Nabaga Līze! kā viņa skrien, kā viņa tek, un viņai nav ne drusciņas vaļas. Nupat būs pusdiena klāt, pārnāks vīrs no lauka, sadzīs lopus mājās, bet viņai nav ne putra gatava, ne govij dzēriens aiznests. Un tad mazais Juris - tīrais posts ar puiku! Viņš plosās un spārdās pa šūpuli, kad ir nekādā galā: tā tik vien pielūko, ka neizkūleņo zemē. Būtu jel bijis kāds cilvēks, kas mazo pierauga, varētu vēl kā nekā, bet tagad - nudie, apraudams liktenis!
Līze sagrābā skapī bonbonu kārbiņu, iemet tanī pogu, pagrabina un sniedz mazajam. Divas tuklas rociņas paceļas kārbiņai pretī, vecīgs ģīmītis, ar vaidziņiem kā ceptiem āboliem, savelkas riņķveidigās krunkās, un istabu piepilda sīciņas, spiedzošas skaņas. "Tā re, bērns, spēlē nu!" Līze nosaka apmierināta un žigli izmetas no istabas.
Viņa ieskrien parovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales, paķer spaiņus ar ietaisītu lopu dzeramo un teciņus vien steidzas uz kūti. lelējusi govij dzērienu silē, viņa pakampj grozu un manās uz dārzu drusku zāles ieplūkt. Laiks karsts, kustoņu daudz, maz jau šodien lopiņi ganībās būs ēst dabūjuši, kad no rokas nedosi - aiztrūks pavisam. Te no istabas atskan skaļa
brēkšana. Līzes dzirdes spēja ir asa: šo brēkšanu viņa: dzirdētu tālu tālu. Neko darīt, jāatstāj zāles plūkšana un jāsteidzas lūkot, kas Jurīšam gadījies. Caŗām skriedama, viņa gan vēl iemetas kukņā un apmaisa putru, bet tad ari pošas pie bērna.
"Nu jau nu, brēkul!..." viņa baŗas, pavērusi istabas durvis, bet pēdējais vārds tai iespiežas kaklā: puisēns ir izkritis no šūpuļa, spārdās pa grīdu un brēc! Mātes uzraudzībā izkritis no šūpuļa, - kāda nolaidība!
Sanāk lopi mājās, pārnāk Pēteris no darba. Līze svaidās kā apdegusi, bet tagad nes bērnu klēpī... kaut tik viņš nebūtu gŗūti sasities. Raudāt gan puisēns vairs neraud, bet ir tāds sarāvies, tāds ērmots.
Nabaga sieviņas sirds pukst nemierīgi: ja nu to vēl vīrs dabūtu zināt! Viņš bērnu tik ļoti mīļo.
Pēteris Zelmenis, Līzes vīrs, ir nosēdies uz klēts priekšas, basās kājas nolaidis gar pabūves baļķiem, tur māla podiņu klēpī un strebj no tā ar koka karoti putraimputru.
Pār pagalmu iet pats saimnieks, Maurēnu tēvs, ar striķu grīsti rokā.
"Pēter! tad nu paskubinies gan," viņš uzrunā Zelmeni, "redzi, kas par laiku, steigsimies uz lauku."
"Laiks ir labs," Pēteris atbild rāmi, - "ne graudi birst, ne strādniekam muguru svilina."
"Un kā tad ar Līzi paliks, vai varēs nākt?
"Varēšanas pēc jau nu nebūtu nekas, ko nu par to runāt, posts tikai, ka nav, kam puiku atstāt."
"Ko niekus! lai ņem bērnu uz lauku līdzi. Eedošu sava dēla rateļus, tanīs viņš gulēs kā lielskungs."
Ja nu tā — —"
"Tā gan, Pēter! Tad tik sapurinies, citi ar būs tūdaļ gatavi." -
Saimnieks paskatās saulē un smagiem soļiem aiziet uz istabu.
Pēteris paliek mierīgi sēdot un turpina uzsākto pusdienas maltīti. Rāmi viņš iesmeļ karotē ar līko kātu putru, nobrauka liekās lāses pie podiņa malas un ceļ pie lupām, piekozdams krietnu kumosu sausas maizes. Visā viņa gaitā nav manāma ne mazākā steigšanās, un tomēr pie brūni nodegušajām kājām ir redzams, ka asinis dzīslās ātri pukst, un kreisā roka ar maizes riecienu viegli trīc.
"Dievs to zin, kas ar bērnu būs?" Līze uzsāk bažīgi, nostājusies ar puisēnu vīram cieši pretī, - ne vairs ēd, ne smejas, - ir gluži sarāvies."
Pētera uzacis sakustas, un acu plakstiņi paveŗas plašāki.
"Viņš neēd?" tas jautā gaŗi.
"Devu knupi - neņem, devu krūti - arī negrib."
Līze atvelk lakata stūri no bērna ģīmīša, lai vīram tas būtu labāki redzams. Mākoņi pie debesīm pašķiŗas, un vesels klēpis zeltainu un siltu saules staru nobirst uz zemi. Liekas, it kā augšā kāda gaismas lūka būtu atrauta vaļā. Puisēns saviebjas tā saldi - rūgti. Nevar sti nosacīt, vai viņš grib smieties, vai raudāt; bet viņai ģīmja krāsa piepežajā gaismā izliekas zilipelēka. —
"Vai viņš nav slims? Varbūt tam aug zobiņi?"
"Nevar nekā zināt, bet tāds neizskatās, kā kad zobi augtu."
Pēteris noliek atlikušo maizes gabaliņu un putras podiņu sev blakām uz zema ķeblīša un atspiež domīgi žodu rokā,
"Kad tik nav vārīgi slims?"
Sieva ieskatās putras podiņā un satrūkusies paceļ acis uz vīru.
"Tu jau arī neesi necik ēdis?" viņa iesaucas uztraukta.
"Vai lai nu cilvēks ēd kā lops."
"Apžēlojies! kas tad tas ir - pāris karotes plānas putras pie tik gŗūta darba?"
"Nerunā blēņas! Pateic Dievam, ka tev vēl putra ko ēst, citam nav tās pašas."
"Nu, posta dzīve jau vien deputāta kalpiem ir, vai nu kāda labā!" Līze nosaka errīgi un noslauka ar sava priekšauta stūri bērnam mutīti. - "Var paši bojā aiziet, ir nabaga bērniņi."
"Saimnieks teica, ka tev jānākot pie rudzu pļaušanas," Pēteris saka mierīgi, it kā sievas piezīmes nebūtu dzirdējis.
"Saimnieks teica!.." Līze zobojas, — "Kas tad viņam ko neteikt: vai es varu, vai nevaru - par to viņam maza bēda. Kur tad bērnu likšu?"
«Saimnieks došot sava dēla rateļus, — ņemsim Jurīti uz lauku līdzi. leliks rateļos spilvenu un drēbes, gulēs mazais laukā vēl labāki nekā istabā."
"Ak Dievs!" Līze nopūšas, ieliek bērnu vīram klēpī un pazūd ar maizes gabaliņu un putras podiņu klētī.
Pēteris tur bērnu rokās tik rūpīgi, it kā tas būtu no olas čaumalas. Viņš gandrīz neiedrošinas ar resnajiem, darbā sacietējušiem pirkstiem atvilkt puisēna pierītē iekārušos autiņa stūrīti
"Palūk tik, mazo sliņķīti, kas tev gan nekait dzīvot - darbs nav jāstrādā," viņš uzrunā dēlu zemā, stingrā balsī, no kuras izskan vesela pasaule jūsmības un mīlestības. - "Kā būtu, kad mēs mītumies, ko? Es gulētu rateļos, bet tu pļautu rudzus? ko?"
Vai mazais tēvu saprot? - Kas to lai zin! Atbildēt viņš neatbild, kaut gan viņa valodas krājumā jau ir "te—te—te", "me—me—me" un "pa—pa—pa", bet smieties viņš smejas ar visu ģīmīti un pat ar kājiņām un rociņām.
Pēteŗam liekas, ka gaismas logs no jauna būtu atvēries un šoreiz piebēris viņa sirdi pilnu gaismas un siltuma.
"Māt, māt!" viņš sauc steidzīgi - "nāc, paskaties, Jurītis smejas !
Līze iztek no klēts, pieķeŗ mazajam pie žoda un saka:
"Nu, paskat, kāds nav - viņš tev pat smejas!" Istabas durvīs parādās saimnieks ar puišiem.
Pēteris žigli pieceļas un sniedz sievai bērnu. "Še bērns, citi jau aiziet,"
Pie mājas vārtiem aug kupla cērmaukša. Viņas žuburainajos zaros sakārtas izkaptis. Vīrieši sastājas ap koku, un katrs izmeklē savu ieroci. Sievietes šo acumirkli izlieto, lai kaut ko vēl pievāktu vai paķērtu konebūt uz lauku līdzi. Saimnieks izvelk no savas klēts solītos rateļus un nodod tos Līzei.
"Ieliec tik drēbes," Maurēnu tēvs pamāca saskābušo sieviņu, - "tad bērns gulēs kā eņģelītis debesīs."
"Tā jau nu gan gulēs!" Līze atrūc pikti.
Laiks ir samācies. Pūš valgans vakara vējiņš, bet ļaudīm izspiežas rupjas sviedru lāses uz pieres. Tomēr viņi ir jautri - taču labāk, nekā kad saule muguru svilina!
Saimnieka acis līksmi noraugas uz rudzu lauku. Ir auguši, ir auguši - nav ko žēloties. Viļņi veļas kā pa jūru. Bet gājēju rokas neviļus saspiežas dūrē: būs, būs ko svaidīties ap slaikajiem stiebriem. Skanēdamas šaudīsies zilās izkaptis, šņukstēdami nogāzīsies stiebriņi, — kūlītis pie kūlīša... spurainais lauks pildīsies cepurotām gubiņām. Atdusēsies rudzīši kā brāļi, galviņas viens pie otra pieslējuši, - atdusēsies, nosnaudīsies, līdz kamēr zem cietajiem spriguļiem vai mašinu zobiem, bargi dragāti, atdos cilvēkam savus briedinātos graudiņus. Un būs ļautiņiem tad maizīte, kas dos jaunu spēku cīnīties, - cīnīties, ciest un cerēt...
Cerēt? - jā, arvienu cerēt un atkal cerēt!
Līze, iesēdinājusi Jurīti rateļos un galvu nokārusi, gausi seko citiem pļāvējiem. Viņas sirds ir pilna bažu un cerību. Ko gan Pēteris teiktu, kad zinātu, ka bērns tai bij izkritis no šūpuļa? Vai viņš to neienīstu, neatstumtu no sevis? - Bet ja nu puisēns būtu krizdams ko salauzis vai izmežģījis ? Žēlīgais Dievs! Kur tad viņa savu galvu liktu! Bet ko tad viņa tur varēja darīt?... Ai, cik grūta dzīve kalpiņam! - Zināms, var jau dzīvot, var - un jādzīvo ir, kur tad lai skrien? Maurēnu tēvs nav plēsējs, un deputātnieki ir taču daudzmaz brīvāki nekā cieši puiši un meitas. No darba, zināms, nevar atsacīties, kad saimnieks sauc - jāiet, vai dzīvo, vai mirsti, bet labums tas, ka vari pats savu maizīti ēst; neviens tev mutē neskatīsies, neviens kumosus neskaitīs. Taču tu esi un palieci kā putniņš zara galā: nolūzt zars, ja tad neesi nosities, tad laidies tālāk un tālāk. Zeme ir tik liela, un neviens tai nav gala atradis, bet kalpa cilvēkam nav vietiņas, kur var droši atsēsties un atpūsties. Labi vēl, kad spēki klausa, kad kājas un rokas stipras; bet pienāk baltais vakars, uzbrūk nebaltā stunda, vai slimība nospiež cisās - ko tad?.. Kā citādi ir tiem, kam pašiem savs stūrītis zemes, savs nodalīts kaktiņš! lespraud kaut vai kartupelīti, - tas ir tavs; neviens tev pakaļ nemeklēs, kad tu gulies, kad tu celies, ko ēd darbdienā, ko svētdienā; esi slims, - atpūties; neviens tev nepārmetīs, ka par velti rūmi aizņem, ka par velti maizīti tērē. Ai, kaut tiktu tādā labumā! Kā savādi tad strādātu un cīnītos! Loga priekšā ziedētu bāli sārtās rozes un pilnās jurģines, gar sienu augtu miķelnīcas un pašā pakša galā - kupls dievkociņš...
Jurītis skaļi iebrēcas. Līze satrūkstas un apstājas. Acumirklī viņa nevar atžilbt no jaukā sapņa, bet puisēna gaudas nedod laika ilgi stomīties. Rateļi ir apgāzušies,
un eņģelītis neguļ vis debesis, bet riteņa gravā - riteņa gravā aiz viņas neuzmanības.
Līze steidzas bērnu pacelt. Viņa to skūpsta, spiež pie sirds un paijā, bet puisēns nerimst raudāt.
"Neraudi, neraudi, putņiņu manu!" viņa lūdzas, skūpstīdama tam asaras no slapjajiem vaidziņiem.
Pēteris atgriežas žigli atpakaļ.
"Kas ir?" viņš strauji jautā.
"Nevar zināt... Aiju, aiju, balodīt!"
"Vai viņš bij ratiņos?"
"Varbūt no braukšanas tam būs apreibusi galviņa."
"Ņem viņu klēpī, es aizvilkšu ratiņus."
Pēteris paņem ratiņus, Līze piespiež bērnu pie krūtīm, un abi dodas steidzīgi citiem pļāvējiem pakaļ.
Vienos sānos rudzu laukam līgojas zaļgans auzu lauks, gar otriem stiepjas puslokā nesen vēl kā nopļautā pļava. Siens nav novākts, bet atrodas turpat gubiņās, un patīkami dzestra siena smarša paceļas no tām rudzu pļāvējiem pretī. Visu krūtis uzelpo jautrāki un dziļāki.
Ieskanas izkaptis, brucekļu asinātas, ievaidas rudzu lauks, notrīc briedušo graudu vārpas... Uz reizi top dzīva apkārtne, uz reizi pamostas visa pamale. Sīlis aizčākstas pļavas eglītē un laižas pāri laukam uz mežu.
Pēteris pievieto rateļus pļavmalā, gubiņas sānos, kupla elkšņa pavēnī. Līze sakārto spilvenu un drēbes, tad iegulda tanīs Jurīti. Puisēns aizver actiņas un drīz aizmieg. Tēvs ar māti steidzas pie darba.
Elkšņa zaros šaudās maza spīdaļiņa. Viņa nolaižas uz paša zemākā zara, pārliecas uz priekšu, piešķiebj galviņu un ziņkārīgi lūkojas mazajā gulētājā. Uz ratiņu malas uzlec zaļš, resns sienāzītis un kustina labsirdīgi galvu ar apaļajām, bumbveidīgām acīm. Vai puisēns nebīsies, ja zaļajam nerātņam ienāks prātā ielēkt tam ģīmītī? Nē, sienāzītis ir godīgs, aizlec tāļu projām. Zzzzzzz! atlaižas zaļa mušiņa un sāk tekalēt čakli pa Jurīša
apsegu. Viņa paceļas spārnos, apgriež divus trīs riņķus gaisā, tad nolaižas atkal turpat, no kurienes cēlusies - tekalē no jauna, tekalē un tekalē. - Dī—! dī! atlaižas oda jaunskungs. Tas nometas taisni uz gulētāja vaidziņa, izstiepj tievās un garās kājas un nogremdē snuķi kārīgi bērna asinīs. Viņam blakus drīzi ierodas daži citi amata brāļi un vesels desmits netīri pelēku mušu. Pēdējās kūtri pārstaigā visu ģīmi un beidzot nometas ap vārīgajām lūpiņām. Spīdaļiņa top nemierīga, mazie spārniņi nospurkšķ turpat virs puisēna galvas, bet mušas un odi sūc siltās asinis... Vārīgās miesiņas nesajūt kustoņu dūrienus; tikai viena vai otra rociņa drusku pakustas. Turpretīm tēva un mātes rokas kustas čakli ap slaikajiem rudzīšiem. Rodas kūlītis pie kūlīša, gubiņa pie gubiņas, un, kad vecāki apskatās pēc ratiņiem ar Jurīti, tad tie jau ir palikuši tālu aiz rugājiem.
"Vajadzētu apraudzīt bērnu," Pēteris domā, paskatīdamies uz elksni.
"Viņš guļ, citādi būtu raudājis," Līze atbild, sasiedama kūli.
Pēteris iespļauj rokā un pļauj tālāk.
"Uz priekšdienām mums tikpat vajadzēs lūkot savādi iegrozīties," Līze ierunājas pēc kāda brīža, kad citi pļāvēji aizvirzījušies drusku tālāk prom. - "Šitā tikpat nekādas dzīves nava."
Pēteris ar reizi neatbild; ko tad gan tāda runāšana var līdzēt? - Sirdi vien sarūgtina.
"Savādi nu savādi," viņš atbild pa laiciņu, - "bet kā?"
"Vajadzētu no muižas noīrēt kādu stūrīti zemes."
"Vai tad muiža tādus stūrīšus izīrē?"
"Varbūt izīrē; muižai zemes diezgan, kas to var zināt?"
"Runā kā bērns," Pēteris īgni atsaucas, - "muiža jau tādēļ neizīrēs zemes, ka tev tās iegribas."
"Kas tad var zināt, varbūt ierāda kādu meža kaktu, atļauj jaunu zemi ietaisīt?"
"Nu, to gan laikam nesagaidīsim."
"Tev vajadzētu reiz noiet uz muižu pie lielkunga vai muižkunga - par parunāšanos jau maksas neprasīs."
"Kā nu ne, ar muižkungu un lielkungu esmu lielu lielais draugs, viņi manis gaida acis ieplētuši."
"Bet kas tad šitā par dzīvi? Ko tā piedzīvos?" Līze saslienas un pastiepj labo roku uz priekšu. - Tagad pat: tev varbūt bērns ir slims, kas zin, ļoti slims, bet tomēr viņš jāvazā uz lauku, jāpievieto kaut kur grāvmalā un jāatstāj Dieva ziņā, - saimnieka darbs nevar gaidīt, kamēr slimnieks vesels taps. Un ja bērns ari sveiks un vesels pieaug, ko lai mēs viņam atstājam dzīvei? Vai lai viņš tāpat staigā no viena saimnieka pie otra kā mēs?"
Pēteris cērt arvienu sirdīgāki rudzos, bet viņa lūpas raustās, kad viņš saka:
"Varbūt bērns ir gluži vesels, viņš pirmāk tik jautri smējās."
Te it kā par atbildi no elkšņa atskan klusa kungstēšana. Līze nomet puspacelto rudzu kulīti un steidzas uz ratiņiem.
Jurītis ir pamodies un, laikam gaiņādamies no kustoņiem, uzgulies uz mutes. Tā viņš vārtās un kungst, nespēdams pats uz savu roku izkulties no nepatīkamā stāvokļa.
Māte žigli paceļ puisēnu un pārbīstas. Maziņā ģīmis ir sarkans un pumpains, actiņas sausi kvēlainas, bet dvaša karsta kā no cepļa. Nabadziņš vairs nebrēc un neraud, tikai klusu sten un kungst.
"Žēlīgais Dievs, vai viņš jau mirst?" Līze iesaucas nāves bailēs. "Un es pie tā vainīga: no šūpuļa izkrita, ratiņus apgāzu!"
Pēteris skatās šurpu un gaida kādu ziņu. Ko lai viņa tam saka? Vai lai saka taisnību? Viņa tam uzsauc jautrā balsī:
"Pēter, viņš smejas!"
Izkapts slīd mierīgi starp bālajiem rudzu stiebriem, Līze noliek atpakaļ bērnu ratiņos, tad steidzas darbu turpināt; bet viņas acis šaudās nemierīgi gan uz elksni, gan atkal uz miglā tērpto sauli pie debesīm, un sirdi grauž un grauž nupat izsacītais "viņš smejas."
Pēdīgi ir visgarām klusu. Pēteris aizbraucis pēc ārsta, un citi mājinieki sen devušies pie miera. Līze sēd viena pati pie Jurīša šūpuļa un sausām, plati ieplestām acīm lūkojas, kā mazais tārpiņš mokās. Miesiņa ir sarkana, it kā ar vārošu ūdeni nolieta, un brūnās actiņas mirdz savādā, miglainā spožumā. Mazās rociņas ķer arvienu gaisā un pie ģīmīša, pie kam atskan klusa kungstēšana. Tā tas turpinās bez gala un bez mitēšanās, - ai, kaut jel drīzāki atbrauktu ārsts!
Līze paskatās vecajā sienas pulkstenī. Tas, žēli čīkstēdams, kustina savu staiguli un rāda pirmo stundu pēc pusnakts. Lampiņa uz galda kūp, un reizēm bāli sarkanā liesmiņa pastiepjas uz augšu. Mātes acis lūkojas nenogurušas mazajā moceklī, un piepeši viņās atspoguļojas smaids, salds, neizsakāmi mīļš mātes smaids. Jurīša ģīmītis ir saviebies tanīs saldskābajās krokās, kuras pie maziem bērniem brīžam nozīmē smieklus.
"Viņš smejas!"
Bet tikai uz acumirkli. Tūdaļ pēc tam ģīmītis sāpīgi saraujas, un slimnieka miesiņas sāk trīcēt un raustīties kā krampjos.
"Vai tiešām viņš mirst?" nabaga māte iesaucas un lauza rokas. - "Kungs, Dievs, vai viņa smaidi viltīgi!"
Viltīgi? - Kas spēj ieskatīties tīrajā bērna dvēselītē? Varbūt tur attēlojas zaļais sienāzītis ar resno galvu, varbūt, - mazā, ziņkārīgā spīdaļiņa.
Māte iespiež galvu rokās, lai neredzētu mīlulīša mokas, un tādā stāvoklī to pārsteidz vīrs ar ārstu.
Ārsts noliek blakām lampiņai uz galda mazu ādas somiņu līdz ar savu cepuri, izvelk no vestes kabatas ķemmes, un pārbrauc ar tām pār kuplajiem, dzeltenajiem matiem. Jaunais cilvēks kustas viegli, pašapzinīgi un smaida ļoti laipni. Viņa zilās azis lūkojas līdzcietīgi bālājā mātes sejā.
"Nu, kā klājas slimniekam?" viņš jautā mīkstā balsī.
"Ai, daktera kungs, ar viņu stāv ļoti ļauni," Līze atbild klusi, un asaras rit pār vaigiem.
"Nu, nu," ārsts mierina, "gan jau vēl viss bus labi."
"Kaut Dieviņš dotu!"
Pēteris atspiedies pret krāsns stūri, noliecis drūmi galvu un lūkojas šūpulī.
"Vai jums nav kāda svece?" ārsts jauta, noliecies pie mazā slimnieka.
Pēteris kaunīgi sakustas.
"Svece? - jā, svece! - Līz, mums gan sveces mājās nebūs?" - "Svece? - nē, sveces mums nav; ieskriešu pie saimnieces, viņa patapinās."
Līze izsteidzas no istabas, bet ārsts izņem no somiņas klausāmo taurīti. Tēvs uzskata šo nevainīgo rīku bailīgām acīm.
"Dakter kungs, jūs taču negriezīsiet?" viņš jautā bažīgi.
Ārsts pasmaida.
"Vēl nevar zināt," viņš atbild labvēlīgi, - "vispirms mazais jāpārmeklē."
Līze ienes galiņu sveces koka lukturī.
Ārsts pamāj māti tuvāk pie šūpuļa, tad ņemas slimnieku atsvabināt no autiņiem un ietinamajiem.
Mazais ir apklusis un nevarīgs. Viņš nekungst un nespārdās, tikai krūtiņas cilājas neparasti ātri. Ārsts rīkojas ilgi, pat ļoti ilgi ap maziņo, un vecāku rūpes aug tamdēļ augumā. Gar tēva pieri norit rupjas sviedru lāses. Viņš tās noslauka ar plaukstas virspusi.
"Vai mazais nav kritis, nav sadauzījis galviņu?" ārsts beigās jautā un pārvelk pār puisēnu krekliņu.
Māte izbīstas, lūkojas bailīgi vīrā un lauza rokas.
"Līz," bērns taču nav sadauzījies?" Pēteris jautā savu reizi, kad Līze ar atbildi kavējas.
"Ak - -" sieva stostās, - "pusdienā viņš bij izkritis no šūpuļa, vēlāki no - no - ratiņiem..." Kā lūgdamās viņa pagriež acis uz vīru.
Pēteŗa ģīmis pārvēršas. Divas staru veidīgas dzīslas parādās uz viņa pieres.
"Ar mazo stāv vāji," ārsts runā mierīgi. - "Varētu gadīties kas ļauns. Pirmkārt, viņa galviņa ir dabūjusi nopietnu triecienu, otrkārt - ir nomanāmas vājas saģiftēšanās zīmes. Būs vajadzīga ļoti uzmanīga un nopietna kopšana. Vai jums ir ledus dabūjams?"
"Ledu, kur lai tagad, rudenī, ledu ņemam?" Līze atbild tādā balsī, it kā no šā jautājuma izšķiršanas atkarātos viņas bērna dzīvība.
"Ledus būtu labs, bet ja nu viņa pie rokas nav, tad var arī iztikt ar labi vēsu akas ūdeni. Samērcējiet tanī vairāk kārtām saliktu lupatu, lieko ūdeni nogriežat un liekat tad slimajam uz galviņas. Bet kad apliekamais sāk sasilt, pārmainat ar citu. Bez tam es parakstīšu zāles. Ik trīs stundas jūs no tām puisēnam iedosiet pustējkarotiņas."
"Paldies, dakter kungs, paldies!" Līze steidzas nobučot ārstam roku.
"Un cik būs jāmaksā?" Pēteris jautā kaunīgi.
"Daudz gan laikam nespēsiet maksāt?" ārsts atsaucas jautri.
"Cik daktera kungs prasīs..."
"Līdz šejienei būs 30 verstes, vai ne?"
"Tā būs."
"Tad sacīsim: trīs rubļi."
Līze paskatās bailīgi uz vīru. Pēteris ieķer drebošo roku vienā kabatā, tad otrā un - ivzelk koka pīpīti ar īsu kātu. Uz kreisās rokas īkšķa naga viņš izdauza pīpīša pelnus, tad iebāž to atpakaļ kabatā.
"Un tagad steigsimies!" ārsts mudina Pēteri, sniegdams recepti. - "Jums jāgādā zāles drīz mājās."
"Iešu tūliņ sarīkot zirgu," Pēteris atbild un izsteidzas no istabas.
Bet viņš neiet vis pie zirga, turpretī iemanās saimnieku galā.
Saimnieks pieceļas no gultas.
"Ko ārsts saka par puiku?" viņš vaicā samiegojies.
"Ko tad nu saka! Teic, ka esot vajas cerības," Pēteris atbild rāmi, bet viņa balss dreb.
"Ko mēs, grēcīgi cilvēki, tur varam darīt, - viss Dieva rokā," saimniece piemetina no savas puses. - "Kā Dieviņš būs nolēmis, tā būs."
Pēteris pasper nedroši soli uz priekšu.
"Mīļais saimnieks," viņš uzsāk klusu un stomīgi, - "es jūs gan sirsnīgi lūgtu - rau, kāda nelaime: man jāmaksā dakteram trīs rubļi, aptieķī par zālēm ari būs jāmaksā, bet naudas ir tikai kā 50 kapeikas."
"Bet algu tu esi jau uz priekšu izņēmis?"
"Ko tad lai dara, vajadzēja kristībām. Nekas, saimniek, nebīstaties, ka palikšu jums parādā; pārdošu sivēnu - nauda būs. Tikai neaizliedzaties tagad, esat gan tik žēlīgi."
"Sivēnu pārdosi," saimniece ierūcas, - "bet ko tad par viņu dabūsi? Tagad cūkas lētas."
"Ja nepietiks ar sivēnu, pārdošu aitu, manis dēļ pat govi."
"Un paši mirsiet badā?"
"Ka būs, tā pārtiksim".
Saimniece īgni nosmejas.
"Tā būs gan," viņa saka nepacietīgi, - "tikpat vēlāk nāksiet atkal pie mums palīdzības lūgties. Nepalīdzēsim tad, - sacīs, ka slikti saimnieki."
"Ech, ko tur tikdaudz pātarus skaitīt!" Maurēnu tēvs apsauc sievu. - "Nelaimē cilvēku nevar atstāt bez palīdzības." Tad viņš izvelk no gultas galvgala maciņu, izņem no tā četrus rubļus un pasniedz Pēteram.
Pēdējā acis metas valganas.
"Bet tad pārjūdz zirgu," saimnieks turpināja labsirdīgi, - "Sirmītis būs noguris, tā vietā iejūdz Bēro."
Pēteris nesaka ne vārda. Viņš paloka mēmi galvu un atstāj istabu. Ai, kāda jūsmu vētra plosās viņa cietajā, norūdītā sirdī!
Pulkstens ir pieci pēc pusdienas, kad Pēteris pārbrauc ar zālēm. Līze sēd kā sastingusi pie šūpuļa un mekaniski pārmaina kompresus uz puisēna galvas.
"To ievēro, Līz," vīrs saka, nolikdams zāļu pudelīti uz galda, - "ja puisēns mirst, tad mēs esam šķirti ļaudis uz visiem laikiem. Kas tā par māti, kam bērns krīt no šūpuļa un tā teikt, gandrīz no rokām, un viņa pie tam vēl visu to noslēpj vīra priekšā."
"Es nebiju vainīga... darbs... man bij bailes tev sacīt."-
Pēteris atmet pikti ar roku un dodas uz lauku.
Līze nokrīt ceļos, paceļ rokas uz debesim un lūdzas: «Žēlīgais Dievs, kamdēļ tu mani tik bargi sodi!"
Zelmeņiem ir uznākušas tumšas un bēdīgas dienas. Neievērojot mātes asaras, lūgšanas un rūpīgo kopšanu,
Jurītis kā negrib, tā negrib atveseļoties. Viņš acīm redzot sadilst kā ledteka saules staros. Atveda ārstu vēl vienu reizi, dabūja citas zāles, bet - arī tas ir velti. Pa tam Līzes mazā mājas saimniecība paliek pavisam novārtā. Govs tiek bieži vien aizmirsta, un reizēm Pēteris ir piespiests pats sev pusdienu paraudzīt.
Zelmenis top jo dienas jo klusāks un drūmāks. Ar sievu viņš gandrīz pavisam vairs nerunā un kad to uzskata, tad tikai tā no sāniem. Līze gan bij pamēģinājusi reiz uzsākt sarunu, bet viņš bij uzgriezis tai muguru un aizgājis projām.
Tad ari saimnieki top nepacietīgi un iesāk kurnēt. Pats karstais darba laiks: siens ievedams, lini plūcami, mieži pļaujami - aiz darbiem cilvēks nevar ne elpu atņemt, bet Zelmenietei nav iespējams pie darba nākt, viņai jākopj slimais bērns. Kādu dienu Maurēnu tēvs uzrunā Pēteri:
"Klausies, Pēter, lai nu ari jums, cilvēkiem, gŗūti klājas, tomēr žēlot ilgāki vairs nevaru. Pats redzi, kā ar darbiem iet! Ja Līze pati nevar pie dārba nākt, tad gādā vietnieku."
Pēteris ir bāls kā drēbe. Viņš noklausās saimnieka runā un paloka galvu.
"Tā jau ir, pats redzu," viņš atbild domīgi, - "bet kur lai tagad vietnieku ņemtu?"
"Tā tava darīšana, - zini pats," saimnieks nosaka strupi.
Ar to lieta izšķirta: Līzei jāiet katrā ziņā pie darba. Bet kas tad lai notiek ar bērnu? Pētera galva nokaras smagi uz krūtīm, un asinis karsti sašaujas vaigos. Vai lai viņš tiešām upurē savu bērnu saimnieka darbiem? Kaut varētu pieņemt svešu strādnieku, bet kur lai naudu ņem, ar ko to noalgot? Sivēna nauda visa ir izgājusi par ārstu un zālēm. Cerības nav gan nekur, kaut vai kapeiciņu dabūt. Vienīgi varētu pārdot govi, bet tad jau jāpaliek
pavisam uz sēkļa; ne tad būs bērnam piena, nedz pašam aizdara. Gaļas nav, sivēnu pārdeva, pārdos govi, tad - patiesi bads klāt. Un Pētera sirdī iezogas domas par savu kaktiņu, par savu stūrīti zemes.
Vakarā, nosēdies pie novārītiem kartupeļiem ar rūgušu pienu, Pēteris aizkrekstas.
Līze ir izņēmusi bērnu no šūpuļa, piespiedusi to cieti pie krūts, nostājusies pie loga, pa kuru vēl redzams izdziestošais vakara sārtums, un klusi dudina kādu šūpuļa dziesmiņu. Pie vīra aizkrekstēšanās viņa ātri apgriežas.
"Saimnieks teic, ka tev nu ari reizi jāejot pie darba, slinkots būšot diezgan," vīrs uzsāk sarunu.
"Kā nu nē, bērnu kopt laikam tad viņš nāks?"
"Lini kalst nost, mieži vārpas nokāruši, siens vēl pļavā, - ne aiz spītības saimnieks pēc tevis prasa."
"Saimniekam, zināms, kad tik manta, bet tu, cilvēks, vari izstiepties turpat uz vietas, - kas tur par nelaimi!"
"Neko darīt, ja negribi pati iet, - gādā vietnieku."
"Vietnieku... viegli teikt! Kur tagad, šinī karstajā darba laikā vietnieku ņems?"
"Vai tavos rados nav kāds skuķis, kas varētu atnākt pie bērna pastāvēt?"
"Māsai skuķis ir, bet ko tad ar tādu iesāksi? Vai uz tāda var paļauties, vai tas bērnu pareizi apkops?"
Uz brītiņu istabā iestājas klusums. Pēteris atspiež elkoņus pret galda malu un žodu atbalsta plaukstās.
"Un ko tad darīs?" viņš jautā gausi. - "Slikts pieraudzītājs tikpat vēl labāks kā nekāds."
"Tad jāprasa vēl, vai māsa skuķi laidīs?" Līze atbild pieļāvīgāki. - "Viņiem pašiem ari būs tagad darba pilnas rokas."
"Nu, kas tad liela nelaime, pamēģināt jau var, - nelaidīs, nelaidīs!"
"Tad tev pašam būtu jāaiziet turpu."
"Vēl šo pašu vakaru. Tava māsa taču dzīvo Gaitiņos?"
"Gaitiņos; kā tad, Gaitiņos. Kas te ko iet: caur ataugu, pāri upītei, - kā ar lingu!"
Pēteris pieceļas, aiziet uz istabas kaktu un noliecas pie gultas.
"Vai tu zābakus meklē?" Līzē vaicā pakalpīgi. - "Zābaki uz skapīša. Es tos nomazgāju, izkaltēju un iesmērēju, sak, sāks vēl pelēt."
Pēteris sadabū zābakus un, viegli stenēdams, mauc tos tāpat basā kājā. Uzmaucis zābakus, viņš uzliek cepuri, paiet uz durvju pusi un apstājas. Liekas, ka viņš gribētu vēl kaut ko prasīt, vai teikt, bet galā tikai pakrata galvu un aiziet.
Otrā rītā priekš gaismas Līzei ierodas palīgs - māsas meita Anna, skuķis - gadu desmit vai vienpadsmit vecs. Meitene pēc auguma ir labi paprāva, bet prātā vēl maz attīstījusies. Viņas kustēšanās ir gausa un neveikla, ģīmis miegains un nedzīvs. Līze ņemas tai pa desmitai lāgai stāstīt un rādīt, kas tai mājās būs darāms, bet Anna tikai klausās ieplestu muti, - saprast viņa tā kā tā nekā nesaprot. Līze beigās apraudas, taču cita padoma nav, ko darīsi!
Vēl reiz apčubinājusi Jurīti šūpulī, vēl reiz atkārtojusi visu darāmo māsas meitai, viņa pēdīgi noslauka acis un dodas uz lauku.
Austrumos jau redzama maza maliņa no saules. Viņa aug ātri un drīz izpeld liela, sarkana ripa. Gaiss ir vēss, bet skaidrs. Atskan aitu brēkšana un govju maurošana, samiegojušies lopiņi ne labprāt plūc rasaino zāli. Turpretī zvirbuļi čirkst, čirkst, čiebst un vidžina pa malu malām, it kā viņiem nepieciešami būtu vajadzīgs tā darīt.
Eglīšu ļaudis šodien visi linu laukā, netrūkst ne paša Maurēnu tēva ar saimniekmāti. Brūnie lini nogulušies puszviļu, un viņu rasainās galviņas, aizkustinātas iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Gar lauka malu nostiepjas gara rinda baltu, noliektu muguru. Viņas nadzīgi grozās uz vienu un otru pusi. Lini līgojas, rasa birst kā asaru lāses un - saujiņa pie saujiņas... saujiņa pie saujiņas!... Pinkainā zāles strīpa aiz baltajām mugurām top arvienu platāka un platāka.
Lūk, kur atlaižas Jankus ar lopiem! Lai nu dzen vien šurpu, lai. Lopiņi paganīsies garajā zālē, pats Jankus palīdzēs savilkt linus pie zārda. Saimnieks ar Pēteri patlaban atšķipelējuši zārda vietu un dzen žepērus zemē. Smagi šļakstēdami, asie mieti ielien mīkstajā zemē, un viņu dzinējiem labi vien jāiespļauj saujās, lai žepērus varētu izcelt un vēl dziļāk ietriekt.
"Janku!" saimnieks uzsauc ganam. - "Ņem tik, dēls, liniem pie matiem un stiep šurpu uz zārdu."
Gans uz šādu pavēli tikai gaidījis. Skaļi uzgavilēdams, viņš nomet svārkus, rīksti un maizes kulīti ežmalā, uzsauc raibaļai, lai tā kaunētos stiept mūli uz miežu lauku, un tad kopā ar garspalvaino Taksi dodas pēc liniem. Taksis tīri samuļķojies. Lielos lēcienos viņš griežas Jankam apkārt, smejas, smilkst un vēdina asti; bet puika piegrābj visus pirkstus pilnus poguļu un tad salīcis dodas uz zārdu. Kas tas par prieku, tā labi lielu sauju skaitu vazāt pie matiem! Liekas, it kā tie nemaz nebūtu linu kūlīši, kas te svīkšķēdami pa zemi velkas, bet kaimiņu Jāzepa puikas ar rūsainajiem matiem! Uchci!
"Taksi, palaidni, vai būsi mierā!"
Taksis priecīgi rej un lec Jankum krūtīs.
Daža laba mugura atliecas paskatīties uz Janku, un dažs labs smaids pavada ganu.
"Eh - Jankus ir dūšīgs zēns! Īsts zaldāta dēls!" Saimnieks uzliela puiku, kuŗa kājas top vēl žirgtākas.
Pamazām ieviešas ari citu strādnieku starpā vairāk dzīvības. Rīta saīgums nozūd kā rasa siltajos saules staros. Puiši aizķer meitas un meklē ķildas. Mēles raisās, acis mirdz pārgalvībā. Atskan joki, smiekli un pat dziesmiņa, bet pinkainā zāles strēmele aiz mugurām top arvienu platāka, sauju gubiņu arvienu vairāk.
Saule ir pacēlusies labi augstu pie debesīm. Līzes bālais vaigs pagriežas pret mājām. Diez, ko nu Anna tik tur dara! Vai nav Jurīti pametusi vienu pašu šūpulī? Varbūt bērns tagad brēc un raud, bet nav neviena, kas to apmierinātu. Kas zina, muļķīgais meitens putru arī neizvārīs, un zāles paliks silē nesagrūztas, savītīs, sadegs. Būs tikai kā šārīta agrais pūliņš! Līze grūti nopūšas, un pirksti velk steidzīgi linus kopā, velk vien un noplūc...
Bet Eglīšos valda miers. No pieaugušajiem mājās ir palikusi tikai neredzīgā Saulīšu māte. Vecenīte ir iznākusi no istabas, nosēdusies sienmalī un sildās piesaulītē. Raibais gailis, kas tādās reizēs mēdz paravēt sīpolus vai puķu dobes, ir aizvilcies ar visu savu ģimeni uz riju. Šorīt, lūk, pirmie rudzi kulti, viņam jāapskata, vai tīri diezgan izkults.
Anna sēd istabā pie šūpuļa, un viņai sametas bailes. Viņa nekad vēl nav palikusi svešā istabā viena pati; lūk nu, kad tik tur no tumšās aizkrāsnes nelien kāds laukā! Meitene labprāt skrietu projām, varbūt ari uzkliegtu, bet ko tad teiks krustmāte? Šinīs laikos izraut pērienu ir tīri nieka lieta. Klau! - vai tur kas nekustas? tur, aizkrāsnē? —
Anna lūkojas plaši ieplestām acīm uz aizkrāsni un dreb pie visām miesām. - "Mīļais Dieviņ! - mīļais Dieviņ! paglāb mani," viņa lūdzas. Jurītis iesāka raudāt. Tas bailīgo sadrošina. Viņa kustina šūpuli ļoti steidzīgi un čakli. Bērns top arvienu klusāks un klusāks,
līdz beigās pavisam apklust. Tad iestājas agrākais klusums un agrākās bailes skuķa sirsniņā..
Aizkrāsnē no jauna kaut kas aizčaukstas. Kas tur gan var būt? - Kas zina, izlīdīs kāds briesmeklis ar garu garu bārdu, lielām acīm un platu muti? Saķers viņš Anniņu un norīs vienā kumosā... Meitene lūkojas pārdabīgi ieplestām acīm pa istabu apkārt, un viņai izliekas, ka zeme tai apakš kājām kustētos. - "Mīļais Dieviņ, paglāb mani! Mīļais Dieviņ, paglāb mani!" viņa čukst aizraudamās un ir gatava katru acumirkli sprukt no istabas laukā.
Te aizkrāsnē patiesi notiek savāds rībiens. Trīs - četri skali nobira grabēdami no krāsns zemē. Anna metas neizsakāmās bailēs uz durvīm. Aizmirzdama, ka tās roka tur šūpuļa šņori, viņa taisa lielu lēcienu. Šņore trūkst, un šūpuļa kājgalis nogāžas ar troksni zemē. Jurītis izveļas uz grīdas un brēc. Brēkšana sabiedē meiteni vēl vairāk, viņa domā, ka briesmeklis ir uzbrucis Jurīšam un tādēļ metas pa kaklu, pa galvu no istabas laukā.
Pa tam no krāsns nolec pelēkais runcis Vieglām, samtaiņām ķepiņām viņš laipo pa istabu, nosēstas pie mazā brēkuļa, uzmet kūkumu un prātīgi noskatās, kā puisēns kārpās savos autiņos. Tādi skati tam gluži labi patīk. Incis sasit asti stīpā, piešķiebj drusku galvu un paceļ karotiņas veidīgi saliekto kājiņu skip, skip! ātri un veikli viņš pačubina autiņos ietīstīto bērna rociņu, bet tad, it kā pats būtu sabijies par savu pārdrošību, taisa spēju lēcienu gaisā un pārmet kūleni. Ai, cik tas jocīgi izskatās!
Jurītis vēl savu laiku nav tādu brīnumu redzējis: raudāšana aprimst, brūnās actiņas spīd maigi, jautri, kamēr no krūtiņām izlaužās savādas, guldzinošas skaņas. Kāda prieka gan nesaceltu šīs skaņas mātē! - Bet tagad
par viņām priecājas pelēkais runcis un pačubina puisēnu no otras puses.
Anna, tikusi pagalmā, ievelk dziļi elpu. Ārā ir tik gaišs, saulīte spīd tik līksmi, - no kā gan viņa ir tā sabijusies? Nieki, nav jau nekā! Bet, varbūt, ka tomēr ir, varbūt, ka briesmeklis jau Jurīti būs norijis? Meitene iesāk atkal pie visām miesām drebēt. Te no nejauši viņa pamana neredzīgo vecenīti un viņas bailes izklīst. Pie klēts stāv sile ar grūžamo dzelzi un blakām tai ir gubiņa zāļu. Vai krustmāte nebij likusi zāles sagrūzt? Un pagalmā atskan vienmuļa, gausa dzelzs atsišanās pret siles dibenu.
Pienāk pusdiena, saule dedzina karsti. Pa gatvi, lēni īdēdamas, nāk govtiņas mājās. Viņām pakaļ no lauka steidzas sievietes, pusteciņus - klupdamas, krizdamas. Viņu ģīmji ir pietvīkuši un apklāti ar rupjām sviedru lāsēm. Viņām jāsteidzas - puiši tūdaļ pārnāks, ko lai tiem dod pusdienā?
Pārtek ari Līze.
Anna ir sabērusi sagrūztās zāles spainī un stāv, mutīti ieplētusi. Ko lai viņa arī vairāk darītu? Ne viņa pazīst krustmātes govi, ne ari zina lopiņa silīti.
Govis satek maurodamas kūtī. Sievietes seko tām uz pēdām pakaļ, lai lopiņi kūtī nesāktu badīties. Līze ierauga Annu pie spaiņa stāvam un steidzīgi vaicā, ko Jurītis darot.
"Viņš guļ," meitene melo.
Līze paķer spaini ar zālēm un dodas uz kūti, bet drīzi ir atpakaļ un steidzas uz istabu. Annu sagrābj bailes. Kas nu būs, ja bērna vairs istabā neatradīs? Viņa apskatās bailīgi apkārt. Neviens viņas neievēro, katram ir savas rūpes un raizes; vai nebūtu labāki aizbēgt? Meitene manīgi aizsitas aiz klēts gala, paskrien gar kūtīm, gar dārza malu...
Līze atveŗ istabas durvis. Pretīm viņai sitas piesmacis, smags gaiss. Bet viņas acis meklē šūpuli, un piepeži sirds tai krūtīs stājas vai pukstēt, - šūpulis ir nokritis zemē un apgāzies. - Viņa tikko neiekliedzas Šinī acumirklī istabā ienāk Pēteris.
Jurītis turpretīm guļ klusu un saldi blakām šūpuļam, un viņam līdzās, cieši pieglaudies, guļ pelēkais runcis, laipni rūkdams. Bērna mazās rociņas ir ieķērušās pelēkā drauga svārkos.
Māte saķeŗ bērnu un spiež to pie krūtīm, kamēr asaras laužas nevaldami pār vaigiem.
Pēteris ar Līzi velti nosaukājās pēc Annas; meitene ir kā ūdenī iekritusi. Neatliek nekas cits, kā pēc pusdienas ņemt Jurīti atkal uz lauku līdz. Tikai šoreiz Pēteris viņu ievieto pie zārda, sevim tuvumā, lai viņam, linus cērtot, tas arvien būtu acīs. Un tīri kā par brīnumu mazais guļ gluži mierīgi. Viņa vaidziņi top pat sārtāki. Tēva sirds apmierinājās un pildās jaunām cerībām.
Te ap launaga laiku uz zārdu atskrien Jankus. Viņš ir aizelsies un tikko var runāt.
"Pēter! Pēter!" viņš saka pa gabalu, - "jūsu govs ir slima!"
"Govs —?" Pēteris prasa tada balsi, it kā viņam gar govi nebūtu nekādas daļas.
"Jā — govs! Visu pēcpusdienu nav ēdusi, negremo un gulstas zemē."
"Saimniek," Pēteris griežas pie Maurēnu tēva, - "esat, lūdzami, tik labi un pametat kādu aci uz manu puiku, es paskriešu apskatīties, kas lopiņam vainas."
"Ej vien, ej, dēlu pieraudzīšu," saimnieks labvēlīgi atbild.
Pēteris ar Janku aiziet uz lopiem. Saimnieks met pikti nocirstās saujas gubā.
"Dievs to zina, Dievs to zina, kādā galā tiksim!" viņš nopūšas. - "Jau tā šogad auguma nokopšanai par maz darba spēku, un tad vēl tādas ķibeles!"
Par brīdi Pēteris pārnāk atpakaļ. Viņš iespļauj saujā un ķeras pie liniem.
"Ko tad govs dara?" saimnieks jautā
"Slima, ko tur vairāk var zināt!"
"Vai nav uzpūsts vēders?"
"Tāda neizliekas, ir gluži kārna." (Kārna - izšļāpusi)
"Negremo nemaz?"
"Ne drusciņas."
Pēteris pārbrauc ar īkšķa galu pār acu kaktiņiem.
"Man mājās ir skābās zāles," saimnieks drošina noskumušo, - "iedosim tās, gan rītā būs govtiņa vesela."
"Mēģiņāt var," Pēteris atbild drūmā balsī, no kuras visas cerības zudušas.
Linu saujiņas žvakstedamas nokrīt uz izkapts zobiem, un pogaļas grabēdamas nobirst zemē.
Pret vakaru Jurītis top nemierīgs un iesāk brēkt. Redzams, puišam gribas ēst. Atnāk Līze un izvelk no linu gubiņas piena pudelīti, bet piens tanī saskābis. Viņa paskatās kā jautādama uz vīru, tas cērt sirdīgi linus.
Saimnieks nomana sieviņas ķibeli un paskatās uz sauli. Vakars vairs nav tālu.
"Nu ej jau nu ej, Līz, mājās!" viņš saka laipni. - "Mazo brītiņu līdz vakaram iztiksim bez tevis."
Līze salasa puisēna drēbītes un dodas projām. Par jauno nelaimi vīrs viņai nemin ne vārda.
Pēdīgi saule pazūd aiz apvāršņa malas. Jankus dzen lopus sētā, bet Zelmeņu govs velkas pati beidzamā, tālu aiz citām.
Līze stāv vārtos un brīnas.
"Janka, kas tad manai govij?" viņa prasa izbijusies.
"Slima. Pēteris jau bij ganība to apskatīt."
"Dievs žēlīgais, tad ari tāda nelaime vēl!" Viņa sāk to glaudīt: "Govtiņa, mana slaunīte!"
Bet slaunīte ir bēdīgi nokārusi galvu un stipri tusno.
Līze ietek klētī un dabūn riecientiņu maizes. To viņa iemērcē sālī un iznes slimajai. Govtiņa aposta maizīti, taisās it kā ņemt, bet beigās novēršas un nokar galvu.
Citas sievas salasās ap Līzi un mēģina noskumušo uzjautrināt ar labiem padomiem.
"Citādi nebūs, viņai būs liesas vaina," saimniece prāto. - "Vajadzētu noiet līdz Tēču memmītei, tai esot tie labākie liesas vārdi."
"Kad zinātu, ka nepaliek vesela, vajadzētu vai aizkaut," kāda no meitām dod padomu.
"Tebe nu sazini!" atbild otra. - "Varbūt, paliek arī vesela, bet nokausi - būs beigta."
"Beigta, beigta, mās! Vai tas nav piedzīvots? kāda no kalpu sievām iemetina. - "Tā bij pērngad, kad dzīvoju pie Miltiņiem. Pašiem saimniekiem sāslima govs, tāda liela, brūna, no alenču zortes - pusdienā pilnu spaini piena deva, bet kā saslimst ar joni, tā tik nu gar zemi vien gāztās, gar zemi vien. Te pats saimnieks ar dūci klāt - vajagot aizkaut, ja ne vairāk, būšot pastalām āda. Tā ir aizkauj ar, un govs tikai kājas vien notirina - beigta pavisam; bet nebūtu aikauta, varbūt būtu dzīvojusi."
Sievieši gudro šurpu turpu, bet no tā Līzei sirds nemaz vieglāka netiek. Tad saimniece apķeras piedāvāt stopiņu piena no savām govīm priekš Jurīša. To Līze saņem ar pateicību, un puisēns nodzeras it kāri.
Vēlāk pārnāk ari vīrieši mājās. Saimnieks ietaisa pudelē skābās zāles. Pēteris izvelk govij mēli no mutes
un Maurēnu tēvs lej zāles rīklē. Lopiņš sprauslā un šķauda, tad noliekas garšļauku zemē.
"Tas nekas!" saimnieks drošina Pēteri, - rītā būs vesela."
Mājinieki dodas pie miera, bet Pēteris neguļ. Viņš stāv pie slimās govs un klausās viņas smagajā elpošanā. Kas lai notiek, ja lopiņš nobeidzas. Ar ko uzturēs bērnu, no kā pārtiks paši? - Gŗūtu domu pilns, viņš beidzot tomēr pārnāk uz istabu un noliekas gultā, bet acis negrib aizvērties...
Debesis austrumos jau sāk mesties bālganākas. Ass rīta vēsums ir smagi nogulies uz zemes. Pēteris klusu pieceļas no gultas un tāpāt krekliņos dodas uz kūti.
Kūts durvis ir atstātas pa nakti vaļā, lai mazinātu stipro karstumu kūtī, bet Pētera govs ērtības labad ir atstāta pajumītē pie kūts. Jau pa gabalu Pēteris redz pajumē lielu melnumu nekustoši pie zemes guļam. Viņa sirds bailīgi sažņaudzas. Kā kavēdamies viņš tuvojas melnumam un apstājās pie - nedzīvās govs...
Vistas, jautri kladzinādamas, nolido no kūtsvirsus, meitas nāk ar slaucenēm uz kūti, atnāk ari Līze... Pēteris stāv, rokas dievbijīgi saņēmis, pie nobeigušās slaunes.
Līze iebrēcas un vaimanādama nogāžas govij līdzās. Sapulcējas mājinieki. Pienāk ari saimnieks ar saimnieci. Visi nožēlo Zelmeņu nelaimi un tad skubinas pie darba.
Pēteris apģērbjas un tāpat neēdis aiziet uz lauku. Līze gan vēl brītiņu uzkavējas izraudāties, bet ari viņa drīzi ar Jurīti uz rokas seko vīram. Tagad viņa mājas var atstāt mierīgāku sirdi, jo nav jau vairs tur govtiņas, par ko rūpēties. Pārnāks pusdienā mājās un iepilinās piena vietā asaras karotē.
Diena pieņemas un top karstāka. Pēteris cērt linus vēl jo sirsnīgāki nekā vakar, bet it kā par brīnumu viņu krata drebuļi. Kas tas gan par joku, ka nemaz nevar sasilt!
"Braņgi vēss šorīt!" viņš saka, drusku pagriezies pret saimnieku.
Maurēnu tēvs noslauka krekla piedurknē sviedrus no pieres.
"Vai tev prāts!" viņš atsaucas izbrīnējies. - "Tagad jau dedzina kā ceplī!"
"Ērmoti," Pēteris norūc gausi, - "Man liekas, it kā šodien būtu vēsāks nekā vakar."
"Laikam gan tādēļ, ka ar visām bēdām neesi pa lāgam izgulējies."
"Varbūt ar, bet aukstums vien krata."
Patek stundas trīs vai četras un Pēteram piepēži izšļūk linu sauja no rokām. Viņš salīgojas un bezspēcīgi atsēstas nocirsto linu gubā.
"Nu, nu! kas tad nu?" saimnieks iejautājas pārsteigts.
"Galva iet riņķī, saimniek."
"Tā tik vel trūka! Te viens slims, te otrs - tadā vīzē man vai jāizput."
Pēteris pieceļas un ķeŗas no jauna pie darba, bet drīzi atkal atsēstas.
"Darat, ko zinat, saimniek, - nevaru!" viņš čukst skumīgi.
Saimnieks nesaka ne vārda. Viņš turpina darbu dusmīgi viens pats; bet ne ilgi. Piepēži Pēteris sāk tik nelāgi raustīties, murgot un mētāties pa zemi, ka saimniekam tiek bailes, un viņš pasauc citus puišus, lai tie aizgādātu saslimušo mājā.
"Ar to stāv pagalam nelāgā!" puiši ziņo saimniekam, aizveduši Pēteri mājās. - "Vajadzētu sūtīt pēc daktera."
Saimnieks nospļaujas.
"Pie dakteŗa - dakteŗa - jums labi runāt!" viņš iekliedzas. - "Bet kas maksās dakteri, vai jūs? Un kas manus darbus darīs? - Viņam nav ne sarkana graša
pie dvēseles, ko tad ņemsiet no viņa? Sivēns pārdots, govs nosprāgusi, ko tad pārdosiet, sievu un bērnu? Jums viegli sacīt - vajadzētu braukt pēc daktera, bet man šis Pēteris ir par Dieva krustu uzlikts."
Puiši nesaka nekā. Klusu viņi izklīst pie darba, tikai vecākais no tiem, iedams gar Līzi, apstājas.
"Ko nu, Līz, vairs pūlies!" viņš saka līdzcietīgi. "Labāki met darbu pie malas un steidzies mājās pie vīra, lai saimnieks dara, ko zin."
Līze paceļ savu bālo vaigu uz runātāju, viņas acīs atspoguļojas izmisums.
Puisis pakrata galvu un aiziet
Un tad nu iesākas nabaga sievai šaušalīgs, bēdu pilns laiks. Vīrs lokās kaukdams pa gultu un nepazīst vairs neviena. Juris brēc ēst, bet piena nav, un drīz aptrūkst ari tauku. Galu galā nav vairs, ko putru izvārīt. Līze tik vaimanā un lauza rokas. Pa reizei gan viņai šo to atmet kāda no citām sievām, vai ari pati saimniece, bet tāda palīdzība ir tikai acumirklīga. Turpretī trūkums iestājas spaidīgs un nepārredzami garš.
Paiet nedēļa - otra - treša; paiet mēnesis, tad otrs... Pēteris vēl arvienu guļ gultā. Zināms, viņš ir pie pilnas samaņas, liekas, ka tam ari nekas vairs nesāpētu, bet piecelties no gultas viņš nespēj.
Kādu laiciņu saimnieks bij gan cietis, cerībās, ka Pēteris drīz atveseļosies un varēs no jauna doties pie darba; bet redzēdams, ka slimība velkas garumā, viņš ir pieņēmis dienas algādzi slimajā vietā, un Līzei paziņojis, lai tā meklē sev citur rūmi un dzīvokli.
Tā tad Līze ar slimo vīru un bērnu ir palikusi bez maizes, darba un pajumtes. Trīs lielākas nelaimes šinī pasaulē nevar vairs nevienu mirstīgo piemeklēt. Un tomēr visā Lāsteku draudzē nerodas nevienas dvēseles, kurai būtu iežēlojies nelaimīgo. Taisnība, vienreiz pie Zelmeņiem ieradās mācītāja cienmāte, draudzes bēduļu
eņģelis un mierinātājs, atveda par desmit kapeikām pašceptas baltmaizes un divus apelsīnus, visu kopā par 20 kapeikām; bet kas tad bij šī lielā palīdzība pret nelāgo trūkumu? Zināms, bez mācītājkundzes Lāsteku draudzē ir vēl daudz krietnu un līdzjūtīgu cilvēku, bet - vai tad kalpam kāds var palīdzēt? Kuram kalpam tad klājas labāki? - Slimība ir Dieva sods!
Pa tam bads un nelaime pie Zelmeņiem attīstās jo dienas, jo skarbākā veidā. Kādu dien Līze pārdod apkārtbraucējam žīdam vīra jauno un vienīgo kažoku par podu siļķu un 3 rubļiem naudas. —
Šī ziņa izpaužas pa draudzi un dara iespaidu. "Tīri jauns kažoks, ar smalku, mīkstu vadmalu - par 3 rubļiem un podu siļķu!" Lāstecieši sūrojas un kasa pakaušus. - "Vai Līze nevarēja pārdot man, es būtu četrus rubļus devis!"
Un beigās nonāk šī ziņa līdz pašai Lāsteku muižai. Lielmātei tas ķeras ļoti pie sirds, un viņa pavēl vagaram noiet uz Eglīšiem un pārliecināties par Zelmeņu postu.
"Un tu saki, ka sieva vēl var strādāt?" lielmāte jautā vagari pēc tam, kad tas no Eglīšiem atgriezies atpakaļ.
"Jā, žēlīgā lielmāt, sieva var strādāt, kaut gan viņa stipri novārgusi," vagars atbild padevīgi.
"Un tas vīrs, vagar?"
"Tam vajadzētu daktera. Tagad viņš guļ uz gultas."
"Vai tai sievai daudz bērnu?"
"Tikai viens nonīcis puisēns."
"Ko domā, vagar, vai mēs to siev nevarēt pieņemt nomirušās moderes vietā. Cilvēka mums taču vajaga."
"O - ja, lielmāt! Vismaz būtu viņa ar bērnu paēdusi."
"To vīru liksim no dakter izmeklēt."
"Tā būs nabaga ļautiņiem liela žēlastība!"
"Tad aizej tūdaļ pie muižkunga un pasak viņam, lai tas sūta pēc nelaimīgajiem."
Vagars pabučo roku un aiziet, bet lielmātes sirdi iepriecina jaukā apziņa, ka viņa ir izdarījusi labu darbu un dabūjusi pie tam jaunu moderi.
Kad muižas ļaudis ierodas Eglīšos un paziņo Zelmeņiem lielmātes gribu, Līze nokrīt pie vīra gultas un raud. Pēteris uzliek savu kaulaino" roku uz viņas pleca un čukst:
"Dievs ir žēlīgs!"
