gadu, un līdz šim laikam vēl mācītājs ar cienīgo nebija varējuši vienoties, vai Gaidai, kā sievietei, vajadzīga arī skolas izglītība, jeb labāk ir, ka aprobežojas tikai ar mājas izglītību vien. Māte bija par pirmējo, tēvs par pēdējo. Līdz šim Gaida līdz ar Kārli un Vili mācījās mājās pie mājskolotājas Annas Petrovnas Gubarjovas krievu valodu, matēmatiku un ģeografiju, jaunās valodas pie mātes; vēsturi un dabas mācības mācīja mācītājs Goba pats.

Pāris gadu sūtīt Gaidu uz skolu nebūtu jau arī tēvam galu galā nekas daudz pretī. Gaida dzīvotu Rīgā pie brāļa, dakteŗa Gobas, tikpat kā savā tēva mājā. Divi gadi arī nav pārāk ilgais laiks. Bet kā lai Gaidu tagad piecieš mājās? Mātei grūti nācās vienai visu saimniecību pārvaldīt, un vēl sevišķi pēc gaidāmiem notikumiem...

To ievērojot, mācītājs pats gribēja dabūt savu gribu cauri. — Vai tad tiešām citādi nemaz vairs nevarēja kā Gaidu sūtīt dzīves skolā, kā māte teica? Tam viņš iekšēji nekādi nevarēja. Kas sievietei par vajadzību pēc kādas dzīves skolas, blēņas vairāk nekas! Sieviete ir un paliek mājas pavarda guntiņas sargātāja, ģimenes saturētāja; tikai vīrietim vajadzīga dzīves skola. Gaida pieaugs, apprecēsies — varbūt arī ar kādu mācītāju — un dzīvos tāpat kā viņas māte. Jā, tiešām viņš nesaprata, kam viņai tagad vajadzēja iet projām, kur tikdaudz uzdevumu un pienākumu viņu saistīja pie mājas. Ka jaunam skuķim galva blēņu pilna, to mācītājs Goba vēl varēja saprast, bet ka viņas māte, pusmūža cilvēks, varēja meiteni pabalstīt — to viņa prāts nespēja aptvert.

Māte no sāniem novēroja tēva iekšējo cīņu. Viņa to

brīvlaiku dot Gaidai un puikām stundas viņas vietā. Tā būs labi, viņa garīgi atpūtīsies, un labprāt pārraudzīs kundzes vietā saimniecību šovasar, kad kundze pati būs saistīta pie bērnu istabas. Viņa pazina labi visu māju, un ļaudis viņu labi ieredzēja, gan jau tā lieta ies. — Anna Petrovna atlaidās uz ērtā sola, atlika galvu rokās un skatījās zaļajā liepu biežņā.

Bērni palika istabā strādājam. Kārlis savus uzdevumus drīz vien izrēķināja, viņš bija labs matēmatiķis. Viļam nemaz negribēja veikties; ar pūlēm tas tika ar pirmo uzdevumu galā, bet otru tas nevarēja ne ar Kārļa palīdzību veikt. Galva tam bija tā samulsusi, ka tas nevarēja atcerēties, vai 6x9 ir 54 vai 45.

— Nu, rēķiniet ātrāk, neprašas! — Gaida dusmīgi uzsauca brāļiem. — Ejiet ārā, netraucējiet mani!

— Nu, nu, mamzel Nituš, mēs jau gan būsim gatavi, bet tu ar savu "pavasari" te skābsi vēl dažu labu stundiņu, — Kārlis atcirta māsai pretī; tad ātri uzrakstīja Viļa burtnīcā pēdējā uzdevuma iznākumu un ar troksni aiztaisīja grāmatas ciet. Abi puikas, lepni galvas pacēluši, izskrēja no darba istabas. Gaida tik noskatījās, kā brāļu papēži vien nozibēja gar logu.

Tā bija labi. Nu viņa bija viena un varēja netraucēti koncentrēt savas domas ap savu sacerējumu. Pavasaris — tas jau bija tik pateicīgs temats, un vēl tagad, kur visapkārt dabā ir ziedonis, Anna Petrovna vienmēr prata izvēlēt kaut ko no apkārtējās dzīves. Tēvs arī bija visu nedēļu dabas mācības stundā runājis par pavasari, par saules staru dzīvinošo iespaidu uz augu un dzīvnieku valsti. Tā viņai nemaz nenāksies grūti uzrakstīt uzdoto apcerējumu. Tikai jāizstrādā papriekš

dzīvoja pati ar sevi, tā — sagatavojās. Tikai pēc vakariņām viņa bija pilnīgi svabada. Tad viņa atpūtās, skrēja tālu prom gar upmalu uz mežu. Viņai taču vajadzēja izkustēties, kad visu dienu bija sēdējusi saliekusies pār grāmatām; tēvs taisni uz to pastāvēja. Sākumā tā ņēma Kārli un Vili līdz, bet, kad viņai ar tiem vairs tā nesakrita kā agrāk, tad tos atmeta un vispār attālinājās no mazo bērnu sabiedrības; tie arī viņai to vairs ļaunā neņēma.

Svētku sestdienas pēcpusdienā Gaida agrāk meta darbam mieru un izskrēja pļavā salasīt puķes, ko izpušķot svētku galdu un savu istabiņu. Piesarkusi saules tveicē, viņa upmalas līcītī lasīja puķes un lika vienu ziedu pie otra graciozā pušķī.

Pretī, pāri upei — tur piekalnē ir Gailēnu mājas. Gaida pameta acis uz to pusi.

... Laikam Valdis jau pārbraucis. Kaut varētu notālēm viņu iepriekš dabūt redzēt! Un Gaida arvien vairāk tuvojās Gailēniem.

... Kāds gan viņš būs kā skolotājs, viņai laikam smiekli vien nāks. Vai tam arī būs brilles kā Annai Petrovnai... Nē, viņš nekad nenēsāja brilles. Viņam bija laipnas, tumši pelēkas acis — to viņa labi atminējās.

Gaida drošāk paskatījās visapkārt, bet savu nākamo skolotāju tā nekur neieraudzīja.

— Laikam Pārupa kungs vēl nebūs pārbraucis...

Pārupa kungs!... cik tas izklausījās jocīgi! Arvien viņa to bija saukusi par Gailēnu Valdi, un nu tas esot Pārupa kungs — tā tēvs bija stingri noteicis un arī māte tam bija pievienojusies. Nu, ja Pārupa kungs, tad Pārupa kungs, viņai jau viena alga; tik tas tā savādi

ne domāt nedrīkstēja. Ar Anitu gan labprāt būtu tikusies, bet kā lai to izdara — varēja atkal nejauši sastapties ar — Pārupa kungu.

Trešos svētkos Pārupa kungs bija atnācis mācītājmuižā vizītē. Gaida nebija mājās bijusi. Tēvs tad bija norunājis, ka stundas sākamas rītdien.

Gaida nu visu kārtoja, sarīkoja burtnīcas, zīmuļus, spalvas. Viņa nevarēja saprast, kā tie puikas bija tik vienaldzīgi pret skolotāja maiņu, — viņiem tas bijis nebijis.

Par dēku upmalā viņa jau bija pa daļai apmierinājusies. Grozāms taču tur vairs nekas nebija. Viņa izliksies, it kā būtu to aizmirsusi. Otrreiz satiekoties, viņa vairs tik muļķīgi neuzvedīsies. Un visos sīkumos viņa pārlika, kā viņa izturēsies, kā sasveicināsies u.t.t. Kad tik nenosarktu atkal. Mīļais Dievs! — tad viņai tūliņ zuda visa noģidas spēja. Viņa cieši apņēmās nenosarkt.

Nākošajā rītā Gaida jau agri agri pamodās un nevarēja vairs aizmigt. Kādu stundu gultā pavārtījusies, tā piecēlās un apģērbās, basām kājām aiztecēja uz upi, nomazgājās un jutās spirgta un atjaunota. Mājās pārnākusi, neko lielu vairs negreznojās — tīšām, lai Pārupa kungs nedomā, ka viņa dēļ.

Lai nu viņš nāk, tā no viņa vairs nebaidās.

Viņš nāca. Gaida jau pa savu logu viņu redzēja pa tiltu nākam un rokā vicinām tievu spieķīti. Mudīgi viņa noskrēja pa trepēm lejā.

— Gaida, tu nu gan varēji šodien uzvilkt kādu smukāku blūzi, — māte teica, viņai gaŗām ejot. — Tu esi tāda pati kā tie puikas, tīri kauns man jūsu dēļ.

— Man viena alga! — Gaida strupi atcirta un pazuda

— Gaida, es jūs sūtīju, lai jūs pieraudzītu mazos — man cits darbs — un nu man jāuzrauga jūs pati. Ejiet un liecieties mierīgi manā gultā un guliet.

Kad Gaida nekustējās no vietas un viņu naidīgi uzskatīja, tad Anna Petrovna mīlīgi paņēma Gaidu ap vidu un veda uz viņu galu, bērnu istabās. Vienā gulēja Kārlis ar Vili, otrā Anna Petrovna ar Veltu, Līzīti un tagad arī ar Krustiņu.

— Esiet mierīga, Gaida, tas jau nav nekas... nu, nekas sevišķs. Anna Petrovna apjukusi lūkoja Gaidu mierināt.

— Viņa slima, viņa tā cieš — var nomirt... Un Gaida, pie durvju stenderes pieķērusies, sāka šņukstēt pilnā galvā.

Anna Petrovna pavisam apjuka. — Kāpēc tad mirs! Tagad... vēl nekad nav mirusi. Ejiet nu, Gaida, kas tā nu runās. Tā jau ir dzīvība, tā nav miršana...

— Jums viegli runāt, ka neesat viņas vietā. — Gaida dusmīgi pretojās. — Ak, nevienam nav tik grūti tagad kā viņai, un neviens viņai nevar līdzēt.

— Es nemaz nebūtu nelaimīga. — Annai Petrovnai paspruka.

Gaida spēji satvēra Annas Petrovnas roku un cieši spieda, klausīdamās uz skaņām, kas nāca no viņa gala. Atkal tie paši gaŗie, sāpīgie vaidieni...

No tēva istabas pavērās durvis, un spilgts gaismas stars izlauzās koridora tumsā.

— Ejiet iekšā, tēvs jūs redzēs! — Anna Petrovna iebīdīja Gaidu istabā, durvis aiz sevis aizvērdama.

— Tēvs!... iešu pie viņa..! Nē, labāk ne: Kādēļ ne? — Nē, nē! Gaida juta, ka ne par ko nebūtu tagad varējusi

viņi tad abi nerunāja. Cik tālu māte arī bija vainīga, to Gaida nevarēja izprast, viņai likās, ka vainīgais arvien bija tikai tēvs. Un pamazām bija it kā rūgtums iezadzies Gaidas sirdī pret tēvu, kaut kas naidīgs. Arvien viņš tai izlikās par daudz ciets un bargs arī pret bērniem. Viņai tikai vajadzēja iedomāties to stūrgalvību, ar kādu viņš bija pretojies viņas skolas izglītībai. Katru rudeni, kad Anita un Valdis brauca uz skolu, arī viņa bija rāvusies uz pilsētu, uz skolu, bet aizvien tēva nelokāmā griba viņu kā važās atturēja atpakaļ. Kā viņš tagad beidzot bija atļāvis, to viņa vēl līdz šim nevarēja saprast. Kas attiecas uz bērniem, tad visur viņš darīja pēc sava prāta, maz klausīdamies pat uz māti.

Arī tas Gaidai dūrās acīs, ka tēvs vispār pret māti izturējās mazcienīgi un to it kā neuzskatīja par sev līdzīgu. Nē, nepavisam Gaidai nepatika mātes stāvoklis mājās un vecāku savstarpējās attieksmes. Kā tur īstenībā trūka, to viņa tā droši nemācēja noteikt, bet tā nebija, kā pēc Gaidas domām vajadzētu...

Jā, Gaida tagad daudz pārdomāja un vēl vairāk strādāja. Ar darbiem viņai veicās labi. Ar savu jauno skolotāju tā arī bija mierā. Jau trīs nedēļas, kamēr viņš nāca uz mācītājmuižu dienu no dienas. Viņi nu jau viens ar otru apraduši. Gaida viņā tagad atrod it kā divus cilvēkus: vienu — skolotāju, otru — biedri. Kā skolotājs viņš ir nopietns, apzinīgi pilda savu uzdevumu un — viņš ir tik labs, tik labs... Kad kādreiz viņai atkal aizķeras kādā algebras formulā, tad viņš nokaunējies palīdz to izrēķināt. Tas gan reti atgadās, un tad viņai pašai ir tik neveikli. Viņa grib spīdēt viņa priekšā, cik vien var, ar ko vien var. Jā, viņa tagad pat ir uzmanīgāka

— Bet ko tad vēl?

— Nevienu.

— Nu, te nu bija! Tātad tev pašai neder jaunās mīlestības mācība, tu esi slikta praviete.

— Nekā tu nesaproti.

— Nu pastāsti taču!

— Kad es būšu liela, tad es mīlēšu visus puikas.

— Ha—ha—ha! — Gaida smējās pilnā kaklā — tāpat kā tava romāna varone divus — trīs uzreiz. — Pēc manām domām nevar vairāk mīlēt kā vienu.

— Ja tu nevari, tad citas sievietes var.

— To negribu apstrīdēt. Man tavi Laimes vārti būtu riebīgi, ja viņi nebūtu tik muļķīgi. Es desmitreiz labāk lasu kādu "vecmodīgu", kā tu saki, Spielhagenu nekā tādu modernu pasaku.

— Pag', kad tu dzīvosi pilsētā, kur satiksies ar daudziem vīriešiem, tad tu runāsi citādi. Kad tev "pagriezīs kūru" viens otrs un kad tev pašai šodien patiks viens, rīt otrs, parīt trešs — —

— Anita, tā nerunā, tas nav smuki, man nekad nepatiks viens, otrs, trešs; es mīlēšu tikai vienu vienīgo, lai tas būtu desmitreiz vecmodīgi.

— Bet es gribētu redzēt to puiku, kas mīlēs tevi vienīgo! Tādu nav, Gaida, vismaz tagad vairs ne. Ak? viņi visi tagad tik slīpēti: šodien lakstojas ap vienu, rīt ap otru un tad, bez tam vēl — nezin ko visu viņi dara...

— Ko tad, ko tad bez tam vēl? — Gaida, bez elpas klausīdamās, prasīja.

— Viņi dzīvojot kā lieli...

— Kā viņi dzīvo — kā lieli?

— Paskat', tur upmalā zem ozola kāds sež. Vai tas nav Valdis? — Gaida priecīgi iesaucās.

— Lai viņš ir, neiesim tad turp, — viņš tāds nekrietns. — Anita vilka Gaidu atpakaļ.

Valdis jau bija meitenes ieraudzījis un sveicinādams vicināja cepuri pa gaisu.

— Nāc, iesim, Anita, lai viņš nedomā, ka mēs no viņa bēgam. — Gaida turēja Anitu ciet.

— Manis pēc, paiesim viņam gaŗām, lai viņš sēž viens pats, mēs jau viņa līdz nesauksim. — Meitenes savilka nopietni uzacis un lepni gāja uz ozolu.

— Anita, Gaida čukstēja, it kā lūdzoši, — sauc viņu līdz, trijatā tomēr jautrāk, viņš arī prot labi līgot.

— Nē. — Anita īsi atbildēja un abas tuvojās Valdim, kas gulēja zālē un lasīja kādu grāmatu, ar zīmuli pastrīpodams. Meitenēm, gaŗām ejot, viņš pacēla galvu un it kā smīnēdams noskatījās paka], nekā nesacījis.

Gaida pameta slepenu skatu uz Valdi un, ievērojusi viņa smīnu, piesarka aiz dusmām. — Neviena vārda viņš neteica, viņa pie sevis nodomāja. — Nevarēja taču prasīt, kurp mēs iedamas, jeb — varēja nākt līdz, būtu daudz labāk. Viņai palika it kā gurdeni visi locekļi, vairs nepatika tālāk iet it nemaz. — Ko tur meklēs? Puķu mājā tik daudz, ogu šeit nav, diezgan jau abas līgojušas. — Ak, tik gaŗlaicīgi!

— Anita, nāc, iesim atpakaļ! — Gaida vedināja.

— Ko? Tu taču negribi uz mājām? — Anita tā kā pasmīnēja.

— Es esmu piekususi.

— Ja Valdis nāktu līdz, tad tu laikam gan nebūtu piekususi?

Valdis ienāca. Stunda sākās. Gaida bija manāmi uztraukta, Varbūt viņš teiks: vai brauks? Varbūt ne? — Viņš neteica nekā. Tā jau viņš aizvien.

Abi rēķināja — rakstīja, likās ar lielāko uzmanību, bet Gaida bija izklaidīga. — Lūk, viņam atkal jauna kakla saite — tas uz to braukumu. — — — Tik uz stundas beigām Gaida ievēroja, ka Valdim bija kreisā roka sasieta, viņš to bija turējis zem galda.

— Kas jums? — Gaida izbijusies izsaucās.

— Vakar, izkapti trīdams, tikko nenogriezu vienu pirkstu. Ļoti nepatīkami, ka taisni vakar tam vajadzēja notikt. Rīt manis pēc vai visus piecus būtu varējis nopļaut. Tā nu mums šodien izput mūsu ekskursija uz Varžu saliņu. Rēdzēdams, ka Gaidas šaurais ģīmītis izstiepjas arvien garāks, viņš piemetināja, — arī mēs ar Anitu tā priecājāmies, un nu nekā.

— Vai nopietns ievainojums? — Gaida bažīgi iejautājās.

— Jā, dakteris salāpīdams teica, ka daudz netrūcis, un būtu varējusi iznākt riskanta asins nolaišana.

— Vai sāp ļoti? — Gaida nejauši tvēra pēc slimās rokas. Valdis ar savu labo saņēma viņas roku, sargādams, ka viņa par skarbu neizskaŗ ievainojumu.

— Ļoti, ļoti sāp, — viņš klusi atteica. Gaida gribēja atvilkt savu roku atpakaļ, bet viņš to nelaida, it kā gribēdams to ilgāk paturēt savējā.

— Kādēļ jūs man to tūlīt neteicāt, vai Anita man to jau vakar nevarēja paziņot? — Gaida jautāja un apjuka no viņa skatiena.

— Gaida, vai jums tik žēl, ka man sāp? — viņš maigi prasīja.

— Ļoti. — Un viņas acis valgi pamirdzēja.

— Es iešu gan, ja tu negribi, nenāc, — Gaida sausi atteica.

— Es nevaru, man nav vaļas. Anita apklusa, tad it kā nejauši piemetināja, — Valdis ies uz mežu meijas cirst.

— Lai viņš iet, — Gaida īgni atcirta.

— Vai tu rīt nenāksi uz mūsmāju, mums būs viesi, Mirta ar Zigurdu?

— Mums pašiem būs viesi.

— Dzīvo vesela! Es laikam aizbraukšu pēc Jāņiem Mirtai līdz. — Anita piebilda atvadīdamās.

— Brauc laimīga!

— Ardievu!

— Ardievu!

Anita aizvainota aizgāja. Gaida nikni viņai noskatījās pakaļ. Nejaukā Anita! Gaida viņu šodien neieredzēja ne acu galā. Sabozusies viņa sēdēja, pār grāmatu noliekusies.

Ar troksni tā aizcirta grāmatu ciet un gariem soļiem izgāja ārā. Tev šodien stundas neesot, tad nāc, palīdzi Annai Petrovnai sakārtot bērnu jaunās drēbes vakaram.

