Zeme sautējas vasaras saulē un midzina dabu dienvidus dusā. Lapas slābanas sakļaujas, ziedi aizveras un visa daba snauž. Ne vieglākā vēsmiņa netraucē dabas murgaino miegu, tik' sakarsētais gaiss trīsēt trīs.
Uz lielceļa saceļas putekļa mākonis un kā spocīgs nezvērs steidzas notvert vientulīgos ceļiniekus, kuri vienīgie traucē kluso dabas dienvidu. Ratos sēd divi braucēji, kā rādās, tēvs ar dēlu. Nezvērs panāk bēgļus, saplok zem ratiem, tinas ap riteņiem, vijas zirgam pa kājām, tā ka rati tik' lēnītiņām virzās kalnup. Kalngalā braucēji nosēstas ratos taisni un mielo acis pa abpus lielceļam viļņojošām labības druvām un zāļainām pļavām. Aiz laukiem redzamas glītas ēkas, ietērptas liepu un ošu zaļumos.
"Tēt, kam tā skaistā muiža pieder?" zēns jautā.
"Tā ir Niedrenu mācītāja muiža."
"Cik skaistas ēkas, sarkaniem jumtiem, tur gan dzīvo laimīgi ļaudis!"
"Laimīgi gan, jo kam gan netīkas viegla dzīve un laba alga."
Zēns neizprata tēva valodas un domīgi raudzījās viņam acīs.
"Kam tik liela un skaista muiža, tas var dzīvot vieglu un mierīgu mūžu. Vai tu arī nevēlies mācīties par mācītāju?"
Dēls skatījās tēvā, vai tas tik' ar viņu nejoko, tad salika rociņas un čukstēja: "Es jau nevaru skatīties saulē, man zib acis."
Tēvs smīnēja: "Vai tad mācītājam jāskatās saulē?"
"Svēti cilvēki varot skatīties spožajā saules gaismā. Es nevaru panest dzirkstošo staru, acis man sāp un prāti reibst, ja tik' mazu brītiņu saulē raugos. Ganos iedams es gribēju ieradināties skatīties saulē, bet acis man aptumsa un bez spēka es kritu pie zemes. Īstam mācītājam jāskatoties spožajā debesu gaismā un mūsu vecais mācītājs to varot. Vecā māte man tā stāstīja un viņa jau nemelo!"
"Tiesa, dēls, vecais mācītājs var skatīties spožajā saulē, jo viņš ir akls."
"Akls! Tēt, vai tu no tiesas runā? Vai tad tik' aklais var panest spožos starus?"
"Neviena mirstama cilvēka redzīga acs nepanes saules gaismas; tu velti nomoci savas acis, nenieka nesasniedzis. Ka ceļa mērķis ir jaukais mācītāja amats, tas lai meklē gara gaismu grāmatās un tura šķīstu savu sirdi, lai iz viņas nezūd dievības atspīdums, tad laimīgi jutīsies ganāmie un gans."
"Tēt, es tev ticu! Nu manus prātus vairs nebaidīs spožā saule, kad sirdij tīkas mācīties par mācītāju. Es gribu mācīties!"
"Ja sirds tevi skubina, tad dari tā, mans dēls. Saule neganti spiež, skubināsimies sasniegt pajumtu, pirms negaiss sākas."
Zirgs teciņus tek, strauja vēja pūsma šķiebj putekļu mutuli sāņis un braucēji pazūd silā.
Saule tvīkst lielā karstumā un dienvidus vējš veļ mīkstus mākoņu blāķus, skaļi svilpdams, lai biedri sasteidzas, nu ir laiks izplosīties pa gurdzošām miglas kāpām. Ziemelis aiz pakša atsvelpjas un aiz prieka met kūleni virs rijas jumta, steigdamies biedrim talkā. Vecajam salmu jumtam vairs netīk joki, viņš nieka dēļ dikti sabožas, saceļ sarus, kā nikns zvērs.
Nu tik sākās trakas dejas, kad visi nebēdnieki ir kopā. Sapulcina un izārda mākoņus pa gaisu gaisiem, kā mīkstas pūkas. Auris trenc īdeni pa kūsošo papuvi, izrauj iz lieveņa jumta salmu vīteni un per viņu, ka salmi vien pa gaisu put.
Nebēdnieki bēgas un ķeras pa mācītāja muižas liepām, ka zari vien brākš. Pagalma vidū aug kupls ozols un viss tracis metas viņa zaros. Koks dreb un trīc, ka pērkonim iežēlojas svētītā zemzarīša. Viņš cērt ar savu ugunīgo rīksti nebēdnieku vidū, bet sods nāk par vēlu: vecais senatnes liecinieks jau gāžas un nebēdnieki aizdrāžas, rokās saķērušies, griezdamies trakā viesulī...
Pēc negaisa visiem bij ko brīnīties: vētra nolauzusi mācītāja muižā lielo Katriņas ozolu! Sanāca vīri, atplēta mutes, sanāca sievas, sasita plaukstas un brīnījās galvu galvām, bet ozols guļ, kā gāzies.
Mācītāja nama durvis nočīkstēja un no lievenēm kāpa zemē pavecs, kalsnējs vīrs, melnu micīti galvā. Viņš atbalstījās uz lazda kūjas un lēni tuvojās nolauztajam ozolam. Viņa cilvēki pacēla cepures un nogaidīja parasto rakas mājienu, lai tās atkal labi dziļi uzmauktu uz acīm. Sievas rēgojās vīriem pār pleciem
un kāda valodīgākā iebilda: "Raugat, cienīgtēvs, vētra nolauzusi Katriņas ozolu. Mēs visi brīnāmies!"
"Neredzēti brīnumi!" viens, otrs pulkā iečukstējās. "Tas ir uz nelaimi!"
Mācītājs apskatīja lūzumu un pabakstīja ar kūju celmā, kur izlauzta liela šķēpele.
"Serde sapuvusi, tāpēc vētra viņu satrieca. Ņemat cirus, grābekļus un notīrāt mauriņu. Satrūdējušais celms ir izlaužams un viņa vietā citu pavasari stādīsim jaunu, veselīgu koku."
"Cienīgtēvs nemaz nebrīnas," sievas sačukstējās un vīri prātīgi norūca: "Vai nav dzirdēts, redzēts, ka vētra lauž zaļus kokus, kas tur nu ko brīnīties par Katriņas ozolu: vidus pagalam, caurs."
"Caurs vidus, ja, vidus caurs," sievietes piebalsoja.
"Vai zinat, kas Katriņas ozolu ir stādījis?" mācītājs uzrunāja darbiniekus.
"Liels un vecs koks, tik' Dievs to zina, kas viņu stādījis," ļaudis mēļoja, lai gan it visi zināja nostāstus par Katriņas ozolu.
"Mans tēvs man to stāstīja un baznīcas grāmatās tas lasāms, ka mūsu ciltstēvs Pāvils Ernts Treimanis, pirmais Luterāņu mācītājs Niedrenu draudzē, stādījis šo ozolu par piemiņu tai prieka dienai, kad Dievs viņam vecuma dienās dāvinājis meitiņu, šis mācītājs sadzīvojis ar savu pirmo sievu 21 gadu svētā laulībā, bet Dievs viņus nav svētījis. Tad mirusi neauglīgā laulātā draudzene un mācītājs apņēma otru sievu, ar kuru 9 gadus nodzīvojis bez cerībām, tad tik vēl Dievs viņus pieminējis.
Mazās meitiņas dzimšanas diena sakritusi ar Krievu valdnieces Katriņas valdības sākumu, tamdēļ bērnu kristījuši Katriņas vārdā un ozolu iesaukuši par Katriņas ozolu.
Katriņa sasniegusi precāmos gadus un aprecējusi savu brālēnu Jāni Kasparu Treimani, kurš tolaiku mitis par palīgu pie sava tēvbrāļa Niedrenu draudzē.
Treimaņau cilts ir atvase no vecas un slavenas muižnieku cilts, bet par ciltstēvu mēs skaitām minēto pirmo Niedrenu mācītāju Pāvilu Ernstu, jo viņš ir atmetis sava augstā dzimuma goda vārdus un priekšrocības, saucies tikai vienkārši par mācītāju Treimani, un tā nodibinājis muižnieka ciltij par atvasi mācītāja cilti. Jānis Kaspars Treimanis, Katriņas vīrs, sekojis sava sievas tēva priekšzīmei, tā uzturēdams caur muižnieku asinīm jaunai mācītāja ciltij dzimumu un vārdu.
Pie ciltstēva mirstamās gultas Katriņa un viņas vīrs apzvērējuši priekš sevis un visas cilts, ka dzimtas pirmdzimtajam dēlam aizvien ir jāstājas tēva pēdās un jākopj mācītāja amats. Ciltstēvs Treimanis pateicies savam Dievam un miris laimīgā apziņā, ka viņa dzimums un vārds vēl ilgi dzīvos un valdīs Niedrenu draudzē. Mūsu ciltsmātes zvērestu mēs turam svētu. Vecākais dēls dzimtā aizvien ir tēva pēcnācējs un vienkāršā mācītāja vārda nesējs, tomēr muižnieka dzimums arī mācītāju ciltī top uzturēts skaidrs un nesajaukts, jo tas guļ cilts asinīs, ka Treimaņiem nav iespējams precēties zem savas kārtas. Mācītāju ciltij ir vaļa pieņemt katru brīdi muižnieku cilts augstos goda vārdus, bet to dara tik retumis dzimts jaunākie dēli, dodamies laulībā ar augstas kārtas jaunavām.
Dzimts vecākais dēls aizvien tura par lielāko godu piepildīt ciltsvecāko zvērastu un valkāt pazemībā vienkāršo mācītāja vārdu. Es esmu jau piektais mācītājs Treimaņu ciltī un ar Dieva palīgu mans dēls staigās manās pēdās."
Treimanis beidza savu nostāstu un noteica darbiniekiem, kur kraut malku, kur atkal žagarus. Ļaudis steidzās pēc darba rīkiem, lai sacirstu Katriņas ozolu malkā, kā katru zarainu egli vai cauru vidu vītolu, kas lietas kokiem neder.
Mācītājs nolauza piemiņai zariņu no Katriņas ozola un gāja uz rakstāmo istabu, lai uzrakstītu cilts vēsturē šīs dienas notikumu.
Tagadējais Niedrenu mācītājs Treimanis ar savu laulāto sievu piedzīvoja labi daudz bērnu.
Niedrenu mācītājam auga divi dēli, citi visi apmira mazatnē. Treimaņa laulāta draudzene, sīka un pārpūlējusies sieviņa, gauži bēdājās par savu lolojumu agro nāvi. Viņa žņaudza rokas pie maziņo atvērtajiem kapiem, birdināja asaras un tad rima sēroties, lolodama cerības, ka nākošais bērniņš būs maza meitiņa, kuru viņa aijās uz savām rokām un sargās kā savu acu zīlīti. Laiks aiztecēja, pasaules gaismu ieraudzīja puisēniņš, kurš drīzumā sekoja saviem brālīšiem miera kalniņā. Mācītāja bālā kundze noskuma gauži, bet vēl nepameta cerības, kad spēji viņu uztrauca apziņa, ka Dievs viņai vairs nedāvina mātes priekus. Viņa atjēdzās, ka viņai pasaule pavisam tapusi
sveša. Veselus 15 gadus no vietas viņa tik uz īsu laiciņu iznāca no guļamistabas.
Par draudzes priekiem un bēdām rūpējās viņas vīrs, nerunādams par šīm lietām ar viņu ne pušplēsta vārdiņa. Ja viņa ieradās vīra rakstāmistabā, tad mācītājs laipni palocīja galvu, bet viņa otrs vārds bija: "Tu saaukstēsies, mīļais bērns, ej guļamistabā."
Saimniecību vadīja spridzīga, algota saimniece; tā necieta, kad cits maisījās viņas lietās. "Uja, mīļā cienīgmāte, vai nu baltās rociņas aptraipīsiet pie prasta darba! Ejat vien, atpūšaties guļamistabā, gan es pati visu padarīšu."
Dēlus audzināja pieņemti skolotāji, tie īdzīgi sarauca pieri, ja viņa ienāca skolas istabā.
Kā vientule ēna viņa klejoja pa plašajām nama telpām un sirdī sajuta, ka nu viņa visur lieka ...
Liktenis atsvabināja krusta nesēju ...
Treimanis apraudāja savu mirušo laulāto draudzeni.
Otrā rītā Treimanis aizgulējās, uzmodies labi izstaipījās, atcerējās vakarējos notikumus, tad mierīgi saposās un devās pie parastā dienas darba. Mācītāja muižā ierastā darbība virzījās vecā gaitā, tik nedzirdēja vairs lēnos soļus naktsvidū, kad bālā māte klusu iezagās bērnu istabā, lai paijātu maigā miegā dusošo puisēnu vaidziņus, kuri cauru dienu atradās stingrā tēva un skolotāju ziņā.
Gadi aizsteidzās un Niedrenu draudzes locekļi prātoja: "Mūsu mācītājs laikam vairs neprecēsies." Ļaužu domas piepildījās, jo atraitnis mācītājs neņēma jaunās sievas, "tik' bērniņu dēļ, lai tiem tiktu māte."
Treimaņu vecākais dēls Juris Dievmīlis, jau no mazatnes pieradināts domām, ka viņam jāmācās par mācītāju un savā laikā jāstājas tēva pēdās, apmeklēja augstskolu un ar sirdi un dvēseli nogremdējās dievvārdu zinībās, lai ar sekmēm beigtu mācības gadus un savā laikā varētu ieņemt cienītu stāvokli amata biedru starpā.
Nelaime nāk nezinot! Karstumguļa sagrāba vārīgo jaunekli pašā ziedu laikā un novadīja viņu dzestrajā kapiņā. Vecajam Treimanim atlikās tik' vienīgais dēls Pāvils Ernsts, kurš patlaban beidza ģimnāziju, kad vecāko brāli Juri guldināja zemes klēpī.
Pāvils bija līgsms zēns, kas mīlēja jautrus draugus un zaļu dzīvi. Viņa sirds vēlējums bija iestāties kara dienastā, bet tēvs nedeva savas atļaujas. Tomēr sirds dibenā viņš loloja cerības, ka ar labu uzvedību un cītību varēs locīt tēva prātu. Brāļa nāve izputināja viņa nākotnes sapņus. Turēdams svētas savas cilts tradicijas, vecais Treimanis spieda dēlu iestāties augstskolā un mācīties par mācītāju. Pāvila gaudas un raudas bija veltīgas, jo tēvs savā nolēmumā palika nelokāms, īsi atraidīdams visas dēla ierunas un lūgumus.
Aiztecēja nemīlīgas dienas, kur tēvs un dēls drūmi raudzījās viens otram garām, nebilzdami savā starpā ne vārda. Pienāca laiks, kur jaunekļi līgsmu prātu dodas uz skolu, lai pie dzidrajiem zinātņu avotiem dzesētu savas slāpes.
Vecais Treimanis iesauca dēlu savā istabā, kuŗā Pāvils tik retumis bija kāju iecēlis. Tēva seja bija mierīga un laipna, bet acīs bija lasāma nelokama stingrība. Mazliet drebēja vecā mācītāja balss, kad
viņš uzrunāja savu dēlu: "Pāvil, visu Kungu kungs sauc tevi par strādnieku savā vīna kalnā. Vai esi gatavs klausīt viņa balsij?"
Pāvils neatbild. Zobus sakodis viņš turas, lai asaras neiezagtos acīs. Viņam ir tik drūmi ap sirdi, ka nav vārdiem izsakāms. Vienis prātis viņš grib krist tēvam ap kaklu un izraudāties pie viņa krūts, bet otrs prāts tēvā ierauga tikai nelokāmu valdnieku, kas viņa paša gribu min kājām un uzspiež tam pretīgu amatu. Viņam sirds vai plīst aiz žēlabām un dusmām un krūtis nevienādi cilājas. Tēvs sajūt dēla cīņu un viņa stāvs ietrīcas. Viņa balss ir griezīga: "Pāvil, mans prāts ir nelokāms. Pie sava tēva mirstamās gultas es svēti solījos piepildīt mūsu ciltsmātes zvērastu. Es nevaru zvērastu lauzt, tamdēļ izvēlies tu: vai gribi pildīt dzimtas tradicijas, vai ar balto spieķi rokā atstāt tēva mājas. Ja savu sirdi tu apcietināsi, tad bāriņu starpā es izredzēšos sev cienīgāku dēlu, kas manus un manu senču solījumus turēs svētus. Pāvil, izvēlies: lāstus vai svētību!"
Ietrīcējās stingrais stāvs un saļima ceļos, apzinoties izrunātos griezīgos vārdus, kam bija lauzt dēla gribu. Kad tērauds trāpa cietu akmeni, tad dzirksteles met. Tēvs neuzdrošinājās uzskatīt dēla, tik' lūpas lēni kustējās, it kā lūgšanā, lai gan tik' vienīgās domas viņam dauzījās pa galvu: "Vai tiešām es daru pareizi?"
Pāvils atbalstījās pret durvju stabu, jo visa istaba viņam griezās riņķī. Viņš neatminējās, kas te īsti notiek; acis stīvi noraudzījās saļimušajā stāvā un sajukušas domas jaucās pa galvu.
"Tas laikam mans tēvs? Tā, tā, viņš jau grib mani padzīt."
Pāvils pamazām atjēdzās un viņam uznāca nejauki smiekli, asarām pār vaigiem birstot.
Smiekli rima, bailes un žēlabas pildīja viņa sirdi. Viņš atcerējās, ka plikam jādodas svešumā, ja tēvam nepadosies.
Viņam metās tik bailes no nabadzības un tēva tik žēl, ka viņš noliecās pie tēva un čukstēja: "Tēt, es tevi klausīšu."
Tēvs satvēra viņa mitro, auksto roku un novilka viņu sev līdzās ceļkaulos.
"Dievs lai svēti tavu apņēmumos, mīļais bērns; es citādi nevarēju. Turi piemiņā šo svēto stundu un zvēri man pie visa, kas tev svēts un dārgs, ka dienu mūžu ne sprīža platumu tu neatkāpsies no dotā apsolījuma."
"Es tev zvēru!" Pāvils svinīgi deva solījumu, abi piecēlās un saskūpstījās.
Vecais Treimanis pavadīja dēlu līdz durvīm. "Ej tagad, lūdz Dievu un apceri dotā solījuma svētumu, kas saista tevi uz mūžīgiem laikiem. Dievs tevi svētīs, mans dēls."
Pāvils izstreipuļoja caur priekšistabu un iekrita savā istabā gultā.
"Tēvs sacīja, lai lūdzot Dievu," viņš sevī nodomāja un salika rokas, bet nesajēdza, par ko lai lūdzot. Asaras lija aumaļām pār vaigiem, locekļi raustījās kā krampjos un Pāvils iecirta zobus spilvenā, lai smacētu stiprās raudas. Pamazām maigas tirpas apņēma viņa locekļus, elpa tapa vienādāka un nogurums viņu iemidzināja.
Pāvils pamodās tumsā un sākumā neatģida, kamdēļ viņš apgulies ar visām drēbēm. Viņš pacēlās sēdus un rokas gramstīja ūdens krūzi, lai dzesētu mocošās slāpes. Te spēji viņa gars atcerējās visa notikuma, viņš aizmirsa slāpes un atgāzās gultā.
"Zinu, visu zinu, kas notika," viņa lūpas čukstēja un asinis ritēja straujāki pa dzīslām. Viņš atspieda kājas gultas kājgalī un aizturēja elpu, skaitīdams vai līdz simtam, kamēr vaigi pietvīka un acis meta tumsā zaļganus riņķus. Viņš izpūta ar troksni saturēto dvašu un atkal uzlēca sēdus, nenojēgdams, ka visu to dara tik' tādēļ, lai aizmirstu pats sevi un izklaidētu nepatīkamās domas. Viņš atelsās, nodzērās kāri ūdeni un atbalstīja galvu rokās.
"Kamdēļ gan man mācītāja amats tik pretīgs, ka es negribēju tēvam padoties?" viņš neviļus sev jautāja.
Nu bija ko domāt lielas domas, bet neatrada iekšķīgā iemesla, kas šo amatu viņam darīja pretīgu. Viņam izlikās, ka tik' spītība viņu dzinusi pretoties tēva nolēmumam, kurš nemaz neprasīja viņa gribas, nemaz nemēģināja viņu pārliecināt, bet noteikti pavēlēja: tev tas jādara! Ja gan, tas ir tas āķis, ka Pāvils jūtas par lielu cilvēku, bet tēvs viņa gribas nemaz neievēro.
Viņš nojēdza, ka viņa dzīves ceļš tagad ir neatsaucami nomērīts, tamdēļ arī agrāki sapņotā kareivja dzīve viņam vairs nemaz neizlikās par tik pievilcīgu, ka tās dēļ jāsēro. Viņš sāka domāt par jautro augstskolnieku dzīvi, par krāsoto cepurīti, par daiļām jaunavām, un laimīgas šalkas viņu pārņēma. Galu galā viņš ieredzēja, ka tik' nieku dēļ tītījies pret tēva nolēmumu
un apmierinājās par savu nākotni. Tāpat tumsā viņš izģērbās un gulēja maigu jaunības miegu, kas atdzemdē miesu un garu.
Nabaga jaunekli, tu nenojēdzi, ka tavas pretības pamats ir iekšķīgā dzinuļa trūkums uz mācītāja grūto amatu un dzīves ceļu, kur katrā ceļmalā ir daudz akmeņu, kur kāju piedauza. Tu vēl neatģiedi, ka zvērests tev mūžam saista miesu un garu uz šī ceļa; tu nedrīksti novērsties, kaut arī kājas asiņotu. Tavu gribu lauza apstākļu vara, mūžam tu paliksi viņu vergs un sagatavosi savu likteni...
Nākošās dienas Pāvilam aiztecēja pošoties uz augstskolu. Sarunas ar tēvu bija lietišķas, tās grozījās ap vajadzībām augstskolā. Tēvs stāstīja par saviem mācības laikiem, deva dēlam derīgus padomus un rakstīja pazīstamiem augstskolā vēstules, ievēlēdams viņu gādībai savu vienīgo dēlu.
Ceļa soma bija sakravāta, vajadzīgie raksti sagādāti un mācītāja meļņi nepacietīgi kārpīja zemi lieveņa priekšā, nevarēdami sagaidīt jaunkunga, kurš aizvizināms līdz tuvējai apriņķa pilsētai, no kurienes tad apkaimes augstskolnieki mēdza doties kopīgā braucienā uz Jurjevu.
Vecais Treimanis, uzlicis roku uz Pāvila pleca, atvadījās no dēla sirsnīgiem vārdiem.
"Mīļais dēls, es zinu, ka savu apsolījumu, kuru devi no laba prāta, tu turēsi svētu, jo tu esi mūsu dzimtas loceklis, kas doto goda vārdu ir turējuši un tura labās un ļaunās dienās. Tas ir Treimaņu cilts lepnums. Ceļa mērķis tev ir sprausts, cīnies viņu sasniegt. Meklē mieru un prieku svētos rakstos un esi nomodā par miesu un garu. Es netirzāšu vairs tavus
darbus un uzvedību, jo no šīs dienas tevi ieskatu par lielu cilvēku, kas vienīgais atbildīgs par saviem darbiem. Ceļo laimīgs un dari savam vārdam godu!"
Pāvilam iemirdzējās acīs asaras un, tēvam roku skūpstot, viņš sirsnīgi atbildēja: "Tēt, tava uzticība mani dara laimīgu. Es visiem spēkiem centīšos piepildīt tavas cerības!"
Rati aizripoja pa gatvu uz lielceļa. Vecais Treimanis noskatījās aizbraucējā, kamēr tas nozuda priežu šiliņā, tad soļoja atpakaļ namā, klusu pie sevis runādams: "Mūsu spēciņš visai vājš, mēs lēti zemē klūpam."
Zvani skanēt skan un pa lielceļu redzam četrjūgu vienos lēkšos uz priekšu stiepjamies. Ratiem gar malām ir oderēti sēdekļi; septiņi jaunekļi sēd ratos un velk aizsmakušām balsīm jautru dziesmiņu. Viņu spulgās acis raugās bezbēdīgi pasaulē un sejas tvīkst sārtumā no saules siltuma un baudītā alus.
"Ka tevi septiņi seski parautu! Brauc ormani, man neganti slāpst!" kāds tukls, divzodains jauneklis ķērc un zvejo ar kulaku ormanim pa muguru. Ormanis panes pacietīgi piedzērušā sitienus un atbild pazemīgi: "Daktera lielskungs, krodziņš vairs nav tāļu, putna ātrumā viņu aizsniegsim."
Ormanis nav jaunais, viņš zin, kā ir jāapietas ar augstskolniekiem. Ja sāksi skaisties un ar viņiem ķildoties, tad pēriens tev drošs, bet ja pacietīgi panes viņu nebēdības un esi jautrs un atjautīgs, tad tevi piedzirdīs kā pupu un tu vēl nopelnīsi krietnu dzeramnaudu, ja tik' viņiem maz ir pie rokas.
Gan ormanim sirds aptecējās par tuklā nebēdību, kura sitieni pat dzērumā bija smagi, tomēr viņš nelikās tos manot un tik skubināja zirgus vēl trakākā ātrumā.
Kāds jauneklis ar veiklu metienu izsvieda tukšo alus grozu iz ratiem uz žagaru blāķa, tad lēca paši laukā un sapulcējās uz ceļa kurmiņā.
Viens biedrs bija pus galvas tiesu par citiem garāks, cēlu stāvu un veiklu gaitu. leskatīsimies viņam acīs, tad pazīsim Treimaņu Pāvilu. Tu brīnums, cik varen cilvēks pārvēršas pāra gados, ka pat grūti viņu pazīt, šmaugais, lunkanais zēns ir izaudzis par brašu dižpuisi. Viņa seja aiz jaunības spēka vai pušu plīst. Virslūpu apēno mīksta bārdiņa, gar kuru pa brīžam lupinās baltie pirksti. Kāds biedrs teic atjautīgu vārdu, viss bars smejas pilnā kaklā, bet ap Pāvila muti krēslojas tik' viegli pievilcīgi smaidi, pie kam redzami mirdzoši balti zobi. Pāvils zin, ka spēcīgos smieklos viņa zobi par daudz redzami un viņam dod mežonīgu izskatu, tamdēļ viņš ir atradinājies no skaņiem smiekliem. Krāsaina cepurīte sedz viņa cirtainos matus un *** krāsu lenta stiepjas pār krūtīm. Plecos viņam stīpēta ādas somiņa, iz kuras tas izņem šķipsnu papirosu un piedāvā biedrim.
"Zaul, steigsimies paspārnē, saule jau launagā un mēs vēl neesam pilni," tā tuklais rūc un spļaudās. "Ka tevi septiņi seski! nelaba dūša. Zaul, vadi mūs karā pret alu!"
"Kā rādās, tad Pāvils ir barvedis, jo pašapzinīgi viņš atsaucās: "Tad uz priekšu, biedri, šis krodziņš ir tagad mūsu!"
Ormanis, noņēmis cepuri, piedūra pirkstiem Pāvilam pie elkoņa un vaicāja: "Mācītāja kungs, vai te ilgi pieturēsim?"
Pāvils noprata ormaņa domas un iespieda viņam dzeramnaudu saujā. "Ne ilgi, tik trīs kurvju dzērumus!"
Viņš sekoja biedriem krogā un uzsauca krodziniekam, kurš klanīdamies lūdza viesus vācistabā: "Alu, alu un alu!"
Pie putojošā miestiņa sākās nebēdīga dzīve. Pirmās slāpes tika dzesētas ātriem malkiem, tā ka resnājam krodziniekam bija ko svīst, lai netrūktu dzeramā. Ņiprs skuķis, krodzinieka paša meita, lūrējās pa durvju šķirbu un iebilda: "Tēt, es palīdzēšu apkalpot viesus, tev vienam nākas grūti!"
"Steidzies laukā uguns ātrumā, nebūs labi, kad kungi tevi ieraudzīs un sāks muļķot, jau man ir diezgan ko ciest un panest!"
Krodzinieks iebīdīja meitu pieliekamā kambarī un aizslēdza durvis.
Vācistabā dūca un kurca, kā bišu stropā. Nebēdīgas dziesmas mainījās trekniem jokiem, tā ka ausis sviltin svila, kam gadījās noklausīties šādu bramaņu dzīrēs. Alus glāze riņķoja bez mitina un katra pienākums bija viņu tukšot vienā vilcienā. Pāvilam uznāca nezin kādas sēras domas un viņš piemirsa tukšot piepildīto glāzi. Viņam līdzās pret logu sēdēja tuklais divzodainis, kuram actiņas vilkās aizvien šaurākas, tā ka beidzot tik palika divas šauras spraudziņas, tomēr mēle viņam bija visdzīvākā. Viņš mazliet pagrieza galvu uz Pāvila pusi un iebilda: "Zaul, vai tu jau gremo? Nav gaŗkūļi tev priekšā, bet dzintarskaidrs
alutiņš. Gļēvums pret šādu miestiņu top bargi sodīts."
Pāvils saslējās un acis viņam uzliesmoja. "Mučel es tevi izaicinu! Krodzniek, katram savu glāzi un alu, alu, alu!"
Krodznieks izpildīja vēlējumu un piepildīja visas glāzes.
"Šurp, krodzniek, steidzies pildīt manu glāzi! Biedri, trīskārtīgi sveiki!"
Draugi viņam uzgavilēja un viens, otrs iebilda: "Brangi atdarīts! Mučel, vai āda niezēja? Tas priekš Mučeles nieks, viņš sauks..."
"Ka tevi septiņi seski!" tuklais, par Mučeli dēvētais, norūca un bungoja pirkstiem pa savu apaļo vēderiņu.
Krodznieks tik' pildīja glāzes, un Pāvils pēc kārtas ar visiem biedriem saskandināja glāzes un dzēra katram pretī trīs reizas.
Kāds biedrs piecēlās un runāja:
"Zauls, mūsu mīļais biedrs, šī slavenā gandarījuma atradējs, ir šodien sevim darījis nemirstamu slavu uz laiku laikiem. Zauls lai dzīvo sveiks!"
Viss tracis nodziedāja Pāvilam augstas laimes, kurš gan bija drusciņ nobālis no lieliskā alus daudzuma, bet citādi spirgts un jautrs.
"Mučel, nu tava rinda!"
Mučele nekavējas, bet sparīgi uzsauca: "Biedri, trīskārtīgi sveiki!"
"Tas brangi, Mučelīt, sveiks!" tā atbalsis skanēja.
Pirmo kārtu Mučele izdzēra laizīdamies, bet otrās kārtas beigās atzvēlās krēslā un izsaucās: "Draugi, es nevaru vairs liekties, pasniedzat man glāzes!"
Biedri padeva glāzes un Mučele trīcošu roku lēja alu sev mutē. Atlikās tik vairs trīs glāzes no beidzamās kārtas. Mučele tik tusnīja, lūkojās caur mazu, mazu šķirbiņu griestos: "Vai daudz biedru vēl gaida manu sveiks?"
"Tikai trīs Mučelīt; drīz būsi ir tu uzvarējis."
"Biedri, man roka dreb un sirds trīc! Salejat manī atlikušo alu, jo esmu pavisam piemirsis, kur man atrodas tas caurums, ko citi sauc par muti."
Mučele izstiepa lūpas un kāds biedrs salēja viņam mutē strīdus alu.
"Vai nu ir cauri?"
"Cauri, Mučelīt! Tu godam pastāvēji! Mučele lai dzīvo sveiks!" tā biedri gavilēja. Nu dziedāja atkal, kamēr alus nosēstas.
Mučele piecēlās un laba daļa alus izlija caur logu. Ormanis sēdēja pret logu zem vītola un noskatījās Mučeles indevē. Viņam sirds nopriecājās, ka Mučelem tā bija lēcies, kas viņu pa ceļu bija mielojis krietniem belzieniem. Ormanis tuvojās atvērtajam logam un sacīja: "Kungi, daktera lielskungs saka, ka vēl griboties. Vēl! vēl!"
Augstskolnieki smējās par ormaņa joku un svieda pilnas pudeles vītola zaros, lai samaksātu ormaņa atjautu.
Mučele atplēta vienu aci un bargi uzlūkoja ormani. "Man ir žēl..."
Viņš nepabeidza teikuma un citi nedabūja zināt, kā viņam ir žēl, bet tas atmetās uz loga un sāka snaust.
"Biedri, veļat Mučeli ratos!" Pāvils iesaucās.
Divi biedri saņēma viņu zem padusēm, trešais bīdīja un tādā kārtā Mučeli iemurīja ratos. Mučele mirkšķināja vairs tik' vienu aci un čukstēja: "Cik es nu laimīgs... pavisam un pilnīgi pilns..."
Citri biedri atgriezās krogā un jautrā dzīve turpinājās, līdz arī citus biedrus vienu pēc otra iecēla ratos. Pāvils palika pats pēdīgais un vienīgais paša spēkiem iekāpa ratos.
Saulīte jau sen bija norietējusi, kad ormanis skubināja zirgus teciņos tāļākā ceļā. Visi braucēji snauda un badījās galvām, tā ka dažs labs spēji uztrūkās un miegainā balsī iejautājās: "ko-a?" ja dabūja stiprāku belzienu, bet drīz atkal galva noslīdēja uz leju un klanīšanās un badīšanās sākās no jauna.
Kādā Vidzemes apvidū dzīvoja bagāts melu muižnieks, kas raidīja tautās savu meitiņu. Tik' klusām dzirdēja ļaudis čukstam, ka šis muižnieks esot svešā malā dzimis latvietis, manīgs amatnieks, kas ietaupījis dažus simtiņus un tad metis īlēnu un liestes aizdurvē.
Mīļāki viņš mērīja rentniekiem un graudniekiem sīvo un sūro, nekā zābakus un puszābakus. Viņam bija burvja māklis sacelt mazo viesulīti, kas vilktin velk apkaimes ļautiņu vientuļos rubļus sava meistara naudas lādē. Tur viņam bija ieslodzīts pasakās daudzinātais pūķis, kurš tik savas biezās lūpas bija izspiedis caur ozola galdu un kāri gaidīja laupījuma. Vismīļāki šis pūķis rija spožos dālderus un cietos rubļus, līgsmi purinādams savas skanīgās iekšas, bet
viņš nesmādēja arī apskapstējušos pimberus un grašus. Tā caur pūķa palīgu no kurpnieka izauga muižnieks vecos laikos, izaug ir šo baltu dienu, ja tik' laimīgais pūķa saimnieks turās pie parunas, ka nauda nesmird, lai tā nākusi, kādu ceļu nākdama.
Vai ticat, vai neticat, bet šis pats pūķis izaudzināja no manīgā kurpnieka Milna krodznieku Milniņu, tirgotāju Milningu un beidzot cienīgo muižnieku Mūhlingu. Nu bija rokā muiža ar valsti, smalka palama un vāciska buldurmēle, tā tad īsts cienīgtēvs gatavs.
Lišķi un dienas zagļi nekautrējās godināt cienīgtēvu arī par lielkungu, atlēca tiem redzams labumiņš, un godīgi ļaudis, bīdamies bagātā muižas īpašnieka varas, nekavējās izlietot roklaižu celto goda vārdu.
Muižnieks Mühlings izprecināja savu meitu badakāsim ar skanošu vārdu un kāzas vīkša lieliskas. Apkaimes cienīgtēvi un cienīgmātes labprāt ciemojās Mūhlinga dzīrēs, jo tur netrūka ne putna piena.
Mühlings arī pūlējās nodibināt tuvāku satiksmi ar īstiem muižniekiem, bet lieta lāgā neveicās. Gan dažs lielmanis aizņēmās no viņa naudu, pirka uz parādu zirgus, bet brauca tik pie viņa viens pats un darbdienās, kad Mūhlinga muižā nebija citu viesu.
Lai kāzu dzīrēm dabūtu ārēju acīs krītošu spožumu, tad kāds gudrgalvis deva Mūhlingam padomu, kuplināt godības un salūgt labi daudz krāsnešu augstskolniekus. Par nelaimi Mūhlings pazina tik' sava kaimiņa meldera dēlu, kas apmeklēja augstskolu; visā apciemā vairāk augstskolnieku nebij' atrodami.
Meldera dēls tapa izredzēts par vidutāju un svinīgi ielūgts uz kāzām, līdz ar piezīmi, vest līdzi labi daudz biedru, lai tie dabūtu izpriecāties arī uz zemēm.
Meldera dēls bija līgsms zēns, kas nelaida garām izdevīga gadījuma, kur dabūn krietni iztrakoties.
Mühlings nežēloja ceļa naudas un meldera dēls pierunāja vairākus savas sabiedrības draugus un laida tad kopā ar jautrajiem biedriem jo spoži uz melu muižnieka meitas kāzām.
Vēsts izpaudās visā apkaimē un satracināja daudz meitu mātes un mātes meitas, kuras bija ielūgtas Mühlingu godībās. Nu tik jāsagādā jo krāšņas drēbes un spīdīgas rotas, lai jel mīļajā meitiņā iekostos kāds daiļais krāsnesis. Meitām un mātēm nebija vis nezināms, ka daudzi zinātņu kārie jaunekļi jau savos mācības gados izraugās sev bagātas zeltenītes un vēlāki laimīgās līgaviņas padara par vēl jo laimīgākām daktera lielmātēm un mācītāja cienīgmātēm.
Ormaņa ratos snaudošiem jaunekļiem ir prātā nenāca, cik daudz daiļas zeltenītes šonakt viņu dēļ nemierīgas vārtījās pa karstošiem pēļiem un lauzīja savas galviņas par kutelīgo jautājumu: "Vai tik es rītu būšu pārāka par visām citām?"
Vēlā naktī meldera dēls ar biedriem, kuru starpā atradās arī Treimaņu Pāvils, sasniedza dzirnavas, kur viņiem bija nospriests gulēt pa nakti, lai tad rītā kopīgi dotos uz netālo kāzu namu. Vēsā nakts un veselīgais snaudiens bija aizdzinuši lielo reibumu un nogurušie jaunekļi jo laipni tika sagaidīti no viesmīlīgā meldera, kas viņus līdz vēlai naktij bija gaidījis. Ormani apdāvināja ar krietnu dzeramnaudu par slaido braucienu, un jaunekļi devās priekš viņiem sataisītās telpās, lai atpūstos no ceļa grūtībām.
Labi ka nevienas mātes meitas acis neredzēja, kādi viņi nakti dzirnavās ieradās: pagalam izkurtējuši.
Rītā viņus ne pazīt nevarēja, kad veselīgais jaunības miegs un aukstais ūdens bija darījuši savu darbu: sārtiem vaigiem, jautru dabu un smalkās drēbēs viņi brauca uz kāzu namu.
Viesi nevarēja ne nopriecāties vien par jautro jaunekļu laipnību un izvedību. Treimaņu Pāvils vēl bija bāls un lēnējs no vakarējās birgas.
Mācītājs kas mācītājs," ļaudis sprieda. "Var redzēt, ka ar nopietnību šis centīgais jauneklis ķeras pie sava darba. Ja, ja, mācīšanās caurām naktīm, tā ķeras kaulos."
Kāzas bija spožas. Jaunekļi godam izpildīja savus uzdevumus, darīdami viesības jo jautras un spožas. Viņu prāts tapa pildīts katrā lietā un katrs viņu vārds uzklausīts ar godbijību. Drīz viņi nomanīja, ka viņus visi uz rokām nēsā, un nojēdza, kamdēļ viņi uzlūgti godībās.
Augstskolnieku starpā bija daži īsti muižnieki. Šie bija droši un nebēdīgi, jo viņi zināja, ka ar šiem ļaudīm otrreiz gan savu mūžu vairs nesastapsies. Nu tik uzdzīvot uz nebēdu!
Pārgalvības un nebēdības augumā auga, veiklie zēni sagrozīja dažai labai mātes meitai galviņu un ir daža kalponīte tos paturēja ilgi, ilgi piemiņā.
Vēlā naktī, kad tik 'īstie dzīrotāji palika vieni pie pildītiem kausiem, tad tik bija troksnis un jandāliņš: trauki plīsa, muļķis muļķi muļķoja. Vecākie vīri tik' pakratīja galvas: "Tā jau studentes dzīvo!"
Mūhlingu mājas ārsts draudēja smaidīdams Pāvilam ar pirkstu: "Treimaņa kungs, kā tas saietas ar turpmāko amatu?"
Pāvils nebēdīgi atbildēja: "Vecā dvēsele, tu to neizproti! Mums tagad laiks visu pārbaudīt, lai zinātum labo paturēt. Otrkārt mēs iepazīstamies ar ļauno, lai dzīvē stājušies jums varētu rādīt īsto ceļu un neklausīgos rezgaļus pabaidīt ar šo bubuli!"
Saulīte lēca un netīšus ieskatījās pa logu istabā; viņa pietvīka un aizsedza seju miglas plīvuriem.
Treimaņu Pāvils apdzīvoja pilsētā divas glītas istabas. Vakara krēsla iezagās pa logu viņa guļamistabā un krēsloja uz pelēkām sienām visādus spocīgus tēlus.
Gaiss ir piesmacis, ka rauj vai elpu cieti. Gultā izplēties guļ Pāvils un raustoši dvašo. Sega ir nospārdīta kājgalā un galvas spilvens noslīdējis zemē. Krekla apkaklē nosprauktas podziņas, tā ka spēcīgās krūtis redzamas visā dižumā, kuras nemierīgi cilājās, it kā lietuvēns tur tupētu virsū un draudētu viņu nosmacēt. Rokas aproce ir uzbīdījusies līdz pus elkoņam un iegrauzusi dziļu rievu mīkstajā kūlī. Visas dzīslas ir uzpampušas un sakarsētās asinis tikai lēni darbojas. Lūpas ir sausas un saplaisājušas kā karsonī, karsta elpa brīžiem pat nostājas un visa miesa mirkst vienos sviedros.
Briesmīgas izbailes baida viņa garu. Pašas pasaules galā viņš kails un nabadziņš aizstumts pie šausmīga bezdibeņa malas. Kalni sāk kustēties un veļas uz bezdibeņa malu, stumdami viņu šausmīgajā dziļumā. Viņš grib mukt, bet nevar ne pirkstiņa, kustināt. Viņš kliedz un sauc glābiņa, bet balss nava.
Viņš vērš acis uz bezdibenu un redz kaulainu roku paceļamies iz tukšās tumsības. Asinis tam dzīslās sastingst un nāves bailēs viņš tveras pie kaulainās rokas...
Pāvils notrīsas, ka visa gulta nolīgojas. Aproces podziņa notrūkst un aizskrien kaktā dziedādama. Nomodā viņš jūt auksto nāves roku savējā un izbailēs sviež viņu projām, bet mitrā roka aiz vienam slīgst atpakaļ uz krūtīm. Viņš uzšaujas sēdus un pēdējiem spēkiem grib mest auksto roku atpakaļ bezdibenā, bet atmodies nomana, ka satvēris savu notirpušo roku.
"Tad tikai nelabs sapnis!" viņš atviegloti uzelpo. Viņš grib zobgalīgi smieties par savām muļķīgām bailēm, bet nevar; lūpas sāp un mēle, sakarsusi no karstās dvašas, čakstēt čakst mutē, kā apses lapa rudenī.
Karstums šaujas viņam galvā un Pāvils atslīgst bez spēka gultā, rīstīdamies pēc valguma. Drebošu roku viņš sagramsta ūdens krūzi un nelaiž viņu no lūpām, kamēr to līdz dibenam nav iztukšojis. Gan ūdens ir remdens un vecs, bet Pāvilam liekas, ka gārdāku dzērienu viņš savu mūžu nav dzēris.
Pāvils lauza galvu un ar pūlēm tik tumši atcerējās, ka trīs dienas viņš ar biedriem ir bijis ceļā no kāzu nama uz augstskolu, bet kā viņš nonācis pilsētā, kā ticis savā istabā, tā viņš neatgādājās.
"Rīts jau aust!" viņš vieglāki uzelpo un atkal laižas migā, lūkodamies spocīgos tēlos, kurus vakara blāzma krēslo uz pelēkās sienas. Pāvils staipa savus stīvos locekļus un noslauka piedurknē mitro seju. Viņam ir tik baigi ap sirdi, ka aizmiedz acis un vēlas, kaut jel drīz spožā saulīte lēktu, tad izgaistu visas
nelabās domas, kas dauzās viņa sakarsušās smadzenēs.
Miega gurdenums pārņem viņu uz mazu brīdi, nespirdzina vis viņu, bet vēl vairāk tik sakarsē iedomu, tā ka viņš atkal saraujas kā no pērkona spēriena un atmostas vienos sviedros. Viņš atjēdzas un atver acis, bet tavas izbailes!... viss tumšs.
"Tas ir traki!" viņš bailēs čukst un šaubas viņam uzmācas par sevi un pasauli.
"Vai tik es neesmu miris?" viņam spēji iešaujas prātā. Lai pārliecinātos, viņš ceļ roku pie mutes un kož. Roka ir mitra un vēsa un ož pēc degvīna, itin kā viņa tur būtu pāra nedēļas mirkusi. Viņš kož un kož notirpušajā rokā, bet nevar skaidri nojēgt, vai sāp, vai nesāp.
"Laikam gan esmu beigts!" Pāvils bēdīgi norūc. Viņš zin, ka istaba ir tumša, tomēr viņš skaidri var šai tumsai cauri redzēt. Istaba plešas aizvien platāka; viņš redz logu, durvis otrā istabā, bet tās ir droši versti tālu.
"Ja, ja," viņš čukst, "te rīts, te vakars, te tuvums, te tālums! Šie gan ir pēdējie miesas iespaidi no laika un telpas, jo garam šo jēdzienu vairs neesot. Miris kas miris, kā tad!"
Viņš smagi elso un karsti tirpoņi pārņem viņa drebošos locekļus. Viņš raugās kaktā... kas tas? Apteksnes zēns, kurš viņam spodrina zābakus, stāv kaktā un mēdās lielu garu mēli.
Ne, nav zēns, bet resnais Lejas krodznieks; viņš lēkā uz vienas kājas un rāda tam garu degunu. Nē, tas nav... tu brīnums! -nu ir vesels pūlis, pilna istaba kungu un kundžu, daiļu un riebīgu, greznās
drēbēs un tīri pliku, kas staigā pa istabu, nē, pa griestiem, sienām, pa gaisu, visur, visur! Soļus nedzird, bet drēbes gan čakst. Nelūgtie viesi tuvāk vien virzās, tuvāk vien virzās. Viens to mēda, rāda ikuci vai met tam pie deguna knipi, otrs laipni uzsmaida, met bučiņu, bet mazs, mazs vecītis, uztupies uz kājgaļa, kutina viņam ar resnu rogu kāju apakšas.
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbailes slien viņam matus stāvu. Viņš sper abām kājām kutinātājam, ka istaba vien nolīgojas, un visi spoki sabirst otrā istabā, ka drēbes vien nočakst.
"Tīri māņi!" viņš sevi drošina un uzlēc sēdu, uzlēc kājās, bet bez spēka atkrīt atpakaļ un stīvām acīm lūkojas uz durvīm: nav māņi, acis redz, ausis skaidri dzird, ka tur spoku pulki mudž un kustas, čaukst un čukstas. It ēdri viņš dzird, ka viena ēna saka: "Nu tik' dosimies ar bāni viņam virsū!"
Pāvils dreb kā apses lapa un svīst baiļu sviedrus. Rokas viņš iekrampējis palagā un ir gatavs sagaidīt visbriesmīgāko. Ka viņš miris, to Pāvils jau aizmirsis. Citas domas atkal dauzās viņam pa galvu. "Ja es neesmu prātā jucis, tad esmu kritis paša nelabā nagos..."
Viņš nedabū pabeigt savu domu, kad jau mana, ka viss tracis melno ēnu atkal gāžas viņam virsū. Viņš atver muti, lai kliegtu, bet aiz bailēm trūkst spēka, pie pilnas samaņas redzot spocīgos ķēmus tuvojamies...
"Kas paģiras nav gulējis, Nav saucams īstens vīrs!"
Spoki uzrauj tādu dziesmu, ka visi logi nodārd. Pāvilam kā zvīņi nokrīt no acīm un sirds top tik
viegla, kad mulsuma ķēmi un ēnas pārvēršas par jautrajiem, mīļajiem zēniem, kas pilnām padusēm nāk apciemot savu biedri un barvedi.
Kāds biedrs uzrauj zēveli, aizdedzina sveci un tura to Pāvilam gluži pie deguna. Pāvils tagad ir pilnīgi atskaidrojies un baigās domas un mulsuma ķēmi ir zuduši. Lai gan puskails, tomēr viņš cenšas nezaudēt cienību savu biedru acīs. Rokas viņš sakrustojis uz krūtīm un pazvilus guļot vīpsnodams klausās biedru dziesmās.
Dziesmu beidzot Mučele rājas: "Ka tevi septiņi seski! Zaul, blēdi ,izliecies guļam, kad ienācām tavā alā, bet nu zobojies par mums, kas tevi pagodinām ar savu apciemojumu. Zaul, brāli, to es saku un pie tā es palieku!" Mučele izmuldējās un atgāzās krēslā, aizkusis no garās runas.
"Draugi, sitat logus ārā, es smoku te, kā vēdzele linu mārkā! Ka tevi septiņi..."
Logi tika atvērti un dzidrais naktsgaiss plūda istabā. Kārīgi Pāvils elpoja skaidro gaisu, noskatīdamies biedru rīcībā. Galdiņu piecēla pie gultas, divi krustdēli ieblieza grozu alus, ievietoja to pagaldē un galdiņā sakrāva desas, sviestmaizes un pudeli sīvā.
Paši jaunekļi nosēdās ap galdu, kur katrs: cits gultā, cits jātniski uz krēsla, cits uz sola vai lādes. Pāvils gribēja mazliet apģērbties, bet biedri nelaida, tik' apsedza viņa lielus ar segu un pabīdīja spilvenu aiz muguras.
"Tik sēdi un iedzersim jaunus spēkus, gan tad apģērbsies!"
Slaiks jauneklis pacēlās, noglaudīja pirkstiem virslūpu, it kā taustīdams dīgstošo bārdiņu, un uzrunāja
sabiedrību: "Biedri, brāļi! Pirms dzīres sākam, lai uzdziedam!"
Viņš uzsāka zemā balsī un viss tracis vilka tam līdz:
Wār' ich ein Krokodil Oder ein Sumpfreptil Oder, was grad' soviel, Wār ich ein Lurch! Sumpft' ich tagaus, tagein, So's aber nicht kann sein, Sumpf' ich bei Nacht allein, Dann aber durch!
Dziesmu nodziedāja ar sparu un tad sāka stiprināt dūšu.
"Uz tavu laimi, Zaul!" dziedātājs uzsauca, iemezdams mēriņu sīvā un uzkozdams desas gabalu.
"Vakar tu biji slavens varonis un varīgs vadonis. Lejas krodziņu izdzērām sausu un tad vīra dūšā braucām pilsētā. Kas to gan domāja, ka tu, zini visas pilsētas skaistules un visas tevi pazīst. Mēs visi tevi turējām par svētuli, bet nu tik atskārtām, ka Zauls ir īsts gudrinieks, taupa sev vienam pašam. Dzer taču, ko gories!"
Pāvilam sirds nemierīgi raustījās. Kur viņš vakardien bijis, tā viņš pats nevarēja atgādāties, bet kad biedrs pieminēja vakar mītās tekas, tad mazliet atmiņa modās un vaigi sārtojās, jo viņam metās bailes, ka tik dzērumā nav izdarījis kādas muļķības. Viņš noskārta, ka biedriem reibumā ir izpļāpājis savas slepenības. Viņš dusmojās par sevi un nīdēja savus biedrus, bet kaunējās savas jūtas izrādīt. Pāra reizas viņš pacēla roku, lai satvertu sīvā mēriņu, bet roka
tam pirmo reizi drebēja dzēruma dēļ, līdz ko taisījās ņemt mēriņu. Sirdī viņam vārījās dusmas, bet sejā rēgojās nicinoši smaidi, jo viņš domāja gudri darot, kad biedrus uzturēja domās, it kā viņš visas vakarējās lietas būtu izdarījis skaidrā prātā. Aši viņš satvēra mēriņu, bet tik pusi dabūja mutē, otra puse nošķaidīja krūtis un kreklu. Biedri tā nelikās manot, tik Mučele aizvēra vienu aci un berzēja priecīgi rokas, čukstēdams pie sevis: "Tā, tā, arī brālis Zauls ir reiz ticis pie ,sava'. Tas brangi, bija pats vēlākais laiks!"
Dziedonis uzvilka zīmīgu dziesmiņu, bet Pāvils sakoda zobus un mierīgi teica: "Vai uz manis zīmējas šie pantiņi? Velti priecājies Mučelīt! Vēl es neesmu tik tālu!"
To teicis, viņš drošu roku pielēja mēriņu pilnu kā aci un pielika lēnām pie mutes, ka ir pilīte nenolija. Stingrā griba uzvarēja miesas nevarīgumu un biedri tam uzgavilēja, tik Mučele neticīgi jautāja: "Vai arī atmini, ko visu vakar runāji un darīji?"
"It visu!" Pāvils drošu dūšu meloja.
"Ka tevi septiņi seski! Kad tu tā saki, tad man jātic, jo melis tu neesi. Ja, ja, tev apskaužama daba un miegs veselīgs, ka varēji nogulēt no rīta līdz vakaram."
"Gatavi štuki," cits biedrs iebilda, "es tik pirmo dzērumu izgulēju, tad mazākais simts un vienu reizi iemigu un uzmodos, tā ka vairs nevarēja gultā dēties, bet devos prom uz viesnīcu, kur biedrus jau atradu tupam katru savā kaktā, tik tevis vien trūka. Mēs domājām, ka dienu tu esi bijis zaļumos un nu guli atmigu, bet tu jau esi gulējis kā āpsis cauru
dienu. lemetīsim uz trešo kāju! Man tā vien ir ap dūšu, it kā vakar es būtu nositis kādu žīdu. Gatavi štuki!"
"Lai guļ vecas lietas, gudrosim labāki jaunas," Pāvils viņu pārtrauca. "Sveiki biedri! šonakt iesim cauri! Es rādīšu jums vēl skaistākas lietas, kuras klusumā esmu sameklējis, lai jūs pārsteigtu."
"Prātīgs vārds! Mīļš vārds!" biedri tam piebalsoja un Mučele svarīgi teica: "Biedri, mūsu karogā lai daiļās meitas šuj ar zīdu un zeltu šos vārdus, kuri man ir dārgāki par visiem vārdiem: šonakt iesim cauri!!"
Jauniešu bars drīz nolieca atnesto krāju un jautru garu tad devās pilsētā, lai piepildītu Pāvila vārdus. Savus šīs nakts biedrus Pāvils iekšķīgi nīdēja un nicināja, tomēr šiem pašiem ļautiņiem viņš atklāja savas izklaidības un slepenības, lai tik nicinātie ļautiņi neturētu viņu par meli, bet apbrīnotu viņa stipro dabu un gara spēju.
Tā Treimaņu Pāvils mācījās no vieglajiem biedriem liptin pielipt kaisliem dzīves priekiem un sūkt bez apdoma reibinošu dzērienu, kamēr tik mielas atliekas trauka dibenā.
Tā Pāvils un biedri pavadīja labāko daļu no sava jaunības laika. Aizgāja arī uz augstskolu, īpaši uz skolas pusgada beigām, kad naudas maks metās plānāks. Dažs labs atkal tika mocīts no morāliskajām paģirām, tā ka veselām dienām nedzēra, bet saīdzis soļoja jau agri no rīta uz skolu.
Pāvils vairāk reizas noņēmās nedzert, bet katrreiz biedri to prata pārrunāt. Te gadījās, ka Pāvilam slimības dēļ ārsts noliedza baudīt stiprus dzērienus. Biedri viņu zoboja, bet Pāvils palika stingri pie ārsta nolēmuma, jo miesas veselību viņš turēja dārgu. Gan slimība nebija visai vārīga, tomēr Pāvils pavadīja niknas naktis, bažīdamies par sevi un savu dzīvību.
Bērnības uzskati bija izgaisuši, viņš jutās kā no laivas izmests. Viņam trūka iekšējā līdzsvara, kas vienīgi cilvēku samierina ar pasauli un spēj to uzturēt uz pareizā ceļa. Klusos brīžos viņš pārmeta sev visus nedarbus. Domājot par nevainīgo bērnību, viņam sirds tapa tik mīksta, ka nakts klusumā metās ceļos un lūdza lūgšanas, bet sirds netapa vieglāka, viņam tik tā vien izlikās, ka viņa lūguma neviens nedzird. Viņam bija kauns un bailes par sevi pašu, sagrauzts viņš metās gultā un mācījās vienaldzību.
Klusumā viņš apdomāja visu savu dzīvi un radinājās nedrebēt par lieliem un maziem nedarbiem un aizmirst dzīves nepatīkamos brīžus. Nedarbs ir relatīvs jēdziens, viņa iespaids uz darītāju atkarājas no cilvēka miesas un gara sastata. Tā droši atrodami cilvēki, kas otru var nosist un nejūt nekādu pārmetumu, bet guļ mierīgu miegu; turpretim cits ir pacēlis dusmās pret otru roku vai lietojis uzbudinājumā skarbu vārdu, un gadiem viņš nosoda par to sevi sūrodamies pie sevis: "Kam man tā vajadzēja darīt!"
Pāvilam bija uz sirds dažs labs nepatīkams gadījums, aizmirstams dažs nedarbiņš, piemērots viņa gadiem un stāvoklim. Ja nelādzīgās domas nevarēja aizdzīt un nemiers radās sirdī, tad viņš pats uzvedināja
biedrus uz jautrām dzīrēm, lai apreibinātā prātā jaunības ģeķībām un nedarbiem atrastu dzejisku nokrāsu un aizbildināmu varonību.
Tagad skaidrā prātā viņam mācās visi nedarbi virsū, tā ka nevarēja no nelabām domām ne atkauties, bet brīnums, viņš atrada, ka padarītie nedarbi nesacēla viņa iedomās nekāda īgnuma, nekāda nemiera. Ar prieku viņš domāja par savu trulo garu un smaidīdams domās aplūkoja savu dzīvi. Katru dzīves melnumiņu viņš tikmēr grozīja un apcerēja, kamēr skaidri atrada, ka viņš vis nav vainīgais, bet vienīgi apstākļi un pasaule. Miesas sāpes zuda un it līgsms Pāvils sēdēja savā istabā un garā pats sevi apbrīnoja.
"Tiešām, kur tad gan ir cilvēks, kas nebūtu tāds pats, kā es? Ja es esmu šad un tad noziedzies pret tikumību, patiesību vai ticības parašām, vai tad tā nav tik apstākļu, dabas un ļaužu vaina, mans liktenis? Tomēr mans nopelns ir, ka es neesmu vēl simtreiz sliktāks, jo es sajūtu savu personisko vērtību un nedaru vis visa ļauna, ko daba un iedzimtība manī ir ieperinājusi."
Un Pāvils izgāja taisnots iz savas istabas un priecājās par sevi un savu krietnību. Viņš izlobīja iz sava prātojuma kodolu, ka cilvēks aizbildinājams, ja viņa liktenis ir klupt, tomēr ļaužu acīm klupums slēpjams, jo ļaužu vairums nenojēdz, cik katram cilvēkam ir spēka pret ļaunumu karot. Tā tad padarītais ļaunums vai nedarbs atriebjas, ja citi to izzin un uz tevis ar pirkstiem rāda, jo caur to cilvēki griež cits cita vērību nost no sevis un domājas paši eņģeļi esam, ka viņi atrod tuvākā nedarbu tik riebīgu un
smirdīgu, lai gan tāds kliedzējs varbūt nav matiņa labāks par to, kuru līdz ar citiem brēkām nosoda pašā elles dibenā.
"Esmu gatavs ģeķis, ka bažījos par tādiem niekiem. Manu mazumiņu nedarbu zin tikai maza daļiņa un šis pats pulciņš mani godina un bīstas, lai gan es viņus tamdēļ nicinu, ka tie zin manas vājības. Vai es netopu no visiem cienīts un mīlēts, kas tik mani pazīst? Kamdēļ tad es sevi lai nosodu par gatavām blēņām? Baudas kāre guļ cilvēka dabā, tamdēļ ir atļauta, tik mērs ir ieturams. Lai pasaule bīstas manis un nevis es pasaules!"
Pāvils uzposās glītā rudens uzvalkā un gāja pa pilsētu pastaigāties. Savā nodabā viņš soļoja pa pilsētas ielām, vicinādams pa gaisu savu viengalīgo niedres spieķi. Dažs labs ziņkārīgs acu pāris rēgojās aiz loga aizkariem, kad Pāvils gāja garām. Kur vairākas meitiņas kopā gadījās, tur viņas ķiķināja un viena otrai čukstēja ausī: "Redz, redz, kur skaistais Zauls!"
Ja, Treimaņu Pāvilu pazina un dēvēja par skaisto Zaulu vai visas pilsētas zeltenītes. Pāvils gan manīja dažas actiņas caur aizkariem kaislīgi pazibam, jutās glaimots, bet izlikās nekā nemanot un gāja savu ceļu.
"Pasaule tiešām ir skaista un vērts viņā dzīvot, tik vajaga būt gudram, lai jo ilgi varētu baudīt šo laimi. Ko līdz visas pasaules jaukumi, ja viņi nav priekš manis? Ja manis nav, tad arī nav pasaules, tā tad svarīgākais pasaulē esmu es un atkal es!
Viņš palūrējās logā, aiz kura sēdēja glīta šuvēja, paskatījās tirgotavu logos un pašapzinīgi pasmīnēja: "Tas taču viss ir pasaulē manis dēļ!"
Pilsētas ļautiņi steidzās savās gaitās, tik vienīgi Pāvilam bija laime bez bēdām un maizes raizēm pastaigāties pa ielām un nopriecāties par dabu un ļaužu čaklību...
Paceltu galvu viņš soļoja pa pilsētu un viņam izlikās, ka tas ir nesalīdzinājami pārāks un prātīgāks par visiem, kas virs zemes kust. Viņš laimīgi smaidīja un žēlīgi novēlēja visiem savu daļiņu pasaules laimības, zināms, katram pēc savas jēgas un prāta. Viņam iešāvās ir prātā, ka dažs cerē un meklē laimi atrast tik savā sirdī un jūtās, bet neticīgi viņš papurināja galvu un atstāja lietu neizdibinātu, jo pretim nāca Mučelis ar biedriem, visi tā kā nokaunējušies, ka Pāvils viņus sastop nākam no augstskolas ar burtnīcām padusē, bet pats viņš soļo bezrūpīgi pa pilsētu.
"Sveiks, Zaul!" draugi viņu apsveica. Tu, laimīgais, staigā pa pilsētu sirdis lauzdams, bet mums jāsvīst dienas karstumā."
"Sveiki, lāga zēni!" Pāvils ironiski smīnēja. "Ejat vien, naigie darboņi, veicīgi mājās un ēdat pusdienu ar saldo apziņu, ka vaiga sviedros to esat pelnījuši."
"Nāc līdz uz viesnīcu!" biedri skubināja. "Mūsos noskatoties ir tev labs kumosiņš un gārds malciņš ies pie sirds! Nāc!"
"Negribu!" Pāvils strupi atteica un soļoja tālāk.
"Redz, redz, Zaulam kas labs ziņā, nekavēsim viņa. Gan citreiz viņš mums izstāsīs savus piedzīvojumus," biedri savā starpā nosmējās un gāja katrs savu ceļu.
Pāvils tālāk iedams prātoja: "Lāga zēni, viņi seko katrai manai priekšzīmei. Līdz es atturos no
dzīru priekiem, ir viņi tūliņ dodas pie zinātņu avotiem un smeļas sev gudrību virlopiem. Smeļaties vien, tās jums ļoti vajaga. Bez manis jūs esat nulles, nezināt nekā prātīga iesākt!"
Pāvils bija tik jautrā garā, ka domās meklēja kādu pazīstamu cilvēku, kuru viņš varētu apskaust, bet neviena neatrada. Galu galā viņš noprātoja, ka ne ar vienu cilvēku viņš nemītos, tā tad rokām taustāma patiesība, ka viņš ir un ir pārākais cilvēks pasaulē. Laimīgi smaidi krēslojās ap viņa lūpām, jo šodien viņš bij' ar sevi pilnīgi mierā. Savā nodabā viņš soļoja pa ārpilsētas ielām. Kādas maiznīcas durvis bija paviru un iekšā atskanēja diktas balsis.
