ORIĢINĀLROMĀNS IZ BALTIJAS SADZĪVES
Divās daļās
Kad kādā mazā zemītē kādu laiku nebūtu iekšlietu ministera, tad tās iedzīvotāji būtu pārliecināti, ka tik liels iztrūkums un brīnums vēl nekur neesot noticis, kamēr vien pasaule stāv.
Tādu pat trūkumu, jebšu gan citādā ziņā, Uplejas muižas iedzīvotāji sajuta 1869. g. pavasarī, jo tur arī pēc ilgiem gadiem bija noticis liels brīnums: muižkunga nebija. Uplejas muižas īpašnieks valdīja augstus amatus guberņas galvas pilsētā un tādēļ gadiem nedzīvoja savā lielā un plašā muižā un tikai pa vasaru uz kādām nedēļām pārbrauca atdusēties. No 1868. g. viņš vecuma dēļ visus goda amatus bija atdevis un dzīvoja muižā, bet bez muižkunga taču nevarēja būt. Kādēļ vecais muižkungs bija aizgājis, dzirdēsim turpmāk.
Maija mēnesī, kad daba patlaban pamodās, kad lakstīgalas pogoja un cilvēku sirdīs iezagās neizsakāma ilgošanās pēc skaidri nezināmas un tikai sajustas laimes, — ziedoņa sākumā kādā sestdienā barons piepeši pasludināja, ka rītu atbrauks jaunais muižkungs un ka tādēļ kungu namā jāietaisa divi istabas, uz kungu galda jāliek viens šķīvis vairāk un jaunākajam sulainim turpmāk ik rīta jānospodrina ne tikai divi, bet četri zābaki. Tas bija spēriens, vecā tēva zibinim līdzīgs, un īsā brīdī tas atskanēja no vienas muižas malas līdz otrai. Un kādi brīnumi! Vecais muižkungs dzīvoja ērberģī — jaunais dzīvos kungu namā, viesu istabā; vecais muižkungs no lielkunga kļuva uzlūkots kā uzticams, derīgs sulainis jaunais ēdīs pie kungu galda līdzi ar kungiem, kas visā zemē tik augsti cienīti, tik bagāti, tik lepni uz savu augsto
dzimumu! — Uplejas muiža, tā sakot, reiz bija izvērusies no eņģēm, un viņas iedzīvotāju gudrie prāti stāvēja priekš kalniem, kurus pārkāpt nebija iespējams. Un viss tas nāca tik ātri, tik piepeši, pat barona «labā roka», tikpat ienīdētais, kā bijātais skrīvera lielskungs, no tam nekā nezināja; un, kad viņa uzticīgā kalpone un «saimniece», kam, acīm raugoties, ļoti ātri vajadzēja vīra, — kad tā viņam šo briesmīgo ziņu vēstīja, tad Fihtenberga kungs iebļāvās: «Tu sapņo, sas ... nelaime, tad jau man vispirms to bija zināt!» Un, kad Trīne Riekstiņ alias Tina Nussbaum tomēr pastāvēja uz savām ziņām, tad Fihtenbergs pakampa cepuri un grāva projām uz pili, gribēdams no paša lielkunga mutes dzirdēt, vai viņa Tinā ir ārprātā jeb vēl vesela, cik tur no veselības pavisam varēja runāt. Bet lielskungs nebija runājams — un tas notikās pirmo reizi, kamēr Fihtenbergs bija viņa labā roka. Atkal otrs brīnums. Viņam piepeši palika tā ērmoti ap sirdi. «Kas tas? Ko nu? Paga — iešu pie Freimaņa, tam to lietu vajaga zināt.»
Jāzeps Freimanis bija «Oberjäger», «Kammerdiener» un «otra labā rokā», un, kad nu viena roka otru mazgā, tad Fihtenbergs un Freimanis allaž stāvēja labā draudzībā. Jebšu nu gan skrīvera kungam bija ļoti ērmoti ap dūšu, tad viņš taču apmierinājās, apdomādams, ka viņa «draugs» viņam taču ko būtu sacījis, ja padebešos kādas mākoņas būtu savilkušās. Viņš gāja uz sulaiņa istabu, bet Freimaņa tur nebija. Piķieris, Freimaņa «labā roka», bija nolicies Ošu Jura alias Georg Eše gultā, bet, visspēcīgo skrīvera kungu pamanījis, tas uzlēca stāvus kā svece. «Kur Freimanis?» «Viņš ir pie galda.» «Kur tad Ešis?» — «Ešis Ešis — ir pie Freimaņa!» «Ķēms, tu sapņo!» «Nē, cienīgs tēvs, nudien Freimanis ir pie Eša.» «Lops!» Durvis aizcirtis, Fihtenbergs ātriem soļiem aizgāja. «Nudien, visi traki,» viņš ņurdēja. «Freimanis tikai tad iet pie galda, kad viesi; citādi Ešis to izdara. Šodien viesu nav, un tomēr tas ir pie apkalpošanas. Atnākšu pēc vakariņām, jo zināt man vajaga, kas, velns, noticis.»
It labi paredzēdams, ka kungi pie galda runās no jaunā muižkunga, Freimanis jaunāko sulaini, savu palīgu, aiz kāda nieku iemesla bija aizsūtījis un pats viņa amatu pie galda uzņēmies. Ir viņam dega zināt, kas tas par vīru būs, ko vecais barons izredzējis par muižkungu un tik augsti godā. Un tiešām, viņam nebija misējies, pēc vakariņām viņš zināja, ka jaunais muižkungs nav nekas cits
kā nelaiķa Plienu saimnieka dēls Eduards Felzenbergs.
Vecais Felzenbergs gadu priekš tam bija miris, tikai dēlu Eduardu un meitu Mariju atstādams. Viņš bija pārticis vīrs un kādus divdesmit gadus taisni un godīgi izpildījis pagasta tiesas priekšsēdētāja amatu. Tādēļ vecais lielskungs viņu mīlēja un cienīja. Marija bija uzaudzināta un izskolota kopā ar lielkunga vienīgo meitu Klotildi. Abas tādēļ bija nešķiramas draudzenes. Fihtenbergs jau vecā Pliena dzīvības laikā bija bildinājis pēc viņa meitas, bet neizsakāms riebums Mariju kavēja šo vēlēšanos izpildīt, un viņa to nopietni atraidīja. No tā laika Fihtenbergs ienīdēja visus Felzenberģus. Priekš pāris gadiem Uplejas muižas jaunais dakteris Bahs iemantoja skaistās Marijas sirdi un roku un abi nu dzīvoja Plienos nevis tādēļ, ka muižā nebūtu telpas bijis, bet tādēļ, ka Marija nevarēja šķirties ne no saviem mīļotiem vecākiem, nedz arī no mīļās dzimtenes, kuru viņas tēva darbīgā roka bija pārvērtusi par tiešām jauku un auglīgu vietiņu. Plieni arī bija pašā pagasta vidū un no muižas tikai piecas verstes, tā ka uzcītīgais dakteris savu amatu no šīs vietas vislabāki varēja izpildīt. Mājas 1864. gadā bija nopirktas un tagad jau aizmaksātas.
Daktera svainis Eduards bija ģimnāziju cauri gājis un tad ārzemēs zemkopības un ķīmijas zinības studējis. Pa daļai viņam vajadzīgo naudu deva tēvs, pa daļai vecais lielskungs. Arī viņa mīļais svainis nebija skops, un tātad Eduards, trūkuma nepazīdams, savas studijas laimīgi bija nobeidzis un ne vien teicamu diplomu, bet arī divi zelta medaļus — vienu ģimnāzijā, kuru viņš ar pirmo činu atstāja, un otru augstskolā — izpelnījies. Priekš divi gadiem viņš aizgāja uz Iekškrieviju par muižas pārvaldnieku pie firsta G. No tiesībām, kas viņam bija pie Pliena mājām, viņš atsacījās pēc tam, kad Bahs viņam izdeva obligāciju uz 3000 rubļiem. Skaidras naudas viņam nevajadzēja, jo Iekškrievijā viņš pelnīja lielu algu.
Tas bija visiem zināms. Bet, ka vecais lielskungs Felzenberģi bija izredzējies par savu muižkungu, to līdz šim zināja tikai lielkungu un Baha famīlija. — Barons Kronšilds savu mīlestību un uzticību no vecā Pliena bija pārcēlis uz viņa dēlu, un, kad šis caur krietnu mācīšanos un
tikumīgu dzīvi tik tālu bija nācis, tad barons viņu vēl vairāk mīlēja. Kad vecais muižkungs bija prom, tad viņam tūdaļ Pliena dēls iešāvās prātā, un dakterim vajadzēja nākt par vidutāju. Grūti gan nācās šo jauno ērgli no Iekškrievijas dabūt atpakaļ, jo tur viņš tikko bija iesācis praktiski strādāt un sadzīvē savus spārnus cilāt. Beidzot taču pārspēja dzimtenes mīlestība un augstcienība, ko viņš vecajam lielkungam bija parādā. Taču viņš no savas vietas ātrāki nevarēja atraisīties kā tikai maija iesākumā, un tātad viņš nu beidzot laida vēstuli, ka viņu Uplejas muižā varot sagaidīt maija otrā svētdienā.
Kā jau minēts, muižas ļaudis šo nolīgumu nezināja, un barons arī neturēja par vajadzīgu ātrāki no tā ko sacīt. Tikai minētā vakarā viņš ar savu lielmāti un vienīgo meitu Klotildi jo sīkāki pārrunāja par Felzenberģa stāvokli, kādu viņš te lai ieņem. Freimanis, to dabūjis dzirdēt, tūdaļ nosprieda vēl šovakar visus savus pavalstniekus, draugus un biedrus saaicināt. Viņš it gudri aprēķināja, ka tūdaļ no iesākuma vajaga vienprātīgi norunāt, kā pret šo «pašu cepto jaunkungu», kā viņš Pliena dēlu sauca, būs izturēties, lai tas «savu degunu neceltu par daudz augsti». Freimanis, jebšu pats latvietis būdams jeb taisni tādēļ, tikai muižniekus atzina par īstiem cilvēkiem; to mēslos vārtīties viņš būtu turējis par īpašu godu, bet katram, kas no zemnieku jeb latviešu kārtas caur grūtiem pūliņiem uz priekšu nācis, viņš stājās pretī ar riebīgu sulaiņa augstprātību, un tāpat viņš arī gribēja darīt ar Felzenberģi. Bez tam, viņš līdz ar Fihtenberģi ienīda Plienu famīliju. Pirmais viņam bija apsolījis 300 rubļu, ja viņam izdotos Marijas sirdi uz viņas mīlētāja pusi grozīt, bet tas, kā jau minēts, nebija izdevies, jebšu Freimanis nekādus pūliņus nebija taupījis, un tādēļ arī viņš nu skauda un ienīda visus, kam Felzenberģa un Baha vārds.
Rudeņa un ziemas vakaros, kā jau visur, tā arī Uplejas muižā tā sauktie «muižas ļaudis» laiku pavadīja ar kāršu spēli. Īstais meisters bija Freimanis, kas pēc kārtas visiem noņēma, ko tie no savas ekonomiski piemērītās algas varēja zaudēt. Viņa stiprākais pretinieks bija «lielais vagaris» Miķelis Lācis, pēc tā nāca klēšu vagaris Ulpinskis.
Tie citi bija jauniņi šinī mākslā, tā, p. p., Ešis, pavārs Pētersile un skrīvera palīgs Birkhāns.
Šie un tad vēl dārznieks Puķe arī šovakar uz Freimaņa aicinājumu bija sanākuši, jebšu dažs labs no viņiem labāk būtu gājis meža dārzā uz lakstīgalu pogošanu klausīties un muižas pazīstamās slokas aplenkt. Bet svarīgas lietas taču bija jānospriež, un tātad neviena neiztrūka. Freimanis kā priekšsēdētājs atklāja konferenci, divi ļoti zīmīgas kāršu spēles uz galda nolikdams un skarbiem vārdiem piezīmēdams, ka vīram nepieklājas meža dārzā skraidīt pēc putniņiem un tauriņiem, labāks darbs esot godīgi patērzēt un kārtis pakravāt. Kas viņa īpašo un mūžam uzticīgo laimi pie šīs «pakravāšanas» pazina un pie tam arī zināja, ka viņa putniņš un tauriņš dzīvoja tuklās muižas saimnieces kambarī, kas priekš viņa allaž bija vaļām, tas gan drusciņ šaubījās, vai šis priekšsprediķis saietas ar viņa pārliecināšanos un atklātiem noslēpumiem. Bet kas tad Freimaņa kungam uzdrīkstējās pretoties.
Iekams bija nodibināts, ko šovakar «pakravās», Freimanis uzsmēķēja sava kunga garo smēķi, ko tas «tīrīšanas dēļ» bija paņēmis savā istabā. Tabaks arī bija ļoti līdzīgs tam, ko vecais barons kūpināja, bet Freimanis to atrada pilnā kārtībā, dažreiz lielīdamies: «Kāds kungs, tāds viņa uzticīgākais sulainis, un kunga smēķī sliktu tabaku nevar lietot.» Kuplu dūmu uzvilcis un pie tam tā darīdams, kā barons smēķēdams mēdza darīt, viņš atslējās krēslā, nolika kājas uz gultas malu un tad uzsāka: «Na, Brenči, vai jūs arī ziniet, ka Uplejas muiža, no rītdienas sākot, ar vienu puskoka lēcēju būs bagātāka? Ko?»
«Kas tas tāds būs par baronu, ko vecais iecēlis par muižkungu?» Lācis jautāja. «Dzird, ka to turēšot kā jau baronu — cits tas jau arī nebūs. Kad tik nebūtu par daudz ātrs. Pēc manām domām, vecais varētu pilnīgi iztikt ar mani, jo, ko tad tāds muižkungs —»
«Tu esi tīrais lācis,» Freimanis smējās. «Ko nu vairs ar īstiem kungiem, tagad jau bauru jaunkungus ceļ par muižkungiem.»
«Kā tā?» Ulpinskis šāvās starpā. «Vai tad nu vecais ņems kādu baura puiku? Tak būs vīrs, kas savu amatu prot.»
«Tā?» Freimanis mēdīja. «Vai tad Pliena dēls ir kas cits nekā bauru puika?»
«Eduards Felzenbergs!» visi uz reizi iesaucās. «Tas tak nevar būt — Eduards par mūsu muižkungu!»
«Bē, nevar būt. Teļa brenči jūs,» Freimanis mēdīja atkal. «Es jums saku, nekā cita nesagaida rītu kā to pašu Edži, kam ne aiz ausīm vēl nav sauss. Un tādu lupatu es lai apkalpoju. Nē, nē, mīļo baron, tur jūs rēķinumu esiet sastādījuši bez manim. Un jūs arī, lielo daktera kungs; šis Baciņš jeb Buciņš, lielmātes rokas meiteni apņēmies, nu domā būt brīnum liels vīrs. Va re, šis parakstījis savu svainīti it kā drudža pulveri pēc parastās receptes. Bet nelīdzēs nekā. Šoreiz Freimanis būs tas daktera kungs un Herr Bach tas slimais ar visu savu Edži. Va tad tas nav kauns, tādu zēnu iecelt pār mums visiem, va nav jābēg projām, ko?»
«Pūru sāls viņš nu gan pie mums neapēdīs,» vagaris piezīmēja. «Ko tāds skolas puika zin no saimniecības. Es jau teicu, ka varēja iztikt ar mani. Kā tad es tos četrus mēnešus visu pareizi izrīkoju, un nu piepeši vajaga muižkunga. — Paga visi puiši un kalpi ir uz manu pusi, un, kad es tiem teicu, tad tie ne soļa nesper priekš tādiem puikām. Mīļo Felzenberg jaunskungs, tev nāksies grūti pret Lāča dzenuli laizīt, un es neticu vis, ka tu otro dzegužu mēnesi šeit piedzīvosi!»
«Te vēl ir vīrs, kas tā runā, un es Lācim pilnīgi piekrītu. Gan jau vecajam zvīņi nokritīs no acīm. Ko tu saki, Ulpinski?»
«Ko es tur varu sacīt, man vienalga, kas klēts cedeles izraksta. Kad citi sāks spītēt, tad jau es nepalikšu nespītējis.»
«Arī prātīgs cilvēks. Un jūs, Birkhāna kungs, ko jūs sakiet?» Freimanis tirdīja skrīvera palīgu. «Kad mēs ar Fihtenberga kungu viņu ņemsim priekšā, tad izpucēsim kā vecu flinti. Va ta mēs vienu vien tā esam nožņauguši. Mūsu galviņas un Plienu Eduards — tur mums tikai viens paķēriens.»
«Was nu der Birchān immer tā lielās,» Pētersile bulderēja. «Die Felzenberk is ganz guter Kerl, was wollen Sie von ihn, verfluchtige Deivels?»
«Ko nu tu tur āksties, Pēterīti, gādā labāk, ka putra nepievārās, un turi muti, citādi tev ies plāni,» Freimanis izsprieda.
«Ko jūs visi man variet darīt, cilvēku ēdēji? Ko Felzenbergs jums darījis? Gan viņš jūs pamācīs,» pavārs iesaucās un sakņopēja jo cietāki savu balto kamzoli.
«Va re, nodevējs, spijons! Ārā no manas istabas!» Freimanis iebļāvās.
«Tā nav jūsu istaba vien, es arī te guļu,» Ešis jaucas starpā.
«Ko tu runā, muļķa desa? Paga, paga, tēviņ, es tev rādīšu!»
To sacījis, Freimanis uzlēca un gribēja Ošu Juri jeb Eši aiztikt, bet Lācis gāja starpā un apmierināja iedusmoto.
Tanī pašā brīdī ienāca Fihtenbergs, kas, savu nodomu izpildīdams, gribēja ar Freimani izrunāties. Lācis, Ulpinskis un Teteris jeb Birkhāns, kā tas sevi bija pārkrustījis, uzlēca stāvus, tikai Freimanis, Ešis, Pētersile un Puķe nepacēlās.
«Ā — labvakar, vagariņ, labvakar, Ulpiņ, — jūs šeitan? Was machen Sie hier, Birkhān?»
Birkhāns nodūra acis.
«Freimaniņ, man ar jums kas jāparunā,» skrīvera lielskungs bildināja, un tad abi izgāja otrā istabā. Ko viņi tur runāja, neviens nedzirdēja, bet Fihtenbergs aizejot izrādījās ļoti apmierināts un jautrs; Freimanim viņš žēlprātīgi sniedza roku — gods, ko šis tikai tad baudīja, kad Fihtenberģis viņu lūdza talkā uz kādu sevišķu darbu.
Arī Freimanim tagad spīdēja tuklais vaigs; likās, ka skrīvera gudrā galva ko sevišķu bija izdomājusi, uz ko pat ne «konferences» karstākie locekļi nebija attapušies. Istabā ienācis, viņš spītīgi lielījās: «Ko jūs, muļķu desas, es ar savu draugu Fihtenberģi izdarīšu, ko vēl neviens nebūs izdarījis. Lai jaunkundziņš tik brauc šurp. Āre, kas tad Puķei noticis? Ko tas nokāris galvu?»
«Viņš rēķina, cik tas ieņēmis par kāpostu stādiem,» Birkhāns ļoti gudri ņirgāja.
«Nē, es rēķinu, cik teteru iet uz vienu šoku kāpostu stādu,» dārznieks atriebās, sapīcis par Birkhāna ģeķīgo nekaunību.
Šoreiz smējēji bija uz viņa pusi, un viņa pretinieks apņēmās vēl šovakar atriebties. «Ko mēs ar Fihtenberģi ņemam priekšā, tas vairs neceļas,» viņš pie sevis lielījās un, zobus sakodis, nesacīja ne vārda.
«Ko nu niekus strīdēties,» lielais vagaris mierināja, «pakravāsim labāk.»
«Na, laidīsim stukulku vaļam. Birkhan, Pēteri, Eši — va daudz ir padomā?»
«Man tas alga viena, uz ko un cik augsti spēlē,» Birkhāns lielījās.
«Kādu brītiņu es varu paspēlēt,» Juris piezīmēja. «Na, pavār, kas ir?» Freimanis vēlreiz mācās virsū.
«Warum nich, aber denn muss sein andere Kartens.» (Manis dēļ, bet tad vajaga citu kāršu.)
Freimanis patlaban gribēja uzbļaut, bet Pētersiles padomam piekrita visi, un tātad viņš negribot izvilka citas, mazāk zīmīgas kārtis.
Sāka «vilkt»; dārznieks kā allaž, tā arī tagad nepiedalījās, un tas Birkhāna nodomam bija gluži pretim. Likās, ka šovakar visi brīnum sakarsuši; bēte krita pēc bētes, līdz beidzot pārāk par divpadsmit rubļiem stāvēja uz galda. Bet nu sāka apdomīgāki darīt. Lācis un klēts vagaris atpasēja; Freimanis savas kārtis aiz dusmām nosvieda zemē viņam šovakar nebija laimes. Caur to iedrošināts, Birkhāns lielīdamies piesita; trumpes kalps bija viņa cerība. Ešis pēc tam arī atpasēja. Pavārs, no kāršu spēles daudz nekā nezinādams un no skrīvera palīga iebaidīts, gribēja atpasēt ar trumpes kungu un gaspažu, bet taču priekš tam uzaicināja dārznieku, lai tas iet ar viņa kārtīm, ja tīk. Birkhāns, nekā laba neparedzēdams, tam stipri pretojās un gribēja pierādīt pēc Kurzemes zemnieku likumiem, ka esot stingri aizliegts citam savas spēles tiesības atdot. Pa tam dārznieks, no likumiem daudz nekā neprazdams, bija paņēmis pavāra kārtis un uzlūkoja sevi par Birkhāna īsto pretinieku pavāra vietā.
«Es protestierēju pēc tās gruntes tā paragrāfa man tas numurs nav galvā, bet uz šo grunts guļu es protestierēju,» Birkhāns turējās, labo roku sānos ielicis un papirosu kvēpinādams.
«Man tik bail, ka tu pēc paragrāfu guļas sukas neizrauj, dēliņ,» Freimanis asi piezīmēja.
«Tāda drohunga pēc tā paragrāfa 10.200 to jauno miera tiesu likumu ir krimināl-paiešana, un pēc kādas citas punktes to kakla tiesas likumu tā ir kvalificēta pārlaušana,» stīvējās Birkhāns, tas vienīgais jurists šinī teicamā sapulcē, kura briesmīgi sāka smieties; tikai Freimanis palika dusmīgs par to, ka tāds «piena puika» viņu uzdrīkstējās apzīmēt par kriminālnoziedznieku.
«Tāds ķēms, ko šis spēlē, kad naudas nav,» viņš atriebās.
«Še nav runāšana no naudas, bet no rektes pēc likumu guļas; tie divpadsmit rub. un kap. pieder man, jo es esmu tas vienīgais, kas šo rektsgescheft pēc optimas formas in casu continenti et cetera non plus ultra copia vidimata versionis defunktus in gloriam esmu noslēdzis, jo, kā figūra izrāda, tad Pētersiles kungs bez pagasta tiesas apstiprināšanas savu viņam piestāvošu rēkti nevarēja cedierēt vienai trešai nejuristīgai personai —»
Birkhāns nedabūja nobeigt, jo Freimanis bij uzlēcies un viņam gribēja figūras cedierēt pēc kakla tiesas likumiem bez pagasta tiesas apstiprināšanas, bet Puķes kungs īstā laikā izlūdzās vaļu runāt un sacīja tā:
«Barona kambara kungam nepieklājas Uplejas muižas jauno juristu apgānīt. Ka šis svešus vārdus mīl, to pierāda tas, ka viņa tēvu, Aizporu rijkuri, pēc revīzijas listēm sauc par Teteri, bet viņa dēlu, «juristīgo personību», par Birkhānu. Jaunais Teteris alias Birkhāns, dienu mūžu norakstīdams, ir kādus latīņu vārdus iemācījies, un, jebšu tie viens ar otru nestāv nekādā sakarā un vismazāki šinī lietā der, tad viņi taču liecina, ka Birkhāna kungs ko var paturēt. Tādēļ es arī ceru, ka viņš paturēs galvā, ka jauniņiem nebūs acīs lēkt vīram, kas ko mācījies un paspēj. Reālskola un māksliska dārznieka amats, pēc manām domām, ir augstākas institūcijas nekā pagasta skola un norakstīšanas amats. — Varbūt, ka Birkhāna kungam ir sliktas kārtis un viņš bīstas iekrist bētēs? Tad es viņu atsvabinu no līdzā nākšanas, ja citi ar to ir mierā.» Tā dārznieks runāja. Arī vagaris un meiris (klēts vagaris) piekrita šīm domām un pavārs piezīmēja: «Was er geht, wenn er nich at Trumpen,» bet Freimanis gribēja sākt pretoties, kad Birkhāns, savā augstprātībā aizskarts, dzedri izsacīja, ka viņam citu padoma nevajagot, viņš pats zināšot, kas darāms. Divi kārtis atmetis, viņš nopirka trumpas desmitnieku un kādu netrumpas septiņu. Dārznieks nekā laba nepiepirka. Ja nu Birkhāns ar varu nebūtu gribējis savu pretinieku iegāzt bētēs, tad viņš, bez šaubām, būtu nācis cauri, bet viņš izspēlēja kalpu; to nokāvis, dārznieks spēlēja trumpi pakaļ, beidzot nāca kāds astoņš un Birkhāns bija iekritis bētēs!
Saņemto naudu atdevis pavāram, Puķe atkāpās, ne vārda nerunādams.
Birkhāns nosarka un palika bāls — visa viņa manta pastāvēja trīs rubļos un jāmaksā bija pret trīspadsmit rbļ. Tomēr viņš neatlaidās — cilvēkus nevarēdams pārgūt, viņš gribēja laimi piespiest. Bet Freimanis paģērēja pirms naudu — Birkhāns gan gribēja pierādīt, šoreiz pēc Baltijas privāttiesību likumiem, ka naudu iepriekš nevarot paģērēt. Freimanis patlaban no Dieva tiesas taisījās viņu izmest pa durvīm, kad vecā lielkunga rakstāmā istabā piepeši atskanēja zvans. Freimanis steidzās pie barona, jo tas jokus un kavēšanos nepazina. Šo pastarpu Birkhāns izraudzījās par izdevīgu aizmukšanas brīdi.
Kad Freimanis jau dusmu pilns bija iegājis, tad viņš vēl jo dusmīgāks iznāca.
«Nelabais zina, kas vecajam noticis! Nav diezgan, ka Plienu Edži paceļ par pusbaronu, vēl man tagad, nakts vidū, jāiet pie vecā kučiera, lai tas rītu agri brauc uz stanciju jauncepto «muižkungu» sagaidīt. Juri, ej tu, es jau priekš tāda ērma nelauzīšu kājas; bet piesaki Rumbeniekam, lai iejūdz lielos šķimeļus jaunajos jaktsratos un lai auzas paņem līdz. Tur jāgaida, kad «jaunskungs» vēl nav atbraucis. Na, marš, ko tu gories!»
Juris Ošis jeb Georg Eše aizgāja. Freimanis vēl izgrūda iz rūgtās žults: «Na, es gribu redzēt, kāda būs tā aiziešana — atnākšana gan ir lepna,» un tad pasludināja, ka viesi var aiziet. Viņam vēl bija jārunā ar muižas saimnieci.
Pie vecā kučiera bija viņa jaunākais amata biedrs, otrais vagaris un staļļmeistars. Ir šie trumpoja, bet daudz nevainīgākās čupu cūciņas.
Kad Juris vecā lielkunga pavēli bija pasludinājis, tad arī pār šo sapulci nāca redzams pārsteigums, bet gluži citā garā.
«Jaunais Felzenbergs par mūsu muižkungu un vecā pilnvari!» — tā visi brīnījās, un tad vecais kučieris sacīja:
«Šim jaunkungam es ar mīļu prātu braucu pretim. Priekš divi gadiem, kad bija pārnācis no Vāczemes un brauca uz Krievzemi pie firsta G., es viņu pavadīju, un tie divi spožie rubļi, ko viņš man par piemiņu deva, vēl tagad ir manā mazajā krājumiņā. Bet, Juri, tev jāpateic vecajam, ka jaunajiem jaktsratiem viena federe drusciņ vainīga. Tas nu gan tā nav, bet es mūsu mīļā nelaiķa
Pliena dēlu un laipnīgā daktera svaini labprāt gribētu vest ar lepnākajiem pusratiem; tas izskatās drusciņ lieliskāki. — Un tu, Jāni,» viņš, uz jauno kučieri pagriezies, sacīja, «mudīgais ķirgizis, vecā jaunais jājamais zirgs, nav īsti uz kājām drošs, vai saproti?»
«Kā tad nu es nesapratīšu; viņam jau laba jājamā zirga vajadzēs, un ir es nezinu, kur tādu lai ņemam, jo starp jaunās pieaudzes zirgiem tāda nav.»
«Vecā muižkunga šeķi būs par stīviem priekš Felzenberga; vai tev ir citi, staļļmeistar? Mēs no saviem astoņiem neviena pāra nevaram atdot.»
«Man ir divi dunkani kā brieži,» staļļa meistars atteica. «Bet vai tu galvo, ka Pliena dēls būs labs kungs?»
«To es apgalvoju,» uzņēmās Bērziņš, jaunākais vagaris. «Es ar viņu reizē gāju pagasta skolā, visi viņu mīlēja, un, kad viņš vēlāk apmeklēja augstākās skolas un pa suņu dienām pārnāca mājās, tad viņš mani dažā labā ziņā pamācīja. Es galvoju par viņu!»
«Es arī!» Juris iesaucās. «Viņš mani reiz izvilka no dīķa, citādi būtu noslīcis, un manis dēļ lai iet dzīvība par dzīvību!»
«Tā pareizi, mani draugi,» Rumbenieks piezīmēja. «Mums jāpriecājas, ka kāds no mūsējiem tik tālu nācis, un mazāk goda un mīlestības mēs tam nekad nedrīkstam parādīt, kā mēs visus citus labus kungus un cilvēkus mīlam un godājam. Bet kā tad ir kalnā?»
«Va tad jūs neziniet, kas Freimanis un Fihtenbergs par vīriem? Šovakar jau bija konference, uz kuru arī Lācis, Ulpinskis, Birkhāns, Puķe un mēs ar pavāru bijām sanākuši. Freimanis ar Lāci sazvērējās pret Felzenberģi uz dzīvību un nāvi; Ulpinskis un Birkhāns solīja līdzēt, tikai mēs ar Pētersili turējāmies pretim, bet gandrīz iznāca kaušanās. Vēlāk atnāca skrīveris un sarunājās ar Freimani savrup.»
«Tie zalkši un ģeķi,» Rumbenieks atteica īgni. «Abas «labās rokas» jau ir pazīstamas; bet ko tad tāds Lācis grib?»
«To es varu sacīt,» Bērziņš atbildēja. «Lācis sevi jau uzlūkoja par muižkungu, un nu viņam grūti no šiem sapņiem šķirties.»
«Tas klēšu blēdis par muižkungu! Na, vēl mēs reiz runāsimies. To puiku Teteri es nebūt neievēroju, tam vēl
jāiet zirgu skolā. Bet kā izturējās dārznieks, tam liela spēja pie lielmātes un jaunkundzes?» vecais karietes vadītājs jautāja.
«Puķe nekā nesacīja viņš daudz nerunā, bet man likās, ka viņam rieba tāda sazvērēšanās pret teicamu cilvēku. To es manīju no tam, ka viņš pļāpam Birkhānam briesmīgi mazgāja galvu.»
«Tas man mīļi dzirdēt. Un pavārs?»
«Tas sazvērniekiem sacīja tiešām acīs, ka tie ir cilvēku ēdēji.»
«Arī nekas nekait, bet Pētersile ir liels bulduris ar visu savu taisno prātu un labo sirdi. Ja daudz, tad viņš mums varēs būt palīdzīgs savas kukņas departamentā. Un nu, draugi! Divi zalkši, viens liellops, viens dzenamais ķīlis un viens ģeķis pret, mēs par Felzenberģi! Tu, Bērziņ, gādā, ka strādnieki viņam dzīvi nepadara rūgtu, pēc veciem Jāņiem tu būsi vecākais vagaris! Tie citi jau zin, kas darāms. Ar Dievu tad, nu jāiet gulēt.»
Konference bija beigta.
Barons Kronšilds bija īsts goda vīrs un ļaužu tēvs. Netaisnība un valšķība viņam rieba, bet uzticīgus sulaiņus viņš cienīja un saudzēja. Ilgus gadus pilsētā dzīvodams, viņš muižas īsto valdību bija uzticējis citiem, citreizējam muižkungam Ozolam un skrīverim Fihtenbergam. Tādēļ daža laba slepena aģitācija un viltība, kas viņu nereti padarīja par savu nezinošo ieroci, viņam nebija zināma; no ārpuses visi izlikās uzticīgi, paklausīgi un derīgi kalpi. Tagad, jau pie sešdesmit gadiem vecs un aiz lieliem gara darbiem gluži sirms un vājš palicis, viņš bija nodomājis beidzamās dienas pavadīt savā muižā. Tomēr viņš it ātri atzina, ka bez krietna saimnieka un palīga nevarēs iztikt. Kamēr viņš politiskā ziņā stāvēja varbūt pārāk par visiem zemes muižniekiem, tomēr viņam saimniecības sīkākie ievērojumi un tagadējās laucinieku sadzīves būšanas bija palikušas svešas. Viņa laulātā draudzene, dzimusi grāfiene M., bija gudra, žēlprātīga un taisna. Bet muižas saimniecības ziņā viņai gāja tāpat kā baronam; viņa to bija uzticējusi saimniecei un pa daļai arī kādai vecai jumpravai. Savu vienīgo bērnu Klotildi (citi bija nomiruši)
viņa audzināja tiešām teicami. Kā jau senāk minēts, reizē un kopā ar to uzauga viņas famīlijā arī Pliena meita Marija Felzenberg. Vēl kāda trešā jaunekle ņēma dalību pie viņas meitas skološanas, proti, vecā muižkunga Ozola meita Elza, lielmātes krustmeita. Visas trīs bija gandrīz vienā vecumā, un, kad viņas, jau pieaugušas, kopā redzēja, tad nācās grūti izšķirt, kura daiļāka. Klotilde fon Kronšild bija slaika; bagātie brūnie mati pušķoja viņas daiļo galvu. Taisnā līnijā robežotie zīduzači apsargāja divi neizsakāmi skaistas zilactiņas; kāds miers, kāda iekšķīga laime un tomēr atkal kāds svēts uguns bija šinīs acīs! Kas tanīs bez apsargātas sirds bija ieskatījies, tas noslīka bezdibenā, it kā Heines Indriķa kuģinieks Reinas dziļumos, dzīdamies pēc burvīgās Lorelejas. Grieķu formas deguns, apaļš smakrs un ienākušām zemenēm līdzīgas puspilnas lūpas padarīja to vēl jo pilnīgāku. Dievišķīgs miers un neizsakāma laipnība mūžam parādījās uz Klotildes vaiga. Gan neviena nebija pilī, kam viņa reiz nebūtu ko laba darījusi, tādēļ lēti protams, ka visi viņu mīlēja.
Viņas otrā draudzene Elza Ozol ar viņu droši varēja mēroties ne vien ārīga skaistuma, bet sevišķi gara ziņā. Drusciņ mazāka nekā Klotilde, viņa bija apaļāka un pilnīgāka un brīnišķīgi savienoja sevī mērenā klimata sejas formas ar dienvidu karstumu un dedzību. Melni, pārbagāti mati kā liels vaiņags aptērpa viņas mazo, skaisto galviņu; tumši, biezi uzači apēnoja tumšās acis, kas katrā sirdī ieurba savus dedzīgos starus, kam ar viņu bija jārunā. Likās, ka šie uguņainie stari pat ledu varētu izkausēt. Lepns, taisns deguns un pilnas rožu lūpas viņai deva ķēnišķīgu seju, pat visu drošākais siržu ieguvējs nebūtu drīkstējis viņai citādi tuvoties kā tikai ar dziļu augstcienību un pazemību. — Un tomēr atkal neizsakāma vara it kā magnētes spēks katru vilka viņai klāt. Viņas valoda līdzinājās maigām ērģeļu balsīm, viņas laipnība reizā izlīdzināja, iepriecināja un — ievainoja. Viņa vienā pašā brīdī varēja gan mīlēt, gan ienīst līdz nāvei! Ne vien Klotildei un Marijai, bet arī visiem citiem viņa bija un palika neizdibinājams noslēpums. Nekad nevarēja zināt, ko viņa īsti grib un domā, jo tanī pašā acumirklī, kad viņas sirds izlikās pilnam atklāta, bija jāatzīst, ka tikai viņa vien valda par katru savu domu un noslēpumu.— Nesaprotams spēks Klotildi sēja pie viņas.
Marija bija jaunava, kas vira sirdi ātri sagūsta un to uz visu mūžu patura savos valgos. Ne mazāk kā viņas draudzenes
ar ārīgu un iekšķīgu jaukumu apdāvināta, viņa — kā laipnais lasītājs jau zina pašā dzīves ziedonī bija iebraukusi laulības ostā, kur siržu aukas un sadzīves viļņi vairs neplosās. Marija Klotildei devās, kā viņa bija, un tādēļ starp abām noslēpumu nekādu nebija. Nekādu? Kas to var zināt! Daudzreiz pašos dziļākos sirds kambarīšos mīt negatavas domas un idejas, skaidri nesajustas un tomēr pamanītas vēlēšanās, kas ar zibeņa ātrumu iešaujas prātā un tāpat atkal nozūd, un neviens no tām nekā nezina; arī pati sirds šo ātro pārvēršanos un jūtu mainīšanos neizprot, neatzīst, līdz beidzot slepenībā gruzdošā uguns pieņemas liesmās un tad spēji ved pie gaišas atzīšanas un tamdēļ pie — jaukā ideāla kapa!
Elzas vecāki bija latvieši. Vecais Ozols, kāda modernieka dēls, bija apmeklējis apriņķa skolu un tad E. muižā par zemkopi izmācījies. Jau kādus divdesmit gadus viņš uzticīgi un taisni vadīja Uplejas muižu un pa to laiku bija ieguvis ne vien barona Kronšilda uzticību, bet arī ļaužu mīlestību. Viņš palīdzēja, kur un kā varēdams. Tikai ar Fihtenberģi viņš beidzamā laikā nevarēja lāga satikt; tas viņam piepeši sāka spītēt, kur tik vien varēdams. Kādēļ, to viņa vientiesīgais, taisnais prāts nevarēja izdibināt. Gan Elza viņam reiz bija, tā sakot, garām ejot, piezīmējusi, ka skrīveris vairāk nekā vienā vēstulē viņu bildinājis un, kad viņa ne uz vienu neatbildējusi, tad beidzot draudējis viņas tēvu un viņu pašu samaitāt, bet vecais Ozols to turēja par «jaunu ļauzu jokiem». Janvāra mēnesī barons viņam tad piepeši bija sacījis, ka viņš no muižkunga amata vecuma dēļ varot atstāties. Aizbildināšanās, ka viņš vēl jūtas spirgts un vesels, nekā nelīdzēja. Lielskungs necieta pretimrunāšanu, un visa pārmaiņa notika trīs līdz četrās dienās. Fihtenbergs saņēma visus viņa valdībā stāvošos rēķinumus, un lielais jeb vecākais vagaris uzņēmēs saimniecības ārīgo rīkošanu. Līdz Jurģiem Ozols palika savā mājā un algā, pēc tam barons viņu ievietoja kādā malas muižā, kur viņam maza ārīga uzraudzība palika uzticēta. Pārtiku un mazu algu barons viņam piesolīja līdz nāvei. Elza viņu pavadīja un palika pie viņa, viņas satikšanās barona famīlijā caur to nebūt netika traucēta. Kā senāk, tā arī tagad viņa dzīvoja dienām pie sava tēva, dienām atkal Uplejas muižā pie Klotildes un baudīja tad famīlijas locekļa tiesības, tā ka viņa jauno pārgrozījumu visai maz sajuta. Jo vairāk, zināms, to juta un cieta vecais Ozols. Viņš nevarēja izbrīnēties
un saprast, kādēļ viņu atstādināja uz žēlastības maizi; no iesākuma tas viņam gāja tik tuvu pie sirds, ka viņš palika slims. Tad viņu apmeklēja lielmāte un Klotilde, vienreiz arī pats barons, un to viņš turēja par labu zīmi un apmierinājās.
Viņa mīļotā laulāta draudzene, E. muižkunga meita, jau priekš 4 gadiem — toreiz Elza bija tikai 14 gadus meitene — bija nomirusi, viņa saimniecību no tā laika kopa vecā Grieta, kas jau it no pirmā iesākuma viņa namā kalpoja. Kad Elza bija pie tēva, tad Grieta pēc savas saprašanas izpildīja mātes vietu; barona namā viņa, kā protams, līdz ar Klotildi stāvēja lielmātes ziņā.
Fihtenbergs bija Ventiņu pagasta Kraukļu māju kalpa Pētera Priedes dēls. Priekš kādiem divdesmit gadiem, kad vecais Ozols atnāca par muižkungu, Priede caur sava kunga aizrunāšanu kļuva pieņemts par Uplejas skrīvera norakstītāju, kura vietu tagad Teteris alias Birkhāns izpildīja. Čakls un atjautīgu garu apdāvināts, viņš spēra krietnus soļus, cik tos tādā vietā var spert, uz priekšu, un beidzot, kad priekš četrpadsmit gadiem skrīveris mira, barons viņu iecēla tā vietā. Cik pazemīgs un ložņīgs viņš priekš tam bija, tik augstprātīgs un uzpūties viņš palika pēc tam. No dabas nežēlīgs un tikai uz savu labumu iziedams, viņš, kur vien varēdams, atrāva citiem, kas tiem pēc līguma vai pēc dzimtskungu žēlastības nācās, un kāva, un bendēja pēc iespējas. Ja barons nebūtu bijis ļoti brīvprātīgs un taisns vīrs un ja vecais Pliens ļaudis nebūtu aizstāvējis, tad Upleja drīz būtu bijusi pašu grūtāko vergu laiku ziedos. Bet, cik nežēlīgi un lepni viņš izturējās pret maziem cilvēkiem, tik zemu viņš locījās un ložņāja pret augstmaņiem. Tādēļ šie viņu tuvu un tālu uzteica par barona Kronšilda īsto kalpu un «labo roku». Aiz šā iemesla viņš kļuva labi ieraudzīts baznīckunga un citās jo attīstītās famīlijās. Viņa slava auga ļoti ātri, zināmās kārtās viņu turēja par Uplejas spēcīgo valdnieku un aplaimotāju. Pret savu kungu viņš, kā likās, bija uzticīgs līdz nāvei un sargāja tā mantu kā savas acis pierē; mazākais, tā visi domāja, tikai reti domāja citādi, bet runāt to nedrīkstēja. Jo Fihtenbergs dzīvoja ļoti taupīgi, pat ubadzīgi, tā ka barons viņam reizēm pat jaunas virsdrēbes pārveda, lai spožāki izskatītos. Savu sīkstumu viņš mēdza aizbildināt ar to, ka viņam esot jāgādā par savu famīliju, bet pēc patiesības viņš no tās nekā negribēja zināt. Viņa vecākie vēl bija dzīvi un dzīvoja Ventiņos par večiem;
viņa māsa turpat bija putnu modere un jaunākais brālis — staļļa puisis. Nevienam viņš nelīdzēja, neviens nedrīkstēja Uplejā rādīties. Gadiem viņš no saviem īsteniekiem nekā nezināja.
Pirmajos gados viņš gāja pilī ēst, bet vēlāk viņš iestāstīja baronam, ka tas viņam ļoti daudz laika kavējot, tādēļ viņš dabūja deputātu un ietaisīja mazu saimniecību. No iesākuma katra saimnieka meita turēja par lielāko godu pie spēcīgā skrīvera kunga būt par saimnieci, bet, kad mīļais Dievs kādas divas bija svētījis ar jauniem dēliem un beidzamā galā pie pagasta tiesas par vainīgiem izrādījās nieku zēni, kam tiesa piesprieda maksāt 8 rub. par gadu, ar ko, zināms, ne jaunās mātes, nedz viņu bērniņi nevarēja iztikt, tad nācās jo grūti patīkamu saimnieci dabūt. Beidzot Lauksargs, nabags un palaidīgs saimnieks, deva savu meitu, no kuras runāja, ka tā esot tā daiļākā visā pagastā. Bet drīzi tā aizgāja uz mājām un ļaudis melsa, ka Fihtenbergs kādas divi nedēļas valkājis zilus uzpampušus vaigus; viņš pats aizbildinājās, ka esot roze, bet muižas dārznieks apliecināja, ka zilas rozes izaudzināt mākslai vēl neesot izdevies. — Trīne Riekstiņ jeb, kā Fihtenbergs to bija pārkrustījis, Tinā Nussbaum, viņa tagadējā saimniece, bija pilsētniece. Daži gribēja zināt, ka viņa reiz bijusi par emmu, bet tas ir gluži viena alga, viņa bija skrīvera kunga saimniece, un tagad tas viņai meklēja vīru, bet diemžēl bez sekmes.
No visām šīm jaukām lietām un no Fihtenberģa vēl jaukākās dabas šis un tas bija arī izpaudies ārpus «tiesas nama», un, kad vēl ievēro, cik jauki nelaiķa Priede, tagadējais Fihtenbergs izskatījās, tad nebūt nav jābrīnās, ka Marija un Elza viņa bildināšanu turēja par likteņa ironiju jeb ļauniem jokiem. Pamazs un patievs no auguma, puspliku galvu viņš mēdza savu trīsceturtdaļmēnesi aizbildināt ar «dziļiem gara darbiem» — mazas actiņas kā divi caurumiņi bija iedurti viņa zemajā pierē, truls, uz augšu liekts deguns, lielas ausis, melni zobi, baku rētaini, pergamenta dzelteni vaigi, plata mute, spics smakrs — pie šīm zīmēm pazina Fihtenberģa kungu. Un, kad vēl beidzot atminas viņa kaķa kumpruma un runča līšanas, un viņa balamutes pret maziem cilvēkiem, tad tīri jābrīnās, kāpēc Marija un Elza abām rokām nekampa pēc šī ideāla.
Aplūkosim vēl divi rozes, kas mūsu ceļmalā zied. Vispirms muižas saimnieci. Kad viņa atnāca Uplejā, tad
bija ļoti tieva un pazina zaldātu dzīvi caur caurīm, jo viņa bija feldfēbeļa Potivara laulātā sieva, bet tas viņu bija atstājis, kā ļaudis parunāja, tādēļ, ka viņa bijusi par daudz žēlprātīga, pirms pret leitnantiem, tad arī pret zemākiem Marsa dēliem. Kā it visiem Uplejā, tā arī Anlīzei Potivarienei, dzimušai Ļippai, bija jāuzdien no paša gala. Par putnu moderi bijusi un Fihtenberģa protekciju iemantojusi, viņa kļuva pārcelta uz kukņu par pavāra meitu. Te pāris gadus kalpojušai, kur tā par ļoti derīgu sievu izrādījās, viņai piepeši atvērās ceļš uz augstāku vietu. Vecā saimniece nomira, un Anlīzi Potivar pacēla tās vietā. Ja taisnība tam sakāmam vārdam «jauna māsiņa, veca svētule», tad tas pie Anlīzes pilnīgi izrādījās. Dabas pēc Fihtenberģim gluži līdzīga viņa visai saimei nu uzmetās par tiklības uzlūku. Līdz šim tikai svētrītos saime skaitīja pātarus, tagad saimniece izdabūja no lielmātes, ka arī svētvakaros tas jādara. Katru reizi tad viņa raudāja krokodiļa asaras un pie dziedāšanas bļāva līdzi, muti pāršķiebusi. Bankava sprediķu un vecā dziesmu grāmata stāvēja dienām uz viņas gultas pagalva, naktīm blakus uz krēsla. Krustā sistā Pestītāja bilde karājās pie gultas, dažas citas svētas bildes pie visām istabas sienām. Viņa gandrīz citādi nerunāja kā dziesmu pantiņos, un, kad kāds viņai nebija darījis pa prātam, tad tas dabūja mazākais kādus divi dučus Bībeles vārdu baudīt. Reizēm viņa ar savām meitām arī uz savu roku kauca un smilkstēja dziesmu meldiņus. Bet viss tas viņu nekavēja šad un tad vakaros apmeklēt Fihtenberģi, un, kā Freimanis viņu naktīm sargāja no nelabā nagiem, tas bija visiem zināms noslēpums, kas caur to nāca pilnīgi gaismā, ka Freimanis reiz meklēja savus viksētos zābakus un Juris Ošis tos atrada saimnieces pagultē. Ātrumā Freimanis bija izpļāpājis: «Es jau viņus tur nenoliku,» — un ar to pietika. Pēc šī atgadījiena saimniece skaitīja vēl vairāk pātaru, raudāja un kauca, bet ko tas viss līdzēja: ko ļaudis zināja, to viņi zināja. — Tanī laikā, kad mūsu stāsts iesākās, Anlīze bija ļoti apaļa un tauka. Saime smējās, ka tas nākot no lielas gavēšanas.
Viņas tuvākā un mīļākā draudzene bija «vecā jumprava», kāds sešdesmit gadu vecs famīlijas inventārs, vārdā Annā Emilie Rozā Leonīde Katarinā Elizabete Franciskā Kudmilā Gottliebe Volgeruh. Viņas nopelns bija tas, ka viņa lielmāti, dzim. grāfieni M., bija auklējusi — tagad viņa ar savu vienīgo zobu ēda žēlastības maizi un
nodarbojās ar kaķiem, sunīšiem un ar spijonēšanu. Vēl priekš kādiem gadiem viņa šinī ziņā spēlēja ievērojamu lomu; tagad tas nu gan tā vairs nebija, jo arī lielmāte bija atzinusi, ka vecums un bezzobība no meliem nepasargā, bet vēl viņa diezgan nelaimes padarīja, melodama un ienaida uguni kurdama. Annā Volgeruh bija kāda kurpnieka meita; no bērnu dienām muižā dzīvojusi, viņa, līdzīgi Freimanim, tikai sevi un muižniekus atzina par pilnīgiem cilvēkiem — citi bija mašīnas, kas viņu dēļ pasaulē laisti.
Tanī rītā, kad Eduardu Felzenberģi Uplejā sagaidīja, Klotilde bija ļoti agri uzcēlusies. Vai lakstīgalu jaukā, sēri priecīgā pogošana pie viņas logiem, meža dārzā, viņu bija modinājusi? Vai jaukais ziedonis viņu aicināja ārā? Viņa to nezināja; viņa tikai zināja, ka miegs pagājušā naktī viņai nebija nācis, ka raibi tēli visu nakti bija lidojuši priekš gara acīm sēri jaukas dzīves ainas iz bērnu dienām, toreiz, kad Eduards Felzenbergs, no ģimnāzijas pārnācis un ar zelta medaļu pušķots, līdz ar Mariju pa brīvdienām mita muižā, kur visi trīs tad bija kopā un rotaļājās tik priecīgi, tik nevainīgi. Arī tā brīža viņa bija atminējusies, kad Eduards priekš divi gadiem, no Vācijas augstskolas pārnācis, apmeklēja viņas tēvu un tad aizceļoja tāļu, tāļu uz Iekškrieviju — varbūt uz visu mūžu! Cik liels un lepns viņš toreiz izskatījās; cik dziļi mācīts — to viņa noprata no Felzenberģa sarunāšanās ar baronu — un cik laipns viņš bija. Ar kādu neizsakāmu mīlestību un lēnprātību viņš toreiz runāja no saviem zemākiem līdzcilvēkiem, no latviešiem. Un no tās reizes arī viņai latvieši bija tik mīļi, tik labi cilvēki. Bet kas viss tas ir pret viņu pašu! Slaiks noaudzis, smuidrs kā tā priede meža dārzā pie upītes, melni, sprogaini mati, brūnas, degošas acis, lepns ērgļa deguns, pabālu vaigu krāsu, smalkas, baltas rokas tiešām, Eduards var nosēsties uz troņa, un katrs viņu turēs par dzimušu firstu! Un viņa mīlīgā balss, viņa jaukā klavieru spēlēšana — kas to var piemirst! Tas bija to vakaru priekš aizceļošanas: visi sēdēja lielajā zālē, bet Eduards spēlēja klavieres. Kādas skaņas, kā visi klausījās un nerunāja ne vārdiņa! «Un es,» viņa
atminējās tālāk, «es tanī vakarā, nomodā būdama, sapņoju tik jauki, tik saldi! Tad viņš šķīrās. Stalti un lepni viņš atvadījās no manim, kā no visiem, bet viņa vārdus, viņa acu dedzīgo spulgošanu — ak, cik dziļi tā spiedās manā sirdī! — to es neesmu piemirsusi. Paga, kā viņš toreiz īsti sacīja? «Es šķiros no mīļas vietas, no mīļiem, dārgiem cilvēkiem. Jebšu tāļumā būdams, es domāšu uz dzimteni, mana sirds būs šeitan. Ar Dievu!» Tā teicis, viņš aizgāja. Bet man vēl ilgi, ilgi skanēja ausīs: «Ar Dievu!» un šodien, kur visi viņu gaida pārbraucam, man atkal skan sirdī: «Ar Dievu! Ar Dievu!» Vai viņš arī mani pieskaitīja «dārgajiem cilvēkiem»? Ak nē! Kas es esmu priekš viņa, šī spēka pilnā ērgļa, kas mans augstāks dzimums pret viņa gara un sirds augstību! Papiņš un māmiņa viņam gan bija un ir «dārgi», tie viņam līdzējuši. Un Marija, viņa māsa. Un viņa tauta, to viņš mīlē un mīlēs līdz nāvei. Bet es — es — »
«Ai, oh — Klotildhen! Jūs jau tik agri kājās? Nu, mans bērns, laiks ir gan jauks, es arī gribu iet pa meža dārzu iesim. Es tagad baudu avota ūdeni savu nervu dēļ, un dakteris man liek agri celties un staigāt pa lauku. Iesim, mīļā Klotilde! Ak jā, šodien jau atbrauks tas jaunceptais pusmuižnieks, kā Freimanis vakar sacīja, tas jaunais muižkungs. Ha, ha, ha! Es viņa vēl atminos priekš divi gadiem. Skaidrs ģeķis, pieņēmis tādas ierašas kā mūsu kārtas kungi un afektierē visu, ko šiem noredzējis. Tāds bauru puika! Iesim, mīļā Klotilde, — ak, jums vēl mati jāpin — es saukšu Margrietu.»
Tā bija Annā Volgeruh, vecā jumprava. Zobu trūkuma dēļ viņas valoda līdzinājās vārnas ķērkšanai un viņas riebīgie smiekli — mopša deguna šķobīšanai.
«Pateicos,» Klotilde atteica, dziļi ievainota. «Gan es iztikšu arī bez Margrietas, lai viņa vēl guļ. Bet kādēļ jūs tik dusmīga uz Felzenberģa kungu? Domāju, viņš pret jums bij tikpat laipns kā pret visiem citiem. Vairāk jūs no viņa nevariet paģērēt.»
«Va re, kā mūsu skaistā pils jaunkundze prot aizstāvēt bauru jaunkungu! Tādas lietas jūs nesaprotiet, mans bērns. Es māmiņu nesu uz savām rokām un jūs arī; esmu piedzīvojusi dažādas lietas un zinu, ka tādiem zemas kārtas ļaudīm, kas nekaunīgi uz augšu rāpjas, vajaga dot uz to šnābeli, lai tie paliktu, kas viņi bijuši. Kur tad paliks īstie kungi, kad tādi ieņems vietu viņiem blakus? Mans uzdevums ir mūsējus aizstāvēt, un tādēļ es šim Plēne jeb, kā
viņš pareizi saucas, šim Felzenberģim nekad neparādīšu to godu, pēc kā viņš kāro!»
«Jūsu uzdevums ir izturēties pēc mana papiņa gribas un vēlēšanās, citādi darīdama, jūs strādāsit gluži pret savu labumu. Bez tam arī, kā cerams, Felzenberģa kungam jūsu cienīšanas nebūt nevajadzēs. Tagad es izlūgtos mieru.»
To sacījusi, Klotilde aizdarīja līdz tam atvērtas durvis.
Annā Volgeruh izgāja meža dārzā, bet lakstīgalas, it kā no šī putnu baidēkļa bīdamās, vairs nepogoja. Viņa nosolījās cieti pret Klotildi atriebties un Felzenberģim parādīt vislielāko nicināšanu.
Pulkstens 8 bija kafejas galds apklāts. Ap to sēdēja abi vecāki, Klotilde un Elza Ozol, kura jau vakar priekš pusdienas bija atbraukusi. Pēc veca ieraduma barons, savu garo smēķi smēķēdams, lasīja priekšā kādus gabalus iz laikraksta. Kad viņš bija nobeidzis, tad lielmāte paskatījās uz Klotildi un iztrūkdamās pamanīja, ka tā ļoti bāla.
«Kas tev kait, mans mīļais bērns, tu esi tik bāla?»
Klotilde aizbildinājās ar galvas sāpēm un ka nav labi gulējusi.
«Vai tu tik logu neesi vaļam turējusi?» tēvs jautāja.
«Nē, mīļo tēt, tas jau drīz atkal pāries. Es lūdzu, ļaujiet man drusciņ atkāpties.»
«Dari to, mīļā Klotilde,» lielmāte atbildēja un glāstīja savas vienīgās meitas bālos vaigus un skaistos matus, un barons piezīmēja, ka ap pulksten 11 atbraukšot dakteris Bahs un Marija Felzenberģi saņemt. Tad jau dakteris varēšot lūkot, kā ar to slimību stāv.
Klotilde gāja uz saviem jaukiem kambariem, un, kad Elza viņai gribēja iet līdzi, tad viņa otrā istabā to apkampa, nobučoja viņas pieri un izlūdzās, lai viņu pametot vienu; viņa drusciņ nolikšoties. Elzas skaistos vaigos atspīdēja neizsakāma māsas mīlestība, un, Klotildi cieši pie savas krūts spiezdama, viņa sērā balsī tikai tos vārdus izsacīja: «Klotilde, sirdsmīļā Klotilde, tu ciet sirdssāpes!»
Abu jaunavu acis iemirdzējās asaras.
Ap pulksten 11 atbrauca dakteris Bahs. Marija, dabūjusi zināt, ka Klotilde nav īsti vesela, savu puisēnu atstādama Elzas sargāšanai, steidzās pie savas mīļotās jaunības draudzenes. Viņa to atrada pie galda sēžam un lasām; viņa gan vēl bija drusciņ bāla, bet visai mierīga.
Pēc sirsnīgas sasveicināšanas Marija jautāja, kā ar Klotildes veselību stāv.
«Nekas, bija tik drusciņ galvas sāpes. Tagad atkal esmu gluži vesela,» šī atbildēja.
Daktera palīgā nevajadzēja.
Priekš pusdienas vēl atlikās kāda stundiņa, un to abas draudzenes gribēja izlietot, dārza jaukumus aplūkojot. Valoda grozījās ap Eduardu. Klotilde pie tam izturējās vienaldzīgi, gandrīz auksti. Ir tagad Marija vēl ticēja, ka Klotildei pret viņu noslēpuma nav. Beidzot Klotilde uzsāka runāt no Eduarda fotogrāfijas, ko tas no Iekškrievijas pārsūtījis un kuru Marija viņai bija atstājusi.
«Vai tev tās tagad vajaga?» Klotilde jautāja.
«Nē, mīļā Klotilde, pie tevis viņa tikpat droši uzglabāta kā pie manim,» Marija atteica.
«Tad es tev no sirds pateicos, jo es no visiem saviem pazīstamiem krāju piemiņas, vislabāki viņu fotogrāfijas. Bet vēl es tev ko lūgšu: apsolies svēti un cieti, ka tu nekad un nevienam neteiksi, ka man ir Eduarda fotogrāfija!»
«Ar mīļu prātu, ja tas tev pa prātam.»
«Es negribu, ka to kāds cits zin, tas ir viss.»
«Un šo tavu gribu es cienīšu un ievērošu,» Marija nosolījās, un tad abas gāja uz pili.
Uz pusdienu bija arī atbraucis barona Kronšilda jaunais kaimiņš, barons Bušmanis, no kura ļaudis runāja, ka tas Uplejā taisoties par znotu. Un tiešām, iemesla uz tādām paruņām netrūka. Kamēr Klotilde priekš pāris gadiem bija ievesta īstā dzīvē, t.i., pirmo reizi ievesta muižnieku ballē guberņas galvaspilsētas bruņinieku namā, no tā brīža barons Bušmanis viņu aplidoja kā nakts tauriņš sveci. Izlikās arī, ka Klotildes vecākie šai, no jaunā barona puses acīm raugoties, karsti cerētai savienošanai savu svētību nebūtu lieguši; mazākais, viņi Klotildei atdeva brīvību ar savu sirdi un roku aplaimot to vīru, ko viņa izredzēsies. Ka pie tam famīlijas likumi jeb tradīcija kļūs cieši ievēroti, t.i., ka Klotilde neprecēs vīru, kas apakš viņas kārtas, par to viņi ne brītiņa nešaubījās. Kronšildu cilts savu ģimeni varēja uzrādīt jau bīskapa Alberta I laikos un tādēļ bija viena no vecākām baronu ģimenēm visā zemē, un tomēr vēl nekad nebija gadījies, ka kāds no viņas locekļiem būtu precējies apakš savas kārtas. Klotildes daba arī nebūt neatļāva šaubīties, ka viņa šo dzimuma šķīstību cienīs un neupurēs vis savai sirdij. Jo, jebšu viņai sirds augstprātība un lepnība bija gluži svešas un viņas jaunības draudzenes abas bija no
zemnieku kārtas, tad viņa taču bija pilnīga muižniece, ko visa viņas izturēšanās izrādīja. Viss, kas zems un neīsts, viņai rieba, nekad viņa nepazemojās tik tāļu, ka viņas kārta tai ko varētu pārmest. Īsta majestātes cienība viņai piemājoja, un laikam gan tā bija vainīga, ka barons Bušmanis ar savu karstāko vēlēšanos tagad bija tikpat tālu kā priekš divi gadiem.
No otras puses atkal barons Bušmanis it nebūt nebija «ļauna partija», kā mēdz sacīt. Ir viņa famīlija bija veca un tīra, un laicīgu mantu arī viņam netrūka. Pie tam viņš pats bija piemīlīgs un izveicīgs cilvēks, un muižnieku salonos viņu turēja par nepārspējamu. Viņš bija ne vien visu Eiropu, bet arī Ameriku un kādu Āzijas apgabalu apceļojis, tādēļ viņam nekad netrūka patīkamu stāstu un joku, un dāmas, tikpat jaunās, kā arī vecās, stundām varēja klausīties uz viņa jauko un dzīvo tērzēšanu. Vīriešiem tas nu gan daudzreiz lāga nepatika, jo tie caur tam nereti kļuva atstādīti ēnā, kamēr viņš gorījās skaistu acu un vaigu saulgozī. Bet kas ar viņu drīkstēja iesākt ķīvēties! Jo, cik izveicīgs viņš bija salonos, tik labi viņš prata ne vien jāt, bet arī pistoli valdīt. Un to zināja visa pasaule, ka viņš jau kādu pusduci dueļu pārlaidis. Daži nu gan zināja sacīt, ka visi viņa pretinieki bijuši vāji šāvēji un ka tas vienīgais, kas šinī ziņā viņu pārspējis, esot kritis caur kādu mazu pārskatīšanos no barona Bušmaņa puses (pistole par ātru sprāgusi vaļām), bet to tik zināja kāds mazs pulciņš; lielākās publikas acīs viņš stāvēja šķīsts un tīrs kā jau bruņinieks bez bailēm un vainas. Viņš bija slaiks no auguma, viņam bij ērgļa deguns un «dižans ģīmis» kā šķīstajam Jāzepam. To gaišo matu gan viņam bija visai maz, bet par to viņam atkal bija ļoti garas ūsas, un tas viņu padarīja par ļoti patīkamu jeb «interesantu». Mazākais, dāmas mēdza sacīt: «Der interessante Baron Buschmann». Savā muižā viņš bija tikai viesis; to valdīja muižkungs pēc patikšanas. Viņš braukāja apkārt viesoties un priecāties un pārnāca mājās, kad renti maksāja, jakts laikā un kad saimniekiem vajadzēja jaunu kontraktu; tas nu gan atgadījās ļoti bieži, jo visā tanī apgabalā neviens pats dzimtkungs neprata tik gudrus un smalki izdomātus kontraktus salikt kā barons Bušmanis. Un taču tie nebūt neskanēja tik briesmīgi; tikai viens īss pantiņš nevienā tādā kontraktā netrūka, un tas skanēja tā:
«Ja nomnieks arī tikai vienu no šī kontrakta nosacījumiem
pilnīgi jeb īstā laikā neizpilda, tad rents devējam ir tiesība kontraktu iznīcināt un bez tiesas iejaukšanās u. t. pr.»
Kad kāds pārgudrs saimnieks pie šīs punktēs stostījās, tad barona kungs jautāja: «Kā, vai tad tu jau tagad domā uz neizpildīšanu?», un pret šo aso loģiku tad nekā nevarēja runāt — lieta bija beigta.
Minētā kontrakta punktē atnesa arī to labumu, ka Dagas muižas saimnieki nekad neprocesējās ar savu kungu, jo tiesas viņu starpā nevarēja iejaukties, tā jau abas daļas bija nolīgušas.
Saimnieki, kā jau minēts, nu gan mainījās bieži, bet tas arī bija vajadzīgs, jo Dagas muižā pastāvēja tas teicams ieradums, ka ik gada kādas istabas meitas precējās ar muižas puišiem, un barona kungs tos tad iecēla par saimniekiem. Tādēļ Dagas muižā bija daiļākās istabas meitas un dažas dailenītes lauzās lauzdamās uz muižu, jo vīrs un mājas pēc gada jeb pusgada bija droši sagaidāmi. Ārlaulības bērnu Dagas pagastā gandrīz nemaz nebija, turienes iedzīvotāji bija ļoti dievbijīgi cilvēki, un tādēļ katra baznīcas gada beigās, kad pārskatu par mirušiem un dzimušiem sludināja, Dagas pagasts šinī ziņā godam kļuva pieminēts un citiem pagastiem celts priekšā par ievērojamu priekšzīmi. Un kā nu arī ne — vai tad nestāvēja māju kontraktos, ka saimniekam stingri uz to jālūko, ka puiši naktīm nevazājas apkārt, pie meitām un ka bērni, sevišķi meitenes, nākošās saimnieces, kļūtu audzinātas pēc kristīgas dzīves un tiklības likumiem?
Tātad barons Bušmanis arī šinī ziņā stāvēja lielā godā un cienīšanā. Uplejas vecais lielskungs, līdz šim maz mājās būdams, par sava kaimiņa dzīvi un gudriem kontraktiem daudz nekā nebija dzirdējis; tikai sabiedrībās un salonos viņš ar to bija saticies, un liegt viņš nevarēja, ka barons Bušmanis ir gudrs un asprātīgs vīrs, kam pie tam vēl ļoti daudz piedzīvojumu par svešām zemēm un lietām. Vai arī Klotilde tā bija pārliecināta? Vai arī viņa sacīja, ka barons Bušmanis ir «interesants» kungs? Kas to var zināt! Tikai to zinām, ka viņa uz Elzas jautājumu, ko viņa domājot par šo salona lauvu, strupi atbildēja: «Tas ir viens no tiem kungiem, kurus es labāki redzu aizejam nekā nākam.»
Barons Bušmanis, zināms, ne cerēja, nedz domāja, ka Klotilde reiz tā sacījusi. Viņš bija pārliecināts, ka neviena
pati jaunkundze visā zemē viņa bildināšanu un piedāvāto roku neatraidītu, un, kad viņam reiz arī tā izlikās, it kā Klotilde pret viņu būtu par daudz auksta un vienaldzīga, tad viņš savā neaprobežotā pašcienīšanā to izskaidroja sevim par labu. Viņš bija pārliecināts, ka Klotilde tā brīža nevar ne sagaidīt, kad viņš tai atklās savu sirdi un piedāvās savu roku, un ka tādēļ viņa tāda saīgusi. Pa tam viņš ar savādu uzmanību lakstojās ap Elzu, un šī tad ar viņu rotuļāja kā jauns kaķēns ar sagūstītu vecu peli. Jeb vai Elza baronu Bušmani atzina par «interesantu»? Kas ir to var zināt; tikai Klotilde zināja, ka katru reizi, kad viņš atbrauca un pēc Elzas gaiņāja — zināms, uz ļoti smalku vīzi —, ka tad viņas sirds kambari allaž vairāk savilkās ne vien pret baronu, bet arī pret Elzu. Un tomēr viņa atkal šo mīlēja un cienīja, kad viņš bija aizgājis — Elzas daba bija neizdibinājams radījums.
Bet aplūkosim nu Upleju un viņas iedzīvotājus šīs svētdienas pēcpusdienā.
Saule jau metās iesarkana un saviem zelta stariem apzeltīja kokus, ēkas, kalnus, lejas — visu atdzīvojušos un izplaukušo dabu. Putniņi dziedāja, viņu ķēniņiene lakstīgala pogoja mīlestību, gaudoja skumjas. Muižas ļaužu bērni rotaļājās priecīgi pa zaļajiem mauriem, un puiši uz lielceļa zem Birkhāna vadīšanas kāva ripas. Vecākie vīri bija nosēdušies vai pie sava mājokļa durvīm, vai zaļumos un smēķēdami tērzēja par šo un to. Sievas un meitas bija nostājušās pudurīšos un aplūkoja visu, un priecājās, ka viņas tiek aplūkotas. Pati resnā saimniece bija iznākusi no sava bildēm pušķotā kambara un, veco Bankava sprediķu grāmatu klēpī, bija nosēdusies tādā vietā, ka tā visu varētu redzēt un ka visi atkal viņu varētu pamanīt. Ošu Juris kādā lapenē gribēja pavāru pārliecināt, ka īstam latvietim vāciski nevajagot runāt, un Freimanis, šoreiz ļoti smalku cigāru smēķēdams, tuvojās jaunpieņemtai istabas meitai Zūzei, kas vientule stāvēja un platām acīm aplūkoja visu šo jautro, mudro dzīvi. Saimniece, to pamanījusi, aizmirsa sprediķus un grāmatu un steidzās uz to pašu mērķi; laikam viņai bija bail, ka Freimanis, šis nelabojamais virsmedinieks, jaunajai istabas meitai galvu nepadara raibu ar medību lietām un mednieku stāstiem; viņa pati to bija piedzīvojusi un zināja, cik ērmots cilvēks šis Freimanis, un kristīgā mīlestība taču paģērēja, ka jauna dvēsele jāglābj no samaitāšanas. Juris, kas šo dzīšanos un ķeršanu bija pamanījis, gan sacīja uz pavāru:
«Vai re, Potivara gaspaža šķīsto Jāzepu grib glābt no Zuzanas nagiem.»
Pa tam Fihtenberģis, rotājies ar baltu vasaras cepuri un lielkunga dāvināto jauno virssvārku, augstprātīgi un lepniem soļiem gāja uz meža dārza pusi. Ļaudis, kas tam garām gāja, pacēlās un, cepures noņemdami, viņu sveicināja. Tikai ripu kāvēji, iekarsušies savā darbā, viņu nelikās ne redzot. Fihtenberģis, tādas nepieredzētas necienīšanas dēļ sadusmojies, meklēja iemeslu uz pēdām atriebties; un jo ātri viņš arī atrada savu grēku āzi, proti, Birkhānu. «Was machen sie hier?» viņš uzbļāva. Birkhāns, tekošos sviedrus slaucīdams, nekā nezināja atbildēt. Tanī pašā brīdī, laikam gan neviļus, lodes ātrumā ritēja ripa šurp un atrada savu mērķi pie Fihtenberga lielu kaula. «Au, au!» viņš aiz sāpēm iebļāvās un, kāju uz augšu pacēlis un uz otru apkārt grozīdamies, sāka briesmīgi lādēt. «Jūs, sasodītie sātani,» viņš vairāk kauca nekā bļāva, «jūs te uz lielceļa, kur man jāiet, man sviedīsiet pa kājām — paga, rakari, es jums parādīšu! Vagariņ, šurp!» viņš Bērziņam meta ar roku un palika tīri zils aiz dusmām, kad jaunais vagaris ne no vietas nekustējās, un puiši klusu smīnēja un, labi izņirgājušies, strādāja tālāk pie ripu kaušanas. Tikai Teteris alias Birkhāns klusām aizvilkās, nekā laba neparedzēdams. Troksnis, kas caur Fihtenberga bļaušanu bija cēlies, sapulcēja gandrīz visus Uplejas iedzīvotājus ap ripu kāvējiem un ievainoto skrīvera lielkungu. Resnā saimniece, Bankava sprediķu grāmatu rokā, arī atnāca un, it nebūt nezinādama un arī neprasīdama, kas noticis, gāzās sapulcei virsū, kviekdama: «Buntavnieki, buntavnieki — kas jums te vēlēja sabuntoties? Tūlīt es iešu pie lielkunga! Ko šie gan domā darīt ar savu Pliena Eduardiņu, vai tas nu būs šo pestītājs? Šeit ir tas īstais pestītājs,» viņa, veco Bankavu pacēlusi, sprediķoja, «uz to jums būs domāt, nevis uz jaunkundziņu, kas šodien lepni atbrauks un parītu ar kaunu aizlaidīsies. Marš, projām uz pili pie vakara pātariem!»
Lieliski smiekli atskanēja uz šo lekciju, un Potivara gaspaža aiz nevaldāmām dusmām patlaban gribēja nevainīgo Zūzi sākt kulakot, kad viņas Jāzeps atskrēja pūzdams elsdams, pakampa Zūzi pie rokas un, to no Potivarienes dusmām izglābis, kungu modē skarbi jautāja: «Kas ir? Ko jūs visi gribiet?» Atkal lieliski smiekli. Fihtenberģis, vēl nevarēdams savaldīties, sāka no jauna bļaut un lamāt, un saimniece pa starpām sprediķoja: «Jūs, pagāni,
kas tā Kunga dienu necienī! Jo nolādēts ir tas, kas šos baušļus neizpilda, un slavēts ir tas, kas nāk tā Kunga vārdā — — »
«Jaunais muižkungs!» Ošu Juris iesaucās, un tanī pašā brīdī iegriezās gatvā lielkunga pusrati ar divi prāviem šķimeļiem, ko vecais Rumbenieks vadīja. Fihtenberģis un Freimanis sauca: «Projām, nost no ceļa, nekā nesakiet, esiet klusu!» — bet tas nekā nelīdzēja, jo, kad puskariete patlaban bija klāt, tad tanī pulkā, kur jaunais vagaris Bērziņš bija, piepeši atskanēja: «Lai dzīvo jaunais muižkungs Felzenberģis, hurā!» — un visa sapulce, noņemtām cepurēm, kliedza pakaļ: «Lai dzīvo augsti, hurā!»
Ļaudis dalījās uz divi pusēm, un Rumbenieks, lepni uz bukas sēdēdams, uzklačoja lieliskam un pilniem rikšiem ļaužu rindai laida cauri nosvīdušos šķimeļus. Pusratos, mierīgi un it kā dziļās domās nogrimis, sēdēja stalts un plecīgs kungs; pilna lepna bārzda pušķoja viņa nopietno seju, un, sapulcējušos ātri aplūkojis, viņš, garām braucot, noņēma cepuri un sveicināja mierīgi un lepni uz abām pusēm, ne vārdiņa nesacīdams.
Tas bija jaunais muižkungs Eduards Felzenbergs.
Fihtenbergs, Freimanis un saimniece stāvēja kā mēmi un skatījās viens otram acīs. Neviens negribēja uzsākt runāt un arī nezināja, ko teikt, ko sacīt. Ne tā tie citi. «Ta tas būs mūsu muižkungs,» atskanēja šurp un «Prāvs kungs» atkal turp. Kāda veca sieviņa, rokas salikusi, sacīja: ««Jā, jā, slavēts ir gan, kas atbrauc mūsu vecā kunga vārdā,» tā mūsu mamma sacīja, un tiešām arī būs slavējams nelaiķa Pliena dēls, tāds smuks un mīlīgs jaunskungs. Viņa nelaiķa tēvs, vecais Pliens — — »
Vecene nedabūja izkratīt savu pilno sirdi, jo saimniece tai uzbļāva: «Ko nu tu pļāpā, vecā Žagatene, ko tu zini no tādām lietām, ej labāk mājās gulēt. Vai spalvas jau izplūci, sliņķe tu? Pagaidi tik, gan es pateikšu “Cien — — «,
«Mamiņ, jums tā sprediķu grāmata izkritusi, še viņa ir,» Zūze sacīja, veco Bankavu no zemes uzņēmusi.
«Ko tu te dari, palaidniece, — marš, uz māju!» — tā Potivariene.
Pa tam visi sāka klīst; Ošu Juris jau sen bija aizskrējis uz kungu namu, jo, kad Felzenberģis piebrauca pie lievenēm, tad viņš pirmais bija pretim un attaisīja puskarietes durvis, gluži kā citām reizēm, kad viesi atbrauc. Felzenberģis izkāpa no ratiem, iedeva kučierim dzeramo
naudu un gāja namā. Kamēr viņš savas virsdrēbēs nolika, Ošis pasteidzās viņam ziņot:
«Cienīgs kungs jau zina, ka jūs esiet atbraukuši, viņš jūs gaida priekšistabā.»
«Pateicos. Vai lielskungs tur viens pats?» «Jā, cienīts jaunskungs, — tie citi ir zālē un dārza pusē uz trepēm.»
«Tas man ļoti mīļi, jo es gribētu pārģērbties, iekams lielmātei stādos priekšā,» Felzenberģis atbildēja un tad jautāja: «Vai ziniet manu dzīvokli?»
«Jā, cienīts jaunskungs, abi gala kambari augšā priekš jums gatavi. Jūs variet uziet pa šīm priekšnama trepēm, kā arī no ļaužu ēdamās istabas.»
«Ai — tie jaukie kambari uz meža dārza pusi — tos jau pazīstu. Ļoti laipni! Esiet tik labi un pieteiciet mani lielkungam.»
Vecais barons sēdēja viesu saņemamā istabā un smēķēdams lasīja avīzes. Kad Felzenberģis ienāca, tad viņš pacēlās un gāja tam pretim. Sveicināšanu laipni saņemdams, viņš Felzenberģi lūdza, lai nosēžas.
«Jūs nākiet vēlu, bet tādēļ ne mazāk īstā laikā. Esiet sirsnīgi sveicināti savā dzimtenē un jaunā darba vietā! Jums gan nācās grūti no vecā firsta šķirties?» barons jautāja.
«Nevaru liegt, ka viegli man tas nācās,» Felzenbergs atbildēja. «Tikai augstcienība un bērnišķā mīlestība, kas manu sirdi pilda pret manu un manas famīlijas labdari, mani piespieda tik labu kungu, tik bagātu darba lauku atstāt.»
«Es priecājos, ka jūs man tādu nešaubīgu uzticību esiet uzglabājuši savā sirdī, un ceru, ka šinī ziņā pārvēršanās nenotiks. Taču mūsu tagadējais stāvoklis ir citāds nekā senāk. Ko es jums un jūsu famīlijas locekļiem esmu darījis, tas ir bagātīgi atmaksāts caur to mīlestību un nešķiramo draudzību, ko jūs visi manam namam pierādiet. Tas sasilda sirdi un remdē tās vātis, kas sadzīvē tik daudzkārt tiek sistas caur nepateicību un netiklību. Šinī ziņā labas priekšzīmes visai vajaga. Ne ik reizes mans labais nodoms, mani pūliņi tā ir atzīti un labus augļus nesuši kā šinī gadījumā. Bet, līdz cilvēki zināmu attīstības pakāpienu sasniedz, līdz viņi spēj atsacīties no aizspriedumiem un sevi pilnīgi valdīt un vadīt, līdz tam paiet labs brīdis, jāizcīna daži iekšķīgi un ārīgi cīniņi. Jūs visu to esiet pārvarējuši, tādēļ es pilns cerības nolieku grūtu, bet
svētīgu valdīšanas amatu jūsu rokās. Esmu pārliecināts, ka jums tam spēka un pacietības netrūks; bet, kā it neviens nav pilnīgs, tā arī jūs vēl esiet tālu no tā pilnības mērķa, uz kuru mums visiem jādzenas. Vēl jūs esiet jauns; vēl pasaule jums izrādās citādās krāsās, nekā īsteni ir. Un aba jums tādēļ savā plašā darba laukā atgadīsies kavēkļi, šķēršļi un nepatīkamas dienas. Tad jūsu uzdevums no jums prasīs aukstu, taisnu prātu, paciešanos ar citu vājībām un, pār visām lietām, tad izrādīsies, vai jūsu iekšķīgs cilvēks jums spēs dot to garīgo un stipro spēku, kas vada un rāda īsto ceļu caur visām dzīves grūtībām, kas dod stiprus pamatus, kad dzīves aukas plosās un laiviņu draudē aprakt sadzīves viļņos. Šis spēks ceļas caur iekšķīgo šķīstīšanos, caur pašpārbaudīšanos, caur tiklīgu un kristīgu dzīvi! Labi tam, kas šo vislielāko mantu ieguvis!»
Vecais barons, it kā savu paša vārdu domās nogrimis, kādu laiciņu palika klusu un tad atkal uzsāka:
«Cik jums bija algas pie firsta G.?»
«1500 rubļu un viss cits brīvs,» Felzenberģis atbildēja.
«Tā ir liela alga, mēs tik daudz nemēdzam maksāt. Vai jums pietiks ar 1000 rubļiem?»
«Pilnīgi,» Felzenbergs nekavējās sacīt. «Labi. Jūs dzīvosiet augšām un ēdīsiet pie mana galda. Jums būs kučieris un divi braucamie, un viens jājamais zirgs. Šo es līdz šim jāju, bet kučieris man nu tik bieži ziņoja, ka tas neesot īsti drošs uz kājām. Man, kā vecam vīram, jāizraugās drošs zirgs, jums noder ātrs un izturīgs, un tas ir pilnīgi šis ķirgizis, ko es no Krievijas stepēm parakstīju. Izmēģiniet to — ja neder, nu, tad izmeklēsim citu. Jūsu uzdevums, kā jau sacīju, būs ļoti plašs un daudzkārtīgs. Jums būs arī tādās lietās virsuzraudzība, kur līdz šim tādas nebija. Tā, p. p., par mežu, par ekonomijas grāmatu vešanu utt. Vai augstskolā, kur jūs bijāt, arī mācīja meža un grāmatu vešanas zinībās?»
«Jā gan; pēc teorētiskā kursa piecos pirmajos semestros īpašu svaru lika uz praktiskiem mēģinājumiem. Bez tam man arī bija virsuzraudzība par firsta G. lielajiem mežiem.»
«Tas ir labi; es savu mežu gribu kopt pēc zinības likumiem un to tā iedalīt, ka turpmāk ne muižai, nedz maniem saimniekiem nepietrūktu malkas un baļķu. Mans mežkungs ir goda vīrs, bet no teorijas viņš daudz nekā nezina. Turpretim mans skrīveris Fihtenbergs ir ļoti izveicīgs
rēķinātājs un labs grāmatu vedējs; allaž uzticīgs, un, uz manu labumu iziedams, viņš ir izpelnījies manu pilnu atzīšanu. Tikai viena lieta man netīk: beidzamā laikā par daudz nāk to sūdzību pret viņu, ka viņš augstprātīgs un ļaudīm atvelk, kas tiem nākas. Bet pie tam viņš, kā jau sacīts, tikai manu labumu ievēro, tādēļ man netīk viņu nedz atlaist, nedz arī tramdīt. Jums te nu būs jābūt, tā sakot, par klusu vidutāju, un tādēļ es jums uzticu rēķinumu un grāmatu pārlūkošanu. Es ceru, ka jūs, Fihtenberģa nopelnu un manu prātu cienīdami, allaž ar labu iztiksiet. — Tagad beigsim par darīšanām runāt un iesim zālē, es jūs stādīšu priekšā savai sievai un citiem.»
«Ja jūs, barona kungs, man atļautu līdz vakariņām atkāpties, tad es ļoti pateiktos, jo ceļa drēbēs es labprāt negribu jūsu famīlijai priekšā stādīties.»
«Ā, gluži labi — tad redzēsimies pie galda.» To sacījis, barons pazvanīja sudraba skanduli un sacīja uz ienākušo Oši: «Aizved jauno muižkungu uz viņa istabām.»
Savās istabās ienācis, Felzenbergs kļuva gluži pārsteigts. Tās bija, tā sakot, svētku drēbēs tērpušās. Patīkamas, jaunas mēbeles, uz galda vāzēs divi smaršainu puķu sējumiņi, uz rakstāmā galda sarkana, skaista roze un vajadzīgās rakstāmās lietas — viss liecināja, ka mīļas rokas še darbojušās. Mīlīgā smarša, kā to tikai smalku, skaistu sieviešu kambaros atrod, viņam vēsoja pretim, un it neviļus viņš izsaucās:
«Kas visu to tik jauki sataisījis?»
«Mēbeles uznesa no jaunkundzes Klotildes klavieru kambara,» Osis izskaidroja, «viņa dabūs citas. Par to rozi es nezinu sacīt — es arī brīnījos, kas to te nolicis, bet tās puķes šorīt agri atnesa dārznieks Puķe.»
Felzenbergs palika domīgs, bet kļuva traucēts caur lēnu pieklauvēšanu pie durvīm, kuras uz viņa aicināšanu atvērās.
«Marija!» — «Eduard!» atskanēja vienā reizā, un māsa dusēja pie brāļa uzticīgās krūts. Patlaban ienāca arī dakteris Bahs, savu mazo dēliņu aiz rokas turēdams. Abi svaiņi sasveicinājās sirsnīgi, un mazais Eduardiņš nostājās savam krusttēvam priekšā un prasīja:
«Ontuli, ko tu man pārvedi?»
«Ontulis» diemžēl vismazāk bija domājis uz savu krustdēlu, bet tagad nu to paņēma un nobučoja, viņa sprogainos matus glāstīdams.
Eduardiņš, vaļām tapis, revidēja sava «ontuļa» istabas, kamēr šis ar māsu un svaini prieka un mīlestības pilnus vārdus mainīja.
Piepeši maziņais atskrēja un, savu māti pie rokas paņēmis, to vilka projām uz rakstāmā galda pusi, priecīgi gavilēdams:
«Mamiņ, lau, tantes Klotildes loze!»
Bet māmiņa visai nopietni klausījās uz sava vīra vārdiem, kas Eduardam stāstīja, kā mājās gājis, kamēr viņš bijis Iekškrievijā, un tādēļ ne viņa, nedz arī dakteris nebija dzirdējuši, ko maziņais savā nevainībā izpauda. Ne tā Eduards; viņa smalkajām ausīm nepagāja vis garām šī izpaušana, jebšu viņš ārīgi visai uzmanīgi klausījās. Viņa krūtīs sacēlās savādas jūtas, viņa asinis riņķoja ātrāki, viņa sirds paredzēja neizsakāmu laimi un — neizsakāmi rūgtu biķeri.
Iekam dakteris ar saviem stāstiem un Eduards ar saviem nākotnes tēliem bija galā, Ošis pieklauvēja pie durvīm un ienācis lūdza, lai jaunskungs taisoties uz vakariņām; tikai stunda vēl esot laika. Viņa lietas esot pasta puisis atvedis, kamēr barons ar viņu runājis, tās esot guļamā kambarī; tikai ļoti smags šķirsts esot ārpusē uz bēniņa.
«Tās ir manas grāmatas un ziniskie instrumenti,» Felzenbergs piezīmēja un tad jautāja:
«Vai pasta puisis jau aizbraucis, es viņam dzeramas naudas vēl neesmu devis.»
«Es viņam jau iedevu rubli; domāju, kad kučieris dabon divus rubļus, tad pasta puisim mazāk nekā rubli nevar dot.»
Felzenbergs pasmējās un ar pateicību atdeva aizlikto naudu. Bahs un Marija nogāja uz leju, un Ošis piedāvājās Felzenberģim par palīgu pie pārģērbšanās, ko tas mīļi pieņēma. Kad Felzenbergs bija pārģērbies, tad Juris nostājās, skatījās stīvi viņam acīs un sacīja:
«Kas to būtu domājis, ka es savam dzīvības glābējam reiz tā varēšu palīdzēt.»
«Ošu Juris!» Eduards izsaucās, sava nelaiķa tēva citreizējo zirgu ganu pazīdams un tam roku sniegdams. «Tas taču ir laimīgi — jūs šeitan!»
«Tā ir, cienīts jaunskungs,» Ošis atteica un vilka Eduarda roku pie savām lūpām.
«Kādēļ tā, mīļo Juri? Mēs taču esam citreizējie kara biedri visādos nedarbos un gandrīz vienā vecumā. Vai tu manas draudzības tagad negribi, Juri?»
Juris vairs nevarēja savaldīties. Raudādams viņš apkampa Eduardu un elsodams sacīja:
«Tu esi tas pats mīļais Eduards, jebšu tagad kungu kārtā un es tavs sulainis. Paldies par to, ne mazāk kā par manas dzīvības glābšanu. Nu esmu redzējis to apsolīto zemi, esmu atradis savu jaunības draugu, jebšu gan tanī pašā brīdī, kur man viņš atkal jāpazaudē — uz visu mūžu!»
«Mīļo Juri, tu esi sakarsies. Kādēļ tu mani gribi zaudēt? Vai man, tik jaunam, jau būs mirt?»
«Nē, nē, mīļais jaunskungs, jums jādzīvo ilgi, lai jūs beidzot iemantojiet to laimi, ko jūs pelniet. Bet sadzīves plaisma mūs tagad šķir — jūs esiet kungs, es sulainis. Tā tas lai allaž paliek, ja Dievs par mani nav citādi nolēmis. Jo ārīgi es jūsu draugs nevaru būt ne uz kādu vīzi; bet ziniet, ka mana sirds un dzīvība pieder jums, lai nāktu, kas nākdams!»
Eduards gribēja ko atbildēt, bet Juris jau bija projām.
Felzenbergs apsēdās uz zofaju un nogrima domās. Kāds jausmu troksnis plosījās viņa sirdī! «Redzēšanās un šķiršanās tas ir cilvēku liktens,» viņš domāja, — «tas ir likums, kas visā dabā valda — it visur! Un ir tevi es atkal redzēšu, svēti mīlētā, kuras daiļās miesas arī uz šo vietiņu dusējušas, kuras jaukais gars te lidinājies augšup, tur, kur viss ir tīrs, labs un augsts. Ir tevi es šodien redzēšu, bet tanī pašā brīdī arī mums jāšķiras jāšķiras uz visu mūžu! Un kādēļ? «Sadzīves plaisma mūs šķir,» nupat Juris sacīja uz mani, un «sadzīves plaisma arī mūs šķir», dārgā, mīļā jaunības draudzene! «Un tā tas lai ir allaž, ja Dievs par mani nav citādi nolēmis,» Juris sacīja, no sava mīļākā drauga atsacīdamies, to aizliegdams manis dēļ! Un viņš vēl ne notaļ nav sasniedzis to attīstības pakāpienu, to mērķi, uz ko vecais barons man nesen aizrādīja. Es šim mērķim esmu tuvāku — man tik daudz tiek uzticēts — vai varu citādi, kā arī atsacīties, arī aizliegt? Vai Juris mani lai apkaunē? — Nē un simtreiz nē! Man jāatsakās, un «tas lai allaž tā paliek — ja Dievs nav citādi nolēmis.» «Citādi nolēmis», tas ir:
aizspriedumus iznīcinājis? Kad tas būs?! — Man jāatsakās — jāaizliedz — un tas lai — allaž tā paliek!»
Pie durvīm lēnam piesita.
«Lūgtu!» Felzenberģis sacīja.
Zūze ienāca un, pazemīgi sveicinājusi, teica: «Lūgtu, cienīts jaunskungs, pie galda. Citi kungi jau gaida.»
«Pateicos — tūlīt!»
Rozi, kas uz rakstāmā galda stāvēja, sirsnīgi noskūpstījis un to pie krūts spiezdams, viņš atsacījās no savām visjaukākām cerībām — no savas pirmās, svētās mīlestības! Vīra tikums, viņa pienākums to prasīja no viņa, liktens tā bija nolēmis — citādi viņš nevarēja un negribēja darīt, jebšu arī sirds lūztu! — Viņš aizgāja. —
Klotildei nebija vis netaisnība, kad viņa tanī pašā rītā Eduardu tik staltu bija tēlojusi, un viņas slepenā mīlestība bija pilnīgi saprotama, kad ar Felzenberģi jo tuvāk iepazinās. Arī viņa mīlēja pirmo reiz, arī viņas sirds, pirms nezinot, tad jo gaišākām liesmām bija aizdegusies svētā, šķīstā mīlestības ugunī. Bet arī viņai stāvēja priekš gara acīm, ka šī viņas mīlestība nekad nepiepildīsies, jebšu gan aiz gluži citādiem iemesliem nekā Felzenberģim. Kamēr šis viņas pretmīlestību caur nevainīga bērniņa piezīmējumu piepeši bija atzinis un sajutis un tikai aizspriedumu vidussienu turēja par to vienīgo šķērsli, tamēr Klotilde uz šo šķērsli vēl nebūt nedomāja, bet turpretim ticēja un bija pārliecināta, ka Eduards viņu nemīl un nevar mīlēt, ka viņa priekš tā ir par neievērojamu. — Skaistais skaistums, kas tu pats sevis neapzinies, cik dievišķīgs tu esi! Šī domu un jūsmu savādība, kuru gala mērķis tiklab pie viena, kā pie otra bija pašaizliegšanās un atsacīšanās, arī pilnam izskaidro, ka viņi tik tuvo saredzēšanos katrs no gluži savāda stāvokļa uzlūkoja un tādā ziņā sagaidīja.
Kad Felzenbergs nonāca apakšā, tad kungi un dāmas bija ēdamā istabā un vēl nenosēdušies tērzēja, uz viņu gaidīdami. Veikli un tomēr pašapzinīgi un lepni viņš palocījās un vispārīgi sveicināja. Tad barons viņu paņēma pie rokas un stādīja priekšā, pirms lielmātei, kuras roku viņš godbijīgi skūpstīja, tad Klotildei un Elzai, beidzot baronam Bušmanim, kas vēl nebija aizbraucis. Klotildes vēl arvienu bālie vaigi bija pieņēmuši nopietnību, kas gandrīz robežoja pie asi cietas sejas. Šī savādā pārvēršanās Eduardu ātri pārliecināja, ka no neapzinošās jaunekles,
kādu viņš Klotildi priekš divi gadiem beidzot bija redzējis, pa tam ir izaugusi pilnīga jaunava, kuras sirds vairs nesnauž saldā neapzināšanās miegā, bet atmodusies un savā apziņā jau uzsākusi tos cīniņus, bez kuriem neviena vienīga sievas sirds miera ostas nesasniedz. Tikai acumirkli viņa uzlūkoja Eduardu, un viņas uzticīgās, jaukās zilactiņas sastapās ar Eduarda brūnajām un dedzīgajām acīm, un, jebšu ārīgi pilnīgi mierīgai esošai, viņai tomēr bija jānosarkst un jāraugās uz leju, lai viņas iekšķīgos cīniņus nepamanītu. Eduards turpretim sajuta, kādu upuri viņš nesis, no šīs uzziedošās un jau ievainotās rozes «uz visu mūžu» atsacīdamies. Klotilde bija skaista, šodien divkārtīgi skaista savā mīlestībā un ciešanās, un, ja tas būtu varējis būt, tad viņš ar mīļu prātu savu dzīvību būtu aizdevis, viņu iemantodams.
Bet tas nevarēja, nedrīkstēja būt, un tādēļ viņš savu karstāko vēlēšanos pilnīgi bija apspiedis, savu sirdi uzvarējis, kad viņš priekš Klotildes paliecās un tad Elzu tāpat apsveicināja. Elza viņam bija vairāk sveša; viņš to bija redzējis, kad tā vēl bija bērna kārtā, jo priekš divi gadiem, kad viņš no Vācijas uz Krieviju brauca, viņas nebija mājās. Tomēr viņš ātri atzina, ka Elza ir jaunava, kas neapbruņotu sirdi drīz var gūstīt. Viņa sirdi nu gan nē — viņš jau no mīlestības priekiem bija atsacījies.