Gaida nerunāja pretī, viņai jau bija gluži viena alga, ko viņa darīja. Klusēdama viņa kārtoja ar audzinātāju brāļu jaunos uzvalkus un veļu.

— Gaida, jūs samaināt puiku veļu ar meiteņu! — Pagaidiet, tas krekls ir caurs, to šodien nav vaļas salāpīt, lai tas paliek pēc svētkiem, ņemiet citu. — — Ak, jūs man vairāk kavējat, nekā labu darāt — ejiet labāk laukā, paraugait, ko dara Līzīte ar Krustiņu, vai nav atkal pie ūdens baļļas, pirmīt bija nolējušies līdz kaklam. Gaida vienaldzīgi izgāja. Priekšnamā viņa izdzirda vecmāmiņu saucam: — Gaidiņ, atnes man no

atmiņā to mazo meiteni, kuŗu kādreiz agrāk bija redzējis, ar tagadējo, un viņa skats ar labpatiku kavējās pie jaunās meitenes smuidrā auguma.

Gaida ar Annu Petrovnu ierādīja viesiem viņu istabas un tad uzveda Balvu augšā pie sevis. Gaida tagad no sirds priecājās par Balvas atbraukšanu.

Balva bija tāda savādi klusa, kas Gaidai nemaz nepatika. Viņa gan aizbildinājās, ka esot nogurusi no brauciena, mazliet sāpot arī galva.

— Es tevi tā gaidīju, Balva! — Gaida gribēja apmīļot māsīcu. Viņai pašai bija tik labi, tik silti ap sirdi, un Balva izskatījās tik sērīga.

— Es arī priecājos uz šo braucienu. — Balva skumīgi atteica.

Gaidai palika Balvas žēl. Kas gan bija ar Balvu! Viņa palīdzēja Balvai pārģērbties un nomazgāties, un tad arī jau pusdienas zvans aicināja lejā.

Pa maltītes laiku bija gaŗlaicīgi.

Dakteris ar mācītāju runāja par politiku, apsprieda Krievijas, Anglijas un Persijas avantūru un mūžīgo Marokas jautājumu starp Franciju un Vāciju, tad pārgāja uz jaunākajām domes un pilsētas vēlēšanām. Studenta kungs tikai pa daļai ņēma dalību šajā sarunā, kā kavalieris viņš vairāk uzmanības piegrieza dāmām. Gaida visādi lūkoja uzjautrināt Balvu, kas viņai arī pa daļai izdevās. Tikai Vairons likās pavisam gaŗlaikojamies.

Pēc pusdienas jauno sabiedrība kļuva dzīvāka. Viļņa kungam no pirmā acumirkļa iepatikās omulīgajā mācītājmuižā. Arī Balva tapa jautrāka, kad Ēriks Vilnis ar viņu drusku pajokoja. Gaida to drīz vien novēroja.

Pēc pērkona lietus gaiss bija skaidrs un tīrs un svaigas zāļu smaržas pilns. Labāku Jāņu vakaru nevarēja

stundām un mācībām tie nepieminēja, it kā tie būtu pavisam divi citi cilvēki un tā nebija viņu ne mazākā darīšana. Tie baidījās uzrunāt viens otru ar "tu", izvairīdamies lietot vispāri tiešu uzrunu.

Gaida palika nepacietīga un kaitināta klusēja.

"Iesim uz māju! — viņa sausi teica.

— Iesim.

Gaida gāja gar gravas malu pa priekšu, Valdis nopakaļ.

Tad Gaida piepeši apstājās, un Valdis, pēc inerces uz priekšu iedams, satvēra viņu savās rokās. Gaida iesmējās, viņas smiekli tālu mežā atskanēja. Viņš to noskūpstīja, un viņa cieši piekļāvās tam klāt.

— Mana maziņā, mana mazā — mazā māsiņa! — Valža karstā dvaša glāstīja viņas vaigus.

— Manu puisēniņ, manu zelta — zelta puisēniņu! — Gaida atbildēja.

— Skūpsti mani kā pirmo reiz! — Valdis lūdzās.

Gaida skūpstīja Valdi. Tuvumā ķīvīte iekliedzās. Galda atrāvās.

Tad abi saķērušies atsēdas pie avotiņa un sēdēja klusēdami, drīz avotiņā, drīz viens otra acīs lūkodamies.

— Valdi, klausies, cik pļāpīgi strazdi triec.

— Un cik jautri bezdelīga zara galā šūpodamās čivina, tā arī samīlējusies.

Valdis spieda viņas roku, viņa glāstīja viņējo.

Atkal abi apklusa un galvas tuvu sabāzuši klausījās un jūsmoja.

— Valdi, vai tu tagad gribētu mirt? — Gaida piepeši jautāja.

Valdis izbijies sakustējās.

— Mazā, kas tev nāk prātā! Nē, nē, es negribētu mirt,

un Zigurdu, kā braukuši uz jūrmalu un kā tur satikuši Balvu un Vaironu. Jā! Kāds students Vilnis licis Gaidu sveicināt, vai tas esot Līgitas krusttēvs?

Jā, tas esot.

Anita stāstīja tālāk, ka Zigurds viņai jūrmalā saulrietā izskaidrojis pēdīgi savu miesīgo mīlestību, un ka viņš viņu skūptījis pirmoreiz...

— Un par šādu grēka darbu saule, sārtodamās aiz kauna, iegrima jūrā, — Gaida jokoja.

— Jā, tas bija skaisti, Gaida. Ja es tev spētu aprakstīt šo skūpstu, šo dievišķīgo mirkli, — tas paliks man atmiņā visu mūžu, visu mūžu — šis pirmais skūpsts...

— Arī kad tu citu mīlēsi, kad tu visus puikas mīlēsi? — Gaida atriebīgi smīnēja.

— Ai, tā nerunā, Gaida. Nekad nevienu citu es tā nemīlēšu, to es tagad zinu.

Gaidai ienāca prātā Dzilnas jaunkundze, bet viņa negribēja par to prasīt un apbēdināt Anitu.

Anita, it kā Gaidas jautājumu uzminēdama, teica, ka to Dzilnu viņš nekad neesot mīlējis, to tikai tāpat pa jokam; viņa šo gan esot vilinājusi, bet viņš — neesot ielaidies, viņš mīlot patiesīgi un vienīgi tikai viņu, Anitu.

— Gaidai kļuva vēl vieglāk ap sirdi, — viņas draudzene arī bija laimīga.

— Gaida, — Anita sacīja, — jūs taču arī abi ar manu brāli varētu mīlēties. Kas tad ir, ka viņš nav mācītāja dēls, bet viņš būs profesors, viņa lepni piebilda.

Gaida mazliet aizgriezās, Anitai likās, ka tā aizkārusi vārīgu vietu un tālāk neatšķetināja šo sarunas pavedienu.

— Nu stāsti taču, kā jūs pavadījāt šo laiku? — Anita,

abas čukstējās, galvas sabāzušas, un tad atvadījušās aizskrēja katra uz savu pusi.

Gaida apmierināta pārnāca mājās. Māte rīkojās uz lieveņa ap galdu. Bet Gaidai bija pret māti tāds naids, ka tā negribēja ne labu nakti viņai dot.

Gaŗa sāpju nopūta vēlās pār Gaidas lūpām, kad tā no sava loga piecēlās un iekāpa savā šaurajā gultiņā.

kurpītes un tāpat uz gaŗo naktskreklu uzmeta savu veco, pelēko lietus mēteli un aizskrēja uz upi vēl pēdējo reiz izpeldēties.

Bija vēl ļoti agrs. Visi mācītājmuižā gulēja, tikai lopu Trīne staigāja pa kūti, — lopi pašlaik tika ganos laisti.

Gaida uz Draudzības akmens izģērbās un kaislīgi metās vēsajā ūdenī.

Cik tas bija labi! Arī galva kļuva skaidrāka. Viņa peldēja šurpu turpu. Tad apstājās nekustīgi un skatījās dziļumā, kā mazās zivtiņas ziņkārīgi, ar zināmu apdomu viņai tuvojās un viņu novēroja. Tad viņa piepeši ar visu galvu iegremdējās ūdenī, — zivtiņas izbiedētas izklīda uz visām pusēm.

Desmit soļus tālāk Gaida atkal iznira no ūdens, skaļi iesmiedamās. Garā matpīne bija atgājusi vaļā, un mati kā melnas dūņas aplipuši gar viņas sārto miesu. Ūdens tecēja pār ģīmi, gar ausīm. Gaida skatījās uz saviem slaidajiem locekļiem un smējās aiz prieka — — —

Alkšņos kas pačabēja. Izbijusies Gaida atskatījās atpakaļ. Tas bija gan laikam kāds putniņš, kāda ķīvīte, varbūt vai kāda paipala, kuŗu viņa no miega bija iztraucējusi, — Gaida nodomāja, un, atgriezusies uz otru pusi, nopurinājās, atmeta slapjos matus atpakaļ no pieres, metās atpakaļ ūdenī un peldēja tālu uz priekšu.

Cik labi! Nekad vēl tā nebija bijis. Augustā upe jau bija labi atdzisusi, avotainās Vizmas ūdens bija arvien vēss. — Un šorīt vēl bija tik agrs.

Gaida atpeldēja atpakaļ, iznira no ūdens un atsēdās uz akmens. Miesa tai bija sārta sārta. Vieglas trīsas viņu pārņēma. Uz akmens uzkāpusi, tā klausījās, — tai atkal likās, ka viņā pusē alkšņi būtu pakustējušies. Viņa sevī klusi pasmaidīja.

gāja pa visu māju, vai kaklus lauzdami. Šodien nekas viņiem netika liegts.

Annai Petrovnai arī bija tāda pagrūta sirds; bet savā ziņā tā priecājās, ka nu būs vieglāk, kur trīs lielākie atlaisti no viņas rokām un aizies no mājas. Tā sāks tagad no gala ar Veltu. Tas viņai būs tīrais atpūtas darbs. Līzīte vēl bija par mazu lai mācītos, tā tik vēl līdz ar mazo Krustiņu uzraugāma. Bet Anna Petrovna Gobas bērnus mīlēja kā savus, — tas viņai nenāksies grūti. Šodien viņa bija aizņemta ar Kārļa un Viļa grāmatu, veļas un apģērbu kārtošanu.

Gaidas lietas visas kārtoja māte pati, to viņa neļāva nevienam. Ar siltu mīlestību tā cilāja katru lietiņu, pa starpām kādu asaru iebirdinādama līdz Gaidas pūrā.

Gaidai pašai tikai bija viena doma: šodien tai jāšķiras no Valža. Pati nevarēja saprast, kāpēc viņai tik grūti, tik pārāk grūti ap sirdi, — it kā uz mūžu šķiroties. Nav taču tālu Ziemas svētki, kad atkal abi tiksies. Bet sirds tā sāp, tā sāp nemitīgi.

Šodien viņš vēl nāks uz stundu, tā tēvs bija gribējis, — lai tad vēl pēdējo reiz izņemot cauri grūtākās vietas fizikā, matēmatikā.

Tas Gaidai nemaz nepatika, — kā lai viņa šodien domājot par matēmatiku! Viņa tikai domāja, kā viņi šķirsies, kā atvadīsies. Anita bija gan apsolījusies gādāt par izdevību, bet ja nu viņai neizdodas!

Stunda šodien bija nolikta pēc pusdienas. Valdis atnāca uzposies sevišķi rūpīgi. Abi saskatījās un īsā sāpīgā smaidā savilkās abu lūpas. Tad sēdās klāt pie grāmatām.

— Valdi, es nevaru! — Gaida uzlēca stāvus.

Mācītājs Goba bija apmierināts un vakarā priecīgs aizbrauca uz māju vest ātrāk Lienei prieka vēsti.

Puikas aizbrauca ar onkuli uz jūrmalu. Gaida palika Rīgā. Gribot atpūsties.

Tagad viņa jutās brīva un varēja domāt, par ko gribēja.. Cik labprāt viņa būtu braukusi tēvam līdz uz māju, uz kādām dienām. Viņa ilgojās pēc klusās mācītājmuižiņas, pēc rāmi tekošās Vizmas, pēc graviņas, meža un — ak, pēc kā visa Gaida neilgojās!...

Kā viņa gribētu stāstīt Valdim pati par savu eksāmenu! Tēvs jau gan viņam ziņos, bet viņa to pateiktu citādi.

— Es rakstīšu Valdim! — viņa priecīgi iesaucās un sēdās rakstīt.

Bet tas nebija tik vienkārši, kā domāja. Viņa vēl nebija nevienam vīrietim rakstījusi. Runājot bija viegli stāstīt, bet tā uz papīra... Viņa kodelēja spalvas kātu kā pie grūta apcerējuma. Tad viņa saņēmās un rakstīja:

Valdi, manu mīļo puisīt!

Ka eksāmenu es labi veicu, to Tu jau zināsi no tēva, tādēļ par to vairāk runāt nav vērts, kaut gan ko stāstīt par to būtu ļoti daudz. Bet, lai paliek.

Līdz šim es par Tevi nemaz vēl daudz nedabūju domāt, jo nedrīkstēju — tā paša eksāmena dēļ. Tagad esmu viena, brīva, un pirmā doma man ir par Tevi. Es jūtos tik lamīga, ka neviens mani netraucē — visi aizbrauca uz jūrmalu — un es varu garā būt atkal kopā ar Tevi kā viņās laimes dienās. Ļauj man vispirms noglaudīt Tavu mīļo galvu. Jā! es vēl nemaz neesmu Tev pateikusies par to, ka caur Tavām pūlēm esmu nolikusi

lai pagaidot šo. To teikusi, viņa pazuda konditorejā.

Palikuši vieni, Valdis un Gaida neveikli saskatījās un abi reizā pasmaidīja.

— Vai tu mani gaidīji, maziņā?

— Nē, es nezināju, ka tu nāksi.

— Nu, mana mazā, kā tev labi klājas?

— Man — klājas labi, tik ļoti labi, — viņa čukstēja.

— Tā? Vai nu tu mani vairs neaizmirsti? — Viņš gribēja satvert Gaidas roku, bet viņa izbijusies atrāva — te gāja tik daudz ļaužu gaŗām.

— Vienmēr es par tevi domāju, vienmēr, Valdi.

Abi tuvojās Esplanādei, nogriezās pirmajā alejā un uz kāda sola atsēdās labi patālu viens no otra.

— Gaidītā, mana, mana Gaidītā! — Valdis klusu teica un pievirzījās viņai tuvāk klāt. — Vai tu manu vēstuli saņēmi?

— Jā, priekš kādām dienām. — Gaida atcerējās vēstules saturu un nosarka.

— Še, te tev būs adrese, raksti man atbildi uz Pēterburgu. Raugies, ka tu nepaliec parādā. Bet kā lai es tev adresēju?

— Es nezinu.

— Vai nevar tāpat kā to pirmo, caur Anitu?

— Jā, tā var gan.

— Tad labi, — Valdis steidzīgi noteica un raudzījās, vai Balva nenāk.

Bet Balva nemaz nedomāja nākt. Viņa bija atsēdusies konditorejā un mielojās gar siltu šokolādi un kūkām, nemaz nesteigdamās. Viņa zināja, ka viņai nebija ko steigties.

Drīz visas trīs "pļāpu kaktā" jutās kā mājās. Kad matēmatikas skolotājs uzdeva kādu klases darbu, tad Gaida pirmā izrēķināja un slepus pasniedza "špikeri" Balvai, Balva tālāk Korinnai. Kad otrreiz bija klases darbs krievu valodā, tad Korinna darīja tāpat. Citreiz atkal Balva izpalīdzēja abām kaimiņienēm ar franču un angļu valodas gramatikas darbiem un apcerējumiem par literātūru. Kad vienu "izsauca", tad abas biedrenes stāvēja trešajai klāt grūtā brīdī.

Ak, viņas jau to nedarīja kaut kādā no paidagogiem izkliegtā ļaunā nolūkā, viņas tikai darīja to tādēļ, ka jāpalīdz taču draugam ir. Un tad — tas bija tik kairinoši, slepeni kaut ko izdarīt, kas aizliegts; tas arvien bija riskanti un savā ziņā sports. Draugam uzupurēties viņas bija katrā laikā gatavas. Sevišķi par Balvu mēdza sacīt, ka viņa ir laba priekšā sacītāja. Visus citus skolotājus viņa prata "piešmaukt" — kā klases dāma ļauni raksturoja viņas rīcību — taisni vai acu priekšā, tik vienīgo dabas mācību skolotāju tā nevarēja maldināt, tas viņu katrreiz pieķēra, kad Balvas savīstītais "špikera" rullītis iesāka savu ceļojumu. Pieķeršanā un izokšķerēšanā dabaszinātnieks izrādīja lielas dāvanas. Kādreiz viņš, klases darbu uzdodams, rīkojās tā: kad skolnieces jau bija sākušas rakstīt, tad viņš, kādu brīdi stingri sekojis viņu darbībai, piepeši izlikās, ka vairs neievērotu, uzgrieza klasei muguru un pētīja sienas ģeogrāfiskās kartes vai tapešu rakstus. Skolnieces nekavējās lietderīgi izlietot izdevīgo momentu un čakli steidzās izmainīt savā starpā padomus un pa druskai norakstīt no kaimiņiem. Kad apspriešanās bija pilnā gaitā, ko skolotājs smalki prata novērot ar saviem asinātiem dzirdes orgāniem, tad viņš pēkšņi atgriezās

mājās. Balva — tā staigāja apkārt ar savu "nelaimīgo" mīlestību, bet ar otru aci skatījās uz ģimnazistiem un studentiem. Kad teātrī kāds pazīstams viņu sveicināja, tad viņa bija laimīga, un, ja kāds bijis pielūdzējs pagāja gaŗām nesveicinājis, tad Balva, mājās pārnākusi, vai raudāja. Neviens viņai nebija vienaldzīgs, bez viņas mīļotā Ērika — "onkuļa", kā viņa to sauca, citi visi viņai bija ne mazāk interesanti.

Vairons jūsmoja par nepieietamo Korinnu. Korinna vispār negribēja runāt par mīlestību.

Gobas bieži gāja teātŗos, vairāk bērnu dēļ. Gaida ļoti iemīlēja teātri. Dakteris Goba drāmā nebija pārāk stingrs cenzors. Viņa principā bija, lai bērni vismaz no skatuves redz dzīves īstenību, lai mācās izšķirt labu no ļauna. Un Gaida mācījās arī. Skatuve viņai bija reāla dzīves skola. Neapzinoties viņa uzņēma sevī vispārīgās sadzīves paražas, vairs nebija tik vienkārša, nemākslota savā dabā. Arī attieksmes skolā pret biedrenēm, skolotājiem darīja savu darbu, lai noslīpētu Gaidas kā dabas bērna, ārējo parādību.

Visu Gaidas iekšējo dzīvi pildīja viņas mīlestība. Visi priekšmeti, visi priekšstati dabūja savu nozīmi attieksmē pret viņas mīlestību. Viņa mācījās, lai Valdis par to priecātos, ka viņa ir laba skolniece. Savai ārienei viņa sāka piegriezt lielāku vērību, sekodama Balvas priekšzīmei, — lai būtu skaistāka Valdim.

Visas viņas domas koncentrējās vienīgi ap viņu vien. Viņš tai bija viss. Citas visas dzīves vērtības viņam līdzās, it kā nobāla. Viņa bija agrāk jūsmojusi par mākslu, bija mājā nodarbojusies kā diletante ar glezniecību; Valdis par to zobojās — viņa to atmeta. Viņa bija

tanti. — Viņš pateicoties par ģīmetni, kuŗu tā viņam sūtījusi, un sakot, ka drīzumā atsūtīšot savu.

