Stāsts iz klaušu laikiem
“Bija gan, tas bija gan vīrs!” Tā vēl tagad vecie ļaudis domīgi pakrata galvu kad ienāk runā par veco pilskungu. „Tas bija gan bargs kungs! Lai Dievs pasarg', kam bija jāiet viņam priekš vaiga.” Tur veciem ļaudīm tīri taisnība, pret viņiem vecais pilskungs gan nebija visai laipns. Viņos klausības laikos gan maz gadījās lēnu, labu kungu, bet tik bargu un ātru neviens vairs cita neatmin. Nav daudz vecu vīru tanī pagastā, kuri nebūtu no viņa dabūjuši pērienu, un kādu pliķi pa ausi no viņa dabūjis gandrīz katrs.
Maizes zemītē Kurzemē, D. apriņķī, bija par pilskungu Z., muižnieks iz vecu vecās Kurzemes muižnieku cilts. Tā kā toreiz visas tiesas un valdības iestādes atradās tikai vietējo muižnieku rokās, tad saprotams no kontroles nevienam nebija daudz ko baidīties, varēja jau ierēdnis padarīt kādu reiz lielāko nepareizību, bez ka viņam bija jābīstas, ka par to tiks saukts pie atbildības. Katrs valdīja un tiesāja pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Bija arī vīri, kas negrozāma rakstura būdami, tas ir, kas, kaut gan viņiem bija rokā liela vara, tomēr prata sevi valdīt un arī iespēja turēties taisnības robežās. Bet Z. diemžēl nepiederēja pie šiem. Par katru mazāko nieku viņu varēja aizņemt dusmas, un šādā brīdī viņš dažreiz nepareizi izlietoja savu varu, kaut gan dažā vietā viņa spriedums bija pareizs un pēriens aizsniedza arī vainīgo.
Kā jau minēts, viņš bija no dabas ātrs un pārsteidzīgs, ne vien tad, kad viņam bija darīšana ar zemniekiem, bet viņš iepinās arī personīgās ķildās
ar muižniekiem, kuras tad tapa izšķirtas ar divkauju. Tādā kārtā viņš neskaitāmas reizes bija stāvējis priekš uguns un nāvei skatījies acīs un dažreiz vieglprātīgi noraidījis savu pretinieku uz viņu pasauli, bet dažreiz arī pats tapis nāvīgi ievainots. Kādā divkaujā viņš tikko nepazaudēja degunu, jo ienaidnieka lode bija to dragājusi. Gan ārstu izmanīgā rīkošanās to atkal sadziedēja, bet tas palika līks un greizs, vaigs rētains un nejauks.
Caur to tad arī viņa izskats bija bargs un briesmīgs, tā kā zemniekiem viņu jau ieraugot vien, bailes uznāca, un kam bija jāiet viņa priekšā, tam sirds trīcēja vien. Ar zemniekiem runādams, viņš sevi dēvēja par veco pilskungu, un šo vārdu ļaudis viņam labprāt novēlēja, lai gan ne labprāt neviens no viņa nerunāja, jo : piemini vilku, te vilks klāt. No viņa it visi bijās, tiklab saimnieki, kā kalpi un pat gani, kas ceļmalā ganīja lopus, iebēdza krūmos, kad ieraudzīja veco pilskungu pa ceļu braucam.
Pret dažiem, kas prata viņa labprātību iegūt, viņš izturējās mēreni laipni. Tādiem viņš ļāva mierīgi izstāstīt savas lietas un izsprieda viņiem ātru tiesu; bet vai tam! kas nebija cieši turējies pie patiesības un tikai drusku melojis. Tad nekādi kukuļi nespēja aizsargāt vainīgo pret viņa bardzību, un dažs labs taisni tur, kur domāja dabūt taisnību, dabūja pliķus vai pērienu.
Lai pavairotu savus ienākumus, vecais pilskungs turēja vairākas kroņa muižas uz nomu; tā tad viņam
bija pašam arī savi pagasta ļaudis. Tur, tāpat kā citos pagastos, tanī laikā daži saimnieki bija stipri pārtikuši vai bagāti, bet citi atkal tik tukši, ka dažreiz nebija pat ne maizes kumosiņa ko ēst. Tas nāca no tā, kā tiem saimniekiem, kas atradās tuvāk pie muižas, daudz vieglāki bija noklausīt muižu gaitas, nekā tādiem, kam mājas bija verstēm vai jūdzēm attāļu. Tur ļaudīm liels laiks pārgāja ar iešanu un braukšanu, tur gandrīz visiem māju ļaudīm pietika ar muižu darbiem vien, un viņi tikai zagšus varēja pietikt pie pašu darbiem.
Tādās attālākās mājās saimnieks arī ilgāki nevarēja izturēt, kā gadu un kad izputēja, tad muižas valde apskatījās pēc kāda turīgāka kalpa, ko tad tur ielika par saimnieku. Ar labu prātu neviens nebija piedabūjams tādās mājās ieiet, jo katrs zināja, ka viņa nabadzība gada laikā izputēs; bet ko muiža bija izraudzījusi par upuri, tam vajadzēja mierīgi paklausīt, un ja kas spirinājās, to lika atsaukt uz muižu un nopērt; pēc tā tad viņam bija jāuzņem grūtā saimnieka gaita.
Tiešām labi un jauki laiki bija tā sauktajām vagaru mājām. To saimnieki izpildīja muižā vagaru amatu, par ko dabūja mājas par algu. Tām mājām muižai nebija jāklausa, tās turpretim dabūja no muižas drīzāk vēl pabalstu, jo kurš saimnieks tad labprāt nepaklausītu vagara tēvam, kam muižā visa darīšana. Tādi vagarī bija ļoti lepni un bargi vīri, viņi līdz ar veco pilskungu veciem ļaudīm palikuši atmiņā.
Tanīs laikos mūsu tēvi gan nebūs daudz zinājuši no tādas kārtības, ka braucot ceļš jāgriež pa labu roku. Ka tas taptu ievērots un darīts, uz to vecais pilskungs cieši lūkoja, it īpaši ka kungiem un vāciešiem ceļš taptu dots. Viņš braukāja gan pazīts, gan nepazīts pa lielceļiem, kur tad ļaudis dabūja no viņa daudz pēriena. Tad vēl kas: viņš bija dabūjis zināt, ka ļaudis krogos spēlē kārtis uz naudu, lai gan viņš visiem krodziniekiem bija cieši aizliedzis to atļaut, bet tomēr viņam nekad vēl nebija izdevies pienākt
vainīgos. Bet pieķert kādu viņš tomēr gribēja. Tādēļ viņš neapnicis medīja pēc trumpotājiem, uzbruka krogiem nakts laikā, vai atkal parādījās piepēži tur, kur to ne domāt nedomāja, bet visi viņa pūliņi palika bez sekmēm. Pat algas, ko viņš izsolīja uz trumpmaņu galvām, nelīdzēja nekā.
„Čipu, Čipu, ej apsauc suņus, lai nesaplēš ciemiņu! Vai Dieviņ, kā nu skrej virsū. Se, maitas, vai nebūsiet mierīgi!” tā sauca kāda astoņpadsmit gadus veca slaiki noaugusi jaunava ar koši dzelteniem matiem.
„Pakan, Duksi, sū, sū, sū!” puika laidās pulkā: „se būdā, se! Vai kauna nemaz nav, skrien tīri virsū cilvēkam. Se, vai neiesi prom! Nāciet tikai droši, kad māju cilvēks klāt, tad jau nekodīs,” puika mierināja nācēju un suņi, dabūjuši bārienu, astes nolaiduši, laidās projām.
„Ta tad neganti suņi, kā vieni zvēri; skrien vai caur koku cauri,” nācēja sieva pukojās, ko cūkgans Čipelis pazina par pārnovada Čību, kas dzīvoja Silēnos.
„Ā,Čība!” viņš draudzīgi iesaucās. „Vai gan nāciet talkās lūgt!”
„Ja, Čipiņ, nācu lūgt jūs' ļaudis mēslu talkā. Mums rītā brauks muižā mēslus vest. Vai paši mājās?”
„Pats gan būs aizgājis dienasvidu gulēt, bet pati slauc laidarā govis. Bet āre, kur jau ir saimnieku Luze, kas mani sūtīja jums pretim, apsaukt suņus.”
„Kur tad nu, Čība, pašā dienas vidū?” Luze apsveica talkās lūdzēju. „Tikko suņi jūs nesaplēsa, tāpat kā žīdam vakar iekrita lielos. Man jau tīri metās bail.”
„Nu, nu, vai tad nu apēdīs dzīvu cilvēku. Kā nu būs, Luzīt, vai nāksi rītu talkās mēslus ārdīt? Vai tēvs laidīs arī kādus braucējus?”
Patlaban kā Sproģu saimniece nāca no laidara ar piena slauceni. Čipelis bija jau viņai pavēstījis, ka Silēnu Čība atnākusi talkās lūgt.
„Labdien, Sproģu māt', vai gaidījāt ciemiņu?” Čība uzrunāja saimnieci. „Te jau nu kaulējos ar Luzīti, lai nāk talkās. Kā nu būs, vai nebūšu velti nākusi?”
„Vai lielas talkas taisīsiet? Vai kāvuši arī ko esat?”
„Vakar jau nogāzām divus brangus pussuķus un šodien saimniece solīja vēl kaut kādus trīs appīļus. Jāteic, ko tad cels ļaudīm priekšā, kad nebūs. Ir alu vecais saimnieks brūvē, pirmā misa jau norūgusi. Ēšana un dzeršana jau būs kā pa dzīrām. Baltu maizi jau šorīt pacepām; te arī jums atnesu kādu kukuli. Maizīte gan laba, bet rauga par maz klāt.” To teikdama, Čība gaidīja, kādu spriedumu Sproģiene dos. Šī pārlauza karašiņu, sniedza pusi Luzītei un otru pusi pati vērīgi smeķēdama, atbildēja dāvinātājai:
„Laba, laba maizīte, Čībiņ, laba, kad tikai tāda būtu nomirstot. lesim nu iekšā, tāpat jau nu nebūsi turējusi launagu, lai nu man gan nav liela cieņa, tad tāpat jau uzkodīsi kādu kumosu.”
„Manis dēļ jau nepūlējaties, no mājām nākdama
brangi paēdu,” Čība teica, bet patiesībā viņai tāds uzaicinājums bija īsti pa prātam. Tas bija viņai par godu, ka varēs pateikt mājās, ar ko Sproģu māte viņu cienājusi, un nebūs vis jāsaka: „Cienāja gan, bet ēst nedeva.”
Otrām kārtām viņai arī bija vēl pavisam cits uzdevums, nekā talkās lūgt. Sproģu Luze patlaban kā bija uzplaukusi par daiļu jaunavu, tāpat viņai bija slava kā čaklai strādniecei. Daudz puišu bija jau uz viņu metuši savas acis, it īpaši turīgo saimnieku dēli, bet vecais Sproģis, par nelaimi, nepiederēja pie bagātajiem saimniekiem. Tikai pateicoties savas saimnieces uzcītībai, viņš vēl varēja būt Sproģos par saimnieku, jo bija labs kroga brālis un trumpmanis. Saimniece vien turēja viņu vēl uz kājām, cik nu varēja, rīkodamās viņa darbos. Vagars viņu nevarēja ieraudzīt ne acu galā. Sproģi bija tīri palaba vieta, un vagars gribēja tanīs ielikt savu brāli par saimnieku, tiklīdz kā Sproģis izputēs; bet uz to viņš gaidīja jau dažus gadus, jo tagadējais saimnieks vēl arvienu turējās. Arī vecajam pilskungam viņš to bija smalki nosūdzējis, tā ka šis bija jau daudzreiz izteicies, ka šo „žorku un unsvatu” vajadzētu izlikt no mājām. Tomēr viņam nebija nekāda iemesla to darīt, kamēr Sproģis pareizi noklausīja muižas gaitas, lai gan tas viņam grūti nācās, bet saimniece visiem spēkiem rūpējās, ka tas taptu izdarīts. Tā tad Sproģis stāvēja uz pusratā, bet vēl arvienu turējās.
Bērzāju saimnieka dēls no pārnovada kādā talkā bija saredzējies ar Sproģu Luzi, un šim viņas iznešanās bija ļoti patikusi, tādēļ viņš tīkoja ar viņu vēl biežāki satikties. Čība pazina viņu tikpat labi, kā Luzi; viņš bija krietns puika un mācēja arī Čībai dot goda vārdu, viņu lūgdams, lai šī esot viņu savedēja, un apsolīja, ka viņu nekad neaizmirsīšot. Viņš bija teicis, ka tikai tad būšot Silēnu talkā, kad Sproģu Luze arī tur ieradīšoties.
Kamēr Sproģiene raudzīja cieņu, Čībai bija vaļā tuvāk patriekties ar Luzi.
„Mīļā Luzīt,” viņa stāstīja, „tev jau nu visādā ziņā jānāk uz talku. Tu dzirdi, saimnieka brālis, muzikants, ar savu bangu uzspēlēs pēc talkas, tad jau nu jaunie ļaudis varēs gan papriecāties, un tu zini, Bērzāju Indriķis ir tikpat knašs barā, kā pie danča,” viņa nozīmīgi piemetināja.
„Bērzāju Indriķis!” Luzīte nosarkdama atbildēja. „Vai tad viņš arī tur būs?”
„Būs, būs, kā tad viņš nu nebūs, ” Čība turpināja, uznākusi uz īsto valodu. „Pa liekam jau brašs cilvēks šis Bērzāju Indriķis. Meitas jau krīt uz viņu skaidri kā negudras, bet viņš tikai tin tās ap pirkstiem. Māk teikt: nav mana īstā.”
„Būs jau laikam nolūkojies,” Luzīte piebilda. „Bagātiem saimnieku dēliem jau viegli tikt pie līgaviņas.” Viņas vaigu sārtums mainījās.
„Tāpat jau nu, cālīt, laiks ir, ka apskatās.” Čība pie tā noklepojās, viņa nezināja, kā lietu vest tālāk. Tad viņa paliecās Luzītei pie auss un iečukstēja:
„Indriķis tevi grib, Luzīt.”
Luzīte tapa kā ar ūdeni aplieta. Nokaunējusies viņa nedrīkstēja vairs ne acis pacelt uz Čību. „Kur gan māte paliek?” viņa sajukusi iesaucās, un iekam Čība paspēja viņu aizturēt, bija jau laukā no istabas.
Indriķis viņu gribot, tā Čība viņai nupat bija stāstījusi — vai tā varētu gan būt taisnība? Indriķis, šis staltais puisis, ko viņa it labi jau pazina, šis būtu
viņu izredzējies! To viņa ar savām ausīm bija dzirdējusi. Bet tā jau varbūt nemaz nav taisnība, varbūt, ka Čība pļāpā niekus; tādas sievas jau daudzreiz mēdz to darīt. — Tā Luzīte domāja pie sevis.— Un ja tā būtu taisnība, cik laimīga viņa tad justos! Viņai bija vēl diezgan saldu atmiņu no tās talkas, kur viņa iepazinās ar Indriķi. Tas bija pērn pa rudzu laiku Laplejās. Tur Luzītei krita Indriķa baru siet; baru izgājis, viņš arvienu lūkoja viņai palīdzēt pie siešanas, jebšu gan viņai maz vajadzēja viņa palīga, jo pati diezgan pasteidzās ar savu darbu. Viņš arī neizgāja uz plēšanos, kā citi puiši; viņš pat viņu nemaz neaiztika. Un kad vēlāk kāds puisis viņu bija saķēris, Indriķis viņu atsvabināja no tā. Vēlāk viņi abi, kambarī kopā sēdēdami, prātīgi pārrunāja šo, to; viņa manīja gan, ka Indriķis gribēja viņai ko teikt, bet nevarēja. Tikai viņa zilas acis viņu it savādi uzlūkoja. — Tās bija jaukas atmiņas.
Māte, paraudzījusi cieņas, gribēja iet pie viešņas, bet pirms uzmeklēja Luzīti un mudināja šo, lai izlaižot ganus jo dienas vidus laiks bija jau pagalam.
„Ēd nu, Čībiņ, kas man pie rokas,” viņa skubināja viešņu, uzlikdama uz galda dzeltenu siera gabalu un sviesta trauku. „Kāda jau nu tā cieņa ir, tādu ņem par labu.”
„Vai, memmīt, ko nu manis dēļ tā pūlējieties,” Čība teica, „man jau nemaz negribas ēst.”
„Nu, nu, nāves zāles jau nav, cik sirds ņem pretīm, tik iekod.”
Čība paklausīja. Ēzdama viņa apskatīja vienu vai otru lietu un ielaidās par to ar Sproģieni valodās. Viņa bija veikla triecēja, un ātri vien uzgrieza valodu uz Luzīti. Pie tā viņa uzslavēja šo par brašu, mudīgu meiču.
„Tik jau nu man tā prieka pasaulē ir, kā tas vienīgais bērns,” Sproģiene atbildēja, „bet tās jau manas bēdas, ka nezinu, kas ar viņu būs turpmāk. Nemaz jau nezinām, cik ilgi varēsim turēt savas būdas, jo vagars iekodies iekš mums, tikpat kā suns.
Ko lai nu dara, kad otras puses nemaz nav, — vairāk nezin, kā dauzīties pa krogiem, dzert un trumpot. Viss, viss stāv uz manu galvu, kur lai es to varu!” viņa izslaucīja asaru no acs.
„Vai tad nu Luzītes laime būs iekritusi ūdenī,” Čība atteica pēc kāda brīža: „kad jūs viņu izlaižiet pie vīra, tad jau jums maz bēdas. Lai nāk, lai ņem mājas, izputēs, kā dažs labs jau izputējis. Vai nu domā, ka varēs tā dzīvot, kā vagara mājās!”
„Žēl jau nu būtu gan, atstāt savu tēvu tēvu vietiņu, bet kad vīrs dzērājs, ko lai dara. Šorīt pārnāca piedzēries, kā miets un vēl tagad nav izgulējis dullumu. Ak tu manu bēdu dienu!”
„Gan jau Dieviņš palīdzēs,” Čība mierināja.
Ārā suņi neganti plēsa. Sproģiene izgāja skatīties, kas par nācēju. Tas bija boznieks. Ar savu resno bozi viņš kāvās gan sparīgi ar suņiem, bet šie viņu jau no laikiem bija ienīduši un būtu viņam sakoduši lielus, ja saimniece nebūtu apsaukusi.
„Velns, kam turiet tādus zvērus!” boznieks sapīcis iesaucās; te jau cilvēks nevar ēnoties. Lai tikai būtu man iekoduši, gan tad būtu redzējuši! Tāds nieka saimnieķelis turēs tik niknus suņus!”
„Boze jau rokā ir, vai nevarī gaiņāties ?” Sproģiene skarbi atsauca. „Zini, ka mājas bez suņu nav, un kam savs labums, tam tas arī jāsargā.”
„Vai redzēji, kur gudriniece! Kas šai kāds liels labums? Priekš kam tad gan turi suņus, vai laikam te kādi zagļi nāks? Nu, tie no šejienes gan daudz neaiznestu.”
„Tavu padomu jau neprasīs! Vēl te esmu saimniece, daru, kā gribu. Skauģis jau tikpat kā zaglis.”
„Vēl te esmu saimniece!” boznieks mēdījās. „Kas tad tu par saimnieci, kad darbiniekiem nevarī iedot pavalga, kā pienākās. Un vagara tētim ar Sproģu ļaudīm vien darīšana; te ļaudis sūdz, ka maizes pamaz, te atkal ka putra nav aiztaisīta.”
„Tāds tu esi, tāds tavs vagars, bet vēl nekad Sproģu ļaudis neesat ēdinājuši. Kad maizes trūkst,
zin atrast mājas, Sproģi jau nav tautu zemē! Bet ko nu mani lacini, teic savu darīšanu un ej savu ceļu.”
Boznieks drusku sakaunējās. Viņš bija liels vagara piekritējs un Sproģu skauģis. Tādēļ vagars viņu mūžīgi turēja par boznieku un tos, kam krita turēt bozes, lika pie darbiem.
„Jābrauc uz trīs dienas reižu pie meža tīrīšanas,” viņš ziņoja. „Cieta ziņa, bez atraušanās.”
„Pašā lielajā darba laikā,” Sproģiene noņurdēja; „māki nu izpildīt kungu gaitas.”
„Nu, kad jau tu nevarēsi, gan jaunais saimnieks izpildīs!” boznieks, sapratis viņas vārdus, spītīgi iesaucās. „Tu jau tā kā tā ilgi neķēbarosi, un Sproģi nāks laba vīra rokās, kam savi prāvi sūdāji un maizes, kā pelavas. Kad jau gribi sūtīt pie mežu tīrīšanas, tad tas tīri velti. Dzird ļaudis runājam, ka vecais pilskungs nodomājis Sproģus atdot vagara brālim. Tīri jau par apsmieklu, kā Sproģis strādā muižas darbus, un cik dzīšanas paliek, ko viņš neizpilda. Kā tad tas lai nenāk pilskungam ausīs. Tāpat viņa izgājušās ziemas niķis ar tiem celmiem kungam tapis zināms, par ko šis tā saskaities, kā lādējis: „plukter deivel!”
„Ne cits priekš Sproģa arīs novadus, ne cits priekš viņa braucis šķūtīs; un ko tagad ļaudis melš, to jau melsa pērn šādu laiku. Nav tava bēda, ka Sproģis atstās mēslu laikā mājas, drīzi pienāks Jēkaupi, kur dabūs jaunu maizi.”
„Kā tad izvedīsi muižas mēslus un uzarsi papuves, kad jau tagad zirgi krīt pār ilksi !” boznieks iekarsa. „Tur jau nu gan vai dzegūze aizdziedās!”
„Ej jel nu, suns, projām, ej!” Sproģiene pārāk aizkaitināta iesāka lamāt boznieku. „Būs man tev, skauģa kukulim, rakstīt uz deguna, kā varēšu izpildīt gaitas? Talkas turēšu, tad padarīšu ! Būtu jau gan vagara brālim labi, uzņemt mājas pilnas pie druvas, bet lai jau vēl nedrāž iesmu, kad putnis mežā!”
Čība, izdzirdējusi, ka Sproģiene baras, iznāca sētā, un boznieks, dabūjis labu degunu, aizgāja kaudamies ar suņiem.
„Redz, Čībiņ, kāds skauģa kukulis! Skauž vai acis no pieres ārā. Ko šis atnācis manās mājās lacināt manu ēdienu un manu dzīvi! Vai gan citi tāpat neēd kunga maizi?”
„Ko nu tas! Vagaram liels iztapoņa. Kā maizi ēd, tā dziesma jādzied, vai tad nu neziniet. Bet kā nu būs ar manu nākšanu? Ko tad pašiem atteikšu?”
„Dod Silēnu pašiem daudz labas dienas, bet sūtīt talceniekus jau nu gan nevaram. Tu zini, mūsu zirdziņi vāji, nodzīti, kā nu rādīsies svešos ļaudīs kā par apsmieklu! Skaidri jau nu žēl, Silēni cik reižu mums paklausījuši, bet ko lai dara, kad tevi dzen uz trīs dienas reižu pie meža tīrīšanas. Ja nu ārdītāju vēl vajaga, tad jau Luze ar māju meitu var iet.”
„Kā tad nu bez vajadzības, ir jau pašai noder palīgs pie kopas, kad visi pie darba. Tārpiņus tāpat jau nu vels, kas nu! Luzīte jau var nākt.”
„Luze, Luze!” saimniece sauca, „nāc, palaid Čību no suņiem. Rītu tev, meitiņ', arī jāiet talkā. Nu ar Dievu. Čībiņ', ar Dievu, man jāiet piedomāt, kā ļaudis pavadīt uz ceļu, ko bāzt kulē.”
„Ar Dievu, Sproģu māt'!” Čība atvadījās un aizgāja ar Luzīti pa gatvu projām.
Sproģiene noskatījās viņām pakaļ, tad iegāja istabā, jo atminējās, kā pats vēl guļ.”
„Vadzi' saimniek', celies nu augšā!” viņa šo modināja. „Guļ skaidri bez šūpošanas. Ļaudis jāsūta uz mežu, un siļķītes nevienas nav mājā.”
„Tev par to zināms nav bēda,” viņa sāka pēc brītiņa pašu bārt, „tev jau tikai gals krogā vien. Kur gan aiztiksim ar tādu dzīvi! Ak manu sūru dieniņu! Tev jau prāts nemaz nenesas uz dzīvi.”
Sproģis sāka žāvāties un cēlās augšā.
„Nu, smukas lietas,” viņa turpināja, „vecais pilskungs zinot visu par izgājušās ziemas celmiem, boznieks to man nupat meta acis. Vagars mūs smalki nosūdzējis. Reiz mums taču būs jābeidzas!” Viņa sāka raudāt.
„Ko nu raudi, muļķe!” Sproģis viņu mierināja. „Vagars jau var teikt, ko grib. Vai es celmus pareizi nenovedu? Viņš jau pats tos saņēma.”
„Še tev desmit pimberu, aizej uz miestu un nopērc siļķes, bet pasteidzies žigli, jo šovakar vēl jābāž kulē,” tā viņa mudināja saimnieku, slaucīdama asaras.
Sproģis paņēmis naudu, devās laukā.
„Skat' vagars, kāds okšķeris,” viņš murmināja, „laikam kāds no ļaudīm būs viņam to pateicis.”
Viņš bija vīrelis, gadus piecdesmit vecs, vidēja auguma, gaišiem matiem. Viņš bija mūžīgi bezbēdīgs cilvēks, noskumušu viņu nekad neredzēja, lai arī viņam gāja diezcik grūti. Kā jau minēts, viņam patika labāk trumpas, nekā muižas klaušas; pēdējās viņš nekad neizpildīja tā, kā vajadzēja. Vagaru darbos piekrāpt un piemānīt, uz to viņš bija manīgs.
Tā vagars viņam nevarēja piedot, ka viņš, muižas celmus vedot, viņu bija briesmīgi piekrāpis.
Kad izgājušo ziemu muižai celmi bija jāved, Sproģis bija aizbraucis čigāniem līdz uz kādu attālu tirgu, mīt zirgus, neievērodams nemaz muižas cieto pavēli. Visi citi saimnieki aizsūtīja uz divi dienas
reižu, un kad viņš griezās no tirgus atpakaļ, tad jau celminieki brauca mājās. To redzēdams viņš atminējās, ka arī viņam seši vezumi jānoved un ja tas nenotika, tad viņam varēja iznākt pēriens. Tas viņam nemaz nebija pa prātam, bet ko nu darīt? Te viņam labs padoms iešāvās galvā. Kad jau bija labi novakarē, viņš lika iejūgt zirģeli, iekrāva vezumā lielo celmu, kas atradās pie rijas un brauca ar visiem ļaudīm uz muižu. Pret lauka šķūni citi apstājās, un viens no vīriem brauca celmu vezumu uz rijām, kur bija ļoti liela burzma. Vagars stāvēja gatvas galā un piezīmēja vezumus.
„No kurām mājām?” viņš noprasīja.
„No Sproģiem,” bija atbilde.
„Kur citi palika?”
„Vēl pakaļ!”
„Brauc, izgāz pie rijām ”
Vīrs zināja gan, kas jādara. Aizbraucis aiz rijām, viņš laida ar lielu līkumu apkārt uz lauka šķūni, kur atradās citi. Tur otrs paņēma zirgu un veda atkal nodot to pašu vezumu.
„Pierakstiet Sproģim vienu vezumu,” viņš sacīja, vagaram braukdams garām.
„Kur citi?” šis uzsauca.
„Būs tūliņ.”
Viņiem bija izdevies, četras reizes nodot vezumu, kad visi citi savus jau bija nodevuši. Piekto reizi pats Sproģis brauca. Vagars jau patlaban kā taisījās
iet uz muižu. Šis nu sāka Sproģi brīdināt, ka nevarot laikā padarīt darbus. „Tik nevīžas un slinka saimnieka nav vairs otra pagastā, kāds tu esi,” viņš sacīja. „Divas dienas brauc reižu un tad vēl nevar pārbraukt. Kur tas viens vezums?”
„Palika uz ceļa,” Sproģis meloja.
„Nu laikam atkal zirdziņš nokusa; lopam ēst nedod, kā tad vilks vezumu.”
„Nenokusa vis, bet pārlūza ilkss,” viņš nodūris galvu, atbildēja.
„Nu, te jau var redzēt, ka tu neesi nekāds krietns saimnieks,” vagars pukojās. „Kā nu es varu braukt ceļā, kad nezinu, kāda man lieta! Lai nu muižas malka tagad mētājās pa ceļmalām!”
„Bet ilkss jau tāpat var pārlūzt,” Sproģis sacīja, izlikdamies noskumis; „koka gabals jau ir, vai nu dzelzs.”
„Ko nu man, bračiņ, domā ieteikt niekus, neesmu vis vakarējais! Ja tev būs krietna ilkss tad tā nelūzīs vis tik labā ceļā. Ko nu tērēt tik daudz vārdu, rītu vecais pilskungs būs muižā, un ja tu līdz rītvakaram neatvedīsi visus celmus, tad zini, ka viņam to sacīšu. Tad būs tev āda pār kārti. Brauc izgāz vezumu, pagaidīšu, kamēr būsi tukšā.”
Sproģim to dzirdot, metās nelabi ap dūšu. Ja neizdevās vēl reizi piemānīt vagarī, tad tā lieta nebija vis tik jocīga. Vienā dienā nebija iespējams izbraukt mežu. „Ek, gan būs labi!” viņš nospļāvās un aiz rijām ticis, laida uz leju, ko vien zirģelis jaudāja. Lejā viņš izgāza celmu grāvī un brauca atpakaļ. Otrā vakarā labi vēlu viņš no turienes ar lielu līkumu pieveda celmu pie muižas rijām, kur gan vagars viņu aplūkoja platām acīm, bet vezumu saņēma, un nu Sproģis vieglu sirdi laida uz mājām. Šis joks vēlāk tomēr bija iznācis ļaudīs un vagars, dabūjis zināt, ka Sproģis šo piekrāpis, spļaudīja vien.
„Tomēr es viņu piekrāpu,” Sproģis tagad runāja, priecīgi činkslinādams naudu pa kuli.
Te viņš atminējās, ka par to siļķes bija jāpērk. Tā viņam būtu labi noderējusi trumpošanai. „Būtu jāmēģina,” viņš domāja, „varbūt, ka var ko vinnēt .. . būs siļķes, būs nauda.” Trumpošanas kaislībai viņš nevarēja nekad pretim turēties. Ceļā uz miestu atradās Sudmalu krogus, tur viņš iegriezās. Te neviens no viņa biedriem nebija. Par grasi brandvīna izdzēris, viņš negāja vis uz miestu, bet devās atpakaļ uz Kalna krogu. Arī te viņš neatrada, ko domāja. „Viņi būs Lejas krodziņā,” viņš vēroja un devās turp. „Vai rē, kur Sproģis!” Lejas krodzinieks iesaucās, viņu ieraudzījis. „Nu būs atkal trumpošana, tevis jau tikai trešā trūka. Ej dibenā, Melderis ar Stūrmani jau priekšā.”
Melderis bija kāds bagāts saimnieks un Stūrmanis mūzikants; abi viņi ļoti priecājās, ka nu dabūs sist uz dūzi.
„Ja tev ir nauda, Sproģi, tad iesim uz kādu landsknekti,” Stūrmans uzbilda.
„Ko nu šaubies,” Melderis attrauca, „vai tad Sproģis kādreiz atteicies? Izmet labāk kārtis, kam banka piekrīt.”
Sproģis pasauca par mārku brandvīnu, kad vēl ceturtais kāršu biedrs ieradās. Tas bija kāds D. miesta rēdnieks un piederēja pie vācu kārtas. Katrs iedzēra pa šņabim.
Šis jaunais biedrs atnesa savādas ziņas. Vecais pilskungs esot redzēts miestā. Viņš gribot iznīcināt trumpošanu no krogiem. Kādā šeņķī viņš šiem trumpojot esot uzbrucis, tas bijis vēlā vakarā un šie tikko vēl paspējuši izdzēst uguni un izbēgt pa logu. Par to pilskungs lādējis un trakojis, ka bijis tīri bail dzirdēt. Solījies pat šenķeri kalt dzelžos, ja neuzdošot vainīgos. Šis tikai ar mokām varējis noliegties, ka viņi šim bijuši gLuzi sveši.
Visi uzmanīgi uzklausījās. Ko viņi dzirdēja, tas viņiem nebija vis īsti pa prātam.
„Ja, ja, ar veco pilskungu nevar vis jokoties,” krodzinieks piebilda: „nupat divi labi saimnieki
dabūjuši pērienu, tāpēc ka nepratuši viņam pagriezt ceļu.”
„Un pie Baltā kroga viņš licis nopērt kādas dzimtmuižas darbiniekus pēc kārtas, tādēļ ka nepiesējuši zirgus,” Stūrmanis stāstīja.
„Arī es priekš kāda laika ar viņu biju bailēs,” Melderis iesaucās. „Tas bija toreiz, kad abi ar mūsu vēveri bijām Jelgavā. Mājās braukdami iegājām vēl Grīvu krogā un iedzērām par mārku brandvīnu. Tur mums kāds noplušķējis žīdelis pabrauca garām. Bija vēls vakars. Beķera priedēs panākam atkal to pašu žīdu, un tas brauc taisni pa ceļa vidu. Šim tas zirģelis tā vāji tek, domāju, ko nu gulēsi aiz viņa, un aizsmēķējis savu pīpi laidīšu šim garām, bet nevar labi tikt ne pa vienu, ne pa otru pusi. „Vadzi, žīd, dod ceļu!” es šim uzsaucu un braukdams garām, aizķēru viņam drusku priekšasi. Ak tu manu dieniņu! „Pagaid, tu žorks, es esmu vecais pilskungs, es tev gan rādīšu, tu unsvat!” viņš iekliedzās pērkona balsī, un pļauks! Mana purcuļa pīpe aiz bailēm no zobiem ārā! Kas tev vairs domās uz pīpi, nu tikai jārauga bēgt. Bet šis laiž pakaļ kā traks. Laime, ka man tas zirgs tāds ātrs, citādi būtu izgājis šķidri.”
„Nu, vai vilksim?” Stūrmanis uzgrieza valodu uz kārtīm.
„Manis dēļ varīet spēlēt,” krodzinieks sacīja, „bet tikai lūdzami uzmanāties, ka viņš neuzkuļas. Tad laižaties bēgt, vai paslēpjaties.”
„Nu, nu, to jau gan redzēsim,” Melderis mierināja, izmezdams kārtis; „lūk, Sproģim dūzis un banka!” Sproģis paņēma kārtis un, sajaucis, izlika tās. „Cik turēs?” viņš jautāja.
Citi noteica cenu, apsvieda kārtis un — Sproģim desmit pimberu bija rokā. Tas gāja labi kādu laiku un viņš jau četras vai piecas reizes bija vinnējis, kad Melderis paņēma banku. Tad viņam sāka iet atpakaļ, un nepagāja ne ceturkšņa stundas, kad viņam jau nebija vairs ne plika graša. „Ko nu pati teiks?”
viņš domāja. „Nu nebūs ne siļķu ne naudas!” Viņš sāka kasīties aiz ausim. „Ek, būs labi!” viņš nospļāvās un lūdza krodzinieku, lai viņam aizdod divus pimberus laimes naudas. Šis gan drusku apdomājās, bet iedeva.
„Divus pimberus uz to,” viņš parādīja čupu, „griež apkārt, vai būs dūzis. Dūzis, dūzis, mana banka!”
Nu gāja atkal labi. Pēc īsa brīža viņam bija jau kulē vairāk ne kā ducis sudraba rubļu. Nu jau būtu naudas diezgan, bet kā lai tiek vaļā no citiem. Un spēlēs ilgāki, būs atkal nauda pagalam.
Patlaban kāds žīds piebrauca pie kroga. Sproģis paskatījās pa logu un izbijies iesaucās: „Pilskungs, pilskungs, vecais pilskungs !” un devās bez cepures pa durvīm ārā.
Visi nobijās kā zibeņa ķerti. Bet drīzi viņi atjēdzās un meklēja kur paslēpties. Sedlinieks iešmauca stedelē un aizlīda aiz redelēm, kamēr Melderis atkal palīda pagultē un Stūrmanis iebēdza ķēķi, tanī nodomā, apslēpties vācelēs. Pa tam žīds ienāca iekšā.
„Vai pilskungs pieturēja?” krodzinieks jautāja, nolikdams brandvīna glāzes un noslaucīdams galdu.
„Pilskunges? Kas par pilskunges! Ko jūs baidet ar vinem nabage zīdines,” žīds dusmojās.
„Nu ja, pilskungs, viņš taču tagadīņ piebrauca?”
„Ko jūs taiset jokes! Dievs sode, es ne-ese neko redzējes. Nu paskatet jūs pase.”
Krodzinieks paskatījās pa logu un redzēja, ka žīdam taisnība.
Melderis to izdzirdējis izlīda no pagultes. „Kur tad Stūrmanis un Sproģis?” viņš jautāja.
„Ui Sproges? Sproges aizskrēje kā trakes ar plike galve pa plave,” žīds stāstīja.
Nu Melderis atjēdza Sproga niķus. Ātri viņš steidzās ķēķī pie Stūrmaņa, lai abi dzītos Sproģim pakaļ. Stūrmanis bija no iekšpuses aizkrampējis durvis un nopūlējās uzrāpties vācelēs.
„Kur nu kāpj, kur nu kāpj?” Melderis viņam uzsauca caur durvju šķirbu. „Ne pilskungs, ne velns, — tikai Sproģis jau kalnā!”
Stūrmanis acumirklī bija zemē un no ķēķa āra.
„Ko tu teici? Viņš mūs piemānījis?” viņš sauca. „Es viņam dzīšos pakaļ, es tam blēdim gan rādīšu!”
Abi steidzās ārā, bet Sproģis bija jau tik tālu, ka viņu vairs nevarēja panākt. Nospļāvušies, abi devās atpakaļ uz krogu.