"Nē, mācītāja kungs, uz rēķina mēs jums maizes vairs nevaram dot."
"Vilks lai sasper tavu mācītāja kungu! Simtreiz tev esmu sacījis, ka vairs neesmu nekāds mācītājs, bet valodniecības augstskolnieks Birznieks, bet tava dumjā galva to nevar paturēt."
"Ja jūs mani gribat vēl piezobot, tad ticat droši, ka maizes nedabūsat."
"Nekaulējies tik ilgi, es jau zinu, ka tev ir zelta sirds un maizi tu man tā kā tā dosi, lai man arī tagad naudas nav ne graša."
Pāvils jutās nepatīkami pārsteigts, kad pazina Birznieku, kam jākaulējās ar maiznieci dēļ niecīgas lietiņas. Viņš iegāja bodītē un uzlika Birzniekam roku uz pleca.
"Biedri, Vai neatraidīsat manis, ja jums piesolos izlīdzēt šinī gadījumā?"
Pāvils izvilka trīsrubļu gabalu un uzlika uz galda. Birzniekam acis uzliesmoja, ieraugot Pāvilam krāsaino
cepurīti galvā. Viņš noskatīja Pāvilu no galvas līdz kājām, pabīdīja savu noplukušo cepuri uz pakauša, sasita nopelējušos virssvārkus cieši ap tievo stāvu un sadrebināja ar acīm Pāvilu, tā ka viņš gribot negribot jutās neomulīgs.
"Ko tu te maisies nelūgts manās darīšanās! Varbūt man naudas ir gubu gubām, bet man tik patīk paķircināties ar savu draudzeni maiznieci. Vai nav tiesa, kaimiņien?"
"Kā tad, jaunskungs, tiesa gan! še būs kukulis maizes, es jau tik jokojos. Ja jums otrreiz vajaga, nākat tik droši, es jums došu, cik tik tīkas, nemaz nedzīšos jums virsū dēļ nieka parādiņa. Mēs paši tik jokojāmies," tā maizniece mēļoja, vīstīdama maizes kukuli vecā avīzē.
"Nu redzi, tava palīdzība nebija vajadzīga, mēs paši iztiekam!" Birznieks teica, pasizdams maizes kukuli lepni padusē. "Bet saki, kas tu tāds esi ? Laikam gan kāds bagāta dzimtmuižnieka dēls."
Brīnums gan, ka Pāvils neņēma Birznieka skarbās runas ļaunā. Viņš nojēdza, ka Birznieks jūtas dziļi sirdī ievainots, ka bagāts mācīts biedrs ir noklausījies un noskatījies tā nabadzīgajos apstākļos, ka maizes kumosiņa dēļ viņam ir jāiztapšņā nemācītai maizniecei.
Pāvils iebāza naudas gabalu kabatā un sniedza Birzniekam roku. "Neļaunojies, biedri, es labi domāju, nevis pasniegt tev dāvanu, bet tik izpalīdzēt mazā klizmā, jo tas ir biedra pienākums. Es zinu, ka tu darītu tāpat, ja gadījums būtu otrējāds."
Vēl Birznieks neticīgi viņā nolūkojās un atteica: "Par biedri tu mani dēvē, kas tad tu esi?"
"Mani sauc par Treimani un gadu atpakaļ mēs mācījāmies vienu arodu."
"Atceros, atceros!" Birznieks teica, sniegdams tam roku. "Tu jau esi daudzinātais Zauls! Esam pat no vienas draudzes, lai gan tu uzmaucis tādas lepnas krāsas. Ticu, ka tev laba sirds, tamdēļ ir tu neņem ļaunā manus vārdus! Vai zini, arī mūsējiem ir sirds, kas vārīgi saraujas, ja bagātība, lepnība vai augstprātība viņu aizskar ar savu auksto roku."
Viņi izgāja iz maiznīcas un soļoja pāri ielai. Pāvilam bija garš laiks, tamdēļ viņš juta patiku pie šā savādnieka, kurš nabadzīgi apģērbies un bez graša kabatā tik cēli soļoja pa ielu, it kā viņš nestu padusē visas pasaules laimi. Netālu no maiznīcas Birznieks apstājās pie pamaza nama, kura apakšstāvā dzīvoja kāds drēbnieks un kurpnieks, kā to noskārta no izkārtnēm.
"Vai tev ir laiks un laba griba, tad nāc man līdz un mācies pazīt, kā mūsējie dzīvo."
"Ar tavu atļauju labprāt, jo šī diena man ir brīva!"
"Na nu, cik tev nu gan ir nebrīvu dienu!" Birznieks atrūca un kāpa biedrim pa priekšu pa šaurām trepītēm otrajā stāvā. Viņi nonāca nelielā rovītī, tad palielā istabā, kurā vecīgs vīrs nodarbojās pie liela galda ar grāmatu siešanu. Melns poķītis apsedza viņa galvu, iz kura apakšas izzagās plānas baltas matu šķipsnas. Labsirdīgā seja bija gludi noskūta.
"Sveiks, Laipiņa tēvs! Kā veicas ar darbu?" Birznieks tam uzsauca. "Te ziņkārība man līdzi uzdzina manu biedri Treimani, kam aknas deg zināt,
kāda gan man mītne pie mājas īpašnieka un grāmatu sējēja Lapiņa."
Lapiņš pabīdīja poķīti pakausī, noslaucīja rokas šķotelē un tad sarocījās ar viesi. "Zināms, tagad dzīvoju vienkārši, bet savā laikā arī baudīju labākas dienas. Kad Grausteniešos biju par skolotāju..."
"... tad velns tevi dīdīja tapt par jaunlatvieti, mācītājs ar lielkungu tevi izsvieda no vietas, tu pārdevi savu iedzīvi, atnāci šurp pilsētā, nopirki šo namiņu un nu esi brīvs vīrs un dzīvo kā lielmanis. Tas ir tavs dzīves stāsts īsumā, bet tev viņu stāstot paiet divas dienas, tamdēļ es gribu glābt savu biedri Treimani no šī garā stāsta un pārrāvu tavu pavedienu. Tik neļaunojies vien, labais vecais!" Birznieks satvēra Lapiņa roku un skatījās tam mīļi acīs.
"Ko nu ļaunoties, tāds jau tu esi. Ved nu savu ciemiņu dziļāki," Lapiņš norūca un uzmeta noraisīto šķoteli uz darba galda.
Birznieks ieveda Treimani savā istabiņā un abi atvilka virsdrēbes. Istaba bija pamaza un vienkārša. Pie viena loga bija rakstāmgalds, piekrauts visādām grāmatām un rakstiem. Pie otras sienas bija nekrāsota gulta, apsegta glītu un biezu vilnainu segu. Aizdurvē bija knaģis, kur mājnieks un ciemiņš pakāra savas virsdrēbes. Birznieks arī novilka savus melnos, apdilušos svārkus, noglaudīja viņus rūpīgi, pakāra tos pašā kaktiņā un tad apvilka vecus bezkrāsas svārkus, salāpītiem dūrgaliem un vietvietām noķepējušiem ar klīsteri.
"Tie tur kaktiņā rūpīgi jāglabā, viņiem jāiztura līdz nākošiem Jāņiem," Birznieks iebilda, nesdams krēslu no Lapiņa dzīvokļa un nosēdinādams biedri pie
galda. Pats viņš apsēdās savā vienīgajā rīkšu krēslā otrpus galda.
"Lapiņa tēvs, kur nu vēl Mildiņa kavējās ar azaidu? Saki nu meitiņai, lai nes ēdienu šurp, esmu krietni izsalcis," Birznieks uzrunāja Lapiņu, kurš stāvēja istabas durvīs.
"Zināms, ka nu esi izsalcis kā vilks, jo no rīta tik baudīji krūzīti tējas bez cukura un maizes. Vai es vis neredzēju, ka jau vakar tev beidzās maizīte, bet no mums ņemt, tas jau tev par kaunu!" vecais rājās.
" Vecais, tā mana darīšana, vai es ēdu cepešus un baltmaizi, vai iztieku ar sāli un maizi, savu degunu tu tur nebāz, to es tev saku! Kur tad nu Milda ielīdusi, ka ne redz, ne dzird?"
Jau Milda nāca no savas istabiņas, kur bija sadzirdējusi savu vārdu minam. Milda bija vidēja auguma, sīciņa meiča, brīnum piemīlīgu sejiņu. Mati viņai bija tumšpelēki, sapīti kuplā bizē, kura vaļīgi nokārās pār muguru. Sevišķi skaistas varēja dēvēt viņas acis: tumšzilas un platas, tik vientiesīgas un skaidras, it kā viņām nebūtu nekā ko slēpt, nekā ko bīties. Birznieks iepazīstināja viņu ar Treimani. Milda apsveicināja viesi un galdam vienu galu apklāja ar skujainu galdautu.
"Mildiņ, nes nu azaidu šurp, bet priekš diviem, lai ciemiņš arī apbrīno tavu mākslu. Tik to es tev saku, nepiemirsti piezīmēt, ka šodien tu uznesi azaidu priekš diviem."
Milda tik mazliet paviebās un izsteidzās pēc azaida. Pirms viņa ienesa šķīvjus un vajadzīgās galda lietas, tad nesa kūpošo virumu baltā māla teriņā. Tikmēr Birznieks atslēdza mazu skapīti, kurš stāvēja aizdurves
kaktā uz koka skrāģa, un izņēma no vidus plaukta sāls cibiņu un bezosas māla krūzīti, kurā bija ietaisītas sinepes.
"Ja, ja," Birznieks bažījās. "Mildiņa ir gudra saimniece, bet uzticēties es viņai nevaru. Domā, biedri, izgājušo gadu es nopirku mārciņu galda sāls un iedevu viņas glabāšanā. Nu saki, cik ilgi es iztieku ar mārciņu ? Veselu gadu! Runā un raksti: veselu gadu! Es prasu: Mildiņ, vai sāls vēl ir? Viņa tik katrreiz: vēl lielā puse! šogad nu ņēmu sāli savā ziņā un ko domā, ar mārciņu es iztieku tik knapi nedēļu! Tāpat bij' ar sinepēm, cukuru un citu uzturu. ledod tu viņai naža galiņu, bet viņa tevi baros nedēļām ! Mildiņ, tas nebija labi. No tā laika es zinu, ka tu esi netaisna meitene."
"Treimaņa kungs, neticat vis, Birznieka kungs stāsta tik niekus. Es tik biju taupīga un nedevu viņam tik daudz sāls tērēt, kā tagad viņš dara, katru gaļas piciņu nobērdams ar baltu sāli. Tāpat bij' ar cukuru. Es viņam vienādi pataisīju saldu tēju, bet nu man vairs neuzticas. No rītiem es ienesu tēju, viņš sēd pie galda un mācās. Reizām vienā rokā grāmata, bubina, bubina, un ar otru roku tik ber cukuru vai pus krūzītes tiesu. Zināms, tā jau nu nedēļā iztērē vai puspoda sāls un cukura."
"Vai zini, nekavē tu mūs, bet nes arī maizīti šurp!" Birznieks viņu pārtrauca.
"Jūs jau ēdat virumu bez maizes, ja pašiem nav mājās, manas ceptās jau negribat."
"Tur uz darba galda ir vesels klaips, nes tik šurp!"
Treimanis brīnīdamies nolūkojās visā šinī savādajā rīcībā. Milda uzgrieza maizi un pārējo nolika Birznieka skapī.
"Dievs svētī!" Milda tiem novēlēja labu ēstgribu un tad kopā ar tēvu izgāja otrā istabā.
Ēzdami abi biedri nerunāja ne vārda. Virums gan bija paplāns, bet tik garšīgs un labs pēc sāls, ka ir Treimanim viņš gāja īsti pie sirds.
"Tā, nu ir svarīgs darbs padarīts, miesa dabūjusi savu tiesu," Birznieks nolika alvas karoti, ar kuru bija strēbis virumu no teriņa, kad Pāvils jau bija ēst beidzis.
"Paldies, biedri," Pāvils sacīja, sniegdams Birzniekam roku. "Esmu sēdējis pie bagāti apkrautiem galdiem, bet tik garšīgs azaids man savu laiku nav izlicies."
"Vai tu tā no tiesas saki? Nu, es tev ticu, Mildiņai ir gods!" Birznieks atbildēja, kratīdams Pāvilam roku. Pāvils viņam piedāvāja cigāru. Birznieks paņēma cigāru un smalki apskatīja.
"Ko? Maksā gan laikam vai veselas desmit kapeikas?"
"Apmēram tā gan, bet skaidri vairs neatminos."
"Tik dārgus cigārus es nepīpēju," Birznieks papurināja skumīgi galvu un nolika cigāru uz galda. Pāvilam patika ar katru acumirkli vairāk šis jaunais biedrs, viņš iebāza mierīgi savu cigāru makā.
"Ko tu dari? Pīpē vien, tu esi radis un vari tādus ienākt," Birznieks viņam uzsauca.
"Nedrīkstu tevis apvainot un piekūpināt tavu istabu tik dārgiem dūmiem!" Pāvils vīpsnodams atteica.
"Tu esi gudrs, Treimani! Tu man patīc! Tu domā, ka es lielos ar savu nabadzību? Redzi, cik es esmu atklāts! Bet tu alojies, es nelielos vis, bet tik atzīstos, ka esmu vājš cilvēciņš. Esmu kaislīgs pīpētājs, būs man rublis kabatā un redzēšu labus cigārus, neatturēšos, bet nopirkšu tos, izdošu pēdējo grasi, lai tad arī vai nedēļu jāgavē. Vai nu saproti, es nedrīkstu mutes palaist mīkstumā. lerašanai milzu spēks. Nezinu, kam gan vēl lielāks? Varbūt kaislībai, bet kaislība jau tik ierašas vecākā meita, kas pat mātei ceļa negriež, bet ņem to zemē. Pīpē vien, es arī pīpēšu, lai tu maniem vārdiem ticētu."
Pat asariņa pamirdzēja Birznieka acīs, aiztiekot viņam pašam savas sirds vārīgākās stīgas.
"Šis vīrs pat savā nabadzībā ir cienījams!" tādas domas šāvās Treimanaim caur galvu. Birznieks grozīja cigāru pirkstu starpā, domās nogrimis. Viņš nemanīja, ka Treimanis jau otru zēveli par velti izdedzināja.
"Nē, pīpē vien, es nedrīkstu tā!" viņš iesaucās un veikli piegāja pie grāmatu plaukta, paņemdams no turienes pīpi ar pagaru kātu un vecu skārda biszāļu kastīti, kurai vieni sāni bija nogriezti. Vācelē bija smalki sagriezta lapu tabāka. Birznieks sagrieza cigāru, sajauca viņu ar savu tabāku un tad piebāza pilnu pīpi.
"Kas par skaistu dūmu!" Birznieks priecājās, kad bij' aizkūpinājis pīpi un pūta bālganos dūmu mutuļus pret griestiem.
"Saki man, Birzniek, kāpēc tu izstājies ir garīdzniecības nodaļas? Es skaidri atminos, ka priekš pusotra gada laika mēs kopīgi apmeklējām priekšlasījumus. No tavas sarunas ar maiznieci es dzirdēju, ka tagad tu nodarbojoties ar valodniecību."
"Pirms atbildi man, vai tu izvēlējies šo amatu iz brīva prāta? Birznieks jautāja no savas puses.
"Es sekoju dzimtas paradumam, jo mans tēvs un tēva tēvi ir bijuši mācītāji."
"Tu vēl neatbildēji uz manu jautājumu. Vai tad tu iz brīva prāta seko šim senču paradumam?"
"Tu biji atklāts pret mani, tamdēļ arī es tev neslēpšu savas sirdsdomas. No brīva prāta es vis neizvēlējos šī amata, bet tapu piespiests uz to no sava tēva, jo esmu vienīgais dēls."
"To jau es domāju. Nu redzi, tev ir skaidri nospraudīts ceļš, tev tik viņš jāstaigā. Neskaties ne pa labo, ne pa kreiso un atpakaļ jau ne pavisam. To tik ne, tad tavs mūžs tev top par lāstu. Man bija tā lieta savāda. Mans tēvs ir Cirsteniešu pagastā mājas nomnieks un sacītāja tēvs turklāt. No mazotnes es esmu dievbijībā audzināts, jo mani vecāki ir caur' un cauri dievticīgi ļaudis. Mans lielākais prieks zēna gados bija mācīties un dziedāt garīgas dziesmas, apmeklēt saiešanas namu un bērnu svētkus, tur jutos kā debesīs, jo visur tapu ievērots. Dažs labs kaimiņš un tētiņš nopriecājās par manu skaidro balsi un slavēja manu ēdro valodu, kad bija jāatsaka garīgas dziesmas vai bībeles pantiņi, kuru es milzum daudz pratu. "Vai zini, Birznieka tēv, tev gan mazais Jānīts jāmāca par mācītāju!" Cikreiz tā nedzirdēju ļaudis spriežam, kad tēvs mani veda saiešanā, vai mācītājam
priekšā: tad tēvs atbildēja: ,Ja nu tik Dievs palīdzēs, Jānītim jau gan gaiša galva'. Un šis mazais Jānītis esmu es! Tā manī iesakņojās vēlēšanās, reiz kļūt par mācītāju. Es izgāju cauri pagasta skolu, iestājos draudzes skolā un mans lolotais veidols auga augumā un rādījās piepildoties. Mūsu dzimtskungs bij' arī skolu pārlūks. Pie lielās revizijas es griezu caur labām atbildēm visu pārlūku uzmanību uz sevis. Pārlūks aptēgājās pēc mana vārda un dzimtenes. Mūsu dzimtkungs nevarēja ne nopriecāties, kad izzināja, ka es esmu no viņa pagasta. Man noprasīja, par ko es gribot mācīties. Es atbildēju gaiši: par mācītāju! Arī mans tēvs bij' atnācis skolā un visu ļaužu priekšā dzimtkungs deva viņam roku un solījās palīdzēt mani skolot. Goda vīrs turēja vārdu, es apmeklēju ģimnāziju un centos iedziļināties dievvārdu zinātnēs divus gadus, trūkumu necietis, jo tēvs un dzimtkungs gādāja par mani tēvišķi."
Treimaņu Pāvils klausījās uzmanīgi, bet nenosliecās nejautājis: "Apstākļi un sirdsdomas tev saskaņā, bērnības sapņi tev piepildās un tomēr tu spēji atstāj brīvi izredzēto teku!'"
"Cik taisns ir liktenis, es nekurnu! Taisni tā, taisni tā dzimtkungs mani rāja un mīļie vecāki manis lūdzās, kad es grozīju savas domas. Tu esi prāta vīrs!" Birznieks berzēja priecīgi rokas.
"Kādi gan iemesli tevi varēja piespiest atstāt reiz par pareizu atzīto ceļu?" Treimanis dzīvi jautāja, jo visi šie jautājieni dedzināja arī viņa smadzenes un sirdi, lai gan viņš centās par šiem iemesliem nedomāt.
"Ja tik tev vaļa un griba ir mani uzklausīt, tad tūliņ tev uzskaitīšu pie pirkstiem visus iemeslus, kas mani izsvieda iz sliedēm," Birznieks sacīja.
"Es degu aiz ziņkārības un ceru daudz no tevis mācīties. Lūdzams teic tik, jo es cienīju tevi un tavus uzskatus," Treimanis dedzīgi atbildēja.
"No dabas es esmu jūtu cilvēks, prāts man krietni pavēlu attīstījās. Gan jau ģimnāzijā man uzmācās šaubas par vienu un otru lietu, bet bērnības iespaids, kas jūtās bija iedzimis un nogremdējies, tas paturēja virsroku. Šaubām un prātam es uzsaucu: atkāpāties! -un viņi atkāpās, es biju uzvarējis un gulēju maigu miegu. Nonācu augstskolā un ar cītību mācījos svētos rakstos un visādās zinātnēs. Manā sirdī rūga šaubas un tumšas domas. Naktī miegu negulēju, bet prātoju, kamēr vai prātu izprātoju. Nevarēju vairs atkratīties no šaubām un prāts vadīja mani savus ceļus. Es pamodos no garīgā miega un atzinu, ka es izvēlējies aplamu dzīves ceļu. Ja gribu palikt uz izredzētā ceļa, tad man vajadzētu mācīt citādi, nekā es no prāta tapu mācīts, bet ar rūgtu sirdi es nācu pie pārliecības, ka esmu necienīgs šī amata, jo man trūkst pašaizliegšanās un dedzīgās mīlestības, kas bija apustuļiem un pirmajiem mācītājiem. Novārdzis pie miesas un gara es pārnācu tēva mājās. Es nevarēju vilt savu labdaru, bet viņiem atklāju savas sirdsdomas un nodomu, izvēlēties sev citu amatu. Mani rāja, mani biedināja, mani zaimoja un nicināja, bet es nepadevos, jo nu skaidri atzinu, ka greizo ceļu iedams es zaudēju visu savu dzīves laimi. Gals bija iss: es paliku nelokāms un dzimtskungs izstūma mani iz savas sirds un mājas, jo mani viņš tiešām mīļoja,
sabiju jau viņa namā veselu gadu par viņa bērnu audzinātāju un brīvdienās vairāk mitu dzimtkunga dzimtā, nekā tēva mājās. Dzimtkungs atrāva palīdzīgo roku no manis un pavēlēja tēvam mani ņemt iz skolas ārā, likt pie arkla, jo es esot prātā jucis.
"Tas skaidri redzams, zemnieks lai paliek pie sava arkla, viņa smadzenes nevar panest augstas gudrības." Tie bija dzimkunga vārdi.
Grūti man metās domājot par sirdssāpēm, ko darīju saviem vecākiem. Viņi mani pazina caur' un cauri, zināja, ka mans nodoms nav cēlies no vieglprātības, stūrgalvības, nedz citiem ļauniem dzinuļiem, bet ka es topu dzīts no savas sirds. Viņi man atļāva, gan grūtu sirdi, lai es izvēlējos sev citu dzīves mērķi, solīdamies mani ir turpmāk pabalstīt, bet te dzimtkungs metās starpā un piedraudēja vecākus izsviest iz nomas mājas, ja man tik ar vienu pašu grasi palīdzēšot, jo es esot pazudis un nīcis cilvēks, tāpēc labāk, ka es nonīkstot, nekā topot izaudzināts visai cilvēcei par postu.
Maniem vecākiem bija jāizvēlējās: vai mani, vai māju! Viņi nav bagāti, jo mani skolojot bija izdevuši ietaupīto krājumiņu. Es pats viņus lūdzu, lai pamet mani manam liktenim un piespiedu tos, ka vecāki dod parakstu, manis nepabalstīt ne ar grasi. Kad lieta tā bija nokārtota, es jutos laimīgs, brīvs un patiesi laimīgs.
Tagad es strādāju kā zirgs, pelnos kā rokpelnis pa brīvdienām, sienam abi ar Lapiņu grāmatas, pelnos ar rakstu darbiem, dodu papildu stundas vairāk bērniem un tā spiežos cauri. Darbs audzina manus spēkus un priecina mani, jo es gribu pierādīt dzimtkungam
un vecākiem, ka esmu izvēlējies pareizo dzīves ceļu, un atlīdzināt ar laiku viņiem visu labu, ko tie pie manis izšķieduši. Es nedusmoju viņiem, bet tos cienīju, jo maza lietiņa tikai bija mūsu domu starpībai: viņi nesaprata manis. Pēc pāra gadiem ceru beigt savu mācības laiku un tad censties atlīdzināt mīļiem draugiem un visiem cilvēkiem to labu, ko viņi man ir darījuši."
"Tu man daudz stāstīji un es tev pateicos par parādīto uzticību, bet iemeslus, iemeslus es kāroju zināt!" Sen Treimanim bija izdzisis cigārs, tik uzmanīgi viņš klausījās.
"Tikai drusciņ pacieties, man ir jāstāsta tā, kā vārdi iz sirds verd. Tevi es esmu dabūjis savos nagos un nelaidīšu vaļā, pirms neesmu tev savas sirds izkratījis. Mēnešiem neesmu no sirds izrunājies ar izglītotu un prātīgu cilvēku, jo draugu man nav. Kas gan draugu meklēs tādos svārkos, kādi man ir mugurā? Mani mājnieki, Lapiņš ar savu meitu, ir lāga ļaudis, viņi cienī manus uzskatus, tic man, bet saprast sapratīs īsti mani tik tad, kad redzēs manas cerības piepildoties. Es viņus mīlēju un cienīju, bet ar viņiem runāju pavisam citas lietas. Tu mani vari saprast, ja tik gribi, tamdēļ svešam tev uzticos. Ja tev tīkas, stāsti ir manu dzīves stāstu citiem, es par to tik varu priecāties, ka šo lietu arī citi ļaudis cilā. Nelga, zināms, par mani smiesies, bet prāta vīrs nezobosies, tas sniegs man roku un būs draugs ar mani, vai arī mani ienīdēs un būs pret mani. Ko tu saki, vai esmu darījis pareizi?"
"Pirms nezinu cēloņus, kas tevi piespieda tā un ne citādi darīt, man ir jāsaka, ka tu esi aplamu ceļu
gājis. Dzīves laime, gods, cienība no augstiem ļaudīm, visi vārti tev bija vaļā, bet tīšus prātus tu esi sev uzkrāvies rūgto trūkumu, nicināšanu un paļas, tas ir aplamnieka darbs."
Birznieks tik' berzēja rokas. "Ļoti pareizi tu spried, iekām nezini iemeslu, kas mani izsvieda no iebrauktām sliedēm. Visiem dzīves labumiem un ērtībām, ko vecāki un dzimtkungs man labis prātis sniedza, man bij jāatmet ar roku, lai paliktu sev pašam uzticīgs..."
"lemeslus... iemeslus!.." Treimaņu Pāvils nepacietīgi sauca starpā.
"Vispirms: homo sum... esmu tikai cilvēks, bet ar piedēkli, ka cilvēka vārdu gribu godam valkāt... Atskatīsimies drusciņ pagātnē, pašķirstīsim vēstures lapas. Ko mēs tur redzam, ko lasām? Ņemsim pazīstamākās vecās tautas, jau pagasta un draudzes skolās pērtos ebrējus, grieķus un romiešus. Kādi bij šo veco tautu ticības priesteri un garīgie tēvi? Kas tie bij par vīriem? Ko viņi īsti gribēja ar savām mācībām un visādiem žilbinošiem māņiem? Tikai valdīt un atkal valdīt! Viņi gādā un rūpējas, lai tauta vairojas un pastāv, lai tauta neiznīkst... saprotams!... jo viņiem vajag tautas, kas viņus bīstas un godā, kas viņiem kalpo un maksā algu, kas cērpjot nebrēc, slaucot nesper un tumsā vadīta vēl pati piemiedz pusaklās acis gluži ciet. Viņu ciešākā pārliecība, ka tautai ir tiesība eksistēt tikai viņu dēļ, bet vārdiem paskaidro, ka viņi darot visu tikai tautas labā. Ja tauta top nemierīga un prasa laicīga valdnieka, tad tāds top dots īgnu prātu, bet smaidošu seju, ja citas zāles vairs nelīdz. Garīgo tēvu dotais valdnieks
izkārtne nekāda labuma tautai neatnes; viņš ir ķepurs (hampelmanis), kuru pats devējs aiz saites rausta, lai tauta skatīdamās smietos un nedomātu par nelabām lietām. Arī pašas tautas celtos valdniekus viņi zin un prot ar laiku dabūt savā varā un tad ar valdnieka neapzinīgo palīgu valdīt jo projām par tautu pēc sava prāta. Viņi nicina tautu, viņi bīstas tautu, pat tautas vārda nelieto, bet saka: mīļie ļaudis, un domā: muļķa pūlis. Viņu galvenais cīņas līdzeklis ir un paliks saturēt tautu garīgā tumsībā... pa tumsu laba zveja. Tā bijis un tā būs vecos un jaunos laikos. Lai tās pagānu, puspagānu vai nepagānu tautas: kulītes dažādas, vēži visur tie paši. Vai esi lasījis Ibsena vēsturisko skatu lugu "Torņa tīkotāji?" Ibsena tēlotājs bīskaps Nikolajs ir šīs garīdznieku šķiras tipisks priekšstāvis ar viņu nevaldāmo valdīšanas kāri un cīņā parastajiem viltus līdzekļiem. Gluži vienalga, vai šie varas un valdes kārie ļaudis saucas par kristīgu vai pagānu tautu ticības vadoņiem, valdīt par katru cenu ir viņu pirmais un pēdīgais bauslis. Prasi, vai viņi paši tic, ko tie tautai dien no dienas nopietnu seju stāsta? Varbūt maza daļiņa, kam īsāks prātiņš, aprobežotāka jēga, bet vairums liekas vadīties no augstāko vadoņu ieskatiem un pavēlēm, mācīdami bez vārdiņa pretrunas tautai visu to, kas un kā no augšienes tiek pavēlēts, lai bīstamo nezvēru -tautu jeb ļaužu pūli varētu vaļāt un vadīt kā aiz nāsīs ievērta dzelzsriņķa pēc sava prāta.
Katrā ticībā, lai viņa būtu pagāniska vai citāda, laiku pa laikam ierodas aicināti un neaicināti reformatori, lieli un mazi mēslu mēzēji, kas gadu simteņiem
piemēsloto Augija kūti grib izmēst vienā dienā. Sajūsma uz lielo darbu par izglītību un gara brīvību ir liela, bet pārdeg ātri, kā salmu uguns. Ieronas vecie slīpētie vīri viegliem soļiem, bet aprēķinīgu dabu, kuri pat brītiņu pabiksta ugunskuru, lai jo spoži uzliesmo šī smilgu uguns, bet tad īstā laikā zin uzpūst ugunij savu auksto dvašu, ka liesmas saplok un ugunskūrēji atjaunoti sanāk savā starpā matos. Tikai skaties un brīnies, ka vara atkal atrodas veco vadoņu rokās, kuri acu māņas dēļ tautai rāda spilgti krāsoto jauno kulīti, bet vēži iekšā čakst tie paši vecie.
Vai katrā laikmetā un katrā ticībā reiz nav mācītas lietas, par kurām mums tagad no kauna jānosarkst, ja negribam smieties? Ņemsim piemēra dēļ vienīgi svētu darošās katoļu baznīcas jezuitus. Vai šiem visādās gudrībās rūdītiem vīriem rūp tautu laime un ļaužu labklājība? Ja! ar uzsvaru saka katolu baznīca, bet citu baznīcu piekritēji apgalvo: nebūt ne! Jezuiti ar sirdi un dvēseli nododas savai idejai, tamdēļ arī viņu darbībai bijuši daudz spožu panākumu, bet nekatoļi šo viņu ideju nolād vai zemes dibenā. Vai zini vēl otru taisnības iemeslu, kas pasaulē tik daudz uzvaru guvis un tik daudz posta nesis, kā viņu rīcību vadošā mācība: mērķis attaisno līdzekļus! Viņi māca tautai to, ko paši netic, un slēpj to, ko paši tic. Mēs taču būsim vismaz šobrīd vienis prātis, ka šādi vadoņi ir tikai savu piekritēju muldinātāji, viņi dzen tautu, kā avju baru, tanī kūtī, kur viņiem patīk vai pavēlēts dzīt, lai tur arī katrā kaktā būtu pa apslēptam vilkam priekšā.
Šādu valdoņu un vadoņu augstā gudrība ir zemās
domas par viņu nicināto pūli: tikai mēs zinām, cik patiesības šie ļaudis var panest un taisni tik mēs dodam. Kas pārāk par to, tas ir no ļauna! Sekojiet mums akli, dariet to, ko mēs gribam, jo mēs esam par jums atbildīgi virs zemes un debesīs. Mēs, mēs un mēs, jūs jau nekas!
Redzi, pēc manām domām šī ir garīdznieku pirmā šķira un par tādu kļūt mana vienkāršā zemnieciskā sirds man neatļāva. Tādi vīri manto cieņu un biju, bet mīlu nekad. Tie ir vīri ar stingru raksturu, cietu dabu un no dažādām kļūmēm apcietinātu sirdi. Neiedrošinies domāt, ka arī viņiem ir cilvēciskas kaislības un kāres. Viņu seja tā iedīdīta, ka sejas āda uz prāta pavēli smaida, kad iekšās dusmas vai niknums vārās, bet vaigi skumst un raudāt prot, lai arī sirdī prieks prieku jautrā dejā trenc. Tādu vīru roka ir smaga: klausi, tici un nečīksti pretīm. Vai! tev, ja tu sāc ar viņiem spēkoties, bet labāk padodies viņiem ar labu, tici tiem, maksā, kas tev ir jāmaksā naudā un graudā, godā un kaunā, tad tu nodzīvosi mierīgu mūžu un uz nāves cisām kājas atstiepdams tik' pabrīnies, ka tavs cilvēka mūžs nu ir galā. Nu, tad atmet ar roku, kas tev, cilvēciņ, tur daļas, ir jau citi, kas par tevi un tavu dzīvi atbild. Ver tik' acis droši ciet un slīdi pa miegam viņā saulē, tev neviens nekā neprasīs, nedz tu arī ko zini par savu dzīvi atbildēt. Vai to varam saukt par īstu cilvēku, kas tā dzīvo un mirst...
Pie otrās šķiras garīdzniekiem pieder tie labiņie. Nopietnos brīžos viņi prot ļaudis saraudināt, priecīgos gadījumos ar tautu diet un līgsmoties. Augstas gudrības un neizprotamas lietas viņi tev izliek kā uz
delnas, bet beigās nepiemirst piebilst: tu mīļais tētiņ! visi jau esam grēcīgi cilvēciņi! Rāj gan, rāj, bet piemetina: ak, mūsu spēciņš visai vājš! Pret zemnieciņiem viņi ir tēvišķīgi laipni, pret savas kārtas ļaudīm omulīgi un ciniski brīvi, pret augstākiem un saviem priekšniekiem pazemīgi un lēni, ka pat mušas no deguna nenotrenc bez viņu atļaujas. Viņi nepeļ laba kumosa un krietna malka, kāro ienesīgas vietas un liekas saukties no vienas draudzes uz otru, kur lielāki ienākumi, laipni pasmaidīdami un dziļi nopūzdamies: cilvēki vien mēs katrs esam!
Šie labiņie mīļāk apmeklē dzimtkungu smalkās dzīres, bet ierodas arī nabaga zemnieciņa godībās, ja prāts jautrs un kuņģis kārtībā. Viņiem visiem savi mazi untumiņi katram: viens mīl skanošo, otrs čaukstošo, trešais brangus zirgus, ceturtais saldus vīnus, piektais smukas istabmeitas... un tā katram savs prieks un raize.
Pirmie šķirenieki saka: tu, zemais vaci, nemaz neuzdrošinies par mani un maniem darbiem spriest! Viss, ko es daru, ir labi darīts, bet tu nevari izprast ne manu domu, ne manu darbu ...
Otrā šķira saka: tā jau nu gan ir, mīļais, bet žēlastības mums vajag visiem, visiem! Viņi nav nedz auksti, nedz karsti. Par tādu teku minēju un kompromisu slēdzēju uz ik soļa man bij kauns tapt, jo es cienīju vārdu, ka remdenie tikšot izspļauti.
Pie trešās šķiras pieder tautas īsti gani. Tie nepazīst augstu un zemu ļaužu, kungu un zemnieku. Patiesība stāv rakstīta uz viņu karoga un pēc patiesības viņi cenšas visu savu mūžu. Labas dienas, mīkstas dzīves un bailes par savu personīgas laimes
zaudēšanu viņi nepazīst. Viņi neprasa algas par katru rakstu zīmīti, par katru runātu vārdu, par katru mestu krustu zīmi, bet soda mūs asām rīkstēm mūsu grēku dēļ un raud mums līdz mūsu vainas dēļ. Viņiem nav sveši mūsu prieki, nav svešas mūsu bēdas. Mums viņi nav jāmeklē, bet tie meklē mūs. Patiesība un mīlestība dzirdama viņu vārdos, redzama viņu darbos un dzīvē. Viņu meistars pats nāvē gāja patiesības dēļ, Pēteris likās krustā sisties, Pāvils sadedzināties un tā vēl daudzums īsto ganu, kas savas pārliecības un atzītās patiesības dēļ droši gāja moku pilnā nāvē. Jauki, savu pārliecību samaksāt ar savu augstāko mantu dzīvību, bet katram cilvēkam tas nav pa spēkam. Mūsu laikos reti notiek, ka cilvēkam savas domas un pārliecība ir jāapliecina ar savu nāvi, bet toties jo biežāki dzīvē rodas visādi gadījumi, kur mums ķīlām jādod vai pat jāupurē kaut kas sirdij mīļš vai mūžam dārgs, ja negribam gļēvi piekāpties vai viltīgi izlaipoties kompromisus slēgdami, bet gribam skaidru sirdi paturēt un droši palikt pie savām domām un pārliecības.
Zini, man trūka šīs lielās tuvāku mīlestības un pašaizliegšanās, es nejutos cienīgs piederēt pie šīs pēdējās šķiras īstajiem ganiem. Man nebija tik daudz spēka piepildīt lielo vārdu: aizliedz sevi pašu! Es ceru un ticu, ka mans radītājs man piedos, ka esmu sev izvēlējies dzīves gaitu, kas man pa spēkam, jo pirmās šķiras baznīckungs un otrās šķiras derēts gans es negribēju tapt." Kad savu solījumu devu, vēl nebiju pilnīgs prātā, nepazinu nedz sevis, nedz pasaules. Tomēr solījumu es esmu 'lauzis, tamdēļ pacietīgi panesu trūkumu mantā, trūkumu draugos, trūkumu
sirdī. Tas ir mans sods par to, ka biju savos spēkos maldījies; es nekurnu par savu likteni... Tāda ir mana atbilde uz tavu jautājumu."
Brītiņu valdīja klusums, tik' Treimaņa smagā elpa bija dzirdama. Dobji skanēja viņa balss jautājot : "Tu esi nokratījis smagos slogus no savām krūtīm, bet ko lai es daru, kad zvērastu un godu vārdu esmu ķīlām devis? Saki man skaidri!"
"Es biju vīlies uzņemtajā gaitā un solījumu devis tik' sev, bet redzi, cik grūti nākas ciest par lauzto apsolījumu. Tu esi devis visaugstāko solījumu, kas cilvēku spēkā stāv. Ja tu gribi saraut šīs saites, tu kļūsi tomēr nelaimīgs uz visu mūžu. Tev ceļš ir aizkrustots, tik' uz priekšu tev jāraugās un tas jādara, cik tavā spēkā stāv."
"Vai nav sānu ceļa, kur glābties?"
"Nav! Ja arī kāds rastos, tad vīrs tos nestaigā."
Pāvils Treimanis drūmi pacēlās un uzvilka virssvārkus.
"Ko domā, kuru ceļu es staigāšu?" viņš piepeši jautāja.
Birznieks žēli viņā nolūkojās un lēni atteica: "To nupat tev gribēju jautāt."
Pāvils nolūkojās zvērošām acīm Birzniekā, it kā viņam priekšā stāvētu viņa lielākais ienaidnieks.
"Es iešu pirmo ceļu!"
"To jau domāju! Tas ir vienīgais ceļš priekš tava rakstura un dabas," Birznieks atteica.
"Biedri, kaila patiesība ir priekš cilvēka spēkiem par smagu."
"Tamdēļ cilvēks cenšas par viņu nedomāt."
"Es nezinu, vai lai tevi ienīstu, vai cienīju, bet rokas nedevis šoreiz nevaru aiziet," Treimanis teica, sniegdams Birzniekam roku.
Birznieks viņu sirsnīgi kratīja un sacīja: "Nezin, vai labās dienās būsim draugi, bet nebaltās gan mēs atrastu viens pie otra atspaidu. Neaizmirsti manis pavisam!"
Birznieks novadīja Treimani pa trepēm zemē. Rudens vakara krēsla spokojās pa ielām, krēsla valdīja Pāvila sirdī. Cik viegli un jautri viņš bija izgājis no savas mājas ar sirsnīgo pārliecību, ka viņš ne ar vienu cilvēku zem saules nemītos; nesaprotams slogs tagad spieda viņa sirdi uz māju soļojot. Viņš gāja pa ielām krustis un šķērsis, bet ausīs aizvien tam sīca: "Pāvil, Zaul, vai nu atradi cilvēku, ar kuru tu uz vietas mītos? Saki labāk, kas gan ar tevi mītos? Vai tu atrastu tādu cilvēku zem saules?"
Līdz nāvei noguris viņš vēlā naktī ieradās savā istabā un labdaris miegs par viņu apžēlojās, uzņemdams viņu savā aizmāršības klēpī.
Spirgts un jautrs Pāvils pamodās otrā dienā no dziļā veselīgā miega. Sārtā rudens saulīte spīdēja pa logu istabā. Pāvils krietni izstaipījās, nožāvājās un atcerējās vakarējās baigās domas, kas viņu trenkāja pa ielām. Viņam tagad bija tik viegli ap sirdi, ka vakardienas piedzīvojumus noturēja par sapni. Te tas atcerējās cilvēku vārdus un visus sīkumus, kā Birznieks strīdējies sāls dēļ ar Mildu, kā lūdzies maiznieci pēc maizes, kā sagriezis cigāru un pīpējis prastu tabāku,
un nojēdza, ka šie piedzīvojumi nav sapņu murgi, bet dzīva patiesība. Kā tas nācās, ka šī niecīgā, trūcīgā Birznieka vārdi dauzījās viņam vakar pa galvu, kā nemiera gari?
"Skaidra lieta, es neesmu īsti vesels, tamdēļ sasmakušais gaiss un prastie dūmi manus jūtekļus tā uzbudina. Citādi Birznieks ir lāga zēns," tā Pāvils nomierinājās un mierīgā garā devās pie saviem dienas darbiem. Šodien viņš jutās pavisam vesels un nostaigāja uz augstskolu.
Cik mīļi biedri viņu apsveica, cik labi viņam bija ap sirdi. Starpbrīžos viņu aplenca no visām pusēm, apjautājās par viņa klāšanos, piedāvāja tam cigāru, uzaicināja parotaļāties zobeniem, uzlūdza viņu vakarā ciemos pie "manas daiļās māsīcas". Vārdu sakot, Pāvils bija saule, ap kuru biedri griezās un tinās.
"Bez tevis mēs nezinām, ko iesākt, ko darīt! Tu nedrīksti tik ilgi no mums atrauties," tā viens biedrs sacīja un daudzi domāja.
Pats viņu sabiedrības vecākais spieda draudzīgi viņa roku un nopietni piebilda: "Labi, ka tu nu esi uz pekām. Vakarā visādā ziņā ierodies sapulcē, mums pārspriežamas svarīgas lietas."
Vakarā visi biedri saradās sabiedrības namā un pārsprieda nopietnas lietas. Drīzumā bija jāsarīko biedrības rudens balle, tur nu bija daudz ko runāt un gudrot. Nosprieda svētkus svinēt par divām nedēļām jo spoži un uzlūgt tikai izlasītus, smalkus viesus un jaunavas.
Pie kāda izbrauciena zaļumos sabiedrībai bija izcēlusies ķilda ar kādu citu biedrību. Izvēlētie šķīrēju tiesneši no abām pusēm nebija vienojušies mieru līgt,
tamdēļ sabiedrības gods bija jāaizstāv ar ieročiem rokā. Bija nolemts no katras sabiedrības izvēlēt trijus censoņus, kas lietu lai izšķir.
Tapa izvēlēti trīs labākie cirtēji un viens no šiem bija Pāvils. Izvēlētie jutās pagodināti un apsolījās krietni pārmācīt viņsētas zēnus.
Vēl bija izspriežama cita kutelīga lieta. Kāds sabiedrības loceklis bija sakaitinājis bagāto aldari Ramu, izraudzīdamies viņu kādā atklātā dārzā par savu joku āzi. Rams bija ļoti saniknots un nu atprasīja no sabiedrības prāvo alus parādu. Rams bija turīgs vīrs, kura vis nevarēja sabaidīt, ja arī sabiedrība atteiktos turpmāk ņemt no viņa alu. Sprieda šurp, sprieda turp, bet izejas neatrada. Acumirklī naudas nebija, ko samaksāt parādu; ar Ramu stāties sarunās vai viņu lūgt pagaidīt, tur tik biedri plecus vien paraustīja: tas bija zem viņu goda. Ja nu vecais sūdz, tad ķibele gatava, visa sabiedrība nāk neslavā.
Pāvils pacēlās un uzrunāja sapulci: "Biedri, es domāju atradis vienkāršu ceļu, kā samierināt šo saniknoto lāci. Kas zin, vai tik Ramam nav kāds slepens nolūks mūs biedināt? Viņš nemaz tik jūtelīgs nav, ka viņa biezā āda sajustu biedru mazos adatu dūrienus. Viņam ir pieaugusi meita, glīts skuķēns, bet mūsu viesībās viņa nav ievesta. Parādīsim viņai godu, uzlūgsim viņu uz mūsu nākošām viesībām un es lieku galvu ķīlām, ka Rams tūliņ griezīs kažokam otru pusi."
"Ja, Treimanim taisnība, tik tā mēs varam Ramu iebāzt maisā," biedri piebalsoja un Rama jaunkundzes vārds tapa uzzīmēts viesu sarakstā. Priecādamies par padarītiem darbiem un novērstām likstām,
kas apdraudēja sabiedrību, jautrie zēni līgsmojās ap putošiem alus kausiem līdz vēlai naktij. Gan Pāvils bija atturējies no alus baudas veselu mēnesi un pat pie sevis nodomājis pavisam atmest šo parašu, bet šovakar viņš kautrējās traucēt šo svinīgo sapulci, kura viņu pagodināja, izvēlēdama par savu aizstāvi un uzticēdama viņa veiklumam un maņai visas sabiedrības godu. Ar katru tukšoto kausu jautrība augumā auga, sadalīdama jaunekļus mazos pulciņos, kurus kopoja vienāda gauma un garša. Vieni pārsprieda valdības lietas vai zinātniskus atradumus, otri sarunājās par suņiem un daiļām meitām, citi atkal tērzēja par vieglām lietām un rāva jokus vaļām, ka smiekliem nebija gala. Vēlā naktī sabiedrības locekļi šķīrās un Pāvils pārgāja mierīgs savā sētā, zudis bija nemiers, zudušas baigās domas.
Nākošās dienās Pāvilam bija darba pilnas rokas un maz vaļas pārdomāt Birznieka vārdus. Dienu apmeklēja priekšlasījumus, novakarē nogāja uz cīkstoņu telpām, lai vingrinātu roku un sagatavotos uz gaidāmo cīksti. Vakaros atkal bija jāierodas sabiedrības telpās, lai pārrunātu nākošās viesības un pamielotos pie Rama dāvinātā alus, jo aldaris bija atsūtījis vairāk pildītus traukus un pasludinājis sabiedrībai "neizsīkstošu pumpi", kad bija dabūjis meitas ielūgumu uz sabiedrības svētkiem.
Pagāja spožās viesības, pagāja ir goda cīņa, jautri, laimīgi. Pāvils cīņā mantoja švītru pār kreiso vaigu, kuras dēļ dažs labs biedrs viņu apskauda, bet no sava pretnieka viņš stāstīja, ka to krietni esot sapēris. Sākās paklusa dzīvīte, kur katrs gāja savu ceļu. Likās, it kā piepildītos Birznieka vārdi, ka rūgtās
patiesības tik vajaga prast aizmirst, tad viņa mums vairs sāpīgi nedur. Ja vēl kādreiz Pāvilam uzmācās nepatīkamās domas, tad viņš mēģināja tās visādā ziņā aizmirst, sāka lasīt grāmatu, uzdzīvoja jautru meldiju, vai arī steidzās pie biedriem uz viesnīcu.
"Paies nedēļas, mēnesis, gads, viss būs aizmirsts," tā viņš prātoja, bet prātojumiem par spīti zem pelniem vienādi vēl kvēloja uguns.
Sākās ziemas klusie vakari un pirmajā ziemas ceļā Pāvils aizbrauca uz zemēm apciemot netālo draugu, kas ievests pamazā draudzītē par mācītāju. Draugi pavadīja divas priecīgas dienas. Pa dienu viņi siroja pa tuvienes priedulājiem un paegļu norām, tramdīdami bailīgos garaušus, jo jaunais mācītājs bija kaisls mednieks. Vakaros viņi, kreklos izmetušies, tērzēja pie pilniem vīna kausiem par bijušām laimības dienām līdz vēlai naktij. Pabija kopā pirmo dienu, otru, jau sāka tie viens otram apnikt, tamdēļ aizbrauca līdz kaimiņam, mazas muižiņas īpašniekam, vecīgam un jovialam kungam, kas jaunībā arī kādu gadiņu bija nodzīvojis augstskolā. Pavadīja omulīgu vakaru, jo Pāvils še jutās kā mājās. Laipnā mājas kundze gādāja par gārdu mielastu un trijās jaunkundzes, viena noziedējusi, otra uzziedējusi un trešā aizziedējusi, rūpējās par viesu omulību. Vecākā no viņiem izlikās ļoti jauniņa un naiva, vidējā, apzinādamās sava cēluma un daiļuma, caur vientiesību un atturību mēģināja vilkt savā tīklā jauno kaimiņu, un jaunākā savā nevainībā apšaudīja Pāvilu degošām mīlestības bultām. Trieca un jokojās, kā jau mājās. Neviļus Pāvils ar jaunāko mājas
meiču atradās vieni viesistabā. Pāvils nekavējās aplikt roku ap jaunavas viduci un liecās viņu skūpstīt, lai izmēģinātu meitiņas atturību. Jaunais skuķis nepretojās, bet savā nevainībā pieglaudās Pāvilam. Ir puķīte nenovēršas, kad saules stari to skūpsta, kā tad lai meitiņa dusmotos daiļajam puisēnam? Nu meitiņa domājās saprotot laimes jūtas, kas sirdi pilda bučojoties, kā to tik daudzos stāstos bija lasījusi. Viņa bija slepen noskatījusies, ka arī jaunais kaimiņš bučo zagšus vidējo māsu, kamdēļ lai viņa tad liedzas? Nu viņa naktīs varēs sapņot un dienu stāstīt sirdsdraudzenēm, ka viņa ir bučota no sveša, daiļa jaunekļa, nevis no brālēna vien, tas nav nekas!
Pāvilam sametās kauns un viņš izbliedās laukā, visu vakaru vairs neievērodams skuķa, kas par to jutās ļoti sāpināta. Pāvils jau nedomāja nekā ļauna, tik' paķircināties un laiku pakavēt, tas ir viss! Bet tā gluži paļauties un nesacīt ne vārdiņa, lai dara, ko grib, tas nemaz nebija pa viņa garšai. Meitiņa atkal bažījās: "Kamdēļ gan viņš tāds saskaities, es taču viņam paļāvos bez lielas pretības un neņemu nemaz viņa bučiņu par ļaunu?"
Omulīgais mājas kungs nelaida viesus uz mājām, bet tiem bija jāpaliek uz naktsdusu. Vakaru nokāva tukšām pļāpām visi kopīgi, tad kundzes aizgāja gulēt un kungi ievietojās mājas tēva rakstāmā istabā, lai vēl brītiņu parunātu svarīgas lietas, gar kurām kundzēm nava daļas.
Pie sprikstošā tokajieša sarunas labi vedās. Pāvils izstāstīja savu sarunu ar Birznieku. Viņam labprāt gribējās zināt, ko šie vīri saka.
Omulīgais mājas tēvs atgāzās atzveltnē un smīnēdams noklausījās stāstā. Ironiskiem smaidiem uz lūpām viņš pūta dūmu mutuļus apaļos riņķos pret griestiem un laiku pa laikam pacēla vīna glāzi pret liesmu, lai nopriecātos par skaidro, dzirkstošo dzērienu un tad baudītu viņu lēniem malkiem un ar garšu.
Jaunais kaimiņš ļoti uzbudinājās. "Es zinu, Treimani, ka tu jau šim savādniekam pierādīji viņa aplamību. Es tik varu sacīt, ka viņš ir neizglītots cilvēks. Viņš ir dzirdējis neticīgas runas, lasījis kaitīgus rakstus, bet viņam trūkst sprieduma spējas. Šis amats pats par sevi ir augsts un svēts un dara tādu arī cilvēku, kas viņu izpilda. Neticība mums jāizravē iz sirds, kā nezāles iz kviešu tīruma, visas šaubas jānomāc caur ticību, tad esam cienīgi augstā amata, kam jārūpējas par tautas labklājību, par bērnu izglītību, jo nākamās paaudzes ir mūsu roku darbs. Nevar liegt, ka šim paklīdušajam cilvēkam nebūtu maza daļiņa patiesības, bet ir liela nelaime, ka puspatiesība ir ļaunāka par nāves zālēm. Ja īsti neizglītotais krīt viņas nagos, tad viņš ir pazudis. Arī mums dzīvē nodibinājoties un amatā stājoties uzmācās visādas šaubas, bet mums ir īstā prāta un sirds izglītība, mums ir spēja ļaunumu uzvarēt. Tik nevajaga nogurt, draugs, neļaut pat mazā lietiņā ļaunajam ņemt virsroku, kam lielākais prieks ir novilkt augsti mācīto savos melu tīklos. Mūsu dzīve ir pastāvīga cīņa, lai nemetam ieročus pie malas, kā šis gļēvulis Birznieks ir darījis, bet lai cīnāmies kā vīri, izraujam iz sirds visas šaubas, pasaulīgas domas, tad galā baudīsim miera augļus un iemantosim kroni.. "
Mājas tēvs garlaikojās un bungoja pirkstiem pa galdu. Beidzot viņš pārtrauca runātāju: "Varen skaisti un pareizi, bet par to lietu nelon mutes dzisināt. Treimani, dzīvē esam katrs tikai cilvēks. Piemini manus vārdus, tu pats redzēsi, ka viņi piepildīsies tavā vēlākajā dzīvē: kad iegūsi labu slaucamu govi un iestrādāsies savā arodā, tad visas šaubas izklīdīs kā pelavas."
Tas bija skaidri un gaiši, tur vairs nebija vārdam vietas. Pāvilam kā gaisma uzausa: dzīvē esam visi tikai cilvēki. Draugi saskandināja glāzes, saskatījās un nebilda vairs par šo lietu ne vārdiņa. Smukā istabas meita bija sakārtojusi kāršu galdu un kungi vakaru jautri pabeidza ar vista partiju.
Apmierināts Pāvils devās otrā dienā atpakaļ uz augstskolu, šis izbrauciens viņam nesa miera augļus prātam un sirdij, to padarīja viens vārdiņš īstajā vietā. Viņš tik' neizprata galu galā, kamdēļ viņš tik daudz bija bažījies un galvu lauzījis, nenākdams pats uz šīm prātīgām domām. Visā garajā laikā, kamēr viņš bija nosolījies staigāt šo ceļu, viņš bija pārlaidis daudz rūgtu brīžu, bet noteikti neizprātoja, kas gan viņa garu un sirdi moca un nospiež. Tur nu Birznieks runāja kā iz viņa sirds un uztrauca viņa garu varenā uzbudinājumā. Viņš nomocījās un nevarēja nodibināties. Nu viņam atkal laimējās satikt prātīgus vīrus, kuri atdeva viņam sirds mieru. Viņš nojēdza, ka šis ir vienīgais garīgais līdzsvars, piemērots viņa dabai un garam. Nu viņš bija atradis, ko meklējis: dzīve jātura par tādu, kāda viņa ir. Katram ir jāpelna sava maizīte, jāizpilda savi pienākumi, cik jau nu cilvēkam ir spēka un apstākļi atļauj.
Īss viņam izlikās ceļš un laimīgs tas pārnāca pilsētā, noņemdamies drīzumā apciemot Birznieku.
"Ka slaucamās govs mums katram vajaga, katrs cenšamies dzīvē tādu iegūt, to arī Birznieks nevar noliegt," bija Treimaņu Pāvila pēdējās domas iemiegot savā istabā gultā.
Pirmās ziemas dienas tik tīkamas, ka vilināt vilina jaunus un vecus laukā. Mīkstais, viļīgais sniegs gurdz zem gājēju kājām, ka mīl vien staigāt, ja tik nav žēl samīdīt skaisto balto dabas segu.
Sniegs vēl nav biezs, ceļš nav aizputināts, omulīga ir staigā trijiem līdzās pa plato lielceļu. Milda gāja pa vidu, Birznieks un vecais Lapiņš katrs savā pusē. Laiciņš bija mīlīgs, nevajadzēja maukt cimdus rokās, nesala jau. Birznieks labajā rokā turēja Mildiņas kreiso un lēni rokas šūpodami visi trīs klusu soļoja uz priekšu, priecādamies par skaisto Dieva pasauli un par sevi pašiem, ka viņiem ir lemts baudīt vienprātībā svētdienas atdusu. Ziemas dzesma sārtoja Mildai pabālos vaigus, kuru rožainais sārtums saistīja Birznieka skatus. Nekad maigā jaunava viņam nebija izlikusies tik daiļa, kā šodien. Zibošu skatu viņš lūkojās mīlīgajā sejiņā. Milda gan acis nepacēla, bet viņa sajuta šo skatienu, sirds viņai pukstēja straujāki un vaigi pieņēmās sārtumā. Birznieks spieda viņas roku ciešāki, Milda pacēla galviņu un valgām acīm raudzījās Birznieka laimīgajā sejā. Viņu skatieni nogremdējās viens otra dvēselē un vārdiņa nebilduši viņi sapratās.
Pretim brauca ormanis, kura skaļais svilpiens iztraucēja jauniešus iz viņu laimes sapņa. Kamanās sēdēja Treimaņu Pāvils ar diviem biedriem. Viņus arī bija izvilinājis tīrais gaiss plašajā Dieva pasaulē, bet viņiem nebija kājām jāstaigā. Tik labdienu sadevās un ormaņa veiklais rikšotājs jau bija gabalā. Mildiņai sirds nemierīgi pukstēja, viņai tā vien izlikās, it kā šie braucēji būtu novērojuši viņas sirds noslēpumu.
"Vai jūs braucējus pazināt, Birzniek?" Mildiņa jautāja, mēģinādama savu roku lēni izvilkt iz Birznieka rokas.
Par sodu, ka Milda vienādi vēl "jūsoja", Birznieks spieda viņas rociņu vēl ciešāki savējā. "Man likās, ka tas bija Treimaņu Pāvils ar saviem biedriem." Klusu viņš piebilda: "Vai tu jel reiz atmetīsi nelāgo ierašu un sauksi mani par tu, kā līgaviņai klājas!"
Milda nosarka pārpārim, pat balto pieri pārklāja viegls sārtums. Acis ieplētusi viņa raudzījās it kā izbijusies Birzniekā, tad veikli izrāva savu roku un šmauca grāvim pāri retajā priežu siliņā iekšā. Birznieks metās viņu ķert un gūstīja lodīgo meiteni pa priedulāju. Drīz irbīte piekusa un vanags jau bija tuvumā. Vēl meitenei cerība glābties, jo ceļā ir liels paegļu puduris; tik labi veikli tam riņķī, tad vēl varēs izsprukt. Tā Mildiņa domā un Birznieks noprot lodīgās meitenes domas, bet viņš neskrien vairs līdzi, tik piebliežas pie augstā paegļa krūma. Mazs brītiņš un meitene pati ieskrien viņam rokās.
Mildiņa ir piekususi un bezspēcīga viņa dus Birznieka rokās. Viņi lūkojas viens otram acīs un smaida. Zīlīte čirkstēdama lēkā pa paegļu krūmu, uztraukta
vāverīte tup uz tieva zariņa un šķauda, baidīdama laimīgos jaunekļus, bet viņi redz un dzird tik' sevi pašus, viņiem izliekas, it kā viņi tik' paši divi vien būtu plašajā, skaistajā pasaulē.
Mildas karstā dvaša sitas Birzniekam ģīmī un reibina viņa prātus, kaislība liec viņa galvu un viņš taisās pirmo reizi skūpstīt savu līgaviņu, ar kuru viņš vairāk gadus ir kopā nodzīvojis; vairāk gadi jau ir aiztecējuši, kamēr viņu sirdis atradušās, sapratušās, bet vārdiņš viņu starpā par mīlestību vēl nav bilsts.
Tik' šodien viņš nejauši to ir nosaucis pirmo reizi par līgaviņu un kaislība viņam sola debešķīgu laimi, ja tik' noskūpstīs šīs sārtās lūpiņas...
"Jānīti, tā nedari!" Milda lūdzas un asaras iezogas viņai acīs. "Ar pirmo skūpstu mēs kļūsim kaislības vergi..." tā Mildiņa prāto, bet tomēr aizver acis un ar laimīgām šalkām sagaida pirmo skūpstu, kas izliekas apsolot darīt viņus dieviem līdzīgus, lai pēc tam viņi varētu noskārst, kas labs, kas ļauns. Viņa tagad taisni nezin, ko īsti grib, ko ne.
"Adam, nekod!" zibeņa ātrumā šaujas Birzniekam caur galvu, reibums zūd un viņš jūtas atkal kungs par savu kaislību.
Neizprotamā cilvēka sirds! Viens prāts saka: dari! otrs teic, nedari! Tik' smilšu graudiņš vienā svaru kausā vairāk un otrs kauss ar milzu spēku top uz augšu rauts.
Birznieks atkal jūtas prāta cilvēks, viņš noskārst, ka vēl gadi paies, līdz varēs savu līgaviņu saukt par sieviņu, tamdēļ viņš prāto smaidīdams: "Kamdēļ nelaikā plūkt šo pirmo daiļo mīlestības ziedu, lai stāv
nākotnei šis prieks, par kuru domājot vien jau cilvēks jūtas laimīgs."
Mīlīgi viņš noraugās daiļajā meitiņā, it kā gribēdams viņas bildi iespiest savas dvēseles dziļumos. Lēni viņš vaicā: "Vai no šīs reizas tu nu sauksi mani pie vārda un par "tu"?"
Milda atver acis un jūtas pievilta, ka nav sagaidījusi skūpsta, kas viņai atvērtu laimes debesis. Birznieka mīlestības pilnie skatieni atžilbina viņu no kaislības murgiem. Viņa sajūt un noskārst Birznieka mīlestības lielumu, bet drusciņ viņu pakaitināt tai ļoti gribas, viņš to ir pelnījis, ka nav viņas bučojis. Birznieks tura viņu pie sirds piespiedis, bet viņa veikli izšmaucas un smiedamās aizbēg, tam uzsaukdama: "Birznieka kungs, kungs! Jūs, jūs un vēl reiz jūs ..."
Birznieks noprot viņas sirdsdomas un smaidīdams seko viņai uz ceļa pusi. Vecais Lapiņš ir nokusis viņus gaidot un sirdīgi viņš rājas, lai gan acis skaidri rāda, ka balss melo: "Durnie bērni, ko jūs še niekojaties! Man salst kājas, iesim mājās."
Milda satver tēva roku, Birznieks soļo vecajam Lapiņam otrajos sānos un tā trijlapis dodas atpakaļ pilsētā. Pa brītiņam Birznieks, tīri netīšus, paliek gabaliņu iepakaļis, tad atkal panāk tēvu ar meitu un grib soļot Mildai līdzās, bet tā veikli aizšmūk tēvam otrā pusē. Visi trīs smīn, tik' vecais Lapiņš iejautājas: "Vai nu atkal sanīdaties? Bērni kas bērni!"
Milda sāk runāt par vienaldzīgām lietām, bet līdz tik' ieskatās Birznieka smaidošā sejā, ir viņai tūliņ nāk virsū nevaldāmi smiekli, lai gan pati nezin, kamdēļ. Gribot negribot viņai jāvalda mute, lai tik' smiekli nepaspruktu. Valodas nevedas, katram par sevi
ir tik daudz jauku domu ko domāt un klusēdami visi trīs sasniedz pilsētu.
Viņus apsveic mīlīgas zvanu skaņas, sludinādamas, ka dievvārdi patlaban sāksies. Kā nodabā Milda iespraužas starp tēvu un Birznieku, satverdama Viņu rokas. Viņa abus gājējus nogriež šķērsieliņā, kas ved uz baznīcu. Birznieks raugās smīnēdams mazajā vadonē, bet Mildiņas seja ir gauži nopietna. Viņa zin, ka Birznieks nav kājas spēris dievnamā, kamēr sev izvēlējies citu dzīves gaitu. Arī viņas tēvs reti gāja baznīcā.
