Viņu varēja saukt par ātru, par rupju, par nebēdīgu, bet par netaisnu nekādi nē. Lai krācenieši satikās kur satikdamies ar pārnovadniekiem, tā bij viņu pirmā lielība, ka šiem esot viens taisns un patiesīgs kungs.
Atnāk par piemēru sestdiena. Vagaris sūdzas, ka krāceniešu mežgalieši par daudz noslinkojuši. Zvirgzdu Mārtiņš, kā jau ar to lielāko muti, sāk taisnoties: esot strādājuši tā, ka nebijis vaļas ne deguna nošņaukt. Klibais Kaspars nopakšķinas ar savu koka kāju un apkalto spieķi pa akmens pakāpieniem no trepēm, pieiet pie Mārtiņa un liek, lai novelk svārkus.
«Parād, puiš, kur tev ir krekls netīrs no sviedriem!» klibais Kaspars saka.
Mārtiņš sāk stomīties.
«Vagar, liec viņiem uzskaitīt pa piecpadsmit par slinkošanu un Mārtiņam vēl piecpadsmit par melošanu. Un nu, ar labu vakaru, mīļie bērni!»
«Mīļie bērni» nozūd viens pēc otra vāgūzī.
Otrā nedēļā ir upmalieši pie darba. Tie strādā ka vai svilst. Sestdienā visi atkal sanāk pils pagalmā.
«Nu, vagar, kā tie bērni strādāja?» klibais Kaspars jautā.
«Labi strādāja, lielskungs...» vagars atbild, «vārdam nav vietas.»
«Tas ir labi, mani bērni, ka jūs labi esiet strādājuši!» klibais Kaspars saka. «Tu, vagar, liec atnest spaini brandvīna. Lai bērni iet dziedādami uz māju.»
Vagars aiziet; viens otrs spiežas pie kunga rokas bučot.
«Pag, puiš ...» Kaspars viņus attur, apkalto koka kāju paceldams ar klaudzienu uz priekšu. «Man vēl kas jāsaka.»
«Redziet, mīļie bērni...» Kaspars turpināja, «mežgalieši pagājušo sestdien dabūja pa muguru. Bet viņi man tādi paši bērni, kā jūs. Un es negribu būt netaisns: kas vienam, tas otram. Tādēļ arī jums jādabūn pa piecpadsmit. Ko tad nu, bērni, gribiet pa priekšu: pērienu, vai brandvīnu?»
«Bērni» pakasas, nokāsējas un pabīda «garo Jurku» uz priekšu. Jurka nobučo kungam piedurkni un saka:
«Neņemiet par ļaunu, cienīgsžēlīgs lielskungs, bet mēs savā muļķa prātā tā domājam: pērienu var saņemt arī reibumā, bet uz māju braukt labāk skaidrā galvā. Lai tad nu nāk tas siltums papriekš no iekšas, un tad nospirgšanas dēļ atkal no āra...»
Tad «klibais Kaspars» pats ar savu roku izdala brandvīnu. Neviens nedrīkst palikt tukšā, nedz arī stāties pa otru reizi rindā.
«Vai visi dabūjuši?»
«Visi, cienīgsžēlīgs lielskungs. Lai tev simtu veselību!»
Pilskungs apskatas visapkārt.
«Un nu, bērni, atkal tāpat pēc kārtas vāgūzī! Tu, Purva Miķel, nāc tu pirmais... tev tālāk mājas...»
Un kad drīz pēc tam sāk nākt ārā no vāgūža viens pēc otra tādi vien palīki augumi, apdomīgi knibinādamies ap bikšu sprūdu, tad šur un tur dzird atskanam klusu, bet sirsnīgu nopūtu: «Bargs gan, bet viens taisns kungs!»
Un kā «klibais Kaspars» negribēja būt netaisns pret saviem apakšniekiem, tā viņš no visas sirds dzinās pēc taisnības un tiesas arī pret saviem virsniekiem. Toreiz Vidzemei bija tā drusku pavairāk to valdnieku. No rītiem
nāca krievi, no dienvidiem poļi, zviedri no jūras, visi gribēja būt kungi par Vidzemi, katrs prasīja paklausības un meslu no muižniekiem un zemniekiem. Bez tam vēl šaudījās kā plika nauda pa Vidzemi dāņu princis Magnuss, saukdamies par Vidzemes karali. Zemniekiem tas bija tā puslīdz vienalga: kur dzina, tur gāja. Bet muižnieki bij lielā nesaprašanā. Citi klausīja krieviem, citi poļiem; citi biedrojās ar zviedriem, vēl citi lika visu cerību uz «mūsu pašu karali» Magnusu... Tikai «klibais Kaspars» palika arī te pie savas taisnības. «Visiem četriem es izkalpot nevaru!» viņš mēdza teikt; «un ja es klausu tikai vienam, tad tiem trim citiem notiek netaisnība. Bet es negribu būt netaisns ne pret vienu.» Un tā tad viņš neklausīja nevienam. Bet ja viņš kādreiz noķēra svešus karavīrus sirojam Krāces tiesā, tad viņš ar saviem jātniekiem, kara kalpiem un zemniekiem sadeva tiem tādu sutu, ka vēlāk tie mēdza iet krāceniešu robežām ar milzīgu līkumu apkārt, vienalga vai tie piederēja pie zviedru, poļu vai pie cita kāda karoga.
Bet mēdz teikt, ka cilvēks ar taisnību vien nevarot pasaulē tālu tikt. Tas nu gan viens kas tiesa: pa visiem tiem kara-laikiem krācenieši varbūt pa visu Vidzemi bij tie vienīgie zemnieki, kam nevienu pavasari nepietrūka sēklas, ko uz tīrumu nest, nedz arī zirdziņa, ko jūgt arklā. Bet kad «klibais Kaspars» sāka domāt par nākamām dienām, tad sirds viņam nereti tika smaga. Kāmēr Vidzemei to valdnieku bija tikdaudz, tikām jau nu gan pa to vidu vēl varēja kā nekā izlocīties. Bet ja beidzot viens no tiem četriem paliek par to īsto kungu? Un jo dienas, jo vairāk tā rādījās, ka polis te ieperināsies. Daudzināja, ka poļiem pašulaik esot ļoti manīgs karalis, Stefans vārdā, Batorijs uzvārdā. Tas esot noslēdzis ar krieviem tādu miera līgumu, ka Maskavas lielkņazs Jānis atsakoties no Vidzemes,
poļiem par labu. No zviedriem jau ilgāku laiku nekā skaidra nevarēja noprast: tie vairāk tur vien ap Rēveli berzējās. Un tas Magnuss... kā jau viņš tāds burzgulis bija, tā arī nozuda ar visu savu lielību... nezin kur tur Kurzemē viņam teica esot kādas muižas. Bet poļi rīkojās jo dienas, jo stiprāk pa Vidzemi. ledalīja visu zemi iecirkņos, iecēla tādus priekšniekus... par stārastiem viņus sauca... Un Vidzemes muižnieki jau tā vien sāka lipināties ap tiem poļu paniem, kā kaķis ap krējumu. Kas jau no laika gala bij turējies uz poļu pusi, tas tagad staigāja apkārt plats un uzpūties kā zemnieka ūzas pret vēju ejot. Kas bij draudzējies ar krieviem, vai zviedriem, tas tagad līda tā vien gar maliņu, tā vien apdomīgi spēra mazus, mazus solīšus, it kā ceļš viņam būtu pilns ar irbju ligzdām, un viņam būtu jāsargās samīdīt vēl neizperētās olas.
Saoda arī «klibais Kaspars», kurās mājās tagad alu dara. Bet viņam nācās grūti griezt zirgam galvu uz poļu pusi. Vispirms jau tas pats stārasts, pie kura iecirkņa Krāces pils bij piedalīta: to «klibais Kaspars» vēl priekš desmit gadiem bij redzējis, kā viņš skraidīja apkārt noplīsušos zābakos. Un pie tāda Krāces pilskungs tagad lai pirmais ietu ciemoties? Un otrkārt: taisni ar tiem poļiem krāceniešu jātniekiem visbiežāk bij iznākusi plūkšanās. Vēl līdz šim pavasarim bij redzami uz Rata kalna treju poļu sirotāju kauli, kurus Krāces kungs priekš diviem gadiem bij licis uzstiept uz rata. Tagad nu gan viņš tos klusītiņām pa nakti bij licis noņemt un iemest purvā; bet varbūt «stārastam» arī tas viss jau bij atstāstīts un pierakstīts...
Un arvien domīgāks tika krācenietis, un arvien grūšāki viņš sāka nopūsties, vakaros bez miega vāļādamies pa gultu. Vecā krāceniece klausījās, klausījās, bet beidzot
vairs nevarēja izturēt: tika vecā žēl. Un viņa sāka pārdomāt, ko lai tagad iesāk? Bet lai viņa domāja šā, lai domāja tā, beidzamās domas arvien aizgriezās uz Indriķi.
Indriķis, viņu vienīgais dēls, nu jau septiņi gadi kamēr bij pa svešām zemēm. Pats Kaspars to tā bij izdomājis. «Ko tas zēns te lai dara?» viņš bij teicis. «Lai mācas dzert? Lai skraida kārtniecēm pakaļ? Cita taču Vidzemē nevar mācīties... Paldies Dievam, es vēl esmu stiprs diezgan...» un viņš pagrozīja savu koka kāju; «gan mēs pa māju iztiksim. Un tad ar' nevar zināt...» viņš klusāk piebilda, «kas te viss vēl izjūk. Labi tam, kam galva no cilpas laukā.»
Reizes divas krāceniete bij sākusi žēloties, ka šai atkal esot uznākusi vecā pakrūts vaina... nevarot šī vairs izkāpaļāt pa bēniņiem un pagrabiem. Bet vecais katrreiz bij sapratis viņas nodomu un noskaities.
«To es tev saku, Brigita...» viņš tādās reizēs rūca, «tādu mēļošanos tu atstāj tiem poļu suņiem. Ja tev kas jāsaka, saki taisni: tā un tā... es gribu, lai Indriķis nāk uz māju, lai ved vedeklu mājās. Bet tu man ar to pakrūti... Un ko tas puisēns te lai iesāk? Laikam tu gribi, lai viņš tiem bezbikšiem zābakus laiza? Kad visi mani dokumenti būs apstiprināti, lai tad nāk. Bet līdz tam laikam liec tu to pakrūti mierā...»
Un Brigita zināja, ka šai ceļā nav nekas sasniedzams. Ko vecais krācenietis reiz bij teicis, pie tā viņš arī palika. Bet tāpat viņa arī redzēja, ka ar to dokumentu apstiprināšanu gāja jo dienas jo šaubīgāki. Izrunājās mācītājs, izrunājās kaimiņi, bet «klibais Kaspars» ne par ko nebij piedabūjams apmeklēt poļu stārastu.
«Kas man tur ko ložņāt?» viņš barās; «vai es savas muižas
esmu zadzis, vai..? Vai tad mani dokumenti caur to tiks labāki, ja es pats aizbraukšu līdz tam polim?»
Un viņš nebrauca. Stārasts bij atsūtījis jau divas reizes ziņu... papriekš tā ar līkumu, sak šis vēlētos iepazīties ar veco krācenieti. («Kā kad viņš manis nepazītu!« krācenietis atrūca... «Vēl jau palika zirgu pirkdams man trīs dālderi parādā...»); vēlāk stārasts bij teicis gluži taisni, ka krācenieša dokumentu lāgā nevarot nokārtot bez izrunāšanās. Bet krācenietis nebrauca.
Un tādēļ Brigitas kundzei sirds katru reiz nodrebēja, kad atskanēja no meža malas sveša taure, viesus vēstīdama. «Nupat būs!» viņai gāja caur visiem kauliem. Kas tas tāds būs, tā viņa nevarētu pateikt; bet viņa paredzēja, ka tas būs kaut kas briesmīgs, nenovēršams, kas sadragās pili un laukus un pašu veco krācenieti līdz.
Un beidzot atnāca šī sensajustā nelaime.
Verstes divdesmit no Krāces pils bij Meža muiža. Tās īpašnieks bij piederējis jau no laika gala pie poļu partijas, kādēļ viņš pie stārasta bij pierakstīts par visiem citiem labāk. Brigitas kundze nu bij izdomājusi, vai ar meženieka palīdzību nevarētu izgādāt, lai krācenietis satiekas un izlīgst ar stārastu. Bez tam mežniekam bij vienīgā meita par mantnieci, bet no kaimiņu jaunekļiem vēl nevienam nebij izdevies viņu valdzināt... tā daudzināja, ka esot pārgudra, pardaudz mācīta. To visu apcerējusi, Brigitas kundze lika sajūgt zirgus un aizbrauca uz Meža muižu. Un viss likās ejam uz labo pusi. Meženieks sen jau bij domājis par to, kā kaimiņu pasargāt no nepatikšanām; Hildegarde nevarēja beigt klausīties Brigitas stāstos par dēlu un beidzot paturēja «izlasīšanai» Indriķa rakstītās vēstules, kuras Brigitai bij «netīši» paņēmušās līdzi. Priecīgu sirdi Brigita devās mājās.. . nelaimei taisni pretī. Šoreiz to nelaimi viņa ieraudzīja pavisam
tādā savādā veidā. Verstes trīs no mājas, saulītei noejot, viņa satika divus zirgus, kuri atspērušies vilka pa smilšaino ceļu vecas nekaltas ragavas. Zirgi bij izpušķoti ēveļu skaidām un salmu vainagiem, bet kā karogi plīvinājās pār ragavām garu šķeistu galā divējas poļu bikses. Paši bikšu īpašnieki turpretī gulēja kuražā uz salmiem, līdz nesamaņai piedzērušies, katram nocirpta pusūsa. Bet zobena vietā viņiem pie sāniem bij piesiets pa slotas kātam.
«Kas tad tie par ērmiem?» Brigitas kundze nesaprašanā iesaucās.
Kučieris, garām braukdams, apskatīja viņus tuvāk.
«Tie jau ir tie poļi, kurus mes šorīt jāšus satikām ceļā!» viņš iesaucās. «Kā tad viņi te ir tikuši?»
Brigitas kundze neatbildēja nekā, bet tikai teica, lai braucot drīzāk. Sirds viņai pukstēja līdz pašam kaklam.
«Ak tu, pagāns...» viņa domāja, «viss būtu tik labi bijis, un nu viss izpostīts, viss izpostīts...»
Un pie šī viena vārda aizķērās viņas domas. «Viss izpostīts, viss izpostīts!» tā bez mitēšanās atkārtojās viņas sirdī.
Viņas paredzēšana to nebij vīlusi. Mājās viņa atrada Kasparu un mācītāju pie vakariņu galda. Sakarsušās sejas un skaļā smiešanās liecināja, ka uz galda redzamie kausi nebij tukšojami pirmo reizi.
Brigitu ieraudzījis, Kaspars sāka skaļi smieties.
«Vai satiki mūsu ciemiņus, Brigita?» viņš pārgalvīgi sauca.
«Tādi šmurguļi: šie esot sūtīti izmeklēt to sirotāju lietu... un kur tie kauli esot palikuši, bez kristīgas aprakšanas. Nebūtu bijis tā mācītāja, es viņus būtu iztriecis par kaklu, par galvu ar visiem nekristītiem kauliem. Bet vai zini, tas mācītājs ir viens velna zellis! Uz tavu veselību, vecais zēn!»
Mācītājs jutās pagodināts savā «velnazeļļa» lomā.
«Ja, to saka arī svēti raksti...» viņš iesāka stīvu mēli... «Kvēlošas ogles... ēdini viņu... dzirdini viņu...»
«Un novelc viņam bikses, hahaha!» Kaspars smējās. «Vai tas tā nestāv svētos rakstos? Ak tu velns, ka tā sivēnu rūniķa nebij mājā!»
«Nē, kungs...» mācītājs teica, glāžainām acīm skatīdamies uz kaktu, kur neviena nebij, «asins izliešanas nevajag. Kas asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt... Jā... antikrists...»
Brigitas kundze neteica ne pušplēsta vārda un izgāja. Citā istabā viņai bija pamatīga saruna ar saimnieci par visu notikušo. Ūsas papriekšu gribējuši svilināt, bet beigās atsaukuši aitu ganu ar dzirklēm. Tiem poļiem bijis līdzi arī stārasta tiesas zieģelis. To pilskungs licis kalējam nokarsēt un uzspiest piedzērušajiem poļiem uz gurniem... varbūt ar' druku augstāk, šai bijis kauns iet gluži klāt. Bet kalējs zieģeli nesakarsējis gluži karstu... apkvēpinājis tikai melnu...
Brigitas kundze atlaida saimnieci pie darba. Pati viņa sēdēja brītiņu nekustēdamās uz tās pašas vietas un raudzījās uz akmeņu grīdu; viņas šaurās, bālās rokas bij savilkušās viena ap otru. Tad viņa piepeši pietrūkās, kā ļaunu domu izbiedēta, un staigāja uzbudinātiem soļiem pa istabu no viena gala uz otru. Visbeidzot viņa iegāja savā guļamā istabā, kur uz galdiņa stāvēja atvērta bībele, nometās ceļos un ilgi lūdza Dievu, gaužām asarām plūstot. Tad viņa nomazgāja seju, un līdz ar asaru pēdām bij izzudis no turienes arī katrs izmisuma un raižu vilciens. Stingriem soļiem viņa izgāja no istabas un pasauca sulaini.
«Novadi kungu un cienīgtēvu gulēt!» viņa pavēlēja.
Sulainis sāka stomīties. Bet Brigitas kundze paskatījās uz viņu tik stingri, ar roku pamezdama uz vāguža pusi,
ka sulainis uzreiz apcirtās uz papēža un izmetās pa durvīm. Pēc kāda brītiņa Brigitas kundze lika atsaukt kalēja palīgu Ješku.
lenāca slaiks, spēcīgs jauneklis, gaišiem matiem, pelēkām acīm; caur kvēpiem un putekļiem sārtums ar varu lauzās cauri uz platās, vaļsirdīgās sejas. Godbijīgi viņš nobučoja Brigitas kundzei piedurkni un atvilkās atpakaļ pie durvīm.
Brigitas kundze apskatīja viņu no galvas līdz kājām.
«Ješka, viņa teica, «tev šonakt jājāj uz Vāczemi!»
Ješka neticēja pats savam ausim.
«Uz kurien', lielmāt?» viņš jautajā.
«Uz Vāczemi!»
Ješka ieplēta muti nesaprašanā. Tikpat labi jau tad varētu viņu sūtīt uz mēnesi.
«Tev šonakt jājāj uz Vāczemi!» Brigitas kundze mierīgi runāja. «Ej, nomazgājies papriekšu. Saimniece tev aiznesīs jaunu uzvalku, kas priekš kalēja paša šūdināts. Sulainis iedos zābakus un cepuri. Jāsi uz brūņa un dūkano ņemsi līdzi par rokas zirgu. Nu, ej, un pasauc staļļmeisteri šurp. Bet nesaki nevienam, kurp tev jājāj. Vai saproti? Ja vienu pusvārdu teiksi, tad miza pušu. Saki, ka jājāj uz Rīgu.»
Spēcīgajam Ješkam piepeši spruka asaras vaļā. Viņš nokrita ceļos priekš Brigitas kundzes un, viņas piedurkni nemitoši skūpstīdams, viņš vaimanāja:
«Apžēlojies, cienīgā, žēlīgā lielmāt, apžēlojies par nabaga bāra bērnu! Vai es kādreiz esmu nepaklausīgs bijis, vai nagus palaidis, vai brandvīnā mircis... Sūtat mani projām no kalēja, ja es amatam nederu; liekat mani par ūdens vedēju, liekat mani par kalpu pie saimnieka, bet nesūti manis tīšā nāvē! Līdz sirmam vecumam es tev klausīšu, es strādāšu acu nepaceldams... bet apžēlojies
par mani, šito vienīgo reizīti apžēlojies, mīļā zelta lielmāte!»
Brigitas kundzei ieradās divas dziļas grumbas starp uzacīm. Viņa atvēra logu un pamāja vagarim, kurš pašulaik gāja pār pagalmu.
«Vai dzi, vagar,» viņa teica skaļā balsī, «uzskaiti edz še Ješkam piecpadsmit, bet par muguru. Sēdamā vieta lai paliek dzīva. Un tad atved viņu atkal šurp. Un tu, bāba ...» viņa griezās pret Ješku, «tūliņ uz vāgūzi! Es tev rādīšu pretī runāt!»
Ješka nozuda, asaras slaucīdams, aiz durvīm. Brigitas kundze, grūti nopūzdamās, atspieda iesirmo galvu abās rokās. Kad viņa atkal pacēla acis, tad Ješka jau stāvēja uz sliekšņa.
«Nu, vai jāsi?» Brigitas kundze jautajā.
Ješka atkal sāka stomīties un ķēra pēc viņas piedurknes. Brigitas kundze atgrūda viņu un sniedzās atkal pēc loga kāša.
«Apžēlojies, cienīgā, žēlīgā lielmāt!» Ješka steidzīgi runāja, balsij aiz asarām raustoties, «es jau nesaku, ka es nejāšu. Bet sūti tak kādu citu! Es nezinu ceļa, es nemāku pa vāciski... Sūti tak zvejnieku vai seglenieku... tie ir izstaigājuši visas malu malas!»
«Tu no tādām lietām nekā nesaproti!» Brigita asi atbildēja. «Kāda vajadzība tad zvejniekam vai segleniekam nākt atpakaļ, ja viņš ir ticis ar diviem zirgiem pār robežu? Bet par tevi es esmu droša: tu nepaliksi Vāczemē. Un par to ceļu: kāmēr mēle mutē, tikām ceļu var prasīt. Vai tu zini, kā pa vāciski saka .«ēst»?»
«Zinu...»
«Un ka «dzert»?»
«Arī zinu.»
«Un vai zini, kā saka «sist»?»
«Zinu.»
«Tad vairāk nav vajadzīgs. Ar tiem trim vārdiem prātīgs cilvēks var tikt cauri visai Vāczemei. Un nu ej, mazgājies!»
Ješka skūpstīja kā apmulsis gan piedurkni, gan lielo lakatu, gan krēsla atzveltni.
«Es jau nesaku, ka nejāšu, bet apžēlojies, lielmāt, sūti citu! Sūti mani labāk uz Krievu zemi, bet uz Vāczemi vien nesūti!»
Brigitas kundze noskaitās un atrāva logu.
«Vagar!» viņa sauca, «Ješkam vēl gribas piecpadsmit par to pašu vietu. Un tad lai viņš iet mazgāties!»
Drīz pēc pusnakts ienāca Ješka Brigitas kundzes istabā, saģērbies jaunos zābakos un cepurē, bāls un ar dzīvību izrēķinājies. Pilnās, sārtās lūpas, gaišas ūsiņas un tikko uzdīgušas bārzdiņas ierobežotas, bij sakniebtas, kā lielā nelaimē. Bet vaigos raustījās paslēptas raudas. Pagalmā mīdījās divi apsegloti un apkrauti zirgi.
«Gatavs?» Brigitas kundze jautajā, acis no apzieģēleta raksta paceldama, kas atradās viņas priekšā uz galda.
«Gatavs...» Ješka atbildēja mirēja balsi
«Bailes nav?»
«Kad sūta, tad jāiet...» Ješka atbildēja un nopūtas.
«Ceļu zini?»
Ješka cieta klusu.
«Vāciski māki?»
Ješka nodūra acis un neteica ne vārda.
«Nu redz nu,» Brigitas kundze apmierināta teica, «kad tikai griba ir laba, tad viss cits nāk pats no sevis. Te tev būs ceļa nauda...» viņa tam pasniedza'zuti, pilnu ar dālderiem. «To apsien ap vēderu zem svārkiem, vislabāk zem krekla. Un te būs liecība... ja ceļā tevi
tura par blēdi, tad parādi šito...» Viņa tam iedeva apzieģelēto papīru. «Papriekš tu jāsi līdz Meža muižai. Tad prasi ceļa uz Rīgu. Rīgā prasi ceļa uz Jelgavu, Jelgavā uz Vāczemi. Bet kad tieci Vāczemē, tad prasi ceļa uz Vitenbergu... Vai tu paturēsi to vārdu?»
«Lūkošu paturēt...» Ješka drūmi atbildēja.
«Ja vairs nevari citādi uz priekšu tikt, tad noskaties kādu prātīgu cilvēku un parādi viņam šito rakstu .. .» un Brigitas kundze iedeva viņam papīra gabaliņu. «Tur ir uzrakstīts, lai parāda tev ceļu uz Vitenbergu pie mūsu jaunā kunga. Jaunā kunga vārds arī tur ir uzrakstīts.»
Brigitas kundze nogrima domās, it kā pārlikdama, kā turpināt savu izrīkošanu. Ješka iekāsējās un paspēra soli uz priekšu.
«Nu, vai tu gribēji ko teikt?» Brigitas kundze stingri prasīja.
«Neņem par ļaunu, cienīgā, žēlīgā lielmāte...» Ješka stomījās un rakņājās pa jaunā uzvalka kabatu: «es gribēju lūgt, sak, ja es neatnāktu, tad Grietiņai šito... par piemiņu...»
Un līdz ausim nosarcis, viņš turēja resnajos pirkstos vienkāršu sudraba gredzenu.
«Vai tad tu nevari pats nodot?» Brigitas kundze jautāja.
«Viņa jau vēl nekā nezin... Man kauns... Un tas dārznieks mācas viņai virsū... Es visiem sacīju, ka man uz Rīgu jājāj...»
Brigitas kundze atkal padomāja brītiņu.
«To par to Grietiņu jau gan es izdarīšu...» viņa lēnām teica, «bet es tev vēl ko teikšu. Vai tu atminies vēl savu tēvu un māti?»
«Neatminos...» Ješka bailīgi atbildēja.
«Nu, tas nav nekāds brīnums...» Brigitas kundze runāja sēri-nopietnā balsī, «tu toreiz biji varbūt tā nepilnu
gadu vecs, kad tavi vecāki nomira mērī. Man vēl kā acīs stāv tas vakars, kad iebraucu Maz-Irbjos. Gotiņas bij sanākušas no meža mājā, staigāja nokārtām galvām un pilniem tesmeņiem pa pagalmu, ošņāja un dīca pēc slaucējas. Sivēni urkšķēja un kvieca, bet pelēkais suns žēli gaudoja pie rijas durvīm... paklausījās, paklausījās un atkal ūhūh!.. kā kad viņš zinātu nezin kādas tās bēdas. Un kad attaisījām rijas durvis un kučieris uzdedza skalu, tad ieraudzījām papriekš tavu tēvu: viņš bij gribējis laikam nest tavai mātei ūdens krūzi, bet nokritis turpat aiz sliekšņa ... turpat arī bij nomiris sadauzītās krūzes ūdens peļķē. Kuplā bārda vēl mirka ūdenī. Un drusku dziļāk uz kula gulēja tava māte, melna, kā zeme, sakrampētiem pirkstiem. Bet tu rāpuļoji viņai ap krūtīm un kungstēji, sakaltušās lūpiņas čapstinādams...»
Ješka bij nogriezies, lai Brigitas kundze neredzētu viņa acu.
«Toreiz Dievs mani turp bij novedis, lai tevi glābtu ...» pilskundze tāpat domīgi turpināja. «Tagad būtu tava reize mani glābt.»
Ješka nobijies paskatījās uz kundzi.
«Jā, mīļais Ješka...» kundze runāja, un divas asaras viņai noritēja pār vaigiem, «nedomā, ka tiem kungiem ar' sirds vienmēr tik priecīga, kā tas izskatās no ārienes. Jūs šodien, varbūt, visi izpriecājaties, izķēmojāties tur ap tiem poļiem, bet atbildību prasīs tikai no kunga. Zemnieka atbildība ir zināma: sadod par muguru, un viss atkal labi. Bet kungam jāatbild ar savu muižu. Esi tu pretnieks ej, tevis nevienam nevajag. Un lai tie poļi te šādi tādi sanākuši -viņiem tomēr tā vara rokā. Mums viņi parādīs vārtus. Mēs te vairs nepaliksim par pilskungiem... Bet manam dēlam Indriķim ir tiesība uz muižu, ja poļu karalis apstiprina viņa dokumentus. Lūk, tādēļ viņam jāpasteidzas
atpakaļ uz māju. Vai nu tu saproti, Ješka, kādēļ es tevi saucu par mūsu glābēju, tevi uz Vāczemi sūtīdama? Ja tu neatved Indriķi atpakaļ, tad viņš ir tikpat nabags, kā tu. Tad Krāces pilī rīkosies, varbūt, tie paši poļi, kurus jūs tā ar apsmieklu aizvadījāt. Bet mums ar Kasparu varbūt nepaliks ne salmu kūļa, uz kā aizbraukt...»
Brigitas kundze nekaunējās no savām asarām, kuras citādi tik reti nāca redzamas liekam cilvēkam. Kam jau mēs varam uzticēt savu likteni, tam varam rādīt arī savu asaru noslēpumu.
Ješka pirmo reiz redzēja Brigitas kundzi raudam. Un šās retās asaru lāses, gauži ritēdamas pār kundzes bālajiem vaigiem, it kā kausēt izkausēja necaurredzamu ledus sienu, kas allaž šķīra zemnieka dvēseli no kunga. Ješka ar līdzcietības ziņkārību un izbrīnēšanos ieskatījās pa asaru kausēto robu svešajā pasaulē un apjuka, ieraudzīdams arī tur nelaimi, bēdas un raizes, kur viņš domāja pavasara putniņus mūžam čivinam. Un reizē ar to viņš ieraudzīja tumšo, piekvēpušo riju, kur no aizbīdāmā lodziņa kā neuzdrošinādamies iezagās krēslainais vakara atspīdums, lēni noglāstīdams melno kā zemi seju un sāpēs sakrampētos pirkstus. Un šī nāves nomāktā seja neizprotamā kārtā pieņēma Brigitas kundzes vaibstus, un Ješkas nekad, nekad neglāstītā bērna mīlestība piepeši sāka plūst viņam no sirds acīs un rokās, un viņam par vari gribējās apkampt Brigitas kundzi savām spēcīgām rokām un teikt: «Es nedošu nelaimei tevis!»
Ješka saķēra Brigitas kundzes slaido, palieso roku un sāka to skūpstīt.
«Suti mani, kur gribi, lielmāt!» viņš aizraudamies runāja, «es visur iešu, es visu darīšu!»
Brigitas kundze glaudīja viņa kuplos matus ar otru roku.
«Es to zināju, Ješka...» viņa sirsnīgi teica, «tādēļ es neviena cita neizraudzīju...»
Tad viņa novilka gredzenu.
«Paglabā šito gredzenu labi...» viņa teica, «un atdod to Indriķim un saki, ka māte viņu lūdz, lai nāk tūliņ atpakaļ. Vai tu saproti: tā tu saki, ka māte lūdz; nevis, ka māte liek vai pavēl, bet taisni tā: māte lūdz... Un nu ej, mīļais Ješka. Bet paskat' uz šito papīri: kad tu ar Indriķi atnāksi, tad šis papīrs būs parakstīts un apzieģelēts. Bet viņā ir rakstīts, ka pilskungs un viņa mantinieki atlaiž tevi un Grietiņu par brīviem cilvēkiem ... Ej nu, un nesaki nevienam nekā!»
Viņa laipni izbīdīja pa durvīm Ješku, kurš savā jūtu saviļņojumā nevarēja beigt skūpstīt viņas roku. Bet tad viņa atkrita atzveltnes krēslā un ļāva asarām vaļu.
Ješka izgāja uz pagalmu kā apreibis. Kā pa miegam viņš juta, ka citi palīdzēja viņam tikt zirgā; kā no tāluma viņš dzirdēja važu žvarkstoņu un tilta atsišanos otrā pusē grāvim; tad kaut kur klaudzēja zirgu pakavi pa tilta dēļiem un tad nosmaka arī šis troksnis ceļa smiltīs ...
Tikai pēc brītiņa, kad dzestrā naktsrasa no koku zariem viņam sāka birt sejā, viņš atjēdzās un apturēja zirgus. Atskatīdamies viņš vēl redzēja caur paretajiem bērziem vientulīgo sveces gaismu Brigitas kundzes logā; bet viņam priekšā snauda klusais mežs, slēpdams piesmirkušo ceļu savā tumsā. Un līdz šim ceļam neglaudās mēneša zilganbaltie stari, aizķerdamies kuplajos zaros, un neviens putniņš netulkoja meža sapņu...
Vitenbergas doma baznīca bij kā bāztin piebāzta... galva pie galvas, gan dzeltenas, brūnas, melnas, gan arī sirmas un tādas, kuru kailums atbalstījās uz gurdeniem pleciem. Un visa šī jaunekļu, vīru un sirmgalvju sapulce klusā šalkoņā raudzījās uz baznīcas dibenu. Tur sēdēja trīskārtējā pakava rindā vieni augstāk par otriem visi universitātes profesori un maģistri, bet pakava vidū, tā kā radzes vietā, visaugstāk savā platajā purpura mētelī ģērbies pats universitātes kanclers, sarkanu cepuri ar baltu strausa spalvu virs sirmās galvas, pār dedzīgajām acīm. Bet ja pacēlās uz pirkstu galiem, tad varēja kancleram taisni priekšā ieraudzīt aiz mazas katedras jaunu vīrieti. Platais, krokainais maģistra mētelis mīksti pieglaudās viņa slaikajam augumam, kura spēku un lokana vingrību vēl nebij paspējušas sagrauzt aiz pergamentiem pavadītās naktis, nedz arī auditoriju piesmakušais, saules neredzējušais gaiss.
Kanclers piecēlās, pasita ar veiklu mājienu kārtībā savu plato purpura piedurkni, pārlaida savu ērgļa skatienu pār sapulci, un tad atskanēja viņa balss, skaļi, skaidri, kā sitieni pa metalu. Livonijas Indriķis, kurš vēloties iegūt doktora grādu un tiesības, lai izsakot īsi un saprotami savu apgalvojumu pamatus un pierādījumus, bet klausītāji un apspriedēji lai uzmanot un nepārsteidzoties. Tā esot jauna, vēl neatzīta mācība, ko gribot aizstāvēt jaunais maģistrs. Un kas došot taisnību doktorandam, tas došot taisnību arī jaunai mācībai.
Kanclers apsēdas savilktiem uzačiem. Visu acis piegriezās jaunajam maģistram.
Starp brūnajām matu cirtām izskatījās viņa lepni skaistā seja drusku pabāla; bet pelēkās, droši mirdzošās
acis zem augstās neapsegtās pieres liecināja, ka tas ir tikai karavīra bālums, tāda karavīra, kurš uzdzirdis aiz pakalniņa žvakstam ienaidnieka ieročus un zina, ka nākošais acumirklis grūdīs vīru pret vīru un dzīvību pret dzīvību kā viesuļa brāzienā. Bet sakniebtās lūpas teic, ka šis karavīrs ir slēdzis kā dzelžu pinekļos visas savas domas un jūtas un atstājis platu ceļu tik vienai vienīgai gribai: krūti pret krūti!
Livonijas Indriķis sāka runāt. Pirmie trīs teikumi izgaisa augstajos gotiskajos spraišļos, bet tad viņa balss pacēlās, pieauga, iesila. Un visi saprata, ko viņš grib.
Tas neesot gluži pareizi, ka viņa domas tikušas apzīmētas par jaunām, tā viņš runāja. Jau priekš četrdesmit gadiem esot miris tas vīrs, kura rakstos viņas savos galvenos vilcienos jau atrodamas. Bet tas esot taisnība, ka viņas esot neatzītas, jo esot tik neparastas, ka neviens viņas neatzīšot par pareizām, kurš savu apkārtni un visu pasauli apspriežot pēc tā sauktā cilvēka veselā prāta. Tikai tāds izpratīšot viņu pamatus, kurš esot mācījies ticēt vairāk zinātnei, nekā pats savām acīm.
Veselais cilvēka prāts ikvienam sakot, ka neesot drošāka un ciešāka pamata, kā mūsu neizkustināmā zeme. Un tā liekoties cilvēka acīm, ka neesot nenogurstošāka staigātāja, kā saule pa dienu un neizskaitāmās zvaigznes pa nakti. Bet kas no Kopernika esot mācījies uz zemi un debesīm raudzīties ar zinātnes acīm, tas zinot visu citādi: saule esot tā, kas stāvot uz vietas, bet zeme griežoties pati ap sevi, reiz diennaktī. To šis apgalvojot, piesliedamies Kopernika rakstiem, un lūkošot pierādīt ar kādu jaunu, viņa paša izdomātu instrumentu.
Klausītāji bij lielā nesaprašanā: vai te uz viņiem runāja ārprātīgs cilvēks? Vai te tika cirsts jauns ceļš caur tiem
mūriem, ko bij uzcēlusi vecā zinātne? Un uz kurieni aizvedīs šis jaunais ceļš?
Runātājs nonāca no katedras un atsedza kādu daiktu uz galdiņa līdzās katedrai. Tur krustojās dažādas stīpas cita caur citu; pie tām bij piestiprinātas dažas bumbiņas, gan lielākas, gan mazākas. Bet kad jaunais maģistrs sāka griezt kādu kloķi, tad visas šīs bumbiņas kustējās un grozījās.
Runātājs sāka izskaidrot savu instrūmentu: šī bumbiņa apzīmējot sauli, tā -zemi, tā -mēnesi. Un ja pieņemot, ka zeme lūk tā griežoties, pret sauli drīz tā, drīz atkal tā nostādamās, tad esot viegli saprotams, kā izceļoties diena un nakts, gada laiki, mēnesgrieži un aptumšošanās. Tad esot viegli izprotama arī zodiaka zvaigžņu tēlu maiņa... Varēja redzēt, ka runātājs jau simtām reižu bija pārdomājis savu sakāmo: rokas darīja savu darbu, bet valoda plūda tik mierīgi un noteikti, ka nebij jāpārlabo nedz jāatkārto neviens vārds.
Kāds vecs profesors sāka berzēt acis: laikam viņš gribēja pārliecināties, vai tas ir sapnis, vai patiesība. Iznāk, ka zeme grozās kā spole, un tomēr neviens nenokrīt no tās nost pasaules bezgalībā; un tomēr neviens nejūt, ka viņš staigātu pa reizei ar galvu uz zemi, ar kājām uz augšu... Sirmo galvu reizu reizēm purinādams, viņš skatījās drīz uz runātāju, drīz uz profesoriem, drīz uz citiem klausītājiem.
Un kur skaties pa baznīcu, visur tā pati izbrīnīšanās un nesaprašana. Ikviens jūt, ka tā tak nevar būt, ka tur vajag būt kādai prāta apmānīšanai, kā apmāna burvju mākslinieks acis saviem skatītājiem; bet neviens nevar atrast tās vietas, kur iesaukties: pag, putniņ, nu es noķēru tavu viltību! Tikai tie, kas tuvāk stāvēdami pamana uz profesoru gludajām sejām gan zobojošus smaidus, gan
augstprātīgu nicināšanu, tie apmierinās ar to apziņu, sak', kam mums lauzīt galvu, gan jau profesori viņam pierādīs tā vilšanos, un ka zeme tomēr nav nekāda spole.
Runātājs jūt, ka pamazām zūd sakars starp viņu un klausītājiem. Reizi no reizes viņš paskatās uz sapulci; dziest arvien vairāk atomos izkaisītais spīdums no tūkstoš acīm brūnganraibajā galvu jūrā... Vēl mazs brītiņš un viņš lūkosies šaī pūlī kā pelēkajos ezera viļņos, kad pelēkie mākoņi kā sapulcināti slīd pa vējam. Bet aiz muguras viņš skaidri jūt šo neģēlīgo smīnēšanu, pilnu zemsirdības un ļauna prieka. Ātri viņš steidzas beigt, padarīt neauglīgo darbu, bet tad rūgtums pārņem viņu un paceļ dvēseli kā desmitais vilnis grimstošu laivu. Viņš saka savus beidzamos vārdus:
«Es redzu, ka vienaldzība lido pār sapulci. Tā ir cēlusies pa daļai tāpēc, ka šie domu gājieni ir vēl par daudz neparasti, un tādēļ vairumam nācās grūti viņiem sekot. Pa daļai tā rodas no jautājuma: «kādēļ mums vajag tādu jaunu sistēmu? Arī pēc Ptolemaja uzstādītiem principiem mēs tikpat labi varam aprēķināt zvaigžņu ceļus. Un turklāt šie Ptolemaja principi neprasa, lai mēs neticam paši savām acīm un citiem prātiem.» Es negribu tam pretoties, ka sapratīgs astronoms var sasniegt lielus panākumus arī pēc vecās metodes. Es neuzdrošinos apgalvot, ka jaunā hipoteze būs šai ziņā auglīgāka par veco. Bet to gan es zinu, ka viņa dos kaut ko, ko vecā zinātne nevarēja dot. Šī jaunā zvaigžņu mācība piespiedīs cilvēkus neticēt tam, ko viņi redz ar savām acīm, dzird paši savām ausīm, tausta pašu rokām. Viņa rādīs, ka cilvēkam ir viens augstāks organs pasaules izprašanai nekā viņa pieci prāti. Šis organs ir viņa saprašana. Cilvēka saprašanai vajadzētu allaž būt kā karalienei, kurai kalpo viņa pieci prāti kā vasali. Bet še vasali ir saistījuši savu
karalieni un ir kļuvuši par viņas cietuma sargiem. Un ko šie cietuma sargi rīko, to mēs pieņemam arī zinātnē par pašas karalienes pavēli. Bet jaunā zvaigžņu mācība tagad klauvē pie karalienes cietuma durvīm. Viņas rokā ir ass nazis, ar ko sagriezt cietumnieces saites. Šo nazi sauc par neticību cilvēka prātiem. Līdz šim zinātnes pamats bija ticība... ticība senu laiku prātniekiem un cilvēka prātiem. Es skatos nākotnē un redzu nākam jaunu zinātni, kuras kājas būs mazgātas neticības ūdeņos. Un lai tur runātu nezin kādi senātnes gudrie, un lai tur viss būtu kā rokām taustāms, šī jaunā zinātne neticēs pati sev un neticēs citiem, pirms viņas karaliene Saprašana nebūs uzspiedusi viņas rakstiem savu zieģeli. Tā būs jauna zinātne, tie būs jauni laiki, un šo jauno laiku rīta blāzmā raudzīdamies, lai mēs nebaidāmies kļūt par neticības apustuļiem!»
Nāves klusums sekoja šiem vārdiem. Klausītāji nodūra acis. Viņiem bij tā kā žēl runātāja, kā kauns viņa dēļ.
Kanclers tīšām atļāva turpināties šim nospiedošam klusumam. Tā cietsirdīgs slepkava apgriež savu asmeni vēl reizes trīs, četras nelaimīgā krūtīs. Beidzot viņš gausi piecēlās. Pa vecam paradumam šis uzaicinot skolārus un bakalaurus, vai viņu vidū neatrastos kāds, kas vēlētos apgāzt nupat izteiktās domas.
Klausītāju starpā izcēlās maza stumdīšanās. Kāds liess, vēl pajauns vīrietis, sarkaniem matiem, iegrimušām acīm, spraucās uz priekšu. Priekšējās rindas ar skubu atbrīvoja tam ceļu.
«Mūžīgais bakalaurs!» kā paklusa šalkoņa nošalca caur baznīcu.
Jaunais vīrietis ar mērkaķa veiklību uzrāpās pamazā kancelītē iepretim kancleram un doktorandam un savilka biezo seju nejaukās izsmiekla grumbās. Tad viņš ātri pārlaida
nemierīgi spīguļojošās acis pār profesoriem un klausītājiem un izšņauca sāņš degunu. Klausītāju starpā bij šur tur dzirdami paklusi smiekli. Ne par velti nesa «mūžīgais bakalaurs» Dioģena vārdu.
«Jaunās zvaigžņu mācības es gan lāgā nesaprotu,» viņš iesāka, «bet tikdaudz es nomanīju jau no paša sākuma, ka tā stāv uz ļoti nedrošām kājām. Lai viņu apgāztu, nav vajadzīgs pat ne galvas, pietiek jau ar vēderu. Un tādēļ varam droši sacīt: šo jauno mācību var apgāzt ikviens, kam tik ir vēders, tā tad arī tie, kuriem galvas nemaz nav. Taisnību sakot, šo mācību apgāž jau tas fakts vien, ka ikkatram cilvēkam ir vēders. Un šīs dienas doktorands, diemžēl, nav ievērojis šo vienkāršo un nenoliedzamo faktu. Viņš ir aizmirsis, ka visi tie zvaigžņu pētnieki un astrologi, kas māca veco zvaigžņu mācību, ka visi tie taču grib ēst un dzīvot; jā, daudzina pat, ka daži no viņiem esot gājuši pat tiktāl, ka apņēmuši sievas un dzemdējuši bērnus. Un arī šīs sievas un bērni grib paēst no tās pašas vecās zvaigžņu mācības. Simti un tūkstoši skolāru un panīkušu bakalauru ir gadiem ubagojuši un pūlējušies, lai tik paspētu iekalt galvā to pašu veco zvaigžņu mācību, vienmēr savās bada dienās sapņodami par nākamo laiku cepešiem. Nu uzreiz šis doktorands nāk un saka, ka vecā zvaigžņu mācība nederot nekam, ka viņa nepildīšot vēderu vairs nevienam astronomam, nedz astrologam, nedz arī viņa sievai un sievas mātei. Un par velti esot bijušas visas tās bada nedēļas un visa tā smilkstēšana pie svešu durvīm, kas vijas kā melnas saites ap nabaga skolāru krūtīm... Nē, augstais senāts un cienījamie klausītāji: tā starpība starp jauno un veco zvaigžņu mācību nebūt nav tā izsakāma, ka pēc vienas grozās zeme, pēc otras saule. Nē! Tā jaunā ir galvas mācība, un tā vecā ir vēdera mācība. Un tā ir veca patiesība, ko
es šodien atgādināšu jaunajam neticības apustulim: kur galva ar vēderu sanāk naidā, tur līdz šim vēl katrreiz vēders ir uzvarējis. Kas tā būtu par jauku pasauli, ja visi ideālisti varētu iztikt bez reālā vēdera, tikai ar galvu, mugurkaulu un kājām un ar smuku ideju vēdera vietā! Bet kamēr mēs vēl esam nosodīti nēsāt apkārt pa pasauli savu vēderu, tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tāpat kā vistas... no viena sētas mieta līdz otram. Kas augstāk gribēs celties, tas lauzīs kaklu. Mūsu doktorands, diemžēl, ir aizmirsis, ka ne ikkatram zvaigžņu pētniekam ir trekna domkunga vieta, kā Kopernikam, nedz arī muiža Vidzemē, kā doktorandam pašam. Tad, zināms, nav grūti sludināt nezin kādas jaunās mācības. Bet kādēļ tad Koperniks nerunāja par savu jauno atzīšanu tad, kad viņš vēl bij nabaga profesors Itālijā? Un kādus upurus grib nest Livonijas Indriķis savai mācībai? Vai viņš atteiksies no savām muižām? Vai viņš dzīvos no savas idejas? Bet ja viņš tā nevar darīt, tad lai viņš neprasa no citiem, lai tie atsakās no sava sausā maizes kumosa, lai ņem lāpstu un iet grāvjus rakt. Lai viņš nesūdzas par to, ka visa zvaigžņu pētnieku valsts sacelsies pret viņu un nosodīs viņa mācību. Un ne tikai zvaigžņu pētnieki: viņš ir aizķēris vēderu un vēdera tiesības pie visiem, kuri ir trekni tapuši paklausības aizgaldā. Viņi klausīja saviem skolotājiem, un viņu skolēni klausa viņiem, un visiem iet labi, un pie visiem ir labs prāts un labklājība. Un tiem visiem grib durt vēderā jaunais maģistrs ar savu nepaklausību un neticību! Šī aizkartā un apdraudētā vēdera vārdā es prasu, lai augstais senāts nepiešķir doktorandam doktora titulu un tiesības!»
Vitenbergas universitātes senāts un studenti jau sen bij paraduši dzirdēt no «mūžīgā bakalaura» vienu vai otru
bezkaunību pie promocijām. Bet tā kā studenti to uzskatīja par savu neatņemamu tiesību, ka pirmais oponents ir no viņu vidus, tad arī senāts ņēma to lietu no jocīgās puses. Īstā oponēšana pa laikam iesākās tikai tad, kad studentu smiekli par sava biedra runu jau bij apklusuši.
Uz kanclera otro uzaicinājumu uzkāpa pretinieku kancelītē mazs, salīcis, tuvredzīgs vīriņš. Dzelteno vaigu grumbas viņam tā savādi raustījās, kad viņš, bezzobaino muti čāpstinādams, sāka runāt smalkā balstiņā:
«Mūsu universitāte lepojas ar to, ka viņa ir dibināta uz tiem zinātnes pamatiem, kurus likusi tādi senatnes domātāji, kā Aristotels, Euklids, Pitagors, Sokrāts, Platons, Zenons, tādi dzejnieki, kā Homērs, Heziods, Euripids, tādi runātāji, kā Demostens un Lizijass. Jo it kā koks nevar augt, ja viņu atgriež no viņa saknes, tā arī zinātne nevar plaukt, ja viņa neizaug no tām saknēm, kas atrodamas šo vīru rakstos. Mūsu universitāte ir lepna uz to, ka arī viņa strādā pie šā zinātnes koka audzināšanas; un tādēļ viņas uzdevums ir, apspriest katru jaunu augumu pie šā koka no tā viedokļa, vai tas ņem savu spēku no zinātnes dabiskajām saknēm, vai ir tikai tāds liekaudzis. Tādēļ mēs prasām no katra doktora, kas grib uzstāties par zinātnes kopēju, lai viņš pierāda, ka viņam ir labi pārzināmas tās zinātnes pamata domas, kuras ir atrodamas seno prātnieku rakstos. Un tā tad es prasu, lai Livonijas Indriķis mums teic, pie kādām vecu laiku autoritātēm ir atrodami viņa mācības pamati?»
Vecais profesorītis piešķieba galvu, savilka slābanās lūpas čumurā un gaidīja Indriķa atbildi.
Indriķim uzpampa dzīsla uz pieres.
«Es neatzīstu, ka šāda prasība būtu pamatota,» viņš skarbi teica; «visu laiku es taču runāju, ka šai jautājumā augstākā autoritāte ir cilvēka saprašana un nevis veci
raksti. Es apgalvoju, ka Ptolemajs tāpat kā Aristotels ir strādājuši pēc nepareizas metodes, un tādēļ uz viņu liktiem pamatiem nevar uzcelt pareizu zinātni.»
«Un tad tu domā, ka tu astronomijai liksi jaunus pamatus?» vecītis runāja, siekalas rīdams.
«Arī to es jau izskaidroju, ka es strādāju uz Kopernika liktiem pamatiem!» Indriķis skarbi atbildēja.
«Tā tad pēc tavām domām, Koperniks bij pirmais, kas izteica domas, ka saule stāvot uz vietas un zeme griežoties?» vecītis tincināja tālāk.
«Neesmu dzirdējis, ka arī cits kāds agrāk to būtu darījis...» Indriķis drusku nedroši atbildēja.
Mazais vecītis saslējās, cik to atļāva viņa niecīgais augums. Ar tikko apslēptu prieku balsī viņš jautāja vēlreiz:
«Tad tu atzīsties, ka tev ir sveša Filolaja mācība par pasaules vidus uguni, ap kuru grozoties ne tikai zeme, bet arī saule un planētas? Un tu atzīsties, ka nezini Samosas Aristracha uzskatus, kas sauli apzīmē par pasaules centru, un domā, ka zeme griežoties ap to? Un sveša tev ir arī Kaldieša Seleuka mācība par zemes divējādo griešanos? Jeb vai tu pazīsti viņas?»
Indriķim sāka drebēt rokas.
«Nē, nepazīstu!» viņš drūmi noteica.
Ar uzvarētajā smaidu vecītis pagriezās pret kancleru un profesoriem.
«Universitātes kancleru un senātu es lūdzu ievērot, ka doktoranda zināšanas seno grieķu prātnieku rakstos ir nepietiekošas. Un tu, jaunais cilvēks,» viņš atkal griezās pret Indriķi, «tev lai šī diena paliek par mācības dienu. Jaunība tik viegli sajūsminās par viņas pašas domām, tik viegli paceļ neticības karogu pret tiem, kas
ir piedzīvojuši sirmus matus nopietnā darbā. Tas ir tādēļ, ka viņa par maz pazīst, ko ir domājuši un rakstījuši lieli zinātnes vīri varbūt jau priekš divi tūkstoš gadiem. Ja tu, jaunais cilvēks, būtu pazemībā sēdējis pie liela prātnieku kājām un nevis savā lepnībā skrējis paša iedomu burzguļiem pakaļ, tad tev nebūtu bijis jāpiedzīvo šis brīdis, kurā izrādās, ka tu esi uzmeties par sen mācītu un sen par nederīgām atzītu domu aizstāvētāju. Caur lepnību krita viens no visaugstākiem eņģeļiem; caur lepnību krīt arī mūsu jaunība...»
Un vēlreiz pārlaidis acis pār profesoriem un saņēmis viņu piekrītošos galvas mājienus, vecītis nokāpa un atsēdās. Divas, trīs rokas sniedzās viņam pretī kā saprašanās apliecība.
«Vai doktorands vēlas ko piezīmēt?» kanclers jautajā. Indriķis savilka uzacis kā sāpēs.
«Tikai to,» viņš rūgtuma pilnā balsī teica, «ka es še necīnos par savu paša godu, bet par pārrunājamo lietu. Ja šī lieta pati par sevi ir pareiza, tad man šķiet, ka tas nav no liela svara, vai es esmu lasījis divi simti vecus rakstus par viņu vai tikai divus. Bet mans pretinieks tikai piezīmēja, ka manas domas jau sen esot apgāztas. Kādā ceļā? Ar kādiem pierādījumiem? To viņš aizmirsa pateikt. Un tādēļ, lai es zinu daudz, vai maz, es savus apgalvojumus uzturu spēkā, līdz nav pierādīts, ka manai sistēmai runā pretī dažas parādības pie debess, kuras izskaidrojamas pēc manas metodes daudz vieglāk nekā pēc vecās.»
Pretinieku kancelītē uzkāpa teoloģijas fakultātes dekāns. Viņš bija arī mācītājs doma baznīcā, kādēļ viņa balss jau sen bij piemērota tās telpām. Un svinīgi plūda viņa runa pa krēslainajiem spraišļiem.
«Par neticības apustuli šis jauneklis sevi nosauca. Šo neticību viņš gan zīmēja uz seno grieķu rakstiem un uz cilvēka veselo, Dieva doto prātu; bet pats nemanīdams viņš caur to ir izrakstījis arī liecību par to, kāda gara bērns viņš ir. Kā dievvārdu mācītājs es viņam jautāju: vai viņš pazīst tos vārdus bībelē, kur saulei tiek pavēlēts, lai viņa stāv klusu un mēnesim Ajalonas ielejā? Vai viņš ir lasījis to jautājumu no paša Visaugstākā mutes: «Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?» Vai tās nav skaidras liecības, paša Dieva dotas liecības par to, ka saule un mēness staigā pa debess plašumu, bet zeme ir dibināta kā uz nekustamas klints? Vai šis jauneklis savā neticībā grib, lai mēs neticētu arī tam, ko saka skaidri Dieva vārdi? Es gaidu atbildes.»
Nāves klusums.
«Es saprotu to lietu tā...» Indriķis teica, «ka Dievs, cilvēka valodā runādams, runā tā, lai cilvēki to saprastu. Tādēļ viņš arī piemērojas savos vārdos tiem uzskatiem par dabu, kādi tā laika cilvēkiem ir.»
Dekāna varenais augums saliecas ka čūskas dzelts mazajā kancelītē.
«Klusu, tu Dieva zaimotājs!» viņš sauca kā pērkona grāvienā; «tev nepietiek tikai ar to, ka lepojies ar savu neticību. Nu tu gribi vēl ķerties tam Visaugstākam pēc viņa patiesības vainaga, it kā Dievs būtu cilvēka bērns, kas šodien runā tā un rītu atkal citādi! Un to tu uzdrošinies te, šai vietā, kur tikdaudz reiz ir atskanējusi mūsu neaizmirstamā Lutera balss, tā paša Dieva kalpa balss, kurš ir par jaunu rādījis mūsu evaņģēliskai draudzei svētos rakstus kā viņas nesatricināmos pamatus. Šodien tu tulko bībeles vārdus pēc paša lepnā prāta un vajadzības, un rīt tu tulkosi atkal citus vārdus tāpat. Un tad tu vēl nekaunies prasīt no Vitenbergas universitātes,
no Lutera universitātes tu nekaunies prasīt, lai viņa atzīst par pareizu to mācību, kas ir dibināta uz neticību Dieva vārdiem? Es ceru, ka tu pats ņemsi atpakaļ šo vēlēšanos.»
Dusmīgi šņākdams dekāns aizlīgoja uz savu sēdekli.
«Vai doktorandam kas piezīmējams?» kanclers jautajā.
Indriķis atkal bij saslējies; mirdzošam acīm viņš atbildēja:
«Luters mācīja, ka katram cilvēkam pašam vajag ticēt; nepietiek ar to, ka mēs piekrītam tam, kam tic citi. Es savai mācībai esmu licis par pamatu to, ka katram zinātnes vīram pašam vajag domāt; nepietiek ar to, ka viņš zina, ko citi ir domājuši priekš tūkstoš gadiem. Luters sadragāja aklo paklausību ticības lietās; jaunā zvaigžņu mācība sitīs pirmo robu aklās paklausības mūros zinātnes lietās. Abās vietās tas ir tas pats jauno laiku gars... Un tādēļ es domāju strādājam savu darbu Lutera garā un nekaunos to aizstāvēt tepat, kur Luters aizstāvēja savu.»
Tad pacēlās no klausītāju rindām vīrs pašos spēka gados, kura apģērbs rādīja mācīto, bet apģērba greznums bagātnieku. Viņš palocījās pret kancleru un senātu un lūdza atļauju piedalīties disputā. Viņa vārds esot Tycho de Brahe...
«Tycho de Brahe!» izgāja simtkārtēja atbalss caur baznīcu. Visā Eiropā daudzinātais zvaigžņu pētnieks bij viņu vidū!
Pats kanclers nokāpa no sava augstā krēsla, lai universitātes vārdā apsveiktu cienījamo viesi. Paceltu galvu svešinieks uzkāpa runātāju kancelītē.
«Kā es redzu, tad sapulcei mans vārds nav svešs...» viņš iesāka draudzīgā balsī, pats priecādamies par savas balss mīlīgo skaņu. «Arī šās dienas doktorands laikam gan pazīs manu aprakstu par jauno zvaigzni, kas sešpadsmit mēnešus mirdzēja neparastā spožumā pie debesīm.
Ka es te pieminu savu starp mācītiem vīriem pazīstamo darbu, tad es to nedaru, lai sevi slavētu, bet lai slavētu to metodi un tos zinātniskos pamatus, ar kuru palīdzību es varēju izdarīt savus pētījumus. Un šie pamati bij tie paši, kurus lika Ptolemajs. Lai taču nedomā jaunais doktorands, ka viņš vienīgais pazīst nelaiķa Kopernika domas, kuras nenoliedzamā kārtā pierāda, ka cilvēks var būt ļoti labs domkungs, bet slikts astronoms. Es varu jo labi iedziļināties jaunā doktoranda dvēselē. Kamēr mēs esam jauni, tikām mūs aizgrābj viss, kas novēršas no parastā. Jaunība no dabas ir neticīga. Arī es esmu savā laikā sajūsminājies par Kopernika sistēmu, tolaik es biju tikko sešpadsmit gadu vecs... Bet tad nāk pati dzīve ar savu praktisko darbu. Un šis praktiskais darbs mani izārstēja no nepareizās sajūsmas. Jo vairāk es pats mācījos pazīt neatlaidīgā un apzinīgā darba grūtumus un savu zināšanu niecīgumu, jo vairāk es arī sāku cienīt veco praktisko metodi un sāku apbrīnot senlaiku cilvēku milzīgas zināšanas. Un ja jaunais maģistrs sagaida no savas neticības pravietības nezin kādus panākumus, tad es viņam varu teikt kā viens no tiem, kuri ir izgājuši kā neticīgais Zauls un ir pārnākuši kā Pauls, es viņam varu teikt: izmēģini, draugs, papriekš savu mācību dzīvē un tad māci mūs. Runāt var katrs, bet zinātne prasa darbu un zināšanu. Un darbs un zināšana ir atrodamas brīnišķīgā vairumā pie Ptolemaja, to es zinu. Vai arī Koperniks un Livonijas Indriķis ir tikpat daudz strādājuši, kā Ptolemajs, to es nezinu...»
Un stalti galvu atmezdams, viņš ātri nokāpa un nosēdās savā vietā. Bet aukas trakumā šņāca aplausi pa baznīcu.
«Vai doktorandam ir kas piezīmējams?» kanclers jautāja kodīgā balsī.
«Viens pret visiem!» Indriķim gāja caur galvu. «Kāpēc lai es te vēl runātu? Un tomēr viņi nav satricinājuši manu ticību Kopernikam!»
Viņš lēni pārvilka ar roku par seju.
«Jā, man ir piezīmējami pāris vārdu!» viņš gurdeni teica un apklusa kā domās iegrimis.
«Es zinu, ka mēs nesapratīsimies,» viņš teica, «bet man tomēr gribas izteikt to, kas man uz sirds. Pret pirmo oponentu es neaizbildināšos; tas drīzāk būtu mūsu profesoru darbs. Otrs mani nomāca ar seno grieķu autoritāti, ar Aristarchu un Seleuku; trešais stādīja pretī maniem apgalvojumiem svētu rakstu autoritāti, ceturtais praktiskās dzīves autoritāti. Un man nav nevienas autoritātes, kā tikai cilvēka' saprašana, kā tikai viņa loģika. Kā lai es nezaudēju, kamēr par izšķīrēju ir autoritātu vairums? Bet ja nu reiz izrādītos, ka arī Aristotels un Ptolemajs var maldīties, un ka viņi ir maldījušies reliģiskās lietās, par piemēru, tur taču man neviens nepretosies, ja nu izrādītos, ka šās vecās autoritātes ir maldījušās, kā tad jūs domājat reiz tikt ārā no saviem maldu ceļiem? Kur tad jūs ņemsiet jaunu autoritāti, uz kuru atsaukdamies jūs pierādīsiet Ptolemaja kļūdas? Jo kas nesaskan ar Ptolemaja domām, to jūs jau no paša sākuma apzīmējāt par muļķību un vieglprātību. Tā teikts, ka dzīvē mums tikšot tēvu grēki piemeklēti līdz trešam un ceturtam augumam; bet zinātnē jums tiks piemeklēts katrs sengrieķu grēks līdz tūkstošam augumam... Tas ir šā laika lāsts, ka ikvienam trūkst uzticības sev. Salīkuši un sakrupuši tur sēd šie nodzeltējušie profesori un priecājas, ka atkal ir izpratuši kādu tumšu vietiņu vecos rakstos. Kā vergi viņi smeļ no vecajām, dziļajām tuksneša akām pa malciņam, pa malciņam sasiluša, sapuvuša ūdens; bet tā viņi nejūt, ka ikvienā cilvēkā burbuļo neizsīkstošs dzīvā prāta
avotiņš. Ko tu lepojies ar to, ka esi gandrīz tikpat tālu ticis, kā tavs mācītājs! Tālāk tev vajag tikt, spēcīgākam tev vajag būt, izlabot tev vajag viņa maldīšanās un grēkus! Kaut taču viņa nāktu, šī jauno laiku vētra, kas nopūstu no jums visus veco pergāmentu putekļus, kas uzpūstu jūsu dvēselē to lepno liesmu: es pats drīkstu domāt un pētīt! Un lai ar simts sadegtu šai liesmā un pašu nespēkā, tad tomēr simt un pirmais teiks jauno vārdu, kas pacels jauno zinātni par tūkstoš gadiem uz priekšu! Es atkārtoju savus vārdus: neticībā, nāvējošā, aprijošā neticībā ir meklējamas zinātnes attīstības saknes. Bet jūs mani te gribat apgāzt ar savām autoritātēm! Paliekat jūs pie viņām; eita atpakaļ pie viņām pa divi tūkstoši gadiem, pa saviem iebrauktiem ceļiem. Es iešu pie tiem, kas nebaidās tuksneša un gāršas, jaunu laiku meklēdami...»
Kanclers piecēlās, lai teiktu gala vārdu.
«Te mēs esam sapulcējušies kāds tūkstots mācīto un skolāru...» viņš, kā negribēdams iesāka, «bet es nemaldīšos, ja teikšu, ka tādu, kas uzdrošinātos apgalvot, ka šīs dienas doktorands paturējis taisnību ar savām domām, tādu mūsu vidū nebūs neviena...»
«Viens ir!» atskanēja skaļa balss no klausītāju vidus. Kanclers apklusa, paskatījās uz to pusi, no kurienes nāca šī balss, bet, nevarēdams noskārst, kurš bij tas saucējs, un redzēdams, ka tai pusē neatrodas neviena doktora nedz maģistra, atkal runāja:
«Tā tad, vienu izņemot, visi ir tais domās, ka Livonijas Indriķis nav varējis savu mācību tā aizstāvēt, kā tas tiek prasīts no tiem, kuri grib uzstāties par jaunības vadoņiem un mācītājiem. Tādēļ universitātes senātam gan grūti nāktos viņu atzīt par doktora grāda un tiesību cienīgu. Bet lai neviens nevarētu teikt, ka mūsu zinātnes republikā valda tiranni, tad es lūgšu doktorandu, lai viņš man dotu
atbildi vēl uz vienu jautājumu. To viņš neliegs, ka viņa uzskati ir pavisam pretēji tiem, kurus aizstāv mūsu universitāte. Tā tad, ja vienai no abām pusēm ir taisnība, tad otrai ir netaisnība... tertium non est datum. Pieņemsim, ka universitātei ir taisnība, tad doktorandam ir netaisnība, un ar maldu mācībām pie mums nevar iegūt doktora grādu. Pieņemsim, ka doktorandam ir taisnība... Bet līdz universitāte to atzīst, tad viņas locekļiem vairs nav tiesības nest doktora kārtu, jo viņi to ieguvuši nepareizā ceļā ar maldu mācībām. Bet ja viņi nav doktori, tad viņi arī nevar piespriest doktora grādu... similia ex similibus fiunt... Tātad iznāk, ka ne vienā ne otrā gadījumā mūsu unversitāte nevar piešķirt doktorandam kāroto grādu. Ja Livonijas Indriķis zina trešo ceļu, tad lai viņš to saka.»
«Jā, es zinu trešo ceļu, kā es tikšu pie doktora grāda!» Indriķis iesaucās zvērošām acīm. «Kanclers maldās, ja viņš runā par zinātnes republiku. Tādas viņš nepazīst. Tādā nevarētu tirannizēt vecu laiku autoritāte katras jaunas domas. Bet kā senos laikos atstāja savu tēvu pilsētu tie svabadie grieķi, kas negribēja locīt savu lepno galvu tirannu priekšā, tā arī es nokratu jūsu pergamentu pīšļus no savām kājām un iešu un meklēšu tēvzemi jauniem laikiem. Ne kā uzvarēts un apkaunots bēglis es aizeju: turpat pretī universitātei ir mans dzīvoklis, un tur es dibināšu jaunu skolu, jaunu apcirkni tai sēklai, kas sējama nākamības līdumā. Un ja šodien atsaucas tikai viens uz jauno laiku cīruļa dziesmu, tad tas mani neskumdina. Es sēdēšu gadu, es sēdēšu desmit gadu pretī jūsu auditorijām, un es piedzīvošu to dienu, kad atstās beidzamais Ptolemaja māceklis jūsu sienas. Un šīs cerības un šīs nākamības vārdā es izsaucu pats sevi par jaunās zvaigžņu mācības doktoru!»
Paceltu galvu Indriķis atstāja katedru un gāja uz durvju pusi. Klausītāji grieza viņam ceļu. Nesaprašanu, izbrīnīšanos, gandrīz kā līdzcietību viņš lasīja daudzās acīs. Kaut kur dvēselē viņam atskanēja rūgti smiekli: līdzcietību, šī vakardienas paaudze nožēloja viņu!
Baznīcas pagalmā iznācis, viņš apskatījās. Trīs, četri, jaunekļi bij iznākuši no baznīcas. Redzēdami viņu atskatāmies, tie tā kā nokaunējās, apstājās, novērsa vaigu, bet tad brāzās klausītāju drūzma pa durvīm ārā. Visi devās baznīcai apkārt, uz mazo ieeju. Indriķis saprata: tur gaidīja iznākam Tycho de Brahi.
Un uzreiz pārņēma neizsakāma vientulība Indriķa sirdi. Iet uz māju? Sēdēt atkal tais pašās sienās, zem tām pašām velvēm, kur zilās, zaļās, sarkanās logu rūtis neļāva vakara saules stariem izklaidēt nevienādo krēslu?
Un tad viņam ienāca prātā mazais meža krodziņš. Meža vīnogāji vijās ap logiem līdz jumtam. Tagad viņi jau būs atsarkuši rudens brūnumā. Un mežs... pa to staigā jau klusums. Viena lapa birst pēc otras, lēnām... kā dzeltēni ziedi. Un ceļš tur iet garām... uz dzimtenes pusi.
Uz dzimtenes pusi. Jā, kur viņam ir dzimtene, Livonijas Indriķim? Tur, aiz kalniem un mežiem, kur darbinieku rumbas gaudo svētvakaru, un meitu dziesmas tālumā gausi skan kā pa miegam? Vai te, kur šķiļas gars pret garu, kur dzirksteles sprēgā un sirds tirpst no jaunām domām?
Indriķis atkal iesmējās, pacēla netīšām akmeni no zemes un aizmirsa to rokā, uz priekšu soļodams. Līdzcietīgi viņi noraudzījās uz Indriķi, šie vakardienas vasaraudži!
Viņam aiz muguras atskanēja svētvakara zvanu skaņas. No visiem torņiem tās nāca, pilnas rudens miera. Kaut
taču varētu aizlīgoties līdzi viņām pār raibā meža jūŗu... mierīgi un klusi, no viļņa uz vilni!
Meža krodziņš bij tukšs. Indriķis apsēdās zem liepas pie balti noberztā galda. «Jauks vakars, maģistra kungs!» krodziniece teica, viņam kannu ar vīnu nolikdama priekšā.
Indriķis neatbildēja nekā. Kā izbrīnījies viņš skatījās platām acīm uz krodzinieci, bet domas vēl bij nezin kur... Vai ar nemaz nebij domu. Tikai kaut kas kā miris, kā zaudēts, kā salnas nokosts kaut kur dvēselē, kā apcirptiem spārniem...
Krodziniece paknibinājās ap ņieburu, iesmējās un aizgāja. Bet pēc brītiņa viņa atkal iznāca, paskatījās uz koku galotnēm, kuras vēl sārtojās vakara saules staros, pārlika tad roku pār acīm, it kā tās no gaismas sargādama, un raudzījās pa ceļu uz pilsētas pusi.
«Vīra vēl nejūt!» viņa ka bažīdamās sacīja. «Nu, priekš pusnakts viņu nav ko gaidīt...»
Viņa apklusa. Indriķis vēl arvien nerunāja. Krodziniece nopūtās, taisījās iet projām, bet pienāca pie Indriķa un uzlika tam roku uz pleca.
«Vai vīns slikts?» viņa jautajā.
«Jā...» Indriķis atbildēja, neatminēdamies, ko viņa bij teikusi.
«Bet tu jau vēl nemaz neesi dzēris!» krodziniece izbrīnījusies iesaucās.
Indriķis satrūkās. «Ko tu teici?»
Krodziniece paskatījās viņā vērīgāk.
«Indriķi, tev ir bēdas!» viņa teica.
«Man?»
«Jā, tev, Indriķi. Vai es tev varu palīdzēt?»
«Tu?»
«Jā, es...» viņa vienkārši teica. «Es zinu, tu esi labs cilvēks. Kādēļ lai labi cilvēki skumtu?»