Blambužu saimnieks, mūsu stāstā jau minētais vagars, izpildīja vagara amatu tanīs muižās, kuras vecais pilskungs turēja uz nomu. Tādā kārtā viņam bija daudz darīšanu, kadēļ viņš bija ņēmis palīgā savu brāli, kas Blambužos dzīvoja uz sevis, un deva viņam par to prāvus mēslājus. Šis bija labi iekrājies, varēja teikt, bagāts vecpuisis un tīkoja kā nebūt ietikt kādās labākās mājās. Kaut kādas palaistas viņš negribēja, tādas jau varēja dabūt dučiem, bet kur jau cik necik bija labāka vieta, tur atkal saimnieki turējās. Tādēļ Blambužs visādā ziņā gribēja izdabūt Sproģi no mājām, jo bija nodomājis šo vietu
savam brālim Janim. Visi ļaudis zināja viņa nodomu un dēvēja Jani jau tagad par jauno Sproģi.
Malas muižā šodien saimnieki veda mēslus uz novadiem, un Janis bija par darba uzraugu. Daudz saimnieku strādāja ar talkām, bet tik liela talka, kā Silēniem, nebija nevienam. Bija arī ko redzēt, kā ļaudis strādāja. Katrs steidzās pirmais piemēst vezumu, katrs no lauka pirmais tikt mājās, caur ko tad bija raušanās bez sava gala. Sviedri lija kā ūdens.
Par visiem talceniekiem pārākais bija Bērzāju Indriķis. Viņam bija staltākais zirgs un lepnākais aizjūgs. Zaļi krāsots loks, izraibots baltām un sarkanām puķēm, greznas vērzeles ar pušķīšiem, tad vēl pāris labu ilkšu pulksteņu... tas viss deva dumajam zirgam lepnu izskatu. Un kur tad vēl pats braucējs!Tas jau bija puisis kā purnis; kad viņš laida vaļā savu dumo, tad meitas no viņa ne acu nevarēja nogriezt. Darbā viņš pārspēja visus citus puišus, un kad katrs viņam centās līdzi tikt, tad darbs arī vareni veicās. Ļaudis runāja, ka Silēni būšot šodien laiku beigt.
Luzīte tikai allaž zagšus uzlūkoja Indriķi. Vēl viņa šodien nevienu vārdu nebij ar viņu runājusi,
bet Indriķi uzlūkojot viņai metās karsti ap sirdi. Viņa labprāt gribēja ārdīt viņa vezumu, par ko Indriķis bija neizsakāmi laimīgs un uzlūkoja viņu mīļām acīm. Bet te jau atkal vezums tukšs, un viņam bija jābrauc, ja citiem negribēja palikt pakaļ.
Tā visur nadzīgi strādāja; ir ārdītājas nepacēla ne galvas uz augšu. Saule karsti spieda.
„Ārē, kur jaunais Sproģis nāk!” kāda ārdītāja piepēži iesaucās.
Blambužu Janis tuvojās.
„Kas tad tas par Sproģi!” Čība, kura arī bija ārdītāju pulkā, sapīkusi iesaucās. „Tādu Sproģu jau pilnas ceļmalas!”
„Vai Dieviņ, kā tev nav kauna,” kāda cita bāra Čību. „Kur tāds tev mētājas pa ceļmalām? Sproģiene gan būtu laimīga, ja šis ņemtu viņas meitu.”
„Ik Dieviņ' tētīt,” pirmā piemetināja. „Abām rokām sagaidītu.”
Apskatījusies, ka Luzīte ārdīdama aizgājusi tālāk un tādējādi nedzird viņas valodu, viņa paklusu stāstīja otrai:
„Vai tad šis atkal ņems viņu, tādu nabadzi! Un pie tā viņa esot slinka kā govs, nevīžojot strādāt nekādu darbiņu. Pušenieku Alīze mūsu pašai teikusi, ka viņai Sproģu kalpa sieva stāstījusi: „Sproģi jau esot tā izčibējuši, ka neesot nekā. Skaidri jau esot posts; drīzi lienot šo, drīz to, nespējot ne lienēt vien. Meita jau smuka diezgan, bet esot tik slinka, ka nevīžojot ne zeķītes sev salāpīt.” Viņa sāka vēl otrai čukstēt dzīvus niekus, bet Čībai bija diezgan plānas ausis, to dzirdēt.
„Čuksti, čūska, ko nu čuksti!” Čība viņai uzkliedza. „Strādājusi labāk savu darbu, nekā apļeskājusi ļaudis. Pati slinka, nevīžņa, saukā citu par tādu. Lai Dievs dod katram mātes bērnam tādu tikumu, kā Sproģu meitai.”
„Vai es atkal zinu,” otra atvainojas, „ko pasaule runā to paklausos.”
„Tev pasaule runā! Pati no savas mēles esi to izzīdusi. Pagaidi, gan Sproģu sievai noprasīšu, vai tikai viņa būs to teikusi.”
„Kas tev nu, Čība, par daļu,” otrā sieva iejaucās starpā; „ne tava cūka, ne tava druva! Kāds katrs ir, tāds ir, tur jau nevar neviens ne ko pielikt, ne atņemt.”
„Kad nekaunies gandrīz priekšā aprunāt cilvēku, ko vēl aiz muguras darīsi !” Čība sprausloja un iesāka, aizstāvēdama Sproģus, ar abām sievām krietni lamāties. Abas sievas bija diezgan mutīgas pretim, tā tad iznāca, ka viņas beidzot nolamājās visrupjākiem vārdiem un tad apklusa.
Pa tam Blambužu Janis bija pienācis pie Luzītes un gribēja (pēc tā laika ieraduma) ar viņu paplosīties. Bet Luzīte izvairījās. Ka Sproģim tik skaista meita, to viņš vēl nebija ievērojis, bet tagad viņš no tās skaistuma bija tīri kā apstulbis.
„Kālab tu bēdzi no manis? Vai tad es esmu kāds zvērs?” viņš teica.
„Kā gan es nebēgšu, kad šis mani nelaiž mierā, redzi, ka man darbs jāstrādā, nav vis vaļas plosīties.
„Es jau tevi nemaz neaiztikšu, tikai nebēdz no manis. Es tikai gribēju tev ko teikt, redz — redz - ” viņam pietrūka vārdu.
„Tu zini, man kvieši sudmalās,” viņš dabūja valodu, „un priekš Jāņiem es bīdelēšu; vai jums nevajadzētu miltu?”
„Kur nu mēs nabaga ļaudis šinī tukšā laikā spējam nopirkt tik dārgus miltus, gan jau tev būs pircēju diezgan bez mums. Mums tagad nav naudas.”
„Vai tad es nu maz tā esmu uz to naudu? Cik dažam labam jau esmu pašķiņķojis un vēl pašķiņķošu...”
Luzīte rūgti pasmaidīja.
„Vai tev savs labums tā apnicis, ka to izdāvāsi svešiem cilvēkiem, un vēl tādiem, kurus tu ienīsti un gribi izskaust no vietas?”
Viņa to naidīgi uzskatīja.
„Ko nu mani tik dusmīgi uzskati?” viņš ātri attrauca. „Vēl jau ar tām mājām var viss labi iznākt. Kā būtu —” viņš noklepojās — „kā būtu, kad tu nāktu pie manis? Tu man it labi patīci, un Sproģi paliktu mums abiem. Es runāšu ar brāli, un kad viņš vecajam pilskungam liks priekšā to lietu tad tas arī būs ar mieru.”
Luzītei, to dzirdot, auksts pārgāja pār kauliem. Viņa gribēja tam strupi atcirst, bet nevarēja. Viņa to nicinoši uzlūkoja.
„Ja, ja, Luze,” viņš turpināja, „es runāju bez jokiem. Nāc pie manis, maizes būsi paēdusi.”
„Kam nu ņemsi mani nabadzi, vari jau dabūt bagātu,” viņa it kā zobojoši atbildēja.
„Par mani, lai sievai nebūtu ne lindraku, kad tikai viņa man patīk. Tu zini, man pārtikšanas pašam diezgan. Tici mani, ka tevi gribu.”
„Bet es tevi negribu!” viņa strupi atcirta. „Man nevajaga tavas bagātības.”
„Ko? Tu negribi!” viņš izbrīnījies iesaucās. „Tu pati gribi atstumt savu laimi, vai, laikam, es priekš tevis gan par sliktu? Ej nu, ej, Luze! Nāc, dod man labāk muti, manai tev tā kā tā jātop.”
Viņš žigli apķēra viņu ap vidu un gribēja nobučot. Luze visiem spēkiem turējās viņam pretim.
„Atkāpies, sātan! Es tevi ne acu galā nevaru ieredzēt!” viņa kliedza.
Bet Janis nedomāja vis atkāpties. Viņš nogāza Luzīti uz grāvmalu un gribēja viņu ar varu nobučot. Viņš būtu to arī izdarījis, ja Indriķis nebūtu piestedzies.
„Laid viņu vaļā, jeb es tev purnu izgāzīšu!” viņš uzsauca pērkoņa balsī. „Laid vaļā, jeb tev klāsies slikti!”
„Indriķi, brālīt, nāc man palīgā!” Luzīte lūdzās.
Bet Janis nemaz neievēroja Indriķi un lauzās nobučot meiču.
Indriķim dūša aptecējās. To meiteni, kuru viņš mīlēja, cits drīkstēja aiztikt! Viņš kampa vagara brāli aiz apkakles un, atrāvis no Luzītes, aizsvieda tantarīski projām. Luzīte dabūja aizbēgt. Bet Janis uzcēlies devās Indriķim ar sparu krūtīs un gribēja viņam iegāzt pa ausi.
Indriķis viņu salocīja no jauna, sēdās zirgā un laida joņiem uz muižu, līdz kamēr panāca citus braucējus.
Janis, uzcēlies, nopurinājās. Kauns un dusmas viņam bija pār visu ģīmi. Ak, kad tikai viņš kādā lietā būtu varējis ķert šo Indriķi, viņš būtu to uz vietas licis nopērt. Bet vainu viņš tam nekādu nevarēja sadomāt. Kas gan viņam gar Luzi daļas?
„Ā! Indriķi brālīt, nu saprotu,” viņš norūca, „tad tas ir tas āķis. Viņi zinas kopā. Bet nekas, gan es viņiem sasālīšu to prieku. Pirms par šo pārdrošību viņam pēriens jādabū, tiklīdz viņu varēšu ķert, un kad brālim teikšu, ka gribu precēt Sproģu Luzi, tad vecais pilskungs darīs lietai ātri beigas. Tā meiča jārauga daudzmaz dabūt uz manu pusi; bet kur lai viens dabūju ar viņu sarunāties!”
Te viņam iešāvās prātā, ka Luze vakarā no Silēniem kājām ies uz mājām. Viņam vajadzēja viņu ceļā uzgaidīt un satikt. Varbūt, ka viņam izdosies tai izrunāt Indriķi no prāta, kurš vēl bija ložu gados un varēja katrā bridī tapt nodots zaldātos, it īpaši, ja viņa (Jaņa) brālis par to rūpētos. Luzi un Sproģus viņš visāda ziņā gribēja dabūt savās rokās.
Saule jau nāca pusvakarē, kad Silēnu talcenieki izbrauca pēdīgos vezumus. Darbs bija padarīts, nu varēja braukt uz mājām, noturēt talku dzīres.
Puiši cītās katrs dabūt vizināt smukāko meitu, bet Luzīte Čībai par lielo prieku brauca ar Indriķi.
Silēnu pati bija jau paraudzījusi talkas mielastu un aicināja ciema bērnus sēsties aiz apklāta galda.
„Ēdiet, radiņi, nekaunieties!” viņa skubināja. „Ja tārpiņu trūkst, meitiņas, tad ielejiet pašas.” Silēnu pats pienāca ar brandvīna krūku un vecais saimnieks uzlika uz galda lielu alus krūzi.
„Priekš ēšanas jau der iemest,” viņš sacīja, nosēzdamies Indriķim blakus, „pelnījuši jau nu esam.”
„Vadzi, Indriķi,” viņš teica, pieliedams glāzi, „kas tad tev šodien bija ar to Blambužu Jani? Tas jau bija tik nikns, ka gribēja mani vai saēst. Jūs esot abi uz lauka grūstījušies, tā teic?”
„Citu ļaunumu neesmu darījis, ka tikai atsvabināju Sproģu Luzi no viņa varmācībām, un kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju. Sapuvis jau neesmu, ka ļaušos no cita dauzīties.”
„Ja, ja, dēls, tu varbūt labprāt ieredzi Luzi,” vecis Indriķim paklusu sacīja, „bet labi tas nu nebija vis, ko tu darīji. Apdomā pats, kādu varenu ienaidnieku tu sev esi ieguvis. Tu zini, tik viņš, tik vagars, un tu vēl esi ložu gados. Lielais tiesas vīrs vagaram svainis, tiem jau visa vara rokās. Gudri tas nu nebija vis darīts, dēls.”
„Kā tad lai varu to mierīgām acīm noskatīties, kad tīšām nerro citu cilvēku. Kā viņš drīkst valstīt godīgu meitu pa grāvmalām. Par to jau viņš vēl pelnījis krietnu plītiņu.”
„Tev, dēls, karstas asinis, bet pasaulē daudz kas jālaiž pār galvu. Lai nu viņš ar Luzi būtu drusku paplosījies, liela nelaime jau nebūtu bijusi. Redzi, tevis dēļ biju Blambužam runājis, viņš man apsolīja tevi pieņemt Pils muižā par rijkuri, un tu būtu bijis vaļā no krieviem. Bet no tā nevar vairs ne domāt.”
„Bet es taču nevarēju ļaut, ka viņš Luzi nerro.”
„Labi, nu labi,” Silēns iekrita valodā, „kas darīts, tas padarīts. Tagad tikai nu pie laika jārūpējas, kā varētu tikt vaļā no krieviem. Zini, ka vagars nu jau kodīs līdz kaulam.”
Viņi atvirzījās divi vien kaktā un klusu sarunājās. Te jāpiemin, ka Indriķa brālis, Bērzājs, bija apprecējis Silēnu meitu, caur ko Indriķis šim stāvēja tik tuvu. Silēns arī kā godīgs savējs rūpējās par sava radinieka nākotni un bija šā labā spēris soļus, bet caur šīs dienas atgadījumu tas viss, kā likās, bija izputējis. Tādēļ viņam sirds gaužām sāpēja.
„Klausies, Indriķi,” viņš atkal uzsāka, „es tev teikšu skaidru taisnību. To jau nu nomanu, ka tev Sproģu Luze patīk, un viņa arī tev neliegsies. Tagad lieta jādara ātri. Vecais Sproģis tā kā tā necietīs, tādēļ būtu brangi, ja tevi iedabūtum Sproģos par saimnieku. Ja tas notiek priekš ložu laika, tad tu paliec sveiks.”
„Notikt jau tas var,” Indriķis piesarcis atbildēja, „ja tikai Luze ar to mierā.”
„Ne tik viegli, kā tu domā, Indriķi! Luze jau nu gan būtu mierā, to es esmu jau noskatījies, bet ko vecais pilskungs teiks? Vai tad nezini, ka Blambužam pie viņa liels svars? Un kā lai mēs pie viņa pietiekam ?”
„Vai vecais skrīveris nevarētu runāt manis labad? Viņš jau mani pazīst un var lielam kungam mani vēl ieteikt.”
„Uz to jau patlaban domāju. Vēl rītu nonesīšu viņam kādu pāri cāļu un podu medus un lūgšu, lai viņš runā tevis labad. Varbūt, ka vēl izies labi, kaut nu arī daudz nevar cerēt.”
Ļaudis bija patlaban kā paēduši, un meitas noņēma galdu. Mūzikanti sāka jau skaņot vijoles, un puiši priecājās uz deju. Drīzi vien dancošana iesākās, un prieks un jautrība bija lasāma visu sejās. Tikai vien Indriķis nevarēja būt līksms. Saruna ar Silēnu viņam sažņaudza krūtis, un nākotne viņam tēlojās kā tumšs mākonis. Krievos aiziet, tas bija briesmīgi! Un kur tad Luzīte paliktu? Ka šī viņu mīl, to viņš it skaidri nojēdza. Kā viņa pēc tā noraudātos, nobēdātos, beidzot vēl būtu piespiesta aiziet pie ienīstā Blambužu Jaņa! Tā domājot viņam salts pārgāja pa kauliem.
„Ko tad tu, Indriķi, tāds noskumis, ka nemaz nedanco?” Silēniene viņu iztraucēja. „Tu jau arvienu pirmais biji pie danča.”
„Gan jau, gan,” viņš atbildēja, ,vēl jau laika diezgan.”
„Kas nu par laiku? Kad tagad nedancosi jaunās dienās, vecam ne tik netiksies. Ārē, Luzīt, nāc, nāc! velc Indriķi iz kakta laukā. Priecīgi vajaga dzīvot pa talkām.”
„Gan jau, mem', es viņu izdabūšu,” Luzīte jautri iesaucās. „Indriķi, nāc dancot!”
„Labprāt, ja tu mani ved,” Indriķis atbildēja.
„Ko tagad dancos?”
„Tagad būs šlēperis un tad puķīt' pa dambi. Tūliņ jau iesāk spēlēt, nu sāksim mēs arī.”
Viņi abi laida vaļā pa istabas plānu, un Silēniene ar labpatikšanu noskatījās uz viņiem.
„Smuks pārītis”, viņa dudināja.
Indriķis ar Luzi gandrīz visu vakaru turējās kopā vien un jutās pie tam ļoti laimīgi. It visi liecināja, ka viņi tie pārākie dancotāji. Pat tās sievas, kas uz lauka bija aprunājušas Luzīti, jutās tagad apkaunotas, tādēļ ka visi ļautiņi viņu labprāt ieredzēja.
Indriķis nebija vēl bildinājis Luzīti, kaut gan viņam sirds, tā sakot, stāvēja mēles gala. Ciemiņi sāka jau šķirties, un arī Luzīte atgādājās, ka viņai jāiet uz mājam.
„Vai tu viena pati iesi kājām tādu gabalu nakts laikā?” Indriķis viņu vaicāja. „Vai tev nebūs bail ?”
„Mēs bijām gan divas gājējas, bet mūsu meita aizgājusi tepat kaimiņos apmeklēt savu māsu. Bailes man nav nemaz, esmu jau cik reižu gājusi pat tumšākajās rudens naktīs.”
„Ja tu būtu mierā, tad es tevi pārvadītu braukšus mājās. Par to mazo līkumu mans dumais neko neiztaisīs.”
„Nevaru jau apsmādēt tavu labo sirdi,” viņa īsi apdomājusies atteica, „braukšus jau, zināms, tikšu ātrāk mājās, nekā kājām.”
„Tad iešu sakārtot zirgu un tad brauksim.” To sacījis, viņš izgāja sētsvidū raudzit zirgu. Bet kā viņš tapa pārsteigts, kad ieraudzīja zirgu nopušķotu puķēm un meijām. „To gan atkal Luzīte darījusi,” viņš priecīgi sacīja.
Drīz Luzīte iznāca un Silēnu paši pavadīt ciemiņus.
„Kas tev, Indriķi, tik koši appušķojis to zirgu?” pati jokoja. „Tu brauksi tīri kā brūtes vedējs.”
„Tāda laime jau man allaž notiek, ka meitas mīl manu zirgu,” Indriķis atbildēja. „Ir gan vērts, ka brauc talkās.”
Viņš atvadīdamies nobučoja pašai roku. Arī Luzīte atvadījās.
„Esi nu, Indriķi, mierīgs un nebēdājies tik daudz,” Silēns sacīja, viņam sniegdams roku. „Kas nu bijis, bijis, es jau tevis labā pūlēšos, cik nu varēšu. Brauc vesels!”
„Ardievu, palieciet tad nu veseli,” Indriķis sacīja un ļāva tad zirgam iet. Mūzikanti spēlēja maršu, un dumais skrēja kā vējš, kādēļ Luzītei, lai neizkristu, vajadzēja cieti pieķerties pie Indriķa. Drīz viņi bija uzbraukuši uz lielceļa, kur braukšana bija līdzena. Indriķis neļāva vairs dumajam trakot. Tagad viņam bija laiks Luzītei izkratīt savu sirdi.
„Mīļā Luzīt,” viņš uzsāka. „Es nemaz nezinu, kā man metas ap sirdi, kad tevi ieraugu, tu, tu — man tā patīci — vai tu nāktu pie manis! — Saki, Luzīt, saki! Teic man to vienu vārdiņu, vai tu gribi būt mana līgaviņa? Vai tu nāksi pie manis?”
Viņš apķērās viņai ap kaklu un lūkojās viņai mīļi acīs. „Teic, Luzīt, teic vienu vārdiņu, netirdi mani tik ilgi!”
„Ai, Indriķi!” viņa lēni atbildēja, „mūžam būšu tava.”
„Mana dārgā zeltenīt!” viņš iesaucās, spiezdams karstu bučiņu uz viņas lūpām. „Tu mani dari ļoti laimīgu, vai arī nelaimīgu !”
„Nelaimīgu?” viņa izbijusies iesaucās. „Kā tas saprotams?” Viņa piespiedās tam cieši pie krūtīm.
„Ai nē, ko es runāju, nelaime jau vēl nemaz nav tik liela. Redzi, Luzīt, tas būtu gan ļoti bēdīgi, ka mums vajadzētu šķirties.”
„Mums vajadzētu šķirties?” viņa bailīgi jautāja.
„Teic, Indriķi, ko tas nozīmē?”
„Nu, nu, vēl jau tā vaina nav tik liela. Redzi, es tikai tā domāju, kad man būtu jāaiziet krievos; vagars un Janis raudzīs mani visādā ziņā nodot.”
Luzīte nobāla. Šī ziņa viņu pārsteidza.
„Redzi, manējie bija jau gādājuši par mani,” Indriķis turpināja. „Šodien man Silēns pateica, ka gribējis mani Pilsmuižā iedabūt par rijkuri, un tad es būtu bijis vaļā no lozēm. Blambužs jau bijis pilnā mierā, bet nu — tu jau gan zini — šodien saskrējos ar Jani, tagad uz to nevar ne domāt.”
-Ak tavu nelaimi, mīļais Indriķi!” Luzīte sāka raudāt. „Tā mana vaina, ka tev būs jāaiziet. Būtu es to zinājusi, tad jau pa gabalam būtu no tā bēgusi. Ak, kā to cilvēku nevaru ieredzēt!”
„Neraudi vis Luzīt'!” viņš tās mierināja, „var jau viss vēl labi beigties. Kad tikai tiktu pie vecā pilskunga, tad viņš mani pieņemtu Sproģos par saimnieku, un,..”
„Kuš! Nepiemini veco pilskungu!” viņa tam uzspieda roku uz mutes. „Kurš gan drīkstētu stāties viņa priekšā? — vui! — viņš esot ļoti dusmīgs un bargs kungs!”
„Bet kādēļ tad tu tā bīsties no vecā pilskunga?” Indriķis vaicāja. „Viņš jau tikai ir cilvēks.”
„Nē, nē, Indriķi!” viņa drebēja kā apšu lapiņa. „Griez zirgu atpakaļ, nebrauc vairs uz priekšu! Nebrauc, es tevi lūdzu! Es izgājušu nakti sapņoju, ka tu satiki veco pilskungu, un tev nelaime notika. Lūdzams, griez zirgu atpakaļ!”
„Bet, Luzīte, vai tad nu sapnis katrreiz piepildās ?” viņš teica. „Es jau vairāk reižu esmu saticis veco pilskungu, un man it nekas vēl nav noticis. Viņš nemaz nav ļauns, kā ļaudis izmelsuši. Un kur tad lai viņš te gadītos nakts laikā?”
„Vai tu redzi, kur mums kāds brauc pretim? Ak, Indriķi, Indriķi, es paredzu nelaimi!”
„Ej nu muļķīte,” viņš tās mierināja. „Kāda nelaime tad tur var notikt, kad tas arī būtu pilskungs. Ceļu es māku pagriezt, un vairāk nekā...”
Te uzreiz dumais iekrācās un paceldams ausis palika brītiņu stāvam. Debess bija apmākusies tumšiem mākoņiem. Kādus soļus piecus attālu uz lielceļa grāvja kāds melns tēls lēca, — dumais likās ilksīs un cirtās šim garām ar tādu sparu, ka Indriķis vairs nevarēja viņu noturēt un pagriezt pretim braucējam ceļu. Viņa priekšass aizķēra pretim braucēja pakaļriteni ar tādu triecienu, ka ratus iecirta grāvi un apgāza. Tikai tad, kad tas bija noticis, Indriķa stiprās rokas jaudāja noturēt zirgu.
„O! glābet, glābet!” kāda stipra balss kliedza iz ratu apakšas. „Has tav, unsvat, gan rādīs! O! ļaudis, glābet...”
„Vai Dieviņ, vecais pilskungs! Ak, tavu nelaimi!” Luzīte sauca, žņaudzīdama rokas.
Indriķis nu arī atzina briesmas, kuras viņam draudēja.
Viņš būtu varējis gan izbēgt, bet kā lai atstāj cilvēku bez palīga, kas caur viņa vainu tapis nelaimīgs.
„Še, Luzit, turi grožus; es raudzīšu viņu izdabūt iz grāvja,” viņš sagrauztu sirdi sacīja.
Žigli viņš izjūdza svešā zirgu un pacēla ratus, tā ka šis varēja izlīst iz apakšas. Apgāztais nebija nekas cits, ka vecais pilskungs.
„Kā tav sauc?” viņš izrāpies iz grāvja, Indriķim bargi uzsauca.
„Ak, cienīgs žēlīgs lielskungs!” Indriķis lūdzās, „neesmu jau nemaz vainīgs. Zirgs sabijās tik ātri,
ka nespēju vairs pie laika sagriezt. Piedodiet man, cienīgs žēlīgs lielskungs, šo reizi !”
„Has tav pras', tu žorks, kā tav sauc ?” pilskungs viņam uzkliedza vēl bargāki.
„Viņu sauc Bērzāju Indriķi, cienīgs lielskungs, viņš jūs tīšām iesvieda grāvi!” piepēži kāds pa tumsu pienākdams sacīja. Tas bij tas pats vīrs, kas lēkdams iz grāvja bija sabaidījis Indriķa dumo, kuru Indriķis no valodas pazina par Blambužu Jani.
„Kas tav tāds ir?” pilskungs šim cieši noprasīja.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs, vai tad jūs mani nepazīstiet? Esmu jūsu vagara brālis, Blambužu Janis.”
„Kā tav zin, ka viņš man tīš apsvied?”
„Es gāju pa lielceļu un dzirdēju, ka viņš braucot runāja ar to meitu. Viņš lielījās, ja jūs satiktu, tad uz vietas iegāztu grāvī. Man vēl par viņu jāsūdz, cienīgs lielskungs, ka viņš šodien muižā iekrita man krūtīs.”
„Tā, tā, tā! Hml tā! Vai tav ir par man ko runājes?” viņš Indriķim bargi noprasīja.
„Runāju gan, cienīgs žēlīgs lielskungs, bet —” viņš sabijies apjuka.
„Ak tā, tu lops, bat has tav, unsvat, to parādes! Sak man to taisnib, tu žorks, vai tav ir piežūpojies? Sak tu man to !”
Indriķim vairs nebija vardu, bet Janis steidzās atbildēt.
„Cienīgs lielskungs,” viņš meloja, „šodien viņš bija Malas muižā Silēnam talkā un bija visu dienu piedzēries. Kad neļāvu viņam mēslus reti gāzt un tādā vizē apzagt zemi, tad šis man neklausīja un iekrita vēl krūtīs. Es solījos jums sūdzēt, bet viņš atbildēja: lai piķis raujot pilskungu!”
„Tā, tā, tā! Na — šodien pikus mani rhaus, rītu pikus tav rhaus! Vagar, hatjūdz tu viņam to zirg un brauc man līdz huz Pilsmuiž! Un tu žorks rītu pulksten desmitos ieronas pie man iekš muiž. Tav tiks no turien sūtīts huz pilsties, tāpēc ka tu hasi darījis varas darbus, kur tav tiks pāc likum nosodīts!”
Indriķis stāvēja kā apstulbis. Viņš bija saņēmis savu nāves spriedumu. Viņš vairs nezināja, kas ap viņu notiek. Kā pa sapņiem viņš redzēja, ka Janis aizjūdza pilskunga zirgu un izjūdza viņa dumo iz ilksīm. „Nāc, Luze, pie manis, tad viss būs labi!” viņš dzirdēja Jani paklusu runājam, bet viņa neatbildēja neko. Viņa bija aiz bailēm kā sasalusi. Tad Indriķis redzēja, ka viņa dumo piesēja pie pilskunga ratiem un Janis ar pilskungu iekāpa ratos.
„Brauc, vagar!” viņš vēl dzirdēja bargā kunga balsi, un tad rati aizripoja.
„Indriķi, Indriķi !” Luzīte šņukstēja. „Kādēļ tu man neklausīji?”
„Ak, mīļā Luzīt, kaut jel es tev būtu klausījis!” viņš tās apkampis, pusraudus iesaucās. „Tagad viss pagalam! Nu zinu, ka mani bargs sods sagaida, un bez tā vēl būs jāaiziet krievos. Vēl tikai uz veco pilskungu bija mana cerība, bet nu viss ir pagalam! Kāmēr es nodienēšu divdesmit piecus gadus, tu jau sen būsi apprecējusi citu, un diezin, vai maz vēl vairs pārnākšu ..
„Nē, nē, Indriķi, tevis ne mūžam neatstāšu. Pie cita jau neiešu, tad labāk tapšu par vecmeitu. Ak! nu visa nelaime nāk caur to sasodīto vagara brāli. Kaut viņa savās acīs nebūtu redzējusi!”
„Ak, miļā sirsniņ, man sirds top vēl smagāka, kad tu tā runā ar mani. Ko Dievs uzliks, to cietīsim, varbūt, ka viņš vēl var visu griezt par labu. Bet steidzies nu mājās, Luzīt. Gan tevi labprāt pavadītu, bet man vēl šonakt jāiet atpakaļ uz Silēniem. Man viņa padoms ļoti vajadzīgs. Un ratus jau arī nevar te atstāt uz ceļa. Dod man vēl mužiņu un tad tec, lai Dievs tevi pārved laimīgu mājās !”
Tā bija bučiņa, pilna uzticības un mīlestības.
„Par tevi, Indriķi,” viņa sacīja atvadoties, „par tevi dienas un naktis lūgšu Dievu! Varbūt, ka viņš mani paklausīs. Paliec vesels, sirds mīļākais !”
„Ardievu, manu sirsniņ, ardievu!” Indriķis teica.
Viņš vēl noskatījās pakaļ mīļotai meitiņai, kura kā irbīte aiztecēja pa ceļu projām, kāmēr pazuda nakts tumsībā.
Bet nu viņam nebija vairs vaļas kavēties; viņam bija jāsteidzas atpakaļ pie Silēna, lai šim izsūdzētu savas bēdas un smeltos no viņa padomu. Cik viņš šinī vienā pašā dienā laimes un nelaimes bija piedzīvojis! Viņš bija ieguvis meičas sirdi, pēc kuras tik ilgi kāroja; tā bija priekš viņa neizsakāmi liela laime! Bet ko tas nu viss līdzēja, tas tikai viņam sirdi padarīja vēl smagāku.
„Kas gan ar mani notiks?” viņš bēdīgi domāja.
Tā ar sērām domām kaudamies viņš beidzot sasniedza Silēnus. Viņš zināja, ka Silēnu pats guļ klētī, tādēļ viņš tur pieklauvēja.
„Kas tad tur dauzās pašā nakts vidū?” viņš dzirdēja Silēnu rūcam. „Laikam būs atkal muižas boznieks; no tevis ne nakti nav miera. Pagaidi, kamēr apvilkšu kažoku, tūliņ atslēgšu durvis!”
„No Dieva Kunga puses, tas jau Indriķis!” viņš, atvēris durvis, izbijies iesaucās. „ Kur tad tu, Indriķi,
tik piepēži gadījies? Vai kāda nelaime notikusi? Dievs tēvs, stāvi tu man klāt!”
„Ak, Silēnu tēt', es esmu zudis cilvēks,” Indriķis teica sāpīgā balsi. „Vēl tikai Dievs man var līdzēt.”
„Zudis cilvēks? Ko tu runā, Indriķi? Stāsti, kas ir nolicis!” viņš nepacietīgi vaicāja.
„Es satiku veco pilskungu,” Indriķis noskumis atbildēja.
Viņš izstāstīja Silēnam savas bēdas. Silēns uzmanīgi klausījās, un ja nebūtu bijusi tumsa, tad Indriķis būtu redzējis, ka viņa ģīmis pārvērtās līķa bālumā. Viņš tikai šad un tad izgrūda kādu smagu nopūtu.
„Tebe, nu tebe, dēls,” viņš sacīja līdzcietīgā balsī. „Es biju jau gan paredzējis, ka tev kāda nelaime atgadīsies, bet ka tā sodība būs tik liela, to ne sapņot nesapņoju! Bet ko nu lai dara, kā lai izlabo šo lietu! Es neesmu tik gudrs.”
Indriķis klusēja. Sāpīgas domas viņam sažņaudza sirdi tā, ka nevarēja runāt. Galvu rokās atspiedis, viņš sēdēja uz šķirsta.
„Ej, dēls, manā vietā un izgulies,” Silēns beidzot teica: „mājās tu tikai sabaidītu savējus. Liecies labāk tepat uz auss un guli, miegs tev būs ļoli derīgs. Rati arī būs jārauga pārdabūt uz mājām.” To teicis, viņš apģērbās un izgāja ārā. Indriķis paklausīja viņa uzaicinājumam un atradās drīzi vien miega māmiņas klēpī. Guļot viņa krūtis smagi cilājās un brīžam elpa apstājās. Laikam ļauni sapņi mainījās ar labiem. Ai, rītu viņam būs sūra pirts.
Pašā rīta agrumā Pilsmuižā ļaudis rosīgi kustējās. Blambužs rīkoja darbiniekus un lamāja lieciniekus. Viņš vērīgi skatījās, vai tikai nav kur kāda lieta nekārtībā, kas varētu kungam durties acis. Vecais pilskungs naktī bija ieradies muižā, un varbūt, ka gribēja pārlūkot saimniecību.
„Ē, tu!” viņš uzsauca staļļa puisim. „Ar cik zirgiem kungs atbrauca?”
„Ar vienu pašu,” šis atbildēja, „bet otru viņš uz ceļa noķīlājis. Jūsu brālis jau viņam atbrauca līdz.”
„Ta! Bet vai tad tu nezini, kam šis zirgs pieder?”
„Nemāku teikt, laikam jūsu brālis gan zinās. Viņš guļ kučieru istabā.”
Blambužs devās turp. Janis bija uzcēlies, viņam rūpēja runāt ar brāli.
„Kur tad tu, Jani, sakūlies ar veco pilskungu?” viņš brālim ātri uzprasīja. „Kur jūs ņēmāt to zirgu?”
„Kur mēs ņēmām zirgu?” Janis ņirgājās. „Vakar tāds razbainieks iekrita man krūtīs un kungam arī vairs negriež ceļu, gāž viņu tīšām grāvī. Tādu velnu grib vēl pestīt no lozēm. Bet nu dabūs gan savu mācību!”
„Ja, bet kas tad tas tāds ir?”
„Kas tad cits, kā tava drauga Silēna radinieks, Bērzāju Indriķis. Dzirdēs gan, ko kungs šodien nospriedīs.”
„Kā tad viņš drīkst tev krist krūtīs?” vagars sašutis jautāja. „Vai tu nevarēji viņu likt nostiept?”
„Pagaidi, es tev izstāstīšu visu no gala.”
Janis iesāka stāstīt vakardienas gadījumus, kamēr vagars izbrīnījies klausījās; bet ka Janis gājis ar Sproģu meitu plosīties, tas viņam gan labi nepatika.
„Ak tā tās lietas sastāv. Nu, Silēns arī neizies sveikā. Es jau viņam cik reižu esmu teicis, lai ar Sproģiem nepinas, bet viņš to negrib ievērot.”
„Un no tā,” viņš pēc brītiņa atkal uzsāka, „ka es Indriķi pieņemšu par rijkuri, arī nekas vairs neiznāks; aizbildināšos, ka kungs neatvēl; lai puišelis iet padien ķeizaram.”
„Un par to, ka viņš mani vakar tā apkaunojis, tu nospried viņam pērienu,” Janis piebilda.
„Bet ko tad tu arī ķersties gar Sproģu meitu? Vai tad citu meitu trūkums?”
„Brāl',” Janis uzsāka pēc brītiņa, „es esmu nodomājis precēt Sproģu meitu. Caur to es dabonu mājas ātrāki savā rokā.”
„Vai tu esi dulls?” vagars skarbi iesaucās. „Tu vēl mani gribēsi ar Sproģi savest radniecibā? Tu zini, ka es šos lupatas ne acu galā nevaru ieraudzīt Nē, nē, to kaunu tu man nedari!”
„Luze nemaz nelīdzinājās tēvam,” Janis aizbildinājās. „Es viņu vakar tikko redzēju un viņa man ļoti patika.”
„Kad jau viņa tev nu patīk, tad labi, vari ar viņu pajokoties, bet no precēšanās jau nu tikai nedomā.”
„Tu gan to saki, bet vai zini, ko viņa vakar atteica? „Vai tu nāksi pie manis, Luze,” es viņai vaicāju, un ko tu domā, šī māk teikt: „Atkāpies sātan, es tevi ne acu galā nevaru ieredzēt!” Un pie visa tā tikai šis sasodītais Bērzāju Indriķis vainīgs!”
„Tālab! Es jau tādai neskatītos ne virsū, kur nu vēl precēt! Skat', kas nu par kaunu: plikā Sproģu meita apsmādē vagara brāli!”
„Lai viņa mani smādē, cik grib, es tomēr viņu dabūšu!” Janis iekarsis iesaucās. „Pagaid' tikai, kad aizdzīs Indriķi zaldātos, gan tad viņai sirds
atmīkstināsies. Lai arī tur lūztu vai plīstu, manai viņai jātop!”