Barons Bušmanis viņu apsveicināja savādā vīzē. Kad nama tēvs viņu tam bija priekšā stādījis, sacīdams: «Felzenberģa kungs, mans jaunais muižkungs, un barons Bušmanis, mans kaimiņš,» tad šis, augstprātīgi un tikai drusciņ paliekdamies, atbildēja:
«Ā— , jā, es Felzenberģa kungu jau pazīstu, ja nemaldos, tad viņš ir kāds no jūsu zemnieku dēliem — paga, kur es viņu taču redzēju? Ā, — jā pie Kaušu muižas skrīvera par palīgu.»
Klotilde nosarka tādas nicināšanas dēļ, un Elza vieba savas rožu lūpiņas, it kā gribēdama sacīt: «Baroniņ, nu tu atkal jau sapinies paša tīklos.»
Barons Kronšilds sava kaimiņa misēšanos patlaban gribēja izskaidrot, kad Felzenberģis mierīgā, bet drusciņ ironiskā valodā atbildēja: «Es esmu Uplejas nelaiķa Pliena saimnieka dēls, bet skrīvera amatā man diemžēl nav bijis vaļas mācīties. Kaušos jūs, barona kungs, mani gan esiet redzējuši kopā ar manu toreizējo ģimnāzijas draugu un tagadējo advokātu Graviņu, kura tēvs ir Kaušu pagasta skrīveris. Ja es nemaldos, tad jums toreiz bija procese ar
kādu «nepaklausīgu»,» — Felzenberģis šo vārdu sevišķi stiepa, — «meiteni». Mana drauga tēvs jūs uzaicināja uz pusdienu, un tur mēs redzējāmies.»
Barons Bušmanis koda lūpās, un nama tēvs pasteidzās izpildīt, ko tas netīšām bija nokavējis. «Pardon, barona kungs, es piemirsu piezīmēt, ka Felzenberģa kungs ir ķīmijas un zemkopības kandidāts, līdz šim firsta G. pilnvarotais,» viņš pārlaboja un tad deva zīmi uz nosēšanos pie galda.
Lielmātei pa kreiso sēdēja nama tēvs, tad dakteris Bahs un Felzenbergs, aiz kura — diezin kā tas bija atgadījies — Elza bija nosēdusies. Nama mātei pa labo sēdēja Marija, Klotilde un diezin kā atkal tas bija noticis viņai blakus barons Bušmanis. — Ja ir pareizi tik lielu svaru likt uz to, ka pie galda katram būtu patīkams kaimiņš, tad Klotildei šoreiz bija liela netaisnība notikusi, jo viņai blakām bija nosēdies vīrs, ko viņa vismīļāk būtu redzējusi aizejam simtiem jūdžu tālu. Otrukārt, viņa labprāt nebūtu pretim sēdējusi tam vīram, kuru viņa bez cerības mīlēja, kas viņas slepenākās un dārgākās jūtas neievēroja, kas garīgi tik augstu stāvēja. Viņa sajuta, ka Felzenbergs pamanīs viņas iekšķīgos cīniņus un tos varbūt rakstīs uz barona Bušmaņa rēķinumu, un, to sajuzdama, viņa nožēloja, ka neesot no galda pavisam atlūgusies. Un kas pie visa tā bija vainīgs? It labi viņa pamanīja, ka Freimanis baronam Bušmanim vietu ierādīja lielmātei tūdaļ pa labo roku, aiz Marijas, un ka viņš, nelikdamies to ne dzirdot, aplidoja Elzu, kura beidzamajā acumirklī pārgāja uz otru pusi, uz kam Osis nekavējās šinī pusē atlikušos šķīvjus pārcelt uz turieni, tā ka barons Bušmanis nu šinī pusē palika beidzamais un Klotildei blakus. Jutās viņš jau sevi aizņemtu un iekšķīgi ievainotu caur Felzenberģa ironisko atbildi, tad viņa patmīlība vēl jo vairāk bija aizskarta caur Elzas nicinādamo, jebšu gan attaisnoto izturēšanos. Un pie tam viņa vēl bija pārgājusi pie Felzenberģa! «Bet vai tad Elza arī nav bauru meita?» viņš prātoja. «Zināms, tāds ar tādu satiekas; kad Klotilde to būtu darījusi, tad es uz pēdām liktu iejūgt, aizbrauktu projām un rītu no vecā barona paģērētu gandarīšanu bet tagad? Tas būtu ļoti jocīgi, kad es kādas smalkākas istabas meitas dēļ — un kas tad cits gan ir Elza? — tādu troksni celtu, es, barons Bušmanis. Bet bez atriebšanās tas taču nevar palikt,» viņš prātoja tālāk. «Priekš strīda tu esi par nevērtu, mīļo, daiļo tumšactaino balodīt, bet
priekš jokiem diezgan laba. Ja tavam ķīmijas kandidātam tīk tevi vēlāk pēc ķīmijas likumiem pacelt par «Frau Candidat Felsenberg» — nu, tad vēl labāk.»
Tā izprātojies, viņš sava nodoma izpildīšanai tūdaļ jau sāka ceļu sataisīt. Un viņš tiešām nebija vīrs, kas ilgi apdomājas. «Šovakar vēl es bildinu Klotildi, dabonu jāvārdu, pēc diviem mēnešiem ir kāzas. Elza, zināms, savai draudzenei nāks līdza,» viņš ātri nolēma.
No iesākuma visi galda viesi izturējās paklusām; tikai dakteris tērzēja omulīgi ar veco lielkungu un nama māte ar savu mīļo Mariju. Bet jau pēc kāda brītiņa arī otrā galda galā iesākās jautra valoda. Pāris laipnu vārdu Klotildei sacījis, barons Bušmanis gāzās virsū Elzas sirds cietoksnim, jo pēc viņa pārliecināšanās šis arvienu bija tas grūtākais darbs viņa gatavajā programā. Viņš stāstīja tik jautri un mīlīgi par saviem briesmīgiem piedzīvojumiem un varoņa darbiem Eiropā un citās zemes daļās, un Elza klausījās ar lielu uzmanību un tērzēja līdzi, un smējās tik jautri, it kā viņa būtu pašā paradīzē. Klotilde ar īgnumu to pamanīja, un atkal jau viņai šāvās prātā: «Elza ir neizprotams man liekas, paviegls radījums.» Felzenbergs viņu turēja par paviršīgu, nevainīgu bērnu un baronu Bušmani par nodzīvojušos vīru, kam bez piparu zoses ēdiens vairs nesmeķ. Viņam pašam būtu bijis it mīļi klusu ciest un tikai noskatīties, bet kā mācīts vīrs, kam zalona dzīve nav sveša, viņš atzina par savu kavaliera pienākumu ar gluži neievēroto Klotildi runu uzsākt, un, kā protams, gluži lietišķu, jebšu patīkamu tematu uzņemdams, viņš Klotildi drīz iepina itin omulīgā un prātīgā tērzēšanā par Krievijas dzīvi, ierašām utt. Klotildei, tā sakot, novēlās akmins no sirds — viņa nu atkal bija sevim atdota, tas pats laipnais un patīkamais cilvēku bērns kā līdz šim. Barons Bušmanis viņas sārto, priecīgo seju uzlūkoja ar labpatikšanu, bet Felzenberģi ar paslēptu īgnumu. «Gan es tev visu izmaksāšu,» viņš domāja un tanī pašā acumirklī ar saviem jokiem Elzu smīdināja.
Pēc vakariņām barons Kronšilds dabūja stafeti, uz kuru tūdaļ bija jāatbild. Bahs ar savu sievu drīz aizbrauca, pēc kam arī Felzenbergs uzgāja augšām, un Klotilde atkāpās savās istabās, no barona Bušmaņa gluži formāliski, kā likās, auksti atvadīdamās. Lielmāte un Elza turpretim palika zālē, un barons Bušmanis šo brīdi būtu izlietojis nodomātai bildināšanai, ja Elza nebūtu bijusi klāt. It nemanot viņš bija sapinies viņas tīklos, un viņam izlikās,
ka viņš tik interesantu, skaistu un gudru sievieti vēl nekur nebija uzgājis. Pusi no savas mantas viņš būtu atdevis, ja viņš Elzu šinī brīdī būtu varējis saukt savu. — Nemanot laiks bija aiztecējis, un barona kungs no savas pirmās apņemšanās pavisam kļuva atturēts, kad lielmāte viņam prasīja, vai viņš arī būšot nākošā svētdienā uz Klotildes vārda dienu — tad viņš te arī dažus pazīstamus atradīšot.
«Laime man jau nāk pilniem klēpjiem,» viņš priecājās un, «vispadevīgāki» pateikdamies, nosolījās būt un tad «uz priecīgu redzēšanos» aizbrauca.
Klotilde šodien svinēja savu deviņpadsmito vārda dienu. Jau it agri Uplejā bija savāda mudra dzīve pamanāma. Dārznieks Puķe skaistākos ziedus, ko vien viņa ātraudzē un dārzā varēja atrast, vija kroņos un daiļos sējumos. Pagasta meitas, gaišās drēbēs tērpušās, arī savu daļu no laukpuķēm bija atnesušas un nodeva allaž laipnajam dārzniekam, viņa pavēles ar mīlestību izpildīdamas. Viņas zināja, ka vecā lielkunga vienīgā meita ir laba kā eņģelis un daiļa kā roze; daža laba viņu starpā no Klotildes bija saņēmusi visādu palīgu, daža bija kristīta uz viņas citiem vārdiem — Marija un Therezia. Pagasta skolotājs bij atnācis ar pulku no saviem tagadējiem un citreizējiem skolas bērniem; visiem bija nošu grāmatas un skolotājam pašas Klotildes dāvinātais vadoņa zizlis. Pagasta mūzikas koris — tāpat skolotāja pūliņu auglis — šodien bij agri cēlies un savādā mundierā tērpies. Bija divdesmit četri stalti jaunekļi, saimnieku un kalpu dēli, kas nedēļas dienās strādāja un svētdienās pūta ragos, spēlēja vijoles un citus instrumentus. Šis koris bija lielkunga lepnums (gandrīz visi mūzikas instrumenti bija no viņa pirkti) un pagasta gods un mīlulītis. Nekad tā netrūka mīļotā lielkunga dzīrās — Klotildes goda dienā jau nebūt ne. Ķeizara dienā un pa laikmetiem tas sapulcējās muižā un ar savām jaukām skaņām muižas un pagasta ļaudis saaicināja uz augstiem svētkiem un kārtīgiem, izglītotu ļaužu cienīgiem priekiem. Zemnieku dzīrās tikai kāda daļa, ja daudz, tad divpadsmit spēlēja. Pilnais koris, allaž zem skolotāja Pētersona vadīšanas, tikai ievērojamos brīžos sapulcējās.— Muižas puišus saimniece šodien velti gaidīja pie pātariem.
Ir no savas puses tie sava «cienīgā tēva krietnai freilenei» bija nodomājuši kādu goda zīmi parādīt. Komiteja, ko tie īsi un strupi bija iecēluši un kuras locekļi bija: vecais Rumbenieks, Bērziņš un Ošu Juris, — šī komiteja bija nospriedusi, ka «visiem puišiem, kad Pētersons savu darbu būs beidzis, noņemtām cepurēm jānostājas priekš cienīgās freilenes logiem, jānodzied divi krietnas tautas dziesmas, tad cepures jāmet gaisā un jāsauc: «Hurā, augsta laime tai, un lai dzīvo augsti!»» Šis īsais spriedums bez pretruņas kļuva pieņemts un, kā redzēsim, bez žēlastības izpildīts.
Bez tam vēl viena partija bija nodomājusi «nevis slinkot un pūt», bet izlietāt izdevīgo brīdi un pierādīt, ka viņa ir tas stiprākais pīlāris kungu namam un pagasta sadzīvei. Šīs partijas locekļi bija: Fihtenbergs, tam līdzā Birkhāns, Potivariene, Freimanis, Annā Volgeruh un šodien arī lielais vagaris Lācis. Pēc programas Fihtenberģim bija jātērpjas frakā, jāuzvelk balti cimdi un cilindra platmale jātur rokā. Šīs lietas Fihtenberģim pašam gan nebija, bet tik daudz gudru galvu taču gan atradīs padomu. Fraku aizdeva Freimanis, baltus diega cimdus Tinā Nussbaum, un cilinderi Freimanis izvilka no vecā lielkunga veco drēbju krājuma. Tad bij jārunā ne vien visu muižas ļaužu, bet arī visa pagasta vārdā, kuru deputācija šis uzticīgais pulciņš esot. Potivarienei tad iz Bankava sprediķu grāmatas bija jālasa priekšā kāds gabaliņš, kurā veselie un spēka pilnie cilvēki tiek atgādināti, ka viņi jau tās dienas vakarā var būt nopļauts siens un ka cilvēki un viņu kārības iznīkst. Pēc šī lekciona vecajai Volgeruhai bija jāpasludina, ka muiža un pagasts karsti vēloties, ka viņu kunga vienīgā meita varbūt vēl šodien kļūtu kāda ļoti godāta un gudra barona brūte. Birkhānam tad bija jānolasa kāda piepasīga rīme, un Freimanim un Lācim bija klusu jāpaklanās, kas nozīmējot ļaužu padevību un paklausību. — Tā bija nospriests visgalīgi šinī augstā padomē, pēc tam, kad kādas piecas sēdes bija notikušas, zināms, bez Lāča un Birkhāna. — Ka arī citi ko darīs, šai padomei nenāca ne prātā, jo skrīvera kungs nedēļu priekš tam pa visu pagastu bija laidis «cietu un stingru» pavēli, ka bez viņa atļaušanas ļaudis nedrīkstot sapulcēties jeb «mūziku taisīt», jo tas esot «pie lielas strāpes cieti aizliegts». Lai Pētersons neatnāktu ar savu teicamo dziesmu kori, tad Fihtenbergs bij zinājis izgādāt, ka viņam (Pētersonam) šīs svētdienas rītā pulksten 7 jābūt
citur. Potivariene turpretim sestdienas vakarā visai saimei cieši bija piekodinājusi, ka tai pulksten 7 jābūt pie pātariem un, kas nebūšot, tas nedabūšot ēst.
Pulksten septiņos sazvanīja, un Potivariene, šodien diezgan kupli ģērbusies, nosēdās pie pātaru galda, Bankavu aizsūtīdama Lācim, priekšpātarniekam. Kukņas un laidara meitas bija sanākušas, arī Ulpinskis un kukņas puisis ienāca, bet uz visiem citiem gaidīja velti. — — —
Pa tam dārzā pie Klotildes logiem iz divdesmit četriem instrumentiem atskanēja jaukais korālis: «Lai Dievu visi līdz.» Tālu, tālu varēja dzirdēt šīs svētās un jaukās skaņas, un pēc maza brītiņa šeit bija sapulcējušies gandrīz visi muižas un daudzi pagasta ļaudis. Klotilde, nevainības miegā vēl snauzdama un nupat kā jauku, jauku sapni sapņodama, piepeši atmodās un atgādinājās, ka šodien ir viņas vārda diena. Cik spēcīgi viņas sirdī atskanēja tās pašas jaukās skaņas, kas viņu jau tik daudz reizes bija modinājušas, bet cik savādāki tās skanēja šodien! Vēl priekš nedēļas līdz nāvei noskumusi un vēl vakar ar grūtiem sirds cīniņiem gulēt iedama, viņa šodien jutās tik laimīga, tik viegla. Viņas sirdi piepildīja svēta paļaušanās uz Dievu, prieka cerības, it kā caur eņģeļu balsīm no debešiem atnestas. — Ātri apģērbusies, viņa attaisīja sava loga slēģus. Bet ko viņa ieraudzīja! Divdesmit četri stalti jaunekļi, visi vienādi ģērbušies un noņemtām cepurēm stāvēja tuvu pie viņas logiem un zem pagasta skolotāja vadīšanas nupat spēlēja: «Kā spoži spīd man Jezuliņš!» Aiz šī lepnā kora bija nostājies jaukts dziesmu koris, varbūt vairāk nekā četrdesmit pieaugušu un nepieaugušu cilvēku. Tāļāki, kārtīgā rindā stāvēja muižas puiši, no kuriem viņa dažu zināja pie vārda saukt. Un vēl tālāk tik daudz ļaužu — vīri, sievas, vecīši, bērni — tik daudz, tik daudz! «Vai es visu to esmu pelnījusi?» viņa sēri jautāja pie sevis. «Ko es viņiem esmu laba darījusi — kādam retam gan, bet tas ir tik maz tik maz! Jā, jūs tiešām esiet labi un mīļi cilvēki, jūs, latvieši, un citādi tas arī nevar būt, jo arī Eduards — — — »
Tālāki viņa vairs nevarēja domāt, viņas sirds pārplūda aiz dziļas pateicības un atkal sarāvās aiz neizsakāmām mīlestības sāpēm — viņa bija ieraudzījusi Eduardu, kas drusciņ sānis, tāpat kā visi citi, ar pliku galvu, pie koka atslējies, stāvēja un mierīgi skatījās uz visu, kas notiek. Viņa atkāpās no loga, nometās uz zofaju un, savu vaigu ķisenī slēpdama un karstas asaras raudādama, lūdza
Dievu: «Ja tas var būt, mīļais Dievs, tad novērs šo rūgto biķeri no manim un dod man savu mieru.»
Un Dieva miers lidoja uz viņas saldo, mīļo, daiļo seju, kad viņas mīļotā māte ienāca viņu apsveicināt.
«Tu atkal esi tik bāla, mana mīļā, mīļā— meitiņa jaukais korālis tevi būs drusciņ satricinājis,» viņa mīlēdama sacīja un tad, caur logu paskatījusies, iesaucās: «Va re, tik daudz cilvēku! Un visi viņi ir atnākuši tevi sveicināt. Cik daudz siržu tevi mīlē,» viņa aizgrābtā balsī sacīja un tad bučoja Klotildes tīro, balto pieri un glāstīja viņas skaistos zelta matus.
Pie durvīm pieklauvēja, un vecais barons jautāja, vai Klotilde jau apģērbusies. «Jā, mīļo papiņ, es jau gaidu uz tevi,» šī atbildēja, un viņas sirmais tēvs, pilns garīgas majestātes un dziļas mīlestības pret savu vienīgo bērnu, ienāca. Viņa tam gāja pretim un, to karsti apkampusi, bučoja viņa novītušos, mīļos vaigus.
«Es tev no sirds vēlu labas laimes un sirdsšķīstību, un sirdsmieru,» viņš sacīja. «Tās ir augstākās mantas, un tad vēl cilvēku mīlestība, ko nevar pirkt, kas jāizpelnās. Tev šī mīlestība šodien tik bagātīgi tiek parādīta — nāc, iesim ārā pie mūsu uzticīgiem ļaudīm — tur, viņu sirdīs, atspoguļojas mūsu darbi, tanīs mēs atzīstamies sevi pašus. Nāc, pateiksimies viņiem par viņu mīlestību un uzticību!»
Pētersons savu uzdevumu bija krietni izpildījis. Abi kori bija, tā sakot, sevi pārspējuši un pilnam pierādījuši, ko māksla, uzcītīgs darbs un laba griba paspēj. Ir vecajam baronam viss tas nebija garām gājis bez iespaida, bez sevišķas ievērošanas.
Kad lielskungs, Klotildi pie rokas, pa dārza puses trepēm iznāca, tad muižas puiši patlaban iz pilnas krūts dziedāja beidzamo tautas dziesmu un, to nobeiguši, gribēja izpildīt sava programa beidzamo daļu. Bet jaunais vagaris Bērziņš, nomanīdams, ka lielskungs ko grib sacīt un ka cepuru sviešana pēc tam jo īstāki vietā, deva zīmi, lai visi paliek rāmi. Vecais barons apstājās, noņēma cepuri un tad pilnā balsī sacīja:
«Mani bērni un draugi! Ar aizgrābtu sirdi es šodien nostājos jūsu vidū. Pilni trīsdesmit astoņi gadi ir pagājuši, kamēr es valdību pār Upleju esmu uzņēmis un visā tanī laikā — Dievs ir mans liecinieks — pēc savas labākās sirdsapziņas un atzīšanas esmu gājis un rūpējies, ka mans pagasts kārtīgi attīstītos, pieņemtos laicīgā un garīgā labklāšanā, pieņemtos tikumos un būtu citiem par
priekšzīmi. Šie mani pūliņi nav palikuši bez sekmēm, to liecina šī jaukā diena, to liecināt jūs paši, kas jūs aiz brīva prāta, aiz īstas mīlestības un draudzības šorīt šeitan esiet sanākuši, manam mīļotam bērnam, manai vienīgai meitai parādīt to godu un augstcienību, ko tikai cilvēku mīlestība un tīra sirds var izpelnīties. Viņa ir audzināta manā garā, un, ja tas debesu Tēvs ir nolēmis, ka viņai pēc manas nāves būs būt jūsu valdniecei, tad esiet pārliecināti, ka viņa staigās sava tēva pēdās un neaizmirsīs to mīlestību, ko jūs visam manam namam tik daudzkārt un tik bagātīgi esiet parādījuši. — Mani mīļie bērni! Šis jaukais un svētais brīdis lai mums visiem paliek dārgā piemiņā; lai tas paliek par piemiņas zīmi, ka ārīgas formas nevar iznīcināt un saraustīt tās dārgās saites, kas caur gadu desmitiem vijušās un pinušās starp dzimtskungu un pagastu, kur no vienas puses lēnprātība un taisnība, no otras puses uzticība un mīlestība ņēmušas mājas vietu! — To es jums saku sava mīļā bērna vārdā un uzaicinu jūs visus šodien pie manas meitas svētkiem ņemt dalību. Mans jaunais muižkungs būs jūsu gādnieks un vadonis!»
Neizsakāma gavilēšana atskanēja uz šiem tēvišķiem vārdiem. Puiši svieda savas cepures gaisos un sauca hurā!, un visi sapulcējusies darīja tāpat. Pagasta meitas nostājās ap lielkungu un Klotildi un apkaisīja tos ar puķēm. Sieviņas appušķoja «mīļo freileni» ar rakstainiem cimdiem un dvieļiem, jaunavas tai vija no dārznieka dabūtās rozes matos. Vecīši viņai bučoja drēbes, un bērniņi apkampa to un sauca priecīgi: «Mūsu mīļā Klotilde!»
Klotilde raudāja. Vai tās bija prieka asaras, kas ritēja pār viņas tagad sārtiem vaigiem? Kas to var zināt! Varbūt viņa domāja: «Kas viss tas ir bez tevis, tu vienīgais!»
Kad jūsmu aukas bija remdējušās, tad barons ataicināja Pētersonu un, atzīdams viņa nopietnos un uzticīgos pūliņus, viņam dāvināja «par piemiņu» dārgu zelta pulksteni ar tādu pat ķēdi. Klotilde viņam sniedza roku, un, kad viņš to godbijīgi skūpstīja, tad uz to noritēja asara, ko Klotilde kā dārgu pērli nenoslaucīja, bet ļāva tai palikt, cik ilgi var. Uz barona pavēli atnāca abi kori, teicamā kārtībā, un, cepures noņēmušies, visi jaunekļi, it kā pēc komandas, izsauca trīskārtīgu «hurā!». Jaunavas iz jauktā dziesmu kora Klotildei pasniedza puķu sējumus un vēlēja tai laimi un veselību. Klotilde atbildēja pateikdamās
un izsacīja cerības, ka viņa ar tām vēl šodien satikšoties.
«Kur Felzenbergs?» barons piepeši jautāja. Klotilde it kā atmozdamās pacēla acis un ieraudzīja Eduardu — tanī pašā vietā pie liepas stāvam!
Bērziņš godbijīgi tam ziņoja, ka barons vēloties ar viņu runāt.
Felzenbergs atnāca. Viņš bija bāls, bet gluži mierīgs. Barons viņam sniedza roku un sacīja: «Šodien ir Klotildes vārda diena, un, kāds gods viņai noticis, jūs nupat redziet. Es vēlos, ka ir jūs būtu priecīgi līdz ar mums. Vēlāk būs daži no maniem kaimiņiem atbraukuši. Saprotams, ka jums kā jaunam un izveicīgam kavalierim nebūs trūkt mūsu vidū. Bet pie tam — es jūs īpaši lūdzu — jūs būsit tik laipni un gādāsit, ka maniem ļaudīm un lai to arī būtu diezin cik daudz — šodien nekā netrūktu. Jums ir mana neaprobežota pilnvara, un es ceru, ka Klotildei nebūs iemesla par savu šīsdienas nama ministeri žēloties.»
Felzenbergs stalti paliecās. Klotilde, sava tēva jautrību izlietodama, ņēma vārdu:
«Nemūžam es nebūtu mierā ar ministeri, ko es pati iepriekš nebūtu pacēlusi kavalieru kārtā. Loki, Eduard Felzenberg, savu celi, tava šīsdienas karaliene tevi paceļ par savu šīsdienas kavalieri, iekam tu no manim daboni apstiprināšanu par nama ministeri!»
Eduards locīja savu labo celi, un Klotilde viņam pie krūts piesprauda sarkanu rozi — tādu pat, kā viņš bij atradis uz sava rakstāmā galda!
Pacēlies viņš godbijīgi skūpstīja Klotildes mazo, daiļo rociņu un tad sacīja:
«Es jūtos, ka es visa šī goda neesmu cienīgs, bet es piebildīšu savu augsto kungu vēlēšanos. Par pilnīgas pazemības un paklausības zīmi es uzdrošinājos, ar cienītā barona kunga atļaušanu, savai jaunajai kundzei pasniegt baltu rozi un vēlētos, ka viņa allaž un vienmēr tik skaisti ziedētu kā mana pazemīgā dāvaniņa. Lai sadzīves viļņi jūs nekad neaizņemtu, augsti cienītā jaunkundze, lai jūs kā šodien, tā allaž staigātu pa ļaužu mīlestības kaisītām puķēm un lai jūs atrastu to beidzamo laimi, kas jūsu laipnībai un augstai kārtai pienākas, — to es vēlos no sirds šodien, jūsu goda dienā!»
Klotildes vaigi dega mīlestībā un šaubīšanā; viņa nezināja,
vai raudāt, vai gavilēt — Eduarda vārdi bija tik tumši — tik tumši!
Bet barons tos bija sapratis un spieda Eduarda roku. Savas kārtas cienīšanu Eduards viņa meitai bija vēlējis, un to viņš pats arī vēlējās.
Eduards Felzenbergs no šīs brīža bija barona jaunākais draugs.
Kamēr viss tas notika, ļaužu drūzma bija izturējusies gluži klusām un mierīgi, bet, kad Pētersona dziesmu koris — nezinām, kālabad — bija uzdziedājis: «Augsta laime tiem!» un viņa mūzikas koris pēc tam spēlēja «tušu», tad arī visi citi sauca: «Lai dzīvo augsti, hurā!»
Tanī pašā brīdī lielkungam un Klotildei tuvojās savāda deputācija, kuras vadoņi, kā likās, bija Fihtenbergs un Potivariene. Nešauboties abi ticēja, ka visa tā gavilēšana notiek viņu dēļ, tāpēc tad arī Fihtenbergs noņēma vecā lielkunga veco cilinderi un vicināja kā lastlaivas karogu, kurpretim Potivariene, labo roku augsti turēdama, sauca: «Tencinu, tencinu, tencinu!» Tie citi deputācijas locekļi izskatījās kā kucēni, kas desu nozaguši un nu bīstas no kunga rungas.
Bet kā tas notikās, ka šī teicamā deputācija, kas taču «muižas un pagasta vārdā» nāca, tā bija nokavējusies?
Tur bija Ošu Jura vaina. Tiklīdz kā pirmais korāls kungu nama otrā galā atskanēja, viņš ienāca pātaru istabā un iečukstēja Potivarienei ausīs: «Māmiņ, tur kādi 5 «prāģeri» atnākuši — es domāju, tos vajadzētu dzīt projām!»
«Ei jel ei,» māmiņā atteica, «lai nabadziņi spēlē. Bet kur tad tie puiši, kas nenāk pātaros?»
«Nupat es runāju ar Bērziņu, tas teica, ka puiši šodien ļoti smalki ģērbjoties un tādēļ lūdzot, lai vēl drusciņ uzgaida,» viltīgais Juris atbildēja.
«Labi, labi,» saimniece atteica. «Pagaidīt mēs arī drusciņ varam. Zūze, ej uz ērberģi un teici Bērziņam, lai puiši steidzas, es jau gaidu!»
«Iešu tūliņ, mamiņ,» Zūze bildēja un aizgāja. Juris, to dzirdējis, steidzās pa otrām durvīm Zūzei pretim. «Kur tu kulies apkārt, Zūze, vecā jumprava tevi sauc,» viņš īgni iekliedzās.
«Man jāiet uz ērberģi puišus saukt uz pātariem.» «Va tu jau dulla — jumprava tevi sauc — eji, uz ērberģi es aiziešu!»
Zūze paklausīja, un Annā Volgeruh, dzirdējusi, ka
«Ešis» Zūzi sūtījis, to uzslavēja par ļoti labu «cilvēku» un nu Zūzi ņēma dienestā, kas šai dienai par godu ļoti ilgi vilkās, nevien ieliekamo zobu un lieko matu, bet arī sevišķi saskrulējamo apakšsvārku dēļ. Kad Zūze savu veco jumpravu tā uzpušķotu uzlūkoja, tad viņa it neviļus pie sevis domāja: «Ā re, veci kapi jaunā uzvalkā.»
Saimniece pa tam bija izlasījusi kādus trīs sprediķus un tomēr puišus vēl nevarēja sagaidīt. Patlaban viņa gribēja sākt lādēt, kad Fihtenbergs un Birkhāns ienāca.
«Vai nu neiesim?» pirmais jautāja.
«Vēl jau pātari nav noskaitīti,» Potivariene atbildēja saīgusi, «un Volgeruhas un Freimaņa arī vēl nav. Ešis man teica, ka freilene vēl guļot. Drusciņa jānogaida.»
«Bet kas tas par velna troksni tur viņā galā — Pētersons tas nevar būt.»
«Tie kādi diedelnieku prāģerīši,» saimniece apmierināja savu draugu.
«Es jau tūliņ domāju,» šis atteica un izmēģināja savu tapināto platmaleni.
Tā šauboties un ticot, bija gandrīz jau vesela stunda pagājusi, kad Ošu Juris piepeši ieskrēja un iesaucās: «Viss pagasts un visa muiža ir kopā, un vecais tura svarīgu runu dārzā pie jaunkundzes logiem!»
«Piķis un sē— rs!» Fihtenbergs iesaucas. «Kur Volgeruha, kur Freimanis?»
Līdz abus sadabūja Freimanis nu tik kā uzcēlās, un vecā jumprava vēl skrullēja savas liekās bizes —, pagāja vēl kādas divdesmit minūtes, un tātad pilnā deputācija tikai tad atnāca, kad vispārīga gavilēšana pasludināja pirmā cēliena beigas. Deputācija, zināms, to turēja par pirmo iesākumu un par īpaši viņai nodomāto goda parādīšanu; tādēļ tā platmalenes vicināšana un Potivarienes sprediķošana.
Ļaudis, Fihtenberģi, Potivarieni un biedrus ieraudzījuši, sāka vai jokot. «Ā re, kas tai Priedei par garu bezdelīgas asti,» sacīja šis, un: «Va re, Priedei šodien ir platmalene — laikam Rumbenieks aizdevis,» atkal otrs. «Tas nav nekas, bet tie Trīnes cimdi,» iesaucās ministeriāls jeb kazaks, kas, drēbes tīrīdams, bija noklausījies, kā skrīvera kungs ar savu «saimnieci» cimdu dēļ sarunājās.
Tā gāja mute pa muti, un neviens pats no deputācijas locekļiem nepalika sausā, kad Felzenbergs patlaban atgadījās ļaužu vidū un ar pāris vārdiem tos apmierināja.
Lai katrs nākot un sakot, kas viņam sakāms. Visi godbijīgi paklausīja.
Pa tam Fihtenbergs un viņa draugi bija atnākuši pie lielkunga un Klotildes. Visi viņi krita virsū lielkunga un Klotildes rokām un, tās skāņi nobučojuši, tādā vīzē atkāpās atpakaļ, ka skrīveris un saimniece stāvēja priekšā un tie citi viņiem pakaļā. Fihtenbergs lāgā netika galā ar savu veco platmali, tādēļ tas to sažņaudza un iespieda padusē, un tad uzsāka runāt:
«Visaugstāki mīlētā, visdziļāki suminātā un no mums visiem sirdīs un uzticīgās rokās nestā cienīgā jaunā lielmāte un freilene!
Še mēs nu stāvam, tas uzticīgais jēru pulciņš, kas savu tagadējo ganīšanu man ir uzticējis. Un mēs esam sūtīti no visa pagasta un no visas Uplejas. Jo mēs esam nākuši izsacīt, ka mūsu karstās sirdis šodien pukst un dreb, kad viņas ieskatās to gaišo godību tās freilenes un viņas augstās vārda dienas. Un mēs pateicamies par to žēlastību un godu, ko mēs esam iemantojuši caur to drīkstēt varēšanu atnākt šeitan, jo veselu nedēļu mēs esam domājuši un sprieduši, un beidzot atzinuši, ka mēs esam tie īstenie fundamenti tā kunga nama un viņa vienīgās freilenes, kurai mēs esam bučojuši tās žēlastības pilnās rokas. Lai viņa vēl dzīvo 200 000 gadus un viņas tēvs un mūsu tēvs, un viņas māte un mūsu māte tur blakām. Hurā!»
Priede alias Fihtenbergs atgriezās atpakaļ un deva zīmi, lai visi saucot hurā, bet, kā nebija, tā nebija, — visi palika klusu.
Aizbildinājies ka «tikai tā nesaprašana un muļķība to dumjo ļaužu nav sapratusi saukt to skanīgo burā», viņš saimniecei piegrūda pie sāniem, lai nu tā runā.
Potivariene, it kā par nelaimi, Bankavu bija aizmirsusi uz pātaru galda, un tādēļ viņai bija jārunā no galvas.
«Jā, cien. freilene,» viņa uzsāka, «tas cilvēks ir kā tāds siens, ko tas pļāvējs no rīta izārda un vakarā dod saviem lopiņiem. Un mēs visi esam kā tādas novītušas kuplas magones, ko kurš katrs ņem savās rokās un izrauj tām vienu ziedu lapiņu pēc otras, un tad tiem priekiem ir beigas. Un tādēļ manam nelaiķa Potivaram ir taisnība, jo viņš dienu mūžu mēdza sacīt, ka tā sieva ir līdzīga cigārim, jo, kad visi to smēķē, tad tas cigāris aizdegas un izdeg. Un slavēts ir, kas nāk iekš mūsu žēlīgā lielkunga
vārdā, un tāpēc mēs, šī visa deputācija, jūs slavējam iekš tā Kunga. Āmen.»
Pēc šīs runas uzsāka Annā Volgeruh:
«Mana mīle Klotildhen, šodēn būs tā jūse goode dēns, un vise tā pagaste un tas muiže jir mums izsacij save pavēle, lai jūs šodēn palikte par brūts no tie barone, kas jir — — »
Felzenbergs, dzirdēdams, kādu bezprātību šī deputācija kravā, apžēlojās par Klotildi un bija uzaicinājis blakām stāvošo Pētersonu, lai tas šai riebīgai pļāpāšanai aizbāž muti ar mūzikas skaņām. Tas notika tanī brīdī, kad vecā Volgeruhiene sāka svepstēt «no tie barone, kas jir». Nu viņa apklusa un ar vecas kaķes asprātību samanīja, ka traucētājs bija «tā Plēne dēle», kam viņa bija nosolījusies atriebties. Pa tam Felzenbergs, apzinādamies sava šīsdienas amata, neievēroja nedz kaķes, nedz lāčus. Klotilde viņam pateicās caur mīlestības pilnu seju, un barons — caur rokas spiešanu.
Savadā deputācija aizgāja.
Klotildes goda dienā bija ļoti jauks un mīlīgs laiks. Likās, ka paši dievi savas daiļākās un labākās meitas svētkus svinēja līdz. Felzenbergs, to ievērodams, nolēma svētku dalībniekus turpat meža dārzā pamielot. It labi zinādams, ka Potivariene viņam spītēs, viņš lielmātei izstāstīja, ko barons un Klotilde viņam uzdevuši, un jau pēc īsa brīža pavārs Pētersile un saimniece saņēma vajadzīgo pavēli, kurai pirmējais nemūžam negribēja un Potivariene nekad nedrīkstēja pretoties. Lielmāte bija ļoti pastāvīga savā gribā un necieta nekad veltīgu pretošanos. Bērziņš un Rumbenieks bija lūguši, ka muižas ļaudis šodien gribot kopā mieloties un kopā priecāties ar Pētersona koriem un pagasta ļaudīm, un Felzenbergs šo vēlēšanos atrada pilnīgi attaisnotu. Ī sā brīdī bija ātri sagatavotie dēļu pagaidu galdi dārzā nolikti, un nu priecīgā un laimīgā tautiņa mudžēja un kustējās ap tiem. Pavārs bija atnācis pilnā (baltā) uniformā un, pusei pa vāciski, pusei pa latviski žabelēdams, ar vēl neredzētu laipnību un pašuzupurēšanos uzgrieza gaļu, sagrieza maizes klaipus un gādāja, ka nostādītās alus mucas nekad neizsīktu. (Brūverim bija gana darba ar kāda saimnieka meitu, ko tas bija nodomājis precēt.) Vecais Rumbenieks nostājās uz kādu celmu un, cepuri noņēmis, «turēja runu».
«Mīļie draugi un jūs, meitenes,» viņš sacīja. «Es jums esmu atvedis jauno muižkungu, un šodien mūsu jaunā lielmāte svin savas dienas vārdu. Lai abi dzīvo augsti un abi vecie arī! Hurā!»
Meža dārzs notrīcēja no «hurā» saukšanas, un Pētersons, no visiem augsti cienītais un šodien tā pagodinātais pagasta skolotājs, nekavējās savu krietno mūzikas kori žigli sastādīt un ar priecīgu maršu Rumbenieka runu slēgt. Tanī pašā acumirklī, kur gadījies, kur ne, atnāca «vecais Jānis», kā visvecāko vīru pagastā sauca. Uz nūjiņu atspiedies, drebošām rokām un salīcis, tas tuvojās Felzenberģim. «Va tu esi tas jaunais muižkungs?» viņš jautāja.
«Jā, tēv,» Felzenberģis atbildēja.
«Tad man ar tevi un šiem bērniem kas jārunā,» vecītis sacīja tālāk. «Vai nav kāda vietiņa, kur apsēsties, esmu piekusis — un — man — ilgi nav — vaļas — vecais tēvs — mani — drīz — aicinās — pie — sevis.»
Troksnis apklusa, tiklīdz kā svētku dalībnieki veco Jāni ieraudzīja, jo tam visā pagastā bija īpaša cienīšana. Viņš bija visur «savās mājās», visus pagasta locekļus viņš uzlūkoja par saviem bērniem, visas mājas par savu pajumtu. Un neviens viņam nepretojās, katrs viņam paklausīja un deva ar mīlestību, un, ja kāds pret veco Jāni būtu nerātni izturējies, tad tas būtu padarījis grēka darbu, ko neviens viņam nebūtu piedevis. Vecais Jānis daudz nepļāpāja — ko viņš runāja, tas, tā sakot, bija tīrs kā avota ūdens. Savējiem viņš mēdza sacīt: «Bērniņi, esiet mierīgi savā starpā un mīlējieties viens otru, jo vairāk un labāku mēs šinī pasaulē nevaram panākt.»
Pret Uplejas dzimtkungu, veco baronu Kronšildu, Jāņa izturēšanās bija ļoti ievērojama, un neviens to nevarēja saprast.
Tādu vecais barons viņu bija atradis, priekš 38 gadiem vadību uzņemdams, un tāds viņš bija tagad. Ik gada vienreiz vecais Jānis baronu apmeklēja, un, kādu stundiņu kunga rakstāmā istabā izpļāpājies, viņš atkal steidzās projām — viņam esot jāiet «pie tiem citiem bērniem». Dāvanas no lielkunga viņš nekad neņēma, aizbildinādamies: «Man pietiek ar mazumiņu, ar savu bērnu (t.i., ar pagasta ļaužu) kumosiņu, — paturiet, ko mīļais Dievs jums devis, bet gādājiet arī turpmāk par mums visiem, tad jūsu namam Dieva svētības netrūks.»
Tiklīdz kā svētku dalībnieki nomanīja, ka vecais Jānis
tiešām piekusis, divi jaunekļi no Pētersona kora viņu paņēma zem padusēm un aizveda uz beņķi. Piedāvāto barību viņš atstūma, «līdz viņš būs izrunājies». Pa tam Rumbenieks uzcēla kādu iztukšotu mucu un «meitenes» to ātri bija appušķojušas ar puķēm un zaļumiem. Vecītis nu lūdza, lai viņu tur uzceļ sēdus, un tad sāka tā runāt:
«Mīļie bērni! Nu ir akurāt deviņdesmit gadi, kamēr es esmu šinī pasaulē. Drīz es vairs nebūšu jūsu starpā. Bet, iekams es aiziemu pie mīļā Dieva, man jums kas jāpasaka, un tas ir labi, ka šodien ir tādi jauki svētki un ka vecā Pliena dēls Eduards arī šeit ir klāt. Es esmu piedzīvojis visādus laikus: beidzamā lielkunga Pētera valdību, grūtos vergu laikus, padošanos krievu ķeizariem, pirmo revizioni, spranču laikus, pirmos zemnieku likumus un atsvabināšanu no dzimtbūšanas — tos laikus, kad atlaida uz parādīšanu (uz pasēm) un sāka mājas pirkt un kad mūsu tagadējs zemes tēvs un ķeizars mums deva jaunos pagasta likumus, caur kuriem mēs nu esam brīva tauta. Bet visi šie laiki Uplejā daudz nekā nav pārgrozījuši, jo, kā te ir bijis, kad es sāku atmosties, tā te ir tagad. Tikai ka skolas ir vairāk un labākas un arī grāmatas, un tādēļ jūs te pūšat taurēs un dziedat dziesmas, ko toreiz nesaprata. Toreiz arī dziedāja, bet bez raibumiem, ko viņi sauc par notēm. Jums būs zināt, ka Uplejas lielkungu, baronu Kronšildu ģimene jau ercogu laikos savus ļaudis turēja brīvus un, kad nāca pati tā brīvlaišana, tad tā mums izlikās kā norakstīšana uz papīri, kas mums jau bija. Bet vecam ķeizaram Aleksandram arī mēs, uplejieši, prieka asaras raudādami, pateicamies, kad viņš visus latviešus atlaida brīvus, un mūsu toreizējais lielskungs viņa acīs atrada ļoti lielu žēlastību, un, kad viņš vienreiz bija aizbraucis uz Pēterburgu, es nezinu, kādas lietas labad, tad ķeizars viņu bija apkampis. No tam es zinu, ka mūsu tagadējā mīļotā ķeizara tēvs no sirds vēlējās un gribēja, lai latvieši būtu brīvi. Es pats biju Jelgavā, kad vecais ķeizars — Dievs mielo viņa dvēseli, un gods un slava, un mūsu karsta pateicība lai viņam ir mūžīgi! — jā, es biju Jelgavā, kad mūsu toreizējs zemes tēvs tur bija atbraucis un baznīcā priekš altāra nometās ceļos un pateicās tam mīļam debesu Tēvam, ka tas viņam līdzējis šo augsto un svētīgo darbu padarīt. Es pats redzēju prieka asaru uz viņa mīlīgā un allaž laipnā vaiga,
kad viņš ieraudzīja to ļaužu jaunieceltos vecākos, ko viņš bija palaidis uz brīvām kājām — jo es pats biju tas, kam Aleksanders I ar savu augsto roku glāstīja vaigus un apskatījās pagasta vecākā zīmi, es biju tas visupirmais pagasta vecākais un varbūt tas pirmais latvietis, kas, ceļos nometies un prieka asaras raudādams, pašam ķeizaram varēja pateikties par visas tautas atsvabināšanu.»
Sapulce klausījās bez elpas — arī Felzenberģim ne vārdiņš negāja vējā. Brītiņu atdusējies un pusglāzītes «miestiņa» izlūdzies, vecītis stāstīja tālāk:
«Vēl man jums būtu daudz kas jāpateic, kas grāmatās nav un taču ir ļoti ievērojams priekš latviešiem, bet man tāds vājums uzgājis, un tādēļ es šoreiz tikai to vajadzīgāko sacīšu, Jūsu jaunais muižkungs, mani bērni, nav vis vācu dzimuma, kā daži saka, bet gruntīgs latvietis; to es zinu vislabāki. Šī ģimene varbūt ir tikpat ilgi šeitan, kā mūsu lielkungu ģimene valda pār Upleju, un tas nu gan jau būs kādi 300 gadi. Šī lielkunga tēva tēvs, tas nu būs kādi deviņdesmit gadi atpakaļ, manu tēvu, toreizējo Pliena saimnieku, aizņēma uz muižu un vēlāk to padarīja par savu virsvagari jeb muižkungu, un lika viņu ierakstīt par Felzenberģi. Vecajās muižu grāmatās šo vārdu atradīs. Kad viņš mira, tad es biju tikai kādus divdesmit gadus vecs un paliku par saimnieku viņa pēdās, bet muižkungu lielskungs paņēma citu. Spranču laikos tagadējā lielkunga tēvs aizveda savu lielmāti un abus bērniņus, t.i., tagadējo lielkungu un nelaiķa Lagzdu muižas lielmāti, un arī savas dārgākās lietas uz Plieniem un uzticēja manai glabāšanai un sargāšanai. Cik sirmu jūs arī savu mīļo kungu redziet, tad es viņu taču esmu auklējis uz ceļiem un viņam Plienos apgādājis šādas tādas paijiņas. Plieniem toreiz visapkārt bija mežs, un nevienam svešiniekam gan nenāca ne prātā, ka tur tanīs laikos tik dārgas mantas bija uzglabātas un tik augsta un mīļa ģimene mīt. Vēlāk gan izrādījās, ka tie spranči nemaz nebija tik briesmīgi, bet lielmāte tur taču dzīvoja drošāki nekā muižā, kas pašā lielceļa malā: un mīļā Dieva jaukumu tur arī netrūka. Kad atlaida no dzimta, tad šī lielkunga tēvs izlūdzās, ka viņa ļaudis lai nāktu tie pirmie pie kārtas, un tā tas arī notika. Mani iecēla par tiesas priekšnieku jeb pagasta vecāko. — Ne ilgi pēc tam — tas nu ir kādus pussimts gadus atpakaļ — atgadījās tāda ērmīga lieta. Uplejas jaunais Drustu māju saimnieks reiz strādāja savā laukā, un tad Uplejas kaimiņš līdz ar saviem
draugiem, medniekiem un kurtiem jāja pa viņa miežu un linu lauku un to nomīdīja, ka žēl bij ko redzēt. Drusts nežēlīgos medniekus bija gājis ķīlāt, bet drīz to sasietu atveda uz Upleju, lai muižas policija viņu nododot tiesai, tādēļ ka viņš uzdrīkstējies aizskart medniekus. Mūsu tagadējā lielkunga tēvs mīlēja un aizstāvēja savus ļaudis, kur vien tie to bija pelnījuši. Viņš izprasīja, kā tā lieta bijusi, un tad palaida sasieto vaļām. Lai sūdzot pie Uplejas pagasta tiesas. Mūsu lielskungs bija mācījies par apikātu, un viņam taču vajadzēja zināt, kur jāsūdz. Nu izcēlās liela procese par to vien, kur tā lieta izmeklējama; sūdzētājs paģērēja, ka Drusts esot jāiesūta augstākai tiesai, bet beidzot mūsējs izvinnēja un tā lieta bija jāizmeklē pie Uplejas pagasta tiesas. Pēc Dieva taisnības es kā tiesas vecākais visus izklaušināju, un pagasta tiesa Drustu neatrada vis par vainīgu, bet gan mediniekus. Tādēļ sūdzētāju atraidīja un atļāva saimniekam sūdzēt par skādi un sāpēm. Ar šo spriedumu sūdzētājs nebija mierā, viņš gāja pie pils tiesas, un šī nosprieda, ka Drustam jādabon sešdesmit koki! Kā tas nācās, to es nezinu, bet dzirdēja parunājam, ka liecinieki savu pirmo izteikšanu ņēmuši atpakaļ. Kad tā pavēlēšana atnāca, lai dodot tos sešdesmit kokus, tad vecais lielskungs palika bāls un tanī brīdī aiz dusmām bez valodas. Apmierinājies viņš teica, lai pagasta tiesa vēl nogaida, jo viņš sūdzēšot tālāk. Beidzot arī pie augstākas tiesas apstiprināja pils tiesas spriedumu, jo pēc liecinieku pārgrozītās izteikšanas Drusts bija vainīgs, un nekā vairs nevarēja darīt, viņam jācieš tie sešdesmit koki! Kad vecais lielskungs man to teica, jo man tas bija jāizpilda, tad viņam bira asaras, un, novērsies uz loga pusi, viņš sacīja: «Dari nu, kas tava amata, bet esi cilvēks!»
Vai mīļotam lielkungam to vēl bija sacīt? Vai man arī neritēja asaras un vai es jele vienu cilvēku varēju redzēt nepatiesi ciešam!
Tas bija tādā pat jaukā dienā kā šodien un arī pašā ziedonī, jo procese vilkās tik ilgi. Es biju apstellējis Drustu uz muižu un tiesas sulainim, kas arī bija kūlējs, es liku atnest 30 nūjas, mazā pirksta resnumā. Tādi jau toreiz bija tie «koki», un ar vienu tik drīkstēja divi reizes sist. Dievs piedod manus grēkus, bet mans nodoms jau bija gatavs! «Miķel,» es teicu uz kūlēju savrup, «tev tak ir sirds?»
«Kā ta nu bez sirds,» viņš man atbildēja.
«Nu tad labi; šodien, kā tu jau zini, Drustam jādabon sešdesmit koki. Vai tu domā, ka viņš tos pelnījis?» «Ā re, ku ta šis būs pelnījis, klētes jau nav izlauzis un nositis arī neviena nav. Ko ta šie nomin laukus.»
«Prātīgi runāts. Bet kā lai viņu glābjam no tiem kokiem, jo pavēlēšana ir, ka tie jādod?»
«Āre, vata nu cisu maišeļa nav?» Miķelis atbildēja. Es viņam iedevu apaļu dālderi, un nu gājām uz ratu šķūni — tur bija tā moku vieta.
Notiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis pie durvīm. Viņa jaunā sieviņa, zīdošu bērniņu rokā turēdama, bija nometusies ceļos un vaimanāja raudādama:
«Ak Dievs, ak Dievs, vai tu vairs neesi debesīs! Vai tu neredzi un nezini šo netaisnību — ak, Tēvs, apžēlojies un glāb mūs!»
Ir man bira asaras, un es savā sirdī lūdzu Dievu: «Tu zini un pazīsti visu, mīļais Tēvs — piedod man, ka es to zvērestību pārkāpju, ko es Tevim esmu zvērējis. Bet tāda pārestība nevar būt Tavā prātā — esi manai dvēselei žēlīgs!»
Es biju mierīgāks palicis un apmierināju arī nabaga sieviņu, tai ko ausīs iečukstēdams. Viņa nometās atkal uz ceļiem un nu, prieka asaras raudādama, pateicās Dievam, ka tas viņas lūgšanu paklausījis.
Pa tam vāgūzi dzirdēja sitienus un vaimanāšanu — bet tā nenāca no cilvēka, kam pa pliku miesu sit ar nūjām.
Acis novērsis, es stāvēju durvīs un skaitīju. — «Sešdesmitais diezgan!» — es beidzot iesaucos un aizgāju pie skrīvera un sacīju: «Rakstat pils tiesai, ka Drustu saimnieks, manim klāt stāvot, tos sešdesmit kokus ir dabūjis.»
Tā notika, un es pavilku savus trīs krustus.
Drustu pārveda mājās, un tas — kā jau pēc saņemtiem sešdesmit kokiem — nolikās uz gultu.
Viss bija labi, tā es domāju; bet sūdzētājs domāja citādi un, manu tiesas sulaini slepeni aizstellējis pie sevis, viņš no tā par pieciem dālderiem dabūja zināt visu, kas noticis.»
Vecītis bija piekusis un lūdza, lai tam ļaujot atdusēties. Vēl visur valdīja dziļš klusums, tik kā dažās acīs spīdēja asaras.
Pēc brītiņa vecais Jānis stāstīja tāļāk: «Kādu nedēļu pēc tam es savā laukā sēju miežus. Es nezinu, kā man varēja ienākt prātā: «Dievs zin, kas tos pļaus!»
Piepeši no meža malas atskanēja: «Plien, nāc šurp!» Es aizgāju un atradu veco lielkungu, zirgam mugurā sēžot.
«Vai, cienīgs tēvs, ko nu te stāviet, jājat jele uz manām mājām vai negribiet drusciņ atspirdzināties?»
«Nē, nē, mīļo Plien,» viņš ātri atteica. «Man ar tevim notīgi kas jārunā, un to es gribu darīt, kur neviens mūs neredz. Tas ir labi, ka tu šeit esi viens pats.»
Abi nu iegājām dziļāki mežā, un vecais lielskungs tad nokāpa no zirga, apsēdās uz kāda celma un tad sacīja: «Saki, mans bērns, to Dieva taisnību, ko tu esi darījis ar Drustu?»
Es visu izstāstīju. Lielskungs nogrima dziļās domas un pēc brītiņa sacīja:
«Man te nepieklājas spriest, Dievs pats te spriedīs, un Viņa žēlastība lai ir ar tevi. Bet laicīgās tiesas spriedīs, un viņām jāspriež citādi. Vai zini, ka Miķelis tevi ir nodevis par pieciem dālderiem?»
«Tas nevar būt, cienīgs tēvs, viņš pats mani uz tam uzveda, un es viņam no savas kabatas iedevu dālderi!»
«Nu tad viņam ir pavisam seši dālderi,» lielskungs ar visdziļāko nicināšanu atbildēja, «bet tas ir tiesa, ko es tev sacīju. Rītu agri būs apriņķa ārsts aplūkot Drustu, vai viņa miesas ir sakapātas jeb veselas, un tevi pēc pusnakts saņems cieti un aizvedīs uz cietumu. No tā tu iesi uz Ciberiņu!»
«Es uz Ciberiņu!» man bija jāizsaucas, un kājas vairs nespēja, es nokritu ceļos. «Ko es esmu darījis, sakiet, mīļais cienīgais tēvs!»
«Tu esi augstāku tiesu krāpis un viltīgu rakstu tai iesūtījis,» barons atbildēja.
Es raudāju un izsaucos: «Dievs, tu pats esi mans liecinieks, ko es savā sirdī cietu, to darīdams, nevainīgu vīru no briesmīgām sāpēm glābdams! Piedod man un esi man žēlīgs!»
«Neraudi, Jāni,» lielskungs mani mierināja un pacēla stāvus. «Viena lieta ir, kas tevi var glābt no Ciberiņa — tev jāmirst!»
«Vai tas ir Dieva prāts? Vai tas citādi nevar būt? Tad es padodos viņa svētam prātam, bet uz Ciberiņu es neeimu — savā sirdī pret augsto Dievu es esmu nevainīgs!»
«Es jau tevi neapsūdzu priekš Dieva, bet es runāju, ka laicīgas tiesas pēc likumiem tevi nevar laist vaļām, — es runāju, kas tev jādara — tev jāmirst!»
«Labi, cienīgs tēvs, es miršu, bet gādājiet par maniem bērniņiem — mātes viņiem jau vairs nav!»
«Es gādāšu par taviem bērniem un mani bērni par viņu bērniem, to es tev apsolos!»
«Paldies jums un paldies tam debesu Tēvam! Kā un kad man būs mirt?»
«Tev būs ārīgi mirt, un tam jānotiek šinī naktī, priekš pusnakts!»
«Es nesaprotu!»
Lielskungs izvilka grāmatu no kabatas: «Ņem šo, atstāj visu, kas tev pieder, nesaki nevienam nekā, kad visi apguluši, tad dodies projām uz Ievas muižu pie turienes kunga, mana vecā drauga. Tam nodod to grāmatu, un tu tur dabūsi mierīgu vietu un maizi, un neviens tevi neaiztiks. Bet esi m ir i s, vai saproti?»
«Es saprotu!» Lielkunga kājas bučodams, es raudāju karstas asaras. Viņš mani atkal laipni uzcēla, apkampa mani un bučoja manu pieri.
«Nu mums jāšķiras — uz visu mūžu!» To sacījis un vēl mani apmierinājis un manus vaigus noglāstījis, viņš aizjāja.»
Vecītis atkal atdusējās, dziļu elpu vilkdams, un tad sacīja:
«Ar kādu sirdi es miru jeb šķīros, to jūs, mani bērni, sapratīsiet. Savus bērniņus, t.i., jūsu jaunā muižkunga tēvu un viņa jau meitenes gados nomirušo māsu, mīļi nobučojis — cik saldi viņi dusēja! —, es klusām izgāju un, savu cepuri un kamzoli uz upes krasta atstādams, es tumšajā naktī aizgāju un nepiekusis devos projām uz divpadsmit jūdzes attālo Ievas muižu. Tur notika, kā lielskungs bija sacījis, un es dzīvoju muižā pie dārznieka. Mani tur sauca par veco Jāni, kā arī tagad šeitan.
Kā es vēlāk aplinkus dabūju zināt, tad ķērēji arī tiešām tanī pašā naktī bija atbraukuši manās mājās un, lielu troksni darīdami, mani velti meklējuši trīs dienas. Beidzot bija atraduši manas drēbes pie upes krasta, un nu sākās zvejošana pēc mana līķa. Bet velti mani visur ierakstīja par noslīkušu; es to esot izdarījis aiz zināmām sirds mokām. Apriņķa ārsts bija atradis, ka Drustu saimnieks vai nu pavisam ne, jeb tikai ļoti viegli jeb uz kādiem trejiem kamzoļiem tos kokus dabūjis. Sūdzētājs gribēja iztaisīt, ka viņam tie koki otrreiz jādabū, bet tiesas izsprieda tā: «Ka Drusts tos 60 kokus dabūjis, to ir apliecinājis tiesnesis pēc sava amata; kūlēja izteikšana šo liecību
nevar apgāzt. Ka minētais tiesnesis nav dabonams jeb esot miris, par to nav Drusts vainīgs, bet tas ne caur ko nav pierādīts, ka Felzenberģis pats sevim būtu dzīvību ņēmis caur zināmās sirds mocīšanu, un, ja tas arī tā būtu, tad vēl allaž būtu pierādāms, ka viņš tās noziedzības dēļ sevim galu padarījis, kuru viņam tikai viens vienīgs cilvēks uzkrauj, kas pie tam vēl neliedzas, ka viņš par savu izteikšanu ir naudu ņēmis.»
Ar to tā lieta bija beigta, un Miķeli vecais lielskungs nākošā rudenī nodeva krievos.»
Vecītis bija vēl jo vājāks palicis. Tikai lēnām viņš varēja runāt, un viņam vajadzēja ilga laika, līdz atdusējās.
Ļaužu pulkā piepeši atskanēja jaunas iztrūkšanās skaņas.
«Vecais Drusts paģībis — glābjat!» Jaunekļi un sievas uzcēla vecu sirmgalvi, kas bija nometies uz ceļiem un tad paģībdams pavisam nokritis gar zemi. Tas bija tas pats vīrs, kura dēļ vecais Felzenbergs tik daudz bija cietis. «Aizvediet mani pie viņa,» Drusts lūdza, cik necik spirgtāks palicis. Tas notika. Dziļi satricināja visas sapulcēto sirdis šo sirmgalvju satikšanās pēc pussimts gadiem.
«Mans glābējs, mans mīļais tēvs!» vecais Drusts sacīja drebošā balsī?, kad tas bija aizvests pie nogurušā vecā Jāņa. Tanī brīdī vairāk viņš nekā nevarēja sacīt. Asaru straume viņam ritēja pār novītušiem vaigiem un sirmo bārzdu; viņš godbijīgi bučoja sava labdara rokas un tad atkal uzsāka: «Ta jūs tiešām vēl esiet dzīvi, mīļo tēt! Cik daudzreiz es neesmu apraudājis jūsu nāvi, kurā jūs, pēc ļaužu runām, manis dēļ bijāt devušies! Visā manā mūžā tā man kā akmins gulējusi uz sirdi un tagad es slavēju Dievu, ka jūs vēl esiet dzīvi. Bet cik daudz jūs esiet cietuši, tēt, manis dēļ! Viss jūsu mūžs ir bijis samaitāts un es — es —.» Tālāki viņš vairs nevarēja runāt, balss viņam aizrāvās, un asaru straume plūda iz viņa iekritušām krūtīm.
Vecais Jānis neraudāja — viņš, tā sakot, ar vienu kāju jau bija viņā pasaulē, kur visas asaras tiek nožāvētas; tomēr šī saredzēšanās ir viņu aizgrāba, un viņa balss drebēja, kad viņš sacīja: «Neraudi, mans bērns tas jau viss ir pagājis Dievs visas lietas ir par labu griezis! Va re, arī tu esi jau tik vecs un sirms, es daudzreiz esmu uz tevi domājis, bet tu man garā parādījies vīra pilnos gados, bet noskumis līdz nāvei, kā toreiz, va atminies? Bet nerunāsim par to vairs. Apsēdies, dēls, man ar viņiem
vēl jārunā. Mēs jau gan drīzi satiksimies tur augšām, tad izrunāsimies pēc patikšanas.»
Vecais Jānis bija ļoti piekusis. Brītiņu atdusējies un visus savus spēkus saņēmis, viņš runāja uz sapulcētiem:
«Īsi priekš vecā lielkunga nāves, kad es jau biju ļoti pārvērties un salīcis, un sirmbārzdis, tā ka neviens mani vairs nevarēja pazīt, tad es no Ievas muižas piepeši pazudu un ubagodams atnācu savā mīļā dzimtenē. Mans dēls, nelaiķa Pliens, bija tanī pašā vietā, kuras dēļ man bija ārīgi jāmirst. Bet bija citādi laiki; nekokoja vairs un nenomina arī zemnieku druvas. Viss bija pārvērties. Pirms es aizgāju uz Plieniem, kur mans dēls mani mīlīgi uzņēma, jebšu tas mani nepazina. Es biju pilnīgi mierā, bet manas mīļās meitiņas vairs nebija. Bet tās vietā es atradu tagadējo daktera sievu Mariju un šo Eduartu, kas nu ir jūsu mužkungs.»
Eduardam bira asaras par vaigiem, un tas turēja vecīša drebošo roku.
«Dodiet man no sava miestiņa, es gribu lielkunga meitai uzdzert veselību,» Jānis paģērēja.
Tas notika. «Tas dod spēku,» viņš atpūties sacīja. «Nu es drīz būšu galā. Vecais lielskungs, šī lielkunga tēvs, man sastapās ceļā uz saviem laukiem. Viņš mani pazina un raudāja. «Paliec nu šeitan, cik ilgi tu taču vēl dzīvosi, bet nedodies pazīstams, lai tevi sauc par veco Jāni, un ar to pietiek. Es jau gan gādāšu, ka tev neviens nekā ļauna nedara, un, kad tev trūkums, tad nāc pie manim.» Tā vecais lielskungs sacīja un tad piezīmēja, ka viņš uz mirstamo gultu manu noslēpumu darīs zināmu savam dēlam, lai man arī turpmāk būtu drošība, ja es ilgāki dzīvotu. Tā tas arī notika. Savā vecā Uplejas pagastā es esmu daudz mīlestības baudījis un pateicos no visas sirds, es tikai brīnos, ka es nevienu reizi vecā Drusta neesmu ieraudzījis es viņu turēju par mirušu. Bet varbūt, ka tas tā bija labāki. Un nu, kad es arī sava dēla dēlu esmu redzējis tanī vietā, kur mans tēvs ir bijis, un vēl šo jauko dienu, tad mīļais Dievs lai manu dvēseli ņem savā ziņā. Mīlējāties viens otru, mani bērniņi, un lai mans liktens jūs māca, cik briesmīgi atriebjas amata pārkāpšana, bet arī, cik augsti jācienī mīlestības darbi un labi kungi! — — — Vai, kā man acis paliek tumšas! Un — — — krūtis — — — »
Vecītis atslējās uz Eduarda roku un aizdarīja acis.
«Viņš mirst!» pagasta meitenes iesaucas. «Glābiet, viņš mirst, mūsu mīļais, labais Jānis!»
Mirējs vēl atdarīja savas acis un lēnā balsī sacīja:
«Paldies, Eduard! — Kur Marija?»
Tanī pašā brīdī pienāca dakteris Bahs ar Mariju. «Glābiet, daktera kungs, mūsu vecais Jānis mirst!» meitas gaudoja.
Dakteris piesteidzās, bet drīz atzina, ka te glābšanas vairs nav.
«Kur ir Marija? — — — Nāc meitiņ — — — es tevi svētīšu,» Jānis lēnām sauca, Mariju ieraudzījis.
Marija savu brāli redzēja raudam un gāja klāt. «Mūsu vectēvs,» Eduards sacīja. «Tas pats, ko turēja par upē noslīkušu!»
Marija iekliedzās un apkampa mirstošo vecīti, karstas asaras raudādama.
«Tā — — — mani bērni — — saņemiet manu svētību — — un lai tas mīļais Dievs pasargā jūsu ceļus! — — Aprokiet mani pie manas mīļās — sie — vi — ņas. — — — Ar Dievu! — Es — redzu — — jau — ku — rī — tu — — un gaišu — — sau — li — latviešiem — — uzlecam. — — Mīlējāties — — viens — — — otru un — — esiet — — vienprātī — gi — — Ar Dievu — — »
Jānis Felzenbergs bija izlaidis savu jauko dvēseli.
Viņu nolika atstatu uz zāli, meitas iz zaļumiem un puķēm pataisīja pagalvi. Pētersona koris spēlēja skumju maršu, un gan neviena acs nepalika sausa, kas aizgājušā likteni bija dzirdējis stāstām un viņu redzējis mirstam — tik jauki mirstam. Eduards Felzenbergs nosēdās un, uz zemi noliecies, slēpa rokās savu dziļi noskumušo vaigu.
«Tātad atkal jau redzēšanās un šķiršanās — šķiršanās uz mūžību,» viņš savā sirdī runāja. «Visur tas pats likums, visur tās pašas rūgtās bēdas pēc īsiem priekiem!»
Barons Kronšilds, par vecā Jāņa nāvi saņēmis ziņu, steidzās šurp, viņu pavadīja Klotilde, kurai ne prātā nenāca, kādā sakarā stāv Eduards ar šo izdzisušo sirmgalvi. — Barons, cepuri noņēmis, ilgu laiku nopietni skatījās uz šo kaislības un necilvēcības laiku upuri. «Tu nu esi izcietis, mīļo aizgājēj, miers taviem pīšļiem!» viņš, it kā ar sevi runādams, sacīja un tad paskatījās uz ļaužu pulku, kas sēri un klusu stāvēja.
«Ievērojams vīrs un teicams cilvēks še nomiris,» viņš uzsāka. «Gandrīz visa viņa dzīvība bija pašaizliegšanās un ciešana priekš citiem. Uzticība un vīra tikums viņu pušķoja
— viņš bija lielāks savā garā un sirdī nekā dažs augstmanis. Kā es dzirdu, viņš jums savu likteni, savu noslēpumu ir atklājis, un tādēļ es saprotu un cienīju jūsu skumjas, jūsu asaras. Priekš pussimts gadiem viņš ir padarījis noziedzību, kas tagad vairs nav tiesājama caur laicīgām tiesām — Dievs to tiesās pēc savas mūžīgas taisnības un neizdibinājamas žēlastības. Lai mūs apmierina tā pārliecināšanās, ka nomirējs ciezdams daudz laba darījis un tā cerība, ka viņš, caur sadzīves viļņiem šķīstīts, iegājis Dieva valstībā, tā apziņa, ka viņa beidzamie acumirkļi bija laimīgi. Aiznesiet viņa miesas uz manas famīlijas kapu baznīciņu, lai mēs tās vēlāk godam varētu guldināt blakus viņa jau senāk aizgājušai laulātai draudzenei.»
Kamēr barons tā runāja, Klotilde tuvojās Felzenberģim, kas aiz skumjām nebūt nemanīja, kas ap viņu notiek. Viņš atmodās, kad Klotildes mīkstā roka viņa kamiesi aizskāra.
«Jūs raudiet, Eduard?» Klotilde noskumusi mīlestības pilnā balsī jautāja.
«Es raudu, cienītā jaunkundze, ka saredzēšanās nozīmē šķiršanos — šķiršanos uz visu mūžu!» Eduards pacēlies atbildēja un novērsa savu līdz nāvei noskumušo vaigu.
«Vai tam it visur tā vajaga būt?»
«Tas ir dabas likums, un, ko tas nespēj, to paspēj cilvēku aizspriedumi!»
Klotilde nu saprata Eduarda vārdus, ko tas bija runājis šorīt, viņai laimes vēlēdams. «Un lai jūs atrastu to beidzamo laimi, kas jūsu augstai kārtai pienākas,» viņš bija sacījis, un tagad viņš teica: «Un, ko dabas likums nepaspēj, to paspēj kārtu aizspriedumi.»
Klotilde vairs nešaubījās — Eduards viņu mīlēja tikpat karsti kā viņa to, bet sadzīves plaisma viņus šķīra — šķīra uz visu mūžu! Šī spējā atzīšana līdzinājās nāves spriedumam. Viņas acis aptumšojās, viņas galva reiba, viņas kājas nogura viņa sāka slīkt. Īstā brīdī Eduards viņu saķēra un aizveda uz beņķi, sēri viņai ausīs čukstēdams:
«Dārgā, mīļā Klotilde — uzmosties un esi stipra! Pārspēj un aizmirsti mani, it kā vīra tikums manim uzliek no tevim atsacīties, atsacīties — uz visu mūžu!»
«Eduard, bez tevis manam mūžam nav nekādas vērtēs!»
«Dzīvo, pārspēj un — — — ceri, — — — ceri uz to laimi, kas tavai augstai kārtai pienākas!»
Eduarda balss drebēja, viņa miesas trīcēja — viņam izlikās, it kā viņš Klotildes sirdī nāvīgu asmini būtu iedūris. Tik acumirkli vājš būdams un pats slepeni cerēdams, viņš arī Klotildei gribēja dot cerības ar to vienīgo vārdiņu — «ceri», bet viņa uzdevums, viņa pienākums un, pār visām lietām, vīrišķs tikums viņu atmodināja, un tādēļ viņš pielika klāt «ceri uz to laimi, kas tavai augstai kārtai pienākas». Ir viņš zināja, ka šī laime Klotildei ir gluži tukšs vārds, bet viņš citādi nevarēja, nedrīkstēja, viņš atsacījās pats no neizsakāmas laimes, sevim palikdams uzticīgs. — —
Bāla un it kā satriekta un apskurbusi Klotilde sēdēja uz beņķa, kad vecais barons no ļaužu puses šeitan atnāca, Felzenberģi gribēdams mierināt. Un tiešām, miera un apmierināšanas tam šinī brīdī trūka, tomēr viņš arī no tās atsacījās un baronam aizrādīja uz Klotildi, sacīdams, ka viņa vectēva tik piepešā nāve viņu satricinājusi.
Iztrūcies barons Kronšilds gāja pie savas mīļotās meitas un mēģināja viņu apmierināt, nožēlodams, ka viņš tai ļāvis nākt līdza. Klotilde saņēmās un lielījās, ka tas drīzi atkal pāriešot, un pie tēva rokas aizgāja uz pili, kamēr Felzenbergs turpat vēl palika sēžot.
Kad Ošu Juris viņu aicināja uz pusdienu, tad viņš it kā no grūta miega atmodās. Ļaudis visi bija aizgājuši — prieka dienai, tā sakot, bija uzspiests skumju zieģelis.
Šodien, Klotildes vārda dienā, bija daudz vairāk viesu Uplejas kunga namā nekā svētdienā priekš tam. Bez barona Bušmaņa vēl bija atbraukuši: vecā lielkunga jaunības jeb studiju draugi baroni Šaubergs un Drahenklau, tāpat arī jo attālākie kaimiņi jaunie baroni Flimmers un Lauenšteins, beidzot, baznīcas kungs Graupmanis un dažas dāmas.
Iepazīsimies ar šiem kungiem tuvāki.
Jo cienājams un cienāts starp šiem viesiem bija nešauboties sirmais barons Drahenklaus. Ar garīgām un laicīgām mantām bagātīgi apdāvināts, viņš bija muižnieks vārda pilnā ziņā: taisns, dūšīgs, gudrs, lēnprātīgs un pilns cilvēku mīlestības. Nevis kārta, bet cilvēka īpašības un viņa darbi bija tā mēraukla, ar ko viņš mēroja. Un, kam reiz bija izdevies viņa augstcienību iemantot, tam viņš
palika labs un draudzīgs uz visiem laikiem. — Barons Šaubergs bija citāds vīrs. Ne mazāk kā viņa kaimiņš Drahenklaus bagāts būdams, viņš pie tam bija ļoti lepns. Tādēļ viņu tikai reti redzēja Uplejā — tā viņam oda padaudz pēc zemniekiem un pilsoņiem. Barons Flimmers, vēl ļoti jauns muižas īpašnieks, līdzinājās viņam ļoti, tikai šis ar lepnību vēl savienoja augstprātību. Gluži citāda daba bija jaunajam baronam Lauenšteinam. Tiesu zinību kandidāts būdams, viņš piederēja pie mācītās jaunās audzes, un bez apdomāšanās viņu varēja nosaukt par brīvprātīgu. — Ar Graupmaņa kungu mēs iepazīsimies turpmāk.
Felzenbergs vismīļāki šodien būtu atlūdzies no piedalīšanās pie galda un sabiedrīgās dzīves; tie iespaidi, ko viņš šorīt meža dārzā bija piedzīvojis, gan arī vēl stiprāku vīru būtu satricinājuši. Bet vai viņš šodien nebija Klotildes «nama ministeris»? Vai vecais barons viņu nebij lūdzis, īpaši šodien, neatrauties no kavaliera pienākumiem. — Bez tam viņš arī cerēja svešu cilvēku sabiedrībā cik necik izgaisināt savas sirdsskumjas un savu prātu locīt uz citām lietām. Viņš arī bija pārliecināts, ka Klotilde šodien nespēs savas istabas atstāt, jo viņa taču bija slima, satricināta un noskumusi līdz nāvei, un cik lēti nebūtu bijis iemesls dots uz šādiem tādiem spriedumiem un aizspriedumiem, kad viņš, it kā ar Klotildi norunājis, arī būtu aizbildinājies un nebūtu nācis. Viņam vajadzēja nākt, un viņš arī nāca, kad Ošu Juris viņu aicināja pie galda.
Viņš atrada visus minētos kungus un veco baronu zālē sapulcētus; viņi šim brīžam runāja par šorīt piepeši nomirušo veco Jāni un viņa nu atklātiem noslēpumiem. Netrūka šādu tādu piezīmējumu, tikai barons Bušmanis cieta klusu.
Ienākušo Felzenberģi barons Kronšilds stādīja svešajiem kungiem priekšā. Abi vecie kungi viņu apsveicināja ļoti laipni; arī lepnais barons Šaubergs īstiem pūliņiem un zinību panākumiem neliedza pienākamo godu un atzīšanu. — Barons Flimmers, kad tam Felzenberģi stādīja priekšā, ne vārda nesacīdams, tikai īsi un augstprātīgi palocījās, tāpat kā barons Bušmanis to bija darījis. Acīm redzama necienīšana caur tam bija parādīta vīram, kura grēks pastāvēja iekš tam, ka viņš pirmo dzīvības zīmi bija parādījis zemnieku šūpulī. Felzenbergs, šodien jau tā sirdī slims, patlaban nožēloja, ka viņš taču labāk nav atrāvies
no šīs nepelnītās pazemošanas, kad šīs melnās domas it neviļus kļuva izgaisinātas caur jaunā barona Lauenšteina laipnīgo izturēšanos. Šis gudrais jauneklis un cilvēku mīļotājs Felzenberģim kā kādam vecam pazīstamam sirsnīgi spieda roku un sacīja, ka tas jau dzirdējis par viņa teicamiem panākumiem augstskolā un priecājies no sirds nu reiz viņu pašu redzēt. Viņš vēloties ar Felzenberģi jo tuvāki iepazīties, lai labi varētu izrunāties, jo viņš caur tēva nāvi piepeši par lielgruntnieku pacelts, no īstās zemkopības maz zinot un tādēļ gan daudzkārt būšot piespiests Felzenberģa laipnību izlietot un pie viņa padomu meklēt. Tāda valoda no tik cienīta un no saviem zemniekiem mīļota lielgruntnieka puses Felzenberģi pa daļai atkal salīdzināja ar šo sabiedrību. Viņš atzina, ka nevis visa kārta, bet tikai kādi no tās locekļiem viņu bija ievainojuši; un, barona Kronšilda laipnības, Klotildes sirds cīniņu atcerēdamies, viņš pie sevis sāka kaunēties, ka viņš arī tikai acumirkli bija netaisns bijis — bija atbildīgus darījis visus par to, ko tikai viens vai otrs bija nepareizi darījis.
Freimanis, šodien ļoti glīti un smalki ģērbies, ienāca zālē un, nama tēvam padevīgi tuvodamies, ziņoja, ka galds klāts un lielmāte jau gaida.
Ēdamā istabā iegājis, Felzenbergs ļoti iztrūkās, arī Klotildi tur ieraudzīdams. Viņa gan bija bāla, bālāka kā nekad, bet citādi no viņas izturēšanās neviens nevarēja manīt, ka viņa šorīt tik lielus sirdscīniņus izcietusi, ka viņa līdz ar Eduardu atsacījusies no vislielākās siržu laimes — no pirmās, tīrās mīlestības. — Atsacījusies? Vai viņa tiešām no tās bija atsacījusies? Kas to lai zina! Viņa gan tā domāja, tā gribēja, tā bija pārliecināta, bet, kad viņa pie Eduarda krūts ieraudzīja to pašu sarkano rozi, ko viņa tam šorīt bija piespraudusi, tad viņa taču sajuta slepenu prieku, ka Eduards šo zīmi tura tik mīļu un nav atmetis, nav visu iznīcinājis, kas viņam atgādinātu par šo pirmo, svēto, spēcīgo mīlestību. Tāda ir cilvēka sirds — sirds, ko tāda mīlestība aizgrābusi un savos valgos gūstījusi. Viņa atsakās no laimes, tādēļ ka nežēlīgais liktens un cilvēku aizspriedumi to paģēr, bet viņa, jebšu arī tikai slepeni, negrib un negrib atstāties no savām reiz iegūtām tiesībām, nevar atsvabināties no valgiem, kuros viņa nezinot un taču tik stipri, un neatraisāmi iepīta. — Tomēr, Klotildes iekšķīgam cīniņu spēkam par godu jāsaka, ka viņa, jebšu tiešām slima un nespēcīga, gluži aiz tiem pašiem
iemesliem, kuru dēļ Eduards nebija varējis atrauties, neaizbildinājās ar vājību un saslimšanu, bet — tikai īsu brīdi iekšķīgo mieru meklējusi — izpildīja, ko no viņas šodien, viņas goda dienā, sagaidīja, un nāca sabiedrībā un pie galda. Kuras katras citas kārtas jaunava to nebūtu darījusi, bet tas jau ir augstāku kārtu audzināšanas un sadzīves uzdevums, ka sirdij allaž jāpadodas ārīgām formām, jebšu tā arī lūztu un ietu bojā. Augstākā sadzīvē sirds un tās cīniņi daudzreiz paliek neievēroti aiz ārīgām būšanām, aiz tā, ko mēs saucam par kārtas godu, bagātību un spīdumu, — un arī Klotilde nevarēja, nedrīkstēja citādi, to paģērēja viņas ģimene, viņas nama tīrais gods, un, citādi darot, viņa arī nekā nebūtu iemantojusi, jo Eduards, viņas ideāls un sirds mērķis, bija atsacījies no viņas, atstājis vientuli viņas sirdi, — tik vientuli un tukšu!
Pie galda Eduardam nācās sēdēt kopā ar baronu Lauenšteinu un savu svaini Bahu, kuriem pretim bija nosēdušies baroni Bušmanis un Flimmers, un Graupmaņa kungs. lesākumā viss gāja pastīvi, katrs pāris tērzēja lēnām savā starpā. Baroni Bušmanis un Flimmers, laikam gan ar nodomu, runāja padikti par cilvēka īsto augstību, kas tam caur sadzīves šķiru esot piedzimusi; izglītība jeb ārīga politūra to nevarot vis piešķirt. Augstskolās varot gan tādu ārīgu glaunumu panākt, bet tādēļ cilvēks taču paliekot, kas viņš bijis, un barons Bušmanis nodievojās, ka viņam visā mūžā vēl neesot laimējies pārliecināties, ka šis dabas likums arī tikai vienā vietiņā būtu citāds; bluķis paliekot bluķis, vai to noēvelējot vai atstājot mizā. Graupmaņa kungs gandrīz par daudz dikti smējās par šo gudro valodu, un vecie kungi galda otrā galā jau sāka uzmanīgi palikt uz šo pārjautro pudurīti. — Felzenbergs, kura dēļ šīs runas un šie smiekli notika, pa tam no visa tā nelikās ne zinot un tērzēja ar savu jauno draugu, baronu Lauenšteinu. Kad cepetis bija pasniegts, tad Klotildei, kā tās dienas goda karalienei, uzdzēra augstas laimes. Ne ilgi pēc tam arī Graupmaņa kungs izlūdzās vaļu kādus vārdus runāt. Bija grūti izšķirt, vai viņš labāki prot šaut vai runāt, bet to visi zināja, ka viņš ir labs runātājs, un tādēļ arī visi, it kā uz komandu, palika klusu, kad viņš piecēlās, pilno vīna glāzi rokā turēdams. Ļoti izveicīgi Klotildei un viņas vecākiem laimes vēlējis, viņš valodu nemanot nogrieza uz citu tematu. «Tā diena,» viņš sacīja, «kurā mēs svinam sava mūža laikmetu un atgādinājamies,
ka mēs jo tuvāki atnākuši pilnības un mūžības mērķim,— tā diena ir uzlūkojama par garīgu atdzimšanas dienu, jo līdz ar to mums aust mūža jauns brīdis, mēs uz ceļa jūtīm būdami — atsakāmies no visa, kas nav bijis labs un derīgs, un jo tīrāki un šķīstāki iestājamies jaunajā laikmetā. Un tas nezīmējas tikai uz vienu jeb otru cilvēku, bet arī uz tautām un tautu šķēpelēm jeb zariņiem. Un, kad es, augsti cienījamie kungi un dāmas, šinī dārgā brīdī sevišķi vienas tādas tautu šķēpeles atgādinos, tad tas notiek tādēļ, ka mums ar to kopā jādzīvo un jācīnās. Šī maziņā tautu šķepelīte mums ir visiem mīļa, visiem pazīstama — tā ir latviešu mazā tautiņa. Ir viņa šinī brīdī svin savu garīgo atdzimšanu, ir viņa stāv uz mūža laikmeta ceļa jūtīm, ir viņai jāatmet viss, kas līdz šim nav bijis derīgs un labs. Bet, kas viņai jāatmet, augsti cienītie kungi un kundzes, to man īpaši gan nevajadzēs izskaidrot, to mēs visi zinām un ik dienas sajūtam. Tikai tos lielākos netikumus gribu pieminēt, un tie ir: lepnība, augstprātība, pacelšanās pār savu no Dieva ierādīto un aprobežoto sadzīves stāvokli un kārtu un viss, kas tam rada. Mums jāpriecājas no sirds, ka mūsu ļaudis caur mūsu grūtiem pūliņiem jau tik tālu attīstījušies, jau staigā īstā gaismā, bet, kā mēs viņus esam tik tālu audzinājuši, tā mums arī vēl turpmāk jālūko uz viņu ceļiem, kā tēvam par bērnu, lai tas nenoklīstu no labā ceļa un nepieņemtos ļaunos tikumos. Un, diemžēl, kad mēs taisni gribam būt pret mums pašiem, — kad mēs rokas liekam uz sirdi un sevi pārbaudām, tad mums jāatzīst, ka mēs šo no paša Dieva mums uzticēto svēto amatu neesam pareizi valkājuši, neesam diezgan pretim strādājuši tiem skādīgiem centieniem, kas mūsu jaunekļu sirdis saģiftējuši, bet tos padarījuši par augstprātīgiem ģeķiem, kas, cik ko iemācījušies, jau spiežas augstākās kārtās un nosēžas līdzi tiem, ko Dievs jau caur dzimumu nolicis pāri par strādnieku kārtu. Jūs, kalpi, esiet paklausīgi saviem kungiem — tā mums vajadzētu allaž un vienmēr likt pie sirds katram, kas pārgalvīgi un nekaunīgi grib pārkāpt tās sadzīves robežas, ko viņa dzimums licis un ko pat jo dziļāka mācība un augstskolas, kuras caur mūsu rūpīgo gādāšanu arī mūsu zemnieku bērni var apmeklēt, nespēj un nedrīkst atcelt. Mums jāstājas ar visiem spēkiem pretī tiem pusizglītotiem, kas, jebšu no mums visu labumu un gaismu saņēmuši, tomēr nu grib gudrāki būt par mums — grib nepateicīgi saviem labdariem griezt muguru. — Lai mūs
neviļ ārīgs glaunums, ārīga apēvelēšana. Mēs zinām, ka īsta krietnība, īsta izglītība tikai tur cerama, kur audzināšana famīlijā jau gadu simteņiem to dēstījusi, kam augstskolās jāuzplaukst un tad dzīvē jāienākas par labiem augļiem. Šos augļus nevar vis sagaidīt no meža ābeles, kas piepeši pārstādīta neparastā zemē, neparastā gaisā. Viņa nesīs allaž parūgtus un tārpainus augļus. Ja man būtu izdevies augsti cienīto sapulci pārliecināt, ka mani vārdi ir smelti iz sadzīves, iz piedzīvojumiem un ka tie tādēļ pareizi, tad es to uzaicinātu savas glāzes līdz ar mani tukšot uz mūsu latviešu tautiņas attīstību tādā prātā un garā.»
Baroni Bušmanis un Flimmers sauca: «Bravo! Bravo! Tas bija vārds no vīra, kas vēl saprot un cienī vēsturisko būvi un nodibinātos sadzīves likumus!» Tie citi nesacīja ne vārda. Klotildei, kā likās, asins straume bija sagāzusies pukstošās sirds kambaros — viņas vaigi līdzinājās krīta baltumam. Felzenbergs trīcēja aiz iekšķīgiem cīniņiem; Bahs, jebšu vācu dzimuma būdams, aiz īgnuma nespēja valdīties un patlaban gribēja uz Graupmaņa kunga valodu atbildēt, kad barons Lauenšteins, viņu pie rokas satvēris, nospieda atpakaļ uz krēsla un tad pats pacēlās un gluži mierīgā balsī izlūdzās atļaušanu priekš maz vārdiem. «Cienītā sapulce!» viņš tad uzsāka. «Man nav nodoma mūsu šīsdienas laipnai goda karalienei sevišķi vēl laimes izsacīt. Es jūtu un esmu pārliecināts, ka katrs no mums savā sirdī viņai nes pretim tās labākās vēlēšanas, ko vien var izsacīt. Es tikai gribēju savam cienītam priekšrunātājam kādu vārdiņu atbildēt un izlūdzos piedošanu, ka tas notiek šinī jautrā sapulcē, kurai jo mazāk nopietns nolūks. Bet man liekas, ka Graupmaņa kunga runas beidzamā daļa tūdaļ uz pēdām būtu pārlabojama, — man liekas, ka mēs to esam parādā ne vien latviešu tautai, bet sevišķi arī dažam mūsu līdzviesim.
Man tā izlikās, it kā Graupmaņa kungs būtu sacījis, ka pat arī tie, kas augstskolas kursu pabeiguši, bet nepieder augstākām kārtām, esot uzlūkojami par pusmācītiem, par meža ābeli, kas labus augļus nevarot nest, jebšu to pārstādītu dārzā. Graupmaņa kungs te piemirsis, ka augstskolas nozīmē ne vien tādu pārstādīšanu, bet arī potēšanu, bez kuras arī dārzā augusi ābele saldus augļus nevar nest. Nevar liegt, ka audzināšana famīlijā ir ļoti svarīga tā atvieglo pašaudzināšanas pūliņus. Bet, ka tie, kam liktens nav nolēmis izglītotās famīlijās uzaugt,
tomēr var un spēj sasniegt augstu attīstības un izglītības stāvokli, to pierāda ne vien daudz profesoru, ģenerāļu un citu vīru, bet sevišķi arī pats cienīts Graupmaņa kungs, kurš — cik man zināms — arī ir no latviešiem cēlies. Cita lieta, zināms, būtu, ja viņš arī uz sevi būtu zīmējis savus minētos vārdus — tad mums būtu jāpietiek ar tiem citiem minētiem piemēriem. — Ka tikai elementārmācību baudījuši jaunekļi daudzreiz augstāki ceļas, kā viņu izglītība atļauj, un sevišķi, ka daži no mūsu zemnieku dēliem, tikko iemācījušies pusmēr pa vāciski runāt, jau kaunas lauku darbus strādāt, — tas ir tiesa; bet tas tā ir, ja ne visā pasaulē, tad taču allaž tur, kur zemnieku kārta un tauta līdz šim ieņēmuši necienīgu stāvokli sadzīvē. Zudīs šis, atzīs jaunā audze mācības īsto mērķi, cienīs vairāk zemnieku kārtu, tad arī šī nomaldīšanās zudīs un beidzot mums būs attīstīta, ar gaišu atzīšanu apdāvināta zemnieku kārta. Kam tā vaina, ka tas jau tagad tā nav, es negribu izšķirt, tomēr es mūsu cienītā nama tēva pagastu labprāt ņemtu par piemēru, ka tas tā gan jau varēja būt. No sava nelaiķa tēva pūliņiem es labprāt nerunāju, bet es domāju, ka arī mans pagasts uplejiešiem var blakus nostāties. Un tomēr nevienā no šiem pagastiem tādu skādīgu centienu nebūt nemana, kā Graupmaņa kungs to mēģināja krāsot.
Uz kurieni mēs tad aizbrauktu, ja mēs visi tā domātu kā mans cienīts priekšrunātājs, to es nespēju aprēķināt. Vismaz tad vajadzētu visas mūsu pagastu skolas atkal aizdarīt un latviešu jaunekļiem aizliegt iet uz augstskolām, bet, kas tās tomēr apmeklējuši, tos vajadzētu izstumt no attīstīto ļaužu sabiedrības! Tā ir tā neapejamā konsekvence no Graupmaņa kunga runas! Bet vai tad mums būtu tā daudzinātā gaisma? Nedomāju vis. Pēc manām domām, mums ar visiem spēkiem jāpiepalīdz, lai latvieši attīstītos, mums viņi jāuzlūko par labiem draugiem un derīgiem valsts locekļiem un, kur kāds no viņiem maldās, tur mums ar mīlestību jāpamāca, bet nevis jānotiesā. Latvieši nav nepateicīgi, īpaši viņi nav nepateicīgi pret saviem kungiem, kas viņiem labu vēlē un dara!»
«To es arī apliecinu,» vecais barons Drahenklau iesaucās, noslaucīja asaru no vaiga un uzcēlies aizgāja pie jaunā barona Lauenšteina un kratīja tam roku. «Tas bija krietni runāts,» viņš sacīja un tad atkal apsēdās. Barons Kronšilds īsi piezīmēja: «Man arī jāpiekrīt sava jaunā drauga Lauenšteina domām,» un Felzenbergs un Bahs
šim klusām pateicās, sirsnīgi viņa roku spiezdami. Graupmaņa kungs nesacīja ne vārda — viņš ar savu labo nodomu bija «cauri kritis», jo viņa galda kaimiņu baronu Bušmaņa un Flimmera vaigu šķobīšana un stīvēšanās nebija diezgan svarīgas, ka tās no tiem citiem būtu kļuvušas ievērotas.
Pēc maltītes un kafejas viesi pastaigājās pa jauko dārzu. Felzenbergs, jebšu ļoti nopietns būdams, taču it omulīgi tērzēja ar baroniem Drahenklau un Lauenšteinu.
Otrā pudurī bija baroni Bušmanis un Flimmers, tiem piebiedrojās Graupmaņa kungs, kurpretim barons Kronšilds sarunājās ar savu veco draugu Šauberģi.
«Izjokosim to lempi un lepno uzmācēju,» barons Bušmanis sacīja.
«Ar mīļu pratu, bet kā to lai darām?» viņa draugs v. Flimmers atbildēja.
«Šaut tāds taču neprot, bet nekaunīgs, kā viņš ir, viņš negribēs atrauties un, kā protams, nevarēs trāpīt, un tad gan, es domāju, pa daļai būs pierādīts, ka mūsu draugam Graupmanim ir taisnība.»
«Ko es lai daru,» Graupmaņa kungs atņurdēja, «ka man tik maz to piekritēju un ka taisni tie man vēl pretojas, kuru labumā es to runu turēju; bet, ka man taisnība, to jau drīz piedzīvosim. Man ir ziņas par šo Felzenberģi, kas nekā laba neļauj cerēt, un jau tagad, kamēr viņš tikai nedēļu šeitan, visa Upleja griežas apkārt, — tanī valda savāds gars. Bet kas man tur daļas, savu pienākumu esmu darījis, lai cieš skādi, kas neļaujas acis atdarīt!»
«Atkal pareizi runāts,» Bušmanis piezīmēja, «bet es domāju, ka drīz arī man te būs daļa kādu vārdiņu līdzi runāt, tad jau gan redzēsim, cik ilgi šis tā leposies.»
«No jūsu mutes Dieva ausī,» Graupmaņa kungs paceltām acīm atbildēja. «Es ilgojos uz to dienu, kad man būs tas gods jūsu spēcīgo roku savienot ar mūsu mīļā kunga teicamā vienīgā bērna roku. Lai mīļais debesu tēvs jūsu savienošanos sekmē un svētī visai mūsu draudzei par labu!»
«Par precēšanos varētu runāt lietus laikā — kas būs ar šaušanu, es priecājos uz to gaudiumu, kad tas lempis izblamēsies,» barons Flimmers nemierīgs krita starpā.
«Varam sākt. Jūs jau arī piedalīsaties, Graupmaņa kungs?»
«Tas tak pats par sevi saprotams.»
«Labi. Aizej tu, va zi, un uzaicini arī tos citus un liec Freimanim atnest manas pistoles. Kastīte būs ratos.»
Barons Flimmers aizgāja, un drīz kādā dārza stūrī visi kungi bija nostājušies netāļu no mērķa. Uz barona Kronšilda pavēli arī viņa pistoles bija atnestas.
Sāka šaudīt mērķī. Bušmaņa kungs uzsāka un uz 15 soļiem iešāva lodi mērķa riņķa ārpusē, trīs colas no līnijas.
«Labi šauts,» Graupmanis pasteidzās uzslavēt. «Ā nē — es gribu labāki trāpīt.» Viņš šāva vēl divi reizes un trāpīja vienreiz drusciņ labāki, otro reizi sliktāki.
«E — man šodien roka nav droša,» viņš sapīcis sacīja un tad uzaicināja v. Flimmera kungu.
Šis kādu pēdu iešāva augstāki par mērķi, otrreiz atkal pusotras pēdas zemāki, un trešo reizi lode aizsvelpa projām, mērķi neaiztikusi.
«Vadzi,» viņš iesaucas, «es tavas pistoles lāga nepazīstu, ar savām es šauju daudz labāki.»
Nu nāca Graupmaņa kungs. «Tas jau viņus izvinnēs,» barons Drahenklau piezīmēja, «tas ir krietns medinieks priekš tā kunga kā citreiz Nimrods.»
Barons Kronšilds pasmējās.
Graupmaņa kungs visas trīs reizes iešāva mērķī. «Vai es tev nesacīju?» barons Drahenklau piezīmēja nama tēvam.
«Kam vēl tīk?» barons Bušmanis jautāja. Vecie kungi atteicās no šiem priekiem, tāpat barons Lauenšteins, kurš nesen bija izsiminājis labo roku, tā ka pistoli ar to vēl droši nevarēja noturēt. Dakteris aizbildinājās, ka viņš, receptes rakstot, šaušanu piemirsis.