— Tā? — Alises kundze brīnījās.

— Skaidra lieta — jaunības draugi, — onkulis izskaidroja.

— Un vēl kādi draugi! — mazais Kārlis piemetināja.

— Viņi jau visu vasaru visi trīs ar Pārupa Valdi un Anitu kopā vien, nešķiŗami, — arī Vilis piebilda.

Balva izbijusies paskatījās uz brālēniem. Gaida tiem uzmeta iznīcinošu skatu.

Onkulis Kārlis omulīgi noslaucīja servjetē ūsas un bārdu.

— Lai dzīvo draudzība! — viņš pildīja glāzi ar sarkanvīnu un izdzēra to vienā paņēmienā.

Zēni kāri noskatījās.

Tad dakteris ar dēlu uzsāka sarunu par Napoleonu, par kuŗu Vaironis nupat mācījās, un tas kļuva viņa mīlulis. Tēvs dalījās dēla simpātijās. Mazie zēni klausījās ar lielu interesi. Vilis pēdīgi noteica, ka viņš arī gribot tapt par Napoleonu.

— Nē, es labāk par Imantu vai Induli, man Latvija mīļāka nekā Francija, — mazais Kārlis noteikti izteica savu pārliecību.

Izcēlās asas debates starp abiem brāļiem un brālēnu. Dakteŗam tikai ar pūlēm izdevās nomierināt strīdīgās partijās, pie kam pašam bija aktīvi jādod sava balss. Gala iznākums bija tas, ka abi Kārļi, vecais un jaunais, palika pie Imanta, Vaironis ar Vili — pie Napoleona. Kompromiss starp abām partijām nebija iespējams, tikai pamiers.

No galda piecēlusies, Gaida iegāja zilajā istabā un ātri uzrakstīja Valdim vēstuli.

Gaida lūdza Balvu vēstuli tūliņ iemest, ko tā arī izdarīja.

Gaida tagad pilnīgi apmierinājās, un nelabais iespaids no iepriekšējās vēstules bija izzudis. Tālāk sekoja mierīgas, prieka pilnas dienas.

Zināmā dienā pienāca caur Anitu Valža atbilde, kuŗa ar savu kaislību svilināja Gaidu kā ar vērsmi.

Tai paša dienā pienāca arī gaidītā ģīmetne ar īsu vēstuli līdz.

Ļoti cienījamā jaunkundze!

Vēlreiz pateicos par Jūsu ģīmetni un uz Jūsu vēlēšanos nosūtu Jums savējo, — lūdzu ņemiet par labu! Priecājos, ka Jums ar darbiem labi vecas un ka esat iedzīvojusies pilsētā un skolā. Es arī strādāju pa vecam un arī nevaru žēloties. Ja Jums atliek laiks un ir laba griba, tad lūdzu atrakstait kādreiz ko tuvāk par saviem darbiem un tā tālāk.

Daudzreiz sveicinādams, V. Pārups.

Šo vēstulīti Gaida it kā netīšu atstāja uz galda. Viņa saprata, — Valdis bija baidījies, ka tante neuzplēš.

Balva ienesa viņai vēstuli istabā. Lai tā nemētājot apkārt savas vēstules, māte bārusies.

— Tavas vēstules jau gan māte nekad nelasīs, par

— Nu, tagad nekas, it kā atspirgst, jūsus gaidīdama. Kad ruden aizbraucāt, tad pavisam saplaka. Man arī mana labā roka sāpēja stipri, nez', vai no tā lielā aukstuma, vai?

— Kāpēc tu pats brauci pretī, — mēs jau gan būtu pārbraukuši, — Gaida pārmeta.

— Nu, tāpat pavizinājos. — Māte, tā nemaz vairs nevar jūs sagaidīt, viņa nevarot aprast ar to tukšo māju, kā viņa saka, — par daudz pie tās kņadas pieradusi.

— Mīļā māmiņa!

Zēni abi sēdēja priekšā un kučierēja. Juris brauca ar vedamo nopakaļ. Sniegs gurkšķēja zem zirgu pakaviem un kamanu sliecēm. Zirgi rikšoja mudīgi uz priekšu. Gaida ierāva galvu dziļi mātes kažoka apkaklē un nogrima domās.

Kā viņa bija priecājusies, kā gaidījusi uz šo pārbraukšanu! Un nu tai bija tāda sajūta, it kā brauktu uz bērēm... Žēlīgais Dievs! Kāpēc tu nesargāji mūsu mīlestību, es tevi tā lūdzu... Gaida sāka kurnēt. Ak, ko Dievs varēja darīt, ka Valdis tāds bija, — viņa attaisnoja mīļo Dieviņu. Vai Valdis nāks? Vai viņš mani klausīs? Kaut jel viņš nāktu, kaut viņš nāktu!... Varbūt viņš nav tik slikts, kā es domāju un kā viņš pats sevi iztēlo. Ak, es viņu mīlu, es viņu mīlu...

Zēni jautri trieca ar tēvu par skolu, to cildinādami. Mājās nekad tik labi neesot kā skolā. Kad Kārlis Vili izzoboja, ka viņš gribot kļūt par Napoleonu, tad Vilis Kārli apsūdzēja, ka viņš esot pirmais kauslis klasē. Bet Kārlis bija lepns uz tādu slavu un aizraudamies stāstīja tēvam par saviem cīņas paņēmieniem, un cik grūti bijis sākumā iekaŗot skolā stāvokli, kad visi uzreiz uzbrukuši jaunam biedram. Viņš tad reiz nomācis piecus uzreiz

nevarēju. Kad skolu slēdza, bija jānobeidz pulciņa darīšanas uz brīvdienām; aizvakar bija pēdējā sapulce.

Tas Gaidu nemaz neinteresēja. Anita to gan redzēja.

— Valdis pa svētkiem mājā nebūšot, — Anita nedroši turpināja.

— Es zinu, viņš man rakstīja, — Gaida, mierīga izlikdamās, atbildēja.

— Es tomēr ceru, ka viņš atbrauks, es viņam šorīt aizrakstīju labi mīlīgu vēstuli, teicu, cik skaista ziema šogad, un ka tu arī esi mājā. Tik labi būtu bijis — skrietu visi kopā slidas. — Vasaru bija tik omulīgi. Nezin, kas pašam ienācis prātā, kas ne.

— Viņš strādā uz eksāmeniem, — Gaida piebilda.

— Jā, tā jau gan viņš saka, divus jau esot nolicis...

— Un lielas dzīras tad sarīkojuši... Gaida gandrīz vai bez elpas piemetināja.

— Ak, tad tu arī zini? Jā, man arī viņš pēc tā otra eksāmena atrakstīja tīri traku vēstuli... Anita mazliet apstājās. — Gaida, vai tu esi dusmīga uz viņu?

Gaida neatbildēja. Tad Anita turpināja.

— Valdis man rakstīja, ka viņš tevi zaudējis uz visiem laikiem, tu viņu vairs nemīlēšot, jo viņš esot nekrietns un nezin kāds tur vēl. Gaida, tu zini, viņš nemaz nav tik nekrietns, kā tu domā, vismaz viņš ir daudz labāks par citiem. Es jau nezinu, kas jūsu starpā noticis, bet es domāju, tu velti uz viņu dusmojies. Ja viņš ko noziedzies pret tevi, tad piedod, — viņš tevi tā mīlēja.

Gaida klusēja.

— Tas sasodītais Svelme! Kā es viņu ienīstu! — Anita sirdījās. — Abi esot likuši to eksāmenu, abi kopā dzēruši, vēl citi arī bijuši. Nu, kas tad nu par lielu nelaimi, ka viņš iedzēra! Un ja viņš būtu dzēris dienas divas

onkulis to izskaidroja par pubertātes savādībām, parakstīja apaļos Bloda graudiņus pret asins trūkumu un lika viņu mierā.

Arī Balva dzēra šos tēva parakstītos graudiņus pret savu nelaimīgo mīlestību. Ar laiku tie labi līdzēja! Vecais dakteris praktiķis varbūt noģida, ka šīs pārejas auguma mainošās jūtas tik bieži ir sakarā ar pirmo nelaimīgo mīlestību. — — — —

Balva stāstīja Gaidai, cik jautri viņi te pilsētā pavadījuši svētkus. Otros svētkos bijušas pie Gobām mājās lielas viesības — arī onkulis Ēriks bijis — viņš šoreiz daudz ar viņu dejojis. Pat Korinna bijusi jautra. Jaungadu sagaidījuši pie Viļņiem. Vecais Vilnis sarīkojis lielu balli par godu sava veikala divdesmit piecu gadu pastāvēšanai. Pērngad Viļņa lauksaimniecības mašīnu veikals lieliski uzplaucis: ar spīdošiem panākumiem atvērtas vēl nodaļas mazākās lauku pilsētiņās. Ballē pie Viļņiem bijuši aicināti gandrīz visi Rīgas un apkārtnes ievērojamākie latviešu lielrūpnieki un literāti, no jaunatnes — tikai krāšņākais, daudz sološais zieds — — — Polonēzi un pirmo kadriļu viņa dejojusi ar jauno advokātu Purmalu. Tas esot ļoti interesants kungs, viņš ap viņu stipri griezies: lūk, šī roze viņai no Purmala, — tā bijusi tik sārta, tik sārta... Ēriks bijis drusku greizsirdīgs un arī piegriezis viņai vairāk vērības nekā citkārt. Žēl, ka Gaida nepalikusi Rīgā. Kāds students, inženieris Pazars, par viņu vairākkārt apprasījies.

Vēl daudz un dažādas lietas Balva stāstīja Gaidai. Piemēram, ka vecais Viļņa kungs atkal par visu vari gribot piespiest Ēriku studēt tirdzniecību un iestāties veikalā, ka viņam, vecam vīram, topot gluži neiespējami

kundze, viņa no sirds priecājās, kad redzēja jauniešus omulīgi jautrus sev apkārt. Kad viņu omulība kļuva par skaļu, tad viņa atrāvās klusībā. Pati nebūdama izglītota, viņa, zināms, nevarēja sekot savu bērnu jaunajiem domu virzieniem, — nevarēja viņiem dot nekādus kompetentus aizrādījumus. Par savu dēlu Zigurdu viņa bija augstās domās, jo turēja to par ļoti apdāvinātu puiku, kas kādreiz ar labiem panākumiem spēs vadīt tālāk tēva atstāto veikalu.

Pēc kafijas visi aizgāja uz "konspirātīvo" pulciņa dzīvokli, kas atradās nomaļas ieliņas vecā sētas mājelē, kuŗa piederēja priekšējās lielākās ielas mājas alus veikalniekam. Dzīvoklis bija pilnīgi neapdzīvojams, tumšs un mitrs, ar mazu skārda krāsniņu kaktā, izlūzušu grīdu, zemiem griestiem.

Krēsla metās, kad Mazpils skolnieku pulciņa biedri un viesi sāka rasties kopā savās noīrētajās telpās. Istabas vienā galā bija neliels četrstūŗains galds, uz kuŗa aizdedza divās pudelēs iespraustas sveces; ap galdu bija daži vienkārši stiebriņu krēsli un gar sienu divi gaŗi, nekrāsoti koka soli.

Kad mūsējie ienāca, tad viņus apsveica jau sanākušie biedri. Zigurds tūdaļ pievienojās pie skolniekiem vadoņiem, kas sēdēja ap galdu un šķirstīja kādas aprakstītas loksnes.

Zigurds, sapulces vadonis, izvilka no kabatas mazu zvaniņu un pazvanīja.

— Silentium! Tagad mūsu biedrs Ilgons runās, turpinādams mana iepriekšējā priekšlasījuma "brīvā mīlestība" principu garā; par laulības reformāciju.

Iestājās svinīgs klusums, tad ģimnazists Ilgons, slaiks tumšmatis, dziļām, nopietnām acīm; nostājās galda galā,

kāda jauna, spēja dzīves interese, kas aizņēma viņu visu, pat Korinnai viņš piegrieza mazāk vērības. Korinna ļoti aizrāvās ar mazpiliešiem un gandrīz vai ik svētdienas brauca turp diskutēt un aizstāvēt sieviešu lietu.

Eksāmeni beidzās visām trim labi. Nolika un nosprieda nākamo gadu iet vēl astoto, paidagoģisko klasi. Arī Balva brīvprātīgi atteicās no sava ārzemju brauciena, pret ko gan, kā par brīnumu, daktera kundze neprotestēja. Vai viņai varbūt bija kādi jauni nodomi?... Bija nospriests Gaidu, Balvu un Vaironu kopā iesvētīt Randavas baznīcā. Pēc skolas slēgšanas jaunieši jautrā garā aizbrauca uz mācītājmuižu. Tur viņiem kā ceturtā vēl pievienojās Anita.

Mācītājs Goba iesvētīšanu ņēma nopietni. Katru dienu stundas divas viņš noturēja jauniešus pie sevis rakstāmistabā jeb kādreiz, kad bija karsts, dārza lapenē un diskutēja ar viņiem par bībeles tekstu. Lieta nebija tik vienkārša, Vairons un Anita bieži nāca ar jautājumiem, uz kuŗiem viņam grūti nācās dot tiešu atbildi. Arī Gaida kādreiz lūkoja ievadīt savus mūžības jautājumus par "visas esmes pēdējiem iemesliem", bet citu klātbūtē viņa kautrējās tēvam pretī runāt. Balva reti kādu vārdu piebilda no savas puses, viņa maz tagad spēja interesēties gar blakus lietām, jo bija aizņemta ar savas pirmās, neizdevusās mīlestības atgaitu. Kopā ar Gaidu viņas abas mācījās bībeles pantus, katechismu un baznīcas vēsturi. Anita studēja kopā ar Vaironu. Mācītājs Goba stingri noprasīja; nelīdzēja nekas, bija jāizmācās viss.

Svētdien priekš Jāņiem bija iesvētīšanas diena. Gaida bija apātiski vienaldzīga, par ko mācītāja kundze

— Vai tev prāts! Tās taču dekorāciju puķes, — Balva iesmējās.

Piebrauca ar ormani dakteŗa kundze ar mācītāja kundzi, apkrāvušās visādām koka un papīra kārbām. Durvju sargs vai veselu pusstundu kravāja un stiepa augšā.

— Tad ta mēs abas noskrējāmies, — dakteŗa kundze aizelsusies izdvesa un noģērba virsdrēbes.

Balva izskrēja pretim.

— Kāda tu izskaties, māt, nobridusies, salijusi; — Balva brīnījās un rokas vien ieplēta. — Un tu arī, tante Helena. Ha ha!

— Tāds nemīlīgs laiks — sniegs ar lietu. Neizdevīga diena, bērni, jūsu pirmajai ballei — mācītāja kundze žēlojās.

— Kur tad Gaida, ka nenāk ar māti apsveicināties? — tante Alise prasīja.

— Gaida ķēķī gludina tantes Helenas balles kleitu, tā somā bija gluži saberzta.

— Vai Emma to nevarēja izdarīt?

— Emma tik labi neprot un viņai šodien arī darba pilnas rokas, Gaida neatļāva.

— Ak, es pati to būtu izgludinājusi, — mācītāja kundze uztraucās un gribēja iet uz ķēķi, kad Gaida jau nāca pretī, gluži piesarkusi, nesdama uz rokas mātes kleitu.

— Māmucīt, tu atbrauci gan! — Gaida priecīgi apsveica māti.

— Te būs tava kleita, gluži kā jauna.

Mācītāja kundze drusku nosarka, redzēdama svainienes kritizējošo skatu.

Dakteŗa kundze steidzīgi sāka viesu istabā kravāt mantas no kārbām ārā. Balva palīdzēja. Kā tur visa

Gaidai raibs vien gāja gar acīm, un viņa domāja tikai par savu atplēsto svārku stērbeli.

— Balva, mīļā, nāc man līdz uz dāmu istabu, tu man, no automobiļa kāpdama, nomini stērbeli... nāc palīdzi piešūt, — Gaida lūdza.

— Lūdzu, liec mani mierā! — Balva nepakustēdamās klusā balsī īsi atbildēja, turpinādama raudzīties uz zāles vidu kungu pūlī. Viņa nervozi vēdināja ar vēdekli, kaut gan vēl nemaz nebija karsts.

Gaida izbrīnījusies uzskatīja Balvu, it kā viņu vairs nepazītu. Tad ar to pašu lūgumu griezās pie savas mātes, un abas aizgāja uz dāmu istabu.

Kad viņas pēc brītiņa atnāca atpakaļ, tad mūzika spēlēja jau pirmo polonēzes takti, nebija vairs ne tantes Alises, ne Balvas, acīm redzot, tās jau bija angažētas un aizgājušas ar saviem kavalieriem. Drīz arī pagāja gaŗām daktera Gobas kundze ar kādu vecāku tieviņu studentu zem rokas. Liels, raibs puķu pušķis ar lentu līdz zemei viņai bija rokā. Viņa pa brīžam piebāza pušķi pie deguna un žēlīgi pasmaidīja uz sava sīkā kavalieŗa pusi. Balvu Gaida nekur nevarēja ieraudzīt.

— Žēlīgais Dievs, jau dejo!... mācītāja kundze it kā ievaidējās. — Vai tev, bērns, tiešām nav neviena pazīstama?

— Neviena, — Gaida atteica, un asinis viņai sakāpa vaigos. Viņa, vienaldzīga izlikdamās, skatījās visapkārt, kā pēc palīdzības meklēdama, bet nekur nevarēja saredzēt pazīstamu seju. Ak, kamdēļ viņa bija šurp nākusi!... Lūk, arī Balva pagāja gaŗām ar advokātu Purmalu un pasmaidīja uz viņas pusi. Gaidas lūpas sarāvās nedabiskā smaidā Balvai pretī... Kaut taču kāds, kaut kāds maziņš, niecīgs nāktu, kaut vai tas pats zemais

Pazars tad aiz greizsirdības cieta. Bet drīz viņa sajuta, ka Strauts viņai tikpat vienaldzīgs kā citi.

Dzīve šoziem virpuļoja trokšņaini kā pavasarī strauts pār oļiem Vilku gravā. Gaidai likās, ka viņas sirds ir pārsāpējusi. Viņas dvēsele, cietusi pirmo lūzumu un savās pirmajās svētajās jūtās aizvainota, bija kā aptaustīta tauriņa spārniņš, zaudējusi kādu daļu no sava skaidrā mirdzuma. Viņa vairs nebija tik kautrīga, atturīga, sāka ievērot citu vīriešu lakstošanos un pamazām tāpat atbildēt, ar saltu apdomu viņi koķetēja un nodevās flirtam. Bija arī kritis viens otrs slepens skūpsts — rotaļās, klusā salona kaktā... Tas viņas sirdsapziņu nemocīja, — viņas pirmais skūpsts bija skūpstīts — un apsmiets. Skūpsta svētums bija izpostīts. Jā, viņa lauza sirdis kā skalus. Viņai bija prieks mocīt savus pielūdzējus, tos sevī iemīlināt un tad — atraidīt. Nīst, atriebt viņai darīja prieku.

Visu ziemu Gaida spēlēja šausmīgo spēli — kaķis un pele, un drīz ieguva saltas koķetes slavu.

Ar Korinnu Gaida bija sanīdusies, jo tā viņai pārmeta viņas tukšo, vieglprātīgo dzīvi. Korinna ar Vaironu pa svētdienām bieži brauca uz Mazpili, kamēr Gaida ar Balvu amizējās pa Rīgu.

Ar Anitu Gaida sarakstījās reti, tikai kādreiz palielīdamās ar savām balles uzvarām. Anita īsi atbildēja, — viņai tagad bija gluži citas intereses, cita pasaule, par kuŗu Gaida no Vairona dabūja dzirdēt pa ausu galam noslēpumainas ziņas.