Pagājuši daži gadi
Jauks maija mēneša vakars. Jau ir labs brīdis, ka muižas strādnieki sazvanīti uz svētvakaru mājās, un visi zirgi jau saņemti un nodoti ganam. Tādēļ Pēteris, jaunais Lāsteku muižas "stallmeisters", var nu bez rūpēm sēdēt uz soliņa sava durvju priekšā un nolūkoties, kā mazais Jurītis darbojas ar gumijas bumbu, kuru vēl nesen dabūjis no lielmātes dāvinātu. Ir jau bezgala smieklīgi, ka mazais, sprīdi garais vīriņš mēģina aizmest bumbu jo labi tālu projām un tad tek tai mudīgi pakaļ.
Reizēm gan vīram sametas kājas, un tas apveļas visā savā gaŗumā, bet tas nekas, - viņš pat nesaviebjas. Tēvs laimīgi pasmīn un nodomā: "Tas būs ciets kā krams." Un cietu, norūdītu viņš gribētu redzēt savu dēlu, tādu, kas spēj visām sāpēm uu ciešanām spītēt.
"Ko tad nu tā gudro, stallmeister?" piepeži vagars viņu uzrunā.
"Ko tad nu gudroju - gaidu, kamēr sieva pataisīs vakariņas," Pēteris atbild rāmi un pavirzās soliņam uz vienu galu, lai vagaram tiktu rūme, kur piesēsties.
"Nu, kamēr govis izslauc un pienu izmēro, tas aizņem laiku," vagars iebilst, nosēzdamies Pēterim blakus.
"Nu, kas tad par nelaimi, ka vakariņas tiek pusstundu vēlāk gatavas? Pusstundu pagaidīt nav liela lieta, nav jau dienas un nedēļas jāgaida kā citkārt Eglīšos."
"Tur tev gan laikam pavisam plāni gāja?"
"Ne tikai plāni vien, bet - briesmīgi."
"Lai runā, ko grib, bet muižās dzīve ir taču labāka nekā pie saimnieka."
"Kā to, vagar, ņem."
"Muiža nekad tā cilvēku nenokalpina kā saimnieks."
"Tas stāv jūsu vaļā, jūsu - vagara un muižkunga. Kur tie ir godīgi cilvēki, tur, protams, strādniekus tā nenomoka; bet ir muižas, kur strādniekiem pēdējo asins pilīti izsūc."
"Zināms, stallmeister, atgadās gan, kā nu nē. Taču es domāju, muižā būs arvienu labāka dzīve nekā pie saimniekiem. Pirmkārt, darbi muižā tiek darīti lielos baros, un tā ir arvienu vieglāki, otrkārt, algas muižās drusku lielākas."
"Nu, ne ikreizes, vagar. Ir daudz tādu saimnieku, pie kura saime dzīvo dziedādama un pat iekrājas, kamēr muižās dažs labs nodilst uz pēdējo. Ja Dievs tikai dod labu veselību, var dzīvot ir pie saimnieka; bet ja tās trūkst, tad iet plāni. Diemžēl, šinīs laikos saimniekiem dažbrīd iet grūtāki nekā viņu kalpiem, un nelaimes brīdī saimnieks kalpam var maz ko palīdzēt, kad ari gribētu. Muižās tas savādi. Te ir dakters, te zāles, un ja ari kāds saslimst uz ilgāku laiku, muiža vienu strādnieku var pieciest, saimnieks nē. Šinī ziņā muižas kalpiem labāki, tas tiesa. Un tomēr, uznāk tev kāda liksta, kas tevi padara nespējīgu, varbūt, uz gadu, vai mūžu, vai tu domā, ka muiža tevi turēs? —"
"Nu, kā tad tevi gandrīz veselu pus gadu saturēja un saārstēja?"
"Aiz žēlastības - zināms, bet vai domā, ka viņi mani būtu par stallmeisteru iecēluši, ja būtu palicis uz gultas?"
"To nu gan nē."
"Un ja arī mana sieva būtu bijusi darba nespējīga, vai tu domā, lielmāte būtu mūs ņēmusi uz muižu? Viņas nolūks droši vien nebij ierīkot nabagu māju."
"Tur tev taisnība."
"Tā tad ļaunums tiklab muižā, kā saimnieku mājās paliek viens un tas pats. Tiklīdz tu esi palicis darba nespējīgs, tev ari zūd dzīvošanas iespēja: ne tev vairs būs pajumtes, ne maizes."
"Nu, tik traki īsti vēl nav. Mūsu muižā daudzi sirmu vecumu piedzīvojuši un šepat nomiruši. Ir es pats divdesmit trešo gadu dzīvoju, un Dievs dos, nodzīvosi tu ar, - jūgs tev nav grūts, alga laba, sieva, kā modere, pelna sevišķi, vēl iekrāsies naudā uz vecuma dienām - redzēsi gan!"
"Lai Dievs dod, vagar, lai Dievs dod! Labākas dzīves, - lai svētīta ir lielmāte! - kā tagad man ir, es pavisam vairs nevēlos; tomēr - droša vietiņa tā nav - nav un nav. Var notikt kāda pārmaiņa ar mūsu lielkungiem, var uznākt ļauns muižkungs, un tev ir jāaiziet gribot negribot."
"Tā nu gan; bet, paldies Dievam, mūsu lielkungi nemīl kalpotājus mainīt."
"Nu, tad tikdaudz tās drošības; bet nomirsi pats, kurā zara galā bērnus uzmetināsi?" Pēteris brītiņu nolūkojas domīgi savā puisēnā, tad pagriežas pret vagaru:
"Un kaut man arī par velti būtu jāstrādā, būtu man pašam savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, - es būtu drošāks, laimīgāks. No tā manis neviens nevar aizdzīt, un ja man arī maizes pietrūktu, vismaz pajumte būtu arvienu."
"Tā nu gan, stallmeister, bet šinīs laikos grūti klājas ari savzemniekiem, ai, cik grūti! Zinu dažu labu,
kas ar tevi labprāt mainītos, nobučotu tev kājas, rokas un, varbūt, piemaksātu vēl klāt."
"Nu, nu!"
"Kad es tev saku."
"Es būtu ar mieru."
"Tu tik tā domā; ko tad tev tava zeme palīdzētu, kad to ja ne rītā, tad katrā ziņā aizparīt pārdotu zem āmura?"
"Bet kamdēļ tad sakrāt "parādus?"
"Kamdēļ? - Kamdēļ tu paliec slims, kamdēļ tev nosprāgst govs, kamdēļ šodien ir karsts un rītā salts, kamdēļ šogad varbūt izaug drusku un nākamā gadā nemaz? - kamdēļ?"
Pēteris noliec domīgi galvu.
"Nu, ja tev tik prieks uz savu stūrīti zemes, tad tik pieteicies laikā pie lielkunga, vēl šo pašu rudeni viņš atdos Pliko pļavu jaunu māju ietaisīšanai. Šoziem nolīda mežu visapkārt, un būvkoki jau ari sadzīti klajumā."
"Tas ir droši. Ēkas būšot jāceļ pašiem jaunajiem saimniekiem, tāpat ari zeme jāiekopj, par to tie pirmos piecus gadus rentes nemaksāšot, bet otros piecos gados tikai 2½ rubli par pūrvietu aramas zemes."
"Tas nebūtu daudz."
"Tad tik pasteidzies saņemt, kamēr cits neaizsteidzas priekšā; es palikšu še. Te man zināms darbs, droša maize un mierīga dzīve. Vairāk nekāroju."
Līze parādās durvis un aicina Pēteri vakariņās.
Vagars atvadās un soļo uz savu dzīvokli; ari Pēteris pieceļas, bet viņš ir ļoti nopietns, kluss un domīgs. Sieva uzlūko viņu tīri bažīgi.
"Vai kādas ļaunas vēstis?" viņa jautā, sekodama tam ar puisēnu.
"Nav nekas", Pēteris atbild nevīžīgi.
Līze tālāk viņu vairs nejautā, viņa zin, ka vīrs necieš, kad to pret paša gribu iztaujā, un tomēr viņai gribētos izzināt vīra nopietnības cēloni.
"Pirmāk redzēju lielkunga sētā svešus ratus, diez, vai kāds atbraucis?" viņa diplomātiski uzsāk.
"Nu, kā tad lai es to zinu, pie lielkunga uz pusdienām nebiju," Pēteris strupi atbild.
"Kazin, muižkungs būs pārbraucis?"
"Vai tev no viņa kā vajaga?"
"Kas nu man par vajadzību, es tik tāpat, sak, kad nav kāda nelaime notikusi."
Pēteris uzskata sievu un viltīgi pasmīn.
"Cik tu bažīga "
Līze nosārkst un iesāk steidzīgi čubināties ap puisēnu. Kam tad viņai vajadzēja būt tik ziņkārīgai, gan jau vīrs vēlāki pats izstāstīs visu, kas tam sirdi nospiež — vajaga tikai paciesties. Un laulātie draugi šovakar nerunā vairs ne vārda.
Sieviņa nokopj galdu, izģērbj puisēnu, nogulda to un dodas ari pati pie miera; bet Pēteris "uztaisa" pīpīti un, žodu atspiedis kreisajā rokā, nogrimst domās.
Jā, tiešām! vai vagaram nebija taisnība? Kas tad saimniekiem šobrīd par dzīvi? Nomas augstas, labība un lini lēti, lopi neko neatmet, - kā lai saprot dzīvot. Tas pats Eglīts — lāga cilvēks, krietns un taupīgs saimnieks, nav ne plenders, ne dzērājs, tāpat arī - labāku saimnieci vai ar uguni meklē - tikko, tikko dzīvību velk; dzird pat, ka esot kādi parādi. Vai tas kas jauns? Uznāk nebalta diena - neauglība, negaiss vai slimība — lūk, ir neizglabāsies no parādiem. Bet šitā kā viņam tagad: pats pelna, sieva pelna, darbs viegls, kas tad ko nedzīvot? Par abiem ar sievu tie jau bija ietaupījuši 80 rubļus, šogad, cik paredzams, atliks vesels pussimts, un, kazin, vēl vairāk; kuram zemturim tad ir tik droša peļņa un tik drošs atlikums? Un tomēr - nomirst lielskungs,
nāk jauns valdnieks, kas tad var zināt, kā iet! --- Blēņas, kādēļ tad lai jaunais valdnieks atlaistu no vietas? Vai viņš bez cilvēkiem iztiks? - Veltas bailes. — Un Jurītis? Vai tas arī lai paliek par stallmeisteru? Kas tad stallmeisters gan īsti ir? - Nu, vienkārši, zirgu puisis, kuram uzraugu vai kungu vesela virkne uz kakla: lielskungs, lielmāte, muižkungs, vagars - pat sulaiņi un piķieri, visi - visi tevi stumda un gumda, priekš visiem tev jāklanās un jālokās. Bet ir tev pašam savs kaktiņš - neviens tevi netramdīs, neviens tev pakaļ neskatīsies. Te, te tu strādā dienu mūžu par vienu un to pašu algu, strādā, cik sirsnīgi vien gribi, tev labuma no tam nekāda nebūs, tavas pūles nāks muižai par labu; bet ir tev pašam savs stūrītis zemes - viss, ko pie tā pieliksi, krāsies tev pašam par labu, un nebūs tev pašam, būs taviem bērniem un bērnu bērniem. Še dzīvodams, varbūt, iekrāsi grasi naudas, bet - kas tad ir nauda? Nauda ir sniegs: uznāk karsta saule, - izkūst, izplūst un izžūst, atpakaļ nepaliek ne bijuma; zeme - tā nekūst, neiznīkst un neizput; zeme - viņa ir svētības krātuve. Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāk tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan reizēm viņa pārbauda cilvēka pacietību un izturību, bet galā nekad neaizmirst atalgot čaklību. Un gluži tāpat kā viņa algo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem, kas viņu nicina un apsmej. Zeme ir svēta! un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā. Kas esi tu bez zemes - kā bērns bez tēva un mātes, tekulis un bēgulis; tev nepieder pat tas gaiss, kuru tu ieelpo, ūdens, ar kuru tu savas slāpes dzesē... Vai tāds var runāt no dzimtenes, no tēvijas? Dzimtene ir cita īpašums, un tēvija ir nezināmā kapa vietiņa. Lai vagars saka, ko grib - zeme ir un ir svēta! Visi pasaules dārgumi nav tikdaudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga mājas vieta;
ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrī tev izraks mūža bedri...
Ilgi ilgi Pēteris domā. Pīpīte jau ir izdzisusi, mazajā lampiņā eļļa izdegusi, bet Pēteris vēl arvienu sēd pie galda, žodu kreisā rokā atspiedis.
Beidzot Līze top nemierīga: kas vīram noticis? Viņa sen klausās, vai reiz tas nenāks gulēt, bet viņš arvienu vēl nenāk, un viņa nevar iemigt. Uztrauktā sieva labprāt negrib rādīt, ka viņa vēl nomodā, ka viņa vīru uzrauga, un tomēr - ilgāk tā nevar atturēties... viņai ir jārunā! It kā no dziļa miega uzmozdamās, viņa apgriežas strauji uz otriem sāniem, nopūšas gari un dikti, tad lēnām paceļ galvu.
"Vai tu vēl augšā? tik vēlu?" Līze čukst miegainā balsī.
Pēteris satrūkstas. Ātri viņš pamet acis uz sienas pulksteni un brīnās, ka rādītājs jau nokļuvis uz pusdivpadsmitiem. Sievai taisnība, sen laiks gulēt iet. Viņš velk steidzīgi zābakus un drēbes zemē, izpūš lampiņā uguni un liekas gultā, bet miegs, miegs tomēr pie viņa nenāk... Neguļ ari Līze.
No šīs dienas Pēteris ir arvien domīgs, un Līze sāk ne pa jokam baiļoties, ka vīrs varētu no jauna saslimt. Lielākā nelaime, ka viņš tai nekā nestāsta. Viņa gaida vienu dienu, tad otru - sak, nu tak reizi nāks vārīgā lieta gaismā - nē un nē. Ko vīrs no tās tā slēpj? vai tad viņi nav allaž uzticīgi dalījušies visās bēdās un priekos.
Kādu dienu Pēteris stāv pie staļļiem un nobērž stīvam zirgam kājas ar salmiem. Viņš ir dzirdējis, ka tas reizēm palīdzot. Vagars pārnāk no lauka un apstājas.
"Nu, stallmeister, vai pie lielkunga zemes dēļ jau biji? Vakar esot bijuši divi no mūsu puišiem, Indulis ar Briedi."
"Sak, vagar, ko tāda iešana palīdzes, bez naudas neierīkosies jaunā mājā, tur vajag spēka."
"Taisnība gan, bet kas tad tevi spiež ar reizi iesākt diezin cik plaši? Uzsāc pamazām"
"Lai ar, tikpat vajag savas govtiņas, zirga, arkla, «ecēšas, ar vārdu sakot, visas iedzīves."
"Vai zini, ko tev teikšu: man ir zināms cilvēks, kas tev maksās par tavu tagadējo vietu atkāpšanās naudas 50 rubļus; bet 50 rubļi ir laba nauda, ar to jau var kaut ko uzsākt. Bez tam, kaut ko no savas algas tu ari vēl atlicināsi, kas zin, drusku vēl piepalīdzēs ari pats lielskungs. Zirgu tu dabūtu gluži lēti tepat no muižas, un kaut to pašu, kuru tu tur iebērzē, - zirgs labs, nav arī vecs, tikai stīvs. Par rubļu piecpadsmit tu to droši dabūsi, un kad tu to labi kopsi, kas zin, viņš paliks pavisam vesels, un tad tev ir zirgs kā lācis. Tā tad tev ir daudz vieglāk plikajā pļavā uzsākt nekā citam kādam.
"Vai tu, vagar, domā, ka man kāds par atkāpšanos no stallmeistera amata tiešām dotu 50 rubļus?"
"Ne tik vien domāju, bet skaidri zinu. Tik labu un mierīgu vietiņu kā tavējā, var reti pameklēt."
"Vieta nav slikta."
"Bet ja tu gribi pie zemes tikt, tad pasteidzies. Tīkotāju viņai ir daudz."
"Paldies, vagar! Redzēsim, kā būs gluži bez apdoma ari nevar neko uzsākt."
"Lai nu lai, bet ilga domāšana maz augļu ienes."
Pusdienā Pēteris gluži negaidot uzrunā sievu:
"Ka būtu, Līz, kad mēs no šejienes aizietum?"
"Vai tev prāts, no tik labas vietas?" Līze nobījusēs iesaucas.
"Cik ilgi taču te dzīvosim?"
"Cik ilgi? Dievs dos, - kamēr nomirsim."
Pēteris krata galvu.
"Un ko tad dēlam atstāsim?"
"Iekrāsim naudu, dēlu izmācīsim par muižkungu."
"Par muižkungu?"
Tās bija jaunas domas. Nevar vis sacīt, ka sievas būtu gluži bez galvas, viņas daudzreiz uzķeŗ pareizāko. - Un Pēteri šis priekšlikums pavisam pārsteidz. Viņš smaida labvēlīgi.
"Vai tu domā, ka no Jurīša arī muižkungs iznāks?', viņš jautā, it kā negribētu šādai laimei ticēt.
"Un kādēļ tad gan nē? Galva viņam būs laba?"
"Tā, tā... tad tu domā viņu par muižkungu?.. Hm!" —
"Bet kā tad tu uz šādām domām nāc, no šejienes aiziet? Kur tad tu vēl tik labu vietu ņemsi? Es pat mūsu vietu pret Eglīšu mājām nemītu. Kas tad te ko nedzīvot - bez rūpēm un raizēm, pie labas pārtikas un ienākšanas."
"Bet kad tev būtu pašai savs zirgs, tāds labi patukls, un tu varētu viņu iejūgt, kad tik tev vien iepatīkas un braukt ar viņu, kur tik vien gribi, ko?"
"Kas mums to dos!"
"Bet kad nu mums tomēr tā būtu?"
Līzes acis skatās uz vīra lūpām, it kā gribētu no tām nolasīt kādu noslēpumu, bet viņas ģīmis ir līksmas cerības pilns.
"Tas būtu vēl labāk, Jurītis jau varētu tādēļ tā kā tā par muižkungu mācīties."
"Darīts!" Pēteris iesaucas enerģiski, un viņa dūre priecīgi nodārd uz galda.
Līze satrūkstas.
"Kas darīts?" viņa iejautājas.
Bet vīrs vairs neklausās. Viņš pieceļas no galda, uzdabon galvas sukājamo, nogludina matus, izdauza ar delnu putekļus no cepures un atstāj istabu.
"Ko tik nu viņš nodomājis, ko tik nu viņš nodomājis?" Līze prāto, ilgi nolūkodamās uz durvīm, pa kurām vīrs nupat bij izgājis.
Pēteris iet taisni uz kungu māju. Viņš ir noņēmies pieprasīt pēc zemes Plikajā pļavā. Sievai ir taisnība: kādēļ tad viņi nevarēja divus labumus ar reizi iegūt? Viņi jau var iemantot paši savu zemi un saimniecību, un Jurītis tomēr var tikt par muižkungu; vēl labāki: nobeidzis muižkungu skolu, tas varēs jo sekmīgāki kopt un valdīt pats savu zemkopību.
Lielskungs patlaban ir piecēlies no diendusas, kad viņam pieteic stallmeisteri Zelmeni. Sirmais kungs ir saīdzis un sagulējies.
"Ko teiksi?" viņš vaicā Pēterim skarbi.
Pēdējais apjūk. Viņš sāk grozīt cepuri rokās un mokstīties:
"Es — es — cienīgs lielskungs — —"
Lielskungs nolūkojas viņā kā kaķis pelē.
"Vai drīz būs!"
"Nācu žēlīgo lielkungu lūgt, dzirdēju, ka izdodot zemi Plikajā pļavā..."
"Vai tev še maize jau apnikusi?"
"Domāju — —"
"Ko tu domā, muļķi?"
"Domāju, ka, varbūt, čakli pūloties, varētu ir tur iedzīvoties..."
"Vai daudz tev naudas ir?"
"Naudas - naudas - kur tad —" Pēteris apmulst galīgi.
"Ka tev daudz viņas nebūs, to droši ticu," lielskungs turpina laipnāki, - "bet uzsākt Plikajā pļavā bez naudas
ir taisni mesties bēdām rīklē. Vai tu esi pārdomājis, ka pirmā gadā tev tur ne maizes tiesa neizaugs, ka tev vesalam gadam vajaga būt gatavai maizei? Zirgu, lopu, darba rīku tev ari vajadzēs. Tad - ēkas ceļamas. Vai tu tās viens uzcelsi? Vajadzēs darbinieku, meistara, dzelžu, naglu... Ko tu gan domā, viens pats jumts maksā vairāk par 100 rubļiem?
"Tā gan, kad svešām rokām jātaisa, bet kad pats savām - uztaisīs, ir nemanīs."
Lielskungs brītiņu noskatās cieši Pēterī un pavīpsno.
"Savas zemes gribas, ko?" viņš prasa laipni.
Šis jautājums nāk atkal negaidīts, un Pēteris apjūk vēl vairāk.
"Nu nekas, nekas," vecais kungs mierina pietvīkušo un nokaunējušos stallmeisteri un uzsit tam draudzīgi uz pleca,— "nav grēks; vagars man par to minēja."
"Es vagaram stāstīju..."
"Nu, man tur nav nekas pretim; man vienalga, vai tu esi Plikajā pļavā, vai cits."
"Ļoti pateicos, lielskungs."
"Tikai dodu tev padomu apdomāties, jaunajā vietā nebūs vieglas dienas, varētu vēlāki nožēlot, un no manis tev nebūs nekādu palīdzību gaidīt."
"Ko tur tikdaudz domāt, bez grūtuma maizīte nekur neaug."
"Tev vēl tūliņ nav galīgi jāapņemas, tu vari kādu laiku lietu pārlikt - citam bez tevis neizdošu."
Pēteris droši paceļ acis. Ģīmis izrāda stingru nelokāmību.
"Lielskungs, esmu jau ilgi domājis, pirms pie jums atnācu, vairāk laika priekš tam vairs nevajaga: es gribu uz Pliko pļavu."
"Labi; tad vienu māju daļu piezīmēšu tev."
"Daudz paldies, žēlīgais lielskungs!"
Pēteris noskūpsta lielkungam roku.
Kā savādi pārvērties viss izliekas Pēterim, iznākušam no lielkunga pils! Liekas, ka gaiss, saule, koki un ēkas būtu pieņēmuši citu krāsu, palikuši svešāki. Un viņš pats sajūt sevī tādas jūtas, it kā laimīgi būtu izsprucis no zvēru sprosta.
"Zemes īpašnieks - saimnieks!" šie vārdi glaimo, viņi patīkami ausīm. Bet Līzei viņš vēl šo jauno vēsti nestāstīs; nē, kamēr kontrakts nebūs rokās. Nu, acis tad vecene ieplētīs, par to nav ko šaubīties!... Lai nu ir kā ir, bet kas reiz darīts - padarīts. Ilga gudrošana cilvēku tikai nomoka. Un patiesībā tik traki arī vis nebūs. Tagad gandrīz vēl viss gads priekšā; ko pa šo laiku nevarēja padarīt? Pa ziemu būs vaļas diezgan, sataisīs viņš ratus un ragavas, pats sadrāzīs māju jumtiem šķindeļus, savīs striķus, šņores... un sagādās visu dzīvi. Varbūt, ka lielskungs būs tik žēlīgs un atvaļinās viņu rudenī uz kādām nedēļām, - viņa vietu izpildītu jaunais stallmeisters, kurš droši vien no tā neatteiktos, kad jau gatavs 50 rubuļus atkāpšanās naudas maksāt, - viņš tad uzkrautu jaunajā vietā pagaidu kūtiņu un klētiņu, kur, pirmā laikā mantu un lopiņus pielikt. Paši gan pārtiks ir tāpat, palīdīs kaut vai zem egles...
Pēteris ar reizi ir dabūjis jaunu dzīves enerģiju. Muižas dienestu viņš izpilda tikpat rūpīgi un čakli kā arvienu, bet nakts miega tas, kā liekas, vairs nepazīst.
Katru nakti vēlu jo vēlu Zelmeņu istabas lodziņā spīd uguns, un ja kāds pie tā tuvāk pieiet, tad viņš gaiši var redzēt, ka Pēteris vij vai nu striķus, vai tēš kādu koka gabalu.
Līze aiz brīnumiem nevar atņemties vien.
"Vai nu visu pasauli sagrābsi?" viņa pārmet bieži vīram, bet tas tik savādi pasmaida.
Te kādu vakaru Pēteris iestiepj istabā līku bērza šķilu un sāk to ar cirvi apstrādāt Līze brītiņu noskatās vīra darbā, tad prasa:
"Un kas tad no tā iznāks?" pie tam viņas balsī ir dzirdāms rūgts uztraukums.
"Abras skrāpis - kas cits," Pēteris atbild jautri un gardi smejas.
"Abras skrāpis!" Līze atsaucas aizvainota, - "diez, cik abras skrāpju tad tu nesataisīsi. Visu laiku ālējas kā traks, ļaudis sāk smieties, runā, ka stallmeisters pa naktīm naudu kaļot."
"Un viņiem taisnība."
"Bet tad saki jel man reizi, ko viss tas nozīmē?"
"Ko tas nozīmē? - Tas nozīme, ka man patīk strādāt."
Līze tālāk vairs neprašņā, bet kad no līkas šķilas sāk izvērsties lemesīnca, tad viņa sasit rokas.
"Tu žē — ! Lemesnīca!"
"Un ko tad tu domāji, grābekļa kāts?"
"Priekš kam tev lemesnīca vajadzīga?"
"Ko tad citi cilvēki ar lemesnīcu dara?"
"Citi, — citi taisa arklu..."
"Un man laikam nevajaga kartupeļu stādīt."
"Kartupeļus taču muiža iestrādā."
"Lai arī muiža, vēl labāki, kad pats var," Pēteris atbild divdomīgi.
Līze apmierinas, tomēr ne gluži. Vīra rīkošanās tai izliekas un izliekas šaubīga.
"Kad tik viņš neizdara kādu muļķību! Viņš taču kaut ko bij runājis par vietas atstāšanu un zirgu," viņa gudro un tad, dziļi nopūzdamās, piemetina: «Vīrietis ir kā caurs trauks, ne tu viņam zini gala, ne malas."
Neviļus viņa saduŗas ar vagari, pēdējais to uzrunā:
"Nu, jaunā saimniec, vai dūšīgi rīkojaties uz mājām?"
"Kas par mājām?"
"Vai vīrs tev nav teicis, ka viņš saņēmis no lielkunga mājas Plikajā pļavā - ?"
"Mājas - ? Plikajā pļavā - ?"
"Vai nē, smukā apgabalā, pašā meža vidū?"
"Kas tad tie par jokiem, vagar?"
"Tie nav nekādi joki, pavaicā vien vīram."
Vagars aiziet smiedamies, bet Līze uzbrūk ka negaiss Pēterim.
"Ak tad tādēļ tā varenā rīkošanās, priekš tam tad tie arkli vajadzīgi!" viņa brēc asarām acīs, - "lai lāčiem un vilkiem varētu auzas sēt? Nu, kundziņ, šoreiz tu būsi pārrēķinājies - tu varēsi iet, es uz Sibiriju tev līdzi neiešu."
Līze atgāžas krēslā un iesāk skaļi vaimanāt. Pēteris mitējas strādāt un paceļ izbrīnojies galvu.
"Kas tad nu, kas tad nu?" viņš rūc pikti.
"... Vai tam nu ir cilvēcīgs prāts, atstāt tik labu vietu un doties mežā iekšā, tuksnesī - postažā pēdējā, kur cits nekas neaug kā sūna un vilku kūla!... Vai manu dieniņu, vai manu dieniņu, kur tam tik prāts! - Būtu labāki grozus pinis, varētu vasarā bekot iet, nevis taisījis arklus un diezin ko vēl nē. Ko šis mežā ar arklu darīs!..."
"Sieva, ko tu runā?"
"Nu par ko gan citu, ka par jaunajām Vilku tīreļa mājām..."
"Vilku tīreļi? vaizi, nosaukums nav ļauns, sauksim jaunās mājas par Vilku tīreļiem, ja tev tas patīk, lielkungam, kā domāju, tur ari nebūs nekas pretim."
"Manis dēļ sauc tās vai par Joda tīreļiem, bet manis tu uz turieni nedabūsi, tik tiešām kā te sēdu. Es ar Jurīti palikšu te, un tu varēsi lauzt kaut vai kaklu."
"Nu, par to vēl izrunāsimies nākamā pavasarī. Tagad ir visprātīgākais, ka tu ciet klusu; vai dzirdi?"
"Ak manu nedienu, nebaltu stundiņu! . . " Līze raud, vaimanā un lokās. - «Tad tādēļ visa tā noslēpumainība? Labi jau gan zināja, ka muļķībām nepiekritīšu."
"Līz, atgādinu tev vēl reiz: paliec rāma!"
"Nu ko tad, sitīsi mani? To jau tu proti: izpostīt dzīvi, ievest sievu un bērnu mežā un nomērdēt badā. Cik tad trūka, ka Eglīšos tas nebūtu jau noticis, - lai paldies lielmātei, kas izglāba, - tagad ticis reiz pie maizes - nē, nav labi; vajaga meklēt atkal kādu bada kaktu."
Pēteris paņem no naglas cepuri.
"Un tava vaimanāšana un gaudošana nekā nepalīdzēs," viņš nosaka asi un iziet no istabas.
"Vai te nu nav posta stundiņa!" Līze gaudo.
Bet Pēterim no jauna uzmācas šaubas. Diezin, vai viņš tik nav pārsteidzies? Te bija maize, te varēja dzīvot, bet tur - tur tiešām vairāk nekā nav, kā tikai vilku kūla, celmi un sūna... vilku kūla, celmi un sūna! Viņš pakasa aiz auss un nopūšas. Tomēr, zeme ir svēta, viņa ir vienīgais īstais pamats...
Neviļus Zelmeņu starpā ieviešas rūgtums un īgnums. Kāds nelabs nesaticības gars pār viņiem izpleš spārnus. Līze dara savus darbus klusa un izraudātām acīm, bet Pēteris turpina uzsākto sagatavošanos, kaut gan ne ar tādu prieku kā sākumā. Nevar jau zināt, vai viņš nesagatavo sev bada cilpas!
Pienāk Jāņu diena. Daba attīstījusi visu savu krāšņumu. Laukos līgojas tumši zaļokšņa labība, āboliņš greznojas kupliem, sarkaniem ziediem, pļavas viļņot viļņo smaršīga zāle. Spilgtie saules stari paijā mīkstās koku lapiņas, no kurām izplūst balzāmiska smarša.
Ļautiņi tekalā ar meijām, zaļumu vītnēm un ozolu kroņiem. Izskatās, it kā tie būtu pārvērtušies par bitēm, kuras ar pilnu nastiņu steidzas mājās. Visi skursteņi kūp, pa atvērtiem namu logiem un durvīm izplūst karstu plāceņu tvaiki un sajaucas ar silto āra gaisu.
Pēteris nāk no ganībām mājās, vezdams divus bērus zirgus. Viņš ir saīdzis un sadrūvējies, bet pie plašā rudzu lauka apstājas. Kādas slaikas un kuplas vārpas!
Viegls smaids pārlaižas pār gurdenajiem vaibstiem. Arī tev pēc gada būs savs lauciņš, varbūt arī uz tā līgosies tāda pat labība kā še. Tikai tā būs tava, tavs piederums un īpašums. Tu pats to būsi savām rokām sējis un iekopis.
Līze ir izmeijojusi istabu un gar sienām izkārusi kroņus. Plāceņi arī patlaban no krāsns izvilkti. Jurītis sēd uz krēsla, kuļnā kājas un garšīgi kož siltu karašu. Viņa vaidziņi ir pietvīkuši un izspīlēti no ēdamā.
Ienāk Pēteris un pakar pineklu pie skapja uz naglas.
Līze uzliek uz galda resnu speķa rausi un pagriežas pret vīru.
"Rau, kur pīrāgs, ēd jel tu ar."
Lēni, stomīdamies Pēteris paņem pīrāgu, aptausta to, vai mīksts, un tad sāk no gala kost.
"Labs gan," viņš norūc kā pie sevis.
Sieviņas acis top jautrākas. Viņas vaibsti izrāda pašapziņu un laipnību.
"Raugs nebij lāgs, ilgi negribēja rūgt," viņa stāsta steidzīgi, - "bet pieliku cukuru, un galā izrūga tīri labi."
"Diez, kādus plāceņus nākamā gadā ēdīsim!" Pēteris ieminas drūmi.
"Ak, ko tu nu vienmēr tā bēdājies, kā jau nu būs — būs, vai tad Dieviņš mūs pavisam atstās."
Pēteris uzmet sievai pateicīgus skatus, un viņa acis apsitas valganas. Līze ātri novēršas pie Jurīša un nopūlas ar priekšauta stūri noslaucīt tam mutīti.
Vakarā muižas ļaudis salasās sētas rūmē. Zirgu gans Marčus spēlē harmonikas, un visi jautri čalo. Meitas mēģina līgot.
Pēteris un Līze, nosēdušies savu durvju priekšā un cieši saspiedušies kopā, noraugās jaunajo priekos. Tikai Jurītis ir nemierīgs un pastāvīgi čalo mātes klēpī.
"Mem, kas tas ir, kas tur skan?" viņš jautā, zīmēdamies uz harmonikām.
"Tās ir, bērniņ, spēles," māte atbild mīksti un noskūpsta puisēna palso galviņu.
"Vai es arī uz tādām varētu spēlēt?"
"Kad paaugsies lielāks - varēsi."
Jautrais vakars patek ātri, uz rīta pusi ļaudis viens pakaļ otram nozūd, lai dotos pie miera. Tikai puiši un meitas vēl līgo un plosās; bet beigās ari viņi apkūst, un tad iestājas uz īsu brītiņu vispārīgs miers.
Miers? — Jā, miers pie cilvēkiem, bet daba neguļ, viņa miera nepazīst. Dienvidus pusē paceļas biezi zilgani-iepelēki mākoņi. Lēni tie veļas uz augšu kā dūmu mutuļi iz milzīga cepļa. — Ko viņi nesīs? — Bargi viņi izskatās, un šausmīgi nozib retās ugunsšvītras viņos. Ja sods un atriebšana būtu sevišķas būtes, tad tādām viņām vajadzētu izskatīties.
Pienāk rīts, saule uzlec, ir karsts, bet piepēži metas arvien tumšāks. Gaiss top svilinoši smags. Viņš vairs nespirdzina, bet nogurdina un nospiež. Lopiņi ganībās grūti elpo un brīžiem žēli noīdas. Kluss! zālīte nenoliecas, lapiņa nepakustas. - Tumšāks un tumšāks! Zeme notrīc, gaiss saviļņojas; ugunīgas plaisas un švītras sāk šaudīties; rūkoņa padebešos top piktāka un naidīgāka. Vai lai tā ļaudis biedinātu?
Vēja grūdiens - ass un skaudīgs! Kā griezīgs asmins viņš izšaujas caur koku lapām un zariem. Lūzt zariņi," nobirst maigas, vārīgas lapiņas. Atkal kluss! Nē, briesmīgs rībiens nāk no debesīm un grauzdams pārplūst zemi. Pavisam tumšs. Vētra šņāc, gaisos rīb un grab - hu, kāds vējš!... Vēja grūdiens... vēl... vēl... vētra... un piepēži - kā tas šalc! - no debesīm birst ledus bumbiņas, lielas un cietas.
Jumti dārd, stikli logos sasprāgst un māju durvīs parādās uztrauktie ļaudis.
"Žēlīgais Dievs! Krusa - briesmīga krusa!"
Saule spīd atkal līksmi uu spoži, lēns, spirdzinoši valgans vējiņš glaužas gar vaigiem, bet ļautiņi staigā asarainām acīm gar melnajām nopostītajām druvām.
Pēteris stāv pie tā paša rudzu lauka, kuŗu tas vakar apbrīnojis, un viņam izliekas, ka tas atrastos izrakta kapa malā.
Dieva sods ir nācis par tevi, tu, svētā zeme!
Sausa, pelēka vecaine. Pa labai rokai lēzens strautiņš, noaudzis baltiem elkšņiem un kārkliem. Bet viņi vēl ir kaili, pumpuri vēl nav pārsprāguši; no elkšņiem nokarājas melni zvārgulīši, kamēr kārklos mirdz balti, spalvaini un izspūruši pūpoli.
Pēteris kā brīnodamies paskatās uz viņiem, tad pakrata galvu.
Šogad vēlā sēja labāki izdosies, lapas vēlu plaukst.
Līze paskatās uz pelēko vecaini, uz baltajiem koku celmiem, uz zaļajām, slaikajām eglēm visapkārt, un viņas acis pildās asarām.
Vecaines vidū ir uzceltas no egles zariem divas būdas. Viņām blakus sakrautas dažādas mantiņas un saimcibas rīki. Viens vezums mantu stāv vēl neizkrauts, un vājais zirdziņš ilksēs, noliecies pie zemes, plūc to pašu nobālušo kūlu.
Pēteris stāv un skatās uz pūpoliem. Vārna ķērkdama pārlaižas pār egļu stūri, un mežs dobji nošalc. Tad šie nu ir tie Vilka tīreļi, šī ir viņa jaunā māja!
"Būs darba, būs!"
Gurdeniem soļiem jaunais saimnieks tuvojas neizkrautajam vezumam. Vēlreiz viņš apskatās visapkārt, it kā ko meklētu, tad nokrīt ceļos, noņem cepuri un nodur galvu. Lūpas tikko manāmi kustas, vējš purina brūnās
matu cirtas... Amen! Roka dievbijīgi aizmet krustu priekšā.
"Nu, sieviņ, un tagad pie darba!" viņš saka piecēlies, un viņa balss skan mīlīgi, jautri.
Līze ietin Jurīti lakatā, nosēdina būdas priekša, tad steidzas vīram palīgā.
Vezums tiek izkrauts. Pēteris nojūdz zirgu, piesien pie ratiem un pavelk no maisa kušķi siena. "Nu, bērīt, saņemies - mums nebūs viegli," viņš saka sirsnīgi un noglauda zirgam kaklu.
Pa tam Līze kādā muldiņā pārcilā maizes klaipus un ievelk būdā.
Netālu ir sakrauti jaunajām ēkām baļķi. Daļu no tiem Pēteris jau paguvis ziemā aptēst, un tur ir laba tiesa skaidu. Tās nu tagad jaunais saimnieks salasa, atnes uz būdiņām un uzkur uguni. Spirgti izšaujas liesmas klajumā, un patīkams siltums izplūst visapkārt. Tad Pēteris paņem spaiņus un aizsteidzas uz strautiņu. Par brītiņu viņš jau ir ar pilniem nesieniem ūdens klāt.
Līze ir sameklējusi katliņu, ielej tanī ūdeni un ieber no maisa kartupeļus. Katrā pusē ugunskuram tiek iedzītas divas staklītes; pēdējās ieliek mazu kārtiņu, izbāztu caur katliņa stīpu. Uguns jautri sprēgā un pieglaužas katliņam.
"Tā, nu mēs esam mājās!" Pēteris saka, paņēmis Jurīti klēpī un nosēdies pie ugunskura.
Bērns smejas un sit plaukstiņas.
Līze paceļ savu sērīgo ģīmi uz puisēnu un pasmaida.
"Kas mūsu mājam par plašu jumtu, paskaties tik uz augšu!" tēvs turpina uzsākto sarunu.
"Tas jau ir debesis!" mazais iesaucas skaļi un uzskata tēvu lielām acīm.
"Bet gan tu redzēsi, kas par jauku dzīvi zem šā lielā jumta."
"Un tā tad nu mēs še būsim vieni paši?" Līze jautā.
"Tā rādās, citi atteikušies un, kā man lielskungs teica, neesot piedabūjami šurpu atnākt. Vainīgais gan būs vagars."
"Kas cits kā vagars. Viņš ļaudis samulsinājis."
"Pirmais, kas še zemi saņēmis, esot bijis viņa radenieks Anckalniņš, mūsu pēcnācējs muižā."
"Viss vagara izgudrojums. Viņš pierunāja Anckalniņu, lai tas zemi saņemtn citiem par sadrošināšanu. Ar to tas gribēja izpatikt lielkungam."
"Un vēlāki viņam sagādāt stallmeistera vietu muižā Bet man viņš nekad neminēja, ka Anckalniņš gribētu manu vietu. Kad tam prasīju pēc tā vārda, kas man gribētu 50 rubuļus maksāt par atkāpšanos, tas arvien izvairījās. Tikai tad viņš nosauca Anckalniņa vārdu, kad jau biju saņēmis naudu. Bet es par to uz viņu nedusmojos."
Līze nopūšas.
"Varbūt, ka Anckalniņš un ari vagars kādreiz vēl nožēlos savu atteikšanos no Plikās pļavas zemes," Pēteris piezīmē pēc brītiņa.
"Varbūt; bet man tā vien liekas, it kā kad mēs būtum atnākuši uz kādu tālu, svešu pusi."
"Tas tik tādēļ, ka mežs mums neļauj redzēt citas mājas; darbs tik iziet no meža, tad esam atkal starp ļaudīm."
"Stāsta, ka tiem, kas aizgājuši uz svešu pusi, savas zemes kārodami, reti kādam labi klājoties. Tie vai nu pavisam nonīkstot, vai ari atnākot atpakaļ par nabadziņiem."
Pēteris brītiņu domā.
"Taisnība; bet mēs neesam svešā pusē. Mums paliek tā pati mūsu tēvu tēvu baznīca, tā pati skola, tā pati kapsēta, tā pati draudze, un tas pats pagasts kā
līdz šim. Mums tikai iesākums ar viņiem vienāds. Ja mums slikti klāsies, gan atradīsim pie viena vai otra palīdzību; kur tu tādu ņemsi svešā pusē? Un ja jau pavisam nevarēsim dzīvot, iesim atkal pie kāda saimnieka par kalpiem."
"Gŗūta dzīve pie saimnieka."
"Gŗūta, zināms, gŗūta, bet kur tad ir vieglāka? Par stallmeisteri un moderi gan visi nevarēs tikt. Ir arī saimnieku kalpu starpā daudz tādu, kas dzīvo tikpat labi kā stallmeisters ar moderi."
"Kā tad mums gāja Eglīšos?"
"Ja nelaime uzbrūk, tad jau tā visgaŗām var klāties."
Līze pakrata galvu... Sarunas apklus. Ūdens katliņā vārīdamies burbuļo... Mežs stāv visapkārt drūms un bargs kā cietumnieku uzraugs. Beidzot kartupeļi ir izvārījušies. Katliņš tiek noņemts no uguns un ar kāda spaiņa dibena piepalīdzību ūdens noliets. Līze atnes māla bļodiņā sildītu pienu. Mazā iebūvnieku ģimene sāk ieturēt pusdienu.
Laiks līdz vakaram aiziet ar mantu norūmēšanu un apsegšanu. Vienā no būdiņām, kurai vajaga izpildīt klēts vietu, Līzei un Jurīšam tiek ierīkota guļu vieta. Pēteris grib pagaidām pārgulēt laukā, ratos, lai tādi ari izpildītu jaunās nometnes sarga vietu. Jaunpirktā govtiņa un cūkas vēl atrodas muižā, tās pārvedīs rītā pēc pusdienas.
Šaura, cieta un vēsa izliekas Līzei pirmās nakts guļa savās mājās, bet Pēteris guļ mierīgi un labi. Reti kad viņš vēl ir juties tik spirgts kā otrā rītā, nometis kažoku pie malas.
Ātri viņš apaun kājas, paņem cirvi un noiet mežmalā. Te viņš nocērt slaiku kārtiņu, atmēra ar izplestām rokām divas asis un pagatavo mēru. To padarījis, viņš sacērt vēl labu tiesu mietiņu un atgriežas ar tiem uz būdiņām.
Līze arī jau piecēlusies un iznāk būdiņas priekšā.
"Vai puika guļ?" Pēteris vaicā paklusu.
"Vēl guļ cieti un saldi."
"Tad tu man varēsi drusku palīdzēt. Ņem šos mietiņus, iesim apzīmēt jauno māju vietu."
Līze paņem mietiņus un seko vīram.
Kādus soļus no būdiņas ir lēzens uzkalnītis. Viņš stāv taisni vecainei pār pašu vidu. Te Pēteris apstājas un nomet cirvi zemē.
"Cik te jauki!" viņš saka priecīgi, - "mums mājas iznāks taisni laukiem pa vidu."
"Labi būs," Līze atsaucas ne bez savas daļas lepnības.
"Un ēkas taisīsim tā kā Eglīšos, vai nē? - Te būtu istaba, pretim klēts, pa labai rokai kūtis un pa kreisai - rija."
Līze domā.
"Eglīšiem rija par tuvu, un no kūtīm tek virca uz istabu."
"Celsim mēs rijas tālāk, bet istabu taisīsim visaugstākā vietā, par piemēru - te: tad kūtis nāks vairāk uz strautiņa pusi, un slapjums ap viņām nesakrāsies, jo tas nosūksies pa nolaidenumu. Bet nolejā ierīkosim sakņu dārzu, jo zeme tur labi mēslosies, un piegāzne ir pret dienvidiem."
"Un ābeļu dārzu? To taisīsim pie istabas, tā kā pagasta vecākajam?"
"Nē, ābeļu dārzu laidīsim vienā šņorē ar sakņu dārzu, gar istabas galu. Tad istabas priekšpuse uz ceļu būs brīva."
"Un māju ceļš?"
"Māju ceļš no lielā ceļa iegriezīsies gar otru istabas galu un gar riju."
"Bet lopus taču nedzīs gar istabu?"
"Gar istabu nē. Ganības mums ir uz strauta pusi, tā tad ganu ceļam jāiet gar kūti un klētsgalu."
"Kā tad no mājām redzēs lopus pārdzenam?"
"Starpu starp kūtīm un klēti atstāsim platāku un gatvi taisīsim taisnu."
"Ja nu tā... manis dēļ."
Pēteris sak mēŗot un iedzīt mietiņus. Tiek apzīmētas ēku vietas, dārzi, ceļi un spraugas.
Saulīte patlaban izlien no koku galotnēm, kad pēdējais mietiņš tiek iedzīts zemē. Pēteris nomet cirvi un noslauka sviedrus no pieres.
"Tagad ej palūko, ko puika dara," viņš saka uz sievu, - "man tevis vairs nav vajadzīgs. Es atmērīšu zemi plēsumam."
"Kur tad mērīsi?"
"Tepat ap mājām - vecainē, pie celmaites vēl šovasar netiksim. 10 pūra vietas plēsumam, domāju, šai vasarai pietiks. Bēris jau mums ar nav diezin kāds stiprais plēsējs. Ir tad nevar zināt, kā vēl ar tām pašām veiksies."
Līze atgriežas uz būdiņu kā no jauna piedzimusi. Viņa redz, ka mājas nav vis tukšs sapnis, bet kaila patiesība, kura sāk piepildīties. Lai nu arī būs grūti jāstrādā, un daudz kas jācieš, bet par to arī būs mājas pēc sava prāta ; būs savs sakņu un ābeļu dārzs kā visiem lieliem saimniekiem. Tagad viņai no jauna rodas cienība, uzticība un paļaušanās uz vīru: viņš taču ir gudrs cilvēks.
Viņa ielen būdiņā un pārliecas pār puisēnu. Silti kažokos ietīts, viņš guļ kā eņģelītis. Vēsais rīta gaiss ir padarījis tā vaidziņus mīlīgi spirgtus, un mātes sirds par to pukst priecīgi.
Tikpat klusu ka nākusi, viņa atkal izlien laukā un dodas pēc skaidām. Drīz uguns jautri sprēgā, un ūdens
vārās tējai. Kaut būtu govtiņa še bijusi, varētu uz to pašu atnākšanu kaut vai kafiju uzvārīt.
Galu gala iesākums nemaz tik bēdīgs neizrādās.
Pēc brokastīm Pēteris aizbrauc uz muižu pēc lopiem. Bet Līze, šo to nokārtojusi un nolikusi vajadzīgos traukus pa rokai, paņem šķipeli un iziet atzīmētajā sakņu dārzā. Kādēļ tad lai viņa neuzraktu pāra dobes saknēm? Varēja jau būt, ka kaut kas ari paaug, vismaz kāds burkāns putrai. Un kamēr Jurītis, skaļi klaigādams, dīžojas apkārt, viņa sper dūšīgi kāju uz šķipeles asmina. Bet ai, cieta un sīksta ir zeme! Šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļodzīt, līdz dzelzs asminis nogrimst pelēkajā velēnā. Tad arī šķipeli ar zemi izcelt uz augšu, kā to viņa ir darījusi iestrādātos dārzos, - tomēr neizdodas, kāts draud nolūzt. Katra velēna ir sevišķi jāizdur, tad tik to var apmest.
Brītiņu strādājusi, čaklā sieviņa apstājas. Rokas sūrst un sviedri plūst aumaļām. Viņa paskatās uz savu darbu un maz, maz ir no tā kas redzams. Bet visgarām tāda cieta zeme vien, visgarām tāda vien! Drusku atņēmusi elpu, viņa rok no jauna, rok un rok...
Sirsnīgi strādājot, laiks patek ātri. Tu pacel galvu un paskaties: padarīts ir maz, bet ko darīt ir vēl daudz, tomēr tev gribētos visu padarīt... laiks aizrit vēja spārniem.
Pēc pusdienas atbrauc Pēteris ar lopiem. Līze viņu nemaz nepamana. Nogurusi un nomocījusies, viņa turpina vēl arvienu uzsākto darbu. Jurītis ir aizkūlies līdz būvkokiem un uz skaidām piesaulītē aizmidzis.
"Tprru!"
Līze saraujas, šķipele tai izšļūk no rokām.
"Sieviņ, sieviņ! kam tu tā mokies?" Pēteris pārmet laipni. - "Ko tu ar šķipeli te izdarīsi?"
Pār Līzes vaigiem birst asaras.
"Vai tad tu viens visu padarīsi?" viņa šņukst.
"Gan Dievs palīdzēs; nāc, saņem lopiņus."
Divi sivēni un govtiņa tiek ievietoti vēl tukšajā būdiņā. Pie tam ar viņiem apietas, it kā ar augstiem un dārgiem viesiem.
"Mana brūnīte, mana mīļā govtiņa!" Līze mīlinājas, apķērusies govij ap kaklu un piespiedusi savu galvu pie viņas galvas.
Pēteris izceļ no ratiem režģi siena un tāpat visu noliek brūnītei priekšā.
"Un jūs, palaidņi!" Līze griežas pie sivēniņiem, - «mēģiniet tik vien aizgaldiņu jaukt, tad redzēsiet, ka dabūsiet pērienu. - Skat, kas viņiem par slaikiem purniņiem!"
"Ieber tiem drusku kartupeļus, nabadziņi būs izsalkuši," Pēteris paskubina un apzinīgiem soļiem iet zirgu nojūgt.
Saule dedzina karsti. Slaikās egles ap Vilka tīreļiem sēri iešņācās un novaidas, bet uz vecaines nav jūtama ne mazākā vēsmiņa, - klusu kā kapā, karsti kā ceplī. Elkšņi un kārkli acīmredzot top zaļāki un zaļāki; strautiņā ir izšāvusies bālgani zaļa zāle. Liekas, ka viņa ne dienām, bet stundām stieptos garumā. Ari pelēkā vilka kūla metas zaļgana. Tikai zaļās egļu zaru būdiņas ir drusku apsarkušas un nobālušas.
Bet šķērsām pāri vecainei stiepjas šaura melnas zemes strēmele. Viņa top dienu no dienas platāka. Strēmeles vienos sānos gausi kustas uz priekšu bērs zirdziņš, vilkdams aiz sevis baltu arklu. Viņš paiet, paiet - saraujas un apstājas. Galva tam dziļi nokaras uz zemi un sāni cilājas kā plēšas. Spalva visa sviedros un savēlusies.
"Nu, bērīt, nu, saņemies!"
Bērītis nekustas, Tikai kreiso ausi viņš bēdīgi paslaista it kā gribētu sacīt: "Dzirdēt jau dzirdu, - bet nespēju!"
Pēteris atspiež muguru pret arklu, noņem cepuri un slauka baltajā krekla piedurknē sviedrus. Viņa ģīmis ir nodedzis tumši brūns, tāpat ari cīpslainās kājas, virs kurām labi augsti uzritinātas nātnās biksas.
"Iet grūti, iet grūti", Pēteris nopūšas un noskatās uz izplēsto vagu.
Nelīdzena un gumzaina viņa izskatās. Pinkainās velēnas izjukušas uz visām pusēm. Cita saslējusēs uz sāniem, cita nogulusies augšupēd, bet cita ieņēmusi savu agrāko stāvokli - kā kurā. Izskatās, it kā te cūkas būtu rakņājušās.
"Nu, nekas, gan mēs viņas pieecēsim," Pēteris nodomā pie sevis un ķeras no jauna pie arkla ragiem.
"Nu, Bērīt, nu!"
Bērītis stiepjas uz priekšu, iecērt galvu krūtīs; arkls no jauna sāk lēkāt pa velēnām.
Līze ir novedusi Brūnaļu uz strautiņu, un tā nu plūc pilnām mutēm mīksto zāli. Sieviņa ar labpatikšanu nolūkojas govtiņas darbā, tad saņem priekšauta stūrus un sāk salasīt mīkstās lapiņas sivēniem. Diezi, diezi, ar ko sivēntiņus nākamā ziemā baros! Pēteris gan domā iesēt auzas un iestādīt kartupeļus, bet vai tie nu jēlā velēnā augs? Taču mēģināt vajaga.
Un melnās zemes strēmele top arvienu platāka, bet līdz ar to aizrit ari laiks. Pienāk maija mēneša pirmās dienas.
"Plēsts nu bus diezgan — cik būs, tik būs!" Pēteris nosaka kādu dienu un sarīko ecēšu.
Saule dedzina vēl arvienu karsti. Tas nāk jaunai zemei par labu. Velēnas sažūst un saraujas, zeme tiek svabadāka ap kūlas saknēm. Tomēr ecēša svaidās, līgojas un lēkā. Nepalīdz pat trīs, četras uz viņas sakrautas velēnas.
Paiet viena diena, otra, treša... vēl arvienu ecēša lēkā. Beigās taču uz plēsuma rodas izkratītas kūlas un nezāļu saknes. Pēteris tās savelk čupiņā un pieliek uguni.
Bālgani, smacinoši dūmi paceļas no, čupiņām. Viņi pieplok pie zemes un līzdami stiepjas uz meža pusi, it kā gribētu no kaut kā slēpties, no kaut kā izbēgt. Nu, lienat vien, lienat, jūs neauglības iznīkšanas zīme!
Sadega šķutņu čupiņas, atstādamas baltu pelnu kopiņas, līdzenāka palika melnā zemes strēmele. Pēteris stāv pie viņas un brīnās. Lūk, tiktālu viņš bij jau ticis!
"Nu, rīta pamēģināsim izkaisīt graudus - varbūt Dievs būs žēlīgs," viņš nodomā pie sevis.
Vakarā debesis samācas un pa nakti uznāk smalks un silts lietiņš. Viņš līst līdz pat rītam. Daba pamostas kā no sapņa un plaši plaši atver savas actiņas. Viss tik spirgts, tik pievilcīgi zaļš.
Līdz ar rīta gaismu Pēteris ir uz kājām. Viņš ieceļ maisu auzu ratos, ieliek turpat sētuvi, iestājas tad zirga vietā ilksēs un velk ratus uz plēsumu.
Brīdi vēlāki jau balti graudi krīt švirkstēdami valganajā zemē.
Vēlāki uz lauku atnāk Līze ar Jurīti. Uzmanīgi viņa lūkojas, kā vīrs staigā mēreniem soļiem pa izvilkto birzi un kā viņa roka vienmērīgi velk slaiku pusloku gaisā un ieķer sētuvē. Baltie graudiņi krīt... krīt nerimstoši valganajā zemē.
"Jā, lai nu Dieviņš audzina, lai, bus taču kads atspaids pirmām sākumam."
Apsēja auzas, iestādīja kartupeļus un novēlēja visu Dieva rokās.
"Nu tu varēsi drusku atpūsties?" Līze uzrunā pēc tam Pēteri.
Viņš pasmaida un aplaiž acis visgarām mežmalai.
"Līdz atpūtai vēl, sieviņ, tālu. Kaut zirdziņš nebūtu tā piekausēts, vajadzētu tūdaļ plēst zemi rudziem; jo agrāk
jo labāk. Bet kamēr zirgs atžirgs, sākšu sagatavot kūtij baļķus. Kūts jāceļ pirmā, siena mums būs diezgan, pa ziemu varēsim izturēt vai sešas govis - kaut spēks tik bijis tās iegādāt. Pļavas, paldies Dievam, mums plašas un labas."
"Ko nu pie jaunām govīm domāt, ar to pašu maizīti diezin kā būs. Nezin, vai tāgadējā krājuma līdz rudenim pietiks."
"Bet klau, tu gan varēji aizbraukt tepat līdz Griķēniem un palūgt, lai tev atļauj tur izcept maizi. Malku tev sacirtīšu un iedošu līdzi. Ar biezputru vien mēs tikpat ilgi neiztiksim."
"Es jau arī tāpat domāju, tik nedrīkstēju tev par to minēt."
"Līdz šim jau gan vēl nekas, bet cik ilgi tak tā badosimies."
"Pie tās pašas reizas parunāšu Griķienei, vai nevarēs no viņas dabūt kāpostu stādu. Stāsta, ka kāposti plēsumā labi augot."
"Mēģināt var, ko tad daudz pie tam zaudēsim. Labi, ka ieminējies, ņemšu dobes vēl šodien dūšīgi pārrakt. Atlikušās velēnas būs krietni jāizpurina un jāsakapā."
Līze aizbrauc uz Ģrikēniem. Jurītis brauc tai līdzi, bet Pēteris ķeras pie dobju taisīšanas. Zeme vēl arvienu ir gabalaina, smaga un skāba. Šķipele bieži atduras uz savītušās velēnas un tālāk negrib līst; jāpieliek tai visa spara, lai izdurtu cauri. Tomēr darbs ir daudzmaz vieglāks nekā pie pirmās rakšanas un plēšanas. Paldies Dievam, rokām āda ir jau krietni vien nocietējusi un, bērzēdamās gar šķipeles kātu, čirkst, kā kad zoles tiktu grieztas.
Mežā kūko dzeguze. Pa ganību skraida sīļi un žagatas. Viņi lieliski čakst un plātās. Vāverīte strauta malas eglītē sabīstas un noveļas no zara zemē. Tu žēlīgais Dievs, cik tādi putni var būt muļķīgi! Viņi plāta
astes un čakst - kāpēc? To gan laikam viņi paši nezina. Pilna riebuma un nicināšanas vāverīte dodas taisni pār lauku uz otru mežmalu. Tur vismaz būs klusāki. Zīlīte un kaņepāju putniņi nekad tā netrokšņo. Šmukšķītes kuplā aste nomirdz kūlā kā brūna slotiņa.
Pēteris patlaban ir apstājies, lai noslaucītu sviedrus no pieres. Tie gluži nepieklājīgi lien acīs un kavē darbu. Te viņš pamana vāverīti, kura ir drusku pieplakusi pie zemes un spodrām, bailīgām actiņām lūkojas taisni uz viņu.
Viņš pasmaida.
— "Nu, paskat vien, kādi man palīgi nāk! Žēl, ka Jurīša te nav."
Vāverīte pagroza galviņu, it ka būtu sapratusi Pētera vārdus, un tad mierīgi turpina savu uzņemto ceļu. Šķipele griežas no jauna zemē, un velēnas sadrūp no viņas zobiem un sitieniem... jā, velēnas sadrūp, bet tām līdz sadrūp arī cilvēcīgais spēks, nogurst nopūlētie locekļi.
Pēteris iedur šķipeli ar strauju grūdienu zemē, un, klusu ievaidēdamies, ķer pie muguras. Te sāp. Kas tik nu atkal gadījies ? Viņš pagorās uz vienu, otru pusi - lai Dievs sarg, kad tik nepiesitas kas ļauns! Nē, - tiešām sāp, un kāda stīva, vārīga ir tapusi visa mugura! — Ah — ! zināms... viņš jau gandrīz visu dienu nav nekā ēdis. Tā tā nelaime.
Nebūtu slikti kaut ko uzkost, bet ko? - Ko? varētu izcept kartupeļus, bet kamēr uzkur uguni, tas aizņem daudz laika.
Drusku padomājis, Pēteris griežas uz būdiņu. Tur stāv uz soliņa viens pie otra trīs spainīši, pārsegti ar baltu drēbi. Vienu no tiem viņš atsedz, paceļ vāciņu, noliecas un dzeŗ. Tas ir piens, tas spirdzina. Nu, lūk nu, ir muguras sāpes arī drusku aprimst. Tagad var atkal iet pie darba.
Un šķipele duŗ un irdina bez mitēšanās pinkaino zemi.
Pārbrauc Līze ar Jurīti. Viņi abi divi ir ļoti jautri.
"Labas dienas no Griķēnu tēva," Līze sauc jau pa gabalu, - viņš liek jauno saimnieku sveicināt un piekodina neaizmirst, ka Griķēni ar Zelmeņiem esot radi."
Pēteris iet nojūgt zirgu.