Indriķis iesmējās. «Kā tad tu domā man palīdzēt?» viņš vēl arvien smaidīdams jautāja. Bet tad atkal pārlaidās kā ēna viņam pār seju.
«Redzi nu: atkal tu domā par to pašu!» krodziniece iesaucās un nedroši atglauda viņam matus no pieres. «Kādas tev mīļas acis! Es nezinu... uz tevi raugoties sirds tāda kā klusāka tiek. Tu ilgi neesi te bijis... ceturtā nedēļa.»
«Vai tad tu mani gaidīji?» Indriķis jautajā.
«Gaidīju. Citi runāja, ka tu strādājot. Viņi tevi tur par lepnu... Vai tev darbs neizdevās? Dzer taču. Vīns ir labs.»
Indriķis ievilka dziļu malku.
«Neizdevās!» viņš skarbi atteica.
«Vai to citi teica vai tu pats?» viņa jautajā.
«Citi!»
Krodziniece nodūra galvu un plucināja priekšautu. Pēc brītiņa viņa teica:
«Kā cilvēks ar gadiem pārmainās! Tagad man jau trīsdesmit. Bet priekš desmit gadiem es vēl biju neprecējusies. Tad te, mana tēva krodziņā, sanāca katru sestdienu vai visi Vitenbergas jaunekļi. Arī skolāri nāca. Ar vienu no viņiem man labi sakrita. Viņš bij skaists, jautrs zēns. Un visu vakaru man gribējās staigāt ar viņu pa ļaužu, vidu. Visi lai redzētu, ka viņš tikai ar mani staigā. Draudzenes lai redzētu, un tās, ar kurām es labi nesatiku. Bet beidzot viņš apprecēja zeltkaļa meitu. Un aiz spītības, aiz lepnuma un žēlabām man bij jāņem cits... mans... krodzinieks. Un kad es tagad te tā vakaros viena pati sēdu, tad pati nevaru izprast savas sirds. Nevienam es tagad neteiktu, ka manai sirdij ir draugs. Kaut kur
mežā, aiz papardēm mēs sēdētu un aizturētu elpu, ja vāverīte pakustētos eglē. Un klusām es viņam glāstītu matus un vaigus un čukstētu: neviens nezin, ka tu esi mans!»
Viņa lēni glāstīja Indriķa roku.
Indriķis paskatījās krodzinieces spoži pelēkajās, siltajās acīs.
«Bet ja ļaudis peltu un zobotu tavu draugu?» viņš jautāja. «Ja tie viņu nostādītu pie kāķa, un katrs garām gājējs nospļautos viņa priekšā? Un jo vairāk kādam būtu jāslēpj paša darbi, jo skaļāk viņš lamātos par tavu draugu, kas stāv uz tirgus karstā pusdienas saulē pie kauna staba. Bet tu zini, ka viņš ir nevainīgs un labs. Tu vienīgā to zini, bet viņi visi zaimo viņu un sit. Vai tu nenostātos viņam līdzās? Vai tu nesauktu pār visu tirgu, ka viņš ir labs, un tu viņu mīli? Vai tev sirds nepriecātos par katru pātagas sitienu, ko tu saņemtu viņa vietā?»
Krodziniece raudzījās visu laiku uz viņa lūpām
«Vai tu tik stipri mīlē savu darbu?» viņa klusi jautāja.
«Jā, tik stipri.»
«Un tu zini, ka viņš ir labs?»
«Jā, es to zinu.»
«Un cits neviens?»
«Neviens.»
«Indriķi, vai... vai tu mani... vai es nedrīkstētu nekā dzirdēt par tavu darbu?»
«Tu?»
«Es gan tur nekā nesaprotu...» viņa droši teica, «es zinu, tas būtu par zvaigznēm. Bet es lūkotu saprast. Es ticu tev...»
Indriķis neatbildēja.
Krodziniece paskatījās uz augšu. Pa vienai zvaigznītei jau kvēloja kā jāņtārpiņi gaismas pilnajā debess dziļumā.
«Mana zvaigznīte ar jau skatās...» krodziniece teica.
«Tava?»
«Jā. Vai tev nav pašam savas zavigznes?»
Indriķis iesmējās.
«Nē!» viņš teica. «Neesmu vēl tik bagāts. Par cik tad tu savu pirki!»
«Vai tad to kāds pērk, ko viņš mīlē?» krodziniece izbrīnījusies jautāja. «Es mīlu savu zvaigznīti... viņa izskatās tāda noskumusi, viena pati, kā bārenīte. Es gaidu viņu katru vakaru. Un kad vairs nevaru mājā izturēt, tad es eju uz mežu un runājos ar viņu...»
«Runājies?»
«Nu jā, es stāstu viņai visu. Un viņa klausās. Kas tad par to, ka viņa tik tālu. Tu ar man esi tālu... vēl tālāk nekā mana zvaigznīte. Un tomēr es mīlu tevi...»
Indriķis apklusa.
«Es tev teikšu, Indriķi, kā tev vajaga. Tev vajag viena drauga, tāda, kas tev tic un tevi saprot. Vai tev nav neviena tāda?»
Indriķis atbalstīja galvu abās rokās un nopūtās,
«Tev taisnība...» viņš teica. «Man nav neviena drauga.»
«It neviena?»
Indriķim iešāvās prātā ērmīgais sauciens baznīcā.
«Viens varbūt ir. Bet es nepazīstu viņu.»
«Man ir tikai zvaigznīte...» krodziniece domīgi runāja, «un tomēr dzīvot var.»
Indriķis atkal ieņēma dziļu malku un nolika kannu ar troksni uz galda.
«Dzīvot var,» viņš teica, «un jādzīvo, ir. Jāsāk ir atkal viss no jauna... Bet viegli tas nav,» viņš piebilda. Dziedi bez atbalss, kā pār ezeru, kur krasta kalni tikko saredzami. Dziesma izgaist kaut kur tālu no tevis, un. tu sāc
baiļoties: viss tik tukšs... viss par velti, viss noskan nedzirdēts.»
No pilsētas puses atskanēja valodas. Tad kāds mēģināja dziedāt. Dažus vārdus varēja saprast. Bija jātnieku dziesma. Katra pantiņa beigās atkārtojās tie paši vārdi:
«Lai krīt, kas krīt, mēs dzīvi vēl, Vēl karogs nesatīts! Kam dzīvības un sievas žēl - Lai nejāj līdz!»
Indriķis satrūkās. «Tā ir viņa balss!» viņš uztraukts iesaucās.
«Tas ir mans vīrs!» krodziniece paklausījusies teica.
«Nē, tas otrs...» Indriķis atbildēja. «Klau... atkal!»
Nācēji bij iedzēruši. Krēslā varēja redzēt, ka viņi, cieši saķērušies, līgojās pa ceļu.
«Tas jau ir mūžīgais bakalaurs!» krodziniece, labāk ieskatījusies, teica.
«Sieva, dod man vīnu!» krodzinieks jau pa gabalu sauca.
«Jā, krodziniece, dod mums vīnu! Un sauc visus, kas ir krogā, un nāc pati dzert! Mūžīgais bakalaurs grib plītēt! Mūžīgais bakalaurs ir priecīgs... Pirmo reiz mūžā viņš ir priecīgs!»
Un atkal viņš sāka dziedāt:
«Lai krīt, kas krīt, mēs dzīvi vēl, Vēl karogs nesatīts! Kam dzīvības un sievas žēl — Lai nejāj līdz!»
«Uz kurieni tad tu tā gribi jāt?» krodziniece prasīja, vīnu nolikdama uz galdiņa zem ābelēm. Indriķis no turienes nebij redzams.
«Uz kurieni? Jauniem laikiem pretī, krodziniece. Un vecajiem laikiem pāri. Pāri tur visiem tiem profesoriem» visiem maģistriem un bakalauriem! Ar rungu pa vēderu, pa penderi tam kancleram! Dubļos visus!»
«Dubļos visus!» krodzinieks kliedza līdz piedzērušā balsī; «ar rungu pa penderi, visiem pa penderi! Dzer, sieva, bakalaurs ir mans draugs!»
«Kur tad jūs tā uz reiz tikāt pie tiem jaunajiem laikiem?» krodziniece, kaut ko noģizdama, jautāja.
«Krodziniece,» bakalaurs runāja, «tu esi laba dvēsele, bet tu esi viens zemes tārps. Būtu tu bijusi šodien disputā! Kā viņš tur stāvēja, viens pats pret tūkstošiem! Un kā viņi tur ložņāja, šie krupji, zalkši, čūskas, šķirgatas! Un kā tur tas pāvs priecājās par savu tēvu tēvu asti, šitais suns, šitais Jūdass, šitais Tycho de Brahe! Bet viņš gāja viņiem visiem pāri, pāri viņu šņākšanai, viņu gļotām! Un neviens neredzēja, ka viņš nes jaunu karogu. Neviens nedzirdēja, ka tālumā jau atskan jaunu laiku taure... kā Rolanda pūsta. Tikai mūžīgais bakalaurs redzēja, kā izpletās jaunais karogs rīta vējā. Tikai universitātes āksts sadzirdēja jauno dziesmu... Krodziniec, tu esi viena laba dvēsele: atdod man manu jaunību! Nobrauki no manis šos beidzamos piecpadsmit gadus, izslauki man no dvēseles visus tos putekļus, ko viņi tur ir putinājuši no savām pergamentu vācelēm, dienu no dienas, gadu no gada!.. Krodziniec, vai lai es skatos no grāvmalas, kā Livonijas Indriķis viens pats aiziet ar savu karogu? Un man jāpaliek kā pāršautam putnam ikdienības platā lielceļa putekļos? Es nepalikšu te, es nepalikšu te! Un sieniet jūs man rokas un kājas, es spļaušu jums acīs, es rādīšu jums mēli, bet es nevaru palikt pie jums! Krodziniek, ņem rungu, dosim tam kancleram pa penderi! Bet to pāvu, to pāvu ... tu lops, ko tu zini no ērgļa augstumiem!
Un tad tā bezzobainā šķirgata... šļiekas vien šļakst: Ptolemajs, Aristarchs, Euripids... Ak tu, sakaltusē pergamentu kārba: rīklē es tev sadzītu visus tavus paragrafus!»
«Rīklē ar rungu! Pa pašu purnu!» krodzinieks, pie galda malas turēdamies, sauca, «Sieva, dod vēl vairāk vīna! Bakalaurs ir mans draugs!»
Krodziniece nozuda ap stūri. Bet atgriežoties ar pilnu kannu, viņai iznāca ceļš gar liepu. Ātri viņa nolika kannu uz Indriķa galda, apvija piepeši Indriķa kaklu savām puskailajām rokām un iesūcās viņa lūpās.
«Vai tu dzirdēji, draugs?» viņa atlaizdamās čukstēja dreboša spēka pilnā balsī. Tad viņa paķēra kannu un nozuda kā sermulītis dārziņā.
Savāds drošums pārņēma Indriķi. Redzēs, vai Vitenberga tiešām izraidīs viņu, ja viņš atvērs savu skolu? Vai tiešām viņi jau tiktāl aizmirsuši nesen pagājušā laika principu, ka pret garu drīkst cīnīties tikai ar gara ieročiem? Cik tas bēdīgi. Vai arī tās domas, kas tagad lauzās no viņa dvēseles, visas saites saraudamas, vai arī tās reiz tiks par kalpinātājām, par svabadā gara nomācējām? Un jau tik drīzi, pēc viena auguma?
«Vai tas tā cilvēka dabā, ka viņš nevar ilgi elpot retajā kalnu gaisā? Un jo augstāka bij šā kalna galotne, jo drīzāk viņi steidzās lejā... Vai tikai reti izredzētie sasniedz kalna galu, bet citi visi taisa savas būdas piekalnē, stāda tur savus kāpostus un pa vaļas brīžiem skatās uz tiem, kas gar šļūdoņiem staigā?»
«Un kādēļ tad lai es gribētu, lai lielais pūlis domā manas domas? Vai tad nepietiek ar to, ka viņas ir pasaulē, un ka viņu dzidrumā mērcēs savus spārnus tie, kas augsti var laisties? Ja arī Vitenbergā vairs nav vietas skolai, kur jaunu laiku gaida, vēl jau atliek Gutenberrga svētītā
māksla: grāmatu pēc grāmatas viņš var laist kā tūkstoš akmeņus no lielgabala pret vecajiem aizspriedumu mūriem... vienu pēc otra, pret vienu pašu vietu. Un tad divi, trīs draugi, ar ko parunāties pēc nedēļas darba. Un viņi priecāsies līdzi, viņi strādās līdzi. Ir taču jauna dzīve, tā vienam pašam stāvēt pret tūkstošiem... vienam pašam kā pirmajam cīrulim, kad gaisma tikai svīst... Un tad nošpurkstēs tur pelēkie spārniņi, un atkal tur, un atskanēs otra, trešā dziesma, līdz līgosies druva un mežs...»
Jā, tur ar tupēja viens no šiem agrajiem cīruļiem, aizlaustu spārnu, bez paša dziesmas... Indriķis nevarēja noturēties: viņš paņēma savu kannu un iegāja dārziņā.
«Uz jauniem laikiem!» viņš teica, kannu «mūžīgajam bakalauram» pretī sniegdams.
«Un lai dzīvo runga!» bakalaurs kājās pietrūkdamies, sauca: «lai dzīvo pīcka! Velc tām zebiekstēm pa ļipu, bet tiem večiem pa vēderu!»
«Pa vēderu! Dod pa vēderu!» krodzinieks sauca ar stīvu mēli. «Taisni pa vēderu!.. Sieva, nāc, iesim!»
Krodziniece aizrāvās aiz Indriķa. Krodzinieks sāka šņākt.
«Sieva, vai tu dzirdi, ko es tev teicu?» viņš gandrīz kliegšus izgrūda. «Vai es te esmu kungs, vai nē? Vai sen vairs neesi dabūjusi pīckas? lesim!» Viņš streipuļoja.
«Labi. Nāc!» krodziniece teica caur sakostiem zobiem.
«Kur tu ar viņu satikies?» Indriķis jautāja, kad krodzinieks bij aizstreipuļojis krodziniecei pakaļ.
«E, man tur iznāca tāda maza plūkšanās!» bakalaurs teica, «... dēļ tā astronomiskā pāva, kurš tikai tās zvaigznes pētī, kas pašam uz astes... ek, tā Tycho de Braches dēļ. Un krodzinieks plūcās līdzi. Tā mēs iepazināmies.»
Tikai tagad Indriķis ievēroja, ka bakalauram viens vaigs bij biezāks par otru un plānais deguns gluži šķībs.
Krodziņā kaut kas nobūkšķēja; tad tika aizcirstas kādas durvis, un krodzinieks sāka kliegt kā nelabā apsēsts. Krodziniece iznāca viena pati.
«Es viņu ieslodzīju pagrabā...» viņa teica, «šo nakti es gribu būt brīva!»
«Un rītu?» bakalaurs iejautājās.
«Viss vienalga. Bet šo nakti es gribu būt brīva. Vai drīkstu te pasēdēt?» viņa nedroši jautāja.
Indriķis pavirzījās tālāk uz sola. Krodziniece nosēdās viņam cieši līdzās.
«Tikai vienu nakti bez cilpas kaklā!» viņa klusi teica. «Rītu viss vienalga...»
Indriķis spieda viņai roku. Viņa ātri noliecās un noskūpstīja Indriķa roku. Bakalaurs to pamanīja un satvēra Indriķa otru roku.
«Indriķi,» viņš teica, «arī es noskūpstīšu tev roku! Neskaties uz to, ka es esmu piedzēries. Tu zini, no vīna es. vairs nereibstu. Es esmu noreibis no prieka. Piecpadsmit gadu es esmu smējies par sevi un par citiem. Un kad neviens neredzēja, tad es esmu raudājis par sevi un par citiem un par savu jaunību. Kādēļ man bij jāatstāj zaļie Reinas krasti, kur tēva spīķeriem grīda līkst no svešu zemju mantām? Kādēļ tā vilināja mani Vitenbergas zvani un piekvēpušās auditorijas? Es to biju turējis par jaunu dziesmu, ko šie pulksteņi dzied; un tumšajās auditorijās es domāju gaismu plūstam, kā no paslēpta dārgakmeņa. Un viņi ņēma šo manu zēna ticību, ieslodzīja to savos paragrāfos, kā cielaviņu aiz drātīm, un izplucināja viņi manam putniņam spārniņus, spalviņu pēc spalviņas. Bet pāri palika tikai Vitenbergas žūpa un universitātes āksts. Un tad nāci tu šodien un dusmās saraustīji būrīša drātis. Ar šo
mīļo roku tu viņas saraustīji... tādēļ es tik noreibis. Un es nelaidīšu vairs vaļā šās tavas rokas... varbūt ataugs vēl spārni manai izplucinātai dvēselei!»
Indriķim kaut kas silts kāpa acis.
«Draugi,» viņš klusi teica, «es nekad neaizmirsīšu, kā jūs mani šonakt atspirdzinājāt. Nu es atkal esmu stiprs...»
Bakalaurs sāka dziedāt:
«Lai krīt, kas krīt, mēs dzīvi vēl, Vēl karogs nesatīts! Kam dzīvības un sievas žēl, Lai nejāj līdz!»
«... sievas žēl...» krodziniece skumji nočukstēja.
Līdz Kurzemes robežām Ješkam ar to ceļošanu gāja kā pa taukiem. Daudz nevarēja žēloties arī pa leišiem. Runāt viņi gan runāja pavisam tā neskaidri, bet kad labi ieklausījās - to visvajadzīgāko varēja saprast. Bez tam atgadījās uz ceļa arī viens otrs kungs no Vidzemes un Kurzemes; un dažs no viņiem izlīdzēja Ješkam ar labu padomu; vajadzēja tikai pabučot kungam roku. Vislabāk Ješkam gāja ar tiem sulaiņiem: ja tos notur kādu reiz par kungiem, tad tin viņus vai ap pirkstu. Ješka to drīz vien ielāgoja.
Īstās grūtības turpretī sākās tikai vēl aiz Karaļaučiem. Karaļaučos gan vēl kāds laipns kungs uzstādīja Ješku uz īstā ceļa, un tad ar gāja gluži labi - līdz nākošām ceļa jūtīm. Bet tad sākās visas tās ķezas. Ko tu cilvēks lai saproti: viens ceļš tāds pats kā otrs; ļaudis kustas pa vienu, pa otru. Gan Ješka kliedza uz katru, ko satika:
Vitenberga, Vitenberga! Bet cits rādīja uz kreiso pusi, cits uz labo, cits kaut ko nokliedza svešā valodā, un reizes divas gadījās, ka parādīja viņam pat atpakaļ. Beidzot Ješka tā apjuka, ka neprasīja ceļu vairs nevienam; laida tikai uz labu laimi uz dienvidu vakaru pusi, līdz uzjāja virsū kādai pilsētai. Tur tad viņš apstājās pie kādas tirgotavas, jo bij novērojis, ka tirgotāji ceļus vislabāk zināja, un kliedza «Vitenberga, Vitenberga!», ar roku rādīdams uz visām pusēm. Tā viņam gandrīz katru reiz izdevās tikt atkal uz pareizā ceļa. Tikai reiz viņš - nezin pa kādiem ceļiem pēc trim dienām bij atjājis atpakaļ uz to pašu pilsētiņu.
Tā viņš jādelēja pa Vāczemi jau vairākas nedēļas, arvien vēl Dievs viņu bij pasargājis no lielākas nelaimes. Bet sirds tomēr vēl nebij tāda droša. Tā vien likās, ka ļauna liksta kaut kur glūnot. Un glūnēja ar...
Reiz pievakarē Ješka piejāja pie kāda krodziņa liela meža malā. Saulīte laidās jau uz rietēšanu, un ceļš tūliņ aiz krodziņa iegriezās mežā. Ješka gan labprāt nepalika pa nakti tādos nomaļu krodziņos; bet te nekur tuvumā neredzēja nedz pilsētiņas, nedz arī kādas pils. Un mežā pa nakti nedrīkstēja palikt vilku dēļ.
Ješka nodomāja palikt pie zirgiem nomodā visu nakti. Viņš piesēja abus zirgus pie kāda koka un pameta viņiem sienu priekšā, bet pats izvilka no kulītes cibiņu un maizi un sāka ēst, pagriezis muguru uz krodziņa pusi.
Uzreiz rupja balss kaut ko bargi ierunājās viņam aiz muguras. Ješka paskatījās atpakaļ un uzlēca kā sprūds kājās. Ar viņu runāja kāds bārdains, saulē nodedzis kungs, lielām skaistām spalvām uz cepures un zobenu pie sāniem. Kājās viņam bij tādas ērmīgas bikses: viena stara zaļa, otra dzeltena. Kamzoļiem bij pavisam jocīgas piedurknes: augšpus elkoņiem līdz pleciem kā ar nazi sagraizītas
stērbeļu stērbelēs;.. iekšdrēbi varēja redzēt cauri. Bet tā bij ļoti smalka, tikdaudz noprata arī Ješka.
Ješka nobučoja kungam roku, kā pienākas. Kungs tomēr nepalika laipnāks, bet kliedza vēl arvien kaut ko. Nesaprazdams, ko iesākt, Ješka ķērās pie tā līdzekļa, ar kuru viņš jau vairākkārt svarīgos brīžos bij ticis cauri: viņš izvilka no azotes savu papīru un rādīja to bargajam kungam. Kungs paņēma papīru, pameta uz to acis un iegāja ar visu krodziņā.
Ješkam tika drusku bailes. Ko viņš tur krodziņā iesāks ar Ješkas papīru? Ješka paskatījās visapkārt, un neviena tuvumā neredzēdams pataustīja, vai zirgi diezgan stipri piesieti, un iegāja pazemīgi kungam pakaļ.
Krodziņā sēdēja vēl otrs tāds pat kungs pie galda un dzēra. Ješkas papīru krodzinieks turēja rokā un runājās ar abiem kungiem. Beidzot viņi sāka visi trīs smieties, un krodzinieks papīru atdevis vecākajam kungam, izgāja Ješkam garām laukā, taisni pie Ješkas zirgiem.
Ar pāra lēcieniem Ješka viņam bij priekšā un ieķērās zirgam pavadā, gatavs aizstāvēt savu mantu līdz beidzamam asins pilienam. Krodzinieks, nomanījis Ješkas bailes, sāka smieties un rādīja ar zīmēm, ka šis gribējis zirgus ievest stallī. Ješka apmierinājās, un viņi abi ieveda katrs savu zirgu. Tad krodzinieks aizšāva durvis no iekšpuses ar lielu koka aizšaujamo un parādīja Ješkam, kā tās atkal attaisāmas. Naktsmāja te likās būt puslīdz droša, un Ješka, zirgus apkopis, iegāja krodziņā taisni no staļļa. Stallī tagad neviens nevarēja iekļūt citādi, kā tikai caur krogu. Tas viņu apmierināja, un viņš apsēdās kaktiņā uz sola, lai turpinātu savas pārtrauktās vakariņas.
Neviens nepievērsa viņam nekādas vērības. Tikai kāds liels, raibs suns, laikam svešo kungu, slinki piecēlās, izstaipījās,
pienāca pie Ješkas un uzlika viņam draudzīgi lielo purnu uz ceļgala, un brūnās, gudrās acis pavadīja katru Ješkas kumosu no cibiņas līdz mutei.
Ješkam tika tā silti ap sirdi. Tak te svešumā atradās arī viņam viens draugs. Ješka nogrieza gabaliņu maizes, apsmērēja to ar sviestu un iedeva sunim. Suns to lēnām apēda, pavēdināja ar asti un apgūlās Ješkam pie kājām.
Ješkam sāka nākt drusku miegs. Labprāt viņš būtu brītiņu nosnaudies, ja citi visi būtu gājuši pie miera. Bet par gulēšanu te neviens nedomāja. Uz galda dega tauku svece, un pats krodzinieks, kreklos nometies, skatījās, kā abi kungi spēlēja kauliņus. Kauliņu spēle arī Ješkam nebij sveša. Vēl puika būdams, viņš to bij iemācījies. Bet Krāces pilī viņi meta kauliņus par riekstiem vai par āboliem; te turpretī ripoja pa galdu dālderi un dukāti. Tikdaudz naudas vienā vietā Ješka nekad nebij redzējis; bet abi kungi to rušināja kā jūrmalas akmentiņus; drīz nauda bij pie viena, drīz pie otra. Krodziniekam acis vien spīdēja, spēlētājos noraugoties. Beidzot vīrs laikam nevarēja izturēt. Staigāja, staigāja nemierīgs pa istabu, bet tad nozuda aiz kādām durvīm un atgriezās ar pilnu sauju dālderu. Kungi, kā rādījās, nebūt nebij lepni: krodzinieks nosēdās pie viņiem un sāka spēlēt līdz. Ješka nomanīja, ka tagad vairs nespēlēja tik augstu kā kungi savā starpā; bet krodzniekam gāja labi, un drīz vien jau viņam stāvēja priekšā laba čupiņa.
Zaudētājs saīdzis apskatījās apkārt un zīmēm aicināja Ješku, lai tas ar izmēģinot roku. Ješka aizbildinājās, tāpat ar zīmēm, ka šim neesot naudas, jo Brigitas kundzes doto viņš neuzskatīja par paša naudu. Bet zaudētājs neatlaidās: šis likšot naudu, bet Ješka lai metot kauliņus ar savu roku. Ješka nokaunējies paklausīja un izmeta pirmā reizē visaugstāko acu skaitu. Zaudētājs kungs it
kā atdzīvojās. Arvien lielākas sumas viņš lika uz Ješkas laimi, un drīz vien jau krodzinieks piecēlās gluži bāls un sakniebtām lūpām, lai ietu pēc citas naudas. Bet arī tā drīz vien atripoja uz Ješkas laimi. Kad krodzinieks trešo reiz iznesa naudu, tad viņš sāka sapīcis kaut ko runāt, uz Ješku rādīdams, un otrs kungs, kurš arī bij pazaudējis, lai gan ne tik daudz, viņam palīdzēja. Ješka noprata, ka viņu vairs negrib par kauliņu metēju, un gribēja atkāpties, bet vinnētājs nelaida. Viņš paņēma no sava vinniņa dālderus trīs vai četrus sīkas naudas, nobēra tos Ješkam priekšā, rādīdams, ka tas esot dāvināts, un lai Ješka spēlējot līdz pats uz savu laimi. Ješkam sāka sirds kutēt. Tikdaudz naudas viņam nekad vēl nebij piederējis. Vismīļāk viņš gan būtu paņēmis šo naudu, meties zirgam mugurā un jājis projām pa mežu, neskatoties uz visu nakts tumsu; bet tā nu te nevarēja darīt, un beidzot - ja ar šī nauda aizritēja citu kabatā, tad Ješka taču nekā nebij zaudējis. Bet ja viņš vēl dālderi trīs četri vinnētu? Viņam izgāja karstums caur visu miesu. Katrā ziņā tad Grietiņai gredzenu... un varbūt arī saktu, tādu lielu, spožu... Un kādēļ tad viņš arī nevarēja vinnēt. Tikpat labi jau varēja viņam uzkrist visvairāk acu kā citiem spēlētājiem.
Drebošu roku viņš paņēma kauliņu kausiņu.
Laime svārstījās drīz uz vienu, drīz uz otru pusi; tikai krodziniekam nebij laimes. Sašutis viņš pietrūkās kājās un sāka kaut ko brēkt, dūres rādīdams. Bet abi kungi parādīja uz Ješkas naudu, kuras varēja būt jau ap pieci dālderi, un krodzinieks apklusis iznesa vēl drusciņ naudas.
«Ak tu pagāni, kaut jel metuši tagad mieru!» Ješka domāja, naudas gabalus pēc lieluma sakraudams stabiņos. Bet mieru nemeta. Tauku svecei apliecās nenogrieztā dakts un sāka kūpēt, kāmēr visapkārt radās tauku lāstekas;
bet nevienam nebij vaļas sveci apkopt. Tikai šad un tad kāds lāstu vārds pārtrauca klusumu; citādi nedzirdēja vairāk nekā, kā tikai naudas šķindēšanu un kauliņu klaudzēšanu.
Krodzinieks drusku atkopās, bet Ješkam sāka iet slikti. Sadila viens naudas stabiņš pēc otra. Gan Ješka izmēģinājās mest ar labo roku, gan ar kreiso... bet stabiņi dila. Un kad aizritēja beidzamais sudraba gabaliņš, tad viņš drebošiem soļiem izgāja stallī un sāka raudāt. Būtu viņš taču apstājies tai brīdī, kad krodzinieks beidzamo reiz gāja pēc naudas! Vai atkal — kādēļ tad pavisam vajadzēja sākt spēlēt? Tas kungs taču viņam dāvināja to naudu par kauliņu mešanu. Ko tad tādam kungam nozīmē divi vai trīs dālderi? Bet Ješka būtu nopircis par tiem Grietiņai tādu gredzenu, kā pašai Brigitas kundzei uz vidējā pirksta. Un Ješkam likās, ka viņš tīšu prātu esot Grietiņai nozadzis un izputinājis tādu gredzenu kā Brigitas kundzei uz vidējā pirksta. Un kā viņa priecātos! Varbūt arī tagad pat viņa domā tumšā naktī par savu draugu ... Un asaras Ješkam tā vien ritēja gar degunu... vai Grietiņu, vai nospēlēto gredzenu pieminot, to nevarēja skaidri izprast. Laikam abas šīs sāpes žņaudza viņam sirdi.
Bet pamazām viņš apmierinājās, nošņauca degunu un sāka pārdomāt. Kaut viņam vēl būtu bijis viens dālderis... viņš pamazītēm liktu atkal viņiem pretī, arvien pamazītēm, līdz nāk viņa reize. Jo viss spēles noslēpums ir nogaidīt savu reizi. Katram spēlētājam ir sava vinnāmā, sava pazaudējamā reize. Tikai vajaga uzmanīt, uzķert īsto reizi, un kad tā beidzas — maku ciet! No tā krodzinieka nav ko bīties: tas savas reizes nemāk ieturēt. Jo viņš zaudē, jo tiek niknāks. Tie svešie kungi... nu, tiem jau nauda bijusi — nebijusi. Vai tie zaudē, vai vinnē... pēc
savas reizes tie neprasa. Bet Ješka zina, ko nozīmē īstā reize. Kaut tikai viens dālderis vēl būtu! Un tad — kā beidzās vinnamā reize — sak, man nāk miegs! liecies tik garšļauku. O, Ješka ieturētu īsto reizi! Viņš jūt, ka viņš to ieturēs. Ne ar valgu to nepārvilks strīpai pāri...
Un pusneapzinīgi jau viņš bij atraisījis naudas zuti un izņēma vienu dālderi.
«Bet tad vairāk gan nē!» viņš nodomāja un aizsēja zutim galu ar kādiem trim mezgliem tik cieti, lai pa tumsu vairs nevarētu attaisīt.
«Bet tā tak nav tava nauda!» kāda balss viņa sirdī ierunājās.
«Nu, tā nu ar' nevar gluži teikt!» otra balss atbildēja. «Nauda man ir dota ceļam, un es varu ceļot lētāk un dārgāk. To dālderi es droši vien jau būšu aiztaupījis ar sienu, ar paša ēdienu un naktsmājām. Es jau varēju iet arī dārgākās naktsmājās. Un bez tam — kā lai to dālderi dabon atpakaļ zutī? Gan viņš jau no vinnesta atliks to dālderi atpakaļ...»
Un dālderi iebāzis kabatā, viņš atkal iegāja pie spēlētājiem. Viens viņu uzaicināja, lai sēžoties klāt, bet Ješka rādīja ar zīmēm, ka neesot naudas. To viņš darīja ar nodomu: viņš papriekš gribēja nogaidīt līdz kungiem nāk zaudējamā reize.
Krodzinieks sēdēja jau sausā. Arī vienam no kungiem bij vairs tikai kāds pusdālderis uz galda. Errīgs viņš piecēlās un māja, lai Ješka spēlējot tā vietā. Pats viņš iegāja stallī.
Ješka turējās sākumā nekas, diezgan labi, - vismaz zaudējis vēl nebij. Tad iedeva arī otrs kungs krodziniekam dažus sīkus naudas gabalus, lai spēlējot tā vietā. Šā biedrs laikam būšot nokritis stallī... drusku pavairāk jau gan esot iesūkts. Un viņš aizgāja biedru apskatīties.
Ješkam pret krodzinieku pašulaik sāka iet labi, kad uzreiz viņu iztraucēja savāds troksnis: gandrīz tā likās, ka staļļa durvis būtu nočīkstējušas. Bet pirms Ješka vēl apķērās, jau ārā sāka dimdēt zirgu pakavi; troksnis ātri attālinājās uz meža pusi.
«Mani zirgi!» Ješka iesaucās nāves bailēs un devās pa durvīm ārā, aizmirzdams visu vinnēto naudu uz galda. Kā nesamaņā viņš skrēja uz meža pusi, pats nezinādams kādēļ, un kliedza visā galvā «ķeriet! ķe—riet!», līdz piepeši sametās ar kājām kaut kur un nogāzās garšļauku tā, ka acīs nodzirkstīja un ausīs nožvingstēja. Viņš palika kādu brītiņu guļam, nejuzdams no visas ārpasaules it nekā; tikai tās vienas domas pārpildīja viņa galvu un krūtis: zirgu vairs nav! Un kad viņš uzkūņojās sēdu un sāka mēchaniski kustināt galvu, arī tad viņš juta tikai šo vienu.
Te kaut kas silts pārlaidās viņam pār roku. Asinis? Nē, tas bij kāds kustonis, kas viņu laizīja. Ak jā: zagļa suns... Papriekš Ješku pārņēma dusmas pret suni. Arī tas bij no tās pašas bandas! Bet tad viņš nokaunējās: suns taču nebij vainīgs. Un viņš apkampa suņa galvu abām rokām. «Tu tak negribēji mani krāpt!» viņš runāja.
Viņa roka atdūrās sunim pret kakla siksnu. «Pag',» Ješka nodomāja, «es nelaidīšu suni vaļā!» Un savu siksnu atsprādzējis no vēdera, viņš pie tās piestiprināja suni.
Suns nepretojās. Laikam abi blēži nebij viņa pirmie Kungi. Un tagad jau viņi nekur vairs nebij jūtami. Suns palika pie pirmā pazīstamā.
«Bet ja es to suni varētu uzlaist viņiem uz pēdām?» Ješkam uzreiz iešāvās prātā. Un cerība iekrita kā dzirkstele viņam sirdī. Aizgūdamies viņš steidzās atpakaļ uz krodziņu, kur krodzinieks nebij turējis par vajadzīgu aiztaisīt tukšā staļļa durvis. Stallī Ješka lika sunim apostīt tās vietas, kur bij stāvējuši viņa zirgi, un izveda tad suni
atkal uz ceļa. Suns laikam bij sapratis, ko no viņa grib, jo uz ceļa viņš sāka ošņāt uz vienu un otru pusi, Ješku raustīdams aiz siksnas līdzi. Beidzot viņš laikam bij atradis pēdas. Viņš iekaucās un rāvās uz meža pusi.
Pusskriešus Ješka devās sunim līdz, siksnas galu sev ap roku aptinis. Mežmalā viņš ar varu apturēja suni un nogrieza krietnu rungu. «Nu tad gan man vienalga: vai acs, vai galva!» viņš nodomāja dusmās.
Ilgāku laiku viņi skrēja pa ceļu, bet tad suns uzreiz pazaudēja pēdas un sāka meklēties, cilpodams gan uz priekšu, gan atpakaļ. «Nu, rokā es jūs dabūšu!» Ješka norūca un laida sunim vaļu mest lielu riņķi pa mežu.
Beidzot suns atkal ieņurdējās un devās uz priekšu, bet šoreiz no ceļa nost pa mežu. «Lūk kādi blēži!» Ješka rodomāja. «Bet nu viņi tālu vairs nevar būt...» Un viņš sakampa rungu pa vilcienam.
Rīta pusē debess jau labi bij atsarcis, kad suns Ješku izveda upes malā uz nopļautām pļavām. Ješka aiz prieka tikko neiekliedzās: kādā meža bogā, tikai no meža puses redzami, ēda abi zirgi pamesto sienu, pie koka piesieti» Bet drusku tālāk bij siena kaudze ar izplucinātiem sāniem. Ješkam pa rīta krēslu tā vien likās, ka pie kaudzes atrodas arī viena cepure ar dažādajām kuplajām spalvām.
Ješka ātrumā pārlika, ko darīt: vai laist suni vaļā, vai ne? Bet ja suns iztraucēs gulētājus? Klusām viņš pielīda pie zirgiem, kuri viņu apsveica ar apspiestu bubināšanu. Ātri viņš atraisīja abas pavadas un atsēja vienu pie sedliem, otru sataisīdams gatavu jāšanai. Tad viņš izņēma gabalu maizes un iedeva to sunim, tai pašā brīdī atsprādzēdams siksnu.
«Bet mans papīritis?» Ješkam ienāca prātā. «Zinājis nu pieiet pie kaudzes un vilkt katram ar rungu pa galvu?»
Brītiņu viņš palika nezināšanā.
«Ja ar nenosit uz reiz, tad tomēr pakaļ dzīties vairs nevarēs, ja būs dabūjis pa pakausi...» viņš prātoja un atveda abus zirgus par gabaliņu. «Un naudas viņiem ar kā pelavu...» viņš domāja tālāk, «Tādu zagli jau nosit kā suni kaut kurā vietā. Un kas tad te zinātu, ka es tas vainīgais? Kas tad zinātu, ka man tikdaudz naudas, kad aizjātu atpakaļ uz Vidzemi? Bet tad uztaisītu tādu māju... aizvestu Grietiņai tādas rotas...»
Viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi un pameta sunim vēl vienu garozu. Jā, nu jau varēja skaidri redzēt: tur viņi abi gulēja ar kājām ielīduši kaudzē, tikai galvas laukā... gluži tā pa vilcienam, papriekš vienai, tad otrai... Ješka apskatījās visapkārt. Pļavas, upe - viss bij pārklāts ar rīta miglu, bet aiz miglas pacēlās atkal mežs. Ne putniņš te nečirkstēja.
Ješkam aizrāvās elpa. Bet tad viņš sakampa rungu vēl ciešāk un izgāja no meža. Viens no svešiniekiem pakustējās, un Ješkam nodrebēja sirds. Viņš aizturēja elpu. Bet nē, svešinieks gulēja tālāk...
Te piepeši Ješkam aiz muguras nošvīkstēja zari. Ješkam pārlēja visu miesu kā ar karstu ūdeni, un viņš cirtās kā zaķis mežā iekšā. Ja tur kāds viņu būtu lūkojis turēt, tad viņš katrā ziņā būtu sitis tam pa pašu galvu... tik briesmīgu spēku viņš sajuta rokās. Bez atskatīšanās viņš uzlēca zirgam mugurā un trenca to uz priekšu pa retajiem kokiem, nepagūdams iegrūzt otru kāju kāpšļos. Dievs zin, kur palika runga, ar visu to nobīli viņš neatjēdza arī, uz kuru pusi iet zirgs... Kad tik neķer jau kāds viņu aiz svārkiem...
Kaut kur tālumā viņam aiz muguras atskanēja kliedziens. Ješka dzina zirgu vēl ātrāk, nerēķinādams par zariem, kas skrambāja viņa seju. Bet arvien vēl viņam likās, ka turpat aiz muguras viens skrien viņam līdz un
tūliņ, tūliņ būs klāt. Beidzot nāca klajāks mežs, un Ješka uzdrošinājās uz acumirkli atskatīties atpakaļ. Tikai viņa otrs zirgs lēkšoja viņam pakaļ. Cita neviena nebija.
Pēc kāda laiciņa zirgs iznāca uz iebrauktā ceļa. Uz labu laimi Ješka atļāva viņam rikšot pa ceļu uz labo pusi. Otra zirga pavadu viņš piestiprināja pie sedliem. Īsi priekš brokastlaika Ješka ieraudzīja mežam malu. Bet tur bij tas pats krodziņš, kurā viņam pagājušo nakti izgāja tik prasti.
Ko lai tagad iesāk? Jāt atpakaļ uz krodziņu? Jā, kas to var zināt, vai krodzinieks nestāv saziņā ar blēžiem (par «kungiem» Ješka viņus vairs negodāja)? Jāt caur mežu? Bet varbūt abi vazaņķi jau uz ceļa priekšā.
Bet laiks nebij zaudējams. «Vienalga, kā iet - iet!» Ješka nodomāja un nokāpis nogrieza citu rungu, vēl svarīgāku par pirmējo. «Vai viņi, vai es!»
Un tad viņš laida zirgus stingros rikšos; bet acis viņam šaudījās kā atspoles no vienas puses uz otru.
Tomēr blēži vairs nekur nebij manāmi. Pēc pusdienas viņš izjāja no meža, un ap launaglaiku viņš apturēja pie kādas pilsētiņas, kuras vienā galā pacēlās stipra pils.
«Te būs jāpaliek pa nakti!» viņš domāja, bet tad atcerējās, ka viņa papīrs palicis blēžu rokās.
«Ak tu pagāns, bij vien jāmet pa cekulu!» viņš nodomāja; «bet nobijos no suņa...»
Viņš apturēja pie kādas viesnīcas. Tur ierādīja vietu kā viņa zirgiem, tā arī viņam pašam.
Bet lai kā nāca Ješkam miegs, viņš tomēr atturējās no tā, līdz bij atpūtušies saskrietie zirgi tiktāl, ka tos varēja dzirdināt. Tikai saulei rietot viņš vēl varēja tikt pie miera. Bet tad arī gan nokrita cisās kā akmens.
Viņš droši vien būtu nogulējis vai līdz brokastlaikam, ja kāda barga roka viņa nepamodinātu jau agrāk. Ješka
atvēra vēl miega pilnās acis un ieraudzīja divus bruņu kalpus, no kuriem viens viņu purināja aiz pleca un kaut ko teica. Ješka pacēlās pussēdu un skatījās miegainām acīm uz viņiem. Bet tiem laikam nebij daudz laika. Modinātājs sagrāba viņu aiz apkakles, uzrāva stāvus un izgrūda ar ceļa galu pa durvīm. Tur viņu saņēma vesels bars ļaužu ar svilpšanu un kliegšanu, bet ļaužu vidū viņš ieraudzīja vakarējos «kungus» nopietnus un cienīgus.
«Ak tu pagāns, ka es jumis vakarrīt neietriepu pa galvu!» Ješka dusmās nodomāja, noprazdams, ka abi blēži viņam atkal ir ievārījuši kaut kādu putru, lai arī vēl nevarēja paredzēt, kādu.
Drīz parādījās arī pats viesnīcnieks un lamādamies un rūkdams izveda abus Ješkas zirgus. Tos paņēma viens bruņu kalps aiz pavadas, otrs Ješku aiz apkakles, un viss ļaužu pulks devās uz priekšu, abi blēži paši pirmie.
Ješkam sanāca dusmas. Viņš gribēja izrauties no bruņu kalpa rokas un klupt abiem blēžiem cekulā; bet dabūja ar dūri divas reizes tā pa cekulu, ka palika gluži rāms. Nu viņš arī saprata, ko viss šis tracis nozīmēja: blēži viņu laikam bij apsūdzējuši par zirgu zagli, un nu viņu veda pie pilskunga uz tiesu. Un viņa papīrs ir blēžu rokā!
Ješkam gurni sāka drebēt, un pirmo reiz savā mūžā viņš sajuta, cik nelaimīgs ir tāds cilvēks, kurš pātaros nav diezgan stiprs. Savās nāves bailēs gribēdams pie Dieva griezties pēc palīdzības, viņš «svētā lūgšanā» divas reizes apjuka jau pie «dienišķas maizes», un baušļus skaitīdams netika par lāgu vēl ne līdz «laulības pārkāpšanai». Vēl viņš gribēja izmēģināt ar krustu mešanu, kā to bij redzējis no vecākiem ļaudīm, kaut gan mācītājs mēdza teikt, ka tas vairāk tik priekš katoļiem esot; un arī kara kalps laikam bij tais pašās domās, jo tas viņam tā iemeta pa pirkstiem, ka Ješka tos trīs uz reiz iegrūda mutē.
Pils pagalmā visam baram kāds brīdis bij jāpagaida, jo pilskungs vēl nebij iznācis. Abi blēži stāstīja gaŗu reizi ikvienam, kas gribēja dzirdēt, un rādīja pie tam Ješkas papīru. Ješkam lieliski gribējās lamāties, bet bij bailes, ka nedabū par purnu, jo visi ļaudis tā naidīgi vien uz viņu skatījās.
Pie pilsdurvīm pieveda apsedlotu zirgu. Pilskungs laikam gribēja kaut kur izjāt. Abi blēži nostājās turpat trepju tuvumā.
Iznāca stalts kungs, kuplu iesirmu bārdu, ar vanagu uz rokas. Papriekš viņa dedzīgās acis ieurbās kā īlēni abos blēžos, kuŗi cepures noņēmuši un dziļi palocīdamies, gaudīgā balsī viņam kaut ko stāstīja. Tad viņš tās pagrieza uz Ješku un kaut ko vaicāja skarbā balsī.
«Es, kungs, nesaprotu vāciski!» Ješka nedroši atbildēja.
Pilskungs sarāva uzacis. Tad viņš atkal kaut ko runāja un rādīja uz abiem sūdzētājiem, uz zirgiem un uz Ješku. Ješka noprata tik daudz, ka runa iet par to, kam pieder zirgi. Viņš sāka izskaidrot to lietu latviski, bet pats drīz nomanīja, ka tā neviens viņa nesapratīs. Te uzreiz viņam iekrita labs padoms prātā. Abiem blēžiem bij puslīdz jaunas bikses kājās, bet viņam jau labi padilušas; viņš parādīja tās kungam, teikdams, ka taisni jājamā vieta šim esot paplīsusi, bet tiem blēžiem nē. Kungs, kā rādījās, saprata viņu, jo tas bargi pagriezās pret sūdzētājiem, kaut ko jautādams. Tie tomēr neiztrūkās,. bet viens izvilka Ješkas papīru un rādīja to kungam. Ješkam par laimi ienāca prātā, ka šim taču esot vēl otrs raksts ar jaunā Krāces kunga vārdu. Viņš izvilka un parādīja to. Pilskungs, kā rādījās, bij nesaprašanā un skatījās drīz uz vienu, drīz uz otru papīru. Blēži sāka kaut ko izskaidrot, bet pilskungs viņiem laikam lāgā neticēja. Tad viens kaut ko pateica,
un kara kalps sāka raisīt nost Ješkas rokas zirgam pie sedliem piestiprinātās paunas. No tām viņš izņēma — Ješkam par lielu brīnumu — divas pistoles un dažādas citas mantas, arī zeltu un sudrabu. Ješka muti vien ieplēta! Katrā ziņā blēži tās tur bij ielikuši aizpagājušā naktī, bet kā lai Ješka to izskaidro? Gan viņš plātījās, gan runāja, bet pilskungs pateica tikai vienu vārdu, un bruņu kalps atkal Ješku sagrāba aiz apkakles un aizrāva viņu tenteriski pār pagalmu.
«Nudie uz vāgūzi!» Ješkam izgāja caur galvu. «Noģērēs manus gurniņus!»
Ješka nebij daudz maldījies. Vāgūzī gan viņu nestiepa, bet otrā pusē pagalmam bij tāds garš, vidū pāršķelts bluķis ar robiem abu šķilu iekšpusē. Pirms vēl Ješka atjēdzās, jau viņš bij garšļauku uz pagalma un kājas robā; tad uzlika otru šķilu virsū un aizbāza ar tapu.
«Ak tu pagāni, cik gudri izdomājuši!» Ješka nodomāja, kad jau kalps norāva viņam svārkus, un spieķis kā karsta čūska laidās viņam pa muguru. «Cik te manīgi strādā!» Ješka vēl iedomāja... «Āda nu ir pagalam, kad tik tas naudas zutis paliktu vesels!» Bet tālāk viņš ar vairs nespēja domāt... spruka kliedziens vaļā. Pats pilskungs skaitīja sitienus un beidzot sacīja, ka esot diezgan. Varēja būt tā ap piecpadsmit. Tad pilskungs pagriezās pret blēžiem un pateica kaut ko, par ko tie dziļi paklanījās. Bruņu kalps atveda zirgus un sāka atkal sasiet visas mantas paunā un piestiprināja tās pie sedliem. Ješku atstāja turpat siekstā. «Te laikam viņi tā pamazām...» Ješka nodomāja.
Vēl visu laiku Ješka tās lietas nebij ņēmis nopietni. Cik reižu jau pie klibā Kaspara iznāca tā, ka papriekš dabūja mācības dēļ pērienu tā vainīgais, kā arī nevainīgais, un tikai tad vēl nāca īstā izmeklēšana. Tā arī te
viņš gaidīja, ka nu nāks viņa sūdzētāju reize likties viņam blakus siekstā. Bet tie palocījās vēlreiz pret pilskungu, saņēma zirgu pavadas un uzlēca sedlos. Nu tikai vēl Ješka noprata savas nelaimes lielumu. Neredzēs viņš vairs savu zirdziņu, un kad pats tiks vaļā no siekstas, nezin vai tad šogad vairs varēs gulēt uz muguras!
Asaras viņam ar šalti šāvās no acīm laukā un likās, ka zirga pakavi min nevis uz cietā pagalma, bet uz viņa paša sirds.
«Miška! Vaņka!» viņš vēl iesaucās savās žēlabās. Bet te notika kas negaidīts. Miška ar Vaņķu, kuri jau visu laiku bij knaibījuši ausis, piepeši iezviedzās un cirtās apkārt uz Ješkas pusi. Gan abi blēži rāva pavadu, gan sita, bet Miška rēkdams saslējās stāvu un Vaņka, galvu krūtīs iecirtis, šņāca un mīdījās uz vietas.
Pilskungs sāka smieties un kliedza kaut ko. Ješka, uz krūtīm gulēdams, redzēja, ka blēži nobijās, nolēca no zirgiem un laidās uz vārtu pusi. Bet tur gadījās pretī divi plecīgi tēviņi, un Ješka tik vien manīja, ka gaisā uz acumirkli pacēlās divas varenas dūres un abi blēži apvēlās kā kūleņi.
Pilskungam laikam nebij daudz vaļas. Ātri Ješku atsvabināja no siekstas un pirms viņš vēl paguva apvilkt svārkus, jau abi blēži gulēja siekstā. Dzeltenzilās bikses tā smuki pieglaudās pie gurniem.
Tad pilskungs pateica kādus vārdus, un bruņu kalps iedeva Ješkam spieķi, norādīdams abiem blēžiem uz gurniem. Tas nebij grūti saprotams. Ješka ātri nometa svārkus un paņēma spieķi. Tas bij sīksta koka.
Ješkam gan vēl ienāca prātā mācītāja vārdi, ka ienaidniekam vajagot piedot un labu darīt, jo tā sakrājot kvēlošas ogles uz viņa galvas. Bet viņš nodomāja: «Ko nu uz galvas... labs ij dibens!» un vilka vecākajam blēdim reiz
pa gurniem. Tas iebļāvās, salēkdamies kā varde, un uz zili dzeltenajām biksēm acumirklī parādījās tumša strīpa. Pilskungs skaitīja lēnām, bet skaļā balsī, ļaudams peramajam salēkties un atkal atkrist uz vēdera. Ješka skaitīja latviski līdz. Bet kad bij nodevis piecpadsmito sitienu tā no visas sirds, tad arī pašam vairs negribējās: smukās bikses jau pardaudz neglītas izskatījās. «No tā tikdrīz vairs jājējs nebūs!» Ješka nodomāja, kad pilskungs viņam deva zīmi, ka nu esot diezgan.
Otrs blēdis, uz kuru tagad rādīja pilskungs, varbūt tiktu vieglāk vaļā, jo Ješkam pirmās dusmas jau bij pārgājušas. Bet netīši viņš paskatījās uz Mišku, uz kura šis tēviņš bij jājis, un ieraudzīja tam pie mutes asinis no iemauktu raustīšanas. Abi zirgi vēl drebēja no uztraukuma.
«Ak tu pagāns...» Ješka domāja, jaunām dusmām pamostoties, «es tev mācīšu zirgus bendēt!» Un ar tādu pašu sirsnību viņš apstrādāja arī otru blēdi.
«Žel, ka nav vēl trešā!» viņš domāja, svārkus mugurā vilkdams, «es iemācītos jel vāciski skaitīt.»
Pilskungs viņam atdeva viņa papīrus. Ješka nobučoja pilskungam roku, papīrus rūpīgi noglabāja azotē un tad piegāja pie zirgiem, kuri to sagaidīja bubinādami. Zirgā uzkāpis, viņš vēlreiz paskatījās uz abiem «kungiem» siekstā; viņiem jau griezās mušas ap gurniem.
«Cik tas ir labi, ka es vakarrīt viņiem neiedevu ar rungu pa galvu!» Ješka nodomāja, «pa otru galu iet daudz veicīgāk!»
Bet tad viņam ienāca kaut kas prātā. Pret pilskungu pagriezies viņš sataisīja lūdzošas acis un teica: «Vitenberga, Vitenberga!», ar roku rādīdams uz visām pusēm.
Pilskungs saprata, ka viņš prasa ceļa, un pamāja ar roku, lai jājot pakaļ. No pilsētiņas kādu gabalu pajājis, pilskungs apstājās un rādīja Ješkam pār mežu tālumā.
Tur bij redzami daži torņi, starp tiem viens ar strupu galu.
«Vitenberg!» pilskungs sacīja un nogriezās pa sāņu ceļu. Ješkam nodrebēja sirds, un viņš laida rikšiem uz mežu. Mežā viņš nokāpa no zirga un aptaustīja paunu uz rokaszirga. Jā, blēžu mantas vēl bij turpat.
«Nē, lai saka, ko grib, bet Vāczemes pērienam mūsēju pēriens netiek līdz!» viņš ar pateicīgu sirdi nodomāja. «Pirmkārt - tevi ieliek mašīnā; otrkārt - jākliedz vēl tikai no sestā sitiena, treškārt - dabon vēl samaksu...»
«... Es esmu dzimis tur tālu ziemeļos...» Indriķis teica. «Tur vēl rēc pinkainais lācis, pieguļniekus un ogotājus baidīdams; un ziemā tur gaudo caurām naktīm vilki pa piesnigušajiem mežiem. Un kad iziet cilvēks no istabas un skatās uz vienu pusi - tur ir tikai mežs. Skatās viņš uz otru pusi - atkal mežs, mūžīgs, nepārredzams, neizstaigājams. Tikai šur tur pussakritušas būdas ar lubu jumtiem, un ap tām celmaini tīrumi. Un zemnieka stiegrainās rokas cilā no rīta līdz vakaram spožo cirvi, lai cīnītos pret nepārvaramo mežu; bet sirmgalvis mirst to pašu koku ēnā, kuru rasa bira viņa šūpulī... Reiz mans tēvs tur mežā bij apmaldījies. Pievakarē viņš uzdzirdis cirvja klaudzienus un uzgājis līdumnieku; skuju būda zem egles - viņa māja; viens zirdziņš, divas gotiņas, trīs aitiņas - viņa bagātība; sieva ar trim maziem bērniņiem - viņa saime. Bet visapkārt apdeguši celmi, un melnajā līdumā zāļganbrūnie rudzu asni. «Kā tad tu tiktālu te viens pats?» mans tēvs jautājis. «Taisu bērniem jaunu dzimteni!» līdumnieks atbildējis. Otrā rītā viņš tēvu izvadījis uz
ceļa. Vēlāk daudzi mednieki izpūlējās atrast šo līdumnieku, bet velti! Es tomēr reiz uzgāju viņa māju. Maz vēl bij nokvēpusi viņa jaunceltā rija, maz bij virinātas jaunās kūts durvis; klēts patlaban bij nokāršota, vēl nejumta. Un zem vecās egles es atradu četrus kapus, vienu lielu, trīs mazus, akmeņiem apkrautus, lai vilki neizkašā, bet līdumā zaļoja jaunas atvases. Mežs bij atņēmis līdumnieka bērniem viņu dzimteni. Bet par pašu līdumnieku neviens vairs nav nekā dzirdējis...»
«Un tu doma, ka reiz aizaugs arī mūsu līdums?» bakalaurs domīgi jautāja.
«Negribētos man par to domāt...» Indriķis atbildēja; «bet man šalc ausīs lēnais vējš, kas toreiz pūta pār neuzvaramo mežu.»
No meža puses bij dzirdama zirgu soļu un pavadu žvakstēšana.
«Kas tad tik agri jau grib tikt uz pilsētu?» krodziniece brīnījās. «Vēl jau vārti ciet!»
Visi trīs sēdētāji apklusa un klausījās.
Jātnieks apturēja zirgus turpat pie dārziņa. Krodziniece, ziņkārības dzīta, piegāja viņam tuvāk un iesāka apvaicāties, no kurienes šis jājot un kādās darīšanās? Svešinieks kaut ko atbildēja krodziniecei nesaprotamā valodā. Patlaban viņa gribēja aicināt maģistru, lai tas lūko izprast, ko svešinieks vēlas, kad jau Indriķis ļoti uztraukts pašāvās viņai garām un saķēra jātnieka roku. Tad viņi abi sāka reizē runāt, viens otru pārtraukdami; svešinieks nobučoja Indriķa roku un iedeva viņam kādu papīru. Bakalaurs ar krodzinieci aizgāja uz attālāku sēdekli, nomanīdami, ka Indriķim ir atnestas svarīgas ziņas.
Pēc kādas pusstundas Indriķis atgriezās pie viņiem bāls un nemierīgs.
«Vai sliktas ziņas?» bakalaurs jautajā.
Indriķis neatbildēja, bet paķēra savu kannu un izdzēra to sausu. Tad viņš sāka skraidīt pa mazo dārziņu no viena gala uz otru.
«Krodziniec, nebūs labi!» bakalaurs teica, kļūdams nemierīgs.
Beidzot Indriķis apstājās pie viņiem.
«Mani sauc atpakaļ...» viņš sacīja aizkaltušā balsī.
«Uz kurieni?»
«Uz Vidzemi, uz mājam...»
«Kas sauc?»
«Vecāki.»
«Un ko tu darīsi?» bakalaurs jautajā, savu iekšējo nemieru slēpdams.
«Es iešu!»
«Bet ja nu es tevi sauktu uz Vitenbergu tavas jaunās mācības vārdā un to vārdā, kuri jau kā pa miegam sadzird jaunās dienas cīruli! Ja es teiktu, ka tavi darbi tev liek palikt tepat, ko tad tu teiktu?»
«Es teiktu, ka vecāku pienākums vispirms pildāms!» Indriķis atbildēja.
Bakalaurs nodūra galvu.
«Apsēsties, Indriķi...» viņš teica; «es gribu tev ko teikt. «Saki, vai tu patlaban nerunā pats sev pretim?»
«Kā tā?»
«Manas domas ir tik ērmīgas, ka man grūti nākas viņas pareizi izteikt...» bakalaurs kā taustīdamies runāja. «Es viņas ilgi esmu domājis, bet īsto vārdu viņām vēl neesmu atradis. Varbūt tu sapratīsi, ja es runāšu līdzībās. Saki, vai tu būtu nācis uz tām domām, kuras tu vakar aizstāvēji, ja nebūtu senie grieķi jau tikdaudz domājuši par šo jautājumu, lai ar viņu domas bij nepareizas?»
Indriķis viņu uzskatīja izbrīnījies. «Zināms, ka ne!» viņš atbildēja; «neviena zinātne neizaug piepeši. Ikviens zinātnes vīrs stāv uz savu priekšteču pleciem. Bet es nesaprotu, kādā saskaņā...»
«Gluži manas domas!» bakalaurs viņu pārtrauca, «un tomēr tu nekavējies apkarot un nicināt veco zvaigžņu mācību, kolīdz viņa stāvēja ceļā jaunai. Saki, vai tas arī visā dabā tā nav, ka vecajam jāiet bojā, lai jaunais varētu dzīvot?»
«Ko tu ar to gribi teikt?» Indriķis jautāja.
«Ar to es gribu paskaidrot savas ērmīgās domas...» bakalaurs atbildēja, «tās domas, ka neviens radījums nedzīvo saviem vecākiem, bet sev pašam, kamēr viņš jauns, un saviem bērniem, kad viņš nāk vecāks. Un man liekas, ka vakar tu aizstāvēji tās domas, ka jaunajam ir tiesības nobīdīt veco pie malas; bet šodien tu runā, ka pienākums pret vecākiem esot pirmāk pildāms nekā pienākums pret bērniem. Tādēļ es teicu, ka tu runā pats sev pretī...»
«Bet man taču bērnu vel nemaz nav!» Indriķis nesaprašanā iesaucās.
«Tad tu ļoti maldies!» bakalaurs turpināja. «Man šķiet, mūsu uzdevums pasaulē ir dzīvību vairot. Bet dzīvība ir divējāda, un pasaule ir divējāda: ir dabas dzīvība un ir gara dzīvība. Savos miesīgos bērnos mēs vairojam pirmo, bet savos gara darbos mēs vairojam otro. Tavs darbs, Indriķi, ir tavs gara bērns. Un tu zini, un es to ticu, ka šim tavam gara bērnam ir jāizaug par milzi, kas septiņjūdžu zābakos staigās pa pasuli un saraus norūsējušās važas un sadragās piesmakušos cietumus, kuros raustās cilvēce zem senlaiku autoritātes griezīgās pātagas. Un šim milzim gavilēs pretī un staigās līdzi visi tie jaunekļi, kuru sirdis kā cīruļi ceļas uz augšu jauno laiku rīta
blāzmā. Tu atstāsi šo savu bērnu sētmalē, pa kājminām ragu lopiem un treknajām cūkām, un mirs ar viņu mūsu cerības, un vaidēs vēl simts gadus cilvēce savā cietumā, bet tu iesi un kopsi divus mirējus sava pienākuma vārdā. Vai tad pret savu gara bērnu, pret savu darbu, tev nav pienākumu? Vai tev nav pienākumu pret tiem neskaitāmiem cilvēkiem, kuri svabadāk staigātu pa jauno laiku tekām? Un vai tev nav pienākumu pret mani, kuram tu esi aiz zilā apvāršņa parādījis apsolītās zemes kalnājus, un nu tu gribi mani grūst atpakaļ tuksnesī? Bet es nelaidīšu tevi, vai tu dzirdi: es nelaidīšu tevi! Es neļaušu, ka tu nēsā apkārt divus miroņus uz pleciem, kad tev ir jākāpj kalnos un par vadoni jāiet jaunības nemierīgajam spēkam. Tas nevar būt tavs pienākums, par kapraci strādāt, kur tevi gaida par karoga nesēju. Lai miroņi aprok savus miroņus... Vai tā nav jau reiz viens teicis? Nē, Indriķi, es tagad skaidri redzu: dzīvot un mirt par saviem bērniem, tas ir dzīves uzdevums. Pret vecākiem, pret mirējiem mums nav nekādu pienākumu!»
Indriķis bij nokāris galvu, kamēr bakalauram vardi dzina cits citu.
«Tu maldies, draugs...» viņš pēc brīža teica, «kur mēs mīlam, tur ir mūsu pienākums. Es mīlu savu darbu, bet es mīlu arī savus vecākus. Pret savu darbu es savu pienākumu jau esmu darījis: es esmu nodevis savu liecību par viņu. Priekš saviem vecākiem es vēl nekā neesmu darījis. Tādēļ man jāiet, kad viņi sauc.» .
«Tas nav taisnība, ka tu esot darījis savu pienākumu pret savu darbu!» bakalaurs iekarsis izsaucās. «Nav taisnība, ka tu jau esi nodevis savu liecību par viņu. Visai mūsu dzīvei vajag būt vienai vienīgai liecībai par mūsu pārliecību. Runāt var katrs; apgalvot var katrs; disputēt var par visādām neprātībām. Bet atdot savu dzīvību...
to var tikai par patiesību. Vai tu domā. ka tas ko nozīmē, ja tu tūkstoš cilvēkiem saki: «Es zinu ko jaunu!» Bet ej tu un saki: «Es mirstu par savu pārliecību! Es atdodu savas sirds asinis par šo pārliecību, pa pilienam vien es viņas atdodu...» Tas piespiež cilvēci klusu stāvēt; tas liek viņai sirdī tās domas: nē, tā nevar būt tikai tukša valoda! Tā ir tā starpība starp veco un jauno, ka vecās mācības aizstāvētāji dzīvo no savas mācības, bet jaunās sludinātāji dzīvo savai mācībai... Bet tu gribi aizbēgt kā derēts gans, jau tai acumirklī, kur tev jānes pirmais upuris par savu pārliecību. Tu bēdz no jaunās dzimtenes tādēļ, ka tev žēl vecās. Bet no muguras rādīs uz tevi visi šie vecie āksti, taisīs svētus ģīmjus un teiks: «Vai mēs nesacījām, ka tā bij tikai augstprātība un jaunības iedomība? Vai redzējāt, ka pravietis aizlaidās lapās, kolīdz mēs ņēmām viņa mācību apgaismot ar zinātnes gaismu!» Tad tak labāk, simtreiz labāk tu nebūtu nemaz uzstājies par to, ko tu negribi aizstāvēt līdz galam; nebūtu jel nosmulējis jauno laiku baltos spārnus, nebūtu novazājis jaunās pārliecības savos mazticības dubļos. Tad būtu nācis... varbūt pēc desmit gadiem, varbūt pēc divdesmit, bet būtu nācis cits, kas būtu diezgan spēcīgs, nest savas jaunās pārliecības grūto nastu... Bet katrs, kas pieliek roku darbam un skatās atpakaļ, tas atbaida tikai citus. Indriķi, vai arī tu gribi tapt par sava darba nodevēju un nīcinātāju?»
«Un vai tu domā, ka es varētu strādāt ar tādu pašu spēku tālāk, zinādams, ka mans ceļš ir gājis pār manu vecāku līķiem?» Indriķis drūmi jautāja.
«Stāsta, ka mūsu senči, pilsētas un baznīcas dibinādami, ierakuši pamatā dzīvu cilvēku...» bakalaurs atbildēja. «Laikam viņi ir tumši noskārtuši, ka tikai virs līķiem var pacelties lieli darbi. Bet no tevis neviens neprasa
tādu upuri. Tu maldies, domādams, ka tu savu pienākumu pret vecākiem neesi darījis. Kas tad ir bērna pienākums pret vecākiem? Tas ir dēla pienākums pret tēvu un māti, ka dēls tiek liels un spēcīgs, un ka viņš kāpj augstāk, nekā kāpa viņa tēvs un māte. Tēvu un māti tu vairs neuznesīsi sev līdzi tur augšā, viņu kājas ir par gurdām, viņu cēliens iet uz vakaru; bet viņu sirds ilgošanāsies tev līdzi, un caur tavām acīm viņi skatīs to izredzēto zemi, lai arī paši pakritīs tuksnesī. Vecāki dzīvo savos bērnos savu otro dzīvi; un kas padara šauru savu dzīvi, tas nolaupa saviem vecākiem to dzīves plašumu, uz ko viņi ir iemantojuši tiesības, priekš tevis nīkdami lejā un tukšās vietās. Tici man, ka tavi vecāki tevi neaicinātu atpakaļ, ja viņi zinātnu, ka te tava roka sniedzas pēc karaļa vainaga zinātnes valstī. Desmit reiz vairāk priecāsies viņu vecā sirds, kad tavas slavas atbalss ieskanēs viņu tālajā namā, vairāk, nekā tu pats glāstītu viņu sirmās galvas un pats bālētu un nīktu sērās pēc savas jaunās dzimtenes. Neaiznesīsi tu, draugs, laimi saviem vecākiem, ja tava sirds paliks tepat...»
Indriķis soļoja reizes trīs pa dārziņu no vienas sētas līdz otrai. Atkal apstājies, viņš noskatījās bakalaurā no galvas līdz kājām...
«Man reiz stāstīja kāds profesors par tevi...» viņš teica; «savos pirmajos studiju gados tu bijis universitātes lepnums. Bet tad tev bijis jāsāk pašam pelnīt sava maize. Un viss palicis pusceļā... Vai tā bij?»
Bakalaurs kļuva nemierīgs.
«Tas tak viss vienalga!» viņš uztraukts runāja, «vai ceļā, vai pusceļā... es palieku salauzts cilvēks. Bet tas jau ir tas, kādēļ es tevi negribu laist projām. Tev neglūn nabadzība un trūkums no katra kakta virsū, tev nav jāraizējas, ko ēdīsi vakariņās, ko vilksi rītu mugurā. Tev
nav jāložņā ap tiem vēršiem un jāsaliec mugura un sirdsapziņa un jāsaka «jā» un «amen» uz viņu sakaltušo smadzeņu grabēšanu. Tu vari pētīt, ko gribi, tu vari teikt, ko domā; tu vari laisties, cik augstu tevi nes tavi spārni... nekāds trūkums, nekādas raizes tevi nevilks dibenā. Laicīga manta un garīga manta kopā... nezin, pēc cik gadu desmitiem tas atkal atkārtosies Vitenbergā. Piecpadsmit gadu es to vairs neesmu redzējis un neredzēšu ar vairs nākamos piecpadsmit gados, ja nebūšu jau agrāk nogrimis purvā...»
«Un tu domā, ka nabadzība var salauzt arī spēcīgu garu? lndriķis lēni jautāja, «tāda nabadzība, ka pētniekam pašam jāpelna katrs maizes kumosiņš, katra dzijiņa uzvalkā... un jāpelna ne ar paša zināšanām, bet varbūt ar akmeņu skaldīšanu?»
«Ek, nerunā tādus niekus!» bakalaurs errīgi iesaucās, «ko tu zini no trūkuma, no bada, no raizēm! Un lai tu stādītu savā dārzā nezin cik auglīgu koku un slacinātu to rītā un vakarā... kā tārpi, kā kāpuri nāk raizes un rūpes, un grauž saknes tavai ābelei un ēd lapas un dur sārtbaltos ziedus. Un nobirst viens ziediņš pēc otra, nokrīt pusaugā tavi augļi, un kaila un tārpu apvērpta stāv dārzā tava ābelīte un nīkst pirms rudens nāk... To ziedu man visvairāk žēl...»
Bakalaurs novērsās, noslaucīja asaras un turpināja dusmīgā balsī:
«Un vienīgais cilvēks, kura dārzā neskraida melnie raižu tauriņi, tas iet projām un atstāj nedēstītus savus kokus!»
Indriķis nopūtās.
«Tad tomēr būs labāk, ka es eju...» viņš teica, «ja es neeju uz māju, tad es rudenī esmu vēl tukšāks nekā tu. Tu māki nopelnīt savu maizīti, lai ar viņa cik sausa.
Es neprotu pat ne to. Un nepratīs to ari mani vecāki, kuru gādība līdz šim ir uzturējusi mani.»
Bakalaurs viņu uzskatīja iztrūcies. «Kā, vai tad tev muižu vairs nava?» viņš iesaucās.
«Nebūs vairs...» Indriķis rūgti atbildēja.
Kā satriekts bakalaurs apklusa. Cieta klusu arī Indriķis un krodziniece. Pirmie saules stari spiedās caur koku galotnēm.
Dažādas domas un jūtas Indriķim jaucās pa dvēseli... kā pelēki, saplosīti padebeši virs meža. Un tomēr viņi uzvarēs, šie vienaldzīgie, paklausīgie vergu uzraugi, kas trekni tikuši no savas paklausības. Bet viņš ies projām un skatīsies, kā tēvs ar mācītāju dzer no rīta līdz vakaram. Un tad atjās kaimiņi, un dzers visi garām pusnaktij. Bet Indriķi viņi sauks par bābu, par mātes dēliņu. Un atbraucīs bārzdainais kaimiņš savu piedurkni, rādīs savus muskuļus un stāstīs, kā viņš pārsviedis divus zemniekus uz vienu reizi pār plato grāvi...