Pa Ziemas svētkiem Gaida uz Randavu nemaz nebrauca, viņai bija Rīgā tik daudz izrīkojumu priekšā. Tēvs arī neko nepretojās un aizveda puikas vienus pašus uz mājām.

un gatavojoties zinātniskai karjērai. Vairāk arī Anita likās nezinām par brāļa intimāko dzīvi.

Vasara pagāja Gaidai diezgan garlaicīgi. Neviena viesa arī neredzēja mācītājmuižā. Balva ar savu Albertu ceļoja pa Tiroli, Šveici, Itāliju, un pa laikam no viņas atlidoja kāda skaista skatu karte ar īsiem vārdiem, kas liecināja par viņu medus mēnešu laimi. Arī Korinna pirmā laikā rakstīja diezgan bieži un allaž Gaidai atgādināja kopējos studiju nodomus.

Kad rudens pienāca un Anita aizbrauca uz Rīgu, Gaida tapa nemierīga. Nu arī viņai bija laiks izšķirties.

Bet tad māte saslima ar plaušu karsoni un vēlāk ar garo klepu. Un Gaida vairs nevarēja domāt par aizbraukšanu. Uz viņas pleciem gūlās smagi pienākumi. Viņas abas ar Annu Petrovnu pašaizliedzīgi kopa māti, kas pēc kāda mēneša gan pamazām atveseļojās, bet tomēr palika vēl vārga un bija saudzējama visu ziemu. Arī tēvu kaulu sāpes mocīja bargāk nekā citām ziemām, un viņa labā roka bija gandrīz nelietojama, tā ka Gaidai nācās pildīt viņa rakstu darbus. Bērni ar klepu slimoja ilgi. Priekš pašiem Ziemas svētkiem klepus pārgāja arī uz Gaidu.

Tas bija grūts laiks. To atceroties vien, Gaida varēja kļūt grūtsirdīga. Tikai uz pavasari, kad marta saules pirmie maigie stari atspīdēja, mocošais klepus Gaidai pārgāja. Viņa bija pavisam novārgusi. Bet pavasara saules dzīvinošā gaismā visi slimnieki ātri atkopjas, un arī Gaida drīz bija aizmirsusi ziemas slimības. Visu ziemu viņa bija bijusi tik aizņemta, ka gluži aizmirsa visu ārpasauli. Tik reti kāda sensacionāla ziņa spēja uz īsu laiku pamodināt viņas interesi.

Reiz rudenī viņa lasīja avīzēs nāves ziņu, ka Zvaigžņu

esmu rakstījusi. Tu zini, šeit Randavā dzīves straume rit vienmulīgi — viens vilnis kā otrs... Stāsti tu, tev būs vairāk ko man teikt. Es tevi tā gaidīju.

— Es arī tev par visu rakstīju. — Balva it kā apjuka. Kad šurp bija braukusi, tad viņai likās, ka ved Gaidai līdz veselu vezumu jaunu ziņu; ka tik daudz būs abām ko pārrunāt, apspriest, un nu — it kā viss bija izgaisis. Jā, Balvai jau bija gan daudz padomā, bet — nevedās vairs vecās meiteņu draudzeņu valodas. Gaida bija tā pati, kādu viņa to bija atstājusi pērn pavasar, bet viņa ... viņa bija tagad tik daudz pārdzīvojusi un atradās tādā sievietes dzīves posmā, kādu Gaida nevarēja saprast. It kā piepeši nekas vairs kopīgs nebūtu starp vecajām draudzenēm, — tā Balvai likās, un viņai kļuva sāpīgi, kaut kā tā žēl... vai sevis, vai Gaidas, — to arī viņa neizprata.

— Gaida, man liekas, ka vesela mūžība būtu starp mums... Mājās no vēstulēm es to tā nesajutu.

— Jā, jā, vesela mūžība... Balva domīgi atkārtoja, un tad abas klusēja.

Pēc kāda brītiņa Gaida atkal uzsāka:

— Kā tu jūties savā jaunajā dzīvē?

— Es — esmu — apmierināta.

— Apmierināta? – – Gaida jautājot paskatījās uz Balvu.

— Jā, es esmu laimīga, — Balva ātri piemetināja.

— Jā gan, tava dzīve atrisinājās gludi, bez spējiem nemieriem.

— Nu, ne tik gludi. Tu zini — mana pirmā mīlestība bija nelaimīga. Jā! Vai tev nu Ēriks nepatīk labāk nekā agrāk, kur tu viņu tuvāk pazīsti?

Bet tad arī tas Gaidai apnika, un tā atkal ar vēsumu un skarbumu atsita viņu par diviem soliem atpakaļ un veselām dienām nerunāja ne vārda ar viņu, paķēra savu krāsu kasti un otas un caurām pēcpusdienām pazuda mežā jeb gravā.

Gaida sajuta sevī nemieru. Ar savu tagadējo dzīvi tā nepavisam nebija apmierināta. Pat dzīve Rīgā, jautrajā aizpērnajā sesonā tai izlikās apskaužāmāka, un ilgas pēc straujākiem pārdzīvojumiem pārņēma viņu.

— Nē, ne par ko es šeit vairs ziemu nepalikšu. Ja mani nelaidīs uz Maskavu, tad aizbēgšu vai uz Jauno pasauli. Kaut zinātu, kur Ilgons Amerikā mīt, varbūt mēs abi varētu viens otram palīdzēt. — Tā viņa prātoja. Varbūt Korinna viņai izgādās kādu vietu Krievijā. Vienalga kur, — tikai vairs ne mājās dzīvot, — nezin kam un kamdēļ? Darba jau tur nekad netrūka ar mazajiem brāļiem un māsām. Bet Gaida bija izaugusi no savas ligzdas — viņa pati gribēja laisties brīvi, vadīt pati savu dzīvi pēc sava prāta, spraust sev mērķi, nevis iet tēva un mātes nospraustajās takās.

Kādu dienu Gaida ar adjunktu, Veltu un Līzīti makšķerēja upē, netālu no Varžu salas.

— Iesim Varžu salā, — Vilnis aicināja.

Gaida ne labprāt mēdza iet ar viņu pa tām vietām, kuras tai bija tik sāpīgi mīļas.

— Iesim, iesim! — bērni jautri pievienojās.

— Manis pēc, — Gaida īgni teica.

Visi ar laiviņu pārcēlās uz saliņu.

Gaida šovasar te vēl nebija bijusi. Bērni aizložņāja pa krūmiem, makšķerēšanai tārpus meklēdami. Gaida ar Vilni gāja līdzās uz priekšu.

Pazīstamo celmu notālēm ieraudzījusi, Gaida sarāvās

— Anita, pagaidi taču! — Gaida sauca.

Anita apstājās.

— Labdien Anita!

— Labdien, Gaida!

Abas bērnības draudzenes atturīgi sniedza rokas.

— Es tā tevi gaidīju, — Gaida silti teica.

— Kas tev no manis ko gaidīt, — Anita sausu, nedabiski skanošu balsi atteica.

— Anita! — Gaida pārmetot sacīja. — Tev mājās jāsteidzas? Es tevi pavadīšu.

— Nekur man nav jāsteidzas, — Anita tikpat sausi atbildēja.

— Tad nāc, atsēdīsimies uz tilta, parunāsimies. Te tik slapjš, visi krūmiņi pielijuši, nedrīkst ne piedurties.

Anita vilcinādamās nolika savu līdz pusei pilno krūzi zemē, un abas gāja uz tiltu.

— Nu, kā tev gāja ar eksāmeniem? Vai cauri? — Gaida prasīja.

— Cauri gan.

— Un ko nu tu darīsi tālāk?

— Iešu rudeni uz Pēterburgu.

— Tā jau man arī Balva stāstīja.

Anita paskatījās nemierīgi uz Gaidu, it kā gribēdama no Gaidas vaibstiem nolasīt, ko Balva viņai stāstījusi. Gaida saprata. Viņa satvēra maigi Anitas roku.

— Anita, es zinu, tu esi daudz cietusi...

Anita spēji izrāva savu roku.

— Un ko tu domā darīt? — viņa strauji prasīja, neievērodama Gaidas pēdējos vārdus.

— Es — vēl īsti nezinu, es domāju rudeni iet uz Maskavu, ja nekas neparedzēts neatgadīsies starpā.

— Es „študierēšu" — glezniecību vai vēsturi un paidagoģiju, lūdzu apprasies par visu.

— Vai tas jau galīgi nolemts?

— Galīgi.

— Tas jau izklausās diezgan rezolūti, tik man tā kā atmiņā, ka mēs vēl nebūtu šai jautājumā vienojušies. — Mācītāja piere saraucās divās nelabvēlīgās krunkās.

— Kādēļ tu, tēt', atkal gribi uzsākt veco veltīgo cīņu kā toreiz, mani uz ģimnāziju laižot? Ja tu tad manu gribu nevarēji lauzt, tad tagad tas tev daudz grūtāk nāksies, — aizturētas dusmas skanēja Gaidas balsī.

Iestājās īss klusums. Tad mācītājs uzsāka svarīgi:

— Gaida, apdomā arī, ko tu prasi. Tu zini, es neesmu miljonārs, un man ir trīs dēli studējami.

— Un es? — Es tāpat esmu tavs bērns kā tavi dēli! Tāds neapzinīgs naids pret tēvu bija Gaidas balsī. Viņa domāja pie sevis: visi viņi pret mums, tā tēvi, kā dēli, visi — visi vīrieši.

— Jā, liela starpība starp dēliem un meitām, — tēvs mierīgi teica.

— Es taču nevaru savus dēlus paturēt pie sevis mājās jeb tos nodot pie kāda amatnieka par mācekļiem, tu to, ceru, sapratīsi.

Gaida rūgti, naidīgi iesmējās.

— Bet es varu palikt mājās — tas tik dabiski!

Tēvs klusēdams sekoja Gaidai ar acīm.

— Man liekas, Gaida, tev šodien nav labs prāts un — nevēlies šo tematu tālāk atrisināt, — mācītājs stingri noteica un atkal pazuda aiz avīzes.

Gaida ar demonstratīvu troksni piecēlās.

Māte klusēdama stāvēja durvīs.

brīdi pasēdēja uz akmens, savus tumšos matus ar mazo līko ķemmīti ķemmēdama. Tad, kājas audama, dziedāja improvizēdama:

Zelta laivā laimīt brauca Pa sidraba vilnīšiem... Ei, laimīte, pagaid' mani — Kur tik ātri aizsteidzies! Āvu savas baltās kājas, Steidzos laimes lūkoties...

Kājas manas, baltās kājas, Spieda cieti akmentiņi... Rokas manas, smalkās rokas, Plēsa asi ērkšķu dzeļi... Skrej tu, laime, kur tu gribi, — Man vēl cita padomā...

Gaidai prātā ienāca kāda jautra atmiņa, un viņa iesmējās. Tad saķēra ātri savas lietas un taisījās iet.

— Gaidītā!... sauca kāda balss, kura Gaidai kā elektriska strāva izskrēja caur visiem locekļiem, un viņa uzlēca stāvus.

Viņa pavērsa galvu uz otru pusi.

Tur viņš, Valdis, stāvēja atkal viņas priekšā, viņpus upes — pie kārkliem... kā toreiz... tai pašā vietā.

Gaida nobāla. Sirds krūtīs sita dzirdami. Ceļi locījās.

— Kā spoks... Gaida domāja un nevarēja izrunāt ne vārda.

katram savas intereses, — tagad varat mierīgi satikties. Nāc!

To nu gan viņa nedarīšot.

Anita nepastāvēja pie sava. Abas aizgāja, katra uz savām mājām.

Pēcpusdienā Valdis atnāca mācītājmuižā ar vizīti, melnā svārkā. Pasēdēja kādu stundu, parunājās ar mācītāju, kundzi, Gaidu; viņu iepazīstināja arī ar adjunktu. Un tad viņš atkal aizgāja, lai gan mācītāja kundze bija aicinājusi uz kafiju.

— Visa viņa uzstāšanās liecina, ka viņš grib precizēt savu stāvokli, — Gaida nodomāja.

— Kāds smalks kungs no tā Gailēnu Valža izkūņojies, — mācītāja kundze priecājās.

— Nopietns cilvēks, viņš tālu tiks, — mācītājs pareģoja.

Pēc launaga Gaida ar grāmatu rokā, aizskrēja uz Draudzības akmeni lasīt, klusā cerībā, ka viņš, Valdis, arī varbūt nāks. Tagad viņa bija sagatavojusies, — tagad viņa vairs nebēgs. Viņai gribējās tikai drusciņ ar viņu parunāties, dzirdēt, kā viņam labi klājas, ko viņš dara, un varbūt redzēt, ka viņš to galīgi nav aizmirsis. Ak, kāpēc viņš ir saderinājies! Vēl taču visu varēja par labu griezt. Viņa tam visu, visu piedotu... Viņš tikpat skaists kā agrāk, tikai spēcīgāks, tāda lepna pašapziņa viņa vaibstos, bet — tāds ciets vilciens ap lūpām — tas viņai nepatika. Jā, viņš bija kļuvis nopietnāks, vīrišķīgāks. Melnais svārks viņam tik labi piegulēja, — viņš izskatījās tik stalts.

Gaida noāva kājas un ielika tās līdz pusei upē un sāka lasīt. Tā viņa arvien mēdza darīt, — kad bija viena. Viņai darīja prieku, kad mazās mailītes ziņkārīgi aplūkoja

Arī pēc ārienes savā ģērbā viņš bija tagad smalkāks nekā agrāk, jā, kādreiz viņai pat izlikās, ka viņš kļuvis švīts.

Gaida bija kā drudzī. Kopš Valdis bija ieradies Randavā, viņai atkal citu domu vairs nebija, kā viņš. Visu, ko tā darīja, tikai attieksmē pret viņu. Mājas pienākumus viņa pildīja pavirši, ar steigu, un tikai taisījās, ka varēja kļūt brīva.

Vilnis ievēroja viņas nemieru un nevarēja izprast, kas ar viņu notiek. Pēc pēdējā incidenta Gaida vēl arvien bija pret viņu vēsa un nedraudzīga. Ak, kā viņš varēja būt tāds muļķis un tā samaitāt visu iegūto! Viņa jau bija bijusi viņam tik tuvu. Jā, ka tāda meitēna sirds nebija viegli iekarojama, to tik tagad viņš redzēja. Tīri brīnums! Kur citkārt visas sieviešu sirdis viņam kā spārnos bija pretim skrējušas... Nekas, viņš pacietīsies vēl mazliet.

Valdis vēroja Gaidu. Arī viņš apjuka un nevarēja viņu izprast. Drīz viņa tam izlikās tā pati senā, bērnišķīgā Gaida; drīz nerātna, no pielūdzējiem izlutināta jaunkundze; drīz atkal slīpēta koķete, kas apzinās savu valdzinātājas varu.

No koķetērijas pārmetumiem Gaida gan gluži nevarēja atkratīties; dažus paņēmienus viņa gan bija piesavinājusies sabiedrībā, bet arī viņas sievietes dabā bija daudz iedzimtas valdzināšanas un patikas kāres. Viņai patika, piemēram, ka Valdis redzēja, cik karsts pielūdzējs viņai ir Vilnis; Valdim atkal tā centās izrādīt, ka viņa to gluži aizmirsusi, smaidīja un jokojās ar Vilni, un vispār likās nevaldāmi jautra un bezbēdīga.

tas gan vaētu būt? Negribas pacelt galvu. Gan jau redzēs, kad ienāks...

— Kas tev, bērns, vai neesi vesela? — mate norūpējusies jautāja.

— Jā, man mazliet sāpēja galva, tādēļ atlaidos, — Gaida izgudroja, laiski galvu uz mātes pusi pagriezdama.

— Vai stipri sāp? — mate raudzīja viņas pieri.

— Nē, gan jau pāries, — Gaida drusku nepacietīgi atbildēja un gausi piecēlās.

— Tas labi, bērns, ka tevi šeit sastopu, — mate piesēzdamās teica, — man ar tevi jāparunā.

Gaida izbrīnījusies uzlūkoja māti. Kur tai šodien tāda vaļa runāties?

— Gaida, tu brauci ar Pārupa kungu?

Kā tad, nu būs! Arvien uzglūnēt, nevienu soli nevar brīvi paspert... Gaida spītīgi klusēja.

— Mazais Krustiņš jūs redzējis aizbraucam, — māte turpināja.

— Pakar sev mazo Krustiņu kaklā! — Gaida iekaisusi rupji atcirta.

— Gaida, bērns, taču tūdaļ neskaisties. Es jau neko ļaunu nedomāju, es tikai tev gribēju teikt, lai tu turpmāk gan no tā atturētos, jo... māte apjuka,... tas tev nav nekāds noslēpums, ka Viļņa kungs tevi mīl... jā, viņš jau tevi bildinājis un tu viņam neesot atteikusi.

— Nē! — Gaida nervozi iesmējās.

— Es ļoti priecājos, mēs abi — ar tēvu... — mācītāja kundze neveikli stostīdamās turpināja. Viņa gribēja dot savai pieaugušai meitai zināmus paskaidrojumus, kādus tādos gadījumos mēdz dot. Jā, viņi abi esot priecīgi. Gaida

skaļā balsī runāt un tos kārt pie lielā baznīcas zvana. Nē, par tiem nedrīkstēja neviens zināt, un vismazāk Gaida... Un tā klusajā Kandavas mācītājmuižā jaunais adjunkts Vilnis ienāca kā solids teoloģijas kandidāts; mācītājs Goba viņā cienīja jauno amata biedru, un cienīgmāte viņu tūdaļ iemīlēja kā dēlu. Viss līdz šim gāja diezgan gludi, ja atrēķina nost Gaidas mazās kaitināšanas un kairināšanas.

šodien Gobas kundze bija apņēmusies nopietni izrunāties ar Gaidu. Mātei tā taču teiks, ko īsti domā; ar viņu pašu tā arvien atjokojās un katrreiz pašā izdevīgākā brīdī tam izslīdēja no rokām. Un tā viņš līdz šim nekad nebija ticis skaidrībā, šodien viņš Gaidu visu dienu uzraudzīja un nevarēja nemaz sagaidīt, kad mācītāja kundze runās ar savu meitu. Visu dienu viņš bija pārāk uztraukts.

Kad pēcpusdienā vajadzēja notikt svarīgajai runai, tad piepeši Gaida nezin kur bija pazudusi, kā akā iegrimusi. Krustiņš bija teicis, ka redzējis viņu ar Gailēnu Valdi pa upi ar laiviņu aizbraucam. Bet kas nu uz tāda knauķa vārdiem var griezt kādu vērību. Sirds tomēr Viļņa kungam bija visai nemierīga. Ko niekus! Viņš taču neies bīties no tāda sāncenša — kāda nieka studenta, viņš — Ēriks Vilnis, teoloģijas kandidāts.

Laiku ar lasīšanu un pīpošanu pakavēdams, viņš atsēdās pie loga savā istabā. Lasīt lāga neveicās, acis pa logu vien vērās uz upes pusi... Viņš taču negrib nolūkoties, kā Gaida ar Gailēnu Valdi pārbrauks laiviņā?... Nē, viņš tikai tāpat sēž un lasa — aiz gara laika vien.

Kas tur pazibēja dārzā tāds balts? ... Ā! Paldies Dievam — tā Gaida! — viena pati. Tā tad viņa nav bijusi

Bet arī augstākai laimei iet pakaļ sava ēna. Es sapņos mīlēju Valdi un apkampu — Vilni...