"Paldies, paldies par labām dienām," viņš atbild kūtri un pavīpsnā, - "radu būšana gan laikam būs no Ādama."
"Tēt, skaties!" Jurītis gavilē, izcēlis lielu, apaļu karašu gaisā.
— "Nujā — un tad tā nu es izbraucu. Ak, cik Griķene bij priecīga un laipna. Nobučoja mani uz pašas mutes, ieveda goda galā, dzirdināja ar šelķenu un lika kalponēm roku pabučot; pati mani par Tīreļu māti vien sauc, tīri kauns sametās, sak, kas tad nu es vēl par saimnieci, dzīvojam kā čigāni zaru būdiņās. Bet viņa tev nezin aiz priekiem un laipnības, ko darīt, ko būt. Solījās arī rītā maizi izcept un mums atvest, tad es jau tikai iejaucu, - iedeva pus klaipa līdz no savas maizes, iebēra kulītē putraimus un pielika tur klāt žāvētu jēra cisku... Pats ar tīrā saulīte. Būšot kādu dienu atlaist puisi palīgā plēsumu plēst, tagad vēl nevarot, pašiem zeme strādājama: sējas laiks. Apsolīja jau ari kāpostu stādu. Tik to vien kaļ, ka mēs esot radi un esot. Es jau arī nekā pretim nesaku, sak, kad jau radi, tad radi, vai tad nu tamdēļ naidu celsim..." Līze čalo un čalo, beidzot noliecas pie vīra un turpina klusāki: - " Viņiem jau arī meita aug, būs tikai kādu gadu jaunāka par mūsu Jurīti: teicās augsti izskolot, laidīšot pilsētas skolā, pirkšot klavieres - mantas esot diezgan."
Pēteris nevar valdīties un sāk pilnā kaklā smieties.
"Nu, kad jau divi sievieši satiekas, tad viņi droši aiz trejdeviņiem kalniem zaķi redz," viņš saka jautri.
"Ej jel nu ej, kāds tu ar' esi! Vai tad nu mēs ko, tik tāpat pārrunājām."
Sieva jutas apvainota un sāk iztukšot ratus.
"Protams - tāpat," Pēteris nosaka un palaiž zirgu zālē.
Paiet kāda nedēļa. Virs apsētā lauka parādās sarkana sarma. Pats sējējs apiet laukam visapkārt, un viņa sirds pukst krūtīs priecīgi. Aug - jēlā plēsumā aug! Kā ļaudis brīnīsies par viņa laimi un veiksmi! Katrs asniņš ir viņa - viņa - viņa!
Tas uzjautrina pagurušos spēkus, tas paceļ cerību uz nākotni. Un kad, vecaini uzplēšot nākamai rudzu zemei, bērītis apstājas, un rokas kā nedzīvas noslīd no arkla ragiem, tad vajaga acis pamest uz sārto strēmeli, lai rastos jauni spēki, jauna vingrība. —
Tikai bērītis liekas nesajēdzam spirgto asniņu nozīmi. Viņš jūt, ka nobērztais plecs gaužām sāp, un spēka nav vairs arklu vilkt. Viņš labprāt stāv un groza bēdīgi galvu. Pēterim neatliek nekas cits, ka izjūgt viņu un palaist zālē, bet pašam ķērties pie cirvja un tēst baļķus. Būs jāpieved ķieģeļi krāsnij, jāsagādā akmeņi pamatam, jālauž celmi, - pienāks siena laiks - viens pats pļāvējs, viens pats kasītājs - kūts arī jābūvē: ai Dieviņ, ai Dieviņ, kas darba!
Cirvis šņāc gaisā, skaidas šķīst un lec, bet baļķis drūmi noskan. Noskan ari zaļais mežs un brīnas, ka viens cilvēks apņēmies tādus darbus izdarīt. Žagatas un sīļi čakstina joprojām, un viņiem maza bēda, vai še kas tiek darīts vai nekas.
Auzas aug un aug; jau gandrīz pusotra colla garas, tad metas, bālākas, galotnes nodzeltē un nokalst, asni top retāki. Saplok Pētera un Līzes sirdis. Drūmi nokārtām galvām jaunie saimnieki staigā gar kartupeļu gabalu un meklē, cik lakstu jau uzdīguši.
"Nav daudz, nav viņu daudz," Pēteris domā bažīgi.
"Varbūt vairāk ari nebūs," Līze atsaucas skumīgi.
"Cik nu būs, jāecē tomēr."
Bet kad vagas ir noecētas, tad izrādās, ka lakstu labi daudz.
"Varbūt Dievs būs žēlīgs."
"Varbūt."
Pēdīgi tiek ari būvkoki gatavi. Nu var stāties pie pašas būves.
Pēteris pārbauda kūts vietu, vēl reiz rūpīgi nomēro ēkas garumu un platumu, vēl reiz iedzen mietiņus un apzīmē šķērssienu: vienā galā būs kūts, otrā - barības pieliekamais. Šinī galā arī varēs paši piemitināties, kamēr uzcels istabu. Tad viņš noliek visos četros stūros pa klucim un aizmet krustu priekšā, lai nu mīļais Dieviņš nāk par palīgu!
Pie pirmā baļķa uzcelšanas gadās ari Līze. Viņa redz, ka vīrs pūlas pacelt baļķa galu, ka viņš ievaidas un streipuļo.
"Vai tas nu viena cilvēka darbs," viņa sauc aizraudamās un steidzas palīgā.
Bet arī abu spēku ir par maz, lai baļķi dabūtu uz stūra kluča. Tikai velšus, pa slīpu mietu tas viņiem palaimējas. Zināms, iet gausi, ļoti gausi, pirmā dienā tie vairāk nepaspēj, kā uzlikt vienu vaiņagu.
Taču dienu pa dienai vaiņagu skaits vairojas, ēka paceļas augstāki un augstāki. Bet Pēteris top kaulaināks, vājāks un nespēcīgāks.
"Dieviņ žēlīgais, uzturi spēkus, uzturi spēkus!" viņš lūdzas, katru rītu staipīdams sasāpējušos locekļus.
Pienāk siena laiks.
Jaunajā cirtumā mirdz daudz sarkanu zemeņu. Mellenes arī jau metas zilas, un brūklenēm viena puse iesarkusi. Vilka tīreļu pļavā, otrā pusē ceļam, izaugusi bieza, gara zāle. Vietām tā sakritusi veldē un gaida nepacietīgi uz izkapti.
"Siens pļaujams," Pēteris sūrojas, "kaut kūti pasteigtum līdz sijām."
Viņš strādā vēl uzcītīgāk, vēl sirsnīgāk. Paldies Dievam! naktis tagad īsas, darīt var daudz.
Baļķi būvei tiek uzvilkti ar striķu palīdzību, papriekš viens gals, tad otrs. Viena vīrieša un sievietes vājiem spēkiem tas gan nav piemērīgs darbs, bet ko lai dara: bez grūtuma nav gaidāms vieglums.
Beidzot būve tiktālu veikusies, ka vajadzīgs tikai uzvilkt vēl vienu baļķi, un tad varēs likt sijas pāri. Vakars gan patlaban pienācis, Līze arī aizgājusi govi slaukt, bet vai tad tādēļ pēdējo baļķi atstās rītdienai? Tikdaudz Pēteris paspēs arī viens.
Viņš sabīda slīpos kokus, pa kuriem baļķis uzvelkams, drusku biežāki kopā, katrā galā baļķim piesien striķi, tad sāk vilkt to augšā. Nu nekas, liekas, ies tīri labi. Koks slīd pamazām uz augšu. Pēteris sēd uz šķērssienas, atpūšas un velk.
Baļķa gals slīd augstāk un augstāk; - vēl drusku, vēl drusku, un viņš būs augšā. Te striķis it kā samestos. Pēteris pieliek beidzamos spēkus, un tanī pat acumirklī kūleniski nogāžas zemē. Striķis ir pārtrūcis.
Guļ Pēteris uz skaidām un nekust..
Tievs tievs saules stars kā iesms izspiedies caur zaru būdiņas jumtu un krīt uz nabadzīgu gultu, kurā guļ bāls, kaulains vīrietis, cieti aizvērtām acīm. Stars pamazām liecas un liecas, nodreb, sakustas, palēcās, apstājas un lēni virzās uz gulētāja galvas pusi. Viņš atsniedz žodu, - paberžas, palēkā, lien augstāki; viņš atsniedz muti; iespiežas pievērto lūpu starpā, paskaita zobus, pakutina lūpas, apskata degunu no visām pusēm
un uzsēstas pašā deguna galā. Nē, arī te viņam apnīk, viņš virzās tālāk - tālāk un tālāk... Pēdīgi tas ar vienu lēcienu atrodas uz aizvērtā plakstiņā.
Pēteris uzšaujas stāvus. "Mans Dievs, jau liela diena!" viņš iesaucas izbijies un taisās no gultas, bet sajūt griezīgas sāpes mugurā, ievaidas un saķer galvu.
Galva griežas riņķī.
"Kas ar mani? vai slims? - slims... slims... Kas pļauj sienu? kas izvagājis kartupeļus? - Arāja cilvēks nedrīkst gulēt: tīrumā ir viņa vieta; tur tam jābūt slimam, veselam; tur jāslimo, tur jānomirst."
Pēteris saņemas, sakož zobus un izceļas. Kājas ļogās un streipuļo, bet vīrs tomēr apģērbjas un atstāj būdiņu. Ārā tas ziņkārīgi apskatās apkārt: kādi lieli un melnuksnēji laksti atradušies kartupeļiem! kādas retas, un īsiņas tapušas auzas - vietām tīri kaila zeme!... Bet aiz ceļa atskan izkapts strīķēšana, - tur kāds pļauj.
Slimnieks velkas turpu. Jau pa gabalu viņš ierauga pļāvēju. Tā ir Līze. Droši un sparīgi viņa groza izkapti, un kuplas vāles guļ viņai pa kreisai rokai. Pēterim sametas neomulīgi ap dūšu: viņš guļ, un sieva pļauj, kas tā par dzīvi! Kaunīgi viņš nomet svārkus un tuvojas sievai.
"Līz, dod nu man izkapti, tev būs diezgan."
"Vai, kā tu mani sabiedēji!"
"Nez, kā biju šorīt aizgulējies?"
"Aizgulējies? — Slims, slims tu biji. Jau novēlēju Dieva rokā."
"Nu slims, tad slims, bet tagad pie darba. Dod šurp izkapti!"
Līze pasniedz prasīto un noskatās šaubīgām acīm vīra kustēšanā. Viņš grozās vingri, un zāle šņākdama krīt stāvā vālē.
"Tu jau neesi šorīt nekā ēdis?" Līze ātminas.
"Ēdīšu pusdienā," Pēteris rūc caur zobiem, lai sieva no balss nenojustu briesmīgās sāpes, ko tas pie katras pagrozīšanās sajūt mugurā.
"Labi, tad atnesīšu otru izkapti"
"Kur Jurītis?"
"Jurītis — lūk, celmos lasa zemenes."
Līze aiziet pēc otras izkapts, Pēteris apstājas un atspiežas izkapts kātā: drusku jāatņem elpa, gan jau ies, lai tik mugura ielokās.
Jurītis, pamanījis tēvu, čakli attek ar ogām saujiņā.
"Tēt, še ogas!" mazais sauc priecīgi un sniedz tēvam rociņu pretī.
Pēteris pievelk puisēnu pie sevis un drebošām rokām glauda viņa galviņu,
"Ēd vien, dēliņ, pats ēd, - es liels cilvēks, kas man ogas!" Viņš pabīda puisēnu lēni pie malas un ķeras atkal pie izkapts. Jāieloka taču mugura!
Viņš pļauj un pļauj bez mitēšanās, tad atkal kasa un krauj sienu kaudzēs.
Vasara paiet ātri; tuvojas rudens. Paldies Dievam, siena iznācis Dieva svētība. Līze nu var nodarboties, salasīdama ogas un sēnes, kuras tad aizved uz tuvējo pilsētiņu pārdot. Nekas, ienāk pa grašam. Var sagādāt visnepieciešamās dzīves vajadzības, atliks arī vēl kāds mazumiņš ziemai, būs ir algādzim.
Pēteris tagad pieņēmis dienestnieku un ceļ kūtij spāres augšā. Jaunnedēļ varēs sākt aplatot un sist jumtu virsū. Labi, ka pagājušā ziemā Šķindeļus pataisīja.
Pievelkas rudzu sējas laiks. Auzas ir izputējušas Un nopļautas barībā, bet zeme no jauna uzmaisīta rudziem. Tā tad kopā ar jaunpieplēsto zemi nu būs pavisam astoņas pūra vietas rudzu. Ja Dievs audzē, var izaugt maizītes pāris gadiem.
Un tad patek arī rudens. Nobeidzas lauku darbi, nobeidzas zemes plēšana un celmu laušana. Kūtij jumts apsists, griesti ielikti, un viens gals ierīkots pašu ziemas dzīvei. Netrūkst pat krāsns. Pēteris nu tiešām varētu drusku atpūsties, bet - maizītes, maizītes trūkst. Liekā kapeika, kas vēl bij atlikusi, ir izgājusi pie spāru celšanas, žīdam par jumta apsišanu un galā - Griķēnu puišam par plēsuma plēšanu. Zirgu gan vienu nedēļu Griķēns bij devis par velti. Viņš jau cilvēks ļoti labs.. Zināms, naudiņa tad nu visa ir izgājusi; bet par to bij lopiņiem, kā ari pašiem dzīvoklis un nākamai vasarai uzplēsta zeme auzām un liniem. Ziemā piepelnīs - ir izsitīsies cauri. Lielākais, ka vajadzētu nopirkt vēl kādas pāris govis, aitas: barības diezgan - varētu pārdot sviestu un pienu, iemītu arī vairāk mēslu zemes labošanai. Cik pa vasaru viņu bij iekrājies, tos šoruden uzveda dārzam. Ja citādi nevarēs, būs jāpieņem lopi no kaimiņiem izbarošanai. Kaut bijusi tikai peļņa!
Pēteris aiziet uz muižu pie lielkunga, kas zin, dabūs ziemai darbu. Lielskungs ir ļoti laipns, slavē jaunā saimnieka čaklību un apsola peļņu pie baļķu ciršanas vai malkas vešanas.
Ziema uznāk, uzkrīt sniegs.
Pēteris ņemas ap muižas darbiem un malku.
"Vai tu nevarētu kādu brīsniņu atpūsties, saņemties spēkus?" Līze pārmet ne vienreiz vien.
Pēteris tik purina galvu.
"Atpūtīsies kapā," viņš atbild rāmi.
Zināms, trūkums tad gan nevar uzmākties. Mazā ģimene pirmo gadu Vilka tīreļos pārcieš it labi, bet pavasarī Pēteris atnes no muižas veselus piecdesmit rubļus. Tā ir atlikusi peļņas daļa.
"Līz, še govs!" viņš sauc priecīgi un nomet paciņu papīra naudas uz galda.
Līze pārsteigta paņem naudu un sāk skaitīt.
"50 rubļu!"
"Tik daudz naudas!"
Līze noliek rūpīgi naudu uz galda un apķeras vīram ap kaklu. -
"Tev taisnība, Pēter," viņa šņukst, "es šaubījos, bet Dievs mums ir palīdzējis, mūsu dzīve ir atkal uz priekšu gājusi."
Pēteris atstumj sievu laipni no sevis.
"Kas uz to Kungu paļaujas, tas ne uz smiltīm dibinas!" viņš nosaka svinīgi.
Atkal pavasaris. Sniegs ir nokusis, izšaujas bālidzeltenā zāle strautiņā, atraisās pumpuri kārkliem un elkšņiem. Pie Vilka tīreļiem, vispār pelēkai vecainei, stiepjas koši zaļa strīpa rudzu. Viņi ir labi pārziemojuši un tagad izskatās spirgti un priecīgi.
Pagājušā vasarā Pēteris uz kāda gudrinieka pamācīšanu izceļamos celmus līdumā ir aizurbis ar resnu svārpstu un izurbto caurumu pildījis ar ūdeni, virsgalu aizsizdams ar tapu. Tagad viņš pieliek celmiem uguni, un tie izdeg līdz sīkākai saknītei. Paliek irdena un mīksta meža zeme. To ir viegli uzplēst un vēl pavasarī viņu var apsēt ar auzām. Auzas aug griezdamās, tāpat kartupeļi.
Un katrs, kas brauc caur Vilka tīreļiem, saka skaudīgi:
"Nu, paskat tik, kas te par zemi! Redz, kādi rudzi jau pirmā laikā, kas par auzām, kas par kartupeļiem! Arī lini nav smādējami. Vilka tīreļu saimnieki tiks bagāti." Bet ja braucējos ir sieviete, tad atbilde skan:
"Kādas govis, kā nozīdītas!"
Tiešām, var vēl pameklēt tik glītas govis kā Zelmeņu četras brūnaļas: treknas, spīdoši gludas un visas četras tumši brūnas! Un ko viņas piena dod - Zelmeniete katru nedēļu reizi brauc uz pilsētiņu pienu pārdot.
"Kas tiesa, tas tiesa, - Zelmeņi patiesi iedzīvosies."
Vairojas arī ēku skaits. Jau klētij ir uzceltas spāres, un rija stāv darbā. Tagad ir pieņemti meisteri un lieki strādnieki, lai darbus ātrāki pasteigtu. Nevar jau gaidīt, kamēr pienāks rudens un būs jākuļ labība. Kur tad noliks graudiņus? Jaunās ēkas izskatās glītas, un līdz ar viņu pieaugšanu pieaug arī vispārīgais iespaids, kādu viņas atstāj uz garām braucējiem. Spīdoši baltas un tīras ielenktas kuplas labības pilnām druvām - visapkārt zaļais, rāmais mežs un smaršīgas zāles pilnās pļavas: tīrā paradīze!
"Jā, viņiem ir laime!"
Bet Griķēni brauc uz Vilka tīreļiem ciemā, sauc tos par radiem, bučojas ar tiem un lūdz "mīļos radiņus" jo bieži pie sevis. Pats Griķēnu tēvs nezin Pēteri kā cildināt, kā slavēt. Kas tev par uzcītību, čaklību un izturību, kādas saimnieka dāvanas! Desmit citu tavā vietā būtu izputējuši, bet tu iedzīvojies!" viņš mēdz sacīt.
Un brīnums! - Kādu svētdienu Vilka tīreļos ierodas pat muižas vagaris ar stallmeisteri Anckalniņu. Kā viņi iepleš acis, kad ierauga staltās ēkas un ražīgās druvas.
"Uu tas viss bez maksas, bez nomas, par velti? Zelmenītis paliks stāvu bagāts," Anckalniņš iesaucas rūgti.
"Nebūtu ticējis," vagaris atņurd saīdzis. Viņam sametas ļoti nelaba dūša.
"Redz nu, tu teici, ka viņš izputēšot, ka te nekā nebūšot, norunāji mani... ej tagad, pamēģini ar viņu mēroties, vai varēsi viņam blakus stāties? Bet pagaidi, kas būs vēl pēc gadiem! Viņš būs bagāts un turīgs saimnieks, drīzi pagastā ieņems pirmo vietu, bet tu, - būsi un paliksi muižas vagarītis, kas katru gadu nobāž savu pussimtiņu uz interesēm. Bij man, muļķim, tevi klausīt!..."
"Kamdēļ tad klausīji, kas tevi spieda?"
"Cik te patīkami, cik te jauki! tīrā paradize: simtu — divi simti - trīs simti rubļu nežēlotu, kad varētu tikt pie tādām mājām."
"Nu, parunā ar Zelmeni, kas zin, viņš tev kādu daļu atdos, jo visu triju māju gruntē viņam tā kā tā būs par daudz."
"Viņam par daudz? Kādēļ tad viņš no lielkunga pasteidzies visas daļas viens pats saņemt? Nebīsties, - Pēteris nav muļķis. Tu pie viņa vēl labi varētu pamācīties. Runā taču, ka viņš vēl šo pašu rudeni esot nodomājis uzplēst visu triju māju zemi. Būšot sataisīt milzīgu talku, salūgšot vai pus pagasta saimniekus un - kas tas būs, uzplēsīs arī. Tad trīs gadi viņš ņems no tāda zemes gabala augļus par velti. Viņš drīz vien būs tūkstošnieks, gan pats redzēsi!"
"Nu, atpirc no Zelmeņa Tīreļus, kad tev viņu tik varen žēl," vagaris atrūc mierīgi.
"Gaidi vien, ka viņš tev tos pārdos."
Pēteris, pamanījis viesus, iznāk tiem pretī. Viņa ģīmis ir pilns laipnības un prieka.
"Kādi negaidīti ciemiņi!" viņš jautri iesaucas.
"Nu, jānāk taču palūkoties, sak, ka tam jaunam saimniekam klājas?" vagaris smaida saldi.
"Sak, vai nav vilki norējuši?" iemetina Anckalniņš.
"Paldies Dievam, no vilkiem mēs nekā vēl nezinam, tikai odu, to mums Dieva svētība!" Pēteris atbild vientiesīgi.
"Nujā, meža malā," vagaris apstiprina.
"Nu, kā tad klājas, vai grib arī augt?" Anckalniņš jautā.
"Kā redzat — paldies Dievam, nekas!"
"Ja tev arvienu tā augs, tad jau nezināsi galā kur mantu likt," vagaris piebilst.
"Zeme laba, tikai tur, pašā viņā stūrī, būs pāra pūravietas sliktākas - apakšā pelēkā smilts. Citādi viscaur auglīga gruntszeme."
"Un tu domā viens pats visu triju māju zemi pievarēt? Vai nepiekusīsi?" Anckalniņš brīnas.
"Tādu platību iekopt, – domāju, tas tev, Pēter, neatmaksāsies," vagaris prāto.
Pēteris pasmaida.
"Nu, kā nu ies, ies," viņš atbild blēdīgi, — "jāmēģina vien ir, neizdosies - būs jāatstāj."
"Zināms, vai nu kas bez pūlēm. Tikai es tavā vietā, Pēter, liekās gruntes par labu atmaksu atdotu citiem. Tagad, kur tev tik labi paaudzis, ir izdevīgs laiks, ņēmāju netrūks," Anckalniņš lūkojas platām acīm Pēterī.
Pēdējais brītiņu domā.
"Varbūt, ka arī rastos," viņš atbild rāmi, - "bet ko nu vairs tagad no citam atdošanas, - pārkāpis suni, — jākāpj pār asti!"
"Tā, tā," Anckalniņš noņurd un paskatās ļauni uz vagari.
Vagaris izvelk no svārku kabatas pusstopu šņaba.
"Te mēs tev atnesām sāl' un maizi," viņš saka, pasniegdams pudeli Pēteram.
"Lai jums simtu paldies! Kāda branga pudele! Nu tad ienākat jel, ciemiņi, atpūsties. Mēs gan vēl dzīvojam pagaidu istabā, bet Dievs palīdzēs, nākamā gadā ceram celt dzīvojamo māju."
"Sparīgs tu esi, kas tiesa, tas tiesa," vagaris glaimo.
"Es tāvā vietā droši vien būtu izputējis."
"Pirmā laikā arī man diezgan raibi gāja, cik dažu labu reizi dūša draudēja saplakt, taču pārcietu."
Pagaidu istabiņā viesus saņem Līze.
"Kādi mīļi viesi," viņa iesaucas sirsnīgi.
"Are, atnesuši arī sāl' un maizi," Pēteris paskaidro un uzliek pudeli galdā.
"Lai viesiem paldies! Atnāks rudenis, nosūtīsim viņiem pa grozam sēņu vai ogu."
"Nu, tās mantas jums gan te netrūkst?" Anckalniņš jautā un nosēstas uz pasniegtā krēsla.
"Netrūkst, netrūkst, mīļie, tepat klāt. Atliek tev kāds vaļas brītiņš, - ieskrien tik mežā un ņem, ko vēlies."
"Tiešām paradīze!" vagaris nosaka skaudīgi.
"Tīrā Leiputrija!" Anckalniņš piebalso.
Petēris sameklē glāzīti un attaisa pudeli. Līze ienes sieru, sviestu un maizi. Viesi tiek lūgti iebaudīt.
Viņi arī nekavējas aicinājumam paklausīt. Tiklab vagaram, kā Anckalniņam iet šņabis labi pie sirds: izstaigāšanās un šejienes dzidrais meža gaiss ēstgribu ir pamodinājuši lielā mērā.
Šņabis arī vislabākais līdzeklis modināt vaļsirdību un draudzīgu satiksmi. Pudele vēl nav pusē, kad vagaris jau uzsāk sarunu, kuras dēļ īsteni ir atnācis.
"Pēter, brāl!" viņš uzsāk, - "tu esi laimīgs cilvēks, tu esi labu lomu vilcis, - tu dzīvosi!"
"Kurš gan tādā labumā nedzīvotu!" Anckalniņš atsaucas ātri.
"Pēter, brāl!" vagars turpina - "mēs ar stallmeisteri - šo pašu te - bijām lieli muļķi, nevis muļķi vien, bet gatavi vērši, ka nemācējām saņemt laimi. Man bij priekšroka, es būtu varējis tavā vietā sēdēt un, varbūt, tagad no tevis tāpat saņemt šņaba pudeli kā tu no manis."
"Zināms, zināms, vagar, tev bija priekšroka."
"Bij, bet izbija," Anckalniņš smejas.
"Jā, zināms - izbija, ko vairs darīsi? Kod vai pirkstos, kod - neko nepalīdz. - Bet klausies, Pēter, kā būtu, kad tu vienas mājas zemi atdotu man, ko? Atmini, muižā mēs arvien bijām labi draugi? Tev papilnam
pietiktu no divu māju zemes, un es tev labi atmaksātu.. dzīvotum mēs kā brāļi!"
"Un man?" Anckalniņš iesaucas skaudīgi - "kur tad man būs? - Ne tev, vagar, tagad priekšroka, bet man. Tu mani piekrāpi, atvīli no mājām, izvīli 50 rubļus, kurus izdalījāties ar Zelmeni. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Man ir vienīgi tiesības prasīt savu māju atpakaļ, ne tev, vagar!"
"Eh, Anckalniņ, tu runā niekus! Tagad nav vairs veci laiki, katrs pats sev tuvākais."
"Kā tad, un citam velc vai dvēseli laukā."
"Ko, biedri, par niekiem strīdēsimies," Pēteris iesaucas, lai izlīdzinātu iekarsušos radiniekus, - "jūs man esat viens tik pat labs kā otrs. Apvainot negribu neviena. Tādēļ arī Vilka tīreļi paliks nedalīti, tādi, kādi viņi tagad ir. Kā spēšu, tā sitīšos ar viņiem cauri."
"Nē, Pēter, manis tu nedrīksti atraidīt, es pats tev viņus izgādāju," vagaris mācas virsū - "saki tik, cik gribi atmaksas? Vai simtu rubļu pietiks? - Apdomājies, tā ir laba nauda."
"Un ne par simts tūkstošiem arī nē, vagar! Es neesmu naudas kārs. Ja tu būtu izcietis visas tās grūtības, ko es uz šā zemes gabaliņa pieredzējis, tad arī saprastu, cik viņš man mīļš. - Viņš man ir tapis tikpat neatšķirams kā mana sieva vai mans dēls. Un vai tu gan, vagar, domā, ka es vienu vai otru no tiem par 100 rubļiem atdotu?"
Vagars samulst un sāk bungot ar pirkstiem pa galdu.
"Nujā, nujā - sieva, bērni, - tas cita lieta —" viņš dudina steidzīgi, - "kā tad - tā cita lieta! —" Bet es neprasu pēc viņiem, es gribu grunti, - zemi - saproti?.. Pēter, brāl, tu zini, ko es spēju, kas es esmu. Man nemaz nevajaga ar tevi te kaulēties, man tik jāpieiet pie lielkunga - bet redz, negribu tevi apbēdināt;
tu zini, es neesmu tāds cilvēks. Nu, kas tad paliek? Došu tev 150 rubļus, tā kā zeme tev te tik mīļa tikusi, vai nē? Ar to tu būsi mierā?"
"Nepūlies, vagar. Ja lielkungs tev zemi dod, - ņem, es no savas galvas nedošu nekā." Pēteris cieti nosaka.
Anckalniņš smejas.
"Ko tu ņirgājies?" vagaris griežas pret viņu, - "vai tev āda niez?"
"Neizdevās, ko?" Anckalniņš berž rokas.
"Neizdevās? tu domā? - Nu, Anckalniņ, varu tev tik sacīt, ka tu, kaut tu gan esi mans radinieks, tomēr esi pēdīgais mūļa un plānprātiņš. Ja es ko gribēšu, tad arī to dabūšu, vai saproti? Bet Pēteris ir mans draugs, es negribu ar viņu nīsties. Mēs iztiksim ar labu. Viena roka mazgā otru - abas baltas. - Pēteris mājas nopircis nav, un lielskungs to var katru brīdi izcelt laukā, vai tu saproti šo lietu? Un kur te vainu nevar atrast! Vai tev lops ieskrējis mežā, zaķis pašāvies gar bises galu, vai arī kāds vezums malkas aizslīdējis uz pilsētu, - eh! manis lai neviens nemāca! Vai tā nav, Pēter —"
Pēteris purina īgni galvu.
"Tu maldies, vagar! Mednieks neesmu, bises man nav, un lopus man ir brīv arī mežā ganīt. Bet malku zagt man nav vajadzīgs, man viņas ir pārpilnībā."
Vagaris paceļ pirkstu un, vienu aci piemiedzis, sauc:
"Nu, nu, Pēter, nu! Ļaudis domā dažādi par tavu ātru iedzīvošanos. Veselu gadu tev bij jāpērk maize, pārtika, sēkla, - pirmo gadu tev nekā nepaauga, - bij jādomā, badā nomirsiet kā peles slazdos, bet paskaties pavasarī, kad veciem saimniekiem pat graša nav, Zelmeņam naudas diezgan, viņš tev pērk lopus un dzīvo zaļi!"
"Vai kāds domā, ka es savu naudu netaisni ieguvis?" Pētera ģimis pārklājas pelēku bālumu.
"Domā, nedomā... kas pasaulei muti aizbāzis!"
"Klau, vagar! Vai tu esi no kāda dzirdējis par mani ļaunas valodas? Saki droši!"
"Kas man daļas gar to, ko citi runā vai domā."
"Ja tā, vagar, tad tu pats esi nelāga cilvēks."
"Es - nelāga cilvēks? - Anckalniņ, vai tu dzirdi?"
"Jā, tas tu esi," Anckalniņš saka sīvi, - "un vēl vairāk: tu esi īsts māns un krāpnieks!"
"Uch!" vagars uzsprāgst kājās. - "Jūs manis pieminēsiet, to es jums saku; jūs manis pieminēsiet!"
Žigli viņš apgāž šņaba pudeli un, pavadīts no Anckalniņa, aizskrien projām. Svārku stērbeles vējā plivinas.
Rudenī Vilka tīreļos sabrauc ļaudis ar zirgiem un arkliem. Pēteris stāv pie klētsdurvīm ar pudeli rokā un katram jaunpiebraukušam jādzer viens šņabis. Līze čakli tekalē no vienas ēkas otrā, no klēts uz namiņu, no namiņa uz klēti, un allaž kaut ko paslēpj priekšautā. Nabadzītei šodien karsta diena: tik daudz viesu, visi jāuzņem, visi jāpamielo. Šorīt agri nokāva jēru, tagad gaļa jau lielajā katlā vārās, mutuļus mezdama; bet lai zupa izdotos īsti pa godam, tad tai jāpieliek arī kartupeļi un sauja rīsu klāt.
Lielākā daļa talcinieku ir jauni puiši, tāpēc tad arī sētvidū dzirdama tik jautra čalošana un pārgalvīga triekšana.
"Tīreļtēv!" kāds no puišiem skaļi uzrunā Pēteri — "domāju, ka laiks pie darba! Kas vēlāki nāks, gan lauku atradīs, visus jau tā kā tā nesagaidīsim."
"Lai nu lai, Kārkliņ," Pēteris atbild rāmi, - "gan jau vēl ir darbu pasteigsim. Vispirms ieturēsim azaidu,
tad - pie darba. Neēdušam darbs lāga neveicas, un jūs gan šorīt neviens vēl nekā nebūsat baudījuši."
"Nieki, Tīreļtēv," otrs puisis atsaucas brammanīgi,— "kas tad tagad nu vairs tā uz ēšanu skatās kā agrākos laikos. Mūsu saimnieks savus ļaudis baro divreiz dienā: pusdienā un vakarā, bet pats ēd divreiz nedēļā: trešdien un svētdien. Saka, ka tas esot veselīgi, un tā varot divi simti gadus vecumu piedzīvot."
Citi talcinieki smejas, smejas arī Pēteris.
"Liels mēlgalis," viņš nosaka laipni un aizmetas uz namiņu.
"Nu, Līz, vai būs drīz brokastis?" viņš vaicā nepacietīgi — "paliekam vēlu, - cik tad nu tagad tās dienas."
"Būs tūlit, tūlit!"
Līze kŗauj gaļas gabalus bļodās un pārlej tos ar zupu.
Namiņā ir sabīdīti divi galdi viens otra galā un abi pārsegti ar baltu galdautu. Še tiek saliktas gaļas bļodas ar karotēm un maizi. Tad viesus lūdz iebaudīt.
Pēteris pats ari nosēstas pie galda un atglauda matus no pieres.
"Ņemat, ciemiņi, par labu, ko Dievs svētījis," viņš saka it kā atvainodamies un pastumj šņaba glāzīti tuvākajam.
Tas ir jau labi pavecs cilvēks, grumbainu seju un grūtsirdīgām acīm.
«Dievs gausin!" pēdējais saka dievbijīgi un pārmet krustu. "Amen!" Pēteris piemetina tikko dzirdami, un puiši nokar svinīgi galvas.
Ēsts tiek steidzīgi un klusu. Katrs, izvilcis no kabatas savu saliecamo nazi, griež ar to pa kumosam gaļas, ēd un piestrebj ar biezām koka karotēm zupu. Lieku sķivju vai bļodiņu nav, visi ēd no lielām, kopīgām bļodām.
Bet kad tad pēc brokastīm talcinieki izklīst pa sētas rūmi sarīkot arklus un zirgus uz darbu, tad mežs skan vien no puišu gavilēm.
"Aiziet!" kāds uzsauc, kas pirmais ticis gatavs.
"Sasper jods to zaļo krūzi, es pie zemes turēšos!" uzvelk otrs, un drīzi citi viņu pabalsta.
Jaunajā plēsumā parādās pirmā vaga. To izdzen pats Pēteris, tai seko otrā... trešā... ceturtā... piektā... vesela strīpa ar reizi top melna. "Ja tā iet," nodomā jaunais saimnieks, dzīdams otru vagu, - "tad man trijās dienās visa zeme uzplēsta."
Bet vēl arvienu pienāk talcinieki klāt. Ap pusdienas laiku Pēteris saskaita 15 arklus, - tas ir spēks!..
Anckalniņš nav maldījies: Zelmenis uzplēsa vienā pašā rudenī visu atlikušo zemi un nākamā gadā jau varēs ņemt augļus. lesēs linus, iesēs auzas - padosies, paaugs tiku tikām.
Vagari tas vareni grauž.
"Nu, vai nav tā kā teicu?" Anckalniņš kaitina, "vai Zelmenis nav gudrāks par tevi?"
"Par grasi viņam gudrības!" vagaris nospļaujas, — "tādā vietā katrs var būt gudrs. Bet lai tikai pasitas viņam kaut kas šķībi, - ir gudrība būs vējā."
"Par to neraizējies, zeme nav pamāte. Kā tu viņu kopsi, tā viņa tevi mīlēs - un Pēteris ir čakls."
«Domāju, ka vēl ir par agru viņu slavēt. - Vajaga nogaidīt."
Un nevis vagaris ar Anckalniņu vien gaida, lai Zelmeņiem ļauni klātos, bet ir arī vēl daudz citi, kam gribētos ietikt Vilka tīreļos par saimniekiem. Tikai cerības dienu no dienas mazinājās - Zelmeņi netop vājāki, bet arvienu stiprāki. Jau trešajā gadā viņiem ir pilna mājas saime un pilns inventars.
Taisnība, abus jaunos zirgus Pēteris esot no Mauska paņēmis uz parāda, bet kas tas būs priekš viņa simts
astoņdesmit rubļi? Šogad atkal neredzēti audzis: rudzi kā kārkli, lini kā jūra, un auzas - vilnis vilnī; bet jāmaksā tam nav nekas. Būs stāvu bagāts!
Reizēm skaudīgās runas aizsniedz arī pašu Vilka tīreļu saimnieku ausis, bet Pēteris tik pasmaida.
"Mums nekā nebij, kad šurpu atnācām," viņš gudro, — "nekā arī nebūs, kad no šejienes aiziesim. Ja Dieviņš mūsu pūles svētīs - viss būs Jurīšam."
"Viss viņam," Līze apstiprina.
"Mums pietiks ar apziņu, ka dzīvojam zem pašu pajumtes un ka varam apkopt savu gabaliņu zemes, citam padomu neprasot. Lūk, istaba būs šoruden gatava, vēl šoruden sastādīsim dārzā ābeles un ogu krūmus."
"Vai zini, Pēter, ir taču labi dzīvot savā mājā!"
"Labi, zināms; bet par visam lietam neaizmirsti, ka mums Jurītis jāsūta skolā."
"Vai prāts, tik jaunu!"
"Ar astoņiem gadiem priekš skolas neviens nav par jaunu."
"Bet viņš tāds maziņš un vārgs, būs citiem bērniem tikai par kāju pameslu."
"Nekas, gan izaugs."
Līze uzbudinas.
"Bet, Pēter, tā taču nevar būt tava nopietnība?"
«Nopietnība - zināms," Pēteris atbild stingri, - "lielākā nopietnība. Ka tikai beigsim kult, tūdaļ - marš, uz skolu! Puikam jāmācās tad, kad tas vēl nevar strādāt grūtus darbus, vēlāki tam priekš mācīšanās nebūs vaļas."
"Mēs tak norunājam skolot viņu par muižkungu?"
"Viss viena alga - strādāt tam tā kā tā būs jāstrādā."
"Tomēr ne tik prasti darbi kā mums?"
Pēteris sapīkst.
"Ne tik prasti kā mums?" viņš zobojas, - "vai tu domā, ka viņa laikos Vilka tīreļu zemi izcilās ar zelta dakšiņām? Jeb vai tu domā, ka es Jurīti tādēļ gribu izskolot, lai viņš aizietu no šejienes projām, atdotu mūsu mājas svešiniekam un pats paliktu atkal bez sava kaktiņa, bez pajumtes, kā mēs reiz bijām ? Ja tu tā domā, tad tu maldies. Vilka tīreļiem priekš katra Zelmeņa būs būt un palikt par svētumu. Viņi nedrīkst nākt svešinieku rokās, kamēr vēl kāds no mūsu saknes būs dzīvs. Vilka tīreļi ir rasināti ar mūsu sviedriem, mēsloti mūsu spēkiem, mūsu dzīvības spēki ir pārvērtuši šo neauglīgo vecaini par auglīgām druvām!"
Līzei iešaujas prātā pirmais gads Vilka tīreļos, un viņas acis top mitras. Pēteŗam ir taisnība, Jurīšam jāpaliek par tēva pēcnācēju. Tādu māju kā Vilka tīreļi nedrīkst izlaist no ģimenes... zināms, nē! Zeme ielabosies, saaugs dārzi, saaugs koki, kas te būs par dzīvi! - Būs dzīve, būs!
Pēteris ieiet jauntaisāmajā istabā un paskatās, kā grīdu liek, tad iznāk laukā un paceļ acis uz jumtu. Uz jumta sēd šķindeļu sitējs.
"Klau, Vaivariņ, naglu netaupi, - arī nesteidzies, jumts nedrīkst ziemā sniegu cauri laist," Pēteris uzrunā šķindeļu sitēju.
"Dzirdu, saimniek, dzirdu," uzrunātais atsaucas, - "kas tad man naglas ko žēlot, neba tad tās manas."
Pēteris pakasa domīgi aiz auss; nujā, Vaivariņam taisnība. Pēc tam viņš aiziet uz klēti, paņem sieku un dodas uz riju.
Šorīt izkūla pēdējos rudzus, redzēs, cik tad nu pavisam būs iznācis? Labi būtu, kad iznāktu no rudziem tikdaudz, ka žīdam varētu samaksāt zirgus. Miežu būs gan vairāk, bet no tiem būs jāmaksā istabas būve. Nevar vēl zināt, vai tikdaudz iznāks? Nu - ja nu īsti istrūks, tad piemetinās no auzām, lai ar to priekš pārdošanas
diezin cik neatliks. Lopi pa ziemu nevar palikt bez miltiem. Laime vēl, ka lini šogad tik labi padevušies - iznāks saimei alga, un tad arī tik tā līdz nagu galiem cauri būs. Bet ļaudis spriedelē no diezin kādas bagātības!" - Pēteris smīn: "Jā, jā, tuvākā grasi ieraugām arvien desmitkārt lielāku un mīļāku nekā savu!"
Kalpi patlaban nobeiguši rudzus tīrīt un nu ņemas pieslaucīt klonu. Pie durvīm redzama laba guba dzeltenu, apaļu graudu.
"Jau cauri?" Pēteris brīnās, ienākdams klonā.
"Uz galu sacēlās brangs vējš, steidz tik sietā bērt," viens no kalpiem paskaidro.
"Šodien vētīšana gāja kā ar "dampi", otrs piemetina.
"Vai daudz būs šorīt biris?" Pēteris jautā un noliek sieku pie graudu gubas.
"Vairāk nekā aizvakarrīt katrā ziņā."
"Vismaz savu pūru 12 būs."
"Tad padodat tik maisus, sāksim mērīt."
Kalpi noslien slotas pie sienas un salasa maisus, kuri sakrauti klona kaktos. Saimnieks nometas pie graudu gubas uz ceļu galiem, atspiež sieku pret krūtīm, abām rokām rauš un rauš zeltainos graudus siekā.
Pārmeklējis maisu, vai tanī dažkārt nav kādi nepamanīti caurumi, viens no kalpiem nostājas Pēteram blakus, kamēr otrs paņem slotu un ogli.
Mērīšana iet veikli uz priekšu. Pēc katra izbērta sieka rodas melna strīpiņa uz sienas. Tādu tur jau ir kādās 15 vietās.
Guba arvienu vairāk sašļūk, un maisi pildās. Te klona durvis atveras, un tanīs parādās Simka ar sarkano bārzdu.
"Labdien, Tīrelsaimenikes," viņš sveicina savā žīdu izloksnē un sniedzas ar vienu roku pēc graudiem, ar otru krata Pēteŗa roku.
"Nu palūk tik, kas tādam nekait," kalps Antons uzsāk, zīmēdamies uz Simku, - "viņš tev iesēdies zirgā, tikai pabraukājas, bet mums priekš viņa jātīra graudi un jāpelna viņa meitām pūra naudas."
Simka svārsta graudus sauja, ieņem mutē, pabārsta no vienas saujas otrā.
"Nu, kas būs saimenik?" viņš jautā, pagriezies pret Pēteri.
"Kas būs? - kas tad lai būtu?"
"Cik daudz pārdose?"
"Kāda būs cena, tā pārdošu."
"Tagad rudzes cēlusēs - 55 kap. pude došu."
"Melo, brāl Simka, - par tādiem graudiem?" Antons pasteidzas žīdu norāt.
"Tas ir tas cenes, es nevar neko darīt," Simka atbild, plecus raustīdams.
"Nestāst, žīdiņ, niekus," otrs kalps ierunājas, - "vakar vecais Griķēns pārbraucis no Rīgas un stāstījis, ka par rudzu miltiem dabūjis 95 kap. pudā, bet tev rudzi maksā tikai 55 kapeikas! Palūk tik! tāpēc tev ar bārzda tāda apsvilusi, ka tikdaudz melo."
"Andrej, neplukši niekus!" Pēteris apsauc runātāju un pagriežas pret žīdu - "ja dosi 58 kap. pudā, tad tirgosim, citādi runāt tev velti."
"To nevaru dot. Posem Rīge mokse 57 1/2 kapeik, kur palik sūtījums, frachtes, strādniekes? Posem arī kas jānopelna."
"Tad atbrauc kādas nedēļas vēlāk, varbūt - varēsi maksāt."
"Es jums tik vor socīt, ka drīzāki rudzes kritīses, nekā celses, tāpēc nemoz negaidet. Tā kā jūsem ir mums vecs kunde, tad - -" Simka pagrābj atkal sauju graudu, svārsta, košļā, bērzē, tad izmet atpakaļ gubā - "nu, lai arī iet 56 kap. pude! Vairek, nudien, nevore."
"Bez 58 nebūs."
"Ardevin!" Simka sniedz roku un taisās aiziet, bet pienāk beigās vēl reiz pie graudu gubas, pagrābj sauju un vēl reiz ņemas graudus bārstīt, glaudīt, svārstīt un košļāt.
"Nē, vairāk nevar - ardev!"
Žīds iet, bet durvīs vēl reiz atgriežas.
"Nu kas būs, saimenik? Par 56 ar nebūs?"
"Nebūs."
"Ardev! - nu, par 56 1/2 ? nebūs?"
"Šoreiz nebūs vēl."
"Tad dzīvoit vesel. Tok apdom, tas ir labe naudin 56 1/2 kap.?"
"Liela nelaime nebūs, ja graudi drusku nogulēsies apcirknī!"
"Kā zināt; ardev!"
Un nu žīds patiesi aiziet. Kalpi tam nosmejas pakaļ; bet Pēteris iebeŗ pēdējo sieku maisā. Tad viņš rūpīgi aizsien maisam galu, pievelk ar ogli vēl vienu strīpiņu un nu ņemas visas strīpiņas saskaitīt. Ik pa trīsdesmit strīpiņām viņš uzvelk savrup citu, lielāku strīpu. Tādā kārtā tam iznāk 17 lielas strīpas un 22 mazas atliek pāri. Katra no lielajām strīpām iztaisa 10 pūru, 10 tādu iztaisa 100 pūru, - septiņas - 70, tas ir simtu un septiņdesmit. Trīs mazās iztaisa vienu pūru, par diviem pūriem būs sešas, pa trim deviņas, sešiem astoņpadsmit, par septiņiem vēl trīs klāt - būs 21 strīpiņa, tas iztaisa septiņi pūri un vienu sieku, pavisam: 177 pūri ar vienu sieku.
Pēteris pasmīn par iznākumu.
"Gods Dievam, audzis nekas!" viņš nosaka dievbijīgi.
"Citiem šogad tukši lauki," Antons priecājas par sava saimnieka laimi.
Kamēr kalpi aiziet pec zirgiem, ar ko pārvest labību uz klēti, tikām Pēteris ieiet rijā palūkot, kā kalst
mieži. Viņš apskatās krāsni, patausta ārdēs: kalst labi, varēs rīt rītā kult. Lai Dievs dod, ka arī mieži tik labi birtu kā rudzi.
Pēteris soļo domīgi uz māju pusi. Cik gan varēs rudzu pārdot? 40 pūrus izsēja, pašiem maizītei jāpatura 15 pūru, saimei jāaiztaupa - 30, tas būtu 85 pūri. Pavisam bij 177, tad atliktu: 85 no simta būtu 15; 15 un 77 būtu kopā astoņdesmit - septiņi un - astoņdesmit septiņi un 5 būs deviņdesmit divi! Trīsdesmit divi pūri jāpatura drošības labad nākamam gadam, tā tad pārdot varētu 60 pūrus. Piecdesmit septiņas kapeikas pudā, tas iztaisītu: piecdesmit ar piecdesmit un vēl piecdesmit ir rublis un piecdesmit; septiņi ar septiņi un vēl septiņi ir - četrpadsmit un divdesmit viens. Rublis piecdesmit un kvarts ir rublis septiņdesmit pieci, četras kapeikas atpakaļ - pūrs iznāk uz 1 rubli 71 kap. Tad simtu pūru maksātu 171 rubli, 50 pūru - pusi no tā, kas būtu - 50 un 30 ir 80, puse no 10 ir 5, tas ir astoņdesmit pieci rubļi un pusrublis...
Pēteris apstājas gluži izbijies: tikai 85 rubļi un 50 kapeikas ? Vai viņš nav pārrēķinājies? Tad jau priekš zirga nomaksas no rudziem iztrūktu vesels simts - jā, taisni vesels simts bez pieciem rubļiem! Nē, tik traki nevar būt, jāpārrēķina vēl reiz.
Un nabadziņš rēķina ar baiļu sviedriem vaigā, bet vairāk neiznāk. Viņš grūti nopūšas, pastumda cepuri no vienas puses uz otru un svarīgi lūkojas uz nopļauto rudzu lauku. Cik tur sviedru nav nolijis uz asajiem rugājiem un - panākums taču tik mazs! Kas tad lai būtu bijis, ja Dieviņš nebūtu tik labi audzējis? - Nu, zināms, ko sūdzēties nav, par to atkal iekrājas mājas inventars — tā jau arī manta. Paldies Dievam! nākamā gada rudzi arī izskatās spirgti un tumši zaļi, kas zin, varēs pārdot liekos 30 purus. Gan tad iztrūkumu papildīs vai nu no liniem, vai kartupeļiem...
Kalpi pārbrauc ar labības maisiem. Pēteris paskatās uz sauli un liek maisus sakraut neizbērtus klētsvidū.
"Lai viņi paliek, lai, varbūt gadās pārdot, iznāks lieka bārstīšana," viņš izskaidro kalpiem, - "bet tagad iesim miežus vest. Pasaucat Trīni, lai nāk piekasīt, varbūt varēsim līdz vakaram novest; tad būtu visa labība pajumtē."
Zirgi ir čakli un strādnieki ne mazāk, tādēļ vešana labi veicas. Vezums aiz vezuma piebrauc pie rijas un izkrauj vedamo pažobelē. Šķūnī gan būtu labāki, bet tas jau līdz jumtam pilns ar auzām un agrāk ievestajiem miežiem. Daļa miežu pat samesta rijas sānos kaudzē. Ja Dieviņš palīdzēs, uz priekšdienām būs jārauga klona galā uzcelt otrs šķūnis; nāks vēl jauni lauki klāt, nebūs kur labību nolikt.
"Andrej, nu tik vazo!" Antons uzsauc otram kalpam, pabraukdams tukšā viņa pilnajam vezumam garām, "mūsu saimniekam būs pirmajam visi lauki tīri."
"Tad nebrauc jel virsū!" Andrejs atbild errīgi, - "vai traks palicis, vai?"
"Evrā!" Antons uzšauj zirgam un aizlaižas auļiem vien. Kupls putekļu mākonis kā gara strēmele nostiepjas viņam pakaļ.
Sārtums vakara pusē top arvien bālāks un bālāks. Ēnas gar meža malu sabiezē tumšā krēslā. No strautiņa paceļas balta migla.
Līze ar māju meitu Grietu ir nokopušas lopus un rīkojas ap vakariņām. Galdā nāk vārīti kartupeļi ar biezu pienu, sīpoliem un ķērnes pienu. Pie tam rīkotājas pašas arī iemet pa atlupušai kartupeļu drumslai mutē.
"Vai esat dzirdējuši, saimniec, ka Ķiguļu Marijai kāzas izputējušas?" Grieta uzrunā Līzi.
"Ej, ej?"
"Kā tad. Viņnedēļ saimniece tai likusi novārīt kartupeļus ar mizu. To šī arī izdarījusi, bet kad kartupeļus
cēlusi no uguns, diez kā gadījies, kā nē - paklupusi un noplucinājusi kājas, rokas un ģīmi. Zināms, miegaina jau Marija pa laikam bijusi, bet kā viņa ar degunu katlā tikusi, - to lai Dievs zin. Brūtgāns to izdzirdis, - uz vietas atteicis."
"No Ķiguļu Marijas arī nevienam liela prieka nebūs, viņa tik tāds puscilvēciņš."
Pārnāk Pēteris ar kalpiem. Sievieši apklus.
"Paldievs Dievam! Lauki nu tīri!" Pēteris saka jautri un nokar striķi vadzī.
Kalpi sēstas pie galda.
"Ak tad nobeidzāt gan?" Līze jautā.
"Kā nieku!" Andrejs atbild dūšīgi.
Vakariņas paiet klusi. Visi sajūt nogurumu kaulos un taisās pie miera. Rītā būs atkal agri jāceļas. Tikai pats saimnieks pretīm savam paradumam paliek vēl pie galda sēdot.
Sieva to bažīgi uzlūko vienreiz, - otrreiz, bet nekā nesaka. Vai viņam kas atgadījies? -
Pēdīgi, kad saime novākusies savās rūmēs - priekš viņas jau viena istaba pasteigta jaunajā dzīvojamā mājā - Pēteris iesāk runāt:
"Diezi, diezi, kā būs," viņš saka gausi, - "mēs nenāksim ar maksām cauri."
"Nu — ?"
"Šodien bij Simka, par rudziem sola tikai 56 1/2 kap. pudā. Pārdot varēsim ap 60 pūru, un tas tik būtu 85 rubļi un 50 kapeikas. Bet es cerēju, ka no rudziem vien iznāks Mauskas parāds."
"Vai tad daudz tev trūks?"
"100 bez 5 rubļiem."
Līze nokar domīgi galvu.
"Nu, varbūt ka atliks kas no miežiem vai auzām?
"Nav ko cerēt. Cik no miežiem būs ko pārdot, tas uzies viss uz istabas būves. Labi, ja pietiktu. Un auzas
gan nav daudz ko skaitīt, paturēs sēklai un barībai, maz tad arī atliks."
"30 rubļu mums vēl ir no piena naudas."
"Tomēr nepietiks."
"Tad pārdosim labības vairāk, varbūt pat kādu lopu, vai paši spiedīsimies sīkāk cauri," Līze atbild viegli.
Pēteris krata galvu.
"Visbriesmīgākie ir parādi. Tu nevari iedomāties, kā mani moka Mauskas 180 rubļi! Man tā vien liekas, ka aiz katra koka, aiz katra celma būtu paslēpies kāds Mauskus."
"Lieliem kungiem ir tādas bagātas muižas, un tomēr parādi?"
"Vai tu domā, ka parādi viņiem nāk par svētību? Par cik dažu labu muižu nākotnē nāks sveši valdinieki, un tie būs izauguši no parādiem."
"Liela lieta! ja jau pavisam vairs nekādi nevarēsim, tad atdosim Mauskam zirgus atpakaļ."
"Varbūt, ka tik tālu arī nenāksim, bet labi ir, ka visu pārdomā un apskata no ļaunās puses.
Pēc tam Pēteris dodas pie miera. Līze vēl nokopj galdu un tad arī sāk izģērbties. Jurītis jau sen saldi iemidzis, viņš visu dienu ganos bijis.
Ārā top tumšāks. Debesis pārklātas tumšiem mākoņiem, tikai baltie šķindeļu jumti reizām bāli ievizas.
Visapkārt tik kluss! Kaut kur tālu tālumā rej suns, un viņa balss brīžiem mežā atšalc kā lēns dvašas pūtiens. Taču drīzi arī tas vairs nav dzirdams. Mežs sāk šņākt un top nemierīgs: ceļas skarbs rīta vējš.
Piepēži pār Vilkatīreļu rijas jumtu paplātas it kā migla, tad sabiezē, lokās uz vienu un otru pusi, izklīst, sadrūp gabalos, tad pazūd pavisam. Tā kustas odu bars vakara krēslā; bet viņš nav tik straujš, tik biezs un tik liels. Lūk, melns mutulis izveļas gaisā un acumirklī pazūd tumsā. Arvienu biezāka, arvienu kuplāka un šausmīgāka
top savādā migla... kas tas ir? Vai jumtā kaut kas nepaspīdēja, kā kvēloša vilka acs?...
Vējš iešalcas un iegaudojas. Stāva, spēcīga liesma izšaujas no jumta un pārlej visu apkārtni ar asiņu sārtu krāsu.
Žēlīgais Dievs, ugunsgrēks! - Ugunsgrēks — ! Bet Pēteris, Līze un visa saime guļ. Nogurušam cilvēkam pirmmiedzis tik salds un ciets. Kas pamodinās nabaga cilvēkus, kas darīs uzmanīgus uz briesmām? Vai drūmā mežu šalkšana, kas pārspēj pat uguns sprēgāšanu? -
Uguns viegli un jautri lēkā pa rijas jumtu, apņem labības kaudzes un pažobeles. Liesmas sitas pa durvīm un logiem laukā. Reizēm tās nelāgā ieŗūcas, kad vējš par skarbu uzdrāžas virsū.
Deg, Vilkatīreļu bagātība deg!
Liesmas arvienu pieaug. Lieli dzirksteļu blāķi paceļas, pārklāj zemi, klēts un kūts jumtus, lai galā nobirtu meža malā pa zaļo egļu skujām. Jau sāk kūpēt klēts jumts, drīz paceļas arī dūmi virs kūts, - tikai jaunā istaba stāv nomaļus un it kā brīnas...
"Glābiet! Glābiet!" atbalsojas meža skaļi un šausmīgi.
Ar reizi rodas dzīvība ap uguns sagrābtajām ēkām. Redzami puskaili ļaudis, neapsegtām galvām, kailām krūtīm un basām kājām. Izmisuši viņi šaudās šurpu turpu, vaimanā un lauza rokas. Tikai viens, tas stāv kā par stabu palicis un plati ieplestām acīm lūkojas uguns jūŗā. Piepēži viņš saraujas.
"Jurītis? - kur ir Jurītis?" viņš kliedz, un viņa balss iespiežas dziļi mežā.
"Te, te," atbild vaimanu pilna balss, un kaukdama un gaudodama Pēteram tuvojas sieva ar puisēnu uz rokas.
Acumirkli Pēteris noskatās cieši abos, kā kad gribētu pārliecināties, vai tiešām tie ir viņa meklējamie, tad saka stingri un mierīgi:
"Līz, tu paliec pie istabas un uzraugi puisēnu. Ne soli pie ugunsgrēka! Vai dzirdi?"
"Vai Dieviņ! vai Dieviņ! mūsu mantiņa, mūsu pūles! Kamdēļ mēs šeitan atnācām, uz šo posta un nelaimes vietu? - Vai Dieviņ! vai Dieviņ! ko tik nu iesāksim!" Līze vaimanā un kulstās ar kājām pa zemi.
"Vīri, šurp!" Pēteris uzsauc saimes ļaudīm un amatniekiem, kuri šaudās apkārt kā bez galvas. - "Par visām lietām glābsim lopus."
Visi steidzas uz kūti. Lopi negrib ne par ko nākt no ēkas laukā. Viņi gandrīz nešus jāiznes; bet kad tie reizi laukā tikuši, tad sprūk kur kurais un nozūd tumsā. Ar zirgiem iet vieglāki. Antons dabūjis namiņa priekšā apaušus, uzmet tos zirgiem galvā un zirgi paklausa gluži labi.
Paldievs Dievam, lopus padodas izglābt, bet tad arī viss jumts jau liesmās.
Ļaudis, reiz glābšanas darbus uzsākuši, nāk pie samaņas un nav vairs mudināmi. Citi ir ielauzušies klēti, citi namiņā. Katrs nes laukā, ko tik var. Iznes Līzes drēbju lādi, galdus, krēslus, gaļu, miltu tīni un dienā klētī noliktos labības maisus.
Diemžēl, uguns neļauj ilgi darboties. Drīz viņa aizšauj savu nāves zobinu ieejai priekšā, un ļaudis tad var mierīgi noskatīties, kā viss sadeg, ēkas, labība, manta, barība - viss, viss! Atliks tik trīs kvēlošu ogļu čupas...
Saimes ļaudis paskatās uz saimnieku un nokaŗ drūmi galvu.
Pēteris lūkojas stīviem skatiem ugunī, un uz kreisā vaiga tam sastingusi spodra rasas pile.
"Tas ir ļaundara darbs," Antons iedrošinas izsacīt domas.
Saimnieks apgriežas un steidzas uz istabu. Līze ir nolikusi puisēnu zemē, dauza galvu pret sienu un raud. Pēteris uzņem Jurīti uz rokas. Puisēns apķeras tēvam ap kaklu. Tas pievelk viņu pie sevis un saka:
"Dēliņ! Dievs ir liels, Viņa vārds lai ir augsti teikts un augsti slavēts!"
"Bet tēt, man salst, kur ir mani svārciņi?" mazais šņukst.
"Zelmeņi ir nožēlojami ļaudis!" gaužas viss pagasts, bet neviena roka, neviens pirkstiņš nepastiepjas, lai nelaimīgajiem palīdzētu.
"Nu redzēsi gan, vai Pēteris tagad arī vēl būs tik gudrs kā agrāk," vagaris zobo Anckalniņu.
Stallmeistars pasmīn.
"Zināms, vieglas dienas viņam nebūs, viss jāuzsāk no jauna, tik jau ka istaba un uzplēstā zeme atlikusi, bet vai viņš tādēļ jau putēs?"