Un šādā dzīvē lai viņš griežas atpakaļ? Dzīvē bez nozīmes, bez satura... Jeb vai viņai bij kāda nozīme? Zemnieks strādāja, tas plēsās ar celmiem pa līdumiem, un ja ar ne vairāk, tad viņš pasargāja to mazo iekopto gabaliņu, šo cilvēka pūļu zīmi, neaizaugušu, meža zvēru nesamīdītu. Un amatnieks pilsētā... jel zābaku viņš pataisīja, dūrienu pie dūriena urbdams cietajā zolē. Bet ko tad radīja, ko darīja šie piedzērušies žūpas? Senāk uz cīņu, uz karu savilkās viņu pirksti dūrē; un par drošību un kārtību zemē viņi gādāja. Bet kāda nozīme tiem bij tagad? Braukt no vienas pils uz otru, piedzerties šodien vīna, rītu brandvīna, jāt šodien uz briežu medībām, rītu uz lāčiem?.. Un šāda dzīves tukšuma dēļ lai Livonijas Indriķis atstātu auditorijas un bibliotēkas, kur cilvēka gars kā uz ģenija spārniem augstumā cēlās un kur katra diena
radīja ko jaunu, ko jauku, kas aizgrāba un atspirdzināja tūkstoš sirdis? Nē, tā bij skaidra lieta: uz Vidzemi viņam tagad jājāj... tas ir pienākums; bet līdz šis pienākums būs darīts - tad atpakaļ uz savu īsto dzimteni! Nekādas važas viņu neatturēs starp šiem slinkajiem žūpām! Vidzeme viņam nekā nav devusi, Vidzemei viņš neko nav parādā.
Krodziniece viņam glāstīja roku.
«Un tad tu atpakaļ vairs nenāksi?» viņa skumīgi jautajā.
«Es nākšu atpakaļ!» Indriķis atbildēja; «... kā kalnu racējs atgriežas atkal pie saules gaismas no drēgnā dziļuma.»
«Bet no ka tad tu dzīvosi?» krodziniece atkal jautajā.
«No kā es dzīvošu?.. Es varbūt jau gluži bez mantojuma no vecākiem nepalikšu. Un ja izdodas, varu jau to pilskunga amatu pārdot citam... Senāk tā varēja. Un cik tad man vajag?»
«Bet ja tev neizdotos tur vairs neko izglābt... vai arī tad tu nāktu atpakaļ?»
Indriķis cieta klusu.
«E, lai paliek tādas valodas! Vai nu gluži tik slikti būs... Un tad tak ar reiz sabruks tā vecā zvaigžņu mācībā... Bet citādi...» un viņa balsī bij manāmas sāpes. «Kad putni rudenī uz jaunu tēviju ceļo, tad viņi lasās pulciņos, bet kas ir aizšauts, tas nolien kaut kur meža biezumos. Tur vieglāk mirt...»
Krodziniece noslaucīja asaras.
«Neņem man ļaunā...» viņa klusi teica, «es gribēju no tevis ko lūgt. Ja tev dzimtenē vairs nekā nav ko darīt un ja no savas mantas ar vairs nekā neesi glābis - nāc tomēr atpakaļ. Man vēl no vecākiem ir mazs krājumiņš, un augšā, tur mums stāv viena istabiņa vienmēr tukša... strādāt un rakstīt tur varētu.»
Indriķis sarauca pieri.
«Vai tu to saki ar vīra ziņu?» viņš jautajā.
«Krodziniekam par manu mantu nav nekādas daļas,» viņa mierīgi atbildēja, «mana miesa viņam pieder, bet mana sirds un mana manta ne... tā mēs norunājām jau pirms... pirms desmit gadiem. Krodzinieks tevi netraucēs... par to es gādāšu.»
Indriķis dzirdēja, ka viņai čirkstēja zobi. Bakalaurs bij piecēlies un staigāja pa dārziņu. Tad viņš izgāja pa vārtiņiem pie Ješkas.
«Krodziniec...» Indriķis teica, «vai tik mūsu starpā nav kāds pārpratums? Vai tu tik nemaldies par manām jūtām pret tevi?»
«Par tavām jūtām man nav nekādas ziņas...» krodziniece atbildēja, «un par savām es nemaldos. Es neprasu no tevis it nekā priekš sevis. Es neceru arī uz kādu pārmaiņu nākotnē. Es tev negribu nekādu labdarību parādīt. Es gribu glābt tikai pati sevi...» Un asaras ietrīsējās viņas balsī. «Sieviete pati par sevi nav nekas. Viņai vajag kaut ko, kam lai viņa dzīvotu. Un kam tad lai es dzīvoju? Nu, es redzu, ka tu gribi dzīvot kaut kam lielam; bet tie mazie tevi gurdina. Kādēļ lai es nepūlētos tavā labā? Tad mana dzīve tāda kā pilnīgāka tiek. Vai tu nāksi atpakaļ?»
«Nezinu!» Indriķis drūmi atbildēja.
«Ja tu nenāksi, tad es iešu uz Vidzemi...» krodziniece runāja tālāk. «Nebīsties!» viņa to pārtrauca, redzēdama, ka Indriķis grib ko iebilst, «tev es par nastu nebūšu. Tu vari mierīgi iet man garām kā svešiniecei. Bet ja es redzēšu, ka varu priekš tevis ko darīt, tad es darīšu. Vismaz man būs cerība, ka reiz ko varēšu darīt priekš tevis... Kad tu zinātu, cik tukša ir mana dzīve!»
Pa vārtiņiem ienāca bakalaurs. Ātriem soļiem viņš pienāca pie abiem sēdētājiem, it kā nepacietībā gribēdams tiem ko jaunu vēstīt.
«Nu, kā palika, Indriķi... vai nāksi atpakaļ?» viņš gandrīz priecīgi jautāja.
«Nezinu!» Indriķis atbildēja
«Vai zini - tev jānāk atpakaļ!» bakalaurs teica, sev uz gurna uzsizdams. «Man iekrita varena ideja prātā, es tev saku - neaizmaksājama ideja. Es tev saku - nepaies pieci gadi, un visi tie vecie kraķi paši vēl piegriezīsies jaunai zvaigžņu mācībai. Un nauda - tu varēsi viļāties pa naudu. Bet es nopirkšu trīs mucas vīna un izmazgāšos vīnā. Vai zini, man sen jau tas ir prātā, sak, reiz vajadzētu izmazgāties vīnā.»
«Vai mes ar varam dabūt zināt tavu jauno ideju?» Indriķis jautāja, smaidīdams par bakalaura uztraukumu.
Bakalaurs apskatījās visapkārt.
«Teikt es varu, ja nedzird citi... Nē, nē, tu, krodziniec, tu vari palikt. Tev ar tur būs jānāk palīgā. Vai zini, Indriķi, man nupat nokrita kā zvīņas no acīm. Mēs abi esam bijuši briesmīgi aitas galvas... neņem man ļaunā, bet man kauns par mums abiem. Mēs ejam apkārt kā dulli un domājam, ka jaunās patiesības pašas atradīs ceļu pasaulē. Tas nav taisnība. Ir tikai viena lieta, kas pati no sevis izplatās pa pasauli. Tā ir jauna mode. To es sapratu, kad ieraudzīju tava puiša apģērbu. Nu tā es domāju: kādēļ tad lai mēs nepataisām jauno zvaigžņu mācību par modes lietu? Kad viņa nāks modē, es tev saku, tie ļautiņi plēsīsies ap viņu kā ap siltiem kliņģeriem.»
«Vai tad tu gribi jauno zvaigžņu mācību uz kamzoļiem uzšūt?» Indriķis smiedamies jautāja. «Un krodziniece to lai izdara?»
«Nebūtu slikti tas ar...» bakalaurs atbildēja, «bet to lietu var iztaisīt pavisam citādi..!» Un viņš nopakšķināja pirkstiem.
«Redzi,» viņš iesāka nopietnāk, redzēdams, ka Indriķis gaida izskaidrojumu, «kad tā labi apdomā, tad tie vecie astronomi nemaz nepelna tikdaudz. Kāda velna pēc lai tie augstie zemeskungi izdotu naudu par to, lai izzinātu, ka Jupiters aizies saulei priekšā? Un tāpat Tycho de Brahe... Vai tu domā, ka zinātnes dēļ karalis viņam uzcēla savu zvaigžņu torni? Es tev teikšu, kas tur par āķi: tiem augstajiem kungiem, bet vēl vairāk tām kundzēm gribas kaut ko zināt par pašu un par bērnu nākamības likteni. Un tie zvaigžņu pratēji tad lai izzīlē no zvaigznēm šo likteni... Es tev saku, mēs tos kungus un tās kundzes izspaidīsim kā slapjas lupatas... bez graša aizlaidīsim uz mājām, kolīdz tikai mūsu jaunā zvaigžņu zīlniecība nāks modē!»
«Kā, vai tu gribi par astrologu palikt?» Indriķis, viņu saprazdams, iesaucās. «Bet tu taču zini, ka tas viss ir blēņas.»
«Vai tad Tycho de Brahe to nezin?» bakalaurs atjautāja, «bet viņš pieslienas modei. Un mode ienes viņam naudu. Bet kad nu es uzreiz speru vienu grāmatu vaļā, sak, tas Tycho taisa blēņas: visa viņa sistēma ir nepareiza, viņa zīlēšanas un horoskopi neder ne velnam... Un nu es sāku pierādīt, sak, tur un tur tie vecās modes horoskopi ir sludinājuši pavisam greizi... to taču tu vari domāt, ka sameklēt neizdevušos un aizmirstus zīlējumus nenākas grūti... Un tad es rādu, sak, pēc Livonijas Indriķa metodes būtu izzīlēts pavisam kas cits... Un ņemu un pierādu, ka pēc tavas metodes jāiznāk gluži tam, kas vēlāk tiešām ir noticis... Bet pašās beigās es uzaicinu Tycho de Brahi, lai viņš pierāda, ka viņa metode nav nepareiza,
un ka par desmit dālderiem es izlaboju katru Tycho de Braches taisītu kļūdu zīlēšanā... Es tev saku, Indriķi, mēs sadzīsim to Tycho tādā ragā, ka viņš aiz dusmām noraus pats sev vienu kāju. Un te, ap meža krodziņu griezīsies smalki kungi un dāmas kā ap bišu tropu... Simts dālderu viņi maksās, lai tik mēs izzīlējam ko pareizu...»
«Ak tad tu te gribi atvērt zvaigžņu zīlētavu?» Indriķis drusku pavīpsnādams jautāja.
«Citur nevar...» bakalaurs atbildēja. «Taču jau papriekš pacienti jāliek drusku iztaujāt, kā iet pa māju, no kā baidās, ko cerē... To visu izdarīs mūsu krodziniece, bet kā ienāk ciemiņš pie tevis, tā tu tādā cienīgā balsī, nemaz uz viņu neskatīdamies: «Tev lielas bēdas notikušas.» «Jā, kungs...» atbild ciemiņš. «Tev pērn nomira sieva...» «Jā, kungs...» «Viņa mira asins sērgā.» Jā, kungs, bet kā tu to zini?» Un tu runā tik tālāk un izstāsti viņam visu to pašu, ko viņš vakar vakarā pats izpļāpāja krodziniecei. Bet viņš iepleš muti līdz ausīm un domā, vai tik simts dālderu nav par maz priekš tik gudra kunga... Bet pēc diviem gadiem karalis pašu Tvcho de Brahi sūtīs pie tevis mācībā... Es tev saku, tas viss ir tikai modes lieta!»
Indriķis kļuva nopietns.
«Man nepatīk, kad par tādam lietam joko...» viņš teica.
Bakalaurs iepleta acis.
«Bet, cilvēk, kas tev nāk prātā!» viņš iesaucās. «Man pirmo reizi visā mūžā ienāk ienesīga ideja prātā, un viņš saka, es jokojot! Bet tā taču mana vissvētākā pārliecība! Un ja tu arī negribi naudu ņemt par visu to traci, tad jau tāpēc vien tev jākļūst par astrologu, lai izpucētu to Tycho de Brahi. Tie kungi jāķer no tās puses, kur viņiem visvairāk kut. Vēlāk jau mēs varam izskaidrot pasaulei, ka
viss tas ir bijis tikai joks, ka mēs Eiropu gribējām tikai drusku izmuļķot, izārstēt no māņticības. Jau šitās trakās satīras dēļ vien tev jākļūst par astrologu!»
«Tu tiešam nejoko?» Indriķis nesaprašanā vaicāja.
«Bet kad es tev saku!» bakalaurs iekarsis atbildēja. «Parādīt visai Eiropai garu degunu un mirt... kas varētu būt vēl jaukāks pasaulē!»
«Tad es ar atbildēšu nopietni...» Indriķis teica, «arī pa jokam es negribu tērpt savu līgavu zagtās drānās. Bet mans darbs man ir vēl dārgāks, nekā jauneklim viņa līgava... Un nu paldies par visu, — un dzīvojiet veseli. Varbūt vēl redzēsimies, varbūt ar ne... zvaigznēs nav rakstīts ne viens, ne otrs... Cik jauks rīts... Vai jūs mani pavadīsat?»
«Indriķi, Indriķi!» bakalaurs skumīgi teica, «tev dzīvē neies viegli. Tu nesaproti dzīves humoru... Bet pavadīt tevi varam. Nāc, krodziniec, iesim... mēs abi bāŗa bērni...»
Krācenieši bij drusku nokavējušies. Mežapils pagalms jau bij pilns zirgu un kamanu, kad viņi tur iebrauca.
«Arī stārasts jau klāt...» Brigitas kundze piezīmēja, acis pār kamanu rindu pārlaidusi.
Priekšnamā viņus saņēma pats pilskungs, liela auguma, bet jau drusku salīcis sirmgalvis.
«Tad nu tu ar beidzot mūsu pusē!» viņš laipni teica, Indriķim smago roku uz pleca uzlikdams un viņu no augšas līdz lejai apskatīdams. Kā tie gadi ar aiziet... Kad tevi pēdējo reiz redzēju, tad biji vēl tāds kā spīgstuls... Nu, īsto vidzemnieka plecu tev tagad ar vēl
nav... Nekas, nekas, laidīsim tevi reizes trīs četras lācim pretim, gan tiks platāki arī pleci.»
«Tēv, ved nu ciemiņus dziļāk!» viņu pārtrauca spirgta skaļa sievietes balss. Indriķis paskatījās: durvīs stāvēja slaika jaunava melnā samtā, lepni atmestu galvu.
«Tā mana meita, namamāte un mans komandieris!» vecais pilskungs teica Indriķim ne bez iekšēja lepnuma.
Tad viņš paņēma Indriķi aiz rokas un pieveda Hildegardei klāt.
«Tas te mūsu ārzemnieks, mans krustdēls Indriķis...» viņš teica, kāmēr pēdējais palocījās. «Tēvs, māte un krusttēvs nav pratuši viņu padarīt par īstu vidzemnieku. Ņem nu tu viņu drusku aiz pavadas.»
«Kā kad es pati būtu īsta vidzemniece!» Hildegarde atbildēja un ieurbās Indriķim taisni acīs ar savu noteikto drošo skatienu. «Es biju domājusi, ka ārzemēs vairāk saules!» viņa tad piebilda, it kā nemierā būdama ar to, ko saskatīja Indriķa sejā.
«Saules tur diezgan, bet arī tur tā silda kalnam tikai dienvidus pusi...» Indriķis atbildēja.
Hildegarde paspieda viņam roku. «Es redzu, mums valodas sakritīs!» viņa teica, griezdamās pie Brigitas kundzes un klibā Kaspara.
«Stārasts jau apvaicājās pēc jums...» Meža pilskungs pusčukstoši teica Kasparam.
Indriķis redzēja, ka Hildegarde ātri pagriezās uz tēva pusi. Pilskungs sarāvās, it kā tērauda asmens būtu pazibējis viņam gar galvu. Bet tas bij tikai skatiens no Hildegardes zilpelēkajām acīm.
«O, tā ir vairāk komandieris, nekā namamāte!» Indriķis nodomāja. Bet viņam patika raudzīties uz šo jaunavu, kura zināja, ko viņa gribēja. Hildegarde bij par veselu galvu garāka nekā klibais Kaspars. Neviļus Indriķis salīdzināja
mātes bālo, rūpju sagrauzto kluso seju ar spēcīgo jaunību, kas raudzījās uz pasauli kā aizdambēta upe uz mežu un debesīm. Bet palūko tu tikai ieraut robu dambī! Kā skangalu tevi aizskalos šis pats ūdens, kas par baltajiem padebešiem sapņo un par tumšo mežu!
Krācenieši iegāja lielajā istabā, kur vesels bars ciemiņu, gan vīriešu, gan sieviešu, ziņkārīgi lūkojās viņiem pretī. Vīrieši bij sasēdušies ap garo galdu, uz kura atradās gan lielas alus kannas, gan arī mazāki dzeramie trauki, un runāja skaļā balsī par kaut ko jautru. Sievieši turpretī bij sasēdušies atsevišķā pulciņā un vairāk tikai klausījās vīriešu valodās, šad un tad klusām viena otrai ko iečukstēdama.
Jauniem ciemiņiem ienākot, gandrīz visi vīrieši ar troksni sacēlās kājās. Palika sēdam galda galā tikai sārts plecīgs vīrietis, melnām ūsām, gadus trīsdesmit pieci vai četrdesmit vecs. Ar zeltu izšūtie kažoka kamzoļi atšķīrās no citu viesu uzvalkiem, kāmēr pašapzinīgais skatiens, it kā vienaldzīgi pagriezdamies uz ienācējiem un tad apstādamies istabas pazemajos spraišļos, likās sakām: «Ja tev kāda vajadzība, tad nāc pie manis... man tevis nevajaga!»
Sākās sirsnīga apsveicināšanās. Katram bij sava piezīme, savs joks priekš «ārzemnieka». Daudzi no šiem viesiem viņu bij auklējuši uz ceļiem; ar jaunajiem viņš kopā bij kāpis ābelēs, vai arī šaudījis vārnas ar pašu taisītiem lokiem. Krācenieši tikai pamazām tika uz priekšu, bet Indriķis tomēr nomanīja, ka visa burza it kā ar nodomu virzījās uz galda galu, kur sēdēja poļu stārasts. Indriķis paskatījās uz māti: viņas seja bija uzkrītoši bāla un zobi viņai pašai no sevis kodās kopā aiz uztraukuma. Viņa zināja, ka no nākošā acumirkļa varbūt atkarājas visa viņas piederīgo nākotne.
Klibais Kaspars sāka arvien biežāk raustīt uzačus, jo tuvāk viesu bars viņu bīdīja stārastam. Pats namatēvs, arī gluži uztraukts, kaut ko sacīja polim, bet stārasts paraustīja plecus un palika sēdam turpat. Kad klibais Kaspars bija jau gluži tuvumā, tad viņš pastiepa gredzenoto roku pēc vīna kausa un nodzēries sāka slaucīt ūsas. Indriķis redzēja, ka tēvs uzreiz apstājās un negāja vairs tālāk, par spīti kaimiņu bīdīšanai: laikam viņam tika kauns no savas sirmās galvas, lai locītos šā vīra priekšā, kas turēja par lieku pat piecelties, kad jāapsveicinās ar vecāku vīru.
Indriķis acumirklī pārskatīja visu notiekošo. Nebij ko šaubīties: stārasts vēlējās pazemināt veco krācenieti un saņemt viņa apsveicinājumu sēdot. To saprata arī kaimiņi, bet te lieta grozījās ap Krāces pili: vai tiešām lai krācenietis to zaudē uzpūtīgā poļa dēļ?
«Mūsu acīs tu allaž paliksi vecais krācenietis...» Indriķis dzirdēja kādu čukstam uz klibo Kasparu. Brigitas kundzei vajadzēja turēties pie Hildegardes. Viesu čalošana pati no sevis apklusa, bet stārasts ieņēma ūsas galu zobos un kodīja to, pats uz saviem gredzeniem skatīdamies.
Piepeši Indriķis aizspraucās tēvam garām, viesu pulciņam cauri, un paķēra kādu vīna kausu no galda.
«Uz visuvarenākā karaļa Stefana veselību!» viņš sauca skaļā balsī.
«Lai dzīvo!» atskanēja no spēcīgam krūtīm, un visi ķēra pēc kausiem.
Stārasts pameta naidīgu skatienu uz Indriķi, bet tomēr piecēlās. Tak labo roku viņš iebāza azotē, vīna kausu ar kreiso turēdams.
«... un uz karaļa vietnieka veselību!» Indriķis turpināja.
«Lai dzīvo!» atkārtoja viesi.
Stārasts sāka smieties, izvilka roku no azotes, padraudēja ar pirkstu Indriķim, bet tad tomēr izstiepa roku pretī klibajam Kasparam, kuru namatēvs pa to laiku bij piebīdījis tuvumā.
«Nu beidzot mēs tomēr satiekamies!» stārasts teica, «Bet stīvas gan tev ir tās kājas ... tas viens kas tiesa.»
«Kā jau no koka!» Kaspars atbildēja.
«Nu tev ne tikai kājas vien no koka!» stārasts teica. «Bet tavs dēls ir gudrāks par dažu labu...» viņš piebilda un sniedza roku arī Indriķim, kurš pieklājīgi palocījās. «Kā es dzirdu, tad tu gribot atdot valdīšanu dēlam?» Un stārasts apsēdās.
«Tā jau prātoju...» klibais Kaspars atbildēja, arī apsēzdamies. «Es, vecs cilvēks, nevaru vairs iedzīvoties tais jaunajos laikos.»
«Tam es labprāt ticu...» stārasts atbildēja. «Agrāk varēja iztikt bez paklausības un godbijības, bet tagad valdība prasa arī to... ne tikai kara gaitas un meslus. Nu, kā tu domā, jaunais cilvēk, vai jaunā paaudze ir labāk mācījusies paklausību un godbijību?»
«Negribu ar to lielīties...» Indriķis atbildēja, «es zinu, cik labprāt arī mans tēvs klausīja likumiem; tikai viņa laikos bij grūti zināt, kuram likumam lai klausa. Mums, jaunajiem, tai ziņā vieglāk. Un es domāju - mēs visi centīsimies izrādīt paklausību un godbijību tam karaliskam likumam, kuram to esam solījuši.»
«Es redzu, tu ne par velti esi bijis ārzemju skolās...» stārasts, pieri saraukdams, atbildēja. «Bet paturi prātā tikai vienu lietu: karaliskais likums te - tas esmu es. Ja to neaizmirsīsi, tad mēs sadzīvosim gluži labi.»
Indriķis nekad nebij piederējis tiem skolāriem, kuri dzeršanā redzēja sevišķu lepnumu un tēvutēvu tikumu. Tādēļ arī te viņam drīz apnika senneredzēto kaimiņu «uzdzeršana»
uz viņa veselību. Jau viņš paredzēja, ka dažs jutīsies apvainots, redzēdams, ka Indriķis tikai izskata pēc pielika kausu pie lūpām, kamēr viņa biedri turējās pie vecās pārliecības «kas labi domā, tas tukšu dzer». Bet vēl īstā laikā viņu izglāba Hildegarde, aicinādama viņu, lai apskatot, kā pils pārveidojusies beidzamos gados.
Caur vairākām istabām un spraugām viņi izgāja steidzīgi cauri. Te indriķim vēl no bērnu dienām viss bij pazīstams. Bet tad Hildegarde apstājās pie kādām pašaurām durvtiņām un sāka meklēt pa savām atslēgām.
Šis durvis es pirmo reiz redzu...» Indriķis teica; «uz kurieni tad viņas var aizvest? Šī taču ir ārsiena...»
Hildegarde neatbildēja, bet iestūma viņu pa mazajām durvīm, kuras tā atkal no iekšas aizkrampēja.
«Kāp tikai uz augšu!» viņa teica.
Indriķis sataustīja krēslā trepju margas un sāka kāpt. Gaiss te bij drusku tā kā saspiests, sienas aukstas. Tad viņš sasniedza kādu mazu lodziņu biezajā mūrī un gribēja apstāties, bet Hildegarde neļāva. Beidzot viņa pasniedzās Indriķim garām un atvēra durvis trepju galā.
Viņi iegāja lielā, gaišā istabā, no kuras nelielas trepītes veda vēl augstāk. Cik Indriķis ātrumā varēja pārskatīt, tad te laikam atradās Meža pils bibliotēka; arī dažādi vecmodīgi instrumenti likās būt šurp atmaldījušies. Pie lielā galda atradās viens pats sēdeklis.
«Šīs ir manas karaliskās telpas...» Hildegarde teica, «te es esmu neaprobežota patvaldniece. Bet papriekš es tev rādīšu savu troni. Kāp vēl augstāk.»
«Vai dieniņ, man jau stilbi sāp!» Indriķis tai pretojās, bet tomēr griezās uz trepītēm.
«Un nu aiztaisi acis!» Hildegarde pavēlēja, kad Indriķis bij saņēmis trepju margas. «Lielas lietas jāierauga uzreiz.»
«Bet tad saki, kad es varēšu atkal skatīties... Vai galvu te nevar nodauzīt?»
«Pag, es tevi vedīšu... Lūk, tā... vēl divi pakāpieni... un nu trīs soļi uz priekšu... nu uz labo pusi... viens, divi, trīs... acis vaļā!»
Pirmā acumirklī Indriķis neko nevarēja izšķirt. Noejošās saules sārtums pārāk spēji iesitās viņam acīs. Bet tad pamazām viņš ieraudzīja šais dzeltensārtajos mierīgajos gaismas miglas plūdos apsarmojušu mežu bezgalību. Neskaitāmi rubīni un zelta zvirgzdi zalgoja kluso bērzu sirmajos, kā zirnekļu tīkls, vainagos. Un gar otru malu egles nesa, kā melni ģērbušās klostera māsas, savu balto šķidrautu... cēli un vienādi, tālu nost no šīs pasaules raizēm. Piekalnē priežu slaikie augumi laistījās sarkanajā saules zeltā, bet seju viņas bij paslēpušas savos zilganzaļajos meža meitu matos, kā kaunēdamās par to, ka viņas tik kailas...
«Tas viss ir mans...» Hildegarde, viņam līdzās stāvēdama, tikko dzirdami runāja, kā atbalss baidīdamās. «Šis klusums ir mans, un šī sārtā zelta miglas jūra ir mana. Un tie bērzi ir man krusttēvi... tādi sirmi, prātīgi... par veciem laikiem viņi domā... Un tās egles ir man krustmātes... viņas nāk no vakarlūgšanas. Es skaidri redzu viņu melnos cimdus caur baltās vilnaines bārkstīm. Un tur, lūk, ceļas lēni dūmi no zemnieku namiņa uz augšu, tā lēni, bailīgi, klusiņām. Viņiem tā kā gribētos paskatīties, kāda tā saule īsti ir... Tā notālēm, no muguras paskatīties, tā pār pleciem tiem, kas pirmās rindās stāv... Man daudzreiz liekas, ka tā ir zemnieka dvēsele, kas tur tā zagšus paceļas līdz meža galotnēm. Tumšajā namiņā, samirkušos zaros viņu dzemdināja panīkusi uguntiņa; viņa zin, ka ar saules gaismu tai nav nekādas radniecības, bet tomēr gribētos paraudzīties viņas krāšņumā... kā
viņa zeltu bārsta pār bagāto mežu, tikai zemnieka būda un zemnieka dvēsele paliek pakrēslī un ēnā...
Indriķis pārsteigts skatījās uz savu biedreni. Klusas skumjas likās līgojamies krēslas cauraustos vakarsaules plūdos, kas lēnām glaudās ap jaunavas seju un brūnajām matu cirtām.
«Jau tumst...» Hildegarde pēc brītiņa teica; «par velti izcerējās būdā dzimušie dūmi: saulītes nesasniedza. Tā nīkst pa tumsu šī vientulīgā zemnieka dvēsele. Un neviena nav, kas viņu sildītu un saulītē celtu... Vai tu zini, kas senāk dzīvoja šais istabās?»
«Nē.»
«Tavs mātes brālis.»
«Mans mātes brālis?»
«Jā, krusttēvs Norberts. Es zinu, tu par viņu neesi nekā dzirdējis. Par viņu te nerunā. Tikai tava māte zin... un es.»
«Vai viņš sen jau kamēr miris?» Indriķis jautajā.
«Viņš vēl dzīvs...»
«Kur?»
«Pie karaļa Stefana. Tikai nesaki to nevienam. Arī tavs tēvs to nezina. Krusttēvs Norberts pērn bija te.»
«Te, pilī?»
«Nē, Vidzemē. Viņš bija pierunājis karali, lai atvieglina zemnieku likteni, bet zemnieki nebij sapratuši... lūguši, lai atstājot visu pa vecam...»
«Tad tāpec tev tādas domas,» Indriķis vairāk tikai sevī norunāja.
«Jā, no viņa. No viņa rakstiem un grāmatām. Tās tur lejā ir visas viņa grāmatas. Tās bij manas biedrenes, tās mana māte un manas māsas...»
Indriķis pats nemanīdams bij saņēmis viņas roku.
«Vienu lietu es tomēr nesaprotu...» Hildegarde turpināja, «to es saprotu, cik žēl krusttēvam Norbertam bijis to ļaužu, par kuriem neviens negādā. Bet kādēļ viņš tā ienīdis savas kārtas cilvēkus? Vai tad tiem palīdzības nevajag? Tur šodien viņi visi bij, jauni un veci; bet neviena roka nepacēlās, kad tas uzpūtīgais polis gribēja pazemot tava tēva sirmo galvu. Kā suņi viņi visi gatavi luncināties ap to, kam pātaga rokā. Kad tik tā mīļā maizīte! Un kad sadzerties vēl var! Tā viņi tur tagad sēd, sasarkušām sejām, bļaustās un lielās un rūpējas, lai neviens nesēdētu augstāk pie galda nekā viņa vieta... Un kā lai viņi arī paceltu zemnieku, kur paši līdz kaklam dubļos? Grimst viņi, velk zemnieku līdz. Un neviena nav, kas pasniedz viņiem roku. Vai zini, man dažureiz uz tevi ir bijušas tādas dusmas!..»
«Uz mani?» Indriķis pārsteigts jautajā.
«Jā, uz tevi. Te viss grimst purvā, te visi kļūst nabagi mantas ziņā un vēl nabagāki dvēselē... bet kas vēl ko var, tas iet projām, un kas ko dara, tas labāk kaut būtu projām... Bet... iesim iepazīties ar tās zemes sāli!»
Apakšā viesi pa tam bij tapuši arvien jautrāki. Daži no bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem, mācīja tām dzert vīnu un alu, laida vaļā divdomīgus jokus. Citi, kam valoda nebij tik veikla, sēdēja pie galda un klausījās biedru valodās, vai trieca paši savā starpā, šad un tad uzsizdami ar vareno dūri uz ozola galdu, tā, ka dzeramie kausi un kannas palēcās uz augšu.
Stārasts sēdēja vēl turpat galda galā un skaidroja kaut ko svarīgu trim, četriem kaimiņiem, kuru padēvīgās sejas vien jau liecināja, ka tie lielā mērā atkarīgi no stārasta žēlastības.
«Hē, jaunais cilvēk!» stārasts sauca un māja Indriķim ar roku. Indriķis gribēja izlikties, it kā viņš to neredzētu,
bet divi trīs pakalpīgi jaunekļi aizrādīja viņam stārasta vēlēšanos. Viņš pienāca.
«Apsēdieties, jaunais cilvēk!» stārasts teica, kamēr labvēlīgs smaids pārlaidās pār viņa sasarkušo seju. «Vai zini, tu man patīci, jaunais cilvēk... tev vēl ir mugurkauls un turklāt prāts. Ar tiem citiem jāmaisās kā pa biezputru: bez veida, bez pretestības.»
«Es nesaprotu, kādas pretestības tad stārasts no manis gaidītu?» Indriķis nopietni jautāja.
«Ai, ai, jaunais cilvēk... var redzēt, ka tie ārzemnieki nav tevis vadījuši uz lāču medībām. Saki pats, vai tur kāds prieks: durt bēgošam lācim? Bet kad viens tāds brūnsvārcis ceļas uz pakaļkājām un sit plaukstas kā vāles un rēc, lai meži līgojas... griez tādam krūti pretī... krūti pret krūti, tās, lūk, ir medības! Un tad izvilkt šitādam mežainim gredzenu caur nāsīm un uzsaukt: danco, miška! E, brāl... par daudz jūs tur tie ārzemnieki vārdzinājuši aiz grāmatām!»
Un kaislīgi viltīga uguntiņa iemirdzējās stārastam acis.
«Nekas, karaliskas medības!» Indriķis zīmīgi noteica.
Polis saprata apslēpto aizrādījumu.
«Jā, jaunais cilvēk, karalim vajag paklausības. Un es viņus iedīdīšu, šos stīvkājainos lāčus. Kazačoku viņi man dancos. Eh, klibo Kaspar, nāc šurp!»
Vecais krācenietis pienāca. Indriķis redzēja, ka tēvs jau bij paguvis pienācīgi vien iesūkt.
«Kas ir, vecais, vai mēs vēl varētu izlaist vienu kazačoku?» stārasts ļauni smīnēdams jautāja.
«Eh, stārast, tas vecums, tas vecums!» Kaspars atbildēja atsēzdamies. «Par to kāju nekas: jaunībā es tev izdancotu arī uz vienas kājas, bet nav vairs tās uguns, neiet vairs asinis pa dzīslām kā vārīts dzīvsudrabs!»
Un viņš bēdīgi nokāra galvu, it kā nožēlodams jaunības laikus.
«E, viss ir nieki, viss paiet!» viņš piepeši atmeta ar roku. «Vai tad tu domā, stārast, ka tu mūžam paliksi jauns? Nav, brāl, tev ar vairs tās uguns kā priekš desmit gadiem. Tagad tu esi stārasts, tagad muižnieki priekš tevis lokās kā spīgstuļi, bet neredzu tev acīs vairs tās jautrības, kā priekš desmit gadiem. Atminos vēl labi, draugs, tavas jaunības: noplīsuši zābaķeļi, naudas nav, ko zirgu aizmaksāt, bet prāts allaž jautrs un acis dzirkstī. Vai atminies vēl, kā tu dancoji kazačoku pie manis ar manu istabmeitu? Velna skuķis bij, ko?»
Stārasts nosarka kā vēzis. Viesi, kas bij tuvumā, uzreiz iesāka skaļu sarunu savā starpā par pašu lietām, it kā neviens nebūtu klausījies, ko runā Kaspars ar stārastu. Bet Kaspars laikam to nemanīja. Atcerēdamies pagājušos laikus, viņš piepeši sāka dziedāt sērā, negludā balsī:
«Izzūd kā dūmi šis dzīvības laiks,
Nobālē jaunekļa sārtais vaigs...
Draugs, pildi jel kausu līdz malām man pilnu, —
Dievs zina, ko nākotne katram mums nes!»
«Iedzer, stārast, lai redz, kā tad ir!» Kaspars turpināja. «Jaunību tikpat atpakaļ nedabūsim. Aizgāja jaunības spēks, lai aiziet arī jaunības naids. Nu, saki pats, kam mums bij naidoties visu šo laiku? Dzīve griež mūs visus kā rats: reiz biji tu apakšā, es augšā. Tagad tu esi augšā, es apakšā. Nu es zinu: es vairs augšā nevaru tikt. Mans liktenis — taisīties pie maliņas. Bet nepaliksi jau tu ar mūžam kalna galā. Pienāks reiz arī tev vecums un nespēks, un sāksi apskatīties, kur maliņa. Eh, stārast, arī man reiz tā likās, ka jaunība ir neizsmeļama, kā jūra. Un tagad, neesmu pat lāgā nodzēries no viņas ūdeņiem, un viss jau sauss un tukšs...»
Kaspars atbalstīja galvu abās rokās, elkoņus atspiezdams uz ozola galda.
«Nekauc, vecais!» iesaucās stārasts, kas pa to laiku, bij atdabūjis līdzsvaru. «Gan jau noķersim vēl tavu jaunību. Ko domā, vai tu nevarētu vēl mums uzdancot šovakar kazačoku ar savu veceni?»
Kaspars likās nedzirdam.
«Ja es paveļu karaļa vārda?» stārasts turpināja.
«Neatdos man ar veceni jaunību vairs nekāds karaļa vārds!» Kaspars atrūca.
«Es tev saku, Kaspar, tu šovakar vēl dancosi kazačoku!» stārasts iekodās ar piedzēruša stūrgalvību savās domās. «Ne jaunības mums, draugs, vajag, bet paklausības. Es domāju, mums būtu daudz iemesla gādāt par to, lai tiktu aizmirsta senā nepaklausība.»
Pienāca namatēvs un aicināja stārastu līdz ar citiem viesiem pie vakariņām.
«Tā tad pec ēšanas, vecais!» stārasts pieceldamies teica.
Viesi ar troksni sasēdās ap piekrauto galdu. Stārastam ierādīja goda vietu starp namatēvu un Hildegardi. Kasparu Indriķis pasteidzās nosēdināt patālāk no stārasta. Pašam viņam iznāca sēdēt Hildegardei taisni pretī.
Indriķim radās vēlēšanās aiztaisīt acis un klausīties viesu dunoņā. Vai tiešām viņš bij dzimis un audzis šai pašā pasaulē, kas šļakstēja ap viņu kā sālītā jūras ūdens viļņi: tur gļotas, te dūņas, visur puvuma smaka!.. Un kur liec kāju, tur glums akmens, bet atspaidu tu velti meklē, un kur pieķerties nav... Stāvi viens pats kā laivinieks, kam aizplūdināta sadragātā laiva, un jūti, kā laksta nežēlīgie gružu pilnie viļņi ap tevi un kustina gļotas, un pamazām zogas augstāk un augstāk gar tevi līdz krūtīm, līdz sirdij, un tad piepeši sagrābj tevi no muguras un ierauj gļotās... Viņš nevarēja izturēt pats šīs savas
iedomas un atdarīja acis. Netālu no viņa sēdēja jauns muižnieks, kam nazis vairs lāgā negribēja klausīt gaļu griežot; bet plecu viņš lieca arvien vairāk un vairāk uz savas kaimiņienes pusi, ar dzīvniecisku prieku izbaudīdams viņas mīkstā auguma pieskaršanos. Un arī šī kaimiņiene... vīra viņai nebij tuvumā... tukla, vēl braša sieviete, likās no visas apkārtnes sajūtam vairs tikai piedzērušā jaunekļa plecu un krikšķināja savus reibuma smieklus. Indriķis novērsās uz otru pusi. Tur viņam gluži līdzās sēdēja bezzobains vecītis, pārliecies pār savu šķīvi, izpletis abas rokas uz galda malas, it kā sargādams savu šķīvi no kārā kaimiņa. Un ātriem kumosiem viņš rija vārīto lasi, kamēr viņa mazās acis steidzīgi šaudījās no vienas puses uz otru kā sunim, kurš grib pasteigties ar savu gaļas gabalu, pirms to saoduši citi suņi. Arī šo vecīti nonēsātajos svārkos Indriķis pazina. Viņu turēja par vienu no visbagātākiem muižniekiem un stāstīja, ka viņš mājā ēdot tikai to gaļu, kura jau iesmakusi... «Es esmu nabags, man nekā nav...» bij viņa vienīgā saruna ar kaimiņiem.
Indriķis pacēla, kā jautādams, acis uz Hildegardi. Kā viņa varēja izturēt šais ļaudīs? Un viņam ienāca prātā Hildegardes vārdi: «Vai tad viņiem palīdzības nevajag?»
Stārasts bij arvien vairāk piesarcis no vīna un no savas cienības apziņas. Viņš runāja skaļā balsī par Viļņu un par karali, un tā likās, ka ar katru izdzerto kausu karaliskā augstība tika laipnāka un draudzīgāka pret stārastu, līdz pēdējais sāka jau saukāt viņa majestāti par Stefanu. Bet tad viņš nejauši paskatījās uz Indriķi un sapīcis apklusa: laikam bij saskatījis Indriķa sejā zobgalīgo smaidu.
Minūtes divas stārasts nerunāja ne vārda, tikai nodurtās acis un sarauktās uzacis liecināja, ka viņš domāja bargas domas. Gan Hildegarde izmēģinājās atkal uzdabūt viņa
valodu uz sliedēm, bet dabūja pavisam greizas, domās traucēta cilvēka atbildes un apklusa. Apklusa arī tuvāk sēdošie viesi, un pamazām pārlaidās kā tumša nelaimes paredzēšana pār viesiem. Tikai klibā Kaspara balss bij dzirdama savā piedzērušā skaļumā pār istabas pakluso dunoņu.
«... un tā es vaicāju, sak, ko viņš tev nozaga?» klibais Kaspars stāstīja, «Miķelis saka — zirgu. Labi, pakārsim viņu zirga pavadā. Taisnībai vajag būt pasaulē. Un pakārām ar...»
«Kas tas bij, ko tu pakāri, Kaspar?» nodārdēja uzreiz stārasta balss pār visu garo galdu.
«Sirotājus pakāru, stārast!» Kaspars atbildēja.
«Vai citi pilskungi arī bij pie tiesas spriešanas?» stārasts atkal jautāja.
«Kādas tiesas tad sirotājam vajag?» Kaspars izbrīnījies atjautāja, «koka zars viens tiesas kungs, cilpa otrs... un Rata kalnā virstiesnesis.»
«Labi, labi, mēs par to parunāsimies pec ēšanas...» stārasts noteica griezīgā balsī.
Visa jautrība no viesiem bij kā vēja aizpūsta. Indriķis paskatījās uz māti: viņas bālā seja bij kā sastingusi... laikam viņa juta, ka cīnīties pret nelaimi vairs nav iespējams, kaut tik drīzāk viņa nāktu... un kaut viņa taupītu dēlu... un kaut vīru viņa taupītu... tikai viņai pašai kaut durtos sirdī visi šie dzeloņi, viens pēc otra, viens sāpīgāks par otru...
Cīņa parādījās arī Hildegardes sejā. Indriķis skaidri redzēja, kā trīcēja viņas pirksti, kad viņa paķēra lielo sudraba kausu, kas bij nolikts stārastam priekšā un to pildīja ar vīnu.
«Uz tavu veselību, stārast!» viņa teica, pielika kausu pie lūpām un pasniedza viņu stārastam.
Stārastam iemirdzējās acis kaislībā. «Uz manas karalienes veselību!» viņš sauca un izdzēra vienā paņēmienā, acis no Hildegardes nenogriezdams.
«Nabadzīte!» Indriķis nodomāja, «to maisu tu nepiedzirdīsi!»
Arī pati Hildegarde drīz vien nomanīja, ka ir izraudzījusies nepareizu ceļu, lai novirzītu stārastu no viņa naida domām. Jo vairāk stārasts dzēra, jo ļaunāk mirdzēja viņa acis Indriķī raugoties. Tikai tik ilgi viņš likās piemirstam savu atriebšanos, kamēr viņa skatiens ar dzīvniecisku kaislību slīdēja no Hildegardes sejas uz viņas balto kaklu, uz apaļajiem pleciem un pilnajām krūtīm, kamēr piedzērušā roka pagaldē meklēja Hildegardes pirkstus. Piepešs sārtums sakāpa Hildegardei sejā līdz ausu galiem. Indriķis redzēja, ka viņai sarāvās katrs loceklītis, lai trūktos augšā un skrietu projām; bet viņa savaldījās ar pārcilvēcisku spēku un palika sēdam. Tikai rokas viņai drebēja uz baltā galdauta un acis viņa neuzdrošinājās pacelt uz cilvēkiem.
Vakariņas beidzās. Viesi kā atviegloti piecēlās no savām vietām. Hildegarde nozuda kā putniņš, kas izrāvies no cilpas. Indriķis tēvu ātri izbīdīja citā istabā, lika pasaukt māti un teikt kučierim, lai tūliņ jūdz Krāces kunga zirgus. Pats viņš aizgāja, lai uzmeklētu Hildegardi un izskaidrotu viņai, kādēļ viņš tur par labāku nepalikt šovakar piedzērušā stārasta tuvumā.
No saimes ļaudīm neviens nezināja, kur atrodas Hildegarde. Gar torņa durvtiņām iedams, Indriķis tās pataustīja: atslēga bij durvīs. Klusi viņš uzkāpa līdz augšējai istabai. Pilnais mēness spīdēja pa šaurajiem lodziņiem un pildīja ar sudrabainu ēnu visu istabu. Hildegarde bij iekritusi krēslā, uzspiedusi rokas uz galda, noliekusi ģīmi uz
tām un raudāja kā nesavaldāmās sāpes. Tikai kad Indriķis viņai uzlika roku uz pleca, viņa pamanīja savu viesi.
«Neraudi, Hildegard...» Indriķis mierināja, «es aizvedīšu savus vecākus tūliņ projām.»
«Man taču kauns, Indriķi... man taču tik briesmīgi kauns!» jaunava aizraudamās runāja. «Kā ap pērkamu lopu viņš ap mani grābstījās... un neviens nav, kas mūs pasarga no viņa! Ikviens domā tikai par sevi, ir priecīgs» ka tas varmāka patlaban neskatās uz viņa pusi... un lai ar viņš citus vai kājām mīda... Bet tu vēl nezini visu, Indriķi, viņš mani grib par sievu! Un neviens nav, kas mani sarga! Ikviens skatās tik, vai tā caur radniecību nevarētu ieperināties atkal kādā pilī vai muižā, kur izdzīs citu, mazāk pakalpīgu... Bet to es saku, Indriķi,» un Hildegarde saslējās, «no šejienes viņi manis nedabūs uz baznīcu pie laulāšanas. Man vēl vaļā mans sapņu logs, pa to man nedzīsies neviens pakaļ...»
Un viņa piegāja pie loga un pārlaida acis pār rasā nosarmojušiem kokiem tur apakšā.
Indriķis sakustināts nostājās viņai līdzās.
«Hildegarde...» viņš klusi teica un saņēma jaunavas roku, «es līdz šim esmu neprātīgs bijis. Es domāju, ka tikai zinātnes pasaulē ir vajadzīga svabadība. Bet tu tikām vārgsti un raudi te. Un mani jaunības draugi dzer un grimst dubļos. Un neviens nevar vakarā nolikt galvu droši uz sava spilvena, ja viņš nav nopircis tiesību uz to par sava tēva un mātes kaunu un par paša sirds skaidrību. Bet pār visu novadu plūst kā purva nāvīgie tvaiki šā bezkauņas varmācība... plūst un saēd kā rūsa visu jaunību un goda prātu. Un tur visapkārt vārgst zemnieki un nezin paši vairs, vai viņi vēl cilvēki, vai tikai darba lopi un kunga lopisko iedomu rotaļa... Es biju neprātīgs, Hildegarde,
staigāju kā pa kalnu galiem, priecādamies par to, kā sarkst šļūdoņi rīta saules staros. Bet nespiedās līdz manīm ielejā samīdīto cilvēku vaimanas. Tu, Hildegard, atdarīji man acis. Vai tu atļautu man, lai es tevi sargāju? Vai lai es pūlos priekš tā, kas tev mīļš?»
Hildegarde pārsteigta uzlika abas rokas Indriķim uz pleciem.
«Indriķi, vai tu paliksi dzimtenē?» viņa steidzīgi jautāja, kā cerēt nedrīkstēdama, un mēģināja ieskatīties viņam acīs.
«Es palikšu te...» Indriķis atbildēja un lūkoja lēnam saņemt atkal viņas roku.
«Un tu atstāsi savus draugus un savus nodomus tur svešumā mūsu dēļ?»
«Atstāšu.»
«Un tev nebūs par grūtu noskatīties visā tai kaunā un neģēlībā visapkārt, un strādāt dienām un gadiem kā bez saules gaismas, un strādāt bez panākumiem, asiņainām rokām, un zināt, ka būsi viens pats, bez biedriem, bez atbalss... kā vējā aplauzīts koks rudenī viens pats?»
«Tu taču būsi pie manis, Hildegard...» Indriķis sacīja sirsnīgi; «vai tu nebūsi pie manis? Vai mēs nestrādāsim abi?»
Kā bērns ilgi neredzētam tēvam, tā Hildegarde piepeši apķērās Indriķim abām rokām ap kaklu un gavilēja:
«Mans draugs, mans draugs, mans mīļais, mans mīļais, mans brāli, mans brāli! Tu paliksi pie mums, tu stāvēsi kā akmens mūris un teiksi: te ir robeža visam! Nu es vairs nebaidos, nu es vairs neraudu... Indriķi, Indriķi, cik labs tu esi!»
Un lēnam, roku roka viņi nokāpa pa šaurajām trepītēm. Hildegarde viegli pieglaudās Indriķim pie pleca un gāja
kā sapnī, kā baidīdamās uzmosties. Bet pirms viņi vēra vaļā mazās torņa durvtiņas, abi kā uz norunu apstājās. Lēni apvijās Indriķa rokas ap Hildegardes augumu, un viņš tai čukstēja ausī:
«Biedri uz dzīvību un nāvi!»
«Uz dzīvību un nāvi!» Hildegarde atkārtoja un sniedza viņam savas lūpas pretī.
«Vai tu brauksi kopā ar vecākiem projām?» Hildegarde jautāja, kad viņi atkal gāja uz viesu istabas pusi.
Indriķis pārdomāja drusku. «Es atbraukšu atkal rītu...» viņš teica. «Tad stārasts būs, varbūt, drusku atspirdzis. Kā nekā ar viņu tomēr ir jāizlīgst. Viņš tomēr var nezin cik ilgi novilcināt manu apstiprināšanu Krāces pilī.»
«Bet ja nu tev neizdotos ar viņu izlīgt,» Hildegarde jautāja, «ko tad tu darīsi?»
Indriķis sarauca pieri. «Tas jau ir tas neģēlīgais pie visiem jaukiem nodomiem, ka tādi stārasti gulstas ikkatram mums uz krūtīm... kā lietuvēni... Dažu reiz pārņem tādas dusmas...»
«Indriķi, apsoli tu man vienu lietu!» Hildegarde viņu pārtrauca un raudzījās kā lūgdamās viņam acīs: «tā ir mana pirmā lūgšana no tevis. Vai tu apsolies?»
«Ja, Hildegard!»
«Nepārsteidzies, kad stārasts tiek bezkaunīgs! Savaldies, līdz viss ir nokārtots. Tikpat jau stārasta darbu te neviens par pilnu neņem. Un ja arī ņemtu - vai tad tev uz viņiem ko klausīties? Aizrejas viens suns, rej citi līdz...»
«Achilejs krita ar visu savu spēku cīņā, Odisejs ar savu viltību pārnāca tēvijā... vai tu domā?» Indriķis lēni smaidīdams jautāja.
«Nu, ar tādu Polifemu, kā stārasts, Odisejs tiks galā, Achilejs nē...» Hildegarde atbildēja un nodūra acis.
Jau bij dzirdamas viesu piedzērušas sarunas.
«Labi, Hildegard... es lūkošu aizmirst, ka esmu vēl jauneklis...» Indriķis teica. «Un nu uz drīzu redzēšanos!»
«Uz redzēšanos, draugs!» Hildegarde atbildēja, it kā kavēdamās laist Indriķa roku vaļā, «man sirds tik bēdīga... kā ļaunu ko paredzēdama... Tas laikam tādēļ, ka es nupat tik priecīga biju...»
Priekšnamā Indriķis atrada tikai māti
«Kur tēvs?» viņš jautajā.
«Iesauca atpakaļ...» māte atbildēja. Izmisuma vienaldzība ieskanējās šais vārdos.
Ne vārda neteicis Indriķis iesteidzās pie viesiem un pabīdīja dažus priekšā stāvošos pie malas. Stārasts sēdēja atzvēlies pret galdu, divi kaimiņi viņam pa labo un pa kreiso, bet klibais Kaspars tikko varēja noturēties uz kājām viņiem priekšā.
«Tēvs, māte tevis sauc!» Indriķis teica, tēvam piegājis.
«Klusu, jaunais cilvēks!» stārasts viņam uzbrēca, «vai tu neredzi, ka te tiek turēta tiesa!» Un pie tam viņš padauzīja uz sola ar savu stārasta zieģeli.
Indriķis izbrīnījies apskatījās visapkārt: visur uz nopietnību savilkti dzērāju ģīmji, visur liekulīga līdzcietība, aiz kuras var paslēpties priecīgā apziņa, sak, paldies Dievam, ka mana galva no tās bēdas vaļā... Tikai tagad Indriķis pamanīja jaunu poli, laikam stārasta rakstvedi, kas turēja aprakstītu lapu rokā.
«Un otrkārt, es sūdzu pret Krāces pilskungu Kasparu, par viņa karaliskās majestātes ierēdņu bezkaunīgu apsmiešanu, kad tie bij savos amata darbos...» jaunais polis lasīja, balsij pēc iespējas piedodams svarīgu skaņu.
«Nu, Kaspar, vai tu atzīsties vainīgs par tiem trim poļu zaldātiem?» stārasts jautāja.
«Es viņus turēju par sirotajiem...» Kaspars pabailīgi atbildēja.
«Bet to tu atzīsties, ka liki viņus uzstiept uz rata un vēlāk iemest purvā?»
«Atzīstos...» Kaspars klusu teica.
«Un to tu arī atzīsties, ka izsmēji manu tiesas zieģeli un divus manus ierēdņus?»
«Atzīstos.»
«Nu, kā tu nu doma pats: kādu sodu tu esi pelnījis par tiem trim zaldātiem?»
«Kara laiks... katrs sargā savu...» Kaspars murmināja, sviedrus no pieres slaucīdams. Viņš bij gandrīz jau pilnīgi izspirdzis.
«Man ar jāsargā savi kalpi!» stārasts atteica. «Bet negribu būt bargs.: vai tu uzņemies aizmaksāt man trīssimt dālderu par katru nonāvētu zaldātu?»
«Uzņemos...»
«Un likt par viņiem lasīt katoļu baznīcā mišas, desmit par katru?»
«Ja.»
«Un vai tu uzņemies būt pats ar visu ģimeni klāt pie šām mišām un gulēt pats un sieva un dēls mūsu baznīcā uz mutes priekš altāra, kamēr tiek lasītas šās mišas?»
Kaspars cieta klusu.
«Vai tu negribi uzņemties nožēlošanu par savu noziegumu?» stārasts jautāja.
«Mana ticība man to aizliedz...» Kaspars izdabūja par lūpām.
«Un cilvēkus kaut un mest purvā tava ticība tev neaizliedza? Kā pats gribi: ja neizlīgsi ar labu, lai iet caur tiesu.»
«Bet mana sieva un mans dēls pie visas tās lietas nav vainīgi!» Kaspars teica.
«Tad pats tu būtu gatavs nožēlot savu grēku?» stārasts jautāja.
«Kad prasa, tad jāklausa...» Kaspars drūmi noteica.
«Bet man vajag drošas liecības par to, ka visa tava cilts ir gatava paklausīt!» stārasts teica. «Ja tu vari atnākt uz mūsu baznīcu, tad to var izdarīt arī tava sieva un dēls.»
«Es esmu gatavs uz to!» Indriķis pasteidzās izskaidrot, redzēdams, ka tēvs sāk apjukt. «Bet pēc karaliskā likuma sieviete nevar izpildīt karaļa klaušu, un tādēļ mums nav iespējams, ka arī mana māte piedalītos pie šīs nožēlošanas.»
«Te nav likums, jaunais cilvēk...» stārasts augstprātīgi atteica, «te ir žēlastība. Tu vari tikai lūgt, lai nožēlošanas veids tiktu grozīts.»
«Es lūdzu atļaut man un tēvam vieniem pašiem nest nožēlošanu par to, ka mans tēvs, viņam uzticēto pili sargādams, ir pārskatījies!» Indriķis palocīdamies teica.
Stārasts sarauca pieri.
«Labi,» viņš teica, «es ievērošu tavu lūgumu, ja soda nauda par nonāvētajiem tiek paaugstināta uz piecisimti dālderiem par katru, un ja tu uzņemies līdzdalību arī pie citiem tēva pienākumiem.»
«Naudu mēs sagādāsim, un tēva pienākumus es nepildītus neatstāšu!» Indriķis iesaucās.
«Labi, parakstiet to!» stārasts teica un pameta ar roku savam rakstvedim.
Tas steidzīgi sāka rakstīt un pēc maza brītiņa pasniedza stārastam izlīguma norakstu. Kaspars un Indriķis parasktījās.
«Vai stārasta žēlastība mūs tagad laipni atlaidis uz mājam?» Indriķis jautāja.
«Uz mājām?» stārasts izbrīnījās; «bet vēl jau mums otra lieta nav pabeigta. Vai arī dēļ ierēdņu un zieģeļa apsmiešanas jūs gribat izlīgt, jeb vai lieta lai iet caur tiesu?»
Indriķis nobālēja. Tagad viņš saprata, kādēļ stārasts bij licis arī viņam parakstīties: ja Kasparam nebūtu ko maksāt, tad lai viņa parādi kristu arī uz Indriķi... Un to varēja labi saprast, ka no šās otras lietas stārasts bij nodomājis izsist vēl vairāk kapitāla.
«Nu, kā domā, vecais: vai līgsim, vai tiesāsimies?» stārasts jautāja ar slepenu uzvaras prieku balsī. Viņam patika noskatīties klibā Kaspara iztraucētā sejā.
Bet Kaspars uzreiz saslējēs.
«Vainīgs esmu . . . lai iet pēc likuma!» viņš stingri teica.
«Kā pats vēlies!» viņš sausi teica. Tad viņš pagriezās pret saviem kaimiņiem un runāja: «Kaspars atzīstas par vainīgu, ka viņš ir neģēlīgā kārtā apsmējis karaliskās tiesas zieģeli. Kā jūs domājiet: kādu sodu viņš par to ir pelnījis?»
«Jā, Kaspar... vainīgs tu esi...» viens no tiesnešiem, aiz auss kasīdams, runāja. Indriķis zināja, ka abi šie «tiesneši» ir visvairāk atkarīgi no stārasta.
«Lieta skaidra... vainīgs ir!» otrs viņam piebalsoja.
«Tev, Kaspar, jāmaksā par to simts dālderu sods!» stārasts teica.
«Bez soda gluži nevar...» pirmais tiesnesis aizbildinājās.
«Kur nu bez soda!» otrs piebalsoja.
«Vai tu esi mierā ar šo sodu?», stārasts jautajā. «Tev ir tiesība viņu pārsūdzēt uz Viļņu.»
Kaspars atmeta ar roku.
«Tad paraksties.»
Kaspars parakstījās.
Tad nāca sūdzība par to, ka abiem poļu ierēdņiem nogrieztas ūsas... Tas maksāja simts dālderus par katru. Tad tika spriests, cik soda nākas par to, ka viņi bez pienācīga
apģērba vesti pa ceļu. Tas maksāja piecdesmit dālderus. Kaspars sarāvās pie katras jaunas sūdzības, kā kad stārasts grasītos viņam sist; bet tad atkal nogrima it kā vienaldzībā un beigās parakstījās. Indriķis apmierinājās. Tā likās, ka stārasta mantkārība nomāca visus citus atriebības dzinekļus. Vienalga, - naudu varēja sadabūt; kad tik viņš atstāja māti mierā un nedzinās vēl tālāk pazemināt Kasparu.
Stārasts paņēma papīri un saskaitīja klusumā sumas, par kurām Kaspars jau bij parakstījies. Tad viņš beidzot sacīja. «Paliek vairs tikai viena lieta. To es atliku uz beigām tādēļ, ka likumā par šādu noziegumu nekas nav teikts...»
Viņš apklusa un pārlaida acis pār klātesošo pārsteigtajām sejām.
Tad vēl viņam kas ienāca prātā. Indriķis vēl laikā atcerējās Hildegardes lūgumu, sakoda zobus un neteica nekā. Kaspars nopūtās. Nopūtās vēl kāds cits kaut kur kaktā.
«Redziet,» stārasts gausi teica, «Kaspars ir licis nokarsēt tiesas zieģeli un uzspiest to diviem karaliskiem ierēdņiem uz pakaļas. Kādu sodu viņš par to ir pelnījis?»
Abi tiesneši bij nesaprašanā. Viens taustīja gurnu, it kā pārliecinādamies, vai arī viņa sēdamā vieta nav kā nekā apzīmēta. Otrs čapstināja muti. «Man tāda lieta vēl nav nākusi priekšā!» viņš beidzot noteica.
«Man ar ne!» otrs pasteidzas piekrist.
«Man liekas, ka mēs šo jautājumu varam ļoti viegli izspriest,» stārasts runāja. «Teiksim vienkārši: pakaļu pret pakaļu. Uzspiedīsim Kasparam to pašu zieģeli tai pašā vietā... un lieta būs darīta.»
Klibais Kaspars palika gluži bez valodas. Arī Indriķim uz brītiņu viss palika sarkans un zaļš ap acīm, bet viņš drīz saņēmās.
«Vai stārasts neatļautu arī šo sodu pārvērst naudā?» Indriķis jautāja.
Stārasts savilka acis kā slepeniem smiekliem un griezās pie Kaspara.
«Viss var būt...» viņš teica, «bet varbūt Kaspars grib pārsūdzēt?»
«Es samaksāšu tūkstoš dālderus par tēvu!» Indriķis teica; roku stilbi viņam kutēja.
«Mēs jau varētu to lietu pārrunāt. Varētu, varbūt, iztikt arī ar tūkstoš dālderiem. Bet Kasparam papriekš jāparaksta, ka viņš ar spriedumu mierā.»
Kaspars paņēma spalvu. «Vai par tūkstoš dālderiem vairāk nebūs?» viņš aizsmakušā balsī jautāja.
«Nē!» stārasts atbildēja. Kaspars parakstījās.
Stārasts uzmanīgi izlasīja papīru, nosusināja to pats un iebāza krūšu kabatā.
«Tā tad Krāces Kaspars pieņem viņam piespriesto sodu: uzspiest nokarsētu zieģeli uz pakaļas...» viņš runāja. «Un tu vēlētos šo sodu pārvērst naudas sodā?» viņš griezās pie Kaspara.
«Jā!» Kaspars atbildēja.
«Bet vai tev būtu tik daudz ko iemaksāt!» stārasts turpināja. «Tu esi jau tā dziļi kritis sodā.»
Kaspars kā lūgdamies paskatījās savos kaimiņos. «Es galvoju par viņu!» namatēvs sacīja.
«Tad nu tā lieta būtu nokārtota!» stārasts kā garlaikodamies runāja. «Tos divi tūkstoši četri simti galvo Meža pils kungs. Pasauciet četrus bruņu kalpus.»
Viesi pārsteigti skatījās cits citā. Neviens negāja pēc kalpiem. Stārasts noskaitās.
«Pasauc četrus bruņu kalpus!» viņš teica savam rakstvedim. Tas izmetās pa durvīm.
Stārasts piecēlās stāvus, pienāca soli tuvāk Kasparam, piešķieba galvu un skatījās smīnēdams savā upurī.
«Tā, tā, vecais zuti!» viņš teica ar ļaunu prieku, «beidzot nu tu man rokā! Kā tu to domā, vai citi cilvēki ar var būt tikpat taisnīgi kā tu: kā grēkots, tā soda!»
Kaspars iepleta acis. «Es nesaprotu...» viņš stostījās.
«Ak tu man nesaproti, ko pats parakstīji!» stārasts smējās. «Puiši...» viņš griezās pie ienākušajiem bruņu kalpiem, «stiepiet Krāces kungu šķērsām pār galdu un novelciet viņam bikses!»
Kaspars pārvērtās krita bālumā. Ka čūskas dzelts viņš apcirtās un izrāva zobenu.
«Ārā, jūs suņi!» viņš uzbrēca bruņu kalpiem. Tie, krustu nemetuši, visi pa durvīm laukā. Tai pašā acumirklī spēcīgs trieciens nogāza Kasparu zemē un stārasta pirksti kā dzelzs pineklis sažņaudza viņa labās rokas locītavu.
«Ej, sauc viņus atpakaļ!» stārasts šņāca, «sauc manus kalpus... un Liepenieša...»
Ar vienu ceļgalu viņš bij uzmeties uz Kaspara muguras, kurš ķepurojās pa auksto akmens grīdu, sisdamies ar koka kāju pret galda šķēršļiem. Vēl viens ķēriens un zobens šķindēdams izkrita Kasparam no rokas. Pagalmā jau bij dzirdama kņada... Stārasts palūkojās savām asinīm pieplūdušām acīm uz durvīm.
«Kā krupi es tevi samīdīšu!» viņš šņāca caur sakostajiem zobiem.
Te piepeši visā istabā kļuva tumšs. Spēcīgs trieciens pa galvu nogāza stārastu zemē. Trīs četri cilvēki sagāzās tumsā viņam virsū, kliegdami un pēc uguns saukdami. Kad atkal aizdedza apgāztās sveces un lāpas, tad istabā vairs nebij nedz Kaspara, nedz Indriķa...
Jo tuvāk nāca kāzu diena, jo nemierīgāka bija Ješkam sirds. Agrāk tu, cilvēks, zināji vakarā, kas rītu darāms. Un ja nezināji - piegāji no rīta pie kalēja, vai arī pie cienīgmātes, vai pie paša kunga, un pavaicāji, sak, ko tad nu šodien darīs? Un ko lika, to padarīja. Bet līdz ko Brigitas kundze viņam un Grietiņai iedeva solīto svabadības grāmatu, tā Ješka iemaldījās kā mežā. Vispirms jau ar to amatu: kungs saka, ja gribot - šis pieņemšot Ješku vecā kalēja vietā. Vaina jau nebūtu: vasaru paēnā, ziemu aizvējā, palīgs vienmēr pie rokas. Ne tev jāceļas rītos pirms gaismas, ne jālien rijas putekļos... kaļ dziedādams. Bet tad atkal Ješkam ienāk prātā Gāršas: visas ēkas jaunas; tūliņ aiz rijas ābeļu dārzs... pavasarī zied kā kupenas, un bites sīc, un smarža tā vien kūp... Tūliņ aiz tīrumiem mežs, liels, tumšs... tam nekāds ziemelis netiks cauri... Ješka garā redz, kā līgojas vārpainais rudzu lauks svētdienas saulē, un viņš lēnām brien pa rasaino zāli un laiž rokai slīdēt pār nolīkušajām vārpām. Meža malā jau gremot nolikušās paēdušās govis, sarkanraibas un melnas, tādas vien gludas un mierīgas... un aitas elsā krūmu paēnā salīdušas un šad un tad piesper ar kāju, no dunduriem gaiņādamās. Tad viņš paskatās uz mājas pusi un redz, kā tur pagalmā Grietiņa berž piena traukus, tādus vien jaunus un baltus. Un tad Ješkam tā apriebjas nokvēpusē smēde un taukainā ādas skotele, un viņš tā vēlētos ņemt cirvi un iet mežā pie Gāršām un cirst no rīta līdz vakaram koku pēc koka jaunam līdumam... Bet atkal ir brīži, kad Ješkam ienāk Vāczeme prātā, it īpaši kāds bruņu kalējs. Kas tās bij par vīlēm, par āmuriņiem, par urbjiem! Un kā viņš locīja un veidoja dzelzi par bruņu locekļiem, par
nažiem, dunčiem, zobeniem... Tad, lūk, ir prieks strādāt, kad darbs tevi tā klausa. Kas tad tā te par kalšanu: viens tura, otrs sit aizelsies, gadu no gada tos pašus cirvjus un lemešus. Lai nu ar Krāces kalējs nebij gluži no prastajiem, lai ar Ješka vairāk zināja un prata, nekā dažs cits kalējs visā apkārtnē, tad, tomēr... cik jauki tas būtu, ja varētu tā kalt, kā kala tur tas Vāczemes kalējs! E, zinājis nu mest tās precēšanās domas pie malas, iet, ja ne vairāk, tad kādu pusgadu, uz Rīgu vēl pamācīties... Svabads cilvēks jau var iet kur grib... Bet tad atkal viņam ienāca prātā Grietiņa, un cik sirsnīgi viņa atbildēja, kad Ješka, no Vāczemes pārjājis, viņai vaicāja, vai esot ar šā iedomājusi kopš pagājušā rudens. Un tad atkal sākās visas tās domas no gala: palikt par kalēju? iet uz Gāršām par saimnieku? iet vēl pilsētā mācīties?
«Kas to, pagāns, zināja, ka tā svabadība tik grūta!» Ješka nodomāja, uz otriem sāniem griezdamies. «Būs rītu jāaiziet līdz cienmātei, jāpaprasa padoms. Un ar Grietiņu arī jāparunājas... kā viņa domā. Kad tā labi apdomā, tad viņa šitādās lietās vairāk saprot, nekā es. Dievs zin, kur tie meitieši visas tādas zināšanas ņem...»
Piepeši viņš satrūkās. Viņa dzīvoklis nebij no vārtiem visai tāļu, un viņam tā vien likās, it kā no meža būtu skanējis bruņu kalpa rags, lai taisa vārtus vaļā. Bet bruņu kalps taču aizjāja kungiem līdz uz Meža pili? Klau, atkal jau! Ja tik Meža pilī nav ar kungu notikusi kāda nelaime... Ar rāvienu Ješka bij no lāviņas zemē, uzrāva visvajadzīgākās drēbes un izmetās pa durvīm. Pie vārtiem viņš nonāca, kad vārtu sargs pašlaik kāpa tornī, lai apskatītos, kas ir vēlais viesis.
«Vārtus vaļā!» kāds kliedza lielā steigā. Ješka pazina: tā bij paša Kaspara balss.
Žvarkstēdami un čīkstēdami sāka vērties aizputinātie
vārti; abi pajūgi, bruņu kalpa pavadīti, iebrauca pagalmā. Putās sabrauktie zirgi apstājās elsādami.
«Vārtus ciet! Sargus visapkārt! Nevienu, ne svešu, ne pazīstamu, nelaist pilī, nedz pils tuvumā!» klibais Kaspars kliedza. «Sauc vaktmeistaru šurp! Eh, pagāni, ko jūs guļat kā lāči!»
Sargu istabā bij dzirdams troksnis kā no cilvēkiem, kas patlaban iztraucēti no saldas snaudas. Vaktmeistars nobijies izskrēja ārā.
«Divkārša vakts! Miezerus salādēt! Neviena tuvumā!» Kaspars sauca, lamājās un lādējās, kamēr dēls un Brigitas kundze saņēma to aiz padusēm un vešus ieveda pilī.
«Dieviņš zin, vai viņš to no tiesas domāja, vai tik tā dzērumā?» vaktmeistars prātoja, muguru kasīdams.
«Nu, dzēruma pēc viņi tik traki nebrauktu uz mājām...» vārtu sargs prātoja un nopūtās. «Varbūt atkal jauni kara laiki: nāk atkal sirodami vai nu zviedri no Rēveles, vai cits kāds...»
Ješka juta, ka kodīgais ziemas aukstums viņam spiežas pie pleciem. Vēl brītiņu viņš noskatījās, kā pagalmā sāka skraidīt sargi ar lukturiem, paklausījās, kā žvadzēja ieroči un čīkstēja noliktavas durvis, un tad aizmetās atpakaļ uz savu dzīvokli, lai saģērbtos, kā pienākas. Bij paredzams, ka šonakt no gulēšanas tikpat nekas neiznāks.
«Ja jau nu tā, tad gan labāk, ka Grietiņa paliek tepat pilī...» Ješka aiziedams nodomāja; «tad jau te drošāk nekā Gāršās.»
Klibais Kaspars pa tam sēdēja istabā un skatījās kā sastindzis vienā pašā virzienā. Brigitas kundze un Indriķis sēdēja galdam viens vienā, otrs otrā galā, lāgiem neuzdrošinādamies ne paskatīties cits citā, lai nebūtu otra sejā jālasa tas pats uztraukuma pilnais jautājums, kas mocīja paša sirdi: ko nu?
«Vai citi to redzēja, ka tu viņam siti?» Brigitas kundze pēc brītiņa jautāja.
«Nē,» Indriķis atbildēja. «Hildegarde apgāza lukturi, kas bija pie krāsns, es to uz galda. Visi skatījās tikai uz stārastu un tēvu, bet es situ tad, kad jau bij tumšs.»
«Un vai kads mūs manīja, kad izlīdām pa mazajam durvīm.»
«Nezinu. Hildegarde bij likusi jau attaisīt vārtus. Bruņu kalpi drūzmējās pie lielajām durvīm. Un piedzēruši ar viņi bij visi.»