Mildas sirds nemierīgi pukstēja iedomājoties, kādu grūtu darbu viņa uz sevis uzņēmusēs, gribēdama caur šo gājienu samierināt divus cilvēkus pašus ar sevi un ar pasauli, gādāt mieru divām cilvēku dvēselēm, kurus viņa pār visiem vairāk pasaulē mīlēja. Baznīca bija patukša un visi trīs gājēji nosēdās solā pretīm runas krēslam. Ērģeļu skaņas viļņot viļņoja pa plašajām baznīcas telpām, sajūsminādamas baznīcēnu sirdis. Baznīca pildījās klausītājiem, kuri nāca gan Dievu pielūgt garā un patiesībā, gan dzīti no gara laika, parašas dēļ, gan sevi rādīt, citus skatīt.
Vecais mācītājs, kurš ilgi bija sagulējis slimības gultā, šodien atkal pirmo reizi pēc ilgāka laika teica dievvārdus. Viss viņa stāvs modināja godbijību un novārgusē seja likās apskaidrota esam. Pasaule bija priekš šī vecā vīra mirusi, kaislības vairs nedrīkstēja šim sirmgalvim tuvoties, tamdēļ arī Birzniekam likās, it kā šis vecais vīrs būtu augstāks par cilvēku, it kā šī miesa, šī sirds, šis prāts nekad nebūtu vārdzināts kaislības valgos. Vēl labāki viņam patikās sirmā sludinātāja vārdi. Viņš nerājās par ļauno pasauli,
nepazudināja pasaules bērnus pašā elles dibenā, bet viņa vārdi izdvesa mīlestību, kas garu dzīvu dara. "Bērniņi, esat stipri mīlestībā!" tie bija sirmā vīra vārdi, kas dziļi iespiedās katra sirdī, kam tik ausis, ko dzirdēt, kas jau nesnauda miesīgo snaudu. Viss dievvārdu laiks Birzniekam izlikās kā mazais brītiņš, viņš garā bija daudz baudījis un jutās sirdī pacilāts, kad dievvārdi beidzās. "Ja mēs patiesi mīlēsim sevi un visus cilvēkus, tad būsim ar Dievu salīdzināti," tas bija sirmā mācītāja runas kodols, šos vārdus Birznieks ņēma līdz uz mājām un jutās garā apmierināts. Milda bija sasniegusi savu nolūku. Tēvs un Birznieks uz mājām ejot spieda pateicīgi viņas roku.
Birznieks sirdī nojēdza sievas mīlestības lielumu, ka tā netik vien aplaimo vīru uz zināmu brīdi, bet piepilda visu vīra sirdi, salīdzina to ar pasauli un lej miera elji asiņojošās rētās. Mīlestība dzemdē mīlestību.
Kamēr vecais Lapiņš ar Birznieku pārrunāja dzirdēto sirds un gara baudu, tikmēr Milda naigi rīkojās pa rovi un drīz kūpošais azaids bija galdā, šodien Milda klāja galdu savā istabā priekš trijiem, jo uzvaras apziņa viņai bija sakāpusi galvā. Viņa gribēja piedabūt stūrgalvīgo Birznieku, lai svētdienās tas ar viņiem vienkopus ēd pusdienu. Lēni un vienaldzīgi viņa iegāja Birznieka istabā, kur tie abi ar viņas tēvu sarunājās.
"Lūdzu kungus azaidā!" viņa vienaldzīgi sacīja un devās atpakaļ savā istabā. Viņa nosēdās pie galda un elpu aizturējusi klausījās.
Saruna bija ļoti dzīva. Lapiņš nodabā pacēlās, tam līdzi arī Birznieks, un abi jo dedzīgi sarunādamies soļoja uz Mildas istabu. Milda nelikās viņus ne manot, pat tad ne, kad jau abī atsēdās pie galda. Viņa uzlēja azaidu tēvam un piepildīja arī Birznieka šķīvi. Visi bija krietni izsalkuši, Lapiņš tūliņ ņēmās ēst azaidu un arī Birznieks tvēra pēc karotes. Nejauši viņš uzskatīja Mildu un nu tik atjēdzās, ka ieskrējis lamatās. Pirms viņš satvēra šķīvi, it kā gribētu ar visu laisties lapās, bet kad Milda sāka jautri smieties, tad viņam bija kauns bēgt. Viņš smēja jautri Mildai līdz un palika pie galda. Nu aridzan Lapiņš nojēdza smieklu iemeslu un norūca: "Tas bija prātīgi darīts, Mildiņ!"
Milda sniedza šodien uz galda pat cepeti, par ko abi vīrieši brīnēdamies viņā noraudzījās, bet viņu brīnums augumā auga, kad pat trīs pudeles alus tapa galdā sakrautas.
"Šodien pirmā skaistā ziemas diena, tā godam jānosvin," Milda šķelmīgi iebilda, raudzīdamās Birzniekam acīs.
"No taupīgās Mildiņas šodien izvērtusies šķiedīgā Lapiņas jaunkundze. Vai jūs domājat, ka tas ir pareizi, cienītā jaunkundze?" Birznieks jokojās.
"Gan tu vēl pārbrīnēsies par manu šķiedību savā laikā," Milda tam atcirta.
"Vai dzirdi ar', Lapiņa tēv, tava meita jau sāk saukt mani par ,tu'! Ko gan tas nozīmē?"
Milda nosārta un nodūra acis, bet vecais Lapiņš tik' atrūca: "Ko jūs te niekojaties kā bērni! Ēdat labāki, kamēr cepets neatdziest." Vecais vīrs ne acu
nepacēla no šķīvja, jo gārdais kumosiņš, kādu tik' retumis dabūja baudīt, tam gāja labi pie sirds.
"Studenta kungs, attaisāt nu pudeli, viļķis jums taču ir?" Milda zobojās, pasniegdama Birzniekam pudeli ar alu.
"Tik' radini vien mani, gan tu vēlāki to nožēlosi," Birznieks atbildēja, attaisīdams pudeli ar dakšiņu palīdzību.
"Par tevi man nav nekāda bēda!" Milda nebēdīgi jokojās.
Maltīte beidzās omulīgi. Milda nokravāja traukus un uzlika galdā rūtainu bieza papīra dēlīti un kastīti ar šacha kauliņiem, jo katru svētdienas pēcpusdienu viņas tēvs un Birznieks mēdza uzjautrināties ar šacha spēli.
"Meitiņ, tad atnes mums arī pīpes, lai svētdienas atdusa būtu jo pilnīga," Lapiņš iebilda.
Milda tik' to bija gaidījusi. Viņa izsteidzās otrajā istabā un paņēma no plaukta cigārus, kurus līdz ar alu bija pagādājusi. Vecais Lapiņš tik' acis ieplēta, kad ieraudzīja sev priekšā nolikto cigāru, bet Birznieks tik' iesacījās: "Es vairs ne par ko nebrīnos. Milda laikam ir atradusi naudas podu un savā laimē nezina, ko dara."
"Vēl laimīgāks ir tas, kas atradis krietnu cilvēku, kam pilnīgi var uzticēties," Milda zīmīgi iebilda, nostādamās aiz tēva krēsla un nolūkodamās spēlē, bet tēvs nelikās viņas vārdus ne dzirdot.
Birznieks un Lapiņš kūpināja gārdu muti piedāvātos cigārus un spēle omulīgi turpinājās, tik' šad un tad tā tapa pārtraukta no spēlētāju errīgām bažām un Mildas piezīmēm. Birznieks bija paspēlē un
visi trīs tā nogrimuši domās, ka nemaz nemanīja, ka jau labu brītiņu Treimaņu Pāvils stāvēja otrajā istabā un noskatījās laimīgajos ļautiņos.
Kad Pāvils pirmo reiz viesojās pie Birznieka, viņš Mildas nemaz sevišķi neievēroja, tā pazuda viņam acu starpā, jo bija par vienkāršu, lai grieztu viņa vērību uz sevis. Kad šorīt viņš sastapa ceļā Birznieku, roku rokās ar Mildu, tad viņš ievēroja, ka Milda ir patiesi daiļa jaunava. Tūliņ viņam iešāvās prātā, ka Milda ir Birznieka līgava, jo citādi tas nemaz nevarēja būt.
Ka Birznieks ar savu atklāto dabu un runu devis tam viņreiz krietnu garīgu belzienu, tā gan viņš tagad vairs neatzinās, jo domājās daudz gudrāks un prātīgāks esot par trūcīgo jaunekli, tomēr dabūtais sitiens sirdsdibenā aizvienam vēl sūrkstēja. Pāvilam aizvien vēl uzmācās domas, it kā viņš ar visu savu dzīves gudrību un stāvokli būtu nieks pret Birznieka skaidro prātu un sirdi, kas visiem droši lūkojās acīs, kas nokratījis spiedošās saites, kam nebija nekā ko slēpt, ko bīties.
Ceļā Pāvilam biedri jautāja, kas tā daiļā meita bijusi, kuru viņš sveicinājis, un kura tik mīļi un laimīgi gājusi kopā ar savu mīļāko, kurš izskatījies tīri pēc kurpnieka. Biedri mutes vien atplēta, kad Pāvils tiem izskaidroja, ka daiļās meičas līgavainis esot valodniecības augstskolnieks.
"Ka tevi septiņi seski, tad tas zēns nemaz tik muļķis
nav, kā viņš izskatās. Viņš zin nočiept tik daiļu zeltenīti! "tā vēl Mučele pukojās.
Šie vārdi bija mazs dzelonītis, kas iedūrās Pāvilam sirdī. Šo dzelonīti ļaudis sauc par skaudību. Pāvils apskauda Birznieku, ka tas pratis iemantot tik skaistu līgaviņu. Ticams, ka viņš apskaustu Birznieku vēl vairāk, ja tik' zinātu, ka šī meitene nav vis tik' skaista miesā vien, bet arī skaista sirdī un garā, tikla, nevainīga, uzticama. To Pāvils nezināja un arī neticētu, ja kāds viņam to apgalvotu, jo pēc viņa uzskatiem un piedzīvojumiem pasaulē bija gauži maz bezvainīgu jaunavu, varbūt tikai retas viņa kārtā.
Viņa domas klīda tālāk: "Redz, šis Birznieks ir laimīgs, varbūt pat apskaužams, ja viņš šo meiteni patiesīgi mīlē. īsts augstskolnieks, kam sava sirds vismīļākā, kuru viņš pielūdz, dievina, kurai dāvina dziesmas vārsmās ar saldām atskaņām un kuru galu galā apprec, kad ir iekūlies siltā vietiņā." Te viņam arī iešāvās prātā: "Un man ir katru dienu sava mīļākā, bet tādas īstas krietnas, uzticamas, nav un nav! Ne, patiesi nav!"
Krietni izvizinājušies, Pāvils ar biedriem pa dienvidus laiku iegriezās viesnīcā un ieturēja krietnu azaidu ar sīvo un saldo. Beigu beigās viņam apnika draugu nodilušie joki un viņš izmuka nemanīts biedriem un klīda pa ielām.
"Pag, noiešu raudzīt, vai tas Birznieks tiešām ar sirdi un dvēseli ir nodevies tai zilactītei, un ja tas tiesa, tad..." Pāvils tik' pie sevis klusu nosmējās, jo viņš domājās atradis vietiņu, kur šito Birznieku varētu smuki ievainot, drusciņ paķircināt un tā atmaksāt
par rūgto patiesību, kuru viņš reiz Pāvilam acīs teica, uztraukdams to pašos sirds dziļumos.
Ja Natans vēl dzīvotu, tad gan viņš Pāvilam atjaunotu pazīstamo līdzību par bagātnieku ar lielu avju pulku un nabadziņu, kam tik' viens pats jēriņš. Šo līdzību Pāvils pagalām bija aizmirsis.
"Ja man izdodas sacelt greizsirdību, tad tā ir skaidrākā liecība man un viņam, ka es esmu nesalīdzinājami pārāks par viņu," tā Pāvils prātoja, uzkāpdams pa šaurajām trepītēm Birznieka dzīvoklī. Klusu viņš iegāja lielajā istabā un pa atvērtām durvīm viņam bija izdevība noskatīties mazo ļaužu neliekuļotajā laimībā. Gan viņš gribēja teikt labu dienu un tā pieteikt savu klātbūtni, bet vienkāršo ļautiņu laimīgā dzīvīte un Mildas laimībā starojošā sejiņa viņu valdzināt valdzināja. Viņš aizmirsa sevi, aizmirsa savus nodomus, tik' vienas domas viņš domāja: "Tie patiešām ir laimīgi ļaudis!"
Lapiņš vilka ļoti prātīgu vilcienu un Birznieks bija spēli zaudējis. Milda sita plaukstas un gavilēja par tēva vinniņu.
"Mildiņ, tu nestāvi man te pretīm, citādi es šodien nevinnēšu nevienas spēles!" Birznieks uzlēca no krēsla, grasīdamies Mildu gūstīt. Milda spēji ieraudzīja Treimani un sastinga no viņa dedzinošā skata. Arī Birznieks sarāvās, nomanīdams Mildas pārmaiņu. Viņš ātri apsviedās un ieraudzīja Treimani, kurš jau nāca smīnēdams viņam pretīm.
"Atvaino mani, biedri, ka es nelūgts ielaužos jūsu mītnē, bet sirds man sen pārmeta, ka tevis tik ilgi neapciemoju. Tu jau esi bez gala lepns un man ne vārdiņa neatbildēji uz ielūgumu, pavadīt jautru vakaru
pie manis un maniem biedriem," Pāvils jautri trieca un sarocījās ar mājniekiem, kā vecs paziņa.
"Es jau zinu, kā iet jūsu dzīrēs: dzer, dzied un jokus trenc, bet man uz to nav nedz vaļas, nedz gribas," Birznieks īdzīgi atbildēja, pakārdams vadzī Treimaņa virssvārkus.
"Vai zini, biedri, tu sasienies melos! Vai viss te nerāda, ka ir tu mīļo jautrus vaļas brīžus un miestiņu!" Pāvils smiedamies runāja un draudēja tam ar pirkstu.
Birznieks tā kā nokaunējies un tikai klusu norūca: "Ir tiesa, biedri, nav likuma bez izņēmuma."
Viesi lūdza piesēsties un drīz bija aizmirsts nepatīkamais traucējums. Pāvilam valoda dzirkstīt dzirkstīja, viņš pierādīja savu maņu un spēju jautrā, omulīgā sarunā. Ciemiņam piedāvāja alu un drīz bija mazais krājumiņš izsīcis.
Pāvils izlūdzās atļauju pagādāt no savas puses kādas pudeles. Gan mājnieki liedzās, Birznieks pat dusmojās, bet Pāvils tā prata lūgties un labināties, ka nebija iespējams atkratīties no viņa piedāvājuma. Viņš prata lietu vadīt un pat Birznieku sauca talkā: "Tu, mans mīļais, nemaz nespārdies! Mani tu sauc par biedri un es izlietoju biedra tiesības, saukdams tevi palīgā izlūgties no mājas tēva atļauju iztukšot uz viņa veselību pa kausam."
Atbildes nenogaidījis, viņš paķēra cepuri un nosteidzās pa trepēm zemē. Ceļā tam gadījās kurpnieks, kas sēdēja uz nama lievenēm un priecājās par svētdienas atdusu. Tam Pāvils iespieda saujā krietnu dzeramnaudu un lūdza aizsteigties uz pārdotavu un priekš Lapiņa kunga atnest dzeramo. Zibeņa ātrumā
Pāvils bija atpakaļ un uzaicināja Lapiņu arī ar viņu izmēģināt spēkus šacha spēlē. Pāvils spēlēja šachu it labi, bet ar gudru ziņu viņš ļāvās sevi uzvarēt drīzā laikā. Pa to laiku kurpnieks bija atnesis divas pudeles vīna. Mājinieki tik' acis vien atplēta, bet Pāvils nelikās viņu uzbudinājuma nemaz redzot. Kad Birznieks iebilda, ka vīns esot pret norunu, tad ir pats Pāvils sirdījās uz kurpnieku, kas gan esot viņu pārpratis.
"Bet kad atnests ir, vai tad nu pa logu sviedīsim laukā, jāiztukšo vien jau ir. Atpakaļ sūtīt, tas jau neklājas," tā Pāvils mēļoja un lūdza jaunkundzi pagādāt kādu glāzīti.
"Bet mums pat vīna glāžu nav!" Lapiņš iesaucās, kuram sirdi kremta raizes, ka viņam par savu nabadzību jāsarunājas ar svešu cilvēku.
Milda aizsteidzās un sameklēja divas nevienādas vīna glāzes, kuras bija atlikušās no senām dienām, jo citādi Pāvils taisījās liet tik vīnu alus glāzes.
"Tas ir skaisti, divas glāzes!" Pāvils jautri iesaucās. "Biedri, tagad izspēlēsim, kam pieder laime dzert ar mājas jaunkundzi no vienas glāzes!"
Birznieks bija saīdzis, nelūgtais ciemiņš bija sabojājis viņa šīs dienas priekus. "Manis dēļ," viņš vienaldzīgi atbildēja un spēlēja izklaidu, tā ka Pāvils, kas jo krietni saņēmās, viņu spoži uzvarēja. Jokojot beidza spēli un Pāvils piepildīja glāzes un piestūma vienu Lapiņām, otru Mildai.
"Lūdzu, jaunkundzīt, noruna ir jāizpilda. Jums ir jāsaskandina glāzes ar savu tēvu. Lapiņa kungs uzdzers manam biedrim, bet jums, jaunkundze, ir jāuzdzer man!"
Milda tik' lūpas apslapēja, bet Pāvils neļāvās, kamēr tai bija jāizdzer pus glāzes. Pāvils pateicās jaunkundzei un sarunājoties grieza glāzi apkārt, tā ka viņam bija jādzer no tās pašas malas, kuru aizkārušas Mildas lūpas. Viņš prata tik veicīgi izvest savu nodomu, ka viņa rīcību tik' Milda manīja. Viņa nosārta pārpārim, ko Pāvils turēja par labu zīmi. Pāvils nemitējās jautri tērzēt, tā ka neviens cits šī mazā gadījuma nemanīja.
Dzirkstošais vīns uzjautrināja pat īdzīgo Birznieku. Drīz visi sēdēja atjaunotā omulībā ap galdu un jautrā valodiņa sprēgāt sprēgāja. Vēl dažu labu reizi caur atjautīgu runu Pāvils piespieda Mildu, apslapināt savas lūpas pie vīna kausa.
Pāvils sadzēra ar visiem un bija ļoti līgsmā dūšā. Viņa atjautas, joki un veiklā runa pat Mildu piespieda vērot viņu vērīgām acīm. Pāvils to nomanīja un viņa zābaka purns viegli, viegli uzminās uz Mildas kājas. Atkal Milda tvīka kā rozīte rīta agrumā, dusmojās pati par sevi un tvīka vēl vairāk.
Jau Pāvils garā līgsmojās par iedomāto uzvaru un sāka ķircināt meiteni visādiem jokiem. Kad Pāvila zābaks jau stiprāki saspieda viņas kājiņu, viņa vairs ilgāki nevarēja izturēt un šmauca pus raudādama, pus smiedamās pa durvīm otrā istabā. Pāvils noteica nevainīgu joku, lai apmierinātu pakaļpalicējus, un devās notvert meiteni. Pie otrās istabas durvīm viņš sagūstīja jaunavu ap viduci un ar otru roku saturēja viņas rokas. Gan viņa lieca galvu atpakaļ, zvērošās acis aizvien bāzās tuvāk un tuvāk. Viņa sajuta Pāvila karsto dvašu un domās jau juta viņa svilinošo skūpstu uz savām lūpām.
Pāvils nomanīja Mildas sirdsbailes, ka viņa nedrīkst kliegt, lai neizbaidītu savu līgavaini un nesavestu viņu naidā ar biedri. Ja tik viņam izdotos Mildu slepeni nobučot, tad viņa kaunētos to atzīties savam līgavainim un tas būtu jauns loceklis pie nesaraustāmās ķēdes, ar kuru viņš saistītu pie sevis šo daiļo meiteni.
"Mans īstais mīļākais aiz lielas mīlestības žēloja mani un nu šis ļaunais jauneklis mani grib aptraipīt ar savu nešķīsto skūpstu! Tā būtu mana nāve, kas mani mūžam šķirtu no mana sirds izredzētā!" Tamlīdzīgas sajukušas domas maisījās pa Mildiņas galvu, kad arvien tuvāki bija sajūtama iekarsušā jaunekļa dvaša.
Ar pārdabīgu spēku Milda izrāva savu roku un skalš pļiukšķis noskanēja istabā. Viss šis gadījums notikās zibeņa ātrumā un tomēr cik daudz un dažādas domas šinī īsajā brīdī šāvās caur abu jaunekļu dvēselēm. Pāvils nobālēja un palaida Mildu, kura ieskrēja Birznieka istabā un iekrita šņukstēdama gultā.
Pāvils iedomājās saņemties un doties atpakaļ pie biedriem, bet sabijies viņš atkāpās soli, jo durvīs stāvēja Birznieks, sakrustojis rokas uz krūtīm. Birznieks bija noskatījies visā skatā un varens uzbudinājums pirms bija lasāms viņa acīs, bet skata beigas viņu uzjautrināja, viņš atdabūja savu vienaldzību un varēja pat smieties par nokaunējušos biedri.
Tas grieza Treimaņu Pāvilam sirdī. Ja Birznieks sirdītos un viņu lamātu, tad Pāvils justos līgsms un apmierināts, ka taču mazliet ir atriebies un uzbudinājis šo cilvēku, bet nu viņam bija jāstāv kā izpērtam
skolniekam skolotāja priekšā un jāpanes Birznieka zobojošie smaidi.
Pāvils cik necik uzpurinājās un tuvojās Birzniekam. "Ja tu jūties apvainots, tad vari sūtīt pie mana drauga Dorna kunga savu biedri, lai norunā vietu un laiku. Es esmu gatavs dot tev gandarījumu par to, ka mēģināju ar varu skūpstīt tavu līgavu."
Birznieks sarāvās. "Kas tad tev teica, ka Milda ir mana līgaviņa?"
"To zinu no šī rīta, kad jūs abus sastapu ceļā."
"Tā, tad ar gatavu nodomu tu nāci manā pajumtē?"
"Neliedzos, ka tas bija mans nodoms, jo vēlējos zināt, ko tavs gudrais prāts saka un kāds tu izskaties, kad jūties apvainots un esi uzbudināts!"
"Tā, tā! es tevi mīļais biedri, labi saprotu. Tu man nevari piedot viņdienas patiesības, ko tev acīs teicu." Birznieks piegāja Pāvilam klāt, uzlika roku uz viņa pleca un tam taisni acīs skatīdamies mierīgi turpināja: "Tu manis nemaz nevari apvainot šādā ceļā. Par nodomāto nedarbu tu saņemsi savu algu, viņu palielināt nav mana daļa."
Pāvilam nebija vairs ko atbildēt, tik mazs viņš izlikās savās acīs. Kā netīšus viņam izspruka vārdi: "Vai arī tad tu paliktu tik mierīgs, ja viņa ar labu man paļautos?"
Gan Birzniekam sirds iedrebējās, bet vienaldzīgi viņš atteica, lai gan pats zināja, ka taisnības nerunā: "Tad es viņai vairs acis virsū neuzmestu, kad viņa ielaistos ar tevi!"
Birznieks zīmīgi uzsvēra vārdus, palocījās pret
Pāvilu un vēl iebilda : "Bet nu, biedri, laiks doties katram savās mājās. Ar labu vakaru!"
Birznieks nogriezās pie loga un bungoja ar pirkstiem pa rūtīm, it kā viņš būtu vienīgais visā istabā.
Pāvils sakoda zobus, lai aiz kauna un dusmām zvēriski neiekliegtos. Viņam likās, it kā būtu jānosmok šinīs telpās. Aši viņš paķēra otrā istabā cepuri, uzrāva virssvārkus un krustu nemetis bija pa trepēm zemē. Vienīgās domas viņam bija: "Kaut jel tiktu drīzāk laukā!"
Veikli viņš metās uz viesnīcu, lai drīz tiktu draugu pulciņā un varētu noslīcināt savu kaunu un dusmas, šinī pilsētas nomaļā nebija neviena ormaņa, tamdēļ pagarais ceļa gabals bija jānostaigā kājām. Pa ceļu viņš mēģināja sevi attaisnot un viesnīcu sasniedzot viņa pašmīlība un lielība bija uzplaukusi īsti kupla. Viņa domu gājienu dziļāk netēlosim, tam bija stipra līdzība ar pazīstamo Krilova pasaciņu par lapsu un vīnogām.
Draugu pulkā viņš drīz bija tas jautrākais un biedri tik' par viņu nobrīnējās, kamdēļ gan Pāvils šovakar tā saskaities ar alu, ka grib viņu vai visu iznīcināt.
Kad Pāvils bija aizsteidzies, tad arī Birznieka vienaldzība beidzās. Uzbudināts viņš soļoja pa darba istabu un pārdomāja visu redzēto un dzirdēto. "Dieva laime, ka viss tā beidzās!" viņš klusu bubināja. "Ja viņš būtu panācis savu nolūku, tiešām savā nesamaņā es viņu samītu kā kaitīgu tārpu! Na, bargāka soda viņš arī nevar dabūt, kādu viņš saņēma no Mildiņas rokas. Tiešām, tagad man viņa žēl, viņš
velti man dusmo par piedzīvoto kaunu un ienīdēs mani cauru mūžu."
Viņš iegāja Mildas istabā un atrada Lapiņu krēslā snaužam. Pudeles ieraugot uz galda, viņu pārņēma tāds īgnums, ka grūda logu vaļām un drāza tās ar tādu sparu pret kaimiņu mūra sienu, ka pudeles un glāzes sašķīda tūkstoš drupatās. No trokšņa arī Lapiņš pamodās, un Mildiņa ieskrēja saraudātām acīm.
"Na nu, ko tad tu te ālējies kā auša! Kur tad Treimaņa kungs palika?" Lapiņš satrūcies jautāja.
"Tas aizgāja pie visiem vējiem un savas kājas vairs te nespers!" Birznieks spēji atteica, bet tad satvēra Mildu pie rokas un tuvojās viņas tēvam. "Lapiņa tēvs, šodien mēs esam ieskatījušies viens otram sirdī un zinām, ka viens otru saprotam, tomēr tev es jautāju un gribu skaidru atbildi: Vai dosi man mīļis prātis savu meitu par sievu, kad es nodibināšu savu patstāvīgu dzīvi?"
Lapiņš tik' nožāvājās. "Runā, kā jau bērni! Saprotama lieta, ka jūs precēsities, kad tu būsi savā dzīvē. To mēs visi it labi zinām, ka vērts nav mutes dzisināt. Tagad liekat mani ar savām blēņām mierā, es gribu nosnausties pa krēslas stundu." Lapiņš tāļāk var viņiem nelikās zinoties, bet gāja darba istabā uz savu gultu.
Birzniekam negribot bija jāpasmejas. "Saki, Mildiņ, vai tu arī tāpat domā, kā tēvs?" viņš mīļi jautāja, paceldams meitenes galviņu un raudzīdamies viņas saraudātās actiņās.
Milda raudādama pieglaudās pie viņa krūts un čukstēja: "Ja tu tik' man vari piedot!"
"Neraudi, Mildiņ, man nekā nav tev ko piedot, bet gan daudzkārt tev jāpateicas par tavu mīlestību, kas ir gaišākais spīdeklis manā mūža ceļā. lesim laukā pastaigāties un pārrunāsim vēl šīs dienas piedzīvojumus, kur liktenis saveda mūs uz visu mūžu. Rītu ir atkal darbdiena, tad vairs nav vaļas sapņot, tad tikuši jācīnās iekarot nākotnes laimi."
Roku rokā viņi klejoja pa pilsētu. Dzidrais ziemas gaiss izgaisināja viņu dvēseles uztraukumu. Rāmām asinīm un jokodami viņi pārrunāja šīs dienas piedzīvojumus, it kā jau gadi būtu pagājuši no tā laika, kad viss tas noticis.
Niedrenu draudzes mācītāja, vecā Treimaņa tēva namā bija klusa dzīve. Savu lielāko daļu laika viņš pavadīja rakstāmistabā, rakņādamies pa veciem, noputējušiem rakstiem, iz kuriem viņš sastādīja savas dzimtas dzīves aprakstu. Savu amatu viņš piekopa kā nākas, un nekurnēdams cēlās vai nakts vidū augšā, ja bija jāapmeklē kāds mirējs vai nevesels. Viņa dzīve mierīgi noritēja amata darbos un atpūtā pie iemīļotiem rakstiem.
Kamēr Pāvils apmeklēja augstskolu, tikai pirmā skolas gada vasaras brīvlaiku viņš nodzīvoja pie tēva Niedrenu mācītāja muižā. Citas brīvdienas un svētku brīvlaiku Pāvils nodzīvoja pie savas dzimts radiem vai arī apceļoja bagātu draugu pavadībā tēvijas ievērojamākās vietas un pilsētas, bet pie tēva atbrauca sērst tik' uz kādām dienām. Tēva mājās viņam bija garlaicīgi, nelādzīgi ap dūšu, jo sirds dibenā viņš turēja
domās tēvu par vaininieku, ka nospiedis viņa brīvo gribu. Tēvs nojēdza dēla domas un necentās aizturēt viņu mājās.
Jauns alus pirms rūgst, tad tik vēl sāk skaidroties, tā domāja vecais Treimanis, atceroties savas jaunības un daža laba šaubīga nostāsta iz dzimtas rakstiem. Viņš ļāva Pāvilam pilnīgi vaļu dzīvot pēc sava prāta, lai Pāvils pats caur sevi nāktu pie atziņas, ka viss ir iznīcīgs, niecīgs, nav darba un pūļu vērts, kurus iztērējam, lai iegūtu niecīgu labumu vai prieku uz mazu brītiņu. Kad Pāvils būs tiktāl prātā pieaudzis un pasauli atzinis, tad viņš pats ar mīlestību piegriezīsies tam amatam, kas viņam vēlāk dzīvē ir jāieņem, tā vecais Treimanis stipri cerēja un ļāva dēlam pilnu vaļu.
Pēc parašas Pāvils rakstīja katru mēnesi tēvam vēstuli, izstāstīdams par savu veselību, klāšanos un citiem apstākļiem. Tik pat kārtīgi tēvs atbildēja uz katru vēstuli. Bet šī paraša bija sausa, garlaicīga. Garlaikodamies viens rakstīja un bez ilgām otrs vēstuli sagaidīja un saņēma, trūka īstās sirsnības, kas agrākos gados valdīja starp tēvu un dēlu.
Pāvils apmeklēja augstskolu jau ceturto gadu. Tēvs nespieda dēlu skubināties, lai mācības drīzumā beigtu, jo Niedrenu mācītāja apstākļi atļāva vienīgajam dēlam uzturēties augstskolā vairāk gadus, lai tas iedziļinātos cik necik prātniecībā, dabaszinātnēs un vēl citās lietās.
Ziemas vakarā, kādas nedēļas priekš Ziemsvētkiem, vecais Treimanis sēdēja savā rakstāmistabā un lasīja dēla vēstuli, kuru nupat bija saņēmis. Istaba bija krietni plaša, ar divām durvīm. Vienas veda viņa
paša dzīvokļos, otras ļaužu uzgaidāmajā istabā, kurai izeja uz āru. Gar sienām rakstāmistabā bija grāmatu plaukti un skapji piebāzti un piekrauti vecu veciem rakstiem un grāmatām.
Uz rakstāmgalda dega gaiša lampa uz vareni augstas pekas. Lēnkrēslā atzvēlies, ar muguru pret lampu, Treimanis lasīja vēstuli, kurā dēls tam paziņoja, ka Ziemsvētkos mājās nebraukšot, jo ar varu ticis piespiests apsolīties pa brīvdienām sērst pie kādas radu dzimtas, kuru viņš vēl savu laiku neesot apciemojis. Sēriem smaidiem tēvs izlasīja vēstules beigu vārdus: tevi mīļi sveicina tavs dēls Pāvils.
Vecais Treimanis nogrima domās par dzimtas tradicijām, kas atsvešināja no tēva vienīgo bērnu. "Dievs piedod grēkus, es citādi nevarēju," viņš nopūtās. "Pāvils ir mans īstais bērns. Viņš izkaros to dzīves cīņu, kas ir man jaunībā bija jāizcīna, un šķīstīts uzņems amatu sev par svētību un visai dzimtai par godu. Viņš būs mans īstais bērns un staigās manās pēdās."
Vecais Treimanis noglabāja dēla vēstuli sevišķā atvilktnē, kurā jau bija sakrājies pabiezs vēstuļu žūksnis. Viņš piebāza pīpi ar īstu Turku tabāku un tā sagatavojās, lai varētu nodoties vairāk stundas ar saviem mīluļiem, veciem rakstiem un ruļļiem.
Mācītāja ilggadīgā saimniece, kura līdz ar viņu nosirmojusi, iesprauda galvu pa durvju šķirbu un mīkstu balsi skandināja: "Cienīgstēvs, cienīgstēvs, viens zemnieks ienācis rovī, gribot jūs satikt!"
"Saki, mīļā, lai viņš nāk vien rakstāmistabā!" Treimanis atbildēja un šķirstīja tālāk sadzeltējušās lapas.
Otrā istabā bija dzirdāma klusa bāršanās, jo zemnieciņš bija uz pēdām sekojis saimniecei un šī nu rājās : "Gatavs lācis, vai nezin vis, ka namam otrā galā ir zemnieku durvis, pa kurām iet pie cienīgtēva, šis man te pielāčo tīro grīdu. Vai nedzirdi vis, tūliņ ej atpakaļ!"
"Ko nu, madamiņ, skaisties! Tepat jau laikam tiek pie cienīgtēva. Es jau gan dzirdēju, ka aiz viņām durvīm tu ar viņu runājies," tā zemnieciņš atsaka un tik čāpā saimniecei riņķī uz rakstāmistabas durvīm. Gan saimniece stājas tam ceļā, bet atturēt viņa nevarēja, jo zemnieks ir tik netīrs, ka saimniece baidās viņam ar mazo pirkstiņu piedurties, lai tik nenosmērētos !
Mācītājs atver rakstāmistabas durvis un saka: "Mīļā, laid vien to cilvēku iekšā, kad jau nu viņš tik tāļu ir ielīdis."
Zemnieks klanīdamies ieiet rakstāmistabā, pabučo cienīgtēvam piedurkni un atspiežas pie siltās krāsns, kas viņam ļoti patīkas, jo garo ceļu braucot viņš ir krietni nosalis. Bēdīgs ir viņa izskats. Padruknais stāvs ir ietērpts vienās skrandās. Gan viņš ir savilcies vairāk vecu svārku, tiem virsū bezdrēbes kažociņu un beidzot vēl noplīsušo mēteli, kuru ir apjozis ar kaņepāju pinekli. Kažociņa apkakli viņš ir atlocījis pār mēteli, tā tad liekas, it kā viņam būtu mugurā īsts kažoks. Lai gan tikdaudz drēbju tam mugurā, tomēr kakls ir pliks un redzams ir stūris no krekla, kurš tik pat melns, kā kājas auts. Kājas tam ir resnu resnās, jo bez pāra caurām zeķēm ap viņām vēl ir aptuntuļoti netīri pusnātni auti, nosaistīti groža resnām pastalauklām. Mati tam ir gari, savēlušies,
kas mēnešiem nav susekļa jutuši. Ja nu pinkas izaug pārāk garas, tad "mātīte" tās apcērp ar dzirklēm. Bārda tam ir iebrūna, sapinkājusies un apsedz vai visu seju, tik' piere un vaigu gali ir mazliet brīvi no spalvām.
Siltā krāsns viņam varen patīk. Viņš berzē muguru pret to un ņurd: "A, silts, silts..." Citu visu viņš ir aizmirsis, pat to, kādēļ viņš ir šurp braucis pie mācītāja.
Lai gan vecais Treimanis ir paradis šādus skatus, tomēr ar žēlumu viņš noraugās nabaga cilvēkā, kas nonīcis pie miesas un gara. Treimanis zin, ka viņa draudzē ir bagāti saimnieki, bet trūkums nav arī tādu cilvēciņu, kāds te tagad viņam priekšā stāv. Viņam šaujas prātā vecā paruna: tikai veselā miesā mājo vesels gars. Viņš nopūšas un nodomā: "Es esmu vecs, nav man vairs spēka, jaudas, pacelt šos nelaimīgos ļautiņus miesīgi un garīgi. Ja Dievs gribēs, tad dēls stāsies manās pēdās, tad viņam te būs darba lauks, kur izlietot visus savus jaunos spēkus. Gan arī savā laikā es cīnījos pacelt šos grimušos brāļus, bet laiks tik ātri aizskrēja, pašam tik daudz rūpju, es apklusu..."
Lēnu balsi viņš jautā zemnieciņu: "Kā tad tevi sauc, mans mīļais?"
Zemnieks paceļ uz runātāju savas acis, kuras ir bez domām, bez dzīvības. Kā pa miegam viņš atņurd: "Vai mani vai? Mani sauc par Pēteri."
"Tā, tā, par Pēteri, bet mums jau katram ir divi vārdi: krustāms vārds un uzvārds. Kā tad tevi sauc vēl citādi?"
"Vai mani vai? Mūs' mājās mani vēl sauc par Trīnas Pēteri."
Mācītājs nomana, ka palamu jau no šī vīra nedabūs zināt.
"Nu saki man, Pēteri, no kurām mājām tu esi?"
"No kurām mājām es esmu? Es tak esmu no mūs' mājām!"
"Nu labi, labi, Pēteri, bet kā tad jūsu mājas sauc?"
"Kā mūs' mājas sauc?" Pēteris domīgi ņurd un kasa galvu. "Vai't jūs tā nezinat? Mūs' mājas jau sauc par Aizpuriem."
Pēteris atkal berzējas gar silto krāsni un ņurd: "A, silts, silts..." Viņam nemaz lāgā nepatīk, ka tas sirmais vīrs ar melno poķīti galvā viņu tā tirda. Kaut jel licis viņu mierā, te taču tik labi un silti.
"Nu, saki man, mīļais Aizpuru Pēteri, kālab tad tu brauci pie mācītāja?"
Pēdējo vārdu ar ziņu uzsverot, Treimanim arī izdodas atjēdzināt Pēteri.
"Pie mācītāja?" Pēteris atjēdzies norūc un pasper soli uz priekšu, visapkārt vērīgi lūkodamies, kur gan viņš īsti tagad atrodoties.
Viņš galīgi atjēdzas, un bailīgi tuvojas mācītājam. "Cienīgstēvs, neņemat nu vien ļaunā, mūs' saimnieks jau mani sūtīja pie jums, lai esot jūs tik žēlīgs un braucot man līdza. Mūs' mājās gan Līžuks guļ uz miršanu un kāro pēc mācītāja."
Pēteris nu ir laimīgs, ka izsacījis savu vajadzību un mierīgi atkāpjas pie krāsns.
"Tā, tā, tad uz Aizpuriem jābrauc! Tie jau ir
pašā draudzes nomaļā, garš ceļš," Treimanis vairāk pie sevis runā. "Vai tad dienu nevarēji braukt?"
"Vai dienu nevarēji braukt? Dienu jau mums nav vaļas ne zirgam, ne pašam."
"Vai tad ganu Līze ir gauži slima?"
"Vai ganu Līžuks vai? Kā nu tā nav slima, viņa guļ slima jau kamēr no Mārtiņiem. Mokas, izmokas, bet nomirt nevar un nevar."
Vakars ir auksts, sniegs putina, gan mīļāki Treimaņa tēvs sēdētu siltajā istabā un lapotu nodzeltējušos rakstus, bet pienākums sauc, jābrauc.
Rūpīgā saimniece ietērpj veco kungu biezā ziemas mētelī, apsien tam krustiski pār muguru un krūtīm siltu adītu šalli un tad vēl uzvelk biezu vilkādas kažoku, kuru sajož ar raibu pašaustu jostu. Virs vikszābakiem uzvelk biezas zeķes un tad vēl virsū garstilbainus suņādas siltumzābakus. Tā apdrošinājies pret ziemas salu, vecais Treimanis tik' lēnītiņām var pakustēties.
Saimniece vedina Pēteri, kurš iekļāvies krāsns vissiltākajā kaktiņā. "Mosties nu un brauc zirgu pie lievenēm, cienīgtēvs jau gatavs!"
"Vai cienīgstēvs jau gatavs? Tad jau būs gan jābrauc. Mīļā madamiņ, parādi man, kur te ir durvis?"
Aizpuru Pēteris piebrauca zirgu, saimniece iesēdināja mācītāju rīkšu krēslī, ielika somiņu ar amata lietām un vēl piekodināja: "Brauc nu labi žigli, Pēterīti, lai cienīgstēvs nesasaldējas."
"Vai cienīgstēvs vai? Nemaz nebēdājies, mīļā madamiņ," Pēteris čartā, sēzdamies krēslī un vīstīdams kājas lupatu deķī. "Turpu gan mans brūnis,
maita, ir ar bomi dzenams, bet uz mājām braucot kājas tam; kā adīt ada."
Pēteris sarāva grožus, uzkliedza, tad brūnis sāka klidzināt un braucēji pazuda putenī. Rokas zem priekšauta sabāzusi, saimniece noskatījās aizbraucējos un bubināja: izliekas tāds padumjš, ka nu tik', pagāns, neizgāž vien manu mācītāju, ceļš ir kāpains."
Viņa sāka salt un maziem solīšiem ietipināja atpakaļ istabās.
"Vai tu, Pēteri, ceļu labi zini? Ceļš jau uz Aizpuriem iet krustām šķērsām pa mežu," Treimanis braucot ievaicājās.
"Nēbēdājies cienīgstēvs, cilvēkam šis ceļš grūti ievērojams, bet zirgs viņu labi zin, gan tas mūs novedīs mājās, ja tik tam ļaujam iet savā vaļā," Pēteris gudri paskaidroja, palika grožus zem sēdekļa un, kamolā sarāvies, sāka snaust.
Putenis nostājās, laiks noskaidrojās un ceļinieki pēc vairāk stundu ilga brauciena sasniedza Aizpurus. Zirgs apstājās pie rijas palieveņa, un mācītājs uzmurdzināja apmiegojušos un nosalušo Pēteri.
"Pēteri, celies, celies! Vai šīs mājas ir Aizpuri?"
Pēteris ņurdēja acis berzēdams: "Vai Aizpuri vai? Kā tad, Aizpuri kas Aizpuri, mūs' mājas gan. Ejat vien, cienīgstēvs uz rijas otru galu, tur būs durvis uz kambari, gan es viens pats zirgu nojūgšu."
Vecais Treimanis izmurījās iz krēšļa un devās uz istabu. Gaišajā naktī viņš durvis drīz atrada. Koka eņģes priekšnamā čīkstēt nočīkstēja, ko arī mājnieki sadzirdēja. Kāda kalpa sieva atdarīja saimes durvis un sauca: "Vai cienīgstēvs? Nākat vien iekšā, tik'
labi paliecaties, ka nenodauzat galvu, še ir durvis mazajā kambarī. Pats jau vēl ir augšā, gaida jūs," tā runīgā sieviņa pļāpāja, vezdama mācītāju' mazajā kambarī. Durvis vērdama viņa pati aizbliedās aiz durvīm, lai mācītājs nemanītu, ka viņa ir kreklajā. Godami Treimaņa tēvu izvadījusi, viņa metās atkal gultā, lai neizdzistu iesildītā vietiņa.
Aizpuru saimnieks sēdēja pie nekrāsota koka galdiņa un pie tauku sveces gaismas grieza ar cirvi pašaudzēto tabāku. Mācītājam ienākot viņš uzlēca kājās un nobučoja kažoka piedurkni.
Mācītājs novilka kažoku un siltumzābakus, tad bezspēcīgi atlaidās uz resna koka bluķa, jo sasmakušajā gaisā bija grūti elpot.
"Kur tad ir slimniece?" mācītājs atpūties jautāja.
"Līze guļ priekšiņā, nav jau mums citur rūmes," saimnieks aizbildinājās.
Treimanis izsūtīja viņu pēc somiņas un apvilka melnos amata svārkus.
"Vai tev gaišākas uguns nav?" mācītājs vaicāja.
"Ir gan vēl maza lampiņa, bet tā nejauki kūp un nespīd ne tik. Tad būs jāaizdedzina skali." Saimnieks paņēma no speltes sausus skalus un aizdedzināja tos pie sveces. Pie gaišās skalu liesmas Treimanis aplūkoja slimnieka kambari tuvāki. Tas bija piebāzts gultām un skapīšiem, ka tik' durvju priekšā atlikās telpas, kur apgriezties.
"Ja, ja, te maz rūmes," Treimanis runāja.
"Ir jau tiesa, cienīgstēvs. Man vēl dzīvi tēvs ar māti, nesauc jau vēl Dieviņš tos pie sevis. Dzīvi man arī septiņi bērniņi, pieci gan jau Dieva priekšā. Tur
aiz aizkariem guļ mani bērni un paslimā sieva, te atkal nespēcīgie vecāki. Rūmes ir mazas, tik' paši knapi spējam apgriezties."
Sarunādamies viņi nonāca saimes kambarī. Te bija gauži sasmacis gaiss. Istabā nebija neviena brīva kaktiņa. Ļaudis gulēja gultās smagi elsodami. Ja kāds bija nomodā, tas pārvilka segu pār galvu un aizgriezās uz sienas pusi. Tik' pašā aizdurvē bija tukša gulta, bez deķa, palaga, tik' pildīta gariem salmiem. Varēja manīt, ka šonakt te neviens negulēs.
"Vai tad slimnieci nevarējāt ievietot šinī kaktiņā, te taču ir siltāki, nekā caurajā priekšnamā," mācītājs rājās.
"Kur nu, cienīgstēvs, te jau puiš' Dāvim piederēta gultas vieta! Lāgu lāgiem viņš arī te guļ, kad ar meitas Mari saskaistās. Labajos prātos sakās, ka te aizdurvē vējš velkot cauri un iet gulēt aizkrāsnē pie meitas Mares. Priekš gavēņa viņi precēšoties un tāgad dzīvo jau kā laulāti... Gan nu es izrājos, izmācos, bet vai nu jaunie klausa vecāka vārdu?" saimnieka kā aizbildinādamies vēl piebilda.
Šausmu šalkās vecais mācītājs nodrebējās, redzot šo miesīgi un garīgi panīkušo nabadzīgo un tumšo dzīvi. Kā mācītāja domas nojēgdams, Aizpurs bēdīgi runāja: "Mums liela rente, slikta zeme, daudz bērnu ... nevaram un nevaram iedzīvoties!"
Viņi abi iegāja priekšiņā. Priekšiņa bija spodri melna, jo te atradās vairāk pavardu, kuros Aizpuru ļaudis cepa un vārīja priekš cilvēkiem un lopiem. Pašā dibenā aiz nokvēpušiem aizkariem gulēja slimniece. Starp viņas gultu un sienu uz skrāģa gulēja ganu Līzes pusaugusi meitene leviņa.
Vecais Treimanis apsveicināja neveseli un nosēdās pie gultas uz krēsla. Aizpurs atmetās uz kājgaļa un rādīja uguni.
Slimnieces seja gan bija bāla, izdēdējusi, bet samērīgie ģīmju panti liecināja, ka savā laikā viņa ir bijusi piemīlīga meita.
Līze drebošu roku vilka mācītāja roku pie savām lūpām un klusu, bet skaidru balsi čukstēja: kārtīgi jums pateicu, cienīgs mācītājs, ka apmeklējāt mani nabaga vārguli. Kā gan lai jums par to atmaksāju?"
Līzes balss aizrāvās un viņa klusu šņukstēja. Mācītājs mierināja viņu dievvārdiem. Vecais Aizpurs bija aizsnaudies; tik' kad skals bija aizdedzis līdz rokai un dedzināja tam pirkstus, viņš pamodās un paņēma skalu otrā rokā, slapinādams un berzēdams apdegušos pirkstus.
Līze bija atpūtusies un lūdzās: "Mīļo saimniek, aizdedzināt vien manu lampiņu un ejat gulēt. Jums jau nevaru diezgan pateikties, ka sūtījāt pēc cienīgā mācītāja, nekavējat jel manis dēļ sava miega, jums rītu agri jāceļas."
Aizpurs paklausīja uzaicinājumu un iegāja savā kambarī. Arī leviņu Līze ieraidīja saimes istabā. "Celies, meitiņ, ej saimes istabā sasildīties, es ar cienīgu mācītāju gribu parunāties."
leviņa veikli uzlēca no skrāģīša, jo viņa bija apgulusies ar visām drēbēm un tik' izlikusies par aizmigušu. Viņa aptecēja gultai apkārt, nobučoja cienīgtēvam roku un apbalzīja māti:
"Māmiņ, tu jau vēl nemirsi?" viņa žēli šņukstēja, nometusies pie gultas ceļos.
"Nē, manu cālīt, es vēl nemiršu. Ej vien, sasildies!"
leviņa paklausīja mātei un iegāja saimes istabā.
"Vai tu nekāro baudīt svēto vakariņu?" Treimaņa tēvs Līzei mīļi jautāja.
"Kā nu ne, cienīgs, mīļais mācītājs, bet pirms man jāizkrata jums sava sirds. Es esmu gan slima, bet šī guļa man vēl nav uz miršanu, jo sirds man ir stipra. Naktīs, lai gan še ir auksti, gaiss ir tīrs un skaidrs, viss kluss un mierīgs, tad es jūtos spirgta un vesela. Bet līdz tik' gaismiņa aust, tad še ir tik' dzirdama bāršanās un lamāšanās. Priekšīna tad ir dūmu pilna līdz kulam, es smoku nost, acis man ir jēlas izkostas un tā es mokos cauru dienu un gaidu vakaru, kad atkal varēšu atpūsties. Visu vasaru un rudeni es ar meitiņu dzīvojām gubenī, tur jutos spirgta, vesela, bet līdz sametās ziemas aukstums un mēs ienācām še rijiņā dzīvot, tūliņ man palika nelabi. Ja ilgi man še jāvārgst, tad jau gan drīzumā atdošu Dievam dvēseli."
"Gan nu nemaz nedrīkstu izrunāt, bet mana lielā lūgšana ir, cienīgs, mīļais mācītājs, uzņemat savā namā manu mazo Ieviņu! Es nevaru mierīgi nomirt, iekām nezinu, ka leviņa atrodas kristīgā namā, kur viņa uzaugtu dievbijībā un nenoslīdētu uz ļauniem ceļiem, lai tad ļaudis nevarētu uz viņu pirkstiem rādīt un sacīt: ,Tā ir mātes vaina!' Lai viņa jums atkalpo to labumu, ko viņai parādāt, atmaksāt es nespēju. Tā ir mana lielā lūgšana un tāpēc es lūdzos saimnieku, lai pēc jums sūta."
Vecajam Treimanim sirds iežēlojās gādīgās mātes
un laipni viņš vaicāja: "Vai jau ilgi, mīļā māsa, kamēr tev vīrs un gādnieks miris?"
"Asarām jūs lūdzos, cienīgs mīļais mācītājs, neatstumjat manu meitiņu, kad vaļsirdīgi jums atzīstos, ka neesmu bijusi precēta sieva. Man ir mazs krājumiņš, to nodošu jūsu ziņā leviņas audzināšanai, tikai lūdzami, lūdzami, uzņemat manu meitiņu savā namā. Mācītāja namā viņa būs sargāta no pasaules maldu tekām..."
Asaras straumēm plūda no Līzes acu avotiem.
"Nebēdājies, mīļā māsa. Mātes mīlestība un gādība izpērk tavu jaunības noziegumu. Nožēlo savus grēkus un piedod savam pievīlējam, kas tevi ir pametis kaunā un nelaimē, tad arī mīļais Dievs tev piedos."
"Man jāatzīstas un jāsaka taisnība, cienīgs mīļais mācītājs, ka man nekā nav ko piedot un nožēlot, jo es zinu, ka mans draugs ar viltu netīkoja pēc manas nevainības, bet mīlēja mani no visas sirds un dvēseles. Viņš mani arī apprecētu, ja mums par nelaimi viņš nebūtu augstas kārtas kungs un es nabaga bārenīte, viņa lepno māsu rotaļu biedrene..."
Treimanis tuvāk ieskatījās cietējas sejā un iesaucās : "Vai tad tu neesi tā dēvētā skaistā Līziņa, kas senāk dzīvoja Cirstenes kunga namā?"
"Tā es esmu, bet jūs jau manis vairs neatceraties, lai gan es jūs tūliņ no balss pazinu, atminēdamās tos laikus, kad jūs bieži ar savu vecāko dēlu atbraucāt Cirstenē. Jūsu nelaiķa dēls bija Cirstenes lielkunga jaunākā brāļa, mana labā eņģeļa, draugs un skolas biedrs."
Brītiņu bija klusums melni spodrajā priekšiņā,
jo abi iemītnieki bija ieslīkuši pagātnes atmiņās. It labi vecais Treimanis atminējās viņus laikus, kad viņš savu vecāko dēlu pavadīja uz Cirsteni, lai tas kādas dienas paciemotos pie sava drauga, kurš par viņa dēlu bija kādus gadus vecāks un mācījās zemes saimniecību pie sava vecākā brāļa, Cirstenes lielkunga.
Gara acīm viņš redzēja to laiku skaisto Līziņu, gaišās, vieglās drēbēs, glumi sukātiem matiem un mazu, raibu lakatiņu ap kaklu, stāvam uz nama lievenēm, daiļo lielkundziņu starpā pati visudaiļākā...
Īsumā tik' pieminēsim, ko Treimaņa tēvs tik' pa daļai zināja, ka šī meitene, sauktā Līziņa, bija bārene, pieņemta no lielkunga savām meitām par rotaļu biedreni, pelnu rušķīti. Viņa baudīja mājas mācības līdz ar lielkunga jaunavām un bija vēlāki viņu biedrene, rokas meita, kad tās pārnāca no audzinātavas, kur tām bija iemantot beidzamo glaunumu.
Visiem patika jautrā meitene. Pat Treimaņa tēva vecākais dēls un acuraugs mīļumis ar to tērzēja, spēlējās, skraidīja pa dārzu.
Treimaņa vecākais dēls iestājās augstskolā, bet Cirstenes lielkunga jaunākais brālis mira pašā ziedu laikā. Arī Treimaņa tēvs atcerējās tos laikus, kad nelaimes vēsts uztrauca visu apkārtni, ka jaunais lielskungs medībās nejauši nošāvies ... Ciešākā satiksme ar Cirstenes lielkunga dzimtu beidzās, jo arī viņa dēls mira pēc kādiem gadiem pašā zaļā jaunībā.
Tagad Treimaņa tēvs saprata, kamdēļ šī pusmūža sieva ir tā novecojusi. Vai sirdij nebija izsamist, kad nu salīdzināja viņus laimes laikus ar bēdu tagādni? Tur ziedošs pavasaris, jaunums, spēks, veselība, bagātība,
dzīves prieks, še auksta ziema, vecums, nespēks, slimība, nabadzība un dzīves bēdas uz bēdām...
"Mūsu dzīve tikai sapnis! Laimīgs tas, kas jauki sapņo," vecais Treimanis pie sevis runāja, atmozdamies no dziļajām domām.
Līze nolūkojās stīvām acīm mācītājā, it kā sagaidīdama no viņa mutes nāvi vai dzīvību. "Sakat, cienīgs mācītājs, vai jūs apžēlosaties par manu meitiņu? še viņa panīkst miesīgi un garīgi, jo redz tik' ļaunumu un netikumu."
"Nebēdājies, mīļā Līze! Tavu meitu es uzņemšu savā namā un arī tev še neļaušu mirt. Tu varēsi dzīvot muižā būķa namiņā mazajā kambarītī, tas ir .silts un gaišs. Tu varēsi pieskatīt un apkopt putnus, jo rudenī mana putnika mira. Es ticu, ka tu izveseļosies, tāpat kā to, ka tu manis nevil."
Aiz pateicības Līze skūpstīja mācītājam abas rokas, šodien viņa bija vairāk panākusi, nekā jebkad ir sapņos sapņojusi. Viņas vienīgais vēlējums bija, kaut jel leviņa nāktu krietnā kristīgā namā un viņa pati jo drīzāki tiktu atpestīta no visām mokām. Savās sirdsbailēs viņa izmēģināja beidzamo. Nedēļām lūdzās saimnieku, lai tas brauktu pēc mācītāja, varbūt tas atcerēsies viņas, tās sakaru ar jauno lielkungu un uzņems gādību par viņas leviņu, tad viņa varēs viegli mirt. Nu arī viņai pašai tapa apsolīta jauka mītne un dzīves prieks modās novārgušajā sirdī.
"Varbūt es redzēšu vēl savu meitiņu lielu un laimīgu!" šīs domas viņu pārāk iekarsēja. Viņa nelaida aiz pateicības vairs mācītāja rokas vaļam, bet asarām birstot izkratīja tam savu sirdi: "Cienīgs,
mīļais mācītājs, kaut es varētu atvērt savu sirdi, tad jūs redzētu, ka tik' taisnību es runāju!"
Vecais Treimaņa tēvs apmierināja aizgrābto Līzi, atsauca arī leviņu un pasacija tām, ka rītu pat viņš sūtīšot tām pakaļ un muižā tām būšot sava glīta istabiņa un mierīga dzīve.
Pavadīts no Līzes pateicībām, mācītājs posās braukt mājās, jo pa to laiku ir Pēteris bija pārjūdzis zirgus un pats krietni nosnaudies.
Pa ceļu vecajam Treimaņa tēvam bija daudz ko domāt. Mācītāja muižā pārbraucot, viņa pēdējās domas bija: "Manā draudzē dvēseļu ganam vēl daudz ir ko darīt. Lai Dievs dotu manam dēlam spēkus, vest šos grimušos ļautiņus uz gaismas ceļiem. Es esmu darījis, cik spējis, bet vēl ir maz, gauži maz padarīts."
Otru dienu mācītāja muižas graudnieki aizbrauca ar diviem zirgiem uz Aizpuriem un pārveda muižā slimo Līzi un viņas meitiņu. Līzi ievietoja siltajā istabiņā būķa namā un leviņa viņu slimībā apkopa. Veselīgā gaisā, pie veselīgas barības, Līze drīz atžirga un bija pateicīga mācītājam vārdos un darbos.
leviņa dzīvoja vēlāki kalnā un palīdzēja saimniecei rovī un istabās. Arī Treimaņa tēvam iepatikās jautrā, acīgā meitiņa. Vaļas brīžos viņš bieži sauca savu audžu meitu rakstāmistabā un mācīja viņai pa brītiņam visādas zināšanas. Meitenei bija vērīga galva un mācītājam mīlējās nodarboties ar viņu. Vakaros leviņa palika ēdamistabā pie savas draudzenes saimnieces, un vecajam mācītājam ļoti patikās, ka istabā viens uzmanīgs klausītājs bija vairāk, kad viņš lasīja priekšā dzimts nostāstus iz nodzeltējušām lapām.
Laimīgs jūtas tas cilvēks, kam ir apskaužamā dvēseles spēja aizmirst nepatīkamus gadījumus, šī spēja Treimaņu Pāvilam bija lielā mērā. Vispirms viņš mēģināja atrast cēloņus, kas gan viņu ieveduši nepatikamajā ķezā. Tikmēr viņš grozīja un vandīja nepatīkamo gadījumu, kamēr atrada, ka viņš ir tīrs un skaidrs, kā saules stars. Pirms viņš iztēloja domās, kā minētā lietā viņš aizstāvētos tiesas priekšā, ja viņu sūdzētu. Skanīgie aizstāvības teikumi un patigi sagrozītie apstākļi viņam tā patika, ka domās iztēloto gadījumu pieņēma patiesā vietā. Atradis šo pašmīlīgo patiesību, ka tik' citi ļaudis un ļaunais liktenis ir vainīgi, viņš mierīgu garu nodevās visu gadījumu aizmāršībai. Tādā ceļā viņš mēģināja aizmirst piedzīvoto klizmu ar Birznieku un tā līgavu.
"Kas ar zemnieku ielaižas, tik' prastības manto," šo mācību viņa patība atrisināja iz piedzīvojuma Lapiņa namā. Gan bieži vēl tam uzmācās nepatīkamas jūtas, piepeši atceroties visa notikuma; tad Pāvils tik' pie sevis smagi norūcās, uzsvilpoja jautru meldiju vai arī devās jautrā sapulcē un miers bija mājās.
Tomēr par spīti visiem gudrojumiem viņam metās ļoti nelabi ap dūšu, ja nejauši uz ielas vai augstskolas telpās sastapās ar Birznieku. Viņš atzina, ka Birznieks ir likteņa sūtītais cilvēks, kas kā acs skatās viņa dvēselē un redz tur katru melnumiņu. Vienīgo cilvēku, kas pazina viņa garu un dabu, ko viņam bija kā draugam apsveikt, no tā Pāvils bēga un bijās. Ja tik' laikus Pāvils ieraudzīja Birznieka nodilušos virssvārkus vai noplukušo cepuri, tad jau pa gabalu
grieza tam ceļu, vai nelikās viņa nemaz manot. Birznieks bija aizmirsis naidu un viņu draudzīgi sveicināja, bet kad vairāk reizas Pāvils tīši viņu neievēroja un neatbildēja uz viņa sveicinājumu, tad arī Birznieks mitējās uzskatīt viņu par savu paziņu. Kā svešnieki viņi nodzīvoja augstskolā beidzamo mācības laiku.
Birzniekam pēdīgais mācības gads bija pilns grūtumu un pūliņu. Gan viņš uzcītības dēļ baudīja valdības pabalstu, izpelnījās par ievērojamu zinātnisku darbu kādas biedrības godalgu, pelnījās vairāk namos stundas dodams, strādāja pa brīvdienām no rīta līdz vakaram siedams grāmatas, bet grūti nācās cauri spiesties. Pa mācības gadiem bija iekrājušies mazi parādiņi gan pie drēbnieka, kurpnieka, gan šur, gan tur. Parādi gan bija niecīgi, bet tomēr viņi sagādāja Birzniekam dažu rūgtu brīdi. Vecais Lapiņš piesolījās dažu reiz izpalīdzēt ar savu krājumiņu, noguldītu nebaltām dienām, vai negribēja ņemt pretīm Birznieka mēneša samaksu par dzīvokli un uzturu, bet Birznieks palika nelokāms, katra mēneša pēdējā dienā viņš Lapiņām visu samaksāja, vai arī atvilka no pastrādātā darba peļņas. Mēneša beigās tad iznāca daža jocīga saruna, jo vecajam Lapiņām gan patikās šī taisnā daba, kurai viņš varēja ar vieglu sirdi uzticēt savas meitiņas nākotni, bet viņa labā sirds to atkal spieda palīdzēt Birzniekam, lai tam nebūtu tik grūti jānomokās dienišķas maizītes dēļ, lai tas varētu labāki apģērbties un baudīt atpūtu, bet Lapiņām parādā Birznieks nepalika, kamēr nezināmā nākotne viņu baidīja.
"Redzi, vecais, tu esi vecs, tev ir jāgādā par sevi
un savu bērnu, kā tu vari man aizdot naudu mīkstai dzīvei ? Kas var zināt, es mirstu šodien vai rītu, topu par palaidni un dzērāju, nodzeru visu tavu naudu, izputinu visu, kas tik' man mugurā: ko tad tu no manis ņemsi? Tāpēc nebāzies man virsū ar savu mazumiņu, kamēr mana nākotne nav nodrošināta."
Atnāca ziedonis, karstas darba un pūļu pilnas dienas zemnieciņam, bet jāsvīst arī augstskolniekam pa augstskolu, kas sagatavojas uz mācību beigām. Treimaņu Pāvils bija nodomājis "vēl kādu gadiņu iedziļināties gudrībās" un jau maija sākumā atstāja putekļainās ielas, dodamies apciemot pāra dienas savu tēvu Niedrenu mācītāja muižā, bet pārējo garo brīvlaiku lai pavadītu radu un labu paziņu dzimtās, kur netrūka bezbēdīgu zēnu un jautru jaunavu.
Birznieks svīda dienām un naktīm, lai godam pastāvētu beidzamajos pārklaušinājumos. Pilsēta bija pustukša, lielums augstskolnieku jau aizceļojuši uz dzimteni, tik' mazums atlikās, kas svīda dienas karstumā, mērodami notaļ ceļu uz augstskolu un atpakaļ uz savu dzīvokli. Gan dažs iegriezās viesnīcā noskalot izputējušās cerības, bet senā jautrā dzīve vairs nedevās, rītdiena baigi krēšļojās katra iedomās.