"Uzplēstā zeme, parāds Mauskam un būvmeistariem, jā, tas tam atlicis," vagaris čalo priecīgi. - "Man šķiet, ka šito spērienu viņš neizturēs. Ar ko viņš aizmaksās parādus, kur ņems kokus, ar ko jaunas ēkas celt, ar ko nākamā vasarā apsēs laukus? Lielskungs esot bijis bezgala pikts, kad dabūjis dzirdēt par nelaimi. Esot lamājies par Pēteri nežēlīgā kārtā. Kā tik cilvēks varot būt tāds liels lops un neapdrošināt savas ēkas. Tagad lai gādājot par būvmateriālu pats, viņš par brīvu nedošot ne šķestras. Bet ja Zelmenis līdz nākamam rudenim nebūšot ēkas no jauna uzcēlis, tad aiztrenkšot to par kaklu un par galvu prom!"
"Vai tu biji klāt, kad lielskungs tā teica?"
"Man sulainis stāstīja, un tas gan nemelos."
"Par ko tad negādā, lai kumoss nepaiet mūsu mutei garām?"
«Nebīsties, nekur nepaliks!"
"Bet ja nu kāds pa to starpu atpērk no Zelmeņa Vilkatīreļu tiesības?" Anckalniņš jautā, aci piemidzis.
Vagaris top domīgs.
"Liela prasīšana, vai lielskungs kuru katru gribēs pretīm ņemt?"
"Kādēļ gan nē? Vai viņam nav viena alga, kas maksā renti?"
"Renti - zināms; bet Zelmeņam vēl ir divi brīvgadi, un zeme visa gatava. Kad labi padodas, par gadu var ieņemt skaidras peļņas vien 500 līdz 700 rubļu! Tā ir nauda, ar to var ko iesākt."
"Nauda zināms, bet par to arī būtu ēkas jāceļ."
"Ēkas - jā; katrs gan uzņemsies ēkas uzcelt, bet vai arī uzcels? Tas lūk tas āķis, kādēļ katrs nevar Vilkatīreļos iesprukt, tur vajaga uzticama cilvēka."
"Un es —" Anckalniņš iesaucas žirgti, - "es būtu ar mieru vēl katru gadu simtu rubļu piemaksāt."
"Anckalniņ, vai zini, tu esi liels "muļķis"! Darbs tik lielam kungam dabūt to zināt, ko tu te tagad plukšķi, mūžam tu tad Vilkatīreļos nedzīvotu."
"Gan laikam tu — ?"
«Lielskungs uzliktu tev tādu nomu, ka tu nespētu maksāt. Vislabākais ir drusku nogaidīt un - kur redz - drusku «piespicēt". Nav domājams, ka Pēteris, mežā dzīvodams, ēkām visus kokus pirks."
"Vaizi, vagar, tu derētu par policistu vai spiegu."
"Nu un tad - tad var kādā brīdī gadīties, ka mēs iegūstam brango kumosu par paldievs."
"Gudri, tiešam gudri!" Anckalniņš nosmīn tā savādi, blēdīgi. "Sak, kuru daļu mājas tu īsti sev ņemtu?"
Vagaris pasmejas.
"Nu, ko tagad iesmu drāst, kad putns vēl mežā," viņš atbild liekulīgi un aiziet. - "Jāpalūko, ko strādnieki dara."
Anckalniņš noņirgā viņam ļauni pakaļ.
"Pazīstam tevi, kūmiņ!"
Bet Pēteŗam ir galva pilna grūtu domu. Ko ļaudis par viņu spriež un domā, par to tam maza bēda, bet kā izmitināt un noalgot saimi, kā aizmaksāt Mauskam, kā tikt pie jaunām ēkām, kā... kā...?
Un miegs, agrāki cietais, spirdzinošais, tagad Pēteri atstājis. Nabaga vīrs caurām naktīm valstās bez miera pa gultu un grūti nopūšas.
Līze ilgi klausās vīrā un valda asaras, bet tad reizi saņemas un uzrunā to droši.
"Diezgan, Pēter! atstāsim visu un iesim atkal pie saimnieka kalpot."
Pēteris neatbild.
"Jurīti saderēsim par ganu, paši salīgsim uz deputata un dzīvosim kā agrāk."
"Un mūsu parādi?" vīrs iejautājas pec brīža.
"Pārdosim govis, atdosim zirgus — izlīdzināsimies; kas iztrūks, to nolīdzināsim vēlāk."
"No iztrūkuma nav ko runāt, būs daudz tādu, kas maksās mums par kontraktu vairāk atkāpšanās naudas, nekā visi mūsu parādi kopā. To arī var maksāt, jo padarīts darbs ir nauda. Bez tam, mums jau vēl ir tie 50 rubļi, kurus līdz ar tavu lādi izglāba. Siena arī pļavā diezgan, lopu barības pietiks. Kad šurpu atnācām, te bija vecaina un vairāk nekā. Tagad te ir gatava un glīta dzīvojamā ēka, iekopti dārzi, iestrādāti lauki un 30 pūravietas labu rudzu. Vai tu vari aprēķināt, cik tas naudā iztaisa? Un ko iztaisa 2 brīvgadi, vai tu zini, cik par tiem var maksāt?
"Manis dēļ, dari, kā zini, bet mitējies tad reiz bēdāties. Kāds tu paliec, tev vairs nav cilvēka izskata." Līze viegli aiztiek vīra elkoni.
Pēteris domā.
"Viss Dieva rokā," viņš atbild sēri, un viņa brūnās, tulznainās rokas liegi iedrebas vēl reiz."
Pa tam ir pagājusi jau vesela nedēļa pēc ugunsgrēka nakts. Saime ir vairākreiz apjautājusies pie saimnieka pēc darba, bet arvienu dabūjusi vienu un to pašu atbildi:
"Pagaidat! - Atpūšaties!"
"Dievs to zin," Antons prāto klusu, " — man tā vien liekas, ka mūsu saimniekam būs galvā kaut kas maitājies."
"Tādas bēdas!" Andrejs atbild līdzcietīgi, — "nav vis viegli nesamas. Te tu domā, nupat kā būtu uz kājām ticis — lūk, izput viss."
"Andrej, vai zini, ko es domāju?"
"Nu?"
Antona ģīmis laistās priecīgā aizgrābtībā.
"Es domāju, saimnieks mums ir labs?" viņš saka pārliecinātā balsī, - "Vai nav tiesa?"
"Labs nu labs; katrs saimnieks ir labs, kad strādnieks neslinko."
"Tā vis, brāl, nesaki! Pazīstu arī tādus, kas tev vispirms ādu pār acīm novilks, tad izgudros kautkādu iemeslu un bez algas aizdzīs no mājām. Lūk, tas pats Zemgrauzējs. Dzen strādniekus dienām, naktīm, bet rudenī, kad darbi padarīti, tad tik sagaidi, ka tevi aicinās pie pagasta tiesas par to, ka saimniekam nodarījis tik un tik daudz skādes, vai arī - ņem paudeles un staigā."
"Mūsējais projām nedzen, tas tiesa."
"Ar darbiem arī pārestību nedara."
"Bet saimnieks paliek taču saimnieks." Andrejs parausta plecus.
"Tādēļ es domāju, ka mēs varētum savu algu pagaidīt arī vēl līdz nākošam rudenim. Gluži pašu nepieciešamāko - nu, to jau viņš mums šā vai tā sagādās."
Andrejs purina galvu.
"Ja gribi, gaidi, es negaidīšu."
"Vai tu baidies, ka, varbūt, konebūt zaudēsi? Nākamā gadā būs 30 pūrvietas rudzu, būs arī vēl cita sēja, vai tev tur nepietiks?"
"Kas man galvos, ka rudzi labi izdosies, ka tos nenomaitās sausums, tārpi vai krusa? Un ko tad no viņa ņemšu? Vienas algas vietā pametīšu divas."
"Dari, ka zini, tava lieta." Antons pieceļas no soliņa un aiziet taisni uz saimnieka istabu.
Pēteris sēd istabā, galvu atspiedis rokās un stīvi lūkojas pa logu laukā.
Antons iekāsējas.
Pēteris pagriež galvu gausi uz viņa pusi.
"Nu, Anton —?"
"Tagad gan vēl nav deramais laiks, bet gribētu saimniekam prasīt, kā būs uz priekšu, vai nākamu gadu mani arī vēl turēsiet?"
"Tu gan gribētu pie laika citur saderēt?"
"Nē, gribētu taisni te palikt."
"Tiešām? — "
"Jā, saimnieks. Tad arī gribētu lūgt dēļ manas algas daudz nebažīties, lai tā krājas pie jums līdz nākamam rudenim Man tāda viegla roka, kā tik ko dabūju, tā - aiziet!"
Pēteris atdzīvojas.
"Anton, tu esi krietns cilvēks. Še mana roka, tu nezaudēsi nekā!"
"Par to neesmu nekad šaubījies," Antons atbild, kaunīgi ielikdams savu roku saimnieka pasniegtajā.
"Zināms, butu arī viens izticis, kā jau iztiku agrāk, bet palīgs nav smādējams," Pēteris nosaka domīgi. —
"Un tu, Anton, tu varēsi dzīvot pie manis, kamēr vien es pats še būšu. Pazīstu kalpu stāvokli, zinu, cik tas savas nepastāvības labad nepatīkams, tādēļ jau sen domāju, kā labāki nodrošināt savus gājējus. Kā tev patiktu, kad es tev vienam pašam ierādītu savu istabu un vienas daļas gatavas algas vietā dotu uz visiem laikiem, kamēr tu pie manis dzīvosi, trīs pūravietas zemes? Tad tu varētu turēt govi, kādas cūkas un pāris aitu. Īsi sakot, tu būtu tāds pat saimnieks kā es, tikai ar to starpību, ka tu maksātu nomu ar saviem spēkiem, bet es - ar spēkiem un zemes auglību. Un ja mēs pie tam katrs pildām nopietni un stingri savu pienākumu, tad būtum kā vienas ģimenes locekļi."
"Zināms, kas tad ar tādiem noteikumiem nebūs mierā!" Antons gavilē. - "Vēl šoziem pārvedīšu sievu mājās un dzīvošu uz - urrā!"
"Tā pilnīgi tava lieta," saimnieks atbild laipni, - "par to nerunāsim, bet labāki pārrunāsim algas sīkumus. Tagad tu dabū no manis 85 rubļus naudā, drēbes, apavus un pārtiku; cik tu to visu rēķini kopā?"
Antons rausta plecus.
"Ko es zinu!"
"Nu, tak daudzmaz, tā apmēram: simtu? pusotra simta, vai visi divi simti?"
"Varbūt, bus visi divi simti."
"Ja tev viss būtu jāpērk, tad - tad droši vien tikdaudz. Bet tā kā saimniekam ienāk viss no viņa paša laukiem, tad viņš var rēķināt lētāki. Teiksim, ka visu tavu algu un pārtiku varētu rēķināt tīrā naudā par 150 rubļiem, tas iznāktu 50 kap. no dienas ar savu maizi, skaitot gadā 300 darba dienas. Labi, es tev tad maksāju 150 rubļus tīrā naudā. No šās zumas atietu par 3 pūravietām zemes, katru 5 rubļi rēķinot, 15 rubļu, vienai govij un divām aitām ganība un ziemas barība - 10 rubļu,
tas būtu jau 25 rubļi, mani zirgi, darba rīki un strādnieki tavas zemes apstrādāšanai - cik tu tos rēķinātu?"
"Ko es tur saprotu rēķināt!"
"Nu, rēķināsim to visu kopā tikpat dārgi, cik man tas maksā. Man bija šogad 80 pūravietas plēsuma. Tās mēs apstrādājām trīs vīrieši: tu, Andrejs un es, un trīs sievietes: abas meitas un mana sieva. Katrs vīrietis dabū algas, skaidrā naudā rēķinot, 150 rubļu, bet par trijiem - 450, turpretim katra sieviete - 100 rubļu, kas iztaisa par trijām 300 rubļu, būtu kopā - 750 rubļu. Bez tam pa vasaru, karstākajā laikā es pieņēmu vēl liekus strādniekus un izmaksāju 20 rubļus, ir tad būtu - 770. Zirgus rēķināsim katru 80 rubļu dārgus, - bez četriem zirgiem nevar apstrādāt - būtu kopā par visiem zirgiem 320 rubļu. Viena zirga barību rēķināsim lēti - 20 rubļu gadā, tas būtu par četriem 80 rubļu. Zirgu bezspēcības un novecošanās maksu rēķināsim uz 10 procentiem no viņu īstās maksas, t.i. 320 rubļiem, kas iztaisītu par visiem četriem zirgiem zaudējumu 32 rubļi; še klāt 80 rubļu barības - iznāk par zirgiem: 80 un 20 ir 100, vēl klāt 12, ir pavisam 112 rubļu. Šie kopā ar cilvēku spēkiem - 770 un 112, iztaisa - astoņi simti astoņdesmit un divi rubļi. Ja nu nemaz nerēķinam arklu, ecēšu un citu rīku lāpīšanas un dilšanas naudas, tad jau vien saimniekam izmaksātu viena pūravieta zemes apstrādāšanas - nu, vai zini, cik?"
Antons parausta atkal plecus.
"Man uz rēķināšanu skolā bij ļoti grūta galva.
Skolotājs velti sadauzīja uz manas muguras pīpes kātu, kā nevarēju, tā nevarēju saprast, kamdēļ divus skaitļus vienu zem otra parakstot, - vienreiz iznāk vairāk, otrreiz mazāk,"
"Nu tad tev teikšu: 882 rubļi, izdalīt uz 90 daļām, iztaisa 9 rbļ. 80 kap., iznāk, ka pūravieta zemes apstrādāšana maksā - 9 rubļi 80 kapeikas. Par trim
pūrvietām būtu 30 rubļu bez 60 kapeikām. Pie tā tad nu nāktu agrākie 25 rubļi klāt par zemes nomu un lopu barību, kas būtu pavisam kopā 55 rubļi bez 60 kapeikām. Ja nu vēl dzīvokļa un lopu rūmēm pierēķinājām 10 rubļu īres gadā, tad tas iztaisītu 65 rubļi bez 60 kapeikām. Tos atņemsim no 150 rubļiem algas un tad paliks: 60 no simta ir 40, pieci no 40 ir 35, bet 35 un 50 ir 85, pie kuriem nu nāk 60 kapeikas klāt, kas ir pavisam — 85 rubļi un 60 kapeikas. Tā tad, Anton, ja gribi palikt pie manis par 85 rubļiem ar 60 kapeikām naudā, 3 pūrvietām gatavas zemes un vienai govij un divām aitām barību līdz ar ganību, tad - sit saujā. – Likop! —"
"Es nu gan, saimniek, no visa tā rēķina nesaprotu ne bū, ne bē; sajēdzu tikai to, ka man uz priekšu būs 85 rubļu vietā 85 rubļi un 60 kap., bez tam vēl zeme un lopi. Ļaunam tas nevar būt. Tādēļ: Likop, saimniek! Lai Dievs jums palīdz!"
"Tev ar', Anton! Un tagad ej, pasauc Andreju, sajūdzat visus zirgus, brauksim uz Dziļo gravu radzēs."
"Uz Dziļo gravu? Vai mežsargs mus nenoķīlās? Viņš uz jums neturot labu prātu."
"Nebēdā neko, man no lielkunga atļauja kabatā."
"Ja nu tā - tas kas cits."
Un atkal Vilkatīreļos iesākas rosīgs darbs un turpinās līdz pat Ziemas svētkiem. Tiek sadzītas milzu kaudzes radžu, grants, akmeņu un vecu ķieģeļu, kā arī dakstiņu drumslu.
Daži Pēteram uzmācas ar jautājumiem, ko tas ar tik daudz radzēm darīšot; bet viņš tik pasmejas.
"Taisīšu mājas, ko tad citu!"
Ziņa par radzēm nonāk arī līdz vagaram un Anckalniņam.
"Nu, gudriniek", Anckalniņš uzrunā vagari, - "vai tagad arī vēl šaubies, ka Zelmenis ēkas nesataisīs?"
"Vēl nav uztaisījis."
"Tu domāji, ka viņš nespēšot ēkas uztaisīt, tādēļ ka tam nebūšot naudas, ko kokus pirkt; lūk, koki maksā naudu, tos viņš nepērk, - radzes dabūn par brīvu, — viņš taisīs no radzēm. - Tev tāds aprēķins ne mūžam nebūtu prātā iešāvies."
"Nepriecājies taču par agru. Es saku, ka Zelmenis ēkas vēl nav uztaisījis, un pie tam es palieku."
"Tu laikam viņam uzsūtīsi sēru, zēveli, mēri, piķi un uguni?"
"Ko viņam uzsūtīšu, tā ir mana daļa, tava deguna talkā nelūgšu."
"Pag, kā taču "dakteri" tādās reizēs raksta... nu, paraug, cik sen vēl kaut kur lasīju!.. ak tā: Sine copia![1]
"Nu tad zini, Kapijaskalniņ, ka uz priekšu Vilkatīreļos par saimnieku būs nedz Zelmenis, nedz tu, bet es!"
Vagaris nikni nospļaujas un aiziet.
Bet pavakarē viņš ieceļ miežu maišeli ragavās, iejūdz zirgu un paslepeni nobrauc uz Vilkatīreļiem. Pēteris ar puišiem tikko pārbraukuši ar akmeņu vezumiem, kad vagaris ierodas.
"Nu paraug' tik," vagars iesaucas jau pa gabalu, - "te jau tā izskatās, it kā tu, Pēter, gribētu fabriku uzcelt."
"Fabriku gan, vagar, - maizes fabriku!" Pēteris atjoko.
"Domāju jau, ka tu, no briesmīgās nelaimes nomākts, būsi pavisam dūšu zaudējis."
"Vai nu no nelaimes maizi cepsi, jāpūlas vien ir."
"Tava sparība, Pēter, tālu pazīstama; bet vai līdz tam, kamēr no šiem akmeņiem maizi dabūsi, neaptrūks zobiem darba?" Vagaris uzsit draudzīgi Pēteram uz pleca.
"Kā Dievs palīdzēs, tā būs."
"Lūk, tur ragavās es tev atvedu maisiņu miežu. Kas zin, tagadējā stāvoklī tas tev var noderēt. Visi esam tikai cilvēki."
"Lai tev simtu paldievs, vagar!" Pēteris saka aizgrābts un krata vagara roku. - "Tu arvienu esi bijis mans pabalsts."
"Ko nu par tādām blēņām runāt," vagaris mēģina izvairīties. - "Katra pienākums tuvākam bēdās izpalīdzēt."
Pēteris izceļ miežu maisiņu no ragavām un tad kopā ar vagari dodas uz istabu.
Līze ir dziļi aizkustināta no vagara laipnības un nemaz nezin, kā dārgo viesi uzņemt.
"Ak Dievs, kā lai mēs jums pateicamies?" viņa gaužas asarām acīs. - "Kaut jau varētu vai pieklājīgi pamielot!"
"Ko nu, Līz, manis dēļ nemaz nepūlies, vai es neēdis nāku. Bet sakat, no kā tad pārtiekat? Jums viss sadega?"
"Kā tad... sadega, sadega. Tikai lopiņus un dažas grabažas izglābām. Par laimi todien kultie rudzi bija tāpat maisos klētī nolikti. Tos tad arī mūsu puiši bij izrāvuši. Vismaz maizītes kādam laiciņam pietiks. No lopiem arī šis tas atlec - kuļamies kā redzēdami. Dažu dienu šā tā pārlaižam."
"Vai saime nesāk kurnēt."
"Līdz šim vēl, paldievs Dievam, nekas. Ļaudis labi redz, ka vairāk neko nespējam."
"Un algas, tās gan vēl saimei nemaksātas?"
"Ar ko lai maksājam. Lūdzam, lai paciešas. Pēc jauna gada Pēteris domā braukt peļņā, saņēmis no žīda baļķus vest - varbūt, sapelnīs, - atdosim."
"Cik jums zirgu ir? pieci?"
"Pieci, vagar," Pēteris atbild savu reizi.
"Vai tad tik daudz jums še vajadzīgs?"
"Varējām iztikt ar četriem, bet pavasarī viens palika klibs, bij jāgādā cits vietā." Pēteris pagriežas pret Līzi. "Sieviņ, vismaz paraugi ciemiņam tēju, ja ne vairāk - apsildīsies."
Līze izsteidzas ķēkī.
"Dzirdu, ka tu Mauskam par zirgiem arī esot parādā, ko tad tas, vai savas naudas neprasa?"
"Kā nu nē, tūdaļ pēc ugunsgrēka otrā dienā bij atskrējis," Pēteris atbild smaidīdams, - "bet izlīgām. Apsolīju nākamā rudenī piedevām piecus pūrus auzu un trīs pūrus kartupeļu, palika ar mieru gaidīt parādu līdz nākamam rudenim."
"Tad tev vēl cerības šoreiz no nelaimes izkulties," vagaris norūc, - "ja tikai spēsi ēkas uzcelt."
"Nu, gŗūti jau ies, vai nu viegli."
"Bet kā tad domā ar ēkām, vai akmeņa celsi? Man šķiet, ka akmeņa ēkas iznāks vēl dārgākas nekā koka?"
"Lai lielam kungam daudz veselības, ka radzes man par velti atvēlēja. Uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ēkas uzliet no kaļķiem. Runā, tādas ēkas esot vēl izturīgākas nekā no koka, ja tikai palaimējoties sausā laikā uzliet."
"Hm!.. nepazīstu... var jau būt. Tikai no dažiem esmu dzirdējis, ka viņas esot ļoti vārīgas no slapjuma un ātri sabrūkot."
"Dievs viņu zin, jāmēģina tomēr būs."
"Vai nebūs prātīgāki, ka tu tagad lieko divu māju zemi atdotu citam? Tagad, kur tev gandrīz visa zeme uzplēsta, tu droši vien dabūtu savu 300—500 rubļu atmaksas un varētu dzīvot bez bēdām. Pietiktu tev arī no vienas mājas. Ja gribi, es tev pagādātu atpircēju."
"Paldievs, vagar, par labo pratu, bet vēl gribu pamēģināt pats."
"Nujā, dari, kā zini. Gribēju tev tik izpalīdzēt. Lai nu kā arī kuru reizi bijis, bet uz tevis arvienu esmu drauga prātu turējis."
Līze ienāk ar tējas traukiem, un saruna pāriet uz vispārīgākiem notikumiem. Vagaris liekas drusku sapīcis, un Pēteris ir tapis domīgs. Bet beigās sarunas pamazām nogurst un mitējas pavisam. Iestājas nepatīkams uztraukums. Katrs sajūt, ka še ieviesies kautkas nelāgs, bet sargās to izrādīt.
Izdzēris pāŗa glāzes tējas, vagaris pieceļas.
— "Paldievs par tēju," viņš saka strupi un uzvelk cepuri dziļāki uz acīm, - "man nu jāpošas mājās. - Ak tā! Pēter, vai tavs kalps Andrejs mājās?"
"Mājās gan, nupat visi pārbraucām, būs otrā galā, savā istabā."
"Man ar viņu drusku jāparunā. Šorīt viņa māte bij pie manis, lika tam ko pateikt."
"Tad ejat vien tik uz otru galu," Līze mudina.
Vagaris atvadās un aiziet. Pēteris iziet tam pakaļ un noskatās, kā tas ieiet kalpu galā. Tad viņš atgriežas istabā, paņem vagara atvesto miežu maisiņu, iznes to laukā vagaŗa ragavās.
Andrejs patlaban sarunājas ar Antonu par muižas puišu dzīvi. Vagara ierašanās devusi viņiem uz to iemeslu.
"Dzīve muižā vieglākā ir un ir nekā pie saimnieka, lai saka, ko grib," Andrejs domā. - "Kad vēl ar vagari labi satiek, tad dzīvo kā Dieva ausī."
"Ne visi var būt par lieliem kungiem, ne visi par Muižas puišiem," Antons atbild atraidoši.
"Ja labi palaimējas, no muižas puiša vari vēl izkulties par ķēķa puisi, kučieri vai vaigari; kur tiks saimnieka puisis?
"Un saimnieka puisis izkuļas par pašu saimnieku," Antons garšīgi smejas. "Kas tad mūsu saimnieks agrāk bij? Arī tikai saimnieka kalps."
"Ne visiem tāda laime."
"Visiem gan nē, bet tu, Andrej, piķiera amatam būtu kā radīts." Tev, vai zini, resnas lūpas, varētu brangi taurē pūst.
"Ko ar tevi runāt, tu tik esi tāds... tāds... līdējs!"
"Nu neskaisties taču tūdaļ," Antons labina.
Istabā ienāk vagaris.
"Nu, zēni, kā sviežas?" viņš vaicā jautri un paijā tad viena, tad otra plecu.
"Kas vainas!" Antons atbild braši. "Dzīvojam kā nieri taukos."
"Paldievs Dievam! kad tik iet." Vagaris pagriežas pret Andreju, - "Vakar tava māte bij pie manis. Viņa domā nākamu vasaru atnākt uz muižu par lopu ganu."
"Vai tā?"
"Liek tevi sveicināt un grib zināt, kur tu nākošu gadu palikšot."
"Kur tad palikšu," Andrejs atbild stomīgi, - "būs vai jāpaliek tepat."
Vagaris pavīpsnā.
"Vai tad ar saimnieku jau salīdzis?"
"Vēl gan nē, bet — —"
"Domā gan ar Zelmeni līgt?"
"Ko citu."
"Vari mēģināt, bet cik man zināms, tad jūsu saimniekam drīzi pašam būs jāmeklē saimnieks."
"Ka tā, vagar tēv?" Antons iesaucas satrūcies.
"Nu tā. Viņa lietas stāv ļoti slikti. Nespēks, parādi - lielskungs arī to vairs neieredz..."
"Vai Dieviņ, tad mūsu alga bus beigta!" Andrejs sasit rokas un platām acīm lūkojas vagarī.
"Kad pie laika nepamanīsaties, visādi var nogadīties.""
"Mīļais vagar, jūs esat gudrs cilvēks, sakat, ko lai mēs daram?"
"Ko lai darat? Aizejat pie pagasttiesas, varbūt, ka padomu atradīsiet. Tikai nenogaidat, kamēr kāds cits jums aizsteidzas priekšā."
Antons stāv ka apstulbis.
"Kas to varēja domāt!" viņš saka žēli.
"Jā, tagad pasaulē iet raibi, kas neatdara acis, atdara maku," vagaris noteic gudri un taisās uz iešanu.
"Nu tad tā, Andrej, tavai mātei varēšu vēstīt, ka tu paliec te?"
"Nē, nē, vagar, te nepalikšu ne par kādu naudu. Ai, kaut jūs būtu tik žēlīgi un pagādātu man kādu vietiņu muižā."
"Muižas vietās gŗūti iekļūt, bet atnāc kādu svētdienu pie manis, varbūt, ka kautkas pagadās. Divas puišu vietas gan laikam nāks svabadas."
Andrejs saķer vagara roku un bučo.
"Mīļais papiņ, neaizmirstiet tad manis. Es jums būšu uzticīgs un paklausīgs kalps."
"Kā strādnieks tu esi labs, to sen zinu, bet solīt tev nekā nevaru. Jārunā papriekšu ar muižkungu."
"Ak, esat jel tik žēlīgi!"
"Un neaizmirstat tad arī manis" Antons ieminas kaunīgi.
"Nu labi, labi. Atnākat nākamā svētdienā uz muižu. Un tagad dzīvojat veseli!"
Antons pārnācis no muižas ļoli domīgs un kluss. Vakarā, kad saimnieki jau devušies pie miera, viņš uzmeklē māju meitu Grietu un pasauc to ķēķī.
Grieta iziet pie viņa.
"Nu, Anton?" viņa jauta bažīgi, sabiedēta no puiša savādās balss.
"Šodien bijām ar Andreju muižā pie sulaiņa."
"Man Andrejs jau vakarvakarā stāstīja, ka jūs iešot uz muižu jaunas vietas saņemt. Bet es domāju, ka viņš joko."
"Mēs bijām... un..."
"Un saņēmāt ar'?" Grietas balsī dzirdama spītība.
"Nedusmojies, Grietiņ! Tu nemaz nezini, cik ļauni ar mūsu saimniekiem stāv."
"Blēņas! tādas izrunas man pazīstamas. Nav ne kas cits, ka jums abiem ar Andreju būs iekārojies pēc muižas Kačas. Nu, skrienat vien veseli, velti tu man visu to stāsti. Iztikšu bez tevis. Nebūtu domājis, ka tu esi tik šaubīgs un neuzticams." Meita paņem priekšauta stūri un sāk raudāt.
"Nu parau, Grietiņ, kāda tu ar' esi! Vai tad es saku, ka tevis negribu? Tikai jau kad vieta nav zināma, kā lai precamies?"
"Stāsti tik! Kas te vainas, vai saimnieks nav labs, vai alga maza? 85 rubļi tīras naudas un 3 pūrvietas zemes, kur tad vēl labāki? Kur vēl tādu algu dos?"
"Viss jau būtu labi, vai es arī par to ko, bet ko tad tas viss palīdz, kad pašu saimnieku izsviedīs no mājas. Vagaris tā teica, viņš taču zin labāki."
"Kad vagaris to zina, tad pats saimnieks to vēl labāki zinātu."
"Saimnieks un saimnieks, ko tad saimnieks var zināt, kā lielskungs nodomājis."
"Un tev? vai tev deg? Domāju, ka tu tīri labi vari nogaidīt, kamēr saimnieku izsviež, tad arī vēl laika diezgan būs atkāpties."
"Atkāpties un palikt bez vietas?"
"Labam strādniekam vietas nekad netrūks, strādnieku tagad nemaz nav tik pārāk daudz."
"Bet, Grietiņ, mēs taču varam savas algas pazaudēt?
"Kad tu par algu tā baidies, prasi saimniekam, varbūt, ka viņš tev izmaksās."
"Es jau ar' to darītu, bet man kauns. Nav sen, ka pats viņu lūdzu, lai manu algu aiztaupa līdz nākamam rudenim, un - nu - —"
"Nu redzi, kāds tu esi vēja grābslis! Kas tad tevi spieda saimniekam tādu lūgumu priekšā celt?"
"Domāju, viņš tāds labs cilvēks, nelaime notikusi, sak, lai viņu drusku iepriecinātu."
"Un tad lai vēlāk vēl vairāk apbēdinātu."
"Vai tad es zināju, ka tas viss tā nāks? Šodien muižā bij arī Mauskus. Tas arī saimniekam solās parādus negaidīt. Viņš būšot sūdzēt, Andrejs ar' ..."
"Un tu?"
"Es gribēju vēl ar tevi parunāt."
"Vai tad tu muižā jau salīgi?"
"Vēl nē, izlūdzos pāri dienas apdomāšanai. Andrejs gan salīga."
"Nu, ko tad tik daudz, līgsti ar' tu."
"Bet kā tad? Man jau tagad guļ uz sirds kā akmens, es pat nedrīkstu saimniekam acīs skatīties. Tiešām nezinu, ko iesākt."
"Vari darīt ka gribi, bet es palikšu te, kamēr manis saimnieks projām nedzīs."
"Bet vai mēs abi nevarētum kur citur saderēt?"
"Ir negudro! Citur meitu diezgan, aiziesi - būs cita."
"Grietiņ!" Antons iesaucas mīļi, apķeŗas meitai ap kaklu un bučo to karsti. - "Kā tu vari tā domāt! Tu, vienīgi tu esi mana izredzētā."
Spēcīgā meita noslīgst pie jaunekļa krūtīm un čukst:
"Anton, tu nemaz nevari iedomāties, cik neizsakāmi es tevi mīlēju, kaut tu nebūtu tik vieglprātīgs!"
"Nevis vieglprātīgs, es tik rūpējos par mūsu nākamību." -
"Bet vagaris jau varēja samelot? Mūsu labie saimnieki vēl ilgi te dzīvos."
"Lai Dievs dod, es noveļu viņiem visu labāko. Taisnību sakot, man to būtu ļoti žēl, ja tie izputētu."
"Nu, tad nogaidīsim vismaz."
"Ja tu tā doma, tad lai arī notiek! Tā! un nu man ir atkal sirds īstā vietā."
"Bet klau, Anton, saimniekam tu no visiem vagara stāstiem ne vārda nepīksti, tas viņu ļoti apbēdinātu. Viņš jau, cilvēks, tā kā tā aiz bēdām un rūpēm nezina, kur šauties."
"Nebīsties, es arvienu stāvu saimnieka pusē."
Jaunekļi šķiras un dodas katrs savā gultiņā. Antona sirds ir mierīga, un viņš ātri iemieg, bet Grieta vēl ilgi ilgi pārdomā dzirdēto.
Ziema ir asa, bet sniega maz.
Pēteris skatās bažīgi uz debesīm un purina galvu.
Kaut jel nu būtu uzkritis vairāk sniega, varētu sākt saņemtos baļķus vest. Līdz pavasarim kādu simtu nopelnītu. Bet tā - stāvi un slinko. Ragavas sataisītas, viss gatavs - ceļa nav. Ech! kad jau reizi cilvēkam sāk ļauni iet, tad viņam ar' iet! Tiešām nezini, kādā galā liksies. Bij sataisītas ēkas, bij labi paaudzis, domā: nupat sāksi dzīvot, te nāk nelaimes brīdis, un atkal tu stāvi tur, kur iesācis. Domāji nomaksāt parādus, sūtīt Jurīti skolā - viss izputēja!
Andrejs smīn un berž rokas.
"Tad tik nu smalki izdzīvosimies," viņš saka uz Antonu, - "ja neuznāks sniegs, tad izgulēsimies par ziņu."
"Vai zini, Andrej, ko es darītu, kad būtu saimnieks?" Antons jautā.
"Nu?"
"Es tevi sūtītu meža vāveres skaitīt. Tā tu vislabāk ievingrinātos muižas puiša gaitā."
"Bet es tev tad iekrautu pa ķiveri, vai saproti?"
"Vai zi, kad tevi tā no kreisas puses labi apskata, var gandrīz domāt, ka tu blusu noķertu."
Andrejs grib ko atbildēt, bet saimnieks to pārtrauc.
"Klausaties, puiši, paņemat šķipeles un nākat pie darba," Pēteris nosaka īsi un 'dodas uz strautiņa pusi, kur piegāznē radzes sakrautas. Līdzi tam ir dzelzs stanga. To tas šorīt agri no Griķēniem atnesis.
"Diez, vai nu kādam kapu raks?" Andrejs ņurd ļauni.
"Kapu gan, Andriņ, tur noraks tavu laiskumu," Antons atbild.
Un saimnieks patiesi sāk pašā piegāznes malā dobi rakt. Zeme sasalusi, bet viņš dūšīgi izsit ar stangu caurumu un lauž tad sasalušo zemi pa pikām vien uz augšu.
"Velns, kas te par joda cepli būs?" Andrejs pukojas, cirzdams ar cirvi sasalušo zemi. - "Tad jau cirvjam tikai piets vien paliks, no zobiem nebūs vairs ne vēsts."
"Pieliksi pats savus zobus," Antons pamāca rātni, "cik pie ēšanas esmu nomanījis, tev viņi krietni asi."
"Bet tu savus zobus arī, Anton, nevari savaldīt," Pēteris norāj laipni.
"Ar Antonu nav iespējams kopa strādāt," Andrejs iecērtas spītīgi un nomet cirvi zemē.
"Nu strāda viens pats, vai tu priekš manis strādā?" Antons arī saceļ spuras.
"Ak tā, vai tu gan domā, ka es še esmu kads kāds - kāju pamesls?"
"Andrej, Andrej, kas tad nu par nelaimi?" Pēteris brīnās.
"Nelaime nav nekāda," Andrejs atbild sīvi, - "bet ilgāki negribu vairs pie jums suliņas strēbt. Neesmu atnācis šurp, lai mani badā nomērdē."
Pār Pētera seju pārvelkas dziļš bālums. Strauji viņš iedzen stangu zemē un brītiņu nolūkojas puisī sēriem skatiem.
"Tu gribi aiziet?" viņš vaicā lēni.
"Izmaksājiet manu algu, un es iešu projām."
"Cik tev nākas?"
Astoņdesmit pieci rubļi man vajadzētu dabūt. Drēbes un 35 rubļus jau esmu dabūjis, tā tad vēl man nākās 50 rubļi"
"Līdz kuŗam laikam?"
Puisis sajūk un stostās. Antons smejas.
"Man liekas, līdz Jurģiem, vai ne tā?" Pēteris jautā.
"Nuja, līdz Jurģiem gan..."
"Bet nebūtu jau arī ļaunam, ja līdz šai dienai tikdaudz dabūtu," Antons piemetina nebēdīgi.
Andrejs paskatās uz viņu baltām acīm.
"Tā tad līdz 23. apriļam tev nāktos no manis 50 rubļu. Bet tagad vēl tikai 15. janvāris. Cik tu prasi līdz šam laikam? No 23. janvāra līdz 23. apriļam atliktu vēl 3 mēneši.""
Andrejs kasās, grozās un stostās. Rēķinums priekš viņa ir par gŗūtu. Beigās viņš saņemas.
"Sacīsim, 40 rubļu vēl," viņš atbild nedroši.
Pēteris smejas.
"Nē, draugs, tas būtu drusku par daudz," viņš saka jautri. "3 mēneši ir ceturtā daļa no gada, tad tu arī vari dabūt tikai par trim ceturtām daļām. Puse no astoņdesmit pieciem rubļiem ir 42 ar pusrubli, puse no 42 ar pusrubli ir 21 rublis ar kvartu. Bet 21 rublis no 50 ir 29 rubļi, kvarts nost - paliek 28 rubļi ar 75 kap. Nāc uz istabu, tūdaļ tev izmaksāšu, bet tu tad man strādāsi līdz 23. janvārim."
"Andrej, pūt nu taurē!" Antons gavilē un lēkā kā duls.
Andrejs stāv ka no laivas izmests.
"Nujā, nujā, saimniek, lai nu lai, bet tas ir par maz," viņš stostās.
Pēteris saskaistas.
"Ja tev vairāk nākas, vari izsūdzēt. Iesim! Anton, nāc līdzi."
Pēteram vēl ir atlicies no agrāki iekrātās naudas tā ap kādiem 35 rubļiem. Viņš gan bij nodomājis šo naudu uztaupīt pārtikas vajadzībām, vai citām kādām spaidīgām maksām, bet kad nu ar Andreju tā lieta tā piesviedās - arī labi! Būs viens akmens uz sirds mazāk.
Liecinieku klātbūtnē Andrejs saņem naudu, tad visi trīs atgriežas atpakaļ pie iesāktā darba.
Bet Antons paliek drusku iepakaļ. Viņš notvēris Grietu pie piedurknes un čukst:
"Meitiņ, mūsu saimnieks dzīvos, taisies tik uz kāzām." Tad manās citiem pakaļ, sakampj šķipeli un uzgavilē, ka viss mežs nošalc: - "Aiziet!"
Andrejam šķietas, ka tam visas kabatas būtu ar oglēm piebērtas. Tāda gala viņš nebija sagaidījis. Tas bij domājis, ka saimnieks to neatlaidīs, un bij priecājies uz sūdzēšanu! Lai daudz maz apklusinātu nelāgās jūtas sirdī, viņš ķeras ar visiem spēkiem pie darba, cērt un rok, ka zemes vien šķīst.
Antons ar pašu saimnieku nepaliek viņam pakaļ, un bedre top arvien plašāka un dziļāka.
"Tā, Andrej," vakarā saimnieks» uzrunā atlaisto laipni, - "nu tu varēsi lielīties, ka arī tavas rokas pie Vilkatīreļu jaunajām ēkām līdzi darbojušās. Ja Dievs palīdzēs, pēc nedēļas būs daļa darba pie cepļa padarīta."
"Ko nu, saimniek, tik ļauni es nemaz nedomāju, vagaris mani piekrāpa. Būtu es to zinājis, mūžam nebūtu muižā saderējis."—
"Kas? vagaris? Vai viņš tev par mani ko stāstīja?"
"Jā, viņš stāstīja, ka parādnieki būšot jūs izūtrupot, un ka lielskungs jūs izlikšot no mājas."
"Varbūt, ka vagaram taisnība," Pēteris atbild domīgi.
Paiet viena diena, paiet otra, paiet vesela nedēļa. Laiks ir auksts un skaidrs, bet sniega nav. Pēteris strādā neapnicis ap cepli. Bedre izrakta, no radzēm tiek izlikta grīda. Pavasarī izmūrēs sienas, un kaļķu dedzināšana var iesākties. Tikai naudas, naudas tomēr labi daudz vajadzēs. Un tās viņam nav. Visa viņa bagātība tagad pastāv no kādiem septiņiem rubļiem. Ko ar tiem lai iesāk? Būs jāpērk sēkla, jāiegādājas dažu sadegušo darba rīku vietā jauni. Būs grūti, ļoti grūti. Vienīgā cerība paliek uz nākamo vasaru. Ja nu Dieviņš labi uz laukiem paaudzēs, kas zin, kautkādi cauri izkulsies.
Varbūt!
Tad kādu dienu debesis pārvelkas tumšiem mākoņiem, un Pētera seja drusku noskaidrojas. Sāk krist sniegs lielām, mīkstām plenēm. Paldies Dievam! Vēl viss var par labu iziet.
Pēteris stāv pie istabas loga un priecīgu sirdi nolūkojas, kā sniegs lēni krīt uz zemi. Bet piepēži viņš izdzird ārā kādu svešu balsi jautājam pēc viņa. Viņš satrūkstas. Kas tas gan varētu būt?
Līze ievada istabā pagasta ziņnesi. Kaklā tam liela ādas soma.
Pavirši sveicinājis, ziņnesis nopurina sniegu no drēbēm un ķer somā. No tās viņš izvelk divas papīra lapas un pasniedz Pēteram.
"Te tev, saimniek, pavēstes, nākamā nedēļā ceturtdien jātiek pie pagasta tiesas."
"Pie pagasta tiesas?" Pēteris atkārto kā nesamaņā.
"Pie pagasta tiesas, jā. Pulksten desmitos no rīta, Mozus Zalmanoviča sūdzībā un remiķa Čades prasības lietā par 67 rubļiem 90 kap."
Pēteris tikko vēl uz kājām turas.
"Tad tomēr tik tālu!" Pēteris čukst bēdīgi, kad ziņnesis bij aizgājis. "Pirmo reizi pie tiesas!"
Ienāk Līze. Viņa ir ķēķī jau paguvusi izraudāties, un vaigi tai vēl slapji no asarām.
"Nu, vai nav, kā es teicu?" viņa uzsāk raudulīgi. "Kādēļ mums vajadzēja šurpu plēsties? Ko tad nu esam saguvuši? Parādus, kaunu un nabadzību. Pie tiesām tu neesi bijis, nepratīsi, kā pienākas, izrunāt, ir iebāzīs vēl cietumā. Būsim tad nu augstā godā tikuši. Kas tad te ir? - Plikā pļava bijusi, Plikā pļava paliks! Velti mēs še izšķēržam savus sviedrus un spēkus mērdēdamies, un tērējam veselību par neko, kā vergi skriedami caurām dienām un naktīm? Nelaimīga tā stunda, kurā tu uzņēmies visu šo postu kaklā. Kas mums muižā nekaitēja. Vēl šodien dzīvotum bez bažām un raizēm, maizītes labu labās paēduši."
"Līz, mitējies! Tavas vaimanas tagad par vēlu."
"Par vēlu, zināms, par vēlu, kad ta tu mani esi klausījis? Ai, es nelaimīgā sieva!"
Līze iesāk vaimanāt un raudāt. Pēteris atstāj istabu. Galvu nodūris, viņš staigā ap nodegušo ēku vietām, it kā kaut ko meklētu, paiet uz rudzu lauka pusi, atgriezās atpakaļ un soļo uz izrakto kaļķu cepli.
Nonācis pie bedres, viņš iekāpj tanī, atspiež muguru pret nosarmojušo sienu un galvu noliec dziļi uz krūtīm.
Tā viņš stāv labu brīdi kā iemidzis, tad noņem cepuri un skaita "Mūsu Tēvs..."
Sniegs nāk lielām lēverēm un baltā sega top arvienu biezāka. Pazūd zem viņas ciņi, melno celmu gali, bet rūpes un bēdas cilvēka sirdī viņa nespēj apsegt. Būs ceļš, būs labs un viegls ziemas ceļš, bet vai visi pa to vieglām sirdīm brauks?
"Memmiņ, kādēļ tu raudi?" Jurītis vaicā māti, ieskrēja no āra sasarkušiem vaidziņiem.
"To tu, dēliņ, vēl nesaproti — mums iet slikti, ļoti slikti." Līze paņem puisēnu klēpi, spiež to pie sirds, skūpsta un slapina viņa palso galviņu karstām asarām. "Nabaga, nabaga puisēniņ!"
"Bet kādēļ tad tēte neraud?"
"Tēte negrib raudāt, viņš ir vīrietis."
"Un man, vai man arī bus jāraud?"
"Lai Dievs dotu, ka tev, bērniņ, nekad nebūtu jāraud! Asaras nāk no zūdīšanām. Labi tam, kam dzīvē maz jāraud."
Istabā ienāk Pēteris. Viņa stāvs drusku saliecies, soļi gurdeni, bet ģīmis mierīgs un laipns. Viņš uzmet ātru skatu sievai un puisēnam.
Jurītis žigli atraisās no matēs un pietek tēvam.
"Tēt, vai tev sāp?" viņš jautā līdzcietīgi.
Līze izteidzas no istabas.
Pēteris nosēstas pie loga, paņem puisēnu uz ceļa galiem un uzliek kā svētīdams savu roku uz mazā galvas.
"Vai tu redzi mazo putniņu, kas tur ārā lēkā?" viņš jautā, rādīdams ar pirkstu caur logu.
"Redzu, tā ir zīlīte!" mazais iesaucas priecīgi.
"Tā ir. Viņa meklē barību, kur tik to var atrast. Pa vasaru tā uzturas vairāk mežā, pa ziemu tā tuvojas cilvēku dzīvokļiem. Viņas dzīves vietai nav robežu. Neviens viņas projām nedzen, neviens viņai neliedz nomesties tur, kur tai patīkas. Un tomēr viņa dzīvo tikai vienā vietā. Kur tā šodien savu pereklīti taisījusi, tanī pat apgabalā viņa taisīs to nākamā gadā. Citi putni dzīvo pie mums tikai pa vasaru, ziemā tie aiziet uz švešām zemēm, bet nākamā vasarā nāk atpakaļ uz veco ligzdiņu. Viņi mīļo savu izvēlēto vietu. Bet cilvēks tā nevar. Viņš nevar nomesties uz dzīvi tur, kur grib, svešā piederumā tas nedrīkst meklēt sev uzturu. Viņam jāgādā pašam savs piederums. Un kam tāda nav,
tā dzīve ir nedrošāka nekā mazā putniņa dzīve. Redzi, dēls, es esmu šo zemes gabalu, uz kura mēs atrodamies, pats iestrādājis, tāpat uzcēlis šo istabu; kā tu domā, vai būtu labi, kad mēs visu to atdotum kādam citam, uri paši klīstum pa pasauli no viena stūra uz otru?"
"Tēt, mums vasarā tik daudz ogu."
"Vai tev te patīk?"
"Ļoti. Es zinu trīs vāverīšu perēklīšus."
"Tu vēl esi bērns; bet mīļo šo stūrīti zemes; turi to svētu un lūdz mīļo Dieviņu, lai viņš mums ilgi ilgi te liek dzīvot. Kad tu pieaugsi liels, tad tu strādāsi šinīs laukos, un lauki dos tev savus augļus. Un vēlāki, kad mēs ar māti būsim nogājuši Dieva priekšā, tad tu sargāsi, glabāsi un mīlēsi mūsu Vilkatīreļus."
"Tēt, paskaties, zīlīte aizskrējusi," bērns iesaucas, pa logu lūkodamies ārā.
Pēteris uzspiež savas lupas uz maza galviņas un viegli noceļ to zemē.
"Ej, papriecājies ar putniņiem," viņš saka nepacietīgi" - "jo tu pats arī vēl esi bezrūpīgs putniņš.".. .
Ziemas ceļš! Kā viegli tek zirdziņi, kā gludi šļūk ragavas! Arī Pētera sirds top vieglāka, kad tas otrā rītā pēc nepatīkamās tiesas vēsts sēstas zirgā.
"Bet tad tik, saimniek, braukšana!" Antons izsaucas un uzpliukšķina ar pātagu. - "Iet kā smērēts!"
"Patiesi kā smērēts!" saimnieks atsaucas jautri.
Bet kad prāts ir jautrs, tad bailes pazūd un briesmas neizliekas tik lielas.
Žīds Joselsons ir manīgs žīds. Vispirms viņš tirgojās ar pogām, tad ar lakatiem, aitu un teļu ādām, āboliem, fašinām un tagad viņš tirgojas ar slīperiem, baļķiem un malku... Sevišķi labi tam veicas šobrīd. Muižnieki iekrīt jo dienas jo dziļāki parādos un pārdod, ko tik vien var, bet par visām lietām - mežus, par tiem dabū ar reizi visvairāk naudas. Un Joselsons prot mežus
vairāk pirkt nekā pogas pārdot. Viņam vajadzētu būt ļoti stulbam bijušam, ja tas nepelnītu pusi uz pusi. Lūk, tādēļ viņš lūkojas pasaulē tik bezkaunīgi izaicinoši, tādēļ tam pirkstos septiņi gredzeni, no kuriem divi ar lieliem briljantiem (no abiem viens droši neīsts). Tomēr apkārtnes ļaudīm viņš par svētību.
Koki jānoved uz upi, pa kuru tos pludina tālāki uz pilsētu, bet par vedumu Joselsonam jāmaksā. Tā kā zemnieki sev par zaudējumu žīda kokus labprāt neved, tad, protams, viņi pie tam arī ko nopelna.
Zelmenis no Joselsona ir saņēmis novešanai 500 baļķus par 60 kap. gabalā. Ja zirgs stingrs, un ceļš labs, tad par dienu var izbraukt divas reizes un ar vienu zirgu nopelnīt 120 kap., bet ar Pētera visiem pieciem 6 rubļi.
"Seši rubļi pa dienu - branga nauda!" Pēteris domā, celdams baļķi uz ragavām, "Par nedēļu ienāks 36 rubļi. Ja dabūtu kādas 7 nedēļas braukt, būtu no parādiem tīrs. Nu, varbūt ceļš pastāvēs."
Un ar katru nobrauktu dienu Pētera sirds top vieglāka, tiesas diena mazāk bīstama. Lūk, parāds atkal par sešiem rubļiem mazāks, atkal par sešiem...
Diemžēl, tiesas diena nekavējas. Pienāk pēdīgi bīstamā ceturtdiena, un Pēteris jau no agra rīta ir kājās: nodzen bārzdu, iesmērē zābakus ar trānu, nomazgā muti, sasukā matus un pabaro zirgus. Pulksten 10 priekš pusdienas taču bija teikts, kad tik neaizkavētos, var vēl sodā krist. Tiesa joku neprot!
"Kas tad te ko braukt - astoņas verstis!" Līze mierina Pēteri.
"Lai nu astoņas verstis, putna spārniem nenoskriesi. Labāk drusku tur uzgaidu nekā nosebojos."
"Nu, tad brauc arī, brauc, ja tik nepacietīgs esi."
Pulkstens vēl nav deviņi, kad Pēteris ierodas tiesas mājā.
Ir ieradušies arī citi kādi prāvnieki, bet pa lielākai daļai tādi, kuriem gribas iepriekš tiesas sākšanās ar skrīvera kungu parunāt.
Pēteris piesien savu zirdziņu pie sētas, apsedz to rūpīgi ar deķi, noslauka muti ar delnu, nopurina drēbes, un tad soļo kaunīgi uz tiesas nama durvīm.
"Ei, paskati, Zelmenis ari iesācis tiesāties," kāds no prāvniekiem uzrunā Pēteri pie pašām durvīm.
"Tikpat jau reizi jāpamēģina roka, sak, kā tad jel iet," Pēteris atbild kaunīgi.
"Ar ko tad tev darīšana?"
"A Mausku."
"Ar to nolādēto žīdu? to zagli?"
"Ar to pašu."
"Nu, tad tik nospļaujies, es tev saku! Man arī ar viņu. - iedevis zirgus ar ienāšiem - grib naudu. Ne mūžam!"
"Man zirgi labi, maksāts nav, jāmaksā vien ir."
"Bij liecinieki klāt, kad līgāt?"
"Kas tur par lieciniekiem, - es un mana sieva Līze."
"Vai zini, Zelmen, kad tu gudrs esi, žīds tev var iepūst. Saki: zirgus dabūju, naudu aizmaksāju - beigts!"
"Tad es būtu blēdis."
"Kas tur par blēdību? žīdu apcirpt nav grēks, viņš, pagāns, arī netur par grēku mūs laupīt un postīt. Tfu! maitas pēdīgie! Kad viņi līdz ķimenēm izputētu, nelieši tādi?" -
Pēteris klusi iešļūd tiesas namā. Pie tiesas istabas durvīm viņš bailīgi apstājas, noņem cepuri no galvas un noglauda matus, tad nedroši liek roku uz durvju kliņķa.
Šinī acumirklī durvis atsprāgst ar sparu vaļā, un Pēteram krūtīs iedrāžas Mauska.
Žīds atsitas atpakaļ, saslien izplestas rokas gaisā.
"Uj Pēteres! par ko tu manim dari tādes launumes!" viņš vaimanā.
"Tev, Mauska? - Bīsties Dievu!"
"Par ko tu nemakse man mones naudines! Uj, kas tie par zirgem, ko es tev iedeve! Par spāse naude es tev vines iedeve. Katres no vinem bij 150 ruble vērtē, bet es tev atdeve abes par 220, pie tam es pamete vesele 60rubules. Pētere, vai tu dzirde, - vesele 60 ruble! Tev zirges atdeve gluze par smiekle naudem. Sok, lai Pēteres iedzīvojes, vines ir goda vīres! - Uj, Pēteres, par ko tu nemakse mone naude?"
"Bet kāda tad bija mūsu pēdējā noruna, Mauska? Vai es biju kādreiz liedzies maksāt? — un tu mani sūdzi! Kaunies, Mauska!"
"Ko es zin no norunem; man vajag naude un tā ir mane norune."
"Par ko tad tu neprasīji naudu taisni man, bet sūdzēji?"
"Ko tas man līdz tev apgrūtinet, es toč zin, ka tev naude nov. Tu būtu sākuse man gauztes un lūgtes, un mon tā sirdele tāda mīkste, Meiske būte ir pielāves. Bet ar sirdele es nevor vis aizmakset save maksāsen, tur vajag to cete rubele."
"Bet kādas nedēļas tu būtu varējis ilgāk pagaidīt, man tagad laba peļņa - viens, divi, trīs - sapelnīšu un atdošu."
"Vie haisst, sapelnīsi? Bet kad nesapelnīsi?"
"Tad tu varēsi paņemt savus zirgus."
"Nostrādātes un nodzītes zirges? kur es vines likse?"
"Par nostrādāšanu nemaz nerūpējies. Barības manīm diezgan, un tagad zirgi vēl labāki, nekā tad bija, kad no tevis dabūju."
"Ej, nestāst nieke, Meiske nav duls!" Žīds atmet ar roku un steidzas projām.
Ap pulksten desmitiem saradusies laba tiesa prāvnieku. Tiesas vīri arī jau sanākuši, tiesu drīz vien varēs
sākt. Tikai skrīverim vēl ir šādas tādas darīšanas — tur viens, tur otrs labprāt vēlas parunāt.
Ministrials jeb ziņnesis nopurina tiesas galdu no putekļiem, paliek zem tintes pudeles tīru loksni papīra, tad uzceļ galdā tiesas ērgli.
Lielākā daļa prāvnieku ar reizi noklus, bet kam vajadzība, tas šņūc un kraukājas mutautiņā. Turpretīm tie, kas te gandrīz katru tiesas dienu atrodami (un tādu ir katrā pagastā diezgan), neliekas nemaz traucēties. Viņi triec un smejas jo projām: tas jau tik vēl ministrials!
Tad atveras sāņu durvis. lenāk skrīvera kungs ar paku papīru padusē. Viņam seko pa rindai paši tiesas vīri ar priekšsēdētāju priekšgalā. Visu ģīmji ir svarīgas apzinības un cienības pilni. Viņi nosēstas rāmi un svarīgi.
Bet Mauska tuvojas ātri tiesas galdam, samirkšķina acis un rāda slepeni ar pirkstu uz sevi.
"Pēter Zelmen un Mozus Zalmanovič!" skrīveris sauc lēni un paceltā balsī.
Izsauktie stājas priekšā.
"Pēter Zelmen," skrīveris saka, - "Mozus iesniedzis pret jums divas prasības sūdzības par pārdotiem zirgiem, katru 90 rubļu lielu."
"Nu, Mauska, par ko tu sūdzi to Pēteri?" priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu.
"Cienīge ķeizariske tiese, vines panēm man zirges un nedod naudes."
"Cik zirgu viņš no tevis paņēmis?"
"Dives zirges par 220 rubulem, viene par 120 rubulēm un otre par 100 rubulēm."
"Peter Zelmen, ko tu saki uz tam?"
"Ko lai es tur saku, tā jau vien ir, augstā tiesa."
"Vai zirgiem nav, varbūt, kādas kļūdas, kuru dēļ tu kavējies naudu samaksāt?"
"Nē, zirgi labi gan; lai ar' drusku padārgi, bet labi gan."
"Tad tu atzīsties, ka esi Mauskam parādā?"
"Ko tur liegt - taisnība vien ir."
"Tad lieta īsa! Pietiek!"
"Bet pag, Zelmenis vēl nav teicis, cik viņš žīdam parādā, varbūt, ka viņš labu daļu būs jau nomaksājis?" kāds no piesēdētājiem iemaisās starpā.
"Ak tā! Pēter, cik tad vēl esi žīdam parada?"
"Simtu astoņdesmit rubļu."
"Žīd, vai tā ir ?"
"Uz katre zirge 90 ruble un pracente, pracente, cienīge tiese!"
"Procente? - Cik tad procentu vēl?"
"10 procente par viene gode, tas iztaise pavisem kopē 198 ruble."
"Zelmen, ko tu uz tam saki?"
"Par pracentiem mums nav bijusi runa. Kad toreiz viņam sacīju, ka man visas naudas nav ko maksāt, tad viņš teica, ka naudas arī no manis nemaz neprasot, būšot dabūt tad, kad man būšot."
"Ai, vie haist, kad būs? To es neesme teic, es tik teic līdz ruden, bet ruden ir garem un nu ir ziem."
"Tā tad tu, Pēter, noliedz ka tev nāktos procentus maksāt?"
"Es tikai saku to, kas ir bijis," Pēteris nosaka cieši.
"Mauska, vai tev ir kādi pierādījumi?"
"Kādi tur pierādījumi, lai vine pierād, ka tā nav."
"Pietiek, sēdiet!"
"Man tiesasan un dena naudes?" Mauskus kliedz izmisis.
"Pēter Zelmen, Mārtiņ Čade!" skrīverkungs izsauc jaunu partiju.
Arī te Pēteris nenoliedz savu parādu, un pretinieks par uzdotiem 60 rubļiem vairāk neprasa. Tādēļ prāva iznāk gaužām īsa.
Spriedumi prāvās pret Zelmeni tiek ar reizi sludināti, un skan: "Pēterim Zelmeņam jāmaksā Mozum Zalmanovičam par zirgiem 180 rubļu līdz ar 30 kapeikām dienu naudas, un Mārtiņam Čadem nākas no Zelmeņa 60 rubļu un 90 kapeikas."
Pēteris atstāja vieglu sirdi tiesas māju, bet Mauskus paliek nogaidīt, vai nelaimēsies tūdaļ izdabūt izpildu rakstu.
"Paldies Dievam, slogs no kakla nost!" Pēteris saka uz Līzi, pārbraucis mājās.
"Nu, kā tad gāja?" Līze steidzas vaicāt.
"Labi gāja, — jāmaksā!" Pēteris atbild jautri.
"Un piesprieda gan?"
"Jautā kā bērns! Vai tad tu domāji, ka mani no maksas atsvabinās? - Bet nu paraugi žigli uzkožamo, braukšu baļķos, kādu reizi vēl līdz vakaram izgrūdīšu."
Paiet janvāris, atnāk februāra beigas. Laiks atmetas silts, un sniegs sāk lieliski kust. Ceļi top vietām pliki no sniega un maitājas dienu no dienas vairāk. Peļņās braucēji paliek gurdeni un kasa pakaušus.
"Šai ziemai pietiks!" viņi gudro, bet pie tam arvienu sevī nodomā: "Kaut jel arī naudiņas pieticis!"
Pēteris saskaita izvestos baļķus, un izrādās, ka viņš paguvis izvest pavisam 339 baļķus, par kuriem jau dabūjis 203 rubļus un 40 kap. Paldies Dievam! Mauskus Parāds rokā, kaut nu vēl varētu Čadi kā nebūt apmierināt. Bet kā ? Neko darīt, būs jāpārdod kāds no zirgiem. Pavasarī zirgi dārgi, labi aizmaksās.
Bet kamēr Pēteris tā gudro, tikām pie viņa atbrauc Mauskus un Čade ar tiesas vīru.
"Te, lūk, Vilkatīreļu saimniek, ir divi izpildu raksti," tiesas vīrs uzrunā Pēteri pēc strupas apsveicināšanās. — "Kā būs, vai maksāsi?"