„Dari kā zini! Esi jau liels cilvēks un nevis mazs bērns. Bet to tu neceri, ka es tevi pabalstīšu tavā nodomā, vai tev kādā ziņā palīdzēšu. Kad mani negribi klausīt, tad tevi par savu brāli vairs neuzskatīšu.”
To teicis, viņš dusmīgi aizcirta durvis un atstāja Jani vienu pašu.
Viņš bija īsti saskaities par Jaņa muļķīgo iedomu. Viņš precētu Sproģa meitu, tāda lupatas, kurš nebija vērts ne pīpes tabaka! Vai tikai meita Jani nebija ieēdinājusi ? Citādi tas pēc viņa domām nevarēja būt. Tādēļ viņš šodien bija tik negants, kā nekad, un pļaukāja darbiniekus, ka žēl bija redzēt.
Pulkstens bija jau desmit, kad vecais pilskungs uzcēlās. To varēja no tā zināt, ka viņa žēlastība neganti klepoja. Viņš pazvanīja nama puisi, kurš te muižā izpildīja sulaiņa vietu, un pavēlēja, lai ķēkša nes kafiju. Viņš nevarēja atgādāties, kur vakar bija satriecis kāju, kas viņam ļoti sāpēja; jo tam par godu bija jāliecina, ka viņš bija allaž mazā „dundurā”, tā ka dažreiz no rīta nezināja, kas vakarā noticis.
Priekšistabā jau daudz ļaužu atradās, kuri bija paziņoti uz muižu darīšanās. Katrs ar nepacietību gaidīja, kamēr dabūs zināt lielkunga nolēmumu. Starp viņiem bija arī Bērzāju Indriķis un Silēnu paši, kuri jau diezgan agri no rīta bija ieradušies. Indriķis bija pavisam sašļucis un līķim līdzīgs.
„Diezin, diezin,” Silēniene čukstēja savam vīram. „Kādu tiesu gan pilskungs izspriedīs mūsu Indriķim. Es jau teicu, labākais būtu bijis, atstāt visu un bēgt uz Leišiem, bet jūs jau mani neklausījāt.”
„Ej nu muļķe, ej!” Silēns attrauca, sapīcis par tādu valodu. „Cik ilgi šis gan svešā zemē dabūs patvērumu! Tik būs reiz jānāk mājās un zini tad!”
„Vēl līdz šim arvienu ļaudis Leišos glābušies, kad nezināja vairs, kur tverties,” viņa teica nopūzdamās.
„Kā visi citi dabūjuši patvērumu, vai tad nu viņš vien nebūtu dabūjis.”
„Ko nu ar muļķi runāt!” Silēns nobeidza valodu.
Viņš likās ko pārdomājam.
„Vadzi, vai nebūtu bijis labāki, kad mēs kukuli būtum pašam pilskungam atdevuši,” Silēniene atkal pēc brītiņa uzsāka. „Spīzmanei gan iedevām, bet vai tad kungs var zināt, no kā tas ir?”
„Nudien, tev nav prāta!” Silēns atkal bārās. „Kā tad tas izskatīsies, kad tu dosi kungam rokā? Tu jau caur to vari iekulties nelaimē. Lai Dievs pasarg'! Gan jau kungs to dabūs, lai tu kur būtu nolikusi.”
„Tebe, nu tebe! Dabūs gan rokā, bet vai zinās devēju?” viņa pukojās.
Vecais pilskungs pa tam, rīta svārkos ietērpies, pīpi smēķēdams un nakts mici galvā, staigāja šurp un turp pa savu darbistabu. Šad tad viņš iedzēra kādu ženeveri, kas stāvēja pudelē uz galda, jo vecajam kungam likās būt „runcis”. Tikai tad, kad bija labi „uzpravījis” dūšu, viņš lika saukt vagaru.
Vagars bija drīzi klat.
„Labrīt, cienīgs žēlīgs lielskungs,” šis ienācis klanījās. „Lai Dievs uztur jūsu žēlastību pie ilgas veselības.”
„Nu, sak' tu man, kas ir no jaun'?” pilskungs prasīja.
„Nu, viss iet labi, viss iet jauki,” vagars vēstīja, kamēr vecais pilskungs soļoja pa istabu. „Malas muižā šonedēļ izvedīsim mēslus un Pilsmuižā sāksim jaunnedēļ. Druvas stāv it labi, arī beidzamie sējumi saņēmušies, un ja laiks līdz galam tāds uzturēsies, tad šogad dabūsim bagātu pļauju.”
„Na, lab, lab! Vai tav dzers kād' ženever'?” viņš rādīja uz pilno glāzi.
„Paldies, cienīgs lielskungs! Neesmu vēl it nekā baudījis. Ak, tavu brangu dzērienu!”
„Vai tav ir visi darbeniek ?” pilskungs atkal jautāja.
„Darbinieki man visi, cienīgs žēlīgs lielskungs, tikai no Vilupjiem ne, kur nav saimnieka. Priekš šīm mājām esmu jau uzdabūjis saimnieku un to šodien pie jums apziņojis. Šis nu gan negrib pieņemt tās mājas, bet gan jau mēs viņu piespiedīsim.”
„Tā, tā, tā,” pilskungs apstiprināja.
„Mans brālis Janis gan arī varēja uzņemt šis mājas, cienīgs žēlīgs lielskungs, bet es domāju tam jau drīzi Sproģi būs jāuzņem. Sproģis jau ilgi vairs necietīs, atnācis jau šodien uz muižu lūgt maizi. Tīri grēks viņam to dot.”
„Vai viņš sav' klauš' ir riktīg' izpildejs?”
Vagars drusku apjuka, jo vecais pilskungs viņa caururbjoši uzskatīja.
„Līdz šim jau nu gan tā puslīdz,” viņš atkal uzsāka. „Bet kā rādās, tad mēslus viņš vairs nespēs nemaz izvest. Tāpat viņš pavisam nolaidis māju ēkas, tur jau —”
„Kad viņš savu klausīšan' riktīg' izpild', tad tam vajaga maizu dot!” pilskungs bargi uzkliedza. „Un kad viņš to naspēj, tad viņu vajaga izsviests ārā kā vienu mēslu bambalu!”
„Bet cienīgs — žēlīgs lielskungs — tas Sproģis jau nu —” viņš apjuka.
„Na, kas tev vēl ko teikt?” pilskungs jautāja.
„Nu, es domāju tas Sproģis — cienīgs žēlīgs lielskung — viņš jau liels žūpa un trumpotājs, es domāju, būtu jau — skaidri grēks—” „Tītars arī domā!” pilskungs viņu pārtrauca. „Kad viņš trumpo kārtis, tad atvad tu viņu sasietu pie man, un has viņu liks' dzelžos kalt!” Viņam atkal kungu klepus uznāca.
„Sauc tu man šorp to žork!” viņš uzsauca vagaram, kurš nobijies stāvēja.
„Sproģi, nāc šurp pie liela kunga!” vagars teica, pavēris durvis,
Sproģim gan bikses trīcēja, kad bija jāstājas kungam priekšā, bet ko tad darīs, kad maizes vajaga.
„Ek, būs labi,” viņš domāja un nospļāvies devās iekšā.
Vecais pilskungs, nostājies viņam priekšā, uzlūkoja viņu cieši no galvas līdz kājām.
Sproģis rādīja, cik varēdams, nevainīgu seju.
„Na' sak' tu man,” pilskungs noklepojies uzsāka, „vai tav domā, ka varēs tās mājas vāl ilgi turat? Vai tav varēs vāl uz priekš' muižai kalpot?”
Sproģis nobijās. Viņš nezināja acumirkli, ko atbildēt.
„Teic labāk lielam kungam, ka klausības tev par grūtu,” vagars viņu klusām mācīja, „izpildīt jau tikpat nevarēsi.”
„Klusu!” pilskungs uzsauca, un vagars atrāvās.
„Dod man antvort!”
Sproģis apķērās.
„Kā tad nu nevarēšu, cienīgs žēlīgs lielskungs, kad līdz šim esmu varējis! Cik tad nu vairs tālu, kad būs jauna maize; kad tikai cienīgs lielskungs līdz tam laikam dotu man maizi, tad jau varu dzīvot vēl dažu labu gadu.”
„Na, tad klausies, tu žorks! Ja tav grib muižai riktīg' kalpot un sav' māj' riktīg' apkopt, tad has tav' maiz' doš' un ar' uz priekš' palīdzēs. Bet ja tu pa krogem vazases, žūpās un kārtis trumpās, tad has,
tiklīdz tav' piekerš', likš' tav uzskaitīt piecdesmit un tav kā kepalu izsviedis no mājem! To tu man, žorks, liec aiz auss! Tu, vagar, iebar viņam piec' pūr' rudz' un piec' pūr' miež'. Tagad tav, žorks, var iet !”
Sproģis bija atlaists. Tādu spriedumu vagars nebija cerējis. Nu jau Sproģis bija vīrā un varēja dzīvot vēl dažu labu dienu. Bet ko tur vairs varēja darīt ?”
„Na, kam vēl kād' darlīšan'?” pilskungs vaicāja.
„Kam darīšanas pie lielkunga, tas lai nāk iekšā!” vagars sauca, pavēris durvis.
Ienāca vīrs ar bālu, noskumušu seju, kurš, kā rādījās, gribēja lūgties žēlastības. Laikam tas bija padarījis lielu noziegumu, ka nokāra tā galvu.
„Ko tav grib?” lielkungs viņam bargi uzsauca.
„Nācu lūgties jūsu žēlastības, cienīgs žēlīgs lielkungs. Piedodiet man tikai šo reiziņu; uz priekšu es nekad vairs tā nedarīšu!” viņš gaudoja.
„Kā tav sauc?”
„Čaukstu Krišu, cienīgs žēlīgs lielskungs. Ak, žēlojiet mani tikai šoreiz!”
„Ā, Čaukste Kriše! Kālab tu, žorks, nepiesien sav' zirg', kad tav piestāj pie krog'? Atbild' tu man !”
„Vai tad es nu zināju, cienīgs žēlīgs lielskungs, ka jūs piebrauksiet,” viņš aizbildinājās; „es jau viņu būtu divreiz piesējis.”
„Tā, tā, tā! — Na, tu žorks! tav būs tav' zirg' piesiet, kad tav piestāj pie krogu, vai man tur ir,
vai nav. Par to, ka tav nav to darejs, tav dabūs uz pilsties' sav' mācīb'!”
„Ak, cienīgs žēlīgs lielskungs, ja negribiet mani žēlot, tad labāk nosodiet mani tepat. Es neesmu vēl savu mūžu bijis pie pilstiesas, tādēļ man tāda bailīga sirds.”
„Tā, tā, tā! — Na. klausas, žorks! kad tav apsolās uz priekš' labāk uzpaset, tad tav' var saņemt strāp' tepat muižā. Bet ja has tav otrreiz pieķerš, tad tav' tiks dzelžos aizsūtīts uz pilsties'. Vagar, liec viņam uzskaitet piecpadsmit pāru rikšu! Tagad ej!”
„Cienīgs žēlīgs lielskungs!” Čaukstu Krišus lūdzās; „ak žēlojiet —”
„Āra, tu žorks!” pilskungs viņam uzkliedza bargā balsī; „jeb has tav aizsūtīs uz pilsties'!”
Krišus gaudodams izgāja ārā.
Tagad vagars sauca Līču Jurku, kuru viņš bija izredzējis par saimnieku Vilupjos. Šis arī nerādīja priecīgu vaigu, jo negribēja taču savu mazo mantu, ko pa ilgiem gadiem par kalpu būdams bija iedzīvojis, Vilupjos izputināt. Vilupji bija tās sliktākās mājas visā Pilsmuižas pagastā, un saimnieki tur ilgāki neizturēja, kā gadu, bet dažs vēl tikai dažus mēnešus. Ar smagu sirdi viņš stājās pilskungam priekšā.
„Na, sak' man to taisnīb', kas tav ir par iedzīv'?” pilskungs viņam cieši noprasīja.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” šis atbildēja, „kas nu nabaga kalpiņam par iedzīvi, — savs pāris lopiņu, un tas ir viss!”
„Cik tav ir govu?”
„Divas, cienīgs lielskungs. Divas govis un piecas aitas.”
„Bet tev jau trīs govis un liels lēģeris aitu,” vagars iemeta starpā. „Tāpat, es domāju, tev jau kādas trīs četras cūkas.”
„Tā trešā jau ir tik telene.” Jurka bailīgs atbildēja, „un aitu man vairāk nav, kā piecas vecenes.”
„Cik tav ir lieli stūri?” pilskungs jautāja.
„Divas pūra vietas katrā laukā, cienīgs lielskungs tik jau knapi paaug kā maizes tiesa.”
„Cienīgs lielskungs !” vagars teica, pagriezies pret pilskungu, „man vēl jums jādara zināms, ka viņam ir pašam savs zirgs, un ka viņš brauc saimnieka darbos pats ar savu pavalgu. Visā pagastā vairs otram kalpam nav tāda iztikšana, kā viņam.”
„Vai tad nu man vienam pašam savs zirgs, tādu jau —”
„Klusu!” pilskungs viņu pārtrauca. „Vai tav varēs Vilupjos būt par saimniek?”
„Ak, cienīgs lielskungs!” Jurka lūdzās. „Tur jau neviena sētas mieta, kā tur nodzīvots! Labāki atlaižiet mani, es jau nekāroju nemaz pēc mājam.”
„Bāt kad has tav pavāl', tad tav būs klausīt!” viņš Jurkam bargi uzkliedza. „Vāl rītu tav sāks kravāties!
„Uz Vilupjiem jau neiešu ne savā mūža galā!” Jurka izmisis iesaucās. „Vai tad nu iešu tikpat kā upē iesviest savu labumu! Kadēļ tad jūs, cienīgs lielskungs, taisni mani spiežiet, vēl jau daudz tādu, kas paši tīko dabūt mājas! Lieciet vagaru Jani, — es jau neiešu un neiešu!”
„Nerunā, tu unsvat'!” pilskungs viņam uzsauca. „Has tav pras', žorks, vai tav grib klausīt pilskung'? Has tav pavēl', ka tav būs Vilupjus uzņamt'.”
„Nē un nē, — un kad jūs ar striķiem mani turp novestu, tad tomēr neņemšu tās mājas. Ne tur viena jumtiņa, ne sētas mietiņa, es tādās postažās lai —!”
„Tā, tā, tā!” pilskungs iededzās dusmās. „Tav tās mājas naņams, bet has saku: tav ņams gan! Na, tad klauses, tu žorks! Pirmām kārtām par to, ka tav ir man pretīm runajs, tu vagar liec viņam uzskaitīt piecpadsmit, un otrām kārtām tu liec viņa mant ar darbeniekiem novadāt uz Vilupjiem. Rēķenot no vecās Jāņu dienas, tas ir no divdesmit ceturtā juni tav sāks muižai klausīt! Vai tu man saprot', tu žorks?”
Smaga nopūta vēlās pār Jurkas lūpām. Viņš zināja, ka nu bija velti tērēt vārdus, un kungam jāklausa. Te vairs nelīdzēja ne zāles, ne plāksteris. Viņam vajadzēja iet uz Vilupjiem par saimnieku, un kā sāli un maizi pie jaunās dzīves uzsākšanas viņš dabūja vēl piecpadsmit koku no kunga dāvātu! Skumīgu sirdi viņš atstāja istabu.
Silēnu pašiem un Indriķim gan dūša pavisam saplaka, dzirdot tādus spriedumus. Kad par tik mazām vainām sodīja tik bargi, kāds sods tad gan Indriķim bija sagaidāms?
Spīzmane iegāja pie pilskunga un viņam klusām pavēstīja, ka Silēns atvedis podu medus un pāris cāļu. Tas likās vecajam kungam palīkam, jo viņš pavēlēja Silēnu tūliņ saukt priekšā. Šis bija visu nakti nomocījies, sakārtodams lietu, kā to kungam likt priekšā.
„Ko tav pateiks, mans bārns?” pilskungs viņu jautāja.
„Es tāpat no jūsu žēlastības kādu mazumiņu lūgšos, cienīgs lielskungs, nevis sevis, bet citu dēļ,” Silēns sacīja lūdzošā balsī.
„Un tas būtu?”
„Redziet, cienīgs žēlīgs lielskungs, es jau par to lietu tiku runājis ar vagara papu, kā mana znota brāli izglābt no krieviem. Vagars domā viņu pieņemt te Pilsmuižā par rijkuri, ja jūs, cienīgs lielskungs, to atvēlētu.”
„Šilēn, tu esi traks!” vagars iesaucās. „Kā es varu uzdrošināties to darīt, kad Indriķis vakar pašu lielu
kungu iegāzis grāvi. Muižas stalli vēl viņa noķīlātais zirgs.”
„Un tav grib ar tādām lietām nākt manā priekšā?” pilskungs uzbļāva Silēnam. „Na, tav ir gan labs akotnieks!”
„Es jau tādēļ priekš viņa gribētu aizrunāt kādu vārdiņu, cienīgs lielskungs. Viņam tas netīši noticis, zirgs sabaidījies.”
„Tā, tā, tā! Nu lab'! — Vagar, sauc tu man šorp to lemp'!”
Indriķis ienāca. Viņš bija tā pārvērties, ka viņu gandrīz nevarēja vairs pazīt. Bailes un kauns bija lasāms viņa sejā, tā ka viņš nedrīkstēja ne acu pacelt uz augšu. Godbijīgi tas nostājās pilskungam priekšā.
„Na, sak tu man, kālab tu man vakar negriez' ceļu?” šis bargi uzsauca.
„Cienīgs lielskungs, biju tikai tikdaudz vainīgs, ka nespēju acumirklī savaldīt zirgu, kad tas sabijās. Tīšā prātā es to ne savu mūžu, ne par kādu naudu nebūtu darījis,” Indriķis atbildēja.
„Bat tav ir papriekš runajes man' apskādēt,” pilskungs vēl piktāki sacīja.
„Neesmu no jums minējis ne pušplēstu vārdiņu,” Indriķis sacīja.
„Tā, tā, tā! Na, bat meliem īsas kājas! Vagar, lai ienāk tav' brāļus!”
Janis ienāca un uzlūkoja Indriķi ar nicinošu smaidu. Viņa acīs velnišķīgs prieks bija lasāms.
„Na. sak' tu man, ko tav ir dzirdējis, kad tas puišus par man' runāja ?” pilskungs Janim noprasīja. „Bat teic tu man taisnīb'.”
„Kad es vakar nācu mājā no Malas muižas,” Janis stāstīja, „tad izdzirdēju sev aiz muguras braucam. Laiks bija rāms, tā tad skaidri dzirdēju, ko braucēji runāja. Es tūdaļ no balss pazinu Berzāju Indriķi, kas par jums, cienīgs lielskungs, lamājās, ka jūs esot ļaužu slepkava. Viņš lielījās, ja jūs satiktu, tad uz vietas iesviestu grāvi. Tā meita, kas viņam brauca
līdz, bija laikam jūs pazinusi, un lūdza lai viņš griežot jums ceļu, bet tas kā traks sašāva zirgam un laida jums taisni virsū, un kamēr es piesteidzos, tas bija jau jūs apskādējis.”
Pilskungs uzlūkoja Indriķi tik zvērošām acīm, ka šim vai visi locekļi sastinga.
„Es jau no sen laikiem zinu, ka viņš ir liels razbainieks,” Janis turpināja, „bet ka viņš tik spītīgs varētu būt, ka ne ratus nepalīdzēja izdabūt iz grāvja, lai gan pats bija vainīgs, to es nebūtu domājis ! Jums pašiem man bija jāpalīdz, kamēr viņš stāvēja uz lielceļa kā miets!”
„Na, ko tu uz tam atbild', žorks?” pilskungs dusmām pārņemts uzkliedza Indriķim. „Runā, es tev sak'!”
„Es atbildu, ka katrs viņa vārds ir meli,” Indriķis saņēmās, „un Dievs ir mans liecinieks, ka es neesmu jums gribējis ne pirkstu pielikt. Mans liktens stāv jūsu rokās, sodiet mani kā gribiet.”
„Indriķis nu būtu to tīšām darījis,” Silēniene, kura arī bija iespraudusies iekšā, gaudoja. „Līdz šim viņš vēl nevienam cilvēkam nav aizskāris ne matiņu un nu tas būtu —”
„Tur mut, bāba! un runā, kad has tav pras!” pilskungs kliedza. „Albild tu man, puiš, vai tav ir par man priekšlaik runājes apgāzt grāvē, un ja tu man liegsies, tad tav dabūs rīkstes! Pie joda!”
„Es runāju gan no jums,” Indriķis mierīgi atbildēja, „bet ne to, ko vagara brālis jums teica.”
„Tā, tā, tā! — Na, klausies, tu žorks! Pirmām kārtām tav ir unriktig runajes, jo tav ir teicis, ka tav nav par man runajes, un tad ir tav atkal teicis, ka tav ir par man runajes. Tav ir melojes! Otrām kārtām, kad tav man negriezis ceļu, tad tav nevienam negriezīs ceļu. Būt' tav taisnīb' runajes, has tav būt pats ar savu roku pārmācījes kā savu bārnu, bat kad tav man ir melojes, tad has tav liks caur tiesu pēc likum' nosodīt. Vagar, liec to žorku iekš dzelžiem un gādā, ka tas vāl šodien top nosūtīts uz pilsties'!”
„Un tav, vecs lops!” viņš uzkliedza Silēnam, „has aizliedz ar tādiem niekiem rādīties man priekšā! Tav var atdot visus matus no tav galvu, tad arī viņu nevar žēlot, jo tas žorks to mauru vairs nemīdīs. Un nu ārā, projām! Marš!”
„Kungs, esi žēlīgs!” Silēns pie sevis nokungstēja.
Silēniene tikko nepaģība. Tikai Indriķis bija saņēmies un izturējās gluži mierīgs. Tikai tad, kad bija izvests muižas sētsvidū un vagara brālis Janis viņam lika dzelžus ap rokām, tam asaras noritēja pār vaigiem. „Ardievu, Luzīt'!” viņš nopūtās.
„Vai redzi nu lielais stiprinieks?” Janis to mēdīja. „Vai redzi, kā tevi savaldīju? Vai nedosi Luzītei aiznest daudz labas dienas? Viņa jau nu ļoti ilgosies pēc tevis. „Indriķi, brālīt, Indriķi, brālīt nāc palīgā!” Ārē, palīdzies nu pats sev!”
Indriķis nicinoši viņu uzlūkoja.
„Es tev teikšu, Jani,” viņš sacīja, „es nekad, tevi par labu cilvēku neesmu turējis, bet ka tu tāds neģēlis, to gan nebūtu domājis. Tu gan no Dieva nemaz nebīsties? Vai tev nav bailes no pastara tiesas?”
„Un kad tur degtu vien, ja tik še iet labi!” Janis ņirgājās. „Tu varī priecāties uz debesīm, man pietiks šinī pasaulē pie Sproģu Luzes.”
„Ak, tu grēka gabals, ak, tu burlaks!” Silēniene, kura to visu bija noklausījusies, iesāka lamāt Jani. „Caur saviem meliem viņš iegrūž cilvēku nelaimē un vēl kremt viņa sirdi! Kad tu, tāds pagāns, ne zilās ugunīs nesadegtu !”
„Tu gan, Jani, esi ļoti necilvēcīgi darījis!” Silēns teica sagrauztu sirdi. Sāpes, ko viņš cieta Indriķa dēļ, bija lasāmas viņa sejā.
„Ko nu kliedziet un brēciet uz mani!” Janis aizbildinājās. „Vai tad es viņam spriedu tiesu, vai es kāds tiesas kungs?”
„Jūdas Izkarijots tu esi! Nešķīsta dvēsele! Tu pēc Luzes tīkodams iegrūdi viņu postā. Bet gaidi, kad tu viņu dabūsi!” tā Silēniene bārās.
„Nu, Indriķis jau viņu arī nedabūs!” Janis ņirgājās.
„Nu var gan teikt, ka pasaulē nav vairs taisnības!” Silēniene spārdījās. „Velns, kas tie par kungiem, kad nezin, ko spriež un pazudina nevainīgu cilvēku galējā tumsībā.”
„Kuš! Vai būsi rāma!” Silēns viņai iegrūda sānos: „Iekulsies vēl ķezā!”
„Lai nāk, lai ņem mani cieti, lai liek cietumā, taisnību tomēr runāšu! Būtu gan bijis labāki, kad Indriķis būtu man klausījis un bēdzis uz Leišiem!”
Silenam bija diezgan pūļu, apmierināt savu sievu, kura tā bija saskaitusies par šo netaisnību, ka sāka vēl lamāt pašu pilskungu. Kad Janis to pasacītu kungam, tad viņiem vēl varēja klāties slikti.
„Ko nu līdz velti pukoties! Tāpat jau vairs nekā neizdarīsi,” Silēns sacīja. „Ko Dievs nolicis, tas jācieš!” Un atvadīdamies no Indriķa viņš turpināja :
„Paliec nu vesels, dēls! Es gan par tavu nākotni biju rūpējies, bet Dievs to citādi nolēmis. Tagad tev nevaru dot citu padomu, kā padoties vienīgi Viņa rokās, varbūt ka —” te viņa balss aizrāvās un viņš sāka raudāt.
Arī Indriķim grūti bija valdīt asaras.
Viņš noskūpstīja abas rokas Silēnienei, kurai asaras lielām lāsēm ritēja pār vaigiem.
„Ardievu, krusttēt' un krustmāt'!” Indriķis vēl sacīja. „Varbūt ka mēs tik ātri nesatiksimies, bet mūžam turēšu jūs prātā. Sveiciniet no manis Luzīti, un sakiet, lai viņa par daudz nebēdājās. Varbūt, ka Dievs vēl visu griezīs par labu.”
„Ved arestantu cietumā,” vagars pavēlēja, „un pieliec divus darbiniekus par sargiem, ka neizbēg!”
Vēl reizi viņi sāpīgi saskatījās. Tad Indriķis tapa novests cietumā, un Silēni sagrauztām sirdīm aizbrauca uz mājām.
No tās dienas jau labs laika sprīdis bija aiztecējis, jaukā, siltā vasara aizgājusi un dzestrais rudens pienācis. Mīļā Dieva saulīte vairs nespīdēja tik silti pār Latvijas kalniem un lejām; lēnais vasaras vējiņš nelīgoja vairs košās pilnās druvas. Tikai dzestrais ziemelis svilpoja skaudri pa rugājiem un aiznesa beidzamās nodzeltējušās koku lapiņas. Daba, kā rādījās, sagatavojās uz ilgu ziemas guļu.
Tomēr, neskatoties uz auksto rudens laiku, vēl redzēja govis ārā ganāmies. Bija vēl šur tur pa strautiem un grāvmalām drusku zāles, labāk lai lopi to noēd nekā tā paliek zem sniega. Kas var zināt, kāds būs pavasaris, kad vēl var dzīt ārā lopus, un ēdamā jau, jāteic, nevienam nav aizgūtnēm.
Arī Sproģu Čipiņš bija šodien izlaidis govis ganos. Bet par to viņam pati bija solījusi vakarā gaļu, uz ko viņš visu dienu vien domāja. Viņam gan nebija labprāt paticis šodien iet ganos, tādēļ ka bija svētdiena un ļoti dzestrs laiks. Bet kad pati deva tam uzvilkt virsū saimnieka vecos kamzoļus un solīja viņam vēl rītu S mjūdu tirgū nopirkt kaklautu un cepuri, tad tas arī zināja, par ko to dara.
Govis aiz aukstuma bija sabēgušas krūmos un Čipiņš krūmmalā uzkūris uguni. Viņš sameklēja uz
tuvējā kartupelāja vēl atlikušos kartupeļus, kurus nodomāja izcept. Tas viņam bija labs laika kavēklis un gārds kumoss. Bez tā arī uguns bija labs palīgs viņa plānajām nātna biksiņām, jo lai gan viņam saimnieka kamzoļi bija mugurā, tad tomēr viņa stilbiņiem nebija vis par siltu. Bet zinādams, ka šodien tam beidzamā diena iet ganos, viņš par to daudz neko nebēdājās.
Ar savu bozlīti viņš izrausa kartupeļus no sprikstīm un apspaidīja tos pirkstos, vai mīksti.
„Vēl cieti,” viņš pie sevis dudināja, „vēl jārauš atpakaļ”.
„Ko tad tu, Čipiņ, dari?” kāda balss viņu iztraucēja no nopietnā darba.
„Ā, Čība!” Čipiņš pārsteigts iesaucās, „kā jūs nemaz neredzēju pienākam.”
„Ko tad tu nu cep, vai kartupeļus?” viņa jautāja.
„Ja, salasīju tos uz kartupelāja, bet vēl nav izcepuši.”
„Vai tev nav auksti?” Čība atkal vaicāja.
„Man auksti?” Čipiņš viņu neticoši uzlūkoja.
„Ne, Čība, man ir biezi kamzoļi,” viņš apzinīgi atbildēja.
„Vai paši mājās, Čipiņ?” viņa vaicāja pēc brītiņa.
„Viņi bija šodien baznīcā, bet nu jau būs pārbraukuši. Vai ziniet, ko vēl jums pateikšu no jauna: Blambužu Janis ar muižas modernieku atbraukuši mūs' mājās.”
„Vagara brālis ar modernieku? ko tad šie velnu meklē! Kas tad tev to teica, Čipiņ?”
„Meita Alīze. Viņa man iznesa pusdienu un teica, cita dēļ jau nebūšot braukuši, kā Luzes dēļ.”
Čība noņurdēja. Šī ziņa viņai it nemaz nepatika.
„Vai tad Luze atkal pie viņa ies?” viņa sacīja. „Viņai jau pašai ir Bērzāju Indriķis.”
„Bet Indriķi jau vecais pilskungs būšot aizdzīt uz pasīliju. Tā jau teic, ka viņš šo zemi nebūšot vairs redzēt. Tā vēl vakar mūsu sievas runāja.”
„Tad ta nieki!” Čība iesaucās. „Vēl vakar mūsu pats pie viņa bijis Jelgavā. Indriķis šim teicis, ka nākšot drīzā laikā vaļa!”
„Ak! Indriķis nākšot drīzā laikā vaļā!” Čipiņš priecīgi iesaucās. „Nu, tad jau gan Janis nedabūs Luzi”
„Kā tad, nākšot drīzi vaļā! Ačē, kur pats pārvedis no viņa grāmatu, kas man jānodod, Luzei.”
„Kas tas būs viņai par prieku! Tā jau dienas un naktis raud pēc Indriķa; man tīri žēl tās Luzītes. Bet redz', kā pasaule izrunā niekus!”
„Ko tad nu runāt par ļaužu mēlēm! Klausi tik, ko pasaule teic! — Bet nu, Čipiņ, vairs ilgāki nekavēšos, man jāsteidzas pie Luzītes.”
„Ejiet, ejiet, Čība! Luzītei jau nu būs gan prieks!”
Čība devās uz Sproģiem, un Čipiņš viņai priecīgi noskatījās pakaļ. Viņa krietnā gana sirds juta līdz visiem saimnieku priekiem un bēdām. Par to, ka Luzītei bija vēstule no Indriķa, viņš jutās tikpat laimīgs, kā kad vēstule būtu viņam pašam rakstīta. Un kad Indriķis vēl ienāktu Sproģos par saimnieku, tad viņš pret kaimiņu zēniem varēs lielīties, ka šim tie treknākie zirgi!
Ar tādām jaukām domām nodarbodamies, viņš pavisam aizmirsa raudzīt pēc kartupeļiem, un kad to atminējās, tad tie bija jau sadeguši. Bet viņam bija tik priecīgi ap sirdi, ka arī šis zaudējums nespēja viņu sarūgtināt.
Pa tam Čība bija jau nonākusi Sproģos un iegājusi kambarī. Pati ar Luzi atradās mazajā kambarī, jo dibenā Sproģis tērzēja ar saviem viesiem. Šiem bija krūka brandvīna līdz, tādēļ viņiem valodas labi veicās, tā kā viņi nemaz neievēroja, ko Čība stāstīja mazajā kambarī.
„Ko nu, Čībiņ, laba pastāstīsi?” pati viņai vaicāja. „Ko tad mājenieki dara, vai visi veseli?”
„Mūsu paši lika jums teikt simtu labas dienas,” Čība atbildēja. „Veseli jau abi divi ir. Pats bija vakar Jelgavā un gājis apraudzīt Indriķi.”
Luzīte nosarka un nobāla. Kādas ziņas gan Čība dos?
„Kā tad šim nu, nabadziņam, ejot?” Sproģiene līdzcietīgi jautāja. „Tīri kā par grēku jāguļ cietumā!”
„Nu, nekas jau nekaišot. Viņš jau nemaz neesot cietumā; esot sūtīts pie kāda kunga zāģēt malku, un šis to pieņēmis par nama puisi līdz tam laikam, kamēr viņš nākšot vaļā. Citādi ejot itin labi, tikai jāvalkājot tās cietuma drēbes.”
„Ak tu nabadziņš!” Sproģiene skumīgi sacīja, un Luzīte iesāka raudāt.
„Neraudi vis, Luzīt,” Čība viņu mierināja, „Indriķis tevi nav aizmirsis,— ačē, tur tev pārsūtījis grāmatu.”
„Man grāmatu?” Luzīte šņukstēdama teica. „Bet es jau neprotu lasīt rakstītus burtus.”
Viņa paņēma no Čības vēstuli un aplūkoja to vērīgi. Viņa bija ļoti bāla un noskumusi, varēja redzēt, ka viņai lielas bēdas krimta sirdi. Čībai metās tīri žēl viņu uzlūkojot. Rādījās, ka viņa saprata rakstu.
Vēstules virsraksts bija šāds: „Ta grahmata eetpee Sproģu Luses Pilsmuischas pagastā.”
Šādiem burtiem arī vēstules saturs bija rakstīts, un Luzīte sev par lielu prieku varēja visu skaidri lasīt.
Viņa lasīja: „Mana sirds mīļā Luzīte! Es sūtu caur šo grāmatu daudz simtu labas dienas Tevim un Taviem vecākiem. Manim tagad iet itin labi, jo es esmu pie viena kunga, tikai vakaros man jāiet atpakaļ uz cietumu. Mans kungs manim teica, ka es nākšot novembra mēnesī vaļa. Neaizmirsti mani, Luzīt, jo tu manim dienās un naktīs stāvi priekš acīm. Varbūt, ka Dievs palīdzēs izkulties no tiem krieviem.
To raksta Tevīm
Tavs mīlēdamais Indriķis.”
„Ak, memīt, viņš nāks drīzi vaļā! Indriķis nāks drīz vaļā!” Luzīte priecīgi iesaucās. „Grāmatā stāv tā rakstīts!”
„Ak, tu manu dieniņu! Nu viņš būs reiz izcietis tās mokas! Nabaga zēns!” Sproģiene sacīja, izslaucīdama ar priekšautu asaras iz acs.
„Tu manim dienās un naktīs stāvi priekš acīm!” Luzīte vēl reizi lasīja. „Ak, mans Indriķis! Kā lai es tevi spētu aizmirst!”
„Tev jau nu, Luzīt, gan būs prieks, kad viņš pārnāks mājās,” Čība piebilda.
„Man jau arī gan Indriķis patiktos labāki, nekā vagara Janis,” Sproģiene sacīja. „Bet šis jau krīt virsū kā sila padedzis. Vecajam jau sagrozījis galvu!”
„Vai tad nu Luzes laime būtu iekritusi ūdenī, ka viņa ietu pie tāda velna!” Čība paklusām teica. „Es jau nu gan pie tāda neietu, tad labāki paliktu par vecu meitu!”
„Pie Jaņa nu gan neiešu!” Luzīte iesaucās uzbudinātā balsī. „Lūgšu Dievu, lai viņš mani atpestī no šā cilvēka.”
„Zināms, Luzīt,” Čība atteica, „pie tāda jau sievai suņa mūžs!”
Luzīte neatbildēja. Viņa lasīja atkal vēstuli no gala. Pati izgāja ķēķī raudzīt cieņas, un Čībai atlika laika noklausīties, ko Sproģis ar saviem ciemiņiem lielajā kambarī runāja.
„Nu, kā tad, Sproģi, domā par to lietu, ko mēs runājām?” modernieks jautāja. „Pēc manām domām tu vari būt pilnā mierā. Tādu bagātu znotu, kā Janis, tu otru vairs tik lēti nedabūsi!”
„Lielākais labums jau nu būtu tev,” Janis sacīja, „tu jau būtu tīri savvaļnieks un varētu dzīvot kā Dieva ausī. Es dotu tev labu daļu, — kas tad tev nekaitētu dzīvot par veco saimnieku !”
„Jā, paņēmis savu daļu, dzīvo kā kungs,” modernieks iemeta starpā. „Ne tev vairs jāzina par šo, ne par to. Vai tad nezini, ka saimniekam pie vecā pilskunga nav nekāda jaukā dzīve? Bet kas nekaiš vecsaimniekam? Vari aiziet uz krodziņu, vari iedzert savu lāsīti; neviens jau tev nevar teikt ne vārdu.”
„Man jau būtu gan labāki,” Sproģis uzsāka pēc brīža, „bet meitene jau vēl arvienu brēc pēc tā Bērzāju Indriķa. Raud un gaudo cauras naktis ! Tīri jau posts to redzot!”
„Tas jau neko nelīdz,” modernieks teica, „tiklīdz Indriķis būs ārā no cietuma, te viņam jāiet krievos. Tev, kā prātīgam cilvēkam, vajadzētu viņai to izrunāt iz galvas.”
„Un ja arī viņš neaizietu,” Janis iejaucās pulkā, „vai tad tev nebūtu kauns laist pie viņa savu bērnu? Un vai tu domā ka tas vecajam pilskungam gan patiktu? Viņš jau tevi tikai izsviestu no mājam.”
„Ko nu, Sproģi,” modernieks turpināja, „no tā jau nevajaga nemaz domāt. Redzi, tev jau tīri laime, ka dabū tādu znotu, kā Jani. Ne Indriķis tas vīrs,
ne viņam tas padoms, kas šim. Tādos rados nevar vis ikkatrs iekļūt!”
„To pašu jau es arī saku,” Sproģis atbildēja, „bet parunājiet tikai ar to meiteni un manu sievu, tad jūs gan dzirdēsiet! Lai tikai es no tā ierunājos, te būs man abas divas virsū!”