Stārasts tomēr nopratīs, ka tu tas vainīgais...» Brigitas kundze skumīgi teica.
Indriķis neatbildēja.
«Kaspar, vai tu neliksies drusku nogulēties?» Briglitas kundze vaicāja, viņam roku uz pleca uzlikdama. «Rīts par vakaru gudrāks. Tikpat šovakar nekā neizdomāsim.»
Kaspars paskatījās viņā kā cilvēks, ko uzrunā svešā valodā. Tad viņš sāka atkal skatīties tāpat uz vienu pašu vietu.
Indriķis piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Kā dzīvi, pelēki mūri spiedās nelaime viņam no visām pusēm virsū. Kaut taču varētu kā ar dzelzs dūri dragāt viņus, satriekt, sagāzt! Bet viņi nāk tuvāk un tuvāk, un gaiss top arvien vairāk smacējošs un aptrūkst elpas. Nospiedīs šie pelēkie mūri viņu un māti un tēvu... Un lai Indriķis savas rokas dauzītu asiņainas pret tiem... tie žņaugsies un žņaugsies un nospiedīs viņus!
Te uzreiz viņš sajuta roku uz pleca. Viņš atskatījās. Māte bij pienākusi pie viņa.
«Nāc man līdz,» viņa klusi, teica.
Viņi iegāja mātes istabā. Tur māte vispirms aizdedzināja sveci, rūpīgi aizslēdza durvis un tad sāka rakņāties savā skapī. Pēc ilgākas meklēšanas viņa no turienes izvilka
nelielu bildi, no kuras raudzījās pusmūža vīrieša seja Indriķim pretī. Indriķi pārsteidza tas, cik ļoti šis vīrietis līdzinājās viņa mātei. Tās pašas novērotāja acis, augstā, bālā piere, tas pats skumjais miers sejā, un tomēr negrozāms spēks ap lūpām un zodu.
«Vai tu to pazīsti!» māte jautajā, kad bij lēni noglāstījusi bildi ar savu šauro savītušo roku.
«Tas laikam krusttēvs Norberts!» Indriķis iesaucās.
Brigitas kundze pārsteigta paskatījās viņa. «Vai tev Hildegarde jau teica?» viņa jautāja.
«Jā.»
«Redzi, Indriķ...» māte klusām runāja, «tēvs negrib, ka mūsu mājās piemin mana brāļa vārdu. Viņiem vecs naids. Bet man liekas, ka Norberts tagad ir vienīgais, kas mums var palīdzēt. Viņš ir Viļņā karaļa Stefana astrologs...»
«Tā tad tu domā, ka man būtu jābrauc uz Viļņu?» Indriķis iejautājās, viņas domas uzminēdams.
«Kas cits lai mūs glābj no šī poļa!» Brigitas kundze nopūtās. «Jādomā taču, ka taisnība un tiesa pasaulē vēl kaut kur dabūjama.»
«Pēc likuma un tiesas jau gan mēs iznākam tie vainīgie!» Indriķis piebilda, rūgti smaidīdams.
«Un tādēļ es domāju, ka tev jābrauc!» Brigitas kundze iesāka, «ir taču labi, ka cilvēks reizēm nav atkarīgs tikai no likuma vien ... ka ir vēl karalis, kas mūs spēj pasargāt no likuma netaisnības. Viņš taču arī cilvēks, ar cilvēka sirdi. Kad viņam visu tā no tiesas izstāstīs ... es domāju, viņš tevi apstiprinās par pilskungu. Un tēvs par savu stūrgalvību taču diezgan jau sodīts.»
«Labi, es braukšu!» Indriķis sacīja, taisni saslējies. «Cits jau nekas neatliek. Bet kā tu domā, vai nebūtu labāk, ka tēvs pa to laiku kaut kur noslēptos? Man bail,
ka stārasts nelūko dabūt viņu rokā, kamēr es esmu projām.»
«Kur tad viņš citur lai drošāk slēpjas nekā tepat Krāces pilī?» Brigitas kundze atbildēja. Kad jau esam aizstāvējuši pili pret trijiem, četriem karapulkiem, tad taču aizstāvēsim viņu arī pret stārastu. Es tikai baidos, ka viņš nesāk tev uzglūnēt... Gan jau viņš nopratīs, kur tu esi palicis.»
Indriķis brītiņu padomāja. «Es ņemšu Ješku līdz .. .» viņš sacīja. «Un jāaizjāj ir jau šonakt... Liec sataisīt mums ceļa kuli.»
Stingriem soļiem, viņš izgāja no mātes istabas. Tagad viņš atkal jutās spēcīgs... kā karavīrs, kas ir ticis tiktāl klajumā, ka nu var atkal atvēzēt zobenu.
Ješka pašulaik bij siltāk saģērbies, kad Indriķis ienāca pie viņa. Apskatījies, ka istabiņā cita neviena nav, Indriķis pienāca viņam klāt un teica:
«Ješka, mums pēc pusstundas jādodas tālā ceļā.»
«Vai uz Vāczemi?» Ješka jautajā, visa sava augumā izrādīdams gatavību tūliņ doties kaut uz sumpurņu zemi.
«To redzēsim vēlāk... varbūt uz Vāczemi...» Indriķis atbildēja. «Liec sajūgt divus zirgus, katru savās kamanās. Bet seglus ņem līdz abiem zirgiem. Un ieročus ar. Tāpat neaizmirsti kažokus... braukšanai un jāšanai.»
Te Ješkam piepeši ienāca kaut kas prātā.
«Vai mēs ilgi paliksim?» viņš mazliet sadrūmis jautāja.
Indriķis saprata Ješkas nelaimi, bet nelikās ne zinis. «Vai tev kāda steigšanās?» viņš vaicāja.
Ješka sāka stomīties. «Steigšanās īsti gan nav...» viņš stiepa, «bet redz... es gribēju... man gribētos uz paša kāzām tikt atpakaļ!»
«Nu, to var izdarīt!» Indriķis nopietni atbildēja, «bet tagad pasteidzies!»
Stundu vēlāk divējas kamanas stāvēja jau pils durvju priekšā. Indriķis bij aizvadījis tēvu gulēt un nu atvadījās no mātes.
«Visi mūsu ceļi Dieva rokā!» Brigitas kundze klusi sacīja, «atvadīsimies tā, kā uz neredzēšanos.»
«Māt, nerunā tā!» Indriķis noskumis viņu norāja. «Līdz Viļņai tak nav nekāds pasaules gabals, un no atklātiem varas darbiem taču stārasts baidīsies. Pret muižnieku viņš nedrīkst izpildīt nevienu kakla spriedumu, kas nav paša karaļa apstiprināts.»
«Man, dēls, sava paredzēšana...» Brigitas kundze mierīgi atbildēja. «Bet tas viss vienalga. Atsēdīsimes te.»
Viņi apsēdās pie Brigitas kundzes galdiņa. Tur stāvēja atvērta bībele, aiz tās krustā sistā Kristus tēls. Brigitas kundze atslēdza kādu slepenu atviktnīti, kas bij ierīkota zem krusta kājas un izņēma no tās zeltā iekaltu Marijas bildīti, kādu to Indriķis daudzkārt bij redzējis katoļiem, ar septiņiem šķēpiem sirdī.
«Man gribētos tev teikt kādu vārdu...» Brigitas kundze runāja, «dažus vārdus, kuros es varētu izteikt visu to, ko es tev varētu atstāt kā mantojumu. Man nav prātā laicīgas mantas: tās nāk un iet, nereti bez mūsu pašu nopelna un vainas. Bet man prātā tāda manta, par ko mēs esam atdevuši visu savu mūžu, kura ir, tā sakot, sevī iesūkusi visas mūsu asaras... un visas mūsu sāpes mirdz mums pretī no viņas kā dārga akmens stari. Un man tā liekas, ka es savam bērnam varētu dot mūža ceļā līdzi to atzīšanu, kas man ir uzziedējusi mana mūža grūtākos brīžos, tad es varētu it kā svētīt visas savas bēdas: es tad viņas būtu bēdājusi, lai tev tās vairs negulstas uz sirds...»
Brigitas kundze noslaucīja asaras un brītiņu nolūkojās
krustā sistā Pestītajā. Indriķis neuzdrošinājās viņu traucēt.
Redzi, dēls...» māte atkal turpināja, «es daudzreiz esmu sirdī žēlojusies par to, ka mūsu Kungam un Pestītājam bij tik jaunam jāmirst. Mums visiem taču ir jāstaigā viņa pēdās, bet kā lai mēs to saprotam? Kā lai mēs iztulkojam no viņa vārdiem un darbiem, ko viņš būtu darījis kā laulāts draugs, kā tēvs? Un cik reiz sievietei savā dzīvē jāliecina: un man grūti nākas paraugu atrast Kristus dzīvē. Un kad vecums nāk virsū, tad sava vieta jāatdod nākamām paudzēm... Kristus mira jauns. Bet reiz, visgrūtākā brīdī, man atdarījās acis: man liekas, ka ikvienam no mums ir jāmirst jaunam. Kad Kristus bij atzinis, ko Dievs no viņa grib, tad viņš vairs nebaidījās nedz ciešanu, nedz nāves. Arī mums ir Dievs novēlējis katram savu darbu. Kad mēs esam atzinuši, ko viņš grib no mums, tad arī mums ir jāmirst priekš šā darba. Paturi to prātā, mīļo Indriķi. Varbūt tu vēlāk to sapratīsi. Un neaizmirsti arī to: ne tikai tā ir nāve, kad apstājas pukstēt mūsu sirds... daudzreiz tas vēl izliktos kā atpestīšana, kā nokāpšana no krusta. Bet visam mūsu mūžam vajag būt tikai vienai vienīgai miršanai. Mums jāatdod mūsu dzīve, pa gabaliņam vien viņa mums jāatdod citiem: bērniem, tuvākiem, mūsu darbam. Šo atzīšanu, mīļais bērns, es priekš tevis lūgšu no Dieva: līdz tu esi nopratis, pa kādu ceļu Dievs tevi sūtīs, tad neaizmirsti, ka tas ir nāves ceļš. Tavs mūžs tad vairs neies lielumā, bet mazumā... kā mēness sadils tavs mūžs, varbūt - lai pēc Dieva prāta atdabūtu savu gaismu citā pasaulē vai citās ļaužu paaudzēs. Un kā mūsu Pestītājs nešaubījās iet uz savu Golgātu, tā, dēls, nebaidies arī tu no sava krusta un no savas Pieres vietas, vienalga no kurienes plūks ērkšķus tavam vaiņagam un kur metīs kauliņus
par tavām drēbēm. Ja reiz tu savā dzīvē nesaproti kā izturēties, ja sirds tevi sauc drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, tad eji pa to ceļu, kas prasa no tevis tavu dzīvību, kas prasa, lai tu atteicies no paša labumiem. Nav, dēls, tāda ceļa, pa kuru iedams tu varētu glābt savu šīs pasaules mūžu un darīt Dievam pa prātam... Un vai tev nu Dievs nolicis krist kara laukā, vai arī viņš tev piešķīris gara mūža gurdeno cēlienu... ar šo dievišķo mirēja zīmi es tevi svētīšu tavā nāves ceļā.
Indriķis nometās ceļos, kad māte, pati noskūpstījusi Kristus tēlu, to pielika arī viņam pie pieres un pie lūpām. Tad viņi abi piecēlās, un Brigitas kundze nolika Kristus tēlu savā vietā.
«Tā būtu viena manta, ko es tev vēlējos dot ceļā līdz...» Brigitas kundze turpināja. «Bet arī otra atzīšana man ir nākusi, kad pārdomāju, lūk, par šo māti...» un viņa rādīja uz Marijas bildi. «Šās bildītes dēļ arī mums ar tavu tēvu reiz iznāca pārprašanās, bet es nevarēju sevi tiktāl pārvarēt, ka būtu metusi šo bildīti prom. Sirds man saka, ka jaunās mācības piekritēji ir netaisni pret Jēzus māti, viņu tā pie malas nostādīdami. Un viņi ir gluži netaisni arī pret mums, pret sievietēm. Šī jaunā mācība ir vairāk tikai vīriešiem, un vīrieši to arī māca. Viņi nesaprot sievietes, viņi cienī tikai to, kas tiek darīts, bet nevis to, kas tiek ciests. Un ko tad sieviete var darīt? Es domāju, viņas uzdevums ir mācēt bez kurnēšanas un izsamisēšanas ciest... ciest pati par sevi, ciest citiem līdz. Jo vairāk sieviete var ciest, jo dievišķīgāka viņa ir... Un kura sieviete gan būtu tik daudz cietusi kā šī, kuras sirdī katoļi redz duramies it kā septiņus šķēpus? Mūsu draudze īsti neizprot ciešanas, tādēļ viņa tā novēršas no Jēzus mātes. Bet es tevi lūgšu, dēls, nedari tu tā. Ja Dievs reiz tev piešķir to laimi, ka tev ir sieva, kas no sirds tevi mīl, tad
neprasi un negaidi no viņas diezin kādu darbu. Bet mācies cienīt ciešanu svētumu, un tu redzēsi, ka tu nekad nejutīsies nabags un nelaimīgs, nekad tu nejutīsies pievilts. Tas cilvēks nekad neizsamisīs, kuram vēl ir otrs, kas cieš līdz. Tā līdzi ciest, kā cieš sievas un mātes sirds, tā cits neviens nevar.»
Indriķim saskrēja asaras acīs. Viņš nojauta, ka šais vārdos līgojas vesela ciešanu jūra, gan iežogota klinšu krastos, bet tur lejā mūžīgi graužas tās viļņi, un zvaigznītes tur neatspoguļojas. Aizgrābts viņš noliecās pār mātes roku, lai to skūpstītu.
«Ņem, dēls, no manis par piemiņu šo lielās cietējas bildīti...» māte beidzot teica, «un dāvini viņu reiz tai, kura ies turp, kurp tu iesi. Es vēlētos, lai tā būtu Hildegarde. Tā būtu tev īstā... Mātes sirds tādās lietās neviļ. Bet kā Dievs grib... Un kad nu tu nonāc pie Norberta, tad saki viņam, ka es lūdzu, lai viņš atceras tos vārdus, ar kuriem viņš man dāvināja šo bildīti... Mirt pašam un cienīt cita ciešanas... dēls, tā sirds tiek mierīga...»
Gailis dziedāja jau trešo reiz, kad Krāces pilsvārti čīkstēdami aizvērās aiz abiem braucējiem. Indriķis bij licis iejūgt vislabākos zirgus, un paši braucēji bij satinušies kažokos līdz deguna galam. Tādēļ Ješka neko daudz nesūrojās: sirds tā vien kutēja, kad kamanas kā vēja pūstas slīdēja pa gludo neaizputināto meža ceļu, un aukstais, asais ziemas nakts vējš velti sīca ap Ješkas kažoku; bet galvenais: tu, cilvēks, tagad brauc bez bēdas! Ne tev pašam ceļš jāmeklē, nedz jārūpējas ko darīt, ko nē. Gan jau jaunais kungs pateiks, kad stāties, kad jūgt, kad barot zirgus. Un tad ceļa kule... Ješkam gluži tāda pati kā pašam jaunkungam. Zinājis nu dabūt rokā kādu cāļa ķūli! Vai arī nolaust kādu gabalu siera... tāpat aiz gara laika!
Indriķis brauca pa priekšu, tādēļ Ješka varēja rīkoties, kā pašam patika... zirgs cieši sekoja priekšējām kamanām. Bez kādas steigas Ješka sameklēja un notiesāja gabalu cāļa, nolauza arī krietnu malu jāņasieram. «Rudzos glabāts!» viņš nomurmināja, ar pratēja aci apskatīdams rievaino gabalu.
Svīda gandrīz jau tā kā gaismiņa, kad Indriķis piepeši apturēja zirgu. Ješka apskatījās: viņi bij patlaban tajā vietā, kur sagāja kopā ceļi, kas nāca viens no Krāces pils, otrs no Aizkalnes, kur dzīvoja stārasts. Indriķis bij pārliecies kamanu malai un vērīgi pētīja sliedes uz ceļa jūtīm. Paskatījās arī Ješka: varēja redzēt, ka neilgi atpakaļ bij aizbraukušas vairākas kamanas uz Aizkalni; gar malām bij manāmas arī jātnieku pēdas.
«Ješka,» Indriķis aizturētā balsi ievaicājas, «vai tu māki rīkoties ar zobenu?»
«Kalt māku...» Ješka atbildēja, «bet sišanai man labāk patīk runga.»
«Nu, tad izkāp un nogriez sev rungu!» Indriķis pavēlēja.
«Kā?» Ješka nesaprazdams iesaucās, «vai tad vajadzēs plūkties?»
«Nevaicā daudz!» Indriķis atbildēja, «gan jau redzēsi.»
«Es tūlīt!» Ješka atteica, izkāpa no kamanām un sāka taustīties pēc naža. Tad viņš pielieca jaunu bērziņu un nogrieza to ar pāris vilcieniem. Pēc tam, noskatījies pareizo garumu, viņš nogrieza no rezgaļa varen parocīgu rungu.
«Es esmu gatavs!» viņš teica.
«Tagad uzmanies!» Indriķis viņam piekodināja, «brauc cieši aiz manām kamanām, nerunā ne vārda, bet acis vaļā. Ja mūs taisās kādi apturēt, tad ievēro, ko es daru: ja es laižu zirgu viņiem lēkšus cauri, tad triec tu arī savu;
ja kāds ķeras iemauktos, tad dod viņam ar rungu, kur pietiec. Bet ja es braucu lēnām un runājos ar cilvēkiem, tad taisi arī tu tādu laipnu ģīmi; vislabāk ja tu varētu izlikties par piedzērušu.»
«O, tas man nieka lieta!» Ješka atbildēja. «Bet vai ta' mēs kādi zirgu zagļi?»
«Nu, ja noķers, tad var mums iziet vēl plānāk, nekā zirgu zagļiem. Stārasts uz mani briesmīgi noskaities. Bet nu uz priekšu. Un bez vajadzības rungu nerādi.»
«Velns zin, kas tam stārastam aiz ādas!» Ješka nodomāja, notupdamies kamanās uz ceļiem. «Šitā, uz ceļiem stāvot, daudz smaļāka sišana...» viņš pats sev paskaidroja. «Ja būs ķērāji, tad viņi mūs gaidīs pie «lauztās priedes»: tur šaurs ceļš un garām tikt nevar.»
Ješkam bij taisnība. Vēl viņi bij labu gabalu no «lauztās priedes», kad viņiem atrikšoja pretī divi jātnieki, paskatījās pa tumsu braucējos un - ne vārda neteikuši - sāka viņiem par gabaliņu sekot. Vienam zirgs gandrīz jau turpat Ješkam aiz pakauša sprauslāja.
Zinājis nu vilkt šitam pašam pa purnu...» Ješka sāka pārlikt... «tāpat rokas izmēģināšanas dēļ...» Bet šīs domas viņam drīz vien pārgāja, kad ieraudzīja pie «lauztās priedes» krietnu pulciņu gan jātnieku, gan kājnieku, kas bij sakūruši uguni un aizvilkuši šaurajam, gar abām malām biezi aizaugušajam ceļam aizkārtnes priekšā.
«Ieskrējām gluži kā peļu slazdā!» Ješka nodomāja. Vēl jātnieks varbūt varētu mēģināt pārlēkt aizkārtnēm pāri, bet braucējs neparko nevarēja domāt te tikt garām. Un apsist tādu baru? Nav tak tie nekādi strazdu bērni...»
Indriķis sāka laist zirgu lēnāk. Ceļa sargi ar lielu troksni uzlēca kājās un kliegdami sāka drūzmēties gar aizkārtnēm. Indriķis apturēja zirgu netālu no aizkārtnēm, bet tā, ka ugunssārta gaisma neapspīdēja viņu.
«Vai neredzējāt nupat pirms maza brītiņa astoņus jātniekus?» Indriķis uzsauca sargiem skaļā pavēlētāja balsī.
«Ne pelītes ar ne!» viens atbildēja.
«Un nedzirdējāt ar nekā?» Indriķis turpināja.
«Nē...» kads atbildēja jau stomīgāki.
«Tas nevar būt!» Indriķis kliedza pārskaities. «Pusversti no šejienes pēdas vēl skaidri manāmas. Vecais Kaspars palicis Meža pilī, aizbēdzis tikai jaunais, un tas ar septiņiem jātniekiem ir devies tēvu glābt. Viņam vajag tepat būt! Stārasts pats dzenas viņam pakaļ. Un jūs tur, suņa galvas...» viņš kliedza uz tiem jātniekiem, kas viņam sekoja... «slaistās kā slīmesti un nedzird, ka astoņi jātnieki nojāj gar degunu... Ko nu plātāt visi tās žaunas, kā līdaka sausumā. Kāpjiet zirgiem mugurā un dzenieties pakaļ... Krācenieši būs jau priekšā...»
Sargi sāka stomīties.
«Bet mums tak vēlēts...»
«Kas jums vēlēts, jūs aitasgalvas!» Indriķis kliedza, dūri rādīdams, «krācēniešus ķert jums vēlēts, ne te blusas kaut... Jāni, Pēter, Ģedert taisāt aizkārtni vaļā... kājnieki var palikt te, bet jātnieki visi man līdz!»
Acumirklī saklupa kādi pieci vai seši Jāņi un Pēteri pie aizkārtnes; viens vēl ieminējās, ka Ģederta te neesot, tas aizbraucis ar pašu stārastu. Nebij ko paskatīties, kad ceļš bij tīrs.
«Bet nu drāziet uz priekšu, velna gabali!» iesaucās Indriķis un uzšāva zirgam. Tas izstiepās kā līdaka; saslējās stāvus arī Ješkas zirgs un devās pirmajām kamanām pakaļ. Vējš vien svilpa Ješkam ap ausīm, un sniega drumslas no zirga pakaviem cirtās sejā kā ass lietus.
Pēc kāda brītiņa Ješka uzdrošinājās atskatīties atpakaļ. Jātnieki bij tālu palikuši viņiem pakaļ. Drīz tos aizslēpa ceļa līkums viņu acīm.
Piepeši Ješka pamanīja, ka aiz ceļa līkuma Indriķa zirgs nocirtās no ceļa un iešāvās mežā. Ješkas zirgs devās viņam pakaļ.
«Ak tu pagāna zirgs!» Ješka dusmās rūca, «jau tādu gabalu bijām priekšā, un nu viss atkal pagalam.»
Abi braucēji apstājās netāl no ceļa. Tai pašā brīdī nobrāzās viss jātnieku bars kā vētra viņiem garām. Kad pakavu šķindoņu vairs nedzirdēja, Indriķis atkal uzgrieza savu zirgu uz ceļa un turpināja braukšanu mierīgā gaitā.
Ješka saķēra aiz brīnumiem pats sevi aiz deguna. Tikai tagad viņš vēl saprata Indriķa rīkošanos. Tūliņ aiz meža, verstis desmit šaipus Meža pils, ceļš dalījās. Ķērēji, zināms, skries kā auka uz Meža pili, kamēr bēgļi gluži mierīgi viņiem aiz muguras nogriezīsies pa otru ceļu.
«Jā, ko tu tam padarīsi, kas ir Vāczemē bijis!» Ješka nodomāja ar iekšēju lepnumu. Kamēr ķērēji atgūsies un tiks atpakaļ pie nākamā ceļa jūtīm, tikām bēgļi būs jau milzu gabalu priekšā.
Un tiešām: kad viņi izbrauca no meža, tad jātniekus tikko vairs varēja izšķirt baltā klajumā rīta krēslā. Bet kad braucēji nogriezās pa otru ceļu, tad ķērēji tiem jau bij nozuduši no acīm...
Tomēr nevarēja teikt, ka nu abi bēgļi jau būtu drošībā. Īsteni ņemot, viņiem bij jābrauc gar Meža pili. Pa to ceļu pār ezeru, uz kuru viņi nogriezās, iznāca drusku līkums, lai arī ne pārāk liels. Uz ceļa, kas veda gar Meža pili, viņiem atkal bij jāuzgriežas kādu dienas braukumu aiz Meža pils. Ja nu gadījās Meža pilī kāds apķērīgs ienaidnieks, kas ķērējus norīkoja tālāk uz priekšu, tad varēja gadīties, ka viņi atkal sastopas.
Uz pusdienas pusi viņi sabrauktos zirgus mazliet atpūtināja un sabaroja un devās tad atkal tālāk. Tāpat arī
vakarā viņi apstājās mežā tikai īsu laiciņu. Drīz pēc pusnakts viņi jūdza zirgus atkal iekšā.
«Tā gan mums to zirgu ilgam laikam nepietiks!» Ješka uzdrošinājās iebilst.
«Labāk lai put zirgs nekā muiža!» Indriķis drūmi atbildēja.
Izrādījās, ka abi bēgļi velti bij baidījušies no ceļa aizkrustošanas. Nu jau viņi brauca ceturto dienu, bet no dzinējiem nebij ne vēsts. Tikai zirgi bij nodzīti līdz beidzamam. Indriķis tos atstāja kāda saprātīga zemnieka kopšanā un nopirka divus citus.
Ješkam visa tā ceļošana sāka palikt pārāk garlaicīga. Pa šo ceļu viņš jau bij divas reizes jājis. Un ja ar apvidus būtu svešs, cik ilgi tad viņā skatīsies? Tāds pats vien visur ir: klajumiņš, krūmi, mežs, šur tur pa zemnieka būdiņai, retumis kāda muiža vai pils. No sākuma Ješka vēl apvaicājās šur un tur, sak, kas par vietu, beigās apnika arī tas. Ko tad tas līdz, ja zini, kā šo vietu sauc? Par kučieri taču nemācīsies, un vai vēl kādreiz iznāks te ceļošana, arī nevar zināt. No Vāczemes jājot ceļš bij tā kā īsāks: jāja, kur vien varēja, Indriķim blakām, un Indriķis visu gribēja izzināt, kā iet pa mājām. Tagad kukni savās kamanās un skaties, kā zirgs cilā kājas... tā rakstā vien, rakstā vien, kā spriguļus, kad četratā kuļ rudzu klājienu. Skaties, skaties, kamēr žāvas sāk nākt.
Naktsmājas šoreiz pa laikam bij jāņem krogos. Tur pa reizei sagadījās labi daudz ceļinieku, kas taisīja visvisādus jokus un stāstīja šo un to. Ješkam lieliski patikās klausīties, un reiz viņš sāka runāt arī līdz; izstāstīja savu notikumu ar tiem zirgu zagļiem, bet Indriķis viņu par to norāja.
«Ješka,» tā Indriķis teica, «to es tev saku reiz priekš visām reizēm, ka uz ceļa ir labi jāglabā trīs lietas: zirgs,
naudas maks un mēle, bet visvairāk mēle. Norausies zirgs - vēl var saķert; izkritīs naudas maks - vēl var meklēt; bet ko reiz būsi izpļāpājis, to vairs nesaķersi kā vakardienas vēju.»
Ješka sāka pārdomāt un novērot. Un drīz viņam bij jāatzīst, ka Indriķim taisnība. Tā, par piemēru, uz Viļņas ceļa nogriežoties viņiem gadījās gulēt kopā ar diviem poļu kungiem. Tiem bij līdz sulainis... lepns un kluss kā akmens. Bet turpat bij kāds cits vēl pajauns cilvēks, no sejas drusku tāds pamuļķis... tam mute gāja kā paisītavas. Ar katru viņš gribēja izrunāties, katram izstāstīt savu nelaimi: kungs šim dzīvojot Varšavā, un atsūtījis šo ar rakstu uz savu muižu Kurzemē; šurp gan šis atjājis kopā ar vienu citu, kas zinājis ceļu, bet nu, šim esot lielas bailes, ka tik neapmaldoties. Vēl leišiem varot kā nekā tikt cauri, bet kā nākot poļos - tas esot tikpat kā mežā: nevarot sarunāties it ne ar vienu. Un tie poļi esot viena nepateicīga tauta. Reiz šis pavaicājis kādam, kas pratis poliski, kā poļi sakot «paldies». Tas viņu pamācījis, ka jāsakot «psa krev»,*) bet vairāk tikai uz kungiem; prasti ļaudis nemīlot, ka viņiem pateicoties. Šis ar tikai vienreiz vien kādam kungam poliski pateicis «paldies», bet tas šo piekāvis kā nabagu. No tā laika šis katru brīdinot, lai nesakot «paldies» poļu zemē... Un tad viņš stāstīja katram, kur šis naudu glabājot, un rādīja kādu paciņu, kas jāaizvedot šim uz Varšavu, Visbeidzot viņš katram lūdzās, ja kāds braucot uz Viļņu, lai neatstājot šo vienu... zirdziņš šim esot diezgan labs, gan jau šis tikšot līdz. Arī Ješkam viņš mācās virsū ar šo lūgumu.
Ješkam viņa palika žēl. Te nu varēja redzēt, cik kaitīga, bij pļāpība. Lai nu gadās te viens tāds meistars, kā tie divi tur Vācijā, tas apstrādātu šito žagatēnu kā dēlu. ____________ *) Poļu lamu vārds.
Reiz Ješka satika šo ceļabiedru ārā uz ceļa, kad pašulaik bij iebarojis zirgus. Svešinieks atkal sāka žēloties par savu nelaimi, ka laba gala jau gan šis neņemšot šinī ceļā: vai nu nozagšot zirgu, vai nositīšot pašu. Šim jau pie dzimšanas esot teikts, ka laba gala šis neņemšot. Un šā brūte ar to pašu sakot. Ješkam ienāca prātā Grietiņa, un sirds viņam palika tāda kā žēlīga.
«Vai tev brūte arī ir?» Ješka ievaicājas.
«Kā ne!» svešinieks priecīgi iesaucās, «varens meitietis. Pašai savs bērns jau arī ir... manīgs puika, iet jau cūkganos. Viņa saka, ka tā būšot vieglāk uzņemt kādu māju, - jel ganiņš būšot jau pašiem savs. Un es ar tā domāju, sak vai ta lai to laulību sāk gluži no gala? Cik tas ilgi – paskaties vien, jau puika ir pieguļnieks un arājs...»
«Dievdots cilvēciņš!» Ješka klusībā nodomāja. «Nezin, kā tādu vēl sūta pasaulē... jel grēka vajadzēja bīties...»
«Vai tev ar ir brūte?» svešinieks atkal iesāka. «Es tev saku, es nemaz nezināju, kas tā par varenu būšanu, ja cilvēkam ir brūte... Līdz pērnajai vasarai vēl nezināju...» Un viņš klusi pasmaidīja. «Kā tavu brūti sauc? Manu sauc par Kaču... un to puiku... e... aizmirsies, kā to sauc. Bet manīgs puika!»
Ješka apskatījās visapkārt. Tuvumā neviena nebij.
«Vai tu labas mācības ar pieņem?» viņš jautāja.
Kačas brūtgāns ierāva kaklu un izstiepa roku kā atgaiņājoties. Varēja redzēt, ka viņš bij paradis mācības saņemt uz muguras.
«Nē, es tev negribu sist...» Ješka cienīgā balsī viņam izskaidroja, «es tev ar vārdiem gribēju dot labu pamācību...»
«Ak ar vārdiem?» Kačas brūtgāns priecīgi iesaucas, «tad es vai cik! Es arvien tā saku: rez, rej, sunīt, ka tik nekod!»
«Kad tu esi ceļā, tad tev ir labi jāglabā trīs lietas...» Ješka viņam nopietni teica: «zirgs...»
«O, zirgs man labi piesiets!» Kačas brūtgāns priecīgi iesaucās.
«... naudas maks...» Ješka turpināja.
«Bet man jau naudas maka nemaz nav!» Kačas brūtgāns atbildēja, «es tos dālderus tāpat zilā diegu zeķē.»
«... un mēle!» Ješka svinīgi nobeidza.
«Mēle? Kāda mēle?» ceļabiedrs nesaprašanā iesaucās.
«Ja zirgs noraisās...» Ješka turpināja.
«Nevajag kuiļa mezglā siet, tad nenoraisīsies!» Kačas brūtgāns piezīmēja,
«Pagaidi taču, lai es izsaku līdz galam!» Ješka noskaitās.
«Saki vien... es jau gaidu, kad nāks tā mācība...» svešinieks vientiesīgi atbildēja.
Ješkam apskrējās sirds. «Tu esi tīrais aitasgalva!» viņš nošņāca.
«Mana Kača gluži to pašu saka!» svešinieks priecīgi iesaucās. «Ak tu jupis, kā jums abiem tās domas saskan! Es tev saku: varens meitietis tā mana brūte... tā tev māk sarunāt gan ar žīdu, gan ar čigānu. Nupat žīds bij iedevis sudraba saktu... tikai par parunāšanos vien...»
Ješka iegāja sirdīdamies atpakaļ krogā. Abi poļi jau bij apgulušies. Tikai sulainis cienīgu seju un klusuciezdams trina, tīrīja un eļļoja viņu pistoles. Ienāca arī Kačas brūtgāns, nostājās sulainim priekšā un īgni noskatījās viņa darbā.
«Nezin, kā tad ar šitādiem daiktiem var šaut?» viņš beidzot griezās pie Ješkas.
«Paņem aiz gala un spiež otram virsu!» Ješka skaizdamies atbildēja. Viņam līdz kaklam bij apriebies šis muļķis.
«Ka tik pagāns no rīta netaisās mums braukt līdz!» viņš nodomāja.
Kačas brūtgāns laikam piederēja pie tiem laimīgajiem, kas nekad nemana, ka viņi kādā vietā ir lieki. Kad Ješka otrā rītā iegāja stadulā zirgus jūgt, jau viņš tur bij priekšā, bij aizjūdzis savu zirgu un sēdēja kuražā, sasalušu maizes garozu grauzdams.
«Vai zini, es labāk ar jums!» viņš priecīgi iesaucās, Ješku ieraudzīdams. «Tie poļi ar gan brauks uz Viļņas pusi, bet man bail... Viņiem tādi nāves rīki līdz, cik tur trūkst, ka dabūju arī es par kaklu.»
«Es nezinu, vai manam kungam tas būs pa prātam!» Ješka atrūca, «viņš nemīl pulkā braukt.»
«Mīļo zelta brālīt, vai tas nu kāds pulks!» svešinieks gluži izmisis iesaucās. «Es jau tā pa gabaliņu... tā pa jūsu sliedīti...»
Tā Kačas brūtgāns neatkāpās no abu ceļinieku kamanām. Kur apturēja zirgus viņi, tur apstājās arī viņš. Nojūgšanā, iebarošanā, ūdens uzmeklēšanā visur viņš bij pakalpīgs, visur pats piedāvājās. Pie tam mute viņam nekad neklusēja. Drīz viņš stāstīja par savu brūti, drīz par savu ceļojumu pa poļu zemi, drīz apbrīnoja Ješkas prātu un apdomību, drīz slavēja Dievu, ka šim neesot uz Viļņu jāceļojot vienam pašam.
Reiz - tas bij gandrīz tā vai trešā dienā pēc satikšanās - Indriķis bij klusām ienācis stadulā, nostājies krēslā un klausījās, ko abi braucēji tur runā. Papriekš viņu kairināja svešinieka pārāk lielā muļķība, bet tad viņš sāka klausīties vērīgāk: viņam tā likās, it kā šai muļķībā slēptos zināms nodoms.
«Vai die', zelta brālīt...» svešinieks patlaban stāstīja, «lai no visa tā, bet no tās šaušanas man ir briesmīgi bail. Tu, cilvēks, stāvi mierīgi, nekā ļauna nedomādams, un
redzi, ka otrs cilā tādu kā stabuli, - uz reiz brūgs! dūmi vien apgriežas un tu garšļauku! Man reiz slikti bij izgājis aiz nobīļa. Kača briesmīgi lamājās, drēbes tīrīdama. No tās reizes man tās lielās bailes. Tādēļ es tiem poļiem ar līdzi nebraucu... Vai tev, brāl, nav bailes?»
«Nē...» Ješka strupi atbildēja.
Svešinieks pusneticīgi noskatījās viņā.
«Nu... kad gluži tuvu tev šautu garām?.. Tu laikam tuvumā vēl neesi tā rīka redzējis? Man reiz deva, lai ņemot rokā pacilāties. Es ne par ko! Pa logu izlēcu laukā... Vai tu ņemtu tādu rīku rokā?»
«Cik reižu neesmu jau ņēmis!» Ješka pašapzinīgi atbildēja, zirgiem sienu pamezdams.
«Nu, par tik muļķi nu ar mani nevajag turēt!» svešinieks atbildēja, «kas šim nu dos tik dārgus rīkus rokā! Tos tikai bagāti kungi var nopirkt. Tavs kungs priekš tam par tukšu...»
Ješka bij aizķerts vārīgā vietā.
«Mans kungs par tukšu!» viņš iesaucas un izrāva no azotes pistoli. «Vai šito pazīsti?»
«Oi, Ješka, nešauj, žēlo!» svešinieks iesaucās, aiz zirga aizraudamies. «Es jau neko, es jau tāpat... Liec nost to velna rīku, mīļo zelta brālīt, liec nost!»
Ješka, apmierināts par savu panākumu, iebāza pistoli atpakaļ.
«Un tavam kungam ar tāda pati ir?» svešinieks jautāja, bailīgi nākdams tuvāk. Indriķis no tumšā kakta varēja novērot, ka svešinieks uzmanīgi vēroja, kā un cik dziļi noglabāta pistole. «Tiem poļu kungiem gan vajadzētu būt ļoti bagātiem... vai tu redzēji, cik daudz viņiem bij to šaujamo rīku.»
«Manam kungam ir divas... man trešā...» Ješka piezīmēja ar mierīgu lepnumu.
«Vai kamanās, vai...» svešinieks jautāja.
Ješka bij pabeidzis apkopt savus zirgus, bet atstāja vēl svecīti turpat un iegāja krogā. Svešinieks viņam sekoja.
Kad abi ceļinieki bij iegājuši krogā, Indriķis ātri paķēra atstāto svecīti un piesteidzās pie svešinieka kuražas. Siena ķīpu pacēlis, Indriķis redzēja, ka nebij maldījies savās aizdomās: tur atradās rūpīgi salocītas karakalpa drēbes un zābaki un bez tam, atsevišķā lēzenā kastītē - divi makstīs iebāzti dunči un divas labi izstrādātas pistoles, un pulvera rags.
Indriķis brītiņu klausījās, pagriezies uz kroga istabas pusi. Tur svešinieks kaut ko skaļi stāstīja savā pamuļķā balsī. Indriķis ātri izvilka abus dunčus no makstīm, iesprauda spožos asmeņus aizplīsuša baļķa šķirbā un nolauza tos ar spēcīgu spiedienu. Tad viņš nolausto asmeņu galus līdz ar nederīgiem spaliem iebāza atpakaļ makstīs un nolika kastītē. Pēc tam viņš izņēma abas pistoles, pārliecinājās, ka tās bij pielādētas, un ielēja abās ūdeni pa aizdedzināmo caurumu. Viņš ielēja ūdeni arī pulvera ragā. Tad viņš visu nolika savā vietā, apskatīja vēl rūpīgi vezumu, bet vairāk nekā šaubīga neatrazdams, izdzēsa svecīti un iegāja krogā. Svešinieks gan tā kā satrūkās, ieraudzīdams Indriķi no stadulas ienākam, bet tā kā Indriķis vienaldzīgi apsēdās pie galda, tad viņš arī drīz apmierinājās.
Pēc brītiņa Indriķis sāka žāvāties un teica Ješkam, lai pataisot šim guļas vietu un lai ejot arī pats gulēt. Krodziņā bij tikai viena istaba ceļiniekiem. Ješka ienesa siena ķīpu un siltos kamanu deķus un pataisīja netālu no krāsns Indriķim guļas vietu. Indriķis apgulās tāpat ar visām drēbēm, žēlodamies, ka neesot īsti vesels, aukstums kratot. Arī krodzinieks aizgāja gulēt. Ješka ienesa savu
ķīpu un apgulās pie sienas, kamēr svešinieks nolikās uz galda.
Beidzamais krāsns stūrī iespraustais bērza skals drīz vien izdega. Ješka sāka sienmalē krākt; arī Indriķis izlikās par aizmigušu. Bet domās viņam nedeva miera jautājums, kas gan īsti ir viņu savādais ceļa biedrs, un kāds viņa nolūks? Arī tas bij tā savādi, ka viņš šonakt trinās uz cieta galda, kamēr citās naktīs bij nesis ķīpu iekšā. Indriķis nolēma palikt nomodā, lai uzmanītu - ja iespējams - svešinieka rīkošanos; bet rītu no viņa katrā ziņā atkratīties.
Tomēr dienas nogurums un krāsns patīkamais siltums bij gluži nemanot Indriķi iemidzinājuši. Vai viņš bij ilgi gulējis, to viņš pats nezināja, bet viņu pamodināja vēsā gaisa strāva, kas uzreiz sāka plūst pa stadulas durvīm istabā. Indriķis plati atvēra acis un sāka klausīties. Pēc brītiņa viņš varēja izšķirt, ka durvis bij pusviru palikušas, bet tanīs bij manāms it kā tālas un niecīgas gaismas atspīdums. Ješka krāca tāpat mierīgi sienmalē, bet uz galda viss bij klusu.
Indriķis uzmanīgi piecēlās un uz pirkstu galiem aizgāja līdz vaļā palikušajām durvīm. Varēja būt, ka svešinieks gribēja apskatīt tikai savu zirgu. Un tiešām: tur viņš rīkojās ap savu zirgu; stadulas sienā viņš bij iespraudis aizdedzinātu skalu un rīkojās ap kuražu. Indriķis noprata, ka svešiniekam zirga barošana nav ne prātā, jo zirgs jau bij pilnīgi aizbraukšanai sajūgts. Svešinieks pašulaik ģērbās savās kara kalpa drēbēs.
«Pagāns, ka neaizbrauc arī mūsu zirgu!» Indriķis nodomāja un sagatavoja pistoli šaušanai.
Svešinieks saģērbās, aizbāza vienu dunci ar visu maksti aiz jostas, tāpat arī vienu pistoli, bet otru iebāza azotē. Tad viņš iegrieza zirgu izbraukšanai un attaisīja stadulas
āra durvju krampjus. Noskatījies vēlreiz visu rūpīgi, viņš nāca uz istabas pusi.
Indriķis atkāpās drusku sāņus aiz durvīm. Svešinieks apstājās netāl no vaļējām durvīm, paklausījās brītiņu, vai viss mierīgi, tad iesprauda skalu kaut kur sienā, tā ka nemierīgā gaisma cik necik iespīdēja krogā uz krāsns pusi, un tad ienāca klusi kā kaķis. Istabas vidū viņš apstājās, izvilka dunci no maksts un iekoda tā spalu zobos; ka asmens nav kārtībā, to pa tumsu nevarēja manīt.
«Aa, tas iziet uz zagšanu!» Indriķis nodomāja, «tādēļ viņš dunci ņem zobos, lai rokas būtu svabadas.»
Svešinieks pa tam uzmanīgi līda uz krāsns pusi un beidzot noliecās pār Indriķa guļas vietu un sāka klausīties. Gulētāja dvašas vilcienus nedzirdēdams, viņš laida lēnām roku pār nomestajām segām un pār ķīpu... Viss bij tukšs. Tad savādais ciemiņš, it kā briesmas nojauzdams, saslējās stāvus un iebāza roku azotē, bet dunča spalu vēl vienumēr paturēja zobos. Tā sagatavojies cīņai, ja vajadzīgs, svešinieks klusiem soļiem devās atpakaļ uz durvīm, laikam pēc uguns.
Bet līdz ko viņš spēra kāju pār slieksni, Indriķis to sagrāba aiz apkakles un ar ātru griezienu pacirta gar zemi, ar galvu stadulā, ar kājām krogā. Pats viņš nogulās svešiniekam uz krūtīm, ar otru roku meklēdams viņa rīkli.
Nokrakšķēja pistoles krami, atsitās reizes divas akmens lūzums pret Indriķa kažociņu; bet tad svešinieks nomanīja, ka viņa ieroči nav kārtībā un atlaidās slābs.
«Es padodos!» viņš krāca zem Indriķa spiediena. Indriķis paskatījās uz skalu: tas vēl varēja kādu brītiņu degt. Tad viņš atņēma svešiniekam jostu un sasēja tam rokas, ko tas bez pretošanās atļāva.
«Tā!» viņš teica, uzvilkdams saistīto svešinieku kājās, «tagad varēsim drusku parunāties. Bet tepat stadulā... netraucēsim nabaga Ješkam miegu. Viņš jau tā maz dabū gulēt...»
Tad viņš iesēdināja svešinieku Ješkas kamanās un piesēja tur ar grožu. Uzdedzinājis savu svecīti, viņš nosēdās savam gūsteknim iepretim uz savām kamanām.
«Tā, draugs...» Indriķis iesāka; «tagad tu man vispirms teiksi, ko tu no manis gribēji dabūt?»
«Tavus dokumentus,» svešinieks strupi atbildēja.
«Kas tos tev lika sadabūt?» Indriķis jautajā.
Svešinieks kavējās atbildēt. Indriķis izvilka pistoli.
«Stārasts gribēja viņus dabūt...» gūsteknis teica.
«Tad tu man esi dzinies pakaļ no Vidzemes?»
«Jā... dienām un naktīm...»
«Un priekš kā tu tos ieročus ņēmi līdz, kad gāji pēc maniem dokumentiem?»
«Es nezināju, ka tie jau samaitāti.»
Indriķis padomāja brītiņu.
«Varētu gadīties tā, ka tev šonakt iepatīkas te pakārties aiz spāres...» viņš runāja, «bet varbūt tu pakārsies arī pie egles zara mežā. Varētu gadīties arī tā, ka mēs šķiramies mīlīgāk. Es esmu ziņkārīgs cilvēks. Sevišķi, par tavu stārastu man patīk klausīties. Ja tu man par viņu varētu kaut ko tādu patīkamu pastāstīt, varbūt, man aizmirstos, ka tev gribas kārties.»
Saistītais nodūra galvu un sarauca uzacis.
«Stārasts zin, ka klibais Kaspars Krāces pilī...» viņš teica.
«Nu, tur vēl nevajag sevišķas gudrības...» Indriķis atbildēja. «Cik man zināms, tad klibais Kaspars Krāces pilī jūtas ļoti omulīgi.»
Svešinieks paskatījās Indriķī tādām acīm, it kā gribētu izlabot to, ko Indriķis nupat teica, bet tad apdomājās un nodūra, atkal acis. Indriķis gaidīja, lai viņš runātu tālāk.
«Tie divi poļi, kas ar sulaini aizbrauca mums pa priekšu, tie ar stārasta sūtīti...» viņš piebilda.
«Uz Viļņu?» Indriķis jautajā.
«Jā... Pie karaļa... Ar sūdzību. Un izprasīt karaļa pilnvaras.»
«Kādas pilnvaras?»
«Tiesāt dumpiniekus nozieguma vietā...» svešinieks atbildēja.
«Vai viņi mums tālu priekšā?» Indriķis jautāja.
«Nē, tepat nākamā krodziņā.»
«Tad viņi gaidīja, kā tev izdosies?»
«Jā.»
«Un tagad viņi steigsies mums pa priekšu uz Viļņu?»
«Tā jādomā...»
«Vai tev vēl kas ko iebilst?» Indriķis pēc brītiņa jautāja.
«Nē.»
Indriķis sāka domāt.
«Es neesmu atriebīgs...» viņš teica, «bet kas lai man galvo, ka tu turpmāk nelūkosi mums kaitēt?»
Svešinieks drusku padomāja. «Ņemiet manu zirgu līdz...» viņš teica, «kājinieks braucēju panākt nevar.»
«Tev taisnība!» Indriķis sacīja, «liecies gulēt, bet mēs dosimies ceļā. Varbūt mēs tiekam ātrāk Viļņā nekā tavi biedri...»
«Visādi gadās...» svešinieks mierīgi atbildēja.
Indriķis atraisīja piesieto un ielaida viņu kroga istabā. Rokas viņš tam atstāja sasietas. Tad viņš pamodināja Ješku un paņēma savas segas un ķīpu.
«Mums tūliņ jābrauc!» viņš teica. «Šis ciemiņš saka, ka mums jāsteidzoties. Viņš man pārdeva arī savu zirgu un aizjūgu.»
«Un maksu saņēmu...» svešinieks piebilda.
«Tad nu mēs esam līdzīgi?» Indriķis jautāja.
«Līdzīgi...» svešinieks vienaldzīgi atbildēja,
«Tad ar labunakti»
«Uz redzēšanos!»
Indriķis un Ješka izgāja zirgus jūgt. Svešinieks palika tumsā. Tad viņš piegāja pie krāsns, pieslēja muguru krāsns stūrīm un sāka pret to berzēt savas saites, tās stipri stiepdams. Drīz nočīkstēja stadulas vārti; pēc brītiņa arī saistītais bij atsvabinājis rokas. Viņš izgāja ārā. Gailis pašulaik dziedāja trešo reiz. Svešinieks izstaipījās un paskatījās uz debesīm.
«Nu, sietiņš jau norunātā vietā...» viņš pats ar sevi runāja. «Krogs vēl nedeg, tā tad biedri zin, ka man nav izdevies... Viss var būt, ka kājnieks tomēr panāk braucējus.» Tad viņš ievilka galvu apkaklē un sāka soļot uz to pašu pusi, kurp bij aizbraukuši Indriķis un Ješka...
Ausa jau rīts, kad Indriķis un Ješka piebrauca pie neliela krodziņa meža malā.
«Te vajag būt gulējušiem pa nakti tiem poļiem,» Indriķis, zirgu apturēdams, teica. «Jāapvaicājas, vai viņi sen jau kamēr aizbraukuši.»
Indriķim bij ilgi jāklaudzina, līdz atvērās mazs lodziņš kaut kur augšā un aiz tā parādījās pinkaina žīdietes galva. Bet arī tā nozuda. Indriķis brītiņu nogaidīja un sāka tad atkal dauzīties. Pēc ilga laika parādījās tai pašā lodziņā žīda seja, ar peisakiem un bārdu, krēslā tikko saskatāma.
«Ko vines grib?» žīds jautajā. «Ko vines grib tik agre no rītem?» viņš atkārtoja.
«Kas tas nu par agrumu!» Indriķis atbildēja, «es gribēju tik pavaicāt, vai mūsu ceļa biedri jau sen kamēr projām?»
«Ko nabaga zīdes zin no ceļa biedriem!» žīds izvairījās, kunges gul, kunges brauc... kas tur zīdem par dale?»
Indriķim ienāca prātā, ka poļi varbūt ir vēl tepat. Bet kā lai to izzin? Stadulas durvis bij cieši aizšautas.
«Taisi, žīd, stadulu vaļa!» Indriķis pavēlēja; «mums jāpabaro zirgi.»
Žīda galva nozuda. Pēc brītiņa tā atkal parādījās lodziņā.
«Bet tā zirge tak vēl gluži spirgte!» viņš teica. «Kur ta kunge gulēja pa naktem?»
«Nežvarksti nu, žīd!» Indriķis stingri uzstājās, «mums pašiem ar jāēd brokastis un jāapsildās. Es ietriekšu durvis, ja netaisīsi vaļā. Ješka, nāc šurp, liec plecu klāt!»
Žīds runāja sabojātā vācu valodā un arī Indriķim vajadzēja ar viņu runāt vāciski, jo leitiski un poliski viņš neprata. Tādēļ Ješka, kurš par žīda ietiepību nekā nezināja, arī neaptvēra, ko Indriķis īsti grib.
«Nāc šurp un liec plecu pret durvīm!» Indriķis atkārtoja. Ješka mudīgi izlēca no kamanām un atspiedās pret durvīm. Tās čirkstēja un krakšķēja, bet neatvērās.
«Oi gvalt, mīles kunges, neposte nabaga zīdes!» žīds iesaucās, «es atlaidīs tā durve... neposte nabaga zīdes!»
Krogā iesākās troksnis un skraidīšana; kaut kur durvis vēra vaļā un taisīja atkal ciet. Beidzot kāds sāka grabināties ap āra durvīm no iekšpuses un durvis atvērās. Nejēdzīga sīpolu, ķiploku un brandavīna smaka šāvās Indriķim pretī. Daudzkārtīgi atvainodamies un par savu nabadzību žēlodamies, peisakainais žīds uzlipināja uz galda mazu tauku svecīti.
Nē, no poļiem te nebij ne vēsts. Grūti bij ticams, ka viņi būtu varējuši gulēt pa nakti šādā gaisā. Indriķis griezās uz stadulas pusi. Ješka viņam sekoja. Arī stadula, cik pa tumsu varēja vērot, bij tukša.
«Žīd, vai tu gribi nopelnīt dālderi?» Indriķis uzreiz jautāja, žīdu bargi uzlūkodams.
«Oi, zēlīges kunges!» žīds iesaucas, «dālderes ir labākes, nekā kvartes.»
Indriķis izvilka no kabatas sudraba dālderi un turēja to žīdam priekš acīm.
«Cik ceļinieku šonakt te bija?» Indriķis jautajā.
«Oi, cienīges kunges... kas tad paliks par naktem ieks sādem kabakem.»
Indriķis iebāza dālderi atpakaļ kabatā.
«Tad ardievu, žīd...» viņš teica un griezās uz aiziešanu.
«Oi, manes kunges!» žīds sauca, viņam pie kažoka ķerdamies, «kam ta kunge neprase, cik celeniekes te vakar vakarā bij!»
Indriķis izvilka atkal dālderi. «Nu?» viņš teica.
«Bet cienīges, žēlīges kunges... tā ciemine man deva trīs dāldere, lai es nesake, ka vine te ir bijuse.»
Indriķis izgrāba pilnu sauju dālderu.
«Žīd, izstāsti visu, ko tu zini!» Indriķis teica; «ja būs tavs stāsts tik vērts - tu dabūsi visus šos dālderus.» Un Indriķis žvadzināja sudraba gabalus saujā un tad atkal, kā kairinādams, laida tos pa vienam otrā saujā.
Žīds grozījās kā smilgā uzsprausts dundurs.
«Bet mīles kunges, es tak nedrīkste teikt, ka te bij dive kunge un viens sulaines. Es tok ir zvērējes pie save galve, ka es neteiks nevienam, ka vines gaidīja, vai tā otre krodzine degs, vai ne. Un es nedrīkst teikt, ka tā
kunge ir noskaituses, ka viņa nav degus un ir aizbraukus projām...»
Indriķis iedeva žīdam divus dālderus un teica:
«Es klausos vēl...»
«Bet es toks nedrīkst teikt, ka vine aizbraukdame ir prasijus, kur te ir drose vīre, kās... kas ir lote drose, kas nebēg no to pikstaul' un no nazem.»
Indriķis viņam atkal iesvieda divus dālderus saujā.
«Un cik viru tu viņam pagādāji?»
«Es vinem nekā neapgādāj... bet vins pats te atrada cetres vīres. Tā dive baidās no pikstaul un tā dive no pikstaul un naze.»
«Un kur viņi mūs sagaidīs?» .
«Oi, cienīges kunges... kā lai nabage zīdes to zin?
Kur ta vines lai gaida? Vines gaidīs vai nu ieks mezem vai ieks grāvem, vai ieks krogem, vai pie lielem krūmem...»
Indriķis atkal pažvadzinaja naudu.
«Oi, cienīges kunges...» žīds vaimanāja, pa istabu skraidīdams no viena gala uz otru, «es jau nesake, ka es neteikse... Pagaid', mīles kunges... es padomās, kur vines jūs gaidīs...»
Un žīds sāka vēl ātrāk skraidīt, bubināt, skaitīt uz pirkstiem, plucināt sev pa bārdu. Katru reiz, kā viņš izdzirda naudas žvadzoņu, viņš it kā nodrebēja un sāka skraidīt vēl ātrāk. Beidzot viņš apstājās pie Indriķa. Sviedru lāses viņam bij redzamas uz pieres, un acis bij pieplūdušas asinīm.
«Cik kungs man maksā, ja es vine aizved pa drosem celem uz Vilne?» viņš jautāja klusā, aizsmakušā balsī, visapkārt bailīgi apskatīdamies.
Indriķis izvilka pistoli. Zīds atlēca trīs soļi atpakaļ.
«Man ir trīs šitādi pavadoņi...» Indriķis mierīgi teica.
«Oi, tā pavadone ir akla!» žīds iesaucas, «viņai viene pate ace, un ta pate neredz. Es redze divem acem.»
«Pasaki tikai, kur mūs gaidīs tie drošie vīri, kam bail no pistoles un naža!» Indriķis teica.
Žīds atkal sāka skraidīt.
«Pag, es pavaicase!» viņš beidzot noteica un iemetās dibenistabā. Ješka aizgāja pie zirgiem.
Indriķis palika viens. Mazā svecīte tikko līpināja savu liesmiņu, kuras gaisma it kā nosmaka turpat pāra sprīžu attālumā. Laukā jau gan vajadzēja būt rīta krēslai, bet te nokvēpušās, nosmulētās, zirnekļu tīkliem apvilktās sienas kā grimtin grima melnajā tumsā, kas likās kā līdz bezgalībai izplatamies. Vai nebūtu labāk, ja Indriķis ņemtu žīdu par pavadoni? No blēža tevi visvieglāk pasargās blēdis. Bet kas tad varēja galvot, ka žīds viņu neieved kaut kur, kur nedziedās ne gailis, un nogalina viņu tur uz sava rēķina... lai laupījums nebūtu jādala ar citiem? Viņam ienāca prātā mātes drūmā paredzēšana.
Kaut kur aiz sienas iekunkstējās bērns. Tad tas sāka raudāt, tā lēni un vienādi, kā novārdzis, kā sajuzdams, ka velti viņš raud, ka neapklusinātas paliks viņa sāpes... lēni, lēni tās urbsies karstajā galviņā, un mātes roka kaut kur tālu slīdēs tām garām, bez vēsuma, bez atspirdzināšanas.
Sāka čīkstēt šūpuļa kārts... tāpat vienmērīgi, kā apnikusi sava neauglīgā darba.
Indriķis ieklausījās klusā dziesmā. Vārdus viņš nevarēja saprast, arī melodija viņam bija sveša, tāda vienkārša šūpuļa melodija, maz paņēmienos. Šīs žēlabas, šīs sāpes, kas skanēja skumjā balsī... ar katru paņēmienu it kā jauna pūsma no sāpju vējiem... kur viņš bij dzirdējis šīs žēlabas? Un Indriķis atcerējās: tās bij tās mūžīgās sāpes, kas sāp visur, kur vien māte cieš sava bērna dēļ.
Piepeši Ješka gluži nobijies ieskrēja krogā.
«Nāc, kungs, nac tūliņ laukā!» viņš sauca «nupat vairs nav labi!»
Indriķis izsteidzās laukā, bet pirmā mirklī nemanīja nekā ļauna. Viss bij klusu, nosarmojis, apsnidzis; turpat stāvēja visi trīs zirgi, kā piegriezti pie slitas.
«Palūk... zirgi!» Ješka stenēja.
Tagad arī Indriķis nomanīja rīta krēslā, ka viens zirgs tā savādi grīļojās un galva tam palika arvien slābanāka. Arī citi zirgi bij palikuši tādi kā nemierīgi.
«Ka tik nav vīveles!» Indriķis teica; «jābrauc tikai tālāk, varbūt pāries, kad sasils.»
Viņš sakārtoja ieročus, iesēdās kamanās un paraustīja grožus. Zirgs pastreipuļoja divus trīs soļus uz priekšu un tad nogāzās uz ceļa.
«Jūdz laukā un citu vietā!» Indriķis pavēlēja. «Katrs brītiņš mums dārgs...»
Pirms Ješka bij izjūdzis krācošo zirgu, jau sāka grīļoties arī abi vēl atlikušie. Gluži izmisis Indriķis skatījās apkārt. Mazajā lodziņā viņš pamanīja žīda galvu, kas ziņkārīgi viņos nolūkojās.
«Žīd, tā tava vaina!» Indriķis iesaucās un izrāva pistoli. Žīda bārda nozuda kā pele alā. Indriķis pārdomāja: žīds taču viņam tagad bija vienīgais glābiņš, ja gribēja tikt tālāk. Viņš atkal iegāja krodziņā un pieklauvēja pie tām durvīm, aiz kurām bij redzējis žīdu pazūdam. Neviens neatsaucās. Indriķis pieklauvēja vēl stiprāk. Viss palika klusu.
«Žīd... aizved mani uz Viļņu!» Indriķis sauca.
Neviens neatbildēja.
«Žīd, es došu divdesmit dālderus!»
«Cik?» kāds aiz durvīm atsaucās.
«Divdesmit!»
«Man pasem maksā piecdesmit!» žīds atbildēja.
«Es došu trīsdesmit!»
«Es nemelo... man pasem maksā četrdesmit!» žīds dievojās.
«Nu labi, es došu četrdesmit... kad atpakaļ nākšu. Un savus zirgus atstāšu ķīlā.»
«Oi gvalt, tā zirge āde nav nekāde kīle!» žīds vaimanāja. «Man pasem jāmaksā skaidre naude.»
«Labi, divdesmit došu te, divdesmit Viļņā. Un ja kopsi manus zirgus tā, ka tie atveseļosies, tad pieci dālderi par to. Bet drīz!»
«Ui, ko teic drīze? Vai tad nabages zīdes tā kunge lai uz mugure nes?»
«Pasteidzies! Viļņā tu dabūsi desmit dālderus dzeramnaudas, ja nokļūsim tur ne vēlāk kā tie poļi.»
«Vai skaidre naude?»
«Skaidrā... Bet pasteidzies!»
Žīds nozuda. Indriķis atgrūda logu slēģus vaļā un skatījās, kā Ješka pūlējās ap zirgiem: glāstīja tos, sita tiem ar plaukstu pa pleciem, raustīja aiz pavadas, šmukstināja ar lūpām, solīja maizi. Beidzot viņš apķērās savam zirgam ap kaklu, sāka to bučot un gauži raudāt.
Indriķis iegāja atpakaļ krogā un apsēdās. Kad tā īsti apdomāja, tad zaudēts vēl daudz nebij. Nevarēja taču domāt, ka abi poļi tā uz rāviena tiks pie karaļa un izdabūs stārasta plānu cauri. Un ja arī karalis dotu rakstu, ka stārastam atļauts dumpiniekus tiesāt turpat nozieguma vietā, tad tomēr to nevarēja attiecināt uz klibo Kasparu. Tas taču vēl nemaz nebij apstiprināts par karaļa pilskungu, tādēļ arī viņu nevarēja pieskaitīt dumpiniekiem, ja viņš pretojās stārastam. Bez tam, ja Indriķim izdotos drīzumā aizkļūt līdz Viļņai, - un trijās četrās dienās tas bij izdarāms, - tad taču atpakaļ Vidzemē viņš nonāktu,
ja daudz, paris dienas vēlāk par stārasta sūtņiem. Tā tad vēl nebij ko nokārt galvu.
Bērns aiz sienas vēl raudāja un sieviete dziedāja savu šūpuļa dziesmiņu. Indriķis tikai nevarēja izšķirt, ko viņa īsti gribēja iemidzināt: savu bērnu, vai savas sāpes? Bet arī pati dziedātāja sajuta, ka neiemidzinās ne vienu, ne otru.
Piepeši Indriķis izdzirda vīrieša balsi, šņācošu, sakaitinātu. Sieviete apklusa, bērns raudāja tālāk. Tad vīrieša balss vēl ko teica, laikam pret neapklusināmo bērnu vērsdamās; tad apklusa arī šūpošanas troksnis, un sieviete laikam izgāja vīrietim līdz ārā no istabas.
Bērns negražojās. Viņa raudāšana nemainījās. Citi bērni mēdz ar raudāšanu auklētāju it kā piespiest darīt to, kas bērnam vajadzīgs. Bet šis bērns jau bij it kā zaudējis paša gribu. Viņš vairs tikai žēlojās, tikai sūdzējās... ne auklētājai, bet pats sev, it kā runādamies pats ar savu nespēku un sāpēm...
Indriķim palika bērna žēl. Auklētāja vēl vienumēr nenāca atpakaļ. Indriķis pavēra sānu istabas durvis.
Sākumā viņš tur nekā nevarēja izšķirt, - bij par daudz tumšs. Pamazām acis aprada un sāka atšķirt atsevišķus priekšmetus. Īstenībā tas bij tikai tāds aizgalds, bez loga, bez krāsns. Gar vienu malu bij tāda kā lāviņa; uz tās mētājās daži drēbju gabali. Līdzās bij pakārts vienkāršs skalu kurvis, pilns dažādām lupatām, un no tā skanēja bērna raudāšana.
Indriķis apsēdās uz lāviņas un sāka kustināt šūpuli. Reizes divas viņš mēģināja arī ieskatīties bērna sejā, bet bij par tumšu.
Tas taču arī bij cilvēka bērns, kas gulēja šais lupatās. Varbūt arī viņš augs, dzīvos un raudzīsies pasaulē savām baiļu pilnajām actiņām. Stumdīs viņu uz vienu pusi, uz otru. Neprasīs, vai viņš priecājas, vai cieš. Klusiņām
viņš līdīs gar maliņu, lai nenonāktu citiem pa spērienam. Viņš dzīvos un nesīs to pašu seju kā visi citi. Un citi jās lepnos zirgos viņam garām, un dubļi šļakstēs uz nabaga žīdēna skrandām. Bet sirds viņam pukstēs tāpat kā citiem... Vai to visu jau paredzēja nabaga žīda bērns? Vai tāpēc viņš tā runājās ar savu nespēku?
Indriķim sacēlās žēlabas sirdī un tā kā kauns. Viņš pats taču brauca pie karaļa, lai iegūtu pili, zemi un strādniekus. Un māte noskums, raudās un izsamisīs, ja viņam tas neizdosies. Viņš pats nolaidīs rokas un sauks pasauli par netaisnu un savu likteni par ļaunu. Bet te guļ cilvēka bērns, kam pat Dieva gaismiņu nenovēl...
Indriķim ienāca prātā šūpuļa dziesmiņa, ko māte viņam bij dziedājusi. Tur par zirdziņu runāja un par zelta segliem, un par puķēm un zvaigznītēm. Vai tādu lai te dziedātu pie žīdu bērna šūpuļa?
Kādēļ tad šim bērnam nebij tiesības uz tādu šūpuļa dziesmiņu? Kādēļ tā būtu kā izsmiekls viņa skrandām?' Vai bērns pats tur vainīgs? Vai viņa vecāki tur vainīgi? Vai tas Dieva prāts? Bet Dievu tak mēs par tēvu saucam. Un cilvēkus par brāļiem. Un mēs jājam garām staltā zirgā, un dubļi šļakst mūsu brāļu dzeltenpelēkajā sejā...
Durvis uz kroga istabu bij pievērušās, un Indriķis sēdēja pilnīgā tumsā. Domas viņam sāka tā kā gurt, kā jukt... kā par sapni pārvērsties. Kas tad bij visa šī dzīve, visa šī tiekšanās pēc nezin kā? Kā šai dzīvē viens varēja ilgoties pēc pils, zemes un ļaudīm, un otrs gulēja skalu kurvī un raudāja tā vienmuļīgi, nekārodams nekā cita, kā tikai mieru no savām sāpēm?..
Kā pa miegam Indriķis kustināja šūpuli un dziedāja to pašu vienkāršo melodiju, kuru bij dzirdējis no žīdietes; bet vārdi nezin no kurienes paši nāca un savijās vienkāršā dziesmiņā, arvien atkārtodamies:
«Priekš visiem saule savu gaitu iet,
Priekš visiem puķes ceļa malā zied,
Mans bērns, mes celsimies no tumsas dziļumiem,
Mans bērns, mēs aiziesim uz zāļu klajumiem...»
Piepeši kāda roka piedūrās viņa plecam, un kāds čukstoši viņam kaut ko teica. Indriķis nesaprata, bet apklusa. Atkal viņam kaut ko čukstēja, bet viņš pat neatšķīra kādā valodā. Tad kāda sievietes vai bērna roka sagrāba viņa roku un vilka to uz durvju pusi. Durvis atvērdams Indriķis paskatījās vilcējā, bet nevarēja vairāk izšķirt, kā tikai bālu sievietes seju ar divām melnām, izbaiļu pilnām acīm. Tai pašā brīdī viņš izdzirda aiz muguras šņācošu, sadusmota vīrieša balsi, un kaut kas smags nokrita viņam uz galvas. Acīs viņam kaut kas nodzirkstīja, un viņš pakrita.
Viņš laikam bij drusku apžilbis. Atmozdamies, viņš no sākuma nekā nevarēja saprast: viss bij tik tumšs kā pagrabā, arī gaiss tāds mitrs un pelējumu pilns kā pagrabā. Rokās un kājās Indriķis sajuta tādu stīvumu, ka nevarēja tās nemaz pakustināt. Galvu pagrozot, vaigs viņam atdūrās pret salmiem.
«Ej, kur es esmu?» viņš iesaucas.
Neviens neatbildēja.
Indriķis kliedza stiprāk, bet viss palika klusu. Tad viņš sāka saukt Ješku, bet arī tas neatsaucās.
Indriķim sametās bail. Pamazām viņš atcerējās, kas bij noticis pie žīdietes bērna. Vai tas bij sitiens ar nodomu? Indriķis: gribēja pataustīt situma vietu, bet tikai tagad viņš vēl manīja, ka bij saistīts, sasietas rokas un kājas.
Tad viņš izdzirda klusu troksni. Acis uz to pusi pagriezis, viņš ieraudzīja, ka šad un tad kaut kur tumsā parādās gaismas švītras un atkal tikpat piepeši nozūd. Viņš
dzirdēja arī atslēgu šķindēšanu no tās pašas puses. Indriķis saprata: tur bij durvis, pa kuru šķirbām šad un tad iespīdēja uguns. Viņš nebij maldījies. Drīz durvis klusu atvērās, un pa tām ienāca vecs žīds, lielā kažokā ietinies, laternu rokā. Vispirms viņš rūpīgi aizslēdza pagraba durvis; tad, acis no Indriķa nenovērsdams, viņš lēnām tuvojās saistītajam, aiz sirmās bārdas tikko manāmās lūpas vienumēr kustinādams.
Indriķis gribēja nogaidīt, līdz vecais žīds pirmais sāk runāt. Bet tas cieta klusu. Indriķim pienācis, viņš vispirms nolika laternu tā, ka gaisma krita Indriķim sejā, un tad apsēdās uz kāda akmens turpat Indriķim iepretī. Tad viņš atsita kažoka stūri, izvilka nezin no kurienes lielu, spožu nazi ar plānu, platu asmeni, un sāka to trīt uz sava zābaka stulma, ar ļaunu prieku nolūkodamies Indriķa nemierīgajā sejā.
Reizes trīs žīds apstājās šai darbā, palūkoja gar pirkstu, vai asmens diezgan ass, un tad atkaļ turpināja trīšanu. Beidzot viņš laikam bij ar asumu mierā: izplūca sev vienu matu un, to aiz viena gala turēdams, pūta pār asmeni; mats pārgriezās. Zīdam iemirdzējās acis: viņš atpogāja Indriķim pie kakla drēbes līdz kailai miesai un pielika, it kā mērīdams, nazi Indriķim pie kakla.
Indriķis sajuta auksto asmeni uz miesas. Savādas tirpas viņam pārgāja pār visu miesu, un viņš pūlējās lēnāk elpot un nekustēties, lai pats neuzgrūztos nazim. Reiz spraudās tā kā kliedziens viņam no krūtīm, bet viņš savaldījās: kliedziens te nekā nevarēja līdzēt. Kā zibens apgaismotu, viņš piepeši redzēja visu pagātni slīdam garām savai dvēselei, redzēja māti vēl pajaunu, kā viņa pienāca klusiem soļiem pie sava miegainā puisēna, savilka kārtībā nospārdīto segu, lēni noglaudīja viņa matus un noskatījās viņā... Un puisēnam gribējās apkampt viņu, pieglausties, bet
miegs bij viņu padarījis tik slābu, ka nevarēja pakustināt neviena locekļa... tikai mazās krūtis viņam brieda un brieda, un no tām plūda mīlestība un prieks kā dzeltena gaisma un ietina māmuliņu kā miglā... Tad nozibēja gar acīm viņa istaba Vitenbergā un profesori, maģistri un skolari, Tycho de Brahe un teoloģijas fakultātes dekāns, mūžīgais bakalaurs un krodziniece... Tad viņš skatījās kaut kur tālu pār apsarmojušajiem mežiem, un baltie, miglainie dūmi lēni cēlās no lubu jumta mežmalā un velti pūlējās sniegties līdz zeltsarkanajiem stariem, kas nāca pār mežu galotnēm no nogrimušās saules... Bet Hildegarde stāvēja viņam blakus un dziedāja: «Priekš visiem saule savu gaitu iet...»
