi,» tie atbildēja.
Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uzcēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem nomanāms: daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairīts un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atradās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: «Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gaidīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās!»
«Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana,» Švauksts lepņi atbildēja, papirosu pīpēdams.
«Nu tad sēdat arī — labi izsēdaties,» Ķencis, projām iedams, norūca, «jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»
«Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?» daži slātavieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepacietīgi jautāt.
«Būs jau gan laikam,» Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mierināšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecināties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu neredzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad acīmredzot sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čukstēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties
ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā redzams, slātavieši un visa viņa partija vilka.
Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu diktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepatika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: «Was kom du unser mit!»
«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: «Ēē!»
«Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.
«Nekas, nekas,» Drekberģis teica. «Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.»
Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi slienas uz dibenu.
Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programmas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un izsmieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa «augstu laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.
Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzērās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja programmā lasīdams —, ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets — vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.
Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: «Lūdzu kungus uz franksēzi!» To vārdu «franksēzi» viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz «ē», izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.
Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasīties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galdu taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajš. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkanu zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem bij arī uzdots iet pie dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tik vien par muzikantiem, bet
Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnēdams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: «Lūdzu cienīgus kungus uz franksēzi!»
Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smējās, nedz arī runāja, tik vien skatījās Drekberģī, it kā jautādams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad Drekberģis bij savu uzlūgumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu.
«Tas ir kāds skroderis,» kāds jaunskungs atbildēja.
Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējādas dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejēdzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestāstījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.
Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos satricināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: «Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaümā, citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai?!» Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valodas iesācēju rokā, bet mani liekat mierā.» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau taī gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās lielmanīgi, buldurēdams kā katls, un pēdīgi sāka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat!» Ķencis, to dzirdēdams, uzgrūda tūliņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sarkanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa, kā kārtībnieku vecākā, it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šaī brīdī un šaī lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt,
veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmām, kurš gadījās priekšā. Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un labais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpakaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: «Ak tā, puis, vai kauties!?» Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis spārdīja viņu atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.
Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki piecēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jābaidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart, vart!»
Švauksts, kurš, būdams kārtībnieks, gāja arī pie Drekberģa aizvešanas līdz un bārās viņam vāciski pretī: «Klus', du, škandalmaker! Furt pad arest nach — nach cietum!»
Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais nemiers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tāļākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Dancošana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.
«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķencis sacīja, staigādams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. «No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm*, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, nedzirdēts! Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!*»
Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzēdami pilnā spēkā, tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli, un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.
Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzīvošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, kamēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie, smalkas drānas virssvārki — jo apģērbā Raņķis nesās itin spodri un glīti — bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja,
ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot saburzījušies virssvārki un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats atpūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī neviens par viņu vairāk nedomāja un tāļāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedris parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam taī pašā nelaimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs, un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz vajadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.
Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz atkal komitejas sastādītā programmā vienu soli tāļāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programmas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsacīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa «Rīga dimd» utt.
Nora dimd, nora dimd,* Kas to noru dimdināj? Slātavieši, čangalieši, Tie to noru dimdināj. Div' māsiņām kāzas dzēra, Kam diženi bāleniņ. Tāļu gāja viņu slava, Tāļu viņas daudzināj. Paši visi vienprātīgi, Visi dziesmas skandināj. Tik bagāta kāzu goda Senu, senu neredzēj. Visiem tika miežu alus, Visiem rudzu brandavīns.
Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz, arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds gan domīgs, gan priecīgs —, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām reizēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz, visiem par brīnumu, neizšķīra nekā.
Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja atkal Bisara vadīšanā tāda plaukšķināšana, «bravo!» un «urā!», ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietuka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tik vien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.
Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes nokāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.
«Tas bij atkal varens gabals!» — tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. «Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un nepiekustu.»
«Man bij gan tā dziesma labi garāka,» Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, «bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis
mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, atmetu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti.»
«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!» kāds no pulka izsaucās.
«Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, «man pašam arī nepatikās savu sacerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šaī lietā īsti apvainojams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums.»
«Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?» daži jautāja.
«Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķencis ļoti laipni sacīja, «jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta.»
«Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt,» Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas.»
Pēc tam iesākās un pastāvēja labu brīdi spēkošanās dzeršanā, caur to noplaka labi bairītis un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā. Ķencis, arvienu dzerdams, runāja jautrā dūšā: «Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jāsaka, iedzer, kad nav — iztiec, beigta lieta. Meklēt viņa neviens neies.» Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz miris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši — Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kapsēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes, otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zortes auzas.
Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc pragrammas kārtas runāšot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.
«Vai velns!» Ķencis bailīgi iesaucās. «Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.» To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām, bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi
nost, bet tur viņu atspieda pats Pietuka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds nekāds vārdu sakars: «Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcīgās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, lai nāk no kura stūra kurš nākdams šaī iznīcībā un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kurš čangaliešu vai slātaviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā taī dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trīcēšanas kā šeitan galējā tumsībā.» Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdējos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slaucījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja atkal no jauna: «Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šaī vasarā, paldies žēlīgam dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos laikos Īzaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem?* Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimnieciņiem, kuri nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai*, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mūsu Pāvula kāzās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.» Še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. «Jo kurš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šaī svētku priekā un nezin, cik kurš vairs dabūsim grēkot.» Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā — rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras laucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāpjot, dažs sacīja: «Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!» Cits atkal: «Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.»
Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ikkatrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.
Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un publikas vērība krietni izgaisusi, bet no programmas vēl gandrīz lielākā daļa pāri, ieturēja ar Ķenci, Švaukstu un citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dūšu, sazvanīja, pasludināja, ka pēc programmas nākot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas
no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, — tad, noras vidū izgājis, sāka dziedāt, ar rokām ķēmodamies un dažādi ākstīdamies.
Kāds vecis, Pietuka Krustiņam dziedot, izsaucās pilnā balsī: «Raug, kur ir kuplejas! Šinīs kuplejās ir prāts un saprašana iekšā, bet nevis tanīs, kuras iespiestas rakstos un kuru sarakstītājus un dziedātājus tik daudz slavē. Tās ir tik pelavas un puiku darbs pret šām, kuras nāk no dziļa vīra prāta un kādu neatradīs pa visu gubermangu.»
Kādā citā stūrī arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņa gara spēkus, bet tik vien drusku no citas puses.
«Jā, brīnums gan, kā tās gara dāvanas ir cilvēkiem izdalītas!» kāds vecīgs vīrs, Pietuka Krustiņā klausīdamies, iesaucās. «Dažam nav viņu tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim pašam Pietuka Krustiņam, atkal bez ziņas. Viņam veicas viss! Te viņš runā bērēs vai citur kādā svētā brīdī par Jēzu tā, ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien pasēdēties ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tāpat kā tagad, tādas dziesmas vaļā, par kurām ir miroņi smietos, ja dzirdētu. Es skaitu, ka viņš ir gudrs uz visām pusēm.»
«Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu vairāk nekā tad, kad mēs augām,» kāds cits atbildēja. «Man stāstīja pilsētā kāds zaldāts, kurš nupat atnācis no poļiem, ka tagad esot izdomāts tāds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zābakus, matus, zirgu lietas — ar vārdu sakot, visu. Šādi paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan citu visu un paši arī der visās vietās.»
Pietuka Krustiņa kuplejas mantoja tādu patikšanu, ka viņš pats atzina par savu pieklājības pienākumu dziedāt viņas vairāk reižu no vietas, jo plaukšķināšanas un saukšanas netrūka, kaut gan no ieceltā saucēju un plaukšķinātāju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadonis. Pēc dziedāšanas Pietuka Krustiņš nogāja atkal savā vietā pie lielmaņu galda, kur citi viņu ar slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glāzi pasniegdams: «Sveiks!» — uz ko viņam vajadzēja atbildēt ikkatram: «Vesels!»
Tā sēdot un sveicinoties, Prātnieks pa kādu brīdi iedomājās rādīt jel reiz šovakar savu komitejas prezidenta amatu, paskubinādams Pietuka Krustiņu steigties ar programmas darbiem, lai varot tikt galā, jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņš lika to tūliņ vērā un gāja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā, bet Bisars bij pazudis, tik vien daži sacīja, ka viņš guļot līdz ar Ķenci savos ratos. Pietuka Krustiņš gāja priedēs iekšā meklēt, bet pazuda pats arī kā Noasa balodis, un daži smējās, ka taī pusē, uz kuru viņš aizgājis, nemaz Bisara zirga neesot. Prātnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņa sagaidīt, gribēja sūtīt Švaukstu un gāja viņu meklēt, bet neatrada, — tik vien daži sacīja, ka nesen viņš uz tribīnes kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.
Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.
Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāds negants troksnis: cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās iz meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas,
tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kuru starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja arī viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Taī pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tāļumā ugunsgrēks.
Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī taī pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā — laikam pa goda maltītes laiku — notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slātavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pabeigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūkstošus rubļus vērtībā un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.
Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.
Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzīvotājs to nakti bijis, caur ko varbūt pienāktu arī tos viesību traucētājus. Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberi, bet tas bij, kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un slepeni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.
Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus, ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visupirms uz zināmo goda maltītes vietu, gribēdami redzēt, kāda viņa tagad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts, kā jau īstā pamestā kaujas laukā, neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam. Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolvers, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu
galdu un krēslu skambās. Pašā taī acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemē. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbrucējiem cauri mežā iekšā, turpretī tiem, kuri devās tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.
Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas prezidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša maklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vaidēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa klausoties vien: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!» Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām cilāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tāļu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: «deiwel weis, wo mein mize unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīdamies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas sepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domājot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.
Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, tāpat briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sāka lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: «Nākat šurp, nākat šurp, skatāties, kā Ķencis kauj āžus!» Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra palīgu bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķencis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: «Ak tu dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt.»
Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie normalas, bij sadauzīti, zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs, par laimi, nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan
vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sēdās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zobodamies ieprasījās: «Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?»
«Nebraukšu vairs savu laiku uz jūsu goda maltītēm!» Ķencis paģiru īgnumā atteica. «Cepjat un vārāt, ja gribat, visu, kā sacīt jāsaka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķenča kunga vairs neredzēsat.»
Mērnieks un muižas valdība darīja joprojām pie zādzības sadzīšanas visu, ko vien tik iespēja, nežēlodama nedz laika, nedz naudas šai svarīgai lietai par labu, un citādi darīt arī nevarēja, jo pie šā notikuma karājās mērnieka liktenis tā, ka, ja zādzība paliek nesadzīta un ruļļi neatdabūti, tad viņam jākrīt stāvu nabadzībā. Arī muižas valdībai tad cēlās caur šo pašu lietu dažs ne visai mazs pametums, tāpēc darbojās savienotiem spēkiem un bez mitēšanās visādā ziņā un uz visām pusēm. Abas valstis, Slātava un Čangaliena, bij pārmeklētas jau vairāk reižu no vienas vietas un gandrīz ar iesmiem vispāri nodurstītas. Pārklausīti bij arī abēju valšķu iedzīvotāji, kur katrs to nakti bijis, bet ar to nepanāca tāpat nekā, jo gandrīz ikkatrs atrādīja savus ceļus. Visur izsūtīja garus un plašus sludinājumus trijās valodās un apsolīja atradējam vai uzrādītājam bagātu pateicības algu.
Lai gan, tā sirdīgi un cītīgi darbojoties, bij pagājusi jau daža nedēļa, tad tomēr darbam nerādījās vēl nekādas sekmes, jo līdz šim nebij nomanījuši ne uz kuru pusi arī pašu mazāko zādzības pēdu, nebij arī pat neviena cilvēka, uz kuru varētu mest jel zādzības domas. Arī ļaužu valodām un izrunām nebij nekādas vielas, kuras gan šādos gadījumos lēti netrūkst.
Visupēdīgi tomēr dabūja šī zādzību meklēšana tīri netīšu vairāk dzīvības un viņai radās vismazāk vieta jeb puse, kurp savas domas griezt, tāpat arī ļaužu izsalkums pēc jaunām valodām varēja drusku aprimties, jo, lai gan tās barības bij maz, tad tomēr tas pats mazums ļoti salds un viņu stipri krimta.
Tas atgadījums bij šāds.
Kādas nedēļas pēc goda maltītes un pēc veltīgas zādzību meklēšanas parādījās slātaviešos tīri negaidot un nedomājot Liena. Vispirms viņa bij redzēta mācītāja muižā, kur runājusi īsu brīdi ar mācītāju un pēc tam aizgājusi uz Irbēniem. Neticamā un nedomājamā ātrumā šī ziņa izpaudās no ciema uz ciemu, un otrā dienā zināja to gandrīz visi slātavieši, jo dažas sievas gāja aiz kaut kāda cita iemesla tīši uz kaimiņiem, lai tik var dabūt tur ielaist šo mēļu liesmu. Dažas gāja pat uz Irbēniem, lai var dabūt pašu Lienu redzēt un dzirdēt kaut ko vairāk un tuvāk.
Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rūpju pilns. Nevar īsti noteikt, ko Oļiniete domāja pirmajā acumirklī, kad Lienu ieraudzīja, un ar kādu prātu to saņēma, bet to gan var teikt, ka ļaunuma vis taī brīdī nevarēja pie viņas nomanīt, turpretī gan brīnīšanos, iztrūkšanos un nevaldāmu ziņkārību.
«Lai nu tu esi bijusi kur būdama, bet labi tev nav klājies — to var tūliņ nomanīt,» viņa, līdzko Lienu ieraudzījusi, izsaucās. «Labāk nu izstāsti tūliņ bez meliem — kur tu paliki pēc tam, kad no šejienes izgāji, solīdamās iet uz maniem radiem?»
Liena neatbildēja nekā, bet, Oļinieti noskūpstījusi, sāka raudāt, atkrita krēslā un aizklāja ar abām rokām acis.
«Nekā! Vai dzirdi arī, ko es tev saku, vai ne?» Oļiniete nepacietīgi uzstāja. «Jo vai zini, ka man būs Pestītājam par tevi jāatbild? Var būt, ka prasīs tūliņ, līdzko ieiešu debesīs, mani viņš pazīs pie valodas vien, kā jau daždien savu brūti.*»
Liena kādus acumirkļus atņēmās, it kā spēku smeldama uz kādu bīstamu soli, un tad sacīja: «Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani neļaunoties, tad neļaunojies.» Šos pēdējos vārdus gan Liena izsacīja tik tā kā pa ieradumam, jo ticēt viņa nebūt neticēja, ka Oļiniete spēs vai gribēs neļaunoties; un, ka tas bij tiesa, to viņa nomanīja Oļinietes sejā jau tūliņ pie saviem pirmiem vārdiem, un pēdējos vārdus Liena dabūja izrunāt gan tik tādēļ, ka Oļinietei trūka pirmā acumirklī derīgu vārdu, ar ko vidū krist, jo tā nupat dzirdētā ziņa bij tik liela, ka ierasta sirdīšanās un lādēšana izlikās viņai šaī vajadzībā tik niecīga un maza, ka pie tās nebij pavisam ko ķerties. Visas laicīgās jeb zemes lietas, ar kurām bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinājusi, viņai izrādījās tagad vairs par nespēcīgām, tāpēc sniedzās pie pašām lielākām, kādas vien tik varēja būt atrodamas. Bet tādēļ, ka šis biedināšanas, sodīšanas un sažēlināšanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigāts, kā arī tādēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanās nemaz neveicās, jo, lielas lietas grābstot, gandrīz tik mazas vien gadījās, tā ka tik pa labu brīdi viņas valoda varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šādiem vārdiem: «To tu nedomā, ka nu es vairs dieva priekšā par tevi labu vārdu metīšu, bet drīzāk gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo maniem vārdiem viņš klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi, Mozus un tie pravieši," tevis dēļ riju kaunu tāpat kā tagad šaī pasaulē? Es ar savu veci ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņģeļiem pa jēra kāzām, bet tevis neņems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme ar visiem grēciniekiem aizies projām pa gaisu kā satīta grāmata? Dieva bērna un ticīga cilvēka vis neviens tā neieēdinās un nepievils kā tevi. Lai palūko mani kāds tā piemānīt ar savu mīlestību un vilināt sevīm līdz, tad dabūs redzēt, vai es iešu. Lūk, kā nedrīkst manis neviens kārdināt, jo zin gan, ka neder nemaz iesākt, tādēļ ka tad labi nebūs; bet tu skrien līdz kaut kādam badmirim. Prātnieka Andžs būs drīz varbūt vai nu par kādu valdinieku, vai par tiesas vīru, un meitas ies pie viņa plēsdamās tev par žēlabām. Klēts Prātnieka Andžam bij smalku dzērienu, cukura, kviešu miltu un cita visāda labuma pilna piekrājusies, tā ka paša kāzās nemaz viss neizietu, arī audekli stāvēja piekrauti baķiem vien kā vēveram. Bet ej nu paskaties — kur vairs to labumu atradīsi? Sadedzis ir viss, un paši stikli stāv sakusuši piķiem vien. Ar negodu ej laukā no manas mājas! Negodīgā meita tu!»
«Mad, Mad, valdies jel, valdies!» Oļiņš, kurš, būdams laukā pie darba, bij dzirdējis, ka Liena esot klāt, ienākdams sacīja.
«Dieva vārdi jau māca, ka cilvēkam būs cits citam piedot, jo vai gan tu pati arī esi gluži bez grēkiem?»
«Kāds tu esi man manu grēku piemetējs?» Oļiniete pikti iesaucās. «Ja man ir varbūt kādreiz savā mūžā kādas pasaulīgas domas prātā iešāvušās, tad tādēļ vis Pestītājs nedrīkst manis pazudināt, jo tad es pastara dienā pasacīšu skaidri visu citu priekšā, ka, ja tāda nieka grēciņa viņš nevar piedot, kam tad viņam vajadzēja pavisam ciest un mirt? Kādēļ tad viņš ir saucams par Pestītāju? Gādā vien, ka vari dabūt pats savu grēku vezumu no sirds laukā, bet par maniem grēkiem nebēdājies nekā — par tiem es pati zināšu. Man ir viņi jau piedoti priekš dzimšanas pie krusta staba.»
«Viņai jau arī dievs var piedot tāpat kā tev, jo viņa žēlastība ir neizmērojama,» Oļiņš sacīja nedrošā balsī, it kā kad gribētu sievu pielabināt.
«Ko tu līdzini mani ar to vazaņķu!» Oļiniete, uz Lienu zīmēdama, ļoti varizejīgi atsaucās. «Vai tu gan domā, ka es ļaušu, lai viņai grēkus piedod? Jo, ja Pestītājs tā grib darīt, kāda vajadzība tad man ir būt par dieva bērnu un mocīties ar staigāšanu pa šauro ceļu! Viņa izgrēkojusies lai tiek debesīs tāpat kā es, krustu iznesusies, staigādama ik svētdienas! Vai es arī tad nevarētu labāk izgrēkoties tāpat kā viņa nekā nāvīties ar krusta nešanu? Tādēļ laukā tu, klaidoņa, no manas mājas un sargies vairs turpmāk še rādīties!» viņa, uz Lienu pagriezusies, kliedza.
«Nu pagaidi, pagaidi, lai viņa, meitene, jel izstāsta, var būt, ka tad nevajadzēs nemaz vēl dzīt projām.» Oļiņš stājās sievai ceļā.
«Ko pagaidīt?! Kas par pagaidīšanu?!» Oļiniete atkliedza. «Man vis nevajaga to palaidnības stāstu vairāk dzirdēt! Tu jau arī biji tāds pats plikadīda kā tas, kurš viņu ieēdinājis. Ja tik es skrietu vien tev līdz, tad tāpat būtu. Bet vai redzēji, ka neskrēju vis un ka pašam bij jābrauc pie mana tēva pēc manis lūgties! Tādēļ tad arī pats vienādi tik zini kā tādas lupatas žēlot un aizstāvēt. Sen jau vajadzēja tam diedelniekam izskriet no Irbēniem, ne vairs šā pavasara gaidīt, jo, kā Prātnieka Andžs vienādi sacīja, ka viņam vairāk nekā neesot kā tik lietus cepure un hūte, tā arī bij tiesa. Nu, vai nedzirdi vis vēl, ko es tevīm saku?» viņa pēc tam, uz Lienu pagriezusies, uzsauca. «Cik ilgi te sēdēsi? Tūliņ pa durvīm laukā! Man vis tādu pasaules klaidoņu nevajaga.»
Liena, kura bij sēdējusi līdz šim auksta un vienaldzīga, it kā nedzirdēdama, kas ap viņu notiek, tagad pie šiem pēdējiem Oļinietes vārdiem, it kā drusku iztrūkusies, pacēlās un sāka streipuļot uz durvju pusi.
«Pagaidi, meit!» Oļiņš ar asarām acīs viņai uzsauca un taisījās iet Lienu atturēt, jo viņam šī sievas cietsirdība ķērās stipri pie sirds.
«Nevajaga nekādas pagaidīšanas!» Oļiniete, vīru atpakaļ atgrūzdama, kliedza. «Ej vien tūliņ bez kavēšanās laukā un projām!»
«Ak kungs un dievs!» Oļiņš izsaucās. «Ja tu gribi iet ar mums sodā, kā gan tad mēs priekš tevis pastāvēsim?»
«Gan es pati zināšu, kā es pastāvēšu!» Oļiniete lepņi atkliedza. «Tevīm nav par to nekāda bēda. Dievs vis nav pavēlējis neliešus aizstāvēt un palaidņus žēlot.»
Oļiņš neatbildēja vairs nekā, bet iegāja savā dibena istabā, iesēdās gultā un nogrima vēl dziļāk savā agrākā grūtsirdībā, kura pēdējos mēnešos bij atstājusies jau gandrīz pavisam.
Liena gāja no Irbēniem, kurus uzskatīja tikpat kā par savu dzimteni, atkal laukā un šoreiz pati nezinādama, uz kurieni, bet še viņai vairs vietas nebij, kaut gan jau no bērna kājas turēja Irbēnos visu kā par savu. Arī tagad vēl redzēja caur asarām un ar pusapmulsušu prātu ikkatru tūkstoškārt pazīstamu vietiņu lūkojamies uz viņu it kā ar dziļu līdzcietību un žēlabām. Tur bij durvju priekšā Lienas puķu dobītes, vairs nekoptas un pārņemtas šovasar no nezālēm, tomēr dažas ziemciešu puķes, kā arī dažas no agrākām vasaras puķītēm, kuras Liena bij stādījusi vēl priekš savas aiziešanas, — tās tagad, pēdējos ziedos stāvēdamas un uz Lienu skatīdamās, jautāja bēdīgi: «Ko tu raudi, kas tev kait?» Tur palika dārziņš ar bišu kokiem, odzenājiem un ābelītēm, kurā viņa pavadīja labprāt jaukās, siltās pavasara dienas, gaidīdama un uzlūkodama, kad laidīs bites bērnus, lai var nonest šo priecīgo ziņu audžutēvam, kurš tad arī nekad nekavējās atmest citus darbus vai arī uzcelties no dienas vidus dusas un steigties dārzā. Viss šis dārziņš stāvēja tagad mierīgs un kluss, jo bites bij savu vasaras gaitu nobeigušas un nogājušas uz ziemas dusu. Kokiem bij lapas jau nobālējušas, un neviens putniņš tur vairs nelēkāja un nedziedāja pa zariem; bet Lienas ābeles galotnē* spīdēja vēl daži sarkani āboli, itin kā viņas pašas gaidīdami un sacīdami:
Kam ābols līgo kokā, Vai ne, lai raujam to?
Tur palika arī Kaspara vecā mājiņa, kura bij vēl arvienu neapdzīvota un tukša un stāvēja Lienai visai mīļā atmiņā, tā ka tai ienāca prātā tīri neviļus šie vārdi:
Garā vēl tev' apstaigāšu, Guļot par tev' sapņošu Un priekš tavām durvīm stāšu — Savus mīļos skatīšu.
Necik tāļu ārpus mājas palika skaidrais avots, no kura bij Liena smēlusi tik daudz ūdens gan bērna gados laika kavēklim, gan pieaugusi vajadzībai. Tagad viņa dzirdēja to žēlojamies:
Draugs man zudis, kas ar maniem Burbulīšiem kavējās.
Tāļāk ceļa malā bij Oļiņu ganāms pulks, pie kura atradās arī lielais suns Rūzis — Lienas uzticīgais ganu biedrs no pašiem pirmiem gadiem, kurš viņu aizstāvēja pret ikkatru pārestību ar saviem nikniem zobiem un staigāja labprāt visur līdz. Pirmāk, Lienai atnākot, viņš bij pazinis to jau no tālienes un aizskrējis pretī, lēkādams un riedams neizsakāmā priekā. Drīz viņš slējās un lēca smilkstēdams ap Lienu un gribēdams tai laizīt vaigus, drīz aizskrēja kā vējš līdz mājai, tur, skaņi ierējies, cirtās atkal atpakaļ, paķerdams mutē kādu koku un nomezdams to Lienai pie kājām, drīz ņēma ap viņu lielus aplokus un skrēja kā
nepilnīgs, tā ka mājnieki sāka brīnēties, kas Rūzim uz reizes lēcies, jo visu vasaru esot tik vien gulējis un staigājis kā mērga*. Viņš ievadīja Lienu istabā un apgulās tai pie kājām, bet, it kā Oļinietes nemīlību nomanīdams, Oļiņam ienākot, izvilkās pa durvīm atpakaļ. Tagad viņš nāca Lienai lēnām pretī un laizīja tai, līdzās iedams, roku. Liena redzēja visas savas iemīlētās gotiņas un paaicināja viņas pie vārdiem. Tās sanāca dīkdamas klāt, un Liena pasniedza viņām pa savam vecam ieradumam visām drusku maizes, paglaudīja ikkatru un gāja, asarām birstot, tāļāk. Rūzis sāka iet līdz, bet Liena paglaudīja arī viņu un pavēlēja palikt turpat. Gan viņš negribēja vēl tūliņ klausīt un skatījās smilkstēdams Lienai acīs, bet, kad tā vēl otrreiz liedza iet, tad arī palika stāvot, bēdīgs un acis nolaidis.
Otrā dienā pēc pusdienas Prātnieks atbrauca Irbēnos savā jaunā aizjūgā, kuru Oļiniete agrāk mēdza nosaukt par brūtgāna aizjūgu.
Oļinieti pagalmā sastapis, Prātnieks pēc sasveicināšanās un īsa ievadījuma iesāka: «Es dzirdēju, Oļiņa māt, ka tava pazudusē meita esot atradusies?»
«Jā, te jau bij gan kā čigāniete ievilkusies,» Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.
«Ak tad šodien vairs nav vis še?» Prātnieks jautāja tā, ka varēja nomanīt, ka viņam ir žēl, ka savās cerībās vīlies.
«Vai es, Andž, viņu te turēšu?» Oļiniete atteica. «Es izdzinu taī pašā stundā laukā, lai iet, kurp grib, jo kāds labums tagad vairs ir no viņas?»
«Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigājot tagad meklēdama,» Prātnieks sacīja ar nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.
«Vai aizbēdzis?» Oļiniete priecīgi iesaucās. «Ak, tā viņai vajadzēja, tā viņai, Andž, vajadzēja! To ir dievs labi darījis.»
«Bet vai tu vēl to nezināji?» Prātnieks kā brīnodamies jautāja. «Vai tev nestāstīja savu bēdu? Es domāju, ka tādēļ vien ir nākusi šurp.»
«Gribēja gan stāstīt, bet es nemaz vairs neklausījos,» Oļiniete atteica, «līdzko dabūju dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ārā. Bet kur tu dzirdēji, Andž, par viņas vīra pazušanu?»
«Mācītāja muižā runāja. Tur laikam kāds no saimes noklausījies, kad mācītājam stāstījusi. Esot pats priekš kādām nedēļām, augusta mēneša beigās izgājis, solīdamies nākt šurp uz Slātavu un nonest mūsu mācītājam salaulāšanas zīmi, bet, kā gājis, tā palicis, — neesot redzēts pie mācītāja, ne citur.»
«Ak tā bijis? Šurp atnācis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinājis,» Oļiniete iesaucās. «Tas ir skaidri kā pieci pirksti! Ne uz citu domājat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņš.»
«Jā, jā, var gan būt tiesa,» Prātnieks ar labpatikšanu viņai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka nebij pats tūliņ nācis uz šām domām.
«Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu, ka viņi ir pavisam salaulājušies, jo tā zīmju nēsāšana ir tik tāda iemesla meklēšana, lai var tikt
pie zagšanas. Ak, tāda posta cilvēka! Kaut viņš kaklu nolauztu elles ratā! Mērnieki bij nu, paldies dievam, izvadīti, izēdināti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņas rokā, lai nu kādas viņas kuram; bet nu nāks atkal otrreiz kā kara laiki pār pasauli, un tad būs stāvu jāizput aiz mērniekiem vien!»
Prātnieks negāja šoreiz nemaz istabā, bet pēc šās sarunas aizbrauca tūliņ projām, aizbildinādamies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestāvot. Tomēr īstā lieta, kādēļ viņš šoreiz ilgāk nepalika, bij tā, ka gribēja steigties Oļinietes izsacītās domas izlietot. Pats viņš gan nebūt nedomāja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs un ka tos viņam pierādīs, bet Prātnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā, ka valdība viņu vismazāk apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jādara viņam ar steigšanu, jo Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanās gadījums par to, ka Liena precības lietās viņu atraidījusi, aizietu neizlietots garām.
Nākošās dienās runāja visur klaji un droši, ka tikpat tās zādzības, kā arī dedzināšana esot viss Kaspara darbs: papriekšu viņš izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garām jādams, nodedzinājis Prātniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulātu, kas gan neesot nemaz tiesa, staigājot tagad, viņu meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinātāju atrast! Varbūt esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņš gribējis tik vien labi izmānīt un tad atstāt. Citi turpretī zināja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā, bet pēc bēgot atšķīrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jāšus viens pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņā apcietināta un esot jau pa daļai savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecināja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā saņemts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pārdevis. Viņš esot jau atsūtīts uz guberņas pilsētu un nākšot drīz no apriņķa pilsētas arestantu kārtā uz Slātavu.
Šās valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi Lienu apcietināt un pārklausīt, tik vien viņa nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sāka krist izpaustās domas par zādzību līdzzināšanu un par dalību pie tām jo vairāk uz viņu, tā ka klaušināšanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkārt un labi tāļu caur citām valstīm jeb pagastiem — tomēr veltīgi.
Visas šās ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parādīšanās un pazušana piespieda zādzību meklētājus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visām pusēm ķeršanas vēstules pēc tāda cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņu skaidras ziņas.
Pēc kādām nedēļām vēlāk uzklīda slātaviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur to sacēlās atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zināmiem noziegumiem daļiniece. Kad viņa dzirdēja, ka Liena gan slātaviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tāļāk un dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slātavai bij noņēmis viņai vecuma spēkus tik ļoti, ka par iešanu nebijis vairs ko domāt. Gan viņa gribēja un cerēja caur atpūšanos atspirgt un iestiprināties, tādēļ apņēmās palikt kādas dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura ziņā stāvēja arī viņas vecais ratiņš un citas kādas pūles.
Kaut gan viņa jau kādas dienas pēc atnākšanas bij nodzīvojusi, atpūzdamās un iestiprināšanās gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nākt, bet turpretī sāka zust jo vairāk tas pats spēka mazumiņš, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne visai grūti, tad tomēr tā, ka vajadzēja palikt kādu nedēļu uz gultas, jo caur bēdām, nemieru, negulēšanu jeb miega nenākšanu, caur ceļa grūtībām un pat trūcību bij viņas jūtekļi paguruši līdz vājumam.
Annužas atnākšana Slātavā bij arī zādzību meklētājiem drīz zināma līdz ar visām ļaužu valodām, domām un spriedumiem. Tie nepameta vis viņas neievērotas, bet aicināja tūliņ pie pārklausīšanas. Kad Annuža aiz vājuma nevarēja iet, tad atstāja viņu saimnieka zināšanā un apgalvošanā, lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mājas, bet sūta bez kavēšanās tiesas priekšā, ko viņš, zināms, arī darīja, līdzko tik vājniece pienācīgi atspirga. Zināms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubināt pie šā pienākuma piepildīšanas, bet tik vien likt viņu braukšus novest uz muižu, jo pati viņa ar savu pabailīgo un paklausīgo dabu vīkšās un taisījās, pat vai vāja būdama, iet, tāpēc ka prāts neesot nemaz mierīgs — dievs zin ko tur no viņas prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien sodā. Tik vien kājām viņas nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamās būt saimniekam par nastu.
Pie pārklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņa šo vasaru bijusi.
Annuža nopūtās, atņēmās un tad sāka stāstīt:
«Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kādas valodas ir še izpaustas un kādas domas tur par Kasparu, Lienu un arī par mani, tāpēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara mums netaisnību ar savām valodām. To jau zin ir dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir tikpat kā mani bērni un ka es bez viņiem nevaru dzīvot, tāpēc es, zinādama jau agrāk, ka šie bērni viens otru cerē un ka Oļiņu māte ir tam stipri pretī, palīdzēju viņiem saieties un nogāju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mātes vietā. Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez ziņas, bet citādi arī viņas glābt nevarēju, jo, kā viņai klājās pēdējā laikā pie Oļiņiem, tas visiem zināms, un tādas dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prātam tur, kur Oļiņi gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņam še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību, par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats dievs, bij māja atņemta, tad zemes valdīt viņš vairs negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strādādams, ir panācis? Viņš gribēja mierīgas vietiņas un darba par sevi, tādēļ aizgāja uz jūrmalniekiem vēl labi tāļu aiz savas dzimtenes, apmetās kādā jūrmalas būdiņā, gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām. Es ar Lienu, kad nogāju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tāļu šaipus tagadējās Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējāmies līdz tam laikam, kur Kaspars ar Lienu salaulājās, jo tagad tie ir vīrs un sieva.
Pēc tam es paliku turpat pie viņiem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un es, dzīvojām pa iesākumam gan grūti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti. Kasparam bij reti vaļa mājā būt, turpretī mēs trīs negājām gandrīz nekur laukā, bet kopām pa māju govtiņu līdz ar maziem dārziņiem, kuri ir pie tās mājiņas klāt.
Ap Bērtuļa 'dienu* izgadījās Kasparam drusku vaļīgāks laiks, kurā viņš nodomāja izstaigāt Slātavu un nonest šejienes mācītājam savu salaulāšanas zīmi un vēl kādas citas darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vārda viņš neviļ, ja vien cik necik spēj to pildīt, tāpēc mēs gaidījām droši noliktās dienās viņu atnākam, bet nesagaidījām. Pagāja vēl dažas dienas — visa nedēļa un vēl vairāk, bet Kaspara nejuta. Liena nebij vairs apmierinājama un taisījās nākt uz Slātavu Kasparu meklēt. Viņa atnāca, un mēs, vecie mājnieki, gaidījām, gaidījām atpakaļ, bet nevarējām sagaidīt nekatra: nedz meklētājas, nedz meklējamā. Nu vairs nebij nekas labs domājams un nemiers sāka mocīt mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinādama, ko iesākt, ko ne, jo tik gara ceļa uz Slātavu neiedrošinājos viena pati uzņemt. Tomēr jānāk vien bij — cita nekā nevarēju izdomāt. Gan nu Tenis arī neliedzās nākt, bet viņam es nevarēju uzticēties, vai atnāk vai ne, tādēļ ka viņš brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklāt es nomanīju, ka Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņš varēs palikt mājā mierīgāks nekā es, tādēļ virzījos vien pati laukā un nācu šurp. Kas tāļāk noticis, to jūs zināt tikpat kā es, jo Kaspars nav slātaviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savās bēdās ir aizgājusi vai nu vēl tāļāk Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kādu citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie sava tagadējā saimnieka pirtiņā ar visu nemieru un bēdām, lai dievs dara ko darīdams. Bet jūs, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un dedzinātāju to, kurš nav nekad tāds bijis un arī nekad nebūs. Domājat uz ko domādami un meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecināt droši priekš dieva un cilvēkiem.»
Še Annuža savu stāstīšanu nobeidza, un vairāk nevarēja no viņas nekā izdabūt nedz caur jautāšanu, nedz caur pavēlēšanu. Gan pārklausītāji un zādzību meklētāji paši arī neturēja cieti Kasparu par vainīgu, tomēr viņa piepešā pazušana bij un palika visiem par brīnumu un ļaužu valodām par cēloni. It īpaši visi runāja ar labpatikšanu to, ka Kaspars tik Lienu izmānījis un tagad pats aizbēdzis uz krievu zemi. Par tādām izrunām priecājās un viņas arvienu piepušķoja, zināms, visvairāk Oļiniete ar Prātnieku arī joprojām un arvien vēl tad, kad Annuža jau dzīvoja atkal, kā solījusies, savā pirtiņā un jauna šinī lietā no ārpuses vairs nekā nedzirdēja.
Daža nedēļa vēl pagāja, un vēlais rudens ar visiem saviem draņķa laikiem bij jau klāt. Visas izrunas un valodas par Lienu un Kasparu sāka jau pamazām novecot un rimties, jo jauniem stāstiem un jauniem notikumiem, kuri nāca atkal gan par to pašu zādzību meklēšanu, gan par citām lietām, vajadzēja vietas. Tik vien Annuža nedomāja par neko citu kā tik par saviem bērniem. Viņa pavadīja garās naktis savā pirtiņā viena pati un vairāk bez miega, gan tumsā, bet vienās nopūtās uz dievu. Arī Oļiniete ar Prātnieku pieminēja gan savās sarunās, gan arī prātā vien nereti Kasparu un Lienu, bet, zināms, tik pavisam otrādā ziņā kā Annuža.
Žēlsirdīgas saimnieces bij atkal devušas Annužai kādus rupjākus vērpšanas darbus — un daža tik tādēļ, lai šai nelaimīgai vecītei
būtu laika kavēklim darbs un uzturs, bet uztura viņai nevajadzēja gandrīz nekāda: viņa dzīvoja vairāk tik no savām bēdām.
Kādu vakaru labi pavēlu un pašā nejaukākā laikā atvērās Annužas mājokļa durvis, kad viņa nekāda svešinieka pie sevis negaidīja, un ienāca pamazām un it kā ar lielu nogurumu sastingusi, salijusi un, protams, arī pārsalusi sievišķa. Turpat pie durvīm apstājusies, viņa gribēja kaut ko sacīt, bet likās, ka nespēja, — sāka līgoties, gāzties un pakrita gar zemi. Annuža ar savām vecām un patumšām acīm pie vājas skala gaismiņas gan nedabūja ienācējas nemaz saskatīt un pazīt pavisam ne, tomēr viņai iesitās prātā, ka tā cita nevarot būt kā Liena. Skalu no spraustavas paķērusi, pieskrēja raudzīt un pārliecinājās, ka ir pareizi domājusi: Liena gulēja pie zemes bāla, novārgusi, ar asaru pilnām acīm, slapjās drēbēs un bez atmaņas. Annuža, viņu tādu ieraudzīdama, iekliedzās sāpju pilnā balsī: «Lien, manu Lien, ak tu nabaga bērns!» Skals viņai izkrita no rokas, un pati nometās Lienai līdzās zemē, pacēla tās galvu, paklausījās, vai dvašu velk, un, kad bij pārliecinājusies, ka nav vis pagalam, bet laikam tik aiz briesmīga noguruma un novārguma paģībusi, tad veikļi pacēlās, uzņēma izkritušo un vēl turpat zemē degošo skalu, iesprauda to atkal spraustavā un, savu nespēku vai nevarību aizmirsdama, sāka Lienu kopt un glābt. Pati viņa pēc brīnojās, kur to brīdi nācis tas spēks — nolikt Lienu savā guļamā vietā, noģērbt slapjās drēbes, silti noguldīt un sastingušos locekļus caur berzēšanu iesildīt, jo taī pašā dienā nespējusi atnest sev gandrīz ne ūdens spaiņa no akas.
Pirtiņa gadījās, par laimi, silta, jo Annuža bij to no rīta izkurinājusi, tas arī stipri piepalīdzēja dot viņas karstiem pūliņiem labas sekmes, jo Liena pa brīdi parādīja pilnīgas dzīvības zīmes: viņa atvēra drusku acis, smagi nopūtās un tad nogrima dziļā miegā. Annuža gribēja dot vājniecei spirdzināšanās dēļ kaut ko baudīt, jo viņai gadījās pie rokas krūzīte salda piena, ko saimniece bij atsūtījusi vēl nupat vakarā ar savu dēlēnu, bet Liena neatmodās, un varēja redzēt, ka par īstu miegu tagad viņai nevarēja būt nekas labāks.
Nu Annužai laiks nebij vairs garš, nu viņa neiedomāja vairs sava vājuma un nespēka, nu aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinātājas pienākums, kurš nešķiras necik no mātes pienākuma, atdzīvojās ar jaunu spēku viņas vecā, bet siltā sirdī. Uz miegu viņa pati tagad nemaz nedomāja, un nu nebija arī vairs grūt nomodā dzīvot. Viņa glaudīja Lienas kuplos, tumšbrūnos, bet tagad drusku nekoptos matus un bālos vaigus, kuros bij asaras izgrauzušas gandrīz pastāvīgus ceļus, ņēma Lienas svabado roku, sildīja un glaudīja to savās rokās, nemaz gandrīz nemanīdama, ka pašas sausās acīs arī radās asaras itin kā daudzkārt agrākās dienās. Un kā gan nebij rasties asarām Annužas acīs, kad aplūkoja Lienas līdzšinīgo mūžu un to būšanu, kādā viņa tagad atradās, kā arī to dalību, kāda bij šai, ja ne kā vienīgai audzinātājai, tad tomēr gan kā vienīgai izauklētājai pie visa Lienas likteņa? Sirds Annužai krūtīs, tā sakot, lūzin lūza, kad uzlūkoja Lienas iekritušos bālos vaigus, kuri bērnībā bij sārti un pilni kā gatavas ogas, auksto un kluso muti, kura allaž skaisti smaidīja un skaitīja viegli pirmās bērna lūgšaniņas un dziesmu pantiņus, ko Annuža mācīja, izraudātās acis, kuras citkārt spīdēja jauki, laipni un ar īstu bērna
uzticību. Gan bij asaras tecējušas no viņām agrāk arī, bet pavisam aiz citādiem cēloņiem un citādās jūtās, it kā toreiz, kad Annužai vajadzēja viņu nodot pie Oļiņiem par audzēkni, jo Lienai bij Annuža, kuru gan sauca tik par krustmāti, daudz mīļāka nekā dažam bērnam sava māte, un viņu abu starpā pastāvēja jau no pašām pirmām dienām īsta draudzība. Tomēr tās bij tik īsu sāpju asaras, jo pēc tam viņa varēja iet un gāja arī bieži vien un pilnā priekā pie Annužas ciemoties, kuru turēja tad vēl arvienu jo mīļāku. Turpretī šās asaras, kuras tagad grauza Lienas acis, bij tās dziļās nelaimības asaras, pēc kurām nemēdz nākt vairs laimība vismazāk bez rūgtuma un dzīves smaidi vismazāk bez asaru atmiņām. Annužas ceļi neviļu nolocījās, rokas savienojās un pacēlās līdz ar sirdi augšup šādos lūgšanu vārdos: «Ak kungs, ak kungs, vai nav tik manu grēku dēļ šim bērnam viss tas krusts jānes! Jo, ja Oļiņi zinātu visu, kā es viņiem nedrīkstu stāstīt, vai gan tad tie pie viņas tā noziegtos? Tad būtu varbūt viss citādi. Ja ir tā un tu esi sūtījis visu šo nelaimi par viņu manu grēku dēļ, ak, tad, kungs dievs, ņem atkal žēlīgi to no viņas un tiesā mani pašu — ja ne pēc savas žēlastības, tad pēc savas taisnības. Tu pats zini un redzi, ka cilvēki laikam vairs nespēj šās lietas par labu griezt, tādēļ arī nenieka nelīdzētu, ja es vēl tagad savu noslēpumu darītu Oļiņiem zināmu, turpretī tavā spēkā stāv viss, jo tu loki cilvēku sirdis un viņu ceļus kā ūdens straumes. Tu, Kungs, ar savu visspēcību vari darīt arī, ja tas ir tavs prāts, Oļiņiem zināmu, ko es pret viņiem noziegusies, jo es, ak, Kungs, gribu krist tavā dzīva dieva rokā, kur ir taisnībai līdzās arī žēlastība.»
Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis, kas tagad gan ilgi nebij noticis, un sacīja: «Lūk, Ranke, kamēr mēs meklējam zādzību veltīgi un dzenājam zagļus bez pēdām, tikām nāk un piedāvā viņi paši mums tās atpakaļ. Klausāties, kāda vēstule atnāca man šodien pastā:
«Cienīgs kungs!
Jūsu ruļļi atrodas tagad itin drošā vietā, tādēļ, ja jums ir viņu atdabūšana svarā, tad varat par to aprunāties š.g. novembra mēneša divdesmitā dienā ap pulksten desmitiem no rīta Hamburgas viesnīcā septiņpadsmitā numurā.»
Nu, ko jūs domājat par to lietu?»
«Hm! Tā lieta ir labu zvēru nagos, no kuriem nav dabūjams par nieku nekas laukā,» Raņķis atbildēja.
«Bet man šķiet, ka tas ir tik tāds mānīšanas un muļķošanas darbs,» Feldhauzens sacīja.
«Nevar vis zināt,» Raņķis domīgi atteica, «es domāju gan drīzāk otrādi, jo kādēļ tad gan ir uzdots skaidri viesnīcas vārds līdz ar istabas numuru? Vismazāk tur var nākt varbūt zādzībai uz kādām slepenām pēdām.»
«Bet kas var ticēt, vai šāda uzaicināšana nav atkal tik kādas jaunas blēdības iemesls un ievilināšana kādā jaunā slazdā?» Feldhauzens pabailīgi sacīja.
«Nu, pret jaunām blēdībām un slazdiem ir jāapdrošinās,» Raņķis mierīgi atbildēja.
«Bet kas var viņas visas iepriekš paredzēt?»
«Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielākā lieta var būt tik naudas izkrāpšana, un tās jums nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabāšanā.»
«Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņemt, tādēļ atkrīt arī tās bēdas par viņas paglabāšanu,» Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā.
«Tāļāk ir vajadzīgs apbruņoties ar kādiem diviem krietniem revolveriem un labu spāniešu dunci.»
«Bet vai nebūtu labāk apgādāties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kādi blēži, tad likt tos tūliņ apcietināt?»
«Nē, ar to neiesākat!» Raņķis biedinādams atbildēja. «Par to jūs nemaz vairs nešaubāties, ka viņi nebūs jau tā uz visām pusēm apdrošinājušies, ka pierādīt viņiem nekā nepierādīs un darīt nenieka nepadarīs, tik vien jūs paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tāpēc, ja tā lieta ir tāda un ruļļi atrodas patiesi tādu putnu nagos, tad tie citādi sava laupījuma neatdos kā vien ja ar labu.»
«Vai jūs, Ranke, nevarētu nākt man padoma labad līdz?»
«Mana līdziešana nevar būt jums nekādā ziņā par labu, ja vien par kaiti,» Raņķis, brīdi padomājis, sacīja, «jo ar diviem viņi darīšanās neielaidīsies un, nomanīdami, ka jūs neesat vis viens vien, varētu sākt visās savās darīšanās jums neuzticēties. Un ko gan es, jums līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zināms, vajaga uz ikkatra soļa, un tad jūs nevarat nekādā postā krist.»
«Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt,» Feldhauzens pa brītiņu domīgi runāja.
«Jā, viņai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jūsu pierunāt viņai ticēt un braukt turp,» Raņķis atteica, «bet to vien varu sacīt, ka šādās reizēs nav cilvēkam pēc prāts ar mieru, kad apzinās nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņu neizmeklētu, lai arī vai tik bērns pa smieklam būtu teicis, ka tur atrodas pazudušās lietas. Vismazāk jau šis cēlonis pamudina jūs braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar būt patiesi kas vairāk?»
«Jums tiesa — braukt vajadzēs,» Feldhauzens pārliecinājies teica, «braukt vajadzēs gan, lai tur ir kas būdams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebūs arī vairāk nevienam zināma kā tik vien man un jums. Tāļāk jāsaka, ka bez naudas braukt būtu pavisam veltīgi. Vai jūs nevarētu man kādus tūkstošus aizdot? Paša kapitāli man noguldīti uz termiņiem.»
«Skaidrā naudā man arī daudz nav.»
«Nu, dodat, cik ir.»
Raņķis nesacīja nekā, bet sēdēja labu brīdi klusu domās. Feldhauzens šo viņa klusumu saprata un runāja tāļāk. «Es negribu nebūt uz ilgu laiku un procentus maksāšu tikpat, cik jūs dabūjat no citiem, tik vien sakāt — cik varēsat dot?»
«Nu, lai tad būtu divi tūkstoši,» Raņķis atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.
Feldhauzens gāja tūliņ pie sava rakstāma galda un, vajadzīgo papīru dabūjis, sāka rakstīt.
«Vai desmit procentu būs diezgan?»
«Nu jā, jā, lai nu tāpat ir vien,» Raņķis, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pāra procentu gan vēl labprāt gribētu klāt. Tad sāka skaitīt naudu — visu gandrīz tik simtu rubļu papīros vien.
Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņi abi pārmainīja: viens vekseli pret naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pārskaitīja klusu naudu, un pēc abi savus iemantojumus paglabāja kabatās.
Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņķis taisījās projām, bet papriekšu lūdza vēl Feldhauzenu, lai tas sūtot kādu no saviem cilvēkiem viņu pavadīt.
«Kādēļ tas jums vajadzīgs?» Feldhauzens brīnodamies jautāja.
«Es neesmu nekāds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā,» Raņķis, cepuri ņemdams, atbildēja, un pie viņa valodas
varēja nomanīt, ka tāļāka jeb tuvāka taujāšana šinī lietā viņam nav pa prātam. Feldhauzens likās to saprotot un nejautāja vairs nekā, bet tik sacīja:
«Mans kučiers gan, kā domāju, būs nomodā, bet ar kādu iemeslu lai es viņu sūtu jums līdz, jo ko gan viņš domās, kad es likšu viņam jūs vadīt uz māju kā sievišķu?»
«Īstenā cēloņa viņam nevajaga zināt, bet sakāt tik, ka jums ir jādabū no manis kādi ruļļi, ko es arī iedošu.»
Feldhauzens paskandināja galda zvaniņu un pēc tam ienākušai istabas meitai pavēlēja pateikt kučieram, lai noiet Raņķa kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņš iedod.
«Jums būtu ievērojama vēl šī lieta,» Raņķis, kučiera gaidīdams, sacīja, «nonākt taī viesnīcā jau to dienu priekš tam apakš sveša vārda un nomesties kādā kambarī septiņpadsmitā numura tuvumā, no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplūkot. Tur, kas zin, varēs dabūt redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu.»
«Pateicos jums,» Feldhauzens sacīja, «šis padoms ir patiesi ievērojams.»
Kaut gan abi šie vīri agrāk arī skatījās maz viens otram acīs, tad tagad jo mazāk, un, ja kādreiz netīšu tas izdevās, tad tūliņ abi novērsās, it kā kad abēju acis būtu vienam pret otru nāvīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zināms, tik caur paša acīm.
Kad Raņķis bij atvadījies un izgājis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabūto naudas pakiņu no kabatas un sāka aplūkot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņš sagrāba visus to kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: «Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja vairs šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli un par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprāt neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks.»
Feldhauzens runātu varbūt vēl kaut ko vairāk, ja kučiers, no Raņķa pavadīšanas ar kādu rulli atpakaļ griezdamies, viņa neiztraucētu.
Visa māja bij jau klusā mierā, kad mērnieks tūliņ pēc tam gāja savā guļamā istabā, kur aiz sienas tāļāk bij kučiera istaba. Viņš dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienākam un ar sievu sarunājamies.
«Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?» sieva jautāja
«Kāds vecs rullis,» kučiers ar nepatikšanu atbildēja.
«Var būt, ka būs atradies kāds zudušais rullis?» — tā sieva atkal.
«Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķertu ar citādu nepacietību, bet šo lika tik nomest apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies.»
«Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebūtu diezgan ko iet un diezgan ko darīt,» sieva dusmīgi sacīja.
«Tur ir, kā es nomanīju, laikam kāda cita lieta,» kučiers pa brītiņu atteica. «Raņķis laikam tik nedrīkstēja iet viens uz māju, jo viņš bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko kustam,
visur krūmus domāja par cilvēkiem un turējās man pie rokas, gandrīz drebēdams aiz bailēm. Ja man kāds to stāstītu, ka liels cilvēks var būt tik bailīgs, tad es tam nebūt neticētu. Agrāk viņš pavisam tāds nebij.»
«Tās ir varbūt vēl arvienu tās pašas bailes no goda maltītes vakara,» sieva sacīja. «No tā laika ir cienīgs tēvs arī tāds kā lēnāks un domīgāks.»
«To dara tik tās pašas zādzību bēdas un žēlabas vien.»
«Nē, būs gan kāda cita lieta arī, lai nu kāda viņa,» sieva gudri atteica, «jo pati cienīgā māte arī to domā.»
Feldhauzens, šādu sarunāšanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojās, ka saime iedrošinājās un spēj līst ar savām domām tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik droši un arī taisni par viņu darbiem, kā arī par viņiem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā māte arī neizprotot, kas viņam īsti kaitot, Feldhauzens pārliecinājās, ka darījis pareizi, sievai visu nestāstīdams, jo, ko Raņķis viņam kādreiz sacījis, tas esot tagad izrādījies par patiesību, ka pļāpāšanas kaislība piespiežot brīžam pat augstākos sieviešus izpļāpāt savām apakšniecēm slēpjamas lietas.
Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kādā vakarā kučieram sataisīties uz garāku ceļu un būt rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klāt. Ratos sēzdamies, viņš kučieram uzsauca tik vien šos vārdus:* «Uz staciju!»
Tanī pašā dienā Feldhauzens nonāca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zināmā viesnīcā, kur ieņēma sev kambari taisni septiņpadsmitam numuram pretī otrā pusē koridoram. Tanī viesnīcā atradās ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kurai bij priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatās iekšā, tad varēja aizvilkt. Feldhauzenam izlikās, ka šī ietaise būtu gādāta īsti priekš viņa vajadzības, jo vakarā, savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rūts aizkaru atvilcis, viņš varēja gaišā koridorā aplūkot septiņpadsmitā numura durvis kā spogulī.
Sulainim, kurš pienesa viesu grāmatu, Feldhauzenu lūgdams, lai ierakstot tanī savu vārdu, viņš jautāja: «Vai še man pretī septiņpadsmitā numurā arī kas mājo?»
«Tas ir ieņemts uz ilgāku laiku no kāda kunga,» sulainis atbildēja. «Tagad gan viņa nav mājā, bet ir solījies šovakar vai rītu agri pārnākt. Raugāt, še ir arī viņa vārds.»
Feldhauzens skatījās un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: «Tā, tā, es gribēju tik zināt, vai tā istaba ir tukša, jo tad es viņu lūgtu sevīm.»
Kad sulainis bij izgājis, tad Feldhauzens ņēma savu kabatas grāmatiņu un ierakstīja tanī: «Baron Wernander aus Ehstland.»
Kamēr vēl bij gaišāks, tikām Feldhauzens izgāja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā glabāšanā un arī kaut ko citu apgādāt, bet, tumsai metoties, viņš nāca mājā, gribēdams turēt vērā septiņpadsmito numuru caur savas durvs rūti. Viņš lika atnest sev vakariņas un avīzes, ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņpadsmitā numura durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņa acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētās durvis nekad neatdarījās. Viņš nogāja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts Feldhauzens sāka dzirdēt pa miegam
koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un skatījās caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadām kādu plecīgu pusmūža kungu un ielaižam septiņpadsmitā numura istabā. Pa brīdi izgāja sulainis atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.
Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī paša istabā kādu vēstuli un tūliņ atkal iznāca.
Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplūkoja uzmanīgi caur savām durvīm septiņpadsmitā numura durvju rūti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no iekšas nevar skaidri redzēt, ka viņš no savas istabas iznāk un tanī ieiet. Feldhauzenam tas nebūtu vis pa prātam, īsti tādēļ vien, ka viņš bij pieņēmis viesnīcas grāmatā citu vārdu. Tomēr viņš pārliecinājās ar prieku, ka to pieminēto durvju rūtij ir aizkars priekšā, tādēļ uzvilka virssvārkus, ņēma gardibeni, izgāja koridorā un pieklauvēja pie septiņpadsmitā numura durvīm. Durvis atvērās, un viņās parādījās tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis naktī pievadīja.
«Lūdzu iekšā,» viņš sacīja un, kad Felhauzens nekavēdamies iegāja, tad aizslēdza tūliņ viņam aiz muguras durvis.
«Jūs gan būsat laikam Feldhauzena kungs? viņš apgriezdamies jautāja.
«Jā, tā ir gan,» Feldhauzens atbildēja.
«Tad lūdzu piesēsties, jo būsat gan nākdami drusku paguruši,» viņš, krēslu pasniegdams, ar smalkiem smaidiem sacīja.
Feldhauzens nomanīja tūliņ, ka plecīgais ar šiem vārdiem, kuri zīmējās skaidri uz viņa virssvārkiem un gardibeni, caur ko gribēja rādīt, ka nāk no āras, deva saprast, lai nemēģina viņu vilināt kaut kādās nieka cilpiņās. Feldhauzens apķērās ātrumā cik spēdams un atbildēja, kā izskatījās, mierīgi: «Nē, vēl vis neesmu tā staigājis, ka nogurt varētu, bet gan sataisījies patlaban iet.»
Plecīgais uzaicināja Feldhauzenu piesēsties un ņēma pats arī sev krēslu, sacīdams: «Mans vārds ir Vernanders, un jūs, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunāties par saviem zudušiem ruļļiem?»
Feldhauzens, Vernanderam savu vārdu izsaucot, pieklājības dēļ viegļi palocījās, bet ar vaigiem rādīja, ka netur nebūt šā vārda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzās uz galda un atbildēja, cik mierīgi spēdams: «Jā, Vernandera kungs, un es būtu ļoti pateicīgs tam, kas varētu gādāt man šās zudības atpakaļ.»
«Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt,» Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka pieklājību, «tik vien, kā jau jūs paši zināt un esat pieminējuši arī pie saviem sludinājumiem, bez atradībām to zudību atdabūt nevarēs.»
«To es arī nebūt negribu, bet atlīdzināšu ar pateicību pienākamu tiesu,» Feldhauzens sacīja, tomēr sirds bij viņam itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vārdiem, kaut gan ļoti turējās. «Vai to atradības zummu uzdosat jūs paši vai arī liksat man viņu noteikt?»
«Neņemat ļaunā,» Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, «bet man ir novēlēts tos ruļļus izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu.»
«Un cik liela tad viņa ir?» Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautāja.
«Desmit tūkstošu rubļu,» Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebūtu bijuši ne desmit rubuļi.
Feldhauzens nobālēja, bet tomēr savaldījās un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: «Tā zumma ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstās vērtības nezināšanu, jo par desmit tūkstošu var viņus tikko gandrīz ņemt pretī.»
«Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņus uz trīsdesmit tūkstošu — tātad desmit tūkstošu būtu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga.»
Feldhauzens sēdēja kādu brīdi domās un tad sacīja: «Bet, iekam mēs runājam tāļāk, man vajadzētu skaidri pārliecināties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tāpat arī zināt, kur un kā es varu dabūt viņus atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebūs?»
«Pie manis viņi, zināms, nav, bet redzēt jūs tos varat dabūt gan, ja jums patīk nobraukt man līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zināšanas dēļ un jūsu pašu labā neķerties visā šaī darīšanā pie nekādiem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam neizdosies, bet būs arī pašiem par kaiti, vismazāk caur to jūs apgrūtinātu un sadārdzinātu savu zudību atdabūšanu.»
«Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domājis.»
«Var gan būt, ka neesat domājuši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkārt, tādēļ, ka jūs slēpjat še viesnīcā savu īsto vārdu un, otrkārt, tādēļ, ka gribējāt slēpt priekš manis savu dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manām durvīm tiešām pretī. Turklāt pieminu vēl to, ka, ja jūs gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums būs jāaizmaksā ar savu dzīvību.»
Vernanders šo runāja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņiem, bet Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģināja izskaidrot, ka tas bijis viņam vajadzīgs kādas citas lietas dēļ, kura nestāvot ar šo nemaz sakarā. Vernanders gan tam izskaidrojumam ar vārdiem nepretojās, bet viņa vaigs sacīja skaidri: «Stāsti tādus niekus, kam gribi, bet man vien ne.»
Feldhauzens gan labu brīdi šaubījās, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jāapsolās, jo citādi nekādi nevarēja piekļūt savam svarīgam nolūkam tuvāk. Un kāds ļaunums gan viņam varēja notikt dienas laikā, kur klāt bij vēl slepen labi apbruņojies un neturēja pie sevis nedz naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš aizbraukšanas savā istabā čemodānā.
Fūrmanis, kuru Vernanders pa to starpu bij licis jau apgādāt, noveda viņus kādā mierīgā šķērsielā un apturēja pie kāda veca klusa nama. Vernanders, kā likās, pieklājības dēļ lūdza Feldhauzenu iet iepriekš, bet, kad nomanīja pie viņa kādas neuzticības bailes, tad gāja pats papriekšu un lūdza Feldhauzenu iet līdz. Pa dažām trepēm kāpuši un caur dažām ieliņām gājuši, viņi atradās pēdīgi kādā ne visai gaišā istabā, kur Vernanders lūdza Feldhauzenu piesēsties un kādu acumirkli pagaidīt, bet pats iegāja dziļāk.
Nebij arī patiesi par labu acumirkli daudz vairāk ko gaidīt, kad viņš atkal iznāca, ziņodams, ka drīz dabūšot redzēt, ko vēloties. Lai nebūtu gaidot garš laiks, tad Vernanders sāka stāstīt ar īstu sadzīves jeb pasaules vīra veiklumu dažus notikumus, kas gadījušies pēdējās dienās šur un tur gan augstās, gan zemās vietās.
Viņa stāsti, lai tie bij jocīgi vai nopietni, skanēja tomēr visi tik patīkami un jauki, ka Feldhauzens, viņos klausīdamies, sajuta tik lielu labpatikšanu, ka aizmirsa pavisam to, kādos apstākļos atrodas un nepamanīja nemaz, ka bij notecējusi jau gandrīz vesela stunda, līdz dabūja ziņu iet iekšā, ko arī abi tūliņ darīja.
Turpat nākošā istabā Feldhauzens redzēja pret kādām lielām stikla durvīm otrā pusē izplatītu pašu košāko eksemplāru no Slātavas ruļļa ar visu daiļo, caur zīmēšanu mākslīgi izgreznoto uzrakstu, kuru bij zīmējis kāds ievērojams palīga mērnieks priekš paša liela kunga. Pa brīdi šis rullis noslīdēja lejup un bij redzams atkal cits eksemplārs, pēc tam atkal cits un cits — tad Čangalienas ruļļi, līdz pēdīgi aiz stikliem palika tik viens balts papīrs. Še jāpiemin, ka tikpat Slātava, kā Čangaliena nebij nekatra vienā rullī vien uzņemama, bet abas vairāk daļās, un no ikkatras daļas bij taisīti pēc vajadzības vairāk eksemplāri, tādēļ tā panorāmu luga vilkās priekš Feldhauzena acīm labu laiku un viņai bij ļoti daudz cēlienu.
Kad pēdējais rullis bij noslīdējis, tad Vernanders, priekšējā istabā atpakaļ ejot, runāja uz Feldhauzenu: «Ceru, ka tagad jūs par šās lietas skaidrību vairs nešaubīsaties, jo nu esat savas zudības paši skaidri redzējuši.»
«Jums taisnība,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet sakāt tik — kad un kā lai es dabūju viņas atpakaļ?»
«Dabūt jūs viņas varat, ja gribat, tūliņ, bet tik vien pret zināmo zummu,» Vernanders atbildēja, pulkstenī skatīdamies.
«Naudas man tagad nebūt tik daudz nav klāt it nepavisam,» Feldhauzens sacīja un skatījās pa logu it kā aiz gara laika un bez nolūka. «Vai jūs nevarētu būt mierā ar vekseli?»
«Neņemat ļaunā, bet izdot nav iespējams citādi kā vienīgi tik pret skaidru naudu,» Vernanders nemierīgi atteica. «Bet man ir tagad jāsteidzas kādās darīšanās, un jums vajaga laika, ko apdomāties un atrast padomus, tādēļ vai jūs nepaliksat šimbrīžam pie tā, ka tāļāk par šo lietu runājam vai arī, kas jo labāk, viņu pilnīgi nobeidzam pēc pusdienas ap pulksten trijiem viesnīcā?»
«Es esmu ar to pilnā mierā,» Feldhauzens sacīja, bet, kā protams, bez īstas dūšas un jautrības.
«Labi!» Vernanders izsaucās. «Tik vien noteicat — vai jūs parādīsat man to godu jūs pie sevis redzēt vai arī atļausat to godu man jūs apmeklēt?»
«Lūdzu, esat tik labi un nākat šoreiz pie manis,» Feldhauzens, no domām pārņemts, atteica un, gardibeni paņēmis, sāka iet laukā.
«Pateicos,» Vernanders nolocīdamies sacīja un gāja arī līdz, bet ar citādu steigšanos, ar citādu nemieru un citādu veiklumu nekā Feldhauzens. Uz ielas abi kungi, pieklājīgi atvadīdamies, aizgāja uz savu pusi katrs.