„Sievu valodas paliek sievu valodas! Vai tev uz tam jāklausās?” Janis sapīcis iesaucās. „Tu taču esi kungs, ne tava sieva! Ko vīrs pavēl, to sievai un meitai jāklausa !”
To teikdams viņš atrāva savu naudas sutni, ko bija apjozies ap vidu, un nosvieda to Sproģim priekšā uz galda.
„Te ir simts sudraba rubļu,” viņš lielīdamies teica, „es tev tūliņ dodu piecdesmit uz roku, ja man apsoli savu Luzi.”
„Smuka nauda!” modernieks piebilda.
„Kad tā zilās ugunīs sadegtu!” Čība pie sevis norūca un paskatījās uz Luzīti, kura vēl arvienu lasīja Indriķa vestuli.
Sproģis nezināja, ko atbildēt. Tik daudz naudas kopā viņš vēl nekad nebija redzējis, un pusi viņš dabūja no tās, ja Luze apsolījās iet pie Jaņa. Viņš kārām acīm aplūkoja naudu.
„Nezinu,” viņš teica pēc brītiņa, „būs jārunā ar pašu, diezin, ko viņa teiks par šo lietu.”
Sproģiene patlaban ienāca mazajā kambarī.
„Vadzi, saimniec, nāc šurp!” Sproģis sauca, „nāc mums te kāds vārds jārunā.”
„Ko man sacīsi?” viņa jautāja, iegājusi dibena kambarī.
Sproģis noklepojās, tad viņš uzsāka: „Ārē, te jau nu Janis runā pēc mūsu Luzes. Domāju būs jālaiž.”
„Tādus niekus!” Sproģiene skarbi atcirta. „Vai tad nezini, ka Luze apsolījusies Indriķim.”
„Zinu gan; bet vai tad Indriķis viņu var ņemt? Viņš jau vēl cietumā, un krievos viņam arī jāiet.”
„Ar Dieva palīgu viņš drīzi pārnāks mājās; un
vai tad debesu tēvs nepalīdzēs izpestīties arī no krieviem !”
„Diezin, kad viņš pārnāks!” Janis iemeta starpā. „Kas jau ar pilskungu saskrējies, tas netiek vis par nieku vaļā!”
Sproģiene nicinoši uzlūkoja viņu.
„Tu jau gan vēlētos viņu apēst! Tu jau caur savu blēdību iegrūdi viņu nelaimē, bet ar Dieva palīgu viņš pārnāks pēc Mārtiņiem.”
„Tas jau nu gan nevar būt!” Janis pārsteigts iesaucās. „Kas viņu tik ātri laidīs ārā? Bet kas grib, lai tic!”
„Indriķis pats vainīgs pie savas nelaimes,” viņš turpināja; „kālab tad viņš tura zirgu ko nevar valdīt? Ne, ne, Sproģu māt', laižiet Luzi pie manis, es viņu nēsāšu uz rokām!”
„Ko es varu laist vai nelaist, kad Luze tevi ne acu galā nevar ieraudzīt. Vai man kāda vajadzība spiest savu bērnu, kad viņam nav patikšanas?”
„Bet te jau Janis mums dod septiņdesmit piecus rubļus uz roku,” Sproģis sacīja, pielikdams pie solītajiem piecdesmit rubļiem vēl divdesmit piecus klāt „Indriķim jau tā kā tā būs jāaiziet!”
Janim tas nu gan nepatika, ka Sproģis uzdeva lielāku summu, nekā viņš bija solījis. „Ak tu blēdis!” viņš domāja. Bet to taču viņš nedrīkstēja izrādīt ka viņam naudas žēl.
„Jā, to es jums dodu uz roku,” viņš teica, „man jūsu Luzīte ļoti patīk.”
Septiņdesmit piecus rubļus! Sproģiene palika kā apstulbusi stāvam. Tādu lielu naudu! Bet te viņa atjēdzās. Vai tad viņa par šo naudu drīkstēja darīt savu bērnu nelaimīgu?
Janis noskaitīja septiņdesmit piecus sudraba rubļus Sproģim priekšā, kuram sirds vien dedza naudu uzlūkojot.
„Kad tu vai izčibētu ar savu velna naudu!” Sproģiene nospļāvās. „Ko tu, sātan, ar savu naudu nāc kārdināt nabaga ļaudis? Ne sarkana graša tu no
viņa neņem, Sproģi. Svied viņam acis viņa naudu, mums tās nevajaga!”
„Ē ka nu!” modernieks raustīja plecus. „Kā nu prātīgi cilvēki tā var apsmādēt savu laimi! Lai to viens man teiktu, es tam neticētu !”
„Mums tādas laimes nevajaga! Tā ir asaru nauda!” Sproģiene atcirta. „Kā mēs bez viņas līdz šim esam iztikuši, tā arī uz priekšu iztiksim. Neņem, Sproģi, es tev saku!”
Sproģis nezināja ko darīt. Vienām kārtām viņš negribēja redzēt savu bērnu nelaimīgu, otrām kārtām spožā nauda viļināt viļināja. Tādu naudu taču nevarēja laist garām! To uzlūkojot viņam acis mirdzēja vien. Arī Luzīte, izdzirdējusi strīdu, bija ienākusi dibens kambarī. Viņa noprata, ka Janis grib ar naudu apmānīt tēvu. Bailes un dusmas plosījās viņas krūtīs.
„Tēt, no Dieva puses neņem no Jaņa naudu. Es neiešu ne savu mūžu pie viņa!” Luzīte lūdzās. „Tu paņemtu savu nelaimi, vairāk neko! — Kā tev, Jani, nebūtu kauna, cilvēkiem tā uzmākties?” viņa šim pusraudus pārmeta. „Godīgam cilvēkam jau pietiktu ar vienu vārdiņu, bet tev nevar ieteikt, tikpat kā sunim!”
Tik daudz Janis nevarēja paciest.
„Kad nē, nē!” viņš sašutis iesaucās. „Vai tad nu man nabagi tik daudz jālūdzas! Nav jau mana nauda atlikusi.”
Viņš gribēja saņemt naudu, bet Sproģis viņu aizturēja.
„Pagaid, Jani,” viņš sacīja, „es jau vēl neesmu devis savu gala vārdu. Tu man patīci labāki, nekā Indriķis.”
„Nu, zināms!” modernieks iemeta starpā. „Ko nu klausīt sievu valodas ! Vīra runa paliek vīra runa, un kad tu esi devis vārdu, tad meitai jāpaklausa.”
„Es jau tūliņ teicu,” Janis priecīgi iesaucās, „lai nu tagad izlamājas, vēlāk būs tā labākā sieva. Bet Sproģ , tev vajaga arī palikt pie vārda! Te ir modernieks mans liecinieks.”
„Sproģi, Sproģi, apdomā ko tu darī !” pati izmisusi sauca. „Vai tad tevi naudas velns jau tā apmānījis? Neņem to naudu, tā tev nebūs par laimi, bet par postu!”
„Tēt', vai tu tīšām gribi mani iegrūst nelaimē?” Luze lūdzās. „Vai tu šīs naudas dēļ gribi manas asaras? Tu zini, ja tu mani spiedīsi pie viņa iet, es to nepārcietīšu!”
Viņa saka žēli raudāt.
Sproģis vēl apdomājās. Luzītes asaras tikpat kā nazis dūrās viņam sirdī. Viņš tās uzlūkoja, tam iežēlojās viņas asaras — viņš jau gribēja Janim atstumt naudu — te naudas velns to no jauna sagrāba, un iekam māte ar meitu varēja aizkavēt — tas sakampa naudu un ieslēdza to savā sienas skapītī.
Luzīte izskrēja otrā istabā un, iekritusi gultā, sāka žēli raudāt, ka vai sirds lūza, to dzirdot.
„Tā, burlaks!” Sproģiene sāka pašu lamāt ,Tu gribi apēst sava bērna mūžu! Bet to nu es gan nepielaidīšu. Tu esi tēvs, bet es esmu māte. Glabā vien to grēka naudu, bet laimīgs jau tu ar to netiksi. Gan tu nožēlosi, bet tad būs par vēlu.”
„Ek, būs labi!” Sproģis nodunduroja. „Uz Indriķi velti cerēt; vai tad nu viņa dēļ Luze ies palikt par vecmeitu! Gan pati redzēsi, ka man taisnība.”
„To jau nu lai Janis nedomā, ka es pie viņa laidīšu Luzi.”
viņa teica. „Ja tev nauda atliekama, vari dot vēl —”
„Kas man tik daudz jārunā!” Janis strupi atbildēja. „Modernieks ir liecinieks, ka Sproģis man apsolīja Luzi un paņēma naudu uz roku. Vai tad viņš nezin, ko dara? Bet kādēļ jūs uz mani tā ieēdušās? Es jau turēšu Luzi labāki, nekā Indriķis! Nu, rītu taču būsiet Simjūdos, tad norunāsim, kad dzersim kāzas. Kā tu domā, sievas tēv'?”
„Vai jau tik ātri, kundziņ!” Sproģiene zobojās. „Varēsiet jau abi dzert kāzas, mēs ar Luzīti gan tur nebūsim!”
„Turi nu muti, ko tik daudz te muldies!” Sproģis tai dusmīgi uzsauca. „Liels cilvēks runā kā mazs bērns !”
„Ta' nerunāšu, jau nerunāšu, ne man te arī kas jārunā. Dzeriet kāzas, priecājaties, laulājaties, kas man tur par daļu !”
To teikusi, viņa izgāja ārā un dusmīgi aizcirta durvis.
„Ar tiem sievišķiem jau nevar nekad sarunāties,” modernieks sacīja. „Tā jau mana sieva arī izspārdās, izbļaujas, izlamājas un beidzot taču viss labi. Tāpat tev arī būs.”
„Kā tad nu citādi,” Sproģis piebalsoja; „sievām jau tie prāti citādi, nekā mums.”
„Es domāju, sāksim braukt,” Janis teica uz modernieku, „metas jau tumšs.”
„Jā, sāksim, sāksim,” šis atbildēja, „izrunājušies jau nu diezgan esam.”
Viņi apģērba mēteļus.
„Iedzersim vēl pa ceļa kājai,” Sproģis uzvedināja. „Vajadzēja nu gan pacienāt viesus, bet ko lai ar sievu izdara!”
„Ak nu, nekas.” Janis atbildēja, „gan jau izcienāsimies citā reizē. Bet kā jau nu norunāts, tā lai paliek; rītu satiksimies tirgū, tad tuvāki pārrunāsim šo lietu.”
„To jau nu varam,” Sproģis atbildēja. „Iedzersim tagad ceļa kāju.”
Viņi vēl iedzēra pa kārtai un tad atvadījās. Sproģis gāja viņus palaist. Vēl ratos Janis Sproģim piekodināja, lai šis turot vārdu, ko Sproģis, zināms, arī apsolīja.
Rati aizripoja, viņi aizbrauca tumsā pa gatvu. Sproģis noskatījās viņiem vēl pakaļ, tad iegāja istabā. Jo vairāk viņš sāka pārdomāt šo lietu, jo ērmotāki viņam metās ap dūšu. Ar sievu jau nu katru dienu būs karš, to viņš it labi zināja. Bet vai viņš spēs arī izpildīt Janim doto vārdu? Un ja viņš arī to varētu, vai tad caur to negrūda postā savu paša bērnu? Viņš redzēja ka bija iekūlies ķezā. Sieva jau nu vēl šovakar būs kaklā!
„Ek, būs labi,” viņš noņurdēja, atslēdza skapīti un, izņēmis iz tā kādus rubļus, devās ārā. Viņš aizgāja uz Lejas krogu.
Istabā bija vēl tumšs. Čipiņš plēsa skalus, jo domāja gādāt par gaismu. Drīzi vien istabas vidū lākturis ar gaiši degošu skalu atradās. Vēl viņam bija jāiet aizdedzināt kambara lākturi.
Sproģiene bija ienākusi no lauka un sarunājās ar Čību.
„Tev jau, Čībiņ', būs jāpaliek par nakti,” viņa teica. „Rītu jau tāpat visi gribēs tikt tirgū, tādēļ vajadzēs kāda cilvēka, kas paliek mājās. Kā nu tās atstās tukšas!”
„Ko tad rītu laba vedīsiet uz tirgu?” Čība jautāja.
„Vedīšu pārdot savu Ūni un kadu pāri jēru,” Sproģiene atbildēja. „Naudas vajaga, ko tad darīs.”
„Mem', nepārdod Ūni.” Luzīte lūdzās, „pārdod labāk Saini, Ūnīte garāku pienu!”
„Ūne arī nav tik bezkaunīga, kā Salne,” Čipiņš piebilda.
„Bet Salne daudz jaunāka,” pati atbildēja, „viņa tikai sešu teļu māte, un Ūne astoņu.”
„Diezin, kur gan saimnieks palika?” Čība teica.
„Kur nu tas! Citur jau nebūs, kā krogā; tur jau viņam visi gali saiet kopā,” Sproģiene skumji atbildēja
„Vai tad jūs arī laidīsiet Luzīti pie tā Jaņa ? Es domāju, viņa jau neies pie tā. Viņa gaidīs uz Indriķi.”
„Nelaidīšu ne pie dienas! Bet redzēsi kas te būs karu. Ak manas moku dienas!”
„Kad tu, mem', stāvi par mani, tad tēvs mani nekad nepiespiedīs iet pie Jaņa! Ja nedabūšu Indriķi, tad labāk palikšu par vecmeitu,” Luzīte teica stingrā balsī.
Čība jutās apmierināta par tādu iznākumu.
Istabā uguns nodzisa. Čipiņš steidzās aizdedzināt citu skalu.
„Čipu, vai tu man arī nopirksi rītu kādu pēperkoku?” meitas Alīze jokodama viņu jautāja.
„Ej tu!” Čipiņš attrauca. „Man pašam nazis jāpērk. Lai Krišus tev pērk pēperkokus!” viņš noraidīja uz puisi.
„Krišum pašam pastalas jāpērk,” šis aizbildinājās.
„Te nu ir pāris puišu,” Alīze zoboja, „nevīdās nopirkt ne pēperkoka.”
„Es domāju, siev', rītu būs jānopērk pīpei jauna švandoze,” kalps Ingus teica uz sievu.
„Ta tad šis man lielu prieku pasaka,” šī atbildēja, „labāk būtu teicis, ka nopirksi man tiptes lakatu!”
„Redzēs nu gan, vai rītu pastalas būs lētākas vai dārgākas, nekā pērn,” otrais vīrs prātoja.
„Nebūs ne lētākas, ne dārgākas,” Ingus atbildēja. „Bet tu jau nu šodien biji baznīcā, redzēji vai ir jau daudz Simjūdu bošu saceltu?”
„Ir gan, traks, no vienas vietas. Divas tādas garas rindas, gandrīz kādu pusversti!”
„Nu, tad jau rītu būs aplam liels tirgus. Bet ko tad vēl dzird no jauna?”
„Tā dzird, ka vecais pilskungs esot paliekam noskaities uz žīdu Slaumi, un gribot viņu par vari dabūt rokā. Šis, nabadziņš, esot tā nobaidījies, ka nezinot kur sprukt!”
„Ļautiņi! Bet ko tad šis pilskungam nodarījis?”
„To nevar zināt. Pilskungs miesta priekšniekam
noteicis, ka to žorku lai skapējot rokā dzīvu vai mirušu!”
„Ko tikai tu nedzirdi! Vai tad šis nevar laisties uz Žagari, tur jau būtu drošībā.”
„Ja, bet šis negrib laist garām tirgu. Tas žīdam par skādi.”
„Nāciet nu vakariņās!” Alīze sauca.
Saime nosēdas pie vakariņām. Visiem bija daudz ko runāt par rītdienas tirgu un ko katrs iegādāsies.
Vecais skroderis domāja pirkt jaunas brilles un Bankava sprediķu grāmatu. „Tanī esot paliekam smuki sprediķi,” viņš sacīja.
Vecais Sproģu skroderis bija liels pātarnieks. Sievas uzteica, ka viņam esot jauki dievvārdi. Tālu jo tālu viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka tam bija koša balss un laba teikšana. Arī mājās viņš vien bija pātaru skaitītājs, jo Sproģim prāts uz to nenesās.
„Skroder, noskaitiet nu pātarus,” pati sacīja, kad ļaudis bija paēduši un galds noņemts.
Skroderis nelikās divreiz lūgties un uzsāka dziedāt, visiem citiem palīdzot. Viņš dziedāja tik stingri un droši, ka sievas varēja bļaut, cik gribēja. — viņam meldiņu nevarēja noņemt. Tad viņš noskaitīja jaukus vakara pātarus.
Pēc pātariem Luze gāja ar meitām apraudzīt govis laidarā, un vīri zirgiem uzbērt pelavas. Pēc tā visi taisījās iet gulēt.
„Alīze!” pati sacīja meitai, kas mazgāja traukus, „padod suņiem ko ēst un aizlaid viņus aiz durvīm. Rītu tev būs agrāk jāpaceļas un jāpalīdz iesiet jērus. Iet nu iet visi pie miera!”
Alīze, paēdinājusi suņus, sauca viņus ārā.
„Sū, sū, sū! nāk nu ārā, kur nu palikāt!” viņa sauca suņus, jo pie vārda minēt vakara laikā pati bija aizliegusi. Izdzinusi suņus aiz durvīm, Alīze arī taisījās iet gulēt.
Sproģu mājās drīz visi dusēja saldā miegā.
Pašā rīta agrumā visi ceļi bija jau pilni braucējiem, kas visi steidzās uz Simjūdu tirgu. Brauca, kā kurkšķēja vien; gan saimnieki steidzas turp ar govīm un jēriem, gan zirgu tirgotāji — žīdi ar saviem greznajiem krievu zemes zirgiem, gan leiši ar sīpolu vezumiem un zosīm, — katrs domāja, kā pirmais tikt tirgū un ieņemt labāko vielu. Bieza migla apklāja zemi, tā kā tikai maz soļu tālumā varēja saredzēt; pa tumsu raibs mudžeklis vandījās. Varēja jau pa verstēm atālu dzirdēt laužu čalošanu, zirgu zviegšanu, govju maurošanu un zosu klaigāšanu, kas viss jau notālēm sacēla negantu troksni.
Uz Jelgavas lielceļa braucēju mudžeklī varēja manīt kādu staltu kungu ekipāžu ar pāris brangiem zirgiem priekšā. Tirdzinieki, laikam, bija saoduši, ka tur vecais pilskungs brauc, jo viņi grieza tam ceļu un pabēdza, cik vien jaudāja. Tomēr viņš līdz ar savu kučieri ļaudīm pastāvīgi uzbrēca, lai griež ceļu, ja redzēja, ka viņam daudzmaz kas stāv priekšā.
Bet kas tad tur? Kāds braucējs bija apstājies pašā ceļa vidū un kūņājās visiem citiem ceļa braucējiem par lielu kavēkli un apgrūtināšanu. Tā bija kāda sieva, kas, apturējusi savu zirdziņu, nopūlējās no zemes sagrābt kulītē auzas, nemaz neievērodama, ka braucēji lamājās un lādējās par tādu ceļa aizkrustošanu, ne arī to, ka vecā pilskunga pērkoņa
balss šai uzsauca, lai griež ceļu. Viņa bija, laikam, no tālienes un tādējādi nepazina veco kungu.
Vecais pilskungs, piebraucis viņai klāt, lika kučierim apturēt zirgus.
„Ko tav te dar', tu bāba?” viņš tai skarbi uzsauca.
„Ko nu daru, cienīgs lielskungs,” sieva atbildēja, „sagrābju tās auzas kulītē. Būs man taču kas par manu rubli un desmit pimberiem.
„Kā tas saprotams? Izsak' tav man to liet'skaidrāk!”
„Ne cik sen jau te mani noplēsa. Te — kāda gara rinda braucēju ar labību uz Jelgavu. Skaidri kā par nelaimi mans zirģelis pievilcies klāt pakaļējam vezumam un paplēsis tam maisu. Par to braucējs ņem mani cieti, un viss bars sanāk man apkārt un paģēr no manis divus rubļus, un kad es negribēju maksāt, viņi jūdz man zirģeli nost. Ko nu izdarīsies, domāju, viens sievišķa cilvēks! Bet naudas man vairāk nebija, kā viens rublis ar desmit pimberiem; es saku šiem, ka man vairāk nav. „Dod, cik tev ir!” viens man uzsauca, kurš, laikam, bija tas vagars, paņēma manu naudu un aizbrauca. Tādēļ te vēl saslauku no zemes; būs taču man kas par manu rubli un desmit pimberiem.”
„Kā tav sauc un kur tav dzīvo?”
„Mani sauc par Mārtiņu Līzi, es esmu no Upesmuižas ļaudīm. Bet kādēļ tad jūs mani tā iztaujājiet ?”
Pilskungs pierakstīja viņas vārdu kabatas grāmatiņā.
„Tav var pienākt iekš div' nedēļu laiku pie man uz pilsties', kur tav dabūs sav naud' atpakaļ,” viņš tai noteica. „Bet tagad tav taises, ka tiec no ceļa nost!”
Viņš lika kučierim zirgus griezt atpakaļ un aizbrauca uz Jelgavas pusi.
„Žēlīgs Dievs! Tas bija vecais pilskungs!” sieva nobijusies pie sevis runāja. „Paldies Dievam, ka viss labi izgājis!”
Viņa sēdās savā zirdziņā un čunčināja projām.
Pa tam vecais pilskungs bija drīzi sasniedzis tuvējo krogu un dabūjis zināt no krodzinieka, ka kādi labības
vedēji patlaban stedelē ēdinot zirgus, steidzās turp un piesauca sev klāt vagaru.
„No kuru muižu tav ir?” viņš šim bargi uzkliedza.
„No Satiķiem, cienīgs lielskungs,” šis izbijies atbildēja.
„Na sak tu man, vai tav navar man pārdot to auzu ?”
„Cienīgs lielskungs, tās auzas jau Jelgavā pārdotas. Nevaru!”
„Par cik dārgu viņas tav pārdotas?”
„Divas ortis mērā, cienīgs lielskungs. Tā tagad maksā!”
„Na sak' tu man, par cik māru tav iekš katru mais'?”
„Divi mēri, cienīgs lielskungs.”
„Tā, tā, tā! — nu, lab', lab ! Krodzniek, atnas' tu man vienu mār' un strīkultu un garnicu.” Abi viņa puiši nāca pie mērošanas.
„Nu, rād”, tu man, žorks, to mais', kur tav trūk' tie auzi!”
Vagars nezināja, ko darīt. Viņš redzēja, ka nu slikti būs, bet nevarēja nekā izvairīties, maiss bija jārāda.
Pilskungs lika izmērot maisu, trūkums bija tikai nepilnas divas garnicas. Viņam acis jau sāka zvērot.
„Kam šis vezums piedar?” viņš uzbļāva.
„Man, cienīgs žēlīgs lielskungs?” kāds vīrs atsaucās un krita pilskungam pie rokas.
Šis viņu atstūma atpakaļ.
„Vai tav par to ir saņēmis vienu rubel septiņdesmit un piecus kapeikus? Sak' tu man to žorks!”
„Es nē, es nē,” vīrelis liedzās, „es tikai dabūju desmit pimberu. Ārē kur rubuli vagara papus paturēja!”
„Kur ir tav desmit pimber'? Dod šurp!”
Vīrelis izvilka naudu iz kules un atdeva pilskungam.
„Kur ir tav rubels?” šis uzkliedza vagaram.
Vagars meklēja pa savu ķešas grāmatu pēc rubuļa un dabūjis, atdeva to viņam.
„Na, sak' tu man, žorks, cik tav pienāces par to skādu?” pilskungs viņam prasīja, aiz dusmām zvērodams.
„Nu, kad jau tik vien tās skādes,” vagars atbildēja drebošu balsi, „ko tad tur nu var paģērēt.”
„Un tav ir vienu švachu sievu aplaupījes! Tav ir pagērējes vairāk, nekā tav maks' viens vesels maiss!”
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” šis lūdzas, „es jau nezināju, ka tik vien tās skādes!”
„Tā, tā, tā! — tā, tā! — Tav nav zinājes! Bet tagad tav to zinas. Tav dabūs par savu skādu aizmaksāt sešus kapeikus; bet par to, ka tav ir nekārtīg' pagērējes, un ka tav ir noplinderējes cilvēks, es tav liks uzskaitēt divdesmit un piecus! Un tav, žorks!” viņš sacīja, pagriezies pret vīreli, „tav, unsvat, dabūs piecpadesmit. Kučer, ej ienes man to pletnu!”
Te ne lūgšanās, ne gaudošanās nelīdzēja; abi vainīgie
tapa turpat nostiepti uz maisa un katram savs skaits nodots.
„Tas lai ir jums par mācīb',” pilskungs sacīja, kāpdams ratos. „Un ja jūs domā, ka jums top darīts unriktig, tad jūs par man sūdzat. Has ir vecais pilskungs !”
„Brauc, kučer!” viņš uzsauca, un rati aizripoja pa ceļu uz D. pusi.
Apziņā, ka izspriedis taisnu tiesu, vecais pilskungs mierīgi kūpināja savu ceļa pīpi. Tā kā bija jau gaišs, un ļaudis, viņu pazinuši, uzmanījās, tad viņš bez jeb kādiem kavēkļiem nonāca D. miestā.
Tirgus bija jau bez gala liels, kad vecais pilskungs tur piebrauca. Ļaužu mudžeklis bija tik biezs, ka viņš tikai ar pūlēm varēja tikt uz priekšu, un lai gan tas arī dusmojās, tomēr te nevarēja neko izdarīt. Ar lielām mokām viņam izdevās nokļūt līdz labākajai viesnīcai, kur viņš apmetās.
Vēsts, ka vecais pilskungs atbraucis, zibeņa ātrumā izplatījās pa visu tirgu ; no tā runāja tikpat zemnieki, kā vācieši, žīdi, kā čigāni. Visiem bija no viņa bailes. Tomēr katrs naigi vien nodarbojās ar savu veikalu.
„Ui, sanāket pie labem pastalem!” pastalu žīds saukāja. „Ui, pirket labe cepure!” žīds — cepurnieks atkal mudināja. Kumēdiņu rādītāji aicināja ļaudis savās bodēs un apsolīja par mārku rādīt brīnumus. Preces žīdi piedāvāja: ganu zēniem nažus, meitām auskarus un lakatus. Bet vēl neviens negribēja neko pirkt, ikkatrs gribēja vēl nogaidīt un apskatīties tirgu.
Puiši gāja desu bodēs un mielojās ar desām un
baltmaizi, — tādu ēdienu viņi nedabūja ne pat pa lieliem augstiem svētkiem. Meitas un zēni pirka baltmaizi, reņģes vai āboļus un gāja ēzdami pa tirgu. Vagari un modernieki, vai atkal krodzinieki un bagāti saimnieki satikušies, devās dzērienu bodēs un uzdzēra uz labu saticību un draudzību. Tas viss gāja juku jukām.
Arī Blambužu Janis meklēja visās bodēs pēc Sproģa, kuru cerēja te atrast, bet neatrada viņu. Sproģiene un Luzi viņš gan bija saticis uz govju tirgus, bet šīs nebija ar to runājušas. Par to viņš bija ļoti noskaities un meklēja dabūt rokā Sproģi, ar kuru gribēja norunāt svinēt visātrākā laikā kāzas.
Sproģis pa tam atradās uz zirgu tirgus. Tam tagad bija tik daudz naudas klāt, ka nezināja, ko ar to iesākt. „Būtu jāapskatās, vai nevar nopirkt kādu zirgu,” viņš domāja, „vēlāk to varētu atkal pārdot vai izmainīt.” Viņš aptaustīja ar roku kabatā savu naudas maku.
„Ui, Sproģe, kā nu ēt?” kāds žīds viņu uzrunāja. „Vai tu nezini, vai vece pilskunge jau atbraukuse?”
„Ā, labdien, Šlaume!” Sproģis atbildēja. „Kas tad tev daļas gar veco pilskungu? Nāc labāk, palīdzi man nopirkt zirgu !”
„Ui, bez joke, Sproge, — kad tu zine to, tad sake !”
„Vai nu prāts ! Nu, lai viņš arī būtu atbraucis, kas tad tā par vainu. Kost jau nekodīs !”
„Tev labe gan tā teikte. bet vines uzkrites uz manem kā vienes vanages. Vines mane trenc un vaije tikpat kā senāk Zaule to Davide, un grib mane dabūte
eks rokem. Un es, nabage zīdenes, nezine nekāde grēke, ko es būtu nodarījes.”
„Ak tā, nu saprotu gan. Jā, jā, tā es arī vakar dzirdēju runājam, ka viņš tevi gribot dabūt rokā. Bet kālab tad nebēdzi uz Žagari?”
„Vai es nebēgte! Bet man toks vajadzīges ar mane svāgere izmainīte to klibe zirge, ko mēs abe kopā esem pirkuse. Citādi vines mane nosumelēs!”
„Kur ir tavs klibais zirgs? Vai nevar taisīt andeli!”
„Ui, tu jau vine nepirkse, bet es tev saukse labe magarice, ja tu man palidzēse vine izgrūste, bet tik nesake, ka vines klibes!”
„Nu, es jau neesmu muļķis; diezgan, kad pasaku, ka drusku pastīvs. Iesim aplūkot.”
Viņi nogāja pie Šlaumes zirga. Sproģis to vērīgi aplūkoja. Zirgs jau miesās bija varens, tikai kāju tam nemaz nebija.
„Vadzi, Šlaume,” viņš teica, „pārdot viņš būs grūti, raudzīsim viņu labāk čigāniem izmainīt. Vai var daudz ko manīt?”
Šlaume lika mazajam žīdelim zirgu parikšot. Zirgs bija tā ietramdīts, ka stīvumu nevarēja neko nomanīt.
Sproģis aizgāja un apsolījās atvest kādu čigānu, ar kuru varēšot izmainīt zirgu.
Pēc kāda brītiņa viņš ieradās ar čigānu Dami, kurš veda jau savu zirgu līdz, un nu maiņa sākās. Saveda abus zirgus kopā; žīds uzteica savu, čigāns atkal savu. Abi kaulējās un dievojās, ka bija prieks, ko dzirdēt.
„Nu, žīd, cik liksi?” Damis tielējās. „Zirgs kā bilde! Vezuma vilcējs, kalnu skrējējs!”
„Ui, Dame, tev jāpielieke!” Slaume kaulējās. „Redz', kur zirges, kruste kā lāve, kas tev ar tāde spice kaulē!”
„Pieliec trīs rubuļus, tad mīsim!” Damis teica. „Pieliec priedu, tad taisīsim andeli!”
„Ko nu rune nieke no pieliksane,” Šlaumes svainis atbildēja; „kad mise blake, tad taisīsim andele.”
„Bet rubulis tev jāpieliek, citādi nemīšu!”
„Ej nu, Dami, ko niekojies,” Sproģis iejaucās starpā; „tāds vienam, tāds otram. Mij vien blakus, ko nu rāzējies!”
„Nu, kad tu, Sproģi, saki, tad lai iet! Bet magaričas žīda; tā es neatlaidīšu!”
„Viņš jau tā ka tā dos magaričas,” Sproģis apgalvoja, „bet tev arī jāizsauc sava vērpele brandvīna. Nedomā vis tā tikt vaļā!”
Viņi izmainīja zirgus un gribēja iet dzert magaričas, bet pirms vēl katrs labi aplūkoja, ko bija iemainījis. Damis atrada, ka viņa zirgs bija vairāk stīvs, ne kā viņam bija izlicies; un Šlaume ar savu svaini tikai tagad ievēroja, ka iemainītais zirgs bija akls uz vienas acs, un ka viņam bija stipra aizdusa. Tie bija viens otru piekrāpuši.
„Ui, Sproge, Sproge, kur ir mūsu ace bijuse!” žīds gaudoja. „Dame mainīsim atpakale, tu es mūse piekrāpuse!”
„Kas mainīts, tas mainīts,” Damis atbildēja. „Bet nu nāc, žīd, pirkt magaričas. Vai domā, ka tevi atlaidīšu?”
Bet nu tracis bez gala iznāca. Žīdi gribēja atmīt zirgus, čigāns nepielaidās! žīdi gribēja ar varu atņemt zirgu, čigāns nedeva. Žīdam lidztautieši sanāca palīgā, čigānam tāpat. Tie visi nu sāka gar zirgu plēsties un spaloties, tā ka tirgus ļaudis ziņkārīgi drūzmām saskrēja apkārt.
Viņi būtu vēl diezin cik ilgi plēsušies, kad kāds no pulka nebūtu iesaucies: „Pilskungs nāk!” Šlaume to izdzirdējis atstāja svaini ar visu zirgu un šmauca projām caur ļaudīm. Arī Sproģis pagriezās sāņus. Neilgi pēc tā pilskungs tiešām ieradās. Visi apklusa, kā baznīcā, tikai čigāns ar žīdu turēja vēl zirgu pie galvas.
„Kas te notiek?” pilskungs uzprasīja bargā balsī.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” Damis uzsāka pabučojis viņam svārku stūri, „izmainīju ar žīdu zirgu, bet šis man grib ņemt atpakaļ. Pavēliet jūsu žēlastība, lai viņš atkāpjas no tā zirga.”
„Ui, cienīte barone lielkunge,” žīds klanījās ,tas čigāne ir mane briesmīgi piekrāpuse. Vines man apgalvoje, ka tas zirges ir vesele, bet vines ir uz viene ace, un tam ir liele brūslake. Pavēlēt, cienīte barone lielkunge, lai vines atdode mane zirge.”
„Bet viņš jau, jūsu žēlastība, mani vēl vairāk piekrāpis !” čigāns sūdzēja. „Viņš man apgalvoja, ka šim zirgs kā lauva, bet ko viņš man iedeva: stīvu krampi! Bet kas mainīts, tas mainīts.”
„Tā, tā, tā! — nu lab', lab'! — kas mainīts, tas mainīts! Bet tav ir viņu piekrāpes. un tad viņš ir atkal tav piekrāpes. Tagad tav gul gar zemi, lai viņš tav uzskait' piecpadsmit,” un pret žīdu pagriezies viņš turpināja, .tad atkal tav gul gar zemi, lai viņš tav uzskait' piecpadsmit!”
„Ui, cienīges zelīges barone lielkunges!” žīds gaudoja.
Bet čigāns guļas it mierīgi uz maišeli „Kas tiesa, tas tiesa,” viņš sacīja.
Bet čigāns skaudīgi piekrāpa žīdu.
„Ja tu man lēnām sitīsi,” viņš žīdam klusām pačukstēja, „tad es tev ar' lēnām sitīšu. Tad iesim sadzert magarīčas, un būsim atkal draugi.” Žīds viņam arī ticēja un laida pāri pātagas galu, bet kad čigāna reize nāca pērt, tad šis gāza, ka žīds,
nabadziņš, vai palēcās uz augšu. Pie tam čigāns taisīja visādus jokus, par ko vecais pilskungs gardi pasmējās.
Patlaban viņš bija nosodījis vainīgos, kad Blambužs pienāca.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” viņš uzsāka, „tas žīds ir tirgū, mans brālis viņu patlaban redzējis; viņš nogājis uz Stūra kroga pusi.”
„Tad to vajaga dabūt rokā! Paņam vīrus un atvad to pie man sasietu!” pilskungs pavēlēja.
„Kad tikai viņš man atkal šoreiz neizbēg! viņš jau no paša velna!” Blambužs pukojās.
„To tav vajag' zināt!” pilskungs atbildēja un aizgāja atpakaļ uz viesnīcu.
„Zini, nu zini!” Blambužs pie sevis noņurdēja. „Pašam viņš jau divas reizes aizšmaucis, bet man vajagot to dabūt rokā. Es labprāt gribētu zināt, ko viņš grib no šā žīda?”
Tā pie sevis prātodams, viņš nevilšus satika Sproģi.
„Ā, Sproģi!” viņš sacīja. „Vai vakar nodzērāt lielas precības? Rokas naudu jau lielu dabūji? Ko nu, Sproģi, tagad jau tu esi liels vīrs, tapsi man drīz par radinieku!” vagars ironiski piezīmēja.
Sproģis nezināja ko atbildēt.
„Viss jau būtu labi,” viņš beidzot sacīja, „bet meitene negrib ne pagalam. Arī mana sieva tam pretim.”
„Nu, viņas gudrākas par tevi. Kā nu tu, muļķa Sproģīti, vari iedomāties, ka ļaušu saprecināt ar savu brāli tavu meitu? Tad jau visi suņi mani sāktu smiet!”
„Vai tad es maz gribu,” Sproģis sajucis teica, „jūsu brālis jau pats uzkritis kā negudrs.”
„Kad mans brālis ir dulls, tad jau es neesmu traks!” vagars viņu pārtrauca. „Nē, nē, Sproģīt, to jau nemaz nedomā, no tā nekas neiznāks!”
Viņš dusmīgi uzgrieza Sproģim muguru un aizgāja.
„Lai nu cilvēks top gudrs!” Sproģis norūca. „Viens nāk virsū kā miegs, otrs atkal grib izplēst acis. Māki nu tu, cilvēks, dzīvot!”
Viņam metās slikti ap dūšu no vagara vārdiem, tādēļ viņš nodomāja iet kādā bodē, iedzert kādu šņabi. „Bet naudu es Janim neatdošu vis,” viņš domāja, „lai esmu nabags, — par nerru viņam nebūšu!”
Viņš iedzēra brandvīnu, uzkoda desu, te kāds tam uzlika roku uz pleca. Viņš ātri apgriezās un ieraudzīja Silēnu. Ar šo viņš labprāt nebūtu saticies.
„Labi, ka tevi satieku,” Silēns teica nopietnā balsi, „man ar tevi kas svarīgs jārunā.”
„Jā, ko tad tu man teiksi?” Sproģis sajucis atbildēja. „Man nav ilgi vaļas, man vēl darīšanas.”
„Tavas darīšanas es zinu; tev vēl diezgan laika atliksies uzklausīties kādu prātīgu vārdu. Es satiku tavu saimnieci un meitu, un šīs man asaru pilnām acīm sūdzēja par tavu nebēdību. Es zinu visu, ko tu vakar esi izdarījis. Sproģi, tas nebija pareizi no tevis!”