«Tas taču viss tikai sapnis!» Indriķim likās, un viņš iekoda sev lūpā, lai pārliecinātos, ka viss ir tikai sapnis. Tai pašā brīdī asmens viņam atkal piedūrās pie kakla.
Kā pārsteigts Indriķis ieskatījās žīdam acīs. Tās mirdzēja kā drudzī, un smaids nenozuda viņa krunkainā, bārdā un matos iegrimušajā sejā. Likās, ka šīs acis kaut ko meklēja, kaut ko gaidīja Indriķa sejā.
«Es tomēr neteikšu pirmo vārdu!» Indriķim ienāca prātā. Un šī spītība iegulās viņa smadzenēs kā smags dzīvsudrabs, nospiezdams visas citas domas.
Piepeši Indriķis pamanīja vecā žīda sejā dusmas. Platais asmens augsti pacēlās pār Indriķa seju, un šāvās tad viņam pret kaklu. Indriķis juta, ka sirds viņam piepeši apstājās pukstēt, un asinis pa dzīslu dzīslām grūdās uz kaklu. Elpa aizrāvās. Bet pirms vēl asmens gals skāra Indriķi, jau žīds bij apdomājies citādi: viņš apturēja grūdienu un piecēlās. Indriķis varēja viņam kādu gabaliņu ar acīm sekot, kur viņš nozuda pagraba tumsā; drīz viņš no turienes, atgriezās, nesdams kādu savādu rīku: tas bij
no patieviem kokiem sasists skāģītis ar četrām kājām, bet pāri pār to, kāda sprīža augstumā, bij vēl apaļš šķērskoks, kā arkla vērstuve. Žīds nolika skrāģīti līdzās Indriķim un atvēza vērstuvi uz augšu. Tad viņš paķēra Indriķi aiz pleciem un uzguldīja viņu ar seju lejup, uz skrāģīša. Indriķis juta, ka vērstuvi atkal aiztaisa ciet viņam virs muguras, tā kā viņš nevarēja no skrāģīša vairs kustēties nost. Tad žīds atkal nozuda tumsā un atgriezās atpakaļ ar kādu trauku, kuru palika zem sejas. Tas bij viss notašķīts sakaltušām asinīm.
Tagad Indriķis saprata žīda nodomu: viņam pašam vajadzēs noskatīties, kā pamazām notecēs viņa asinis.
Viņam iešāvās prātā visas teikas par to, ka žīdi nevarot iztikt bez kristīto asinīm. Vēl Vitenbergā viņš daudzkārt bij apzīmējis šādas valodas par blēņām, bet -
Žīda vēsie pirksti taustījās viņam ap kaklu... lielākās dzīslas meklēdami. Tad žīds uzgūlās viņam ar krūtīm uz muguras un pabīdīja asinstrauku taisni zem kakla.
Brīnišķīga vienaldzība pārņēma Indriķi. «Lai!» viņš domāja, «ilgi tak tas neies. Papriekš vieglas sāpes kaklā, tad silta strāva, un tad es skatīšos, kā celsies asinis traukā arvien augstāk... Un tad laikam noguršu un nejutīšu vairs nekā... Tā Seneka esot pats sev pārgriezis rokas dzīslas, vannā mazgājoties.»
«Un visi tavi nodomi?» kāda balss ieminējās.
«Nodomi? Bet nezin, kā tad ir, kad ir miris?»
Žīds uzreiz pietrūkās kājās. Tai pašā brīdī Indriķis sajuta kājas spērienu pa sāniem.
«Brēc taču, suns!» žīds pārskaities kliedza, «lūdzies, lokies, brēc taču! Drebi, vaimanā, suns! Vai tev mutes nav!» Kā ārprātīgs viņš spārdīja Indriķi.
«Par manu brēkšanu tu neesi nekāds pavēlētājs!» Indriķis atbildēja. «Dari, kas tev jādara!»
Žīds aiz dusmām plēsa sev bārdu un skraidīja pa pagrabu krākdams kā ievainots zvērs. Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Viņš atrāva vērstuvi virs Indriķa muguras vaļā un nogāza Indriķi atkal uz salmiem augšpēdu. Pats viņš atsēdās uz akmens un skatījās Indriķim sejā.
«Vai tu zini, kur tu esi?» žīds beidzot jautāja. Indriķi pārsteidza tas, ka vecais runāja diezgan skaidrā vācu izloksnē.
«Kā rādas — pagrabā...» Indriķis atbildēja.
«Vai tu zini, kas es esmu?» žīds atkal jautāja.
«Nu, kāds žīdu miesnieks ...» Indriķis vienaldzīgi atbildēja.
Žīds atkal pietrūkās un pagrieza Indriķi uz otru pusi.
«Vai tu zini, kas tas ir?» vecais vēl kaislīgāki iesaucās un apgaismoja kādu citu vietu pagrabā. Arī tur bij cilvēku kauli, uz rata uzstiepti. Bārda un mati vēl bij palikuši pie ģilteņa.
«Un kas tas ir?» vecais gandrīz vai ķērca, rādīdams uz kādu pusapdegušu mietu, pie kura bij redzamas pusapdeguša cilvēka atliekas. Vaigu kauli un piere bij sagruzdējuši, rokas līdz elkoņiem nokritušas un no ribām; vairs tikai gabaliņi pie mugurkaula atlikušies.
«Vai tu zini, kas tie ir?» vecais atkal šņāca, galvu tik tuvu piebāzdams, ka Indriķis sajuta viņa karsto dvašu.
Indriķis gribēja ko teikt, bet mele neklausīja.
«Suns, vai tu zini, kas tie ir?» žīds atkal šņāca un iespēra Indriķim ar kāju.
Indriķim sacēlās dusmas. Mirkli viņš aizmirsa paša Šausmas.
«Kas tad tas nu cits būs, kā tavu naktsdarbu liecības!» viņš teica.
Žīds salēcās kā no pātagas sitiena.
«Ko tu teici?» viņš stenēja.
«Es teicu, ka tās būs tavu naktsdarbu atliekas...» Indriķis atbildēja.
Žīds nedabiski iesmējās. Tad viņš nolika laternu tā, ka gaisma krita Indriķa sejā un uz šausmīgajām miroņu atliekām, un nosēdās pats uz skrāģīša, nenovērsdams no Indriķa acis.
«Es tev pastāsīšu, kas tas bij par naktsdarbu un kas viņu strādāja...» viņš teica.
«Vai tu zini, kas ir žīda visaugstākā manta?» vecais žīds iesāka.
«Jūs, kristītie, redzat, ka žīds pēc graša sitās vai nost. Un jūs domājiet, ka viņam tik tā prieka pasaulē, kā skaitīt jūsu apskapstējušos grašus. Bet vai kāds no jums ir redzējis, ko viņš ar šiem grašiem mājās dara? Vai kāds ir manījis žīda sirds domas, kad viņš, skaitīdams un rēķinādams, brauc pa rudens dubļiem uz savām mājām? Jo vairāk viņam grašu līdz, jo ilgāk viņš zinās pasargātus savus bērnus no kailuma un trūkuma. Un atgriezīsies žīds mājās no jūsu nežēlīgajiem ciemiem un sādžām, izsmiets, vajāts un noguris viņš atgriezīsies, un jūsu naids kā aizkaitinātas lapsenes dzīsies viņam pakaļ. Bet kad viņš ieraudzīs savas būdiņas izplucināto jumtu, tad aizmirsīsies viņam visi sitieni un spļaudekļi un nežēlīgie vārdi. Tur viņš redzēs kādēļ viņš cieš un pūlas. Tur bērnu mīkstās rociņas izglaudīs viņam no pieres visas kauna zīmes. Tur miers un mīlestība mazgās baltu viņa dvēseli, un tā ar pateicību svinēs savu zabatu tam Kungam...»
«Jūs, kristītie, nepazīstat šo zabata mieru. Zem jūsu staltajiem jumtiem nav atrodama tāda mīlestība, jo jūs nekad neesat tādu kaunu pasaulē piedzīvojuši, kā visur dzenātais žīds. Un tāpēc jūs brīnāties par žīdu. Vai viņam sirds nemaz nav, ka viņš, tā var vārtīties dubļos netīra graša dēļ? O, cilvēk, sirds ir arī žīdam. Raud arī
viņa dvēsele karstas asaras par savu kaunu. Bet žīds ir stiprs, kad atgriežas savā bērnu pulciņā. Kas par to, ka tevi kājām mīda, ja tik taviem bērniņiem ir miers un maizīte. Lai iet lopu bari pār ābelītes saknēm, lai bružājās cūkas ap viņas celmu; tos zariņus tik laidiet mierā, tik tie ziediņi lai plaukst!..»
Vecais žīds nokāra galvu un apklusa, it kā pagātnē raudzīdamies.
«Arī man reiz bij bērniņi...» viņš drūmi turpināja, «spožām actiņām, sārtiem vaigiem. Un kā pa melnu zīdu glaudās roka pār viņu galviņām. Katru mēnesi vienu reizi es glaudīju, mājās nākdams, šīs galviņas; un svešuma ceļi mani negurdināja. Lai cik tālu es biju aizgājis no mājām, rītos celdamies un vakaros guldamies es viņus redzēju kā acu priekšā, un manas lūgšanas kūpēja ap viņiem kā vīrāka dūmi... Jā, toreiz es biju stiprs savā gaitā...»
«Un tad es laidu pasaulē savu vecāko puisēnu. Kā putniņš no silta pereklīša, tā lai viņš mācītos laisties no koka uz koku... un sargāties no vēja aukstuma un lietus mitruma. «Mūsu tēvu Dievs tev ir paglabājis veselus locekļus un mošu prātu...» tā es viņam šķiroties teicu, «citas mantas es tev nevaru dot līdz pasaulē. Kā ceļa spieķi es tev došu vienu padomu: atstāj tu godu citiem, un gardus ēdienus, mīkstas drānas un siltu gultu atstāj tu citiem. Tikai naudu paturi sev. Nevis tādēļ, lai par to pirktu pasaules greznumu un labu dzīvi. Tavs gods nebūs tavu bērnu gods, tava gulta nebūs viņu gulta, no tēva reibuma nedziedās bērni... bet tava nauda būs viņu nauda. Jo vairāk naudas būs tavai ciltij, jo spēcīgāka viņa zaļos starp taviem brāļiem un liks savu kāju uz svešinieku kakla. Bet tu patversies no vēja un no karstuma viņu aizvējā un paēnā...» Mans dēls noskūpstīja manu roku un aizgāja
pasaulē. Katru gadu, kad mēs ēdām rūgtās zāles par savas svešniecības zīmi, tad viņš atnāca pie manis... noplīsis, noputējis un noguris viņš atnāca un uzbēra spožu zeltu man priekšā uz galda. «Tās, tēvs, manas negulētās naktis!» viņš teica. Un es atbildēju: «Tavu tēvu Dievs lai tevi svētī uz augumu augumiem par tavām negulētām naktīm...»
«Reiz viņš vairs neatnāca pie mums, un mūsu asaras slacīja mūsu maizi, kad mēs par viņu iedomājām. Un kad beidzās mūsu svētku dienas, kur mums nācās priecīgiem būt, tad es ņēmu savu spieķi un gāju viņu meklēt.»
«Es viņu vēl redzēju, saitēs un izmisumā es viņu redzēju, kā viņš drebēdams un ieplestām acīm gāja uz Rata kalnu. Visapkārt viņam bij trekni nobarojušies tiesneši, un papriekšu gāja bende savā sarkanajā mētelī, bet līdzi drūzmējās skrandaini un bāli, bada nomākti ļaužu bari. «Tu dzēri mūsu sviedrus un sūci mūsu asinis!» viņi brēca, un mātes rādīja viņam savus zīdainīšus, krunkainus un sadilušus, kā sirmgalvju sejām. Mans dēls skatījās uz bendi un tiesnešiem un novārgušo ļaužu baru, mēģināja pacelt pret viņiem savas saistītās rokas un kliedza «apžēlojieties, apžēlojieties!» Bet tie smējās savās dusmās un rādīja viņam savus jēlos plecus un saskrambātās kājas un vaicāja, kādēļ tad viņš nav apžēlojies, kad tie saļimuši zem viņa nastas... Un tad palika viss klusu, kad bende norāva viņam no miesas beidzamo drēbes gabaliņu... tikai mans dēls kā nesamaņā murmināja savu «apžēlojieties, apžēlojieties»... it kā akmens varētu apžēloties! Bet tad kaut kas nobrikšķēja, un kā plats zobens man dūrās sirdī nāves bailēs un sāpēs kliegtais vārds «mans tēvs, mans tēvs!» Es zinu, ka mans dēls ar šo vārdu mani nolādēja... Vai tu saproti, svešiniek, ko tas nozīmē, ka tavs bērns tevi nolād ar savu beidzamo dvašas vilcienu?
Tas nebij bendes rats, kas viņa locekļus tur dragāja; tas bij mans padoms, mana mācība... Par izsalkušu un satracinātu vilku bij pārvērtusies šī mācība, un viņa grauza mana bērna locekļus savos rijīgos zobos!»
Vecais žīds, grūti elpodams, noslaucīja sev sviedrus no pieres un paskatījās uz smago ratu sadragātajiem kauliem. Tad viņš turpināja:
«Un brīkšķis nāca pēc brīkšķa... kraukšķēdams, šļakstēdams; pēc katra trieciena atskanēja vēl skaļāk mana dēla vaimanas, un ļaužu bars tām atsaucās ar traka suņa kaucieniem. Locekli pēc locekļa viņam tā sadragāja, un ļaudis šņāca un svilpa, kad viņa miesas locījās kā samīdīts tārps. Bet es, Dieva nolādētais, es plēsu sev matus un saucu sirds dziļumos pēc nāves, lai nebūtu jāklausās sava miesīga bērna vaimanās, un kodu sev mēlē, lai nebūtu jākliedz un jālād visi šie ļaudis un jāzaimo Dievs, kas atļauj tādas mokas. Un tad es bēgu no šiem zvēriem uz mežu un aizbāzu pirkstiem abas ausis; bet briesmīgās vaimanas skanēja kaut kur manās smadzenēs, kaulu brikšķi neapklusa, un asiņainais rats gāja man pašam pāri krūtīm un sirdij... grūdieniem vien, grūdieniem vien...»
«Tad nāca nakts, un gar meža malu brauca žīds. Es viņam nostājos ceļā. «Man mironis jāved!» es viņam teicu. Viņš klusu ciezdams izkāpa no saviem ratiem un atbildēja, ka savu zirgu atkal sagaidīšot tur un tur. Tad es klusām aizlīdu uz Rata kalnu, un redzēju, ka sargi tur snauda, no aprīļa lietus mēteļos satinušies. Es paņēmu striķi, piesēju vēl ciešāk sava dēla sadragātos locekļus, nogāzu ratu un vēlu viņu klusām uz vāģiem. Kā es viņu iedabūju vāģos, tā es nezinu, laikam Dieva eņģelis man palīdzēja. Tad es klusām braucu mājās, - pat pātarus neskaitīju. Naktīs es braucu, un pa purvainiem meža ceļiem.
Rasa bira no pielijušiem kokiem, un vējš šņāca pār mežu galotnēm. Bet acis man bij izkaltušas, un manās ausīs skanēja šausmīgais kliedziens: «Mans tēvs, mans tēvs!»
«Manā slimajā galvā grauzās tikai viena doma. «Tava roka ir nolādēta!» tā šī doma man teica, «un svētības nebūs tavam darbam.» «Bet man taču vēl jāgādā par maniem pārējiem bērniem!» es atbildēju; «ko tad viņi lai iesāk bez manis? Un ko lai viņu māte iesāk bez manis?» Un meža šalkoņā atkārtojās: «Bet svētības nebūs tavam darbam!»
«Trešā naktī es pārbraucu mājās. Visi vēl bij nomodā, — to es redzēju; pa slēģu šķirbu spīdēja uguns. Viņi runāja par mani un par savu brāli un dēlu... Gaidīja labu ziņu, gaidīja viņu pašu. Jā, bērni, viņš ir atbraucis... Un viņa dubļiem notašķītās lūpas teiks jums vienu ziņu... Nāciet, bērni, nesīsim iekšā jūsu brāli, — mātei par dāvanu! Vai tā lai es saku? Lai es klausos viņu vaimanās un nedrīkstu noslaucīt viņu asaras ar savu nolādēto roku? Es pārkritu pār sava dēla miesām un iekodos ar zobiem bendes rata kokā, lai viņi nedzirdētu kliedzinu, kas man lauzās no krūtīm... Un tad es griezu zirgu apkārt un braucu atpakaļ... līdz šim pagrabam. Tur, lūk, es noliku savu dēlu, un nopirku šo pagrabu par savu kapa vietu, jo nolādētas miesas nedrīkst atdusēties Dieva zemītē... Otrā rītā es aizsūtīju zirgu viņa īpašniekam, un gāju pats pasaulē, lai pelnītu maizi saviem bērniem un lai slēptu no viņiem to lāstu, kas gulēja uz viņu tēva galvas... Katru gadu, kad nāca lielā lāstu diena, tad es atgriezos šurp šajā pagrabā un dauzīju galvu pret šiem aukstajiem mūriem... Un savus bērnus es redzēju vairs tikai notālēm... Pār viņu nevainīgajām galvām nebij nākt tam nāves lāstam... Ak, Kungs ak Kungs!»
Žīds kaulainiem pirkstiem nervozi plucināja savu sirmo bārdu, un krūtis tam smagi cilājās. Indriķis bij it kā aizmirsis, kur atrodas, un skatījās dziļā līdzcietībā uz sirmgalvi.
«Un tad gāja mans otrs dēls pasaulē. Kāds cits žīds, kas manu peļņu mēdza aiznest manai sievai, tas man to pastāstīja. Divas dienas es gaidīju, mežā ceļmalā, kur manam dēlam bij jāiet garām. Tur es viņu uzrunāju. Jauneklis papriekš nobijās, mani ieraudzīdams, tad atcerējās mani un sāka raudāt. Tomēr apkampties neļāvos. Viņš nedrīkstēja, man pieskārties.»
«Kā tu, dēls, domā pelnīt savu maizīti pasaulē?» es viņam jautāju.
«Tāpat ka vecākais brālis!» viņš priecīgi atbildēja.
«Vai tu zini, kur ir tavs vecākais brālis?» es atkal vaicāju.
«Nē, bet stāsta, ka viņam ejot labi.; Un naudu ar viņš sūtīja mātei...»
«Nāc, dēls, es tev paradīšu brāli!» es viņam sacīju. Un viņš nāca man līdz.
«Viņš apsēdās, uz šī paša akmens. Es viņam izstāstīju viņa brāļa likteni un tad atsedzu palagu, kas bij pārklāts bendes ratam. Nē, manam otram dēlam nebij iet to pašu ceļu. Viņš nedrīkstēja iet cīņā ar badā mirstošo ļaužu baru spožā zelta dēļ. «Tie ir vilki... viņi saplosīs tevi!» es viņam teicu. «Tu esi viens. Un jo bagātāks tu būsi, jo mazāk tev būs sargu!..» Un mans dēls man solījās, šausmu pārņemts, uz sava brāļa sadragātiem kauliem raudzīdamies viņš man solījās neizstiept savu roku pēc citu ļaužu zelta.»
«Tēvs, bet rādi tad man citu ceļu!» viņš lūdzas, un viņa jaunās rokas bij gurdeni nokārušās gar sāniem.
«Jā, dēls...» es atbildēju, «esmu tev atradis citu ceļu. Taisi tu pats sev zeltu. Ej, mācies, dēls, sakrāj visus dabas un cilvēku noslēpumus, un taisi pats sev zeltu. Tad pilēs svētība no tavas rokas par tūkstošiem un tu apģērbsi kailus un ēdināsi izsalkušus, bet nevienam tu neatņemsi viņa mantu.»
«Es rādīju viņam ceļu uz vecu prātnieku, kas dienām un naktīm sēdēja savos kambaros un kausēja visādus metallus un klausījās valodā, ko runāja viņu burzguļi. Citreiz viņš raudzījās zvaigznēs un gaidīja laimes un nelaimes stundu. Kad pavasaris nāca, tad viņš staigāja pa zaļo mežu un raibo pļavu, un saprata, ko sīc bitīte, un ko egle šalc. Katru gadu, kad mans dēls nāca pie mātes, tad es stāvēju ceļmalā un vēroju, ka ar katru gadu, jo spožāks kļuva viņa brūno acu skats. Un kattreiz viņš apstājās pie manis ceļmalā un teica: «Tēvs, nu jau es saprotu putnu valodu!» Un es atbildēju: «Tavu tēvu Dievs lai tevi svētī!» Nākošo gadu viņš man teica: «Tēvs, nu jau es saprotu zvaigžņu ceļus!» Es atbildēju: «Tas Izraēla Dievs lai pašķir tavas gaitas!» Un atkal pēc gada viņš teica: «Tēvs, es mācos zeltu taisīt.» Es nokritu ceļos un lūdzu Dievu ar savām sagānītām lūpām, lai svētība pilētu no mana dēla rokas... Bet tad nāca karš un bads pār zemi. Kad tie bij pārstaigājuši savu pļāvumu, tad nāca mēris kā melna sieva, vārpas lasīdama, pār pasauli. Kur piedūrās viņas pussatrūdējušie pirksti, tur kļuva melnas vīru un sievu sejas, un no viņu dvašas bēga viņu tuvinieki. Apklusa zvanīt baznīcās un kapos, apgura rakt kapu racēji, un ļaužu izmisums brēca kā slīkonis uz debesīm. Bet tad ļaužu prātus pārņēma briesmīgas dusmas. «Žīdi mūs nozāļo, lai paņemtu mūsu mantu. Tur tas vecais žīds taisa tās nāves zāles, un tas jaunais naktīs kaisa viņas mūsu akās.» Kā dambi izlauzuši plūdi, viņi
gāzās vecā zelta taisītāja dzīvokli ar cirvjiem, izkaptīm un kokiem. Kad manas baiļu gurdinātās kājas noveda mani tur, tad mans dēls jau stāvēja malkas sārtā piesiets pie mieta, bāls, bet mierīgs. Tikai viņa brūnās acis apsūdzēja pasauli un ļaudis, bet visvairāk mani un manu lāstiem apkrauto padomu. Dzeltena liesma locījās ap viņu un pārdedzināja viņa saites; viņš sabruka turpat uz sarkankvēles pagalēm... Tas bij tas zelts, ko viņš iemantoja ar savām zināšanām...»
«Un tad es atvedu savu trešo dēlu šurpu. «Liecies, dēls, zemāk par zāli!» es viņam sacīju. «Esi klusāks par nakti un nabagāks par sakaltušu lapiņu. Citu kājminas lai ir tava gulta, citu garozas — tava maize. Tu esi viens, viņu ir leģions... nemēģini pret tiem cīnīties! Esi maziņš, mans dēls, maziņš un paklausīgs! Un tas Israēļa Dievs lai svētī tavu niecību un kaunu... Mans dēls bij mazs un paklausīgs. Kad citiem gribējās spļaut, tad viņš sniedza savu vaigu; kad kungam bij zābaks netīrs, tad viņš deva savu skrandaino muguru. Viņš dzīvoja no savas niecības un sava kauna. Bet tad viņus noķēra, viņa kungu un manu dēlu... abus pie viena darba noķēra. Panu palaida vaļā, bet manu dēlu pakāra... Un mūsu rakstos stāv rakstīts: «Nolādēts ir, kas karājas pie koka...»
«Bij klusa rudens nakts, kad es viņu nesu mājās. Kā bērnu klēpī es viņu nesu, un viņa sastingušās kājas ķērās aiz krūmiem, viņa valgs vilkās pa zemi un pinās man ap kājām. Bet es nerunāju ne vārda, nesu uz mājām savu pēdējo dēlu un atgrūdu durvis ar kāju. Tur sēdēja mana Rebeka pie mazas svecītes un pina lielsaišus savam pēdējam dēlam. Es ieliku viņai klēpī viņas pakārto dēlu un nesacīju ne vārda...»
Indriķim pārgāja šausmas par kauliem, ieraugot ārprātīgo skatienu, ar kādu vecais žīds raudzījās pakārtajā
ģindenī. Cauri pagrabam izgāja tā kā vēja šalka, un ģindenis sakustējās. Jeb vai Indriķim tas tikai tā likās?
Viņš neuzdrošinājās vairs paskatīties žīdā... labāk tad neredzēt, kā paceļas pār viņu platais asmens, nekā vēlreiz ieskatīties šajās ārprātīgajās acīs... Bet žīds stenēja, un murmināja: «Ak Kungs, ak Kungs!»
Pamazām žīds apmierinājās.
«Nu jau sestais gads, kamēr man viņi visi trīs še kopā...» viņš turpināja, šausmīgajos ģindeņos raudzīdamies. «Trīs dienas un trīs naktis es te sēdēju pie viņiem, neēdis un nedzēris, un domāju par to, cik rūgts tas dusmības kauss?, kas man jādzer. Un man nāca prātā Ījaba sievas vārdi: «Lādi Dievu un mirsti!» Es nolūkoju akmeni te sienā, lūk, to pelēko, pret kuru satriekt savu galvu. Seši soļi te varēja atkāpties un tad skriet pret to. Bet tad man atausa gaisma...
«Ko tu izsamisti, cilvēka bērns!» tā kāda balss man, ausīs skanēja, «ko tu žēlojies, itin kā tas būtu tikai tavu dēlu sūrais liktenis. Ej taču pa plašo pasauli uz rītiem un vakariem, pa sniegu un pa tuksnešiem, ej visur, kur ir izkaisīti Israēļa ļaudis, un klausies, kādēļ viņi vaimanā un kādēļ viņi lien kā ēnas pa tukšām vietām? Kas ir bagāts, tam jāmirst viņa bagātības dēļ, kas nabags — tam viņa tukšuma dēļ; kas gudrs — tam jāmirst viņa gudrības dēļ, kam maz prāta, tam jāmirst viņa vientiesības dēļ; kas valda — to nonāvē viņa kalpi, un kas kalpo, to nonāvē viņa kungi... Tāds ir tavas tautas svešniecības ceļš, tu Israēļa dēls. Beidz žēloties par savu bērnu nāvi; raudi par savas tautas likteni...»
«Tad man ienāca prātā jūsu stāsti par nelaikā mirušu cilvēku dvēseli. Tā nevarot atrast mieru savā kapā, staigājot ap dzīvo ļaužu namiem un sūcot naktīs dzīvo ļaužu asinis. Un tad es sapratu savu tautu.»
«Mana tauta ir nelaikā mirusi. Mana tauta ir aprakta Jeruzālemes drupās, bet miera viņai nav. Tā ir nelaikā mirušās tautas dvēsele, kas mūs visus dzen jūsu vidū staigāt kā citas pasaules ļaudīm un sūkt jūsu asinis. Jā, svešiniek, mana nelaikā mirusē tauta ir cilvēces vampīrs... no jūsu asinīm viņa kļūst stipra līdz nākošai naktij. Jā, svešiniek: tas nav zelts, ko mēs krājam, tas ir dzīvo tautu asinis... Ik nakti mēs viņas sūcam un priecājamies, ka jūs dzeltējat un topat nespēcīgi. Jā, svešiniek: mēs topam gudri, lai zinātu, kurā dzīslā plūst jūsu tautām vissārtākās asinis. Mēs kļūstam jūsu kalpi, lai aizmidzinātu jūs saviem spārnu vēdieniem, kamēr mūsu vampīra lūpas sūcas jums krūtīs. Es saprotu savas nelaikā mirušas tautas likteni, un es sapratu kādēļ jūs ienīstat savu vampīru. Es teicu pats sev: tu esi vecs, tu nespēj vairs locīt savu muguru, lai kalpodams izsūktu savu kungu asinis. Nekāds zelts vairs neuzmodinātu tavu iznīkušo cilti. Bet tev vēl paliek šī tava kapu vieta kur tavu dēlu atliekas tev stāsta par visu, kas ir jānes tev un tavai tautai. Še lai atdzeras tava nolādētā dvēsele savās dusmās!»
Beidzamos vārdus žīds runāja gandrīz kā gavilēs un piebāza Indrķim gluži klāt savu kaislībā uztraukto seju.
«Mana dvēsele atdzersies savās dusmās!» viņš turpināja tai pašā gaviļu balsī. «Manas acis skatīsies, kā plūdīs tavas sārtās asinis, un manas ausis klausīsies tavās vaimanās. Tu domā, ka tu nevaimanāsi? Ka nelūgsies žēlastību? O, kad tā sit ar ratu locekli pēc locekļa, kad gaļa šļakst un kauli brīkšķ, kad miesa raustās kā pussamīts tārps... O, kā tad māk lūgties šie lepnie kungi! Bet pagraba mūri žīdu kapsētā ir auksti un kurli, un manu sirdi jūs, kristīgie, esat rūdījuši cietāku par tēraudu...»
Velnišķi smiedamies viņš pavēla Indriķi vēl tālāk un pacēla
savu laterni. Indriķis ieraudzīja lielu smilšu kaudzi un tai līdzās tumšu bedri.
«Deviņas tādas bedres jau te ir aizdarījušās!» žīds gavilēja, «tādi vien stalti kungi un pašu draugu pārdoti! Un neviens nezin, kur skanēja viņu vaimanas; tikai es un mans biedrs to zinām. Visi viņi lūdzās, oi, kā lūdzās! Kauliņu pēc kauliņa viņiem samalu, un pilīte pēc pilītesnotecēja viņu asinis...»
Žīds piecēlās un noskatījās Indriķī.
«Tu domā, ka nekliegsi? Mans dēls uz ugunssārta nekliedza... citu es neesmu redzējis bez vaimanām mirstam... Apskaties, pārdomā... laternu es atstāšu tepat...»
Un vēlreiz uzmetis skatu savu dēlu ģindeņiem, ārprātīgais žīds izgāja, durvis aiz sevis cieši noslēgdams.
No divām pusēm Indriķi sagrāba satrauktas domas, vienas ar otrām cīnīdamās. Pilnīgi nodots ārprātīga, asinskārrīga žīda rokās... tās bij vienas domas, līdzi vezdamas ātrā virknē visus tos skatus, ko žīds bij attēlojis. Ko lai sajūt, ko lai dara tādas tautas loceklis, kurai jānes visas cilvēces naids? Tās bij tās otras domas, drūzmēdamās ar visām tām nabadzības, slimības un izmisuma sejām, ar tiem iebiedētiem acu skatieniem un kā uz lūgšanu saliktām rokām, ko Indriķis bij redzējis ārzemju pilsētu žīdu iecirkņos un arī te, pa Leišiem jādams.
Bet tad viņš ar varu atbīdīja atpakaļ visu šo domu un tēlu drūzmu un pūlējās aptvert savu tagadējo stāvokli. Žīds bij teicis, ka šis pagrabs atrodoties pie žīdu kapsētas. Un viņš kā slāptin slāpa pēc savu gūstekņu kliedzieniem. Tātad šī kapsēta nevarēja atrasties tādā vietā, kur cilvēki tuvu garām staigā. Varbūt viņa bij paslēpta dziļi mežā, tālu no ceļa, kur ziemā labi ja zaķis nobrien garām pa dziļo sniegu. Vienīgais cilvēks, kurš varētu raizēties
par Indriķa likteni, bij Ješķa. Bet kā tas lai atrastu svešā vietā šo slēptuvi. Jādomā, ka uzbrucēji bij Indriķi iznesuši pa krodziņa pakaļdurvīm, kamēr Ješka vaimanāja pie zirgiem...
Neviļus Indriķis sāka kustināt savus sāpošos locekļus. Rokas viņam bij sasietas uz muguras un tagad jau gluži notirpušas. Viņš savilka tās reizes trīs četras, bet tūliņ arī pārliecinājās, ka nav iespējams tās atsvabināt. Tad viņš sāka apskatīt pagrabu, ciktāl to atļāva vājā laternas gaisma.
Žīds savā trakumā bij teicis, ka sadragāšot Indriķim locekli pēc locekļa. Jā, tas taču varēja notikt tikai cietā vietā. Kur te tāda bij? Katrā ziņā tas akmens te, pagraba vidū, uz kura žīds bij sēdējis. Indriķis pūlējās krēslā saskatīt senākās vardarbības pēdas. Kamēr locekļi saistīti, nevar viņus sadragāt katru par sevi, Indriķis domāja tālāk. Tā tad žīds atbrīvos viņus katru par sevi. Vai viņam palīgi būs? Viņš vienumēr runāja tikai par sevi. Vai viņš Indriķa rokas un kājas kaut kur piesies? Indriķis pūlējās saskatīt pagraba sienas. Viņam likās, it kā vienā vietā pie sienas karātos striķis. Savādas domas viņam skrēja caur galvu, karsti atsizdamās krūtīs. Ja varētu šo striķi pārraut? Varbūt žīds papriekš piesies kādu locekli ar šo striķi... piemēram, vienu kāju... Otrā pusē varbūt ir otrs striķis otrai kājai. Un tad varbūt žīds atsvabinās līdzšinējās kāju saites. Ja pārtrūkst viens striķis, tad taču Indriķis var uzlēkt kājās un nospert žīdu gar zemi... Un Indriķim savilkās kājas trakā kārē mīdīt asinskārīgo žīdu. Bet varbūt viņš grib rokas papriekš dragāt? Jauna cerība iezagās Indriķa sirdī. Visus spēkus saņēmis, viņš sāka velties uz to pusi kur domāja redzam striķi pie sienas. «Ar zobiem viņu aizgrauzīšu!» viņš domāja. Plecs viņam atsitās pret sienu. Tad jauns
izmisums pārņēma viņu: gar viņa elkoni žvadzēja važas... «Grauz nu!» viņš pats sev rūgti sacīja.
Pamazām viņš aprada ar niecīgo laternas atspīdumu un sāka izšķirt tuvākos priekšmetus. Tikai tagad viņš saprata žīda velnišķo, ietaisi. Sienā, pēdas pustrešas augstumā bij iemūrēts liels dzelzs āķis un uz tā uzmaukts važu' gredzens, kamēr važu otrā galā atradās dzelzs, kurā viegli varēja ieslēgt cilvēka roku. Tad žīds varēja to pievilkt pēc patikas tuvāk āķim, uzmezdams važu gredzenu, tālāk uz āķa. «Kaut taču jel to āķi varētu izkustināt no sienas!» Indriķim atkal ienāca prātā; izmisums viņam deva spēkus pacelties papriekš uz ceļiem un tad, pret sienu atspiežoties, pamazām augstāk. Kāju saites nežēlīgi žņaudzās stilbos, bet Indriķis to manīja tikai kā pa miegam. Beidzot pēc ilgām pūlēm, kad spēki jau pašlaik taisījās beigties, viņam izdevās aizbāzt roku saites aiz āķa. Tad viņš brītiņu atpūtās. Bet līdz ko juta, ka gurni vairs nedreb, tad sāka raustīt āķi, pie tam sargādamies, lai pats nenogāztos no kājām un nepaliktu aiz rokām karājamies āķī. Drīz viņš pārliecinājās, ka āķis pārāk' stipri iemūrēts. Rokas viņam sadriksnājās un tika asiņainas gar šķautaino dzelzi.
«Bet kādēļ tad man nepārtrīt roku saites uz āķa?» viņam uzreiz iegavilējās krūtīs kāda balss. Drudžainā ātrumā viņš sāka berzēt saites gar dzelzi, tās pēc iespējas stiepdams, lai darbs ātrāk veiktos. Beidzot kaut kas nokrakšķēja, un Indriķis atsitās ar seju pagraba miklajās smiltīs. Viņš mēģināja kustināt rokas: saišu vairs nebija. Tad viņš lūkoja pacelties, ar rokām atspiezdamies, bet atkrita atpakaļ: rokas nemaz vairs nevarēja manīt notirpuma dēļ.
Tomēr ilgi viņš neuzdrošinājās pusties. Žīds katru acumirkli varēja atgriezties. Tikām viņš berza nejūtīgās rokas
sev gar seju un vienu pret otru, līdz pirkstu galos sāka durstīt kā ar adatām. Tad viņš aizkūņojās līdz laternai un sāka pūlēties ap kāju saitēm. Pirksti vēl bij par neveikliem, lai atraisītu mezglus. Bet viņš sataustīja kabatā vēl savu nazi, attaisīja to ar zobiem un pārgrieza saites.
Viss tas gāja ar milzīgu skubu, tikai vienai domai pa galvu un krūtīm viļņojot. Tagad viņš palika mierīgāks. «Lai tik man attirpst kājas!» viņš domāja, pūlēdamies tās locīt. Pa tam viņš apskatījās pēc kāda nekāda ieroča. Turpat pie akmens bij piesliets āmurs paīsā kātā.
«Nu, lai nu nāk vai desmit žīdu!» viņš nodomāja, āmuru pacilādams.
Tad viņš, locekļus staipīdams, sāka lēnām staigāt pa pagrabu un apsvēra savu turpmāko izturēšanos. Ja žīds nāca viens pats, tad tā bij nieka lieta spēcīgam cilvēkam tikt ar viņu galā. Bet ja viņam bij palīgi, tad drošākais bij tikt no pagraba laukā, cik drīz vien iespējams. Klajā laukā pavisam citāda rīkošanās. Ar āmura palīdzību vajadzēja izsisties tiem žīdiem cauri, ja viņi nāktu pulkā uz pagrabu. Ē, šitā triecienu pēc trieciena, un sejā vien, sejā vien... smalka strādāšana! Indriķis vicināja āmuru pa gaisu. Tikai neļaut viņiem apdomāties... tas tas galvenais. Papriekš visus garšļaukus... tad var viņi sākt pārdomāt visu to joku.
Indriķis nepazina vairs pats sevi. Tik asinskārīgs viņš vēl nekad nebij bijis. Tā likās, it kā viņā būtu piecēlies cits cilvēks, kuru nupat bij nežēlīgi vārdzinājušas visas tās briesmas, kuras žīds viņam solīja sagādāt. Viņš gribēja it kā nokratīt, kā noskalot no sevis visu to netaisnību un varmācību, kas viņam nupat, bij jācieš. Tās nebij dusmas, nebij naids... tā bij cīņa sevis dēļ, kad divi satiekas tādā vietā, kur tikai vienam ir tiesības uz dzīvi.
«Tikai neļaut viņiem apdomāties!» viņš murmināja... «kurš tuvāk, tam ar āmuru pa seju... Karš paliek karš!»
Indriķis gan vēl nekad nebij bijis īstā kautiņā, bet viņam likās, ka visa kara māksla ir — neļaut pretiniekam apdomāties: kurš tuvāk, to sist nost. Šai cīņas kārē nozuda visas tās šausmas, ko slēpa šī miklā pagraba velve. Kaut žīdi nākuši jau drīzāk!
Žīdus vēl arvien nemanīja. «Kad tik, pagāni, neizdomā kādas jaunas cilpas!» Indriķis domāja. Bet viņš jutās drošs, kamēr āmurs viņam bij rokā un locekļi svabadi. «Vienalga, ja krīt — krīt, bet nenokaus jel kā cāli...»
Reizes divas viņš izmēģināja savu cīņas plānu: nolika laternu tā, ka pagraba durvis palika tumsā; tad viņš nostājās pie durvīm tā, ka varēja ar kreiso roku satvert vaļā taisāmo durvju malu, atraut tās piepeši vaļā, vienu soli pavirzoties atpakaļ, un tad doties pirmajam nācējam ar āmuru virsū. Bet tad gan tā vilks, ka lai ir neiekunkstās! Un tad otram un trešam... kurš krīt, tam pāri... kamēr pa trepēm augšā. Pašam jāturas gar kreiso pusi, lai labai rokai telpa, kur atvēzēties...
Vēl vienmēr neviens nenāca. Indriķi pārņēma viegli drebuļi, vai nu no aukstuma, vai no gaidīšanas. Dieviņš zin, kur tagad Ješka?
Aiz durvīm bij dzirdāmi soļi. Indriķim karsts vien pārskrēja pār kauliem; visas asinis likās saplūstam krūtīs. Tad viņš dziļi ievilka elpu un sāka drebošiem pirkstiem taustīt durvju malu. Uztraukumā viņš to nevarēja uzreiz atrast un uztraucās vēl vairāk. Bet tad viņš saņēmās un palika brītiņu gluži mierā. Žīds pašulaik kāpa pa trepēm lejā, kaut ko runādams. Tagad viņam bij biedri. Nu iegrabējās atslēga aiz durvīm, un Indriķis manīja, kur ir durvju mala. Tas viņu apmierināja. Viņš pielika pirkstus pie stenderes tā, lai žīds pats iebīdītu
durvju malu viņam saujā, pārlaida zibens ātrumā vēlreiz domas par važām, akmeni un asinīm pielipušo trauku, un juta, ka locekļi atkal viņam klausa, Atslēga atrada savu vietu... skrap, skrap... Tad atņēma aizkareni, atbīdīja vēl kādu dzelzi, tad durvju mala iespiedās Indriķim kreisajā rokā. Rāviens... kaut kas nopludurēja Indriķim gar kreiso plecu, un āmurs nošņāca tukšā gaisā, tā kā Indriķis būtu pakritis, ja durvju mala vēl nebūtu viņam rokā, un ja pašas durvis aiz kaut kā neaizķertos.
Pāris lēcieniem Indriķis bij augšā pa slidenajām pagraba trepēm. Diena pašulaik jau dzisa; bet tik daudz Indriķis varēja pārskatīt vienā acumirklī, ka tuvumā nav neviena cilvēka. Viņš paskatījās atpakaļ pagrabā: tur žīds pustumsā pašulaik kūņojās augšā.
Indriķa sirdī iepūta kā auksts vējš. «Pagāns, tā es tevi nepalaidīšu!» Indriķis caur zobiem nošņāca un metās atpakaļ pagrabā, ar spēcīgu spērienu pagāzdams žīdu uz deguna. Žīds izbailēs iekliedzās, laikam viņš vēl tikai nule atskārta, ka viņa kritiens no trepēm nav bijis nejaušība.
Indriķis sagrāba žīdu aiz apkakles un rāva viņu tāpat četreniski dziļāk pagrabā. «Jāsasien, pagāns!» viņš nodomāja, atcerēdamies pie sienas pakārto važu. Un pirms žīds vēl īsti atjēdzās, jau viena roka viņam bij dzelzī. Tad Indriķis pavilka viņu pagraba vidū, atstiepa tur pie otras sienas piestiprinātās važas un ieslēdza otru roku to gredzenā. Tad viņš žīdu uzsēdināja uz akmens un atsprauda važas uz āķiem tiktāl, ka žīda rokas palika izplestas.
Tikai tagad Indriķim atlika laiks žīdu tuvāk aplūkot. Vecais bij novilcis kažoku un aizsējis priekšā ādas skoteli... «Gluži kā miesnieks!» Indriķis nodrebinādamies nodomāja. Tad viņš pacēla laternu tā, ka gaisma iespīdēja
žīdam sejā. No kritiena bārda vēl bij pilna miklo smilšu; grumbainā seja bij vaska dzeltenumā, bet acis plati ieplestas un pilnas ārprātīgu baiļu.
«Tas nu gan ir tāds mazs pārsteigums, ko?» Indriķis ieminējās. Žīds nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
«Tagad nu tai lapai ir apgriezusies otra puse...» Indriķis turpināja. «Ko lai es tagad ar tevi daru?»
Žīds raudzījās tāpat neprātīgi apkārt un neatbildēja ne vārda.
Es varētu ar tevi darīt visu to pašu, ko tu biji nodomājis ar mani; bet man negribas tavu moku. Vaļā, zināms, tādu nezvēru laist nevar. Es domāju tā, pie tā paša āķa, kur karājas tavs dēls, būtu arī tev vēl diezgan vietas. Ko tu domā par to lietu? Ilgi tas nevilktos...»
Žīds vēl vienmēr neatbildēja ne vārda.
«Bet man nepatīk bendes darbs...» Indriķis turpināja. Viss var būt, ka es atlaižu tevi vieglāk. Kā domā, vai tev gribētos tik vieglāk vaļā?»
Žīds neatbildēja. Indriķis sāka skaisties.
«Atbildi, žīd!» viņš teica, to aiz pleca sapurinādams. «Saki tu man, kur ir mans ceļa biedrs, un es tevi atstāšu dzīvu šai pagrabā. Es atsūtīšu pat žīdus, kas tevi atsvabinās. Kur ir mans ceļa biedrs?»
Savāds smaids pārlaidās par žīda seju.
«Viņš ir beigts... kā zvirbulis viņš ir pagalam!» žīds atbildēja. «Un tu domā, ka tu dzīvs tiksi Viļņā? Tu domā, ka žīdi tevi dzīvu laidīs uz Viļņu? Vēl neviens nav ticis dzīvs projām, kas ir iezīmēts Meža krodziņā. Tu domā mani sabaidīt? Ko tad tu man vari padarīt? Nosist? Pakārt? Noslīcināt? Sadedzināt? Sagraizīt gabalos? Graizi, kar, dedzini! Man jau cita nekā nevajag. Katru mocību, ko nes Israēļa dēls, Dievs liek uz svariem un tā velk uz augšu Israēļa grēku svaru kausu. Moci
mani, izdomā desmit mocības... mani tu neiebiedēsi. Jo vairāk mēs ciešam, jo tuvāk nāk tā diena, kad mūsu ciešanas vilks uz augšu mūsu grēku svaru. Tad nāks tā diena, ko skatīja pravietis, un radīsies atkal dzīvība miroņu kaulos, un pūtīs vējš pār nāves ieleju, un tērpsies šie kauli jaunās miesās, un mana tauta būs atkal dzīva. Tad Israēlis jozīs zobenu pie sāniem un liks savu kāju uz pakauša lepnajām valstīm un mīs Dieva dusmības vīna spaidu... līdz zirgu iemauktiem ies jūsu nolādētās asinis... Nu, moci mani, kauj mani... un mirsti šepat mežā, vilkiem par barību. No šejienes tu neatradīsi ceļu uz cilvēkiem ...»
Indriķim nošļuka rokas.
«Un tu mani neizvestu no šejienes, ja es tevi atstatu dzīvu?» viņš jautāja.
Žīds ļauni iesmējās.
«Attaisi papriekš man rokas svabadas, tad runāsim tālāk...» viņš teica.
Indriķis noskaitās.
«Nē. Tu vari palikt te sēdot. Es iešu, meklēšu pats ceļu. Es negribu aptraipīt savas rokas ar tavām asinīm. Dievs pats lai spriež tev sodu. Ja viņš grib tevi glābt, gan jau tad atnāks šurp kāds no tavu noziegumu biedriem; ja ne — nu, tad mirsti tepat savu nedarbu vietā.»
«Vilku barība!» žīds viņam nikni nosauca pakaļ.
Indriķis izgāja pa durvīm un aizslēdza tās. Tad viņš uzkāpa pa piesnigušajām trepēm un apskatījās visapkārt. Pusapsnigušie akmeņi ar ebrēju rakstu zīmēm rādīja, ka viņš ir žīdu kapsētā. Tas bij neliels laukumiņš, no visām pusēm milzīga meža ieslēgts. Žīdam bij taisnība: kā te lai svešinieks atrod ceļu uz āru? Un vēl tagad naktī!
Indriķis pārdomāja. Te tak vajadzēja būt kādam dzīvoklim, kur mita vecais žīds, laikam kapracis pēc amata.
Tur varētu nakti pārgulēt un tad rīta apskatīties, varbūt varēja atrast vēl sliedes vai pēdas; pa gaisu taču viņš nebij šurp atticis.
Viņš atgriezās atpakaļ pagrabā, paņēma lukturi un vēlreiz paskatījies uz žīdu, kas viņu uzlūkoja ļauna prieka pilnām acīm, — izgāja ārā. Laternas gaismā viņam krēslā nenācās grūti uzmeklēt žīda pēdas, kas veda turpat mežā. Mazu gabaliņu pagājis, Indriķis atrada žīda būdu, kā nekā skujām apjumtu. Būdas priekšā viņš ieraudzīja savādas ragavas ar sēdekli priekšā, bet uz pašām ragavām bij uztaisīta savāda kaste, kas atgādināja miroņu šķirstu. Viņš pacēla vāku: tā bij tukša. «Bet tad jau zirgam ar vajag būt!» Indriķis iedomājās, un atvēra būdiņas durvis. Tiešām:, tur stāvēja zirgs un bubināja, nācēju dzirdēdams. No staļļa veda citas durvis dziļāk. Indriķis atvēra arī tās. Tur bij žīda dzīvoklis. Krāsnī dega uguns, un uz galdiņa vēl bij ēdiena atliekas. Pie sienas karājās Indriķa pistoles līdzās daudz citiem ieročiem.
Indriķis juta izsalkumu. Viņš sameklēja kādā tīnītē maizi un gaļu un paēda. «Līdzi ar jāņem!» viņš nodomāja. «Būs ko ēst, mežā maldoties.» Bet tad viņš piepeši pietrūkās kājās. «Bet zirgs!» viņš iesaucās, «zirgs taču zinās ceļu!»
Viņu pārņēma liels nemiers. Ātri viņš sakārtoja savus ieročus, pārliecinājās, ka pulveris nav maitājies, sataisīja ceļa kuli un sajūdza zirgu. Tad viņš apvilka žīda lielo, silto kažoku, uzsēdās savādajam šķirstam priekšā un palaida zirgu, lai iet. Sirgs saknieba gan ausis, nošņācās reizes divas, bet tad sāka soļot uz kapsētas pusi, izlocījās tur starp akmeņiem un beigās iespraudās kaut kur biezumā. Tālumā bij dzirdama vilku gaudošana. Sirgs sāka atkal šņākt un laidās tad ātros rikšos pa mežu uz priekšu.
Indriķis atvēlēja sevi Dieva ziņa un aiztaisīja acis, lai tās neizdurtu tumsā uz sariem.
Zirgs varēja būt skrējis verstis desmit, gandrīz tikai pa mežu vien, kad Indriķis izdzirda gaiļa dziedāšanu. Zirgs uzgriezās uz ceļa, un drīz Indriķis ieraudzīja mēnesnīcā to pašu krodziņu, no kura viņš bij aizvests.
Netālu no kroga viņš apturēja zirgu un piesēja to pie koka. Tagad viņš zināja, kādā virzienā bij jābrauc uz Viļņu. Bet viņš negribēja braukt, pirms nebij pārliecinājies par Ješkas likteni.
Tomēr, cik ilgi lai Indriķis kavējas ceļā, kad stārasta sūtņi viņam jau par veselu dienu bij priekšā? Tas visvienkāršākais bij iet žīdiem krogā uz ādas, lai teic taisnību. Zināms, ja viņu bij daudz, tad varēja iziet paplāni. Drošības pēc būtu papriekš klusām jāpaklausās...
Un lēni pa meža pakrēsli Indriķis zagās uz kroga pusi. Otrā pusē krodziņam bij kāda cita ēka, un pie tās sakrauta malka. Ja uzkāpa uz malkas grēdas, tad nenācās grūti sasniegt lūku kroga pažobelē. Zinājis papriekš pamēģināt, vai lūka nav viegli attaisāma?
Krogā vis bij klusu, tikai stadulā zirgi žvadzināja iemauktus vai važas.
Indriķis pašulaik spraudās starp malkas grēdu un sāņu ēku, kad uzreiz viņš sajuta, ka viņu nogāž gar zemi spēcīgs vīrietis uzmetas ar ceļiem viņam uz krūtīm, ar vienu roku aizspiezdams muti, kamēr varena runga pacēlās viņam pār galvu.
«Turi muti, velna žīds!» uzbrucējs iesaucās skaidrā latviešu valodā; «es tevi miltos saberzīšu, ja iepīkstēsies. Un saki man, velna bērns, kur ir mans kungs?»
«Nudien, nosmacēs vel mani tāds lācis!» Indriķis domāja, pūlēdamies atgūt elpu. Bet Ješka neatlaidās slābāki.
«Vai tu man atbildēsi, rīkļu rāvējs!» viņš šņāca, un runga
noplaukšķēja pret Indriķa kažoku. Indriķis sarāvās no sitiena, un Ješkam atspruka roka no viņa mutes.
«Bet Ješka!» Indriķis iesaucās, «kā lai es tev atbildu, kad tu man turi muti ciet?»
Ješka pārsteigts uzšāvās stāvu.
«Vai tu, kungs, tas esi?» viņš jautajā gluži nobijies.
«Es pats gan, Ješka!» Indriķis atbildēja, purinādams sniegu no kažoka. «Ko tad tu: par razbainieku gribi palikt, vai?..»
Izrādījās, ka Ješka tikai tā ar Dievu uz pusēm bij izglābies no nelaimes. Žīdi viņu jau bij iemānījuši krogā. Bet istabā viņš nomanijis, ka Indriķa vairs tur nav; bez tam žīdiete no sava kambarīša, žīdiem aiz muguras slepus pamāja ka rīkle viņam nav drošībā un lai manās laukā. Tādēļ viņš arī laidies uz mežu projām, žīdiem parādīdams ar rungu, lai sargās nākt pakaļ. Tomēr krodziņu viņš gribējis paturēt acīs un redzējis arī, ka žīds lielā kažokā aizlaidies braukšus uz meža pusi. Otrs žīds sēdējis uz tāda kā miroņu šķirsta. Ješka gaidījis vēl līdz vakaram, vai neieraudzīs tomēr Indriķi, bet tumsai uznākot nodomājis noķert vienu žīdu un to tikām kaut, kamēr pasaka, kur ir Indriķis.
«Viņi jau līp kā dadži cits pie cita...» Ješka aizbildinājās par šādu vienkāršu izzināšanas veidu, ko zin viens, to visi. Bet bez sišanas nestāsta.»
«Kas notika ar mūsu zirgiem?» Indriķis iejautajās.
«Tie laikam bij apdzirdīti...» Ješka atbildēja; «pēc pusdienas viņi tā kā atspirga, un žīdi viņus ievilka stadulā.»
«Nu, nekas...» Indriķis atbildēja, «lai žīdi viņus pabaro, kamēr mēs braucam atpakaļ. Bet tagad laidīsimies uz Viļņu: viens par žīdu mironi, otrs par miroņu
vedēju. Žīdi pie miroņa nedrīkst pieskarties, lai nesagānītos. Tā, es domāju, mēs netraucēti nokļūsim Viļņā...»
Indriķis noprata, ka viņš ir iekūlies žīdu kaprača pajūgā...
Indriķi ieveda vienkāršā, patukšā istabā: gar sienām pāris solu, pret logu galds un divi sēdekļi. Viss atgādināja klosteri: aukstā kaļķakmeņu grīda, sen balsinātas, pusnokvēpušās sienas, aizdzelžotais logs, pa kura biezo stiklu nebija iespējams no ārpuses nekā izšķirt. Arī durvju atvērējs bij ģērbies brūnā mūku mētelī, apjozies vienkāršu striķi, galvvidus noskūts kails. Klusi viņš uzklausījās Indriķa vēlēšanos satikties ar Norbertu, noskatījās Indriķī, tā viegli pārlaizdams skatienu un tad nozuda aiz nākošām durvīm, ne vārda nesacījis.
Indriķis palika stāvam istabas vidū. Viņš krusttēva Norberta dzīvokli bij citādu iedomājies: pilnu šādu tādu noslēpumainu un neredzētu rīku, pie griestiem izbāsts krokodils, gar sienām svešzemju putni un dzīvnieki, kalpotāji arābu drānās. Tā taču šie astrologi mēdza uztraukt savu apmeklētāju dvēseli, to it kā izraudami no ikdienišķās pasaules un ievilkdami citā apkārtnē, kur neticamais liekas iespējams un pārdabiskais vajadzīgs. Un tad parādās pats astrologs, melnās, garās drānās, bāls kā drēbe, garu melnu cepuri galvā, no kuras garie mati kā sudraboti plūst pār pleciem. Bet te - vienkāršs mūka dzīvoklis kails, kā nabadzības simbols, un ikdienišķs, kā sen deldētas pātaru krelles... Indriķim radās savāda ziņkārība: kā šis sirmgalvis ir pratis savienot zvaigžņu zīlniecību ar mūka dzīvi?
Durvis klusi atvērās, un tas pats mūks brūnajā mētelī māja Indriķim ar roku. Bij tāds pats kails, auksts koridors,
pa kuru viņš soļoja Indriķim pa priekšu, līdz apstājās pie pēdējām durvīm, rādīdams, ka te jāieiet.
Indriķis atvēra durvis. Istabiņa, gandrīz tikpat kaila kā priekšējā, bij patumša. Vienā kaktā kurējās kamīns, kura sarkanā liesma atspīdēja sirmgalvja sejā, tam piešķirdama it kā vieglu, vienādu sārtumu.
Sirmgalvis sniedza ienācējam roku pretī, pats nepaceldamies no cietā koka sēdekļa; otras rokas elkoni viņš atbalstīja uz galda, piekrauta grāmatām; aiz muguras, gar sienu, arī stiepās grāmatu plaukti.
Indriķis satvēra izstiepto roku un noskūpstīja to. Sirmgalvis neteica ne vārda, parādīja ar kreiso roku ciemiņam sēdekli sev iepretim, tā ka kamīna liesma viņa seju pilnīgi apgaismoja, un brītiņu noskatījās it kā ko pētīdams jaunekļa sejā, vēl vienmēr nelaizdams viņa roku vaļā.
«Brigitas un Kaspara seja...» viņš tad lēni teica, «tu esi Indriķis.»
«Jā, krusttēv... tev taisnība...» Indriķis atbildēja, domās salīdzinādams sirmgalvja domīgos, novērotāja miera pilnos vaibstus ar savas mātes seju.
Tas labi, dēls, ka esi atbraucis...» sirmgalvis runāja, atlaizdams viņa roku; «es jau trešo nedēļu esmu tāds sasavārdzis. Un tad domas pašas klīst uz turieni, kur sirds reiz jauna ir bijusi. Vai tu man daudz varēsi stāstīt par dzimteni? Tu jau gan pats esi tikai īsu laiciņu atpakaļ no Vitenbergas.»
Indriķis izbrīnējies paskatījās uz sirmgalvi.
«Kāds draugs man toreiz bij Vitenbergā, kad tu aizstāvēji Kopernika zvaigžņu mācību...» sirmgalvis kā paskaidrodams piebilda.
«Es vēlētos, ka varētu tev vēl mazāk stāstīt par dzimteni, nekā tas man būs jādara...» Indriķis nopietni atbildēja, «jo mans stāsts būs bēdīgs.»
Tikko manāms smaids uzplauka ap sirmgalvja lūpām.
«Stāsti vien, dēls...» viņš klusi teica, mums, veciem cilvēkiem, bēdas vairs nav tik smagas kā jaunībai... Un prieki arī vairs nav tik priecīgi...» viņš viegli nopūzdamies piebilda. «Vispirms es tev likšu kaut ko atnest ēšanai.» Un viņš paklaudzināja pie sienas.
«Vispirms tikai vienu jautājumu: vai mājās atstāji visus veselus?»
«Paldies Dievam, veselus gan.»
«Un Meža muižā ar?»
«Jā...» Indriķis atbildēja un manīja, ka ausu gali viņam silst no sirmgalvja labvēlīgā acu skata.
Mūks ienesa vienkāršas vakariņas un pudeli vīna. «Man žēl, ka nevarēšu ar tevi pieskandināt glāzēm...» krusttēvs Norberts teica, skumīgi lūkodamies pudelē. «Bet mūs, vecos, dažreiz noreibina arī labasdienas no dzimtenes.»
Pie vakariņām Indriķis īsos vārdos pastāstīja, kā tagad iet Krāces pilī un kādā nolūkā viņš pats te ieradies. Sirmgalvis viņu reti pārtrauca, šad un tad kaut ko pavaicādams, dažreiz - kā Indriķim likās - gluži ko nesvarīgu. Sākumā Indriķis pūlējās stāstīt mierīgi, bez uztraukuma. Bet pamazām viņš iekarsa, it kā vēlēdamies, lai sirmgalvis iesilst līdzi pret visu stārasta varmācību. Tomēr krusttēvs Norberts palika joprojām tikpat mierīgs un sirsnīgs, arī par stārastu runādams. Beigās Indriķis tā kā nokaunējās, kā apjuka par savu aizraušanos un sāka it kā šaubīties, vai viss tas ir tik ļauni, ko viņš par ļaunu apzīmē.
Krusttēvs visu vakariņu laiku nelika ne ar pušplēstu vārdu manīt, ko viņš domā par visu šo sarežģījumu. Šad un tad viņš skubināja Indriķi, lai piepilda sev atkal glāzi, un tad, gluži bez redzama iemesla, atstāja sarunu par
stārastu un iesāka vaicāt par Vitenbergu. Sākumā Indriķim bija tā kā vēsāk, kā skumjāk ap sirdi, ka krusttēvs Norberts tik vienaldzīgi uztver viņa vecāku nelaimi un Indriķa paša nākotnes nodomus. Bet sirmgalvis sarunu pamazām novadīja uz Kopernika zvaigžņu sistēmu, un Indriķis atdzīvojās. Vecā astrologa divi trīs jautājumi viņu pārliecināja, ka sirmgalvis ar saprašanu seko viņa izskaidrojumiem. Vārdi viņam atkal plūda pār lūpām kā strautiņš, bet sirds jutās sirmgalvim tuvāk. Krusttēvs bij atgāzies savā cietajā sēdeklī, salicis baltās, liesās rokas un raudzījās puspiemiegtām acīm Indriķa sasarkušajā sejā. Indriķis beidza savus paskaidrojumus.
«Tomēr tev vēl acis mirdz, par zvaigznēm runājot!» sirmgalvis, galvu viegli šūpodams, teica un uzlika jauneklim roku viegli uz pleca. «Jā, draugs: jaunībai tik daudz to ceļu!» Tad viņš atkal piedauzīja pie sienas, un mūks noņēma vakariņu traukus.
«Kur tu gulēji pagājušo nakti?» krusttēvs vaicāja, kad viņi bij palikuši divatā.
Indriķis minēja no Viļņas ne visai tālu vietu.
«Tad jau tu vēl nebūsi pārāk noguris?»
«Nē. Un es arī labprāt vēlētos driz tikt atpakaļ mājās... ja vien iespējams. Es baidos, ka stārasts neiesāk pret tēvu kaut ko ļaunu.»
Sirmgalvis padomāja brītiņu.
«Saki, dēls...» viņš kā taustīdamies runāja, «tu taču biji nodomājis apmesties uz dzīvi Vitenbergā. Vai tu tagad šo nodomu uz visiem laikiem esi atmetis?»
«Uz visiem laikiem...» Indriķis klusi atbildēja.
«Kas tevi to spieda?»
«Pienākums pret vecākiem un... ja, bailes no bada cietēja pravieša lomas.»
«Savā ziņā tev taisnība...» sirmgalvis domīgi piezīmēja; «dažas lietas labā ir lēnām jāmirst. Un nabadzība kavē mirt... bet tu teici, ka tavs tēvs vairs nevēlas būt par pilskungu?»
«Jā,»
«Tā tad svarīgi ir tikai tas, lai taviem vecākiem viņu vecuma dienas būtu nodrošinātas. Vai nav tā?»
«Pa lielākai daļai gan.»
«Un tev pašam būtu vajadzīgs tik daudz līdzekļu, lai tu varētu nodoties tikai zinātnei?»
«Kur tos lai ņem!» Indriķis atmeta ar roku, it kā nevēlēdamies domāt par šo lietu.
Sirmgalvis atkal nogrima domās.
«Vai zini... es tevi, taisnību sakot, gaidīju šurp atbraucam...» viņš pēc brītiņa turpināja, «tāda kā paredzēšana bij. Tas veciem cilvēkiem slimības laikā tā atgadās. Redzi... man citu mantinieku nav, kā tikai tu un Hildegarde. Un garajā mūžā man šis tas ir iekrājies... ne tikai grāmatas vien. Ar likteņa un karaļa žēlastību manai vienkāršai dzīvei ir palicis tik daudz pāri, ka no tā pietiktu taviem vecākiem un arī tev... zināms, vienkāršai dzīvei. To es tev varētu labprāt jau tagad dot...»
Indriķa krūtis smagi cilājās. Kā uztraukts bišu spiets sāka viņā iet citas caur citām senās domas un cerības. Visu pēdējo laiku viņš tās bij uzskatījis kā sen izbijušas, sen apraktas. Un sirdi viņš bij cietinājis ar sava pienākuma apziņu. Bet tad Hildegardes valoda viņam bij atvērusi acis citādam darbam, ne tikai radīt jaunu pasauli, bet radīt viņu... no samīdītām un izpostītām dvēselēm uzcelt jaunu pasauli, kur cilvēks kā cilvēks jūtas.. .
Viņa sirdī pamodās vecās dusmas: kā viņi tur Vitenbergā būs smējušies un zobojušies... kā vēl smagāk gulstas viņu maldīšanās uz spārniem jaunām dvēselēm...
Stāvēt atkal viņu disputos ar paceltu galvu un raudzīties viņiem acīs, kad uz ielas satiksies, raudzīties un meklēt tur pirmo nedrošības un ļauna naida zīmi, kad viņu mācekļu vidū jau rodas trīs un četri, kas slepeni smīn taisni tādā brīdī, kad viņi savu zināšanu vājo pusi grib apslēpt vārdu skaļumā... O, gaidīt un strādāt, strādāt un gaidīt, līdz pienāks laiks, kad klusiņām un vairīdamies tipinās šie paši lepnie profesori pa ielām, klusiņām un nokaunējušies kā dzērāji, kas nāk no kroga, kad kaimiņi visi jau pie darba rīta saules mirdzumā...
Sirmgalvis noraudzījās brītiņu viņa iekšējā cīņā. Tad viņš turpināja:
«Nabadzība nav vienīgā, kas cilvēku sagrauž. Arī ikdiena sagrauž viņu. Un tur, Vidzemē, viņa ir visspēcīga, šī ikdiena. Tur viņa velk arvienu dibenā kā muklājs. Tur tu laidīsi kā vectēvs Noāss savus balodīšus zaļuma raudzīties, bet viņi lidināsies gadu un desmit gadus un neatradīs zariņu, kur atdusēties virs pūstošajiem ūdeņiem. Tu izstiepsi savu roku un ņemsi viņu vienu pēc otra atpakaļ pie sevis, izmirkušus, novārgušus, dūņām nopērtus, slimus. Tu Indriķi, neesi dzimis, lai pa purvu rakņātos. Nāks brīži, kad tev gribēsies kalnā kāpt un nokratīt no sevis darba dienas putekļus. Bet tur kalnu nav, un svētku dienu dvēseles nav pilskunga dzīvē. Rīko savus gaitniekus, spried tiesu par pus stopu nozagtu rudzu, izdali sestdienās brandavīnu... un esi viens pats, dienu viens pats un arī tad, kad zvaigznītes tev atgādinās Vitenbergas laikus; starp gaitniekiem viens un viens dzīru viesu vidū. Viņi tavas domas nekad nedomās... un varbūt nāks diena, kad tev kļūs par smagu tava vientulība, un tu sāksi domāt viņu domas... no dzīru galda līdz vāgūzim, no medībām līdz kaulu sāpēm... tās ir robežas viņu domām...»
«Paraugies atpakaļ uz savām Vitenbergas dienām. Atceries, ka tu tomēr neesi gluži viens savos uzskatos. Pāri gadu desmitiem tev sniedz roku mirušais Koperniks, un garā tu skatīsi nākamās paaudzes, kas sapratīs tevi un dibinās savu zinātnes ēku uz tiem pašiem pamatiem, kurus arī tu esi tēsis. Tur tevi nenogurdinās tavu laika biedru kūtrība un smiekli, ko par tevi smejas neprašu bars. Tev pašam ir ticība savai patiesībai, jo tu dienu un nakti kausē šo patiesību sava prāta ugunī, un allaž tā izrādās bez rūsas, bez spārniem... un pēc katra kausējuma vēl skaidrāk zalgo viņas zelta mirdzums. Kādēļ lai tu apraktu sevi tur Vidzemes mežos? Ej, strādā, pētī tur, kur skan mūžības akmeņkaļu kalti; stājies atkal to rindās, kas raugās pāri gadu simteņiem, kuru pētošais gars laižas līdz bezgalības melnajām robežām, un atstāj Vidzemes grīslājus tiem, kas nespēj acis pret debesīm pacelt. Rūpes no tava sliekšņa lai aizdzen manu darbu augļi...»
Viņš ka vaicādams paskatījās Indriķi.
«Ja tu man to visu, mīļais krusttēv, būtu teicis tur Vitenbergā,» Indriķis atbildēja, «tad es būtu bijis laimīgākais cilvēks zemes virsū. Arī tagad sirds vēl atceras tos laikus un gribētos aizmirst visu, kas stāv jau starp mani un Vitenbergu...»
Indriķis apklusa.
«Tik ātri viss grozījies?» sirmgalvis ieminējas. «Vai tā nebija pārsteigšanās?»
«Man gribētos, lai tā būtu pārsteigšanās...» Indriķis skumīgi atbildēja, «lai viss būtu pārsteigšanās un maldīšanās, ko es piedzīvoju un domāju šinīs nedēļās. Jo dienas jo skaidrāk es redzu lielo plaisu starp to dzīvi, ko es dzīvoju Vitenbergā, un to, kas man jādzīvo turpmāk...»
«Jādzīvo? Neatliekami jādzīvo?» sirmgalvis jautāja.
«Neatliekami!» Indriķis atbildēja. «Redzi... kā lai es tev to izskaidroju...»
Sirmgalvis viņu nepārtrauca.
«Redzi, krusttēv...» Indriķis turpināja, «tur Vitenbergā es biju kā kalnuracējs. Dziļāk kā citi es urbos smacējošā alā, skaudrāk kā citiem skanēja mana kapļa sitieni. Tad es uzgāju to vietu, kur dārgakmeņi zalgoja manas lampiņas atspīdumā: sarkanie rubīni un zafīru zilums un zaļie smaragdi... un zelta lāsēs mērcējās mans kaplis, ap manām kājām šķīda bagātība kā pasakā... Toreiz es negribēju vairs iet projām no savas karaļvalsts. Saukt man gribējās citus biedrus, lai nāk, lai ņem, lai grābj pilnām saujām, lai kaisa ļaužu baros. Bet viņi paraustīja plecus un smējās par mani: lai taču mācoties atšķirt viltīgi mirdzošos kalnu kristallus no īstiem dārgakmeņiem! Tad man gribējās pašam iet uz raibo tirgu un saukt un rādīt kādas man mantas. Krusttēv, es redzēju šo tirgu. Tur es gribēju ļaudis laimīgus darīt ar savu rubīnu asinīm un ar sava zelta dzelteno mirdzumu. Es redzēju verga darbā salīkušos augumus, ieskatījos sitienu iebaidītās acīs un lasīju tur mēmo jautājumu: vai mums vieglāk kļūs no taviem dārgakmeņiem? Es raudzījos badā nonīkušajās sejās, un melnās lūpas man vaicāja: vai tev maizītes nav? Ceļmalas dubļos vāļājās mani brāļi, kamēr nekaunīgās dziesmās skanēja viņu saplosītās dvēseles, un šīs dziesmas skanēja man kā jautājums: ko lai grezno tavi rubīni šais kājminās? Jā, krusttēv; nepacels mana zvaigžņu mācība manus brāļus no viņu kauna; manas zvaigznes neiespīdēs skrandainā žīdu bērna šūpulī, nedz arī tā žīda pagrabā, kas kļuvis ārprātīgs neizdzēšamā brāļu naida dēļ. Kaut man uzgavilētu visa Vitenberga... tāpat ies savu vergu gaitu mana tēva zemnieki, tāpat trakos stārasts savās lopiskās iedomās, tāpat raudās cilvēces
pabērņi. Dzīve, krusttēv, neprasa, vai saule griežas ap sauli... dzīve pati griežas tikai ap maizes garoziņu...»