"Mauska parādu tūdaļ aizmaksāšu, bet Čadi lūgtu kādu laiciņu vēl pagaidīt."
Žīds saviebjas.
"Tu aizmokses? ar ko?" viņš jautā nicīgi.
Kamēr Pēteris noiet sadabūt naudu, tikām žīds grūž Čadem sānos:
"Neesat mulkes, kod gaidīset - uzrokstet mante, tas drose,"
Čade pamāj ar galvu.
"Te būs," Pēteris saka, atgriezdamies ar žūksni naudas un sāk noskaitīt.
Žīds, Čade un tiesas virs skaita līdzi.
"180!" Pēteris pēdīgi izsaucas un piesviež vēl 30 kapeikas.
"Un te vēl dienu maksa!"
Žīds skatās uz Pēteŗa sauju un brīnas. Tanī vēl paliek laba šķipsna naudas. Kas to būtu paredzējis! Var gadīties, ka viņš vēl Čadem arī aizmaksā. Tas būtu nepatīkami.
"Nu paskat' tik," tiesas vīrs runā, kāri nolūkodamies uz naudu, - "Zelmeņam naudas kā velnam pelavu!"
"Varbūt, maksāsi Čadem arī tūdaļ, tad būs ar to pašu reizi cauri."
"Pēteres, tu gan mon vorej kāde ruble piegrūst, ko es velte teve dēl diene kavē un braukalē."
Pēteris saskaita atlikušo naudu, atlikumu no šās ziemas peļņas un agrākā krājumiņa.
"Čadem varu tikai pusi maksāt," viņš saka kaunīgi, - "ja viņš gribētu otru pusi drusku uzgaidīt - pārdotu teļus, kādu govi..."
"Nu, Čade, ko domā ?" tiesas vīrs jautā.
Uzrunātais stomas, bet žīds grūž tam sānos.
"Nē, es labāk gribu visu," viņš atbild nedroši.
"Tad vajadzēs uzrakstīt, vai —?"
"Uzrakstīt!"
"Ko tad rakstīsim?"
"Man viena alga. Varbūt, kādu - —"
"Zirges, zirges," Žīds maisās starpā, - "to ir viene lielāke kustone."
"Manis dēļ rakstat kaut zirgu," Pēteris atbild vienaldzīgi.
Visi aiziet uz būdu, kuŗa saslieta kūts vietā. Pēteris izved vienu no zirgiem. Tas ir brangs bērītis, bet tikai jau no peļņā braukšanas piekausēts.
"Nu, tad lai paliek arī tā rakstīšana," Čade uzsāk sabozies, - "Pēteris dod manim tagad pusi, otru pusi kādas nedēļas pagaidīšu."
"Nu re, cik prātīgi!" tiesas vīrs iesaucas jautri. "Žēl, ka nav kāda "špuktera" magaričām. Tagad brīnum vien noderētu." Čade pasmīn un izvelk blašķi no kabatas.
"Kā nu nebūs būt!" viņš pamirkšķina acis. - "Sveiks!"
Blašķe ceļo riņķī.
"Paldievs Dievam!" Pēteris nopūšas. - "Atkal vienas bēdas mazāk, bet desmit jaunas nāk vietā."
Vēl tanī pašā dienā Vilkatīreļos ierodas "meža žīds', un noprasa Pēteŗam, kā palikšot ar atlikušajiem 161 baļķiem, kurus tas apņēmies novest.
Pēteris stumda cepuri no vienas auss uz otru.
"Kā tad nu būs ? - Ceļa nav!"
"Kamdēļ tu tikdaudz saņem, ka nevar novest ? Man būtu cite paņēmuses izvest."
"Domāju jau ari izvest, bet... kas tad varēja paredzēt tik īsu ceļa laiku!"
"Mon nekādes bēdes, gāde, ka balkes tiek upes molē, citode tev ies plāne. Monem neprot nekādem spāsem," beigās Joselsons nosaka stingri.
"Nu jāgādā jau būs, ko tad darīs!"
Bet gādāšana izdodas tomēr vāji. Ceļš tāds, ka ne ar ratiem, ne ar ragavām. Gan vietām uzmet ar šķipeli sniegu, bet cik ilgam tas? Ar lielām mokām izbrauc reizi par dienu, un tad arī zirgi tā nomocījušies, ka vai gar zemi gāžas.
"Nieki, saimniek," pēdīgi Antons nosaka sparīgi, - "lai notiek, kas notikdams, tagad baļķus tālāk vest būtu slepkavība."
"Nevar, nevar..." Pēteris atņurd nobēdājies
Par laimi iesāk salt, un uzkrīt jauns sniegs.
"Nu, tagad, cik būs tik būs!" Antons izspriež - "Vajaga saņemties."
"Saņemies nu saņemies, desmit ādas tik pat no viena vērša nedabūsi. Gudrākais būs, ka mēģināsim vēl sadabūt palīgus. Aizej līdz Griķēniem, Mīkstačiem, Vārulāniem un Struppurņiem, apjautājies pie saimniekiem, vai tie negrib nākt mums talkā par to pašu maksu, kā mēs dabūjam? Ja viņi ar mieru, tad lai rītā tikai brauc."
"Labi; aiziešu."
Ērmoti, pēdīgais ziemas ceļš ietaisās gandrīz vai vēl labāks nekā iepriekšējais. Lielums sniega gan nokusis, bet ceļš pārklājies ar ledu, uz kuŗa uzkritis jaunais sniegs. Pie tāda ceļa katra peļņa ir par prieku, un no Pētera uzaicinātie saimnieki paklausa labprāt, izsacīdami pie tam vēl aicinātājam lielu lielās pateicības.
Septiņās dienās visi baļķi novesti, un pats Pēteris pie tam vēl nopelnījis 49 rubļus uz savas daļas.
Tā tad pati nelaime ir palikusi par laimi. Nu var nomaksāt Čadem otru pusi parāda. Zināms, zirgi jau nu pievarēti ir gan, bet vai tad līdz sējas laikam nevarēs atpūsties? Atpūtīsies, atpūtīsies, tikai tagad jādomā pie kaļķu dedzināšanas. Līdz nākamam rudeņam jādabū ēkas augšā.
Ar jaunu sparu un jaunu dūšu Pēteris ķeras pie kaļķu cepļa pabeigšanas. Pats viņš uzņemas mūrnieka lomu un Antons piekalpo.
"Bet ko visu jūs, saimniek, arī neprotat?"
"Katru darbu cilvēks var prast, ja tikai grib," Pēteris atbild noteikti.
"Nujā, jā — bet kā? Jums iet kā vaļā. Neviens, kas jūs redzētu mūrējam, neteiktu, ka jūs neesat mācījies mūrnieks."
"Jo labāki," Pēteris pasmīn.
Uzslava tam dara mazu prieku, bet gan tas, ka darbs iet uz priekšu. Akmens pie akmens, diena pie dienas — kā tas aug! Ko visu nevar padarīt viens pats cilvēks, ja viņš tikai saprātīgi strādā? Vēlāki viņš pats var nostāties sava darba priekšā un apbrīnot viņa dižumu.
"Nu, vagar, ka tad ir?" Anckalniņš zobo vagari. "Kad tad iesi uz Vilkatīreļiem?"
"Neraudi, - aiziešu."
"Vadzi, tad gan pašā reizē nonāksi. Pēteŗam jau kūts būšot drīz vien augšā. Cilvēki bariem vien ejot turpu skatīties neredzētus brīnumus: no kaļķiem, grants un gružiem Zelmenis taisot māju. Kas to dzirdējis? Bez tam vēl pats izdedzinājis kaļķus. Kam tādi ķaļķi derēs?"
"Varu tikai tev pateikt, ka tu nekā nedz zini, nedz saproti. Tu esi tāds - Dieva laists cilvēciņš, tāds pats kā visi tie, kas skrien brīnīties par Zelmeņa darbiem."
"Nu, sak, kā lai gudram nebrīnas! Viņam nodega māja, sadega manta, palika parādi, uzbruka daži godīgi cilvēki viltīgā nolūkā to pavisam izpostīt un — un? kas uzvarēja? - Zelmenis!"
Un kamēr citi strīdas un brīnas, Pēteris strādā mierīgi tālāk. Viņš aŗ, ecē, sēj vai arī lej ēkas, vai brauc pēc ķieģeļiem, sijām un spārēm. Sēklu viņš pa daļai dabūjis no pagasta magazines, pa daļai arī aizņēmies. Tagad, kur viņa svari sāk svērties uz labo pusi,
kaimiņi tam piedāvājas ar mīļu prātu izpalīdzēt. Vārulēns piesolījis visām ēkām šķindeļus uz vēlāk nomaksu, un Pēteris solījumu pieņēmis.
Pavasaris ietaisās agrs un silts. Bieži līst lietus. Zāle un rudzi spirgti paceļ galvas, rādīdami treknas, tumši zaļas lapas. Vilkatīreļu rudzu lauki modina no jauna garāmbraucējos skaudības jūtas.
"Kā te lai nedzīvo, kad tā aug!" skauģi izsaucas.
Bet laiks apsviežas. Dienas top karstas un sausas, bet naktis stipri vēsas, dažreiz pat ar salnām.
Sējuma lapiņas pamazām saraujas un nobāl. Galotnītes nodzeltē. Stiebri izzūd. Lauki top kūlaini un nevienādi. Ļaužu sirdis pildās bažām.
Kas būs, ja tāds laiks pieturēsies ilgāki? Iznīks visa labība.
Pēteŗa vaigu no jauna pārklāj rūpju ēna. Skaistie rudzi nobāl, apsarkst un izzūd. Stiebriņi top tievi, īsiņi un smailām galotnēm. Noput arī citi sējumi, tikai lini vēl drusku turas. Kaut jel nu būtu uznācis lietus!
Bet lietus nenāk; karstums pieņemas ar katru jaunu dienu. Grāvji, dīķi, strauti un akas izsīkst un paliek bez ūdens. Lopi slāpst ganībās, augi laukos un cilvēki mājās.
Saceļas visgarām vaimanas, sūrošanās un kurnēšana. Ļaudis lauza rokas un raud; visa gada cerības izpostītas.
Pēteris lej ēkas, un uzlietie mūri ātri vien sastingst un sacietē. Ēku liešanai labāka laika vairs nevar izvēlēties. Tomēr pats lējējs nepriecājas. Viņa skati bieži vēršas uz dzeltenajiem laukiem un zilajām debesīm. Abi ir noslēpumaini klusi. Tikai saule, tā dedzina karsti.
Un kad tad svētdienā Pēteris apiet laukam apkārt, tad viņam acīs parādās asaras: viss ir dzelteni pelēks, sakaltis un izdedzis...
Dieva sods ir nācis pār tevi, tu, svētīta zeme!
Laiks! - niecīgs vārdiņš. Viegli viņu izrunāt, vēl vieglāki aizmirst, un tomēr viņš ir tik varens, lielisks un nepielūdzams. Kā ass zobins viņš karājas pār mums, un veltas būtu pūles no tā izbēgt. Viņš sagrauj klinšu kalnus, pārmij jūras ar sauszemi, satriec varenos un trūdos pārvērš slavenos. Kas viņam pretosies, kas apturēs viņa gaitu? - Tu redzi, kā uzdīgst sēkliņa, kā stiebriņš stiepjas, zied un augļi ienākas, un taču nevari nosacīt, kurā brīdī brīnums noticis. Tu skaiti sekundes, stundas, dienas, nedēļas, gadus un brīnies : kur radušās tev krunkas pierē? Vai baltās spalvas matos nav izgājušā naktī iezagušās? — Liekas, vakar tu tās vēl neredzēji, aizvakar arī nē... Brīnums, kur tad sirmums ieradies? Esi dzimis tūkstoš tādā un tādā gadā, mēnesī, dienā un stundā, bet tagad - ? Vai tas varētu būt? Jau tik vecs? Šūpulītis stāv tālu tālu kā miglā, un kaps - tepat, tikai kādus soļus nost. Tev birst asaras, lūgdamies tu pacel rokas. Nupat vēl tu esi dzīvi sapratis, nupat vēl sajuti spēkus derīgam darbam. "Par vēlu! par vēlu!" skan nežēlīgā laika atbilde.
Un dažs labs, kas brauc gar Vilkatīreļiem un ierauga starp kuplo koku galotnēm, paslēptos māju jumtus, iesaucas izbrīnējies:
"Paskat tik! Cik sen vēl, ka te bija kaila vecaine, apklāta vilka kūlu, lūk, kas nu par laukiem! Kāds varens augļu dārzs pie mājām! Tīrā muiža."
Bet ja kāds no tādiem prātotājiem satiek Pēteri, tad neviļus iesaucas:
"Vai tas var būt? - Zelmenis? Agrākais muižas stallmeisters, un tik vecs?"
Pēteris tad pasmaida un gurdeni pakrata sirmo galviņu, kas kā ienākusies vārpa smagi uz zemi liecas:
"Jā, mīļie draugi, kur tie gadi!" Pie tam acis kaunīgi noslīd uz trīcošām rokām ar līkajiem pirkstiem. Lūk, vai tās neliecina to pašu? - Bet kad tad viņš ierauga, pār lauku nākot slaiku jaunekli, ar saulē nodegušu, nopietnu ģīmi un mazām, melnām ūsiņām uz virslūpas, tad viņa ģīmis top apzinīga prieka pilns.
"Vai tas jūsu dēls?"
"Jā, tas mans Juris."
"Nu palūk, kas no mazā puišeļa par krietnu cilvēku izaudzis!"
"No Jurīša — Juris. Tā jau tas iet pasaule." Bet tēva acis pie šās atbildes ir smaidu pilnas.
"Laikam gan arī būs paskolots?"
"Gadi vāji, saimniekam grūti laiki - tik jau tā turies, cik tālu gan skolosi? Dieva pateicība, ka spējām Juri izmācīt par muižkungu."
"Ak tā, par muižkungu? Tad laidīsiet no sevis projām?"
Pēteris pasmejas.
"Projām? Par ko tad projām? Paldievs Dievam, Vilkatīreļos darba netrūkst."
"Nu, nu! Jūs taču neliksiet viņu pie māju darba?"
"Un kāpēc gan nē?" Pētera acis zobgalīgi piemiedzas. - "Vai citu zeme labāka nekā pašu? Lai iet tie svešam kalpot, kam nav pašiem sava kaktiņa."
Un viņš piebilst nopūzdamies: - "Diemžēl, pie mums jau nu tas modē, tikko bērni cik necik pamācījušies, tad pašu mājās strādāt par kaunu. Kas citiem der un atnes labumu, to mēs stumjam no sevis nost.. Svešnieki cenšas pēc zemes, lai tiem būtu nodrošināts darba lauks, kurā izlietot savus spēkus, mēs turam zemi par laiskuma avotu. "Priekš kam tad man puiši, kad pats strādāšu?" mēdz sacīt mūsu saimnieki."
"Tā nu gan, tā nu gan, Vilkatīrel! - Ardievu šoreiz!"
"Staigājiet laimīgi!" un Pēteris noskatās vēl labu brīdi ceļniekam pakaļ.
Kādu dienu Vilkatīreļu saimnieks ir aicināts uz muižu pie lielkunga. Pirms aizbraukšanas turpu viņš ar saimnieci ilgi ilgi klētiņā slepeni sarunājas. Juris brīnas: ko gan vecāki no viņa slēpj? Vai kas ļauns gadījies? Bet pagalmā pie ratos iekāpšanas, pasniedzot tēvam grožus un pātagu, viņš iemet īsu skatu tam vaigā. Vaigs ir svinīgas cienības pilns.
"Ko tad lielskungs no tēva grib?" Juris jautā mātei, kad tēvs jau ir uz lielceļa.
"Ko tad nu grib — tā.. par mājām šo to pārrunāt," Līze atbild nedroši un steidzīgi aizmanās uz lopu kūti.
Jaunekļa sirdī iezogas nemiers. Būs tiešām kaut kas svarīgs, kad jau pat māte nekā negrib izstāstīt. Domīgi nokārtu galvu viņš dodas pie sava darba.
Līdz šim Vilkatīreļu dārzi ir bijuši iežogoti no egles zaru tā sauktās stikaļu sētas, bet tagad tā jau pa daļai sapuvusi un sakritusi, bez tam arī neizskatās diezin sik glīta. Tādēļ Juris pierunājis tēvu celt vecās sētas vietā jaunu - no plānām latēm. No sākuma tēvs bij gan tā kā negribīgi grozījis galvu, sūrodamies par tādas sētas dārgumu, bet kad dēls bij apņēmies sētu pats uzcelt, kā arī izdarīt visus smalkākus darbus, tad vecis bij pielaidies. Tagad nu Juris nodarbojās lates noēvelēdams un pēc viena mēra līdzīgas sazāģēdams.
Ko gan lielskungs var par māju runāt? viņš domā, pielikdams paraugu lati pie apstrādājamās. - Viņš taču negribēs atkal pacelt nomu? Tēvs tik sīksti dzīvo un tad tikko paspēj nomaksāt tagadējo. Ja nomu paaugstinās, tad jau jāizput. Ir tā reizēm jāieķer agrāko gadu aiztaupījumā. Tiesa, zeme tagad gan ir daudz plašāka un labāk iekopta nekā agrāk, bet totiesu arī noma jau
augstāka, labības cenas zemākas un strādnieki dārgāki. Liekas, ka Baltijā zemes nomas taisni par tikdaudz paceļas, par cik zemes ražojumu cenas nošļūk uz leju. Nabaga tēvs! Savā mūžā viņš vēl nav redzējis nevienas vieglas stundiņas. Nomas paaugstināšana to nokausētu un satriektu galīgi. Un priekš kā viņš tā cīnās, cieš un mokās? - Priekš viņa, priekš Jura!
Jaunekļa rokas ar tikko pataisītu lati nošļūk kūtri klēpī, un domas aizlido atpakaļ bērnībā. Viņš vēl kā šodien redz tēva laimīgo seju no pirmās dienas Vilkatīreļos, kad viņi visi bij sēdējuši zem klajām debesīm pie ugunskura un vārījuši kartupeļus. "Tā, nu mēs esam mājās!" tēvs tad bij sacījis priecīgi. Bet daudz asiņainu sviedru šīs mājas viņiem ir maksājušas, daudz grūtību un maz prieka. Un taču viņš nekad nav bijis piekusis to pavadīt uz skolu vai sagaidīt no skolas mājās. Čaklā māmuliņa sagādāja skolas kulīti, bieži ar vienu roku tanī ielikdama kādu aiztaupītu ābolu vai citu gardumu, ar otru - izslaucīdama asaras no acīm, pie kam lūpas čukstēja: "Uzvedies, dēliņ, labi, mācies čakli, lai mums nav kauns jāpiedzīvo!" Bet tēvs ņēma kulīti pār pleciem, jo zirgus nevarēja no darba atraut, un nesa to verstis sešas līdz pagasta skolai. Pagasta skola atradās aiz upes. Vēlu rudeņos un agri pavasaros viņi abi stundām bij saluši upmalā, līdz cēlājam bija iepaticies tos pārcelt pāri, vai arī ar nāves briesmām kūlušies par nedrošo ledu. Kādu pavasari pārejamā vietā ledus bija sagrūdies un, nespēdams tālāki lauzties, apstājies. Upe bij apklājusies veseliem ledus kalniem. Kā tikt pāri? Skolu nedrīkstēja aizkavēt. Tad tēvs bij paņēmis mazu kārtiņu un devies viltīgajos ledus kalnos iekšā, piekodinādams viņam, Jurim, sekot pāris soļus iepakaļ. Tas bij bijis bailīgs gājiens, kur saspiedušās ledus plēnes grabēdamas sabruka zem kājām un vietām mutuļoja melni ūdens laukumi. - Taču viņi bij
laimīgi tikuši pāri. Otrā pusē tēvs bij dziļi ievilcis elpu, nolicis maizes kulīti zemē, noslaucījis sviedrus no pierei un sacījis: "Tagad, dēliņ, ej viens pats, kad nesamais piekausē - atpūties, es steigšos atpakaļ, kamēr ledus vēl stāv..."
Juŗa acis pildās asarām. Mīļais, mīļais tēvs! - Un tad jaunekļa gara acīm attēlojas pagasta skola, baltā ēka ar sarkano dakstiņu jumtu. Daudz viņš tur piedzīvojis laimīgu un rūgtu brītiņu! Pirmdiena. Skolas pagalms pilns zirgu. Vecāki steidzīgi tekalē šurp turpu, un viņiem pakaļ velkas jaunie skolnieki, sabāzuši rokas svārku kabatās, cepuru širmjus sacēluši pret debesīm, un mutes drusku ieplētuši... Skolotāja istabā daudz viesu, lielu un mazu. Tur ir tēvi un dēli, mātes un meitas, bet skolotājam pilnas rokas darba. Citiem vajaga kādas grāmatas, cits slimības dēļ nokavējis dažas dienas, cits lūdz, lai tam jaunajai burtnīcai uzrakstītu vārdu. Tā tas turpinās steidzīgi vien, līdz neatskan klases zvaniņa skaudrās skaņas. Kā tad mazie cilvēciņi buru burām, pār kaklu, pār galvu steidzas klasē! Spiegšana .. . troksnis... Viņš, Juris, nostājas skolnieku pirmajā rindā. Kāds no lielākajiem tam iegrūž sānos un uzsauc:
"Ej, tu! - saimnieka dēls! Vai negribi prīzi?"
Jurītis pagriežas atpakaļ, bet slaiks puika tur tam diezin ko zem deguna.
"Mierā!"
Uzbrucējs smejas.
Jurītis savelk svārkus pār galvu, bet piecas sešas dūres nožvakst tam uz muguras.
"Kas mani sita?"
"Viņš! viņš! viņš!.."
"Es sūdzēšu skolas kungam."
Troksnis drusku aprimst. Jurītis stāv atkal mierīgi.
Te piepēži viņš sajūt pakausī ļoti sāpīgu plēsienu. Kāda roka nokust. Un nu arī viņš paceļ savu dūrīti... Raudāšana...
Ienāk skolotājs. Sūdzības birst no visiem kaktiem.
"Ā, Zelmenis arī?" skolotājs jautā it kā šaubīdamies.
"Jā, jā, viņš iesita Klūdziņām!" vairāk balsis apliecina.
"Klūdziņš plēsa man aiz matiem."
"Es neesmu plēsis."
"Kas redzēja?"
Klusums.
"Zelmenis iemācīsies divdesmit sakāmus vārdus no galvas."
Ai, cik netaisns un bargs bij licies viņam labā skolotāja spriedums! - Sodīts! sodīts! kā viņam bij džinkstējis visu nedēļu ausīs, un sestdienā, ieraugot otrā upes malā tēvu, viņš bij gauži gauži raudājis.
"Jurci, par ko tu tā raudi?" Griķēnu Rozālija, kas arī gaidīja pārcēlāja, bij viņam tad jautājusi,
Ai, šī Rozālija! Viņa bij gribējusi to mierināt, un iesākusi pati līdzi raudāt. Cik smieklīgi!
Tagad nu viņš nav sen sen Rozālijas redzējis, kamēr no iesvētīšanas dienas. Pagasta skolā visu laiku viņi bij ļoti draudzīgi satikuši, bet šķīrušies naidā.
Pār jaunekļa vaigiem pārlaižas viegls sārtums ar kaunīgiem smaidiem. Lūk, kādu vakaru viņi divi vien stāv klasē pie Eiropas kārts. Viņš, Juris, rāda viņai Krievijas ezerus, jo viņa ir drusku pakūtra un mācīties tai arī diezkā nepatīkas, tādēļ tad jāizpalīdz; bet viņa ir aplikusi savu roku tam ap kaklu un piespiedusi galviņu pie viņa pleca. Piepēži viņa nopūšas un saka:
"Vai zin', Jurīt, man nāk miegs?"
Šinī acumirklī atskan no klases otra gala skaļi smiekli, un vesels bars zēnu apstāj tos no visām pusēm.
"Urrā! - Jaunais pāris! - Kad dzersiet kāzas?" kliedz viens caur otru.
Šis gadījums tos bij sanaidojis un izšķīris. Katrs bija devies uz savu pusi: viņš uz muižkungu skolu, viņa uz pilsētas meiteņu skolu. Bet iesvētīšanas mācībā viņi bija no jauna satikušies. Viņa jau tagad bija izdaudzināta un lepna skaistule. Vecā draudzība no pagasta skolas bija pavisam aizmirsta. Tikai tad, kad iesvētīšanas dienā baznīcā pie altāra viņiem bija iegadījies stāvēt blakām un mācītājs abiem bij uzlicis rokas, tad... jā, kā savādi, saldi tam bija tad ap sirdi bijis? Vai tikai tad?
Juris ieķeŗ kabatā un izvelk no piezīmju grāmatiņas kādu saburzītu papīru un lasa:
"Mīļais dēliņ!"
Ar šo vēstuli mēs Tev nosūtām uz Ziemas svētkiem 20 rubļus naudas. Apejies, lūdzams, ar šo naudiņu labi prātīgi, jo tā nav zemē pacelta. Tagad, diemžēl, grasi ir daudz grūtāk nopelnīt nekā iztērēt. Mēs jau gan zinām, kādi skolnieki mēdz tērēt, īpaši nākamie muižkungi. Bet ja tev tiešām uzmācas kāre naudu izšķērdēt, tad, lūdzams, nepērc jel alu un šņabi, bet iegādājies nākamai vasarai rutku un burkānu sēklas. Rutki mums šogad panīkuši un burkāni pagrabā izkurtējuši. Es, māte un tēvs ļoti ilgojamies Tevi redzēt un Griķēnu Rozālija aridzan. Pēdējā liek Tev paziņot, ka ja Tu drīzumā netaisīšot eksamenu un nenākšot mājās, tad viņa no bēdām nebūšot vairs rakstīt nevienas vēstules. Tu jau gan, dēliņ, labi zini, kāda viņa auša ir. Pa gaisu vien iet! –
Un nu dzīvo vesels un mācies labi čakli. Neraksti pēc ie h - es to vēl nesenīt dabūju zināt - un neskaties uz skuķiem.
To raksta Tava tēva un mātes uzdevumā
Griķēnos Griķēnu Rozālija."
13. dec. 18..
Vēstule jau simtām reižu lasīta, un tomēr jauneklis to lasa atkal un atkal no jauna, it kā tur būtu diezin kādas gudrības iekšā.
"Juri! Nāc, dēls, launagā!" piepēži atskan mātes balss.
Jauneklis satrūkstas un ātri paslēpj vēstuli.
"Vai tad ir jau laiks?" viņš prasa sajucis.
"Jau gandrīz pāri. — Kā tad veicas ar darbu ? Būsi drīz gatavs?"
"Nu — tā, tā..."
Un nosēzdamies istabā pie galda, uz kura kūp cepti kāposti ar cūkas gaļu, Juris sajūt sirdsapziņas pārmetumus. Viņam liekas, ka tas būtu izdarījis lielu noziegumu, nosapņodams veselu cēlienu par mazsvarīgām lietām. Tīrie ērmi, kas viss cilvēkam dažreiz neiešaujas galvā! Kas tad viņam par daļu gar Rozāliju? - Vēstule - nujā, to viņš uzglabā tāpēc, ka viņa tik jocīga.
"Ņem jel gaļu klāt, ko tā kāpostus vien ēd?" māte skubina. - "Lūk, te smuks liesumiņš."
"Gan jau, gan," jauneklis atbild izvairīdamies. — "Pusdienā labi paēdu, tagad nemaz negribas."
Līze apmierinas.
Ātri paēdis, Juris steidzas pie darba un nu strādā ar divkārtīgu uzcītību, lai nokavēto panāktu. Pārbrauks tēvs, brīnīsies, ka tik maz padarīts.
Bet tēvs pārbrauc mājās labā novakarē. Saulīte jau patlaban taisās nogrimt slaiko egļu galotnēs, un koki met pārdabīgi garas, spocīgas ēnas.
Juris pasteidzas tēvam pretī un saņem zirgu.
"Vai trāpījāt lielkungu mājās?" viņš jautā.
"Mājās, mājās, kā nu nē. Noliec zirgu un nāc uz istabu, man tev kas sakāms."
Jauneklis uzskata tēvu pussatrūcies.
"Kas sakāms?" viņš atkārto gari.
"Jā, kaut kas no lielkunga."
Pēteŗa acis mirdz jautri, un ģīmja vaibsti ir cienības pilni. Rāmi viņš izkāpj no ratiem.
Līze stāv istabas durvīs un ar manāmu nepacietību sagaida vīru.
"Nu kā tad izdevās?" viņa vaicā, kad Pēteris aizvēris aiz sevis istabas durvis.
Jautātais tūdaļ neatbild. Papriekšu viņš noņem cepuri no sirmās galvas, izsit uz delnas no tās putekļus un, atglaudījis matus no pieres, klusu nosēstas pie galda.
Līze brītiņu skatās viņā gaidīdama, tad jautā: "Vai neaptrūka naudas?"
Pēteris paceļ galvu, uzskata sievu spodrām, laimīgām acīm un pasmejas.
"Par ko tad lai naudas trūktu?" viņš saka.
"Sak, varbūt nāk vel kādas liekas nomaksas klāt," Līze atbild tā kā sakaunējusies.
Pēc brītiņa ienāk Juris. Viņš tuvojas logam, atspiež muguru pret stenderi un pagriežas pret tēvu.
"Kā veicās šodien ar darbiem?" pēdējais uzsāk drusku trīcošā balsī.
"Varbūt rītā pabeigšu lates sazāģēt."
"Sētas vajaga, vajaga... jauns saimnieks, jauna sēta." Juris sabīstas.
"Jauns saimnieks?" viņš iesaucas, un dvaša tam kaklā aizraujas.
"Šodien Vilkatīreļi pārgājuši jauna saimnieka īpašumā."
"Tēt —!"
"Jaunais saimnieks tos iepircis par dzimtu."
"Mūsu mājas?"
Juris pavisam nobālis, un virslūpa rāustās tam kā uz raudāšanu. - Bez pajumta! - iešaujas viņam prātā, kur paliks nespēcīgie vecāki, kas labāko mūža daļu še pūlējušies, savus spēkus iztērējuši un visu darījuši, kas vien še redzams?
"Tā būtu briesmīga netaisnība!" viņš runā ar mokām, - "briesmīga netaisnība! Jūs esat padarījuši kūlaino vecaini par auglīgu druvu, sacēluši ēkas, sastādījuši kokus, un - jūs varētu izmest laukā?" -
Pēteris parausta plecus.
"Lielkunga vaļa. Mūsu darbs - viņa zeme. Mēs nevaram tam aizliegt pārdot zemi, kam patīk..."
"Bet likums, vai likums pielaiž tādu netaisnību?"
"Diemžēl, likums nespēj piebērt manas kabatas ar naudu. Vai lielskungs vainīgs, ka es nespēju Vilkatīreļus nopirkt?"
"Vismaz viņš varēja atļaut jums še savu mūžu pavadīt. Pēc jūsu nāves vēl būtu laika diezgan mājas pārdot," Juris saka, tikko asaras savaldīdams.
Pēteris uzskata dēlu un pasmaida.
"Varbūt, ka jaunais saimnieks mūs no šejienes ārā nedzīs," viņš runā lēni.
"Ja arī, vai lai jūs būtu te citiem par kalpu un kāju pameslu, kur paši visu mūžu valdījuši?"
"Kad nespēks kaulos, - nav daudz ko lepoties. Bet še palasi, ko īsti lielskungs uz šīs zīmes ir uzrakstījis."
Pēteris izvelk no kabatas rūpīgi salocītu un lakatiņā ietītu papīra lapiņu. Dēls saņem to trīcošiem pirkstiem, atloka un lasa:
"Apliecība.
Caur šo apliecinu, ka esmu pārdevis to Vilkatīreļu māju tam pie Lāstekas pagasta piederīgam zemniekam Juŗŗe Pēteŗa dēlam Zelmen par to pirkšanas zumu no divpadsmit tūkstošu rubļiem, un esmu saņēmis uz tam
vienu tūkstošu un divi simts rubļus. Pārējais parāds tam Juŗŗe Zelmeņam jānodeldē šādā kārtā:
1) 6000 rubļu kreditbiedribai 30 gados un
2) 4800 rubļu muižai 10 gados, maksājot 6 proc. par nenomaksātu kapitalu un pats kapitals.
Tā noticis Lāstekas muižā tai 15. septembrī 18.. E. Baron von der Lüken.
Brītiņu jauneklis stāv kā apmulsis, tad piesteidzas pie tēva, saķer viņa roku un apbēr to skūpstiem un asarām.
"Lai Dievs tev palīdz un tevi svētī, dēls!" tēvs saka kustināts.
Tagad pienāk arī māte klāt un uzliek dēlam savu kaulaino roku uz galvas.
"Esi taupīgs un uzcītīgs, dēliņ!" viņa saka šņukstēdama. —" Māja ir laba, lai arī grūti iet - dzīvot var."
"Nē, nē," Juris iesaucas enerģiski, - "jūs paliksiet še saimnieki un valdnieki kā līdz šim, bet es strādāšu un palīdzēšu jums, cik vien manos spēkos stāvēs."
"Ko nu, dēls, mēs vairs! - Manas kājas jau ir gurdenas, rokas nespēcīgas un acis redz vāji. Manas dienas ir skaitītas. Tik vienu lietu, dēls, es tev liktu pie sirds: turi mīļus mūsu Vilkatīreļus un rūpējies, ka vari tos nodot savam mantniekam nesamazinātus un nenolaistus. Tagad viņi pilnīgi mūsu, bet tādēļ tev nebūs domāt, ka nu varam slinkot un par kungiem dzīvot. Ik gadus mājas nomaksa sniegsies pie 950 rubļiem. Tā ir liela nauda, un vajaga ļoti apdomīgi saimniekot, lai to iedzītu. Zināms, ar katru gadu nomaksas drusku mazināsies, bet ja tu kādu gadu paliktu parādā, tad tev būs grūti uz kājām noturēties. Tad var ātri vien pienākt ūtrupe, kā tas jau pie daudziem noticis. Bet to lai Dievs žēlīgi nogriež."
Juris vēlreiz noskūpsta tēvam un mātei roku, tad atstāj istabu un izsteizdas ārā. Neizprotams žēlums tam sažņaudz kaklu un viņš nevar valdīt asaras. No saules
redzama vēl tikai maza maza maliņa, un garās koku ēnas ir saplūdušas vienā blāķī. Bērzu nodzeltējušās lapas krīt lēni virpuļodamās zemē, un apses lapas ir sārtas kā jaunas meičas vaidziņi.
Juris pārlaiž acis pār plašajiem, rugājiem apklātiem laukiem un atņem dziļi elpu. Tas nu viss piederētu viņam - Jurim! Lūk, baltais elksnis, kurā viņš, ganos iedams, bij atradis pelēkā strazda perekli, lūk lielā egle, ap kuru auga visgardākās zemenes, un tur — tur meža kaktā, aiz treknajām pļavām, ir kuplas lazdas. Viss tas nu pieder viņam. Caur kādu brīnumu tas noticis? - Caur vecāku nespēcīgām rokām! Mīļie, mīļie vecāki!...
Atkal jauneklis jūt, ka smacinošs žēlums saspiežas kaklā, un acis pieplūst asarām. Priekš sevis vecāki nekā nav paturējuši - itin nekā, nedz kapa vietiņas, un tomēr viņi visu mūžu grūti pūlējušies, gādājuši un rūpējušies. Tik tiešām, kā viens Dievs dzīvo debesīs, viņš to atmaksās ar devīgu roku saviem vecākiem! Kā viņi priekš tā pūlējušies, tā viņš tagad pūlēsies priekš tiem, lai tie varētu vieglumā un mierā pavadīt savas pēdējās stundiņas.
Pēteris apstaigā apsētus rudzu laukus un pārskata, vai vagas visgaŗām kārtīgi izmestas, lai pavasarī ūdens neizgulētu zaļos asniņus. Neviļus viņš pamet acis uz aploka pusi un ierauga, ka sētai viens posms izgāzies. Parau, kas tad to padarījis, vai gan melnis? Tas arī vairs nemaz nav valdāms! Bet pagaid', draudziņ, liksim rītā tevi pie akmeņu vešanas, gan redzēsi, ka izskries visi untumi. Tapsi tik rāms kā jēriņš.
Te no mājam skrien Antona skuķis un jau pa lielu gabalu šļupst:
"Taimniek, taimniek, tēt liek platīt, kul tāt kāltīt likt? Taimniete teita, lai jūt nākat mājā, etat tablaukuti tiemiņi."
"Nu nu, iešu tūliņ," Pēteris atbild laipni. - "Kārtis lai gāž pie jaunā pagraba,"
Meitene aiztek atpakaļ. Pēteris noskatās viņai pakaļ un domā: "Žēl Antona, krietns un labs cilvēks; lūk, meitene jau septiņus gadus veca, bet šļupst."
Mājās tiešām sabraukuši ciemiņi: Griķene ar kādu slaiku jaunkundzi lielā salmu cepurē, virs kuras redzams vesels klēpis ziedu un putnu spalvu.
"Palūk, Griķēne!" Pēteris saka, piemiedzis mazliet acis. - "Sen neredzēta viešņa!"
"Nu, jānāk taču palūkoties, kā kaimiņiem klājas. Taisnība, pēdējos gadus, kamēr bērni bij pa skolām un pašiem arī darīšānas, ka nezin, kur sākt, kur beigt - retāk jau tikāmies. Jūs ar tādi lepni palikuši, kā jau bagāti cilvēki, pie mums kad i vai reizīti būtu atnākuši. Cik reizes netiku sacījusi jusu saimniecei pie baznīcas: Nu atnāc jel, atnāc uz mums! bet kas to deva! Dēla kungs arī ne acu nerāda, laikam gan Griķēni priekš Vilkatīreļiem pa prastu."
"Bet šitā preilene, tā gan būs no svešurienes?" Pēteris apjautājas par cepuroto. - "Liekas, ka mūsu apkaimē tādas nebūtu manījis."
"Vai Dieviņ, vai tad nepazīstat? - Tā jau mūsu Rozāle! - Meit, bučo Tīreļtēvam roku."
Rozālija uzmet ātrus skatus Pēteŗa rupjajām rokām un sitas sāņus.
"Rokas bučošana nav modē", Pēteris smejas,— "un īpaši sievietēm tas nepieklājoties. Mūsu melderis saka, ka tas esot vīriešu pienākums."
"Lai nu, lai," Griķene atsaka pielaidīgāki, "vai šī nevar bučot! Kas šai pie mums, veciem cilvēkiem, pēc modes ko meklēt. Lai modējas starp jaunajiem."
"Ak tad tā tava meita? Kāda stalta un liela izaugusi!"
"Vai tiesa, ka Juris braukšot uz Rimšām uz teatri?"
"Neesmu neko dzirdējis."
"Bet, parau, kas tad man stāstīja? - Sak, ja jau nu brauktu, tad varētu kopā sataisīties. Rozāle arī grib braukt, bet mums, večiem, nav vaļas, un dūkainais samežģījis tiltā kāju."
Pēteris viltīgi pavīpsno.
"Neesmu no Jura par teatri neko dzirdējis un man, tāpat kā mātei, arī negribēsies nieku dēļ tādu gaisa gabalu dauzīties."
"Ūja, kādi jūs iedomīgi! Vai tad darbā vien Juri dzīsat? Jaunekļiem vajaga atļaut sava brītiņa priekam lai. Jau tā pagastā par jums smejas, ka laikam gan no dēla nekas liels nebūšot iznācis, kad kalpa vietā mājās turot."
"Lai smejas, kam tīk, manam dēlam darbs kaklu nenolauzīs."
"Vai šodien Jura nav vis mājās?"
"Nē, aizbrauca uz Arsenavu kaļķos. Jāpielāpa rija."
"Nu ko tad darīs, jāstrādā vien ir," Griķene nopūšas liekulīgi,— "kam tagad zelts no debesīm birst!"
Istabas durvis parādās Līze. Viņas vaigi pie uguns notvīkuši, bet acīs lasāms prieks.
"Re, Pēter," viņa sauc skaļi, - "kas Griķēnu Rozālija par skaistu meiču izaugusi!" - Tad viņa griežas pie viešņām: "Lūdzu, ciemiņi, drusku istabā, iebaudīsim palaunagu."
"Paldievs, paldievs, Tīreļmāt! Vai nu mēs neēduši. Jāsteidzas mājās."
"Mājas nav zaķis, gan jau aizbrauksiet. Jurim arī drīz vajaga būt klāt."
Pēteris sirdīgi nospļaujas un aiziet.
"Kladzina kā vistas — ne gala, ne malas," viņš norūc pie sevis.
"Vai par braukšanu sarunājāt?" Līze sauc tam pakaļ.
"Ko tur sarunāt, kad Juris grib, lai brauc."
"Nākat tik iekša, ko tur viņa klausīties," Līze labina viešņas, - "vīrieši visi tādi!"
"Tiesa, tiesa, mās," Griķene atbild steidzīgi, — "manējs ari tāds pats. Rozāle gandrīz vēl nav mājās lāga kājas apsildījusi, kad jau šodien gribēja piedabūt, pie govju slaukšanas. Govju meitai iedūrusies skabarga pirkstā."
"Vai tad tu domā, ka es uz Jura kalpināšanu ar priecīgu prātu noskatos, bet ko darīsi!"
"Tīri kā kad puišu trūktu!"
Pēteris noiet uz pagrabu. Tur Antons ar otru puisi izkrauj no meža atvestās kārtis. Saimnieks liekas būt sapīcis, to redz no viņa savādās rokas mētāšanas.
"Diez, kas nu vecam uzskrējis;" Antons brīnas uz otru puisi Salmiņu, paskat tik, kā atmet roku."
"Būs kāds sakaitinājis," Salmiņš atbild.
"Kas tad viņu varēja kaitināt, nav jau neviena mājās."
"Varbūt viesi — Griķene?"
"Nu, ar tiem viņš senu senais draugs."
"Ar večiem gan, bet man šķiet, ka lepnā meita tam nebūs vis pa degunam?"
"Ej nu sazini!"
"Cik reizēm vēl būs ko braukt?" Pēteris jautā, pienācis pie puišiem.
"Kas zin, divās reizēs atvedīs," Antons paskaidro.
"Un kas aplokam sētu izgāzis?"
"Kas cits kā melnis."
"Rītā vajaga likt viņu pie akmeņu vešanas, lai top rāmāks, un sēta vēl šodien jāsataisa. - Pag, to es padarīšu pats. Kamēr Juris ar citiem atbrauks ar kaļķiem,
tikām esmu svabads. Tā tad rītā tu, Salmiņ, ar pelēko varēsi vest granti, mēs citi vedīsim akmeņus."
"Labi, labi, saimniek!"
Antons griež zirgu apkārt un brauc uz mežu. Salmiņš viņam seko; bet pats saimnieks atgriežas mājās, paņem šķipeli ar cirvi un soļo uz aploku.
Pa tam sievietes ciemojas un gaida Juri, bet tas kā nebrauc, tā nebrauc. Pēdīgi viņas top nepacietīgas un dodas mājās.
Juris ierodas vēl tikai veļu vakara. Kaļķu cepļa īpašnieka nebijis mājās un tādēļ bijis jāgaida.
"Vai zini, ka mums bija ciemiņi?" māte steidzas pastāstīt dēlam jaunās ziņas, - "Griķene ar Rozāliju."
Juris pietvīkst.
"Ko tad tās te meklē?" viņš prasa rupji.
"Esot dzirdējušas, ka tu būšot braukt uz Rimšām teatra skatīties, un tāpēc atbraukušas sarunāt, vai nevarot sataisīties kopā. Tad tu bijis Rozāli aizvest."
"Diez, kur viņas tādus niekus uzķērušas, man Rimšas ne prātā nav ienākušas."
"Nevarēs sadabūt karieti, gan jau ir Rozāle paliks mājās," Pēteris zobojas.
"Nesaprotu, kas tev atkal uzskrējis?" Līze pukojas uz vīru. - "Lāgiem tev tā kā krītamais uzbrūk."
"Nebažies manis dēļ, zinu, ko daru; bet tu savā lētticībā esi gatava pati sev cilpu kaklā uzmaukt."
"Lai nu viens cilvēks palkausās!"
Pēteris griežas pie Juŗa:
"Varbūt, ka tev arī gribētos uz Rimšām nobraukt? Nu, nav nekas liels, melnis izvaļājies ir, vari mēģināt."
Acumirklī jauneklim uzmācas tā kā kārdināšana. Viņš brauktu ar Rozāliju vienos ratos, sēdētu viņai blakus! .. Bet viņš papurina galvu.
"Gan vēl redzēsim," viņš atbild nenoteikti.
Otrā dienā pēc pusdienas Juris sataisās uz dzelzsceļa piestātni. Viņš grib apskatīties, vai nav atnākušas avizes un vēstules. Pie tās pašas reizes tas iegādāsies pastmarkas. Tā kā zirgi ir pie akmeņu vešanas, tad viņš dodas ceļā kājām. Oh, viņš ir labi kājots, un tāda pastaigāšanās tam ir taisni pa prātam.
Bet stacijā izrādās, ka vēstuļu priekš viņa nav, un avizes ir aiznestas uz pagasta māju. Tas jaunekli saīdzina. viņš zin, ka no pagasta mājas korespondences iznēsāšana velkas visai gausi un nekārtīgi. Ko lai dara? Zināms, ceļa gabaliņš puslīdz brangs, taču jaunām kājām tas nav līdz turienei nebūt nepievarams. Ilgi nedomājis, viņš soļo turpu.
Saņēmis avizes, Juris steidzas uz mājām. Kājas gan ir drusku tā kā pastīvas, bet vēl lokās tīri labi. Lai ceļš nebūtu pārāk garlaicīgs, tad viņš ir uzplēsis jaunāko avižu numuru un mēģina to iedams izskatīt.
"Cik lepns!" piepeži viņš dzird aiz muguras skaļu, jautru balstiņu.
Ātri viņš pagriežas atpakaļ un redz, ka tam gaŗām pabraukušas divas sievietes. Viena no tām izskatās pēc pavecas laucenieces, bet otra - pēc greznas pilsētnieces. Kas tās gan varētu būt? Un piepēži kā elektriska strāva tam izšaujas caur visiem kauliem: vai tā nebija Griķēnu Rozālija? - Diez, kur gan viņa brauc? —
Jaunekļa sirds sāk pukstēt straujāki un vaigos sasitas sārtums. Viņš pat nebij to sveicinājis - ai, kāds viņš ir tūļa! Ko lai viņa no tā domā? .. Varbūt, ka viņa brauc drīz atpakaļ uz mājām, tad viņa to pavestu līdz ceļa galam, un viņš atvainotos par savu neuzmanību, kas zin, sarunātu arī par teātri .. . Muļķības, kas no tā būtu, ja viņš to aizvestu uz Rimšām? Ļaudis smietos, ka viņš to ar savu zirgu vadījis. Tad jau labāki viņš tāpāt var noiet uz Griķēniem paciemoties. Uzņemt to uzņems, projām nedzīs... Bet kad viņa zinātu, ka
Vilkatīreļi tagad viņam pieder, ir viņa dzimtstpašums — ? Jaunekļa sirdi pilda saldas lepnības jūtas. Vilkatīreļu īpašnieks - tas ko nozīmē! Vilkatīreļi nav vienkārša māja, bet muižiņa...
Daudz un dažādas domas tam šaudās pa galvu, bet viņš tās mēģina nokratīt. Nieki! kas viņam par daļu gar Griķēniem vai Rozālijām? Viņš dzīvos priekš Vilkatīreļiem un saviem vecākiem, nevis priekš cita. Vecāki varēs sēdēt siltā istabā, ēst maizi un lasīt avizi, bet viņš strādās. Viņš izdzīs dārzos celiņus, ietaisīs skaistas lapenes, kalniņus un dīķīšus. Gar celiņu malām augs avenes, jāņogas un zemenes... Ēnainākās vietās būs soli. Jaukos vasaras vakaros uz tiem varēs atpūsties.
Juŗam aiz muguras atskan ratu rībēšana. Viņa sirds sāk ātrāki pukstēt. Nevar būt... Vai tās būs viņas? Nu redzēs, vai pieturēs? - Jā, kā tad, - zirgs paliek lēnāks. Nē, pie viņām tas nesēdīsies, ne par ko nē! - Vai traks, patiesi pietur'...
"Tprrru!"
Juris saraujas.
"Jaunskungs, sēžat iekšā – pavedīšu!"
Jauneklis pagriežas pret aicinātāju un taisa skābu ģīmi. Tas ir kāds vecis ar garu bārzdu.
"Tu taču esi Zelmeņu Juris, vai ne?" Bārzdainais jautā.
"Tas esmu."
"Un es esmu Vāvulāns, tava tēva kaimiņš. Laikam gan manis vairs neatceries, reizi tevi uz skolu pavedu?
Nu, kas to deva! - Nu, kāp tik iekšā!"
Neko darīt! Vāvulāna piedāvājumu nedrīkst atraidīt, un gluži neapmierināts Juris iekāpj ratos. - Vajadzēja tad arī večam uzbraukt kaklā, viņš nodomā pie sevis.
Māte ar tēvu sēd patlaban pie vakariņām, kad Juris pārnāk mājās.
"Vai bij avizes atnākušas?" Pēteris apjautajās.
"Atnākušas gan, bet bij jau aiznestas uz pagasta māju. Dabūju veltu ceļu mērot."
"Ak tad pagasta mājā arī biji?"
"Biju."
"Tad gan būsi piekusis?" māte iesaucas žēli.
"Drusku tikpat."
"Sēsties tik pie galda. Vai negribi, uzvārīšu tēju?"
"Nē, iztikšu tāpat."
Juris nosēstas pie galda un sāk garšīgi ēst. Pēc gaŗā ceļa barība tam iet pie sirds.
"Ēd tik, ēd!" māte skubina.
"Kā domā, vai svētdien neaizbrauksim uz baznīcu?" tēvs jautā pēc brītiņa.
"Svētdien mums ar Juri jāiet uz Griķēniem, - ielūdza," Līze metas starpā. - "Griķēniete tā piekodināja, tā piekodināja, - viņiem šogad esot āboli lai brangi padevušies, un Rozālija arī vēloties ar Juri parunāties dēļ tās teātra apmeklēšanas."
Pēteris nesaka nekā, bet viņa skati ir uzmanīgi piekalti dēla lūpām.
Juŗa sirdi pilda savādas, kairinošas jutas. Viņš pat nosarkst.
"Nē, uz Griķēniem es neiešu," viņš atbild iekaisis, it kā priecādamies pats par savu spītību. - "Tad jau labāki uz baznīcu."
Tēvs paloka apmierināts galvu, māte sapīkst.
"Tu manis nemaz nemīlē," viņa pārmet dēlam.
Juŗa acis apsitas valganas.
"Māt —!" viņš saka klusi, - "es negribēju tevi apbēdināt."
"Līz, neesi jel bērnišķīga!" Pēteris norāj sievu. - "Vai tu ar varu ko izdarīsi? Kas būs nolemts, tas notiks bez tavas un manas piepalīdzības."
Jauneklis top uzmanīgs. - Kas būs nolemts! Kas tad būs nolemts! Kāds sakars šiem vārdiem ar Griķēniem? — Saldas jūsmas apņem tā prātus: ja tas būtu nolemts!...
Svētdienā tēvs liek iejūgt melni jaunajā pajūgā, un abi ar Juri aizbrauc uz baznīcu.
Jaunekļam ir ļoti līgsms prāts. Rozālija viņu gaidīs, bet tas neaizies! Vai viņa noskums, vai dusmosies? Būtu interesanti zināt, - un, varbūt, ka māte aiziet viena pati.
Pēteris rāda uz kaimiņu laukiem, izsaka savas piezīmes un sagaida, lai Juris nodotu savu spriedumu.
Triekdami par mākslīgu mēslošanu, lauku iedalīšanas labumiem un citiem zemkopības jautājumiem, viņi beigās nonāk dievnamā.
Baznīcēnu šodien ir maz. Soli ir gluži klaji. Tādēļ Pēteris ar Juri noiet vairāk uz priekšu, lai uzmanīgāki varētu sekot mācītāja vārdiem. Nometušies ceļos un noskaitījuši "Mūsu Tēvs", viņi atsēstas uz šaurā koka sola un Pēteris izvelk no kabatas dziesmu grāmatu.
Juris paceļ nedroši galvu un kaunīgi pavērš acis uz sieviešu pusi. Piepēži karstas asinis sašaujas tam vaigos. Sieviešu pusē, taisni viņam pretī, uz paša sola gala sēd - Rozālija. Viņa ir pagriezusi galvu uz šo pusi, un abēju skati sastopas...
Iesākas dievkalpošana. Ķesteris spēlē ērģeles, un draudze dzied pirmo dziesmu. Pēteris ar Juri arī lūkojas grāmatā, bet pēdējais, gluži pret paša gribu, pašķielē uz Rozāliju.
Tad baznīcā ienāk mācītājs. Viņš izskatās saīdzis, noguris un visai nevaļīgs. Dievvārdi tiek kā ar mašīnu steigti.
"Nelāgi laiki." Pēteris purina galvu, iznācis no dievnama laukā. - "Tā, lūk, samaitā draudzi."
"Varbūt mācītājam kas svarīgs priekšā," Juris mēģina baznīckungu aizbildināt, bet galva tam grieztin griežas atpakaļ: cieši viņam uz papēžiem seko Rozālija.
"Parau, Pēteris ar' baznīcā!" kāda rupja balss pārtrauc veco Vilkatīreļu saimnieku taisni tanī acumirklī, kad tas taisās iekāpt savos ratos.
"Griķēns! — labdien!"
"Dēls arī līdzi? - Labdien, Juri!" Griķēns sniedz papriekšu Juram, tad tēvam roku. - "Nu, kā tad klājas?" viņš tad jautā Pēteram.
"Paldievs, tā jau kuļamies kā pliki pa nātrām!"
"Vadzi, Pēter, neesmu ar tevi sen ticies, gribēju šo to pārrunāt. Vai nepiesēdīsies līdz ceļa galam manos, ratos?"
"Nu, kādēļ tad nē!"
Bet nonācis pie Griķenu ratiem, Pēteris sarauc pieri.
"Tev jau viens braucējs ir, vai trijiem nebūs par grūtu?" viņš saka paīgni.
"Liela lieta, skuķis var iet uz taviem ratiem," Griķēns izšķir lietu viegli. - "Klau, Rozāl, kāp tik laukā un manies uz Tīreļtēva ratiem, lūk, kur viņa melnis stāv. Mums, večiem, jāparunājas."
Brītiņu meita tā kā stomas, bet tad žirgti atstāj pašu ratus un tuvojas Juŗam.
"Labdien!" viņa sveicina jaunekli drusku uzpūtīgi.
"Vai drīkstu lūgt mani līdz ceļa galam pavest? Tēvs mani atstāja kājām."
"Lūdzu, lūdzu," Juris pasteidzas atbildēt, savirzās ratiem vairāk uz vienu stūri un atsit ādas apsegu atpakaļ. - "Laikam mans tēvs pie tam vainīgs?"
Rozālija smaida.
"Nevar zināt, kurš tēvs vainīgs, bet izdzīt no ratiem mani izdzina." Veikli viņa uzceļ kājiņu uz ratu
pakāpšļa, viegli ielec ratos un nosēstas Juram blakus. — "Ah, kāds jums skaists zirgs!"
Juris pievelk grožus.
"Nekas - braukt var," viņš saka rāmi, bet sirds krūtīs dauza kā ar āmuru.
Melnis tek slaikos rikšos, un biezs putekļu mākonis ietin abus jaunekļus. Acumirklīgais stāvoklis viņiem liekas būt pa prātam, un tomēr tie jūtas neomulīgi un nospiesti. Labu brīdi tie nerunā ne vārda.
Rozālija uzsāk pirmā valodu.
"Vai jūs zinat, ka es pagājušā nedēļā biju pie jums ciemā?"
"Dzirdēju. Es todien negadījos mājās." Juris atbild vienaldzīgi un paplīkšķina pātagu: "melni, nu!"
"Šodien ir jauks laiks, ja nākamā svētdienā būs tāds pats, tad Rimšās būs daudz cilvēku."
"Vai jūs arī brauksat?"
"Domāju, un jūs?"
"Nezinu..."
Iestājas atkal klusums. Jaunekļiem ko runāt nav. Juris pagriež galvu uz Rozālijas pusi un mēģina ieskatīties viņai ģīmī. Meiča ir galvu drusku nodūrusi, un platās cepures malas aizsedz tās pieri un acis. Jauneklis redz tikai daļu no viņas ģīmja. Gar deniņiem krustojas sīkas, zilas dzīsliņas un viegli pukst. Virs auss ir izlīdusi dzeltena, gredzenā sagriezusies matu sproga, un apaļais vaidziņš ir pārvilcies ar lēnu sārtumu. Kā būtu, ja šis vaidziņš tāpat kā citkārt laikos pagasta skolā pieglaustos pie viņa pleca un mīļa, uzticības pilna balstiņa čukstētu: "Vai zini, Jurīt, man nāk miegs?" — Viņš tad pievilktu cieši cieši meiteni pie sevis un uzspiestu lūpas uz kairinošā vaidziņa... Zirgs tek uz priekšu.
Arvienu vēl putekļi. Rati klusi klab. Braucēju sirdis pildās saldām ilgām. Cik jauki ir, kad divi cilvēki
tā pavisam pieder viens otram, jūt vienu, cieš vienu, dzīvo vienu un to pašu dzīvi!... bet...
Ceļa gals — tik ātri!
"Lūdzu, pieturat," Rozālija lūdzas klusā, sapņainā balsī.
"Tprru!"
Melnis apstājas un raujas atkal uz priekšu. Meiča strauji salīgojas un pieķeras pie Jura. Liesmains sārtums sasitas abiem vaigos. Tad zirgs apstājas pavisam.
"Ardievu!"
"Ardievu!"
Divi pāri valgani kvēlošu actiņu ātri saskatās un novēršas.
Piebrauc Griķēns ar Pēteri.
"Tā gan, Pēter," Griķēns saka atvadoties, - "mēģināt vajaga." -
"Nu, vienas reizes dēļ jau vēl neizputēs," Pēteris atbild apdomīgi.
Zirgi kustas atkal uz priekšu, un kaimiņi izšķiras.
"Zemurs esot nopircis kuļamo mašīnu," Pēteris sāk atstāstīt dēlam savu sarunu ar Griķēnu, - "būšot arī citiem saimniekiem dot kult."
"Ļoti prātīgi," Juris domā. - "Zemurs ar laiku atpelnīs mašīnu un izpalīdzēs arī kaimiņiem."
"Labi gan būtu, kulšana ātrāki paveiktos, bet kur liek ar mašīnu kultos graudus? Viņus taču nevarēs uzglabāt, tādēļ ka tie nav žāvēti."
"Maizei un sēklai var izkult rijā. Pārdošanā vienalga - žāvēti vai nežāvēti."
"Griķēns domā tāpat, un grib, lai mēs arī ņemtu jauno mašīnu, viņam vienam neesot tikdaudz zirgu un cilvēku, cik pie mašīnas vajadzīgs, tad bij's varēt izkult kopīgi."
"Nebūtu slikti." -
Bet kad Juris vakarā noliekas gulēt, viņš nevar iemigt. Sirds tam tvīkst, iekšā grauž, un acis negrib aizvērties. Vecais sienas pulkstenis tumši nosit vienpadsmit, divpadsmit, vienus, divus... Jauneklis skaita pulksteņa sitienus, nopūšas un grozās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam ir tā, ka labprāt gribētos raudāt. Kas gan viņam saldo mieru laupījis?
Juris ar puišiem ir aizvedis uz pilsētu daļu no žīdam pārdotās labības, bet Pēteris aiznesis Zemuram kulšanas naudu. Galā viņi ir taču ar mašīnu kūluši, un panākumi ir izrādījušies ļoti apmierinoši. Pirmkārt, salmos ir palicis mazāk graudu, paši salmi ir derīgāki lopu barībai nekā rijā kaltēti, un tad graudi ir labāk iztīrīti un izšķiroti. Vienīgais, kas pie visa tā Pēterī saceļ nepatikšanas, tā ir kulšanas maksa. Viņš nemaz nav varējis iedomāties, ka, maksājot 8 kapeikas par pūra izkulšanu, sanāks briesmīgā summa! Tādēļ viņš ir gluži saskaities nogājis uz Zemuru. - Mājās ir palikusi tikai Līze ar meitām.
Sagatavojusi govīm barību, Līze aizsūta meitas uz šķūni norūmēt atlikušos salmus, bet pati ieiet istabā aust. Viņa grib pasteigt vīram un dēlam ziemas uzvalkus. Dzija no melnās "izerižu"[2] vilnas ir smalka un mīksta, kad vai ausī bāz, un vadmala iznāks smalku smalkā. Tikai jau nelaime, ka audējai kājas tādas pastīvas un, paminas minot, reizēm gluži notirpst vai arī uztūkst. Taču meitām aušanu viņa negrib uzticēt, tās var saaust par šķidru un samaitāt visu audeklu.