Feldhauzens iegāja kādā pazīstamā klusā viesnīcā, kur lika atnest brokastis līdz ar kādu malciņu, un sāka pārdomāt savu lietu, bet viņa dūša bij visai vāja — un nebij īstas garšas nedz ēšanai, nedz dzeršanai. Tomēr pamazām šie gara mākoņi atšķīrās un Feldhauzena vaigs metās arvienu skaidrāks, jo, kad patiesību gribēja atzīt, tad tā izmaksājamā zumma par ruļļiem nebij vēl ne trešā daļa no viņu vērtības, kas ir, kā zināms, tik laba atradēja alga, tādēļ bij atdabūjamas divi daļas no visām zudībām par velti, kaut gan, kā viegli saprotams, būtu jo labi, ja arī šās trešās
daļas nevajadzētu atpirkt par naudu. Bet kā lai to izdara? Viņš bij gan redzējis skaidri pats visu pazudušo jeb viņam atrauto laupījumu, bet tik caur lamatām kā apcietināts lauva, kur visa rūkšana un plosīšanās būtu tik neprātīga trokšņa celšana vien. Bet vai nevarētu likt tagad to māju piepeši no policijas apstāt un izmeklēt? Nevar iedrošināties, jo, ja neatrod, tad varbūt tik vēl sadārdzina un sagrūtina jo vairāk ruļļu atdabūšanu. Vai gan tie, kuri šādus darbus uzņemas, nebūs apdrošinājušies vismazāk jau pret šādām stāvām, ikkatram pazīstamām un iespējamām uzbrukšanām? Varbūt tagad atrodas ruļļi jau atkal dievs zin kādā citā alā, tāpat kā pirmāk viņus laikam gan atnesa no kādas citas vietas uz rādīšanu, jo kādēļ gan bij tik ilgi jāgaida? Bet, ja būtu apziņota policija, lai uzlūko slepen, uz kuru pusi aizbrauc un kurā namā ieiet, tad piepeši taī pašā brīdī, kamēr viņi abi atrodas vēl namā iekšā, to apstāj un pārmeklē? Nepanāktu tomēr arī pa šo ceļu varbūt nenieka, jo pati Feldhauzena saziņošanās ar policiju vien būtu Vernanderam zināma — tāpat kā viņa nomešanās viesnīcā apakš cita vārda. Var būt, ka to ilgo gaidīšanu tur namā varēja izskaidrot pa daļai no šās puses, lai var pārliecināties pilnīgi, vai nav uzvilkts kaut kāds slepens slazds, kura nogāšanās apskaitīta uz šo brīdi; tāpēc, ja tāds būtu, tad lai viņš sakrīt iepriekš, kamēr zem viņa vēl nav neviena pele pagājusi.
Jo tāļāk Felhauzens domāja, jo arvienu pārliecinājās, ka prātīgāk būs gan palikt pie Vernandera padoma un nemeklēt pie ruļļu atdabūšanas nekādu citu kā vienīgi tik skaidru naudu un, ja tad caur visu šo darīšanu dabū zagļu pēdas kaut cik nomanīt, tad pa tām var dzīt viņus arī vēlāk. Bet kur lai ņem tik daudz naudas? Vairāk viņam tagad gandrīz nenieka nebij līdz kā tik tie divi tūkstoši, kurus aizņēmās no Raņķa, un pa visu pilsētu bij zināms tik viens vienīgs vīrs, kurš Feldhauzenu tuvāk pazina un no kura vai caur kuru viņš varēja cerēt varbūt naudu dabūt. Šis bij citreizējs Feldhauzena skolas biedrs un tagad turēja lielu sīku lietu pakkambari*. Šā paša vīra glabāšanā Feldhauzens nodeva arī pirmāk drošības labad savu pieminēto naudu, kura bij līdz. Bet vai tam, ja arī viņš neliegtos aizdot, varēja būt ikkatru brīdi astuņi tūkstoši skaidras naudas pie rokas, to varēja maz ticēt. Tomēr mēģināt vajadzēja meklēt palīdzības arī šaī vienā vietā. Viņš aizmaksāja tēriņu un devās turp, bet drusku ar jautrāku un stiprāku dūšu nekā atnākot.
Īstās naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stāstīt arī savam skolas biedrim, kaut gan tas brīnojās un jautāja, ko tik piepeši ar tādu naudas zummu darīšot. Viņš nostāstīja, ka gribot saņemt kādu lielu mērīšanas darbu, kuru citādi nevarot dabūt, kā vien kad ieliekot desmit tūkstošu rubļu drošības dēļ ķīlām, un tas esot vajadzīgs tūliņ šodien, jo citādi priekšroka zūdot, tādēļ ka aiz muguras stāvot vien citi darba saņēmēji, kuri soloties noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņš neesot, zināms, no mājas nebūt uz to nācis, tādēļ tad arī naudas tagad trūkstot.
Šim vīram, kā domājams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas, bet viņš varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņemšanos, kas arī viņam izdevās bez lielām grūtībām.
Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tūkstošiem astuņus aizņemtos jeb pie astuņiem aizņemtiem savus divus, un viņam bij patiesi desmit tūkstošu rubļu kabatā, bet pulkstens arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanās, tomēr laiku ņēma viena un otra lieta. Tagad vajadzēja steigties uz māju, lai Vernanders nenomeklētu viņa veltīgi.
Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķīries, stāvēja, nabadzīgi apģērbies, kādā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažādu citu nieku bodītē, kurā šādas lietas gan pārdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestāvēja nekad, bet vairāk par vienu pircēju un pārdevēju atradās taī reti.
Pa brīdi ienāca kāds vīrs strādnieku apģērbā ar pauniņu rokā un, Vernanderi vienu pašu atrazdams, jautāja: «Nu, cik tāļu ir Feldhauzena lieta?»
«Tik tāļu, ka viņš grib gan izpirkt, ja tik vien sagadās vajadzīgo naudu, jo pašam neesot,» Vernanders atbildēja.
«Un kur atrodas tagad ruļļi?» ienācējs jautāja.
«Lebersona slepenā pagrabā, un pārdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņa, jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanās ar visām vajadzīgām vietām,» Vernanders runāja un tad pa brītiņu vēl jautāja: «Vai no Grabovska nav vēl nekādas ziņas?»
«Vēl nav, kaut gan gaidām ikkatru brīdi,» ienācējs atbildēja.
«Un policija — vai mierīga visās lietās?» — tā atkal Vernanders.
«Itin mierīga, jo jauns viņai nav ausis nekas nācis un vecas pēdas jau sen izdzisušas,» ienācējs atbildēja.
Pa brīdi, kad šis ienācējs bij izgājis, ienāca kāda maizes nēsātāja ar maizes kurvīti rokā.
«Krumpel, kas jauns?» Vernanders jautāja.
«Feldhauzens, pēc tam kad jūs ar viņu izšķīrāties, aizgājis taisnā ceļā uz Stövera viesnīcu un sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm.» To sacīdama, viņa iedeva Vernanderam francmaizi* un sāka iet laukā.
«Tad uzmanāties un apsargājaties jo ciešāk,» Vernanders, viņai izejot, sacīja. Pēc tam atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķēdi, un runāja pie sevis: «Sieviešu apģērbā veicas šim diedelim patiesi labāk.»
Pēc tam nāca kāds jauns cilvēks ar to ziņu, ka Feldhauzens iegājis taī un taī magaziņā; vēlāk kāds izkalpojis vecs karavīrs darīja zināmu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņemties naudu.
Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nākuši un gājuši, ienāca kāds kalēja māceklis un sacīja: «Feldhauzens ir naudu dabūjis un aizgājis patlaban uz viesnīcu.»
«Tā, tā, tad man jāsteidzas,» Vernanders sacīja. «Bet teicat — vai visas vietas ir apdrošinātas?»
«Ir gan,» ienācējs atbildēja un izskaidroja, pie vārdiem saukdams, kur stāvot tas, kur tas, kurš aizgājis Feldhauzenam līdz, kurš uzlūkojis viņu zināmā magaziņā un kuri bijuši vēl citur.
«Tagad liekat uzlūkotājus pa visu Plūdu ielu un īsti ap Lebersona namu,» Vernanders uzdeva. «Pēc tam aizejat paši man uz piestātni pretī un paziņojat par visu.»
Vernanders, to sacījis, izgāja.
Feldhauzenam, mājā nākušam, nebij, kā domāts un runāts,
ilgi sava viesa jāgaida, jo drīz dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: «Iekšā!» — kad jau Vernanders ienāca steigšus un nemierīgi.
Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lūgšanu piesēdies, viņš pieminēja, ka varot šai sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņam esot jādodas uz dažām dienām projām.
«Bet mūsu lietu jūs jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?» Feldhauzens sacīja.
«Tos jūs dabūsat arī bez manis, un, kas viņus izdos, tas saņems naudu; tik vien aizbraukdams es varu ņemt gan līkumu un novest jūs pie tās mājas, kurā tie atrodas un būs atdabūjami.»
«To māju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebūtu īsti vaļas,» Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.
«Nē, tai namā jūs viņus vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējāt, bet pavisam citā vietā, un tās jūs no sevis nedabūsat.»
Feldhauzens gandrīz kaunējās un pie sevis dusmojās par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev izdevis nesaprašanas apliecību, tādēļ ķēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu dzēsdams: «Bet zīmes man vajadzēs varbūt no jums līdz?»
«Jūsu nauda būs pati drošākā zīme, un, ja tās trūks, tad cita nekāda zīme nelīdzēs; bet, ja tā ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekādas citas zīmes nevajaga.»
«Bet svešā vietā es nevaru iedrošināties naudas maksāt, jo kas gan galvos, ka man pret viņu ruļļus izdos?»
«Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tāpat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā jūs paši sapratīsat un man ļaunā neņemsat, nevar šās lietas laist, turpretī to jūs varat ticēt itin droši, ka krāpšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanās godsirdība.» Pie šiem vārdiem Vernanders nemierīgi uzcēlās un vēl sacīja: «Piedodat, cienīgs kungs, ka nevaru ilgāk palikt, jo šī sarunāšanās, kā pieminēju, ir iekritusi priekš manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jūs zināsat, un, ja gribat vest šovakaru savu lietu galā, tad lūdzu braukt man līdz; bet, ja jūs to negribētu, tad var atstāt arī uz vēlāku laiku, un jums tad jāgaida no manis ziņas un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā.»
«Lūdzu atļaut man vēl, kamēr taisāties uz ceļa, šo lietu drusku pārdomāt,» Feldhauzens sacīja, «un tad es nonesīšu pats jums gala vārdu.»
«Labi! Man arī ir jāsteidz vēl norakstīt kādas vēstules,» Vernanders atbildēja, veikļi atvadījās un izgāja.
Feldhauzens, vienatnē palicis, atradās īstā šaubīšanās ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus tūliņ vai atstāt uz priekšu? Vienādi un otrādi varēja būt savs labums un savs pametums. Kaut gan pirmāk bij apņēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabūt ruļļus pret skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jādod viņa laukā — par savu paša mantu un turklāt vēl tik daudz, negribējās nebūt to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabūt atpakaļ tāpat bez nekādas izmaksas, kad ņemtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka par desmit tūkstošu rubļu jau viņi patiesi ruļļus izdos? Varbūt tie gribēja izkrāpt tik naudu un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties,
bij arī savas bailes: caur tādiem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabūšanu varbūt tik vien daudz grūtāku un dārgāku un pieiet lēti arī pie tā, ka viņu nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņu tagadējie īpašnieki, ja redzētu briesmas tuvumā, gribētu glābties jel paši no pierādījumiem un tādēļ tos pēdīgi sadedzinātu vai citādi izdeldētu. Un, ja arī cerētu šādam darbam to laimīgāko izdošanos, kāda vien šādā gudri turētā lietā var nākt, tad tomēr bez kādām krietnām izdošanām tas nevarēja pāriet un uz izdošanu atlīdzināšanu cerēt būtu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk, tad ir uz reizes visas rūpes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabāšanu varētu aizturēt ikkatram pametuma mazināšanas dēļ kādu daļu no algas, tik vien Raņķim to nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jābaidās šo cilvēku iekaitināt. Tātad no šās izsvarošanas Feldhauzens dabūja to pašu iznākumu, ko pirmāk, un apņēmās vairs nešaubīties, bet uzņemt droši nodomāto ceļu. Vienīgās bēdas viņam palika tik par to, ka netiktu aplaupīts, tādēļ aplūkoja savus ieročus — abus revolverus un spožo tērauda dunci — pārbaudīja viņu nemisību un, pārliecinādamies, ka var gan paļauties uz viņu krietnumu, noglabāja tos visus pie sevis tā, ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem paķert un lietot. Tad uzvilka virssvārkus, paņēma gardibeni un izgāja no istabas, cieti apņemdamies to lietu pašķirt kaut vai uz kuru pusi.
Vernanderam atlikās vairs ļoti maz laika līdz pieminētā brauciena aiziešanai, tādēļ Feldhauzens satika viņu arī nākam gandrīz taī pašā brīdī ar čemodānu rokā no savas istabas.
«Nu, kungs, vai jā?»
«Jā.»
Vernanders steidzās pusteciņus ārā un Feldhauzens viņam līdz. Abi sēdās fūrmanim ratos, un Vernanders lika laist projām, bet pavisam uz citu pusi nekā šorīt.
Kaut gan rudens nāca drīz jau ziemas daļā, tad tomēr laiks stāvēja vēl itin silts, ļoti miglains un bez sniega, caur ko dienas gaisma bij pavisam īsa, tā ka, šiem vīriem no viesnīcas nobraucot, metās patlaban jau krēsla.
Kādā ne visai klusā ielā Vernanders lika pieturēt, rādīja Feldhauzenam kādas durvis un sacīja: «Divējas trepes uz augšu, pirmās durvīs pa kreisai rokai,» — tad, Feldhauzenam izkāpjot, no viņa atvadījās un lika fūrmanīm taist tāļāk visā iespējamā ātrumā.
Feldhauzens gāja iekšā un kāpa, kā dzirdējis, pa trepēm augšup, un viņa sirds bij ļoti nemierīga. Pie zināmām durvīm pieklauvējot, viņas drīz atdarījās, un tanīs stāvēja kāds jauns, slaiks kungs ar kupliem matiem. Viņš gan, kā likās, gribēja Feldhauzenu saskatīt, bet patumšā priekšnamā tas nebij iespējams, tādēļ lūdza nākt iekšā istabā, kuras logi stāvēja pret vakariem, nebij vēl tik tumšs, ka vajadzētu uguni dedzināt, bet arī vairs ne tik gaišs, ka varētu visu pilnīgi saredzēt un pazīt — pats neizšķirīgākais krēslas brīdis.
Tikko istabā iegājušiem, svešais kungs sasita plaukstas un izsaucās: «Un patiesi Grabovska kungs! Ilgi neredzēts! Jau man priekšnamā tā izskatījās, bet nevarēju skaidri pazīt.» Un tā šis runātnīgais kungs trieca vien tāļāk, neļaudams viesām nekāda laika ko atbildēt vai līdz runāt. Pēdīgi lūdza viņu ar visu laipnību piesēsties
un pats iegāja steigšus cita istabā, izlūgdamies kādu acumirkli laika.
Feldhauzens, tādu apsveikšanu dzirdēdams, pirmā galā atdarīja gan plaši acis un gribēja jau patlaban izskaidrot šā kunga pārskatīšanos, bet taī pašā acumirklī iešāvās viņam prātā citas domas kā zibens un viņš saknieba lūpas, it kā gribēdams apturēt ar varu mutē tos vārdus, kurus bij gribējis patlaban izlaist, jo no šās svešā kunga runāšanas bij skaidri noprotams, ka Grabovskis ir bijis viņam tuvu pazīstams un piederējis laikam pie visas šās izplatītās blēžu biedrības, ar kuru bij Feldhauzenam patlaban darīšana. Tie vārdi, ka Grabovskis neesot ilgi redzēts, zīmējās arī uz kaut ko, jo viņš nebij vis turams vēl par pazudušu. Feldhauzens apķērās, ka še viņš varēja aizlīst vismaz viegļi kādam noslēpumam aiz muguras, caur kuru varētu varbūt sadzīt un atdabūt ruļļus policija bez nekādas izmaksāšanas, tādēļ apņēmās pirmā galā neminēt par savu vajadzību nekā. Grabovsku viņš bij dzirdējis runājam un pazina arī cik necik viņa izturēšanos, caur ko varēja piepalīdzēt svešo savā maldījumā apstiprināt. Tik vien bij jābīstas, ka tas nesāk drīz uztaisīt uguni, jo kas zin vai pie pilnīgas gaismas viņš neatzītu, ka ir vīlies.
Tikko bij Feldhauzens šās domas savā galvā sakārtojis, kad jau viņa jautrais saimnieks iznāca no otras istabas ar cigāru dozi un sērkociņiem. Kaut gan Feldhauzens bij pīpēšanu jau sen atmetis un nevarēja dūmu gandrīz nemaz panest, tad tomēr šoreiz viņam cigārs bij jāņem un jāaizdedzina, ko viņš prata izdarīt gan tā, ka svešais nedabūja nebūt uguns gaismā viņa seja redzēt, nedz arī maz uz to domāja, bet runāja un jautāja vien steigšus tāļāk par visādiem Feldhauzenam nezināmiem darbiem un notikumiem, no kuriem varēja noprast arvienu tik daudz, ka tie ir kādi slepeni noziegumi.
Kaut gan svešais skubināja vairāk reizes Feldhauzenu atvilkt virssvārkus un piesēsties, tad tomēr viņš to nedarīja, bet izrādījās arvienu nevaļīgs un nemierīgs, gribēdams, lai nāk svešais pats drīz uz svarīgākām lietām, jo uguni taisām nevarēja iedrošināties gaidīt, tādēļ bij jāsteidzas, lai var tikt vēl krēslā projām.
«Ak jā!» svešais kā iztrūcies iesaucās. «Tagad es iedomāju, ka jūsu ruļļi ir novēlēti šodien atkal no Vernandera manā ziņā, kur klāt bij teikts, ka šovakar varbūt nākšot izpirkt, bet vēl nejūt. Sakāt — kas tur iznāks no šās garlaicīgās un neveiklās lietas, vai būs arī kāds veikals vai ne?»
Feldhauzenam, to dzirdot, iedegās visi jūtekļi kā ugunī, un viņš, ātri apķerdamies, atbildēja: «Jā, šai lietai nav patiesi īstas veiksmes, un tagad pat es esmu viņas dēļ še, jo ir pamanīta kaut kāda nedrošība tuvumā, tādēļ jāgādā šī manta ar steigšanu drošākā un atstatākā vietā, jo citādi var palaist viņu par velti un nodot sevi arī līdz cilpā. Vernanders sūta mani patlaban tādēļ šurp.»
«Ak tad pircējs nav vis šovakar gaidāms?»
«Nē.»
«Tad šis apģērbs man nav vairs vajadzīgs,» svešais sacīja, masku jeb lieko ģīmi noņemdams, caur ko viņš pārvērtās savā īstā izskatā: par vecīgu kungu ar gandrīz jau baltu galvu.
Feldhauzens, to redzēdams un samanīdams, ar kādiem stāv darīšanās, iztrūkās un nodrebēja, kaut gan vecais to nenomanīja.
«Un jūs gribat ņemt tagad tos ruļļus līdz?» viņš atkal jautāja.
«Jā, esat tik labi un liekat drīz atnest, lai es varu tikt vēl krēslā projām,» Feldhauzens teica, un sirds taisījās viņam lēkt gandrīz no krūtīm ārā.
«Jā, jā,» vecais sacīja, steigdamies atkal otrā istabā. «Esat tik labi un pakavējaties, kā varat.»
Feldhauzens neatminējās piedzīvojis savā mūžā nekad tik garu stundu kā šās minūtes, kurās gaidīja vecajo atnākam, jo cik drīz varēja atgadīties kaut kas ceļā un visu šo brīnišķo laimes gadījumu izjaukt. Varēja uznākt taī pašā acumirklī kāds no šās lietas līdzzinātājiem ar gaišākām acīm, un tad — viss pagalam! Viņam še iesitās kaut kas derīgs prātā: aizslēgt ienākamās durvis no iekšas, lai, ja kāds grib nākt, nevar tikt. Aiz nemiera Feldhauzens nezināja, ko iesākt: viņa miesa jau gandrīz trīcēja, galva reiba, acis aptumsa, ausīs radās savāda skaņa un kājas staigājot sāka tirpt.
«Grabovskis, Grabovskis?» Feldhauzens, ar visu nemierību brīnodamies, pie sevis runāja. «Grabovskis gan ilgi neredzēts, bet ruļļi esot tomēr viņa iemantojums? Kā tas izskaidrojams? Kas tā par valodu? Vai Raņķis nebūs drošību tik vien apsolījis un nevis izgādājis? Te jāsāk gandrīz ticēt, ka tik caur viņu ir man vajadzējis šo postu piedzīvot, jo, ja viņš nebūtu drošības apsolījis, tad es zinātu apdrošināties caur apsargāšanos, bet tagad biju paļāvies uz viņa solījumu. Un kādēļ viņš cieta klusu par solījuma nepiepildīšanu? Zināms, tādēļ, lai var dabūt savu lāstu algu rokā, kas arī ir izdevies. Tomēr, ja tik man nāktu ruļļi bez izmaksas atpakaļ, tad man būtu šādā apziņā, ka Raņķis mani piekrāpis, daudz vieglāka sirds nekā otrādi, lai arī viņš paturētu labāk savu algu nepelnījis.»
Uz reizes atskanēja no ielas neganta ratu rībēšana, kura apklusa piepeši pie tā paša nama durvīm, kurā bij Feldhauzens iekšā, un pa mazu brīdi viņš dzirdēja pie durvīm, kuras bij patlaban aizslēdzis, nepacietīgi pieklauvējam, caur ko viņam aiz bailēm sastinga gandrīz visi locekļi, jo vai tas klaudzinātājs nevarēja būt Vernanders, kuram iesities vēl kaut kas svarīgs prātā un tamdēļ devies atpakaļ? Feldhauzena roka sagrāba tīri nejauši dunča spalu jeb kātu kabatā. Kas zin, vai tagad viņam nenāksies aizstāvēt sevi un glābt savu īpašumu ar šo ieroci? Uz klaudzināšanu viņš neatbildēja nekā un stāvēja itin klusu, lai klaudzinātājs domā, ka iemītnieka nav mājā, bet nepacietība, gaidot vecajo atnākam, pieauga ikkatru acumirkli divkārtīgā briesmībā. «Ja tik es dabūtu ruļļus savā rokā, tad gan izlauztu ceļu arī pašam Vernanderam garām,» viņš domāja pie sevis, arvienu ieročus aplūkodams. Arī tie bij kabatās jau sakarsuši. Pie durvīm klaudzināja atkal uz otru lāgu, bet jau daudz stiprāk un nepacietīgāk. Feldhauzenam sāka zust gandrīz atmaņa, un viņš taisījās skriet otrā istabā vecajam pretī, bet, par neizsakāmu prieku, dzirdēja jau viņu nākam — steidzās uz durvīm pretī un — ieraudzīja viņam klēpī lielu sarullējumu, no kura bij vecam diezgan ko nest, un, iekām vēl tas paspēja izsacīt: «Še ir, ņemat un nākat pa sētas durvīm laukā!» — jau Feldhauzens bij sagrābis to sarullējumu tik cieti kā ar tērauda rokām, kaut gan tās stipri vien drebēja, un, cepuri uzlicis, steidzās vecajam līdz.
Feldhauzena kučiers gaidīja veltīgi dienu pēc dienas sava kunga atpakaļ. Viņš uzturējās ar visiem zirgiem turpat stacijas tuvumā kādā krogā uz kunga aizmaksas, jo viss, kas no mājas līdz paņemts, bij jau izgājis. Citām reizēm kungs, kad nevarēja tikt nosacītā laikā atpakaļ, deva ziņu un lika vai braukt mājā, vai arī vēl gaidīt, bet šoreiz vien nebij zināms nedz šis, nedz tas. Pēdīgi kučiers sāka ticēt, ka kungam būšot izdevies nonākt vai nu pa kādu citu ceļu mājā, vai arī viņam uzbrukusi kāda liksta, tādēļ tur vēl ilgāk dzīvot un gaidīt būtu vienā vai otrā ziņā neprātīgi. Kādā rītā viņš izsacīja saimniekam jeb krodziniekam šās savas domas un, kad tas arī viņam piekrita, tad, atstādams notērējumu nesamaksātu kunga ziņā, jūdza nostāvējušos un nemierīgos zirgus iekšā un laida mājā, pa pusei cerēdams atrast jau savu kungu tur priekšā, bet bij pilnīgi vīlies, jo mājā nebij redzēts nedz pats kungs, nedz arī dabūta no viņa vai pat par viņu kaut kāda ziņa.
Protams gan, ka šāda kunga un kučiera nezināma aizbraukšana un ilga palikšana bij sacēlusi pie mājniekiem jau diezgan lielas rūpes un nemieru; bet tagad, kur kučiers pēdīgi pārbrauca viens pats un nezināja dot par kungu nekādas skaidrības, turpretī pats gandrīz pa daļai satrūkās, kad neatrada viņa mājā, — tagad nāca par visu māju, bet jo vairāk par cienīgu māti īstas bēdas un izbailes. No kučiera viņa, kā protams, nevarēja dabūt zināt vairāk nekā kā tik to, ka tas novedis kungu jeb cienīgu tēvu uz staciju, redzējis viņu aizbraucam ar to un to braucienu uz to un to pusi un gaidījis, kā jau arvienu un kā arī šoreiz novēlēts, turpat pie stacijas cienīgu tēvu atpakaļ, bet nevarējis sagaidīt nedz paša, nedz arī kādas ziņas, tāpēc, nedrīkstēdams tur ilgāk vairs pats ar zirgiem uz kunga aizmaksas dzīvot, atstājis pie krodzinieka ziņu un pārbraucis mājā.
Ko gan viņa tagad varēja iesākt? Jo zināt nezināja nekā, kurp vīrs aizbraucis un kādā vajadzībā. Tā pagāja vēl daža diena bez miera un miega, bet par labu negriezās nekas. Feldhauzena kundze meklēja padomu pie lielkunga, bet tas nezināja vēl ne tik daudz kā viņa pati, kaut gan gribēja labprāt palīdzēt un atzina šo lietu arī par ne visai vieglu. Viņš lika iztaujāt palīga mērniekus un īsti Raņķi, var būt, ka dabūšot zināt jel tik daudz, uz kurieni īsti viņas vīrs aizbraucis — vai uz pilsētu vien vai tāļāk.
Feldhauzena kundze, nezinādama gan pati, kādēļ nevarēja Raņķa uzskatīt citādi kā vien ar riebumu un pēdējā laikā jo vairāk,
tādēļ izvairījās cik vien spēdama, lai nebūtu ar viņu jāsatiekas; šo viņa lika nomanīt dažu reizi arī pašam Feldhauzenam un brīžam viņu gandrīz lūdza ar to cilvēku netīties un viņam neuzticēties, uz ko Feldhauzens neatbildēja ne vārda, un, kaut gan viņš nerādīja Raņķim nekad, tā sakot, īstas draudzības, tad tomēr bij nomanāms, ka starp viņiem abiem pastāvēja kāda sazināšanās saite, tādēļ tad lielam kungam varēja būt tiesa, kaut gan viņš skaidri to neizsacīja, ka, ja zin, tad zin Raņķis kaut ko šaī lietā. Tātad Feldhauzena kundzei bij negribot jādzird Raņķa nemīlīgā valoda un jāredz viņa zaļganās, nedrošās un šaubīgās acis, kuras gan, par laimi, bij ieradušas slēpties tik apakš plakstiņiem un raudzīties uz zemi.
Raņķis apliecināja gan tik daudz, ka pirmā galā Feldhauzena kungam bijis tik tas nolūks vien — braukt taī pašā ruļļu lietā tik līdz zināmai pilsētai, bet pēc varot būt radusies kāda vajadzība braukt vai nu tāļāk, vai arī uzturēties kādu laiku klusām turpat un ka tādēļ neesot vis še iemesla domāt tūliņ, ka viņam uzbrukušas dievs zin kādas likstas, bet drīzāk varbūt pieņemt gan to par labu zīmi, ka zādzība pamanīta un ir varbūt patlaban meklējama.
Feldhauzena kundze tomēr nevarēja vis pilnīgi ar to apmierināties, bet sacīja, ka tādā gadījumā viņš būtu devis kučieram ziņu, lai vai nu gaida vēl ilgāk, vai arī lai dodas mājā.
«Grūtās un lielās darīšanās brīžam šādas lietas pavisam piemirstas vai arī neiznāk nemaz laika par viņām domāt un gādāt,» Raņķis vēl teica. «Bet, ja šādas domas jūsu prāta neapmierina, tad ir gan labāk, ka jūs meklējāt skaidru ziņu.»
«Bet kur un kā lai dabū skaidru ziņu?»
«Nu, citur nekur kā pilsētā, jo tur varbūt atradīsat viņu pašu un tad citu ziņu vairs navajadzēs.»
«Bet vai jūs, Rankes kungs, nebūtu tik laipni un nebrauktu manā vietā, zināms, ar mūsu zirgiem un uz mūsu maksas?»
«Kālab ne?» Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja. «Bet jums, kundze, vajadzētu vēl kādas dienas gaidīt, jo es ceru arvienu, ka Feldhauzena kungs pārnāks pats mājā vai arī dos par sevi kādu ziņu, kad laiks būs.»
«Nē, gaidīt es vairs nespēju un sagaidīt vairs neceru,» Feldhauzena kundze nelaimīgā balsī atbildēja. «Par braukšanu uz pilsētu jau es biju domājusi, bet ko lai gan es, tur nobraukusi, darītu, nezinādama ne viņa darbu, ne ceļu, ne arī viņa pazīstamu?»
«Un kad jūs, kundze, īsti gribētu sūtīt mani uz pilsētu?» Raņķis, uz promiešanu uzceldamies, jautāja.
«Es vēlētos, ka jūs brauktu, cik drīzāk iespējams, un pat vai tūliņ šodien,» Feldhauzena kundze atbildēja ar nomanāmu baiļu nemieru.
«Šodien braukt būtu veltīgi, jo no šās dienas braucieniem uz dzelzceļa nebūs vairs neviens aiztverams un rītdienas tad jāgaida šā vai tā, bet sūtat man zirgus rītu agri.»
«Nu labi, lai ar paliek uz rītu, tik tad taisāties vien uz ceļu.»
«Jā,» Raņķis nolocīdamies atbildēja, atvadījās uz aizgāja.
Otrā rītā laiku stāvēja jau kučiers ar kamanās iejūgtiem zirgiem pie Raņķa durvīm, jo nu jau bij ilgi gaidītā ziema atnākusi un iestājies brangs un viegls kamanu ceļš. Kad Raņķis bij iesēdies,
tad kučiers kustināja zirgus ar šiem vārdiem: «Tad nu divi izbraucam, bet lai dievs dod, ka trīs atbraucam.»
Raņķis neatbildēja nekā, zirgi devās projām, un zvana skaņu skaidrā gaisā varēja dzirdēt vēl labi ilgi.
Neizsakāmā nemierā Feldhauzena kundze pavadīja nakti pēc dienas un dienu pēc nakts, kuras nebij neviena tagad īsāka par mūžību un tās izciešamās bailes vieglākas par elles mokām. Drīz viņa sāka klausīties un gaidīt no acumirkļa uz acumirkli zvanu atskanam un vismazāk kādu ziņu atnākam. Raņķis, lai tas bij citām reizēm vai cik riebīgs, būtu tagad neizsakot mīļš, ja tik grieztos atpakaļ un nestu jel kaut kādu jausmu par viņas laulātu draugu. Tomēr arī pat šis vēstnesis nenāca un nenāca gandrīz veselu nedēļu.
Pēdīgi viņš arī gan lika sevi sagaidīt, tomēr atnesa līdz tikai to, ka Feldhauzena kungs bijis gan tanīs dienās Hamburgas viesnīcā, bet, kur pēc tam palicis, tas nebij zināms nevienam, jo cik ceļinieku viesnīcā neapgriežas un kas var ikkatra nākšanu un iešanu paturēt prātā vai arī zināt, uz kurieni katrs pēc tam dodas, un jo mazāk, kad uz to nav īpašas vajadzības. Arī to pašu, ka Feldhauzens pavisam taī viesnīcā bijis, Raņķis dabūja zināt tik caur to, ka pazina viesu grāmatā viņa rokas rakstu, kaut gan, kā zināms, paša īstā vārda tur neatrada. Raņķis bij gan darījis tāļāk arī visu, ko vien spējis: klaušinājis ikkatrā viesnīcā un izskatījis cauri pēdējo mēnesi visas viesu grāmatas, bet bez nekādas sekmes un bez nekāda panākuma. Viņš gribēja uzdot šo lietu pie policijas, bet neuzdrošinājās tādēļ, ka Feldhauzenam varētu tas kaitēt un viņš ņemtu pēc to ļaunā, jo kas spēja zināt, vai nebij tik kāda svarīga vajadzība piespiedusi viņam uzturēties kaut kur slepenībā? Un tagad šaī ceļā varēja viņam īsti tāda vajadzība atgadīties, tur nebij nemaz jābrīnās. Arī Feldhauzena kundze nebij uzdevusi viņam to darīt.
Šī vienīgā ziņa, ka Feldhauzens bijis taī un taī viesnīcā, nespēja Feldhauzena kundzi necik apmierināt, kurklāt Raņķim bij vēl jāslēpj patiesība, kā viņš pie šās ziņas piekļuvis, jo, ka Feldhauzens uzturējies viesnīcā apakš sveša vārda, to viņš nedrīkstēja stāstīt, vienkārt, tādēļ, ka tas bij Feldhauzena darīšanu noslēpums, otrkārt, tādēļ, ka Feldhauzena kundzes nemiers caur to tik pavairotos, jo ko gan viņa nezinādama varētu par tādu darbu domāt?
Šī ziņa, ka mērnieka cienīgs tēvs pazudis, nepalika vis, kā viegļi saprotams, muižā vien, bet izplatījās drīz pa abām valstīm — Slātavu un Čangalienu. Lielākā puse gan par šo ziņu iztrūkās, bet atradās arī tādi, kuri apsveicināja to ar prieku. Drīz izpaudās arī daždažādas pasakainas valodas, kuras auga no vienas mutes uz otru allaž kuplumā. Daži stāstīja, ka mērnieka cienīgs tēvs aizbēdzis no cienīgas mātes tāpat kā Kaspars no Lienas, jo cienīga māte viņa nemaz vairs neieraudzījusi un no tā laika, kamēr izzagti ruļļi, nedevusi pat ne ēst, bet nu, kad cienīgs tēvs esot ar visu naudu aizbēdzis, tad gan zinot dziedāt citu dziesmu. Citi turpretī runāja, ka caur ruļļu izzagšanu mērnieka cienīgam tēvam bijis jākrīt neizmaksājamos parādos, tādēļ ar to naudu, kas vēl pie paša atradusies, un ar visām dārgākām lietām vajadzējis laisties lapās. Vēl dzirdēja apgalvojam, ka mērnieka cienīgs tēvs esot apģērbies par Grabovsku un aizdzinies Kasparam pakaļ pēc ruļļiem, un dievs zin kas vēl dažiem citiem nebij zināms.
Tā pagāja atkal labs laiks, un šais lietās nebij vēl nekas pārgrozījies, nedz arī dabūta kāda ticama ziņa par to, kur Feldhauzens palicis.
Kādā pasta dienā* pavisam negaidot atnāca no pasta kantora ziņojums, ka tur atrodas uz Feldhauzena adreses kāds ļoti augsti apdrošināts sūtījums. Šī lieta sacēla pie visiem lielu ziņkārību, un Feldhauzena kundze sūtīja tūliņ kučieru un kādu palīga mērnieku ar pilnvaru uz pasta kantori pēc tā dārgā un nezināmā sūtījuma. Bet pasta valdība viņa citādi neizdeva kā vienīgi pašam Feldhauzena kungam vai arī uz viņa paša rakstītas un no valdības apstiprinātas pilnvaras līdz ar izrakstītu kvīti par sūtījuma saņemšanu. Feldhauzena kundze lūdza lielu kungu par palīgu, un viņš darīja policijai Feldhauzena pazušanu zināmu, pieminēdams, ka caur to sūtījumu varot šī lieta noskaidroties, tādēļ lai viņa sūtījuma izdošanu nekavējot un, ja vajadzīgs, tad galvošanu viņš ņemot uz sevi.
Šis ceļš derēja, jo policija, Feldhauzena kundzei un lielam kungam klāt esot, atdarīja pieminēto sūtījumu un atrada taī glīti paglabātus un kārtīgi saliktus visus zudušos Feldhauzena ruļļus.
Liels bij visiem prieks un brīnums par šo dārgo zudību atrašanos un pavisam uz necerēta ceļa. Ruļļi palika gan vēl tāpat pasta valdības rokā;* jo kādēļ gan Feldhauzena kundzei būtu jāsteidzas vest viņus mājā? Diezgan, kad zināja, kas taī sūtījumā atrodas.
Nu vajadzēja griezties drīz visam par labu un pārnākt arī pašam Feldhauzena kungam, jo ruļļus, kā protams, viņš bij sadzinis un izsūtījis tagad iepriekš pa drošu ceļu. Tādēļ tad arī trūka uz adreses izsūtītāja vārda un dzīves vietas, jo kā gan izskatītos, kad pats sūtītājs adresētu sev sūtījumu no vienas vietas uz otru? Cerēdams būt laikam ja ne ruļļiem pa priekšu, tad tomēr drīz pēc tiem mājā, nebij Feldhauzena kungs turējis par vajadzīgu rakstīt vēl kaut ko līdz, tādēļ tad neatradās nedz pie paša sūtījuma, nedz arī liekšu no vārda par šo lietu. Raņķa domas, ka Feldhauzenam vajadzējis slēpties laikam kādas svarīgas lietas dēļ, sāka caur šo apstiprināties.
Šī prieka ziņa, tikko Slātavā pārnākusi, izplatījās pa abām valstīm kā zibens jeb vismazāk tikpat ātri kā savā laikā tā ziņa par ruļļu pazušanu. Visi gaidīja ar platām acīm, kad pārnāks mērnieka cienīgs tēvs, vezdams līdz notvertos zagļus, kuru starpā vajadzēja būt bez trūkuma Kasparam vai arī viņam vienam pašam vien.
Lai gan visas zīmes liecināja un rādīja, ka Feldhauzenam vajaga pārnākt drīz kā varonim mājā, tad tomēr tā pārnākšana sāka vilcināties drusku ilgāk, nekā domāts un gaidīts. Bet arī šī lieta bij viegli saprotama un drīz izskaidrojama, jo vai nezināms, ka tādā darbā un ceļā, kur dažādas darīšanas ar tiesām un valdībām pie zagļu apcietināšanas un izklausīšanas, nevar vis pārnākšanas tik cieti noteikt, kā varbūt pirmā galā domā. Viena un otra nedēļa paiet tādās lietās, kā nebijusi.
Pagāja arī viena, otra un vairāk nedēļu, bet Feldhauzena nevarēja sagaidīt nedz paša atnākam, nedz arī zagļus atvedam. Vēl nebūtu patiesi nemaz jābrīnās, ka viņam varēja uznākt neparedzēti, bet svarīgi kavēkļi, kuri nelaida mājā daudz ilgāk, nekā iesākumā domājis; bet, ka viņš nedeva par sevi joprojām nekādas ziņas, it kā papriekšu, tas nebij vis vairs īsti saprotams. Ja pirmāk, kad ruļļu patlaban meklēja un zagļus gūstīja, varbūt kāda īpaša gudrība
un zināšana viņu piespieda slēpties un klusu ciest, bet kādēļ nu, kad ruļļi jau atdabūti un atradās drošumā, bij tas vairs vajadzīgs? Vai Feldhauzens negribēja ar šo pārbaudīt varbūt sievas mīlestību? Nebūt ne, jo viņam par sievas mīlestību gandrīz nekā cita uz pasaules mazāk vairs nevajadzēja. Drīzāk gan varēja domāt to, ka viņš par sievu un par visiem mājniekiem neliek nenieka vērā, kā tas jau arvienu citās lietās bij pie viņa nomanāms.
Kad daudz laika un daudz vajadzības domāt, kā tagad Feldhauzena kundzei un citiem, tad daudz domu izdomā, kur tomēr nevar zināt un galvot, vai jel vienas ir pareizas. Ikkatra pavadīta diena, kurā nevienas domas nepiepildījās, apstiprināja arvienu vairāk tik viņu maldību, tā ka pēdīgi ar domām vien Feldhauzena kundze vairs nevarēja apmierināties un viņas sirdī atdzīvojās jo dienas vairāk vecās bēdas un vecās bailes, — bet kā lai viņas remdē un klusina.
Ziema tuvojās jau drīz savam galam, bet šī lieta vien palika, kā bijusi. Tik vien maza cerība Feldhauzena kundzei vēl bij, ka varbūt izdosies dabūt jel cik necik skaidrības šaī nemiera un nezināšanas tumsībā: valdība bij lūgta un arī apsolījusies izmeklēt un dabūt zināt jel to, no kurienes ruļļi nākuši un kas viņus izsūtījis. Šās ziņas viņa gaidīja ar lielāko nepacietību, bet nevarēja arī tās sagaidīt.
Vasaras svētki,* vasaras svētki! Cik jauki ir vasaras svētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas gadā par vienādām; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kāda salda, neizskaidrojama gaidīšana, kurai stāv cieši vienā pusē smiekli, otrā raudas, bet abi gandrīz ar vienādu jūtu cēloni. Ap vasaras svētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesākusies, priekšā ar saviem jaukumiem un priekiem, tāpat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar visām savām laimību cerībām. Vasaras svētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzināšanās it kā agrais pavasars dažādās laika grozībās. Vasaras svētki un jaunība — cik ļoti līdzīgi tie būtu, ja vien nerastos viņu starpā kāda pazīstama un liela starpība, kuru iedomājot saceļas sēras jaunā un vecā sirdī sēras par to, ka jaunība nenāk vis kā vasaras svētki ik gadus, bet tik vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.
Vasaras svētki bij atnākuši visā savā pilnīgā jaukumā un tādi, kādus viņus mēdz allaž gaidīt un kādiem viņiem pēc sava vārda nozīmes vajadzētu allaž būt: ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un dodams putniem jaunu līksmību pie dziedāšanas. Laukā, klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik patīkami, ka pats pēdīgais nabagais vārgulis, kurš vien tik vēl sajuta dzīvību savos kaulos, nevarēja vairs rimt istabā, bet vilkās laukā baudīt skaidro, mīlīgo pavasara gaismu un atdzīvinošo pavasara siltumu.
Jau svētais rīta klusums vien pirmajā svētku dienā liecināja, ka nav gaidāma darba diena un arī ne tik vien ierasta svētdiena, kura nāk ikkatru nedēļu reiz, bet gan kāda lielāka diena un varbūt vairāk nekā viena, jo, vienkāršām svētdienām nākot, nav redzamas meijas ap vārtiem, durvīm un istabās, nedz arī pagalmi tik tīri, logi, krēsli, soli, kā arī visas istabas lietas īpaši tik spodras, tik glīši sakārtotas un nevajadzīgās noliktas pie malas. Vienas pašas svētdienas jeb svētku dienas dēļ nemēdz visu darba rīku ap saimniecības ēkām tik cieši nokopt, un vienas pašas atnākušas brīvdienas dēļ nestāv no pašu strādnieku vaigiem darba rūpes tik atstatu.
Ganāmus pulkus šaī rīta aizvadīja lielas meitas vai arī jo vairāk vecāki sievieši meitu vietā, ja tām bij kritusi uz šo dienu
ganu svētdiena, — šādās gadskārtas dienās viņas mēdz dabūt sevim kādas ganu vietnieces, lai pašas var tikt uz dieva namu un pēc tam iet varbūt kaut kur viesos. Mazās ganu meitas un ganu zēni palika guļot atkal pēc veselas nedēļas saldā un dziļā miegā, jo darba dienās viņiem bij jāceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jābrien basām kājiņām aukstā rīta rasā. Likās, ka arī viņi guļ šorīt ciešāk un drošāk nekā vienkāršu svētdienu rītos, jo apguldamies viņi gan zināja, ka varēs gulēt vairāk nekā vienu rītu un dzīvot savā vaļā vairāk nekā vienu dienu. Arī pieaugušie strādnieki, atskaitot gandrīz tik ganu meitas un saimnieces, kurām bij jāceļas uz govtiņu izslaukšanu un izvadīšanu, gulēja šorīt bez raizēm un rūpēm — it kā par atlīdzinājumu jeb izlīdzinājumu tam, ka citiem rītiem vajadzēja būt jau priekš saules tīrumā vai pļavā.
Jo augstāk kāpa saule, jo siltāks metās gaiss, jo radās arī pamazām vairāk dzīvības visās sētās, bet tanīs arvienu agrāk, kuras no dieva nama atstatāk, jo tādu sētu ļaudīm arvienu agrāk un agrāk jāiziet un jāizbrauc, lai var tikt laikā un ar tuviniekiem reizē dieva namā. Šur un tur varēja sākt redzēt jau pa vienam baznīcēnam ejam: tie bij veci nespējnieki, kuri, savu vājumu un neveiksmi zinādami, iziet agrāk, jo spēka ļaudis ir tad paiet vēl viņiem pēc uz beidzamo galu garām. Drīz atskanēja arī jauki un skaidri tāļu uz visām pusēm dieva nama zvans, un ceļi aiz baznīcēniem metās arvienu raibāki un raibāki, līdz pēdīgi tecēja no visām pusēm kā upes dieva namā, šinī draudzes sirdī, iekšā. Zvans skanēja uz otru lāgu, un ceļi metās no baznīcēniem arvienu, jo atstatāk, jo tukšāki, līdz pēdīgi pie trešās zvanīšanas redzēja vairs tikai ap pašu dieva namu ļaudis it kā ar steigšanos kopā dodamies un pulcējamies, lai varētu dabūt vietas jel kur piestāties un būt klāt pie dieva vārdu iesākšanas. Pēc tam palika atkal visi ceļi tikpat tukši un klusi kā papriekšu un arī citur visur valdīja klusums, tikpat sētās, kā laukā, bet no dieva nama pa vaļējiem logiem atskanēja drīz līdz ar ērģeļu skaņām tā dziesma: «Tu gars no dieva, svētais dievs» etc. un bij dzirdama ne tikvien paša dieva nama tuvumā, bet arī labi atstatu, it kā no šmīkstošiem svēta gara spārniem iznēsāta un izplatīta slava zilganās debesu augstībās.
Pie kāda ciemata piekalniņā, no kurienes bij redzams skaidri ne tikvien lielceļš, bet arī dieva nams, sēdēja pieminētā pirmā vasaras svētku dienā jau no paša rīta, kad baznīcēni sāka taisīties un iet pa ceļu, kāda sievišķa, uz rokas atspiedusies, nekustēdama kā tēls un stīvi skatīdamās uz lielceļu ejošos baznīcēnos, kā arī uz dieva namu.
Kad rīts bij jau sen pagājis, baznīcā pirmā dziesma noskanējusi un iesācies klusais, siltais dienas vidus, tad gāja no pirtiņas, kura stāvēja palejā, kāda cita sievišķa augšup ar bērniņu uz rokas. Pie sēdētājas piegājusi, viņa runāja: «Ko te, Lieniņ, sēdi, tūtodama kā balodis visu rītu? Nāc nu jel uz māju. Raugi, cik spirgta ir meita, izgulējusies. Acis skaidras kā zvaigznes.» To sacīdama, viņa paauklēja uz rokām bērniņu, kurš bij ļoti sīciņš, varbūt vēl tik dažas nedēļas vecs, un viņas vārdi skanēja ļoti mīlinoši.
Sēdētāja pacēla lēnam acis uz augšu, un — vai! — kas gan viņu pazītu vairs par Lienu, ja Annuža pienākdama nebūtu saukusi
pie vārda? Viņā nebij gandrīz ne ēnas no priekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi un no bēdām salauzta, kaut gan tagad tās nebij pie viņas vairs nomanāmas. Viņa bij it kā kara lauks dažas dienas pēc kaujas, kurš gan rāda vēl, ko ir panesis virs sevis, bet nemantojis vairāk kā tik kritušo karavīru asinis un pēdīgi viņus pašus savā klēpī. Lienas sejs bij tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nesamanības pilnas. Tanīs nekvēloja arī nekāda pastāvīga mātes mīlestība un laimība. Arī šoreiz viņa paskatījās uz Annužu it kā aiz gara laika un neatbildēja nekā, bet palika tāpat sēdot.
Annuža vēl pastāvējās turpat kādu brītiņu, ar bērniņu mīlinādamās, tad, atpakaļ iedama, sacīja vēl uz Lienu: «Nāc, nāc drīz, jo mēs jau abas gaidām labi ilgi. Pati arī tu šorīt neesi vēl nekā ēdusi.» Bet ir uz šiem vārdiem Liena neatteica nekā un ļāva Annužai aiziet bez nekādas atbildes.
Lienas daba bij sākusi pārgrozīties tūliņ drīz pēc tam, kad Oļiniete viņu izraidīja no savas mājas, jo tad viņa sajutās un apzinājās plašā pasaulē bez nekāda patvāra un atspaida. Viņa gāja vien it kā bez īstas atjēgas arvienu tāļāk, Kaspara meklēdama, un nostaigāja tā garus ceļus visapkārt pašā nejaukākā gada laikā, līdz pēdīgi pēc daudz trūkumiem un grūtumiem nonāca atpakaļ savā jūrmalas būdiņā. Bet tās tukšums, aukstums un pamestā būšana satrieca viņas sirdi jo vairāk. Tenis, pēc tam kad Annuža bij aizgājusi, nevarēja arī viens ilgi mājā palikt, jo tikpat sirds viņam nedeva miera, kā arī trūkums sāka spiest no mājas ārā tādēļ, ka viņiem gandrīz uz naudas vien vajadzēja dzīvot, bet vienīgais pelnītājs Kaspars pazuda ar visu savu mazo peļņas krājumiņu, kuru bij uz priekšu ietaupījis. Pelnītāja atpakaļ gaidīdami, mājnieki iedzīvoja pamazām mazus parādus, un pēdīgi Tenim vajadzēja atdot par tiem kaimiņiem vienīgo govtiņu. Citas mājas lietiņas, kuras, zināms, nevarēja būt nekādā lielā vērtībā, stāvēja turpat pamestā, bēdīgā būdiņā. Kur pats Tenis palicis, par to zināja kaimiņi tik to, ka viņš solījies arī iet uz vecu pusi pēc dēla klaušināt.
Var domāt, kā Lienai bij ap sirdi, atrodot savu jau pa daļai iemīlēto mājiņu šādā būšanā — to mājiņu, kurā bij iesākusi savu tagadējo nelaimīgo dzīves kārtu, kurā pati viņas pirmā laimība bij arvienu dziļa rūgtuma pilna, jo, kaut gan viņa savu slepeno aiziešanu no Oļiņiem un iedošanos pret viņu prātu šaī dzīves kārtā ar šo vīru varēja aizbildināt, tad tomēr kādas sāpīgas graizes sirdī nebij nekad apklusināmas. Un nu arī šī dzīvīte bij īsā laikā negaidītā un neizprotamā kārtā iznīkusi pagalam, tā ka Lienai še svešumā vienai nebij vairs nekādas palikšanas. Nākdama viņa cerēja atrast tur vismazāk jel tos pašus savējos, kurus aiziedama atstāja, — Teni ar Annužu; cerēja arī vēl, kaut gan ne visai droši, ka varbūt Kaspars arī būs ieradies mājā. Bet visas šās cerības, drošās un nedrošās, sašķīda vienā pašā acumirklī kā ziepju burbuļi. Nu Liena atradās pilnīgi posta ziņā, nelaimes gādāšanā un nabadzības paspārnē. Kaut gan bij ļoti nogurusi un novārgusi, kādēļ palika turpat pie kaimiņiem pa nakti, tad tomēr miegs viņai nenāca ne acu galā. Tik pret pašu rītu drusku atsnaudās, caur ko asaras arī bij piestājušās un viņu ceļi uz vaigiem nožuvuši, bet, ka Liena to nakti ļoti daudz asaru izlējusi, to liecināja saimniece, kura rītā, šo guļošo aplūkodama, atradusi vēl pagalvi pie vaigiem mitru.
Rītā Liena, kaut gan nekāda liela spirgtuma un iestiprināšanas nepanākusi, taisījās tūliņ uz Slātavu atpakaļ, cerēdama atrast tur jel Annužu, kura, kā viegli saprotams, bij gājusi turp laikam viņas meklēt. No laipnās saimnieces vēl drusku ar pārtiku apgādāta, Liena uzņēma atkal — spēdama vai nespēdama — tāļu ceļu pa slapdraņķi un izmirkušiem lielceļiem otrreiz uz Slātavu, kuru aizsniedza gan pēc dažām dienām, bet tik vien ar pašiem pēdējiem spēkiem, jo daudz netrūka, kad vairs nespētu tikt pie Annužas iekšā, bet būtu jāpaliek ārpus sliekšņa.
Liena, ar to pašu ģībumu kā kritusi, tā palika ilgu laiku grūtā karstuma guļā, un pēdīgi, kad no tās izveseļojās, tad bij viņas daba pavisam pārvērtusies un kļuvusi tāda kā tagad: vienaldzīga, gandrīz arī neatmanīga, nopietna un klusa. Nedz viņa vairs bēdājās, nedz arī par savām bēdām runāja, bet sēdēja vien veselām stundām, it kā kaut ko domādama, un tomēr domāt nekā nedomāja. Izlikās, ka brīžam viņa arī nekā nedzirdēja, caur ko darīja Annužai, kura to kopa ar neizsakāmu mīlestību un nodošanos, nereti īstas bēdas un neizprašanu, kad, izrunājusies vai kaut ko vajadzīgu jautājusi, nedabūja no viņas nekādas atbildes, ne vērības. Jo klusāk viņa izturējās vēl pret citiem cilvēkiem, ja kādam gadījās to sastapt un iesākt runāt, no kā viņa arī stipri vairījās.
Annuža turpretī caur gādāšanu un rūpēm, itin kā par brīnumu, bij izveseļojusies miesīgi un garīgi tā, ka viņai ne tikvien nekas nekaitēja, bet nejuta arī nekāda vecu dienu grūtuma un noguruma kā arvienu jau priekš tam. Viņai bij atnācis jaunības jautrums un modrība gandrīz jo vairāk nekā tad, kad Liena bij kopjama vēl maza. Tagad viņa atkal sevi pavisam aizmirsa un dzīvoja vienīgi tik priekš Lienas, gan rūpēdamās par viņas veselību, gan gādādama viņai uztura.
Pēdīgi, kad piedzima Lienai meitiņa, kuru nokristīja par Annu, pavairojās Annužai ne tikvien rūpesti un gādība, bet arī spēks, jautrība un prieks. Viņai bij tagad divas meitas, no kurām viena jāauklē, otra jāapgādā un abas jākopj. Annuža varēja pavadīt atkal kā pa smiekliem pie viņām veselas naktis bez miega — it kā daudzkārt agrākos laikos gan pie saviešiem, gan pie svešniekiem. Kad viņas abas gulēja vai arī kad tām nekā netrūka un nekas nekaitēja, tad Annuža steidzās vai nu pie vērpšanas, vai arī pie citiem vajadzīgiem darbiem. Viņa kā labais mājas gars zināja visu piegādāt un visu padarīt, kas vien bij spējams. Izdevīgā brīdī nogāja ar ragaviņām uz mežu, kur ar saimnieka atļaušanu salasīja un atvilka mājā sausus zarus, ko kurināt, nesa ūdeni, gādāja ar savu vērpšanu uzturu un darīja citu visu bez skubināšanas un bez žēlošanās — vienādi tik ar prieku un labprātību. Bij jādomā, ka viņa pati dzīvo pa lielākai daļai, kā mēdz teikt, no gara, jo ēdam viņu varēja redzēt reti, turpretī savu kopjamo neaizmirsa nekad.
Liena izturējās pret savu bērnu arī savādi nekā citas mātes. Brīžam viņa nelika par to labu laiku nekā vērā, lai Annuža kopj un auklē, kā var un grib, bet citām reizēm atkal glabāja viņu tā kā lauvas māte savus bērnus, neuzticēdama viņa nevienam cilvēkam, arī pat Annužai ne, un sargādama tā, it kā kad visi gribētu atņemt viņai to ar varu. Kaut gan Annuža Lienu visur žēloja un savā sirdī aizbildināja, tad tomēr šāda viņas svešādā daba
to nereti apbēdināja, jo Annuža apzinājās turējusi tādu uzticību, kādu vien cilvēks var turēt, un rādījusi tādu mīlestību, kādu vien cilvēks spēj rādīt, negribēdama par visu to nekādas atmaksas kā vien bērnišķīgas uzticības pretī. Tomēr tādas jūtas viņai uznāca tik uz kādiem acumirkļiem, jo drīz vien mīlestība tās atkal izdzēsa.
Vasaras svētkiem tuvojoties un redzot visus uz tiem priecīgi pošamies, Liena kļuva jo domīgāka, tumšāka un klusāka un tā arī tagad, pirmā svētku dienā no Annužas aicināta, nenāca vis vēl nebūt uz māju, bet palika joprojām pakalniņā sēdot, uz dieva namu lūkodamās. Vasaras svētki bij arī viņai arvienu varbūt pašas mīļākās dienas pa visu gadu. Nevienu reizi vēl, no pašas bērnības sākot, viņa nebij palikusi šaī dienā uz dieva namu negājusi, bet šoreiz bij jāpaliek un dievs zin kad varēja cerēt atkal tikt! Vai nebij vien priekš viņas pagājuši visi vasaras svētki uz neatnākšanu? Kā gan lai viņa vairs un īsti šādā būšanā iet uz dieva namu, kur visi viņu uzlūkotu kā kādu brīnuma radījumu un nestāvētu varbūt vairs neviens tuvumā? Kā lai viņa iet savā nabadzīgā apģērbā, izvārgušā izskatā un ar visiem tiem piedzīvojumiem, kuri viņai atgadījušies šinī gadā? Vai Liena domāja par baznīcas iešanu patiesi tā vai citādi, tas nav zināms, bet prāts uz turieni viņai stāvēja gan, jo to varēja viegli nomanīt tādēļ, ka citādi vis viņa nebūtu šās vietas izraudzījusi, kur var redzēt lielceļu un dieva namu, un citādi vis turp ar tādu pastāvību nelūkotos.
Annuža, iedama atpakaļ no Lienas uz savu pirtiņu, ieraudzīja nākam no otras puses uz turieni kādu citu sievišķu. Tā bij Oļinietes vecā kalpone Grieta, kura dzīvoja tur, jau meitā būdama. Pie pirtiņas durvīm viņa sagaidīja Annužu un, labdien padevusi, sacīja:
«Vai tevīm arī, māsiņ, ir mājas diena līdz ar mazo meitu?»
«Man jau tagad gandrīz citu dienu vis nekādu nav kā tik mājas dienas,» Annuža atbildēja un apsēdās uz sliekšņa.
Grieta atšķīra viegļi lakatiņu no bērna sejiņa, lai var viņā pilnīgi ieskatīties, un iesaucās priecīgi mīlinošā balsī: «Nomodā ir! Es domāju, ka guļ. Lūk, kas par labu meitu — cik mierīgi dzīvo! Māte laikam baznīcā?» To sacījusi, viņa apsēdās Annužai līdzās uz sliekšņa.
«Kas nu, mīļo, dos tagad uz baznīcu tikt!» Annuža bēdīgi nopūzdamās izsaucās. «Kur nu gan tāda lai rādās, kā no kapa uzcēlusies? Drēbju, ko mugurā vilkt, arī nekādu nav.» Še Annuža cieta brītiņu klusu un tad runāja tāļāk: «Agrākus laikus gan ne ar siešanu mājā nepiesietu, bet tagad jāpaliek negribošai. Tanīs pašās baznīcas žēlabās arī gan laikam sēd visu rītu kalniņā kā sasalusi — ne runā nekā, ne atbild. Es nupat biju aicināt, lai nāk uz māju, bet tik paskatījās drusku un palika turpat, lai mēs abas ar meitu darām ko darīdamas.»
«Tāda daba, māsiņ, bij savā laikā arī manai saimniecei,» Grieta, pie Annužas tuvāk pieliekdamās, pusčukstēdama stāstīja. «Kad uznāca vien kādas bēdas vai nelaime, tad, kur nosēdās, tur sēdēja vai visu dienu, ne vārda nerunādama, līdz pa garāku laiku pamaz atkal atlaba. Tu jau, māsiņ, atminēsi pati gan labi vēl to laiku, kur pirmā vasarā pa tavai ienākšanai Irbēnos nodega no zibens mums dzīvojamā māja un palika Oļiņiem iekšā arī meitiņa Trīnīte,
drusku vecāka par šo Lienas Anniņu; tad viņa kādu pusgadu nerunāja gandrīz neviena vārda un nelika vērā par neko, lai māja un dzīve pavisam vai iznīkst. Šaī lietā tad ir Liena itin kā Oļinietes meita, kaut gan iekš cita visa gluži otrāda.»
Grietai šo runājot, Annuža itin kā iztrūkusies paskatījās uz viņu, bet tā to neredzēja, jo viņas acis bij grieztas uz to pusi, kur Liena sēdēja, un, ja viņa arī redzētu, tad tomēr tur varbūt nekā nepamanītu. Kad Annuža uz to nekā neatbildēja, tad Grieta, laikam domādama, ka tai tas nav bijis par patikšanu, ka viņa atradusi Lienas dabu dažā ziņā Oļinietes dabai līdzīgu un iedrošinājusies to dēvēt šaī lietā gandrīz par Oļinietes meitu, runāja vēl pati, it kā gribēdama šo savu pārkāpumu izlīdzināt caur to, kad dod sev Annužas vietā tādu atbildi, kura Lienu aizbildina: «Bet tas jau, māsiņ, nav nekāds brīnums, ka cilvēks pa gadiem šo un to no otra pieņem, īsti vēl jaunās dienās, un Liena ir visus savus jaunekles gadus pie Oļinietes pavadījusi. Turpretī jābrīnās gan par to, ka Oļiniete ir spējusi Lienai tik maz no savas dabas iedot jeb ka Liena ir spējusi tik maz no Oļinietes dabas pieņemt — un no tās ļaunākās it nepavisam. Tu gan, māsiņ, nemaz nevari ticēt, cik nelabs gars valda tagad mūsu mājā, kamēr Liena no mums aizgājusi! Nevienā vietā nav vairs nedz prieka, nedz jautrības, nedz mīlestības. Pats tēvs, tas ir nogrimis grūtsirdībā pavisam un sēd vien savā istabā vienās bēdu nopūtās, bet pašai tas duras sirdī kā nazis, ka viņš ne tikvien nepalīdz par Lienas nelaimi priecāties, bet sajūt vēl grūtas žēlabas. Ne vairs ir mums, saimei, nekādas kārtīgas parīkošanas, nedz labpatikšanas pie darba, bet visi tā vien iet it kā par garu laiku ar īgnumu. Pati ar Prātnieku kopā tik vien gudro, kā Lienai vairāk atriebties un kā viņu vairāk bēdināt. Ak, cik viņi bij priecīgi rudenī tad, kad padzirdēja, ka Liena neesot vis Kasparu atradusi, bet atnākusi dzīvot šurp pie tevis pirtiņā. Tagad pauž cik vien varēdami tādas valodas, ka viņi varbūt neesot nemaz laulāti un, ja arī esot laulāti, tad Liena caur to tikvien pievilta, jo tam laulātājam vajagot būt bijušam nevis mācītājam, bet tikvien kādam blēdim, kurš iemantojis kaut kur mācītāja amata mēteli. Šo nu visiem stāsta un vēlas, lai tas nāk arī pašai Lienai ausīs.»
«Dievs zin, mīļo, cik un kādas valodas nav arī jau še izdzirdētas un kādas vēl nebūs jādzird,» Annuža, bērniņu ar knupīti klusinādama, atbildēja. «Gan es neļauju tādos neliešu vēstnešos klausīties, bet tomēr nosargāt nevar, jo uz šādām pasakām visiem mēles niez.»
«Tas ir, māsiņ, viss no viņiem pašiem, no Oļinietes un Prātnieka vien sataisīts, runātāji vai nu piekūdīti, vai arī daži, kas lētticīgi, pārliecināti, ka viss ir patiesība, ko stāsta,» Grieta runāja tāļāk. «Arī mani Prātnieks un saimniece gandrīz tikpat kā sūtīt sūtīja šurp un turklāt vēl ar tādu gudrību, it kā gribēdami būt līdzcietīgi, lai Lienai nākot taisnība labāk pie laika zināma, nekā kad tā vēl nezināšanas bēdās nomokoties. Man negribējās stāvu atteikties, jo tad atkal no pašas glābties vairs nevarētu, tādēļ nodomāju atnākt tik uz tevi un izrunāties, un, ja tad tu gribi, tad vari arī izstāstīt, jo tu pati, māsiņ, zini vislabāk šās lietas taisnību un arī to, kas ir Lienai stāstāms un kas ne.»
«Ko nu, mīļo, vēl es stāstīšu, jo, kā jau pieminēju, tad šā darba darītāju ir diezgan,» Annuža atbildēja. «Aiz tādiem pašiem
stāstiem, raug, tur nu sēd kalniņā kā bez atmaņas. Kamēr vēl šādu valodu nedzirdēja, tikām, lai nu tās bēdas un miesas vājums bij, kā bij, bet prātam nekaitēja vēl daudz nekas kā nu tagad, kur saka vien vairāk šo un to dzirdēt, caur ko grimst arī arvienu dziļāk šādā neatmanības vienaldzībā iekšā, kas nezīmējas nebūt uz labu. Es domāju, bet nevaru izdomāt, kā lai turpmāk no šās nelaimes glābjamies, kura nāk virsū pavisam kā pārspējoša un nedziedējama kaite. Kaut būtu vien iespējams, tad ietu atpakaļ vai uz pērnājo dzīves vietu jūrmalā, jo tur svešā pusē būtu gan pret mēļu ļaunumu drošības diezgan, — bet kā lai turp nokļūstam un no kā lai tur uzturamies? Še atrodas vēl kāds nekāds darbiņš vai palīdzība, tā ka varam dzīvību vilkt, — bet kas tur to dos? Dievs zin kur ir palicis Tenis arī. Es gaidu, gaidu, ka varbūt uzklīdīs, bet nevar vien sagaidīt. Nespēka un auksta laika dēļ būs viņam arī vajdzējis pavadīt kaut kur ziemu, bet nu tagad vajadzēja būt jau gan atnākušam.»
«Viņš, māsiņ, varbūt nemaz nezin, ka jūs še dzīvojat,» Grieta sacīja, «tādēļ būs aizgājis, kas zin, uz jūrmaliešiem atpakaļ.»