«Vitenbergā tu, dēls, citādi runāji,» sirmgalvis iebilda, «tur tu vēlējies atsvabināt cilvēces garu no tūkstošgadu verdzības.»
«Tas sapnis ir izsapņots, krusttēv...» Indriķis turpināja. «Kur tad ir cēlušās šīs svabadības domas? Vai starp vergiem? Gadu simteņiem svabadie zinātnes vīri ir labprātīgi nesuši sava gara verdzību; varbūt paies vēl simts gadu, līdz viņi sajutīs par smagu savu kalpības nastu. Cik tad ir pasaulē svabado ļaužu? Ja nav iespējams atsvabināt brīvo cilvēku garu, ko tad lai iesāk tie neskaitāmie ļaužu bari, kas nav noteicēji pat par saviem locekļiem? Ko lai iesāk ar švabadības domām tā žīdu māte, kas nespēj pat dienas gaismu sagādāt savam bērnam? Kā lai atsvabina šo garu, ko bads un posts kā dzelzs važām velk vienumēr atpakaļ pie tā paša jautājuma: ko došu bērnam šovakar, ko ēdīšu pati? Mēs esam paēduši, mēs esam apģērbti un siltumā; pusnaktī gailis mūs nesauc no cietajām cisām uz putekļaino piedarbu, vagara spieķis mūs netraucē no domām... tad nav grūti runāt par gara svabadību. Bet viņi, mūsu vergi un strādnieki... ja arī būtu iespējams pamodināt šo cietumnieku garu, kam tad lai viņi mostas? Apziņai, ka aiz viņu cietumu mūriem ir plaša Dieva pasaule ar puķēm, kuras viņi nekad neplūks, ar putniem, kas viņiem nekad nedziedās, ar baltiem mākoņiem zilā debesu jūrā, kam tikai viņu ilgas līdzi ies? Nē, krusttēv, tas ir izsmiekls, tā ir nežēlīga zobošanās: runāt par gara svabadību ar tiem, kas nevar ne savas rokas pakustināt bez verga važu žvadzoņas. Tas ir noziegums, ka mēs, svabadie, tieksimies no vienas svabadības pēc otras, paceldamies augstāk un augstāk, līdz vairs nedzirdēsim savu
vergu vaidus un neredzēsim, kā no uzraugu sitieniem raustās viņu miesas...»
«Tā, krusttēv, es domāju, kad braucu šurp. Tagad es zinu, kādēļ mūsu zinātne ir tik nespēcīga un atnes tik maz laimes.. Man šķiet, ka ir kāda liela kļūda visā mūsu zinātnes darbā. Nav taisnība, ka zinātnes dieviete Atēna ir dzimusi no Dzeva galvas. Darbs ir viņas tēvs un dzīve ir viņas māte. Gadu tūkstošiem viņi ir audzinājuši šo savu bērnu sev par palīgu. Ir taisnība, ka šai dievietei mūžam jāpaliek jaunavas vairogā; mūžam viņai vajadzēs īsināt sava tēva gaitas, vieglināt cilvēces darbu, un pūtināt savas mātes nogurušās kājas, lai vairāk spēka rastos cilvēces dzīvē. Mēs, kas kā bēgļi ejam secen īstam darbam un īstai dzīvei, mēs vilināt vilinām cilvēces zinātni prom no dzīves un darba, mēs aicinām viņu kā savu līgavu klusā, ērtā kambarī, un laižamies ar viņu kā uz sava burvju mēteļa pār kalnu galotnēm... godinādami viņu par Dzeva meitu no citas pasaules, kur darbu nepazīst un kur nedzird dzīves nerimstošos mutuļus šņācam...»
«Jā, krusttēv, mīļa man viņa vēl vienmēr, šī zinātne, šī brīnišķīgā jaunava, kas kļūst jaunāka un skaistāka katru gadu tūkstoti. Dažām tautām ir tādi likumi, ka tas svabadais vīrs, kas apprec verdzeni, tas pats pāriet vergu kārtā. Šis likums rāda arī man ceļu. Jā, es mīlu zinātni, un viņa ir arī mani skūpstījusi dažā zvaigžņu naktī. Bet es negribu viņu vairs vilināt projām no darba un dzīves. Es gribu ņemt viņu pie rokas un stāties kopā ar viņu darba ļaužu rindās. No kalnu galotnēm mēs iesim tur dziļi lejā, vergu barā. Bet līdzi mēs nesīsim staru no tās saules, kurai mēs tuvu bijām, mēs gaismosim darba ļaužu ceļu, un rādīsim, zem kuras šķautnes lai viņi sprauž savu kārti pelēkās klints smagumam. Lai viņi ieskatās viens otram sejā un lai pazīst, ka visi viņi ir radinieki un brāļi, šie tumas
un ēnas bērni, lai ceļ augšup savas tumsas novārdzinātās, acis un lai redz, ka vieglāks būs viņu darbs, jo augstāk viņi kāps... Redzi, krusttēv: tādēļ es vairs nevaru atgriezties Vitenbergā pie zinātnes zinātnes dēļ: zinātne ir cilvēces dēļ, un es esmu cilvēces dēļ; bet cilvēce ir pasaulē dzīves un darba dēļ... man jāiet turp, kur dzīvei un darbam jākļūst plašākam un kaut ar man būtu jālokās zem vergu uzrauga nūjas!»
Visu laiku, kamēr Indriķis runāja, sirmgalvis mīlestības pilnā līdzcietībā raudzījās viņa mirdzošās acīs un aizgrābtajā sejā. Kad Indriķis apklusa, viņš nokāra galvu.
«Es pazinu vīrus, kas tāpat atstāja savus zinātnes augstumus un savu liktens lutināto dzīvi...» sirmgalvis lēni runāja; «viņi apvilka brūno mūka mēteli, apjozās ar striķi, ņēma lāpstu un cirvi rokā, lai strādātu klostera dārzā un līdumā. Jo vecāki viņi kļuva, jo priecīgāka tapa viņu sirds... mācīdamās mīlēt rudens mieru, kad baltie pavedieni lēnām velkas pa skaidro gaisu, un bērzu lapas tā klusi laižas lejup, lai netraucētu savas jau dusošās māsas. Viņi juta, ka ir kāpuši augstāk, kad bēga no savas zinātnes, kad šķīrās no tām naktīm, kad sirds vai mirt gribēja no mīlestības uz viņu. Miers ir tur augšā, tur kalna galā, kur apklust sirds un apklust domas... jo tur tu esi viens pats... Es neesmu redzējis vīru, kas nokāptu atpakaļ ikdienas nemierā un ļaužu barā un tomēr paliktu kluss savā dvēselē. Vai mēs nevarētu sadalīt visu cilvēku dzīvi trīs daļās: pašā apakšā iet, strādā, raizējas, cieš viss cilvēku vairums, augsti un zemi, bagāti un nabagi, slimi un veseli. Pāri viņiem kāpj kalnā mazs zinātnes vīru pulciņš... Kāpj viņi un skatās, skatās savām ērgļa acīm cilvēku ņudzoņu tur apakšā. Viņi saprot, kas tur ir liels, kas mazs, kas augsts, kas zems šai nemierīgajā lejā; bet viņu prāts ir mierīgs un viņu sirds neiekarst, jo viņi skatās
arī pāri šai nemiera pilnai pasaulei un redz tur tālumā aiz mežiem viļņojam mūžīgo domu neizsmeļamo jūru. Tikai viena griba un viens nemiers ir vēl viņu sirdī: augstāk kāpt un tālāk redzēt! Bet tur, pašā kalna galā, sēd daži vīri, kas ir apklusinājuši arī šo beidzamo nemieru: plašā debess pār viņiem un saules apspīdētie miglas blāķi zem viņu kājām. Viss viņiem saplūst vienā zilganā tālē: ļaužu nemierīgās ciltis, meži un jūra un debesu bezgalība. Vieni viņi tur sēd un bez ilgām, un priecājas, ka viņu sirdī plūst bezgalības miers un klusums... Tu, dēls, esi jau pacēlies pāri ikdienas ļaužu bara saplosītai, savazātai dzīvei; tev kājas jau ir stipras kļuvušas kalnā kāpjot... kādēļ tu gribi doties atpakaļ, un uzņemt savā dvēselē atkal visu to nemieru, ikdienību, vienas nakts mīlestību un vienas dienas naidu tur apakšā? Netici tam, ka tu viņus pacelsi. Netici, ka tu apklusināsi viņu izsalkumu un naidu. Saules gaismu tu ielejā nevari nonest... lai kāpj viņi paši augšā. Nedomā, ka tu pat aicināt viņus varēsi augšup! Lai cik skaļa balss tev būtu, - viņi neticēs tev. Kā lai viņi tic tam, ko nav redzējušas viņu ciltis? Ļauj viņiem tur plosīt savas krūtis un sisties tumsā pret klintīm, bet tu kāp augšā un stāvi saules gaismā. Tad viņi redzēs, ka ap tevi vijas saules stari, un viņos uzplauks brīnišķīgā ilgu puķe... viņi redzēs tevi augšā un sāks ilgoties pēc kalna un pēc saules. Un tu ej tālāk un kāp augstāk. Tad viņi redzēs, ka tu tici pats saviem sasniegumiem, un pamodīsies ticība arī viņos... ticība kalnu gaismai un cilvēka spēkam... Sargies nokāpt viņu vidū, sargies pazust viņu tumsā! Kas daudzus grib vadīt, tam augstu jāpaceļas... lai katrs redz viņa gaitu. Cilvēce jāved augšup - bīdīt viņu nevar. Viņas pašas nelaime lai viņu bīda.»
«Divas lietas, krusttēv, man nepatīk tavā valodā...»
Indriķis atbildēja. «Tu aizstāvi tos, kas jau ir tālu no lejas ļaudīm un pazuduši viņu acīm. Tiem jāgriežas atpakaļ... kā bezdelīga griežas atpakaļ pie saviem bērniņiem, kad, vājo spārniņu neturēti, tie nolaižas uz sētas mieta. Un tu neredzi, ka tie iet augšā nomirt. Vientulība ir cilvēku nāve. Dzīvot cilvēks var tikai starp cilvēkiem. Man gribas dzīvot, krusttēv! Man gribas dzīvot visos tais vīros, kas kā atviegloti paceļ sen noliekto galvu, man gribas dzīvot tais jaunekļos, kam uz mīlestību un darbu dvēseles kaist; tais bērnos man gribas dzīvot, kas rudens puķes kaisīs mūsu dzeltensmilšu kapā. Es negribu gavilēt bez atbalss... un dzīvības dziesma atbalsojas tikai ļaužu sirdīs... Kalnu vientulībā, nav atbalss, nav dzīvības, nav nāves.»
«Un ja tā būs sāpju dziesma, kas tev lauzīsies no krūtīm tur lejā, izkaisīto ļaužu vidū?» sirmgalvis klusi jautāja; «un ja tā būs izmisuma un vītušu ziedu dziesma?»
«Tomēr tā skanēs ļaužu sirdīs!» Indriķis iesaucās, «un tā teiks viņiem, ka viņi nav vienīgie, kas cieš. Viņi ciešāk pulcēsies arī ap šo sāpju dziesmu, un viņu sāpes plūdīs kā ūdeņi un cels uz augšu cilvēci kā vectēva Noāsa šķirstu. Krusttēv, laid mani atpakaļ pie tiem, kam manis vajag!»
Sirmgalvis saņēma viņa roku un paskatījās viņam sirsnīgi acīs.
«Jā, dēls... es tevi laidīšu!» viņš teica. «Sirds man ir priecīga, ka tu gribi uzņemties šo ceļu. Tikai tevi pārbaudīdams es runāju. Es gribēju redzēt, vai tev nebūs par grūtu tas mantojums, kam es meklēju mantinieku nu jau divdesmit gadu: kļūt par svabadības vergu un mirt dzīvības labā... Dievs lai tevi svētī, mans dēls... un Hildegardi ar... Rīt es runāšu ar karali par Krāces pili...»
Izvārdzis un noguris, Indriķis vēl ilgi nevarēja aizmigt šai naktī. Tās vairs nebija rūpes un nemiers, kas ap
viņu vijās nakts tumsā. Likās, ka nu ir apklusis negaiss un norimis aukstais vējš, kas līdz šim bij šņācis ap ceļiniekiem un pamazām spiedies tuvāk un tuvāk sirdij, tagad tas viss tikai kaut kur tālumā, kā aiziedams, kā aiz meža nozuzdams. Nākamās dienas rindojās Indriķim acu priekšā, uzlēkdamas kā zvaigzne pēc zvaigznes.
Viņš būs Krāces pils pilskungs. Viņa rīcībai un tiesai, būs padoti visi tie lubainie būdiņu iemītnieki, visi šie gaitnieki, šie strādnieki, kas visu nedēļu ilgojas pēc svētvakara, bet sestdien vairs nepriecājas par šo svētvakaru aiz noguruma un raizēm par nākamo nedēļu. Viņa rokā būs visas šīs grūtdieņu dvēseles, šie pumpuri, kas panīkuši bez mīlestības saules. Viņš stāsies šo nomākto ļautiņu vidū. Viņš sniegs tiem roku un teiks, lai padomā, lai atceras: vai arī viņi nav manījuši brīžus savā dūmainā dzīvē, kad sirds baltiem mākoņiem līdzi būtu grimusi debesu zilajā bezgalībā. Viņš teiks šiem tārpiem, lai viņi pacēļ acis pāri pār tīruma brūno vagu, lai atliec muguru un lai nostājas stingri uz kājām...
Un Hildegarde būs pie viņa. Hildegarde priecāsies par to, kas viņa sirdī ieskanēsies kā sudraba zvārgulis. Hildegarde noglāstīs viņa pieri, tur būs iegulušās krunkas, darba gauso sekmju dēļ. Hildegarde mācīs viņu gaidīt un cerēt.
Viņu nams taps par klinti. Tur atradīs aizvēju tie, kas svaidās, kā vēja trenktas lapiņas, no stārasta varmācības. Tur būs ciets pamats tiem, kam apniks vidzemnieku dzīves purva gļotas. Tur stāvēs cieši kopā tas pulciņš, kas raudzīsies pāri purva ciņiem un vaivariņiem, turp, kur saulīte labāku taisnību apspīd.
Un Hildegarde būs pie viņa...
Bija jau vēls rīts, kad viņš pamodās uz savas vienkāršās
un cietās lāviņas. Nomazgājies un saģērbies, viņš iegāja pie krusttēva.
Krusttēvs nebij viens. Kāds polis, tumšām, dedzīgām acīm un garām ūsām, vienkārši ģērbies, sēdēja pie viņa galda. Indriķis uzreiz nevarēja noprast, vai tas ir kāds sekretārs, vai kareivis. Arī runā ieklausoties, viņš maz ko saprata. Izturēšanās un staltā stāja lika domāt, ka svešinieks ir karavīrs, arī apģērbs bija tāds. Bet runāt viņi runāja par vakar sastādīto atbildi turku sultānam.
Krusttēvs torīt bija itin spirgts. «Tas no prieka...» viņš smaidīdams atbildēja, kad Indriķis par to ieminējās. Tad viņš Indriķim lika apsēsties, paskaidrodams svešiniekam, ka jaunais ciemiņš ir viņa māsas dēls no Vidzemes.
Par Vidzemi dzirdot, poļa dzīvas acis iemirdzējās.
«Savāda zeme, šī Vidzeme,» viņš teica. «Man viņa reizē patīk un nepatīk. Patīk man, ka turienes cilvēki tādi, kā no zemes auguši. Bet nepatīk man, ka viņi neprot pacelties pāri savai zemei. Vai tu tur kādā amatā?» viņš Indriķim tieši jautāja.
«Nē, es neilgi atpakaļ kā atgriezos no Vācijas...» Indriķis atbildēja.
«Vai ilgi biji Vācijā?» polis jautāja.
Indriķim nepatika svešam cilvēkam tā uzreiz visu izstāstīt. Ilgāku laiku viņš aprobežojās ar visīsākām un tiešākām atbildēm, arvien paskatīdamies krusttēvā, vai tas nepārtrauks viņa izvaicāšanu. Bet sirmgalvis laikam vēlējās, lai viņš svešiniekam atbild pilnīgāki. Šad un tad viņš paplašināja un paskaidroja Indriķa ne labprāt dotās īsās atbildes.
«Redzu, ka tu esi apdomīgs jauneklis...» svešinieks smaidīdams teica. «Bet pret mani tu vari būt tikpat vaļsirdīgs, kā pret savu krusttēvu. Vai tā nav, Norbert?»
Sirmgalvis piekrizdams pamāja ar galvu.
«Cik es manu, tad tu uz jūsu stārastu neturi visai laba prāta?» polis iejautājās.
«Tur tev taisnība,» Indriķis drūmi atbildēja.
«Un tavs nolūks, šurp ceļojot, laikam bij — arī par viņu karalim žēloties?»
«Es tikai gribētu karalim pastāstīt stārasta darbus. Lai karalis pats tad spriež, vai šie darbi stārastu apsūdz, vai ne.»
«Es, jaunais cilvēks, tevi gribētu darīt uz kaut ko uzmanīgu...» polis draudzīgi teica: «es zinu karaļa domas par jūsu stārastu. Vai tu zini kaut ko par viņa pagātni?»
«Sinu tikai, ka viņš savā jaunībā ir bijis ļoti vienkāršs un maz ievērots...» Indriķis atbildēja.
«Citiem vārdiem, ka viņš savu ceļu uz augšu gājis ne ar kukuļu, ne augstu radu palīdzību...» polis atbildēja. «Vai zini, karalis uz šādiem spēka pilniem ļaudīm raugās ar sevišķu labvēlību. Piedzimt par stārasta dēlu un mirt par stārastu — tā nav nekāda māksla. Piedzimšana augstā kārtā nav nekāds nopelns. Bet piedzimt par cūkganu un mirt par stārastu - tas iespējams tikai retam. Kas to var, tam karalis Stefans piedod dažu labu grēku...»
«Es nezinu, ar kādiem darbiem mūsu stārasts ir cēlies, bet ir noprotams, ka tie būs bijuši tādi nopelni, kas sasniedzami cīņas laukā. Es labprāt ticu, ka tur mūsu stārasts ir darījis vairāk nekā simti citi. Man šķiet, ka karaļa gudrība ir izmeklēt īstos vīrus īstai vietai. Kapēc viņš nesūta stārastu tur, kur jācinās ar svešu ienaidnieku? Vai ļaut viņam nodzīvot savu mūžu kaut kur bezrūpībā, ja viņa darbi vairs nav vajadzīgi. Vidzemē mēs visi jūtamies karaļa pavalstnieki. Mēs jūtam, ka būtu laiks ķerties pie miera laiku darba, lai aizdziedētu karā sistās vātis. Tur mums par vadoni un priekšnieku var būt tikai tāds vīrs, kas savus spēkus ir rūdījis miera darbiem, uz izlīdzināšanu,
uz saprašanos, uz kopību. Bet atnāk tāds kara laukā audzināts stārasts un plosa, un šķeļ un mīda mūs visus kā svešiniekus, kā karaļa ienaidniekus. Kā lai atspirgst Vidzeme? Karavīrs vairs neder par priekšnieku Vidzemē. Stārasts miera darbus neprot. Jeb ja viņš prot, tad viņš šīs zināšanas tur aizslēgtas aiz septiņām atslēgām. Tas nav darbs, ko viņš dara. Tā ir ļaužu nomākšana.»
Indriķis bij iekarsis runādams. Tādēļ viņš nemanīja, ka polis viņā raudzījās acis piemiedzis un smaidīdams, kā vecāki ļaudis smaida par bērnu neprātīgām dusmām.
«Tu domā, ka Vidzemes muižniecība jau ir ar sirdi un dvēseli paklausīga karalim?» polis jautāja, iesirmās, garās ūsas braucīdams.
«Sirdī ieskatīties es otram nevaru...» Indriķis atbildējā, «bet tas taču skaidri redzams, ka Vidzemes muižniecība būtu neprātīga, tīkodama vai nu pēc patstāvības, vai pēc citas valsts aizsardzības. Mūsu iekšējā nespēcība un veselais cilvēka prāts mūs skubina pieslieties uzplaukstošai Polijai.»
«Par to vēl var ķildoties, vai tikko apspiestais ugunsgrēks, izdevīgam vējam pūšot, vēl šur vai tur neuzliesmos...» polis teica. Tā nav neapdomība, ja karalis kādu no saviem ugunsdzēsējiem vēl atstāj deguma vietā par sargu, - par jaunas ēkas celšanu tikai nākamā dienā rūpēdamies. Neuzticība un nepaklausība uz ārieni jau nav vienīgais ļaunums, no kā valdniekam jābaidās. Saki, pret ko īsti griežas stārasta varmācība: vai pret muižniekiem vien, vai arī pret zemniekiem?»
«Es varu: sūdzēties tikai par varmācībām pret muižniekiem...» Indriķis atbildēja.
«Labi. Bet cik muižnieku ir uz vienu simtu zemnieku?»
«Varbūt viens, ja daudz - divi...» Indriķis atbildēja.
«Gluži manas domas...» polis iesaucās, - «nepilns viens. Nu, un kā tu domā: vai šis viens muižnieks, kura ziņā ir nodoti simts zemnieku, vai tas par šiem zemniekiem allaž tā rūpējas, kā tas būtu karalim pa prātam?»
«Pa lielākai daļai viņi gan laikam vēl nezinās, kādi ir karaļa uzskati un nodomi ar zemniekiem...» Indriķis iebilda.
Polis iedegās.
«O, tu esi šai laikā maz ko dzirdējis par savu dzimteni!» viņš iesaucās.
«Norbert, tu biji karalim līdzi Vidzemē... pastāsti tu, ko karalis bij nodomājis darīt ar Vidzemes zemniekiem!»
«Tas man jau zināms, ka karalis velējies atlaist zemniekus svabadus...» Indriķis piezīmēja.
«Jā, nostādīt šos simts zemniekus tā, ka viņi ir sevis un valsts dēļ pasaulē un nevis viena muižnieka dēļ. Nostādīt zemniekus par cilvēkiem, par valsts pilsoņiem, par pamatu un stiprumu valstij. Kā tu domā, cik no Vidzemes muižniekiem bij tādu, kas karalim piekrita? Viens vienīgs Vidzemes muižnieks, — un tam pašam vairs nebij muižas!»
«Es nesaprotu, kā lai karalis domā pacelt zemnieku stāvokli, ieceldams varmāku par muižnieku priekšnieku?» Indriķis teica. «Man šķiet, ka varmācība pielīp. Tie kāju spērieni, kas tagad jāsaņem muižniecībai, tie atkārtosies simt- un tūkstoškārtīgi uz zemnieku mugurām. Vai tad nebūtu pareizāki, ja cilvēciskā apiešanās ar citiem cilvēkiem sāktos no augšienes, izplatīdamās arvien tālāk un plašāk?»
«Saki tu man, jaunais cilvēk, cik muižnieku tu zini, kas uzskata zemnieku par cilvēku, par sev līdzīgu cilvēku?»
Indriķis nosarka.
«Nu redzi!» polis iesaucās, «arī tu esi tais pašās domās, ka izglītība jūsu mežos vēl nav tiktāl nokļuvusi, ka visi zinātu kas ir cilvēka cilvēcība. Karalis gribēja muižniecībai to mācīt, celdams zemniekus uz augšu. Muižniecība to nepielaida. Labi, — lai tad iet muižniecība uz leju. Lai viņa sajūt likuma un valdības nozīmi. Valsts locekli, cilvēku lai mācās cienīt jūsu mazie sultāni, — lai redz viņi, ka likums nešķiro muižniekus, zemniekus, svabados un vergus, bet atzīst tikai cilvēku noziegumu. To neiemācīs taviem muižniekiem nekāds piemērs. Kā neaprobežoti patvaldnieki katrs savā pilī un muižā, viņi ir auguši, dzīvojuši un darījuši, kas pašiem patika. Bet valsts nevar balstīties uz simtiem neizglītotu vīru patvaļības. Viens lai ir karalis par visiem, viens likums lai apņem visus kā dzelzs sēta, viens uzdevums ir visai valstij, un atsevišķiem cilvēkiem jāaprobežo savas iegribas valsts dēļ. Lūk, to karalis grib sasniegt, un to viņš nevar sasniegt ar labu. Tur jācīnās, tur jānoliec jūsu muižnieki mazi un zemi, tur viņi jāmīca kā rūgstoša mīkla. Un stārasts māk savu mīcīšanas darbu!»
«Bet ja nu atrastos šo patvaļīgo muižnieku vidū arī citādi ļaudis?» Indriķis vaicāja. «Ja tur būtu tādi vīri, kas drīzāk lūzt, nekā lokās zem stārasta iegribām? Un tikai par iegribām taču var saukt viņa trakošanu. Man šķiet, ka ir svarīgi tas, kādēļ dzīvu cilvēku samaļ: rādāt jūs, ka viņš pats savā pārgalvībā un neapdomībā ir līdis zem neapturamā likuma rata, — un mūs satrieks šī nelaimīgā liktenis, bet mēs atzīstam, ka šī rata griezējs nav vainīgs, ka viņš ir pats tikai daļa no šī mēchanisma. Ja tu esi reiz ticis par šī rata griezēju un nu tikai skaties, kur ir tavs ienaidnieks, vai — kas diezgan dziļi neliec savas muguras tavā priekšā un tu padari taisnību un likumu par saviem atriebības un naida ieročiem... un kaut
šie tavi ienaidnieki būtu tie visbeidzamie ļaudis, lai viņi sen būtu šā vai tā pelnījuši sodu - ja mēs redzēsim, ka likums ir tev par atriebības ieroci palicis, tad mēs neticēsim vairs viņa svētumam. Ko šāds likums nāvē, tie tautas acīs nebūs noziedznieki, bet mocekļi. Un jo vairāk plūdīs šādu mocekļu asinis, jo nedrošāki būs visas valsts pamati. Tu vari badā mērdēt savu valsti, tu vari kaujās zaudēt, tu vari atstāt ļaudis gara tumsībā, — tikai nesagrauj viņu ticību taisnībai. Lai arī cilvēks visu mūžu ietu no vienas tiesas uz otru, un lai viņš nekad nedabūtu skatīties vaigā šai taisnībai, — kamēr vēl viņš tic, ka ir kaut kur tāda tiesa vai tāds tiesnesis, kas spriež taisnību pār bagātiem un nabagiem, pār stipriem un nevarīgiem, tikām nešķobīsies valsts pamati. Bet ja tu izpostīsi šo beidzamo cerību meklētājam, ja tu novedīsi viņu tiktāl, ka taisnības un likuma vietā viņš redz tikai stārastu un viņa iegribas... tad nerunā taču vairs par taisnību, bet par bendi. Un nebrīnies, ka tava vara sniedzas tikai līdz zobena galam... Es saprotu un cienu karaļa nodomu — izaudzināt arī zemniekus par cilvēkiem. Un es atzīstu, ka muižniecībā ir daudz ļauna, kas jāiznīcina, bet lai to iznīcina likumīgi. Lai sēj asins sēklu, ja tas vajadzīgs, bet lai viņu sēj taisnības un nevis baiļu tīrumā.»
Polis ātri saskatījās ar krusttēvu Norbertu un pasmaidīja. Tad viņš viegli nopūtās.
«Tev būtu liela taisnība, jaunais cilvēk!» viņš teica, «ja tava tēva zemnieki varētu just un domāt tikpat skaidri, kā tie atsronomi, kas septiņi, astoņi gadi ir studējuši Vitenbergā. Diemžēl, zemnieks redz tikai ierēdni un cilvēku, ne likumu un principu. Viņš redz savu kungu un nezin, ka arī tā vara ir aprobežota. Kaut kur tālumā ir karalis, bet kas tad zemnieku, pie tā laidīs? Kas tad kungam ko padarīs? Kungs vēl ir zemniekam neaizsniedzams, jo zemnieka
acīs kungs ir likums. Labi, — tad karalis viņam nostāda kungu pret kungu. Ne taisnība ir tā, ko zemnieks redz, bet spēks. Spēks audzina tautas. Nav tādas taisnības pasaulē, ko visi sajustu par taisnību. Tā ir tā lielā maldīšanās jūs, mācītie, ka jūs ticat nezin kādām mūžīgām idejām... pēc tām jādzenoties, tās jāizpildot. Jauki jau tas laikam gan ir, ja cilvēks var nokratīt no sevis katru atbildību, sak: es to darīju mūžīgās idejas vārdā. Mēs, cilvēku likteņa veidotāji, mēs tā nevaram darīt. Mums ir jākaļ dzelzī mūsu cilvēcīgā sirds, mums jāsludina vienas dienas taisnība, mums ir jāstrādā šīs dienas darbs, skaidri zinādami, ka rītdiena viņu nosodīs... Uz pašu pleciem mums jānes mūsu darba smagums un atbildība par mūsu ticību... par vienas dienas ticību. Tas ir tas karaļu ērkšķu vaiņags, tas vaiņags, ko spiež uz pieres vecā bauslība katram, kas paceļ savu roku pret to jauna baušļa vārdā... Pag, mīļais draugs, kā izskaidro jūsu Luters ceturto bausli. Vai kungus un valdniekus stāda vecāku godā?»
«Jā.»
«Bet ja nu kungs prasa citu un karalis citu? — kam tad jāklausa!.. Ak jā, jaunais cilvēks; tu atbildēsi, ka arī kungi ir padoti karalim un karalis Dievam — un jāklausa tam, kas valda pēc Dieva prāta, un Luters ir šā Dieva prāta izskaidrotājs... Bet ja nu karalis saka: nē, pāvests ir tas īstais sapratējs? Vai nāk Platons un saka: nē, filozofs ir īstais valdnieks! Vai nāk cits un saka: tas ir tas īstais valdnieks, kas tautu spēcīgāku un laimīgāku dara?»
Polis saslējās, un viņa acis mirdzēja zem nervozi savilktajām uzacīm. Indriķis kļuva nedrošs, jo nezināja kas tas bij par vīru, ar kuru viņš tik atklāti bij runājis. Katrā ziņā – viņš laikam ieņēma augstāku amatu nekā varēja spriest pēc viņa apģērba. Vienu acumirkli Indriķim izgāja
karstums caur kauliem un ienāca prātā doma, ka tikai svešinieks nav pats karalis. Bet karalis taču nebūtu tā vienkārši sēdējis pie krusttēva Norberta gultas. Laikam karaļa sekretārs, astrologa labs draugs.
«Cilvēce nav taisnības dēļ pasaulē, bet taisnība cilvēces dēļ...» svešais mierīgi turpināja. «Bet cilvēce katru gadu pārgrozas. Šodien viņai šī taisnība ir vajadzīga un derīga, bet rītu cita. Sava taisnība ir kara, sava miera laikos. Sava taisnība ir pilsētniekam, sava zemkopim, sava paēdušam, sava izsalkušam. Tu pareizi sacīji, ka cilvēkam vajag ticēt, ka viņa taisnību sargā, ka ir tāds spēks valstī, kas neļaus mīt viņa taisnību kājām. Bet tad viņam vispirms jātic, ka viņam ir taisnība. Viņam jābūt gatavam cīnīties pret netaisnību. Stārastam ir padoti kādi sešdesmit muižnieki. Saki, cik ir no tiem tādu, kas jūt, ka viņiem nodarīta netaisnība, un ka jāmeklē taisnība? Dūre un spieķis līdz šim ir bijuši viņu taisnība. Nu nāk stiprāka dūre un smagāks spieķis... tā tad arī ir lielāka taisnība... kamēr viņi paši atzīst, ka jāmeklē cita taisnība, tāda, kas sargā viņu cilvēcību... un arī zemnieku cilvēcību līdz ar to.»
«Cik daudziem tad jānāk pie karaļa meklēt cilvēka tiesības?» Indriķis iekarsis jautāja.
«Viena bezdelīga vēl neatnes vasaru...» polis pasmīnēja. «Palaikam iznāk tā, ka nosalst viņa, nabadzīte... Tu man patīc jaunais cilvēk...» viņš turpināja, uzlikdams roku Indriķim uz pleca, «tādēļ es vēl reiz dodu tev padomu: dari kas tev jādara, bet nepūlies gāzt stārastu. Tas vēl par agru... daudz par agru. Kaut arī karalim tevis būtu žēl — ko tad nozīmē viens cilvēks pret tūkstošiem? Vislabāk gan būtu, ja tu atstātu Vidzemi... tā tev pašam būtu labāk. Karalim vietu diezgan arī citur. Un zinātnes vīru viņam vajag. Bet ja tu tomēr jūties diezgan
spēcīgs — aizstāvēt savu ticību jaunai taisnībai pret stārastu, pret saviem biedriem un pret sevi pašu - nu, Dievs ar tevi! Arī tas ir labs darbs... dzimtenes labā... Tad tā paliek, Norbert: šodien karalis lai vēl neatbild sultānam?»
«Gandrīz vēl būtu jāpārdomā tā lieta. Zvaigznēm arī jāpavaicā.»
«Vai būsi jau tik spirgts?»
«Ceru. Bez tam — mans māsas dēls man varēs pa līdzēt...»
«Tad uz redzēšanos, Norbert! Uz redzēšanos, jaunais cilvēk!»
Polis veikliem soļiem atstāja astrologa istabu. Indriķis nolūkojās viņam pakaļ.
«Vai tas kāds sekretārs?» viņš jautajā.
«Gan jau vēlāk iepazīsies ar viņu...» krusttēvs atbildēja. Tas ir viens no Polijas viskrietnākiem dēliem. Vai tu, Indriķi, nemanīji, ka tu visu laiku runāji pats sev pretīm?»
«Kādā ziņā?» Indriķis izbrīnījies jautajā.
«Vakar tu aizstāvēji dzīvi pret ideju, un šodien - ideju pret dzīvi...» Norberts smīnēja. Un nopūzdamies viņš piebilda: «Ak jā, tā zelta jaunība, kurai vēl desmit dvēseļu krūtīs!»
«Un tu domā, ka karalis izlieto stārastu kā ieroci, lai spiestu muižniecību meklēt jaunus sadzīves pamatus?» Indriķis, brītiņu padomājis, jautāja.
«Es reiz pazinu vecu ārstu» sirmgalvis teica; «tas deva drudža slimniekam tādas zāles, no kurām drudzis vairojās.»
«Vai tas ko palīdzēja?»
«Palīdzēja.»
«Un karalis domā, ka drīzāk pamodīsies taisnības jūtas
pavalstniekos, ja lielāka varmācība un patvaļība valdīs pār viņiem?»
«Kādreiz es redzēju kalpu, kas kūlīšus krāva vezumā. Viņš bij sācis savu vezumu slīpi kraut. Skaidri varēja noprast: jo augstāks būs šis vezums, jo vieglāk tas būs apgāžams... Tā dūres taisnība, uz kuras dibinās jūsu kārtība, tā apgāzīs pati sevi, jo stingrāk viņu lūkos izvest dzīvē ...»
«Un kas tad nāks?» Indriķis drūmi jautajā.
«Tad uzziedēs tā sēkla, ko sēja pirmie jaunās taisnības liecinieki,» sirmgalvis atbildēja. Viņa bālā roka lēnām slīdēja pār Indriķa matiem, bet acis skumīgi raudzījās jaunekļa sejā. «Tagad ēdīsim brokastis!..» viņš piebilda, pie sienas pieklaudzinādams. «Vēlāk es tevi saukšu palīgā horoskopu sastādīt.»
Indriķis nesaprašanā nolūkojās sirmgalvī.
«Krusttēv... tu taču zini... kā lai es to saku? Jaunā zvaigžņu mācība taču neatzīst, ka zvaigznēm varētu būt kāds iespaids uz cilvēku un tautu likteni!»
«Mēs stādām horoskopus pēc vecās, ne pēc jaunās zvaigžņu mācības!» sirmgalvis mierīgi atbildēja.
«Krusttēv, tu taču zini manu pārliecību un sapratīsi, ka es nevaru ticēt tādai zvaigžņu zīlniecībai!» Indriķis vēl vairāk izbrīnējies iesaucās.
«Neviens no tevis šo ticību neprasa,» sirmgalvis laipni smaidīja. «Horoskopu stādīsim karaļa un valsts labklājībai.»
Indriķis vairs nezināja, ko teikt.
«Vai tad tu pats tici, ka zvaigznes vada cilvēku un tautu likteni? Vai tad tu pats tici savai zīlniecībai?» viņš pēc laba brīža vaicāja.
«Kādēļ lai es tai neticētu, ja es katru dienu redzu viņas panākumus?» sirmgalvis atteica.
«Es tevi nesaprotu,» Indriķis atzinās.
Mūks ienesa brokastis. Lēni smaidīdams sirmgalvis pabīdīja uz Indriķa pusi šķīvi un nazi.
«Indriķi...» viņš pēc laba brīža iesāka, «tu taču esi pārliecināts, ka jaunā zvaigžņu mācība daudz vairāk dibinās uz patiesības, nekā mana vecā astroloģija?»
«Pēc manām domām, tās nedrīkst pat salīdzināt vienu ar otru!» Indriķis atbildēja sarunā iekaisis. Reizē ar to viņš cīnījās ar iekšēju pārmetumu: nebij taču iespējams šo sirmgalvi ar viņa sirsnīgajām acīm nostādīt to krāpnieku rindā, kas dzīvoja un kļuva bagāti no savas astroloģijas!
«Nu pieņemsim, ka tā tas ir,» sirmgalvis mierīgi atbildēja. «Bet saki tu man, vai tu ar savu zvaigāņu mācības palīdzību vari atdabūt Krāces pili?»
Indriķis nesaprazdams uzlūkoja krusttēvu.
«Vai tu ar savu zvaigžņu mācību varētu iebāzt stārastu cietumā?» sirmgalvis turpināja. «Vai viņas vārdā tu varētu sūtīt simttūkstoš karavīru pret turku sultānu? Vai atdot svabadību Vidzemes zemniekiem? Bet vecā, nicinātā atstroloģija to var! Es šodien teikšu karalim: zvaigznēs stāv rakstīts, ka tev atkal jāpieteic karš Maskavas lielkņazam... un jau šovakar pat aulēkšos jātnieki uz visām karapulku nometnēm... un degs simtiem sādžu un trūdēs tūkstošiem neapraktu karavīru...»
«Vai tad tā būs taisnība, ko tu stāstīsi par zvaigžņu rakstiem?» Indriķis jautāja.
«Taisnība? Zvaigžņu raksti?!» sirmgalvis, kā atdzīvojies iesaucās. «Kas tad ir taisnība, kas liktenis, kas zvagigznes? Te, mūsu pašu krūtīs mēs nesam savu taisnību, savu likteni un savas zvaigznes. Te ir rakstīts, kas labs, kas ļauns; te ir noteikta cilvēces gaita. Maz ir to
cilvēku, kas māk lasīt savas sirds rakstus, vēl mazāk ir to, kas prastu viņus tulkot, un tikai no tūkstošu tūkstošiem atradīsies viens, kas tic viņu patiesībai. Ja šis viens ticētājs sāktu sludināt tos tautu likteņus, ko viņš ir lasījis savā un citu sirdī, un kas tad saprastu viņa valodu? Kur viņš atrastu mācekļus, kam vēl ir ticība cilvēkam? Bet ja viņš raksta savu pārliecību mūžīgā firmāmentā, vai tūkstoš gadus vecās grāmatās, un lasa tālajās zvaigznēs un runā pērkona grāvienos par ļaužu likteni... tad noliecas tūkstoš galvu, un tūkstoš lūpas saka, tas ir tiesa! Vēl cilvēks ir par vāju, lai saprastu to patiesību, ko izsaka ātri gaistošos vārdos. Vēl cilvēce nemāk ticēt savai mūžībai. Vēl viņas acis ir par vārgām, lai tās raudzītos patiesības kailumā. Labi. Ņem tu savu pārliecību un tērp tādos vārdos, ko cilvēki par mūžīgiem atzīst. Spraud tu viņus pie zvaigznēm, un komētām, lai viņas raksta tautām priekš acīm savā šausmīgajā gaitā, un ziemeļblāzma lai bārsta sprakšķēdama viņu dzirkstis mazticīgo ļaužu sirdīs. Vārdi ir skaņas, vēji ir skaņas, pērkons ir skaņas; raksti ir zīmes, zvaigznes ir zīmes, un ziemeļblāzma ir zīmes... Vai tad ir svarīgi, kādās skaņās, kādās zīmēs tu izsaki savu pārliecību? Ja tikai viņa dzīva ir tikusi ļaužu sirdīs, ja tikai viņa paceļ nogurušās rokas un atspirdzina slāpstošās dvēseles! Šodien tās ir zvaigznes, pie kā saistās ļaužu ticība, rītu tie būs vārdi, parītu darbi. Un es ticēšu zvaigznēm un ticēšu vārdiem un ticēšu darbiem, jo es ticu tai pārliecībai, tam spēkam, tai mīlestībai, ko es tērpju šai ticības simbolā. Tu mani sauksi par krāpnieku, tādēļ ka tu runā rītdienas valodu. Bet parītdienas bērni sauks tevi par krāpnieku, tādēļ ka viņi nesapratīs tavas rītdienas valodu. Es gribu runāt ar šīsdienas ļaudīm... runāt un saukt, lai viņi iet rītdienai pretī... un mani neapbēdina tas, ka tu vaicā, vai es pats ticu tam, ko es zīlēju.
Jā, es ticu tam, ko es runāju, bet es runāju tādā valodā, kurai tic mani klausītāji...»
Indriķis sēdēja gluži klusu. «Man bail...» viņš pēc brītiņa teica, «man bail no šīs dzīves, kas vienā vārdā dzīvo un mirst.»
«Tās abas ir jāmīlē,» sirmgalvis piebilda, «dzīvība un nāve ...»
Pusdienu Indriķis ēda viens pats, jo krusttēvs Norberts bij aizgājis uz pili. Indriķim tas nebij pa prātam. Viņš bij sastādījis lūgumrakstu karalim, bet negribēja to nodot bez krusttēva ziņas un padoma. Un laiks tā steidzās, šis dārgais, neizmantotais laiks!
Metās jau krēsla. Indriķis staigāja tukšajā istabā no viena stūra uz otru un gaidīja krusttēvu. Mūks nedzirdamiem soļiem izgāja reizes divas istabai cauri un nozuda aiz durvīm it kā vilcinādamies, it kā vēlēdamies, lai Indriķis viņu sauc atpakaļ, lai sāk iztaujāt. Bet Indriķis bij par daudz nomākts pats savām domām.
Klausot svešā poļa padomam, viņš lūgumrakstā stārastu nebij apsūdzējis. Tagad viņā cēlās šaubas, vai tā bijis pareizi? Vai bij iespējams kaut ko darīt zemnieku un muižnieku labā, kamēr vēl stārasts gulēja kā auksts krupis uz katra dīgstoša stādiņa?
Ko Indriķis varēja iesākt, kamēr stārasts un stārasta griba bij vienīgais likums visā novadā? Kā lai viņš nostādītu, piemēram, savus zemniekus cilvēcīgākā kārtā? Pieņemsim: es noteikšu viņiem reiz par visiem laikiem, kādi ir viņu pienākumi pret muižu, kādas viņu tiesības pašu mājā. Bet ja nu kaimiņu muižnieki sāk sūdzēties stārastam, ka es ar šādu rīcību saceļu viņu zemniekos nemieru pret kungiem, — ko lai es atbildu? Es teikšu, ka es taisni vēlos, lai arī citi muižnieki nosaka savu zemnieku pienākumus un tiesības, bet viņi atbildēs, ka tas
viņiem nenāk ne prātā. Un stārasts man jautās: kur ir tāds likums, kas man dod tiesības šādai rīcībai? Ja viņš tad norīko manus zemniekus nezin kādam pavisam nevajadzīgam braucienam pašā darba laikā? Vai ieliek pie viņiem savus kara kalpus par sēdiņiem? Nav likuma, kas sargātu manus zemniekus no stārasta iedomām. Un ir likums, kas man aizliedz maniem zemniekiem labu darīt! Nu labi, es teikšu, lai paliek rakstītās un noteiktās tiesības. Viņu nastas es varu atvieglināt tāpat klusām. Pamazām lai viņi mācās nojaust, ka viņu darba augļi paliks viņiem pašiem. Tas lai viņus modina no viņu slinkā miega. Tas lai rada jaunas cerības, jaunas vēlēšanās viņu dvēselē; tas lai vada viņus uz jauniem, nestaigātiem ceļiem. Es pats gādāšu par to, lai viņi kļūst spēcīgāki... spēcīgāki savā prātā un darbā. Es aicināšu mācītāju, kas viņiem iemāca lasīt... Jā, ko tad viņi lasīs? Pātaru grāmatu? Ko viņi sapratīs no šīs savas lasīšanas? Ka pasaulē ir vairāk saules, un gaismas, un taisnības, un ka nesasniegt viņiem šīs saules un taisnības? Es mācīšu viņus pārdomāt, bet ko? Ka viņiem visapkārt ir vergi un ka arī viņi paši būs atkal vergi, tiklīdz stārastam iepatiksies manā vietā ielikt citu pilskungu? Es mācīšu viņiem šādu vai tādu darbu, kas pildītu viņu garos ziemas vakarus un sagādātu viņiem līdzekļus labākai dzīvei. Bet ko tas līdz, ka viņi zin: nāks cits pilskungs un pārdos viņus par dārgu naudu kā amatniekus uz malu malām, projām no sievas un bērniem, no radiem un pazīstamiem. Labāk tad viņam klusi līst gar maliņu, klusi un ar plānprātiņa seju... lai tik kungs neievēro viņu. Vai viņi man ticēs, ka es vēlu viņiem labu? Šodien kungs labā prātā, rītu - miza pušu... tā viņu dzīves gudrība, tie viņu piedzīvojumi. Mūžam viņus ir cēluši un gremdējuši kungu gribas viļņi... un šīs iegribas šūpošanās un viļņošanās
ir tas vienīgais drošais viņu dzīvē. Kamēr viņiem nav dots uz mūžīgiem laikiem negrozāmais likums, ka arī viņiem ir tiesības uz likuma aizsardzību, tikām viņi nevar citādi domāt. Bet kā viņiem var dot negrozāmu likumu, kamēr par likumu ir grozīgā stārasta patika?.. Nē, tas bij nepareizi no manis: vai stārasts, vai es... mēs abi reizē nevaram strādāt... Mēs esam kā uguns un ūdens... viens iznīcina otru.»
Viņš sāka ātrāk soļot pa istabu. Kur vien viņš raudzījās savā nākotnes darbā, visur viņš atdūrās kā pret mūri pret stārastu: kas tev to atļāva?
«Nē, mēs nevaram kopā strādāt!» viņš vēlreiz caur zobiem iesaucās. Viņš vai es?»
«Viņš vai es? Bet ja nu es esmu tas, kam jāiet? Ja viņš paliek nekustināts, kā vīrs, kas vajadzīgs un derīgs savā vietā? Tad nesīs tāļāk mana tēva zemnieki savu jūgu, un nebūs pat neviena, kas līdzcietīgu vārdu viņiem pateiks...»
Izmisumā viņš saķēra savu galvu. «Es lai apmierinos ar šādu kompromisu, ar šādu vārpu lasīšanu tai tīrumā, kura pļāvums patiesībā man pieder!»
Un kāda vienaldzīga balss kaut kur ausīs viņam atbildēja: «Labi, nelasi... neviens tevi nespiež. Bet tad nežēlojies, ja tie mirst badu, kurus tu gribēji ēdināt...»
Indriķis apstājās. Rokas viņam slābani nokārās gar sāniem. «Vai tad nav labāk, ja es eju atpakaļ uz Vitenbergu?» viņš sev jautāja. «Palīdzēt es viņiem, zināms, nevarēšu, bet mana sirdsapziņa vismaz būs tīra!»
«Nē, Indriķi: nevis tīru sirdsapziņu tev vajag, bet spēcīgu!»
Indriķis sāka klausīties. Kaut kur noklaudzēja durvis, un steidzīgi soļi tuvojās. Sānu istabā kaut ko steidzīgi runāja, un tad mūks pabāza galvu pa durvju spraugu.
«Tevi aicina uz pili...» viņš vienaldzīgi teica.
Indriķis ātri saģērbās un izgāja otrā istabā. Tur viņu sagaidīja kāds jauneklis, kas viņu latīņu valodā uzaicināja nākt līdzi pie karaļa. Indriķis viņam sekoja pa šaurām piesnigušām ielām, un ārā bija tumša nakts. Tikai šur tur spīdēja pa niecīgai svecītei kādā lodziņā.
Līdz pilij nebij visai tālu ko iet. Laukumā pie pils vārtiem bārdaini kara kalpi bij sakūruši uguni un cepa uz iesmiem gaļu. Smagie vārti gan jau bij aizdarīti, bet tiem līdzās neredzama roka atvēra pašauras durtiņas mūrī, kas aiz viņiem atkal kā pašas no sevis aizdarījās. Plašajā pils pagalmā skraidīja un klaigāja karavīri, vezumnieki un sulaiņi, gan piepeši parādīdamies kāda ugunskura nemierīgajā atspīdumā, gan atkal nozuzdami ziemas vakara agrajā tumsā vai arī aiz kādām smagām durvīm. Indriķis cieši sekoja jauneklim; kā miegā viņš redzēja šur un tur pa apgaismotam pašauram logam pils augstajā, tumšajā sienā.
Viņi pagāja garām galvenajām durvīm un apstājās pie kāda torņa, kas pacēlās vienā pils stūrī. Kaut kur augstu tornī bij viens apgaismots lodziņš.
Jauneklis pieklauvēja pie torņa durtiņām un iebīdīja Indriķi pa tām. Kāds mūks ar lāpu rokā un lielu atslēgu saišķi pie sāniem viņu saņēma un ar roku pamājis, lai viņam seko, - sāka kāpt pa stāvām trepēm augšā. Pēc ilgas kāpšanas viņš apstājās pie kādām durvīm un rādīja Indriķim, lai iet iekšā.
Indriķis iegāja palielā apaļā torņa istabā pilnā daždažādu astronomisku rīku, gan pazīstamu, gan pavisam svešu. Griestu istabai nebij, bet visapkārt pažobelēm bija koka galerija, arī piekrauta dažādiem rīkiem, un jumta vietā bija gandrīz vienīgi logi. Pa tiem redzēja zalgojam vakara zvaigznes.
Nebij šaubu: Indriķis atradās karaliskajā zvaigzņu lūkotavā, par kuras labo iekārtu viņš bija lasījis un dzirdējis jau Vitenbergā. Pie degošā kamīna sēdēja viņa krusttēvs un svešais polis - abi kažokos ģērbušies un maģistru cepurēm galvā. Darbu viņi patlaban bij pārtraukuši, kā tas bij redzams no atbīdītajiem instrumentiem, un ēda vakariņas.
«Nu, tas ir labi, ka tu pasteidzies...» teica svešais polis, kuru Indriķis tagad uzskatīja par karaļa astronomu. Indriķis satvēra pretī sniegto roku un apsēdās piedāvātā sēdeklī. Acis viņam negribot vērsās pret dārgajiem instrumentiem.
«Mēs patlaban pārrunājām tavu disputu...» polis teica, runu iesākdams, un atklāja kāda instrumenta aizsegu. Indriķis nosarka: tas bij tas pats rīks, ar kuru Indriķis Vitenbergā bij lūkojis izskaidrot savu mācību par zemes griešanos ap sauli. «Vai zini, tas instruments ir ļoti asprātīgs. Tikai vedot drusku salocījies...»
«Kā tad viņš tika še?» Indriķis iejautajās.
Polis saskatījās ar krusttēvu Norbertu un pasmējās.
«Nu, kā redzi, te sarodas visvisādi instrumenti,» viņš izvairījās. «Kā domā, vai nav patīkama rīkošanās šādā observatorijā, kur katrs rīks, lēts vai dārgs, tūliņ pie rokas?»
Indriķis nopūtās. Domās viņš salīdzināja šo bagāti iekārtoto observatoriju ar niecīgo un nabadzīgo zvaigžņu torni Vitenbergā.
Polis, kas te izturējās kā saimnieks, aicināja viņu vakariņās. Ēdot viņš sarunājās gan ar krusttēvu Norbertu, gan ar Indriķi. Jo ilgāk viņš stāstīja savus piedzīvojumus, jo vairāk Indriķis šaubījās, vai tikai polis ir mācīts astronoms. Viņš ieminējās šad un tad arī par zvaigžņu novērojumiem, lai gan vairāk tikai tādā vispārīgā nozīmē;
bet ko viņš bij piedzīvojis medībās, kara gaitās, kaujās, poļu valsts saeimā, tas sniedzās tālu pāri astronoma mierīgās dzīves robežām.
Pēc vakariņām, kad mūks bija aiznesis ēdienu traukus, polis kļuva nopietns.
«Un nu ķersimies pie darba!» viņš teica, divus pergamentus paņemdams un iemērkdams spalvu tintnīcā.
«Redzi, jaunais cilvēk, karalim patlaban ir brīvas divas pavisam dažādas vietas, kurām viņš meklē sev derīgu un uzticamu kalpu. Abām šīm vietām tavs krusttēvs tevi ir ieteicis. Tādēļ izšķir nu šovakar pats, kurā vietā tu būtu derīgāks.»
Indriķis apjucis skatījās drīz krusttēva, drīz polī, un gaidīja, lai pēdējais izskaidrotu savu priekšlikumu tuvāk.
«Polija pēc grūtas cīņas tagad ir nodrošinājusi savu politisko attīstību un slavu...» polis lepni runāja, «viņas ieroču skaņa ir atbalsojusies pāri visai Eiropai. Bet tas būtu barbarisks karalis, kas apmierinātos tikai ar kara slavu. Karš nav mērķis, karš nerada nekā jauna. Kaŗš ir attaisnojams tikai tad, ja viņš liek pamatu miera darbiem. Polijai tagad tāds laikmets ir pienācis. Tagad lai viņa rāda, ar kādām tiesībām viņa līdz šim ir cilājusi zobenu. Turpmāk lai ārzemniekiem nevajadzētu jautāt, ko Polija ir darījusi zinību un mākslas labā. Turpmāk lai atskan Polijas vārds reizē ar miera darbu slavu. Kā tu domā, kādēļ te ir sakrāti visi šie instrumenti? Karalim laika kavēšanai un rotaļām? Nē, te strādās vīri, kas aptumšos uz visiem laikiem tur to lepno Tycho de Brahi viņa Uraniborgā. Šurp būs nākt skolāru bariem, kam vairs nepietiek ar seno laiku pergamentiem. Vācija, sakši ir lauzuši ceļu jaunu laiku ticībai; mēs, karavīri, par ticību daudz nebēdājam. Bet ja vecie laiki kaut kur vajā nākotnes zinātni, lai tad viņa griežas šurp. Pie Stefana
Batorija viņa vienmēr atradīs patvērumu un atbalstu. Tur, lūk, apakšā pilī ir ierīkota spiestuve, tikpat pilnīga, kā te šī zvaigžņu lūkotava. Lai iespiež tur katrs to, ko viņš ir atzinis par patiesu savos ilgu gadu pētījumos. Šīs ēkas otrā spārnā ir desmit istabas, kur kuru katru brīdi var ierīkot auditorijas. Lai māca tur tie, kam vecie laiki citur liedz elpot. Viņi var iet arī uz Krakovu... kā pašiem labāk patīk. Algu viņiem maksās kā pienākas tiem, kas ir karaļi zināšanu valstī. Tikai viena prasība viņiem būs jāpilda: darīt slavenu un spožu Polijas vārdu...»
«Nu... un te, šai tornī, šiem rīkiem man vajag zvaigžņu pētnieku, vīru, kas grib strādāt zinātnes un Polijas labā. Viņš var iet, kad grib, nākt, kad grib... tikai Tycho de Brahi viņam jānobīda pie malas. Ēst viņš var pie mana galda, ja Viņam tas patīk, dzīvot viņš var pilī, vai ārpus tās... kā viņam patīk. Par katru jaunu grāmatu, ko viņš sarakstīs, viņam samaksās tūkstoš dukātu. Tā ir tā viena vieta, par kuru es runāju. Vai tu to gribi pieņemt, jaunais cilvēk?»
Indriķis izbijies vaicāja pats sev, kur viņam līdz šim bijušas acis, ka viņš varēja šaubīties par šī vīra kārtu, no katra rokas mājiena bij manāma karaliskā apziņa?
Viņam reiba galva no visa tā, kas viņam nupat bij solīts: kā karalis viņš te varētu valdīt zvaigšņu mācības laukā... to Stefans Batorijs pats bij teicis. Še, kur senie aizspriedumi un māņu iedomas vēl nav nomākušas jaunekļu domu straujumu, kur ikdiena vēl nav lauzusi viņu pārdrošību - iet pa jauniem ceļiem... kas tā būtu par strādāšanu, kas tā būtu par darba svētību!
Bet tad viņš neviļus paskatījās uz logu, un kā uz mājienu viņam stāvēja acu priekšā sarmas apklātais mežs, kura paēnā gurdie dūmi no būdiņas velti sniedzās saules
stariem pretī. Un Hildegarde skatījās uz šiem dūmiem un teica, ka tā esot zemnieku dvēsele.
«Un kas tā otra vieta būtu, majestāt?» Indriķis jautāja aizsmakušu balsi.
Karalis visu laiku bij vērīgi nolūkojies viņa sejā... «Redzi,» viņš gausi iesāka, «tā otra vieta ir pavisam citāda...»
«Es redzēju līdumu, kas bij palicis neapsēts,» karalis turpināja, «un jau trešā vasarā vairs nevarēja saredzēt apdedzinātos celmus jaunajās, kuplajās atvasēs. Ar līšanu vēl neviens mežu nav izskaudis. Tur jānāk palīgā arāja sētuvei. Un šādus sējējus es labprāt redzētu staigājam tajā līdumā, kas kūp Vidzemē, mana stārasta dedzināts. Vidzemē jārodas muižnieku pulciņam, kas ar prieku un neviltotu pārliecību ir gatavi kalpot savam karalim un vajag ļaudis, kas sajūt, ka viņi ir valsts dēļ nevis valsts viņu dēļ pasaulē. Šādi ļaudis, šādi valsts pilsoņi nav izaudzināmi ar priekšrakstiem, sodiem un dāvanām. Kungus un vergus var radīt priekšraksts, bet pilsoņiem, valsts organisma apzinīgiem locekļiem — tiem ir jārodas, tiem ir jāizaug pašiem. Tādus modina un audzina piemēri un priekšzīme, — Krāces pilī tagad nāktu pilskungs, kas būtu kā sēkla, kā paraugs, kā viduspunkts šādam muižnieku pulciņam, priekšstrādnieks tādiem valsts pilsoņiem, kas grib valsts labklājību dibināt ne uz patvaļību, nedz uz savas kārtas ienākumiem, bet uz vispārēju taisnību un tiesu. Šādam uzdevumam mans draugs Norberts atkal ieteic tevi. Vai tev ir diezgan dūšas, jaunais cilvēk, un vai tev ir diezgan dzimtenes mīlestības būt par jaunas taisnības tulku pārliecībā, vārdos un darbos? Te man ir divi pergamenti: viens apstiprina vietā manu karalisko zvaigžņu pētnieku, otrs — Krāces pilskungu. Kuŗā lai es rakstu tavu vārdu?»
Indriķis nolieca galvu.
«Man liekas, ka majestāte prasa neiespējamas lietas no Krāces pilskunga!» viņš kā kavēdamies teica. «Kas tad ir tāds pilskungs? Un cik ir to, kas klausās viņa vārdos, redz viņa piemēru, priecājas par viņa jaunības pārliecību? Bet viņam pretī stāv stārasts, kas var sodīt un žēlot, var izputināt un bagātu darīt. Viņš šauda katru dienu no jauna savus patvaļības zibeņus. Viņu redz, viņā klausās, ap viņu luncinās muižnieki... Vai ir iespējams atsevišķam cilvēkam un apakšniekam, vai tam ir pavisam iespējams izlaust ceļu jaunam likumam, jaunai taisnībai, ja pats karaļa vietnieks bez apdomāšanās un bez soda min kājām šo jauno taisnību?»
Pār karaļa seju pārlaidās kā ēna. Brītiņu viņš stāvēja sakniebtām lūpām, bet tad sāka smaidīt un sniedza Indriķim roku.
«Tas pareizi, ka tu izsaki savas domas,» viņš teica, «tas pareizi, kaut gan tu ar to pierādi savas šaubas par to, vai karalis bij lietu pietiekoši pārdomājis, kad deva tev padomu, neuzstāties pret stārastu... Jā, jaunais cilvēk: karalis bij pārdomājis arī to jautājumu, kas tevi dara mazticīgu. Es, draugs, esmu tais domās, ka tikai no atsevišķiem cilvēkiem, tikai no pavalstniekiem vajag nākt jaunai taisnībai, ja mēs gribam uz tās dibināt savas valsts labklājību. Tie asiņainie laiki jau iet uz beigām, kad karaļa sceptera nesējs bij bende vai karavīrs. Ne tikai jūs, mācītie un teologi, ilgojaties pēc jauniem laikiem. Vēlētos arī daža karaļa acis novērsties no cietuma restēm un lielgabalu rindām. Ne bailes, ne važas lai saistītu pavalstnieku pie valsts, bet pārliecība, ka tikai valstī viņš var justies drošs un spēcīgs, ka ārpus valsts jāpanīkst viņam pašam un viņa dzīvei. Bet vai es tiem tūkstošiem un miljoniem varu rakstīt priekšā šo jauno pārliecību,
šo jauno laiku valsts pamatu? Es varu pavēlēt, lai man dod desmit tūkstoš karavīru un lai šie karavīri cīnās pret ienaidnieku un draugu. Es redzu, vai viņi man klausa, vai ne. Bet kas var galvot, vai apspiestais zemnieciņš maz saprastu, ko es domāju, ja es viņam liktu sludināt savus jaunos likumus? Nē, no pašu pavalstnieku vidus, no dzīves, no izglītības jāizaug šai jaunai taisnībai; ļaužu vairumam tā jāsaprot un jāmīl un pēc tās jāilgojas — iekšķīgi viņiem jāsaaug citam ar citu, — tikai tad es drīkstēšu ņemt nost vecās varmācības važas, kas līdz šim laikam turēja kopā manu valsti; tikai tad es drīkstēšu likt, pārkalt par arklu un sirpi savu karavīru zobenus un šķēpus un sadraudzības un sapulču zvanos pārkausēt lielgabalus.»
«Šī jaunā pārliecība lai aug un plaukst kā valdošās patvaļības naidniece?» Indriķis jautāja, tāpat noliektu galvu; «un pātaga un apsmiekls un cietums lai ir viņas audzinātāji?»
Karalis ilgāku laiku skatījās Indriķī.
«Katrai valdībai ir viens un tas pats lāsts,» viņš atbildēja, «lāsts, ka nav pasaulē tāda likuma, kas būtu derīgs visiem cilvēkiem. Ir ļaudis, kas valdāmi tikai ar varu, ir ļaudis, ko valda viņu pārliecība, ir citi kas rīko savus zobus pēc rakstītā likuma. Bet jāsavalda viņi visi ir vienādi: vai nu tikai ar varu, vai tikai ar likumu, vai arī tos pārliecinot. Tā top par netaisnību vienam tas, kas ir taisnība otram. Vissmagāk šis lāsts ir sajūtams tad, kad mēs stāvam pie nāves gultas vecajiem laikiem. Tur nāk jaunība ar savu jauno taisnību... papriekš pa vienam, tad pāros un pulciņos un tad pulkos. Visi nāk un rāda tev rētas un asiņainas svītras, ko tiem grauzušas veco laiku važas. Viņi nāk un raugās kā soģi, kā mocekļi, kā asinsliecinieki. Un tur otrā pusē stāv visi tie,
kas auguši un mirst par veciem laikiem. Priecīgi viņi par to, ka ir citi, kas viņu vietā domā un spriež, laimīgi par to, ka nav pašiem jāatbild par saviem darbiem un nedarbiem. Viņi zina, cik garas ir viņu važas, un viņi priecājas, ka važu žvadzoņa nomāc viņos katru ļaunu iekārošanu sava tuvāka maizes kumosa dēļ. Vai lai es laižu viņus vaļā, sūtīdams jauniem laikiem pretim? Vai lai es atļauju, ka tie ņurdošā kārībā metas uz šiem nespēcīgajiem jaunekļiem, kam važas par smagām, saplosa un nožņaudz tos manu acu priekšā? Vai lai es atbrīvoju tos, kas glūnēt glūn, ko plēst, ko rīt? Nē, draugs, te ir apslēpts katra valdnieka traģisms: man tomēr jāatstāj šie jaunekļi vecajās važās; man jānoskatās, kā viņi griež zobus, man jāredz, kā raustās viņu miesas no pātagas sitieniem, man jādzird viņu šausmīgie kliedzieni un jāņem viņu lāsti uz sevis. Ar viņu asinīm man jāslacina jauno laiku ceļš, jo neviena jauna patiesība nav nākusi pasaulē bez asinslieciniekiem. Tikai tad, kad šī asins sēkla būs nesusi tūkstoškārtīgus augļus, kad arī veco laiku zvēri cilvēku izskatā bīsies šo ciešanu lieliskuma, tikai tad es drīkstēšu teikt uz šo jaunību; nu ir diezgan ciests, nu aust jūsu diena... Bet izsamist mums nevajag: jo grūtākas gaitas bij tev ejamas, jo spēcīgāki ir tikuši tavi locekļi... Un tad valdīs jaunība un cels savu ēku, līdz arī viņa būs kļuvusi veca, veca un netaisna pret saviem bērniem... Redzi, jaunais cilvēk, tā nav viegla dzīve, ko es solu jaunajam Krāces pilskungam. Tas ir asinsliecinieka ceļš... pats savu mūžu un mīlestību lai viņš sēj stārasta uzplēstā līdumā. Es nevaru viņu atsvabināt no stārasta patvaļības tādēļ, ka vēl nav izaugusi tā cilts, kas prastu pati sevi valdīt. Un tas ir grūts uzdevums, ko es uzveļu viņa pleciem: palikt stipram kā klintij, kad visapkārt netaisnības ūdeņi; ciest un mirt, bet palikt uz
tā pamata, ka pret patvaļību mēs drīkstam cīnīties tikai ar likumu un ar savu nāvi, ja mēs sludinām jaunu, labāku taisnību... Un algu es nesolu nekādu... tikai to, ko dod paša ticība nākamībai un taisnībai... un to vīru draudzību, kas līdz nāvei noguruši, mīdot vergu kaklus... Te, mīļais Indriķi, ir abi šie pergamenti: zinātnes valdnieka dzīve un kalpa mūžs, kas ziedots brīvībai... Kur lai rakstu tavu vārdu?»
«Tur, kur jākalpo...» Indriķis klusi atbildēja.
Karalim drusku trīcēja roka, kad viņš mērca spalvu tintnīcā. Bet tad tas mierīgiem vilcieniem ierakstīja Indriķa vārdu pergamentā un parakstīja dokumentu, kuram jau bij uzspiests karaliskais zieģelis. Pēc tam karalis piezēlās un spieda Norbertam ilgi roku. Acis viņiem abiem bij valgas.
«Nu, vecais draugs...» karalis teica smaidīdams, kad bij atdevis pergamentu Indriķim, «sastādīsim nu horoskopu par mūsu jaunā pilskunga likteni.»
«Tur nav ko stādīt horoskopu...» Norberts skumīgi atbildēja, «viņa liktenis jau tā zināms: viņš dzimis dilstošā mēnesī...»
Kā Indriķis bij nonācis pa trepēm lejā, kas viņu izvadīja pa pils pagalmu un izlaida pa vārtiem, to viņš vēlāk vairs neatcerējās. Kā sapnī viņam reizēm tēlojās acu priekšā tirgus laukums, pārklāts tikko snigušu sniegu, bet debess bij skaidra, un zvaigznītes klusi priecādamās zalgoja augstu, augstu pār sīkajām sveces guntiņām, kas šur tur pārtrauca vienmuļīgo, melno māju aploku kā dzelteni punkti. Indriķis saprata, kādēļ zvaigznītes priecājas tik klusi: pārāk lielā priekā gavilēt nevar.
Un tad Indriķis kā noreibis runāja ar Hildegardi. Vai tas bij Meža pils tornī, vai tirgus laukumā Viļņā... bet Hildegarde viņam bij tik tuvu, un viņš turēja tās roku cieši. Kādēļ lai to neturētu cieši? Viņi taču saprata viens otru.
Tikai pie krusttēva dzīvokļa durvīm Indriķis atjēdzās, ka krusttēvs visu laiku ir gājis viņam līdz. Varbūt viņš arī dzirdēja, ko Indriķis runāja savā prieka reibumā? Bet kas tad par to.
«Krusttēv,» Indriķis teica, un krūtis viņam viļņojās kā jūra, «krusttēv, vai tu esi kādreiz bijis laimīgs?»
«Jā, dēls...» krusttēvs atbildēja, atslēgas šķindinādams, «es zinu, kā tev tagad ap sirdi.»
«Krusttēv, es tūliņ braukšu atpakaļ uz Vidzemi!»
Jauneklis nemanīja, kā sirmgalvim savilkās lūpas.
«Brauc, dēls ...» viņš pēc maza brītiņa teica, «prieks pieder jaunībai... un mīlestība ar...» viņš klusi piebilda.
Krusttēvs izteica dažas pavēles mūkam, kas viņus sagaidīja koridorā, un tad ieveda Indriķi savā istabā. Bet Indriķim nebij miera. Viņš skraidīja pa istabiņu no viena gala uz otru, un krūtis un rokas tiecās apkampt, kamēr domas cēlās un cēlās... kā zelta burbuļi no zaļganmelnā ūdens... un vārdi dzina cits citu.
Sirmgalvis bij apsēdies un atspiedies ar abiem elkoņiem uz galda, bet sēri mierīgais sejs atbalstījās kaulainajās plaukstās. Acis, neizsakāmas mīlestības pilnas, valgi noraudzījās Indriķī.
«Ko tu tā skaties, krusttēv?» Indriķis, piepeši apstādamies, ievaicājās.
— «Es savā jaunībā skatos, dēls...» sirmgalvis atbildēja.
«Vai zini ko, krusttēv, brauc tu mums līdz! Pārsteigsim māti un Hildegardi!»
Sirmgalvis sēri pasmaidīja. «Mana mīlestība tev visur ies līdzi...» viņš atbildēja. «Un vairāk taču manī nav nekā dzīva...»
Tikai tagad Indriķis ievēroja, cik savāds skats bij krusttēvam: tāds mierīgs, domīgs... it kā ietu pāri visam tam, kas atrodās tuvumā, it kā aiz ikdienišķām lietām redzētu pavisam citu pasauli, citiem nemanāmu un klusa spēka pilnu, kuras tālumus un gravas viņš tā mīlēja...
Piepeši šai bālai, mierīgai sejai pārlaidās kā dzestra dvaša... it kā nakts pār kapsētu. Sirmgalvja acis ieplētās, it kā raudzīdamās vēl tālāk, kaut kur simtiem jūdžu tālu... Un lūpas kaut ko murmināja, nevis Indriķim, bet kādam citam, tikai viņam vienam redzamam, kas no tālienes nāca.
Tad viņš paskatījās Indriķī baiļu un uztraukuma pilnu skatu.
«Brauc, dēls, tūliņ...» viņš čukstēja... «brauc, cik ātri vien iespējams. Brauc taisni uz Krāces pili...»
Indriķis kā nesaprašanā noskatījās krusttēvā. Vai tās tikai nebij slimības pazīmes? Varbūt šī diena novārgušo sirmgalvi par daudz piepūlējusi?
Indriķis to apkampa atvadīdamies.
«Vai lai es mājā sveicinu?» viņš jautajā.
— «Jā, Hildegardi...» sirmgalvis izklaidīgi atbildēja.
«Un māti?»