Tanī pašā brīdī atskrēja sulainis Ošis alias Ešis un Felzenberģi lūdza drusciņ aiziet, tur kāds vīrs uz viņu gaidot. Aiz kokiem aizgājuši, abi uz Jura lūgumu apstājās.
«Esiet uzmanīgi, jaunskungs, Freimanis jums neielādēs riktīgi to es noklausījos it neviļus!»
«Pateicos esi mierīgs, mīļo Juri!» Felzenbergs atbildēja un tad devās atpakaļ.
Kamēr viņš bija aizgājis, bija nospriests, ka nu viņam arī esot jāpierāda, vai studentu izveicību vēl neesot aizmirsis.
Felzenbergs aizbildinājās. «Va re, va re,» barons Bušmanis čukstēja ausīs savam
biedrim. «Viņam bail — viņš tiešām izgāzīsies. Bet paga,» viņš apmierināja savu smejošos biedri un tad uz Felzenberģi teica:
«Jums varbūt netīk uz tādu prastu mērķi šaut — esiet Vācijā laikam paraduši jo smalkāku. Va ziniet, ķīmijas kandidāta kungs, es pakāršu savu zelta puksteni pie zara un atļauju jums uz to šaut sešas reizes uz pieciem soļiem. Ar to jūs tak būsat mierā?»
Graupmaņa kungs un barons Flimmers pilnā kaklā smējās un nožēloja pulveri, ko velti izskaudīšot.
Felzenbergs atbildēja:
«Tādam mērķim nekas nekait, bet pieci soļi būs pa tuvu, es bīstos, ka pulksteņa glāzes gabaliņi mums neiesprāgst acīs, tādēļ ņemšu divdesmit soļu tālumu.»
Lieli smiekli.
«O ho,» Bušmanis sacīja, «tad jau mums vēl jāiet skolā pie tik laba mednieka. Bet, kā jums tīk — mans pulkstens ir drošs tā un tā.»
«Lielība jau naudas nemaksā, to es esmu piedzīvojis pie daža laba jauna iesācēja, bet vēlāk tie kundziņi allaž aizbildinājās šā un tā,» Graupmanis piezīmēja.
«Viņš grib izlocīties, baronu Bušmani iebaidīdams,» v. Flimmers ņurdēja.
Arī vecie kungi piezīmēja savā starpā, ka Felzenbergs par daudz uzņēmies.
«Ar kādu pistoli jūs šausit?» Freimanis ar pusskābu ģīmi Felzenberģim prasīja.
«Ar mūsu kunga pistoli,» šis atbildēja un tad, pavisam uz citu pusi atgriezdamies, mierīgi tērzēja ar savu svaini un baronu Lauenšteinu.
«Ir jau pielādēta,» Freimanis bildināja. «Ā — pateicos, bet vai pistole nav ierūsējusi?»
«Nē, es vēl aizvakar abas tīrīju,» Freimanis atteica un pistoli sniedza Felzenberģim. Šis sacīja:
«Tā — tad jau ļoti labi, lūgtu, vai jūs nevarētu pirms izšaut es labprāt gribētu redzēt, kā viņa šauj.»
Freimanis sarāvās, bet palika atkal mierīgs, kad barons Bušmanis tā runāja:
«Tas taču nav vajadzīgs šeitan šauj kungi, ne sulaiņi.»
«Kas par to — cienījamie kungi to taču neņems ļaunā?»
Felzenbergs, uz veco kungu pudurīti paskatījies, atteica.
«Va re, va re, kā viņš lokās — nabadziņš,» barons Flimmers priecājās.
Freimanis negribēja un negribēja šaut. Barons Kronšilds pienāca tuvāki un prasīja: «Vai pistole kārtībā un pareizi lādēta?»
«Jā, cienīgs tēvs, to es varu apgalvot.»
«Nu tad šauj!» barons pavēlēja.
Freimanis palika bāls, aizmiga savas acis un, roku pacēlis, šāva uz mērķi, bet tanī pašā acumirklī viņš novēlās gar zemi, pistole viņam bija izkritusi no rokas, kuru viņš, sāpes ciezdams, ar kreiso saķēra. Šāviens līdzinājās ātrāki maza lielgabala nekā pistoles šāvienam.
Visi palika klusu.
«Ko tu esi darījis?» vecais lielskungs, no dusmām aizgrābts, uzsauca stenošam Freimanim.
«Apžēlojaties, cienīgs tēvs, es drusciņ? esmu pārskatījies — — es — — es »
«Celies augšām!» barons Kronšilds viņam uzsauca un tad pavēlēja:
«No šī brīža tu mans sulainis vairs neesi, un vēl šo vakaru tev jāatstāj mana muiža. Vai dzirdi?»
«Apžēlojaties, cienīgs — — »
«Ne vārda vairs — uz Sibīriju tev vajadzētu iet, ja es tavu sasodīto darbu gribētu tiesāt pēc nopelna!» barons dusmu pilns atsacīja.
Freimanis aizvilkās. Šorīt vēl «visa pagasta» deputācijas locīdamies loceklis — tagad padzīts!
«Va re, kā viņš zināja izlocīties — nu jau gan būs beigts ar to šaušanu, un kur nu mūsu gaudiums!» v. Flimmera kungs žēlojās.
«To vien ne,» Bušmanis atbildēja un tad uz Felzenberģi sacīja: «Skāde, ka nu jums pašiem būs jālādē!»
«Kas par to, es jau protu lādēt, un pulvera mērs te ir klāt.» To sacījis, Felzenbergs ielādēja otro pistoli, un Graupmaņa kungs bija tik laipns, tālumu nomērot. «Tie nu gan bija ļoti gari divdesmit soļi,» vecais barons Drahenklau piezīmēja. «Man liekas, ka būs kādi trīsdesmit un tas ir par tālu priekš tik maza mērķa. Paga, es nomērīšu.»
Bija gan kādi septiņi līdz astoņi soļi par tālu, bet Graupmaņa kungam bija garas kājas, un tātad tāda pārskatīšanās jau gan varēja notikt.
Barons Bušmanis nu vīra augstumā piekāra savu dārgo zelta pulksteni, bet tā, ka nevis plakanā puse, bet tikai kante stāvēja Felzenberģim pretī.
«Es nezinu, kā bija nolīgts,» šis, uz īsto vietu nostājies,
sacīja, «bet es taču domāju, ka tur tas mērķis arī stāv pretī ar dēles plakano pusi un nevis ar kanti.»
Baroni Šaubergs un Drahenklau reizē ierēcās, ka tā varot mērķi nolikt, uz ko barons Bušmanis atbildēja: «Pardon!» un tad savu pulksteni nostādīja kārtīgi.
Felzenbergs tikai īsu brītiņu mērķēja — šāviens norībēja, no pulksteņa vairs nebija ne zīmes, tikai ķēde vēl karājās!
«Bravo, bravo!» atskanēja no visām pusēm, tikai Felzenberģa pretinieki pārsteigti viens otru uzlūkoja, ne vārda nesacīdami.
«Es domāju, ka ar to gan pietiks,» Felzenbergs auksti piezīmēja un tad pistoli nolika.
«Das war wohl ein reiner Zufall» (tas gan tikai tā neviļus atgadījies), Graupmaņa kungs iesaucās un paģērēja, lai Felzenbergs vēl šauj.
Nesakot ne vārdiņa, Felzenbergs pistoli atkal no jauna pielādēja un tad jautāja: «Kāds zelta mērķis nu būs?»
Ar īsta mednieka izveicību Graupmaņa kungs bija ieraudzējis mazu zīlīti, kas, šaušanu neprazdama ievērot, pa koku zariem lēkāja un nupat gar smuidro bērzu devās uz augšu.
«Āre, kur dzīvs mērķis,» viņš sacīja.
«Dievs zin, ko lopu aizstāvēšanas biedrība sacītu, kad tā to dabūtu zināt, — bet es savas rokas mazgāju nevainībā!» To sacījis, Felzenbergs pacēla pistoli un, brīdi nogaidījis, kur zīlīte apstājas un nodarbojas kņubinādama, šāva vaļām. Bez galvas un kakla tā nokrita zemē.
«Tas taču vēl nav piedzīvots,» iesaucās gandrīz visi reizā arī Graupmaņa kungs nevarēja liegt, ka viņš visās savās mednieku gaitās tāda šāvēja vēl nav redzējis.
«Vai nu būs diezgan?» Felzenbergs auksti jautāja.
«Diezgan, diezgan,» barons Kronšilds atbildēja, «citādi jūs te nošausit visus zelta pulksteņus un putniņus.»
Gardi smiekli visās malās, tikai baroni Bušmanis un Flimmers, lūpas sakniebuši, stāvēja. Viņiem ne sapņos nebija prātā nācis, ka cerētais «gaudiums» tā nobeigsies.
«Va zi, ar to nedrīkst šauties,» v. Flimmers čukstēja.
«Velns lai viņu rauj,» Bušmanis atrūcās, «skāde par manu dārgo pulksteni!»
Netālu no šāvējiem liels ļaužu pulks bija savācies un visu redzējis, kas notiek; tādēļ arī jau īsā brīdī visa muiža, pa daļai arī pagasts, zināja, ka jaunais muižkungs sašāvis
barona Bušmaņa pulksteņu, ka Freimanis iekritis sava paša bedrē un no lielkunga aizdzīts projām. Arī «kalnā» jeb kungu namā šīs ziņas drīz bija izpaudušās, to redzēja no tam, ka Potivariene bija nobrēkusies un vienumēr sacīja: «Ak, Kungs, pasargi mūs no tādiem laikiem, kur Tavi kalpi tiek aizdzīti un tāds pasaules gājējs labiem kungiem sašauj tos pulksteņus.»
Zūze iečukstēja Jurim, ka saimniece savā kambarī bijusi uz ceļiem, bet viņa nezinot, vai lūgdama, vai Freimaņa kurpes no gultas apakšas izvilkdama, jo vienu pāru tā viņam esot aiznesusi.
Fihtenberģis arī bija atnācis «kalnā» un apgalvoja Freimanim, ka viņš tam gan jau atkal izgādāšot veco vietu un Felzenberģim viņš tādu nekaunību nepiedošot.
«Ko mēs ar skrīvera kungu ņemam rokā, to mēs izpucējam kā vecu flinti,» Birkhāns labināja veco Volgeruhu, kas bija izgāzusies ļaužu ēdamā istabā un lamāja uz «tā Plēne baure puisels, kas tik lēls nelaims padar ēkš visa ta muižs.»
Pa tam Freimanis savu mazumiņu bija sakravājis un lielākas lietas uzticējis Potivarienei, kas vēl arvienu elsoja un brīžam izsaucās: «Redzi, Tava kalpone raud un viņas patvērums iet prom! Nāc, ak nāc, Tu glābējs, un atpestī mūs no tā ļauna!»
Tomēr viss palika, kā vecais lielskungs reiz bija nosacījis, un Freimanis, Ošu Juri vēlreiz krietni izsunījis un piķierim gar ausi devis, aizvilkās projām, no Potivarienes pavadīts līdz kukņas durvīm. Tur tie abi sabučojās, tā stāstīja nama puisis.
Barons Bušmanis bija ļoti nolaidies, kurpretim Felzenberģis bija izrādījies par īstu varoni.
«Bet paga, tēviņ,» Bušmanis pie sevis domāja, «es tev jau parādīšu. Jau šovakar tu sajutīsi savu nākošo kungu!»
To sacījis, viņš devas uz pili un, gaņģī Zūzi saticis, jautāja:
«Mīļo čubiņ, vai tu nezini, kur freilene tagad mīt?»
Zūze tā nezināja un aizgāja. Pa tam nāca Volgeruha. Baronu ieraudzījusi, viņa sāka lamāt uz Felzenberģi, bet Bušmanis viņai ātri izskaidroja, ka viņam neesot vaļas viņš tūdaļ gribot runāt ar Klotildi.
«Gott sei Dank, ka jūs ta lēts vēnreizen ved uz tie galē, es vēlē karstige laims uz ta jaunie pāre!»
«Kur ir Klotildes jaunkundze?»
«Klodildhen spēlē klaviers ar tie Marihen, tas Bahs seve es vine sauks uz tie apale istabs.»
«Labi!»
Klotilde, no barona Bušmaņa apņemšanās nekā nezinādama, ienāca un brīnījās ļoti, tādu negaidītu viesu tur ieraudzīdama. Uz zofaju nosēdusies, viņa uzaicināja baronu, lai tas galda otrā pusē nosēstos uz krēslu.
«Dārgā, pielūgtā jaunkundze,» viņš, ilgi neapdomādamies, uzsāka. «Es domāju, ka jums jau ilgi būs pazīstams, ar kādu neizmērojamu augstcienību un karstu mīlestību es uz jums lūkoju — ka visa mana domāšana, visi mani centieni vienojas uz vienu vienīgu mērķi — uz jums, dārgā Klotilde!»
Klotilde auksti pasmējās. «Nožēloju, barona kungs, ka es to nekad neesmu pamanījusi, nedz ievērojusi,» viņa asi atbildēja.
«Tad, karsti pielūgtā Klotilde, es jums tagad to saku un ceru, ka jūs šīs jūtas zināsit cienīt un pieņemsit manu uzticīgo roku un visu, kas man pieder. Dari mani laimīgu, sirdsmīļā Klotilde, dari ir sevi laimīgu — neapkrāp ilgāki savu mīļoto sirdi — es zinu un jūtu, ka tā jau sen pukst priekš manim — tavi mīļie bālie vaigi, tavi — —» Viņš bija ceļos nometies un gribēja apkampt Klotildes kājas, kad tā, it kā no odzes durta, piepeši uzšāvās stāvus un, kādus soļus atkāpdamās un rokas krustām salikusi uz krūts, auksti un mierīgi atbildēja:
«Barona kungs! Es nezinu, kas jums devis tiesību mani apvainot. Es pieņemu, ka jūs reiz atkal esiet nodomājuši kumēdiņus izrādīt, pie kuriem es, zināms, nevaru piedalīties. Dzirdiet tad: viss, ko es pret jums jūtu, ir dziļa necienīšana un nicināšana! Ar to, es domāju, pietiks jūs vienu par visām reizēm atraidīt!»
Kad zibens Bušmani būtu trāpījis, tad tas nebūtu vairāk varējis būt apskurbis un satriekts nekā caur šiem vārdiem. Nekad viņš nebija šaubījies, visa pasaule bija ticējusi, ka Klotilde uz viņa bildināšanu gaidīt gaida, un nu viņš no viņas pašas mutes dzirdēja tādu spriedumu — spriedumu, kas sagrāva visas viņa cerības un lepnos mērķus, kas viņu padarīja par nievātu vīru. Viņš tanī acumirklī nespēja apķert, ka tas arī jele pasaulē varēja notikt. Viņš — tā atraidīts, tā nicināts, viņš slavenais — barons Bušmanis, «zalonu lauva»! Gluži satriekts viņš vēl tupēja uz ceļiem, kad Klotilde sen jau bija aizgājusi.
Pa tam vecā Volgeruha, pilnīgi pārliecināta, ka šovakar
svinēs saderināšanu, Zūzi sūtīja pēc saimnieces, gribēdama tai jau iepriekš ziņot, lai tā no pagraba liek uznest šampaņeri u.c. Kad Zūze savu uzdevumu izpildīja, tad Potivariene patlaban bija sataisījusies uz vakara pātariem un šķirstīja pa veco Bankavu. Ātri iziedama, viņa to bija paņēmusi līdza un steidzās uz Volgeruhas istabu, bet šī, savu pirmo nodomu gluži aizmirsusi, bija jau atkal citur aizsteigusies, priecīgo ziņu izpaust. Potivariene, savas bezzobīgās draudzenes ligzdu tukšu atrazdama, devās pa otro istabu rindu uz zāli. Viņa ienāca «apaļajā istabā» tanī brīdī, kad Klotilde bij no tās izgājusi un barons Bušmanis tur vēl tupēja uz ceļiem. Domādama, ka viņš Dievu lūdz, viņa iesaucās:
«Slavēts esi Tu, kas Tu visā izraelī jele vienu uzticīgu dvēseli esi atstājis!»
«Barona kungs, lūgtu pie tējas,» Ošu Juris, durvis pataisījis, tanī pašā brīdī bildināja un, arī Potivarieni ceļos nometušos ieraudzījis, piezīmēja:
«Vai, māmiņ, puiši jau gaida uz pātariem!» Barons nu atmodās, pacēlās un atsēdās uz krēsla, bet Potivariene, vēl allaž nezinādama, ko viss tas nozīmē?, iesaucās:
«Netraucē tu mūs!»
Sacīja un aizgāja. — —
Visi jau sēdēja ap tējas galdu, bet barons Bušmanis vēl nebija atnācis.
«Vai tu barona kungu aicināji pie galda?» lielskungs jautāja.
«Jā, cienīgs tēvs — viņš ir apaļajā istabā?,» Juris atbildēja.
Barons Kronšilds, no visa, kas pa tam noticis, vēl nekā? nezinādams, pacēlās un gāja uz apaļo istabu, un, tur iegājis, sacīja:
«Lūgtu, barona kungs, mēs uz jums jau gaidām!»
«Liec iejūgt!» Bušmanis, nebūt nepamanīdams, kas ar viņu runāja, rupji uzsauca.
Nama tēvs aizgāja un, pie galda nosēzdamies, uz Juri sacīja:
«Aizej un liec iejūgt barona Bušmaņa zirgus.»
«Jā, cienīgs tēvs!»
Vēl tanī pašā vakarā visa muiža zināja, ka barons Bušmanis no Klotildes dabūjis «briesmīgu kurvi».
«Tātad nu šodien divi gabali aizbrauca uz neatnākšanu,» Rumbenieks piezīmēja un tad, smēķi taisīdams un kuplus dūmus laizdams, sacīja: «Pīķis ir trumpā, velc vaļā, Bērziņ!»
«Kur jaunais kučieris aizbrauca?» Felzenbergs prasīja Jurim, kad šis otrā dienā viņu aicināja uz pusdienu. «No laukiem pārjādams, es viņu redzēju vienu pašu aizbraucam.»
«Vai, cienīts jaunskungs, vata jūs vēl nebūt neziniet? Jaunkundze Klotilde jau ir slima — vecais sūtīja pēc daktera, gribēju teikt, pēc jūsu svaiņa.»
Felzenberģim no rokām izkrita grāmata, ko tas turēja. Viņš bija ļoti iztrūcies.
«Slima? Kas viņai kait? Vai grūti slima? Vai pavisam gultā?»
«Nē, cienīts jaunskungs; viņa var iet, staigā drusciņ, bet ir ļoti bāla un vāja un labprāt nerunā, ir iegrimusi domās skatās ilgu laiku uz kādu lietu un nebūt nedzird, ko tai saka. Viņa izskatās tā, it kā būtu grūtu slimību izcietusi un ka galva vēl nebūtu pilnīgi stipra. Man ļoti žēl mūsu mīļās jaunkundzes. Visi ir ļoti noskumuši. Vecais staigā nemierīgs pa savu istabu un ir arī domīgs. Kad viņš no jaunkundzes atnāca man tur istabā bija darbs —, tad es viņu pamanīju raudam. Lielmātei ir saraudātas acis. Un tā lielākā nelaime ir tā, ka jaunkundze, kad viņai prasa, kas kait, allaž atbild: «Es esmu vesela — man tik tāds ģībonis uznāca, gan jau atkal pāries.» Bet nepāriet vis, nu jau ir pusdiena un nebūt nav labāki. Ilgi viņa stāvējusi savā istabā pie loga un skatījusies uz to jauno liepu, kas tur gaņģa malā, tik ilgi, tik stīvi, it kā tur ko ievērojamu redzētu. Un tad viņa izgāja meža dārzā. Zūze teic, ka viņa tad nogājusi un apsēdusies uz to beņķi, kas tur stāv pretim tai vietai, kur vakar jūsu tēva tēvs bija nolikts. Lielmāte aizgājusi viņai pakaļ un atradusi viņu tāpat sēžot un uz zemi skatoties, it kā tur ko meklētu. Un, kad viņa pārnāca pilī, allaž klusu ciezdama, tikai uz mātes un tēva jautājumiem atbildēdama, tik bāla, tik skumīga, it kā viņa būtu notiesāta uz nāvi, — va jūs ziniet, jaunskungs, tad man arī sāka asaras birt. Es domāju, va tik tas barons Bušmanis viņai nav tos sirdēstus padarījis, bet daktera kungs to taču apspriedīs labāki.
Lūgtu nu, jaunskungs, nākat pie galda — jums gan būs jāēd vieniem pašiem, vecie neēdīs.»
«Es ar neēdīšu, man sāp galva, domāju, vakar esmu saaukstējies, — kas saņems dakteri?»
«Es; vecais man jau vakar teica, ka es nu esot Freimaņa vietā un cita sulaiņa nebūt vairs neņems.»
«Tad ir labi. Vai jūs man darīsiet vienu labumu?»
«Vai, jaunskungs, kā nu jūs runājiet — tūkstots labumu, ja tikai to varu.»
«Paldies; kad dakteris atbrauc, tad uzlūdzat viņu pirms augšām pie manim vai nepiemirsīsiet?»
«Nē, jaunskungs, kā nu tādu svarīgu pavēli var piemirst. Jums ir galvassāpes, jums vajaga daktera — es saprotu un pareizi izpildīšu.»
Pēc kādas stundas atbrauca dakteris Bahs. Osis viņu uzlūdza augšām pie Felzenberģa.
«Oho — man liekas, ka Upleja pārvērtusies par slimnīcu! Klotilde esot pie miršanas, kā kučieris man teica, un tu, mīļo Eduard, izskaties tā, it kā nupat būtu no kapa izlīdis,» dakteris sacīja, Eduardu apsveicinājis un tūdaļ viņa asins cirkulācijas spēku pēc pulksteņa mērodams. «Ļoti nevienādi; brīžam ātri kā spēcīga straume, brīžam tuvu pie nostāšanās. Vakar vēl vesels hm. Man liekas, ka te mazāk miesas nekā garīga slimība — kas tevi tā sakarsējis, satricinājis, Eduard?»
«Nekas — esmu vesels!»
Eduards nosēdās uz zofaju, viņa acis bija dziļi iekritušas, viņa krūts strādāja spēcīgi — viņš meklēja atspaidu uz zofajas lēni.
«Tā, atdusies, līdz es uznākšu no Klotildes.»
Dakteris gāja, Eduards kā zibens uzlēcās, satvēra viņa roku un drebošā balsī sacīja: «Ne soļa tu neiesi, iekam neesi dzirdējis, kas man tev jāsaka!»
«Tad, lūgtu, pasteidzies — mani sen jau gaida apakšā. Kas tev sakāms?»
«Klotilde ir slima!»
«To es zinu.»
«Viņa ir ļoti slima!»
«No tam es pārliecināšanos.»
«Vai tu pazīsti viņas slimības cēloni?»
«Ir to es cerēju atrast,» dakteris atbildēja.
«Nē — tu viņu neatradīsi — ja — es — tev — visu neizstāstu!»
«Ā — tas ir cita lieta. Vakarējs kurvis, ko?»
«Nē, Klotilde mīl nelaimīgi — bez — cerībām!»
«Tak ne baronu Bušmani?»
«Nē. Ko viņa mīl, cik un kā vien sievietis var mīlēt, tas cieš tāpat kā viņa — ir viņš mīl nelaimīgi — bez cerībām!»
«Gatavs romāns, tas tak nebeigsies ar aizbēgšanu?»
«Esi nopietns, esi žēlsirdīgs!»
«Žēlsirdīgs par tādu nepraktisku mīlestības pāru! Abi mīl, abi ir nelaimīgi, un kādēļ? Viņi grib precēties un neprecas, un šo pāru es lai gan vēl nožēloju! Ha, ha, ha! Va zini, Eduard, neviens gan nevar vairāk mīlēt, nekā mēs mīlamies ar tavu teicamo māsu Mariju, bet re — mēs panācām, ko mēs gribējām — aba tādēļ, ka mēs tik karsti mīlējāmies. Ja mēs būtu mīlējušies bez kāzām, es domāju, mēs tad būtu tikpat nelaimīgi kā Klotilde esot. Kādēļ viņa tad neprecas?»
«Tas nevar būt!»
«Kādēļ?»
«Viņas kārta — — un es — — neesmu — muižnieks!» Eduards izspieda iz savas nomocītās krūts un tad it kā ģībonī pakrita atpakaļ.
«Tu —u —? Tu tas esi?»
«Jā!»
«Tā ir cita lieta, tā nu gan ir — nelaime! Bet kā tas tik ātri tā gadījās?»
«Tas nav ātri — slepeni jeb viens no otra nekā nezinādami, mēs jau esam mīlējušies no pirmām jaunības dienām. Tagad nu šis slepenais uguns ir liesmās un šīs liesmas neviens nevar remdēt, slāpēt — neviens, neviens!»
«Kādēļ tu tad nāci atpakaļ? no lekškrievijas?»
«Jūs jau visi tā gribējāt. Es nezināju, ka Klotilde mani mīl, un pats sevi es jau būtu uzvarējis, bet viņa — viņa to nespēj viņu šī nasta nospiedīs!»
«Aiz mīlestības tik ātri nemēdz mirt. Bet es nevaru liegt, ka šeit ir ļoti apdomīgi jāstrādā. Eduard mīļo Eduard — tavs un viņas mūžs ir — samaitāts!»
«Tā ir. Esmu atsacījies no viņas, no visa, kas cilvēku dara laimīgu — laimīgu famīlijas dzīvē. Bet viņa — viņa cieš neizsakāmi grūtas mokas. Ak Dievs kā viss tas beigsies! — Ja tas varētu būt, ka tik nevainīga, tik tīra un šķīsta radījuma nāves mokas grēcinieku dvēseles spētu atraisīt no grēku nastas, tad Klotilde šķīstītu neskaitāmas dvēseles. Un kā viņa cieš! Tik lieliskam, tik
augstsirdīgi, tik lēnprātīgi un padevīgi klusu, tik šķīsti un svēti!»
«Bet kas tagad jādara? Kur ir tas praktiskais ceļš, kas jāuzņem, lai šās ciešanas jele varētu mazināt, ja arī ne iznīcināt?»
«Tamdēļ es ar tevi gribu runāt. Es esmu apņēmies aizceļot — atpakaļ uz Iekškrieviju.»
«Ko tas līdzēs? Tu pa maz pazīsti sievieša sirdi, tu pa maz esi psihologs, dvēseles dzīves pratējs. Vai tu tiešām domā, ka tāda jaunava jele kad var aizmirst to, ko viņa tik spēcīgi, tik karsti mīlējusi, kad viņai ik dienas, ik stundas, ik minūtes stādās priekš acīm tās vietas, kur viņš staigājis, darbojies un arī mīlējis un cietis tā vieta, kur viens otram atklāja savu pilno sirdi jeb kur tā negribēdama izrādīja savu mīlestību? Katra tāda vietiņa, kur viņš savu kāju spēris, katrs nieciņš, kas viņa tuvumā jeb rokā bijis, atgādina viņu, sauc viņu atmiņā, un, tikko remdējusies, sirds rēta atkal un atkal no jauna tiek uzplēsta, un iz tās izverd dzīvības spēks līdz tad it visas cerības zudušas un to vietā iestājas vājība, nāvīga vājība un gara tumšums, beidzot nāve. Ja Klotildei būtu citāda daba, ja visa viņas dvēseles dzīve dibinātos uz mazāk smalkām jūsmām, uz mazāk ideāliskiem, šinī dzīvē tikai reti sasniedzamiem mērķiem, tad viņas mīlestības slimība pēc kāda laika zustu, kad tu aizietu, un viņa atkal būtu atdota dzīvei, varētu pēc gadiem atkal citu vīru mīlēt, ja arī ne vairs tik karsti, tik ideāliski un padevīgi. Bet Klotilde nav radījums, kas to paspēj, pēc manām domām, viņa dziedējama tikai caur aizstādīšanu tālu projām no tās vietas, kur viņas mīlestība un ciešana iesākās, caur ko vien var cerēt uz iekšķīgu pārvēršanos un beidzot uz sirds izveseļošanos un mieru. Klotildei jāceļo uz Itāliju!»
«Jā, jā — redzēšanās un šķiršanās, tas jau ir cilvēku liktens, un tā tam allaž būs būt — uz visu mūžu! Ar Dievu, dārgā, mīļā, šķīstā — ar Dievu — uz visu mūžu!»
Kad Eduards no saviem moku sapņiem atmodās, tad dakteris sen jau bija aizgājis.
«Ļoti laipni no jums, ka jūs tūdaļ nācāt,» barons Kronšilds dakteri apsveicināja. «Mana sieva jūs gaida apaļajā istabā.»
Dakteris iegāja tur.
«Klotilde ir slima, daktera kungs,» lielmāte sacīja, kad
Bahs ar viņu bija sasveicinājies. «Bet, iekam jūs viņu apskatāties, man jums kas jāsaka. Vakar barons Bušmanis viņu bildinājis un saņēmis atraidīšanu, es nezinu, aiz kādiem iemesliem. Viņa gan teic, ka viņa v. Bušmaņa kungu nevar mīlēt, bet man liekas, ka gan tikai viņa drusciņ pavaļīgā dzīve atbaidījusi Klotildi, kas no tās tak ko būs dabūjusi zināt; jo beidzamā laikā, no aizgājušās svētdienas, kad barons Bušmanis te bija, viņa man izrādījās it kā pārvērsta. Es ticu, ka viņai nenācās viegli viņu atraidīt, un nu viņa laikam atzīst, kādu upuri viņa nesusi savai nevainībai un sirds šķīstībai. Tā gan būs tā slimība. Jūs, kam mēs visu uzticam, gan no viņas vairāk izdabūsit zināt nekā mēs, tādēļ izdibinājiet visu un tad sakiet mums, kas darāms. Jūs ziniet, kā mēs savu vienīgo bērnu mīlam un netaupītu nekāda upura, ja viņas laime un sirdsmiers to paģēr. — Mēs ar ilgošanos gaidīsim uz jums.»
«Pēc labākās pārliecināšanās es izpildīšu savu pienākumu,» dakteris atbildēja un tad iegāja Klotildes lasāmā istabā.
Klotilde, pilnīgi apģērbusies, stāvēja pie loga un skatījās uz meža dārzu. Viņa atgriezās uz durvju pusi tikai tad, kad dakteris viņu sveicināja, un nāca tam pretim, sniedza viņam roku un jautāja:
«Ko dara Marija un mazais Eduards?»
«Pateicos abi veseli. Bet kā jums klājās? Jūs esiet bāla un gluži piekususi. Lūgtu, apsēžaties!»
Klotilde paklausīja un tad atbildēja:
«Jā, vai ziniet, daktera kungs, īsti lāga man nav vis, bet varbūt es vakar esmu saaukstējusies — tas jau atkal pāries. Varbūt jūs man parakstīsiet kādu mikstūru pret saaukstēšanos?»
Bahs apraudzīja viņas rokas pulksteņus un atrada, ka tie gāja nevienādi un ļoti vāji. Vēl šo to jautājis, viņš sacīja:
«Es atronu, ka slimības simptomi (zīmes) vairāk aizrāda uz dvēseles dzīves līdzsvara trūkumu nekā uz miesas ciešanu. Vismazāki es atrodu saaukstēšanās vainu.»
«Es nevaru liegt — — »
«Lūgtu, neatraujaties, man jūs variet uzticēties!»
«Jā, es nevaru liegt, ka es savu sirds mieru esmu zaudējusi, ka es vairs neesmu tas jautrais un priecīgais bērns, kāds es biju vēl priekš īsa laika. Man ir bijuši daži iekšķīgi
cīniņi jāpanes, bet vai tad tas būtu tik svarīgs, ka es nu jau tiešām būtu slima?»
«Nu redziet, tas ir, kā ir. Ja es jums lai skaidri atbildu uz šo jautājumu, tad man nu gan pirms vajadzētu zināt, kādi šie cīniņi bijuši. Es dzirdu no jūsu mātes, ka jūs vakar baronu Bušmani atraidījuši?»
«Jā!»
«Vai tas jums varbūt padarīja kādus iekšķīgus cīniņus?»
«Nē — barons Bušmanis man ir tikpat vienaldzīgs kā kurš katrs svešs cilvēks.»
«To es ticu. Bet vai jums cits kāds cēlonis zināms jeb vai jūs varētu citu kādu cēloni uzdot, bez kā varbūt kļūtu aizņemts kāds sirds noslēpums, ko cits nevar zināt jeb ko jūs labprāt negribētu citam izpaust?»
Klotilde apdomājās.
«Vai tad ir vajadzīgs, tik dziļi redzēt manā sirds dzīvē, lai man varētu zāles parakstīt, kas lai strādā pret manas tā sauktās slimības simptomiem. Ja tāda bikts ko varētu līdzēt, tad jau katoļu priesteri būtu tie labākie dakteri!»
Dakteris Bahs atzina, ka Klotilde savu noslēpumu viņam negribēja uzticēt, un tādēļ viņai vairāk nemācās virsū. Viņš gāja tiešām uz savu mērķi.
«Manā nodomā, cienītā jaunkundze, tas nebūt nebija, jūs bez vajadzības apgrūtināt. Bet jūs esiet slima, mans uzdevums ir jums līdzēt, tādēļ man taču vajadzēja pārliecināties, kāds cēlonis šai nenoliedzamai slimībai.»
«Nu tad pieņemiet, ka šis cēlonis ir meklējams manos sirds cīniņos, ko es nevienam negribu izsacīt, jo līdzēt man taču tā kā tā neviens nevar.»
«Es negribu pieņemt, ka šie cīniņi zīmējas uz reliģijas jautājumiem?»
«To pieņemdami, jūs būtu uz neīsta ceļa.»
«Tad man pietiek ar to, ko es zinu. Es domāju, jums darīs ļoti labi dzīves vietas pārmainīšana, p. p., kad jūs ceļotu uz Itāliju vai Šveici.»
Klotilde satrūkās.
«Vai tam vajaga būt, vai man tiešam jāšķiras no dārgās dzimtenes, no visām mīļām vietiņām, no — — — »
Viņa tālāk nevarēja runāt, viņas balss aizrāvās, viņa raudāja.
«Es zinu, cik grūti jums nākas no visiem šiem dārgumiem šķirties, mīļā jaunkundze, bet šinī šķiršanā vien es ieraugu līdzekli un ceļu, ka jūs atkal atdabūtu iekšķīgo
līdzsvaru, sirds mieru!» dakteris lēna, līdzcietīgā balsi atbildēja, Klotildes bālo rociņu lēni spiezdams.
Viņa raudāja — raudāja karstas asaras.
«Kad tas citādi nevar būt, tad es padodos jūsu spriedumam un savu mīļo vecāku gribai — es iešu!» Klotilde pēc brīža atbildēja. «Kad mums jāizbrauc?»
«Cik ?ātri iespējams — rītu, parītu!»
«Jūs esiet nežēlīgs, daktera kungs, tik ātri — tik ātri un — — un uz visu mūžu!» viņa lēnām, it kā pie sevis gaudoja.
«Neraudiet, mīļa Klotilde, jūs jau atkal pārbrauksit — būsit atkal laimīga — Dieva rokā stāv viss!»
«Laimīga — es esmu atsacījusies no visas laimes — no visas!»
«Apmierinājaties!»
«Es būšu mierīga un panesīšu ar pacietību, ko liktens man uzlicis.»
«Un ar cerību!»
«Nē, daktera kungs, man vairs nav ko cerēt! Es padodos Dieva gribai, bet laime man šinī pasaulē vairs nezied!»
Pēc brītiņa viņa jautāja:
«Es tak varu līdz ņemt lietas, kas man mīļas?»
«Visu, kas jums atgādina uz jūsu sirds cīniņiem, jūs nevariet līdz ņemt!»
«Cik nežēlīgi — arī to ne! Kādēļ tu mani esi atstājis, mīļais Dievs!» — — — — — —
Pie Klotildes vecākiem iegājis, dakteris Bahs izskaidroja, ka Klotilde tiešām slima un ka šī slimība dibinājās uz gara jeb dvēseles cīniņiem.
Viņam neesot bijis iespējams no Klotildes izzināt, kas tas īsti par cēloni ir, bet caur sarunu ar viņu viņš pārliecinājies, ka tikai dzīves vietas un klimata pārmainīšana atļauj cerību uz pilnīgu atveseļošanos. Šeitan tā neesot cerējama.
Viņš liekot priekšā, lai barona kunga famīlija ceļojot uz Itāliju un, cik ātri vien iespējams, varbūt jau pēc pāris dienām, lai viņa vēl vairāk neiesakņojas. — Svešatnē, tālu nost no šejienes iespaidiem, Klotilde varbūt jo vairāk atklāšot savu sirdi, un tad būšot iespējams gādāt, ka viņa pilnīgi izveseļojas un tiek atdota atpakaļ sadzīves jautrumam un priekam.
Klotildes vecāki, allaž vēl ticēdami, ka vakarējs «kurvis» pie visa vainīgs, šim padomam pilnīgi piekrita, un,
dzirdējuši, ka arī viņu meita tam nepretojas, viņi nosprieda jau parītu aizbraukt. Tādēļ jau tūlīt šinī pēcpusdienā aizsūtīja ziņu baronam Drahenklau, lai tas atbrauc, jo viņam bij rokā vecā lielkunga vēl neatsauktā ģenerālpilnvara, kuru viņš nu it labi varēs izlietot.
Barons Drahenklau arī jau tanī pašā vakarā atbrauca un, jebšu no sirds nožēlodams, ka Klotildes saslimšana devusi iemeslu uz aizceļošanu, viņš ar mīļu prātu uzņēmās izpildīt sava mīļākā drauga vēlēšanos un priecājās no sirds, ka Felzenbergs, tik mācīts un saprātīgs vīrs, viņam būs par palīdzētāju un amata draugu. Abi vecie baroni norunāja, ka Felzenbergs ieceļams par pilnvari vārda tuvākā jeb sīkākā ziņā un ka viņam tikai jo svarīgās ārīgās darīšanās jāsaņem vajadzīgā instrukcija no ģenerālpilnvaras. Tādēļ viņam uzticama muižas policija un valde, meža un visas muižas rēķinumu un grāmatu pārtulkošana, ļaužu un amata vīru pieņemšana un atlaišana, ar vārdu sakot: viņš iestājas kunga vietā un visiem viņam ir jāklausa, it kā pašam muižas īpašniekam. — Fihtenbergs, Potivariene un Lācis, ne mazāk Anna Volgeruh uz savu vīzi gan mēģināja pierādīt, ka Upleja caur to apkritīšot jeb nogrimšot, bet barons īsi viņiem pavēlēja Felzenberģi uzlūkot par savu priekšnieku un kunga vietnieku.
Visa muiža atkal bij iztrūkusies, bet arī priecīgi pārsteigta šo notikumu un nosacījumu dēļ, un kā īsi priekš jaunā muižkunga atnākšanas, tā arī tagad atkal bija konferences, iešana un skriešana, runāšana un čukstēšana pret un par Felzenberģi bez gala, jebšu viss tas it nekā nevarēja pārgrozīt no tam, kas no vecā lielkunga visgalīgi bija nosacīts.
Tātad Felzenberģim bija pilnas rokas darba ar rēķinumu un inventāra saņemšanu, jo līdz šim viņš visu tikai bija apskatījies, gribēdams jo tuvāki iepazīties ar visām Uplejas būšanām. Šinīs pāris dienās viņš nebūt nerādījās kunga famīlijā, viņš aizbildinājās ar steidzamiem darbiem un lūdza, lai viņam ēdienu nes augšām, kas arī notika.
Tā steidzot un čumot, bija atnākusi tā diena, kas bija nolikta aizceļošanai. Tikai īsi priekš aizbraukšanas pa stafeti bija jāpiesūta caur telegrāfu paģērētā ārzemes pase no gubernatora — tagad viss bija gatavs, un abi kučieri jau sāka savus zirgus iejūgt. Bija norunāts, ka Felzenbergs kopā ar veco baronu Drahenklau ceļotājus pavadīs līdz muižas robežām. Dārznieks Puķe bija izmeklējis
skaistākās rozes un citus ziedus, ko kungiem, īpaši Klotildei, līdz dot. — Liels pulks ļaužu, jebšu darba diena bija, sanāca no mīļotiem kungiem atvadīties. Potivariene gaudoja un ar priekšautu slaucīja savas sarkani saraudātās acis. — Volgeruha nodarbojās iekšā, lielmāti un Klotildi ar šādām tādām muļķībām nomocot. Ošu Juris strādāja naigi, un pavārs Pētersile bija apgādājis teicamu ceļa elpu.
Kariete un pusrati piebrauca — viss bija gatavs. Nama durvis atdarījās, un uz lievenēm pirms iznāca barons Kronšilds, lepni un pilns godības un nopietnības, kā jau allaž. Pēc viņa iznāca Klotilde, bāla un ar nopietnu seju kā jaunava, kas notiesāta uz nāvi. Viņa bija mierīga un sveicināja visapkārt. Sāpīgs smaids parādījās uz viņas mīļās sejas. Pēc viņas iznāca lielmāte, laipna un mīlīga, jebšu šodien ļoti noskumusi.
Barons sapulcējušos īsiem vārdiem uzrunāja, lika tiem pie sirds, lai paliek uzticīgi un paklausīgi, kā allaž. Godbijīgi visi noņēma cepures un bučoja viņa rokas un svārkus. Daži raudāja.
Kad Klotilde pa trepēm nonāca zemē, tad sievas, meitas un bērni viņu apkaisīja ar puķu ziediem, bučoja viņai rokas un drēbes un slaucīja asaras. Klotilde neraudāja. Viņa skatījās nopietnām acīm uz visu, kas notika, it kā viņa to nebūt nesaprastu.
Viņa vairs nevarēja raudāt.
«Ar Dievu!» viņa lēnā balsī sacīja, un «Ar Dievu!» atskanēja sāpīgi viņas sirdī. Pie viņas nedrošiem soļiem varēja nomanīt, ka viņai trūkst pabalsta Felzenbergs piesteidzās klāt un aizveda viņu pie ratiem, un līdzēja viņai iekāpt.
«Paldies, Eduard — ar Dievu! Cik labs un mīļš tu esi — ar Dievu!» viņa, tikko dzirdot, vairāk čukstēja nekā runāja.
Eduards atgriezās un — raudāja; viņam nāvīgi dūrās sirdī Klotildes neizsakāmās mokas un mierīgā padošanās liktenim.
Kad arī lielmāte bija atvadījusies no visiem, tad Rumbenieks uzklačoja un sāka braukt. Viņš veda abas dāmas karietē, jaunais kučieris savos pusratos baronus un Felzenberģi.
Pie robežām pagasta ļaudis bija sapulcējušies, citi jāšus, citi kājup. Ziņa, ka kungi aizbrauks, vēja spārniem
bija izplatījusies. — Pagasta amata vīri, savas amata zīmes pie krūts piesprauduši, bija nostājušies pēc kārtas. Viņi saviem mīļiem kungiem vēlēja laimīgu ceļošanu. Pētersona teicamais dziesmu koris arī bija atnācis. Pētersons valkāja kunga dāvināto pulksteņu, un jaunavas bija balti ģērbušās. Ko tur šķiroties dziedāja, tas bija tik sēri, tik sēri! Felzenbergs atvadījās no lielkunga, kas pa tam ar saviem uzticīgiem ļaudīm sarunājās; tad viņš piegāja pie karietes. Lielmāte runāja ar daiļām jaunavām, kas raudāja un pasniedza viņai puķes. Eduards bija piegājis tanī pusē, kur Klotilde sēdēja. Viņa jau bija gaidījusi uz viņu.
«Nu mums jāšķiras, Eduard,» viņa sēri čukstēja, «es domāju — uz visu mūžu! Tagad vēl runāsim kādu vārdiņu, — beidzamo reizi. Es tevi mīlu un mīlēšu uz visu mūžu, Eduard. Tikai tu dzīvo un dzīvosi manā sirdī. Es zinu, mēs paliksim šķirti — liktens mūs šķir. Bet es tevi mīlēšu — līdz kapam! Un citu vīru es nemīlēšu un, ko es nemīlu, to es neprecēšu. Esi laimīgs! Mīli tu citu, ja tu vari — neievēro manis mēs jau tā kā tā nevaram, nedrīkstam savienoties. Bet sirdī es tev palikšu uzticīga. — Še, ņem šo rozi, Eduard, kā beidzamo piemiņu. Un nu ar Dievu — ar Dievu! Skūpsti manu roku — sirdī es skūpstu tevi! Ar Dievu, Eduard, ar Dievu!»
Tikai Eduardam šie lēnā, rāmā balsī runātie vārdi bija dzirdami, un tikai Eduards caur tiem dziļi bija aizgrābts un satricināts. Viņš skūpstīja Klotildes mīļo, bālo roku, un uz tās palika asaru piles, ko Klotilde noskūpstīja. Tad viņa, piekususi un, it kā nāves biķeri iztukšojusi, atlaidās atpakaļ uz karietes ķiseniem. — — —
Vēl no lielmātes atvadījies, Eduards aizgāja atkal uz Klotildes pusi, no kuras arī vecais barons iekāpa karietē.
Nu brauca projām. Vēl reizi Klotilde skatījās ārā pa karietes logu, sacīja uz Eduardu «Ar Dievu ar Dievu!» un tad vicināja savu kabatas lakatu. Tas nokrita zemē — Eduards to uzņēma un skūpstīja — skūpstīja un noslaucīja savas asaras, kamēr Drahenklau izrunājās ar pagasta ļaudīm.
Likteņa konsekvences jeb darbošanās augļi bija darījuši savu pienākumu, sadzīves aizspriedumi bija nāvīgi ievainojuši divi skaistas, tīras sirdis, bija nomaitājuši divu dzīvību jaukākos ziedus!
«Tas ir cilvēku liktens, — tas ir likums, kas it visur
valda — it visur!» Eduards, vēl ilgi skatīdamies uz aizbraucējiem, filozofēja un tad pie sevis sacīja:
«Ar Dievu, mīļākā, skaistākā un labākā — ar Dievu — uz visu mūžu!»
Kad Graupmaņa kungs bija sacījis, ka līdz ar Felzenberģi pār Upleju esot nācis citāds gars, tad viņam bija pilna taisnība, jebšu gan šis gars nebija vis ļauns, bet labs.
Felzenbergs savu vērību vispirms grieza uz ļaužu gara dzīvi un iznīcināja dažu nederīgu jeb skādīgu veclaiku ieradumu un gara mērdēšanas līdzekli. Pēc kādām nedēļām, svētdienas rītā, viņš sapulcēja kungu nama lielajā zālē it visus muižas iedzīvotājus un tos uzrunāja tā:
«Mani draugi un līdzstrādnieki! Jums ir zināms, ka mūsu lielskungs mani iecēlis savā vietā, līdz viņš pārnāks, un ka ģenerālpilnvaris ir teicamais barons Drahenklau, pie kura katrs var žēloties, kas domā, ka es viņam netaisnību jeb pāri darot. Pa tam es savu pilnvaru izlietošu, ka es priekš Dieva un sava kunga varu pastāvēt un atbildēt. Vispirms es prasu, ka mani nosacījumi no it visiem bez pretrunas un kavēšanās tiek izpildīti, jo tikai tā būs iespējams it visur kārtību uzturēt. Es ticu un ceru, ka jūs savam kungam, kas jums tik daudz laba darījis, allaž būsit un paliksit uzticīgi un paklausīgi, — ievērosit viņa labumu, novērsīsit viņa skādi. Tas ir jūsu pienākums, to no jums var prasīt. Bet cilvēkam nebūs vien darīt, ko no viņa var prasīt, viņam būs vairāk darīt, to māca mūsu dārgā ticība, to prasa īsta Dieva bijāšana un cilvēku mīlestība, un es vēlētos no sirds, ka tās jaukās un dārgās saites, kas šejienes sadzīvē jau no gadu simteņiem ir vītas starp dzimtkungu un ļaudīm, nekļūtu vis atraisītas, saraustītas, bet paliktu allaž jo stiprākas, jo spēcīgākas. — No savas puses es gādāšu, ka jums tas nenāk grūti.
1) Neviens nedrīkst pa svētdienām staigāt pa krogiem un tur plītēt un piedalīties pie nekārtīgas dancošanas un citiem kārtīga cilvēka necienīgiem priekiem. Krodzinieki no manim ir jau saņēmuši stingru pavēli, ka viņi nekādas tādas dzīras bez manas atļaušanas nedrīkst izrīkot, un pagasta valdi es esmu uzaicinājis savā apgabalā lūkot, ka
šis nosacījums stingri tiek ievērots. Ar to nav sacīts, ka es sabiedrīgai dzīvei būtu pretim. Nemaz nē; bet šinī ziņā jāievēro tiklības likumi un īstas attīstības pamati. Kādēļ tad taisni krogos sanākt? Kādēļ ne citur? Tas ir vecs un ļauns ieradums, kas jāiznīcina. Krodzinieki izrīko tādas sanākšanas, lai tie vairāk naudas ieņemtu; tādēļ viņi nav sodāmi, jo katrs iziet uz peļņu. Bet arī tiem citiem jāievēro savs labums, nav jādara sev par skādi, lai cits dzītu savu peļņu. Bet skāde notiek liela, kad velti savu naudu tērē un pie tam vēl kalpo netiklībai. — Satikties un priecāties var arī mājās, bez liekām izdošanām, bez klajām nekārtībām, kā tas krogos notiek. Tik ka viss jāiegroza lietderīgi un ar laiku to panāks, kad tikai krogu dzīvi atstās.
2) Divkārtīgā pātaru skaitīšana svētdienās ir izrādījusies par Dieva vārdu necienīgu valkāšanu, tādēļ turpmāk tikai vienu reizi turēsim nama Dieva kalpošanu. Kas vairāk vēlas, var iet baznīcā. Svētdienas rītos, pulksten 8, nevis septiņos visiem jāsanāk pie Dieva kalpošanas, pie kuras es katru reizi spēlēšu ērģelītes jeb harmoniumu, kas tagad kādā kaktā velti stāv. Ar paceltu sirdi un prātu katram būs atnākt uz nama Dieva kalpošanu un tā to pabeigt. Tikai tad tā atnesīs labus augļus, šķīstīs sirdi un vedīs Dievam allaž jo tuvāki.
3) Pēc brokasta, tas ir, svētdienās, var iet baznīcā vai savus draugus apmeklēt. Ja kāds priekš vakariņām nevar būt mājās, tam iepriekš jāizprasās. Kas neiet baznīcā vai citur, tas jaunā ērberģa lielākā istabā atradīs derīgas grāmatas un ne vien «Latviešu Avīzes», kā līdz šim, bet arī «Baltijas Vēstnesi» un «Mājas Viesi». Kārtību lasīšanas istabā uzlūkos vagaris Bērziņš pēc īpašiem nosacījumiem. Tur nedrīkst troksni darīt, dzert u. t. pr.
4) Svētdienas pēcpusdienā nav aizliegts padancot, manis dēļ, arī «ripas kaut» un citādi godam papriecāties, bet es saku godam. Uz to es likšu to vislielāko svaru. Meža dārzs ir katram vaļā, tak es ceru, ka jūs mums līdzēsiet aizsargāt kociņus, puķes, putnu ligzdas utt. Sevišķi es vēlētos, ka jūs pēc pusdienas sāktu vingrot un atmestu riebīgo cīkstēšanos un neprātīgo akmeņu celšanu. Vingrošanu es pats vadīšu.
5) Kas grib aplūkot mūsu mīļo kungu istabas, bilžu galeriju, bibliotēkas istabu u.c., — tas to var darīt, bet jāpieteicas pie Ošu Jura, kas visu izrādīs un izstāstīs. Tāpat nav aizliegts augļu dārzā iet, bet jāpieteicas pie
mūsu dārznieka Puķes kunga un jāsargājas cieti jeb ko aiztikt.
6) Kas svētdienās grib piebiedroties man, kad es eimu pa laukiem un druvām, tas to var darīt, ar mīļu prātu es izstāstīšu un izskaidrošu dabas noslēpumus un mīļā Dieva lielos un gudros darbus. Viņa jaukā pasaulē var ļoti daudz mācīties un, viņa radības pēdām pakaļ ejot, tuvoties Viņam pašam.
7) Viss tas zīmējas arī uz meitām, kuras līdz šim, kā man liekas, dārgo laiku ir pavadījušas ar niekiem un nepatīkamu greznošanos.
8) Stingri ir aizliegts pa naktīm apkārt vazāties un meitām gulēt uz laidara vai citur ārpus istabas. Kas šo nosacījumu pārkāps, to bez žēlastības atraidīšu no dienesta.
9) Nebūs algu izdot par niekiem, — par jaunmodes drēbēm. Ģērbjaties glīti un patīkami, bet nedariet citiem visu pakaļ, it kā jūs būtu mērkaķi.
10) Dzērāju un trumpotāju uz naudu Uplejas muižā nedrīkst būt. Godīga kāršu paspēlēšana nav liegta, taču to vajadzētu tik reti, cik vien iespējams, lietot — mums ir daudz, daudz labāku darbu un laika kavēkļu.
11) Šad un tad es izrīkošu godīgas viesības un uzlūgšu tad Pētersona kori; bet jums to pirms būs izpelnīties caur tikumīgu, krietnu dzīvi.
12) Turpmāk es mēģināšu dibināt svētdienas skolu, un vadīsim to abi ar mūsu teicamo pagasta skolotāju. Tagad, vasarā, tas nebūs iespējams. Ļoti priecātos, ka jūs vairāk spētu kopt tautas dziesmas. Jūsu starpā ir daži krietni dziedātāji, tie lai ir par vadoņiem.
13) Katrs, kam kas uz sirdi, kas grūtībās un bēdās, mani allaž atradīs gatavu viņam nākt palīgā ar padomu un darbiem, cik tas vien iespējams.
Un nu, mani mīļie, mēs esam izrunājušies. Jūs nu ziniet, ko es gribu, kas jums jādara. Viss tas nāks jums pašiem par labu. Lai Dievs mums visiem palīdz!»
Bezgalīgs «Lai dzīvo augsti jaunais muižkungs!» un «Hurā!» atskanēja zālē.
«Mēs visu to darīsim — mēs paklausīsim visās vietās,» runāja tad vecākais puisis, un:
«Jā — mēs tā darīsim!» apsolījās citi.
Meitas nostājās ap Felzenberģi un gribēja viņam bučot rokas, bet Felzenbergs to neļāva. Viņas tad sirsnīgi pateicās.
Kāds vecītis sirmiem matiem apkampa Felzenberģi un sacīja:
«Nu ir viss labi! To gan nevarēja ne sapņot, ka mums reiz atnāks tādi laiki. Lai mīļais Dievs uztura mūsu kungus un mūsu jauno muižkungu!»
«Kas še notiek? Ko jūs šeit gribat? Buntavnieki! Ārā no tā kunga nama, ārā!» Potivariene, kas nupat kā ieskrēja, pūzdama, elsdama, kvieca pilnā kaklā. Ļaudis bija ienākuši zālē no dārza puses, un ļoti dievbijīgā saimniece, kukņā būdama, nu tik bija dabūjusi zināt, ka zāle pilna ar muižas ļaudīm.
«Na, marš, ko jūs še vēl gaidāt, buntavnieki jūs, ar visu savu Pelzenberķīti! Kas jums še vēlēja ienākt, ārā!»
Ļaudis stāvēja klusu, ne vārda nesacīdami. Meitas bailīgi slēpās aiz vīriešiem. Felzenbergs stāvēja, rokas uz krūtīm salicis, ne vārda nesacīdams. Kad Potivariene bija izbļaustījusies, tad vinš rāmi, bet stingri sacīja:
«Es visus šos te esmu sapulcējis, un jūs tūdaļ nobeigsiet savas trakās lamāšanās, jeb — es jūs izraidīšu!»
«Tāds pasaules gājējs tāds puika mani izraidīs, mani!» viņa iebļāvās.
«Tagad es jūs izraidu. Uz pēdām eitat arā no zāles!»
Potivariene palika zila aiz dusmām. Viņa piegāja Felzenberģim klāt un, ar dūri tam rādīdama, bļāva:
«Tu pulksteņu postītājs un putniņu slepkava, un cilvēku izēdējs — tu man liksi iziet?»
Visa sapulce palika nemierīga — puiši jau spiedās starp Felzenberģi un Potivarieni.
Felzenbergs pavēlēja, lai visi atkāpjas un paliek mierīgi, un tad uz pāris puišiem sacīja:
«Paņemiet šo trako bābu un izvediet viņu ārā!»
Aicinātie bez kavēšanās paņēma Potivarieni katrs pie vienas rokas un to izveda ļaužu ēdamā istabā, jebšu tā lamājās, dauzījās un koda ar zobiem it kā ārprātā.
Bet Felzenbergs ļoti maldījās, cerēdams, ka ar to pietiks: Potivariene, tikko vaļām tapusi, ieskrēja atkal zālē un, gluži kā bez jēgas bļaudama un kaukdama, savu lielo atslēgu bunti nosvieda Felzenberģim pie kājām un kliedza pilnā kaklā:
«Še, pagāns, ņem un rij! Lai nāk, kas grib, par Uplejas saimnieci — es te vairs nepalieku, kur buntavnieki un razbainieki sanākuši.»
«Tā ir ļoti grūta apvainošana un goda aizņemšana, ko attaisnot jums gan nāksies grūti. Paņemiet savas atslēgas
un eitat ārā, citādi es jūs atkal likšu izvest!» Felzenbergs rāmā, bet nopietnā balsī sacīja.
«Saviem buntavniekiem tu vari pavēlēt, ne man, tu bauru lupata — atdod manu algu, ne minūtes es te vairs nepalieku man ir diezgan,» viņa atbildēja un tad izskrēja.
«To es arī domāju, ka viņai jau ir diezgan, ja viņa visu savu laupījumu var līdza ņemt,» Rumbenieks piezīmēja.
«Kas par laupījumu?» Felzenbergs jautāja, atslēgu bunti uzņemdams.
«Potivariene priekš septiņiem gadiem atnāca ar to, kas viņai bija mugurā, — tagad viņai divi skapji, liels šķirsts, liela kumode — visi pilni ar mantu. Ar savu algu viņa tik daudz nevarēja pildīt, un godīgs cilvēks neliks taisīt skapi ar slepenām šūplādēm,» Rumbenieks mierīgi atbildēja.
«Tā ir grūta apvainošana!» Felzenbergs piezīmēja.
«Ļaudis runā gan dažādi,» atskanēja kāda balss iz sapulces.
«Es arī esmu dzirdējis trakas lietas runājam,» Bērziņš sacīja.
«Es domāju, ka es vēl nekad neesmu pa vējam runājis,» Rumbenieks atsaucās. «Reiz tak vajadzētu zināt, kur Uplejā tas zagļu pagrabs ir, jau tanīs septiņos gados te ir vairāk zagts nekā priekš tam septiņdesmit gados. Un, kad nu Potivariene aiziet projām bez izkratīšanas, tad tā neslava paliks uz mums. Un meitas jau arī nav visas stulbas, kas nemanot redzējušas, ko šī tur ieliek.»
«Vai vēl kāds zin, ka tādas runas iet par saimnieci?» Felzenbergs jautāja.
«Tā jau sen runā, bet neviens nav drīkstējis uzdot, jo visiem bija bail no saimnieces, skrīvera un Freimaņa,» atkal kāda balss ir sapulces bija dzirdama.
«Tā. Tad es vēl šodien pārliecināšos, kas te taisnība. Saimniece ir atdevusi savu vietu — es viņu jau arī tā kā tā būtu atcēlis no tās, jo tāds traks cilvēks tādā vietā ilgāki nevar palikt. Zūze — nāciet šurp!»
Zūze atnāca, gandrīz trīcēdama un drebēdama. Viņai bija ļoti bail no Potivarienes.
«Kur jūs līdz šim esiet bijusi?» Felzenbergs jautāja.
«Es — es — vecai jumpravai uzliku liekās bizes.»
Vispārīgi smiekli. Arī Felzenbergs pasmējās. «Nē, nē, mīļā Zūze — es gribēju zināt, kur un par ko jūs dienējāt, iekams jūs šeit atnācāt?»
«Es biju Jaunā muižā par pavāra meitu.»
«Cik ilgi?»
«Kādus divi gadus, bet tas pavārs bija tāds ērmīgs un nelika mani mierā — — »
Atkal smiekli.
«Labi, Zūze! Es jūs tagad ieceļu par Uplejas saimnieci pēc stundas jums būs visas atslēgas rokā. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīts jaunskungs, kā ta nu nedzirdēs, bet man bail —»
«Man atkal nav bail, tādēļ tas paliks tā, ka esmu sacījis.»
«Bet kad tik es varētu izpildīt.»
«Pavārs jums palīdzēs. Šī lieta tagad beigta,» Felzenbergs nosacīja.
Tanī pašā bridī iešāvās zālē Fihtenbergs, ko Potivariene bija aicinājusī palīgā «pret buntavniekiem un tā kunga nama apgānītājiem».
«Iekš tā vārda tā likuma,» viņš teica, «es jums visiem pavēlu tūdaļ iziet un katram iet uz savām mājām. Tā ir kriminālnoziedzīga buntavniecība, kas še top uzvesta iekš paša žēlīga lielkunga svētītām rūmēm, un man kā muižas policejas īpašniekam un pagasta aizstāvim, un tamlīdz likuma sargam jāstājas ar visiem spēkiem pretī tādiem sabuntēšanās darbiem un jādara tie zināmi augstai valdīšanai, lai tā man sūta palīgu šurp. Vēl vienreiz es jums pavēlu, eitat visi projām!»
Visi smējās kā kutināti, caur ko Fihtenbergs vēl vairāk iekarsās.
«Tā, tad jūs neklausīsiet?» viņš iekliedzās. «Vagariņ,» viņš uzbļāva Lācim, kas nupat ienāca, «vagariņ, iekš tā likuma vārda un uz muižas policejas pavēli es jums pavēlu šos buntavniekus saņemt cieti un papriekšu tos redelsfīrerus un spicfīrerus, papriekšu to vīru, kas sevi saucas par Uplejas muižkungu, bet ir tikai buntavnieku vadonis. Na, vagariņ, eitat!»
Lācis apdomājās.
«Neklausi uz tādu dumpinieku — ķer viņu rokā, ved viņu ārā, tos citus mēs savaldīsim!» Fihtenbergs bļāva.
Lācis, līdz šim paradis spēcīgā skrīvera kunga pavēlēm akli paklausīt, gāja uz Felzenberģa pusi. Likās, ka viņš tam tiešām ķersies klāt. Ošu Juris, to pamanīdams, stājās viņam ceļā, izskaidrodams, kādu noziedzību pret savu kungu un muižas policejas īpašnieku viņš nupat grib padarīt. Bet Fihtenbergs, negribēdams kaunā palikt un līdz
ārprātībai sakarsies, bļāva un kliedza, lai Lācis izpildot viņa pavēli — citādi viņam iešot slikti. Uz tādu vīzi iedraudēts un tā kā tā uz Felzenberģi laba prāta neturēdams, Lācis Juri gribēja atstumt pie malas, kad arī Bērziņš pienāca un viņu pie rokas satvēra. Nu arī Lācis iekarsējās un, rupji uzsaukdams: «Va tu man ķersies klāt?», deva Bērziņam pa krūtīm tā, ka tas — tādu sitienu nesagaidījis — nokrita augšpēdu pie zemes.
«Ar kādu tiesību jūs to darāt?» Felzenbergs jautāja.
«Ar buntavniekiem man nav nekas jārunā — nākat ārā ar labu!» Lācis atteica.
Felzenbergs, gribēdams tālākās nekārtībās novērst, uzdeva diviem puišiem, lai tie Lāci izved no zāles.
Bet Lācis, ko Fihtenbergs vēl allaž musināja, pirmām puisim, kas tam ķērās klāt, tik stipri sita pa ģīmi, ka tam pa degunu asinis sāka tecēt.
Tagad Felzenbergs turēja to brīdi klāt esam, kur viņam stiprāki līdzekļi jāizlieto. «Četri puiši — jūs tur, paņemiet vagari un ieliekat viņu cietumā!» viņš pavēlēja.
Ātrāki, nekā Lācis cerēja, tas notika.
Fihtenbergs, to redzēdams, bija ļoti sabijies un slepeni skatījās uz durvīm, bet tur bija daudz ļaužu priekšā. Acumirklī viņš nezināja, ko darīt, bet, allaž vēl palaizdamies uz savu līdz šim baudīto varu, viņš uzsāka no jauna:
«Visus šos varas darbus es ziņošu pilstiesai un lielkungam — es jums visiem rādīšu, ka likumīga vara vēl ir manās rokās — — »
Felzenbergs vairs nevarēja paciest tādas ķēmošanās. Jocīgajam vīrelim tuvāki piegājis, viņš sacīja: «Es jums pavēlu no šejienes uz pēdām aiziet!»
«Ko? Jūs man, jūs?»
«Bērziņ un Jāni, paradiet šim «likumīgam» ērmam durvis!»
Kad tie gribēja šo pavēli izpildīt, tad Fihtenbergs kā kaķis izlēca pa zāles vaļējo logu, sapulcei par lieliem smiekliem.
Un, it kā trakums un aplamība vēl nebūtu diezgan ākstījušies, beidzot arī vecā Volgeruha ienāca un sāka žabelēt kā ārprātā. Jebšu klātesošie caur iepriekšējiem notikumiem bija ļoti nopietni palikuši, tad viņi šo jocīgo pļāpāšanu taču nevarēja panest bez gardiem smiekliem, uz ko Annā Volgeruh izgāja no zāles, cieti nosolīdamās,
ka viņa par «tade vare darbe šī paše stunde šreibēs grāmate tam vece lielkunge».
Pa tam puiši, kas Lāci bija aizveduši, ziņoja, ka tie to ielikuši cietumā. Šinī brīdī atskrēja Birkhāns un, Felzenberģi nesveicinājis, gāzās virsū Rumbeniekam un pūzdams elsdams sacīja:
«Uz to likumu guļu skrīvera kungs jums liek iejūgt jaunajos jaktsratos — viņam tūlīt jāizbrauc, bet ātri, ātri!»
«Kas tas par radījumu?» Felzenbergs jautāja.
«Tas ir skrīvera palīgs Birkhāns, citreiz Teteris,» Puķe piezīmēja.
«Ā, ko viņš grib?»
«Viņš runā no likumu guļas, pēc kuras man esot ātri, ātri jāiejūdz jaktsratos, skrīvera kungs gribot izbraukt,» Rumbenieks ziņoja.
«Bez manas atvēles neviena zirga, nevienu ratu nedrīkst kustināt!»
Birkhāns iesaucās:
«Es protestierēju in optima forma et cetera continenti defunctus pret tādu oponierēšanu un —»
Felzenbergs sāka gardi smieties, un visi smējās līdz. «Nu jūs, kā man liekas, savu uzdevumu esat izpildījuši, un man būs mīļi, ka jūs nu aiziesiet,» Felzenbergs piezīmēja.
«Tas, pēc manam domam, ir izsviešana no lokāla ar injuriārum realisimo punktum un — — »
Viņš nedabūja nobeigt savus nepareizi sakravātos un izrunātos latīņu vokabeļus, jo Felzenbergs pavēlēja: «Vai nevar kāds šai sagrozītai galvai durvis parādīt?»
Rumbenieks, kas Teterim bija jo tuvāki, to paņēma pie rokas un, viņu ārā vezdams, sacīja:
«Nāc, dēls, laukā tev būs jo vieglāki atrast to punktumu, kur tava ģeķība mīt.»
«Tā. Es domāju, nu mēs būsim galā ar visiem. Jūs nu visi variet iet, tik kā Bērziņš, Puķes kungs, Rumbenieks un divi stipri puiši mani varēs pavadīt,» Felzenbergs sacīja.
Sapulce tad izšķīrās, un Felzenbergs ar saviem pieciem pavadoņiem gāja uz Potivarienes istabu, kur tā nobrēkusies patlaban lasīja: «Kad tie ienaidnieki uzmācas tiem Dieva bērniem.» Felzenbergs piesita pie durvīm un uzaicināja Potivarieni, lai tā viņam atļaujot ieiet.
«Atkāpies nost no manim,» viņa atbildēja, domādama,
ka Felzenbergs nāk viņu nolūgt, un, lai tas vēl jo ilgāki aiz durvīm lūgtos, tad viņa tās no iekšpuses aizslēdza.
«Es jums pavēlu, tūdaļ atdarīt!»
«Ak, Kungs, savaldi tos bezdievīgos un sūti savus zibiņus uz Tavu kalpu ienaidnieku galvām!» Potivariene pirms lūdza un tad atbildēja:
«Gan es sūdzēšu lielmātei, ka jaunais muižkungs dienas laikā man grib uzbrukt, kā tur tanī stāstā tie viltīgie vecākie tai nevainīgai Zuzanai.»
Felzenberģim bija jāsmejas, un tie citi smējās arī.
«Puiši, ielaužat šīs durvis!»
Abi plecīgie puiši atspiedās pret durvīm ar saviem kamiešiem, un īsā brīdī tās locījās un atslēgas bulta izsprāga ārā no cemmes. Potivariene sāka vaimanāt un bļaut, ka slepkavas un razbainieki esot ielauzušies, un uz viņas kliegšanu saskrēja liels pulks meitu un citu, kurus Felzenbergs aizraidīja projām. Tad viņš iegāja atdarītā istabā, bet Potivariene bļaudama un kaukdama, gāzās viņam virsū un patlaban gribēja izlietot grāmatu par sitamo ieroci, kad uz Felzenberģa pavēli abi puiši viņu cieti noturēja.
«Jūs savu vietu esat atdevusi, tādēļ es nu gribētu saņemt visu, kas jums no lielmātes uzticēts,» Felzenbergs mierīgā balsī sacīja.
«Ak, Kungs, vai Tu neredzi, kas Tavai uzticīgai kalponei notiek? Atpestī viņu no tām rokām to pasaules bērnu,» Potivariene atbildēja un gribēja nomesties ceļos, bet viņas vaktnieki to neatļāva.
«Tādu Dieva vārda nicināšanu un pulgošanu es vēl neesmu piedzīvojis!» Felzenbergs ar īgnumu sacīja. «Atdodiet man savu inventāru!»
«Nolādēts ir tas, kas nievā un vajā tā Kunga kalpus!»
Felzenbergs palika nepacietīgs.
«Bez tām atslēgām, ko viņa zālē nometa, viņai vēl ir citas no vīna pagraba, rokas kambara un citas,» Rumbenieks piezīmēja.
«Atsauciet Zūzi!»
Zūze atnāca.
«Izņemiet citreizējai saimniecei visas atslēgas no viņas kabatas!»
«Man bail — es nedrīkstu!»
«Tu sasodītā, ko tu te gribi? Paga, es tev radīšu!» Potivariene iekliedzās.
«Jūs paklausīsiet, ko es jums pavēlu, Zūze!» Felzenbergs piezīmēja.
Dārznieks viņai izskaidroja, ka kunga pilnvarim jāpaklausa tāpat kā pašam kungam, un tad Zūze, jebšu gan ļoti nobijusies, piegāja un abas kabatas iztukšoja. Felzehbergs saņēma arī šīs atslēgas.
«Vai jums vēl kas no muižas mantas?» viņš prasīja vēl allaž lādēdamai Potivarienei, kura nekā neatbildēja.
«Viņas kumodē ir vēl daudz lietu,» Ošu Juris izskaidroja.
«Tā. Tad, lūgtu, uzslēdzat savu kumodi,» Felzenbergs sacīja, bet Potivariene nelikās ne dzirdot.
«Bērziņ, atsauciet kalēju ar atslēgu dzelzi!» Felzenbergs tad pavēlēja.
Pēc kādām minūtēm kalējs bija klāt un uz Felzenberģa pavēli atslēdza Potivarienes abas kumodes, vienu kasti un divus skapjus.
Kad tos saka izkrāvāt, tad atrada ērmotas lietas: dārga tabaka pakus un cigārus, sudraba lietas u.c.
Juris iesaucās: «Vai, vai, māmiņ, divi istabas meitas, vienu sulaini un jumpravu padzina tādēļ, ka uz tiem krita domas, ka viņi zaguši, un te nu visa tā zagtā manta, tik tuvu pie sprediķu grāmatas un krustā sistā Pestītāja bildes! Un vecais arvienu brīnējās, kur tas tabaks un tie cigāri paliek, un tie te arī ir! Vai, māmiņ — kā tas saskan ar tik svētu ģīmi, kā jūs to valkājat, un ar jūsu mūžīgo pātaru skaitīšanu!»
«Māmiņa» uz šo taisno pārmetumu nekā nespēja atbildēt.
«Vai nav kāds tiesnesis jeb cits pagasta amata vīrs tuvumā?» Felzenbergs jautāja.
Rumbenieks atbildēja: «Pagasta vecākais un tiesas priekšsēdētājs ir atnākuši un gaida uz jums, jaunskungs, viņi grib jūs apsveicināt.»
«Tad viņi jau nāk it kā aicināti. Saucat viņus šurp! Bet kas rakstīs protokolu?»
«Tie abi to var darīt,» Puķe atbildēja, «viens ir gājis līdz ģimnāzijas sekundai, otrs ir apriņķa skolu cauri gājis.»
«Ļoti labi,» Felzenbergs piezīmēja.
Pa tam Anlīze Potivar bija sašļukusi un ģībonim ļoti tuvu. Viņa gandrīz nekā nejēdza, kas notiek. Felzenbergs pavēlēja, lai viņu nosēdina uz krēsla.
Abi amata vīri, kas krūtis šodien pušķojuši amata zīmēm, ienāca un Felzenberģi godbijīgi apsveicināja. Viņiem laipni roku sniegdams, šis sacīja:
«Pateicos ļoti par jūsu laipnību. Diemžēl jūs tūdaļ atrodiet darbu, uz kuru es jūs abus no muižas policejas puses uzaicinu. Te kāda ļoti dievbijīga sieva, kuras istaba, kā redziet, pušķota svētām bildēm un gulta visādām lūgšanas grāmatām, tā sieva, kas kurā katrā brīdī Dieva svēto vārdu turēja mutē un uzmetās citiem par tiklības sargu,— šī «Dieva kalpone», kā viņa sevi saucas, ir pa ilgiem gadiem zagusi kunga mantu, laikam gan kopā ar padzīto Freimani, kurš te savu zagto tabaku uzglabājis, un tad kā žagata savā ligzdā sakrājusi. Nu viņas mērs ir pilns, un jūs es nu lūdzu sava amata dēļ līdz ar manim uzņemt protokolu par visu, ko mēs te atradīsim, un tad izklaušināt, ja iespējams, vēl šodien, ne vien viņu pašu, bet arī visus lieciniekus. Zagtās lietas jūs laipni ņemsiet tiesas glabāšanā un sūtīsiet līdzi uz augstāku tiesu.»
«Labprāt, mīļais jaunskungs! Dievs zin, vai skrīveris ir mājās?»
«Nē — — viņš nupat ka ar pasta zirgiem aizbrauca pie vecā barona Drahenklau,» kalējs paziņoja.
«Tad tev jāraksta protokols,» pagasta vecākais sacīja uz tiesas priekšsēdētāju.
«Kāpēc tad ne,» šis atbildēja, «bet vāciski es nu gan nerakstīšu, jebšu gan arī savu Homēru vēl neesmu piemirsis.»
«Kā tad jūs nākiet uz tādu piezīmējumu?» Felzenbergs jautāja.
«Fihtenberģis jau nekad neraksta latviski, jebšu vecais lielskungs to sen jau ir pavēlējis. Viņš aizbildinās, ka latviski neprotot.»
«Priedes dēls Priede nepratīs latviski!» Felzenbergs ironiski piezīmēja. «Bet par to vēlāk. Tagad, lūgtu, iesim pie darba.»
Līdz visu sarakstīja, pagāja ļoti ilgs laiks. Sarēķināja, ka zagto mantu vērtība sniedzas līdz 600 rubļu. Līdz tam Potivariene ļāva, lai notiek, kas grib, viņa bija it kā apdullusi. Bet, kad vienā skapī uzgāja kādu slepenu vietu un to sāka taisīt vaļā, tad viņa kā zvērs krita virsū tiem, kas tur nodarbojās, un beidzot, tos atgrūdusi, nometās ceļos pie šīs vietas un to apsargāja. Pagasta amata vīri skatījās viens otram acīs, acumirklī viņi nezināja, ko nu darīt. Ne tā Felzenbergs.
«Puiši, uzņemiet atkal savu darbu un saņemiet šo «Dieva kalponi»!»
Acumirklī Potivariene bija apcietināta.
Kad tiesas priekšsēdētājs slepeno vietu attaisīja, tad tas to atkal ātri aiztaisīja un, uz Felzenberģi pagriezies, aizgrābtā balsī sacīja:
«Jaunskungs, mums ir sevišķi kas jārunā!»
Potivariene mēģināja nepamanīta aizšmaukt.
«Turiet viņu, no Dieva žēlīgās puses!» uzsauca tiesas priekšsēdētājs, kas noziedznieces nodomu pamanīja. «Vai nevar kāds aiziet pēc kāju un roku dzelžiem? Jaunskungs, lūgtu, sūtiet kādu, lai tos atnes -tik ilgi mēs še gaidīsim.»
Felzenbergs nomanīja, ka kāda briesmīga grēku darba zīmes un liecības Potivarienes skapī paslēptas; pats viņš tās vēl nebija ieraudzījis, tikai tiesas priekšsēdētājs vien tās bija redzējis. Uz Felzenberģa pavēli tiesas sulainis atnesa dzelžus, un pagasta amata vīri tos lika uzlikt Potivarienei uz kājām un rokām. Kad tas bija noticis, tad skapi aizzieģelēja un pielika vakti noziedzniecei un zagtām lietām. Pie skapja īpaši nostādīja Rumbenieku un Puķi — uz tiem varēja droši palaisties.
Tad Felzenbergs ar abiem amata vīriem iegāja vecā lielkunga rakstāmā kambarī. Ošu Juris dabūja stingru pavēli stāvēt priekšistabā un neviena nelaist iekšā, lai tas būtu, kas būdams.
No traucēšanas un neaicinātiem klausītajiem nu vairs nebija jābīstas, un tiesas priekšsēdētājs uzsāka:
«Nu jau būs kādi četri gadi atpakaļ, kad jūsu nelaiķa tēvs, mīļo Felzenberģa kungs, vēl bija manā vietā par tiesas priekšsēdētāju. Mēs turējāmies stingri kopā, abiem mums bija gandrīz līdzīgas mācības, daudz pārāk par Priedes jeb Fihtenberģa mācību. Bet tos citus tiesnešus viņš allaž zināja uz savu pusi dabūt — tie bija nemācīti un saņēma no viņa šādu tādu labumu. Tātad dažas lietas gāja pret mūsu pārliecināšanos. Sevišķi pastāvēja īsta spaidīšanas sistēma: kas Priedem nebija pa prātam jeb kas viņu bija aizkaitinājis, to viņš spaidīja, tā sakot, līdz asinīm. Bez tam viņš kunga acīs allaž zināja iepirkties un izrādīties par tādu, kas tikai viņa labumu ievēro. Caur to viņam bija nesalaužams spēks rokā un neviens nedrīkstēja viņam īsti pretim stāties. Tā viņam tad arī paklausīgu liecinieku netrūka, kad kādu vajadzēja pazudināt, un, kur tas nebija iespējams, tur protokols daudzreiz
stāvēja pavisam citādi sarakstīts, nekā liecinieki izteica. Mums viņam ļoti bija jāskatās uz nagiem, un daudzreiz izcēlās īsta bāršanās tiesas istabā un liecinieki bija jāizklaušina no jauna. Tad viņš aizbildinājās, ka tā esot sapratis, kā protokolī norakstīts. Tie citi pieci tiesneši no vācu valodas nekā nesaprata un parakstīja, ko viņš tiem lika. Tādēļ viņš allaž zināja tā iegrozīt, ka pie izmeklēšanas, kur viņam bija kāda netīra līdzdalība, mēs ar jūsu tēvu nevarējām klāt būt, un tik lielā pagastā tas jau daudzkārt var notikt. — Daudzreiz mēs bijām izsamisušies un bijām nodomājuši nokratīt šo necienīgo, netaisno jūgu caur cita, īpaši no pagasta vien lonējama skrīvera iecelšanu. Bet priekš pagasta likumu ievešanas to nevarēja, un vēlāk, kad pagastam šī tiesība bija piešķirta, šis nodoms katru reizi atkal izgaisa, kad pagasts sarunājās un atzina, cik daudz laba baronu Kronšildu ģimene jau no seniem laikiem pagastam darījusi un ka vecam lielkungam tas nepatiks un ķersies pie sirds, ka pagasts no viņa pavisam gribēs atraisīties un viņa upurus, ko viņš nes caur skrīvera algošanu, pagasta nama ierādīšanu u.c., tā sakot, labdarim mest acīs. Mums pašiem tad trūka dūšas un padoma, kā te darīt. Lielkungam pierādīt, cik negants Fihtenbergs ir, nebija iespējams. Glums kā zutis un priekš visiem augstākiem klanīdamies un diekodamies, viņš pat arī pie augstākām tiesām ir zinājis draugus un aizstāvjus iegūties, tā ka Uplejas pagasta tiesas protokoļi — nebrīnāties, jaunskungs — par bausli un nemaldības dokumentiem tiek uzlūkoti. Pie spriedumiem, kur mēs bijām klāt, viņš nekā daudz nepaspēja, bet, kur mēs nebijām, tur allaž notika viņa prāts, un tātad caur to vīreļu plānprātību, kas tur tiesnešu vietā sēdēja, mūsu pagastā miesas sods un cilvēku kulšana vēl bija pilnos ziedos! Daudzreiz vecais lielskungs, tiesas istabā ienācis, mums lika pie sirds, lai jele tiesājot lēnāki, cilvēcīgāki, bet allaž Fihtenbergs un minētie vīreļi viņu apmierināja, ka tas tikai notiekot pie visai lieliem nebēdniekiem. Bet viņa lielākā spēja parādījās pie noziegumu izmeklēšanas, caur ko viņš kādu bija nodomājis samaitāt.
To man vajadzēja sacīt, lai jūs noģistu, ka šis noziegums tiešām gan ir varējis notikt un tik ilgi kļūt paslēpts, kamēr paši ļaundari dzīvo priekos un citiem par tālāku sodu.
Priekš 4 gadiem, kā es jau sāku stāstīt, Uplejas muižā notika vēl nepieredzēts grēka darbs. Kādā vasaras naktī
zagļi pa logu bija ielauzušies lielkunga rakstāmā istabā un no tās izzaguši zelta pulksteni, dārgus gredzenus, ko lielskungs tur ik vakara mēdza nolikt, un no uzlauztā naudas skapja kādus 5000 rubļu skaidrā naudā, visvairāk piecdesmit un simt rubļu gabalus, kuru numurus vecais lielskungs par laimi ir piezīmējis. Gandrīz nevarēja šaubīties, ka zagļi ir bijuši svešinieki, jo, vēl citas lietas meklēdami, tie bija izārdījuši un izmētājuši visus papīrus, grāmatas u.c. Loga slēģi uz nesaprotamu vīzi bija attaisīti; tie nebija aizskrūvējami, bet no iekšas aizkrampējami. Zagļiem tad nu vajadzēja pirms loga rūtes izlauzt, tad, ja viņiem skaidri bija zināms, kurā vietā aizliekamais krampis stāv, ar visai plānu un stipru ieroci to attaisīt, kas gan ļoti grūti varēja notikt. Bija gan arī tādas zīmes, bet man, kas es toreiz arī biju līdzi pie aplūkošanas, izlikās, ka šīs zīmes ātrāki cēlušās no apdomīgas un skaidri nomērītas rīvēšanas istabas iekšpusē nekā caur dažiem mēģinājumiem no ārpuses. To pierādīja arī tas, ka visi stikla gabali bija ārpusē un ka uz loga bēģelēm gan bija smiltis, bet ne smiltainas cilvēku pēdas. Mēs ar jūsu tēvu bijām pārliecinājušies, ka zādzība notikusi no iekšpuses un ka zagļi, tikai savas pēdas slēpdami, tos stiķus pie loga darījuši. Bet Fihtenbergs to nebūt neievēroja, īsi atbildēdams: to izdibināt pienākoties augstākai tiesai, mūsu uzdevums tikai esot sarakstīt, ko mēs atraduši, un tad meklēt noziedznieku pēdas! Arī lielskungs, kas tad tik pienāca, kad Fihtenbergs stikla gabalus bija licis uzlasīt un smiltis no loga noslaucīt, neticēja, ka zagļi no iekšpuses var ienākt, jo Freimanis apgalvoja, ka viņš neviena nav manījis ienākam no kukņas durvīm, tāpat arī saimniece apliecināja, kurai to nakti esot bijušas zobu sāpes un viņa lasījusi lūgšanu grāmatā, lai Dievs tās sāpes remdējot.»
«Tā viltniece!» Felzenbergs piezīmēja.
«Arī naudas skapja uzlaušanu,» tiesas priekšsēdētājs stāstīja tālāk, «zīmēja uz tam, ka zagļi visai sveši nevarēja būt, jo tas bija ļoti uzmanīgi uzlauzts ar veciem dzelžu un mašīnas gabaliem, kas otrā istabā stāvējuši. Zagļiem arī vajadzēja zināt, ka šo grūto darbu ir vērts pastrādāt, jo lielskungs tanī skaidru naudu daudz neturēja tie 5000 nu tik bija iemaksāti par jau ziemā pārdotu labību un otrā dienā tos gribēja sūtīt uz banku.
Bet kas visu to ievēroja!
Nu sākās izmeklēšana. Apskatījās nama apkārtni. Krūmos,
netālu no upes, atrada kādus papīra gabaliņus no kunga rakstāmās istabas, vienu sudraba lukturi un tālāk vienu 50 rubļu gabalu. Tik prasti bija liktas tās lamatas, kurās tālākai izmeklēšanai negribošai bija jālien iekšā! Sāka klaušināt, kādi muižas puiši bijuši mājās, kādi ne. Saimniece pasteidzās ziņot, ka vecā Lauksarga meita Grieta nav bijusi mājās — viņa dienu priekš tam, svētdienā, ar savu brūtgānu Kārli Liepu aizgājusi pie sava tēva uz Lauksargiem un tikai otrā rītā kādos pulksten trijos pārnākusi. Grieta bija istabas meita, Kārlis, kāda nabaga kalpiņa dēls, staļļa puisis, stalts un tiešām patīkams jauneklis. Uz šiem tad nu krita tās domas, jo citi visi bija gulējuši savās istabās.
Viņus izklaušināja. Abi neliedzās, ka viņi tikai pulksten trijos no rīta pārnākuši; ap pusnakti viņi izgājuši no Lauksargiem, kur kāda dzīra bijusi. Viņi esot rāmi nākuši, tērzēdami un brīžam apsēzdamies — tā tas laiks pagājis. Beidzamo reizi viņi nosēdušies pie baznīcas durvīm un runājuši: «Kad mēs gan varēsim šo svēto slieksni pārkāpt un doties pie Dieva svētā altāra, kur mūs savienos uz visu mūžu!» «Tēvs mums lāga negrib ļaut precēties, tādēļ ka Kārlim nekā nav,» Grieta izkratīja savu sirdi. Fihtenbergs to visu skaidri piezīmēja protokolā un tad sacīja: «Jūs, sātani, vai jūs vēl zaimosit Dieva namu? Jā, jā — tēvs neļauj precēties — Kārlis ir nabags, tādēļ viņam, zināms, jāzog — jāaplaupa mūsu mīļais kungs, kas nevienam nekā ļauna nav darījis. Bet es jums rādīšu, rakari tādi!» Tā Fihtenbergs mēdīja un draudēja. Es to vēl skaidri atminos, jo es sarunājos ar jūsu tēvu, tas tad abus apsūdzētos lika izvest un apsargāt un tad skrīverim sacīja:
«Tā jūs nedrīkstiet darīt, skrīvera kungs, tas ir gluži pret likumiem! Ja viņi būs vainīgi, tad tas iznāks caur kārtīgu izmeklēšanu, bet iepriekš viņus tā ķēzīt, iepriekš viņus nosaukt par zagļiem un laupītājiem — to es jums un visiem citiem tiesas locekļiem stingri aizliedzu, jo man ir tā atbildība, ka pie izmeklēšanas viss notiktu pēc kārtas un likumiem!»
Es atminos, ka Fihtenberģis tad uzlēca no tiesas galda un dauzījās kā traks, līdz tie citi tiesas vīri viņu apmierināja, kurpretim mēs abi gribējām uzņemt protokolu un skrīveri vēl tanī pašā sēdēšanā atstādīt no amata darba un, zināms, tūdaļ rakstīt apriņķa tiesai. Jo tādas lamāšanas, tādus varas darbus tiesā tak nevarēja ciest, lai tos
gan pats skrīveris padarīja. Bet Fihtenberģis drīz apdomājās un, tā sakot, mēteli meta uz otru kamiesi. Viņš nolūdzās, un tātad izmeklēšana atkal uzsākās.
Vairāk nekā nevarēja izdabūt no abiem apsūdzētiem, viņi nodievojās un raudādami apliecināja, ka esot nevainīgi. Ar balsu vairākumu un pēc tam, kad skrīveris to bija licis priekšā, tiesa nosprieda, ka abi apsūdzētie jāieliek cietumā, katrs savrup. Grietu ielika turpat skrīvera tukšajā rokas kambarī, Kārli aizveda uz kādu pagrabu, jo kārtīga cietuma mums toreiz vēl nebija. — Tad izmeklējām abu cietumnieku grabažas un mantību. Un ko jūs domājiet? Grietas gultas cisās — viņai bija jāguļ vienai pašai tā sauktā guļamā beņķī jeb kastē — atrada vienu jaunu piecdesmit rubļu gabalu un kunga laulības gredzenu, abus kādā no viņas pašas lakata noplēstā drēbes gabaliņā ietītus! Kārļa kastītē, jebšu tā bija aizslēgta, turpretim atrada divus simt un vienu piecdesmit rubļu gabalu.
Nu vairs nešaubījās, ka abi ir vainīgi, un tikai vēl vajadzēja dabūt zināt, kur tā cita manta palikusi. Tūdaļ abus atkal atsauca un izklaušināja, bet bez sekmes. Kad viņiem to naudu rādīja, tad viņi nelikās to pazīt. Viņi to neesot nedz ņēmuši, nedz paglabājuši. Kārlis nevarēja liegt, ka viņa kastīte allaž bijusi aizslēgta, savu atslēgu viņš nu tik nodevis tiesai, bet, kas to naudu tur ielicis un kad un kā tas noticis, to viņš nezinot. Abus atkal aizveda, bet nu atkal ar balsu vairākumu nosprieda, ka abiem jāuzliek dzelži, un tas arī notika.
Kad es tanī vakarā gāju uz mājām, tad pie meža dārza uz mani gaidīja vecais kučieris Rumbenieks. «Vai jūs domājat, ka viņi tiešām vainīgi?» viņš sacīja. «Es nedomāju vis. Gan nezinu, kas vainīgs, bet es manu, no kuras puses nāk tas sods, ka taisni viņiem tagad jācieš. Redziet, šitā Grieta Priedi reiz tā bija sapliķējusi, ka viņš ilgu laiku valkāja «zilu rozi», jo viņa nebija padevusies Priedes kārībām kā tās citas. Priede ir tāds vīrs, kas zin atriebties. Varbūt viņš to būtu piemirsis, bet par nelaimi šai jānāk šurp par istabas meitu. Smuka viņa jau ir, to nevar liegt, un arī man, prātīgam puisim, kādu reizi ir nākušas tādas ērmīgas domas galvā. «Va zini, Rumbeniek,» es pie sevis sacīju, «to tu gandrīz varētu precēt, ka šī tik nāk,» — bet, kamēr es tā prātoju, Kārlis man bija aizsteidzies priekšā, un abi saderinājās. Tas nu Fihtenberģim bija pa prātam, un viņš cerēja savu mērķi sasniegt. Viņš samusināja
veco Lauksargu, lai tas Grietai neļauj precēties, jo Kārlis esot pavisam nabags. Un tad viņš atkal Kārlim solīja līdzēt, lai viņš tik savai brūtei nākošu vakaru liekot atnākt, tad viņš visu teikšot. Grieta arī aizgāja, bet nosarkusi un dusmīga viņa atkal izbēga no Fihtenberģa nagiem, jo tas viņai bija solījis līdzēt, ka varēs precēties, lai viņa tam tik vienu vienīgu reizi darot pa prātam. Un, kad nu Grieta to nedarīja un tādam ķēmam nepārdeva savu godu, tad Priede ne vien viņu, bet arī Kārli ienīdēja, un nu viņš, kā man liekas, tos grib samaitāt. — Kalnā atkal ir cita būšana. Tur Freimanis vajā Grietu un Potivariene šo ienīd, jo viņa ir ļoti greizsirdīga un katru sievišķi gribētu aizsūtīt uz elli, kas Freimanim patīk. Freimanis atkal Grietai grib atriebties tādēļ, ka tā reiz sūdzējusi lielmātei, ka viņš viņu nebūt neliek mierā. Tā nu jūs redziet,» Rumbenieks beidza stāstīt, «katram no šiem vilkiem ir sava būšana, bet visi viņi dzenas pēc tā paša bezdievīgā mērķa — abus ļautiņus samaitāt.
Ērmotas domas gāja pa manu galvu. Bet ko es tur varēju darīt! Kā viss tas bija pierādāms, un kad arī to pierādītu, ko tas būtu varējis līdzēt, jo abi apvainotie tak izrādījās par vainīgiem pie viņiem atrada noziedzības zīmes! Ka šīs ar viltu ieliktas viņu grabažās, es nešaubījos, bet kā to pierādīt!
Kad es otrā dienā atnācu, tad tiesas sulainis mani lūdza, lai es ieejot pie Grietas, tā gribot ar mani runāt. Es iegāju, un Grieta raudādama mani lūdza, lai es viņu jele atsvabinot no šīs vietas, mazākais, no skrīvera nagiem. «Izgājušo nakti,» viņa stāstīja, «kad visi jau gulēja, skrīveris ienāca pie manim un teica: «Grieta, tu redzi, nu tu esi pilnīgi manās rokās. Nu tev un tavam Kārlim jāiet uz Sibīriju. Bet es jūs abus vēl varu izglābt, ja tu vairs nestīvēsies man pa prātam darīt, bet tam jānotiek tūdaļ uz pēdām. Ja tu to apsolies, tad es tavus dzelžus atslēgšu. Redzi, atslēga man ir rokā. Vēl tev tad būs jāpaliek cietumā, bet tu dabūsi labi ēst un dzert. Tā mēs dzīvosim it labi. Pēc kāda laika tevi izlaidīs, tu būsi tīrīta no tik liela kauna, gan jau es to lietu izgrozīšu. Un, lai visi redz, ka tu tiešām esi nevainīga, tad es tevi pieņemšu par savu saimnieci un Tinu aizraidīšu. Ja tu esi tā mierā, tad saki jā!»
«Man bija jāraud par tādu nekaunību un bezdievību,» Grieta stāstīja tāļāk. «Skrīveris laikam domāja, ka viņš savu nolūku panācis, un jau sāka atslēgt manus dzelžus.
Bet tad viņam ienāca cits kas prātā. Viņš ļoti nekaunīgi sāka izturēties. It kā no miega atmodusies, es iekliedzos. Viņš aizķēra manu muti un solīja man to aizbāzt un uz rokām arī uzlikt dzelžus. Tad viņš atkal atjaunoja savus nedarbus. Nu es vairs nevarēju valdīties, es pakampu savu kurpi, kas pie beņķa stāvēja, un mērcu viņam pa galvu un sāku saukt palīgu. Tad viņš izbēga, tikai vēl sacīdams: «Nākošā naktī tu man vairs nepretosies.» Apžēlojaties un atpestījat mani no šī velna!»