Ja kādam notika ķeza, ka vezums pusceļā apgāzās, tad klusu tas pazuda iz pilsētas, pavadīts tik' no reta sirdsdrauga.
"Šoreiz nu gan izbiru cauri, bet to darīju tā... nu, ar ziņu, lai vēl gadiņu dabūtu padzīvoties jautrajā biedru pulciņā," tā dažs labs uz mājām braucot uzpurināja savu sašļukušo dūšu.
Birznieks nebija baudījis augstskolā vieglu dienu. Viss viņa mācības laiks bija grūts, darba pilns, nopietnā
skolā sataisoties uz dzīvi. Viņš bija nodomājis šogad beigt savas mācības un cerība nepameta to kaunā. Katram ir zināms, ka pie beigu pārklausinājumiem krīt svarā netik vien tas, ka visu mācības laiku esi sirdīgi mācījies un sekojis zinātņu gaitai, bet vajadzīgs aridzan spirgts, attapīgs gars, vesala miesa, droša dūša un laime.
Kādu pēcpusdienu, maija mēneša beigās, Birznieks soļoja paceltu galvu no augstskolas uz savu dzīvokli. Acis tam priekā mirdzēja un katram pretimnācējam viņš laipni uzsmaidīja. Dažs labs papurināja galvu un pie sevis noprātoja: "Ja šis cilvēks nav vinnējis lielā laimes vinnestā, tad viņš ir prātā jucis. Nabadziņš!"
Veikliem soļiem viņš sasniedza dzīvokli un divos lēcienos bija pa šaurajām trepītēm augšā, ka viss priekšnams nolīgojās. Vecais Lapiņš patlaban maisīja klīsteri. Uztraukts viņš uzgrūda ar vienu roku brilles uz pieres, bet nedabūja ne atjēgties, kad jau Birznieks to bija apkampis un leca pa istabu, ka klīsteris vien šķīda un soli un krēsli gāzās.
Milda, troksni izdzirdusi, steidzās raudzīties, un aiz brīnumiem rokas vien sasita durvīs stāvēdama. Smaidīdama viņa atspiedās pret durvīm, viņa saprata Birznieka laimi un acīs tai iezagās divas prieka asaras: viņa laime bij' arī viņas laime.
Birznieks palaida vaļām aizkusušo Lapiņu un sagrāba Mildu. Gan viņa iekliedzās: "Ej nu, ej nu, pustrakais!" bet nelīdzēja ne zāle, ne biszāle, bija jāriņķo laimīgajam Birzniekam līdza. Beidzot ir pats Birznieks aizkusa. Vēl beidzamiem spēkiem viņš cēla Mildiņu līdz griestiem un tad nosēdināja to gultā tēvam
līdzās. Pats viņš nostājās abiem priekšā, kājas izplētis, atgrūdis cepuri pakausī, salika rokas sānos un svinīgi jautāja: Vai jūs zināt arī, kas es tagad esmu par vīru? Ko?"
"Traks tu esi... palaidnis... vairāk nekas... to es saku..!" Lapiņš elsoja, slaucīdams sviedrus no pieres.
"Netrāpīji vis šoreiz! Es esmu filoloģijas kandidāts tagad kā te stāvu un nākamībā vecvalodu skolotājs Toboļskas ģimnāzijā. Redzi, tas es esmu, un dzirdi, tas es būšu, un uz to tad uzlaidīsim vēl vienu riņķi!"
Deja vairs neiznāca, jo vecais Lapiņš turēja Birznieku apkamptu un mutēja viņu uz mutes un vaigiem. Laimīgiem smaidiem viņš lūkojās Birzniekam acīs, satvēra tad Mildiņas roku, sacīdams: "Mildiņ, novēli savam līgavainim labu laimi un tad gādā, ka šo vakaru varam svinīgi nosvētīt. Turi to piemiņā, meitiņ, šī diena tavam tēvam ir pirmā laimīgā pēc ilgiem gadiem!" Viņš novērsās un zagšis noslaucīja asaru, kas tam slīdēja pār vaigu.
Birznieks apkampa savu līgaviņu un nobučoja to. Nosarkusi no pārsteiguma viņa izmuka rovī, lai gādātu atspirdzinājumu miesai. No viņa uzbudinājumu vakara, kad Treimaņu Pāvils tos pēdējo reizi apciemoja, viņu starpā par mīlestību un precībām nebija bilsts ne vārdiņš. Katrs gāja savu ceļu, darīja savu darbu, jo visiem bija darba pilnas rokas.
Gan Milda pazina Birznieku caur un cauri, uzticējās viņa mīlestībai bez visiem zvērastiem, bet tomēr viņa bija un palika meitene, kas klusībā noraudāja dažu labu asaru par mīļākā vēsumu, kas aiz liela
darba viņas nelikās nemaz redzot. Tas jaunai meitenei ir grūti piedodams pašam sirdsmīļākajam.
Nu bija kritis pēdējais šķērslis, kas stāvēja viņu dzīves laimei ceļā, Birznieks jo spoži bija sasniedzis savu mērķi. Cik veicīgi viņai tagad viss vedās sagādājot vakariņas mīļotiem cilvēkiem! Bet rūpīgi gādājot un oloties viņai atlikās vaļa pārdomāt: "Nu, mans mīļais Jānīti, tagad svied tik' grāmatas aizkrāsnē, mazākais pa līgaviņas laiku tu piederi man, vienīgi man. Neļaušu vairs tev caurām naktīm mocīties, tagad arī man ir pie tevis daļa!"
Cits gars bija nācis pār Birznieku. Nu viņš vairs nesēdēja pie galda galvu nodūris, neēda kā pa miegam un neskrēja salīcis savā istabā pie grāmatām vai cita darba, vēl kodelēdams pēdīgo kumosu.
Jautri paturēja vakariņas, sarunājoties un sapņojot par nākotni. Arī prieks un laime nogurdina cilvēku un laikus jau visi trīs uzmeklēja dusas vietu.
Maigu miegu gulēja Birznieks un saule jau bija gabalā, kad viņš otrā rītā pamodās. Aši viņš uzlēca gultā sēdus, jo šis bija pirmais rīts pēc ilgiem laikiem, kad saulīte viņu pārsteidza vēl gultā. Viņš atcerējās vakardienu, pabeigto darbu un atlaidās atkal cisās, sapņodams vaļējām acīm. Viņam bija tik viegli un brīvi ap sirdi, it kā pa nakti būtu nomukušas saites, kas viņam saistījušas kājas un rokas. Viens mērķis nu bija sasniegts, pasaule atvērta, tik' ej un kampj pilniem klēpjiem, kas prātus reibina un ko sirds tīko.
Kā cietumnieks, kas ilgi smacis tumšā, smacīgā cietumā, nevar panest saules gaismas un tīra gaisa, bet acis tam žilbst, kājas gurst un kā apmulsis viņš
streipuļoja brīvajā Dieva pasaulē, nekā nenojauzdams, nesaprazdams, tā arī gāja Birzniekam. Aiz lielas laimes viņam prāti reibtin reiba. Viņš gan gavilēja: "Brīvs! brīvs!" bet nezināja, ko nu ar visu brīvību lai iesāk.
Trūcīgie, rūgtie nabaga augstskolnieka mācības gadi nu bija beigti, filoloģijas kandidāta diploms kulē, branga vieta ziņā, daiļa līgaviņa sirdī un acu priekšā, vai tur Birzniekam aiz laimes nebija iz ādas jāsprūk laukā.
Birznieks izkāpa no gultas, apskatīja nopietni visas lietas, gudrodams, vai viņš tiešām atrodas savā istabā. Pastaigājies pa istabu, viņš atsēdās uz gultas malas un apsedzās ar gultas segu. Viņš apskatīja sevi un neticīgi purināja galvu, pie sevis bubinādams: "Vai tad es tiešām esmu tas pats vecais Jānis Birznieks, Pētera un Annas dēls no Cirsteniešu Birznieku mājām, vai esmu no jauna piedzimis un nu vēl nezinu, kā mani sauc, kam es īsti piederu?"
Dzīvi viņam tēlojās priekšā tēva mājas vecais tēvs, māte, mazā māsa, kurus visus viņš nebija redzējis miesīgām acīm četrus garus gadus. Atmiņa viņu garā vadīja pa tēva mājām no vienas vietiņas uz otru, kur vien ko svarīgu bija piedzīvojis, pieredzējis laimīgajā jaunībā. No viņiem bērnības laikiem atmiņa to spēji aiznesa trūkumā nodzīvotos augstskolnieka gados. Galva viņam noslīga rokās, elkoņi atmetās uz ceļiem un asaras tam birtin bira pār vaigiem, pašam nenojaušot, par ko īsti raud, tik tāpat vien gribējās krietni izraudāties, šīs asaras nebija rūgtas, sirdi grauzošas, viņas bija kā pavasara lietutiņš, kas noslauka putekļus un sārņus, kuri sniegam
kūstot saķepējuši virs jaunās zālītes un pērnājo puķīšu lapiņām, šis siltais ziedoņa lietiņš atdzīvina dabu, pļavas un tīrumi tērpjas cerības krāsās. Tā asaras, kuras Birzniekam negribot pār vaigiem plūda, atvieglināja brīnišķi viņa sirdi. Viņš piedeva un nosolījās aizmirst visas likteņa pārestības un jutās salīdzināts ar sevi un visu pasauli.
Viegls klauvējiens viņu uztrauca no sapņiem, Milda aiz durvīm viņam paziņoja, ka brokasts jau galdā. Veikli viņš uzposās, nomazgājās un tad devās pie Lapiņiem. Brokastis turot atkal tapa pārrunātas vakarējās vecās lietas, kuras visiem trijiem dalībniekiem izlikās tik tīkamas, ka par tām varētu runāt neapnikuši vai visu mūžu.
Vēlāk Lapiņš devās pie sava dienas darba, grāmatas siet, Milda olījās pa rovi, arī Birznieks apsējās priekšautu, lai dotos Lapiņām palīgā, bet kā viņš satrūkās, kad Lapiņš tam nikni uzbrēca: "Saki, ko tu te darīsi?"
"Pelnīšu dienišķu maizīti, kā jau senāk."
Lapiņš noraisīja viņam šķoteli un uzsauca: "Ej, kur tevi kājas nes, bet manā darbā vairs nemaisies!"
"Lapiņa tēvs, vai tu domā, ka tagad esmu tapis par smalku un lepnu priekš grāmatu siešanas, ka man vairs neklājas strādāt amatu?"
"Tā nedomāju un nesaku, jo amats ir katram, krietnam cilvēkam par godu, bet tagad tev ir atnācis atpūtas laiks. Vai neredzi vis pats, cik bāls un izdilis tu esi, strādādams caurām naktīm?"
"Nav tiesa, tik žirgts un vesels es neesmu ilgi juties, kā tagad," Birznieks iesaucās, paķerdams no sienas mazu spogulīti un sevi uzmanīgi aplūkodams.
"Redzi nu, vai es nerunāju patiesību? Vai neesi bāls, izdēdējis kā nāve, ja tad nu vēl vesels jūties, tad pateic Dievam, kas tev devis tādu dzelzs veselību. Ej tagad laukā, brīvā gaisā, ārā iz pilsētas, jo skaidra gaisa un kustības tavai miesai ļoti vajaga."
Blēņas, kad gars ir možs un jautrs, gan miesas būda izturēs. Līdz augustam es gribu dūšīgi strādāt un pelnīties. Par ceļa naudu uz tālo vietu gan man nav bažas, tā top dota no valdības, bet man ir tikdaudz jāsapelna, ka varu godam atstāt šo pilsētu, samaksājis visus savus parādus," Birznieks atteica, sniegdamies pēc priekšauta.
Dusmīgi Lapiņš iesvieda šķoteli pagaldē un tam asi atcirta: "Tā, tā, pusnonīcis pie miesas tu gribi tupēt visu brīvlaiku istabā un tad galīgi novārdzis braukt uz Sibiriju, lai tur godam nomirtu! Vai esi pavisam aizmirsis, ka arī Cirsteniešos ir lāga ļautiņi, kas četrus garus gadus gaida palaidņa no Jurjevas? Saki, vai tev sirds pagalam sakaltusi, dienu mūžu pie grāmatām tupot, ka jau tos aizmirsti, no kā tu miesu un asinis mantojis?
Birznieks smagi nopūtās un atslīga uz augstā darba sola. Lapiņa vārdi viņam griezās sirdī. Ja, ja, vai viņš nebija ļauns, patīgs cilvēks! Nupat savā istabiņā viņš bija domājis par vecākiem, sirdī noņēmies drīzumā pie tiem doties, tos apciemot, iepriecināt un nu viņš tos jau pagalam bija aizmirsis, domādams tik' par sevi, sevi!
Vecais Lapiņš soļoja īsiem solīšiem pa istabu un rājās: "Nu, nu, neesi jel tik sagrauzts, es jau nemaz tik ļauni nedomāju, lai mani vārdi skanēja skarbi. Liels un vecs tu esi diezgan, bet dažā lietā
tev gluži bērna prāts. Katrs goda vīrs aiz cienības tev spiedīs roku, kad dabūs zināt, kā tu esi sities cauri šos četrus gadus, ciezdams izsalkumu un aukstumu pie miesas un gara. Bet tomēr saviem spēkiem tu spiedies cauri, gods tev! Tik' tagad atmet visu lielību un tītību. Klausies, ko es tev saku un pie kā es palieku: tavus nieka parādiņus es samaksāšu, man ir ietaupīts grasis, kuru es tagad nezinu, kur lai lieku. Ne vārda, ne vārda!" viņš iesaucās un nostājās Birzniekam taisni acu priekšā, kurš grasījās ko runāt.
"Arī par citām niecīgām vajadzībām es gādāšu, jo tagad tu vairs nevari iet apkārt kā putnu biedēklis. Kad tu iedzīvosies, tad tu man pēdīgo kapeiciņu atmaksāsi, dāvināt vis tev nekā nedāvināšu, tā, puisīt, nedomā! Kamēr tu dabūsi visus savus rakstus, tikmēr paliksi še pie mums, bet līdz visas lietas nokārtotas, tad tik' joņiem prom uz Birzniekiem, pie dabas pilnās krūts, kā dzejnieks saka. Tur tu vari strādāt, art, ecēt, pļaut, cik tik tīkas, tas ir tev veselīgs darbs. To es tev saku, ne vārda man nemuldi starpā! No grāmatu sietuves darbiem es tevi atlaižu, ja gribi ir apliecību izrakstīšu labu labo. Visvajadzīgākā tev tagad ir miesīga un garīga atpūta un to vari mantot tikai tīrā gaisā. Še cepure, ej pastaigāties un priekš pulksten vieniem mājās nenāc, mums ar Mildiņu tu tik' esi pa kājām, nemaz neesam raduši priekšpusdienām tevis mājās redzēt." Lapiņš uzlika Birzniekam cepuri galvā un bīdīja viņu pa durvīm ārā. Tomēr pie durvīm viņam izdevās satvert Lapiņa roku un pateikties: "Lapiņa tēvs, es nezinu vai esmu cienīgs tik daudz mīlestības..."
"Kas par mīlestību? Blēņas! Es tik esmu pašmīlīgs,
patigs, to tu liec aiz auss! Par tevi man maza bēda, es tik' rūpējos par savas meitas nākotni, lai viņa dabūtu krietnu vīru zaļoksni, nevis kaut kādu nāves kandidātu. Nu, vai nu tu saproti manu mīlestību?"
"Vecais, vecais, niķīgs tu esi bez sava gala! Ja tu gribi kādu pierunāt, tad pretīm turēties ir velti."
"Tas ir labi, ka tu to atzīsti, tad paliec arī pie šīm domām un nespārdies velti," Lapiņš vēl smiedamies piebilda, izbīdīdams Birznieku pa durvīm laukā un aiztaisīdams tās no iekšas.
Kad Birznieks bija aizgājis, tad arī Lapiņš uzvilka labākus svārkus, nogāja lejā drēbnieka dzīvoklī un tad abi ar drēbnieku aisgāja uz pilsētu.
Kad pusdienā Birznieks atgriezās no pastaigas, vecais Lapiņš ar drēbnieku sēdēja darba istabā pie galda, kurā bija sakrauti vairāki aizsaiņi. Drēbnieks sniedza Birzniekam roku un novēlēja laimi: "Novēlu jums, kandidāta kungs, daudz laimes. Jūs esat daudz pūlējušies izglītodami un izgreznodami savu sirdi un prātu ar zinātnēm un gudrībām, kuras par augstu priekš manas cāļa galvas, lai tās saprastu, bet vienā lietā es jūtos pārāks par jums. Man ir māksla darīt glītu un greznu ārējo cilvēku, tad atļaujat man šo mākslu arī pie jums izmēģināt."
Drēbnieks balmutēdams izvilka iz kabatas mēru un piezīmju grāmatiņu. "Tā, tā! Nu paceļat roku, tā, tā! Vēl drusciņ pamērīšu še un te un te, un es jums galvoju, ka uzvalks jums stāvēs, kā uzliets."
Birznieks arī nepretojās drēbnieka rīcībai, jo labi nomanīja, ka tas viss ir Lapiņa darbs, kurš vienaldzīgu
seju sēdēja pie galda un kūpināja pīpīti, it kā viņam nebūtu nekāda daļa gar visu, kas te notiek.
Kad drēbnieks nogāja lejā, paņemdams līdz aizsaiņus, tad Birznieks nosēdās Lapiņām iepretim otrpus galda. Milda iznāca iz savas izstabas un aicināja viņus azaidā. Smaidīdama viņa nolūkojās Birzniekā, kurš saīdzis rakņājās pa kabatām un krāva galdā vairāk naudas gabalus. "Es jau redzu un nomanu, ka tēvs ar meitu dara ar mani, ko grib. Nav man pašam vairs savas gribas, kā senās dienās, tamdēļ nododu jūsu ziņā, visu savu naudu. Vai zināt, kur es biju? Lai atkratītos no visiem pienākumiem, kas mani vēl pilsētā saista, es gāju atvadīties no saviem skolniekiem, kuriem devu stundas, un pasacīju, ka turpmāk stundas dot tiem vairs nevaru. Te nu man tēvi un mātes sacīja, ka esot man tik un tik parādā un izmaksāja šo naudu."
"Cik tad tur ir? Lapiņš jautāja.
"Vai nu es zinu!" Birznieks atbildēja, piebīdīdams Lapiņam naudu. "Ņem viņu savā ziņā un dod, kam nākas. Man jau laikam tiešām šā un tā vajaga, bet kā īsti, to jau jūs, kā rādās, abi ar Mildu labāki zināt, nekā es pats."
Lapiņš pārskaitīja naudu. "Piecdesmit septiņi rubļi! Liela nauda! Nepiedodama nevīžība no ļaudīm, kam nauda ir, bet laikā neizmaksāt tam, kam jācieš trūkums. Un tik daudz tev no viņiem nācās, bet tu neprasīji! Ko?"
"Kad jau pusgada beigās man naudu deva, tad ņēmu, nelaikā naudas prasīt jau negāju, man bija kauns," Birznieks atbildēja.
"Laid nu tādu vienu pasaulē, es saku, izputētu uz
pēdām!" Lapiņš errīgi norūca, soļodams uz pusdienas galdu. "Labi ka es pazīstu savu Mildu!"
Birzniekam bija jāuzturas pilsētā vēl labs laiciņš, kamēr dabūja rokā no augstskolas valdes savas liecības un citus rakstus, šīs dienas aiztecēja nemanot. Pa dienu Lapiņš ar meitu neuzsliecās viņa mājās, bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viņi visi pavadīja kopīgi mazā dārziņa lapenē, triekdami un spriezdami par nākošām dienām. Gan Birznieks solījās iet krogā, ja viņa dienu mājās neuzsliecīšoties, krietni piedzerties un rāpus nākt vakarā mājās, bet nelīdzēja nekādas baidas. Mildiņa tik' uzmeta lūpas un atbildēja: "Ej, dzer, vai tev kāds liedz!"
Gribot negribot Birzniekam bija jāpadodas, jāpaķer kāda grāmata un jāsteidzas pa durvīm laukā, ja ar labu gribēja tikt no mājniekiem vaļā. Viņš izsirojās pa pilsētas dārziem, pa apkārtnes priedulājiem, nogāja līdz Mētrai, izpeldējās un jutās arī vientulībā priecīgs un laimīgs par savu brīvību, kura viņam līdz šim bija tik sveša.
Pa to laiku Lapiņš ar meitu gādāja par viņu, kā tēvs par dēlu, kā māsa par brāli. Lapiņš pats pagatavoja tam ceļa somu, Milda šuva kreklus un virskrekliņus un visu tam sagādāja, lai godam varētu pārbraukt tēva sētā.
Pienāca šķirību diena un Lapiņš ar meitu viņu pavadīja divjūgu ormanī labu ceļa gabalu. Grūti Birzniekam bija šķirties no iemīļotajiem ļaudīm, bet sirds atkal ātrāki pukstēja iedomājoties, ka viņš brauc uz mājām, uz tēva mājām, kur drīzumā vaigu vaigā redzēsies ar mīļiem cilvēkiem, ar kuriem tik
ilgi nav ticies. Sirds nesaprata, vai šķiroties smiet vai raudāt.
"Mildiņ, mana sirds dalās uz divām daļām starp tevi un tēva māju. Kad drīzumā Birzniekos abi ar tēvu sērsīsat, tad abas ar manu māti izšķirat, kam pieder lielākā tiesa."
Lapiņš ar Mildu apsolījās braukt ciemoties pa Jāņiem uz Birzniekiem. Vēl beidzamais rokas spiediens, mīļš, sirsnīgs skats, un rati ripoja tālāk pa putekļaino lielceļu. Lapiņš ar Mildu noskatījās aizbraucējā, tad klusu soļoja kājām atpakaļ uz pilsētu. Mājās pārnākot viņiem tā vien likās, ka tiem kā trūktu...
Ar salīgto ormani Birznieks nobrauca līdz apriņķa pilsētai, kur tad pārgulēja nakti. No apriņķa pilsētas līdz Cirsteniešu Birzniekiem nebija tālu, tā verstis divdesmit un piecas. Otru rītu Birznieks sarunāja vienzirga ormani un laida priecīgu prātu uz dzimteni. Jo tuvāk nāca tēva mājas, jo ātrāk tam sirds pukstēja. Tur no viņa pakalniņa varēja saredzēt Birznieku māju baltos skursteņus un apsūnojušos salmu jumtus. Vēl mazu gabaliņu pa lielceļu, caur bērzu birzi un Birznieki ir skaidri redzami aiz tīrumiem un pļavām, kurās vēl vietvietām atstātas ataudzes un mazas birstalas.
Iz paegļiem naigi izlēca divi suņi, iztraucēti no ratu rīboņas. Pilnos stiepienos viņi laida uz braucējiem.
"Ormani, brauc vēl gabaliņu, tad nogriezies pa labo roku uz pirmā zemes ceļa, kas ved turp uz viņām mājām, tās mans ceļa mērķis!" kā gavilēdams Birznieks iesaucās un izlēca iz ormaņa ratiem.
"Vecais Raksti, vai tu manis vairs nepazīsti? Nāc šurp, sunīti!" Birznieks labina suņus, kuri riedami aplidoja ormani. Vecais suns mitējās riet, sacēla ausis un nekustēdams klausījās. Kad atkal atskanēja labinātāja balss, kā bises sprādiens vecais Rakstis devās smilkstēdams Birzniekam virsū, tikko gar zemi nepagāzdams.
"Raksti, sunīti, tu pazīsti mani no balss!" Birznieks ielīgsmojās, bet Rakstis, priekā smilkstēdams, kā nejēdzīgs lēkāja viņam apkārt, brīžam skriedams pie jaunā suņa, kurš gabaliņu atstatu sabozies stāvēja un rūca, it kā viņu labinādams, lai jaunais nāk tik' droši tuvāk, šis svešnieks nav svešnieks, bet vecais paziņa, labs draugs.
Birznieks iedraudzējās drīz ar jauno suni un devās, abu suņu pavadīts, kuri slienas viņam te klāt, te laiž priecīgi riedami lielus līkumus viņam apkārt, taisni pa noru uz ganu meitu, kura sākumā sauca pilnā balsī Raksti, lai tas nāktu atpakaļ, bet nu stāv kā sasalusi, nezinādama vai bēgt, vai palikt uz vietas, jo tādus brīnumus viņa vēl nav piedzīvojusi, ka viņas suņi uz ātru roku iedraudzējas ar svešu kungu.
Pa gabalu Birznieks pazīst viņu, tā ir viņa mazā māsiņa Anniņa. Kājās viņai ir liepu lūku vīzītes, balti autiņi, un īsie strīpotie bruncīši sniedzas tik' pāri ceļiem. Mugurā viņai ir kokvilnas balta jaciņa un ap galvu apsiets puķains lakats. Plecos karājas zilstrīpaina kulīte, tur ir pabrokastis pašam ganiņam
un maizīte sunīšiem. Acis nodūrusi viņa stāv un kulsta ar ganu žeksti kūlainu cinatu, jo viņai ir bail no svešā kunga, bet bēgt arī neklājas: kur gan aizbēgsi, ja svešais kungs viņai grib darīt ko ļaunu.
"Tas jau laikam jaunais lieskungs," viņa nodomā, zagšus caur pieri palūrēdama, "bet ķīlāt jau viņš mani neķīlās, kunga robežās mani lopiņi šo vasaru nav kājiņu iespēruši."
"Cik viņa liela izaugusi," Birznieks prāto ātri soļodams. Arī šaubas viņam ceļas, nezin vai tā tik ir Anniņa? Savās domās viņš māsu tēloja tādu pašu maziņu, sīciņu, kādu to pēdīgo reizi bija redzējis. Jau viņš saredz Anniņas sārtos vaidziņus, atceras, kā tagad viņa divpadsmit gadus veca un sirds tam uzgavilē:
"Viņa ir mana mazā māsiņa!"
"Anniņ," viņš ātri iesaucas, "vai tu manis nepazīsti? Viņš noliecas un satver viņas rociņu, Anniņa paceļ acis un tad šņukstēdama metas ap kaklu.
"Jānīti, Jānīti!" viņa čukst un brālis skūpsta viņas mutīti, viņas vaidziņus. Viņi abi nosēstas pavēnī un jautājumiem un atbildēm nav gala.
Pēdīgi tomēr Anniņa atjēdzas un jūtas kā sveša šim smalkajam kungam līdzās sēdēdama. Viņa noskatās vērīgi brālī un bailīgi iebilst: " Jānīti, cik tu esi smalki sapucējies! Es tevi noturēju par jauno liekungu un domāju, ka viņš nāk mani ķīlāt."
Nu viņai iešaujas ir prātā ganāms pulks, kuru pavisam aiz satikas priekiem bija aizmirsuši. Izbijusies viņa uzlēca kājās: lopu nejūt!
"Raksti, kur nu lopi? Ej, sunīt, meklē rokā, ej!" viņa izbijusies tūto, bet brālis satver viņu pie rokas
un drošina: "Nebīsties, mazo ganiņ, redzi, kur lopi aiziet pa garo olnīcu. Laiks ir mājās dzīt, jo pulkstens drīz būs desmit."
Gan Anniņa grib steigties lopiņiem līdza, bet kad brālis viņu iedrošina, ka lopiņi skādē neies, tad viņa arī paklausa un pļāpādami abi soļo pa olnīcu uz mājām.
"Redzi, Jānīti, kur tēvs un kalpi tīrumā ar. Kā nu viņi brīnās, kas tas par kungu esot, ar kuru es kopā eimu!" Anniņa jautri čalo, rādīdama ar roku uz tīrumu olnīcas malā, kur četri arāji dūšīgi ara. Arāji apstājās, redzēdami lopus bez gana uz mājām nākam.
"Ka nu tik' Anniņai nav notikusi kāda nelaime," viens kalps bažījās, bet otrs ir jau ieraudzījis nācējus un saka: "Lūk, tur jau Anniņa nāk kopā ar svešu cilvēku, ja nu tik' pļavsargs nebūs viņas noķīlājis."
Vecais Birznieks izar vagu, apstājas un skatās nācējos, kuri gan vēl lielā gabalā, bet nemaz viņš nedabūn pārdomāt, kad jau iekšķīga balss tam saka: "Tas ir Jānis!" Viņš pats nobrīnas par spējo sirdsbalsi, atspiežas ar muguru pret arkla balstu un vērīgi lūkojas nācējos.
Kas gan spēj tēlot domas, kas tagad spiežas caur tēva dvēseli? Tur nāk viņa dēls, kuru viņš nav redzējis tik ilgus gadus. Gan dēls viņam ir rakstījis šad un tad par saviem apstākļiem, bet viņa tēva sirds jūt, ka Jānis tos ir tēlojis daudz, daudz labākus, vieglākus, nekā tie patiesībā ir, lai tik' apmierinātu viņu un māti. Tur nu Jānis nāk kājām, bet viņš vēl nezin, kuram ir taisnība, vai Jānim, kas palaidās uz saviem spēkiem, vai vecajam dzimtkungam, kas pareģoja
Jāņa bojā iešanu. Viņš paceļ acis, lai raudzītos, vai tur nāk uzvarētājs, vai paklīdušais, bet acis ir mitras, kā miglas pilnas, gan viņš tās mirkšķina, bet saredzēt nevar nekā.
"Viss ar Dieva ziņu, nāc, kāds nākdams, mana sirds tevi vienmēr atzīs par savu dēlu," viņš nodomā un turas pie arkla, jo neparasts karstums viņam saskrēja kājās un asara zagšus noritēja pār vaigu iesirmajā bārdā.
Te divas spēcīgas rokas apkampj viņu un pazīstama balss saka: "Tēt, mīļais tēt!"
Viņš jūt, ka dēls noskūpsta asaru no viņa vaiga. Brīdi viņi stāv apkampušies kā aizmāršībā, kamēr mazā Anniņa žēli saka: "Tēt, Jānīti, es jau arī te esmu!"
Vecais Birznieks nu apskata savu dēlu, viņa acis noskaidrojas un priekā ielīgsmojas, viņa priekšā stāv pilnīgs vīrs, drošu seju, tāds skats un izskats ir tikai uzvarētājam.
Arī kalpi ir nojēguši, kas tas jaunais kungs ir. Viņi atstāj savus zirgus un tuvojas kāsēdami, lai apsveiktu mājas tēva vienīgo dēlu. Divi no viņiem jau dzīvoja ilgus gadus Birzniekos, tie pazīst viņu no mazatnes un zin, ka lepns viņš nav. Priecīgi Jānis krata veciem paziņām rokas, tad tie atkal dodas atpakaļ pie saviem arkliem, runādami: "Steigsim noart apsēto gabalu, saule jau brokastīs. Nu jau mums būs jāuzar saimnieka tiesa arī," šķelmīgākais no viņiem iebilst, izjūgdams iz arkla saimnieka baznīcas zirgu.
Nu viņi visi trīs dodas uz mājām vaicādami un atbildēdami. Tēvs ar dēlu iet pa priekšu, Anniņa
ved baznīcas zirgu iepakaļis. Viņa ir lepna par savu drošsirdību, ka drīkst vest mājās staltāko zirgu pie pavadas un bailes viņai šoreiz nemaz nav, jo citādi jau brālis viņu izzobotu, kas reizu reizām atskatās atpakaļ. Tas viņai ļoti patīk, ka Jānis ar tēvu nopietni sarunādamies arī viņas nav vis piemirsis.
Birznieku saimniece ar kalponēm ir apkopusi lopiņus un nu nāk vārtos pretīm raudzīt, kur ganiņš palicis, ka viņa nav jutusi pie govju piesiešanas. Viņa iet ap stūri un saduras ar nācējiem.
"Jānis!..." tik viņa paguva iesaukties, kad jau jutās no dēla apkampta.
"Un tad nu tu reizi pārnāci!" vairāk viņa nesaka un nav arī ko sacīt, bet ko mātes sirds jūt, tas paliek mūžām mātes sirds noslēpums.
Viņa tura dēla roku savējā un visi soļo uz istabu. Reizu pa reizai tēvs ar māti noskatās dēlā, kurš tagad vai visu galvas tiesu lielāks. Jānim tā kā kauns, ka viņš izaudzis tik liels tēvam, mātei nezinot. Viņam tagad jāpaliecas, lai ieskatītos mīļajās sejās, jāpaliecas arī pa durvīm ieejot tēva mājās.
Birznieki ir lielas mājas ar plašiem laukiem. Vecā Birznieka tēvs gan savu mūžu nodzīvoja rijas kambarī, bet tagadējā Birznieka laikā mājas tapa izdotas uz nomu, lauki un tīrumi izplētās, nebija vairs telpas rijas kambarī. Savos jaunības gados vecais Birznieks uzcirta jaunu, pamazu dzīvojamu ēku, iegrozīdams viņu pēc tā laika parašas ar priekšiņu un divām istabām, mazo kambari sev un savai dzimtai un lielo kambari priekš saimes.
Vienu laiku rijas kambaris bija par pieliekamo, bet laukiem aizvien izplešoties vajadzēja vairāk saimes,
nebija vairs visiem saimes istabā telpas, nebija arī spēka celt jaunu dzīvokli, tad atkal rijas kambaris tika ierīkots par dzīvokli. Birznieks nepiederēja pie tiem ļaudīm, kuri tik' urbina tēva tēvu ietaisītos tīrumus, šur tur iskaisītus pa mežiem, domādami: "Ko līdz tev laukus plēst, nāks kungs, redzēs, uzliks lielāku nomu."
Tagad viena daļa saimes dzīvoja rijas kambarī, citi saimes istabā, tā telpu visiem pietika. Arī paši saimnieki pilnīgi pietika ar mazo kambari, jo bērni viņiem bija tikai divi.
"Jānīti, tu nu ej uz klētiņu atdusēties, būsi piekusis braukdams garo ceļu," māte vedināja dēlu uz dārza klētiņu, pamielojusi viņu ar laucinieku vienkāršo mielastu.
"Ej vien, dēls," arī tēvs piebilda. "Rītu ir svētdiena, tad no sirds varēsim izrunāties. Es arī nosnaudīšos, jo pēcpusdien' mums ir dūšīgi jāraujas, jo gribam šodien beigt sēju."
Jānis arī nepretojās, bet gāja uz klētiņu mātes un Anniņas pavadībā.
"Jau nedēļām es tevis gaidīju un uztaisīju tev še gultiņu, kur tu ik vasaras mēdzi gulēt, istabā jau jaunam cilvēkam karsta guļa," māte iebilda, vērdama klēts durvis. "Redz', redz', klētiņa pat izpušķota bērzu zariem un izkaisīta kalvām un zaļām lapām. Tas ir labi, Anniņ, tas ir labi!"
Anniņa tik' nosarka un aizmuka mātei aiz muguras, bet Jānis to notvēra un ievilka sev klēpī, atsēzdamies uz gultas. "Parunāsimies nu vēl, miegs jau man nemaz nenāk."
"Rītu, rītu, tagad nav vaļas! Dzird, kur jau arāji
nāk pa pagalmu, zirgus viņi jau nokopuši. Arī meitas ir padevušas govīm zāles, man jāskrien nu viņus pamielot." Gādīgā saimniece aizmirsa māti un aizsteidzās pa durvīm.
Arī Jānis nebija mierā, viņš vēl nebija saticies un iepazinies ar visiem mājniekiem. Abi ar Anniņu viņi gāja pa dārzu uz pagalmu, kur puiši ar meitām sarunājās, gan laikam par viņu, jo viņš sadzirdēja, ka viena meita ziņkārīgi jautāja puisim: "Pēterīti, tu jau viņu redzēji, saki, vai ir smuks?"
"Na, tavs Janka, lai gan tu viņu lieli par smuku, var iet bekot," puisis atcirta. "Bet skaties pate, tur viņš nāk!" puisis klusāki piebilda.
Meitene aiz kauna nezināja kur skriet, tik' aizbēga citiem aiz muguras, jo viņa noskārta, ka nācējs ir dzirdējis viņas vaicājumu.
Jānis sasveicinājās ar visiem mājniekiem, iepazinās ar visiem, jo pamazām visi mājas ļaudis saplūda pagalmā. Arī vecais Birznieks nedomāja par atpūtu, bet jaucās jautrajā pūlī. Velti saimniece raustīja vienu, otru pie piedurknes, aicinādama pusdienā, neviens viņas nedzirdēja.
Jānim bija liels prieks par ļaužu vientiesību, kuri viņu juku jukām dēvēja te par Jāni, te par jaunkungu, lielkungu, te sauca par "jūs", te atkal par "tu". Vēlāki pienāca aizkavējusies kalpa sieva, kas meitas gados dienējusi muižā un smalki zināja, kas pienākas.
"Nezin, vai tik nebūtu par maz, ka jūs godinām par lielkungu, bet to es gan zinu smalki, kas pienākas, velti jau nenodzīvoju piecus gadus muižā par ,kambarjumpravu'." To teikusi, viņa veicīgi nobučoja
tam roku. Kad Jānis sāka rāties, tad visiem bija lielie smiekli. Vecais Annas tēvs vēl piebilda: "Kungs jau nu tu esi un kunga gods jāsaņem, bet kur mēs muļķa galvas pavisam piemirsuši, kas mums jādara."
Kalpa sieva jutās lepna un vēl vienam, otram zvanīja ausīs: "Par velti vis es nedienēju muižā, es smalki zinu, kas pienākas!"
Te viens kalps paraustīja savu cepuri no vienas auss uz otras, sāka runāt: "Tiesa, kas tiesa ... jaunskungs! Mēs no aršanas nākdami jau pārrunājām, kā lai nu jūs godinām, vai par jaunkungu, vai lielkungu, vai kā citādi, mēs jau nezinām."
Kad Jānis sāka pilnā balsī smieties, tad tas pats vēl bailīgi piebilda:
"Neņemat vien ļaunā, bet mēs patiesi nezinam, kā lai jūs saucam! Es sacīju, ka sauksim jūs par jaunkungu, Kārlis teic, ka jāgodinot par lielkungu, Tenis atkal nezin kā, par prapisieri vai! Agrāki mēs jūs saucām par mācītāju, bet nu jau jūs šo amatu esot atmetuši. Sakāt nu paši, mēs velti galvas lauzām, bet nezinām, kas der, kas neder."
"Tiesa, tiesa, vecais draugs, mācītāja vārdu es vairs nepelnu; kas mani par lielkungu lamās, tas nav mans draugs, citādi saucat mani, kā gribat. Katrs vārds man mīļš, kas nāk iz sirds, bet šinīs mājās es esmu un palikšu Birznieku Jānis, tas mans vārds."
Puisis tik' papurināja galvu: "Nē, nē, jūs par Birznieku Jāni saukt, tas mums neklājas. Ka jau nu lielkunga vārdu negribat, tad jāsauc vien būs par jaunkungu, kā jau es sacīju."
"Jānīti, ej nu projām, azaids pagalām atdzisīs.
Kamēr jau tu te būsi, tikmēr es viņus pie pusdienas galda nedabūšu," māte čukstēja viņam ausī.
"Ejat nu, ejat visi azaidā, māte jau mani bar, ka es nokavēšot jums visu dienvidu. Rītu, tad izrunāsimies," Jānis vēl iebilda, iedams ar Anniņu dārzā.
Ļaudis nu klīda istabā, savā starpā spriezdami: "Vai tu redz', tad ir gan vērts skoloties! Cik prātīgi viņš runā un nav nemaz lepns!"
"Vai tu redzēji ,cik lielas skastes mēs iebliesām no ormaņa ratiem istabā? Tās esot pilnas grāmatu. Mācies tu tavu mācīšanos!"
"Es jau taptu durns, ja man tās tik' cauri jāizšķirsta, kur nu vēl to visu savā dumjā galvā sabāzt!"
Noguris no ceļojuma, Jānis nogulēja krietnu dienvidu. Kad viņš pamodās, māja jau bija tukša, katrs atkal savā vietā, darbā. Viņš nebija dzirdējis, ka rūpīgā māte tam pie gultas bija salikusi uz krēsla citas drēbes, jo viņas acis to nepanesa, ka valkāja darbdienās tik smalkas drēbes, kādas dēlam bija mugurā. Jānis uzvilka savas vecās drēbes, kuras gan bija pavisam pašauras, bet piedienēja vēl gluži labi.
Basām kājām viņš devās laukā, cik tas bija tīkami, pēc ilgiem laikiem atkal pastaigāties pa mīksto zālīti, silto smilti. Gan atradinātās kājas sūrstēja stiprāki uzminot akmentiņam vai sakaltušam zariņam, bet Jānis tik' par to smējās. Viņš izstaigājās pa dārziem un devās pāri pļavai uz bērzu birzi. Katra vietiņa, katra lietiņa viņam atgādināja pagājušos laikus, bet tomēr viss bija tik pazīstams un mīļš, it kā viņš pat vakar un aizvakar te vēl būtu staigājis.
Saulgozī birzmalā viņš atgāzās bālajā vilkakūlā,
caur kuru vēl nepaspēja cauri spiesties jaunais zaļums, un nodevās sapņiem. Gadi, kurus viņš bija trūkumā un raizēs pavadījis, viņam izlikās esot tik' sapņu murgi.
"Es filoloģijas kandidāts, es? še garšļauku zālītē, basām kājām, kreklājā... kas tas par filoloģijas kandidātu? Tīri nieki, Birznieku Jānis bijis, Birznieku Jānis paliek, vairāk nekas!"
Viņš sašvankoja kājas, kā zēna gados mēdza darīt, un bija ar vienu sviedienu kājās. Pa ežām un atmatām viņš gāja lingu lingām uz arājiem, kuri steidzās līdz launagam apart apsēto miežu tīrumu, lai tad vēl šovakar viņu pagūtu noecēt.
"Pats darbs radina zemkopi pacietībā, vagu pie vadziņas arot nepiekūst, neapnikt, un tad gaidīt līdz pašam rudenim ar rūpēm un bailēm, vai tik' izlietie sviedri nesīs augļus," viņš prātoja iedams uz arājiem un pašam viņam iegribējās izmēģināt, vai viņam vēl ir pacietība pie šī vienmuļīgā darba.
Tēvs labprāt uzticēja viņam balstu, pats atsēzdamies ežmalā un uzkūpinādams pīpi. "Tēt, nu tu vari droši iet uz mājām. Es gribu nopelnīt to godu, ka pēdējo sēklu šogad es iearu."
Tēvam cits neatlikās, kā tik' paļaut Jānim vaļu. Viņam tīri kā iežēlojās, ka ļāvis vienīgajam dēlam skoloties! vai tad nebūtu jauki, kad viņi katru dienu no rīta līdz vakaram būtu kopā pie darba tīrumā, pļavā un piedarbā.
"Nē, nē! Viņš savu laimi ir atradis grāmatās un to viņš ir pelnījis," tā vecais Birznieks nodomāja, staigādams pa saviem laukiem un apskatīdams sēju,
bet aizvien pa brīžam atgriezdamies atpakaļ, lai noskatītos arājos.
Pāra stundas pagāja, tad sējums bija aparts. Jānis pie sevis noprātoja, ka viņš bez apnikas varētu art cauru dienu un nemaz nepiekustu pie vienmuļīgā darba. Beidzamā vaga bija izdzīta, aizaras uzartas un cepures vicinot arāji uzkliedza skaļu "urrā!" lai kaimiņiem paziņotu, ka viņi sēju beiguši.
Saulīte bija vēl labi gabaliņā, kad visi šīs nedēļas lauka darbi bija godam padarīti. Ļaudis čakli apkopa mājas darbus, noslaucīja pagalmu, gatves, lai laikus tiktu pirtī un tad pie dusas, kā jau laucinieki paraduši.
Birzniekos visi dusēja maigu miegu, tik' Jānis viens sēdēja uz klēts sliekšņa, šur tur kaimiņos atskanēja vijoļu un citu spēļu skaņas un uztrauca Jāni no laimīgām domām. Viņš iesteidzās klētiņā un aizvēra durvis. Viņš atmetās gultā un centās aizmirst, ko nozīmē šādas sestdienas vakara čīgas un spēles. Viņš vēlējās palikt savas tautiņas vidū, vest viņu uz gaismas ceļiem, glītot, skaidrot, cik viņa spēkā stāv, bet liktenis viņu spieda doties tālajā Sibirijā un tur atkalpot valdības pabalsta gadus. Domas pārgāja sapņos un krēslojās kā murgu tēli viņa smadzenēs.
Saulītes pirmie stari patlaban spiedās caur šķirbainajām durvīm klētiņā, kad arī Jānis jau bija nomodā. Birzniekos visas malas bija dzīvības pilnas. Puiši vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien. Meitas gāja jokodamās un smiedamās govis slaukt un dzīt viņas ganos. Arī māte un mazā Anniņa jau bija kājās, viņš skaidri sadzirdēja ēdrajā rītā viņu valodas.
"Mammiņ, man šorīt nemaz negribas iet ganos!" Anniņa raudulīgā balsī žēlojās.
"Aun vien kājiņas, manu cālīt! Gan nu es arī šorīt paganītos govis tavā vietā, kā dažu labu svētdienu, bet man nav vaļas. Jānīts tagad mājās, celsies augšām, jāgādā kas labāks brokastīm. Gan nu citus rītus tu pagulēsies, tad man būs vaļa un es iešu tavā vietā lopus paganīties," māte viņu mierināja.
"Miegs jau man nemaz nenāk, bet kā lai es visu rītu viena pate nīkstu ganos un jūs visi, tu un tēvs un Jānīts dzīvosat mājās, bet es visu dienu viņa neredzēšu."
Jau Jānis gribēja lēkt no gultas un piesolīties māsiņai par otru ganu, te viņš izdzirdēja kalpa sievas balsi: "Lūk, lūk, jau mazais ganiņš kājas aun! Ej nu vien šorīt pagulies, Anniņ, tev jau arī gribas ar brālīti parunāties, es iešu šorīt tavā vietā ganos. Es savam vīram jau pabrokastis saliku galdā, vēlāku viņš iešot uz baznīcu, vajagot tabākas lai sapirkties, tad jau man visu rīta pusi ir vaļa."
Visu noklausoties Jānis jutās dziļi sirdī aizgrābts. Vienkārši ļautiņi, ir vienkāršas viņu domas, bet viss tas norādīja, ka viņš nav vis svešs, atstāts pasaulē, bet no daudziem top mīlēts. Viņš jutās skubināts un apņēmās sirdī būt šīs mīlestības cienīgs.
Svētdiena pagāja gan nopietnās, gan jautrās sarunās. Jānim bija plaši jo plaši jāizstāsta sava dzīve un pūles šinīs četros gados. Nu vecāki paši dzirdēja, ko viņi sen iz dēla vēstulēm bija nojēguši, ka Jānis
viņiem īsto patiesību ir slēpis, lai vecāki varētu turēt dzimtkungam solījumu un netaptu kārdināti lauzt doto vārdu, dēlam slepeni palīdzot.
"Ka tu mūs vilsto, to mēs ar tēvu gan noskārtām, bet tu jau katrā vēstulē mums kodināt piekodināji, lai nerūpējoties par tevi, tev esot viss pilnībā, nekā netrūkstot. Ja nu tu trūkumu ciezdams aizietu bojā, saki, kā lai mēs Dievam par tevi atbildētu?" māte viņam pārmeta.
"Redzi, mammiņ, cik niecīgs cilvēks ir, viņš bez meliem nevar iztikt, lai tik' varētu palikt pie patiesības un godam turēt doto vārdu, jo es skaidri zinu, ka nauda man nāktu no mājas aumaļām, ja tik' es jums sacītu, ka ciešu trūkumu, lai arī jums pašiem caur to būtu no mājas jāizput."
Pastāstīja Jānis ir tēvam, mātei, ka viņš sev izraudzījies līgaviņu.
"Grausteniešu seno skolotāju Lapiņu, kas nu to nepazīst," tēvs priecīgi iesaucās. "Sagājām jau abi vēl divas ziemas draudzes skolā kopā. Vēlāki viņš uzmācījās pie draudzes mācītāja un tika par skolmeistaru. Sākumā gāja pa mājām apkārt bērnus mācīdams, bet kad Grausteniešos uzcēla pagasta skolu, tad viņu tur ielika par skolmeistaru. Krietns viņš bija cilvēks, nodzīvoja tur kādus desmit gadus, bet tad sanīdās ar mācītāju un tas ar dzimtkunga palīdzību ēda un izēda viņu iz vietas."
"Jānīti, tu dzīvosi pats ar savu sievu, ne mēs, tāpēc mēs tavai izvēlei nekad, nekad nepretosimies. Tu esi liels cilvēks, daudz mācījies, daudz zini, kur nu mēs vecie vairs tevi lai mācām," arī māte piebild. "Savu vedeklu es mīlēšu, kā savu bērnu, ja tik' viņa
nebūs par daudz lepna un neizsmies mūs vecus ļaudis."
Saruna griezās uz veco dzimtkungu un tēvs stāstīja: "Agrāki nu gan viņš man bija labs kungs, bet kamēr jau ar tevi sanīdās, nu ir tāds auksts un lepns, izdara tik darīšanas, bet lieka, mīļa vārda jau no viņa nedzirdu, ja kādreiz man pie viņa jānoiet nomas maksāt, vai arī citās darīšanās.
Senāk jau izrunāties vien nevarējām par tevi, par viņa dēliem, bet nu viss tas beigts. Aizpērn mani ļaudis sameloja, ka es tev zagšus sūtot naudu un pavalgu, tad jau man skarbi uzbrēca: vai tas esot tiesa? Man arī tā sirds apskrējās, ka viņš mani par velti bar un es īsi atbildēju, ka dzimtkungs pats zin, ka vārda vēl neesmu lauzis un arī nelauzīšu, lai arīdzan esmu tikai zemnieks. Sacīju arī, ka viņš labi pazīst manu Jāni un zin, ka mans dēls slepeni sūtītus pabalstus nepieņemtu. No tā laika viņš par tevi nav iebildis vairs ne vārdiņa.
Nu jau arī mums ir zināms, ka uz Jēkaba dienu mums uzsacīs nomas līgumus un nākošā pavasarī būs jāiepērkas par dzimtu. Mēs gan ar māti bēdājamies, ka tik' neuzliek vien mums lielu izpirkšanās naudu, jo Birzniekiem ir plašas robežas. Esam nu gan pēdējos gados, kamēr tu no mums nekā neprasīji, ietaupījuši mazu krājumiņu, dos Dievs varbūt šoruden labu gadu, ja tad vēl nepietiks, tad būs vai mājas jāiznomā otram un jāpārdod zirgi, lopi un visa iedzīve, bet tēvu tēvu mājas nu gan gribam visādā ziņā iegūt par dzimtu. Nāks labāki gadi, gan tad atkal atdzīvosimies."
"Ne, tēt, savas dzīves tu neizputini, jo bezdarbība
būtu tava nāve. Ja Jurģos tev iemaksas naudas trūks, tad es to sagādāšu. Pirmajā gadā mana alga ir 800 rubļi, gribu vēl liečis pelnīties un tā droši lielo pusi ceru tev pataupīt, jo esmu radis pietikt ar mazumu."
Vecāki tik nobrīnējās par lielo algu un nopriecājās par dēla labo sirdi, bet māte piebilda: "Un viens pats cilvēks tik lielu naudu var nopelnīt, tas ir gan brīnums!"
"Tev nu arī visādā ziņā jānoiet uz dzimtkungu, jo viņš mums arī ir daudz laba darījis; tev ir jāpierāda, ka nav vis piepildījies viņa nievājošais pareģojums, kas mums un tev dienām un naktīm sirdi kremta, bet ka tu esi vīrišķi cīnījies un pārnācis kā uzvarētājs," tēvs ar lepnumu runāja.
"Tiesa, tēvs, tas ir mans pienākums. Rītu pat abi divi noiesim pie dzimtkunga, pirms vēstis neizpaužas, ka esmu pārnācis no augstskolas," dēls atbildēja.
"Ne, Jāni, kopā iet mēs nevaram, jo mums katram ir savas durvis," tēvs smējās.
"Iesim tik' caur rovi rakstāmā istabā, es tev iešu līdza kā Birznieku Jānis," tā dēls jokojās pretīm.
"Ne, ne! Tu esi juties dzimtkunga namā kā savās mājās, staigājis kā jau kungs pa lielajām durvīm, tagad pirmo reizi tev jāiet ierastais ceļš paceltu galvu, lai visi nojēdz, ko tu esi sasniedzis un kas tu esi. Vēlāk manis dēļ dari kā zini, tikai šoreiz dzimtkungam būs skaidri atzīt, ka viņš ir tevī alojies un viņa pareģojums nav vis piepildījies."
Otru dienu Birznieku Jānis uzposās savā labākajā uzvalkā un devās kājām uz Cirstenes dzimtkungu. Muiža un glītais meža dārzs sacēla viņam daudz mīļu
atmiņu, jo šinī namā viņš bija nodzīvojis veselu gadu par mājskolotāju, bez tam vēl tur pavadījis daudz jautras brīvdienas. Glīta istabas meita atvēra viņam durvis un šķēlmīgi smīnēdama palīdzēja uzkārt viņa virssvārkus brieža ragā. Birzniekam viņas sejiņa izlikās būt pazīstama, bet viņš neatcerējās, kur viņu redzējis. Viņš iedeva meitenei savu vizitkārti un lūdza viņu nodot dzimtkungam. Vēlīgā meitene viņu ieveda priekšistabā, lūdza viņu uzgaidīt un pate tad pazuda citās istabās.
Pēc laba brītiņa ieradās atkal istabas meita un lūdza viņu dzimtkunga kabinetā, pats kungs arī drīz nākšot.
Vecais dzimtkungs atradās savā guļamistabā, ģērbies siltos svārkos, ar garstilbainiem siltumzābakiem kājās, jo vairāk gadus niknas kaulu sāpes mocīja viņu ik pavasarus. Gan sāpes jau mitējās, bet vēl bija jāsargājas ļoti no aukstuma un caurvelkoša vēja. Salīcis viņš sēdēja atzveltnē, turēdams pirkstu galos kārti.
"Hm, Jānis Birznieks, gan tas pats zēns, kas izjauca visus manus nodomus. Es viņu gribēju izskolot par mācītāju un tad ielikt viņu kādā draudzē, kur nian vairāk muižu, tur viņš būtu noderīgs, bet šis pārgalvīgais zēns izputināja manus nodomus.
Nu jau laikam atnācis lūgties pabalsta, bet ar suņiem es viņu izdzīšu iz muižas, jo reizi viņš ir atstūmis manu palīdzību un iedrošinājies man pretoties!
Nē, nē, papriekšu es gribu viņu pazemot un krietni izsunīt, tik' tad lai viņu met pa durvju durvīm laukā!"
Tad tikai vēl dzimtkungs gaidošai meitenei lika vest Birznieku savā kabinetā un pasacīt, ka viņš drīz iešot.
Te viņš vēlreiz uzmeta acis kārtij un ievēroja sīkāko rakstu. Viņš saķēra brilles un lasīja: filoloģijas kandidāts".
Dusmīgi viņš nospēra kārti zemē.
"Tad tiešām viņš ir izkūlies augstskolai cauri un vēl par spīti manām dusmām. Ja, tādiem ir sīksta daba un šis pats Birznieks ir viens no īstajiem. Daudz es mantotu, ja man būtu izdevies viņu saistīt pie sava nama."
Dzimtkungs nu atjēdza, ka Birznieks ir trūkumiem par spīti tomēr sasniedzis cienītu stāvokli sadzīvē un ka ar viņu ir jāapietas, kā ar izglītotu cilvēku, ja pats viņš sevis negrib izrādīt par rupju un nemācītu.
Viņš nogrima sāpīgās domās.
Viņa jaunākais brālis, viņa acuraugs un mīlulis, par kuru viņš gādāja, kā par savu dēlu, bija švītīgs un veicīgs zēns. Tas pabeidza spoži vidējās skolas, bet par nelaimi iemīlējās zemnieku meitenē, bārenītē, kuru vecākais brālis bija izrāvis no ļauniem apstākļiem un nodevis savām meitām par rotaļu biedreni, viņu skolodams un izglītodams, šī zemnieku meitene atsvešināja viņa brāļa sirdi.
Drošsirdīgais jauneklis nepadevās ne brāļa lūgumam, ne bargumam, bet kādās medībās ņēma mīļāki nelabu galu, nekā atsacīties no iemīļotās meitenes- zemnieces.
Gan visi daudzināja un atzina, ka jaunais dzimtkungs nelaimīgi kritis un nejauši nošāvies, bet brāļa
sirds skaidri juta, ka tas ir tīšs darbs. Vai viņam nu nebija iemesla to nīdēt, kas laupījuši viņam mīļo brāli?
Tomēr viņš aizmirsa veco naidu, viņam iepatikās žirgtais Birznieka dēls un viņš skoloja to. Viss vedās labi. Birznieks pabeidza ģimnāziju un sabija gadu viņa namā par mājskolotāju. Saviem abiem jaunākiem dēliem no otras sievas viņš turēja mājskolotājus, lai savus bērnus, cik ilgi maz vien varētu, paturētu zem tēva acīm un izsargātu no lielkundziskām palaidnībām. Sekmes bija teicamas, sevišķi zem Birznieka vadības. Vecākais dēls dabūja ģimnāzijas gatavības liecību, jaunākais iestājās pēdējā klasē. Pirmais augstskolas gads arī notecēja teicami, kamēr vēl vecākais dēls bija Birznieka draugs un biedrs, bet kad Birznieki saslējās pret dzimtkungu, tad tas cieši aizliedza dēliem saieties ar Birznieku un dēliem tas bija pa prātam, jo viņi pa tam bija atraduši citus biedrus, kas viņus vadīja tos jaukos, platos ceļus, no kuriem Birznieks viņus līdz šim bija atturējis. Dēli padevās lielkundziskai dzīvei un drīz vien citas mājas viņi pazina daudz labāki pat naktī, nekā augstskolu dienā. Tēvs tik' naudas vien nevarēja tiem diezgan piesūtīt, jo dēli bija pamazām uzaudzinājuši lielu nepieēdināmu pūķi, kuru citi nosauc par kaislību uz izdzīvi un spēli...
Tēvam nebija žēl naudas, tās mantas viņam netrūka, bet viņam bija žēl dēlu, jo viņš labi zināja, kādu ceļu aizripoja šie spožie naudas gabali. Sāka viņš rāt, bārt, bet panākums bija tik tas, ka dēli no viņa atsvešinājās. Un ar žēlumu viņam bija jāatzīst, ka viņam nebija tiesības rāt un mācīt dēlus: savā
jaunībā viņš bija darījis tāpat un vēl trakāki. Un nu viņš redzēja savus netikumus uzziedam dēlos, savu jaunību atspoguļojamies dēlu dzīvē un, ja viņš gribēja būt taisns, apspriežot dēlu dzīvi, izšķērdību, palaidnību, tad viņam bija jāsaka: tēvs un tēvs!
Ir cerība, ka tēvu viņi vēl pārspēs!
Tas bija grauzējs- tārps viņa sirdī, kas nemeta miera ne dienu, ne nakti, bet urba un urba vienmēr. Būtu Birznieks palicis viņam uzticams, kas zin, viņa vadībā dēli nebūtu iestiguši netikumu purvā, bet Birznieks caur savu spītību bija sagādājis viņam rūgtas dienas, ja, viņš bija viņa nelaimes cēlons...
Birznieks bija piekusis, sēdēdams viens pats kabinetā un gaidīdams dzimtkunga. Kā glaudi un paijas viņu te negaida, to viņš zināja, bet ka nicinoši viņam te liek gaidīt, tas arī bija grūti panesams. Uzbudināts viņš pacēlās, lai dotos projām, kad izdzirda sānistabā ātrus soļus un kluģa klaudžus. Viņš nostājās istabas vidū un zibošām acīm lūkojās uz durvīm, kurās nākamā acumirklī parādījās dzimtkungs, atbalstīdamies uz spieķa.
Birznieks viegli palocījās, un dzimtkungs, paspēris istabā pāra soļus, atslīga atzveltnē. Tur tas stāvēja, kuru viņš nāca sunīt: cēlu stāvu, pabālu seju, uzbudinājumā mirdzošām acīm. Negribot vecajam vīram gāja jausma caur dvēseli: kaut šis staltais vīrs, drošo skatu būtu mans dēls!
Nē, vecais dzimtkungs gan varēja būt domās netaisns, bet šo naidu vārdiem vai darbiem izrādīt pret to vīru, kas tagad stāvēja ar viņu aci pret aci, nē, tā nevarēja darīt vecais dzimtkungs.
"Lūdzu piesēžaties un atvainojat mani vecu vīru,
ka jums bija brīdis jāgaida. Es esmu vecs, nevarīgs, kaulu sāpes mani nikni moca."
Birzniekam bija žēl vecā vīra. Viņš pastūma savu krēslu tuvāk, satvēra viņa roku un sirsnīgiem vārdiem pateicās dzimtkungam par palīdzību un vadību uz tā ceļa, kura gala mērķi viņš nu sasniedzis.
Brīnēdamies vecais dzimtkungs klausījās un nevarēja atturēties nejautājis:
"Brīnišķīgais cilvēks, man jūs pateicaties, man, lai gan es jums atrāvu palīdzību un piespiedu arī jūsu tēvu atsacīties no jums!"
"Par to es sevišķi jums pateicos, jo, kas zin, vai caur bagātību un vieglu dzīvi es nebūtu aizgājis bojā, bet caur trūkumu es mācījos savus spēkus pazīt, izlietot un viņiem uzticēties."
Šie vārdi atgādināja dzimtkungam viņa dēlus un neapzinīgā naidā viņam acis uzliesmoja. Vēl paŗa vārdus pieklājības dēļ viņš jautāja Birzniekam par viņa nākotni, tad nevarīgi pacēlās, dodams tā šim zīmi, lai jel beidz nepatīkamais ciemiņš savu apmeklējumu.
Brītiņu viņi stāvēja aci pret aci, tad Birznieks palocījās un devās pa durvīm laukā. Lēniem soļiem viņš gāja pa lievenēm zemē, pavadīts no smaidošās meitenes.
Dzimtkungs soļoja klibodams nemierīgi pa istabu. Viņš nīda šo jauno cilvēku, bet neapzinājās diezgan svarīga iemesla, kamdēļ īsti šis zemnieka dēls nīstams? Vēl kodīgāk naids sūrstēja sirdī, kad neapzinīga jausma šāvās caur dvēseli: "Laimīgs tēvs, kam tāds dēls!"
Vai Cirstenes dzimtkungs neatjēdz sava neapzinīgā naida?
Viena tauta dodas drasēdama kalnup, saulei un gaišai nākotnei pretim, nesdama cīņas karogu ar uzrakstu : "Per aspera ad astra"; otra tauta turēdamās virzās no kalna lejup, viņas sēru karoga krokās slēpjas uzraksts: "Morituri".
Lēnām soļoja Birznieks pa gatvi uz lielceļu, ceļā aizmirzdams pat atskatīties uz to namu, kura durvis viņš savu mūžu vairs nevirinās...
***
Brīvdienas Jānis nodzīvoja tēva mājās gan savā vaļā, gan prieka dēļ tēvam brīžam palīdzēdams pļavā un tīrumā. Ar mājiniekiem viņš bija iedraudzējies, ka tie vairs no viņa ne bijās, ne slapstījās, bet uzticēja viņam savus priekus un bēdas, turēdami viņu par sevim līdzīgu. Arī ar tuvējiem kaimiņiem viņš iepazinās. Gan dažu rūgtumu viņš izbaudīja, kas jābauda katram izglītotākajam, kas dzīvē nododas ar mazāk mācīto, tumšāko brāli. Līdz ko mazāk izglītotais brālis mana, ka lielais brālis viņu vis nenicina, nenievā, tad mazais drīz aizmirst bailes no lielā brāļa, bet daudzi arī diemžēl godbijību. Nu mazā cenšanās vairs nav, pieturēties pie vecākā un tam līdzi pacelties gara gaismā, bet viņa censība ir, novilkt lielo brāli sev līdz zemē. Un dažs nekaunīgāks pat ar to vēl lielās un lepojas, rādīdams izglītotākajam savu gara nabadzību un kailumu, pats par sevi zobodamies. Tur vajaga Dieva dotas pacietības, lai panestu šo rupjumu, lai viņi neapniktu, neriebtos šie mazie brāļi,
kas kaili un netīri skraida apkārt, kamēr vecākais brālis un māsa jau ir tērpušies goda drēbēs.
Šī ir tā klints, pie kuras sašķīst dažs labs cerības pilns kuģis, kas dodas pilnām burām dzīves jūrā, nesdams tautai līdzi daudz košu rotu, derīgu mantu.