„Tu runā tikpat kā tās sievas, bet kad būtu redzējis, kā viņš man uzmācās, tad tu gan runātu citādi. Uz Indriķi jau Luzei veltas cerības; un kur tādu naudu vari gan ņemt?”
„Es jau zinu, ka tu no naudas esi pavisam apmākts; par to velnam pārdotu vai savu dvēseli! Bet ko nu nabaga Indriķis teiks, kad pārnāks! Zēns jau tā nelaimes diezgan cietis, un tu paņem viņam beidzamo cerību.”
„Ja, bet ko tad tas viss līdz? Viņam jau vēl zaldātu gadi priekšā!”
„Par to arī Dievs būtu gādājis. Tu zini, Sproģi, lai gan neesmu bagāts virs, tad tomēr man savs grasis pie rokas, un mans znots arī nav tukšenieks,— mēs būtum par visiem raudzījuši izpirkt Indriķi, un kas vēl būtu pietrūcis, to viņš pie kāda bagāta saimnieka būtu varējis atkalpot; — bet tev taču vajadzēja domāt kā cilvēkam!”
„Nu, ko tu mani tikdaudz ģunē! Vēl jau nekas nav noticis. Tagadīn mani vagars saņēma, lai tikai es, tāds nabaģelis, nedomājot tikt viņa rados. Šis
nekad nebūšot atļaut savam brālim precēt manu meitu!”
„Tad jau, paldies Dievam, viss vēl var labi beigties. Nāc iesim uzmeklēt Jani, un atdod viņam to naudu. Tu jau vari aizbildināties, ka vagars nav mierā ar tām precībām. Atdod viņam naudu, un tu būsi svabads!”
Sproģis gandrīz jau gribēja paklausīt, bet te viņš atkal atgādājās spožās naudas, kas viņam uz reizi būs jāizlaiž iz rokām! Ne, to viņš nevarēja.
„Diezin, vai šodien viņu varēs sadabūt, gan jau atdošu citā dienā.” viņš aizbildinājās.
Bet Silēns nomanīja viņa nodomu. „Jo ātrāk tu viņam atdod naudu, jo labāk,” viņš teica. „Ja tieci no tās reizi vaļā, tad tu izbēdz no lielas nelaimes.”
Sproģis nopūtās. Tik īsu laiku nauda bija viņam piederējusi, bet tagad šis pagāna Silēns uztiepās, ka to vajagot atdot. Un viņš vēl neatkāpās nost ne soļa. Te tam savs niķis iešāvās galvā, — viņš nodomāja ar Silēnu iet meklēt Jani un tad izbēgt.
Silēns spiedās Sproģim pa priekšu laužu pūlī, kad tas pa acu galam ieraudzīja Jani. „Kau, kur viņš ir!” tas priecīgi sacīja Sproģim, bet atskatījies atpakaļ, redzēja, ka šis vairs nebija aiz viņa. Viņš lauzās atpakaļ, lūkojas šur un tur, bet velti, Sproģis bija kā akā iekritis.
„Vai tu neredzēji Sproģi?” viņš vaicāja Janim, kad bija jau vairāk reižu to sastapis.
„Nē, es jau arī viņu meklēju.” šis atbildēja, „diezin kur viņš šodien ielīdis!”
Silēns meklēja tāļāk un redzēja, ka Janis arī darīja to pašu. Bet vēlāk viņš noprata, ka Sproģis no šī bēg. Bija jau vakars tuvu, tādēļ viņam nekas cits neatlikās, kā skumīgu sirdi braukt uz mājām, jo viņš paredzēja, ka Sproģiem liela nelaime uzbruks.
Janis staigāja vēl arvienu pa tirgu meklēdams pēc Sproģa; te viņš sastapa savu brāli līdz ar kādiem pieciem vai sešiem vīriem, kas to uzaicināja līdzi iet. Janis tiem arī piebiedrojās.
Vagars gāja apcietināt Šlaumi. Kāds vīrs viņam bija uzspiegojis, ka Lielais krodzinieks apslēpis žīdu stūra istabā gultā; un nāca pats līdz uzrādīt viņa slēpas vietu. Jau reiz Šlaume bija šodien vagaram izsprucis, bet nu to vajadzēja visādā ziņā dabūt rokā, citādi vagars dabūja baudīt kunga dusmas.
Tie nepamanīti nonāca krogā un aplenca minēto kambari. Šlaume, neko ļaunu neparedzēdams, gulēja cietā miegā, jo krodzinieks tam bija apgalvojis, ka ne velns šo te neuzodīšot.
„Krodziniek, kas tas par žīdu, kas tur guļ stūra kambarī?” vagars krodziniekam pikti uzsauca. „Kā jūs drīkstiet viņu slēpt? Pilskunga vārdā dodiet šurp striķus!”
„Vai tad es zinu, kas tas par žīdu!” krodzinieks aizbildinājās. „Kā lai es pazīstu katru cilvēku, kas te pienāk! Kad viņš vainīgs, tad ņemiet to cieti.”
„Ē, žīd, celies augšām!” vagars modināja Šlaumi. „Pilskunga vārdā es tevi apcietinu!”
„Ui, glābet, glābet, — žēlastībe!” Šlaume no miega iztraucēis gaudoja. „Nemet vise mane prece, mane naude. tik skinkojet mane dzīvībe!”
„Sieniet viņam rokas uz muguru! Bet cieti, ka tas neizbēg!” vagars pavēlēja vīriem.
„Ui, vi! Mane sieve, mane bērne!” Šlaume vaimanāja spārdīdamies pretim. „Ekš save ace es jūse vairs neredzēse!”
„Nu tas ir sasiets, ka nevar pakustināt ne pirkstu,” kāds puisis sacīja, kas žīdam bija sasējis rokas. „Ne savā laikā viņš nevar izbēgt!”
„Tava brēkšana tev nekā nepalīdz,” vagars sacīja, „tev jāstājas priekš vecā pilskunga. Puiši, vediet viņu līdz!”
Šlaume gan spirinājis, bet divi vīri viņu sagrāba un vilka to līdz. Vagars ar Jani gāja pa priekšu. Ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz. Bija jau labi tumšs, un tirdzinieki jau nošķīrušies, kad tie gāja pa tirgus vietu uz viesnīcu, kur vecais pilskungs uzturējās. Blambužs jutās laimīgs, ka izdarījis tik svarīgu darbu, bet Šlaume jau novēlēja Dievam savu dvēseli.
Nonākuši pie viesnīcas, tie drīz atradās pilskunga priekšā.
„Te nu ir tas blēdis, cienīgs lielskungs,” Blambužs priecīgi vēstīja. „Es jums saku, tas ir tik izmanīgs un glums kā zutis. Man šodien visu dienu ar viņu vien pietika. Tiklīdz jau nu būtu uz pēdām, te šis tev atkal nozūd. Bet nu reiz dabūju kundziņu cieti!”
„Ui, cienīte, zēlīge barone lielkunge, saket, kāde liele grēke es esme nodarījes, ka jūs gribēt mane likt eks dzelzem?” Šlaume vaimanāja. „Ui, saket, par ko jūs mane likse mest eks cietume?”
„Par to, ka tav ir labs blādis!” pilskungs cieti atbildēja, bet varēja redzēt, ka tam grūti nācās savaldīt smieklus.
Šlaume metās ceļos. „Ui, cienīge zēlīge lielkunge,” viņš raudāja, „kur nu palikse mane sieve, kur palikse mane bērne, kad jūs mane iesviedīse ieks galēje tumsībe! Ui, škinkojet man dzīvībe, — liele grēke es nebūse nodarījes! Oi, oi, cores, cores!”
„Ko nu tik daudz gaudo!” Blambužs tam pārmeta. „Zini, ka dabūsi taisnu tiesu. Nebūtu vēl tā slāpstījies un bēdzis un sakaitinājis lielkungu pret sevi!”
Pilskungs sāka pilnā kaklā smieties.
„Celies augšām, tu žorks!” viņš teica, valdīdams smieklus. „Tav natiks nekas darīts ļauns. Vagar, liec atraisīt viņam tos striķus!”
Blambužs pārsteigts uzskatīja pilskungu. Kas tad tas? Viņš negribēja savām ausim ticēt.
„Jā, jā”, atlaid to žorku vaļā!”
Blambuža ģīmis bija olekti garš. Viņš bija cerējis, ka diezin kur aizsūtīs žīdu, un te kungs pavēlēja viņu laist vaļā. „Jā, jā, palaist vaļā ir viegli.” viņš domāja, „bet pēc atkal dabūt rokā būs grūti.”
„Ui, tad cienīge lielkunge mane nesūtīse uz ciberije?” Šlaume priecīgi iesaucās; „cienīge lielkunge mane atlaidīse uz brīve kāje? Ui, mane baile, ko es izciete!”
„Na, tad klausies, tu žorks, kālab has tav gribēj' dabūt iekš savām rokām. Tav būs pa krogiem uzpasat, kas tur trumpo uz naudu, un tad tav būs to
man paziņot! Vāl šovakar tav rādīs man, kur trumpo uz naudu!”
Žīds pārsteigts uzklausījās. Ka lieta tā iznāks, to viņš nebija domājis. Ko pilskungs no viņa paģērēja, tas viņam bija viegli iespējams izdarīt. Viņš pazina it smalki tā apgabala trumpmaņus un zināja arī tās vietas, kur viņi mēdza trumpot.
„Cienīge lielkunge,” Šlaume teica padevīgā balsī, „par tāde jūse žēlastībe es jums kalpose un būse paklausīge.”
Vagars atlaida viņam rokas vaļā.
„Nu tad lab', tu žorks! Tagad tav var iet, bet pulksten desmitos tav ieronas pie man. Kā tav būtu uz mata klāt! Un tu, vagar, skapē man kād' piecdesmit vīrus, un as' iekš noteiktu laiku ar tiem klāt pie man! Tagad steidzies!”
Viņi bija atlaisti.
„Nu redzi,” Blambužs sacīja uz žīdu, kad viņi bija izgājuši uz ielu, „gaudoji un brēci, it kā tev vai kaklu būtu rāvuši nost. Kungs jau nemaz nav tik briesmīgs, kā izdaudzināts.”
„Ui, bet kālab jūs man to tūlite neteice?” žīds viņam pārmeta. „Jūs man uzkrite tikpat kā viene briesmīge vanage!”
Viņi izšķīrās. Žīds aizgāja atpakaļ uz krogu, un Blambužs gāja sameklēt ļaudis.
„Tā tev, cilvēkam, citu dēļ jādauzās,” viņš pie sevis norūca, „ne tev dienas, ne naktis miera! Nolādēta būšana!”
Bet iesim nu atpakaļ un apskatīsimies kur Sproģis palika. Kā jau minēts, Silēns viņu gandrīz jau bija pierunājis Janim atdot naudu, bet te atkal viņam tāds žēlums par spožajiem rubļiem bija uznācis, ka viņš aizmirsa Silēna labās mācības un ļaužu burzmā izbēdza no šā. Arī ar Jani satikties viņš baidījās; varbūt, ka šis bija citādi apdomājies un atprasīja
viņam naudu. Tā viņš zināja visu dienu izvairīties, ka ne Silēns ne Janis nevarēja viņu dabūt rokā.
Te viņš sastapa Stūrmani un iegāja ar šo kādā bodē. Stūrmanis taču viņam bija draugs un tādēļ jāpacienā. Šņabītis nāca pēc šņabīša, un viņi abi vareni iesila, tā ka valodas viņiem pārlieku veicās. Sproģis izstāstīja draugam savu nelaimi.
„Neesi muļķis, Sproģi,” šis viņu mācīja, „ja vagara brālis nevar izpildīt solījumu, tad viņam nauda jāpaspēlē.”
„Es jau arī tā domāju,” Sproģis atbildēja, „bet šis Silēns nāk man virsū kā miegs, lai es dodot naudu atpakaļ.”
„Nē, nē, to tikai tu nedari! Tad jau Janis tevi turēs par nelgu, — un par to vēl, ka vagars tevi ņēma tā izzobot!”
Sproģim šie vārdi patika. Tomēr bija viens cilvēks, kas ar viņu vienis pratis.
„Vadzi, vai šovakar netrumposim?” Sproģis sacīja. „Es domāju, Lejas krodziņā mūs neviens netraucēs.”
„Tur jau nu gan rāmi,” Stūrmanis atbildēja, „bet Melderis vēl pikts uz tevi par to vasaras reizi, kad tu aizlaidies lapās. Viņš bija par visiem vairāk paspēlējis!”
„Nu, vai tad visi var arvienu vinnēt! Bet man toreiz tiešām nebija ilgāk vaļas, domāju, kā nu tikšu vaļā — būs jābēg!”
„Jā, bet kad tu būtu paspēlējis, tad nebūtu vis bēdzis. Kas šim nekaiš bēgt, kad ducis rubuļu kulē.”
„Nu, varbūt ka šoreiz jūs abi vinnēsiet, kā kuram kādreiz laime! Bet man pavisam bailīgi ap dūšu, kad tikai mūs nepieķer!”
„Ej, ko nu niekus! Sila vai Lejas krogā mēs varam dzīvot kā mājās. Lai nu vecais pilskungs te dauzās apkārt pa miestu, tur jau viņš nakts laikā neskries ārā !”
„Bet kad tu būtu dzirdējis, kā viņš mani toreiz nozvērināja, kad biju muižā, lūgt maizi. Ja mani pieķeršot, tad no mājām tūliņ ārā!”
„Tālab, kad pieķers, bet vēl jau neviens nav pieķerts!” Stūrmanis viņu apmierināja. „Iesim labāk uzmeklēt Melderi un citus. Es viņu jau reiz šodien pamanīju.”
Viņi devās uzmeklēt Melderi, kuru arī drīzi dabūja rokās, un izstāstīja viņam savu nodomu. Šis arī gan piekrita, bet piezīmēja, ka tagad tirgus vakarā esot bailīga lieta trumpot.
„Lai Dievs žēlīgs,” viņš sacīja, „kad vecais pilskungs mums uznāk virsū pie trumpām! Viņš jau mūs vai apēstu !”
„Kā tad tu, Melderi, esi tapis tāds bailīgs?” Stūrmanis viņu izzoboja. „Tu jau arvienu mācēji smieties par veco pilskungu.”
„Melderis jau tiesas vīrs, viņam bailes, ka viņu nenosviež no amata!” kāds viņiem aiz muguras iesaucās.
Tas bija Šķeltņu mūrnieks, viņiem labs pazīstams un arī liels trumpmanis. Viņš bija nemanot pienācis un noklausījies viņu sarunu.
„Kas nu par amatu !” Melderis aizbildinājās „Tiesas vīra amats jau tikpat kā palienēti svārki. Par to es nemaz nebaidos. Nāciet tikai šurp, ja patīk, nemaz neatraušos!”
„Nāc, Sproģi, sauc tad pusstopu,” Stūrmanis mudināja, „tev jau naudas, kā velnam pelavu!”
„Manis dēļ, vēl pusstopu jums izsaucu, bet tad vairāk nē!” Sproģis noteica.
Viņi, iegājuši kādā šeņķī, vēl stiprinājās, un kad bija jau meties labi tumšs, tad sēdās Meldera zirgā un laida projām pa Žagaru lielceju uz Sila krogu.
Sila krogs bija tik pilns, ka ne ar pirkstu nevarēja apmaisīt. Apkārtējie tirdzinieki, nākdami mājās, bija še sapulcējušies un gribēja jautri nodzīvot šo pēdējo tirgus vakaru. It īpaši puiši un meitas bija bagātīgā mērā ieradušies, tādēļ ka te banga mūzikantu spēlēja un varēja dabūt dancot. Daudzi no viņiem prata dancot jaunas modes danci jeb „prankusē”, uz ko vecie vīri un sievas nevarēja diezgan
noskatīties. Tas gāja kādu laiku itin omulīgi. Puiši veda savas skaistules dancot un vēlāk pacienāja viņas ar pēperkokiem un kvasu. Katru danci viņi mēdza salīgt ar mūzikantiem un tūliņ samaksāt.
Arī Sproģu Krišus un Alīze te ieradās. Pēdējā bija gan Luzīti vedinājusi, lai nākot līdz, bet šī bija tā nobēdājusies, ka viņai pat ne dancis nepatika.
„Nu, Alīz, izdancojies nu tik labi krietni!” Sproģis, viņu ieraudzīdams, uzsauca. „Tā kā, Krišu, tu viņu labi izdancini!”
„Jā, jā, saimniek, gan jau viņu izgriezīšu!” Krišus atbildēja un gāja pie muzikantiem pastellēt „prankusē”. Drīzi viņš bija sarunājies ar citiem puišiem, kas danco līdz, un nu katrs ņēma savu dancotāju un uzsauca muzikantiem, lai gāž vaļā.
Viņi bija jau pa pusei izdancojuši danci, kad krogā iegruva kāds bars pārnovada puišu, kas nāca šos izjokot.
„Muzikanti, cik dancis maksā?” kāds no viņiem apturēja spēlēšanu.
„Divus pimberus!” bija atbilde.
„Mēs dodam kvarli!” svešais solīja.
„Mēs paši par to paturam!” Krišus iesaucās.
„Lai iet pusrublis!”
„Mēs paši turam!” Krišus sauca. „Nepielaidīsim, zēni, tos plūksnas!”
„Desmit pimberu! Neļausim tiem kaķiem dancot!”
„Vēl paši to maksājam! Diedelnieki!”
„Nu, tad lai iet rublis! Kas sola vairāk, lai paņem!”
Bet vairāk neviens nesolīja. Krišus un viņa biedri bija pārsolīti un saīguši atkāpās no danča. Pārnovadnieki gavilēja un cienāja mūzikantus. Tomēr viņu prieki nepastāvēja ilgi, jo kad viņi gāja aicināt meitas uz danci, tad neviena nepieteica. Viņi bij par velti aizmaksājuši danci.
„Nu, nekas,” kāds no viņiem lielījās, „lai muzikanti spēlē, mēs aizmaksāsim! Tos utkas mēs tikai pie danča nepielaidīsim!”
„Kas ir utkas!” Krišus viņam uzsauca un zvēla
viņam ar tādu sparu gar ausi, ka šis būtu vēlies, ja nebūtu uzkritis uz saviem biedriem, kuri viņu saturēja.
„Tu mani sitīsi!” viņš šņāca un gāzās Krišum krūtīs, kuram tagad arī citi uzbruka. „Es tev izgāzīšu purmu !”
„Ko nu, zēni, gaidiet!” Krišus uzkliedza saviem draugiem, kuri arī tūliņ ar urrā devās ienaidniekiem virsū! Sīvs kautiņš izcēlās. Viņi sakrita kopā kroga plānā lielā mudžeklī, tā kā acumirklī nevarēja zināt, kuri paliks uzvarētāji.
Te arī vecie vīri nevarēja vairs ilgāki paciesties un devās pašu zēniem palīgā, caur ko kauja dabūja citādu virzienu. Pārnovadniekiem klājās slikti. Viņi cits pēc cita tika piedauzīti un izsviesti ārā no kroga.
„Ko nu šie, puikas, nāk ar mums kauties!” Krišus lielījās. „Labāk būtu gājuši no kviešiem izbaidīt zvirbuļus, nekā ar mums dumpi cēluši.”
To sacīdams, viņš noslaucīja lakatā asinis, kas lika noprast, ka nav bijuši nieka pretinieki. Arī svārku krūtis viņam bija izrautas.
Pretinieki, gribēdami atriebties, sāka sviest akmiņus logos, bet kad pašu puiši devās ārā, viņi aizbēdza.
Atkal pilnīgs miers iestājās. Puiši sakārtoja savus matus un apģērbus un dancoja tālāk, itin kā kad nekas nebūtu noticis. Tikai Krišus caur savu dūšību bija pacēlis savu svaru un palika par šā vakara varoni.
Sproģis un viņa biedri, kad dumpis sakās, bija jau sen aizbraukuši uz Lejas krogu.
Sila krogā viņiem nebija nekur atstāties, jo visas malas bij pilnas kā piebāztas. Lejas krogs, turpretim, bija puslīdz tukšs, vēl tikai retumis kāds viesis pienāca. Viņi noņēma savu istabeli un vilka vaļā.
Varēja būt jau ap pusnakti. Ap Lejas krogu viss bija kluss, kad divas ores vīru lēnām pie tā piebrauca. Krogā bez minētiem trumpmaņiem nebija vairs nekādu viesu. Lielajā istabā viena tauku svecīte spīdēja
tikpat kā vilka acs, un šeņķis bija pavisam tumsā. Tikai stūristabā trumpmaņiem stearīna svece dedza.
Atbraucēji nebija nekas cius, kā vecais pilskungs ar saviem ķērājiem. Blambužs paskatījās pa logu.
„Ir iekšā, cienīgs lielskungs!” viņš klusām teica. „Ir iekšā kādi četri vai pieci vīri un trumpo!”
Pilskungs nostādīja krogam apkārt sargus, lai neviens neizbēgtu, un devās ar Blambužu, Šlaumi un pārējiem vīriem iekšā.
Viņi iegāja tumšajā priekšnamā un palika klausoties.
„Man nemaz šodien neiet uz roku!” Sproģis sūkājās, „Būs jau drīzi desmit rubuļu pagalam!”
„Esi jau diezgan vinnējis,” Melderis atteica, „vari reiz arī paspēlēt. Cik turēsi?”
„Desmit pimberu, lai iet!” Sproģis iesaucās.
„Ak tu velns, viņam dūzis!” Melderis lādējās.
„Skat', nu viņš tev paņem desmit pimberu un banku! Kad tevi jupis parautu!”
„Viņš jau arī vairāk paspēlējis,” Šķeltnis piebilda.
Šlaume iegāja kambarī. Visi sabijās, bet ieraudzījuši žīdu, apmierinājās.
„Kur tad tu, Šlaume, atkūlies tik vēlā nakts laikā?” Sproģis iesaucās. „Laikam bēdz no vecā pilskunga? Jūs jau nemaz neziniet,” viņš turpināja, pagriezies pret saviem biedriem, „kādās bailēs viņš šodien bija!”
Viņš izstāstīja citiem Šlauma šīs dienas gadījumu. Visi smējās pilnā kaklā par šo joku, arī Šlaume smējās līdz.
„Lai nu pilskungs visu nakti dauzās apkārt pa miesta šeņķiem, dzenādams pēc mums un Šlaumes, un mēs te sēžam drošībā un metam viņam knipi aiz muguras! Es tikai saku, tas tikai ir joks! Hahaha!” Sproģis smējās.
„Hahaha!” visi smējās. „Vecais pilskungs mūs nevar uzost!”
„Nu, Sproģi, dali kārtis, ko nu pļāpā!” Melderis mudināja.
Sproģis izlika čupiņas. „Nu, kas turēs ?” viņš jautāja.
„Es turu kvarti!” Stūrmanis atbildēja.
„Es pusrubli!” Šķeltnis sacīja.
„Un es turēšu desmit pimberu!” Melderis iesaucās.
„Vai vēl kāds turēs?” Sproģis jautāja.
Tagad pilskungs gāzās ar brāzmu pa durvīm iekšā.
„Pagaid', tu žorks, vecais pilskungs ar' turās!” viņš iebļāvās.
Visi aiz bailēm bija mēmi ka akmeņa tēli. Tikai kāds no viņiem atjēdzās vēl nopūst sveci, un nu visi lauzās pa tumsu izbēgt. Bet velti! Visur sargi bija priekšā. Vajadzēja mēģināt turpat krogā ātri kur paslēpties. Stūrmanis zināja jau savu slēpas vietu, — viņš devās ķēķī un uzrāpās vācelēs. Sproģis paslēpās aiz skapja un Melderis palīda pagultē. Šķeltnis nezināja nekur citur glābties, kā pasprukt zem galda.
Kad krodzinieks uz pavēli atnāca ar uguni, tad visi bija nozuduši.
„Kur tie unsvat' palik'” vecais pilskungs kliedza. „Izmeklējat visus malus un skapējat man tos rokā!”
Ķērāji meklēja pa malu malām.
„Ačē kur viens ir!” Blambužs priecīgi iesaucās, uzgājis Melderi pagultē. „Nāc ārā, es tev saku! Nāc ārā!” Viņš vilka to aiz kājām ārā.
„Te ir viens aiz skapja!” kāds ķērājs reizē iesaucās.
„Ē, vīrs, nāc ārā !”
„Tav' tas ir, tu žorks!” vecais pilskungs kliedza, ieraudzījis Sproģi.
Sproģis nespēja izrunāt ne vārdu. Briesmas viņam bija par nejaušu uzbrukušas. Viņš stāvēja kā grēcinieks.
„Ē, nāk šurp, te atkal viens pagaldē!” kads cits sauca uu nogrieza pilskunga vērību uz Šķeltni.
„Nu jau trīs mums rokā, cienīgs lielskungs,” Blambužs priecīgi vēstīja, „vēl tikai viena trūkst!”
Pilskungs pasauca krodzinieku.
„Vai tav pazīst to vīr', kas mums ir izbēdzis!” viņš šim bargi uzbļāva. „Oder, tu žorks, tav ir viņu apslēpis? Kad tav viņu neskapēs, tad has tav likš' iekalt iekš dzelžiem!”
„Cienīgs — žēlīgs — lielskungs!” krodzinieks, nobijies, stostījās. „Kur lai es viņu, svešu cilvēku, zinu vai pazīstu!”
„Nerunā, tu žorks, jeb has tav...” viņš nevarēja vairs savaldīties un grāba krodziniekam aiz rīkles.
„Vai, vai! apžēlojiet mani, cienīgs žēlīgs lielskungs, es jums teikšu taisnību — vai! viņš būs ķēķī uzkāpis vācelēs,” krodzinieks lūdzās, kad pilskungs viņam žņaudza rīkli.
„Tav' man to baudīs!” pilskungs šņāca, atlaizdams viņu vaļā.
Blambužs, izdzirdējis, ka izbēgušais atrodoties ķēķī, devās ar pāris vīriem turp.
„Ē, vīrs, kāp zemē!” viņš uzsauca Stūrmanim. „Kāp zemē, tu grēka gabals, un lūdzies no kunga žēlastību!”
Bet Stūrmanis nedomāja vis kāpt zemē. Viņš bija iespiedies rovja stūrī un tupēja kā runcis.
„Vai tu vēl neklausīsi, tu elles prauls?” Blambužs lamājās. „Puiši, ņemiet kokus un gāžiet viņu zemē!”
Šie arī tūliņ paklausīja. Viens paķēra kruķi, otrs čauksturi un sāka vicot Stūrmanim pa ribām, tā ka
viņam, gribot negribot, bija jālaižas zemē un jāpadodas pilskunga žēlastībai.
Noziedznieki nu visi bija rokā. Pilskungs bija tā pārskaities, ka nevarēja vairs ne parunāt. Viņš tos izklaušināja un pierakstīja viņu vārdus. Tad viņš tiem teica aiz dusmām drebošā balsī:
„Na, klausāties, jūs žorki! Rīt jūs man pulksten desmitos ieradīsaties iekš Pilsmuiž'. No turien jūs taps sūtīt' tālāk uz pilsties', kur jūs pēc likum' taps nosodīti. Un tav, žorks,” viņš turpināja, pagriezies pret Sproģi, „has ir jau teicis, ka tav vairs ilgāk saimnieks navar būt!”
Sproģis gribēja lūgties.
„Cienīgs, žēlīgs lielskungs!” viņš iesāka, „es jau —”
„Klusu!” pilskungs uzbrēca. „Un tav ir tik cienīgs, pie man rit nonākt uz muiž'!” viņš krodziniekam ironiski piezīmēja. „Brauksam, bārni!”
Abas ores nolaida atpakaļ uz D. pusi. Trumpmaņi vēl stāvēja kā apburti un nezināja, ko nu runāt, ko darīt. Tikai pēc laba brīža viņi nāca pie samaņas un sāka cits citam pārmest vainu.
„Redz', kādā nelaimē jūs mani ievedāt!” Melderis pirmais uzsāka.
„Kādā postā jūs mani iegrūdāt!” Stūrmanis gaudoja.
„Un man vēl vajadzēja tanī ķezā līdz iekulties”! krodzinieks pukojās.
„Visa tā ir tikai Sproģa vaina!” Šķeltnis sūdzēja.
Sproģim gan sirds sāpēja, ka viņam gribēja uzvelt vainu, kaut gan viņš bija vēl nelaimīgāks, nekā citi. „Ko ar tādiem te vēl runāt! Tikpat, runā cik gribi, vai tad vari vairs ko līdzēt!” viņš domāja. „Ek, būs labi, ko tur tik daudz domāt; kas būs, būs!” Viņš paķēra cepuri un devās ārā.
„Nu redz', ko tu izdarīji savā bezprātībā. Es jau tūliņ teicu: neņem to velna naudu, tu ievedīsi mūs nelaimē! — nē, tu to neklausīji! Kur nu iesim, kur
paliksim! Ak tu mīļais Debesu tēvs! Nevarēsim un nevarēsim noturēt savas būdas!”
Tā Sproģiene vaimanāja otrā rītā, kad dabūja zināt vakardienas gadījumu. Vēsts bija jau nonākusi pašā rīta agrumā. To kaimiņu sieva bija atnesusi.
„Teic nu teic, Sproģi, ko tagad lai iesākam?” viņa sacīja raudādama. „Kur lai mēs paliekam, kad mūs izsviedīs no mājām?”
Sproģis nopūtās. Nu viņš gan no sirds nožēloja, ka nebija sievai un Silēnam klausījis. Nebūtu viņam bijis naudas, tad viņš arī vakar nebūtu nokūlies uz Lejas krogu. Tikai caur paša vainu viņš bija padarījis savējus nelaimīgus. Bet nu viss bija par vēlu, te vairs neko nevarēja darīt.
„Tev bija gan taisnība,” viņš sacīja, „tā nauda mani iegrūda postā!”
„Tas viss nāk caur tavu trakumu! Kaut jel tu vienā vietiņā mani paklausītu! Ak Dievs, ak Dievs!”
„Memīt, ko nu tik daudz bēdājies.” Luzīte mierināja māti, „gan jau mēs iztiksim. Kā tad tie cilvēki iztiek, kam nav māju!”
„Tik ilgus gadus te esmu plēsusies un pūlējusies,” Sproģiene gaudoja tālāk, „un nu būs šīs vietiņas jāatstāj cita rokās! Redz', redz', Sproģi, ko tu padarīji!”
„Nepārmet nu, mem, vairs tēvam, redzi, ka viņam jau tā smaga sirds. Viņš jau pats to nožēlo.”
Sproģiene apmierinājās. Viņa pārdomāja, kas šinī lietā būtu darāms. Ka nelaime tik ātri uzbruks, to viņa nebija domājusi.
„Ne par ko neatstāšu savu vietiņu,” viņa domāja, „iešu pie kunga un lūgšu viņu uz ceļiem, lai viņš man atstāj Sproģus. Es jau neesmu nodarījusi nekādu grēku, ka man vīram jācieš līdz.”
Viņa ģērbās svētdienas drēbēs un taisījās Sproģim līdz uz muižu. Varbūt ka kungs būs žēlīgs un ļausies pielūgties.
„Luzīt, nu tik uzskati un apkop šodien mājas,” viņa sacīja savai meitai, „es uzņemšos grūto ceļu,
varbūt, ka Dievs man palīdzēs. Taisies, saimniek, un brauksim!”
Sproģis bija gatavs. Vēl viņš iztīrīja savu pīpi un piegrieza maku pilnu tabakas un brauca tad saimniecei līdz uz muižu.
Ceļā viņi sastapa pirmo sievu, tas nozīmēja nelaimi. Bet Sproģiene čakli vien lūdza Dievu, dziedādama dziesmu pēc dziesmas.
Visi citi Sproģa bēdu brāļi bija jau muižā priekšā un sagaidīja šo ar skumjām sejām.
„Diezin, kādu tiesu nu dabūsim?” katrs pie sevis domāja. „Vai nu būs pēriens, vai cietums?”
It īpaši Melderis bija ļoti nemierīgs, jo bijās par savu tiesas vīra amatu. Viņš gribēja aprunāties ar Blambužu, varbūt, ka šis priekš viņa varēja aizrunāt kādu vārdu, bet nevarēja šo nekur sastapt.
Vecais pilskungs vēl arvienu gulēja, lai gan pulkstens nāca jau pāri par vienpadsmitiem. Arī viņa ģimene uzturējās tagad te muižā, un mazākie bērni skraidīja starp ļaudīm jautri savā nodabā. Kas viņiem bija par daļu gar pasaules rūpēm un klizmām! Viņi savā nevainībā nezināja neko no sirdsēstiem, un jautro bērnu debestiņa tikai tad kādu reizi aptumšojās, kad viņi no niknā papus dabūja pērienu. — Arī kāds lielāks, varbūt, gadus septiņus vecs jaunkundziņš iznāca pie ļaudīm. Katru atsevišķi aplūkojis, viņš soļoja apzinīgi pa istabu, itin tāpat, kā viņš bija noskatījies, kā papiņš dara.
Melderis domāja ar viņu iedraudzēties. Viņš krita šim pie rokas, ko mazais pilskungs arī mierīgi atļāva.
„Es lūgtu, jaunskungs, neņemiet ļaunā,” viņš teica pazemīgā balsī, „vai jūsu papiņš vēl guļ?”
„Kot' jums vajag' no man' papiņ'?” mazais šim noprasīja.
„Āre, vakar jūsu papiņš mani Lejas krogā —”
„Ak, tā, tā, tā? Tad jūs tas ir?” viņš, pieņēmis nopietnu ģīmi, strostēja Melderi. „Na, es jums sak': kaunaties, kaunaties! Jūs tāds ontlīgs cilvēks, jums perlmuter knopes iekš jūsu svārkiem, jūs ejat pa
krogiem, žūpojat un trumpojat kārtis. Kaunaties, kaunaties! jūs lienat pagultā und manam papiņam vajag' jūs vilkt ārā!”
„Nice, Nice, komm herein!” māte sauca mazo tiesas kungu. Viņa bija visu noklausījusies, un mazais pilskungs tagad dabūja stāvēt kaktā.
Melderis palika kā ar ūdeni apliets. Visi citi, lai gan katram sirds bija nospiesta, pasmējās par garo degunu, kuru viņš bija dabūjis. Par to viņš tapa vēl nemierīgāks un dusmojās, ka citi par viņu ņirgājās.
Patlaban Blambužs ieradās. Viņš noskatījās lepni uz ļaudīm. Melderis steidzās viņam tūliņ klāt, gribēdams viņu ievilkt valodās, un apprasījās, vai saukšot šo drizi priekšā.
Bet vagars viņu nicinoši uzlūkoja.
„Gaidi, kad būs tava reize, tad tevi sauks priekšā!” viņš strupi ntbildēja. „Tev jāgaida uz kungu, nevis kungam uz tevi!”
Vagars iegāja pie pilskunga, kurš patlaban kā bija uzcēlies un klepoja ka visa muiža skanēja. Dziļi palocīdamies, viņš uzsāka:
„Labrīt, cienīgs žēlīgs lielskungs, ko laba pavēliet?”
„Lab', lab',” pilskungs palocīja ar galvu. ,Na, ielej!”
Viņš rādīja uz pudeli. Vagara ģīmis uzjautrinājās, jo viņa žēlastība šim piedāvāja šņabi.
„Na, sak' tu man, kas ir no jaun'?” pilskungs vaicāja. „Kā iet ar kulšan'?”
„Iet tīri brangi uz priekšu,” vagars atbildēja, „kuļam sešas rijas par nedēļu. Vienu rītu kūlēji kuļ, otru darbinieki.”
„Tā, tā, tā! — nu lab'! Vai iekš klētam ir iekrājies daudz labīb'?”
„Klētis jau gandrīz tā piebērtas, ka vairs nav telpas, cienīgs žēlīgs lielskungs. It īpaši mums kviešu daudz sakults.”
„Tad tav vajag' apziņot saimniekus, lai labību vad uz Jelgavu!”
„Bet cienīgs lielskungs, mans brālis Janis arī sāks nu drīz bīdelēt, vai nevarētu arī viņam pārdot kviešus?”
„Kad viņš maksā to cen', kā pienākas, tad viņam var kādu simtu pūr' pārdot. Bet sak' tu man, kur tav ņām' tādus gardus miltus, ko tav man atsūtīj'?”
„Cienīgs lielskungs, Janis jau bīdelē.”
„Tad atsūt' man vāl kādu pūr' no tiem miltiem, viņi ir gaužām gardi!”
„Ja, ja, cienīgs lielskungs,” vagars atteica, lai gan tas viņam nepatika, jo viņš zināja, ka pilskungs tos grib par velti. Bet atteikt taču nevarēja, gan jau viņam arī savs labumiņš atlēca.
Pilskungs stiprinājis dūšu un aizsmēķējis garo pīpi ,pavēlēja vagaram saukt priekšā apziņotos trumpmaņus. Nabadziņi trīcēja vien, kad pilskunga zvērošās acis viņus uzlūkoja.
„Na, sakat jūs man, žorki,” viņš uzsāka bargā balsī, „kālab jūs nav klausījuš' manu pavēlēšan' un ir trumpojuš' uz naudu? Has pras', atbildat man to!”
Kādu brīdi neviens nevarēja izrunāt ne vārdu, tad viņi sāka lūgties, vaimanāt un cits uz citu noraidīt vainu, tā ka pilskungs no viņiem nevarēja gudrs tapt.
„Klusu!” viņš apsauca. „Runā pa vienam! Kālab tu ir trumpojis uz naudu ?” viņš vaicāja Melderi.
„Cienīgs lielskungs,” šis gaudoja, „es jau tā negribēju,
bet šis, ārē, tas Stūrmanis un tas Sproģis, — viņi mani pierunāja. Es jau gan turējos pretim, bet, ārē, kur Stūrmanis —”
„Nekā, cienīgs lielskungs,” šis pārtrauca Melderi. „Es nemaz neesmu vainīgs, tā vaina visa Sproģa, viņš bija pirmais uzvedinātājs!”