Tiesas istabā iegājis, es ieraudzīju, ka skrīverim viens vaigs uzpampis. Viņam esot zobu sāpes. Apvainotie palika pie savas pirmās izteikšanas. Kad tos atveda atpakaļ, tad skrīveris mums deva parakstīt protokolu, kurā bija nolemts: «Izmeklēšanu turpināt.» Bet es jautāju: ko tad mēs te vēl varam turpināt? Šīm domām beidzot piekrita visi tiesneši, un tādēļ nu bija jānolemj, ko nu darīs? Nosprieda, ka aktis un apvainotie jāsūta uz pilstiesu tūlīt otrā dienā. īpaši es liku priekšā, ka cietuma atslēgas jānodod tiesas sulainim un tam jāpiekodina, lai neviena tanī neielaiž. Priede tikai sakoda zobus. Vēlāk es runāju ar jūsu tēvu par Grietas stāstījumu, bet mēs abi atzinām, ka tas nav pierādāms, jo Priede liegsies un pratīs izlocīties. Tak norunājām, ka Grietai jādod padoms, lai tā to izsaka pie pilstiesas, ja izrādās par vajadzīgu. Bet tas nebija noticis, Grieta pat tādā nelaimē bija diezgan godprātīga. Otrā rītā abus aizsūtīja. Kā jau bija paredzams, augstākās tiesas nevarēja citādi spriest, nekā tā lieta pēc protokola stāvēja. Atrastā nauda bija tā pati, kas lielkungam izzagta, un abus apvainotos ar visu liegšanos notiesāja uz Sibīriju — viņu vainas bija par daudz gaiši pierādītas, ka liegšanās viņus būtu varējusi glābt.
Es neticēju nekad, ka Grieta un Kārlis vainīgi, un cerēju vēl allaž, ka lielais naudas pulks īstos vainīgos reiz vedīs pie gaismas un nodos tiesas rokās. Šodien šīs manas cerības piepildījušās — zagtās lietas un nauda ir Potivarienes skapī!»
Felzenbergs un pagasta vecākais uzlēca stāvus.
«Vai tas var būt?» abi izsaucās.
«Jā, tas ir taisnība, tādēļ es liku dzelžus atnest, tādēļ mēs skapi aizzieģelējām un nolikām tik stingru vakti.»
«Ko nu darīsim?» pagasta vecākais jautāja.
«Šī jautājuma dēļ mēs šeit esam,» tiesas priekšsēdētājs atbildēja. «Ko jūs domājiet, jaunskungs?»
«Vispirms gan būs jāgādā, ka Priede un Freimanis neizsprūk,
jo, tiklīdz viņi dabūs zināt, ka šis noslēpums atklāts, tad viņi mēģinās aizbēgt.»
«Gluži tāpat arī es domāju,» tiesas priekšsēdētājs atbildēja. «Priedes mērs ir pilns, tikpat pilns kā viņa naudas šķirsts, un, šo iztukšojis, viņš ar viltotu pasi vēl šodien bēgs pāri par robežām uz prūšiem, tad uz Hamburgu un tāļāk.»
«Tagad viņš no visa tā vēl nekā nezina,» Felzenbergs sacīja, «viņš vēl jāj uz saviem lepniem zirgiem un, kā es domāju, veco baronu Drahenklau lūgs, lai tas brauc šurp un mani «savalda». Bet, te muižā atbraucis, viņš ātri dabūs zināt, ka Potivariene ķēdēs, tad viņš, vispārīgās izbailes izlietodams, steigsies projām uz savām mājām, izrakstīs sevim pasi, paņems naudu un laikam gan ar tiem pašiem pasta zirgiem bēgs projām. Tādēļ jums, mīļo pagasta vecāko, ar kādiem 6 izmanīgiem puišiem tūdaļ jādodas uz skrīvera ērberģi un Fihtenbergs, ja vajadzīgs, ar varu jāsaņem, tiklīdz kā viņš atbrauc jeb jau ir pārbraucis. Bet steidzaties tūliņ, es uz visu jums dodu savu pilnvaru — es jūs uzaicinu kā muižas policeja!»
Juris pieklauvēja pie durvīm.
«Kas tur ir?»
«Barons Drahenklau,» Juris atbildēja.
«Labi! Lūdziet viņu šurp un jūs eitat pagasta vecākam līdz, tāpat Bērziņš un vēl kādi četri līdz pieci, un piepildāt visu, ko pagasta vecākais saka, bet ātri, ātri!»
Abi aizgāja ļoti ātri.
Vecais barons Drahenklau ienāca. Uz viņa pieri bija mākoņas savilkušās. Apsveicinājies viņš sacīja:
«Man žēl, ka jau tik ātri manis te vajaga. Te jau notiekot briesmīgas lietas?»
Felzenberģis viņam īsiem vārdiem visu pateica.
«Paldies augstam Dievam, ka tas man vēl licis piedzīvot, ka šī noziedzība nāk pie gaismas! Nekad es neticēju, ka Grieta un Kārlis vainīgi, man par to lietu bija savādas domas, un tās nu ir apstiprinātas. No sirds es jums pateicos par jūsu vīrišķīgo izturēšanos un izmanību. Šim čūsku dzimumam reiz vajadzēja izšķīst, galvu samīt. Bet man liekas, ka Fihtenberga kungs tur arī ir klāt un nu meklēs drošību tāļumā, ko jūs domājiet, mani kungi?»
«Fihtenberģis savam sodam neizbēgs, pagasta vecākais nupat aizgāja viņu saņemt.»
«Ļoti prātīgi un pareizi! Jūs tiešam variet pie augstākām
tiesām sēdēt — bet vai ta pagasta vecākais viens to paspēs?»
«Viņam ir seši līdz astoņi krietni vīri palīgā.» «Ļoti gudri, ļoti apdomīgi! lesim nu pie grūtā darba. Es esmu īstā laikā atnācis, un Fihtenberģis pats savu un savu draugu tiesnesi atvedis. Kāds likteņa mēdījums! Dievs, Dievs, Tavs spēks ir neizmērojams. Un tie nabadziņi tur Sibīrijā! Kaut viņi jele vēl būtu dzīvi un veseli!»
Visi trīs nu iegāja Potivarienes istabā, kur tā, dzelžos ieslēgta, sēdēja uz krēsla. Sirmo baronu Drahenklau ieraudzījusi, viņa švarkšķināja savas ķēdes un tad, acis uz augšu pacēlusi, sacīja:
«Tas Kungs sūta savu izredzēto, lai tas viņa kalponi atpestī no tām bezdievīgo ķēdēm.»
«Un tu tiešām nekaunies te vēl Dieva vārdu zaimot?» barons atbildēja un tad ar īgnumu novērsās no šīs raganas. Viņš izbrīnījās, zagto lietu lielo kopu ieraudzīdams, un tad piezīmēja:
«Cik nevainīgu asaru šīs bezkaunīgās zādzības dēļ nav ritējušas, cik nevainīgu cilvēku cietuši. Un mana mīļākā drauga pagasta ļaudis caur tādu negantību ir padarīti par zagļiem! Lai Dievs apžēlojas!»
Nu noņēma zieģeļus no skapja, kuru Rumbenieks un Puķe apsargāja. Attaisīja skapja noslēpumus. Pats vecais barons, visiem redzot, izņēma: paku papīra naudas, kādā izplēstā grāmatas lapā ietītu, tad lielkunga zelta pulksteni ar ķēdi, viņa dārgos gredzenus, vēl dažas vērtslietas, kas lielmātei un jaunkundzei šad un tad nozudušas, un beidzot lielu paku fotogrāfiju no jauniem oficieriem un dažiem zemākas činas karavīriem. Naudas pakā bija tikai kādi 2000 rubļu, gandrīz visi 50 rubļu gabalos.
«Kur tā cita nauda?» barons skarbi uzprasīja Potivarienei.
«Neieved mani iekš tās kārdināšanas un atpestī mani no visa tā ļauna,» Potivariene skaitīja.
«Kur tā cita nauda, es tev prasu?»
«Teic to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti —»
«Prom uz cietumu ar šo sātanu!» barons aiz dusmām iekliedzās.
Puiši šo pavēli gribēja izpildīt, bet Felzenbergs tos atturēja un tad uz baronu sacīja:
«Mums tik viens cietums vien ir, un tanī es liku ielikt lielo vagari.»
«Ko tas lops nodarījis?»
Felzenbergs izstāstīja, kas noticis.
«Un šis Fihtenbergs man meloja, ka jūs viņu esiet pie durvīm likuši saņemt tādēļ vien, ka viņš arī gribējis iet uz to «buntavnieku sapulci!»»
«Tas nav tiesa, cienīgs tēvs — tas ir melots! Lācis pa divi lāgiem atgrūda un sita tiem, kas viņu gribēja savaldīt un izvest, un mēs viņu tur būtum drupās samaluši, ja jaunskungs tikai nebūtu licis mierā palikt,» viens no abiem Potivarienes vaktniekiem iesaucās.
«Uz pilstiesu projām ar to, kas kunga vietniekam pašā pilī tā drīkst pretoties. Rītu agri prom uz pilstiesu — vai dzirdiet, Felzenberģa kungs?»
Felzenbergs gribēja Lāci aizbildināt.
«Nieki,» ģenerālpilnvaris, reiz sadusmojies, iesaucās. «Visu var piedot, bet tādu nekaunību, tādu apgānīšanu priekš visu muižas ļaužu acīm — to nevar un nebūs piedot — viņam būs sēdēt cietumā un no dienesta viņš ir atlaists! Rītu prom ar viņu uz pilstiesu!»
«Cienīgs tēvs, viņu jau rītu vēl te vajadzēs,» Rumbenieks godbijīgi bildināja.
«Kādēļ, mans bērns?»
Rumbenieks kasīja aiz ausīm.
«Runā, mans bērns,» barons viņu iedrošināja.
«Kad vecam muižkungam bija jāaiziet, tad tur notika nepatiesība un Lācis to padarīja kopā ar skrīveri.»
«Tā, tā. Atkal jau tāda izēšana no vietas caur blēdību. Bet, paldies Dievam, nu mums viņi ir rokās. Lai Lācis paliek cietumā. Kur Grieta toreiz sēdēja?»
«Fihtenberģa rokas kambarī — dzelžos ieslēgta!» tiesas priekšsēdētājs atbildēja.
«Tur tagad būs ielikt īsto vainīgo, tāpat ķēdēs, un stingri apvaktēt. Felzenberģa kungs, jūs būsiet tik laipni un par to gādāsiet.»
«Labi!»
Kamēr vēl ar zagto lietu uzņemšanu nodarbojās, pagasta vecākais ievadīja Fihtenberģi, bālu un līķim līdzīgu. Viņš bija ceļa drēbēs, ar ceļa somu ap kaklu. Divi puiši viņu turēja pie rokām, trešais gāja no pakaļas un ceturtais pa priekšu.
«Redziet, cienīgs žēlīgs lielskungs, kas te notiek ar mūsu mīļotā kunga uzticīgāko sulaini un kalpu, kas viņam tik ilgus gadus kalpojis ar miesu un dvēseli un uzticīgi līdz nāvei. Apžēlojaties par mani un liekat mani laist vaļām,
jo man jābrauc pie mīļotās mātes, kas ir uz miršanu. Vēl es viņu gribētu dzīvu redzēt un tad viņas mīļās acis aizspiest.»
«Va re, kāds mīlīgs jūs piepeši esiet palikuši pret savu māti, kas pa daļai no manas žēlastības dzīvo, jums līdz šim nedrīkstēja ne priekš acīm rādīties un tagad vēl spirgti vesela, jo šorīt pat es viņai atkal liku dot maizes gabalu, lai viņai nav jāmirst badā?! Man liekas, jums ir cits mērķis. Kur un kā tu saņēmi lepno skrīvera kungu, pagasta vecākais?»
Šis atbildēja: «Kad muižas policeja man savu pilnvaru bija devusi Fihtenberģa kungu saņemt, tad es ar astoņiem vīriem tūdaļ steidzos projām uz tiesas ērberģi, kur stāvēja pasta zirgi. Seši no maniem pavadoņiem zem Ošu Jura un Bērziņa vadīšanas lēnām un klusām izstādījās namam visapkārt, lai Fihtenberģa kungs mums neizbēgtu. Turpretim es ar šiem divi puišiem it klusām nostājos priekšnamā pie tām durvīm, kur viņam bija jāiznāk. Iekšā es negribēju iet, jo viņam, kā pasta puisis laiku uzdeva, bija diezgan bijis vaļas visu padarīt, kas nodomāts, un, otrām kārtām, es cerēju, ka būs daudz labāki darīts, viņu saņemt ar visiem pierādījumiem, ar visām noziedzības liecībām. Abiem puišiem es biju piesacījis rāmi un klusi izturēties un skrīvera kungu, tiklīdz kā tas iznāk, tūdaļ noķert pie rokām un viņam neļaut ne kustēties, nedz ko izvilkt no savām kabatām jeb ko saplēst. — Tā mēs gaidījām kādas 15 minūtes. Tad dzirdējām iekšā runājam.»
«Kad tu pārbrauksi?» Tina Nussbaum jautāja.
«Šovakar — es braucu pie mežkunga,» Fihtenberģa kungs atbildēja.
«Nu ja, steidzies, es domāju, rītu tu būsi tēvs!»
«Tad Fihtenberģa kungs iznāca, ļoti steigšus, tā ka viņš mūs nemaz nepamanīja. Kad viņš savas durvis aiztaisīja un patlaban steidzās no priekšnama ārā, tad es uzsaucu: «Stāviet!» un tanī pašā brīdī katrs puisis bija noķēris vienu viņa roku. Tomēr viņam izdevās labo roku atkal vaļām dabūt un ar zibeņa ātrumu izraut revolveri no labās virssvārku kabatas. Bet uz visu to jau biju sataisījies, jo tanī brīdī, kad viņš šo ieroci izrāva, viņa roka nokrita pie sāniem un revolveris pie zemes, jo es viņam tik ātri un tik spēcīgi spēru virsū uz rokas dilbi, ka viņš iekungstējās un savu satriekto roku vairs nevarēja lietot. Es viņam situ ar dūri, ne ar kādu ieroci. — Še ir viņa pilnīgi
pielādētais revolveris. Sava amata pēc es izsaku, ka viņš nekā nav varējis izmest un ka viņam no cita kabatā nekas nav ielikts.»
«Tu esi gudri un prātīgi darījis, mans bērns,» vecais barons sacīja. «Tagad tu, tiesas priekšsēdētājs, izmeklē šī varoņa kabatas un somu, bet jūs, bērni, turiet viņu tik cieti, ka viņš nevar ne kustēties!» (Vecais barons visus pagasta bērnus, arī amata vīrus, pēc veca ieraduma sauca par «tu», un neviens viņam to neņēma ļaunā, jo viņam uz to bija jaukas tiesības viņš bija savu ļaužu tēvs vārda jaukākā ziņā, un, ilgus gadus Uplejas ģenerālpilnvaris būdams, viņš te tādas pat tiesības bija iemantojis.)
Fihtenberģa kabatās atrada: 1) 26 758 rubļu, papīros un skaidrā naudā, starp tiem gandrīz 3000 rbļ., kas baronam bija nozagti.
2) Vienu vēstuli no Freimaņa, kura tas no vietas izdzīts lūdz, lai dodot kādus 1000 rubļu «no tās naudas, ko viņi visi trīs ar saimnieci tik laimīgi atraduši».
3) Dažas zīmes, kas pierādīja, ka Fihtenberģa kungs labību par augstākām cenām pārdevis un mazāk uzdevis kungam, tā ka viņš uz tādu vīzi ik gada vairāk nekā? 1000 rubļu mantoja; šīs liecības pierādījās caur rēķinu grāmatiņu, ko viņš par visām savām ieņemšanām bija vedis.
4) Dažas vēstules, iz kurām bija redzams, ka viņš stāv svešu cilvēku dienestā, kas viņu māca, kā viņam būs darīt pret pagasta ļaudīm sadzīves ziņā. Par to viņam vēstulēs piesolīja «spēcīgu aizstāvēšanu visās vietās».
5) Viena nupat ātrumā izrakstīta un ar pagasta zieģeli un pagasta vecākā parakstu apliecināta pase uz «Eduarda Felzenberģa» vārdu, kas īsās darīšanās ceļojot līdz Karalaučiem.
6) Viena pase uz «Christian Eichenhorst» vārdu un
7) viena pase uz «Frau Helena Felzenberg» vārdu, beidzot
8) minēto revolveri un ļoti spicu un asu dunci. Kā redzams, Fihtenbergs bija ļoti apdomīgi apgādājies. Barons fon Drahenklau pavēlēja kāju un roku dzelžus atnest.
«Te jau ir, es jau domāju, ka tā būs,» tiesas sulainis, kas Fihtenberģim gaišāki skatījās kārtīs nekā dažs cits, piezīmēja.
Uz barona pavēli viņš savu citreizējo bargo kungu ieķēdēja.
«Tā, nu mūsu putniņi visi ir drošība,» barons sacīja,
bet kļuva kavēts no tāļākas runāšanas, jo Anna Volgeruh patlaban bija ienākusi, vaimanāja par «tā vare darbe un netaisnībe, kas te notēk tā kunge uzticīge kalpe caur tā Plēne dēle», un uzaicināja veco baronu, lai tas tādas briesmas taču nepielaižot, jo no kungu puses viņa vien esot mājā, bet viņa nekā nevarot izdarīt utt.
«Ko tu te gribi, vecā? Marš, projām!» vecais barons uzsauca.
«Apželojets, vece kunge, jus tak jir kavalīrs, ka nu ta var uzbļaut vece dāme!» Volgeruha brīnījās.
«Es tev rādīšu kavalieri — uz tavu melno dvēseli arī nāk kāds ducis!» To sacījis, barons Drahenklau uz kavaliera modi veco Volgeruhu paņēma pie rokas un izveda ārā pa durvīm, un tai pieteica:
«Paliec teitan, līdz es tev atļaušu ienākt, citādi es tevi tūdaļ likšu aizvest uz kādām mājām, tur tev būs īsti kavalieri.»
Volgeruha paklausīja, cik grūti tas tai arī nācās, bet vecais dūšīgais barons ar savu postu vēl ilgi nebija galā, jo tanī pašā brīdī iebruka Birkhāns, kas nupat kā bija dabūjis dzirdēt, kā viņa kungam un meisteram klājas, un, cenzdamies viņa acīs jo vairāk labpatikšanas iemantot, «Uplejas jaunais advokāts», kā daži viņu jokoja un ko viņš ņēma par pilnu patiesību, nostājās un sacīja:
«Pēc likumu guļas es protestierēju par šo kvalificierētu injuriu injurianim in verbis continenti et cetera domini deiunctae, kas te notiek Uplejas muižas augsti cienītam un no visām tiesām atzītam un taisnam un no manim neaprobežoti — — »
«Kas tas ir par trako nama kandidātu?» barons jautāja.
«Tas ir Fihtenberģa palīgs Birkhans,» pagasta vecākais pasmiedamies atbildēja.
«Ha, ha,» barons sacīja, «man liekas, tas tā kā tā jau ienācies priekš trako nama.» Tad viņš aizgāja pie Birkhāna un sacīja:
«Jaunskungs, es domāju, jums garš laiks, eitat izrunājaties ar zosīm! Rumbeniek, gādā, ka šis puika tūdaļ tiek izvests ārā!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs.» Kučieris izpildīja saņemto pavēli.
«Na, nu mēs taču vairs nekļūsim traucēti?»
«Nu is schon aile,» pavārs Pētersile iesaucās.
Barons patlaban arī to gribēja kur nekur aizsūtīt, bet Felzenbergs pasteidzās viņu mierināt, klusu sacīdams: «Tas
ir ļoti labs, pat teicams cilvēks, bet viņa nelaime ir, ka viņš grib vāciski runāt un nemāk.»
«Ak tā — tikai puskoka lēcējs? Nu, tas vēl izmācīsies savu tēva valodu cienīt.»
Tanī brīdī Bērziņš un kādi divi puiši ieveda Freimani.
«Kur šo putnu saķēra?» barons jautāja.
«Kad Fihtenberģi saņēma,» pagasta vecākais izskaidroja, «tad es, visu to lietu pazīdams, Bērziņam iedevu savu amata zīmi par leģitimāciju un aizsūtīju viņu līdz ar divi stingriem puišiem uz Maču mājām, kur Freimanis mīt, lai to tūdaļ saņem. Laika negribēdami nokavēt, viņi uz manu rēķinumu paņēma pasta zirgus, kas uz skrīvera kungu gaidīja!»
«Uz skrīvera kungu? Saki labāk, uz to lielāko noziedznieku. Tas cilvēks ne mūžam vairs nebūs «skrīvera kungs» — tūdaļ tu sasauc pagasta vietniekus, mans bērns, lai tie izvēl citu; bet prātīgi, mans bērns, ne tik karsti, ņemiet saprātīgu vīru, goda vīru, va dzirdi, ko?»
«Es saprotu, cienīgs tēvs.»
«Tad labi. Kad jūs viņu būsit izvēlējuši, tad es gan nepretošos, un mans mīļais draugs, jūsu lielskungs, arī ne. Jūsu skrīveris dabūs to algu no muižas kā līdz šim. Bet, kad jūs paši atkal pieņemiet tādu Fihtenberģi jeb Birkhānu, tad tā jūsu pašu vaina un jums pašiem jācieš, nevis man un muižai. Tādēļ esiet apdomīgi, mīļie bērni.»
«Pateicos pagasta vārdā, cienīgs tēvs.»
«Bet paga, bērns, es tev vēl nemaz neesmu pateicību izsacījis par to apdomīgo un rūpīgo darbu, šo putniņu saķerot. Tas bija labi, ļoti labi. Nu mums visi trīs ir krātiņā — tik nezinu, kur tos ieliksim.»
«Fihtenberģa kungs jau varētu turpat pārtikt, kur Kārlis cieta nevainīgs,» kāds puisis piezīmēja.
«Pareizi, mans bērns, briesmīgais noziedznieks Priede alias Fihtenbergs gulēs tanī pagrabā, bet tāpat ķēdēs ieslēgts, kā viņš tagad ir un kā nevainīgais Kārlis tur mita. Un stipru vakti lai pieliek klāt, Felzenberģa kungs, lūgtu!»
«Labi, barona kungs!»
«Nu, Herr Oberjäger und Kammerdiner, viņi laikam ar tevi pa daudz rupji darīja? Ko?»
«Jā, cienīgs lielskungs, tā jau bija gan. Tā jau iet kunga uzticīgiem kalpiem.»
«O, mīļais draugs, daudzi tā ir lielījušies ar savu uzticību, un taču viņiem nav labāki gājis. Bet,kas tas par
tabaku, kas saimnieces šķirstā, un kas tie par 1000 rubļiem, ko tu no skrīvera kunga gribi?»
Freimanis apdomājās. «Na, vai runāsi? Tiesas sulain — atnes kāju un roku dzelžus!»
«Te jau vēl ir viens pārs, cienīgs tēvs.»
«Jupis lai zin, kā tu visu jau iepriekš apgādā! Man liekas, tu pa daudz zini?»
«Nē, cienīgs tēvs, tikai tik daudz, ka droši dzelžus var atnest, kad tādus putnus saķer.»
«Ažēlojaties, cienīgs tēvs, neliekat man dzelžus uz kājām, es visu izteikšu!» Freimanis gaudoja.
«Tas ir kas cits. Tad nāc mums līdz. Felzenberg un jūs, mani bērni, nākat, iesim atkal tur, tādas lietas ir protokolā jāuzņem!»
Tiesas sulainis ieveda Freimani, un tas, vairs nekā necerēdams, sāka stāstīt:
«Mēs, tas ir, Priede, es un saimniece, to gan padarījām. Tikai Priede zināja, ka barona skapī tik daudz naudas un kad to vedīs projām. Ar velna viltību viņš tad bija zinājis veco Lauksargu piedabūt, lai tas savas kristības notura pa svētdienu vēlāk, jo tad vēl tā nauda nebija pārvesta. Viņš arī bija solījis aizbraukt, bet neaizbrauca uz tām kristībām. To zināja droši, ka Grieta un Kārlis ies, un uz to tad būvēja visas cerības. Uz Fihtenberģa uzmudināšanu mēs tad norunājām tanī naktī pulksten vienos to darbu izdarīt. Vecais iet gulēt pusdivpadsmitos. No grēka mums bail nebija, mēs jau iepriekš tam bijām zaguši visi trīs, gadu no gada, bet allaž laimīgi, katrs uz savu roku, bet taču mēs viens otra darbus zinājām un, kad vienam būtu gājis slikti, tad arī tie divi nebūtu bijuši droši. Tādēļ mēs sargājām viens otru un sargājāmies viens no otra. Visvairāk mums bija bail no Potivarienes, ka tā neizpļāpā kā jau tāds sievišķs. Bet Priede atrada padomu; viņš bija izgudrojis, ka mums abiem viņai jātaisās par brūtgāniem un jāsāk viņai tik tuvu stāvēt, cik vien iespējams. Tā arī notika. Potivariene bija ļoti dievbijīga, tādēļ viņa bija tik droša, un mēs, viņas draugi, arī. Tā pātaru skaitīšana viņai bija otra daba. Daudzreiz man tiešām īgnums uznāca pret tādu raganu, bet allaž viņa prata mani pierunāt, līdz es nu esmu aiznācis uz samaitāšanas malu. Lai Dievs man ir žēlīgs! — Naudas kārība nebija tas vienīgais cēlons, kādēļ mēs to zādzību izdarījām. Mēs ar Priedi gribējām arī Grietu dabūt uz savu pusi, bet tas mums neizdevās,
kurpretim Potivariene viņu atkal ienīdēja, domādama, ka viņa ar mums abiem stāvot draudzībā jeb ar savu daiļumu viņai varot skādēt. Bez tam Priede vēl bija dusmīgs uz Kārli, jo tas bija tikumīgs un tīrs un tādā garā arī savu karsti mīļoto brūti gribēja uzturēt, kas viņam — cik man zināms — arī pilnīgi izdevies, jo es ticu, ka Grieta vēl šodien ir zinājusi pasargāt savu godu, jebšu viņai tik daudz bija to kārdināšanu, tik daudz bija jācieš.
Kad viss tas bija aprunāts, tad Priede izgudroja ielaušanos, īpaši — kā pie skapja varēs pietikt, jo viņš to skaidri pazina. Pulksten vienos es viņu ielaidu. Saimniece vēl bija kājās un lasīja sprediķu grāmatā. Nu aiztaisīja visas durvis — tās uz kungu guļamo kambaru pusi es no iekšpuses jau agrāk biju aizslēdzis. Visi trīs mēs reizē iegājām. Priede tūdaļ devās pie skapja un to it ātri uzlauza — Potivariene viņam stāvēja klāt, lai viņš viens pats visu to naudu nepaņem. Ja es nemaldos, tad viņa arī palīdzēja — es domāju, viņa rādīja mazu, paslēpjamu lukturīti. Vienreiz Priede viņai gandrīz sāka sist, jo viņa skaitīja Bībeles peršas, lūdza Dievu, lai tas nākot palīgā, un Priede bijās, ka kāds nedzird. Pa tam es apstrādāju logu, kā jūs jau ziniet. Kad viss bija gatavs, tad Priede vēl izkaisīja papīrus un paņēma šo to līdz. Otrā istabā mēs dalījāmies. Bija norunāts uz trijām daļām, bet Priede mūs piekrāpa, kā vēlāk pārliecinājāmies, jo viņš mums, 50 rubļu gabalus dodams, pats bija paturējis mazāku, bet svarīgāku kopu.»
«Tas nav tiesa, ka viņš jūs divus piekrāpis,» barons sacīja, «jo tie gredzeni vien ir vērti kādus desmit tūkstošus rubļu.»
«To mēs nezinājām — mēs viņus turējām, ja daudz, tad kādus trīs līdz četri simti rubļu vērtus; taisnība ir, ka Priede mūs gribēja piekrāpt, jo, kad dalīšana jau bija beigta, tad viņš piepeši atminējās, ka īstās pēdas jāslēpj un izmeklēšana jāved uz Grietu un Kārli. Saimniece apņēmās piecdesmit rubļus ielikt Grietas cisās un vēl divi gredzenus, bet viņa tik vienu ielikusi; ko es solīju, to es godīgi izpildīju un, ar kādu mūķīzeri Kārļa kastīti atslēdzis, tur ieliku savu daļu. Priede turpretim solīja pieci simti rubļu pa dārzu izkaisīt, bet tikai piecdesmit ir izkaisījis. To citu visu jūs jau ziniet. Potivariene, kuras naudu Priede ietina kādā papīrī, lai tā neizkaisās, man iečukstēja ausīs: «Freimani, precēsimies, tādēļ dod arī savu naudu manā ziņā.» Man bija drusciņ bail par visu
to būšanu; labas vietas, kur zagto naudu noglabāt, man arī nebija, tādēļ es paklausīju, zinādams, ka viņai ir paslēpta vieta skapī. Precēties ar viņu man arī patika — viņa bija bagāta un vēl pilnīgs sievišķis.
Vēlāk es atzinu, ka biju piekrāpts, jo Potivariene man nekā nedeva, allaž viņa izlocījās: «Kad mēs būsim apprecējušies, tad tu dabūsi visu, kas man ir.» Un tā viņa mani vilka. Kad biju padzīts, tad viņa gan bļāva un skaitīja pātarus, bet naudas nedeva. Tādēļ es savās bēdās rakstīju Priedem. Bet tas man neatbildēja. To tabaku es esmu zadzis un paglabājis pie saimnieces, jo man bija bail tādas lietas pie sevim turēt, kurpretim pie pātaru skaitītājas tās izlikās būt drošas. — Tas viss, ko es zinu — no šīs lietas; kad par citām prasīs, tad es vēl atbildēšu.»
«Tagad pietiek,» barons sacīja, kamēr pagasta tiesas priekšsēdētājs visu sarakstīja protokolā. «Vai tu zini, kas ar Priedi un tavu mīļāko noticis?»
«Nē, cienīgs tēvs.»
«Nāc!»
Komisija aizveda Freimani pirms pie Priedes, kas kaunēdamies slēpa savas acis. Freimanis savam vecam darba biedrim gribēja sniegt roku, bet izbijās, viņa dzelžus ieraudzīdams. Potivariene Freimani sāka lamāt par nodevēju, kas, zināms, sacēla vispārīgu īgnumu.
Pa tam jau bija gandrīz vakars atnācis. Gūstītos aizveda uz cietumu, kā jau bija nosacīts.
Freimanim dzelžus neuzlika; viņš bija jēra dūša un visu izteicis. Tikai stipru vakti viņam pielika kādā pagraba istabā. Abi tiesas vīri pa nakti palika muižā, no rīta agri viņiem bija pilnas rokas darba. Pilnu tiesu sasauca, par kārtīgu protokolu rakstītāju ataicināja kaimiņu skrīveri.
Jau trešā dienā visi trīs grēcinieki zem ļoti stipras un daudzkārtīgas vakts aizbrauca projām uz pilstiesu; tikai Lācis vēl palika mājās cietumā. Bet, kad viņu sāka izklaušināt par to blēdību, ko viņš kopā ar Priedi padarījis pret veco Ozolu, tad viņš arī vairs neliedzās, bet izteica, ka tā ir gan noticis.
Lieta te bija tā: klēšu atslēgas bija gan Ulpinskim rokās, bet viņš ņēma un izdeva labību pēc muižkunga cedelēm. Kad to pūru skaitu, kas pēc šīm cedelēm izdoti, novilka no tā skaita, kas atkal pēc muižkunga zīmēm ir ieņemts, tad izrādījās, cik klētīs vēl vajaga atlikt jeb būt. Par šo atlikumu meiris vien atbildēja un, kā protams,
par to vien arī varēja atbildēt. Šis atlikums arī allaž bija pareizs, kā piezīmējumi no Priedes rokas Ulpinska grāmatā pierādīja.
Kļūda bija citur. Pēc pastāvošā ieraduma meiris ik sestdienas uzdeva Priedem savas ieņemšanas un izdošanas un tamlīdz arī visas cedeles jeb pierādīšanas zīmes, kuras pie grāmatām uzglabāja. Tiklīdz kā tas bij noticis, tad meirim vairs nekādas pierādīšanas nebija rokā tās bija skrīvera ziņā, tāpat kā meira liktens! Bet Priedem trūka iemesla Ulpinski samaitāt; ar Ozolu tas, kā jau zinām, bija citādi. Tādēļ Priede nesacīja vis, ka klētīs mazāk atrasts, nekā vajaga būt, jo tad Ulpinskis būtu kritis postā, bet viņš uz Ozola rēķinumu izrakstīja viltīgu zīmi, pēc kuras esot daudz vairāk labības ieņemts, nekā tiešām bija ieņemts, un tad atkal viltīgu zīmi, pēc kuras šis vairums esot pārdots tirgotājam T., kurpretim šis pēc līguma un rēķinuma daudz mazāk pircis un maksājis. Tātad Ozols šo daļu bija priekš sevis pārdevis, saprotams, citam tirgotājam! Kuram, to jau nevarēja zināt, un, kas šo labību vedis, to arī nevarēja zināt, un ko tad zemnieķelis zin, kas tas par tirgotāju — kur mužkungs liek, tur viņš brauc. Lācis pie visas šīs blēdības piedalījās caur to, ka viņš «pēc saviem toreizējiem piezīmējumiem» — jo viņš bijis klāt pie iemērīšanas, meiris toreiz bijis slims — apliecināja, ka «ir gan tik daudz aizvests uz pilsētu, cik muižkungs tanī cedelē ierakstījis» (t.i., cik tanī no Priedes fabricētā viltīgā cedelē stāvēja). Tātad lielkungam toreiz bija šādas liecības pret Ozolu:
1) viņa paša zīmes,
2) Priedes «taisna» grāmatu vešana,
3) Lāča apliecināšana «pēc uzzīmējumiem», ko tas lielkungam arī uzrādīja.
Vecais barons toreiz tikai vēl šaubījās, vai ar tirgotāju nav notikusi kāda jukšana, bet, kad šis uz pieprasīšanu atbildēja, ka viņa kārtīgi vestās un revidētās grāmatas pilnīgi saskanot ar Fihtenberga uzdošanu, tad vecā Ozola liktens bija nospriests viņš bija «pārskatījies», kā vecais barons lēnprātīgi sacīja, un tāda pārskatīšanās prasīja gan atlaišanu no amata, bet ne pazudināšanu, jo vecajam vīram taču arī bija savi nopelni!
Ja barons Kronšilds tūlīt toreiz to lietu sīki būtu izmeklējis, tad pēc rijkuru burtskokiem un meira ieņemšanas piezīmējumiem būtu atrasts, ka pa tik daudz pūru mazāk labības izkults, cik Ozols esot zadzis, un ka arī
tik daudz vezumu nemaz nav aizsūtīti, cik vajadzēja, lai tik daudz labības varētu aizvest. Ir tagad vēl bija iespējams visu to nodibināt, jebšu šis darbs Felzenberģim veselu nakti paņēma. Beidzot arī Ulpinskis atrada piezīmējumu savā dienas grāmatā, pēc kura muižkunga cedele skanējusi akurāt uz tik daudz pūru labības, cik minētais tirgotājs tiešām pircis.
Ir Miķeli Lāci aizsūtīja uz pilstiesu. Ozols nokrita it kā no mākoņiem, kad viņam darīja zināmu, kādēļ viņš no vietas atlaists un nu izrādījies par gluži nevainīgu. Viņš raudāja karstas pateicības asaras, Felzenberģi apkampdams un par sava goda glābēju nosaukdams.
«Bet vecā lielkunga lēnprātība un labā sirds tiešām ir neizmērojama,» viņš aizgrābts sacīja. «Viņš mani atzīst un tura par zagli, jā, par prastu labības zagli, un tomēr viņš man vēl dod žēlastības maizi uzņem manu bērnu savā namā!»
(Pirmās daļas beigums.)
Negaiss bija visai piepeši nācis un izgāzies pār tās partijas galvu, kas Uplejas sadzīves likteni pie slepeniem pavedieniem turēja savās rokās un tik daudz posta, tik daudz nelaimes bija sējusi un citiem uzlikusi. Drošā miegā snauda šīs partijas locekļi, un kas zin, vai taisnais sods viņus vēl tik ātri būtu aizgrābis, ja viņu pašu neaprobežotā nekaunība un augstprātība pārpilno grēku trauku tik spēji nebūtu sadauzījušas, taisnību ar varu piespiedušas uz atriebšanos. Un tomēr, kad atkal ievēro visas tās sapuvušās un tārpainās būšanas, to smirdoši netīro gaisu, to netaisnību un kalpināšanu, tos melus un visu to ļaunumu, iekš kam šīs partijas spēks pastāvēja, uz ko viņa tik nekaunīgi droši palaidās un allaž tāļāki un tāļāki gāja savā daudzkārtīgā un briesmīgā noziedzībā, tad liekas, ka ar tādu spirgtu sadzīves vēju, kā Felzenberģa atnākšana to sacēla, jau pilnīgi būtu pieticis Uplejas slimo sadzīves organismu tīrīt un izvēdināt; ka būtu pieticis minētās partijas drošības namiņa satrenējušos un ķirmjiem izlodātos pamatiņus jau pie pirmās drošākās kustināšanas izārdīt un viņa iemītniekus atsegt viņu pilnā noziedzības kailībā. Un, kad tas priekš Felzenberģa atnākšanas nebija noticis un bez viņa atnākšanas arī tik ātri nebūt nevarēja notikt, tad caur to tikai pierādās, ka Uplejas sadzīves būšanas šinī ziņā nebija labākas nekā simts citās vietās, kur labsirdība un iesnaušanās pārdrošā uzticības un glaimošanas miegā sataisa nekaunībai mīkstu guļu — daudzkārt uz tikumu rēķinumu. No visa, ko mēs, p. p., zinām par Uplejas teicamo dzimtskungu un viņa famīliju, it lēti var noģist, ka viņš pasauli aplūkoja vairāk no ideāliska stāvokļa, t.i., kā viņai vajadzētu vai kā viņa varētu būt, nekā no reāliska stāvokļa, t.i., kā viņa īsti ir. Un, cik cieti viņš ar visu savu politisko un filozofisko attīstību
bija satīts «savu uzticīgo sulaiņu» tīklos, mēs atzīstam no tam, ka viņš uz Priedes denunciāciju pat savu uzticīgo muižkungu Ozolu bez jo plašākas izmeklēšanas atlaida no dienesta un ka viņš pat Felzenberģim cieti piekodināja, lai tas cienījot Priedes lieliskos nopelnus. It kā matemātikā viens vienīgs nepareizs loceklītis, viens vienīgs neīsti izlietāts likumiņš visu aprēķinumu padara par nepareizu un rēķinātāju aizved uz neaprēķināmi greiziem spriedumiem, tā arī praktiskā dzīvē daudzreiz viens vienīgs nepareizs pamata spriedums var aizvest uz tūkstots netaisniem spriedumiem. Tā arī barons Kronšilds gluži nezinādams, negribēdams dienu mūžu izrēķināja nepareizi, Fihtenberģi vienu par visām reizēm pieņemdams par pareizu rēķināšanas faktoru. Fihtenbergs viņam bija tas visuzticīgākais; no tam viņš bija pārliecināts. Bet vecais Ozols viņam tik tuvu nestāvēja, jebšu tas Uplejas saimniecībā bija daudz svarīgāks. — Ar Freimani baronam gāja gandrīz tāpat. — Baronietei v. Kronšild bija Anlīze Potivar tas pats, kas viņas laulātam draugam Priede. Potivariene skaitīja pātarus, apmeloja meitas un citus, uzmetās citiem par tiklības tiesnesi, tādēļ viņa pati slikta nevarēja būt! Lielmāte kā diemžēl simts tūkstoši arī mudīgu pātaru skaitītāju turēja par dievbijīgu; bet, par kādu briesmīgu noziegumu apsegu tāds lieks svēts ģīmis var kļūt izlietāts, to mēs jau esam redzējuši. Daudz citādi lielmātei negāja ar veco Volgeruhu. Viņa zināja, ka tā laba nekā nedara un melo, un postu saceļ, bet viņa nevarēja atsacīties vecum vecam ieradumam, nevarēja šo veco vienzobi aizsūtīt kādā klusā kaktā, kur viņa mazāk varētu skādēt un ļaudis apmelot, it kā tā labiem cilvēkiem no paša likteņa būtu nolemta par vajadzīgu sodu.
Un tā ka šim ziņa, tā arī dažā cita nemanot tikums kļuva nievāts, netikums pacelts.
Puišiem pierēķināja par grēku, ka tie ripas kāva un, labāka prieka nepazīdami, krogos plītēja un dancoja; bet Priedem neviens par grēku nepierēķināja, kad tas vārtījās nešķīstības dubļos un pēc īpašas sistēmas vajāja nevainību, un laupīja pagasta meitu godu. Jā, pie visa tā viņš vēl stāvēja ļoti augstā cieņā!
Pašā kungu namā neviens nerunāja, kad Freimanis ar viltīgām kārtīm citiem nolaupīja naudu, bet, kad kādai meitai notika tā nelaime, kad kāds puisis to godam bildināja un Freimanim tā arī patika, tad to ar negodu izdzina
no muižas — Potivariene visu zināja notaisīt par netiklu, par «liderīgu».
Ko palīdzēja visas brīvības, viss tas labums, ko dzimtskungs savam pagastam tik daudzkārt parādīja, kad šis smaka zem tik necienīga jūga, kā pagasta tiesas priekšsēdētājs to tik skaidri prata atklāt!
Barons mīlēja savus ļaudis, vēlēja tiem visu labu, bet atļāva saviem algādžiem tos garīgi apspiest un viņus atkal un atkal iemīt atpakaļ sadzīves dubļos.
Vai tas bija cits kas nekā necienīgs jūgs un apspiešana, kad Priede uz savu galvu uzdrīkstējās laist pavēli, ka dziedātājiem un mūzikas korim bez viņa atļaušanas neesot brīv sanākt; ka viņš šo koru teicamo vadoni Pētersonu pēc patikšanas varēja tramdīt un viņam visādus šķēršļus likt?
Tikai drusciņ mazāk mīlestības un taisnības no kunga puses — un Uplejas pagasts būtu bijis viens no sliktākiem tanī apgabalā!
Bet, ja pagasts šo necienīgo jūgu būtu nokratījis, kā tas to jau daudzreiz vēlējās; ja tās patriarhāliskās saites tad būtu satrūkušas, kas caur gadu simteņiem bija vītas starp kungu un ļaudīm, — kas tad tās gan būtu sarāvis? Vai pagasts? Nē — viņš tikai būtu darījis, ko viņam spieda darīt. Priede un biedri pie tam būtu bijuši vainīgi, bet ārīgi, zināms, pagasta vadoņiem tā vaina būtu kļuvusi uzkrauta.
Bet uzņemsim atkal sava stāsta pavedienu.
Stiprs pērkons un vareni zibeņi bija tīrījuši Uplejas sadzīves gaisu. Likās, it kā pati taisnības dieve būtu nokāpusi no debesiem un reiz bargu tiesu turējusi par veciem, bezdievīgiem grēciniekiem. Ļaudis dvašoja vieglāki, visa muiža, viss pagasts jutās atsvabināti no grūta lietuvēna, no riebīgiem zvēriem cilvēku sejā. Jauna dzīvība radās un līdz ar to — drošākas cerības uz nākotni.
Vecais barons Drahenklau bez kavēšanās bija laidis ziņu Uplejas lielkungam par visu, kas noticis, un nebija diezgan spējis uzteikt Felzenberģa taisnu prātu, drošu dūšu un izmanību, kā arī citu iedzīvotāju uzticību pie noziegumu atklāšanas.
Ērmīgu iespaidu šīs ziņas padarīja uz veco baronu un viņa famīliju. Nu abi vecie it kā no miega atmodās, kurpretim Klotilde šīs ziņas uzņēma it kā kādu jau sen gaidītu vēsti. Arī tas, kas no Felzenberģa bija ziņots un ko viņai bez aizturēšanas stāstīja, viņu nebūt nepārsteidza.
Felzenbergs, viņas ideāls, jebšu gan nesasniedzams ideāls, citādi nebūt nevarēja darīt; tas bija pats par sevi saprotams, it kā viņa arī nekad nebija šaubījusies, ka atsegtie noziedznieki ir ļauni cilvēki.
Arī vecās Volgeruhas izturēšanos barons Drahenklau nebija piemirsis ziņot.
Pēc kādām nedēļām no Itālijas atnāca šāda pavēle no vecā lielkunga.
«1) Manim nozagtās lietas un nauda, kā protams, jāņem atpakaļ, turpretim tā cita pie Fihtenberģa atrastā nauda jāapķīlā. Kad viņš to nevar pierādīt par godīgi iemantotu, tad tā ir zagta, — un krīt mana pagasta nabagiem par labu.
2) Pagasts lai vēlē skrīveri pēc savas patikšanas, algu viņam maksā muiža kā līdz šim, ja pagasta vietnieku pulks caur īpašu spriedumu to pieņem; bet pagasta skrīveris nevar reizā būt arī muižas amatā.
3) Priedes vietā par ekonomijas grāmatu vedēju un tamlīdz par Felzenberģa kunga palīgu divu dienu laikā no tā brīža, kad šī vēstule manā muižā aiziet, jāieceļ vecais Ozols, ar savu senāko algu un visām savām citreizējām tiesībām, cik tās uz viņa dzīvi zīmējas.
4) Annu Volgeruh tanī ad 3 minētā laikā ar visu savu mantību aizvest uz malas muižu Raupeni, kur viņai pie moderes ēšana un īpaša istabiņa ierādāma.
5) Zūze tiek apstiprināta par saimnieci, Bērziņš — par vecāko vagari un jaunais kučieris — par jaunāko vagari.
6) Felzenberģa kunga alga tiek paaugstināta uz 1500 rubļiem, visi viņa nosacījumi, ko tas sapulcētiem muižas ļaudīm izsludinājis, no manim pilnīgi tiek apstiprināti, es tos atrodu par ļoti derīgiem.
7) Pagasta amata vīriem un visiem, kas muižas valdei pie minēto noziedznieku saņemšanas nākuši palīgā, es izsaku savu īpašo atzīšanu un pateicību.
8) Bez kavēšanās, kur un kā vajadzīgs, jārūpējas, ka Grieta un Kārlis kā gluži nevainīgi pārnāktu atpakaļ. Tad viņiem jāatdod Lauksargu mājas — tas vecais neris nekam neder. Ja vajadzīgs, tad abiem jādod palīdzība, es domāju, tas vecais žūpa ir parādos. — Grietas kāzas lai notiek uz manu rēķinumu.
Barons v. Kronšilds,
Uplejas dzimtskungs.
Neapelē, 5./17. jūlijā 1869.»
Jebšu ģenerālpilnvaris barons Drahenklau citādu atbildi no sava vecā drauga gan nebija sagaidījis, tad tā viņam dažā labā ziņā taču darīja īstu prieku; tādēļ viņš, to izlasījis, tūdaļ lika aizjūgt un brauca pie Felzenberģa un it kā jauns virsnieks uzvarēto karogu tam spulgainām acīm rādīja barona Kronšilda vēstuli. Felzenbergs mazāk priecājās par pieliktiem 500 rubļiem nekā par to, ka viņa kungs te izrādījās pilnīgi par to, par ko viņš to turēja. Arī uz muižas ļaudīm tas darīja ļoti labu iespaidu. Nu tik tie pilnīgi ticēja, ka vecais lielskungs tiešām labu vien grib, blēžus bez žēlastības soda un tiem atkal labu dara, kam netaisnība notikusi. — Tā arī Zūzei nu tik nozuda beidzamās bailes no Potivarienes tik dziļi tās bija iesakņojušās.
Pavārs, visu to dabūjis zināt, noņēma savu balto cepuri, nosvieda to sev priekšā zemē un tad, abas rokas padusēs ielicis, sacīja:
«Ich habt aber immer gesagt, der Felsenberg is firer Kerl.»
Ļoti grūti nācās, līdz vecai Volgeruhai varēja iestāstīt, ka tiešām tāda pavēle nākusi, ka viņai jāiet uz malas muižiņu.
«Jūs tāde vece kungs man tik tais tāde aprils, bet tagad jau april nav un precet es vairs negrib,» viņa, nejauki ņirgādama, atbildēja baronam Drahenklauam. Drīz, zināms, izrādījās, ka tiešām aprīļa nav.
Vecais Ozols, gluži jauns tapis, ierūmējas atkal sava vecā mājasvietā, kur Priede pa tam bija mitis.
Dienu pēc tam Birkhāns ienāca kukņā un noprasīja: «Pavār, vai jūs neziniet, vai barona kungs mani nav licis iecelt par pagasta skrīveri? Kas tad cits to vietu varēs izpildīt.»
«Ak da solcher Teter,» Pētersile iespurcās, «ich dir schon werde geben Schreiber!» To sacījis, pavārs pakampa pavārnīcu, iesmēla tanī ūdeni un uzlēja Teterim to uz galvu.
Nopurinājies šis devās augšam pie Felzenberģa un sacīja tā:
«Augsti cienīts kungs un Uplejas glābējs! Araberu sakāms vārds saka: kāda kunga maizi ēdi, tādu dziesmu dziedi. Es līdz šim ēdu Fihtenberģa maizi, un, ko mēs abi ņēmām rokā, tas vairs necēlās. Bet Fihtenbergs man lāga nepatika, un es varētu daudz ko no viņa stāstīt, ja jums patiktos. No jums viņš arī daudz ļauna runājis, es jums
visu izstāstīšu. Mēs divi iztiksim ļoti labi, cienīts Felzenberģa kungs. Jo, pēc manām domām, neviens tik labi neizdarīs tanī skrīvera vietā kā es. Un tās lones dēļ redziet, man jau tik daudz nevajaga, es jau katru reizi varu pakvitēt, ka es visu esmu saņēmis. Es domāju, šī lieta varētu iet. Ko jūs domājiet, cienīts Felzenberģa kungs?»
«To jūs tūdaļ dabūsit zināt,» Felzenbergs atbildēja un paskandināja.
«Laikam jūs mani liksiet izsviest?»
«Jā!»
«Kādēļ tad tā, cienīts muižkungs? Mani jau diezgan moca un sviež ārā! — Jūs taču esiet tik mīlīgs un labs kungs, un es jums it nekā ļauna neesmu darījis.»
Pa tam ienāca Ošu Juris un jautāja, ko jaunskungs gribot?
«Tagad vairs nekā — mīļo Juri — man ar Tetera kungu vēl jāizrunājas,» Felzenbergs atbildēja.
Juris atkal izgāja, un Felzenbergs uzsāka:
«No jūsu vientiesīgās jautāšanas es atzīstu, ka jūs tiešām neapzināties tā ļaunuma, kas jūsu priekšlikumā. Vienkārt, godprātīgs cilvēks sevi tā neuzslavē, otrkārt, godīgs cilvēks nekad neuzaicinās uz tādu blēdību, kā jūs to darījuši. Es domāju, ka tāda izturēšanās pilnīgi attaisno izsviešanu pa durvīm. Bet, kā jau minēju, es atzīstu, ka jūs to bez īpašas izskaidrošanas nebūtu sapratuši un varbūt vēl domātu, ka jums liela netaisnība notiek. Tādēļ es savu pirmo nodomu neizpildīju un nu gribētu dzirdēt, kā jūs sevi cerējiet attaisnoties?»
Teteris sašļuka, acumirklī viņam nekā nebija, ko atbildēt, bet, atzīdams, ka viņam taču kas jāsaka, viņš visai nedroši uzsāka:
«Redziet, cienīgs Felzenberģa kungs, kad cilvēks slīkst, tad tas ķeras arī pie pucnaža; un es tiešām vairs nezinu, ko darīt, kad es vietas nedabonu, t.i., kad mani neieceļ par Uplejas skrīveri, jo citur jau mani neņems. Prastu darbu strādāt es tak nevaru — — »
«Kādēļ ne?»
«Nu, es taču esmu bijis par skrīvera palīgu un esmu mācīts cilvēks, un ļaudis mani sauc par jaunkungu, kā es nu lai ar viņiem atkal kopā strādāju? Man taču ir kauns, un no darba es arī esmu atradinājies.»
«Tātad, pēc jūsu domam, tāda skrīvera palīga vieta cilvēku padara gluži nelaimīgu.»
«To es nesaku, bet, kad cilvēks ko mācījies, tad viņš taču dodas uz augšu, ne atpakaļ,» Teteris atbildēja.
«Bet kā tad, kad tas neizdodas, kā, par piemēram, jums tagad?»
«Tad — — tad — — jā, es nezinu, ko tad!»
«Es domāju, ka tad jāstrādā, ko spēj, lai savu maizi godam nopelnītu,» Felzenbergs piezīmēja. «Jūsu mācība, par piemēru, nav tik dziļa un pamatīga, ka tā jums atdarītu ceļu uz kādu patstāvīgu vietu — jūs protiet norakstīt, rēķināt, nepilnīgi vāciski tas ir viss! Bet ar šo mazumiņu īsti derīgs skrīveris nenāk cauri, tam jāzin vairāk, un, par visām lietām: tam jābūt prātīgākam, nekā jūs esiet. Priede jūs ir samaitājis, jo viņš pats bija samaitāts cilvēks; nu jums jāuzsāk gluži no jauna dzīvot un nevis par skrīvera palīgu. Ir es domāju, ka pie mūsu tagadējām būšanām jums nāktos grūti arī tikai prasta strādnieka vietu dabūt. Bet tas arī nebūt nav vajadzīgs, mums netrūkst tādu vietu, kur jūs savu mazumiņu mācības pareizi variet izlietāt. Kā, par piemēram, būtu, kad jūs iestātos mācībā pie Puķes kunga? Vēlāk, ja jūs čakli un pareizi izturēsities, es jums palīdzēšu tikt Rīgā pie jo lielākiem dārzniekiem. Puķes kungs ir mācīts un saprātīgs vīrs, viņš jūs labprāt pamācīs — un audzinās!»
Teteris apdomājās. Viņa galvā palika skaidrāki un skaidrāki — viņš atzina ne vien, ka Felzenberģim pilnīga taisnība, bet arī savu bēdīgo stāvokli. Viņa acīs parādījās asaras, kad viņš sacīja:
«Jums taisnība, cienīgs kungs, man jāpaliek par dārznieku. Es jums no sirds dibena pateicos!»
«Es priecātos, ka no jums reiz izvirstu krietns virs.»
«To es apsolos un jums bušu mūžam pateicīgs.»
Kas gan bija priecīgāks nekā Upilejas pagasta vietnieku pulks, kad izpaudās ziņa, ka tas nu reiz arī pats varēs iecelt pagasta skrīveri. Kādu tiesību īpašniekam būt un tās nevarēt izlietāt — tas ir diezgan nepatīkami. Pavisam citāds vīrs, par piemēru, ir kalpelis, kas var rokas iebāzt bikšu kabatā un sacīt: «Es, proti, Anss Platmutis, esmu pagasta aizstāvis, un man pa lielākai daļai ir tā nosacīšana, kādu skrīveri būs pieņemt, kādu ne, jo ko ta tie citi daudz zina, viņiem taču jāklausa, ko es teicu.» Visi
nu gan nevar vietnieku pulka klusie jeb partiju vadoņi būt, un tātad arī Uplejas pagasta vietnieku pulkā radās vīri, kas gan arī sajuta un atzina, ka pagasts jau trīs gadus nav spējis izlietāt tiesību, kas tam pēc likuma pienākas; jo, Priedi ieceļot, piepildīja tikai ārīgu formu, to katrs zināja un saprata; bet līdz ar to ļaudis arī atzina, ka pagastam caur šīs tiesības neizlietošanu ik gadus mazākais par 1000 rubļiem mazāk izdošanas. Tādēļ, ja Priede tikai cik necik būtu bijis labāks cilvēks, kam varbūt gan savi niķi, savas cilvēciskas īpašības, bet kura daba ir taisna, ar ko var iztikt, — tad šī apdomīgākā partija ar šo nodibinājumu būtu bijusi pilnīgi mierā; bet tagad ir viņa priecājās, ka Priede reiz nokritis, tomēr ne acumirkli nešaubīdamās, ka diezgan grūti nāksies tādu vīru atrast, kas ne vien visas lietas saprastu vadīt un vadītu taisni un uzticīgi, bet arī abām pusēm patiktu un labu satikšanos uzturētu. Te tiešām vajadzēja apdomāties, un tādēļ šī partija, kas līdz šim vietnieku pulku pārvaldīja, it ātri vienojās un arī pacēla par kārtīgu spriedumu, ka caur guberņas avīzēm jāuzaicina kandidāti, kuriem noliktā dienā jāpieteicas un jāuzrāda liecības par baudīto mācību un par uzvešanos. Pilnas četras nedēļas bija noliktas, un pa tik ilgu laiku varēja aprunāties, sarunāties, sazinoties, saspriesties un apdomāties. Bet akurāt šī vaļa minētai partijai, kuras galva bija pats pagasta vecākais, atnesa ļoti ļaunus augļus.
No Uplejas skrīvera vietas bija izrunātas briesmīgas lietas: tā esot ļoti trekna. Priede esot iekrājis 30 000 rubļu, tik ka tas nezinājis iztikt ar jauno muižkungu, tādēļ tas nosviests utt. No tuvienes un tālienes derīgi un nederīgi kandidāti savas acis meta uz šo vietu, un ne cik ilgi, tad Uplejas pagasts kustēja un mudžēja no spekulantiem un laimes ķērējiem. Saprotams, ka katrs jāja savu kumeļu un meklēja savu aizstāvi un gādnieku. Pagasta vecākais visus it strupi atraidīja uz termiņu, bet kas to dos! Tie uzmeklēja pagasta vietniekus, un tātad daži no šiem četru nedēļu laikā izmācījās vairāk visādos niķos, nekā tas citādi būtu varējis notikt četros gados, un dažu no viņiem vairs nebūt nevarēja pazīt — bija jādomā, ka pavisam cits vīrs viņa ādā ielīdis. — Bet dosimies nu uz Upleju celšanas dienā.
Mēs ieeimam baznīcas krogā, kas jau no vakardienas pilns ar viesiem — ar smalkiem kungiem un jaunkungiem. Bet brīnums, ka te viens otra nepazīst jeb negrib pazīt;
mazākais, viņi viens otram nekā neizpauž, kamdēļ viņi nākuši, ko viņi grib, domā, darīs utt. — Liekas, visas pasaules diplomāti šeit sanākuši. Turpretim kroga papus ir ļoti laipnīgs un priecīgs. Viņam ir siena laiks, jebšu citi jau rudzus nopļāvuši. Tādēļ pie galda stāv ne vien viņš — viņam ir ļoti daudz darba ar uzdzeršanu un rēķinumiem, par kuriem mēs negalvojam, ka tie pareizi, — bet arī viņa «mamma», viņa meita (kāds 17 gadus vecs skuķis) un tad vēl viena «māsas meita», pēc jaunākās modes ģērbusies un ar rudzu puķēm apbruņojusies. Šodien ir tādas paģiras, «kungi» vēl guļ: citi viesu kambaros, citi tie mīļākie un izveicīgākie — pašas mammas istabā, vēl viens, kas paša skuķi visvairāk iekairinājis, Annetes smaršainā kambarītī. Krodznieki un meitas bija tā «šur tur piespiedušies», kā jau siena laikā.
Ap pulksten deviņiem «kungi» kājās, bet šodien visi šeņķkambarī. Laikam izslāpuši? Nē, visi sēd vai staigā, bet nedzer. Laikam vēl par agru.
Te ienāk kalpelis, pilns pašapziņas un dziļas gudrības. Lepni savu strupo degunu pacēlis, viņš iet jaunkungiem garām, tiešām uz krogus papu. Viņš zin, kas viņš tagad par vīru — lai viņu uzmeklē, kas grib.
«Labrīt, krodzeniek, ielejat par 5 kapeikām.»
«Jūs jau šodien dzersit dubulta?»
«Lai iet!» Iemet.
«Va nav kāds cigāra galiņš?»
«Jūs jau šodien smēķēsit «Kub?» vai «Havan?», vai «Regalia Flora»1?»
«Dodat labi stipru!» Uzsmēķē.
«Kas ta būs ar to alu?»
«Jūs tak šodien dzersit «Kulmbacher» vai «Waldschldsschen», vai —?»
«Lai iet tas stiprākais!» Sāk dzert.
«Ā, labrīt, mīļais Rudmieze kungs! Kā labi klājas? Vai labi izgulējāties? Jūs tak labi pārgulējāt mājās pa nakti?» Tas ir Rudmieža kandidāts un dzirdinātājs. Abi jau pazīstas kādas divi nedēļas.
«Nu, nekas,» Rudmiezis auksti atbild. «Va arī nedzersit kādu?»
«Ar mīļu prātu, mīļo Rudmieze kungs, jūs jau zināt, es ar jums dzeru līdz pastarai dienai, un tā vislabākā lieta ir: naudas mums nekad netrūkst.»
«Āre, vata mēs esam muļķi.» Kamēr šie no jauna iemet, skatīsimies drusciņ apkārt.
Tur nāk atkal vīrs, kuram nopietnas lietas uz pieri rakstītas.
«Labrīt, mani kungi!» viņš sveicina iz pilnas krūts, jebšu it labi zinādams, ka tikai viens vienīgs atbildēs. Un tas arī ir klāt kā adata pie magnētes. Abi aiziet pie šeņķgalda.
Tad nāk kādi trīs uzreizi. Viņi kāpj tik droši un nicinādami, it kā viņiem visa Upleja piederētu. Viņi nebūt nešaubās, ka viņu kandidāts nāks cauri. Šis nāk pretim un apsveicina ļoti mīlīgi, ļoti padevīgi savus nākošos kungus.
«Nu, jaunskungs, jums jau nemaz nav bēdas lai viņi visi pūlējās, tas ir velti — mēs jau to pagastu valdām, mēs trīs!»
«Es jau uz jums arī palaižos, cienītie kungi, un, kad naudas vajaga, tās netrūkst!»
«Vai dzirdiet, jaunskungs, man ar jums kas īpaši jārunā — iziesim stedelē,» teic klusām Aizvalka Dāvids, kāds rokpelnis un savas trīsgalvīgās partijas vadonis.
Abi iziet. Vai iesim līdz, mīļo lasītāj? Iesim, bet mums jāiet lēni, lēni un jāpaslēpjas, jo tie vīri, kam mēs eimam pakaļ, runā noslēptas lietas. Tā. Nu klausīsimies.
«Va ziniet, jaunskungs, vēl būtu jābāž mūsu tiesas priekšsēdētājam, tas ir mācīts un gudrs vīrs, bet es nezinu, tur ģeld — arī droši!»
«Dievs zin? Viņš jau ir pārticis un mācīts vīrs, stāv lielā godā pie kungiem un pats vēl strādājis pret Priedi.»
«Nu re nu — strādājis pret Priedi, un kādēļ? Priede diezgan nedeva. Būtu iegrūdis kādu simtu, tad būtu bijis labi. Ticiet droši — tur ģeld!»
«Dievs zin? Vai jūs paši esiet redzējuši vai ko manījuši, mīļo Dāvid?»
«Nu klausiet mani! Ko es nezinu, to es nerunāju, prasiet visam pagastam, tas mani skaidri pazīst. Pie manim ir vīrs un vārds!»
«Nu, manis dēļ — bet simts rubļu, man vairs nav!»
«E, iztiks ar mazāk — būs labi.»
«Vai pietiks ar kādiem trīsdesmit?»
Dāvids apdomājas.
«Nu, manis dēļ, lai iet tie paši; bet va tik nebūs par maz!»
«Nu, var apsolīt vairāk. Kad es bušu vietā, tad jau naudas netrūks. Bet kas dos?»
«Jūs jau nedrīkstat dot, jaunskungs, tas man jādara.
Jūs redziet, ka es daru jums par labu — man jau tur nav nekas. Es to daru tikai labas satikšanās dēļ, man jau Dievs pašam diezgan svētījis.»
«Kandidāts iedod Dāvidam trīsdesmit rubļu, un abi iet iekšā. Dāvs slepeni pasmejas.
Krogā pa tam viss iet ļoti dzīvi. It kā pie franksēzes katrs ir dabūjis savu līgaviņu, tā arī te katrs kandidāts ir atradis savu vīru, un katrs tic, ka viņam tā labākā laime, jo krodznieks katram iečukst ausīs: «Netaupiet naudu, viņam liela vara pagastā, jūs nāksit cauri!»
Pastarpām viens un otrs pārs nozūd — cits ieiet viesu istabā, cits stedelē, cits iziet laukā utt. Laikam gan visiem darīšanas, kas «sešas acis» jeb dienas gaismas nepanes.
Kad viss tas kārtībā un vēl šāds un tāds padoms izsacīts, tad vēlreiz jāiet pie šeņķa galda jeb jāliek kas ienest īpašā kambarī. «Pagasta aizstāvji» jau zied un kūp — «šodien cels skrīveri — lai iet, kas tur var būt — cik ilgi būs, cels atkal. Lones tā kā tā nav, vata nevar padzīvot.»
Nu visi grib doties uz pagasta namu, bet krodznieks mīļi lūdz, lai tikai maķenīt pagaidot, tie kungi viņam jau senāk gribējuši maksāt, bet viņam tad nav bijis vaļas tagad esot tāda novaļa, viņam arī tūdaļ jāmaksā projām, varbūt viņš izbraukšot, sievas nezinot tos rēķinumus utt.
Pēc šīs vairāk nekā ļoti skaidrās uzaicināšanas nabadziņi visi samaksā. Ir gan liela kopa naudas — dažs, kā rādās, gandrīz savu beidzamo atdevis, bet krodznieks nopūšas: «Kas tas mazumiņš ir priekš manām milzu vajadzībām!»
Jā, jā — pasaule ir ļoti nepateicīga un — nežēlīga.
Ja visi tie cerību pilnie kandidāti, kas savu grūto peļņu stedelē un citur bija atdevši priekš «smērēšanas» jeb «būšanas», būtu reizē ar saviem aizstāvjiem iegājuši pagasta valdes istabā, tad viņi būtu pārliecinājušies, ka ne tiesas priekšsēdētājs, nedz pagasta vecākais, nedz arī kāds cits, priekš kā minētā grēku nauda bija ņemta, visus tos vīreļus, kas nupat no kroga atnāca, nebūt neievēroja, jā, ka šie viņiem arī ne draudzīgi tuvoties nedrīkstēja. Un, ja viņi to arī būtu drīkstējuši, ja viņi tiešām priekš daudzinātā nolūka kandidātiem naudu būtu izvīluši, tad viņi tomēr to nebūtu nodevuši, bet it mierīgi priekš sevis paturējuši, kā tas tagad notika. Tāds vīrelis ne savā mūžā tik daudz naudas nav turējis rokā — pirmo reizi viņam tas tā gadās, un nu lai viņš to atdod citam! To tik vien ne.
Visi divdesmit četri pagasta vietnieki bija sanākuši, tāpat visi četri priekšnieki, beidzot — uz pagasta vecākā īpašu aicināšanu — arī tiesas priekšsēdētājs. Šodien uplejieši tik pirmo reizi paši izmeklējās sev skrīveri — visiem vajadzēja uzmanīgiem un tādēļ klāt būt.
«Lūgtu, nosēdaties — visi vietnieki ap galdu, priekšnieki un tiesas priekšsēdētājs te šinī galā man ieblakus,» pagasta vecākais paskandinājis sacīja.
Tā notika.
«Pēc sava beidzamā sprieduma,» pagasta vecākais uzsāka, «pagasts ar pateicību ir pieņēmis cienītā dzimtskunga, mūsu mīļotā sirmā lielkunga laipno solījumu, pēc kura viņš grib pagasta skrīveri algot kā līdz šim, taču ar to īpašo nosacījumu, ka pagasta skrīveris tikai no vietnieku pulka ieceļams un muižas amatā nekādā nevar būt. Tālāk šinī spriedumā nosacīts, ka uz skrīvera amatu derīgi kandidāti caur sludinājumu guberņas avīzēs uz šo dienu saaicināmi. Šis sludinājums, kā no šī avīžu numura variet pārliecināties, ir kārtīgi un laikā izgājis. Tātad mums nu šodien būs tas derīgākais no tiem, kas atnākuši, jāizmeklē jeb ar balsu vairākumu jāieceļ. Vēl es turu par vajadzīgu jums izskaidrot, ka pēc ģenerālgubernatora pavēles pagasta skrīveris ir pagasta amata vīrs, tādēļ viņam būs būt divdesmit piecus gadus vecam un neapvainotam vīram. Kas augstāku mācību baudījuši, tiem jādod priekšroka. Ak tā — es gluži piemirsu, ka mums nav protokola rakstītāja — vai tiesas priekšsēdētājs nebūs tik laipns šodien mums izpalīdzēt?»
«Labprāt,» šis atbildēja un nosēdās pie protokolu grāmatas.
«Pēc likuma pratukulu tikai kāds skrīveris var vest, un, kad nu mums skrīvera vēl nav, tad te šo kandidātu esmu uzaicinājis pie pratukula rakstīšanas, jo tad mēs arī redzēsim, vai viņš prot rakstīt vai ne. Jo viens mums taču jāņem, un kungs Zaķis jeb Āzis ir krietns vīrs.»
To sacīja pagasta vietnieks Teteris, jaunā Tetera tēva brālis, un stādīja priekšā kādu no tiem kandidātiem, ar kuriem mēs baznīcas krogā diezgan jau esam iepazinušies.
«Kas jums, Teteri, atļāva šo kungu ievest? Un kas jums atļāva šeit ienākt?» pagasta vecākais, uz Zaķa kungu pagriezies, jautāja. «Es jūs uzaicinu tūdaļ iziet!»
Zaķis vēl nebūt negorījās uz iziešanu.
«Va tas tik nebūs pret likumu, kad mēs savu nākošo skrīveri izraidām?» Lauksargs jautāja, kura deguns šodien atkal jau bija sarkans.
«Es ar tā domāju,» Teteris piezīmēja.
Pagasta vecākais vēlreiz uzaicināja Zaķi, lai tas iziet, bet, kad tas ir tagad vēl nepaklausīja, tad viņš, ne vārda vairs nesacīdams, paskandināja. Pagasta sulainis ienāca.
«Nāc šurp! — Paņem un izved šo kungu!»
«Kad man liek, es vedu ar. Jaunskungs, nākat — iesim!» pagasta sulainis sacīja, bet Zaķis vēl ne domāt nedomāja uz iešanu un sāka runāt:
«Pēc likuma pagasta vietnieku pulkam ir tiesība — — »
«Klusu!» pagasta vecākais uzsauca.
Zaķis apklusa.
«Paņem un izved viņu!»
Pagasta sulainis Zaķa kungu paņēma pie rokas un izveda ārā.
Kad tas bija noticis, tad pagasta vecākais atkal iesāka:
«Jums, Lauksarg, un tāpat arī jums, Teter, nepieklājas iejaukties manās amata darīšanās, kas zīmējas uz kārtības uzturēšanu. Vai ir pret likumu vai pēc likuma, ka es kādam, kas šeit nepieder, lieku iziet, tā ir mana daļa. Jūsu darīšanas zīmējas tikai uz tiem priekšmetiem, kuru dēļ vietnieku pulks saaicināts. Bet vēl mazāk to var atļaut šinī gadījumā, kur jūs caur savu izturēšanos sekmējiet pretošanos un nepaklausību. Es ceru, ka jūs turpmāk to ievērosit. — Tagad uzsāksim savas darīšanas. Vai kādam kas piezīmējams skrīvera dēļ?»
«Kad manu kandidātu liek izvest, tad es pats arī varu iet uz mājām,» Teteris piezīmēja.
Vispārīgi smiekli.
Pagasta vecākais apmierina jautrajos. Tad runā vecais Lauksargs.
«Nu, ka tādi varas darbi notiek, ko ta tad vēl skrīveri vēlēs. Tā jau bail, ka neieliek cietumā. Es nevēlu — lai vēl, kas grib.»
Viņš un Teteris uzceļas un grib aiziet.
Pagasta vecākais: «Jūsu izturēšanos es uzlūkoju par pretlikumīgu traucēšanu. Ja jūs gribiet, tad par manu spriedumu variet sūdzēt pie uzraugu tiesas, bet es jums nevaru vis atļaut mūs visus traucēt un mūsu amata darbus kavēt, priekš kuru nobeigšanas neviens vietnieks nedrīkst aiziet. Esiet tik labi un atkal nosēžaties.»
Teteris: «Man nav nekāda sēdēšana, kur varas darbus dara.»
Lauksargs: «Ka mūsu kantāda te nav, tad es arī nesēdu.»
Pagasta vecākais: «Tad es jūs kā kārtības traucētājus no istabas izraidu un likšu priekšā, lai jūs apstrāpē. Mēs spriedīsim bez jums — esiet tik labi un izejiet!»
Teteris un Lauksargs: «Ko, va mēs — va jūs mūs varat izraidīt mūs, — pagasta aušuļus? Kas ta jūs tādi esiet, ko?»
Pagasta vecākais paskandina, un sulainis ienāk.
«Izved Lauksargu un Teteri!»
«Tīri gals ar tiem teteriem un zaķiem — nu nākat, iesim!» sulainis bildina.
«Liec tu mūs mierā, va saproti!» Teteris iesaucas.
Pagasta vecākais: «Ķeries viņam klāt un izved viņu!»
Sulainis pieķeras Teterim pie rokas un grib to vilkt ārā.
«Ka likšu tev reiz, ta nezināsi, cik vecs esi,» Teteris iebļaujas un atgrūž sulaini nost.
«Esiet tik labi un sarakstiet to īpašā protokolā, kaimiņ, — man tā vajadzēs. Sulain, vai priekšā ir kādi vīri?»
«Jā, cienīts prezident.»
«Es esmu pagasta vecākais, un tā tu mani arī sauksi, vai saproti?»
«Jā, cienīts pagasta vecākais.»
«Tad labi. Izej un pasauc kādus trīs stingrus vīrus.» Sulainis iziet un drīz ieved trīs plecīgus kalpus. Pagasta vecākais: «Jūs trīs — paņemiet un izvediet Teteri!»
«Ko ta viņš ļaunu nodarījis?»
«Tā nav jūsu daļa — es jums pavēlu viņu aizvest. Es paģēru, ka jūs to uz pēdām darat!»
«Kas ta mums var likt cilvēkus bendēt, lai nāk bende.»
«Vai jūs visi trīs nepaklausiet?»
«Kas ta man te par klausīšanu, klausības laiki jau beigti,» otrs atteic.
«Es jau arī vairs neesmu vergs,» trešais saka. Teteris ņirgā, daži vietnieki piegrūž viens otram un saka: «Redzēs, kas tur iznāks.»
«Tad jums visiem trijiem ir divdesmit četras stundas arests.»
«Ku to ņems — par tādiem niekiem,» viņi atbild. «Tas jau gan neiznāks.»
«Šī atbilde vēl divpadsmit stundas, tad nu jums katram ir trīsdesmit sešas.»
«Mūsu labad jūs variet skaitīt cik gribēdami — ne mēs iesim cietumā, ne būsim.»
«Tas iztaisa atkal divpadsmit, tādēļ nu jūs katrs nosēdēsit četrdesmit astoņas stundas un, proti, uz pēdām! Eitat cietumā — sulainis jūs ieliks.»
«Ka viņš grib sarkano dabūt, lai tad ķeras mums klāt.»
«Sulain — paņem šo!»
Sulainis iet tam klāt, bet dabon pa krūtīm. «Ā — tas ir cita lieta. Priekšniek — izeitat un lūkojat, vai tur ir uzticīgi vīri.»
Pēc brītiņa priekšnieks atnāk atpakaļ un, galvu kratīdams, saka: «Man liekas, ka ļoti bailīgas lietas — visi gandrīz sadzērušies un draud un lamājas, ka tīri bail.»
«Tā, tā.» (Klusām.) «Aizeitat pie Felzenberģa kunga un lūdzat, lai viņš atsūta vagari ar kādiem desmit stipriem vīriem un kādiem pieciem striķiem, bet ātri!»
«Labi!»
Pa tam pagasta valdes istabā nākas grūti kārtību uzturēt — visi pieci notiesātie izturas nepieklājīgi, mēda, ņirgā un taisa troksni; tiesas priekšsēdētājs un priekšnieki, tāpat jo prātīgākie vietnieki gluži par velti nopūlas izskaidrot, ka tāda izturēšanās ir ļoti bargi sodāma.
To padarījis «kandidātu» brandvīns un alus!
Pēc pusstundas vagaris Bērziņš atnāk ar divpadsmit stipriem vīriem, kas piecus striķus atnesuši.
«Jūs nākat īstā laikā,» pagasta vecākais runā, vēl allaž mierīgi uz krēsla sēdēdams. «Jūs esat no muižas policijas sūtīti man palīgā?»
«Jā.»
«Tad esiet tik labi, nostādiet divus vīrus pie durvīm, lai neviens nenāk iekšā; tad liekat sasiet Teteri un šos trīs!»
«Jā, jā.»
Ik pa divi puišiem noņem vienu vainīgo, un jau pēc īsa brītiņa visi četri ir sasieti.
«Tā — paldies. Lauksarg — nākat šurp!» Lauksargs atnāk.
«Vai nu jūs iesit ar labu?»
«Nu jau būs gan jāiet. Bet vai cietumā ar mani liksiet?»
«Nē, jūs tikai ar muti esiet pretim turējušies, bet tomēr jūs bez soda nevariet palikt — es jūs, tāpat kā viņus, ierakstīšu protokolā, un laikam gan jūs tad no pilstiesas dabūsit grūtāku spriedumu, nekā manā amata spēkā stāv. Bez tam es jūs arī nevaru sodīt par darbu, ko jūs savā īpašībā kā pagasta vietnieks padarījuši. To darīt pienākas augstākai tiesai. Turpretim Teteris ar varu turējās pretim — tas līdz ar šiem trijiem iet uz krimināltiesu, un es viņus likšu sasiet, lai kaušanās neiznāktu, lai vispārīga nekārtība un jukas neceltos. Cietumā, kur viņiem līdz rītam jāpaliek, līdz galviņas būs tīras, viņiem tos striķus noņems. Tūlīt uz pilstiesu viņus sūtīt trūkst iemesla — gan jau viņus pati tiesa apstellēs — mēs tik iesūtīsim uzņemto protokolu. Tā, nu jūs visu ziniet, un es jums dodu padomu tūdaļ un bez kavēšanās doties uz mājām, jo krogā šodien dzērienus vairs nepārdos, par to es jau esmu gādājis caur muižas policiju. — Eitat nu! — Bērziņ aizvediet viņus visus četrus uz cietumu, un, sulain, ieliec pa diviem kambarīšos.»
«Bet kas tad būs ar to skrīvera vēlēšanu, vai tad es pagasta aušis vairs neesmu?» Teteris bildina.
«Jūs tagad esiet arestants, manā policijas varā; ja tīk, tad jau variet par mani sūdzēt, tagad eitat!»
Visi vainīgie aiziet.
«Tā, nu mēs varēsim sākt,» pagasta vecākais saka. «Vai ir kādam kas jāpiezīmē no savas puses skrīvera dēļ?»
Rudmiezis: «Man ir ļoti gudrs un labs skrīveris — tādu cilvēku tiešām ir grūti dabūt!»
«Ak tā, jūs domājiet, ka grūti ir tādu dabūt, kas ar jums iet stedelē runāt par noslēptām lietām?» pagasta vecākais piezīmē.
Rudmiezis saraujas.
«Vai vēl kādam kas sakāms?»
Dāvids: «Rudmiezis ir gan pārskatījies, tā teikdams, jo to mēs jau gan pieņemsim, ko es pazīstu — jo tikai tas mums var derēt. Te ir viņa papīri — lūgtu.»
Dāvids pieceļas un grib iet pie pagasta vecākā, bet šis atbild:
«Lūgtu, paliekat sēžot, gan mēs jau visu dabūsim; es tik gribēju pavaicāt, vai jūsu kandidāts neprot iet stedelē?»
Dāvids ierūcas: «Tādu apvainošanu jūs nebūt nedrīkstiet izsacīt!»
«Vai jūs to turat par ļaunu darbu, kad iet stedelē?»
Gardi smiekli — Dāvids nokaunas.
«Vai vēl kādam kāds kandidāts?» pagasta vecākais jautā.
Vel pieteic kādi seši vietnieki katrs savu kandidātu.
«Tā, tā. Ko jūs ziniet sacīt no un par saviem kandidātiem, ko iz viņu papīriem varbūt nevarētu redzēt?»
Katrs nu pa kārtai uzteic savu; cits slavē izveicību, cits pazemību, cits saticību, cits dūšību, cits vēl tura par vajadzīgu piezīmēt, ka viņa kandidāts esot krietns latvietis un dūšīgs procesnieks. Tad pagasta vecākais jautā:
«Kā tad jūs visas šīs labās un ļaunās īpašības — tā, par piemēru, ir ļauna īpašība, kad velti ceļ un uztura strīdus, lai tas nu būtu pret kungiem, lai pret citiem — tik ātri esiet atzinuši? Un pie tam vēl pa vienam, katrs tikai pie sava kandidāta. Kāds iemesls ir visam vietnieku pulkam kopā to ticēt, to, tā sakot, apzvērēt, ko jūs viens un otrs sakāt, un beidzot, kuram nu lai tic, jo bez Zaķa, kas man liekas vēl par jaunu būt, ir astoņi kandidāti, ko astoņi vietnieki liek priekšā, un bez tam, ja es nemaldos, vēl kādi ir atnākuši! Mazākais, man viss tas stipri ož pēc personiskiem jeb pašīgiem centieniem, kamēr mums visiem kopā taču tikai pagasta labums jāievēro. Ar kādu tiesību jūs dienām un naktīm esiet dzīvojuši pa krogiem uz šo laimes ķērēju rēķinuma un viņiem devuši solīšanas, it kā jūs, katrs par sevi, varētu visa pagasta vārdā runāt un solīt? Un ko lai sagaida no vīriem, kas tik lētticīgi, tik viegli, ka tie tādai mānīšanai tic, ja pagasta vietniekus paved uz tik ļaunu aģitāciju un šķelšanu? Vai vēlāk tas ies citādi? Un vai mums tad būs labāki, nekā bija ar Priedi? Es domāju, ka tādi vīri jau it no iesākuma uzticību ir zaudējuši, ir pierādījuši, ka tiem nedrīkst uzticēt, ka tie nepalaižas vis uz savu garīgo spēju un izglītību, bet uz riebīgo aģitāciju un mūsu aklību. Vai jūs visi jau neredzējiet tādas aģitācijas un krogu dzīves pirmos augļus? Vai mēs ļausimies pie deguna vazāties no viena un otra pagasta vietnieka jeb no viņa kandidāta, it kā mēs jau būtu par bērnu pulku pārvērtušies! Tā tas neiet. Es lieku priekšā pārspriest un tad nobalsot, ka it neviens no tiem kandidātiem, kas uz minēto vīzi pa pagastu braukājuši un krogos dzīvojuši, no mums netiek pieņemts. Kas grib par, kas pret šo priekšlikumu runāt — lai pieteicas.»
Pieteicas visi kandidātu uzdevēji pret, kādi 2 vietnieki par šo priekšlikumu runāt.
Kandidātu aizstāvētāji nekā cita nezināja izsacīt kā to, ko viņi jau bija gremojuši. Viņu divi pretinieki, viens jauns saimnieks un kāds sirms vecītis ar teicamu veiklību pierādīja, cik netikla un notiesājama ir tāda vietas pirkšana un notaisīšana krogos un stedelēs, pie stipriem dzērieniem un smirdošos kaktos — tāda negodīga izturēšanās, par kuru pie labas taisnības vainīgos no vietnieku pulka vajadzētu izstumt. — Tad pagasta vecākais uzaicināja uz nobalsošanu. Ar sešpadsmit pret sešām balsīm nosprieda, ka neviens no minētiem kandidātiem nav pieņemams.
Ka pagasta vecākais ļoti smalki zināja, kas viņa amata apriņķī notiek, to pierādīja ne vien viņa iepriekšējie piezīmējumi, bet arī tā liste, kurā visi šo kandidātu vārdi bija sarakstīti un ko tagad nolasīja. — Tie seši pretspriedēji gribēja sākt celt ķildu, bet ātri atkal apklusa, kad pagasta vecākais viņiem atgādināja, ka viņiem pēc likuma jāpadodas balsu vairākumam un jāizturas godīgi un ka viņš kārtību un mieru uzturēs ar tikpat stingriem līdzekļiem, kādus divi vietnieki jau baudījuši.
Tad aicināja priekšā visus astoņus minētos kandidātus. Kad tiem augšējais spriedums bija pasludināts, tad dažs no viņiem gribēja ļoti gudri pretī runāt, bet it ātri samanīja, ka Uplejas pagasta vecākais zina daudz vairāk nekā viņi un jokus nebūt neprot, un tātad visi ar kaunu aizgāja. — Bez šiem vēl kādi divi bija pieteikušies, no kuriem to pieņēma, kas bija jo vairāk mācījies (tas bija reālskolas pilnu kursu beidzis) un jau kādus piecus gadus skrīvera amatu godam valkājis, kā tiesu liecības izrādīja. Viņa vārds bija Balodis. Uzraugu tiesa viņu tūdaļ apstiprināja. Jau pēc nedēļas viņš atnāca savā jaunā vietā un nekavējās sevi priekšā stādīties Felzenberģim un baronam Drahenklau.
Uplejiešiem par godu jāpiemin, ka viņu pagasta vecākam turpmāk tādus asus līdzekļus vairs nevajadzēja izlietot kā pie skrīvera celšanas. Ļaunie augļi, ko kandidātu aģitācijas un stiprie dzērieni bija atnesuši, it drīz atkal iznīka. Un pie tik teicamas valdības tas citādi arī nevarēja būt.
Lasītājs varbūt gribēs zināt, kas ar tiem pieciem pretiniekiem notika? Nu, Lauksargu un Teteri uzraugu tiesa atcēla no vietnieku amata un nodeva krimināltiesai, kura visus piecus nosodīja uz cietumu. Lauksargs iznāca cauri ar astoņām dienām, tiem citiem uzlika jo ilgāku cietumu.
Felzenbergs atzina, ka viņš savas sirds vātis, ko pirmā, tik spēcīgā un tomēr tik cerību tukšā mīlestība bija situsi, vislabāki izdziedēs, mazākais, apdziedēs un savas iekšķīgās aukas apklusinās caur pilnu darbu sava daudzkārtīgā uzdevuma izpildīšanā. Un darba viņam tiešām bija pilnas rokas, kur vien tik nolūkojās. Tā strādādams un nopūlēdamies, viņš brīžiem arī tiešām piemirsa savus rūgtos sirdēstus. Tad tie gan atkal no jauna iestājās, un viņam bija jāatzīst, ka viņa sirds ir slima, caurcaurim slima, — ka laime viņam noziedējusi tanī pašā brīdī, kur tā tik spēji bija uzziedējusi, — ka viņš, aiz vīrišķa tikuma no šīs laimes atsacīdamies, bija uzņēmies tikai nastas, tikai savu pienākumu pildīšanu; bet taisni iekš šīs apņemšanās viņš atrada vajadzīgo sirds mieru un savu pienākumu uzcītīgā izpildīšanā morālisku spēku, garīgu atspaidu, bez kura nav iespējams likteņa sitienus vīrišķi un pacietīgi panest. — Lauku darbi un iekšīgā ekonomija aizņēma visu viņa laiku, tā ka viņam vēl nebūt nebija vaļas bijis ar Uplejas meža būšanām jo sīkāki iepazīties, lai gan viņš bija pārliecinājies, ka meža saimniecība Uplejā ieņem bēdīgu stāvokli.
Kamēr to saimniecību izglītotāku cilvēku saeimās uzslavēja, tamēr pagastā klusām gāja savādas parunas, un netrūka arī vēstītāju, kas Felzenberģim ērmotas lietas atklāja. Pēc šīm ziņām, mežs likās būt gandrīz tikai mežsargu dēļ un mežkungs atkal tādēļ, lai viņa famīlija varētu izrādīt, cik lepni un augstprātīgi tā prot dzīvot.
Līdz šim Felzenbergs tikai vienreiz uz kādām stundām bija aizbraucis uz mežkunga muižu, gribēdams inventāru uzņemt un grāmatu vešanu cik necik pārlūkot; bet drīz viņš atzina, ka te gan aizies dienas, varbūt nedēļas, līdz daudzmaz skaidrību dabūs. Viņš atrada visu tādā veclaiku kārtībā, kas pēc īstas mežu kopšanas mērauklas bija pilnīga nekārtība. Vecais mežkungs Neumaņa kungs bija no visiem cienīts vīrs; arī pats barons viņu cienīja; bet no īstas meža saimniecības viņš nekā nejēdza. No vagares par mežsargu un beidzot par mežkungu palicis, viņš pret ļaudīm un kungiem ļoti labi saprata izturēties, bet visa viņa zināšana dibinājās uz ļoti vājiem pamatiem. Viņš prata rakstīt, rēķināt, bija iemācījies cik necik vāciski un iegādājies kādas veclaiku meža zinību grāmatas — tas
bija viņa gudrības krājums un avots. Turpretim viņš bija liels medinieks, satikās labi ar kaimiņu kungiem un citiem smalkākiem vīriem, kas jakts laikā viņa māju it droši varēja uzlūkot par savu un tur dienā un naktī atrada laipnu uzņemšanu. Viņa trīs meitas, ar kurām turpmāk jo sīkāki iepazīsimies, pie tam bija ļoti laipni un jautri bērni, kas mediniekiem un citiem viesiem patīkami laiku pakavēja. Tātad Uplejas mežkunga muiža bija tā apgabala draudzīgās sadzīves īstais viducis — baložu būriņš, kur katrs pēc patikšanas varēja iet iekšā un ārā.— Lēti saprotams, ka tā viduča «labākai sabiedrībai» bija pilnīgs iemesls «veco Neumaņa tēvu» no visām pusēm turēt un stutēt. Viņam arī netrūka spēcīgu draugu ne mācītāja muižā, nedz apkārtējās muižās, nedz arī kādā citā jo ievērojamākā vietā. Caur to arī izskaidrojās, ka Priede, jebšu tas no Neumaņa vecākās meitas bija «kurvi» dabūjis, tomēr neuzdrīkstējās veco mežkungu izēst no vietas, jo tad viņš, savus augstos «draugus» un aizstāvjus sakaitinādams, arī savu stāvokli būtu padarījis nedrošu.— Tātad vecais Neumanis sevi uzlūkoja par neizkustināmu un Uplejas mežkunga muižu — par savu dzimtsvietu. Jā, viņa spekulācija gāja vēl tāļāk: viņš meklēja znotu, kas varētu iestāties viņa pēdās. Felzenbergs viņam izlikās uz tam ļoti derīgs, bet vēl allaž bija tas jautājums, vai kāda no viņa smalkām un «dziļi mācītām» meitām apžēlosies par «Pliena dēlu» un to aplaimos ar savu mīksto rociņu. Vislabāki viņam būtu paticis, ka Felzenbergs viņa vecākās meitas Marijas acīs atrastu žēlastību. Bet Marija bija lepna, ļoti lepna — viņa reiz bija sapņojusi, ka spīdošs kronis rotājis viņas sarkano galvu, un no tā laika viņa ar šādiem tādiem skrīverīšiem un amata vīreļiem vairs neielaidās; tas viszemākais mērķis, uz kuru viņas kāzu priecīgā sirds tagad airēja, bija kāds stalts un bagāts jauneklis, kas savam vārdam varēja likt priekšā «fon».
Pirmo reizi, kad Felzenbergs veco Neumani darīšanās apmeklēja, šis viņu zināmā mērā jau uzlūkoja kā savu nākošo znotu, jo, pēc viņa domām, Marija no saviem paģērējumiem drusciņ varēja nolaist; Felzenbergs gan bija Pliena dēls, latvietis un «no zemas kārtas», bet viņš taču bija «studēts vīrs» un stalts jauneklis, kam beidzot taču gan izdosies Marijas līdz šim neieņemto sirds cietoksni ar joni uzvarēt un tad apmesties par Uplejas mežkungu, — pēc Neumaņa domām, tā visu labākā vieta
priekš tāda saimnieka dēla. Šinīs jaukās cerībās šūpodamies, viņš tad arī nebija turējis par vajadzīgu jauno muižkungu ar īpašu augstcienību uzņemt un par savu priekšnieku uzlūkot, bet par to viņš, kā jau minēts, atkal bija ļoti mīlīgs un pieglaudīgs, it kā Felzenbergs būtu viņa māceklis, padēls vai kāds cits tuvs radinieks. Viņš tērzēja par saviem mednieku piedzīvojumiem, rādīja Felzenberģim savus dārgos ieročus, savus kurtus un briežu ragus, un, kad Felzenbergs atgādināja, kādēļ viņš īsti nācis, tad Neumanis viņu apmierināja, ka viss esot pilnā kārtībā, to jau zinot it visi, «ka vecais Neumanis savu amatu apkopj uzcītīgi un rūpīgi». Tikai maz vien Felzenberģim atlikās vaļas grāmatās ieskatīties, jo drīz ienāca Neumaņa kundze un lūdza uz brokastu, pēc kura Felzenbergs, redzēdams, ka uz tādu vīzi nekā nepanāks, drīz aizbrauca.
Pa tam ir vecie Neumaņi bija dzirdējuši, kā Felzenbergs Uplejā netīro gaisu tīrījis; viņiem palika drusciņ tā ērmoti ap sirdi, bet, savu sprogaino Mariju uzlūkojuši, viņi atkal apmierinājās, jo kur tad gan būtu bijis tāds vīrs, kas Marijas tīkliem būtu izbēdzis, ja tā tos tik gribētu izmest? Un viņai vajadzēja gribēt.
Jūlija mēneša beigas, kāda svētrīta, vecais Neumanis saņēma šādu vēstuli:
«Uplejas mežkungam, Neumaņa kungam!
Caur šo Jums daru zināmu, ka 4. augustā, pulksten 9 rītā, būšu mežkunga muižā un revidēšu it visas grāmatas un ruļļus, kas uz meža saimniecību zīmējas. Ceru, ka viss būs kārtībā. — Tanī pašā dienā, uz pulksten 12, Jūs turpat apstellēsiet visus mežsargus, kuriem visi savi meža rēķinumi jāņem līdza.
Upleja, 27. jūlija, 1869.
Ed. Felzenbergs,
dzimtskunga pilnvarā.»
Vecam Neumanim drusciņ drebēja rokas, kad viņš šo stingro vēstuli lasīja. Tādu viņš vēl nebija dabūjis! Dievs zin, ko tas nozīmē?
Viņš gāja pie «mamās», t.i., pie savas sievas.
«Ko nu niekus — viņš tik grib izrādīt, ka viņš ieņem spēcīgu vietu Uplejā un ir Marijas vērts. Jauni ļaudis jau tā mēdz paplātīties,» šī nosprieda.
«Nē, nē — man tas izliekas citādi,» Neumanis nemierīgs atbildēja. «Kur Marija, tā zinās labāki.»
Marija atnāca un, Felzenberģa rakstu izlasījusi, savieba lūpas, pacēla degunu un sacīja:
«Kad tik vien ir, ko tad tu bēdājies, papu? Šinī skolēna rakstiņā kāds augstprātīgs ģeķis ir gribējis lepoties ar savu pilnvariņu, kas katram muižas uzraudziņam ir. Es šo rakstu atrodu par ļoti rupju un prastu, ko mācīts cilvēks vīram, kas tādā vietā un godā stāv, kam tik daudz nopelnu, nebūt nedrīkst rakstīt. Bet paga, paga, lepno Felzenberģa kungs, jūs par šo augstprātību sajutīsiet manu varu!»
«Maruliņ, Marušiņ, nesamaitā visu — esi apdomīga. Cik lēti tu nevari visu izjaukt,» papus gaudoja.
«Ej jele, ej — va ta Marija nezinās, ka viņai jāizturas,» mamā mierināja.
«Esiet abi it mierīgi, gan jau es zināšu,» gudra Marija apstiprināja, un ar to viss atkal bija labi.
Ceturtā augustā pulksten 9 visas trīs kāzu kārīgās Neumaņa rozes stāvēja pie loga un skatījās uz lielceļu, pa kuru Felzenberģim vajadzēja nākt.
«Maruliņ — va re, tavs nākošais jāj!» Katinkā, visjaunākā māsa, iesaucās. «Re, re, cik ātri viņš steidzas, viņš gan nevar sagaidīt tā dārgā brīža, kur tev varēs sacīt, cik karsti viņš tevi mīl, Maruliņ, cik karsti un dedzīgi!»
«Marija tak kuram katram tūdaļ neļaus izkratīt savu karsto sirdi,» piezīmēja drusciņ paīgni Lizā, Katinkas priekšniece.