Māte mani modināja no sapņu valsts īstenībā: Vilnis izlūdzies maniem vecākiem mani par sievu! — Ko visu man māte sarunāja par šo tematu, un kvintesence bija tā, ka — mans laiks esot nācis, mīlēt neesot grēks, mīlestība esot Dieva dots dabisks dzineklis un man jātopot par Viļņa sievu, jo viņa redzot, ka arī es viņu mīlot.

Nē, mīļā māt, — tu alojies, — es mīlu Valdi, un par sievu kļūt es varu tikai Valdim, savam mīļam, dievinātam.

Māte teica — precība bez mīlestības ir nemorāliska, bet mīlestība esot arvien morāliska. Es neesmu vairs bērns, ka man būtu jāklausās tādās elementārās dzīves gudrībās. Es saprotu tagad arī, uz ko iet un ar ko nobeidzas mīlestības kaislības afekts... Un ko daba ar to ir domājusi, to mēs redzam, dabu vispār neievērodami ... Saslieties pret dabu — ir kaitēt sev, kaitēt citam, vai sev — ir grēks...

Jā, bet apkārtējie dzīves apstākļi, ko tie māca? — tie rāda mums, ka — padoties dabai bez kritikas — vai tas arī nav — kaitēt sev? ... Mirta!... Nē, nē, prom baigās ierunas! Mans laiks ir nācis... Jā, māt — viņš nāca man sapnī... Es esmu pieaugusi par sievieti. Valdi, Valdi! Es tevi mīlu. Ak, kā es tevi mīlu! Saldas tirpas pārņem manus locekļus, domājot par tevi...

Ak mīlestība, lielā, visaptverošā mīlestība! Tu, mans liktenis — nāc, valdi par mani, es tev nespēju pretoties, jo es citādi nevaru, kā — mīlējot sevi visu upurēt. Visu upurēt... vai es to spēšu? Vai mana mīlestība ir tik liela? Vai man būs drosmes? — kā Anita teica. Gaida,

— Saprotams, uz dienvidiem, — māte pasmaidīja.

— Paldies, māmiņ!

— Nu saki taču, kas bija starp jums?

— Kā teicu — nekas sevišķs, es viņam sacīju, ka viņa sieva nevaru būt.

Gobas kundze no brīnumiem acis ieplēta platas, platas.

— Ko tu runā? Gaida, bērns, savaldi savu pārgalvīgo prātu, — viņa iesaucās izbijusies.

— Ardievu, māmuliņ! Es eju — uz dienvidiem...

Gaida aizskrēja, ka šalle vien pa gaisu noplivinājās.

Mācītāja kundze noskatījās savai meitai pakaļ, galvu kratīdama.

— Lai Dievs tev ir žēlīgs, bērns! — viņa klusi noteica.

* * *

Gaida aizgāja uz lauku viņpus mācītājmuižas, un tad lejā gar dārza sētu pār tiltu uz mežu.

It kā spārni tai auga. Mežā nokļuvusi, viņa skrēja, tikko zemi ar kājām aizkardama. Matu mezgls atraisījās vaļā, un matpīne smagi nokarājās pār muguru. Acīs krita vieglas, mazas cirtiņas, kuras viņa ar šalles palīdzību lūkoja turēt kārtībā. Pie Vilku gravas nonākusi, viņa apstājās, uzlika roku uz sirds un it kā vēlreiz pārdomāja ... Tad stingriem soļiem ātri gāja gar gravas malu uz priekšu.

— Viņš jau priekšā! — tur viņš stāv pie avotiņa.

Gaida klusu gavilēja. Viņa gāja mazliet lēnāk — pēdējā acumirklī gribēdama svarīgo brīdi atbīdīt tālāk.

— Tikpat jau tagad miegs nenāks, — viņš drusku saīdzis paņēma no galda kādu grāmatu lasīšanai. Lasīja labu laiku, tad sāka nemierīgi šķirstīt lapas, un pēdīgi roka ar grāmatu atslīdēja uz segas un acis raudzījās sienā.

— Blēņas! — Valdis stiprā balsī teica, it kā kādam atbildēdams. — Jā, blēņas vien un muļķības, — viņš vēl apstiprināja un atkal ķēra pēc grāmatas un lasīja tālāk.

Kādu laiciņu lasījis, viņš dusmīgi iesvieda grāmatu viņā istabas kaktā.

— Garlaicīga pasaka šādi mīlestības stāsti. Tīrie meli un suģestija vien. Tikai akls instinkts, vairāk nekas.

Valdis saskaities nodzēsa lampu un apgriezās uz sienmali gulēt. Bet miegs ne domāt nenāca. Viņa smadzenes nemitējās darboties un doma pēc domas raisījās garā, nebeidzamā pavedienā ap pēdējo notikumu.

— Gaida! Mana sen gaidītā, nu sagaidīta... mana, mana...

Viņš apmierināts sevī pasmaidīja. Tad atkal viņa piere saraucās un atkal noskaidrojās...

Pirmie gaiļi jau sludināja jaunu gaismu, kad viņš aizmiga.

* * *

Otrā dienā Valdis staigāja apkārt ļoti nopietns un izbēga no sarunas ar māsu.

Anita nojauta, ka atkal kāds mezgls saistās starp Valdi un Gaidu, un viņa Gaidas dēļ baidījās. Šorīt viņa peldēties nebija atnākusi.

— Tu, māmiņ, man vairs neiestāstīsi neko; es pati esmu gudra diezgan. Lūdzu, atstāj mani savā vaļā.

Gobas kundze redzēja, ka velti ir Gaidai ko ierunāt, un noskumusi gaidīja, kas notiks, cerēdama, ka varbūt taču vēl Gaidas prāts uz labu griežas.

Kādu dienu atnāca Gaidai atkal vēstule no Korinnas, kas intensivāki aicināja uz Pēterburgu.

— Jā — uz Pēterburgu! — Gaida priecīgi iesaucās un brīnījās, ka viņa pati nebija uz šādām domām nākusi. Tas atrisina vienkārši visus nākamības jautājumus, — viņa ar vēsētuli jautri iegāja pie mātes.

— Labāk jau būtu gan Pēterburgā nekā Maskavā, tur būtu tavas vecās draudzenes. Vaironis arī, kā dzird, iešot turp. Tā mācītāja kundze prātoja.

— Ko papa saka par manu studēšanu?

— Viņš vēl klusē.

— Māmiņ, tu nu pamazām sāc viņu pierunāt, mīļā — mīļā māmuliņ!

— Un pie Ērika tu neiesi tiešām? Viņš tik nelaimīgs aizbrauca. Nezin, vai vēl atpakaļ nāks.

— Lai nenāk. Nerunā par viņu vairs, es negribu dzirdēt.

Gaida iedomājās par nākamo cīņu ar tēvu, un kā mākonis uzvilkās pār viņas laimes prieku. Valdim tā vēl negribēja runāt par savu lēmumu, bet kādas dienas nogaidīt.

Gaida ar Valdi bija kopā ik dienas, retumis gan vienatnē, vairāk visi kopā. Sākumā Gaida ar Valdi satikās Vilku gravā ļoti bieži, vēlāk retāk. Gaidai likās, ka ar katru dienu vēl viņas laime aug, viņas jūtas tapa plašākas, bagātākas. Tikai redzot Valdi topam drusku vēsāku,

un gāja tālāk. — Vilnis iegāja savā istabā izkravāt savas lietas.

Mācītāja kundze priecīgi uztraukta staigāja apkārt rīkodamās, mācītājs ar varu lūkoja apslēpt savu prieku. Kārlis ar Vili izdzirduši, ka adjunkts pārbraucis, ar joni iedrāzās viņa istabā.

* * *

Šodien visu dienu Gaida izbēga no Valža. Vakarā viņa aizgāja uz vēstuļu akmeni apraudzīt, vai nebūs kāda zīmīte. Nebija.

— Viņam jau lielas vajadzības pēc manis nav, — viņa sevi rūgtināja.

Nākošā dienā viņa ar Krustiņu un Līgitu pie rokas gāja uz avotiņu. Valdis sēdēja zem ieviņas lasīdams. Īsi abi sarunājās. Vai Gaida nenākšot vakarā pastaigāties, Anita viņu gaidot. Nē, neiešot. Neesot šodien laika, varbūt rīt...

Rīt Gaidai pavisam nebija laika, uz upi peldēties negāja parastā stundā... Pēcpusdienā, no peldēšanās nākdama, pacēla vēstuļu akmeni. Tur bija zīmīte: „Šovakar astoņos V. gr.!"

Viņa ar zīmuli uzrakstīja otrā pusē:

„Negaidi, nevaru."

Vakarā tīšām aicināja Vilni pastaigāties, un abi gāja gar upmalu — Gailēniem garām.

No kalna viņus sveicināja Anita. Viņi māja ar roku, lai nākot lejā. Anita nonāca un ar laiviņu pārcēlās pāri. Laivā iesēdās arī Gaida ar Vilni, un visi brauca kādu gabalu uz leju.

starpniecību starp tēvu un bērnu. Durvīs viņa sadūrās ar Gaidu, kas raudādama pašlaik nāca ārā.

Vēlāk Gaida no mātes dabūja zināt, ka tēvs kādā biržas spekulācijā vai nu zaudējis visu savu krājumu, vai iekritis atkal ar kādu lielu galvojumu kopā ar brāli, dakteri Gobu. Māte nebija varējusi skaidri uzzināt, jo tēvs bija nevaldāmi nikns un uztraukts.

Adjunkts Vilnis iegāja kollēgu mierināt, bet ar tikpat maz panākumiem. Likās, mācītājs Goba kļuva vēl niknāks.

— Nolādēta uzdzīvotāju, krāpnieku banda! Vekseļu viltotāji! Goda vārda lauzēji! — dzirdēja viņu baramies.

Kas tā bija par „bandu", — to nevarēja izprast, tikai Vilnis to ņēmās aizstāvēt, ar ko vēl vairāk sakaitināja savu veco amata biedru.

Zināms, par studēšanu tagad Gaidai nevarēja būt ne runas. Tēvs bija teicis, lai jel atļaujot viņam tagad atpūsties no šī sitiena. Viņa atlika savu nodomu uz vēlāku laiku un nosprieda darīt tāpat kā Korinna: sapelnīt pati līdzekļus, lai nebūtu ne no viena jālūdzas. Sirds Gaidai kļuva smaga, žēl bija sevis, žēl arī vecāku. Viņa nopelnīs un atdos viņiem zaudētos grašus, viņa pelnīs un palīdzēs brāļiem studēt, jā — visam Gaida sapelnīs... lai tikai māte neskumst, lai nebaras tēvs.

Noskumusi Gaida sēdēja dārza lapenē un gleznoja uz atlasa.

— Atvainojiet, ka traucēju! — Vilnis pienākdams sacīja.

Gaida lēni pacēla acis. Lai nākot vien, lai atsēžoties.

— Es vakar negribēdams dzirdēju jūsu sarunu ar tēvu, — Vilnis uzsāka.

— Jā, viņš jau tik stipri runāja.

viņam bargi pārmeta, ka tas pašas pēdējās divas nedēļas negribēja izlietot pēc iespējas, lai būtu kopā ar viņu. Viņa bija greizsirdīga uz viņa darbu un tagad ienīda to, bet to viņa tam neteica.

Uz septembra sākumu Valdis ar Anitu taisījās aizbraukt. Valdis nožēloja, ka viņam jāved Anita, citādi varētu vēl palikt pāris nedēļas šeit un — mierīgi strādāt, — tā viņš pats teica. Esot tagad te labi iestrādājies un gribētu te pabeigt to darbu.

— žēl gan, ka tu, Gaida, nebrauc līdz, es jūtos tagad tik omulīgi, mana saldā, mazā Gaida... viņš čukstēja un cieši spieda viņu sev klāt.

Tikai vēl viena nedēļa palika. Gaidai ar katru dienu zuda prieka sajūta. Katra satiksme Vilku gravā viņu pildīja ar sāpīgu laimi...

— Tagad nāc katru vakaru šurp, — priekš šķiršanās, — Valdis atvadoties teica klusi.

Viņa nāca nepretodamās. Viņa redzēja, ka Valža kaislība katru vakaru uz īsu brīdi uzliesmoja, tad atdzisa, un viņš vienaldzīgi viņu pavadīja līdz eglei ...

Gaidai kādreiz likās, ka viņa pati gaidītu pēdējo dienu drīzāk pienākam. Vai tas varēja būt? Smaga vienaldzība arī viņu pārņēma...

— Katrai lietai ir savs gals! — viņa noteica sevī un iesmējās rūgti. — Vai es vairs nemīlu? — viņa sev jautāja. Viņai likās, ka arī viņa to skūpstītu vienaldzīgāk, un ka viņa skūpsti to vairs itin nemaz tā nesaviļņo kā agrāk, kad viņam, tai pieskaroties vien, jā, — pat no viņa dvašas vien tai jau gāja kā uguns kvēle pa visu miesu... Jā, šī pazīstamā elektriskā strāva jau labu

Tā šņukstēdama pielika savu galvu pie viņa krūts. Viņš ļāva tai izraudāties. Mazliet apmierinājusies, Gaida pacēla galvu un nopietni sacīja:

— Skūpsti mani!

Viņš uzspieda uz viņas lūpām ilgu skūpstu.

— Vēl, vēl! — viņa teica.

Un viņš skūpstīja vēl un vēl.

— Diezgan! — viņa svarīgi noteica un piecēlās.

— Gaidītā, pagaidi! — Valdis aiz rokas rāva Gaidu atpakaļ, kad tā gatavojās iet.

— Nē, iesim! — viņa traucās uz priekšu.

— Maziņā, vēl vienu brītiņu paliec, vienu mazu, tikai mazu ... — Viņš lūdzās.

Viņa neklausījās, bet gāja, viņš sekoja. Tad tas satvēra viņu ar abām rokām un turēja ciet.

— Nē, nē, nē! — viņa atgaiņājās un ar varu rāvās prom.

Vēl mežmalā pie egles Valdis lūkoja Gaidu pārrunāt, bet viņa neļāvās.

— Un tagad es tevi skūpstīšu — pēdējo, pēdējo reizi. —Gaidas balss aizrāvās, viņa skūpstīja viņu, un viņas asaras plūda pār viņa saulē brūni nodegušajiem vaigiem.

Arī Valža sirds piepeši raisījās, un viņa acis tapa valgas — viņam kļuva ļoti žēl mīļās meitenes.

— Ardievu! — Gaida it kā ar varu izgrūda, tad izrāvās no viņa rokām un ātri ātri steidzās projām kā viesulis.

— Gaida, mana Gaidītā, gaidi mani! — Valdis aizsmakušā balsī nosauca viņai pakaļ... Liela asara noritēja pār viņa vaigu. Tā bija viņa paša asara ...

Kad Gaida jau bija labi gabalā, Valdi piepeši pārņēma līdz šim neparasta nožēla — vienu acumirkli tik — viņš sajuta karstu vēlēšanos redzēt viņu vēlreiz, sacīt viņai kaut ko, ko īsti, pats nezināja, viņam likās, ka tas bija piemirsis kaut ko svarīgu. Viņš skrēja viņai pakaļ, gribēdams to panākt. Bet viņš tikai redzēja, ka viņa aiz tilta pazuda muižas gatvē.

Valdis ieslēdzās savā istabā un smagi nokrita uz gultas — uz viņas dāvātā spilvena...

* * *

Gaida stāvēja pie sava loga un lūkojās tumšajās zvaigžņotās debesīs ...

Tas — bija ...

Kas nu — būs?

— Es esmu mierīga, — viņa lūkoja sev iestāstīt un noslaucīja pēdējās asaras.

Tas nu ir — pagājis, tam tā bija jānāk.

Gaida sajuta, ka atkal viena dzīves nodaļa noslēgta. Un apziņa, ka taisni šī nodaļa nekad vairs neatkārtosies, — tā bija ļoti sāpīga. Kas nu varētu nākt, kādas izredzes ir nākotnei, to viņa nevarēja iedomāties, kā vispār neko, kas tai vēl varētu prieku darīt; pat ja tēvs tagad teiktu: „Ej studē, līdzekļus es sagrabināšu, aizņemšos," viņu tas neaplaimotu. Tai vairs nebija nekādu vēlēšanos, itin nekādu. Kā akmens uzgūlās nākotne uz

viņai esmu ļoti pateicīga, jo tagad es redzu, ka sievietes lielākā laime ir bērns. Tici man, iekāms sieviete nav izbaudījusi mātes stāvokli, — viņa vēl nepazīst pati sevi, un viņas jūtu bagātības guļ neizsmeltas. Albs man tagad it kā otrā vietā, lai gan viņš taisni tagad man ar katru dienu kļūst mīļāks, arī — bērna dēļ. Bērns tagad pilda visu manu dzīvi, un man cita nekā vairs nevajag. Kā es ilgojos viņu Tev parādīt! Nāc, Tu redzēsi, cik viņš mīļš, cik jauks.

Paliec nu vesela, es Tevi svētdien gaidīšu.

Balva.

P. S. Albs liek sirsnīgi sveicināt un lūgt, lai krustmātes netrūktu. Labas dienas visiem!

T. p.

Gaida vēlreiz izlasīja vēstuli un atkal nogrima domās. Šodien otrdiena. Līdz svētdienai viņa cerēja tikt uz kājām. Viņa brauks katrā ziņā uz kristībām. Projām no Randavas, kaut vai uz īsu laiciņu — to viņai vajadzēja. Rīgā tā arī apjautāsies pēc kādas vietas.

Trīs nedēļas Gaida slimoja pēc tā „kritiena"... Nāvīgs tas nebija bijis, nē — viņai jau bija sīksta dzīvība; tāds nieka „kritiens" to nespēja nomākt... Tikai labo kāju viņa bija stipri izmežģījusi — dakteris Liepzieds to bija iegrozījis, bet vēl nevarēja droši uzmīt, un pa trepēm tikai ar grūtībām varēja tikt lejā. Viņa nekur negāja, lielāko daļu laika pavadīja savā istabā, klusi nogrimusi savā darbā. Pret visu apkārtni viņa bija vienaldzīga, ne lasīt, ne rakstīt nevarēja, tikai sēdēja krēslā, skatīdamās pa logu vēlā rudens pelēkajā tālē un domādama... Kad logam pretī liepu galotnes vētrā šūpojās, tad mazliet saviļņojās arī Gaidas krūtīs straujākas jūtas.

jau nemaz nezinātu, ko iesākt, — tāds tukšums uzreiz, kamēr arī Vaironis aizgāja uz Pēterburgu.

Tante Alise ienāca ar tēju.

— Še sadzeries nu, Gaida, sasildi kājas pie krāsns.

Dakteris jokodams pretojās šādai terapijai. Izskaitījis pulsu un izmērījis Gaidai temperātūru, viņš atrada visu kārtībā.

— Atpūties vien, man jāatlaiž vēl viens slimnieks.

Kad dakteris Goba bija aizgājis, tante atsēdās Gaidai līdzās un sāka stāstīt par Balvas laimi, kā tā iegrozījusi viņas likteni, kā sākumā Balva pretojusies, un cik nu viss labi esot. Arī par Vaironu viņa stāstīja, bet ar to viņa, kā rādījās, bija mazāk mierā.

— Kā jau puika! — viņa teica, — nekā nevar darīt — tam jāiet pašam savs ceļš — Kārļam taisnība, — viņa nopūtās. Tad apprasījās par Randavu, viņas iemītniekiem, un ar sevišķu interesi par savu radinieku Ēriku Vilni. Gaida, savā tējas tasē dziļi skatīdamās, deva vajadzīgās ziņas par Ēriku Vilni.