Tikai reti kādam, no Dieva sūtītam, ir lielā pacietība, visu paciest līdz galam, tad sākt atjaunošanas darbu un radīt mazu pulciņu laimīgu cilvēku, kura katra klēpī pats skubinātājs un ceļa rādītājs droši var savu galvu nolikt, zinādams, ka tas viņam dūres ir kulē nerādīs, nezobos viņu no muguras, nemēdīs viņu, kad tam acis ir cieti. Laimīgs tas cilvēks, kam ir lemts to sasniegt; tas ir diezgan dzīvojis priekš visiem laikiem.
Birznieku Jānis tik' sākumu no šīs patiesības sajuta, jo viņš jau vēl bija ciemiņš; tikai vēlāki dzīvē viņš izbaudīja pilnām šo patiesību. Vēl viņš laida nepatikas pār galvu un viegli aizmirsa rūgtos brīžus, bija jau viņš vēl jautrais, laimīgais jauneklis, kam nupat vēl dzīvē atspīd pirmās saules dienas.
Jāņa dienas vakarā pa meijām pušķotiem vārtiem iebrauca Birzniekos Lapiņu Milda ar savu tēvu. Nosvētīja līgsmi vakaru pie putošiem miestiņa kausiem. Priecājās ļautiņi viens otram rokas spiezdami, viens otram jaunas vēstis teikdami, viens otram mīļi acīs lūkodamies.
"Redzi nu, Jāni," vecais Lapiņš uzrunāja svarīgi jauno Birznieku, visiem līdz ar saimi sēžot pagalmā pie galdiem, kuros bija sakrauti Jāņa sieri, baltmaize, auksta un silta gaļa. "Pateic, nu man, ka ar varu tevi izdzinu no pilsētas. Ne pazīt vairs nevar bālo
jaunekli. Vaigi nu ir sārti brūni, kā čigānam, kas dienu mūžu nodzīvojis zaļās pils veselīgajās telpās."
Visi smējās par vecā jautro valodu, tik' Mildiņa spieda zagšis Jānim roku. Vecie ļaudis palika mājās gudri spriežam, bet jaunie steidzās uz birzi, kur aizdedzināja augstos steķos ietaisīto darvas mucu. Saradās arī citi kaimiņu bērni un jautras dejas skaņas un līgo dziesmas skanēja līdz gaismas aušanai.
To pašu vakaru arī nodzēra Jāņa un Mildas precības. Gan izgudrojās, izspriedās, kad kāzas svinēt, vai uz Ziemsvētkiem, vai uz citu vasaru, bet tad vecie sāka bažīties par garo ceļu, veltīgiem tēriņiem, jaunie atkal klusītiņām par garo šķirību laiku, veltīgi pavadīto jaunību, kamēr abas puses vienbalsīgi nosprieda, ka godības turamas drīzumā, un tad lai jaunie dodas kā salaulāti svešumā meklēt savu dzīves laimi.
"Tad labi arī," beidzot Lapiņš nodibināja lietu. "Savus bērnus mēs izvadīsim tālumā kā laulātus ļaudis, tamdēļ Jēkaba dienā dzersim kāzas..."
"Trīs dieniņas šepat Birzniekos, kur mani tēvu tēvi savas godības svinējuši. Ja Dievs būs žēlīgs, tad lai arī mans dēls nodzīvo sava mūža vakaru tēvu tēvu sētiņā un lai piedzīvo tādu pat laimi un prieku no saviem bērniem, kā mēs no viņiem, kad mēs dusēsim saldā mierā smilšu kalniņā," vecais Birznieks svinīgi piebalsoja. Ar to lieta bija norunāta.
Lapiņš ar meitu sērsa divas nedēļas Birzniekos, tad viņi brauca atpakaļ uz pilsētu, lai Mildiņa paspētu sakārtot un pielocīt savu pūru.
Laiks ātri aiztecēja steidzot vasaras darbus un vīkšot godības. Jēkaba diena, vecā Lapiņa vārda
diena, drīz pienāca, un Birzniekos radi un draugi sagaidīja no rīta Birznieku Jāņa līgaviņu, kura ar tēvu un dažām draudzenēm tik' vēl šodien ieradās Birzniekos. Gara rinda kāznieku pavadīja jauno pāri uz baznīcu pie laulas. Vakaru līgsmībā un priekā nodzīvoja kāznieki Birzniekos un vēlu naktī pavadīja dziesmām un spēlēm jauno pāri uz dārza klētiņu, kur viņiem bija uztaisīta līgavas gulta. Novēlēsim viņiem priecīgu nākotni un neslapstīsimies lūrēdami gar klētiņas pakšiem, ziņu kāri, kā līgavainis pirmo reizi skūpstīja savu sirdsizredzēto. Tik' to varam sacīt, ka viņi droši skatījās viens otram acīs. Viņiem nebija jāsvīst kauna sviedri un jāstaigā nolaistām acīm un jābēg smīnošie, ziņkārīgie viesu skati, kā dažiem labiem pārīšiem, kuriem kāzu diena ir īsta moku diena. Tādiem izliekas, ka visi ļaudis lasa viņu noslēpumus tiem uz pieres, tamdēļ tie izrādās tik vienaldzīgi pret visiem un spēlē lomu, it kā viņi viens otrā ir iemīlējušies līdz nesamaņai: ne tie pasaules redz, ne dzird, tik' spaida viens otram rociņu, ka dažiem skatītājiem vai dūšu apšķebina, bet patiesība ir tā, ka tādi ļautiņi viens otram jau ir stipri vienaldzīgi, mīlestības atēdušies, un jau kāzu dienā viņi sāk liekuļot un uzvest bēdīgo joku lugu, kuru sauc par laulību ar jaunības karstumā izārdītiem pamatiem.
Trešā dienā jaunlaulātie devās ceļā uz Jurjevu,' pavadīti no vecā Lapiņa, kurš bija noņēmies pavadīt savu meitu tālajā ceļā un pie viņas nodzīvot vecuma dienas; nebija jau viņam citur vietiņas, kur galvu nolikt.
Jurjevā viņi ilgi neuzturējās, jo Lapiņš savu mājiņu
bija pārdevis, bet drīz devās tālajā ceļā, to vietiņu uzmeklēt, kur liktenis šiem ļautiņiem bija lēmis pēc laimes censties, kas sencim Ādamam paradīzes dārzā esot pasprukuse.
Brīvlaiku Treimaņu Pāvils pavadīja kādā radu dzimtā, tik' brīvdienām beidzoties viņš uz kādām dienām pārbrauca mācītāja muižā, lai apgādātos ar vajadzīgo naudiņu un tad atkal dotos uz augstskolu. Vecais Treimanis saslima un dēlam bija jānokavē pāra nedēļas no skolas laika, nogaidot, kamēr tēvs atveseļojas. Priecīgā garā viņš nobrauca uz Jurjevu, lai uzsāktu sesto mācības gadu. Pilsēta viņam izlikās skaistāka, kā pagājušo gadu, svabadāki viņš uzelpoja, pastaigādamies pa pilsētas ielām, jo tēva mājās viņš bija izdzirdējis, ka Birznieku Jānis apsievojies un aizceļojis uz Sibiriju. šī apziņa ne mazumu vien pacēla viņa jūtas, jo Birznieks bija vienīgais cilvēks pilsētā, kura seja tam nepatika, kuru viņš it kā baidījās sastapt. Viņš nu jutās brīvs un laimīgs: nebija vairs pilsētas mūros tā cilvēka, kas viņam teica skaidru patiesību acīs un kuru viņš tamdēļ bijās un turēja par savu naidnieku.
Biedri viņu saņēma gavilēm un pirmās dienas jautri aiztecēja pie putošiem kausiem, stāstot brīvlaikā piedzīvotos brīnumstāstus. Dažam labam neatlikās nemaz vairs laika nostaigāt uz augstskolu, saulīte vienādi viņus pārsteidza jautrā sabiedrībā. To starpā arī atradās Pāvils, lai gan uz augstskolu braucot viņš bija nodomājis šinī gadā beigt savas mācības,
— bija jau tik' jānoliek pāra niecīgi eksāmeni, cits viss godam piecos gados bija padarīts.
Ar pagājušo pusgadu izstājās iz augstskolas viņu sabiedrības vecākais un Pāvils tika ievēlēts šinī goda amatā, kuru ilgāku laiku ieņēma tikai augstskolnieki no īstām muižnieku dzimtām, šis apstāklis lieliski pacēla Pāvila pašapziņu. Viņš sarīkoja lielas dzīres ar viesībām un katra izglītota pilsētas jaunava stāstīja viena otrai, ka skaistais Zauls nu esot sabiedrības zeniors.
Kādu novakaru Pāvils ar saviem tuvākajiem draugiem padzīvojās Krūma viesnīcas dārzā. Viņu starpā arī bija mums pazīstamais Mučele. Maz viņš bija pārvērties, tikai tauku zods bija pieņēmies un actiņas tapušas vēl šaurākas, kuras tagad viņš paslēpa aiz maziem lodziņiem zelta kalumos. Mučele pats apgalvoja, ka viņš redzot jo smalki, jo šaurāki viņš acis aizvelkot; ja viņš lūkojoties caur mazu, mazu spraudziņu, tad viņš katru slimību redzot "līdz pašai gruntei" un tad viegli ārstēt. Varam arī iebilst, ka Mučeles īstais vārds bija Dornis un viņa tēvs, arī ārsts, caur lieliskiem pūliņiem kādā zinātniskā iestādē bija atradis jaunu, vēl nepazītu baciļu, kura tuvāko aprakstu biezā raktsā viņš dāvināja kādam augstam kungam un tā iemantoja no daudziem niecināto, bet no vēl vairākiem kāroto mazo vārdiņu trim burtiem paluma iekšā. Arī jaunais Dornis nekad nepiemirsa šī mazā vārdiņa uzrakstīt sava vārda priekšā. To zināja arī viņa biedri un viens zobgalīgs jautāja: "Nu, Mučel, vai tavs pap's būs atkal atradis kādu jaunu bacilu, lai izbiedētu visu zinātnisko pasauli?"
"Vēl ne, bet es ticu, ka drīzumā viņš ko lielisku
atradīs, lai caur jauno atradumu arī savu dēlu darītu nemirstīgu."
"Nu, cik vārdu šinīs brīvdienās ar papu izrunājies?"
"Tikai knapi divus. Kad pārbraucu mājās, tad otru dienu satikāmies pie azaida.
,Vai beidzi?' viņš ievaicājās, ieraudzīdams, ka arī es mājās. ,Vēl paies kāds gadiņš,' es atbildēju. Viņš tikai papurināja galvu, zināms, man piekrizdams, un tūliņ atkal devās pie saviem pētījumiem. Kad šurp braucot šķīrāmies, tad viņam tik' knapi bija laiks iespiest man saujā man vajadzīgo sīko naudu, no sarunas jau i nedomā. Ka tevi septiņi seski, es saku, tāds pap's lai aug uz akmeņa!"
Biedri tam piebalsoja un dzēra uz krietnu papu veselību.
"Zaul, vai pazīsti jau šī pusgada pilsētas skaistuli?" kāds iejautājās.
Kā izrādījās, tad Pāvils vēl viņas nepazina. Nu ņēmās cits caur citu viņu iztēlot spilgtākām krāsām, kam tik' bija gadījusies laime skaistuli redzēt.
"Kā tad sauc šo brīnumputnu?" Pāvils jautāja.
Neviens nezināja atbildēt. Visi viņu bija redzējuši pastaigājamies kopā ar otru jaunavu, kura esot vai nu viņas biedrene vai arī kalpone. Daži arī bija novērojuši, ka viņa iegriežoties jaunā palkavnieka namā, kurš nupat brīvdienās pārcelts no Pēterpils uz Jurjevu.
Dornis tik' smīnēja, atgriezies solā.
"Mučel, tu ko zini, sper tik' laukā!" draugi viņam uzmācās, pazīdami viņa vaibstus.
"Ka tevi septiņi seski!" Mučele nospļāvās. "Par
spīti visam savam resnumam es esmu vairāk izpētījis, nekā jūs visi, smildzeņi, kopā, Klausāties un škurinat ausis: skaistuli sauc Marju, viņa ir poļa, palkavnieka Veļskija miesīga meita. Marjas pavadone ir viņas biedrene un istabas meita."
"Marja, dzejisks vārds!" Pāvils iebilda. "Viņa jau laikam katoliete?"
"Nav katoliete," Dornis paskaidroja. "Viņa ir dzimuse Veļskijam pirmā laulībā ar kādu luterāņu garīdznieka meitu, kura meitu kristījusi un uzaudzinājusi savā ticībā. Gadus desmit atpakaļ Veļskijam pirmā sieva mirusi un nu viņš esot precējies ar kādu savas tautas kundzi. Pamāte neliekoties par pameitu ne zinoties un katra ejot savas tekas,"
"Gods Mučelem par jaunajām ziņām. Lai uzdzeram viņam un daiļajai Marjai!" biedri uzsauca, saskandinādami glāzes.
"Ja gribat viņu redzēt, tad tik' pēc pusdienas noejat Katriņas dārzā, tur viņa mēdz bieži nostaigāt. Tik neapsvilināt spārnus, poliete nav mūsējo skuķis!" Dornis vēl biedināja un izlīgoja laukā.
"Nu, Zaul-brāl, tur tev jauns lauks uzvarēt šo cietoksni," kāds biedrs zobojās.
"To es arī no jums izlūdzos: šo darbu, biedri, uzticat man! Uz labu veiksmi, sveiki, biedri!" Pāvils saskandināja ar biedriem glāzes un uzdziedāja:
"Lai uzdzeram, lai uzdzeram, Diezin vai ilgi dzīvojam!"
Otru dienu Pāvils jau laikus bija meža dārzā un sēdēja Dorna apzīmētā vietā ar avīzi rokā, it kā lasīdams, bet viņš garlaikojās uz nebēdu un "lūrēja"
pāri laikrakstam, vai jel reiz nenāks gaidītā skaistule.
"Pie sarkana saules sarga tu viņu pazīsi!" kāds biedrs, kas polieti jau bija redzējis, viņu pusceļā pavadot bija iečukstējis tam ausīs.
Nāca raibi, melni un visādi saules sargi, bet sarkanā nejuta. Beidzot, beidzot sengaidītā parādījās dārzā un gāja viņam it tuvu garām. Pāvilam bija jāapbrīno polietes burvīgais skaistums. Cēlais stāvs noderētu tēlniekam par paraugu. Melnās uzacis cēla gaismā pieres baltumu un biezās acu spalviņas slēpa tumšās, kaislās acis. Tik' vienu skatu mantoja Pāvils, bet šis skats iededzināja jau tā iedomu kaislībā uzbudināto sirdi. Pāvils bija atradis vairāk, nekā cerēja un gaidīja. Bet šī daiļā sejiņa viņam izlikās tīri kā pazīstama, kā redzēta, tik' velti viņš mocīja savu atmiņu, bet neatcerējās, kur. Galu galā viņš nodomāja: "Viņa ir tā, kādu es savos sapņos esmu iztēlojis savu veidolu, tamdēļ viņa man liekas būtu redzēta."
Gabaliņu no viņa atsēdās daiļā Marja un tērzēja poliski ar savu biedreni. Pāvils nesaprata sarunas, bet šīs skaņas ieviļņoja viņa sirdī un viņš neapnika klausoties polietes valodā, kura tik apaļi locīdamās daždažādās skaņās plūda pār viņas lūpām. Viņš nogrima sapņu laimē, ka nu atradis mīlējamu būtni.
Kaislu skatu viņš raudzījās skaistulē, kamēr ir Marja acis pacēla un viņu skati krustojās, šodien viņš nevēlējās vairāk panākt, bet viegli pret viņu galvu palocīdams, kā pret vecu paziņu, viņš gāja mājās un metās gultā, lai aizvērtām acīm sapņotu par daiļo Marju.
Otrreiz ar skaistuli dārzā satiekoties, Pāvils ilgi nevilcinājās, bet izdevīgā brīdī bija viņas sānos.
"Daiļās jaunkundzes acīs mūsu mazpilsētas meža dārzs gan laikam žēlastību atradis, ka viņa to pagodina ar biežu apciemojumu?"
"Gan neapzinos devusi iemesla, lai ļaudis ievērotu, ka arī man šī vietiņa patīk," Marja atbildēja un paātrināja soļus.
"Cienītā jaunkundze, ticat man, ka tūkstošām jaunavas še var atrasties un jūsu skaistuma burvīgums tomēr vērsīs visu acis uz sevis, kam vien tik' daiļuma sajēga. Piedodat, nedusmojat, ka tik vaļsirdīgi izsaku savu prāta un sirds pārliecību," Pāvils nopietni runāja, soļodams skaistulei līdzās.
"Mans kungs, es baidos, ka tik' jums sirds nav mēles galā!" Marja zobojās.
"Daiļā jaunkundze, jūsu vārdi mani dziļi sāpina. Lai jūs pārliecinātu, ka es tiešām tā domāju, kā runāju, tad atļaujat man žēlīgi, ka jums piebiedrojos."
"Līdz šim vēl neesmu radusi staigāt sveša kunga pavadībā. Jūs viļaties, mans kungs!" Marja strupi un asi atcirta.
Pāvils nopietni sabijās, kad Marja droši zibošu skatu lūkojās viņam acīs, gluži nosārtusi un stipri spiezdama biedrenes roku, ka šai bija vai jāiekliedzas.
Sirsnīgu skatu un mīkstu, mīlīgu balsi Pāvils lūdzās: "Atvainojat, daiļā jaunkundze! Nu, es esmu tik varen runīgs, ka gluži piemirsu izpildīt izglītota cilvēka pienākumu, bet vairāk vainīgs ir jūsu karaliskais skats un burvīgais daiļums, kas mani, nabadziņu, pavisam apstulbināja. Mans vārds ir Pāvils
Treimanis." Vairāk viņš neizpauda, jo stāvokli jau skaistule varēja vērot no viņa krāsām, bet viegli palocīdamies viņš sniedza savu roku, kurā Marja ielika tik' pirksta galus.
Saruna nu plūda straujāki un Pāvils nobrīnējās par jaunkundzes attapīgo garu un atjautīgo valodu. Kad Marja atsēdās ēnā uz sola un vedināja ir Pāvilu ieņemt vietu viņai līdzās, tad viņa laimes kauss bija pilns. It nevainīgi biedrene pacēlās, lasīdama pa ziediņam krūmāju starpā, un Marja ar Pāvilu palika vieni paši. Pāvils nogremdējās polietes tumšajās, kaislīgajās acīs un viņa mīlestība uzliesmoja gaišās liesmās.
"Divi ceļi tur man staigājami: iegūt sev skaistuli par līgaviņu, vai arī mirt!" viņš savā sirdī nosprieda un laimīgas šalkas skrēja viņam caur kauliem. Viņš virzījās Marjai tuvāki un tvēra pēc viņas rociņas, bet dusmīgs skats atturēja viņu izpildīt savu kāri. Marja pasauca kalponi, palocījās atvadīdamās pret Pāvilu un soļoja uz dārza izeju.
"Vai tik' viņa nesaskaitās?" Pāvils prātoja, sēdēdams uz sola un pagalām aizmirzdams jaunkundzes pavadīt.
"Nē, viņa nesadusmojās, jo atvadoties viņa man uzsmaidīja! šī atturība, daiļā atturība, tā mani mūžam saistīs pie viņas kājām. Ne pie vienas meitenes līdz šim vēl neesmu atradis šī cēlā, skaidrā sievas vēsuma, kas spirdzina sirdi un prātu," tā Pāvils līgsmojās, jo līdz šim viņš bija atradis, ka lielākā daļa jaunkundžu jau pirmā acumirklī ļaujas apkampties, otrā skūpstīt un trešā tin vai ap mazo pirkstiņu, tik padevīgas ir tās... Un jo stingrāka,
vēsāka jaunava ir sapulcē, jo kaislīgāka tā ir vienatnē.
Vēl bieži Pāvils satikās no šīs dienas ar savu izredzēto un tik' pilieniem baudīja mīlestību, bet viņam slāpa, briesmīgi slāpa, un sakarsētais jauneklis kāroja satvert kausu abām rokām un tad dzert mīlestības laimi pilniem malkiem, lai tad nāktu, kas nākdams. Viņš atradās pilnīgi daiļās Marjas valgos, kura tik' solīti pakaļ solīša atļāva viņam tuvoties mīlestības pilnībai, tā uzturēdama Pāvilu pastāvīgā uzbudinājumā, kurš ik dienas pieņēmās.
Vienreiz uzsmaidīja viņam laime, ka drīkstēja spiest skaistules rociņu, otrreiz viņš skūpstīja šo sārti balto rociņu līdz apnikai, vēlāki jau apkampa viņas šmaugo viduci un nākošu dienu jau gulēja uz ceļiem viņas priekšā, zvērēdams mūžīgu mīlestību un saņemdams par atbildi pirmo bučiņu.
Kā maza sniega piciņa, no nejaušis aizkustināta kalnu virsotnē, uz leju veldamās pieauga par milzīgu lavinu, kas mežus izposta, ciemus kā ar slotu noslauka un cilvēkus un lopus iznīcina, līdz beidzot pate bezdibenā drūp drupās sašķīst, tā Pāvila mīlestība auga augumā un viņa vēlējumiem nebija gala.
Kādas nedēļas vēlāku, visu novakaru Pāvils un Marja soļoja pa meža dārzu nomalēm, siroja gar upes malu smiedamies, lakstodami. Uzticamā Marjas biedrene bija viņu sargs, kas vērīgām acīm raudzījās, lai nelūgti viesi netraucētu laimīgos. Ja briesmas tuvojās, tad viņa čakliem soļiem panāca sargājamos un bija trešā viņu biedrībā.
Krēslā viņš pavadīja mīļāko uz mājām un tikmēr lūdzās, kamēr ir Marja ļāvās sevi pavadīt namā,
viņas istabiņā, kurā Pāvils līdz šim vēl nebija kājas spēris. Mazā istabiņa bija ietaisīta kā maza ligzdiņa. Tur bija ainas un tēli, tik nevainīgi, dabiski, bet tomēr viņi kairināja iedomas un sacēla kaislības.
"Dailulīt, ļauj man pie tevis palikt brītiņu un es skaitīšos par laimīgāko mirstīgo starpā!" Pāvils lūdzās, sēdēdams skaistulei līdzās atzvelnē, spaidīdams, bučodams viņas rociņu un sārto kūlīti.
"Mīlulīt, tu nenojēdz, ko lūdzies. Mans tēvs pārnāks drīz no biedrības mājās, vai arī māte no kundžu sapulces, kā lai tad es tevi dabūnu iz mājas laukā! Tu negudrais, esi jel prātīgāks!" viņa čukstēja, to mīļi apkampdama.
Pāvils izlietoja visu savu runas spēju, vārdi bira kā pupas un desmit iemesliem izklaidēja visas meitenes bailes un bažas. Un Pāvils Treimanis palika šovakar pie daiļās Marjas...
Pāvila laimes kauss jau plūda pārpārim. Katru otrdienas un piektdienas vakaru viņš ieradās savas līgaviņas namā, jo tad viņas tēvs sita līdz gaismai trumpas biedrībā un māte mīļoja nakti pavadīt jaunatrasto draugu un draudzeņu starpā. Pāvils aizmirsa, augstskolu, aizmirsa draugus, aizmirsa pats sevi un nodevās tik' vienīgi baudai. Jo vairāk viņš dzēra, jo briesmīgāk viņam slāpa, jo Marja prata pasniegt viņam mīlestības dzērienu arvien jaunizdomātā, greznā un slīpētā mīlestības traukā. Dienas viņiem aiztecēja kā mulsumā. Ja nebija lemts redzēties mīļākās namā, tad viņi abi, biedrenes pavadībā, siroja pa pilsētas dārziem, vai pabraukājās ar ormani, vai arī vizinājās ar laivu pa Mētru.
Pirmais mīlestības reibonis aiztecēja un Pāvils vērīgajām
acīm aplūkoja savu mīļāko. Viņam sirds sāpīgi sarāvās, kad tīri tā kā nomanīja ir dažas nepilnības pie savas mīļākās. Dažu acumirkli viņam likās, ka Marja, riebīgi sakrunkotu pieri, nicinoši smaidītu un glūnoši viņā nolūkotos, bet tās jau bija tikai iedomas, jo acis tik' paberzējis viņš redzēja atkal viņas gludo, mirdzošo pieri, dziļās, tumšās acis un laimīgus smaidus rotaļājamies ap viņas sārtajām lūpām.
Viņš atcerējās lasījis, ka samīlējušies arī aiz lielas mīlestības, vienmēr acīs skatīdamies, viens otram apnīkstot, tamdēļ viņš jau dažu dienu laida starpā, kur neredzējās ar mīļāko. Aiz gara laika tad viņš atkal uzmeklēja vecos biedrus, kuri saņēma viņu gan mīļām rokām, bet tuvējie draugi arī pazobojās par yiņu. Pāvils paturēja savu sakaru ar Marju par noslēpumu un biedri mitējās viņu tirdīt, par viņu zoboties, bija jau viņiem arī katram savi mazi noslēpumiņi, kurus tikai reizēm lielā dzērumā viens otram uzticējās, bet kurus gan otrā rītā stāstītājs un klausītājs atkal bija piemirsuši.
Pienāca rudens, lapas jau baloja un vienādi retāki un lēnākiem soļiem Pāvils devās uz satikšanos ar mīļāko. Notikās pat brīnumi, ka viņš nostaigāja dažas dienas uz augstskolu, lai tad ar darbiem un mācībām aizbildinātos pie daiļās Marjas, kura gan viņu nemaz nerāja, bet bija laipna pret viņu vienmēr.
Te kādu dienu viņam dūrās acīs šī vēsā laipnība Un kā asmens viņam šāvās caur sirdi domas: vai tik' Marja nav beigusi viņu mīlēt?
Veicīgākiem soļiem, kā citām reizām, viņš devās zināmā vakarā uz Marjas namu, jo citās dienās viņam bija stingri aizliegts viņu apciemot. Ejot viņš pārdomāja, ka viņi abi ir priecājušies tikai par laimīgo tagadni un nav nemaz pārrunājuši par nākotni.
"Atsēdies, mans mīļais," Marja viņu laipni uzrunāja. "Saki, kas tev ceļā nepatīkams gadījies, ka tava seja tik nopietna, rūpju pilna?"
"Es šodien atnācu, lai abi pārrunātu mūsu nākotni. Es salkstu pēc tā brītiņa, kad būsim uz mūžu vienoti un tu piederēsi man, vienīgi man... man... Es centīšos pabeigt savu mācības laiku, lai tad jo ātrāki atsteigtos šis laimes brīdis!" Pāvils čukstēja, jo zem Marjas acīm viņš aizmirsa visu vēsumu un bija atkal viņas vergs.
"Manu mīlulīt, kam gan mums vajaga šo kopojošo saišu, ko sauc par laulību? Vai mēs tagad neesam laimīgi? Mūsu spējā stāv paildzināt šo laiku tik ilgi, cik mums tīkās, vai arī šķirties kā draugiem, ja viens otru kādreiz esam apnikuši. Man šķiet, ka laulība, kas saista nesaraustamām saitēm divus cilvēkus, tik' šo mīlestību izposta, jo tad negribot ronas apziņa, ka mīlējamais cilvēks nu ir uz mūžu pie manis pieķēdēts, viņš nekur nevar sprukt un nu man vairs nav vajadzīgs pret viņu tā uzvesties visos savos darbos, lai arī es būtu vienādi mīlējama un mīlestības cienīga, šī ļaunā apziņa, kura negribot mostas, ir jau izputinājusi dažu labu sākumā laimīgu laulību."
"Tev varbūt ir taisnība, bet kā nākošs mācītājs es nevaru, dzīvot tādu dzīvi, tamdēļ šīs domas jāmet gluži pie malas."
Marja tik' plaukstas vien sasita. "Tu mācītājs? Un līdz šim brīdim es tā nezināju!"
Pāvils bija pārsteigts. "Tu tiešām nezināji? Vai tad ne reizes es tev nestāstīju, ka mācos par mācītāju?"
"Ne reizes tā neesmu no tavas mutes dzirdējusi," Marja apgalvoja.
"Un tu arī ne reizes neesi vaicājusi, kas es esmu, un ko es mācos?" Pāvils pārmeta.
"Vai tad tu zini, kas es esmu, pēc kā es cenšos?" Viņa strauji atbildēja, zibošām acīm, bet nolaizdamās atkal turpināja: "Mēs priecājāmies par savu mīlestību un runājām par to, cits viss mums bija blakus lieta."
"Tev tiesa gan, bet tāpēc arī nu ir laiks, ka pārrunājam lietas, kuras nepāriet. Es ceru uz nākošiem Jāņiem pabeigt savu mācības laiku un tad tevi pārvest par savu mīļo sieviņu," Pāvils runāja un mīlinādamies apkampa viņu, bet Marja izrāvās no viņa rokām.
"Tu gribi vest mani uz zemēm un tur aprakt mani dzīvu klusajos mūros, mani, kam asinis tik strauji rit un kas sevī jūt desmitas dzīvības? No savas mātes nostāstiem es pazīstu mācītāja sievas vienmuļīgo, bēdīgo dzīvi uz laukiem. Ne mūžam tas nenotiks!"
Gluži uztraukts Pāvils uzlēca kājās. "Marja, ne vārdiņa vairāk, tu saplosīji manu sirdi gabalos! Tu nemīlē manis!"
"Un mani tu mīlē, kad gribi mani padarīt par savu verdzeni un vest uz laukiem par cietumnieci, lai tur novārgstu pie miesas un dvēseles? Tu esi patīgs, kā visi vīrieši, tā ir tā vaina!"
Pāvils ir sapnī nebija gaidījis un satriekts viņš atslīga atzveltnē.
"Marja, Marja, ar nodomu tu runā šos skarbos vārdus! Tu gribi no manis atkratīties, manis tu vairs nemīlē, tāpēc tu biji pēdējā laikā tik auksta! Nu es visu nojēdzu!"
"Pierādi tu man, ka tu mani mīlē, un es tevi pielūgšu, dievināšu! Šis amats nevar būt tev pa gaumei, atsakies no viņa, visi ceļi tev vaļā, kur ir iegūstami laime un gods. Saņemies vīra dūšu, nokrati šos pinekļus, kas tev saista kājas un rokas; centies kā varonis pēc slavas, varas un goda, tad es tev blakām cīnīšos, tevi mūžam mīlēdama!"
"Es nevaru, nevaru! Svēts solījums mani saista pie šī amata. Prasi manu dzīvību, manas sirds asinis, visu ar prieku tev došu, tik' neprasi lai laužu zvērestu, tā es nevaru," Pāvils vaidēja.
"Vai tu arī man nezvērēji mūžīgu mīlestību? Vai tas nav zvērests un to tu gan vari lauzt? Tava gļēvulība vēl izdzēsīs pēdējo mīlestības dzirkstelīti manā sirdī. Ja, gļēvulis tu esi, ne vīrs!"
Kā ārprātīgs viņš uzlēca no atzveltnes kājās un kā krampjos sažņaudza Marjas roku: "Marja, nezaimo, katrs tavs vārds ir kā vesera sitiens, es nespēju vairs kārtīgi domāt!"
Spēji viņš nokrita ceļos pie Marjas kājām un kā ārprātībā kliedza: "Saproti, Marja, bez tavas mīlestības es nevaru dzīvot! Saproti mani un atbildi, vai tu vēl mani kārdināsi?"
"Ja manu mīlestību no jauna gribi iegūt, tad zini, kas tev jādara," Marja auksti atbildēja un novērsās.
Kā ārprātā Pāvils paķēra cepuri un izskrēja pa durvīm.
Izpūrušiem matiem, pelēks sejā, tāds viņš drāzās cauri pilsētai, pats nezinādams kur. Beidzot viņš atradās uz Mētras krasta un sastinga aiz izbailēm: vai tad šī nerimstošā ūdens plūšana un tecēšana varētu dot viņam mieru? Nē, nē! dzīvot, dzīvot! — skan balss tam krūtīs un aši viņš metas atpakaļ krūmos un bez spēka pakrīt pie zemes. Rokas viņš saliek zem galvas, spēja, apjaust savu stāvokli, viņam zūd un bezdomīgi viņš raugās padebešos...
Pāvils pirmo reiz piedzīvoja, ka sieviete pretojās viņa gribai. Nezin, vai viņš paliktu pie vārda, ja Marja viņam padotos. Drīzāki ticams, ka viņi tad izsapņotos par nākotni, sanīstos un Marja nebūtu pirmā, kuru viņš pamestu viņas liktenim. Bet nu nāca negaidot spēriens no otras puses un uztrauca viņu trakā uzbudinājumā.
Pāvils atjēdzās tik', kad jau bija krietna krēsla un bieza migla, kā spoku tēli, cēlās iz upes. Viņš uzlēca kājās un nodrebēja aiz rudens vēsuma. Viņam sametās tik bailes še vientulim pie upes esot, ka nadzīgiem soļiem tas devās atpakaļ pilsētā. Nonācis savā dzīvoklī, viņš metās nenoģērbies gultā un iekrita drudžainā miegā.
Rītā viņš pamodās nosvīdis, bet reižu reizām tam gāja auksti tirpuļi caur kauliem. Viņš nomazgājās, noberzēja miesu vispāri ar aukstu ūdeni, sadzērās krietni karstas tējas, un nelabums pārgāja, lai gan nereti bija spēji jāsaraujas, jo galvā šad un tad sajuta savādu, neparastu žvingsti.
Aukstām asinīm viņš pārdomāja vakarējos piedzīvojums.
Viņš nodomāja, ka Marja viņu nemīlējot, esot ar viņu tikai spēlējusies, un nolēma no viņas atsacīties, bet nebija vēl šīs domas izdomājis, kad viņa sirdi pārņēma tāds žēlums, ka viss viņam izlikās nieks pret Marjas mīlestību. Skraidīdams pa istabu viņš noņēmās mest visu pie malas, bēgt kaut kur ar Marju pasaules malā un tad dzīvot klusu, laimīgu dzīvi.
Šī bija otrā grūtā diena, kuŗu Pāvils pārlaida, šī diena atstāja neizdzēšamas pēdas viņa iekšienē.
Vakarā viņš vairs nevarēja rimties, bet drudžainā karsonī steidzās uz Marjas māju. "Tik' viņu redzēt, tad viss būs labi!" tās bija viņa vienīgās domas.
Viņš pazvanīja. Marjas kalpone atvēra un manāmi satrūkās, ieraudzīdama Pāvilu.
"Vai jūs slimi, Treimaņa kungs, jūs izskatāties tik savādi?" meita veicīgi mēļoja.
"Vai jaunkundze mājās?"
"Nav mājās! Jaunkundze aizgāja nupat ar kādu draudzeni viesībās."
"Vai viņa drīz būs mājās?"
"Es nezinu; priekš pusnakts jau nu gan nē." "Vai tu tik' runā patiesību? Pāvils jautāja.
"Tad nākat, lūkojat, ja manis neticat!" Meitene sapīkusi gāja dziļāki iekšā.
Pāvils atmeta tik' ar roku, uzrāva cepuri uz acīm un aizsteidzās pa ielu. Izskrējās krustiem un šķērsām pa pilsētu, bet nemiers nemitējās. Kājas nezinot veda viņu atpakaļ uz Marjas dzīvokli. Ap stūri sviežoties, viņš vēl tik' ievēroja, ka kāds zems, plats stāvs ielobījās viņam pazīstamajā namā. Nu viņš arī pamanīja, ka Marjas logā deg uguns aiz bieziem aizkariem.
Kā no nelabā trenkāts, viņš devās uz priekšu un iespraudās pa durvīm, pirms kalpone tās paspēja aizbultēt. Izbijusies meita stājās viņam ceļā, bet ar vienu grūdienu viņš aiztrieca to kaktā. Veicīgiem soļiem viņš aizsteidzās uz zināmo istabu. Mīkstās virskurpes klusināja steidzīgos soļus. Pie durvīm viņš atņēma elpu un izdzirda Marju runājam: "Nu, manu resnīt, vai tu nu reiz atkal pārvarēji savu laisko miesu un nāci man pakavēt garo laiku?"
"Kad tu pavēli, mana mīļā, es rāptos vai uz ceļiem pie tevis," dobja vīrieša balss atbildēja.
Pāvilam galvā dūca, acis pieskrēja asiņu pilnas un ar vienu grūdienu durvis bija vaļā. Viņš sastinga un tikko noturējās kājās pie durvīm, no skata, ko viņš ieraudzīja.
Uz krēsla sēdēja Dornis, saukts Mučele, vēl virssvārkos un slaucīja no pieres sviedrus. Viņam aiz muguras, ar vienu roku apskāvusi Dorna kaklu, stāvēja Marija rožainā, garā naktsjakā ar ļoti platām piedurknēm. Arī Mučele aiz brīnumiem izplēta tik platas acis, kā sen ne.
Marja pirmā atžilba un uzrunāja Dorni: "Mīļo Robert, tu vari iet brītiņu pastaigāties, kamēr es ar šo kungu parunājos. Pavisam biju piemirsusi, ka šovakar viņu uzlūdzu šurp atnākt. Atnāc rītu!" viņa vēl klusu tam pačukstēja ausī.
"Kā pavēli, mīļā!" Dornis atbildēja un izmetās veikli pa durvīm, par spīti savam resnumam, jo viņam še metās neomulīgi ap dūšu.
Marja aizvēra durvis, sakrustoja rokas uz krūtīm, un Pāvils atkal redzēja riebīgi savarkšēto seju, grumbaiņo
pieri, ienaidā spīguļošās acis un nicinošus smaidus virs lūpām.
"Nu, Treimaņa kungs, vai jūs nesat man atbildi?" viņa zaimoja.
Čūska, nu es tevi pazīstu un zinu, kas tu esi!" Pāvils šņāca aizsmakušā balsī.
"Vai tik' nu vēl tu mani pazīsti un zini, kur mēs pirmo reizi satikāmies? Vai nu atmini, kā es toreiz tavus ceļus apkampusi raudāju sirdi, iz krūtīm ārā, kad tu taisījies braukt no Pēterburgas uz mājām? Toreiz es tevi pielūdzu par savu dievu, mīlēju līdz ārprātībai, bet tu smējies par mani un aizbēdzi, solīdamies man atvest cukura vīriņu. No Dorna kunga es zinu, ka pat biedru starpā tu nekaunējies zoboties par kaislo polieti. Cik labi, ka toreiz, kā ļaunu paredzēdama, es slēpu savu īsto vārdu! Nu kaislā poliete tev atdara, nu ir tava reiza izsamist, baudi, kā tas iet pie sirds!"
"Pats nelabais tevī runa, tu negudrā!"
"Zināms, bija negudrība no manis, ka piecpadsmit gadus veca meitene būdama, es brīvdienās sērsu pie savas vieglprātīgās draudzenes daudzinātā viesnīcā, kur ieradās šaubīgi kungi un kundzes, kā es vēlāki nopratu. Bet es biju karstgalve, apmulsusi un gribēju iztrakoties. Es biju droša un neaizkārta gāju cauri pat elles ugunīm. Tad atpūta pats nelabais tevi Pēterburgā un mīlestības kaislība mani aizrāva...
Diezgan... tu zini, kā lauzi savu vārdu un manu sirdi. Pēc nieka trīs gadiņiem pat tu vairs manis nepazini, tā es pārvērtos. Toreiz es zvērēju tev atriebties un tagad to esmu izpildījusi, tikai nožēloju, ka par agri tu mani pazini, pirms vēl neesi lauzis tēvam
dotā zvērasta, jo tas bija mans nodoms. Bet diezgan!... Nu tu vari sniegt roku katrai mātes meitai, maz tai būs prieka; tikai pelni vien no tevis vairs ir atlikušies, es esmu atriebta!"
"Nāves zāles izverd iz tavām nešķīstām lūpām, tu nekrietnā..."
"Ko velti tu plosies, jo abi nu esam gluži līdzīgi, starpība tikai tā, ka tu biji mans meistars, kā ir jāmāna nevainīgs bērns, lai vēlāki par viņu zobotos. Kur tu ņem šo tiesību, kā drīksti mani zaimot un nicināt?"
"Tu esi pats sātans, ne sieviete!!"
"Un tu mani padarīji par tādu!"
Pāvilam galva reiba un nesamaņā streipuļodams viņš bēga pa durvīm laukā, tik' prom, prom!
Naktssargs atrada viņu bez maņas uz ielas guļam un pārveda viņu uz dzīvokli. Atsauktais ārsts atzina, ka nikns karsonis viņu sagrābis savos nagos.
Murgos viņš mētājās pa gultu un kliedza: "Ko tu mani vajā, Birzniek, ar savu bālo seju, pārmetošām acīm? Ej prom, es nevaru tevis ieredzēt, es nevaru tevis ieredzēt, es tevi ienīstu! Ko tu saki: aci pret aci, zobu pret zobu? Ar kādu rīksti tu citus sit, ar tādu tu tapsi šausts? Nav tiesa, es esmu nevainīgs!"
Vēl daudzreiz ar savu muldēšanu viņš izbaidīja žēlsirdīgo māsu, kas sēdēja pie viņa gultas. Ārstam bija maz cerības, vai Treimaņu Pāvils pārcietīs grūto guļu.
Pa ceļu ceļiem ļaudis plūda uz Niedrenu baznīcu; visi viņi bija ģērbušies svētku drēbēs.
Baznīca bija izpušķota zaļumu vijām, draudzes darbinieču meitu darinātām, kuras augošu sestdienu darbojās, baznīcas upurnieka vadībā, vīdamas vijas un vaiņagus no brūklenājiem un staipekļiem Altaris bija piekrauts ziedošām puķēm un greznumu stādiem iz muižas siltumnīcas. Viss šis ziedu un lapu košums par godu šai svētku dienai, jo šodien bija lemts iesvētīt par mācītāju vecā Niedrenu dvēseļu gana dēlu Pāvilu Treimani.
Agrie baznīcēni steidzās dievnamā un nostājās ziņkārīgi solos. Drīz baznīca bija pilna ļaužu, tik' solu starpa no gala durvīm uz altaru vēl bija brīva. Baznīcas kārtībnieki, sadzinuši ļaudis no baznīcas vidus ejas solu starpās, steidzās uz āru un aizvēra visas durvis, nostādamies durvju priekšā atbildības pilnām sejām.
Ļaudis drūzmējās ap ieejām, lauzās ar varu iekšā, bet uzticamie sargi tik' retu radu vai labu draugu ielaida pa paduses apakšu baznīcā. Ļaužu vairums kurnēdams stūmās no vienām durvīm uz otrām, bet iekšā netika. Daži nostājās pie durvīm, gaidīdami izdevīga brīža, citi izklīda pa baznīcas dārzu vai arī devās uz baznīcas kroga plašajām telpām, lai noskalotu errastības un ceļa putekļus, kamēr vēl krogs vaļā.
Kājnieki, krietni piekusuši no garā ceļa, ir satupušies, sasēdušies dārza zaļajā mauriņā, kuplo liepu, un bērzu pavēnī.
Iz ļaužu pūļa iznāca divas sievietes, gan laikam māte ar meitu.
"Ko nu, meitiņ, velti spiedīsimies, iekšā tikpat jau netiksim," tā vecākā bēdājās. "Labi jau redzēju, ka pat daži saimnieki netika baznīcā, kam nav pie durvīm labu paziņu. Kur nu mēs!"
"Man gan varen gribētos tikt baznīcā, tad arī tu redzētu, cik skaisti mēs baznīcu vakar izpušķojām. Daudz, daudz jaukāki, nekā pērn, kad mūs, jaunās meitas, uzņēma pie galda."
"Gan nu, meitiņ, kad mācītāji atbrauks, tad pamanīsimies un tik' spiedīsimies viņiem līdza. Tagad ir par velti mocīties."
Abas sievietes staigāja ap baznīcas dārzu, meklēdamas ēnainu vietiņu, kur atpūtināt garajā ceļā nokusušās kājas, bet uz soliem zem kuplajiem kokiem vairs nav telpu, tur sasēdušies saimnieku kārtas piederīgie un bažījās, ka ir viņi nav tikuši baznīcā.
"Tas pats Sproģa Kūkums stāv pie durvīm, izcēlies kā gailis! Nelaiž manis iekšā, kas šis gan tāds nav!" tā kāds resns saimnieks pukojās, slaucīdams sviedrus no tuklās sejas.
"Tas par to, ka tu Kūkumam pērn neaizdevi sējamā laikā linsēklu. Nu viņš tev atriebjas!" tā viņa saimniece piebilda.
"Nelietis, gan es viņam par to pie tiesas atdarīšu!" pats saimnieks dusmojās.
Sola galā vēl ir telpas, tur abas piekusušās gājējas kalponītes gribēja nomesties, bet resnā saimniece tām uzbrēca: "Velkaties par ratu, te nav priekš jums rūmes!" Saimniece izplētās tik plata, ka ieņēma vietu priekš trijiem.
"Iesim, māt, nosēdīsimies tur viņā stūri zālītē," jaunākā skubināja. "Tur jau sēd viņsētas Pētera māte, es pazīstu viņu no lakata."
Jaunā meita nosarka, jo gabaliņu no viņsētas paziņas sēd arī tās dēls Pēteris, brašs, saulē nodedzis jauneklis, īsu pīpīti zobos.
"Redz, redz, satupuši kā cīrulīši liela ceļa māliņā," jaunavas māte jokojās, sasveicinādamās ar paziņām. Arī meita sniedza Pēterim roku, bet pate viņa nodūra acis un Pēteris lūkojās sāņis.
"Vai jūs arī kājām?" Pētera māte vaicāja.
"Kājām gan, mīļā. Ar baznīcas zirgu atbrauca paši saimnieki un citi zirdziņi mums tā nodzīti, ka kūst uz vagas nost. Rītu pat sēšot muižā rudzus, jau tik' jānāk kājām, lai zirdziņi atpūšas."
"Mūs' saimniekam gan ir zirgi kā pūpoli. Mans Pēteris jau ir zirgu mielotājs un kopējs, pat nakti miega neguļ jādams zirgus pieguļā vai pasaules malā, bet pate saimniece ar mani vakar saskaitās, ka mans mazais nejēgas dēlēns iesitis pašu dēliņam. Gan šorīt izlūdzāmies zirgu, bet kā nedeva, tā nedeva!"
Kāds saimnieks bija noklausījies Pētera mātes runu un garām iedams tas iemeta starpā: "Saimnieki, tie jums tie sliktie! Nu tik' raujat par viņiem vaļā, ka vai lai mēle nodilst, to jūs labi protat!"
"Vai, manu dieniņ! tas jau mūsu kaimiņš, saimnieka draugs. Nu viņš izstāstīs, ka mēs saimniekus aprunājuši. lesim kur nomalis, tur izrunāsimies," Pētera māte baiļojās, bet Pēteris dūšīgi atcirta, vilkdams kuplus dūmus, ka pīpīts vien sprakšķēja: "Nekur neiesim, lai viņš stāsta, ja grib, man vis nav bailes.
Saimnieku man vai desmit uz katra pirksta, lai vai šodien Jurģis!"
"Pēterīti, nepīpē te dārzā, ka tevis neapsūdz!" māte lūdzās atkal atsēzdamās.
"Vai ačka, es nedrīkstēšot še pīpēt, kur paši lielie brauc ar zirgiem pie pašām baznīcas durvīm, izjauc un pieķēza durvju priekšu, ka riebjas skatoties," Pēteris dusmīgi nospļāvās.
"Viņi vācieši, tiem jau kā kungiem viss ir brīva!" māte pamācīja.
Pienāca vēl kādas paziņas, un sievietes uzsāka savas runas no jauna.
"Mana meita jau vakar bija baznīcu pušķot. Ko domā, māsiņ, vecais mācītājs manai meitai pavēlējis pušķot kanceli un sacījis, lai tik' kāpjot vien droši augšā. Un ko domā, viņa uzkāpuse arī! Ta' ta citas meitas viņu apbrīnojušas un apskaudušas!"
"Vai no tiesas, māsiņ?" Pētera māte brīnējās, rokas vien sasizdama. "Es gan tā neizdarītu, man ceļi trīcēja aiz bailēm. Kā gan lai es tur kapju augšā grēcīgs cilvēciņš! Tev liels gods, meitiņ, ka esi tur bijusi, kur neviens no mums. Vai dzirdi ar', Pēteri?"
Arī Pēteris pašķielēja mīlīgi uz jauno meiteni, kura aiz sirdsprieka nosarka. Viņa taču bija sasniegusi tādu godu, kādu neviena cita meita, to taču arī Pēteris ievēros!
Baznīcas zvana dūcošā balss atskanēja, visiem pasludinādama, ka mācītāji brauc. Drīz piebrauca vairāk spožas karietes, vilktas no lepniem zirgiem, kuru spīdīgā spalva vasaras saulē laistīt laistījās. Pirmajos ratos sēdēja prāvests ar Pāvilu, otrajos vecais
Treimanis ar kādu draugu, kaimiņu mācītāju. Baznīcā prāvests gāja pa priekšu, vecais Treimanis ar savu draugu Pāvilam katrs savā pusē. Aiz viņiem gāja mācītāja viesi, kas bija salūgti un sabraukuši mācītāja muižā uz Pāvila goda dienu. Sievietes pa priekšu, tad vīrieši, visi ar sparu spiedās baznīcā, tā ka pirmgājēji dzītin tapa aizdzīti līdz altāra nodalījumam. Tālāk ļaužu bars netika, jo līdz tik' mācītāji un viņu viesi iegāja altāra nodaļā, tūliņ vārtiņi tapa aizdarīti. Pāvils nometās ceļos abu vedēju starpā, viesi atsēdās korī izliktajos krēslos. Garīgas dziesmas dziedāšana un ērģeļu stiprās skaņas apslāpēja ļaužu drūzmas troksni pie ieejām, līdz beidzot baznīcas kārtībniekam klusām lādot un baroties izdevās aiztaisīt durvis, jo baznīca jau bija pārpildīta, bet vēl arvien jauni bari spiedās iekšā.
Altāra priekšā ceļos nometies gulēja Treimaņu Pāvils un deva solījumu svētīt savu dzīvi draudzes labā. Uzņemtais amats viņam izlikās tik augsts un cienījams, ka sirdī tas noņēmās vārdiem un darbiem pierādīt, ka viņš ir no pašas augstākās varas izvēlētais rīks, vadīt pa brīnumu ceļiem, izbridis pa pasaules kaislības jūru, rūdīts dzīves vētrās, lai viņam būtu spēja nokaut savu miesu, uzvarēt ļauno musinātāju, pazīt un saprast ļaužu kaislību cēloņus un vest viņus pie rokas atpakaļ no glumā ceļa uz ērkšķaino, bet arī mācīt atrast pie šiem durošiem ērkšķiem dažu labu slepenībā ziedošu daiļu rozi, kuras smaržu ožot prāti apreibst un liesmojošām acīm var soļot tāļāk, lai arī kājas asiņo un drēbes ir lupatās saplosītas. Kas šo rozi ir atradis un viņas smaržu odis, tas atpakaļ vairs neskatās.
Pāvilam šīs domas izlikās tik jaukas un svētas, ka paceltu galvu un līgsmu sirdi viņš nosolījās visai draudzei no runas krēsla paziņot, ka viņš ir šo rozi atradis un viņas smaržu odis.
Pēc pabeigtas iesvētīšanas ceremonijas draudze dziedāja garu garīgu dziesmu, bet jauniesvētītais mācītājs ar saviem piederīgiem un draugiem iegāja ģērbkambarī, kur visi spieda viņam sirsnīgi roku un novēlēja labu laimi jaunajā amatā. Klausoties čukstētos laimes vēlējumos un raugoties visai aizgrābtajās, nopietnās sejās, Pāvils jutās sirdī pacilāts. Prāvesta tēvs kāpa kancelē, viesi atgriezās baznīcā, tikai Pāvils viens palika ģērbkambarī, jo vecā Treimaņa griba bija, lai arī dēls pats savā goda dienā turot runu draudzes priekšā.
Rokā atslīdis viņš sēdēja pie galdiņa. Pavadītās dzīves ainas viena pēc otras parādījās viņa gara acīm, bet viņš neuzbudinājās, neiekaisa. Viņš jutās pacelts kā mākoņos un visi jaunības piedzīvojumi, prieki un bēdas, atradās zemu zem viņa kājām, gar kuriem viņam vairs nebija ne kāda daļa. Viņam tā vien izlikās, ka nebēdīgo dzīvi ne viņš ir dzīvojis, bet kāds cits, svešs, nezin kas.
Aukstām asinīm viņš atcerējās baigā beigu skata ar daiļo Marju, kas viņa dzīvi veda jaunā virzienā. No niknās guļas, kas sāpīgi pārvērta viņa miesu un garu, viņš piecēlās kā cits cilvēks. Košas sejiņas viņa vairs nevaldzināja, jautru biedru sapulces sacēla viņam nepatīkamas jūtas un par laimi ārsts pavēlēja viņam apmeklēt kādu laiku veselības avotus, lai atdabūtu ilgajā slimībā zaudētos spēkus. Tā viņš izbēga
seno biedru satiksmei un viņu pētījošiem, zobgalīgiem skatieniem.
Kad pēc gada viņš atgriezās iz silto zemju peldētavām, tad jau viņš bij aizmirsts. Citi censoņi spīdēja augstskolas pilsētas ielās un mina viņa senās tekas. Gan viens, otrs vecs biedrs viņa atminējās un to apciemoja, bet projām iedams tik' ar roku atmeta: Zauls ir miris!
Gada laikā viņš pabeidza visā klusumā savas mācības un kandidāta laiku nodzīvoja pie kāda mācītāja dziļi Krievijā. Tā Pāvils pats vēlējās, lai tālā svešumā tam sadzītu visas dzimtenē mantotās rētas.
Kā no sapņiem viņš pamodās, kad tēvs viņam uzlika roku uz pleca un klusām paziņoja, ka drīz viņam laiks kāpt sludinātāja krēslā, jo draudze jau dziedot starpas dziesmu.
Domīgi viņš raudzījās tēva priekā starojošās acīs, tad abi sabučojās un pirmo reizi viņš itin kā nejuta sirdī savāda rūgtuma, kas tam katrreiz sacēlās ar tēvu sirsnīgāki satiekoties, jo sirds dibenā viņam snauda domas, ka tēvs ir darījis viņam pāri, uzspiezdams tam nemīļotu amatu.
Pāvils stāvēja runas krēslā, dziesma beidzās un daudzgalvainais ļaužu pūlis nolūkojās viņā gan ziņkārīgām, gan vienaldzīgām, gan miegainām acīm.
Sirdī viņam cēlās domas: "Pāvil, šitajam baram tu savā laikā būsi garīgais vadonis. Tev viņi jāved uz tikuma ceļiem, jāattīsta viņu taisnības jūtas, jāmāca viņi vispirms domāt. Pāvil, tavā rokā guļ šo ļautiņu lielākās daļas nākotnes laime, viņu bērnu jaunās paaudzes attīstība, tev ir dota rokā šo ļautiņu paradīzes galvenā atslēga. Neesi baznīcas kungs,
kas ar lāstiem, draudiem un atkarpainām pātagām dzen šo baru, bet esi īsts gans, kas pats pirmais iet un ļaudis labina un mudina ar labu priekšzīmi. Nenosodi bargu roku kurlo, aklo, bet noskumsti un nenogursti. Pāvil, nav vis Birzniekam taisnība, kas pareģoja tevi par šādu baznīcas kungu, kas pašlielībā sevi vēl dēvē par baznīcas kalpu, bet tu būsi īsts gans un vadonis."
Pāvils bija sacerējis svētku runu, bet šī runa viņam tagad izlikās sausa, bez dzīvības. Viņš atcerējās līdzības, kura viņam iešāvās prātā zemojoties pie altara. Domas nezinot raisījās vaļā iz sirds dziļumiem un plūda brīvos dzīvos vārdos pār lūpām. Ļaudis, elpu aizturējuši, noklausījās tekošajā runā par laimīgo cilvēku, kam ir lemts atrast rozes sadzīves ērkšķainā ceļā.
Dažu labu snauduli, kas pa katra sprediķa laiku omulīgi nosnaudās, Pāvila skaņā balss un dedzīgā valoda uzturēja visu laiku nomodā; daža laba sieviņa dikti šņukstēja, lai gan nenojēdza, kālabad īsti raud.
Pēc dievvārdiem ļaudis tik' kurmos vien gāja, pārspriezdami un pārrunādami jaunā mācītāja runu.
"Tas tik' ir teicējs, kam vārdi birst kā krusas graudi. Tas ņems tēvu zemē, par to nav bēda!" tā dažs labs plātīdamies sprieda, bet diemžēl te jāpiemin, ka lielākā daļa šādu spriedēju ir tikai tukšgalviņas, kas skaļiem, vārdiem cenšas iznīcināt prātīgu cilvēku aizdomas par viņa smadzeņu tukšo galvas kausu.
Vecais Birznieks ar savu saimnieci nāca iz baznīcas sarunādamies ar kādu kaimiņu. "Lai pats Dievs pašķir viņa ceļu un māca tam mīlēt savu brūti
draudzi, tad mums un mūsu bērniem ausīs jauns, jauks rīts, ja Dievs būs lēmis viņam stāties sava tēva pēdās. Pats Treimaņa tēvs jau ir varen vecs palicis un nevarīgs," tā dzirdam Birznieku runājam. Viņš atvadas no paziņām un dodas savās mājās.
Birznieku mātei ir saraudātas acis. Ilgus gadus viņa sirdī bjia lolojusi lielos priekus, kaut viņa savu dēlu reizi dzirdētu baznīcā priecas vārdu sludinām, bet šis prieks bija izgaisis, viņas dēls tagad bija tālu svešumā. Gan sava dēla viņa par to mazāk nemīlēja, ka tas tīšis prātis bija izpostījis viņas cerības, bet raudas nāca un nāca.
"Vecīt, kaut jel mēs to prieku būtu piedzīvojuši no sava dēla! Nē, tā sirdsprieka un līgsmības mēs laikam nepanestu, tāpēc Dievs savā gudrībā bija citādi lēmis," Birznieku māte šņukstēdama čukstēja braucot uz mājām.
Neizdibinājama ir cilvēka sirds. Birznieks ar savu saimnieci klusumā noraud sāpīgas asaras dažu labu reizi par savu Jānīti, ka tas sev izvēlējis citu dzīves gaitu, bet cik asaras vecais Treimaņa tēvs nav klusumā birdinājis par savu dēlu, līdz tas nu ir sasniedzis tēva sprausto ceļa mērķi, to tik' viņš pats vien zin.
Vecais tēvs, kaut šīs prieka asaras būtu pašas pēdīgās tavā dzīvē par savu dēlu, kuras tagad mirdz tavās acīs vadot dēlu pie rokas no baznīcas laukā, tad savu mūža vakaru tu varētu slavēt par laimīgu!
Ļaudis godbijīgi pagrieza ceļu mācītājam un viņu viesiem.
"Cik jaunais mācītājs ir bāls un izdilis!" tā kāda sieviņa čukstēja.
"Ja, ja, tāda bībeles gudrošana griež kaulā," kāda cita gudri pamācīja. "Nav vis viegli tādas gudrības panesamas. Vai neatmini vis Pogaļu Toma? Tas izlasījis bībeli cauri om palicis traks!"
Treimaņu Pāvils ar tēvu un viesiem sasēdās ratos un veiklie rikšotāji jo drīz viņus aizvizināja mācītāja muižā, kur vakaru visi pavadīja jautrā, draudzīgā saviesībā.
Pāvils bija palīdzīgs tēvam visos amata sīkumos un grūtībās, kā jau pilntiesīgs mācītājs. Viņš centās iepazīties ar draudzes locekļiem un apstākļiem, lai būtu spējīgs draudzes gans un īstens ļaužu draugs.
Tēvu pavadot pie slimnieku un mirēju gultām, viņš redzēja dažu vecu tēvu, māti mirstam atstātu bez palīdzības un pienācīgas apkopšanas, lai gan bērni un tuvinieki vēl dzīvoja. Nabagu namos sirga un vārguļoja daudz vecu un nespējnieku, kuri tikko garu vilka ar to palīdzību, ko dabūja no draudzes vai pagasta, līdz tad žēlsirdīgā nāve nabaga vārguļus atpestīja no dzīves mokām.
Kādu dienu rakstāmistabā ienāca salīkusi vecīte no draudzes nabagu mājas un pabučoja pazemīgi rokas tēvam un dēlam.
"Nu, Zaniņ ,kādu ziņu tad tu mums nesīsi?" vecais Treimanis vaicāja.
"Cienīgs tēvs, nabagu mājā viena nabadzīte guļ pie miršanas um kāro pēc mācītāja. Man viņa lūdza, lai pie jums atnākot. Esat nu žēlīgi un iepriecināt nabaga vārgulīti. Biju pie valsts vecākā, bet zirga
viņš nedeva. Nācu tad kājām, jo es, paldies mīļajam Dieviņam! -varu vēl kājas pacilāt."
Vecā Zaniņa tā žēlojās, bet nestāstīja vis, ka valsts vecākais viņai rupji uzbrēcis, lai tik' mācītājs braucot vien ar saviem zirgiem, viņam esot četri ērzeļi stallī, tie visi ēdot draudzes uzturu.
Treimanis lika aizjūgt zirgus un abi ar dēlu sataisījās braukt pie slimnieces. Viņš arī Zaniņu uzaicināja kāpt ratos, bet tā izbijusies atteica: "Tu žēlīgais tētīt, es lai sēžoties pie jums ratos, kā gan tas izskatītos? Nē, nē, gan es nostaigāšu kājām. Ceļmalā man ir veci radi, pie tiem atraušu elpu, kad kājas būs piekusušas."
Pāvilam ļoti patika tēva labā sirds, kā arī vecītes godprātība, kas atsacījās sēdēt ar viņiem vienos ratos.
Nabagu namam bija zemi griesti, sasmacis gaiss un iz katra kakta raudzījās nabadzība un trūkums. Izdēdējuši stāvi kankarainos uzvalkos, noliesējušām sejām un iekritušām acīm, kruknēja un gulēja uz netīriem salmu maisiem, vai arī vienmuļīgi un bezdomīgi knibinājās ap kādu roku darbu. Viss pierādīja, ka šie no sadzīves izstumtie ir atstāti pilnīgi savā vaļā. Apdziedātā, daudzinātā brīvība viņiem pieder vislielākajā mērā, bet cita viņiem arī nav nekā. Nabaga nožēlojamie radījumi, kam tikai tikdaudz ir pie rokas!
Pāvilam tapa nelabi ap sirdi, viņš izgāja laukā tīrā gaisā. Nožēlot viņš nožēloja šos nabadziņus no sirds, bet viņus mīlēt, par brāļiem saukt un sev līdzīgus turēt, tur pretojās visa viņa gars un prāts,
lai gan viņš pūlējās sev iestāstīt, ka viņam esot, šī pašaizliedzīgā mīlestība.
Uz mājām braucot Pāvils iebilda: "Tēt, nākošu svētdienu šie trūcīgie apstākļi jāpiemin sprediķī, lai draudze jel ņem vērā šo vārguļu nedienas un uzlabo viņu nožēlojamo likteni."
"Dēls, vārdi vien te nelīdz, te ir vajadzīgi darbi. Gan esmu draudzi rājis ugunīgiem vārdiem, bet vairums pašu draudzes locekļu smok nabadzībā, netikumā un bardzība viņu cietās sirdis padara tik' vēl cietākas," tēvs atbildēja un abi ar dēlu nu pārrunāja, kādiem līdzekļiem būtu paceļama draudzes turība un izglītība.
Ja ar labu gribu vien kas būtu panākams, cik daudz jau tad būtu padarīts!
Caur muižu braucot Pāvils iegāja aptiekā. Tur viņš ieraudzīja panīkušu vecīti, kurš žēlu balsi lūdzās: "Kungi, kungi! dodat jel man tādas zāles, ka varu mirt! Manas mokas ir nepanesamas! Apžēlojaties par mani, dodat man nāves zāles!"
Sirdī aizgrābts Pāvils vācu mēlē jautāja zāļu devējam, kas vecīšam par briesmīgu kaiti? Viņš dabūja atbildi, ka vecais vīrs mokoties ar neārstējamām briesmīgām galvas sāpēm, tik' nāve varot izdziedēt viņa mokas, bet šī ārsta zāles slimniekam dot, viņam esot stingri aizliegts.