«Tā ir gluži mana lieta,» Maruška noņurdēja. «Tikai to es jums saku — nejaucaties man starpā un lasiet guļamā kambarī savus romānus, līdz es jūs saucu.»
«Aha, Maruška jau tagad ir kaislīga. Nebūt nebīsties — ņem savu Eduardu, es ņemšu savu telegrāfistu, un Katinkai ir ģimnāzists, kas viņai jau simtreiz, uz ceļiem nometies, ir zvērējis mīlestību un uzticību līdz nāvei,» Lizā izskaidroja.
«Tiešām — viņš jāj stalti un līdzīgi vējam!» Marija iesaucās.
«Liziņ, va re, Rullas sirds jau pukst un dauzās kā jēra aste,» Katinka ņirgāja.
«Labāk saki, ka Eduardam Felzenberģim ir līki lieli un kumpa mugura,» Lizinka kliedza. «Hu — tāda bārzda — to es nebučotu, un cimdu arī viņam nav. Augstas laimes Marijai — šodien būs derības!»
«Na — abas guļamā kambarī, marš — es arī iešu! Lai mans nākošais drusciņ pagaida, tas viņam ļoti derēs uz viņa karstās sirds,» Marija izšķīra, un tad visas trīs grāva prom uz guļamo istabu, šādus tādus papīrīšus uz galda atstādamas.
Felzenbergs ar savu dedzīgo un ātro ķirgizi tiešām stalti un ar vēja spārniem atjāja pie durvīm, izkāpa no segliem un, pavadu vaļām uzmetis uz sava gudrā un uzticamā zirga kaklu, viņš to noglaudīja un sacīja: «Gaidi, Vaņka!»
Vaņka bubināja un kasīja zemi, brīžam galvu paceldams un uz visām pusēm lepni skatīdamies. Felzenbergs brīnījās, durvis aizslēgtas atrazdams. Atgriezies viņš ieraudzīja livrejā ģērbušos kučieri, kas nāca zirgu saņemt.
«Vai Neumaņa kunga nav mājās?» viņš prasīja kučierim, viņa smalko livreju klusām apbrīnodams.
«Viņš jau gan būs aizjājis uz mežu,» tresotais zirgu vadonis nevīžodams atbildēja. «Priekš kādas stundas viņš aizjāja un lika sacīt Uplejas muižkungam, ka viņš uz brokastu būšot atpakaļ.»
«Vai jūs neziniet, kur te var ieiet?» Felzenbergs jautāja.
«Ta jau būs jāiet tur apkārt, kur ļaudis iet uz kunga kanceli, kad lielās durvis ir cieti.»
«Labi — aizvediet mani tur!»
«Man jau tas zirgs jāieved iekš staļļa.»
«Tas nekur nebēgs, kamēr es te esmu, laižat viņu droši vaļām un aizvedat mani!»
«Jā, jā,» Neumaņa Marijas «virsstallmeistars», ka šī to sauca, noņurdēja.
Felzenbergs vel nebija aiz nama stūra aizgājis, kad tas piepeši dzirdēja saucam:
«Felzenberģa kungs, Felzenberģa kungs — — nākat pa šīm durvīm! Labrīt, labrīt, mīļo Felzenberģa kungs, mani bērni ļoti bailīgi no trakiem suņiem un vazaņķiem, tādēļ viņi šīs durvis allaž aizslēdz. Tādas meža puķītes jau ir bailīgas ku ta šīs gan iet un redz pasauli gan jau iepazīsies arī — vēl tām jau ir diezgan laika. Marija ir tikai divdesmit, Lizā astoņpadsmit un Katinkā sešpadsmit ar pus gada. — Labrīt, Felzenberģa kungs!» Neumaņa kundze, viņam roku sniegdama, pļāpāja tāļāk: «Jūs gan būsiet piekusuši nākat iekšā, Marija jums ko uzspēlēs — — — o, viņa spēlē ļoti brangi, bet liekas lieliskam lūgties
viņa ir drusciņ lepna un arī kaunīga. Ko es gribēju sacīt? Jā, papus ir mežā, viņš jau tīri panīkst, savu dienestu kopdams. Cik reiz es neesmu sacījusi: papiņ, papiņ, tu vēl nomirsi, tā pūlēdamies, lai labāk nāk kāds znots bet fui, ko es te sarunāju, tādas lietas, ko es tikai ar papu runāju, mani bērni jau vēl ne domāt nedomā uz precēšanos, vēl jau ir laika. Tā, tā, Felzenberģa kungs, nākat tik iekšā un uzlūkojat mūsu namu it kā savu, ar visu, kas tur iekšā. Vai, kā es priecājos, ka jūs mums parādiet to godu un mūs apmeklējiet, un mani bērni priecāsies arī jūs redzēt, mēs no jums tik daudz laba esam dzirdējuši, Marija jau viņreiz teica — — »
Felzenbergs jau sāka bīties, ka viņš no šīs bezgalīgās pļāpāšanas vairs netiks vaļām, kad patlaban «kukņas mamzele» ienāca un pakniksējusi sacīja:
«Cienmātiņ, nākat kukņā, es nezinu, ko ar to stirnu cepeti darīt!»
«Tūlīt — tā, tā, Felzenberģa kungs, apsēžaties, man drusciņ jāiziet, drīz ienāks bērni, es domāju, viņi ir dārzā, katrai ir savas dārziņš, ko tā pati kopj. Es nevaru vis žēloties par saviem skuķiem. Uz redzēšanos, mīļo Felzenberģa kungs!»
«Lai Dievs man ir žēlīga — tādas vējsudmalas!» Felzenbergs nopūtās un tad nosēdās pie galda. Piepeši viņam krita acīs papīra gabaliņi, kur viņa paša vārds bija uzrakstīts. Uz viena papīra bija ar zīmuli uzkrikumots:
«Eduards Felzenbergs ir liels siržu zaglis, bet manu sirdi viņš nedabūs — es paturu savu ģimnāzistu.
Katinkā.»
Tad atkal:
«Ak, Eduard, ak, Eduard, viss būtu labi, ja Tev tikai nebūtu tik lielas rokas, tik līkas kājas un ja Tu nebūtu vecā baura Pliena dēls. Tava Tevi karsti mīļodamā Lizinka. P. S. Mans telegrāfists Tevi liek sveicināt, bet, ja Tu mani gribētu bučot, tad Jūs šautos ar cūkas desu, ko papus tik labprāt ēd.
Tā pati.»
Tad vēl:
«Mīļo Eduard! Kad Tu būtu «fon», tad Marule Tevi precētu arī bez muižas, bet, kad Tu nu tikai esi Herr Felzenberg, tad Marulā Tevi precēs, ja Tu viņai turēsi
četrus zirgus un smukus ratus, smuku sulaini un ļoti nesmuku istabas meitu. Un vēl ko: Marule mīl teātri, balles un jaukas drēbes, un viena jājama zirga viņai allaž vajaga. Ak, Eduard — es Tevi precētu, bet vēl neesmu iesvētīta.
Katinkā.»
«Un jau tā samaitāta!» Felzenbergs nopūtas. «Vai tas tiešām var būt, ka šī famīlija tik samaitāta!»
It kā drebuļi viņam uzgāja, kad viņš visus papīrīšus atkal nolika, kur tie bijuši, un tad uzcēlies aizgāja pie loga. Drīz pēc tam atdarījās durvis. Atgriezies viņš ieraudzīja kādu slaiki noaugušu jaunu sievieti, ko par gluži nesmuku nevarēja vis turēt. Taisns, drusciņ stiprs deguns viņas seju padarīja vairāk vīrišķu nekā mīkstu; bet pilnās lūpas un ziedošie vaigi šo asumu atkal būtu izlīdzinājuši, ja tikai acis nebūtu bijušas tik pelēkas un aukstas. Uzači bija melni krāsoti, tāpat mati, kuru pamatkrāsa bija sarkana. Tie nebija vis bizēs sapīti, bet karājās uz kamiešiem garās sprogās, kuras no matu smēres spīdēja. Viņas gaišais apģērbs ap kaklu bija netīri melns, ar matu smēri notaisīts.
Šī staltā jaunava bija Neumaņu Marija, kuras uzdevums un vēlēšanās bija Felzenberģi savaldzināt savos tīklos.
Nabaga Marija!
Ļoti lepni viņa ienāca, apzinādamās sava uzdevuma, savas gudrības, sava daiļuma. Felzenbergs paliecās ar cienīšanu un godbijīgi sacīdams: «Mans vārds ir Felzenbergs — laikam man tas gods Neumaņa jaunkundzi apsveicināt?»
«Jā, es esmu Marija Neuman un apsveicinu jūs savu vecāko vietā. Mans tēvs ir mežā, viņš drīz būs atpakaļ. Līdz tam jums nu gan būs jāiztiek manā neievērojamā sabiedrībā.»
«Es esmu pārliecināts, ka sarunā ar jums garš laiks nevar būt,» Felzenbergs atbildēja, it nekā nelikdamies zināt.
«Ahā — viņš jau kožas pie makšķeres,» Marija domāja savā prātā un tad auksti atbildēja:
«Meža vientulībā uzaugušai jaunavai nākas grūti sarunā iet līdzi kungam, kas ceļojis pa Vāciju un laikam arī pa lielām pilsētām un tādēļ visu jau zina un pazīst, ar ko mēs tikai pēc grāmatām un laikrakstiem varam
iepazīties. Lūgtu, Felzenberģa kungs, vai nenosēdīsities uz zofaju?»
Felzenbergs apsēdās uz krēslu, ar nodomu attālu no tās vietas, kur Līzās un Katinkās krikumi bija nolikti. Marija, tos piepeši pamanīdama, drusciņ nosarka un tad notīrīja galdu, aizbildinādamās, ka viņas māte te esot vešu sarakstījusi un pie tam savus rēķinumus atstājusi.
Jo vairāk Marija ar Felzenberģi sarunājās, jo ātrāki viņa atzina, cik niecīga bija visa viņas gudrība un mācība. Pēc brītiņa viņa uzdrīkstējās viņu pilnīgi aplūkot un gluži iztrūkās, viņa acu spožumu un mieru, viņa vīrišķīgo seju un stalto augumu, viņa smalkās īpašības sadzīves ziņā un, beidzot, viņa augsto, tīro pieri, pilnu garīgas godības, ieraugot. Tāda vīra viņa vēl nebija redzējusi! Viņa atmeta savu lieko vaigu un pieņemto augstību, atmeta savu nolūku — un bija tik pazemīga kā balodītis. Viņa pilnīgi atzina, ka šis vīrs skatās cauri sirdīm un īkstīm, ka viņa gaišai redzei nevarēja būt paslēpta viņas īstā vērte, viņas vājības un gan arī viņas teicamās īpašības. Tagad viņa vairāk klausījās nekā runāja — viņai bija tā ap sirdi, ka šī vīra tuvumā katrs paliek šķīstāks, labāks un svētāks — viņa mīlēja Felzenberģi, mīlēja to, cik un kā vien tāda pussamaitāta un augstprātīga sirds varēja mīlēt.
Gribēdama savas jūsmas apkarot, apslēpt, viņa valodu grieza uz mūziku. To viņa cik necik pārvaldīja, ar to viņa dažu labu reizi bija iemantojusi nedalītu atzīšanu pat no lietas pratējiem. Viņas nodomu saprazdams, Felzenbergs tad arī nekavējās viņu uzaicināt uz klavieru spēlēšanu. Ilgi neizlocīdamās, viņa nosēdās un spēlēja K. fon Vēbera «Freischütz». Felzenbergs nevarēja liegt, ka viņa spēlēja teicami, un priecājās, ka šis nekārtīgi audzinātais bērns jele ko laba prot.
Vel kādus gabaliņus spēlējusi, viņa piepeši jautāja Felzenberģim, vai tas arī protot mūziku.
«Reizēm es spēlēju gan, bet ir jau ilgi, kamēr es ar mūziku vairs neesmu nodarbojies,» viņš atbildēja.
«Tad lūgtu — spēlējiet ko,» Marija nevalšķīgā un tiešām lūgdamā balsī sacīja.
Felzenbergs nosēdās pie klavierēm un spēlēja no galvas. Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem, sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pa
starpām lāstus un brīdēšanu, kas negribēja nerimties. Tad klau! — tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz pērkoņa tēvs parādās savā pilnā majestātē spēriens uz spērienu ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts — tad — tad viss atkal apklust un jaukas skaņās, līdzīgas eņģeļu balsīm, pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu, un neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzās Felzenberģa spēlēšana.
Marija ir bāla palikusi, viņas krūts ceļas un krīt, viņas pelēkās acis spīguļo — viņa ir it kā uz vietas piesieta un nespēj ne vārdiņa sacīt.
Felzenbergs uzcēlās no klavierēm, apstājās pie loga un skatījās uz netālo mežu.
«Tas bija latviešu tautas liktens?» Marija jautāja.
Felzenbergs bija pārsteigts.
«Kā jūs to ziniet, Neumaņa jaunkundze?»
«Es pazīstu Baltijas vēsturi,» viņa atbildēja, «es to esmu mācījusies un lasījusi ar īpašu mīlestību; man arī nav svešas tās pārgrozīšanās, kas jaunākos laikos zem mūsu slavenā un taisnā ķeizara valdīšanas notiek; tas ir tas jaunais rīts, kas latviešiem aust, — un jauka saskaņa ir latviešu tautas nākotne.»
«Es tiešam esmu pārsteigts, to no jums dzirdot! Piedodiet!» Felzenbergs sacīja.
«Es zinu, ka jūs no manim nekā neturiet, un tomēr — — »
Taļāk Marija nevarēja runāt, viņas balss aizrāvās, viņa paslēpa savas asarainās acis un steigšus aizgāja projām.
«Nabaga meičiņ, ko iz tevis nevarēja izaudzināt un kas tu tagad esi! Saraustīta, pa daļai samaitāta sirds — sirds, kas pat pēc tādas audzināšanas vēl iespēj tik dziļi sajust, tik augsti domāt. Nabaga Marija!» Felzenbergs nožēloja.
Kamēr Felzenbergs vēl tā nožēloja, ienāca Neumaņa kungs un kundze un ieveda līdzi savus divi jaunākos piezarīšus. Lizā bija neievērojams skuķis, un tai ar mīļu prātu varēja novēlēt viņas telegrāfistu, ja tas savas mazās algas dēļ tikai būtu varējis uzturēt sievu sievu, kas vairāk nekā neprata darīt, kā tikai ēst, dzert, pļāpāt, romānus lasīt, ar vārdu sakot — Dievam dienas zagt un savu sirdi pildīt ar netīrām kārību domām.
Katinkā turpretim bija tiešām skaists bērns, līdzīgs nupat kā plaukstošai sarkanai rozei, un, ja viņas neattīstītais gars nebūtu tik zemu nolidinājies un viņas neizglītotā
sirds jau tā samaitāta un saģiftēta caur nerātnu fantāziju un ļaunu priekšzīmi, ko ne vien viņas vecākās māsas, bet arī visi tie liekēdēji deva, kas Neumaņa namu uzlūkoja par savu baložu būri, — tad būtu bijis vērts ar Katinku jo tuvāki iepazīties. Bet tagad tas nav vērts, viņa ir uzaudzināta, kā mūsu laikos diemžēl simtiem tūkstoši bagāti apdāvinātu jaunavu uzaudzina, un, kā šīs beidzot pakrīt un, pašos zieda laikos nāvīgi ievainotas, sāk vīst un neievērojamam galam pretim iet, tā laikam gan arī Katinkā ir izredzēta par tādu sadzīves jeb, īstāki, nekrietnas audzināšanas upuri!
Neumanis Felzenberģi apsveicināja lasītājam jau pazīstamā prātā un garā un tad stādīja priekšā:
«Felzenberģa kungs — Lizā, mana otra meita — Katinkā, mana jaunākā.»
Felzenbergs viegli paliecās. Lizā pāršķieba savas paplatās lūpas, un Katinkā bez bailēm gāja uz Felzenberģi, sniedza viņam abas rokas un sacīja, jocīgi smiedamās:
«Vai ziniet, Felzenberģa kungs, kad jūs nesen spēlējāt to jauko maršu, tad es apķēru Lizinku un mēs abas dancojām kā kutinātas. Vai — va jūs vēl nevarētu paspēlēt, es tā mīlu mūziku, bet pati es daudz nekā nemāku — mana skolotāja sacīja, ka man labāki tīkot romānus lasīt, nekā klavieres spēlēt. Va ziniet, es tagad lasu ļoti jauku romānu, tur divi mīlas, bet nedabūjas, jo viņa iemīlējās iekš cita, un viņš? Na, ko jūs domājiet, Felzenberģa kungs? Viņš iet un — piedzeras! Tāds nērs būtu nācis pie manim, es viņu būtu ņēmusi, ja jums tur nekas nebūtu pretim, augsti cienītais, sirsnīgi mīļotais Eduard un nākošais svaini. Ha, ha, ha, ha!»
To sacījusi, Katinka, gardi smiedamas, aizbēga.
Vecais Neumaņa kungs pasmejas.
«Tā jau ir mūsu mīļā trakule,» viņš izskaidroja.
«Katinkai tik vajadzētu pa lūpām,» Neumaņa kundze dusmojās. «Viņa pļāpā niekus — kā tad Marija pavisam ir citāda. Lūgtu, kungi iesim pie brokasta, — šodien ir tiešām labi izdevies cepetis, cepta jēra galva, jauni kartupeļi un labs alus. Papus — vai liki vīnu uznest? Ak tā, Felzenberģa kungs, jūs tak arī dzeriet ??abi? Ak, ak, kas mums par labu šņabi — Marijas darbs! — Lūgtu, kungi.»
Gandrīz trīs stundas Felzenbergs atkal bija nokavējis tīri bez vajadzības. Un mājās viņam bija tik daudz darbu, tik daudz rīkošanu! Tādēļ viņš gluži iztrūkās, kad Neumanis
pie brokasta, ko, acīm raugoties, ļoti vilcināja un kuru aprakstīt būtu veltīgs laika kavēklis, bez bēdām pasludināja:
«Jūs gan vēlējāties, lai es mežsargus šeit apstellēju, bet tas nu nav noticis, un, kā es domāju, mans rīkojums nav ļauns, būs jums pilnīgi pa prātam, Felzenberģa kungs. Redziet, kad visus mežsargus šeitan apstellētu, tad pa tam meža zagļi — — »
«Tagad, vasaras laikā, kur katram darbs druvās?» Felzenbergs iejaucās Neumaņa runā. «Un tad man arī nav protams, ka Uplejā pavisam būtu meža zagļi, jo, cik man zināms pēc kontraktiem un cik es dažās mājās esmu pārliecinājies, tad te jau katrs gan dabon no meža cik un ko viņš grib, tā ka ar to, kas vienā gadā tiek izšķērdēts, pie kārtīgas iegrozīšanas un ja tikai pa daļai zemes malku ņemtu palīgā, mazākais, 3 gadus varētu iztikt.»
«Mums jau mīļais debesu Tēvs diezgan svētījis, lai ļautiņi sildās un iegādājas lietas kokus mums būs pašiem dzīvot un ļaut, lai dzīvo!» Neumaņa kungs atbildēja.
«No savas puses es nu gan vēl nevienam neesmu liedzis dzīvot, cik viegli un omulīgi katrs var,» Felzenbergs piezīmēja. «Bet šeit no tam nebūt nav runa. Izšķērdēšana nav dzīvošana. Es gribētu zināt, kam tāda izšķērdēšana nāk par labu — ja daudz, tad varbūt pilsētas žīdiem un apkārtējiem meža zagļiem. Mūsu saimnieki nodarbojas visu ziemu ar malkas un baļķu dzīšanu, bet, caur caurim ņemot, viņu ēkas ir ļoti pakritušas — dažās mājās baļķi sapūst. Malkas ir visur par daudz — žagaru un zaru izlietošanu te, kā es esmu pārliecinājies, nebūt nepazīst, visur dedzina to kodolīgāko malku, ko par dārgu naudu varētu pārdot — — »
«Mūsu cienīgs kungs jau negrib pārdot,» Neumanis šāvās starpā.
«Viņš negrib pārdot tādēļ, ka viņš savu mežu līdz ar dažiem citiem uzlūko par vajadzīgu ļaunumu, kamēr tas taču ir manta, kam augļi jānes, gluži kā druvai u.c. Pēc mežu zinības un pēc dabas likumiem būs pārdot malku un baļķus, jo vecākie koki, savu laiku nodzīvojuši, sāk nīkt un pazaudē no vērtēs. Īpaši tādā bagātā un vecā mežā kā pie mums. Ja to nedara, tad ik gada liels kapitāls iet bojā, un, kad it visur tā saimniekotu, tad no tautas saimniecības stāvokļa miljoniem rubļu panīktu jeb tiktu izšķērdēti no tām mantām, ko daba cilvēkiem tik bagātīgi piešķir bez lieliem pūliņiem. Pie kārtīgas meža saimniecības,
zināms, vispirms vajaga kārtīgas iedalīšanas; vispirms smalki jāaprēķina, cik muižai un pagastam ik gada tiešām vajaga un cik var pārdot. Pārāki par īsto vajadzību dot ir pašapzagšanās, kas ātrāki vai vēlāki briesmīgi atriebsies. Kādu labumu, par piemēru, atnes mūsu saimniekiem tik daudz malkas un baļķu? Paši viņi tik daudz nepatērē, un tātad katrs zin, ka uplejieši naktīm apgādā pilsētiņu ar malku, bet bagāti viņi pie tam tomēr nav — ko uz tādu vīzi nopelna, to atkal nodzer. Es nerunāju no visiem. Mums ir ļoti godīgi un krietni saimnieki, kas tura par negodu uz tādu vīzi kungu apkrāpt un kontraktu pārkāpt. Bet mums ir arī diezgan palaidnieku, īpašas meža žurkas. Un taisni tie ir tie plikākie — viņiem nekad nav naudas, pie visām lētām rentēm, caur tādu nekrietnu saimniecību mūsu mežs dažā labā ziņā ir bijis par sodu un samaitāšanu, ir devis iemeslu uz palaišanos un sveša īpašuma aiztikšanu, kurpretim tam vajadzēja būt par īstu svētību. — Jaunākos laikos mežus jau sāk uzlūkot kā dārgu, no visiem apsargājamu un saudzējamu mantu, kuras izšķērdēšana visiem iedzīvotājiem atnes ļaunus augļus. Meža īpašnieks zināmā mērā ir atbildīgs visai zemei, un tādēļ viņam savu pienākumu būs pareizi izpildīt, mežu kopjot un izlietojot. Jo, kad caur nekārtīgu saimniekošanu pēc tik un tik daudz gadiem nemaz vairs nebūs mežu jeb vēl tikai nederīgi, jauni mežiņi būs, tad visi piepeši atzīs, ka nu ir vispārīgs malkas trūkums un ka klimats pavisam ir pārvērties mūsu zemkopībai nevis par labu, bet par lielu postu. Šos ļaunos augļus jau tagad vietām samana, un tādēļ dažās zemēs pati valsts valdība virsuzraudzību arī pār privātmežiem ir ņēmusi savās rokās. Ka tas pats beidzot arī Krievijā nāks, es esmu dziļi pārliecināts, bet, ka mūsu Baltijā tādu nosacījumu sen jau vajadzēja, to liecina mūsu vēl bērna autos esošā meža saimniecība, bet varbūt to bēdīgāko liecību šinī ziņā gan dos īpaši Uplejas meži!»
Kamēr Felzenbergs tā runāja, Marija, tā sakot, katru viņa vārdu uzķēra un paturēja. Zināms, viņa arī bija tā vienīgā, kas šo patiesīgo sprediķi saprata: jo vecais Neumanis uz to klausījās gluži kā citām reizēm uz savu «draugu» medinieku teikām, kurpretim Katinkā un Lizā savā starpā padikti ņirgāja, rakstīja cedelītes un tās izmainīja galda apakšā, kamēr viņu teicamā māte ņirgāja līdzi un Felzenberģim, kad tas bija beidzis runāt, piedāvāja cepeti u.c., lai tik ēdot, esot jau Dieva svētība, tik
ātri jau ēst nedabūšot, jo zirgi jau esot aizjūgti — tūlīt braukšot.
«Ā, pardon, es esmu jau paēdis — negribu dāmas aizkavēt, kad tām braukšana,» Felzenbergs pasteidzās atbildēt.
«Nē, nē, jaunkundziņ,» vecene izskaidroja, «mēs brauksim visi, jūsu labad vien jau tā braukšana notiek.»
«Tad es ļoti nožēloju, ka jūs manis dēļ velti esiet pūlējušies, es nekur nebraukšu, man šodien vēl ir ļoti daudz darbu šeit pat!» Felzenbergs atteica.
«Redziet, Felzenberģa kungs,» pats papus uzsāka, «tā lieta ir tā: kā es jau kļuvu sacījis, mana uzticīgā mežkunga sirds neatļāva mežsargus te muižā pastellēt, jo pa tam gandrīz visu mežu varētu nolaupīt, un kur tad es nabaga vīrs lai ietu —»
«Papu, tad tu varētu iet vēžot, es ietu līdz,» Katinkā smiedamās iesaucās.
«Nē, es liktu citu ko priekšā: tu tad it labi varētu izdibināt, cik ilgi mums, taviem nelaimīgiem bērniem, būs jāklausās uz šiem mežainiem kalna sprediķiem,» Lizinkā piezīmēja.
«Bet Lizā!» Marija brīnījās.
«Nē, nē — kā tie bērni šodien ir nerātni, to nebūt nevar izsacīt,» mamā smējās. «Redziet, Felzenberģa kungs, jūs mūsu mājās esat atnesuši pavisam citādu jautrības garu.»
«Pagaidi jele, mamā, es jau Felzenberģa kungam vēl nebūt visu neesmu izstāstījis,» Neumaņa kungs jaucās starpā, — «es taču gribu iegūt viņa žēlīgo atzīšanu par savu mežkunga izmanību. Jā, redziet, Felzenberģa kungs, gribēdams mežu pasargāt no vispārīgas aplaupīšanas, es mežsargus esmu sastellējis turpat mežā pie Gobdziņiem, ļoti jaukā vietā, augstā kalniņā, kur apakšā burbuļo upīte — tur Katinkā grib iet vēžot — un visapkārt tik jauki, tik jauki! Un, gribēdami jums laiku pakavēt, mēs visi brauksim līdz un tur dzersim kafeju konjaka pudele būs līdz — Lizinkā, atnes cigārus, ka tos nepiemirst.»
«Bet savā rakstā es tak ļoti skaidri un gaiši esmu sacījis, ka mans nodoms ir šodien visus meža rēķinumus revidēt,» Felzenbergs nopietni sacīja.
«Taisnība — mēs ir to panāksim, bet manus mežsargus jums vajadzētu gan redzēt tanī vietā, kur es tos esmu sastellējis; varbūt, ka tas nebija pareizi, ka es tā esmu
darījis, bet, reiz es viņiem to pavēli jau esmu devis — to atsaukt, tas skādētu manam amata godam,» Neumaņa kungs atbildēja un noslaucīja savu pieri.
«Viņus redzēt es nekāroju — mans nodoms bija viņu rēķinumus salīdzināt ar jūsu. Bet, kad jūs nu uz šo savu vēlēšanos liekat tik lielu svaru, — labi, es savu pienākumu izpildīšu tur.»
«Tra ra, tra ra, trah, trah!» Katinkā iesaucās. «Hurā, Marušinkā, Felzenberģa kungs brauks līdz — augstas laimes, burā!»
«Bet Katinkā!» Marija atkal brīnījās.
«Bērns ir jautrs, es ar esmu jautra, mēs visi esam jautri — kas ta par nelaimi, ka mēs esam jautri?» mamā vaicāja.
«Nu, bērni — pošaties!» papus mudināja.
Zirgi jau bija priekš durvīm, Neumaņa famīlija sāka ģērbties un posties — Felzenbergs palika viens pats un apstājās ēdamā istabā pie loga. Meitas ienāca galdu novākt.
«Esiet tik laipni un liekat man zirgu atvest,» viņš lūdza.
«Kas tas par zirgu?»
«Mans zirgs — Uplejas muižkunga zirgs.»
«Ak tā — to es varu gan,» resnā istabas meita atbildēja un tad gorījās ārā.
Felzenbergs caur logu varēja redzēt, ka staļļa puika viņa zirgu izved. Tanī pašā brīdī arī Neumaņu kundzes iznāca uz lievenēm. Viņš arī izgāja. Trīs rati bija aizjūgti, pavisam bija septiņi zirgi. «Uplejas mežkungs dzīvo labi,» Felzenbergs domāja. Priekšā stāvēja pusrati ar trīs zirgiem, uz buka sēdēja kučieris ar livreju, ratos vēl neviens nesēdēja. Otros ratos jau bija iekāpuši vecie Neumaņi, trešajos — Lizinka un Katinka. Marija stāvēja uz lievenēm, dārgā mētelī ietinusies. Marija laikam gaidīja uz Felzenberģi. Kad šis iznāca, tad Vaņka iezviedzās, izrāvās puikam no rokām un atskrēja pie sava kunga, priecīgi bubinādams. Marija skatījās stīvām, naidīgām acīm uz Vaņku; viņa to labprāt būšu nonāvējusi!
«Felzenberģa kungs, to tik vien ne, jūs jau diezgan izjājušies — jums jābrauc pirmajos ratos,» Neumaņa kungs iesaucās.
«Papu — es jāšu Felzenberģa kunga nevaldāmo arābieti,» Katinkā pieteicās. «Lai viņš sēd pie Marušinkas — tur ir mīksta sēža!»
«Nē, es pats jāšu, Neumaņa jaunkundze, man jāpiejāj
Gravās, tur ir slims kalps — es viņu gribu apraudzīt. Esiet tik laipni un brauciet, es jau diezgan laikā aizjāšu vieta man zināma.»
To sacījis, Felzenbergs ar vēja spārniem aizjāja. Neumaņa karavāne sāka braukt. Marija sēdēja viena pati pusratos, priekš kuriem tie trīs zirgi bija aizjūgti. Laikam viņa raudāja? Viņa tak Felzenberģi mīlēja?
Nē, Marija neraudāja, viņa klusām — lādēja! Tikai, kad viņas vājības un nevērtība izrādījās, — kad viņas sirds bija pilna žēlabu, tikai tad viņa varēja raudāt. Bet, kad viņas patmīlība bija aizskarta, kad viņas mīļākie sapņi nepiepildījās, tad viņa varēja būt dusmīga, ļoti dusmīga un — nikna. — —
Neumaņi bija aizbraukuši pie Gobdziņiem; mežsargi viņus saņēma ļoti padevīgi. Tur bija jaukas lapenes ar velēnu beņķiem ietaisītas; bez tam vēl pagaidu kukņa, kur meita kafeju taisīja. No visa varēja redzēt, ka vecais mežkungs ne laika, ne spēka nebija taupījis, lai šī jau no dabas tik jauki izrotātā vietiņa pārvērstos par patīkamu vasaras jeb pagaidu mitekli priekš kungiem un kundzēm. Un viss tas notika Felzenberģim par godu un — Marijai.
Mežsargi bija ieraudzījuši, ka kas pažib pa krūmiem. «Tas ir jaunais muižkungs,» Neumanis sacīja. — «Na — visi uz fronti! Kučieri, ka zirgi neizbīstas!»
Felzenbergs ar savu žiglo Vaņku bija atjājis uz kādiem 20 soļiem. Divpadsmit šāvieni norībēja, tad atskanēja divpadsmit balsīgs «hurā!».
Felzenbergs nokāpa no zirga un padzina to zālē. Kad viņš mežsargiem tuvojās, tad tie salutēja (pēc zaldātu modes turēja flintes pie krūts). Viņi bija ģērbušies privātmežsargu mundieros.
Neumanis stādija priekša:
«Mani mežsargi — jaunais muižkungs.»
Visi divpadsmit gāzās Felzenberģim virsū, gribēdami viņam rokas bučot.
«Paliekat savā vietā,» šis sacīja, «un noliekat savus ieročus! Tos divpadsmit šāvienus jūs būtu varējuši aiztaupīt — jūs velti izbaidiet putniņus. Vai visiem rēķinumi līdz?»
«Nē, cienīgs tēvs!»
«Tā. Tad jūs ritu pulksten 9 tos man nodosit Uplejas muižā. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs tēvs!»
«Turpmāk jūs mani sauksiet vai pie vārda vai par muižkungu. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs muižkungs!»
«Kas rītu nebūs atnācis, to es atlaidīšu no dienesta. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs muižkungs!»
«Tagad jūs variet iet katrs pie sava darba — bez kavēšanās!»
«Jā, jā, cienīgs muižkungs!»
«Tad ar Dievu!»
«Ar Dievu, cienīgs muižkungs!»
Mežsargi aizgāja. Vecais Neumanis ne savām ausīm negribēja ticēt. Tas viņam vēl nekad nebija noticis! Bet tas vīrs, kas to uzdrošinājās darīt, bija — barona pilnvaris! — Pat vecā pļāpa Neumaniene velti meklēja pēc vārdiem un Katinkā pirmo reizi savā sešpadsmit ar pus gadu mūžiņā vairs neuzdrīkstējās lēkt acīs. «Hu — šis Felzenbergs ir gan citāds nekā mans ģimnāzists!» — Lizā bija tā sakniebusi savas lūpas, it kā viņa cukuru sūktu. Marija bija bāla — aiz dusmām. Te nu bija tas pats vīrs, ko viņa vēl šorīt bija apņēmusies pazemot, kalpināt, kura dēļ viņa tad bija raudājusi un — pēc viņas domām — caur to pazeminājusies. Šis vīrs, ko viņa kādas stundas bija mīlējusi, tik karsti un dedzīgi mīlējusi, — šis vīrs tagad stāvēja viņas priekšā rāms un nopietns, bet gluži neaiztiekams, nesasniedzams savā stingri nosacītā, vīrišķā dabā un gara augstībā. Tagad viņa šo vīru ienīdēja — ienīdēja līdz nāvei! Ja viņa tiešām būtu bijus tā, par ko viņa sapnī sevi reiz bija redzējusi, ar zelta kroni galvā, tad viņa būtu sacījusi: «Eduard, sirdsmīļo, dārgo Eduard, redzi, es savu augsto kroni nolieku pie tavām kājām un par to prasu tikai vienu vienīgu vārdiņu, to vārdiņu: «Marija, es tevi mīlu!»» Bet tagad viņa bija bez kroņa, un Eduards stāvēja tik augsti pāri par viņu — tagad viņa to ienīdēja.
Nabaga Marija, tev trūka sirds izglītības un tikumu, tev trūka tiklības pamatu, bez kuriem sirds un prāts ir kā niedre, ko vējš šurp un turp loka!
«Es pateicos par jūsu laipnību, Neumaņa kungs un kundze. Mans amats mani aicina uz mājām. Nožēlodams, ka es diemžēl tik ātri vairs nekļūšu pie tā prieka atkal jūsu viesis būt, es jūs, Neumaņa kungs, uzaicinu rītu, pulksten deviņos ar visām savām meža grāmatām un rēķinumiem
atbraukt pie manim uz Upleju. Es esmu pārliecināts, ka es uz jums velti negaidīšu. Ar Dievu!»
To sacījis, Felzenbergs atvadījās un parastā vīzē ātri aizjāja.
Neumaņiem piepeši sāka palikt auksti, jo tie it ātri pārbrauca uz mājām, jebšu viņi bija sataisījušies šinī jaukā pakalnā «būdiņas darināt», tā kā uz naktsguļu.
Otra rītā pulksten deviņos mežkungs un mežsargi bija Uplejā un pieteicās pie Felzenberģa.
Revīzija izradīja:
1) Meža ruļļos un kartē gan stāvēja, ka tas esot iedalīts gabalos, kuros pēc kārtas jācērt, bet grāmatās par cirsto malku nestāvēja vis, no kura gabala, kad un zem kura mežsarga uzraudzības tā cirsta, kas cirtis utt. Atradās tikai vispārīgi piezīmējumi, ka tanī un tanī gadā esot tik un tik daudz malkas, baļķu utt. izcirsti.
2) Bija gan saraksts no muižas valdes dots —, cik katram saimniekam, krodzniekam u.c. jādabon malkas un baļķu, bija arī piezīmēts, ka tie visu dabūjuši, bet, kad, kur un zem kāda mežsarga uzraudzības, tas tur nestāvēja.
3) Cik un ko lielā muiža un malu muižas dabūjušas, tas nekur nebija piezīmēts. Neumanis aizbildinājās, ka šī malka jau esot uzņemta vispārīgā izdošanas rēķinumā.
4) Tanī pašā vasarā būvēja vairāk ēku, kuru būvkoki izgājušā gadā bija cirsti, bet par to nekas nebija piezīmēts.
5) Mežsargi gan bija šo to piezīmējuši, bet šie piezīmējumi nebija pēc kārtas, nebija tā, ka no tiem varētu gudrs tapt, un ar mežkunga grāmatām tie nebūt nesaskanēja. Tikai četri mežsargi bija veduši skaidrus rēķinumus, bet ko tas līdzēja, jo Neumaņa grāmatas ar tiem nesaskanēja!
Ar vārdu sakot: Uplejas meži bija gluži pēc katra patikšanas izlietoti, jebšu gan ik gadus bija iesūtīti ļoti smuki norakstīti pārskati par cirsto malku u.c.
Tālāk Felzenbergs pats bija pārliecinājies un arī mežsargi to nenoliedza, ka priekš meža tīrīšanas, nosausināšanas u.c. itin nekas nebija darīts, ka mežā bija liela kopa vecu žagaru, kritušas malkas utt., «ko neviens negribot ņemt», kamēr ik gada simtiem asu kodolīgas malkas cirta un izniekoja. Beidzot ļoti krita acīs, ka gandrīz nekādas ķīlāšanas un sūdzības par meža zādzību nebija notikušas, ka Neumaņa kungs pats neliedza.
Meža valde bija pilnīgi bijusi Neumaņa rokās, vecais
muižkungs to nevarēja un laikam arī neprata pārlūkot; barons Kronšilds, mājā nedzīvodams, ik gada saņēma tikai pārskatus. — Skāde, kas caur tādu saimniecību gadu no gada bija notikusi, sniedzās simtu tūkstošos! Un pie tam Neumanis dzīvoja tik kupli, turēja septiņus braucamos, divi jājamos zirgus, smalkus ratus, divi kučierus, lielu pulku dienderu, veselu baru suņu utt. Pēc Felzenberģa aprēķinuma viņam priekš dzīves vien par gadu vajadzēja, mazākais, 3000 rubļu!
Kad Felzenbergs viņam to lika priekšā, tad viņš sāka dievoties un atsaukties uz savu «pazīstamo» uzticību un beidzot raudāja kā mazs bērns un lūdza Felzenberģi, lai tas apžēlojoties mazāk viņa, vairāk viņa «nevainīgo» bērnu — jele Marijas dēļ.
«Apžēloties par jums un jūsu famīliju var pats barons — mans pienākums ir darīt, ko es par taisnību atzīstu. Bet es atzīstu, ka tas ilgāki tā vairs nevar iet, ka šai bezprātīgai meža saimniekošanai uz pēdām jānobeidzas! Tādēļ es, pēc savas, no barona kunga man uzticētās pilnvaras, no šīs dienas jūs atceļu no mežkunga amata izpildīšanas, atstādams barona ziņā, vai viņš jūs tālāki grib paturēt vai ne. Pa tam es pats uzņemšu meža valdes darbus. Jums ir brīv žēloties pie ģenerālpilnvara. Tas pats notiks ar astoņiem mežsargiem, kurus es tāpat šodien atceļu no amata. Viņu vietā es iecelšu vīrus, kas mazāk nodarbosies ar niekiem un vairāk ar meža uzraudzību. Tagad — ar Dievu!»
Vecais mežkungs sašļuka un nokrita uz krēsla. Viss, ko viņš varēja izsacīt: «Es esmu beigts — mana sieva —»
«Jā, jūsu sieva un jūsu vieglprātība jūs ir tik tālu aizvedušas. Man žēl jūsu nerātni audzināto bērnu — tiem ir simtkārt bēdīgāka nākotne nekā kurai katrai zemnieku meitai, kas tak savu maizi var pelnīt, kurpretim jūsu bērni nekā neprot, nekā nespēj — it nekā! Bet uz sava pilnvaras devēja rēķinuma es nevaru un nedrīkstu būt lielsirdīgs un taisnības vietā izlietot «skatīšanos caur pirkstiem», caur ko es pats paliktu par līdzvainīgu. Taču es barona kungam jūsu bēdīgo nākotni likšu priekšā — tas ir viss, kas ar manu godu un sirdsapziņu saietas!»
Felzenbergs izgāja no istabas un pasludināja astoņiem mežsargiem, ka tie atlaisti nekārtīgas amata kopšanas jeb īstāki: amata nelietīgas valkāšanas dēļ. Tanī pašā vakarā viņš iecēla citus mežsargus atcelto vietā.
Baroni Drahenklau un Kronšilds apstiprināja Felzenberģa
pilnīgi attaisnotos nolēmumus. Neumanim vēl tanī pašā rudenī bija jāaiziet. Nākošā gadā viņš uzņēma rents vietu, bet jau pēc pāris gadiem bija iekritis dziļos parādos. Viņa nelaimīgā famīlija nespēja savaldīties un atrauties no parastās lepnās dzīves, līdz tai beidzot vairs nebija, ko lepoties, ne ko ēst. — Sapņoto kroni Marija nepanāca, bet gan tādus gadus, no kuriem mēdz sacīt: tie man nepatīk. Lizā neprecēja vis savu telegrāfistu, jo tas viņu tikai mīlēja, kamēr viņas vaigi vēl ziedēja, pēc tam viņš aizgāja tāļumā, un Lizinkā apprecēja kādu krodzinieku. Katinkā sevim bija izmeklējusies to vislabāko tiesu — tā ar kādu gāju fotogrāfu pa nakti aizlaidās lapās.
Šodien Plienos bija prieka diena: Bahs ar savu karsti mīļoto sieviņu svinēja sava pirmsdzimtā un vienīgā dēliņa dzimuma dienu. Mūžam noslēgts un mūžam neizdibinājams paliks tās svētās un tīrās mīlestības cēlonis — mīlestības, ar ko vecākie uzupurēdamies apkampj un audzina, un saudzē savu bērniņu — jauno pasaules pilsoni, kas vājš un nespēcīgs uzņem savu mūža gaitu, pilnīgi padots savu audzinātāju sargāšanai un kopšanai. No draugu mīlestības saka, tā dibinājoties uz savstarpīgu labumu, ko viens draugs no otra bauda savā uzticīgā draudzībā, kura dažos gadījumos pārvēršoties par ieradumu, dažos atkal par ideālisku centienu; no mīlestības starp jaunekli un jaunavu saka, ka tā dibinājoties uz dabas likumu, pēc kura viena kārta dzenas, sērojas un ilgojas pēc otras, un uz vajadzībām jeb paģērējumiem, ko nodibina praktiskā dzīve, sadzīves likumi, izglītota sirds, tiklība, attīstīts mākslas prāts (ideālisms) un beidzot cenšanās pēc omulīgas, mierīgas dzīves un baudīšanas. Vairāk vai mazāk visi šie izskaidrojumi nav bez pamata, mazākais, tie ir saprotami, jebšu rakstītājs no savas puses ikkatru īstu un dziļu mīlestību atvasinātu no savāda, dievišķīga, cilvēkam vēl neatklāta, nesaprotama, neizdibinājama likuma, p. p., uz tādu vīzi, ka mēs ticam un esam pārliecināti, ka Dievs ir, ka mēs gan neizprotam un pilnīgi nesajēdzam, bet kas tādēļ mūsu jēgumā taču ir un dzīvo — viņš, neizdibinājamais gudrības, taisnības, visspēcīgās valdīšanas un žēlastības avots, iz kura mēs smeļamies savu bērnišķīgo
ticību, savu cerību un garīgo spēku, — viņš mūžīgais un visaugstākais gars, priekš kā mēs zemojamies, no kā mēs sagaidām visu svētību un laimi — un arī grēku sodu. It kā šī svētā ticība un cerība, un paļaušanās ir un pastāv, jebšu tā mūsu prātam, nedz arī zinībām nav izdibinājama, tā arī — pēc mūsu domām — pastāv sevišķi dievišķīgi mīlestības likumi, kas cilvēkus savieno un aplaimo, kas it kā neredzamas, bet tomēr stipras un spēcīgas saites sapin un saista kopā pārus un visus cilvēkus. — Ka šie dievišķīgās mīlestības likumi nav bez robežām, t.i., ka tie neceļ, nesekmē un neuztura mīlestību, kur tai vai dabas vai sadzīves likumi stāv pretim (p. p., ka brālis neiemīlējās māsā, ļoti augsti attīstīts atkal tikai reti iemīlējās gluži neizglītotā, kultūras cilvēks mežonī utt.), tas taisni liecina un pierāda, ka mīlestībai ir savi, jebšu vēl neizdibināti likumi, jo saskanoša likumība, kā mēs to domājam un redzam pasaules ēkā un radības nodaļās, ir vispārīga, tā ka šis dabas likums otram nevar, nedrīkst būt ceļā, jo tad tādas vispārīgas un mūžīgas saskanības jeb saskaņošanas likumības nemaz nebūtu; tad arī daba tāpat nomaldītos un alotos, kā mēs esam paraduši domāt no cilvēku mīlestības centieniem; tad pavisam cilvēku garīgā dzīvē likumības trūktu, tad tie attīstītos, cīnītos un mīlētu bez jebkuriem likumiem. Pat arī caur to teoriju, pēc kuras cilvēks neizmērojamā laikā no daudz zemāka radījuma esot palicis par cilvēku, nav pierādāms, ka tas būtu noticis ārpus dabas likumības, un tādēļ arī jāatzīst, ka cilvēku gara dzīve: prātošana, atzīšana, cenšanās, mīlēšana, ienīdēšana utt. nenotiek bez likumiem. — Bet viss tas visvairāk zīmējas uz mīlestību starp draugiem un starp vīrieti un sievieti, ko jaunāko laiku teorijas cenšas atvasināt it vienkārši no pašīgiem jeb egoistiskiem centieniem. To mīlestību, kas pastāv starp vecākiem un bērniem, vēl neviens nav uzdrīkstējies tik tālu pazemot — priekš tās vēl ikkatrs, pat neticīgais, tā sakot, noņem cepuri un pazemojas priekš viņas svētās augstības un svētu darošā spēka. Jā, svētu darošā spēka, jo mums liekas, ka katrs tēvs un māte, kas savu bērniņu mīlē, no visas sirds un dvēseles mīlē, viņa tuvumā, pie viņa šķīstās gultiņas sevi jūtas paceltu, labāku, svētāku un atgrieztu no ļaunām domām, no ļauniem darbiem.
Tādā garā un ziņā dakteris Bahs un viņa dzīves draudzene mīlēja savu bērniņu, Eduarda Felzenberģa krustdēlu. Ka viņi šo ar ilgošanos gaidīja šinī viņu prieku
dienā, ir gan lēti protams. Un tomēr viņiem nebija cerības, ka tas atnāks, jo Felzenbergs, darbos gluži apracies un bez tam izsamisies visu to nekārtību un blēdību dēļ, ko viņš tik īsā laikā Uplejā bija pienācis, viņiem bija aizsūtījis ziņu, ka viņš pārlieku darbu dēļ nevarot ne pēdas kustēties no savas vietas un tāpēc sūtot savas visulabākās laimes vēlēšanas, bet pats nevarot vis braukt. Vai tiešām šis bija tas iemesls, kas viņu aizturēja no aizbraukšanas, ja vairāk ne, tad jele uz pāris stundām? Jeb vai viņu no tam atturēja cits kāds cēlonis, varbūt tas, ka Elza Ozols gandrīz jau visu vasaru dzīvoja pie viņa māsas Plienos, kurus viņš tikai divi reizes un katru reizi tikai uz īsu brīdi bija apmeklējis? Kas to var zināt! Bet to gan dažs labs zināja, ka jaunais muižkungs veco Ozolu tikai vienreiz bija apmeklējis, atbildēdams uz viņa pirmo apmeklēšanu, kā sadzīves likums to paģērēja. Sastapšanās amata darbu dēļ starp abiem mēdza notikt muižas valdes kanclejā jeb kantorī, kur sestdienu bija labi liela sapulce. Tad Eduards allaž bija visai nopietns un ātrs izdarīšanā, un likās, ka viņš nevarēja ne sagaidīt tā brīža, kur šie formāliskie darbi beidzas, un Rumbenieks viņa uzticīgo Vaņku turēja pie pavada, uz dūšīgo un veiklo jājēju gaidīdams. — —
Bija svētrīts augusta pirmajās dienās. Eduards sēdēja savā istabā un rakstīja, uz galda bija liela kopa grāmatu, rakstu, rēķinumu. Vajadzēja labai galvai būt, kas te prata atrast ceļu un skaidrību. Pie durvīm lēnām klaudzināja.
«Lūgtu iekšā!» Eduards padikti sacīja. Ošu Juris ienāca un atnesa kafeju. Godbijīgi sveicinājis, viņš jautāja: «Cienīgs jaunskungs, kādas drēbes jūs šodien ģērbsit? Jūs tak brauksit uz Plieņiem — mazais Eduartiņš jūs gaida.»
«Jupis tevi lai rauj,» Felzenbergs, it kā no lapsenēm durts, iesaucās. «Cik reiz es tev lai teicu, ka mēs savā starpā esam jaunības draugi un «tu», un «tu», un ka tev tad tavs riebīgais «jaunskungs» jāliek pie malas — ko?»
«Eduard, mīļo Eduard, nedusmojies uz mani! Tici man, ka es aizmirstu, ka man nākas grūti tevi par citu ko uzlūkot nekā par manu, par mūsu kungu. Tu esi kungs caur caurīm, mīļo Eduard — katrs tavs loceklītis ir kungs! Nevis lepnība, bet taisni tava sirds pazemība un laipnība, un taisnā izturēšanās, un tava dūšība, un tava garīgā augstība viss tas tevi padara par tādu, kam jātuvojas ar godbijāšanu, pazemību un padevību. — Es nevaru citādi,
un neviens nevar citādi — piedod man, mīļo, sirdsmīļo Eduard!» Juris satricināts atbildēja.
Felzenbergs gribēja ko sacīt, bet atkal jau klaudzināja pie durvīm.
«Esi tik laipns un paskaties, kas tur ir,» Eduards lūdza.
«Rumbenieks un Bērziņš,» Juris pieteica.
«Lai viņi ienāk!»
Abi pieteiktie ienāca.
«Labrīt, cienīgs jaunskungs!» viņi sveicināja.
«Labrīt, ko jūs laba teiksit?»
«Gribējām pateikties par to jauko Dieva kalpošanu, ko jūs esiet ieveduši mūsu pilī, un par to jauko ērģeļu spēlēšanu.»
«Es priecājos, ka es jums te pa prātam darījis. Ticība ir īsta dievbijība, ir mūsu augstākais svētums, šīs dārgās mantas mums būs kopt,» Felzenbergs atbildēja.
«Un tad vēl man kas būtu jālūdz,» Rumbenieks bildināja.
«Man arī,» sacīja Bērziņš.
«Nu, kas jums vēl ir?»
«Es gribēju lūgt, cikos jūs brauksit uz Plieniem un kādos ratos jūs brauksit? Es domāju, ka pusratiem nekas nekaitētu,» Rumbenieks gluži mierīgi un pašapzinīgi sacīja.
«Un es gribēju lūgt, vai jūs jau tagad nevarētu uzdot, kas rītu darāms, jo daktera kungs un jūsu mīļā cienīgā māsa, un mazais Eduartiņš jūs tik ātri nelaidīs projām,» Bērziņš atkal prātoja.
«Bet redziet, es jau nebūt nebraukšu uz Plieniem es tur jau aizlaidu ziņu, ka es nebraukšu,» Eduards, drusciņ sarāvies, atbildēja.
«Es jau zinu, jūs savu mīļo māsu un savu mīļo svaini gribējāt pārsteigt, tādēļ jūs sūtījāt to ziņu, ko es pats nonesu. Un es arī redzēju, ka daktera cienmāte raudāja un mazo Edvardiņu ņēma uz klēpja, un sacīja: «Viņš nenāks!» Tas nu gan ir tāds mazs vārdiņš, bet, kad cilvēks zin, ko tas nozīmē, tad viņam gandrīz pašam arī jāraud. Un es domāju, ka jums taču tik daudz vaļas būs uz Plieniem nobraukt,» Rumbenieks, nebūt neļaudamies nogriezties no ceļa, it mierīgi sacīja.
«Jā, es ar domāju, ka jums jābrauc,» Bērziņš sekundēja.
«Es arī,» Osis piezīmēja.
«Jā, jā — šodien jums jābrauc uz Plieniem, jo es to
esmu daktera kungam apsolījies, un ko Rumbenieks apsola, to viņš arī izpilda,» kučieris vēl stīvējās.
«J, es arī ta domāju,» Bērziņš piezīmēja.'
«Bet, kad es nu nebraucu — kas tad ir?»
«Hm,» Rumbenieks ņurdēja un atdarīja durvis. Tanīs stāvēja Zūze, mazo Eduardiņu rokās turēdama, aiz viņas dažas meitas un puiši.
«Ontuli, nāc pie mamiņas,» Eduardiņš gavilēja. Zūze stāvēja it mierīgi, uz savu jauno kungu skatīdamās. Visi cieta klusu, arī Felzenberģis.
«Ontuli, nāc pie mamiņas,» mazais Eduardiņš atkal sacīja un izstiepa savas rociņas.
Rumbenieks atgriezās sānis un slaucīja acis; Zūzei ritēja asaras pa vaigiem, Ošu Juris bija iegājis Felzenberģa guļamā istabā, Bērziņš strīdējās ar savādām jūtām.
Un Felzenbergs? Felzenbergs spieda divi dārgas pilītes atpakaļ, bet tas viņam neizdevās tās noritēja uz viņa no saules nodegušiem vaigiem.
«Zūze — nesiet šurp manu krustdēlu!» viņš iesaucās.
Zūze paklausīja. Mazais Eduardiņš, uz Felzenberģa klēpi tapis, ķērās savam krusttēvam pie pilnās bārzdas un sacīja atkal: «Onkuli, nāc pie mamiņas.»
«Jā— , Eduardiņ, es iešu es braukšu! — Kas to bērnu atveda, Zūze?»
«Es un Rumbenieks, cienīgs jaunskungs.»
«Un meitas un puiši — ko tie grib?» Felzenbergs jautāja.
Puišu vecākais ienāca un sacīja:
«Mīļais jaunskungs! Tanī laikā, kamēr jūs valdāt pār Upleju, mēs esam pavisam citādi cilvēki palikuši. Nu tik mēs īsti sākam sajust, kas ir teicams un kas ļauns, un kas mums pienākas un nepienākas. Citreiz mēs svētdienās nezinājām, ko iesākt, un gājām uz krogu, un pa naktīm vazājāmies apkārt, un dažreiz kāvāmies ar pagasta puišiem. Tagad mēs gudrojam, ka svētdienā nepietrūktu vaļas. Mēs lasām, dziedam, vingrojam, eimam dārzā un mācāmies, un ievērojam, kur un kā spēdami, un vēl mums allaž jo vairāk ir ko mācīties un pazīt, un atzīt. Senāk mēs piespiesti gājām pie darba tagad mēs zinām, ka mums par saņemto algu un maizi ir jāizpilda nolīgums, un mēs pildām ar prieku, jo mūsu valdīšana ir taisna un lēnprātīga, un mīlīga. Tagad mēs sevi jūtamies esam pašu zemē, pašu mājās. Bet mēs zinām, ka viss tas ir jūsu nopelns. Senāk neviens to tā neprata
iegrozīt, jebšu mūsu vecais lielskungs ir labs kungs un īsti mūsu tēvs. Tādēļ mēs šeit esam atnākuši un gribējām jums izsacīt to pateicību un mīlestību, ko mēs pret jums sajūtam, un jūs lūgt, lai jūs aizrakstiet arī vecam lielkungam, ka mēs viņam no sirds pateicamies par tādu muižkungu. Tādēļ mēs atnācām, vai tā nav, puiši?»
«Tā ir, un lai jaunskungs dzīvo augsti un vecais lielskungs arī, hurā!» atskanēja aiz durvīm.
«Bet vēl mums kas jālūdz. Te ir kādi trīs pāri, kas grib precēties. Tiem nu vajaga uzsaukšanas zīmes, jo citādi baznīckungs viņus neuzsauks. Lai nu bērni precas, bet jūs tak to zīmi neliegsiet?»
Visi trīs pāri ienāca. Eduards viņus pazina — visi trīs brūtgāni bija jaunieceltie mežsargi.
«Īpašas zīmes pēc baznīcas likumiem nebūt nevajaga, lai jūs varētu uzsaukt,» Felzenbergs piezīmēja. «No muižas valdes puses man jūsu laulībai it nekas nav pretim — lai Dievs to svētī, un es pēc iespējas palīdzēšu, kur būs vajadzīgs, priekš jaundibināmajām saimniecībām. Bet kas tad šodien jūsu vietā, jaunie mežsargi?»
«Mūsu brāļi, cienīgs jaunskungs, uz tiem var palaisties, it kā jūs mums uzticat,» brūtgāni godbijīgi atbildēja.
Brūtes pa tam bija pienākušas un pēc veca latviešu ieraduma Felzenberģim kā kunga vietniekam pasniedza «ziediņus» (rakstainus cimdus), ko tas laipni saņēma, katras brūtes pieri nobučojis, jauks ieradums, ko Felzenbergs Iekškrievijā bija pieņēmis pret zemākiem ļaudīm tādos ievērojamos brīžos. Mazais Eduardiņš izmeklējās vienu no brūtēm un gavilēdams tai apķērās ap kaklu.
«Nu, kad jau visi precas, tad man arī jāmēģina,» Rumbenieks iesaucās. «Na, Zūze, kas ta būs? Vai nāksi pie manim?»
Zuze nodūra acis.
«Na, vai jā vai nē, man nav ilgi vaļas, jaunskungs tūlīt brauks, jājūdz zirgi!»
«Labāku vīru es jau nevaru vēlēties, kā jūs esiet,» Zūze atbildēja un nu droši un uzticīgi skatījās Rumbeniekam acīs.
Felzenbergs paņēma abu rokas un tas salika vienu otrā, sacīdams:
«Es jums no visas sirds vēlu labas laimes uz šo savienošanos! Jūs viens otru pilnīgi esiet nopelnījušies. Zūze — jūs paliekat savā vietā un jūs arī, mīļo Rumbeniek, kamēr jums patīk.»
Zūzei ritēja asaras pār vaigiem, kad viņa Felzenberģa roku saķēra un gribēja skūpstīt. Bet Felzenbergs atgaiņājās un nobučoja Zūzes pieri.
«Na, kad kungs var bučot savu nama saimnieci, tad jau es arī varu bučot savu īsto līgaviņu,» Rumbenieks priecīgi iesaucās un, Zūzi apkampis, sirsnīgi nobučoja.
«Un es lai palieku pavisam tukšā?» Ošu Juris iesaucās, no Felzenberģa guļamās istabas iznākdams. «Tā tak tas neiet!»
To sacījis, viņš iegāja meitu pulkā un pie rokas izvilka Modernieces vienīgo meitiņu, 17 gadus veco Mildiņu, kas visā sejā nosarka.
«Jūs arī gribiet precēties?» Felzenbergs jokodams jautāja. «Abi vēl tik jauniņi! Ko ta māte sacīs, Mildiņ?»
«Nu, cienīgs jaunskungs, kad jūs atļaujiet, lai tad precas, tas pagānu Ošis to bērnu jau tā kā tā neliek mierā,» moderniece iesaucās.
Juris sirsnīgi noskūpstīja savu tiešām daiļo un teicami audzināto līgaviņu un tad to aizvilka pie Felzenberģa, no prieka pārņemts, sacīdams:
«Jaunskungs, tām citām jūs esiet tikai pieri bučojuši, bet šī jums jābučo no Dieva tiesas, citādi man būtu jādomā, ka viņa vēl nav iesvētīta. Nu, Milda, ko gaidi?»
Nevainīgi un šķīsti Milda apkampa Felzenberģi, tik cieti, tik dedzīgi, un nobučoja viņa lepnās lūpas, pie tam raudājot čukstēdama:
«Jaunskungs, esiet mūsu draugs un aizstāvētājs!»
«Jā, mīļo Mildiņ, tas es būšu,» Felzenbergs atbildēja.
«Un ich hab' nicht keine Braut nicht, die Andere eirathen wie doll,» iesaucās pavārs, kas pa tam bija ienācis.
Vispārīgi smiekli. Kad tie bija nobeigušies, tad Felzenbergs runāja:
«Mani mīļie draugi un jūs, mīļās zeltenītes un mātes! Šī uzticība un mīlestība, ko jūs man nupat tik bagātīgi parādījuši, mani paceļ un iepriecina. Grūts ir mans liktens, un nopietns tas ceļš, kas man jāiet, bet, zinādams, ka tik daudz uzticīgu siržu man pukst pretim, es visas grūtības uzlūkoju par niekiem un iešu arī turpmāk pa to pašu ceļu, ko līdz šim esmu gājis. Mana sirsnīgākā vēlēšanās ir, ka jūs visi būtu labi un laimīgi. Uz to lai Dievs mums visiem palīdz!»
«Lai dzīvo Eduards Felzenbergs!» atskanēja no visam pusēm, un tad visi aizgāja bez vien Bērziņa un Zūzes,
kura mazo Eduardiņu ienesa Felzenberģa guļamā istabā un tur to apkopa. — Bērziņš saņēma vajadzīgās pavēles priekš rītdienas un tad atvadījās.
Pusrati ar trīs šķimeļiem stāvēja priekš lievenēm. Zūze ar savu dārgo nastu bija nostājusies pie Rumbenieka, kas, uz bukas sēdēdams, ar viņu omulīgi tērzēja. Savu saimniecības būšanu viņa šodien, ar Felzenberģa ziņu, bija uzticējusi savai vecākai māsai, kas viņu bija apmeklējusi.
Felzenbergs ģērbās, Juris viņam līdzēja.
«Eduard!»
«Nu, mīļo Juri?»
«Milda vēl nav Plienus redzējusi!»
«Tas ir gan ļoti slikti,» Eduards atbildēja, «bet ko tur lai dara?»
«Mīļo Eduard, ņem mūs līdz!»
«Tā, tā — to es jau domāju. Vai Milda jau sataisījusies?»
«Jā, viņa ir gatava.»
«Un tu?»
«Es tūdaļ varu braukt!»
«Labi, tad iesim. Bet kā mēs lai sēžam?»
«Es sēdēšu uz bukas, pie Rumbenieka,» Juris iesaucas.
«Nē, mīļo, sēdi kopā ar savu tiešām skaisto līgaviņu man pretim, — es gribu redzēt viņas daiļās acis. Vai tev nav bail, ka es viņā iemīlos?»
«Eduard! Es mīlu savu Mildiņu, kā vien vīrs sievu var mīlēt. Bet, ja tu viņu vairāk mīli, tad es atsakos, ņem tu viņu!»
Felzenbergs bija aizgrābts no tādas drauga mīlestības un uzupurēšanās. Viņš apkampa savu sulaini un sacīja:
«Mīļo Juri! Es redzu, tu esi mans draugs. Tici man, ka es to nekad nepiemirsīšu un tavu laimi, tavu Mildiņu cienīšu! Esiet laimīgi — to es vēlu no visas sirds!»
Drīz pēc tam visi sēdēja ratos: Felzenbergs, savu krustdēlu rokā turēdams, kopā ar Zūzi — Ošu Juris ar savu Mildiņu viņiem pretī.
Felzenbergs diemžēl nevarēja izpildīt savu apņemšanos Mildai acīs skatīties, jo tā tik ātri pielabināja mazo, mīļo Eduardiņu, kas viņai apķērās ap kaklu un sacīja:
«Tante, mēs braucam pie mamiņas.»
Uplejas puišu vecākais nebūt nebija par daudz sacījis, daktera Baha un viņa teicamās sievas labdarības prātu uzteikdams. Nebija viegli izšķirt, vai Bahs ir lielāks kā dakteris vai kā cilvēks. No dabas saticīgs un mīlīgs, viņš bija krietns un tikumīgs vīrs, pie tam dziļi mācīts. Viņu cienīja un mīlēja visā pagastā, visā tanī apgabalā, un, kur palīdzības vai laba padoma vajadzēja, tur viņš bij klāt vai pašā nakts vidū. Miesas vājības dziedinādams, viņš pēc iespējas, un kur vien iekrita, meklēja arī ļaužu garīgo dzīvi celt un sadzīves izglītību sekmēt. Cik daudz viņš nedarīja priekš skolas, priekš Pētersona abiem koriem utt. Visur viņš piedalījās, cik viņa grūtais amats atļāva, un visur viņu sagaidīja un uzņēma ar īstu mīlestību. Pa mājām braukādams, viņš paskubināja bērniņus uz mācīšanos, tiem reizēm derīgas grāmatas aizvezdams, jaunekļus un jaunavas uz gara izglītību un piedalīšanos pie pagasta gara dzīves sekmēšanas, vecākos ļaudis, caur derīgiem izskaidrojumiem, uz to saprātīgu miesas un gara kopšanu un bērnu kārtīgu audzināšanu. Kad viņš jau no dabas bija cilvēku mīļotājs, tad viņš latviešus sevišķi mīlēja caur tām dārgām saitēm, ar kurām viņš pie tiem bija siets caur savu karsti mīļoto Mariju. Un tiešām — latvieši viņam bija devuši sievu, kas pēc Zālamana vārdiem bija dārgāka manta nekā viss pasaules zelts. Skaista, izglītota un ar teicamām iekšķīgām īpašībām tik bagāti apdāvināta, viņa savam krietnajam vīram, tā sakot, sataisīja paradīzi zemes virsū un centās to pārspēt labdarībā un labu tikumu sekmēšanā. Īsā laikā Plieni bija pārvērtušies visam pagastam par mīļu, dārgu vietiņu. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka mazā Eduardiņa, ļaužu mīlulīša, dzimuma dienu šogad svinēja ar sevišķu goda un mīlestības parādīšanu no pagasta puses. Visi tak zināja, ka caur to viņa vecāko sirdis tiek iepriecinātas un paceltas, ka caur to tikai atzīšana tiek parādīta par visiem pūliņiem, ko Baha famīlija ļaužu labumā netaupīja.
Eduards Felzenbergs bija ļoti pārsteigts, Plienos iebraucot, tik daudz ļaužu ieraudzīdams. Pētersona pilnais mūzikas koris zem viņa paša vadīšanas patlaban spēlēja jauku saņemšanas maršu, un netālu no tā stāvēja jauktais dziedātāju koris. Arī pirmie pagasta amata vīri un daži saimnieki bija atnākuši Bahu un viņa laulāto draudzeni apsveicināt, bez tam vēl daži Uplejas rentnieki un
amata vīri. Graupmaņa kungs, kas īpaši bija kļuvis ielūgts, bija aizbildinājies; viņam esot jābrauc pie barona Bušmaņa, kas viņu arī ielūdzis.
Kad Rumbenieks pie Plienu jaukā nama durvīm apturēja, tad Marija, Eduarda māsa, pirmā ātriem soļiem jeb vairāk skriešus pienāca pie ratiem, nezinādama, ko pirms apkampt — vai savu mīļo dēliņu vai savu teicamo un sirsnīgi mīļoto brāli. Mazais Eduardiņš nobeidza šaubīšanos, ar joni pie mātes steigdamies un priecīgi gavilēdams: «Mamiņ, ontulis atbrauca!» Marija aiz prieka raudāja; kas tad gan bija visa pagasta mīlestība, kas viss tas gods, ko Pētersona teicamie kori viņai un viņas famīlijai šodien parādīja, — kas viss tas bija pret to prieku, ka viņas brālis bija nācis dalību ņemt pie šiem svētkiem! Visu rītu viņas uzticīgā māsas sirds šaubījās un drebēja aiz tā vienīgā jautājuma: Dievs zin, vai viņš tikai nāks! Un nu visām bēdām bija gals — te viņš nu sēdēja ratos — šis vīrs, ko viņa kā brāli tik karsti un uzticīgi mīlēja, kā varoni uzlūkoja ar augstcienību un lepnumu. Un tik daudz viņu pavadīja — visi tik mīļi, tik labi cilvēki, jebšu gan zemā sadzīves kārtā esoši. Kādēļ tas tā ir, to jautāt un izdibināt viņai nebija vaļas, jo Eduards patlaban bija izkāpis un viņu sirsnīgi apkampa.
«Paldies, Eduard, ka tu nāci,» viņa čukstēja un cīnījās ar prieka asarām, savu brāli uzlūkodama.
Ar savu svaini ne mazāk sirsnīgi apsveicinājies, Eduards izskaidroja, kādēļ viņš savu atsacīšanos lauzis un kādu iemeslu dēļ viņu tik daudz pavada. Bahi abus saderinātos pārus sirsnīgi apsveicināja un tos uzaicināja par saviem viesiem. Vēlāk izrādījās, ka Zūze, Milda un Ošu Juris nama mātei bija ļoti derīgi un vajadzīgi palīgi pie tik daudzu ciema ļaužu apgādāšanas.
Istabā iegājis, Felzenbergs tur atrada daudz pazīstamu, starp tiem bija arī Elza Ozol, kura šodien ļoti skaista un mīlīga izskatījās. Mazākais, tas Felzenberģim tā izlikās, jo aiz Klotildes daiļā un mīļā tēla viņš līdz šim vēl nebūt nebija ievērojis, ka Elza — skaistuma dēļ — ne vien viņai droši var blakus nostāties, bet arī klasisku formu pazinēja atzīšanā pat Klotildi pārspēt. Un kad gan Felzenberģim arī būtu bijis iespējams starp abām skaistulēm tik sīki salīdzināt? Mēs tak zinām, ka viņa pirmā satikšanās ar Elzu atgadījās tanī brīdī, kad barons Bušmanis viņu bija sapinis savos izveicīgos laika kavēkļa jokos, pie tam viņa ne visai labu iespaidu pie Felzenberģa atstāja.
Un toreiz viņš kļuva mocīts no saviem sirds cīniņiem, kas taču vispārīgu pārredzi neatļauj. Drīz pēc tam Kronšildi aizceļoja un Elza aizgāja uz Plieniem. Kā jau zinām, Eduards Plienus tikai retam apmeklēja un katru reizi uz ļoti īsu laiku, tā ka viņš Elzu, vēl pirmajam aizspriedumam pret viņu padots, gandrīz nemaz neievēroja. Pa tam viņa sirds bija mierīga palikusi viņa krūtī vairs neplosījās tik bargas aukas to vietā bija iestājušās saldi rūgtas sirdssāpes; saldas atmiņā uz Klotildi, rūgtas apziņā, ka tā viņam nekad nav sasniedzama. Kad Klotilde šķiroties viņam sacīja, lai viņš to aizmirstot un mīlot citu, lai viņš esot laimīgs, tad viņš šos vārdus turēja par gluži veltīgiem, jo tas taču pats par sevi bija saprotams, ka viņš citas nevarēja mīlēt, Klotildes nespēdams aizmirst. Un arī šodien citādas domas viņam prātā nenāca, bet, mierīgākā prātā būdams, viņš arī mierīgāki spēja izšķirt teicamās un ļaunās īpašības pie citām sievietēm, kurpretim senāk tikai Klotildes tēls kā viņa īstais un vienīgais ideāls viņam stāvēja priekš acīm.
Elza patlaban sarunājās ar jauno pagasta skrīveri. Baloža kungs bija «vīrs kā ozols», kura daba un īpašības ar viņa vārdu nebūt nesaskanēja. Jau senāk mēs piezīmējām, ka viņa izglītībai bija it labi pamati likti. Uz šiem pamatiem čakli un rūpīgi tālāki būvēdams, viņš bija sasniedzis attīstības stāvokli, kas viņam piešķīra tiesības uz pilnīgu piedalīšanos izglītotu ļaužu sabiedrībā. Turklāt viņam drošu izturēšanos deva laba sirdsapziņa. Nekad viņš savu svarīgo amatu nebija izlietojis sev par labu, citiem par postu; taisnība un lēnprātība viņu vadīja tiesas spriedumos un pagasta valdības rīcībā, pie kuras skrīverim taču tik liela daļa. Neviens viņam nevarēja, nedrīkstēja pārmest partejisku izturēšanos, neviens viņam nezināja pārmest pārsteigšanos caur kaislību un dusmām. Viņš bija vārda pilnā ziņā amata vīrs un jau tanī īsā laikā, kamēr viņš Uplejā mita, bija izpelnījies vispārīgu cienīšanu un pie taisnības mīļotājiem mīlestību. Lodāšana, apmelošana, iečukstēšana ausīs, rīdīšana, dāvanu došana jeb «iegrūšana» un visas citas netiklības, kam Priede bija sataisījis auglīgu lauku, Uplejā tik ātri nobeidzās pēc tam, kad kādi no viņa draugiem un mācekļiem uz Baloža priekšlikumu no pagasta tiesas bija ļoti sūru mācību baudījuši un par viltīgu apsūdzību un dāvanu piedāvāšanu nodoti krimināltiesai. Taisnības un patiesības saule atkal apspīdēja tiesu un pagasta valdi, tiesas
priekšsēdētājs un pagasta vecākais savos centienos uz taisnību un lēnprātību vairs neatrada šķēršļus ceļā kā Priedes laikos, un tie citi pagasta amata vīri darīja pēc viņu teicamās priekšzīmes. Tādēļ Balodi visur uzņēma ar augstcienību, bet sevišķi Plienos. Tādu vīru dakteris Bahs līdz šim bija domājis kā pagasta skrīvera ideālu — — un viņa vēlēšanās bija piepildījusies.
Kad Felzenbergs ienāca zālē un vispārīgi sveicināja, tad visi godbijīgi pacēlās, arī Elza un Balodis. Felzenberģim augstcienību neviens neliedza, viņš visu acīs bija īsta vīra ideāls — īsts varonis cīnīšanā pret sadzīves viļņiem. Pat Balodis sevi jutās ēnā nostādītu caur viņa garīgo godību, tak ne ļauns prāts un ievainota patmīlība viņu mocīja — tāda kaislība viņa tīrai sirdij bija gluži sveša; viņš tikai atzina, ka viņam ļoti daudz vēl jāstrādā pie sevis paša, līdz viņš sasniegs to augsto gara stāvokli, ko Felzenbergs jau bija sasniedzis. — Felzenbergs nosēdās tanī pudurītī, kur Balodis un Elza sēdēja, un bija ļoti pārsteigts, dzirdēdams, ka šie triec par gluži mācītām lietām, pie kam Balodis izrādīja dziļu zināšanu, bet Elza tik asu prātu un ātru apķeršanu, ka to no tik jaunas dailenītes nebūt nevarēja sagaidīt. Acīmredzot viņa, kā jau Ievas īstā meita, runāšanas karā bija sakarsējusies, jo viņas jau tā dedzīgās melnās acis zibeņoja, viņas vaigi dega gaišās liesmās, pār viņas pilnajām lūpām plūda dedzīgas runas straume — Balodis viņai bija runājis pretim, un nu viņa gribēja pierādīt, ka viņai taču esot taisnība. Un kas viņai gan ļaunosies šī nevainīgā centiena dēļ, jo kura skaistule tad gan negrib taisnību paturēt un kura gan jel kad ir devusies mierā ar netaisnību! — Nobeigusi savu runu, kas dažam advokātam būtu darījusi godu, viņa vaicāja:
«Tagad jūs man tak vairs nepretosities, Baloža kungs?»
«Pārliecinājusi jūs mani vēl neesiet, cienītā jaunkundze. Cik labprāt es jums dotu taisnību, tad es to šinī lietā tak nevaru, jo tas tad notiktu pret manu labāko atzīšanu, un kādā vērtē gan būtu taisnībai, ko jūs uz tādu vīzi dabūtu?» Balodis mierīgs atteica.
Elza savieba savas pilnās rožu lūpas un pret savu ieradumu ātri sacīja:
«Nu, tad lai izšķir mūsu viszinātājs jaunais muižkungs! Es ceru, ka viņš apžēlosies taisnības un to glābs no apspiešanas.»
«Pateicos ļoti par šķīrēja tiesneša godu,» Felzenbergs
atbildēja, «bet, iekam tādu svarīgu amatu uzņemu, man vajadzētu jo sīkāki zināt, kas te izšķirams?»
«Mēs runājām par gara dāvanām,» Elza izskaidroja. «Iemeslu uz tam deva mazais Eduardiņš, kura goda dienu mēs šodien svinam. Baloža kungs atrod, ka maziņais ir daudz vairāk attīstījies nekā lielākais vairums citu bērnu viņa vecumā. To es arī atzīstu, bet nu nāk tās ceļa jūtis, pie kurām mūsu domas šķiras. Baloža kungs tādu ātru attīstību atzīst par audzināšanas augli. Tie bērni, kas skraida apkārt pa mājām it kā mežonīši, pēc viņa domām, būtu tikpat attīstīti kā jūsu krustdēls, ja viņiem būtu tāda audzināšana un kopšana kā šim. Es turpretim esmu pārliecināta, ka Eduardiņš ir sevišķi apdāvināts bērns un ka bez šīm īpašām dāvanām pat rūpīgākā audzināšana nebūtu paspējusi viņa garu tik tālu attīstīt. Pierādījumu šīm domām netrūkst ne ikdienišķā dzīvē, nedz arī vēsturē. Mēs redzam, ka no prasta kalpa bērniem daudzreiz izaug gudrāki viri nekā no bagātu ļaužu bērniem, kam rūpīgas kopšanas tiešām netrūkst, un ne visi lielie vīri, ko vēsture uzrāda, ir baudījuši rūpīgu audzināšanu, daudzi ir kāvušies ar trūkumu un visādām grūtībām. Bet tādēļ viņu īpašās gara dāvanas taču nekļuva apspiestas — viņi bija un palika lieli vīri, kurpretim daži bagātu ļaužu dēli, kā diezgan pazīstams, ir bijuši plānprātiņi. Jā, ņemiet pat mūsu latviešu attīstītos dēlus — kuram no tiem ir gājis viegli, kuram jau no bērnu dienām bijusi rūpīga un pēc paidagoģijas likumiem īsta audzināšana? Visi viņi, tā sakot, paši ir izrāpušies no sadzīves dubļiem, nokratījusi zemības pīšļus un, caur tumšu nakti pēc gaismas cenzdamies, ir sasnieguši augstu attīstības stāvoklī. Un kas te bija tas sevišķais dzineklis un spēks? Tak ne audzināšana, bet īpašas gara dāvanas. Es domāju, ka Baloža kungs velti tiepjas, savas domas aizstāvēdams, un ceru, ka jūs, Felzenberģa kungs, man dosit taisnību!»
«Ļoti plašs un īsiem vārdiem grūti izšķirams ir tas jautājums, ko jūsu saruna aizņēmusi,» Felzenbergs uzsāka. «Bet, lietu īsi ņemot, jums gan abiem būs taisnība!»
«Nemūžam tas nevar būt — tad jūs ar nodomu man gribiet dot netaisnību!» Elza ātri iesaucās.
«Lūgtu, cienītā jaunkundze, atļaujiet man savas domas jo klātāki nodibināt. Es pats ticu, ka ļoti dažādi ir to gara dāvanu dīgļi, kas jaunajiem pasaules pilsoņiem ir doti līdz uz mūža ceļu, kā es, otrukārt, esmu pārliecināts,
ka tikai kārtīga audzināšana šos dīgļus var spēcināt un vest pie pilnas uzplaukšanas un attīstīšanās. Varbūt es savas domas jo gaišāki atklāšu, līdzībā runādams. No meža ābeles nesagaidīs saldus augļus, pat ja to pārceltu dārzā; tas ir tiesa. Bet tiesa ir arī, ka potēta ābele var panīkt un ar laiku nelāga augļus nest, ja to nekopj jeb no dārza pārstāda mežā, un tāpat ir tiesa, ka meža ābeli var potēt un kopt tā, ka tā nes labus augļus. Te mēs tad nu redzam, ka koka smalkums jeb pārlabotā suga vien nenodrošina labus augļus, ka arī uz kārtīgu kopšanu jāliek īpašs svars. Cilvēku, kā visaugstāko radījumu pasaulē, nu gan nevar pilnīgi salīdzināt ar koku, tādēļ šī līdzība nav jāņem vārda pilnā ziņā, bet tikai par izskaidrošanu manu domu pavedienam. Jo augstāki kāds radījums attīstījies, jo daudzkārtīgāks un iepriekšu neaprēķinājams ir tas ceļš, pa kuru viņa pēcnākamais attīstīdamies ies. Tāds radījums ir brīvāks, un arī viņa attīstības ceļi ir brīvāki nekā pie radījumiem, kas dabas kārtībā ieņem zemu attīstības stāvokli. Kamēr kokam dārznieks caur savu mākslu var norādīt attīstības robežas, ja pat iepriekš nosacīt pēc kādas formas tam būs augt, tamēr bērnu audzinātājs to nevar vis, un ne bez dziļām domām ir te vārdi: «Savam augumam jūs nevariet ne mata lieluma pielikt, nedz atņemt.» Ļoti daudz ir to apstākļu, no kuriem atkarājas cilvēka miesas un gara attīstīšanās, un tādēļ jums, cienītā jaunkundze, ir pilna taisnība, ka audzināšana vien te neizšķir; bet arī Baloža kungam nav netaisnība, kad viņš uz audzināšanu liek lielu svaru, jo bez tās pat ne tās visulabākās gara dāvanas nevar attīstīties. To pierāda, par piemēram, tas, ka daži ļoti apdāvināti bērni, kas krituši nemācītu ļaužu jeb pusmežoņu rokās, izauguši viņiem līdzīgi, kas taču tā nebūtu bijis, ja šie bērni būtu palikuši savu izglītoto vecāku ziņā. Otrukārt, atkal visi tie vīri, kas cēlušies no neattīstītiem, zemiem ļaudīm, savu izglītību patencina ne saviem vecākiem, nedz arī savam gara spēkam vien, bet taču gan ik reizes arī izglītotiem audzinātājiem jeb skolotājiem, bez kuriem viņi augstāku izglītības stāvokli nebūtu sasnieguši nekā viņu vecākie. Bet noliegt nu pavisam nevar, ka arī bez sevišķām gara dāvanām jeb attīstības dīgļiem tas nebūtu bijis iespējams. Tā, par piemēram, arī ir zināms, ka mežoņu bērni ļoti grūti vedami pie kultūras un ka viena tauta ir vairāk attīstības spējīga nekā otra. Kā tas izskaidrojas? Nu, it vienkārši: mežoņu bērnu smadzenēs
no kultūras nav ne ziņas, tādēļ ka tā arī viņu vecākiem bija gluži sveša. Cik necik attīstītu mežoņu bērnu pēcnākamo smadzenēs būs jau vairāk gara dāvanu jeb kultūras dīgļu, un tā tas ies joprojām, līdz tā pati tauta, kas senāk bija gluži mežoņa, pēc gadu simteņiem pārvērtīsies par kultūras tautu, kuras bērniem būs simtkārt vairāk gara dāvanu, nekā viņu sentēviem bija priekš gadu simteņiem. No mežonības caur neaprēķināmiem kultūras cīniņiem dodamās uz gara attīstību un šinī ziņā visaugstāko pakāpienu sasniegušas, tautas sāk atkal doties atpakaļ, kā mēs to, par piemēram, redzam pie citreizējām grieķu un romiešu tautām, kurām tikai viens Solons, viens Sokrāts, viens Platons, viens Cēzars un tā tālāk bijis. Kādēļ tās tagad vairs nerada tādus vīrus? Kur palikušas viņu citreizējās gara dāvanas? Tās šinīs tautās ir mazinājušās, it kā viņas priekš gadu tūkstošiem, tur bija vairojušās un minētos un vēl citos lielos vīros parādījās savā visaugstākā pilnībā, savos viskošākos ziedos. Tādu pašu parādīšanos mēs redzam arī pie citām tautām. Vāciešiem bijis tikai viens Gēte, viens Šillers, Kants, Hēgels, Heine, Lesiņš, Mocarts, Bēthovens, Aleksandrs fon Humboldts un tā tālāk, franči vairs nevar dabūt Napoleonu I, Baltijā reiz dzīvoja tikai viens Stenders, ko mēs vēl šodien apbrīnojam, un tā tālāk. Ko tas nozīmē? Tas pierāda, ka gara attīstība jeb, kā praktiskā dzīvē mēdz sacīt, gara dāvanas tāpat var būt vispārīgs tautas īpašums, kā tās reizēm īpaši kādai famīlijai piemīt, un ka tie gara dīgļi, kas tautās jeb cilvēku sabiedrībā caur attīstību krājušies, uzplaukst un parādās savos vīros, ko mēs nosaucam par ievērojamiem vīriem. Ir ievērots, ka tāda kultūras ziedu parādīšanās notiek ik pa simtu gadiem, ar citiem vārdiem, ka ik pēc simts gadiem kultivētās tautās rodas tādi ievērojami vīri, no kam redzams, ka garīgiem spēkiem cilvēku sabiedrībā ļoti ilgi jākrājas, līdz tie, it kā gaisos sakrājušies elektricitātes spēki zibinī, atraisās un parādās savā vislielākā darbošanā ievērojamos vīros. Arī pie mežoņiem tādu notikumu netrūkst, jebšu gan savādā vīzē nekā pie kultūras tautām. Tur augstākie un jaukākie gara augļi šad un tad parādās tanī ziņā, kurā mežoņu tauta visvairāk attīstījusies jeb attīstās, par piemēru, kara tautā rodas slaveni un dūšīgi vadoņi, medinieku tautās — neuzvarami medinieki un tā tālāk. Politikas vīri, dziesminieki un tā tālāk tur nevar rasties tādēļ, ka šīs mākslas tur nekopj. Tam līdzīgi arī
kultūras tautās ievērojami vīri rodas tanī ziņā, kādā tā laika centieni dabūjuši priekšroku. Tā cīniņi ticības ziņā ir radījuši reformatorus, kā Luteri, Kalvinu u.c., mākslas periodā apbrīnojamo Rafaēlu, Rembrantu un tā tālāk, kurpretim atkal politisku centienu augļi parādījās Napoleonā I un tā joprojām.
Ievērojot sevišķi to jautājumu, par kura izšķīrēju cienītā Ozola jaunkundze mani uzaicinājusi, mums no visa tā jāatzīst, ka gara dāvanas, kas kāda bērna galviņā dīglī atrodas, ir senāku laiku attīstības auglis, kas varbūt jau priekš simt gadiem uzsākās un caur allaž tālāku attīstību pārgāja no viņa pēctēviem uz tēvu un māti, kuru mantinieks viņš nu ir. Šīs gara dāvanas kopt, vairot un audzināt lielas, lai tās nestu kārtīgus augļus, tas ir audzināšanas uzdevums, un tādēļ man jābeidz ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem es uzsāku, proti, ka jums abiem taisnība.»
«Jūs esiet partejiski!» Elza iesaucās, bet nedabūja tālāk runāt, jo tanī pašā brīdī ienāca baroni fon Drahenklau un fon Lauenšteins. Felzenbergs uzcēlās, palocījās, ne vārda nesacīdams, priekš Elzas un tad gāja pretim abiem viesiem, ko Bahs ievadīja.
Elza sajuta, ka viņa savā stūrgalvībā bija par tālu gājusi un Felzenberģi bez iemesla apvainojusi, viņam tik kaislīgi un visu sapulcēto priekšā pārmezdama partejisku izturēšanos. Viņa nožēloja savu stīvēšanos, viņa nosodīja sevi, viņas krūtī radās savāds nemiers un rūgtas žēlabas viņa jutās nelaimīga, vēl vairāk tādēļ, ka Felzenbergs viņai it nekā vairs nebija atbildējis, bet tikai lepni un pilns godības palocījās, drusciņ smīnēdams un it labi zinādams, ka visi sapulcētie ar viņa šķiršanu pilnīgi bija vienis prātis. Bet nožēlot bija par vēlu — reiz jau bija izsacīts tas nelaimīgais vārds, kas vislabāko vīru dziļi ievainoja, vīru, ko Elza — tik karsti mīlēja! Viņai likās, it kā nama grīda šūpojas un sienas šķobās — ka pasaule griežas riņķī, jā, viņa nožēloja, ka pastara diena nav klāt, kur viss beigtos arī viņas sirds mokas!
Visi viņas kaimiņi bija pacēlušies un aizgājuši citā vietā, tikai viņa vēl sēdēja turpat, ar tumšām domām kaudamās un nekā nemanīdama, kas ap viņu notiek. Vai tam tā vajadzēja būt — šodien, kur viņa pirmo reizi uz jo ilgāku laiku bija kopā ar savas pirmās un īstās mīlestības mērķi, ar Eduardu, ko viņa jau toreiz bija mīlējusi, kad Klotilde viņu apkampa un raudāja? Viņas redzīgām
acīm nebija paslēpts, kādēļ Klotildei bija jāaizceļo, kādēļ Felzenbergs bija tā pārvērties un no viņas bēga, viņai arī nebija nezināms, ka viņa velti mīlē Felzenberģi un ka šis tik karsti mīlē Klotildi. Bet ko viņa varēja darīt savai sirdij, kas no tā laika tikai karsti mīlētam Eduardam pukstēja, tikai viņam dzīvoja? Simtu reizēm viņa to gribēja apmierināt, pārspēt, tai pavēlēt, lai nemīl, lai nemocās tik velti, bet ko tas līdzēja — liktens reiz bija spriedis, viņa citādi nevarēja, un lai viņas nelaimīgā mīlestība arī aizvestu uz kapu! Karstāki varbūt nekā viņas draudzene Marija viņa bija ilgojusies pēc Eduarda, viņas sirds uzgavilēja, kad tas ienāca, viņai, tā sakot, uzlēca dzīvības saule, kad viņš nosēdās un piedalījās pie viņas sarunas ar Balodi, viņa arī katru vārdiņu, ko Felzenbergs runāja, ar mīļu prātu būtu parakstījusi ar savas dzīvības asinīm, tā viņa bija pārliecināta, ka viss ir taisnība, ko viņš sacīja, bet nepārspējams pretošanās gars, neapspiežama kārība taisnību paturēt viņu dzina stīvēties uz savu domu aizstāvēšanu, un pie tam viņai it neviļus, negribot izspruka tik nelaimīgs vārds — tik nelaimīgs! Ko viņa nebūtu devusi, ja tas nebūtu izrunāts, ja to varētu padarīt neizsacītu, bet tas vairs nebija iespējams. Viena bijusi, viņa būtu raudājusi un savai sirdij padarījusi vieglumu; viņa Felzenberģi būtu nolūgusi, ja tas būtu nācis «bet viņš nenāks, viņš ir par daudz aizskarts, par dziļu ievainots, viņš nevar nākt — viņš nenāks.» Tā Elza skumju pilna nopūtās, un viņai likās, ka viņas sirds kambari nobeidz darboties, ka asins straume viņas miesās apstājusies, — viņa bija gluži apskurbusi.
«Jaunkundze, lūgtu pie galda,» viņas ausīs skanēja.
No saviem grūtiem moku murgiem atmodusies un acis pacēlusi, viņa ieraudzīja Felzenberģi, kas ar neizsakāmu lēnprātību un laipnību viņu uzlūkoja.
«Lūgtu, jaunkundze, citi jau ir pie galda!» To sacījis, Felzenbergs viņai sniedza savu roku. Elza piecēlās un, pie tās pieķērusies, gāja līdzi. Bet vai viņa izpildīja savu apņemšanos, vai viņa Felzenberģim lūdza piedošanu? Nē — viņa nesacīja ne vārda! Elzas dabu īsti nevarēja saprast. Mēs redzējām, ka viņa savu sirdsmīļāko bez iemesla ievaino tanī brīdī, kad tas viņai pirmo reizi draudzīgi tuvojas. Tad viņa apņemas to nolūgt, bet, kad šā nodoma izpildīšanai tas izdevīgākais brīdis bija gadījies, tad viņa to vis nedara, neizpilda ne savu pienākumu. Kādēļ ne? Vai tādēļ, ka Felzenbergs viņai tik
laipni nāca pretim, likās jau aizmirsis viņas nerātno izturēšanos? Tikai tādēļ! Viņu, kas nupat kā savu dzīvību būtu aizdevusi, ja nepatīkamais atgadījiens nebūtu noticis, šī laipnība ievainoja atkal no jauna, un šinī brīdī viņa Felzenberģim vēl asāku apvainošanu būtu izsacījusi, ja tas kādā lietā viņai būtu pretojies. — Elzai bija problemātiska daba, kam savi dzinekļi, savi ceļi, kas iepriekš un pēc vispārīgiem dvēseles dzīves jeb psiholoģiskiem likumiem nebūt nav aprēķināmi. Ja Felzenbergs pret viņu būtu izturējies, kā viņa bija pelnījusi, — auksti, viņu neievērojot, tad viņa laikam būtu palikusi pie savas pirmās apņemšanās, būtu pirmā izdevīgā brīdī viņu nolūgusi un tā savu sirdi atvieglinājusi. Bet tagad viņa sajuta, ka Felzenbergs, viņas nerātnību nebūt neievērodams, garīgi stāvēja daudz augstāki par viņu, un tas viņu ievainoja, apcietināja viņas sirdi. Tāpat kā Neumaņu Marija viņa sevi jutās pazemotu pretim šim vīram, kura izturēšanās bija daudz citādāka, nekā citi jaunekļi mēdza izturēties. Un tomēr starp Elzu un Mariju pastāvēja neaizpildāma plaisma. Šī bija nekārtīgi audzināta caur savu vecāko vājībām un vieglprātiņu glaimošanām paradināta, tā sakot, pašpielūgšanā, un, īsto sadzīvi atsitādama, viņa dzīvoja sapņu valstī, kur fantāzijai virsroka; tādēļ viņas dzīves laiviņa katru reizi atdūrās smiltīs jeb uzskrēja uz klintīm, ciek viņas sapņi nepiepildījās, ciek viņa kļuva atrauta atpakaļ dzīves īstenībā. Tāda daba bija ļoti lēti izprotama, jo to atrod pie ikkatra palaista un stūrgalvīga bērna, kas savus vecākos sirsnīgi apkampj, kad tie piepilda viņu vēlēšanos, bet atstumj un izturas pret viņiem naidīgi, jā, aizmirst beidzamos bērnišķo cienīšanu, kad tie viņam pa prātam nedara, kad viņa sapņi nepiepildās. Tā ir neizglītota, samaitāta daba. Elza turpretim bija kārtīgi audzināta, tikpat rūpīgi kā Klotilde un Felzenberģu Marija, tagadējā Baha laulātā draudzene. Viņas sirds bija pilnīgi izglītota, un dzīvi un smalkāku sadzīvi viņa saprata un ārīgi ņēma, kā tā ir, kā tai vajaga būt. Bet savu iekšķīgo cīniņu dēļ viņa atšķīrās no ikdienišķiem cilvēkiem. Viņas galvai bija savs aprēķinums; tā valdīja par sirdi, jebšu šī pukstēja karsti, dedzīgi un zināmos brīžos aizdegās gaišās liesmās, ko prāts atkal citiem paslēpa. — «Sirdsmīļotā Klotilde, tu ciet sirdssāpes!» viņa bija sacījusi toreiz, kad šī, nelaimīgi mīlēdama, tik grūti cieta, bet šie vārdi bija citādi saprotami, nekā Klotilde tos saprata, īsti tulkoti, tie būtu skanējuši tā: «Tu mīli Eduardu, mīļā
draudzene — tu ciet rūgtas sāpes — tava sirds ir slima; bet kas tava mīlestība ir pret manu, kas tavas sāpes pret manām! Ūdens pilīte pret jūru, uguns dzirkstele pret spēcīgām liesmām. Tu mīli bez cerības, bet es mīlēju ar rūgtāko apziņu, ar to apziņu, ka Eduards mani nekad nemīlēs, kurpretim tevi viņš mīlē tikpat karsti, tikpat uzticīgi kā tu viņu.» — Un tomēr neviens nezināja, ne domāt nedomāja, kādas aukas plosās Elzas krūtīs, — tik sekmīgi viņa tās zināja apslēpt. — Ja Felzenbergs Klotildes vietā viņu būtu mīlējis, tad šī mīlestība laulības kārtā būtu sasniegusi visaugstāko pakāpienu, būtu nesusi visskaistākos ziedus un augļus. Bet tagad? Kas tagad Elzai bija cerams, kas no viņas sirds cīniņiem sagaidāms? — Kas to var zināt!