Pārnāca Kārlis un Vilis un ar troksni ieskrēja pie māsas.

Gaidai kļuva priecīgāk ap sirdi, brāļus ieraugot, spirgtāks gaiss ieplūda ar viņiem istabā. Kārīgi puikas ķēra pēc mātes ceptiem raušiem un gardumiem, lai gan tante bārās, samaitāšot ēstgribu pusdienai.

Pēcpusdienā Gaida palika viena savā istabā. Savādas jūtas viņu pārņēma šai vietā, kur viņa bija pavadījusi savus skolas gadus, tos gadus, kuros viņa nesa sirdī savu pirmo mīlestību, viņas sēras un ciešanas. Arī tagad viņai bija līdzīgas bēdas, bet cik savādi tomēr bija tagad.

Arī Korinnai viņa bija rakstījusi, lai palīdz izgādāt Pēterburgā kādu vietu. Pavisam sašutusi bija Gaida un visas cerības zaudējusi; likās, ka visi viņas labie gari to bija atstājuši. Kad viņai tapa pārāk grūti, tad viņa aizgāja pie Balvas, tur viņas dvēsele drusku guva mieru, un tad viņa ievilkās atkal sevī un gudroja — gudroja.

Jau labu laiku viņai bija radies nodoms rakstīt Valdim. Tā klusot bija par daudz grūti; sarakstoties taču vieglāk būtu panest tagadējo bezcerības stāvokli. Kādreiz tai likās, ka viņai būtu bijis daudz vieglāk, ja viņi būtu pavisam izšķīrušies. Tad viņa vismaz zinātu, ka viņa ir pilnīgi brīva un var darīt ar savu dzīvi, ko grib. Bet tā gaidīt un nezināt, uz ko īsti, — tas bija nepanesami. Jā, to viņa gribēja Valdim teikt.

Gaida piesēdās pie galda rakstīt nodomāto vēstuli un pārdomāja vēlreiz. Viņa negribēja žēloties par savām ciešanām, par tām viņam pašam vajadzēja iedomāties. Rakstot viņai nejauši ienāca prātā — piedraudēt viņam ar precībām ar Vilni, ja viņš tai nevar dot nekādu noteiktu izredzi nākotnē.

Vēstuli pabeigusi, viņa apmierināta pasmaidīja. Tā tik bija smalka iedoma! Kā tā viņai agrāk jau nebija prātā ienākusi. Jā, nu viņš sabīsies un dos kādu gala vārdu! — Atbildi viņa lika adresēt uz Randavu. Tad viņa aizrakstīja uz mājām, lai sūta zirgus pretī un nākamās dienās aizbrauca.

Vagonā sēdot, viņa sajuta, ka viņai bija vieglāk ap sirdi, — bija atkal uz ko cerēt un gaidīt.

Bija jau krēsla, kad Gaida nonāca Randavas stacijā. Izkāpusi no vagona, viņa skatījās pēc Jura. Tad to kāds no muguras puses tvēra pie rokas. Viņa atgrieās — adjunkts

arī es biju cik laimīgs būdams vasarā, tomēr tagad es ļoti nožēloju to — kas bijis... Saprotams, ne sevis, bet Tevis dēļ.

Es Tev atkārtoju — es neprecēšos. Un ja pēc gadiem man kādreiz prātā nāktu tādas domas, — tad es pieklauvēšu pie Tavas sirds, un tad es prasīšu Tavam vīram savu daļu. — Vai tad Tu nāksi?... Ai, kādas blēņas! Ne tad Tu nāksi, nedz es pēc Tevis prasīšu... kas zin, kas zin!...

Ardievu, Gaida! mūsu ceļi šķiras. Apmierināsimies. Es kāpju savā kalnā, Tu — savā.

Valdis.

Gaida drudžaini ar acīm pārskrēja pār vēstuli. Viņa visu nesaprata tūdaļ, tikai nojauta, — ka viss ir pagalam, beigts, ka viņš ļoti mierā, ja viņa prec citu. Viņš tai nekā nesolīja, neatrunāja, nelūdza, tikai — priecājās, cik viņa prātīga!

Viņa iekrita gultā uz mutes un raudāja kā bez jēgas. Krēsla metās, palika gluži tumšs, — viņa vēl arvien raudāja.

Māte ienāca ar sveci. Ieraudzījusi Gaidu raudam, viņa iztrūkusies apstājās. Viņas skats krita uz vēstuli zemē, viņa pacēla to un sniedza Gaidai.

— Izlasi! — Gaida neskanīgi teica.

Māte vilcinādamās sāka lasīt. Izlasījusi viņa drebošu roku nolika sveci uz galda un smagi atsēdās turpat līdzās uz krēsla. Gaida slepus raudzījās mātē.

— Kas — noticis jūsu starpā? — māte pēc laba brīža dobji vaicāja.

— Viss... — Gaida tāpat neskanīgi atteica.

Mācītāja kundze uzskatīja savu meitu, it kā to nepazītu.

savai mātei un tēvam vajadzīgos norādījumus un nokārtot dokumentus, — mēs tūdaļ laulāsimies.

Ēriks Vilnis.

Gaida sajuta gandarījumu un priecīgi paziņoja mātei savu uzvaru.

Lai gan mācītāja kundze teica, ka neko labu nesagaidot no tādas laulības, tomēr viņas prieks bija liels; par daudz viņa bija pieradusi adjunktu redzēt par savu nākamo znotu. Arī tēvs bija ļoti mierā, kaut gan centās to neizrādīt. Un kā lai viņš nepriecātos, — tā viss grūtais jautājums atrisinājās tik laimīgi un spīdoši, ka labāk nevarēja vēlēties!

Tanī pat vakarā Juris rikšoja ar bēri uz telegrāfa staciju ar svarīgo „jā".

Otrā rītā pienāca telegramma:

„Būšu, tiklīdz nokārtošu darīšanas. Ēriks."

Gaida pasmaidīja. Cik brīnišķīgs tāds vīrietis! — It kā viņa nezinātu tāpat, ka viņš būs, tiklīdz varēs. Sērīgi smaidīdama, viņa staigāja apkārt pa lauku. Jā, nu viņa bija saderināta,... un viņai drīz būs kāzas. Tūdaļ viņa rakstīja Korinnai, lai nerūpējoties vairs par vietu, šimbrīžam nav vajadzīga, jo — viņa precēsies ar mācītāju Ēriku Vilni.

Viņa zināja, ka šī jaunā vēsts sacels Pēterburgā sensāciju — Korinna pateiks Anitai, Anita — viņam... Un tad — Gaida vēl kā slīkonis pie pēdējā salmiņa pieķērās cerībai, — ka varbūt viņš pēdējā stundā atgriezīsies un sauks viņu pie sevis. Ai, tā bija pārdroša spēle, ko viņa spēlēja! Bet — viņai cits nekas neatlika — atriebties vajadzēja...

Un tad viņa atkal gaidīja dienu pēc dienas kādu ziņu

Jā, viņš bija labs, svainis Ēriks, viņas to vēl vairāk iemīlēja un vēlējās, kaut arī viņām, lielām izaugušām, tāds līgavainis gadītos.

Līzīte jau sapņoja par kādu pasaku princi ar gariem zelta matiem, sidraba bruņām, skanošiem piešiem, bet ja viņš bija tik mīļš kā Gaidas Ēriks, tad jau viņa varēja no savām prasībām kādu daļu arī nolaist.

Velta uz tādiem prinčiem skantījās ar necieņu, — viņas ideāls bija jau daudz reālāks, un kad viņa redzēja, cik draudzīgi saķērušies tagad staigāja Ēriks ar vecāko māsu, tad viņa nožēloja, ka arī jau nav liela ...

Mācītājs Goba ar kundzi bija abi svinīgi nopietni. Mācītājs pat likās aizmirsis savu pēdējo iekrišanu, viņam vairs nebija vaļas par to domāt; tagadējie notikumi viņa dzimtā bija tik visai svarīgi. Svētdien viņš bija no kanceles uzsaucis savu meitu Gaidu ar mācītāja kandidātu Ēriku Vilni no Rīgas. Viņa balss bija drebējusi, šos vārdus runājot. Draudzē tas bija darījis iespaidu — visi bija klausījušies — kas nu nāks tālāk... Bet tālāk nenāca nekas sevišķs — uzsaukti tika vēl saimniekmeita Kalnu Margrieta ar saimniekdēlu Vīzenu Kristapu un tā tālāk.

Tai pašā vakarā viņš bija sēdējis vēlu līdz pusnaktij savā rakstāmā istabā un pārdomājis par notikušo.

Gaida, šis stūrgalvīgais bērns, spēra tādu nopietnu soli — tagad, tik piepeši, pēc tam, kad divas reizes bija atteikusies.

Kādas pārmaiņas bija notikušas viņas sirdī? — to viņš mēģināja izprast. Viņam tā neko neteica, uz viņa jautājumiem tik īsi atbildēja, un pēdīgi pat atcirta, ja viņam, tēvam, nepatīkot, — viņa varot atteikt vēl trešoreiz, — viņai esot vienalga; viņa tikai domājot viņiem

viņai no muguras un ar vienu pēkšņu rokas skāvienu atlieca atpakaļ viņas galvu savam alkstošam skūpstam; jeb atkal, — ilgi ilgi klusēdams viņā lūkojies, izaicinoši glūnoši tas piepeši slēdza viņu savās rokās un skūpstīja, skūpstīja kā bez jaudas... Nē, viņš nebija viņai pretīgs, it nemaz.

Reiz lampā bija aptrūcis eļļas, viņa vairs neredzēja šūt un viņš lasīt. Tad abi bija atsēdušies uz dīvāna, kuru piebīdīja pie sprēgājošas krāsns. Viņa klusēdama skatījās liesmās, viņš arī. Kad viņa noliecās un atslēja savu galvu abās rokās, viņš aptvēra viņu ap viduci un vilka viņu lēni atpakaļ sev līdzās. Viņa nepretojās. Viņš cieši spieda viņu savās rokās un karsti skūpstīja.

Viņa aizvēra acis un domāja — vai par Ēriku, vai citu — viņa smaidīja un atbildēja viņa skūpstu dedzīgi, kaislīgi tāpat kā pirmoreiz ratos.

Ērikam visi prāti sāka jukt...

— Gaidītā! Mana mīļākā! Esi mana, — viņš strauji čukstēja viņai pašā ausī.

Viņa spēji atrāvās un virzījās nost no viņa.

— Nē, nē, nē! — viņa atgaiņājās, — nē, nē! — viņa saķēra galvu un sāka skaļi raudāt.

Viņš klusi piecēlās un, dziļi aizvainots, atstāja istabu.

Pēc tam viņi satikās atkal, un ne viens, ne otrs nelikās ne zinot par mazo epizodu, Ēriks apmierinājās, kaut gan sirds dziļumā viņš tai to nepiedeva. Bet viņš lūkoja viņu saprast un aizbildināt, un bija atkal labs un mīļš, jā, viņš to apbēra ar savām laipnībām: ar katru pasta dienu viņai pienāca jaunas balvas un rotas lietas.

Lai cik laiks mocoši gari vilkās, kāzu dienas priekšvakars Gaidai pienāca par ātru. Kāzu rota bija gatava

rotu kā uzvaras trofeju... Viņa stāvēja viņa priekšā mazliet sarāvusies, nevarīga un drusku caur pieri uz viņu skatīdamās. Tā kā bail viņai no kaut kā neīsta ... šis mirklis bija skaists, tik valdzinošs!...

Gaida uzskatīja Ērika eleganto stāvu melnajā, dziļi izgrieztajā frakā. Viņai kilās, ka viņa tumšie, īsi nocirptie mati vēl vairāk bija stāvus saslējušies. Viņa tumšās, dzirkstošās acis nepacietīgi meta ugunīgas kvēles uz viņu, — tās fascinēja viņu ar dīvainu, burvīgu varu...

— Mīļais Ērik! — viņa čukstēja.

— Gaida! — viņš gavilēdams iesaucās, un ar vienu rāvienu viņš bija nomaucis viņas baltās atlasa kurpes un caurspīdīgās zīda zeķes. Ceļos nometies, viņš ar karstiem skūpstiem apklāja viņas mazās kājas... — Gluži saltas tavas kājiņas. Es viņas sasildīšu, pag', tūlīt...

Ar vienu lēcienu viņš bija atkal stāvus un steidzīgi nometa fraku ar miršu pušķi zemē.

Gaida tikai juta, ka viņš viņu saķēra un kā laupījumu nesa pa gaisu ... Un tad viņa sajuta siltumu pie savām rokām, pie kājām, pie visas miesas. Maigas tirpoņas pārņēma viņu visu. It kā samaņa viņai zuda aiz pārmērīgā siltuma.

Viņš viņu mīlēja un skūpstīja, dedzīgiem, alkstošiem skūpstiem.

— Mana Gaidītā, mana, mana! — karsta dvesma šalca viņai ausīs. Galva viņai reiba, viņai bija silti, tik silti.

— Mīļais, mīļais... — viņa priecīgi atbildēja un cieši apkampa savu vīru.

— Gaida, vai tu mani mīli mazu drusciņ? — viņš drebošu balsi prasīja.

— Es tevi mīlu, Ērik! — viņa nekavēdamās, cieši pārliecināta, teica.

jaunās dzīves iekārtošanas tā bija strādājusi ar lielu rūpību. Veselu mēnesi viņa bija pirkusi un gādājusi visus sīkumus, braukusi šurp un turp no Rīgas ikdienas, dažreiz vairākas dienas nodzīvojusi jaunajā, vēl neiekārtotā dzīvoklī, paciezdama visādas neērtības. Bet viņa to darīja ar prieku — tas bija viņa — viņas mīluļa. Par Gaidu, protams, viņa nedomāja, tā bija blakus lieta, tāds pat Ērika piederums, kā kura katra no šīm mēbelēm. Tikai kādreiz, kad viņa iedomājās, ka ar šo svešo meiteni viņš tagad dzīvos kopā visu mūžu, un viņa pati, māte, varēs šurp atbraukt tikai kā viešņa, tad viņas sirds iesāpējās tā savādi, un viņa gandrīz labāk būtu vēlējusies, ka tas vēl stāvētu tālu priekšā nākotnē. Bet tas brīdis nu bija klāt un nebija vairs aizbīdāms ...

Izdzirdusi kamanu zvārgulīšus, Viļņa kundze čakli pieskrēja pie loga. Tur jau viņi piebrauca — abi divi.

Viļņa kundzes sirds straujāk iepukstējās. Viņa instinktīvi ķēra ar roku pie matiem — noglauda tos uz pieres, tad laipni pameta ar galvu pa logu uz viņa pusi.

Ēriks pacēla savu kažoka cepuri un to priecīgi vicināja pa gaisu. Gaida arī viegli pamāja ar galvu vīra mātei pretī, bet tā to neievēroja, viņa redzēja tikai savu dēlu.

— Vai viņš ir laimīgs? — Viļņa kundze to gribēja redzēt ar pirmo acu uzmetienu. Tikai kad Ēriks, palīdzēdams Gaidai izkāpt no kamanām, tai sniedza pretī abas rokas un to viegli pacēla gaisā — Viļņa kundze ievēroja Gaidu. Jā, nu viņš vairs nebija viens...

Ēriks piegāja pie durvīm un zvanīja. Viļņa kundze satrūkās, — viņa bija aizmirsusi nosūtīt lejā meitas palīgā. Bet tās jau bija izdzirdušas un abas steidzās pretī.

Jautrs smaids pārlidoja pār Gaidas vaibstiem. — Tad es būšu pilnīgi laimīga! — viņa balsī izsaucās un pati nobijās. Viņa iztina no papīriem divas apaļas ierāmētas glezniņas — eņģeļu galvas — pēc Rafaela paraugiem, — tās viņa bija gleznojusi pēc Balvas kristībām. Jā, tas būs tik daiļi, kad viņi te gulēs līdzās un tie eņģelīši raudzīsies uz viņiem!...

Cik daiļais ir tādas eņģeļu galviņas un cik mīļas, ai, cik mīļas! — Gaida atcerējās savu krustdēlu Vidvutu un sajuta maigas ilgas pēc viņa. Pēc kristībām viņa to vairs nebija redzējusi. Tādas neparastas mīlestības gaidas pārņēma viņu. Un tad viņa Ēriku stādījās sev priekšā kā sava bērna tēvu — kā viņš turēs klēpī viņas pirmdzimto... un siltas jūtas pret Ēriku arvien vairojās viņas sirdī. Tad uz acumirkli viņai prātā iešāvās atkal kāds cits, un viņa pārmeta sev neuzticību un sajuta arī dusmas uz to citu. Bet viņa negribēja šovakar dusmot, viņa taču bija viņu mīlējusi, — vēl šodien viņa nebija aizmirsusi — diemžēl... Un tas, ko viņa juta pret savu vīru — bija arī mīlestība, tāda klusa, bez trakojošām kaislībām. „Daba neatzīst vienīgā izredzētā tiesības", — viņa bija kaut kur lasījusi...

Vakarā pārbrauca Ēriks no Rīgas, apkrāvies saiņiem un kārbām, kā daždien Ziemas svētku vīrs. Gaida priecīgi skrēja viņam pretī.

Eglīti viņa bija aizdegusi, un viņš bija pārsteigts kā mazs bērns, kad viņa atvēra durvis uz salonu. Kad viņa to paguvusi sarīkot?

Viņš aizkustināts apkampa Gaidu. Tad viņš apkrāva viņu no galvas līdz kājām ar Ziemas svētku balvām. Tur netrūka ne mazākā nieka no tā, ko viņa pēdējās dienās bija vēlējusies.

laiku pie bērna, kad kunga neesot mājās; šūpojot, kādreiz iedziedoties, bet tūdaļ apraujoties un raudot atkal. Pirmās dienas bijis briesmīgi noklausīties viņas vaimanās; tikai šodien apklususi, tagad lēni raudot un šūpojot. Zārciņš stāvot laukā, to neļaujot nest iekšā; kad vedīšot uz kapsētu, tad tikai guldīšot tajā.

Gaida viegli pavēra durvis un iegāja. Ledains aukstums viņu pārņēma: istaba bija nekurināta, viens logs vaļā.

Balva lēni pacēla galvu un ar savām izraudātām acīm uzmeta skatu Gaidai. Viņas seja sarāvās smaidā, no kura Gaidai kļuva vēl aukstāk... Balva piecēlās un iekliegdamās iekrita Gaidas rokās. Dobji lielajā istabā atskanēja Balvas raudas...

Pārnāca Purmals. Viņš ienāca klusi, pacēla no Balvas pleciem noslīdējušo lakatu, uzsedza to viņai, tad vārīgi vilka viņu ārā, otrā istabā.

Gaida palika viena. Viņa sajuta, ka pati trīcēja no aukstuma. Piegāja pie ratiņiem un ar vienu roku satvēra mazo, auksto dūrīti, ar otru — sāka kustināt ratiņus... atģidās un apstājās. Mazais gulēja, kā cieši aizmidzis, abas rociņas dūrītēs sakniebtas uz krūtīm; actiņas tikai mazliet bija dziļāk dobītēs iegrimušas, ģīmītis mazliet dzeltenāks.

— Kā mazs vaska eņģelītis, — Gaida domāja, un sirds viņai bija tik grūta, bet raudāt viņa nevarēja. Tad viņai dzīvi priekš acīm stāvēja tā diena, kad viņi ar Ēriku mazo Vidvutu bija tepat turējuši kristībās, kā mazais tad ar rociņām bija ķepurojies un ar kājiņām spārdījies; un kad vēsais ūdens bija slacījis viņa pierīti, — viņš skaļā balsī bija it kā protestējis un izbrīnīdamies uzskatījis mācītāju. Drīz bija apmierinājies, un kad viņam

dailinieks, pie kura varētu tālāk papildināties, bet tāda neatrada. Viņa jau gan būtu varējusi braukt uz Rīgu stundās, lai gan tas bija savienots ar neērtībām, bet — Ēriks negribēja no tā ne dzirdēt.