«Nu, tur viņš dabūtu jel zināt, ka mēs esam še, un varētu nākt apklaušināties,» Annuža pārmetošā balsī sacīja. «Lai nu gan gādnieks viņš nav nedz bijis, nedz arī būs, bet tomēr mums derētu jel kaut kāda piepalīdzībiņa jel pie citas dzīves vietas atrašanas, kā jau es minēju. Tad man iznāktu arī vairāk laika palikt pie Lienas un sargāt viņu no gara vājības, bet tagad, viena pati būdama, nevaru nekā vairāk paspēt.»
«Ak tu brīnums! Kā gan tam cilvēkam nevar klāties, kad dievs to savā prātā ir nodomājis,» Grieta pa brītiņu runāja. «Mēs nu, māsiņ, kad satikušās, varam izrunāties, Lienai es, zināms, ar tādām valodām neuzmākšos, bet saki — ko tu pati īsti domā par Kaspara pazušanu? Par to vecīti nebūtu nekāds brīnums, jo viņam ir gandrīz viena alga, vai paliek šur vai tur, vai klājas šā vai tā, bet Kaspara pazušana man nav un nav saprotama. Ļaužu mēlēm es arī negribētu ticēt, bet tomēr kādam noslēpumam tur vajaga būt.»
«Par to, mīļo, es arī esmu domājusi visus prātu prātus, bet neesmu varējusi nekā izdomāt,» Annuža, bērniņu iemidzinājusi un uz rokas atspiedusies, nopūzdamās runāja. «Bet tomēr ar laiku vajadzēs izskaidroties arī šai lietai, jo vai gan viņu vien dievs pametīs apslēptu? Lai domā cilvēki kā domādami un lai runā kā runādami, bet to es ticu stipri, ka nāks brīdis, kur vajadzēs palikt kaunā visiem Kaspara neslavas cēlējiem, tīšiem vai netīšiem. Tas nu ir ticams gan, ka viņam būs kaut kas noticis bez paša noziegšanās.»
«Tā, tā, māsiņ, es arī domāju, lai nu gan sacīt tā nesaku nedz saimniecei, nedz citiem,» Grieta piekrita Annužai ar sirsnību, «jo ko gan caur sacīšanu pie tādiem cilvēkiem panāksi? Nekā cita kā tik ienaidu. Redzēs, jā, redzēs, kas dzīvos, ko dievs darīs šaī lietā, ko citā, jo nezināms viņam nekas nav.» To runādama, viņa pacēlās uz projām iešanu un beidzot vēl teica: «Nu, māsiņ, esam parunājušās — man jāsteidzas atkal mājā, lai varu tikt vakara cēlienā uz ganiem — jāslauc pašai govis vis.»
«Nu jā, ko nu citu? Jo, kamēr aiziesi, — būs dienvidus pāri,» — tā Annuža, arī pieceldamās uz iekšā iešanu. «Labi nu gan, ka atnāci parunāties, jo es nekur projām tikt nevaru. Rītu
gan gribētu iet pēc ilga laika uz dieva namu, bet nevaru nemaz uzdrošināties Lienas ar bērnu vienas atstāt. Kaut varētu dabūt jel kādas vietnieces.»
«Es atnāktu gan vai taī pašā šās dienas ceļa slavā,» Grieta teica, «bet esmu arī pati padomājusi iet uz dieva namu un tad no turienes vēl līdz dēlam, ar kuru neesmu ilgi tikusies un arī nezinu, kā viņam tagad klājas, kā ne.»
«Tā, tā, mīļo, zināms, zināms!» Annuža, it kā Grietu iedrošinādama, iesaucās. «Ikkatrs tāpat pa tām vaļas dieniņām grib kur izstaigāt.»
«Nu, es domāju, ka pa to laiciņu paauklēs gan Liena savu meitu viena pati pa māju, tik taisies vien un ej,» Grieta, vēl mazajā paskatīdamās, pieminēja. «Lai mācās vien auklēt jel pati arī.»
«Laikam tāpat gan būs jādara,» Annuža atbildēja un, pēc tam ar Grietu atvadījusies, iegāja iekšā, kamēr tā steidzās uz Irbēniem atpakaļ.
Klusais dienas vidus bij jau pagājis, kad atskanēja no jauna dieva nama zvans, un drīz pēc tam bij atkal visi ceļi baznīcēnu pilni. Tie staigāja gan uz mājām atpakaļ, gan uz ciemiem viesoties radiniekiem vai labiem draugiem līdz īstā jautrībā. Un kā gan bij viņiem šodien jautriem nebūt! Šodien, taī dienā, uz kuru bij dažs ieaicinājis sev viesus jau ap ziemas svētkiem, — kur cits staigāja to ceļu, uz kuru bij sācis taisīties jau pagājušā vasarā, ja dievs liek dzīvot, un turklāt vēl pie paša jaukākā laika, kāda vien kurš varēja gaidīt!
Liena pārnāca atpakaļ mājā tik tad, kad bij gandrīz jau visi baznīcēni pārgājuši. Viņa, no Annužas aicināta, nosēdās un sāka auklēt savu bērniņu, kamēr Annuža pati gāja gādāt par maltīti. Pirtiņā bij visās malās pilnīga nabadzība, kāda ar šo pajumtu ļoti saderēja, bet arī pilnīga glītība, kādas vis nevar allaž šādos pajumtos atrast. Maltīti aiz galda trūkuma abas iemītnieces noturēja uz soliņa. Gan nu maltīte, kā lēti protams, nebij necik bagāta, tad tomēr priekš ēst griboša diezgan laba. Bet Lienai bij, kā likās, vienaldzība pārspējusi pat ēšanas gribu, jo viņa ēda gan, bet bez īstas garšas.
«Kaut tu, meit, dzinusies šādu prāta aukstumu atmest,» Annuža, pusdienu nokopdama, sacīja, kad Liena atkal uz dažiem jautājumiem nebij viņai nekā atbildējusi un pie dažas uzsāktas valodas nemaz nepievienojusies. «Ir citiem cilvēkiem arī jācieš savas bēdas un jānes savs krusts, bet kuru tu esi redzējusi tā darām? Šādai dabai paļaudamās, tu nevarēsi nekad pilnīgi iestiprināties nedz miesīgi, nedz garīgi. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kura no dieva šādā ziņā piemeklēta. Gan viņš pats zin, ko ar katru cilvēku dara, ar savu prātu mēs viņa padomam cauri nespiedīsimies un ar spītību samaitājam tik sevi pašus vien. Raugi mest visas tās tumšās domas, ar kurām tu kaujies, no prāta laukā un sāc kavēties ar kaut kādu darbu. Ja gribi, tad es apgādāšu priekš tevis arī ratiņu un vērpienu, lai tiek abām ko darīt.»
Liena uz šiem sirsnīgiem vārdiem atbildēja Annužai tik vien ar savādu pasmiešanos, no kuras tai sametās pat vai bail. Viņa bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažādās prāta būšanās, tāpēc tādu smiešanos pazina un neturēja viņas nebūt par labu,
bet raudzīja palikt arvienu Lienas tuvumā un sāka mēģināt griezt viņas prātu pie kaut kādiem kavēkļiem un darbošanās. Brīžam tas viņai izveicās diezgan labi un Liena sāka darboties ar drusku jautrāku garu gan pie sava bērniņa glabāšanas, gan pie grāmatas lasīšanas vai dziedāšanas, gan arī pie kādiem nekādiem saimniecības darbiņiem, bet brīžam turpretī atmeta visu un dzīvoja nevērīgā savvaļībā.
Tā pagāja visa pēcpusdiena un pienāca vakars, kurš bij pavadītai dienai jaukumā ļoti līdzīgs: silts, mīlīgs un kluss. Liena, kaut gan aicināta no Annužas daudzkārt iekšā uz dusu, sēdēja atkal un labi vēlu tīruma malā, nakts tumšumā lūkodamās. Bij arī patiesi ļoti mīļi un patīkami tik jaukā naktī laukā būt: šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis, bij dzirdami zirgu pulkstenīši, un atskanēja arī daža dziesma no pieguļniekiem, šiem allaž jautriem un spirgtiem dabas bērniem. Viņiem bij gaidāma rītu arī vēl pilnīgāka svētku diena, tādēļ uz gulēt iešanu nevajadzēja nemaz steigties, bet varēja dzīvot, jokot un tērzēt pēc sirds patikšanas ap ugunskuru, pie kā dažiem netrūka arī alus un citas svētku pārtikas. Šur un tur staigāja jauni ļaudis pulkos pa ceļiem un ciemiem izviesodamies, satikdamies vai arī izpriecādamies tāpat jaukā blāzmainā naktī. Viņu jautrās valodas un smiekli skanēja nakts klusumā labi tāļu. Brūnie pavasara vaboļi skraidīja šurp un turp, tā ka viņu spārnu rūkšana nemaz neapklusa. Bet par visu skanēja jo jaukāk un varenāk lakstīgalas dziesmas no kādas atstatākas ievu gravas. Nakts vēsmiņa izplatīja šās daiļās skaņas līdz ar ievu un citu koku ziedu smaršu tāļu visapkārt sapņu pilnā naktī.
Vai Liena tur sēdēja, arī patiesi šo nakts jaukumu baudīdama, tas nav zināms, jo klusu viņa sēdēja, klusu piecēlās un iegāja pirtiņā tad, kad sāka jau mesties gaišāks, izplatīties viegls rīta dzestrums un kad bij visi tie pieminētie nakts jaukumi izzuduši un apklusuši pat līdz lakstīgalas dziesmām.
Nevar arī zināt, cik un vai pavisam Liena dabūja to nakti gulēt, jo, kad Annuža uzcēlās, kas nebij visai vēlu, tad atrada jau viņu arī nomodā un domīgi sēdam tāpat kā arvienu.
Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bij vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aiziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās pati drīz vien būt atpakaļ.
Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērniņu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzams, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu.
Patlaban, sprediķim iesākoties, Liena nonāca aizkususi un sakarsusi pie kādas kaimiņu baznīcas, uz kuru bij viņa staigājusi daudzkārt agrākos gados līdz ar citām meitām gan bībeles, gan kapsētas svētkos*, gan arī citās dienās, tādēļ viņa arī zināja uz turieni taisnu, mierīgu kāju ceļu pa mežiem, ganībām un pļavām.
Pie vaļēja baznīcas loga apstājusies un nolikusi bērniņu zālē, sāka klausīties patlaban sludinājamos priecas vārdos.
Laiks bij šodien ļoti karsts un gaiss smags, tā ka bez šaubīšanās varēja gaidīt drīzumā pērkoņa gaisu, jo padebeši arī sāka cilāties un pieaugt acīm redzot. Šī baznīca bij šodien ļoti pilna tādēļ, ka vakar turēja viņā dieva vārdus skolotājs vien, un tādēļ lielākā daļa ļaužu taupījās uz šo dienu, caur ko nu bij iekšā karsts, smags un gurdinošs gaiss, kas izdzina jau priekš sprediķa labu tiesu klausītāju laukā. Pie logiem, kur Liena stāvēja, sāka krāties arī citas un visvairāk vecīgas sievišķas. Dažas no viņām sāka aiz gara laika raudzīties Lienā un viņas bērnā it kā ar brīnīšanos, bet, zināms, tik no atstatuma. Nevar gan teikt, ka Lienas novalkātais apģērbs un viss viņas izskats nekrita citiem acīs, it īsti vēl še svētku dienā pie dieva nama. Ap viņu sāka stāties arvien vairāk sievišķu, tā ka drīz bij sastājies jau vesels apdārzs. Tās, kas nāca klāt arvienu no jauna, nemaz gan nezināja, ko šī sastāšanās īsti nozīmē, bet to domāja arvienu, ka tur vajaga kam savādam būt, par ko visiem jābrīnās. Visi notikumi par Lienu un Kasparu bij zināmi gan arī kaimiņu draudzēs, turpretī viņus pašus pazina gan varbūt tik retais. Bet še vidū atgadījās kāda sieva no slātaviešiem, kura, viesodamās pa svētkiem ar savējiem šaī draudzē pie radiem, bij atbraukusi arī šodien uz dieva namu. Viņa bij gandrīz Irbēnu kaimiņiene un pazina Lienu no bērna kājas, kā arī zināja visus viņas pēdējo laiku piedzīvojumus galu no gala un ar visiem izpušķojumiem. Šī nu priecājās, ka bij piedzīvojusi izdevīgu brīdi, kur varēja likt savu zināšanu lietā un būt par ievērojamu šaī rupji un bezkaunīgi ziņkārīgā drūzmā. Viņa sāka stāstīt pusbalsī vienai un otrai sievai: «Lūk, lūk, šī ir, šī ir tā Irbēnu Oļinietes audzēkne Liena, kuru bij kāds blēdis ieēdinājis un aizvīlis sev līdz, tad dabūjis laikam kaut kāda cita blēža, kurš pameties par mācītāju un licies, it kā abus salaulājot, bet, lūk, te nu stāv pievilta, pamesta un atstāta kā nabadze līdz ar bērnu, — te var redzēt, kā grēciniekam iet dieva sodība uz pēdām līdz.»
Šī valoda izplatījās ātri no mutes uz muti, un drīz viņu runāja visa drūzma gandrīz jau pilnā balsī vai vismazāk tā, ka Liena varēja visu to skaidri sadzirdēt, bet viņa, pret logu pagriezusies, stāvēja kā klints stabs, kas gan vis drūzmai nepatika, jo viņa gribēja redzēt labprāt tās seju, tādēļ sāka spiesties gar mūri un mēģināja skatīties no turienes, bet arvienu un visapkārt no dažu soļu atstatuma. Tagad bij iespraudušies drūzmā jau daži vīrieši arī, caur ko viņa kļuva vēl nemierīgāka, jo tie spiedās cauri, bet sievieši, kuri stāvēja priekšējās rindās, turējās pretī, gāzdamies atpakaļ, kad no muguras viņus spieda uz priekšu, jo Lienai tuvu iet visi vairījās, kaut gan viņu redzēt vēlējās ikkatrs.
«Kaut varētu dabūt redzēt, kāds jel ir tas bērns, vai tāds pats kā citi bērni vai savāds?» kāda sieva pusdikti čukstēja.
«No bērna nevar zināt nekā,» slātaviete atbildēja. «Tas ir tāds pats kā citi bērni, bet tik drusku sīciņāks vien.»
Pa starpām bij dzirdami arī tīši pārestības un kaitināšanas vārdi pret Lienu, īsti no dažiem vīriešiem, kuriem nepatika jo vairāk, ka viņa neliek nemaz vērā, kas ap viņu notiek.
Mācītājs skaidroja sprediķi to, kuri grēki ir pret svēto garu un netiks piedoti nedz šaī, nedz nākošā laikā. Pa logu skanēja
laukā bieži vien starp citiem šie vārdi: grēcinieki, grēcinieki, elle, mūžīga pazušana! Dažas sievas, to dzirdēdamas, runāja: «Klau, klau, krustmāt, ko sludina par tādiem! Ak, kaut jel reiz tie grēcinieki sāktu atgriezties no sava platā ceļa trakošanas! Vai atkal grib nopelnīt un atvest sēra lietu kā Zodomas laikos arī pār visiem labajiem cilvēkiem savu grēku dēļ līdz?»
«Ko tur, māmiņ, tādiem līdz biedināšana, ko sludināšana,» otra atbildēja. «Tur piegājis runā tikpat vai, raug, pie tā baltā mūra. Tādi atjēgsies tik tad, kad sāks skanēt bazūnes un kad ar saviem grēkiem būs elli jau sakurinājuši septiņas reizes karstāku nekā krāsns kvēlu.»
«Dievs to zin, dievs to zin!» cita izsaucās. «Redzēs, kā viņi tur to karstumu izcietīs. Tagad no tās pašas šejienes uguns lai uzkrīt vai viena pati dzirkstelīte uz rokas, ir tūliņ jākliedz, bet kā gan tur nebūs? Ak kungs, ak kungs!»
«Vai nu, vecenīt, labā diena būs? Dievs zin kā tur kurš nekauks, kā nevaimanās!»
Caur to, ka Liena, kā izskatījās, nemaz nedzirdēja, kas ap viņu notika, apkārtējie sāka turēt šādas un šām līdzīgas valodas arvienu drošāk un pēc gandrīz bez nekādas pievairīšanās. Piepeši viņa apsviedās apkārt ar savādu izbaiļu pilnu seju, iekliedzās: «Elle, elle!» — un devās ļaužu vidū iekšā. Tie izbijās un sāka skriet kliegdami projām, jo vairāk sievieši. Liena, izskrējusi drūzmai cauri, apstājās tikpat piepeši, kā iesākusi skriet, un rādīja uz tuviem pērkoņa padebešiem, runādama: «Lūk, lūk, kur Kristus brauc uz pastaru tiesu!» — tad apsēdās uz sola un sāka, ļaudīs skatīdamās, savādi smieties, rokas plātīdama.
«Lūk, kā grēki plosa pašu grēcinieku jau virs zemes!» kāda sieva iesaucās. «Dievs zin kā nebūs vēl tur viņā pasaulē.»
Liena, kā saprotams, no savas draudzes ļaužu acīm bēgdama, negāja vis uz Slātavas baznīcu, bet gribēja še nepazīta paklausīties dieva vārdos; tomēr, kā redzams, viņai bij ļoti vīlies, jo vajājošās acis pazina un uzlūkoja viņu arī še kā kādu brīnumu, — ļaunās, paštaisnās mēles mētāja viņu arī še ar akmiņiem, sodu un pazudināšanu sludinājam dzirdēja viņa arī še no visām pusēm, tāpēc viņas prāts, kurš bij pārmākts jau bez tam, pēdīgi pārcēlās pavisam un — Liena iekrita pilnīgā ārprātā.
Kādu acumirkli uz beņķa sēdējusi, uzslējās atkal augšā, kliegdama: «Deg, deg! Uguns, uguns!» — un skrēja atpakaļ turp, kur bij stāvējusi, jo viņai ienāca varbūt vēl kaut kāda jausma par bērnu. Sievieši, to redzēdami, bēga atkal ar joni projām, jo daži bij sākuši tuvoties zālē mierīgi guļošam bērniņam. Taī pašā acumirklī iegraudās piepeši bargi pērkons un sāka līt. Liena apstājās, pārbijās un tad, vēl kādas reizes briesmīgi iekliegdamās, devās caur ļaužu vidu projām, jo tie daudz un dažādie kliedzieni bij izaicinājuši nelaikā labu tiesu baznīcēnu ārā.
Vasara ar savu jaukumu bij pagājusi un rudens ar savu svētību atnācis. Pļaušanas svētku rītā sēdēja Slātavas draudze dieva namā* ar pateicības pilnām sirdīm, gaidīdama dieva vārdus iesākam. Pietuka Krustiņa labdarīšanas biedrības koris bij apņēmies un sataisījies pušķot šo dienu no savas puses ar kādām četrbalsīgām dziesmām. Dziedātāji sagāja ērģeļu korī* drošiem soļiem un ar tādu tiesību kā kādi korporācijas locekļi savā iznomātā kortelī*. Un kurš gan varēja iedrošināties viņiem šo tiesību kaut kādi aizskart vai liegt? Vai ikkatram draudzes loceklim nebij jāuzlūko šie gājēji ar godbijību un cienīšanu? Vai draudzei nebij jāzina, ka tas troksnis, ko viņi ieiedami ceļ, nav vis viņu pašu, bet draudzes labā? Kurš drīkstēja pārsaukt šos ienācējus par viņu izturēšanos? Kurš drīkstētu dēvēt viņu smīnēšanu, ja pat smieklus un čukstēšanu par pārgudrību, caur kuru grib rādīt, ka viņi nav nebūt tādi vien, kādi tie, kas sēd tur apakšā? Jo vai vēl vajadzēja izskaidrot, kas šie tādi ir, kuri saiet korī? Vai nošu grāmatas vien jau nesludināja skaidri, ka tie ir dziedātāji — dziedātāji, kuri neiet vis par maksu, bet no labdarības? Vai tādēļ tas varēja būt par daudz, ka jau viņu saiešana vien grieza tikko ne visu baznīcēnu acis turp — uz ērģeļu kori? Jo kas gan ir baznīcēni priekš viņiem — dziedātājiem?
Pēc dziedātājiem ienāca pa brītiņu ērģeļu korī Švauksts ar neganti čīkstošiem zābakiem*, sarkano šalli ap kaklu virs svārkiem, lielu, vecu gardibeni uz rokas*, mazu ceļinieka somiņu pie sāniem un baltiem cimdiem rokā, virs kuriem bij samaucis daudz gredzenu. Viņš, kā jau arvienu taisījās un solījās, bij nogājis pagājušā pavasarī patiesi uz pilsētu dzīvot, solīdamies ietaisīt tur lielu tirgošanos ar liniem, labību un visiem laucinieku ražojumiem. Šad un tad Švauksts piestājās arī gan pilsētā par pircēju pie daža laucinieka preces, aplūkodams tikpat pašu laucinieku, kā arī viņa preci caur pangsneju jeb uz deguna uzspraužamo brilli it kā no kalna gala, bet aiz latviešu valodas trūkuma viņš nespēja nekad ar lauciniekiem sarunāties. Turpretī, kad atgadījās kāds, kas prata vāciski, tad Švauksts aplūkoja tādu caur pangsneju vēl varenāk un aizgāja, šos vārdus uzsaukdams: «Was? Bauer schprechen par deitsch?» Vēlāk dažs viņu redzēja kaut kur par bodes puisi vai citur par sētas apkopēju, tad pie kādiem linu tirgotājiem par svaru puisi, kur izlikās allaž par linu zortētāju jeb brāķeri un runā turējās saviem kungiem visur līdz, sacīdams: «Uns kan zahlen mehr preis, wi andere, darum das wir... e... me... liferejam preci selber akurat direkt uz auslandi un umkostes
ist fir uns... mm... pavisam schtrunt! Zehn tausen rubel so oder so - wi spitschk!» Pēdīgi bij dažs viņu redzējis arī pie namu mūrētājiem par kaļķu taisītāju un ķieģeļu pienesēju. Tur viņš stāstīja tāpat lieliski: «Also uns machen famose jebeide mit seks taschen fir zwei under tausen rubel silber jelt. Wir einrikten dort loschis fir heren, maschinu ausstelung, pakamber fir - fir das wirtschaft, gros lehģer no... no... ei deiwel — no sveces un ziepes, apteķer fir medicinen, goldmacher, restorazij, wo trinken, schlafzimer, heiskeler fir weinnihderlage unt ales mehjlige.» Visās vietās un ikkatram viņš darīja sevi pazīstamu ar šiem vārdiem: «Mihr eisen her Schwaukstē.» Pēdīgi uz rudens pusi bij Švauksts redzēts vēl silā pie slīperu tēšanas* un tagad pat pagājušā nedēļā atnācis atkal mājā.
Ērģeļu korī uzgājis, viņš apgriezās uz papēža apkārt, uzsprauda pangsneju uz deguna un sāka skatīties vispirms stāvu gaisā, tad uz sanākušiem dziedātājiem un pēdīgi pār visu baznīcu. Pēc tam atkal pangsneju noņēma un laida to, aukliņā turēdams, labu brīdi pa gaisu apkārt un pēdīgi palaida vaļā svabadi karāties līdz ar balto, garo pulksteņa ķēdi, pie kuras bij tagad piekārts spīduļu jo vairāk. Pēc visa tā Švauksts piegāja pie kora malas, izrāva ļoti cēļi un ar lielu sparu sarkanraibu lakatu no svārku ārpuses krūšu kabatas un izšņauca viņā degunu, kurš izdeva še baznīcā ar daudz atbalsīm tādu troksni, kādu izdod medinieka vai pasta vīra rags mežā*. Kad draudze sāka griezties un skatīties uz kori, gribēdama to raga pūtēju ieraudzīt, tad Švauksts savicināja lakatu vēl kādas reizes pa gaisu, iekam noglabāja atkal kabatā, lai skatītāji neviļas un nepieskaita šā trumetēšanas goda citam.
Pa brītiņu vēlāk, kad Švauksts jau atkal bij dažādi izkustējies, gan drusku pastaigādamies un uz papēžiem grozīdamies, gan pārliekdamies pār kora malu tā, ka lai spīduļu ķēde ar pangsneju karājas tāļu lejup, atvērās ģērbkambara durvis un no turienes iznāca skolas kungam līdzās ar lielu, platu partitūru jeb dziesmu vadoņa grāmatu padusē Pietuka Krustiņš. Viņa vaigs bij kluss, nopietns un cienīgi svarīgs, soļi mēreni un viss izskats it kā kāda smaga nastu nesēja. Pietuka Krustiņš zināja it labi, kāda ir tā vieta, kurā viņš tagad ceļ savu grēcīgu kāju. Un ak! Pietuka Krustiņš zināja daudz, daudz vairāk nekā tik to vien, kā baznīcā jāieiet. Cik reizes jau Pietuka Krustiņš nav baznīcā bijis! Vai gan šī ir viņam pirmā? Lai redz draudze un ņem priekšzīmi no Pietuka Krustiņa, ar kādu no grēku atzīšanas dziļi nolocītu un savā cilvēcīgā vājībā padevīgu sirdi viņš nāk Tā Kunga pagalmos iekšā. Kad Pietuka Krustiņš, kurš zina tik daudz rakstu un tik daudz mācību, iet tik uzcītīgi, atzinīgi un ar tādu vajadzību dieva namā, kā gan tad nav jāiet tiem, kuri grābsta grēku atgriešanās ceļu kā miglā, kuri nemaz nezina, ka uz šādiem un varbūt vēl svētākiem ceļiem ir jāsataisās ar rakstu jeb īpašu grāmatu palīdzību, vai kuriem trūkst vismazāk tās kritiskās literatūras pārzināšanas, ka varētu izšķirt, kuras no šās vajadzības grāmatām ir pēc jaunākiem atradumiem un pārbaudītām metodēm jo teicamas? Un tad tomēr vēl Pietuka Krustiņam ir tikko īsta saprašana, kā jāstaigā basām gara kājām pa akmiņainiem un ērkšķainiem atzīšanas ceļiem uz pestīšanas kalniem, no kurienes viņa cerība nāk*.
Kad Pietuka Krustiņš, turēdamies skolas kungam līdzās, bij izgājis iekšbaznīcai cauri un sāka iet pa ielu uz kora pusi, patiesi
no ikkatra baznīcēna redzēts un uzlūkots, tad Švauksts uzgrūda veikļi pangsneju uz deguna un, galvu izslējis, sāka viņā skatīties. Kad kādu brītiņu bij skatījies un palaidis nācējus jau līdz baznīcas vidum, tad sacīja pusdikti: «Ah! Wolgeboren her Krusting Petak.» Pēc tam, pangsneju noņēmis un laizdams atkal, aukliņā turēdams, pa gaisu apkārt, nogāja uz kora trepju galu, kur apsveicināja Pietuka Krustiņu, smalki nolocīdamies un ar šiem vārdiem: «Bongžūr, musje Petak!»*
«Vesels!» Pietuka Krustiņš, roku pretī sniegdams, atbildēja un sāka iet tāļāk. Bet Švauksts, uz papēža apgriezdamies, turējās viņam līdzās un jautāja:
«Wirt sein heite deitsch konzert?»
«Mans koris dzied tik latviski,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar īpašu lepnumu.
«Ak! Das ist schahde!» Švauksts izsaucās.
Pietuka Krustiņš neatbildēja uz to vairs nekā, bet nolika savu partitūru, piegāja pie kora malas, nostājās, aplūkoja sapulcējušos draudzi, ņēma kabatas lakatiņu, nošņauca degunu, bet, zināms, bez trokšņa un tad apsēdās turpat uz kāda sēdekļa pie kora malas, nogrimdams smagās un dziļās domās.
Dieva vārdi iesākās, un pie kora malas piegāja arī Drekberģis, kurš piederēja pie dziedātājiem un turēja rokā apzeltītu dziesmu grāmatu. Švauksts, viņu ieraudzīdams, uzsprauda atkal pangsneju uz deguna un sāka aplūkot Drekberģi kā kādu brīnuma kukaini. Tad, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja par Drekberģi: «Was ist das per kerl?»
Pietuka Krustiņš, kuram tāda Švauksta izturēšanās vis nepatika un kurš gan labi zināja, ka tas tik tīšām negrib Drekberģa pazīt, atbildēja strupji: «Es arī nepazīstu.»
«So, so,» Švauksts atbildēja, uzlūkodams Drekberģi vēl caur pangsneju, un tad sacīja: «Das mus sein schneider Drekberg.» Pēc tam viņš atspiedās ar abām rokām uz kora malas it kā uz kādas bufetes un pārliecās tik tāļu, ka ķēde ar pangsneju var karāties atkal pāri. Drekberģis, kurš gan visu šo Švauksta valodu dzirdēja, saprata un arī nomanīja, ka tā zīmējas uz viņu, nesacīja tomēr nekā, bet uzzvēlās uz kora malas, iestiepa labo roku ar apzeltīto dziesmu grāmatu, cik tāļu vien varēdams, baznīcā un sāka dziedāt visā spēkā.
Kad mācītājs bij no altāra nogājis un Pietuka Krustiņš ar lielu lietas saprašanu rīkojās uz dziedāšanu, tad Švauksts, pangsneju uzspraudies un iespiedis roku sānos, netāļu no kora malas stāvēdams un cilādamies pa brīžam uz pirkstu galiem, lai zābaki čīkst, aplūkoja dziedātājus un pašu Pietuka Krustiņu kā no padebešiem; bet, kad dziedāšana bij pabeigta un Pietuka Krustiņš cienīgi pazemīgā un slavas nekārojošā vaigā griezās uz savu vietu atpakaļ, tad Švauksts steidzās viņam pretī, kratīja roku, pats ļoti uz priekšu saliekdamies, un sacīja: «Schehn dank, her drijent! Das war famos un lustich marsch.»
Pa sprediķa laiku Švauksts ar Drekberģi stāvēja skolas kungam savā pusē katrs. No pirmā gala Švauksts, kad bij aplūkojis mācītāju caur pangsneju, uzlika gardibeni uz kora malas un sāka klausīties sprediķī ar liela jeb mācīta vīra izskatu, it kā gribēdams teikt: «Lūk, tā ir sprediķi jāklausās!» Bet tad, pret Pietuka Krustiņu pagriezies, drusku paliekdamies un plecus paraustīdams, sacīja ar
nožēlojošu balsi: «Jā, her wolgeboren Petak, sprediķi auf lettisch ich nicht fersteh. Groser schahde!» Kad mācītājs pēc sprediķa pieminēja aizlūgšanās arī tos, kuri nopūšas savās laicīgās vajadzībās uz To Kungu, tad Švauksts, kādu brītiņu uzmanīgi klausījies, pagriezās atkal uz Pietuka Krustiņu un jautāja: «Was is das: četre Tam Kungam pazīstame saimnek un māje būšana?» Kad Pietuka Krustiņš uz to nekā neatbildēja, tad Švauksts, caur pangsneju uz mācītāju skatīdamies, klausījās tāļāk un runāja pie sevis: «Lope būšana, ķilde ēkš to laulībe, nesvētib ēkš māje, skauge, laune cilvēke, zagte kāposte no dārze — ak, das ir bauer būšana, ja, ja, das is ales bauersachen.»
Pēc sprediķa, kad bij koris savu otro un pēdējo dziesmu nodziedājis, Švauksts, dziedātājus atkal tāpat uzlūkojis un vadoņam tāpat pateicies, tad sāka steigties tikpat no kora, kā arī apakšā no baznīcas jauni ļaudis, laukā it kā uz kādām svarīgām un nekavējamām darīšanām. Labdarīšanas biedrības koris izklīda gandrīz viss, un arī pats vadonis, kad bij noskaitījis dievbijīgi iziešanas lūgumu, izgāja cienīgi ar savu partitūru padusē, kaut gan kādus acumirkļus vēlāk un kaut gan pie viņa nebij nomanāma tāda steigšanās kā pie dziedātājiem un citiem. Švauksts palika korī par visiem gājējiem ilgāk un pēdīgi, kad nomanīja savu rindu pienākušu, tad izrāva atkal lakatu no kabatas un šņauca degunu ar tādu pašu raga troksni kā agrāk, it kā dodams draudzei aiziešanas zīmi, pēc tam, pārliecies pār kori, skaitīja labi ilgi gardibenē iziešanas lūgumu, tad apsviedās uz papēža veikļi apkārt, nolocījās smalki pret ērģeles spēlējošu skolas kungu un nogāja lejā, nesdams sevī lielu darīšanu izskatu.
Uz baznīcas trepēm izgājis un stāvēdams jau pilnā formā ar gardibeni galvā, Švauksts aplūkoja caur pangsneju jauko dieva pasauli un izsaucās: «Ach, wunderschehn! Das is schahde, ka šeitan neir pilsēt!» Patlaban nāca kāds pulks laulabnieku no kroga uz baznīcu. Švauksts sagaidīja viņus turpat uz trepēm, vareni caur pangsneju uz tiem skatīdamies, pirkstu galos šūpodamies un rokas sānos saspiedis. Kad laulabnieki bij pienākuši jau labi tuvu, tad izsaucās ļoti aizgrābtā balsī: «Jā, lantmehdchen, lantmehdchen! Engel — lantmehdchen!» Pēc tam gardibeni paceldams un zemu nolocīdamies, sveicināja pienācējus: «Leb wol, ar je — ar je — bluhmen!» Kad laulabniekus bij ievadījis baznīcā vēl ar šādiem vārdiem: «Akurāt als ehdelige dahmen!» — tad, spieķi abās baltajo cimdu rokās aiz muguras turēdams un it kā izstaigādamies, sāka iet uz kroga pusi, sveicinādams vāciski ikkatru jaunāku sievieti, ko sastapa, kurklāt pacēla allaž ar īpašu cēlumu gardibeni un zemu nolocījās.
Bet kur gan bij palikuši visi tie jaunie ļaudis, kuri ar tādu darīšanu pilnu steigšanos izgāja no baznīcas? Viņi sēdēja visi aukstās un piepīpētās kroga istabās itin mierīgi un bez nekādas steigšanās, vai nu kaut ko tukšu pļāpādami, vai arī bez nekādas valodas tik žāvādamies un gar sienmalām uz sēdekļiem vai gultās zvalstīdamies.
Kādā dziļākā istabā bij salasījušies visi tie, kuri ieturējās šādā vai tādā ziņā par cienīgākiem, un pie tiem piederēja it īpaši Pietuka Krustiņa koris un tās pašas labdarīšanas biedrības klusie locekļi, kā arī daži citi jauni ļaudis, kuri skaitījās pie draudzes lielmaņiem vai caur iedomātu bagātību, iedomātu gudrību, vai
arī dažs caur savu dzīves kārtu, būdams vai nu muižā par modernieka puisi, vai valsts kazakam par palīgu, vai arī griezis kādam ievērojamam saimniekam tabaku un sasmērējis zābakus.
Kad Pietuka Krustiņš šaī istabā ienāca, tad bij jau citi priekšā, kuru starpā atradās arī Prātnieks. Pietuka Krustiņš nodeva savu partitūru kādam vecākam dziedātājam uz nonešanu mājā, sasveicinājās ar Prātnieku, sacīdams: «Sveiks, tautiet!» — un apsēdās galda tuvumā, dvašu gari ievilkdams.
«Saki — kur tas Švauksts ir pārvērties tik ātri par tādu vācieti?» Prātnieks jautāja Pietuka Krustiņam, smiedamies savus nejauki skaņos smieklus. «Pirmāk priekš dieva vārdu laika še krogā viņš nevarēja sarunāties ar nevienu cilvēku, kaut gan ar dažiem mēģināja.»
«Un pazīt nepazīst arī neviena,» Drekberģis pielika.
«Jā, tā ir allaž mūsu vācu partijas gudrība*: ikkatru krietnu spēku sevīm piegriezt un piesavināties,» Pietuka Krustiņš atbildēja skumjā nopietnībā. «Un tā tas ir noticis, tautai par sāpīgām žēlabām, arī pie šā citkārt tik karsta, stipra un sirsnīga viņas dēla.»
«Vai turpat baznīcā palika vēl Švauksts?» — tā Prātnieks atkal pa brītiņu.
«Jā, viņš, ilgāku laiku dzimtenē nebijis, grib laikam iepazīties atkal ar laucinieku sadzīvi un tautas karakteri,» Pietuka Krustiņš mierīgi atbildēja.
«Viņš varbūt gaida vēl, kad laidīs bazūnes vaļā,» kāds cits atsaucās, gultā šķērsu gulēdams.
«Jā, kas tur ir ar tām bazūnēm, ka šodien viņu vēl nelaida vaļā?» Prātnieks it kā iztrūcies Pietuka Krustiņam spēji prasīja.
«Uz šo dienu jau bij izdaudzināts, un visa draudze gaidīja stipri. Laikam vēl nav ieliktas vai arī kāda cita neizdevība ceļā?»
«Kā? Ko jūs runājat, Prātnieka kungs?» Pietuka Krustiņš kā brīnodamies atsaucās. «Bazūnes reģisters ir jau ērģelēs pilnīgi ielikts un bij šodien, alzo, vaļā arī tanī dziesmā priekš sprediķa, kuru spēlēt bij manam mazumiņam tas gods.»
«Vai tas var būt tiesa, ka šodien laistas bazūnes vaļā?!» Prātnieks kā iztrūcies iesaucās. «Kur tad mums visiem ir bijušas ausis, ka neesam dzirdējuši tā trokšņa, no kura celsies pat miroņi augšā?»
«Neņemat ļaunā, Prātnieka kungs,» Pietuka Krustiņš atteica ar izglītota tautieša pieklājību, «bet bazūnes reģisteri iekš pilnām ērģelēm var izšķirt tik vien muzikālīgi izdaiļotas ausis.»
«Kas par reģisteri?» Prātnieks iekliedzās jau gandrīz ar piktumu. «Tad viņi būs arī patiesi reģisteri vien ielikuši, par ko jau savā laikā tika pieminēts! Bet mēs, runas vīri, nospriedām likt īpaši bazūnes un nevis vilks zin kādu reģisteri vien. Ja tā būs izstrādājuši, tad atkal mūžīga fracese kājās! To es pasaku jau tūliņ, šaī vietā.»
«Tad nu vējā visa lielā gaidīšana, visa taisīšanās,» atkal kāds no pulka sacīja. «Veci ļaudis jau priecājās vien un sludināja, ka aiz bazūņu skaņas būšot jāskrien visiem grēciniekiem arī no krogiem laukā, bet nu nedzirdēja paši vēl ne baznīcā.»
«Nē, tā lieta tā nevar palikt,» Prātnieks izsaucās vēl ar jo pilnu sirdi. «Še atkal vajadzēs kaut kam krist! Kājās visi nevarēs palikt — to ticat droši.»
«Esat tik labi, Prātnieka kungs,» Pietuka Krustiņš runāja vēl
ar lielu padevību, «bet, cik man, alzo, ir pazīstami mūzikas instrumentu harmonijas likumi, tad bazūnes reģisters nevarēs un arī nedrīkstēs nekad tik stiprs būt, kā jūs savā karstā fantāzijas spēkā vēlaties.»
«Kāda ziņa man par reģisteri?» Prātnieks atkliedza. «Mums, runas vīriem, vajaga tik īstu bazūņu, vairāk nekā. Reģisterus lai liek, kur grib.»
«Ja man ir atļauts vēl šaī lietā kādu vārdiņu minēt,» Pietuka Krustiņš, krēslā atzveldamies, acis aizlaizdams un rokas salikdams, runāja, «tad man, Prātnieka kungs, jums jāsaka, ka tagadējā ļoti bagātā un izdaiļotā mūzikas instrumentu pasaulē nav tādas ideālīgas bazūnes nemaz atrodamas, kādas jūs savā dzejīgā apķērībā esat sevim iztēlojuši.»
«Tas nav vis no manis iztēlots,» Prātnieks skarbi atteica, «bet bazūņu troksnis ir no paša dieva, un tas ir arī mums iesākumā solīts. Ar to pasacīšanu vien, ka bazūnes nav nekur atrodamas, lai nedomā tikt vaļā! Vai pirmā galā tā nezināja, ja tā pavisam ir? Un kas viņiem tad atļāva likt bazūņu vietā no savas galvas reģisteri? Vecos laikos, tad varēja bazūnes iztaisīt, bet tagad, kur paša velna vien vēl nav jauna izgudrojuši, tagad nevar? Kā tas saprotams? Vai to laiku nāca bazūnes no debesīm? Ikkatram cilvēkam es esmu stāstījis un apgalvojis, ka būs un būs bazūnes, — bet ko nu tagad lai saku? Nu jāpaliek par meli un naudas izmānītāju šādas viltības dēļ. Lai man jāizput vai no dzīves, bet šai lietai es meklēšu pakaļ!»
«Priekš bazūnēm palika arī laikam atlikums no mūsu labdarīšanas biedrības pirmā labdarīgā izrīkojuma — četri rubļi bez kapeikām,» kāds dziedātājs sacīja.
«Nē, tas diemžēl nevarēja vis izdoties, kaut gan tā bij domāts un sludināts,» Pietuka Krustiņš atbildēja smagā balsī un nemaz uz runātāju nepaskatīdamies, «jo biedrības iekšķīgās vajadzības to brīdi neatļāva nekādā ziņā kasi izplatīt uz ārpusi, jo tas vispirms tiem toreiz drīzumā gaidāmiem alus svētkiem atrautu visu garīgu dzīvību tikpat pie runu turēšanas, kā arī pie dziedāšanas, un jautrai tautiskai sadzīves uzplaukšanai, kas visvairāk tautu izglīto, vajaga būt par lielāko labdarīšanas nolūku pie visām šādām biedrībām. Paši trūkumu ciezdami, mēs nevarētu nekad uz labdarīšanām domāt un svešām vajadzībām varam kalpot tik tad, kad esam savas vajadzības apmierinājuši.»
«Nu, kā līdz šim izskatās, tad jūs savu vajadzību vien nekad neapmierināsat,» Prātnieks sacīja atkal ar saviem riebīgi skaļiem smiekliem, kuros skanēja allaž prieks par citu kļūdām un vainām. «Stāstāt — cik jums palika pāri labdarīgiem nolūkiem no šās vasaras labdarīgu nolūku koncerta?»
«Šoreiz mums, zināms, pietrūka skaidrā naudā trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas,» Pietuka Krustiņš bēdīgi atbildēja, it kā gribēdams ar to sacīt: «Lūk, kādi augļi nāk brīžam vēl labdarības centieniem, sevis aizliegšanai un uzupurēšanai! Vai še nav dūšai pavisam jāsašļūk, kad kristīgu, tautisku un apgaismības cīniņu alga ir skaidrs pametums?» — «Tomēr,» — tā viņš pa brīdi uzsāka atkal ar jaunu dūšu, «mēs negribam vis jau tūliņ apakš ikkatra pārbaudījuma pagurt, lai viņi arī būtu vai cik smagi, turpretī viņiem it kā par spīti cīnīsimies turpmāk vēl ar jo dzīvākiem spēkiem.»
«Par tām septiņdesmit divi kapeikām vajadzēja pasūtīt šodien vēl alus un papirosu, lai paliek trīs rubļi — līdza nauda,» Drekberģis uz Pietuka Krustiņu teica. «Jo vai gan biedrība varēs ņemt to ļaunā, kad mēs, visi dziedātāji un klāt esošie klusie biedri, nevaram šodien pēc divām tik grūtām dziesmām sausā izdzīvot?»
«Jūs, Drekberģa kungs, piemirstat, ka nauda, trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas, neatliek vis pāri, bet pietrūkst,» Pietuka Krustiņš viņam laipni izskaidroja. «Un biedrības kasē šimbrīžam nekādas naudas neatrodas. Citādā gadījumā jau gan biedrība nerādītu mums, saviem strādniekiem un pelnītājiem, tik maz zimpātijas, ka liegtu pat malciņu alus uz visu dienu.»
«Ak zo, zo!» Drekberģis, Pietuka Krustiņa izskaidrojumu saprazdams, izsaucās un nogāja pie malas.
«Nu, un cik jūs koncertā pavisam ieņēmāt?» Prātnieks jautāja tāļāk.
«Ieņēmums nebij vis no izskata tik mazs, ka būtu jābaidās no bankrota,» Pietuka Krustiņš paceldamies, rokas kabatās sabāzis un pa istabu pastaigādamies, runāja itin kā kāds citreizējs miljonērs. «Bet kas gan ir piecdesmit septiņi rubļi priekš šiem dārgiem laikiem, kur klāt biedrība nedrīkst vis rādīt trūkumu sev un viesiem un caur to sevi kritiskas pasaules priekšā blamēt?»
«Nu jā, kad piecdesmit septiņi rubļi esat izdevuši un nepilnus četrus rubļus palikuši parādā, tad var gan būt ļaužu valodām taisnība, ka pašiem rītā atrodas ne tikvien galvas grāvjos, krūmos un kājas uz ceļa, bet ka dažiem vajadzēja līst arī no miltu kastes laukā un meklēt ar labdarīšanas biedrības piepalīdzību vienkopīgas vājnieku vietas itin kā ievainotiem pēc kaujas,» Prātnieks runāja atkal ar savu pazīstamo spītību.
«Tas nav tiesa, tas nav tiesa!» Drekberģis spēji iesaucas. «To tik ļaudis izpļāpājuši.»
«Zināms ir gan viss,» kāds cits dziedātājs, jauns puika ar spīdošiem zābakiem, kuros pats vienādi skatījās, runāja, istabas vidū iznācis. «Smejas pa malu malām, ka otrā dienā varējis pielasīties cepuru, pīpju, lietus sargu, spieķu un nošu grāmatu, cik vien paticies, un ganu suņi rējuši pašus pa krūmiem guļošus kā ežus. Stāsta visur, ka izdzēruši gandrīz divi mucas bairīša un trakojuši cauru nakti kā nelabi. Daži taisās iet pat jau žēloties. Lūk, tie esot labdarīgie nolūki: plītēšana, trakošana un kaušanās, uz ko viļot ļaudīm naudu laukā*. Manam tēvam arī dievs zin kas bij visu izstāstījis, bet es sacīju, ka tie ir tik meli, kaut gan mani ļoti tirdīja.»
«Ko nu vairs to stāsti, kas jau sen pašiem visiem zināms!» Prātnieks uzsauca. «Še nauda, un atnes labāk četras pudeles bairīša no manas kases, kad biedrības kase ir... ir tukša.» To sacīdams, viņš sniedza naudu jauneklim, kurš steidzās, kurp sūtīts, un atgriezās pa brīdi, atnesdams to, kas vēlēts.
«Ei, tas ir nejauks gabals, ka tādas aprunas jādzird!» kāds dziedātājs iesaucās. «Vajadzēja dabūt zināt, kas viņas izplata, un saukt nākošā pilnā labdarības biedrības sapulcē visus tādus pie atbildēšanas.»
«Lai izput vai divi rubļi!» Drekberģis iekliedzās. «Bet kuplejās vajaga nākošu reizi par visiem tādiem dziedāt.»
«Ar kuplejām nedarīs nekā, jo priekšnieka kungs žēlojās, jau viņu reizi, ka kuplejām trūkstot vielas,» cits dziedātājs sacīja.
«Vai šādās pašās valodās nav vielas diezgan, lai tik dzied vien!» Drekberģis atcirta karsti pretī. «Jo vai vairāk vēl var aprunāt ...»
«Nekā kad izstāsta taisnību?» Prātnieks iekrita vidū.
«Nekā kad biedrībai ceļ neslavu,» Drekberģis runāja tāļāk, Prātniekā neklausīdamies. «Kādas vielas tur vēl vairāk vajaga? Un vai citām reizēm nav dziedāts un iztikts jau diezgan labi tāpat bez vielas?»
Pietuka Krustiņš, kurš līdz šim bij stāvējis, pie krāsns atspiedies, dziļās un smagās domās, iznāca tagad svarīgiem soļiem istabas vidū, atspiedās abām rokām uz krēsla atzveltņa, apskatījās skumjā nopietnumā apkārt un iesāka runāt:
«Mani godājamie kungi un manas dārgās tautas krietnie dēli! Kad apspaidīta taisnība brēc pēc pestīšanas, kad patiesība sten apakš varmācīgi un pārestīgi uzkrautām nastām, kad visi glorijas jeb slavas cienīgi humanitētes upuri, kurus nesam ar saviem neatlīdzinājami dārgiem vaiga sviedriem...» — «Dancodami,» Prātnieks iemeta vidū. — «...kad patriotisms iet, asaras slaucīdams, basām kājām un grēcinieka svārkos uz Kanosu*, kad īstenu patriotu jāmeklē dienas laikā ar uguni, kad tautas kronis, gods un greznība guļ pīšļos pie viņas nicinātāju un tēvijas smējēju kājām, kad mūsu galvas griezties griežas no...» — «Alus!» Prātnieks iesaucās. — «...bēdām un rūpestiem, vadot savu tautu caur attīstības tuksnesi uz izglītības saules kalniem, tad, tad...» — «Naudas vēl pietrūkst,» — tā atkal Prātnieks. — «Cienījamie tautieši, tad būs mums sagrābt to zobinu tā gara un stāties defensīvā jeb atgainīšanās karā pret uzmācēju niknumu. Arī manam mazumiņam, mīļie tautības brāļi, nebij šaī brīdi citu svarīgāku cēloņu savu muti atdarīt un nākt klajā ar saviem retorikas spēkiem* pret tiem atkritējiem, kuri nodomājuši gāzt tautu neslavā. Mēs, savas tautas intelijence, kurai būs viņu reprezentēt uz ārpusi pie civilizētās pasaules, mēs, visa labdarības biedrība, strādājam visus savus īstenu patriotu darbus bez nekādas laicīgas algas.» — «Tik par piedzeršanu,» Prātnieks paklusu iemeta. — «Manam mazumiņam, alzo, ir tas gods turēt vienam pašam abus virsamatus — par prezidentu un par diriģentu, bet, lai nedod man valsts arī par skolotāja darbu algas, tāpat kā biedrība par abu šo pieminēto svarīgo pienākumu apzinīgo vadīšanu un piepildīšanu, tad tomēr, mīļā Slātava, neizmisies, jo tādēļ vēl nebūs vis tev mani spēki atrauti un līdz ar to visai manai dārgai tautai! Tādēļ nebūs vis vēl manai spalvai rimties, manai mutei klusēt, manām rokām pagurt un fantāzijām no galvas izzust. Es strādātu dažus gadus bez algas arī skolā, tāpat kā tagad biedrībā tanīs abos pieminētos augstākos amatos, — īstens patriots par to nebēdā. Tie nieciņi, ko man pasniedz brīžam no labprātības vai arī dziedātāji pēc statūtu paragrāfiem, ir tikai kā sīki ziediņi, kuros paskatīties dārzniekam, vienīgā sērā alga par viņa rupjiem sviedru pilieniem. Ikkatrā biedrības sapulcē ir mans mazumiņš nācis priekšā allaž jel ar vienu runu — un to visu tāpat bez nekādas atlīdzināšanas. Arī uz nākošu sapulces dienu ir man izstrādātas jau trīs runas: pirmā par mīlestību starp kungiem un kundzēm, otrā par mīlestību starp kundzēm un kungiem, trešā par mīlestību starp visiem kopā. Lai tad nu biedrība pati vēlas, cik un ko grib. Uz tiem rupjiem apvainojumiem, ka biedrība pati savus ieņēmums izšķērdējot
jeb aprijot, atbildu tik to, ka pats izraēlitiešu Videvuts* aizliedz aizsiet purnus tiem vēršiem, kuri izmin klonā labību*. Tā nu jūs, cienīgie kungi un krietnie līdzkareivji, pārliecinājāties skaidri kā saules gaismā, ka tās skaudīgās aprunas, par kurām esam nupat ar nepatikšanu dzirdējuši, — ka tās ir tik pašas tautas iekšķīga frivolitāte* un viņu izplatītāji bezsirdīgi savas garīgās mātes gānītāji un zaimotāji, kādu mums, dievam žēlot, netrūkst jau arī no ārpuses. Vai tā, cienīgi kungi, nav nožēlojama pārestība, kad teatrālīgu tērzēšanu sauc par lamāšanos un draudzīgu apkampšanos par kaušanos? Kad vīrus, kuri, dienas karstumā un labdarības vīna kalnā rakdami, paguruši*, alzo, meklē sevīm sapņotā, saldi dzestrā un tropiskā nakts florā* omulīgas dusas, kad tādus vīrus dēvē par salda vīna pilniem*, itin kā savā laikā tos, kurus dzirdēja rīta krēslā snaudošā cilvēce runājam visās orienta valodās? Kā toreiz stājās kāds orators*, kurš pacēla savu balsi priekš visiem, tā šaī momentā es sajūtu sevi par aicinātu stāties ar saviem gara ieročiem jūsu vidū, dārgie tautieši un centīgie Slātavas jaunekļi, jūsu vidū un par jums, jo savu podu es aprakt nedrīkstu*! Mūsu gaišībai būs spīdēt ļaužu priekšā, ka lai tie ierauga mūsu labus darbus un mācās mūs godāt. Tomēr, kungi, nepieviļaties, domādami, alzo, ka es meklēju goda sev. Ne sev, ne sev, bet savai tautai!* Mans gods ir tautas gods, mana slava — tautas slava un atkal otrādi. Es rakstu incognito, apakš sveša vārda jeb pseidonīma un savam īstam vārdam lieku atskanēt tik pašos svarīgākos gadījumos un nenovēršamās vajadzībās, kur man nākas izšķirt sarežģītas tautas lietas un polemikas konfliktus gandrīz, tā sakot, ar savu vārdu vien. Jūs, cienīgi kungi, varbūt vēl nezināt un jautājat cits citu pilni brīnošanās un ziņkārības, kas tas ir par autoru, kurš parakstās ar «X.X.», «Spārdonis» un vēl citādi. Tagad še slēgtā sapulcē un vairāk uzticamu tautiešu starpā vien lai ir atļauts man pašam darīt jūsu nemieram galu, dot tiem ziņkārīgiem jautājumiem atbildi un visus tos pieminētos rakstniekus, kuri ir griezuši uz sevi tik daudz izglītotas publikas vērības, saukt pie viena paša īstā vārda, alzo, par Pietuka Krustiņu. Tomēr arī apakš šā godprātības apsega, kurš egoismu jeb pašību apklāj, ir jau mans literārisks stāvoklis un manas autoritātes svars godājamai patriotiskai publikai diezgan pazīstams. Ja es gribētu likt iespiest vēl visu rakstos, ko esmu vairāk gados ar uzcītību strādājis un sakrājis, ak, kas tad tās būtu par biezām grāmatām! Bet es negribu vis steigties ar ikkatru dzejas pantiņu vai prozas teikumu tūliņ klajā kā citi jauni iesācēji, kuri strādā tik goda dēļ. Lai krājas vien mani pazemīgie pūliņi klusībā un pasaulei nezināmi kopā gan nākošās audzes viņus atradīs un izdos kā literārisku atklājumu jeb kā manuskriptos atstātos rakstus īpašos sējumos pie maniem pilnīgi sakrātiem darbiem. Tagadējie laikrakstu stāvokļi skubina mani iet ar saviem nopietnībā izstrādātiem gara ražojumiem starpā pie sekmīgās grambu līdzināšanas uz lielā tautas lielceļa un pie dziļu vagu dzīšanas lielajā, bet vēl diezgan neapkoptā tautas dvēselē. Turpmāk, kad kāds ņemsies sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi, tad gan neaizmirsīs man arī ierādīt pieklājīgu stāvokli, kur, zināms, dažam, savā laikā ļoti izslavētam vīram, kurš tomēr ir maz strādājis, būs jādod zemāka vieta.
Man šķiet, cienīgi kungi, ka ar šo izskaidrojumu pietiks, jo
viņš liks noķengātam biedrības godam spīdēt atkal pilnā spožumā, un jūs tad paši izšķirsat, kurš ir tautietis: vai tas, kas tautas augoņus sedz un glauda, vai tas, kas atsedz un griež; viņš dos sajēgt, kādu stāvokli es ieņemu ne tikvien pie mūsu labdarīšanas biedrības, ne tikvien arī pie Slātavas šā laika likteņa vispāri, bet arī pie visas mūsu tautas uzzelšanas. Viņš atcels tās šaubīgās domas, kuras ir sacēluši pie tautas viņas ļauna vēlētāji, musinādami viņu mums, saviem garīgiem vadoņiem un tēvišķīgiem audzinātājiem, neuzticēties, tāpēc jūs visi, dūšīgie līdzkareivji un patriotīgie Slātavas jaunekļi, kuri stāvat man cienīgi līdzās, nebūsim tādēļ nemaz, kā jau vecie romnieki mēdza teikt, nudus ab amicis jeb no priekiem pamesti, kad skauģi sāk mūs nugas theatri alicui dicere jeb bez bijāšanas pelt, bet lai nugas relingquere, tas ir, kā viņi sacīja, mest visas ākstu muļķošanās pār galvu un turpināt bez mitēšanās savu uzsākto slavas ceļu uz augstu laimi!»
Pietuka Krustiņam pēdējos vārdus runājot, atdarījās plaši durvis, un taīs parādījās Švauksts visā savā goda spožumā — ar gardibeni uz rokas un pangsneju uz deguna. Viņš, uz sliekšņa uzstājies, sveicināja visupirms sapulcējušos, zemu nolocīdamies un sacīdams:
«Bongschur, musjēs!» Tad, drusku Pietuka Krustiņa pēdējos vārdos paklausījies, izsaucās, ar brīnošanos un lielkundzīgu piktumu: «Weter doner! was das? di kerls las luhs in deitsch zimer auf baurisk!»
Pietuka Krustiņš, kuram runājot bij stāvējusi mugura pret durvīm, to dzirdēdams, apgriezās apkārt, un Švauksts, izlikdamies, ka agrāk nav viņa pazinis, kļuva uz reizes ļoti mīlīgs, sāka atkal nolocīties un sniedza žēlīgi jeb laipņi Pietuka Krustiņam roku, sacīdams: «Ak so, so — fardon! Her volgeboren tauteht Krusting Petak. Ich entschuldigt si!» Tad pagāja drusku tāļāk uz istabas vidu un sāka skatīties caur pangsneju Prātniekā. Labu brīdi tā skatījies, palaida pangsneju vaļā, apsviezdamies uz papēža apkārt ar tādu spēku uz to pusi, kur stāvēja Pietuka Krustiņš, ka pangsneja arī sviedās pa aulkas galam spēji rauta gaisā līdz. Tad, pret Pietuka Krustiņu atkal nolocīdamies un uz Prātnieku rādīdams, teica: «Bite, forschtelt mihr si dihse hern, Frahtnek!» — tad, atkal uz Prātnieku pagriezies, nolocīdamies sacīja: «Ich heis hern wolgeboren Schwaukstē!»
«Manīm šķiet, Švauksta kungs, ka jūs vēl pazīstat Prātnieka kungu paši no agrākiem laikiem,» Pietuka Krustiņš gan nopietni, bet ar īstu pieklājību atbildēja, «jo tagad pat esat vēl viņa vārdu pieminējuši.»
«Ak so, so!» Švauksts, it kā iztrūcies un pagsneju uz deguna grūzdams, iesaucās. Tad, laipņi nolocīdamies, sniedza Prātniekam roku un sacīja: «Tas manīm lēls prēks!»
«Un manīm «lēls» brīnums,» Prātnieks, nemaz nepaceldamies un Švaukstu drusku pamēdīdams, ar nicinājošiem smaidiem atbildēja.
Švauksts nolika gardibeni uz galda, izrāva cēli lakatu no kabatas, slaucīja, gari un smagi dvašu izpūzdams, pieri un sacīja: «So, so! Das war famos! Eine jesunde schtunde schpazihrt zu fuhs. Sehr gut ausamisirt!» Pēc tam viņš sāka pastaigāties drusku pa istabu un tad, it kā kaut ko aizmirstu iedomādams, apstājās,
izvilka atslēdziņu, slēdza pie sāniem karājošos somiņu vaļā un sacīja: «Man di herschaften traktiren mus.» To sacīdams, grāba somiņā iekšā un izvilka papirosu dozi, kura izskatījās it kā no zelta, atvāza to vaļā, paņēma pats papirosu, sniedza Pietuka Krustiņam ar lielām komplimentēm un pēc tam arī Prātniekam, bet priekš viņa neatlikās taī vairs neviena papirosa, un tas nebij laikam pamanīts nedz no paša sniedzēja, nedz arī no Pietuka Krustiņa. Prātnieks grāba gan ar pirkstiem dozē iekšā, bet, kad nekas neķērās, tad, taī ieskatījies, sacīja ar saviem nepatīkami skarbiem smiekliem: «Ko lai tur izņem, kur nekā nav? Un pati doze ir tāda, ka to pretī ņemt būtu kauns.»
«Ak, fardon, her Frahtnek!» Švauksts, savu kļūdu pamanījis, iesaucās. «Schahde, wen nicht mehr ist. Nu, ich jeben ander mal. Aber pag, pag, uns krihjen frisch.» To sacīdams, viņš iebāza dozi krūts ārpuses kabatā, tā ka gals palika pāri redzams, tad grāba atkal somiņā un izņēma dažus gabalus vara naudas. Tos rokā labi saskandinājis, uzsprauda pangsneju uz deguna un sāka skaitīt: «Drei — drei un zwei ist — finf, eins zu — seks, zwei zu, das ausmacht — gleich schon — schon akt, unt zwei noch, is punktum fiks un fertig zehn.» To sacīdams, nolika saskaitīto naudu uz galda un, pārējo saujā skandinādams, pameta Drekberģim ar roku: «Nāk šeitan, du mīla bauer junge.» Kamēr Drekberģis nāca, tikām pagriezās uz Pietuka Krustiņu un jautāja: «Wi ist auf baurisk flasche?» Kad bij dabūjis dzirdēt, ka «flasche» esot saucama latviski un nevis bauriski par pudeli, tad rādīja pienākušam Drekberģim saskaitīto naudu un sacīja: «Tas prēkš vēne pudele bairiš! Un tad vēl prēkš paperosen pakit: eins unt eins is zwei, eins zu ist drei — unt noch...» Pie šiem vārdiem Švauksts grāba atkal somiņā, bet izvilka tik vien tukšu roku, tad iemeta saskaitītās trīs kapeikas veikļi somiņā atpakaļ un sacīja uz Prātnieku: «Še zu zemēm es negrib papirosen pirkt — še ir visa vāre tik no ordineres gatung.» Pa tam atkal uz Drekberģi: «Nein, papirosen es negrib; bringe nur pudel bairiš — dabūs trinkjelt.» Drekberģis, laikam gribēdams sacīt: «Jā, jā,» — pasacīja: «Dank, dank» — un aizgāja ar desmit kapeikām naudas uz stoiku.
Tagad Prātnieks piedāvāja Švaukstam arī no savas puses glāzi bairīša, sacīdams uzzobojošā balsī: «Lūdzu, kantora kungi, esat tik labi un baudāt zemnieku dzērienu arī.»
«Was ist das? Schampanjer ader eņģlisch portbihr?» Švauksts caur pangsneju glāzi uzlūkodams, jautāja. Tad paņēma un dzēra savādos lielos malkos, pie ikkatra malka glāzi viļņodams jeb pagāzīdams, jo taisniem malkiem vien dzert izskatītos bauriski.
Drekberģim, ar pudeli bairīša ienākot, kāds dziedātājs paklusu sacīja: «Muļķi, kam tu klausi, kad tevi lamā par bauri?»
«Viņš nelamāja vis manis par bauri,» Drekberģis lepņi atbildēja, «bet sacīja: «Klau, her jung!» — tas ir: vai dzirdi, jaunskungs? Manis vis nevajaga mācīt, gan es saprotu, ko katrs vārds kurā valodā nozīmē.»
Kad Drekberģis nolika pudeli uz galda, sacīdams: «Bite,» — tad Švauksts grāba atkal savā somiņā, izvilka tās pašas trīs kapeikas, kuras nesen tur iemeta, un uzsvieda visas trīs reizē Drekberģam priekšā uz galda un uzsauca: «Še tevīm ir trinkjelt!»
«Mihr nicht mus trinkjelt!» Drekberģis lepņi atteica un nogāja pie malas.
«Was?" Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams un brīnodamies, iesaucās. «Bauer nicht nehmem trinkjelt unt schprechen per deitsch. Das is sehr... sehr... ferninftich... fein und anstendich. Vai auf land is ale bauer so... so izbildet?» viņš pa brītiņu, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja.
Pēc tam iztukšoja dažas pudeles bairīša, ko cits par citu atnesa, līdz pēdīgi bij dieva vārdi baznīcā beigti un krogs ļaužu pilns. Švauksts atvēra durvis, uzstājās uz sliekšņa un skatījās kādu brīdi ņudzošā ļaužu drūzmā, tad, gardibeni uz rokas turēdams, līda pašā cilvēku biezumā trim istabām cauri uz stoikas pusi un runāja vienādi šos vārdus: «Pagrēž, pagrēž, mīl damen unt bauer lautin!» Ar lielām pūlēm un pēc laba laika stoikā nokļuvis, sāka skatīties caur pangsneju no laba atstatuma kroga tirgošanās liecībās jeb papīros. Kad bij diezgan ilgi skatījies, tad, pangsneju nolaizdams, sacīja: «So, so, das is richtich.» To sacījis, skatījās vēl labu brīdi pār ļaužu galvām, pirkstu galos cilādamies un rokas sānos saspiedis, bet tad līda atkal atpakaļ, bez mitēšanās runādams: «Pagrēž, pagrēž, man mīl damen unt bauer lautin! Dod ceļ auf deitsch zimer!»
Kamēr Švauksts staigāja tā pa ārpusi, tikām ienāca taī istabā, kur visi tie pieminētie bij kopā, Bisars jautrā smieklu pilnā vaigā un sāka stāstīt: «Šodien baznīcā pie vecā Bradeņu Bētuļa laulabniekiem bij joki bez maksas: visi piedzēruši līdz ar pašu Bētuli kā purvji. Kamēr mācītājs kristīja bērnus — es biju arī kādam bērnam kūmās —, tikām viens streipuļo šurp turp pa baznīcu, otrs, uz krēsla aizsnaudies, sāk murgot, trešais meklē šķiltavu, cits baras ar sieviešiem, Bētulis pats taisās uz krēsla gulēt, un tā visi cits par citu. Mācītājs izgāja pēc kristīšanas no altāra, un drīz pēc tam nāca no ģērbkambara baznīcas apkopējs, kurš pasludināja laulabniekiem braukt mājā un nākt uz laulāšanos vai nu trešdien mācītāja muižā, vai arī nākošu svētdien šepat dieva namā, bet skaidrā prātā, jo tādu ļaužu, kādi tie tagad esot, viņš nevarot laulāt. Bētulis, kuru bij sievieši pa to starpu kā nekā pievilkuši pie altāra, streipuļoja runātājam pretī un teica: «Sakāt vien mācītājam, lai provē, kas zin, varbūt varēs.»