Pāvilam sirds sāpēja, bet dūšas viņam nebija likt roku uz vecīša galvas un iepriecināt to, jo daudzreiz jūtīgs vārds vairāk līdz, nekā slavenākā ārsta zāles. Pāvilam nebija tik lielas mīlestības, viņš devās pa durvīm ārā, jo viņš nevarēja panest šī skata.
Citu dienu Pāvils brauca no ciema uz mājām.
Ceļā viņš panāca sirmgalvi, kurš atspiezdamies uz balta spieķa, zilstrīpaiņu tarbiņu plecos, soļoja lēnītiņām uz priekšu. Pāvils uzsāka valodu ar vientulīgo gājēju, kā to daudz reizes no tēva bija noskatījies.
"Dievs palīdz, vecais tēvs! Kurp laba iedams?"
Vecītis tikai tagad pamanīja piebraucēju un pacēla nodilušo cepuri no sirmās galvas. "Paldies, paldies, cienīgs mācītājs! Biju jau pa pagasta namu un nu eju mājās."
"Tavai sirmai galvai gan vairs nevajadzēja virināt tiesas durvis," tā Pāvils paskarbi runāja.
"Vai nu tiesāties gāju, cilāju jau vecās kājas tās pašas mīļās maizītes dēļ. Strādāt vairs nespēju, dusulis mani moca, ka jābeidzas vai nost. Dēls ķīvējas, ka par velti ēdot viņa maizi un mani dzītin aizdzina uz pagasta namu, varbūt varēšot ko izspiest no amata vīriem. Gan kauns ir ēst pagasta maizi, bet jāiet vien bija, citādi jau vedekla manis nemaz vairs neieraudzītu."
No garās runas vecītim aizrāvās elpa un viņš sāka mocīties ar garu klepu. Pāvils vēlēja apturēt zirgus un lika vecītim kāpt ratos. Gan vecītis kautrējās, bet Pāvils neatlaidās un izpildīja savu gribu, šoreiz viņš gribēja būt nolaidīgs un brālīgs ar nabaga zemnieciņu.
"Kur tad tavs dēls dzīvo?"
"Tepat Maz-Bunduļos, kuru ēkas redzamas aiz viņas birstalas."
Pāvils vēlēja griezt zirgus pa grumbaino zemes ceļu uz Maz-Bunduļiem.
"Vai dabūji arī palīdzību no pagasta?" braucot Pāvils jautāja.
"Gan nu maz, pūru rudzu un miežu gadā, bet varbūt vedekla ar dēlu būs kādu laiku mierā," vecītis bēdīgi atbildēja.
"Par ko tad tavs dēls Bunduļos ir? Kalps vai vaļenieks?"
"Viņš jau ir gan Maz-Bunduļu saimnieks, iegāja pie atraitnes iegātņos, bet iztika viņiem varen knapa, nevar ne nomas samaksāt, ne kunga gaitas izpildīt."
"Saimnieks ubago savam miesīgam tēvam no pagasta maizi, kur pats pagasts lielo skaitu īsto nabagu pienācīgi nevar apgādāt. Es gribu runāt ar viņu, runāt kādu nopietnu vārdu," Pāvils dusmojās.
"Ko nu, cienīgs tēvs, pūlaties, tādi paši nabagi jau visi esam," vecais nopūtās.
Pajūgs iegriezās Maz-Bunduļos. Iz rova izskrēja divi pinkaini, nomērdēti suņi un ķērās zirgiem pie galvām. Suņiem pakaļ izskrēja netīri bērni, apģērbti tik' vienīgi kreklā, kurš bija melnāks par ogļu maisu. Durvīs pašāva galvu arī veicīga sieva, rudiem matiem, pusplikām krūtīm, tikpat melnu kreklu, bet tūliņ atkal viņa aizrāvās aizdurvē un skatījās caur durvju šķirbu.
"Kur tavs dēls ir?" Pāvils vaicāja vecītim, kurš rausās no ratiem laukā.
"Lūk, tepat malkcirsnī cērt malku."
Pāvils tuvojās malkas skaldītājam un lēniem vārdiem sāka mācīt dēlam viņa pienākumus pret tēvu. Sākumā gan saimnieks uzklausījās, bet kad nojēdza, par ko runā, tad tik' norūca caur zobiem: "Ak tā, vecais kraķi, tad tu esi bijis uz mācītāja muižu mani sūdzēt? Nu, pagai' tik!"
Viņš saspļāva rokās un sāka cirst malku, ka Pāvilam
gribot negribot bija jāatvelkas, lai viņam neieskrietu kāda skaida sejā. Pāvils izskaidroja saimniekam, ka vecais tēvs nav vis bijis sūdzēt, bet viņš to ir tik' ceļā panācis un līdz mājām pavedis, braucot viņu iztaujādams par šīs dienas gaitu.
Saimnieks tik' atšņāca: "Tad dod tu viņam maizi, brauc jau spožiem ratiem, glauniem zirgiem; man pašam ar sievu un bērniem ir jākar zobi vadzī, brīvēžas nevaram mitināt."
Pāvils sāka dusmoties, bārties, bet saimnieks tik' pietvīka sarkans, cirta malku visā jaudā, ka tik' skaidas vien dziedādamas tam apkārt lidoja, un neatbildēja vairs neviena vārda.
Pāvils saskaitās un devās uz ratiem. Viņam izlikās, itin kā kučieris, pagriezies uz sāniem, par viņu smīnētu.
Uz mājām braucot Pāvils pukojās par rupjiem, neizglītotiem ļaudīm.
"Nožēlojami ļaudis, tik' verdzisku pazemību un bezkaunīgu rupjību tu manto, ja gribi ko labu panākt. Pirmo godu tu mantosi no viņiem, ja uzstāsies kā kungs, ja viņiem no tevis bailes; otro baudījumu tu dabūsi, ja gribi būt viņu draugs un brālis," tā Pāvils domāja.
Un viņam sirds nepanesa turēt šos panīkušos ļautiņus par brāļiem, sev līdzīgiem, jo tādos gadījumos viņš bija baudījis tik' nepatikas un rupjības. Pāvilam trūka mākslas aizkustināt šo ļaužu sarepējušās sirdīs istās stīgas, modināt viņos uzticību, kas panākama vienīgi caur uzupurējošos mīlestību.
Ceļā Pāvilu panāca vairāk braucēji tukšiem ratiem, gan laikam ceļa gabalu labotāji, kuri laida pilnos
stiepienos viņam garām, jo galviņas tiem likās esam krietni pilnas. Grants vedēji, lielāko tiesu tik' jauni puiši nebēdnieki, pazinuši jauno mācītāju, uzgrieza viņam muguras un sāka dziedāt pilnā kaklā treknu dziesmu. Pēdējais braucējs vēl pavicināja cepuri, uzšāva ar pātagu viņa zirgiem un uzkliedza: "Fārin nu raš, gaspaž vartin!"
Kučieris nebija laisks, bet drāza pretīm ar garo pātagu, tā ka nekaunīgais kliedzējs tik' galvu vien saķēra abām rokām, jo cirtiens bija trāpījis pašā sejā.
Ja Pāvils nebūtu piedzīvojis nepatīkamo atgadījumu ar Maz-Bunduļu saimnieku un ja kučieris tik ātru roku nebūtu nosodījis nebēdnieku, kas zin, viņš būtu apturējis šos palaidņus un nodevis tiesai, bet tagad šis tracis sacēla viņam tik' riebumu. Viņš nepakustēdamies sēdēja ratos un nebilda ne vārdiņa, lai gan dusmas viņam iekšā vārījās.
"Pat man viņi nekaunējās ceļā uzbrukt, jo jutās droši tamdēļ, ka es viņus nepazīstu; kā gan šie rupjie tēviņi tad neuzvedas vēl pret svešnieku?"
Šo ļautiņu viņam vairs nebija žēl viņu neizglītības un rupjības dēļ, bet viņš sajuta pret tiem riebumu.
Sadusmojies un noerrojies viņš pārbrauca mājās un aizbildinājās ar galvas sāpēm, kad leviņa viņu lūdza launagā.
Putnikas Līzes meita Ieviņa, kuru vecais Treimaņa tēvs uzņēma savā namā un maizē, bija izaugusi glīta meitenīte un jau pavasarī tika iesvētīta līdz ar citiem vācu jauniem bērniem par pieaugušu meitu. Viņa ēda pie mācītāja paša galda un no iesvētīšanas
dienas saime un muižas ļaudis nesauca vairs mācītāja audžu meitu par Ieviņu, bet dēvēja viņu par jaunkundzi.
Vecais Treimanis pa garajiem ziemas vakariem aiz gara laika nodarbojās viņu izglītodams. Ieviņai nesās gars uz grāmatām un viņa lasīja latviskus un vāciskus rakstus, kas tik' rokā gadījās, bez kādas izvēles. Viesi, kas tikai reti saradās Treimaņa namā, apgājās ar viņu, kā ar mājas bērnu, jo leviņa bija piemīlīgas un laipnas dabas. Tā Ieviņa nemanot pierada domām, ka viņa piederot pie mācītāja dzimtas, jo pat māte apgājās ar viņu ar cienību, it kā viņas leviņa būtu kaut kas augstāks, labāks, nekā viņa pati. leviņa sagājās vienīgi ar draudzes skolotāja meitām, citu draudzeņu viņa nemeklēja, bet dzīvoja vientulībā un nodevās saviem sapņiem.
Pāvils dusēja pusmiegā atzveltnē, sakrustojis rokas pār galvu. Lēns klauvējiens bija aiz durvīm dzirdams vienreiz, otrreiz, bet Pāvils neatbildēja, jo viņam nepatika, ka viņu tagad traucē.
Pēc brītiņa durvis klusām atvērās un Ieviņa ienāca lēniem, lēniem solīšiem un nolika uz galda Pāvilam pretīm trauciņu ar svaigām dārza ogām un krūzi ar skābu jāņogu sulas dzērienu. Viņa atstājās, atvilka klusām elpu, jo dvašu aizturējusi viņa bija soļojusi uz galdiņu, lai netraucētu Pāvilu, un nolūkojās viņā. Pāvils visu manīja, bet izlikās snaužam. Vakara saules zeltotie stari rotājās ap viņas stāvu un Pāvils pirmo reizi novēroja, ka leviņa ļoti skaista jaunava. Viņas dzeltenie mati karājās kuplā, vaļējā bizē pār pleciem un viņas gaišzilais uzvalks tam izlikās
caurspīdīgs, miglains, it kā gabals no zilajām debesīm.
"Viņa ir daiļāka par Marju," nejauši Pāvilam iešāvās prātā un klusa nopūta vēlās pār viņa lūpām. Viegla, kā irbīte, Ieviņa iztecēja laukā.
Pāvils soļoja lieliem soļiem pa istabu un bažījās, ka šī daiļā aina tik drīz zudusi viņa acīm, kā arī sirdījās par savu nespēku, ka nevarēja aizdzīt domas par daiļo Marju, jo viņa gars negribot nodarbojās salīdzinādams Marju ar Ieviņu. Viņam tagad dūrās acīs, ka viņa istaba ir daudz omulīgāka, kā senākās dienās. Uz logiem bija labi koptas puķes tīros podos, uz galda trauciņos aizvien atradās smaržīgi dabas ziediņi, lai gan bija jau pavēls rudens. Uz istabas lietām un grāmatu plauktiem nemanīja ne mazākā puteklīša. Nu viņš arī atcerējās, ka ūdens traukā aizvien bija svaigs un gulta aizvien bija taisīta, lai vai cikreiz dienā viņš to sagulēja.
"Šī meitene arī ir cēlusies iz tautas, bet cik nesalīdzinājami augstāki viņa stāv par saviem ciltsradiem un to dara izglītība un laba priekšzīme. Tā Ieviņas laime, ka viņai tēvs mazatnē miris un viņa atradusi pajumtu šinī namā, jo tēvam dzīvojot viņa gan būtu tapusi prasta zemniece ar trulu garu un panīkušu miesu."
Vecais Treimanis Pāvilam bija stāstījis, ka Ieviņas tēvs esot miris, atstādams atraitni ar meitu lielā trūkumā, līdz beidzot tad viņš uzņēmis abas savā namā.
Pāvils paķēra cepuri un steidzās ēnainā dārzā, lai izmuktu domām, kuras viņam ar varu uzmācās.
Nākošu sestdienu Treimaņu tēvs aizbrauca uz
kādu tālāku draudzi, lai svētdienā turienes baznīcā izpildītu vietējā mācītāja darbus, kurš pats gulēja slims. Gan viņš būtu turp sūtījis Pāvilu, bet tas bija visas pēdīgās dienas saīdzis un tēvs noturēja viņu par slimu, tamdēļ brauca pats.
Sestdienā sabrauca Niedrenu mācītāja muižā īsti daudz ļaužu, kuri pa rudens laiku, kad zemniekiem visa ir vairāk pie rokas, bija nodomājuši pāroties. Pātarnieki salasījās rovī un uzgaidu istabā, kur saimniecei nodeva parastās dāvanas. Kuram bija kuplāka nešļava, to pāri saimniece laida pirmo iekšā.
Pāvils bija jautrā garā un laipni saņēma jaunos pārus, kuri nobijušies un nokaunējušies spiedās viņam klāt pabučot roku, jo lielākā daļa baiļojās, kaut tik' mācītājs neuzdotu grūtu skaitāmo gabalu. Pāvils tik' retumis lika kādam skaitīt baušļus un galvas gabalus, bet bija mierā, kad prata tekoši lasīt no pusbībeles un atbildēt uz viegliem jautājumiem. Bet bija daudzums tādu, kam lasīšana gāja, kā pa celmiem. Viens pāris pēc otra atstāja rakstāmistabu, pavadīti no Pāvila pamācošiem vārdiem par nākošo laulības dzīvi. Laimīgiem smaidiem jaunie ļaudis noslaucīja aiz durvīm baiļu sviedrus un atvieglotu sirdi atņēma dvašu, ka grūtā stunda nu ir garām.
Ienāca pusmūža puisis ar vecīgu meitu. Vīrietis bija vienaldzīgiem, truliem sejas pantiem, meitai krēšļojās ap lūpām vienmēr glupi smaidi, viņas aprobežotās gara spējas liecinieki. Pāvils lika viņai lasīt, meita sāka burtot dziedošā balsī, sāka raustīties un siekalās aizrijās. Nabadzīte atelsās, mēģināja no jauna sākt lasīt, bet līdz ko acis uzmeta burtiem, tad klepus bija atkal klāt. Pāvils manīja, ka velti ir lauzīties,
un lika brūtei atbildēt uz viegliem jautājumiem, bet meita brīnodamās uzlūkoja drīz mācītāju, drīz savu brūtgānu.
"Kas tad tevi ir atpestījis, mīļā brūte? To taču tu man zināsi pateikt!" Pāvils jautāja.
Smaidi no lūpām izplētās pār visu brūtes seju. Viņa nodūra acis, plucināja lakata stūri un kaunīgi atbildēja: "Kas tad nu cits, cienīgs mācītājs, kā tas pats otrmājas Pēteris! Tepat jau viņš stāv!"
Pāvils iekoda spalvas kātu zobos, lai nepaspruktu smiekli. " Varat iet, jūs esat pierakstīti un tapsat rītu pirmo reiz uzsaukti!"
"Paldies, cienīgs mācītājs, ardievu!" jaunais pāris atvadījās un ārā iedami vēl sačukstējās: "Ak tu žē', cik tas jaunais mācītājs ir labs! Un kā es baidījos!"
Ienāca beidzamais pāris, padzīvojis vīrietis ar vecīgu sievieti.
"Vai protat lasīt grāmatu?" Pāvils prasīja, lai viņus drīzi atlaistu, kad tie atbildētu, ka prot gan.
"Neprotam un neesam arī savu laiku pratuši," abi vienaldzīgi atbildēja.
Pāvils deva tiem rokā grāmatu, bet brūtgāns atteica: "Nepūlaties velti, arī burtu mēs nepazīstam."
Ir baušļu viņi neprata un atbildēt uz jautājumiem tiem ir prātā nenāca.
"Kad jūs itin nekā nezināt un neprotat no kristīgas ticības mācībām, tad pierakstīt un uzsaukt jus es nevaru," Pāvils viņus uzrunāja.
"Kad jau nu nevarat, nevarat, vecumā iemācīties vairs nekā neiemācīsies. Trīs reizes jau nu esam atraidīti, vairāk pie jums vairs nenāksim, četri bērniņi
mums jau ir, tik' viņu dēļ mēs šodien atnācām, lai pasaulē viņus nezaimotu par negodīgiem bērniem, bet kad nu jūs nevarat, nevarat, iztiksim bešā, mums pašiem jau viena alga."
Pāvils pierakstīja viņus un solījās tos uzsaukt. Ar šiem ļautiņiem sarunādamies viņš noskārta, ka ne viņi vien ir vainīgi pie savas neizglītotās sirds un gara, bet ka īstie cēloņi gluži kur citur meklējami.
Darbu beidzis viņš pie sevis noprātoja: "šie ļaudis no dabas nav ļauni, bet smagās gaitas un nastas, trūcīgie apstākļi un nelabvēlīgais liktenis padara viņus garā trulus un ļaunus."
Viņš aizmirsa nepatīkamos piedzīvojumus un dabūja atjaunotus spēkus, lai šos ļaudis palīdzētu izraut iz visas ļaunuma dzelmes -neizglītības.
Ne ilgi šie iespaidi valdīja viņa sirdī, labās domas drīz tika apmāktas no jauniem, vēl jo rūgtākiem piedzīvojumiem. Līdz šim viņš pazina tik' ļaudis baznīcā un ap baznīcu glītās svētku drēbēs, bet cik daudz savādāki šie paši cilvēki bija savās mājās, savos darbos. Pirmās reizas šo pretību ievērojot Pāvilam izlikās, ka šie ir pavisam citi ļaudis, ka viņš ir aizcelts gluži citā, svešā pasaules malā.
Tāda pat starpība bija ļaužu uzvedībā mācītāja muižā un citās vietās; te visi klanījās, zemojās, bet citur sastopoties pat labdienas neprata dot. Gan viņš arī piedzīvoja dažu iepriecinošu skatu, redzēja dažu glītu māju, priekšzīmīgu dzimtas sadzīvi, labu satiksmi saimes starpā, bet labais ilgi prātā nestāv, ļaunajam aizvien priekšroka, tas iespiežas atmiņā uz laiku laikiem.
Ar siltu sirdi Pāvils domāja uzsākt savu amatu,
bet šī domātā mīlestība jau atdzisa pirmajā pusgadā: nebija viņam īstās, pašaizliedzīgās mīlestības, kas panes visu, pacieš visu, piedod visu.
Pāvila jūtas pret savu amatu un draudzi cēlās un grima kā jūras viļņi. Te viņš savā prātā nosolījās ziedot visus spēkus mazo ļaužu labā, te viņa sirdi pildīja rūgtums un īdzība. Siltā sirds, kas pirmlaikā bija karsusi tik' iedomātā mīlestībā, drīzumā atdzisa un vēsa vienaldzība pildīja viņu.
Viņš nepavadīja vairs tēvu slimnieku un nespējnieku apmeklējumos; bēga iz rakstāmistabas, kad tanī ienāca laulāti ļaudis viens par otru sūdzēt vai arī mieru līgt; nepatika viņam būt klāt, kad tēvs norāja un pamācīja netiklas meitas un palaidņus puišus. Aizvien viņam bija skarbs vārds uz lūpām, bet viņš norīja šo skarbo vārdu un atstāja istabu, jo caur savu skarbumu un asiem vārdiem viņš daudzreiz bija mantojis ne mazus dūrienus.
"Ko līdz viņus rāt un mācīt, kad visi vārdi un labās mācības ir runāti vējā, viņi neklausa. Mans tēvs ar savu laipno dabu un žēlsirdīgo prātu tik' viņus izlutina un dara stūrgalvīgus. Acu priekšā gan viņi izliekas zemīgi, bet aiz muguras griež kažokam ļauno pusi, tad viņi prot smieties un zoboties. Tēvs ir par vecu, nevarīgu, es negribu viņa skumdināt un darīt pretīm viņa sirds vēlējumam, apieties tikai mīlīgi ar ļaudīm, bet nāks laiks, kad es šiem cietsiržiem mācīšu paklausību ar bijību pret mani un manu amatu."
Dārznieks, kas mācījies siltumnīcā kopt un audzēt tikai mākslas puķes un greznuma stādus, jūtas nelaimīgs un nezin ko iesākt, ko darīt, ja viņš tiek ielikts par kopēju panīkušā augļu dārzā, kur aug tikai liesas meža ābeles, kropli un cauru vidu augļu koki, kas nes tikai sīkus un tārpainus augļus. Viņam pacietība drīz beidzas, darbs apnīk, jo tīri liekas, ka sviedri top lieti par velti, rokas veltīgi sastrādātas tulznainas.
Tikai amatā stādamies Pāvils sāka iepazīties ar savu tautu un ar draudzi, kas viņam apkopjama. Uzaudzis pārticībā, bērnību un jaunību nodzīvojis bagātu un izglītotu ļaužu satiksmē, mācības laiku pavadījis jautru biedru pulkā: sveša viņam bija tauta, sveši viņas prieki un bēdas, labās un ļaunās īpašības.
Tuvojās mitrais rudenis ar savām vēsajām dienām, nemīlīgajām naktīm. Pāvilu sāka mocīt garš laiks. Prāts uz nopietniem darbiem viņam nenesās. Caurām dienām viņš nodzīvoja savā istabā, lasīdams visas vecas un jaunas avīzes, šķirstīdams, lasīdams veco klasiķu darbus, kuri viņam drīz apnika, jo tos jau viņš zēns būdams skolā bija lasījis, vai arī nokāva garo laiku ar visādiem muļķīgiem briesmu stāstiem un romāniem, kas tikai rokās gadījās. Cigāru pēc cigāra, pīpi pēc pīpes izsmēķējot mute tapa sausa, tad arī viens pats varēja dzert dzidro vīnu vai vēso alu, kuras mantas labs krājumiņš aizvien atradās pagrabā. Jau notikās vairākkārt, ka Pāvils pamodās rītos ar stiprām galvas sāpēm, bet viņš nepiegrieza
šim apstāklim nekādas vērības. Viņš uzcēlās, nomazgājās un devās laukā atspirdzināties tīrā gaisā, bet drīz vien nemīlīgais laiks dzina viņu atpakaļ, tā ka leviņa ar istabas meitas palīdzību tikko paguva apkopt un izvēdināt Pāvila mītni.
Atgriežoties no īsās pastaigas,, viņš pačukstēja meitai, lai atnes pudeli no "labā", devās savā istabā, kur drīz vien zili dūmi viļņot viļņoja. Gan tēvs, pats vecs pīpmanis, viņu dažreiz pamācīja, kad abi atradās rakstāmistabā: "Pāvil, nepīpē tik daudz stipru cigāru, tu sabojāsi savas krūtis. Visas tavas drēbes tā piekvēpušas, ka jau pa gabalu saožami stipru cigāru dūmi."
Kā Pāvils pat pārmērīgi smēķē, to vecais Treimanis nezināja, jo viņš savas kājas necēla Pāvila istabā, tāpat kā arī Pāvils nekad negāja tēva guļamistabā. Viņu vienīgā satiksme bija rakstāmā un ēdamā istabās, citādi viņi gāja katrs savu ceļu, ja tik amata darbi viņus nevienoja vienādā gaitā.
Satiksme ar kaimiņiem bija klusa, jo apkārtējie muižnieki un izglītoto aprindu dzimtas apmeklējās vieni otrus tikai svinīgās dzimšanas un vārdu dienās, citādi katrs klusi tupēja mājās vai arī aizbrauca pa auksto ziemas laiku uz siltām zemēm. Apciemot savas draudzes gruntniekus un saimniekus, šīs domas mācītāja muižas iemītniekiem ir prātā neienāca.
Pāra reizas Pāvils aizbrauca līdz tuvējai apriņķa pilsētai, bet vēl īdzīgāks viņš atgriezās, jo viņš turēja zem sava goda saieties ar pilsētas mazpilsoņiem, tirgotājiem, ierēdņiem un amatniekiem, kurus viņš tur Vācu biedrībā sastapa, un citu paziņu no smalkākām aprindām tur retumis manīja. Arī smalkajā
viesnīcā vientulim alus likās par sūru, vīns par skābu, cigārs par rūgtu, trūka viņam draugu, biedru, kas saldina sadzīvi un veicina omulību.
Ir vecais Treimanis ieredzēja, ka Pāvils mocās ar garlaicību.
"Vakari top divkārt tik gari, kad mēs viņus pavadam ieslēgušies katrs savā istabā," kādu novakaru viņš uzrunāja dēlu. "Uzsāksim atkal kopīgus lasāmos vakarus, kā tos es esmu paradis citās ziemās."
Pāvils nepretojās un pēc vakariņām viņi visi palika siltajā ēdamistabā. Krāsnī sprēgāja jautra uguns, tējas katls šņāca un mutuļoja uz mazā galdiņa pie sienas un leviņa veiklu roku pildīja slīpētās glāzes, pasniegdama viņas citiem mājniekiem. Treimaņa tēvs sēdēja lēnkrēslā, vaļīgā uzvalkā, melno poķīti galvā un garo pīpi rokā. Viņam priekšā uz galda atradās biezas burtnīcas zilos vākos, jo vakaru viņš mēdza ievadīt lasot priekšā epizodes iz Niedrenu draudzes un savas dzimtas vēstures. Otrpus galda sēdēja Pāvils. Viņam bija jālasa priekšā iz pasaules vēstures, gan arī brīvā runā jāizsaka savas domas par vēsturiskiem notikumiem. Siltā kaktiņā sēdēja saimniece un adīja jo siltas zeķes cienīgtēvam. Ilgus gadus dzīvodama mācītāja dzimtā, viņa no dzirdēšanas vien bija iemācījusies saprast vācu valodu, lai gan saruna viņai lāga neveicās. Ja viņa ko neizprata, bet kāroja lasāmā gabala saturu izzināt, tad rokas mitējās knibināties ap adīkli un brilles viņa uzbīdīja uz pieres. Vecais mācītājs noprata šo mēmo valodu un labprāt iztapa savai uzticamai saimniecei. Arī viņš tad uzbīdīja brilles uz pieres, aizkūpināja izdzisušo
pīpi un Latviešu valodā atjaunoja lasāmā gabala īso, galveno saturu.
Ārā kauc nikns ziemelis, klabinādams slēģus, bet iekšā bija tik silti, tīkami, glāžu tinkšķi un pulksteņa tikši jaucās ar uguns sprēgāšanu un ūdens katla sīkšanu. Visi šie mazie traucēkļi pavairoja tīkamā vakara omulību.
Citā vakarā arī Ieviņai bija jālasa priekšā jautra satura grāmatas un Pāvils, acis aizvēris, noklausījās viņas piemīlīgās balss skaņās. Pāvils sajuta šādu vakaru labdarīgo iespaidu uz savu garu un rītos viņš piecēlās jautrākā dūšā, jo nebija sevis nomocījis gultā gulēdams lasot un smēķējot.
Šinīs vakaros Pāvils mācījās tuvāk pazīt Ieviņu un nomanīja, ka viņa ir diezgan izglītota jaunava. Kādu vakaru, Ieviņai lasot, saimniece uznesa vīna pudeli, par ko tēvs ar dēlu tik' acis vien atplēta, bet Ieviņa nosarka kā magone.
"Cienīgstēvs, šodien jau ir Ieviņas dzimšanas diena. Nu viņa ir liela meita, tamdēļ es uzdrošinājos jums atgādināt šo dienu," saimniece aizbildinājās, pasniegdama katram glāzi vīna.
Zināma iemesla dēļ Treimaņa tēvs līdz šim nebija svētījis Ieviņas dzimšanas dienas, jo pat vecās saimnieces goda dienu viņš nepalaida garām: aizvien viņš vēlēja dienastmeitai pie vakariņām uznest zagšis vīnu un uzdzēra veselības savai sanmniecei. šis parādītais gods bija saimnieces lielākais sirdsprieks visā gadā, par kuru viņa nemitējās nedēļām stāstīt savām paziņām. Viņas labā sirds gribēja sagādāt šo godu arī leviņai, tamdēļ viņa uz savu galvu visiem atgādināja leviņas dzimšanas dienu, jo Pāvilam
līdz šim ir prātā nebija nācis, ka tādiem maziem ļaudīm, par kādu viņš Ieviņu līdz šim turēja, arī ir sava dzimšanas diena.
"Uz tavu laimi, mīļais bērns!" Treimaņa tēvs sveicināja leviņu, saskandinot glāzes.
Tikai brītiņu valdīja jautras sarunas, novēlot Ieviņai laimes, tad atkal Treimaņu tēvs viņu lūdza turpināt lasāmo gabalu, leviņai par lielu prieku, jo viņas sirds gan priecājās par piedzīvoto godu, bet sirdī arī dūrās sāpīgs dzelonis un acis bailīgi raudzījās no viena uz otru, vai tikai viņa neizdzirdēs no kādām lūpām jautājumu, kura dēļ viņai dzīvai būtu jāielien zemes dibenā.
Bailīgos skatus un mainošos sejas krāsu Pāvils noturēja par zīmi, ka leviņa jūtas laimīga un uzbudināta par parādīto godu. Tik skaista, kā šinī brīdī, Ieviņa viņam tikai tad bija izlikusēs, kad viņš to zilajā uzvalkā pirmo reizi vērīgi aplūkoja savā istabā.
Ieviņa lasīja tālāk un Pāvils dzēra aizvien pa malkam vīna, nolūkodamies lasītājā. Viņa seja sārtojās, asinis straujāki ritēja pa dzīslām un jau otrreiz viņam šāvās domas caur galvu: "Kad nu viņa būtu tava sieva?"
Viņš vairs tā nesatrūkās, kā pirmo reizi, kad šīs domas iezagās viņa sirdī, viņš pacēlās tikai un iegāja klusi viesistabā, kuras durvis bija vaļā. Še tumsā viņš bija drošs, ka neviens šīs domas nelasīs uz viņa pieres, viņa acīs, domas, kuras viņš vēl slēpa savā sirdī. Pa mīksto grīdsegu gar vaļējām durvīm staigādams, viņš netraucēti varēja noraudzīties daiļajā jaunavā.
"Ja viņu es apprecētu, tad esmu drošs, ka viņa
manis neviltu, bet būtu man uzticama ar miesu un dvēseli. Arī Birznieks sev izraudzījās līgaviņu iz tautas un cik viņš laimīgs var justies, ka nekāda vara nevar salauzt viņa zeltenītes uzticību. Viņš ir laimīgs un tāds es varu kļūt, ja mīlestības laimi nemeklēju vis tikai košā sejā, apburošā miesas daiļumā, bet meklēju šo laimi padēvīgā garā, uzticīgā mīlestībā un šķīstā sirdī. Un visas šis miesas un gara pilnības ir vienkāršai tautas meitiņai Ieviņai."
Pirmo reiz pēc ilgiem laikiem viņš nosēdās pie klavierēm, lai ar skaņām izteiktu savas sirds priekus, bet patumsā kauliņi lāgā nebija saredzami, pirksti bija atradinājušies no spēles. Klusu viņš nospieda kauliņus vienu reizi, otru reizi, bet tikai nesaskaņas sasniedza viņa ausis.
"Tāda ir tava dzīve!" iekšķīga balss čukstēja un garā viņš redzēja Birznieka tēlu" par kuru nupat bija domājis. Vecās atmiņas sāka uzmākties viņa dvēselei kā biedinoši spoku tēli. Dusmīgi viņš aizcirta klavieres un gāja atpakaļ ēdamistabā. Gan sapņojot viņam laiks ātri aiztecējis, bet pulkstenis jau rādīja divpadsmito stundu.
Treimaņa tēvs, novēlējis visiem labu nakti, aizgāja savā istabā. Saimniece nokopa traukus, tikai leviņa sēdēja vēl domīgi pie galda, ar aizvērto grāmatu priekšā.
"Par ko gan nu jaunkundze sapņo vaļējām acīm?" Pāvils mēģināja jokot, jo citādi viņš mēdza to saukt tikai par leviņu.
Ieviņa satrūkās un uzlēca kājās, jo nemaz nebija manījusi Pāvilu pienākot. Uztraukumā viņa nezināja ko atbildēt, jo bija taču domājusi par viņu.
"Jaunkundžu domas pat prātnieki nespēj atminēt, kamēr tikai pienāk pārgalvīgais jauneklis un droši saka tai acīs: ko velti slēp, tavas domas esmu es!" Pāvils turpināja, bet leviņa nespēja vairs ne pirkstiņa pakustināt, tikai asinis viņai saskrēja vaigos, jo viņa noskārta, ka Pāvils ir uzminējis viņas sirds noslēpumu.
"Kāpēc jaunkundze nevilka šodien zilā uzvalka, kas viņai tik ļoti piedien un man tik ļoti patīk? Sarkanas drēbes jaunavai, kad bieži ir jānosarkst, ne pavisam neder!" Pāvilam patikās meiteni spīdzināt, bet leviņa vairs ilgāki nevarēja izturēt, viņa muka pa durvīm laukā, jo patlaban arī saimniece atgriezās iz rovja. Smaidīdams un ar sevi pilnīgi mierā, Pāvils šovakar aizgāja savā istabā.
Citu dienu bija jauks ziemas laiciņš, ledus virs ezeriņa aiz priežu siliņa vizēt vizēja zem slīpajiem saules stariem. Pāvilam uznāca griba pavizināties slidām pa gludo ledu tīrajā ziemas gaisā, bet netīkās viņam vienam doties uz ezeriņu, tas bija garlaicīgi.
"Ieviņ, iesim uz ezeriņu vizināties slidām," Pāvils skubināja viņu pēc brokastīm.
Gan labprāt Ieviņa turp dotos Pāvila vadībā, bet bēdīgi viņa atteica: "Ledus ir ļoti glums un ciets, man kājas slīdēs!"
"Kad man uzticēsies, tad nekur un nekad neklupsi!" Pāvils nozīmīgi atbildēja.
Ieviņa piegāja pie loga un skatījās nosarmojušos kokos, gaidīdama, ko Treimaņa tēvs sacīs.
"Ejat, bērni, ejat! Laiks ir rāms, varat izpriecāties, jauniem ļaudīm jau savi prieki!" viņš iebilda.
Pāvils ar Ieviņu iegāja priekšiņā, lai uzvilktos biezākas virsdrēbes.
"Ieviņ, to nosalsi zilajā uzvalkā," Pāvils zobojās, palīdzēdams uzvilkt leviņai puskažociņu.
Ieviņa gan zin, kamdēļ viņai asaras iezogas acīs. Viņa vēl ir jauniņa, neprot savaldīt savu jūtu, bet ko sirdī jo dziļāki grib slēpt, jo gaišāki acīs tas lasāms.
Un šos rakstus Pāvils prot lasīt, viņš visu jau zin, kas viņam vajadzīgs zināt.
"Kad sirdī kvēlo mīlestības liesmas, tad dabas aukstums viegli panesams, bet ja tev sirds salst, tad caur šo zini, kur tava sirds atrod degošas liesmas, lai arī tā aizdegtos, ja mīlestības ugunis viņā vēl gaiši neliesmotu!"
Pāvils nobučoja meiteni, kura pārsteigumā nemaz nepretojās tik' nolūkojās viņā kā brīnodamās, asarainām, platām acīm, itin kā gribētu ieskatīties Pāvila sirds dzelmē.
Laimīgie steidzās roku rokās brīvajā dabā, klejoja pa priedulāja celiņiem no viena gala uz otru. Daudz viņiem bija ko vaicāt, atbildēt, jo mīlestības, pirmās sarunas ir tikai jautājieni un atbildes par dabas un visas pasaules diviem visvērtīgākajiem priekšmetiem, kurus it visi, visi samīlējušies par tādiem atzīst un nosauc ar īsajiem vārdiņiem "es" un "tu". Maziņais "es" nemainītu niecīgā "tu" ne pret visu pasauli.
"Vai nu krietni izvizinājāties? Treimaņa tēvs jautāja, kad abi jaunieši atgriezās no pastaigas sārtiem vaigiem un spirgtām acīm aiz lielas sirdslaimes.
Viņi tik' novērsās sāņis un atteica: "Vareni! Teicami!"
Kam gadītos iet gar ezeriņu, tas ievērotu, ka uz ledus nav redzama neviena svītriņa, ne pelīte tur nav pāri tecējuse, jo abi laimīgie bija aizmirsuši, kurp viņi solījušies iet, bet to teikt viņiem bija kauns.
— — — — — — — — — — — — — — Kaislīga mīlestība apreibina prātus, saceļ mirstīgajos vislielākās laimes jūtas, viņi aizmirst sevi un pasauli, tik' smagais kritiens no reibinošiem laimes augstumiem ved viņus atkal pie samaņas — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —
Par mīlestības laimi drīz apnīkst dziedāt dziedonim, drīz apgurst ausis klausītājiem, jo šīs laimības pilnība pat dieviem nesasniedzama; bet dziesmas par mīlestības sāpēm atrod atskaņas katrā sirdī, tās visi esam baudījuši.
Saules karstie stari kausēja ledu, aizdzina sniegu un pavasara vēji purināja dabu iz ziemas snaudas. Jauna dzīvība lauzās ar varu laukā, un spēcīgas lietus strāvas noslaucīja un aizrāva projām sakrājušos vecos putekļus un ziemas rūsu. Kas vecs un satrūdējis, tam jāsakrīt pīšļos, lai uz viņa trūdiem izceltos un uzziedētu jauna dzīvība. Laukos manīja vietu vietām
zaļumu spiežamies ārā iz pelēkās zemes, bet gravas un meži vēl bija pilni netīra sniega, tur ziemas puteņi mēdz sanest milzīgos blāķus, kuri siltā vējā kuzdami pārplūdina upes un upītes.
Stingriem soļiem Pāvils soļoja pa savu istabu, domādams lielas domas. Viņš atsēdās pie galda, atmetās rokās, bet ilgi tā necieta, bija atkal augšā un mērīja istabu no viena gala līdz otram. Aizvien tuvāk virzījās viņa gaita durvīm, līdz rokturis jau gluži viegli bija satverams. Viņš atstājās, atvilka elpu, atbraucīja matus no karstās pieres, aši atrāva durvis un stingru gaitu gāja uz tēva istabu, kur tas šobrīd mita. Te Pāvils bija drošs, ka neviens netraucēs viņu sarunas.
Vecais Treimanis baroja patlaban divus melnus strazdus, kuri mitinājās būrī uz sevišķa galda pie loga. šie putniņi bija Treimaņa tēva mīluļi.
No tās dienas, kad vecais Treimanis piespieda savu dēlu dot solījumu, ka paliks par mācītāju, Pāvils nebija kājas cēlis tēva īpašā istabā.
Šī diena viņam stāvēja dzīvā atmiņā. Tik' acis pametis, Pāvils noskārta, ka pat ne mazākais nieciņš ilgajos gados šinī istabā nav pārgrozīts. Uz krāsns malas vēl aizvien stāvēja divi milzīgi lieli, izkaltuši un noputējuši putras āboli un kaktā uz lakota dabiska bērza bluķa atradās Gustava Ādolfa krūšu tēls.
Treimaņa tēvs gan aiz brīnumiem izplēta acis, bet tad mīlīgi uzsmaidīja dēlam un lūdza to atsēsties. Pats viņš noraisīja priekšautu, kuru bija apsējies putniņus barodams, salocīja viņu glīši, nolika zināmā vietā un pats tad nosēdās dēlam iepretīm.
"Tēt, es nācu aprunāties ar tevi par nopietnām lietām," Pāvils uzsāka sarunu, bet nenosliecās sēdus, uzlēca kājās un atspieda vienu roku pret galdu.
"Atsēsties, dēls un uztici savam tēvam, kas nospiež tavu sirdi," vecais Treimanis rāmi atbildēja.
"Tēt, nav gan man vēl droša stāvokļa, savas maizes, bet es esmu nodomājis precēties!" Pāvils runāja lūkodamies uz galda.
"Tas nodoms mani tikai iepriecina. Sen jau par to lietu esmu domājis, tikai visu atstāju tavā vaļā, lai tu pats sev izvēlētos dzīves biedreni, jo nav labi, ka cilvēks viens. Kur mēs divi esam paēduši, tur iztiksim arī trīs un vēl vairāk, ja Dievs tā būs licis, jo šinī draudzē jau no seniem laikiem mācītāja amatu ir pēc tēva nāves dēls piekopis un es ceru, ka ar Dieva palīgu tu stāsies manās pēdās, kad mana stundiņa būs nākusi. Es tev pateicos, mīļais dēls, par šo ziņu, jo tavas dzimtenes laime saldinās ir manu mūža vakaru un mierīgu sirdi es varēšu sagaidīt mūža beigas, zinādams ka mīļi piederīgi stāvēs ap manu nāves gultu, ka mīļas bērnu bērnu rokas aizspiedīs manas nogurušās acis. Tad es varēšu mierīgi aiziet ar laimīgo apziņu, ka Treimaņu cilts zaļos un viņa dzimtas vecākā atvase vēl ilgus gadus kopīs mācītāja amatu Niedrenu draudzē. Tu zini, tas ir mūsu ciltsmātes nolēmums un mans sirds vēlējums; šā svēto apsolījumu tu man reiz savā laikā dosi," vecais Treimanis mīlīgi un dedzīgi runāja, pacēlies arī kājās un spiezdams sirsnīgi dēla rokas.
"Saki man, vai tava sirds jau ir izredzējusies mūža biedreni, lai jo drīz es varētu svētīt jūsu siržu derību?"
"Tēt, par savu laulātu draudzeni es esmu izredzējis tavu audžu meitu leviņu!" Pāvils lūkojās tēvam taisni acīs, uzsvērdams pēdējos vārdus.
Treimaņa tēvs, kā no odzes dzelts, atkāpās pāra soļus atpakaļ, lai labāki varētu noskatīties, vai tiešām viņa dēls runā patiesību. "Pāvil, es neņemu tavus vārdus par pilnu! Saki, dēls, ka tu nerunā no tiesas!" Viņš tuvojās Pāvilam, abām rokām meklēdams tā roku un drebošu balsi to lūgdamies:
"Dēls, dēls, saki jel vienu vārdiņu un atņem šo slogu no manas sirds!"
Pāvils atkāpās soli un rūgti atteica: "To mana sirds paredzēja, ka tu būsi mans pretinieks! Rūgtais likteni! Kad laimi esmu panācis un abām rokām taisos viņu tvert, tad tēva griba ir tā, kas katrreiz mani šķir no manas dzīves laimes. Tas ir mans dzīves lāsts, mans liktenis."
"Dēls, nezaimo, tu nezini, ko tu runā un saplosi manu sirdi!" tēvs gaudoja, atslīdzis krēslā.
"Kā lai klusēju, ka leviņu tu pats mīlē un audzini, kā savu bērnu; tu pats viņu esi mācījis, audzinājis un labi zini viņas nesamaitāto dabu un šķīsto sirdi, bet tomēr tu saplosi manu sirdi, liegdams mūsu siržu derību."
"Uzticies man, dēls, un netirdi manis, bet klausi manam vārdam: leviņas dzimuma dēļ tu nedrīksti viņas darīt par savu laulātu draudzeni!" tēvs runāja.
Tēv, tu māci un sludini, ka visi cilvēki ir līdzīgi, brāļi, bet tomēr tu pats esi saistīts aizspriedumu valgos. Ja tikai leviņas dzimums un kārta ir tavas pretības cēlonis, ka viņa ir cēlusies iz tautas vienkārša
strādnieka meita, tad es, kā goda vīrs, nevaru atkāpties no ieķīlātā vārda. Tavs nepamatotais aizliegums nespēj iznīcināt manas mīlestības uz nevainīgo jaunavu," Pāvils dedzīgi atbildēja.
"Ar varu tu piespied mani tev acīs teikt, ka leviņa ir bandu meita un kā tāda nekad nevar tapt mācītāja sieva!" vecais Treimanis lēni un svarīgi runāja un nolūkojās dēlā, kādu iespaidu gan viņa runa darīs.
Pāvils saķēra galvu abām rokām, it kā būtu dabūjis negaidītu sitienu, un atkrita krēslā.
"Tēt, nav tiesa! Tu tik' gribi mūs šķirt! Tēt, saki jel, ka tu tik' mānies! Kāpēc tu man agrāk teici, ka viņas tēvs esot miris?"
"Man tevis žēl, ka leva pati tev nav stāstījusi sava dzimuma, kad manīja, ar kādiem nodomiem tu viņai tuvojies! Tā viņa man atmaksā to mīlestību, ko es pie viņas izšķiedis! Man tevis žēl, bet savu vārdu grozīt nevaru. Nedz tev, nedz kādam citam es nestāstīju, kas manā namā nāca un gāja, ka leviņa ir ārlaulības bērns, lai viņai katru acumirkli nebūtu jānosarkst par savu dzimumu, par vecāku grēkiem. Ja viņas māte ir taisnību runājusi, tad levas tēvs tiešām ir miris, un man tu nevari pārmest, ka es esmu netaisnību runājis," tēvs stingru balsi noteica.
"Par vēlu, par vēlu! Es nevaru viņas atmest!" Pāvils žēlojās, uzmeties uz galda.
"Ja arī tev būtu dūša precēt šo bezdzimtas meitu, tad mūžam es tev neļautu izdarīt šā nodoma, kamēr manas acis platas. Es esmu Treimaņu dzimtas vecākais un tev ir man jāklausa. Sirds man dreb un roka trīc tikai iedomājoties, ka šis gadījums man būtu jāieraksta dzimtas vēsturē, kur Treimaņu cienījamās
cilts atvase kājām mītu visas cilts godu, apprecēdams meitas bērnu, kura pati nezin, vai to ir noķērusi purvā, vai mežā, jo vecajai Līzei es neticu."
Lai dēlu cik necik apmierinātu, tēvs piegāja tam klāt un uzlika roku uz viņa galvas, sacīdams: "Tagad ej un lūgšanās aizmirsti savu ģeķīgo mīlestību. Jau rītu leva atstās manu pajumtu!"
"Kam tu slēpi no manis šīs meitas bezgoda dzimumu? Visciešākiem apsolījumiem es esmu saistījis viņu pie sevis; ja gribu nest vīra vārdu, tad viņa man ir jāprec!" Pāvils kunkstēja un galva viņam bezspēcīgi noslīdēja uz galda.
Nu bija tēva reiza izbīties un nobālēt, redzot dēla mokas. Bez spēka viņš grīļojās un tikko notvērās pie galda malas.
"Pāvil, Pāvil, caur tevi Dievs mani grēcinieku bargi soda. Tava dzīve jaunībā jau nelaikā balināja manus matus, jo es visu zināju, kā tu uzvedies augstskolā, bet es savā grēcīgā mulsu prātā ļāvu tev vaļu, domādams, ka reiz pats tu atgriezīsies uz dzīvības ceļa, nomākdams pasaulīgas kaislības un kārības. Manas cerības likās piepildoties, es tevi sirdī visu piedevu, jo tu atgriezies tēva mājās tāds, kādu es tevi vēlējos. Tu mani tīšis maldināji un caur šo pretību un cietsirdību sit beidzamo naglu manā zārkā. Aiz pasaulīgām kaislībām iekārot bezdzimuma, bezvārda zemnieci par savu laulāto draudzeni? Tu neesi cienīgs nest Treimaņu vārdu, bet mani saista solījums savai dzimtai, ka tu būsi mans pēcnācējs. Es esmu vecs, manas dienas ir skaitītas..."
Pāvils nokrita tēva priekšā ceļos un lūdzās: "Tēv,
tēv, nerunā tik briesmīgus vārdus! Ļauj jel reizi piepildīties maniem sirds vēlējumiem!"
"Mani vārdi nav grozāmi!" vecais Treimanis atbildēja. "Es redzu, ka tikai ar varu ir laužama tava sirdscietība pret savu tēva gribu. levu izraidīt iz sava nama es nevaru, tāds darbs tikai saceltu ļaužu aizdomas un bojātu tavu slavu. Tev jādodas kādu laiku svešumā, lai aizmirstu savu ģeķīgo maldību. Tikai to tev piekodinu, ka ar levu tu vairs nedrīksti satikties, bet paliec līdz aizceļojumam savā istabā. Ja manu pavēli tu pārkāpsi, tad manām tēva dusmām nebūs gala!"
"Tēt, tēt, tu nemīlē manis, kā vari būt tik cietsirdīgs!" Pāvils žēlojās, bet tēvs no viņa novērsās un atbildēja: "Tagad ej, rītu pat tu aizceļosi!"
Grīļodamies Pāvils izgāja un ieslēdzās savā istabā.
Vecā Treimaņa sirdssāpes un dusmas bija neaprakstāmas. Ātriem soļiem viņš soļoja pa istabu, bet citas izejas iz šī dzīves labirinta viņš neatrada; bija jāšķiras no dēla, jo viņš baidījās, ka Pāvils neuztura slepenas saites ar leviņu, ja viņus abus atstātu še dzimtenē. Viņš izsteidzās dārzā, lai būtu viens ar savām domām.
Dārza lapenē uz sola sēdēja leviņa, jo mīlīgais ziedoņa gaiss un lapenes aizvējš viņu bija izvilinājis ārā, lai tā netraucēta varētu nodoties saviem nākotnes sapņiem.
Mācītāja muižai bija liels un brangs dārzs, kuru apkopa dārznieks Šteins. Dārznieks bija klusas dabas cilvēks, vāczemnieks, un kalpoja jau dažus gadus pie Treimaņa. Dārznieks bija brašs puisis, gan saulē nodegušu, bet patīkamu seju. Viņš prata krietni savu
amatu, tik' ļaudis daudzināja, ka viņš esot kluss dzērājs.
Šteins bija atradis saulgozī zem lagzdām pirmās vijolītes un pasniedza tās nokaunējies leviņai.
Vecais Treimanis ieraudzīja šo pāri un dusmās jau gribēja doties leviņai klāt un raut savā priekšā ceļos šo žēlastības maizes ēdāju, kas iedrošinājās spiesties starp viņu un dēlu, bet te viņš spēji apstājās un tad soļoja smaidīdams uz lapeni. Viņam iešāvās galvā labas domas, kuras viņš turēja par sūtītām no paša Dieva.
Dārznieks satrūkās un nosarka, kad piepeši ieraudzīja sev līdzās veco mācītāju. Arī leviņa pacēlās kājās.
"Nu, nu, bērni, nemaz nebīstaties, man tikai tas pa prātam, ka jūs labi satiekat. Ieviņ, es braukšu uz pilsētu, vai nenāksi man līdza līdz muižai, tur vari pasērsties pie skolmeistara meitām, kamēr es braukšu atpakaļ. Neesi jau ilgi bijusi ciemos," Treimanis mīlīgi runāja.
Ieviņa apsolījās braukt labprāt līdzi, jo draudzes skolotāja meitas bija viņas vienīgās draudzenes.
Zirgi tapa steigšus iejūgti un vecais Treimanis un leviņa aizbrauca. Ratiem ap pagalmu braucot viņa uzmeta acis logiem, aiz kuriem pie galda sēdēja Pāvils, atspiedies rokās un nogrimis dziļās, grūtās domās, tā ka nedzirdēja pat aizripojošo ratu troksni. Vēl otrreiz leviņa atskatījās, bet Pāvils nepacēla galvas. Vai gan viņas sirds paredzēja, ka redz mīļāko pēdējo reizi?
Muižā Ieviņa izkāpa iz ratiem un Treimanis vēl iebilda: "Ja pilsētā man ilgi būs jāuzkavējas un atpakaļ
braucot vakars būs vēls, tad es muižā nemaz neapstāšos, paliec vien tu droši pie draudzenēm par nakti. Rītu es tev aizsūtīšu zirgus pakaļ."
Ieviņa pateicās par laipnību un iegāja skolā. Vecais Treimanis nobrauca pilsētā un devās uz telegrafa biroju. Viņš paziņoja savam draugam tālu Dienvidus-Krievijā, kur Pāvils bija nodzīvojis kandidāta gadu, ka viņa dēls jau rītu došoties turp, dienvidu gaiss tam esot vajadzīgs. Sīkumus solījās ziņot vēstulē. Atbildi viņš nogaidīja viesnīcā un tad tūliņ atkal brauca uz māju.
Gan pavēls bija vakars, kad viņš nobrauca mājās, nemaz skolas neaizņēmis, bet tūliņ vien iesauca savā istabā veco saimnieci, tai paziņodams, ka jau rītu pat Pāvils dosies tāļu ceļu, kamdēļ lai sakārtojot Pāvila veļu, drēbes un citu visu, kas līdzi ņemams.
"Tu žēlīgais Dievs, kā gan lai es tieku līdz rītam ar visu galā! Būtu jel leviņa bijusi mājās!" saimniece žēlojās.
"Gan nu viena pate visu padarīsi. Sagādā tik' to visvajadzīgāko, citas lietas varēs Pāvilam vēlāku piesūtīt," Treimanis atbildēja.
"Cienīgstēvs, vai jaunais mācītājs nevar braukt kādas dienas vēlāki? Būtu jūs man agrāki vārdiņu iebilduši, jau sen būtu viss gatavs."
"Tik' šodien dabūju pilsētā ziņu, ka Pāvilam steidzami jādodas ceļā. Nekavē velti laika, bet paskubinies, gan tiksi līdz rītam galā," vecais Treimanis noteikti atbildēja un izbīdīja saimnieci pa durvīm laukā.
Šo nakti neviens mācītāja muižā negulēja. Saimniece
aizelsusies kravājās pa šķirstiem un skapjiem, sakārtodama glīši ceļa somā drēbes un veļu, lai tās nesaburnītos.
Vecais Treimanis, noguris no ceļa un uzbudinājumiem, sēdēja pelēki bāls savā atzveltnes krēslā, bet tikai uz rīta pusi viņa acis aizvērās mierīgā miegā.
Visgrūtāki gāja Pāvilam. Kā sastindzis viņš sēdēja pie galda, domādams grūtas domas, bet nekā nesadomādams, kas būtu dzīvē izdarāms, jo zvērests viņam saistīja rokas.
Gaismiņa jau svīda, kad viņš atjēdzās un uzlēca no krēsla. Kā ieslodzīts zvērs viņš skraidīja pa istabu. Visgrūtāki viņa sirdi nomāca Ieviņas liktenis.
"Kas gan ar viņu notiks, kā gan viņa panesīs šo smago likteņa sitienu? Kaut jel tēvs atļautu man tik' vienīgu reizi vēl ar viņu satikties, viņu nolūgties, viņai visu izskaidrotu, lai jel viņa piedod, ka esmu viņas sabojotās jaunības cēlonis. Kad viņa zinātu, cik briesmīgi es ciešu, tad viņa man piedotu, un mierīgāki es panestu savu nolādēto likteni, jo dzīvība no šīs dienas man ir tikai nasta. Kaut būtu man tikdaudz spēka, ka varētu viņu sviest projām, kā novalkātus svārkus, jo visas izejas iz šīs posta dzīves aizkrusto man šis zvērests, kas ir visas manas nelaimes cēlonis!"
Sāpes un mokas sasniedza augstāko pakāpienu, un izsamisis Pāvils kunkstēja uz mutes iekritis gultā: "Kaut jel nemaz nebūtu dzimis!"
Locekļi viņam raustījās kā krampjos, asinis kāpa galvā un jūtams bija atkal savādais žvingstis, ko jau viņš reiz bija piedzīvojis.
"Vai tik' es nepalikšu traks!" šī iedoma apreibināja viņa prātus un sacēla briesmīgas sirdsbailes, kādas viņš tikai zēna gados murgu miegā bija piedzīvojis. Viņš svīda baiļu sviedrus, bet tomēr auksti drebuļi viņu kratīja, līdz daba par viņu apžēlojās un atdeva viņam asaras, jo šo labdari, sāpju remdinātāju, Pāvils bija zaudējis no viņas nelaimes dienas, kad gaišās krāsās parādījās daiļās Marjas neuzticība un ļaunās raganas daba. Sirdssāpes un dvēseles mokas kusa un lija karstās asarās pār Pāvila vaigiem.
Kad istabas meita pieklauvēja aiz durvīm, viņam paziņodama, ka tēvs viņu lūdzot savā istabā, tad Pāvils jau daudz maz bija saņēmies. Viņš nomazgājās aukstā ūdenī un nopietnu, mierīgu seju gāja pie tēva, jo negribēja rādīt tam savas bēdas un sirdssāpes.
Vecais Treimanis soļoja ātriem soļiem pa istabu, kad Pāvils ienāca.
"Es esmu visu pārdomājis, kas darāms," viņš uzrunāja dēlu, saņemdams tā labrītu. "Tu tūliņ aizceļosi uz Dienvidus-Krieviju par palīga mācītāju un paliksi tur, līdz savu sirds maldību būsi aizmirsis. Nemēģini manis pārrunāt, mans nolēmums ir negrozāms. Par levas likteni tu neraizējies, viņu apprecēs godīgs cilvēks, viņas kārtas, kam pašam ietaupīts grasis. Arī es viņiem palīdzēšu iepirkt kādas mājas. Zirgs jau pie durvīm, viss gatavs tavam ceļojumam, iesim brokastīs!"
Pie galda tēvs un dēls vienaldzīgi sarunājās, lai pat saimniece nemanītu, kas Pāvila ceļojumam īstais cēlonis.
Uz lievenēm Treimaņa tēvs atvadījās no dēla. Viņš aizmirsa visas sirdssāpes, ko dēla dēļ piedzīvojis,
un sirsnīgi viņu apkampa un nobučoja, jo sirds viņam paredzēja, ka redz dēlu pēdējo reizi. Cik ciets arī Pāvilam neizlikās tēva bargais nolēmums, šī atvadīšanās viņam tomēr sirdi pārliecināja, ka tēvs viņu mīlē. Ilgi viņi turējās apkampušies, aizmirsts bija viss, kas viņus šķīra, līdz beidzot Treimaņa tēvs atjēdzās un bīdīja dēlu ratos.
"Ja Dievs būs licis, tad mēs vēl redzēsimies, kad tu atgriezīsies no svešuma šinī namā, lai stātos manās pēdās."
Pāvils noskūpstīja sirmā tēva roku un rati aizripoja, lai novestu Pāvilu uz apriņķa pilsētu, no kurienes viņš tūliņ devās ar pasta zirgiem tāļāku uz nākamo vietu.
Treimaņa tēvam vēl nebija laika atdusēties, viņam bija vēl daudz ko darīt. Viņš lika dārzniekam aizjūgt zirgu un pats tad aizbrauca uz skolu, lai pārvestu Ieviņu. Prieka ziņas vis nebija, ko braucot vecais Treimanis pavēstīja savai audžu meitai, jo leviņa pārbrauca bāla, kā balināta drēbe.
"Ej, mīļā meit, savā istabā un paliec tur, līdz es tevi saukšu," viņš pavēlēja leviņai, raidīdams viņu augšā. Dārznieks pienāca pie lievenēm, lai saņemtu zirgu.
"Dārzniek, kad tu nojūdz zirgu, tad uznāc rakstāmistabā!" Treimanis pasacīja dārzniekam, atdodams viņam grožus un kāpdams pats pa lievenēm augšā.
Dārznieks ienāca un vecais Treimanis viņu uzrunāja: "Dārzniek, vakar es nomanīju, ka tu mīļām acīm noraugies manā audžu meitā Ieviņā. Teic man droši, vai tu gribi viņu ņemt par sievu?"
Dārznieks gluži pietvīka un kaunīgi atbildēja, grozīdams savu cepuri pa rokām: "Cienīgstēvs, vai nu viņa pie manis nāks?!"
"Pirms man atbildi, vai tu viņu mīlē un gribi par savu laulātu draudzeni?"
"Cienīgstēvs, jūs esat tik žēlīgi, jums es uzticu, ka sen es viņu mīlēju un visu mūžu viņu uz rokām nestu, ja viņa taptu mana sieva. Bet šo lielo laimi es nedrīkstu cerēt, jo viņa jau ir smalka un skolota jaunava, es tikai vienkāršs strādnieks," dārznieks dedzīgi atbildēja.
"Nu redzi, es zināju tavu nodomu un šodien no skolas braucot iztaujāju levas domas. Es tev apgalvoju, ka viņa ies pie tevis, to viņa pate man šodien teica. Es pats būšu precinieks un tev viņu pievedīšu klāt, tad dzirdēsi atbildi no viņas pašas mutes."
"Cienīgstēvs, kā gan es esmu tik lielu laimi pelnījis? Cauru mūžu es būšu jums pateicīgs!" dārznieks piebilda, bučodams Treimanim roku.
"Ieviņu es izvadīšu godam tautās, kā manai audžu meitai klājas. Bez algas viņa ir dzīvojusi pie manis. Lai ļaudis neturētu manis par sliktu, tad es tev apsolu, ka jums palīdzēšu iepirkt kādas mājas par dzimtu, jo leviņas māte jau sen pie manis ir noguldījusi labu grasi.
"Cienīgs tēvs, es jums pateicos par jūsu žēlastību, bet apgalvoju, ka ir bez kapeikas es ņemu Ieviņu, jo arī man pašam ir iekrāts grasis, kā jūs to zinat, un par nākotni man nav bailes; maizes mums netrūks!"
Vecais Treimanis ieveda pie rokas leviņu un saderināja viņu ar dārznieku. Skaidru balsi viņa atbildēja uz jautājumu, ka viņa gribot būt dārzniekam uzticama
laulāta draudzene. Dārzniekam prāti reiba aiz lielas nejaušas laimes. Savā līgsmībā viņš nemaz neievēroja, cik bāla ir viņa brūte.
"Nu, bērniņi, ejat Dieva mierā un pateicat viņam par savu laimi. No svētdienas par nedēļu jūs tapsat uzsaukti pirmo reizi. Uz jaunnedēļ varēsat braukt uz pilsētu sapirkt brūtes rotas!"
Cik savādām jūtām jaunsaderinātie atstāja mācītāja istabu! Dārznieka sirdi pildīja laimes šalkas, bet Ieviņa tikko savaldīja asaras. Priekšiņā dārznieks mēģināja noskūpstīt savu saderināto līgaviņu, bet Ieviņa lūdzās: "Laižat mani vaļā, mīļais dārzniek, es esmu gauži nogurusi!"
Izbijies dārznieks noraudzījās, cik nevarīga un sašļukusi Ieviņa aizgāja. Sirdī viņam iezagās domas: "Vai gan laime tik grūti panesama?" Viņš aizsteidzās savā dārzā, un laimes jūtas drīz nomāca pārbaudošo prātu. Viņš uzmeklēja ogu ceru, kur stāvēja paslēpta pudele, un iemeta krietnu malku uz laimīgo nākotni.
Drīz izplatījās vēsts, ka mācītāja mužas dārznieks precējot Ieviņu. Gan daži ļaudis kratīja domīgi galvas un sprieda: "Vai gan smukā Ieviņa ies pie večīgā puiša, kurš nezin no kuras pasaules malas šurp atklīdis, bez tēva, bez mātes, bez radu raksta? Diezin, vai ir jel maz godīga tēva bērns!"
Netrūka Ieviņai arī skauģu, kas nīdēja viņu par to, ka tā neielaidās ar viņiem, bet turēja sevi par labāku un smalkāku. Tie priecājās: "Palūk nu, ko leva piedzīvoja: apprec plukatu vācieti, kam godīga meita ne virsū neuzspļautu."
Tā mēļoja daža skaudīga muižas meita, kas pati
bija lūkojusies pēc dārznieka, bet savās cerībās vīlusies.
Vēl vairāk bija ļaudīm ko runāt un spriest, izdzirdot jaunās ziņas, ka leviņa esot iepirkusi ārdraudzē Plikšu pūsmājas, kurp viņas abas ar māti tūliņ pēc Jurģiem aizgāja dzīvot.
Vecais Treimanis pats salaulāja Ieviņu ar Šteinu un mierīgu sirdi novēlēja viņiem laimi laulībā. Viņš vēl turēja sevi par jauno ļaužu labdari, prātodams: "Ja es Ievai nesniegtu palīdzīgas rokas, kas gan no viņas izaugtu? Ja daudz, tad viņu apprecētu kāds prasts kalps, piemēram tāds, kāds Aizpuru Pēteris. Savu mūžu viņa nīktu tumsībā un nabadzībā pie miesas un gara. Tagad viņa ir diezgan izglītota, viņai sava mājiņa, savs saprātīgs laulāts draugs, viņa var apmierināties ar savu mūžu. Tūliņ rakstīšu Pāvilam, ka Ieviņa ir laimīgi apprecējusies. Viņš apmierināsies un pēc kāda gada nāks mājās."