Viņa ķērās atkal pie savām grāmatām un lasīja, lasīja. Bet arī uz to Ēriks drīz sāka greizi skatīties un zoboties, vai tad nu vēl neesot diezgan „attīstījusi savu individualitāti".

Ērikam, kā likās, bija tieksme pēc klusas dzimtas dzīves; viņš izvairījās no katras liekas iepazīšanās un saiešanās Mazpilī, motivēdams ar to, ka Rīgā viņiem jau esot radu un draugu papilnam. Bet uz Rīgu viņi reti brauca, viņš negribēja. Tikai ar pāris mācītāju ģimenēm Mazpilī viņi bija piespiesti uzturēt zināmu satiksmi, ar mācītāju Villneru un Vunšu.

Villners bija kalsnējs vecpuisis, uzdevās par filozofu un mīlēja, ka viņu uzskata par savādnieku. Gaidai viņš nepatika, un viņa neredzēja viņā ne mazākās oriģinalitātes.

Vunšs bija precējies, labi nobarojies pusmūža vīrs, viņa kundze, arī krietni patukla, bija uzpūtīga, nabadzīga aristokrāte. Ērikam patika Vunša „sabiedriskā dzirkstele", kā viņš teica, un tas skatījās uz viņu ar zināmu respektu un ņēma to sev par paraugu. Vunšs aicināja uz sabiedrisku dzīvi, — sevišķi savus ticīgākos draudzes locekļus — sievietes, kuras tas pašlaik lūkoja „organizēt". Uz šo biedrību gan skaudīgas acis skatījās nelabvēlīgi, un ļaunas mēles to drīz iesauca par „vistiņu parlamentu". Kā Vunšs deva priekšroku savā draudzē skaistajam dzimumam, tā Villners — stiprajam. Par pēdējo draudzē un visā pilsētā zināja stāstīt, ka viņa sevišķu labvēlību baudot viņa iesvētījamie bērni,

Trešajos svētkos kā pirmie viesi ieradās mācītājs Goba ar kundzi, Kārlis, Vilis un Velta. Vecā Viļņa kundze viņus saņēma ar piespiestu laipnību, ko Gobas kundze tūdaļ ievēroja un jutās maliet neveikli. Tēvam ar Ēriku bija savas kopējas amata intereses ko pārrunāt, un Gaida centās izlabot pirmo slikto iespaidu — būt jo mīlīga pret savējiem. Velta bija arvien tāda savāda pret Gaidu, kopš tā bija apprecējusies, ko Gaida nekādi nezināja izskaidrot...

Rīdzinieki visi ieradās ar vienu vilcienu. Purmals bija atvedis līdz savu draugu dakteri Strautu. Ar pēdējo sasveicinādamās, Gaida mazliet nosarka. Ēriks to redzēja un nemanāmi savilka uzacis.

— Atvainojiet, cienījamā kundze, ka es ierodos kā neaicināts viesis, — dakteris Strauts, skūpstīdams Gaidas roku, sacīja.

— Es uzņēmos atbildību uz sevi, — Purmals piebilda, nākdams draugam palīgā.

— Ļoti patīkami atjaunot vecu pazīšanos, — Ēriks pavēsi teica paklanīdamies.

— Es ļoti priecājos, — Gaida laipni pasmaidīja pret Strautu, bet ieraudzījusi Ērika stingro skatu, aprāvās un aizgriezās sasveicināties ar citiem viesiem.

Ienāca mācītājs Vunšs ar kundzi. Gaida Vunšam vēsi sniedza roku un ar Vunša kundzi iegāja salonā, kur iepazīstināja to ar rīdziniekiem.

Drīz kungi nodalījās pa sevi — Ērika istabā pie kāršu galda, dāmas — Gaidas istabā. Salonā palika jaunieši: Kārlis, Vilis, Velta, Vairons, jaunie Liepziedi.

Gaida gāja no vienas grupas pie otras; viņai nemaz nebija pa prātam šāda grupēšanās, bet tas nu tā reiz bija pēc nodibinātām paražām un pēc Viļņa kundzes

Viņa piedeva, un atkal viss bija labi. Bet pārciesto rupjo pārestību viņa nebija varējusi pilnīgi aizmirst. Tagad viņa bija trimdā...

Šeit Liepkalnē bija diezgan skaista apkārtne, un Gaida būtu bijusi mierā, ja nebijuši tie Vunši. Bērni viņai patika, un viņa lūkoja ar tiem būt vairāk kopā.

Gaida ieraudzīja pa lielceļu braucam Ēriku ar Vunšu, piecēlās un nogāja lejā pretī.

— Kāds tu apputējis, nāc, es tevi nosukāšu, — Gaida rūpīgi sacīja.

— Gan jau, — es mēteli atstāšu lejā, — Ēriks teica.

Pēc pusstundas abi nogāja lejā dārzā, kur Ēriks atgūlās tīklā un Gaida līdzās zālītē.

— Man rīt jābrauc uz konsistoriju, vai tu nebrauksi līdz uz Rīgu? — Ēriks laipni teica.

Gaida priecīgi paskatījās uz viņu. Tā bija pirmā reize pēc viesībām, kad viņš to atkal aicināja līdz uz Rīgu. Zināms, labprāt viņa braukšot, — Tad tu varēsi kādu dienu palikt jūrmalā pie mātes, — viņš piebilda.

— Paliksim tur abi kādas dienas.

— Redzēsim, kā iznāks, varbūt to varēs izkārtot, ja Vunša kungs apņemas man Mazpilī izpalīdzēt.

Gaida atsēdās uz tīkla malas un, viegli šūpodamās, lasīja priekšā vakardienas avīzes. Ēriks noguris aizvēra acis un klausīdamies glāstīja viegli Gaidas roku.

Vunšs pienāca, apskauda viņus, kas abi kā balodīši dzīvojot un par citiem nekā negribot zināt; viņš te bez gala garlaikojoties pa vasaru, cita lieta ziemu pilsētā — sapulces, biedrības...

Pirmdien Gaida ar Ēriku aizbrauca uz Rīgu. Ēriks palika pilsētā, Gaida aizbrauca uz jūrmalu pie Viļņiem, kuriem tur bija grezna vasarnīca netālu no jūras.

— No vientulības jūrmalā ir jāatradinās. Es tevi apskaužu, ka tu dzīvo uz zemēm.

Pamazām māsīcu sarunas tapa intimākas, bet bija daudz tādu dziļu noslēpumu, kurus glabāja viena no otras kā no uguns.

— Tu vēl neesi cerībās? — Balva piepeši prasīja.

— Nē, — Gaida atbildēja, stipri nokaunējusies.

— Kādēļ?

— Es nezinu, laikam taču man nevar būt bērnu.

— Kādas blēņas! Ko Ēriks saka?

— Viņš nezinot, kādēļ es tāda esot.

— Vai tu pie kāda ārsta esi bijusi?

— Nē.

— Nu aizej taču, lai redz, kas par iemeslu, tu taču esi tik vesela.

— Jā, būs jāparunā ar Ēriku.

— Es tev labāk ieteicu par to ar Ēriku nerunāt, — Balva pārgudri deva padomu.

Balvai bija taisnība. Varbūt viņš nemaz neļautu iet pie ārsta. Gaida pievienojās Balvai, ka jāiet pie ārsta bez Ērika ziņas. Un tad, ja viņa ir vainīgā — tad jau viņa varēja arī neteikt Ērikam — jo viņš, varbūt tad nicinātu viņu tāpat, kā to dara viņa māte — to viņa ir vairākkārt novērojusi.

Balva teica, ka viņai vēlreiz jāaizejot pie ārsta sava stāvokļa dēļ, un abas norunāja rīt priekšpusdienā, kad Ēriks būs aizbraucis uz pilsētu, ar nākošo vilcienu braukt uz Rīgu pie speciālista — sieviešu ārsta.

Iedomas, ka būs jāatģērbjas vīrieša priekšā, Gaidu gan pildīja ar šausmām, bet tas reiz bija jādara. Pie vienīgās sieviešu ārstes viņa negribēja iet, jo to pazina personīgi un tai savas bēdas uzticēt viņa nevarēja.

— Tu jau nezini, — mēs vakar norunājām jūrmalā, es teicu, ka jūs arī būsit, — Balva paskaidroja.

— Kur tad jūsu kungi? — Pazars vaicāja.

— Viņi sēž tur viņā galā, — tur visi mūsējie, — Balva rādīja.

Strauts ar Pazaru paskatījās un sveicinādami pacēla cepures.

Kapelmeistars uznāca uz tribīnes. atsēdisities šeit pat, jeb — jūs iesit pie viņiem? — Balatsēdīsities šeit pat, jeb — jūs iesiet pie viņiem? — Balva jautāja.

— Ja cienījamās kundzes atļauj, tad mēs paliksim šeit, — Strauts sacīja paklanīdamies.

— Lūdzu, — Gaida klusu teica un pavirzījās tālāk. Balva viņai līdzās. Uz sola gala pie Balvas atsēdās Strauts ar Pazaru.

Spēlēja kādu vieglu Strausa gabalu. Jautrās mūzikas skaņas nesaskanēja ar Gaidas nopietno omu, viņa manīja, ka Pazars no sāniem skatās viņā, un viņa jutās ļoti neveikli. Tad viņai vēl ienāca prātā, ka Ēriks to no muguras puses varbūt varēja redzēt, un bailes viņu pārņēma. Viņa sēdēja kā uz oglēm. Kad orķestris beidza pirmo gabalu, Gaida ātri piecēlās, atvainojās un aizgāja atsēsties pie galda. Balva palika ar Strautu un Pazaru sēžam.

Ar vienu acu uzmetienu Gaida noprata, kas notiek Ērika iekšienē. Viņš sēdēja drūms, greizi sakniebtām lūpām. Kad Gaida tuvojās, viņš skatījās viņai garām, it kā viņu neredzētu. Gaida klusi atsēdās onkuļam Kārlim līdzās.

Mūzika spēlēja atkal.

Vecais Vilnis ielēja glāzē vīnu un sniedza to Gaidai.

kaunējās no Vunša kundzes un izbēga no tās. Bieži viņa pavadīja dažas mierīgi laimīgas stundas kopā ar Ēriku, kopīgi pārrunāja par viņa darbiem un nodomiem. Visu vasaru viņš strādāja pie kāda projekta par reliģijas mācības reformēšanu skolās. Vunšs bija par reliģijas skolotāju vairākās skolās, un Ērikam bieži gadījās ar viņu runāt par šo lietu, un tā radās Ērikam nodoms atrast reliģijas mācībai citus pamatus. Jau no pašiem skolas gadiem viņā bija pamodusies liela interese vispār par reliģiskiem jautājumiem, kādēļ arī viņš pret vecāku gribu bija palicis pie sava — studēt teoloģiju.

Viņš ar lielu sirsnību ķērās pie sava amata pildīšanas, izstrādāja rūpīgi svētrunas pēc sava paša ieskatiem, neturēdamies pie vecā šablona, ne mācītāju balss modulācijas priekšnesumā, kas viņam arvien bija izlikusies dīvaina, ne satura ziņā visai stingri turēdamies pie bībeles tekstiem. Viņa ideāls bija — būt cilvēkam starp cilvēkiem, runāt cilvēcīgi saprotamā valodā — no sirds uz sirdi, neapmiglojot tukšus vārdus ar mīklainiem, savārstītiem teikumiem un līdzībām...

Bieži Ēriks ieslēdzās viens pats savā istabā veselām dienām, izstrādāja plānus un projektus plašiem reliģijas reformācijas nodomiem, rakstīja un rakās grāmatās... tad atkal īgni meta visu pie malas — aiz avotu trūkuma; tādam lielam, plašam darbam vajagot bagātīgas bibliotēkas, archīva. Viņš sapņoja kādreiz braukt uz ārzemēm studēt protestantisma vēsturi... viņš atrada savā laikā analogas parādības, kas, kā viņam likās, brēca pēc jaunas reformācijas. Mācītāja profesija viņam drīz likās par nepietiekošu un šauru savu ideju mērķiem, un viņš jau sāka gudrot, kā to drīzumā mest pie malas. Viņš to varēja, tēva līdzekļi to atļāva; un ne tādēļ

kad vecais Vilnis galīgi sanīdās ar Purmalu, un Purmals meta advokātūru pie malas, pilnīgi nododamies saviem lielajiem rūpniecības uzņēmumiem. Kamēr Purmala un Co. veikals plauka un attīstījās par lielāko konkurētāju rūpniecības pasākumu līdzās vecajam primitīvajam Viļņa veikalam, pēdējais sāka jo dienas nīkuļot. Sākumā gan Vilnis negribēja ticēt un ievērot nopietnās draudu zīmes, viņš lūkoja ņemt lietu no jocīgās puses, zobojās par Purmala un komp. spekulātīviem pasākumiem, bet pamazām viņš apklusa, kad sāka manīt sava veikala gaitā vienā otrā vietā pa robam: pasūtinājumi vairs neauga kā agrākos gados, tie sāka pat mazināties; no lauciniekiem, lauksaimniecības mašīnu noņēmējiem, sāka atskanēt visādās variācijās sūdzības par māšīnu pārmērīgo dārdzību un neizturību; nācās iet pat pie tiesas par negodīgiem tirdznieciskiem paņēmieniem, nācās samaksāt lielākas un mazākas soda naudas, tiesas izdevumus, un — izdevumi auga, ienākumi mazinājās. Tad bija atskanējušas draudīgas balsis jau no acīgās preses. Te radās jauni izdevumi: vajadzēja maksāt ikgadus kārtīgas kontribūcijas naidīgajai presei, lai apklusinātu šīs balsis, bet ne katrreiz ar šiem mesliem vēl pietika. Lai turētu presi kapitāla kalpībā, aizsietu viņas visredzīgās acis, vajadzēja likt tajā atskanēt tūkstoš mēlēm — reklāmām, bet nepietika arī ar sludinājumiem... Tā prese, tā preses brīvība! Pret to jau sen Vilnis ar biedriem grieza zobus, bet tas neko nelīdzēja, vajadzēja iet līdz laika garam. Viņš bija dzirdējis, ka šis jaunākais nelāga paradums — kapitālistiskās operācijas turēt saziņā ar presi — bija ieviesies mūsu svētītajā zemītē no ārzemēm, sevišķi no Francijas, un tas viņam imponēja. Ilgi vecais Vilnis bija

mīlēja, nedz arī neieredzēja, tāpat arī pret Krustiņu. Pret vecākajiem dēliem, Kārli un Vili, kas jau nu bija lieli, pašlaik lika Rīgā abitūriju, māte, tiem mājās esot, izturējās ar pārāk lielu cienību, it kā ar bijāšanu. Viņai ar tiem nebija nekā kopīga, par ko viņa bija greizsirdīga uz tēvu.

Mācītājs Goba ar saviem dēliem tagad sapratās labi. Starp tēvu un dēliem bija nodibinājušās ciešākas saites, sirsnīgākas attieksmes. Pa skolas laiku viņi kartīgāk sarakstījās, un, kad bija mājās, — visi trīs bieži kopā klaji pārrunāja visādus jautājumus, kas jaunajiem bija sakrājušies. Mācītājs Goba varēja būt mierā, — viņa dēliem vairs nebija pret viņu noslēpumu. Vilis viņam bija atzinies par savu mīlestību pret Liepziedu Daugu un Kārlis pret kādu ģimnāzisti Tamāru Rīgā. Pēc skolas beigšanas tēvs bija solījies parunāt ar dakteri Liepziedu, lai Vilim un Daugai drīz būtu iespējams apprecēties ar vecāku palīdzību.

Kārļa iemīļotā bija viņam tapusi neuzticīga. Beigusi skolu vienu gadu priekš Kārļa, tā bija apprecējusies. Kārlis tagad cieta parastās nelaimīgās mīlestības mokas, kurās dalījās ar tēvu. Tēvs lūkoja viņu pierunāt nežēlīgi atriebties savai neuzticīgajai Tamārai: tapt par lielu vīru, tā ka viņa vēlāk nožēlotu savu pārsteidzīgo soli. Jā, tas bija labi. Kārlis bija tēvam pateicīgs par šo padomu.

Pret māti Kārlis ar Vili pēdējos gados bija uzmanīgāki un mīļāki, bet tuvāka draudzība nenodibinājās starp māti un dēliem.

Gaida ar tēvu nesatika īsti labi. Tēvs viņai klusībā pārmeta Ērika vieglprātīgo dzīvi un viņu laulības nesaskaņu. Gaida nepūlējās viņu pārliecināt, viņa jutās

nesajuta vairs tādu tukšumu. Vīra māte skatījās greizi uz Gaidas stundām un pārmeta Ērikam, ka tas dod viņai tādu brīvību.

Gaida miesās atspirgusi, sāka atkal cerēt savu veco cerību... un kad tā nepiepildījās, tad no jauna pārmeta Ērikam. Ēriks par to tagad arvien klusēja. Gaida domāja pati sevi vainīgu.

Tad Gaida atkal pārdomāja savu lomu ģimenē, kura jo dienas sašaurinājās. Mājas uzdevumus visus pildīja vīra māte, viņa bija tikai — sava vīra sieva. Tāda atziņa Gaidu ļoti pazemoja. Un tad tā nāvīgā garlaicība šai bezmērķa dzīvē! Viņa atkal daudz nodarbojās ar labdarību. Kā mācītāja sieva viņa te domāja atrast plašu darba lauku: katru dienu viņa redzēja un dzirdēja tik daudz posta draudzes nabadzīgo locekļu vidū... Gaida sāka tuvāk par to interesēties un ar sirsnību piegriezās šai lietai. Apmeklēja vientuļos cietējus, palīdzēja slimiem, un it īpaši interesējās par maziem, pamestiem bērniem. Kādu laiku viņa jutās apmierināta. Arī Ēriks likās mierā ar Gaidas rīcību un to atbalstīja. Tikai vīra māte rūca un dūca. Visu nedēļu Gaida strādāja pie saviem draudzes nabagiem, brīvos brīžos gleznoja; skrājas tagad bija uzstatītas salonā līdzās vīra mātes istabai; reiz nedēļā Gaida brauca uz Rīgu ar lielu prieku, jo vienu dienu pavadīja omulīgi ar Balvu.

Purmals bija jautrs, kustīgs cilvēks un sabiedrības mīļotājs; bieži viņu mājās bija viesības, kuras Balva arvien centās sarīkot tanīs dienās, kad Gaida bija Rīgā. Kādas reizes arī Ēriks iebrauca. Vecā Viļņa kundze atrāvās no Purmaliem, jo Purmalī viņa redzēja savas nelaimes vienīgo cēloni. Viņa nevarēja noskatīties, ka Purmala uzņēmums jo dienas auga plašumā. — Pie

viegli atpakaļ uz mājām, viņas vaigus glāstīdams ar savu ledaino ziemas dvēsmu.

— Vai Dieviņ! — viņš būs uzcēlies... domās, ka es atkal nezin kur blandījusies! — Gaida klusi murmināja.

* * *

Ēriks sēdēja pie galda un dzēra kafiju. Viņam pretī — viņa māte.

— Labrīt! — Gaida sveicināja ienākdama.

— Viņš nesaņēma sveicienu.

Gaida atsēdās savā vietā galda galā un ielēja sev tasi melnas kafijas.