Bisaram tā stāstot, ienāca kāda izveicīga pajauna sieva un sāka aicināt Pietuka Krustiņu otrā istabā pie kristabniekiem. Pietuka Krustiņš sāka gan iekšķīgā labpatikšanā kaut kādi aizbildināties un atteikties, bet tas nepalīdzēja nenieka, jo aicinātāja negribēja par aizbildināšanos nekā dzirdēt un uzstāja tik, ka vajagot iet, sacīdama: «Nākat, nākat! Pats skolas kungs arī ir. Kā gan izskatīsies, kad jūs sāksat lepoties?» Tad pagriezās veikļi uz Prātnieku un runāja tāpat: «Un jūs arī nākat, jo krusttēvi jau tādi paši būsat, lai pie kristīšanas bijāt vai ne.» Tad atkal uz Bisaru: «Kādēļ tu, Šķietiņu tēv, šķiries nost? Tev vajaga turēties klāt viscauri, jo nu vairs citādi nepāriet.»
«Nu, iesim arī, iesim arī, kad aicina,» Bisars, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, teica. «Pret dieva dāvanu, lai nu viņa vai lejama, vai griežama, lepoties nevajagot.»
Uz šiem vārdiem izgāja visi aicinātie, no aicinātājas stumdīti, otrā istabā pie kristabniekiem, bet citi visi palika turpat klusi un domīgi sēdot.
Kristabnieki šodien, kā pie maizes nastām varēja redzēt bij divēji, un skolas kungs sēdēja uz sola tā, ka uz galda priekšā
stāvēja viena nasta uz vienu, otra uz otru pusi un pats kā trešais vidū, stāstīdams pienācējiem, ka viņš esot kungs par abām nastām.
Bisars ēdot un dzerot pa brītiņu pagriezās uz Pietuka Krustiņu un, uz savu pirmējo stāstu zīmēdamies, sacīja: «Es skaitu, ka tas nav labi iet piedzērušam baznīcā un vēl pie laulāšanas.»
«Jā, nu, zināma lieta,» Pietuka Krustiņš nopietni atbildēja, «kas sajūt tautas kaunu arī par savu kaunu un kam tautas uzplaukšana rūp, tas tādu pārsteigšanās darbu nekad nelielīs.»
«Nu, vai tu zini, cilvēkam, kurš daudz uz Tā Kunga ceļiem staigā, var arī pa garu laiku kādreiz misēties un kāja paslīdēt,» kāds kristabnieku vecis, kuram bij liela kantaina brandvīna pudele rokā, Bisara un Pietuka Krustiņa vārdus dzirdēdams, sacīja. «Vai tas ir labāk, kad iet skaidrā prātā otram uz ceļa pretī nekā iereibies baznīcā? Vai arī kā dažs, kas neiet baznīcā ne piedzēris, ne nedzēris?»
Pa tam bij lielums baznīcēnu jau izklīdis un krogā vaļējāka apgrozīšanās, tā ka Švauksts varēja jau taī istabā, kurā kristabnieki mielojās, izstaigāties, gardibeni aiz muguras turēdams. Patlaban iznāca Drekberģis no zināmās viesu istabas un gāja kristabniekiem veicīgi garām itin kā kādās lielās darīšanās. Švauksts viņu apturēja, uzsaukdams: «Ssst» — un, uz kristabniecēm rādīdams, sacīja: «Atnes tiem dahmen div pudel schampanjer.»
«Schehn, schehn!» Drekberģis, pret Švaukstu palocīdamies, atbildēja un aizsteidzās uz stoiku, bet Švauksts iegāja lielkundzīgi «in deitsch zimer» un sāka raidīt no turienes tos citus atlikušos un durni sēdošos jaunekļus laukā, sacīdams, ka «bauerjungen» nedrīkstot «in deitsch zimer» nākt, bet tiem bij gan tik dūšas, ka negāja vis ārā.
Pa brītiņu ieskrēja Drekberģis ar darīšanu pilnu steigšanos pie Švauksta un ziņoja, padevīgi palocīdamies un valodu pēc Švauksta priekšzīmes mocīdams, ka schampanjera ist nikt — neesot, bet citi vīni gan. Švauksts, to dzirdēdams, svieda abus baltos cimdus, kurus tagad bij novilcis, ar dusmām uz galda un kliedza pikti: «Das is deiwels ordnung auf land! Bauerjungen lasen in deitsch zimer un vise prece tik no ordineres gatung!» — tad, uz Drekberģi pagriezies, sacīja drusku žēlīgāk: «Nu, alzo, ņem tad tāda weine, kāda labāk ir unt enschuldig anschtendich pie damen, ka her wolgeboren Švaukstē ne wainig, ka schampanjer nebūt.»
«Schehn, schehn!» Drekberģis palocīdamies atbildēja un izsteidzās atkal atpakaļ, bet Švauksts pilns augstkārtīgu dusmu staigāja un grozījās pa istabu ar tādu piktumu, ka pangsneja dzīvoja pa auklas galam gandrīz vienādi tik pa gaisu.
Pa labu brīdi atnāca Drekberģis atpakaļ ar divi pudelēm vīna ar to ziņu, ka dāmas nemaz nedzerot.
«Ak, das ir schahde!» Švauksts ar piktumu iekliedzās un sviedās apkārt ar tādu spēku, ka pangsneja, pie krāsns atsizdamās, tikko nesaplīsa.
Drīz ienāca atpakaļ arī tie citi, kuri bij izgājuši pie kristabniekiem. Bisars, sataisīdams pīpi uz pīpēšanu, uzsauca Pietuka Krustiņam: «Nu, kungs, kā paliek ar zirgiem? Lai ir tā, kā es sacīju!»
«Nē, Bisara kungs, ar piedevu došanu es nekad neielaižos tas ir, alzo, tik tāds čigānu amats,» Pietuka Krustiņš, kurš bij
nācis arī pie labas jautrības, atbildēja. «Bet, ja gribat mainīt līdza, tad ejat tik pārjūdzat; jo tad es jums labprāt to prieku novēlu, pēc kura jūs kārojat, lai krīt pāra rubļu vai uz šo vai uz otru pusi.»
«Bez piedeviem mainīt — tas ir tik tāds puiku darbs, kuriem nav naudas,» Bisars atteica. «No tādas mainīšanas nav nenieka.»
«Nu, kad tā ir, tad pieliec tu viņam,» Prātnieks sacīja.
«Nedz es gribu pielikt, nedz pieņemt,» Pietuka Krustiņš atbildēja cietā balsī, «jo mums būs savu tautu atradināt no tās kaislības, kur ar mainīšanas darbiem grib dzīt peļņu. Viņus būs darīt vienīgi tik labpatikšanas dēļ.»
«Tad ir jāpataisa visi zirgi papriekšu vienādā labumā un dārgumā,» Bisars teica.
«Tas nav nemaz vajadzīgs,» Pietuka Krustiņš ar lielu zināšanu atbildēja, «jo, vienreiz labāku izdodot, otrreiz labāku ieņemot, lietas vērtība caur caurim un nemanot izlīdzinās.»
«Bet klausāt, es sacīšu jums vēl kādu biezu vārdu!» Bisars, Pietuka Krustiņa labo roku savā kreisā saņēmis, tā ka stāvēja viņa delna uz augšu, un savu labo roku pacēlis uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā, uzsauca. «Mācāt jūs nākošu ziemu manu puiku bez skolas naudas krieviski*, tad lai arī iet līdza bez piedevām. Vai jā?» — un, to sacīdams, viņš cēla vien savu labo roku augstāk uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā.
«Nu, lai tad arī notiek pēc jūsu prāta,» Pietuka Krustiņš pieļaudamies atteica. «Jums būs pārliecināties, ka man nav vis svarā pati nauda vai arī naudas vērtība, bet tik vien tas izskats un izsargāšanās no nekrietnas priekšzīmes došanas savai tautai.»
«Līkop*!» Bisars kliedza, sizdams Pietuka Krustiņam saujā.
«Lūdzu, lūdzu, Bisara kungs, necelt tāda čigāniska trokšņa še izglītotā publikā un ievērojamā vietā,» Pietuka Krustiņš, savu roku atsvabinādams, Bisaru rāja.
«Un cik aiziet no jūsu puses līkopos?» Bisars uzsauca.
«Allaž tikpat, cik, alzo, jūs dodat no savas puses,» Pietuka Krustiņš atteica, it kā raisīdamies no šās lietas pavisam vaļā un negribēdams par viņu vairs nemaz runāt.
«Puikas, kas nāks līdz zirgu pārjūgt, tie dabūs pavizināties un pēc arī līkopu,» Bisars pa malām mierīgi sēdošiem jaunekļiem uzsauca.
«Es, es!» daži no viņiem uzlēkdami atsaucās un izgāja Bisaram līdz stadulā.
Pa brīdi Bisars pats ienāca istabā atpakaļ un aicināja Pietuka Krustiņu līdz ar citiem pie loga skatīties, kā izmainītie zirgi iešot, jo jaunie mēģināšot braukt. Pirmais, kurš bij iejūgts tagad Bisara ratos, paskrēja gan diezgan viegli logam garām, bet otra nevarēja padzīt nemaz.
«Tas savas ādas pats uz tirgu neaiznesīs,» Prātnieks, pa logu skatīdamies, sacīja un smējās savus nejauki skaļos smieklus.
«Nē, viņš tik vēl aiz jaunuma nemāk iet,» Bisars atteica, un viņa valoda skanēja drusku zobojoši. Pietuka Krustiņš, cigāru pīpēdams, skatījās arī pa logu un nesacīja šaī lietā ne mēma vārda.
Bisars izgāja stoikā un ienesa līdz ar krodzinieka palīgu duci bairīša uz līkopiem, bet līdz tam laikam cienāja Švauksts un Drekberģis citus ar savu vīnu.
Švaukstam, kā viegli protams, bij grūt izrādīties par latviešu valodas nepratēju un par vācu valodas pratēju, kaut gan cīnījās uz to visā spēkā. Tomēr pats sajuta itin labi, ka vāciski plaši un viegli izrunāties nespēja, tādēļ brīžam, kad vien ko lielāku un varenāku gribēja stāstīt, bij jāķeras tīši vai netīši pie latviešu valodas. Jo vairāk viņš sajuta to vajadzību tad, kad galva metās siltāka, un arī šaī brīdī bij latviešu valodai stipri vien pārsvars, kas gāja arvienu vairumā. Otrkārt, brīžam viņam izgāja no prāta tas, ka nav jārādās par latviešu valodas pratēju, tādēļ nereti, jau labu brīdi latviski runājis, piepeši apķērās un nemācēja vairs ne vārda citādi kā tik vāciski.
Līkopu alu dzerot, Pietuka Krustiņš izsacīja atkal runādams kādas reizes «alzo», un Bisars, to dzirdēdams, jautāja: «Sakāt kas tas «alzo» īsti par vārdu ir, ka jūs, skolotie, vienādi viņu daudzināt?»
«Das is so par deitsch,» Švauksts pasteidzās atbildēt.
«Nu jā, par deitsch!» Bisars iesaucās. «Tad viņam vajaga par deitsch arī kaut ko nozīmēt. Man šķiet, ka jūs esat ieklausījušies to no mērniekiem.»
«Tas ir mums tāds jau no laika gala mācītu ļaužu valodā parasts vārds,» Pietuka Krustiņš, it kā Švauksta nemaz nedzirdēdams, atbildēja.
«Jā, jā, tas ir tāpat, kā kad tukšās sudmalās aiz maliena trūkuma un kad negrib turēt cieti, grūstu kaut kādas sēnalas iekšā, lai starp akmeņiem neceļas uguns,» Bisars jocīgi sacīja.
«Nē, nevis tādā ziņā,» Pietuka Krustiņš gudri atteica. «Tas ir darāms vairāk valodai par puškošanu, lai viņa neizskatītos visai vienmuļa, bet lai atspīdētu taī šur un tur kāds zinātnības ziediņš. Tāpat kā kādā prozaīgā grāmatā viens pats dzejīgs pantiņš atspirdzina garu, tāpat arī valodā šāds nieka vārdiņš ir par lielu jaukumu.»
«Bet sakāt — kur jūs tad iemācījāties to savu dziesmu un kupleju taisīšanas amatu?» Bisars jautāja tāļāk. «Dažs cits ir arī skolojies tikpat tāļu un vēl tāļāk, bet nevar izgudrot nekā.»
«Jā, uz to vajaga īpašu augstu gara spēku, nesaistītas, brīvas fantāzijas un neaprobežoti jūsmīgas enerģijas,» Pietuka Krustiņš atbildēja augstā garā. «Pie šās slavas iemantošanas nepalīdz nedz augsta kārta, nedz gods, nedz bagātība, jo mūzes jeb dzejas dievenes* nav pieaicinājamas caur neko citu kā tik caur cienīgiem un bagātiem gara spēkiem. Es arī neesmu no nekāda augsta dzimuma, nedz no lielas un bagātas kārtas, bet es biju jau no laika gala ļoti jautrs un manīgs puika, kādus mūzes allaž iemīļo. Es nebēdāju nenieka un dziedāju pa ganiem tautas dziesmas, ka meži vien trīcēja, lai klājās katru reizi kā klādamies. Vēlāk sāku vien, sāku vien pamazām taisīt dzejoļus, līdz kamēr tagad tur visi no manis jau lielas lietas. Pats es, zināms, nepamanītu gan vis tik drīz savu dzejas spēku vērtības un svara, bet draugi un jaunkundzes sāka darīt man to zināmu, lūgdamas, lai es liekot savus liriskos sēru dzejoļus iespiest rakstos, ko es arī pēdīgi darīju un atzinu, ka draugi, bet jo vairāk jaunkundzes bij manus spēkus un dāvanas pareizi nosvērušas, ko tagad apstiprina visa daiļjūtīgākā publika.» Še vilka Pietuka Krustiņš savu piezīmēšanas grāmatiņu no kabatas, uzšķīra un, ar zīmekli taī rādīdams, runāja
tāļāk: «Ka ikkatrs dzejnieks, kurš tāds grib būt, nav aicināts no mūzēm uz to augsto pienākumu, pēc kura sniedzas, liecina jau tas vien, ka viņu darbiem jeb sacerējumiem trūkst pa lielākai daļai ārējas formas jeb veida un ārēja veikluma, kas pie maniem darbiem nav nekur nomanāms. Pārliecināšanās labad lai ņemam šo vīna dziesmu uz tā meldiņa — «Nu mēs, brāļi, sasatikušies etc». Šo es sacerēju piecās minūtēs. Viņa ir mans jaunākais gara lolojums, kurš man tik mīļš, ka neesmu vēl spējis viņa atraut savai sirdij un nodot publikas aukstās rokās. Raugāt, kā še ir sarakstīti visi paņēmieni acīm patīkamā kārtā: īsākie vairāk uz iekšu un garākie vairāk uz āru. Šādā kārtā sastādītu un saskandinātu dzejoli var lasīt veikļi un bez pieduršanās ikkurš un katrs. Tam līdz der ievērot arī šo mīlestības dziesmu «Ak, Kristiņ, tavu skaistumu!» pēc tā meldiņa «Aplam bezkaunīgs lielmutis* etc». Ceru, ka arī šis dzejoliņš darīs drīzumā pie publikas savam audzinātājam godu.» Pie šiem vārdiem Pietuka Krustiņš savu grāmatiņu aiztaisīja un sāka noglabāt kabatā.
«Eh, was da! Tas ir tik tāds nēka gods,» Švauksts, pa istabu staigādams, iesaucās. «Bet tas ir gan gods, kad tēk par skolas kungu un var ēt baznic caur uz orjelschpihlen. Ak velns, kas tur par izskatīšanos meitās*!» Šis teikums viņam, pēc sava ieraduma roku uz augšu pasitot, izskrēja skaidri latviski, bet tāļāk tūliņ runāja atkal savā pieņemtā valodā: «Es saņemt ērģeļ spēlēšan par velt, ja tik mani laistu baznīcai cauri staigāt. Das is zum deiwel famos.»
«Ko tu, spēlēt nemācēdams, darītu, ērģeļu spēlēšanu saņēmis?» Prātnieks jautāja.
«Man zin gan, ko darīt!» Švauksts gudri atteica. «Es maksāt volgeboren Petuka Krustiņa kungam uz mēnešu par spēlēšan un Drekberģa kung par minum, bet pats staigāt tik baznīc caur. Drei, fihr tausen rubel per jahr, so ader so, das schtrunt!» Tad piegāja lepņi pie Pietuka Krustiņa, uzsprauda pangsneju sev uz deguna un sāka runāt uz viņu, itin kā kad būtu jau patiesi ērģeļu valdinieks: «Bet tad jūs nedrīkstēt vis staigāt manīm līdz caur baznīc tā kā šodēn skolas kungam, jo tad es jums pavēlēt ēt furt tur pa ārpus. Arī bez man ziņ tad nedrīkstēt nevien cit schpihlen kā tagad, kur skolas kung visādus laiž, bet ikkatram vajadzēt anmelden bei hern Schwaukstē unt einzahlen drei rubel zwanzik kopeik silber kauzijon.»
«Ko nu ar niekiem lielies, tu pilsētas kungs!» Bisars Švaukstam uzsauca. «Stāsti labāk — vai esi dzirdējis kaut ko par mērnieka cienīgu tēvu?»
«Mērnek cēnīg tēv aizbrauc auf Amerik,» Švauksts, atkal pa istabu staigādams, atbildēja. «Tur vin izmērīt vēn sveše kaiser zeme un izrakuš tik daudz zelt un dimant, ka piebēr div kug piln. Tagad vin brauc uz māj un, kad būs atbraukt, tad būvēt tūliņ eisenbahn auf Slahtaw, manim vin rakstij jau paprēkš, lai es atbrauc auf Slahtaw un nopirkt trīs desetin land, kur būvēs bahnof un pilsēt ar visādu nihderlagu. Lai maksāt zem, cik maksāt, das is schtrunt, aber mihr mus kaufen. Lai prasīt vai simt rubel par vēn pēd zem, bet man vajadzēt nopirk.»
«Saki mērnieka cienīgam tēvam, lai taisa labāk skroderu augstskolu jeb akadēmiju nekā eisenbahnu ar bahnhofu, pilsētu un nihderlahgām,» Drekberģis sacīja. «Tur tad nevajadzēs pirkt tik
daudz zemes un ienākšanu būs vairāk; bet, ja uztaisīs eisenbahnu, tad aizbrauks visi skroderi uz Vāczemi.»
«Lai nu dievs arī dod, ka aizbraucat, tāpat kā viens tāds aizbrauca jau pērnā vasarā nelaime zin kurp,» Prātnieks atkal, nejauki smiedamies, runāja. «Sieva, jeb kas viņa tāda bij par līdzstaigātāju, tagad ir jau pazaudējusi pat prātu meklēdama un tomēr meklē vēl vienādi. Tādiem aizbraucējiem es labprāt nopērku jeb, skaidrāk sakot, pārdodu biļetes.»
«Was? Wo fahren schneider?» Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams, uzkliedza. «Zum deiwel fahren, schneider! Pad arest solch ale alunken gleich! du schtifelpuzer numur zwei!»
«Tu, tu, tu dzirdi, kā viņš mani lamā! Un tu arī,» Drekberģis kliedza lielā piktumā uz Bisaru un uz Prātnieku. «Lai izput vai — vai šuvamais mašiņš, bet mierā es nepalikšu! Lai tad viņš parāda, kā liks mani pad arest.»
«Kas tur tev būs par labu, kad paradīs?» Bisars jautāja. «Bez divdesmit četrām stundām lāgā parādīt nevar.»
«Nu, kas par to! Lai izput vai trīsdesmit piecas,» Drekberģis atkliedza.
«Furt du, schkandalmacher, aus deitsch zimer, wo anschtendig heren trinken!» Švauksts Drekberģim uzkliedza.
«Selber du furt!» Drekberģis kliedza pretī. «Du, du — wasank.»
«Mīļie tautieši!» Pietuka Krustiņš stājās abiem kiļdiniekiem starpā. «Nesaderība krietniem tautas dēliem savā starpā nepieklājas, bet miers ceļ tautu godā un turībā.»
«Es domāju, ka miera panāksim tik tad, kad būsim izšķīrušies,» Bisars sacīja, uzceldamies un jostu no jauna savilkdams. «Ejat, puikas, kāds un pasaucat krodzinieku, lai nāk saņem naudu par tēriņiem.»
Švauksts, to dzirdēdams, arī grāba kabatā pēc pulksteņa, it kā iztrūcies par to, ka tik ilgi nodzīvots, tomēr pulksteņa nevilka vis, bet atrāva roku tikpat ātri atpakaļ, sacīdams: «Jā, zeit is wohl fahren.» Tad uzsprauda pangsneju uz deguna, piegāja pie loga un sacīja, ārā skatīdamies: «Was deiwel! Schon... schon... schwarz heraus.» Tad apsviedās apkārt un gāja lepņi pretī patlaban ienākušam krodziniekam: «Klau, vecaiš, pastellējiet trīs past zirg fihr hern Švaukstē.»
«Uz kurieni jūs gribat braukt?» krodzinieks jautāja, noskatīdamies Švaukstā no galvas līdz kājām.
«Es grib fahren auf mein... mein... willā. Her wolgeboren Krusting Petak, wi is willā auf baurisk?»
«Villā ir italjeniski ciems, bet pie mums sauc par villā skaistas vasaras muižiņas un arvienu pilsētu tuvumā,» Pietuka Krustiņš zinātnīgi izskaidroja.
«Nu guht, guht!» Švauksts ķēra atkal valodu no jauna un teica krodziniekam: «Tad dzird: es brauks uz sav vasar muiž.»
«Kas nelaime zin kādā pasaules malā jūsu vasaras muiža ir,» krodzinieks ar nepatikšanu atteica un nolika uz galda degošu sveci, kuru bij ienesis līdz, jo no āra gaismas nevarēja vairs nekā redzēt.
«Kā jūs var man vasar muiž nezināt?» Švauksts ar dusmām jautāja. «Man vasar muiž ir ēkš Tupiņ mājām, vēn jūdz no šejēn.»
Krodzinieks sāka smieties pilnā mutē. «Ak Tupiņos! No kura laika tad ir Tupiņu māja pārvērtusies par muižu? Man pirmā dzirdēšana,
ka Tupiņos ir tagad muiža.» Citi smējās arī un it īpaši Drekberģis, bet Švauksts staigāja šņākdams vien sparīgi pa istabu. «Līdz Tupiņiem, līdz Tupiņiem ar trim zirgiem? Hm, hm,» krodzinieks runāja atkal pa brītiņu, bet vēl arvienu smīnēdams. «Bet kur jūs domājat tikt Tupiņos ar trim zirgiem iekšā, jo tur pa to ganceļu nevar izbraukt gandrīz pat ne ar vienu zirgu?»
«Das is mein zach!» Švauksts bargi atkliedza.
«Nu labi, labi,» krodzinieks mierīgi sacīja. «Dodat šurp trīs rubļi, tad varēs gan trīs zirgus pasūtīt.»
«Sak ekš to past kantor, ka her wolgeboren Švaukstē maksāt par vis sav braukšan einmal par mēneš ales zuzamen!»
«Šai pastā nevar vis bez aizmaksāšanas zirgus uz mēnešiem dabūt,» krodzinieks ar nicināšanu atteica un griezās pie Bisara, kurš taisījās savu tēriņu maksāt.
«Ferfluchte ordnung! Deiwel einrichtung! Zum tolwerden, bei got!» Švauksts kliedza, kāju uz zemes sizdams, tad skraidīja un grozījās pa istabu kā nejēdzīgs, tā ka ne tikvien pangsneja un sarkanās šalles gali, bet arī somiņa, kura stāvēja plecos pakārta, mētājās pa gaisu ar visām tām trim kapeikām, kuras pirmāk, kad Drekberģis viņu neņēma pretī, iemeta pats tur atpakaļ.
Kad jau gandrīz bij visi krodziniekam aizmaksājuši par to, ko prasījuši, tad krodzinieks vaicāja Drekberģim, kas maksāšot par tām vīna pudelēm, kuras viņš izņēmis.
«Tās ir uz Švauksta rēķina,» Drekberģis atbildēja. «Viņš pats lika ņemt, ko dāmas traktierēt.»
«Was das par dāmen auf land! In štat mīr is dāmen beser,» Švauksts, dzirdēdams pa ausu galam Drekberģi par dāmām runājam, pikti sacīja.
«Lai nu dāmas, kur dāmas,» krodzinieks, uz Švaukstu pagriezies, runāja, «bet par izņemtām vīna pudelēm vajaga aizmaksāt rubli deviņdesmit kapeiku.»
Švauksts sāka savā īpašā lielmanīgā bulderēšanas valodā liegties un sacīt, ka viņš par vīnu nekā nezinot — lai prasot Drekberģim, jo tas esot prasījis un nesis. Bet atsaucās no kaktiem laba tiesa liecinieku, kuri liecināja, ka Švauksts licis gan Drekberģim vīnu ņemt un kristabnieces pacienāt, tādēļ krodzinieks, varbūt domādams, ka no Švauksta izdzīs drīzāk kaut ko nekā no Drekberģa, sāka turēties pie Švauksta un uzstāt, lai aizmaksājot ar labu un drīz, kas vajadzīgs. Gan vēl Švauksts liedzās maksāt un mēģināja aizbildināties kā spēdams, bet krodzinieks gāja visai cieti virsū, solīdamies apcietināt un apķīlāt, tad grāba atkal somiņā, izrāva pazīstamās trīs kapeikas un uzsvieda krodziniekam priekšā uz galda, sacīdams: «Da is jelt!» Visi sāka smieties, un krodzinieks uzsauca savu reizi ar piktumu, lai neākstoties, bet darot, kas jādara, jo cik ilgi lai viņš te diedelējot pēc savas naudas? Švauksts tāpat saskaities grāba bikšu kabatā, izrāva kādu naudas maķeli, attaisīja vienu un otru pusi, paskatījās un iegrūda kabatā atpakaļ, tad izrāva no citas kabatas otru maķeli, izskatījās taī tāpat, aiztaisīja un iegrūda kabatā, sacīdams: «To zilberšeini es negrib izmainīt! Tē kroģer tīr kufer jelt vien pēdod — manim neir zirgs, ko vest.»
Pēdīgi pēc ilgākas stīvēšanās piegāja šī lieta pie tā, ka krodzinieks uzstāja Švaukstam atdot par tēriņu ķīlām kabatas pulksteni. Gan, kā saprotams, Švauksts tam ļoti pretojās, bet krodzinieks
par to nekā neskaitīja un gāja tik viņam jo ciešāk virsū, līdz pēdīgi tīši vai netīši Švauksta pulksteņa ķēde jeb «ķete», kā viņš pats to sauca, kaut kur aizķērās un izrāvās no kabatas ar visiem spīduļiem un zvadzuļiem, bet — bez pulksteņa. Kā varēja nomanīt, tad ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts, lai nenāk laukā. Visi sāka smieties, un Drekberģis jo garšāk, izsaukdamies: «Tādēļ tad arī tagad vairs nevarēja redzēt pulksteņa no kabatas raujam kā agrāk. Par tādu joku var dot duci bairīša.»
«Var gan, kad tik spēj vien nopirkt un aizmaksāt,» Bisars, tabaku pīpē bāzdams, sacīja.
Bet Švauksts par šā sava noslēpuma gaismā nākšanu bij ļoti pikts un bargs. Viņš, kaktā iegriezies un raudzīdams iestiprināt ķēdi no jauna kabatā, biedināja par šādu pilsētas birģera blamēšanu apsūdzēt visus pie pilnu rāti.
«Nu, ja pulksteņa nav, tad dod jel to pašu ķēdi,» krodzinieks sacīja. «Var būt, ka to varēs par parādu ņemt pretī. Pie pilnu rāti, kad aizmaksāsi, tad dabūsi atkal atpakaļ.»
«To ķēdi es pazīstu labi,» Drekberģis runāja, joprojām smiedamies, Švaukstam par jo lielākām dusmām. «Tā ir tā pati, kuru viņš iemainīja pavasarī no jumiķa. Viņa ir no misiņa, bet tik vien apsudrabota un maksā bez tiem spīduļiem tik piecpadsmit kapeiku.»
«Nu velns, ko tad lai no tāda pagāna ņem!?» krodzinieks nospļaudamies izsaucās. «Par citu visu, kas pie viņa ir, nevar dot rubļa un deviņdesmit kapeiku. Un tu, Drekberģi, kā vīna izņēmējs neesi vairāk vērts.»
Pēdīgi stājās Pietuka Krustiņš starpā un piedāvājās krodziniekam priekš Švauksta par galvinieku, pieminēdams, ka krietniem tautiešiem vajagot izlīgt visās materiālīgās un ideālīgās diferencēs ar labu.
Krodzinieks, drusku kā sašutis, noskatījās Pietuka Krustiņā garām acīm, kas liecināja, ka šis galvinieks nav vis viņam ļoti pa prātam, bet tomēr palika gan ar to mierā un ļāva Švaukstam iet neaizskartam projām.
Visi nu sāka taisīties un rīkoties uz projām braukšanu vai iešanu. Švauksts necēla gan labprāt acu uz augšu, bet vilkdams savus baltos cimdus rokās, sirdījās, buldurēja un rūca vāciski kā pērkons, bet no visas tās rūkšanas nevarēja saprast neviens nekā. Citiem bij ikkatram kādi virssvārki vai mēteļi, bet Švauksts taisījās uz ceļu aukstā lietainā naktī tāds pats, kāds bij baznīcā: spožos zābakos, baltos cimdos, vienos pašos svārkos, ar somiņu plecos, cilindra gardibeni galvā un ar lokanu spieķi rokā. Pie visa šā apģērba viņš neaizmirsa arī uzspraust pangsneju labi stipri uz deguna, ka lai vējš nenogrūž. Turklāt Švaukstam šādam, kā izlikās, vajadzēja iet kājām, jo zirgi bij par visiem tik trīs: Bisaram, Prātniekam un Pietuka Krustiņam.
Kad visi sāka spriest un aprunāties, kā tiks mājā, tad tie, kuriem zirgu nebij, raudzīja pierunāt sev kādu aizvedēju no tiem, kuri atradās braukšiem, tik vien Švauksts nelikās par to nekā zināt. Krodzinieks, kuram laikam par Švaukstu iežēlojās, sacīja uz Pietuka Krustiņu, drusku pasmaidīdams: «Nu jūs varēsat ar savu iemainīto ērzeli aizvest to pilsētas kungu, jo ceļš jums iet pa daļai uz vienu pusi. Viņš ņems par labu šoreiz arī viena zirga
pajūgu, pasta zirgus ņemot, tiek jāmaina zilberšeinis, un to viņš tagad negrib darīt.»
«Nu, ar to ērzeli viņi šonakt pavisam mājā netiks,» Prātnieks savrup nosmējās.
«Nu, kad ar pastu grib braukt, tad var zilberšeini mainīt gan,» Bisars sacīja, «jo tad tiek zirgi, ar kuriem kaparjelti aizvest.»
«Savas trīs kapeikas viņš aiznesīs gan tāpat kājām,» Drekberģis teica, jo tas bij tagad itin jautrā garā.
«Tik vien šāds apģērbs tam pilsētas kungam būs gan par daudz plāns un viegls — tikpat priekš lietus, kā arī priekš vēsuma,» krodzinieks, Švaukstā noskatīdamies, sacīja.
«Kad tik viņš ir melns, tad par planumu vai biezumu nekāda bēda,» Bisars atteica.
«Tas, kas izstaigāja pērn trijukungu dienā*, lauskam sperot, baznīcu vienos pašos putekļu drēbes svārciņos, tam tagad būtu kauns salstot,» Prātnieks sacīja, pātagas kāta cilpu rokā uzmaukdams.
Tā runādami un taisīdamies, visi tie kroga viesi bij izgājuši jau no savas istabas priekšistabā, kurā ienāca patlaban no āras divi salijuši ceļinieki. Kad tuvāk saskatījās, tad izrādījās, ka viņi bij visiem pazīstami slātavieši, tik vien no drusku atstatāka valsts stūra. Pēc sasveicināšanās un īsas ievadījuma sarunāšanās par nejauku laiku un izmirkušu ceļu Prātnieks ienācējiem vaicāja, kurp tik vēlu braukdami un vai tiem neiešot ceļš ar dažiem no viņiem uz vienu pusi.
Viens no ienācējiem, kroga viesus drusku vispāri aplūkojis, atbildēja: «Kā liekas, tad laikam neies vis, jo še laikam no muižas puses neviena nav.»
«Kas jums tagad uz muižu par braukšanu?» Prātnieks drusku ziņkārīgi jautāja.
«Tur ir tāda savāda nedomāta un negaidīta vajadzība,» tas pats otrais ienācējs atteica, pīpi uztaisīdams un grūti nopūzdamies.
«Kas tā par vajadzību?» citi arī sāka jautāt ar uzmanību.
«Vajadzība ir, draugi, tāda, par kādu netīkas labprāt ne runāt un kādas lai dievs nedod,» pirmais ienācējs teica skumīgi un savas slapjās drānas nopurinādams.
«Nu tad stāstāt jel, kas tā par lietu var būt!?» Prātnieks un citi uzsauca.
«Jā, kurš to varēja vai drīkstēja iedomāt, ka šā laika daiļākā Slātavas draudzes meita varēs ņemt tik nelaimīgu galu!» otrais ienācējs lēnām runāja. «Vēl jau dzirdējuši laikam nebūsat?»
«Nē, nē, nē, nav nekas dzirdēts,» no vairāk mutēm atskanēja.
Kamēr otrais ienācējs, kā likās, domāja un meklēja savā prātā šim gaidāmam stāstam lielu un svarīgu vārdu, lai var stāstīdams satriekt jo vairāk klausītāju sirdis, tikām pirmais ienācējs pasteidzās un izteica to itin vienkārši un bez nekāda jaukuma: «Lūk, tā Liena, Irbēnu Oļiņu audzēkne, kura staigāja šaī vasarā apkārt par sajukušu, ir mūsu upē pārceļamā vietā noslīkusi.»
Visi pie šiem vārdiem iztrūkās un pat Švauksts, runātājus caur pangsneju uzlūkodams, iekliedzās: «Das is schade! Schehn mehdchen war. Ach, kā es vin ēkš Ilz bēr amizant izvizināj uz kapsēt unt zurik!» Bet pie Prātnieka vien bij nomanāma gandrīz labpatikšana, kaut gan, kā protams, viņš sargājās to izrādīt.
Otrais ienācējs, lai gan pirmais bij viņam lielāko stāstīšanas krāšņumu un virslietu nolaupījis, raudzīja tomēr vēl no atlikuma glābt un tvert priekš sevis, kas vēl glābjams un tverams, tāpēc viņš stāstīja tūliņ tāļāk, līdzko pirmais bij to nelaimīgo notikumu pasludinājis: «Tā atrašana tikpat kā caur mani vien iznāca gaismā. Paklausāties, kā bij.»
«Nu jā, stāsti, stāsti tu papriekšu,» pirmais ienācējs iesacījās.
«Šorīt bij jau liela diena, kad es uzcēlos rijai krāsni iekurināt, sak, svētdienas diena, kas nu par lielu steigšanos, gan izkurēsies. Vakar arī no rīta kā kūlām, piesērām riju, arām un ecējām vēl visu dienu kartupeļu lauku, pēdējos kartupeļus lasīdami, un vakarā palikām pie linu saņemšanas labi vēlu, sak, laiks taisās uz lietu — uz zemes atstāt vairs nevar uzdrošināties —, kas zin, var sākt līt, un ko tad? Tur salūza vēl viens ritenis, bij jāsūta uz māju pēc citiem ratiem un jākrauj vezums pāri — kā jau arvienu tādās steigšanas reizēs izdodas. Kamēr nu vēl mājā nokopām vezumus — paspārnē divi vien sagāja, un trešais bij jāizkrauj citur —, nolikām zirgus visus droši, kā pienākas, lai neceļas nekāda kaite, kā es vēl teicu uz šā paša Edes tēva (še viņš rādīja uz pirmo ienācēju), labāk lai padarām visu tā, kā kad ja sliktums ceļas, — saimnieks nevar pārsaukt mūsu, sak, ko jūs tur ejat un strādājat, kad uz jums nevar palaisties, itin kā bez rokām, — kā jau nu allaž tādas valodas ir, vai nu nav dzirdēts, — tas kumeļš, kā pagāns, ir mums diezgan nemierīgs, gāž sētu laukā, un sirmītim ir pakaļkājas kaltas, sak, kas zin, kā var izdoties — zirga un zirga būšana, vai nu viņam savu prātu iedosi —, te ir viņi labi, labi, kūvējas un knosās, kamēr var būt — redz še vai! Šis Edes tēvs iesacījās vēl, vai nebūtu varējis siet šonakt zirgus pļavā mums kā upmalas pļavas, atāla ir diezgan —, agri, lūk, šogad nopļāvām, un rudens ir mīksnējs, tad nevar veikt nemaz nobarot, gan izēdas vēl lopi pa virsu, gan...»
«Mīļais draugs! Lūdzu steigties drīzāk pie lietas,» Pietuka Krustiņš stāstītājam uzsauca.
«Nu jā, steidzāmies arī tūliņ, kad zirgus salikām stallī, — sak, kas viņus drīkst tik garā naktī vairs laukā atstāt, — lietas, visas zirgu lietas sanesām taī jaunā kūts kambarī, kuru pērn uztaisīja, lūk, no Grebzdēnu meža kokiem, — Prātnieks būs ielāgojis gan: lūk, kur viņudien tu biji piesējis vēl savu jauno zirgu pie tā lielākā vadža.»
«Pagaidi, tu tikpat neizstāstīsi,» pirmais ienācējs sacīja. «Tā atrašana notika īsti tā: Raņģu Gārnim bij jāsteidzas šodien upē pāri pie vārdotāja uz Riebniekiem — pērnam veprim esot laikam vai plecu vīveles, vai liesa, vai vēja bulte izgājusi* — pats vēl īsti nezināja ...»
«Pag, ko tu nu jaucies starpā!» otrais ienācējs uzsauca. «Tu jau lielu gabalu izlaidi: vakar kā bij cepta maize — istaba silta un paši vēl labi izpērušies, nogulējām, kā jau pieminēju, līdz lielai dienai. Sieva man bij uzcēlusies gan jau drusku agrāk un izgājusi pa lauku soļa kopt, piesacīdama, lai es pašūpojot bērnu, ja sākot raudāt, bet es nebiju dzirdējis ne piesacīšanas, ne arī bērna raudāšanas un iztrūkos tik tad, kad sieva ienākusi uzbārās, ka guļot kā sprādzenis, lai bērns vai pārbrēcoties. Es iesacījos, sak, vai nu man, siev, nav citu domu un citu darīšanu, ka tu man liec bērnu auklēt? Šī atkal pretī, un tā vārds pa vārdam,
līdz pēdīgi sagājās vēl diezgan skarbi, ka jau nu, lūk, palaikam laulātu ļaužu starpā.» '
«Negadījās no jaunākiem neviena pie rokas, kas Gārni pārceļ,» pirmais ienācējs steidzās atkal stāstīt, «un tas nu redzams labi, ka vīram steigšanās ir, tā es, kažoku uzmeties, sak, ko tur nu citu vairāk, iešu pats un pārdzīšu cilvēkam laivu pretī...»
«Ko nu tu stāsti! Bez manas sūtīšanas jau tu neaizietu,» otrs atrāva atkal viņam stāstīšanu. «Man bērni pateica pašam pirmām, ka aiz upes esot kāds ciemiņš, kurš gribot tikt drīz pāri. Nu jā, un kā tad bij tāļāk? Es uzcēlies vilku šos pašus svārkus mugurā (to sacīdams, viņš atsita mēteli un parādīja svārku stūri), sak, svētdienas diena — staigā cauri sveši cilvēki vis —, vai nu tāds dzīvosi. Gan sieva izejot vēl nokliedza: kur nu atkal vāļāšoties ar labiem svārkiem rijā krāsns priekšā pa pelniem. Sak, nu par to vis nebēdājies — kas māk drēbi nopelnīt, tas mācēs arī kopt.»
«Pie upmalas piegājis, redzu, ka laiva ir iedzīta lejā, upes ielīkumā, tur, lūk, lielo Pēter, pie otrējo velētavas,» pirmais iesāka atkal un stāstīja vairāk savam biedrim nekā citiem. «Jau man sirds tūliņ kā paredzēt paredzēja, ka uz labu tas nevar būt. Klāt piegājis, atrodu airi arī iemestu ūdenī un laivā kādu drānu, kura izskatījās kā nonēsāts sieviešu lakats. Man iesitās vēl prātā, ka tādas svešas lietas aizskart vai viņām uzmīt ir brīžam ļoti jābīstas — var jau viņas būt noliktas no burvjiem vai citiem pesteļiem, un kur tad dursies?*»
«Ko tu nu, Edes tēv, steidzies stāstīt savu muļķīgo bailību!» otrs uzsauca. «Kurš nu nezin, ka tu skrieni pat no zebieksta vai ellē iekšā? Tu tik zini kā laist vien pa gabalam laukā! Ko lai cilvēki tur saprot? Šās lietas jau notika visas pēc pusdienas, un, kamēr tu vēl, no ļaunuma baidīdamies, nedrīkstēji laivā kāpt, es arī pienācu pie krasta un devu tev padomu iznest to drēbi ar airi malā, iešļakstināt ar airi laivā jaunu ūdeni, izsist atkal tāpat laukā un kāpt iekšā bez bēdām.»
«Nu jā, lielais Pēter, lai nu tas ir,» — tā atkal pirmais, «es apskaitīju, ka tagad laika nav aizdzīt laivu pretī straumei līdz īstai pārcelšanās vietai, paaicināju Gārni, lai panākas uz leju pretī. Kalna pusē palika atvars — taī iekšā nebraucu, tur nevar aizsniegt ar airi dibena, tādēļ laidu gar atvara malu līdz ar braslu pa lejas pusi.»
«No sevis jau tu tur nezinātu braukt, ja es nepasacītu,» otrs ar nepatikšanu teica.
«Es braucu, braucu, tā jūtu, ka atvara malā aizmetas airis aiz kaut kā, kas spiežot iet projām. Sāku skatīties un — dievs tēvs! — ieraugu slīkoni. Pārbraucu pāri, ieņēmu Gārni; tikām šis lielais Pēteris dabūja vairāk rīku.»
«Nu jā, ko tur nu citu vairāk? Vai nu stāvēsi un skatīsies?» otrais krita valodā. «Aizskrēju tūliņ uz māju, paķēru kādas kārtis un ķeksi — ar kailām rokām, bez ieročiem, zināms, nekā neizdarīsi.»
«Sākām strādāt visādi kā spēdami, līdz pēdīgi arī izvilkām,» pirmais atkal pasteidzās. «Tikām saskrēja upmalā arī visi mājas ļaudis, līdzko no šā lielā Pētera bij dabūjuši dzirdēt, kas par lietu esot.»
«Ko tur nu vairs slēpt, ko būt?» otrs piepalīdzīja. «Kas tur ir, tas ir. Tur gadījās pagalmā Edes māte — es pasacīju tai, ka
upē uzgājām, pāri braukdami, slīkoni; tā atkal bij pasacījusi citiem, un, līdzko izvilkām, to sievieši tūliņ pazina un pasacīja skaidri, ka tā un tā.»
«Mēs skaitām, ka viņa savā nesamaņā ir cēlusies nakti upei pāri,» pirmais ienācējs atkal steidzās runāt, «un straume ienesusi laikam laivu atvarā; tur tad, gribēdama, kas zin, ar airi sasniegt dibenu, būs iekritusi iekšā un nonesta pēc no straumes atvara lejas pusē.»
«Nu, man liekas, ka tas nevar vis būt noticis netīši,» Prātnieks sacīja. «Kad vairs citur nebij ko iet un cita ko darīt, tad vajadzēja laisties upē iekšā.»
«Nē, nē, Prātniek, negrēkosim labāk, tā domādami,» otrais ienācējs runāja ar sirsnību. «Viņa, nabadzīte, tur ir gājusi pa agrākam ieradumam un kritusi nelaimīgā nāvē. Brīžam agrāk, kad tur, cauri staigādama, cēlās pāri, paņēma pati airi un dzina laivu, es atminu, gandrīz kā vīrietis.»
«Domājām, domājām, ko iesākt, ko darīt,» — tā pirmais ienācējs, «līdz pēdīgi nospriedām dot tūliņ valdībai ziņu, citādi var krist vainā — tādas lietas nav kavējamas.»
«Tagad nu tad esam ceļā, braukdami uz muižu pie valsts valdības ar ziņu,» otrs piepalīdzēja. «Šis, Edes tēvs, baidījās viens braukt, jo varot izgadīties ceļš ap pašu pusnakti atpakaļ, — un, zināms, savādi ap sirdi var būt šādā reizē ikkatram, īsti upē pāri braucot, — turklāt vēl veļu laiks tagad*, tādēļ braucu es arī līdz, sak, diviem jau tiklabi ir drošāk.»
«Nu, Krustiņ, tu žēlojies arvienu, ka kuplejām trūkstot vielas, bet tagad, es domāju, būs diezgan,» Prātnieks, nejauki smiedamies, Pietuka Krustiņam uzsauca. Tomēr viņa balss neskanēja tik droši kā citām reizēm un vaigs bij nobālis.
Taī svētdienā pēc pļaušanas svētkiem Slātavas baznīcēni, dieva vārdiem beidzoties, negāja vis tūliņ uz mājām, bet devās viss lielums uz kapsētu, kaut gan laiks nebij nekāds mīlīgais, jo pūta smags rudens vējš, kurš rāva ar varu kokiem pēdējās lapas nost un solīja arī atnest drīzumā atkal lietu. Tomēr ne pašā jaukākā vasaras svētdienā nespēja aizvadīt šī kuplā draudzes miera vieta ar savu mīlīgo ēnas dzestrumu turp tik daudz ļaužu, lai arī būtu apglabājami diezgan ievērojami draudzes locekļi, ja vien nebij cerams pie viņu apglabāšanas kaut ko īpašu redzēt vai dzirdēt. Tātad vajadzēja būt pieminētā dienā kapsētā, pēc ļaužu prāta, kaut kam ļoti svarīgam.
Dažas sievas bij iznākušas no dieva nama pat arī agrāk un atradās kapsētā jau priekš dieva vārdu beigšanas, lai varētu dabūt labi aplūkot izraktos kapus un nostāties varbūt jau viņu tuvumā tādās vietās, no kurām var visu labi pārredzēt.
Divas no tādām agrāk iznākušām sievām sēdēja aizvējā uz kāda kapa sarunādamās. Viena bij labi vecīga, bet ģērbusies diezgan grezni un tikko ne pašā pirmākā tā apgabala modes apģērbā, kaut gan tas, vienīgi bez kādiem galvas lakatiem, starp kuriem atradās apakšējais jeb apaļiski sasietais pat no zīda, bij viss pašausts, glīti un pat skaisti izstrādāts. Viņa turēja rokā, ar baltu kabatas lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu, bet labi glabātu dziesmu grāmatu, kurai līdzās stāvēja vēl kāds viegli saritināts iebālgans zīda lakatiņš, un grāmatā pašā turējās savos kātos starp lapām pat dažas pusvītušas rudens puķītes. Otra bij labi jaunāka, bet daudz vienkāršākā un vecmodīgā apģērbā. Viņa turēja klēpī kādus divi gadus vecu bērnu, kurš pūlējās, grauzdams cukura graudu, ko, kā varēja noprast, bij iedevusi pirmāk pieminētā sieva.
«Tu, dēliņ, tikpat nesakodīsi,» māte, bērnam cukura graudu izņemdama, sacīja, tad, viņu sīkākos graudiņos sakodījusi, deva atpakaļ, pieminēdama: «Ko nu šis tādam kramam darīšot! Zobiņu priekšā nekādu nav.»
Otra skatījās bērnam mutē. «Laikam tad zobi būs izrūsējuši?* Jā, kā tad! Tā jau tagad izbeidzas tie piena zobi lielākai daļai — lūk, dabū vien šā paša salduma...»
«Nē, nē, Irbēnu māt, kas nu šim to vainu dod!» bērna māte atsaucās. «Nezin, kad redz šādus kukuļus, kompetes vai bambanksus vienreiz, kad otrreiz? Ja gadās šad vai tad, tāpat kā tagad, tad ir, ja ne — iztiek tāpat. Bet dievs zin! Dažam, kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē bez visiem saldumiem — un tā šim arī. Cik reizēm, mīļā, mēs paši mājā neesam nosmējušies, ka zobi izrūsējuši puikam tīri kā kādam lielmaņu bērnam.»
«Lai nu smiekli, kas smiekli,» Oļiniete sacīja gandrīz it kā ar rūpēm un bailību, «bet tagad tīrā patiesībā tie zemākie ļautiņi tik to vien laikam vairs gudro kā mums, lielmaņiem, dzīties pakaļ. Šodien pat, noklausies vien baznīcā — lai tur vai kāda pirtnieka bērns, bet savas kārtas vārdu vairs nevienam! — tik lielmaņu izgudrotos vien,* lielmaņu izgudrotos vien! Un tad nebūs vis mierā vēl ar vienu pašu, bet pa divi trīs. Ak tu žēlīgo tētiņ, ne tiem ļautiņiem kauna, ne goda! Kādus vārdus tad nu mēs, lielmaņi, lai vairs liekam? Mums tad būs jāņem tie paši vecie atpakaļ. Mēs esam likuši līdz šim vēl pa divi vārdi vien, bet šiem vajaga vēl vairāk. Svēpuru Babas puikam arī — ak kungs, ak kungs, tavu trakumu! nosauca vai Aleksanderi, Vilhelmu un nezin kādu vēl to trešo. Tāpat arī citiem: Plorentines, Maksimilijani, Terezijas, Verdinanti, Augustines, Adeleides, Valentini, Julianes un Viktorijas! Ko tik no lielmaņiem pa ausu galam dzirdējuši — krauj vien saviem bērniem virsū. Es nezinu, kāds labums tur dievam var būt, šādas ļaužu nekaunības ciešot? Kā man tas prāts un sirds uz tādiem, tad es viņu nepanestu nevienas dienas.»
«Tiesa, tiesa, Irbēnu māt!» otra viņai piekrita. «Šim pašam manam puikam arī daži gribēja, lai liekot kādu svešāku jaunu laiku vārdu, bet tāpat jāsaka: ko nu līdz skaistu vārdu likt, kad pati gandrīz nemāki izsaukt, kā vajaga? Tad palieci tik pasaulei par apsmieklu. Beidzot uzliku to pašu Jāni — un labs būs diezgan, iztiks tāpat.»
«Lūk, tā, tā ir pareizi, kad tik liek paši savas kārtas vārdus!» Oļiniete iesaucās. «Kas nu Jānim vēl kait? Tāds vien mīlīgs, gludens vārds. Vēl veci ļaudis saka: lai sauc vilku, lāci, kad tik mežā nedzen un kad tik maizes paēdis.» Še Oļiniete drusku apklusa un tad iesāka pa brītiņu no jauna: «Nav šī vārdu likšana tā vienīgā lieta, kurā citi dzenas mums, lielmaņiem, līdz, bet tāpat tas ir pie cita visa un arī pašā svētākā ceļā, kā šodien redzēju. Tu, mīļā, zināsi gan, ka mēs, lielmaņi, pie dieva galda iedami, cik nu katru reizi esam, paliekam arvienu paši pēdējie un salasāmies savs īpašs galds, jo tā māca arī paši raksti, ka tas, kas gribot tikt paaugstināts, lai sēstoties zemākā vietā; bet ko šodien ieraugu — ak kungs dievs, cik ļoti ir lepnība pasauli samaitājusi! — pie pēdējā galda salasījušies trīs gabali melnos svārkos: Pietuka Krustiņš un Švauksts ar Drekberģi savā pusē katrs. Ak kungs, ak kungs, tavu apstulbotu miesas prātu!* — laikam domājas būt labāki par citiem grēciniekiem. Un ar melniem svārkiem, ar to velna lepnību pie dievgalda! Švauksts, uzspraudies tādu savādu, auklā piesietu brilli uz deguna, stāvu gaisā vien slienas, kā jau patiesi no lepnības velna sagrābts. Lai nu vēl Pietuka Krustiņš, kāds viņš arī ir, lai ir, — tas, skolotājs būdams, varētu cik necik pie mums, lielmaņiem, skaitīties, bet ko šie divi pustrakie? Un Švauksts turklāt nebijis nemaz uz dievgaldu taisījies, bet tik dabūjis krogā zināt, ka šie divi iešot, un licies tūliņ līdz. Ak, mīļais kungs Jēzus, kā tādi gan ēd tavas miesas un dzer tavas asinis* sev pašiem par sodu! Citi, kā sak, taisāmies cauru augošu nedēļu: lūdzam, dziedam un nesakām ļauna vārda ne saimei, ne citam, lai dzīvo un dara, kā grib, bet ir tad vēl jābīstas, vai būsim tēvam patīkami. Bet šis skrien klāt tāds pats, kāds ir! Bail vien metas, ka nesabrūk tādu dēļ kādreiz baznīca
visiem uz galvām. Ak, dievs, ak, dievs, apžēlojies un nesodi par tādu grēkiem citu līdz!»
Pa tam bij baznīca jau izzvanīta* un ļaudis sāka nākt uz kapsētu pulku pulkiem un rindu rindām. Tā pati bērna māte, uz viņiem rādīdama, Oļinietei sacīja: «Lūk, lūk, Irbēnu māt, kā nāk visa draudze, itin kā būtu kāda goda diena. Laikam gan visi uz to pašu vien steidzas, gribēdami redzēt tavu audzēkni paglabājam.»
«Kam nu, mīļā, tu manu vārdu tur pavisam piemini,» Oļiniete ar nepatikšanu atteica. «Kauns un negods — tā ir tā pateicības alga par visu mīlestību un kristīgu audzināšanu! Es lūgšu pat dievam debesīs, lai izdzēš viņu iz manas grāmatas,* ka lai pastara dienā pie tiesāšanas nav jāvazā mans vārds visu eņģeļu un zeravu priekšā līdz. Kad es paredzētu šādu galu, tad paņemtu labāk kādu čigāna bērnu audzēšanā, ja tas skrietu kaut kuram diedelniekam pa pasauli līdz, tad neviens nevarētu sacīt manas vainas.»
«Dzirdēju gan runājam, visvairāk no tās pašas Annužas, ka esot salaulājušies,» — tā atkal otra, «bet dievs to zin, vai ir tiesa vai nav, un tagad, kā liekas, arī īstas taisnības zināt vairs nedabūs.»
«Meli, meli! Tīri balti meli! Tā ir visa viņas taisnība,» Oļiniete atkliedza. «Un nu vēl grib ierakt šepat kapsētā līdz ar visiem, kas dievbijīgi dzīvojuši un svētīgi aizgājuši un kur arī mums, ikkatram ticīgam cilvēkam, ir nolikts sagaidīt mūžīgo kāzu prieku par ticēšanas algu.»
«Redzēs, redzēs, kas izdosies,» otra, bērnu zemē nostādīdama, sacīja. «Kā dzird, tad lielākā daļa no draudzes gan vis negribot paļaut kapsētā rakt.»
«Kā gan lai paļauj?» Oļiniete atteica. «Vai nezināms, ka tādiem būs vieta ārpus debesu vārtiem — tāpat kā še ārpus sētas? Labi vēl, ka tur laiž. Kurš gan gribēs gulties tādam līdzās, kā ja vienīgi cits tāds pats? Un, ja tādus sāks rakt kapsētā, kas tad kaitēs kuram gala nepadarīties? Tā tad būtu vēl īsti paskubināšana uz to. Man brīnums, ka mācītājs, pats dieva kalps un vietnieks būdams, var un drīkst par tādām lietām turēties, kuras viņam pašam jāpalīdz pazudināt. Vai tie arī ir kādi kristīgi darbi, kad lūdz par visiem bandu dzimumiem, it kā par tās pašas palaidnes ārlaulības bērnu, dievu? Un nu vēl, kā dzird, gribot pašu apglabāt reizē ar visiem un, tāpat kā citus godīgus miroņus, ar zvanīšanu un dieva vārdiem. Reizē ar visiem un tāpat kā visus! Lai dievs apžēlojas! Ja tā darīs, tad es šai kapsētā vairs savas kājas necelšu, nedz arī likšu sev ar to zvanu zvanīt.»
«Kā liekas un kā ir dzirdēts, tad tāpat gan laikam glabās, kā tu, Irbēnu māt, saki,» otra runāja, «lūk, kaps ir izrakts iekšpusē tāpat kā citiem visiem, un darbinieki pie viņas atvešanas arī esot pasūtīti tā, ka lai tiekot- pēc pusdienas īstā apglabāšanas laikā še.»
«Tā nu gan viņi domā un grib darīt, bet vēl nav vis padarījuši,» Oļiniete ļauni atteica. «Prātnieka Andžs un vēl daudz citi celsies tam pretī; ja citādi nevarēs, tad Prātnieka Andžs nodos to lietu uz proceses. Es pati viņu vēl paskubināju, lai samusina visu draudzi un nelaiž nemaz kapsētā iekšā, nedz arī pie citiem klāt. īsti tie visi būšot pie tā, kuriem ir šodien savi piederīgie
jāglabā. Mans vecis gribēja braukt vēl uz valsts māju pie izvadīšanas, bet es aizliedzu zirgu un pasacīju, ka, ja tā grib darīt, tad lai manās acīs vairs nerādās, — neņemšu ne savā gultā iekšā.»
«Lai dievs žēlo un sargā ikkatru cilvēku no ļauna prāta un nelaba gala,» otra uzceldamās sacīja, «ko gan, pats grēcinieks būdams, vari vairāk teikt vai vēlēties? Viņa, meitene, arī nedz tāda gala būs paredzējusi, nedz meklējusi, bet ko lai dara, kad ...»
«Meklēja, meklēja un atrada arī!» Oļiniete kaislīgi iesaucās. «Kad, kā no debesīm bēgdama, nelabam pakaļ skrēja, tad tam arī tika labs kumoss, ko noraut, aprīt. Tīši meklēja posta, tīši traka prāta un tīši gala! Tā viņai vajadzēja! Lai nu cep ellē septiņas reizes karstākā ugunī kā bagātais vīrs, mūžīgi mūžam! Lai brēc un lūdzas no manis ūdens pilītes, kad es sēdēšu Ābrama klēpī.* Es neiešu vis dzisināt viņas mēli, lai vai noslāpst. Kas atlīdzinās to postu, ko viņa padarīja ar savu palaidnību man un Prātnieka Andžam, ja arī neskaitītu to sirdsēstu un dusmu, ko man aizdeva? Vīrs man ir no tā paša laika nogājis aiz bēdām gandrīz pavisam postā, tā ka no viņa nav cerams uz priekšu vairāk nekas kā tik nabags, kurš man, sievieša cilvēkam, būs vēl jāuztur tāpat, kā jau tagad jāvalda vienai pašai tik liela māja. Laime vienīgi, ka Prātnieka Andžam ir dievs devis kristīgu un palīdzīgu prātu, bet citādi nezin kā tiktu kuru brīdi ar katru darīšanu galā. Un vai viņam pašam arī labā diena? Pērn nodedzināja skauģi klēti, kura bij pilnāka un bagātāka nekā pat nevienas lielmaņu meitas pūrs. Šogad bij laikam no tādiem pašiem apburti lopi un izkrita gandrīz lielākā puse. Viss tas un vēl daudz vairāk ir jācieš mums vienīgi tikpat kā viņas dēļ. Kuram tur nekāptu sirds pa kaklu laukā? Prātnieka Andžs būtu varbūt jau sen apprecējies, ja necerētu uz viņu. Jāsmejas! It kā kad meitu nebūtu. Man pašai brāļa meitas kā liepas, vesela rinda, lai ņem, kuru pats grib.» Pa bridi viņa, lepnā pazemībā nopūzdamās, iesāka vēl no jauna: «Ko tu darīsi, ko līdzēsi! Kas palaidnis bijis, tas paliek, lai māca, rāj un audzē vai paši eņģeļi. Ko tu atstāvēsi pretī tam liktenim, kas ir nopelnīts un nolikts jau varbūt priekš dzimšanas! Neesmu vis nesusi zem savas sirds. Kas zin kur cēlusies un kādos grēkos dzimusi. Annuža gan šā tā stāstīja, bet kas nu var ticēt? Še jau skaidri redzams, ka vecāku grēki ir piemeklēti, lai nu vai kurā augumā. Nezin vai bērns arī vēl labu galu ņems.»
Kamēr vēl šās abas sievas tā sarunājās, tikām piepildījās kapsēta ātri un stipri ar ļaudīm. Sāka arī līt smalks, bet biezs lietus ar stipru vēju. Oļiniete apsedzās ciešāk ar segu un gāja pretī pašam lielākam ļaužu pūlim, kurš bruka patlaban ar troksni caur bēru kambari kapsētā iekšā. Aiziedama viņa vēl sacīja savai biedrenei: «Paliec vien tu šepat ar bērnu pavējā, es iešu Prātnieka Andžam pretī dzirdēt, vai būs lielu pulku sataisījis. Turpat viņš nāk pa vidu runādams. Viņa balsi es varu izšķirt vai pašā tirgū.»
Tā arī patiesi bij, kā Oļiniete sacīja, — pieminētam pūlim pašā vidū gāja Prātnieks, runādams pilnā mutē par to, ka draudze lai nepaļaujot apglabāt Lienas pie citiem kapsētā ar zvanīšanu un dieva vārdiem, jo viņa padarījusi tīši sev galu. Viss tas nemiera pūlis apstājās ar savu troksni kapsētas vidū, uz kurieni tad devās arī citi ļaudis, kuri bij agrāk atnākuši. Runātāju bij daudz, bet no visiem kopā varēja noprast tik to, ka lielākā daļa piekrita
Prātniekam, bet atradās arī daži, kas mēģināja runāt pretī, tomēr cauri visam tam troksnim izskanēja vienīgi tik Prātnieka balss. Viņš rādīja uz kādu jaunizraktu kapu un runāja pilnā mutē: «Lūk, tur taī bedrē gribot to pasaules vazaņķu un pašslepkavu rakt! Slātavieši, vai jūs ļausat savu kapsētu piegānīt?» Šo dieva lauku, kur dus mūsu vecāki un piederīgi, kas aizgājuši sava Kunga mierā?»
«Jā, jā, Andž, tas tiesa!» Oļiniete pienākdama uzsauca. «Ko gan viņi tad nesacīs pastara dienā, kad, uzcēlušies, lai var iet uz jēra kāzām, ieraudzīs, ka līdzās viņiem ir gulējusi tāda, kuru sagrābs tūliņ nelabie un aiznesīs smiedamies prom? Kā gan mēs tad dievam atbildēsim?»
Prātnieks, tikko ar Oļinieti padevīgi sasveicinājies, ķēra atkal savu patlaban pamesto valodu rokā, lai ļaudis nesāktu sarunāties visai daudz savā starpā, jo tad viņam nāktos grūt griezt tos no jauna pie norimšanas un pie klausīšanās viņa runā. «Šo vietu viņi ir gādājuši ne 'tikvien priekš sevis, bet arī priekš mums, saviem pēcnācējiem. Lai atsaucas tad, cik būs visā šaī pulkā tādu, kas vēlēsies ņemt kapa vietu viņas kapam līdzās?»
«Es jau to esmu sacījusi un saku vienādi, ka, ja viņu še ierok, tad mani lai ved uz citu kapsētu,» Oļiniete, Prātniekam līdzās stāvēdama, atsaucās. «Kad cilvēki grib būt paši no sevis tik stipri, ka drīkst ierakt tādus kapsētā iekšpus sētas pret vecu veciem iestādījumiem, tad tas pierāda, ka viņiem nav par dievu nekāda bēda, — tad viņi gribēs vest tādus ar savu spēku arī laikam pat debesīs iekšā.»
«Vai nevajadzētu tik ņemt tagad lāpstas un piemest to bedri tur pilnu?» Prātnieks, uz Lienas kapu rādīdams, sacīja. «Lai tad rok jaunu tur sētmalā, kur visiem tādiem jāguļ un kur jau guļ vecu vecie no vergu laikiem. Valstij caur to gan pāra dienu vēl nīks, bet par to maza lieta, to mēs, runas vīri, gan aizbildināsim, — kad tik kapsētu aizsargājam tīru un nesagānītu.»
«Nē, Prātniek, pēc likuma tad vairs nevarēs vis pavēlēt dot valstij dienu pie cita kapa rakšanas,» kāds no Prātnieka piekritējiem iz pulka atsaucās. «Tad lai rok paši tie, kuri ir likuši rakt šo pirmo kapu nevietā.»
Prātnieks izsacīja to vārdu par valsts dienām, nevis viņas labumu vērā nelikdams, bet vienīgi tik Lienas likteni un galu pārsmiedams, tādēļ viņam, kurš teicās gādājis par valsts labklāšanu vairāk nekā visi citi un rūpējies par viņas labumu ciešāk nekā par savu, tas nevarēja būt nemaz par patikšanu, kad kāds iedrošinājās tam šo lietu atgādināt un izskaidrot, ar kuru jau viņš pats mēdza allaž spīdēt. Prātnieks, uz runātāju nemaz nepaskatīdamies, atbildēja drusku nicinošā balsī: «Jā, jā, kad pracesi grib vest, tad nevajaga gan valstij otra kapa rakt, to zina ikkurš. Bet nebūtu arī nemaz vajadzība vairs valsts dienu prasīt — liktu izsviest bedri tāpat bez nenieka.»
«Ko nu jūs tik daudz to nelaimīgo cilvēku gānāt?» kāda balss no publikas atsaucās, un Prātnieks pagriezdamies ieraudzīja to pašu, kurš pagājušu svētdienas vakaru stāstīja par Lienas atrašanu upē un kuru otrs sauca par lielo Pēteri. «Kas zin, vai citi nedarīsies tāpat ap jums un jūsu miesām? Jo paši dieva vārdi saka, — kā mēs vēl pārrunājām kādu rītu pie brokastīm, — pag, Edes tēv, kuru dienu tas bij, vai vakar vai aizvakar?»