No lielceļa iegriezās silā divi rati, kuros pamanāmi vairāki aizsaiņi un ceļa somas. Braucēji sajuta labdarīgo meža vēsumu un atviegloti (uzelpoja spirdzinošā dzestrumā, jo diena ir stipri karsta, kā jau sienlaikā.
Braucēji sasniedz mazu urdziņu palējā, kura sīciņi burbuļoja, slēpdamās zem alkšņu un kārklu krūmiem, tad tecēja pāri ceļam un nozuda atkal zaļajā mežā.
Zirgi apstājās un iz ratiem izlēca slaiks vīrietis,
cepuri noņēmis, lai meža dzestrā vēsmām dzisinātu sakarsušo pieri.
"Vai zinat, še atpūtināsim zirgus un atdusēsimies paši. Še ir dzestra ēna, mīksta sūna, skaidrs ūdentiņš, sirds, ko vēl tu kāro!" Zirgus iebrauca mežmalas paēnā un visi ceļotāji izkāpa iz ratiem. Ceļotājos mēs pazīstam Birznieku Jāni ar savu dzimtu, kurš no Sibirijas atgriezās dzimtenē. Birznieks ir maz pārvērties šinīs četros gados, kurus viņš atkalpoja kroņam tālajos austrumos. Viņš atzvēlās mīkstajā zālē un staipīja jautri žāvādamies nokusušos locekļus. Arī Mildu varam uz vietas pazīt, lai gan viņa ir tapusi sārtāka un pieņēmusies pinlīgāka miesās. Viņa veda pie rokas mazu zēnu un viņiem sekoja pajauna meitene, kura nesa klēpī otru mazāku puisēnu. Lielākais zēns atrāvās no mātes un gavilēdams metās tēvam līdzās, vārtīdamies pa zaļo zāli.
"Nu, nu, Jāņi, netaisat tik liela trokšņa, ka neizdzird sirdīgais mežkungs un neizdzen mūs iz savas zaļās pils!" Vecais Birznieks smējās, nākdams no ratiem ar ceļa kuli rokās. Milda izklāja zālē lakatu un krāva iz kules laukā dreijātu sviesta cibiņu, groziņu ar olām, bļodiņu ar grauzdētu gaļu, sieru un maizīti. Priekš bērniem bija pudele ar saldu pienu. Visi nosēdās ap bagātīgo mielastu un ēda gārdu muti, slavēdami gādīgo Birznieka māti, kas sagādājusi tik bagātīgu ceļa kuli. Zirgiem pa sienlaiku bija vaļa, tamdēļ vecais Birznieks pats brauca bērniem uz apriņķa pilsētu pretim. Jaunā meitene bija kāda aizsūtītā bērns, kuru Birznieks pieņēma savā dienastā. Birzniekam dodoties uz dzimteni arī jaunā meita lūdzās,
lai viņu ņemot līdzi uz dzimteni, jo māte viņai bija mirusi un tēvs svešumā pazudis.
Viena nebija viņu pulciņā, tas dusēja jau veselu gadu Niedrenu kapsētā. Vecais Lapiņš mira svešumā, bet bērni godāja viņa vēlējamos un guldīja viņa miesas dzimtenes smiltīs.
Birznieka Jānim apnika dzīvot svešumā, arī vecie Birznieki vēlējās redzēt savus bērnus un bērnu bērnus. Sibīrijas pilsētā Birzniekam bija ienesīga vieta, bet darbs viņu nogurdināja, jo trūka īstas dzīvības, kas saista skolēnu un skolotāju. Stundas beiguši skolotāji un skolēni gāja katrs uz savu pusi, brīvi kā putni gaisā, bet Birzniekam nepatika šī brīvība. Viņš jutās tik' niecīgs, mazs loceklītis sadzīves lielajā mašinā. Ja darbvedis mašinu laida vaļā, ir viņš tad kustējās, mekaniski padarīdams savu darbu un pienākumu. Ja mašinu apturēja, ir viņš stāvēja dīkā, nebija viņam ne mazākā iespaida mašinas vadībā, nedz arī atbildība jādod, ja kas sabojājās. Viņam apnika šī dzīve un līgsmu prātu viņš devās uz dzimteni, lai savas tautas vidū nomestos par skolotāju un audzinātāju. Vecais Niedrenu dzimtkungs bija miris un novēlējis draudzei krietnu naudas pabalstu priekš skolu pacelšanas draudzē. Kas zin, vai vecais dzimtkungs novēlētu draudzei tik lielu naudu, ja zinātu, ka šīs naudas augļus baudīs Birznieku Jānis?
Laba daļa Niedreniešu bija iepirkuši savas mājas par dzimtu. Nebija viņiem vairs jābīstas no dzimtkunga acs, droši viņi paceltu galvu, plēzdami savas robežas, celdami glītas ēkas un rūpēdamies par bērnu skolu. Prātīgākie draudzes aizstāvji nosprieda dibināt pie draudzes skolas augstāku mācības nodaļu,
kur viņu pašu draudzes bērni varētu sagatavoties uz vidējām un augstākām skolām. Jaunais dzimtkungs un vecais mācītājs piekrita draudzes vīru domām un ar viņu ziņu draudze aicināja Birznieku Jāni uz dzimtenes draudzi par skolotāju un augstākās nodaļas vadītāju.
Ceļotāji paturēja mielastu, paauzoja zirgus un devās atkal ceļā. Pie celtuves pār kādu lielupi viņiem bija jāuzgaida, jo ceļamais plosts atradās viņā malā, kur uz upes smilšainā krasta bija sapulcējušies vairāk ļaudis. Nobraukuši no pakalna krastmalā, Birznieks uzkliedza, lai sūta plostu pretīm.
"Kas tur par nedienu, ka sapulcējušies tik daudz ļaužu?" Birznieks jautāja cēlājam, palīdzēdams vilkt plostu gar darvotu virvi.
"Liela nelaime gadījusies, nu ir man būs jāvazājas pa tiesām," cēlājs sirdījās. "Izgājušo nakti noslīcis upē Plikšu saimnieks."
"Vai tas pats, kas apprecēja Treimaņa audžu meitu?" vecais Birznieks jautāja.
"Tas pats," cēlājs atbildēja. "Pazinu es labi seno mācītāja muižas dārznieku, nogājām jau abi kopā galvas skolu. Viņš bija puiša gados kluss un lēnīgs cilvēks, bet kā apprecējās, tā sāka dzert pašā pirmajā gadā, it kā būtu apdzirdīts. Braucot ik pārnedēļas uz pilsētu un cik reiz es viņu naktī necēlu pāri upei, pilnu kā puru. Viņu nakti nelieši atraisījuši plostu un bez manas ziņas aizbraukuši uz otru malu, atstādami vaļā visas aizkārtnes. Plikšis nu laikam atkal dzērumā gulēdams ir braucis uz mājām, zirgs ir atradis visus vārtus vaļām un gājis tikai uz plostu. Sniegdamies pēc ūdens, viņš būs nu iebrucis
upē, citādi nav domājams. No rīta es ieraudzīju zirgu uz krasta lejup plostam stāvam un trīsam, rati bija aizķērušies aiz siekstas un netika laukā. Spēcīgais lopiņš bija izpeldējis caur upi, bet pats Plikšis satinies grožos un beigts. Bruģu tiesa nupat kā atbrauca, lai apskatītu nelaimes vietu. Ka vilks parautu visus dzērājus!" plostnieks sūrojās, piesiedams plostu. "Ka neķeras ir man pie spranda, ka nu šis Plikšis atradis še galu!"
Birznieks novērsās no nelaimes skata, kas viņam bija jāredz pārnākot dzimtenē. Valodas griezās uz mācītāju muižu un Jānis jautāja tēvam: "Vai vecais Treimaņu tēvs vēl aizvien spirgts un vesels kopj savu draudzi, ka ir dēla neņem sev par palīgu?"
"Šo pavasari palika divi gadi, kamēr jaunais mācītājs aizgāja uz Iekš-Krieviju. Pirmo gadu vecais mācītājs gan iztika viens pats, bet nu ziemu sāka vārgt un pieņēma tādu palīgu, kas pat lāgā latviski neprot," vecais Birznieks atbildēja. "Nu, un tad ļaudis jau melš, ka dēls ar tēvu sanaidojušies, bet labāki, ka tādas valodas necilājam," Birznieks nobeidza sarunu, negribēdams to turpināt sieviešu un bērnu klātbūtnē.
Zirgi slaidos rikšos devās uz priekšu, zinādami ka ceļš ved uz mājām, kur dabūs atpūsties. Drīz parādījās Birznieku ēkas jumti un sarkani skursteņi. Braucēji aizmirsa pagātnes atmiņas, aizmirsa redzēto nelaimi, tikai priecājās, ka atkal redz mīļās tēva mājas.
"Tavs pabalsts atnāca īstajā brīdī," vecais Birznieks uzrunāja savu dēlu, "jo dzimtkungs bija nolicis lielu iepirkšanas maksu, veselus divus tūkstošus.
Tik lielas naudas mēs ar māti nekur nevarētu sadabūt, jo nauda bija to pavasari dārga, visiem tā pate sprunga, ka jāpērkas par dzimtu. Mums ar māti būtu jāatstāj iemīļotā vietiņa, ja tu šo tēvu tēvu sētiņu nebūtu glābis caur savu taupību sev un saviem bērniem, jo Birznieku mājas gribētāju bija desmitiem, kas mācās kungam virsū ar savu naudu. Lai Lapiņa tēvam vieglas smiltis, jo tu rakstīji, ka arī viņš savu krājumu pievienojis tam pabalstam, ko tu mums sūtīji. Lai Dievs viņam to atmaksā viņā saulē, virs zemes es nepaguvu viņam pateikties."
Zirgi iztecēja birzei cauri un acu priekšā nu izplētās plašie Birznieku lauki. Vecās istabas vietā stāvēja ērts un glīts dzīvoklis lieliem, gaišiem logiem par zīmi, ka šī nama iemītnieki gaismas nebīstas.
"Tēt, tu jau esi uzcēlis staltu dzīvojamo namu un mums par to nemaz nerakstīji?" Jānis pārsteigts jautāja.
Tēvs laimīgi smaidīdams atbildēja: "Es taču slēpu nama būvi, lai jums būtu jauns prieks, kad reizi pārnāksat dzimtenē."
Rati ieritēja Birznieku sētā un Birznieka māte steidzās pretīm. Viņa aizmirsa dēlu vedeklu, bet vispirms cēla iz ratiem bērna bērnus un nebeidza tos skūpstīt. Mazos zēnus uzskatot viņas sirds tapa jauna, jo tā atcerējās savus jaunības laikus, kad viņa savu pirmdzmito bija spiedusi pie sirds.
Anniņa bija izaugusi daiļa jaunava. Aši viņa noskūpstīja brāli un brāļa sievu, jo arī viņas sirds dega uz mazo Pēterīti, brāļa jaunāko dēlēnu. Rautin viņa izrāva zēnu bērnu meitai iz rokām un diedama
aizsteidzās uz istabu: "Pēterīša jūs vairs neredzēsat, tas nu pieder man!"
Skolas laikam pēc brīvdienām sākoties Birznieku Jānis uzsāka savu skolotāja amatu Niedrenu draudzes skolā.
Dzīvu dalību viņš ņēma draudzes sadzīvē, siltu sirdi skubinādams ļaudis uz vienprātību kopīgos darbos. Viņa pūliņa augļi bija, ka Niedrenu draudzē nodibinājās viena no pirmajām labdarības biedrībām Latvijā. Nebēdādams par šķēršļiem, kas viņam tapa ceļā celti, viņš pulcināja draudzes jaunos ļaudis skolas telpās uz lietderīgām sarunām, uz dziedāšanu, un Niedrenos nodibinājās labdarības biedrības dziesmu koris.
Rudenī Treimaņa tēvs mira un draudzē izcēlās dzīva kustība, sagatavojoties vēlēt jaunu mācītāju. Vecais mācītājs ātri mira, tā ka Pāvils tik' vēl tēva bēru dienā paspēja ierasties Niedrenu mācītāja muižā.
Draudze dalījās divās daļās. Muižnieki un muižu māju nomnieki līdz ar Niedrenu dzimtkungu vēlējās par mācītāju Treimaņu Pāvilu, citi neatkarīgie gruntnieki un viņu draugi gribēja iedabūt Niedrenos par mācītāju kādu citu. Rūgums aizņēma visu draudzi, jukām un sūdzībām nebija gala.
Birznieku Jānis neņēma dalības draudzes ķildā, negribēdams uzstāties par pretinieku Treimaņu Pāvilam un paredzēdams, ka viss naids un tiesāšanās
ir veltīgi, jo Niedrenu dzimtkungam bija veca tiesība ievēlēt mācītāju, neprasot draudzes gribas.
Pie Birznieka brauca draudzes aizstāvji padomos, bet neklausīja viņu, kad viņš tos raidīja pie miera, vai arī skubināja lūgt dzimtkungu, lai tas atsacītos no savām tiesībām. Negribot Birznieks mantoja dažu labu klusu naidnieku, kas par viņu dusmojās: "Viņš ir augsti skolots, lepns, turas kungu pusē..."
Treimaņu Pāvils pēc tēva nāves palika par vietas izpildītāju mācītāju Niedrenu draudzē. Te tuvumā viņš noskatījās, kāds rūgtums draudzē valdīja un īgnums pildīja viņa dvēseli. Naids pret Birznieku pieņēmās viņa sirdī, jo Birznieku viņš noturēja par pretnieku vadoni.
Sen viņš vēlējās Birznieku simtām jūdzēm tāļu un nu tas bija viņa tuvumā, tā sakot viņa amata biedrs nākošā darba laukā. Treimaņu Pāvils atsacītos no šīs vietas, ja tēva nolēmums viņu nesaistītu. Tēva pēdējais vēlējums skanēja: " ... Dievs mums nav licis vairs virs zemes vaigu vaigā redzēties, bet mans gars svētīdams noraudzīsies uz tevis, ja tu stāsies manās pēdās par Niedrenu draudzes dvēseļu ganu. Es esmu pūlējies tavā labā un zinu, ka muižnieki tevi vienbalsīgi ievēlēs. Klausi šai balsij un izpildi šo manu sirds vēlējumu, tad mana svētība pavadīs tevi grūtajā darba laukā, jo tevi es esmu mīlējis un daudz cietis..."
Nākošu rudeni sūdzībām bija gals, jo augstākā valdības iestāde atzina dzimtkunga tiesības par dibinātām un Treimaņu Pāvils tapa apstiprināts par Niedrenu draudzes mācītāju.
Bija drūma rudens svētdiena, kad Pāvila Treimani
ieveda Niedrenu draudzē par mācītāju pustukšā baznīcā.
Pa krogu ļaudis bužoja un kurnēja, pa baznīcas pagalmu drūzmējās pulciņos, bet baznīcā negāja un arī atklāti nepretojās jaunā mācītāja iesvētīšanai, pavadoņa pulkā manīja dažus kungus sarkanvaļņu cepurēm...
Jaunais mācītājs juta, dzirdēja un redzēja, ka savā draudzē viņš netop mīlēts.
Viņa skaisto, bālo seju ierāmēja kupla melnbārda, slēpdama nicīgo smīnu lūpu kaktiņos, bet acis šaudīja zibšņus, kad viņš kungu un savu draugu pavadībā nāca no baznīcas laukā.
"Man nevajaga šo stūrgalvju un cietsiržu mīlestības, bet cienīt un bīties viņiem mani būs!" tādas bij viņa domas.
Stingri un bargi Treimaņu Pāvils izpildīja savu amatu. Saieties viņš sagājās vienīgi ar apkārtnes dzimtkungiem, muižniekiem un apriņķa pilsētas augstākām dzimtām. Zemnieku godībās viņš negāja; pat mājās ļaudis laulāt un bērnus kristīt viņš atteicās pavisam.
Nebagātajam Laivmuižniekam bija divas meitas. Vecākā māsa bija stalta jaunava, bet jaunākā bija klusas, padevīgas dabas.
Treimaņu Pāvils nodomāja precēties un izredzēja par savu nākošo sievu Laivmuižnieka jaunāko meitu Betiju, kura viņam iepatikās viņas pazemības un laipnības dēļ.
Pāvils nobrauca uz Laivas muižu, lai bildinātu Betiju. Ne mazie brīnumi bija Betijai, kad Pāvils viņu vienatnē uzrunāja.
"Mani jūs precēsat? Neievēroto meiteni jūs gribat aplaimot? Savām ausīm es negribu to ticēt!" nevainīgā Betija brīnījās.
"Tas ir mans ciešs nodoms un es ceru, ka jūs neatraidīsat manas rokas," Pāvils atbildēja.
"Vai tad jūs mani mīlējāt? Vai jūs apsolāties mani mīlēt, tik' mazu drusciņu mīlēt? Mani vienkāršo lauku meiteni?!"
"Es mācīšos jūs mīlēt un gribu būt cienīgs jūsu mīlestības. Ja jūs man solaties, tad iesim tūliņ pie tēva, izlūgties viņa atļaujas!"
Betija solījās un gāja.
"Tad manu mazo laukpuķīti jūs izredzējušies par savu laulāto draudzeni?" pats Laivmuižnieks brīnējās, "Nu, darāt laimīgu manu mīļo Betiju, viņa to ir pelnījusi!"
Gadu vēlāk nodzēra Pāvila un Betijas kāzas.
Treimaņa Betija bija jauniņa un piederēja pie tām sievietēm, kuras tikai tad jūtas laimīgas, ja aizliedz sevi un nododas pilnīgi vīra gribai un varai. Tādu sievu mīlestības laimības sāls ir ciešana.
Šo laimību jaunā sieviņa izbaudīja pilnā mērā, jo viņa mīlēja pašaizliedzīgi savu stalto vīru un bija no sirds pateicīga par katru mīļu vārdiņu vai paijājienu, ko Pāvils arī neliedza savai jaunai sieviņai, atzīdams viņas padevīgo mīlestību un mācīdamies cienīt laulības baudu un mieru, ko viņa tam sagādāja.
Jaunā mācītāja varu sajuta lieli un mazi.
Pagāja daži gadi un draudzes locekļu vairums tikai ar bijību un čukstiem runāja par mācītāju Treimani, kurš neapkusa izgudrot līdzekļus, kā ierobežot
draudzes pašvaldību un lauzt savu domu pretinieku gribu. Bieža saukšana uz mācītājmuižu, atklāta norāšana no kanceles, atstumšana no sv. vakariņa, visādi aizliegumi un stingri brāzieni bija viņa parastie sodi, bet baznīca svētdienās pustukša bija un palika.
Draudzes dvēseļu gans izvērtās par īstu baznīcas kungu, kā savu laiku to Birznieks bija pareģojis.
Bezgalīgā strīdus kāre bija tapusi Treimaņa Pāvilam par otru dabu. Viņa sirds tikai atrada mieru, kad nu atkal viņam izdevās panākt uzvaru, izvest galā savus nodomus.
Kādu gavēņu svētdienu skolas namā pulcējās jau paagri Birznieka draugi un domu biedri, jo šodien nolikta biedrības sapulce. Viesi sapulcējās Birznieka telpās un sarunādamies pavadīja laiku, līdz pienāca stunda, kad varētu uzsākt biedrības darbus.
"Ne pasaulē dzirdēts ne redzēts, kas notiek mūsu draudzē!" kāds saimnieks pukojās. "Viņsvētdien biju baznīcā un atkal mūsu mācītājs no kanceles izdeva jaunu likumu: pa gavēņlaiku tiekot aizliegts braukt ar zvanu pie ilkses..."
"Tiesa... tamdēļ šodien šurp braucot es piesēju zvanu pie sakkauliem," kāds mēlgalis iebilda.
"Jokus pie malas!... Es savu laiku zvaniem neesmu braucis un nebraukšu arī, bet tomēr man neizprotams šis mūsu baznīckunga jaunais aizliegums. Ko viņš ar tādu pavēli grib panākt?" kāds vecāks vīrs jautāja.
"Prasa vēl ko grib panākt? Saka, ka zvani traucējot svētdienas mieru, bet viņa īstais nolūks ir mūs spīdzināt un izrādīt savu varu!" kāds jauns gruntnieks dedzīgi ierunājās.
"Kas pavēlei spītēs, dabūs izvazāties pa bruģu tiesu."
"Vai mēs spītējam?" jaunais gruntnieks turpināja. "Viņš pats tīši izsauc uz spītību, lai ar mums karojot parādītu savu varu. Birznieka kungs, vai jūs nezinātu laba padoma, kā mācītāja un draudzes satiksme būtu uzlabojama?"
Birznieks, nogrimis dziļās domās, sēdēja pie loga un nedzirdēja uzrunas. Viņam ķērās pie sirds draudzes nelabumi, naids, bet līdzēt bija grūti. Viņš bija runājis ar Treimani, bet viņa domas neatrada atbalsi mācītāja krūtīs; nepiekāpās Treimaņu Pāvils, nepiekāpās arī draudze, un naids valdīja un gatavināja savus rūgtos augļus.
Biedrībai bija mazas sekmes, jo visi zināja, ka Treimanis raugās uz viņu nelabvēlīgi un daudz atrāvās no dalības aiz bailēm no mācītāja.
Dievvārdi bija beigti, daži biedri no muižas atbrauca vēl skolā un biedrības darbus varēja sākt.
Biedri pulcējās lielajā klasē, te viņu vidū piepeši parādījās Treimaņu Pāvils, tērpies greznā kažokā. Viņš nebija vis nācis pa lielajām durvīm, bet iespiedies caur rovi. Visi uztraukti uzlēca kājās un klusēdami raudzījās viens uz otru.
Treimaņu Pāvils gāja cēlā gaitā, galvu iecirtis pakausī. Acis laiku pa laikam atvērās platas un viņās uzliesmoja divas mazas uguntiņas, bet līdz viņš sāka runāt, tad nolaida acis uz zemi un garāku runu
turot pat viņas pavisam aizvēra. Līdz runāt beidza, viņa acis tūliņ atvērās un iezvērojās, it kā pretrunas gaidīdams.
Nemaz nesasveicinājies ar paziņām, viņš uzkāpa runas krēslā un uzrunāja biedrības biedrus: "Mīļie draugi, es nevaru paciest, ka jūs še pa dievvārdu laiku pulcējaties kopā, dodami ļaunu priekšzīmi citiem draudzes locekļiem. Jūsu biedrības pienākumi ir niecīgi, tās mazās mīlestības dāvanas, kas ienāk no biedru naudas, varat nodot man, es viņas izdalīšu, kam viņas nāktos. Saziņā ar baznīcas priekšniecību, es jums aizliedzu turplikam skolā sapulcēties. Tagad ejat katrs savā sētā, bet ar draudzes skolmeistaru man vēl runājams kāds vārdiņš."
Ļaudis stāvēja nekustēdami, gaidīdami, ko viņu priekšnieks teiks. Birznieks uzrunāja sapulci: "Kad draudzes mācītājs mums aizliedz še kopt biedrības lietas, tad atradīsim citur telpas, kur sapulcēties. Šodien ir tā kā tā saradies maz biedru, tamdēļ šķirsimies. Nākošu sapulci noturēsim Cirstenu pagasta namā, telpas tur ir pietiekošas un atļauju no pagastvaldes es izgādāšu."
Birznieks atvadījās no biedriem, un ļaudis visi steidzīgi izklīda, palika tikai Treimanis ar Birznieku aci pret aci.
"Nu, Treimaņa kungs, jums atkal izdevās mūs izklīdināt, bet sakāt, kas īsti ir jūsu slepenais nolūks? Vai jums ir dūša, saukt šo nolūku pie īsta vārda?" Birznieks runāja.
Treimaņu Pāvilam acis dusmās zvēroja, redzot savā priekšā Birznieku stāvam tik drošu un cēlu. Naids žņaudza viņa sirdi, urbās smadzenēs, jo viņš
juta, ka vienīgi šis vīrs lasa viņa dvēselē kā atvērtā grāmatā.
"Izlūdzos rāmāku valodu! Es esmu draudzes mācītājs priekš jums, nevis Treimaņa kungs. īstais draudzes skolmeistars man žēlojās, kā jūs ar augstākās nodaļas bērniem neizpildot manas pavēles, rīta un vakara lūgšanas turot neliekot skolniekiem mesties ceļos?"
Birznieks arī iekaisa un atbildēja: "Tā neesmu darījis un arī nekad nedarīšu, šīs jaunizgudrotās parašas ļaunumi pārsver viņas labumus, to jūs paši labi zinat. Nevis gribēdams skolas pacelt, jūs izdomājat un ievedat jaunas ierašas, bet lai izrādītu savu spēju un varu, lai remdētu to tārpu, kas kremt jūsu sirdi. Atverat acis un raugaties, ko jūs ar bardzību esat panākuši? Vai maz gados dzeršanas liga nav vairojusies, vai netiklība nav pieņēmusies jo kuplos ziedos, vai posts un bēdas nevalda draudzē? ... Un viss tas ir tavs nopelns, tu, būdams Kristus mīlestības evaņģēlija sludinātājs, izskaud beidzamo mīlestības stariņu savas draudzes locekļu sirdīs, lai gan visa kristīga ticība dibinājās uz mīlestības pamatiem."
"Šis atklāti pierādītais naids jums maksās jūsu vietu!" Treimanis brēca.
"Es tevis neienīstu, bet man ir tevis žēl! Es atkāpšos no savas vietas veselu sirdi, veselu garu, kad darījis būšu, cik manā spēkā stāv, bet tu, kas savā gara aklībā gribi apturēt laika riteni, ķerdamies viņam spieķos, tu tapsi sadragāts!"
Treimaņu Pāvils ar varu apspieda trakās dusmas un paceltu galvu atstāja Birznieku vienu pašu, izlikdamies neizmērojami augstāks un varenāks par
savu seno skolas biedri, bet sirdī viņam vārījās negants naids.
No šīs dienas Treimanis atklāti uzstājās pret Birznieku.
Draudzes skolotājs un šķesteris, ienīzdams savu vairāk mācīto amata biedri un tīkodams viņa ienākumus, nemitējās Birznieku apmelot un kūdīt pret viņu mācītāju.
Nebija ilgi jāgaida, kad draudzes sapulce uz mācītāja ierosinājumu; nolēma slēgt draudzes skolas augstāko nodaļu. Tikai maz gadu Birznieks dabūja strādāt savā draudzē glītojot viņas jauno paaudzi. Viņš palika bez vietas un atgriezās tēva mājās.
Še viņš nenoguris darbojās tālāk vispārības labā, veicinādams labdarību, vadīdams dziesmu kori, turēdams svētdienas skolu, kuru apmeklēja pat pieauguši jaunekļi.
Nepagāja ne pilns gads, kad arī šāda vispārības darbība savā dzimtenes draudzē Birznieku Jānim bija jāpārtrauc un atkal jāaizklīst pasaulē.
Kādu baltu vai nebaltu dienu Birznieks dabūja no nezināma brīdinātāja bezparaksta vēstuli ar slepenu mājienu, ka drīzumā viņš tapšot izkratīts, tamdēļ lai apkopjot savu namu, jo bruģu tiesai viņš esot apsūdzēts par bīstamu jaunlatvieti.
Šādi notikumi tanīs laikos bija ikdienišķa parādība. Ja pie kāda apmelota latvieša atrada brīvāka satura grāmatas vai rakstus, tad šādu mantu glabātājs varēja būt drošs, ka mēnešiem ilgi viņš taps tirdīts un tincināts, pat pa cietumiem guldīts.
Pietika iemantot jaunlatvieša vārdu, ja tikai pasūtīja un lasīja tā laika tautiskos laikrakstus; grēks
bija vēl lielāks, ja muižnieks un mācītājs dabūja zināt, ka kāds skolotājs vai cits izglītots draudzes iemītnieks ir šādu laikrakstu līdzstrādnieks. Kārām nāsīm šādas ziņas slepeni ošķeri saostīja un ar uzviju izpušķotas pa ķēķa durvīm ienesa mācītājmuižās.
Birznieku Jānis ievēroja slepenā labvēļa brīdinājumu. Nekādu nelikumīgu rakstu vai grāmatu viņam mājā nebija, tomēr uzmanība jaunmaiņu laikus gaidot bija vietā. Viņš labi zināja, ka daudz jaunu censoņu tīri nieka dēļ top apcietināti un visādi vajāti, lai tikai viņu dabiskajiem pretiniekiem izdotos pārtraukt viņu darbību tautu mācot un modinot.
Birznieks sīki izsijāja savu plašo grāmatu krātuvi. Katru grāmatiņu vai rakstu, kas tikai viņa pretiniekiem varētu noderēt par taisnības iemesliem viņu apcietināt, viņš sakrāva vecā šķirstā, jo šos vērtīgos rakstus un plašo sarakstīšanos ar tā laika dedzīgākiem un izglītotākiem tautiešiem par latviešu tautas centieniem viņam bija žēl iznīcināt.
"Par ko mums vajadzēja uzslavu un atmaksu mantot, tas mums jāslēpj kā zaglim zagtā manta!" viņš sēri smaidīja, šķirstiņu aiznaglodams. Kad visi mājnieki bija dienvidū, viņš aiznesa šķirstiņu uz vecās rijiņas augšu un paslēpa to zem spaļiem un vecas rūsas.
"Te tevis neviens ošķeris neuzošķerēs... te dusi, līdz gaismas laiki latviešiem ausīs, ja nevainīga manta esi un tevis dēļ pērkons vecās rijiņas nenosper ...
Visus mazvērtīgos rakstus un vēstules, bet kas tomēr varētu sacelt kādas aizdomas, viņš sabāza krāsnī un aizkurināja to.
Patlaban viņš bidzīja ar skruķi krāsnī uguni un vējš aizrāva pēdējās sadegušo papīru plēves skurstenī, kad pa durvīm ienāca divi bruģu tiesas kungi pagastvecākā pavadībā.
Veiklais tiesnesis ar vienu lēcienu bija Birzniekam līdzās, bet glābjams vairs nekas nebija.
Kad nu kungi ienākot aizmirsa padot labdienu un ar viņu, brīvu vīru, tikai uz apmelotāju sacelto aizdomu pamata, jau apgājās kā ar pierādītu un notiesātu noziedznieku, tad arī Birznieks palika sēžot savā vietā pie krāsns un zobgalīgi smīnēdams noskatījās veiklajā okšķerī.
"Kas tie par rakstiem, ko jūs tur nupat sadedziniet?" tiesnesis bargi uzkliedza.
Birznieks pielika roku pie mutes, kā tiesnesim kādu lielu noslēpumu uzticēdams: "Lūdzu klusāk, cienījamais kungs, ka mana sieva neizdzird mūsu sarunas! Es nupat sadedzināju mīlestības vēstules, kuras jaunībā no daudz jaunkundzēm esmu saņēmis... man bija bail, ka tīši nenāk manas sievas rokās... mana sieva traki greizsirdīga! Es jums no sirds ieteicu tāpat darīt, ja kādreiz domājat precēties! Sieviete paliek sieviete... vai nav tiesa, mans kungs?"
Iesākās kratīšana pēc visiem mākslas likumiem.
Kad kratītāji, Birzniekam vārdu, kārtu un nodarbošanos noprasot, dabūja zināt, ka viņš ir augstskolu beidzis vīrs, tad viņi tāpa daudz rāmāki un pieklājīgāki.
Kratīšanai gan nekādu panākuma nebija, bet bruģu tiesas kungs nodeva Birznieku Jānim pavēles rakstu, ka Niedrenu labdarības biedrība daudz un
dažādu iemeslu dēļ tiek no valdības slēgta un viņam pašam uz stingrāko aizliegts pulcināt kopā Birzniekos jaunus ļaudis.
Riņķis vilkās šaurāks un šaurāks, apslāpēdams katru Birznieka iesākto darbību dzimtenes draudzes izglītības un attīstības labā.
Sarūgtināts Birznieku Jānis padevās nenovēršamajam liktenim; viņš aizgāja par virsskolotāju pie kādas augstākas kroņa skolas Rīgā.
Vārīgais izglītības un gaismas stādiņš, kas Niedrenu draudzē šur un tur jau laida dziļākas saknes, mākslīgi tapa apslāpēts un nomākts.
Brīves un jaunu domu guntiņa dega gaiši tikai īsu brīdi, tad viņa vēl uzliesmoja viet' vietām, bet drīz liesmas saplaka un izdzisa pavisam uz ilgu laiku.
Vienaldzība atkal ņēma mājas vietu Niedrenu draudzē, katrs gāja savu ceļu, nelikdamies zinot, kas notiek plašajā pasaulē.
"Par putru un pātariem gādā kungi un mācītāji, kā tad prastam zemniekam vairāk vajag?" dažs Niedrenu draudzes zobgalis prata rūgti zoboties.
Cīņa par labāku un gaišāku nākotni apklusa Niedrenu draudzē zem Treimaņu Pāvila smagās rokas uz ilgu laiku.
Apriņķa muižnieki posās uz savām gadskārtējām viesībām, kuras pēc vecas parašas tapa noturētas pie laba ziemas ceļa jaungada mēnesī. Muižniecības viesnīca jeb klubs mazajā apriņķa pilsētā bija
greznota zaļumu vītnēm, tērpta plīvuriem vidzemnieku krāsās.
Še saradās tikai īstie ciltsmužnieki un izpriecājās vairāk dienas no vietas. Tikai retam cittautietim, kam sevišķi nopelni baltiešu ideju veicināšanā, laimējās iesprausties šo izredzēto pulkā.
No mazām dienām jauno muižnieču sirdis kāroja, kaut drīzāki atnāktu tā diena, kad viņas taptu ievestas šinīs viesībās. Staltie baltieši še iepazinās ar daiļajām tautietēm un dažu labu siržu derība še tapa noslēgta, daži labi tēvu nodomi izputināti, kad stūrgalvīgā meitiņa par dziļu ieskatījās daiļa jaunekļa acīs un negribēja vairs ne zināt no tēva nospriestā bagātā, bet večīgā kaimiņa. Pēc viesībām daudzas dzimtas ceļoja uz siltām zemēm, lai izdziedinātu jaunavu ievainotās sirsniņas.
Jaunie ļaudis izpriecājās diedami, vizinādamies, vecie apsprieda pie vīna kausiem savas zemītes pašvaldības lietas.
Kā augstskolnieks Treimaņu Pāvils vairāk reizas bija apmeklējis augstmaņu gadskārtīgās viesības, bet par mācītāju būdams viņš atturējās no šīm dzīrēm, lai gan Treimaņi ikgadus tapa ieaicināti. Vecais Treimaņa tēvs nekad nebrauca uz šīm muižnieku kopīgām viesībām un atturēja arī dēlu, sacīdams: "Gan skaisti ir, ka muižniecība parāda mums šo uzmanību, uzlūgdama mūs savas kārtas viesībās, kā jau viņu ciltij piederīgos, bet mēs pierādām savu īsto sirds pazemību, kad atturamies no šiem augstajiem laicīgiem priekiem,"
Arī vēlākos gados, kad jau tēvs dusēja vieglās smiltīs, Treimaņu Pāvilam trūka patikas apmeklēt
muižnieku viesības, šoreiz muižniecības priekšstāvis piekodināja viņam sevišķā vēstulē, lai neatraujoties no sapulces, jo šogad viesībām neesot tikai vien izpriecas nolūks, bet viņas noderēšot arī par aizsegu lieliskai muižnieku sapulcei, kur tie netraucēti varēšot pārspriest, kādi soļi tiem nākotnē sperami pret vecajiem ienaidniekiem "uz augšu un uz zemi," jo laiki topot aizvien nopietnāki, ienaidnieki varot apvienoties un uzbrukt viņu cietoksnim no divām pusēm, tamdēļ jāizgudrojot jauni paņēmieni vecajai mācībai: skaldi un valdi!
Mācītāju rudens sapulcē Treimanis bija ievēlēts no garīdzniekiem par savu aizstāvi, kas lai aprunātos nopietnos gadījumos ar muižniecību un tiem darītu zināmus muižnieku nolēmumus.
Visiem stūres vadītājiem bija zināms, ka mazajai zemītei pienākuši nopietni pārgrozību laiki. Skolas dabūja citus aizgādniekus, sen gaidītā tiesu reforma tapa ievesta dzīvē. Sākumā muižnieki tikai zobojās, savā pašlielībā sevi mānīdami augstiem un zemiem apgalvodami, ka vezumam visādā ziņā jāgāžoties grāvī, ja vezumā par kučieri nesēžot Baltijas muižnieks, bet jau pirmais sadzīves gads pierādīja, ka vezums iet drošu ceļu, lai gan ceļmalā aiz katra krūma un cera bija pa uzpirktam puikam, kas visādi baidīja vilcējus un braucējus.
Kā jau palaikam, tā arī tagad viņi par vēlu atzina savas maldības un kļūdas. Kad pārliecība dabūja virsroku, ka vezums nav nedz apturāms nedz apgāžams, tad vairums tūliņ mainīja domas un gudri nosprieda, manīties atkal kučiera lomā, lai vēl glābtu, kas glābjams.
Izprieca bija izkārtne, bet pārruna par nākotni šī gada viesību nopietnā puse, tamdēļ arī Treimaņu Pāvils ieradās pilsētā, tikai šī sapulces nozīme bij maza izredzēto pulciņa noslēpums.
Pirmajā dienā viesi pulcējās muižniecības namā pie kopīga mielasta. Plašajās telpās bija klāts galds pakava veidā, šis galds bija īsts mākslas darbs, uz sevišķu pasūtījumu ārzemēs darināts priekš godībām muižniecības namā. Galds bija izvelkams, sabīdīts viņš aizņēma ļoti mazas telpas. Galdā mirdzēja un zibēja sudraba ēdamas lietas un slīpētie dzeramie trauki starp milzīgiem puķu pušķiem un garkaklainiem un resnvēderainiem pudeļu kurmiem.
Mūzikai spēlējot viesi sēdās zināmās vietās pie galda. Pie kopīgā mielasta bija mazums kundžu un jaunavu, jo skaistā dzimuma vairums atpūtās pie kaimiņu muižniecēm vai arī lepnākajās pilsētas viesnīcās, lai vakarā ar spirgtiem miesas un gara spēkiem varētu ierasties spožā ballē.
Muižnieku vecākais pacēlās no goda vietas un apsveicināja viesus dedzīgā runā, skubinādams paštautiešus uz vienprātību un saderību iekšējās lietās un savā starpā šinīs drūmajos laikos, kad viņu nopelnu bagātajai korporācijai un augstākai kultūrai draudot briesmas no visa cēlā, daiļā un patiesā ienaidniekiem un gājējiem, kas gribot apcirpt viņu dabiskās un vēsturiskās tiesības un apmākt no paša Dieva viņiem doto augsto varu par viņu senču slavenajiem nopelniem, kas netaupījuši savas sirds asinis ar uguni un zobenu pagānu pūļus bariem atgriežot no elku kalpības par godu Dievam, par slavu sev pašiem un par aizmūža laimi zemes pirmiemītniekiem...
Jūsmīgo runu viesi klausījās elpu aizturēdami. Uzbudinājums augumā auga un sasniedza augstāko pakāpi, kad muižnieku vecākais abām rokām pacēla gaisā lielo sudraba goda kausu un aizgrābtībā iesaucās: "Baltija priekš baltiešiem!"
Šis teiciens bija dzirkstele pulvera mucā. Vienā sprādzienā visi lēca no krēsliem augšā un kliedza: "Baltija priekš baltiešiem!!"
Mākslīgais galds, kurš locīt locījās zem ēdienu, dzērienu un greznuma svara, neizturēja spējā trieciena, kad visi reizā lēca kājās, bet sāka ļodzīties un viens spārns sabruka pilnīgi kulā.
Tikai acumirklīti iestājās klusums, tā ka sadzirdēja dobjā balsī sacītos vārdus: "Ein böses Omen!"
Apjukums valdīja tikai īsu brīdi. Drīz viss viesu pulks atžirga un sauca vēl skaļāk: "Uz laimēm! Uz laimēm! Lai dzīvo Baltija!"
Sulaiņi nokopa saplīsušos traukus un zibeņa ātrumā sarīkoja no jauna galdu. Tikmēr muzika uzrāva jautru maršu un viss pūlis priecīgi čaloja, izlikdamies, itkā nekas sevišķs nebūtu noticis. Grūti bija noskārstams, ka sapulces jautrība un līgsme ir mākslīga izlikšanās, jo pie sevis viens, otrs errojās par nolaistītām drēbēm un slapjiem ceļkauliem, citiem atkal neizgāja no prāta noslēpumainā pareģa vārdi. Klusām viens otram aptaujājās, vai nezinot, kurš tas nelabā zīlnieks bijis, bet teicējam pēdu nevarēja sadzīt, lai gan viņa vārdus visi bija dzirdējuši.
Mielasts sākās par jaunu.
Svarīgas runas mainījās mūzikas skaņām un augstām
laimēm, kuras tapa skaļi uzsauktas un uzdzertas Baltiešu ievērojamiem vīriem.
Pēc maltītes vecākie viesi izklīda pa viesnīcas telpām, bet jaunekļi un kundzes steidzās savās mītnēs, lai sapostos uz vakara balli. Kādā lielākā istabā sapulcējās kurmiņos ievērojamākie vīri, jo zāli sulaiņi tīrīja un pušķoja priekš dejas vakara.
Pie viena galdiņa ievērojam Treimaņu Pāvilu, nogrimušu dziļās runās ar diviem lielmaņiem. Viens no viņiem ir iesirmu, kuplu bārdu, sudrabbaltiem matiem, bet dedzīgās acis norāda, ka miesā un garā viņš sajūt jaunekļa spirgtumu.
Plaši un skaidri viņš iztulko biedriem veco tiesu derīgumu un pārākumu par jaunajām, jo viņš pats agrāk ir bijis vecās zemes tiesas priekšsēdētājs. Viņš ir sirdīgi pārliecināts, ka bez muižnieku piedalīšanās neviena augstāka tiesa, nedz iestāde nevar pastāvēt, un vervē sev domu biedrus, ka jaunajiem laikiem jāpretojas visiem garīgiem un miesīgiem spēkiem.
"Mēs esam zemes dzīvības nervs, bez mūsu dalības un labatziņas dzīvē ievestās pārgrozības ir rupjš misēklis un spītīgs ļaunums, jo visi šie jaunievedumi ir pretīgi mūsu vēsturiskām tiesībām un ieskatiem. Mēs esam faktors, ar kuru jāreizina visi šīs zemītes rēķini. Bez mūsu palīga ne nieks nav gūstams, bet ar mūsu dzīves gudrību un pasivo pretību nevajadzīgām reformām mēs ar laiku iegriezīsim visas lietas viņu dabiskajā virzienā, ja muižniecība ar garīdzniecību ies roku rokās. Kaut mums būtu daudz tik pārliecinātu un stingru baznīcas, ticības un zemes interešu aizstāvju, kā šeit mūsu Treimaņa kungs, tad
visas lietas, kas tagad mums saceļ bažas, drīzā laikā noskaidrotos mums par labu."
"Cik ticības un kristības lietu jums jau ir sakrājies pie tiesas?" kāds jaunāks muižnieks vaicāja Treimanim.
"Pagānus pievest kristīgai ticībai ir mans amats... Septīto gadījumu viņsētnieks esot paziņojis tiesai, bet vēl pirmajā lietā nav sprieduma," Treimaņu Pāvils gausi atbildēja.
"Redzat, sprieduma nav!" sirmais tiesnesis dedzīgi iebilda. "šī lieta ir no svara! Tā ir zīme, ka mūsu iespaids vēl ir liels visās lietās un vietās. Lai kliedzēji izkliedzas, gan ar laiku viņi apklusīs un tauki mūžām peldēs ūdenim pa virsu!"
"Bet man bail, ka šādā ceļā mēs varam zaudēt daudz ievērojamu darbinieku, ja lieta ņem nevēlamu virzienu," jaunākais biedrs ierunājās. "Manas domas būtu, ka mums mīlīgām sejām jāpieglaužas jaunajam virzienam un ar glaimiem jādabūn atkal groži savās rokās. Ar atklātu pretību mēs sabojāsim mūsu taisno lietu un zaudēsim dažu labu pozīciju, kuras mums par postu ieņems mūsu pretinieki no izglītoto zemnieku rindām."
"Apdomība dara godu jūsu gadiem... bet par to vēlāk!" tiesnesis iebilda un vedināja valodu uz citām lietām, jo redzēja tuvojamies kādu kungu, kas nebija no "izredzēto" pulciņa. "Rītu pēc dievvārdiem, kamēr mūsu jaunieši vizināsies pa pilsētu un vērsīs visas apkārtnes uzmanību uz sevis, mēs netraucēti varēsim visu pārspriest... Tā tad paliek, kā jau norunājām, jums, Treimaņa kungs, jāsaka rīt svētku
sprediķis. Es par to iebildīšu vārdiņu vietējam mācītājam,, ka mēs visi tā vēlamies..."
Viesu pulkā mēs ieraugām arī seno paziņu Domi, savā laikā sauktu Mučeli. Miesās Dornis vēl krietni ir pieņēmies, tā ka nav meli, ko pilsētas zobgaļi saka, ka jaunais apriņķa ārsts esot tik pat resns, cik garš.
Arī Dornis reizi pabeidza savus mācības gadus, sabija pāra gadu kādā zinātniskā iestādē par palīga ārstu un vēlāki iemantoja medicinas daktera grādu. Gan draugi viņu pīdīja, ka "pap's Dornis" priekš viņa esot sarakstījis mārciņu smagu disertācijas rakstu par jaunatrastām alus rauga sēnītēm, kuras dēls pārkrustījis par bacillus mucelius, bet jaunais dakteris tik nosmējās par draugu jokiem. Dornim pašam sirds nekāroja šī goda vārda, bet viņa jaunā sieviņa tikmēr nelikās mierā, kamēr viņš neieguva šī nosaukuma.
Skaistā daktera kundze tūliņ lika spiest vizitkārtis zeltītām malām un vienkārši melnu rakstu: "Frau Dr. med. von Dorn".
Dornis dzīvoja jau otru gadu šinī pilsētā,, jo caur labiem kūmiem viņam laimējās iegūt šeit apriņķa ārsta vietu. Dornis bija ar sevi, savu sievu un savu amatu pilnīgi mierā.
"Sveiks, vecais biedri! Ka tevi..." Dornis aprāvās, sveicinādams Treimaņu Pāvilu, jo netīšis viņam gribēja pasprukt augstskolnieka gados iemīļotais teikums, kuru viņš tagad ieskatīja par nepiederīgu viņa svarīgam amatam un cienīgai personai.
"Tas ir brangi, ka tu arī šeit ieradies! Varēsim padzīvot pāra jautru dienu, jo tādu vis mums nav
daudz šinī vientuļīgā kaktiņā," Dornis turpināja, sasveicinādamies ar citiem galda biedriem.
Treimaņu Pāvils līdz šim tik' uz ielas īsi bija sastapies ar Dorni, tamdēļ viņam metās nelabi ap sirdi, ka tikai Dornis neaizķer vecas lietas, par kurām Pāvilam ir domāt netikās.
"Nu redzi, kas to domāja, ka mēs šeit satiksimies!" Pāvils laipni atbildēja, pastumdams Dornim krēslu. "Nu, kā klājas? Labi?... Nu, priecājos, piesēsties, neesam ilgi tikušies. Ko tu saki par šo vīnu? Vai nav labs? Tu jau esi tādu lietu pazinējs!"
Dornis tik' pavīpsnoja. Viņš meklēja dzīvē tik' ērtību un omulību, tamdēļ viņam ir prātā nenāca aizķert lietas, kas Treimanim saceltu rūgtas atmiņas.
Saruna novirzījās uz dienas notikumiem, pārgāja uz jaunības laiku atmiņām. Treimaņu Pāvils nojēdza, ka Dornis ir mācīts cilvēks, ka no viņa nav jābaidās. Viņi nogrima jautrās atmiņās par senām dienām un atjaunoja veco draudzību. Ilgi Treimaņu Pāvils nebija pavadījis tik jautru un omulīgu brītiņu.
Viesi viens pēc otra pazuda iz viesnīcas telpām un arī Treimaņu Pāvils ar biedriem pacēlās no krēsliem, lai dotos savās mītnēs, mazliet atpūsties un saposties uz vakara viesībām.
"Uz redzēšanos vakara viesībās!" draugi uz ielas šķirdamies viens otram uzsauca.
Dornis gāja uz savu dzīvokli, dūkdams jautru meldiju.
Mājās viņš atrada savu sievu ērtā uzvalkā guļam uz divana un lasām grāmatu. Dornim ienākot daiļā Marja pagrūda grāmatu zem spilvena.
"Nu, manu dūdiņ, ko tu tur slēp no vīra acīm,
vai cildinošu stāstu, vai svētu pātaru grāmatu?" Dornis jokojās, sēzdamies krēslā, un elsdams atpogāja virssvārkus.
"No tevis slēpt? Prātā man nenāk!" Marja iekaisa un nosvieda grāmatu vīram pie kājām.
"Nu, nu balodīt, neskaities velti! Es nemaz nedzenos pēc taviem noslēpumiem! Tu zini!" Dornis vienaldzīgi atbildēja un pagrūda ar kāju grāmatu pagultē.
"Ko tad tu mani kaitini!" Marja bažījās, pasviezdamās uz otru pusi un atspiezdama galvu rokās.
"Tevis nemaz nekaitinu, tikai runas gribēdams tāpat iebildu, jo kā vīrs un ārsts zinu, ka skaišanās kaitē tavam skaistumam un veselībai! Pū, še ir karsts gaiss, atļauj, ka noņemu baltās bruņas! Tā, tas ir omulīgi!"
Dornis uzsmēķēja cigāru un pūta dūmus sievai virsū.
"Nemāžojies, man galva sāp!" Marja pukojās, paslēpdama galvu spilvenos.
"Tas man gaužām žēl! Dod šurp rociņu, es paraudzīšos pulkstenīti un parakstīšu zāles," Dornis jokojās, atsēzdamies uz divana malas un taustīdams viņas rociņu, kuru tā slēpa drēbēs.
"Tad uz viesībām tu laikam neiesi?" Dornis zobojās, labi zinādams, ka sieva arī pret viņu aizvien tā izturās, it kā viņa tikai pret gribu ietu uz viesībām.
"Laid jel mierā! Ko es tur viesībās darīšu? Garlaicīgi!"
Dornis, mīlinādamies ar sievu, sāka tai stāstīt, ko piedzīvojis šovakar, kādus augstus kungus saucis
par draugiem, kā no visiem ticis ievērots, jo Marja uz mielastu nebija līdz nākusi.
"Nu redzi, par to tu vari man pateikties, ka klausīji maniem padomiem," jau Marja iebilda, pagriezdamās sānis.
"Zinu, zinu, ka man netik vien daiļa,, bet arī gudra sieviņa," Dornis glaimoja. "Tikai žēl, ka šovakar nevari nākt uz viesībām, tur tu satiktos ar kādu vecu paziņu."
"Vecu paziņu? Kuru tu domā?" Marja ziņkārīgi jautāja, paceldama galvu.
"Ja vēl atminies Treimaņu Pāvila...?" Dornis vīpsnodams atbildēja.
"Treimaņu Pāvilu!" Marja spēji iesaucās uzlēkdama sēdus. "šķelmi, tu mani vil! Tu esi greizsirdīgs!"
"Nemaz nē, balodīt! Tu zini, uz kādiem pamatiem mēs vienojamies!"
"Vai zini, būs man arī jāiet uz viesībām, vakars ir tik garš," Marja teica vīru apkampdama.
"Robertiņ, ka tu nemaz neesi greizsirdīgs manis dēļ, tad es tapšu greizsirdīga dēļ tevis!"
"Zinu, manu balodīt, kādas zāles vajadzīgas untumainai sieviņai."
"Tava vēsuma dēļ es tiešām esmu tevī iemīlējusies..."
"Nu ir laiks sākt posties uz viesībām," Dornis teica iziedams no sievas istabas. "Es sūtīšu dienastnieci tev palīgā, lai laikā tieci gatava."
Vēlā vakarā viesnīcā pulcējās ļaudis čaukstošā zīdā un dārgos kažokos tērpušies. Visu acis vērsās
uz daiļo Marju, kura pelēkā zīda uzvalkā bija tiesām apburoši skaista.
īsajā laiciņā Marja ieguva mazpilsētas sadzīvē lielisku svaru. Kādus uzvalkus Marja nēsāja, tādus darināja sev pilsētas jaunavas; kādām rotām Marja greznojās, tādas centās iegūt visas kundzes. Pie "jaunās daktera lielmātes" griezās pēc padoma jaunas un vecas kundzes kritiskos gadījumos. Marjas izteiciens bija likums un spriedums.
Likās, ka arī šinīs saviesībās viņa uzvarēs un paturēs virsroku, jo jauni un veci kungi lidoja ap viņu kā tauriņi.
Durvis atvērās un viesību telpās ienāca muižnieku vecākais, Treimaņu Pāvils un vēl citi ievērojami viesi un viņu kundzes. Jautrs maršs viņus apsveicināja.
Uz abām pusēm sveicinādami, ienācēji un viņu kundzes devās dibenā uz pulciņu, kur atradās Marja un dažas jaunavas jautrā sarunā ar ievērojamiem muižniekiem.
Treimaņu Betija, tērpusies melnā zīda uzvalkā, jutās ļoti laimīga pie sava vīra sāniem, kad manīja visu acis uz viņiem virzoties. Viņai prātā nenāca, kādas jūtas viļņoja viņas vīra sirdī, viņa pat nezināja, ka Pāvils pazīst daiļo kundzi, kura viņai tapa stādīta priekšā par daktera Dorna kundzi.
Pāvils vieglāki uzelpoja, kad nomanīja, ka Marja viņu vienaldzīgi apsveicināja un tūliņ sāka sarunāties ar viņa sievu.
"Ceru, mācītāja kundze, ka mēs pirmo un pēdējo reizi neredzamies. Es sirsnīgi priecājos iedraudzēties ar sava vīra slavenā biedra kundzi," Marja laipni uzsmaidīja
Treimaņa kundzei un ievilka viņu tūliņ sarunās.
Zīda drēbes čaukstēja, dārgu zāļu smarža viļņoja pa gaisu, vairodamas omulību, apreibinādamas prātus. Acīm, ausīm, degunam, sirdij, visam te bija baudas pārpilnība.
Veiklie jaunekļi lidoja ap daiļajām zeltenītēm, gan jautri tērzēdami, gan izlūgdamies atļaujas iezīmēt savus vārdus viņu dejas zīmēs.
Likās, ka prieks un līgsmība še uzcēluši savu valstību, ka aizmirsts ir naids un rūpes, bet ai! ko citu tāds ierauga, kam ir spēja pacelt šo melu plīvuru. Tad ieraugām pasaules kaislības un skaudību, naidu un mīlestību mostamies un zaļojam pilnā kuplumā, kā katrā zemes stūrītī, kur tikai cilvēki mīt.
Daiļajai Marjai vairs nebija ko apsolīt ne vienas dejas, velti viņu aplidoja kungi, tomēr viņai bija īgns prāts, jo Treimaņu Pāvils uz viņu pat acu nepagrieza, bet bija nogrimis runās ar dažiem augstmaņiem. Arī no Treimaņu Betijas izlūdzās kungi dažas dejas, bet viņa visiem atsacījās.
"Vai jūs tāda dejas pretniece, ka esat pavisam nepielūdzama?" Marja jautāja.
"Agrāki labprāt dejoju, bet kad mans vīrs nedejo, tad to turu arī par savu pienākumu," Betija atbildēja.
"Nieki, vīrus vajaga prast pierunāt! lesim, es galvoju par labiem panākumiem. Aridzan es katrās viesībās nedejoju, bet še mēs esam tikai paši savā starpā!" Marja vedināja.
Marja ar Betiju soļoja uz pulciņu, kur atradās Treimanis un Dornis. Viņām nāca pretīm pāra jaunavas
no augsta dzimuma, kuras visu vakaru Marjas nemaz neievēroja. Jaunavas bija tērpušās baltos uzvalkos ar dziļiem krūšu izgriezumiem un kailiem roku stilbiem, kā vairums citu jaunavu.
"Kā jums patīk šādi uzvalki, mācītāja kundze?" Marja stipri jautāja. "Man šādā uzvalkā aizvien būtu jānosarkst, sevišķi dejojot un rokas cilājot tas neizskatās pieklājīgi. Tas ir par daudz, caur kailumu vērst uzmanību uz sevis!"
Marja gan zināja, ka viņa iemanto divas ienaidnieces vairāk, bet viņa nebijās, viņai patika, ka bija sarūgtinājusi šīm lepnajām jaunavām jautro vakaru.
Abas kundzes sasniedza kungu pulciņu.
"Mīļo Robert, mēs dejosim kopā pirmo kadriļu, ar Treimaņa kundzi mēs tā norunājām, jo citādi viņas vīrs nemaz nedejojot. Ja, Treimaņa kungs, jums ir jāpadodas!"
Treimaņa Pāvilam bija jāapsolās, lai negrieztu citu vērības uz sevis.
"Atļaujat, daktera kungs, ka es ar jūsu cienīto kundzi atklāju viesības, jaunie kungi top jau nepacietīgi," muižnieku vecākais vēlīgi palocījās, pameta ar roku muzikantiem un aizlidoja ar Marju pa glumo grīdu.
Pēc vairāk riņķa dejām posās uz pirmo kadriļu. Dornis tapa izvēlēts par šīs dejas vadoni. Jau vairāk pāri sēdās savās vietās. Pie Dorna piesteidzās jauns augstmanis un bažījās: "Daktera kungs, glābjat mani no posta! Es mājās nosolījos dejot ar savu večigo māsīcu! Pienākums! Sakat, ko nu lai daru?"
Marja draudēja tam ar pirkstu, bet Dornis norūca: "Ja, tur nu līdzēt ir grūti!"
"Es zinu gan glābiņu, ja tikai jūsu cienītā kundze man piekristu! Bet tad jau atkal es jūs šķiru! Ak, es nelaimīgais! Un manam pretiniekam tik daiļa jaunkundzīte, es saku, tīri eņģelis!" muižnieks sūrojās.
"Jūsu labā es labprāt uzupurējos, jo es manu, ka citādi pirms dejas jūs tā kā tā tapsat nopietni slimi un manu vīru tad aizsauks pie jums!" Marja jokojās.
"Vispadevīgāki tencinu!" muižnieks pateicās, bučodams Marjai roku.
"Bet es vēl nesaprotu, kā jūs glābjami?" Dornis jautāja.
"Redzat, pēc pirmās dejas jūs tūliņ pavēlat: kundzes mainīt! Un tā lieta ir smalka, kas mīts, mīts!" muižnieks paskaidroja.
Domis garšīgi nosmējās. "Tas ir smalks joks! Tā izputināsim dažu labu pārīti! Tas ir jauki!"
"Nu, lielais paldies, daktera kungs! Tikai nepļāpājat, ka es tas cēlonis!"
Muižnieks aizsteidzās un Marjai šis joks nāca īsti pa zobam. Viņa vēlējās ar Treimani divatā parunāties.
Joks sacēla vispārēju jautrību, kad jau otrā dejā kundzes tapa izmītas un dejas vadonis atmainās vairs nepavēlēja.
Neaprakstāmas jūsmas viļņoja Treimaņu Pāvila dvēselē, kad pieklājība spieda viņu apkampt šo sievu, kuru viņš savā laikā kā eņģeli dievinājis, kā pašu ļauno bēdzis un ienīdis.
Viņš nenoskārta, ko īsti sajuta pret šo sievieti, apkampdams viņas slaido viduci, vai riebumu,
vai žēlumu, vai patiku, bet zobi viņam bija jāsakož, lai tie neklabētu, kā lielā aukstumā.
Viņš ilgodamies gaidīja, kaut jel drīz beigtos ātrā deja, lai varētu atsvabināties no šīs glumās glodenes. Par brīnumu viņš ātrās dejas beigās atjēdzās, ka daiļā Marja sēž viņam līdzās un visi viesi jautri smej un čalo. Pāvilam likās, it kā visi lasa viņa sirds noslēpumus un zobojas par viņu.
Viņam iešāvās prātā, ka šis niķis ir Marjas izgudrojums, lai dabūtu viņu atkal savos valgos. Briesmīgas dusmas pārņēma viņu un nāvīgs ienaids bija lasāms skatā, kuru viņš uzmeta Marjai.
Kā zobojums skanēja Marjas vaicājums: "Jūs tik bāli, Treimaņa kungs, laikam nevarat panest ātrās dejas?"
Kas viņam bija darāms, lai nesaceltu piedauzības un pamazinātu savas dvēseles mokas?
Bēgt? Palikt?
Glaunais augstmanis atradās viņu priekšā un čukstēja Marjai: "Manas sirds vissiltākās jūtas pieder jums cienītā kundze ka jūs ievērojāt manu lūgumu! Es esmu laimīgs! Mana tagadējā biedrene, kā jau teicu eņģelis!"
"Jel savaldāt savu prieku, citādi jūsu noziegums kļūs atklāts noslēpums. Dabūs zināt vēl jūsu māsīca," Marja smaidīdama draudēja.
"Maza bēda! Viņa sen pazīst manus niķus, ka es viņu pēc pirmās dejas mēdzu iesmērēt labam draugam. Jel apskatāt manu draugu! Viņš māsīcai glaimo, bet sirdī tam elle vārās, ka es viņam nozvejojis daiļo skuķi! Man jāsteidzas!"
"Jūs esat īsts nerātnis!" Marja pasmaidīja un glaunais trakgalvis aizlidoja.
Marja paskaidroja tuvāki gadījumu un Pāvilam novēlās kā akmens no sirds, kad jutās pārliecināts» ka Marja tīšus prātus nav viņam uzbāzusies.
Deja turpinājās. Starpbrīžos Marja jautri tērzēja un sēdēja tik rātni viņam līdzās, ka Pāvilam bija neticīgi jānolūkojas savā biedrenē un jāšaubās, vai tik' tā ir daiļā Marja?
Marja dejoja daiļi, bet bez kaislības, apgājās ar viņu tik draudzīgi un cienīgi, Treimaņu Pāvils atdabūja vienaldzību un beidzot pat savu jautrību.
Kad deja beidzās, viņam zagās caur dvēseli tīri kā jausma: "Kaut šī deja vēl turpinātos!"
Pāvils visu vakaru vairāk vairs nedejoja, bet acis negribot uzmeklēja cēlo stāvu pelēkajā zīda uzvalkā.
Kā atvieglots viņš uzelpoja, kad pēc dejas vakara abi ar sievu atradās viesnīcā, kur viņš bija nonomājis divas istabas.
"Es tev pateicos, mīļo Pāvil, ka tu man pagādāji šo jauko vakaru. Es zinu, ka tik' manis dēļ tu šurp brauci, ka manis dēļ vakarā uzupurējies, jo deja tev ir pretīga. Gan zinu, ka mani tu mīlē, bet tik vājas jau mēs sievas esam, ka sirdī tīkojam redzēt šo mīlestību darbos parādāmies." Betija runāja, sēdēdama savā istabā uz mīkstā sola vīram līdzās.
Pāvils, precējies bez kaislas mīlestības, mācījās kopdzīvē cienīt savu sievu. Viņš labi pazina savu sievu, viņas šķīsto sirdi un taisno prātu, un mīkstas jūtas iezagās viņa dvēselē. Pāvils zināja, ka Betija mīlēja viņu par visu pasaulē vairāk, ka viņa sirdī un prātā pārliecināta, ka tā ir atradusi savā vīrā jaunībā
sapņoto ideālu, bet Pāvils pats sev par žēlumu tumši nojēdza, ka viņš nav cienīgs šī veidola. Treimaņu Pāvils noskārta, ka viņa dzīve ar Betiju nav saucama par īstu laulību, jo viņu kopdzīvē trūka laulības pirmā pamata uzticības. Viņš gan pazina savas sievas sirdsdomas, sieva neslēpa viņam tās, bet nesaprotama vara saistīja viņam mēli un neļāva tam uzticēties savai sievai. Viņš baidījās, ka Betija, izzinājusi visas viņa sirdsdomas un nolūkus, beigs viņu mīlēt.
"No sirds tev novēlu šo prieku, mīļo sieviņ," Pāvils atbildēja.
"Pāvil, kā tev patīk Dorna kundze? Es ar viņu tūliņ iedraudzējos. Viņa lūdza, lai mēs viņus apciemojot. Tev taču, vīriņ, nav nekas pretīm, ja mēs saejamies!" Betija pļāpāja.