Ietinusi saiviņas, Līze sestās stellēs, paceļ "spēnīzeri" drusku uz priekšu, paņem atspoles šaudekli un
nomin paminas. Nītes paceļ metus, un šaudekle zuzēdama aizšaujas gar šķietu. Bet mustavas tikai piesit un piesit ievērtos audus.
Būs drēbīte, būs, ir bodē tādās pirkt nedabūs! Ciema paipalām vai acis izspiedīsies Jurī boloties, kad tas parādīsies jaunās vadmalas uzvalkā. Jā, viņš ir daiļš, ļoti daiļš jauneklis. Ar viņu maz kas varēs mēroties. Bez tam, kam tad vēl ir tādas mājas kā viņam? Dieviņš palīdzēs - aizmaksās pirkšanas naudu, varēs dzīvot bez bēdām un raizēm. Nebūs vis tik grūti jāpūlas un jāmokās kā tēvam. Kaut tik nu vēl atrastu krietnu sievu; bet kam tagad ir lāga meita? Pārsmalcinātas, izbālējušas, kapijas samaitātiem zobiem - kur viņas der? Ja daudz, par skroderenēm, bodniecēm un krodzniecēm: krietnas saimnieces top jo dienas jo retākas. Nu, lūk, tepat pagastā - cik to labo satiksi? Kauna dēļ - vienu, divas... Tagad apprecēties nav par joku! Piemēra dēļ, ko lai Juris ņemtu? Rozāliju? Nu tad tik arī ir. Rozālija ir žirgta, veselīga meita. No viņas vēl var viss kas iznākt. Bez tam viņa ir paskolota. Tagadējos laikos tas arī ko nozīmē. Griķēni ir labi cilvēki. Vai mazums tie viņiem palīdzēja iedzīvoties!... Paminas klab, un mustavas sit un sit... Vadmala stiepjas uz priekšu un "spenīzers" velkas atpakaļ...
Pēdīgi Līze apstājas. Uzmanīgām acīm viņa pārbauda paausto gabaliņu, nobrauka to ar roku, palaiž no pakaļbomja vienu posmu uz priekšu un sagriež ciešāki apakšējo. Pie tam viņa kā neviļus pamet acis pa logu. Parau, kūtiņas durvis ir vaļā. Kad tik nu nebūtu baroklis izšmaucies laukā!
Žigli viņa izrāpjas no stellēm un steidzas pagalmā; kā tad - baroklis rokas sētmalī. Paķērusi no zemes mazu žagariņu, viņa sāk iedzīt nerātno atpakaļ kūtiņā. Bet tas aizurkšķas, pasit purnu šķērsu un šmauc tad taisni projām uz vārtiem. Līze skrien, ko vecās kājas
māk, tomēr barokli panākt nevar. Te viņš apstājas un sāk pa zemi rakņāties, liekas, nupat būs apkusis - nekā, ka tik saimniece nāk tam tuvāki, - urr, urr un projām! Tā viņa to dzenā, kamēr elpas aptrūkst, tad atkrīt bezspēcīgi lauka malā uz akmeņa.
Par laimi meitas no šķūņa ir ieraudzījušas Līzes ķibeli un steidzas tai palīgā. Apstāts no visām pusēm, baroklis nevar nekur šauties un gribot negribot tam jālien atpakaļ kūtiņā, pie kam dažs labs sitiens nobirst taisni uz apaļo muguru.
Saimniece atgriežas atpakaļ pie sava darba. Bet, iedama caur ķēķi, kur uz soliņa stāv pilni spaiņi ar ūdeni, viņa noliecas pie viena no tiem un garšīgi nodzeras. Tad steidzīgi vien sēstas stellēs un paņem rokā šaudekli. Paminas nobrīkšķ, mustavas noklab un apklus. Līze sajūt kājās un gurnos neizciešamas sāpes. - Viņa sabīstas. Kas tas? vai slimums? Varbūt būs tikai nogurums. Pag, atstiepsies drusku gultā, gan pāries. Vaidēdama viņa izkūņojas no stellēm. Gultā liekas tiešām kā kad paliktu vieglāki. Patīkams miers un gurdenums pārņem visu miesu. Bet piepēži āda sāk tvīkt un karst. Sirds pukst straujāki, ausīs sāk džinkstēt un istaba līdz ar visu gultu pamazām griezties riņķī...
Līze atrauj plaši acis vaļā un lūkojas griestos. Lūk, uz acumirkli istaba paliek stāvot, tad atkal griežas.
"Žēlīgais Dieviņ! žēlīgais Dieviņ!..." vecenīte čukst un mētā iesirmo galviņu pa pagalvja virsu. - "Kad tik neuznāk nāve. Nomiršu, neviens manis neredzēs."
Tuvumā nav neviena cilvēka. Meitas ir aizgājušas uz šķūni. Tikai liela, melna muša sīc un sitas gar loga rūti. - Tā ir nāve, tā ir nāve, neviļus Līzei iešaujas prātā, un viņu sagrābj briesmīgas bailes. Viņa grib uzcelties no gultas, steigties laukā, bet kājas, rokas un rumpis ir kā akmenī pārvērtušies, kā nedzīvi. Vājš baiļu
sauciens izlaužas par viņas lupām, un auksti sviedri apklāj pieri.
"Žēligais Dievs! žēlīgais Dievs! pasargi no ļauna atpestī mūs no mūsu grēkiem!..."
Muša pie loga rūts aug arvienu lielāka, aug acīmredzot. Lūk, kājas lokās kā melnas čūskas, liela galva ar stikla acīm. Acis kārīgi lūkojas uz sastingušo gulētāju, un briesmīgs, melns ķermenis rāpjas tai tuvāk un tuvāk.
"Žēlīgais Dievs! žēlīgais Dievs!"
Ap pusdienu pārnāk Pēteris. Viņš ir drusku iereibis. Zemurs to laipni uzņēmis un pacienājis ar saldu šņabi. Bet pie tam laikam būs norijies kāds lielāks malciņš, jo galva smaga un kājas ļogās. Pēteram pat kauns Līzei acīs rādīties, tādēļ viņš slepeni nolien uz klētsaugšu āboliņā izgulēties.
Meitas, pabeigušas salmu norūmēšanu šķūnī, atgriežas mājās un lūkojas pēc saimnieces. Tās nekur laukā nemana. Antona sieva ieiet istabā palūkoties, vai saimniece nav tur, bet pēc brītiņa izskrien atpakaļ gluži pārvērstu ģīmi.
"Saimniece mirst! saimniece mirst!" viņa kliedz visā pagalmā un sasit rokas pār galvu.
Citas meitas izbīstas un steidzas uz istabu.
Līze guļ plaši ieplestām, uz augšu pārgrieztām acīm un kaut ko klusi pie sevis murmina.
"Saimniec, saimniec, lopi nāk mājās!" Salminiete iesaucas, lai dabūtu kādu atbildi.
Bet saimniece nepakustina ne galvu, ne acis, nedz arī atbild. Lūpas gan kustas, tomēr vārdi pār tām nenāk.
"Saimniec, vai jums ir nelabi?" Antona sieva pārliecas pār slimnieci un aizkar viņas roku.
Līze ne ģīmja neparausta.
Meitas saskatās. Viņas it kā gribētu viena otrai prasīt: ko nu?
"Būtu zirgi mājās, vajadzētu braukt Pēteram pretīm," kāda no tām izsaka savas domas.
"Tebe nu, kad būtu!" otra atbild.
"Kas zin, saimnieks tā kā tā drīz pārnāks."
"Bet kas var zināt, vai viņa līdz tam laikam nenomirst?"
"Un tad vajag arī tādai nelaimei notikt, kad nav neviena vīrieša, ne zirga mājā! Ko nu tagad zini iesākt?" Antona sieva bažījas.
"Sak, kad vai aizskrietu uz kaimiņiem, bet ko tur saķers?" Salmeniete gudro.
"Tavu nelaimi! Cik ilgi, kad vēl barokli dzenājām? Bet man jau tūdaļ iešāvās tādas nelabas domas galvā, kad ieraudzīju, ka viņa nosēdusies laukā uz akmeņa."
"Viņai būs trieka, citādi nav, un tad tur nepalīdzēs ne zāles, ne plāksteris," kāda no jaunākām meitām paskaidro sausi un atmet ar roku.
Šinī acumirklī sanāk lopi mājās, un meitas steidzas tos saņemt un apkopt. Bet viņas ir klusas un uztrauktas. Liekas, ka tām uz sirds būtu uzgulies smags slogs. Kad saimniece nomirs, vai uz viņām nekritīs kāda atbildība, tādēļ ka tās nav nekā darījušas ? - - - Tāda nelaime!
Apgādājušas lopiņus, sievietes sastājas pulciņā un sāk no jauna gudrot un spriest, ko darīt; bet padoma nekāda neatrod.
"Kaut drīzāki pārnāktu saimnieks!" tās ir viņu beigu domas.
Ar tām viņas arī izšķiras, un katra dodas pie saviem darbiem. Cita baro sivēnus, cita gatavo pusdienu, citas izlieto saimnieku nostbūšanu, lai šur tur paokšķerētu pēc kāda garda kumosa. Tikai Antona sieva pāri reizes ieskrien
saimnieces istabā palūkoties, vai tā jau nav izdzisusi; bet, atradusi to vēl pie dzīvibas, apmierinas. Varbūt, ka tik slima arī nemaz nav.
Pēdīgi Pēteris ir drusku nogulējies un piepēži ierodas mājās, kā no debesīm nokritis. Kača pat nepagūst krējumu no lūpām noslaucīt.
"Kur saimniece?" viņš tai uzprasa kaunīgi.
«Saimniece — saimniece — " Kača stomās un berž lūpas, — "viņa ir — slima..."
"Slima?" Pēteris iesaucas nikni, - "un jūs manis nepacēlāt?"
Meita, iepleš acis un muti.
"Nepacēlāt?" viņa burto.
Pēteris vairs neklausās, teciņos viņš dodas uz istabu. Kalpone velkas tam ziņkārīgi pakaļ.
"Līz, Līz, kas tev kaiš?" saimnieks vaicā, piegājis pie sievas gultas un ieskatījies viņas ugunsārtajā ģīmī.
"Viņa nāk - viņa nāk - melna, kā muša - lielas stikla acis. - kājas... ragi..." slimniece murgo.
"Līz, sieviņ, vai tu mani pazīsti? Es jau tas esmu, Pēteris."
"Nāve nāk, viņa nāk ar koka kājām. Juram jauni svārki mugurā, meitas sniedz pēc viņa rokas..."
Pēteris uzliek savu roku uz slimnieces karsto pieri un saka trīcošā balsī:
"Dievs ar tevi, sieviņ! - Apdomājies, es tas esmu, Pēteris."
Šoreiz slimniece tikai sāpīgi ievaidas.
Pēteris pagriežas pret meitām.
"Kača!" viņš saka stingri — "tu steidzies uz Griķēniem un saki pašam saimniekam, ka es lūdzu, lai viņš tūdaļ sūta kādu no saviem puišiem un zirgiem uz pilsētu pēc jaunā daktera. Bet tūdaļ! vai dzirdi?"
"Jā, jā, saimniek!"
"Pasteidzies, tev ir čaklas kājas."
Kate aiztek.
"Diez, vai viņa ko neēstu?"' Salminiete ieminas nedroši.
"Kur viņai, nabadzītei, ēst, kad vairs nerunā un cilvēkus nepazīst," Antona sieva atbild.
Pēteris noiet istabas kaktā, atsēstas uz krēsla un atspiež galvu rokās. Meitas stāv sadrūvējušās ap slimnieces gultu un skatās grīdā.
Pēc kāda brīža saimnieks aizkrekstas un pieceļas.
"Ejat pie darba!" viņš saka strupi, pagriezies pret kalponēm. - "Tikai Antona Grieta var palikt pie slimnieces."
"Ko lai, saimnieks, darām?" Salminiete jautā.
"Ko tad citām dienām darījāt? Vai bez saimnieces ne pirksta nezināt kustināt?"
"Pataisat saimniektēvam pusdienu, apmazgājat piena traukus, sagādājat cūkām ēst... Apskatāties vien tik, darba visas malas pilnas!" Grieta pamāca.
Pārējām meitām tas nepatīk, viņas aiziet kurnēdamas.
Pret vakaru pārbrauc Juris ar puišiem. Viņš ar reizi pamana, ka mājās vajaga būt notikušai kādai nelaimei, jo nava manāma vairs tā dzīvā jautrība kā citām reizēm. Ātri viņš pagriežas uz istabas durvīm un neredz tanīs mātes smaidošā vaiga. Viņa to arvienu bij sagaidījusi vai nu pagalmā, vai nama durvīs, kad tas pārbrauca no garāka ceļa. Arī tēva nekur nemana. Vai kāds no viņiem nav miris? Jaunekli sagrābj nežēlīgas bailes. Atstājis zirgus puišu gādāšanai, viņš steidzas uz istabu. Priekšnamā tas pamet acis uz ķēķi, varbūt ka māte ir tur un gatavo viņam azaidu? - Kluss un salts! Nesprēgā uguns zem katla, neizplūst vairs patīkamais siltums, maisīts ar ēdienu smaršu - viss kā izmiris! Katli bēdīgi nošķiebušies uz vieniem sāniem, spainis pilns ar ūdeni stāv ķēķa vidū, bet otrs viņam blakām ir apkritis kņūpu... Elpa draud viņam aizrauties, kad tas
uzliek roku uz istabas durvju kliņķa. Tagad viņš zina skaidri, ka to sagaida kautkas ļauns. Och!...
Durvis atveras, un Juris pārkāpj pār sliegsni. Cik kluss! - Viņš skatās uz to pusi, kur stāv mātes gulta, un - saprot visu.
"Māmiņ!" viņš iesaucas sagrauzts un nostājas pie slimnieces.
Bet māte vairs nepazīst sava dēla, sava mīlulīša. Viņa uzskata to bargām, degošām acīm, mētājas ar rokām un kungst.
"Tu esi nāve - jā, nāve! Tu gribi manu dvēseli, bet es tev to nedošu - es negribu mirt. - Negribu! Meitas nozags vadmalu, Jurītis paliks viens pats... nē, nē, es negribu mirt!"
Pēdējos vārdus viņa izkliedz pilnā spēkā, bet tūdaļ sāpīgi saraujas un žēlīgi kunkst.
Jauneklis streipuļo atpakaļ, atspiež galvu pret loga stenderi un dod asarām vaļu.
Vēlu naktī ierodas dakteris. Viņš pārmeklē slimo un pagriežas pret Juri.
"Plaušu karsonis," viņš saka strupji un iebāž klausāmo taurīti kabatā.
"Un —?" Juris jauta stomīgi, nedrīkstēdams izsacīt to, ko domā.
"Var iet visādi. Tagad slimības gaitu grūti noteikt. Vispirms jāgādā, lai drudzis un sāpes rimst."
Ārsts nosēstas pie galda un raksta recepti; pēc tam pamāca, kā slimniece kopjama, un aizbrauc.
Bet Līze top ar katru nākamu acumirkli slimāka. Viņa vairs nevaid, bet brēc un trako. Meitām ir tā jāsatin deķī un jātur cieti, lai neizskrietu no gultas.
Juris nevar to panest un ieiet blakus istabā. Pēteris sēd rāms un sakucis vēl tanī pašā vietā, kurā pusdienā nosēdies. Viņš nav ne drusciņas ēdis, ne dzēris. Runāt viņš arī nerunā, tikai stīviem, nedzīviem skatiem
lūkojas uz gultu, kurā plosās viņa uzticīgais dzīves un ciešanu biedris.
"Viņa mirs!" viņš reizēm čukst pie sevis un noliec galvu dziļāki uz krūtīm, - "bet par ko tās nežēlīgās mokas?"
Bet nāve vēl šoreiz apžēlojas par izmisušo vīru un dēlu. Viņa aiziet slimniecei secen, tikai drusku ar spārnu galiem to aizķērdama. Uz rīta pusi Līze norimst un iemieg. Zināms, vesela viņa nepamostas, bet pamostas ar apziņu un cerībām.
Žēli viņa uzskata dēlu, kurš nokārtu galvu stāv gultas kājgalī.
"Dēliņ", viņa gaužas tikko sadzirdami, - "tu gan laikam nekā neesi ēdis? Varbūt tēvs ar'? Pasaki Katei, lai tā uzcep jums olas un uzvāra kafiju. Kafija ir brūnajā skapī, apakšplauktā, skārda kārbiņā... Piens arī nav sildīts, krējums pārrūgs... Diez, vai meitas sivēnus pabarojušas? - Melnai telei vajadzēja izmazgāt un pārsiet kāju..."
«Nerūpējies par tādām lietām, gan būs viss padarīts," Juris to mierina.
Bet māte krata neticīgi galvu.
"Uz meitām vien nevar palaisties. Kad pašu nav klāt, viņas visu laiž pār galvu."
Dēls sajūt, ka mātei taisnība, bet viņš nekādi nesaprot līdzēties. Te viņam iešaujas prātā, ka nesenīt vēl tas bij pie sevis apņēmies gādāt, strādāt un pūlēties, lai vecākiem vecumā būtū vieglas dienas - kur tad nu bij šis solījums? Lūk, māte guļ slima, ko viņš ir darījis, lai atvieglotu viņas mokas? Nekā, gluži nekā! Vai tā būtu, ja viņš gulētu slims? Viņa gulta tad būtu apkrauta puķēm, gardumiem, zālēm, rūpēm, smaidiem un asarām.
Jaunekļa sirds ir grūta un rūgtuma pilna. Tikai tagad vēl viņš saprot, kāds svars un kāda nozīme mātei
mājās. Kad viņas čaklās rokas nekustas, tad liekas viss ar reizi apstājamies; katrs sajūt, ka trūkst vadoņa un galvas. Un viņš - spēcīgs, jauns un skolots, nespēj nekā cita priekš mātes darīt, kā tikai raudāt!... Vai viņš tad, kad māte bij vesela, jel maz par to bija domājis? Kas pildīja viņa galvu vakar, aizvakar? - Rozālija! vieglprātīga meiča, kura, varbūt, slimības dienās mātei ūdens lāses nepasniegtu, paietu ar nicināšanu viņas gultai garām... Nē, tam jātop savādi!
"Dēliņ, apsēsties te, galvgalī, es gribu ar tevi parunāties," māte aicina.
Juris žigli izpilda matēs velēšanos.
"Varbūt šoreiz es vēl nemiršu..." Līze uzsāk rāmi un domīgi, - "bet cik ilgi taču dzīvošu? - Man jau ir piecdesmit astoņi gadi, bieži aizkūst sirds. Ja ne šodien, tad rītā, varbūt, Dievs aizsauc savā priekšā. Ko iesāksi tad viens, bez saimnieces? Tāda māja, kā šī, bez saimnieces nevar ne brītiņu būt. Mana karstākā vēlēšanās būtu vēl priekš savas nāves redzēt, ko tu še ievedīsi par saimnieci. No viņas atkarāsies tavs un Vilkatīreļu liktenis."
"Māmiņ, kas var ar tevi līdzināties?"
Viegli smaidi parādās uz slimnieces lupām.
"Varbūt, jaunā saimniece gan tā nestrādās, kā es savā laikā esmu pūlējusies, bet tas viņai arī nav vajadzīgs, kaut tik mīlētu saimniecību un prastu saimi rīkot."
Juris nokar kaunīgi galvu.
"Kamēr es dzīvošu, labprāt to pamācītu un tai palīdzētu," māte turpina klusi un gurdeni. Tad uzmet dēlam jautātājas acis. - "Kā tev patīk Griķēnu Rozālija? – Viņas māte ir laba saimniece, tēvs krietns cilvēks, varbūt, ka meita arī būs laba. - Griķēni mums ir daudz laba darījuši."
Juris dziļi, dziļi nosarkst. Ne vārda nesacīdams, viņš noliecas pie mātes rokas un to sirsnīgi noskūpsta.
Māte viņu saprot un pasmaida; bet tad viņai uznāk smags klepus, un veseli asiņu gabali izplūst tai pār lūpām.
Ziņa, ka jaunais Zelmenis palicis par Vilkatīreļu dzimtīpašnieku, apskrien pagastu kā ugunsliesmas un visur saceļ uzbudinājumu. Puiši noklausās ziņā ar skaudību, meitas ar slepenām cerībām: varbūt, varbūt!...
Rozālija ir atlaidusies savā mazajā istabiņā uz gultas un lasa kādu vācu romānu - "Klostera noslēpumi." Viņa izlasa vienu lapu, tad otru, bet - nekā nesaprot. Katras rindiņas galā tai iešaujas prātā: "Tā tad nu viņam pieder Vilkatīreļi, lielās, slavenās mājas!... Ko gan viņš apņems par sievu? Tā būs laimīga meitene...
Valdīt pār plašo māju, dzīvot pilnībā un pabraukties ar skaisto melni - cik jauki! - Bet ja viņš izvēlas mani, Rozāliju? - Vai es ietu pie tā? - Hm, taisnību sakot, pilsētiņas grāmatu tirgotāja komijs Francis man patiktu daudz labāki, bet ko tas palīdz? Francis ir nabags un nevar precēties. Bez tam palaidņa zēnam līgavu ir vai dučiem. Ja Frančam piederētu Vilkatīreļi, - lūk, kur būtu lieta! Parādīties ballēs un sapulcēs pie tāda izveicīga un stalta zēna sāniem kā Francis - tā būtu tīrā svētku diena. Zināms, Juris nav neglīts, bet lēns un nedrošs; liekas, ka viņam asiņu vietā ūdens pa dzīslām tecētu. Ja viņam nepiederētu lielā māja, tad būtu labi ko apdomāties, pirms varētu viņam dot jāvārdu. Kamdēļ gan tas pasaulē tā ierīkots, ka bagātākie ir arvienu arī nesmukākie? Un taisni tas, kurš vislabāki patīk, nevar, lūk, precēties! - Juris - nujā, labs viņš ir, tik par daudz zemniecisks, atturīgs, vēss un neveikls. Tagadējos laikos tādi vairs neder. Sievai nevajaga kučera, bet vīra, ar kuru var palepoties un citiem skaudību sadzīt acīs...
"Rozālij?"
"Kas ir māmiņ?"
"Ciemiņš atbrauca."
Meiča uztraucas. Vai tas varētu būt? - Juris? Jocīgi: te par vilku domā, te vilks klāt! Steidzīgi viņa sakārto drēbes un nostājas spieģeļa priekšā. Vaidziņi no uzbudinājuma ir pietvīkuši, actiņas mirdz. Nu, nevar sacīt, ka viņa būtu nesmuka. Kādēļ gan lai Juris viņu neizvēlētos?
Blakus istabā - dzirdami smagi, nepacietīgi soļi. Vai Juris tā staigā? - Rozālija atver durvis un ziņkārīgi lūkojas pēc viesa.
"Ah! Labdien! cienītā jaunkundze!" kāda sveša balss to sveicina.
"Labdien!" meiča atņem vīlusies un piemiegtām acīm lūkojas gluži svešam, plecīgam vīram ģīmī.
"Mans vārds - Ringfelds," svešinieks darās pazīstams un stiepj tai platu, sarkanu roku pretī.
"Mūsu bŗūvera kunga dēls," viņa dzird māti sakām.
"Priecājos," Rozālija atbild vēsi un vienaldzīgi. "Lūdzu piesēsties."
"Paldievs!" Ringfelds veikli palokās un tad velk pusriņķu roku caur gaisu, piesizdams knipi: "Cik skaisti!"
Uztraukumā Rozālija ir paņēmusi lasāmā romāna burtnicu līdzi un tagad, nezinādama nekā labāka, nodarbojas to saritinādama un atritinādama.
"Jaunkundze lasa?" viesis jautā, pamanījis burtnīcu, - "vai būtu atļauts redzēt - ko?"
"Nav nekas," Rozālija atbild smaidīdama un aizsit grāmatu koķeti aiz muguras.
"Bet kad es lūdzu - ļoti sirsnīgi lūdzu?" Ringfelds tuvojas jaunavai un vairāk reizes palokas.
"Nē, nē, - tiešām nav nekas prātīgs."
"Rozāl, re nu, kada tu! Parād' jel brūvera kungam grāmatu!"
Meiča paskatās mātei spītīgi acīs un parausta plecus.
"Prātā ar' nenāk," viņa atbild sīvi.
"Ļoti bargi," Ringfelds smejas, - "bet mēs neesam no bailīgajiem. Mēs nepaliekam pusceļā."
Rozālija uzskata svešnieku platām acīm. Tādu pārdrošību viņa dzird pirmo reizi; bet nevar sacīt, ka tā viņai riebtos.
"Ceru, jūs man neuzbruksiet?" viņa jautā, kodīdama lūpas.
"Tas atkarāsies gluži no jums, cienītā!"
"Tad gan man cits nekas neatliks, ka pie laika grāmatu paglabāt," jaunava saka it kā izaicinādama, piesteidzas pie kumodes un atrauj atvilkni; bet jaunskungs jau arī klāt un apķer abām rokām viņas slaiko stāvu.
"Tā re, jaunskungs, ņemat tik nost, kas gan šai tur par noslēpumiem!" māte mudina, godbījīgi salikusi rokas, pašķiebusi galvu un smaidīdama svēti - laimīgiem smaidiem.
"Kungs!!" Rozālija iekliedzas nikni.
"Sadodat tik, jaunskungs, viņai krietni pa nagiem," māte priecājas.
Tanī pat acumirkli meiča nomet grāmatu uz grīdas un izskrien laukā.
Ringfelds smejas.
"Oh, viņa ir smalks skuķis! smalks skuķis!" viņš runā nekaunīgi, atmetas lieliski krēslā, saliek kājas krustiski un vēdinās ar mutautiņu.
"Neņemat ļaunā, jaunskungs, viņa vēl jauna, joku nesaprot," Griķene ņemas meitu aizbildināt. - Atvainojat, tūdaļ pasaukšu."
Pakalpīgā māmiņa iztek laukā un saukā meitu.
"Rozāl, uhū! Rozāl, uhū!" bet meita neatsaucas.
"Diez', kur nu bus nolīdusi!" māte pukojas. - "Tīrais posts, sāks vēl no cilvēkiem bēgt, kas tādu precēs?"
Rozālija ir paslēpusies dārzā zem ābeles un raud. Te māte viņu beidzot atrod.
"Meit, meit, kas tie par untumiem!" viņa sāk norāt stūrgalvīgo. - "Kā nu tā var izturēties pret viesu?"
"Tu nezini, ko runā," meita atcērt dusmīgi. - "Kā viņš iedrošinājās mani aiztikt?"
"Kas tad tur par nelaimi? Tev gabals no miesas atkrita? Manos jaunības laikos ne tā vien plosījās, jauni cilvēki paplosīties mīļo."
"Pazīstami - ne svešnieki. Viņš mani redz šodien pirmo reizi un tūdaļ ķersies kaklā, - ko viņš gan domā?"
"Ej jel, muļķe, ej! Ne viņš ko ļaunu domā, nekā; viņš tikai tā paradis apkārt braukdams. Viņš uzpērk priekš brūža miežus un kam grib, tam aizmaksā pa krietnam."
"Bet lai viņš par miežiem labi maksātu, tad meitām ar viņu jāplosās ? vai nē ? Paldievs! mūsu miežus tad gan viņš nenopirks." Rozālija nicīgi nosmejas.
"Lai nu, lai, nāc tik uz istabu un esi prātīga."
"Kamēr nekaunīgais cilvēks te būs, uz istabu neiešu."
Velti māte mēģina pierunāt meitu, pēdējā paliek pie sava.
"Atvainojat, jaunskungs", Griķene aizbildinas, atgriezusies pie viesa, "meitenei zobs aizsāpējies..."
"Nekas," viesis atbild vienaldzīgi. - "Vai vecais mājās?"
"Nē, aizgāja uz Vilkatīreļiem. Viņš grib izlūgt jauno Zelmeni, lai tas nāktu laukus iedalīt."
"Tā, tā; tad atbraukšu citu reizi, kad meitai zobi nesāpēs. Tik pasakāt vecam, lai miežus nepārdod, es, labi aizmaksāšu."
"Nu, nu!"
Ringfelds sēstas brangajā zirgā, nosvelpj un aizdrāž tā, ka zeme vien nodārd. Rozālija noskatās tam pakaļ un nosmejas: viņa bij trakuli šoreiz uzvarējusi, nākamā reizē tas būs uzmanīgāks. — Nākamā reizē? - Bet varbūt, ka viņš vairs nekad šurpu nebrauc? - Nu, lai arī nebrauc, vēl labāk!
Bet Ringfelds brauc uz Griķēniem labprāt. No sākuma pareti un allaž ar kādu iemeslu, bet vēlāki arvienu biežāki un biežāki. Beigās viss pagasts zin, ka Ringfelds brauc uz Griķēniem Rozālijas labad.
"Nu, lāga gala tur tā kā tā nebūs," pagastēni spriež nicīgi, - "vai nu brūverjaunskungs kāds precinieks! Izballēsies un aizies."
Gluži tāpat domā ari vecais Griķēns, kādēļ ne labprāt redz glauno viesi ierodamies. Bet ko lai viņš dara? Nevar taču brūverkungu aizdzīt? Pirmkārt, priekš tam nav nekāda iemesla, otrkārt, tas būtu pārāk negodīgi. Ringfelds jau arī nekad nenāk tukšā. Vai nu viņš atved pa mučelei alus, vai arī sievietēm saldumus un puķes. – Lai tik Rozālija izturas apdomīgi, tad viņš var braukt, cik vien tam patīkas!
Un meiča patiesi izturas, prātīgi. Viņa arvienu ir koķeti vēsa un prot noturēties zināmās robežās, bet maz pamazām viņas sirsniņa sāk tomēr iesilt.
Ringfelda vērīgās acis ātri nomana šo pārvēršanos, un viņa apciemojumi top biežāki uu garāki.
Pa tam paiet rudens, ziema, pavasaris un pienāk vasara.
Kādā svētdienas pēcpusdienā Rozālija pastaigājas ābeļu dārzā. Tēvs ar māti ir aizgājuši uz pļavām apskatīties, vai pieguļnieki nava tās izganījuši, un viņa ir palikusi viena pati mājās. Salikusi rokas uz muguras un nokārusi galvu, viņa soļo rāmi no viena gala dārzam uz otru... Domas, viena drūmāka par otru, šaujas tai caur galvu un nospiež sirdi. Tad tiktālu nu viņa ir tikusi!
Aizmirsts ir Francis, aizmirsti Vilkatīreļi un Juris, tikai Ringfelda platais stāvs ar kaislajām acīm ir atlicis sirdī. Vai viņa to mīlē? Kas to lai zin! Viņa pat nodreb, iedomājoties par uzbāzīgo cilvēku, un tomēr kāds slepens spēks to kārdina, saceļ viņā kaislas ilgas. Tai liekas, itkā gaisā sakrātos pār to kas ļauns, bet izbēgt šim ļaunumam viņa nevēlas - priekš tam viņa ir par vāju un par vieglprātīgu. Vienīgais, kas to vēl daudz maz satur, tā ir viņas uzpūtība un lepnība. Viņam nebūs gavilēt, ka tas beigās taču uzvarējis un virsroku paturējis - nē, viņam nebūs priecāties par viņas vājumu!... Bet brūvera madama - tas skan patīkami, daudz labāki nekā Vilkatīreļu saimniece.
Dārza vārtiņi nočīkst. Rozālija saraujas un aizsedz rokām acis. Viņai nav jāskatās, kas tur nāk, viņa to zin, viņa to sājūt savā sirdī. Viegli drebuļi sāk kratīt viņas miesu.
"Sveika, dārgā Rozālija!" kaislīga balss čukst un divas spēcīgas rokas to apkampj.
Meiča skaļi iebrēcas.
Izbijies Ringfelds atlec nost.
"Vai tev uzminu uz kājas?" viņš jautā,
"Nē, nē, nē... ak, žēlīgais Dievs!... ko jūs no manis gribat?"
"Neko vairāk, kā tikai reizi pasacīt, cik karsti tevi mīlēju."
Rozālija atņem rokas no ģīmja. Vaigi ir nobāluši Un acis deg kā ugunī.
"Tu mani mīlē?" viņa jautā kā bez samaņas.
"Jā, es tevi mīlēju - par visu vairāk uz pasaules."
"Un mīlē?"
"Mīlēju tik karsti, cik vien tik cilvēkam iespējams."
Ringfelds apkampj meiču un velk no jauna to pie sevis. - "Esi mana".
"Tu mani precēsi? jā?" Rozālija jautā klusi, ar rokām viegli pretodamās.
"Precēt? - Vai tad tas tik steidzams? Tu zini, ka es vēl nevaru precēties, jo man nav vietas. Ja tev būtu kapitals, ar ko dibināt jaunu brūzi — ?"
"Kur lai pie tā tieku? Tēvam ir tikai parādi."
"Tādēļ mums ar precēšanos ir jāpaciešas."
Ar spēcīgu rāvienu meiča atraisās no mīļākā rokām.
"Jāpaciešas?" viņa prasa sašutusi. - "Ko tad nozīmē jūsu mīlestības apliecinājumi?"
"To, ko viņi izsaka."
Ringfelds tuvojas meičai no jauna.
"Atkāpjaties! Ne soli tuvāk!" viņa brēc drebošām lūpām. -
"Muļķīte! vienu mutīti tu man tādēļ jau gan varēsi atvēlēt?" Ringfelds izpleš rokas un taisās meiču apķērt, bet tanī pat acumirklī dabūn sitienu ģīmī.
"Ragana!" viņš iekliedzas dusmīgi un saķer vaigu.
"Projām no šejienes!"
"Es iešu, bet tu šo stundu rūgti nožēlosi!"
"Nav jūsu bēda."
"Vīra tu nedabūsi."
"Vēl ātrāki nekā jūs sievu."
"Redzēsim!"
"Redzēsim!"
Paldies Dievam! Līze ir atkal vesela un čakli rīkojas saimniecībā, kaut gan spēku tai ļoti maz; bet uz ģīmja nav vairs redzama agrākā jautrība. Liekas, ka līdz ar atdabūto veselību tai būtu uzgājušas kautkādas bēdas uz sirds.
Pa tam valodas par Ringfeldu un Griķēnu Rozāliju top dienu no dienas ļaunākas un neglītākas. Ļaudis
smejas un sacerē par viņiem veselas pasakas. Pats par sevi saprotams, ka tās atsniedz arī Vilkatīreļus. Līze gan mēģina sākumā Griķēnus aizstāvēt un Rozāliju aizbildināt; bet, ievērodama dēla rūgtos smaidus, apklust.—
"Na, Rozālija nav nekāda meita," viņa saka kādu dienu uz Juri, - "no tās nekas neiznāks. Viņa tik vien mākot, kā jaunkungiem kaklā kārties, skriet uz ballēm, greznoties un slinkot. Darbu nedz tā protot, nedz arī gribot strādāt. Pie tam' esot mūžīgi iecirtīga. Kad ko uzdomājot, tad ne ar cirvi nevarot izcirst. Veči nopirkuši šujmašinu, atdevuši 50 rubļus, bet tā, kā atvesta tā stāvot kaktā. Lai jau Dieviņš žēlīgi atpestī? Dzird, ka Ringfelds esot saderinājies ar kādu vācieti."
"Saderinājies?" Juris atkārto kā bez dzīvības.
"Tā runā. Nu, pēdējais laiks arī bij, diezgan pa Griķēniem izdzīvojies."
Nabaga jauneklis grūti nopūšas un sakož zobus. Pēc tam viņš aiziet uz lauku, izvelk "jocīgo" vēstuli no kabatas, saplosa to sīkos gabaliņos un izkaisa uz visām četrām vēja pusēm.
"Lai izdzēsta ir viņas atmiņa no sirds!" viņš čukst pie sevis, - "Tagad dzīvošu vecākiem un Vilkatīreļiem."
Un no šās dienas Juris tiešām ķeras vēl sirsnīgāki pie darba. Dienā viņš strādā līdz, ar kalpiem laukā, bet pusdienas un vakara brītiņus izlieto, piekopdams dārzu. Viņš izdzen tur jaunus celiņus, ietaisa lapenes, Uzmet kalniņus u. t. t.
"Dēls, dēls, tu pārstrādāsies!" vecais tēvs rājas ne vienu reizi vien, bet dēls pasmaida.
"Darbs ir labākās zāles."
Pienāk augusta mēneša otrā puse.
Vilkatīreļos jau rudzi nopļauti, bet gubiņas ir retas un maziņas. Vasarējs arī tāds īsiņš un nokūlājis. Pēteris staigā bažu pilnu vaigu ap laukiem, un baltā galviņa trīc stiprāki.
"Šogad atkal iztrūks nomaksām," viņš saka uz dēlu. — "Redzams, ka tā uz priekšu netiksim."
"Vajadzēs kalpiem algas samazināt."
"Tas ir pēdējais un visvārīgākais līdzeklis; diemžēl, nekas cits neatliks. Nekur citur kalpi tik augstas algas jau nedabū kā pie mums, - iztiks tad arī ar drusku zemākām."
"Jāiztiek. Kad jau saimnieks paliek nespēcīgs, tad jau kalpiem arī ļaunas dienas, gaidāmas. Abiem jāturas kopā, un vienam otrs jāpabalsta."
"Tā gan vajadzētu," Pēteris krata domīgi galvu, - "bet tā nav. Vai saimnieki visgarām nesūdzas par strādnieku trūkumu? - Tagad visi grib būt kungi un saņemt lielas algas, bet strādāt tikai reti kāds vēlas. Tāpēc tad put saimnieki un put arī kalpi."
"Jā, put; un tomēr vietām kalpi labāk diedelē un mirst badā, nekā iet par mērenu algu pie saimnieka."
"Bēdīgi: caur tādu nebūšanu slīd veselas tautas labklājība uz zemi."
"Laiki ir grūti."
"Vai kalpi to tic? Un ja arī viņi tic, ka saimnieks negrib ar viņu spēkiem lieku peļņu dzīt, tad tomēr viņi par to maz ko bēdā."
Brītiņu Juris domā, tad saka:
"Es būtu ar mieru dalīties ar kalpiem skaidrajā mājas ienākumu atlikumā, bet vai kāds uz to ieies?"
"Pie tādas ražas kā šogad, viņi tad paliktu bez algas." Pēteris atbild smaidīdams.
"Netik šogad vien, bet pie tagad pastāvošam zemām labības cenām — ikgadus."
"Vistaisnāki būtu, kad varētu pēc zemes ienešanas vērtības aprēķināt pastāvīgu, likumīgu algu. Šo tad varētu samērā ar ikreizēju ražu un ražojumu cenām paaugstināt vai pazemināt. Tā nevienam nenotiktu pārestība.
"Nu palūkojies vien žēloties kalpiem, ka mums šogad atkal ir iztrūkums, redzēs, vai viņi no savām algām atlaidīs "
"Nesaprotu, ko iesākt!"
"Mēģinājuma pēc varam aprunāties ar kalpiem, redzēs, ko viņi sacīs."
Katru svētdienas rītu Vilkatīreļos tiek noturēti pātari. Jau agri agri saimes ļaudis sapulcējas, glīti uzkopušies, saimnieks priekšgalā, un sasēstas ap lielo galdu. Pēdējais ir apklāts ar baltu galdautu un pa vidu tam guļ bieza sprediķu grāmata ar dziesmu grāmatu virsū. Bez tam ziemā, tāpat kā vasarā uz galda pa pātaru laiku deg divas sveces. Pātaru vadību izdara pats Pēteris, kaut gan pēdējā laikā, kamēr acis stipri tumšas tikušas, sprediķa nolasīšanu viņš jau uzticējis dēlam.
Jauks un svinīgs skats! Saimes ļaudis draudzīgi saspiežas viens pie otra; visu ģīmjos ir redzama svēta nopietnība, jaukta ar sirsnīgu laipnību. Mātēm ir bērniņi klēpī; cieši pieglaudušies pie māmiņu krūtīm, viņi bailīgi noskatās gan uz grāmatām, gan arī uz degošām svecēm. Galda galā sēd pats saimnieks. Trīcošām rokām viņš atvāž pelēku makstiņu un izvelk no tās brilles, kuru āķi ir savienoti ar tievu, šauru bantīti. Noslaucījis stiklus sarkanā mutautiņā, viņš pārmet melno bantīti pār sirmo galvu un nostiprina brilles uz deguna. Tad uzšķir dziesmu grāmatu, aizkrekstas un sauc citiem dziesmas numuru priekšā. Gludi noskūtais ģīmis ir lēnīgas dievbijības pilns, baltie mati mirdz kā sudrabs. Līze arī aizliekas brilles un pieglaužas pie vīra sāniem, lai abi varētu no vienas grāmatas dziedāt. Pēteris pārlaiž acis pār sapulcējušiem, vai dziesma jau visiem uzšķirta, un drebošā, bet dziļi sirsnīgā un mīlīgā balsī uzsāk: "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils..."
Pēc pātariem bērni un sievietes mēdz nobučot saimniektētiņam un saimniekmemmītei rokas, bet vīri vēl brītiņu
uzkavējas pie galda un parunā pāris vārdus par laicīgām lietām.
Tā arī šorīt. Pātari jau nobeigti, sievas un bērni izgājuši, atpakaļ palikuši tikai vīrieši vien. Kā citiem rītiem, tā arī tagad, viņi brītiņu parunāsies, kamēr sievas paraudzīs brokastu. Antons paceļ acis uz saimnieku un patlaban ir pieņēmis pilnu muti teicamā, kad piepēži aprimst: Pēteris vēl nav brilles noņēmis!
Ērmoti! vai saimnieks vēl otrus pātarus turēs? Puiši paskatās uz viņu un brīnas.
Bet Pēteris aplaiž ar stikliem apbruņotās acis visapkārt riņķī, tad uzsāk:
"Mīļie draugi, man jums kas nopietns sakāms."
Kalpi sakustas.
"Kad es kā mazs puika - kur tie gadi jau! mācījos grāmatu lasīt, tad tanī grāmātā bija kāds gabals par cilvēka locekļiem. Reizi tie esot sākuši strīdēties, kurš no viņiem tas lielākais esot? Galva sacījusi, ka tā priekš visiem domājot, rokas turpretīm, ka tās priekš visiem strādājot, kājas - ejot, vēders visus barojot un tā jo projām. Sastrīdējušies, iecirtušies un - mitējušies strādāt. Galva nedomājusi, rokas nestrādājušas, kājas negājušas, vēders neēdis un tā jo projām. Bet uz reizi visi pamanījuši, ka tiem sāk klāties plāni, ka tie pamazām pagurst un top vājāki un vājāki. - Kas pie tam vainīgs? - Strīds! - Tad ņēmušies atkal visi pa vecam strādāt un tad gājis atkal labi. Man šī līdzība tādēļ ienāca prātā, ka tā arī vēl mūsu laikos nav zaudējusi savu nozīmi. Vai mēs te, vienas mājas iedzīvotāji, neesam tādi paši kopā saderīgi locekļi? Sacīsim, saimnieks būs tā galva un tas vēders, bet jūs tās rokas un kājas. Ja nu vēderam nav ko ēst, vai tiem citiem labi klāsies? —"
"Protams nē," puiši iesaucas kori.
Pēteris pamāj galvu.
"Zināms," viņš apstiprina laipni. - "Tādēļ tad visiem kopīgi jāgādā, lai vēders būtu paēdis. Mēs nedzīvojam pirmo dienu kopā. Jūs man esat uzticami un krietni gājēji, un es ar jums esmu ļoti mierā."
"Mēs ar,' saimniek, ar jums."
"Nu jā, jā. Es nemīļoju gājējiem pāri darīt, jo esmu arī pats reiz gājējs bijis un zinu, kā viņiem klājas. Viss tas, ko jūs te tagad redzat, nav vis nobiris no debesīm, bet šīm pašām rokām saraudzīts, savilkts un sagādāts. Tikai vēlāk, kad jau viss bij daudzmaz iekārtots, tad nācāt jūs, un mēs līdz šim esam dalījušies darbos un peļņā..."
"Esam, saimniek, pilnā mierā."
"Ja tas tā jo projām būtu gājis kā līdz šim, tad mēs strādātum kopā, kamēr debesu Tēvs mūs aicinātu pie Sevis. Diemžēl, laiki grozījušies - vēderam trūkst barības. Jau pagājušā gadā Vilkatīreļi neienesa tik daudz, cik par viņiem bija jānomaksā, un šogad būs iztrūkums vēl lielāks..."
"Lielskungs viņus ir pārmērīgi dārgi pārdevis," iesaucas Antons pikti.
Pēteris parausta plecus.
"Ko būs darīt! Nebūtum mēs māju pirkuši, nopirktu cits, tad kas zin, tiklab jūs, kā mēs še vairs nedzīvotum. Tagad mums šīs briesmas no jauna tuvojas, sakat, ko lai daram? —"
Puiši nokaŗ bēdīgi galvas.
"Jādzīvo sīkstāki," kāds no kakta ierūcas nedroši.
Pēteŗa vaigus pārlido kā ēna.
"Taisnība - jādzīvo sīkstāki," viņš saka ar mazu uzviju, -
"Es neesmu nekad bijis izšķērdētājs, jūs arī nē. Uz priekšu Vilkatīreļus valdīs mans dēls, tādēļ mēs ar viņu esam nolēmuši ievest visgarām vairāk taupības.
Mēs jums uzsakām līdzšinējos algas nolīgumus un maksāsim uz priekšu tikai trīs ceturtdaļas no tagadējās..."
"Hm! - ha! Kas tad vairs te dzīvos?" atskan viens caur otru.
Brītiņu Pēteris nogaida, it kā sagaidīdams pretrunas no kalpu puses, bet kad tie cieš klusu, viņš turpina:
"Es negribu jūs piespiest vai pierunāt palikt Vilkatīreļos. Varbūt, citur jūs atradīsat labāku peļņu un dzīvi; gribu tikai pieminēt veco sakāmo vārdu: cilāts akmens neiezeļ. To ievērojat! Kalps, kas bieži saimniekus maina, ir arī visnabagākais. Jeb vai jūs būtu kādu redzējuši, kas, vietas mainīdams, būtu iedzīvojies? Lūk, Antons un Salmiņš, viņi dzīvo gandrīz tikpat ilgi kā es - kurš no citiem kalpiem mērosies ar viņiem turības ziņā. Viņiem ir savs labs grasītis nolikts pie malas nebaltai dienai, un es viņiem to no visas sirds novēlu. Bet nevar vis zināt, kad viņi sāks staiguļot un meklēties labākas vietas, vai kapeiciņas neizklīdīs un maciņš neizsusēs. Tādēļ es un mans dēls jums liekam priekšā pārdomāt, un vienas nedēļas laikā dodat atbildi, kas no jums uz priekšu paliks, un kas aizies. Bet mēs ar dēlu apsolāmies tiem, kas no vecajiem arī uz priekšu pie mums vēl paliks, ka viņu algu paši no sevīm paaugstināsim, tiklīdz māja ienestu tik daudz skaidra atlikuma, ka tas būtu iespējams! Vai ne tā, Juri?"
Juris pagriežas pret kalpiem:
"Visu, ko mans tēvs sacījis, to apliecinu arī es," viņš saka nopietni un svinīgi.
"Nu jā, jā, tas jau izklausās gluži jauki, bet kad tad jums atliks?" kāds no jaunākiem kalpiem, Bulduriņš, ievaicājas zobgalīgi.
"To mēs nevaram noteikt, tas stāv Dieva ziņā," Pēteris atbild vienaldzīgi.
"Nujā, tad tas pats iztrūkums, tas jau arī ir kā ir," Bulduriņš gudro, pakausi kasīdams. - "Tagadējās maksas
maksādami, jūs ar laiku sakrāsat to kapitālu, cik māja maksā, un mēs? - Mēs palīdzēsim jums to sakrāt."
"Gluži pareizi!" Juris iesaucas uzbudināts. - "Bet kad jūs savu ikgadus algu arī uzglabātu, tad izrādītos, ka jūs par visiem kopā būtu, varbūt, trīs līdz četrreiz vairāk iekrājuši nekā mēs."
"Kā tad lai iekrāj, kad dzīvē vajaga?" Bulduriņš piezīmē. -
"Labi," Pēteris uzņem atkal valodu, un noņem brilles no deguna, par zīmi, ka tas būs viņa beidzamais vārds, - "jūs domājat, ka mums gados iekrāsies no mājas nomaksām kapitals. Ja spēsim izmaksāt, tā arī būs. Bet vai caur to jums notiek kāda netaisnība? Vai mēs nesolījāmies jūsu algas paaugstināt samērā ar to, cik māja atmetīs vairāk peļņas? Kāpēc tad es nesūdzējos, kad maksāju katru gadu lielamkungam nomu? Es pūlējos, strādāju un plēsos, un ievākto peļņu aiznesu lielkungam, kurš nekā nedarīja! Ja bij labs gads - man atlika, bij vājš gads - man pietrūka, bet jums nekad netrūka, jums bij arvienu zināma jūsu alga. Es dažu gadu nopūlējos un nedabūju nekā par savām pūlēm, bet jums nekad nebij trūkums. Kā jūs gan domājat, vai jūsu darbs bij labāks par manu? Nē, un tomēr viņš tika labāki aizmaksāts. Kāpēc?... Pieņemsim, ka tagad pat mums labi paaugtu, saceltos piepēži labības cenas — mums atliktos labi daudz ieņēmumu, mēs jums maksātum tagadējo lielo algu un tomēr vēl labi pelnītu, vai jūs tad sūdzētos? Nē! Taču jūs tad būtu dabūjuši daļu no mūsu peļņas. Kāpēc tad jūs negribat saņemt daļu no mūsu iztrūkuma? —"
Neviens nekā neatbild.
Pēdīgi Antons sagrozās, tad saka
"Reizi jau es tagadēja stāvokli biju, toreiz es sacīju jā, lai tad arī tagad jā. Es palieku!"
"Es ar'!" Salmiņš piemetina nedroši - "Alga gan drusku tā kā mazāka ir, bet - gan jau varbūt Dieviņš palīdzēs."
Bulduriņš ar citiem klusi un manīgi izšmaucas pa durvīm laukā. -
"Ceru, ka jūs to nenožēlosat!" Juris saka uz Antonu un Salmiņu.
"Kā jau nu būs, būs," Antons atbild neticīgi.
"Tev, dēls, nebūs vieglas dienas," Pēteris saka uz Juri, kad visi ir aizgājuši. - "Antons ar Salmiņu vēl ir no veca rauga, bet tu savā laikā pieredzēsi arī "jaunos" kalpus, kam mute līdz laidaram, bet darbs līdz karotei. Lūk, Bulduriņš jau ir no tās sugas. Viņš tik ilgi gudros un meklēs brīvās zelta zemes, kamēr vai nu izputēs pavisam, vai arī iekulsies kādā pavisam nebrīvā vietiņā. Tik tiem saimniekiem cerama nākamība, kas gribēs paši uz savām rokām paļauties: gājēju rokas ir nedrošs pamats. Labi būtu, ka tu pie laika apskatītos mātei pēc vietnieces; taisni tagadējos pārmijas gados lieks strādnieks būtu liela palīdzība."
Juris nosarkst, bet nekā neatbild. Ko lai viņš arī atbildētu? - Viņa sirds ir tukša.
Pēc pusdienas viņš palūdz mātei baltu kulīti un, pārsviedis to pār pleciem, aiziet uz mežu riekstos. Visgarām mežmalei gar Vilkatīreļu pļavām un laukiem aug daudz kuplu lazdu, un visas tās ir riekstu pilnas. Bet jauneklis pie viņām neuzkavējas. Viņš lien mežā iekšā, kur mazā žubīte pinkšķ un kur slaiko egļu starpā valda pastāvīga krēsla. Tur viņš jūtas vairāk šķirts no rūpju pilnās ikdienas dzīves, tur viņš var netraucēts atļaut savām domām vaļu.
Lazdas aug arī te, bet viņas ir klajākas, slaikākas un stāvākas. Pie kādas no tādām Juris apstājas un dziļi ievelk elpu. Viņa roka kā krampjos norauj pāris lazdas lapu, sagumza tās un saknaiba. Lielie čemuri iesārtu
riekstu lūkojas viņam priecīgi no savām zaļajām cepurītēm pretī, bet viņš tos neredz. Viņa gara acīm stādās priekšā mātes bālais vaigs uz slimības gultas. Nabaga māmuliņa! pat lielākajās sāpēs viņa bij domājusi par viņu... Lai viņš precētu Rozāliju, viņa tai palīdzētu - un tagad? Ar apsmieklu un kaunu ir savienots meičas vārds. Vai viņa patiesi ir tik nekrietna kā ļaudis runā? Vai ļaudis bieži neizrunā niekus? Viņa taču ir tik daiļa, izglītota un apķērīga! Žēl, ka viņš saplēsa vēstuli, kurā bij tik daudz asprātības un bērnības sirsnības iekšā. Vai gan meitene, kas tādu vēstuli var sarakstīt, ir ļauna? Nevar būt! - Lūk, tēvs arī šodien bij minējis, ka tam derētu izraudzīties - mātei vietnieci. Jā, māte patiesi ir ļoti nespēcīga palikusi. Varētu notikt, ka tā no jauna krīt gultā un vairs nekad nepieceļas. Ko tad? Tad viņam ar tēvu iesāktos atkal tā pati nejaukā dzīve kā pa mātes slimības laiku. Cik tad viss bij bijis salts, viss izputējis un nemīlīgs! Trauki - izmētāti, netīri, ēdiens - brīžiem piededzināts, brīžiem neizvārīts... Kaut viņam nekad vairs negadītos tādus acumirkļus piedzīvot! Bet galvenākais, ka mātei jau tagad bij par grūtu lielo saimniecību vadīt. Vai viņš nebij solījies tai pagādāt vieglas dienas? Kad tad tās reiz sāksies? -
Pār jaunekļa seju pārlaižas mīlīgi smaidi... Viņš redz nespēcīgu māmiņu mierīgi sēžam uz soliņa istabas priekšā un jautrām acīm nolūkojamies, kā jaunā sieviņa čakli tekalē pa pagalmu. Gan viņa iznāk no pagraba ar piena traukiem, gan aiztek uz kūti ar ūdens nesieniem, vai iznāk no klēts ar miltu vācelīti. Brīžiem viņa pietek arī pie vecās māmuliņas un apjautājas, vai tā ko nevēlas, varbūt kādu ābolu, vai nodzērties skāba piena?... Pārnāk viņš, Juris, ar tēvu un strādniekiem no lauka. Žiglā sieviņa tek tiem pretī, viņas vaidziņi ir sārti, un actiņas mirdz. Viņa ziņo, cik spainīšu šodien piena iekāsts, cik sviesta sataisīts, cik sildīta piena iznācis. Tad pastāsta, ka mazie
sivēni izlauzušies no aizgaldas, pelēkais runcis apgāzis kāpostu bļodu, un bīda vīriešus uz istabu, kur galdā jau kūpot pusdiena...
Oh, Vilkatlreļos tad būs jauka dzīve! Saimniecība raisīt raisīsies, un ienākumi pieaugs ar katru gadu. Bez rūpēm tad dzīvos mīļie vecāki un priecāsies, ka viņu mājas tik spoži attīstās. Un kad viņus reizi Dieviņš aicinās pie sevis, tad viņš ietaisīs tiem tepat, lazdu pakalniņā, kapsētu, lai atdusas paši savā zemē, kur tos neviens nevar traucēt... jā, paši savā kaktiņā... kuru tie ar saviem sviedriem nopirkuši...
Jauneklis paceļ acis uz lazdu un sāk šķīt riekstus. Kulīte ātri pildās un galvā tam ierodas arvienu gaišākas un jautrākas domas. Piepēži kaut kur tuvumā izceļas kuratiņa, Juris satrūkstas no viņas spārnu trokšņa. Liels cilvēks un tik bailīgs! viņš nodomā pie sevis un pasmaida. Nošķinis vienu lazdu, viņš griežas pie otras un trešās... Bet arī kulīte ir ar kalnu pilna. Neatliek nekas cits, kā griezties atpakaļ uz mājām, kaut gan te mežā ir tik patīkami.
Kozdams riekstus un dudinādams kādu dziesmiņu, Juris soļo rāmiem soļiem uz malu. Bet savā izklaidībā viņš gan būs ceļu izvēlē pārskatījies, jo neviļus atrodas pie - Griķēniem.
Pacēlis galvu un ieraudzījis kaimiņu mājas, viņš nosarkst kā uguns un steidzīgi ieraujas atpakaļ mežā. Ja nu viņu kāds te būtu pamanījis - cik nepatīkami! Domātu, ka viņš te ar nolūku blandās. Slapstīdamies kā zaglis viņš lien gar mežmalu un mēģina nepamanīts nokļūt uz lielceļa. Bet tanī acumirklī, kur tas ceļu sasniedzis, viņš paliek kā par galvu sists stāvam. Taisni viņam pretī, otrā pusē grāvjam, stāv - Rozālija. Pliku galvu, ar pāris rudzu puķēm dzeltenajās matu cirtās, vieglu, gaišu blūzi mugurā un baltiem, tukliem roku stilbiem viņa izskatās kā pati nevainība un pievilcība.
"Kāds pārsteigums!" meiča smejas attapusies. - "Es domāju, ka briedis vien lien. Sveiki, Zelmeņa kungs! Sen sen neesam redzējušies, vai nē?" Viņa pārlec pār grāvi un sniedz Juram roku.
"Sveiki!" Juris atņem sveicinājumu.
"Kādi jūs nodeguši!" jaunava brīnās un lūkojas savām zilajām acīm jaunekļam tiešām vaigā.
"Vai tas kāds brīnums!" Juris jautā, acis nepacēlis, un top vēl brūnāks.
"Un kas tad jums tur tanī kulē? Laikam gan rieksti? Kas zin, vēl Griķēnu daļā šķīti?"
"Paldievs Dievam, tādas mantas Vilkatīreļiem pašiem diezgan."
"Oho, kādi jūs lepni! Jums laikam gan visa kā pašiem diezgan?" Rozālija lūkojas jaunekļam blēdīgi acīs un smejas.
"Zināms ir," Juris atbild lepni.
"Tādēļ tad jūs arī nekur neredz. Kas jau kāds nabadziņš, kā piemēram es un daudz citi cilvēciņi, tos allaž satiek vai nu baznīcā, tirgū, krogū, izrīkojumā viņiem visur vajadzība; bet bagātais sēž kā lācis savā alā un zīž tikai taukus."
"Nekas, Dievs jums ir piešķīris labas pētnieka dāvanas," Juris saka zobgalīgi un smīn, - bet kārība pēc bagātības jums tamdēļ ne mazāka."
Jaunava sakaunas, sarkst un sāk neveikli grozīties.
"Kārība pēc bagātības — kā tā? kā tā?" viņa jautā sajukusi.
"Dzirdēju, ka jūs būšot precēties ar bagāto Ringfeldu? Vai varu novēlēt laimes? - Ja nemaldos, reizi taču bijām skolas biedri?"
"Precēties? - Ar Ringfeldu? Kas jums to teica?"
"Tā ļaudis runā."
"Uņ jūs ticat tādām valodām?" jaunava vaicā aizvainotas balsī, pie kam viņas acis pieplūst asarām.
"Ko es zinu," jauneklis atbild izvairīdamies un nodur acis.
Rozālija saķer viņa roku un spiež to silti.
"Neticat tādām blēņām," viņa lūdzas, - "tas ir ļaunprātīgs izdomājums. Es jums to apgalvoju!"
"Kas tad jums par interesi, vai es ticu, vai neticu?"
Meiča uzskata jaunekli ilgi un padevīgi.
"Jūs prasat? - Vai tad jums būtu gluži vienaldzīgi, ko es par jums domāju un ticu?"
"Man — kā to ņem..."
"Nosēdīsimies še uz grāvmalas un izrunāsimies krietni. Ceru, ka veciem skolas biedriem neviens par ļaunu neņems."
Brītiņu Juris tā kā stomas, bet tad nometas meičai blakām melleņu mētrās.
"Nu par ko tad runāsim?" viņš jautā, lai apslēptu savu uztraukumu.
"Vai atceraties? toreiz, kad mani no baznīcas pārvedāt, es domāju, ka jūs pat skaitīt nemākat."
Jauneklis pietvīkst.
"Domāju, ka jūs esat ļoti lepna un iedomīga," viņš atbild sapīcis.
"Un uz tā rēķina tad braucām kā Ēģiptes mūmijas!" Rozālija garšīgi smejas.
"Gluži pieklājīgi," Juris piezīmē.
"Vēlāk gaidīju, ka aizvedīsat mani uz Rimšām, uz teātri, bet — nekā."
"Māte saslima."
"Dzirdēju; bet vai tad nu arī tik vien vietas ir, kur satikties, kā teātris? Domāju, ka Griķēni no Vilkatīreļiem nav nemaz tik visai tālu. Labs kaimiņš būtu vismaz reizi mēnesī mūs apciemojis."
Juris smaida, izņem no kulītes riekstu čemuru un, nodarbodamies gar to, saka:
"Ne visi kaimiņi ir mīļi, kas tik bieži apmeklē, sevišķi, kad — —"
"Nu? nu? Sevišķi kad — ?"
"Sevišķi, kad jau mājās viens kaimiņš ir."