Sirmgalvis laikam nebij dzirdējis šo jautājumu. Nespēcīgiem soļiem viņš piegāja sienai un pūlējās drebošiem pirkstiem iebāzt atslēgu kādā sienā ielaista šķirsta durvīs. Pēc vairākiem mēģinājumiem tas izdevās.
«Te ir mans laicīgais krājums...» viņš teica, sniegdams Indriķim mazu kastīti. «Dievs lai to svētī tavās rokās taisniem darbiem. Netaisna graša tur klāt nav... Un nu, ardievu, mīļais dēls! Šī vakara lai tev nekad nav žēl!
Un ja tu mājā visu vairs neatrodi tā, kā velētos... neizsamisti. Neizsamisti, kamēr vēl vari strādāt.»
Pie durvīm klauvēja. Sirmgalvis ātri pārvilka ar autiņu pār acīm un izbīdīja jaunekli no savas istabas.
Ješka jau bij sagatavojies ceļam. Aiz loga bij dzirdāma zvārgulīšu žvadzēšana.
Indriķis apskatījās: krusttēvs piepeši bij nozudis. Kā varēdams, Indriķis vilka mugurā ceļa drēbes, vienumēr skatīdamies uz durvīm, bet krusttēvs vairs nerādījās. Saģērbies Indriķis vēl nogaidīja brītiņu, bet tad saprata, ka krusttēvs vairs otrreiz nevēlas atvadīties, un izgāja pagalmā.
Tur viņš atrada aizjūgtus divus zirgus un vēl divus karavīrus trešajās kamanās. Viņš iesēdās kamanās, paskatījās uz drūmo, kailo ēku, un tad zirgi sakustējās.
Visvisādas jūtas trakoja Indriķa sirdī, bet pirmītējais prieks bij tā kā pārgājis. Viņa dvēselē bij ieradies nezin, no kurienes neizprotams nemiers... kā ugunsgrēka atspīdums tālu zem zvaigšņu pilnās debess... Tā sārtums plaka un cēlās un skanēja kā suņu gaudošana caur neskaitāmo zvaigžņu kluso prieku.
Abi karavīri pavadīja Indriķi un Ješku līdz Kurzemes robežām. Žīda krodziņā viņi palīdzēja atlauzt stadulas durvis; stadulā Indriķis atrada abus savus zirgus pilnīgi atspirgušus. Pats žīds nerādījās. Arī žīdieti ar bērnu Indriķis velti izmeklējās. Un laika arī viņam neatlika: ilgas un neizskaidrojami baiga nojauta viņu kā vilktin vilka mājup.
Vienmuļīgi gar acīm slīdēja apsnigušie lauki un sarmas pilnie meži, bet domas kā uz putna spārniem laidās uz priekšu un lidinājās ap mīļākām vietām: tur zaļoja mūžīgais mežs, kuŗā tik spirgti citkārt atsaucās viņa taure, un suņi rēja un mednieka «halih» aizstiepās kā balta lenta
pār koku galotnēm... Un tur ložņāja upe kā zaļgana čūska pa kārklājiem, apbirusi zaļganbaltajām ūdens rozēm... Kā viņas tinās ap kājām peldētājam, šīs ūdens rozes... kā viltīgo ūdens meitu tīkls! Bet arvien Indriķa domas tiecās pāri mežiem, tiecās turp, kur vakara saule mirdzēja Meža pils torņa logos. Vai tur nestāvēja Hildegarde, baltu autiņu plivinādama lēnajā vasaras vējā?
Caur Kurzemi braucot, Indriķis iesauca Ješku savās kamanās. Ješkas zirdziņš sprauslodams tecēja viņiem nopakaļus.
«Ješka... tagad karalis mani apstiprināja par pilskungu...» Indriķis iesāka.
«Paldies Dievam...» Ješka atbildēja, «taču tam stārastam būs jānolaiž aste. Un Brigitas kundze būs tik priecīga...»
Indriķis atkal sāka domāt. Tagad, kad viņš gribēja runāt ar vienkāršu cilvēku par saviem pilskunga nodomiem, viņš nomanīja, cik neskaidra viņam visa nākotne: pa gabalu izskatās pēc kalna, pēc ēkas... ejot tuvāk, viss izplūst jūtu miglā.
«Kā tu doma, Ješka, vai zemniekam grūta dzīve?» Indriķis pēc brītiņa jautāja.
«Kā to lai saka...» Ješka domīgi atbildēja: «kāds kungs, tāda dzīve. Ir kungs skops vai tukšs - dīrā vairāk savus apakšniekus.»
«Es te nedomāju darba grūtumu...» Indriķis atbildēja, «bet kā tu domā, kā zemniekam vairāk ap sirdi: viegli vai grūti?»
«Tas atkal kāds kungs...» Ješka atbildēja. «Ja kungs prātīgs un taisns... zina arī zemnieks, ka uz muļķībām kungs netīkos. Un kad darbs sekmējas, tad sirds priecīga. Bet ir dažs tāds vervelis, kas pats nezina, ko grib, ko rīko... bet par gudru grib izlikties. Nu - tad zemniekam
maz prieka. Strādā, strādā, bet labi redzi, ka nieki vien būs. Un beigās redz arī kungs, ka muļķības vien ir, un noskaišas un sit zemnieku. Kāds prieks tad strādāt?»
«Bet ja nu kungs teiktu: te jums katram ir viens gabals zemes. Apstrādājiet to kā pašiem patīkas, bet karavīru uzturēšanai dodiet gadā tik un tik daudz nodokļu... Vai tas nebūtu zemniekam daudz labāk?»
«Kā to ņem...» Ješka atbildēja. «Es pazīstu trīs, četrus saimniekus, kas izdarītu visu, kā nākas, bet es pazīstu piecus vai sešus, kas vasarā novazātos vairāk ap zveju un ap cilpām, un ziemu paliktu ne tikai nodokļus nemaksājuši, bet arī bez maizes un putras. Ko lai ar tādiem iesāk? Vai karavīri un pilskungs lai paliek bez uztura? Vai šie vienas dienas saimnieki lai nomirst badā līdz pavasarim? Tad atkal viņi būtu jāliek pie darba... spēks viņiem ir, citas mantas nav.»
«Bet kas viņus tādus izaudzināja?»
«Kas izaudzināja? Zināms, muiža izaudzināja. Tā vienumēr viņus kā aukliņā turēja. Bet uzreiz viņus neizmācīsi. Arī bērni viņiem to vien lūko, kā vēders pilns un diena galā...»
Indriķis nogrima domās. Vai iespējams iznīcināt vienā augumā visu to, kas tur ieaudzināts ļauns un zems gadu simteņos?
«Tad tu domā, ka zemniekiem tas nenāktu par labu, ja viņi uzreiz paliktu bez kunga?»
«Kā kuram...» Ješka atbildēja, «dažs tiktu pats par kungu, kalpinātu citus; dažs, kas līdz šim kalpoja tikai kungam, tad kalpotu savam kaimiņam.»
«Vai tas tomēr nebūtu labāk?» Indriķis jautāja, «taču starpība nebūtu tik liela: viens nebrauktu ar divi zirgi, kamēr otrs ietu kājām.»
«Jūs, kungi, tā domājat, itin kā kad zemnieki jūs diezin kā apskaustu...» Ješka atbildēja. «Pa reizei jau gan varbūt uznāk tāda skaudība, kad zemniekam jābrauc nezin kādā putenī, kamēr kungs sēd siltā istabā, vai - kad jāceļas augšā, kad kungs griežas tikai uz otriem sāniem. Bet tāpat šis mežzinis apskaudīs mani, kad, garām braukdams, redzēs, ka es strādāju aizvējā un pie uguns. Bet īstā skaudība ir zemniekam par zemnieku un laikam gan arī kungam par kungu. Kam ir trīs govis, tas apskauž to, kam ir četras; kas ir dabūjis piecpadsmit pa muguru, tas lepojas tā priekšā, kas neprata tik veikli izmeloties un dabūja divdesmit. Vienu šī skaudība pamudinās izaudzēt ceturto govi; otrs lūkos izlikties, it kā viņam būtu četras govis. Bet kad būs izaudzēta ceturtā govs, tad viņš leposies tā priekšā, kam ir tikai trīs, un sāks apskaust tos, kam ir piecas. Un ja arī visiem būtu vienāda manta, vienāds darbs, vienāds gods, vienāda veselība... arī tad leposies tas, kam ir trīsdesmit gadu, tā priekšā, kam ir tikai divdesmit pieci; un tas, kam jāmirst, tas apskaudīs tos, kas vēl paliek dzīvi, kaut gan tikpat veci... Man tā vien liekas, ka mēs visi kāpjam kā pa trepēm uz augšu... kāpienu pa kāpienam. Citi stāv augstu, citi pašā lejā; bet priecīgi ir tie, kas uz augšu kāpj, un bēdīgi ir tie, kas uz leju kāpj... Tas ir vienalga, no kurienes viņi sāk savu kāpšanu. Un kad sirmgalvji savā nogurumā jau taisās pie malas, tad viņi skatās, uz kuru pusi kāpj viņu bērni... uz augšu vai uz leju. Un viņi priecājas vai skumst par šiem bērniem... Es tādēļ nezinu, vai tas ir tik svarīgi, kā zemnieki maksā savus nodokļus un kas viņus saņem. Bet lai gādā par to, ka zemnieks šogad var izsēt pus pūra vairāk nekā pagājušā rudenī, un lai gādā par to, ka tam šogad uz svētkiem ir jaunas pastalas, kuram pērn bij svētki jāpavada
vecās... bet lai gādā tā, ka pats saimnieks ir pataisījis lielāku savu līdumu un ganu puika pats sev iztaisījis pastalas... es domāju, tad arī zemnieku vidū būtu visvairāk priecīgu siržu...»
«Tu domā, ka paši cilvēki būtu jāpadara veselāki, spēcīgāki un prātīgāki... tad viņi paši pārlabos arī savu dzīvi?» Indriķis jautāja.
«Vai nu paši vai cits... bet tikai tad viņiem tā labākā dzīve derēs. ledomā pats, ja tavs tēvs būtu mani atlaidis brīvē, bet es neprastu it nekā cita, kā tikai art, sēt un braukt mežā... Ko tad man šī brīvība dotu? Tāpat būtu jāiet pie cita par kalpu. Bet tagad, kad es māku savu amatu... tagad taču es zinu, ka badā nenomiršu; un ja es nokalšu dienā vienu pakavu vairāk nekā kunga dienestā stāvēdams, tad es zinu, ka man arī atliks Grietiņai vairāk.»
Abi braucēji nogrima domās. Indriķim bij tā ap sirdi, it kā viņš kāptu kalnā un gribētu atsperties pret vienu vai otru akmeni... bet kuram akmenim kāja piedūrās, tas lēnām slīdēja uz leju, un slīdēja uz leju arī čaganās kalna smiltis. Viņam ienāca prātā Vitenberga: arī tur viņš bij cerējis ieinteresēt savus klausītājus jaunu gaitu sākumam, bet kā pret mūri atdūrās viņa vārdi. Un tomēr mācības bij ietveramas cilvēka vārdos un saprotamas cilvēka prātam. Vai tas nebij ledus kalns, ko viņš bij domājis izkausēt ar paša sirds siltumu?
Bet vai te, Vidzemē, tas nebūtu tāpat? Vai te kalns nebūs vēl lielāks un vēl aukstāku ziemeļu saldēts? Un kādos vārdos lai viņš ietērpj līdzcietību, kas bij iekritusi viņa sirdī kā dzirkstelīte no svētā ugunskura un kvēloja un dega tālāk? Prāta gaisma? Bet vai prāts vien dara cilvēku labāku un laimīgāku? Labāki likumi? Vai likumi ir jau labojuši kādu cilvēku? Labāka dzīve? Kas tad ir
dzīve? Kur viņa sākas, kur beidzas? Kas ir tie spēki, kas viņu ceļ un gremdē? Paši cilvēki labāki? Vai tu izņemsi tiem sirdi no krūtīm un pārveidosi to kā mīkstu vasku pēc sava prāta?
Un jo ilgāk Indriķis domāja, jo vairāk šaubījās. Kur sākt, kā palīdzēt, kur sēt nākamības sēklu? Viņam ienāca prātā vecs vārds no skolāru laikiem, ko teica mūžīgais bakalaurs kādā disputācijā: visa audzināšana taču nozīmē to, ka ikviens cenšas audzināmos bērnus padarīt sev līdzīgus. Vai Indriķis varēja padarīt zemniekus sev līdzīgus: par astronomiem, par pilskungiem? Vai viņš varēja kļūt par īstu zemnieku, par spēcīgu, brīvu un laimīgu zemnieku un audzināt citus par tādiem?
Un pirmoreiz mūžā viņš atskārta, cik maz viņš zina un var. Simtgalvainā dzīve vērsa uz viņu savas neskaitāmās sfingas acis, un Indriķis pat nesaprata, ko tās visas vaicāja.
«Kā es vispār drīkstēju uzņemties vadoņa lomu, nezinādams ne ceļa, ne mērķa?» viņš kā izbailēs pats sev jautāja... Bet zirdziņi tecēja mierīgi pa iebraukto ceļu...
Jo tuvāk Indriķis nāca dzimtenei, jo vairāk nomierinājās. Kaut arī viņš nezināja, kā palīdzēt savai apkārtnei postā, bet ka jāpalīdz, to viņš gan zināja. Lai ar maldoties un viļoties, bet jo ilgāk viņš strādās, no sirds, bez lepnības un ietiepības strādās, jo gaišāks kļūs viņa ceļš. Par savu Vitenbergas laiku domādams viņš skumji pasmaidīja: kur nu paliek zinātnes visspēcība, kad jāstājas ikdienišķajam darbam pretī?
Sāka jau tumst, kad viņi tuvojās Meža pilij. Indriķim sirds pukstēja kā noreibusi, un asaras zagās acīs. «Mēs abi... mēs abi...» viņš čukstēja, Hildegardi garā skatīdams. Pūta auksts vējš, bet Indriķim kvēloja vaigi un krūtis. «Kā pērle viņa te slēpās šais Vidzemes dūņās,»
viņš domāja, «un neviens neredzēja viņas kluso, skaidro spožumu. Tikai man viņa lemta. Kā sapnī, kā sapnī... Hildegard, Hildegard, kā es lai kļūstu tavas mīlestības cienīgs!»
Piepeši viņš apturēja zirgu. Tur, iepretim ceļam pa kreiso pusi, pacēlās Meža pils mūri un jumti, bet pašā augšā mirdzēja vientuļa svece... kā zvaigzne, kā ceļa rādītāja Indriķa sirdij. «Tur viņa tagad sēd...» Indriķis domāja. «Varbūt raugās tumsā, mīļo galvu rokās atspiedusi, un domā par mani un baiļojas...» Un viņu sagrāba neizsakāma ilgošanās skriet augšā pa šaurajām trepēm, krist tur ceļos uz baltās torņa grīdas un skūpstīt, skūpstīt Hildegardes mīļās rokas.
Bet tad kā no tumsas izpeldēja krusttēva Norberta bailēs ieplestās acis... lai Indriķis steidzoties uz māju, cik ātri varēdams. Viņš atcerējās mātes drūmo paredzēšanu... kā rokām taustāma viņa tur stāvēja, drusku pieliektu galvu mierīgu padevību Dieva prātam domīgajā sejā. Tagad viņa sēd un gaida, un baiļojas. Stārasta ļaudis jau atpakaļ, bet viņa vēl nejūt. Un viņš savilka grožus. Zirgi nosprauslodamies sāka atkal tecēt uz Krāces pili.
Viņi iebrauca Krāces mežā. Nekad Indriķim šīs slaikās priedes un piesnigušās egles nebij likušās tik mīļas kā tagad, kad viņš visas tās tikko nezaudēja. Tikai tagad viņš juta, ka brauc uz dzimteni, brauc uz to vietiņu, kur turpmāk ritēs viņa dzīve ar darbu, mīlestību un raizēm. Te būs tā vieta, kur tas stāvēs kā klints: sadragāt jūs mani varat, bet ne aizdzīt.
Garā viņš redzēja kailo, piesnigušo bērzu rindu no meža līdz vārtiem, redzēja sargistabas apgaismoto lodziņu, atšķīra vaktnieka gausi soļojošo siluetu uz mūra. Tad atskanēs viņa taure, suņi sāks riet, pils logi te atspīdēs,
te apdzisīs, bet cauri nakts aukstumam viņš dzirdes mātes aizraujošo saucienu: «Indriķis, Indriķis!»
«Ješka!» viņš, zirgu apturēdams, sauca, «zinājis nu piebraukt tā klusiņām, ka sargs lai iepriekš nemana. Tad pateiktu viņam, ka mēs klāt; lai liek vārtus klusām atvērt. Būtu jauki, ja mēs pārsteigtu mājiniekus negaidīti.»
Mēness šad un tad aizslēpās aiz mākoņiem. Vējš locīja un grabināja koku zarus, kādēļ braucēju troksnis apklusa turpat, soļus desmit no viņiem. Meža malā viņi mazu brīdi nogaidīja, līdz mēnesi aizklāja padebeši. Tad Indriķis, pa priekšu braukdams, laida zirgu soļos, tā, ka bērzu kailie, vēja purinātie zari viņu aizslēpa pilssargu acīm.
Neprātīga cerība iezagās viņam sirdī. Ja tikai Hildegarde nav pie manas mātes!» viņam iešalca kā vasaras vakara vējiņš krūtīs. «Var jau būt, ka tas nebij torņa logs, ko es redzēju pie Meža pils. Un viņa zin, ka mani gaida šais dienās mājās. Es zinu, viņai grūti būtu nociesties mājā...»
Gara acīm viņš redzēja māti, kā tā nespēkā apķērās viņam ap kaklu, bet viņš raudzījās pāri mātes plecam uz Hildegardi, viņas mīļajās spožajās acīs... Cik dzīve pilna mīlestības un prieka!
«Ješka!» viņš, zirgu atkal apturēdams, teica, «paliec tu te mazu brītiņu ar zirgiem. Es iešu līdz vārtiem kājām. Tu brauc pēc brītiņa, kad domā, ka es jau esmu izrunājies ar sargiem. Kājniekam viņš netaurēs.»
Uzmanīgi slapstīdamies viņš devas uz priekšu no bērza uz bērzu.
Gatve nobeidzās kādas simts asis no vārtiem. Indriķis aizstājās aiz beidzamā bērza un sāka apskatīties. Brīnums, viss tik tumšs. Pat sargu logs tumšs. Kā tad tas var būt? Varbūt kāds iestājies sargu logā. Un kas tad
tas? Torņa jumts tāds kā bez čukura. Vai tas tikai tumsā tā izskatās?
Te uzreiz atspīdēja mēness, un Indriķis palika kā sastindzis stāvam: vārti bij vaļā līdz kājai, un pils bij bez jumta. Šur tur caur logu vietām varēja redzēt retiem mākoņiem nokaisīto zvaigņaino debesi.
Indriķim notirpa kājas. Viņš vairs nevarēja ne soli paspert uz priekšu. Arī domāšana apstājās. Pilij nav jumta...» šis viens teiciens vēl atbalsojās viņa galvā. Tad viņš kā bez saprašanas raudzījās uz vaļējiem vārtiem. Kur viņš bij? Tā taču nebij Krāces pils!
Viņš pats nezināja, cik ilgi tā bij stāvējis. Zirgs apstājās viņam līdzas. Kaut kur viens teica: «Tas stārasta darbs!» Un tad kāds iekliegdamies sāka skriet uz pils pusi. Sakustējās arī Indriķis un skrēja kliedzējam pakaļ.
Tad tas atjēdzās pils pagalmā. Tur mētājās visapkārt daždažādas mantas, trauki un drēbes... viss salauzīts, saplēsts, saraustīts, apdedzis, pa pusei jau apsnidzis. Staļļi, klētis, dzīvokļi, darbnīca... viss bez jumtiem, bez logiem, apkvēpis, sabrucis. Vējš bij pilns gruzduma smakas... gandrīz vēl vai dūmi kaut kur kūpēja, - tā kā silta versme sitās pretī, bet viss bij kluss un tumšs.
«Grietiņ, Grietiņ!» Ješka asaru pilnā balsī sauca un skraidīja no viena stūra uz otru. «Grietiņ, Grietiņ!» atskanēja drīz no dzīvojamās ēkas drupām, drīz no smēdes puses, drīz no sargistabas. Indriķis kā noguris apsēdās uz apgāzta galda. Viņš to pazina: tas bij mātes galds. Un tad viņš sāka apskatīties. Nē, te nebij strādājuši glābēji: skapjiem atlauztas durvis, lukturim norauti sudraba apkalumi, durvju gabali ar cirvi atcirsti. Tur bij ieroču gabali, cīņā salūzuši. Un tur tas tumšums sniegā... vai tā nebij asiņu palts?
Bet cilvēka neviena. Pat suņa neviena. Tikai Ješkas vaimanas un gruzduma smaka un silta versme, kad uzpūta vējš... Un tad ienāca pa vārtiem viņu atstātie zirgi un apstājās bubinādami pagalma vidū.
Indriķis piecēlās un nobraucīja seju ar roku. Lai nomierinās viss, kas trakoja krūtīs. Te bij jāapsver vispirms pats notikums. Un vai tam, kas te nesis šo postu!
Viņš gribēja ieiet dzīvojamā ēkā, bet atrada, ka durvis bij aizbērtas, iekšējām sienām sagāžoties. Tad gribēja pārliecināties, vai arī otras durvis tāpat nelietojamas, un gāja gar pils stūri. Kājai aizķeroties aiz kaut kā cieta, viņš gandrīz paklupa. Tai pašā brīdī atspīdēja mēness, un Indriķis ieraudzīja, ka staigā pār līķiem.
Savādi izskatījās šie pusapsnigušie līķi. Dažs gulēja mierīgi augšpēdu, stīvos pirkstus kā lūgšanā salicis. Citam bij pacelta roka, it kā tā būtu gaisā kaut ko ķērusi un tā piepeši sastingusi. Citi sēdēja tā pavisam nedabīgi, puszvilu, gaisā atstieptiem locekļiem, citi it kā gribēja celties uz augšu ar galvu un kājām reizē. Bet pār visiem bij pārklājusies plāna kārtiņa sniega, kurā šur tur rēgojās brūni laukumi. Dažas sejas bij pa pusei redzamas zem šīs sniega segas: cieti sakniebtām lūpām citi; citi pusatvērtu muti, it kā sastingušu kliedzienu tajā būtu miris; citam piere sadragāta un bārda pielipusi pilna asiņaina sniega. Un pār visu lija mēness mierīgā gaisma, bet vējš nesa gruzduma smaku.
Indriķis saprata, kādēļ šie miroņi tik savādi apguldīti. Viņus kāds būs salasījis jau sastingušus turpat, kur katrs bij kritis, bet nebij spējis viņus ne aizvest, ne aprakt. Tā tad cīņā viņi bij krituši, nežēlīga pretinieka un laupītāja nomākti. Taču bij atradies vēl viens draugs vai divi, kas sanesuši sastingušos līķus kopā un noskaitījuši par viņiem tēvareizi. Kas bij šie draugi? Un kas bij šie līķi?
Viņu biedēja šis pēdējais jautājums. Bij arī sievieši viņu vidū. Varbūt arī viņa māte? Un pavisam to bij kādi četrdesmit, varbūt piecdesmit. Kur palikuši citi ļaudis, ka tie vairs nevarēja apkopt savus kritušos?
Beidzot viņš sāka apstaigāt šos sastingušos līķus, cieši ieskatīdamies katram sejā, noslaucīdams vienam, otram sniegu no sasalušās asiņainās sejas! Tur bij kara kalpu sejas, bārdainas, spītīgas; tur bij spītīgā kalēja seja... sirmā, kuplā bārda ledus piesalusi. Viņam līdzās bij tā sieva, tuklā Katrīna, kā brīnoties izstieptu seju; tālāk atkal kara kalpi, dienestnieki, kučieris, dārznieks... Drūms darbs, tā skatīt sastingušas sejas un baiļoties, ka nupat, nupat viņa roka slīdēs pār tēva vai mātes nedzīvajiem ledusaukstiem sejas pantiem... Aizmirsās brauciens, aizmirsās nodedzinātā pils un nolaupītā manta... tikai sejs pēc seja, atmiņā dzīvs un silts un te auksts, miris, slepkavas izķēmots...
Tad pienāca rindas beigas, un Indriķis atslējās stāvus. Tēva un mātes še nebij. Vai varbūt, viņi vēl dzīvi? Bet viņš atvairīja šo neprātīgo iedomu. Kam sirdi traucēt ar veltām cerībām? Tur, drupās, zem apdegušajiem baļķiem... Vai tur, kur pulvera tornis izspārdīts un sagāzies. Laikam tur. Dzīvi viņi nepadevās...
Aiz viņa čirkstēja sniegs zem cilvēka soļiem. Indriķis salēcās kā iztraucēts meža kustonis. Bet tad viņš atskatījās un ieraudzīja Ješku, kas iztrūcies skatījās uz līķu rindām.
«Kura ir Grietiņa?» viņš klusi vaicāja.
Indriķis atģidās, ka Grietiņas nebij atradis starp līķiem.
«Laikam turpat, kur mans tēvs un māte...» Indriķis drūmi atbildēja.
«Vai te viņu nav?»
Indriķis pakratīja galvu.
«Laikam tur...» viņš klusi teica, uz pilsdrupām rādīdams, un piebilda, «un ko nu?»
«Būs jānogaida rīts...» Ješka nedroši ieminējas.
«Un rītā?» Indriķis jautajā.
Ješka tūliņ neatbildēja. «Tad varēs labāk apskatīties...» viņš pēc brītiņa piebilda.
«Ko tad tur lai skatāmies no šīm drupām!» Indriķis teica. «Atpūtināsim zirgus un brauksim.»
«Uz kurieni?
«Uz Meža pili. Taču viņi kaut ko būs dzirdējuši. Un ja tur neviens nekā nezinās, tad uz stārastu.»
«Uz stārastu?» Ješka nobijies iesaucās.
«Jā, uz stārastu... ar dunci aiz jostas...» Indriķis caur sakotiem zobiem atbildēja.
Ješka iebrauca zirgus aizvēja un sāka ap tiem rīkoties, arvien paskatīdamies uz Indriķi, kas nekustēdamies sēdēja uz apgāzta skapja, galvu atbalstīdams rokās.
Nobrauktie zirgi negribēja lāgā ēst. Laiku pa laikam Ješka runāja ar viņiem, glāstīja un apkampa viņu kaklus un tad atkal sāka gauži raudāt. Tad atkal gāja uz to pusi, kur atradās meitu istaba, lai no jauna pārliecinātos, ka viss ir izdedzis, sagruzdis, sagāzies...
Sietiņš jau rādīja pāri pusnaktij, kad viņi atstāja izdegušo pili, lai brauktu uz Meža pili. Nogurušie zirgi krāca un sprauslāja, un tiecās prom no Krāces pils, it kā briesmas un posts tiem dzītos pakaļ.
Indriķis visu ceļu nevarēja sakārtot savas domas. Drīz viņš redzēja karali un Norbertu, drīz vientuļo uguntiņu Meža pils tornī, drīz nodegušo un sagāzto pili, ledainās, asiņainās sejas, sastingušās, gaisā izstieptās rokas... Drīz atkal viņam likās, ka sēd uz apgāztā skapja un jūt kaut ko briesmīgu, nenovēršamu, neizbēgamu turpat ap sevi, bet nevar noģist, vai tā patiesība, vai lietuvēna sapnis.
Un kurp viņš tagad brauc? Kādēļ vējš pūš un mēness slēpjas aiz mākoņiem?
Uz rīta pusi viņš atģidās, kad izdzirda Ješku sarunājamies ar vārtu sargu pie Meža pils. Tad viņi iebrauca pagalmā, un Indriķis kā nesaprazdams skatījās uz diviem spoži apgaismotiem logiem. Tad kāds viņu veda nopietni, līdzcietīgi, kā zinādams viņa bēdas, un apstājās pie kādām durvīm.
«Tur viņi ir...» vedējs klusi teica.
Indriķis atvēra durvis. Sveču gaisma plūda viņam pretī divās rindās, bet sveču vidū bij divi vaļēji zārki, un uz baltā spilvena viņš ieraudzīja kailu pieri, tādu pašu kā vecajam Kasparam. Aiz svecēm sēdēja Hildegarde ar atšķirtu bībeli uz balti apklātā galdiņa, un viņas acis skumīgi raudzījās ienācējā. Indriķis paskatījās uz otru šķirstu, saprata savu nelaimi un nokrita kā nopļauta zāle uz aukstās akmens grīdas.
«Hildegard!» viņš izmisumā sauca.
Hildegarde lēni piecēlās un aizvēra durvis, kas aiz Indriķa bij palikušas vaļā. Tad viņa tāpat lēni nolaidās ceļos un uzlika roku Indriķim uz pleca.
«Paldies Dievam, ka tu vēl esi dzīvs!» Hildegarde čukstēja. «Mana sirds jau paredzēja, ka mūsu vecāku slepkava nepaliks bez soda.»
«Mūsu!» Indriķis pārsteigts iesaucas un pietrūkās ceļos, aizmirzdams visas citas domas.
«Jā...» Hildegarde klusi atbildēja, «viņa arī man bij māte. Nāc paskaties, cik mierīgi viņa guļ.»
Viņa pieceldamās vilka Indriķi aiz rokas augšā.
Indriķim acis bij sausas. Ka bez paša gribas viņš cēlās un gāja, kurp Hildegarde viņu vilka.
«Es viņus atradu abus divus kopā...» Hildegarde klusi stāstīja. «Tevi gaidīdama, es aizbraucu uz Krāces pili un
atradu vairs tik kūpošas drupas. Bet gar mūriem, pa pagalmu... visur sastinguši līķi. Visi labākie ieroči, drēbes un gredzeni bij nolaupīti kritušiem, tikai viņus abus neviens nebij aizticis. Tavam tēvam vēl turējās platais zobens sastingušajā rokā, bet ar otru roku viņš bij saņēmis mātes elkoni. Laikam abi reizē bij krituši savu kara kalpu vidū. Viņam es saskaitīju četras lodes, mātei vienu... pašā sirdī. Laikam slepkavām skaudis, ka šai sirdī bij tikdaudz mīlestības. Bet viņus vairs neviens nebij uzdrošinājies aiztikt. Nešķirti viņi tur bij palikuši arī nāvē. Pat gredzenus nebij aizticis neviens.»
Hildegarde atbīdīja miroņu autus, lai Indriķim radītu? mātes dzeltenbālo sastingušo roku.
Indriķis vēl vienmēr bij kā apdullis. Hildegarde brītiņu skumīgi nolūkojās viņā un tad teica:
«Indriķi, vai nelūgsim Dievu abi kopā pie viņiem?»
Indriķim iedegās acis.
«Dievam te vairs nekā nav ko darīt...» viņš drūmi atbildēja. «Kas te vēl darāms, tas ir mans pienākums. Un es to darīšu...» viņš piebilda paceltā balsī, raudzīdamies pa logu ārā austošajā rītā. «Stārast, vai tu dzirdi, es darīšu savu pienākumu!»
Dzīvība atgriezās viņā. Mierīgi viņš aplūkoja abus miroņus, atglauda tēvam atpakaļ sirmo matu šķipsnu, kas bij atdalījusies no citām, savilka mātei apsegu vienādās krokās. Tad viņš nostājās tā, ka varēja reizē redzēt abas sejas, un ilgi noraudzījās viņās.
«Hildegard,» viņš teica, acis nenovērzdams no miroņiem, «tā taču ir jauka nāve, vai ne? Vēl beidzamā acumirklī divas tik ciešas saites starp viņiem: naids pret nolādamo uzbrucēju un mīlestība vienam uz otru... mīlestība, kas bij stiprāka par nāvi. Tur pašai nāvei bija jākaunās par savu nespēku. Tādēļ viņai negribējās kavēties
pie šiem diviem. Acis novērsusi, viņa pļāva abus uz reizi. Un viņi saļima kā nobriedušas vārpas...»
Atkal viņš nogrima domās. Tad turpināja:
«Hildegard... še, uz nāves pļaujas lauka mums nav ko kaunēties. Es tev teikšu, ka tās ir bijušas mana mūža visjaukākās stundas, kad es cerēju - reiz ar tevi tā dusēt starp svecēm un egļu skujām... reiz, pēc garā mūža cēliena, kad abi jau būtu gurdi. Un arī par to atbildēs stārasts, ka viņš man izpostījis šīs domas.»
Hildegarde pusiztrūkusies, pusjautādama paskatījās viņā.
Indriķis nelikās to redzam. Viņš pārvilka ar roku pār acīm un paskatījās uz pagalmu. Tur varēja redzēt staigājam pa cilvēkam.
«Tomēr diena aust tāpat noliktā laikā...» viņš rūgti teica, «viss iet tāpat uz priekšu pasaulē. Daba neiztrūkstas par visu to netaisnību, par tām asinīm, par noziegumiem, kas plūst pār mums kā ūdens... Hildegard, ir taču labi, ka cilvēks var vairāk ciest un arī vairāk gribēt kā daba. Nāc, Hildegard... runāsim par mūsu mirušiem.»
Hildegardei nebij daudz ko stāstīt. Viņa pati vēl nebij satikusi neviena no pāri palikušajiem Krāces pils iemītniekiem. Uzbrukums, cik varēja noskārst, bij noticis dienā, jo kāds zemnieks, kuru Hildegarde atpakaļbraucot satika, pastāstīja, ka priekš pusnakts šis esot dzirdējis veselu rindu vezumnieku un jātnieku dodamies no Krāces pils uz stārasta muižas pusi. Krāces pils degšanu Meža muižā neviens nebij pamanījis, kaut gan sargam nebūtu nācies grūti redzēt pāri mežam ugunsgrēka gaišumu. Tādēļ bij jādomā, ka degšana notikusi pa to laiku naktī, kad sniga diezgan biezs sniegs. Hildegarde bij nobraukusi Krāces pilī ap pusdienu. Abi ar kučiedi viņi tad bij
sanesuši izkaisītos līķus vienā vietā, bet klibo Kasparu un Brigitas kundzi viņi paņēma līdz. Vēlu vakarā, neilgi priekš Indriķa garām braukšanas, viņa bij atbraukusi mājā ar savu bēdīgo vedamo. Šodien viņa gribēja doties ar ļaudīm uz Krāces pili apglabāt kritušos, jo Hildegardes tēvs jau vairākas dienas gulēja gultā, slimības vārdzināts.
Tagad es tev likšu pagatavot ēdamo, bet tad tu liecies gulēt...» viņa, savu stāstu beigusi, teica. «Krāces pilī tev tagad nekā nav ko darīt. Es esmu paradusi iztikt ar maz miega, un vienas nakts negulēšana man neko nenozīmē, bet nākošā naktī tev būs jāpaliek pie mirušajiem. Tādēļ izgulies.»
Indriķis paskatījās uz viņu izbrīnējies.
«Vai tad tu domā, ka šajā brīdī var gulēt?.. Man jāzin skaidrība par uzbrukumu... Redzi, cik asiņaina lec saule!» viņš piebilda, uz torņa apsnigušo jumtu rādīdams.
Drīz pēc saules uzlēkšanas viņi devās ceļā, apbruņotu kara kalpu pavadīti. Ješka, neskatoties uz savām bēdām un vaimanām, uz rīta pusi bij aizmidzis, un Indriķis nelika viņu modināt.
Ceļā Indriķis iegriezās divās zemnieku mājās, no kurienes Krāces pils jau bij redzama. Bet sev par lielu brīnumu viņš tās abas atrada gluži tukšas. Varēja redzēt, ka iedzīvotāji tās bij atstājuši lielā steigā, labākās mantas līdz paņemdami. Viss bij vaļā, izmētāts, izvandīts. Tukšas bij arī kūtis; tikai cūkas šur tur skraidīja dīkdamas pa pagalmu.
Indriķis atcerējās tēva stāstus, ka zemnieki karalaikā bēguši vai nu uz pili, vai uz mežu. Bij jādomā, ka arī tagad uzbrukums pilī viņus bij nobiedējis.
Tā viņi nonāca pilī nekā neizzinājuši. Tur kara kalpi sadalījās divos pulciņos. Viens pulciņš devās ar līdzpaņemtajiem
cirvjiem un lāpstām uz tuvējo pakalniņu un sāka tur rakt milzu kapu. Citi pūlējās atrakt drupas un novelt pussadegušos baļķus, lai piekļūtu pils pagrabiem. Dažus Indriķis aizsūtīja uz apkārtējām un attālākajām mājām, lai sameklētu aizbēgušos zemniekus. Pats viņš paņēma taurinieka tauri un laiku pa laikam pūta it kā mediniekus aicinādams.
Tikai vakara pusē parādījās mežmalā pirmie tramīgie stāvi. Nopratuši, ka nav darīšana ar ienaidnieku, un īpaši pazīdami senāk redzēto Hildegardi, daži drošākie pamazām sāka tuvoties.
Visai daudz arī tie nezināja stāstīt. Daži gan bij jau agrāk manījuši karavīrus ložņājam pa mežu, bet nebij zinājuši, ka tie ienaidnieki. Īstās bailes un bēgšana bij sākusies tad, kad no pils atskanēja kliedzieni un šāvieni un kad pa ceļu sāka mudžēt jātnieki un kājnieki. Kā ienaidnieki bij tikuši pilī iekšā, nezināja izskaidrot. Gandrīz bij jādomā, ka pils iemītnieku starpā būs bijuši nodevēji. Āra vārti nebij dragāti. Tikai tikdaudz varēja uzzināt, ka vezumnieku rinda vakarā devusies uz stārasta muižu. Kas uzbrucējus vadījis, nebij zināms. Pašu stārastu neviens nebij manījis. Indriķis aizsūtīja zemniekus atpakaļ uz mežu, lai sameklē izklīdušos.
Nākošā svētdienā lai visi sapulcējas Meža pilī...» viņš teica, «tad pavadīsim pēdējā dusā manus nelaiķa vecākus un aprunāsimies, ko darīt turpmāk.»
Tad viņš apsēdās Hildegardei līdzās. Hildegarde sāka apvaicāties par tā ceļojumu, bet Indriķis tikai rūgti pasmaidīja.
«Nepūlies, mīļā Hildegard, mani novirzīt uz citām domām!» viņš teica. «Tas nav pareizi, ka ļaudis tos lūko priecināt, kam ir sāpes. Viņi pūlas, lai apbēdinātie nedomātu par savu nelaimi, lai tā izliktos viņiem mazāka,
vieglāk nesama, dzīves sīkumos gaistoša. Kadēļ cilvēkam laupīt tā spēka apziņu? Lai nāk bēdas tik lielas, cik lielas viņas ir. Lai viņas žņaudzas kā čūska ap mūsu krūtīm, lai dzeļ mūsu sirdi viņas dzeltenie, līkie zobi. Mums ir pašiem jāskatās viņas zaļganajās acīs, jāsažņaudz pirksti ap viņas zvīņaino kaklu... uz dzīvību un nāvi. Vai atkal - mums jānocietina mūsu sirds. Kā ap akmeni lai šņakst viņas zobi. Un ja arī mums elpa žņaugtos ciet... mums jāiztur. Par marmoru lai mūs pārvērš apziņa: tu tomēr nogursi, bet es izcietīšu. Neatņem, Hildegard, cietējam ticību pašam sev. Viņš izcietīs. Cilvēks nemaz nezin, cik daudz tas var izciest. Lai ceļ augsti savu galvu žņaudzēja - nelaime. Viņš cels savu vēl augstāk. Un kad tas nokratīs no sevis šo dusmās nogurušo čūsku, tad viņš raudzīsies tālumā mežiem pāri: te, kur viņš stāv kā uzvarētājs, te nav robežu viņa dvēseles spēkam un ticībai.»
No pilsdrupām atskanēja saucieni. Tur kara kalpi bij atrakuši pagraba durvis un pagrabā atraduši vēl dažus līķus, - noslāpušus, kā rādījās. Vienu pēc otra viņi iznesa un nolika rindā pagalmā. Tur bij visvairāk sieviešu, - bet arī klibā Kaspara draugs - mācītājs. Indriķis paņēma Hildegardi pie rokas un aizveda viņu projām.
«Dažureiz prāts ir gluži mierā...» Indriķis runāja. «Te nu ir kādi sešdesmit, septiņdesmit cilvēku, pa lielai daļai pašos spēka gados, kas vēl aizvakar priecājās par savu dzīvi. Un šodien viņu vairs nav... nav ne pēc Dieva lēmuma, ne pēc pašu sirds vēlēšanās, bet nav tādēļ, ka stārasts neturēja uz manu tēvu labu prātu. Nu pieņemsim, ka mans tēvs bij tīšs noziedznieks, kas neklausīja karaļa ieceltajam stārastam. Bet ko tad šie citi darījuši? Viņi bijuši uzticīgi savam pilskungam, nav redzējuši nekādu
noziegumu... un par šo uzticību, par šo mīlestību; uz savu labvēli viņiem jāmirst... jāmirst likuma un taisnības vārdā. To es saprotu, ka saka: aci pret aci, zobu pret zobu. Tas ir iedzimis cilvēku sirdī. Bet vai tad šie septiņdesmit kritušie bij nokāvuši septiņdesmit citu? Vai viņi, brīvē laisti, jel kad varētu nodarīt tik daudz ļauna, kas līdzinātos; septiņdesmit cilvēku dzīvībām? Es gribētu redzēt kaut kādu taisnību, kaut kādu prātu visā šai lietā, bet es to nevaru. Hildegard, es nevaru saskatīt nekāda prāta! Visa šī taisnība, viss šis likums man liekas kā foiniķiešu elks, kam tie atnes par upuri savus bērnus. Kad tikai likums izpildīts, lai tad iet bojā visa pasaule!»
«Bet vēl jau tev paliek tavs pergaments...» Hildegarde atbildēja, viņā līdzcietīgi nolūkodamās. «Vēl tev paliek šo septiņdemsit vietā varbūt septiņi simti. Un tiem visiem vajag gādnieka un palīga. Tie tagad izkaisīti kā bāreņi. Mirušos mēs vairs nepiecelsim, bet, par viņiem raudādami, neaizmirsīsim dzīvos. Uzskatīsim visu šo notikumu tā, it kā vētra būtu sagāzusi Krāces pili pār viņas iemītniekiem. Un domāsim par to, kā uzcelt viņu, kā nodrošināt viņu pret jaunu nelaimi.»
«Es braucu ar tik daudz cerībām uz māju...» Indriķis noskumis runāja, «un sirdī man bij tik daudz spēka: strādāt, dēstīt, sēt, audzināt un nedusmoties. Paciesties un nedusmoties, kad stārasts brādātu pa manu sējumu. Ticēt, ka viņš var nomīdīt tikai asniņus, bet sakne paliks zemē un atvase dīgs. Bet viņš izrauj man sirdi no krūtīm un mīda to kājām... viņš spīdzina manu dvēseli, lej tajā visu pasaules rūgtumu... kā lai es domāju par mierīgu nākamības darbu? Hildegard, es taču esmu tikai cilvēks. Pat paklausīgias suns beidzot atņirdz zobus pret nežēlīgā cilvēka roku, un pacietīgais zirgs slienas stāvu un šņākdams gāžas uz savu mocītāju. Un es lai panestu
mierīgi šā necilvēka pārestības! Hildegard, par ko tu mani turētu, ja es bez kādas kurnēšanas locītu savus plecus zem viņa pātagas, zem pātagas, pret kuru pat dzimis vergs paceltu sāpju trakumā roku!»
Hildegarde tūliņ neatbildēja.
«Tu stāvi kā ceļa jūtīs... vai tā nav?» viņa pēc brītiņa jautāja, «te iet ceļš uz taviem tīrumiem; turp aicina tevi tie, kas gribētu par augļiem gādāt, par nākamo laiku augļiem. Un tur tas otrs ceļš iet uz soda vietu un uz karu. Turp aicina tevi slepkavas izlietās asinis, kas brēc pēc atriebības. Un tu gribi papriekš iet karā un rakstīt savā karogā «zobu pret zobu». Un tad, kad būs samīts tavs pretinieks, tad tu bāzīsi makstī savu asiņaino zobenu un iesi savā tīrumā. Vai tā tu domā?»
«Jā, tā es domāju!» Indriķis iesaucās mirdzošām acīm, «papriekš pārcirst katru saiti, kas mani kā vilktin vilktu projām no mana tīruma. Kas pieliek roku pie arkla un skatās atpakaļ, tas nav manis vērts... tā Viņš teica. Hildegard, man vajag vispirms atgūt pašticību, paļaušanos uz manu cilvēcību un manām cilvēka tiesībām! Man jāstājas vagas galā ar nedalītu sirdi, ar skaidrām rokām, ar drošu un lepnu skatienu...»
«Papriekš zobens, tad sētuve...» Hildegarde domīgi turpināja, «bet ja nu tevi pašu notriektu zobens, pirms esi sadragājis savu pretinieku, kas tad staigātu ar tavu sētuvi?»
Indriķis nodūra galvu.
«Man liekas, Hildegard, ka tavs salīdzinājums nav gluži pareizs...» viņš teica. «Es stāvu ceļa jūtīs, tas ir taisnība, bet abi ceļi ved uz plašiem tīrumiem. Vienā tīrumā es varu sēt sava darba, savas zināšanas un savas mīlestības graudus. Un tur uzziedēs - ja Dievs gribēs - darbs, zināšana un mīlestība mūsu pagasta ļaudīs.
Bet otrā tīrumā es sēšu, varbūt, savas asinis... katrā ziņā - savu dzīvību es likšu ķīlā par jauno taisnību. Un vai es krītu vai uzvaru... bet pārliecība tur uzziedēs kā sarkana puķe, ka visu mūsu dzīvi neietver darbs un darba augļi, ka ir mums arī citādas mantas, dārgākas par mūsu dzīvību. Un ja no manām asinīm izaugtu jaunās taisnības koks, vai tad es būtu veltīgi miris? Arī ar zobenu var dēstīt auglīgu koku... Un ne tikai maizes bads ir pasaulē. Cilvēks salkst arī pēc labākas taisnības. Kādēļ lai es nekaroju pret to, kas ļaudīm liedz šo labāko taisnību?»
«Bet ja tev būtu jāizvēlas starp zobenu un sētuvi?» Hildegarde jautāja. «Vai tu gaidi vairāk svētības no darba cilvēku labā, vai no kaŗa par cilvēkiem?»
«Bet te taču nevar būt runas par izvēli,» Indriķis uztraukti iesaucās, «te ir jautājums, kā es vispār vēl varu strādāt! Man taču vispirms jāatbrīvojas no lietuvēna, no kauna, no nicināšanas! Man vispirms jākļūst par cilvēku, man jāspēj elpot, pirms es varu domāt par citu darbu! Hildegard, jūs sievietes laikam nesajūtat to, ka vīrietis nevar vairs dzīvot, ja viņš sāk pats sevi nicināt. Un viņš nicinās sevi, ja, no grūtumiem un ļaunumiem baidīdamies, neizstieps savu roku pēc lielākā un augstākā, vienalga, vai tas būtu darbs vai bauda, panākums vai upuris. Bet augstāka mērķa vīram nevar būt, kā tā, par ko viņam jāliek ķīlā sava dzīvība. Kas ar lāpstu izrokams, ar cirvi izcērtams, to visu var darīt arī vergs. Bet kas aizstāvams ar dzīvību, tas paliek un paliks allaž vīra lepnums. Un es zinu, Hildegard, tu man nelaupīsi šo lepnumu. Zobu pret zobu... Lai stārasts nezin cik augsti stāvētu, lai likums viņu nezin kā aizsargātu — ja es lieku savu dzīvību pret viņa dzīvību, tad es nejūtos netaisns. Bet ja es tā nedaru — kas tad atriebs šīs septiņdesmit
dzīvības? Kur beidzas likuma taisnība, tur sākas pārliecības asinsliecība...»
«Tu pirmīt vaicāji, ko es par tevi domātu, ja tu atstātu neatriebtu to, ko stārasts noziedzies pret tevi...» Hildegarde, tālumā raudzīdamās, runāja, «un tad vēl tu teici, ka vīrs sniedzoties pēc tā lielākā un augstākā. Es tev tagad atbildēšu, kā es domāju. Man liekas, ka tas nav tas grūtākais, atdot savu dzīvību kaujas laukam. Grūtākais ir - viņu atdot pa dienai, pa gadam, cīņā par visu mūžu. Bet tu maldies, domādams, ka tu liec tikai dzīvību pret stārasta dzīvību. Ja tas tā būtu, ja tev nebūtu dzīvē nekāda cita uzdevuma kā tikai — atriebt savu vecāku un viņu uzticamo kalpu nāvi — es neteiktu ne vārda, es pati sniegtu tev zobenu, bet tu esi te viens no tiem retajiem, no pirmajiem, kas grib dzīvot savu mazāko brāļu dēļ, kas grib nest viņiem vairāk spēka un dzīvības. Ja krīt stārasts jūsu cīņā, viņa vietā stāsies katru brīdi desmit! Bet ja krīti tu, — kas nāks tavā vietā? Mini taču man tikai vienu vienīgu no mūsu biedriem, kas stātos tavā vietā! Indriķi, tava dzīvība nepieder tev vienam pašam. Tā pieder visiem tiem septiņi simtiem, kuriem karalis tevi iecēlis par pilskungu, visiem šiem nokalpinātiem, novārgušiem zemniekiem un viņu bērniem. Ja tu krīti, tad dziest tā jaunā diena, kas aiz meža tiem taisās aust. Un vai viņi ir vainojami stārasta varmācībās? Tu brīnies par to, ka stārasts varējis likt nogalināt septiņdesmit, tavu tēvu nīsdams. Un es lai nebrīnos par to, ka tu taisies nogalināt septiņi simtus, stārastu nīsdams? Tagad tevī cīnās divas dvēseles. Viena saka: dzīvība ir augstāka! otra saka: taisnība ir augstāka. Un tu esi ar mieru atdot dzīvību, lai tikai tava otra dvēsele paturētu taisnību. Bet tu aizmirsti, ka tā tu upurē tikai pusi no sevis, tikai savu mazāko daļu. Indriķi, vai tas nebūtu augstāks mērķis, ja tu
upurētu sevi visu, savu dzīvību un savu taisnību tiem, kam tā vajadzīga? Ka tu atteiktos no visa, kas tev mīļš, un paciestu spīdzināšanu un kaunu to dēļ, kuri jau gadu simteņus brēc, kā purvā grimdami? Vai tā nebūtu visaugstākā vīrestība, kas gatava atdot vairāk nekā dzīvību?»
Indriķis raudzījās viņā bailēs ieplestām acīm.
«Hildegard, vai tas cilvēkam nesams? Hildegard, vai cilvēks nesalūztu kā salms zem tādas nastas?»
Hildegarde nostājas viņa priekšā liesmojošām acīm.
«Mēs to nesīsim, Indriķi!» viņa teica, uzlikdama abas rokas viņam uz pleciem. «Mēs apraksim savus mirušos un apraksim līdz ar viņiem visu savu naidu un patmīlību. Kamēr mums vēl darba laiks, kamēr mēs vēl varam strādāt saviem tuvākiem, tikām mēs nelūzīsim. Celies spārnos, Indriķi... pāri visiem šiem purviem, un ņem mani līdz!»
Indriķis noskūpstīja viņas lupas kā skūpsta krucifiksu. «Nē, Hildegard... tu ņem mani līdz!» viņš teica.
Viņi atgriezās pie strādniekiem. Tie pašulaik nesa līķus uz izrakto bedri. Daži bij sakāpuši iekšā, ņēma atnestos sastingušos līķus pretī un guldīja rindā. Kad beidzamie bij norindoti, racēji izlēca no lielā kapa.
Indriķis noņēma cepuri.
«Biedri!» viņš teica, acis pārlaizdams bedrei un apkārtstāvošajiem bārdainajiem karavīriem, «te mums nav ne mācītāja, ne zvanu. Te nav neviena, kas iesvētītu šo kapu kalniņu. Bet man liekas, ka viņš tomēr svētāks, nekā daudzi citi. Visi šie vīri un sievas miruši savas uzticības dēļ. Vai var būt vēl svētāka nāve? Visi viņi tiek aprakti vienkārši, bez zvaniem un goda zīmēm. Bet ja te gulētu septiņdesmit muižnieku un kara kungu kopā... vai viņus apglabādami mēs varētu teikt, ka tie ir miruši savas uzticības
dēļ? Un šī slava lai ir tie zvani, kas iezvana kritušos viņā saulē. Tā lai ir tā goda dziesma, ko par tiem lai dzied šis nepušķotais kapu kalniņš. Kas savas uzticības dēļ miris, tam citu pušķu nevajag...»
Drīz pacēlās milzu kapa kopa pakalnā. Kāds kara kalps iesprauda kādā stūrī krustām kokus. Tad visi taisījās uz māju.
«Uz māju... tu teici, ka mums jābrauc uz māju, Hildegard...» Indriķis sacīja, kad viņi sēdēja kamanās. «Kur tad tagad man ir māja?»
Hildegarde viņam klusi spieda roku.
Ceļā Indriķis tā kā atdzīvojās. Viņš sāka runāt par Krāces pils atkaluzcelšanu. Meistarus aicināšot no Vāczemes, bet par strādniekiem ņemšot pašu jaunekļus, kam prāts nestos uz amatniecību. Un tā izmācīšoties dažs labs, kas iegūtās zināšanas varēšot mācīt tālāk. Tad viņi sapņoja par to, kā ierīkošot iekšpusi jaunajai pilij.
«Tas gals uz dienvidrītiem tev priekš puķēm...» Indriķis teica.
«Un tornis turpat līdzās...» Hildegarde atbildēja, viņam sirsnībā pieglauzdamās, «tavs zvaigžņu tornis. Caur puķēm pie zvaigznēm... vai nav jauks ceļš, mīļais?»
Zvaigznītes iedegās viena pēc otras. Indriķis palaida citus braucējus garām. Viņam gribējās klusumu.
«Un tad tu man stāstīsi par savām zvaigznēm un Vitenbergu...» Hildegarde, viņu saprazdama, teica.
Un viņš stāstīja, bet mežs aizturēja elpu... Kādēļ lai tas traucētu laimi un sāpes? Laime bēg no trokšņa, un sāpes mostas. Tikai zvaigžņu strīpa pār tevi un tava sirdsdraudzene tev pie sāniem, bet visapkārt klusums un meža nakts. Un cerības velk ap jums savus sudraba pavedienus, un kā pa sapņiem tu dzirdi nākamības vēsmas soļus...
«Mēs braucam un runājam par musu darbiem, bet mājā mirušie dus...» Indriķis beidzot nopūtās.
«Kādēļ lai nerunātu par pavasari, kad sarma birst no katra zara?» Hildegarde atbildēja.
Zirgs pasitās sāņus. Indriķis sarāva grožus un paskatījās uz priekšu. Tur patlaban bij iebridis kāds kājnieks sniegā no iebrauktā ceļa, lai palaistu kāmanas garām. Nu kājnieks ieskatījās braucējos, un arī Indriķis pazina Ješku.
«Dzīva, dzīva!» Ješka iekliedzās, «es tūliņ skriešu turp!» Un pirms vēl Indriķis varēja apvaicāties, kas dzīva, jau Ješkas soļi nočīkstēja piesalušajā sniegā. Indriķis kliedza viņam pakaļ; Ješka skriedams kaut ko atbildēja, bet atbilde saplūda kopā ar balsi, un braucēji izprata tikai to vienu vārdu «dzīva».
«Varbūt viņš par savu māti runāja?» Hildegarde ieminējās.
«Nē, viņš bārenis, manas mātes pieņemts,» Indriķis atbildēja. Bet tad viņš atcerējās: «Grietiņa laikam izglābusies... viņa līgava. Viņu es neatceros redzējis tur, starp tiem...»
Izrādījās, ka Grietiņa tiešām kā par brīnumu bij palikusi dzīva. Dienu iepriekš Brigitas kundze viņu bij palaidusi ciemā pie sasirgušās tēva māsas. Turpat viņu arī bij pārsteigusi nelaimes vēsts. Ješka viņu otrā dienā atveda uz Meža pili.
Klibā Kaspara un Brigitas kundzes apglabāšana bij nolikta uz nākošu svētdienu. Krāces pils baznīciņa, kurā atradās viņu dzimtas kapenes, bij ugunsgrēkā pardaudz bojāta, tādēļ pagaidām Indriķis un Hildegarde tos gribēja guldīt Meža pils kapsētiņā. Visiem Krāces pagasta ļaudīm aizsūtīja ziņu, ka tie tiks gaidīti kā bēru viesi.
Nedēļas beidzamas dienas pagāja sagatavojoties viesu saņemšanai. Indriķis apvaicājās, ko Hildegarde domājot
par kaimiņu muižnieku uzaicināšanu; bet abi nosprieda, ka visiem būšot labāk, ja kaimiņiem nesagādāšot šādas nepatikšanas.
«Dzīvs būdams, tavs tēvs nav atradis viņos draugu un palīgu, kādēļ lai tie nīstos ar stārastu mirušā Kaspara dēļ?» Hildegarde teica. «Bet tā taisni atsacīties būtu kauns. Un labi izmeloties — fantazijas par maz. Man žēl cilvēka, kas slikti melo.»
Ar Hildegardes tēva veselību arī negāja lāgā. No gultas viņš vairs nevarēja celties, bet no vecā Kaspara un Brigitas kundzes tomēr gribēja atvadīties. Tāpat ar visu gultu viņu ienesa pie mirušajiem un noguldīja, pēc paša vēlēšanās, starp abiem zārkiem.
Ilgi noskatījās Meža pilskungs sava drauga un radinieces mierīgajās sejās.
«Nē, nāve nevar būt briesmīga, ja mirušo sejās tik daudz miera...» viņš teica. «Atdusas kā darbinieki pēc gara cēliena. Arī man būtu jau laiks. Negribētos redzēt visu to nemieru, kas pār jums, bērni, nāks. Labu cilvēku maz vairs paliek pasaulē. Un tos vislabākos pasaule necieš.»
Sestdienas pēcpusdienā atbrauca stārasta vēstnesis: Meža pilskungs tūliņ lai dodoties turp. Viņam atbildēja, ka aicinātais nevarot atstāt gultu. Svetdenas rītā vēstnesis atkal bij klāt: Meža pilskunga meita Hildegarde lai tūliņ braucot pie stārasta. Hildegarde pašulaik lika brūklenāju vainagu ap Brigitas kundzes zārku, kad viņai pateica stārasta vēsti. Viņa saslējās stāvu.
«Lai vēstnieks nak šurp!» viņa teica.
Ienāca jauns polis.
«Tavs kungs mani aicina darīšanās pie sevis?» viņa jautāja.
«Jā, kundze... tā ir!» polis atbildēja.
«Atbildi viņam, ka pēc mūsu laika rēķina šodien ir svētdiena...» Hildegarde teica, «un svētdienā vasali var tikt aicināti tikai uz kaŗu un nelaimes glābšanu. Karam sievietes neder. Vai tavam kungam glābjama kāda nelaime?»
«Stārasts man uzdeva tikai jauno kundzi aicināt...» polis atbildēja. «Par viņa rīcības iemesliem es nevaru spriest.»
«Bez tam - pār mani stārastam nav nekāda noteikšana!» Hildegarde strupi noteica un noliecās atkal pie sava darba, ar to polim rādīdama, ka viņš var iet.
Polis vēl stostījās. «Stārasts to dara Meža pilskunga labā...» viņš izdabūja pār lūpām. «Viņš gūsta bēgli... nelaiķa Kaspara dēlu.»
«Jauno Krāces pilskungu?»
«Krāces pils vairs nav un pilskunga arī tur nav...» polis atbildēja.
«Tavs kungs atļaus, ka es karaļa rakstam un zieģelim vairāk ticu nekā stārasta sūtņiem...» Hildegarde vēsi teica un sāka sasiet izirstošo viju.
Polis nosarka, pakustējās kā uz iešanu, nokāsējas un atkal apstājās:
«Vai tā galīga atbilde manam kungam?» viņš jautajā.
«Galīga.»
«Vai man nebūtu atļauts parunāties ar pašu Meža pilskungu?»
«Šodien tu esi pie manis sūtīts,» Hildegarde atteica. «Man liekas, ka tavs uzdevums jau izpildīts.»
Polis izgāja šņākdams.
«Ko tas polis gribēja?» Indriķis ienākdams jautajā.
«Apvaicājās par tēva veselību...» Hildegarde atbildēja. «Un par tavu ar...» viņa smīnēdama piebilda. «Un es lai braucot šodien pie stārasta.»
Abi brītiņu apklusa.
«Vai viesi jau brauc?» Hildegarde jautajā.
«Neredz vēl.»
«Būtu jau laiks.»
«Nu, kamēr nobrauc tās divdesmit verstis...»
Sarīkošanas darbi pamazām nobeidzās. Abus zārkus, aiznesa uz baznīcu, noturēja dievkalpojumu, bet no krāceniešiem neviens nerādījās. Indriķis nesaprata, kā tas nākas, un staigāja nemierīgs apkārt. Arī Hildegarde bij uztraukta, bet mēģināja Indriķi nomierināt.
Stunda aizritēja pēc stundas, bet no krāceniešiem vēl nekas nebij manāms.
«Tur būs no stārasta puses kāds kavēklis!» Indriķis beidzot teica. «Neatliksies nekas cits, kā sākt apglabāšanu. Rīt lūkosim izprast, kas tur īsti noticis.»
Arī Hildegarde klusībā bij domājusi to pašu un tādēļ nepretojās. Drīz zvana dobjās skaņas aicināja Meža pils un apkārtnes ļaudis uz kapliču.
Meža pils mācītājs, vēl pajauns cilvēks, bija sagatavojis savu runu vārdiem: «Viņi dus no savām darbošanām, un viņu darbi tos pavada.» Pašā beidzamā brīdī viņš bij dabūjis zināt, ka no krāceniešiem nav nācis neviens, bet runu pārgrozīt vairs neiznāca laiks. Tā savādi gan iznāca, kad mācītājs kapličas pīlāriem lika pie sirds — neaizmirst sava kunga darbus un priekšzīmi; bet jādomā, ka arī krāceniešu zemnieki neko daudz vairāk nebūtu sapratuši no vāciskās runas kā kapličas pīlāri.
Hildegarde stāvēja Indriķim līdzās. Asaras lēni ritēja viņai pār vaigiem. «Tikai notālēm es redzēju mātes seju...» viņa domāja, atcerēdamās mātes glāstus bērnībā, «un kā atbalss mežā izzuda mātes vārds.»
Un viņai kļuva žēl Indriķa. Viņš, nabadziņš, turas, bet var redzēt, ka sirds cieš. Aizklaudzas kaut kas pie kapličas durvīm, bet viņa acis jau turp, vai tomēr beidzot
neatnāks Krāces pagasta ļaudis? Vai viss izzudis to atmiņā, ko klibais Kaspars viņiem darījis... un Brigitas kundze ar.
Hildegarde viņu paraustīja aiz piedurknes.
«Vai zini, kas man ienāca prātā...» viņa klusi teica, «viņi būs pārpratuši ziņu, un gaida mūs pie sabrukušās «Krāces pils baznīciņas.»
Indriķa seja tā kā noskaidrojās. Viņš spieda Hildegardei pateicīgi roku.
Atnāca vakars. Pils ļaudis un apkārtējie zemnieki mielojās bēru kambarī, bet krāceniešus nejuta. Indriķis kļuva nemierīgs. Otrā rītā agri viņš lika pamodināt Ješku un sajūgt zirgu. Vēl priekš gaismas aušanas viņi, bez Hildegardes ziņas, izbrauca uz Krāces pils pusi.
Saulīte pašulaik pacēlās pār mežu, kad viņi piebrauca pie pirmās krāceniešu sētas. Te Indriķis, vēl zēns būdams, dažkārt bij atdusējies, kad nogura medīdams. Beidzamo pavasari pirms aizceļošanas viņš te bij pārgulējis nakti, medņus uzmanīdams. Saimnieku, pusmūža vīru, viņš vēl atcerējās, tāpat arī saimnieka neredzīgo tēvu.
Viņiem piebraucot, saimniece pašulaik gāja ar salmu nastu pār pagalmu. Braucējus pamanījusi, viņa brītiņu uzmanīgi viņos noskatījās, tad nometa nastu un iesteidzās rijā, no kuras lēnām kūpēja dūmi pa atvērtajām durvīm. Ješka, zirgu piesiedams, pamanīja, ka pa piedarba otrām durvīm drīz vien izmetās kāds pusaugu puika un laidās skriešus vien uz mežu.
Indriķis piegāja pie rijas durvīm. Krāsns tikko kā bij aizkurta, un dūmi pildīja visu riju, tikai tā līdz pusstenderēm no apakšas vēl bij bez dūmiem, bet krēslā viņš nevarēja neko saskatīt.
«Labrīt, saimniek!» Indriķis sauca uz labu laimi dūmos un tumsā.
Atsaucās tāda kā neskaidra ņurdēšana. Tad kāds saliecies augums aitādas kažociņā līda pa dūmu apakšu uz durvju pusi. Papriekš Indriķis ieraudzīja pinkaino, salmu pilno galvu, bet tad no dūmiem izlīda arī bakurētainā, sarkanbārdainā seja. Saimnieka šaurās acis nedroši raudzījās gan uz Indriķi, gan uz Ješku, gan arī abiem garām uz meža pusi, it kā no turienes kaut ko gaidīdamas.
«Nu Pēter, vai vēl pazīsti mani?» Indriķis jautajā.
Saimnieks apjucis nomurmināja kaut ko un paskatījās, kā padomu meklēdams, rijas dūmos.
«Neesam jau gan redzējušies gadus astoņus...» Indriķis turpināja, «laikam no tās reizes, kad abi lēcām, uz medņiem.»
Saimnieks atkal kaut ko norūca.
Indriķis nopūtās.
«Vakar mēs paglabājam manu tēvu, veco Krāces pilskungu...» viņš teica.
«Visādi jau notiek...» saimnieks nomurmināja, sargādamies Indriķim acīs skatīties.
«Es gan biju velējies, lai visi mūsu ļaudis būtu izvadīšanā klāt,» Indriķis turpināja. «Vai tu ar ziņu dabūji?»
Saimnieks knibinājās ap kažociņu.
«Tā jau runāja gan...» viņš norūca.
«Bet atnācis nebij neviens...» Indriķis piemetināja.
«Visādi notiek...» saimnieks noņurdēja, uz kuru pusi būtu visvieglāk izbēgt no nepatīkamā viesa.
«Vai zini, Pēter, jūs visi mani ļoti apbēdinājāt,» Indriķis nopietni runāja. «Jūs visi zināt, ka vecais pilskungs par jums gādāja kā tēvs. Un es gribēju viņu izvadīt kopā ar jums, kā bērni izvada tēvu un radinieki radu. Bet neatnāca neviens.»
Saimnieks nokāsējās, bet neteica nekā.
«Tu, Pēter, vistuvāk Meža pilij,» Indriķis runāja, «tevi visdrīzāk es gaidīju. Kur tad tu vakar biji?»
«Kur tad nu zemnieks lai ir?» Pēteris nedroši atbildēja, «kurp kungs sauc, turp iet.»
Indriķis viņu uzskatīja nesaprazdams.
«Bet es taču jūs visus aicināju uz Meža pili!» viņš iesaucās.
«Un kungs aicināja uz muižu...» saimnieks, viņam garām šķielēdams, atbildēja.
«Kurš kungs?» Indriķis izbrīnījies jautāja.
«Stārasts...»
«Bet jūs taču piederat Krāces pilij!» Indriķis uztraukts teica.
«Stārasts mums izskaidroja, ka Krāces pils vairs neesot...» zemnieks atbildēja, Indriķī no sāniem glūnēdams.
«Kas, tie par niekiem!» Indriķis iesaucās, «es esmu paša karaļa apstiprināts Krāces pilskungs, un man vienīgam teikšana pār Krāces zemniekiem!»
Zemnieks skatījās nemierīgi uz mežu un neatbildēja ne vārda.
«Vai daudz saimnieku bij vakar pie stārasta?» Indriķis jautāja.
«Visi.»
«Nu, un kā tad jūs to lietu domājat: vai tad viens kungs var atņemt otram ļaudis un pili? Vai tad tavs kaimiņš uzreiz var nākt mājā un teikt: tavs kalps un tava manta pieder man?
«Vai tad nu kungiem tāda tiesa kā mums!» zemnieks paraustīja plecus.
«Un tad tu tici, ka stārasts drīkst jūs visus izrīkot savos darbos, kad es tam runāju pretim?»
«Drīkst - nedrīkst, bet viņam jāklausa. Viņam klausa visi kungi.»
Indriķis paskatījās pagalmā kā palīdzības meklēdams. Kā lai viņš pārliecina zemnieku par savu taisnību?
«Un vai tad jums bij liels prieks dabūt jaunu kungu?» viņš rūgti jautāja.
«Kas tad prasa pēc zemnieka prieka!» saimnieks atbildēja... «Bet vieglāk būs.»
«Vieglāk!.. Vai tad mans tēvs kādreiz par daudz uzstājies?»
«Viņš nu gan ne...»
«Varbūt jūs domājat, ka es būšu diezin kāds asins sūcējs?»
Zemnieks atkal raudzījās uz mežu un neatbildēja nekā.
Kāds sāka grabināties gar rijas sienu. Saimnieks paskatījās turp, nošņāca kaut ko nepacietīgi, bet taustīdamies tuvojās durvīm, un zem dūmiem parādījās sirma galva, pelēkbaltu, sapinkotu bārdu. Acis sirmgalvim bij aizvērtas. Indriķis viņu pazina: tas bij saimnieka neredzīgais tēvs.
«Labdien, saimniektēv!» Indriķis viņu uzrunāja, «vai tu dzirdi ar, kas te notiek?»
«Labdien, jaunskungs, labdien...» sirmgalvis atbildēja un taustīja pēc Indriķa rokas, «kā nu nedzirdēšu.»
«Tu esi tik ilgi dzīvojis pasaulē... saki tak tu dēlam, ka tā ir neprātība, sākt uzreiz cita kunga klaušas. Lai taču viņš apdomā pats, ka tā ir Krāces pils tiesa, uz kuras atrodas viņa māja.»
Sirmgalvis nokāsējas un nobraucīja bardu, ar otru roku pie stenderes turēdamies.
«Kā tu domā, jaunskungs... ja mūsu zemnieki tev nepaklausīs, ko tu ar viņiem darīsi?» sirmgalvis jautāja.
Indriķis apjuka.
«Bet tas tak netaisni!» viņš iesaucās.
Sirmgalvis to it kā nedzirdēja.
«Bet ja mes neklausīsim stārastam, kas tad mūs sargās no viņa kara kalpiem?» viņš jautāja tālāk.
«Es to darīšu!» Indriķis dedzīgi iesaucās. «Kā mans tēvs jūs pasargāja no trim četriem ienaidniekiem, tā es sargāšu jūs no viena!»
«Tavam tēvam bij pils un kara kalpi...» sirmgalvis atbildēja, «bet kas tev ir?»
«Pili nostiprināsim vienā vasarā. Kara kalpus pieņemsim...» Indriķis nedroši atbildēja.
«Kad pils būs uzcelta, kad kara kalpi būs pieņemti... Bet kā tu uzcelsi pili bez darbiniekiem? Un kā tu sargāsi tikām mūsu mājas, ja mēs brauksim pie tevis darbos?.. Nē, jaunskungs, nesauc tu manu dēlu par neprātīgu. Tikpat prāta, tik neprāta ir visiem mūsu saimniekiem. Kam jums tur taisnība, kam netaisnība... kā lai mēs to zinām. Bet mēs zinām, kurš no jums stiprāks. Ar spēku jūs esiet valdījuši līdz šim. Spēkam mēs paklausīsim arī turpmāk...»
«Un viss, ko mani tēvi jums labu darījuši, viss kā slaucīt izslaucīts jums no sirds...» Indriķis ar rūgtumu sacīja.