Kā lai Treimaņa Pāvils aizliegtu šo satiksmi? Vai tad viņam nebūtu jāstāsta sievai gaŗš stāsts? Pāvilam cits neatlikās, kā atteikt: "Manis dēļ, mīļo sieviņ!"
"Tu esi šodien tik labs, mīļo vīriņ! Es nevaru izsacīt, cik ļoti, ļoti es tevi mīlēju! Tev rītu jāiet agri baznīcā, tev atdusa vajadzīga. Ar labu nakti, Pāvil!"
Treimaņu Pāvils noskūpstīja savu sievu un gāja uz dusu savā istabā.
Rītu kā pie svētdienas tapa noturēti svētku dievvārdi, kurus ievadot vācu draudze baznīcā nodziedāja: "Nu saules spožums aizgājis..."
Pēc dievvārdiem visi augstmaņi izklīda pa savām sētām, savām mītnēm. Driz no vieniem, otriem vārtiem izbrauca staltus vienjūgus, divjūgus, lai jaunie
kungi izvizinātu savas kārtas jaunavas. Jau vakar viesībās pāri bija vienojušies, kuru zeltenīti katrs vizinās.
No rīta katrs kungs savu izredzēto lika modināt mūzikas skaņām. Aizkusušie pūtēji gāja pusteciņus no viena loga uz otru. Jāiztura bija, gan darbs grūts, bet peļņa arī laba. Laimīgas jutās tās jaunavas, kuras šādi tapa pagodinātas, bet kādām jūtām gan tās meitiņa sirds pildījās, kura nepiedzīvoja pie sava loga nekāda trokšņa, kurai pat mājās bija jāpaliek sēžot, nebija tai sava bāleliņa vizinātāja.
Drīz pilsēta mudžēt mudžēja no staltiem braucējiem. Bija arī vērts še pilsētā lepoties staltiem zirgiem, lepniem pajūgiem, greznām kamanām un segām, jo ļaudis drūzmēt drūzmējās pa ielām, apbrīnodami staltos kumeliņus, daiļās zeltenītes, cēlos tēvu dēlus.
Ko gan līdz smukums, manta, rotas, ja nav kas viņus apbrīno?
Vecākie, izredzētie kungi, to starpā arī Treimaņu Pāvils, sapulcējās klusi savas viesnīcas augšējās telpās, lai pārrunātu nopietnas lietas. Tā kā nu uzticami sargi bija pie katrām durvīm, pat virs sapulces istabas griestiem, tad arī mums paliek noslēpums, ko viņi sprieda, ko nosprieda.
Jaunie, līgsmie muižnieki, izvizinājušies pa pilsētiņu, izgardinājuši ziņkārīgiem pilsētniekiem acis, atgriezās mājās un sapulcējās viesnīcā pie kopīga brokasta. Arī vecākie kungi beidza sapulci un piedadalījās pie mielasta.
Pēc brokasta turpinājās vizināšanās pa apkārtni,
uz tuvākiem muižniekiem, kurp nu katrs bija ielūgts, kurp katrs nosolījies braukt.
Ap muižniecības namu rindojās pajūgs pie pajūga. Labi koptie zirgi dīžot dīžojās, bet bārdainie kučieri un tresotie sulaiņi sēdēja uz bukas kā koka tēli.
Pajūgi pa diviem, trijiem reizē klīda uz visām pusēm.
Uz viesnīcas lievenēm iznāca vairāki muižnieki, Treimaņu Pāvils, Dornis un viņu kundzes. Gan Treimanis bija nodomājis braukt mājās, bet kāds muižnieks pierunāja to braukt viņam līdzi.
Dornis lūdza muižnieka kundzi savā pajūgā, muižnieks palīdzēja Betijai iekāpt savās kamanās un Treimaņu Pāvilam cits neatlikās, kā piedāvāt daiļajai Marjai savus zirgus.
Daudzi muižnieki brauca paši, bet Treimaņu Pāvils atstāja sava divjūga grožus kučierim^
Braucot uz kaimiņa muižu Treimaņu Pāvils pārliecinājās, ka Marja ar gadiem ir tapusi prātīga sieva. Viņa vedināja valodu pat uz pagātnes lietām, pieminēja tās, bet bez kaislības, bez uzbudinājuma.
"Es ticu, Treimaņa kungs, ka man jūs sen esat piedevuši, ka bērnišķīgā iedomībā es sāpīgi jūs apbēdināju. Jūs mani pilnīgi sapratīsat, ievērodami, ka mazatnē es zaudēju mīļu māti, uzaugu vieglprātīgas pamātes uzraudzībā, savā vaļā kā pusmežons. Nebija man mīļas vadones, kas norāj manu straujumu, manu asumu; nebija mīļas rokas, kas vada uz pareiza ceļa."
Marja jo plaši izstāstīja savu vaļīgo bērnības
dzīvi, pat asaras mirdzēja viņai acīs, pieminot mirušo māti.
Treimaņu Pāvils bija aizgrābts un jutās mudināts teikt līdzjūtīgu vārdu, kas apmierinātu Marju.
Saruna virzījās uz vienaldzīgām lietām un Treimaņu Pāvils nobrīnējās par Marjas aso prātu un tiklo uzskatu sadzīves jautājumos.
Novakarā visi brauca atpakaļ pilsētā uz šķīrību viesībām.
Treimaņu Pāvils sajuta Marjas iespaidu uz sevis kā grūtu nastu, tamdēļ viņš nepalika uz vakara viesībām, lai izbēgtu gadījumam, no jauna sapīties ar vilinošo sievieti, kura viņam mūžā nesusi tikai ļaunu.
Apstākļi spieda, ka draudzīgi visiem bija jāšķiras un pats Treimaņu Pāvils uzsauca aizbraukdams Dorņu pārim: "Uz drīzu, priecīgu satiksmi mācītāja muižā!"
Jaunais gads atnesa Treimaņu Pāvilam daudz rūgtu piedzīvojumu. Viņš juta un nojēdza, ka viņa vara un iespaids draudzē acīm redzot zūd. Līdz šim viņš domājās dzīves mērķi atradis savas gribas un nodomu izpildīšanā sadzīvē un draudzes darbos, nemaz netaujādams, vai viņa jaunievedumi ir draudzei par svētību. Bija taču viņam darbs, rūpes, pūles, tas viss aizdzina domas un saldināja dzīvi.
Jaunlaiku pārgrozības atraisīja maisam galu, kur viņš pa ilgiem gadiem bija sadzinis savu domu un nodomu pretiniekus. Nu viņi visi bira no maisa laukā
un bruka tam virsū no visām pusēm. Nebija viens, otrs nomākts, jau desmit radās tajā vietā, it kā viņam būtu jācīnās ar pasakās daudzināto daudzgalvaino pūķi.
Mācītāja piekritēju skaits draudzē mazinājās, atkrita visi tie, kas aiz bijības līdz šim viņam visur piebalsoja. Tiesas iestādēs nozuda viņa draugi un labvēļi.
Nāca lietas pārspriedumā un aprunā, kuras Treimanis līdz šim bija izdarījis caur paša spēku.
Birznieku Jānis tapa ievēlēts no Cirstenes pagasta par savu aizstāvi draudzes sapulcē. Tur nu daudzreiz Treimaņu Pāvilam bija jāsatiekas ar savu pretnieku, jāsniedz viņam roka, kā jau pieklājas izglītotam cilvēkam.
Abi senie jaunības biedri bija pašos vīra spēka gados, lai gan Pāvila kuplajos, melnajos matos manīja dažus sudrabotu pavedienu un Birznieka galvvidus bija krietni paplāns.
Birznieku Jāņa rāmā, dzestrā valoda, laipnā uzvedība sacēla katrreiz Treimaņa sirdī uzbudinājumu. Viņam izlikās, it kā Birznieka acis pārmetoši, zobojoši uz viņu raudzītos, un viņš iekaisa vēl vairāk.
Pagasta aizstāvji pamazām visi pārgāja Birznieka pusē, tā ka viņiem aizvien bija balsu pārsvars, ja muižnieki visi neturējās kopā, vai arī visi neatnāca uz sapulcēm.
Treimaņu Pāvils juta, ka dažam labam sapulces nolēmumam viņš pretojās tik' tamdēļ, ka priekšlikums nāca no Birznieka puses, tapa no zemniekiem aizstāvēts. Pāvils skaitās par savām, zemajām domām, bet atturēties no pretības bija tik grūti! tik
grūti! Pēc katras sapulces Treimaņu Pāvila sirds tapa īgna uz ilgāku laiku.
Birznieku Jāņa pirmais panākums bija, ka draudze nolēma celt jaunu draudzes skolu un no jauna atvērt augstāko nodaļu. Muižnieki pretojās nagiem un zobiem, jo viņiem bija pēc likuma jādod vajadzīgais būves materiāls un jāalgo darbveži, turpretim zemniekiem tikai jāpieved viss vajadzīgais materiāls.
Pēc jaungada atkal stājās darbā Niedrenu labdarības biedrība, kurai laimējās no jaunajām valdības iestādēm izdabūt apstiprinājumu.
Dažu jaunizdotu baznīcas likumu neievērības dēļ, Treimaņu Pāvilam sakrājās vairāk apsūdzību pie apgabaltiesas. Vasarā iznāca spriedums, ka Treimaņu Pāvils uz četriem mēnešiem atstādināms no amata...
šis gadījums bija viens no pirmajiem Baltijā, tamdēļ sacēla visās malās nedzirdētu troksni, sprieda lieli un mazi, dzirdēja uzslavu un paļas.
Spriedums netika laikā pārsūdzēts un nāca likumīgā spēkā. Pa minēto laiku kaimiņu mācītāji pēc rindas sludināja dievvārdus Niedrenu baznīcā.
Pirmo atvaļinājuma svētdienu arī pat Treimanis gāja kā klausītājs uz baznīcu. Baznīcā ieejot viņš izdzirdēja skaļu vārdu, kurš kā ar nazi grieza viņa sirdī: "Lūk, kur mūsu arestants iet!"
"Nepateicīgie!..." viņš bargoja un spiedās pa baznīcēnu vidu uz ģērkambari. Ar vari viņš gribēja pats vēl turēt dievvārdus un draudzei likt matīt savas svētās dusmas, tikai apdomīgais kaimiņu mācītājs ar pūlēm viņu atturēja no šī pārsteidzošā soļa.
Atsvabināts no amata pienākumiem uz tik ilgu
laiku, Pāvils izbaudīja visas mocošās jūtas, kas jāizcieš nomāktam garam, kad darba nav.
Daudz rupju vārdu viņš dzirdēja, vēl rupjākas dāvanas dabūja piesūtītas, viss tas viņam deva liecību, ka visu viņš savā draudzē ir mantojis, tikai mīlestības vien ne.
Dvēseles mokas viņam izlikās nepanesamas un viņam apnika dzīve un pasaule, bet tomēr viņš jutās saistīts pie šī stūrīša, še viņam bija izkarot savu dzīves cīņu.
Viņš ceļotu labprāt projām tālu tālu, bet sievas stāvoklis to neatļāva.
Kad daba pušķojās savā jaukākā puķu greznumā, Treimaņu Pāvils turēja uz rokām savu pirmdzimto meitiņu pēc septiņu gadu ilgas laulības kopdzīves.
Ar cik savādām jūtām viņš nolūkojās mazajā bērniņā, no kura viņš varēja sacīt: "Tu esi mans bērns! Mans miesas un gara dabiskais atspoguļojums."
Jaunas rūpes, jauni prieki ņēma mājas vietu viņa sirdī. Mīlestība uz mazo meitiņu auga augumā dien' no dienas. Viņš nemitējās būt viņas tuvumā, aplūkot viņu, aizkārt vieglu, vieglu roku.
Neaprakstāmu laimību viņš sajuta, kad kādas nedēļas vēlāk laimīgā māte ienāca ar bērniņu uz rokām rakstāmistabā un ielika klēpī mazo meitiņu, sacīdama:
"Pāvil, saņem par dāvanu šo manas mīlestības ķīlu, mātes sirds visdārgāko mantu!"
Sirds Pāvilam gavilēja: "Redzi, šis bērniņš ir tavas dzīves turpmākais saturs. Nu tu zini, kamdēļ tev jādzīvo pasaulē!"
"Mīļo sieviņ, šo dāvanu es pieņemu ar īstu sirdsprieku un gribu viņu glabāt un sargāt, lai mūsu meitiņa kājas pie akmeņa nepiedauzītu. Pats labais Dievs lai mums palīdz!"
Pāvils, bērnu klēpī turēdams, novilka uz krēsla sev līdzās sievu, aiz pateicības skūpstīdams viņas roku. Laimīgiem smaidiem viņš noraudzījās Betijā un sirds viņam čukstēja: "Šī bērniņa māti es patiesi esmu mīlējis un mīlēšu aizvien!"
Labības mēneša pirmajā sestdienā tapa noliktas bērna krustības. Šinī nedēlā arī beidzās viņa atlaišanas laiks, viņš varēja atkal uzsākt savu amatu. Tūliņ pirmajā svētdienā Treimanis nodomāja uzsākt savus baznīcas darbus.
Gan Treimaņu Pāvilam sirds nodrebēja, kad Betija iebilda: "Pāvil, mazajai Marijai par krustmāti es esmu izredzējusi savu draudzeni Dorna kundzi. Ko tu saki?"
"Lai notiek tavs prāts, sieviņ," viņš atteica. Viņam nepatika Betijas izvēle, bet tam trūka derīga iemesla, lai atraidītu sievas nodomu.
"Lai notiek tā!" Pāvils nodomāja. "Es esmu pats tiesājams, negribu tiesāt citus."
Nospriestajā dienā sapulcējās mācītāja muiža kurstībnieki: Dornis ar savu kundzi un vēl citi tuvējie kaimiņi un radi.
Pats tēvs deva savai meitiņai vārdu, krustīdams viņu krustmātes vārdā par Mariju.
Vienam pret otru stāvot, Treimaņu Pāvils bija spiests lūkoties Marjai acīs. Tikai vienu skatu viņš uzmeta Marjai un vairāk vairs acu nepacēla, jo viņš ieraudzīja riebīgi savārkšķīto seju, kuru viņš nevarēja
aizmirst no viņas nelaimes dienas. Viņam bija briesmīgi jāsavaldās, lai ārprātā nerautu savas dārgākās mantas iz ļaunās krustmātes rokām. Kā mulsumā viņš pabeidza krustāmo darbu un tikai tad atjēdzās, kad visi spiedās ap viņu un Betiju, novēlēdami tiem laimi.
Arī Dorna kundze spieda viņam roku ar vēlīgiem smaidiem uz lūpām. Treimaņu Pāvils nesaprata, vai viņš sapņojis vai nomodā redzējis riebīgo ķēmu. Viņš velti lauzīja galvu, kurš gan ir Marjas īstais ģīmis.
Pie krustību mielasa Dorna kundze bija pate jautrākā un dzēra uz savas krustmeitas veselību. Vispārīgā omulībā arī Pāvils cik necik aizmirsa savu nemieru.
Pēc mielasta viesi izklīda pa nama telpām pulciņos. Treimaņu Pāvils brītiņu iegāja guļamā istabā, kur jau Betija sēdēja pie mazās Marijas šūpuļa.
Daiļā Marja ar kādu Betijas radnieci staigāja roku rokās pa namu. Viņas acis meklēja Treimaņu Pāvila. Gar guļamistabu ejot viņa atrada durvis paviru. Marja pabīdīja durvis vaļā un ieraudzīja Pāvilu un Betiju roku rokās stāvam laimē starojošām sejām pie šūpuļa.
Savādas uguntiņas iedegās Marjas acīs un viņa spieda biedrenes roku kā krampjos, tā ka šī izbijusies atrāva savu roku.
Jau atkal Marja bija valdone par savām jūtām un uz pirkstu galiem viņa tuvojās mazajai gultiņai, jo par vēlu bija griezties atpakaļ.
"Vai saldi čuč mazā krustībniece? Neņemiet tikai ļaunā, ka arī krustmāte še iedrošinās iezagties, lai nopriecātos par jūsu laimi," Marja čukstēja.
Treimaņu Pāvila pirmās jūtas bija, sviest laukā šo sievieti, bet rokas viņš pats sev bija saistījis.
Viņš norūca kādus vārdus pieklājības dēļ, tad visi gāja no bērnu istabas laukā.
"Nu, mācītāja kundze, vai šodien mēs nevienosimies uz maziem dejas priekiem, atcerēdamies viņu jautro viesību vakaru? Ko jūs sakāt, Treimaņa kungs?" Dorna kundze mudināja.
"Saviem viesiem es labprāt novēlu šo nevainīgo prieku, bet es zinu, ka mana sieva šodien nedejos, tamdēļ es arī atlūdzos no šiem priekiem. Vai nav tiesa, mīļo Betij?"
"Gluži manas domas! šodien dejot, nē, sirds man to neatļauj!" Betija čukstēja.
"Es jau tikai jokoju! Kas šodien nu domās par dejas priekiem?" Marja aizbildinājās.
Launagu noturēja dārzā un pēc tam visi izklīda pa dārzu, pastaigādamies pa labi koptajiem kājceliņiem.
Daiļā Marja uzmanīja, kad Treimaņu Pāvils gāja viens pats uz namu. Kā nejauši viņa atradās tam ceļā un gāja jautri tērzēdama viņam līdzās. Viņa novadīja Pāvilu pa sānceliņiem uz kādu nomaļu lapeni.
"Es esmu nogurusi! Vai kādu brītiņu te neatpūtīsimies?" Marja teica, atsēzdamās uz sola un uzmezdama Pāvilam dedzinošu skatu.
Treimaņu Pāvils ieraudzīja savā priekšā daiļo Marju, kādu viņš to pirmās reizas redzējis, kādu viņš to pielūdzis, dievinājis. Vecas atmiņas modās, bet viņš atcerējās savu dārgumu un jutās vīrs par savām kaislībām. Viņš atsēdās uz sola un nodomāja
atkratīties uz visiem laikiem no šīs sievietes, lai tā viņu nepārsteigtu vājā brīdī.
«Pāvil, vai tu esi laimīgs?" Marja bez visa vada čukstēja, sagrābdama viņa roku.
"Vismazāk no jums es gaidīju šādu jautājumu, Dorna kundze!" Pāvils atbildēja, spēji atvilkdams savu roku.
"Pāvil" es zinu, tu esi nelaimīgs! Tevi pirmo reizi ieraugot es to noskārtu. Atbildi man taisni un godīgi!"
"Jūsu vārdiem reiz bija taisnība. Tagad es esmu tik laimīgs, cik cilvēka spējā stāv!... Iesim atpakaļ pie viesiem. Es grēkoju pret savu sievu un jūsu vīru, kad triecu ar jums šādas valodas," Treimanis skarbi atbildēja un pacēlās kājās.
"Nepiemini man šos ienīstos vārdus! Es meloju, tev apgalvodama, ka esmu laimīga ar savu vīru. Mans ļaunais liktenis ir, ka visi man jāpieviļ, ar kuriem dzīvē saistos. Vienīgi tevi es mīlēju, to sajūtu briesmīgā mērā, kad no jauna mūsu ceļi krustojās. To es atzīstu, ka tā ir Dieva griba un mūsu liktenis. Tici man, ka reiz es tevi pat ienīdu tikai aiz lielas mīlestības. Tu nesaprati manis un aizbēdzi!"
Pie Pāvila kājām Marja vēl kaislāki turpināja: "Tici manam zvērestam, ka mīlestība uz tevi nekad nav izdzisusi manās krūtīs!" Marja kaislās ilgās izstiepa pēc viņa savas rokas.
Pāvils dzestri atteica: "Ņemat vērā, ka nupat izrunātie vārdi mūs šķir uz visiem laikiem! Es likšu piebraukt jūsu zirgus!"
Riebīgi smiedama Marja uzlēca kājās un saslējās
visā savā cienībā Pāvila priekšā. Kaislība, naids un ārprātība bija lasāmi viņas acīs.
"Pāvil, nedzen manis līdz ārprātībai! Es atgādinu tev vecās saites, kas mūs saistīja. Kā dadzis es lipšu pie taviem papēžiem. Caur tavu mīlestību es gribu pacelties iz melu un māņu valgiem, kuros cauru mūžu smakusi. Tu esi slēpis Betijai, ka reiz mani mīlēji, tagad tu vairs nedrīksti viņai to stāstīt. Arī tu dzīvo no meliem un māņiem, mēs abi saderam kopā. Es izārdīšu tavu laulību, jo man ir veca vara par tevi. Tu tikai ietinies savā liekulībā un kaunies man atzīties, jo domājies stingrs vīrs esot. Tas ir labi, jo pasaule nedrīkst redzēt mūsu sirdis. Pasaule grib būt pievilta, bet mūsu starpā lai valda skaidrība. Tik' paklausies, es tev mācīšu atzīties, tas nemaz nav tik grūti. Vai visa pilsēta nedaudzina manis par taisnāko tiesnesi, par tiklāko sievu, par skarbāko tikumības aizstāvi! Ha, ha, ha, ha! Bet tev es nekaunos atzīties, ka tevi mīlēju! Klausies un nekaunies nemaz, tev es uzticu savas sirds noslēpumus, tie mūs dzīvē saistīs, jo tu neesi nemaz labāks..."
Ir cilvēciska vājība, ka briesmīgās dusmās vai ienaidā, apzinoties savas nespēcības, cilvēks savā trakuma nejēdzībā baida pretnieku ar savu kailumu, lai saceltu, ja ne vairāk, tad taču riebumu pie sava ienaidnieka.
Līdzīgā gara stāvoklī atradās Marja. Viņa iedegās trakā kaislībā, bet visas bultas atsprāga pret Pāvila vēsumu. Kaislība izvērtās veca ienaidā, bet Pāvils nebija ievainojams. Apzinoties, ka savu veco varu viņa zaudējusi, briesmīgs trakums viņu sagrāba. Kā drudzī kratīta viņa trīcēja un savā ārprātībā
priecājās, ka Treimaņu Pāvils nespēja aizbēgt, lai gan viņam mati slējās stāvu, noklausoties, kā Marja plātījās ar savu samaitāto sirdi.
"Vai šī sieviete no dzimuma ir visa ļaunuma kopojums, vai arīdzan es esmu vainīgs pie viņas likteņa, ka viņa tik dziļi grimuse!..." šīs domas pienagloja viņa kājas, ka viņš nevarēja ne no vietas pakustēties.
Aizkususi Marja atlaidās pret sola atzveltni. Treimaņu Pāvils atžilba un bēdza iz dārza laukā, lai pasauktu Dorni.
Kad Marja manīja ļaudis uz lapeni steidzamies, viņa cik necik atjēdzās. Sāpīgi vaibsti vilkās pār viņas seju, it kā viņa nupat dabūtu sirdī vārīgu dūrienu. Viņa slīga atpakaļ un noģība.
"Nervu kaite! Veca vaina!" Dornis mierināja viesus, kuri spiedās ap viņa sievu. "Lūdzu manus zirgus! Mēs tūliņ dosimies ceļā. Reizām slimība viegli pāriet, reizām viņa savā uzbudinājumā grūti savaldāma."
Viesi tikai klusumā nobrīnējās, ka Treimanis nemaz Dorņa neatturēja, kad draugs ar slimo Marju tūliņ devās ceļā.
Pēc brītiņa arī citi viesi aizbrauca no mācītāja muižas.
Treimaņu Pāvilam sirds neatļāva sastapties vienatnē ar sievu, skatīties Betijas skaidrajās acīs un izlikties mierīgam un jautram. Viņš paķēra cepuri un izgāja caur dārzu uz tuvējo mežiņu.
Dažādas domas jaucās pa Pāvila galvu.
"Kā lai es izbēgu šiem ļaunajiem apstākļiem, kā lai nokratu no sevis visus melu un māņu valgus?
Kaut jel es varētu no jauna piedzimt par visnabagāko, nievāto cilvēciņu!"
Šīs domas viņam tā patika, ka garā viņš sev iztēloja, cik laimīgu dzīvi viņš tad dzīvotu.
"Bet šī kaislā sieviete neļausies no manis! Viņa spiežas kā nāves ēna manā dzīves ceļā. Tikai viens vienīgs glābiņš man vēl atliekas!"
Spēji viņam iešāvās prātā mazā meitiņa un domas viņu vilktin vilka uz māju. Pie mazās gultiņas viņš cerēja atrast mieru un prieku.
Steidzīgi viņš soļoja uz mājām, sirdī cieši noņemdamies, uzticēties Betijai un nākotnē dalīties ar viņu visos priekos un bēdās.
"Tad mūsu laulība būs svētīta, kad mūsu starpā netrūks uzticības. Viņa mīlē mani, viņa man piedos manus jaunības maldus."
Jau labu brītiņu bija dzirdams muižā pie būķa namiņa jautrs troksnis. Uz sliekšņa sēdēja sīka sieviņa un klusu smējās. Muižas ļaudis spiedās ap viņu, jautādami, kurp viņa iedama?
Sieviņa neatbildēja. Viņa uzlika galvā brūklenāju vainadziņu un smaidīdama glaudīja savus iesirmos matus.
Kāds jauns puisis nolūkojās līdzcietīgi sieviņā un jautāja: "Kas tu tāda esi? Ko tu te meklē, mīļā māt?"
Sieviņa tik' nosmējās: "Nē, tu vis tas neesi! Mācītāja muižā man pazuda brūtgāns! Es gaidu viņu! Viņš sacīja, ka manis vis nevilšot. Nu man jāizpušķojas, kā jau brūtei!"
Sieviņa posa savas skrandas, dziedādama vācisku mīlestības dziesmiņu.
"Tā vecene jau ir traka!" ļaudis nosprieda.
No lielceļa iegriezās muižā rati, kuros sēdēja divi braucēji. Viens veicīgi izlēca ir ratiem un steidzās pie muižas ļaudīm.
Braucējs sasveicinājās ar ļaudīm un paskaidroja, ka sieviņa esot ārprātīga, izbēgusi no viņu nabaga nama.
"Gatavs posts ar viņu mūsu pagastam," pienācējs žēlojās, rīkodamies ar savu pīpi, lai jel pats dadūtu krietni izrunāties un mācītāja ļaudis labi noskatītos nelaimīgajā sieviņā.
"Viņa gan ļauna nevienam nedara, bet kā iz acīm, tā pasaulē... Tad tikai visiem prasot ceļu uz mācītāja muižu. Nabadzīte savā klusā trakumā iedomājusies, ka mācītāja muižā viņas gaidot brūtgāns. Mūsu pašu mācītāja muižā viņa jau nezin cik reiz nav saņemta cieti, tur visi zin, kurp viņa nosūtāma. Nu bija atmuldējusi pa šo ceļu un tūliņ man iešāvās prātā braukt tikai šurp, jo uz mācītāja muižu viņa tikai prasās un katrs, kas viņas nepazīst, parāda tai ceļu. Nu labi, ka atradām, braucām jau meklēdami no paša rīta."
"Tu žēlīgais Dievs! Kamdēļ tad viņa tapusi ārprātīga?" ziņkārīgi ļaudis jautāja.
"Tur garš stāsts; tīri aiz bēdām. Savā laikā viņa bija brangu māju saimniece. Pirmais vīrs viņai dzērumā noslīka. Negāja lāgā ar saimniecību un viņa apprecējās otrreiz. Otrs vīrs negadījās labāks. Tas izputināja māju un mantu, līdz beidzot māja tapa izūtrupēta. Negāja ilgs laiks, kad abi ar vīru nonāca mūsu nabagu mājā. Tur vīrs drīz nomira un pati tapa gluži ārprātīga. Ļaudis melš, ka visa esot viņas
pašas vaina. Viņa esot no augsta dzimuma un reizām savu vīru nelaižot ne tuvu. Pat neesot nekad bijusi pie pinla prāta un arī vīrus padarījusi pustrakus. Ej nu tici ļaužu tenkām!"
"Cik liela nelaime!" ļaudis žēlojās, bet vājprātīgā sieviņa nekā nedzirdēja, nekā nesaprata, viņas gars mita un darbojās citā pasaulē, kura mūsu prātam nepieejama.
"Nāc nu, iesim! Es tevi vedīšu uz baznīcu!" braucējs skubināja, celdams sieviņu pie pleca augšā.
"Vai brūtgāns jau klātu?" sieviņa uzlēca kājās un ēdri iesaucās.
"Ja, nāc tikai, brauksim uz baznīcu! Uz baznīcu!"
"Tad steigsimies turp!" sieviņa priecīgi iesaucās, sekodama vedējam, kurš klusu piebilda: "Ir jau gatavs karš, nedabūn viņas nemaz reizām projām. Nu mēs zinam, kā jāvedina tikai uz baznīcu, tad tūliņ nāk līdzi."
Treimaņu Pāvils gāja gar būķa namiņu uz savu dzīvokli. Ārdraudzieši viņu godbijīgi sveicināja un apstājās. Paša ļaudis paskaidroja, ka svešie ciemiņi še saņēmuši cieti ārprātīgu sievieti, kura izbēgusi iz viņu nabaga nama.
Vājprātīgā ieraudzīja Pāvilu un brītiņu apstājās kārtot savas skrandas.
"Nē, tu neesi mans brūtgāns! Mēs brauksim uz baznīcu, viņš manis tur gaida!... Mans brūtgāns man pazuda mācītājmuižā..."
Vedēji vilka vājprātīgo ar varu uz ratiem.
Šausmas drebināja Treimaņu Pāvila sirdi, viņš pazina leviņu.
Grīļodamies viņš gāja uz savu dzīvokli un bez spēka atkrita uz nama lievenēm.
Tas bija noticis ar abām sievietēm, kuras viņš savā laikā tik bezgalīgi mīlējis! Viena dzīvo augstos ļaudīs, spīdošā čaumalā, bet bez tikuma, bez goda, bez prāta, dziļi, dziļi grimusi. Otru nupat rupji ļaudis aizveda vājprātīgu uz nabaga namu, kur viņai jāsmok pie gultas kājas piesietai, līdz nāve raisīs viņas saites.
Kuŗa no šīm sievām ir vairāk nožēlojama?
Abas, abas! jeb pareizāki sakot: viena vairāk par otru līdz pašai mūžībai...
Vai viņš ir vainīgs pie šo sievu nelaimīgā likteņa?
Smagas domas nomāca Treimaņu Pāvila dvēseli, jo viņš tumši noskārta, ka arī trešā sieva, kuru viņš tagad mīlēja, kuru viņš cienīja kā savas meitiņas māti, var tapt vēl nelaimīgāka, ja viņš laikā neizpilda neredzamās plaismas, kura viņus sen šķir un plešas aizvien jo šausmīgākā platumā.
Bēgdams no likteņa varas, Treimaņu Pāvils atjēdzās tikai pie sadzīves šausmīgās bezdibeņa malas...
Vēl es gribu dzīvot, jo varu labu darīt!
"Prom, gļēvulība! Es gribu reiz pacietīgi ņemt uz sevi savu darbu sekas, ko līdz šim liktenis bez manas gribas aizvien man ir virsū krāvis! Lai Betija, manas meitiņas māte izšķir, vai viņa grib staigāt turpmāk kopā ar mani, vai mani pamest manam liktenim. Viņa ir dāvinājusi manai dzīvei jaunu saturu, kā vīrs es esmu viņai uzticību un pateicību parādā! Atdzimt vai bojā iet!"
Drošiem soļiem viņš iegāja sievas guļamistabā.
Betija gulēja savā gultā maigu miegu. Mazā meitiņa bija guldināta zemā šūpulī mātes gultai līdzās. Mēness bālā gaisma apspīdēja abas gulētājas.
Mazās meitiņas seja bija klusa, mierīga, kā rāms ūdens spogulis. Nekas vēl nebija lasāms mazajā sejiņā, viss vēl te snauda, bet māte laimīgi smaidīja, viņa gan sapņoja par savu bērnu.
Treimaņu Pāvilam bija žēl modināt Betiju iz laimības sapņiem un vest viņu aukstajā, kailajā dzīvē.
Viņš nometās pie gultiņas zemē un asaras lija tam aumaļām pār vaigiem, viņam bija abu gulētāju tik žēl, tik žēl!
Viņam šāvās prātā, vai arīdzan mazajai dusētājai, tik mīļai viņa sirdij, ir lemts tāds liktenis, kāds abām sievām, kuras šodien atgādināja viņa pagātni? Viņš sajuta sāpes, it kā nāve ar savu auksto roku aizkārtu viņa silto, vārgo sirdi.
Garā viņš redzēja savu meitiņu pieaugušu, to skaistāko miesā un garā visu jaunavu starpā. Savām rokām viņš to dzīvu saberztu, kasi tikai iedrošinātos šaubīties par viņa mīlules sirdsšķīstību; ka viņa acuraugu kāds drīkstētu pievilt, mānīt, to viņa tēva sirds nevarēja iedomāties.
"Par katru dzīvu dvašu dreb tēva sirds, kas mīlē tāpat savu bērnu, kā es savu miesu un asinis. Un savā jaunībā es esmu bijis vieglprātīgs, esmu vīlis, neesmu vārda turējis! Man ir žēli, ka reizi esmu jauns bijis? Kungs, novel no manis šo smago nastu, lai katram es varu brīvi un droši acīs skatīties!"
"Pāvil, tu raudi?" Betija izbijusies iesaucās, glaudīdama viņa galvu.
"Es raudu un nekaunos savu asaru dēļ, jo šodien es esmu atradis pats sevi! Ja Dievs gribēs, tad es vēl citus atradīšu un kļūšu laimīgs!" Pāvils atbildēja, atsēzdamies Betijai līdzās.
"Tavi vārdi baida mani, mīļais Pāvil!" viņa čukstēja, satverdama vīra roku. "Es tevis nesaprotu!"
"Tas ir tiesa! Uzklausi mani, drīz tu visu sapratīsi! Vai tev ir tik liela mīlestība, ka viņa nedrebēs, kad redzēs sadrūpam to elku, ko tu esi uzcēlusi savā sirds altarī? Vai tava mīlestība nešaubīsies, kad tavs dievinātais vīrs, kas ieņem visu tavu sirdi un tavas domas, izvērtīsies par niecīgu radību ar cilvēciskām kaislībām un vājībām"? Pāvils strauji turpināja.
"Mīļo Pāvil, atstāj mani manā neziņā! Es baidos no patiesības un neziņā esmu laimīga! Es tev ticu!" Betija izbijusies lūdzās.
"Es gribu dibināt savu laimi uz patiesības un uzticības pamatiem vai arīdzan ciest savu likteni. Līdz šim tikai meli un māņi ap mani, šī nasta iet pāri maniem spēkiem; viens es nevaru ilgāki ciest, man ir jāizsamist, ja nav līdzjūtīgas sirds, kas mani saprot, kas mani soda, kas man piedod."
Mēness jau slīdēja aiz apvārkšņa, kad Treimaņu Pāvils beidza savu stāstu, neslēpdams ne mazākā nieciņa no savām sirdsdomām, saviem grūtiem brīžiem.
Dziļa krēsla valdīja istabā, kad Pāvils pacēlās un bālu seju nolūkojās savā sievā. Viņš neredzēja, kas ir lasāms Betijas acīs, vai viņas mīlestība ir palikusi nešaubīga, vai arī viņa to jau izstūmusi iz savas sirds?
Tumsa bija par lielu.
"Tavās un savas meitiņas rokās es nolieku savu turpmāko likteni, jūs man esat tie dārgākie zem saules. Tagad mēs esam ieskatījušies viens otra sirds dzelmē un zinām spriest, vai svētība mums gaidāma turpmākā kopdzīvē, tas ir, vai tu vari mani vēl tāpat mīlēt, kā savā neziņā esi mīlējusi. Pārdomā labi visu savā sirdī un atbildi man taisni un godīgi, kad es tevi vaicāšu. Saproti labi mani, pārdomā visu, es tev drīz jautāšu, vai tu vēl mani mīlē."
Treimaņu Pāvils nobučoja sievas roku, noskūpstīja mazo gulētāju un izgāja ātri savā istabā.
Smagā nasta nu bija novelta un viņš iemiga priecīgu sirdi, cerēdams un sagaidīdams jaunu dzīvi, jaunu laimi, rītu! rītu!
Svētdienas rītā otru dienu Treimaņu Pāvilam viss atgadījums izrādījās daudz savādākā gaismā, kad miegā bija mitējies dvēseles uzbudinājums.
"Kurp mans ceļš locīsies?" bija viņa pirmās baigās domas.
"Lai notiek, kas notikdams, šis ceļš ir vienīgi pareizais!" viņš mierināja sevi, dodamies pie brokastīm.
"Kaut jel Betijas rīta sveiciens būtu piedošana un mīlestība, pēc kā es salkstu! Es viņai gan aizliedzu runāt, pirms es nevaicāju, bet viņas sievas un mātes sirds gan zinās, kas darāms!"
Betija visu nakti actiņas neaizdarīja, laiku viņa pavadīja pie meitiņas šūpuļa sēdēdama un Dievu lūgdama.
Kad rīta saules stari iespīdēja istabā, apgaismodami
mazo dusētāju, tad arī gaisma atspīdēja viņas nomocītā dvēselē.
"Kā es varēju šaubīties! Savu vīru un šīs meitiņas tēvu es mīlēju pirmā un nešaubīgā mīlestībā. Es zinu tikai vienu vienīgu atbildi, kaut viņš jel drīzumā mani vaicātu!"
Viņas dvēseles cīniņš bija izcīnīts. Paēdinājusi mazo meitiņu, viņa apguldīnāja to un arī pate iekrita, gultā dziļā miegā.
Ēdamistabā Betija satikās ar Pāvilu, kura seju atkal apēnoja parastā nopietnība. Viņai trūka dūšas, iet vīram klāt un izsacīt savas sirds atbildi bez vaicājuma.
Viņi parasti sasveicinājās un apsēdās pie galda. Tikai zagšis viņi viens otrā vērīgi nolūkojās.
Treimaņu Pāvils baidījās jautāt, jo atbildes viņš vairs neprata lasīt sievas acīs; Betija atkal neiedrošinājās Pāvilam tuvoties, pirms netiek no vīra vaicāta.
Viņi abi cieta.
Laiks vilkās tik gausi un Treimaņu Pāvils savā sirds nemierā agri vīkšās uz baznīcu. Betijas viņš neuzaicināja līdz braukt un viņa pate baiļojās pieteikties.
Stundu priekš parastā laika viņš ieradās baznīcā, kura vēl bija gluži tukša. Ārā bija silts laiciņš, ģērkambarī gaiss drēgns un piesmacis biezo mūru dēļ. Treimanis novilka gan virssvārkus, bet drīz auksti drebuļi viņu sāka mocīt un galva reibt.
Zvaniķim viņš pavēlēja iezvanīt dievvārdus tikai parastajā laikā. Par daudz viņam atlikās laika nogrimt svarīgās domās. Viņš sēdēja salīcis pie galdiņa
un šķirstīja bez nolūka grāmatās. Ceļi viņam drebēja un viņš tikko savaldījās, lai zobi neklabētu.
"Vai man atkal citi jāmāca, jāsoda, grēki jāpiedod, jāpamet, kur man pašam salkst pēc viena vienīga vārdiņa? Nē, šodien es nevaru, tas iet pāri maniem spēkiem!"
Šķesteris purināja viņu viegli pie piedurknes, atgādinādams, ka dievvārdi ir iezvanīti un laiks doties baznīcā.
Viņš uztrūkās kājās un pēc vecas parašas sekoja šķesterim.
Ģērkambarī viss bij kluss, pērminderi tikai čukstēdami sarunājās savā starpā pa retam vārdam, bet līdz ko šķesteris vēra baznīcas durvis vaļām, tad baznīcēnu šalkoņa un troksnis viņam kā ar šalti šāvās sejā un daudzgalvainais ļaužu pūlis viļņojās un šņāca kā jūras viļņi, šāds troksnis parasti dzirdams pirms dievvārdu sākuma, kad ļaudis nāk baznīcā durvis vārstīdami, čukstoši runādami, saujā klepodami un bazunīgi degunus šņaukdami, bet šoreiz Treimanim šis troksnis izlikās šaušalīgs.
Uzbudinātā iedomā viņam izlikās, ka iz laužu šalkoņas izlobītos skaidri dzirdami saucieni: "Ārā! Ārā!"
Galva viņam sāka žvingstēt, baznīca griezās riņķī un bez spēka viņš saļima gar zemi.
Šķesteris aizgrūda baznīcas durvis un pērminderi Treimani uzcēla uz krēsla. Treimanis atžilba. No jauna viņš gribēja doties baznīcā, bet spēka nebija piecelties.
Ļaudis viņu lūgtin lūdzās, doties mājās, jo visi noskārta, ka mācītājs nopietni saslimis.
Tikai ar varu Treimaņu Pāvils bija pierunājams un iesēdināms ratos, kad viņš bija uzdevis skolotājam noturēt dievkalpojumu.
Kāds pērminderis piesolījās viņu pavadīt līdz mācītāja muižai, bet Treimaņu Pāvils atraidīja piedāvāto pavadību, apgalvodams, ka reibonis esot pārgājis un viņš jūtoties diezgan spirgts.
Ašiem rikšiem viņš pavēlēja kučierim braukt uz māju. Netālu no Niedrenu muižas kroga ceļš ved pret kalnu šmaugu bērzu birstiņai cauri. Kalngalā, kad zirgi soļos iedami atrāva elpu no ātras skrejas kalnup, no krūmiem izlēca satuntuļojušies stāvi sodrainām sejām un metās zirgiem pie galvām un daži sviesti akmeņi ķēra zirgus un ratus. Kučieris vienā rāvienā tapa norauts no bukas.
Treimanis izkāpa no ratiem un ļodzīdamies stājās neģēļiem pretīm.
"Sitat mani, ja jums ļaunu esmu darījis, man nav žēl šīs manas miesas, bet liekat nevainīgu cilvēku un lopiņus mierā..
Neģēļi iztrūkās no mācītāja bālās, pārvērstās sejas un gārdzošās balss... ar izbailēm viņi iemuka krūmos.
Treimaņu Pāvils tikko vairs spēja iekāpt ratos.
Betiju pārņēma lielas bailes, kad viņa ieraudzīja Pāvilu nelaikā muižā iebraucam un grīļojoties kāpjam no ratiem laukā un nākam namā iekšā.
Ar Betijas palīdzību viņš iegāja savā istabā. Kad ārstu pārveda no pilsētas tad nervu iekaisums jau Pāvilu bija sagrābis savā varā; viņš atradās stiprā mulsumā un nepazina vairs neviena.
Kādu gadu Birznieku Jānis nodzīvoja tēva mājās, kad tam no draudzes skolotāja amata bija jāatkāpjas.
Tēvs ar māti uzņēma viņu un viņa dzimtu ar mīļām rokām, bija jau Birznieki pirkti uz viņa vārdu, ar viņa pabalstu. Birznieku Jānis ar labpatiku nodevās zemkopībai, bet bērni auga un pirmos gadus viņš pats gribēja būt savu dēlu skolotājs, lai tie uzaugtu zem viņa acīm, lai neatsvešinātos no viņa, tamdēļ viņš nodomāja atkal pieņemt virsskolotāja vietu, kad viņš no savas dzimtenes draudzes tika ēstin izēsts.
Tādu viņam laimējās dabūt pie kādas augstākas skolas tepat Latvijā. Še viņš nodzīvoja ilgākus gadus, priecīgs savā darbā, laimīgs savā dzimtā.
Ir patiesība, ka par ļaudīm, kas dzīvo laimīgu dzīvi mierīgos apstākļos, maz ko stāstīt.
Birznieku Jānis saslima ar bīstamu krūšu kaiti, kuras dīgļi bija ieperinājušies viņa miesās jau augstskolnieka gados. Ārsti nosprieda, ka Birzniekam jāatstāj skolotāja amats, ja viņš grib atkratīties no niknā ienaidnieka.
Birznieku Jānis mīļu prātu paklausīja ārstu padomu. Viņa abi dēli, Jānis un Pēteris, bija jau krietni paauguši zēni, par kuriem viņam vairs nebija bēda. Zem viņa acīm dēli bija auguši un patiesības viņš tiem nebija slēpis.
Vecais Birznieks bija sasniedzis krietnu vecumu, bet miesā un garā viņš jutās apskaužami stiprs. Birznieku Jānis noskārta, ka viņa tēvu uztura spirgtu un
veselu vienīgi darbs un atkal darbs. Ja šis spēka avots vecajam vīram taptu ņemts, tad viņa miesas būda drīz sagrūtu. Tamdēļ dēls nepaklausīja tēva padomam, dzīvot Birzniekos un ņemt visas saimniecības vadību savās rokās.
Birznieku Jānis pats iepirka palaistas mājas no kāda tuvēja tēva māju kaimiņa, še viņam bija izdevība saimniekot pēc sava prāta un izmēģināties jaunatradumos zemkopībā kopjot laukus, labojot pļavas un susinot purvus.
Dzīvē pierādījās, ka Jānis ir prātīgi darījis: tēvs un dēls dzīvoja laimīgi katrs savās mājās.
Satiksme starp abām mājām bija jo dzīva. Nepagāja neviena diena, kad kaimiņi viens otra neredzējās, neapciemojās.
Cerēsim, ka arīdzan turpmāk nekad taisnais kājceliņš caur birstiņu zālēm neaizaugs.
Birznieku Jānis vēl savās mājās nav paspējis uzcelt pirti, tamdēļ viņš pats un viņa saime iet katru sestdienu uz Birzniekiem pērties. Še viņus vecā māte sagaida kā mīļus ciemiņus: nekad viņa neliek trūkt mīkstai slotai, mīļiem vārdiem un labai cieņai.
Saulīte vēl ir labā drusciņā, kad jau visi mājas darbi Birzniekos nobeigti, visi vīrieši jau nopērušies.
Kuplu bērzu ēnā nama galā sēd vecais Birznieks ar savu dēlu un dēla dēlu. Pie garā galda vēl redzam Birznieku saimes vīriešus, sarunā ar saimnieku un otrmājniekiem, kuri vēl nedodas sētā, bet uzgaida sievietes.
Rudens jau ir pavēls, bet laiciņš vēl mīlīgs. Norūdītie laucinieki mīlē pēc pirts uzturēties vieglās drēbēs tīrajā āra gaisā.
Drīz arī sievietes ierodas un visi tie nosēstas pie galda, kas atrodas Birznieka maizē. Citi pārnieki un otrmājnieki dodas projām, lai arī paturētu vakariņas.
Otrmājnieku saimnieks ar savu sievu un bērniem, zināms, paliek te, jo Birznieku māte, ar savu vecīti solās iet rītu uz otrmājām un visu atēst.
Galdā meitas sakrauj laucinieku sestdienas vakariņas: jaunu sviestu, pienu, sieru un svaigu rausi. Netrūkst arī tējas, jo šis ir Birznieku Jāņa mīļākais dzēriens.
Sarunas lēkā no vienas lietas uz otru: te nožēlo mācītāju, kurš vēl aizvien guļ uz slimības gultas, te spriež par pļaujas cerībām, te atkal runā par dēlu nākotni.
Birznieku Jāņa vecākais dēls ir pabeidzis ģimnāzijas kursu, bet viņš vēl ir par jaunu priekš augstskolas, tamdēļ šis gads viņam jāpavada tēva mājās, kā viņa tēvs to ir nospriedis
Mazais Jānis, kā vecāko dēlu vēl aizvien sauc, lai gan viņš jau drīz būs tēva garumā, ir mātes dēls pēc sejas, pēc sirds. Sapņotāja acīm viņš raugās vēl pasaulē, kuru viņš damājas gan caur' un cauri pazīstam, jo viņš ir daudz jau mācījies, pulka lasījis.
Mazais Pēteris, gan jau krietns zēns, ir vēl dabā pilnīgs bērns. Viņa lielākais draugs Birzniekos ir Rakstis. To viņš pirmo uzmeklē, līdz tikai atnāk ciemos, un nebeidz ar suni plosīties un skraidīt.
Tagad tie abi ar Raksti ir satikušies, viens otram acīs skatīdamies tie rūc un ļerina, ka citiem ausis krīt cieti.
"Peksi, esi rātns un nenerro Rakstīša!" Milda apsauca dēlu.
"Nu, no Pekša iznāks krietns piķieris, tikai jādod pie dzimtkunga dienestā," Birznieku Jānis zobojās.
Peksis ir ar kādu tirdzinieku atbraucis iz pilsētas no skolas mājās, jo viņam ir pāra brīvdienas.
"Tēt, amats ir man pa zobam, jo mācīties man vairs nemaz lāgā negribas," Peksis jautri atbildēja, atsēzdamies tēvam līdzās.
"Cik nelabi ir likumi, ka aizliedz mazajam Jānim apmeklēt lielo skolu," vecā Birznieka māte pukojās, sirsnīgi noskatīdamās dēla dēlā.
"Ja Jānīts jau šoruden varētu iestāties skolā, tad par četri gadi būtu mācītājs. Nu vesels gads paies par tīru velti. Kas to zin, vai mīļais Dievs ļaus man piedzīvot to prieku, ka vēl Jānīti redzētu par mācītāju izskolojamies!"
Birznieku māte oerē piedzīvot sen loloto sirdsprieku pie sava dēla dēla. Arī Milda raugās mīlīgām acīm savā pirmdzimtajā, arī viņas sirdskāre ir, ka Jānītis mācītos par mācītāju. Viņai dažreiz pat mēle deg, pierunāt mazo Jāni un lūgties viņu, lai viņš mācītos šo amatu, kurš mīkstsirdīgām sievietēm izliekas pats daiļākais un cienīgākais amats pasaulē. Bet Milda ir savaldījuse savu mēli, viņa padodas vīra prātam, kurš necieš tādas lietas. Viņa zin, ka vīra griba ir, lai zēni brīvā prātā paši izvēl sev dzīves gaitu.
"Ja viņi grib, lai mācās abi par kurpniekiem, es neliegšu, jo: neviens amats netop lamāts. Labāk lai no viņiem izaug krietns drēbnieks
vai kurpnieks, nekā nelāga ārsts vai mācītājs!" tā Birznieku Jānis mēdza sacīt.
Mazais Jānis, iekšķīgi nojauzdams mātes, un vecmātes sirdsdomas, arī pats klusumā vēlējās mācīties par mācītāju.
"Tas mazajam Jānim par svētību, ka viņš šo gada var krietni atspirgt miesīgi un garīgi, jo viņš ir dūšīgi mācījies," Birznieku Jānis uzslavēja sava dēla čaklumu.
Pēc vakariņām vectēvs un vecmāte pavadīja bērnus un bērnu bērnus līdz birstiņai, tur ir pusceļš, no turienes tad katrs devās savās sētās.
"Mildiņ, ej vien tu ar Peksi uz mājām, mēs, Jāņi, vēl parunāsimies," Birznieku Jānis iebilda sievai, iedams gabaliņu iepakaļis.
Līdz vēlam vakaram tēvs ar dēlu staigāja pa mājas zemes ceļu šurp, turpu, pārspriezdami nopietnas lietas. Birznieku Jānis uzticēja dēlam savas ciešanas, izstāstīja Treimaņu Pāvila likteni, cik viņam bija zināms, lai dēls mācītos pazīt sevi un pasauli, pārbaudīt savas jūtas un izvēlēties sev pa spēkam dzīves ceļu.
Pie klēts durvīm viņi šķīrās, kur mazais Jānis ar brāli abi divi gulēja. Jānis nobučoja tēvam roku, sacīdams: Tēt, es tev no sirds pateicos, ka tu man tā uzticies. Es tavus vārdus paglabāšu sirdī, bet mana atbilde ir un būs vienmēr: es mācīšos par mācītāju, īpaši tādēļ, ka pasaulē tik daudz ļaunuma un šis amats tik augsts un grūts; es gribu ciest!"
Nākamā darbdienā Birznieku Jānis ar dēlu un saimi strādāja tīrumā. Meitas pļāva pēdīgos miežus,
puiši sakrāva gubās un Birznieks ar dēlu apkasīja gubas un salasīja vārpas.
No mājas atsteidzās tīrumā Milda ar ziņu, ka mācītāja muižas kučieris atvedis vēstuli un gaidot atbildes.
Vēstulē Treimaņa kundze sirsnīgiem vārdiem lūdza Birznieku Jāni, lai tas atbraucot uz mācītāja muižu, viņas vīrs vēloties ar to redzēties.
Birznieku Jānis uzposās labākās drēbēs un tūliņ aizbrauca līdzi uz mācītāja muižu.
Visi muižas iemītnieki gāja savos darbos, bet kalnā viņu kungs un pavēlnieks gulēja uz slimības gultas jau otru mēnesi.
Treimaņu Pāvilu ārstēja vairāk apkaimes, ārsti, bet panākumu nebija, paši ārsti nebija vienos prātos par mācītāja slimību. Ko viens pavēlēja, to otrs atkal galvu kratīdams noliedza.
Galvenais ārsts bija kāds jauns zinātņu vīrs no apriņķa pilsētas, jo Dornim sieva bija aizliegusi ārstēt savu draugu. Gan Dornis pats uz savu galvu būtu aizbraucis pie senā drauga, bet viņš sevi pazina, viņš zināja, ka viņš līdzēt nevar, Dornis neuzticējās savai mākslai.
Jaunais ārsts, saziņā ar Treimaņa kundzi, atsauca palīgā kādu vecāku slavenu lauku ārstu, kura mākslu daudzināja visā apriņķī.
Reizā ar Birznieku piebrauca pie mācītāja muižas lievenēm abi minētie ārsti.
Treimaņu kundze viņus sagaidīja. Ārsti tūliņ devās pie slimnieka, bet Birznieks palika priekšistabā, sarunādamies ar Betiju. Viņš gribēja izzināt ārstu
domas par slimnieka stāvokli, pirms viņš dotos pie Treimaņu Pāvila.
Slavenais ārsts, vecīgs pamazs kungs, bija jautrs cilvēks. Viņš jokojās, it kā šinī namā nebūtu neviena cietēja, nedz citu ļaužu, kam sirds dreb kāda slimnieka dēļ.
Tā ir dzimušu ārsta daba. Vienkārt viņiem slimnieks ir tikai viņu zinātnes un mākslas priekšmets, otrkārt viņi ar jautrību un vienaldzību vairo cerību slimnieka un viņa piederīgo sirdīs.
Un patiesība ir, ka tam ārstam ir labi panākumi savā mākslā, kurš aukstu prātu un drošu roku apskata un izmeklē cietēju.
Slimnieka istaba bija pustumša, jo logi bija aizkārti aizkariem.
Slavenais ārsts tikai mazu brītiņu izmeklēja slimnieku, tūliņ viņš atrāva aizkarus un atgrūda logu vaļā.
"Vai še ir cietums? Vispirms te vajadzīgs gaiss un gaisma!"
Slimnieks gulēja gluži rāms savā gultā, tikai acu mirkšķi liecināja, ka viņš nav miris.
Kamēr ārsti ilgi darbojās ap slimnieku, tikmēr Birznieks sarunājās ar Betiju, kura sēdēja pie loga ar mazo meitiņu klēpī.
Sākumā sarunas nevedās. Betija raudzījās pētoši Birzniekā, kuru viņa tikai pavirši pazina, kurš turklāt bija daudzināts par viņas vīra ienaidnieku.
Pamazām viņas sirds ledus kusa un viņa uzticējās Birzniekam, jo nejauda, ka vajaga būt dziļam iemeslam, kad Pāvils kāroja izrunāties ar šo vīru, kurš tik saudzoši un līdzcietīgi ar viņu apgājās.
"Manu sirdi skumdināja lielais bēdas," Betija žēlojās. "Tiklīdz mans vīrs saslima, mūsu aizstāvis pie tiesas ziņoja, ka atkal kāda sūdzība ir mums par sliktu izspriesta pie tiesas un mans vīrs galīgi atcelts no mācītāja amata. Savās pirmajās bēdu dienās, baidīdamās par vīra dzīvību, es pavisam piemirsu šo ziņu. Kad vēlāki atjēdzos, tad tūliņ rakstīju aizstāvim, lai iesniedz pārsūdzību, bet nupat dabūju atbildi, ka pārsūdzības laiks notecējis un spriedums nācis spēkā. Manas sirdsbailes ir neaprakstāmas. Kā lai es vīram stājos acīs, kad savā nevīžībā esmu sabojājusi viņa mūžu?! Viņš neizcietīs, kad dabūs to zināt!"
Betija rūgti raudāja. Arī mazā meitiņa tapa nemierīga. Birznieks izlūdzās minēto vēstuli un sprieduma norakstu. Rakstus lasot viņam iešāvās savādas domas prātā.
Betija tikmēr mierināja mazo Mariju. "Mīļais bērniņ, kaut tu jel būtu puisēns, kas savā laikā staigātu tēva pēdās, mierinādams mātes sirdi, kas nevīžībā sarūgtinājusi sava vīra mūžu!"
"Nekurnat pret likteni, Treimaņa kundze! Daudz lietas, ko mēs kārojam, mēs kārojam tikai sev par postu. Vai jūs pazīstat savu laulāto draugu caur un cauri? Vai zinat, ka tikai tēva piespiests viņš iestājās savā amatā?" Birznieks jautāja.
Platām acīm Betija noraudzījās Birzniekā, brīnodamās, ka arī citi cilvēki zin viņas vīra noslēpumu.
"Vai sen jūs pazīstat manu vīru?" viņa nedroši jautāja.
"Mēs esam jaunības paziņas, pat savā ziņā draugi. Reiz es par dziļi ieskatījos jūsu vīra sirdsdomās..."
"Nu zinu, un atceros?" Betija aši iesaucās. "Cik vāja ir tapuse bēdās mana atmiņa. Jūs esat tas Birznieka kungs, par kuru man Pāvils nupat pirms slimības arī stāstīja. Nu zinu, nu noprotu! Viņš sataisās mirt un grib izlīgt ar jums pirms nāves stundiņas."
Betija gauži raudāja.
Birznieks ļāva tai izraudāties.
Ārsti nāca no slimnieka istabas un mierināja Betiju.
"Velti šīs asaras! Jūsu vīra dzīvībai nedraud vairs briesmas. Esat tikai droša! Nervu karsonis mitēsies un plaušu un galvas iekaisumu mans jaunais draugs ir pašā sākumā slaveni apspiedis! Slava viņam! Mācītāja kunga dzīvībai briesmas vairs nedraud!" vecais ārsts drošināja Betiju.
"Kāpēc tad viņš tik nevarīgs un vienaldzīgs? Knapi viņš kustas un pat manis neliekas pazīstot. Ar kopēju viņš vēl runājot kādu vārdu, ar mani ne pavisam!" Betija žēlojās.
"Ja, miesa viņam nav tik nevarīga, bet viņš cieš garīgi. Viņš iestidzis apātijā un te nu jāsargājas, lai slimība nepārietu pilnīgā grūtsirdībā. Kaut dzīves prieks viņam sirdī mostos, tad viņš būtu glābts!"
Ārsti saņēma savu maksu un brauca projām.
Birznieks pavadīja slaveno ārstu līdz ratiem un klusu jautāja: "Izlūdzos pilnīgu patiesību, ārsta kungs! Kā stāv ar manu draugu Treimani?"
Ārsts tikai paraustīja plecus. "Ko teicu, tas viss tiesa. Viņa dzīvībai nedraud briesmas, cita lieta ir
ar viņa prātu. Te vajaga pazīt dvēseles. Ja viņš patiesi tik vienaldzīgs pret sievu, bērnu un amatu, tad viņš grūti glābjams, ja nejaušs gadījums, vai pate daba nenāk talkā. Viņš sirgst ar grūtsirdību, kura drīz var pāriet pilnīgā vājprātībā. Slimības cēlonis meklējams briesmīgā gara uzbudinājumā. Cerības es vēl nezaudēju, es parakstīju zāles. Pēc trim dienām es vēl atbraukšu, tad visu jums skaidri pasacīšu. Sveiki!"
Birznieku Jānis steidzās atpakaļ namā. Betija gribēja nest mazo Mariju bērnu istabā, bet Birznieks neļāva.
"Mani vārdi gan ievainos varbūt jūsu sirdsjūtas, bet jūsu vīra labā es lūdzu, atbildat man skaidru patiesību. Iz jūsu runas un ārsta vārdiem es nojēdzu, ka pirms Treimaņa slimības sākuma, jums ar viņu ir bijusi nopietna saruna. Atbildat man, vai pēc izrunas jūs šķīrāties pilnīgā vienprātībā un mīlestībā?"
"Jūs visu zināt!" Betija stipri čukstēja. Savās sirds bēdās un bailēs viņa izstāstīja Birzniekam savu pēdējo sarunu ar Pāvilu.
"Treimaņa kundze, jūs aplam darījāt, kad neizlīgāt ar savu vīru, ja viņu patiesi mīlējat. Viņš salkst pēc šī vārdiņa!"
"Ai, man galva! Es jau nezinu, ko lai daru, ko lai nedaru! Es vienādi baidos, ka tikai viņu neuzbudinu!"
"lesim tikai visi trīs apraudzīt slimnieku. Ārsts domā, ka vēl nav par vēlu!" Birznieks skubināja.
Viņi iegāja Pāvila istabā, iz kuras klusu izgāja večīga, slaika sieviete, kāda attāla Treimaņu radniece,
kuras mīļākais mūža darbs bija kopt slimniekus.
Treimaņu Pāvils gulēja mierīgi gultā, tikai acis mazliet uzliesmoja, kad ieraudzīja Birznieku un savu sievu un tai bērniņu uz rokām. Visu slimības laiku viņš nebija redzējis sava dārguma, mazās meitiņas, gan kaunēdamies pēc viņas prasīt, gan baidīdamies, ka bērnam nepielīp slimība.
Viņa acis vairs nenovērsās no mātes un bērna un izdēdējušā sejā radās mazs sārtumiņš, zīme, ka viņa sirds sāka pukstēt ātrāki.
Betijai acis pildījās asarām, jo gaišajā istabā viņa noskārta, cik ļoti viņas vīrs ir cietis: bija palikuse tikai agrākā ēna. Pat kuplos matus karsonis nebija saudzējis.
"Vecais draugs, še mēs nākam, kas tevi patiesi mīlējām," Birznieks sirdī kustināts runāja. "Tava sieva tev nes atbildi, kas tevi atpestīs no visām tavām dvēseles mokām!"
Betija nometās pie gultas ceļos un čukstēja: "Mans mīļais vīrs!"
Treimaņu Pāvils saslējās sēdu un ēdri iesaucās: "Betij, vai tas ir tiesa? Vai tu nesaudzē manis tikai aiz žēluma?"
"Mana mīlestība nekad nav šaubījusies un mana atbilde un lūgums ir un būs vienmēr: mans visu mīļais vīrs!"
Pāvils saķēra Betijas roku, atlaidās atpakaļ gultā un čukstēja, asarām pār vaigiem ritot: "Glābts, glābts! Ai, kā es salku pēc tavas mīlestības!"
"Mīļais biedri, piedod savai sievai arīdzan mazu lietiņu, ko viņa mīlestības sāpēs ir piemirsusi tev paziņot.
Tava prāva pazaudēta un tu esi no augstās laicīgās tiesas atcelts no mācītāja amata ...
"Birzniek, sniedz man savu roku par zīmi, ka viss, ir piedots un aizmirsts!" Pāvils lūdzās drebošā balsī..
"To daru ar mīļu prātu un ar īstu sirdsprieku," Birznieks aizkustināts atbildēja, satverdams Pāvila roku.
"Glābts un brīvs!" Pāvils gavilēja. "Es gribu vēl dzīvot, jo tagad zinu, ka varu vēl daudz ko par labu griezt un labu darīt!"
"Tu esi cīnījies kā vīrs! Es novēlu tev laimīgu izveseļošanos!"
"Pateicos, mans vienīgais īstais draugs! Pieņēmi mani arī par draugu, es gribu būt cienīgs šī vārda. Saites nu ir sarautas, kas man saistīja miesu un garu. Es sākšu jaunu dzīvi uz patiesības un uzticības pamatiem. Nu esmu izglābts un brīvs! Es esmu no jauna atdzimis!"
Treimaņu Pāvils palaida Birznieka roku un sniedzās pēc savas mīļotās meitiņas.
Birznieku Jānis virzījās klusu ārā. Vēl durvīs viņš apstājās un noraudzījās domīgi palicējos.
Rudens saules stari spiedās caur logu istabā un apgaismoja prieka asarās smaidošo māti, kura dusēja ceļos pie vīra gultas ar bērniņu klēpī. Ar vienu roku Betija pabalstīja Pāvila galvu, ar otru viņa lieca mazo Mariju, lai laimīgais tēvs skūpsta savu vienīgo bērnu.