«Tas bij laikam jau ceturtdienas rīta,» otrs viņa biedris, kurš stāvēja turpat aiz muguras, atbildēja.
«Ko nu stāsti!» lielais Pēteris atsaucās. «Vai neatmini, ka ceturtdienas rītu bijām kalnējiem palīgā pie vērša kaušanas? Lūk, kur viņš gribēja izsprukt un pasvieda jau tevi gar zemi, tik es vien vēl pie ragiem noturēju. Tad bijām jau sen brokastis paturējuši.»
«Ko nu stāsti atkal tādus niekus pa vidiem,» Edes tēvs ar nepatikšanu atteica. «Tas jau viena alga, vai šinī rītā runāts vai tanī.»
«Vei, vei, tavu nejēdzīgu!» lielais Pēteris pikti iesaucās. «Kāda tur viena alga, kad neizstāsta tā, kā ikkurš var saprast? Še, redzi, nav vis vienais cilvēks vien, kurš klausās. Tā mani sāka brīdināt un mācīt arī viņu reizi pie tiesas, kur biju par liecinieku, lūk, tiem diviem miesniekiem, kuri tirgū ap vienu vērsi sāka kauties. Tur tā jocīgi gan arī izdevās. Tam vērsim bij pakaļkājas, lūk, tā kā še, kur es stāvu, un priekškājas tā kā tur aiz tevis. Kalna pusē stāvēja žīds, vilinādams uz šādām tādām naudas spēlēm, — ir es arī iesviedu tur savu divdesmit kapeiku kā vilkam.»
«Met nu jel savas vecās pasakas pie malas — negribas jau tagad viņās nemaz klausīties.»
«Brīnums! Negribas klausīties! Nu, kad tev negribas klausīties, kā tad lai gribas man stāstīt? Bet, kad valoda ir ienākusi, tad varam pārrunāt. Vai tu pats neteici mājā un arī nākdams, ka šodien varēšot diezgan izrunāties un runāšanā diezgan izklausīties? Bet nu, kad jārunā vai jāklausās, tad, redz še nu, runādams topi gandrīz par ienaidnieku.»
Pēdīgi Edes tēvs ieskaities nogriezās nost, sacīdams: «Kad tevī grib klausīties, tad vajaga iegādāt uz kādām divi dienām tabakas.» Lielais Pēteris gan vēl pēc tam arī kādu brīdi runāja, bet, kad nomanīja, ka Edes tēvs viņā vairs nepavisam neklausījās, tad nometa pamazām mieru.
Kamēr šie abi tā sarunājās, tikām Prātnieks bij ar savu valodu jau atkal gabalā. Viņš stāstīja un musināja ļaudis visā spēkā un bez mitēšanās, lai ceļoties tam pieminētam baznīcas valdības nodomam pretī: «Ja viņi grib paturēt šo kapsētu priekš tādiem, kuri dara paši sevīm galu, tad lai atrāda papriekšu citiem visiem, kuri mirst dieva liktā nāvē, citu kapsētu. Tad mums jārok arī tie mūsu piederīgie, kuri še apglabāti, laukā un jāved uz turieni. Tas pats jāsaka arī par draudzes zvanu, ka, ja ar to grib zvanīt viņai, tad lai gādā mums citu.»
«Tā, tā, Andž, turies vien par taisnību!» Oļiniete viņu pamudināja. «Es nezinu, kurā draudzē arī šādam nelabā nāvē mirušam zvanījuši ar baznīcas zvanu, un no tās reizes zvans neskanējis vairs nemaz.»
«Nu jā!» Prātnieks krita atkal valodā. «Tas notiks pie mūsu zvana arī: tad pavēlēs vien atkal draudzei pirkt jaunu zvanu.»
«Un kurš tad šaī kapsētā varēs aiz ķēmiem glābties?» — tā atkal Oļiniete, Prātniekam līdzās stāvēdama. «Tie tad māks cilvēkus nost pašā dienas vidū.»
Edes tēvs, to dzirdēdams, sāka kādam pazīstamam stāstīt: «Jā, tiesa ir gan: tādās netīrās vietās rādās ķēmi arī skaidrā dienas vidū. Paklausies, kā man pašam izdevās. Nu jau ir labs laiks, gadu piecpadsmit, kad es dzīvoju pie Atrietņu Smilksta...»
«Un es biju tolaiku Gaužuros,» lielais Pēteris runāja vidū, «lūk, pie tā dzērāja Maciņa, Grūžņu veča brāļa padēla, kurš iznīka no dzīves un aizgāja pēc tam uz leišiem pie kāda žīdu krodzinieka par zemes strādnieku. Dievs zin kur tagad viņa galva līgo! Lai nu dzīvojām kā dzīvodami — ļauna es viņam tomēr nevēlēšu. Man palika vēl kā draņķis pusrubļa un vienu ortu parādā ...»
«Nemaisies tu nu ar saviem stāstiem vidū!» Edes tēvs viņam uzsauca. «Lai nu tu dzīvoji kur dzīvodams — par to nekāda bēda.»
«Kā nu nav bēda?» lielais Pēteris atteica droši un ar pilnu tiesību. «Kad tu gribi stāstīt, tad ņem no gala un stāsti visu pa kārtai.»
Edes tēvs, viņā vairs neklausīdamies, uzņēma atkal savu stāstu: «Pašā stiprākā vasaras sējas laikā kādā karstā dienvidū aizjāju zirgus paganīt uz veļu purviņu, kā tur viņu sauc, kur tad bij labs pakrēslis. Nostrādājies gan biju — lūko, kā ar mazu gaismiņu iesācis dzīt vagu un tā līdz dienas vidum, tik vien brokastis iekodis, — tomēr aizmigt nedrīkstēju, tādēļ ka par to vietu bija jau šis tas dzirdēts: vienam piesities maldonis, otram uzgulies lietuvēns, trešais redzējis kaltējamies naudu, vilkates un tā vēl dažus citus māņus*. Pussnaudā, tāpat uz rokas atspiedies, gulēju, tā izdzirdu — brīkšķ kaut kas lapās aiz muguras netāļu. Es labi zināju, ka zirga taī pusē neviena nav, pagriezu acis atpakaļ ...»
«Un ieraudzījis ķēmu tādu pašu kā āzi, pie koka pieslējušos un lapas ēdošu,» lielais Pēteris pasteidzās izsacīt Edes tēva vietā, kurš par to īsti apskaitās un negribēja vairs tāļāk nemaz stāstīt, sacīdams:
«Nu, kad tu tāds zinātājs esi, tad stāsti arī — stāsti!»
Lielais Pēteris turpretī par to nemaz nesabaidījās, bet stāstīja vien tūliņ tāļāk, jo viņš, kā varēja nomanīt, bij tik uz to gaidījis, lai varētu izraut Edes tēvam pašu treknāko stāstīšanas kumosu no mutes, itin kā par tādiem pašiem darbiem atriebdamies: «Tādu ķēmu ieraudzīdams, Edes tēvs nomanījis tūliņ, ka labi vairs nav, palūko, pienācis, pagāns, jau tik tuvu un tīri dzīva, miesīga āža izskatā un dabā, lai tik ķer vien cieti; bet, kad sāktu mēģināt ķert, tad redzētu gan, kas notiktu: apmānītu acis, ievestu ezerā un noslīcinātu vai arī uzvilinātu egles galā un palaistu vaļā, lai, zemē krizdams, nosistos. Tas vis, vai zini, nav smiekla lieta! Nebūtu necik ilgi, kad pārvērstos par pērnā gada teļu, pēc par zilganu kumeļu, par jūras vāravu, par gulbju ķēniņu ar dimanta cekulu . . .»
«Ko nu līdz tev maisīties vidū, kad izstāstīt nevari,» Edes tēvs, paredzēdams, ka gala tikpat nesagaidīs, pārmetošā balsī viņam uzsauca.
«Kādēļ es neizstāstīšu? Tās lietas ir man zināmas kā baušļi,» lielais Pēteris cieti atteica. «Lūk, ir gan tur ko neizstāstīt! Izskaitīšu, ja gribi, no galvas. Nu jā, pag, kā tur bij? Tu, Edes tēv, pārmeti laikam tūliņ krustu?»
Edes tēvam uznāca laikam bailes, ka lielais Pēteris var arī, kas zin, beigās kaut kādi izstāstīt un tā vismazāk viņa stāstu sabojāt, atņēma tam stāstīšanu, uzsaukdams: «Pag, lielais Pēter, esi nu tu mierā! Tur nav vairs nemaz tik daudz ko runāt tā lieta ir izstāstāma itin īsi tā: tas ķēms pats bij lāsains jeb
raibs un tas koks, pie kura viņš pieslējies ēda lapas, — kazenājs. Es tūliņ uzcēlos, paķēru maisiņu un mēteli, iztrencu zirgus norā un pats apgulos pie rudziem ežmalā. Tur, piesaulē, biju vēl labi nogulējies un neredzēju vairs to dienu, paldies dievam, nekādu ākstu. Ja es sāktu vien baidīties vai bēgt pavisam no tā apgabala projām un varbūt vēl ar visiem zirgiem, dievs zin, kā tad klātos; bet, kad nomanīja, ka man nekāda liela bēda nav un ka apgulstos turpat netāļu ežmalā, no kurienes varēja redzēt skaidri arī māju, tad vairs nenāca līdz no meža laukā ķēmoties.»
To, kas šinīs lielā Pētera un Edes tēva ķēmu stāstos klausījās, nebija daudz, jo viss lielums palika tāpat pie Prātnieka un Oļinietes, kuri runāja vien savā iesāktā lietā joprojām.
«Arī mana dieva vārdu viņi nedrīkst pie tās elles pagales aprakšanas cilāt,» — tā Oļiniete, kura iekarsās Prātniekam līdz arvienu vairāk. «Ja viņiem pašiem ir priekš šādām vajadzībām cits dievs, tad lai ņem tā vārdus. Var būt, kad še pie viņas izdzied tās dziesmas, kuras man patīk un kuras es, kas esmu kalpojusi dievam visu mūžu uzticīgi, gribu likt dziedāt pie sava kapa, tad jel tik tās atmaksas man būs zemes virsū par šaurā ceļa iešanu, par asarām un par viņa mīlēšanu. Man nevar vis neviens liegt izņemt priekš sevis tās dziesmas, kuras es pati gribu, un to tad nedrīkst dziedāt pie tāda pazušanas bērna bedres. Ko gan tad dievs teiktu, ja es atļautu viņa svētos vārdus tā gānīt?»
«Tas pats jāsaka arī par mācītāju,» Prātnieks Oļinietē klausīdamies, vēl iedomāja, «ja viņš grib šādus miroņus apstāvēt, tad mums jāmeklē cita mācītāja.»
Ļaužu pulks sāka arvienu vairāk un vairāk musinātājiem piekrist, tā ka pēdīgi bij no nemiera gara pārņemti jau tikko ne visi, kas kapsētā atradās. Sāka arī daudz citi tāpat sirdīties un pulcēties uz pretī celšanos, nosolīdamies cits citam līdz ar Prātnieku nepaļaut nest tāda miroņa kapsētā iekšā, lai vai kāds gals. Prātnieks apsolījās vēl pēdīgi, ja vajadzēšot, vest par to lietu pracesi uz sava maka, tik vien lai turot ar viņu kopā dūšu un aizsargājot kapsētu, kas esot visas draudzes svētums.
Laiks pa tam metās vienādi nelabāks un nejaukāks. Lietum, kurš arvienu pieņēmās, sāka piebiedroties arī sniegs, un šis slapjdraņķis spieda kapsētniekus citu pēc cita meklēt bēru kambarī pret viņu patvēruma. Uz mājām gāja tik ja reti kāds, jo ikkurš gribēja nolūkot un nogaidīt, kas te šodien notiks.
Kad uz klajuma ap Prātnieku un Oļinieti bij atlicies vairs tik vien mazs klausītāju pulks, it kā serde koka vidū, pēdīgi viņi novadīja paši to uz bēru kambari, kur atvērās drīz jauns, bet jo izdevīgāks darba lauks.
Šie pēdīgi pieminētie nebij vēl visi bēru kambarī nonākuši, kad atskanēja dieva nama zvans un bērinieki sāka braukt no turienes rinda pēc rindas lēnos soļos pa lielceļu uz kapsētu, jo taī dienā bij paglabājami bez Lienas vēl vairāk aizgājuši. Lai gan laiks bij nemīlīgs un gaiss neskaidrs, tad tomēr zvans skanēja uz kapsētu pa vējam stipri un pilnīgi; turklāt vēl vēja šņākšana, kurai šī augstā skaņa sitās vareni un nekavēta cauri it kā cilvēka nemirstība šās pasaules iznīcībai, pildīja sirdis ar savādām — nāvi atgādinošām šaušalām, ko sajuta arī laikam pati Oļiniete, jo viņa, kādu brīdi klausījusies, izsaucās: «Klau, kā skaisti skan zvans svētīgi aizgājušām dvēselēm! Jāpaklausās vēl — nezin vai
šo zvanu dzirdēsim vairs tik jauki skanam, ja sāks varbūt pēc zvanīt tai, kuras...» — še viņai pietrūka vārda, jo visai ļauna neiedrošinājās tagad teikt, bet kaut kādu nieku ņemt — tur atkal nekā nebij.
«Varbūt tagad jau tai arī zvana līdz ar visiem citiem,» kāds no pulka atteica. «Redzēs, vai tanīs pašās rindās neatradīsies.»
«Nē, tā vis nebūs,» Prātnieks atbildēja. «Tik tāļu jau ir gādāts, ka pie atvešanas citi bērinieki viņas savā pulkā neuzņems un neļaus pie šās zvanīšanas, kura skan, lūk, viņu aizgājušiem, šurp uz kapsētu braukt.»
Pēdīgi, kaut gan pamazām, sāka gaidītās bērinieku rindas kapsētai tuvoties. Šķirstus sanesa vienu pēc otra bēru kambarī, salika uz bēru nestāvām* un pēc ieraduma taisīja ikkatru vaļā, lai varētu miroņus aplūkot un no jauna apkopt. Ļaudis, to labi zinādami, gaidīt gaidīja pēc tiem brīžiem, lai varētu dabūt redzēt, kā katrs ģērbts, kādā katrs izskatā un kas pie katra īpašs, ko ievērot, lai tiek pa ceļu ejot un mājā ko runāt, tādēļ tad pie ikkura, ko taisīja vaļā, slējās pēdējie, priekšējiem uz pleciem atspiezdamies, pirkstu galos un skatījās, pat mutes atdarījuši, pāri uz mironi.
Kad tā bij visi tie aizgājušie noguldīti un daudz no viņu piederīgiem izgājuši atkal bēru kambara priekšā, uz dieva namu lūkodamies, tad Prātnieks, valodai iemesla meklēdams, viņiem vaicāja: «Nu laikam visi ir klāt, ko šodien gribot še paglabāt?»
«Tie īstenie jau ir gan laikam, bet ar vienu, ar to, kas ņēmusi ļaunu galu, palika vedēji vēl stāvot uz lielceļa pie baznīcas,» kāds bērinieks, salijušu cepuri un mēteļa apkakli nopurinādams, atbildēja.
«Kādēļ nebrauca tūliņ līdz?» Prātnieks atkal jautāja.
«Vai mēs viņus savā pulkā ņemsim?» tas pats bērinieks ar nepatikšanu atteica. «Lai brauc vien paši un, ja grib un var, tad lai liek zvanīt paši par sevi. Teica gan, ka esot no mācītāja zīme līdz, ka vajagot zvanīt tāpat kā par citiem paglabājamiem, kas gan līdz šim pie mums nav piedzīvots. Tad redzēs, ko nu darīs. Tik to gan arī vēl cieti piekodinājām, ka lai nedomā tikām, kamēr mēs še esam, kapsētas tuvumā rādīties. Ja tā brīvība tagad tāda ir — rakt viņu turpat un tāpat kā visus citus, tad pie tā gan neviens nevarēs mūsu piespiest, lai reizē apglabājam.»
«Tik tāļu jūs esat darījuši pareizi,» Prātnieks iesaucās, «bet tagad sataisāties vēl uz kaut ko citu: mēs gandrīz visi, kas bijām sanākuši še iepriekš, esam pie tā, ka negribam atļaut nemaz kapsētā rakt, un jūs, kuriem ir patlaban savi piederīgie jāapglabā, varēsat uzstāties un pretoties tādam darbam jo ciešāk.» Še Prātnieks sāka ņemt no gala tos pašus iemeslus, pierādījumus un pārliecinājumus, kurus izsacīja nesen kapsētas vidū, bet tagad starp bēriniekiem radās viņa prātam jo vairāk un jo karstāki piekritēji.
Te atskanēja baznīcas zvans no jauna, un izlikās, ka gandrīz jo pilnīgākā skaņā nekā pirmāk. Drīz parādījās arī uz lielceļa pie dieva nama divēji rati, nākdami tāpat uz kapsētas pusi. Uz pirmajiem, kuriem vadīja kāds vīrs zirgu pie galvas un kuriem gāja līdz daži cilvēki kājām, stāvēja, kā bij redzams, šķirsts jeb zārks. Ar otriem ratiem kādu gabaliņu iepakaļ nāca zirgs tukšā un savā vaļā. Varēja nomanīt, ka, to bēdīgo, nožēlojamo bērinieku pulciņu uzlūkojot, daudz skatītājiem jeb gaidītājiem, kas stāvēja
kapsētas priekšā, spiedās asaras acīs un arī pat dažam Prātnieka un Oļinietes piekritējam bij savādi ap sirdi. Oļinietei, kā viegli noprotams, nepatika vispirms tas, ka zvanam nebij vis skaņa zudusi, kā viņa to stipri gaidīja un arī pa daļai cerēja, bet ka tas skanēja patiesi vēl kā pieaugdams: arvienu varenāk un varenāk. It kā šo nepatikšanu un kaunu, ka nesen izsacītais papriekšsludinājums par zvana neskanēšanu nebij piepildījies, dzēst gribēdama, kādu brīdi uz tiem nīdētiem, bet arī gaidāmiem nācējiem skatījusies, uzsāka valodu, kad citi visi cieta vēl klusu: «Divi zirgi vien pavisam!»
«Labi vēl, ka divi,» Prātnieks piepalīdzēja. «Pelnījusi gan nav neviena.»
«Bet kur tie līdzgājēji tik daudz saradušies?» Oļiniete jautāja un sāka skaitīt: «Viens, divi, trīs, četri — būs jau kādi seši vai septiņi.»
«Laikam seši,» kāds bērinieks atbildēja, «četri darbinieki, Annuža ar bērnu un vecītis, Tenis, tavs vecais pušelnieks.»
«Kāds negaiss tad to ir uznesis atkal uz pasaules?» Oļiniete, it kā drusku iztrūkusies, iesaucās. «Sen jau daudzināja un ticēja, ka būšot diedelēdams kaut kur galu ņēmis, bet nu ir atkal atdzīvojies kā muša pavasarī.»
«Tagad viņam ir vaļa pa pasauli labi izmaldīties kā mūžīgam žīdam,» Prātnieks pieminēja ar saviem nejaukiem smiekliem. «Pazūd, pazūd - uzceļas atkal kā ūdenim virsū.»
Ar šādu sarunāšanos viņi nogāja gandrīz atkal pie vecās valodas atpakaļ, lai tā iekurinātā uguns ļaužu rindās neizdzistu, bet saņemtos no jauna jo spēcīgākā liesmā.
Lienas pavadītājos bez tiem četriem valsts darbiniekiem un bez Annužas ar Lienas Anniņu klēpī atradās arī patiesi vēl, visiem par brīnumu, Tenis, kā jau bērinieki to liecināja. Viņš bij ieklīdis slātaviešos tikko vēl pēdējās dienās, itin kā paaicināts uz Lienas apglabāšanu, bet Annužai viņš nerādījās vēl agrāk nemaz kā tik šodien pat, piedalīdamies pie Lienas pavadīšanas tīri nezināms un negaidīts. Varēja redzēt, ka viņš bij taī pašā sen pazīstamā apģērbā un ar spieķīti rokā visu šo gadu daudz mētājies pasaulē apkārt, bet uzturējies vēl tomēr diezgan labā izskatā, jo viņš piederēja pie tiem ievērojamiem cilvēkiem, kuri var valkāt un arī valkā vienu pašu drēbju kārtu pusmūža. Savā dabā un valodā Tenis bij tikpat cēls un iznesīgs kā senāk — galviņa pīpē stāvēja gandrīz vēl šķībāk nekā citkārt. Tik vien varēja manīt, ka acu gaisma bij stipri zudusi un bārda, kuru agrāk mēdza dzīt ikkatru nedēļu, lai izskatītos jauns un skaists, auga tagad neaizskarta un balta kā kupla ieva ziedos. Tomēr nevarēja vis vēl zināt, kādēļ viņš īsti bārdas nedzina: vai aiz kādas neiespēšanas, vai aiz neizdevības, vai arī pat aiz cēlošanās, jo šī daba viņam palika tikpat stipra arī vecumā, trūkumā un nelaimīgās dienās, un pat pēdējos gados viņš bij dzinies pakaļ dažai jaunu laiku modei un jaunās paaudzes ierašām pavisam smejamā kārtā.
Šī Teņa negaidītā atnākšana bij Annužai itin par prieku un par apmierināšanu šaī nelaimīgā un gandrīz no visiem ar riebumu uzlūkotā ceļā. Nu viņai bij jel viens vienīgs biedris, kuru gan laimīgās dienās nereti un ne bez taisnības nicināja, bet tagad turēja dārgāku nekā laimīgās dienās visu pulku cienītu un mīlētu laipnības rādītāju. Tenis bij tas vienīgais, kurš gāja viņai šaī no pasaules
ar pirkstiem norādītā ceļā līdz. Kaut gan bēdas bij spiedušas no Annužas acīm daudz asaru, ka tās sāka jau pavisam izsīkt un mesties sausas, tad tomēr šis, kaut gan izskatā tik niecīgs prieciņš, atrada viņās vēl dažas asaras priekš sevis. Tenis turpretī arī no šā bēdīgā notikuma nebij aizskarts nenieka, tik vien drusku nopietnāks, bet atbildes deva Annužai tādas pašas spītīgas, lepnas un nekad taisni uz jautājumiem, kā jau arvienu.
Darbinieki gāja šķirstam līdzās, bet Annuža ar Teni iepakaļ. Tukšajos ratos, ar kuriem zirgs nāca savā vaļā, bij salikti apglabāšanas ieroči: lāpstas un virves, ar kurām ielaist šķirstu kapā. Annuža bij uzsegusi šķirstam, kurš stāvēja tukšos klajos ratos, savu vienīgo segu, bet pati, bērniņu dažādos lakatos satinusi un no lietus pie krūtīm glābdama, gāja savos muduru svārkos vien* un stāstīja Tenim, it kā savas sirdsēdas klīdinādama, par Lienas tumšām pēdējām dienām un nelaimīgo galu. Tenis klausījās gan viņas stāstīšanā, bet bez lielas līdzcietības un dalības. Annuža, varbūt to ar nepatikšanu nomanīdama, apstājās kādu brīdi taī vietā, kur Liena, otrā vasaras svētku dienā pie kaimiņu baznīcas parādījusi pirmās pilnīgas ārprātības zīmes un, pamezdama bērnu zemē guļošu, aizskrējusi pasaulē, bet, kad nomanīja, ka Tenis laikam pēc tāļākām ziņām īsti nekāro vai arī aiz īpaša lepnuma viņas uz stāstīšanu neuzaicinās, tad sāka stāstīt pati no sevis. «Visu to dienu es skraidīju, meklēdama un klaušinādama pa ciemu ciemiem un ikkatram cilvēkam, ko satiku, bet neviens nebij redzējis. Otrā dienā tikko vēl pret dienvidu gadījās ieiet tās kaimiņienes mājā, kura, kā jau zini, bijusi pati tur klāt un to notikumu redzējusi,— tā pati tad arī man izteica visu, ko tev stāstīju. Viņa bij patlaban kā pārbraukusi mājā un gribējusi arī dot tūliņ man ziņu, ja es pati nebūtu tur iegājusi. Divas žēlsirdīgas turieniešu sieviņas paņēmušas lietū gulošu un arī jau brēcošu bērniņu — lūk, šo pašu — un ienešušas ģērbkambarī pie mācītāja. Vienai no viņām bijis pašai mazs bērns, un tā tad solījusies šo nabadzīti arī pazīdīt. Ak kungs dievs, kādas izbailes, kāda iztrūcināšanās pārņēma, to dzirdot, manu prātu! To es nevaru nevienam izteikt, nedz arī pati vairs apķert. Man jābrīnās, ka dievs ir bijis par mani tik žēlīgs un nav ļāvis manam prātam arī aptumšoties. Kā es aizgāju un kur man cēlās spēks, no tā vairs neatminu nekā, tik vien to zinu, ka ap launaga laiku atrados jau nosvīdusi un nogurusi zināmā kaimiņu mācītāja muižā. Tur dabūju dzirdēt no mācītāja, ka Anniņu pieņēmušas glabāt pagaidām tās pašas sieviņas, kuras viņu saņēmušas no zemes un ienesušas pie mācītāja, tāpat arī, ka mācītājs devis valdībām ziņu un lūdzis gādāt par prātā sajukušo māti, lai varot nodot viņu drīz ārstēšanā un kopšanā. Turpat dabūju zināt arī, ka tās mājas, kurās atradās Anniņa glabāšanā, neesot visai tāļu, tādēļ, mācītāja muižā atpūtusies, nostaigāju vēl taī pašā vakarā uz turieni un atradu šo mazajo pamesto dzīvībiņu tik mīlīgās rokās, ka man apbira patiesi asaras, to redzot.
Par Lienu turpretī nezināja stāstīt neviens vairāk nekā kā tik to pašu, ko dzirdēju jau no savas kaimiņienes: aizskrējām viņu bij redzējuši daudz, bet pēc tam vairs neviens. Es nevarēju darīt vairāk nekā kā tik, nakti pārgulējusi turpat, nākt rītā ar Anniņu atpakaļ uz māju, pateikdamās no visas sirds viņas mīļām kopējām, bet jo vairāk dievam, ka viņš nav licis arī tai bojā iet, bet sūtījis, skaidri sakot, eņģeļus cilvēku miesās, kuri lai viņu sargā,
ka tai nekāda kaite nenotiek. Ja dievs būs licis šim bērnam uzaugt un palikt manām acīm arī vēl kādus gadus platām, tad viņam būs zināt un atzīt jau no mazām dienām, kāda žēlastība ir darīta pie viņa no dieva un cilvēkiem tādā laikā, kur pašam par sevi nebij vēl vairāk nekāda spēka kā tik vāja bērna balsīte, ar kuru brēcot saukt sev palīga tādā brīdī, kur mātes rokas no viņas briesmīgi atrautas.» Še Annuža slaucīja atkal asaras un tad pa brīdi stāstīja tāļāk: «Mājā pārnākusi, gāju pie savas draudzes mācītāja un pie valsts valdības, darīdama zināmu, ar kādu bargu rīksti ir dieva tēva roka Lieniņu, manu mīlēto audžubērnu, šautusi, un arī lūgdama, lai gādā, cik spēj, viņu atrast un nodot ārstēšanā, lai neklīst apkārt vēl par jo lielāku prāta samaitāšanu. Ak bēdas, ko es pēc tam izbēdāju, ak asaras, ko izraudāju! Laikam dievs būs nolicis paiet un nobeigties manam grēcīgam mūžam tik apakš smagāka un smagāka piemeklēšanas krusta. Līdzko gribi un cerē no viena atsvabināties, te uzbrūk otrs jo briesmīgāk virsū. Lai būtu jācieš man, lai nāktu pār mani visa dieva bardzība! Es ar saviem grēkiem esmu nopelnījusi to varbūt tūkstoškārt, bet mana sirds mani biedina, apsūdz un pārsauc, ka manu grēku lāsti ir brukuši arī uz šo nožēlojamo bērnu, kuram ejam tagad pēdējā ceļā līdz un no kura novēršas visi ar šaušalām un riebumu. Grib liegt viņai, kā dzirdams, arī pat dusu dieva laukā, kur ir gan atraduši un arī atradīs vietu slepkavas, zagļi, netaisni zvērētāji un visādu grēku darītāji; bet kādu ļaunu ir viņa darījusi, par ko cilvēki varētu būt tiesātāji? Viņa ir tik pēc dieva neizdibinājamās ziņas grūti piemeklēta un savā prāta tumšumā atradusi netīšu briesmīgu nāvi. Ak, Ilze, Ilze! Mana dārgā Ilze, kā atbildēšu es tev dieva priekšā par sava nama turēšanu?* Tu aiziedama atstāji mani mātes vietā pie sava dēla un pie Lienas, kuru tu mīlēji arī kā savu bērnu un kuru arī vēlējies redzēt kādreiz pie sevis meitas vietā; bet kur nu ir Kaspars? Kādēļ bij jātop Lienai tik nelaimīgai? Ar kādu taisnību lai es stājos priekš tiesas, ja tagad pat aicina? Ar kādu vaigu es tev, mana mīļā māsa, drīkstēšu mūžībā rādīties? Ar kādu prieku varēšu es savā laikā pievest un atdot tev tos bērnus, kurus tu man uzticējusi? Tu, apskaidrotā dvēsele! Tu redzi un zini gan, ka neuzticīga es neesmu gribējusi būt, bet nespēju šo īsā laikā piedzīvoto grūto nelaimību ar savu vāju cilvēcīgu spēku atturēt un novērst. Tu zināsi arī, kas mums, cilvēkiem, vēl ir apslēpts, bet gan nāks varbūt savā laikā gaismā, kur ir palicis un kur atrodas tavs dēls, kuru tu mīlēji vairāk nekā visu pasaules mantu. Piemini savās lūgšanās, kuras tu nesi gan ik dienas priekš dieva goda krēsla par šiem nelaimīgiem bērniem un par savu laulātu draugu, — piemini tanīs arī mani, nabagu grēcinieci.»
Tenis arī pie šiem sāpīgiem vārdiem, kurus Annuža runāja iz sirds dziļumiem, palika tāds pats nekustināts, bezrūpīgs un bezbēdīgs un, kad Annuža bij beigusi, tad, plecus paraustīdams un nopurinādamies, neteica vairāk nekā kā tik vien skarbā un cietā balsī šos vārdus: «Suņa laiks!»
Kādu brīdi Annuža cieta klusu un tad runāja atkal tāļāk, bet vairāk gandrīz it kā sevi kavēdama nekā Tenim stāstīdama, gari stieptos un gaudīgi izrunātos vārdos: «Kad pirmo reizi pēc kāda mēneša laika vai arī ilgāk bij saņemta un novesta pie daktera lazaretē, tad es nosteidzos prieka pilna turp, cerēdama, ka varbūt mani pazīs un, savu bērnu redzēdama, sāks atjēgties un nākt pie
pilnas samaņas. Dakteris arī tāpat domāja un man labprāt atļāva pieiet; bet kas nu vairs deva mani pazīt! Neatminēja arī par savu bērnu nekā, bet bēga vēl kaktā, kad es nesu klāt. Pēc tam nosēdās, sāka plosīt aši, aši drēbes kopā un taisīt no lupatām lelli kā mazs bērns. Es visādi izlabinājos un izvaicājos, vai nāks atkal man līdz uz māju un kur tagad šo laiku bijusi, bet neatbildēja pareizi vairs neviena vārda — tik tukšu vien runāja, kā jau daždien bezprātīgs. Nezin kur ceļas tādam vārdi, kur valoda? Kas nav ne savu laiku dzirdēts, ne iedomāts, to viņš izrunā. Te viņam mutē šis, te tas — brīžam ar visām bēdām gandrīz vai jāpasmejas. Viss izskats bij jau tūliņ savāds un nemīlīgs: sejs no saules nodedzis, kājas basas — nezin kādu pasaules malu nebij izstaigājusi pa visu to laiku?»
«Jā, viņa bijusi arī, kā smejies, mūsu pērnajā jūrmalas pilī,» Tenis sacīja ne visai nopietņi. «Tur izdzīvojusies kā bezdelīga pavasarī pa savu tumšo perēkli un atkal nozudusi.»
«Ak tu manu baltu dieniņu!» Annuža brīnodamās iesaucās. «Tad to pasaules gaisu ir arī izstaigājusi savā nesamaņā un pa vecam ieradumam.»
Tenis pasmējās. «Kas tur jaunai, vieglai kājai ko iet, kur, kā smejies, vēl vecas nenogurst?»
Annuža sāka skatīties ar ziņkārību uz Teni. «Vai tu arī tur biji?»
«Biju šur un tur,» Tenis lepņi atbildēja, kas Annužai nebūt nepatika.
Annuža sāka laikam apdomāties un atgādāties tikpat to, ka Tenis nemēdz nekad pēdējā vārda citam atdot un ka atbildes viņam nav vēl nekad trūcis, kā arī, negribēdama savu šās dienas un visa šā laika sāpīgo jūtu Teņa pazīstamās, pašprātīgās dabas un viņa spītīgās valodas dēļ sarūgtināt, neatbildēja vairs Tenim uz šo viņa pēdējo vārdu nekā, bet sāka atgriezties atpakaļ pie Lienas bēdīgā likteņa pirms ar grūtām domām un pēc ar žēliem vārdiem: «Pēdējo reizi viņu, savu balodīti, redzēju vēl tad, kad bij otrreiz saņemta un ielikta lazaretē. Es nonesu vēl kaut ko līdz, domādama, ka varbūt baudīs, bet neņēma nekā pretī, tik sēdēja vien kaktā, it kā kaut ko domādama un vienā vietā stīvi skatīdamās, līdz brīžam piepeši satrūkās, uzlēca, iekliedzās un skrēja otrā kaktā, kaut kādus baidēkļus rādīdama, kuru nemaz nebij. Ieraudzījusi uz grīdas diega galiņu, gāja tam apkārt ar lielu līkumu, bailīgi rādīdama, ka čūska esot, lūk, kā velkoties virsū! Attaisījusi krāsns durvtiņu, uzsauca man, lai skatoties, kā plūstot grēki laukā, sarkani kā asinis, un tekot uz elli projām, kur pastara dienā viņi aizdegšoties kā elja un grēcinieki paši peldēšot tur pa iekšu. Kad tādu tukšu valodu izrunājās un no niekiem izbaidījās, tad pēc nosēdās atkal kaktā un palika sēdot kā bez dzīvības. Nepalīdzēja nekā ne ārstēšana, ne apsargāšana — bij izgājusi nakti atkal uz trešu lāgu un neatgriezās vairs, kaut gan meklēja un taujāja. To pārcelšanās vietu, kurā bij noslīkusi, viņa pazina jau no bērna kājas. Cik daudzkārt netikām pārcēlušās abas kopā! Kad man bij vien vajadzība kaut kurp iet, tad, kā jau bērns, tecēja visur līdz un, kad taisījos upei pāri uz viņas puses ciemiem vai nu pēc vērpiena, vai arī vērpienu nonesdama, tad bij jo lielu lielais prieks, ka dabūšot braukt atkal ar laivu. Brīžam pārkārās pār laivas malu, plīkšķinājās ar rociņu pa ūdeni un skatījās uz atvara pusi, ar bailēm izsaukdamās, kāds tur esot dziļš un ka
tur būtu varējis noslīkt. Tādās reizēs es atrāvu viņu atpakaļ un norāju par tādu nelabu valodu, uz ko tad man allaž smiedamās atbildēja: «Lūk, krustmāt, kā es tevi nomānīju! Es runāju tik tāpat pa smiekliem vien, un tu domā, ka pa tiesu.» — «Še nav vis, bērns, nekādi smiekli,» es saku. «Tikām būs pa smiekliem, kamēr var notikt pa tiesu, — cik vajaga, kad ieiet uz galvas iekšā?» Un vai gan es to biju iedomājusi, ka notiks arī par tiesu! Ak kungs, ak kungs, kā tu loki tos cilvēku ceļus kā ūdens straumes! Vēl ne visai sen, kad jau bij pieaugusi un Ilze arī vēl dzīvoja — šaī vasarā palika laikam četri gadi —, pārcēlāmies abas kopā uz Mestenieku misijones svētkiem: svētdienas rītā agri turp un vakarā atkal atpakaļ. Tad vēl atņēma laiviniekam darbu un dzina viena pati laivu pāri, jokodamās, ka nu nemaksāšot pārcelšanas naudas. Toreiz man netikās vēl pavisam iet, bet tur nelīdzēja nekas! Sestdienas vakarā, pie manis atskrējusi, saka: «Krustmāt, rītu Mesteniekos misijones svētki, iesim!» — «Lai nu, meit, paliek,» es saku. «Kas tik karstā laikā spēj tādu ceļu nostaigāt?» Diezgan esot nu pūtusies, varot atkal drusku pastaigāties. Agrāk lieloties izstaigājusi visus poļus, leišus, bet nu nevarēšot noiet vairs pat ne līdz Mesteniekiem. Rītā agri lai tiekot Irbēnos, iedamas atkal labi izrunāšoties. Nu, kad tik cieši pavēl, tad jāiet ir — nekā nevar darīt.»
Annužai tā stāstot, bij šis bēdīgais, ar žēlumu un līdzcietību uzlūkojamais bērinieku pulciņš nonācis it kā nemanot jau kapsētas tuvumā un atjēdzās īsti tik tad, kad atskanēja no turienes rupjš un biedinošs ļaužu drūzmas troksnis un kad pati drūzma, Prātnieka un Oļinietes kūdīta, gāzās ar joni viņiem pretī, aizliegdama kapsētai tuvāk braukt un pavēlēdama palikt turpat birzes malā, pie kuras bij tie bēdu ļaudis patlaban nonākuši. Visa tā aizliegšana un pavēlēšana bij īsti tāda, ar kādu izraida brīžam svešu zaglīgu suni iz sava nama. Tie no valsts sūtītie Lienas paglabātāji, vientiesīgi ļautiņi, kuri bij jau tā diezgan nedroši un gandrīz pat bailīgi šaī gaitā, it kā apzinādamies par līdzvainīgiem un apvainotiem, nedomāja nebūt uz cauri spiešanos, bet darīja tūliņ, kā pavēlēts: piegrieza abus zirgus birzes malā un apturēja. Viņi arī varbūt noprata, ka satracinātai drūzmai cauri lauzties būtu velti un nepieklājīgi, un kādēļ gan tas vajadzīgs? Viņi nebij vis nākuši šaī gaitā, kā ikkatrs redzēja, nekāda sava labuma dēļ, bet uz valdības pavēli, tādēļ arī šaī brīdī derēja labāk apstāties un gaidīt, līdz nāk mācītājs vai cits kāds, kam ir atkal spēks pār ļaužu drūzmu un kas bij šos darbiniekus šaī darbā sūtījis, jo to viņi domāja un arī varēja domāt, ka sūtītāji gan būs zinājuši, uz kurieni sūta.
Annužai, to redzot un dzirdot, apskrējās sirds laikam gan vairāk kā nekad visā šaī bēdu laikā. Viņa palika turpat uz ceļa vidus stāvot, raudot un vaimanājot, kad darbinieki bij piegriezuši zirgus jau birzes malā. Ļaužu pulks jutās caur to labi apmierināts, ka tā cīniņa iesākums, uz kuru tik ilgi un vareni taisījās, bij izdevies tik brangi, ka pretinieki jau no trokšņa vien sabaidījās un pieļāvās, tādēļ sāka no savas trakošanas un kliegšanas norimt un taī vietā par uzvarēšanu priecāties. Turpretī bij laba tiesa ļaužu, kuri pie Prātnieka un Oļinietes ne tikvien nebiedrojās, bet kuriem par viņu darbiem un vārdiem spiedās asaras acīs un kuri cieta savās sirdīs tiem nelaimīgiem viņu bēdas līdz; tik vien šie ļautiņi piederēja pie tiem, kuri šādās vietās nedz runā, nedz drīkst runāt.
«Ak, cilvēki, cilvēki!» Annuža tiem saniknotiem uzsauca aizgrābta raudu balsī. «Apdomājiet jel maz vien, ka neesat vis jūs tie īstie un pēdējie soģi, kuri var žēlot un pazudināt, bet ka jaunā diena tiesās jūs un mūs visus tas soģis, kurš nāks debesu padebešos un kura acis spīdēs kā uguns liesmas. Vēl nemaz nezināt, kādu tiesu viņš spriedīs par jums pašiem, kādu par citiem. Tādēļ ka kāds cilvēks ir ņēmis nelaimīgu galu, tādēļ nav vis dieva priekšā citu vainas izlīdzinātas un citu grēki piedoti. Vai jūs domājat būt tādēļ dieva priekšā taisni, kad rādīsat šo par tādu noziedznieci, kurai nevar atļaut pat ne pēdējās dusas iesvētītā dieva zemītē? Jūs gribat laikam dievu mācīt un viņam izskaidrot, kas ir grēcinieks? Jūs gribat sacīt, ka, ja šo liek kapsētā, kur tad liks jūs? Un līdz ar to, ja šo laiž debesīs, kur tad laidīs jūs? Un, ja jūs grib likt pazušanā, kur tad liks šo? Bet nedomājat, ka dievs ir mazais bērns! Dievs nav vis apmānījams! Dievs neļaus sevis no cilvēku paštaisnības niecināt. Tik vien lai nepielīdzina viņš jums viņā saulē tā, ko jūs noziedzaties pie šās nelaimīgās! Lai neatraida viņš jūsu tādēļ no debesu vārtiem, ka jūs atraidījuši šo bēdu ceļinieci no kapsētas vārtiem! Diezgan atbildēšanas būs jums arī bez šām grūtām sūdzībām, kuras brēc tagad un brēks vienumēr uz debesīm.»
Šie vārdi, kuri nāca iz pilnas aizskartas sirds, nepalika gan pat pie šās varizejīgi saniknotās drūzmas bez sava spēka, jo vismazāk rupji un bezdievīgi vārdi nebij vairs no viņas dzirdami. Pa brīdi atskanēja drūzmas vidū godīgi un pieklājīgi kāda sievieša balss: «Kādēļ tev, Annuž, vajaga pārsaukt še šo cilvēku, kuri nav pie tā pašslepkavības darba nemaz vainīgi un negrib arī nekāda ļauna darīt, tik vien piepildīt viņas pašas prātu un pabeigt to, ko viņa pati ir labprāt pie sevis iesākusi? Kas jau reiz no dieva, no kristīgiem cilvēkiem un no visiem svētiem iestādījumiem šķīries, kā gan cilvēks drīkst to vairs vienot un celt atpakaļ? Ja dievs pats to grib darīt viņā pasaulē, tad lai dara, — tur liegt neviens neies, jo dzīvokļu viņam diezgan ir priekš šādiem un tādiem. Bet še zemes virsū tādiem nepienākas vieta kapsētā, labi vēl ja kapsētas tuvumā, ārpus sētas — to zina un to sacīs ikkurš dieva bērns, kas sēj ar asarām, lai var ar gavilēšanu pļaut*.» Šie vārdi skanēja gan ļoti rāmi un pat gandrīz laipni, bet tomēr ar tādu paštaisnības ļaunumu un ar tādu apslēptu atriebšanās prieku, ka tas griezās pat akmeņiem cauri. Ikkatrs jau pazina tūliņ pie valodas vien, ka tā runātāja bij Oļiniete. Annuža, dzirdēdama Oļinieti atsaucamies un turklāt vēl tādos vārdos un tādā vārdu skaņā, sarāvās un gandrīz nodrebēja. Viņa bij tā pārņemta, ka pirmā acumirklī spēja atteikt tik vien šo: «Irbēnu māt, Irbēnu māt, ka tev netiek vien savā laikā šie nežēlīgie vārdi jānožēlo ar asarām acīs.» Pēc tam viņa, it kā negribēdama ar Oļinieti tāļāk runāt, griezās tūliņ pret visu pulku un izsauca vēl šos vārdus, bet drošākā balsī nekā līdz šim: «Un jūs, visi pārdrošie tiesātāji, kuri iedrošinājāties sēsties neiecelti soda krēslā, pielūkojat, ka pasaules pastara galā neuzceļas no ārpus sētas dažs, pret kura sūdzībām būs jādreb citiem, kas gulējuši varbūt pašā kapsētas vidū apakš spīdīgiem rakstiem!»
Gandrīz reizē ar Annužas pēdējo vārdu noskanēja arī baznīcas zvana pēdējais sitiens it kā spēcīgs un sirdi satriecošs «amen» no pašām debesu augstībām. Drūzma sāka izklīst un griezties uz bēru kambari atpakaļ — pa daļai apkaunota, pa daļai tādēļ, ka še,
vismazāk šim brīžam, nebij vairs nekas darāms, gan arī no nejaukā laika raidīta. Annuža piegriezās birzes malā pie Lienas šķirsta, no kura bij vējš segu atsviedis un sita lietu ar rudens krusu taisni virsū. Viņa, glābdama ar vienu roku bērniņu no negaisa, apsedza ar otru šķirstu no jauna un aizbāzija. Annuža bērna dēļ ietu gan bēru kambarī, bet negribēja pamest Lienas vienas pašas uz ratiem, jo darbinieki stāvēja pīpēdami dziļāk birzē apakš kāda koka un Tenis aizgāja jau tūliņ pēc piebraukšanas uz kapsētu ar liela izdarītāja veiklumu un uzdevumu pilnu seju. Tur viņš nogāja pie Lienas kapa un mēģināja skatīties, vai nav piebrucis. Tad vadīja no kalna tekošo ūdeni ar kādu kociņu no kapa nost, lai netek iekšā. Arī viņam tur netrūka zobotāju, aizskārēju un nicinātāju, bet tie ikkatrs dabūja tādas atbildes, ka vajadzēja ciest klusu, vai grib vai ne. Tā izdevās arī pašam Prātniekam, kurš sacīja: «Teni, tev ir vējš pīpes galviņu iegriezis šķībi.»
«Jā, to viņš iegriež allaž, kā smejies, skauģus ko spītēt un pārgudriem ko sadedzināt mēles,» Tenis, garām iedams un uz viņu nemaz nepaskatīdamies, atbildēja.
Annuža stāvēja, noliekusi galvu uz Lienas šķirsta, un zīdīja bērniņu ar knupi, kuru pie sevis sildījusi. Še deva Anniņai mātes mūža māja vēl jel pavēju, bet arī to pašu jau pēdējo reizi! Annužai sāka līt atkal asaras, bet šoreiz, tā sakot, vairāk Anniņas dēļ un viņas vietā. Pa brīdi Annuža, acis lakata stūrī slaucīdama, sāka runāt pie sevis: «Ak, tu manu mīļo Lieniņu! Es arī varbūt esmu pie tavas agrās nāves vainīga! Ja es būtu tev stāstījusi pie laika, kas tavi vecāki, tad tu varbūt vēl še negulētu, bet tas man nebij spējams. Tu aizgāji, nezinādama, no kāda dzimuma esi, kaut gan dažu reizi taujāji; bet es vilcināju vien un liku laiku uz priekšu. Ak, neapsūdzi, mīļo meitiņ, manis par to dieva priekšā! Smagas nastas spiež manu sirdi un aizspiež arī manu muti — man jācieš klusu.» Annuža pacēla acis, gribēdama varbūt bērniņu labāki apkopt, un ieraudzīja Teni stāvam kādu gabaliņu uz kapsētas pusi. «Kaut jel nu brauktu mācītājs!» viņa iesaucās un griezās uz otru pusi, no kurienes mācītāja gaidīja, bet ieraudzīja, ka viņš bij jau piebraucis, licis apturēt pret tiem otriem bēru ratiem, kuri stāvēja drusku tāļāk no kapsētas. Darbinieki, redzēdami mācītāju braucam, bij izgājuši tam ar savu žēlošanos pretī, un tagad mācītājs ar viņiem sarunājās.
Drīz pēc tam mācītāja kučiers laida zirgus lēnos soļos tāļāk uz priekšu, darbinieki steidzās pie šķirsta ratiem, grieza tos atpakaļ uz ceļu un brauca mācītāja ratiem cieti līdz un pie bēru kambara durvīm klāt. Taī pašā brīdī piebrauca arī skolas kungs. Visi ļaudis, kas stāvēja priekš durvīm, redzēdami, ka pats mācītājs pavadīja to nicināto aizgājušo, kuru bij nesen ar īgnumu no kapsētas atraidījuši, sasteidzās iekšā, vainīgie aiz sava bezdievīgā darba apziņas un nevainīgie aiz kauna, negribēdami mācītājam šādā pulkā rādīties. Mācītājs izkāpa no ratiem un gaidīja, līdz darbinieki atraisa šķirstu un saņem uz ienešanu bēru kambarī. Viņš bij vīrs pilnīgā augumā, jau baltu galvu un ļoti cienīgā izskatā. Viņa tumšās acīs laistījās tāda caurdurīga spēka pilnība, ka tās varēja piespiest patiesi ikkatru, kuram vien bij kāds neskaidrums uz sirds, no viņām slēpties, īsti tad, kad viņš skatīdamies kreiso aci drusku pievēra. Bēru kambarī bij pa tam arvienu stiprs nemiers. Rūkšana un spaidīšanās nemaz nemitējās, jo vainīgie,
vēl čukstošā balsī sirdīdamies, līda kā mazi, bailīgi kukainīši cits aiz cita, varbūt domādami, ka darbinieki ir piesaukuši viņus mācītājam pie vārdiem. Varēja dzirdēt arī, kā cits citu sūtīja mācītājam priekšā, bet iet neviens negāja.
Kad darbinieki bij šķirstu no ratiem nocēluši un uz nešanu saņēmuši, tad mācītājs gāja bēru kambarī iekšā, sanākušos sveicinādams un taisīdams nesējiem ceļu. Uz vienām bēru nestāvām stāvēja tik viens šķirsts, tāpēc mācītājs lūdza pabīdīt to drusku sāņus, lai tiekot tam, kuru vēl nesot, arī vieta, bet pavadītāji nocēla to pavisam nost, tāpat arī citi tos divus no otrām nestāvām, kuras tad atvilka no pirmām cik spējams nost un salika tur šķērsām visus trīs šķirstus virsū, atstādami pirmās nestavas Lienas šķirstam vienam pašam. Līdz ar to gāzās arī visi ļaudis uz otru pusi, cik vien spējams, atstādami šo gandrīz pustukšu. To visu mācītājs lāva darīt un nerādīja nekādas nepatikšanas, bet lūkojās uz tiem darbiem gandrīz ar nožēlošanu. Pēdīgi, kad bij visi cik necik norimuši, tad, savas baltās krūšu apkakles siedams, izsacīja šo dziesmu, un viņa vārdi skanēja tā, it kā kad viņš aicinātu cilvēkus pie pastaras tiesas*:
Lai spīd tās eljes sveces, Tu, dieva draudzība! — utt.
Še bēru kambarī noturējis paīsus dieva vārdus par visiem kopā, mācītājs runāja īstos apglabāšanas vārdus pie kapiem. Apstāvēšanas kārtā bij Lienas kaps no iesākuma otrais. Pie pirmā stāvēja daudz ļaužu un tāpat arī pie tiem pēdējiem, bet pie šā otrā tik tie paši seši zināmie pavadītāji, mācītājs un skolas kungs. Atradās gan ļaužu pulkā arī Lienas mīļākās draudzenes, kuras turēja savā laikā to par godu, kad ievērojamās vietās varēja būt viņai tuvu, tagad tās nenāca vairs ne tuvumā, bet stāvēja līdz ar citiem lielā atstatumā apkārt. Kad pie kapa taisīja vēl šķirstu drusku vaļā, tad sabruka gan laba tiesa sieviešu klāt, pa starpām arī dažs vīrietis, bet drīz griezās atkal visi atpakaļ, stāstīdami cits citam, ka redzējuši tik vien Lienas kuplos matus vai arī to, ka Annuža bijusi apģērbusi viņu savās mirstamās drēbēs*, kuras jau sen gādājusi un krājusi. Bij turpat kapsētā arī daudz jaunekļu, kuri godībās un citur jaunu ļaužu laika kavēkļos centās viens par otru būt Lienai līdzās un turēja labprāt viņas roku savā, bet arī no tiem še nerādījās vairs neviens. Vējš tik nesa nobālējušas birstošas lapas Lienas kapā.
Kad mācītājs iesvētīdams meta smiltis uz šķirsta, tad Oļiniete, no atstatuma skatīdamās, izsaucās: «Met un met smiltis! Saka un saka tos pašus dieva vārdus! Zvana un zvana ar to pašu zvanu! Ko tu darīsi!»
Prātnieks nejauki pasmējās. «Nu, to es izdarīšu, ka tūliņ nākošās dienās ies mans puisis, lai izdod dievgalda zīmi uz citu draudzi, jo kurš no tā rokām lai vairs dievmaizi ņem, kas iesvētījis šādu mironi.»
Pie Lienas kapa mācītājs runāja par tiem vārdiem: «Nenāksim kā bēdinātāji, bet kā bēdināti; nenāksim kā tiesātāji, bet kā tiesāti.»
Annuža nevarēja no Lienas kapa atšķirties vēl arī tad, kad visi kapsētnieki bij jau aizgājuši vai aizbraukuši, un tik vien Tenis vēl atlicies līdz ar viņu. Tagad Annuža, no neviena ļauna vārda
vairs netraucēta, no nevienām paštaisnām acīm vairs greizi neuzlūkota, varēja kavēties svētīgās jūtās pie šās dārgās vietiņas. Viņa nolīdzināja un noglaudīja ar roku vien visu kapu gludu, it kā gribēdama ar to sagādāt savai Lienai jo saldu dusēšanu, tāpat kā daudzkārt senāk, kad to guldīja un midzināja uz spirdzinošu nakts miegu. Pēdīgi, kad tomēr reiz bij jāšķiras, sacīja: «Lai nu dus pirmo nakti svešā, bet mīļā gultiņā, un lai paiet visas naktis līdz priecīgam jaunam rītam kā viens acumirklis! Lūk, Anniņ, še nu paliek tava labā diena!» To sacīdama, viņa atdarīja Anniņai acis, kura, nomodā būdama, skatījās mierīgi un bezjūsmīgi uz auksto smilšu kopiņu. «Bet kas nu tev dos šo dienu atminēt? Labāk arī gan ir, ka neatmini. Šī vietiņa un tā tur,» še Annuža rādīja uz Ilzes kapu, «velk vilciņ mani šurp, bet tevis dēļ vien es lūdzos no dieva, lai atstāj mani vēl kādus bēdu gadus šaī svešniecībā.» Tenis, kurš bij pa to laiku aplūkojis Ilzes kapu un arī dažu pazīstamu dusas vietas, gāja Annužai, kura vēl atskatīdamās noslaucīja pēdējās asaras, klusu līdz no kapsētas ārā.
Agrais rudens vakars nāca drīz virsū, un, krēslai metoties, kad lietus bij jau nostājies un auksts vējš dzenāja tik tukšos, vieglos padebešus pa gaisu, iegāja kapsētā, pie spieķa turēdamies un galvu nokāris, kāds labi vecīgs vīrs. Viņš gāja un piegāja taisni pie Lienas kapa. Tur, apstājies un cepuri noņēmis, skaitīja, kā likās, pie sevis kādus lūgšanas vārdus, tad izvilka kabatas lakatiņu un slaucīja acis, dziļi nopūzdamies. Vējš sitās ap viņa kailo galvu un plivināja retos baltos matus, jo cepuri pienācējs turēja vēl arvienu rokās. Šis vīrs bij vecais Oļiņš, kurš tagad pa pusotra gada laiku izskatījās vecāks un nespēcīgāks nekā agrāk par veselu gadu desmitu. Kādu brīdi viņš stāvēja vēl klusu, acis arvienu lakatiņā slaucīdams, tad nometās jaunajās kapa smiltīs ceļos, atspieda savu kailo galvu uz krusta pret abām rokām un sāka runāt lēnā balsī šos vārdus: «Tu, mīļais, nelaimīgais bērns, dusi nu svētīgā mierā līdz jaunai dienai, un lai dievs saņem tavu nevainīgi, bet grūti savainoto dvēseli žēlīgi savās rokās. Es nezinu un arī gan laikam nedabūšu zināt, kas ir tavi vecāki, bet mīlējis tevi esmu ar tēva mīlestību, un tu man paklausījusi ar bērna padevību. Dievs lai tiesā mani pēc savas taisnības, bet pie tā ļaunuma, kas ir izgājis no mana nama pat līdz šejienei, es neesmu nekad biedrojies, bet viņu atturēt man nav bijis spēka. Mani pašu, nabagu, vajā un spiež grūti grēki: uz manas sirds guļ tuvāka nams, kura gan neesmu iekārojis, bet tomēr pieņēmis. Es padodos dieva žēlastībai un ilgojos pēc miera — pēc tā miera, kas tevīm ir, tu labais bērns!» Aiz asarām viņš nespēja tāļāk runāt.
Skaidra, klusa un brīnišķa ziemas nakts: sniega pārslas pa klajumiem un biezā sarma uz koku zariem mēnesnīcā mirdz un spīguļo, laiks ne visai auksts, un daudz netrūkst, ka tikpat gaišs kā dienu, bet savāda, neizprotamāka un neizskaidrojamāka ir šī gaisma nekā dienas gaisma, viņa atgādina blāzmainos austruma teiku un pasaku laikus, jo viņā izskatās pasaule kā no varena burvja lāstiem pie visas dzīvības sista, acumirklī apturēta un par marmoru pārvērsta kalifa valstība*. Viss snauž, sapņo un gaida kādā liela pestīšanas vai atsvabināšanas brīža, lai varētu pamosties ar brīnošanos no šā milzu miega. Koki, galvas noliekuši, stāv bēdīgi un stiepj zarus it kā aukstas ledainas rokas, lūgdamies glābšanas, lūgdamies dzīvības. Tie ir tās nelaimīgās valstības karavīri. Mājas — vai tās nav līdzīgas mazām marmora piramīdām jeb kapenēm, kurās dus burvīgā nāvē smaidošas, bet no trūdēšanas neaizskartas valdinieku meitas, kas ir uzmodināmas tik no kāda varena sveša valdinieka dēla, kurš spēj burvības varu salauzt un satriekt? Kalni ir bīstamu zultānu kristāla pilis ar neskaitāmām un nezināmām istabām, kuras viena par otru bagātāka, viena par otru greznāka, kuras savā laikā bij pilnas visubrašākās austruma godības un varenības, kurās smaidīja visuskaistākās sievas, kurās valdīja visubargākie valdinieki un kuras atdzīvosies kādreiz atkal no jauna savā pirmajā spēkā un jaukumā. Mēma ir visa daba. Viņa grib runāt, bet nespēj izdot nevienas skaņas. Tā stāv kā skaista varena valdiniece bagāti ar dimantiem apkaisīta un dārgā sermuliņu kažokā, uz galvas mēness kā valdīšanas kronis sūta savus sudraba starus caur visu valstību; bet auksta viņa ir un nemīlīga!
Pēdīgi tomēr aiztriec šos nakts sapņus un iztraucē viņas klusumu ilkšu zvans. Pa brīdi ir dzirdama arī kamanu kaukšana uz cieta zemes ceļa, un pēdīgi parādās kalniņā divu zirgu aizjūgs, kurā sēd kungs un kučiers. Šis aizjūgs apstājās pie glīta, balta mūra kroga kādas lielas un prāvas muižas tuvumā. Ne visai tāļu kalnā varēja redzēt gluži skaidri dieva namu, kura logi mēnesnīcā spīguļoja. Tāļāk un drusku iesāņus bij redzams arī otrs krogs uz cita lielceļa. Kungs, no kamanām izkāpis un visapkārt apskatījies, gāja krogā iekšā, kur, kā protams, bij visi jau pie miera, tādēļ vajadzēja pieklauvēt vairāk nekā vienu reizi un pagaidīt labu brīdi, līdz krodzinieks uzcēlās un ieveda viņu viesu istabās. Tur nonācis, svešais lūdza nest pudeli alus, dot kaut ko uzkošanai un likt uztaisīt gultu, ko krodzinieks visu apsolīja un aizgāja, kad bij iededzinājis viesim sveci. Svešinieks, kad
palika viens pats, apskatījās vispirms istabā apkārt, aplūkoja it īpaši durvis un atslēgu, pēc tam tik sāka pamaz noģērbties. Brīnums! Redzēts un pazīstams cilvēks — Raņķa kungs? Jā, kā tad! Lielās drēbes bij laikam viņam plecus labi novilkušas, tādēļ sāka staigāt pa istabu, drusku ar vingrošanas palīdzību kaulus izlīdzinādams.
Gaiss šaī istabā bij, vienkārt, karsts, otrkārt, laikam aiz iekšlogu trūkuma drusku mitrs un smags. Raņķim, kurš mēdza dzīvot mēreni siltā, skaidrā un vieglā gaisā, bij šāds gaiss ļoti nepanesams — un jo vairāk vēl tagad, kur viņš nāca patlaban no veselīga un dzīva lauka gaisa, tādēļ lika klāt galdu priekšistabā un tikām šo izvēsināt, ko arī varēja viegļi izdarīt, jo viena rūts bij atverama. Ar ēšanu un dzeršanu vis Raņķis ļoti nesteidzās, jo priekš gulēt iešanas viņš gribēja likt guļamās istabas gaisam ar lauka gaisu labi pārmainīties, tādēļ tad kavējās, vairāk kaut ko domādams nekā baudīdams, un ko domāt tagad viņam netrūka. Tagad bij no tā laika, kur Raņķis brauca pirmo reizi pēc Feldhauzena klaušināt, pagājis jau vairāk nekā gads un atnākusi otra ziema, bet tomēr vēl šā viņa kunga mājā trūka. Valdība spēja izmeklēt un izklaušināt tik vien, ka Feldhauzens to un to vakaru steigšus zināmā magaziņā ieskrējis, aiz kādām slepenām bailēm vai nemiera gandrīz drebēdams un svīzdams, it kā no briesmīga sapņa pamodies, kurā vajadzējis nest dzīvību pār bezdibeni, atdevis desmit tūkstošus rubļu, kurus taī pašā dienā aizņēmies, un nodevis ruļļus, piekodinādams tos droši vien nosūtīt. Pēc tam tūliņ atkal aizsteidzies tāpat, kā nācis, un neviens nezinot, kur palicis. Priekš kādiem mēnešiem, kad jau visas klaušināšanas un meklēšanas sāka nostāties, neatrazdamas tāļāk nekāda ceļa, kad jau visas cerības par Feldhauzena atrašanu vai atrašanos sāka izgaist, atnāca tīri negaidot Feldhauzena kundzei no viņa paša rakstīta vēstule, kurā tas ziņoja, ka atrodoties tagad pie pilnīgas veselības un esot atdabūjams jeb atsvabinājams par divpadsmit tūkstošiem rubļu, kad tos iemaksājot līdz tam un tam laikam tur un tur pie tā un tā cilvēka. Turklāt viņš arī pieminēja un lūdza, lai nedarot šās lietas valdībai zināmas un lai nedomājot uz nekādiem citiem līdzekļiem kā vienīgi uz naudu, jo caur visu citu varot pieiet tik pie tā, ka dzīva viņa neatdabūjot un pierādīt tomēr nevienam nekā nepierādīšot.
Feldhauzena kundze, kura bij sākusi pa šo gada laiku pat jau nosirmot, rakstīja ar to pašu cilvēku tūliņ atpakaļ, izsacīdama savu neaprakstāmu prieku par šo ziņu pēc tik ilgām, grūtām bēdām, un apsolījās darīt visu — tā kā vēstulē sacīts, cik drīz vien iespēšot, vajadzīgo naudu sadabūt, un ka par šo vienu pašu neuzsveramu ziņu vien būtu atdevusi jau visu savu pasaules mantu un labumu, pelnīdama pēc dienišķu uzturu ar sviedriem vaigā.
Viegli saprotams, ka Feldhauzena kundzei tik lielu naudas zummu — un vēl slēpjamai vajadzībai — salasīt nebij nieks. Gan atradās Feldhauzena naudas skapī dažādi lieli un mazi vērtības papīri, ķīlu zīmes, obligācijas un parādu zīmes, bet tās varēja izlietot tik vien viņš pats un pie garāka laika, jo šī vajadzība ilgi necieta. Tomēr ar lieliem pūliņiem un ar cītīgu gādāšanu bij vajadzīgais kapitāls šā un tā salasīts: labu daļu aizdeva Raņķis un viņam pašam atkal kādu tiesu Prātnieks, abi šie cerēja viens caur otru uz labām procentēm, un še varēja arī droši cerēt. Citu naudu
apsolīja Feldhauzena kundzes brālis, kurš dzīvoja kaut kur kādā tāļā apgabalā par muižu pārvaldnieku, nonest zināmā laikā uz noliktu vietu pretī. Tātad tik daudz nu bij zināms, ka Feldhauzens ir dzīvs un vesels, bet, kur viņš atradās, tas palika apslēpts. Tāpat arī visas tās ziņas, ka viņš pats nodevis ruļļus uz aizsūtīšanu, bijis ļoti iztrūcinājies un pēc tam atkal pazudis, palika neizprotamas un nesavienojamas cita ar citu. Tomēr šai tumšai lietai vajadzēja nupat šinīs dienās izskaidroties, jo Raņķis bij patlaban pavadījis Feldhauzena kundzi un brauca pats atpakaļ, jo mājā bij darīšanas pie vērtības likšanas izmērītām valstīm un pie mazo ruļļu taisīšanas — ikkuram saimniekam par sevi. Lielskungs, nevarēdams atstāt visa tā mērīšanas darba pusceļā, bij atdevis savā vārdā šā darba vadīšanu Raņķim jeb, skaidrāk sakot, Raņķis bij šo darīšanu no lielkunga kaucin izkaucis priekš sevis, rādīdams, cik liels jukums tur būšot, kad visi līdzšinējie strādnieki izklīdīšot, un vai citiem būšot pavisam iespējams to lielo darbu lāgā pabeigt? Viņš bij apskaitījis arī, cik vērtības pienācis pēc jaunās mērīšanas klāt, un pierādīja skaidri, kāds ievērojams pametums nākot lielamkungam jau par vienu pašu gadu pie nomas naudas, ja zeme paliekot saimniekiem vēl uz vecas mērīšanas. Raņķis, kurš nedarīja bez apskaitīšanas, kāds labums tur viņam nāks, būs gan cīnījies arī šaī lietā ar savu skaidru ziņu. Kurš gan būs sapratis par viņu vēl labāk, ka zemes vērtēšanai nevar būt un arī nav nekādu cietu un stāvu robežu? Raņķis zināja labi, ka šaī darbā un šaī laikā sver viņam viena diena vairāk nekā citā reizē varbūt viss gads, un šī pēdējā, bet varbūt pati kuplākā zveja nevarēja pastāvēt ilgāk kā līdz Feldhauzena pārnākšanai — varbūt tik dažas dienas. Ar kādu sirdi gan viņš būs varējis tagad māju pamest, kaut gan pa to laiku bij visus vērtēšanas darbus slēdzis? Viņš labi zināja, ka nākošās dienās vairs nespēs no tā vīna spaida visas tās sulas izmīt, ko šinīs dienās nokavējis. Tomēr bij arī ievērojams aprēķins — tas viņu spieda Feldhauzena kundzi pavadīt, jo viņš labi zināja, ka, ja atteiksies, tad nāks šaī ceļā kāds no viņa darba biedriem, kuriem viņš nevarēja atļaut nevienam šādas gaitas, tādēļ ka stāvēja ar visiem ienaidā jeb bij no visiem nīdams: cik lēti tad nevarēja nākt no tiem caur Feldhauzena kundzi pašam vecajam par viņu kāda neslava ausīs? Raņķis bij gan jau raudzījis šo laika nokavēšanu iepriekš ar to atlīdzināt, ka vilcināja naudas aizdošanu Feldhauzena kundzei cik vien spēdams un tā uzkavēja viņu varbūt vairāk nekā nedēļu no braukšanas. Kaut gan Feldhauzena kundzei pilsētā vēl nebij brāļa pretī, tad tomēr Raņķis tur neuzkavējās nenieka, bet griezās taī pašā dienā atpakaļ un tagad ap pusnakti bij jau pāri pusceļam. Jo ilgāk viņš pie galda šās lietas pārdomāja, jo nemierīgāks metās tam prāts, tā ka jau sāka domāt nemaz šonakt negulēt, bet, līdzko zirgi pabaroti, laist atkal projām, tomēr pēc palika vien pie tā paša, ko pirmāk nodomājis, jo, drusku vien agrāk pacēlies, varēja nākt arī tāpat uz darīšanu laiku mājā un bez miega iztikt nevarēja.