"Kāds jūs esat ļauns!" Rozālija saka glaimi, noliecas steidzīgi pie riekstu kules, paķer vienu riekstu un iemet to Juram krūtīs.
Jauneklis klusu pasmejas, paceļ riekstu un met to atpakaļ. Pie tam viņš domā, ka riekstu mētāšana ir daudz patīkamāka nekā nenozīmīga saruna.
Rozālija, zināms, metienu negrib palikt parādā, kādēļ ieķer riekstu kulē un met veselu sauju Juram virsū. Tas tāpat atbild. Rieksti lido no vienas puses uz otru. Kule sāk tukšoties. Jaunava sakampj visu kuli. Juris negrib viņai to atļaut. Izceļas maza raustīšanās. Riekstu kule ieveļas grāvī, un jaunekļa rokas neviļus apvijas ap Rozālijas vidukli. Meiča acumirklī it kā sastingst, tad ātri apkampj Jura kaklu un apklāj viņa ģīmi karstiem, kaisliem skūpstiem.
"Tu mani mīlē?" jauneklis elso.
"Jau sen — no pagasta skolas," viņa atbild viegli.
"Tad, — precēsimies!"
"Ai, cik jauki! — Precēsimies!"
Uz ceļa atskan ratu troksnis.
Rozālija gŗūti nopūšas un mēģina ātrumā sakārtot drēbes.
"Diez, ko nu tikai tēvs teiks!" viņa sūrojas.
Juris brītiņu stāv sakaunējies un sasarcis, tad saka "ardievas". Lieliem soļiem viņš aizmetas uz mājām, riekstu kuli pamezdams grāvī.
"Māmiņ, man tev kas sakāms," viņš uzrunā māti, sastapis to pie kūts.
Līze satrūkstas.
"Vai tevi mežsargs noķīlāja?" viņa jautā.
"Nē, māt..."
"Kur tad kulīte?"
"Grāvī? Bēgi? Skāde, tāda jauna kulīte!"
"Ne tā, ne tā!... Ak, ļaujat jel man visu izstāstīt.. es tiešām nezinu, kā lai iesāku..."
Večiņas vaigs top bažīgāks. Pienāk arī tēvs.
"Vai riekstotājs mājās?" viņš jautā laipni.
Neviens neatbild. Viņš uzskata māti, tad dēlu.
"Vai kas noticis?"
Jaunekļa vaigi arvienu vairāk nosarkst. Lūpas paveras, bet atkal aizveŗas.
"Tēt! — māt! - nedusmojaties," viņš uzsāk ar mokām, - "es — es satiku Griķēnu Rozāliju..."
Tālāk viņš netiek. Veči nokar bēdīgi galvas.
"Un?" tēvs jautā pēc brītiņa.
"Un es — es gribētu viņu precēt."
Pēteris dziļi dziļi ievelk elpu un lūkojas dēlam acīs
Viņa acis pie tam metas valganas un virslūpa sāpīgi ietrīcas.
"Un viņa?" viņš prasa aizsmacis.
"Viņa solījās...
Tēvs ātri noliecas pie jaunekļa un noskūpsta to uz galvas.
"Lai notiek Dieva prāts!" viņš saka klusi un aizsteidzas uz istabu.
"Dēliņ, dēliņ, kam tev to vajadzēja ņemt!" māte raud. "Vai tev labākas meitas nebij?"
Juris knubina svārku stērbeli, un viņam nemaz nav līgsms prāts.
"Māt, es domāju..." viņam balss noraujas.
"Nujā, ko tad tur vairs darīt. Dieva prāts! Taisīsim kāzas!"
Juris nobučo mātei roku.
"Bet Antona skuķis lai aizskrien pēc kulītes," māte nosaka un izslauka asaras no acīm.
"Tad tik bijušas kāzas kad kāzas!" ļaudis brīnās par Zelmeņu Jura kāzām. - "Veselu nedēļu dzēruši un tad vēl visu nenodzēruši!"
"Nu, kur divi tādi bagātnieki, ka Vilkatīrelis ar Griķēnu kopā liekas, tur arī par joku vis nevar būt."
Vecais Zelmenis esot dēlam uz kazām dāvinājis mājas kontraktu un simtu rubļu naudas."
"Lūk, kas par kaķi! Ai, tas ir gudrs vecis, viņš prot naudu taisīt."
"Nu, kad tā grib dzīvot kā viņš, tad jau katrs varētu pie naudas tikt. Bet kas tad tā par dzīvi - skrien un plēšas augām dienām, naktīm? Kas tad no Pētera vairs ir? Salīcis, sažuvis - palikusi tikai cilvēka ēna. Ilgi viņš vairs tā kā tā nedzīvos, gan redzēsat."
"Bet vedeklu viņš dabūja par ziņu!"
"Kas vedeklai vainas? Pūrā esot ienesusi 3 govis, vienu zirgu un tamborratus."
"Tikai — ?"
"Ja grib, var pieskaitīt pašu klāt, tad bus četras govis." -
Visgaŗām lieli smiekli.
"Jaunais Ringfelds esot pie baznīcas smējies, ka šim vēl patīkamāki, kad Rozālija izejot pie vīra."
"Nu to viņš tik aiz skaudības runā."
"Ej tu sazini, kas žīdam vezumā!"
"Gan jau laiks rādīs."
Rozālija ir panākusi to, pēc kā viņa kārojās - viņa dabūja papriekšu vīru nekā Ringfelds sievu. Un pie tam, kā liekas, viņa nemaz nav tik nelaimīga. Kam iegadās pabūt Vilkatīreļos un nolūkoties, cik bezrūpīgi un laimīgi jaunais pārītis lakstojas, tas gan citādi nevarēs, kā līdzjūtīgi pāsmaidīt. -
"Paldievs Dievam!" Pēteris saka uz Līzi, - "būs viss labi. Mēs velti bēdājamies."
"Laba meitene, tikai vēl jauniņa, - bērna prātā," Līze atbild labsirdīgi. - "Nu, gan jau vēl atjēgsies. Kamēr mēs spēsim, lai padīkājas."
"Lai jau, lai, kaut arī ilgi dīkā atstāt nav vis labi. Pie saviem vecākiem viņa diezgan izslinkojusies, pamazām, būtu jāsāk apradināt ar darbu."
"Nu, lai tik prot saimi rīkot!"
"Kas pats nav visu cauri ņēmis, tas reti pratis citu rīkot."
"Kas te nu ar' diezcik daudz ko rīkot!"
"Daudz vai maz, rīkotāja tikpat vajaga un - krietna rīkotāja. Vai tu domā, ka mēs tik drīz būtum uz priekšu tikuši, ja tu man nebūtu palīdzējusi? Vismaz puse no visa iekrātā un iedzīvotā ir tavs nopelns. Tu baro saimi, tu kop lopus, tu tirgojies ar pienu. Apžēlojies, ja ir neprātīga saimniece, ko viņa vienā dienā nevar zaudēt pie saimes uztura un lopiem?"
"Ir jau nu ir," Līze atbīld pašapzinīgi, - "manām acīm nepaies ne puteklītis garām, bet kamdēļ tad mums no Rozālijas domāt ļaunāko? Viņa ir žirgta, mācīta - iemācīsies ātri. Ja kur vēl trūks - Juris saimniecību pazīst sīki."
"Juris ir dūšīgs, - lai Dieviņš viņam palīdz! — tas neatstās Vilkatīreļus kaunā."
"Bez tam kādus gadiņus jau mēs paši vēl palīdzēsim."
Pēteris krata bēdīgi galvu.
"Diezi, diezi, sieviņ," viņš saka žēli, - "jūtu, ka ar mani iet uz beigām."
"Ej jel nu, ej! Tu tik tā esi iedomājies un tad vienu un to pašu dziesmu" dziedi. Vai tu esi slims? vai tev kas sāp? Kad esi slims, brauc pie ārsta."
"Par sāpēm nevaru neko sūdzēties, tikai manu, ka spēki iet uz beigām... Ēst vairs nesmeķē, mute sausa un rūgta."
"Nu atpūties, kas tevi spiež strādāt? Puišu diezgan, padarīs arī bez tevis."
"Ko nu divi pūtīsies. Lai atpūšas Juris, gan jau tad arī es vēl atpūtīšos."
Pēteris lēni pieceļas no krēsla un uzvelk svārkus mugurā.
"Laiks tā kā vēsāks, būs jāvelk no aparas lini laukā," viņš nosaka rūpīgi un izklibo laukā.
Ārā to satiek Juris.
"Tēt, ko šodien darīsim?" viņš jautā.
Pēteris pasmaida.
"Ko tad nu darīsim", viņš atbild silti, - "iztiksim vēl šodien bez tevis. Jāvelk būs no aparas lini laukā; vakar raudzīju - ir mīksti, bail, ka nepārstāvas."
"Vai nu par vienu dienu?"
"Tagad gan tāds pavēss."
Tēvs aizklibo pa gatvi uz linu mārku, bet dēls noskatās tam domīgi pakaļ. Lūk, atkal ir tēvs tas, kas gādā par viņu un Vilkatīreļiem. Vai tā viņš pilda solījumu? Vai gan ir labi saņemt upurus no nespēcīgā, vārgā vecīša, kamēr pašam kaulos ir jaunība, spēks un žirgtums?
Juris žigli aizsteidzas pie Rozālijas. Jaunā sieva ir atlaidusies dārzā zem ābeles un lūkojas sapņaini debesīs. Vīrs nosēstas tai blakām un saņem viņas roku mīļi savējā.
"Sieviņ, vai tu zini ko?" viņš jauta glaimi.
"Nu, vecīt?"
"Es domāju, ka bus diezgan slinkots: iesim vecākiem palīgā, lai viņiem pie vecuma arī drusku vieglums tiek."
"Ko mēs darīsim?"
"Strādāsim, sirsniņ!"
Rozālija pieceļas pussēdus un lūkojas vīrā lielām, neticīgām acīm:
"Ko mēs strādāsim?" viņa jautā izbrīnējusies.
"Tu palīdzēsi māmiņai meitas rīkot, ēdienu vārīt, traukus mazgāt, lopiņus barot, pienu sildīt, sviestu ķērnēt un tā tālāk un tā tālāk... bet es..."
"Es nākamo svētdienu braukšu uz Sāberniekiem, uz teatri?"
"Vai tev uz teatri tā prāts nesas?"
"Ļoti! Man bailes, ka nesāk garš laiks mesties."
"Tu tiešām esi ērmota!"
"Ērmota? kāpēc?"
"Nu... tā..."
"Vai brauksim?"
"Es domāju, ka tu teiksi: vai strādāsim?"
"Vai brauksim?" Rozālija atkārto drusku nepacietīgi un lūkojas vīram izaicinoši acīs.
«Parunāsim ar tēvu."
"Ar tēvu? Kaunies jel! es apmāju, ka tu nu būtu reizi pieaudzis cilvēks, bet kā liekas, tad bez rīkstes tomēr vēl neiztiksi."
"Tu domā nepareizi. Tēvs, māte un mēs taču esam nu visi vieni, kādēļ tad lai kopīgi neaprunātumies? Viņi mums ļauna nevēlēs. Tas arī mūsu pienākums, visos jautājumos griezties pie viņiem. Saki, kā tev patiktu, kad es kautkur aizbrauktu, tev ne vārda nesacījis?"
"Manis dēļ! Es tikai domāju, ka tāda pārāk bieža aprunāšanās nebūs večiem pa prātam; viņi sāks kurnēt, bet balles mans lielākais prieks. Es gribu spīdēt, gribu likt sevi apskaust, vai tu saproti? Un Ringfeldam būs zaļam palikt no errastībām."
Juris saviebjas.
"Lai paliek Ringfelds, kas mums ar viņu par daļu? Labāk iesim strādāt!" viņš mudina.
"Strādāt? - Tu vilies, es nestrādāju!"
"Bet sieviņ! beidz jokot, mēs nevaram ilgāki atļaut vecākiem mūsu vietā pūlēties."
"Es nejokoju."
"To es nevaru ticēt."
"Tici, ko gribi."
Rozālija atgāžas pret ābeli un aizver acis. Juris brītiņu stāv pie viņas kā domās nogrimis, tad aizsteidzas tēvam pakaļ. - Nē, nē, viņa joko, tas nevar būt!...
Līze ar Grietu rīkojas pa ķēķi. Saimniece silda pienu un kalpone berž traukus.
"Grietiņ," Līze uzrunā kalponi, - "tu, meit, labāki varētu iet uz lauku palīgā linus izklāt, - drīzāk tiktu galā."
"Tūliņ. Noberzīšu tikai vēl šos pāri spainīšus."
Grieta paskubinas ar spainīšiem tikt galā, tad dodas uz lauku. -
"Klau, Grietiņ, iedama paņem raibo telīti līdzi. Striķis laikam laukā būs no vakardienas, piesien lopiņu, lai paēdas āboliņa."
"Labi, labi, saimnieci"
Grieta aiziet, un Līze paliek viena pati. Viņa noņem katlā sasilušo pienu un saliek to baltās kulēs, lai tas notecētu, bet suliņas grib izliet toverī. Katls ir liels un smags. Līze pamēģina to nocelt, tas viņai neizdodas. Citkārt vingrās rokas tapušas par nespēcīgām.
"Jā, jā," viņa domā pie sevis un krata galvu - "vecis sūdzas par nespēku, lūk, man arī nevedas. Bet nesenīt vēl domāju, ka esmu tikpat spēcīga kā jaunības gados. Būs jāpasauc vai vedekla palīgā."
Līze iziet nama durvīs, aizliek roku virs acīm, it kā gribētu sargāt tās no saules, un sauc:
"Rozāliņ, Rozāliņ! nāc, meitiņ, palīdzi man nocelt katlu no uguns." -
Jaunā sieva papurina pikti galvu. "Nu laikam iesāksies!" viņa ņurd pie sevis, tomēr paklausa.
"Nāc, nāc, cālīt!" Līze saņem vedeklu mīļi,- "Lūk, rokas vecas palikušas, nespēju vairs ir katla no uguns nocelt."
"Varējāt viņu papriekšu izsmelt, tad būtu vieglāks."
"Bērniņ! vai man tikdaudz laika? Vēl nav piens sasildīts, jāvāra barokļiem ēdiens, pašiem arī vajadzēs vakariņu. Kur tad Juris?"
"Laikam aizgāja uz lauku."
"Tad tēvam palīgā?"
"Varbūt."
"Kāds viņš darbīgs, gluži ka tēvs, ir nedēļu bez darba nevar nostāvēt."
"Nesaprotu, priekš kam viņam strādāt, kad saimes diezgan?"
"Meitiņ, vai tur kāds darbs, kur paša saimnieka nav līdzi! Man pašai, kā sacīt, meitas ir krietnas, čaklas un izvedīgas, kad strādā, tad strādā no sirds, bet tikko pati neesmu, tad šis, tad tas nav tā padarīts kā būtu vēlējusies. Celsim nu, bērniņ, katlu zemē. Ņem tu tur otrā pusē aiz stīpas."
Līze saņem katla stīpu ar abām rokām un piepūš vaigus. Rozālija dara tāpat. Arī viņas baltās, smalkās rociņas cieši vien aptver nokvēpušo stīpu.
"Hop!-"
"Vai Die —!" Rozālija spēji iebrēcas un palaiž stīpu vaļā. Katls izšļūk dārdēdams zemē un aplej ar vērdošām suliņām Līzei kājas.
"Vai meit, vai! Nu ir nelāga!" Līze iesaucas un ķeras pie kājām.
"Karsts bij!" Rozālija atbild aizbildinādamas.
Līze nesaka nekā. Viņa nosēstas uz ķēķa sliegšņa un raud, abas kājas ir noplukušas.
Brītiņu vedekla stāv kā izbijusies, tad spītīgi iecērt galvu pakausī un aiziet atpakaļ uz dārzu.
"Meitiņ," Līze sauc tai pakaļ, - "meitiņ, atnes man kādu nesienu ūdens no akas, uzliec katlu uz uguns un atnes no pagraba pienu. - Vai, kā sāp!..."
"Meitiņa" nerādās. Apspiezdama visas sāpes, Līze pieceļas, noklibo pie katla, izlej no tā atlikušās suliņas, ielej tanī pusspainīša piena un uzceļ no jauna uz uguns. Tad steidzas uz pagrabu pēc cita piena, bet pār grumbainajiem vaigiem birst rupjas rupjas asaras... Nākot no pagraba, viņa neviļus pamet acis uz āboliņa lauku un redz, ka tele norāvusies un trako pa miežiem.
"Rozālij, Rozālij!" viņa sauc steidzīgi. - "Telīte laukā norāvusies un izbradā miežu lauku. Tu varētu aiztecēt viņu piesiet." -
Rozālija dzird tīri labi vīra mātes vārdus, bet cieš klusu. Kā tas gan izskatīsies, kad viņa skries tam pakaļ? Vai tad visa pasaule nesmietos? Un kas tad par nelaimi, ja teļš drusku paskraidīsies? Tādēļ jau Vilkatīreļi vēl neizputēs, pat tad arī nē, ja teļš visu miežu lauku nomīdītu."
"Rozālij, meitiņ, vai dzirdēji?"
"Jā, dzirdēju!" vedekla pēdīgi atsaucas pikti. "Vai tad kalpoņu nav, kas teli piesietu?"
"Kur nu kalpones, - kalpones laukā pie liniem."
Te pārnāk Juris. Viņš grib apvilkt citas drēbes. leraudzījis māti piespiedušos pie istabas stenderes un raudam, viņš steidzas tai klāt.
"Māt, māt, kas tev kait?"
"Ak, es nelaimīgā, nelaimīgā," Līze vaimanā.
"Kas tad noticis?"
"Kājas noplucinātas. Kas tik nu ar saimniecību, kas būs ar lopiņiem?..."
"Tev kājas noplucinātas? Kā tas gadījies? - Kur Rozālija?"
"Izslīdeja katls no rokam, uzlija suliņas virsū. Tava sieva guļ dārzā."
"Rozālij!" Juris sauc līdz asarām noskaities, - "nāc drīz, mātei nelaime notikusi."
"Ko tad es tur varu darīt?" skan atbilde.
Jaunais vīrs ievaidas.
"Nosēsties, māmiņ," viņš saka uz mati, — "es iešu, dabūšu eļļu, tā pie noplukumiem un deguma brūcēm ļoti laba."
Līze nosēstas uz istabas sliegšņa, bet dēls aizsteidzas uz klēti pēc eļļas. Viņam ir pudelīte tīras provanseļļas, to viņš reizēm lieto matu iesmērēšanai. Steidzīgi viņš to uzmeklē un dodas atpakaļ pie mātes.
"Še, iesmērē kājas ar to, es iešu parunāties ar Rozāliju," viņš saka uztraukts.
Jaunā sieva visu dzird, un vaigi tai iedegas dusmu sārtumā.
"Klausies, ko tas lai nozīme?" Juris uzruna sievu apspiestā, bet bargā balsī. - "Kādēļ tu neej mātei palīgā?"
"Kas man gar tavu māti par daļu?"
"Rozālij!"
"Kliedz vien, kliedz, bērniem vajaga izkliegties!"
"Sieva, tu aizmirsti, ka mana māte ir arī tava māte ! Tu aizmirsti, ka manai sievai jāklausa arī mana māte!"
"Kur tas stāv rakstīts?" Rozālija ļauni smejas.
"Vai tu esi prātu zaudējusi?" Juris sauc neizsakāmās dusmās un saķer sievu pie rokas. - "Nāc, es tev pavēlu!"
"Un es tev saku, ka neiešu. Laid vaļā mani! - tev būs reizi par visām reizēm zināt, ka neesmu tādēļ tevi precējusi, lai locītos priekš visām vecenēm, lai skrietu teļiem pakaļ un kas zin, ietu govis slaukt!"
"Tad tu arī nebūsi mana sieva!" Jaunais vīrs sauc, nespēdams savaldīties.
Rozālija parausta plecus.
"Tik ātri? - Žēl, ka sievu tā nevar nosviest sētmalā kā sapuvušu ābolu," viņa saka izsmejošā balsī, - "citādi tu varētu savās bērnišķīgās dusmās patiesi mani atmest."
Un pat nepaskatījusies uz vīru, viņa paņem saules sargu, uzliek cepuri, un lēniem, lepniem soļiem aiziet pastaigāt.
Juris atšļūk kā bez samaņas zālē. Lūk, kur bij vecākiem vieglās dienas, Vilkutīreļu uzplaukšana! Un kas būs vēl vēlāk? - Viņa aiziet pastaigāt! - - -
Ir pagājis vairāk nekā gads.
Vilkatīreļu saimnieki vairs nepazīst jautrības. Pētera vaigs ir sērīgs, un Līzes acis izraudātas. Juris staigā drūms un sevī nogrimis. Liekas, ka viņš piepēži būtu par gadu desmitiem vecāks ticis. Tikai Rozālija ir paturējusi savu agrāko dabu un gaitu.
Kā citkārt pie mātes Griķēnos, tā arī tagad viņa pavada savu laiku greznošanā un bezdarbībā. Viņa ēd, lasa stāstus vai romānus, iesmaršojas, guļ un svētdienām brauc uz izrīkojumiem, teatriem vai viesibām. Visā apkārtnē nav vēl neviens izrīkojums pagājis, kurā viņa nebūtu bijusi. No sākuma to vīrs ir pavadījis, bet beigās tas viņam apnicis, viņš ir atmetis ar roku un atļāvis viņai braukt vienai pašai.
Pagastā sāk izplatīties drīz vien ļaunas runas.
"Rozālija vīru nemīļo," spriež vieni.
"Viņai ir kāds cits mīļākais," spriež otrie.
Bet Ringfelds mirkšķina blēdīgi acis un smejas. "Ai, viņa ir gudra sieva!" viņš mēdz sacīt divdomīgi.
Atkal runas pamazām noklust, Rozālija parādās sapulcēs arvien retāki un beigās vairs pavisam ne.
"Kas tad nu, vai atgriezusies?" daži jautā.
"Varbūt, ka vēl atgriezīsies," domā arī Līze un viņas rūpība un mīlestība pieņemas pret vedeklu divkārtīgi.
Pat Pēteŗa sejā šad un tad parādās atkal pa smaidam.
"Nu, paldievs Dievam," viņš nopūšas atvieglots, — "kas zin, mātes jūtas to pārvērtīs, saistīs vairāk pie mājas un pie savējiem. Jaunībā jau bieži mēdz iztrakoties."
Un kad tad beigās pienāk lielā diena, un Rozālija Jurim dāvina dēliņu, skaistu, veselīgu puisēniņu, tādu pat brūnām acīm kā tēvu, - ai, kā tad ļaudis pa Vilkatīreļiem jautri tekalē! Ar kādu līdzjūtību un mīlestību tie gādā par māti un bērniņu! Aizmirstas ir visas nepatikšanas, ko jaunā sieva pusotra gada laikā sagatavojusi, aizmirsta viņas spītība un untumi - viņu dievina, viņu nēsā uz rokām. Katru viņas vēlēšanos viņai nolasa no acīm un viņas pavēlēs klausās kā evaņģēlijā.
Kad Pēteri pirmo reizi pieved pie Vilkatīreļu mantinieka šūpuļa, tad viņš nometas ceļos, saliek pār bērniņu dievbijīgi rokas uu sūta klusu lūgšanu uz debesīm. Pēc tam viņš tuvojas slimnieces gultai un saņem tās roku. Viņš pie tam nekā nerunā, bet viņa mitrajās ācīs ir lasāms, ka viss, viss ir piedots.
Tāda mīlestība un līdzjūtība iespiežas jaunai sievai dziļi sirdī. Kādreiz, kad neviena cita bez viņas un Jura nav istabā, viņa atsauc vīru pie sevis tuvāk klāt.
"Vai tu un tavi vecāki varēsat man piedot?" viņa čukst žēli. - "Jūs visi esat tik labi, un es tik ļauna!"
Juris noliecas par sievu un noskūpsta viņas bālās lūpas.
"Esi bez rūpēm, uz Tevi neviens ļauna prata netur," viņš apgalvo laipni.
Jaunās sievas vaibstos parādās priecīgi smaidi. Viņa apliek roku ap vīra kaklu un čukst:
"Es labošos. Manis dēļ jums vairs nebūs jārāda noskumuši vaigi. Šinī laikā pārdomāju visu savu dzīvi, un karstas kauna jūtas mani sagrābj viņas tukšuma dēļ."
"Jel neraizējies par pagātni!" Juris glāsta viņas roku. - "Tu biji tik jauniņa un maz priekus baudījusi."
"Un tu, vai tu esi daudz vecāks par mani? Kādēļ tu nebiji tāds? Nē, nē, nelūko mani aizbildināt, es zinu, ka esmu pelnījusi jūsu naidu un nicināšanu, bet jūs tomēr mani mīlējāt." Karstas asaras rit pār slimnieces vaigiem...
Patlaban ir jūnija mēnesis, īsi priekš Jāņiem. Juris ar puišiem ved papuves laukiem mēslus, bet Pēteris ir paņēmis izkapti, iejūdzis veco pelēci orē un aizbraucis sapļaut lopiem sēku.
Pienāk pusdiena, sanāk lopi mājās, sabrauc arī Juris ar puišiem pusdienā, bet Pētera vēl nav. Līze top nemierīga. Kur tad nu viņš šodien tā aizkavējies?
"Vai tad tik ātri var! Kamēr sapļauj, sakasa un saliek orē, - paiet laiks," Juris mierina māti, bet arī pats sajūt kautko nelabu.
«Tikpat varēji aiziet apskatīties, kas tur ir," Līze mudina, - "vai nav sācis pelēcis trakot, viņš no mušām stipri tramīgs."
Juris nojūdz zirgu, piesien pajumtē un steidzas uz lauku.
Āboliņa lauks, uz kuru Pēteris nobraucis, atrodas pašā tālākajā stūrī, meža astē. No mājas viņš nav pārredzams.
Pukstošu sirdi Juris dodas turpu. Bet jo tuvāku tas nāk, jo nemierīgāks top. Pelēci tas redz jau pa gabalu: tas ir ar visiem ratiem iegriezies āboliņā un mierīgi ēd, bet tēvu neredz nekur. Vai viņš kur būtu aizgājis? Nevar būt, viņš nebūtu zirgu vaļā atstājis. Juris steidzas ātrāk. Pēdīgi viņš aizsniedz zirgu. Acis tam izspiežas uz āru, sirds krūtīs bailīgi pukst. Kautkas
balts guļ blakus ratiem āboliņa laukā. Turpat guļ kņupu izkapts ar asmeni iedūrusies zemē.
"Tēt, tēt!" Juris iesaucas izbijies.
Čaklais darbinieks guļ izstiepies smaršīgajā āboliņā. Ģīmis ir nedzīvs, dzelteni bāls, bet mierīgs un laipns. Cepure ir nokritusi, plānie, sirmie mati noslīdējuši gar ausīm un saulē nenodegusē piere mirdz kā alabastrs. Acis, stīvi ieplestas, lūkojas bezgalīgos debess zilumos, bet labā roka vēl tur izkapts kloķi.
"Tēt! tēt!" Juris iesaucas, nometas pie tēva zemē un šņukst.
Lēnas trīsas pāriet pār gulētāja miesu, un viņa acis aizveras. Tikai no acu kaktiņa izspiežas spoža asara un lēni noveļas gar sastingušo vaigu.
Dēls pieceļas, apsedz tēva galvu ar cepuri, atsvabina izkapti no viņa gurdenās rokas un steidzīgi pļauj. Izpļāvis vāli, viņš iekrauj āboliņu ratos, paņem tēvu zem pleciem un vārīgi nogulda uz iekrautā āboliņa. Pēteris pat nepakustas. Tikai lēni cilājošās krūtis aizrāda, ka dzīvība vēl nav atstājusi miesas.
Mājenieki ir sastājušies gatves galā un nemierīgi gaida Juri pārbraucam. Bet kad Līze ierauga, ka dēls ved zirgu pie galvas, viņa vairs nenociešas. Skaļi iebrēkdamās, viņa steidzas braucējam pretī.
"Māmiņ, apmierinies!" Juris to drošina pa gabalu.— "Tēvam palicis nelabi." Bet viņa balss pie tam dreb tā savādi, nodevīgi.
"Pēter! Pēter! vai tu mani atstāsi vienu?" Līze iesaucas neizsakāmās sāpēs, apķer vīra kājas un saļimst bez samaņas pie ores zemē.
Saimes ļaudis steidzas Juram palīga.
"Ech, saimniek, kam tev nu tā vajadzēja!" Antons saka, saņēmis Pēteri zem rokām, lai aiznestu uz istabu. — "Tik ilgi kopā dienējām, varēji pagaidīt manis."
Salmiņš Antonam palīdz.
Pēteris ar Grietu un citiem sieviešiem nolikuši Līzi koka paēnā un slapina viņas galvu ar aukstu ūdeni. Viņa drīz nāk pie samaņas un uzraujas kājās.
"Vai viņš miris?" viņa jauta bailīgi ieplestam acīm, un viņas kaulainās rokas trīc kā drudzī.
"Viņš dzīvo, viņš vēl ir dzīvs!"
"Tu melo, tu mani gribi piekrāpt!" Līze iesaucas un atgrūž nikni dēla roku, kuru tas izstiepis, lai viņu atbalstītu. - "Kur jūs viņu likuši?"
"Puiši ienesa saimnieku istabā," Grieta paskaidro. Visi dodas turpu.
Antons ar Salmiņu, noguldījuši Pēteri gulta, stāsta uztraukti Rozālijai visu atgadījumu.
Tā lauza rokas un raud.
Tad visa mājas saime, ar pašu saimnieci priekšgalā sapulcējas ap Pētera gultu. Juris stāv atspiedies pret krāsns stūri un lūkojas citiem pār galvām uz tēva nedzīvo vaigu.
"Pēter, Pēter!" Līze vaimanā. - "Vai tu neviena vārdiņa mums vairs nesacīsi?"
Pētera lūpas drusku aizkustas, bet neatveras.
"Saimniek," Antons uzsāk lēni, - "saimniek, ko tad pēc pusdienas darīsim? Mēsli izvesti."
Slimnieka acis plaši ieplešās, un gara nopūtai izlaužas viņam iz krūtīm. Labā roka pakustas.
"Vajaga pasniegt viņam ūdeni, varbūt, ka viņš dzers," Salmiņš saka un izsteidzas pēc ūdens.
"Pēter, vai tev kas sāp?" Līze atkal vaicā, bet nedabū nekādas atbildes.
Salmiņš ienāk ar ūdens stopiņu.
"Saimniec, še nu, pasniedzat."
Līze pieliek ūdens stopiņu slimajam pie lūpām. Lūpas aizkustas un paveras, tad sapulcējušies redz pie slimā kakla, ka ūdens guldzieniem vien notek uz leju.
Tas rada acumirklī slimniekā pārvēršanos. Viņš azikungstas un sāk kustēt.
"Juri!" viņš čukst tikko dzirdami.
Visi atkāpjas. Juris pienāk un nometas pie gultas ceļos.
"Zvēri man," slimais uzsāk puspievērtām acīm, klusu un bargi, - "zvēri man, ka tu mūsu Vilkatīreļus kopsi, mīlēsi un nesamazinātus uzturēsi saviem pēcnācējiem, savam vecākajam dēlam, ja Dievs tam liek dzīvot! Zvēri, ka tu tos nenoputināsi un neapkrausi vieglprātīgi parādiem! Vilkutīreļu zeme ir svēta! Zvēri, ka tu to uzskatīsi par Dieva dotu svētumu!" -
Uz acumirkli slimnieks aizver acis un apklust. Juris pieliek roku uz sirds.
"Tēvs, es zvēru!" - viņš saka stingri, un cieta apņemšanās redzama viņa vaibstos.
Pār slimnieka ģīmi pārlido it kā saules stars.
"Un zvēri man," viņš turpina vēl klusāk un gausāk, - "ka tu būsi sargs un aizstāvs savai vecai mātei, kurai tev par visu jāpateicas. Neļauj viņai pāri darīt. Vecumā viņa ir vieglas dienas pelnījusi..."
"Es zvēru!"
"Lai tas Kungs svētī tevi, tavus darbus un tavu namu!" tēva roka, kā taustīdama paceļas un aiztiek dēla galvu.
"Un arī Rozālijai — arī Rozālijai — lai Dievs viņu svētī un dod mierīgu dzīvi..."
Juris bučo tēva roku un šņukst.
"Anton!" slimnieks čukst.
Antons pienāk pie gultas un nokar galvu.
"Esi manam dēlam par sargu un padoma devēju."
"Eh, ko nu, saimniek, no tam ko runāt! Antons arvienu jums bijis uzticīgs. Vai vienu dienu kopā dzīvojām, vai vienas bēdas pārlaidām!" Antonam balss trīc
un acis ātri mirkšķinas. - "Par agru, saimniek, par agru vēl pie miera doties!"
Līze pieiet pie vīra un apķeras tam ap kaklu.
"Pēter, Pēter! neatstāj mani vienu!" viņa vaimanā.
"Tur — — redzēsimies!" slimnieks izdveš tikko dzirdami un aizver acis.
"Un kur tu vēlies, lai mēs tevi paglabājam?" Līze jautā.
"Šepat Vilkatīreļos, lazdu kalniņā." Juris atbild tēva vietā un raud.
"Ai, saimniek, kas šogad bus par rudziem, un tu vairs negribi pļaut," Antons žēlojas un atkāpjas no gultas.
Divas asaru lāses izspiežas slimniekam no slēgto acu plakstiņu apakšas un lēni veldamies norit gar bālajiem vaigiem. Tad viņa krūtis strauji paceļas uz augšu, gara, tukši-skaņa nopūta veļas pār lūpām, visa miesa izstiepjas, sastingst, krūtis iegrimst - un tad paliek viss klusu.
Ārā spīd spoža saulīte. Kupli-zaļie koki lēni šūpojas zeltainajos saules staros. Kautkur aiz meža rej suņi, pa ceļu brauc divi ceļinieki un jautri sarunājas par šā gada sagaidāmām labības cenām, bet no Vilkatīreļiem atskan skumīgā dziesmiņa: "Ardievu, labu nakti, tev niknā pasaule!"...
Taisni pretī Vilkatīreļu istabai, pašā mežmalā, kuplu egļu paēnā atrodas apaļš, lazdām noaudzis uzkalnītis. No šejienes var pārredzēt visas Vilkatīreļu mājas: ēkas, laukus, ganības un pļavas. Še ne vienreiz vien Pēteris savā laikā ir apstājies un pilns domu noskatījies uz savu lolojumu, uz savu sūri, grūti iegūto "kaktiņu". Tagad uzkalnīša virsū kustas rosīgi strādnieki. Dažas lazdas
top izcirstas, zeme pielīdzināta un nokopta, bet pašā kalniņa vidū paceļas kopiņa dzeltenas smilts.
"Pēteŗam būs salda dusa, gulēs ka istabā," Antons saka, izrāpies no nupat kā izraktās dobes.
"Smuka un mierīga vietiņa, labākas vairs nevar vēlēties," Salmiņš atbild drūmi.
"Viņš to arī nopelnījis."
"Jā, rau, tāds ir cilvēka gals. Vai maz grūtuma Pēteris savā mūžā pieredzējis? - Izdzīvojies par kalpu, par stallmeistari, atnāca te, ietaisīja zemi, sacēla ēkas, - lūk, te nu tavas mājas: septiņu pēdu dziļa bedrīte! Lai nu skatās no debesīm uz saviem Vilkatīreļiem."
Juris klausās noliektu galvu kalpu sarunās, un asaras rit pār vaigiem. - Viņam vairs tēva nav! Nav mīļa padoma devēja, nav rūpīgā gādnieka. Aizgāja nepiekūstošais rūķis ar darbu rokās, vieglu dienu neredzējis. Kur dēla solījums? Dēls gan ir aizkavējies, bet to viņš atlīdzinās pie Vilkatīreļiem un mātes. Viņš turēs svētu tēvam doto zvērastu, atdos savas asinis par zemes gabaliņu, kurā atdusēsies Vilkatīreļu pirmais strādnieks un īpašnieks. No tā acumirkļa, kurā pirmā Zelmeņa gurdenie locekļi salaulāsies ar šo zemi - šī zeme un Zelmeņi lai paliek mūžam nešķirami.
Uz pakalniņa ierodas Antona sieva Grieta
"Vai saimnieka te nav?" viņa prasa vīram.
Juris iznāk no lazdu pakrēšļa.
"Jaunā saimniece saka, lai jūs aizejot uz istabu?" Grieta pasteidzas ziņot, ieraudzīdama viņu.
"Vai kas steidzams?"
«Nezinu..." Grieta atbild stomīgi.
No kalpones atbildes Juris jūt, ka mājās būs atgadījies atkal kas nepatīkams. Tādēļ viņš tālāk neprāšņā, bet steidzas projām.
"Dievs to zin, Dievs to zin, kāds gals te tik būs," Grieta manās pačukstēt atpakaļ palikušiem, pie tam balīgi
apskatīdamās apkārt, vai kāds to nedzird. "Vēl vecis nav paglabāts, jau jaunā ar veco matos?"
"Vai baras?" Salmiņš jauta ziņkārīgi.
"Bet tad briesmīgi! Nezinu jau pēc kā tas naids izcēlies, bet jaunā izlēca no gultas un kliedza, ka neatļaušot un neatļaušot. Uz tam vecene atcirta, ka viņai atļaujas neviens neprasīšot. Ar to bij uguns pakulās. Jaunā palika zila, melna un sāka kliegt: "Ārā, ārā no manas mājas!" - "No tavas mājas?" vecene ieprasījās, bet tanī pat acumirklī tika izgrūsta laukā. Jaunā pavēlēja salasīt visas atslēgas un paņēma tās pie sevis."
"Tad jau nu ir bijis liels trieķis !" Salmiņš priecājas.
"Paldievs Dievam, ka vecis to neredzēja, tas būtu tam pēdējās stundiņas pavisam sarūgtinājis," Antons runā līdzjūtīgi. - "Juŗam būs grūta dzīve."
Juris nonāk mājās. Klēts durvis ir vaļā. Viņš dodas turpu. Tur ir nolikts tēva zārks. Bet jaunais vīrs dzird jau par gabalu skaļas vaimanas. Viņa sirds sāpīgi saraujas.
"Māmiņ, māmiņ, apmierinies! Aizgājēju mēs ar asarām vairs neuzmodināsim," viņš mierina māti, iegājis klētī.
Māte viņā neklausās. Basām kājām, pliku galvu un vieglā jaciņā viņa ir nometusies zemē un abām rokām apķērusies zārka kājgalam apkārt.
"Pēter, Pēter, ņem mani līdz!" viņa sit pie zārka galvu un vaimanā. - "Es no viņiem nekā neprasu, negribu... viņu mantas neaiztikšu... iešu ganos vai par bērnaukli - pati sev maizīti nopelnīšu! Pēter, ņem mani līdz!" Mātes mati izjukuši, vājā miesa dreb.
Juris ir bāls kā krīts. Viņa lupas trīc.
"Kāpēc tādus vārdus, māt?"
"Ej vien, ej! Ej klausies, ko tev tava sieva pastāstīs."
"Vai viņa tev ko nodarījusi?" Māte neatbild, bet tikai šņukst.
Stingri izceltu galvu un liesmainām acīm viņš griežas uz istabu. Viņa ģīmis ir tapis ciets un nedzīvs. Meitas, viņu pamanījušas, pamūk kur kurā: cita ķēķī, cita piedarbā, cita kūtī...
Rozālija ir nosēdusies pie šūpuļa, paņēmusi puisēnu klēpī un mīlinās ar to.
Juris atver durvis un paliek kā pienaglots stāvot. Jauna, mīļa sieviņa ar skaistu puisēnu klēpī! - Kuŗa sirds lai neatkūst pie tāda skata?
"Rozālij, sieviņ," Juris uzsāk klusi un pārmetoši, "ko tu esi mātei nodarījusi?"
"Es?" Rozālija atsaucas un lūkojas vīram silti smaidīdama acīs. - "Nekā."
"Par ko tad viņa tā raud?"
"Pras, tik! Ar tādu vecu cilvēku ir vēl vārīgāki jāapietas nekā ar olu. Pats zini, cik viņai tā spēka ir, bet iet un skrien uz nāsīm krizdama. Vai šī nevarētu atpūsties, vismaz, kamēr pāriet pirmais bēdu laiks - nē, negrib ne dzirdēt! Tādēļ es liku salasīt atslēgas un paņēmu tās pie sevis. Viņa ir savā laikā diezgan pūlējusies, es tagad vadīšu saimniecību."
Juris uzskata sievu pateicīgam acīm.
"Bet to tu gan varēji izdarīt mīkstākā, laipnākā formā, - māte ir ļoti jūtelīga. Viss, ko tu te redzi, tas ir viņas un tēva nopelns. Viņa domās, ka to tagad grib izdzīt no viņas pašas mājas."
Rozālija noliek bērnu šūpuli un strauji apķeras vīram ap kaklu.
"Juri, Juri!" viņa saka, to kaisli skūpstīdama un spiezdamās tam ar savu daiļo, dzīves karstuma pilno stāvu klāt. - "Man ir briesmīgas bailes."
"No kā?"
"Ai, es nedrīkstu tev to gandrīz teikt, tu... varbūt dusmosies."
"Nu ?" -
"Vaj tu apsolies nedusmoties?"
Viegli, viegli Juris atbīda sievu no sevis.
"Saki droši," viņš to uzaicina laipni.
"Tu būšot glabāt tēvu tepat... lazdu kalniņā?"
"Jā; no mācītajā atļauju dabūju. Viņš kapenes iesvētīs reizē ar tēva paglabāšanu."
"Vai tad to vairs nevar citādi pārlikt?"
«Citādi? kādēļ tad citādi?"
"Tu nemaz nezini, cik es no kapsētas un miroņiem bailīga. Tagad es vakarā nedrīkstu iziet viena pati laukā, bet kad lazdu kalniņā būs kapsēta, tad es vairs nedrīkstēšu viena ne uz baznīcu iet, ne mājās palikt, nedz arī laukā strādāt."
"Muļķīte! Kas tev no tēva ko bīties? Viņš pret tevi allaž bij tik labs."
"Bū! — mironis!"
"Gan apradīsi."
Jaunā sieva atkal apskaujas vīram ap kaklu.
"Ja tu mani tikai drusciņ vien mīļo, tad paklausi mani šo vienīgo reizīti; neglabā tēvu lazdu kalniņā," viņa lūdzas ar asarām.
"Nē, mīļākā, šoreiz tavu lūgumu nevaru izpildīt; es tēvam solījos viņu tur glabāt."
"Tad tu manis nemīlē, nemīlē nemaz. Vai tēvam nav vienalga, kur viņš atdusas? Kapsētā pie citiem biedriem viņam būs vēl patīkamāki."
Juris stomas.
"Kapsēta pie mājam nav nekad laba. Lūk, mums augs Jānītis - vai nevar gadīties, ka viņš nobīstas?"
"Kāpēc lai viņš bīstas? Tēvs mums ļauna nevēlēs."
"Lai nu ar', lai ar'. Taču kapsēta mājas tuvumā... nāk rudenis, tumšās naktis..."
Juris pieiet pie loga un skatās laukā. Dažādas jūtas cīnās viņa sirdī. Gluži netaisnība sievai nav, un taču - vai viņš drīkstēja atraut tēvam viņa vietu, viņa piederumu? Tēvs neprasīja daudz, tikai mazu, šauru bedrīti par sāvām rūgtajām pūlēm un ciešanām. To viņam nedrīkstēja atraut.
"Nē, sieviņ, tēvu glabāsim lazdu kalniņā. Aptaisīsim visapkārt smuku sētiņu, ap pašu kapu audzināsim puķes, efejas pīsies ap krustu... būs tik patīkami, ka tu pati tur labprāt kavēsies." —
"Nekad!" sieva atbild nikni. - "Tanī dienā, kuŗā te paglabāsi, es no šejienes aiziešu."
Juris iepleš izbijies acis.
"Tu aiziesi?" viņš stiepj gari.
"Jā, es aiziešu."
Brīdi jaunais vīrs domā, tad klusu atstāj istabu un uzmeklē māti. Māte atrodas vēl arvien pie zārka, kaut gan ir kaut cik apmierinājusies.
"Māmuliņ," dēls uzrunā viņu mīksti, - "Rozālija negrib, ka tēvu tepat glabājam. Viņai būšot bailes. Varbūt, ka citi arī bīsies, un tad mums būs grūti strādniekus dabūt."
Māte rūgti pasmaida.
"Mēs ar tēvu strādājām te divi vien."
"Nujā, tas bij toreiz..."
"Kas tad tevi spiež tēvu te glabāt? Glabā kapsētā."
"Varbūt, ka tā būs labāki."
Apmierināts Juris liek atsaukt Antonu ar Salmiņu mājās un pusstundu vēlāki kopā ar tiem aizbrauc uz mācītāju un draudzes kapsētu.
Bet Līze arī vēl tanī pašā dienā ierodas pie mācītāja un sarunājas ar to ilgi ilgi... Mājenieki sāk čukstēt un gaidīt kautko sevišķu. Taču sevišķs nekas nenotiek. Tikai bēru dienas rītā kalpi atved no dzelzsceļa piestātnes skaistu metāla zārku.
To ieraudzījis, Juris nobāl un sakniebj lūpas. Zārkam līdzi ir skaists lauru kronis ar garām zīda lentām. Uz viena lentas gala ir iespiests: "Uzticīgā draudzene savam draugam!" otrs lentas gals ir gluži tukšs.
"Māt! māt! — "Juris iesaucas, piegājis pie zārka, — "man tu nekā nesacīji?"
"Tas ir tēva zārks. Vismaz to viņš būs nopelnījis."
"Un nauda — vai tev bij nauda?"
"Tēvam bij nauda. Četrus simtus, ko zārks maksā, viņš gan bij nodomājis atdot par zemi, bet kad nu tādu dabū kapsētā par velti, tad izdevu naudu par zārku."
"Un ko iesāksim ar otru zārku?"
"Tanī varēsi tu pats atdusēties."
Juris aizgriežas projām un rūgti raud. Vienā reizē tas ir zaudējis tēvu un māti.
Pēteris Zelmenis tiek paglabāts kopīgajā draudzes kapsētā, un reti kad še būs tikdaudz cilvēku salasījies kā viņa bēru dienā. Viss pagasts ir atnācis to pavadīt.
Mācītājs tura silti sajustu kapa runu par vārdiem: "Svētīgi ir tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos." Viņš aizrāda, kā nelaiķis pūlējies, centies, cīnījies un taču galā neesot atradis atdzisušajām miesām drošu zemes stūrīti. Tā zeme, ko viņš te dabūjis, esot katram zināma, bet īstā zeme esot debesīs. Pēc tās vajagot dzīties, tā esot visdrošākā. Nelaiķis to arī būšot iemantojis un, varbūt, pēc laikiem pat viņa trūdi atdusēšoties savā zemē...
Ko Juris sajuta pie mācītajā vārdiem, nav izsakāms, bet kad atskanēja beigu dziesmiņa:
"Tu klusa guļas vietiņa Gan topi šodien aizklāta; Bet rītu gan, ja gribēs - Dievs, Kas zin, priekš manis atvērsies,"
tad viņam likās, ka arī viņš pats būtu aprakts tumšajā kapa bedrē. Viņš! - viņš nebij atvēlējis mīļajam
tēvam kapa kalniņa, viņš, kas saņēmis visu plašo tēva zemi un māju!... Viņš sajuta, ka līdz ar tēvu bij aprakta šodien visa ļaužu līdzjūtība priekš viņa. Jā, dzīvu cilvēku starpā viņš nu bij aprakts, vientulis, bez tēva, mātes un ļaužu līdzjūtības...
Bēres ir aiz muguras, kristības arī. Jaunpiedzimušo nokristīja par Jāni. Maz pamazām dzīve Vilkatīreļos pieņem savu agrāko gaitu, tikai ar to starpību, ka saimniecības vadītāji nākuši citi. Juris ir stājies tēva, Rozālija mātes vietā.
Turpretī Līze ir gluži pārvērtusies. Viņa ir tapusi īgna, vienaldzīga un mazrunīga. Veselām stundām viņa var nosēdēt kaut kur kaktiņā sakmpusi, acis uz augšu nepaceldama un nepakustēdamās. -
Ja Juris kādreiz griežas pie viņas ar lūgumu pamācīt Rozāliju, tad viņa atbild:
"Ko nu es vairs, es te esmu svešniece, nu jau jūs tie saimnieki. Tad saimniekojat ar'!"
"Bet, māmuliņ!" Juris atteic skumīgi. - "Ne es, ne mana sieva esam saimnieki. Kamēr tu esi dzīva, tikām tev te pieder pirmā vieta."
"Zinu jau, zinu. - Ak Pēter, Pēter, kāpēc tu mani atstāji?" Līze raud.
Juris aizgriežas projām un noskumis dodas pie sava darba.
Bet Rozālijai ar saimniecību negrib pavisam veikties: pirmkārt, viņa no tās nekā nezina, otrkārt, darbi tai izliekas par grūtiem, un treškārt, viņa pie saimniekošanas nav ieradusi. Nespēj izlīdzēt ne laba griba, nedz Grietas labprātība. Arī agro celšanos no rītiem Rozālija nevar aprast.
Līze savā laikā bij bijusi pirmā no rītiem augšā. Viņa bij bijusi klāt pie govju slaukšanas, piena nolikšanas pagrabā, pati savu roku bij ielikusi ganam kulītē brokastis un tad rīkojusi meitas pie citiem māju darbiem, kamēr pati gatavojusi brokastis. Viss bija ritējis gludi un cieši noliktā kārtībā. Lopi nekad nebij tikuši vēlāk laukā izlaisti, saimniekam nekad nebij brokastis aizkavētas.
Tad - šī kārtība sāka šķobīties. No Jura pacelta, trīs rītus Rozālija gan īstā laikā piecēlās, bet nevarēja nākt pie atziņas, kāpēc tas īsti tā vajadzīgs. Laiks no rītiem tik vēss, viņu krata drebuļi — un par ko? Tikai tādēļ, lai viņa pastāvētu klāt, kamēr izslauc lopus un noliek pienu. Kādēļ tad Grieta to pašu nevar izdarīt bez viņas? Un viņa nodod pagraba atslēgu Grietai.
Juris savelk pieri, bet Rozālija uzlūko viņu tik sirsnīgi, tik mīļi noskūpsta, ka viņš tai padodas.
Grieta gan ir krietna kalpone, bet arī krietna sieva un māte. Ja tā nerīkosies taisni saimniekam par skādi, tad pirmā vietā nekad neaizmirsīs sevi, savu vīru un meitu. Viņai taču aug meita! Vai lai viņa dienās to izlaiž tukšu tautās? Nē, viņas meitai vajaga nākt vieglākā dzīvē.
Pirmā laikā rīta saimniecība zem Grietas vadības neko necieš. Labi iedīdītie saimes ļaudis iet katrs savu iemīto teku bez sevišķas mudināšanas, un īstās saimnieces nostbūšanu nemaz nejūt; bet tad nāk niecīgs atgadījums starpā.
Kādu rītu rokas meitai Katei, nākot ar pilnu slauceni piena uz pagrabu, drusku sametas kājas, viņa paklūp un pusslaucenes piena izlīst zemē.
Grieta saskaistas.
"Vai tev acis pakausi, kad neredzi, kur ej? Viņa uzbrēc skarbi. — "Iet kā aizmigusi."
"Un tu gan tā modrīgā?" Kate cērt pretī.
"Par manu modrību tev nav jāzina, to ievēro, kūmiņ!"
"Kas tad tu gan tāda esi? Diez, vai tik nebūsi pati saimniece? Kā tad citādi tik droši ap piena spainīšiem laizītos, - tīrā kaimiņu kaķe? - Skic!"
Citas sievietes smejas. Nevienai nepatīk, ka Grieta par tām paaugstināta.
Grieta top no dusmām mēma. Viņa plata rokas un muti, bet nevar ne vārda izrunāt.
"Parau, parau, Grieta no dusmām aizrijusies ka vilks ar kaulu," Kate zobojas.
Tas taču par daudz! Grieta nosviež piena stopu toverī un dodas taisni uz saimnieku istabu.
Juris ir aizgājis ar puišiem uz pļavu, Rozālija vēl guļ, un Līze auklē priekšistabā bērnu.
«Saimniek māt, es vairs nevaru izturēt! Kate izlej pienu, un kad es to norāju, tad ņem mani nogānīt." Grieta sūdz raudulīgi.
Līze parāda ar roku uz Rozālijas guļamistabas durvīm. Grieta šauj tur iekšā.
"Saimniec, nāciet, savaldiet Kati, aiz viņas nevar nekur glābties!"
Rozālija ir patlaban saldākajā miegā. Grietas rupjās balss iztraukta, viņa uzšaujas taisni stāvu gultā.
"Kas ir?" viņa prasa izbijusies un trīc pie visam miesām. - "Vai deg?"
"Kate izlēja pienu un lamā mani."
Acumirklī jaunā saimniece neka neizprot, bet tad viņu sagrābj dusmas.
"Un tu — tu rupjā sieviete! Tu nekaunies mani traukt no gultas laukā, it kā māja degtu? Ārā no istabas un tā kā otrreiz to vairs neiedrošinies darīt."
"Nu, tad varat iet pati saimi rīkot," Grieta atbild spītīgi un aizcērt aiz sevis durvis.
Rozālija satinas deķī un guļ tālāk, bet meitas, sasēdušās pagraba priekšā ap piena toveri, gaida, kas notiks.
Notikt nenotiek nekas. Grieta iznāk no saimnieka gala un aiziet uz savu istabu, kur arī paliek.
Meitas gaida un gaida, galā top nemierīgas. Saule jau uzlēkusi, govis mājās, piens nemērīts. Ko saimnieks teiks, kad dabūs to zināt?
"Pag, pag, jāiet pie vecās saimnieces," Salminiete gudro, - "redzēs, ko tā teiks?"
Un bailīgi atpakaļ skatīdamās, viņa sauc nedroši, pabāzusi galvu pa durvju šķirbu. - "Ko lai darām: piens nemērīts, lopi mājā un pagrabs vaļā?"
"Ak jūs, sliņķes tādas! vai laidīsat lopus tūdaļ laukā! Jau diena klāt, lopi vēl mājās, kur tas dzirdēts?" Līze iekliedzas dusmīgi un pazūd Rozālijas guļamā istabā.
"Laižat lopus laukā!" Salminiete kliedz, izskrējusi laukā. - "Vecā rūc, nu ir nelāgā!"
Vecenes vārds iedzen visiem bījību kaulos: dažas steidzas mērīt un izkāst pienu, citas triec par kaklu par galvu lopus laukā. Bet lopi pie tam saspiežas un sāk badīties.
"Saimniec, kas tas ir, vai reiz nebūs diezgan gulēts?" Līze uzrunā vedeklu skarbi. - "Pusdiena te pat aiz sliegšņa. Meitas prasa, ko ar pienu darīt, vai suņus ar to barot, vai kaķus dzirdināt?"
"Atkal jau! kas jums te par nākšanu!" Rozālija iekliedzas aizmirzdamās. — "Nav jūsu zināšana, cik ilgi es guļu."
"Nu tad saimniekojat, saimniekojat," Līze atbild sīvi un, aijādama bērniņu, iziet priekšistabā.
Vēlāk, kad Juris pārnāk brokastīs, tad brokastīm vēl nekas nav raudzīts. Citiem rītiem brokastis Grieta gādājusi, šorīt tā nekā nav darījusi.
"Nu kas tad tā par gudrību!" Juris saka sirdīgi, ieiedams priekšistabā. - "Ko tad jūs te visas mājās darāt?"
"Ko darām?" māte atsaucas ļauni. - "Ko lai darām - guļam; guļam paši, guļ lopi, guļ saime. Jā, jā, dēls, putēšana vien rādās."
"Māt, man liekas, ka tu velētos, lai es izputu?"
"Nu kā tad! Nu būs māte vainīga. Nospieduši māti pie malas, putina viņas krājumiņu, un saka, ka māte vainīga. Saki, nepateicīgais, ko tad esmu tev noputinājusi?" Līze iesāk vaimanāt.
Juris atmet ar roku un ieiet pie sievas. Rozālija tikko piecēlusies un ģērbjas.
"Kas ar brokastīm?" virs jautā strauji, un viņa balsī dzirdams negaiss.
"Kas tad lai ar brokastīm būtu?"
"Gribētu paēst, lai drīzāki tieku atpakaļ pie darba. Darbs negaida, kamēr tu izgulēsies."
"Tā! — kāpēc tad neturi sevīm ķēkšu, kas tevi uz minūtēm uzmanītu."
"Un mana sieva? Ko mana sieva darīs?"
"Sieva darīs to, kas viņai patiksies."
"Bet to viņa nedarīs vis!" Juris sauc pārskaities, — "To viņa nedarīs, es tev saku! Tāda nekārtība kā tagad, ilgāki nevar vilkties! Māte saka, ka lopi šorīt neesot laikā ganos izdzīti. Kā tas nākas?"
"Vai es esmu gans, ka tu manīm prasi?"
Ienāk Grieta. Acis tai sarkanas no asarām.
"Es ne-esmu vainīga, saimniek!" viņa gaudo tik skaļi, ka visa istaba skan. - "Meitas man nepaklausa, ko lai es daru? Biju pie vecās saimnieces žēloties, viņa mani noraidīja pie jaunās! biju pie madamas, viņa mani izdzina pa durvīm."
"Izstāsti notikumu pamatīgāki!"
"Es aizgāju šorīt ar meitām govis slaukt. Kate, pieslaukusi pilnu slauceni, izlej pienu zemē. Es ņemos viņu rāt, sak', kā tu tā dari, vai tev acu pierē nav, bet šī sāk mani lamāt un lamā no vienas vietiņas, kamēr
citas sievas smejas. Nācu tad pie saimnieces. Bet kad saimniece izdzina mani laukā, tad pie meitām atpakaļ vairs negāju. Ko tad tur būtu darījusi? Viņas tik būtu mani izsmējušas, un tur būtu bijis viss. Lopi, zināms, palika vēlāk mājās, kamēr vecā saimniece nebij pavēlējusi tos laist laukā."
"Ej" Juris pavēl strupi, bet pats nosēstas pie galda un iespiež galvu rokās.
Pēc brītiņa viņš pieceļas un uzliek roku laipni uz Rozālijas pleca.
"Sieviņ," viņš saka mīļi, - "vai tu jau esi aizmirsusi, ko tu man solījies pēc Jānīša piedzimšanas? Tu pati atzini savus trūkumus un solījies laboties. Vai tā nebij?"
"Jā, es solījos," sieva atbild kaunīgi, - "bet laboties tik grūti!"
"Tikai sākumā, sirsniņ! Vēlāki viss nāktos viegli, saņemies drusku un pacieties. Ja tu gribēsi man spītēt, tad mums jāaiziet bojā. Māte vairs gar saimniecību negrib nekā rūpēties, tu arī nekā nedari - jā, kas tad lai notiek? Viens es visa neiespēju, - mums ir jāšļūk uz leju. Bet mēs to nedrīkstam - nedrīkstam! Neaizmirsti, ko mēs esam Jānīšam parādā, neaizmirsti, ko esmu tēvam uz miršanas gultas solījies. Vai tu domā, ka zvēresta lauzējus Dievs nesodītus atstās? Un māte?"
"Esmu ar mieru strādāt, bet vai tad man tādēļ vajaga visgaŗām būt klāt?"
"Vajaga! Tu redzi, ka citādi neiet — vajaga! Tu šorīt nebiji pie lopu izlaišanas, kas viss nav noticis: padarīta skāde, lopi nav ganos dzīti, saceltas ķildas un tā tālāk. Būtu tu pati bijusi klāt, būtu viss gājis pa godam."
"Taisnību sakot, pie visas nelaimes ir tikai Grieta vainīga," Rozālija atbild ietiepīgi, - "viņa ir par rupju un par lielu."
"Varbūt, ka pie notikuma savu daļu arī Grieta vainīga, bet kā lai nu to tagad izzinām."
"Es Grietas vairs palīgā neņemšu!"
"Vēl labāki, sirsniņ ! Uz tam es esmu ar mieru iztikt šodien bez brokastīm." Juris noskūpsta sieviņu un aiziet atkal pie darba.
Rozālija dodas saimniecībā. Viņa ieiet pagrabā, paskatās vienā un otrā spainītī, tad aiziet uz klēti, pagrozās un iznāk sētas rūmē. Jā, ko tad lai viņa dara?
Sētas vidū kašņājas pūlītis vistu. "Tās droši šorīt nav vēl ēst dabūjušas," viņai iekrīt prātā. Žigli viņa atgriežas atpakaļ klētī un piegrābj vāceli miežu:
"Tuk! tuk! tuk!" viņa sasauc vistas un izber miežus sētspriekšā.
Istabā sāk bērns raudāt.
"Nāc jel pabaro bērnu, bērns grib ēst," Līze sauc viņu uz istabu.
"Nesat bērnu šurp," Rozālija atsaucas laipni, - "ārā tagad tik silts."
Līze atnāk ar bērnu un ieliek Jānīti mātei klēpi.