Kad Eduards Elzu bija aizvedis ēdamā istabā, tad šī, viņu uzlūkodama, sirsnīgi pateicās. Neaprakstāmas laipnības stari atspīdēja uz viņas skaistās, sārtās sejas, bet Felzenberģim likās, ka savāds uguns kvēlo viņas acīs, sevi pašu iznīcinādams, aprīdams. «Kad šīs dzirksteles aizņemtu mani manu sirdi!» Viņu pārņēma savādi drebuļi.— — —
Pie galda Elza sēdēja blakus baronam Lauenšteinam, Eduards baronam Drahenklau. Viesu bija tik daudz, ka istabā visiem nebija telpas. Te kopu maltīte savienoja minētos viesus un Uplejas augstākos amata vīrus un citus, kas ieņēma cienīgāku stāvokli; Pētersona koriem un citiem galds bija klāts Plienu jaukajā meža dārzā, kas pie paša prāvā meža pieslējās. Abās vietās maltīte bija visai jautra. Bahs bija laipns, uzmanīgs nama tēvs, Marija ļoti rūpīga un mūžam mīlīga nama māte. Barons Drahenklau uzdzēra laimes mazajam Eduardiņam, kas pašā galda galā uz paaugsta bērnu krēsla sēdēja un priecājās gar savām mantiņām un puķēm, ko šie svētki viņam bija piešķīruši. Ēst viņam šodien nebūt negribējās, bet, kad sirmais barons viņam pasniedza glāzi ar pienu un tad, savu vīna glāzi ar to sasizdams, sacīja: «Prozīt, Eduard!», tad viņš visai nopietni atbildēja: «Prozit, ontuli» un, glāzi ar abām rociņām saņēmis, to lika pie mutes un iztukšoja līdz beidzamai pilītei. Tas sacēla vispārīgu jautrību, un pēc šīs teicamās priekšzīmes arī visi citi pasteidzās savas glāzes tukšot. Elza trieca ar Lauenšteinu, ka prieks bija to redzēt un dzirdēt. «Skaists pāris,» Felzenbergs domāja pie sevim. «Dievs zin, vai galā vēl nenotiek — Lauenšteins ir brīvprātīgs un ienīd vecos aizspriedumus, un Elza
— cik skaista viņa ir un pie tam apdāvināta ar tik brangām gara dāvanām!»
Ir pēc maltītes šis skaistais pāris kādu brīdi vēl palika kopā tērzējot; barons Drahenklau bija nosēdies uz lievenēm un sarunājās ar pagasta amata vīriem un ar Uplejas rentniekiem. Balodis bija izmeklējis izdevīgu brīdi ar Felzenberģi sarunāties. Viņam bija kas nekas uz sirds — likās, ka viņš gribēja iepriecināt Felzenberģi, ko viņš tik augsti cienīja. Balodis uzsāka:
«Jūsu nelaiķa vectēvs, vecais Jānis, kā ļaudis viņa vēl tagad atminas, priekš savas tik spējās un tomēr tik jaukās nāves bija sacījis, ka Felzenberģu ģimene jau kādus 300 gadus dzīvojusi šeit Plienos un šo vārdu valkājusi jau priekš 90 gadiem, tas ir, jau hercogu laikos. Ļoti kārodams zināt, vai par to nav kāds dokuments, es sāku meklēt pa Uplejas veco papīru krātuvi, kura, kā jūs ziniet, tagad atrodas pagasta tiesas kancelejā. Ilgi es nodarbojos velti; te man iešāvās prātā, ka vecais Jānis runājis no muižas grāmatām, kurās par Felzenberģu ģimeni esot piezīmēts, un ka jau viņa tēva tēvs esot Uplejā bijis par muižkungu.
Nu es sāku meklēt vēl vecākos papīros, kas uzglabāti kādā dzelzs šķirstiņā. Kā liekas, tas varbūt gadu desmitiem un simteņa ceturkšņiem ir gluži piemirsts bijis augšām uz bēniņa, kur vēl daži citi veci papīri sakrauti kādā kaktā; jo atslēgas šim šķirstam, kas bija apkrauts ar visādām grabažām, nekur nevarēja atrast. Tiesas priekšsēdētāja un pagasta vecākā klātbūšanā kalējs vakar viņu ar lielām mokām uzlauza. Tur nu mēs atradām dažus dokumentus, ko es, visu pagājušo nakti strādādams, esmu pēc kārtas salicis un cauri lūkojis. Man liekas, ka šie dokumenti zīmējas uz jūsu ģimeni. Lūgtu, apskataties!»
To sacījis, Balodis no savas krūts kabatas izvilka paciņu papīru, kuri ļoti vecā, jau dzeltenā papīri ietīti. Uz šī papīra ar jau pavisam bālu blaku bija rakstīts:
«Tie Pappīri tās mannas Ģimmenes. Uhrkunden so sich bezwecken auff dem Uhrsprung Derer von Plehnen, genannt Felzenberg.»
Felzenbergs, iesākumā maz ievērodams Baloža vārdus, tagad ar jo lielāku ziņkārību un, acīm redzot, aizgrābts lasīja šo virsrakstu. Ka tas zīmējas uz viņa famīliju, par to nebija jāšaubās.
«Vai jūs šos papīrus man uz kādu brīdi variet atstāt?» viņš ātri jautāja.
«Zināms, tie tak ir jūsu — citam viņi neder,» Balodis atbildēja.
Felzenbergs iegāja sava svaiņa rakstāmā istabā, aizdarīja durvis un attaisīja papīra paku. Pirmais papīris bija hercoga Jēkaba manifests un skanēja tā:
«Von Gottes Gnaden
Wir Jacob in Lifland zu Cur land und Semgallen Herzog u.s.w. u.s.w.
Thun hiermit jedermänniglich kund und zu wissen: Sintemal der Edele Erbherr auff Bächthal Ulricus von Krohnschildt Uns unterthänigst vorgestellet und fördersamst will gebeten haben, seinen Leibeigenen Bauern Micus von Plehnen genannt Felsenberg als freien Mann anzuerkennen und dieweil derselbe nicht nur sothane Freiheit wohl verdienet, sondern auch Insonderheit männiglich und ritterlich sich aufgeführet, zumalen derselbige des Edelen Ulricus von Krohnschildt leiblichen Sohn mit Hintansetzung seines eigenen Lebens hat gerettet aus schwerer Noth und lebensgefährlicher Bedrängniss, ihm auch als einem Verdienten das Indigenat zu ertheilen; als haben wir für gut und gerechtsam befunden; sothane Verdienste anzuerkennen und gerechtsamst zu würdigen und befreien hiermit gedachten Micus von Plehnen genannt Felzenberg nebst seinen leiblichen Angehörigen und Nachkommen von der Leibeigenschaft und ertheilen ihm und allen seinem Nachkommen das Indigenat. Dem Obersecretarius Bartholdi Meyer aber wollen Wir hiermit befohlen haben, den Geschlechtsnamen Derer von Plehnen gen. Felsenberg dem Ritterbuche einzuverleiben. Auch hat der Edele von Krohnschildt ausgeführet, wie er denselbigen Felsenberg mit seinem erbbesitzlichen Landt habe dotiret zu ewigem Besitz unter dem Nahmen «Plehne Besitzlichkeit», und soll diese Dotation desselbigen gleichen anerkannt und rechtsamst bestätiget sein.
Urkundlich haben Wir diese Bestätigung eigenhändig unter schrieben und mit unserem fürstlichen Insiegel bekräftiget.
Gegeben zu Ekau, d. 20 Mai Anno 1649.
Jacob Herzog zu Cur la nd.»
(Zieģelis)
Latviski šis manifests skanētu tā:
«No Dieva žēlastības
Mēs, Jēkabs Vidzemē, Kurzemes un Zemgales Hercogs u. tā pr., u. tā pr.
Darām visiem zināmu: Uplejas dzimtskungs Uldriķis fon Kronšild Mums vispadevīgāki licis priekšā un lūdzis viņa zemnieku, Miku no Plieniem, sauktu Felzenberģi, atzīt kā brīvu vīru un tādēļ, ka tas ne vien tādu brīvību pilnīgi izpelnījies, bet arī īpaši ir izturējies vīrišķi un kā kavalieris, jo viņš, pats savu dzīvību netaupīdams, Uldriķa fon Kronšilda miesīgo dēlu ir izglābis no nāves briesmām, viņu pacelt muižnieku kārtā; tādēļ Mēs atrodam par derīgu un par taisnību tādus nopelnus pēc taisnības atzīt un cienīt un minēto Miku no Plieniem, sauktu Felzenberģi, ar visiem viņa miesīgiem īsteniekiem un pēcnākamiem atsvabināt no dzimtbūšanas un pacelt muižnieku kārtā. Bet virssekretāram Bertoldam Meijeram Mēs caur šo pavēlam fon Plienu, sauktu Felzenberģu, ģimenes vārdu ierakstīt muižnieku grāmatā. Fon Kronšilds ir arī izsacījis, ka viņš tam pašam Felzenberģim no sava zemes īpašuma ir dāvinājis zemes gabalu zem tā vārda «Plehnen Besitzlichkeit» (īpašums), un šai dāvināšanai būs būt atzītai un apstiprinātai.
Tam par apliecināšanu Mēs šo apstiprināšanu esam ar savu roku parakstījuši un ar savu valdnieka zieģeli apdrošinājuši.
Dots Iecavā, 20. maijā 1649.
Jēkabs, Kurzemes Hercogs.»
(Zieģelis)
Felzenbergs šo dokumentu nolika uz galdu un, uz roku atspiedies, iegrima dziļās domās.
«Šaubīties te nevar,» viņš domāja, «uz tagadējā Uplejas barona senča priekšlikumu hercogs Jēkabs jau priekš 220 gadiem manu sentēvu Miku atsvabinājis no dzimtbūšanas un pacēlis brīva vīra un muižnieku kārtā «tādēļ, ka viņš tādu brīvību pelnījis un, savu dzīvību netaupīdams, barona Kronšilda dēlu izglābis no nāves briesmām.» Kādas šīs briesmas gan varēja būt, ko manas ģimenes sentēvs pārspējis caur sirdību un pašuzupurēšanos? Vai varbūt Uldriķa fon Kronšilda dēls šeit pat
Plienu mežā medīja un pie tam krita briesmīgu zvēru nagos, no kuriem toreizējais Plienu saimnieks, varbūt arī medinieks, viņu izglābis? Jeb vai neuzticamā V. straume draudēja viņu aprīt? — Kas to tagad var zināt! Bet kur, dūšīgo Miku, tavas miesas dus, ka mēs, tavi pēcnākamie, no tās vietiņas nekā nezinām? Un kādēļ hercoga Jēkaba manifests ir palicis neizpildīts — kādēļ Plienu Felzenberģi allaž dzīvojuši zemnieku kārtā — kādēļ viņu augstākā kārta praktiskā dzīvē nav kļuvusi atzīta? Liekas, ka Felzenberģi priekš 100 gadiem no savām īstām tiesībām vairs nekā nav zinājuši, jo arī mans tēva tēvs, «vecais Jānis», no tām nekā nav minējis un tikai piezīmējis, ka mūsu ģimene ir kādus 300 gadus veca un pa visu to laiku šeitan dzīvojusi. Un kas priekš 220 gadiem bija «Plienu zemes īpašums» jeb «Plehne Besitzlichkeit?» Vai tikai tagadējās Plienu mājas jeb plašāks zemes gabals? Un kā šis īpašums atkal pārgājis fon Kronšildu rokās? Kas uz visu to dos atbildi!»
Viņam iešāvās prātā, ka šo atbildi varbūt varēs atrast tanīs citos papīros, ko viņš vēl nebija lasījis. Viņš ķēra pēc otrā dokumenta; tas bija apzīmēts ar «Nr. 2» un parakstīts no Ulricus von Krohnschildt, Uplejā, 1. maijā 1649. gadā. Iz tā bija redzams, ka Plienu Mikus bijis Uplejas virsģēģeris un mežkungs vai, kā tur vāciski stāvēja: «Oberjäger et Forstmann». Lielkunga Kronšilda dēls Voldemārs mīlējis bagātā kaimiņa lielkunga Adlershorsta vienīgo un skaisto meitu Agnesi un pie tās atradis pilnīgu pretmīlestību. Bet otrā kaimiņa fon Bušmaņa dēls Hugo to ne mazāk mīlējis, tak pretmīlestības neatradis, tādēļ viņš vainu devis Voldemāram un apņēmies to nonāvēt, un, pār viņa līķi iedams, sasniegt skaistās Agneses roku. Kādā tumšā un vēlā vakarā Voldemārs jājis mājā no Adlershorstiem, kāzas bijušas noliktas uz nākošo svētdienu. Viņa vienīgais pavadonis bijis Plienu Mikus jeb «Micus fon Plehnen». Nekā ļauna necerēdami, abi atjājuši līdz kādai šaurai un dziļai gravai. Te viņu zirgi piepeši apstājušies un bailīgi situšies atpakaļ. Tanī pašā brīdī viņiem no visām pusēm uzbrukuši kādi seši apbruņoti vīri, tā ka arī atpakaļgriešanās vairs nebijusi iespējama. To redzēdams, Mikus ātri nolēcis no zirga un uzsaucis arī Voldemāram, lai tas tāpat dara, jo nemierīgo zirgu mugurā atturēšanās pret tik daudz razbainiekiem nebūtu bijusi iespējama. Tie uzbrukuši ļoti sīvi. Mikus, uz brīvām kājām ticis un savu zobenu saķēris, cīnījies kā lauva. Ar izmanīgu un spēcīgu
zvēlienu viņš pāršķēlis vienam razbainiekam galvu, otrs drīz pēc tam vaimanādams un kaukdams atkāpies. Asinis Mikum plūdušas pa malu malām; patlaban viņš gribējis divi citus tēviņus pārmācīt, kad Hugo fon Bušmanis it kā asinskārīgs vilks gāzies virsū Voldemāram. «Nostājies tu otrā pusē,» viņš uzsaucis savam līdzrazbainiekam, kam Voldemārs ar sekmi atturējies, «es pats šim sieviešu laupītājam un sunim izpūtīšu dzīvības sveci!» To dzirdēdams un sajuzdams, ka Voldemārs ilgi nespēs atturēties, Mikus piepeši griezies uz to pusi, no kurienes Bušmaņa riebīgā balss nākusi; tumsā viņš knapi vienu no otra spējis izšķirt. Hugo patlaban pacēlis zobenu un to gribējis zvelt uz Voldemāra galvu, kurš tanī brīdī atgaiņājies no otra razbainieka. Tikai vēl viena vienīga sekunde, un Voldemārs būtu bijis līķis, bet dūšīgais un izmanīgais Mikus īstā brīdī ar visu spēku, ar visu savu asiņaino zobenu cirtis pa Bušmaņa pacelto roku, tā ka tā tūdaļ noslīkusi, zobenu vaļām laizdama. Otrs zvēliens Bušmani nogāzis gar zemi, kurpretim Voldemārs arī savu pretinieku grūti ievainojis un padarījis par nespēcīgu turpmāk cīnīties. Tie divi razbainieki, tumsā nekā nevarēdami izšķirt un domādami, ka nogāztais Hugo esot Voldemārs, savus zobenus lietojuši pret to un tā viņa nejaukai dzīvībai padarījuši galu. Šo misēšanos izlietodami, Mikus un Voldemārs arī šos divi zvērus cilvēku miesā tā sakāvuši, ka šie nogāzušies gar zemi un lūguši žēlastību. — Visus ienaidnieku zobenus salasījuši, abi varoņi devušies uz tuvākajām zemnieku mājām, kuru ļaudis ar degošām ķieņu lāpām atnākuši līdz uz cīnīšanās vietu. Hugo fon Bušmanis un viens viņa biedrs jau bijuši pagalam, no tiem citiem divi bijuši grūti ievainoti, divi jo vieglāki. Tikai kad ienaidnieki bijuši apkopti, Voldemārs un Mikus pielūkojuši, kā ar viņiem stāv. Izrādījies, ka Voldemārs bijis viegli, bet Mikus — grūti ievainots un pa tam palicis ļoti vājš, jo asinis tam plūdušas iz malu malām. Abi vaļām tikušie zirgi ar joni pārskrējuši uz Upleju. Ir tie bijuši asiņaini — viens drīz pēc tam nobeidzies, tam bijis dziļš dūriens krūtīs. Laikam razbainieki to gribējuši nonāvēt, lai Voldemārs neizbēg. Staļmeistars tūdaļ no tam devis ziņu vecam lielkungam, kurš, nekā laba neparedzēdams, ar visiem saviem kara kalpiem un dienderiem devies uz ceļu. — Kad Mikus, vairs nespēdams turēties, nolicies gar zemi, savu asiņaino galvu pie koka stutēdams, tad Voldemārs raudādams nometies pie viņa ceļos un
saucis viņu par «savu mīļo brāli» un dzīvības glābēju. Tanī pašā brīdī vecais lielskungs atsteidzies; līdzi paņemtās lāpas šaušalīgi apgaismojušas briesmīgo un asiņaino cīnīšanās vietu, abus līķus un ievainotos.
«Kur mans mīļais dēls?» viņš iekliedzies. «Vai tie zvēri viņu nomaitājuši?» «Nē, tēv, nākat šeit — Mikus mirst!» Voldemārs sāpīgi atbildējis, allaž vēl palikdams uz ceļiem un Mikus galvu turēdams. «Redziet, tēv, te ir mans glābējs un tur —,» uz ievainotiem un līķiem rādīdams, « tur tie gļēvie uzbrucēji, ko Mikus dūša un izmanība uzvarējusi.» — Vecais lielskungs, savu dēlu tik viegli, bet Miku nāvīgi ievainotu redzēdams, noņēmis cepuri un, savu labo roku pret debesīm paceldams, aizgrābtā balsī sacījis: «Es tev pateicos, visuspēcīgais Dievs, ka Tu no nāves briesmām esi glābis to, kas man tas visumīļākais šinī pasaulē?. Es Tev solos un svēti zvēru to, kuru Tu biji izredzējies par savu glābšanas ieroci un visu viņa ģimeni uz bērnu bērniem pacelt tanī kārtā, ko tāda sirdība un uzupurēšanās nopelna. Un šī asiņainā vieta, no lielceļa sākoties līdz V. straumei un no K......kroga līdz S .... upes ūdeņiem, lai turpmāk ir Plienu Felzenberģu neaiztiekamais īpašums uz bērnu bērniem, uz mūžīgiem laikiem. Tik tiešām, ka Tu manai dvēselei būsi žēlīgs, augstais un svētais Dievs!» — Kamēr Uldriķis fon Kronšilds tā zvērējis, visi viņa pavadoņi un pa tam simtiem sapulcējušies māju ļaudis nometušies ceļos. Lāpu gaisma drausmīgi apgaismojusi šo notikumu, ko tikai ievainoto krākšana un lāsti traucējuši. — Pēc šī plašā aprakstījuma bija izsacīts dokumenta īstais nolūks, proti, Plienu Mikus un viņa famīlijas un pēcnākamo atsvabināšana no dzimtbūšanas un apdāvināšana ar «Plehne Besitzlichkeit», kuras robežas augšām jau pieminētas un te sīkāki bija apzīmētas. Robežu ievērojamākās zīmes — lielceļš, K........ krogs, abas upes — vēl tagad pastāvēja un Felzenberģim bija ļoti pazīstamas. Uz dāvinātā zemes gabala tagad bija kādas piecpadsmit mājas, prāvas sudmalas, divi krogi un liels mežs; viņa vērtība varēja būt liela ap 150 000 rubļu. Dokumenta beigās bija sacīts, ka «visu žēlīgais» hercogs kļūšot lūgts šo dāvināšanu apstiprināt un Felzenberģus pacelt muižnieku kārtā iz augšējā manifesta bija redzams, ka hercogs Jēkabs šo lūgumu tūdaļ paklausījis.
Tātad Eduards Felzenbergs kā šī vārdā vienīgais īpašnieks bija muižnieks un ļoti bagāts, ja pie Plienu īpašuma vēl pierēķināja tos augļus, ko Uplejas dzimtskunga
Uldriķa pēcnakamie nepareizi gadu simteņos bija baudījuši!
Tālāk minētā papīru paciņā vēl atradās:
1) Apliecināts izvilkums no Uplejas baznīcas grāmatām, pēc kura «Plienu dzimtskungs Micus fon Plehnen, genannt Felsenberg» pēc grūtas ciešanas caur ievainojumiem krūtīs un galvā 25. maijā 1649. gadā «aizgājis labākā pasaulē» un «ar kunga godu» paglabāts Uplejas lielkungu famīlijas kapos. Īpašā piezīmējumā bija sacīts, ka aizgājējs atstājis «savu godīgo lielmāti», dzimušu Kalniņu Dārti, un divi dēlus, Jāni un Teoboldu.
2) Apgalvots noraksts no Uldriķa fon Kronšilda testamenta dd. Uplejā 25. decembrī 1653., kurā tas savam dēlam Voldemāram piekodina «Plienu Felzenberģus, kurus muižnieku sabiedrība nav uzņēmusi, jebšu hercogs viņus pacēlis par muižniekiem, taču par tādiem allaž uzlūkot un viņus it visur saudzēt un apsargāt viņu īpašumu, ka to neviens neaiztiktu; arī gādāt, ka Micus fon Plehnen gen. Felzenberģa dēli Jānis un Teobolds kļūtu audzināti un skoloti, kā tas muižnieku kārtai pienākas.»
3) Izvilkums iz Uplejas baznīcas grāmatas, pēc kura Voldemārs fon Kronšilds 1658. gadā miris, atstādams savu lielmāti Agnes, dzim. Adlershorst, un dēlu Uldriķi.
4) Tāpat, pēc kura Jānis fon Plehnen, saukts Felzenbergs, kā leitnants kritis karā.
5) Tāpat, pēc kura Plienu dzimtskungs Teobolds fon Felzenbergs 1678. gadā apprecējis Aizkalna lielkuna Rosshufa meitu Leonidi.
6) Tāpat, pēc kura viņš un laulāta draudzene 1710. g. mirusi, atstādami dēlu Pēteri un meitu Katarinu.
7) Kontrakts no 1722. gada, pēc kura Pēteris fon Felzenbergs Uplejas dzimtskungam aizķīlā «visu savu būšanu», bez vien Pliena mājas, par 5000 dālderiem, kas viņam vajadzīgi savas māsas Katarinas vīru fon Opperšteinu glābt no «nepatīkamiem un apspiezdamiem» parādiem. Šinī kontraktā bija nosacīts, ka šī aizķīlāšana tikai uz 25 gadiem ģeldīga, ja Pēteris fon Felzenbergs savu parādu varbūt ātrāki neaizmaksā.
8) Izvilkums iz Uplejas baznīcas grāmatas, pēc kura šis Pēteris 1728. gadā nomiris, atstādams dēlu Kristoforu.
Iz vēl citiem dokumentiem bija redzams, ka šis «Plienu Kristaps» uzaudzis pie kāda zemnieka un tad Plienos bijis par saimnieku, vēlāk par Uplejas muižkungu. Liekas, ka viņš arī bijis tas, kas visus šos dokumentus rūpīgi sakrājis,
bet, kādēļ viņš savas tiesības nebija izlietojis, tas nekur nebija piezīmēts. Ar to arī izskaidrojas, ka fon Felzenberģu ģimene atkritusi atpakaļ zemnieku kārtā un, jebšu tai tik liels zemes gabals piederēja par dzimtu, beidzot par Plienu mājām sākusi maksāt nomu kā visi citi saimnieki. Līdz šim brīdim atpakaļ sniedzas «vecā Jāņa» atmiņa un stāsts. Nav jāšaubās, ka viņam no minētiem dokumentiem nekas nav bijis zināms.
Kad Eduards visus dokumentus steigšus bija izlasījis, tad Bahs ienāca, nevarēdams izbrīnoties, kur Felzenbergs palicis, un tādēļ viņu meklēdams.
«Lasi!» viņš sacīja Baham, uz papīriem rādīdams. Kamēr Bahs lasīja, Felzenbergs domu pilns staigāja pa istabu. Acīmredzot viņš bija dziļi aizkustināts.
Bahs bija pabeidzis savu darbu. «Ko tu domā no šī 200 gadu vecā noslēpuma?» viņš jautāja Felzenberģim.
«Nekā!» Šis atbildēja un staigāja vēl.
«Nekā? Es domāju, tu esi muižnieks un bagāts vīrs, kura savienošanai ar Klotildi varbūt tikai maza, maza stīvēšanās no Kronšilda puses stāvēs ceļā. Uz tāda ceļa vislabāki novērsīs nepatīkamu prāvu, par kuras nobeigšanos nebūt nav jāšaubās, jo labāku pierādīšanu tavām tiesībām nevar būt, kā šis ir. No šiem dokumentiem gan arī katrs vientiesīgs cilvēks atzīs, ka tu esi liela zemes gabala īpašnieks, ar visu, kas tur virsū. Jo, kad arī minētie 5000 dālderī nav atmaksāti, tad Plienu saimniecības aizķīlāšanai ar 1747. gadu vajadzēja nobeigties. Saprotama lieta, ka barons Kronšilds, kas tak ir tiesu zinības studējis un pie tam tikpat gudrs kā taisns, tevi labāk ņems par znotu nekā par prāvnieku — īpaši dabūdams zināt, cik karsti Klotilde tevi mīlē. Pa daļai Marija gan ir tava līdzmantiniece, taču es mūsu labumā nerunāju — mums ir jauks zemes stūrītis, un ar to mums pilnīgi pietiek; es tikai tavu labumu paturu acīs, jo man tiešām nav zināms, kādu galu citādi lai ņem tava nelaimīgā mīlestība!»
«Vīram ir pienākumi, kas augstāki un svētāki nekā viņa sirds centieni, nekā viņa mīlestība,» Felzenbergs apstājies atbildēja. «Pret to famīliju, kas mums tik daudz laba darījusi un gluži nezinādama baudījusi mūsu īpašuma augļus, es nekad necelšu prāvu, un lai man arī no vienas puses smaidītu ķēniņa valsts, no otras puses draudētu bads un — nāve! Ir es esmu pārliecināts, ka barons Kronšilds tūdaļ būtu gatavs ar labu izlīdzināties, varbūt
arī Klotildes roku man vairs neliegt; bet uz tādu — nepelnītu vīzi kļūt pie mantas un gandrīz caur mīļākās vecāku piespiešanu iemantot viņas roku — tāds darbs nebūtu manis cienīgs, tas nav vīra darbs! Ar savu paša spēku es gribu iemantot īsta muižnieka goda činu un uzturēšanas līdzekļus — mantu, un tikai to sievu es ņemšu, kas bez jebkuras piespiešanas, iz brīva prāta un ar savu vecāko svētīšanu var nākt pie manim. Tā ir mana svētākā apņemšanās, un es tevi no sirds lūdzu šo lietu uzlūkot par visgalīgi — nobeigtu!»
Bahs apkampa savu svaini un sacīja:
«Eduard — tu pelni labāku likteni! Tomēr es cienīšu tavu augsto dabu, tavu vīrišķīgo apņemšanos un nerunāšu vairs ne vārda par šo lietu!»
Felzenbergs rūpīgi salika visus savus papīrus, iebāza tos krūts kabatā un gāja ārā uz dārzu. Tur viņš satikās ar Balodi.
«Ko jus domājiet no saviem dokumentiem?» šis jautāja.
«Tie zīmējas uz manu ģimeni — tas ir tiesa,» Felzenbergs atbildēja. «Bet tās tiesības, kas man pēc tiem pienāktos, es nekad neizlietošu. Ar jūsu atļaušanu es šos papīrus paturēšu par piemiņu no saviem senčiem, kas šeitan dzīvojuši, priecājušies un arī cietuši. Tak es jūs mīļi lūdzu — nesakiet nevienam nekā par visu šo lietu.»
«Jūsu vēlēšanās man ir tikpat kā pavēle,» Balodis atbildēja, Felzenberģim roku sniegdams un uzticīgi acīs lūkodamies. Felzenbergs ātri novērsās.
«Ir šī jaukā dvēsele man ir uzticīga,» viņš sacīja pie sevis: «Dievs, Tu man esi piešķīris tik daudz cilvēku mīlestības — es to saņemu ar dziļu pateicību muižnieka činas un mantas vietā!»
Balodis pamanīja un saprata, kādēļ Felzenbergs tā aizgrābts, un, šo svēto brīdi cienīdams, viņš lēnām atkāpās.
Felzenbergs aizgāja tālāk uz meža pusi un vientulībā nosēdās uz beņķi. Pētersona kori spēlēja un dziedāja, un ļaudis priecājās tāpat kā toreiz Uplejā, kad vecais Jānis izlaida savu garu. Visi tās dienas notikumi Eduardam dzīvi stāvēja priekš gara acīm. Ir toreiz viņš bija nosēdies uz beņķa un nogrimis sāpīgās jūsmās; tad Klotilde viņu bija aizskārusi ar savu mīksto roku, viņu uzmodinājusi no grūtiem, sēriem sapņiem — — — un šoreiz viņu atkal aizskāra kāda mīksta roka — tā bija Elzas roka.
«Jūs esiet tik dziļi noskumuši,» viņa sacīja mīlestības un līdzjūtības pilnā balsī. «Vai mana nerātnā izturēšanās jūs ievainojusi — tad es no sirds lūdzos piedošanas!»
Felzenbergs piecēlās un sniedza Elzai roku, sacīdams: «Nē, mīļā Elza, jūs mani neesiet ievainojusi. Es zinu, ka jūs bijāt sakarsējusies un, man paasāki atbildēdama, nekā ļauna nedomājāt. Kad baroni Drahenklau un Lauenšteins tanī brīdī nebūtu ienākuši, tad es mūsu domu dažādību būtu izlīdzinājis. Bet tā uz tam nebija vaļas, un es nožēlotu, ja jūs tamdēļ būtu bēdājusies.»
«Taisnību sakot, es biju gan ļoti nemierīga un notiesāju sevi visai bargi. Neviena cilvēka es negribu kaitināt un ievainot — bet vismazāk jūs. Un, ka es jūs tiešām nebūtu ievainojusi, man tikai tad būs iespējams ticēt, kad jūs izpildīsiet manu lūgumu — manu pirmo lūgumu, ko es jums lieku priekšā. Nākat, pastaigāsimies — te ir tik jauki. Es labprāt gribētu izgaisināt jūsu tumšās domas es nevaru ieredzēt, ka jūs, ko mēs visi tā cienījam un — — — un — — mīlam, — ka jūs esiet noskumuši!»
To sacījusi, Elza savu apbrīnojami mazo un skaisto rociņu šķelmīgi piekabināja Felzenberģa elkonim. Ne vārda nesacīdams, Eduards paklausīja. Labu gabalu viņi jau bija pagājuši, un vēl allaž neviens nerunāja. Felzenbergs manīja ka Elzas elkonis viņa rokai mīlīgi pieglaužas. Lai viņas pēc jaunākās modes darinātais svārks pa smilti nenotašķītos, viņa to bija drusciņ uzlocījusi, tā ka viņas mazo un skaisto kājiņu pēdas bija redzamas. Jautras un mīlīgas mūzikas skaņas un priecīgu dancotāju joki sitās pie viņu ausīm; augusta saule metās iesarkana un spīdēja caur lielajiem Plienu meža dārza kokiem. Staigātājiem blakus viļņoja lepnās V. straumes tīrais ūdens un neskaitāmo putniņu bars pasteidzās izdziedāt savas priekšbeidzamās vasaras dziesmas. Visa apkārtne bija pieņēmusi svētku seju. Felzenberģim bija tik mierīgi, tik jauki ap sirdi, un it neviļus tam iešāvās prātā: «Cik laimīgs būs tas vīrs, kas šo eņģeli apbrīnojamās cilvēka miesās tā vadīs caur visu mūžu!» Negribot viņš Elzas roku spieda pie saviem sāniem. Likās, ka Elza saprata viņa paslēptās domas, un, it kā gribēdama sacīt: «Tu vien tik esi tas vīrs, kas mani var vest caur visu mūžu,» — viņa apstājās un pieglauzdamās savu tik daiļi tēloto galviņu pieslēja pie viņa kamieša. Un tomēr Elzas izturēšanās nebūt nebija nedabīga; mazākais, Felzenberģim, kas taču tik smalki bija izglītots, tā nekrita acīs. Viņš domāja, ka
Elza ir piekususi, un arī apstājies gandrīz drebošā balsī sacīja:
«Mīļā Elza, jūs gan vēlētos atdusēties — re, tur ir beņķis, apsēdīsimies.»
«Jā, apsēdīsimies!»
Viņi apsēdās. Elza dvašoja smagi. Viņa tiešām bija piekususi. Viņas krūts cēlās un krita ļoti ātri, viņas vaigi kvēloja tumšā sarkanumā, viņas acīs zibēja spožs uguns. Felzenberģis, šo uguni pamanīdams, atkal pie sevis sacīja: «Kā kad šis uguns aizņemtu mani — manu sirdi!» Saldas šaušalas gāja caur viņa dzīslām. Ir viņa krūts strādāja ātrāki nekā citām reizēm.
«Jūs esiet piekususi?» viņš atkal jautāja.
«Man uzgāja tāds reibeklis,» viņa atbildēja. «Bahs saka, ka tas nākot no nepilnīgas kustēšanās — man vajagot vairāk pastaigāties. Bet kurp lai es eimu? Ar Mariju, jūsu teicamo māsu, mēs, tā sakot, dzīvojam savā gara valstī. Ārpus tās es laimes neatrodu, un jūs — jūs nākat tik reti uz Plieniem! Kurp lai es eimu — Marijai tik daudz darbu — es viņai palīdzu — abām mums ir pilnas rokas, ko strādāt, — Bahs tikai retis ir mājās, un Uplejas spēcīgais pilnvaris, Eduards fon Felzenbergs, Plienu plašās ekonomijas īpašnieks — ak — tas mūs nabadziņus neieredz, tas dzīvo kā lepns ērglis, atšķirus un vientulis valda Upleju kā priekš 100 gadiem Kristofors fon Plēnen, genannt Felsenberg»!
Eduards uzlēcās, it ka no lapsenēm durts.
«No kam jūs to zināt?» viņš pārsteigts un dzedri jautāja.
«Piedodiet, fon Felzenberģa kungs,» Elza padevīgi atbildēja, «es esmu lasījusi hercoga Jēkaba manifestu no 1649. gada, kurā tas jūsu ģimeni paceļ muižnieku kārtā un apstiprina citreizējā Uplejas īpašnieka Uldriķa fon Kronšilda dāvināšanu, pēc kuras šai ģimenei pienākas viss tas zemes gabals no lielceļa līdz V. upei un no K......... kroga līdz S. upītei.»
«Kad, kur jūs šo dokumentu lasījāt?»
«Šodien — Baha rakstāmā istabā.»
«Tas nevar būt! Nevienas dvēseles tur nebija, kad es tur sēdēju un minēto dokumentu lasīju.»
«Taču, cienīts fon Felzenberģa kungs,» Elza izskaidroja, «es tur biju, tik ka jūs manis neredzējāt. Šis rakstāmais kambaris ir tikai caur mazām durvtiņām šķirts no Bahu guļamās istabas. Tanī es iegāju — raudāt.»
«Kādēļ raudāt?»
«Es raudāju tādēļ, ka es jūs biju ievainojusi. Es biju visai nelaimīga es jūs negribēju ievainot, tādēļ ka — — »
«Kādēļ?»
«Tādēļ, ka es — — ka es — — es nezinu, kādēļ, bet ar nodomu es jūs nevaru ievainot.»
«Labi; un tāļāk?»
«Izraudājusies es vēlējos jūs nolūgt.»
«Kādēļ jūs to nedarījāt, kad es jūs vedu pie galda?»
«Es nezinu; es sevi jutos pazemotu caur jūsu laipnīgo izturēšanos. Būtu jūs vienaldzīgi izturējušies, tad es jūs būtu tūdaļ nolūgusi; bet jūsu laipnība un manas nepieklājības neievērošana apcietināja manu sirdi. Taču — laimīga es nebiju, bet nelaimīga, ir tad, kad es ar baronu Lauenšteinu tik omulīgi tērzēju. Tādēļ es no viņa aizgāju un uzmeklēju vientulību. Drīs jūs ienācāt. Es to manīju pie jūsu pazīstamiem soļiem. Es nogaidīju. Viss bija klusu. Es domāju, ka jūs esat skumīgi, un lēnām atdarīju minētās durvis. Jūs sēdējāt uz krēsla, uz roku atspiedušies un dziļās domās iegrimuši. Es jums tuvojos, bet jūs to nepamanījāt. Jūsu acis bija cieti. Man likās, ka jūsu gars maldās kur apkārt.
Piepeši es ieraudzīju hercoga Jēkaba manifestu. Jums aiz muguras stāvot un pār kamiešiem skatīdamās, es to izlasīju un tad atkal tikpat klusu aizgāju.»
«Kādēļ?»
«Es negribēju jūs traucēt, saprazdama, ka tāda ziņa iz veciem, sirmiem laikiem jums nevar būt vienaldzīga. Tā tak zīmējas uz jūsu famīliju — uz jums pašiem un liecina, ka jūs esiet muižnieks un pie tam ļoti bagāts.»
«No kam jūs zināt, ka es esmu bagāts, ka Plienu senākai ekonomijai ir tik plašas robežas?»
«To mans tēvs man sacīja. Pēc tam, ko viņš no vecu ļaužu mutes dzirdējis, Felzenberģiem pienākoties viss tas zemes gabals, kas ar minētām robežām apzīmēts. Bet trūkstot pierādīšanu. Šeit nu ir.»
«Bet kā tad, kad es šo pierādīšanu neizlietoju?»
«To jūs nedrīkstat — tas jums jādara — Klotildes dēļ!»
Felzenbergs sarāvās.
«Kāpēc Klotildes dēļ?» viņš gribēja mierīgi jautāt, bet jautāja ļoti nemierīgā balsī.
«Klotilde mīl jūs un jūs viņu; bet kārta — sadzīves aizspriedumi ir pretim jūsu savienošanai. Tiesības, ko
jums piešķir minētais dokuments, šos kavēkļus izgaisina — ar to rokā jūs droši varat paģērēt Klotildes roku, un tā būs piepildīta Klotildes un — — jūsu karstākā vēlēšanās!»
«Ka jūs zināt, ka mēs ar Klotildi mīlējāmies? Kas jums to teicis?»
«Neviens; es pazīstu Klotildi un viņas sirdi. Un jūs esiet šīs tikpat cienījamās kā daiļās jaunavas ne vien vērti, bet varētu arī savu roku izstiept pēc kādas firsta meitas. Klotildes slimība un aizceļošana, tāpat arī jūsu pārvērstā izturēšanās apstiprināja, ko es jau sen biju atzinusi.»
«Manu vērti jūs ceļat par daudz augsti.»
«Nē, fon Felzenberģa kungs — es tikai runāju, no kā es esmu pārliecināta.»
«Parādiet man tikai to laipnību un atmetat to riebīgo «fon» — es tā negribu un nekad pēc tā nedzīšos!»
«Tas ir tas pats, kā kad jūs Klotildi gribētu aizmirst — atstāt. Un to jums nebūs darīt!»
«Es esmu kungs par savu gribu, par savu mīlestību. Arī liktens man šo tiesību nevar ņemt. Es negribu ar savām tiesībām rokā Kronšildus piespiest, lai tie man novēl Klotildes roku t— as nav vīra cienīgs darbs, un — tādēļ, ka es Klotildes roku citādi nevaru iemantot, tādēļ, ka sadzīves aizspriedumi to neatļauj, tad es savā sirdī atsakos no Klotildes — un lai mana sirds arī lūztu!»
«Jūs esat nežēlīgi! Vai jums Klotildes sirds nebūt neiežēlojas?»
«Jā gan; bet īsta vīra pienākumi stāv augstāki nekā sirdis. To godu, ko Felzenberģu ģimene vairāk nekā 200 gados sevim uzturējusi tīru un nenotraipītu, viņas beidzamais mantinieks nedrīkst aptraipīt, paklausīdams savas sirds centieniem. Kāds muižnieks es būtu, muižnieka kārtu iegūdams ar darbu un izturēšanos, ko arī godīgs zemnieks turētu apakš sava goda?»
«Bet kad jūs caur to Klotildi glābjat?» Elza piezīmēja.
«Jaunkundze, ar kādu tiesību jūs no manim tik zemi domājat? Man lai būtu iespējams izlietot līdzekļus, no kuriem es ar īgnumu nogriežos!»
«Piedodiet, mīļo — — Ed — — piedodiet, Felzenberģa kungs! No jūsu dabas es sagaidu un ceru tikai to visu labāko un augstāko, bet — bet redziet — — man ir žēl Klotildes!»
«Man arī; bet vai es esmu vainīgs, ka pie mums valda
tik bezprātīgi sadzīves aizspriedumi? Un tad — kuras Klotildes sirdi es lai taupītu, kuru lai lauztu, kad, par piemēram, būtu divas tādas Klotildes, kas mani mīl un ko es varētu mīlēt? Jeb vai jūs domājat, ka tas nemaz nevar būt?»
Elza sarāvās, bet tad it kā neviļus pieslējas Felzenberģim, tikai acumirkli. Tad viņa sacīja:
«Pirmai Klotildei ir pirmās tiesības — tai otrai — — lai lūst viņas neizsakot nelaimīgā sirds!»
Ātri pacēlusies, viņa tad čukstēja: «Redziet tur, aiz viņiem kokiem, nāk Bahs, Marija un abi baroni. Viņi meklē jūs, viņiem nebūs mūs atrast te kopā sēžot, tādēļ — ar Dievu!»
Kā jauna stirniņa viņa devās projām uz upes pusi un drīz pazuda koku ēnā. Viņa bija aizmirsusi savu smaršaino kabatas lakatu. Felzenberģis to paņēma, skūpstīja un paglabāja.
Nabaga Klotilde!
Felzenbergs pacēlās un gāja pretī tiem, kas viņu meklēja. Visai grūts eksāmens viņam nebija jānoliek savas atraušanās dēļ. Bahs abiem baroniem bija izskaidrojis, ka Felzenbergs šodien vēlējies aplūkot visas tās vietiņas, kas viņam no bērna dienām tik mīļas. Taču abi laipnie kungi viņu bez krietna bāriena cauri nelaida. Kādēļ viņš tā atraujoties no vispārīgiem priekiem un it īpaši šodien, viņa paša krustdēla goda dienā? Un, it kā apstiprinādams šo diezgan attaisnoto bārienu, mazais Eduardiņš, ko māte bija līdz paņēmusi, aizaulekšoja pie sava krusttēva, pakampa to pie rokas un, viņu projām vilkdams, sacīja: «Ontul, nāc dancot, mamiņa ali dancoja, un visi ontuļi dancoja. Ontuli, nāc, nāc ātli — danco al tanti Elzā!»
Šī jocīgā uzaicināšana visus sasmīdināja; pat nopietnais Felzenbergs palika visai jautrs un, savu skaisto krustdēlu paņēmis rokās, to skūpstīja un tad devās visiem līdzi uz danču vietu, kur Elza patlaban dancoja ar Ošu Juri. Milda bija piedabūjusi pakūtro Rumbenieku pie grozīšanās, un Zūze bija nopietno pagasta vecāko nodabūjusi nagos. Eduardiņš, tikko vaļām ticis un kā šīs dienas patvaldīgais pavēlētājs, aizskrēja pie Elzas, noķērās tai svārkos un sauca: «Tante, nāc pie ontuļa danco al ontuli.» Ošu Juris, mazā varmākas pavēli cienīdams, tūdaļ apstājās un, Elzai roku sniegdams un Eduardiņu pie otras rokas vezdams, devās pie Felzenberģa, kas, ar
abiem baroniem kopa stāvēdams, diezgan nevarēja izsmieties par sava krustdēla necerēto laipnību.
«Ontuli, danco al tanti Elzā,» mazais Amors atkal uzmudināja, un kam gan būtu bijusi tāda sirds, kas būtu spējusi Venus dievietei atturēties, kad pats Amors to pieved! Tādēļ Felzenbergs, savam krustdēlam laipni pateikdamies, paņēma Elzu un devās uz danču vietu, kamēr barons Drahenklau, arī vairs nevarēdams atturēties no danču priekiem, uzlūdza sārto Mildiņu un tad ar to dancoja, ka prieks bija ko redzēt. Barons Lauenšteins bija izredzējies Baha kundzi, šis atkal kādu saimnieka meitu, un nu viss gāja tik jautri, tik priecīgi, it kā kāzās. Visvairāk ļaudis apbrīnoja Felzenberģi un Elzu. Likās, ka abi no pašas mīlestības dievietes kopā aicināti tik jauki šis pāris bija uzlūkojams, — tik cēli dancoja Felzenbergs, tik mīlīgi viņam pieglaudās Elza it kā apiņu vīte ozolam.
«Skaists pāris,» barons Drahenklau, dancošanu nobeidzis un sviedrus slaucīdams, izsaucās.
«Tiešām skaists,» Lauenšteins atbildēja. Likās, ka viņa balss trīcēja, ka viņš Elzu, tā sakot, ar savām acīm «aprija».
Elza bija gan skaista — ļoti skaista; īpaši, kad viņa dancoja ar Felzenberģi, kas viņu kā dārgu mantu puslīdz nesa uz rokām.
Vakara maltīte savienoja visus viesus tāpat kā pusdienā. Pēc tās bija šķiršanās. Tikai Felzenbergs vēl gribēja palikt. Bahs nupat kā bija dabūjis vēstuli no barona Kronšilda, kas ar savu famīliju vēl arvienu dzīvoja Itālijā. Šīs vēstules dēļ viņš gribēja aprunāties ar savu svaini, tādēļ Felzenbergs pavēlēja Rumbeniekam, lai tas ar visiem uplejiešiem brauc uz mājām un ar kādu puiku lai atsūta viņa uzticamo Vaņku. Viņš jāšot drusciņ vēlāki uz mājām. Rumbenieks, Elzas pieglaušanos ievērodams, uz ko viņu sevišķi Zūze bija darījusi uzmanīgu, šo pavēli saprata tā, ka Felzenbergs Elzas dēļ grib palikt jo ilgāki, un tādēļ nolēma Vaņku (Felzenberģa jājamo zirgu) atsūtīt tik vēlu, cik vien iespējams. Ne par ko viņš negribēja traucēt sava teicamā kunga priekus, ko tas tak tik retis baudīja, dienu mūžu nopūlēdamies ar saviem valdīšanas darbiem. Kā vēlāk redzēsim, Rumbenieks šoreiz bija ļoti greizi spriedis.
Kad visi viesi bija atvadījušies, tad Bahs ar Felzenberģi atkāpās «gala istabā», kur neviens nevarēja noklausīties,
ko viņi runā. Rakstāmā istaba nebija tik droša. Elza un Marija jau bija devušās pie miera.
«Bēdīgas ziņas no Itālijas atnākušas,» Bahs uzsāka. «Ar Klotildes veseļošanos ne vien neiet uz priekšu, bet paliekot allaž bēdīgāki; viņas vecākie bīstas par viņas garu, ka tas neapmācas!»
Felzenbergs ļoti iztrūkās. Klotildes mīļais, skaistais tēls tagad jo dzīvi parādījās viņa gara acīm, bāls un noskumis līdz nāvei, kā toreiz, kad viņa šķīrās — uz visu mūžu.
«Nabaga, sirdsmīļā Klotilde,» viņš grūti nopūtās un tad jautāja: «Vai tev ir kādas zāles pret šo neizmērojamo nelaimi?»
«Tās vienīgās īstās zāles ir jūsu savienošanās laulības kārtā — visas citas zāles Klotildi varbūt var apmierināt, tak ne laimīgu darīt, visgalīgi dziedēt!»
«Un šīs zāles būtu pēc tam, kad arī aizceļošana nav līdzējusi?» Felzenbergs skumīgi jautāja.
«Tās ir rūgtas, ļoti rūgtas zāles, kas tādu dabu, kā Elza ir, nāvīgi ievainotu, bet Klotildes dvēseles dzīvē radīs krīzi (piepešu pārvēršanos), pēc kuras viņa sāks atveseļoties un ar savu bēdīgo likteni visgalīgi izlīdzināties. Aizceļošana tālumā, kā es tagad esmu pārliecinājies, viņas mīlestības slimo sirdi nav spējusi dziedēt, — nu tikai vēl atliek minētais līdzeklis, ja savienošanās nevar būt.»
«Un šis līdzeklis ir?» Felzenbergs ātri prasīja.
«Kamēr Klotildei vēl ir arī tikai vāja cerība uz savienošanos ar tevīm, tamēr viņas sirds, jebšu gan, tā sakot, slepeni un bez pilnīgas apziņas, pieķersies pie šīs cerības, it kā slīcējs nāves briesmās ķeras vai pat pie salmiņa jeb asa asmiņa, ka tas viņa rokas sagriež un tomēr viņu nespēj glābt. Ir Klotildes sirdi šis vājās cerības asums sagraizīs, viņas sirds asinis ar pilītēm iztecēs neizmērojamo skumju jūrā — viņa sērosies un — panīks! Tādēļ pat arī viņas slepenajām cerībām jābeidzas un tās visgalīgi nobeigsies tikai tad, kad itu būsi — savienojies uz mūžu ar citu jaunavu!»
Eduards paslēpa savu noskumušo vaigu savās rokās. Viņš cieta neizsakāmas gara mokas. Pēc kāda brīža viņš jautāja:
«Vai tu pareizi esi pārlicis un apdomājis, kādi augļi no tāda līdzekļa var iznākt? Klotildi, šo labāko no visas pasaules jaunavām, — Klotildi mīlēt bez cerības — tā ir liela nelaime; bet Klotildes acīs kļūt pazemotam, baudīt
viņas nicināšanu — kurš vīrs visā pasaulē to gan spētu panest! — Ko viņa domās no manim un no manas mīlestības, kad es viņu atstāšu, mīlēšu un apņemšu citu, tikai tādēļ, ka viņas augstākā kārta sadzīves aizspriedumi mūs šķir! Tikai ar dziļu nicināšanu viņa mani varēs uzlūkot, no manim domāt, — viņas stiprā ticība un mīlestība pārvērtīsies neticībā, izsamišanā un ienīdēšanā, bet šī apziņa kremtīs kā nemirstams tārps manā sirdī un vajās mani kā zīmēto Kainu slepkavības apziņa no vienas malas uz otru un nedos man nekur miera, it nekur, — pat arī ne pie tā skaistākā sievieša — pie Elzas krūts! — Mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!»
«Un tomēr es cita līdzekļa nezinu, ar ko Klotilde būtu glābjama no drošas pakrišanas nedziedējamā gara un miesas saslimšanā, ja tu negribi izlietāt to līdzekli, kas jūsu savienošanai atdara ceļu, — t.i., tavu nenoliedzamo tiesību pierādījumus!»
Eduards uzlēca no krēsla un sacīja puslīdz drebošā, aizņemtā balsī:
«Nemūžam es neizlietošu šo līdzekli — līdzekli, kas varētu padarīt, ka es pār vecā barona līķi viņa vienīgo meitu vedu pie altāra! Nemūžam — tik tiešām, kā Dievs dzīvo debesīs! Ja es to darītu, kur tad paliktu tā pateicība, ko Felzenberģi Kronšildiem jau no gadu simteņiem parādā? Kur tad paliktu goda prāts, ko Felzenberģu beidzamajam loceklim būs parādīt savam labdarim un visam šim apgabalam? Mani sentēvi tie dūšīgie varoņi, kas šo zemes stūrīti un kara laukus slacinājuši ar savām asinīm, kā īsti vīri un muižnieki godam izpildīdami savus pienākumus, tie zārkā apgrieztos apkārt, kad viņu ģimenes beidzamais zars padarītu tādu noziedzību, — es saku, noziedzību pret pateicības un goda pienākumiem. To, ko mans sentēvs priekš 220 gadiem ar savām asinīm kā goda algu izpelnījies, ko viens Kronšilds viņam ar labu prātu devis, — to es, kam pie tam nav nekādu nopelnu, lai ar varu ņemtu no tagadējā Kronšilda, kas visā savā mūžā tikai labu darījis un mani kopis un audzinājis kā savu bērnu! Nē, nē — tāda izturēšanās lauztu viņa sirdi, paīsinātu viņa dzīves dienas, un — Klotildei vajadzētu mani ar visdziļāko nicināšanu atraidīt, ja tas tiesa, ja es nemaldos, ka viņa ir tā visulabākā un augstākā jaunava visā pasaulē un tādēļ smalkāki sajūt un zina, kas labs, kas ļauns, nekā daudz citas. Neaptraipītam un spožam būs palikt Felzenberģu godam, nevienam nebūs sacīt,
ka kāds Felzenbergs īsta muižnieka nav bijis vērts — iekš tam pastāv īstā un patiesā muižniecība, ko ar dokumentiem nevar pierādīt, kurai jāizrādās cilvēka darbos un dzīvē. Es zinu un esmu pārliecināts, ka mans mūža ceļš iet caur ērkšķiem un dadžiem, — es iešu pa šo ceļu līdz galam, kā tas vīram pieklājas!»
«Un Klotilde?» Bahs jautaja.
«Klotilde — jā — Klotilde nav vīrs, un tomēr viņai jācieš līdzi, jācieš vēl vairāk! — Nabaga Klotilde,» Felzenbergs, mīksts palicis, sāpju skumjā balsī sacīja. «Ja mana nāve tevi varētu darīt laimīgu, tad es ar prieku nodotu savu dzīvību par tevim. Bet ko tev līdz mana nāve! Mēs esam un paliekam šķirti — uz visu mūžu!»
«Ko tu tagad domā darīt?» Bahs mīlīgi jautāja.
«Pret likteņa nolēmumiem neviens nespēj karot — es nezinu, ko liktens nolēmis, — es esmu gatavs uz visu, lai nāk kas nākdams, tak ar varu es savā ceļā nekā nepārgrozīšu.»
Pulkstens jau bija divpadsmit naktī, un Felzenberģa jājamais zirgs vēl arvienu nebija atsūtīts.
«Es nesaprotu, kas tur noticis,» Eduards sacīja. «Mana sirds ir nemierīga — labprāt es gribētu steigties uz Upleju kad tik tur kāda nelaime nav notikusi!»
«Es likšu iejūgt savus zirgus,» Bahs pasteidzās sacīt.
«Tad es tev ļoti pateiktos.»
Sulainis izgāja likt iejūgt, bet drīz atkal atnāca un ziņoja, ka nupat kā Vaņka atvests. Kāds puika to bija jāšus pie pavadas atvedis.
«Kādēļ tik vēlu, zēn?» Felzenbergs jautāja.
«Kučieris jau ātrāki nelika jāt, cienīgs jaunskungs,» puika atbildēja, savu cepuri noņemdams.
«Vai Uplejā viss kārtībā?» Felzenbergs atkal jautāja.
«Jā — viss kārtībā.»
«Tad labi. Vai tu man varēsi līdz jāt?»
«Es nezinu, cienīts jaunskungs, tam Vaņkam nu gan neviens cits zirgs nevar līdzi skriet — tas jau iet kā vējš. Un tā es jau arī neprotu jāt kā jūs, cienīts jaunskungs. Es pārjāšu viens pats.»
«Vai tev nebūs bail?»
«Ko es lai baidos — mīļais Dievs jau ir visur,» zēns atbildēja.
«Tad labi — jāj tūdaļ uz mājām, es vēl drusciņ te palikšu.»
Zēns aizjāja.
Felzenberģis, Uplejas dēļ apmierinājies, piepeši apdomājās citādi. Viss, ko viņš ar savu svaini bija runājis, viņu pilnīgi neapmierināja. Tas bija noticis karstā, nemierīgā valodā. Viņš vēl šo to gribēja pārrunāt jo mierīgāki. Baham tas bija ļoti pa prātam, un abi svaiņi iegāja atpakaļ istabā. Vaņku kučieris piesēja turpat dārza pusē pie lievenēm. Visi dienderi aizgāja gulēt. Pulkstens varēja būt pret pusdiviem, kad Felzenbergs atvadījās un aizjāja.
Dziļās domās nogrimis, viņš savam uzticamam zirgam atļāva pilnīgu vaļu. Gandrīz pie S. upes tilta aizrikšojis, Vaņka palika nemierīgs, izcēla galvu un spraukšļoja, it kā kāds ienaidnieks būtu tuvumā. Felzenbergs palika uzmanīgs, klausījās, bet nekā nedzirdēja. Viss bija klusu un nakts tumsībā arī nekā nevarēja redzēt.
«Kas tev ir, Vaņka?» viņš runāja ar savu zirgu un, galvu tam noglaudījis, to mudināja uz tālāk iešanu.
Vaņka nospraukšļojās un tad piepeši ņēmās skriet, it kā no ādas šautos, it kā būtu jāskrien caur briesmīgu uguni.
Ne simts soļu viņam nebija skriet līdz tiltam, bet, tur atskrējis, viņš piepeši paklupa un nogāzās gar zemi. Felzenbergs, visai izmanīgs jājējs būdams, kājas gan bija īstā laikā izrāvis no kāpšļiem, bet, līdz ar zirgu krizdams, viņš ar galvu smagi krita uz pašaurā tilta lenteri. Zili un zaļi uguņi viņam nozibēja gar acīm — tad viņš pazaudēja apziņu un palika guļot. Tanī pašā acumirklī no lielceļa abām pusēm izlēca divi vīri, abi ar resnām rungām apbruņoti. Vaņka bija atkal ātri uzlēcies un nostājies pie sava kunga. Pirmo uzbrucēju, kas tam tuvojās, viņš ar saviem zobiem nežēlīgi sakoda, turklāt viņa cepuri noraudams. Otrais dabūja stipru spērienu ar pakaļas kājām un nokrita. Ja Felzenbergs nebūtu bijis paģībis, tad abi razbainieki nekā nebūtu izdarījuši, bet Vaņka viens pats ilgāki vairs nevarēja atturēties. Uzbrucēji bija jo īgni palikuši un gāzās pa otram lāgam virsū savam upurim — Felzenberģim. Kamēr viens viņa zirgu bija noķēris pie pavadas un to ar visiem spēkiem noturēja, tamēr otrs pacēla savu resno un smago rungu pār Felzenberģa galvu, bet, iekam tas savu slepkavas darbu spēja padarīt, norībēja šāviens un tanī pašā acumirklī slepkava,
tikai vēl iebļaudamies, nogāzās gar zemi. Otrs šāviens norībēja, un zirga turētājs, zvēram līdzīgi iekaucies, aizkliboja projām. Vaņka, vaļām ticis, devās atkal atpakaļ pie sava ģībonī esošā kunga.
No kurienes nāca šie divi šāvieni?
Tie nāca no — Elzas drošās rokas.
Ir viņa bija dabājusi vēstuli no Itālijas. Klotilde tanī vēlējās šo to zināt un lūdza, lai ar pirmo pastu atbildot. Klotildes grūto ciešanu ievērojot, Elza šo lūgumu ar mīļu prātu gribēja izpildīt; bet pasts no Uplejas gāja projām rītā agri pulksten sešos. Ja vēstuli gribēja ar šo pasta braucienu sūtīt, tad to vajadzēja vēl šovakar jeb šo nakti aiznest un iemest pasta kastītē. Uplejieši jau bij aizbraukuši — priekš viņu aizbraukšanas Elzai nebija vaļas rakstīt un Felzenberģi viņa aiz dažiem iemesliem negribēja apgrūtināt. Tādēļ; viņa lūdza kādu meitu, savu apdienētāju, lai šī aiznes viņas vēstuli, ko tā labprāt paklausīja.
Šī meita pārnāca ap pulksten vieniem. Elza vēl bija kājās — miegs viņai nenāca, tādēļ viņa lasīja. Viņa gulēja ērberģī. Lielā nama augšas istabas, kur viņa pastāvīgi mita, patlaban bija pārlabošanā. Vēstules aiznesēja, Elzas istabā vēl uguni redzēdama, tūdaļ steidzās pie savas kundzes.
«Līziņ, jūs jau atpakaļ? Vai iemetāt pasta kastītē?» Elza laipni prasīja. «Jā, cienītā jaunkundze, iemetu, bet man bail, ka nenotiek kāda nelaime — es tā steidzos!»
«Kas ir, Līziņ?» Elza iztrūkusies jautāja.
«Redziet, cienītā jaunkundze, kad es biju atnākusi līdz S. upes tiltam, tad es tur sadzirdēju paklusām runājam. Man palika ļoti bail, tādēļ es paslēpos ceļmalas krūmos. Drīz atjāja Uplejas zirgu gans, kas jaunkungam to zirgu atvedis. «Ē, puis — pieturi!» es dzirdēju uzsaucam. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tā pati balss viņu apmierināja, sacīdama: «Nebīsties nenieka. Tu aizvedi Uplejas muižkunga zirgu, vai nav tā?»
«Tā ir gan,» zēns bailīgi atbildēja.
«Nu, re nu; es gribēju pie jaunkunga darbu dabūt, bet, Uplejā viņa nevarēdams sagaidīt, tagad eimu uz Plieniem. Vai jaunskungs tur vēl ilgi paliks — varbūt līdz rītam?»
«Nē, līdz rītam viņš gan nepaliks, solījās pēc kāda brītiņa jāt.»
«Paldies, zēn, par to ziņu; es tev reiz nopirkšu veģi,»
tas pats vīrs atbildēja, un puika tad aizjāja uz Upleju. Man ienāca prātā, ka šis vīrs nekā laba nenes savā galvā; viņš arī nevarēja viens būt, jo pēc tam es atkal dzirdēju runājam. Pa tiltu vairs nedrīkstēdama iet, es nogāju no lielceļa un steidzos projām uz to vietu, kur tā laipa, āre, tas taks, kas nāk tiešām uz Plieniem. Darāt, ko jūs nu redzat, cienītā jaunkundze, bet man bail, ka nenotiek kāda nelaime.»
Ar savu aso prātu Elza ātri apķēra, ka Felzenberģim draud briesmas. Viņa zināja, ka tam ir ne vien draugu, bet arī daudz ienaidnieku. Bet ko tagad darīt?
«Vai jaunskungs jau aizjājis?» viņa ātri jautāja.
«Es nezinu — es nenācu pa lielceļu.»
«Tad steidzaties un paprasāt kučierim vai sulainim — tie zinās!»
To sacījusi, Elza žigli apvilka savu vieglo vasaras mēteli, bet aizmirsa cepuri jeb lakatu paņemt. Viņa ļoti steidzās. «Kurp lai iemu, ko lai daru? Dievs, esi man žēlīgs!» viņa sacīja izsamisusies.
Piepeši viņa ieraudzīja Baha revolveri, ar ko viņa aizvakar bija mērķī šāvusi. Viņa šāva ļoti droši — Bahs viņu bija iemācījis šaut. Ne acumirkli vairs nešaubīdamās, viņa pakampa revolveri, iebāza to svārku kabatā un devās ārā. Līziņa velti bija meklējusi kučieri un sulaini — tie bija pie dārznieka un svinēja vēl Eduardiņa dzimšanas dienu.
«Vai kur nemānījāt Felzenberģa kunga zirgu?» Elza steigšus prasīja.
«Nē — nekur!»
«Tad viņš ir aizjājis — Dievs, esi viņam žēlīgs!» viņa izsaucās. «Es steigšos projām uz tiltu — jūs meklējat ļaudis, lai tie man steidzas pakaļ, bet nemodināt cienmāti, tā par daudz izbīsies; arī kungu nevajaga modināt.»
Šo pavēli devusi, viņa it kā vēja spārniem caur dārzu devās projām uz augšām minēto taku, pa kuru daudz ātrāki varēja aizkļūt uz tiltu. Neizsakāmas bailes viņu bija pārņēmušas garā viņa jau redzēja Felzenberģa asiņaino līķi, viņa bālo vaigu. — — Viņa skrēja bez rimšanās, viņa nejuta nedz piekušanu, nedz arī, ka viņas kājas pa daļai jau bija asiņainas, viņas drēbes noplosītas pa krūmiem un stumburiem. Savu mēteli viņa nosvieda, lai vieglāki varētu skriet. Tikai viena vienīga vēlēšanās piepildīja viņas sirdi, deva viņai necerētu spēku — tā vēlēšanās, ka viņa īstā laikā aizsteigtos un vēl varētu glābt
to vīru, ko viņa mīlēja tik karsti, tik uzticīgi — vairāk nekā savu dzīvību!
Drusciņ vēlāk nekā Elza devās uz ceļu, aizjāja Felzenbergs. Tomēr Līziņai neizdevās viņu sastapt — ļaudis meklēdama un celdama, viņa nebūt nebija pamanījusi, ka Vaņka vēl ir nama otrā pusē. Felzenbergs aizjājot gan dzirdēja mazu troksni šurp un turp, bet domāja, ka tas ceļas no svētku beigām. Kad ļaudis bija sacelti, tad Felzenbergs jau bija projām. Sulainis tūdaļ iegāja pie Baha, bildinādams, ka esot jābrauc pie kāda grūti saslimuša. Otrā istabā, kur Marija nevarēja dzirdēt, viņš savam kungam ātri izstāstīja, ko Līziņa piedzīvojusi. Jau pēc kādām minūtēm Bahs ar dažiem vīriem jāšus bija ceļā uz tiltu, kur viņi, kā jau zinām, taču par vēlu atnāca.
Elza gandrīz reizā ar Felzenberģi atskrēja pie briesmu vietas. Viņa dzirdēja it tuvu jājam; viņa dzirdēja, ka Vaņka spraušļoja; viņa dzirdēja, ka Eduards ar to sarunājās un tad to uzmudināja uz skriešanu. Viņa gribēja saukt, lai Eduards nejāj, bet bailes žņaudza viņai kaklu viņa nevarēja ne runāt, ne saukt — Eduards nezinot gāja briesmās! «Dievs, stāvi viņam klāt,» viņa lūdza savā prātā un steidzās projām uz tiltu, kur viņa atskrēja akurāt tanī brīdī, kad viens no slepkavām no Vaņka dabūja spērienu. Revolveri no kabatas ātri izņēmusi, viņa meklēja mērķi. Bija tik tumšs, ka ne uz pārs soļiem nevarēja redzēt. Te viņai nāca palīgā tā razbainieka lāsti, kas taisījās Felzenberģi nonāvēt.
«Nu tu mežsargus vairs neizraidīsi no vietas — elles zaņķi,» viņš, velnam līdzīgs, ņurdēja, un pret tikko manāmo nakts gaismu Elza pamanīja, ka viņš noliecās pie kāda guloša cilvēka, it kā meklēdams, uz kuru vietu sekmīgāki varētu sist. Tanī acumirklī, kad viņš atkal pacēlās, Elza šāva, un, kā zināms, viņa bija labi trāpījusi. Šāviena uguns apgaismoja briesmu vietu un parādīja viņai otro slepkavu. Bet acis viņai bija apzibējušas, tādēļ viņa šo mērķi tā vairs nevarēja noņemt; tak garām šāvusi viņa ir tam nebija.
Vairāk uzbrucēju nepamanīdama, viņa nometās ceļos pie Felzenberģa, kas vēl ar vienu gulēja bez samaņas. Karstas asaras plūda iz viņas acīm, kad viņa Eduarda galvu paņēma savās rokās un dedzīgi skūpstīja viņa bālo pieri.
«Eduard, sirdsmīļo Eduard,» viņa iekliedzās, un likās, ka šīs skaņas nāk iz mirstošas sirds, «atmosties, nemirsti,
neej uz viņu pasauli, — Eduard, tava Elza ir pie tevim — nemirsti, atmosties!»
Eduards nedzirdēja un nejuta nekā.
Šāvienu dzirdējuši, Bahs ar saviem pavadoņiem steidzās, ko vien zirgi varēja skriet. Bahs, ar savu mudīgo jājamo zirgu jādams, vispirmais atsteidzās. Viņš bija klāt īstā brīdī, jo ievainotais slepkava bija atvilcies atpakaļ un, no Elzas balss noprazdams, ka tikai sievietis viņu sašāvis, viņš patlaban gribēja nonāvēt savu pretinieci, savā apskurbšanā nebūt nemanīdams, ka kāds jājējs joņiem bija piesteidzies. Vēl zirgam mugurā sēdēdams, Bahs atdarīja savu līdz paņemto kabatas vējlukturīti, un spožā uguns gaisma apstulboja slepkavas acis, tā ka tas iztrūcies atkāpās atpakaļ.
Felzenberģi par nonāvētu turēdams, Bahs dusmu un riebuma pilns gāzās virsū slepkavam un ar vienu sitienu to nogāza gar zemi. Tanī pašā brīdī atskrēja tie citi un tūdaļ to apcietināja. Pie otrā razbainieka tas vairs nebija vajadzīgs — Elzas lode, kā vēlāk izrādījās, bija trāpījusi viņa nejauko sirdi.
No visa tā Elza nekā nemanīja. Viņas spēki, to augstāko kāpienu sasnieguši un tad atslīgdami atpakaļ, viņu tagad pavisam bija atstājuši. Eduarda galvu vēl arvienu turēdama savās rokās un karsti raudādama, viņa it kā ārprātā tikai sauca: «Nemirsti, atmosties, Eduard, sirdsmīļo Eduard!»
Tiešām nezināja, ko vairāk nožēlot, — vai kā likās — nonāvēto Felzenberģi vai to uzticīgo dvēseli, kas bija atsteigusies viņu glābt un tagad vaimanāja pie viņa nedzīvām miesām.
Lēnām viņu atvilcis no Felzenberģa un nodevis sulaiņa ziņā, Bahs vispirms aplūkoja savu nelaimīgo svaini. Viņa vaigs bija bāls, acis aizdarītas — tikai lēnām viņš vēl dvašoja. Mati un drēbes bija asiņaini. Kad Vaņka savu kungu ieraudzīja tādā būšanā, tad tas atsteidzās šurp, sāka žēlīgi zviegt un, viņa galvu apošņājis, taisījās viņa miesas kašņāt ar kājām, it kā to gribēdams uzmodināt. Viņa priekškāju ceļi bija asiņaini, laikam no briesmīgā kritiena. Tikai ar lieliem pūliņiem viņu varēja apmierināt un atturēt atpakaļ, lai daktera glābšanas darbu nenokavētu. Caur smago kritienu uz tilta lenteri Felzenberģa galva bija satriekta un vienā vietā pušu. Tak ievainojums nebija nāvīgs. Ģībonis bija cēlies no organisma,
īpaši smadzeņu vispārīgās satricināšanas. Viņu nonesa ceļmalā un nolika uz izklātām drēbēm. Cepurēs atnesa ūdeni no upes, un Bahs notīrīja ievainojumu un matus un apslapināja paģībušā pieri un krūti. Felzenbergs atdarīja acis, ieraudzīja savu svaini un sacīja vāji:
«Ak tā — tu te esi — es domāju, ka — — — »
Viņš atkal apklusa un aizmiga. Vajadzēja linu lakata, ar ko ievainojumu sasiet, bet, it kā par nelaimi, steigdamies visi bija pakampuši drēbes, kurās kabatas lakata nebija. Elza, izdzirdusi, kas trūkst, iesaucās, ka viņai esot. Bet velti — viņas lakats bija Felzenberģim. Tak viņa ilgi neapdomājās. Tumsā atkāpusies, viņa ātri atdarīja savu krūts segu un noplēsa prāvu gabalu no sava smalkā linu miesas auta.
«Ko jūs esiet darījusi, Elza?» dakteris pārsteigts jautāja. «Vainas sasienamais tas ir ļoti labs, bet jūs saaukstēsities es redzu, — jūs esit bez mēteļa!»
«Glābjat tikai viņu,» Elza ātri atteica un tad jautāja: «Vai viņš nāvīgi ievainots?»
«Nē — es nedomāju vis, bet man liekas, ka Eduardam būs jāizcieš grūta karsoņa slimība — viņa smadzenes ir ļoti satricinātas!»
«Paldies žēlīgam Dievam, ka ievainojums nav nāvīgs,» viņa izsaucās un tad, pie Eduarda galvas ceļos nometusies, it kā ar viņu runāja:
«Es tevi kopšu, Eduard. Es klausīšos uz katru tavu dvašošanu un vēlēšanos — es tev būšu otra māsa!»
Patlaban dakteris bija beidzis savu apkopšanas darbu, kad arī viņa Marija atbrauca. Tūlīt pēc savas atsteigšanās Bahs savu kučieri un vienu puisi sūtīja pēc ratiem, ar ko ievainoto varētu pārvest. Marija jau iepriekš, vispārīgu un nemierīgu kustēšanos un ļaužu aiziešanu pamanījusi, bija uzcēlusies un ātri apģērbusies. Viņa sajuta, ka kāda nelaime notikusi, bet neviens nezināja sacīt, kas noticis. Kad kučieris pārnāca pēc ratiem, tad viņa uz visu vīzi gribēja dabūt zināt, kas ir. No iesākuma gan izlocīdamies, kučieris beidzot pārliecinājās, ka bēdīgo notikumu taču nevarēs paslēpt. Skonīgiem vārdiem viņš savai cienmātei vēstīja, ka jaunskungs uz tilta kritis un sasities. Marija nejauki iekliedzās — viņas sakarsētā fantāzija paredzēja lielāku nelaimi. Nekāds spēks viņu vairs nevarēja atturēt atpakaļ — viņa brauca līdz. Pie nelaimes vietas atbraukusi, viņa ieraudzīja savu brāli, kas līķim
līdzīgs bez samaņas gulēja, un nokrita pie tā gar zemi. Bahs viņu saķēra un, cik spēdams, apmierināja. Elza viņai pamazām izstāstīja, kādās briesmās Eduards bijis.
«Un tu viņu esi izglābusi, — mīļā Elza, simtkārtīgu pateicību es tev izsaku!» Marija raudādama teica un apkampa savu dūšīgo draudzeni.
«Bet kādā būšanā tu esi, mīļā Elza? Ar pliku galvu — vaļējiem matiem — noplēstām drēbēm — asiņainām rokām un saplosītām kurpēm! Apžēlojies! Un tu trīci — tev ir auksti — še, ņem manu lielo lakatu, ietinies tanī, man taču ir mētelis.»
Elza paklausīja — viņa tiešām drebēja no aukstuma un pārlaistām briesmām. Kamēr slepkavas aplūkoja, Elza savai draudzenei izstāstīja visu, galu no gala. Marija nevarēja diezgan apbrīnot viņas sirdību un izmanību, bet atzina arī, cik karsti un uzticīgi viņa mīl Eduardu. Šinī brīdī viņa nespēja aprēķināt, kas no tik dedzīgas, knapi piedzīvotās mīlestības var izcelties, bet par sava brāļa mūža draudzeni viņa Elzu labprāt būtu redzējusi.
Viens no slepkavām, kā jau minēts, savu garu sen bija izlaidis. Otrais turpretim bija gurnos ievainots. To Bahs lika aizvest uz Plieniem, apkopa un lika apvaktēt. Līķis palika pagasta vecākā ziņā, kas pa tam bija atsaukts. To apvaktēja turpat ceļmalā, līdz pilstiesa izbrauca. Slepkavas bija no viena lentera staba šķērsām pār tiltu līdz otram stabam pārvilkuši un piesējuši grožu. Vaņka to, ar joni skriedams, gan bija pārrāvis, bet pie tam arī kritis. Nodomātās slepkavības cēlonis bija prasta atriebšanās. Vainīgie bija divi no atlaistiem mežsargiem, kas par muižas kalpiem negribēja iet, nedz arī citur godīgi strādāt, kamēr tie citi palika par godīgiem strādniekiem. Tie bija vecā Neumaņa neveiklības augļi. Ievainotais slepkava neliedzās, bet izteica it visu; bez tam arī bija tik daudz liecinieku; arī Elzai bija jābrauc uz virspilstiesu. Skaidri un gaiši viņa izteica savus piedzīvojumus. Kā saprotams, viņu ne vien izsacīja par nevainīgu, bet arī uzslavēja un apbrīnoja viņas dūšību un — mīlestību. Pie dzīvības atlikušo slepkavu notiesāja uz grūtiem cietuma darbiem. Līdz pat beigām viņš liedzās, ka viņam bez nošautā kādi līdzzinātāji, jebšu ļaudis stipri vien runāja, ka nodomātā slepkavība esot izperināta pavisam no citas puses un ka abi uzbrucēji derēti tikai par izdarītājiem.
Kā lēti protams, Felzenberģi neveda vis uz Upleju, bet uz Plieniem, kur viņam daktera un citu rūpīgas kopšanas netrūka. Uplejas muižkunga darīšanās iestājās vecais Ozols, meža valdi, uz barona Drahenklau lūgumu, uzņēmās Uplejas kaimiņš, jaunais barons Lauenšteins, līdz Felzenberģis paliks vesels. Bahs un Elza kā slepkavības liecinieki, tāpat arī barons Drahenklau nekavējās Uplejas dzimtskungiem uz Itāliju laist skaidras ziņas par visu, kas bija noticis. Lēti varēs domāt, kādu briesmīgu iespaidu tās pie visiem atstāja. Bez kavēšanās barons būtu griezies atpakaļ, ja Klotilde piepeši nebūtu saslimusi. Likās, ka ziņa par Felzenberģa nelaimi satricinājusi visu viņas tā kā tā jau vārīgo nervu sistēmu, jo viņa sapņoja un murgoja tikai no slepkavām un uzbrukšanas un reizēm piepešu sauca: «Nejāj, Eduard — viņi tevi nonāvēs!» Tad atkal: «Eduard, kur tu esi, nāc, es gaidu uz tevi — Elza, ej nost, ej projām, nešķir mūs!» un vēl dažādi.— Itālijas dakteri viņas slimību turēja par karsoni, kas izcēlies caur vispārīgu vājību un briesmīgās ziņas ļauniem iespaidiem. Barons Kronšilds prasīja, lai Bahs ik pārdienas raksta, kā ar Felzenberģi stāv. Par to viņš atkal jo bieži ziņoja par Klotildes slimības stāvokli. Bēdīgas, ļoti bēdīgas bija tās vēstis, kas tā mainījās, un, ja abi vēstītāji visu būtu rakstījuši, ko slimajie murgo, tad būtu bijis jādomā, ka viņu slimība stāv tuvā sakarā, ir viena un tā pati, un ka starp viņiem pastāv garīga saite, jo ir Felzenbergs murgoja no Klotildes, sauca viņu šurp un tad atkal lūdza, lai viņa tikai drusciņ vien pagaidot, viņš tūdaļ iešot un vedīšot viņu pie altāra. Viņam darinot spožas, spožas drēbes un kaļot zelta zobenu un spīdošu zelta kroni — kad tie būšot gatavi, tad būšot kāzas. Tad viņš atkal runāja no kara un briesmīgiem kautiņiem, kuros viņš bija tas vadonis, allaž uzvarēja, bet ik reizes kļuva ievainots.
Elza sargāja un kopa viņu bez apnikšanas, dienām un naktīm. Viņu nevarēja atdabūt no Eduarda gultas, tā ka Bahs arī par viņu sāka bīties. Tikai retis Marijai un Ošu Jurim, kas tūdaļ bija atsteidzies uz Plieniem, bija novēlēts iestāties viņas vietā. No iesākuma Elza vienmēr raudāja, pēc kādām dienām viņai asaru vairs nebija. Bāla un iekritušām acīm viņa sēdēja un nenorimās skatīties uz Eduarda bālo vaigu un ievērot visu, kas pie uzcītīgas
apkopšanas bija vajadzīgs. Ka Bahs no savas puses neko nenokavēja, ir pats par sevi saprotams. Grūti viņam nācās ar ārīgiem un iekšķīgiem līdzekļiem savaldīt ievainojuma un karsoņa drudzi, kas līdz devītai dienai allaž jo stiprāks palika. No šīs devītās dienas, kurā viņš sagaidīja izšķiršanu, visvairāk cerēja un bijās. — Pa Felzenberģa slimības laiku izrādījās, kāda mīlestība viņam bija pie lieliem un maziem. Abi mums jau pazīstamie baroni Drahenklau un Lauenšteins ik pārdienām paši apvaicājās, kā viņam klājas. Uz Upleju gāja ik dienas divi reiz ziņas — ļaudis bija ļoti noskumuši un vienumēr gribēja zināt, kā viņu mīļotam muižkungam klājas. Pagasta namā vajadzēja izlikt rakstītas ziņas, ko Bahs rediģēja, jo no iesākuma ļaudis baru bariem steidzās šurp uz Plieniem, līdz dakteris beidzot, pārliecinājās, ka tas ilgi tā nevar iet, un tādēļ apsolījās ik dienas pa divi lāgiem uz pagasta namu ziņot, kā ar Felzenberģi stāv.
Sešas dienas un naktis Elza bija vaktējusi pār Eduardu, tikai retis pati atdusēdamās. Septītā naktī viņa atkal viena pati sēdēja pie viņa gultas; Marija bija nolikusies turpat uz zofaju. Ošu Juris uzturējās sānu kambarī. Elza pamanīja, ka Eduards atdara acis un grib celties augšām. Viņa piesteidzās tam klāt un viņu apmierināja. Eduards atlikās atpakaļ, skatījās ilgi un stīvi uz Elzu un tad sacīja:
«Klotilde — kur tu biji tik ilgi? Cik bala tu esi! Nāc pie manim, neatstāj mani. Nāc jele!»
Elza piegāja. Eduards paņēma viņas roku un spieda to pie savas krūts, sacīdams:
«Kāpēc tu nerunā, Klotilde? Vai tu esi dusmīga uz mani? Nedusmojies — es nevaru, es nedrīkstu izlietāt hercoga Jēkaba manifestu — tavs tēvs tad mirtu. Redzi, mēs jau esam savienoti bez tā. Tikai neatstāj mani vairs. Ko tu raudi, mīļā Klotilde?»
«Es tevi neatstāšu, Eduard,» Elza sacīja, un karstas asaras ritēja pār viņas vaigiem.
Eduards spieda atkal viņas roku pie savas krūts un tad piekusis aizmiga.
Devītās dienas priekšvakars bija klāt. Eduarda rokas pulksteņi gāja ātri un pilni. Asiņu karstums bija sasniedzis visaugstāko pakāpienu. Slimais murgoja vairāk nekā citām naktīm. Šaubīdamies un cerēdams Bahs pa brīžiem skaitīja viņa āderu viļņošanu un mēroja asiņu karstumu. Bailīgas un Dievu lūdzot, Marija un Elza staigāja pa istabām,
abas cerēdamas, abas šaubīdamās, abas nogurušas līdz nāvei. Ošu Juris bija apsēdies istabas kaktā un uzmanīgi gaidīja. Pulkstens vienos Eduards dziļi iemiga, Bahs atrada, ka viņa pulksteņi iet lēnāki, mazāk pilni un ka karstums manot palicis mazāks.
«Esi slavēts, augstais Dievs!» viņš, it kā kādas briesmas pārspējis, iz atvieglotas krūts izsaucās.
Elza un Marija piesteidzas klāt, un abas, it ka iz vienas mutes, jautāja:
«Vai Eduards būs glābts?»
«Eduards jau ir glābts un dzīvos spirgts un vesels!» Bahs, prieka pilns, atbildēja.
Abas draudzenes apkampās un raudāja prieka asaras.
Ošu Juris saķēra daktera rokas un tās noskūpstīja.
«Tagad viņš mierīgi gulēs ļoti ilgi. Šis miegs ir viņa glābējs. To jūs ne uz kādu vīzi netraucējat. Pa šo laiku viņa spēcīgā daba izlīdzināsies un pārvarēs karsoņa briesmīgo darbošanos. Es iešu gulēt, ir jūs abas varat iet gulēt, pietiek, ka Osis te paliek un gādā par mieru. Eduards nekā neprasīs varbūt līdz pusdienai.»
Elza neļāvās pierunāties, lai atdusētos. Bet Marijai visai vajadzēja dusēt, tādēļ viņa nestīvējās, bet tūdaļ atkāpās. Pulksten septiņos viņa uzcēlās un ieņēma Elzas vietu. Tad šī atdusējās. Eduards pa visu to laiku nebija ne atmodies, nedz murgojis, nedz ko prasījis. Tāpat mierīgi viņš dusēja līdz pulksten vienpadsmitiem. Tad viņš atdarīja drusciņ acis, bet, tikai pakrēslu dienas gaismu pamanījis, apgriezās uz otriem sāniem un gulēja atkal līdz pulksten pusdiviem pēc pusdienas; tad viņš pilnīgi atmodās, pacēlās sēdus un ļoti brīnījās, Bahu un abas kundzes pie savas gultas redzēdams.
«Kas ar manim bija?» viņš jautāja.
«Tu labi izgulējies,» Bahs atbildēja.
«Kāpēc es tad esmu šeit Plienos, kādēļ ne Uplejā? Vai tad es vakar nenojāju? Paga — kā tas bija? Es jāju pagājušā naktī — bija ļoti tumšs. Vaņka pie tilta negribēja tālāk iet. Es viņu apmierināju; tad viņš sāka ļoti ātri skriet, bet pakrita uz tilta. Es arī kritu, bet, kas tālāk notika, es vairs nezinu. Tikai kā pa miegiem es dzirdēju divi šāvienus. Man likās, ka es esmu nošauts, jo viss palika tik klusu — tik klusu!»
«Apmierinies, mīļo Eduard, gan mēs tev visu izstāstīsim,» Bahs sacīja un pārliecinājās, ka drudzis gandrīz
visgalīgi ir beidzies. «Kā ir ar tavu galvu, vai tā gaiša, viegla?»
«Drusciņ tāda grūta viņa ir, bet daudz nekā nesāp — tikai vienā vietā, re, te.» Viņa ķēra pie ievainojuma, kas gandrīz jau bija sadzijis.
«Laikam es gan krizdams esmu sasitis galvu, bet liekas, ka tas nekas nav. Es gan varēšu atkal celties?» «Nē, Eduard, vēl tev jāatdusas,» Bahs izskaidroja. «Vēl tu esi drusciņ vājš.»
«Tā man liekas gan — vai nevarētu dabūt ko ēst?» Felzenbergs jautāja.
«Tūlīt, mīļo Eduard,» Marija sacīja un tad, prieka pilna, apkampa savu brāli.
Elza stāvēja notāļus. Viņa bija ļoti bāla, bet, acīm redzot, priecīga.
Ošu Juris aiz prieka raudāja, bet nerādījās Eduardam.
Bahs lika pataisīt paplānu gaļas zupu, no kuras Eduards mazu tasīti baudīja. Tad viņš atkal iemiga. Arī nākošā naktī viņš labi gulēja un atmodās otrā rītā, jau it labi atspirdzinājies. Taču viņa vēlēšanos, lai ļaujot apģērbties un staigāt, Bahs vēl nevarēja piepildīt — viņš bija ļoti vājš.
Trīs nedēļas pēc briesmīgā notikuma Eduards saņēma ziņu, ka nu viņš varot apģērbties un istabā pastaigāties. Ar Ošu Jura palīgu viņš apģērbās. Spieģelis viņu pamācīja, cik bāls un vājš viņš palicis.
«Ā re, kas ta man noticis?» viņš jautāja Jurim. «Vai tad no tāda maza kritiena tā var pārvērsties?»
«Nē, jaunskungs, tas nebija mazs kritiens. Jūs gulējāt lielā karsonī — nu ir akurāt jau trīs nedēļas,» Juris atbildēja.
«Tā? Un pa šīm trim nedēļām tu jau esi piemirsis, ko es tev sacīju, iekam mēs braucām uz Plieniem? Ko?»
«Piedod, Eduard — es tevi saukšu par tu — kur citi nedzird.»
«Manis dēļ lai dzird visa pasaule, ka cilvēks ir cilvēka draugs. Bet kā tev tīk. Tagad izstāsti man it visu, kas noticis — galu no gala, bet neslēp it nekā, vai dzirdi?»
«Jā, Eduard, es izstāstīšu visu, it visu!»
Ošu Juris nu izstāstīja visu, ko laipnais lasītājs un daiļā lasītāja jau zin. Eduards bija ļoti pārsteigts, tagad dabūdams zināt, kādās briesmās viņš bijis.
«Tātad bez Elzas sirdības un pašuzupurēšanās es vairs
nebūtu starp dzīvajiem — viņa — nē, viņas mīlestība ir glābusi manu dzīvību?»
«Jā, Eduard viņas neizmērojamā, neizprotamā mīlestība ir tevi izglābusi no drošas nāves!»
«Pareizi. Ko es tagad Elzai esmu parādā?» Felzenbergs nopietni jautāja. «Atbildi kā vīrs, kas izsaka savu pārliecināšanos!»
«Tu viņai esi parādā, ko viņa tev glābusi — tev jāglābj viņas dzīvība!»
«Vai tā ir apdraudēta?»
«Vai tad tu nepazīsti Elzas dabu? Kad jel viņa ir rādījusi, ka viņa ko jūt pret kādu vīrieti? Bet tev viņa ir darījusi to, ko vien uzticīgas un karstas mīlestības pilna sirds var darīt. Es tev stāstīju, kā viņa steigusies tevi glābt, kādā saplosītā un asinīm aptraipītā būšanā bija viņas apģērbs, viņas seja; ka viņa pati, aiz aukstuma jau trīcēdama, ne acumirkli nav kavējusies savai mīlestībā pukstošai sirdij atņemt gandrīz beidzamo apsegu, lai ar to varētu sasiet tavu ievainojumu, remdēt tavas asinis; ka viņa Tik daudz ļaužu priekšā, jebšu gan vairs nebūdama pie pilnas samaņas, tavu bālo galvu turējusi savās rokās un ar dedzīgākiem mīlestības vārdiem saukusi atpakaļ tavu dvēseli, no kuras viņa domāja, ka tā lidinājās augšup pie Dieva troņa. Es tev esmu stāstījis, ka viņa pati bijusi nāves briesmās un tikai izglābta caur tava svaiņa atnākšanu īstā brīdī. Ja tas nebūtu noticis, tad viņa savu dzīvību būtu nodevusi par tavu — un tad viņa būtu ieguvusies to visjaukāko tiesu. Bet tagad, kur visa pasaule zina, ka tikai mīlestība, uzticīga mīlestība viņu dzinusi tevi glābt, — kur šī mīlestība neizdzēšamiem burtiem ir ierakstīta tiesu aktīs un ļaužu atmiņā; tagad, kur visi arī zina un ko es varu svēti apliecināt, ar kādu uzupurēšanos viņa tevi kopusi, kā māte pār savu bērniņu vaktējusi pār tevi grūtā brīdī, — tagad viņai šī jaukā tiesa var tikai būt tavā pretmīlestībā, tavā svētā savienošanā ar viņu! To tu viņai esi parādā — tā ir mana pārliecināšanās, ko es kā vīrs esmu izsacījis!»
«Tu esi vīrs, mīļo Juri. Tak vēl viens jautājums: vai tu domā, ka mana sirds ir svabada?»
«Es zinu, tā nav svabada. Neļaunojies,ka es tavus sirds noslēpumus, tā sakot, esmu uzminējis. Ātrāki, nekā tu to biji atzinis, es zināju, ka Klotilde tevi mīl, ka viņa tevi mīl neizsakot dziļi un karsti. Tādēļ es arī pazīstu iemeslu, kura dēļ viņa pēc Baha padoma aizceļoja. Klotildei ir
pirmās tiesības uz tevi, bet šīs tiesības nav izlietojamas; jūs abi jau esiet atzinuši, ka dzīves kārta, sadzīves aizspriedumi starp jums ir radījuši nepārkāpjamu vidus sienu. To pierāda Klotildes beidzamie vārdi: «Ar Dievu, Eduard, — uz visu mūžu!» Šos vārdus es it labi dzirdēju un nožēloju jūs abus. Bet šo vidus sienu var pārkāpt tikai izturēšanās, kas vīra, kas tevis nav cienīga, un to tu nekad nedarīsi. Tu nekad nepārkāpsi goda un pieklājības robežas, gribēdams Klotildes vecākos piespiest tev atļaut savas vienīgās meitas roku. Eduards Felzenbergs to mūžam nedarīs, un lai viņam arī nāve būtu klāt. — Bet, kamēr tev no šīs puses jāatraujas caur nepārspējamiem kavēkļiem, tamēr tava sirds arī uz otru pusi nav gluži svabada. Kādēļ tu tā atraujies no vecā goda vīra Ozola? Ko viņš tev darījis? Kādēļ tu tā atraujies no Plieniem? Kādēļ tu šodien priekš trim nedēļām ar Elzu tik laipni runāji meža malā uz beņķa un vēlāk dancodams viņu nesi uz rokām kā dārgu, mīļu mantu? Sen jau tu esi atzinis viņas nepārspējamo skaistumu un viņas teicamās īpašības. Ja tu Klotildi nemīlētu, tad tu sen jau Elzu būtu izredzējies par līgaviņu un mēs laikam kāzas svinētum vienā reizē. Tagad tas, zināms, ir citādi. Tu jūties saistīts pie Klotildes. Tu esi par lepnu citai mīlestībai savā sirdī vietu atļaut, kamēr šīs saites pastāv. Bet nu tā lieta ir pārvērtusies. Klotildei tu nekā neesi parādā — viņa tevi ir atsvabinājusi no jebkura pienākuma pret viņu. Turpretim Elzai tev jāpatencina tava dzīvība. Klotilde cieš zem aizspriedumu nastas, ko novelt nestāv tavā spēkā. Šī ciešana nerimsies, kamēr viņa tevi zinās svabadu, tā nostāsies jeb pārvērtīsies apziņā, ka kārta neaplaimo un ka ne ik reizes ir laime panākama, tiklīdz kā tu caur laulības saitēm viņai būsi pavisam zudis. Jūs, mācītie kungi, to saucat par rezignāciju, un šo sirds rezignāciju atradīs pie deviņdesmit starp simt sievietēm, kuras visas ticēja un cerēja laimīgas palikt caur savu pirmo mīlestību, bet taču atkal mīlēja otro un trešo reizi, lai mierīgākā laulības ostā varētu atzīt, ka mīlestības ziediem jāuzplaukst un jābirst, lai īstā dzīvē rastos augļi; ka pirmai, pārdabīgai jeb ideāliskai mīlestībai jāmirst, lai dabīgā, sadzīvei derīgā mīlestība varētu celties. Elzas mīlestība nav ne pārdabīga, nedz arī neizpildāma. Bet iekš tam viņa izšķiras no Klotildes mīlestības, ka šī ir gan dziļa un pastāvīga, bet ne tik dedzīga kā Elzas mīlestība. Šī līdzinājās vulkāna ugunīm, kas visu noposta un aprij,
kas ceļā. Klotildes mīlestība līdzinājās saulei, kas sasilda, dod dzīvību. Šinī svētā mīlestībā Klotilde arī beidzot atradīs sirds mieru, bet Elza ietu postā, ja viņas reiz liesmās aizdegusies mīlestība neatrastu vajadzīgo barību. — Tu stāvi ceļa jūtīs izšķir pēc labākās sirdsapziņas!»
«Es apbrīnoju tavu aso prātu, tavu dziļo zināšanu par cilvēka sirds jeb dvēseles dzīvi,» Felzenbergs atbildēja. «Tev taisnība, mīļo Juri, tak ļauj man mierīgi apdomāties — galva man vēl nav visai stipra. Kur un kad tu ar tādiem jautājumiem esi nodarbojies?»
«Tu pats zini, ka es augstas skolas nekādas neesmu baudījis. Bet pati dzīve un sevišķi sadzīves viļņi ir skola. Bez tam, es savus vaļas brīžus neesmu velti valkājis, bet izlietājis, derīgas un viegli saprotamas grāmatas un laikrakstus lasīdams. Beidzot, es šogad no tevim daudz laba esmu mācījies, par ko es tev īpaši no sirds pateicos.»
«Tagad pastāsti man vēl, kādu sevišķu iemeslu dēļ abi citreizējie mežsargi tīkoja pēc manas dzīvības? Viņiem taču nenotika nekāda netaisnība, un kālabad viņi neņēma vietas kā tie seši, — es viņus tak pavisam neaizraidīju? Par mežsargiem viņi nevarēja palikt, tanīs vietās viņi nederēja, bet par kalpiem viņi taču varēja būt?»