Raņķis sēdēja, vēl kādu brīdi domādams un alu pamaz dzerdams, bet tad piepeši drusku iztrūkās, jo viņam šķita, it kā kad dzirdētu kādus šāvienus, tomēr skaidri noteikt nevarēja, jo šādā laikā atgadās arī citi trokšņi, kas no tāļuma šāvieniem līdzinājās kā ledus sprāgšana ezeros un stipri lausku spērieni. Tomēr varēja
būt bijuši arī šāvieni, jo brīžam ceļa vīri šauda tāpat, troksni taisīdami un laiku kavēdami. Raņķis nebij gan nekāds nakšu draugs, bet kas gan bij šādā skaidrā naktī ko bīties? Vai gan laupītāji iedrošināsies tagad kaut kur ielauzties? Tik vien viņam bij ne visai sen piesities tāds smejams tramīgs prāts, ka vajadzēja no ikkatra šāviena, ko vien dzirdēja, sarauties, kaut gan pats nesa allaž revolveri līdz un tagad pat aplūkoja, vai atrodas kabatā, bet iedomāja, ka bij atstājis jau guļamā istabā uz galda. Revolvera vietā viņš izvilka savu kabatas grāmatiņu, kurā atradās ne tikvien laba tiesa naudas, bet arī visas parādu zīmes un vērtības papīri. Raņķis bij ieradis arvienu vakaros šo savu mantu apskatīt — un tā arī tagad. Kad grāmatiņu bij noglabājis kabatā atpakaļ, tad skatījās pulkstenī, bet pašā tanī brīdī dzirdēja guļamā istabā logu grabam, par ko viņš gan satrūkās, bet tūliņ arī iedomāja, ka atveramā rūts bijusi neatspiesta jeb savā vaļā un tādēļ laikam vējiņš tagad viņu mētāja. Vēl kādu acumirkli paklausījies un vairs nekā nedzirdēdams, ņēma sveci un gāja mierīgi guļamā istabā iekšā. Tikko durvis atvēris, gribēja sviesties tūliņ atpakaļ, bet nejaudāja, jo sajuta acumirklī sevi kā ledū iesalušu. Tas, no kā Raņķis baidījās varbūt visvairāk, stāvēja tagad viņa priekšā istabas vidū un turklāt vēl pašā briesmīgākā izskatā: asiņains pie ģīmja un drēbēm, sajauktiem matiem un sapinkātu bārdu, kreklā, basām kājām un tik palagu nelāgā sev apsities, stipri elsodams, stīvi izbaiļu pilnām acīm Raņķī skatīdamies, tas bij — Grabovskis! Kādu acumirkli viņi tā stāvēja, viens otrā skatīdamies, un nevarēja zināt, katrs lielākās izbailēs, tad Raņķis, it kā visus pēdējos spēkus saņemdams, iekliedzās tik bailīgi un briesmīgi, ka gandrīz viss krogs notrīcēja, pēc tam sāka gāzīties un krita gar zemi. Krītot svece izdzisa, bet istaba mēnesnīcā palika vēl diezgan gaiša, tā ka varēja visu skaidri saredzēt, tik vien izskats bij visam šausmīgāks. Grabovskis stāvēja vēl kādu acumirkli kā nesaprašanā, tad izskrēja kā zibins Raņķim pāri otrā istabā, aizbultēja tās durvis, kuras savienoja šās istabas durvis ar krodzinieka dzīvokli, devās atkal tikpat ātri atpakaļ, norāva Raņķim gamašas, uzvilka tās savās kājās, norāva pulksteņu, izvilka kabatas grāmatiņu, noplēsa līdzatnestam palagam malu un satina ar to labo roku kalnpus elkoņa, kur tā, kā likās, bij ievainota, uzrāva ātri Raņķa virssvārkus, iegrūda kabatā pulksteņu un grāmatiņu, uzlika Raņķa cepuri galvā, paķēra vēl no galda viņa revolveri, izskrēja otrā istabā un no turienes pa otrām durvīm ārā, pie kā varēja nomanīt, ka šī ēka nav viņam nepazīstama. Viss tas bij noticis tik kādu divu minūšu laikā.
Raņķa kliedziens bij ne tikvien visā mājā dzirdēts, bet arī sarāvis visus mājniekus no miega kājās. Visi gan bij no kāda baiļu trokšņa iztrūkušies, bet neviens nevarēja teikt, no kurienes tas īsti nācis un kāds bijis. Visi skrēja cits caur citu, taisīja ugunis un sāka izmeklēt māju no viena gala līdz otram. Dažiem gan izlikās, ka tas troksnis nācis no viesu istabām, bet nevarēja iedrošināties turp iet un svešo, tagad varbūt guļošo kungu traucēt, jo varēja būt, ka no viņiem pašiem vai arī no ceļiniekiem kāds murgos kliedzis. Kad citur visur nekas ļauns nebija atrodams, bet tas dzirdētais troksnis izklausījies visiem nelabs, tad mēģināja iet pie viesu istabas durvīm, bet atrada tās aizbultētas. Var būt, ka svešais kungs to bij darījis savas drošības dēļ, bet guļamai
istabai bij sava īpaša atslēga? Kāda veca māte, kura gulēja to durvju tuvumā, apliecināja, ka viņas aizbultētas vēl pēc trokšņa. Ko gan tas varēja nozīmēt? Kroga puisis izgāja ārā un ienācis ziņoja, ka viesu istabas ārējās durvis stāvot vaļā, kaut gan vakar viņš pats tās no iekšas aizbultējis. Krodzinieks paķēra savu flinti, puisis iededzināja vēja lukturi, un abi aizgāja pa āru apkārt, atrada tur visas durvis vaļā, svešo kungu istabā pagalam, asinis uz grīdas, turpat arī asiņainu, pa daļai saplosītu palagu. Kas tā gan par traku, neizprotamu lietu? Svešam kungam arī gan bij nākušas asinis pa muti un degunu, bet tās bij tik vien taī vietā un cēlušās laikam caur krišanu. Pa tam bij ieraudzītas asinis arī uz loga un pie atvērtās rūts rāmjiem. Vai še nebūs līdis kāds asiņains dzīvnieks ārā? Bet kādēļ nav gājis pa durvīm, kuras atrastas vaļā? Varbūt ir līdis kāds ar asinīm aptraipīts pa logu iekšā un pa durvīm izgājis? Bet kur tāds varēja celties, un ko viņš še meklējis?
Kamēr visi mājas ļaudis tā lielās izbailēs un pilnā nesaprašanā gudroja, nedomādami vēl nemaz raudzīt, kas īsti ir noticis ar svešo kungu un vai viņš patiesi pagalam, tikām iesteidzās arī viņa kučiers, kurš izskatījās ne mazāk izbijies. Tas iemērca mazgājamā ūdenī dvieli, noslaucīja kungam asinis no ģīmja un iecēla viņu gultā. Te paskrēja gar logiem un apstājās pie durvīm dažas kamanas, no kurām kādi cilvēki izkāpa un iesteidzās iekšā. Tie bij žandarmi un citi policijas vīri. Viņi jautāja, kas te noticis un vai neesot manīts bēgam kāds puskails cilvēks. Visi atplēta acis, un krodzinieks izstāstīja ienācējiem visu, kas še noticis. Tie tūliņ pārliecinājās, ka tas pats noziedznieks būšot še bijis, kurš viņiem otrā krogā gūstot kails no gultas izmucis un īsti tādēļ, ka, balts būdams, arī drīz no acīm izzudis un nebij izšķirams no sniega. Viņš, kaut gan iesācis doties pa otru ceļu projām, esot cirties laikam caur muižu uz šejieni, kur tad ielauzies še, apģērba meklēdams, un būšot nositis šo kungu, kurš gadījies pretī. Pie asinīm varot redzēt, ka dažas lodes bijušas tomēr ne tikvien par viņu veiklākas, bet gājušas arī taisnu ceļu. Policijas kungs palika ar kādu otru vīru še, lai varētu visu šo notikumu izmeklēt, bet citus rīkoja bez kavēšanās dzīties bēglim pakaļ, jo ziemas laikā viņš nekur palikt nevarot. Policisti prasīja vispirms Raņķa kučieram, kas viņa kungs, kurp un kādās darīšanās braukdams. Pēc tam sāka aplūkot viņu pašu tuvāk un atrada, ka pulkstenis bij norauts pa daļai ar varu, kabatas grāmatiņas, kura, kā kučiers liecināja, bijusi lielā vērtībā, arī vairs neatrada. Kučiers, salasīdams visas sava kunga lietas un drēbju gabalus, atrada, ka trūkst vēl šā un tā, ko ielauzējies paņēmis līdz un apģērbies, cik labāk šādā nelaimes brīdī var. Asinis ārpus sliekšņa vairs nebij atrodamas un arī tāļāk uz lielceļa ne, pie kā varēja saprast, ka noziedznieks būs vainu aizsējis ar kādu gabalu no atstātā palaga, kuru atrada pa daļai saplosītu.
Raņķis sāka rādīt pamaz dzīvības zīmes un pa kādu laiku izsauca pat šos vārdus: «Galva deg!» Kučiers saslapināja visu dvieli aukstā ūdenī un satina to ap kunga galvu.
Bij pagājis jau labs brīdis, bet izsūtītie policisti nenāca vēl atpakaļ, tādēļ palikušie, kā laiku kavēdami, sāka runāt ar krodzinieku par savu gūstījamo bēgli, par kuru krodzinieks vēlējās ko zināt.
«Jā, tas ir skaists putniņš, kurš mums izsprucis,» policijas kungs iesāka, «žēl, ka sprosti nebij īsti priekš viņa sataisīti. Spalvas gan palika visas mūsu nagos, un pats izmuka tīri kails, tā ka pie cepšanas nevajadzētu vairs nemaz plucināt. Kaut gan viņš saucās neīstā vārdā jeb dziedāja neīstu dziesmu, tad tomēr viņu atrada, ilgi jau slepen dzenāja un sen šur un tur uz viņu glūnēja, līdz mēs pēdīgi aizlikām viņa nakts ligzdai cilpas, kurās arī ieķērās, bet, par nelaimi, viņas nebij diezgan stipras, jo saraustīja un aizlaidās, kaut gan pērdamies ir atrāvis sevīm kādu spārnu vai kāju, kā pie aizskriešanas nomanāms. Var būt, ka viņš ir mājojis arī pie jums un gulējis, kas zin, taī pašā gultā, kurā guļ tagad šis no viņa sadauzītais vīrs, bet jūs neesat nemaz zinājuši, kam jūs nakts māju dodat un kas tas par vīru ir, kurš saucas citur par Grabovsku, citur par Bedneri un še par Graubahu.»
Krodzinieks iztrūkās. «Graubahs! Vai Graubahs ir tas, ko gūsta? Tavu brīnumu! Graubahs dzīvoja brīžam še kā mājā.»
«Viņa īstais vārds ir barons Edelberts, labi skolots bagāta ārzemes muižnieka dēls, viņa vienīgais mantinieks un tas pats lielais banku zaglis, laupītājs un viltnieks, kuru meklē jau dažu gadu pa zemju zemēm un par kura notveršanu ir izsolītas lielas algas tikpat še, kā ārzemē.»
Krodzinieks iztrūkās vēl vairāk un uzlūkoja stāstītāju platām acīm, bet tas uzņēma drīz un itin mierīgi savu valodu no jauna.
«Šis cilvēks ir dzīvojis, pirmkārt, uz nebēdu un, otrkārt, uz lielas galvas. Ar savu krietno dūšu un ar tikpat krietnu izveiksmi ir viņš līdz šai pašai dienai izsities visur cauri. Tēvs viņam nomira, būdamam vēl skolās, no kurām tad tūliņ izstājās un saņēma savās rokās visu lielo tēva mantību, kustamu un nekustamu, jo tās vien viņš bij pēdējos gados vairs gaidījis, bet skolās palicis, tik tēva prātu piepildīdams. Maz gados bij visa šī ievērojamā un no tēviem ar lielu taupīšanu sakrātā un paturētā mantība izšķērdēta un nospēlēta uz kārtīm līdz nabadzībai. Jaunais barons dzīvoja tā, it kā gribētu parādīt, cik lieliski var bagātību putināt, un parādīja arī. Pēc tam viņš, skaidri no trūkuma spiests, iestājās turpat ārzemēs kara klausībā, kur tika pēc kāda laika par ritmeisteri", jo viņa izmanība nevarēja palikt neievērota. Tomēr kara klausība tādam, kurš ieradis dzīvot savvaļībā līdz apnikšanai, nevarēja vis būt īsti patīkama, tāpat arī tā alga, kāda tur nāca, bij pēc viņa agrākās dzīves tik vien nabaga grasis. Tomēr dažus gadus viņš kalpoja ar tādu uzmanību un lika savu pienākumu tā vērā, ka augstākā virsniecība bij ne tikvien ar viņu pilnīgi mierā, bet pacēla arī vēl par kādu goda kārtu augstāk un sāka uzticēt dažas kroņa izdarīšanas, kurās barons Edelberts izrādījās it īpaši vērīgs. Gan jau tūliņ pašā pirmā galā viņš darīja dažus blēdības un neuzticības darbus, bet spēja tik manīgi izsargāties, ka neviens nevarēja iedomāt turēt kaut kādā lietā uz viņu ļaunas domas. Vēlāk, kad viņš kādreiz ar labu naudas zummu pazuda un kad līdz ar to taī pašā naktī atradās arī kāds no barona Edelberta augstākiem virsniekiem aplaupīts, tad varēja skaidri pārliecināties, ka visa viņa krietnā izturēšanās ir bijusi tik tas ceļš, pa kuru piekļūt atkal pie naudas, kas arī bij brangi izdevies. Ka viņš jau sen un nopietni uz šādu lomu taisījies, to liecina tie mūķējamie
āķi un mākslīgi strādātās atslēgas, pie kurām savu darbu mācījies un kuras atradās viņa dzīvoklī. Kaut gan uz viscietāko meklēts un gūstīts, tomēr neatrasts un nesagūstīts barons Edelberts izmuka no savas valsts un devās šurp, kur sāka dzīvot apakš sveša vārda un privātļaužu drēbēs.
Kaut gan līdzatnestās naudas viņam nebij mazums, tomēr barons Edelberts spēja gādāt, ka ilgam laikam viņam nepietika un tādēļ vajadzēja sākt domāt pie laika uz kādu jaunu lomu. Pie visas izšķērdīgās dabas viņam palika allaž tā gudrība apģērbā iznesties arvienu bagāti un spodri, tāpat arī raudzīties uz priekšu pēc jauniem naudas avotiem, kamēr vecie nav vēl pagalam izsmelti. Šo mācību barons Edelberts bij ņēmies laikam visvairāk no savas pirmās bojā iešanas pie tēva mantības.
Ar viltīgi iztaisītām pasēm un liecību rakstiem, kā arī ar savu daiļo izskatu, izveicību un patīkamo iznešanos šis vīrs dabūja labas vietas pie kādas lielas tirgošanās ietaises, kur iemantoja drīz uzticību un tika pēdīgi par darīšanu vedēju, kad vecais bij atlaists vai, skaidrāk sakot, no barona Edelberta izskausts caur to, ka tas padarīja kādu neuzticības darbu, kurš krita uz darīšanu vedēju, kaut gan barons Edelberts taisni, viņa neapsūdzēja, bet darīja to zināmu tik caur citiem un ar līkumu, it kā pats tur ne tuvumā neiedams un nenieka nezinādams.
Barons Edelberts, kā viegli domājams, aplaupīja ļoti arī šo lielisko tirgošanās ietaisi. Tas notikums gan attaisnoja veltīgi apvainoto un atlaisto darīšanu vedēju, tā ka šās ietaises īpašnieks aicināja viņu savā vietā atpakaļ, bet izlaupītā nauda bij un palika pagalam. Pēc tam barons Edelberts krāpa un laupīja šur un tur gan ar viltu, gan ar varu, līdz pēdīgi nedrīkstēja pilsētās vairs uzturēties, jo dzirdēja no tāļuma savas pēdas dzenam, tādēļ atstāja pilsētas dzīvi, izģērbās par pasaules staiguli, klīda apkārt pa lauku draudzēm, teikdamies gan par šādu, gan par tādu amatnieku, bet darbodamies īsti ar ēku un apgabalu nozīmēšanu, jo skolas gados viņš šaī mākslā bij labi iestrādājies. Šo darbu barons Edelberts strādāja vienīgi tik tādēļ, lai būtu iemesls uzturēties un palikt kādu laiku, kur grib un kur nav nomanāmas vēl tuvumā nekādas briesmas, bet viņa īstais nolūks bij arī uz laukiem tas pats, kas pilsētā: raudzīt tik kaut ko krietnu noraut un norāva arī, it īpaši priekš pāra gadiem Čangalienas valstī, kura, kā zināsat, pieder ar Slātavu kopā vienam dzimtkungam. Abas šās valstis bij saņēmis uz izmērīšanu zemes mērnieks Feldhauzens, kuram ir barons Edelberts, kā par brīnumu, izskatā ļoti līdzīgs. Šis nu...»
«Nost, nost, tu asiņainais ķēms!» Raņķis, gultā mētādamies, iekliedzās.
Stāstītājs uzcēlās no krēsla un piegāja pie gultas. «Ko viņš, tas asiņainais, ir jums padarījis?»
«Glābjat, glābjat! Viņš ir uzcēlies.»
Pēc šiem vārdiem vājais gulēja atkal mierīgi un nerunāja nedz jautāts, nedz nejautāts vairs ne vārda, kaut gan policijas vīrs gribēja vēl ko iztaujāt.
Tā runājot, bij pagājis jau labs laiks, un patlaban atnāca atkal atpakaļ kādi no izsūtītiem bēgļa ķērājiem, ziņodami, ka uz to pusi, kurp tiem bijis jābrauc, viņš neesot gājis, jo tas ceļš ejot tik pa klajumiem vien.
Policijas kungs izrakstīja un izsūtīja tūliņ ziņas apriņķa policijas vārdā visām apkārtējām valšķu valdībām, kurām tās pašas ziņas bij jāsūta atkal tāļāk, ka tas un tas sen meklētais noziedznieks ir šai vidū, tādēļ lai nākošā dienā no paša rīta sāk pārmeklēt cītīgi visu šo apgabalu, ēku pie ēkas, krūmu pie krūma un, ja minēto bēgli kur notver, tad lai nosūta stipri apcietinātu tūliņ pie apriņķa policijas. Viņš piezīmēja arī, kādos vārdos tas še saucies.
Otrā dienā pārveda kučiers Raņķi, kamanās ieguldītu, mājā. Ārsts, viņu pārmeklēdams, atrada un liecināja, ka smadzenes esot gan vainotas arī no kāda sitiena pa galvu, kurš gadījies laikam, gāžoties gar zemi, bet vislielākā vaina būšot cēlusies no piepešām un briesmīgām nobailēm, kurām nācis līdz karstuma drudzis ar muldēšanu.
Citi visi palīga mērnieki, kaut gan viņi ar Raņķi nekad īsti nesatika, tāpat tie, kuri ņēma paši labprāt naudu, kā arī tie, kuri neņēma nekā cita kā tik savu norunāto algu: pirmiem riebās Raņķis tādēļ, ka tas stāvēja viņiem ļoti ceļā un lika tecēt visam zeltam un sudrabam tik vien savās kabatās, otriem tādēļ, ka viņš ar saviem neskaidriem darbiem cēla visiem mērniekiem nelabu slavu, tad tomēr tagad, kur šis nepatīkamais un neuzticamais darba biedris bij kļuvis nelaimīgs un gulēja grūtā vājībā, rādīja viņam visi citi vienprātīgi savu līdzcietību, dzīvodami pie viņa pa kārtai vienādi viens klāt un ikkatrs divpadsmit stundu no vietas. Darba vadīšanu Raņķa vietā lielskungs nodeva kādam citam palīga mērniekam, kurš bij kluss un cienījams jauns cilvēks. Viņš dzīvoja uz zīmēšanas vien, biedrojās maz ar citiem, gāja vēl mazāk viesoties, bet lika laiku ļoti vērā, vai nu steigdams savu darbu, vai arī lasīdams slavenus rakstus. Maz viņš runāja par zināšanām, bet, kad vajadzēja, tad zināja ļoti daudz. Itin mīļš darbs bij viņam arī kārtīga un tāļa domāšana, tādēļ tad to vien pieņēma par patiesību, pie kā varēja atrast domām ceļu, bet savas pārliecināšanās vai patiesības viņš nevienam neuzmāca un cita pārliecināšanās vai arī tā, ko cits turēja par patiesību, nenicināja. Šim klusam un savādas dabas cilvēkam vajadzēja nu iestāties Raņķa pēdās, kurās viņa kājas nekrita nepavisam iekšā. Raņķa vājniekiem, kuri bij paraduši nākt pie viņa jau no paša iesākuma ar visām savām mērīšanas vainām un vājībām un kuri bij dabūjuši dzirdēt allaž jel to apsolījumu, ka viņiem grib līdzēt, tiem bij tagad lielas bēdas, jo viņu īstam ārstam vajadzēja pašam ārsta. Tie saimnieki, kuru zemei nebij vēl vērtība likta, steidzās cik spēdami gādāt, lai nesaliek daudz; turpretī tie, kuri zināja esam savu zemi jau novērtētu, ilgojās ar nepacietību dabūt zināt, kāda vērtība katra zemei uzlikta. Tādēļ tad viņu vidutājam Prātniekam bij atkal maz vaļas no Slātavas muižas iziet.
Patlaban sēdēja Prātnieks savā zināmā kroga istabā ar dažiem saimniekiem, kuri bēdājās, ka pie šā mērnieka, kurš Raņķa vietā, nenieka nepanākšot, jo viņš, kā esot dzirdēts, neņemot nekā pretī un tādās lietās nemaz neielaižoties.
Prātnieks pasmējās. «Gan ņems, kad dos, un ielaidīsies, kad runās.»
«Var būt, ja viņš tagad ir savāds, bet pērn un aizpērn gan neņēmis nekā,» kāds saimnieks, tabaku pīpē bāzdams, sacīja. «Vienīgais, ko viņš šaī mērīšanas laikā saņēmis, esot pāra cimdu un
pāra zeķu, ko čangaliešos kāda saimniece iedevusi savam mazam puisēnam, lai pienesot mērnieka kungam. To pašu vis neņēmis par velti, bet iedevis bērnam rubli, lai nonesot to mammai atpakaļ. Tās zeķes un cimdus esot solījies glabāt par piemiņu no Slātavas un Čangalienas. Nebūtu gan nemaz ņēmis, ja liels cilvēks būtu pienesis, bet žēl bijis bērnu atraidīt.»
«Tā tik tāda izlikšanās vien,» Prātnieks atteica. «Un, kad visai niekus dod, kā cimdus un zeķes, ko lai gan tur ņem tādā zvaniķa algā? Kad dos derīgus un krietnus papīrus, gan tad saņems. Tāda muļķa es vēl pasaulē neesmu atradis, kurš raidītu naudu no sevis atpakaļ tik vien neņemšanas dēļ. Jāzin arī gan tas, ka no ikkatra un no kaut kāda neņems, bet vajaga vien saprātīga pienesēja — tad dod, cik gribi!»
«Nu, pamēģināt var — tur nelaime nekāda nav,» kāds cits sacīja. «Var būt, ka jums izdosies.»
«Kādēļ gan neizdosies?» Prātnieks kā nicinādams atteica. «Es neizdošanās nemaz nepazīstu. Man ir jāiet pie viņa arī kādas citas savas lietas dēļ, tad turpat visu iztaisīsim.»
Šie vīri, kā varēja noprast, bij savā starpā tuvi draugi un turēja cits uz citu lielu uzticību, jo citādi gan Prātnieks pulkā šādas valodas tik droši nerunātu, ko arī nekad nedarīja; bet drīz izrādījās, ka viņš bij darījis to ar nodomu un ar īpašu nolūku, kā pats, uz mērnieku dzīvokli iedams, to skaidri pie sevis izrunāja: «Ko viņi grib izlaist valodas, ka neņem! Kas par neņemšanu? Un, ja viņš arī patiesi neņems, vai es naudu tādēļ metīšu zemē? Jums, muļķiem, ir tas pa lielākai daļai viena alga, vai ņem vai neņem, — zināt, jūs tāpat taisnības nedabūsat, vai ņēma vai neņēma, vai deva vai nedeva un cik! Tāpat arī, vai kāds labums nācis vai nenācis, jo jātic jums ir, ko saka. Tomēr par velti jūs neesat devuši, bet nopērkat caur to sevīm vismazāk laimīgu apziņu, ka neguļat vis kā citi, bet esat izdomājuši un izdarījuši kādu gudru darbu, kurš nevar palikt bez ievērojama labuma. Un ko gan jūs no vērtēšanas vai no citiem mērīšanas darbiem zināt? Kas jums to sacīs, kā tad būtu, ja nedotu, un kas ir panākts caur došanu? Kas te par bēdu? Pēdējās dienās, kamēr vēl ezers vaļā, jārauj arī pēdējie lomi. Solīt solīšu — dot došu, bet, ja neņems, — lūgties neiešu un devējiem gan zināšu nostāstīt, kas tiem pie viņu apmierināšanas būs vajadzīgs. Tik vien ir lielas bēdas par to naudu, kuru aizdevu Raņķim. Ja viņš mirst, tad ir pagalam, un, ja vēl dzīvo, tad uz atdabūšanu maz cerības, jo lielāko daļu viņa mantas ir Grabovskis izzadzis no kabatas. Par to naudu, kuru aizdeva mērnieka cienīgai mātei un kur sagūlās arī mans labums, viņš nevarēs uzrādīt vairs nekādas parādu zīmes, jo tā ir nozagta līdz, un man nav arī no viņa nekādas īpašas parādīšanas, ka esmu naudu aizdevis. Kaut varētu tikt pie tā, lai noraksta man jel to savu algu, kura viņam stāv neizņemta vēl pie lielkunga. Tur gan, zināms, man netiek nebūt diezgan, bet tad būtu jel kāda daļa no aizdotā kapitāla drošībā.» Tā domādams un runādams, Prātnieks gāja iekšā pie pieminētā palīga mērnieka, kuram bij nodota darba vadīšana Raņķa vietā. Viņš bij vēl vairāk jaunekļa nekā vīra gados: tievs, garš, drusku bālu seju, mazu bārdu un valkāja stipri slīpētu brilli. Kaut gan latviešu valodā vēl diezgan neveikls, tomēr centās labprāt ar viņu runāt, bij pret ikkatru pienācēju ļoti laipns un tāpat arī tagad pret Prātnieku,
kuru lūdza tūliņ piesēsties un sniedza papirosus. Kad Prātnieks vaicāja, kā jaunam kungam klājoties, tad viņš pateikdamies sāka stāstīt, ka mērīšanas darbam Slātavā nerādoties nemaz labs gals, jo, kamēr gaidot principāla mājā, tikām esot Ranka kungs caur briesmīgām izbailēm un laikam arī caur laupītāja sitieniem iekritis grūtā vājībā, no kuras nezin vai varēšot celties.
«Jā, jaunskungs, tas ir bēdīgs notikums gan un man arī gandrīz līdz,» Prātnieks atteica. «Par to es gribēju ar jums parunāties, varbūt jūs varētu man drusku līdzēt.»
«Kas jums ir par kaiti?» mērnieks rūpīgi jautāja.
Prātnieks sāka stāstīt: «Raņķa kungs aizņēma no manis naudu, bet tagad, kā dzird, esot viņam gandrīz visi vērtspapīri līdz ar naudu, kas klāt bijusi, nolaupīti, tā ka man par savu kapitālu ir bail pavisam no zušanas. To gan es zinu, ka viņš aizdeva labu zummu Feldhauzena cienīgai mātei, bet viņas izrakstītā parāda zīme būs arī nozagta. Pie lielkunga gan ir viņam vēl kāda daļa darba algas, bet ne tik daudz, cik man vajaga. Varbūt jūs, jaunskungs, varat man šaī lietā palīdzēt, pierunādami Raņķa kungu, lai kādā brīdī, kad ir pie skaidras apziņas, izraksta un novēl man parāda atlīdzināšanai to naudu, kas ir viņam pie lielkunga iekšā, un to citu, kas vēl tad varbūt trūkst, viņš pats gan zinās, cik, lai izraksta no tādas vietas, kur viņam ir kapitāls droši dabūjams.»
«Tādai zīmei, kas rakstīta tagad tik grūtā vājībā, nebūs nekāda spēka,» mērnieks domīgi atbildēja.
«Mēneša dienu, jaunskungs, var rakstīt kādas nedēļas atpakaļ,» Prātnieks pusbalsī sacīja.
Mērnieks papurināja ar nepatikšanu galvu. «Tas būtu, vienkārt, jau neskaidrs darbs, otrkārt, viņš nav nemaz izdarāms, jo Raņķa kungs nespēj tagad pavisam rakstīt, turklāt ārsts ir noliedzis viņam ar nekādām darīšanām un valodām neuzmākties.»
«Kad jūs, jaunskungs, gribēsat, tad izdarīsat gan,» Prātnieks, pa pusei lūgdamies, runāja. «Pietiks arī, ka to zīmi izraksta kāds cits un viņš pavelk tik savu vārdu.»
«Man jums jāatbild īsi un taisni,» mērnieks pa kādu brītiņu sacīja, «ka šaī lietā jūs nevarat no manis nekādas palīdzības sagaidīt. Tā ir tiesas darīšana, tādēļ griežaties pie viņas un staigājat pa tādu ceļu, kuru likums atļauj un aizstāv.»
«Lai nu būtu kā būdams,» Prātnieks sacīja, «man ir jāparunājas ar jums vēl par kādu citu lietu arī: daži saimnieki (še viņš nosauca to vārdus) sūta še jums kādu mazu sveicinājumu un lūdz, lai jūs teiktu, vai viņu ciematiem ir jau vērtība likta un cik. Bet, ja vēl nebūtu likta, tad lai jūs, jaunskungs, pie vērtēšanas iedomājot, ka viņu ciemati ir diezgan saspiesti, ka tiem neauglīga zeme, purvu pļavas un maz meža un ka tādēļ vērtēšanā tie skaitāmi pie pašiem zemākiem ciematiem. Tāpat tad lai uz šo tuvāko iepazīšanos iet no manas puses kāda zīmīte, un es tomēr ceru, ka jūs priekš manas lietas arī darīsat ko spēdami.» Prātnieks, to runādams, nolika uz galda mērniekam priekšā pirms trīs un pēc, sevi pieminēdams, vēl divus desmitrubļu papīrus.
Mērnieks skatījās šaī Prātnieka darbā pa daļai ar nepatikšanu, pa daļai ar nožēlošanu. «Lielskungs ir noliedzis ciematu vērtību iepriekš un bez viņa izsludināt vai izpaust, bet, ja jūs atnesat no
viņa atļaušanas zīmi, tad izteikšu tāpat bez maksas. Vērtība zemei jāliek un arī ir likta pēc taisnības un pēc likuma, tāpēc šaī lietā arī nauda nekā nelīdz un nav vajadzīga, jo tā būtu no manas puses tik vien jūsu piekrāpšana. Taī lietā, ko jūs runājāt par jūsu aizdotu naudu Raņķa kungam, jau es atbildēju, ka nevaru un nespēju jums līdzēt, bet, ja varētu un spētu, tad to darītu bez maksas, tāpat kā visas mazākās lietas, kas nav pret taisnību un likumu. Tātad nu jūs, draugs, sapratīsat, ka jūsu nauda nav še nebūt vietā, tādēļ lūdzu ņemt viņu atpakaļ, paturat savu pie sevis un atdodat citiem, ko citi devuši.»
«Viena alga, jaunskungs! Neviens neies jums prasīt, cik un ko esat iespējuši darīt! Bet, ja spējat, tad darāt. Kādēļ jūs šādā ziņā sniegtas labprātības nevarat pieņemt?»
«Tādēļ, ka cilvēkam klājas ņemt tik patiesi nopelnītu naudu.»
«Cilvēkam der padomāt arī uz tādiem laikiem, kur nevar vis ikkatru brīdi pelnīt.»
«Uz tiem laikiem es domāju caur to, ka raugu atlicināt uz priekšu, ko tagad nopelnu vairāk par vajadzību. Ja man tad tomēr kādreiz trūkst, tad es lūdzu un, ja neviens nedod, tad izšauju sevīm lodi caur galvu.» Šie vārdi nebij vis nekāda neapdomāta jaunības lielība, bet mierīgā, pilnīgā un veselīgā prātā izsacīta apdrošināšanās.
«Tad jums, jaunskungs, vajaga būt cilvēkam bez ticības,» Prātnieks sacīja paštaisnā balsī.
«Labāk esat cilvēks bez ticības nekā necilvēks ar ticību un labāk arī necilvēks bez ticības nekā ar ticību.»*
Prātnieks vai nu šo vārdu nesaprata, vai arī nespēja uz tiem nekā atbildēt, bet ņēma, it kā laiku kavēdams un netīšu, savu uzlikto naudu atpakaļ. Mērnieks pa brītiņu paskatījās pulkstenī un sacīja: «Patlaban ir divpadsmit, un man jāiet līdz pusnaktij pie Raņķa kunga, tādēļ neņemat ļaunā, ka man tūliņ no jums jāatvadās.»
Raņķis gulēja niknā karsonī, muldēdams gandrīz bez mitēšanās, un klātdzīvotāji bij sākuši noprast, ka viņa muldēšana zīmējas ne tikvien uz šās reizes gadījumu, bet jo vairāk uz kādu citu briesmīgu noslēpumu. Šaī pašā rītā viņš, savas rokas mētādams un lauzīdams, bij ieraudzījis uz krekla piedurknes mazu traipekli no asinīm, kurš bij cēlies vai nu no viņa paša asinīm, kas tecējušas iz mutes un deguna, vai arī no viņa ievainotā aplaupītāja asinīm. Visupirms Raņķis no tā traipekļa izbijās, tad gribēja viņu nopurināt un noslaucīt, sacīdams: «Nost, nost, tu ļaunā Kaina zīme*! Vai gribi mani nodot?» Kad šī zīme, kā protams, nenogāja, tad lika to roku apakš apsega un runāja, smagi elšādams: «Labi, labi! Neredzēja neviens, nezin neviens. Feldhauzen, ņem savu flinti, dod šurp naudu un ciet klusu! Projām, projām, tu asiņainais savā šķirstā! Vai man būs atkal aptraipīt ar tavām asinīm savas rokas un drēbes? Tā, tā! Tas ir tiesa, tu nevari vis vairs uzcelties — tu esi pagalam ... tas bij tik tavs gars, kas mani izbiedēja.» Še vājnieks uz kādu brīdi apklusa, aizlaida acis, un, kad viņš atdarīja atkal no jauna, tad taīs nebij vairs tā bezprātības un murgu spīduma, bet viņas izrādīja tik vien lielu vājumu un miesas spēku gurdumu. Arī karstais sārtums no vaigiem bij nozudis, auksts bālums viņus pārņēmis, un sviedru lāses izspiedušās uz pieres. Vājnieks sāka smagi un dziļi elšāt, it kā kad būtu
nometis kādu smagu nastu no krūtīm: «Vai, tavu briesmīgu sapni! Neganti murgi mācās man virsū! Karst — ļoti karst! Drusku ūdeni mute izkaltusi.»
Šī skaidrā apziņa nepastāvēja tomēr vis ļoti ilgi, un, kad pieminētais Ranka vietnieks iegāja pie viņa uz savām noliktām stundām, tad tas lauzījās atkal vēl briesmīgākos murgos, knaibīdams un plēsdams to pieminēto asiņu traipekli ar varu no piedurknes laukā: «Nolādētais! Vai vēl tu rādi savus nejaukos zobus!? Vai tu vēl gribi mani izbiedēt? Pie joda ar visu goda maltīti! Nekas, nekas, nezin neviens... tas nav vis no Grabovska asinīm.»
Raņķa biedrs un vietnieks, kurš, klāt dzīvodams, dzirdēja šo viņa murgošanu un redzēja viņa darbošanos, sāka atminēties, ka pērnā vasarā saimnieku goda maltītes vakarā bijis Raņķim jauns asiņu traipeklis gandrīz taī pašā vietā, kur šis, bet tik drusku zemāk, nevis uz piedurknes, bet uz aproces. Viņam nāca prātā arī Raņķa tās reizes svešādais izskats, kad kāds biedrs, nedomādams nekā ļauna, tam to traipekli parādīja. Kamēr šis vēl tā domāja un klausījās, tikām vājnieks izrāva asiņu traipekli ar zobiem un līdz ar gabalu no krekla piedurknes. «Briesmīgais, ko tu vajā mani ar savām asinīm! Cits ir tevi nošāvis un ielicis vecā tukšā šķirstā! Feldhauzen, vai nav tiesa? Nauda, kur mana nauda? Kas viņu paņēmis? Man pašam tās vajaga! Asinis, asinis, viņš ir dzīvs ar visām asinīm! Vai tu mani gribi dzīt uz Sibīriju? Vai es tevi ģērbu šinīs miroņu drēbēs? Kas tevi ir ģērbis, tas tevi ir nogalinājis...» Še viņš krita ar zobiem savā rokā un taī vietā, kur bij izrāvis piedurknei gabalu ar to asiņu traipekli. Apkopējs, negribēdams ļaut darīt pašam sev kaiti, sāka to roku atturēt, bet vājais izrāva viņu ar varenu spēku, sāka mētāties pa gultu un kliegt: «Ņem jau mani cieti — liek jau saitēs! Glābjat, glābjat! Es neesmu vainīgs! Labi, labi, izbēgu! Nepanāks vairs! Projām, projām!» Patlaban ienāca pie vājnieka mācītājs, kuru apkopējs saņēma ar pienākamu cienību, un pats izgāja priekšistabā, atstādams viņu pie vājnieka vienu pašu un padevīgi pieminēdams, ka, ja rodoties kāda vajadzība pie apkopšanas, tad lai mācītājs atverot tik vien durvis.
Vājnieks murgoja vien tāļāk bez mitēšanās: «Pag, klus! Vai tur nebrauc kas? Tā ir ratu rībēšana — jā, jā, rati rīb! Drīz, drīz kapu pagrabā iekšā un noglabāt vecā tukšā šķirstā — lūk, tā, tā! Durvis cieti!... Hm, hm, būtu es šķirstu aiznaglojis, tad tu vis augšā netiktu... Cilvēki, cilvēki! Ko jūs vajājat mani ar savām acīm?... Vai es kāds slepkava? Grabovska es neesmu nemaz redzējis. Kādas slogas jūs man kraujat virsū?... Vai gribat mani nobeigt?» Pie šiem vārdiem viņš nospārdīja apsegu pavisam nost. «Māja gāžas, māja gāžas! Turat cieti! Lūk, kā griežas apkārt! Lūk, lūk, kāds briesmīgs ragains elles zvērs nāk man virsū!» Še Raņķis rādīja uz tarakānu, kurš rāpās gar krāsni uz leju netāļu no gultas. «Ko viņš no manis grib? Dzenat viņu projām! Vai, vai! — es neesmu vainīgs! Lai Feldhauzens atbild! Lūk, tas ir viņa ierocis! Briesmīgs šāviens! Cik biedinoši skan atbalsis no meža uz mežu! Viņas izpauž to nelabo ziņu pa malu malām! Ikkatrs koks sauks mani par asiņu noziedznieku... Klus, klus! Ko tu kunksti, savās asinīs vārtīdamies? Vakars ir rāms, ļaudis sāks dzirdēt...» Pēc šiem murgiem vājnieks iemiga un gulēja mierīgi. Ievērotājs varētu pasacīt, ka caur šo miegu viņš nāks pie skaidras
saprašanas. Varbūt mācītājs arī to nomanīja, jo viņš, atspiedis galvu uz rokām, sēdēja dziļās un skumjās domās.
Tā pagāja labs brīdis, un mācītājs ļāva vājniekam dusēt, lai atspirgtu caur miegu cik necik no tiem nikniem murgiem, kas novārdzina ļoti miesu un garu. Pēdīgi viņš it kā brīnodamies atmodās, mācītāju ieraudzīdams, drusku satrūkās un bij ļoti gurdens, it kā arvienu, kad skaidrā prātā.
Mācītājs pacēlās no krēsla. «Esi sveicināts, mīļais vājniek, no dieva puses.»
Raņķis pakustināja drusku galvu, it ka kad gribētu nolocīties uz pateikšanos.
Mācītājs runāja tāļāk: «Es nāku pie tevis Tā Kunga vārdā un gribu būt tev par iepriecinātāju, kā arī par sirds atvieglinātāju šaīs piemeklēšanas grūtībās, ar kurām viņš pēc sava neizdibinājama padoma ir tevi sitis. Īsi un reti, mīļais krusta nesēj, ir tie brītiņi, kuros viņš liek atspīdēt tev pilnīgu prāta gaišumu. Ja Tas Kungs grib tevi tik pārbaudīt, lai redzētu, vai atradis nomodā un vai tavs eljas lukturis spīdēs*, tad šaīs brītiņos viņš tev grib mācīt skaidrāk nekā kaut kad šos vārdus:
Domājat ikkatru brīdi, Vai tas nebūs pēdējais!
Bet, ja viņš ir nolēmis savā tēva prātā piesūtīt tev pļaujas vakaru varbūt negaidītā stundā, tad, mīļais cietēj, šādi gaiši acumirkļi ir tas žēlastības laiks, kurā tev jāsteidzas sasiet savus kūlīšus, kamēr vēl ir gaišs, jo nakts nāks, kur vairs nevarēs redzēt strādāt. Es nāku kā tavs dvēseles draugs, gribēdams arī no savas puses tavu garu modināt un tev vaicāt, vai būtu tava sirds droša, ja Tas Kungs aicinātu tevi drīz savā priekšā un tādu, kāds tagad esi savā iekšķīgā būšanā? Vai tu apzinātos, še būdams, jau salīdzinājies ar dievu un cilvēkiem? Vai tev nebūtu par kaut ko jābaiļojas? Vai tu vari ticēt uz grēku piedošanu un dieva žēlastību? Dievs nenovērš sava vaiga no neviena atgriezīga grēcinieka. Vēl tev ir laiks atgriezties, vēl tu vari panākt to, ko esi varbūt savā dzīvībā nokavējis.»
Vājnieks sāka lēnām atbildēt: «No visām tām lietām, par kurām jūs, cienīgais tēvs, runājat, es nezinu nenieka. Es nepazīstu nedz dieva, nedz velna, nedz debesu, nedz elles, tādēļ arī man par tiem visiem nav nekādu rūpju. Žēlastības un grēku piedošanas man nav līdz šim vajdzējis, bet to es zinu, ka, ja vajdzētu, tad arī nedabūtu, jo, ja cilvēki mani pie kāda grēka notvertu, tad žēlastības vis nerādītu. Vai dievs citādi var darīt, tas nav man zināms, bet redzējis neesmu, ka dievs būtu kādu no sodības izpestījis, kaut gan daudz ir viņu lūguši un uz to cerējuši. Arī tas nav pasaulē redzēts, ka aplam darītu dienas darbu varētu, saulei rietot, izlabot, tāpat kā visā mūžā darītus grēkus pie nāves izdeldēt. Man nav bijis laika domāt par viņu dzīvi — diezgan ir ko gādāt, lai varētu nostaigāt šo pašu. Pasaulē es esmu raudzījies tik uz sevi un uz savu labklāšanu, nelūkodams daudz, kas ceļas citiem caur to — vai peļņa vai pametums. Pēc sava labuma dzenoties, man nav bijis neviens līdzeklis ļauns, neviens grāvis plats, neviena sēta augsta un neviens iemantošanas upuris dārgs, ja tik tas piederēja citam un ja es viņu varēju nodot tā, ka pats palieku sveiks. Ar šo dabīgo dzīves gudrību man veicās itin brangi,
un neviens tīkls, kas ap mani bij izmests, nav varējis manis aizņemt, bet ikkatrs ir pārgājis pāri, jo es paliku guļot arvienu starp akmeņiem kā gudra zivs; bet... bet viena lieta paliek, kuras es nevaru ne tikvien vieglināt, bet kura arī vēl augdama pieaug: manu sirdi dzeļ kāds slepens, neatrodams un neizraujams dzelonis arvienu niknāk, arvienu sāpīgāk. Ja jūs varētu man šaī lietā palīdzēt un to nāvīgo dzeloni no manas sirds izvilkt, tad tas dieva spēks, par kuru jūs runājat, būtu patiesi teicams un slavējams. Atņemat manas sirds bailību, briesmas, dodat man mieru, tad šī būs tā pirmā žēlastība, kuru es baudīšu.»
Mācītājs cieta kādu brīdi klusu, bet tad runāja lēnā, cienīgā balsī: «No sevis man nav spējams nekas, jo es esmu tik dieva žēlastības sludinātājs, turpretī dievam iespējams viss, un arī šo tavas sirds kaiti viņš var un grib dziedināt, ja vien tu uz viņu paļaujies un gribi saņemt viņa žēlastību nevis miesīgā ziņā un miesas prātā. levainota nabaga dvēsele nav dziedinājama no ārpuses, bet no iekšas, tādēļ tev, tu cilvēka bērns, ir jāatklāj tā Visuvarenā priekšā skaidri tavi noziegumi, jāatzīstas no sirds dibena par vainīgu, jālūdz žēlastības un grēku piedošanas, kuru tad tu varēsi saņemt caur ticību, proti: tev būs ticēt, ka tavi grēki ir tev piedoti.»
«Šis būtu gan ļoti viegls un īss ceļš uz izveseļošanos jeb izlīdzināšanos, ja vien es spētu staigāt pa viņu,» vājnieks atbildēja. «Tas ir tikpat, kā kad liktu man ticēt, ka Alpu kalni gāzīsies jūrā, tad tas notiks. Kā lai es tam ticu, kas nevar notikt? Un kurš cilvēks gan ir spējis tam ticēt un to padarīt? Vai ar šiem vārdiem nav sacīts skaidri: ko jūs gribat strādāt ar tādu ieroci, kāda nemaz nav, — ne tik daudz kā sēklas graudiņš, ko vējš aiznes pa gaisu? Kā lai es, vājš būdams, ticu, ka esmu vesels? Tādēļ tad saku vēlreiz: atsvabināt manu sirdi no tā, kas viņu slepen dzeļ, tad es ticēšu tam, ko jūs sludinājāt, un slavēšu viņa spēku; citādi, ja jūs to nespējat, tad es pateicu jums tik vien kā kaut kuram cilvēkam par līdzcietības rādīšanu, bet to mācību un tos spēkus, ko jūs tik ļoti teicat, bet nevarat ar tiem manas sirds dziedināt, tad es tik nicinu.»
Mācītāja vaigs sāka aptumšoties. «Cilvēks, cilvēks! Ja tu nepaliksi uz šā pamata, tad cita tu meklēsi velti un iesi bojā. Tavs miesas prāts nesniedzas ne zemes tvaikam cauri, bet kā tu domā pacelties ar viņu pāri Kristus krustam? Tie pieci asiņu avoti, kuri plūst no Golgatas pa visām pasaules zemēm,* spēj aiznest un noslīcināt žēlastības jūrā ne tik vien...»
«Asinis, asinis!» vājnieks iekliedzās, iekritis piepeši atkal savos murgos atpakaļ un gribēdams slieties no gultas ar varu augšā. «Kristus krusts ar grēkiem apkrauts. Lūzīs, lūzīs! Glābjat! Nost, nost, tu baidekli, kas cēla tevi laukā no šķirsta! Ej atpakaļ ar visām asinīm! Ko tu mani vajā? Feldhauzen, Feldhauzen, man bail! Tu, tu esi slepkava!»
Feldhauzena kundze bij darījusi un padarījusi visu, kas darāms pie viņas laulāta drauga atsvabināšanas, kā viņš pats vēstulē to nosacījis un novēlējis. Viņa bij ziņojusi tam arī to, kurā viesnīcā nometusies un kur cerē sagaidīt viņu, savu atdabūto dzīves biedri. Šaī gaidīšanā viņai bij laiks ļoti garš un izlikās, ka pulkstenis neiet nemaz uz priekšu, kaut gan stāvēt tas arī nestāvēja. Dienā viņai nebij aiz ilgošanās miera un naktī aiz gaidīšanas miega. Viņa mēģināja kavēt laiku cik necik ar lasīšanu un tā iedzīvoja vēlu, vēlu naktī vai, labāk sakot, iemiga agri no rīta, zofajā sēdēdama.
Jauna diena bij pēdīgi garo ziemas nakti pārspējusi un vēlās saules, stari tumsību izklaidējuši, bet Feldhauzena kundze tā nemanīja viņa dusēja vēl saldi, līdz viegls pieklauvējiens pie durvīm viņu iztraucēja. Šā trokšņa viņa bij gaidījusi ar lielu ilgošanos, tādēļ arī to sadzirdēja tūliņ un pat miegā. Kādu acumirkli uzposusies, steidzās atdarīt durvis, un — viņas ilgošanai, viņas gaidīšanai bij gals: Feldhauzens stāvēja viņas priekšā spodrā apģērbā, bet drusku bālāks nekā agrāk. Asarām plūstot, Feldhauzena kundze apkampa savu laulāto draugu, kura dēļ bij tik daudz cietusi un kurš tādēļ izlikās viņai neizsakot dārgs.
Kad pirmais saredzēšanās prieks bij pārgājis, tad Feldhauzena kundze lūdza savu laulāto draugu stāstīt jel, kādā pazušanā bijis visu šo laiku un kā varējis tik drīz, turklāt tik sveiks un vesels atrasties. «Stāsti, stāsti jel, mīļais! Es esmu domājusi un lauzījusi prātu par šo lietu gandrīz vairāk, nekā spējams, un tomēr nedabūju par šo lietu nekādas atbildes.»
«To patikšanu es daru tev ar prieku un turklāt šoreiz itin īsos vārdos, lai nenokavētu veltīgi laika, jo man drīz jāsteidzas dažādās darīšanās,» Feldhauzens atbildēja mierīgi un gandrīz ar lielāku vienaldzību, nekā šādā saredzēšanās brīdī gaidāms. «Ruļļus es dabūju atpakaļ tīri nejauši un bez maksas, tādēļ ka tas, kam bij viņi nodoti, lai atdod pret desmit tūkstošu rubļu, krēslā pārskatījās un nodomāja mani par Grabovsku, un es, to redzēdams, teicu, ka ruļļiem ir pēdas pamanītas, tādēļ tie jādabū uz citu drošāku vietu. Tūliņ man viņus izdeva, un es nonesu tos līdz ar naudu, kas bij klāt priekš izpirkšanas, steigšus pie sava drauga, kāda tirgošanas magaziņas īpašnieka, piekodinādams tik to, lai gādā ruļļus droši nosūtīt. Pats, uzkavējies tik vien īsu brīdi viesnīcā, braucu tūliņ uz staciju, lai var tikt ar nakts braucienu no pilsētas ārā. Bet blēži bij tūliņ savu misēkli pamanījuši un sataisījušies man, braucot starp pilsētu un staciju, uzbrukt. Revolverus uz krūtīm turēdami, tie mani drīz savaldzināja, aizsēja
acis, aizbāza muti un noveda — pats nezinu, kur, tik to nomanīju, ka bij labi ilgi ko braukt. Acis man atdarīja tik tad, kad biju ievests cietā istabā, kur par bēgšanu nebij ko domāt un caur augsto, aizdzelžoto logu varēja redzēt tuvumā tik kādu pelēku mūra sienu. Tās dažādās izbailes un nemieri bij aizķēruši manu veselību, tā ka iesirgu un nogulēju uz gultas dažus mēnešus. Uzturu deva man labu, arī apkopšanas netrūka, bet brīvības nedabūju agrāk un citādi, līdz biju izgādājis ar rakstiem zināmo naudas zummu — desmit tūkstošu rubļu un par ikkatru uzvilcinātu mēnesi vēl divi simti rubļu klāt. Es kavējos un atturējos no rakstīšanas tev uz māju cik varēdams, jo cerēju arvienu uz kaut kādu izpestīšanu vai izpestīšanos. Pēdīgi tomēr mani piespieda rakstīt, jo caur gadījumu izpestīties nebij ko domāt. Kas un kā jāraksta, tas nestāvēja vis manā spēkā, bet man bij jāturas pēc dotā priekšraksta. Vēstnesis ar to vēstuli bij nezin kur un kā uz ceļa paklīdis, caur ko pagāja atkal labs laiks veltīgi; bet par šo laiku gan maksas neskaitīja. Rakstīju otru vēstuli, kura bij nogājusi galā, un tu arī iespējusi sadabūt drīzumā vajadzīgo naudu, par ko tev no sirds pateicos, un, kad tu biji to iemaksājusi noliktā vietā, tad šonakt uz rīta pusi, kad pilsētā ielas tukšas un klusas, man aizsēja atkal acis un aizveda braukšus. Kad biju izlaists no ratiem un atdarījis acis, tad atrados tās pašas viesnīcas tuvumā, kur mājoju, brīvs būdams, pēdējo reizi, no kuras ir pagājis tagad vairāk nekā gads. Šis ir manas pazušanas un atrašanās īsais stāsts. Kas mājā noticis pa šo laiku un kā tur klājās, par to pārstāstīsi man vakarā vai citā izdevīgā brīdī, bet tagad man jāsteidzas darīšanās.» Feldhauzens, to sacījis, uzcēlās un sāka uzvilkt cimdus.
«Vai jau tūliņ aiziesi? Mīļais, tik drīz!» Feldhauzena kundze lūdzās, turēdama viņu pie rokas.
«Jāiet — nevar kavēties, man jātiek šai stundā pie kādas tiesas,» Feldhauzens atbildēja.
«Bet nepazūdi man vairs!» viņa sirsnīgi izsaucās, atvadīdamās no sava laulāta drauga.
Vakars, kurā viņi gribēja izbraukt uz māju, jau tuvojās. Feldhauzena kundze darbojās patlaban savā mājoklī, sataisīdama un sakārtodama visu, kas un kā pie aizceļošanas vajadzīgs. Līdz šai dienai viņa sajuta tik vienas vienīgas zināmās lielās rūpes, bet tagad, kur tās bij no sirds novēlušās, sāka rasties tai atkal dienišķas, sīkas, var sacīt, patīkamas raizes un rūpes, tādēļ viņa arī bij braukusi pa pilsētu, iepirkdama šo un to mājas vajadzībām.
Feldhauzens, kā no pusdienas izgājis, nebij vēl pārnācis dzīvoklī. Viņam vajadzēja priekš aizbraukšanas vēl šurp turp staigāt un dažādas darīšanas pasteigt, kas viņu, kā protams, aizkavēja. Feldhauzena kundze pēc pārbraukšanas mājoklī darbojās jau labu brīdi, visas vajadzības uz ceļu salikdama un viņu gaidīdama, kad pēdīgi arī dzirdēja pie durvīm pieklauvējam. «Tas ir viņš, tas ir viņš!» Feldhauzena kundze iesaucās un steidzās atdarīt durvis. «Es esmu jau ilgi...» viņa satrūkās un nedabūja izrunāt pilna teikuma, jo atdarītās durvīs stāvēja Šrekhubers savā pazīstamā apģērbā un ar savu zaraino nūju rokā. «Es domāju, ka mans vīrs nāk,» Feldhauzena kundze sacīja aukstā, atraidošā balsī, riebums un pat dusmas pārplūda viņas seju, un viņa gribēja atkal tūliņ durvis aizdarīt.
Šrekhubers atspieda viegļi savu roku pret durvīm, un tās palika stāvot. «Neņemiet ļaunā, kundze, — tad esam abi vīlušies: jūs cerējuši nākam jūsu laulātu draugu, un es cerēju viņu še atrast.»
«Kāda vajadzība jums pie mana laulāta drauga?» Feldhauzena kundze runāja ar nevaldāmu piktumu. «Vai staigājat vēl viņu vajādami? Vai nebūsat savas atriebīgās sirds vēl diezgan atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes?»
Šrekhubers palika mierīgs, kā bijis. «Jūs, kundze, pārsteidzaties. Par Feldhauzena kunga nelaimi es neesmu nekad priecājies, nedz arī viņam ko ļauna vēlējis vai darījis, tik vien es biju pretinieks tādiem viņa darbiem, kurus var saukt droši par ļaužu krāpšanu, ko Feldhauzena kungs mēģināja apsegt vēl ar spožu un briesmīgu liekulību. Turpretī tagad, kur jau sodība ir panākusi gandrīz ikkatru lielāko ļaunumu un negantības darbi mitējušies, kaut gan tie visi nav vairs nekad izlabojami, — tagad es, dodamies uz ārzemi atpakaļ, nāku miera domās no viņa atvadīties.»
Feldhauzena kundze sapīka jo vairāk un izlikās, ka viņu kaitināja īsti Šrekhubera mierīgais prāts un lēnā valoda, pie kuras bij nomanāms, ka tas nelika viņas piktuma nemaz vērā, tādēļ teica jo cietā un atraidošā balsī: «Feldhauzens nebūt neilgojas pēc jūsu atvadīšanās, tādēļ varat iet droši, kurp jums patīk. Caur to jūs nebūsat pārkāpuši pret viņu nekāda pienākuma.»
«Es biju gan ilgojies ar Feldhauzena kungu satikties īsti taī ziņā, ka lai mēs nešķirtos, viens otra nesapratuši,» Šrekhubers runāja, no Feldhauzena kundzes asiem vārdiem pavisam neaizskarts, kas viņas sirdi dedzināja jo vairāk. «Bet, ka man tomēr varbūt neizdodas ar viņu satikties, tad jums pieminu vēl tik to, ka viss, ko esmu pret Feldhauzena kungu strādājis, bij tik karošana pret netaisnību un, ja arī ik reizes ne ar taisniem ieročiem vien, tad tomēr ik reizes ar taisniem nolūkiem, jo netaisnībai vis nevar aizstāties ikkatru brīdi ar krūtīm ceļā. Ka Feldhauzena kunga darbi bij ne tikvien netaisni jeb viltīgi apakš taisnības apsega, bet pat briesmīgi, to apliecināja, kā mājās paši dzirdēsat, arī viņa palīga Raņķa nāve.» Pēc šiem vārdiem viņš, no Feldhauzena kundzes atvadīdamies, atlaida durvis, kuras tūliņ aizvērās, no iekšas ar varu grūstas.
Feldhauzena kundze palika iekšpusē, abām rokām uz durvju spiežamā atbalstījusies, kā bez dzīvības. Viņa negribēja vis durvju tik stipri grūst, bet vien noturēties pie spiežamā, lai nekristu, jo tik ļoti Šrekhubera pēdējie vārdi viņu izbiedēja. «Feldhauzena darbi ne tik vien netaisni, bet pat briesmīgi, ko apliecināja arī Raņķa nāve!» Vai tās nebij trakas ziņas?! Viņa piepeši uzslējās, atrāva durvis, gribēdama aicināt Šrekhuberi atpakaļ un lūgt, lai izstāsta tās pieminētās lietas tuvāk, bet tas nebij vairs redzams. Feldhauzena kundze aizgrūda durvis no jauna, sāka skraidīt kā sajukusi pa istabu un šo to grābstīt, laikam gribēdama ar darbošanos savu nemieru izgaisināt, bet tas nelīdzēja nenieka; turpretī nemiera liesmas pieņēmās sirdī ikkatru acumirkli otrtik lielas un Šrekhubera vārdi viņai skanēja ausīs arvienu no jauna.
«Briesmīgi darbi — Raņķa nāve to apliecinājusi? Kā tas saprotams?... Ko tas nozīmē?... Kas par briesmīgiem darbiem?... Kā varēja Raņķis, kurš mani vēl priekš dažām dienām atvadīja šurp, tik piepeši nomirt? Kādu liecību varēja dot viņa nāve? Ka manam vīram ir ar Raņķi kādas slepenas sazināšanās, to es manīju arvienu,
bet neuzdrošinājos prasīt, jo labs tur nekas nevar būt. Ka Raņķim ir ļauna apziņa, to apliecina viņa bezprātīgā bailība vien, un vai mans vīrs nevar būt viņam pie kāda ļauna darba jel līdzzinātājs? Tas nu tagad, kā protams, ir nācis nejauši gaismā.» Bailes un ziņkārība sakarsēja Feldhauzena kundzi tik ļoti, ka viņa nespēja šādā nezināšanā vairs nemaz dzīvot, paķēra lakatu, lai varētu skriet Šrekhuberim pakaļ un izdabūt no viņa skaidrību vai ar lūgšanu, vai ar piespiešanu, bet ierasta pieklājības nepārkāpšana atturēja viņu no šā bezprātīgā soļa un deva citu padomu: zvanīt pēc viesnīcas sulaiņa un sūtīt to savā vietā. Sulainis bij drīz klāt, un Feldhauzena kundze nevaldāmā nepacietībā un nemierā stumdīja viņu pēc Šrekhubera: «Skrejat, steidzaties, panākat un atvedat to vīru, kurš patlaban te bij! Nenākat bez viņa atpakaļ nekādā ziņā! Drīz, drīz!»
«Cienīga kundze, es neesmu tā vīra nemaz redzējis, es viņu nepazīšu,» sulainis iztrūcies atbildēja.
«Pelēki svārki, bieza platmale, lieli zābaki, zaraina nūja rokā. Steidzaties, steidzaties bez kavēšanās!» Feldhauzena kundze izbīdīja sulaini ar bīdīšanu pa durvīm laukā. Bij jādomā, ka viņa caur šo pa daļai apmierināsies un sāks cerēt, ka izdosies ziņkārību remdēt un nezināšanas bailību aizdzīt, bet velti! Turpretī pienāca vēl jauns nemiers un jaunas bailes klāt: «Kas var zināt, vai sulainim izdosies viņu panākt? Kas zin, vai Srekhubers nāks vairs atpakaļ? Es pati esmu viņu aizdzinusi ar saviem asiem vārdiem. Vai dieviņ, kam man vajadzēja būt tik skarbai!» Viņa skraidīja atkal pa istabu, gan rokas lauzīdama, gan šo to grābstīdama, kā bez jēgas. «Kaut nāktu jel sulainis drīz atpakaļ! Tad man nebūtu jādeg divkārtīgās nemiera bailēs — tad paliktu tās pašas vien, kas bijušas. Ka viņam neizdosies Šrekhuberi panākt un atvest, to es paredzu.»
Šī Feldhauzena kundzes paredzēšana patiesi piepildījās, jo drīz vien — kaut gan viņai tas izlikās bezgala ilgi — pārnāca sulainis viens pats un teica: «Cienīgā kundze, lūdzu neņemt ļaunā — tāds vīrs nav vairs nekur atrodams, pa daļai arī caur to, ka metas jau patlaban krēsla.»
Feldhauzena kundze bij jau taisījusies šādu ziņu dzirdēt, tādēļ arī saņēma to diezgan vienaldzīgi, bet, kad sulainis bij atkal aizgājis, tad izsaucās: «Labāk es gribu mirt nekā mocīties līdz mājai šādā nāvīgā nemierā un nezināšanas bailēs!» Viņa iekrita gultā, paslēpusi vaigu spilvenos, raudāja vai, skaidrāk sakot, gražoja bez mitēšanās un bez norimšanas kā bērns. Viņa nezināja vairs nenieka, kas viņai kait vai arī kā vajaga, bet tik šņukstēja vien joprojām.
Pēdīgi, kad raudāšana sāka gandrīz jau pamaz stāties, pienāca cits, jauns noslēpums, kurš darīja tikpat daudz raižu kā tas, ko Šrekhubers paturēja neizstāstījis: sulainis ienesa no viņas vīra zīmīti, kurā bij rakstīti bez adreses un paraksta tik šie vārdi: «Šovakar es nevaru mājā būt.» Feldhauzena kundze bij no tā laika, kad Srekhubers atnesa viņai tās nemiera ziņas, gandrīz pavisam aizmirsusi gaidīt vīra mājā, tādēļ šāda ziņa uztraucēja divkārt. «Kādēļ viņš nevarēja būt mājā? Varbūt ir iekritis kādā jaunā likstā? Vai, kas zin, Šrekhubers atriebdamies būs iegrūdis viņu atkal nelaimē? Labs tur nekas nevar būt, jo kādēļ gan viņš nav izsacījis, kas par kavēkļiem un kur īsti pats paliek? To viņš būs gan darījis, gribēdams izsargāt mani no bailēm un bēdām, bet nezin, ka caur slēpšanu viņas saceļ jo lielākas. Ak, dievs, dievs, vai
tu mani vien esi izredzējis par visādu bēdu nesēju?» Feldhauzena kundze sāka raudāt atkal no jauna, līdz pēdīgi iesirga ar galvas sāpēm un miega trūkumu. Viņa lika aicināt ārstu, kuram tik ar opiuma palīgu izdevās to uz rīta pusi iemidzināt.