„Tā, tā, tā! Jūs mācīj' Sproģis, nu lab' lab'! Bet tav žorks, kas tav mācīj'?” viņš uzbļāva Šķeltnim.
Šis acumirklī nezināja, ko atbildēt.
„Kad jau visi grūž vainu uz Sproģi, grūdīšu es arī !” viņš domāja.
„Atbild tu man, žorks!”
„Sproģis mani mācīja, cienīgs žēlīgs lielskungs,” viņš īsi atbildēja.
Sproģim sirds vai lūza to dzirdot. Viņš gribēja runāt pretīm, bet pilskungs viņam neatļāva.
„Tā, tā, tā! Jūs visi nav vainīg'! Sproģis ir jūs pierunājes. Bat kad Sproģis tav liks lekt iekš ugun', un tav lekt iekš muižu dīķi, un tav liks nogriezt degun', tad jūs vis Sproģi naklausīs!”
Blambužs, redzēdams, ka pilskungs grib aizstāvēt Sproģi, domāja šo vēl vairāk nopelt un iesaucās: „Cienīgs žēlīgs lielskungs, Sproģis jau nudien liels trumpmanis un slikts cilvēks, — ja nudien —”
„Klusu! Kad has runāj', tad tav nabāžas pulkā! Na, sak' tu man, žorks, to taisnīb', cik tav ir vinnējes?” viņš Melderim uzkliedza.
„Tā kādus sešus rubuļus, cienīgs lielskungs,” šis, sabijies, taisni atbildēja.
„Un cik tav?”
„Varbūt, kādus pāris rubļus, cienīgs lielskungs,” Šķeltnis atteica.
„Un tav?”
„Man būs kāds rublis, vai desmit pimberu,” Stūrmanis sacīja.
„Un tav ir visu to paspālājis?”
„Ko lai dara, cienīgs lielskungs, kad kārtis pakrīt,” Sproģis skumīgs atbildēja, „bet es, vai būt būtu atkal
atvinnējis, ja jūs nebūtu izjaukuši spēli —” te viņš pats sabijās, — ko viņš bija izrunājis!
„Tā, tā, tā! — nu lab', lab'!”
Pilskungs apklusa un soļoja pa istabu, izdomādams spriedumu, kamēr vainīgie nedrīkstēja pacelt ne acis uz augšu un gaidīja, kas nu būs. Spriedums drīzi bija gatavs. Pilskungs atkal apstājās un iesāka:
„Nu tad klausāties jūs, žorki! Pirmām kārtām, jūs man to naud' atdosat, ko jūs ir vinnējuš', tai vajag nākt par labu pilsātas nabagiem. Otrām kārtām, tav, Melder, navar vairs būt tiesas vīrs! Un tav, Sproģi, tu žorks, navar vairs būt saimnieks! Trešām kārtām, jūs trīs nav vainīg', jo Sproģis jūs mācīj', tādēļ has jums likš uzskaitet katram piecpadsmit, — bet, tav, žorks, kad tu ir tas vainīgais, tav dabūs pieci. Vagar, tu liec viņiem uzskaitēt! Un nu projām ārā, marš!”
Tie trīs gan vēl mēģināja lūgties, bet Sproģis nesacīja ne vārda.
Pilskungs pavēlēja iesaukt krodzinieku.
„Kālab tev ir atļāvis trumpot uz naudu?” viņš šo tirdīja. „Kālab tav ir strādājes man pretim?”
„Cienīgs žēlīgs lielskungs, maza mana lūgšana, bet liela jūsu žēlastība,” krodzinieks lūdzās. „Piedodiet man šoreiz, uz priekšu es vairs nekad neatļaušu savā krogā trumpot uz naudu!”
„Tā, tā, tā! — nu lab', lab'! — Bet has tav saku, žorks, tav nav melojis, tur tav vairs natrumpos uz naudu! Iekš trīs dienu laiku tav būs izkravāties no to krogu, un tu, vagar, liec darbiniekiem noplāst to krog' un kokus atvast uz muiž'! Tagad tav var iet!”
Krodzinieks stāvēja kā no mākoņiem izkritis. Tādu spriedumu viņš ne sapnī nebija iedomājies. Labs brīdis pagāja, kamēr viņš atžilba.
„Ko tav val gaid'?” pilskungs viņam bargi uzsauca.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs, kur lai es tik īsā laikā palieku! Man jau rente ir līdz Jāņiem samaksāta, ak! atļaujiet jel man vēl dzīvot, cien —” „Ārā! tu žorks, jeb has tav!” pilskungs pārtrauca krodzinieku un izgrūda viņu pa durvīm laukā.
Arī Blambužs ļoti izbrīnījās par tādu spriedumu, bet vārdu iebilst viņš te neuzdrošinājās, jo pazina it labi kunga bardzību. Un kas tad viņam arī bija par daļu runāt.
Pilskungs soļoja atkal ātri pa istabu, izlaizdams pie tam kuplus dūmus no pīpes. To viņš darīja katru reizi, kad domāja esam izspriedis taisnu tiesu. Viņš nemaz nemanīja, ka Sproģiene ienākusi, bailīga stāvēja pie durvīm.
„Ko tad tu vēl lien iekšā!” Blambužs pukojās. „Kungs jau tā diezgan top izkaitināts, un nu tu vēl nāksi viņu kaitināt! Sproģim jau tapa teikts, ka no mājām jāiziet.”
„Ko viņa grib?” pilskungs jautāja.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs, nācu ar grūtu sirdi lūgties jūsu žēlastības,” Sproģiene teica, nomezdamās ceļos. „Ak, atstājiet mani savu tēvu vietiņā!”
„Kā tav sauc?” pilskungs prasīja. „Uzceļas!”
„Tā jau ir Sproģu saimniece,” vagars pasteidzās atbildēt. „Viņa grib, lai jūs atstājot Sproģi vēl par saimnieku.”
„Tas naiet! Sproģis navar vairs ilgāk būt saimnieks!” pilskungs stingri noteica, cieši nolūkodamies Sproģienē.
„Bet kur tad es lai palieku ar savu bērnu, kas mēs abas neesam nemaz vainīgas! Ko mēs esam nodarījušas, ka mūs izstumj no mūsu būdiņas?” viņa žēli lūdzās.
„Vai tad tu nedzirdēji, ka lielskungs vienreiz noteicis, ka Sproģis nevar vairs ilgāki turēt mājas?” vagars pukojās. „Tu zini, ko viņš vienreiz saka, tas arī paliek !”
„Jūs jau ziniet, ka Sproģis tikai vārda pēc bijis saimnieks un būtu jau sen no mājām izputējis, ja es nebūtu plēsusies un skrējusi kā suns! Viņš tām mājām darījis maz labuma, kādēļ man un manam bērnam jācieš par to, ka viņš grēkojis?”
Pilskungs ilgi noskatījās nelaimīgajā sievā, viņam likās tās iežēlojamies.
„Ceļas augšām!” viņš pavēlēja. „Has tav navar līdzēt, tav navar viena turēt tās mājas!”
„Ja negribiet man novēlēt, tad novēliet tās manam bērnam. Es jums noskūpstīšu jūsu kājas, un arī tas Debesu tēvs jums to atmaksās!”
Pilkungs likās apdomājamies; šīs sievas viņam bija žēl.
„Na, tad klausās, ko tav teikšu. Apskatās tav pēc kād' ontlig' puiša, kas tavu meitu prac, un stād' man viņu priekš apstiprināšan' Sproģos par saimniek. Vairāk tav has navar līdzat!”
„Paldies, paldies, cienīgs žēlīgs lielskungs!” viņa priecīgi iesaucās, kamēr vagars par tādu kunga spriedumu aiz dusmām gribēja vai pušu plīst.
„Katru dienu par jums lūgšu Dievu! Tiklīdz Bērzāju Indriķis pārnāks no cietuma, es viņu tūdaļ atvedīšu pie jums. Viņš ir labs un godīgs puisis!”
„Ko tav runa, Bārzāj' Indrikis?” pilskungs ātri jautāja. „Kas tas tāds?”
„Cienīgs žēlīgs lielskungs.” vagars sacīja naidīgā balsī, „tas ir tas pats, kas jūs viņreiz iesvieda grāvī, un kurš tagad par saviem darbiem sēž cietumā. Nu, tas tikai Sproģos būtu labs saimnieks!”
„Ak tā, tu bāba!” pilskungs bargi iesaucās. „Na, has tav sak', tav man viņu navadīs vis! Has tav aizliedz man minēt šo puišu. Ja tav ir priekš tav' meitu cits brūtgāns, tad has viņam atdod' to māju, bat ja viņai cita nav, — nu, tad mās redzēsam, ko tad mās darīsam. Tagad tav var iet!”
Sproģiene grūtu sirdi izgāja ārā. Te gandrīz jau viņai laimes saulīte būtu atspīdējusi, te tā atkal aizlīda aiz tumšiem, tumšiem mākoņiem. Viens viņai bija jāupurē, vai nu Sproģu mājas, vai sava bērna laime. Viņa būtu it viegli varējusi Luzītei atrast citu brūtgānu, bet vai tad viņa gribēja redzēt sava bērna asaras? Vai viņa varēja māju dēļ izpostīt Luzes un Indriķa mūža laimi? „Ak Kungs, rādi man īsto ceļu, ko man būs staigāt!” viņa nopūtās un devās ar bēdīgām domām kaudamās uz mājām.
Vecais pilskungs bija jau sen aizbraucis, un vagars izpildījis viņa pavēles, kad šis dabūja rokā Jani.
Viņš gribēja vēl reiz nostrostēt brāli un viņam izrunāt no galvas Sproģu Luzi.
„Es tev saku,” Blambužs teica, „raugi labāk atdabūt savu naudu un nedomā tādus niekus! Tu vari izmeklēties staltāko un bagātāko saimnieka meitu, tev jau visur durvis būs vaļā, tikai no Dieva puses neved mani radniecībā ar šiem plukatām!”
„Bet tu jau pats teici.” Janis atbildēja, „ka kungs apsolījis Sproģu Luzei mājas, ja šī dabūn kādu vīru, kas viņam pēc prāta. Un mēs jau tik ilgus gadus kārojam pēc Sproģiem, vai nu atļausim, lai cits mums noņem tos no deguna!”
„Ej, ko nu niekus! Dabūsi arī Sproģus bez tās ubadzes, tici man to. Viņai nāksies gan grūti atrast tādu, kas kungam pa prātam, gan es zināšu atrast vainu!”
„Nu, tad jau man sava nauda jāpaspēlē. Kad es atkāpjos, tad jau Sproģis man to neatdos. Atsvied nu tādu naudu!”
„Vai tad es tev to lieku paspēlēt? Svainis, lielais tiesas vīrs, izsūdzēs, ja neatdos ar labu.”
„Man nemaz netiktos no Luzes atstāties, — ļauj man vēl apdomāties. Tu nemaz nezini, kā viņa man patīk! Bet kāpēc tu esi tā ieēdies uz tiem Sproģiem?”
„Tāpēc, ka man būtu kauns saukt tādu plukatu par savu radu. Apdomā labi, Jani, un atmet tādas muļķīgas iedomas!”
Janis cieta klusu.
„Bet ja tu pret manu gribu tomēr gribētu to darīt, tad sargies, — tad es no tevis neko vairs negribu zināt. Bet to kaunu, ko tu domā man uzkraut, es zināšu gan tev atmaksāt!”
Viņš aizgāja un atstāja Jani vienu domās. Janis domāja gan šā, gan tā. Gandrīz jau viņš noņēmās paklausīt savam brālim. Bet te skaistās Luzītes kairinošais tēls viņam stājās dzīvi priekš acīm., — viņš jutās no viņas apburts un pievilkts, — jā, viņa sirds
vēl vairāk uzkvēloja, tā, ka viņš būtu atdevis vienu pirkstu, ja caur to būtu iemantojis vienu laipnu Luzes skatienu.
„Nē, nē,” viņš norūca, „es brālim gan neklausīšu, es jau dzīvošu ar Luzi, ne viņš. Es raudzīšu visiem spēkiem iegūt Luzi! Ko viņš man var darīt? Ja viņš man kodīs, tad zināšu viņam pretīm kost!”
Sniega māte bija apklājusi ar savu balto segu kalnus un lejas. Zeme gulēja dziļā miegā zem bieza sniega apsega un spītēja visām ziemas salnām un asajiem ziemeļa vējiem. Bija ļoti barga ziema. Katra mīļa Dieva radībiņa meklēja pret auksto salu patvērumu. Putniņi un meža zvēri ieslēpās meža dziļajos sniega kupenos. Bet zvirbuļi, gudrinieki, salīda žagaru strēķos vai paspārnēs. Tikai vecā vārna, tīri kā par spīti aukstumam, bija iekāpusi pašā koka galotnē un tur sarinkusi tupēja. Tas nozīmēja lielu salu.
Laimīgi bija tie ļautiņi, kuriem pašiem un lopiņiem bija sava silta paspārne, citādi visam vajadzēja aiziet bojā aiz lielas salas. Bet kam bija sava silta istaba un cieta lopu kūtiņa, tam bija maz bēdu.
Arī šur tur redzēja cilvēkus ejam pa ceļiem, bet visi viņi steidzās knaši, gribēdami jo ātri sasniegt siltu vietiņu, kur apsildīt savus sastingušos locekļus.
Tomēr viens vīrs tur aiz kalniņa lēnām kāpa uz augšu, un uznācis kalniņā, nostājās. Mēs to pazīstam par Silēnu. Bet kāds viņš izskatās? Vai viņš no sarmas, vai patiesībā tāds sirms, — un kādas grumbas viņam vaigā? Kas tad viņam atgadījies, ka vaigs tāds nobēdājies un stāvs tāds salīcis? — Mēs to drīzi dzirdēsim.
Viņš apskatījās atpakaļ uz māju pusi. Bet ko viņš redzēja, tas bija bēdīgs skats! Kur citreiz brangas māju ēkas stāvēja, tur tagad krāsmatas un pelnu kopas parādījās. Viņš bija nodedzis.
Pašā Ziemas svētku vakarā Dievs viņu bija piemeklējis. Visa māja gulēja patlaban pirmajā nomidzī,
kad uguns bija pasprukusi. Mājenieki paspēja izglābt tikai pliku dzīvību iz uguns briesmām, ja vēl daudz, tad paguva saķert kādu drēbes lupatu. Gandrīz visas ēkas bija aizgājušas ar uguni, vienīgi rija bija vēl atlikusi, kur nu visi meklēja pret auksto salu patvērumu un kur arī lopi bija ievietoti, kurus vēl bija paspējuši izraut no uguns. Izņemot šo mazumiņu, kādas trīs govis un pāris aitu, viss Silēnu labums bija pārvērties par pelnu kopiņu.
„Ak Dievs, ak Dievs!” viņš nopūtās. „kādēļ tu mani tik bargi esi sodījis! Tagad man beidzamā cerība izpostīta, kā Indriķi glābt.”
Indriķis uz svētkiem bija pārnācis, un kā Silēns par to priecājās! Viņš ieaicināja Indriķi pie sevis danču bērnos, kur arī Sproģu Luzei vajadzēja ierasties. Ai! kā viņš būtu priecājies par jauniešu laimi! Savu naudas grasi viņš bija sarēķinājis un jutās mierā ar iznākumu. Viņš negribēja vairs ilgāk redzēt Indriķa un Luzes skumjas.
„Indriķi!” viņš būtu teicis, „Indriķi, neturi vairs skumjas! Ja tev būs jāaiziet krievos, tad man ir, paldies Dievam, tik daudz pie rokas, — esmu tagad vīrs, kas tevi var izpirkt!” Viņš stādīja sev priekšā, kā Luze un Indriķis par to priecāsies! Bet nu viss tas bija citādi pārvērties, — viņa jaukie sapņi bija izgaisuši!
„Bet ko nu stāvu, man taču jāsteidzas, ka varu priekš vilkšanas nonākt tiesas namā,” viņš pie sevis runāja. „Varbūt, ka Indriķis būs jau tur nonācis un mani gaidīs.”
To sacījis, viņš sāka knašāki soļot uz priekšu. Šodien tiesas namā bija liela diena, tādēļ ka tur puiši vilka lozes. Arī Indriķim bija jālozē, tāpēc Silēns gribēja turp nokļūt un noklausīties, kā nabaga zēnam izies.
„Redzēs, vai nu būs asesieris, vai vecais pilskungs pats. Tas nu gan Dieva neliekams Indriķī iekodies. Nebūtu viņš tam pretīm, tad Indriķis sen jau būtu izpestīts no krieviem!”
Viņš nonāca pie tiesas nama, kur jau ārā liels pūlis laužu atradās. Tur viņš satika arī Indriķi un apsveicinājās ar viņu. Indriķis bija gan bāls un skumīgu seju, bet mierīgs.
„Kādu dūšu nu turi, dēls?” Silēns viņu silti vaicāja. „Vai neesi par daudz nobēdājies?”
„Ko nu līdz tik daudz skumt un raizēties. Man jau nelaime nenāk negaidot, es jau uz to esmu sagatavojies. Ja neizvilkšu tālu numuru, —nu tad pavēlos Dieva rokās!” Indriķis atbildēja.
„Tebe nu tebe, dēls! Tikai uz viņa jāpaļaujas. Es vēl nākdams šurp pārdomāju. — ārē, kad nebūtu tā nelaime notikusi, ka es tad tev būtu varējis izlīdzēt! Bet kas var zināt Dieva prātu!”
„Jūs, tēt, jau nu es neaizmirsīšu, lai arī kādā pasaules malā būšu! Mans tēvs par mani vairāk nebūtu rūpējies, kā jūs.”
„Varbūt, ka Dievs tev palīdzēs izvilkt tālu numuru. — tas Debesu tēvs taču tevi pavisam neatstās! Ak, Indriķi, tu nemaz nezini, kā es par to priecātos!”
„Ko nu, tēt, var zināt. Tāpat jau nu vienam jāizvelk pirmais numurs. Katrs jau gribētu izvilkt tālāku numuru, bet tomēr visi to nevar dabūt.”
„Tev vajadzēja, Indriķi, iet pie Čaupu vecenes, tai ir visādi vārdi,” kāds pazīstams vīrs iemeta starpā, kas stāvēja Indriķim aiz muguras un bija noklausījies viņu valodu. „Vēl pērn mūsu paša dēlam tā bij iedevusi apvārdotu dzijas kamoliņu, un tas izvilka beidzamo numuru. Tai esot briesmīgi stipri vārdi!”
„Vai tā nu varētu būt taisnība?” Indriķis neticīgi jautāja. „Izmelstas pasakas, Dāv!”
„Nav vis pasakas, Indriķi,” šis attrauca, „tā varot ar saviem vārdiem visās vietās palīdzēt. Tai esot rožu vārdi, pērkona vārdi, uguns un visvisādi vārdi. Ārē, mūsu pati vēl teica: aizpērngad šai nemaz nebijis piena, jo pušelniece tai apbūrusi govis, nebijis ne ko aiztaisīt putras, bet caur Čaupu vecenes vārdiem tai izgājušo gadu bijusi vai piena jūra. Ja netici man, vari mūsu patei vaicāt.”
„Jā, jā, dēls,” Silēns piebilda, „varbūt gan, ka tā taisnība. Dažādi cilvēki jau ir tai pasaulē!”
Indriķis neatbildēja. Tam šī lieta likās nesaprotama.
„Visi cilvēciņi, kam tikai vien kāda liksta, meklē pie tās palīdzību,” Dāvis stāstīja tālāk, „teic, ka šai esot daudz spēcīgāki vārdi, nekā vecajam Pantuļam. Ja tu, Indriķi, būtu gājis pēc viņas padoma, tad tev droši būtu beidzamais numurs.”
„Tebe nu tebe, ārē, kad tas nu būtu ātrāki zināts,” Silēns nožēloja.
„Es jau tādām blēņām neticu,” Indriķis skarbi atcirta. „Kad arī visi ies pie vārdotājas, taču vienam ar visiem vārdiem būs pirmais numurs. Izmelstas pasakas, vairāk nekas.”
„Kas negrib, lai netic, bet es jau nu ticu gan,” Dāvis dižojās. „Ārē, skaties, kur pats vagars licis vecenei, lai nobur Sproģus, un skat, tie put arī ārā!”
„Ko — tad jau tā ir ragana!” Silēns iesaucās. „Lai Dievs pasargā ar tādu kristīgam cilvēkam pīties.
Jau dievvārda stāv rakstīts: Tev nebūs ar to velnu pīties, nedz ar tā darbiem tīties!”
„Bet ačē kur mācītājs saka: Kas netic velnam ellē, tas netic arī Dievam debesīs!” Dāvis atbildēja.
Silēns gribēja norāt Dāvi par tādu apgrēcīgu valodu, bet te tam nebija vairs laika, jo laužu uzmanība tapa nogriezta uz citu pusi. Vecais pilskungs piebrauca; Janis tam bija par kučieri. Lai gan bija auksts salas laiks, tad tomēr visi ļaudis noņēma cepures un sagaidīja pilskungu plikām galvām.
Arī Silēns norāva savu cepurīti, kura apsedza tā sirmo galvu. Indriķim sirds drēbēja to ieraugot. Priekš tā vīra, kas bija izpostījis tā dzīves laimi, tam vēl vajadzēja noņemt cepuri un parādīt tādu godu, kā Dievam. Un turklāt Jani uzskatot tam sirds sarūgtinājās nāvīgā rūgtumā.
Janis to it kā mēdīdams uzlūkoja. „Taču tevi no ceļa dabūšu!” viņš norūca. „Tev nenāk ne prātā, ka liku tevi noburt, un tu izvilksi pirmo numuru!”
Pilskungs, saņēmis ļaužu sveicinājumus, devās tiesas namā, kurp tam viss pūlis sekoja. Kad tas bija ieradies, tad vilkšanai drīzi vajadzēja sākties, un katrs jau bija ziņkārīgs noskatīties, kā kuriem puišiem būs — laime, kam — nelaime. Katram lozētājam savēji bija līdz, kuri stāvēja baiļodamies, kaut jel piederīgais izvilktu tālāku numuru.
Blambužs un viņa svainis, lielais tiesas vīrs, apsveicinājuši veco pilskungu, novilka viņam kažoku, kamēr skrīveris atkal palīdzēja nomaukt kalašas. Tad šis pasniedza pilskungam vienīgo polsterēto krēslu, uz kura viņš arvienu pats mēdza sēdēt, bet tagad apsēdās citur. Tomēr vecais kungs vēl neieņēma krēslu, bet staigāja berzēdams rokas pa istabu, jo šinī aukstajā laikā viņš bija brangi sasalis.
„Cik puiš' tav ir, kas vilks lozas?”' viņš jautāja lielajam tiesas vīram?
„Ir jau gan labs pulciņš, cienīgs lielskungs,” šis atbildēja, „būs kādi četrpadsmit gabalu.”
„Un jādod tav ir šogad tik trīs?” pilskungs turpināja. „Na, tad tav vāl labs pulks atliks.”
„Cienīgs lielskungs,” Blambužs iemeta, „ar lielām mokām tikai piedabūjām Bērzāju brāli pie vilkšanas. Ta tad šis gribēja par vari izlocīties! Atminēsaties, cienīgs lielskungs, ka Silēns viņu gribēja iedabūt par rijkuri pie mums Pilsmuižā.”
„Kas tas ir tāds par Bērzāj' brāli?” pilskungs jautāja.
„Ārē, tas pats razbainieks, kas jūs toreiz uz ceļa apskādēja, par ko jūs viņam nospriedāt ilgāku laiku cietuma. Pārnācis, viņš bija iedomājies Sproģos tapt par saimnieku.”
„Tā, tā, tā! — nu lab'! — Tas žorks taps zaldātos izmācīts!”
Blambužs klusām uzgavilēja. Ja tikai Indriķis nu vēl izvilktu kādu no pirmajiem numuriem, tad viņam beidzot taču izdevās viņu nodabūt no ceļa, un Janis ietika Sproģos, bez kā šim bij Luze jāprec. — Un ka viņš izvilktu tuvu numuru, par to atkal Janis bija rūpējies, jo šis bija licis Čaupu vecenei, lai nobur Indriķi.
„Na, bārni, sāksim iet pie darba,” Pilskungs mudināja, „kur ir tie numer'?”
Skrīveris pasniedza viņam šķīvi, uz kura četrpadsmit numurēti papīra gabaliņi atradās, kurus pilskungs rūpīgi pārskaitīja un tad pavēlēja salocīt.
„Na, sauc man tos zānus priekšā!” viņš teica.
Puiši nāca cits pēc cita un vilka bailīgu sirdi savu numuru, ko tad pasniedza skrīverim, kas tos atlocīja. Jo tālāku numuru šis teica, jo jautrāku seju vilcējs rādīja, bet kā noskuma tas, kas bija izvilcis tuvu numuru.
Arī Indriķa reize nāca vilkt. Viņš tapa kā no drudža kratīts, un viņa sirds nemierīgi trakoja. Ar vienu rokas vilcienu viņam vajadzēja izšķirt savu dzīves laimi. Te kādam niecīgam papīra gabaliņam vajadzēja izšķirt, — te stāvēja, tā sakot, laime un
nāve; tās abas stāvēja viņam priekšā, — šim vajadzēja mācēt priekš sevis notvert labāko.
„Nu, ņem numuru!” lielais tiesas vīrs pavēlēja.
Indriķis paklausīja. Viņš izvilka lozi un iedeva to skrīverim. Kāds numurs nu būs? Viņam elpa nostājās, — jo šinī acumirklī viņa liktens izšķirsies. Stīvām acīm lūkodamies uz skrīveri, viņš gaidīja, ko šis teiks.
Arī Blambužs un lielais tiesas vīrs gaidīja mutes ieplētuši, un pat vecais pilskungs bija ziņkārīgs, kāds numurs būs.
„Numurs pirmais!” skrīveris izsaucās, atdodams Indriķim lozi.
Blambužs ar lielo tiesas vīru tikko skaļi neuzgavilēja, bet Indriķis gandrīz saļima. Viņš bija kā apžilbis. Galva viņam sāka dunēt un zaļš mesties gar acīm, viņš acumirklī nezināja, kur atronas. Viņš tikai mēmi un stīvi lūkojās uz numuru.
„Jaunnedēļ ceturtdien būs jābrauc uz Jelgavu pie komisijas,” lielais tiesas vīrs viņam sacīja. „Līdz tam laikam sataisies un ieronies laikā tiesas namā!”
Indriķis izslīdēja pa durvīm. Sirds viņam bija pilna, viņš gribēja raudāt, bet trūka asaru, — visa viņa pagātne un nākotne izlikās tam kā bēdīgs sapnis.
Ārā pie durvīm brālis un Silēns viņu sagaidīja.
„Nu, dēls, kāds numurs tad tev ir?” Silēns jautāja, bet viņš jau redzēja no Indriķa vaiga, ka nekas labs nav gaidāms.
„Pirmais numurs!” Indriķis tikko spēja pačukstēt, jo rīkle viņam bija tikpat kā sažņaugta.
„Žēlīgs Dievs!” Silēns iesaucās. „Tad viss pagalam!” Viņš smagi nopūtās.
Arī Bērzājs, to dzirdēdams, gauži noskuma. Viņš ar brāli ļoti labi satika un to ļoti mīlēja. Viņš būtu visu darījis, ko varētu priekš tā darīt, bet te nevarēja neko līdzēt.
„Saņemies, Indriķi,” viņš to mierināja, bet pašam asaras spiedās acīs. „Tu izskaties līķim līdzīgs. Paciet nelaimi kā vīrs!”
Bet Indriķis neko neatbildēja, viņš bija pret visu vienaldzīgs.
„Es domāju, sievas tēv, aizvedīsim viņu uz krogu.” Bērzājs sacīja uz Silēnu. „Viņam kāda glāze brandvīna derēs, tad viņam būs stiprāka sirds.”
„Ak tu Debesu tēvs, ka nemaz nelieci atspīdēt savam vaigam pār mums nabaga grēciniekiem!” Silēns nopūlās. „Nelaime uz nelaimi un nelaime uz nelaimi!”
Indriķis ļāva mierīgi novesties uz krogu. Brālis izpirka lielo korteli brandvīna un aicināja viņu dzert. Lai gan Indriķis nebija nekāds dzērājs, bet tagad to dzēra pilniem malkiem kā ūdeni un būtu gandrīz visu izdzēris, ja Silēns viņam nebūtu atrāvis.
„Ko nu domā darīt!” Silēns vaicāja Bērzājam. „Kā nu domā izpestīt Indriķi?”
„Diemžēl!” šis nopūtās. „Būtu man nauda, es viņu izpirktu, bet man tās nav!”
„Tebe nu tebe, dēls! Ir jau es to biju nodomājis darīt, bet kas tad var zināt Dieva ceļus.”
„Jāapklaušinājas pēc kāda bagāta saimnieka, vai tas negribētu viņu izpirkt uz atdienēšanu. Vecais Blusa jau arvienu mēdz izpirkt puišus!”
„Tur nav liela prieka, dēls! Es pazīstu Blusu. Tur Indriķim nav labāki, kā krievos. Blusa ir mantas kārīgs un asins sūcējs. Ja viņš tagad arī izlīdzētu, tad Indriķim viņam jāpaliek par mūža vergu.”
„Tā jau nu gan ir, bet tomēr būs ar viņu jāaprunājas. Lai Indriķis pats izšķir, ko viņš labāki grib.”
Silēns neatbildēja. Viņš likās lietu pārdomājam. Te vagara Janis sagruva ar lielu baru ļaužu krogā.
„Ē, krodziniek,” viņš sauca, tikko ienācis pa durvīm. „Liec galdā, cik tev alus un brandvīna. Šodien lai visi dzer, cik grib, es aizmaksāšu!”
„Kas tad tev par priekiem, ka gribi dzirdināt pasauli?” krodzinieks prasīja, kas bija pazīstams kā goda vīrs.
„To pats zinu! Liec tikai uz galda, man naudas
netrūkst! Šodien, zēni, dzeriet uz mana rēķina, kamēr rāpus būsiet! Šodien uzdzīvosim zaļi!”
Krodzinieks paklausīja, kaut gan ne ar labu prātu, un Janis lēja glāzes, skubinādams lai puiši tikai dzer.
„Sadzer labi, kamēr vēl laiks! Kad aiziesi krievos, tad vairs nedabūsi!” viņš dižojās. „Ē! krievos nav vis patīkama dzīve: labāki ir gan tupēt krāsns bedrē un kurināt rijas krāsni!' viņš ņirgājās, pamanījis Indriķi.
„Nē, Janis tikai ir lāga zēns!” kāds puisis to slavēja. „Ir gan vērts, ka viņš top par saimnieku! Nudien, viņš ir cilvēks, ko vērts!”
„ Kas taisnība, tas taisnība,” otrs iesaucās, „lai Dievs tev palīdz dabūt tos Sproģus!”
„Ko nu runāt no Sproģiem!” Janis lielījās, „tie jau man tikpat kā rokā. Dzeriet, puiši, droši, nākošos Jurģos būšu Sproģos par saimnieku!”
Viņš ar savu valodu gribēja kaitināt Indriķi. Bet šis nebūt neievēroja, ko Janis runāja. Viņa domas kavējās citur. Viņš garā atradās tālu tālu aiz dzimtenes malām, un Luzīte mājās lēja pēc viņa gaužas asaras. Vai viņa paliks man uzticīga? Varbūt, ka ar Dieva palīgu izdienēšu un atkal pārnākšu! Ak nē! Divdesmit pieci gadi, tas ir ilgs laiks!..
Janim labprāt patika gar Indriķi trīt savus zobus.
„Ē, Indriķi, kālab tu tāds noskumis? Tu jau izskaties, itkā būtu saēdies žurku zāles!” viņš zoboja.
„Vai tad tu nezini!” Silēns skarbi atcirta. „Kas izvilcis pirmo numuru, vai tas gan var būt diezin cik priecīgs?”
„Nu, kas tad tā par vainu, — tu jau taču lielījies viņu izpirkt no krieviem! Tā jau pasaule stipri vien runāja. Būs laikam bijusi tikai tukša lielība, tāpat kā ar tiem Sproģiem; tur jau tu arī par vari gribēji viņu iespraust!”
Šie vārdi nāvīgi aizķēra Silēnu. Janim gan nemaz nebija ticības, ka viņš varēja tā par otra nelaimi priecāties un zoboties.
„Jani, Jani,” Silēns sacīja, „vai tad tu nemaz no Dieva nebīsties? Tev vēl pienāktos otram bēdās palīdzēt, bet tu viņam vēl grūdi vai nazi sirdī!”
„Nepievilies, Jani, nepievilts!” krodzinieks iebilda, jo arī viņam Jaņa vārdi aizskāra sirdi. „Dievs neliekas apsmieties! Vēl tu neesi ar roku apraudzījis savu mūžu, vēl tas tev viss var pašam gadīties. Neaizmirsti veco sakāmo vārdu! Kas otram bedri rok, pats iekrīt!”
Janis sakaunējās, viņš nezināja, ko atbildēt.
„Es jau nevienam neesmu racis bedri,” viņš uzsāka pēc brītiņa. „Es gan Indriķim varēju visu atmaksāt, bet es to negribēju. Viņš mani pirmais ienīdēja un mani apkaunoja visu ļaužu priekšā. Bet Dievs jau katram atmaksā!”
„Liekuli! Kam tu to gribi iestāstīt?” krodzinieks teica. „It visi jau zin, ka tu tīšu prātu caur saviem meliem esi iegrūdis Indriķi postā. Man tīri žēl šā godīgā puiša. Tev jau tik nelietīga sirds, ka pat esi bijis pie Čaupu vecenes, lai šī Indriķim iebur pirmo numuru!”
„Kas man ar jums tik daudz jādarās!” Janis atrūca, „Manis pēc runājiet, ko gribiet, tas man viss vienalga!” Viņš sapīcis aizgāja pie saviem biedriem.
„No tāda cilvēka lai mani Dievs pasargā!” krodzinieks sacīja uz Silēnu. „Tas jau ir īsts karātavu putns. Bet ilgi tas tā neies. Vecais Dievs vēl dzīvo!” To teicis viņš noslaucīja galdu un iegāja otrā istabā.
Indriķim asaras ritēja pār vaigiem. Viņš būtu panesis vēl lielākas bēdas, bet tā vēl likt izzoboties, tas bija par daudz.
„Ko nu domā, brāl?” Bērzājs viņu uzrunāja. „Vai iesi labāk zaldātos, jeb vai atdienēsi rekrūšu naudu pie Blusas?”
„Ja, saki, dēls, kā tu domā to labāki!” Silēns līdzjūtīgi iebilda.
Indriķis apdomājās brīdi un tad teica:
„Nē, neiešu vis pie Blusas. Ko tas viss līdzētu, jo rekrūšu gadus dienēdams taču nevaru ņemt Luzi.
Es tā jau esmu izcietis diezgan ļaunuma un kauna, ka, ja man viņas nebūtu žēl, es ar prieku aizietu krievos. Iešu labāk dienestā, lai mani skauģi nevar gar mani savus zobus trīt!”
„Tev, dēls, tīri taisnība. Tik jau nu jāpadodas Dieva prātam. Bet Luzītei jau nu būs vaimanu gan!”
„Es došos turp ar savu bēdu vēsti un raudzīšu viņu apmierināt. Es viņai teikšu, ka Dievs mums nav vēlējis savienoties un ka...” te viņa balss aizrāvās. Viņš apklāja vaigu abām rokām...
Bērzājam un Silēnam tas ļoti ķērās pie sirds. „Saņemies, dēls...” Silēns sacīja, lai gan pašam asaras ritēja pār vaigiem. „Ko Dievs mums uzlicis, to mums vajaga ar mierīgu sirdi panest. Redzi...” bet te viņš nevarēja vairāk parunāt, jo žēlabas tam sažņaudza krūtis. Vecā godīgā sirds juta par daudz pie Indriķa bēdīgā likteņa.
„Es iešu,” Indriķis pēc brītiņa sacīja saņēmies. „Es iešu, palieciet tagad veseli. Lai Dievs man palīdz apmierināt Luzīti.”
„Ej, dēls, ej Dieva vārdā, un ja tevi skumjas par daudz grib nomākt, tad domā, ka Dievs ir debesīs, kas tevi neatstās, lai gan viņš tevi tik bargi pārbaudījis. Ja tas būtu bijis viņa prāts, mēs būtum gan iztikuši, bet nu ej — ej nu vesels, mīļais dēls!”
Indriķis atvadījās. Viņš uzmeta vēl skumīgu skatienu uz savējiem un tad knašiem soļiem devās ārā.
Silēns ar savu znotu arī gribēja doties uz mājām, bet krodzinieks viņus aizturēja. „Pagaidiet, Silēn,” viņš sacīja, „man ar jums vēl kas jāparunā. Man nabaga puiša gaužām žēl, vai nevarētu viņam kaut kā līdzēt ? Es dzirdēju gan, kā jūs bijāt nodomājuši viņu izpirkt, bet, diemžēl, Dievs ir jūs piemeklējis, ka vairs to nevariet. Es pats nu gan neesmu nekāds bagātnieks, bet mans brālis, kas ir par melderi pie leišu robežām, ir pārticis vīrs un varēs varbūt viņam izlīdzēt, bet tad zināms, viņam nauda būs jāatkalpo. Es domāju pie viņa vēl rītu nobraukt aprunāties.
Tiešām žēl šā godīgā zēna, ka viņam būs jāizpilda divdesmit piecu gadu garais dienesta laiks.”
Silēns tikai domīgi pakratīja galvu.
„Indriķis nebīstas vis no krieviem,” viņš atbildēja, „viņam tikai žēl, ka jāatstāj līgava, kuru viņš turēja tikpat kā savu acuraugu. Tādēļ viņš tāds izmisis.”
„Tā, tā! Nu tad jau tas gandrīz tikpat, aprunāties jau nu varam. Te tuvumā taču viņam būs labāki, nekā dienestā.”
„Ja tikai viņš ar to būs mierā,” Silēns prātoja. „Paldies par jūsu labu sirdi. Man sirds atvieglojas, redzot, ka vēl labi cilvēki ir pasaulē!”