«Skaidri nekā nevar zināt,» Juris atbildēja, «bet ļaudis stipri vien runā, ka viņi bijuši derēti slepkavas. Mazākais, viņu sievas nolādējušas zināmu vīru (te Juris Felzenberģim iečukstēja ausīs kādu vārdu), pie kura viņi slepeni gājuši. Bet caur izmeklēšanu nekas nav iznācis, jo pie dzīvības palicis uzbrucējs pastāvīgi liedzies, ka viņiem kāds līdzzinātājs būtu bijis.»
«Un ka tagad stāv Uplejā?»
«Viss pa kārtai. Ļaudis ļoti priecīgi, kamēr pagasta namā ir izlikts sludinājums, ka Felzenberģa kungs jau atveseļojas.»
«Pagasta namā sludinājums?» Eduards izbrīnēiies jautāja.
«Ak tā, tu to nebūt nezini.» Juris viņam visu izstāstīja.
«Uzticīgās dvēseles!» Felzenbergs aizgrābtā balsī sacīja, kad Juris bija beidzis, un tad vēlējās iet zālē, kur visi famīlijas locekļi bija sapulcējušies. Iekam tas notika, Bahs ienāca ar vēstuli no barona Kronšilda; tanī stāvēja, ka Klotilde jau daudz labāka un drīz varēšot uzcelties.
«Vai tad Klotilde arī bija slima?» Eduards brīnīdamies jautāja.
«Jā; man liekas, ka ziņa par nelaimīgo notikumu viņu bija satricinājusi un iegāzusi karsonī.»
«Nožēlojamā, mīļā Klotilde — kaut tu jele reiz atrastu savu sirds mieru!» Felzenbergs skumīgi piezīmēja.
Plienu zāle šodien atkal bija svētku vīzē pušķota. Uplejas dārznieks un pagasta dailenītes, dabūjuši zināt, ka Felzenbergs šodien celsies, bija atnesuši dārza un lauku puķes, ar ko Plienu zāli un namu izpušķot. Priekšistabā gaidīja pagasta valdes locekļi, vecais Ozols un citi vīri, bet laukā liels pulks ļaužu, kas Felzenberģi gribēja redzēt un apsveicināt.
Uz Ošu Juri viegli atspiedies, Eduards ienāca zālē. Mazais Eduardiņš bija pirmais, kas savu krusttēvu apsveicināja.
«Ontuli, tante Elza nošāva divi lēļus lazbainēkus!» viņš vēstīja un pieglaudījās Felzenberģim, kas rušināja viņa sprogainos matiņus un nobučoja viņa pieri.
Marija nāca savam brālim pretim un, prieka asaras raudādama, to sirsnīgi skūpstīja.
Bahs viņam vēlēja laimes uz ātru pieņemšanos spēkos. Elza sēdēja pašā zāles galā un — raudāja. Viņa bija bāla un ļoti satricināta.
«Un mana glābēja?» Felzenbergs gandrīz drebošā balsī jautāja. «Es to neredzu!»
«Tante Elza sēd kaktā un skaita pātarus,» mazais pļāpis vēstīja, redzēdams, ka Elza paņēmusi avīžu lapu un ar to slēpa savu vaigu.
«Elza!» Felzenbergs mīlīgi sauca un gāja uz to pusi, kur viņa sēdēja.
Elza pacēlās un nāca viņam pretim, savas acis slēpdama kabatas lakatā. Viņa bija ģērbusies tanī pašā smukā svārkā, kas viņai priekš trim nedēļām pa svētkiem bija mugurā. Viņas skaisto, mazo galviņu pušķoja daiļi saliktās kuplo matu bizes. Viņa atkal bija skaista — jo skaistāka tanī varonības spožumā, ko viņa bija iemantojusi caur knapi ticamu sirdību un izmanību un caur savas mīlestības svētām, karstām liesmām. Un pie tam viņa bija tik pazemīga un neapzinājās nedz šī spožuma, nedz sava nesalīdzinājamā skaistuma. Felzenberģim gāja saldas šaušalas caur sirdi un īkstīm, kad viņš Elzi uzlūkoja,
kad viņš, tāpat kā priekš trim nedēļām, viņas tuvumā sajuta to mīlīgo smaršu, kas skaistu, sirdstīru sieviešu tuvumā pat to visstiprāko vīru paspēj apreibināt...
«Ko es tev esmu parādā, Elza?» viņš mīlīgi vaicāja un viegli atņēma viņas lakatu no acīm.
Elza nekā neatbildēja, bet raudāja vēl vairāk. Šīs asaras bija dimanti, kas mirdzēja viņas acīs, uz viņas sakarsētiem, tagad uzplaukstošas rozes krāsai līdzīgiem vaigiem.
«Ko es tev esmu parādā, Elza?» Felzenbergs atkal jautāja.
«Ne nieka!» viņa atbildēja iz mocītās krūts. «Ko es darīju, to es darīju kā katra cilvēka pienākumu. Es jūs biju apbēdinājusi — ievainojusi — tagad mēs esam — līdzīgi!»
«Tikai kā cilvēka pienākums ir uzlūkojams tavs glābšanas darbs? Vairāk tu nekā nejūti priekš manis?» Felzenbergs pārmezdams jautāja.
Elza atkal sāka raudāt un paslēpa rokās savas acis.
«Domā uz Klotildi, Eduard,» viņa knapi dzirdoši čukstēja.
«Es zinu, ko es daru, uz kuru pusi sveras manas mīlestības svars, — dzīvība par dzīvību!» Eduards ātri atbildēja.
«Tu nožēlosi, Eduard,» viņa atkal čukstēja un pieslējās pie viņa kamieša.
Eduards sirsnīgi apkampa Elzu un pirmo reizi skūpstīja viņas šķīstās rožu lūpas. Viņa pacēla savas skaistās acis, kurās vēl asaras mirdzēja, un uzlūkoja Felzenberģi ar neizsakāmu, dziļu mīlestību.
«Tava uz visu mūžu, Eduard,» viņa sacīja un spieda viņa bālo roku. «Es tevi aizvedīšu uz zofaju — tu esi piekusis.»
Eduards ļāvās sevi aizvesties un apsēdās. Bahs un Marija aizgāja pie jaunā pāra un tam sirsnīgi vēlēja laimes. Vecais Ozols pa tam bija ienācis un, prieka asaras raudādams, svētīja savu vienīgo bērnu un Felzenberģi. Atdusējies šis Elzu paņēma pie rokas un ar Ošu Jura piepalīdzību izgāja priekšistabā un tad uz lievenēm. Neizsakāms prieks parādījās uz visu atnākušo sejām, kad tie Felzenberģi ieraudzīja dzīvu un jau tik tālu atspirgušu. Bet, kad viņš, jebšu gan drusciņ vājā balsī, sacīja: «Redziet, te ir manas dzīvības glābēja un līgaviņa,» tad gavilēšana negribēja ne rimties. Pilnas trīs nedēļas visā pagastā un apgabalā tikai Elzas slava un Felzenberģa
brīnišķīgā izglābšana bija ļaužu mutē — neviens nešaubījās, ka no abiem iznāks laimīgs pāris, un nu tas pa daļai jau bija piepildījies.
Felzenbergs bija piekusis un drīz atkāpās savā kambarī, Elza viņu vairs neatstāja un pakavēja viņam laiku, līdz viņš iemiga. Tad viņa skūpstīja viņa pieri un lēnām aizgāja. Ir viņai kāroja pēc miera. Viņa aizgāja savā istabā, iepriekš Ošu Jurim lūgusi, lai tas Felzenberģim paliek pie rokas.
Eduards tagad ātri atveseļojās un nāca pie pilna spēka. Klotildes dēļ viņš ar Elzi skaidri un gaiši izrunājās. Elza beidzot pilnīgi pārliecinājās, ka no viņu savienošanās ar Klotildi nevarēja ne domāt. Ir viņa pazina fon Kronšilda domas par ļaužu kārtām. Tāpat kā Eduards, tā arī viņa Klotildi paturēja mīļā atmiņā, runāja bieži no tās un nožēloja viņas sūro, nenovēršamo likteni. — Vēl kādu nedēļu Felzenbergs palika Plienos un pa to laiku pie Elzas atrada allaž jo vairāk teicamu, dižanas sirds īpašību. Viņš ne vien nenožēloja, ka ar Elzi saderinājies, bet jutās sevi tik mierīgu, tik laimīgu kā vēl nekad visā savā mūžā. Šad un tad šo laimi gan traucēja dzīvā atmiņa uz Klotildi, bet tā apziņa, ka viņš, vienkārt, ar to nekad nevarēja kļūt savienots un, otrukārt, savu svētāko pienākumus darījis, Elzai neslēpdams savu pretmīlestību, viņš atkal apmierinājās. Pie tam Elza viņu allaž uzturēja jautru un priecīgu, — neizsīkstošs bija viņas gara dāvanu, viņas laika kavēšanas līdzekļu avots, un, kad Felzenbergs viņu apkampa un uzlūkoja, tad zuda visas raizes, visi sirdēsti, — tad viņš ticēja, ka skaista un ar teicamām gara un sirds īpašībām apdāvināta sieva vīram sataisa, tā sakot, debess priekus zemes virsū. Grūti viņam bija no Elzas šķirties uz pāris dienām, kad Rumbenieks un Ošu Juris nākošā svētdienā ar karieti un četriem šķimeļiem viņam atbrauca pakaļ. Uplejā viņu saņēma ar vislielāko godu un prieku. Goda vārti bija taisīti, un neskaitāms ļaužu pulks viņu apsveicināja.
Daktera Baha ziniskiem izskaidrojumiem un Ošu Jura praktiskai filozofijai šimbrīžam bija taisnība. Kamēr Klotilde zināja, ka Eduarda sirds vēl ir svabada, tamēr tas viņai stāvēja priekš gara acīm kā ideāls, kas stāv ļoti
augstu un šinī brīdī nav sasniedzams, bet caur kādu piepešu pārvēršanos, varbūt caur kādu brīnumu, var nolidināties zemē, kur tas tad tiek sasniedzams. Ar citiem vārdiem: viņa tiešām slepeni cerēja, ka viņa Eduardu reiz sauks par savu. Šī cerība ļoti sašļuka, kad viņa dabūja dzirdēt, ka Elza, pati sevi netaupīdama, Felzenberģi izglābusi no nāves. Viņa pazina Elzas skaistumu un savādās gara dāvanas, kam neviens vīrs uz ilgu laiku nevarēja atturēties. To viņa īpaši bija ievērojusi pie barona Bušmaņa, kas, viņai pašai mīlestību melodams, vairāk nekas nebija kā Elzas vergs. Viņa pazina arī Felzenberģa prātu, kas tik augsti cenšas, un tādu darbu, kā Elza to bija padarījusi, tikai tā varēja atzīt un cienīt, kā viņš tagad to bija darījis. Šis varbūt bija vairāk viņas slimības cēlons nekā skumjas par Felzenberģa nelaimi, ko viņa nu gan no sirds nožēloja. Ziņa, ka Felzenbergs ar Elzu saderinājies, viņai nenāca negaidīta. Tak tā nepalika bez sava iespaida. Kamēr viņas vecākiem šī ziņa padarīja lielu un īstu prieku, tamēr viņa sevi jutās visai satriektu un uz pāris dienām gluži slimu, tā ka viņas vecākie stipri vien izbijās un domāja, ka viņa kritīs vēl grūtākā slimībā. Pa šo laiku viņa jo rūpīgāki un rāmāki pārdomāja savu likteni. Eduards viņai nu tiešām «uz visu mūžu» bija atrauts — nu viņa vairs nekā nevarēja cerēt. Bet taisni šī spējā atzīšana modināja viņas dvēseles spēkus un stiproja viņas enerģiju, patstāvīgu karošanu pret likteņa sitieniem. Dzīvot viņai taču vajadzēja, mirt viņa nevarēja, vairs negribēja.
«Mana sirds ir salauzta, bet ne nomirusi; mana laime ir noziedējusi, bet vislielākā nelaime vēl nav, kad nepiepildās sirds vēlēšanās. Es raudzīšu Eduardu aizmirst. Šī mana pirmā mīlestība lai man paliek par dārgu piemiņu,» viņa gudroja un tad modās uz strādīgāku dzīvi. Acīm redzot, viņa palika spirgtāka un spēcīgāka. Viņa pastaigājās, pabraukājās, apmeklēja mākslas izstādes un citas ievērojamas vietas Neapolē un palika jo dienas, jo jautrāka. Viņas vecākie priecājās par šo pārvēršanos. Redzēsim turpmāk, vai tā dibinājās uz pastāvīgiem pamatiem, vai Klotilde savu sirdi pareizi izprata un vai Baha psiholoģiskā teorija bija neapgāžama.
Barons Kronšilds, zinādams, ka viņa muižā viss ir kārtībā, jo tagad taču atkal Felzenberģa stiprā un izmanīgā roka to vadīja, bija nodomājis vēl kādas nedēļas palikt Itālijā, lai Klotilde pavisam izveseļotos. Necerētas, negaidītas
ziņas no Kurzemes šo rēķinumu, kā vēlāk redzēsim, izgaisināja, un tādēļ viņš līdz ar savu famīliju steigšus griezās atpakaļ.
Felzenbergs bija atkal pilnīgi iestājies sava daudzkārtīgā, plašā amata darīšanās. Kā senāk, tā viņš arī tagad strādāja un rūpējās ar visiem spēkiem, ka saimniecība visās daļās ietu pēc kārtas. Ļoti maz viņam bija vaļas nodarboties ar ko citu; tikai paviršus viņš lasīja avīzes, un svarīgākus notikumus tēvijā, kas tanīs nebija ziņoti, viņš tikai no barona Drahenklau un Lauenšteina dabūja zināt. Kā pazīstams, tanī laikā dažu galvās sacēlās veltīgas bailes. Daži šīs māksliski un ar sevišķu nodomu radītās bailes izlietoja pret saviem pretiniekiem, kam citādi nekā nevarēja piekļūt. Visiem gan būs zināms, ka toreiz daudz gluži nevainīgu cilvēku nāca lielās nepatikšanās, bet beidzot taču izrādījās, ka visas pret tiem celtās denunciācijas bija viltīgas un tikai izdomātas. Toreiz arī tā sauktie «jaunlatvieši» jo sekmīgāki spokoja dažu vīru galvās, jebšu vēl ne tagad nav pierādīts, ka tādi «jaunlatvieši», kā tie toreiz spokoja dažu vīru galvās, tiešām esot. Tagad — gods cilvēku veselam prātam! — ikkatrs zin, ka latviešu tautā, it kā visās citās, ir attīstīti un neattīstīti cilvēki, kuriem kopā ir tikai uzticīgu un nesaderīgu pavalstnieku, bet nevis kaitīgi centieni, kā no dažiem pasaulē izpauda un latviešu attīstītiem locekļiem gribēja uztiept. Aiz šiem centieniem parādījās it kā bijāts ķēms, tā vēl šodien neizprotamā māņticība, ka kāds mūsu tik slaveni pazīstamais un visiem latviešiem tikpat augsti cienītais, kā karsti mīļotais tautietis un tāpat arī «Pēterburgas Avīzes» esot sataisījuši izdevīgu zemi un tanī iesējuši to sēklu, kuras augļi tagad parādoties «jaunlatviešos» un viņu centienos. Katru gaismas darbu, jā — pat tos, kuru noziedzība pastāvēja tikai iekš tam, ka tie neaizliedza savu tēvu valodu, zināmi vīri bez žēlastības denuncēja par skādīgiem iedzīvotājiem un kārtības pretiniekiem.
Šī denunciācijas sērga, zināms, arī pārgāja uz Uplejas apgabalu; ir tur, tā sakot, dienas laikā ar vējlukturi meklēja pēc «skādīgiem jaunlatviešiem», jebšu tos neviens pats cilvēks nebija redzējis, nedz arī kādus skādīgus centienus
pamanījis. Bet sērga, kas pārvēršas par vispārīgu, zināms, paģēr savus upurus. Par tādu upuri arī Felzenberģis bija izredzēts, jebšu tam vismazāk ko varēja pārmest. Bet slepeni skauģi akurāt viņa vislabākos darbus un to augļus grieza un izlietoja pret viņu. Barons Kronšilds, pēc tam kad slepkavība pret Felzenberģi nebija izdevusies, bieži vien dabūja gan no «uzticamas puses» parakstītas, gan neparakstītas vēstules, kurās visi uplejieši — un Felzenbergs, zināms, kā tas visulielākais grēcinieks — bija denuncēti par «jaunlatviešiem», kuru centieni drīz vien atnesīšot skādīgus augļus, kas «visu zemi» samaitāšot. Felzenbergs esot ietaisījis «slepenu grāmatu krātuvi un lasīšanas vietu», tur ļaudis sanākot un lasot «jaunlatviešu laikrakstus», kuri bez tam vēl esot izplatīti pa visu Upleju. Uplejā esot dibināta slepena biedrība, zem tā vārda «vingrošanas biedrība» taču nevis vingrošana tanī tiekot kopta. Dieva kalpošana pilī, kā tā senāk pastāvējusi, esot atcelta un tās vietā iecelta «jaunas modes» Dieva kalpošana, kas iznīcinot ticību un labus tikumus. Kamēr senāk uplejieši bijuši čakli baznīcas gājēji, tamēr tie tagad baznīcas laikā vazājoties pa laukiem un dārziem un svinot «nekārtīgus» svētkus, no kuriem ticīgam cilvēkam esot ar īgnumu jānogriežas. Esot arī nodomāts dibināt svētdienas skolu, kurā mācīšot, ka Dieva nebūt neesot. Uplejas abi kori svētas dziesmas un meldijas pavisam ienīdot un dziedot tikai «velna dziesmas». Godīgus vīrus, kā par piemēru, sirmo goda vīru Neumani, kas nepūšot šai taurē, «visu varenais» Uplejas muižkungs atceļot no amata. Jā, cik tālu bezdievība un pat slepkavība ievirtušās, to pierādot tas, ka pats «galva» kritis slepkavu rokās. Neviens vairs neesot drošs — vispārīga nedrošība esot cēlusies, ticība un Dieva bijāšana pavisam zudušas. Felzenberģa īstie palīgi esot paši «neticīgie» pagasta amata vīri, to starpā Balodis, kas tikai sevim ticot un valdības grožus neturot vis tik stipri kā citreiz Felzenberģis. — Par muižas saimnieci tagad esot iecelta meitene, kas dzenot netiklības un no pātariem nekā negribot zināt, kamēr Potivariene taču ārīgi esot bijusi dievbijīga sieva. — Felzenbergs sevi jau uzlūkojoties par Uplejas dzimtskungu. Viņš braucot tikai ar četriem zirgiem, viņam ceļot goda vārtus, ar saviem «pavalstniekiem» viņš dienām un naktīm dzīvojot pa kungu namu un zāli — vīns plūstot kā ūdens. Puiši un meitas brūtējoties bez ziņas un neejot pie baznīckunga, kā tas līdz šim noticis.
Felzenbergs gandrīz ik dienas saņemot papīrus, kuros «nekas labs nevar būt». Beidzot, viņš tīkojot pēc pašas Uplejas, — esot uzmeklējis jeb taisījis kādu viltīgu dokumentu, pēc kura viņš sevi dēvējot par īsto Uplejas dzimtskungu. Drīz viņš sākšot vest procesi, un tā būšot tā zīme, lai nu it visi saimnieki ar savu dzimtskungu sākot procesēties.
Arī barons Drahenklau dabūja tādas vēstules, bet tas tās prasti iemeta papīru kurvī vai ugunī. Viņam it labi bija pazīstams, ka tās ir bezprātīgas, viltīgas denunciācijas. It par lielu brīnumu viņš arī no kādas ievērojamas puses dabūja rakstu, «lai paturot stingri acīs jaunlatviešu aģitatoru Eduardu Plēne, tā saukto Felzenberģi».
«Vai jau visi ārprātā?» barons Drahenklau iesaucas un arī šo papīri aizraidīja pie tiem citiem.
Ļoti pārsteigts viņš bija, kādā novembra dienā no sava vecā drauga, barona Kronšilda saņēmis vēstuli, rakstītu Liepājā, ka viņš otrā dienā būšot mājās un lūdzot viņu tanī dienā atbraukt uz Upleju — abiem esot ļoti steidzama sarunāšanās.
«Te nu lai cilvēks paliek pie prāta,» sirmais barons noņurdēja. «Kas tā var būt par steidzamu sarunāšanos? Un tā piepeši pārbraukt, ka es neko neesmu dabūjis zināt! Man liekas stipri vien, ka arī manam vecam draugam tādas jaukas vēstules būs piesūtītas.»
Otra rītā viņš lika aizjūgt un aizbrauca uz Upleju.
Uplejas dzimtskungi, nevienam negaidot un necerot, pēc tam otrā dienā pārbrauca. Barons Kronšilds ļoti izbrīnījās, redzēdams, ka viņa muiža vēl tanī pašā vietā un ka viss cik no ārienes varēja redzēt ir teicamā kārtībā.
Felzenbergs nebija mājās. Vakarā priekš tam viņš bija nojājis uz Plieniem, lai no rīta agri varētu būt mežā, kur liels pulks ļaužu strādāja pie tīrīšanas un grāvju rakšanas. Tikai otrā vakarā viņš solījās būt mājās. No Elzas viņš bija atvadījies vakarā vēlu. Viņa bija ļoti nemierīga, un, kad Eduards šķirdamies viņu skūpstīja, tad viņa to dedzīgi apkampa un, savu skaisto galvu pieslējusi pie viņa vaiga, rūgti raudāja, sacīdama:
«Es nezinu, kas tas ir, bet man ir ap sirdi, it kā mēs beidzamo reizi redzētos, it kā mēs šovakar šķirtos — uz visu mūžu!»
Felzenbergs smējās un viņu apmierināja.
«Tev ir ļoti dzīva fantāzija,» viņš sacīja, «un man tiešām liekas, ka tu maz staigā pa lauku; tavas asinis pie tam vainīgas, ka tava sirds tik bailīga. Apmierinājies, mīļā līgaviņ, — rītu un parītu smiesies par savām veltīgām bailēm.»
«Lai Dievs dotu,» viņa atbildēja, un ilga, sirsnīga skūpstīšanās aizzieģelēja atvadīšanos.
Kad barons Drahenklau atbrauca Upleja, tad Kronšildi jau bija mājās. Abi draugi apsveicinājās visai sirsnīgi.
«Kā tu tā piepeši pārbrauci?» Drahenklau jautāja.
«Tūdaļ es tev to izskaidrošu,» Kronšilds atbildēja un paņēma lielu paku vēstuļu no sava rakstāmā galda. «Še, lasi tās!»
Vēstules ātri izlasījis, barons Drahenklau gardi smējās.
«Vai tas ir, kas tevi tik steigšus dzina uz mājām? Ja tas tā ir, tad tu vēl bez bēdām varēji palikt Itālijā. Ir es esmu saņēmis šīm līdzīgas denunciācijas, bet es visām ierādīju vietu papīru kurvī vai kamīnā. Un šīs divi vēstules, uz ko tu liec vislielāko svaru, ir tie prastākie meli, ko vien var izdomāt. Vai tu nezini, ka abi vīri, kas tur parakstījušies, šinī lietā nebūt nav «uzticama puse», jo tie taču ir Felzenberģa ienaidnieki! Vai tev nebūt vairs nav atmiņā, kas notika īsi priekš tavas aizceļošanas? Felzenbergs ir goda vīrs un tīrs cilvēks. Tādas lietas, kā viņam te pārmet, viņš gan ar vislielāko īgnumu atraidītu. Apmierinājies un slavē Dievu, ka tu tādu muižkungu esi dabūjis. Drīz tu pārliecināsies, ka Uplejas saimniecība ir ļoti teicama un ka starp ļaudīm ir ieviesies ļoti labs gars, kamēr Felzenbergs te ir. Godīgākus, paklausīgākus un mīļākus cilvēkus tu vairs nekur neatradīsi. Tavi ļaudis ir kā pārvērtušies, kamēr Priede un viņa abi biedri te vairs nedzen savus nedarbus.»
«Es tevim labprāt gribu ticēt,» barons Kronšilds atteica, «bet taču es vēlētos pārliecināties, vai minētās denunciācijas arī tanī ziņā ir viltīgas, kas tur no tiem «slepeniem» papīriem un viltīgiem dokumentiem ir rakstīts. Es gribu Felzenberģa papīrus cauri lūkot! Viņš ir jauns cilvēks un drīz var krist skādīgu aģitatoru nagos!»
«Felzenbergs!» barons fon Drahenklau iesaucās, «Ne mūžam tas nevar būt! Un kur tad mums ir tie «aģitatori»?
Tie mīt Felzenberģa pretinieku galvās. Vai tas vīrs, ko viņi piemin, ir aģitators? To nevar liegt, ka V. nav bijis diezgan uzmanīgs, it vienkāršu lietu, ka tā pēc tam simtkārt pa avīzēm sludināta, spekulantiem un nesaprašiem atļaudams uzpūst par «tautas jeb politisku» lietu. Bet aģitators viņš nav! To pierāda arī tiesas spriedums, kas viņu no jebkuras vainas atsvabinājis. Kādēļ ļaudis gāzās prom uz Iekškrieviju baru bariem, jebšu V. bija skaidri un gaiši izsludinājis, ka tikai kādām famīlijām ir vieta viņa pirktā muižā? Mūsu neattīstīto ļaužu lētticība un vieglprātība pie tam ir vainīgas, zināms gan — arī mūsu pašu nerēķināšana. Kādēļ no Uplejas, no manas un Lauenšteina muižas neviens negāja? Kur ļaudīm labi klājas, no turienes tie neaiziet. Uz Iekškrievijas citām guberņām iet arī nebūt nav grēks — tās taču ir mūsu tēvija tāpat kā Baltijas guberņas. Tomēr tā bez ziņas un apdoma atstāt savu dzimteni un bariem aiziet nav pareizi — tas atriebjas pie pašiem vieglprātīgiem, un, kas tos uzmudina uz tādu aiziešanu, ir tēvijas un ļaužu ienaidnieks. Bet V. to nav darījis, ja mēs gribam taisni būt. To darīja tie, kas V. uzticību nelietīgi valkāja. Vēl reizi es saku: V. gan mīlē savu tautu, bet aģitators viņš nav! Laba viņš gan ir darījis, sevišķi ar visiem spēkiem rūpēdamies par mūsu dārgās tēvijas kuģniecību. — Arī no viņa dibinātās un izdotās «Pēterburgas Avīzes» nav tik ļaunas, kā tās izpaustas. Tiesa, ka daži raksti tanīs varēja būt lēnāki, bet tiesa ir arī, ka mūsu sadzīvē ir tik daudz to graizāmo vājību. Daži, kas šo laikrakstu tik bargi notiesā, darītu daudz labāki, savas vainas atzīdami. Es esmu pārliecināts, ka pēc gadiem rakstīs un uzrādīs mūsu sadzīves vainas vēl brīvāki un asāki, un tad nebūs iespējams publikas balsi apspiest — tad šī balss būs jāievēro. Pavisam mēs rēķinām ar neīstiem skaitļiem un dusmojamies, ka tie sāk atmosties un galvu cilāt uz attīstību, ar ko mums būtu jādzīvo labā draudzībā, — kas mums neievērojami nebūtu vis jāatstāj. Tas ceļš, ko mēs eimam, mūs akurāt aizvedīs uz mērķi, no kā mēs bēgam. Tādēļ ir arī gluži bezprātīgi biedrību, kas nodomājusi sekmēt tautisku pašapziņu un izplatīt gaismu, ar nicināšanu nosaukt par «klubu namu» utt. Jo tie centieni, ko tur sekmē, ir uzlūkojami par tiltu, kas mūs savieno ar to tautu, kuras ceļi iet gluži blakus mūsu ceļiem. Kas šo tiltu grib nopostīt, tas mūs grib padarīt vientuļus un — tādēļ vājus! — Lai mēs pielūkojam, ko mēs darām, bet par visām
lietām: lai mēs neejam politisku neattīstītu galviņu pavadā, lai neklausām viņu bailīgu murgu brēkai!»
«Tad jau būs vēl labāki, kad es pats būšu atradis, ka Felzenbergs ir nevainīgs — apmelots un ka visas denunciācijas ir meli,» barons Kronšilds tiepās.
«Bet vai tu nebūt neapdomā, ka tu Felzenberģi ļoti dziļi ievainosi, viņam tādu neuzticību parādīdams, viņam klāt neesot, izmeklēdams viņa papīrus, it kā viņš būtu kāds ļaundaris? Un tomēr viņš tevim tikai labu darījis, strādājis un rīkojis bez apnikšanas, it kā par savu labumu gādādams! Tu nepazīsti Felzenberģi un viņa īsto dabu. Tā ir dimants zelta kausā!» barons Drahenklau atbildēja.
«Pārliecinājies no viņa nevainības, es viņu vēl vairāk cienīšu,» Kronšilds stīvējās.
«Tavs prāts lai notiek — bet savas rokas es mazgāju nevainībā!»
Barons Kronšilds skandināja. Ošu Juris ienāca.
«Vai tev ir jaunā muižkunga istabu atslēga?»
«Jā, cienīgs tēvs.»
«Vai tu zini, kur stāv viņa skapju un citu ieliekamo vietu atslēgas?»
«Felzenberģa kungs visas savas lietas tura neieslēgtas tikai dzelzs naudas skapis ir aizslēgts.»
«Tad labi. Nāc mums līdz,» barons Kronšilds pavēlēja.
«Jā, jā, cienīgs tēvs,» Juris atbildēja un gāja līdz. Abiem baroniem klātesot, viņš atslēdza Felzenberģa istabas.
Abi kungi pārlūkoja viņa papīrus. Uz rakstāmā galda bija dažādas vēstules, visas teicamā kārtībā. Darīšanu raksti bija vai nolikti vai apslodzīti, vai vākā šūti un aprakstīti; privātvēstules visas bija jaukā, no Elzas dāvinātā mapē. Arī viņas pašas vēstules tur atradās. Barons Kronšilds priecājās par tik jauku un sirdstīru rakstīšanu. Elza tak bija viņa audzēkne! Ekonomijas grāmatas bija vestas glīti un rūpīgi. Galda šūplādē atrada garu listi par Uplejas nabagiem un bāriņiem, kam Felzenbergs bija nolēmis un pa daļai jau izdalījis tos 500 rubļus, kas bija pielikti viņa algai. Turpat atradās rūpīgi izstrādāta programma priekš dibinājamās svētdienas skolas, pamācīšana vingrošanā un grāmatu krātuves kārtības rullis. Otrā šūplādē bija plaša programma, kādā vīzē Uplejas mieži ar sekmi kopjami, cik asu malkas un baļķu par gadu var izdot un kurās vietās var griezt zemes malku.
Tad bija vēl dažas citas programmas, p.p., par jaunu ķieģeļu un kaļķu cepļa celšanu, par pļavu pārlabošanu, par lauku derīgāku iegrozīšanu un tā pr. Uz lasāmā galda bija «Rigache Zeit.», visi latviešu laikraksti pa vienam eksemplāram un dažas zemkopības un mežu kopšanas avīzes, un dažādas ziniskas un māksliskas grāmatas, visas teicamā kārtībā. Arī Felzenberģa palielā bibliotēkā atrada tikai derīgas grāmatas. No «aizliegtiem» papīriem, «kur nekas labs nevar būt», neatrada ne jausmas.
«Tiešām, te ir ko priecāties,» barons Kronšilds sacīja. «Tik darbīga un vispārīgi attīstīta vīra es otra vēl neesmu redzējis! Man jākaunas, ka es šo sekmīgo un lietderīgo darbošanos salīdzinu ar saviem darbiem. Kad tā strādā, tad ir gan vērts, ka cilvēks studē. Un pie tam Felzenbergs ir tik labdarīgs! 500 rubļu viņš atdod nabagiem un bāriņiem. Ir gan vīrs, ko var apkampt. Nu es atzīstu pats, ka tev ir taisnība, mīļais draugs, un ka visas denunciācijas ir gluži viltīgas. To es no tiem vīriem taču nebūtu domājis. Kā viņus nu vairs var cienīt! Kādu ļaunu priekšzīmi viņi dod citiem, kur viņiem taču vajadzētu labu priekšzīmi dot! Kā saskan viņu jaukie vārdi ar tādiem darbiem? Lai Dievs ir žēlīgs!»
Barons Drahenklau priecājās, ka viņa draugam zvīņi bija nokrituši no acīm. Abi kungi jau gribēja iet, kad Ošu Juris, kas aiz dusmām par tādu izkratīšanu gandrīz raudāja, ironiskā balsī sacīja:
«Cienīgs tēvs, Felzenberģa kungs tur arī mēdz paglabāt savus papīrus, varbūt jums tos vajaga!» Viņš rādīja uz kādu tikko pamanāmu un aizslēgtu šūplādi grāmatu skapī.
«Tā jau aizslēgta,» barons atbildēja.
«Te ir tā atslēga,» Juris rādīja uz kādu plaukta stūri. Viņš zināja, ka Felzenbergs šinī šūplādē uzglabā visus papīrus, kas uz viņa paša būšanām zīmējas, un šīs bija tik tīras un skaidras, ka pat saules gaismā brūces pie tām nevarēja atrast.
Šūplādē bija Felzenberģa diploms, abas zelta medaļas, viņa skolas cenzūras, dažas vēstules no nelaiķa tēva un mātes, īsi uzzīmējumi, ko «vecais Jānis» bija stāstījis, un daži citi raksti. Šūplādes pašā galā bija lasītājiem jau pazīstamais dokumentu paciņš.
Barons Kronšilds to paņēma un lasīja uzrakstu: «Uhrkunden so sich bezwecken auif dem Ursprung Derer von Plehnen genannt Felzenberg.»
«Kas tas?» viņš iesaucās. «Derer von Plehnen genannt Felzenberg! Vai tad Felzenberģi muižnieki? Vai šie būs tie papīri, kas esot atrasti jeb viltīgi taisīti?» Viņš atdarīja paciņu.
«Von Gottes Gnaden Wir Jacob in Lifland, zu Cur land und Semgallen Hercog —» «Ulricus von Krohnschildt» «Micus von Plehnen genannt Felzenberg» «Ulricus von Krohnschildt leiblichen Sohn gerettet —» «das Indigenat zu ertheilen» «als haben Wir gedachten Micus von Plehnen genannt Felzenberg nebst Familien und'Nachkommenschaft von der Leibeigenschaft und ertheilen ihm und allen seinen. Nachkommen das Indigenat —» «Obersecretarius Bartholdi Meyer —» «Ritterbuch» «dotiret habe zu ewigem Bezitz unter dem Nahmen «Plehne Bezitzlichkeit» «anerkannt und rechtsamst bestätiget sein. —»
Ekau 1649.
Jacob, Hercog zu Curland.»
Tā sakot, bez elsas barons Kronšilds šo dokumentu bija izlasījis, tikai tās svarīgākās vietas dikti izsacīdams. Viņš apsēdās.
«Vai tev no šī dokumenta bija kas zināms?» viņš jautāja.
«Nē,» barons Drahenklau atbildēja un arī apsēdās.
«Bet šis manifests ir oriģināls — nav vis viltīgs jeb pakaļtaisīts — re, te ir hercoga Jēkaba paša paraksts, es to labi pazīstu — man ir daudz darīšanu bijis ar viņa parakstītiem dokumentiem un re, te viņa zieģelis, nešauboties īsts un labi uzturējies. — Tātad Felzenbergs ir muižnieks — tas ir lēti pierādāms — Uplejas baznīcas grāmatas to izrādīs, ja arī citu pierādīšanu trūktu, es zinu, tās sniedzas, mazākais, līdz hercoga Jēkaba laikiem. Bet kas tā par «Plehne Bezitzlichkeit»? Vai tā ir tagadējie Plieni? Bet tas nevar būt — toreiz tik mazu zemes gabalu nemēdza dāvināt. Un kā tas nācis atpakaļ pie Uplejas! Ha, ha, ha,» barons smējās, «vai zini, ļoti lēti var gadīties, ka man gribot negribot Felzenberģim jāatdod pus Uplejas!»
«Nu, nu, tik traki jau nebūs,» barons Drahenklau mierināja savu draugu un tad runāja tālāk: «Pēc manām domām, mums visi šie papīri ar apdomu jālūko cauri, lai zinām, kas ir, kas nē.»
«Tev taisnība, ņemsim tos līdz. Juri, nāc šurp!» Kronšilds sauca.
Juris atnāca.
«Tu esi par otru liecinieku, ka es šeit no fon Felzenberģa kunga skapja cauri lūkošanas dēļ esmu paņēmis — paga, cik papīru? Piecpadsmit,» viņš izskaitīja. «Saki fon Felzenberģa kungam, ka es darīšu tā, kā no goda vīra var prasīt, un lai es arī nabags paliktu kas viņam nāksies, es viņam visu atdošu, līdz beidzamai artavai!»
To sacījis, barons Kronšilds pacēlās un lepni aizgāja, visus papīrus cieti rokā turēdams, ka neviens neizkrīt.
«Na, ja Uplejā dienas laikā nespoko, tad es negribu Juris būt,» Ošis sacīja, aizslēdza Felzenberģa durvis un aizgāja.
Abi draugi steidzās uz Kronšilda rakstāmo istabu. Juris un visi citi dienderi saņēma pavēli, ka lai viņus netraucētu. Barons Kronšilds aizslēdza durvis un tad kopā ar Drahenklau sāka lasīt vienu papīri pēc otra. Ulrika fon Kronšilda dāvināšanas dokumentu izlasījuši, viņi apstājās.
«Es nebūtu citādi darījis,» Uplejas dzimtskungs sacīja. «Plienu Mikus bija izpelnījies muižnieka kārtu un zemi. Šis zemes gabals ir ļoti liels, te apzīmētās robežu vietas man ir ļoti labi pazīstamas — tās vēl visas pastāv. Bet kā šī zeme nākusi atpakaļ pie Uplejas?»
«Te būs,» fon Drahenklau iesaucās, «kontrakts ar Pēteri fon Felzenberģi no 1722. gada; laikam tas izšķirs.» Viņš to lasīja priekšā.
«Tā, tā,» Kronšilds runāja. «Par 5000 dālderu šī zeme aizķīlāta, bet, ja daudz, tikai uz divdesmit pieciem gadiem. Arī ilgs laiks. 1747. gadā Felzenberģim savu zemi vajadzēja dabūt atpakaļ. Kādēļ tas nenotika?»
Drahenklau lasīja citu papīri.
«Ah — tas lēti protams,» Kronšilds piezīmēja. «Kristofors fon Felzenbergs kļuva uzaudzināts pie kāda zemnieka, bez skolām, bez nekā. Uzaudzis tas iestāja sava tēva Pētera pēdās, t.i., Plienu mājās. Šis Pēteris, liekas, būs kritis nabadzībā caur savu labsirdību pret Opperšteinu, kas viņu laikam piekrāpis jeb nav spējis tos 5000 dālderu atmaksāt. Toreiz tā bija liela nauda. Kristofors jeb Kristaps, kā zemnieki to sauca, tad nu bija zemnieks Plienos. Kā liekas, šos dokumentus viņš tikai vēlāk dabūjis un varbūt vairs nav varējis izlietot. Viņu varēja pārsteigt ātra nāve. Viņa mājas laikam valdīja kāds cits, kas varbūt maksāja nomu, lai Kristoforu varētu uzaudzināt.
Kam šī noma maksāta, kas to lai zin, bet tik daudz var atzīt, ka Kristofors, mazākais, no iesākuma sevi nav uzlūkojis par Plienu īpašnieku, bet tikai par nomnieku; pieņemams, ka viņš savu nomu nemaksājis vis naudā, bet atlīdzināja caur to, ka viņš Uplejā bija par uzraugu. — Tāda maldīšanās viņos «nepapīru» laikos ļoti viegli varēja notikt. Kristofora dēlam tad gan ne prātā nenāca Plienus paģērēt par velti, tikai, zemnieks būdams, viņš maksāja nomu kā visi citi saimnieki. — Bet nu — kas tagad būs?»
«Pēc manām domām, Eduards Felzenbergs jeb fon Plehnen genannt Felzenberg ir ne vien šī vārda un muižnieka kārtas, bet arī visas te minētās zemes mantinieks,» barons Drahenklau atbildēja un mierīgi braucīja savu sirmo, garo bārzdu. «Par to tak nav jāšaubās,» barons Kronšilds ierūcās, «bet cik atlīdzināšanas Felzenberģim nākas par tiem augļiem, kas viņam, mazākais, par beidzamajiem desmit gadiem jādabon? Tas ir jautājums.»
«Paga, cik to augļu ienes minētais zemes gabals?» barons Drahenklau jautāja.
Kronšilds apskatījas savas ekonomijas grāmatas. Pēc kāda brīža viņš sacīja:
«Iznāk liela summa — lielāka, nekā es domāju! Redzi, piecpadsmit mājas, sudmalas un divi krogi kopā ienes par gadu —» viņš saskaitīja — «3360 rubļu. Ja ienākšanas no meža nebūt nerēķina, tad par 10 gadiem allaž ienāk 33 600 rubļu — prāva summa!»
«Bet vai tad Felzenbergs tik daudz paģērēs?»
«Es tak no viņa neizlūgšos dāvanas, un pēc taisnības man tik daudz jāmaksā!» Kronšilds ātri atteica.
«Bet kā tas ir ar to muižnieka kārtu un ar visu šo tiesību pierādīšanu!» barons Drahenklau jautāja. Tanī brīdī klaudzināja pie durvīm. Kronšilds tās atdarīja. Ošu Juris pieteica baronu Lauenšteinu.
«Lūdzu, barona kungs, šurp!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs.»
Lauenšteins bija braucis Felzenberģi apmeklēt, bet, dabūjis dzirdēt, ka Kronšildi nupat kā pārbraukuši, viņš, zināms, tūdaļ pieteicās, ar Felzenberģi cerēdams vēlāk sastapties.
«Jūs nakat pašā laikā,» barons Kronšilds, savu mīļo viesi sirsnīgi apsveicinājis, uz to sacīja.
«Redziet — šeitan ir savādi, nešauboties īsti dokumenti, kas zīmējas uz mūsu Felzenberģi. Esiet tik labi, izlasat
tos un tad sakāt mums savas domas. Jūs esat jaunāku laiku jurists — es esmu no vecajiem. Pa tam tiesu zinība ir ļoti attīstījusies.»
Lauenšteins labprāt paklausīja, un abi vecie kungi bija atkāpušies otrā istabā. Visus dokumentus ar apdomu izlasījis, viņš ataicināja vecos kungus un sacīja:
«Pēc manām domām, visi šie dokumenti ir īsti — nav vis pakaļtaisīti. Iz tiem ir viegli pierādāms, ka Eduards Felzenbergs, šī vārda un šīs ģimenes beidzamais un vienīgais vīriešu kārtas loceklis, ir ne vien muižnieks, bet arī «Plehne Bezitzlichkeit» mantinieks. Gan te ir piezīmēts, ka hercoga Jēkaba pavēle, lai Mikus fon Plehnen genannt Felzenberg un viņa famīliju ar visiem pēcnākamiem ieraksta muižnieku grāmatā, nav kļuvusi izpildīta, bet tāda izpildīšana ir tikai ārīgas formas nokavēšana, kas minēto manifestu nekādā vīzē nevar atspēkot, nedz padarīt par nederīgu. Hercogs Jēkabs bija firsts un valdnieks «no Dieva žēlastības», un viņa varā stāvēja pilnīgi piešķirt muižnieku kārtu. Šī piešķiršana pati caur sevi padarīja par muižnieku, vai kāda korporācija ar to bija mierā vai ne. Tikai pašam ķēniņam bija vara hercoga nosacījumus apgāzt, bet šinī lietā tāda apgāšana, kā diezgan gaiši redzams, gan nebūs notikusi.
Kurzemes vēsture no hercogu laikiem ir ļoti bagāta ar gadījumiem, kur muižnieku korporācija pretojas hercoga pavēlēm; bet tāda pretošanās tikai tad notika ar sekmi, kad ķēniņš to atzina un hercoga nosacījumus atcēla, kas visai reti atgadījās. — Tās zemes dēļ var procesēties, taču Felzenberģim beidzot paliktu virsroka, jo tik svēta zvērastība, kā Uldriķis fon Kronšilds to izsacījis un tad vēlāki atjaunojis minētā dāvināšanas dokumentā, ne caur kādu spēku nav apgāžama. Pierādāms arī ir, ka viņa pēcnākamie to gandrīz simt gadus cienījuši un piepildījuši. Tikai 1722. gadā tās nosacījumi caur brīvprātīgu līgumu, bet tikai uz 25 gadiem, pa daļai tiek pārgrozīti. Pēc šī laika, t.i., 1747. gadā, viņa atkal pilnīgi nāk spēkā, un, kad tas tomēr nav noticis, tad jāpieņem nezināšana un maldīšanās no abām pusēm. Bet caur to īpašuma tiesības nenovecojas jeb neizdziest. Tādēļ Felzenberģim gan būtu jādabon atlīdzināšana, mazākais, par desmit gadu augļiem, ko Uplejas dzimtkungi nepareizi jeb bez kādas tiesības baudījuši, un, kā pats par sevi saprotams, visa tā zeme, kas dokumentos apzīmēta.
Bet visa šī lieta jau ir izšķirta. Vai jūs, cienījamie
kungi, šo dokumentu arī esiet lasījuši?» Lauenšteins jautāja, kādu ļoti jaunu papīri rokā turēdams.
«Nē — to mēs pavisam neesam ievērojuši. Kas tas ir?» Kronšilds jautāja.
«Tad atļaujiet, ka es jums to lasu priekšā,» Lauenšteins lasīja:
«Testaments
Visiem, kam te daļas, bet sevišķi visiem maniem mantiniekiem un pēcnākamiem, ja Dievs man tādus piešķirtu, lai nāktu pazīstams un zināms, ka šis ir mans prāts un mana beidzamā vēlēšanās.
Art. 1.
Pēc šādiem dokumentiem: (te bija apzīmēti it visi lasītājiem jau pazīstamie dokumenti) es kā fon Plehnen, sauktu Felzenberģu, ģimenes beidzamais loceklis un vienīgais vīriešu kārtas mantinieks baudu muižnieku kārtas tiesības un bez tam vēl to tiesību no Uplejas cienījamā dzimtskunga, mana un manas māsas tēvišķīgā audzinātāja, barona Leonarda fon Kronšilda prasīt atpakaļ to minētos dokumentos jo tuvāki aprakstīto zemes gabalu zem tā vārda «Plehne Bezitzlichkeit», līdz ar augļiem, kas man pienākas, mazākais, par desmit beidzamajiem gadiem, un ko Uplejas dzimtskungi — es esmu pārliecināts, nezinādami — bez taisnības baudījuši.
Art. 2.
Atzīdams, ka nekādas šūpulī iemantotas personiskas privilēģijas cilvēku nespēj padarīt par īstu jeb prāta muižnieku un ka šis goda vārds katram pašam jāizpelnās caur saviem darbiem, caur visu savu dzīvi, — es priekš sevis un saviem pēcnākamiem caur šo atsakos no tām personiskām tiesībām, ko minētie dokumenti man un viņiem piešķir. Uz šo atsacīšanos mani paskubina tā vēlēšanās, lai manas īstās kārtas dēļ neceltos veltīgs troksnis, caur ko varbūt dažas pārvēršanās varētu gadīties. Es esmu pārliecināts, ka mani pēcnākamie šo manu prātu un vēlēšanos cienīs un darīs pēc manas priekšzīmes.
Art. 3.
Vairāk nekā 300 gados Uplejas dzimtskungi, Kronšildu baroni, manai ģimenei ir tikai labu darījuši, sevišķi tagadējs dzimtskungs Leonards un viņa laulātā draudzene ir ne vien pret maniem vecākiem teicami darījuši, bet arī
tēvišķi gādājuši par manu un manas mīļotās māsas Marijas kārtīgu audzināšanu un skološanu. Visvairāk mums viņiem jāpatencina tas godīgais stāvoklis sadzīvē, ko mēs tagad ieņemam. Mūsu pateicīgā sirds mūs dzen kādu daļu no tiem upuriem, ko viņi priekš mums nesuši, atlīdzināt, jebšu tie pilnīgi nav atlīdzināmi ne ar visas pasaules zeltu. Tādēļ mēs savā dzīves laikā svēti atsakāmies no visām savām tiesībām, kas zīmējas uz zemes gabalu «Plehne Bezitzlichkeit», un no visiem augļiem, kas mums par to pienāktos. Bet, kad mēs mirstam, tad par visu šo tiesību vienīgo mantinieci caur šo mēs ieceļam Leonarda fon Kronšilda kunga vienīgo meitu Klotildi fon Kronšild, kura mums allaž bijusi mīļa draudzene un māsa. Ja viņa mirtu bez pēcnākamiem, tad šīs no viņas iemantotās tiesības pāriet uz viņas citiem īstiem mantiniekiem.
Art. 4.
Par šī sava beidzamā prāta un svētas apsolīšanas izpildītājiem mēs lūdzam un ieceļam:
1) baronu Teodoru fon Lauenšteinu;
2) advokātu Kārli Riekstiņu un
3) dakteri Voldemāru Bahu, tagadējo Plienu māju īpašnieku.
Art. 5.
Šis testaments ir rakstīts divos eksemplāros, no kuriem viens ir paglabājams virspilstiesā, otrs nodots Dr. V. Baham.
Mēs ceram un esam pārliecināti, ka mūsu mīļotā draudzene un audzēkņu māsa Klotilde fon Kronšild šo mūsu vēlēšanos un beidzamo prātu cienīs un piepildīs. Dievs lai sekmē viņas dzīves ceļus un lai ir mums visiem žēlīgs!
Uplejā, 1. oktobrī 1869.
Eduards fon Plehnen, saukts Felzenbergs, Marija Bah, dzimusi fon Plehnen, saukta
Felzenberg. Dr. Voldemārs Bahs, savas laulātās draudzenes
Marijas asistents.
(Zieģeļi)
Liecinieki: pagasta vecākais Krišjānis Akmins — Aizkrastos. Uplejas pag. tiesas priekšsēdētājs Kārlis Bērziņš — Dīkanos. Uplejas pagasta skrīveris Miķelis Balodis.»
Dziļš klusums bija rakstāmā istabā, kad barons Lauenšteins šo testamentu bija izlasījis. Barons Kronšilds apsēdās un savu vaigu paslēpa rokās. Barons Drahenklau sacīja:
«Te lai no Felzenberģa mācās, kas ir īsts muižnieks.» Lauenšteins domīgs apsēdās uz zofaju. Beidzot fon Kronšilds uzņēma valodu:
«Tāda cilvēka es vēl neesmu pieredzējis! Kurā katrā brīdī es viņu kā savu mīļāko dēlu spiestu pie savas krūts un mirdams es viņa rokās atstātu visu, kas man ir mīļš un dārgs!»
«Tu nepazīsti Felzenberģi,» barons Drahenklau atkal piezīmēja. «Tu nepazīsti ne viņa īsto dabu, nedz viņa apbrīnojamo gara spēku. Nekāda vara viņu nepiespiedīs pazemoties, tikai caur savu spēku viņš visu grib panākt — tikai to viņš pieņem, ko viņš pats ir nopelnījis. Kas notika ar tiem 500 rubļiem, ko tu viņam bez līguma piešķīri? Nabagiem viņš tos izdalījis. Kas notiek ar to lielo mantu, kas viņam no tevis nākas? To viņš atdod Klotildei, savai audzēkņu māsai, kā viņš pareizi saka. Un ko viņš dara ar hercoga Jēkaba privilēģiju? Viņš to kā nenopelnītu atmet nost un saka: «Es pats sevi gribu darīt par īstu muižnieku; sava prāta pēc es jau esmu īsts muižnieks kam man vajaga to papīra lupatu.» Vēl es neesmu piedzīvojis, ka viņš arī tikai burtu ņemtu atpakaļ no saviem izsacītiem vārdiem, — un tu domā, ka viņš jel kad ņems atpakaļ, ko viņš rakstījis? Tu alojies! Viņš ies savu ceļu. Un es bīstos, ka viņš ies ļoti ātri!»
«Kādēļ?» Kronšilds ātri jautāja.
«Vai tu domā, ka viņa augstā un lepnā sirds sevi nejutīsies pazemotu, dziļi ievainotu, kad viņš atradīs, kāda neuzticība viņam parādīta? Un vai tas paliks klusu — vai ļaudis to nedabūs zināt, ka muižkunga papīri «kratīti», — vai tu domā, ka viņš šitādu pazemošanu pacietīs? Es nedomāju vis. Kādēļ tu man nepaklausīji?» barons Drahenklau sāpīgi izsaucās.
«Es runāšu ar Felzenberģi un viņam visu izstāstīšu.»
«Mēģini!» fon Drahenklau atbildēja.
Pēc maltītes kungi un dāmas bija zālē, Klotilde bija ļoti atveseļojusies un, kā likās, it jautra. Kad sulaiņi bija atkāpušies, tad runāja atkal par minētiem dokumentiem. Te nu Klotilde dabūja zināt, kas Eduards īsteni ir un ka viņš to iecēlis par savu vienīgo mantinieci. Arī
to viņa dabūja dzirdēt, kas Felzenberģa istabas atrasts — «aizliegtu papīru» vietā nabagu liste.
Klotilde drīz aizbildinājās ar piekušanu caur garo ceļu. Viņa iegāja savā kambarī. Ko viņa tur darīja un domāja to mēs nezinām. Taču mēs ar viņu šovakar vēl satiksimies.
Tanī pašā dienā pret vakaru pārjāja Eduards. Kā allaž, tā arī šoreiz viņš piejāja pie kunga nama lievenēm, uzsvieda pavadu uz segliem noglaudīja savu Vaņku, un tad šis bubinādams un trakodams devās projām uz stalli pie auzu siles. Eduards, pa mežu nodarbodamies, valkāja staltu mednieku mundieru un garus zābakus. Šinī mundierī viņš izskatījās ļoti brangi. Ne sapņot viņš nesapņoja, ka divi skaistas acis, pilnas mīlestības, caur logu uz viņu lūkojas, it kā gribēdamas viņu atvilkt pie sevis, un ka viņu daiļā īpašniece līdz ausīm nosarka un čukstēja:
«Eduard, dārgo Eduard, cik daiļš un stalts tu esi!»
Tā bija Klotilde.
Felzenbergs parastā vīzē ātri devas savā istabā. Ir Ošu Juris viņu bija pamanījis un steidzās atslēgt viņa durvis.
«Labvakar, mīļo Juri — tu mani gaidīji?» viņš sirsnīgi sveicināja.
«Jā, cienīgs fon Plehnen, genannt Felzenberg, kungs — es jūsu augsto dzimumu ļoti gaidīju!»
Felzenbergs sarāvās.
«Kur tu tādus niekus dabūji zināt?» viņš skarbi jautāja.
Ošu Juris izstāstīja visu, kas noticis.
«Ko ta viņi meklēja?» Eduards šaubīdamies prasīja.
«Meklēja dumpinieku un bezdievības un nekārtības rakstus meklēja pēc liecībām, kas pierādīšot, ka tu esot tas visu skādīgākais cilvēks un dumpinieku galva.» Tālāk Juris izstāstīja, ko viņš vēl dzirdējis.
Eduards bija apsēdies un ļoti domīgs palicis. «Baronam fon Drahenklau taču bija zināt, kā pie mums iet un kādus darbus es strādāju, — vai tad viņš lielkungam to nebūt nesacīja,» viņš jautāja, un uz viņa pieri bija draudošas mākoņas redzamas.
«Kā ta nu nesacīja. Runāja vienumēr, ka visas minētās denunciācijas ir viltīgas un nāk no taviem ienaidniekiem,
bet mūsu lielskungs tomēr stīvējās, aizbildinādamies, ka vēstules pa daļai nākot no «uzticamas puses», — viņš gribot pārliecināties, vai taču neesot tiesa, ka tu stāvot sakarā ar «zināmu skādīgu sabiedrību un klubu namu»; runāja arī no V-ra.»
«Tā? No «skādīgas sabiedrības» un «klubu nama», kas tikai šīs «uzticamās puses» vājās un ar viltību pildītās galviņās spoko, bet pasaulē, mazākais, mūsu mierīgās guberņās, nebūt nav. Runāja no V.? Vai tad par to nav diezgan runāts un rakstīts? Kad jele liktu vīru mierā, kas rūpējies par savas tautas attīstību un par mūsu kuģniecības uzzelšanu, bet ļauna nekā nav darījis! Kad beigsies šī slepenā, netaisnā apvainošana! — Un kas bija tāļāk?»
«Nu, kad pārliecinājās, ka ir gan viltīgas denunciācijas un ka tu tik daudz un teicami esi strādājis, un, kad beidzot izlasīja Elzas vēstules — — — »
«Arī tās!?»
«Jā, un, kad atrada tavus dokumentus un atzina, ka tu esi muižnieks un bagāts vīrs, — tad lielskungs gan nožēloja, ka tevi «kratījis». Tāda vīra viņš vēl neesot piedzīvojis, kas tik taisns, gudrs un čakls, un lika, lai tev teicu, ka viņš tev atlīdzināšot līdz beidzamai artavai it visu, ko tu iz taviem dokumentiem vari prasīt, bet tos viņi paņēma līdz — gribot izskatīties, un mani piesauca par liecinieku, ka paņem piecpadsmit papīrus.»
«Tā, tā,» Felzenbergs ironiski sacīja. «Barons fon Kronšilds, mans audzētājs, savu pārsteigto soli nožēloja, atzīdams, ka man ir muižnieku tiesības. Bet, kamēr viņš mani turēja par latviešu zemnieku kārtas locekli, tamēr viņš nebūt neapdomājās, tikai uz viltīgu denunciantu meliem stutēdamies, bez manas ziņas un atvēlēšanas, gluži patvaļīgi ieklupt manos vēstuļu noslāpumos, kas taču arī pie prasta algādža tiek cienīti un visiem ir svēti! Tātad cilvēks Uplejā tik daudz nesver kā nobālējuši papīrīši, un, ko no hercoga Jēkaba priviliģētam Felzenberģim nemūžam nedrēkstētu darīt, to cilvēkam Felzenberģim dara bez apdomāšanās! Mūsu žēlīgie kungi man laipni piedos, ka es tādā gaisā turpmāk vairs negribu — nevaru dvašot. Mani brīvā gaisā attōstījušies plauši to nepanes. Uplejas cienājamam dzimtskungam būs sajust, ka īstā muižniecība nedzīvo hercoga Jēkaba žēlastības grāmatā, bet brīva vīra krūtī un ka prastiem cilvēkiem ir tāpat savas, no mūsu žēlīgās un taisnās valsts valdības apgalvotās un apdrošinātās tiesības, it kā tiem, kas sevi tura par īpašiem
Dieva izredzētiem un citu cilvēku likteņa grozītājiem. Viņam būs sajust, ka pasaulē rodas arī vīri, kas nelokās pēc patvarības un varmācības, — kas to tāpat atraida ar nicināšanu un īgnumu kā visu, kas ir ļauns un netaisns. Kad viņš nav zinājis cienīt cilvēku Felzenberģi, tad lai viņš tagad cienī brīvu pilsoni Felzenberģi, hercoga darināto muižnieku Felzenberģi es labprāt atstāju šeit Uplejā! Juri! Dari man tikai vēl vienu labumu — to beidzamo. Līdzi iepakāt manas lietas. Apstellē uz pulksten divpadsmitiem divi pasta ratus — vienus ar trīs, otrus ar četriem zirgiem. Felzenberģu ģimenes beidzamais loceklis no savas dzimtenes grib aizbraukt, kā īstam muižniekam pienākas. Tak nesaki šeit namā nekā — es nemīlu šķiršanās scēnas, es nemīlu aizbildināšanos, kur tādas nevar būt. Bet no tiem, ko es mīlu un kas mani mīlē, no tiem es gribu atvadīties. Tādēļ aizej pie Bērziņa, Rumbenieka un Puķes un lūdz, lai viņi paši sanāk un arī ataicina visus citus, kas no manim grib atvadīties, šonakt, pulksten divpadsmitos, meža dārzā uz tā kalniņa, kur «vecais Jānis» savu garu izlaida. Tur mēs šķirsimies, laikam gan uz visu mūžu. Tur tā šķiršanās iesākās. Es ceru, ka visi šo manu vēlēšanos zinās cienīt un neņaudēs. Šeit namā no visa tā nekā nebūs zināt. Vai dzirdi, Juri? Vai saproti, ko es vēlos?»
«Es dzirdu un saprotu, ko tu vēlies, mīļo Eduard,» Juris raudādams atbildēja. «Bet vai tu tiešām jau gribi šķirties no mums visiem — no Klo— — — , no Elzas?»
«Kad tu dzirdēji, ka es savu vārdu laužu? Ko es esmu sacījis, tas paliek,» Felzenbergs mierīgi atbildēja.
«Eduard — es nevaru, es nespēju tavu vēlēšanos izpildīt! No tevim šķirties — Eduard — to es nevaru! Kas turpmāk būs ar Upleju — ar mums visiem!» Ošu Juris vaidēja.
«Gļēvuli!» Eduards iesaucās. «Vai tu tik maz esi vīrs? — Labi — tu neklausi drauga vēlēšanos — izpildi tad kunga pavēli! Vēl es esmu Uplejas pilnvaris — vēl es savu varu neesmu atdevis barona Kronšilda rokās. Kā Uplejas pilnvaris es tev pavēlu uz pēdām to izpildīt, ko es kā draugs esmu lūdzis! Vai tev, ja tu arī tikai mata platumiņā būsi citādi darījis!»
«Eduard, mīļo Eduard — piedod man, ka es acumirkli biju vājš,» Juris, Felzenberģi apkampdams, sacīja. «Tu varbūt neapķer, ko mēs visi pazaudējam caur tavu aiziešanu, tādēļ mana vājība. Bet nu es būšu spēcīgs un kā
tavs īstais draugs izpildīšu it visu, ko tu esi vēlējies. Piedod man, Eduard!»
«Es tev piedodu! Tak es ceru, ka tu tādu vājību šonakt vairs neparīdīsi. Iedams atsauc man veco Ozolu un Balodi.»
«Labi!»
Juris steigšus aizgāja. Felzenbergs nosēdās pie galda. Viņam bija daudz vēstuļu jāraksta. Viņa amata raksti un grāmatas bija pilnīgā kārtībā un līdz beidzamajam brīžam vesti. Īpaši naudas kladē katra izdošana un ieņemšana bija ierakstīta. — Pirms viņš garākā vēstulē atvadījās no Elzas un Bahiem, izskaidrodams, kādēļ viņš Uplejā ilgāki nav varējis palikt. Kurp viņš aizbraukšot, vēl nezinot; vispirms viņš gribot tikt «projām — tālu no šejienes». Bahs lai turot naudu gatavu, varbūt pēc kāda laika viņam tās vajadzēšot. Gan viņam tagad esot kādi tūkstoši rubļu, bet nevarot zināt, vai ar tiem pietiek, jo viņš nodomājis iestāties citā dzīves kārtā, «kur mazāk šaursirdības un viltīgu denunciāciju». Viņam nākoties grūti, neizsakāmi grūti no Elzas šķirties. To viņš mīlējot vairāk nekā savu dzīvību, un, ja sadzīves aizspriedumi tam nebūtu pretim, tad viņš no Elzas nešķirtos, bet ņemtu to līdz un ceļā ar viņu salaulātos. Bet civilizētās pasaules atzīšana to neļaujot. Tādēļ lai viņa paliekot Plienos, līdz viņam būs izdevies laulības kārtas cienīgu vietu sasniegt. Pie tam viņš Elzai sūtīja dažu mīļu piemiņu un labu daļu no savas jaukās bibliotēkas.
Vēl no barona Drahenklau un Lauenšteina, tāpat no skolotāja Pētersona un pagasta augstākajiem amata vīriem caur vēstulēm atvadījies, viņš baronam fon Kronšildam rakstīja tā:
«Augsti cienījamais barona kungs!
Uz Jūsu aicināšanu es Iekškrievijā atstāju teicamu vietu un atnācu Uplejā. Es to darīju ar mīļu prātu. Jūs priekš manis un manas māsas esiet kā tēvs gādājuši — mēs Jūs kā tēvu cienījam. Mēs sevi jūtamies saaudzinātus ar Jūsu augsto famīliju. Tādas saites starp abām famīlijām pastāvējušas jau no gadu simteņiem. — Savā vietā, Jūsu dienestā, es esmu darījis pēc labākās zināšanas un sirdsapziņas, ar visiem saviem vājiem spēkiem. Vairāk es nekā nevarēju darīt. Daža laba iegrozīšana, ko Jūs varbūt laipni ievērosit, liecinās, kādā prātā tā notikusi. Tagad mums nu pēc nenovēršamiem, nepārkāpjamiem likumiem
bija jāšķiras. Ne mana sirds, ne ļauna apziņa mani dzen projām, bet aizņemtais vīra gods. Pēc visa, kas šodien manās istabās noticis, mans gods prasa, ka es te vairs nevaru palikt. Es neprasu īpašu atzīšanu par saviem pūliņiem, tak es domāju, ka man arī ir tiesības, kurās pat ne to vismazāko sadzīvē nevar, nedrīkst aizskārt. Tas ir noticis ar mani, un līdz ar to ir izrādīts, cik maz cienīšanas es pie Jums baudu. Jūs laipni piedosit, ka es meklēju kungu, kas mani un manas cilvēka tiesības varbūt vairāk cienīs. Es nedusmojos uz Jums — bet kopā palikt es taču ar Jums nevaru. Un Jums gan arī pašiem būtu grūti minēto atgadījienu aizmirst, kamēr es šeitan paliktu.
Es atstāju no Jums, Uplejai un viņas iedzīvotājiem visu labu vēlēdams. Ja Jūs, cienīts barona kungs, manus iestādījumus atzītu par derīgiem un tos uzturētu, tad es šinī apziņā atrastu savu pūliņu pilnīgu atlīdzināšanu. Es atstāju dažus projektus par Uplejas saimniecības un sadzīves labošanu. Izlietojat tos, ja patīk. Tie ir labi apdomāti. Ekonomijas grāmatas ir pilnā kārtībā. Tās es līdz ar naudu, 6720 rub. 59 kap., esmu nodevis Ozola kungam, kas laikam gan paliks manā vietā. Es to īpaši vēlētos. Viņš ir īsts goda vīra un Jūsu uzticības vērts. Bez tam es Jūsu labpatikšanai vēl ievēlētu: Ošu Juri, viņa brūti Mildu, Rumbenieku un Zūzi, Bērziņu, Pētersili, Puķi, visus tagadējos mežsargus un beidzot Teteri alias Birkhān. No šī zēna reiz iznāks krietns vīrs. — Arī visi citi uplejieši ir teicami, saticīgi, godīgi un paklausīgi ļaudis.— Uz tagadējiem pagasta orgāniem Jūs droši varat palaisties. Tie ir teicami, krietni vīri. Īpaši Balodis, jaunais skrīveris, ir centīgs un taisns jauneklis.
Mana vēlēšanās būtu, ka Jūs nekad nepaklausītu šādām tādām denunciācijām. Ļaudis ir daudz labāki, nekā no viņiem izpausts, — un labiem cilvēkiem ienaidnieku nekad netrūkst — daudzreiz viņiem to ir vairāk kā draugu.
Beidzot es izsaku vēl kādu lūgumu. Tos dokumentus un manu un manas māsas testamentu, ko Jūs ar cienīto baronu fon Drahenklau no mana skapja paņēmuši cauri lūkot, es lūgtu iezieģelēt un nodot virspilstiesai. Man uz turieni šinī brīdī neiekrita braukt, tādēļ tas vēl nav noticis. Ja Jums nepatiktu to darīt, tad Dr. Bahs manu vēlēšanos labprāt izpildīs. Kuvēru var aizzieģelēt ar pagasta tiesas un valdes zieģeļiem. — Sakiet cienītai Klotildes
jaunkundzei, ka es viņu līdz nāvei cienīšu un paturēšu mīļā piemiņā. Es ticu un ceru, ka viņa izpildīs, ko es savā testamentā esmu nosacījis. Es viņai sūtu sirsnīgas labdienas.
Ar Dievu!
Jūsu Eduards Felzenbergs.
Uplejā, 18. novembrī 1869.»
Šo beidzamo vēstuli aiztaisījis, Eduards paskatījās savā priekšistabā. Tur gaidīja Balodis, Ozols, Bērziņš, Puķe, Pētersile, Rumbenieks un Teteris. Ošu Juris viņiem jau bija pateicis, ka Eduarda apņemšanās ir nelaužama, tādēļ arī neviens no šiem neuzdrīkstējās ko vaicāt, bet ņēma pacietīgi pretim, ko liktens jeb šoreiz Felzenbergs nolēmis. Viņi bija ļoti noskumuši un bēdīgi.
«Jūs jau ziniet, ka es šonakt no jums šķiršos?» viņš jautāja.
«Jā, cienīts jaunskungs!»
«Tas man ļoti patīk, ka jūs visi esiet atnākuši, man ar jums visiem šis un tas jāparunā. Vai ļaudis būs dārzā?»
«Visi!»
«Vai nav veltīgs troksnis sacelts vai šeit namā neko nezin?»
«Visi raud un — cieš klusu!»
«Tā ir pareizi — tik kā raudāt nevajadzētu. Ko tas palīdz! — Ozola tēv, nākat — saņemat grāmatas un naudu — viss ir kārtībā, bet, ja gribat, tad skaitat un rēķināt.»
«Ko tu, mans mīļais dēls, esi skaitījis un rēķinājis, to es pat mirdams parakstu!»
«Pateicos par šo uzticību. Bērziņ, vai ziniet, kas rītu darāms?»
«Nē, cienīts muižkungs!»
«Liekat kult, rakt grāvjus un sataisīt lietas. Es domāju, malks vēl ir diezgan. Gādājiet tagad un allaž, ka viss iet kārtībā — ka ēdamo neizšķērž, ka lopus pareizi kopj un ka ziemas darbi nenovelkas. Uzturat to garu starp puišiem un citiem, kas tagad Uplejā valda, uzturat manus iestādījumus un cienījat un mīlat savu lielkungu, — esiet viņam uzticīgi — viņš nav jūsu kungs, bet jūsu tēvs! Vai dzirdat?»
«Jā, cienīts muižkungs es to izpildīšu, cik ilgi Dievs man līdzēs!»
«Rumbeniek,» Felzenbergs sacīja, «jūs paliekat garīgais vadons pie Uplejas ļaudīm. Jūsu prāts un sirds ir īstā vietā — karojat par visu, kas labs, un izravējat visu, kas ļauns!»
«Jūsu priekšzīme mums visiem allaž stāvēs priekš gara acīm,» Rumbenieks atbildēja, asaras slaucīdams.
«Pētersile un Teteri — abiem jums ir krietna, laba sirds — paliekat tādi, tak atmetat visu lieku greznību un mīlat savu tēva valodu — tīru un nesamaitātu. Piedodat man, ja es pret jums esmu bijis bargs, es gribu tikai jūsu labumu.»
«Ich schon werde Vatersprache immers lieben,» Pētersile atbildēja.
Felzenbergs pasmējās. Teteris nesacīja nekā, bet rūgti raudāja.
«Baloža kungs,» Felzenbergs sauca un meta Balodim ar roku. Tas pienāca klāt.
«Jums liktens un pagasta vēlēšanās uzticējuši grūtu, atbildības pilnu amatu. To jūs līdz šim esat godam un teicami valkājuši. Gribēdams jums par to īpaši pateikties, es arī vēlētos vēl kādus vārdus sacīt. Nepiekūstat savos teicamos centienos un nebīstaties no skauģiem un taisnības ienaidniekiem. Tikai mazu brītiņu tie ko paspēj, tad uzvar taisnība un patiesība. Esat visam pagastam par spīdošu priekšzīmi un uzturat Uplejā kārtību un mieru, sekmējat visus labus centienus. Ja es pēc gadiem varbūt Upleju atkal redzēšu, tad es priecāšos, ka jums būs izdevies labus augļus panākt caur nopietniem pūliņiem. Lai ļaužu vājības un nezināšana jūs nesakarsē. Paciešaties — ar laiku viss labosies. Sveicināt sirsnīgi savus amata biedrus!»
Balodis Felzenberģim sniedza roku. Viņš bija ļoti aizgrābts, tādēļ nekā nespēja atbildēt.
«Tagad man jāsakravā savas grabažas,» Felzenbergs runāja. «Tas jums padarīs garu laiku, tādēļ uz saredzēšanos — pulksten divpadsmitos dārzā!»
«Ja jūs atvēliet, tad mēs paliekam. Mēs jums līdzēsim. Katra sekunde mums ir dārga, ko mēs ar jums kopā vēl varam pavadīt.»
«Es priecājos — paliekat!»
Ar Ošu Jura palīdzību pulksten vienpadsmitos viss bija gatavs. Vēl kādu brītiņu vispārīgi sarunājies, Eduards mudināja uz iešanu. Lietas aiznesa nešus, lai pasta rati
netraucē kungus. Zirgi gaidīja aiz meža dārza uz lielceļa. Visi bija aizgājuši, tikai Juris vēl bija palicis.
«Juri,» Felzenbergs sacīja, «še, ņem šīs vēstules — tās tu rītā apgādāsi. Šo rozi un kabatas lakatiņu atdod Klotildei tās pieder viņai. Saki, ka es viņai tās sūtu kā mūžīgas draudzības ķīlas un ka es viņu līdz nāvei paturēšu dārgā, mīļā piemiņā. Tev pašam es par piemiņu atstāju visas savas lietas, ko es līdz nevaru ņemt, un šīs grāmatas. Tās tev lieti derēs. Tavai Mildiņai es atstāju visas savas bildes un šos laikrakstus. Lai viņa mani patura labā piemiņā! Dr. Baham tu aizsūti šos ziniskos instrumentus. Bet Klotildi lūdz, lai viņa savus jaukos mēbeļus ņem atkal savā kambarī, — un atdod viņai šo zelta spalvu — tā ir tā vienīgā piemiņa, ko es viņai no savas puses atstāju. — Tagad iesim. Ar Dievu, jūs mīļās vietiņas, kur es tik daudz laba, tik daudz mīlestības un tik daudz rūgtumu esmu baudījis!»
To sacījis, Felzenbergs gāja ārā. Juris nevarēja un nevarēja savaldīt savas asaras, jebšu Eduards bija izsacījis cerības, ka viņš tādas vājības šonakt vairs neparādīšot.
Klotilde šovakar bija ļoti nemierīga: miegs viņai nebūt nenāca, tādēļ viņa palika kājās. Īsi priekš pulksten divpadsmitiem viņa skandināja. Viņa mita kungu nama spārnā uz dārza pusi viņas vecākie pavisam otrā spārnā. Tie jau sen bija aizgājuši gulēt, abi svešie baroni bija aizbraukuši pulksten desmitos. Viņa pamanīja pastāvīgu staigāšanu uz meža dārzu, it kā liels pulks ļaužu turp dotos projām. Viņa gribēja zināt, kas tur ir. Viņas sirdi sažņaudza neizprotamas bailes un sirdēsti. Viņa skandināja atkal. Tad ienāca Milda, Ošu Jura brūte, pilnīgi apģērbusies, pat cepuri galvā, ko tā bija piemirsusi noņemt. Milda šimbrīžam apkalpoja Klotildi, līdz jumprava pārbrauks.
«Kur tu iesi, Mildiņ?» Klotilde it kĀ iz apspiestas sirds jautāja.
Milda raudāja un nekā neatbildēja.
«Kur tu gribi iet?» Klotilde atkal prasīja.
«Viņš jau brauc projām — atstāj mūs visus kā bāriņus kā tur nav jāraud.»
«Kas brauc projām?» Klotilde jautāja, un viņas sirds drebēja.
«Viņš — jaunais muižkungs brauc projām pulksten
divpadsmitos, un mēs visi viņu pavadīsim, meža dārzā būs šķiršanās.»
Klotilde palika bāla ka linu drēbe. Ar mokām viņa nogāja līdz zofajam un apsēdās.
«Paldies, Mildiņ, nu tu vari iet,» viņa lēna balsī sacīja — un nogrima puslīdzīgā ģībonī.
Piepeši viņa ķēra pēc pulksteņa. Tas bija piecdesmit minūtes uz divpadsmitiem.
«Tikai vēl desmit minūtes — man jāsteidzas,» viņa kā ārprātā runāja un tad, nepilnīgi apģērbusies, devās uz zāli. Lieveņu durvis dārza pusē bija aizslēgtas. Viņa devās uz otrām lieveņu durvīm. Arī tās bija cieti. Neizsakāmas, neaprakstāmas bailes sažņaudza viņas sirdi. «Eduard — neej projām — neatstāj savu uzticīgo Klotildi — gaidi uz mani — Eduard — Eduard!» viņa bez samaņas vaimanāja. «Ak Dievs — ko es lai daru — es esmu ieslēgta, un viņš aizies — viens pats — bez manis! Eduard, neej, gaidi — es nāku — Eduard!»
Šaušalīgi šī iz mocītas sirds nākusi saukšana un vaimanāšana atskanēja Uplejas kungu nama lielajās telpās. Ja visi muižas ļaudis nebūtu bijuši meža dārzā un ja Klotildes vecākie nebūtu saldā miegā gulējuši pavisam otrā nama spārnā, tad šīs vaimanāšanas būtu kļuvušas sadzirdētas, bet tagad — tagad tās neviens nedzirdēja un neviens neredzēja, ka Klotilde, bāla kā līķis, ar spīdošām acīm un vaļējiem matiem tikai pa daļai apģērbusies, tumsā maldījās apkārt pa istabām un beidzot, no bailēm nokususi un nogurusi, pie ļaužu istabas durvīm nokrita un paģība. Briesmīgi sapņi un murgi viņu mocīja. Pēc kāda brīža viņa atmodās un tumši atminējās, ka Eduards šonakt grib aizbraukt. Viņa uzrāvās un meklēja atkal iziešanas vietu. Viņa atrada durvis uz ļaužu istabu — tās bija vaļām. Sev pretim viņa redzēja mēneša gaismu — tur vajadzēja būt lauka durvīm. Viņa gāja uz tām un atrada tās vaļām. Tādā vīzē svabadībā kļuvusi, viņa nu kā ārprātā steidzās uz meža dārzu un atnāca tur tanī brīdī, kad Eduards patlaban šķīrās.
Pulkstens bija divpadsmit naktī. Uplejas meža dārzs pildījās ar Uplejas iedzīvotājiem, vīriem un sievām, puišiem un meitām, zēniem un bērniem visi vēlreiz gribēja redzēt sava mīļotā muižkunga un labdara vaigu, vēl dzirdēt kādu vārdiņu no viņa mīļās mutes. Tas pakalns,
kur «vecais Jānis» bija miris, mudžēja un kustēja no ļaudīm — mēness apspīdēja šo briesmīgo, kluso sapulci.
«Viņš nāk!» kāds puisis ziņoja, kas bija nostājies uz vakti.
Eduards atnāca un sveicināja sapulcējušos. Dobja un asaraina bija viņu atbilde. Viņš nostājās pašā vidū, kalniņa galā. Mēneša bālie stari apgaismoja viņa nopietno, vīrišķo vaigu. Šinī brīdī viņš izrādījās kā kāds pārdabīgs jeb dievišķīgs cilvēks.
«Mani mīļie!» viņš uzrunāja sapulci. «Pēc nenovēršamā likteņa lēmuma man no jums jāšķiras — šinī pašā brīdī. Bet, iekam es no jums eimu, mana sirds mani dzen ar jums kādu vārdiņu — to beidzamo — runāt! Tikai īsu brīdi es biju starp jums, un tomēr šis brīdis ir tik bagāts piedzīvojumu, ko es gan visā savā mūžā nepiemirsīšu. Jums tie jau ir pazīstami. Es nešķiros prieka pilns, bet šķiršanās sāpes saldina tā apziņa, ka mēs, kopā dzīvodami, kopā ciezdami un priecādamies, dažu labu soli esam spēruši uz priekšu, labu darbu godam pastrādājuši, bet sevišķi tā apziņa, ka taisnība un patiesība allaž uzvarēja un paturēja virsroku. Un ir tā netaisnība, kuras dēļ man no jums jāšķiras, ir tā kļūs uzvarēta, bet, lai šī uzvarēšana nestu pilnus augļus, lai arvienu jo vairāk nodibinātos atzīšana, ka dažs labs vēl ir savas lētticības un ļaunu ļaužu iečukstēšanas vergs un ka katra cilvēka tiesību necienīšana atriebjas, — tādēļ aba man jāiet, cik dziļi tas man arī ķeras pie sirds un jūs apbēdina. — Kamēr es ar jums kopā dzīvoju, jūs un viss pagasts esiet parādījuši neiznīcināmu kārtības mīlestību un cenšanos uz labiem tikumiem, uz krietnību. Šī mīlestība un cenšanās lai valda arī turpmāk pār jums, un, tādā garā joprojām pastāvēdami, jūs parādīsiet, ka jūs mani tiešām mīlat un cienījat manus iestādījumus. Un, ja liktens nolemtu, ka man reiz atkal būs novēlēts būt jūsu vidū, tad es no sirds priecāšos, redzēdams šo iestādījumu augļus. Esiet un paliekat uzticīgi sev pašiem un savam kungam, par kuru žēloties jums nav iemesla. Viņš ir kungu labākais, un, kad viņš varbūt ne ikreizes jums var izdarīt pa prātam, tad nepiemirstat, ka viņš arī tikai ir cilvēks un ikkatram cilvēkam ir savas vājības. Esiet paklausīgi, čakli un saticīgi. Mīlējāties viens otru kā brāļi savā starpā un paciešaties ar saviem vājākiem tuvākiem; paceļat tos, kas paklūp, un sniedzat roku tiem, kam palīga vajaga. Tā uz kristīgas ticības īstiem pamatiem nostājušies un valšķību,
lišķēšanu un visus netikumus ienīdēdami, jūs panāksiet sirds mieru un sava iekšķīgā cilvēka šķīstīšanu un spēcināšanu. Viss paiet, bet tikumi un laba sirdsapziņa pastāv un dod spēku uzvarēt sadzīves viļņu cīniņos. Un, ka jums tas izdotos, ka jūs allaž būtu un paliktu labi cilvēki un iegūtos sirds mieru un prieku, — to es jums no visas sirds vēlu šinī svētā stundiņā! Dzīvojat veseli! Es jums paturēšu labu un mīļu piemiņu savā sirdī. Piedodat man, ja es jebkur būtu pārsteidzies, kādam varbūt nezinādams darījis netaisnību; bet visiem, kas mani būtu apbēdinājuši, es no sirds piedodu, it kā mūsu Tēvs debesīs mums piedod. Ar Dievu, mani mīļie — ar Dievu!»
To sacījis, Felzenbergs, no visiem sapulcētiem apraudāts, ātri aizgāja un drīz pazuda tumšajā dārzā. Tanī pašā brīdī, kad viņš teica «ar Dievu!», netālu no sapulcēšanās vietas visi dzirdēja saucienu, kas likās nākt no mirstošas, līdz nāvei ievainotas sirds un tādēļ gāja caur sirdīm un īkstīm.
«Eduard — neej — pagaidi, Eduard!» atskanēja šaušalīgi no bālās meža gaismas burvīgi apgaismotā dārza. «Eduard — tava Klotilde tevi sauc, Eduard!» — ļaudis vēlreiz dzirdēja saucam, tad viss palika klusu, tik ka pasta puisis uz tuvā lielceļa pūta tauri un divēju aizjūgu pulksteņu skaņas vēstīja, ka tas, ko te tik žēli sauc, jau ir ceļā uz tālieni.
Iztrūkušies sapulcētie devās uz to vietu, no kurienes saukšana bija nākusi. Tas, ko viņi te ieraudzīja, dziļi aizgrāba. Klotilde, tikai pa daļai apģērbusies, vaļējiem matiem, asiņainiem pirkstiem un saplosītām drēbēm bija pakritusi gar zemi un gulēja bez dzīvības zīmes, bāla un ar sāpīgi pārvērstu vaigu. Pirmais bija Rumbenieks, kas tūdaļ apķēra, kas te darāms. Ošu Juri, Bērziņu, Zūzi un Mildīņu sasaucis, viņš visiem citiem lika bez kavēšanās un klusām doties uz mājām, izskaidrodams, ka cienījamā jaunkundze laikam gribējusi atvadīties no Felzenberģa un steigdamās pakritusi un paģībusi. Vispirms abas sievietes Klotildi pienākami apsedza ar saviem lakatiem, un tad vīrieši viņu aiznesa uz pili, viņas kambarī. Kamēr Zūze un Milda viņu noģērba un ielika gultā, tamēr Rumbenieks tūdaļ steidzās pēc Baha. Vecos kungus neļāva modināt. Jau pēc stipras stundas Bahs bija klāt. Klotilde acis vēl nebija atdarījusi, jebšu Zūze, cik saprazdama, dažādus atdzīvināšanas līdzekļus bija izlietojusi. Dakteris drīz pārliecinājās, ka Klotildes ģībonis gan nav nāvīgs,
bet ka viņas nervu satricināšana radīs nervu drudzi jeb karsoni, kas diezgan bailīga slimība, īpaši pie tik smalka un vārīga organisma. Rumbenieks viņam pēc iespēšanas skaidri bija izsacījis, ko tas no Felzenberģa aiziešanas un Klotildes pakrišanas zināja. Bahs no tam bija tūdaļ atzinis, ka viņa teorija par Klotildes nelaimīgās mīlestības dziedēšanu nav bijusi pareiza un ka tādas, viņam līdz šim vēl nepazīstamas mīlestības spēks nebūt nav aprēķināms. Vajadzīgās zāles viņš bija līdz paņēmis. Klotilde arī gan atmodās, bet tikai, lai daktera kungs kļūtu pārliecināts, ka viņas gars jau bija apmācies nervu drudža mākoņos.
Bija pirmais rīts pēc Felzenberģa spējās aizceļošanas. Barons fon Kronšilds skandināja; Juris ienāca un nodeva Felzenberģa vēstuli. Barons iztrūkās, parakstu redzēdams; viņš lasīja, viņa rokas drebēja, vēstule nokrita pie zemes, viņš pamazām atlaidās uz zofaju un nespēja nekā sacīt. Pēc ilga laika viņš jautāja:
«Vai muižkungs jau aizbraucis?»
«Jā, cienīgs tēvs izgājuša naktī, pulksten divpadsmitos.»
«Vai tu viņam sacīji, ka es viņam visu gribu atlīdzināt, ko viņš pēc saviem dokumentiem var prasīt?»
«Jā, cienīgs tēvs.»
«Ko viņš atbildēja?»
«Viņam nekas neesot prasāms, lai es tikai apstellējot pasta zirgus.»
«Kādēļ tad viņš aizbrauca?»
«Viņš teica: kad necienī cilvēku Felzenberģi, lai tad cienī brīvu pilsoni Felzenberģi, bet hercoga Jēkaba muižnieku Felzenberģi viņš ar mīļu prātu atstājot Uplejā.»
«Kādēļ tu man nesacīji, ka fon Felzenberģa kungs grib aizbraukt?»
«Fon Felzenberģa kungs man to nelika darīt, un es jūs nedrīkstēju modināt, cienīgs tēvs.»
«Uz kurieni tad viņš aizbrauca? Vai ar visu savu mantu?»
«Jā; uz kurieni viņš brauca, to neviens nezin!»
«Atlūdz cienmāti šurp!»
«Lielmāte ir pie cienīgas jaunkundzes — tā ir slima, un tur dakteris arī ir, cienīgs tēvs!»
Barons iztrūkās.
«Slima? Kad viņa palika slima, kas viņai kait?»
«Viņa jau pa nakti palikusi slima, es nezinu, kas viņai kait.»
Kronšilds steidzās projām uz Klotildes kambariem, kur lielmāte un Bahs jau bija. Kad viņš tur iegāja, tad Klotilde atmodās un, savu līdz nāvei izbiedēto un noskumušo tēvu ieraudzījusi, uzlēcās sēdus un, savas rokas izstiepusi, sauca:
«Eduard, dārgo Eduard — nāc šurp, nāc pie manas sirds! Nāc jele! Tas ir labi, ka tu neesi aizbraucis, paliec pie manim — es negribu tava testamenta, ņem tu pats visu to naudu un visu, kas man pieder. Nu nāc, Eduard, nekavējies, citādi viņi mūs atkal šķirs!»
Viņa gribēja izlēkt no gultas, bet viņas māte īsta brīdī to novērsa.
«Re, re, Eduard, viņi mūs atkal šķir — uz visu mūžu! — Nāc, nekavējies. Vidus siena krīt, tu arī esi muižnieks — nāc jele. Ņem atpakaļ savu testamentu. — — Kur tu paliec, Eduard? Kāpēc tu atkal ej projām? Cik spoži ir ap tavu galvu — bet vai! tu esi asiņains — no tavas krūts izverd asinis, un tavs vaigs ir sakapāts. Glābjat, viņš mirst — glābjat!»
Klotilde pakrita atpakaļ un iemiga.
Barons Kronšilds, sava mīļotā bērna gara apmākšanos un mokas redzēdams un it kā bez spēka palicis, nošļuka uz krēsla un raudāja. Viņa uzticīgā laulātā draudzene jau ātrāki bija atzinusi, kāds posts nācis pār viņas namu. Viņa, tā sakot, plūda asarās. Dakteris Bahs bija aizgājis pie loga un bēdīgi skatījās uz lietus mākoņiem, kas pār meža dārzu savilkās. Ir viņš bija aizgrābts un dziļi sakustināts caur šo bēdīgo notikumu. Eduarda atvadīšanās vēstule viņu jau tā bija padarījusi bēdīgu, un viņa mājās vaimanāja Marija un Elza, kas pa tam bija dabūjušas zināt, kas Uplejā noticis.
Piepeši barons Kronšilds sacīja: «Daktera kungs, lūgtu, nākat man līdz!» Viņi aizgāja rakstāmā istabā. Tur barons uzsāka:
«Daktera kungs! Savā mūžā es esmu ieradis mierīgi un kārtīgi domāt, bet šeit man tas nudien nav iespējams. Ko viss tas nozīmē, kas īsā laikā te noticis? Felzenberģa jeb īstāki fon Felzenberģa kungs atron dokumentus,
pēc kuriem viņš ir muižnieks un bagāts vīrs, jo viņam no manis nākas pret 40 000 rubļu un liels auglīgs zemes īpašums. Bet viņš atsakās no savām muižnieku tiesībām. Kādēļ? Nu — sacīsim, viņš ir par lepnu kādu tiesību izlietāt, ko viņš pats nav izpelnījies, un liegt jau nevar, ka viņš ar savām teicamām īpašībām pats var izpelnīties lielākas personiskas tiesības, nekā hercoga Jēkaba manifests viņam piešķir. Bet kāda iemesla dēļ viņš atsakās no savas mantas, kas viņam taču caur mantošanu pieder? Es esmu par viņu un jūsu cienīto laulāto draudzeni gādājis, abus audzinājis — tas ir tiesa: bet šie mazie pūliņi tak nevar uzsvērt tik lielu mantu! Un pieņemsim, ka viņš mani bērnišķi cienī, — kā tad atkal ar tādu cienīšanu saietas viņa piepešā aizceļošana? Ko tad es viņam esmu ļauna darījis? Uz dažādām denunciācijām es izmeklēju viņa papīrus. Tas ir solis, ko es nožēloju, bet caur to viņa nevainība skaidri apliecināta, kādēļ viņš sevi jūtas tā ievainotu? — Bet nu nāk, ko es pavisam neizprotu. No Klotildes murgošanas jāpieņem, ka viņa mīl fon Felzenberģa kungu; citādi tā nav saprotama. Un nu man arī ienāk prātā, ka visa viņas slimība ir bijusi slepena un nelaimīga mīlestība, ko pat ceļošana uz Itāliju nav spējusi izdziedēt. No fon Felzenberģa kunga testamenta ir redzams, ka viņš Klotildi vis neienīd, un gandrīz man liekas, ka viņš to tikpat karsti mīl. Bet kādēļ viņš atkal saderinājies ar Elzi? — Es neliedzu, ka priekš minēto dokumentu atrašanas viņu savienošanai būtu stāvējuši daži kavēkļi ceļā — varbūt arī nepārspējami; bet tagad šie kavēkļi taču ir pārspēti! Kādēļ tad viņš bēg no tās, ko viņš mīl un kuras roka viņam vairs nebūt nav nesasniedzama! Ko jūs uz visu to sakāt?»
Bahs atzina, ka vislabākais ir baronam it visu, galu no gala, izstāstīt, un to viņš arī darīja, iesākdams no Klotildes aizceļošanas un abēju nelaimīgās mīlestības un pabeigdams ar Klotildes vakarējo pakrišanu parkā. Viņš arī neapslēpa Eduarda ciešanu, kurā vīrišķs tikums bija paturējis virsroku; un ka tikai šī cienījamā tikuma dēļ viņš labprātīgi atsacījies no laimes un turējis par noziedzību pret baronu celt jebkuras prasības un, uz savām dokumentu tiesībām atsaukdamies, prasīt mantu un Klotildes roku. Kas viņam nav nācies, nav bijis iespējams panākt, kamēr viņam šo dokumentu nebija, tas viņam arī nenākoties pēc tam. — Bahs arī neslēpa, ka tāpat ir Elza Eduardu mīl un viņš tai ir bijis pateicību parādā par viņa
izglābšanu no nāves briesmām. Beidzot, cik viņš savu svaini pazīstot, Eduards minēto izmeklēšanu laikam gan esot turējis par sava goda aizskaršanu un — citādi gandarīšanas nespēdams izgādāties — tādēļ pavisam aizbraucis.
Barons Kronšilds bija klausījies ar lielu uzmanību un izbrīnēšanos. Acīmredzot viņš bija dziļi aizgrābts. Tagad viņš sacīja:
«Eduarda izturēšanās tiešām ir vīra un īsta muižnieka vērta, un, cik ļoti man arī jānožēlo, ka tādas bēdas piemeklējušas manu namu, tik maz es viņam drīkstu liegt savu pilnīgu augstcienību un atzīšanu. Viņa vietā es laikam citādi nebūtu darījis. Viņa darbi un sirds ir tīri no visa, kas nebūtu augsts un teicams. Bet liegt beidzot taču nevar, ka Klotildes slimība ir uzlūkojama par nelaimi, par postu, kuram gals nebūt nav paredzams. Kā tas beigsies! Vai tad slimība pavisam ir dziedējama?»
«Cik es tagad Klotildes dabu pazīstu, tad man nu gan jāatzīst, ka cita līdzekļa te nav kā tikai laulība!»
«Ar mīļu prātu es Eduardu apsveicinātu kā savas famīlijas cienīgāko locekli, bet kur viņš ir — un tad — — — viņa sirds vairs nav svabada — viņš jau ir saderinājies ar citu — viss, viss ir — par vēlu!»
Kronšilds bēdīgi nokāra galvu un vaimanāja: «Mans mīļais bērns — mana vienīgā meita, cik tev nav jācieš un kad tavas mokas beigsies! Augstais Dievs — kāpēc tu mums esi uzlicis tādas bēdas! Un vai tad tas paliks klusu, ka Klotilde pa nakti parkā paģībusi un pie tam tādā bēdīgā būšanā? Ko pasaule sacīs — smalkākā sabiedrība — ko sacīs ļaužu ļaunās mēles! Dievs, esi mums žēlīgs!»
Viņš atkrita atpakaļ zofajā un paslēpa savu vaigu.
Baroniete fon Kronšild, caur caurim ņemot, bija vienādās domās ar savu laulāto draugu, jebšu viņa skatījās caur vēl daudz bēdīgāku brilli.
Klotilde ilgu laiku, tā sakot, karājās starp dzīvību un nāvi. Elzu, kura bija atsteigusies viņai par kopēju, viņa drudzī uzlūkoja par savu vislielāko ienaidnieci un, tikko to pamanījusi, palika ļoti bailīga un, it kā bēgt gribēdama, murgoja no briesmīga radījuma, kas viņas sirdi saplosot un raujot ārā no krūts. Jebšu viss tas tikai murgos un nervu drudzī notika, tad psihologam jeb dvēseles dzīves izpratējam te taču ir ko domāt. Vai Klotilde, pie visām savām teicamām īpašībām, taču neturēja slepenu
naidu pret Elzu tādēļ, ka Felzenberģim bija saderināta? Tik daudz uz visu vīzi ir zināms, ka tāda mīlestība, kā tā pie Klotildes bija redzama, daudz paspēj. Elzai bija jāatkāpjas. — Klotildes miers to prasīja. Lēti ir protams, ka tas pie Elzas atstāja ļoti dziļu, sāpīgu iespaidu.