Ēriks un Gaida dzēra klusēdami. Viļņa kundze taisīja no maizes lodītes un arī klusēja. Gaida nojauta, ka dēlam ar māti bijusi runa par viņu. Ko tie varēja būt runājuši?

To jau viņa varēja gan iedomāties pēc veciem piedzīvojumiem. Tādās reizēs māte vispirms lūkoja dēlu it kā pārrunāt, lai „tādas lietas" neņem tik traģiski, uz ko dēls reaģēja ar nepacietīgu pretrunu un sievas vainošanu. Tad māte it kā ar pus vārdiņu aizstāvēja vedeklu un vainoja Ēriku pašu, tādējādi ar pirmo paņēmienu sevi nostādīdama par bezpartejisku spriedēju un taisnīgu soģi. Viņš, kā vīrietis, nesaprata šādus vecas sievietes viltus paņēmienus, un tā viņa dusmas pret sievu tapa uzkurtas vēl karstākas; viņš kliedza, un viens vainojums pēc otra krita uz sievu. Tad vīra māte piebalsoja dēlam pamazītēm, uzmanīgi, drīz naida dzirksteli uzpūzdama, drīz laizdama tai atslābt.

Rīgu pie Raudas viņa vairs nebrauca, un arī citādi Ēriks sekoja mātes padomiem un turēja viņu kā gūstekni mātes stingrā uzraudzībā. Dzīve Gaidai kļuva jo dienas jo nepanesamāka. Ēriks pats lielāko daļu dienas pavadīja tagad ārpus mājas.

Ziemas svētki pagāja drūmi. Gaidai pat nebija liela prieka no svētvakara ar saviem draudzes bērniem; vīra māte to apzinīgi sarūgtināja. Visus svētkus Ēriks bija ļoti aizņemts ar savu draudzi, sprediķoja, laulāja, kristīja un apbedīja. Tad viņš pazuda pavisam uz dažām dienām. Gaida ar vīra māti dzīvoja vienas mājā un satikās tikai pie galda. Reiz iznāca atkal lielāka sadursme starp Gaidu un Ēriku, kad Gaida teica, lai viņš aizejot pie daktera Aizpura izrunāties. Tad Ēriks bāra Gaidu, ka tā bez viņa ziņas gājusi pie ārsta. No tā laika viņš visu saimniecības naudu atdeva savai mātei, un, ja Gaidai ko vajadzēja, visu pirka pats jeb lika mātei apgādāt. Tas Gaidu briesmīgi pazemoja, un viņa par to ļoti kaunējās; pat savai mātei, kas reti iebrauca Mazpilī, viņa to slēpa. Gaida cieta klusu, nevienam nesūdzēdamās.

Tā tas gāja līdz pavasarim. Vīra māte ar Vunša kundzi bija iedraudzējušās, un Vunši un Villners drīz bija vienīgie cilvēki, kurus Gaida redzēja pie sevis mājās. Gaidai arī viss kļuva gluži vienaldzīgs viņas bezcerību dzīvē, viņa iegrima smagā apātijā.

Gaidai likās, ka viņa būtu kļuvusi cits cilvēks, gluži pretējs tam, kas viņa bija agrāk. Kā agrāk visa viņas būte bija pārpilna mīlestības un maiguma, tā tagad tā bija pilna sīva naida; un jo dienas jo cietāka tapa viņas sirds, jo vairāk sliktu īpašību viņa pie sevis atklāja ar katru dienu. Viņa sāka spītēt vīra mātei, kur vien varēja,

Tas viss tā sarūgtināja Gaidu, ka viņa sāka izmist par savu radīto darbu.

Sevišķi daudz vilšanās viņa piedzīvoja pa Ziemas svētkiem, kur šoreiz viņas darba lauks bija daudz plašāks nekā agrākos gados. Tikai tagad viņa redzēja visā plašumā labdarības negātīvās puses. Viņa nožēloja, ka radījusi labdarības biedrību, un atzina, ka vienīgi svētīga nozīme varētu būt mazo, pamesto bērnu audzināšanai, kas bieži uz ielas gāja bojā miesīgi un garīgi.

Gaida nopietni sāka pārdomāt patversmes jautājumu un iekustināja šo lietu biedrībā. Viņai radās atbalstītāji, sevišķi starp dāmām. Turīgākās biedrenes sāka piedāvāt lielākas vai mazākas summas ceļamai ēkai. Radās jautājums par zemes gabalu. Gaidai ienāca prātā Zvaigznes kundze, kurai Mazpilī bija gan zemes gabali, gan nami.

Kādu dienu Gaida aizgāja pie Zvaigznes kundzes ar lūgumu iestāties par biedreni patversmes rīcības komitejā un pabalstīt pašu ideju.

Zvaigznes kundzi ļoti aizkustināja mazo bērnu un viņu māšu posts, un tūdaļ viņa iestājās par biedreni, iemaksādama lielāku summu naudā un solīdamās arī turpmāk pabalstīt viņai simpātisko lietu. Par zemes gabalu viņa gribēja pārdomāt.

Pēc neilga laika Gaida saņēma no Zvaigznes kundzes vēstuli, kurā tā bija ar mieru dāvāt patversmei vajadzīgo zemes gabalu ārpus pilsētas, — ja patversme tiek nosaukta viņas nelaiķes meitas Mirtas vārdā.

Gaidu ļoti iejūsmināja šis priekšlikums, kā arī Zvaigžņu mātes mīlestība pret savu bērnu, kura piemiņu viņa tik daiļi gribēja cienīt. Gaida arī saprata, ka ar to varbūt daudz cietusī Zvaigznes kundze gribēja nelaimīgiem

krusa nokapājusi veldrē visu lielo tīrumu pie Lūžņu kroga, un tagad pļaujas mēnesis esot lietains... Bet toties no dārzu augiem paredzama bagātīga augļu ievākšana: ābelēm no augļiem zari līdz zemei noliekušies: lopu barība arī labi padevusies...

— Krišiņ, brauc ātrāk! — Gaida lūdza.

— Zirgi pie darba nodzīti, cienmāt, nevar vis tā dzenāt.

— Gan atpūtīsies rīt, padzen vien.

— Kur nu pūtīsies, rīt atkal visādas gaitas priekšā.

Krišus saudzīgi uzsita zirgiem ar grožiem. Bērie mazliet ātrāk sāka rikšot.

— Būs atkal lietus, kad tikai tiktu līdz mājām. — Krišs, paskatījies uz debesīm, noteica.

— Man jau uzpilēja viena pile. Vai nepārvilksim jumtu? — Gaida vaicāja.

— Drošības pēc jau varam, citādi, ja uznāk, kungi līdz mājām vēl var izmirkt līdz ādai.

Krišus pārvilka ratu jumtu, un tad brauca klusēdami visu ceļu. Onkulis Kārlis bieži lūkojās pulkstenī.

Uz mācītājmuižas tilta lietus sāka līt lielām gāzēm.

— Ak Dievs, ak Dievs!... Gaida pie sevis vaimanāja.

Pa gatvi brauca lēnāk. Vilkacis klusi ierējās un smilkstēdams lēni vilkās pretī. Viņš jau bija kļuvis vecs. Lampauša jau no pērnās ziemas vairs nebija.

Kārlis ar Vili atvēra durvis uz lievenēm. Gaida ar vienu lēcienu bija ārā no ratiem.

— Kā iet māmiņai? — viņa nemierīgi vaicāja.

— Nevar zināt. Tagad guļ visu laiku. Neskrej iekšā ar joni, — Kārlis nosauca Gaidai pakaļ.

Bērinieki, izteikuši piederīgiem savu līdzjūtību, atvadījās.

Gaida palika pie savējiem.

Bērnu vaimanas pēc mātes atskanēja pa visu māju. Mazākie spiedās Gaidai klāt, kā no ligzdas izkrituši putniņi, kas vēl nemāk laisties; Kārlis ar Vili turējās vairāk tēva tuvumā, vīrišķīgi lūkodami savaldīties; Velta ar Līzīti raudāja, galvas iebāzušas vecmāmuļas klēpī, kura savām trīcošajām rokām tās glaudīja. Viņas sirmā galva drebēja, un lūpas raustījās klusā lūgšanā. Viņa cieši ticēja Dieva neizdibināmam prātam... Anna Petrovna izraudātām acīm, klusi rīkodamās staigāja pa māju. Pirmais vakars, kad mātes izdzisušo miesu vairs nebija mājās, bija grūtākais. Vispirms visi, it kā cits no cita baidījās un lūkoja sevī apspiest sāpju smeldzi, un no visiem kaktiem atskanēja klusas, apspiestas raudas... Vakarā viens pēc otra sanāca ēdamistabā ap lielo galdu, kur Anna Petrovna bija uzlikusi patvāri un ielēja katram glāzi tējas. Neviens neēda. Pamazām sāka raisīties valodas. Visi pieminēja māmiņu, katram bija savs sevišķs mīlestības pierādījums no viņas. Tikai Velta nerimās raudāt. Viņa jau bija mātes nerātne... Tēvs paņēma viņu sev līdzās un, piespiedis sev klāt viņas galvu, to apmīļoja. Visi ģimenes locekļi jutās it kā tuvāki viens otram.

Arī vecais, lielais sienas pulkstenis sevi atgādināja kā tuvinieku. Kad tas sita, visi paskatījās uz viņu. Tas vairs nerādīja gluži pareizi un sita aplam. Tēvs jau sen bija gribējis to sviest ārā, bet tas bija mātes mīlulis un palika savā vietā. Jā, tas bija sitis visas stundas, kuras viņa bija nodzīvojusi kopā ar Mārtiņu...

visa dzīve jau būtu pagātnē un tagad tuvotos dzīves pakrēslis — pievakare. Tā bija smaga rezignācija. Nekādas stipras vēlēšanās viņa nesajuta. Cilvēku sabiedrība viņai rieba, viņa no tās bēga un atrāvās vientulībā. Tur viņa ar savu fantāziju veidoja sev pasakaini brīnumainu pasauli kā kādreiz bērnībā; tur dzīvoja ar saviem ēteriski dzidrajiem tēliem, ar tiem dalījās savās klusās dvēseles sāpēs, ar savu dzīves neapmierinātību un nenoteiktajām ilgām.

Kādu vakaru oktobra vidū Gaida nāca no Raudas mājās pa Nikolaja ielas aleju. Vieglajā rudens kostīmā viņai bija stipri vēss un tā knaši soļoja uz priekšu, galvu nodūrusi.

— Labvakar! — kāds sveicināja, garām iedams.

Gaida sarāvās un pacēla galvu. Viņa tik no sāniem vairs redzēja sveicinātāju un nedabūja viņa sejā ieskatīties.

Kas tas tāds varēja būt? Tik pazīstama izlikās viņa balss. Tālā tālā pagātnē tā to bija dzirdējusi, un tagad patīkami bija to atcerēties. Bet kas tā bija par balsi? — Ak, vienalga ...

Mājās pārnākusi, Gaida atrada Veltu un Līzīti mācāmies. Viņa iegāja savā istabā un apstājās pie krāsns apsildīties.

— Māriņ, vai nav karstas tējas? — viņa prasīja kalponei, kas rīkojās blakus ēdamistabā ar traukiem.

— Jā, kundze, es pašlaik klāju galdu, — kalpone atteica.

Kad Gaida ar māsām bija pārnākusi uz Rīgu, tad arī Māra vairs nebija palikusi Mazpilī pie vecās Viļņa „lielmātes" un devusies šurp; viņa sevi uzskatīja kā pie

proģimnaziju par ģimnaziju. Šogod tika atvērta jau sestā klase.

Anna Petrovna ar bērniem tagad dzīvoja pie Gaidas un pārvaldīja skolas saimniecisko daļu un pansiju, kuru Gaida bija ierīkojusi savām skolniecēm, lauciniecēm.

Gaida ar Ilmaru labu laiku dzīvoja laimīgi savā siržu laulībā.

Bet tad Gaida manīja, ka Pazars sāka skumt. Vai viņš esot citā iemīlējies? Gaida vaicāja. — Nē, bet viņa laime neesot pilnīga, kamēr viņi nevarot nodibināt ģimeni. Tad Gaida viņam atkal bija izskaidrojusi savu pārliecību šai lietā, ka nekad vairs viņa nenodibinātu ģimenes dzīvi pēc vecā parauga un bija pieminējusi arī to, ka pēc daktera Aizpura izteicieniem viņai bērnu nedrīkstot būt. Pazars tomēr gribēja pastāvēt uz savu un, kad Gaida nebija ar viņu vienis pratis, viņš ļoti noskaitās un pārmeta, ka viņa to vairs nemīlot. Tad jau viņš labāk precot Cepļu Dēziju, kas viņu ļoti mīlot. — Tā viņš bija piemetinājis dusmās. Par to Gaida savukārt bija noskumusi, un abi bija sanīdušies uz kādu laiku, bet drīz tomēr atkal izlīguši.

Gaida ievēroja, ka Ilmars jau šad tad ar interesi ieminējās par Dēziju. Viņa nodomāja — dot viņam brīvību, atsakoties no viņa. Bet tas bija pārāk sāpīgi, un viņš taču vēl arvien to mīlēja. Tomēr ar varu viņu saistīt pie sevis viņa nevarēja un negribēja.

Kad pēc īsā naida Pazars nāca un lūdza piedošanu par to, ka viņš viņu tik skarbi aizvainojis un apzvērēja, ka mīlot vienīgi viņu un nekad neprecēšoties, tad Gaida, viņu mierinādama, bija teikusi, ka — abu laimes pastāvēšanas dēļ būtu labi, ja viņš precētu Dēziju un ar to nodibinātu ģimeni, pēc kuras ilgojas.

uz kantora grāmatām atslējusi, sēdēja jauna meitene, kantoriste.

Brīžam viņa pacēla savu tumšpelēki cirtaino galvu, un viņas šaurās, smīnošās acis ieplētās platākas, tievās, melnās uzacis pacēlās uz augšu līkā lokā; viņas seja būtu bāla, ja vaigos kaunīgi neziedētu mākslīgs sārtums; viņas plānās ausis pret gaismu likās caurspīdīgas. Tikai apaļā, mazā mute bija sārta kā sulīga zemeņu oga.

Viņa brīdi klausījās, tad atkal kā sastingusi palika nekustīgi sēžam, uz priekšu noliekusies. Galva viņai reiba, un bija smagi elpot šai samaitātajā, netīrajā gaisā.

Blakus istabā iečīkstējās durvis, un bija dzirdami steidzīgi soļi...

Kantoriste spēji sarāvās un uzlēca kājās. Viņas acis atdzīvojās, krūtis smagi cilājās, sārtās lūpas viegli pavērās, kā zieda pumpurs vaļā raisīdamies. Viņa gaidīja... Šinī acumirklī varētu teikt, ka viņa ir skaista. Katrs sejas pants liecināja par intensīvu smadzeņu darbību.

— Jūs vēl šeit, Nātriņas jaunkundze! — Vīrietis, ienāca izbrīnījies, apstājās un tad, nedrošu skatu pametis apkārt, tuvojās gaidošajai sievietei.

— Es noslēdzu mēneša aprēķinus un — gribēju tos jums nodot, — viņa klusi teica, vīrietī raudzīdamās.

— Es ieslēgšu grāmatas skapī. Man ļoti žēl, ka jums vajadzēja tik ilgi uz mani gaidīt, — vīrietis teica sausi, veikalnieciski un izstiepa roku pēc grāmatām uz pults, bet, ieskatījies jaunās meitenes sejā, tas it kā izbijies palika stāvam un vaicāja:

— Berta, jūs — neesat vesela? — Viņš pamanīja tumšus, zilus lokus ap acīm, acis pašas bija dziļāk iegrimušas

pārgājis. Tāpat draudzējoties ar Vunšu un Villneru. Gaida viņu kādreiz satika, tad viņš tai izlikās tāds nolaidies. No viņa agrākā skaistuma maz kas bija atlicies: bija izaudzējis nesmuku iesarani brūnu bārdu, ar kuru izskatījās daudz vecāks nekā bija. Par viņa zinātniskiem pētījumiem, reliģijas reformas darbiem un bībeles tulkojumu vēl arvien neko nedzirdēja. Meiteņu skolās stundas arī viņam tikušas atņemtas; par iemeslu minēja visu ko... Gaida maz vairs par Ēriku iedomājās un ikreiz ar dziļu rūgtumu. Tos piecus gadus laulības dzīves viņa labprāt būtu no sava mūža izsvītrojusi. Taču no visa tā sabrukuma viņa bija izglābusi pati sevi veselu, nelauztu.

Nevienu dzīve netaupīja. Viņa pārdomāja par savām draudzenēm. Vai tās bija daudz laimīgākas? Grūti nācās salīdzināt.

Tāpat Balvu liktenis smagi nospieda. Priekš pusgada Purmals bija miris. Viņš bija piepeši saslimis ar plaušu karsoni, un viņa studiju laikā no alkohola novājinātā sirds nebija izturējusi cīņu ar grūto slimību un agri viņu guldījusi kapā. Balvas materiālais stāvoklis būtu tagad diezgan bēdīgs, ja nebūtu vēl tēvs darba spējīgs un ja viņas māte neuzņemtos pildīt viņas vietu pie mazgadīgajiem bērniem. Gobas kundze tagad bija priecīga, ka Balva bija beigusi skolu un varēja darboties Gaidas ģimnāzijā par skolotāju. No Purmala lielajiem uzņēmumiem pēc viņa veikala likvidēšanas nekas liels nebija atlicies. Visus savus pirmajos gados laimīgi iegūtos privātos kapitālus tas bija ieguldījis spekulācijās, dārgi pārmaksājot, sapirkdamies lielus zemes gabalus Daugavas grīvas malā, uz Rīgas un Hersonas kanāli rēķinādams.

kancelejā un vēl sakārtoja pēdējos aprēķinus un noslēdza grāmatas, kad ienāca Balva.

— Vai tu jau lasīji šīs dienas avīzes? — Balva prasīja un sniedza Gaidai laikrakstus.

— Nē, vēl ne.

— Zvaigžņu Zigurds Pēterburgā miris.

Gaidai izkrita spalva no rokām.

— Tik jauns, zaļoksnis cilvēks! Kā tik piepeši?... nabaga Zvaigžņu māte!

— Lasi tur sīkajā chronikā.

Gaida lasīja:

Jaunākās ziņas.

7. jūnijā mūsu ievērojamais aeronautikas matadors Zigurds Zvaigzne sacīkstes lidojumā starp Pēterburgu un Maskavu ar savu aeroplānu krita no 20531/4 metru augstuma un bija uz vietas pagalam. Nelaimīgā gaisa kuģotāja bēdīgās atliekas aizveda uz viņa dzimteni.

Abas satriektas pārrunāja šausmīgo atgadījumu.

— Es tūdaļ braukšu pie Zvaigžņu mātes, — Gaida sacīja, steidzīgi sakārtodama pēdējās grāmatas.

— Tad, vēl kas: vakar lasīju kādā ārzemes žurnālā atreferējumu par kādu ievērojamu jaunu grāmatu, tā ir Ilgona sacerēta. Tā iznākusi nupat Londonā angļu valodā un ieguvusi Eiropā zinātnes pasaules vispārēju atzinību. Man jau Naula par to rakstīja. Jā! No Vairona man arī vēstule nupat, ka Naula izbraukusi uz dzimteni.

— Tev jau vesela vācele jaunu ziņu. Tad jau mēs drīzumā satiksim vaigu vaigā mūsu „sufražisti".

— Ko tu saki par Ilgonu?

— Nabaga Mirta, būtu viņa piedzīvojusi šo dienu!