„Katram kristīgam cilvēkam jau pienākas tuvākam bēdās palīdzēt! Vēlāk, kad man būs vairāk vaļas, tad aprunāsimies tālāk par šo lietu.”
„Ē, krodziniek, kas ir, vai brandvīna un alus nav?” Janis sauca. „Dod, lai puiši dzer! Ritatā hopsasā!”
Viņš bija jau stipri iereibis.
„Vai tad nu reiz nebeigsi dzert tās kāzas! Vai zini arī, cik tev jāmaksā?” krodzinieks sacīja.
„Kā, vai man naudas nav?” Janis šļupstēja, stīvi lūkodamies uz krodzinieku. „Vadzi, klausies, neesi tik rupjš!”
Viņš nosvieda savu naudas zutni uz galda.
„Tralalā hopsasasā!” viņš bļaustījās. „Vadzi, klausies, tu lupata, es tevi likšu izsviest ārā no tava kroga! Vai tu nezini, ka es esmu tikpat kā vecā pilskunga dēls un man — ir liels — spēks!” To teikdams viņš tikko nenokrita no kājām.
„Ej nu, piedzēries cūka, mājās un izguli dzērumu!” krodzinieks dusmīgi atbildēja. „Šodien tev nedošu vairs ne piliena!”
„Ko? Es piedzēries! — Klausies, tu lupata —es tev gan rādīšu!” To teikdams, tas sita ar dūri uz šeņķa galda un tad garšļaukus gar to nokrita.
„Kad tevi velns!” tas norūca, celdamies augšā. Tikko šis bija kājās, kad Blambužs plēsu plēsumis ieskrēja krogā.
„Tev nu nemaz nav prāta!” tas Janim pikti uzsauca. „Pilskungs grib braukt projām, un tu dzīvo te žūpodams pa krogu! Nāc tūliņ, citādi tas dabūs zināt, kā tu uzvedies. Žigli, es tev saku!”
Janis visā reibumā sabijās. Tas bija pavisam aizmirsis, ka šim vēl jābrauc, un par ilgu uzkavējies krogā. Ātri tas samaksāja krodziniekam tēriņu un steidzās brālim līdz uz tiesas namu. Vagars bija jau licis piebraukt zirgu pie durvīm, un Janis sēdās uz bukas. Tas bija galīgi piedzēries.
Drīzi vecais pilskungs iznāca ārā, pavadīts no vagara un lielā tiesas vīra, kas to rūpīgi ievīstīja kamanās. Tas vēl piebāza savu jūras putu ceļa pīpi, un Blambužs tam pasniedza uguni.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs.” šis vēl sacīja, „es vēl jums gribēju ko pieminēt. Jurģi nav vairs visai tālu, kas tad nu gan tiks Sproģos par saimnieku? Sproģienei vēl neviens nav radies.”
„Par to tav dabūs zināt pirmodien!” pilskungs atbildēja. „Nu, Jan'! laid tu man uz Pilsrnuiž'! Ardievu, bārni !”
„Ardievu, cienīgs lielskungs!” atskanēja no visam pusēm, un kamanas aizslīdēja pa gludo ceļu.
Saulīte patlaban kā taisījās norietēt. Uz ziemeļu pusi debess bija apmākusies tumšiem mākoņiem, tā ka nakti negaiss bija gaidāms. Pilskungs gribēja vēl gaismā nonākt Pilsmuižā, un kad pa lielceļu lielās bedres kavēja ātru braukšanu, tad tas pavēlēja Janim griezt uz malas ceļu, kas bija iebraukts blakus lielceļam. Te Janis savā dzērumā apgāza cienīgo lielkungu jau pirmo reizi.
„Huzpasajas, tu žorks!” pilskungs Janim bargi uzkliedza, rāpdamies iz sniega kupeņa. „Vēl vienu reiz, un has tav pamielos! Brauc, tu žorks!”
Janis neteica ne vārda un laida tālāk. Tie bija jau nobraukuši kādas pāris vērsies, kad satika kādu
vīru, kas veda no upes tuvējām mājām ūdeni. Tas bija pielējis baļļu pilnu līdz malām, un pats stāvēja uz ragavām aiz baļļas.
„Griež ceļu, tu žorks!” pilskungs sauca jau no tālienes, un vīrelis, nabadziņš, laida arī, cik vien varēja, dziļā sniegā, bet žēl tam bija, ka ūdens izlaistījās. Būtu Janis pratis pareizi pabraukt garām, viss būtu bijis labi, bet tas savā dzērumā aizķēra ūdens vezumu, kas atriebās ar to, ka aplēja cienīgo kungu.
„Na, tu man žorks, has tav gan mācīs!” pilskungs uzkliedza pērkona balsī. „Kučer, pietur!”
Tas paņēma no Jaņa pātagu un pasauca sev klāt nobijušos ūdens vedēju.
„Guļ gar zem', tu žorks!” tas pavēlēja.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs!” vīrs gribēja vēl lūgties.
„Guļ gar zem', has tav sak'!” pilskungs bļāva un parāva to sniegā.
„Ša tav, ša tav!” pilskungs kliedza, stērķēdams tam ar pātagas kātu pa muguru. „Has tav gan, žorks, rādīs'! Ša tav, ša tav!”
Pie tā viņa glītā pīpe izkrita iz zobiem, un ūdens vedējs, atriebdamies, iekarpīja to dziļi sniegā. Kad pilskungs bija krietni nostērķējis vīreli, tad tas to palaida vaļā.
„Na, žorks, otrā reizā tav man mācas braukt!”
„Paldies par mācību!” vīrelis pie sevis pasmējās un brauca projām. Pēriens tam nemaz nesāpēja, jo vecais pilskungs lielajās dusmās nebija pratis šo nopērt. Kāta gals bija vairāk dancojis pa sniegu, nekā pa viņa muguru.
Pilskungs bija labu gabalu jau pabraucis, kad pamanīja, ka pīpes trūkst. Tas pavēlēja zirgu griezt atpakaļ, un atbraukuši līdz tai vietai, kur bija sastapuši ūdens vedēju, labu laiku meklēja, tak tomēr nevarēja to atrast, tādēļ ka sniegs bija lielu plāti nomīdīts. Janis, kuram tagad vēsā gaisā īsti dundurs iesitās galvā, meklēdams saklupa arvienu uz
deguna sniegā un to vēl vairāk sabradāja, bet vecais pilskungs uzcītīgi meklēdams to neievēroja.
Tā tiem pa sniegu kārpoties uznāca liela tumsa, bez kā tie būtu ko panākuši. „Sasodīt' būšan'!” pilskungs lādējās. Bet nu arī tāds sniega putenis uznāca, ka ilgāki nevarēja kavēties, bet bija jāpasteidzas, ka varētu tikt pavējā.
„Brauc !” pilskungs uzsauca, iesēzdamies kamanās. Tas bija ļoti sapīcis, ka pazaudējis savu glīto jūras putu pīpi. Janis laida zirgam rikšiem skriet uz priekšu.
Negaiss pieņēmās arvienu stiprāks, tā kā beidzot debess ar zemi gāja kopā. Vējš braucējiem dzina sniegu taisni acīs. Vecais pilskungs cieti ietinās savā kažokā, un Janis snauda sēdēdams uz bukas. Drīzi šis bija no ceļa nomaldījies un nezināja vairs, kur atrodas. Tas brauca un brauca un nevarēja nekā sabraukt.
„Kučer, ap kuru viet' mēs tagad ir?” pilskungs jautājā, kuram garlaicīgā braukšana sāka apnikt.
„Būsim drīz muižā,” Janis meloja, „ārē kur jau uguns spīd.”
Viņš laida taisni uz ugunīm pa grāvju grāvjiem.
„Tu unsvat', kur tav brauc!” pilskungs lādējās. „Žorks, vai te ir ceļš, tu lemp!”
Bet Janim jau sen ceļš bija pazudis, viņam neatlikās nekas cits, ka braukt uz ugunīm. Bet kā viņš izbijās, kad redzēja, ka te nav vis muiža, bet kādas mājas, kur ļaudis patlaban skaitīja pātarus.
„Na, par to tav man dabūs sav' mācīb'!” pilskungs nosolījās. „Tav brauc, it kā tav būt piedzēries!”
Sproģu suņi braucējus gribēja vai saēst, kad Krišus no pašas sūtīts nāca ārā lūkot, ko suņi plēš. Viņš brīnīdamies uzskatīja svešos braucējus.
„Kas tie ir par māju?” pilskungs viņam jautāja.
„Tie ir Sproģi,” Krišus atbildēja.
„Na, tad parād' tav man, kur te var izbraukt uz Pilsmuiž' !” vecais pilskungs pavēlēja.
Krišus sabijās, pazinis veco pilskungu.
„Tad jums jābrauc te pa to ceļu... tad jūs iznāksiet uz lielceļu. Turaties tad pa labi!” Krišus stāstīja.
„Nu, tad brauc tu žorks, bet sargās, ja tav man ceļu napasās!” pilskungs uzsauca Janim.
Šis brauca pa to ceļu, kuru Krišus bija rādījis. Bet kad zirgam sniegs putināja taisni acīs, šis griezās pamazām pa vēju un nonāca pēc kāda laika atkal pie Sproģiem.
Nu vecajam pilskungam pacietība beidzās; viņš nevarēja vairs valdīt savas dusmas.
„Tu žorks, tu unsvat, tu cūka!” viņš lamājās. „Pagaid', tav bandas mais'! Rīt has tav liks' uzskaitīt piecpadsmit!”
Janis dullumā arī vairs nekā neatjēdza no ceļa. Viņš apgrieza zirgu gan atpakaļ un brauca kādu laiciņu pa ceļu, bet tad atkal no tā noklīda un laida pa lauku laukiem un grāvju grāvjiem, kamēr beidzot atkal apgāza veco kungu grāvī.
Vecais pilskungs izrāva viņam pātagu iz rokām un ķēra viņam aiz krāga. Brandvīna un alus smaka nāca viņam pretim iz Jaņa mutes.
„Ko, tu lops, tav ir piežūpojēs !tt viņš iesaucās un sāka Janim vēlēt pa muguru. „ša tav, ša tav, tu žorks, tu lops, tu diedalnieks!”
Janis nevarēja ilgi ciest tādu karstu pirti. Viņš saņēmis visus spēkus izrāvās iz pilskunga rokām un laida ļekas vaļā bēgt. Drīzi viņš pazuda biezajā sniega putenī.
„Pagaid' tu man, bandes maiss! Tav man to baudīs!” vecais pilskungs pie sevis norūca, ņēma pats grožus rokā un sāka braukt uz priekšu. Bet pabraucis gabaliņu viņš atkal atradās pie Sproģiem.
„Nolādēta būšana!” viņš pukojās. „Pie joda, šie māj' ir apburti!”
Viņš grieza vēl reiz zirgu apkārt un brauca pa to ceļu, kuru Krišus bija rādījis. Pēc brītiņa viņam izlikās, ka neatrodās vairs uz ceļa. Viņš izkāpa iz kamanām un raudzīja ar kājām, kur ceļš atrodas. Te viņš nejauši iegrūda kāju starp kamanu sliecēm un uzskalām, caur ko pats pakrita gar zemi.
„Pie joda,” viņš nežēlīgi iebrēcās, tā ka zirgs sabijies sāka skriet un vilka viņu šļūteniski līdz, pie ka viņa galva tapa briesmīgi dauzīta gar kamanu stūri.
„Oh, glābet, glābet! Palīgā, palīgā!” viņš vaimanāja, bet zirgs, no bļāviena sabaidījies, sāka vēl vairāk trakot.
Vēl tikai kādus desmit soļus, un viņa galva būtu tapusi sadragāta pie akmeņa ceļa staba, kad kāda spēcīga roka uz vietas apturēja zirgu. Tas bija Indriķis, kas patlaban devās no Sproģiem uz mājām un ieradās tagad īstajā laikā palīgā.
Ak, kā viņi abi ar Luzi bija lējuši asaras un tomēr liktens bija nepielūdzams. Viņam nebija izdevies apmierināt Luzi, ar skumīgu sirdi viņš devās uz mājām. Sproģiene gan gribēja viņu pierunāt, lai paliekot turpat, jo esot nakts laiks un negants negaiss, — bet kas tas bija pret to negaisu, kas viņa krūtīs trakoja... tā nakts, kas viņam stāvēja priekšā, bija daudz tumšāka! Aukstais vējš un sniegs viņam darīja labu, jo atveldzēja viņa sakarsušo galvu, — bargajā putenī viņš daudz maz varēja aizmirst savas skumjas.
„Žēlīgais Dievs, viņš ir bez samaņas!” Indriķis pie sevis dudināja, kad bija ar lielām pūlēm, izdabūjis noģībušā kāju iz kamanu apakšas.
„Viņam asinis plūst!”
Viņš iecēla nelaimīgo kamanās.
„Ko lai es ar viņu iesāku?” viņš sevi jautāja, tumsā aplūkodams nelaimīgo. „Mans Dievs, tas jau vecais pilskungs!” viņš iesaucās kā odzes dzelts.
Acumirklī viņš nezināja, ko darīt.
„Labāk iešu savu ceļu,” viņš domāja. „Šis vīrs izpostīja manu dzīves laimi, paņēmis manas beidzamās cerības! Kas man daļas gar viņa likteni? Es esmu vēl nelaimīgāks, kā viņš un šis tomēr par mani neapžēlojās. Es palaidīšu zirgu vaļā un iešu savu ceļu, — tik, ja es nebūtu gadījies, viņš būtu bijis pagalam!”
Bet atkal kāda iekšķīga balss tam runāja pretim: „Indriķi, tas nebūs pareizi, ka tu atstāj viņu bez palīga uz klaja lauka tumšā aukstā ziemas naktī. Ja tu viņam nelīdzēsi, tad viņš būs līķis. Indriķi, neatstāj nelaimīgo bez palīga! Dari labu savam ienaidniekam, un tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas!”
„Es negribu viņa nelaimi,” Indriķis pie sevis dudināja, „darīšu to, kas manā spēkā stāv. Bet ko lai es ar viņu iesāku?” viņš sevi tālāk jautāja. „Kamēr sasniedzam Pilsmuižu, viss var būt jau par vēlu!”
Te viņam labs padoms iešāvās prātā. Viņš saķēra grožus un brauca taisni uz to pusi, kur Sproģu ugunis atradās. Ļaudis vēl bija nomodā, kad viņš iebrauca sētsvidū, un Sproģiene ar Luzi patlaban kā nāca no lopiem. Viņas pazina tūliņ Indriķi.
„Kur tu, Indriķi, ņēmi to zirgu, un kas tas, kas tur sēž kamanās?” Sproģiene brīnīdamās jautāja. „Žēlīgais Dievs, tas jau ir asinīs!” viņa izbijusies iesaucās, kad aplūkoja pie vējluktura gaismas nelaimīgo.
„Teic, Indriķi, kas ir noticis?” Luze bailīgi jautāja. „Indriķi, ko es redzu, — tas jau ir vecais pilskungs!”
„Jā, tas ir vecais pilskungs,” Indriķis atbildēja. „Vēl viņam ir dzīvība iekšā! Ja es nebūtu gadījies,
īstā brīdī, tad viņš būtu jau līķis!” Šis īsi izstāstīja, kā bija izglābis pilskungu.
„Ak tu mans Dievs!” Sproģiene izsaucās. „Bet mums jau jārauga viņu dabūt siltumā, jārauga nomazgāt asinis un jālūko dabūt pie samaņas. Nesīsim viņu iekšā.”
Drīz visa Sproģu māja bija kājās. Vecais pilskungs tapa ienests iekšā un ievietots pašu gultā. Ļaudis visi gribēja vai apgāzt Indriķi, vaicādami, kā viss tas noticis, bet šim nebija vaļas daudz runāt. Viņš ar Luzes palīdzību nomazgāja nelaimīgajam asinis un aplūkoja viņa vāti. Rādījās, ka nebija nekāda bīstama vaina, jo asinis bija cēlušās no nobrāzuma, un vecais pilskungs laikam tādēļ, ka bija dabūjis pa galvu kādus triecienus, bija zaudējis samaņu.
„Kad tikai nu mēs viņu dabūtum pie dzīvības!” Sproģiene bažījās. „Viņš guļ tīri kā nedzīvs!”
„Vai jums nav brandvīns mājās?” Indriķis jautāja. „Jārauga viņam ieberzēt deniņi.”
„Man krukā gan vēl vajaga būt,” Sproģis atbildēja. ”Iešu tūdaļ atnest!”
Viņš drīzi atnesa brandvīna krūku, un Indriķis ņēmās vecajam kungam berzēt deniņus; Luze rādīja viņam uguni. Indriķim stāvēja tagad tikai prātā, kā dabūt nelaimīgo pie dzīvības, savas bēdas un nelaimi viņš bija gluži aizmirsis.
„Tīri kā nedzīvs!” Luze čukstēja.
„Ko nu stāviet te, ļaudis, kā uz kādiem brīnumiem sanākuši!” Sproģiene noraidīja saimi. „Jūs jau tikpat te nekā nevariet palīdzēt. Ejiet labāk pie miera, ir jau vēls laiks !”
„Iesim gulēt, iesim gulēt,” cits citu mudināja.
„Ko nu tur niekus redzēs!”
Katrs likās savā vietā uz auss. Arī Čipiņš ienesa no priekšnama savu cisu maišeli un pataisīja sev plānā guļas vietiņu. Drīzi visa saime dusēja saldā miegā.
Indriķis vēl arvienu pūlējās atdzīvināt veco pilskungu, pie kā Sproģiene un Luze bija viņam palīdzīgas, pasniegdamas tam aukstas samērcētas lupatas, kuras viņš ievainotam lika uz ģīmja, un tad atkal pa laikam berzēja viņa deniņus ar brandvīnu. Ilgi viņš nopūlējās bez sekmēm, bet te beidzot pilskungs sāka elpot.
„Viņš dzīvo!” Luzīte gavilēja, un arī Indriķa vaigs uzjautrinājās, jo redzēja savu darbu izdodamies.
Pilskungs sāka arvienu stiprāki elpot, kamēr beidzot atvēra acis. „Kur has ir?” viņš brīnīdamies jautāja.
„Kungs, jūs esiet pie mums!” Sproģiene pasteidzās atbildēt.
Viņš atkal lūkojās visapkārt, itkā gribētu atgādāties, kā te ienācis un kas te par ļaudīm, bet tad aizvēra acis un aizmiga saldā miegā.
„Lai viņš guļ,” Indriķis sacīja, „viņam vajaga miera. Rītu viņš it visu atgādāsies.”
Viņi atkāpās no gultas un Sproģiene aizvilka tai priekšā rakstītos priekškarus.
„Tu taču nu paliksi tepat pa nakti?” viņa teica uz Indriķi. „Tādā putenī, lai Dievs pasarg' rādīties!”
„Es palikšu gan tepat,” viņš atbildēja, „ceļš jau nu būs briesmīgi aizputināts.”
Luze pataisīja viņam guļas vietu. Viņš, vēl reizi noskūpstījis savu dārgumiņu, devās savās cisās, un noskaitījis tēvareizi un pārmetis krustu, lūkoja aizmigt, bet daždažādas domas viņam šāvās caur galvu. ledomājoties savu bēdīgo likteni, viņam sirds gan sarūktinājās, bet arvienu viņam beidzamie piedzīvojumi ienāca prātā. Kāds prieks viņam bija tagad, ka paklausījis savai sirds balsij un nebija atstājis veco pilskungu bez palīga. „Es viņam esmu atmaksājis ļaunu ar labu!” Tanī saldā apziņā, ka izglābis cilvēkam dzīvību, viņš devās miega mātes klēpī, kas, to iežūžinādama saldos sapņos, lika tam aizmirst visas rūpes un bēdas.
Otrā rītā, svētdienā, varēja būt ap pulksten pieciem, vecais pilskungs pamodās. Ilgi viņš prātoja
un prātoja, kur tad īsti atrodas, bet tas viņam negribēja nemaz nākt atmiņā. Beidzot viņš gan atgādājās, ka vakar bija maldījies, arī to, ka Janis šim bija izmucis, — bet kas tad vēlāk noticis, tas šim bija neizprotama mīkla. Aptaustījis gultas priekškarus, viņš nojēdza, ka atrodas svešā gultā, bet kur, to šis nezināja.
Indriķis šorīt bija jau agri augšā. Viņš, kā jau arvienu paradis agri celties, nevarēja arī šodien ilgāki gulēt. Nomodā būdamam, viņa domas aizgriezās uz bēdīgo stāvokli, kuru pārdomājot tam vairs nebija miera. Viņš cēlās augšā.
Arī Luze bija jau piecēlusies. Viņa nāca lūkoties pēc Indriķa.
„Vai tu jau kājup, Indriķi?” viņa jautāja.
„Jā, Luzīt!” šis atbildēja, „nevaru vairs ilgāki gulēt, kad pārdomāju savu likteni, skumjas man sažņaudz sirdi!”
„Ak, tavu postu un nelaimi, kas mums uzbruka!” meiča pusraudus sacīja. „Uz veco pilskungu likām visu savu cerību, bet nu viss ir pagalam!”
Viņa vērīgi klausījās, vai vecais kungs nav nomodā.
„Tas guļ saldā miegā,” viņa sacīja. Bet vecais pilskungs dzirdēja it visu, ko šie abi runāja.
„Teic jel, Indriķi, kā tas viss nācās?” Luze atkal vaicāja. „Kur tad viņš tā bija ievainojis savu galvu?”
Indriķis tai izstāstīja visu vakardienas atgadījumu, ir savas vakarējās jūtas tas neslēpa. Vecajam pilskungam, to dzirdot, tikpat kā nazis dūrās sirdī.
„Bet es nevaru saprast, kur Janis palicis?” Indriķis prātoja, „tas jau viņam bija par kučieri.”
„Vai vagara Janis?”
„Jā. Un ko viņš man vakar darīja krogā! Es tev nemaz nevaru izteikt, cik tas ļaunprātīgs!”
Viņš izstāstīja līgaviņai visu, kas vakar krogā bija noticies.
Luzīte klausījās asaru pilnām acīm.
„Vai tad tiešām, Indriķi, it nekur nav zara, kur pieķerties?” tā raudādama sacīja. „Vai tad tiešām
mums būs jāšķiras uz visu mūžu? Ai, Indriķi, es to nepārcietīšu!”
„Liktenis ir nepielūdzams!” Indriķis drūmi atbildēja. „Tikai Dievs man vēl varēja līdzēt, izvilkt tālāku numuru, bet nu viss ir pagalam!”
Luzīte lūkojās tam sejā.
„Atdienēt rekrūšu naudu es negribu,” viņš turpināja, „jo tad man otram būtu jākalpo visu mūžu par vergu, un tevi es tikpat nevarētu iemantot. Vienīgais godīgais cilvēks, kurš man būtu varējis palīdzēt, bija Silēns. Bet nu viņš no Dieva piemeklēts,ka pašam nav gandrīz maizes kumosiņa. Nē, nē, Luzīt, es labāk došos tālu, tālu pasaulē, — lūdz Dievu par mani un lūko mani aizmirst!”
„Tu aiziesi,” viņa šņukstēja, „tu aiziesi, un kas ar mani notiks! Ak, kaut jel es tev varētu doties līdzi uz visām pasaules malām, kaut varētu tur tālu svešumā ar tevi dalīt visas bēdas un grūtības, ai! Indriķi, tad justos neizsakāmi laimīga! Bet tu aiziesi viens pats,— un es tevi varbūt nekad vairs neredzēšu!”
Viņa cieši pieglaudās pie mīļākā krūts un raudāja karstas žēlas asaras.
„Izraudies, sirsniņ,” Indriķis teica sērā balsī, „asaras jau atvieglo sažņaugto sirdi.”
Viņš ļāva tai izraudāties.
„Nē, Indriķi!” tā pēc brītiņa teica. „Tevi es nekad neaizmirsīšu, es tevi nespēju aizmirst! Pie cita es neiešu, labāk meitā nosirmošu un domāšu uz tevi tālā svešumā. Ja tu pēc ilgiem, ilgiem gadiem pārnāksi dzimtenē, tad zini, ka viena dvēsele pēc tevis
ilgojas, kas tevi tad sagaidīs un pušķos tevi ar puķēm, es priecāšos...” viņa nevarēja vairāk izrunāt.
Indriķis noskūpstīja to uz pieres.
„Ja mani ienaidnieka lode nebūs nomaitājusi...” viņš rūgti teica, „tad varbūt pēc ilgiem gadiem pārnākšu, vecs, sirms, salīcis, varbūt vēl ar koka kāju. Kā pagasta nabags tad tapšu vadāts no mājas uz māju, visiem par nepatikšanu un piedauzīšanu, jo katram būšu par nastu un liekēdāju!”
„Ak Dievs, ak Dievs!” Luzīte nopūtās. „Es nevienam cilvēkam negribu vēlēt ļauna.” viņa teica, „bet vagara Janim savā mūžā neies labi. Dievs taču visu redz un dzird un atmaksā ikkatram pēc tā darbiem. Viņš vien apēdis manu un tavu mūžu!”
Tie sāka pārrunāt pagājušos laikus, no pirmās saduršanās ar Jani Silēnu talkā, un kā tie pēc tā uz veco pilskungu bija likuši savas cerības, un kādā nelaimē tie bija iekrituši caur Jaņa ļaunprātību un meliem. Tie runāja to zem sevis un nezināja vis, ka divas ausis klausās, kas to ne mūžam nebūtu dzirdējušas.
„Bērni, vai nenāksiet pātaros!” Sproģiene ienākusi aicināja.
„Iesim, Luzīt!” Indriķis teica, un abi izgāja ļaužu istabā, kur nosēdās pie pātaru galda. Saime bija jau sapulcējusies, un vecais skroderis lika uzšķirt tās dziesmas, kas šodien bija vēlētas. Kad tas bija padarīts, tad šis ar savu skanīgo balsi uzņēma dziesmu, un visi dziedāja līdz, puiši un meitas pie galda, vīri un sievas savos kaktos. Bija jauki dzirdēt, kā visa saime kopā vienprātīgi lūdza Dievu.
Vecais pilskungs piecēlās. Viņš bija noklausījies it visu, ko Indriķis ar Luzi runāja, neviens vārds tam nebija gājis pazušanā. Viņš zināja tagad visu. Indriķis bija nevainīgs, viņš šo bija nosodījis bez vainas un padarījis uz visu mūžu nelaimīgu ... un tomēr šis viņu izglāba no nāves briesmām. Kas būtu ar viņu nolicis, ja Indriķis būtu gribējis atmaksāt
zobu pret zobu, aci pret aci? Varbūt, ka tagad tā līķis gulētu aukstā sniega kupenā, — viņš vairs nebūtu starp dzīvajiem, un ka tas nenotika, viņam bija jāpateicas tam, kuram viņš bija darījis ļaunu vien, kas pat no tā nebija dabūjis ne laba vārda! Nē! Tagad tam bija jālūko viss par labu griezt!
Viņš izcēlās no gultas, apsēdās uz krēsla un uzmanīgi klausījās laužu pātarus. Vecais skroderis patlaban kā lasīja sprediķi, ko tas pie pusvirus durvīm skaidri dzirdēja. „Mīlējiet savus ienaidniekus, vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād,” vecais skroderis lasīja skaļā balsī, „un dariet labu tiem, kas jūs nicina un vaijā. To darīdami jūs sakrāsiet kvēlošas ogles virs jūsu ienaidnieku galvām!”
Tā tad šis puisis bija sakrājis kvēlošas ogles uz viņa galvas. Viņš taču bija Indriķa sīvākais ienaidnieks un tomēr šis tam darīja labu. Vai tas neliecināja, ka šis zemnieku puisis bija taisnu sirdi un augstām jūtam? Vai tas nebija izturējies labāk un godīgāk, nekā dažs muižnieks?
Spožas asaru pērles noritēja lielkungam pār vaigiem. Nē, nē, tam vajadzēja daudz maz parādīties kā cilvēkam un raudzīt Indriķim atmaksāt, ko bija pret to grēkojis. Un tagad bija īstais brīdis, kur viņš to varēja izdarīt. Indriķis bija ļoti nelaimīgs, tā šis bija dzirdējis no bēdīgās sarunas ar Luzi. Tās bija tik grūtas bēdas, kas varēja aizkustināt pat tā cieto akmeņa sirdi. Vai tad viņš nekā nevarēja līdzēt pie Indriķa bēdīgā likteņa? Vai nebija iespējams to glābt priekš šīs meitenes? Viņš apņēmās to darīt.
Vecais skroderis pabeidza sprediķi ar svarīgo „amen”. „Āmen!” arī vecais kungs sacīja savā sirdī. Un kad atkal jauka, dievbijīga dziesma atskanēja, tas, salicis rokas, svinīgi paskatījās uz debesim. Lai gan viņš Dievam tā neticēja, kā vienkāršie zemnieku ļaudis, tad tomēr tam šinī brīdi bija jāatzīst, ka ir gan kāda augstāka vara, kas vada cilvēka likteni un pret kuru viņš ar savu lielo spēku bija tikai niecīgs zemes tārps.
Kad pātari bija noskaitīti, tad Sproģiene nāca kambarī lūkoties, kā cienīgs lielskungs guļ. Bet kā šī izbrīnījās, kad ieraudzīja to dziļās domās nogrimušu sēžam uz krēsla. Viņa nezināja, ko teikt, kā iesākt valodu. Pilskungs redzēja viņas sajukšanu un izpalīdzēja tai, to pirmais uzrunādams.
„Nāc šorp, mans bārns,” viņš teica. „Stāst' man, kā has šeit atronas.”
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” viņa sajukusi uzsāka, „ārē, vakar Bērzāju Indriķis — lai Dievs žēlīgs — ieveda jūs nedzīvu mūsu sētā. Mēs jau bijām tādās bēdās, — domājām, ka nebūsiet vairs dzīvotāji, bet paldies Dievam, nu jau redzu, ka esiet itin spirgti.”
„Tā. tā, mans bārns. Bet kā tad tas bija nācies? Kur viņš mani atrada?”
„Te jau ir Indriķis pats.” Sproģiene atbildēja. „Nāc šurp, Indriķi, izstāsti lielkungam, kā tad viss bija.”
Indriķis ienāca. Godbijīgi palocījies pret veco kungu, viņš šim izstāstīja īsos vārdos, kā šo bija atradis.
„Cienīgs lielskungs,” tas sacīja, „lūgtu, neņemiet par ļaunu, ka es jūs ievietoju te, prastās zemnieku mājās. Domāju, grūti nāksies nokļūt līdz Pilsmuižai, ceļu arī lēti nevar atrast, labi, kad kur tiek paspārnē.”
„Na, na, mans bārns!” vecais pilskungs sacīja dziļi aizkustinātā balsī. „Has tav neko naņam' par ļaun'. Tu man ir izturājies, kā krietnam puišam pienākas. Has tav to, mans bārns, neaizmirsīs.”
Viņš sirsnīgi spieda Indriķim roku.
„Viņš man to neaizmirsīšot?” Indriķis pie sevis domāja. Tā sirdī cerības zvaigznīte uzspīdēja. Viņš gribēja jau priekš kunga mesties ceļos, izstāstīt savas bēdas un lūgties no tā palīdzības. Bet te atkal sacirtās ... Varbūt kungs atminas vecu grēku, top ļauns un strupi atraida... Kungs nezina, ka tas nevainīgs, — kā lai viņš to pierāda? Kā lai to izstāsta? Sirds tam bija gan pilna, bet viņš nevarēja to izteikt.
Luzīte pa tam čakli nodarbojās, pagatavodama vecajam kungam brokastis. Pilskungs nebūšot Indriķi
aizmirst, tā bija dzirdējusi, varbūt ka tas varēja novērst visu nelaimi, ak, kad — viņa to nedrīkstēja cerēt. Bet tomēr tai bija tā, kā kad kāda iekšķīga balss to drošinātu un priecinātu.
Brokastis bija gatavas. Tai tikai bija jāiet vecajam kungam tās piesolīt.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” viņa sacīja, pabučojusi šim roku, „mēs nu gan par jums visādi esam rūpējušies, bet tomēr vienu lietu esam aizmirsuši: jūs jau būsiet ļoti izsalkuši un neapsmādēsiet, ko Dievs mums būs svētījis.”
„Paldies, mans bārns,” vecais pilskungs laipni atbildēja. „Man ar' gribas gaužām āst. Paldies, mans bārns!”
Luzīte steigšus uzklāja viņam galdu un atnesa brokastis. Nebija nu vis nekādi gardumi, bet ko tad viņos grūtajos laikos nabaga saimnieciņš gan varēja celt priekšā! Bija novārītas olas, sviests, piens, rupja saziedējusi maize, un kā lielāko gardumu viņa vēl bija pacepusi pankokus. Pilskungam likās būt laba ēstgriba, tas kāri uzlūkoja ēdienu.
„Nāc šorp, mans bārns, has tav ko pateiks!” tas piesauca klāt Indriķi. „Izaj, tur tav ko atradīs iekš manu kamanu kastiņu.” viņš šim pačukstēja. „Atnas man to šorp, bet žigli!”
Indriķis paklausīja, bet ko viņš atrada kamanu kastītē, par to tas pie sevis pasmējās. Tā bija degvīna pudele.
Viņš steidzās atpakaļ istabā un pagādāja pie šīs reizes arī glāzi. Vecais pilskungs jutās tagad īsti omulīgs.
Viņš iemeta vienu lodīti, otru lodīti, bet neaizmirsa arī Indriķi pacienāt. Arī Sproģis būtu dabūjis savu tiesu, ja šim nebūtu bijis kauns rādīties vecajam kungam.
„Tav' gardu mielast'!” pilskungs slavēja ēzdams. „Man nav nekad tik gardi smeķēj's, kā tagad. Bat tagad taic, mans bārns, kā tav prot' izcapt tik gardu maiz'?” viņš vaicāja Luzīti.
„Vai tad jums, cienīgs lielskungs, saziedējusi maize tik labi smēķē,” viņa kaunīgi atteica.
„Tav gardu maiz'!” pilskungs slavēja tālāk. „Na, tav jānāk uz muiž', mans bārns, priekš man izcapt tādu maiz'!”
„Tā jau maza lieta.” Luzīte atbildēja, „izcep maizi un noliek to vēsumā, pēc nedēļas laika tā tāda sazied.”
Vecais pilskungs paturēja pilnīgas brokastis, pie kā viņš pa kārtai uzslavēja visus Luzītes ēdienus. Viņš, redzams, nebija nekāds gardēdis, jo citādi tam vienkāršie ēdieni nebūtu tik labi smeķējuši.
Kad viņš bija paēdis un pateicies, tad apskatīja savu pulksteni. „Jā, bārni,” viņš sacīja, „nu man jādomā uz braukšan'. Lai saimnieks liek aizjūgt man zirg's.”
Sproģis izgāja izpildīt pavēli.
„Na, saimniec,” pilskungs teica, „paldies jums par visu lab', un tav, mans bārns, tav has arī pataicos no visas sirds par to gardu brokastu. Izlūdzas no man vienu vēlēšanu, un ja tas būs man' spēkā, tad has to grib' izpildīt.”
Luzītei pārskrēja karsts par kauliem, — ja tas būšot viņa spekā! — Bet vai tad tas nestāvēja viņa varā? Vai viņš nevarēja šai dot Indriķi. Viņa šaubījās.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” tā sajukusi iesaucās, „mana lūgšana ir par lielu, es nedrīkstu cerēt!”
„Tav nadrīkst cerēt, mans bērns!” tas līdzjūtīgi teica. „Na, tad has tav raudzīš' pats atmaksāt. — Ša, ņam sav' sirds draugu!”
To teikdams, tas paņēma Indriķa roku un ielika to Luzītes rokā.
Tas bija par daudz laimes priekš Luzītes. Viņa metās ceļos un noskūpstīja pilskungam svārku stūrus.
„Vai jūs to varēsiet, vai jūs to izpildīsiet, cienīgs žēlīgs lielskungs!” tā sauca. „Ak, neņemiet atpakaļ savu solījumu! Indriķis ir izvilcis pirmo numuru, ak! izpestījiet jūs to no zaldātiem, un es jums visu mūžu būšu pateicīga, es jums noskūpstīšu kājas un rokas, — neņemiet tikai atpakaļ savu solījumu!”
„Uzceļas, mans bārns,” pilskungs aizkustināts sacīja. „Has zin' it visu, has tav turēs' savu vārdu!”
„Paldies, paldies, ak simts reižu paldies!” Sproģiene iesaucās. „Jūs, cienīgs lielskungs, taču par mums apžēlojaties. Taču mums, nabadziņiem, Dieva saulīte atspīdēs. Nāc, Sproģi, pateicies lielkungam, mūsu bērns ir laimīgs!” Viņa skūpstīja vecā kunga rokas.
Indriķis stāvēja kā apstulbis. Tas nedrīkstēja savām ausim ticēt, viņš domājās sapņojot.
„Na, mans bārns, vai tav neko no man neizlūgs?” pilskungs šo uzrunāja. „Has tav ir daudz pateicīb' parādā.”
„Ak, cienīgs lielskungs,” Indriķis prieka pārņemts iesaucās, „ak, cienīgs lielskungs, ja es drīkstētu ticēt savām ausīm, tad man vairāk laimes nevajaga! Vairāk jūs man nevarējāt dāvināt, laimīgāku jūs mani nevarējāt darīt. Ak, saņemiet manu nabaga sirsnīgāko pateicību!” To sacījis, tas noskūpstīja kungam roku.”
„Na, na, mans bārns,” pilskungs sacīja smaidīdams, „tav ir vienu svarīgu lietu aizmirsis. Kur tav' liks sav' līgav', kad tav nabūs māju? Has tav domāj' Sproģos ielikt par saimnieku.”
„Paldies par jūsu žēlastību, paldies, bet jūsu pirmais solījums mani dara neizsakāmi laimīgu. To ne sapņot nesapņoju.”
Kas nu gan var aprakstīt viņu prieku! Gaviles, smaidi, pateicība vecajam kungam, tas viss gāja juku jukām. It īpaši vecā Sproģiene nevarēja beigt slavēt tā žēlastību.