Pēc kādām nedēļām Klotilde atveseļojās, tak no viņas citreizējās jautrības nebija vairs ne zieda. Bet viņas sirdēsti vairs nebija noslēpums, tie viņai vairs nebija jānes vienai pašai. Viņas vecākie un gan arī visi ļaudis zināja, ka viņa uzticīgi un šķīsti mīl Eduardu, jebšu bez cerības, un šo svēto mīlestību un ciešanu cienīja visi.
Šī apziņa mazināja viņas grūtsirdību un remdēja viņas sirdēstus. Iekšķīgās aukas apklusa, un to vietā iestājās, jebšu gan pastāvīgas, taču gan lēnas sirdssāpes. Vai Klotilde vēl cerēja? Kas to var zināt, bet to gan zināja un nomanīja visi, īpaši viņas vecākie, ka viņas mīlestība ir neiznīcināma, ka tā tikai kapa malā nobeigsies. Un šo uzticīgo un neiznīcināmo mīlestību viņas vecākie skonēja un cienīja. Nekad viņi nemēģināja to iznīcināt vai Klotildi grozīt uz citām domām. Visu, kas viņai no Eduarda bija, viņa turēja par savu svētāko īpašumu.
Vecā barona Kronšilda karaktera pamats, kā laipnais lasītājs jau būs atzinis, bija taisnības un patiesības mīlestība, un tādēļ viņš arī, Felzenberga tiesības pilnīgi atzīdams, sevi jutās par viņa parādnieku un vēlējās šo parādu tiešām atlīdzināt. Viņa lepnais un taisnais prāts citas domas, citas izlīdzināšanas neatļāva, pat ja viņam visa Upleja būtu jāatdod. Tāds taisnības un goda prāts bija visu Kronšildu neaiztiekamā un jaukākā rota, un šinī ziņā viņi ar veco baronu Drahenklau bija gluži vienādi. Arī jaunais barons Lauenšteins, kā jau zināms, taisnību un patiesību cienīja augstāki nekā visu citu, tādēļ sarunāšanās starp visiem trijiem veda pie gala sprieduma, ka Eduarda prāts vispirms jāloka uz pazīstamā testamenta iznīcināšanu, un tad ar viņu jāsāk sarunāties par to jautājumu, ar kādu atlīdzināšanu viņš būtu mierā. Zināms, ka tas nebija izdarāms, kad nezināja, kur Eduards mīt. Tādēļ Baham bija jāapsolās, Eduarda adresi, tiklīdz kā tas to būs dabūjis, darīt zināmu.
Visai ilgi uz to nebija jāgaida. Viņa pirmā vēstule bija rakstīta no Pēterburgas un pārplūda no mīlestības vārdiem pret Elzu, no pateicības pret Bahu un Mariju. Kronšildu viņš ne ar vārdiņu nebija minējis. Ka Elza nekavējās atbildēt un savu pilno sirdi atklāt Eduardam, ko viņa tik neizsakāmi karsti un dziļi mīlēja, īpaši gan nebūs jāpiemin. Bahs un Marija arī tūdaļ atbildēja un nožēloja spējo šķiršanos, pie kam ziņodami, kas pēc Eduarda aiziešanas Uplejā noticis; arī barona Kronšilda domas par visu šo notikumu Bahs neslēpa. Gandrīz reizā ar šīm vēstulēm Eduards arī dabūja šādu no vecā barona:
«Mans mīļais fon Felzenberģa kungs!
It pareizi Jūs piezīmējāt savā man atstātā vēstulē, ka starp Kronšildu un Felzenberģu famīlijām jau no gadu simteņiem ir pastāvējušas neiznīcināmas satikšanās saites, un, uz tām atsaukdamies, es tagad ar Jums pilnā uzticībā gribu parunāt kādu vārdu, cerēdams, ka Jūs ticēsiet, ka manas domas saskan ar to, ko es rakstu.
Ka Jūsu spējā šķiršanās no Uplejas mani un — atļaujat to sevišķi piezīmēt visu manu namu zināmā mērā satricinājusi, no tam Jūs jau paši būsiet pārliecinājušies, un to Jums gan arī Jūsu teicamā brūte un mans draugs Bahs būs ziņojuši, un viss tas izsaka jo gaišāki, kā es to spētu, cik daudz iemeslu man ir nožēlot savu pārsteigšanos. Cēlonis, kas mani uz to dzina, ir mazāk meklējams manā neuzticībā pret Jums nekā mūsu sadzīves vājībās. Es domāju, mūsu sabiedrība zināmā mērā ir slima un šī slimība ir jo ļaunāka un ķeras jo dziļāki sadzīvē tādēļ, ka tā ir slepena kaita, kas jo grūti dziedējama. Es esmu nopietni pārdomājis, kas pie tās vainīgs, kas to uztura un pasniedz barību, un pie tam nācis pie atzīšanas, kas satricina un sirdi pilda ar žēlabām. Tik tālu mēs savos gaišos un kristīgas mīlestības laikos jau esam nākuši, ka to, kas mums visu svētāks, izlieto par apsegu ļaunprātīgai denunciācijai un kaislai atriebšanai! Ka vīri, kam vajadzētu arī dzīvē staigāt visiem par labu priekšzīmi, vīri, no kam to var prasīt, savu uzticības stāvokli izlieto grēcīgiem, noziedzīgiem centieniem, ko kristīga mīlestība vismazāk pielaiž! Un kādēļ viņi to dara? Viņi grib valdīt pār zināmo sirdi, valdīt pār cilvēka prātu, un tādēļ viņiem jāapkaro viss, it viss, kas šai garīgai valdīšanai stāv ceļā, un tas īpaši ir gaisma, prāta attīstība. Tā ir šo liekuļu visu lielākā ienaidniece, tā tos dzen uz tādu noziedzību,
uz līdzekļiem, ko nolūks svētī. Šaušalas mūs pārņem, šo jaunmodes jezuītismu ieraugot savā nejaukākā, riebīgākā sejā. Kas tad mums vēl gan ir un būs svēts, ja šis slepenais jezuītisms nekļūs atklāts un iznīcināts? Cilvēku, politiski neattīstītu un kaislīgu partijas cilvēku prāts stāsies Dieva svētā prāta un vārda vietā, un beidzot mums atnāks laiki, kur atkal kāda vīra vajadzēs, kas samaitāto gaisu lai tīrītu. — Šim skādīgam jezuītismam jāstrādā ar visiem spēkiem pretim, un Dievs lai ir mans liecinieks, ka es no savas puses to darīšu ar visiem spēkiem! Rūpīgi es esmu pārbaudījis visas denunciācijas, kas man pret Jums un citiem piesūtītas un — kā liekas — nāk no vienas un tās pašas puses, allaž no šī jezuītisma kopējiem un viņa biedriem, un esmu atradis, ka visas viņas iziet uz tam, ka manā muižā un pagastā kļūtu apspiesta gaisma un prāta attīstība un ka to vietā atkal iestātos vecā gara kalpināšana, tumsība, nezināšana, lodāšana. Tiesa gan tikai uz tādu vīzi ir panākams minēto jezuītu gala mērķis; bet kādi būs tie augļi? Saviem ļaudīm, kas mani sauc par savu tēvu un uz kuru vārdu es esmu lepns, — tiem es paliktu par apspiedēju un vajātāju; tās mīlestības saites, kas jau no gadu simteņiem vijas starp manu namu un viņiem, kļūtu saraustītas, un to vietā iestātos īgnums, neuzticība un nesatikšana. Ļaužu izglītība, mūsu laiku jaukākais auglis, zustu, un tās vietā iestātos vecā krogu dzīve, plītēšana un netiklība. Dārgās ticības mācības vairs neparādītos ļaužu dzīvē, bet paliktu nedzīvs burts, kā tas jau senāk bijis. Un kādēļ visam tam tā būs būt? Tādēļ, ka pie mums viens vīrs grib kalpināt un valdīt mūs visus, jo es tad būtu tāpat viņa garīgais vergs, un, visu manu pagastu ļaunu padarījis, samaitājis, viņš tad, zināms, atkal būtu tas vienīgais glābējs. Tas ir viņa nodoms un gala mērķis. — Kad jele tikai viena viņa denunciācija būtu pierādījusies par taisnu! Viss ir meli, apmelošana, ļaunprātība. Un kāda nekaunība! Potivariene, šī bezdievīgākā liekule, kas savas noziedzības tik ilgus gadus prata apsegt ar pātariem un Dieva vārda nelietīgu valkāšanu — Potivariene esot bijusi dievbijīga sieva! Zināms, viņa ik svētdienas divi reiz skaitīja pātarus. Neumanis, kas mani pēc īpaša sistēma aplaupījis, esot goda vīrs! Zināms — mežkunga muižā gāja visiem liekuļiem ļoti labi. Priede, kas tik daudz netaisnības darījis, kas gadiem taisnību ar kājām minis un mani tik lieliskam apzadzis, — Priede esot kārtīgas valdīšanas grožus turējis
roka! Zināms, Priede bija slepena jezuītisma vislabākais ierocis.
Nē, nē — tas ārīgais jezuītisms, kas Krievijā pēc valsts likumiem ir aizliegts un citās zemēs tik daudz soda atnesis, ir tikai ēna pret mūsu jaunmodes slepeno jezuītismu, ar kuru viņš nevar līdzināties nedz nekaunības, nedz pārdrošības un rupjuma ziņā. Ja mums reiz būs jācieš, tad mēs cietīsim par to vīru grēkiem, kuru ļaunā prāta un valdības kārības vergi mēs esam. Un kad mēs atzīsim vispārīgi, kādu ļaunu sēklu šie vīri sadzīvē izkaisa, sava īstā uzdevuma robežas pārkāpdami un savu degunu bāzdami, kur tiem nav nekādas daļas? Tad mēs to atzīsim, kad no mums būs novērsušās, ar visādiem līdzeklīšiem atbaidītas tās sirdis, kas mums tik uzticīgas bijušas, kas mums pieķērās ar bērnišķīgu mīlestību un uzticību, cik mēs, kungi, saviem ļaudīm esam tēvi, draugi, garīgi vadoņi!
Tā ir mana pārliecināšanās šinī lietā, un no tās Jūs atzīsiet, ka es no denunciāciju sērgas, gods Dievam, esmu izdziedēts, un tātad tas darbs, ar ko es Jūs tik dziļi esmu ievainojis, arī labus augļus ir nesis. Es ticu, ka Jūs jau tādēļ manu pārsteigšanos piedosiet un neturēsiet ļaunu prātu uz mani.
Un nu man jārunā par savas vēstules nolūka otro, priekš mums abiem svarīgāko daļu.
Jūs esiet atsacījušies no savām divkārtīgām tiesībām, ko Baloža atrastie dokumenti Jums piešķir. Cik augsti es arī cienīju tos iemeslus, kuru dēļ Jūs to darāt, un to īstā vīra un goda prātu, kas atspīd Jūsu tā sauktā testamentā un Dr. Baha atstāstījumā par viņa sarunāšanos ar Jums, tik dziļi man būtu jānožēlo, ka Jūs arī turpmāk pie šīs savas apņemšanās gribat palikt. To pateicību, ko Jūs man bijāt parādā — manis dēļ es esmu mierā, ka Jums tāds parāds bijis — Jūs jau sen esat atlīdzinājuši caur savas teicamās valdīšanas augļiem, ko Jūs Uplejā atstājuši. Un, ja pat arī tas nebūtu, tad Jūsu pateicības parāds taču nekad nav un nevar būt tik liels kā tā manta, kas Jums pēc tiesas un taisnības no manim nākas — tā sniedzas mazākais līdz 150 000 rubļu. Kad es Jums šo savu parādu vai naudā, vai ar zemi atlīdzinu, tad man un manam vienīgam bērnam paliek vēl diezgan, ar ko kārtīgi iztikt. Tādēļ man nebūt nenākas grūti sava sentēva Uldriķa prātu un zvērestību izpildīt. Tas ir mans pienākums, kas man jāizpilda, un es ceru, ka Jūs man šo izpildīšanu
nepadarīsiet visai grūtu, palikdami pie savas reiz izteiktās atsacīšanās. Lai Jūs nebūt nešaubītos, tad es jau tūlīt te izsaku, ka es nekad nebūšu mierā, ka Klotilde Jūsu testamentu pieņemtu. Uzspiest viņai to tak nevar, un es ticu, ka ir viņa to nepieņems. Kas tad nu panākts? Lieta paliek tikai raibāka un nokavējas bez jebkura iemesla. Tādēļ es ceru, ka Jūs vairs nekavēsaties ar manim sarakstīties par to jautājumu, ar kādu naudas summu jeb zemes gabalu Jūs būtut mierā.
Sirsnīgi sveicinādams,
Jūsu padevīgais draugs
Leonards Kronšilds.
Upleja, 5. decembrī 1869.»
Pēc kādas nedēļas barons Kronšilds lasīja šādu vēstuli no Felzenberģa:
«Augsti cienīts barona kungs!
Es ļoti priecājos par Jūsu laipnās vēstules pirmo daļu. Tā saietas pilnīgi ar manām domām. Turpretī man jānožēlo, ka es Jūsu vēlēšanos mana testamenta dēļ nevaru vis piepildīt. Kā es reiz esmu nolēmis un darījis šinī lietā, tā viss paliek. Citādi es nevaru. Arī man nevar uzspiest mantu saņemt, ko es negribu. Mana vēlēšanās un lūgšana ir tā, ka Jūs un cienītā Klotildes jaunkundze cienītu manas svētākās jūtas, manu nepārgrozāmo prātu, un, cerēdams, ka tas notiks, es esmu un palieku
Jūsu pateicīgais
Eduards Felzenbergs. Pēterburgā, 12. decembrī 1869.»
Vecais goda vīrs, šo vēstuli izlasījis, bija gluži bez padoma. Ko te nu būs darīt? Jāaprunājas atkal ar Drahenklau un Lauenšteinu. Abus jau otrā dienā ataicināja. Barons Drahenklau, Felzenberģa vēstuli izlasījis, savā parastā vīzē ātri un dzedri izsaucās:
«Tas tak vairāk nekas nav kā stūrgalvība! Žēl, ka tik pilnīgiem cilvēkiem kā Felzenbergs arī savas vājības. Ko tagad nu ar viņa mantu un testamentu lai dara? Pēc manām domām, šis jāsaplēš un Felzenberģa manta uz viņa paša vārdu jānoliek uz augļiem — basta!»
«Tik īsa tā procedūra šinī lietā nevar būt,» Lauenšteins, gardi pasmiedamies, atbildēja. «Vispirms, Felzenberģa
testamentu nedrīkst vis iznīcināt tas pēc likumiem nav atļauts. Otrkārt, viņa prāts, kā redzams, ir nelaužams un viņš paliks pie sava nolēmuma. Tātad rastos zeme bez kunga, ja barons fon Kronšilds «Plehne Bezitzlichkeit» atšķirtu no savas zemes. Mans padoms būtu, ka šo lietu tagad atliktu pie malas un ka Kronšilda barona kungs savu parādu raudzītu izlīdzināt savā testamentā, kurā tas pēc Felzenberģa priekšzīmes varētu ielikt kādu nosacījumu, kas atkal Felzenberģiem jācienī. Citāda gala es šinī savādā strīdā neparedzu.»
Šo padomu beidzot pieņēma.
Sadzīves viļņi dažkārt līdzinājās jūras viļņiem. Kā šeitan daždien ūdeņi ir mierīgi un līdzeni kā galds un saules stari tanīs spiežas cauri un sasilda, un iepriecē jūras iedzīvotājus; un tad atkal nāk brīži, kur spēcīgi aizkustināto ūdeņu viļņi saceļas namu augstumā, krākdami un šņākdami, laivas un kuģus mētādami apkārt un sadragādami kā mazu spēles lietiņu un visu, kas ceļā, aprīdami un noraudami slapjā, dziļā kapā, — tā arī cilvēka dzīvē laimes dienas nav pastāvīgas, bet piepeši un spēji saceļas sadzīves viļņi lielās bangās un mūža ceļinieka laiviņu mētā šurp un turp, uz augšu, uz leju, līdz tā varbūt pie klints akmiņa vai smilšu kāpām sadragājas un nelaimīgais ceļinieks tad, sadauzīts un līdz nāvei piekusis, tikai savu dzīvību izvelk pie malas. Tādu sūru mācību baudījis, tas labprāt vairs nedosies cīniņos ar neaprēķināmiem elementiem, bet meklēs drošāku, rāmāku vietiņu, kur tas no tādām sadzīves un sirds aukām būtu pasargāts.
Arī Eduarda Felzenberģa dzīves laiviņa bija, ja arī ne sadragāta, tad taču stipri vien sadzīves viļņos apkārt mētājusies un viņu pašu gandrīz nāves nagos ievedusi. Viss, kas viņam no šiem cīniņiem palika, bija laba sirdsapziņa un tā šķīstās un spēcīgās mīlestības saite, kas viņu ar Elzu garā savienoja. Klotildes uzticīgā un dziļā mīlestība pacēla viņa sirdi, padarīja viņu, tā sakot, labāku, svētāku; bet aiz tās ņirgāja aizspriedumu spoks, kas radīja ciešanu un uzspieda atsacīšanos no pirmā ideāla. Elzas mīlestība turpretim sirdi aizdedzināja gaišās, spēcīgās liesmās, un, kas viņas rokās, pie viņas šķīstās un uzticīgās
krūts reiz bija dusējis, tas viņu vairs nepēja aizmirst, vēl mazāk atstāt. Tikai pilnu dzīvību, mērķa pilnīgu sasniegšanu centās panākt un panāca dievišķīgā mīlestība, kas katrā brīdī gatava aizdot dzīvību par dzīvību, laimi par laimi; citādi viņai būtu bijis jāiznīkst, jāmirst. Un tikai tāda spēcīga, dedzīga mīlestība spēja Eduarda saslimušo sirdi izdziedēt, viņu pašu atkal atdot pilnai dzīvei. Tak tādos pat cīniņos viņš vairs negribēja, nevarēja doties atpakaļ, kādus viņš līdz šim bija pārlaidis. Viņa prāts tagad nesās uz darbiem, kur viņš savus spēkus jo sekmīgāki un pilnīgāki varētu izlietot, un tādā vai tai līdzīgā vietā, kā viņam bija Uplejā, tas nevarēja notikt. Tāds darba lauks — to viņš nu sajuta — viņa centīgam garam bija par šauru, tur tas nevarēja parādīties savā pilnīgākā spēkā un spējā. Tādēļ viņš, no Uplejas aizgājis, tūliņ iestājās kara dienestā un ķērās atkal pie dziļām mācībām jeb turpināja savu jau nobeigto studiju. Zinība, ko viņš jau senāk visvairāk mīlēja, bija matemātika, un tikai mazs ārīgs kavēklis viņu toreiz bija grozījis uz ķīmijas studēšanu. Ir tagad viņš varbūt matemātikā paspēja vairāk nekā dažs labs, kas to īpaši studējis, jo šo zinību viņš arī augstskolā kopa ar sevišķu mīlestību.
To ievērojot, arī nebūt nav jābrīnās, ka viņš jau pēc neilga laika iemantoja oficiera činu. Ar to vēl ne lēti neapmierinājies, viņš neapnicis strādāja un pūlējās un drīz izlaida ievērojamu rakstu kara zinībās, kura dēļ augstākā kara valde uz viņu grieza savu īpašu ievērību un viņu pārcēla gvardos. Par štāba oficieri palicis, viņš ieņēma svarīgu vietu kara valdē.
Bet pie visiem saviem lieliem un grūtiem darbiem, ko viņa jaukais amats un tālākā mācīšanās prasīja, viņš nepiemirsa vis savu sirsnīgo un teicamo līgaviņu, bet kopa un audzināja allaž jo jaukāku un spēcīgāku savu un Elzas mīlestību. Cik jauki viņi sarakstījās, cik sirsnīgi un pilna mīlestības Elza atbildēja, to jau pierādīs tikai šīs divi vēstules.
«Par visu vairāk mīļotā Elza!» Eduards raksta, atkal jo augstākā vietā iestājies. «Man ir ap sirdi, it kā es visu pasauli vēlētos apkampt un spiest pie savas ātri pukstošās sirds. Un tomēr šī sirds tikai Tev pieder, tikai Tev dzīvo. Tu priecāsies, dabūdama zināt, ka es nupat kā esmu iecelts tanī vietā, kura līdz šim bija mans tuvākais mērķis, ko sasniegt es karsti vēlējos. Ne manis dēļ, ne ārīga goda dēļ, bet Tevis pēc. Es zinu, cik lepna Tu esi uz
katru sekmīgu soli, ko es speru uz priekšu. Un uz tam Tev pilnīgs iemesls. Ja Tevis un Tavas neaprobežotās mīlestības man nebūtu, tad mana sirds būtu tumša un tukša kā naktī pasaules ēkas neizmērojamais tukšums. Tikai tā apziņa, ka Tu esi mana, ka Tava mīlestība pieder man, dod man spēku un skubina mani allaž jo tālāki un tālāki censties, līdz es ar mīļā Dieva palīgu būšu sasniedzis to mērķi, kas ir augstāks nekā tā kārta, ko hercoga Jēkaba manifests piešķīris manai famīlijai. Šis mērķis nav vairs tālu, dārgā, karsti mīļotā Elza, un tad, tad es savu līgaviņu pārvedīšu savās mājās un nekāds spēks mani vairs neizraus no Tavām mīļām rokām.
Es nespēju apķert, kāds prieks, kāda neizsakāma līksmība mūs tad apkamps, jo ar Tevim pastāvīgi kopā dzīvot, Tevi apkampt un turēt savās rokās, tavās skaistās, uzticīgās acīs skatīties bez mitēšanās, bez gala — Elza, dārgā Elza! tas nozīmē paradīzes priekus šeit virs zemes, un tas sasilda un paceļ sirdi un ved prātu allaž tuvāki mūsu avotam, iz kura mēs esam cēlušies — Dievam!»
Elzas atbilde neparāda mazāku mīlestību.
«Eduard,» viņa raksta. «Man trūkst vārdu aprakstīt, ko es jūtu, kā es Tevi mīlu, cik laimīga es esmu. Un, ja tikai Klotildes skumīgā seja manā laimes biķerī neiekaisītu parūgtas zāles, tad es droši varētu sacīt, ka tā mīlestība, kas mūsu sirdis savieno, atdara un uztura to avotu, iz kura izverd nebeidzamā, neapķeramā dievišķīgā laime, no kuras ir sacīts, ka cilvēku ausis to nav dzirdējušas, acis nav redzējušas, kas vēl nevienam nav nākusi prātā. Ja kas mūs paceļ pāri par visu radību un pieved mīļam Dievam jo tuvāki, tad tas patiešām ir tāda mīlestība kā mūsu. Tikai iekš tās ir pilna dzīve, tikai iekš tās cilvēks ir «Dieva bērns».
Bet, Eduard, bez Tevis man tāda mīlestība nebūt nav domājama, un man ir tā ap sirdi, it kā Tu būtu no debesīm sūtīts, lai tā pieņemtu miesu un parādītos savos visskaistākos ziedos. No tam vien Tu jau pratīsi, ka Tavi nopelni, Tava augstā vieta, ko Tu caur uzticību un grūtiem pūliņiem nupat esi panācis, manu mīlestību pret Tevi nebūt nevar vairot, tādēļ ka es Tevi mīlēju tik vien Tevis dēļ, nevis Tavas goda kārtas dēļ. Un, ja Tu būtu rokpelnis un es karaliene, — ir tad es Tevi mazāk nemīlētu — nevarētu mazāk mīlēt! Tomēr es no sirds priecājos par Tavu pūliņu augļiem, priecājos vairāk nekā Tu
pats. Vai tad es nezinu, ka Tava mīlestība īpaši Tevi dzen allaž jo tālāki uz augšu?
Kad mēs būsim savienoti uz nešķiršanos, jā, Eduard, — kas to augsto, svēto laimi var apķert! Es nē. Mana sirds man saka, ka tā jau tagad bauda tos visaugstākos priekus, kas cilvēkiem zemes virsū var būt piešķirti, un tādēļ es bīstos, ka šī laime lielāka vairs nevar būt — man ir tā ap sirdi, it kā mums laimīgākiem šeit nebūs būt tas ietu pāri par robežām, ko Dievs ir nolicis! Piedod, dārgo Eduard, ka es atkal jau esmu tik bailīga, tik šaubīga. Bet ko es lai daru!
Tak, lai liktens nolēmis ko gribēdams, šķirti mēs nebūsim, nevaram būt nekad, jo mūsu mīlestība nāk no paša Dieva un tādēļ nav iznīcīga. Ja Viņa svētais prāts būtu, ka es ātrāki šķirtos no šīs zemes, tad mans gars lidināsies ap Tevi un skūpstīs Tavu mīļo vaigu, lai Tu būtu kur būdams. Un es priecāšos un būšu līksma, redzēdama Tevi laimīgu. Bet, ja man būtu jādzer tas rūgtais biķeris, ja Tu ātrāki šķirtos no manim, tad zini, ka Tava mīlestība mani pavadīs līdz kapam un viņpus tā mūs atkal savienos! — Eduard! Vienu lūgumu es Tev lieku priekšā. Ja es mirtu, tad savienojies ar to, ko Tu pirms esi mīlējis, ar Klotildi. Tikai viņa ir cienīga ieņemt manu vietu, un tavā skaistā sirdī mums abām būs telpas — manam garam un viņas sirdij. — Nerājies uz mani, ka es tā «sapņoju», kā Tu atkal teiksi. Jo mēs visi tak esam mirstami cilvēki, un, kad Tu savu testamentu jau esi iestādījis, kādēļ Tavai Elzai, Tavai uzticīgai Elzai arī nebūs testamenta iestādīt. Jā, Eduard, uzlūko šo manu lūgumu kā manu testamentu, kā manu beidzamo prātu un vēlēšanos, t.i., ja es mirtu!
Te es Tev sūtu savu fotogrāfiju un matu sprogu. No Tevim es sagaidu to pašu. Kā Tu redzi, es tev esmu tanī pašā ģērbā, ko es valkāju tanī dienā, kad Tu nāvei biji tik tuvu, un tad atkal tanī dienā, kad Tu pacēlies uz jaunu dzīvību, — kad Dievs mūs savienoja siržu derībā. Arī citādi es tāpat esmu rotājusies — es zinu, ka es Tev tā vislabāk! patīku. Bahs saka, mana nobildē esot man ļoti līdzīga, jebšu Tavs krustdēls gan spriež, ka «tante Elza nav tik smuka kā šī smukā bilde». Laikam šis spriedums nāk no tam, ka es Eduardiņam šodien neļāvu līdzi iet uz mežu ogās. — Marija ir neizsakot priecīga par savu mundro meitiņu, ko viņa grib likt krustīt pēc mana vārda. Tā tad man arī būs krustmeita, kā Tev jau ir krustdēls. Un
man liekas, ka tas ir ļoti vajadzīgs, jo bez manas aizstāvēšanas Tavs krustdēls manu nākošo krustmeitu sen jau būtu ielicis kaktā, tādēļ ka viņa esot nerātna un par daudz brēcot.
Labprāt es ar Tevim vēl tērzētu — tas man taču ir tas visumīļākais darbs —, ja Klotilde nupat nebūtu atbraukusi. Viņa Tevi sirsnīgi sveicina un vēlas Tavu fotogrāfiju. Viņa kārojot redzēt, kā «viņas ideāls» izskatās kara dieva ģērbā. Mēs brauksim apkārt pa mājām, gribēdamas pārliecināties, vai pagasta nabagi un sērdienīši visi pareizi apkopti. Un ko Tu domā! Balodis, ko ļaudis iesaukuši par «mazo Felzenberģi», mums brauks līdz, jeb īstāki: pavadīs mūs jāšus ar Tavu Vaņku, kam Uplejā nospriesta «žēlastības maize», tādēļ ka viņš man palīdzējis citreizīgo spēcīgo un apbrīnojamo Uplejas pilnvari izglābt no nāves briesmām. Vai tu nebīsties, ka es varu iemīlēties Baloža kungā? — Nebīsties vis — viņam jau ir līgaviņa, Tava vecā drauga, apriņķa tiesas sekretāra meita, ļoti skaista un apdāvināta jaunava.
Dzīvo nu vesels, sirds mīļākais, un nerāj, bet iepriecini drīz ar mīļu vēstuli
Tavu mūžam Tev uzticīgo Elzu
Plienos, 1. augusta 1873.»
Šī vēstule Felzenberģi pa daļai iepriecināja, pa daļai ļoti apbēdināja. Kādēļ Elza vienumēr mocījās ar tik sērīgām, tumšām domām? Labprāt viņš tūdaļ būtu atbildējis un tās izgaisinājis, ja tanī pašā brīdī atnākusi pavēle viņu nebūtu aizraidījusi kādā citā vietā uz pārlūkošanu jeb inspekciju. — Tikai pēc kādas nedēļas viņš pārbrauca un savā kortelī atrada ziņas, kas viņu ļoti satricināja. Bahs rakstīja, ka Elza grūti saslimusi ar plaušu karsoni (Lungenentzundung). Ar Klotildi apmeklējot nabagus un bārenīšus, viņa bija sakarsējusies un aukstu ūdeni baudījusi. Atpakaļ braucot, viņai palicis ļoti auksti, un jau otrā rītā izrādījies, ka viņas plaušas iekarsušās. Bahs izsacīja cerības, ka varēšot līdzēt, tak esot «jāsataisās uz visu». Šie vārdi Eduardam spēji iedūrās sirdī. Viņam likās, ka visa viņa laimes ēka piepeši sagrūst, ka visa zeme trīc, apakš viņa kājām. Tūdaļ viņš laida telegrammu, lai atbild, kā ar Elzi stāv, bet bija jau par vēlu, jo, tikko zaldāts bija aizgājis uz telegrāfa staciju, ienāca pasta
vīrs un atnesa vēstuli — ar melnu zieģeli. Felzenbergs garā paredzēja, ko tā nes.
«Elzas vairs nav!» viņš sāpīgi iesaucās un noslīga uz zofaju. Tikai kad zaldāts ienāca, kvitanci atnesdams, viņš atmodās no pusģīboņa un uzlauza vēstuli. Skonīgiem vārdiem Bahs tanī ziņoja, ka Elzas jaukā dvēsele ir Dieva priekšā. Viņas beidzamie vārdi bijuši:
«Eduard, tava Elza aiziet, bet viņas gars būs pie tevīm — — Eduard — — — es tevi mīlēju, cik vien var mīlēt, un mīlēšu tevi vēl viņpus kapa ar Dievu, Eduard — piepildi manu testamentu — — — ».
Tad viņa izlaidusi savu garu.
Asiņainais, Krievijas vēsturē neizdzēšamiem burtiem ierakstītais 1877. gads bija atnācis. Turku neģēlība un nekaunība bija sasniegusi augstāko pakāpienu. Krievijas lielais ķeizars Aleksandrs II viņiem piesacīja karu un sauca savus uzticīgos valsts dēlus svētā cīniņā par taisnību un apspiestu tautu brīvību. Krievija uz šo svēto karu bija pareizi sataisījusies. Arī palkavnieks Eduards Felzenbergs piederēja pie tiem vīriem, kam bija uzticēta dārgā tēvijas sagatavošanās uz lielu cīniņu ar mūža ienaidnieku. Viņa vieta tagad bija ģenerālštābā, bet pēc uzsākta kara viņa vadīšanai uzticēja pilnu reģimentu. Cik dūšīgi Krievijas kareivji turējušies un kā iesākumā tomēr kara dievs savu svaru brīžam svēra uz mūsēju, brīžam uz ienaidnieku pusi — tas lasītājiem vēl ir dzīvā atmiņā. — Beidzot krita Karsa, Ardahana utt. Āzijā turku vara jau bija salauzta, bet Eiropas Turcijā viņi vēl ar sekmi atturējās. Sevišķi apcietinātā Pļevna mūsēju tālākai iešanai bija ceļā — tai vispirms bija jākrīt, ja mūsējiem bija visgalīgi uzvarēt un karam nobeigties. Kam vēl nav dzīvā atmiņā tie cīniņi par «Zaļajiem kalniem» zem tā sauktā «baltā ģenerāļa» Skobeļeva izmanīgās un dūšīgās vadīšanas, bet, par visām lietām, tie kautiņi Pļevnā un pie tās 6. jūnijā un 8. un 10. jūlijā, kuros tik daudz krievu sirdīgo kareivju asinis plūda, apspiestām slāvu tautām brīvības koku audzinādamas. Bet Pļevnas aizstāvētājs, turku
ģenerālis un maršals Osmanis-pašā, bija izmanīgi apstiprinājies savā cietoksnī un atturējās kā lauva — mūsu kara virsvaldība atzina, ka tam jāpiekļūst ar citādiem līdzekļiem, nekā tie līdz šim bija izlietoti. Uz paša ķeizara pavēli atsauca Sevastopoles dūšīgo aizstāvētāju ģenerāli Todlebenu, un tas, Pļevnas apkārtni pareizi aplūkojis, sastādīja plānu, pēc kura turpmāk jāstrādā. Kara virsvalde zem paša kunga un ķeizara priekšsēdēšanas šo plānu pieņēma un sāka strādāt, kā turkiem droši varētu piekļūt un tos uzvarēt. Pie šī darba mēs atkal sastopamies ar palkavnieku Felzenberģi, kas kā izmanīgs rīkotājs un teicams matemātikas zinātājs bija pazīstams un tādēļ Todlebenam piešķirts. Mūsu stāsta nolūkā nav visus notikumus no šī brīža līdz Pļevnas krišanai sīki aprakstīt, — tas, ko mēs te gribam vēstīt, stāv tikai tuvā sakarā ar Felzenberģa darbiem.
Atnāca 1877. gada 28. novembris, auksts un miglains. Osmanis-pašā bija visu dienu priekš tam un tad cauru nakti rūpīgi sagatavojies uz cauri laušanos caur krievu septiņdesmit verstes garo ieslēgšanās līniju. Krievi to zināja, tak nevarēja paredzēt, kurā vietā būs vislielākā saduršanās. Drīz pēcpulksten septiņiem rītā, dienai austot, pamanīja turkus pie Pļevnas, ārā veļoties. Kā zināms, Osmanim bija 40 000 vīru. Bads tiem bija klāt, cietoksnī atturēties vairs nevarēja. Tikai cauri laušanās, ja tā izdevās, turkus varēja glābt. Visstiprākais spēks mūsējiem uzbruka tanī vietā, kur 3. grenadieru divīzijas priekšējā daļa 3. bateriju aizstāvēja. Mūsējo spēks te izrādījās par vāju turku bariem atturēties. Jau šie bija ieņēmuši vienu apcietinājumu un lielgabalu pēc otra un apkāvuši gandrīz visus, kas tiem turējās pretī. Tālāk un tālāki viņu pulki vēlās uz priekšu un cerēja jau cauri lauzušies, kad īstā brīdī atsteidzās tas grenadieru pulks, kuru Felzenbergs komandēja. Izcēlās sīva, asiņaina cīnīšanās — uz dzīvību un nāvi. Turki, jau tik tālu tikuši, ne par ko vairs negribēja iet atpakaļ. Krievu pulki, steidzoties nokusuši, pirmā iesākumā nespēja aizdzīt atpakaļ sašutušo turku barus. Jau mūsu līnijas kreisais spārns sāka šķobīties, kritušo rindas palika retākas. Turki, šo brīdi izlietodami un ar joni grūzdamies tālāki, mūsu pulkos uz acumirkli sacēla sajukšanu un šaubīšanos. Šinī bailīgā brīdī palkavnieks Felzenbergs, zobenu augsti pacēlis un savam dūšīgajam pulciņam dodamies pa priekšu, uzsauca: «Kara biedri! No mums pa daļai atkarājas šīs dienas
uzvara vai pazaudēšana. Prom dūšīgi pret ienaidnieku, ķeizaram un valstij par slavu!»
«Hurā!» atskanēja pulkā, un zaldāti, no jauna kārtībā nostājušies, ar jaunu dūšu gāzās turkiem virsū, kuri pa tam jau bija nocietinājušies krievu ieņemtās skanstīs. Nāvīgi šāvieni saņēma krievus, bet, par laimi, turki, atstatumu neievērodami, šāva par augstu, tā ka lielākais ložu bars aizsvilpoja pāri par mūsējo galvām. Šie vairs nešāva, bet, pīķus ienaidniekiem pretī turēdami, devās tiem virsū, līdz beidzot vīrs ar vīru cīnījās, ja šis teikums še vietā, jo turku bari, pa daļai skanstīs slēpušies, skaita pēc bija daudz lielāki nekā krievu.
«Par ķeizaru un valsti!» — atkal atskanēja komandanta dedzīgie vārdi, un Krievijas dēli kā lauvas gāzās virsū izbiedētiem turkiem. Tie, kas ārpus skanstīm mūsējiem uzbruka, no drošiem pīķu dūrieniem un zobenu cirtieniem krita «kā mušas», un drīz krievi bija izkāvušies cauri līdz pašām skanstīm, kurām tie nu no priekšas un no sāniem uzbruka. Cīnīšanās bija asiņaina un nāvīga, bet krievu ieroči šoreiz acīm redzot bija laimīgāki, jo priekšpusē turki jau bija pa daļai nonāvēti, pa daļai sagūstīti, bet sānu pusē, kur Felzenbergs pats bija klāt, tiem vēl bija virsroka — te vēl bija labs gabals darba, līdz tos pilnīgi atsita atpakaļ. Savu «Allah il allah!» saukdami, tie kā aizkaitināti zvēri mūsējiem uzbruka, bet velti, jo šie padošanās nepazina un pēc sava dūšīgā vadoņa priekšzīmes cīnījās uz dzīvību un nāvi, nelaida neviena turka cauri, bet nonāvēja visus, kas stājās ceļā. Turku līķi bija sakrājušies vaļņa augstumā, viņu līnija sāka šķobīties, un viņi taisījās uz bēgšanu, kurpretim no krievu puses atskanēja priecīgs un dedzīgs «hurā», kas pasludināja uzvaru, bet cīniņu karstumā un uzvaras priekos tikai Felzenberģa tuvākie kara biedri pamanīja, ka viņš pats vēl briesmās. Kā jau allaž, tā arī šinī asiņainā kautiņā ienaidnieki visvairāk tīkoja pēc savu pretinieku vadoņa nāves, un tātad arī kāds bars turku īpaši Felzenberģi bija ievērojis un caur izmanīgu apiešanu to līdz ar mazu pulciņu atšķīris no savējiem. To atzinis, Felzenberģis ātri savāķa savus kara biedrus, un nu iesākās varbūt tikai reti pieredzēta sīva uzbrukšana no vienas un dūšīga dzīvības aizstāvēšana no otras puses. Kamēr atkal uzvarētās skanstīs un visā krievu līnijā atskanēja uzvarēšanas gaviles un turki, izbiedēti un izmisuši, gan allaž vēl šaudīdami, devās atpakaļ uz Pļevnas pusi, tamēr šinī vietā drūzmīgi
pie ausīm sitās zobenu sitieni, ieroču saduršanās, ievainoto lāsti un vaimanas. Krievi, kā allaž, tā arī te saviem ieročiem darīja godu; Felzenbergs tiem rādīja labu priekšzīmi. Ar savu revolveri kādus piecus ienaidniekus nomaitājis, viņš tagad izlietoja savu zobenu, brīžam atgaiņādamies no ienaidnieku uzmākšanās, brīžam tos nāvīgi sakaudams. Ka viņam vaigā un kreisajā plecā jau bija dziļi ievainojumi, ka viņa zobens bija sarkans no ienaidnieku asinīm un ka viņš pats bija tā notraipīts, ka viņu tikko varēja pazīt, to viņš ne juta, ne ievēroja. Dūšīgi kaudamies un lielāku gubu no turku līķiem sev priekšā redzēdams, un savus kara biedrus uz nepadošanos uzskubinādams, viņš padarīja, kas no cilvēka knapi ticams; turki, jebšu lielā pārskaitā, kļuva atsisti atpakaļ. Ir krievu dūšīgajā pulciņā nāves izkapte nepalika bez spēka, ir tanī daži bija krituši, bet kas šis mazumiņš bija pret to pulku līķu un ievainoto, ko turku pusē atrada! Un, kad vēlāk nodaļas virskomandants savā ķeizariskai augstībai lielfirstam Nikolajam Nikolajevičam iesniegtā raportā rakstīja: «Palkavnieks Felzenbergs ir pastrādājis brīnumus, un katrs viņa zaldāts ir varonis,» tad tas bija pilna taisnība un liecināja, ka krievu kara vadoņi ar lietpratēja acīm zin cienīt īstu dūšu un varonību.
Turki patlaban sāka vilkties atpakaļ, kad arī Felzenbergs jau sevi jutās nespēcīgu tālākā cīnīšanā. Pa daudz asiņu viņam bija notecējušas — viņa spēki gāja mazumā, uzmācās gurdenums un ģībonis, pret kuru ilgi nespēja atturēties. Bet tomēr viņš turējās uz kājām un vājā balsī oficierus un zaldātus skubināja uz tālāku cīnīšanos, līdz ienaidnieks pavisam būs sakauts un uzvarēts. Pa tam arī citi krievi, savus kara biedrus pamanījuši briesmās, piesteidzās klāt — īstā brīdī, jo, kamēr šie vēl cīnījās un turkus dzina atpakaļ, tamēr kādi četri ienaidnieki uzbruka nespēcīgajam Felzenberģim, kas savu zobenu tikko vēl spēja vicināt.
«Sasodīti turki! Dārzniek — steidzaties — va redziet, mūsu muižkungs ir briesmās!» — kāds tuvu pie Felzenberga latviešu valodā iesaucās, un drīz pēc tam viens unteroficiers un viens oficiers piesteidzās viņam klāt tanī brīdī, kad divi turki, Felzenberģim no muguras uzbrukdami, pacēla savus līkos zobenus pār viņa galvu. Divi asiņaini zobeni krievu pusē pazibēja gaisos, un abi uzbrucēji vārtījās savās asinīs.
«Pēc likumu guļas arī tev būs mirt!» unteroficiers Teteris
sacīja un nocirta arī to turku gar zemi, kas palkavniekam Felzenberģim patlaban no sāniem uzbruka, kamēr leitnants Puķe ceturto ņēma uz savu rēķinumu. Pa tam Felzenbergs bija atspiedies uz savu zobinu — piekusis un iztvīcis līdz nāvei, tuvu pakrišanai. Teteris steidzās viņam palīgā, bet, pamanījis, ka kāds grūti ievainots turku oficiers savu revolveri paceļ pret Felzenberģi, viņš tam izmanīgi un īstā brīdī padarīja galu. Kad viņš atnāca pie palkavnieka, tad šis bija pakritis.
«Vai mēs esam pilnīgi uzvarējuši?» Felzenbergs pusaizdarītām acīm un mirstošā balsī jautāja.
«Слушаюсь. Pēc likumu guļas turki in continenti et iini ir sakauti un Pļevnas lauva Osmanis-pašā licis izlikt padošanās zīmi! Ko mēs ar savu palkavnieku ņemam priekšā, tas vairs neceļas.»
«Slava un gods Tev — augstais Dievs, — ka Krievija uzvarējusi — nu es varu mierīgi aizbraukt — esmu izcīnījies — — ņem manu dvēseli savās rokās!» Felzenbergs, lēni runādams, atbildēja un aizdarīja acis.
Ir leitnants Puķe bija piesteidzies un paņēma mirstošā palkavnieka galvu savās rokās. Teteris bija nometies ceļos un apklāja savas asarainās acis, savu asiņaino vaigu. «Viņš mirst — tas visulabākais cilvēks!» — jaunais unteroficiers vaidēja.
«Uz manas — — krūts — — ir matu — — spro — — ga un — — vēstule — — — tos pār — — sū — tat Klotildei. Es — — eimu, — — Elza — — ar Dievu — — Klotilde!»
«Nezinu, māt, kādēļ sirds man šodien tik grūta, it kā kādu nelaimi būtu paredzējusi,» Klotilde sacīja, avīzi nolikusi, ko tā lasīja. «Pļevnu mūsu dūšīgie kareivji ieņēmuši, bet kaušanās priekš tam bijusi ļoti liela un sīva. Cik lēti var būt, ka arī Eduards tur cīnījies un — — kritis!»
«Nekaujies ar pašradītiem jeb iedomātiem sirdēstiem, mīļā meitiņ. Tu tak neesi māņticīga. Sirds nekā neparedz; kad tā dažkārt sevi nomoka, tad tie ir skumju un bēdīgu domu augļi. Beidzamās ziņas par Eduardu, kā dakteris Bahs saka, ir tās, ka viņš ir ģenerālštābā, kura locekļi tak pie kautiņiem nepiedalās. Un kādēļ tu labāk neceri, ka viņš reiz pārnāks spirgts un vesels.»
To sacījusi, baroniete fon Kronšild paņēma avīzi un gribēja tanī lasīt, bet to atkal nolika, pamanījusi, ka Klotilde vēl nebūt nav apmierināta.
«Zināms, ka es māņiem neticu,» viņa atbildēja. «Bet noliegt taču arī nevar, ka īsi priekš kāda bēdīga jeb briesmīga notikuma sirds ir nemierīga un grūta. To es jau tik daudzkārt esmu piedzīvojusi. Pie labas taisnības man arī nav pilna iemesla uz Eduardu cerēt, jo pa visu laiku, kamēr Elza mirusi, viņš man nekā nav rakstījis. Es arī zinu, ka viņš ar Elzu ne tikai aiz pateicības, bet arī aiz mīlestības saderinājās un ka viņas nāve Eduardam ļoti gāja pie sirds. Viņi mīlējās šķīsti un dziļi. Eduards pavisam nespēj būt paviršīgs — to sen esmu atzinusi, to pierāda visi viņa darbi, sevišķi viņa testaments.»
«Vai tad tu, sirdsmīļā Klotilde, tiešām domā, ka viņš Elzu aizmirsis? Taisni tādēļ ir mazāk iemesla to ticēt, ka viņš nav paviršīgs, un tāpēc man liekas, ka tava mīlestība, kurai es cienīšanas neliedzu, ir veltīga un tikai izmaitā tavu mūža laimi. Starp tiem jaunekļiem, kas pēc Felzenberģa aiziešanas tevi bez sekmes bildinājuši, atronas dažs teicams vīrs, kas tevi tiešām darītu laimīgu!»
«Māmiņa mīļā, ko es lai daru, ka nevienam citam manā sirdī nav telpas kā tikai Eduardam! Es zinu, ka viņš mani mīlēja, it kā es viņu, un ka tikai mūsu kārtas aizspriedumi šai no abām pusēm tik dziļai un uzticīgai mīlestībai neļāva kuplot un nest savienošanās augļus. Un, it kā es Eduarda nespēju aizmirst, tā ir viņš neaizmirsīs savas uzticīgās Klotildes. Bet, ja arī tas notiktu un pat ja viņš karā kristu, tad es tomēr nevienam citam negribu piederēt, līdz mīļais Dievs mani ar Eduardu savienos viņā pasaulē.»
Lielmāte gribēja atbildēt, bet sulainis viņai ienesa vēstuli.
«Krieviski rakstīta adrese — es to neprotu lasīt, še, lasi tu, kam vēstule sūtīta,» viņa sacīja.
Klotilde paņēma vēstuli un, adresi izlasījusi, drebošām rokām uzlauza zieģeli.
«Tā ir man laista no — kara lauka,» viņa sacīja un tad steigšus lasīja, bet drīz viņai papīri izkrita no rokām un viņa pati atkrita atpakaļ uz zofaju.
«Kas tev noticis, Klotilde?» māte vaicāja.
«Lasi!» Klotilde īsi atteica un paslēpa savu vaigu.
Lielmāte lasīja:
«Jaunkundzei fon Kronšild, Uplejā. Augsti cienītā jaunkundze!
Sava palkavnieka fon Felzenberģa kunga beidzamo vēlēšanos un pavēli izpildīdami, mēs Jums te piesūtam viņa matu sprogu un vēstuli, ko viņš dzīvodams valkāja uz savas krūts. — Nelaiķa palkavnieks cīnījās kā lauva, un viņa sirdībai un izmanībai ir liels nopelns pie Pļevnas ieņemšanas. Viņu nožēlo un apraud visi viņa kara biedri, kas viņu pazina. Viņa beidzamie vārdi bija: «Ar Dievu, Klotilde!»
Šo bēdīgo pienākumu izpildīdami, mes Jums, augsti cienītā jaunkundze, izsakām savu dziļāko līdzjušanu.
Pļevnā, 3. decembrī 1877.
K. Puķe, leitnants.
Teteris, unteroficiers.»
Ir lielmāte tagad raudāja, savu nelaimīgo bērnu uzlūkodama.
«Te vēl viena vēstule, mīļā māmiņa, lasi jel to man priekšā — man acis tik tumšas, nevaru lasīt,» Klotilde lūdza.
Baroniete uzlauza šo vēstuli; tā skanēja tā:
«Sirdsmīļā Klotilde! Tikai pēc manas nāves Tu lasīsi šīs rindiņas, ko es asiņainā cīņu priekšvakarā netālu no Krievijas mūža ienaidnieka robežas uzzīmēju kā beidzamo sveicināšanu tai, ko es visupirms un tik sirsnīgi esmu mīlējis un mīlēšu līdz galam. Mana sirds dzen mani šo liecību Tevim atstāt, no šīs pasaules šķiroties. Savu svētāko pienākumu pret dārgo tēviju, pret ķeizaru un valsti izpildīdams un savu dzīvību labprāt nododams Krievijai par godu, apspiestām slāvu tautām par atsvabināšanu, es tomēr savas acis nevarētu mierīgi aizdarīt, nezinājis Tevi visgalīgi pārliecinātu, ka Tava mīlestība nav vis apkampusi necienīga, Tevis nevērta cilvēka; tā nav vis kļuvusi nicināta, bet tā ir augsti cienīta un manā sirdī atradusi un paturējusi pilnu un šķīstu pretmīlestību, ko tikai nāve spēj iznīcināt. Šī liecība ir viss, sirdsmīļā Klotilde, ko es šķirdamies Tev spēju atstāt, to Tava uzticīgā sirds no manim varēja prasīt, to es Tev visai labprāt dodu.
Kad jau pavisam neder vaimanāt un ar likteni ķīvēties, tad tas vēl mazāk pieklātos to darīt tādā nopietnā brīdī, kad sataisās uz nāvi, kad sadzīves viļņos dragāta sirds atvadās no mīļākās, kas tai parādījusi tik daudz mīlestības un nešaubīgas uzticības. Tādēļ arī es, savu gaitu nobeigdams,
neviena neapsūdzu, nevienam nekā nepārmetu. Mana vēlēšanās ir, ka arī Tu, dārgā Klotilde, izlīdzinātos ar savu sūro likteni un meklētu sirds mieru tanī apziņā, ka cilvēku prāts un cenšanās nespēj pārgrozīt tos ceļus, ko augstāks spēks nolēmis, un ka Tu, paklausīdama savas šķīstās mīlestības balsij, neesi apgrūtinājusi savu zināmo sirdi, neesi nekā darījusi, kas būtu pretim sievieša godam un smalkākām jūtām. — Kas mūs šķīra un uzlika tik grūtu pārbaudīšanu, bija sadzīves un kārtu aizspriedumi, kas nav vis meklējami viena vai otra cilvēka galvā, bet pieder visuspēcīgajam laika garam. Tādi aizspriedumi ir tikpat veci kā citas cilvēku vājības, un, kamēr šīs pastāvēs, tamēr arī neskaitāmas sirdis locīsies, kunkstēs un cietīs. Un tas pats slogs, ko tagad uzliek kārtu starpība un īpašuma nevienādība, nākotnē cilvēkus mocīs citādā formā; tad tos varbūt vairs nešķirs kārta un manta, bet gara attīstības pakāpieni, kā mēs to, p. p., jau tagad pa daļai redzam pie tā sauktiem literātiem. Īsta vienlīdzības un izlīdzināšanās mēra nebūt nav un nebūs, tādēļ ka nav un nebūs tāda vispārīga stāvokļa, no kura pasauli un cilvēkus varētu uzlūkot bez jebkura aizsprieduma. Tikai priekš Dieva visi cilvēki ir vienlīdzīgi — visi viņa bērni; no cilvēcīga stāvokļa skatoties, cilvēku sabiedrība jeb cilvēce nebūt nav tā, par ko mēs to turam, jo katram, tā sakot, ir sava pasaule, sava brille, caur kuru tas to uzlūko, un kāda krāsa šai, tāda izskatās viņa pasaule. Cilvēka īstā pasaule ir viņa sirds, tādēļ laimi meklē velti ārpus tās. Un, ja Tu, mīļā Klotilde, savu pasauli esi atradusi savā sirdī, tad Tu šinī ziņā esi sasniegusi augstāko pakāpienu, ko šinī pasaulē var sasniegt. Viss cits nav pastāvīgs un īsts, bet līdzinājās murgiem un miglai, kas mūs, jebšu nomodā esošus, taču pieviļ un ved iekš maldīšanās.
Ka es ir Elzu esmu karsti un uzticīgi mīlējis, Tev jau ir zināms, un šīs otrās mīlestības dēļ man gan īpaši nebūs jāattaisnojas. Esmu pārliecināts, ka Tu to pilnīgi saproti un zini cienīt. Elza bija manas mīlestības pilnīgi vērta, un to šķīsto mīlestību, kas mūsu starpā priekš tam pastāvēja, viņa ne vien nav necienīgā vietā nolikusi, bet vēl jo vairāk pacēlusi un padarījusi par tīru un svētu. Viņas beidzamā vēlēšanās — kā Tev jau zināms — bija tā, lai mēs savienojamies. Šo viņas beidzamo prātu es tādēļ jo mīļāki cenšos izpildīt, ka mana sirds tikai Tev piederēja, pēc tam, kad Elza tai kļuva atrauta. Kārtas
aizspriedumus caur savu spēku pārspējis, es Tevi būtu vedis pie svētā altāra. Visai tuvu šim laimes mērķim, man jāšķiras no šīs pasaules, visas savas jaukās cerības es ņemu līdz tumšā kapā Turcijas asiņainā kara laukā. Priekškaramais krīt — dzīves loma izspēlēta!
Ar Dievu, Klotilde, uz visu mūžu! Saņem manu sirsnīgāko pateicību par Tavu mīlestību un tikai reti piedzīvoto uzticību. Tici, ka es Tevi no sirds esmu mīlējis līdz kapam. Pēc savas labākās apziņas esmu izturējies un cīnījies, kā tam vīram pieklājas, ko Klotilde fon Kronšild mīlēja — tik dziļi mīlēja. Likteņa lēmums manus ceļus nobeidz ātrāki, nekā to cerēju mums bija jāpaliek šķirtiem. — Piedod man, dārgā Klotilde, ja es būtu vainīgs pie Tavas ciešanas, pie Tavas laimes iznīcināšanas. Es darīju, no kā es biju pārliecināts.
Klau! Kara bungas un lielgabalu šāvieni jau pasludina, ka svētā Krievija savus dēlus raida karā pret turkiem, — mans kara kumeļš jau zviedz — es jožu ap gurniem spīdošu zobenu. Dievs augstais, kāds asiņains tas būs un jau tik drīz! — Bet šo vēstuli, šo beidzamo sveicināšanu savai Klotildei es uzglabāju pie savas krūts, un, kad mana sirds tanī vairs nepukst, tad dūšīgie kara biedri lai ir manas beidzamās vēsts sūtņi!
Ar Dievu, dārgā, neizsakāmi mīļota Klotilde! Garā Tevi skūpsta
Tavs Eduards.
Kišiņevā, 1877. gada aprīlī.»
«Tev taču bijusi taisnība, uz Eduardu cerot,» fon Kronšilda kundze sacīja, savas acis sausinādama un Klotildes bālos vaigus glāstīdama.
«Mana sirds man sacīja, ka Eduards mani mīlē un nepiemirsīs — tagad ir viss pagalam — it viss!» Klotilde raudādama atbildēja un elsodama atkrita zofaja ķiseņos. Barons Kronšilds ienāca. Abas vēstules izlasījis, viņš aizgrābtā balsī sacīja:
«Cilvēku labākais un krietnākais ir kritis tēvijai par godu, apspiestiem cilvēkiem par svētību. Remdē savas asaras, Klotilde, un lai tevi apmierina tā dārgā apziņa, ka tu esi mīlējusi vīru, kas tavas uzticīgās un dziļās mīlestības bija vērts.»
To sacījis, viņš aizgāja sava rakstaina istaba un tur nemierīgi staigāja no viena gala uz otru.
Ātri izpaudās ziņa par Felzenberģa nāvi. Neaprakstāmas vaimanas atskanēja Baha namā, un visā Uplejā redzēja tikai noskumušus cilvēkus. Felzenberģa piemiņa ļaužu sirdīs bija visai dziļi saknes laidusi un tagad parādījās savās jaukākās krāsās īstā mīlestībā.
Divi mēnešus pēc šīs bēdu vēsts, kādas sestdienas vakarā, Uplejas baznīckunga muižā lepni iebrauca barons fon Bušmanis ar divi «uz spici» aizjūgtiem zirgiem. Bija kamanu laiks. Tikko kučieris bija apturējis pie lievenēm, atdarījās durvis un mums jau pazīstamais Graupmaņa kungs — visai steigdamies, tas vienu kāju bija iebāzis zābakā, otru rīta kurpē — ar pliku galvu iznāca un steidzās pie kamanām, lāčādas segu attaisīt. Bušmanim sulaiņa līdz nebija.
«Ā — labvakar, baznīckungs,» barons sveicināja. «Vai netraucēju — šodien ir sestdiena un rītu svētdiena?»
«I, lai Dievs pasargā — mūsu, draudzes stiprākais pīlāris nekad un nekur netraucē. Lūgtu, barona kungs, neapsmādējat sava pazemīgā kalpa būdiņu!»
«Na — va ziniet, Graupmaņa kungs, gluži pēc būdiņas jūsu pils nebūt neizskatās, īpaši, kad ievēro, cik bieži šī «būdiņa» paģēr šādus un tādus pārlabojumus. Va atminaties vēl pērngad, he?»
«Diemžēl šinī grēku pasaulē nekas nav pastāvīgs un tā arī mana mājiņa, kuras grīda bargo salu nebūt neiztura,» Graupmaņa kungs, drusciņ par daudz saliecies, pazemīgi atbildēja.
«Ha, ha, ha,» barons gardi smējās. «Es jau domāju — te vilku piemin, te arī jau klāt. Bet man liekas, ka mēs par šīm un citām lietām varētum istabā aprunāties — va jums nebūs auksti?»
«Kas nu jūsu laipnības saulē varētu saaukstēties? Bet lūgtu, barona kungs!»
Abi iegāja Graupmaņa kunga «studiju istabā». Ļoti maz tas līdzinājās nupat kā izsacītiem vārdiem «pazemīgā kalpa būdiņa». Ātrāki to varēja saukt par grezni ierīkotu un pēc patīkamas dzīves iegrozītu mājokli.
Barons Bušmanis apsēdās; pār viņa bālo seju gāja ātri un tikko pamanot savāds smīnējums — pa pusei tas līdzinājās ironijai, pa pusei labvēlībai. Grūti bija izšķirt, vai Graupmanis ir viņa draugs vai padevīgs kalps. Varbūt ka abi bija kopā, draudzība un dziļa padevība. — Likās,
ka barona kungs šodien Graupmani drusciņ gribēja zobot, jo, cigāri aizdedzinājis, viņš uzsāka:
«Es brīnos, ka jūsu rakstāmā istabā tik maz krēslu — es redzu pavisam tikai vienu, un, kad nu īsti nevar ticēt, ka visi, kas jūs apmeklē, sēd uz šā zofaja, tad ceļas jautājums, vai tie pēc turku modes sēd uz grīdu, vai pēc vergu modes stāv, kamēr jūs sēdāt?»
«Redziet, cienīts barona kungs,» Graupmanis attaisnojās, «visu lielākais grēks ir lepnība un augstprātība. Tā pašu eņģeli padarīja par sātanu un tā grēcīgus cilvēkus kā iedzimts grēks moca un paved uz neceļiem vēl šo baltu dien. Un mums it īpaši pienākas ļaudis pasargāt no lepnības, bet tā nešauboties ļoti iesakņotos, ja mēs tiem, kas pie mums nāk lūgties, vēl pasniegtum krēslu it kā kungiem. Nekad nebūs piemirst — to es jau daudzkārt esmu sacījis — tos zelta vārdus: «Jūs, kalpi, esiet paklausīgi saviem kungiem».»
Barons gardi pasmējās un tad jautāja:
«Bet tiem lūdzējiem, kas te atnāk, taču daudzreiz ir tāds nesamais — kas ar to notiek?»
«To, kā protams, nenesīs studiju istabā, tas paliek kukņā, jo ļaudis taču nenāk pa lieveņu, bet pa kukņas durvīm,» Graupmanis, it kā par barona nezināšanu brīnodamies, atbildēja.
«Pareizi, bet tie nesēji taču ir piekusuši — mazākais, krēslu, kur apsēsties, viņi, man liekas, būtu izpelnījušies?»
«Redziet, barona kungs, kad kāds nes nastu, tad viņam atvieglošana jau ir notikusi caur to, ka viņš no šīs nastas tiek atsvabināts un to var nolikt kukņā.»
Bušmanis smējās kā kutināts un gribēja patlaban ko atbildēt, bet sulainis ienāca un pazemīgi bildināja, ka kāds vīrs atnācis.
«Ko viņš grib?» Graupmaņa kungs skarbi jautāja.
«Viņš gan grib parunāties.»
«Man tagad nav vaļas — lai nāk citā reizē!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs, bet tur vēl ir viens.»
«Kas tas ir?»
«Mežsargs.»
«Lai ienāk!»
lenāca mežsargs un, abiem kungiem nobučojis svārku stūrus, tas atkāpās atpakaļ pie durvīm.
«Ko tu teiksi?» Graupmaņa kungs jautāja.
«Es aplencu jaunā meža divi bukus un vienu kazu. Kad jūs, cienīgs tēvs, varēsiet nākt?»
«Vai pirmdien agri vēl būs?»
«Ījā, cienīgs tēvs, — laiks metas mīksts, kur ta šie ies.» «Nu tad labi, mans bērns, paldies — lai spīzmane tev dod vakariņas.»
«Paldies, cienīgs tēvs!»
«Tas bija prātīgi. Vai tad vecais Kronšilds pats vairs nemedī?» — Bušmanis jautāja.
«Nu ir jau gadi seši, kamēr tas flinti nav ne rokā ņēmis, un tātad, zināms, ar viņa atļaušanu, tā lielākā daļa piekrīt man, kamēr mums ir mežkungs, kas zaķus un stirnas šaut tura par grēku.»
«Ak tā — tas kalpa dēls. Esot mācījies kroņa mežkunga augstskolā un izpelnījies godalgu. Man liekas, ka Uplejas kalpu dēliem uz tam savāda laime — he, vai atminiet Felzenberģa?» Bušmanis jautāja.
«Jā. Te jau viss iet ačgārniski. Tāds zēns negrib strādāt, Kronšilds dod šim naudu un sūta ģimnāzijā, tad mežkungu augstskolā un nu šis ir liels vīrs. Es tiešām nezinu, kurp aizkļūsim, ja visi kalpu dēli paliks par kungiem!» Graupmanis piezīmēja.
Barons Bušmanis atkal pasmējās un tad jautāja:
«Nu, es domāju, mums būs miers un vaļas runāt par jo svarīgākām lietām?»
«Saprotams pats par sevi. Bet labāki var tērzēt pie malciņa. Es likšu uznest?»
«Kas ta jums labs ir?»
«E nu, ko mīļais Dievs svētījis,» Graupmanis atbildēja un caur skanduli atsauca savu sulaini.
Šis izpildīja, ko tam lika, un tad Bušmanis uzsāka:
«Īsti es atbraucu ļoti svarīgā lietā. Jūs tak tāpat zināt kā es, ka Herr fon Felzenberg pie Pļevnas nobeidzis savu raibo gaitu?»
«Jā, tā Kunga roka viņu ir sasniegusi, Dievs lai viņa dvēselei ir žēlīgs!» Graupmaņa kungs, rokas salicis un acis pacēlis, atbildēja.
«Bet vai tā ziņa īsti ir droša?» Bušmanis šaubīdamies jautāja. «Dzirdu, to laiduši divi zaldāti, kas senāk no Uplejas nodoti.»
«Nē — prasti zaldāti tie nav: viens ir leitnants Puķe, senākais dārznieks, un otrs ir unteroficiers Teteris, citreiz Fihtenberģa palīgs. Kā redzams, no abiem daudz nekā gan nav, jo, kas bez vajadzības atstāj savu zemi, kas to
barojusi, no tā es daudz nekā neturu. Bet taisnība tas nu gan būs, ka viņu elks, šis Felzenberģis, ir kritis, jo dzirdu arī, ka viņi pārsūtījuši Felzenberģa matu sprogu un vēstuli, ko tas uz savas krūts valkājis. Ha, ha, ha — tiešām jauki: divi brūtes reizā!»
«Tamdēļ es mazāk atbraucu. Gribēju zināt, kā stāv ar Klotildi? Vai šī Uplejas «pils princese» vēl nebūs apdomājusies? Ko? Ko jūs domājat?»
«Skaidri to nezinu teikt, jo jūs taču zināt, ka es no tā laika, kad pie šīs jaunmodes industrijas kavaliera bija tā papīru kratīšana, ar veco Kronšildu vairs lāgā nestāvu. Jūs jau arī zināt, ka Kronšildi, Drahenklau un Lauenšteins vairs nenāk pie manim, bet brauc citur. Nu man tas arī ir alga viena, zirgi viņiem jau ir, lai brauc, kurp sirds nesas. Bet laba satikšanās mūsu starpā ir zudusi, un tādēļ es arī nezinu sacīt, cik tālu Klotilde no savas bēdīgās apmaldīšanās atgriezusies. Taču es to zinu un to visi var pie pirkstiem noskaitīt, ka viņai cerību vairs nekādu nav. Vienkārt, viņas vienīgā cerība ir aprakta pie Pļevnas, otrkārt, viņa sevi tik krietni ir izjokojusies, ka viņa augstās sabiedrībās vairs nedrīkst rādīties, un, treškārt, viņa jau ir labi gados. Paga, jāpaskatās baznīcas grāmatā.»
To sacījis, Graupmanis šķirstīja krustāmo grāmatas. «Klotilde Maria Therezia, Uplejas dzimtskunga barona Leonarda fon Kronšilda un viņa laulātās draudzenes Elzas meita, dzimusi 1851. gada 15. maijā,» Graupmanis lasīja. «Tātad Klotilde tagad divdesmit sešus gadus un kādus mēnešus veca — es izlūgtos, kādas cerības viņai vairs uz precēšanos!»
«Bet pie viņas daiļā auguma nebūt nevar manīt, ka viņa jau tik veca būtu jādomā, ka viņa nu tik kā iegājusi divdesmitā gadā. Un cik skaista viņa vēl ir ar visiem saviem sirdēstiem,» Bušmanis ātri sacīja, un viņa acīs žibēja savāds uguns. «Ir gan drusciņ bāla, bet tas taisni viņu padara ļoti interesantu!»
«Tas nāk no tam, ka viņai gaiša seja — pratēji tādu sievieti sauc par «skaistu», kas nekad nenoziedot, bet es zinu it labi, ka šinī grēku pasaulē it viss ļoti ātri panīkst, īpaši jaunavas skaistums, ja tā jau pāri par divdesmit piecām vasarām. Starp mums runājot — mana Herbā ir tikai 22. gadā un — un gandrīz jau būtu jāvēlas, ka tas Kungs man piesūtītu derīgu znotu. Kad jau no kalna sāk iet uz leju, tad iet bez turēšanās.»
Barons Bušmanis nebūt nedzirdēja, ko Graupmaņa
kungs stāsta no savas Herbās — viņš bija nogrimis dziļās domās un atmodās tikai, kad nama tēvs atkal ielēja. Savu glāzi iztukšojis, viņš uzsāka:
«Tad jūs domājāt, ka Klotilde tagad mani vairs neatraidītu?»
«Ja mīļais Dievs izdevīgu brīdi uz otro bildināšanu ir sūtījis, tad tas ir tagad. Es palieku pie tam, ka Klotildei cerību nekādu vairs nav un ka viņai jāuzlūko par īpašu Dieva žēlastību, kad fon Bušmaņu nama slavenākais loceklis viņas roku neapsmādē un viņu ved pie svētā altāra, kas vien viņas nomaldījušos sirdi un prātu var atkal locīt uz tiem vēsturiskiem ceļiem, kas tik augstai kārtai jau no mūžības norādīti. Ja tas notiktu — un es nebūt nešaubos, ka tas notiks, — tad tas Kungs atkal jau būtu apžēlojies kādas noklīdušas dvēseles, ko atgriezt man diemžēl nav piešķirts, tādēļ ka — — — »
«Esat tik laipni un pasargājiet mani no savas mūžīgās žēlastības! Te ir jārunā ar apdomu un rūpīgi jānosver, kas darāms, jo, jebšu Klotilde gan ir drusciņ kompromitējusies, tad viņa taču ir labākā «partija» visā mūsu apgabalā — skaistums, laba sirds, bet par visām lietām — — Upleja un vecā Kronšilda krājums ko vēl vairāk var gribēt!»
«Bet, kad jūs uz tam domājat, tad jums jāpasteidzas — es dzirdu, ka barons Lauenšteins ļoti bieži braucot uz Upleju.»
«Ko nu tas. Bet es tā kā tā esmu nodomājis jau rītu Klotildi pa otru lāgu bildināt.»
«Dievs lai pašķir jūsu ceļus!» Graupmanis vēlēja. Pēc kāda brīža Bušmanis atkal aizbrauca.
Otrā dienā ap pulksten divpadsmitiem barons fon Bušmanis tāpat lepni piebrauca pie Uplejas lievenēm. Sulainis atdarīja durvis un viņu saņēma, tak viņš velti gaidīja uz tādu pazemīgu saņemšanu kā vakar baznīckunga muižā.
«Vai lielskungs mājās?» barons skarbi un lepni jautāja.
«Jā.»
«Pieteic baronu fon Bušmani.»
«Jā.»
Uplejas dzimtskungs savu viesi apsveicināja ar pieklājīgu cienīšanu, tak ne visai draudzīgi. No tā laika, kad Felzenbergs bija aizgājis, starp abiem kungiem lāga satikšanās vairs nebija, neievērojot tās reizes, kad Bušmanis no Klotildes dabūja «kurvi». Tādēļ barons Kronšilds
drusciņ bija pārsteigts, viņu tik piepeši un necerētu ieraugot savās mājās. Bet velti vecais goda vīrs pūlējās, minēdams, kāda iemesla dēļ viņam tāds necerēts gods notiek. Ja viņš būtu dzirdējis, ka barons Bušmanis savam kučierim piesaka, lai zirgus nebūt nenojūdz, tad viņam gan nebūtu nācies grūti šo mīklu uzminēt.
Kad Kronšilds Bušmani ieveda viesu istabā, tad Klotilde tur bija viena un spēlēja klavieres. Viņas māte šodien bija drusciņ gurdena un mita savā rakstāmā istabā. Tanī pašā brīdī sulainis vecajam lielkungam ziņoja, ka apstellētie muižas amata vīri atnākuši. Pie sava viesa uz mazu brītiņu aizbildinājies, viņš aizgāja rakstāmā istabā. Klotilde piecēlās un, uz Bušmaņa pazemīgo sveicinājumu lepni un pašapzinīgi atbildējusi, to uzaicināja apsēsties.
«Tāds izdevīgs brīdis otrreiz tik ātri vairs negadīsies,» Bušmanis domāja un, sava mērķa atcerēdamies, uzsāka:
«Cienīta jaunkundze — es jums gan esmu negaidīts viesis?»
«Taisnību sakot, jā! Pēc visa, kas noticis, es ar jums vairs necerēju satikties — mazāk šinī vietā nē,» Klotilde auksti atbildēja.
Barons Bušmanis šo atbildi saprata tā, it kā Klotilde nožēlotu «savu apmaldīšanos» mīlestībā pret Felzenberģi. Tik nopietni viņš bija ņēmis Graupmaņa prātošanu par Klotildes mazām cerībām. Priecādamies, ka Klotilde viņam, to sakot, pusceļā jau nāk pretim, un savu mērķi jau par sasniegtu turēdams, viņš atzina, ka par daudz dziļo pazemību vajagot atmest un jo lepnāki izturēties, kā jau baronam Bušmanim pienākas. Viņš sacīja:
«Mēs cilvēki visi esam maldīgi un īpaši sirds lietās. Kā jūs jau zināt, cienītā jaunkundze, es šinīo ziņā esmu ļoti brīvprātīgs — tā sakot, kosmopolīts. Cilvēka sirds daudzreiz tikai pēc lielas apmaldīšanās un pēc grūtiem cīniņiem uztop uz īsto, tā sakot, vēsturisko ceļu un sasniedz savu laimi — miera ostu, kurā tā tad izdusas no visām pārciestām likstām. Tādēļ prātīgs vīrs savai sirds izredzētai nekad nepārmetīs un nepierēķinās par noziegumu, kad tā savās jaunības dienās caur kāda industrijas kavaliera izmanīgi izliktiem valgiem drusciņ noklīdusi no savas cilts vēsturiskā ceļa, bet beidzot atzīst savu alošanos un griežas atpakaļ uz šo ceļu. Ticiet man, cienītā jaunkundze, ka es jutīšos laimīgs, piedzīvodams to brīdi, kurā es šos vārdus caur savu izturēšanos varēšu apstiprināt.»
Klotilde palika brīžam bāla, brīžam sarkana.
«Kādēļ jūs man to sakāt, barona kungs? Es nesaprotu, ko jūs runājat!» viņa atbildēja, un viņas balss drebēja.
«Piedodat, cienīgā jaunkundze, ka es jūsu sirdī varbūt esmu modinājis nepatīkamas atmiņas. To es negribēju es tikai gribēju izsacīt savu īgnumu pret to industrijas kavalieri, kas jūsu mūžu tā saģiftējis —»
«To jums man nebūt nevajadzēja īpaši sacīt — to es jau zinu. Ja jūs tiešām nožēlojat, manu mūžu saģiftējuši, tad turpmāk tā vairs nedarat!» Klotilde atbildēja, gandrīz vairs nevarēdama valdīties.
«Es runāju no tā Felzenberģa, kas — — »
Klotilde uzlēca stāvus, un viņas acīs žibēja savāds uguns, kad viņa rāmi, bet spēcīgi sacīja:
«Kad es jums, barona kungs, priekš astoņiem gadiem izsacīju savu necienīšanu, tad es tagad mirušo apgānītājam neliedzu savu vislielāko īgnumu!»
To sacījusi, viņa apgriezās un aizgāja.
Un, kā priekš astoņiem gadiem, tā arī tagad Bušmanis Uplejas kungu namā sēdēja satriekts, apskurbis, nekā nejēgdams, kas ap viņu notika.
Barons Kronšilds, ar saviem amata vīriem izrunājies, atnāca un, nožēlodams, ka viņa viesis viens pats atstāts, laipni sacīja:
«Piedodat, barona kungs, ka tik ilgi paliku. Bija steidzamas darīšanas.»
«Liec braukt priekšā!» Bušmanis it kā murgos uzsauca.
Nama tēvs aizgāja un sacīja sulainim:
«Aizej un liec piebraukt barona Bušmaņa zirgus!»
«Jā, cienīgs tēvs!»
1878. gada 15. jūnija rītā agri Uplejā un tās apkārtnē bija pamanāma ļoti mundra, jebšu klusa darbošanās. Baru bariem ļaudis devās uz Upleju un, tur atnākuši, nostājās klusītiņām, it kā bītos traucēt kāda mīļa gulētāja gardo miegu, vai arī pielika roku pie darba, palīdzēdami muižas dārzniekiem un pagasta dailenītēm, kas mundri pina vaiņagus un zaļumiem un puķēm izpušķoja malu maliņas. To redzot, būtu bijis jādomā, ka šodien Uplejā būs mīļota augstmaņa kāzas, ja darbīgo un nostājušos ļaužu sejas nebūtu bijušas tik nopietnas, tik sēras un skumjas —
ja viņi nebūtu tik viegli staigājuši, tik klusu runājuši, it kā visa Upleja būtu pārvērtusies par lielu Dieva namu, kurā pasaulīga trokšņa nedrīkst būt. Kā priekš deviņiem gadiem, tā mēs ir šodien ieraugām Pētersonu ar savu orķestri un jaukto dziedāšanas kori, bet jautrums, kas toreiz atspīdēja visu sejās, tagad ir zudis un tā vietā ir iestājies drausmīgs klusums. Pētersons — viņa mati jau iesirmi — ir nosēdies meža dārzā uz beņķa un nogrimis dziļās, skumjās domās. Viņa meitiņa atnes dārzā salasītas puķes mīļotam tēvam, bet tas nedzird viņas bērnišķīgo gavilēšanu, neredz viņas mīlestības dāvaniņu, līdz viņas māte, pamazām pienākdama, apkampj savu noskumušo laulāto draugu.
«Nepadodies tik dziļām skumjām, sirds mīļākais — gan mīļais Dievs locīs visu par labu,» viņa mierina.
«Jā, tikai pats Dievs šeit var līdzēt un sūtīt savu svēto mieru — uz to mums jāpaļaujas. Bet, kas pazīst mūsu kungu mīlestību un tēvišķo gādāšanu, — kas pazīst Klotildes žēlprātību un apžēlošanos par līdzcilvēkiem un tad atkal viņas uzticīgo mīlestību un neizmērojamos sirdēstus, — kas pazīst un zina, kas viņas mīļākais, mūsu neaizmirstamais Felzenbergs mums visiem un mūsu gara dzīvei ir bijis, — tam šodien, Klotildes goda dienā, sirds lūst aiz žēlabām un cilvēcīgas līdzciešanas!» Pētersons skumju pilns atbildēja.
«Gan Dievs gādās,» viņa uzticīgā mūža biedrene atteica un tad devās pie dziedāšanas kora dailenītēm ir tās mierināt.
Pa tam atnāca arī Uplejas mežkungs. Kroņa uniforma, bet sevišķi no augstskolas viņam piešķirtā un pie labajās krūts puses valkājamā goda zīme liecināja, ka tas savam vārdam un amatam dara godu. Netrūka arī Uplejas mežsargu, kas pēc kārtas savam teicamam priekšniekam nāca pakaļ. Pēc šī pulciņa ieraugām nākot pagasta vietnieku pulku, priekšniekus un pagasta tiesas locekļus, tiem priekšā ejot pagasta vecāko; tas ir Ozolu Juris; nopelnu zīme pušķo viņa krūtis. Viņam pa labo iet tiesas priekšsēdētājs — tas ir Lauksargu māju īpašnieks, tas pats Kārlis, kas līdz ar savu toreizējo brūti un tagadējo laulātu draudzeni Grietu caur Priedes viltību bija aizsūtīts uz Sibīriju. Pagasta vecākajam pa kreiso ieraugām pagasta skrīveri Balodi, kas tāpat izpelnījies ķeizarisku atzīšanu par rūpīgu amata kopšanu.
Beidzot redzam dakteri Bahu līdz ar savu Mariju. Viņiem
pa priekšu iet gadu divpadsmit vecs zēns, Felzenberģa krustdēls, un sešus līdz septiņus gadus veca meitiņa, Elzas krustmeita. Šie piesteidzas klāt vecā Rumbenieka dēliņam un ar to sirsnīgi apsveicinās, bet Baha Marija paslēpj savas acis un raud — viņa ir ieraudzījusi, ka Rumbenieks ved Vaņku, melnā segā tērptu un pilnīgi apseglotu, kā viņas nelaiķa brālis to mēdza jāt.
«Kādēļ tā, mīļo Rumbeniek?» dakteris jautāja.
«Jaunkundze tā grib — vakar man lika, lai es šodien Vaņku tērpju viņas pašdarinātā skumju segā,» Rumbenieks atbildēja un novērsās, savas acis slaucīdams.
Kamēr uzticīgie un pateicīgie uplejieši tā rīkojās, saviem mīļajiem kungiem, bet sevišķi Klotildei, parādīt savu neaprobežoto mīlestību un līdzcietību, tamēr pie netālā Plosta kroga piebrauca lepna kariete ar sešiem zirgiem un prasti pasta rati ar trim zirgiem. Šinīs bija daudz mantu un sēdēja vīrs, pēc kura uniformas varēja nolemt, ka tas bija feldvēbels. Uz viņa vaiga un pieres pamanīja lielas rētas — viņa krūti pušķoja divi Sv. Jura krusti. Karietē sēdēja ģenerālis un kāds oficiers, savas uniformas pēc adjutants. Ģenerālis bija stalts un plecīgs kungs pašos vīra gados. Pilna bārzda apēnoja viņa rētaino un pabālo vaigu. Taču rētas to ātrāki padarīja skaistu nekā nejauku. Viņa platās krūtis pušķoja daudz augstu ordeņu, starp tiem Sv. Jura 3. klases un Sv. Vladimira ordens. Bet savu kreiso roku ģenerālis īsti nevarēja lietot tā bija pastīva.
Viņa adjutants, tāpat ordeņiem pušķots, bija slaiks jauneklis.
Pulkstens bija seši rītā, kad abi rati piebrauca pie kroga. Sulainis, krievu tautas ģērbā tērpies, žigli nolēca no bukas un atdarīja karietes durvis. Ģenerālis un adjutants izkāpa. Feldvebels piesteidzās viņiem klāt un, labo roku pie ķivera pielicis (salutēdams), gaidīja uz pavēli.
«Vēl te ir ļoti agrs laiks,» ģenerālis piezīmēja.
«Un tomēr, ekselence, jau esmu pamanījis ne vien lielus ļaužu barus uz Upleju steidzamies, bet arī pašā muižā dzīvu kustēšanos,» feldvebels uzdrīkstējās pazemīgi atbildēt.
«Jums acis kā vanagam, feldvebel,» ģenerālis pasmiedamies sacīja.
«Слушаюсь,» (dzirdu, kungs, paklausu, ka pavēlat) feldvebels salutēdams atbildēja.
«Kārli, ko tu domā?» ģenerālis uzrunāja savu adjutantu.
Šis salutēja un godbijīgi atbildēja:
«Kad ekselencei nekas nebūtu pretim, tad es pazemīgi liktu priekšā, ka pēc tādas ātras un ilgas braukšanas derētu tase kafejas.»
«Nudien, Kārli — tu izpelnījies manu nepatikšanu, mūžīgi ar savu «ekselenci» kravādamies! Tu esi mans draugs, mans kara biedris, kas līdz ar šo uzticīgo dvēseli un dūšīgo kareivi mani izglābis no drošas nāves, un tagad mēs neesam īstā dienestā, tādēļ tu mani uzlūkosi kā savu draugu un kara biedri un ne kā priekšnieku — vai saproti, ko?»
«Piedod — labošos!»
«Pareizi — dzersim kafeju, bet ātri! Koļa — pasteidzies!» ģenerālis uzsauca sulainim.
«Слушаюсь, ekselence!» Koļa, roku pie cepures likdams, atbildēja un tad steigdamies devās krogā, kura iedzīvotāji pa tam jau bija mudri palikuši.
Ļaudis, secen iedami, apbrīnoja staltos kareivjus un viņu spožo uniformu. Jau tie sāka apstāties un sapulcēties, bet ģenerālis ātri iegāja kroga viesu istabā. Viņa pavadoņi viņam steidzās pakaļ.
Kafeju ienesa pati krodziniece. Viņa bija ļoti ziņkārīga un cerēja izdabūt, kas tie par augstiem kungiem, uz kurieni tie brauc utt. Pasta puiši to nezināja sacīt, viņi tik zināja, ka tur jāaptur, kur ģenerālis pavēlēs. Tāpat viņa velti nopūlējās, no Koļa ko gribēdama izdabūt. «Не могу знать » (nevaru zināt), bija viņa pastāvīgā atbilde uz visiem jautājumiem. Koļa laikam nekā nebūtu izpaudis, pat ja tam nāvē būtu jāiet.
Krodziniece staigāja šurp un turp kā pa adatām. Beidzot viņa, krieviski buldurēdama, uzdrīkstējās ko jautāt. Ģenerālis, viņas valodas vājības atzinis, bija ļoti laipns un tīrā latviešu valodā? jautāja:
«Ko jūs vēlaties zināt, mīļā nama māt?»
«Vai, cienīgs kara lielskungs, jūs jau runājat vēl labāki pa latviski, nekā es protu! Laikam jūs gan esat kāds no Kurzemes lielkungiem?» viņa pārsteigta jautāja.
«Vai tad lielkungi vien prot latviski? Citi jau arī var iemācīties šo jauko valodu. Bet sakāt, mīļā māmiņ, kas šodien būs jūsu muižā, ka tik daudz ļaužu uz turieni dodas?» ģenerālis vaicāja.
«Vai, cienīgs kara lielskungs, tas ir garš stāsts, ja to
gribētu izstāstīt. Bet es redzu, jums jāsteidzas, jo zirgus nebūt nenojūdz, tādēļ es saņemšos ļoti īsi. Redziet,» viņa uzsāka, «priekš kādiem deviņiem gadiem te bija muižkungs, to sauca par Felzenberģi. Bija smuks cilvēks un dziļi mācīts, un tik labs, un tik labs, ka tīri sirds lūst, kad viņa atminas. Cik reiz es neesmu raudājusi, kamēr viņš aizgājis, jo šī vieta mums arī vēl no viņa un visi vēl ir tanīs vietās, ko viņš tur ielicis, jo vecais lielskungs viņu ļoti cienī un nekā nepārgroza, ko viņš iestādījis. Un viņa jājamais zirgs — to sauc Vaņka — vēl šodien dabon žēlastības maizi. Ak, tā ir ļoti bēdīga lieta, kas toreiz Uplejā notika, viena smuka freilene pēc tam nomira un mūsu mīļā kunga vienīgai meitai ir salauzta sirds, kā ļaudis saka. Jo viņa mīlēja mūsu jauno muižkungu un viņš mūsu Klotildi arī mīlēja. Bet viņš nebija muižnieks un tādēļ viņas nevarēja precēt. Ko tad tie citi būtu sacījuši. Un tad viņa aizbrauca uz svešu zemi, lai viņu aizmirstu, bet tas nekā nelīdzēja, jo to zin visa pasaule, ka viņa mūsu nelaiķa muižkungu mīl vēl šo baltu dien un viņas vecākie viņai sen jau būtu ļāvuši iet pie viņa, bet tas viņruden, pie tās Pļevnas uzvarēdams, ir kritis, un nu šodien ir mūsu cienīgās freilenes dzimšanas diena un tādēļ viss pagasts sanāks parādīt, cik sirsnīgi tas viņu mīl un viņas nelaiķa brūtgānu arī, un tāpēc visi ir tādi bēdīgi, jo katrs jau zin, ka viņa nevar aizmirst savu mīļāko un vairs neprecēsies, līdz Dievs viņus būs savienojis viņā pasaulē. Ak, ak — sirds plīst pušām, tādu uzticīgu mīlestību un tādas skumjas redzot,» krodziniece vaidēja un ar priekšautu noslaucīja savas asaras. «Vakar mūsu mīļā Klotilde bija apraudzīt manu slimo meitiņu — es jums saku, eņģelis nevar būt labāks par viņu, tik mīlīga un tik laipna, un līdzcietīga viņa ir. Un tik skaista viņa ir kā tas eņģelis mūsu baznīcā. — Es ieminējos viņas mīļā brūtgāna, un tad viņa sāka raudāt. Kad es to labāk nebūtu darījusi, tik žēl man ir, kad viņa raud. Lai mīļais Dievs dod, ka viņa apmierinātos — to mēs vēlamies it visi, jā — it visi!»
Krodziniece runāja tik žēli un skumji, ka arī dūšīgie kareivji, acīm redzot, bija aizgrābti. Vismaz ģenerālis novērsa savu vaigu. Apmierinājies viņš jautāja:
«Kad tad būs tā sanākšana?»
«Esmu dzirdējusi, ka pulksten astoņos mūsu Pētersona koris sāks spēlēt, kā jau ik gada. Vai jūs arī neaiziesiet redzēt šo apsveicināšanu? Bet, kad jums nav labas dūšas,
tad būs jāraud — es jau tādēļ vien neiešu, jo es zinu, ka man būs jāraud bez gala, un, kad es tik daudz raudu, tad es palieku slima, un kas tad kops manu mīļo Dārtiņu, Klotildes krustmeitu!»
«Vai tad kāds grēks, kad arī kara vīriem nobirst kāda asara? Mēs iesim gan!» ģenerālis atbildēja un saviem pavadoņiem deva zīmi uz iešanu. Pulkstens drīz jau bija astoņi.
Uplejas kungu nama dārza pusē atskanēja pazīstama svēta meldija, ko Pētersona teicamais orķestris spēlēja. Visi sapulcējušies dievbijīgi noņēma cepures un, it kā norunājuši, sāka līdzi dziedāt:
Dievs Kungs ir mūsu stipra pils, Kur bēdās varam tverties; Augsts palīgs, kas mūs nepievils, Pie kā mēs varam ķerties.
Tanī pašā brīdī, no Plosta kroga nākdami, devās caur dārzu uz kungu nama pusi tie trīs kara vīri, ar ko lasītāji jau iepazinušies. Šī jaukā meldija, kas tik spēcīgi paceļ sirdis un prātus, un noskumušus mudina uz Dievu paļauties, viņiem-bija dārgā piemiņā palikusi. Cik daudzreiz tā, jebšu gan pa daļai pārtaisīta, bija atskanējusi kara laukā. Ģenerālis noņēma cepuri, un viņa pavadoņi darīja pēc šīs priekšzīmes. Viņš apstājās pie kādas liepas netālu no tās vietas, kur uplejieši bija sapulcējušies un dievbijīgi dziedāja. Tā bija tā pati liepa, kur šodien priekš deviņiem gadiem nelaiķa Eduards Felzenbergs bija stāvējis, bāls un sirdī tik dziļi aizgrābts. Vai tas notika neviļus, ka ģenerālis te apstājās, pie koka atsliedamies? Jeb vai tas notika ar nodomu? Kas to lai zina?
Viņa adjutants apstājās drusciņ sānis atpakaļ, kamēr feldvebels pazuda ļaužu pulkā. Laikam tas gribēja iepazīties ar uplejiešiem, varbūt arī redzēt to eņģeļa skaisto jaunavu, no kuras Plosta krodziniece tik brīnišķīgas lietas bija stāstījusi.
Starp ļaudīm bija pamanāms savāds nemiers. Daži bija ieraudzījuši abus oficierus un tos ziņkārīgi uzlūkoja, bet palika atkal uzmanīgi uz tam, kas priekšā notiek, jo patlaban no kungu nama iznāca Klotilde, kuras goda dienu taču šodien svinēja. Viņa bija baltā ģērbā rotājusies, bet melnas skumju zīmes liecināja, ka viņa sēroja pēc mīļa aizgājušā. Klotildi veda viņas tēvs, lielmāti barons Drahenklau, barons Lauenšteins Baha kundzi, un Bahs nāca
beidzot ar saviem abiem bērniem. Kungiem nākot, jauktais koris dziedāja jūsmīgu sveicināšanas dziesmu. Kad tā bija pabeigta, tad Balodis, drusciņ uz priekšu pagājis, uzsāka runāt:
«Augsti cienītie kungi! Augsti cienītā jaunkundze! Uplejas pagasta iedzīvotāji caur savu vietnieku pulku un valdi man uzdevuši šodien no visiem tik augsti cienītās un sirsnīgi mīļotās jaunkundzes goda dienā viņai izsacīt savu uzticību, pateicību un līdzjušanu. Viņi ir atnākuši savu labdarītāju apsveicināt un viņai sacīt, ka visi viņi ņem sirsnīgu dalību pie tām skumjām, ko likteņa nolēmums viņai uzlicis. Jaunkundze! Mēs visi lūdzam Dievu, lai Viņš jūsu tik grūti pārbaudītai, tik uzticīgai sirdij piešķirtu savu svēto mieru un jums dotu spēku savas bēdas panest ar pacietību un cerības pilnu padošanos Viņa svētā prātā. Ja mūsu mīlestība un uzticība spētu saldināt to rūgto biķeri, kas jums jābauda, tad mēs sevi justos apmierinātus un laimīgus. — Un jums, Uplejas tēvs, lai atkal no jauna kļūtu izsacīta jūsu uzticīgo ļaužu karstā pateicība par visu, ko jūs tiem laba darījuši. Dievs lai žēlīgi sargā un svētī jūsu namu!»
Pār Klotildes bāliem vaigiem ritēja asaras, kad viņa Balodim un pagasta valdniekiem sniedza roku, ko tie godbijīgi skūpstīja. Ir vecais lielskungs bija dziļi aizgrābts. Viņa balss drebēja, kad viņš atbildēja:
«Mani mīļie bērni! Man — trūkst — — vārdu — — — jums izsacīt mūsu sirsnīgo pa — — teicību. Tik daudz tās mīlestības jūs parādat manam nelaimīgam bērnam un visam manam namam. To jūsu Klotilde, kā jūs viņu saucat, nekad nepiemirsīs! — Mums visiem jāpazemojas priekš Dieva svētā vaiga, jāpadodas Viņa prātam. Cik laimīgs mans bērns būtu bijis pie tā vīra stiprās rokas, kas mums visiem ir tik dārgā piemiņā un kas priekš deviņiem gadiem bija mūsu vidū! Bet liktens ir citādi nolēmis kā viss viņa mūžs ir bijis tīrs un neaptraipīts, tā viņš kā īsts vīrs un varonis savas asinis izlējis, cīnīdamies par ķeizaru un valsti. Miers viņa lauru pušķotiem pīšļiem! Cienīsim šinī svētā brīdī viņa dārgo piemiņu, savas cepures noņemdami un viņam klusā prātā saldu dusu vēlēdami!»
Visa sapulce noņēma cepures. Svēts klusums valdīja pār to. Klotilde, savu skaisto galvu pieslējusi pie sava sirmā tēva kamieša, elsodama raudāja — un varēja gan sacīt, ka «neviena acs nepalika sausa». Arī abiem oficieriem,
tur pie viņas liepas, ritēja asaras par saulē nodegušiem, rētainiem vaigiem.
Piepeši pie vecā lielkunga ieradās goda zīmēm pušķots feldvebels. Labo roku pie ķiveres pielicis un ar kreiso roku savu zobenu turēdams, viņš rāmi un dobji sacīja:
«Uplejas lielskungs un baronese Klotilde fon Kronšild! Tas, ko jūs apraudat kā mirušu, ir dzīvs, spirgts un vesels! Kara laukā pie Pļevnas grūti ievainots un ģībonī pakritis, viņš kļuva aizvests uz slimnīcu, un dakteri drīz atzina, ka viņa dārgā dzīvība būs glābjama. Viņš izveseļojās un kļuva paaugstināts par ģenerāli, bet es ar savu kara biedri aizkļuvu citā slimnīcā, no kuras mēs izpildījām sava toreizējā palkavnieka, tagadējā ģenerāļa beidzamo prātu, uz šejieni atsūtīdami viņa vēstuli un matu sprogu. Tikai vēlāk mēs atzinām savu alošanos, bet pavēle, ko zaldāts saņem, tam tūdaļ jāizpilda. — Mans ģenerālis sveicina savu brūti!»
«Eduards dzīvo!» Klotilde aizgrābta un tik piepeši pārsteigta iesaucās un gribēja steigties pakaļ pa tam jau ļaudīs pazudušam prieka ziņas vēstnesim, bet iekrita rokās citam kādam kara vīram — ģenerālim Eduardam Felzenberģim.
Ne vārdiņa nespēdama sacīt, Klotilde slīka pie viņa krūts un apkampa viņu ar visu spēku, it kā bīdamās, ka liktens un sadzīves aizspriedumi viņai to vēlreiz neatrauj.
Barons fon Kronšilds acu mirkli nezināja, kā viņam notiek, bet drīz uz viņa vaiga parādījās pilnīgs miers un laimas smaids. Roku pacēlis un uz ģenerāli Felzenberģi rādīdams, viņš pagasta ļaudīm sacīja:
«Bērni, te ir jūsu jaunais dzimtskungs!»