Rozālija atsēstas klētsprieķšā, atpogā vieglo rīta jaku un dod bērnam krūti.
Bet Līze pamana izbērtos miežus un sasit rokas.
"Vai, vai, kas tā nu dara! Tagadējā laikā, kur vistas pašas sev var barību sameklēt, tu nober viņām vel pūru miežu priekšā. Kur tu tā saimniekodama tiksi?"
Jaunai sieviņai sašaujas dusmas vaigos. Ko tad līdz viņai strādāt? Viss, ko vien viņa dara, tas ir aplam? Taču viņa savaldās un cieš uz mātes pārmetumu klusu.
"Un kā tad būs ar mūsu brokastu?" Līze jautā par brītiņu, - "šorīt vēl neesmu ne miltumiņa ēdusi."
"Man ēst pavisam negribas," Rozālija atbild sāpīgi, - "ja jums gribas, ejat, taisāt un ēdat; jums neviens neliedz."
"Nujā", Līze uzķer asi, - "saprotu tevi, meit! Tev kauns ar mani pie viena galda ēst, gribi savā maizē nošķirt. - Ak, es nelaimīgā, nelaimīgā! kur tik lai eju, kur lai savu galvu nolieku!" Vecenīte aiziet uz istabu skaļi raudādama.
"Tiešām nav isturams!" Rozālija sauc tai pakaļ, — "čīkst kā veci rati".
"Jā, jā, nu tev esmu veci rati, un nekur vairs nederu! kādēļ tad toreiz tā nesacīji, kad pēc mana dēla zvejoji, nekaunīgā!" Līze aizcērt aiz sevis nikni istabas durvis, uzmeklē savu kaktiņu un raud. - "Visu mūžu grūti pūlējusies un strādājusi, tagad ne maizes gabaliņa nav, ar ko salkumu remdēt. Ak, žēlīgais Dieviņ! ņem mani pie sevis. Padari šim nemieram un mokām reizi galu."
Pagalmā iebrauca grezns kungs ar staltu, šorās jūgtu zirgu. leraudzījis Rozāliju, viņš manīgi izlec no ratiem, noņem cepuri un, dziļi locīdamies, tuvojas jaunai sievai.
"Sveikas, Zelmeņa kundze, sveikas!" viņš sveicina ļoti godbijīgi. - "Kāds prieks jūs atkal redzēt!"
Rozālija notvīkst kā uguns. Steidzīgi viņa ķer pie krūtīm un nopūlas aizpogāt jaku, bet Jānītis iesāk raudāt.
"Kamdēļ tad atraujat mazajam barību?" kungs pārmet laipni. - "Manis dēļ jums nav ko rauties, es bērnus mīļoju."
"Ringfelda kungs!..." Rozālija stomās.
"Jā, atbraucu reizi apskatīties, kā jums klājas. Jūs jau vairs nemaz nedabū redzēt." Ringfelds pētī jauno sievu nekaunīgiem skatiem.
Rozālija ir daudz skaistāka tapusi. Viņas ģīmja vaibsti ir vairāk nodibinājušies, miesas formas tapušas pilnīgākas, vairāk piebriedušas, vairāk noapaļojušās. Ar vārdu sakot, viņa tagad ir daudz pievilcīgāka nekā savos meitenes gados.
"Cik jūs skaisti!" Ringfelds saka kaisli, un viņa acis uzliesmo. - "Ko es gan nedotu par vienu valceri ar jums!
Rozālijai top neomulīgi ap sirdi, bet glaimi tai tomēr patīk. -
"Jūs gan meklējat manu vīru?" viņa jautā sajukusi.
"Jūsu vīru, - jā; bet ar jums esmu daudz tūkstoš reizes vairāk mierā." Ringfelds noliecas pie Jānīša. "Kāds skaists puisēns!" Viņš pakutina mazo zem žoda, un neviļus viņa pirksti pieduras pie jaunās sievas trīcošām krūtīm.
"Ringfelda kungs - es domāju - es domāju, jūs manu vīru satiksat laukā — "
"Ļoti labi, bet es pēc viņa nemaz neilgojos. Vai atceraties mūsu šķiršanos?"
Ringfelds uzspiež savu roku karsti un kaislīgi uz Rozālijas kailā elkoņa.
"Cerēju, ka man vairs nebūs gods jūs redzēt".
"Toreiz es arī ta domāju, bet taču ir noticis citādi. Es jūs nevaru aizmirst."
"Kundze —!" viņš čukst līdz nesamaņai uzbudināts, — "vienu vakaru, vienu balli atļaujat man ar jums kopā būt! - Kādēļ es jūs neapprecēju? - Jūs dzīvotu pie manis kā eņģelis paradīzē. Un jūs tiešām esat vairāk pelnījusi nekā šo vienkāršo zemnieku dzīvi, šos nepiemērīgos apstākļus..."
"Atkāpjaties! ejat!" Rozālija čukst, piespiezdama bērnu ciešāki pie sevis. «Neaizmirstat, ka še bez manis dzīvo arī citi cilvēki."
"Bet kad es neeju?"
"Tad kliegšu."
"Labi; tagad iešu, bet jūs vēl reiz ar mani satiksaties. Vai jā?"
"Ak ejat, ejat, no Dieva puses ejat!"
"Vai jā – ?"
"Jūs esat nelietis! Vai tad laulības svētums priekš jums nav nekas?"
"Laulības svētums? - Nokratāt viņu, ja jūs no tā baidāties."
"Jūs esat ļaunāks par pašu velnu."
"Ne es, bet jūsu daiļums un mana mīlestība."
Šinī acumirkli pārnāk no lauka Salminiete. Viņa tuvojas taisni Rozālijai.
"Saimniec," viņa uzsāk, - "saimnieks mani sūtīja jums palīdzēt."
Ringfelds atvadās.
"Ļoti nožēloju, ka nesastapu Zelmeņa kunga, bet sveicināt to no manis un pasakāt, ka drīzumā vēl reiz piebraukšu," viņš saka dikti, bet slepeni spiež roku uz sirds.
Rozālija elpo ātri. Viņai sametas bailes un kauns. Tā pat neiedrošinas pacelt acis uz vienkāršo kalpa sievu.
"Saimniec, ko lai daru?" Salminiete jautā.
"Tu prasi, kā kad pirmo reizi še būtu."
"Vai cūkas ir ēdušas?"
Rozālija apjūk. Par cūkām viņai nemaz nav nācis prātā.
"Nu pabaŗo vien," viņa saka izvairīdamās, - "neko jau nekaitēs. Še klēts atslēga."
"Vai tad graudus dos? Es domāju, ka būtu jāsaplūc dārzā zāles."
"Ieber šoreiz graudus. Tad varēsi likt pusdienu vārīt."
"Labi, labi."
Salminiete čakli ietek klēti, aiznes cūkām graudus un žigli ir atkal atpakaļ.
"Bet saimniec," viņa stāsta noslēpumīgi, - no Grietas piesargāties gan, viņa ir nelāga sieviete. Vecā saimniece to pārāk izlutinājusi, un ja jūs tai ilgāk būtu vaļu atļāvuši, viņa būtu jūs pēdīgi apzagusi."
"Tu paliksi Grietas vietā. Pie lauku darbiem tev nebūs jāiet, tu rīkosies tikai pa mājām."
Tāds apsolījums Salmiņietei ir ļoti pa prātam, un viņa dod Rozālijai padomus, kas un kā jādara, un ņemas strādāt patiesi no visas sirds.
Bet par nelaimi jau otrā rītā pie govju slaukšanas izceļas jaunas ķildas. Salminiete, gribēdama saimniecei izpatikt, ir pierunājusi to uz govju slaukšanu necelties, jo rīta darbus viņa būšot izvest viena pati galā, tāpēc arī Rozālija ir palikusi guļot.
Turpretī pati Salminiete ir piecēlusies vēl agrāk nekā Līzes laikā un sacēlusi arī meitas un ganu. Par to nu visi vareni saskaitušies un piepūtušies. Sevišķi nikna ir Grieta. Vajaga tikai mazākā iemesla, lai iesāktos dumpis. Tādu sagādā atkal Kate.
"Nu, šorīta saimniece jau arī gan ilgu mūžu nevadīs." Kate saka, noliekusies govi slaukt. - "Pusnaktī ļaudis ceļ."
"To jau augstprātības velns dara," Grieta iemet starpā. - "Saimniece savā muļķībā liek tai lopus izvadīt, lai pati varētu čučāt spilvenos, bet šī tev, Dieviņ žēlīgais, ar degunu vai zvaigznes ārda zemē."
Salminiete cieš klusu un nesaka ne vārda.
Pēdīgi govis ir izslauktas
"Grieta atnes ūdeni no akas, ar ko spainīšus izskalot."
Grieta saslienas.
"Kas? tu man pavēlēsi? Sak', kas tu tāda esi? - Vai zini, ka maņim tikai ar vīru jāparunā, lai tevi uz vietas no mājas padzītu?"
"Ko tad bēdāt, tad jau tev ir liela vara," Salminiete smejas.
"Vai nedzirdēji, ko nomirējs saimnieks uz manu vīru sacīja:
"Esi manam dēlam par sargu un padoma devēju!" viņš teica. Tā tad ne Juris, ne viņa sieva, bet mans Antons ir te pavēlnieks."
"Kā tad - suņam pie astes!" Salminiete lēni nosaka.
Tas iet pie sirds.
"Kā tu tā iedrošinies sacīt, tu nekauņa?" Grieta kliedz un grūž savīstītu dūri Salminietei zem deguna.
Tādu negodu, zināms, saimnieces vietniece arī nevar paciest, un tādēļ krauj ar slauceni pretiniecei pretī. Uz rāviena izceļas plūkšanās. Grieta pie tam tīšā prātā apgāž piena toveri un izlej visu pienu.
Izplūkušās, pretinieces atstāj visu un aizskrien uz pļavu pie saimnieka sūdzēt. Citi sievieši izklīst kur kurais. Tikai gans paliek atpakaļ.
Juris pārnāk mājās un - nopūšas. Govis gan ir izdzītas, bet cūkas ir iznākušas no kūts un sagājušas sakņu dārzā. Piena pagrabs līdz galam vaļā. Tanī rīkojas mājas sargs Rakstiņš ar peļu ķēniņu Urkšķi. Abi paguvuši labi daudz spainīšu apgāzt, un abiem diviem ir bārzdas pilnas krējuma.
Juris paceļ acis pret debesim un čukst: "Tēvs, piedod man, jo tu redzi, ka es nekā neiespēju."
Kādu rītu Juris pieceļas neparasti bāls un kluss. Antons noskatās uz viņu šaubīgi un apjautājas:
"Vai saimnieks nav slims?"
"Nekas," Juris atbild nolaidies, - "naktī nelāgi gulēju."
Kalps vairs tālāk neprasa. Katrs dodas pie sava darba. Bet saimnieks reizēm nodreb kā drudža kratīts. Lūk, tur ir lazdu kalniņš, kuru viņš savam tēvam liedzis! Tēvs jau otrreiz tam sapnī rādījies. Viņš nav to rājis, to biedinājis, bet nostājies pie gultas un žēli žēli lūkojies tam acīs. Viņa vaigs ir bijis sāpīgu skumju pilns
un spīdējis kā mēnesnīca naktī... Vai viņš gribēja ko atgādināt, vai teikt? - Ai, ar Vilkatīreļiem iet uz leju! Lopi neienes vairs nekā, strādnieki ir palikuši kūtrāki un tiepīgāki, tad parādi... Muižai jau divi termiņi nav maksāti, kredītei ar'. Pēdējo naudu izdeva par Rozālijas jauno uzvalku... Vai tas bij tik steidzams? - Juris nicīgi pavīpsnā, — tikpat steidzams kā teatri un balles!... Bet kas tad viņu valdzina pie vieglprātīgās sievietes? Vai viņa bij burvene, ka viņa padarīja to neuzticīgu pašam sev, solījumam un zvērestam? Cik reizes viņš nebija apņēmies uzstāties stingrāki, padarīt visām nebūšanām un mokām galu, un tomēr viss bij palicis pa vecam. Māja gāja atpakaļ, un māte tupēja aizkrāsni, nomesta kā nederīgs krāms pie malas... Juri, Juri! -
Jaunais saimnieks izberž ar dūri acu kaktiņus. Atmaksas stunda nāks, viņa nāks drīz, kamdēļ velti pūlēties?
"Saimniek," Antons viņu uzrunā, kad tie divi vien palikuši pie siena mešanas, - jums vajadzēs taisīt" galu — slikti būs!"
"Kādu galu lai taisu? Gals pats pienāks."
"Uz to nemaz negaidat, jeb vai esat aizmirsuši, ko tēvam zvērējāt? Vilkatīreļi vairs ilgi necietīs. Paskatāties vien, kādi lopi bija tēva laikā, un kādi tie tagad ir. - Kur tad māju nemiers? Katrs dara savu un spītē viens otram. Kādēļ? - Tādēļ, ka nav saimnieka mājās - visa nelaime! Saimnieks lokās saimnieces priekšā, bet saimniece prot tikai putināt. Neņemat, saimniek, manus vārdus ļaunā, es tos nelabprāt saku, bet man tie ir jāsaka, jau ilgi tie manu sirdi spiež, - citādi es nepildu, ko aizgājējam solījos."
"Ko lai daru, labais Anton?"
"Domāju, ka tas jums pašam būtu labāki jāzina, jo jūs esat mācīts cilvēks."
"Es neatrodu nekāda padoma. Pats redzu, ka esmu palicis par kautko mašīnai līdzīgu, pats redzu, ka tā ilgi neies, bet... neatrodu nekāda padoma."
Antons iegrūž dusmīgi dakšu siena un iekliedzas:
"Deviņi pērkoni! kāda padoma tad jūs meklējat? Ja tas ir taisnība, ka jūs esat mašīna, tad strādājat kā mašīna un neklausāties uz bābu mēlēm. Viens par diviem: vai nu jūs paliekat par patiesu saimnieku, vai —"
Juris skatās Antonā platām, baiļu pilnām acīm.
"Vai —?" viņš atkārto bez balss.
"Vai padzenat sievu ratā!"
"Padzīt? Rozāliju?... Ha, ha, ha!"
Antons nospļaujas.
"Smejaties vien, smejaties vien, drīz jūs raudāsat," viņš saka ļauni.
Krietnais Antons! Viņš jau neredz, ka šiem smiekliem jāapsedz asaras, kuras lēni norit sienā.
Iestājas nospiedošs klusums. Domas Juŗa galvā totiesu jo dzīvākas. - Padzīt Rozāliju? Vai tad tas bij vajadzīgs? Vai nebija labāki, atstādināt viņu no saimniecības vadības un ielikt kādu citu tās vietā. Citu? nu, ko tad? Varbūt māti? - Tas ir: mātei sagādāt vieglas dienas, zināms, zināms. Bet kā tad iztiek neprecēti saimnieki un pat iedzīvojas? Algota saimniece ja arī tik sirsnīgi nerūpēsies saimnieka labā, tad vismaz uz vārda klausīs. - Vai sieva gribēs izlaist grožus no rokām ? - Zināms, ka nē, bet viņai vajaga – vajaga! Kaut jel viņš to tā nemīlētu, kaut viņam nebūtu tās tik žēl, viņš to sabērztu, sadrupinātu kā citkārt viņas vēstuli... Atraidīt viņu no saimniecības, nolikt visai saimei un pagastam par apsmieklu un kāju pameslu - nē, tas tik pārāk bargs sods! Katrs kalps, katra kalpone viņu uzskatītu ar nicināšanu.
"Anton," Juris uzsāk no jauna valodu, - "tu dod man padomu, lai sievu padzenu, kur tad mans dēls paliks?"
"Pie jūsu mātes, kā tagad. Labākas audzinātājas jūs viņam nekad neatradīsat. Jūsu sievai bērns maz rūp.
Vai tas gan tai pieklātos, vienai dauzīties pa ballēm, teatriem un izrīkojumiem? Tfi! — "
"No sirds viņa nav ļauna, tici man, Anton!"
"Un Ringfelds, ko tad tas te sācis okšķerēt?" Antons noskatās Jurī bargi.
"Tev taisnība, Anton, es pārdomāšu tavus vārdus."
Antons, sacēlis sienu, aiziet, un Juris paliek viens pats. Ja godīgais Antons būtu varējis ieskatīties sava saimnieka sirdī, viņš droši vien nebūtu pēdējos vārdus sacījis.
"Gals jātaisa!" Juris nopūšas, - "bet kāds? Vai pārrunāt Rozāliju ar labu? Cik daudz reizes tas jau nav darīts un tomēr bez panākumiem! No sākuma viņa vēl solījās laboties un kautko darīt, bet pēdējā laikā tā noklausās pārmācībās ar nicīgu vienaldzību. "Ne tādēļ es precējos, lai strādātu un mocītos," ir viņas pastāvīgā gala atbilde, bez tam pašā pēdējā laikā tā sākusi uz vīru nolūkoties ar neapslēptu smaidu un ļaunumu. Vai priekš tam nebija slepens iemesls?
Juris nopurina sienu no svārkiem un dodas uz māju, uz istabu.
Rozālija sēd pie loga un lasa milzīgi biezu romānu. Blakus istabā Līze rotaļājas ar mazo Jānīti. Vecīte ir stipri sabeigusies un novārgusi. Vienīgais prieks tai pasaulē vēl puisēns. Viņas rokas to baro, ģērbj, mazgā, kopj un sargā. Vedekla nedrīkst pie bērna ne piedurties, tad ir naids uz vietām kājās. Un īstā māte maz pamazām atjūgst no bērna un tā vietā iegādājas raibu kaķi ar melnu šuneli. Ar pēdējiem tā nodarbojas tad, kad lasīšana ir apnikusi. Pats par sevi saprotams, ka abi kustonīši - mīlulīši - tiek uzturēti un baroti, kas zin, daudz labāki, nekā pats mājas saimnieks. Pie govju
slaukšanas viņi ir pirmie klāt, un pirmā slaucene piena pieder viņiem.
Juris nosēstas pie galdiņa sievai pretī un brīdi noskatās viņas sārtajā, mierīgajā ģīmī. Kaut viņa nebūtu tik skaista! Cik daudz laimīgu brītiņu viņš nav pavadījis pie viņas krūtīm, iemidzināts no viņas dvēseli satricinošiem skūpstiem! Cik daudz visjaukāko sapņu nav saistījušies pie viņas! Un nu viņam šī būtne būtu jāatstumj, jāapbēdina!
"Rozālij!" viņš uzsāk skumīgi.
Sieva sarauj mazliet kreiso plecu uz augšu.
"Rozālij!" Juris atkārto. - "Vai tu pat negribi manis uzklausīt?"
Viņa uzliek pirkstu uz lasītās rindiņas un paceļ galvu. Viņas acis mirdz naidīgi.
"Gribētu ar tevi pārrunāt mūsu bēdīgo stāvokli. Varbūt, jau pati būsi nojutusi, ka ar visu mūsu dzīvi iet uz, leju?"
Rozālija lūkojas gaŗlaicīgi pa logu laukā.
Juris uzbudinas.
"Māju ieņēmumi mazinājas, lopi panīkst, izdevumi top lielāki, mēs paši pārtiekam kā kuru dienu un dzīvojam savā starpā kā naidnieki. Labi vēl, ka māte rūpējas par puisēnu, citādi nabaga tārpiņš aizietu pavisam bojā. Saki, vai tas lai arvienu tā būtu?"
Sieva parausta plecus.
"Saimniecībā tu nerūpējies nekā. Meitas iet klētī, pagrabā, kūtī. Meitas taisa mums ēdienu, meitas slauc lopus, meitas noliek pienu, meitas taisa sviestu, ar vārdu sakot, meitas dara visu. Un tu? - tu greznojies, sēdi un lasi, vai arī varbūt raksti — — —"
"Nu?"
"Kādam — vēstuli."
"Kādam — ? Kāpēc tu nerunā skaidri?"
"Kas zin, kādam - mīļākajam..." Juris ir bāls kā nāve. Glūnoši viņš nolūkojas sievā.
"Ah, tad tiktālu jau!" sieva iesaucas nedabīgā balsī un lepni pieceļas. - "Tad tādas lietas tu par mani izperini? - Nu, sagaidāms tas bija! No rupjas un zemas dvēseles nav labāks nekas cerams."
"Rupjas dvēseles — jā! Bet saki, lūdzama, kas ģērbj tevi, grezno un uztur? Vai tā nav rupjā dvēsele? Tad saki man tālāk, kāda dvēsele gādāja, ka šopavasar mūsu apcirkņi bija tukši no labības? Vēl šodien ir viss pagalms graudu pilns; kāda dvēsele tos izkaisīja vistām un zvirbuļiem? Vai tā gan domāja, ka apcirkņos ir tāds milzums graudu, ka tie nemūžam nav iztukšojami? Diemžēl, saujām var izgrābt ezeru, ne tik vien niecīgu apcirknīti vācelēm! Saki man, kāda dvēsele saņēma visus ienākumus no lopiem un kur tos lika? Kāda dvēsele nobraukā zirgus pa dažādiem izrīkojumiem? Tu klusi, vai lai es tev to pasaku?"
"Par ko tad īsti mani turi, par kalponi?"
"No kalpones tas, zināms, būtu bijis sagaidāms, jo tai nerūp mājas labklājība."
"Un ko tu gribi?"
"Gribu reizi darīt šai nebūšanai galu."
Rozālija atspiežas lepni uz rokas un uzlūko viru izaicinoši.
"Brīnums, ka tu tik ilgi esi cietis!" viņa zobojas.
"Bet tagad ir pacietībai beigas."
"Esmu ziņkārīga."
"Viens no diviem: vai nu tu ķersies pie saimniecības ar nopietnību un sirsnību, vai - pavisam atteiksies no tās."
"Tikai? Ha, ha, ha!"
"Šimbrīžam vairāk nekā."
"Tad jau mans priekšlikums būs drusku labāks," Rozālija saka smaidīdama. — "Uzklausies labi! Pirmkārt,
man šķiet, ka tu man esi nepanesams, otrkārt, tādai saimnieces lomai, kādu tava māte savā laikā vedusi, es neesmu dzimusi, un treškārt, neiespējamu no manis prasīt ir varmācība. Tu esi nelaimīgs, es - tāpat, kamdēļ mums vienam otru spīdzināt? Šķirsimies!"
Juŗa balss skan rūgti zobojoši, kad tas jautā:
"Un uz kurieni tu iesi?"
"Nebūs tava bēda, man vieta zināma."
"Oh, zināma? Tā tad plāns jau agrāki sagatavots?"
"Varbūt."
"Tas kas cits! Vai drīkstētu zināt, kas tev pie ša plāna palīdzēja? - Ringfelds?"
"Tā nav tava zināšana."
"Tomēr, tomēr! Kamēr tu manu vārdu nes, tikām tavi plāni un darbi padoti manai kontrolei. Tad, kad tu vairs mana sieva nebūsi, tad varēsi darīt pēc pašas patikšanas."
"Nu ko tad kavējies? Kādēļ neliecies no manis šķirties?"
"Negribu, lai manam dēlam dienās būtu jākaunas savas mātes dēļ."
"Vai tu domā to aizkavēt?"
"Ko? šķiršanos?"
"Nē - to, lai tavam dēlam nebūtu jākaunas mātes dēļ? Kas ir labāks, vai godīga, šķirta sieva, vai neuzticīga sieva?"
Juris nokaŗ galvu.
"Tev nav ne druskas cilvēcīgu jūtu!" viņš saka izmisis.
Rozālija parausta nicīgi plecus.
"Un kad tad tu gribētu tikt projām?" vīrs jautā pēc brīža.
"Jo ātrāk, jo labāk."
"Lai notiek, šķirsimies! Tagad ir augusts. Tu paliksi te tik ilgi, kamēr atradīšu tev vietnieci saimniecībā, tad varēsi iet."
"Ļoti labi!"
"Bet līdz tam laikam tev jāsolās krietni un no sirds vest saimniecību."
"Ar mieru."
"Un apņemies uzvesties, kā sievai pienākas?"
"Arvienu lillā!"
Rozālija sniedz vīram roku, paskatās tam silti un jūsmīgi acīs, tad sāk no visas sirds smieties:
"Ai, tu, mīļais, labais vīriņš!"
Juris apmulst galīgi. Viņš atmet ar roku un atstāj istabu.
"Kas lai viņu saprot?" viņš nodomā pie sevis. - "Vai viņa ir bērnišķīga, vai pārāk vieglprātīga? Kādu galu lai ar tādu taisa? —"
"Saimniece ir saņēmusies," Vilkatīreļa meitas čukst savā starpā. - "Laikam gan būs dabūjusi no paša krietnu brāzienu."
"Varbūt, varbūt vēl viss par labu griezīsies," Juris nodomā, un vēlreiz jaunas cerības iezogas tam sirdī.
Rozālija patiesi liekas it kā pārvērtusies. Visiem par lielu brīnumu viņa pieceļas no rītiem govju slaucamā laikā un kopā ar kaķi un suni ierodas pie laidara. Tad, ielējusi mīluļiem katram savu daļu piena, viņa sabāžas rokas aiz jakas un gaida, kamēr visas govis izslauktas, piens izkāsts un nolikts pagrabā.
Meitām tāda pārvēršanās nav nemaz pa prātam. Viņām uznāk bailes. Agrāk daļa no saimnieka piena bij noslidējusi kalpu traukos, vai saimniecei tagad neuzkritīs,
ka nu ir piena vairāk nekā agrāki? Kā lai izlīdzas? Būtu jāgādā, lai piena daudzums nepalielinās. Zināms, to varētu panākt, ja govi pilnīgi neizslauktu, bet ar to samaitātu arī govis. - Maza bēda! Nav jau pašu govis; saimnieku lopi - kas tur par nelaimi!
Juris brīnas, ka, nelūkojoties uz sievas čaklību, piena tomēr ienāk jo dienas, jo mazāk.
"Varbūt pa juku laikiem būs ieviesusies mazpienīga suga, varbūt govis būs par vecām vai samaitātas caur nekārtīgu audzināšanu?"
"Varbūt arī caur nekārtīgu slaukšanu," Antons piebilst.
"Būtu nauda, iegādātos labāku sugu," Juris prāto.
Antons kasa pakausi.
"Nauda - ?" viņš rūc. - "Vispirms jums jānomaksā mājas parāds."
"Zinu, bet, varbūt, to pagaidīs līdz rudeņam. Šogad labi aug - kas zin, izsitīšos cauri."
"Bet ja tik ilgi negaidīs? Tad mājas inventāru pārdos tā kā tā?"
"Aizņemšos."
"No kā? Kas jums lielāku naudas zumu dos? Nav vairs nelaiķa tēva laiki. Tagad katrs zin, kā Vilkatīreļos dzīvo, un sargāsies uz tiem kaut ko aizdot."
"Bet tu, - Anton, tu pats varētu man aizdot?"
"Es varētu, zināms, bet — —" Antons kasa atkal pakausi.
"Nu - ? Vai tu domā, ka es tevi piekrāpšu?"
"To gan nē, bet jūs izputēsat un mana nauda jums līdzi."
Juris nokaŗ galvu.
"Kāpēc mēs putēsim, Rozālija nu ir labojusies?" viņš vaicā nedroši.
"Labojusies?" Antons pasmejas. - "Lai Dievs dotu!"
"Anton, tu esi netaisns pret manu sievu. Tev ir naids pret viņu."
"Es no viņas nesagaidu nekā laba. No viņas neiznāks vairs saimniece, un Vilkatīreļi neuzplauks, kamēr viņa te piemitīs. Jums, jums es aizdotu labprāt."
"Sārtnīcas muižā pārdod ļoti labus vaislas lopus. Viņi noder tiklab pienam, kā arī uzbarošanai. Es rakstīju turienes muižkungam un apjautājos pēc cenām. Sešu nedēļu vecu vērsīti viņi pārdot par 75 rubļiem, un tikpat vecu govtiņu par 30. Bet tādu vairs pārdošanā neesot. Varot dabūt gadu vecus teļus, par 80 rbļ. govtiņu un 150 rubļiem vērsīti. Anton, ja tu gribētu man aizdot vajadzīgos 230 rubļus, tu vēlāki pārliecinātos, ka mana sieva nemaz nav tik vainīga pie visas nelaimes. Vecos lopus pamazām varētu pārdot, nauda ienāks atpakaļ."
Antons stomas.
"Aizdot varētu, bet..."
"Vai tad tu neredzi, ka Rozālija tagad ir saņēmusies? - Par drošību tavai naudai es tev norakstīšu - nu, ko tu gribi, vai zirgus?"
"Kad jūs man norakstāt par ķīlām jaunos bērus un dūkano, tad — esmu mierā."
"Ar lielāko prieku. Gan pats redzēsi, ka tavas šaubas ir bijušas nevietā."
Antons nokrata galvu.
Kādas dienas vēlāki Juris pavēl sajūgt divus zirgus lielajos ratos, apgādāt tos veselai nedēļai ar barību, un tad kopā ār Antonu uzņem ceļu uz Sārtnīcas muižu.
Sārtnīca atrodas no Vilkatīreļiem ap 100 verstīm. Vajadzīgs vismaz pusotras dienas, lai nokļūtu turpu. Bet Juris ar Antonu atsniedz viņu otrā dienā ap launaga laiku un tūdaļ uzmeklē muižkungu.
Muižkungs saņem viesus ļoti laipni un ir gatavs tūdaļ parādīt pārdodamos lopiņus.
Pēdējie ganās priekš tam ierīkotā aplokā, netālu no muižas kūtīm, vērsīši no govtiņām - atsevišķi. Lopiņi ir spīdoši gludi, īsu, mīkstu spalvu un baltiem raibumiem brūnā laukā.
Muižkungs atver aploka vārtiņus un ieiet vispirms pie govtiņām. Viņu ir kādas septiņas. Lēni īdēdamas, tās nāk viņam pretī. Citas viņš atdzen nost, bet vienai uzliek roku uz kakla. "Nu, kā jums patīk šī?" viņš jautā Juri.
"Patīkams lopiņš," jautātais atbild, tikko savaldīdams uzbudinājumu.
"Varat izvēlēties no visa pulka," muižkungs saka vienaldzīgi, - "bet es jums ievēlētu šo, Margo. Viņa ir visskaistākais eksemplārs, kāds jel kad mums ir bijis."
"Esmu ar to pilna miera," Juris atbild un glauda piedāvājamās govtiņas galvu.
"Un no vēršiem mēs jums dosim Jurku, muižkungs saka, līzdams caur sētu aploka otrā nodaļā. - "Tas ir jautrs "zellis" un brīnum uz nebēdībām, Jums viņš būs labi cieši jāuzrauga, lai nepadara kādas blēņas. Ja tikai viņam paļautu, tad viņš ar mīļu prātu apstaigās visu māju un apgāzīs katru trauku. Viņš pat nekaunēsies ieiet istabā, ja atradīs durvis vaļā."
"Mums mājās uzraugu diezgan, un vajadzības brīdī netrūks arī pātagas."
"Tad tik gādājat, ka ceļā viņi jums nenokūst."
"Mums nav steigšanās."
Antons sasit plaukstas.
"Tie nav lopi, tie ir eņģelīši!" viņš gavilē.
Pienāk lopu uzraudze. Muižkungs liek tai atnest priekš pārdotajām telēm apaušus.
"Bet tad arī glabājat un sargājat tās," viņa saka, uzmaukusi apaušus telēm galvā un izvedusi no aploka, "abi ir mani mīlulīši."
Juris iedod sieviņai dzeŗamnaudu, liek Antonam vest teļus uz ratiem, bet pats iet muižkungam līdz uz kontori nomaksāt pirkšanas naudu.
Atpakaļ braucot iziet pustrešas dienas, tādēļ ka jaunie lopiņi, neieraduši ar cieto ceļu, atspiež kājas, klibo un ir bieži jāpūtina. Totiesu prieks ir lielāks, kad reizi tie ir mājās. Visa mājas saime sapulcējas ap tiem pabrīnoties.
"Smuki ir, smuki ir, tas tiesa!" spriež sievietes, - "bet 230 rubļi ir liela nauda. Ar 30 un 40 rubļiem gabalā arī būtu aizmaksāti."
Juris smīn.
"Nu tad saskrēja kā cāļi ap graudiem!" Antons sirdās. - " Spriedelējat par adatām un pogām, nevis par lietām, no kurām jums nav ne jausmas."
"Nu tu te tas gudrinieks," sievietes graužas pretī, "vai zini, ko maksā kāls reņģu?"
"Pagaidat tik, es jums tādas reņģes uzlaidīšu, ka jūs vēl ilgi skaitīsat!"
Pienāk Rozālija. Viņa ir priecīgi piesarkusi un glāsta telītēm purniņus. Lopiņi īd un kārsta mēles.
"Nabadziņi! viņi ir izsalkuši," jaunā saimniece saka jūtelīgi.
Juris paskatās uz sievu laipni.
"Tavā ziņā es viņus, sieviņ, nododu, ceru, ka tiem labi klāsies," viņš saka glaimi.
"Tūdaļ likšu tos pabarot," Rozālija atbild priecīgi — "Salminiet, ved telītes uz pajumi un atnes āboliņu."
Juris nodod zirgus Antona gādāšanā, bet pats, ieturējis azaidu, dodas pie miera. Gandrīz visu nedēļu viņš nav lāgā izgulējies, tad nu varēs daudzmaz atpūsties. To pašu viņš ievēl Antonam darīt.
Rozālija paliek pie telēm un gaida, kamēr Salminiete nāks ar barību. Te piepēži viņai iešaujas prātā, ka zaļš āboliņš lopiņiem būtu vēl patīkamāks. Jaunais
āboliņš laukā ir tik zaļoksns un trekns! Lauka mušu arī mazāk.
"Salminiet, ietaisi tik dzērienu, āboliņa nevajaga, laidīsim laukā," saimniece uzsauc kalponei, kad tā patlaban iznāk ar klēpi āboliņa no šķūņa.
Salminiete ienes āboliņu atpakaļ un steidzas uz aku pēc ūdens.
Padzirdītas, telītes tiek aizvestas uz āboliņa lauku un piesietas. Pati saimniece iet tām līdzi. No nesen nolijušā lietus rasainais āboliņš izskatās tumši zaļš. Kā čakli un kārīgi lopiņi plūc treknās lapas! Nu, lai tik viņi ieplūcas vien.
Un laimīgajā apziņā, ka ir padarīts labs darbs, Rozālija atgriežas priecīgu seju mājās.
Juris pieceļas pret vakaru.
"Ko dara govtiņas?" viņš steidzas jautāt, ieraudzījis sievu.
"Mēs tās aizvedām uz jauno āboliņa lauku," Rozālija atbild priecīgi.
Juris izbīstas.
"Uz āboliņa lauku?" viņš iesaucas un steidzas taisni turpu.
Diemžēl ir jau par vēlu. Skaistie, dārgie lopiņi ir no āboliņa briesmīgi uzpūsti, neceļas kājās. Vēl tanī pašā vakarā viņi nobeidzas.
Jaunais saimnieks nerunā ne ar vienu cilvēku. Viņš ieslēdzas istabā un paliek tur visu nakti. Neviens arī viņu netraucē.
Decembŗa mēneša sākums. Piepēžais sals ir atlaidies un sniegs krīt lēnām, lielām lēverēm.
Juris staigā pa istabu nokārtu galvu, un viņa acis maldās kā bez saprašanas apkārt. Antons stāv atspiedies pret durvju stenderi un, liekas, skaita grīdai dēļus.
Pēdīgi jaunais cilvēks apstājas vecā kalpa priekšā.
"Un tu negribi man nekāda padoma dot?" viņš prasa skarbi.
"Kādu padomu lai dodu? Ja gribat ūtrupi novērst, tad aizmaksājat parādu."
"Ļoti labs padoms, jā – ļoti labs, ha, ha, ha! Brīnums, ka tas man līdz šim vēl nebij prātā ienācis, tad manta nebūtu aprakstīta. Ļoti labs padoms! Tu esi varens gudrinieks, Anton!" Juris uzskata sirmo kalpu ļaunām acīm.
Antons nemaz neuzbudinās.
"Man ar' brīnums, kā jums tas agrāk nav ienācis prātā," viņš atbild rāmi, - "varbūt tad pret sievu būtu uzstājušies daudz citādi. Varbūt, arī no Vilkatīreļiem šādas tādas viešņas, kuru uzdevums ir mēles kult, nebūtu vis izgājušas līkām padusēm; Salmiņi un citi ļaudis nebūtu iedzīvojušies no jūsu mantas, lopi nebūtu noputējuši; nebūtu jūsu sieva greznojusies kā pāvs, izšķērdusi ienākumus nekur nederīgos niekos; nebūtu nostūmusi jūsu māti aizkrāsnī, — kaut gan dēls tēvam zvērēja par māti labi gādāt, — nebūtu atstūmusi un raidījusi no istabas tos ļaudis laukā, kuri tai no sirds gribēja palīdzēt, jums būtu ienācis agrāki prātā iepazīties ar vārdiņu "taupība," - jūs nekad nebūtu aizmirsuši tiem dot taisnību un gandarījumu, kam tie pienācās... Vai es jums jau agrāki neuzrādīju briesmas? Jūs smējāties un cerējāt, ka es maldos, Rozāliju stingri smādēdams. Pēc jūsu domām viņa varot laboties... Lūk, viņa patiesi nu labojusies, diemžēl, tikai tanī ziņā, ka tagad vairāk ļauna dara nekā agrāk. Jā - nu viņa iet pati saimniecībā, un meitas jūtas no katras atbildības svabadas. Agrāki meitas saimniecību apzaga, bet nedarīja skādi, tādēļ ka to varēja pašām uzkraut, tagad turpretī viņas zog tāpat kā agrāk, bet par darbiem nav atbildīgas. Viņas jau dara to, ko saimniece tām pavēl."
"Tu pārmet man un manai sievai izšķērdību, taupības trūkumu, vai tu to vari pierādīt? Ar to, ka Rozālijai esmu nopircis kādus uzvalkus, neesmu neko citu darījis kā savu pienākumu. Vai reizi tu negribi ieskatīt, ka mani vajā kāds ļauns liktenis, neizdevība, neraža..."
"Blēņas! Jaunajos laikos katrs, kam iztērētas tukšas kabatas, brēc par dažādām nelaimēm un neizdevībām. Vai tad jūs domājat, ka izšķērdība ir tikai tad, kad naudu veseliem maisiem izber dubļos? Nē, gluži otrādi. Izšķērdība, tāpat kā taupība, manāma pie grašiem un kapeikām. Kas pēdējos viegli izlaiž, tas ir izšķērdētājs, un agri vai vēlu taps par ubagu. Tāpēc tad patiesu izšķērdēšanu mēs gandrīz nemanām un neredzam, bet tikai jūtam, ka iet uz leju.."
Juris gŗūti nopūšas.
"Un tomēr, Anton, ja tu gribētu, tu varētu mani šoreiz vēl izglābt, tu varētu man vajadzīgo naudu aizdot?"
"Ar to es jums palīdzētu tikai ieslīdēt dziļāki parādos. Tagad pārdos jūsu iedzīvi, pēc kādiem gadiem — pašu māju, kāds panākums tad būtu tādām aizdevām? Labi, ka jūsu tēvs nav paglabāts lazdu kalniņā, tad līdz ar zemi reizē tiktu viņa kauli pārdoti."
"Neatgādini manu tēvu, viņš pats māk sevi atgādināt.. Viņa bālais vaigs ir mans bargākais tiesnesis. Kaut es varētu nomirt!"
"Jūsu nāve maz līdzētu. Sieva tad ātrāki izgādātu, lai māja nāk zem āmura."
"Ak Dievs, ak Dievs!"
"Nododat saimniecību mātei."
"Un mana sieva - ?... Vai nebūtu tomēr par vēlu!"
Antons parausta plecus.
"Darat, ko gribat," viņš nosaka vienaldzīgi un atstāj istabu. Brīdi Juris stāv kā piekalts istabas vidū, tad grūti ievaidas. Kaut viņš spētu atkratīties no Rozālijas!
Viens smaids, viens silts skats no viņas acīm padara to gļēvu un nespēcīgu.. Netaisnais Antons! vai tad viņš nemaz nepazīst mīlestības, nemaz nav iepazinies ar viņas spēku?... Bet kautkas ir jādara! - Naudu aizņemties? - Juris to jau ir izmēģinājis, bet visgarām ticis izsmiets. Atliek vēl pēdējās cerības - uz Antonu; tam ir tikdaudz naudas, tas var izlīdzēt, bet lūk, atteicas!... Pārdos lopus, graudus, darba rīkus — kā lai dzīvo? - Varbūt, māju varētu iznomāt, bet ko lai paši iesāk? Kur paliks vecā māte ar mazo puisēnu, un Rozālija? Vai lai viņi strādā pie svešnieka par kalpiem? — — To viņi nedarīs, to viņi neizcietīs. – Ko lai iesāk?
Jaunais vīrs staigā ātriem soļiem pa istabu. - Labais, mīļais tēvs! kā viņš bij pūlējies un mocījies, lai reizi Vilkatīreļus varētu atstāt viņam, Juram, un nu — ? Tie bij tikpat kā zaudēti!... Diezgan! ne soļa tālāk! — Māja ir jāglābj, lai arī vai dzīvība pie tam jāzaudē. Dzīvība... Dzīvība... kas tad ir dzīvība? Tīrais nieks. Šodien tu dzīvo un ceri, bet rītā tevis vairs nav. Vai nav viena alga, kurā dienā cilvēks nomirst? Ja, piemēra dēļ, viņš nomirtu, kas tad notiktu? - Rozālija apprecētu Ringfeldu, izsviestu viņa māti un dēlu no mājas un dzīvotu tālāk. Rozālija pie cita vīra sāniem — nē, nē! tad labāki to redzēt mirušu... Gan jau māte ar Antona palīdzību māju atkal vestu kārtībā. Māte? - Ai, kāda nelietība uzkraut nespēcīgai vecenītei slogu uz kakla, kas pašam par grūtu. Kādēļ? - Lai izpatiktu jaunai, spēcīgai sievietei. Ar ko tad šī sieviete ieguvusi tādu uzmanību un žēlastību? - Tikai savu daiļo vaigu dēļ. Viņa ir kūtra, vieglprātīga, uzpūtīga, slikta māte savam bērniņam, bet viņai ir skaisti vaigi. Un šo dēļ viņš, Juris, upurē tēva piemiņu, solījumus, zvērastus, savu vīra godu, māti, dēlu, mājas... visu, visu! Hu, cik tālu viņš ir nomaldījies! - Bet
vēl nav par vēlu, vēl var visu par labu vērst... Ja viņa pretojas? - Piespiest!... Nē, viņa nepretosies, viņa aizies un būs laimīga pie cita sāniem... Labāk nāve! - Nāve? - Jā; - nāve visu izlīdzina...
Juris spiež galvu ar abām rokām: kamdēļ šis briesmīgais slogs?... Pārdos Vilkatīreļus, ies viņa māte ar baltu spieķīti pie cita nama durvīm maizītes lūgties. Viņai pakaļ tecēs Jānis Zelmenis, slaveno Vilkatīreļu mantinieks, kura mantu tēvs ar māti izputināja, izšķērdēja... Zeme ir Dieva dots svētums, viņa ir svēta !
Istabas durvis paveras un viņās parādās Salminietes galva.
"Ko tu teiksi?" saimnieks uzbrēc bargi.
"Atkal viena govs slima," kalpone paziņo nedroši.
"Atkal? - Vai tad vienā pašā ziemā mums visi lopi izbeigsies? Jau trešā... Kuŗa tad?"
"Melni-raibā."
"Melni-raibā? Vislabākā no atlikušajām?"
"Jā, viņa tāpat īd un lūkojas uz sāniem ka slaune."
"Varbūt ari būs ieēdusi kādu stikla gabalu?"
"Dievs viņu zin!"
"Zināms — Dievs viņu zin! Cita jūs nemākat sacīt, ka tikai "Dievs viņu zin!" - Dievs viņu zin, tas tiesa, bet jums arī vajadzētu zināt, ko lopiem ar barību pasniedzat. Diemžēl, jūsu nolaidība un nevīžība ir pieaugušas tādā mērā, ka vairs nav panesams. Bet klausies: ja arī šī govs aizies bojā un vēlāki izrādīsies, ka tā caur jūsu kopšanu beigusies, tad varat paļauties, ka zaudējumu ieturēšu no jūsu algām un nākamā gadā jūs man vairs neviena nekalposat."
"Ko tad mēs tur varam darīt, kad saimniece..."
"Klusu! - Ej!"
Salminiete izšļūk gluži nobijusies pa durvīm.
"Saimnieks ir negants," viņa stāsta citām sievām, "solījās skādi ieturēt no mūsu algām un pašas padzīt."
"Lai tik pamēģina!" Kača iesaucas lielīgi.
"Tikpat labāk būtu, kad govs paliktu vesela," Salminiete domā. - Vajadzētu aizskriet uz veco Vimbieni, vai tā kāda padoma nezinātu?"
"Nieki vien," Antona Grieta nosaka. - "Kas būs, tas būs!"
Trešā dienā govs nosprāgst. Juris pavēl viņu uzšķērst un izmeklēt. Izrādās, ka lopiņš ir ieēdis lāpāmo adatu, kura izdūrusies caur kuņģi cauri.
"Tā ir Kates adata! tā ir Kates adata!" Salminiete iesaucas priecīgi.
"Stāsti tikai!" Kate bilst rupji. - "Kad tik galā tavas pašas nav? Kas meklēja izgājušā nedēļā lāpāmo adatu, vai nebiji tu? Vēl ēdies, ka esot nozagta. Lūk, govs tev viņu nozagusi, lielā saimniece!"
"Izņemot Antonu, jums citiem visiem uzsaku," Juris saka no dusmām drebēdams. - «Meklējiet sev citur vietu."
lesakās raudāšana un bāršanās.
"Tu biji vainīga!" citas sievietes krauj vainu uz Salminieti.
"Kā nu nē, nu es būšu vainīga!" Salminiete taisnojas. - "Kas uzsāka pirmā strīdu? Kas apgāza piena slauceni, vai tā nebija Kate?"
"Un kas kāvās ar Grietu? Vai tā nebija Salminiete?" Kate ķērc pretī.
Te Salmiņš parādās ar pātagu rokā.
"Bet es jums parādīšu, vārnas beidzamās!" viņš trako bezgalīgās dusmās. - "Es jums parādīšu, kā maize jāpelna!"
Sievietes izšķīst uz visām pusēm, bet Salminiete ar apbrīnojamu izmaņu pašaujas paklētī. Viņa pazīst vīru un zin, ka ar to nav lāgā jokot.
Juŗam sametas kauns. Lūk, vienkāršs, nemācīts kalpa vīrelis, bet sievas prata viņu bīties un cienīt, - kamdēļ? Tamdēļ, ka viņš nebaidījās viņas sodīt, nebaidijās
pacelt pret tām roku. Viņu sagrābj tā kā trakums, kā nevaldamas dusmas... Zobi čirkst un rokas savelkas draudoši dūrēs. Viņš ieiet istabā pie sievas.
Rozālija pa tam nav izgājusi paskatīties nobeigušos govtiņu. Viņa ir uzcēlusi kaķi galdā, apsējusi tam zilu bantīti ap kaklu un baro patlaban ar saldu pienu no tases. Suns guļ mierīgi pie galda zemē.
Jura acis mirdz šausmīgā spožumā. Viņš paņem no sienas bisi un pagriežas pret sievu. Rozālija izbīstas un nomet piena tasīti zēmē. Tā sašķīst sīkos gabaliņos.
"Nebīsties!" Juris saka ļauni, — "vēl nav tava reize."
Sieva to uzskata plati ieplestām acīm.
Juris izstiepj roku pēc kaķa.
"Ko tu gribi darīt?" Rozālija iebrēcas nāves bailēs.
"Paglābt tavu mīluli no bada."
"Kaķi tu neaizkarsi," sieva saka kā lūgdamās, un izstiepj pār nabaga kustonīti roku.
"Un tomēr tam jānotiek!"
"Tad es uz pēdām atstāšu tavu māju."
"Taisni manas domas. Gribēju tevi pēc tā paša lūgt. Likšu tūdaļ iejūgt zirgu."
Rozālija paķer kaķi klēpī.
"Ne mūžam! ne mūžam! Tev nav nekādas tiesības izdzīt mani no mājas," viņa brēc aizraudamās.
"Tiešam? — " Juris prasa vēsā balsi un lūpas savelkas uz smaidiem.
"Dievs, apžēlojies! viņš ir traks!" Izbiedētā sieva iesaucas aizsmakusi un izmet kaķi zemē.
Juris to saķer. Šo acumirkli Rozālija izlieto, lai izspruktu no istabas laukā. Priekšistabā viņa apķeras Līzei ap kaklu un vaimanā.
"Māt, māt, viņš ir traks!"
"Ne viņš, bet tu," vecīte atsaka vienaldzīgi.
Rozālija atkrīt krēslā un iesāk skaļi šņukstēt.
Juris iziet ar kaķi ārā. Te viņš nomet kustonīti zemē un satver bisi. Bet Incītis ir izliecis kupri un urkšķēdams glaužas tam klāt. Piepēži viņa roka ar bisi nespēcīgi noslīd gar sāniem. Kādēļ viņš laupīs nevainīgajam kustonīšam dzīvību? Ko tad tas nodarījis? Vai viņš ir vainīgs, ka kundze to mīlēja un baroja? - Rūgtums aizžņaudz Juram kaklu. Viņš paceļ bisi un izšauj to gaisā.
No šāviena jaunā sieva saraujas kā krampjos.
Līze smejas.
"Ak bailes gan? Reizi taču bailes no vīra?" viņa priecājas. - "Kad tikai nebūtu par vēlu."
Juris atgriežas istabā.
Rozālija grib ņemt sev par sargu Jānīti klēpī, bet tas apķeras vecmātei ap kaklu un brēc:
"Negribu! negribu!"
"Lūk, cik tālu!" Juris zobojas, - "pat dēls negrib mātes."
Rozālijas sirds iesāpas, viņa aizsedz ģīmi ar rokām.
Vīrs ieiet dibenistabā. It kā nesamaņā, ko dara un kādēļ tā dara, sameklē pulverragu un skrotēs, tad sāk bisi no jauna pielādēt. Būtu bijusi kāda veca avize vai cits papīris! — Viņš atvelk galda atvilktni un sāk tur rakņāties. Starp dažādiem sīkiem niekiem atrodas ne visai liels, salocīts papīriņš. Juris to atloka un ieskatās iekšā. - "Neizsakāmi mīļotā Rozālija!" -
Kas tad tas?
Jaunā vīra rokas sāk drebēt, nāves bālums pārklāj vaigus un pieri. Viņš ķer pie krūtīm, kā kad tur būtu kas iedūries, tad steidzīgi lasa tālāk:
"Es gaidu ar lielāko pateicību uz atbildi, bet Tu kavējies. Nedzen mani ārprātībā, tas varētu mūs abus samaitāt. Bēgsim! Kādā attālākā pilsētiņā nometīsimies uz dzīvi un baudīsim laimi. Laimi! - Tu nevari iedomāties,
kā es pēc šās laimes ilgojos. Viņas dēļ esmu gatavs uz katru noziegumu.
Līdz nāvei Tavs R."
Juris asi iesmejas.
"Tā tad tomēr tik tālu? Oh, nelietis! reizi taču viņš apskurbinājis vieglprātīgai sievietei prātus. - Nu, tad gan, puisīt, līgavu velti gaidīsi! Kaunam un negodam nebūs apsegt mana dēla vārdu. Arī Vilkatīreļi paliks Zelmeņu īpašums. Nost ar šaubām!"
Viņš nomet vēstuli uz galda un bisi pakar pie sienas. Tā nedrīkst kārdināt!
"Rozālij, uz vienu vārdu!" viņš sauc sievu, pabāzis galvu pa durvīm.
Sieva paskatās uz viņu neuzticīgi, bet tomēr paklausa.
"Tu vēlies — ?" viņa jautā'
"Tev parādīt šo vēstuli." Juris sniedz viņai nupat atrasto papīra gabaliņu.
Rozālijas vaigi top asins sārti.
"Piedod, Juri, es neesmu vainīga!" viņa lūdzas - "Ko tad es varu darīt, ka viņš raksta?"
Juris purina galvu.
"Ir jau labi," viņš saka, izlikdamies gluži vienaldzīgs, - "es tev arī nekā nepārmetu, gribēju tikai atgādināt, ka tu reiz gribēji no manis šķirties..."
"Juri, neesi tik smieklīgs, tie bij joki!"
"Hm!.. nevaru sacīt, ka tie būtu smalki joki bijuši, un tomēr man gribas viņus pārvērst patiesībā."
"Želīgais Dievs, ko tu esi nodomājis?"
"Neko daudz. Gribu reiz atgriezties pie sava pienākuma, no kura tu mani esi novērsusi."
"Es tevi novērsusi?"
"Tev bij tikpat labi zināms mans zvērasts kā man pašam. Ja tu mani būtu tikai drusciņ mīlējusi, tad tu arī būtu pūlējusies, lai varētu to izpildīt un svētu turēt.
Bet tu netikvien negādāji par to, bet izturējies ar nicināšanu un vieglprātību pret visu, kas man mīļš. Ar tavu pierunāšanu mans mīļais tēvs neatrada to dusas vietiņu, ko bij pelnījis, māti tu nostūmi pavisam pie malas un Vilkatīreļus iegrūdi parādos... Vai tu esi izturējusies pret savu bērnu kā mātei pienākas? —"
"Bet ko es varu darīt, ka es neprotu dzīvot?"
"Diezgan! - šķirsimies! - Apģērbies, es iejūgšu zirgu."
"Tik ātri!"
"Tu baidies, ka tevis neizlieku ceļmalā? Nebīsties, bez palīdzības nepametīšu. Pagaidām tu brauksi uz R. pie kāda no maniem radiniekiem. Viņš ir vecs goda vīrs un neļaus tev paklīst. Viņš arī izgādās tev darbu. Bet kad tu būsi iepazinusies ar dzīves grūtībām, mācījusies zaudēto mīlēt, tad - Dieva vārdā! - varēsi griezties atpakaļ..."
Rozālijas acīs spīd asaras.
"Tu taču esi daudz labāks nekā es," viņa saka aizgrābta un mēģina apķerties vīram ap kaklu.
Juris atstumj to nost.
"Apģērbies un salasi visvajadzīgākās lietas. Vakara vilcienu mēs vēl aizspēsim."
"Juri, un tu tiešām mani izdzen?"
"Citādi nevaru!"
"Kas rūpēsies par saimniecību?"
"Kad tu būsi projām — māte."
Rozālija raud.
"Un tu mani izdzen?" -
Juris iziet priekšistabā.
Līze ir paņēmusi Jāniti klēpī un klusi šūpo.
"Māt, Rozālija no mums aiziet," dēls uzrunā viņu tumši.
Līze paceļ izbrīnojusies galvu.
"Māt, vai arī tad tu atstāsi mani vienu, kā līdz šim?"
"Dēliņ —!" vecenīte iesaucas dzīvi, un asaras birst tai pār krunkainajiem vaigiem.
"Zinu, māt," Juris turpina skumji, "zinu, ka tu ar Antonu izglābsat Vilkatīreļus..."
"Vai maz esmu šinīs gados cietusi? Ja nebūtu bijis Jānīša, es būtu vai nu nomirusi, vai aizgājusi no šejienes projām. Sirds man pa muti kāpa laukā redzot, ka mans sūri, grūti savāktais krājumiņš izsīka un izputēja! —"
"Pateicos, māt!"
"Bet ko varēju darīt? Mīļā miera dēļ nedrīkstēju nekur iemaisīties, nedz ko sacīt. Tāpēc klusumā apņēmos dzīvot puisēnam un lūgt Dievu, lai tas viņam dod stiprāku dabu, drošāku prātu nekā tev ir. Lai viņš izaugtu tikpat nelokams un ciets kā tavs tēvs bija. Gan tad pār Vilkatīreļiem vēl reiz nāks spožas dienas."
Juris nobučo jūtīgi mātei roku un paņem dēlu klēpī. Jānītis noslēpj galviņu kaunīgi pie tēva pleca. Tēvs viņu sirsnīgi noskūpsta.
"Lai Dievs paklausa mātes lūgšanas," viņš čukst svinīgi. - "Audzi stiprs un liels!" tad noliek dēlu mātei klēpī un izsteidzas no istabas.
Bēris skaļi nozviedzas, kad Juris to izved no kūts.
"Varbūt, tagad tu vedīsi beidzamo reizi savu jauno saimnieci," Juris saka jūsmīgi, glaudīdams ugunīgā lopiņa kaklu.
Bēris aposta sava arājiņa roku un sak to laizīt.
"Mīļais zirdziņš!" saimnieks apliek roku zirgam ap kaklu; bet ne ilgi, drīz viņš saņemas: ir laiks! -
"Vai Juris tiešām mani gribētu dabūt projām?" Rozālija prāto, lūkodamās spieģelī. - "Vai tad es būtu savu varu pār viņu zaudējusi? - Nieki! acumirklīgs untums. Ticu droši, ka pusceļā viņš atgriezīsies atpakaļ. Varbūt, viņš mani grib iebaidīt? - Labi, brauksim, redzēsim,
kurš būs stiprāks. Smieklīgi, mēs niekojamies kā mazi bērni."
Viņa ātri apģērbjas un galvā apsien baltu, adītu šalli ar rozā šleifītēm. Tā piedod viņas ģīmjam ļoti mīļu, bērnišķīgu izskatu.
Juris piebrauc zirgu pie durvīm. Rozālija uzmet spītīgi lūpiņas un iziet ārā. Bēris sprauslā un kasa zemi.
"Vai tu līdzi neko neņemsi?" vīrs vaicā sievai, redzēdams, ka tā apģērbusies itkā uz pastaigāšanos.
"Negribu nekā no tavas mantas, savu esmu izputinājusi," Rozālija atbild iecirtīgi.
"Bērīt — hop!"
Zirgs ielauž galvu krūtis un uzņem slaikus rikšus. Braucēji nerunā ne vārda.
"Tu taču nebrauksi pār ezeru?" Rozālija iesaucas izbijusies, kad vīrs nogriež zirgu no lielceļa.
"Būs īsāks ceļš."
"Bet, varbūt, ka ezers vel nav aizsalis?"
"Pie barga sala?"
"Apžēlojies, mēs varētum ielūzt!"
Juris smejas.
"Vai tev bail no nāves?" viņš saka nicinoši.
"Juri! mīļais Juri!" sieva apķeras vīram ap kaklu un kaislīgi skūpsta viņa nosarmojušos vaigus.
"Nelaimīgais bērns!" Juris runa dziļi jūsmīgi. - "Bērīt, hop!"
Viņi ir uz ezera. Ledus ir līdzens un apklāts plānu kārtiņu sniega. Mazās kamaniņas viegli šaujas uz priekšu.
"Bērīt, hop'"
Bērītis sasit asti riņķī un dodas kā vētra uz priekšu.
"Ai, cik patīkami tā braukt!" Juris čukst sapņaini.
- "Kaut tā mūžam varētu braukt, netraucēti no pasaules un viņas raizēm... tā... ilgi ilgi... bez gala... Vai nē, bērns, mēs vairs nekad nešķirsimies, nekad?"
"Nē, nekad!" jaunā sieviņa apliecina šņukstēdama.
"Vai tu atceries jauko ģeogrāfijas stundu pagasta skolā? - jā? Tas bija jauks acumirklis!..."
"Es toreiz vēl biju muļķe!"
"Toreiz mēs izšķīrāmies, otrreiz mēs izšķīrāmies pēc iesvētīšanas un - tagad mēs gribām trešo reizi izšķirties. Bet mēs nešķirsimies, vai nē, mīļākā?"
"Nē, nekad!"
"Ai, mūžīgi tik laimīgiem kopā būt!... Ja ledus tagad atvērtos un mūs paslēptu zem sevis, tad mūs vairs neviens nespētu šķirt - neviens! neviens!... Mierīgi un klusi mīkstais ūdens uzņemtu viesus savā klēpī, zivtiņas jautri peldētu mums riņķī, vasarā slaikās lilijas zvanītu pār mums savus pulkstenīšus..."
Piepeži bērītis saslienas. Mazs, balts miglas mākonītis paceļas viņu priekšā. Pātaga asi nosīc gaisā:
"Bērīt, hop!"
Migla un ūdens...
* * *
Lazdu kalniņš Vilkatīreļos ir aptaisīts zaļu sētiņu, aiz kuras redzami trīs puķēm apauguši kapi.
Uz akmens krusta ir lasāmi vardi:
"Pēteris Zelmenis 18 17/V 27. — 18 9/VI 8.
Juris Zelmenis 18 6/VIII 57 — 18 15/XII 9.
Rozālija Zelmenis, dz. Griķēns 18 4/I 60 — 18 15/XII 9.
Salda dusa savā kaktiņā!"
Bet uz kalniņu bieži atnāk salīkusi māmuliņa, pavadīta no slaika, skaista puisēna. Viņi te nometas ceļos, lūdz Dievu un raud...
Vilkatīreļi uzplaukst dienu no dienas vairāk. Liekas, ka viņi būtu nokratījuši kādu grūtu lāstu.