Otrā dienā pēc pusdienas Šrekhubers, savas darīšanas beidzis, taisījās aizceļot uz ārzemi, kad patlaban ienāca pie viņa Feldhauzens un sacīja pēc īsas sasveicināšanās: «Jūs varbūt atminēsat, kur es jūs biedināju kādreiz ar to, ka nāks laiks, kur ies mans ceļš jūsējam šķērsu pāri, un jūs solījāties to droši sagaidīt. Tagad ir nācis tas brīdis — un pašā taī laikā, kad jūs taisāties mūsu vidu atstāt; tagad iet mans ceļš jūsējam pāri, bet tik vien citā ziņā un citā garā, nekā solīts: nevis ar naidu un atriebšanos, bet ar mieru un saderību.»
Šrekhubers, kurš uzlūkoja kā brīnodamies līdz šim Feldhauzenu platām acīm, sniedza tagad viņam roku un sacīja laipnā, sirsnīgā balsī: «Šos vārdus, ko jūs tagad runājat uz mani, es gribēju vakar runāt uz jums, bet neatradu jūsu mājā, tādēļ, necerēdams ar jums vairs satikties, sacīju jūsu laulātai draudzenei dažus vārdus, izskaidrodams viņos savu izturēšanos pret jums. Ka jūs esat mani uzmeklējuši, par to es priecājos, jo tas liecina, ka jūs manus darbus un manu izturēšanos saprotat ar veselīgu vīra prātu, jo, ja jūs domātu, ka es nīdu jūs pašus un turu uz jums ļaunu prātu, tad jūs nenāktu pie manis; bet jūs būsat laikam atzinuši, ka es strādājis tik pret jūsu darbiem un vienīgi tik pret tiem, kuru jūs nevarēsat aizbildināt nedz priekš citiem, nedz priekš jūsu pašu sirdsapziņas.»
Feldhauzens, uz Šrekhubera lūgšanu piesēdies un drusku padomājis, atbildēja: «Vai es patiesi jūsu darbus un viņu nolūkus pilnīgi sapratis un atradis viņus par cienījamiem, to nevaru vis droši teikt, bet jūs uzmeklēt mani piespieda trejādi cēloņi: pirmkārt, tas, ka jūs bijāt manis meklējuši, vēlēdamies ar mani izrunāties jeb izskaidrot savu izturēšanos pret mani. Šis jūsu solis piespieda mani domāt par jums labāk nekā līdz šim un sākt jums uzticēties. Kaut gan mana laulāta draudzene — sapratusi vai nesapratusi — tulkoja man to, ko jūs viņai sacījuši īsos vārdos, tad tomēr gribēju dzirdēt to no jums pašiem un plašāk. Otrkārt, jūs pieminējuši, ka Raņķa kungs miris un viņa nāve apliecinājusi manus darbus ne tikvien par netaisniem, bet arī par briesmīgiem. Par šo lietu es gribēju lūgt no jums tuvāku ziņu.» Še Feldhauzena balss viegļi trīcēja, kaut gan viņš centās runāt auksti un vienaldzīgi. «Un, treškārt, kas jo vairāk mani spieda jūs uzmeklēt, bij pateicība, ka jūs šodien mani atsvabinājuši no apcietināšanas, kura man uzbruka bez nekādas vainas, tik caur to pašu nelaimes pilno vienādību, kāda man ir izskatā ar Grabovsku, un kura nesusi jau tik daudz posta pār mani. Īsi sakot, policija turēja mani par Grabovsku un vakar, krēslai metoties, apcietināja, bet jūs esat bijuši tas, kas mani atsvabinājis. Es nezinu, kā jums tikusi šī mana liksta zināma, bet tas viena alga, jo to es zinu, ka man jums jāpateicas par to, ka kļuvu tik drīz svabads, kaut gan jūs brīnīsaties, kā es jūsu pēdas sadzinis, kuras jūs slēpjat ar lielu godprātību.» Feldhauzens sniedza Šrekhuberam roku, bet tas bij patiesi drusku samulsis par to, ko Feldhauzens pēdīgi sacīja. Viņš atbildēja, ka tāda niecīga pienākuma pildīšana neesot nemaz ievērojama, ne vēl ar pateicību pieminama un ceļama gaismā.
Feldhauzens pa brīdi uzsāka no jauna: «Ja nu jums patiktos un iznāktu laiks ar mani par visām šām lietām parunāties, tad tas būtu man ļoti pa prātam.»
«To es labprāt gribu, un laiks arī man atliek,» Šrekhubers, skatīdamies savā lielā, vecā kabatas pulkstenī, atbildēja un lika sulainim atnest pudeli laba vīna. Tad, pasniedzis cigāru Feldhauzenam un paņēmis sevīm arī, sacīja: «Jūsu jautājumus es atbildēšu vislabāki tad, kad stāstīšu visu no gala jeb no tā laika, kur mēs pirmo reizi sadūrāmies un kur es sāku stāties jums ceļā, līdz šai dienai. Es runāšu brīvi un droši ne vien par saviem, bet arī par jūsu darbiem; tomēr jums nav vajadzīgs par to iztrūkties un baiļoties, jo, ko es zinu, tā citi tik gaiši nezin un, ko es jums saku, tā citam nesacīšu. Tikpat jūsu pašu, kā arī dažu jūsu palīgu un to starpā jo vairāk Raņķa krāpšanas darbi pie Slātavas un Čangalienas saimniekiem sauca mani tiem nelaimīgiem apstulbotiem ļautiņiem palīgā. Bet kā lai palīdz tādiem, kuri paši labprāt un slepen izšķiež starp viltniekiem savu labumu? Padoma pret tādu izšķērdēšanos neviens nepieņēma — un kā gan lai pieņem viens vai daži vien, kad nepieņem visi, bet citi sniedzas ar taisnības iemesliem pēc tuvāka mantas? Tiem pēdējiem, kuru labklāšana bij padarīta caur tādu viltīgu uzmākšanos par nedrošu, varēja būt tiesa, ka viņi sacīja: «Ja mēs neatsvērsim savas taisnības ar tikpat daudz naudas atpakaļ, ar cik viņa ir novilkta uz zemi, tad tā mums pazūd.» Kaut gan nekārdinājāt ļaužu ar savu muti un tik bezdievīgi kā Raņķis, tad tomēr priekš jums strādāja tie paši kārdinātāji un krāpēji, kas priekš viņa, — Prātnieks, Bisars un citi, — turpretī jūsu noziegums bij jo lielāks uz to pusi, ka jūs ar visiem saviem netīriem darbiem gribējāt tomēr izspīdēt un izskanēt pasaulē par lielu goda vīru, pazudinādami to nabaga vecīti Teni Gaitiņu it kā tīri tādēļ vien, ka viņš bij devis jums mazāk naudas nekā citi.»
«Nē, nē, nevis tādēļ!» Feldhauzens iesaucās.
«Zinu, zinu, ka patiesi tādēļ vis gan ne,» Šrekhubers atbildēja, «bet gan laikam šo lietu dēļ: Prātnieks aiz mīlestības ienaida un zinādams jūsu sirds neskaidrību, būs ierādījis jauno Gaitiņu pie jums par pretinieku vai ienaidnieku, kaut gan viņš nav turējis ienaida nedz uz jums, nedz uz cita kāda, bet, ja šad vai tad cēlies kam pretī, tad to darījis tik lietas dēļ. Jums, zināms, vajadzēja baidīties no visa, kas varēja celt kādu nedrošību jūsu negoda darbiem. Turklāt jums būs bijusi arī tā gudrība izrādīties ļaužu priekšā par nepieietamu, lai pēc tam var atdarīt viltībai un krāpšanai durvis jo droši un plaši. Ka jums tās viltus ienākšanas tādēļ nemazināsies, to jūs zinājāt, jo pieminētie vidutāji starp ļaudīm un jums palika, kā bijuši. Prātniekam patika šāds troksnis itin labi arī tādēļ, ka caur to viņš varēja cerēt turpmāk dabūt laist visu to blēdības algu savām rokām cauri, pie kurām, kad tas piepildījās, pielipa arvienu gan laikam laba tiesa priekš paša. Caur Gaitiņu izdzīšanu no mājas viņš gribēja ne tikvien nostumt savu mīlestības pretinieku no ceļa, bet ielabināties jo vairāk pie Oļiņiem, pie kuriem bij tā no Prātnieka precētā meita par audzēkni. Še gan viņam pirmais un lielākais nodoms neizdevās, jo pieminētā meita palika tāpat pie jaunā Gaitiņa.» Šrekhubers kādu acumirkli apstājās, it kā klausīdamies, vai Feldhauzens nepretosies, bet, kad tas cieta klusu, it kā apliecinādams viņa runu par
patiesu, tad stāstīja atkal tāļāk: «Tāpat arī jūsu nežēlība, kuru jūs izrādījāt caur apstulbotās tiesas spēku pie tā cilvēka, kas bij iedrošinājies, sevi aizstāvēdams, pacelt pret jums roku, sauca mani šim nelaimīgam palīgā, un šī bij tā vienīgā reize, kur es varēju strādāt atklāti pret jums un viņu atpestīt. Arī pie šā nozieguma izdarīšanas, kurš nav mazāks par pirmo, jums bij savs īpašs nolūks: jūs gribējāt dabūt un arī bijāt dabūjuši pat Slātavas tiesu un valsts valdību apakš savas varas, bet caur manu iemaisīšanos šī aklā vara nedabūja iesakņoties un pieņemties drošā pastāvēšanas spēkā.
Pēc tam nāca čangaliešos viltus mērnieki, kuri saņēma tur jūsu vārdā daudz naudas un piesūtīja jums pēc tam veselu tirgu dāvanu. Šā darba īstais darītājs bij, kā būsat gan jau nešaubīgi pārliecinājušies, Grabovskis, viņa palīgi še no pilsētas un pa daļai no tās pašas zagļu sabiedrības, kuras varā jūs stāvējāt līdz šim. Tas izdarītājs un īstais čangaliešu kūdītājs, kurš gāja tiem viltniekiem līdz, bij tas pats puisis, kuru jūs likāt pie tiesas tik nikni sodīt.»
«Bet kā nu šī lieta saietas ar jūsu nolūkiem?» Feldhauzens jautāja. «Slātavā jūs, kā teicāt, gribējāt izsargāt ļaudis no apkrāpšanas, bet pie čangaliešu apkrāpšanas esat bijuši vismazāk līdzzinātājs. Tas izskatās, ka jūs ļaužu apkrāpšanu esat kavējuši tik tādēļ, lai tiek pašiem ko krāpt.»
«Jums ir gan pa daļai tiesība tā jautāt,» Šrekhubers atbildēja, «jo, ka tā lieta gandrīz tā izskatās, kā jūs sakāt, to nevaru un negribu liegt, bet man nebij pie viņas vairāk nekādas dalības kā tik līdzzināšana, ko tikpat Grabovskis, kā arī pieminētais puisis man uzticēja. Mudinājis es viņu uz to netiku, bet liegt arī negribēju, pirmkārt, tādēļ, lai čangalieši dabū drusku kādas mācības, ka no tādiem darbiem jāsargājas, jo vārdiem vien bez pametuma neviens negrib klausīt; tad arī ir vismazāk viena alga, vai tā nauda nāk mērnieku vai citu blēžu rokās, jo, ka čangalieši paši viņas nepaturētu, tas skaidri zināms. Otrkārt, tam bez vainas sodītam puisim bij iemesls un tiesība jums atriebties — tikpat caur to, ka atrauj jums nepelnītus un netaisnus ienākumus, kā arī caur to, ka sadzen čangaliešus ar dāvanu vezumiem klaji un droši jums mājā, un, treškārt, tam pašam cilvēkam, kurš nesis no jums tik lielu pārestību, varēja gan atļaut ņemt kādu atlīdzinājumu naudā — caur Grabovsku uz jūsu vārda un tikpat kā no jūsu kabatas, jo tā nauda, ko Grabovskis tur izkrāpa un izmaksāja arī pieminētam puisim, bij no čangaliešiem nolemta it īpaši priekš jūsu kabatas.»
Šrekhubers piepildīja glāzes un uzaicināja Feldhauzenu dzert, tad iededzināja cigāru no jauna un stāstīja tāļāk: «Pie visiem tiem notikumiem, kuri gadījās taī goda maltītes naktī, biju arī es līdzzinātājs un pa daļai sarīkotājs. Tur taisījās atriebties pie visiem krāpējiem, netaisnību un pārestību darītājiem, kā arī pie ikkatra, kas vien bij pieķēries pie tās makšķeres, ko jūs izmetuši. Atriebšanās bij divējāda: tikpat pie krāpēju mantām, kā arī pie viņiem pašiem. Pirmo pusi vadīja Grabovskis, otro — tas pats puisis, kuram jūs darījuši pārestību, kurš negribēja būt un arī nebija mierā, līdz atriebās pie jums pašiem un pie tiesnešiem, jo tas rājiens, kuru tiesneši dabūja no augstākas tiesas, un tas sods, kuru jums uzlika naudā, nespēja viņa sirds, kas bij caur
netaisnību ļoti iekarsēta, atdzisināt. Pie visām tās nakts laupījuma ienākšanām bij man sava zināma dalība, tomēr nevis priekš sevis paša, bet priekš Gaitiņiem, kurus izdzināt Prātniekam un Oļiņiem par labu ar netaisnību no mājas un bez nekāda atlīdzinājuma. Par šo lietu pieminēšu beidzot vēl skaidrāk. Bet šī mūsu rīkošanās, lai gan viņu vadījām cik slepen varēdami un ar vislielāko uzmanību, bij kļuvusi tomēr, kaut gan laikam tik vien pa daļai, jums un Raņķim zināma, kā tas ir izskaidrojies un nācis gaismā vēl tik pašā pēdējā laikā un kā to pēc dzirdēsat.»
Feldhauzens pie šiem pēdējiem vārdiem iztrūkās, tā ka pie viņa bij nomanāmas nepacietības bailes. Viņš gribēja kaut ko jautāt vai arī teikt kādu vārdu pretī, it kā savas izbailes slēpdams, bet nespēja nekā atrast, kas uz to derētu un izklausītos tik vien kā valodas meklēšana.
Šrekhubers uzņēma atkal stāstīšanu: «Kā viņi izdarīja pieminētā naktī visas tās notikušās zādzības, par to es daudz stāstīt nevaru, jo nebiju pie neviena darba klāt, tik vien to zinu, ka ruļļus izzaga Grabovskis pats un devās ar tiem uz Prātnieka māju, kur biedri viņu gaidīja un bij nozaguši jau Bisara zirgus, kurus piejūdza saviem zirgiem klāt priekš ratiem. Tad uzlauza Prātnieka klēti, izlaupīja labākās mantas, kā audeklus, dažas sudraba lietas, cukuru, miltus, dzērienus, vēl šo to un aizbrauca. Visu šo bij Prātnieks paturējis no tā, ko saņēmis priekš jums. Tie dalībnieki un visas jūsu puses ienaidnieki, kuri bij klāt no pašu slātaviešu puses, aizdedzināja pēc biedru aizbraukšanas izlaupīto ēku, gribēdami saldināt vēl caur to savu atriebšanās prieku un pasargāt aizbraucējus no pakaļdzīšanās, kas arī labi izdevās, jo pat tagad tic vēl visi bez šaubīšanās, ka Prātnieka klētī sadegušas arī visas mantas līdz. Šī pati lieta nomaldināja arī Bisaru no savu zirgu pēdām, jo visi ticēja tik tam, ka zagļi ir aiznesuši jāšus uz viņiem jūsu ruļļus, tādēļ braucēju pēdu nelika neviens vērā.
Kamēr šie strādāja tur, tikām otrs pulks, vadīts no zināmā puiša, glūnēja uz goda maltītes viesiem, bet it īpaši uz jums un uz tiesnešiem. Jūs un Raņķis varējāt pateikties tik savam veiklumam un apķērībai, ka pratāt izmukt pašiem uzbrucējiem cauri, aizņemti tik no dažiem sitieniem, bet tie, kuri vien tik meklēja glābties, bēgdami uz muižas pusi, staigā varbūt vēl tagad šķībiem pleciem. To starpā gadījās gan arī dažs, kas bij tik vien vainīgs, ka gāja līdz uz to dārgi aizmaksāto lēcu virumu, — bet ko tam var līdzēt? Jums sitis pirmo sitienu pa roku, no kuras tūliņ izkritis revolveris, pats uzbrucēju vadonis. Tagad es varu sacīt jums to droši, jo viņš, ieguvis labu kapitālu, ir šķīries no sava vidus pavisam. To ienākumu par Bisara zirgiem un Prātnieka mantām dalījuši visi tās nakts darītāji kopā, bet ruļļi palika Grabovskim vien un kādam viņa tuvākam biedram, no zirgiem un mantām viņš nevēlējās sev vairāk nekā kā tik to, lai palīdz tikt viņam ar ruļļiem drošumā, kas arī izdevās pilnīgi tā, kā domāts. Ruļļus Grabovskis nodeva uz puspeļņas tai blēžu sabiedrībai, no kuras jūs atdabūjāt viņus, kā liekas, caur pārskatīšanās gadījumu atpakaļ, bet palikāt paši līdz šim laikam viņu vietā.»
«Jūs arī laikam sazināties ar to slepeno biedrību?» Feldhauzens jautāja.
«Nemaz nē!» Šrekhubers atbildēja droši un uzticami.
«Bet ka jūs zinājāt, ka es atdabūjis ruļļus caur pārskatīšanās gadījumu?»
«To es tik tā domāju, un to var domāt ikkurš, kas spēj vien tādas lietas un darīšanas saprast, jo cits nekas tur nebūs bijis kā kāds misēklis. Grabovskis zināja man sacīt tik to, ka jūs, ruļļus glābdami, iekrituši paši slazdā, no kura tāpat bez atlīdzības ārā netikšot.»
Šrekhubers apstājās, gribēdams laikam apdomāties, kā jāsāk tāļāk. Feldhauzens turpretī domāja, ka viņš jau beidzis, tādēļ iesaucās lielā nepacietībā un jau gandrīz ar trīcošu balsi: «Nu jā, bet jūs teikuši, ka pēdējās dienās gadījušies daži savādi notikumi — Raņķis nomiris, vai tas tiesa? Stāstāt, lūdzami!»
«Jā, tiesa ir gan,» Šrekhubers atbildēja mierīgi un vēl arvienu domādams. «Patlaban es gribēju griezties pie šiem bēdīgiem notikumiem. Pirmāk jau es pieminēju, ka jūs ar Raņķi nezin kur un kā bijāt drusku pamanījuši, ka mēs taisāmies priekš tās pieminētās nakts uz kaut ko. Vismazāk tas jums ir bijis zināms, ka Grabovskis nāks taī vakarā pa to lielceļu gar veco kapsētu. Jums, kā viegļi domājams, būs kritušas domas jau par tiem pašiem Čangalienas darbiem uz Grabovsku, tādēļ bij iemesla diezgan bīties arī uz priekšu no viņa, tādēļ,» pie šiem vārdiem Šrekhubers grieza acis mierīgi, bet stīvi uz Feldhauzenu, «apņēmāties viņu nogalināt, iekam vēl nav padarījis jums kādas jaunas nepatikšanas. Jūs saderējāt uz šo darbu par labu maksu Raņķi un devāt viņam savu flinti, lai iet goda maltītes vakarā uz veco kapsētu Grabovskim ceļā pretī.»
Feldhauzens sēdēja bāls kā drāna, viņa rokas sāka drebēt, un spieķis, ko taīs turēja, nogāzās gar zemi. To uzceldams un nolikdams pie malas, Feldhauzens lūkoja izvairīties no Šrekhubera acīm, bet nesacīja ne vārda: nedz sevi aizbildinādams vai atvainodams, nedz arī runādams Šrekhuberam pretī, kurš stāstīja pēc kāda brītiņa tāļāk.
«Raņķim viņa briesmīgais darbs izdevās — ja tā drīkst sacīt — laimīgi: Grabovskis bij nošauts, ievilkts vecā kapu pagrabā, ielikts kādā tukšā šķirstā, kādu tur starp dažādām vecām lietām diezgan atrodas, un jūs varējāt svinēt goda maltīti droši — bet vai arī mierīgi? Tas zināms tik jums pašiem. Bīstamais ārējais ienaidnieks bij gan pagalam, bet vai neieradās sirdī tūliņ cits iekšējs un jo niknāks? Bet, lai tas būtu kā būdams, otra sirdī nav vajadzīgs nevienam līst — īsa lieta! Jūs ticējāt un varbūt arī varējāt ticēt, ka Raņķis ir savu asiņaino uzdevumu piepildījis, saņēmāt atpakaļ flinti un izmaksājāt slepkavas algu. Cik liela vai cik maza viņa bij, to zināt vairs laikam tik jūs vieni paši, un citiem tas viena alga. Tā nu stāvēja visa šī tumšā lieta pavisam mierā, līdz kāds īpašs gadījums veda viņu priekš kādām dienām gaismā.
Raņķis, kad bij pavadījis nupat pēdējo reizi jūsu laulātu draudzeni šurp uz pilsētu, atpakaļ braukdams, apmeties uz nakts māju kādā krogā. Turpat netālu kādā citā krogā gulējis kāds cits vīrs, ilgi meklēts noziedznieks, kuru patlaban taī pašā naktī policija gūstījusi cieti, bet kurš tomēr izmucis, kaut gan kails, basām kājām, kreklā un vēl no žandarma lodes ievainots, kura bēgot viņu panākusi. Šis bēglis, no aukstuma spiests meklēt apģērba, līdis, kā to sadzinuši pie asinīm un citām zīmēm, pa atvērtu loga rūti taī istabā, kur Raņķim jāguļ. Neiztrūcinājaties,
Feldhauzena kungs, kad saku, ka šis vīrs bij Grabovskis, kuru jūs un Raņķis domājāt guļam Slātavas vecās kapsētas kapu pagrabā kādā pamestā šķirstā.»
Kaut gan Šrekhubers jau iepriekš pieminēja, lai neiztrūkstas, tad tomēr viņš iztrūkās, it kā gribēdams jautāt: «Vai tas var būt tiesa? Kā tas saprotams? Vai mironis var uzcelties un vēl pēc pusotra gada?» vai arī tā: «Tad Raņķis ir mani patiesi piekrāpis! Un cik priecīgi es saņemtu tagad šo piekrāpšanu, ja vien nekļūtu caur viņu apvainots, ka tīkojis pēc otra dzīvības.»
Šrekhubers uzņēma atkal valodu: «Nav skaidri zināms, kā viss tur gadījies un kā noticis, bet Raņķi atraduši pēc tam, kad kāds briesmīgs kliedziens iztraucējis visus kroga iedzīvotājus no miega, aplaupītu un bez atmaņas guļam durvīs starp abām tā kroga viesu istabām. Tiek domāts un tām domām var būt pilna taisnība, ka viņš priekšējā istabā, pie galda kaut ko baudīdams, ir dzirdējis guļamā istabā kādu troksni — gājis raudzīt un — ieraudzījis Grabovski, no kura, kā saprotams, pārbijies un pazaudējis atmaņu. Varbūt ir Grabovskis viņam arī sitis.»
«Tas nebūs tiesa, ka Raņķis, dzirdēdams nakti otrā istabā troksni, ietu viens tur raudzīt,» Feldhauzens mēģināja runāt un dvašoja smagi, it kā slāpdams pēc tīra gaisa.
«Var gan būt,» Šrekhubers atteica, «bet, ka viņš ieraudzījis Grabovski nejauši, tas bij izmanāms no viņa muldēšanas, kad noveda otrā dienā uz Slātavu.
Raņķis bij, kā ārsts liecināja, iekritis aiz lielām nobailēm grūtā karstuma vājībā un nāca tik vien reti pa brīžam pie skaidras apziņas. Turpretī muldēja vienādi un tik vien par kādu briesmīgu noslēpumu jeb, ar vārdu sakot, par Grabovska nošaušanu un par viņa atdzīvošanos. Pieminēja arvienu arī jūsu vārdu, gan stāstīdams, ka Grabovski nošāvis un noglabājis kapu pagrabā iekš kāda tukša šķirsta, gan dodams jums flinti atpakaļ un prasīdams algas, gan atkal briesmīgi iztrūkdamies un dzīdams Grabovski ar visām savām asinīm šķirstā iekšā. Bet, ja tad, kad nāca brīžam pie skaidra prāta, kāds par šām lietām ko pieminēja, tad viņš tūliņ atkal sajuka un muldēja jo briesmīgāk.»
«Bet kādu svaru gan var dot vājnieka muldēšanai?» Feldhauzens jautāja kā drošinādamies. «Un, ka viņa muldēšana bijusi bez pamata, to apliecina jau tas vien, ka Grabovskis dzīvo.»
«Ka vājnieka muldēšana neder nekur par liecību un pilnīgu apvainošanu, tas tiesa,» Šrekhubers atbildēja, «bet, ka tomēr vājnieka muldēšana ir atklājusi dziļus noslēpumus un atklāja arī šoreiz, tas tāpat tiesa; turpretī, ka Raņķa muldēšana bijusi bez pamata, tas nav vis tiesa, kaut gan Grabovskis ir patiesi dzīvs un nav bijis nekad nošauts nedz no Raņķa, nedz arī no cita, tomēr nedomājat vis tādēļ, ka Raņķis ir tīši jūs piekrāpis vai arī gribējis jūs piekrāpt, saņemdams nepelnītu algu, — viņš ir darījis, dievam žēlot, savu briesmīgo darbu ar pilnu uzticību un nomira arī taī bailīgā un ļaunā apziņā, ka Grabovski nošāvis un paglabājis kapu pagrabā kādā tukšā šķirstā. Un kā gan viņš varējis šaubīties par to darbu, ko bij patiesi padarījis? Viņš bij cilvēku nošāvis un paglabājis, kā sacīts, tik vien tumsā pārskatījies un nodomājis par Grabovski citu, kuram gadījies taī laikā vienīgi pa kādu pusstundu agrāk staigāt to pašu ceļu un kurš bij izskatījies pa tumsu un no atstatuma Grabovskim līdzīgs.»
Feldhauzens atkal iztrūkās un nobālēja. «Kas — kas tie par pierādījumiem? To var būt darījis arī kāds cits.»
«Var gan būt darījis, bet nav darījis,» Šrekhubers atbildēja mierīgi un lēni. «Jūs, Feldhauzena kungs, aizmirstat, ka es nerunāju vis uz jums kā tiesnesis vai kā nodevējs un ka tādēļ jums manā priekšā nav vajadzīgs nemaz grozīties, jo caur to jūs manis citādi pārliecināt nevarat, nekā es jau esmu pārliecinājies, un pēc savas apziņas jau nebūt nevarat sacīt, ka tas nav vis tiesa un taisnība, ko es jums stāstu.
Kad, kā jau stāstīju, Raņķis pieminēja savos vājības murgos arvienu vecās kapsētas kapu pagrabu, tukšo šķirstu un Grabovski, kuru taī ielicis, tad valdībai tapa par to ziņots un tā gāja tur pārmeklēt un atrada kādā vecā aiztaisītā šķirstā, ko jūs domājat? Pussatrūdējušas Kaspara Gaitiņa miesas! Raņķis bij nošāvis Grabovska vietā Kasparu Gaitiņu, kurš izgājis, kā zināms, no savas dzīves vietas jūrmalā taīs pašās dienās uz Slātavu un pazudis.»
Feldhauzens saķēra galvu ar abām rokām un nevarēja izsacīt nekā, bet taisījās gandrīz vai ģībt un gāzties no krēsla, bet Šrekhubers viņu atturēja. Kad bij drusku atjēdzies, tad izsaucās: «Kasparu Gaitiņu?! Vai patiesi Kasparu Gaitiņu?? Ak kungs un dievs, kas man jādzird!»
«Jā, Feldhauzena kungs, patiesi Kasparu Gaitiņu!» Šrekhubers atbildēja jūtīgā balsī. «Tur nepalīdz nekas! Jums jādzird, ka esat aizmaksājuši Raņķim par Kaspara Gaitiņa nošaušanu. Ārsts izmeklēdams atrada lodi, kura, no muguras šauta, gājusi tuvu gar sirdi un apstājusies krūšu iekšpusē. Pazinis laikam to arī, ka doti vēl kādi sitieni pa galvu. Ka Kaspars Gaitiņš nav kritis no laupoša slepkavas, to apliecina tas, ka kabatas grāmatiņa ar sešpadsmit rubļiem naudas atradusies pie paša. Turpat bijusi arī apzieģelēta un Slātavas mācītājam nesama zīme par Gaitiņa salaulāšanos ar Oļiņu audzēkni Lienu jeb īsti ar Helēni Margareti von Staufenmuth, kuras celšanās, kā man mācītājs šķiroties teica, zināma varbūt tik viņas vecajai auklētājai Annužai, kura tagad auklē atkal viņas mazo meitiņu Anniņu, jo pati Liena aiz bēdām un aiz dažādām ļaunām valodām par pazudušu laulātu draugu izjuka no prāta un bij noslīkusi.
Kad Gaitiņu atrada, tad bij Raņķis gan vēl dzīvs, bet nenāca vairs ne reizes pie skaidras atmaņas. Tagad viņš būs gan jau paglabāts Slātavas kapos reizē ar nelaimīgo Kasparu Gaitiņu.»
Feldhauzens skatījās stīvām acīm zemē un nemēģināja runāt vairs ne vārda. Šrekhubers uzņēma valodu no jauna: «Tātad sodība par visu to, kas pa mērīšanas laiku pret ļaudīm un pie ļaudīm grēkots, ir panākusi visbargāk Raņķi, tad jūs un arī citus. Bet to zummu, ko jūs esat tagad izmaksājuši, jums vienam ciest nebūtu taisnība, tādēļ arī citi, it kā to zinādami, kaut gan negribēdami, ir piedalījušies pie maksāšanas, ja vien jūs paši nepalaižat to tīši vaļā. Varbūt lielo pusi tās maksājamās naudas ir jūsu laulātā draudzene aizņēmusies no Raņķa un tas atkal kādu tūkstoti vai vēl vairāk — no Prātnieka. Abi šie vīri aizdodami būs cerējuši uz lieliem procentiem, bet viņi ir pelnījuši, ka nedabū atpakaļ arī ne kapitāla, jo šo naudu ir tie iemantojuši tāpat ar netaisnību vien, tādēļ lai palīdz arī ciest savu daļu uz šāda ceļa, jo ar taisnību viņiem nevar piekļūt tāpat kā jums. Ja viņi nebūtu pavedinājuši tikpat ļaužu, kā arī jūsu pašu uz netaisnām
maksāšanām un pretim ņemšanām, tad jūs arī varbūt nekristu tik dziļi. Turklāt Raņķim kā vecākam palīgam vajaga turēt arī atbildības par ruļļu izzagšanu, jo tie, kā domāja, stāvēja vairāk viņa zināšanā.»
«Tur jums ir patiesi taisnība, ka bez viņiem es nebūtu nemaz šaī nelaimīgā likstā kritis,» Feldhauzens sacīja, acu nebūt nepaceldams. «Arī tas ir tiesa, ka Raņķim vajadzēja būt par ruļļiem atbildīgam; bet tomēr īstu pierādāmu tiesību, kādēļ varētu viņa naudu aizturēt, man nav.»
«Tur jums nav jāmeklē nekādu likumīgu tiesību: Raņķis ir miris, un mantinieku viņam, cik es zinu, laikam nekādu nav, bet, ja arī būtu, tad par tiem maza bēda.»
«Bēda ir diezgan liela, jo mana sieva izrakstījusi viņam parādu zīmi,» Feldhauzens domīgi atteica.
«Par to jau ir gādājis gadījums, ka tā zīme nevar būt jums vairs šaī lietā par kavēkli,» Šrekhubers, Feldhauzenu mierinādams, runāja. «Grabovskis ir nolaupījis Raņķim kabatas grāmatiņu ar visu naudu, vērtspapīriem un parādu zīmēm. Turklāt jūs varat aizturēt priekš sevis arī vēl to Raņķa darba algu, kas viņam stāvēja no pagājušā gada pie lielkunga. Prātniekam par savu naudu no Raņķa nav nekādas zīmes, tādēļ tas nekā nedabūs, un tā arī vajaga. Tik vien, kā nupat iedomāju, dzirdēju runājam, ka no tās tagad pieminētās naudas ņemšot, cik vajadzēšot, priekš viņa paša apglabāšanas un krusta, tādēļ gan tur visai daudz vis neatliksies.»
«Tagad es vēlētos zināt, kā jūs nācāt pie tā, ka es esmu apcietināts, un kā varējāt sākt mani atsvabināt?» Feldhauzens vaicāja, it kā griezdamies nost no šām nepatīkamām lietām.
«Bet kas jums to teica, ka es jūs atsvabinājis?» Šrekhubers jautāja gandrīz ar īgnumu par to, ka šis viņa darbs atklāts.
«To teica mans draugs, kāds tirgošanās magaziņas īpašnieks,» Feldhauzens atbildēja.
«Ak tā, tā,» Šrekhubers kā atminēdamies sacīja. «Es nācu pie tā caur gadījumu un atsvabināju jūs caur pierādījumiem, ka jūs neesat Grabovskis. Kā jau zināt, es nogāju uz jūsu korteli, bet atradu mājās tik jūsu laulātu draudzeni. Atpakaļ nākdams, redzu jūs ejam starp policistiem. Tūliņ man iešāvās prātā, ka pārskatīšanās atkal būs. Negribēdams jums šādā nepatīkamā gadījumā rādīties, nogāju pie policijas drusku vēlāk, bet vakarā tur nebij vairs nekas panākams. Rītā es palūdzu pieminēto jūsu draugu un manu pazīstamu tirgošanās magaziņas īpašnieku līdz, lai netrūktu stiprākas apliecības vai arī pat apgalvošanas, ka jūs neesat Grabovskis jeb barons Edelberts, kā viņu saucot īstā vārdā.»
«Vai Grabovskis nav viņa īstais vārds?» Feldhauzens brīnodamies jautāja.
«Grabovskis bijis viņam tik pieņemts vārds priekš Slātavas apgabala,» Šrekhubers atteica. «Tomēr ar to vien vēl neizdotos jūsu tik viegli atsvabināt, ja es nevarētu pierādīt, ka Grabovskis jeb barons Edelberts jau saņemts un nosūtīts uz to un to apriņķa pilsētu.»
«Vai saņemts jau?» Feldhauzens ziņkārīgi jautāja.
«Jā, Grabovskis jeb barons Edelberts bij gan saņemts, bet esot jau atkal vaļā. Papīru nav atraduši pie viņa nekādu. Viņš bijis ieklīdis tajā klajā apgabalā, kur ziemas laikā izbēgt nav iespējams, īsti tad, kad policija min gandrīz jau uz papēžiem, kā viņam,
tādēļ apņēmies labāk padoties, bet tik vien ar viltu. Viņš lēcis no kādas ēkas zemē un palicis uz vietas kliegdams un vaimanādams, ka kāju vai izmežģījis, vai arī pat salauzis un pats nāvīgi sasities. Arī ģībis kādas reizes tīšām, bet ļoti gudri, ka lai nepazītu, un palicis pavisam bez atmaņas. Caur to viņš ir gribējis sagaidīt tik izdevīga brīža, lai varētu atsvabināties un izmukt, ko arī panācis. Tādu pašu sadauzījušos, kāds Grabovskis izlikās, viņu veda, zināms gan, labā apsargāšanā uz apriņķa pilsētu, lai nodotu turienes policijas ziņā un apriņķa ārsta kopšanā.
Uz manu un jūsu drauga lūgšanu telegrafēja turp un dabūja atbildi, ka Grabovskis jeb barons Edelberts saņemts gan un esot jau patlaban vedams uz to pieminēto apriņķa pilsētu, tādēļ tūliņ pasludināja, ka jūs atlaidīšot, tik vien jūsu draugam vajadzēja ierakstīties par galvinieku, ka jūs, ja vajadzēs, būsat kaut kurā reizē dabūjami. Šis ir viss tas niecīgais atsvabināšanas darbs, kuru jūs ceļat tik augstu.»
«Bet bez viņa man būtu jāpaliek vismazāk dažas dienas apcietinātam,» Feldhauzens, sirdī kustināts, sacīja un sniedza Šrekhuberam roku, «tādēļ saņemat manu sirsnīgāko pateicību.»
«Tomēr daudz netrūka, ka mēs nebūtu iespējuši nekā, jo pēc pāra stundām nāca ziņa, ka Grabovskis jeb barons Edelberts vakar vedējiem izmucis un neesot notverts. Ja šī lieta būtu zināma jau no rīta, tad gan laikam jūsu neizlaistu, jo pieminētais bēglis ir, kā zināt, jums ļoti līdzīgs.»
«Lai būtu tad kā būdams, bet tagad jūs esat mani pestījuši,» Feldhauzens atteica, «un, ka tā lieta varēja būt drīz citāda, tas man neaizliedz jums pateikties par to, kas ir iespēts un padarīts. Bet tagad sakāt — kas jums bij par iemesliem šķirties no Slātavas pavisam un tik piepēži?»
«Visi tie paši briesmīgie darbi un notikumi ķērās man tā pie sirds, ka nevarēju vairs Slātavā palikt,» Šrekhubers atbildēja. «Pārlabošanas darbu pie sudmalām biju beidzis, tādēļ arī lielskungs mani atlaida, kaut gan gads nav vēl apkārt. Negaisa laiki ir pār Slātavu un Čangalienu pārgājuši un neatnāks vairs. Varmācība un netaisnība kā allaž un visās vietās, tā arī tur ir saminusi nespēcību un nevainību apakš kājām. Tie ļaunumi un noziegumi, kas tur padarīti, nav vairs atdarāmi, un viņi paliek iededzināti pašu noziedznieku dvēselēs kā neizdzēšamas Kaina zīmes uz mūžību ar visām tām zemes robežām, kuras liecinās bērnu bērniem un augumu augumiem par mērīšanas darba tiesu un taisnību. Tām lietām nevar vairs līdzēt, tādēļ es arī negribu neviena klaji apvainot vai sūdzēt: lai tiesā ikkatru viņa paša apziņa un laiks, bet es gribu tik līdzēt tam, kam var līdzēt un kam palīdzības trūkst, — vienai nabaga dzīvībiņai, kura ir palikusi kā mazs kails putniņš bez glābšanas un palīdzības klajā laukā, pēc tam kad dievbijīgie cilvēki bij izpostījuši viņa ligzdiņu un nomaitājuši vecākus. Gan atrodas kāds apbrīnojams radījums, kurš šo apžēlojamo dzīvībiņu mīlē un grib glābt vai līdz izsamisēšanai, bet tomēr nespēj gandrīz vairāk neniekā kā tik ja apsegt pret negaisu ar savu miesu vai arī sūtīt tik savus mīlestības starus kā saule tārpiņam; bet pat šī saulīte var drīz norietēt, jo vakars nav viņai tāļu, — un ko tad? Vai tad atradīsies jel viens cilvēks, kurš to nabadzīti pieņems? Jūs sapratīsat gan, ka es runāju par Kaspara Gaitiņa un Lienas meitenīti, kura grib dzīvot pasaulē it
kā biedināšanas zīme tiem, kas grūda viņas vecākus nabadzībā un nāvē. Par to dzīvībiņu man jāgādā un es gādāšu, ne tikvien tagad aiziedams, bet arī tāļumā būdams. Pirmāk es jums pieminēju par pieci simti rubļiem, kuri man nāk no tās naudas, ko jūs izmaksājuši par ruļļiem, tagad ir man pieci simti rubļi še kabatā.» To sacīdams, Šrekhubers piedauzīja ar roku pie kabatas. «Grabovskis bij viņus, kā solījies, iemaksājis pie kāda zināma cilvēka, no kura es tos šodien saņēmu. Pirmā galā es aizrunāju to naudu no Grabovska gan priekš paša Gaitiņa — it kā atlīdzinājumu par netaisni atņemtu māju. Bet tagad, kur Gaitiņam pašam viņas vairs nevajaga, tā derēs ļoti labi viņa bērniņam. Es piesūtīšu viņai, kamēr stāv bērna gados, caur Slātavas mācītāju divreiz gadā šās naudas procentes, bet, kad būs pieaugusi, tad arī pašu kapitālu. Nu jūs, Feldhauzena kungs, skaidri dzirdējāt, kā es esmu strādājis un kā man bij jāstrādā: ar netaisnību pret netaisnību, bet taisnībai par labu. Jūs bijāt savos bezdievīgos darbos tā apdrošinājušies, ka jums nevarēja piekļūt nedz ar likumu, nedz ar tiesu, tādēļ esmu raudzījis stāties jūsu netaisnībai pretī uz tā paša ceļa, pa kuru jūs viņu vedāt kā kontrabandas preces, un atraut jūsu laupījumu tāpat, kā jūs to ieguvuši. Un, ja jūs nebūtu šaī darbā kavēti, tad dievs zin cik tāļu nesniegtos krāpšana un citi tumsības darbi.»
Šrekhubers še savu stāstīšanu beidza un cieta klusu. Feldhauzens bij ļoti domīgs un skatījās stīvām acīm zemē. Šrekhubers to redzēdams un gribēdams viņa tumšās domas drusku izklīdināt, sacīja: «Kā izskatās, tad mums neatliek tagad vairāk nekas pāri kā tik izšķirties.» Viņš lika nākt viesnīcas saimniekam, salīdzinājās un taisījās iet projām uz staciju, bet visa viņa taisīšanās bij tik vien — uzvilkt mēteli, uzlikt pazīstamo platmali un paņemt zaraino nūju. Viņš nenesa nekad un nekā vairāk līdz, lai būtu allaž brīvs no rūpēm un nastām, tādēļ raudzīja iztikt ar tik maz, kā vien iespējams, un tik, cik viņam vajadzēja, to atrada visur priekšā.
Feldhauzens izstreipuļoja Šrekhuberam neatmanīgi uz ielas līdz, kur tas gribēja no viņa atvadīties, bet viņš nesajēdza pats no sevis ne kur iet un palikt, tādēļ staigāja vien, Šrekhuberu pavadīdams, pa ielu uz staciju tāļāk. Šrekhubera vaigs bij nopietns, bet skaidrs, drošs un mierīgs, kas liecināja, ka krūtīs viņš nes goda sirdi, pilnu labas apziņas un cilvēku mīlestības. Ja arī visi viņa darbi nebij īsti skaidri, tad tomēr nožēlot nevajadzēja neviena, jo tos viņš darīja, tik vien aizstāvēdams jeb atceldams apspiestu taisnību. Feldhauzena vaigs bij turpretī tumšs, smags, arī nemierīgs un pilns dziļu nozieguma baiļu.
Zvans aicināja ceļiniekus jau uz otru lāgu kāpt ratos iekšā, kad šie vīri, nerunādami ne vārda, nonāca uz dzelzceļa bruģa jeb perona. Viņi saskatījās vēl stīvi viens otram acīs, Feldhauzens saņēma kā bez dzīvības Šrekhubera roku, kuru tas sniedza, atvadīdamies un sacīdams: «Uz neredzēšanos!» — un iekāpa tūliņ pēc tam ratos. Zvans skanēja uz trešu lāgu, lokomotīve iesvilpās un sāka kustēties, vilkdama visu braucienu, locekli pēc locekļa sevīm līdz. Visi pavadītāji vai darītāji, kas bij palikuši uz bruģa, drīz izklīda, bet Feldhauzens vien palika stāvot turpat kā sasalis.
Daži gadi bij pagājuši pēc šiem notikumiem un arī pēc visiem mērnieku laikiem, kurus slātavieši un čangalieši piemin it kā pasakainos sirotāju vai mēra laikus* un pieminēs arī vēl turpmāk. Daži svinēja kādus gadus pat vēl to dienu, kurā Slātava un Čangaliena pestīta no mērniekiem it kā no ienaidniekiem.
Abas valstis gulēja vēl mērnieku laiku paģiras jeb jaunu vērtības dālderu un robežu dzemdēšanas nedēļas*; abas nebij vēl no tā pārliecīgā noguruma atspirgušas, kas cēlies caur ilgu nomodā palikšanu taīs bezgalīgās dzīrēs, kuras daži sāka turēt jau par tām dzīrēm, kas apsolītas šejienes trūkumu un grūtumu cietējiem it kā bērnam par citu mazāku bērnu auklēšanu uz rītdienu tirgus, kura tomēr nedabū nekad redzēt. Dažs vecs, liels ādas naudas maks jeb rubļu kuņģis, kurš sajuta pieticīgā labpatikšanā sevi allaž šās smagās barības pilnu, mērnieku laikos iztukšots, vilkās vēl arvienu, grūti dvesdams un vaimanādams, kopā, — īsi sakot, mērnieku laiki bij gan jau pārgājuši, bet nevis jau aizmirsti un vairs nesajusti, kad uznāca jauns, liels traucēklis — māju iepirkšana. Šās bij negaidītas un, var teikt, puslīdz piepešas izbailes.
Prātnieka citreizējās domas un gaidīšana, ka māju izpārdošana nāks Feldhauzena rokās, nepiepildījās nebūt, jo Feldhauzens nebij pēc tam, kad nozuda, vairs Slātavā redzēts, tik vien esot bijis kādreiz naktī slepen pie lielkunga, kur saņēmis laikam maksu par padarītu darbu. Lielskungs licis viņa liekās mantas pārdot akcijonā un vajadzīgākās nosūtījis laikam līdz. Kā bij dzirdams, tad Feldhauzens baidījies nākt atpakaļ tādēļ, lai nekristu par Kaspara Gaitiņa nošaušanu izmeklēšanā. Mērīšanas darba vadīšanu paturēja līdz beigām pazīstamais jaunais palīga mērnieks, kurš saņēma šo uzdevumu pēc Raņķa. Tātad māju izpārdošanas darbs bij un palika pašam lielamkungam.
Kaut gan iemaksas nauda nebij liela un lielskungs neuzspiedās arī uz ātru roku, nedz arī tādā gada laikā, kad pašas naudas tukšības un visi augļi vēl uz laukiem, kā gan daži Slātavas lielmaņi un bagātnieki pūlējās viņu pierunāt, cerēdami, ka caur to ikkurš saimnieks nevarēs savas mājas iepirkt un viņi, proti, lielmaņi un bagātnieki, tad piepirks tādu nespējnieku māju, cik gribēs un tīri par nieku, tad tomēr dažiem slātaviešiem nācās diezgan grūti iemaksāt. Pēdīgi gan visi izkūlās malā kā kurš varēdams, un bagātnieki palika ar saviem naudas maisiem rokās, acis izplētuši, stāvot, it kā satecējuši vājnieki pēc ūdens kustināšanas pie Betezdas dīķa*.
Gandrīz visgrūtāk klājās pie māju iepirkšanas tiem, kuri bij mērnieku laikos ļoti pazīstami un daži arī pat ievērojami un cienījami. Šaīs jo pēdējos gados viņi visi bij stipri noslīdējuši no saviem tā laika stāvokļiem it īsti turības ziņā. Prātniekam palika kāda daļa naudas pie Raņķa. Bez tam bij vēl viņam, kā domājams, no atriebējiem dedzinātas otrreiz ēkas un darīta visāda riebšana pie viņa labuma tikpat laukā, kā sētā. Pats viņš pa mērnieku laiku ieradumam nemitējās kupli dzīvot, un, kad bij jāiepirk māja, tad saradās tik daudz parādu prasītāju, ka tikko nebij māja pavisam jāatlaiž. Kaut gan daudz parādnieku pierunāja vēl gaidīt un pēdīgi sagādāja arī iemaksas naudu, pārdodams lopus, kādu zirgu un dažas mājas lietas, bet pārzinātāji sprieda droši, ka ilgi tomēr viņš nespēšot vairs turēties virspus ūdens, jo vajadzēšot laisties drīz dibenā - parādi velkot stipri uz leju. Māte Prātniekam vēl dzīvoja, kaut gan jau ļoti nevarīga un gandrīz neredzīga, jo pēdējos gados, par dēlu bēdādamās, viņa bij izraudājusi acu gaišumu. Saimnieces gaitu viņas vietā turēja vedekla, jo Prātnieks bij apprecējies, ņemdams no Oļinietes brāļa meitām iz visas rindas, kuru pats gribējis, kā Oļiniete arvienu sacīja. Kaut gan tie, kurus Prātnieks bij mērnieku laikos apkrāpis, vai nu izvildams viņiem naudu, vai pārgrozīdams ar naudu robežas, cerēja un gaidīja, ka nāks drīz pār viņu kāds īpašs dieva sods, tad tomēr tas nenotika vis, bet lāsti - grūti, rūgti lāsti bira uz Prātnieku bez mitēšanās.
Bisars bij padevies dzeršanas kaislībai, pārdzīvojis mantu, pa daļai arī prātu un stāvēja ap māju iepirkšanas laiku apakš uzraudzītājiem, kuri bij celti uz sievas lūgšanu no valdības puses, jo bērni nebij vēl pieauguši. Brīžam, kad nāca mājā sadzēries, celdams troksni un ķildu, tad sieva sēja viņu pie steļļu staba. Ja viena nevarēja piespēt, tad aicināja bērnus palīgā, bet Bisars staigāja pa istabu ar visām stellēm, vienīgi viņš nevarēja tikt ārā un citās istabās.
Irbēnos pie Oļiņiem izskatījās arī diezgan bēdīgi. Pats vecais no tā laika, kamēr Liena paglabāta, bij, tā sakot, atteicies pavisam no pasaules un dzīvoja, tik dieva vārdus lasīdams, dievu lūgdams un grēkus nožēlodams klusībā. Viņš nelika nekā vērā, vai sieva viņu rāja vai lamāja, vai lādēja, tāpat arī, lai ēst deva vai nedeva, — viņam bij viss viena alga. Tik tagad, kur vajadzēja iepirkt māju, viņš nodeva sievai labu tiesu sudraba naudas, ko bij laikam sakrājis un noglabājis, viņai nezinot, kādai īpašai un varbūt pat neparedzamai vajadzībai. Rūpes pie viņa varēja nomanīt šinī laicīgā dzīvē vienīgi drusku par savu dēlu un vienīgo bērnu Antonu, kas atlicies dzīvs, bet nebij vēl pieaudzis, tomēr stiprāks gan un vairs ne tik gļēvs kā bērnībā. Kaspars un Liena netika vairs nekad Oļiņos pieminēti, jo likās, ka tagad pat Oļinietei bij šie vārdi nepanesami un viņa gribēja tos labprāt aizmirst, kaut vien spētu.
Švauksts ap māju iepirkšanas laiku dzīvoja pie Prātnieka par kalpu, kaut gan ļoti negribēja sevi tā saucam, bet dēvējās visur par Prātnieka «wirtschaftes fihreri» jeb vadītāju, uz ko kādreiz kāds pieminēja, ka Prātniekam, kurš, kā redzams, gribot vadīt «wirtschafti» uz elli, derot gan Švauksts par vadītāju, jo to ceļu viņš atminot labi vēl no tiem laikiem, kad aizvadījis turp savu «wirtschafti». No pirmiem godības laikiem Švaukstam bij atlikusies
vairs tik vien vecā sarkanā šalle, par kuras izturēšanu daudz kas brīnojās un varēja brīnoties. Vestes kabatā stāvēja gan arī kāda pulksteņa ķēde, kuru pats sauca par «ķetti», bet pazīstamu starpā tās nekāra pie krūtīm, jo tie zināja, ka pulksteņa galā nav; tomēr, kad gadījās braukt vai iet kur svešumā, it kā pie ceļu bruģēšanas*, uzkāra tūliņ un atlaida visas drēbes vaļā. Dzirdēdams, ka Prātnieks nevarēšot pats savas mājas iepirkt, Švauksts nogāja pie lielkunga uzdoties par pircēju un atrada priekšiņā pie lielkunga kantora durvīm Drekberģi stāvam un gaidām iznākam to, kurš iegājis viņam papriekšu. Švauksts uzlūkoja Drekberģi, it kā kad tas stāvētu tāļu, tāļu pamalā un būtu tikko saredzams, tad uzsauca: «Was sukstu da, unswat!?» — tad saņēma Drekberģim pie rokas, vilka no kantora durvīm nost un rādīja uz izejamām durvīm: «Furt eraus per tihr!»
Drekberģis, kurš bij arī gājis vāciskā valodā stipri uz priekšu, viņu atgrūda: «Selber furt eraus! Las mir frihden!»
Pēc tam sāka abi stīvēties un grūstīties, gribēdami tikt viens par otru papriekšu pie durvju spiežamā. Bet patlaban tas cilvēks, kurš jau bij iegājis pie lielkunga, ārā nākdams, durvis no iekšas atdarīja, un līdz ar tām iebruka viņi abi reizē pie lielkunga, kuru Švauksts sveicināja ar smalku nolocīšanos.
Kad bij abi uzaicināti savas vajadzības izsacīt un arī izsacījuši — jo Drekberģis uzdevās tāpat uz kādas ļoti krietnas slātaviešu lielmaņu mājas —, tad lielskungs, abus atlaizdams, pārrunāja, lai māju pirkšanā neiedodoties, bet lai gaidot, līdz viņš pārdošot pašas muižas — Slātavu un Čangalienu.
«So, so,» Švauksts atteica, tad smalki nolocījās, franciski no lielkunga atvadījās un izgāja Drekberģam papriekšu laukā, bet šis viņu panāca un jautāja, kādu muižu viņš gribot pirkt — Slātavu vai Čangalienu.
«Ich kaufen beide muischen,» Švauksts lepņi atteica, «un, ja tu gribi pirkt, tad zahlen mihr finf tausen drei hunder aptrakt unt zehn tausen kauzijon, citādi tu pie solīšanas netiec!»
Švauksts bij atjājis ar Prātnieka zirgu jāšus un Drekberģis nāca kājām, kādēļ tiem bij drīz jāšķiras, kaut gan atkal krogā drīz satikās. Ceļā uz krogu Švauksts, iespiedis roku sānos, pajāja Drekberģam garām, ka pakavi vien nožvakstēja, un likās viņa nemaz neredzot. Pie kroga goda durvīm piejājis un pieliecies, iekšā skatīdamies sauca: «Her kroģer, kroģer, vai še neir kāds puisis, kas patur zirg?» Patlaban iznāca uz trepēm kāds svešnieks, kuru Švauksts, saukdams par «ķerli», aicināja paturēt zirgu. Tas tūliņ paklausīja un darīja, kā vēlēts. Švauksts ar rīkstīti rokā iegāja lepņi krogā, izstaigāja visas istabas it kā kāds augsts pārraudzītājs vai lielskungs, tad, atvadīdamies no krodzinieka ar lepnu un vieglu galvas palocīšanu, gāja ārā, turēdams un vēcinādams rīkstīti aiz muguras abējās rokās. Ārā izgājis un izskatījies vēl no trepēm tāļu visapkārt, gāja cienīgos soļos un taisījās kāpt zirgam mugurā, nelikdams viņa turētāja nemaz vērā, bet tas prasīja par paturējumu trīs rubļi. Švauksts gribēja gan viņu sabaidīt, uzbrēkdams: «Furt, du kerl! Las mihr fehrd luhs!» — bet nekā. Tūliņ viņš pārliecinājās, ka bez pieprasītās naudas zirga neatdabūs, ieskrēja atpakaļ krogā un prasīja krodziniekam ar steigšanu, lai aizdodot «drei rubel silber». No pirmā gala krodzinieks neatbildēja nekā, bet, kad Švauksts mācās visai virsū, tad vaicāja, kas galvošot
par atdošanu. Patlaban ienāca Drekberģis, un Švauksts piedāvāja viņu par galvinieku, solīdamies izrakstīt arī vekseli. Drekberģis, nezinādams nemaz, kas par lietu, bet tik vien aiz prieka par tādu godu, ka viņu uzaicina par galvinieku, apgalvoja tūliņ uz pēdām visu, kas vajadzīgs. Krodzinieks, sacīdams, ka Drekberģis atstrādāšot gan, iedeva Švaukstam ne tikvien trīs, bet četri rubļi. Drekberģis, laikam domādams, ka viņam arī iznāks no tās naudas kāda daļa, nevarēja cita nekā kā tik izsaukties, sizdams krodziniekam uz pleciem: «Man tava daba patīk! Man tava daba patīk! Man tava daba patīk!» Švauksts, naudu kā tādu nieku saņēmis, iedeva tūliņ Drekberģam trīs rubļi, lai iznesot un iedodot tos tam «ķerlim», kas turot zirgu, un tad lai paturot zirgu viņa vietā. Pats viņš lika nest sev par ceturto rubli bairīti, cigārus un vēl ko «in deitsch zimer», kur ieslēdzās un nelaida Drekberģa nemaz iekšā, kaut gan tas, zirgu piesējis, nāca un klaudzināja. Tad, nevarēdams citādi atriebties un Švaukstam izspītēt, gāja un palaida viņa zirgu vaļā un sauca Švaukstam pie loga, ka zirgs aizejot.
Kamēr Švauksts dzinās zirgam pakaļ, kura, zināms, nepanāca, tikām Drekberģis iegāja «in deitsch zimer» un nokopa visu, kas tur atradās. Pēc tam gāja ar Švaukstu, kurš vēl atnāca atpakaļ, bet nekā neatrada, vāciski bārdamies un dūres viens otram rādīdami, pa savu ceļa malu katrs projām.
Pietuka Krustiņš dzīvoja pa vecam savā uzņemtā dzīves kārtā, tik vien šie gadi bij padarījuši viņu jo svarīgu un nopietnu. Krogos un godībās viņš stāstīja un žēlojās arvienu, ka šaī pasaulē un starp šā laika cilvēkiem esot jādzīvo tīri kā vientulim, jo dzīves biedrus viņš atrodot sevīm vienīgi tik starp vecajiem grieķu un latviešu dieviem un dzīvojot garīgi tik abu šo tautu heroju jeb varoņu laikos: pie Herkuļa*, Deikalijona*, Induļa*, Videvuta un citiem. Šeitan ar šā laika un šās pasaules cilvēkiem viņš biedrojoties vienīgi tik aiz patriotisma, studēdams savas tautas karakterus un nesdams savas tautas likteni. Viņš izsacīja daudzkārt rūgtas žēlabas par Drekberģi, ka vācu partija piegriezusi savā pusē arī šo krietno spēku. Uz godībām Pietuka Krustiņš lika tagad arvienu sevi aizvest un arī pārvest ar pašas godību mājas zirgiem. Kamanās vai ratos viņš sēdēja ar tādu tiesības pilnu ģīmi kā varbūt vajadzībās vedama vecmāte. Turklāt viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kā kāda veca baznīcas kunga nevarību un gāja tādās reizēs, uz spieķa atspiezdamies. Kad bij pievests pie durvīm, tad sniedza arvienu roku, lai nāktu kāds un palīdzētu izkāpt. Uzlicis kāju uz ratu kāpšļa vai rumbas, atpūtās un nopūtās. Pēc tam, no vienas puses pieturēts un no otras atspiezdamies uz spieķa, nokāpa pēdīgi zemē. Še atkal apstājas, apskatījās labi un tad tik sanākušos sveicināja visus kopa: «Labu dienu, mīļi draugi, iekš Tā Kunga!» Iekšā iegājis un no visiem ar godbijību pavadīts, noņēma lēnām cepuri, palocījās, cauri iedams, vairāk reižu uz visām pusēm un sacīja svēti cienīgā balsī: «Miers ar jums!» Pēc tam ļāva sevi noģērbt, bet it īpaši un arvienu tik jaunām meitām, sniegdams viņām tēvišķīgi rokas, lai novelk mēteli. Pietuka Krustiņš nedzīvoja vairs miesā, bet garā, tādēļ arī neviens nevarēja iedomāties meklēt pie viņa šinīs lietas kādu grēcīgu cēloņu vai arī laicīgu jūtu. Pietuka Krustiņš, kā viņš lika saprast, varēja sieviešus — bet, zināms, tik skaistus un jaunus — pat skūpstīt bez apgrēcības ar to skūpstīšanu tā gara,
sacīdams: «Sveika, māsa iekš Kristus,» — it kā bij redzējis darām dažus mācītājus, kaut gan ne reizes viņam tas neizdevās, jo tādas «māsas» tad novērsās un atstāja viņu vienu pašu. Bēru runas turēdams, Pietuka Krustiņš mēdza tagad raudāt, lai varētu sieviešus saraudināt, kas arī ik reizes notika. Pats viņš tad sacīja, ka runātājam vajagot būt populāram, tas ir, tādam, kuru varot saprast arī nemācīti ļaudis, jo tādas runas tad ejot viņiem pie sirds un no acīm ritot skaistas pērles, no kurām taisīšot jaunā Jeruzalemē tos divpadesmit vārtus*. Kāds no klausītājiem kādreiz sacīja, ka tā esot medīšanas suņu daba: kad priekšējais sākot kaukt, tad kaucot citi līdz. Māmuliņas turpretī sprieda raudādamas: «Lūk, kur Jēzus draugs! Lūk, cik mīksta sirds!» Vēl kāds cits teica kādreiz pusdikti Pietuka Krustiņam, kad tas patlaban taisījās izsacīt no galvas kādu bēru dziesmu, un visi klausītāji stāvēja klusu gaidīdami. «To vien pielūko, ka nesāc dziedāt kādas kuplejas.» Pietuka Krustiņš mēdza pieminēt arvienu, ka viņš arī sācis kādreiz jau par trijādību šaubīties*, bet tagad atkal varot ticēt itin labi.
Ķencis, būdams atraitnis uz otru lāgu, bij ieņēmis vecākai meitai iegātni un atdevis tam saimnieka vārdu, gribēdams nākt pie vieglām dienām, bet izdevās pavisam otrādi. Meitas vīrs jeb iegātnis un jaunais saimnieks bij ciets cilvēks, kurš noņēma Ķencim ar reizi visas tiesības, visas brīvības un arī visas ienākšanas, pazemodams pašu no patvaļīga saimnieka līdz atmestam kalpa vecītim un vēl zemāk, jo kalpam nāk jel sava norunāta alga, bet Ķencim — nekas.
Vienīgais draugs un bēdu līdzcietējs bij Ķencim Pāvuls, ar kuru, kā Slātavas cietumā salīguši, nebij vairs nīdušies, bet gan savienojušies allaž jo ciešāk.
Kādreiz Ķencis, kad bij strādājis visu rudeni pa riju un piedarbu vienos putekļos, iedomājās noglabāt no pēdējās rijas kādu sieciņu miežu un nonest apkūlībām uz krogu, jo no saimnieka nebij dzeramas naudas ko gaidīt. Kaut gan Ķencis darīja visu ļoti manīgi un apdomīgi, iziedams no mājas tik vakara krēslā, tad tomēr viņa darbs un ceļš bij pamanīts un saprasts. Ķeņča sirds to arī laikam paredzēja, jo, ap pusnakti pārnākdams, viņš tuvojās mājai ar bailību un nemierīgu sirdi, it kā jau patiesi noziedznieks. Pie durvīm piegājis, viņš atrada tās no iekšas cieti aiztaisītas. Sāka pieklauvēt un saukt, lai atdarot, bet no iekšas atskanēja atbilde: lai ejot un guļot vien turpat uz miežu kules. Ķencis pazina tūliņ meitas vīra un saimnieka skarbo balsi, kura šoreiz skanēja vēl īpaši bargi, tādēļ nemaz vairs nemēģināja un nedomāja tikt iekšā, bet smagi nopūtās un palika stāvot, nezinādams, ko iesākt. Bailes un bēdas izdzina Ķencim visu iereibumu no galvas. Siltā laikā viņš nebēdātu par tādu iekšā nelaišanu nenieka, nedz arī ietu pavisam pie durvīm dauzīties, jo tad pārgulētu kaut kādos salmos, bet tagad, kur jau uzkritis sniegs, laiks auksts un arī rija izdzisusi, viņš nezināja, kurp griezties un kur palikt. Uz krogu atpakaļ iet arī vairs nedrīkstēja īsti aiz bailēm, ka viņa slepenais darbs bij saimniekam zināms. Un kā gan lai rītu rādās viņam acīs? Vai viņš nelamās tūliņ par miežu zagli un nenodos tiesām, no kurām Ķencis varen baidījās? Pašā šaī bēdu brīdī viņam iesitās prātā jauks un īsts padoms — iet pie Pāvula, pie sava dārgā Pāvula, kuru bij atgriezis no grēkiem Slātavas cietumā it
kā slepkavu pie krusta, kā pats mēdza teikt. Ķencis noslaucīja svārku stūrī birstošās prieka asaras un gāja pār pagalmu uz Pāvula māju.
Pāvuls saņēma Ķenci ar lielu prieku kā pazudušo dēlu,* izdzina sievu no gultas, lai guļot, kur gribot, un ieguldīja Ķenci viņas vietā sevīm līdzās, salika rokas viens otram apakš galvām un, tā saskāvušies, gulēja kā salaulāti. Par meitas vīra cietsirdību dusmodamies, sāka abi runāt un spriest čukstošā balsī, ka Ķencim vajagot precēties trešo reizi, jo tādēļ vien meitas vīrs viņu tā niecinot, ka neesot pašam savas sievas, kur pieiet un paglābties, jo kas tad būtu bijis jābēdājas par durvju aiztaisīšanu? Viens pats esot palicis kā balodis, — kurš gan tādu aizstāvēšot?
«Pats dievs saka savos vārdos: «Tas nav labi, kad cilvēks ir viens», Pāvuls pieminēja.
«Jā, jā, Pāvul, brāl!» Ķencis atteica pusdikti. «Es darīšu palīgu, kas ap viņu būtu, un, ko dievs savienojis, to nedrīkst neviens cilvēks šķirt, jo tie ir, kā sacīt jāsaka, viena miesa, tik uz divi gabali. Tu, Jāņa tēv, nezini, cik grūta dzīve ir atraitnim! Kā sacīt jāsaka, atrodi vien nakti kaut kurā brīdī gultai otru malu tukšu.»
«Tev tik vajaga pašam cīnīties,» Pāvuls paskubināja, «sameklēt brūti, nopirkt gredzenus, norunāt par kāzām un visu sagādāt; ja tad dievs būs licis, tad saprecēsies un neaizliegs nekāds iegātnis. Bet, ja nebūs nolikts saprecēties, tad nesaprecēsies, lai iet palīgā vai visi iegātņi.»