„Na, klausaties, mani bārni,” vecais pilskungs beidzot sacīja, „man nav vairs laika ilgāk kavēties. Rīt' jūs man visi ieronaties iekš muiž', līdz tam laikam has grib' pārdomāt, ko tai lietā vāl var darīt. Arī tav, Sproģi, ieronas. Bet tagad paliekat veseli!”
Indriķis un Luze pasteidzās pilskungam palīdzēt saģērbties un līksmu sirdi pavadīja to līdz kamanām. Krišus jau sēdēja uz bukas, un kad vēl visi
kungam reiz bija noskūpstījuši roku un atvadījušies, šis uzšāva zirgam, un kamanas aizslīdēja projām.
„Ak tavu labu žēlīgu kungu,” Sproģiene izsaucās, „nē, to es nebūtu domājusi.”
„Nu, Luzīt, mēs taču esam laimīgi,” Indriķis sacīja un jokodams pacēla šo augstu gaisā.
„Vai tu, spitāli, neliksies!” šī sauca. „Vai, vai, nu kritīšu zemē!”
„Lielais, vai liksi bērnu mierā!” Sproģiene iejaucās jokā un iedeva Indriķim dunķi pa muguru.
„Nē, Silēnam vajaga pirmajam zināt manu laimi!” Indriķis iesaucās. „Es nevaru to ilgāk pie sevis paturēt, steigšos tam pavēstīt, cik es laimīgs!”
„Indriķi, vai tu jau iesi projām?” Luze pārmeta. „Tik ātri, bezkaunīgais!”
„Vai nu negudra,” Sproģiene bārās, „vai tad nu šis no tevis ne soļa nevarēs atkustēties! Aiznes Silēniem daudz labas dienas, Indžiņ.”
„Un Čībai tu arī visu izstāsti,” Luze piekodināja.
„Pateikšu, pateikšu, manu sirsniņ!” Indriķis atbildēja un viņu sirsnīgi noskūpstīja. „Ardievu, paliec tagad vesela. Rītu, vai šovakar būšu atkal atpakaļ. Ardievu, Sproģu mem, ardievu, Sproģu tēt!”
„Ardievu, ardievu, staigā nu laimīgs!” Sproģiene nosauca šim pakaļ.
Viņi iegāja iekšā. „Tāda necerēta pārvēršanās! Dievs taču mūs nav atstājis,” Sproģiene domāja. „Jo bēdas vislielākās, jo palīgs vistuvāk.” Luze nevarēja nemaz valdīt savu prieku.
Sproģiene pa baznīcas laiku paņēma grāmatu un dziedāja kādas garīgas dziesmas. Arī Luzīte darīja to pašu, bet šoreiz viņa bija ļoti neuzmanīga dievlūdzēja, jo tās domas kavējās tikai pie savas laimes un Indriķa.
Ap pusdienas laiku Krišus pārnāca no muižas. Šis bija ļoti priecīgs.
„Ta tad man šodien bija laime!” viņš lielījās. „Vai ziniet arī, cik pilskungs man iedeva dzeramas naudas? Vai variet uzminēt?”
„Nu, tāpat jau kādus divus pimberus,” meita Alīze prātoja.
„Nekā, Krišus attrauca, „daudz vairāk.”
„Būs vai kāds pusrublis?” kāds vīrs sacīja.
„Netrāpīji vis!” Krišus lepni atbildēja. „Viņš man iedeva veselu rubuli. „Ša tav, mans bārns, tav ir,” tas teica, man iedodams rubuli dzeramas naudas,— nē, tas tikai ir ko vērts!”
„Vai es nevarēju braukt,” otrs vīrs sūrojās, un arī viņa sieva šim to pārmeta.
„Ja, ja, tad jau šis būs bijis pie laba prāta,” pirmais vīrs iemeta starpā. „Tas gan nemēdz aplam daudz dot.”
„Tad tikai, Krišu, nopērc man krelles, kad žīds atnāk,” Alīze jokoja.
„Ko tu vēl negribēsi!” Krišus atrūca, bet viņš domāja gan nopirkt krelles, jo turēja Alīzi par brūti.
Te mazais Čipelis piepēži elzdams, pūzdams ieskrēja istabā.
„Vīri, sievas, vai ziniet, ko jums pastāstīšu no jauna! Svešs vīrs guļ mūsu rijas šķūnī un kunkst!”
„Ko, mūsu rijas šķūnī? Ej, Čipu, ko tu niekojies,” Sproģiene šo aprāja.
„Ja, ja, saimniec, ja man neticiet, tad nāciet pašas palūkot. Lielā cūka bija aizskrējusi pie rijas, es gribēju viņu iedzīt kūtī, te izdzirdēju, ka mūsu rijas šķūnī kas kunkst. Palūkošu caur šķirbu, un ieraugu, ka svešs vīrs guļ salmos. Es būtu gājis raudzīt, bet man bija bailes.”
Visi ieplētuši mutes klausījās šādu vēsti.
„Vajaga iet raudzīt ” Sproģiene pavēlēja. „Kas tas tāds gan var būt!”
Krišus, vīri un sievas devās uz šķūni. Čipelis jau skrēja pa priekšu, parādīt vietu.
„Ē, vīrs, celies augšā!” Krišus iekšā iedams gulētājam uzsauca. „Bet kas tad tas — tas jau ir vagara Janis!”
„Patiesi, vagares Janis!” sievas sauca. „Bet tas jau pavisam nosalis. Ved viņu uz istabu!”
„Nāc uz istabu!” Krišus sacīja un ar vīru piepalīdzību veda šo pusnešus uz istabu. Janis bija apsaldējis savus locekļus. Laikam vakar savā piedzērumā bija pakritis sniegā un vēlāk pret salu meklēdams patvērumu bija ielīdis rijas šķūnī. Viņam vēl tikko dzīvība bija iekšā, un ja Čipelis to nebūtu atradis tur guļot, tad viņš būtu arī nobeidzies.
„Vajaga likt to gultā,” Luze līdzcietīgi sacīja.
„Vajaga raudzīt viņam berzēt nosalušo degunu ar sniegu. Varbūt ka tas atdzīvosies.”
Viņu ielika Krišus gultā. Čipelis drīzi ienāca ar spaini sniega. Bet tiklīdz Janim ķērās klāt pie vainīgajiem locekļiem, tas vaimanāja un spārdījās pretim. Tie nebija vairs glābjami.
„Ak Dievs!” Sproģiene nopūtas. „Nepielīdzini to ikkatram!”
„Kučierim iziet vēl sliktāki, nekā kungam,” Krišus sacīja. „Jā, kā kādreiz cilvēkam neiziet!”
„Tad jau laikam viņš bijis dūšā,” Alīze piebilda, „citādi jau tīšu prātu nebūtu apsaldējis locekļus.”
„Kā nu kādreiz cilvēkam atgadas,” kāds vīrs sacīja, „tāpat jau nu kādreiz ienāk reibulī.”
„Apsedz viņu, lai guļ!” Sproģiene pavēlēja. „Tas jau no aukstuma pārņemts trīc vien.”
Alīze to apsedza ar vairāk apsegiem. Janis vaidēdams sagulēja līdz vakaram. Bet kad pati novakarē gāja vaicāt, vai viņš negrib ēst, tad jau bija nozudis.
„Kur tad šis nu palicis?” viņa izbrīnījusies jautāja.
Izmeklēja visu istabu, bet Janis nekur nebija atrodams.
„Viņam laikam bija kauns!” citi Sproģu ļaudis prātoja. „Būs laikam kā varēdams aizrāpies uz muižu. Siltumā būdams viņš jau brangi atžirga.”
„Varbūt gan,” citi atteica un apmierinājās.
Blambužs pēc pabeigtās ložu vilkšanas nobrauca līdz savam svainim, lielajam tiesas vīram. Par tādu iznākumu tam sirds bij prieka pilna. Nu taču reiz viņam nodoms izdosies. „Pirmodien tav man to dzirdēs,” vecais pilskungs bija teicis; nu taču šī lieta reiz taps galīgi izšķirta. „Zināms, ka kungs piekritīs manām domām,” viņš domāja. „Reiz taču dabūšu no mājām ārā šos plukatas!”
Visu svētdienu tas sadzīvoja pie sava svaiņa, krietni iesviķodams uz tādu labu izdošanos, un brīnījās tikai, ka Janis neatnāk. „Tas laikam būs aizvilcies pie tās mergas!” šis pukojās. „Nu, rītu šai nebūšanai būs gals!”
Pirmdienas rīta viņš jau it agri ieradās muižā. Tas bija paņēmis līdz dažādas dāvanas pilskungam, lai lieta labāki veiktos. Viņš gribēja gan vēl sastapt Jani un šim dot labu degunu, bet nevarēja tikt iekšā viņa istabā.
„Vai Janis mājā?” viņš vaicāja namiķim.
„Ir gan mājās, bet vai ziniet, ko jums pateikšu no jauna,” šis atbildēja.
„Nu, ko tad tu, tāds ļurkubiksa, varī man pateikt!” vagars lepni atcirta. „Paturi labāk pats pie sevis.”
„Lai arī paliek,” namiķis apvainots atteica, „nav jau arī man liela vajadzība.”
Vagars gribēja doties pie kunga, bet kā šis izbrīnījās, kad priekšistabā atrada Sproģus, viņu meitu un Bērzāju Indriķi.
„Ko tad jūs te velnu meklējiet?” viņš šiem skarbi uzsauca. „Laikam gan atkal esiet atnākuši ar savām lūgšanām kungam krist uz kakla! Tas jau nu gan velti!”
„Kad kungs mums lika nākt, tad nācām!” Sproģis spītīgi atteica.
„Kungs jums lika nākt! Ko nu, bračiņ, man to ieteiksi. Kad kungs jums būtu licis nākt, tad es arī to zinātu. Bet velti jūsu ceļš, — Indriķim pirmais numurs, viņam jāaiziet!”
„Laikam taču kungam būs kāda zināšana, kad viņš mūs apziņoja,” Sproģis tielējās. „Par velti jau nenācām!”
Blambužs viņam pagrieza muguru un iegāja pie vecā pilskunga, kas patlaban kā bija izcēlies un smēķēdams pīpi nemierīgi soļoja pa istabu. Viņš laikam pārdomāja Indriķa lielu.
„Na, ko tav man pataiks?” viņš Blambužam skarbi uzsauca.
Blambužs apjuka. Viņš bija cerējis, ka kungs viņu daudz laipnāki uzrunās.
„Cienīgs žēlīgs lielskungs,” viņš sacīja, „es šodien atvedu tos miltus, ko jūs man viņureiz likāt. Ir gan labi sausi milti, no paša pirmā zābaka!”
„Na, un kas tad ir?” pilskungs cieti noprasīja.
„Tad vēl mana saimniece jūsu žēlastībai lika dāvināt kādu pāris šķiņķu un žāvētu zosi.”
„Na, un ko tad tav grib?” pilskungs viņu savādi uzlūkoja.
„Nācu aprunāties, cienīgs žēlīgs lielskungs, ārē, jūs man sestdien teicāt, kad jums pieminēju pēc Sproģiem. Jurģi nav vairs tāļu un tām mājām jau vajaga saimnieka.”
„Tā, tā, tā! — nu lab', lab'! — Nu, ko tav domā tur ielikt par saimniek'?”
Blambužam jau metās bail, jo vecais kungs viņam šodien izlikās tāds ērmots. Bet viņš saņēmās.
„Mans brālis Janis jau nu gan varētu uzņemt tās mājas, ja jums nebūtu nekas pretim,” viņš atbildēja pēc brītiņa.
„Nu lab', lab'! Bat vai tav domā, ka tav brāļu arī būs ontligs puišus un krietnus saimnieks?”
„Vai, cienīgs žēlīgs lielskungs, vai tad jūs nepazīstiet manu brāli Jani? Es jau varu savu galvu likt ķīlā, ka viņš būs saimnieks kā nagla!”
„Tā, tā, tā! — nu lab' lab'! Vai tur iekš priekšistab ir kādi ļauži?”
„Tur jau Sproģis ar visu savu sugu gaida. Laikam atkal nāk jums, cienīgs žēlīgs lielskungs, virsū ar saviem pātariem un lūgšanos. Tie cilvēki nu gan ļoti nekaunīgi.”
Vecā pilskunga acis iezvērojās, viņš vagaram jau gribēja zvelt, bet savaldījās.
„Nākat iekša.” viņš, pavēris durvis, aicināja.
„Un tu, namik, atsauc man šorp to kučer. Bat žigli!”
Visi sanāca pilskunga darbistabā, un vagars atplētis muti skatījās, kas nu notiks. Viņš paredzēja, ka nebūs vairs labi, jo viņi visi bučoja vecajam pilskungam roku, un šis izlikās pret viņiem laipns.
Janis ienāca drīzi namiķim līdz pie pilskunga. Bet kāds viņš izskatījās! Bija briesmīgi to redzot. Deguns uzpampis liels un čūlāja, rokas jēlas un apsaldētas. Vagars pārbijās viņu ieraudzīdams.
„Dievs, ak Dievs, tavu bargu tiesu,” Sproģiene nopūtās.
Viņš nāca kā nokaunējies grēcinieks soģa priekšā.
„Jani, kāds tu izskaties?” vagars iesaucās. „No Dieva puses, teic, kas ir noticis?”
„Na, taic tu viņam, žorks!” pilskungs viņam bargi uzsauca. „Taic tu viņam, kāds ontlīgs puišus tu ir, ka viņš par tav savu galv' var likt iekš ķīla !”
„Bet cienīgs žēlīgs lielskungs,” vagars gribēja runāt, „es jau nemaz nezinu, kas ir noticis, es —”
„Klusu!” pilskungs viņam uzsauca. „Klausās tagad, žorks, vai man būs viņam dot Sproģus?”
„Jūs jau viņreiz, cienīgs lielskungs, solījāt viņam dot -”
„Ša tav pigus, ša tav pigus, ša tav vālreiz pigus,” pilskungs grūda vagaram pigas degunā. „Tās mājas dabūs mans bārns, bat tam žorkam has likš piecpadsmit uzskaitet!”
„Bet cienīgs lielskungs, Indriķim jau pirmais numurs,” Bambužs sajucis iesaucās; „kas tad viņu izpirks no krieviem?”
„Ša tav vālreiz pigus, tu žorks! Has, vecais pilskungs, viņu izpirkš',” pilskungs sacīja sizdams sev pie krūtīm, „un viņš man to naud atdienās, jo has viņu iecalš' par savu vagar un došu viņam simts rubuļu par gadu lonu! Vai tav saprot' man žorks?”
Vagars stāvēja kā no padebešiem izkritis. Arī viņš pie kunga nu bija beigts.
„Klausās vāl tālāk, tu žorks,” viņš noklepojies sacīja. „Ja tav vāl grib' ilgāk turat savu māju, tad tav no Jurģiem sāks muižai klausīt, jo no šī brīža tav nav vairāk vagars. Bat šam bandes maisam has doš' krievu kokus!”
„Ak, cienīgs lielskungs, apžēlojaties par viņu !” Luzīte lūdzās. „Dievs viņu jau tā bargi sodījis. Lai gan viņš mums darījis ļaunu, tad tomēr lūdzam jūs viņu nesodīt.”
„Žēlojiet viņu, cienīgs lielskungs,” arī Sproģiene
lūdza. „Lai Dievs pas', viņam jau tā moku, kādas es savam lielākajam ienaidniekam nevēlētu !”
„Na, kad jūs par viņu lūdzat, tad lai arī paliek. Bat sargās tav, žorks, vāl kādreiz rādīties man iekš acīm! Un tav ar', Blambuž, var iet. Bet žigli projām, marš !”
Abi brāļi izgāja, kā no pērkona satriekti. Taisna tiesa viņus bija sasniegusi ātrāki, nekā viņi bija domājuši.
„Na, mans bārns,” pilskungs sacīja uz Indriķi, „tagad tav zin it visu. Rīt has par tav samaksāš' izpirkšanas naudu un iegādāš' tav vietnieku. To naudu tav man vajadzēs atdienāt, jo tav būs mans vagars un tamlīdz arī Sproģu saimnieks. Vāl jaunnedēļ tav uzņams to amat' un būs mans vietnieks, bat sargās, ka tav otram nedar' pāri, tāpat kā tav ir no otra cietis.”
„Paldies jums, cienīgs lielskungs, par visu labu, it īpaši par tādu lielu uzticību, ko jūs man jaunam dāvājiet,” Indriķis pateicās. „Es gan jūtu, ka neesmu cienīgs tik svarīga amata, bet tomēr centīšos to izpildīt pēc labākās sirdsapziņas. Esmu arī ļoti daudz mācījies bargajā likteņa skolā.”
„Tad dod man sav' rok', ka tav to apsolās!”
„Es jums to no visas sirds apsolos,” Indriķis sacīja, sniegdams roku, ko vecais pilskungs sirsnīgi kratīja.
„Tagad mās ir izlīguš'. Bat ko lai has ar tav izdar', tu vacais bandes maisa!” viņš sacīja pagriezies pret Sproģi. „Tav zin', ka has to namīl. ka tav pa krogiem vazājas un trumpo. Vāl vienreiz has tav sak' to ar labu: atmat šo niku! Un lai tav nabūt' garš laiks, tad has tav ieceļ' par šās muižas lauksargu, navis tādēļ, ka tav to būt' pelnījis, bat tādēļ, ka has taviem bārniem grib' to atmaksāt, ko has ir pret viņiem grākojis. Bat sargās tav man, ja tav man savu amat' labi naizpildls un savu vecu niku naatstās, tad naviens navarēs tav vairs glābt, na žālot!”
„Ārē, Sproģi, klausies, klausies, ko cienīgs lielskungs saka!” Sproģiene laida vaļā par savu vīru. „Tā jau, cienīgs lielskungs, ir viņa nelaime! Līdz šim jau viņam krogā vien bja gals, bet saimnieks viņš jau nekad nav bijis. Nebūtu es pūlējusies un plēsusies un rūpējusies par muižas darbiem, viņa dēļ mēs sen jau būtu izsprāguši no mājām !”
„Na, has domaj', ka viņš tagad labosies.” pilskungs sacīja. „Vai tav man apsolās to?”
„Apsolos, cienīgs lielskungs,” Sproģis nokaunējies sacīja, pabučodams kungam svārku piedurkni.
„Nu tad lab'! Bat tav, mans bārns, vai tav jau ir tavs pūrs darināts?” viņš jautajā Luzītei.
Luzīte, nokaunējusies, nezināja ko atbildēt.
„Viņai jau gan, cienīgs lielskungs, viss kas sagādāts, kas pie dzīves vajadzīgs,” Sproģiene, kura aplam gribēja triekties ar veco pilskungu, patraucās atbildēt „ir jau audeklu, kreklu, deķu un visa ka diezgan. Neesam jau nemaz tik tukšinieki, kā jūs domājiet!”
„Tā, tā! — nu lab', lab',” vecais kungs labsirdīgi atbildēja. „Bat tav, mans bārns, būs gaužam laba saimniece, jo tav prot capt gaužām gardu maiz'. Uz savām kāzām izcap labus gardus raušus un neaizmirst ielūgt arī veco pilskungu.”
„Kā tad nu to aizmirsīsim, cienīgs lielskungs,” Sproģiene trieca tālāk, „cits jau nebūs brūtes vedējs, kā jūs, cienīgs lielskungs.”
Tā viņi vēl labu laiku triecās par daždažādām lietām, un Sproģiene ar veco pilskungu galu galā tapa lieli draugi, tā kā viņa ar savām runām nemaz negribēja beigt. Bet kā katrai lietai savs gals pienāk, tā arī viņiem reiz bija jāšķiras. Vecajam kungam vēl reizi pateikušies un parādījuši savu padevību, viņi priecīgu sirdi devās uz mājām. Viņi nemaz nevarēja beigt Dievam pateikties, kas viņus no lielām bēdām bija izvedis pie tik lielas laimes.
Bargā ziema bija aiztecējusi, jaukais žiedonis un siltā vasara pagājuši, un dzestrais, bet bagātais rudens atkal pienācis. Jau saimniekiem beidza patlaban
rijas kūpēt, un viņu labums atradās kopā klēts apcirkņos. Šogad bija teicama raža bijusi, tādēļ arī šoruden dzīres tapa turētas jo bagātīgā mērā.
Bija svētdiena, un Sproģu mājas tērpušās īstā svētku uzvalkā. Te grezni goda vārti bija uzcelti un visas sētas un durvis appušķotas eglītēm. Šodien bija Indriķa un Luzes kāzas. Caur krāšņajiem goda vārtiem šodien kāzinieki, gan tuvi, gan tāli, sabrauca. Brokastis bija jau paturētas: visi rīkojās jau uz baznīcas braukšanu un ar nepacietību gaidīja ieronamies veco pilskungu ar Indriķi, kas tagad pastāvīgi dzīvoja muižā.
„Tā kā nu tikai, ļaudis, uzskatāties, kad cienīgs lielskungs ar Indriķi atbrauc” Sproģiene piekodināja mājiniekiem. „Tos vajaga ar godu saņemt!”
„Jā, jā, saimniec, gan jau es tos redzēšu,” Čipiņš mierināja. „Es arvienu aizskriešu aiz rijas palūkoties, vai nebrauc.”
Viņš arī izpildīja savu solījumos. Gan vēl dažs labs viesis ieradās, kas bija vēlāku nokavējies, bet tomēr beidzot ilgi gaidītais reiz parādījās.
„Brauc, brauc!” Čipiņš atskrēja ar ziņu. „Vecais pilskungs un vagars brauc puskarītē! Nav vairs tālu, aiz rijas!”
Ziņkārīgie skrēja jau ārā lūkoties.
„Sproģi, Silēn!” pati mudināja, „vajaga nu iet pretim sagaidīt. Kur tad Luze? — Vai jau gatava?” Viņa gāja šo uzmeklēt.
„Nu, Stūrmani, sariktē strumentes,” Silēns uzsauca muzikantiem. „Uzvelciet to labāko maršu, kas jums ir!”
„Būs, būs,” šis atbildēja un mūzikanti saskaņoja stīgas, kamēr Silēns, Sproģis un citi devās līgavainim pretīm.
Puskarīte pieturēja pie nama durvīm, un mūzikanti plēsa maršu vaļā.
„Tā, tā, tā,” vecais pilskungs runāja, izkāpdams no ratiem, „tad vienreiz atbraucām.” Viņš apsveicinājās ar Silēnu un citiem, kuri viņam godbijīgi pabučoja roku. Arī līgavainis apsveicinājās ar kāziniekiem.
Silēns, kā kāzu vecākais, viņus sagaidīja durvīs.
„Ko meklējiet jūs še šinī līksmības namā?” viņš šos jautāja pēc tā laika ierašas.
„Mās asam iekš tav' rož' dārz' vien' gaužām skaist' uzplaukuš' roz' redzējuš'. Tav' roz' mums gaužām patīk, lai tas dārznieks iet viņu aplūkot!” pilskungs, kurš bija līgavaiņa aizstāvis, atbildēja.
„Tai rozei ir gan koši ziedi, bet arī asi ērkšķi!” Silēns svinīgi teica. „Tikai īstajam dārzniekam tās dzeloņi nedzeļ.”
„Jo asāk dzaļ tie ērkšķi, jo vairāk patīk tam dārzniekam tie rožu ziedi. Tav nabūs viņu aizkavēt tos spraust pie sav' krūtīm!”
„Tad nāciet iekšā, esiet svētīti iekš tā Kunga,” Silēns aicināja. „Lai tā roze mūžam nenovīst pie dārznieka krūts!”
Viņi iegāja kāzu namā. Silēns veda Indriķi un pilskungu pie galda, lai gan Indriķis labprāt būtu steidzies pie Luzītes, bet pēc tā laika ierašas līgavainim neklājās pirms ar līgavu satikties, iekam kāzu vecākais viņus nebija saderinājis. Tādēļ viņš apsēdās pilskungam blakus pie galda.
Vecais kungs rādījās šodien esam pie jautra prāta. Lai gan Sproģiene viņam bija nodomājusi klāt īpašu galdu, šis tomēr palika savā vietā, kur Silēns viņu bija nosēdinājis, un ielaidās ar šo un citiem jautrās sarunās.
„Na, mans bārns, vai tav sav' istab' ir jau beidzis būvat?” viņš jautāja Silēnam. „Vai tav varēs drīz iekš to dzīvot?”
„Paldies, cienīgs lielskungs, par vaicāšanu, patlaban jau šonedēļ ievadājamies,” Silēns pasteidzās atbildēt. „Bet jums jau esmu parādā ļoti daudz pateicības par to lielu palīdzību, ko jūs man esiet snieguši. Nemaz jau nedomāju, ka šogad tikšu pie ēkām.”
„Na, mans vagar' jau ir gaužām rūpīgs vīrs,” pilskungs slavēja Indriķi. „Blambužs man tik bija tāds putras vādars !”
Indriķis nosarka. Bet vecais pilskungs nebija vis runājis niekus, viņš pelnīja gan šo slavu.
„Ārē, cienīgs lielskungs, ka nu Blambužs nokrīt, kad viņam vairs nav muižu vagara goda un ienākšanas,” kāds kāzinieks iejaucās valodā. „Nokritis jau vienā gadā no vēdera un mantas. Man gandrīz vairāk mantas, nekā viņam.”
„Tā, tā, tā,” vecais kungs pavīpsnāja, „vai tav jau ir tik bagāts. Taic man, Silēn, vai viņam tik daudz mantas ir. Has viņu nemaz nav pazinis par tādu bagātu vīru!”
„Tas jau Vilupju saimnieks, cienīgs lielskungs,” Silēns atbildēja. „Viņam jau gan bija par daudz labs gads !”
„Ja, jā, cienīgs lielskungs,” šis dižojās, „jūs mani no mājām vis tik ātri neizpērsiet.”
Pilskunga ģīmis aptumšojās, viņš savilka pieri krunkās.
„Lai paliek vacas lietas,” viņš sacīja, „nacalsim tās vairs gaismā. Has jums, arājiem, var' pasludināt to lielu prieku, ka augsts kronis ir nolāmis atcelt to klausīb's būšan'. Tagad jums vajadzēs pašiem par sav' gādāt un tam kroņam samaksāt nomu. Uz priekš' jums muiž' neko vairs nalīdzās!
„Tad jau mums, cienīgs lielskungs, būs sliktāki,” Silēns iemeta starpā. „Cik jau tagad dažureiz mums muiža izlīdzēja ar maizi. Bet uz priekšu nedos nekā.”
„Na, mans bārns! Pāc manu apcerēšan' tas var jums, arājiem, nākt tikai par labu. Ja jūs kroņam to rentu samaksājiet, tad jūs var dzīvot iekš savu māju uz bārnu bārniem.”
Par tādu vēsti, zināms, visi saimnieki no sirds priecājās. Muižu klaušas visiem jau sen bija atriebušās. Katrs prātīgs cilvēks noredzēja, ka te daudz laika un darba spēka veltīgi top tērēts, ar ko arvienu vajadzīgā roka bija jāatrauj no pašu māju darbiem. Un kad vēl vecais pilskungs viņiem pats
apgalvoja, ka šiem būšot labāki, tad jau bija priekš viņiem liela laime.
Viesi bija paēduši azaidu, un vajadzēja domāt uz braukšanu. Bet papriekšu pēc ierašas kāzu vecākajam nācās saderināt brūtes pāri. Tagad tikai Indriķis dabūja redzēt savu dārgumiņu.
Skaistais pārītis nostājās Silēna priekšā pie kambara durvīm. Luzīte bija tērpusies glītā apģērbā. Mirtu vainags pušķoja viņas zeltainos matus, un pār viņas cēlo stāvu balts plīvurs nolaidās. Indriķis no viņas skaistuma bija kā apburts. Bet vai tad šis pats nebija stalts puisis? Lielas sudraba pogas baložu olas lielumā greznoja viņa melno samta vesti, un dzeltens zīda lakats bija apsiets ap viņa balto apkakli. Brūnie, krūzainie mati sniedzās gandrīz līdz platajiem pleciem. Viņš ar savu stalto augumu stāvēja līgaviņai blakus, tikpat kā zaļoksnis ozols kupli ziedošai liepai. Kāzinieki nevarēja ne beigt skatīties uz viņiem, un pat Silēns nolūkojās uz šiem kādu brītiņu, pirms iesāka savu ceremoniju.
Vispirms kāzinieki nodziedāja kādu garīgu dziesmu, ko Stūrmanis ar savu bangu pavadīja. Tad Silēns uzsāka svinīgā balsī:
„Mani bērniņi! Tu Indriķi un tu Luze, es jūs arvienu esmu uzskatījis kā savus miesīgus bērnus. Man vecam vīram vajadzēja vēl piedzīvot to prieku, saderināt jus abus divus kā mūža draugus. Mani bērniņi! Klausieties jūs uz veca vīra padomu. Visās dzīves vētrās un nelaimes brīžos paļaujieties vienīgi uz to Debesu tētiņu, tikpat kā dievvārdā stāv, ka tas ķēniņš Dāvids lūkojies uz Ciānas kalniem un tikai no šiem gaidījis palīdzību, tāpat lai jums ir tas Kungs tas ceroklis. Kas tad jums līdz šim ir tik žēlīgi palīdzējis? Viņš jūs gan pārbaudījis, jūs esiet lējuši daudz asaru, bet kā Viņa žēlīgā roka ir vadījusi jūsu likteni ? Taisni tanī brīdī, kur nelaime bija vislielākā, kad jums nebija vairs nekādu cerību, Viņš lika jums atspīdēt laimes saulītei. Mīlējiet viens otru, mani bērniņi, nēsājiet viens otru uz rokām. Indriķi, tu esi
skaistā puķītē noskatījies, tu esi pie sevis domājis: es plūkšu šo puķīti, šī puķīte patīk manām acīm. Vai tu gribi kopt šo puķīti kā īsts dārznieks, to laistīt un sargāt, tad atbildi man: jā!”
„Jā,” Indriķis atbildēja.
„Un tu, Luze,” Silēns runāja tālāk, „vai tu gribi vienīgi priekš šā dārznieka ziedēt, viņu mīlēt un viņam piederēt, tad saki: jā!”
„Jā,” Luze tikko dzirdami atbildēja.
„Nu tad ņemieties un mīlējieties viens otru un nesiet bagātus augļus iekš tās ticības. Amen!”
Silēns aizkustināts beidza savu runu un ielika Luzītes roku Indriķa rokā.
Visi uzmanīgi klausījās viņa runā un dažam labam asara noritēja pār vaigiem, it īpaši Sproģiene, Silēniene un Čība raudāja prieka asaras.
Vecais pilskungs jauniešiem novēlēja laimes.
„Man bārns !” viņš sacīja uz Indriķi, „tav ir atradis vienu dārgu pērli, lielākas mantas vīram nav, ka koša, patīkama, piemīlīga sieva ! Un tav, mans bārns,” viņš turpināja, pagriezies pret Luzi, „tav ir dabūjis vienu uzticam' un spēcīg' draugu, pie viņa sāniem tav varēs droši nostaigāt mūža ceļu!” viņš noskūpstīja abus uz pieres.
Pēc tam ceļa dziesma tapa nodziedāta, un tad kāzinieki sēdās savos zirgos. Mūzikantiem spēlējot, garā braucēju rinda laida caur greznajiem goda vārtiem. Laulāšana notika D. baznīcā.
Mājās palika lielākie rīkotāji, pati, Silēniene un Čība, kas vadīja un rīkoja puišus un meitas, lai varētu kāziniekus godam sagaidīt un pa to laiku, kamēr šie baznīcā, visu iegrozīt kārtībā. Silēniene pārraudzīja tārpiņu velšanu. Čība trauku mazgāšanu, un Čipiņam vajadzēja gādāt, ka visas alus krūzes kārtībā, Sproģiene bija drīzi še, drīzi te, šai bija tik daudz darba un uzdevumu, ka viņa nezināja kur sākt, kur beigt.
„Man ļoti līksma sirds.” viņa sacīja uz Silēnieni un Čību, „tagad zinu droši, ka mans bērns
nodzīvos tēvu tēvu mājās. Skaidri par brīnumu un mums par laimi Dievs izglāba Indriķi no krieviem.”
„Lai Dievs pas' no tās nelaimes, kad Janis būtu apņēmis jūsu Luzi,” Čība atbildēja. „Skat', uzņēma gan ar brāļa palīdzību Kalna krogu, apprecēja arī pārtikušu sievu, bet vai tad ir dzīvotājs! Esot tik pakrituši vienā gadā, ka tīri žēl redzot. Pats mūžīgi padevies trumpošanai un dzeršanai un dauzot pašu pie nabadzības. Necik sen dabūjis no pilskunga pērienu par trumpošanu.”
„Tāda liela manta bija!” Silēniene teica, „bet skat', kā nu izput. Jā, kur nav svētības, tur jau neiet!”
„Kur tad tur lai svētības gadās, kad manta netaisnā ceļā plēsta un rauta,” Sproģiene sacīja. „Vēl mums, ārē, viņreiz bija jāsamaksā divreiz tie septiņdesmitpieci, kurus šis pašam ar varu bija uzbāzis. Ne mazumu dabūju pēc tās naudai skriet un iet, kamēr sadabūju kopā.”
„Nu gan jau Blambužs viņam palīdzēs,” Silēniene domāja, „tas jau par vagaru būdams stipri iedzīvojies.”
„Ak, Dieviņ, tētīt,” Čība atbildēja, „tam jau arī neejot vairs nekādā jēgā. Arvienu visādas nelaimes atgadoties, lopi viņam briesmīgi izkrītot. Tāpat pati esot tāda čava, no dzīves daudz neko neprotot, Jāņu laikā ņēmusi apkāvusi visus jērus.”
„Jā, kad jau no muižas nezināma manta nāca klāt, tad jau gan nekā nemanīja.” Sproģiene piebilda, „bet, ārē, kad tas krīt nost, tad jāprot tāpat dzīvot kā mums.”
Tā viņas sarunājās par bijušām un tagadējām dienām, ka laiks viņām gluži ātri aiztecēja, un drīzi vien kāziniekiem vajadzēja braukt mājās. Uzmanīgais Čipiņš viņām atgādināja, ka kāzinieki jau braucot.
„Nu tad tikai, dēls, sadedzi sveces.” Sproģiene mudināja. „Vai mūzikanti jau uzcēlušies ?”
„Ir visi kopā, es jau viņiem teicu!” Čipiņš atbildēja un gāja aizdedzināt sveces.
Kāzinieki, ilkšu pulksteņiem skanot, sabrauca sētsvidū un tapa no Stūrmaņa bangas pienācīgi sagaidīti. Bija daudz vairāk braucēju, nekā šorīt, jo citi bija
no baznīcas pieradusies. Čipus bija saskaitījis mazākais kādus četrdesmit braucējus.
Kad visi bija sanākuši kāzu mājā, tad Silēns noturēja īsus pātarus, kas viņam kā kāzu vecākajam pienācās darīt. Tad visi devās pie apklāta mielasta galda, kur augstākās vietas ieņēma vecais pilskungs un Silēns, tad nāca Indriķis un Luzīte. Pilskungs uzdzēra brūtes pārim augstas laimes, un šie atkal dzēra uz viņa veselību.
Tā jautri tērzējot un triecot mielasta laiks beidzās. Viesi piecēlās, jo nu dancošanai vajadzēja sākties. Tūdaļ lielajā istabā galds tapa noņemts un pie malas stumts, jo ēšana vēlāk notika tikai kambaros.
Vecais pilskungs arī piedalījās pie dejas. Viņš dancoja pirms ar Sproģieni poli un tad vēlāk ar Luzīti jandaliņu. Tad viņš nosēdās pie vecajiem saimniekiem, iedzēra pa ženeverim un prātīgi sarunājās.
Kas uzlūkoja Indriķi un Luzi, tas varēja viņu acīs nolasīt lielo laimi, kuru šie sajuta. Kādus šķēršļus viņi nebija pārspējuši, kādas bēdas viņi nebija pārcietuši. Viss viņu liktens bija ap veco pilskungu grozījies. Tā bija nelaime caur viņu nākusi, tā viņš šos bija atkal izvedis pie laimes.
„Ai, Indriķi!” Luzīte sacīja, savam vīram mīļi lūkodamās acīs. „Es tev nemaz nevaru izteikt, cik laimīga tagad jūtos, ka nu reizi esmu ar tevi savienota uz visu mūžu. Man tas viss izliekas kā jauks sapnis!”
„Un tomēr ir patiesība!” Indriķis atbildēja. „Mūsu mīlestība ir uzvarējusi, mēs esam laimīgi!” Viņš spieda karstu bučiņu uz viņas lūpām.
Kāzas norisinājās īstā veclaiku spožumā. Vecās tēvu rotaļas un dejas mainījās ar jaunākām ierašām un dančiem. Tas jau bija arī tas laikmets pašās ceļa jūtīs.
It īpaši apdziedāšanās dziesmas deva dzīrēm ļoti dzīvu raksturu. Tur katrs kāzu viesis tapa no meitām un sievām it jocīgā un nevainīgā kārtā piezobots
un apdziedāts. Arī vecais pilskungs netika žēlots, bet dabūja savu tiesu.
Bet par to viņš nemaz nedusmojās, bet gardi pasmējās un uzaicināja dziedātājas uzraut vēl kādas dziesmas. Šīs arī labprāt paklausīja, un viņš dabūja ciest vēl labu sutu, kamēr nakts maltīte beidzās. Pēc tās tad arī vecais pilskungs atvadījās.
„Dancojat, dancojat, bārni!” viņš aizbraukdams mudināja, „dancojat un asat līksmi. Has arī labprāt dancatu, bat has asmu vacs vīrs un man jādodas pie miera !”
Un kāzinieki arī darīja pēc viņa vārdiem. Nodzēra kuplas kāzas trīs dieniņas, trīs naksniņas, pēc vecās tēvu tēvu ierašas.
Šīs kāzas ilgu laiku tanī apgabalā bija par mērauklu visām lielākām dzīrēm, jo ikviens, kas tās bija apmeklējis, liecināja, ka it nekur tik jautra dzīve neesot bijusi, kā Sproģu kāzās, kurās bija līksmojies un dancojis pats vecais pilskungs.