«Jā, Pāvul, brāl, cik gan es esmu redzējis pasaulē vieglu dienu, cik prieka, cik žēlastības?» Ķencis, grūti nopūzdamies, atbildēja. «Jau, kā sacīt jāsaka, no pašas bērna kājas esmu sācis nest šās pasaules krustu un bēdas. Mazu puiku — laikam nebij vēl pilnu divpadsmit gadu — mani nodeva pie otra*. Tur pazuda, ganos ejot, jau tūliņ pirmā nedēļā jauns, skaists dūcītis; rudenī bij izrāvies rubenis no cilpām. Kādreiz iegāju otra saimnieka mežā pie liepiņām vīzēm lūku plēst* — pats saimnieks uznāca, tikko sveiks izspruku, tur palika visi lūki, tur saimnieces nazis. Nazi bij gan pēc atdevis, bet lūku vairs nedabūju. Ziemu sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūliņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien: «Tā svēta lūgšana,»* — bij vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sānos caurumu. Aizveda pie mācītāja atlasīt* — iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, grūti vārdi, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā, prasīja, lai skaitot septīto lūgšanu,* — es, nevarēdams atķert, iesacīju tik tos vārdus: «Sātans sagūstīts.» Tūliņ gribēja pērminderis pērt — toreiz gan izbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad ir bail, gar mācītāja muižu ejot. Dievgalda mācībā* negribēja ņemt pretī. Tur aiznesa saimniece veselu groziņu olu no mana lona. Kad gāju ar pirmo sievu derēties*, tad atdzina divreiz atpakaļ, — mācījos baušļus dien un nakti, mājā un uz ceļa vēl varēju izskaitīt, bet tur vien, kā sacīt jāsaka, ik reizes saspriedās kaklā bauslis kā Ādama kumoss*. Ak, tāda kauna, ak, tādu bēdu: visi zin un runā, ka Ķencis, kā sacīt jāsaka, atdzīts atpakaļ. Brūte gribēja jau vai atsacīt. Cik nu neizies atkal laika un naudas, līdz sadabūsi jaunas? Taī rudenī vairs nekā — gaidi nu, kā sacīt jāsaka, otra rudens*. Par saimnieku būdamam, neklājās labāk: krusa nosita divreiz kaņepes, paliku divi gadi bez pavalga*; pilsētā iesita kādreiz kāds kungs
pa kaklu, kad biju uzminis netīšu uz viņa spožiem zābakiem; pirmā sieva atstāja mazus bērnus — bij jāmeklē atkal otras, un tai bērna neviena! Cik tas viss neizvilka? Un kādu tad otru dabūju? Bail, Pāvul, brāl, iedomājot vien! Pats diezgan redzēji un dzirdēji ik dienas, kā klājās. Kādreiz, dienvidū no aršanas pārnācis, iegāju, maizes gabaliņu paņēmis, piena kambarī, — kalnā būdams, redzēju, ka sieva aizgāja zālēs*. Nebiju vēl gandrīz pāra kumosu iekodis — dzirdēju jau ārā pret dibena sienu sievas balsi. Aiz bailēm iekrita nazis tūliņ ķērnē*. Tikko paguvu nepamanīts durvis aizraut un iesprukt piedarbā un no turienes gubenī*. Sieva, kā sacīt jāsaka, tūliņ bij pazinusi, ka kambarī kāds bijis, — aizlika aizkārtnes atslēgu priekšā un neturēja vaļā vairs nemaz.
Bet kā lai nu es dabūju no ķērnes savu nazi laukā? Ak, Pāvul, brāl, tādu bēdu, tādu baiļu! Kad nu, sviestu taisīdama, atradīs ķērnē manu nazi, kādu galu tad paņemšu? Divi naktis nesaliku acu aiz bailēm un to dienu, kurā taisīja sviestu, nenācu nemaz mājā, bet pārgulēju turpat pieguļā, kur līdu rudziem līdumu, domādams, ka tad dusmas pāries, tomēr nekā: vēl jo niknāka. Kas gan visus gadījumus var izstāstīt vai saskaitīt! Ar vārdu sakot, savu grēcīgu mūžu esmu gan pavadījis vienā nelaimē un vienā ciešanā. Kādreiz, kad gāju par rijnieku*, bij, kā sacīt jāsaka, ielicies, sestdien uz māju braucot, ratos kāds maisiņš rudzu. Stārasts piegājis sāka vien bakstīt ar spieķi: kas tur esot? Ko tu vairs liegsies, ko mānīsies? Kas tur ir, tas ir. Noveda tūliņ kā goda ķēniņu pie pašām vecā lielkunga durvīm ar visu rudzu maisiņu. Lielskungs pameta vien garam meža Bērtulim ar roku, un tas jau tad, kā sacīt jāsaka, tūliņ zināja, kas jādara. Tā gadījuma, kas piedzīvots Slātavā, lai nemaz neskaitītu, — tur, kā sacīt jāsaka, bijām abi cietumā; bet tu zini gan, kā man izdevās vēl pēc tam — ziemas laikā Slātavas Piepju krogā. Mūsu valsts saimnieks Šķeturs — nu ir cilvēks, kā sacīt jāsaka, jau, man par laimi, sev par svētību, karoti nolicis —, braukdams pie mērnieka cienīga tēva, bij tur pieturējis. Gadījās iebraukt man arī. Sākām runāt, vārds pa vārdam: kurp brauksi? Kur biji? Turp un turp, tur un tur, kā jau pa laikam. Uztaisām pīpes, iedzeram, kā sacīt jāsaka, pa glāzītei — glīti un godīgi. Jau es nomanīju, ka daži slātaviešu blēži lodā vien pa kaktiem, kaut ko čukstēdami. Izgāju laukā, apskatījos, vai zirgi stāv, — tādi pagāni var atraisīt, kā sacīt jāsaka, un palaist, — atradu visu pareizi. Bet ko domā! Tu jau būsi gan dzirdējis: Šķeturs aizbrauc pie mērnieka cienīga tēva, lūdz, lai sūta, kā sacīt jāsaka, saimnieci kaut ko saņemt, saimniece iziet un atrod kamanās auna vietā, kā sacīt jāsaka, nošautu suni. Šķeturs, cilvēks, izbijies brīnās, skatās un pazīst, ka tas mans suns, kurš bij man aizgājis uz Piepju krogu līdz. Tūliņ paņem valdīšanu, brauc pie manis un atrod manās kamanās savu aunu, kuru vedis mērnieka cienīgam tēvam. Tie paši blēžu slātavieši, kuri krogā uz mums glūnēja, bij manu sunīti vai nu nosituši, vai nošāvuši ar baltām biszālēm*, kuras neizdod nekāda trokšņa, un tad pārmainījuši ar Šķetina aunu, kuru ielikuši, kā sacīt jāsaka, manās kamanās. Laime tik, ka Šķeturs, vīrs, drīz savu gaitu beidza šaī vārgu zemē, citādi, kā sacīt jāsaka, nezin kādu galu mēs katrs ņemtu tiesādamies, zvērēdami un gulēdami Slātavas cietumā kā dieva tauta Bābelē* Tā man, Pāvul, brāl, ir klājies vienādi. Var būt, kā sacīt jāsaka, ja viņā pasaulē būs to
tiesu labāk, bet šai pasaulē neesmu gan dabūjis, kā sacīt jāsaka, krusta nekad no pleciem nolikt; tik pēc otrās sievas bērēm, kad bij apglabāta, tad gan es noraudāju slavas un pateicības asaras. Bet cik ilgi tas bij? Pa mazu laiciņu iegātnis mājā iekšā, un tas nav, kā sacīt jāsaka, labāks par otro sievu. Viņa dēļ nu es esmu kā tekulis un bēgulis virs zemes*: pats pie savas mājas durvīm klaudzini veltīgi kā nejēdzīga jumprava, jo no iekšas atbild gandrīz tikpat, kā sacīt jāsaka: «Es tevis nepazīstu.»»
Ķencis visu šo runāja, acis varen izplētis un mētādams rokas pa gaisu, kas bij allaž viņa ieradums. Pāvuls turēja savas acis rokas elka līkumā cieti, lai Ķencis to neizsistu ar savām dūrēm. Kad Ķencis bij beidzis un nolicis arī rokas gar sāniem, tad Pāvuls atdarīja pamaz un baiļodamies savas acis it kā logus pēc krusas negaisa. Viņš atgādināja Ķencim, ka tas esot piemirsis stāstīt, kā bēdzis šad un tad no ķēmiem. Ķencis, to dzirdēdams, spiedās arvienu bailīgi pie Pāvula tuvāk, jo nakts laikā viņš nedrīkstēja par šādām lietām runāt un klausīties. Pašu laiku paspīdēja uz krāsns kaķa acis, un viņš nolēca zemē. Ķencis, kurš gulēja gultai gar ārpusi, izbijās un pārmetās kā sviests Pāvulam pāri gar sienu drebēdams vien. «Baidās kā bērns,» Pāvuls Ķencim pārmeta un atvirzījās uz gultas ārpusi Ķenča pirmajā vietā, bet nomanīja viņa kreiso sānu kabatā kaut ko — aplūkoja un atrada Ķencim pudeli kabatā un ticēja bez šaubīšanās esam tai brandvīnu. Pāvulam tas ķērās sāpīgi pie sirds, ka Ķencis, būdams tik tuvs draugs, bij līdz šim slēpis, ka viņam brandvīns klāt, tādēļ sāka tam to pamazām atgādināt, pārmest un likt pie sirds: «Ķenci, brāl, tu zini, ka es tevi esmu mīlējis vairāk nekā ar sievas mīlestību, kā Zālamans to draudzi", jo tevis dēļ es esmu izdzinis no gultas savu laulātu sievu, tu guli tagad pie laulāta vīra laulības gultā. Saki — vai tu neesi priekš manis kaut ko apslēpis? Vai tu nezini, kā notika tam, kurš nenolika visas naudas pie apustuļu kājām,* bet paturēja kādu daļu pats? Vai tev nav nemaz bail, ka dievs var sodīt tevi ar ātru nāvi tāpat kā to? Saki — kas tevim ir še ūzu kabatā?»
Ķencis sāka gan stomīties un aizbildināties, ka glabājis beigām, lai tiekot Pāvulam lielāks prieks, bet, kad Pāvuls negribēja vis tam ticēt, tad sacīja taisnību, ka glabājis sev rītam paģirām un Pāvulam nerādījis tādēļ, ka viņam tad nebūšot rītu paģiru. Tad sniedza pudeli ar šiem vārdiem: «Dzer vien, Jāņa tēv, droši, varbūt dievs dos, ka rītu paģiru nebūs nekatram. Grēcinieki, zināms, esam visi un, kā sacīt jāsaka, bez žēlastības iztikt nevaram.»
«Ko gan bez žēlastības? Bez žēlastības nav neviens ticis debesīs, nedz arī tiks,» Pāvuls, pudeli saņemdams, atbildēja.
Kaut gan Ķencis Pāvulu pamudināja, lai ņem un dzer droši, tad tomēr pudeles neatlaida vis pilnam viņa ziņā, jo, kad Pāvuls taisījās dzert, tad pielika savu roku arī, sacīdams: «Es, Jāņa tēv, palīdzēšu pieturēt, lai neizkrīt.» Tomēr tas nebij vis pieturēšanas dēļ, bet tik tādēļ, lai Pāvuls neizdzertu daudz, jo, līdzko Pāvulam kaklā divi malki noklunkstēja, tad ņēma tūliņ nost redzēt tumsā nekā nevarēja. Pāvuls to labi saprata un piedāvājās tāpat Ķencim jeb otrējo tēvam par pieturētāju, vilkdams tam pudeli no mutes nost, līdzko viņam otrs malks kaklā noklunkstēja, un, kad Ķencis vilka garus malkus, tad sacīja, ka no pudeles dzerdams, varot drīz aizrīties, lai velkot īsus malkus. Pēc tam
nostādīja pudeli vidū starp abiem, turēdami to ar savu roku katrs, lai neapgāžoties.
«Jā gan, Jāņa tēv, mīļo pušelniek!» Ķencis uzsāka no jauna. «Grēkojuši ir visi svētie vīri: Poncijus Pilatus, Toms un zemes soģis*, bet laikam gan neviens tik daudz kā es, nabaga grēcinieks. Tu atminēsi gan to pavasari, kur uznāca skuju plēsnis vecā mēnesī* un kaķi gāja auros uz divi lāgi? Barības bij maz, siens sapelējis — lopi vāji vien stāvēja visu ziemu. Sieva, kā sacīt jāsaka, krāja krādama kaut kādus petukus* gan par lupatām, gan par teļādām un gaidīja lielpiektdienas, lai var likt nolūgt dievu*. Gan viņa gribēja iet pati uz baznīcu, bet es, — laikam, Pāvul, brāl, ļaunais gars bij manī jau ieskrējis kā Jūdasā, — es sāku sievu pierunāt, lai pati nemaz neiet tādā izmirkušā ceļā, tik lai iedod naudu man, gan es aiznesīšu un izstāstīšu. Tā runāju vien kā gaišības eņģelis, līdz pierunāju, un pēdīgi iedeva to lupatu naudu, lupatiņā sasējusi, piekodinādama, lai neraisot nemaz vaļā, bet nododot tādu pašu, kā viņa sasējusi... Iedzersim, Jāņa tēv, kā sacīt jāsaka, man sirds tāda vien smaga ir, kad par šādiem grēku darbiem jārunā.» Pāvuls ņēma pudeli, kuru Ķencis pieturēja tāpat kā pirmāk, sacīdams: «Tā, Jāņa tēv, dzer, ka rītam arī atliek.» Kad bij abi iedzēruši un nolikuši pudeli vidū, tad Ķencis stāstīja tāļāk: «Bet ko domā, Jāņa tēv? Dzirdējis jau tu būsi gan — slēpt es savu grēku neslēpju, lai dievs, kā sacīt jāsaka, dara ko darīdams, — tā nauda man bij nodzērusies. Ak, Pāvul, brāl, es nevaru izteikt, kā man tad bij ap sirdi: tik svētā dienā nodzert tik svētu naudu! Turklāt vēl, kā sacīt jāsaka, bailes no sievas. Atnākdams apstājos jau pie mārka un gribēju vai, kā sacīt jāsaka, slīcināties, bet sametās bail no velniem, un iedomāju, ka še dabūs drīz un kritīšu rokā sievas nagos tāpat. Pie mālu bedrēm nometos gan vēl ceļos un lūdzu dievu, kā sacīt jāsaka, no visas sirds, bet nekā! Kas padarīts, tas padarīts; kas pagalam, tas pagalam. Žēlastības nedabūju nedz savā sirdī, nedz pie sievas.»
«Toreiz tev drīz pēc tam viena govs nobeidzās,» Pāvuls pieminēja.
«Nu jā, tā bij tā īstā sodība par maniem grēkiem,» Ķencis atteica un nopūtās. «Sieva bij dabūjusi zināt, kas par vainu, kādēļ govs beigusies: nauda nodzerta, dievs nelūgts, ak, krusts un bēdas, ko es tur izcietu! Ak prāts, ak galva! Dzert un nodzert tik svētu naudu! ledzersim, Pāvul, brāl! Man spiež sirdi kā spiedin, kad pieminu savus grēkus. Bet tā vien dzer, ka rītam arī vēl paliek.»
Kaut gan Ķencis arvienu vēl rūpējās, lai paliktu rītam arī, tad tomēr pašam netika vis vairs divreiz ko rīt, kad jau bij pudele tukša. Pāvuls, to zinādams, vairs nepiedāvājās nemaz pie turēšanas, bet atlaida pudeli pilnīgi Ķenča vaļā, kurš gan sataisījās ņemt divus pilnus malkus un tad nolikt rītam, bet pievīlās un nolika iztukšoto pudeli kājgalā, piekodinādams Pāvulam, lai nesaspārdot.
Pēc pudeles iztukšošanas Pāvuls drīz iemiga un tik brīžiem Ķencim kaut ko atrūca, kad tas runāja, kā arvienu pēdējā galā, par mūžīgiem priekiem, par mūžīgu pilnību un labklāšanu. Ķencis nerunāja vis vairs čukstēdams, bet droši pilnā mutē un rauduļainā balsī, tā ka visi gulētāji uztrūkās no miega. «Tur, kā sacīt jāsaka, nebūs vairs raudāšanas un zobu trīcēšanas! Tur varēs
laba paēst un padzert, arī talkā nebraukdams*, tur nedrīkstēs, kā sacīt jāsaka, neviens iegātnis taisīt durvju cieti un precēties neaizliegs nekāds meitas vīrs. Tur nebūs vis jāiet uz krogu slepen, tur, kad būsi atnācis vakarā, kā sacīt jāsaka, iereibies no kāzu priekiem, nevajadzēs vis iet tūliņ otrā rītā rijas kult vai arī aukstā piedarbā linu malt*, tur nebūs jākāpj un jādreb kā še brīžam visu pusdienu aukstā linu mārkā*, tur nebūs bail no zebiekstiem, trakiem suņiem un ķēmiem, tur tev, Pāvul nebūs jātrenc zirgs nakti gar kapsētu vienos stiepienos, lai vai riteņi izjūk gabalu gabalos, tur, kā sacīt...»
«Ko tu, viņļaužu veci, še plosies nakts laikā kā nepilnīgs!?» Pāvula sieva, uz mūriņa gulēdama un no Ķeņča runāšanas uztrūkusies, kliedza. «Vai zini, ka ņemšu slotas kātu un došu, vai acs, vai galva, līdz izvadīšu laukā.»
Ķencis apklusa, kā sists, ierāvās dziļāk Pavula līkumā, apsedzās labi cieti it kā nobēgdams un par brīdi iemiga.
Nākošā pavasarī, pēc tam kad rudenī bij iepirkuši mājas, klājās slātaviešiem un čangaliešiem diezgan grūti, jo paši mēdza teikt, ka visa esot diezgan, tik naudas vien trūkstot. Slātavieši un čangalieši nebij šādu nagu nekad baudījuši, tādēļ arī tie izlikās viņiem jo asāki nekā citiem, kuri apraduši ar lielām maksāšanām, īsti tie, kuri bij dzīvojuši līdz šim bez bēdas vai pat uz nebēdu, dabūja nodrebēties krietni baiļu aukstumā, tādēļ tai pieminētā pavasarī bij gandrīz visi lēni vien un domīgi.
Kādā siltā svētdienā pa dieva vārdu laiku, kad visur valdīja svēts klusums, staigāja uz Slātavas kapsētu tās pašas divas draudzīgās ceļinieces: viena veca un nevarīga, otra maza un jautra, kuras gāja pērnajā rudenī uz skolu. Tās bij Annuža ar Kaspara un Lienas meitenīti Anniņu. Mazajā nesa uz vienas rociņas četrus patlaban nodarītus vainadziņus un ar otru vadīja vecajo, kura cilāja grūti un nedroši savu pazīstamo spieķīti. Viņa nespēja tikt mazai līdz, un tā nevarēja viņas sagaidīt, tādēļ, iepriekš iedama, vilka vecajo ar vilkšanu uz priekšu. Turklāt bij Annuža visai nogurusi, tā ka tikko spēja kapsētā ieiet un atsēsties uz kāda kapa.
Anniņa, kura bij pagājušā ziemā skolā labi mācījusies, lasīja labprāt visus rakstus, kur vien tik kādus atrada, tā arī tagad krustu uzrakstus. Viņa noliecās vispirms pie tā krusta, kurš piederēja tam kapam, uz kura Annuža sēdēja, un sāka lasīt, pamaz salikdama: «Ir-bē-nu Il-ze Gai-tiņ. Veco krustmāt, lūk, šis pats jau ir manas vecmātes kaps.»
«Jā, meitiņ, jā,» Annuža grūti atbildēja.
«Vai viņai bij Ilze vārds?» Anniņa vaicāja un lika vaiņadziņu ap krustu.
«Jā, bērniņ, viņa bija Ilze,» Annuža atbildēja bēdīgi un nespēcīgi. «Ak, cik labi mēs abas dzīvojām! Man nebij neviena radiniece tik mīļa kā viņa. Tur debesu godībā atkal satiksimies, tur mūsu neizšķirs vairs nekāda nāve.»
Lienas un Kaspara kaps ar diviem melniem krustiem, kuriem nebij virsū nekādu uzrakstu, zaļoja vispāri un izskatījās itin mierīgs. Kurš gan varēja domāt, ka ap šo kapu un ap tiem, kas viņā dus, ir plosījušās tādas aukas? Viņš bij līdzīgs visiem citiem kapiem. Arī dusai šaī kapā vajadzēja būt tikpat saldai kā citos kapos, kaut gan daudz bij, kas tam neticēja un arī nenovēlēja.
Kad Anniņa bij appušķojusi tēva un mātes krustus, tad viens vainadziņš palika pāri.
«Veco krustmāt, kuram kapam tu man liki vel šo ceturto vainadziņu darīt?» viņa vaicāja.
«Lūk, bērniņ, tur tam jaunam,» Annuža atbildēja, rādīdama uz kādu kapu, kurš varēja būt izcēlies tik priekš kādiem mēnešiem.
Anniņa pietecēja pie uzrādītā kapa un lasīja: «Ir-bē-nu Jēkabs O-ļiņš, mi-ris de-vī-tā feb-ru-ā-rī tūk-stots a-sto-ņi sim-ti... sa-dzī-vo-jis seš-des-mit sep-ti-ņi ga-di, pie-ci mē-ne-ši un trīs die-nas. Veco krustmāt, vai tas arī mums kāds radinieks, kas še guļ?»
Annuža sāka stomīties un nezināja, ko atbildēt. «Ak kungs un dievs! Kā lai izbēgu no tik cieta jautājuma? Spirgtais bērna prāts grib visu zināt un nav vis apmierinājams kaut kādi,» viņa iztrūcinājusies runāja pie sevis. «Tu, bērniņ, tagad vēl nevari izprast, kāda rada viņš tevīm bij, bet saukt tu viņu vari par savu vectēvu.»
Anniņa skatījās savām platām, tumšām acīm brīnodamās Annužā. «Vectēvu? Bet tu citkārt stāstīji, ka mans vectēvs nomiris tāļu savā vecā pusē, jūrmalā, tad, kad es bijusi vēl tik puspiekta gada veca, un viņa vārds bijis Tenis.»
«Tiesa gan, cālīt,» Annuža atteica. «Tas bij tavs tēva tēvs; bet šis tēvs, kurš guļ tanī kapā, pieņēma un izaudzēja pie sevis tavu māti. Gan, kad būsi liela, dzirdēsi un sapratīsi vairāk, bet tagad apliec vien vaiņadziņu viņa krustam arī viņš bij tavai mātei labs, labs - tikpat kā tēvs.»
Anniņa, kad bij appušķojusi arī šo krustu, aizgāja tāļāk pa kapsētu, aplūkodama kapus un lasīdama krustu uzrakstus. Annuža palika turpat, sēdot un pie sevis runājot: «Ak, dievs, apžēlojies un dod man padomu, ko lai es runāju un kā lai izskaidroju šim bērnam tādus jautājumus? Vai viņš manis nepārsauks un man nepārmetīs kapā dusošai, ka neesmu sacījusi taisnības? Jo apslēpt es tomēr tās lietas nevaru un nedrīkstu: viņai jānāk šā vai tā priekš manas nāves gaismā. Nekāda nasta, nekāds grūtums un trūkums nav visā mūžā manis tā spiedis kā šis noslēpums. Pat ar dieva vārdiem un vissirsnīgāku lūgšanu neesmu spējusi viņu atvieglināt. Turklāt šis noziegums aug vien un krājas ik dienas lielāks. Arvienu pienāk klāt šis un tas, kas nav vairs izlabojams un izlīdzinājams. Jau Liena pati nogāja apakš zemēm, nezinādama, kas viņa īsti ir; tāpat arī Oļiņa tēvam bij jāstājas nesen dieva priekšā, nedabūjušam zināt, kas tā ir, par kuru viņš tik ļoti sērojās. Bet kāds labums gan viņam vairs būtu, ja dabūtu zināt, — tik bēdas, simtkārt lielākas bēdas.»
«Veco krustmāt, nāc, raugi, kāds še viens skaists krusts ar zelta rakstiem nolūzis!» Anniņa, kādu gabalu starp krustiem aizgājusi, sauca un iztraucēja Annužu savā valodā. Tad raudzīja nolūzušo krustu pacelt, bet tas nekustēja, jo bij no čuguna.
Annuža lika roku pār acīm, aizsargādama tās no saules stariem, un lūkojās tur, kur dzirdēja Anniņu runājam. «Tas, bērniņ, nav vis nolūzis, bet laikam nolauzts,» viņa bēdīgi atbildēja.
«Veco krustmāt, vai tu zini, kas tur guļ šaī kapā?» bērns ziņkārīgs jautāja.
«Tur, meitiņ, guļ kāds kungs,» Annuža nopūzdamās atbildēja. «Viņa vārds uz krusta arī gan laikam būs virsū, bet tik vien vāciski. Raugi, varbūt varēsi salasīt.»
Anniņa noliecās, atspiedās uz kapa ar rokām un sāka lasīt kā varēdama: «Au-gust Ran-ke.»
«Ja, ja, bērniņ, Raņķis, Raņķis bij viņa vārds,» Annuža atminēdamās sacīja.
«Vai tu zini, veco krustmāt, kas šos krustus nolauzis?» Anniņa jautāja tāļāk.
«Tas, meitiņ, zināms varbūt tik dievam un pašam lauzējam,» Annuža atbildēja tāpat bēdīgi.
Anniņa noliecās pie akmens, kurā krusts bijis iestiprināts, un lasīja atkal: «Chri-stus, der ist mein... še ir vidū daži vārdi izkapāti, tik pašās beigās atstāts vēl viens: Tod.»
Pilnīgos vārdos tur bij rakstīts tā:
Christus, der ist mein Leben, Und Tod ist mein Gewinn, -
bet tagad, pēc izkapāšanas, izskatījās tā:
Christus, der ist mein..... ... Tod........
«Vai tu zini, veco krustmāt, kas šie par vārdiem un kas viņus izkapājis?»
«Vai es, bērniņ, vāciski māku?» Annuža atteica, it kā gribēdama sacīt, lai met jel no jautāšanas mieru. «Protams, ka tie būs dieva vārdi; uz kapiem bez paša nomirēja vārda cita nekā neraksta kā tik kādu vietiņu no dieva vārdiem. Šo vārdu izkapātājs nav zināms tāpat kā krusta nolauzējs, bet to var zināt, ka tas viss ir darīts tam par atriebšanu, kas dus apakš tā krusta, jo tas cilvēks bijis netaisns un ļauns. Še tu, bērns, vari mācīties ar baiļu pilnu sirdi no grēkiem sargāties! Še redzi, kā atriebjas cilvēki ar grēka darbiem pret grēka darbiem un neliek miera savam nīdētam ļaundarim pat ne kapā, bet nolauž svēto krusta zīmi un izkapā kapa uzrakstu, it kā gribēdami sacīt, ka uz šā kapa nedrīkst likt nekāda krusta un nekāda uzraksta. Bīsties, bērniņ, no grēkiem un nedari ļauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību! Neatriebies tam, kas pie tevis noziedzas, jo atriebšana pieder dievam, kā viņš pats saka. Neaizmirsti nekad, kādu žēlastību viņš darījis pie tevis, glābdams tavu dzīvību, kad gulēji kā pamests, vājš tārpiņš. Gan dievs pats zinās arī uz priekšu, kas vajadzīgs pie tavas labklāšanās. Nesteidzies tu nekad ar savu grēcīgo cilvēka prātu viņam priekšā! Tu, kad augsi liela, dabūsi arī gan dzirdēt, ko šis pats cilvēks, kas dus taī kapā, ir darījis tavam tēvam, dabūsi dzirdēt, ka varbūt tik caur viņu tu esi kļuvusi par bārenīti, bet neturi tādēļ nekad ļauna prāta uz viņu,* it kā ir darījuši citi, pie kuriem viņš noziedzies. Neskaties uz šo kapu nekad ar riebumu un naidīgām acīm, bet pieej allaž, kad vien nāc uz kapsētu, arī pie viņa ar līdzcietīgu sirdi un lūdz dievu, lai apžēlojas par tā nabaga cilvēka dvēseli un lai uzņem arī viņu savās tēvišķās rokās. Ja ne vairāk, tad noskaiti jel svēto lūgšanu vai arī kādu skaistu dziesmas pantiņu. Visiem kapiem ir savi apmeklētāji, kuri to piemin un aprauga ar mīlestību, vēlēdami aizgājušiem saldu dusu un priecīgu augšāmcelšanos
lielā dienā; bet, ja arī jau atrodas dažs kaps, kurš būtu aizmirsts un pie kura nenāktu nekādi piederīgi un draugi to apraudzīt ar svētām domām sirdīs, tad tomēr nīdēts un ar nepatikšanu uzlūkots nav neviens kā šis. Tādēļ vien jau, meitiņ, klājas tev pieiet pie viņa, ka citi visi no tā atraujas, lai tad būtu jel viena sirds uz pasaules, kura nopūšas pie šā kapa, tāpat kā pie tavu vecāku kapa, kurš arī stāv kā vientulis. Visi cilvēki esam dieva priekšā grēcinieki, un, ja viņš negrib tiesāt mūs pēc savas žēlastības, tad ikkatram jāpazūd. Nāc, bērniņ, noskaitīsim kādu pantiņu par visiem aizgājušiem kopā un tad iesim atkal mājā, jo nu esam atpūtušās.»
Anniņa, kura bij uzmanīgi Annužas vārdos klausījusies, pienāca tagad, nostājās viņai līdzās un, rociņas salikusi, piebiedrojās skaitīšanai:
Ak, jūs klusās kapenes! Še guļ mūsu brāļi, Atšķirti no pasaules, Vītuši un bāli... - etc.
Pēc tam kad bij dažus pantiņus noskaitījušas, Annuža pacēlās ar spieķīša palīgu, noskatījās vēl uz visiem kapiem, kuri bij viņas sirdij dārgi, tad, Anniņas vadīta, sāka iet atkal no kapsētas ārā, runādama šos vārdus: «Dusat nu, mani mīļie! Nezin vai šaī vietā vairs jūs apraudzīšu, bet varbūt satiksimies drīz atjaunotā dzīvībā un mūžīgā godībā,
Kur neviens aiz sāpēm vaidēs, Kur nevienam nekas kaitēs.
Annuža dzīvoja arvienu savā zināmā pirtiņā, kurā bij uzaudzinājusi Anniņu, no kuras bij izvadījusi viņu jau vienu ziemu skolā un nodevusi tagad pirmo vasaru par ganu. Šaī vasarā viņa nomanīja skaidri, ka pēdējais brīdis nav vairs tāļu, un tas ceļš uz kapsētu, kuru bij jau sen Anniņai apsolījusi staigāt, palika pēdējais šaī pasaulē, jo pēc tam viņa izgāja vairs maz un reti ārpus durvju. Annužas saimniece bij un palika viņai labsirdīga līdz beigām un kopa to ar mīlestību un uzticību it īpaši šaīs pēdējās dienās, kur pati nespēja vairs nekā.
Kādas nedēļas pēc pieminētās svētdienas Annuža lūdza saimnieci, lai aicinot mācītāju pie viņas*. Saimniece to labprāt darīja, bet neatrada mācītāja mājā, jo viņš bij izbraucis uz dažām dienām. Tātad Annužai nācās vēl gaidīt, un viņa gaidīja ilgodamās, līdz kādā mīlīgā rītā durvis atdarījās un mācītājs ienāca, saimnieces pavadīts. Viņa mati bij pa garo dzīvības dienu ļoti nobaltojuši, staltais augums salīcis, balss un galva jau drusku trīcēja, bet vaigā spīdēja joprojām jauki svēts sirdsmiers, stiprinoša apziņa, ka strādājis dieva vīna kalnā ar pilnu uzticību līdz vēlam vakaram, un par visu jo skaistāk — cilvēku mīlestība jeb zamarītieša sirds.
Annuža bij gan vēl pie skaidra prāta, bet to varēja nomanīt ikkurš, ka ilgi vairs nevārgs. Mācītāju ieraudzīdama, viņa kļuva jautrāka un, var sacīt, arī priecīgāka. Saimniece, mācītāju nosēdinājusi un Annužu vajadzīgi apkopusi, atkal aizgāja. Mācītājs, kad bij apsveicinājis vājnieci dieva vārdā, sāka aptaujāties par viņas klāšanos pie veselības un arī pie dvēseles.
«Gaidu, mīļais mācītāj, gaidīdama, kad kļūšu atsvabināta no šās sagruvušās miesas būdas, kurā ir mans gars gan priecājies, gan bēdājies, kurā esmu līksmojusies, gan baiļojusies. Kā skaidri nomanu, tad šī gaidītā žēlastība var nākt kaut kurā brīdī, un es pateicu žēlīgam dievam, kurš licis vēl sagaidīt jūs atnākam, iekam aicina savā priekšā. Pateicos arī jums, savas dvēseles ganam, ka esat nākuši sataisīt mani uz pēdējo ceļu un atsvabināt no dažādām nastām, kuras spiež manu sirdi jo grūti tagad, no pasaules izejot.»
«Labprāt, mīļā cietēja un krusta nesēja, gribu atvieglināt un iepriecināt tavu sirdi sava Kunga vārdā un arī ar tām dāvanām, kuras viņš mums atstājis, šķirdamies no šās pasaules,» mācītājs atbildēja mierīgi un cienīgi, «izteic vien droši Kristum, tam ievainotu siržu dziedinātājam, visas savas vainas un kaites, nenieka neapslēpdama, tad viņš neliegs savas žēlastības, savas apžēlošanas un sava dievišķīgā miera.»
«Paldies, mīļais mācītāj, par jauku apsolīšanu!» Annuža, sirdī kustināta, atteica. «Lai skan jūsu vārdi dieva ausīs. Apžēlošanas un piedošanas man vajaga ļoti daudz, līdz es drīkstu viņa priekšā rādīties. Nevis ļaunu, bet labu gribēdama un darīdama, esmu sasaistījusies ar noziegumiem, kuri tādēļ vis nevarēs būt dieva priekšā mazāki un vieglāki nekā tie, kas darīti ar ļauniem nodomiem, jo tāpat grūti un smagi viņi guļ uz manas sirds kā tīši sasietas nastas. Man jāstāsta tagad jums notikumi, kuru neesmu stāstījusi vēl nevienam cilvēkam, arī savai dieva mierā dusošai draudzenei Gaitiņu Ilzei ne, kaut gan tā bij man tikpat kā otra sirds un dvēsele un kaut gan mana sirds man daudzkārt pārmeta un tiesāja, ka neesmu uzticīga viņai, kura turēja savu skaisto sirdi priekš manis atvērtu kā svētu grāmatu. Cik daudzkārt es pati netiku raudājusi par to, ka man bij jānes arī pret viņu kāds noslēpums, un jo vairāk tādēļ, ka viņa par to nenieka nezināja un turēja arī manu sirdi par atklātu; bet dievam turpretī esmu nesusi savus grūtos noslēpumus priekšā ik dienas ar neizsakāmām nopūtām, tomēr līdz šim viņš vēl man žēlastības nav rādījis, jo atvieglināšanas neesmu sajutusi, nedz grēkus sūdzēdama, nedz piedošanas lūgdama, nedz arī pie svētā dievgalda grēku piedošanu daudzkārt saņemdama, jo caur to visu tas tārps, kas manu sirdi grauž, nav vēl maitāts, kaut gan esmu savu grēku nožēlojusi no sirds dibena un kaut gan otrreiz tā noziegties vairs pavisam nespēju.»
Annuža kādu brīdi atpūtās, saņemdama savus spēkus no jauna, un tad uzsāka savu īsto stāstu. Mācītājs klausījās domīgi galvu nokāris. «Tolaiku, kad es vēl dzīvoju savā dzimtenē un biju jauna, uzturējās mūsu muižā pie kungiem it kā audzēknes kārtā kāda viņu atstatāka radiniece, lielkungu meitene — bāra bērns, vārdā Elvīra. Viņa nebij nemaz lepna vai cietsirdīga pret zemnieku kārtu kā citi kungu bērni, bet laipna, mīlīga un žēlīga par ikkatru dzīvību. Viņa biedrojās labprāt ar mums, valsts kārtniecēm*, mācījās mūsu valodu, vērpšanu un citus darbus, kaut gan viņas audzētāji, lielskungs un lielmāte, viņu par to rāja un gribēja ieradināt zemnieku kārtu nicināt. Īsti man šis skaistais bērns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja, kad es iešu atkal kārtā. Ikkatru dienu pēc skolas stundām viņa tecēja un meklēja mani rokā, priecādamās un rādīdama, ka mākot jau mūsu valodā sarunāties.
Ne tikvien bērna gados, bet arī pieaugusi viņa paturēja to pašu prātu, kaut gan citādā ziņā nekā bērns. Pēdīgi vēl, kad izgāja pie vīra nezin uz kurieni, dāvināja man par piemiņu dažus lakatus, kurus esmu arī par piemiņu glabājusi un atstāju tagad Anniņai.
Pēc tam pagāja daži gadi, kur es nedabūju dzirdēt vairs nekā par šo mīļo dvēseli, kaut gan allaž uz viņu domāju. Dzīves vieta man bij jāpārmaina, jo dzimtenē palikt vairs nevarēju, bet vajadzēja iet brālim līdz uz poļu pusi. Tur iedevos laulības dzīvē, bet tā bij īsa un pilna krusta un bēdu: nāve nolaupīja bērnus un laulātu draugu. Brālis, pie kura tad atkal uzturējos, aizgāja pēc kādiem gadiem tāļāk uz citu dzīves vietu, un es saderēju muižā pie kungiem par kalponi.
Pagāja atkal dažs gads, kur nepiedzīvoju nekā ievērojama, līdz nāca kāds atgadījums, kurš iesāka apkraut manu apziņu ar grūtām atbildības nastām līdz pašam mūža vakaram.
Kādreiz atnāca kāda sveša kungu ģimene un nometās mūsu muižā uz dzīvi: paši divi ar mazu bērniņu. No saimes cilvēkiem bij līdz tik bērna zīdītāja un viena rokas meita*. Kas viņi bij un kādā ziņā turp nākuši, tas mums, muižas saimei palika nezināms, tik vien varēja nomanīt, ka mūsu kungi neturēja uz viņiem īsti laba prāta, uzņemdami tos, tā sakot, ar nepatikšanu un gandrīz kā piespiesti. Tāpat varēja nomanīt arī to, ka svešie paliks tur, kā saka, pavisam.
Vēlāk sāka izpausties dažādas valodas, kā mūsu kungiem būšot muiža jāatstāj un jāatdod ienācējiem, kuri esot viņas īstie mantinieki, bet tomēr neviens nezināja īstas skaidrības. Pa tam uznāca lieli kara laiki, lūk, mācītāj, tie, kuros mūsējie gribējuši atņemt turkiem svēto zemi, — tie, kurus sauca laikam par Krimas kara laikiem un kuros rādījās zīmes pie debesīm: astes zvaigzne, kāvi un lieli sarkanumi kā asinis*, tā ka nakti bij pavisam bail iet ārā. Tiem bēdu laikiem iesākoties, kuri aizrāva dažu labu mātes auklējumu un vairs neatdeva, ķeizars aizsauca arī pieminēto svešo kungu uz karu, un tad tik vēl mēs dabūjām zināt, ka viņš ir kāds augstāks kara vadonis. Viņa lielmāte palika mājā ar bērnu, bērna zīdītāju un rokas meitu. Es viņas, tās svešās lielmātes, nebiju redzējusi vēl nekad tuvumā, līdz kādreiz izdevās satikties pagalmā. Jau tūliņ man bij brīnums, kādēļ viņa skatās manī tik cieti, tāpat man pašai arī izlikās viņas sejs it kā redzēts, kā mīļš un pazīstams. Tomēr viņa manis neuzbilda, un arī es neiedrošinājos nekā sacīt. Bet taī pašā dienā viņa, laikam izjautājusi no maniem kungiem, kas es esmu, nonākusi lejā, sauc mani pie vārda. Līdzko es dzirdēju viņas laipno valodu, tā arī manas acis tūliņ atdarījās un pazinu, ka šī svešā lielmāte bij tā citreizējā lielkungu meitene, kura, dzīvodama un uzaugdama manas dzimtenes muižā, mani labprāt ieredzēja, un es viņu mīlēju. Ar mani runājot, spīdēja viņas vaigā tas pats prieks, kas senāk, kaut gan citādi viņa bij pēdējā laikā, kamēr laulāts draugs aizgājis, arvienu bēdīga. Ka viņai bij skaidrs, patiess prieks par šo necerēto un negaidīto satikšanos, to es redzēju un ticēju, bet katra mēs priecājāmies par šo satikšanos vairāk, vai es, vai viņa, tas nav man zināms, tik vien varu sacīt, ka prieks bij man arī liels.»
Vājniece drusku atpūtās. «Uz priekšu arvienu šī labā lielmāte ieaicināja mani pie sevis, īsti svētdienās, kad bij vaļa. Tādos brīžos tad pārprasīja par manu dzimteni un turienes muižu, par muižas iedzīvotājiem un pat par visām ievērojamām vietām, kas viņai bijušas tur mīļas. Pārstāstīja arī ko neko par savu dzīvi, bet pie visa varēja nomanīt, ka tā nebij visai priecīga, kaut gan laulības ziņā diezgan laimīga. Turība nebij viņai pēc savas kārtas laikam necik liela un visa dzīve vientulīga — ne tikvien mājā, bet, kā likās, visā pasaulē: bez radiem, bez draugiem. Cik varēja nomanīt, tad tām valodām, kuras melsa, ka līdzšinējiem muižas īpašniekiem būšot jāaiziet un muiža jāatstāj šiem ienācējiem, bij sava taisnība, bet laikam tik tādā ziņā, ka īstai muižas mantiniecei vajadzēšot būt tik viņu meitai, kura gulēja tolaiku vēl šūpulī.
Kādā vakarā šī pati lielmāte Elvīra aicināja mani atkal pie sevis. Viņa bij šoreiz ļoti nemierīga un izbaiļu pilna. Es nedabūju vēl nekā jautāt, kad pati jau sāka stāstīt, ka lielskungs, viņas laulāts draugs, esot karā ievainots, tādēļ gribot doties turp un
atstāt manā glabāšanā savu visdārgāko mantu, tik man tad vajagot no tās vietas atstāties un doties ar visu savu uzticēto mantu uz savu dzimteni, bet, dieva kunga dēļ, nesacīt par to nekā nevienam cilvēkam, tik vien glabāt un kopt kā savu dzīvību. Es iztrūkos par tādu valodu un sacīju: «Žēlīgā lielmāt, es nododos jums ar miesu un dvēseli un sajūtu jūsu bēdas vairāk nekā savas, bet dārgu mantu man nespiežat glabāt. Kur gan lai nabaga sieviešu cilvēks, kam visa klēts kabatā un paspārne brīžam tik apakš dieva debesīm vai zem egles, liek un glabā dārgas mantas?»
«Par to, mīļā Annužiņ, nebēdājies,» viņa atbildēja, asarām līstot. «Tā manta būs tāda, kuru tu mācēsi glabāt labāk nekā tie, kuriem ir stipri dzelzs skapji. Pēc tā dārguma zagļi neraks, bet gan varbūt kāds nāvīgs dzelonis gribēs pēc viņa sniegties, tāpēc tev ar to jāapslēpjas no visiem ļaundariem, kuru, paldies dievam, gan daudz nav. Par paspārni tev nav jābēdājas — par to es gādāšu.»
Kur citam jānāk palīgā, tur es nekad nevarēju un arī neiedrošinājos apcietināt savas sirds, tātad arī šai lielmātei apsolījos dieva vārdā darīt, ko viņa liek, un ņemt pretī, ko dod. Viņa noteica laiku un vietu: pēc divi dienām vakara krēslā ārpus muižas — tur lai noejot pretī, bet lai iztaisoties tā, ka varot doties tūliņ projām un nevajagot vairs iet atpakaļ uz muižu.
Es tūliņ atteicos no kalpošanas kungiem, sacīdama, ka kāda svarīga vajadzība mani aicina atpakaļ uz dzimteni, saliku visas savas pūlītes turpat savā lādē, kuru aizslēdzu un pametu uz bēniņa glabāšanā, līdz kamēr izdosies aizvest. Pēc tam gaidīju lielmātes zināmā vietā un noliktā brīdī. Viņa nāca, atnesa un nodeva man — kas to bij iedomājis! — ar daudz asarām savu meitenīti, savu vienīgo bērnu, piekodinādama aiziet ar viņu un glabāt to tā, ka lai īpaši šās muižas kungi nedabūjot šā darba zināt, bet ticot un domājot, ka viņa aizvedusi bērnu pati sev līdz. Iedeva arī kādu tiesu naudas un solījās sūtīt uz priekšu vairāk, tik lai es atsūtot turpat pie kāda pazīstama cilvēka ziņu, kur uzturoties. Cik ilgi man tas bērns būšot jāglabā, tas neesot noteicams, tik lai glabājot un sargājot viņu kā aci pierē. Pēc tam viņa aizsteidzās atpakaļ uz ceļu, kur stāvēja laikam rati, jo drīz dzirdēju aizbraucam.
Tā man it nedomājot bij uzlikts atkal mātes pienākums un mātes rūpes. Kad paliku viena pati, tad tik sāku sajēgt un apdomāt, cik ļoti dārgu glabājamu, bet nenoglabājamu, sargājamu, bet nenosargājamu mantu esmu uzņēmusies glabāt. Sirds sāka drebēt pie šām domām, bet uzsāktais ceļš bij jāstaigā tāļāk un uzticētais dārgums jāglabā, kā vēlēts. Kādēļ īsti lielmāte Elvīra neveda bērna sev līdz, bet atdeva man, vai tik vien baidīdamās no ceļa grūtībām, vai arī citas kādas lietas dēļ, tas nav man zināms, tik vien viņas rokas meitas stāstīja jau to dienu priekš tam, ka muižas īpašnieki tīkojot laikam pēc tā bērniņa dzīvības, jo tam pēc tiesu nospriedumiem nākoties viņu muiža, ja tik vien dievs liekot izaugt. Var būt, ka lielmāte Elvīra ir tādēļ bijusi piespiesta savu bērnu slēpt un nodot nezināmā glabāšanā, jo, ja pati ņemtu viņu sev līdz, tad, kas zin, muižas īpašnieki varētu sūtīt vēl nogalinātājus pakaļ. Bet, īstas skaidrības nezinot, var cilvēks maldīties un apgrēkoties, turēdams, kas zin, nepatiesi uz citiem ļaunas domas, tādēļ lai viss tas paliek dieva ziņā. Tā nu es pašā šķīdoņas laikā
sāku staigāt ar bērniņu — Lienīti — klēpī uz savu tāļo dzimteni jūrmalā.
Gandrīz pusceļa nogājusi, satikos tīri nejauši šepat Slātavas daļā ar saviem labiem jaunības paziņām Gaitiņiem, kuri nāca šurp uz Irbēniem dzīvot. Gribēdama izrunāties, atgriezos atpakaļ, iegāju viņiem līdz Irbēnos, kur, no tiem labprāt pieņemta, paliku pavisam.
Otrai Irbēnu saimniecei, Oļiņa mātei, kura vēl tagad dzīva, bij toreiz meitiņa Trīnīte, gandrīz tikpat veca kā mana glabājamā Lienīte. Taī pašā vasarā, siena laikā, kādā ļoti karstā pēcpusdienā es, būdama par sētnieci Ilzes vietā, kura arī strādāja siena pļavā, nācu patlaban, aiznesusi strādniekiem pusdienu, mājā atpakaļ, turēdama uz vienas rokas Lienīti, otrā kādu trauku. Oļiņa māte, steigdamās arī uz savu pļavu strādniekiem palīdzēt pielūdza man, lai, ja nākot pērkoņa negaiss, noejot ar savu Lienīti uz viņas māju pie Trīnītes, pie kuras atstājusi gan mazo dēliņu Pēterīti, bet tas esot no pērkoņa bailīgs. Es nebiju izslaukusi gandrīz vēl ne govju, kad jau dzirdēju pērkoni ierūcamies. Tūliņ steidzos, Lienīti paķērusi, uz Oļiņu māju, kurā atradu Trīnīti vienu pašu šūpulī raudam. Pēterītis, kurš arī, zēns, nogāja drīz dieva mierā, aizskrējis, kā vēlāk dzirdēju, pērkonim ierūcoties, tūliņ uz pļavu. Es izņēmu Trīnīti no šūpuļa, gribēdama apmierināt, un ieguldīju Lienīti viņas vietā. Pa kādu brīdi sāka sisties jau lietus piles pie logiem, un piepeši piešķīda pilna istaba uguns līdz ar stipru pērkoņa rūcienu. Malu malas sāka tūliņ degt, un es stāvēju vēl kādus acumirkļus kā apreibusi un nebiju laikam pie pilnas sajēgas, jo nemaz neapķēros, ka manā gādāšanā stāv divi bērni. Pie īstas atmaņas nācu tik tad, kad — gandrīz jau ar degošām drēbēm — biju izskrējusi ārā, nemaz pati nezinādama, kā tas noticies; bet to, ka otrs bērns un turklāt mans glabājamais, man uzticētā Lienīte, bij palikusi degošā mājā šūpulī, to iedomāju tik tad, kad kādu gabalu paskrējušai, lai varētu saukt strādniekus pie glābšanas, sāka bērns klēpī raudāt, bet nevis manas Lienītes balsī, un kad — viņā paskatījusies — ieraudzīju Oļiņa mātes Trīnīti, kura bij palikusi man klēpī kā saņemta un Lienīte šūpulī kā ielikta. Gribēju skriet atpakaļ ar visu spēku, bet, ieraudzīdama māju jau pilnās liesmās, paģību. Kad, lietum līstot, atmodos, tad glābēji sāka jau lasīties kopā un Lienīte nebij vairs glābjama. Ak bēdas, ak briesmas, kādas tur mani pārņēma! Tur palika liesmās tas nenosveramais dārgums, kuru es saņēmu no drebošām rokām, apslacītu ar neskaitāmām karstām asarām.
Ļaunas domas iešāvās man prātā: redzējis neviens netika, ka es bijusi Oļiņu mājā, un zināt neviens nezināja, kā tur man noticis un ko es tur darījusi. Bērns — tāds pats bērns kā mana glabājamā Lienīte, tik drusku savādā apģērbiņā bij man klēpī. Kurš gan varēja nākt uz tām domām, ka tā ir Oļiņa mātes Trīnīte un ka mana Lienīte sadegusi? Kur varēja celties iemesls tā domāt? Oļiņa māte bij gan lūgusi, lai es noietu pie viņas bērna, bet es varēju aizbildināties, ka biju, negaisam ātri uznākot, aizkavējusies. Šās nelabās domas domājot, dzirdēju Oļiņa māti pie degošās mājas vaimanājam un izsamisēšanā kliedzam par savu neglābjamo bērniņu. Jau gribēju griezties atpakaļ un viņai to atdot. Bet ko tad lai saku lielmātei Elvīrai? Kā lai stāstu, ka viņas meitiņa aizgājusi briesmīgā nāvē? Ka es atstājusi to skaisto zelta
bērniņu liesmās? Nē, nē, labāk uzņemos noziegumu nekā tik grūtu atbildi, kas nav atbildama. Labāk lai man paliek grūta atbildība pie dieva nekā pie cilvēkiem. Šī puse šās domas pārvarēja, un es devos projām — projām ar bērnu — ar Oļiņu Trīnīti, pati nezinādama, kurp, bet projām tik no citiem cilvēkiem.
Kad lietus bij jau nostājies, tad es atrados kādā svešā mežā, kur nogurusi pasēdos zem egles un sāku liet asaras, pati gandrīz nezinādama, par ko. Tik kad sāku ieskatīties tuvāk un dziļāk, tad atradu tur daudz smagumus, kuri izspieda man šās asaras. Lienīte, tas mīļais, labais bērniņš, bij jau tad izlaidis liesmās savu mazo dzīvībiņu; Oļiņiem es biju nolaupījusi viņu bērnu, viņu Trīnīti, un iedevusi vēl turklāt to briesmīgo apziņu, ka tā sadegusi līdz ar māju; es biju devusi viņiem iemeslu nepatiesi uz dievu kurnēt un tā pret viņu apgrēkoties; es biju apkrāvusi piepeši savu sirdi ar smagiem noziegumiem — kļuvusi par ļaunu, sodāmu un atmetamu cilvēku — par bērna zagli; man pēc šā uzņemtā ceļa vajadzēja sataisīties grēkot arī uz priekšu — vajadzēja bezdievīgi piekrāpt lielmāti Elvīru un atdot svešu bērnu par viņas Lienīti. Bet, kas zin, vai viņai nevarēja būt pie sava bērna kādas pazīšanas zīmes, kuru pie Trīnītes neatradīs, un tātad nāktu mans daudzkārtīgais grēka darbs gaismā un es neizglābtos pat no laicīgās sodības? Vai tādēļ nebūtu labāk jāatdod Oļiņiem viņu Trīnīte atpakaļ? Bet kā lai to izdaru? Vai viņi neturēs tomēr jau manis tūliņ par blēdnieci un vai neļaunosies, ka esmu uzkrāvusi viņiem veltīgas, bet briesmīgas izbailes, un kā lai rādos priekš lielmātes Elvīras? Oļiņiem būs arī jau pirmās lielākās briesmas, žēlabas un izbailes pārgājušas un ies joprojām mazumā. Tā uz priekšu — atpakaļ domās lauzīdamās, raudādama un vaimanādama, klīdu pa mežiem līdz pašam vakaram, kur pēdīgi tomēr apskaitīju iet mājā, lai nesaceltu mājniekiem kādu ļaunu domu vai vismazāk rūpes. Otrā dienā, aizbildinādamās, ka vakarējie notikumi lauž tik ļoti manu sirdi — kas gan bij tiešām tiesa —, bet citādā ziņā — ka gribu apmierināšanās dēļ iet un palikt kādu laiciņu savā vecā vietā, ko arī darīju, bet, zināms, īsti tik tādēļ, lai Trīnīte, kā daždien augots bērns, dabūtu pārvērsties un nebūtu vairs pazīstama, tāpat arī lai varētu apklaušināt, vai lielmāte Elvīra pārnākusi, un, ja ne, tad atstāt ziņu, kur mana dzīves vieta, kā arī likt atvest savas mantiņas uz Irbēniem. Tikpat no lielmātes, kā no viņas lielkunga nebij nekādas vēsts un nav līdz šai pašai dienai, kaut gan esmu klaušinājusi bez mitēšanās.
Mājā pārnākusi, gribēju gan visā spēkā Trīnīti Oļiņiem atdot un visu izteikt, lai atsvabinātu sirdi jel no viena un turklāt no tīša grēka, bet, redzēdama, cik lielas mokas Oļiņa māte bij viņas dēļ izcietusi un vēl cieta, — vairs nevarēju iedrošināties tāda soļa spert, turklāt man bij bail arī no laicīgas sodības. Tā tas vilkās arvienu tāļāk un tāļāk — līdz šai pašai stundai. Oļiņiem viņa sāka ar laiku iziet no prāta, bet man nekad. Gan gribēju šo grēku dzēst, deldēt, Oļiņiem meitiņas trūkumu atlīdzināt un sevi apmierināt ar to, ka nodevu Lienīti jau bērna gados Oļiņiem par audzēkni un it kā meitas vietā, atdodama līdz ar to visu zināšanu un gādāšanu par viņu, bet velti — velti! Ar vārdu sakot, nekas nespēja man šo sirds grūtību atņemt, apakš kurām esmu cietusi neizsakāmi daudz. Lai dievs dotu, ka tas būtu izdevies šaī pēdējā dzīvības brīdī caur šo izstāstīšanu, uz kuru es biju sataisījusies
ilgi un lūgusi vēl pēdējās dienās spēku no dieva, ko viņš arī man žēlīgi novēlēja. Lai tad arī dievs dod, ka caur šo pavieglinātos mans pēdējais šās dzīvības solis, mūžībā ieejot.»
«Mīļā bēdu māsa!» mācītājs sacīja. «Dievs savas piedošanas žēlastības neliedz nevienam, un tici droši, ka viņš to novēlēs arī tev.»
«Paldies, mīļais mācītāj, simtkārt par dārgu iepriecināšanu,» Annuža, sirdī kustināta, atbildēja. «Es sajūtu arī pati tūliņ vieglumu. Kas man būtu vēl tāļāk ko sacīt un stāstīt, to jūs jau zināt un varat saprast paši. Jūs zināt, ka Oļiņu mājā priekš kādiem divdesmit pieciem gadiem nav vis sadegusi viņu meitiņa Trīnīte, bet lielmātes Elvīras meitiņa Lienīte jeb — jūs paši, mācītājs, zināt skaidrāk, kā viņu sauc pilnā vārdā pēc tās zīmes, kura bij pielikta tam bērniņam klāt.»
«Helene Margarethe fon Staufenmuth,» mācītājs viņai piepalīdzēja.
«Nu jā, jūs zināt, ka tā ir sadegusi un dzīva palikusi Oļiņu meitiņa Trīnīte. Jūs zināt, ka nožēlojamā Liena, kurai bij manu grēku dēļ tik grūts mūžs un tik nelaimīgs gals, nebij vis no dzimšanas Liena, lielmātes Elvīras meita, bet Trīne Oļiņ — Irbēnu saimnieku Oļiņu miesīgs bērns un ka Anniņa, tās Trīnes un Kaspara Gaitiņa meita, kura iet tagad jau par ganu, pelnīdama sev ziemai skolas pārtiku, ir Jēkaba un Mades Oļiņu meitas meita, un ka viņai, šai Anniņai, ir mātes māte, tagadējā Irbēnu saimniece, vēl dzīva. Visvairāk manu sirdi spieda un vēl spiež tas, ka caur manu noziegumu ir Oļiņa māte nezinādama noziegusies tik grūti pie sava bērna, pie savas meitas Trīnes, kuru viņa tur vēl šodien par sadegušu šūpulī līdz ar dzīvojamo māju. Oļiņa māte, meklēdama netaisna laicīga labuma, spieda savu bērnu iziet pret prātu pie nemīlējama cilvēka un piespieda viņu caur to aiziet slepen un salaulāties ar to, kuru mīlēja; Oļiņa māte izdzina pēc tam ar negodu savu bērnu no mājas, kad nelaimīgais liktenis spieda viņu meklēt tur jel apmierināšanas; Oļiņa māte iedzina caur to pati savu bērnu ārprātā un nāvē; Oļiņa māte nolādēja savu bērnu ar briesmīgiem lāstiem; Oļiņa māte liedza atriebšanās ļaunumā savam nabaga nelaimīgam bērnam pat iesvētītu kapa vietu. Toreiz bij mana sirds tā pārņemta, ka gribēju jau gandrīz izstāstīt visā ļaužu pulkā šo lietu, lai notiek ar pašu, kas notikdams, bet dievs vien laikam vēl savaldīja manu prātu. Izstāstāt, mīļais mācītāj, šo manu briesmīgo noslēpumu pēc manas nāves Oļiņa mātei un lūdzat manā vietā no viņas piedošanas, izstāstāt arī Anniņai, kad nāk prāta gados, ja dievs uztur žēlīgi līdz tam laikam vēl jūsu acis platas. No Oļiņa tēva, kurš jau dieva priekšā, es pati lūgšos ar asarām žēlastības un piedošanas debesīs. Ja nāktu no lielmātes Elvīras vai no viņas laulāta drauga vēl kāda taujāšana par viņu bērnu, tad lūdzu to izstāstīt un pieminēt, lai viņi netiesā manis bargi savā prātā, jo neuzticīga neesmu gribējusi būt, bet nelaimīgi ir bijuši mani ceļi šaī pasaulē. Tomēr es ceru atrast arī viņus Tā tēva valstībā, kur viņi auklē sava mīļā bērniņa šķīsto dvēselīti.»
Kad mācītājs bij apsolījies izdarīt visu pēc vājnieces vēlēšanās, tad viņa atņēmās vēlreiz uz runāšanu: «Vispēdīgi lūdzu jums, manas dvēseles iepriecinātājam, vēl šo lietu, kura stāv man ļoti tuvu pie sirds: Anniņa paliek tagad bez neviena gādnieka, bez
neviena kopēja, kā uz klaja lauka. Nezinu arī, vai Oļiņa māte gribēs viņu pieņemt par savas meitas meitu vai ne, tāpēc paliekat jūs, mācītāj, šai mīļai bārenītei, kuru es gribētu labprāt vēlreiz redzēt, tēva vietā. Savu uzturu, kā pieminēju, viņa sāk jau nopelnīt pati, un varbūt tā nezināmā eņģeļa roka, kura ir pasniegusi viņai ik gadus caur jums savas dāvanas, nepaīsināsies arī uz priekšu, tādēļ mans prāts rūpējas jo vairāk par to, lai šis bērns uzaugtu un dzīvotu tik dievam par godu.»
«Šās bēdas un rūpes tu, mīļā ceļiniece, vari nokratīt pavisam,» mācītājs viņu apmierināja. «Par šo lietu es gribēju patlaban runāt un teikt, ka esmu apņēmies jau savā prātā darīt to, ko tu patlaban lūdzi. Tāpat varu paziņot arī to, ka tā pieminētā eņģeļa roka – kaut gan tā arī pieder tik vien grēcīgam cilvēkam — nav nebūt paīsinājusies, bet atdarījusies vēl pilnīgāk. Nesen tas pats cilvēks, kurš sūtīja līdz šim ik gadus Anniņai divdesmit pieci rubļi, atsūtīja tagad man priekš viņas pieci simti rubļu, kurus nodošu uz augļiem, caur ko ienāks Anniņai par labu joprojām divdesmit pieci rubļi par gadu, un pats naudas krājums paliks neaizskarts uz priekšdienām. Tagad es zinu un varu pasacīt arī tev tā cilvēka vārdu, kas piesūtīja šo naudu: viņš ir citreizējais Slātavas melderis Šrekhubers, un tā nauda esot Anniņai atlīdzinājums par netaisni noņemtu tēva māju.»
«Šrekhubers?!» Annuža brīnojas. «Bet ļaudis sauca to cilvēku par neticīgu.»
«Jā gan,» mācītājs atbildēja. «Bet arī neticīgiem cilvēkiem ir daudzkārt labi darbi un tuvāku mīlestība.»
«Tiesa, tiesa, mācītāj, mēs sodām daudzkārt citus aplam ar saviem vārdiem, bet paši nedarām nekā. Paldies simtkārt tam mīļam devējam, un dievs lai viņu svētī tikpat laicīgi, kā mūžīgi. Tagad nu mana sirds ir apmierināta un atvieglināta, kaut tik vien atskanētu tas dārgais vārds: «leej Tava Kunga priekā!» — kaut gan neapzinos viņa nopelnījusi.» Še Annuža apklusa un arī viņas spēki bij izsīkuši pagalam, it kā kad tie būtu uztaupīti taisni tik priekš šās vajadzības, lai varētu izstāstīt, kas stāstāms.
Saimniece, kura bij jau ienākusi, sāka sataisīt vājnieci pieklājīgi uz Kristus svētu mielastu. Mācītājs izgāja ārā, lai varētu atspirdzināties skaidrā, jaukā vasaras gaisā. Saule bij vēl priekšpusdienas pusē un sildīja mīlīgi zemi. Mācītājs, uz spieķa atspiezdamies, staigāja gar kuplu rudzu lauku, pārdomādams savā prātā visu, ko patlaban dzirdējis, līdz nāca ziņa, ka vājniece esot sataisījusies baudīt svēto debesu dāvanu.
Annuža bij iespiedusies ar savu likteni mācītājam dziļi sirdī, un tas apņēmās viņu apraudzīt un iepriecināt ik dienas. Otrā dienā nogājis, atrada vājnieci gandrīz drusku spirgtāku, bet trešā — patlaban nogājušu mūžīgā mierā un guļam klusu savā nabadzīgā guļu vietā, pie kuras stāvēja saimniece un daži citi ciema ļaudis.
Mācītājs noturēja īsus, pieklājīgus dieva vārdus, un visi palika vēl mierīgi, it kā negribēdami neviens traucēt šā savādā klusuma un šķirties no svētām domām, tik daža dziļa nopūta izlauzās no vienām un otrām krūtīm. Te piepeši dzirdēja klaudzinām pie durvīm, un atskanēja jauka un jautra bērna balss:
«Veco krustmāt, atmini, ko es tev nesu!»
Neviens nesaprata vēl, ko atbildēt, kad jau durvis atdarījās un ieskrēja Anniņa jautrā vaigā un turēdama kaut ko apakš
lakatiņa. Viņa bij padarījusi veikļi savus dienvidu darbus, atprasījusies saimniecei, lai atļauj iet un apraudzīt veco krustmāti, kuru mīlēja vairāk par visu. Ienākusi un ieraudzījusi pirtiņā tik daudz cilvēku kā nekad un to vidū arī mācītāju, viņa iztrūkās, un jautrums bij piepeši izzudis no sejas. Viņa skatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, līdz ieraudzīja veco krustmāti guļam mierīgi ar saliktām rokām un aizdarītām acīm. Anniņas rociņa, kuru turēja apakš lakatiņa, izslīdēja, un no tās izkrita maza krūzīte ar zemeņu ogām, kuras bij salasījusi ganos vecai krustmātei.
«Nomirusi! Nomirusi! Vai, vai!» viņa, rociņas laudzīdama, izsaucās. Tad nokrita pie vecās krustmātes ceļos, apkampa viņu, it kā gribēdama uzcelt, glaudīja tai pieri, vaigus un rokas, raudādama turklāt tik gaužām asarām, ka gandrīz neviens no klātesošiem nespēja atturēt savu asaru. Arī vecam mācītājam noritēja dažas pār mīļiem grumbu vaigiem. Viņš saņēma Anniņu pie rociņas un runāja: «Apmierinājies, bērniņ! Lai dus vecā krustmāte! Viņa ir dzīvojusi diezgan nomodā. Par tevi gribam gādāt mēs, citi cilvēki, kā spēdami, bet jo vairāk tas, par kuru vecā krustmāte būs tev jau diezgan stāstījusi, tas.» Še mācītājs rādīja ar otru roku uz augšu.
Kas zvaigznes gaisos stāda, Kas saulei ceļu spriež, Lai tas par tevi gādā, Kad bēdas tevi spiež.