«Jaunskungs,» sirmgalvis teica, galvu nokārdams, «tu pats neesi arklu rokā ņēmis, citādi tu zinātu, ka velēna tikpat smaga Krāces tiesā kā stārasta daļā. Bet zirdzinieku dienas... Vai tu domā, ka Krāces pils mūri paši no sevis izaugs? Kad tev tā jācilā no rīta līdz vakaram svira un jādzen tačkas, tad aizmirstas tā labie, kā sliktie vakardienas darbi; tad acis turp vien griežas, kur saulīte pa meža galiem brien.»
«Vai tad pie stārasta jums nebūs jābrauc zirdzinieku dienas?»
«Krāces pils paliek sadragāta uz laiku laikiem... tie paša stārasta vārdi. Tikai mazu muižu te uzcelšot. Un stārasta ļaudis visi braukšot talkā. Bet muižas tīrumus nākošu vasaru atstāšot atmatā... Bet tas jau viss viens: izdaries tu, kungs, ar stārastu, un mēs klausīsim arī tev, kā klausījām tavam tēvam. Bet līdz tam laikam nesauc mūs par neprātīgiem. Un tagad, kungs, tagad būtu laiks, ka tu brauktu projām no šī apvidus: stārasta kaŗa kalpi drīz būs te.»
Saimnieks metās ka zvērs uz sirmgalvi.
«Vai turēsi muti, vecais zirgs!» viņš šņāca. «Vai tā tava darīšana.»
Indriķis aptvēra, kas te notiek. Tad tādēļ saimnieks vienmēr bij skatījies uz mežu. Atcerējās Ješka arī puiku, kas bij aizskrējis uz mežu. Ātri viņš atraisīja zirgu un grieza to uz ceļa. Iemetās kamanās arī Indriķis, bet pašos vārtos saimnieks ieklupa zirgam apaušos.
«Kungs pavēlēja apturēt jūs, kur satiek!» viņš kliedza. «Ne soļa jūs netiksiet no manas mājas! Pie stārasta projām!»
Indriķis izvilka pistoli.
«Laid zirgu vaļā!» viņš uzsauca iekarsušajam zemniekam. «Viens, divi...»
Saimnieks ātri aizrāvās aiz rijas stūra. Ješka uzšāva zirgam, un sniegs vien nogriezās viņiem ap ausīm.
Saimnieks uzreiz sāka kliegt nelabā balsī. Indriķis paskatījās atpakaļ: saimnieks skrēja viņiem pakaļ un meta ar roku uz meža pusi. Indriķis paskatījās turp, tur pašulaik izjāja divi trīs kara kalpi, apstājās, apskatījās un tad grieza zirgus taisni laukam pāri braucējiem pakaļ.
«Laid, Ješka,» Indriķis iesaucās... «Līdz Meža pilij! Mums dzenas pakaļ!»
Viņi uzbrauca uz lielceļa. Mežs paslēpa viņus kādu
laiciņu ķērāju acīm, bet tie neatlaidās, arī zirgi tiem nebij slikti; turklāt viņi bij jāšus.
Verstes piecas no Meža pils bēgļi ieraudzīja ķērājus. Viens bij no viņiem varbūt vairs tikai pāra simts asu, un citi pamazām tuvojās. Indriķis saskaitīja četrus.
«Apturi zirgu... stārasta vārdā!» pirmais jātnieks kliedza.
Ješka par atbildi uzcirta putas sabrauktajam zirgam ar pātagu..
«Apturi, kučier, zirgu!» jātnieks atkal kliedza, «dabūsi piedesmit dālderu!»
Ješka viņam parādīja dūri.
Zirgs jau krietni bij noguris. Attālums starp kamanām un ķērājiem palēnām mazinājās... Nu vairs bij tikai divdesmit asu, nu desmit...
Indriķis izstiepa savu ieroci pretī. Tuvākais jātnieks iesmējās un arī izvilka pistoli. Norībēja šāviens, un lode spindzēdama nogāja Indriķim gar ausi. Nu jau piecas asis, četras...
Norībēja otrs šāviens, un jātnieks sāka ļodzīties sedlos. Piesteidzās viņa biedri, viens apķēra viņu ap vidu Tur viņi palika uz ceļa...
Tikko Meža pils vārti bij aizvērušies aiz Indriķa, kad atskanēja taures skaņas. Piejāja viens no stārasta kara kalpiem un prasīja pēc pilskunga. Hildegarde uzkāpa vārtu tornī un atbildēja, ka pilskungs esot slims. Tad kara kalps padeva sargam rakstu, kurš to sniedza tālāk Hildegardei. Raksts bij — pavēle ikvienam, izdot bijušā Krāces pilskunga dēlu Indriķi stārasta ļaudīm.
«Mēs dzināmies viņam līdz šejienei pakaļ...» kaŗa kalps paskaidroja, «tādēļ mēs zinām, ka viņš te atrodas. Vai pilskungs izdos mums viņu?»
»Es neticu!» Hildegarde strupi atbildēja un nokāpa pa trepēm pagalmā.
Tur viņa ieraudzīja Indriķi, kas bij iznācis uz balkona.
«Hildegard!» viņš sauca, «ja raksts ir pareizs, tad es iešu. Tu nedrīksti pārkāpt likumu!»
«Gan tiksim galā ar visiem likumiem!» Hildegarde atbildēja. «Man tev kas jāsaka.»
Indriķis, klusu ciezdams, viņai sekoja. Viņi kāpa pils tornī.
Augšā nonākusi, viņa vispirms apskatījās visapkārt. «Vai tu redzi jātnieku pulciņu?» viņa jautāja, rādīdama uz meža malu.
Indriķis saprata: pils tika ielenkta. Otrs pulciņš jāja ar lielu līkumu no otras puses, trešs sapulcējās uz ceļa, kādu pusversti no vārtiem.
«Hildegard!» Indriķis iesaucās, «kādēļ lai es tevi un tavu tēvu grūžu postā? Laid mani... gan es izsitīšos viņiem cauri!»
Hildegarde tūliņ neatbildēja. Domīgi viņa raudzījās pāri mežam.
«Kāpēc viss iznāk savādāk, nekā mēs domājām!» viņa teica. «Kadēļ tu no manis gribi šķirties?»
«Tādēļ, ka nevēlos, lai tavs liktenis saistās ar manu nelaimi.»
«Ko tu apzīmē par savu nelaimi?»
«Vienalga, laime, vai nelaime man tagad atliek tikai viens ceļš pret stārastu: zobu pret zobu. Un tagad nav grūti noteikt, kurš stiprākais. Kādēļ tev jāpaliek uz grimstoša kuģa? Ja es uzvaru — gan jau tad es atradīšu ceļu pie tevis. Ja es krītu, — tad būs viena, kas mani apraudās.»
«Bet kā tad paliek ar taviem zemniekiem?»
«Man viņu vairs nav... Viņi paši man uzsūtīja ķērājus.»
Hildegarde nodūra galvu.
«Man nāk prātā Ezava svētība...» Indriķis runāja: «no sava zobena tu dzīvosi... Arī man tagad atliek tikai mans zobens... vienalga, vai es ar viņu dzīvoju vai mirstu. Bet tu, Hildegard... turpini viena pati to darbu, par kuru mums abiem tā tikās sapņot...»
«Vai tad tu domā, ka stārasts tēvu un mani liks mierā?» Hildegarde jautāja. «Un tēvs... man liekas, ka viņš nākamo svētdienu vairs nesagaidīs.»
«Arī tas vēl, arī tas vēl!» Indriķis iesaucās, galvu abās rokās saņemdams. «Bet vienalga!» viņš pielēca kājās, «es gādāšu par to, ka stārasts tevi liks mierā!»
«Es redzu tikai vienu ceļu...» Hildegarde runāja, «mums jāsūta nākošā naktī vēstnesis pie karaļa pēc palīdzības. Bet pašiem mums jālūko turēties stārastam pretim, līdz atnesīs ziņu no karāļa.»
«Kapēc lai es pats nejātu?» Indriķis jautāja.
«Tāpēc, ka tu te esi vajadzīgs...» Hildegarde atbildēja.
Indriķis pārdomāja.
«Tev taisnība, Hildegard...» viņš atbildēja, «manis vajag tur, kur briesmas vislielākās, bet pilī es nepalikšu. Cik jums ir kaŗa kalpu?»
«Trīsdesmit pieci.»
«Un cik no pilsļaudīm var apbruņot?»
«Kādus divdesmit.»
«Nu labi. Ja mēs paliekam visi pilī, tad stārasts ar saviem kalpiem un paklausīgajiem muižniekiem mūs drīz vien var atdalīt no pasaules. Bet dalīsim mēs ļaudis. Es paņemšu piecpadsmit kara kalpu un Ješku un izlauzīšos šonakt no pils. Tad es varu sapulcināt labu baru. Un katrā ziņā es uzbrucējiem vienumēr būšu aiz muguras.
Ja manis nebūs pilī, tad arī stārastam nebūs likumīga iemesla tur lauzties iekšā, bet ja viņš tomēr mēģinātu, tad atradīsies daži muižnieki, kas viņam tur labprāt nesekos.»
«Es pārdomāšu to lietu...» Hildegarde atbildēja.
Pēcpusdienā piebrauca pats stārasts ar dažiem muižniekiem Meža pilij un prasīja izdot Indriķi.
Hildegarde veda tēva vietā sarunas.
«Labi. Jūs prasiet, lai jums tiktu izdots Krāces pils Indriķis. Lai stārasts paskaidro tuvāk, kāda nozieguma dēļ viņu vajā?»
«Viņš ir sašāvis manu kara kalpu,» stārasts atbildēja. «Uz kā zemes tas ir noticis?» Hildegarde jautāja.
«Uz Meža pils zemes...» stārasts drusku apjucis atbildēja.
«Tā tad Meža pilskungam pirmajam pienākums viņu apcietināt. Un tiesai vispirms jānotiek Meža pilī. Bet te ir liecinieki, ka tavs kaŗa kalps pirmais uz viņu šāvis. Un turklāt šie kaŗa kalpi uzbrukuši viņam jau uz viņa paša zemes. Ar kādu tiesību tavi kalpi apbruņoti jādelē pa Indriķa pils tiesu?»
«Indriķim nekādas pils nav!» stārasts noskaities kliedza.
«Karalis ir viņu apstiprinājis par Krāces pilskungu...» Hildegarde mierīgi atbildēja. «Tādēļ es prasu, lai tiesu sasauc pie mana tēva. Un tas notiks, kolīdz mans tēvs būs atspirdzis. Bet izdot agrāk mūsu gūstīto - tas nav pēc likuma.»
Stārasts sāka plosīties. «Viņi visi ir blēži kopā!» viņš kliedza. «Viņš grib izbēgt... viņš izbēgs...»
Muižnieki pūlējās viņu nomierināt, bet tas bij grūti izdarāms. Viņš aiztrieca sūtņus uz visām pusēm, lai tie aicinātu ieročos visus kaimiņus, lai ņemtu lielgabalus līdz... rīt agri, vai šonakt lai visi ir klāt. Un sargi jānoliek
visapkārt pilij... «Pele ar man neizspruks no turienes!» viņš trakoja, dūri rādīdams.
Pilī sākās rosība. Hildegarde izvēlējas no tiem kara kalpiem, kas bij gatavi izlauzties no pils, piecpadsmit vīru un lika visiem citiem sagatavoties uz nopietnu pretim turēšanos. Visur šķindēja trītās bruņas, asiņainie zobeni; daži lēja lodes savām bisēm, lielgabalu meistars rīkojās ap savu ierūsējušo lielgabalu, eļļodams tā grozāmo skrūvi un kraudams lodes pa rokai. Kalējs un Ješka ņēmās nosvīduši ar zirgu kalšanu, pa reizei piestiprinādami ciešāk vienu otru bruņu locekļi, kas bij kļuvis vaļīgs pagājušos miera gados. Klētnieks ar trim kalpiem mērīja labību, kamēr citi nesa vienu maisu pēc otra pagrabā, jo klēts nebij gluži droša no ienaidnieku, šāvieniem. Hildegarde bij visur, rīkoja visu, pārraudzīdama visu, tikai šad tad ietecēdama pie tēva pēc padoma.
Arī Indriķim neatlika vaļas ne acumirkli. Kopā ar vecāko kara kalpu, kas bij nozīmēts mazajam pulciņam par vecāko, ja Indriķa nav klāt, viņi aplūkoja visu piecpadsmit biedru ieročus, zirgus, sedlus, pārtikas krājumus, drēbes un līdzņemamos traukus, izmaksāja viņiem solīto divkāršo algu par mēnesi uz priekšu, sakārtoja arī paši savas līdzņemamās mantas. Tā pienāca vakars, un visi sāka ģērbties uz izbraukšanu. Indriķis izraudzījās vieglas kara kalpu bruņas, labi paredzēdams, ka biezumos un muklājos smagais bruņinieka tērps būtu tikai par nastu. Bij aizjūgtas četrējas kamanas, vajadzīgā uztura un mantu piekrautas.
Hildegarde jau ilgāku laiku nebij redzāma. Indriķis pašulaik gribēja to meklēt, kad viņu ar visiem kara kalpiem aicināja uz bruņinieku zāli: tēvs vēloties vēl atvadīties no izbraucējiem. Visi piecpadsmit sekoja Indriķim. Tiem
piebiedrojās citi, sāka nākt pat saimes ļaudis, tā kā ārā palika tikai sargi.
Lielā bruņinieku zāle bij apgaismota svecēm un lāpām. Dibenā Indriķis ieraudzīja balti apklātu galdu, uz tā divas vaska sveces un bībeli; varēja redzēt, ka bij nodomāta dievkalpošana. Pa dibens durvīm ienesa veco pilskungu, gurdu un bālu, atzveltnes krēslā. lenāca arī mācītājs un uzsāka «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.» Zāles velves viegli trīsēja no spēcīgajām vīriešu balsīm. Indriķis pārlaida acis ātrumā pār sanākušajiem ļaudīm, bet, Hildegardes neieraudzījis, sāka no visas sirds dziedāt līdzi.
Tikai tagad Indriķis nojauta visas tās briesmas, kas cilvēka spēkiem nezin vai būs novēršamas. Mazs pulciņš vīru bez pajumta, bez sargu mūriem... tā viņi tur ložņās pa mežiem, mirks pavasara ūdeņos, stigs atkusušajos purvos. Bet stārasts un viņa kalpi, un pakalpīgie muižnieki... kā plēsīgus zvērus tie dzenās viņus; sarīkos medības viņu dēļ, izsolīs godalgas par viņiem, dzīviem vai mirušiem. Mantkārība pārvērtīs par nodevēju katru ganu puiku, katru zāļenieci, katru ogotāju un lūku plēsēju. Un mācītāji sludinās no kancelēm, ka Krāces pils Indriķis aizgājis pa grēku ceļu un kļuvis par slepkavu un laupītāju, par pretinieku Dieva ieceltai valdībai. Un tad sāks pagurt viens un otrs no viņa paša biedriem, viņš paaugstinās trīskārt, četrkārt to algu, bet kad viņam vairs nebūs ko maksāt?.. «Ak mūsu spēciņš ļoti vājš, mēs lēti zemē klūpam!» dziedāja pils ļaudis. Un Indriķa sirds teica «jā». Saplaka viņa paļaušanās sev un savai taisnībai. Cilvēka roka neaizsniegs taisnību.
«Bet pār mums stāv tas Varenais, kam Dieva spēks uz lūpām...» Kur viņš ir, šis Varenais? Kur viņš bij, kad stārasta ļaudis notrieca gar zemi viņa tēvu un māti, kad
nepiepildāmā laupītāju lāpa pārvērta pelnos visu to, ko viņš nevarēja ņemt līdzi? Un tomēr viņš ir kaut kur, šis Varenais, to Indriķis šovakar juta un ticēja skaidrāk un drošāk, kā jel kad. Viņš atradīs ceļu pie Indriķa arī caur meža biezumiem; viņam nebūs par tumšu neviena nakts, nedz par staignu neizbrienāmais purvs. Cik viņa ir brīnišķa, šī ticība, kurai viss runā pretim! Un kādu mieru, kādu paļaušanos viņa lej dvēselē!
Un pirmo reizi savā mūžā Indriķis izprata karotāja meldiju kopā ar bēgļa tekstu. Kā bēglis dodas cilvēks šīs nesadragājamās pils patvērumā, noguris, nespēcīgs, vajāts. Un kā krācošs zirgs šī meldija viņu nes ienaidniekam pretim... kā noreibušu, kā sapnī... kad šķēps duras pats, nezin kur, kad zobens cilājas pats, nezin pret ko. Bet to tu jūti, ka tas ir nenomācams spēks, kas cilā tavas krūtis, un tām bruņām nespiedīsies cauri neviena bulta, kuras ap tevi ir likusi neredzāma roka... Krāci, brīnišķīgais zirgs! Met dzirksteles, ziltērauda asmen!
Dziesma apklusa. Neviļus Indriķis paskatījās sāņus un palika pārsteigts stāvam: viņam blakām stāvēja Hildegarde līgavas uzvalkā, bet drusku aiz viņiem Ješka ar Grietiņu.
Un mācītājs sāka savu runu, — laulājamo runu. Tās būšot kāzas bez kāzu gavilēm, tā būšot dzīves derība — varbūt uz nāvi. Laulātos draugus šķiršot aizslēgti vārti un ienaidnieku karavīri, purvi un meži; un nevarēšot viņi paskatīties viens otram acīs, un viņu mīlestības vārdi izzudīšot, neaizsniegusi drauga ausis. Bet mīlestība turēšot viņus vienu pie otra kā neredzāma un nesaraujama saite... jo mīlestība esot stiprāka par nāvi...
Indriķis sajuta Hildegardes mīļo roku, un viņas spožajās acīs viņš lasīja to pašu: jā, draugs, mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tad, laimes un skumju mākts, viņš
noslīga ceļos un solījās no sirds mīlēt savu Hildegardi un sargāt viņu visās grūtībās un bēdās.
Pēc laulībām mācītājs pieņēma vakarēdienam kā jaunsalaulātos, tā arī pašu pilskungu un visus tos, kam šovakar bij jādodas cīņā. Un bārdainie kara kalpi slaucīja acis ar saviem ādas cimdiem, kad paskatījās uz Hildegardi un viņas vainagu.
Dievkalpojums beidzās. Indriķis, atvadījies no Hildegardes tēva un visiem pilsļaudīm, nostājās Hildegardes priekšā un saņēma viņas roku.
«Ko tu man teiksi šķiroties?» viņš klusi jautajā.
«Uz redzēšanos!» Hildegarde atbildēja un noskūpstīja viņu.
«Uz redzēšanos!» Indriķis teica... «še, vai tur...» Un viņš rādīja uz zvaigznēm, kas jau bij redzamas caur pusaizsalušo logu.
«Še, vai tur... uz redzēšanos!» Hildegarde atkārtoja. «Un kad pils torņa augšējā logā spīdēs uguns, tad es ar viņu tev sūtīšu labvakaru.»
Ari Ješka bij tāpat pārsteigts kā Indriķis: laulāšana bij sarīkota tikai pilskungam, Hildegardei, mācītājam un Grietiņai zinot. Un nezin, vai aiz apjukuma Ješka būtu varējis visai tai ceremonijai sekot kā nākas, ja Grietiņa vēl pie laika viņam nebūtu iečukstējusi ausī, lai darot visu tāpat kā Indriķis. Bet šķiroties viņš jau daudzmaz bij aptvēris savu tagadējo stāvokli.
«Vai zini, Grietiņ...» viņš klusiņām teica, apskatīdamies, vai mācītājs nav tuvumā... «labi gan, ka viss izgāja šitā... bez pātaru atskaitīšanas. Man tai trešā ticības loceklī vienmēr jūk...»
Ārā bija gluži satumsis. Pilsgalmā sargi bij sakūruši lielu uguni, kuras liesmas mierīgi šaudījās mitrajā tumsā. No meža dvesa tāls pavasaris.
Indriķis ar Hildegardi vēl norunāja, no kurienes ārējie kareivji vēlāk dos ugunszīmes piliniekiem. Tad Hildegarde pavadīja Indriķi garām sanākušajiem pils ļaudīm un karavīriem līdz āra durvīm. Godbijīgi un līdzcietīgi ļaužu pūlis pašķīrās.
«Vai tu man piedod manu patvaļību?» Hildegarde lūdzās, kad abi bij nostājušies uz platajām akmens trepēm un laida ļaudis sev garām. «Es domāju, ka tu vairāk sargāsies un uzmanīsies, ja zināsi, ka tava dzīvība pieder arī man.»
Indriķis spieda viņai roku, nespēdams izrunāt ne vārda.
«Es jūtu, ka mēs vēl tiksimies...» Hildegarde teica. «Ar manu tēvu gan tu vairs netiksies...»
Karavīri un jātnieki jau bij sarindojušies pagalmā pret lielajiem vārtiem. Vārtu sargi stāvēja savās vietās, gatavi uz doto mājienu atvērt smagos vārtus. Ješka iesēdās vienās no aizjūgtajām kamanām, trīs kara kalpi pārējās. Visi pacietīgi gaidīja komandu. Jātnieku zirgi dīžājās un koda iemauktus.
Pieveda zirgu arī Indriķim. Indriķis atbrīvojās no Hildegardes, uzlēca sedlos un nostājās izbraucējiem priekšgalā.
Patlaban viņš gribēja dot komandu, kad kāda roka satvēra pavadu un atgrieza zirgu atpakaļ. Nesaprašanā Indriķis paskatījās uz pārdrošo: tas bij vecākais kara kalps.
«Tev, kungs, šoreiz vieta nav priekšgalā...» vecais mierīgi izskaidroja, kad Indriķis viņu izbrīnījies uzlūkoja. «Priekšgalā ir norīkoti tie, kuri pēc izbrukuma atgriezīsies atpakaļ pilī. Viņi izlauzīs mums ceļu un aizkavēs ienaidnieka pakaļdzīšanos. Bet mēs, kuriem jāpaliek ārā, ienaidniekam aizmugurē, mēs turēsimies pie vezumniekiem...
un visi kopā, lai neizklīstam. Uz kuru pusi kungs domā doties, kad izsitīsimies cauri?»
Indriķis drusku padomāja. «Tev taisnība, vecais..» viņš teica, «mūsu darbs sāksies tikai vēlāk. Kā tu domā, uz kuru pusi būtu vieglāka izlaušanās?»
»Mums ir trīs ceļi...» kara kalps atbildēja, «viens pāri ezeram... bet tur visvieglāk pakaļdzīties; otrs uz Rīgas pusi... bet tas visstingrāk apsargāts; trešais uz Krāces pili vai uz stārasta muižu, - bet tur mēs nokļūstam starp stārastu un viņa ļaudīm.»
Indriķis savilka pavadu stingrāk. «Bet ja mēs izlaužamies arī stārasta pilij garām?» viņš teica. «Un ja nē - tad man Krāces meži pazīstami, bet stārasta ļaudīm nejāsim lācim pašās krūtīs.»
«Un kur lai izklīdušie salasās?»
«Pie «lauztās priedes»!»
Vecais kara kalps grieza zirgu ierindā. Tad viņš kaut ko pateica lielgabalniekam. Vārtu tornī nozibēja uguns, nodārdēja šāviens, zirgi salēcās un tad devās aulēkšiem pa vārtiem ārā, kuri tai pašā acumirklī atdarījās. Indriķis saņēma savu zobenu pa cirtienam, paliecās uz priekšu un pievēra mazliet acis... tā vien likās, ka sniega pikas un koku zari juktu sejā. Zirgs krākdams drāzās uz priekšu, citiem līdzi. Kaut kur skanēja kliedzieni, rībēja šāvieni, papriekš tālāk, tad tuvāk, tad vaimanas... Indriķis atvēra acis: kaut kur pamirdzēja ugunskurs, aizslīdēja kā putni garām jātnieku un skrejošu vīru ēnas, pazibēja šāvienu uguns, ieskanējās zobeni sasizdamies... Bet kurp katrs skrēja, ko cirta, ko šāva... viss tas aizslīdēja Indriķim kā vētrā, kā trakā viesulī garām... draugi vai naidnieki kas to lai izšķir! Viņš tikai juta, ka zirgs iecirta galvu krūtīs, ka pāra reizes tas lēca pāri kaut kam tumšam... un tad kliedzieni un vaimanas atskanēja viņam
aiz muguras, arvien tālāk un tālāk, bet zirgs drāzās tāpat uz priekšu pa ceļu un aiz viņa un pa priekšu aulekšoja tādi pat tumši jātnieki, uz priekšu saliekušies, bez skaņas.
Pie «lauztās priedes» viņi apstājās. Izrādījās., ka caurlaušanās bij pilnīgi izdevusies. Pat ievainots nebij lāgā neviens. Tikai viens kara kalps žēlojās, ka plecs esot tāds pasmags, laikam burzmā būšot dabūjis kādu belzienu.
Sāka apspriest, ko lai nu dara. Viss var būt, ka ienaidnieki, ar viņu izvadītājiem kaudamies, nemaz nepamanīja, ka piecpadsmit vīru no izbrucējiem vairs neatgriezās pilī. Bet varēja arī būt, ka viņi bēgļus pamanīja, tikai nespēja dzīties pakaļ, kamēr citi uzbrucēji nebij atgriezušies pilī. Katrā ziņā gaidāms, ka citrīt gaismā viņi no pēdām nomanīs, kurp bēgļi griezušies. Tā tad šī nakts bij jāizlieto, lai tiktu drošībā.
Beidzot vienojās par to, ka jājāj līdz stārasta pilij, un ja izrādās, ka ceļš nav aizsprostots, tad jālūko tai tikt gaŗām. Gandrīz bij jādomā, ka stārastam mājā būs palicis maz ļaužu; tādēļ nebij ko bīties, ka no turienes dzīries pakaļ, arī ja pamanīs jātniekus. Un tur robeža un lielie robežu meži vairs nebij tālu.
Vienādos rikšos viņi laida uz priekšu. Nakts bij silta un mitra, un sniegs sāka šķīst. Pār galvām tikko bij manāma tāda kā mazāk melna stīpa. Bet zirgi turējās uz ceļa, un jātniekiem vairāk bij jāpaļaujas ausīm nekā acīm.
Netālu no stārasta pils viņi apstājās. Vispirms bij jāpārliecinās, vai ceļš, kas veda cieši gar pils vārtiem, ir brīvs. Indriķis pavēlēja Ješkam, lai brauc ar savu vezumu pilij garām, un ja redz, ka kavēkļu nav, lai piesien viņā pusē zirgu un pats ar ziņu nāk atpakaļ. Ješkam vienīgam bij zemnieku kažoks mugurā, tādēļ viņš, ļaunā gadījumā, visvieglāk varētu izmeloties par vezumnieku.
Zirgs vienādiem, čakstošiem soļiem tuvojās pils mūriem. Ješka velti raudzījās pēc gaismas sargu istabā. Viss bij kā izmiris. Gandrīz cēlās tā kā šaubas, sak, vai tas tumšais blāķis pavisam ir pils? Vai tie nav miglas piemirkušo priežu un egļu zari? Arī aizkārtnes bij vaļā un bez sargu. Tas bij toties nesaprotamāk, jo te daudzreiz mēdza muitot vezumniekus, kas brauca no robežu puses.
Ješka tāpat mierīgi aizbrauca līdz tuvējam mežam un iebrauca zirgu sīkajās eglītēs ceļmalā... Gandrīz, ja kas iznāk, lai nestāv ceļā. Tad viņš paņēma savu rungu par spieķi un gāja atpakaļ, vērīgi raudzīdamies, vai nemanīs, kaut kur uguni atspīdam. Reizes divas viņš apstājās un klausījās: sarga soļi nekur nebij dzirdami, tikai mitrs vējš činkstināja kaut kur vēja gaili. Ješka pagāja pat zem vārtu spraišļa, piespieda aci un tad atkal ausi pie atslēgas cauruma, bet viss bij tumšs un vienādās vēja šņākšanas pilns.
Jātnieki viņu gaidīja ar nepacietību.
«Nu?» Indriķis jautāja.
«Pie aizkārtnes un sargu istabā nedzird neviena cilvēka ...» Ješka atbildēja.
«Neviena?» Indriķis atkārtoja.
«Viss kā izmiris...» Ješka apstiprināja.
Indriķis brītiņu pārdomāja. Tad viņš atmeta spītīgi galvu un griezās pie saviem jātniekiem, kuri bij sagriezuši zirgus pulciņā un klausījās Ješka ziņā.
«Biedri!» Indriķis runāja pusbalsī, «kā rādās, tad mūsu vajātājs jūtas; pārāk drošs savās mājās. Kam no jums būtu dūša un patika tūliņ viņu apciemot? Pulvera muciņu zem vārtiem un visi ar uravām iekšā...»
Kara kalpi saka trīties.
«Tas var viegli pie karātavām novest!» viens ieminējās.
«Lode vai karātavas... viss viens!» otrs atrūca.
«Kristīgu kara kalpu velns neaiztiks, bet kas pie striķa, tas viņa...» pirmais atrūca.
Visi apklusa.
«Biedri!» Indriķis teica, «visa mana cīņa beigsies, ja beigts stārasts. Man ir jums katram simts dālderu līdz. Kā jums patīk: saņemiet viņus rīt, saņemiet viņus šonakt, kolīdz stārasts rokā, dzīvs vai miris. Un tad jājiet katrs, kur gribiet. Nakts jūs neapsūdzēs. Nebūs pat kas pakaļdzenas, kad pietrūks stārasta rīkošanas.»
«Simts dālderu?» viens iejautājās.
«Jā, simts dālderu.»
«Katram?»
«Jā, katram. Un trīs vezumus variet ņemt līdz, ja negribiet palikt arī turpmāk manā dienestā.»
«Un pils ar nebūs gluži tukša...» viens ieminējas.
Indriķis izlikās to nedzirdam.
«Vai pulvera muciņa viegli pasniedzama?» cits jau iejautājās.
«Kas bij, dievbijīgie kara kalpi...» cits tumsā runāja, «zinājis mēģināt? Robeža ir tuvu, un arī cilpa gaida. Ja neizdodas... mežs pa skrējienam. Bet simts dālderu ir nauda.»
«Dod šurp to muciņu!» iesaucās rupja balss, tā pati, kurai lode un cilpa bij vienaldzīgas, «un uzšķil degli. Bet jūs citi taisieties vārtiem tuvumā aiz stūra.»
Muciņu un degli dabūjis, viņš nozuda tumsā. Citi nostājās vārtu tuvumā tā, lai vārtu šķembeles nevarētu tos ķert. Ješka turējās cieši pie Indriķa.
Deglis, laikam, bij nodzisis. Pie vārtiem atskanēja šķiltavu šņakstieni un manāmas dzirkstis. Tad viss palika klusu.
«Jau Lorencs ap stūri!» kads pusbalsī ieminējās.
Visi gaidīja pukstošām sirdīm. Piepeši kaut kur aiz mūriem sāka suņi riet. Atskanēja svilpiens, bij dzirdāmas miegainas balsis. Sargu tornī atspīdēja uguns un atkal nodzisa. Noskanēja garš sarga sauciens. Tad taure... trara...
Braugs! Ap vārtiem uguns vien pašķīda, un Indriķis ar saviem kara kalpiem devās uz priekšu. Viena vārtu puse bij izgāzta ar visām eņģēm un saplosīta gabalu gabalos; otra nošķiebās pie pirmajiem sitieniem. Suņi sāka kaukt, sievieši kliedza, vīrieši lādējās un sauca izbailēs cits citu. Vienam tēviņam iemeta arī Ješka tumsā ar rungu pa kaklu; pašā pilī kļuva daži logi gaiši. Kaŗa kalpi sita katru gar zemi, ko satika; bet īstas pretošanās nekur nebij... no kaŗa kalpiem tiešām neviena nebij mājās.
Indriķis gāja pār pagalmu ka aizkaitināts lācis.
«Nelaid viņam izmukt!» viņš kliedza, «sargi vārtus! Lauz durvis vaļā! Trīssimt dālderu tam, kas viņu noķer! Piecsimt dālderu par stārastu!»
Un kailu zobenu vienā, nezin kur izrautu aizdedzinātu lāpu otrā... tā viņš skrēja, divu kara kalpu pavadīts, no istabas uz istabu, durvis lauzdams, aizkarus noraudams. Ķērkdami bēga sievieši un saimes ļaudis no viņa; citi krita uz mutes zemē, citi līda zem gultas, viens līdz pusei bij jau krāsnī... bet stārasta nebij nekur.
Viens teica, ka stārasts esot savā istabā, otrs - tornī, trešais neesot mājās. Un atkal no jauna skrēja Indriķis pa pili, lauza durvis, rāva kastes un krāsnis vaļā, bet stārasta nebij. Vienā istabā bij viņa amata drēbes, dokumentu skapji, dažādu papīru un pergamentu pilni. Tur Indriķis aizdedzināja sev jaunu lāpu, aptecējušo, pusizdegušo ar dusmām iemezdams archīva papīros.
«Izkvēpināsim!» viņš kliedza,» lai visi nāk laukā! Lai
lien stārasts laukā, ja negrib cepties! Izkvēpināsim! Sargiet vārtus!»
Bez cepures, lāpu vienmēr ap galvu griezdams, viņš izskrēja pagalmā.
Drīz atspīdēja uguns arī citos pils logos, un šausmīgas vaimanas atskanēja šur un tur. Viens pēc otra parādījās kā nelabā dzīti pils ļaudis vienās otrās durvīs, lēca pa logiem, svieda drēbes, traukus, skapjus ārā. Bet stārasts nerādījās. Sievietes krita pagalmā ceļos, žņaudza rokas, lūdza žēlastības; neapbruņotie vīrieši vilkās cits aiz cita... bet Indriķim tas viss slīdēja kā sapnis garām. «Kur stārasts, kur stārasts?» viņam skanēja ausīs.
Liesmas sitās jau jumtā. Logi skanēdami plīsa, un dūmu un liesmu mutuļi gāzās pa tiem ārā. Svelme kļuva arvien nepanesamāka, un kara kalpi atvilka Indriķi vairāk pagalma vidū. Tad sāka kūpēt arī klēts jumts, un staļos zirgi rēca šausmīgā balsī. Cauri zirgu un cilvēku troksnim, cauri uguns rūkšanai un baļķu sprakšķēšanai Indriķis dzirdēja tikai to vienu: «Kur stārasts, kur stārasts?»
Un ja nu viņa nemaz nebij te?
Tālu mežā kaut kur ieskanējās taure, pilstornī atvērās logs, un ugunssārtajā nakts gaisā plūda taures skaņas, griezīgas kā asmens.
«Tur ir stārasts, tur, tornī!» Indriķis aizsmacis brēca un devās uz torņa pusi. Mežā taure atskanēja jau tuvāk. No torņa rībēja šāvieni. Pils ļaudis sāka lasīties turp. Kara kalpi kā apjukuši skatījās cits uz citu, tad viens iekliedzās: «Nāk!» un metās uz vārtiem. Citi viņam sekoja, citi vēl stāvēja nesaprašanā. Indriķis nesaprata no visa tā neko.
«Viņš ir tur, tornī!» viņš kliedza. «Tūkstoš dālderu tam, kas nāks man līdz!»
Un divus soļus uz priekšu paspēris, viņš piepeši saļima. Šāvieni no torņa rībēja vēl arvien. Ješka paķēra Indriķi, saņēma to kā bērnu klēpī un devās uz vārtiem, aiz kuriem tumsā nozuda pēdējie Meža pils kaŗa kalpi...
Ješkam tas izlikās kā Dieva lēmums, ka viņš savu zirgu bij piesējis otrpus pilij mežā. Citādi viņam nezin vai izdotos nokļūt ar smago nastu līdz kamanām, pirms ataulēkšoja stārasta jātnieki, kas bēgļiem bij dzinušies pakaļ. Indriķis vēl vienmēr kliedza un spārdījās un plēsās atpakaļ uz degošās pils torni. Ar mokām Ješka iespieda viņa seju kažokā, lai troksni daudz maz apslāpētu. Ar pārcilvēcīgiem spēkiem nonācis līdz meža malai, viņš iespieda Indriķi kamanās, atraisīja zirgu un grieza to uz ceļa. Liesmas augstu pacēlās pār pili, apgaismodamas visu apkārtni, un atskatīdamies Ješka redzēja, kā juka Meža pils kara kalpi uz visām pusēm, citu jātnieku dzenāti. Ješka ieraudzīja kādu meža ceļu, un pagriezās uz labu laimi pa to. Bet degošās pils troksnis, kliedzieni, šāvieni un taures skaņas vēl ilgi bij dzirdamas.
Indriķis bij kļuvis mierīgāks. Ne vārda nerunādams, viņš sēdēja uz vezuma, šad tad iekunkstēdamies.
Pēc kādas stundas brauciena viņš uzreiz ieteicās:
«Uzdedzini uguni, Ješka.»
Ješka apstājas un ar lielām pūlēm uzdedzināja līdzpaņemto lāpu.
«Man liekas, ka mēs paši iezīmējam savu ceļu...» Indriķis teica, «apskaties, vai mūsu sliedē nepil asinis.»
Ješka apskatījās, bet uz ceļa asiņu neatrada. Tad viņš
apskatīja vezumu: tas bij lieliski nošķaidīts asinīm, kas sūcās no Indriķa pāršautā zābaka.
«Es kāju vairs nemaz nejūtu...» Indriķis teica, «un ceļgalā sāpes.»
Ješka iedeva Indriķim lāpu un atgrieza ar nazi zābaka stulmu. Nebij ko šaubīties: lode Indriķim bij sadragājusi ceļakaula skriemelīti, varbūt arī vairāk, un zābaks bij pilns asiņu. Ješka paņēma autu un nosēja Indriķa ceļgalu, cik cieši varēdams. Indriķa kājas viņš satina lāčādas segā, tā kā no aukstuma un asinszīmēm uz ceļa nebij ko baidīties, un tad paskatījās jautājoši uz Indriķi.
«Viss viens!» Indriķis viņu saprazdams teica, «dzīvu viņi mani rokā nedabūs.»
«Bet te taču arī nevar palikt...» Ješka nedroši ieminējās.
«Vienu nakti agrāk vai vēlāk...» Indriķis rūgti teica, «viss vienalga.»
Ješka lēnām sāka zirgu dzīt uz priekšu. Te bij braukuši siena vedēji, — tas bij skaidri redzams. Un Ješka laida: pa viņu sliedēm, kuras drīz ieveda starp celmiem un ciņiem. Kādā biezoknējā vietā Ješka nogrieza zirgu no sliedēm, paņēma lāpu un rūpīgi iznīcināja savu sliedi. Pārliecinājies, ka garāmgājējs viņu nevarēs ieraudzīt, viņš atgriezās pie Indriķa un brauca lēnām tālāk. Izraudzījis no visām pusēm aizaugušu vietu, viņš tur iegrieza zirgu..
«Rīts jānogaida...» viņš piezīmēja.
Indriķis bij noguris. Uztraukums, asiņu zaudējums, žņaudzošas sāpes kājā... galva viņam liecās uz krūtīm un acīs šaudījās dūmainas liesmas. Vēl viņš redzēja, ka Ješka izņēma zirgam iemauktus no mutes, atlaida pavadu svabadāk, uzsedza brūnajam segu un mēģināja atlaisties garšļauku kamanās.
Neciešamas slāpes viņu pamodināja no grūtiem murgu sapņiem. Ap kāju, ap celi kāds vilka karstu dzelzi vienumēr ciešāk. Viņš nobīdīja apsegu no sejas un paskatījās: tie soļos brauca pa lielu mežu, bet cauri koku zariem spīdēja saulīte. Ješka gāja kājām līdzi, apturēja pa reizei zirgu, paklausījās, apskatījās, pagāja gabaliņu uz priekšu, panācās atpakaļ un brauca atkal tālāk.
«Dod man dzert!» Indriķis teica.
Ješka priecīgi paskatījās atpakaļ.
«Paldies Dievam!» viņš iesaucās, apturēja zirgu un sāka rakņāties pa kamanām.
Indriķis nodzērās no pasniegtā trauka.
«Kur mēs esam?» viņš jautāja.
«Vakarā varbūt tiksim līdz Krāces pilis robežām...» Ješka atbildēja. «Bet mežā nevar tikt uz priekšu, sāk jau kust.»
«Bet kā tad tu zini ceļu?» Indriķis brīnījās.
«Uzkāpu gaŗā eglē... apskatījos.»
Indriķim atkal uznāca tāds kā pusmiegs, kā nogurums, un tādas neskaidras domas un tēli mācās virsū. Drīz tās bij Mežakrodziņa liepu lapas, kas čaukstēja ap viņu, drīz atkal smaržoja Hildegardes puķes. Braukt tā klusām, mierīgi, kad kamanas tikko kust kā miegā... un grimt dziļāk šai lapu čaukstoņā un puķu smaržā... grimt, līdz izdziest aiz zaļganzeltītā ūdens tur augšā dūmainās liesmās un apklust zirgu izbaiļu rēcieni un sieviešu vaimanas. Kādēļ viņas vaimanā? Bet tas jau tik tālu, tur aiz zaļzeltainiem ūdeņiem, aiz baltajiem ziediem, aiz apaļajām lapām... Un Indriķis grimst, grimst.
Pret launaglaiku viņš atkal pamodās, bet šoreiz ar smagu galvu un vēl lielākām sāpēm. Ješka mēģināja viņam kaut ko iedot ēšanai. Viņš paņēma gan, bet atkal ielaidās tādā kā nesamaņas miegā. Tā viņš miga un modās,
juta reizēm skaudras sāpes ceļgalā, kad svārstījās kamanas, bet vienmēr ap viņu bij mežs... slaiki, pelēkbrūni, rievaini priežu augumi, augstāk dzeltenbrūni, vai skujainas egles, apsūnojušie bērzi pa vidām.
«Pa mežu... pa mežu...» Indriķim jaucās pa galvu, «vienumēr pa mežu. Un saulītes nav. Debesu nav. Līdz miršanai tā. Līdz miršanai.»
Bija jau satumsis, kad Indriķis atkal pamodās. Laiks bij skaidrs un vēss; sniegs čirkstēja un skraukšķēja zirgam zem kājām; mēness šad un tad paraudzījās pa zaru starpu uz vēlīnajiem mežiniekiem. Indriķis redzēja, ka viņi brauc pa iebrauktām sliedēm.
«Kā tad tu pa ceļu?» viņš jautajā Ješkam klusā balsī.
«Gaitnieki jau visi pārbraukuši,» Ješka atbildēja, «un sniegs uzsalis... bez ceļa lauž zirgam kājas. Bet tūliņ jau mēs būsim galā.»
«Kur galā?»
«Pie manas krustmātes.»
Zirdziņš noguris un sprauslodams lēni vilkās uz priekšu. Drīz viņi atkal nogriezās pa uzsalušajām pļavām, kur tomēr vēl bij nomanāmas vecas sliedes. Kaut kur aiz krūmiem šad tad bij manāma maza uguntiņa.
Beidzot Ješka apturēja zirgu pie kaut kā tumša. Mēness patlaban bij aizmācies, un Indriķis velti piepūlēja acis, lai atšķirtu, kas tas par tumšumu: platāks par siena kaudzi, bet vairāk izskatās pēc žagaru blāķa.
«Kad tik nu būtu māja!» Ješka teica un nozuda aiz šī blāķa. Tad nočīkstēja kaut kur durvis, un Indriķis saprata, ka viņi ir piebraukuši pie kādas zemnieku pirtiņas, kurās nereti mēdza piemājot dažādi vaļinieki un nespējnieki. Indriķis atpskatījās visapkārt, vai neieraudzīs tuvumā kādas mājas, bet redzēja netālu no pirtiņas tikai vecu krāšņatu un vēl tālāk kādu citu pussagāzušos ēku bez
jumta. Viss kluss: ne suņa, ne cilvēka balss, ne govs dīkšanas. Viss te te jau sen apklusis, izklīdis, izgaisis... Čirkstēja atkal soļi, - tā savādi šai bijušu ļaužu sētā — bet šoreiz divatā: aiz Ješkas Indriķis ieraudzīja kaut ko salīkušu, tumšā sedzenītē ietinušos.
«Mājā gan!» Ješka priecīgi teica ņemdams Indriķi klēpī.
«Kura tad ir tā slimā kāja?» otrs pienācējs klusi jautāja. Tad Indriķim kāja neganti iesāpējās, un viss kļuva zaļš un dzeltens ap acīm.
Kad sāpes atkal cik necik norima, Indriķis atvēra acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bij gluži melni nokvēpuši griesti, nevienādās skalu uguns apspīdēti; gar sienu, tāpat melni nokvēpusi, bij kārtīte, pie kuras karājās vesela rinda daždažādu sainīšu un vīšķu, pa kuriem patlaban rakņājās sirma, bezzobaina, krunkaina kā sačervelējusies tāss vecenīte. Ješka bij nostājies netāl no durvīm un nesaprata, vai vilkt kažoku nost, vai nē.
«Ej, apkop papriekš zirgu!» vecenīte ieteicas, uz Ješku nemaz nepaskatīdamās, «tad varēsi atģērbties.»
Ješka izgāja saliekdamies pa zemajam durvīm, un vecenīte rakņājās tālāk.
«Arī cilvēks!» Indriķis nodomāja, noraudzīdamies viņas kaulainajās brūnajās rokās... «bet dzīvība vēl iekšā turas.»
Vecā laikam bij atradusi meklējamo. Dažus vīstokļus vienā rokā turēdama, viņa paņēma otrā degošo bērza skalu un pienāca pie Indriķa. Indriķis piemiedza acis.
«Vaigi sarkani...» vecā dudināja, «ļaunums iet uz sirdi... Nu, nekas... jauns cilvēks, jauna sirds...»
Tad viņa apsēdās uz ķeblīša pie krāsns, kas izskatījās pēc alas, kaktā sakrautas no lielākiem un mazākiem akmeņiem. Tad viņa uzlika uz trijkāja mazu podiņu, iemeta tajā no vīstokļiem dažādas saknes, lapas un citas lietas,
ielēja ūdeni un sāka kurt zem trijkāja uguni. Ogļu sārtums atplaiksnījās viņas bezzobainā sejā tās brūnumā, kamēr sirmās matu šķipsnas nokārās gar ausīm kā veca bērza bārdainās sūnas.
Ilgi noraudzījās Indriķis viņas darbā. Vecas pasakas pazibēja viņa atmiņā kā saraustīti padebeši: tur, dziļi kalna apakšā tā rūķīši kaltēja savus dārgakmeņus... un par raganām viņš bij citkārt dzirdējis, par vecām, salīkušām, kas noslēgušas līgumu ar nāvi uz ilgiem gadiem, ar nāvi un ar Zemes māti.
Viņam kļuva karsti. Gribējās novilkt kažoku, bet līdz ko pakustējās, tā griezīgas sāpes izgāja caur visu miesu, no kājas lielā pirksta līdz sirdij, tā likās. Indriķis iekunkstējās.
Vecene salauzīja sausus žagarus un pabīdīja tos zem trijkāja. Tad viņa paņēma aizdedzināto skalu un nosēdās Indriķim kājgalī uz lāviņas. Tā viņa sēdēja labu brītiņu, ne vārda nesacīdama un nekustēdamās, un elpojot lēni cilājās viņas iegrimušās krūtis zem netīrā krekla. Dziļi iegrimušās acis aiz iesarkušajiem plakstiņiem kā jautādams raudzījās gulētājā.
«Dzert!» Idriķis čukstēja.
Vecenīte viņam padeva koka trauciņu ar skābu dzērienu.
«Vai stipri sāp?» tā jautajā, kad Indriķis ar pateicību bij atdevis trauciņu.
Indriķis pamāja ar acīm. Ienāca Ješka, un, viņam palīdzot, vecā uzmanīgi atģērba Indriķi un novilka zābaku no veselās kājas. Bet kolīdz viņa pieskārās sašautajai kājai, tā sāpēs atkal raustījās Indriķim muskuļi.
Vecā, daudz nedomādama, paņēma dzirkles un pārgrieza Indriķim zābaku un drēbes līdz ievainojumam. Tad viņa lēnām ar siltu ūdeni atmērcēja ievainojumam
pielipušos drēbes gabalus, atlupināja tos uzmanīgi un izmazgāja rētu ar zālēm, kas vārījās uz uguns. Indriķis cieta zobus sakodis, un viņam likās, ka sāpes mazinās tai vietā, kur pieskaras vecenītes uzmanīgie pirksti.
«Zirgā kāpējs tu vairs nebūsi, dēls...» viņa vairāk tikai sev noteica.
«Tā tad kroplis!» Indriķis rūgti noteica.
«Varbūt kroplis, varbūt ar nē...» vecene mierīgi atbildēja, vēl vienumēr slapinādama Indriķa pāršauto kāju. «Ja sadzīs, tad kroplis, ja karstums tiks sirdij klāt, tad nebūs vairs vajadzīgs neviens loceklis.»
«Tā ar labāk būtu!» Indriķis piezīmēja.
Vecenīte nopūtās un turpināja savu darbu. Ješka ātri nogriezās un izšņauca degunu. Tad viņš paņēma iesprausto skalu un nodzirkstīja to, kaut gan nekādas lielas ogles tur nebij.
«Kāja jau sākusi uzpampt un sarkt...» vecā dudināja. Tad viņa paskatījās Indriķī.
«Vai tev dzīvības stipri žēl?» viņa jautajā.
«Jaunības man žēl... un spēka žēl...» Indriķis atbildēja, «nedarīto darbu man žēl, - dzīvības nē... Un Hildegardi vēl gribētos redzēt...»
Vecā vairs neteica ne vārda. Izņēmusi nezin no kurienes nātna lupatas un uzlikusi ievainojumam siltās padibenes no sava katliņa, viņa sāka pārsiet ievainojumu, lēni, uzmanīgi, tikko manāmi pievilkdama sienamos. Vecās lūpas klusi kustējās, kā runādamas tikai viņai vienai dzirdamus vārdus.
Kad kāja bij apsieta un satīta villainē, vecā skubināja Ješku, lai apvelkot kungam kažoku. Ješka nesaprašanā paskatījās viņā.
«Bet te tak ir silts, krustmāt!» viņš uzdrošinājās iebilst.
«Bet ārā ir auksts!» veca īsi atbildēja. «Vai dzirdi, kā gaudo vilki?»
Ješka nedzirdēja neko, bet apvilka Indriķim kažoku. Tad vecā sameklēja kaut ko vakariņām un deva arī Indriķim iedzert kaut ko siltu, nepatīkamu. Indriķis izdzēra trauku līdz dibenam un tad drīz vien sajuta lielu nogurumu visos kaulos. Arī sāpes kājā tā kā norima. Viņš ielaidās miegā. Vēlreiz viņam gan likās, it kā viņu cilātu, it kā vēsums iesistos sejā, bet tas viss bij kā pa miegam, un viņš nepamodās.
Ja tas būtu pamodies, viņš izbrīnītos, atrazdamies atkal kamanās, kurām Ješka gāja līdzās, bet vecā zinātāja tupēja sarāvusies turpat viņam priekšā. Viņas vecā galva klanījās kā miegā, bet acis viņai tomēr vēl bij kā pūcei: reižu reizēm viņa uzsauca Ješkam, lai uzmanās... tur koks, tur celms, tur sieksta, tur akmens...
Ješka sākumā gan bij pretojies, kad krustmāte viņam pavēlēja jūgt zirgu un vest kungu atpakaļ uz mežu. Bet beidzot viņš pieļāvās. Krustmātei bij taisnība: viņas pirtiņā nevarēja noslēpt cilvēku uz ilgu laiku; gandrīz katru dienu turp nāca padoma prasītāji, un it īpaši tagad, uz pavasara pusi, kur bij tikdaudz svarīgu un ievērojamu dienu. Sabrukušajā klētī netāl no pirtiņas nevarēja kurt uguni; un kas tad galvoja, ka stārasta jātnieki neatdzenas par jaunu turp? Vēl tai pašā dienā viņi bij izjādījuši malu malas. Bez tam krustmāte nemīlēja daudz runāt; pateica tikai: jūdz! — un bij jāklausa. Tā viņi brauca jau ilgāku laiku gan pa pļavām, pār ezeru, pa krūmu ceļiem. Krustmātei te bij zināma katra stidziņa, un arī Ješkam likās tā kā pazīstama puse. Reiz viņš gluži skaidri atcerējās kur viņi ir: Krāces pils nebij no turienes ne četras verstes. Ješka sāka jau domāt, ka krustmāte gribot Indriķi vest uz pilsmuižu; un kad tā labi apdomāja - dažā
pagrabā tur tomēr bij labāk, nekā mežā zem egles. Bet krustmāte tomēr grieza zirgu atkal uz meža pusi, papriekš pa meža pļavām un beidzot gluži mežā iekšā. Varēja manīt jau tā kā gaismiņu svīstam, kad viņi apturēja biezoknī, lai atpūtinātu zirgu. Pēc brokastlaika viņi brauca tālāk. Ap pusdienu viņi apstājās pa jaunu pie tāda biezokņa, ka nevarēja redzēt ne desmit soļu uz priekšu. Mežs te bij jauns, laikam deguma vieta. Pat divus, trīs celmus Ješka izbrīnēdamies pamanīja ataugas malā. Kas tad te, tiktālu mežā, nāca kokus cirst?
Bet nebij laika pārdomāt. Krustmāte staigāja brītiņu gar biezokni kā ceļa meklēdama. Tad viņa nozuda biezoknī, bet drīz jau parādījās citā vietā un teica, lai Ješka nesot Indriķi turp.
Nebij viegls darbs, nest caur biezokni pieaugušu cilvēku, kurš kustējās un spārdījās kā murgos. Ik pēc desmit soļiem Ješkam bij jāatpūšas, vai arī jāatsvabinās no biezajiem zariem. Bet drīz viņš atdūrās gandrīz ar pieri pret kādu vēl pajaunu riju, kura no visām pusēm bij aizaugusi ar jaunām eglītēm un bērziņiem.
«Tā mūsu radinieka māja...» krustmāte nopietni teica, «nezin, kurā malā viņa paša kauli balinās... Bet te jūs neviens neatradīs. Noliec kungu te rijā, sanes no kamanām mantas te, un tad izbraukā ar zirgu, lai sajūk pēdas.»
Bēgļi veltīgi tik rūpīgi bij slēpuši savu sliedi: vēl tās pašas dienas vakarā nosniga tā gada beidzamais sniegs, bet naktī tas pārvērtās slapdraņķī un beidzot lietū. Bet labi, ka uzturs viņiem bij līdz dažām nedēļām, jo nebija šaubu, ka neizbrienamie meži un purvi pārtrauks katru sazināšanos ar ārpasauli.
Un ja ar nebūtu plūdi... arī tad abiem slimnieka kopējiem nebūtu bijis iespējams aizstaigāt līdz ļaudīm. Vairākas dienas Indriķis kāvās ar drudzi, un Ješka tā vien
bailīgi un uz pirkstu galiem staigāja pa riju un āru, kur viņš pamazām bij izcirtis pagalma vietu: bailīgi viņš staigāja un klausījās, vai tik krustmāte viņu nesauks savā mierīgā, vienādā balsī, lai atvadās no kunga. Kā cilvēks varēja tik mierīgs būt kā šī pati krustmāte: mierīgs, kad cilvēks turpat acu priekšā cīnās ar nāvi? Bet ja nu Indriķis nomirtu, tad gan Ješka viņa ne par ko neatstātu mežā: ieliktu kamanās un brauktu pa mežu... tak jau reiz izbrauktu pie cilvēkiem.
Bet krustmāte tupēja sarāvusies krāsns priekšā, vārīja savas zāles un cepa iesmā gaļu.
«Būtu jel kādu rubeni vai medni pagādājis...» viņa pa reizei norūca, kad Ješka tāpat slaistījās pa riju.
Kādu nakti Indriķim gāja visgrūtāk. Liesie, bārdainie vaigi dega kā ugunī, iekritušās acis plaši atvērtas raudzījās apkvēpušajos rijas ārdos, kamēr sakaltušās lūpas ātri vien runāja neprātīgus vārdus. Slimnieks bij iedomājies, ka tur uz ārdiem sēdot stārasts un gribot ar garu dzelzi izdurt viņam, Indriķim, acis. Reizēm viņš vīstīja dūres pret šo iedomāto pretinieku, draudēja ar karali, ar krusttēvu Norbertu; reizēm viņš uztraukts slējās augšā: gabalos šis saplucināšot stārastu, šo asinsdzērāju un dvēseļu nīdētāju. Bet tad viņš it kā sabruka savā nespēkā un lūdzās Hildegardi, lūdzās Ješku, lai glābjot to.
Ješka sēdēja uz akmens krāsns priekšā, neuzdrošinādamies pat raudāt. Laiku pa laikam viņš aizdedza jaunu skalu un iesprauda to tā, ka vājā gaisma krita krustmātes nopietnajā sejā. Krustmāte bij notupusies slimniekam otrā pusē, lika aukstus apsienamos ap slimo kāju un laiku pa laikam atglauda savēlušos matus no Indriķa pieres. Bet jo neskaidrāk Indriķis runāja, jo nopietnāka un skumjāka kļuva viņas grumbainā seja...
Ārā bij dzirdams pavasaris. Kā mitrs, mīksts vējš viņš» šalca pār egļu galotnēm, un sveķainā pumpuru smarža glaudās ap viņa sabristajām kājām. Piliens pēc piliena šļakstēja aiz sienas, no jumta krizdams, bet tā nebij drūmā rudens nakts vientulība, kuŗas gausos soļus skaitīja vēsās lāses: prieka pilnas viņas krita cita citu dzīdamās, tik drīzāk uz strautiņu, tik drīzāk no meža ārā, un tad projām uz jūru, rotādamās, trakodamas ar saīgušajiem, nīkstošajiem ledus gabaliem...
Ārā šalca pavasaris, plaši staipīdams notirpušos spārnus, bet iekšā mocījās daudz cietusē dvēsele savā cietumā, mocījās bailēs no sava bendes. Grauj viņus kopā šos cietuma mūrus, tu daudz vārdzinātā dvēsele, un laidies līdz pavasarim uz mūžīgo jūŗu...
Ješka klausījās pavasara vējā, un sirds viņam kļuva smaga. Saule atkal spīdēs, un lapas plauks. Neviens neprasīs, cik cilvēku būs nabagāki kļuvuši.
Vai viņas tur, Meža pilī, ar dzird, kā pūš mīksti mitrais vējš? Vai viņas raud par mirušiem? Vai viņas uzmanīgi klausās, kad atskanēs priekšnamā mīļi soļi? Klausieties, jūs daudz mīlētās dvēseles... klausieties un ceriet. Kādēļ jums redzēt vientuļo riju meža vidū, kur nāve lien gar sienām un pūš aukstu dvašu uz kaulainām rokām? Kam jums just šo auksto dvašu, kas līdz sirdij iet... nedzirdāma, kā pusnakts bailes? Un baļķu pusatplīsušās skaidas ķeras aiz nāves kaulainajiem locekļiem un virkš, kā kaķim skrāpējot...
Ješka iztrūkās no savām domām. Viņam likās, ka Indriķa dvaša būtu kļuvusi lēnāka. Lūpas bij sakniebtas klusas... acis aizvērušās. Jā, krūtis lēnāk cilājās, kā nastu nokratījušas, reizēm dziļāk atņemdamas elpu, kā neticēdamas, ka nastas vairs nav. Bet krustmāte reizi pa reizei slaucīja Indriķa auksto pieri ar baltu drāniņu.
«Krustmāt...» Ješka iesaucās, vai viņš nemirst?» Vecenīte, kā likās, nedzirdēja, tikai roka bija kļuvusi gurdāka parastajā darbā.
Sviedri sāka plūst arvien vairāk, un dvaša kļuva vienādāka. Skals izdega pēc skala, bet abi kopēji nerunāja ne vārda. Ko lai viņi runātu še, kur pati mūžība runāja savu neatsaucamo valodu? Tad tāda tā nāve? Tad tā var nomirt cilvēks, kas veselu pasauli savās krūtīs nesa? Mirst viņš, mirst viņa pasaule, un lāstekas pil tur aiz sienas ne gausāk, ne ātrāk, un pavasaris brauc pār mežu savā neredzamā laivā...
Ješka vairs nevarēja izturēt: asaras žņaudza viņam kaklu cieti, Un paķēris savas virsdrēbes, viņš izskrēja laukā, izspraudās cauri ataugai, paskrēja kā izmisumā gabalu pa tumšo mežu un tad apķērās priedei un sāka pilnā balsī raudāt.
Pamazām viņš sāka nojaust savu nelaimi un zaudējumu. Pār viņu sāka skaidroties debess, rīta vējam pūšot, un šur tur atsarka padebeša mala. Nāks jauna diena pār mežu un runās savu dzīvības valodu, un priecāsies dienas gaismā putniņš, kustonītis un pavasara vējiņš. Tikai Ješkam būs jāiet atpakaļ uz auksto, krēslas pilno riju un jātausta Indriķa stīvā, aukstā roka... Tur, lūk, vajag saulītei lēkt no tās puses. Un Meža pils logos viņa zaigos, un viņas sārtie stari ložņās ap balto spilvenu. Bet par nāvi un tumsu tie neko nezinās teikt. Tur, lūk, ap to vietu vajag būt Meža pilij, kad ietu vien taisni...
Uzreiz jaunas domas sagrāba Ješku. Kā zagšus, kā baidīdamies viņš aizlīda atpakaļ līdz rijas priekšai, kur bij bluķī iecirsts viņa cirvis. Pa durvju šķirbu spīdēja skala uguns, bet Ješka neuzdrošinājās paskatīties iekšā. Cirvi paņēmis, viņš novēroja vēlreiz debesspusi un tad devās
meža, vienumēr tikai taisni uz priekšu, šad tad iecirzdams kokā pa zīmei...
Tas nebij viegls ceļš. Dažureiz viņš iegrima līdz pusei samirkušajā sniegā; citureiz viņam bij jākāpj no vienas siekstes uz otru, tad atkal jāspraucas caur biezokņiem, kas viņam skrāpēja seju un plēsa drēbes. Bet viņš nemanīja ne nogurumu, ne izsalkumu, ne arī aukstumu... kā paša miesu nejuzdams, viņš rāvās uz priekšu, tikai vienu domu prātā turēdams: ko es teikšu, Meža pilī nonācis? Par laimi ledus no meža upēm vēl nebij izgājis, kaut gan ūdens jau plūda tām pa virsu. Citādi nezin vai Ješka būtu tālu ticis uz priekšu. Bet tā viņš tomēr ap launaglaiku iznāca uz ceļa, kas veda uz Meža pili.
Rūpīgi apzīmējis šo vietu, Ješka devās bez atpūtas tālāk. Kājas gāja pašas no sevis. Pat to viņš piemirsa, ka te viegli vien viņu varēja sastapt kāds no stārasta ļaudīm. Ceļš patlaban jau tā bij izšķīdis, ka neviens neuzdrošinājās braukt vai jāt pa šejieni.
Pret vakaru debess apmācās un sāka līņāt vēss lietus. Ceļu varēja tikko saredzēt, un Ješka sev nocirta spieķi, lai varētu drošāk soļot uz priekšu. Tā viņš nonāca pie pils vārtiem, izmircis, noguris, tikko vairs jaudādams kājas celt.
Sargs viņu pamanīja, pirms viņš bij ko teicis.
«Vai no mūsējiem?» sargs no torņa loga klusi vaicāja. Hildegarde vēl vienmēr cerēja sagaidīt kādu ziņu no izbrucējiem, tādēļ par vaktniekiem bij izraudzīti tikai visuzticamākie vīri, kas katru izbrucēju vēstnesi neredzētu ielaistu pie viņas.
Ar mokām Ješka varēja izstāstīt, kas viņš ir. Kakls aiz noguruma bij kā aizžņaugts, mēle kā bez dzīvības. Tad klusām atvērās mazie vārtiņi, un viens no sargiem veda Ješku uz torņa durvīm. Augšā logā spīdēja uguns... tur
Hildegarde raudzījās tumsā, vai neatspīdēs aiz meža norunātā zīme... vakaru pēc vakara viņa tur gaidīja...
Hildegarde sēdēja torņa istabā pie galda un lasīja grāmatu. Grietiņa bij nosēdusies viņai drusku aiz muguras un vērpa linu kodeļu. šad tad viņa plucināja balto šķiedru, un tad rokas atkal nolaidās slābi, un acīs saspiedās asaras.
Hildegarde atbīdīja grāmatu un ilgāku laiku noraudzījās vērpējā.
«Vai vienmēr vēl sirds sāp?» viņa lēni jautāja.
Grietiņa satrūkās un noslaucīja asaras. Bet tas par jaunu spiedās starp plakstiņiem.
«Viņš man vienmēr rādas...» Grietiņa atbildēja, raudas apspiezdama... «Dažreiz redzu tikai viņa acis kā caur miglu, bet citreiz visu augumu. Bet acīs vienmēr tāds žēlums... it kā visu sirdi gribētu izteikt, un runāt nav brīv... Cienmāt, es skaidri zinu: viņam nav miera. Nav neviens viņam uzkaisījis svētītās smiltis. Cienmāt, kaut es zinātu to vietiņu, kur balinās viņa kauliņi... uz ceļiem es turp būtu aizvilkusies, pārmetuši viņam krustiņu, lai dvēselīte tiek pie miera...»
Un Grietiņa no jauna iesāka šņukstēt.
Hildegarde nopūtās.
«Cik reižu lai es tev saku, Grietiņ, ka tās ir iedomas!» viņa nopietni teica. «Ja arī viņai abi būtu miruši... dvēselei ir sava vieta un sava pasaule; tā vairs nemaldīsies apkārt šai dzīvē. Bet tu taču pati dzirdēji, ko stāstīja Cesvaines kungs: no kara kalpiem tikai trīs ir saķerti dzīvi, bet starp kritušajiem nav bijis nedz Indriķa, nedz Ješkas. Es tev saku, viņi ir aizgājuši uz Poļiem pie karaļa.»
«Bet kāpēc tad tu pati dedzini katru vakaru uguni?» Grietiņa neticīgi atjautāja. «Poļos tak viņu nevar redzēt.»
Pie durvīm klaudzināja. Iztrūkušās abas sievietes uzskatīja viena otru, bet neviena neatģidās attaisīt durvis.
Klaudzināšana atkārtojas, lēni, kā gulētāju modinādama.
«Tie ir viņi!» Grietiņa drebēdama čukstēja. Durvis klusi atdarījās, un kāds iebīdīja Ješku pa tām.
Kā apmulsumā raudzījās Ješkas ar uguni neapradušās acis. Un seja bij miroņa bālumā aiz noguruma un aukstuma. Viņš palika nekustēdamies stāvam pie durvīm.
«Es viņu redzu!» Grietiņa bailēs čukstēja, aiz Hildegardes raudamās. «Es viņu redzu... taisni no sniega kupenas... Un miroņa seja...»
Hildegarde atģidās pirmā.
«No kurienes tu nāc, Ješka?» viņa jautajā, visļaunāko paredzēdama.
«No meža...» Ješka atbildēja aizžņaugtā balsī.
«Viens pats?»
«Viens pats...»
Hildegarde nespēja tālāk runāt... it kā uz galvas tai kaut kas piepeši uzkristu... smags un tumšs. Sirds gribēja stāties.
Ješka, Ješka!» atskanēja Grietiņas balss. «Ješka, ņem mani līdz!»
Un neatjēgdama, tikai vienas domas dzīta, viņa apķērās Ješkam ap kaklu un spieda lūpas pie viņa nemazgātā, bārdu apaugušā vaiga.
Hildegarde atlaidās krēslā. Kur viņa bij?! Tur dega sveces, tur bij grāmata... viņa zināja, tā bij Indriķa rakstītā grāmata par zvaigžņu ceļiem... Tur bij logu spraišļi, tur pie durvīm apkampās divi cilvēki... Ko tas viss nozīmēja? Ak jā, tas viss nenozīmēja neko. Viss bij pagalam. Viss miris. Un viņa sapņoja mirušo sapni. Cik brīnišķi: viņa nekad nebij domājusi, ka mirušie tā sapņo!
Kāds taustīja pēc viņas rokas. Kā no tāluma Hildegarde dzirdēja asaru pilnos vārdus: «Mēs kopām viņu, cik varējām...» Un divas karstas asaras uzpilēja viņas rokai. Kas tur raud? Vai viņa pati, vai cits?
Un tad tā atģidās, ka asaras plūst pār vaigiem... karstas un steidzīgas, kā dzīdamās laimes laikiem pakaļ. Plūstiet asaras, un skalojiet projām laimes laiku un cerību pēdas... kā pavasara sniegu skalojiet viņas projām!..
Un tā aizplūda smagums no sirds... asara pēc asaras. Viņa apskatījās: Ješka un Grietiņa stāvēja turpat pie durvīm, neuzdrošinādamies teikt ne vārdiņa. It kā noziedznieki viņi tur strāvēja. Vai varbūt viņu laime nebij noziegums līdzās tik lielām bēdām?
Hildegarde radīja ar roku uz sēdekli.
«Apsēdies, Ješka...» viņa teica, «un stāsti.»
Nesakarīgos vārdos, jukdams aiz noguruma, Ješka stāstīja savu beidzamo dienu gaitas. Hildegarde viņu nepārtrauca ne ar vienu vārdu. Nevarēja zināt, vai tā vispār dzirdēja, ko viņai saka.
Bet kad Ješka bij nonācis savā stāstā līdz šī rīta bēgšanai un taisījās atkal kaut ko paskaidrot un papildināt no agrākām dienām, tad Hildegarde viņu pārtrauca.
«Ej, Grietiņ, pataisi viņam dusas vietu...» viņa teica, «un sausas drēbes pameklē. Arī vakariņām kaut ko. Lai viņš atdusas. Rīt agri mums jādodas ceļā.»
Un kad durvis bij aizvērušās aiz Grietiņas un Ješkas, Hildegarde saslējās visā savā augumā, it kā nokratīdama kaut ko smagu no pleciem.
«Mēs tevi apraksim, mans draugs!» viņa klusi teica, «bet citi lai paliek neaprakti.»
Un tad viņa nostājas pie sveces, kas dega uz loga par norunāto zīmi.
«Uz augšu mēs tagad sūtīsim viņam labuvakaru... uz augšu...» Un sveci lēni noglāstījusi, viņa to izdzēsa. Tad viņa apsēdās pie Indriķa grāmatas un lasīja garām pusnaktij...
Vēl bij tālu līdz gaismai, kad vārtu sargs klusām izlaida mēmus braucējus pa vārtiem. Nakts bij noskaidrojusies, bet ne pārāk vēsa. Zirgs smagi brida pa izžulgušo sniegu.
Viņi apstājās netāl no tās vietas, kur Ješka iznāca uz ceļa. Saulīte jau bij pacēlusies pār meža galiem, un mežā skanēja troksnis kā no neredzamiem staigātājiem. Hildegarde izkāpa, izkāpa arī Ješka un Grietiņa. Tad viņi pagrieza zirgu atpakaļ, lai tas pats meklētu ceļu atpakaļ uz pili. Aplaiduši acis visapkārt, viņi devās uz priekšu, līdz atrada Ješkas apzīmēto vietu. Tagad jau gan viņiem vairs nebij ko sargāties. Ar mirušiem taču neviens vairs nekaro.
Tā viņi devās mežā, dzīvības un pavasara pilnajā mežā. Kaut kur tālu, tumšā rijā, viņi zināja vienu, kas vairs nedzirdēja pavasara valodas. Nemodīsies tas vairs uz jaunu vasaru. Nenokratīs nāves stingumu no sevis, kā krata zaļā egle smago sniegu no noliektajiem zariem.
Kādēļ tas tā? Koks dzen atvases, nopļautā puķīte atstāj saknīti jaunām lapām, un kamenes dūks atkal ap jauno ziediņu. Tikai cilvēks neatstāj nekā. Varbūt tas tā nav?
Mežs kūpēja pavasara saules sildīts; retas, lielas lāses pilēja no ataugas pazarēm, un pavasara klaigas skanēja gaisā, kad Indriķis atvēra acis.
Atverot tās, raudzījās vienaldzīgi pār apdauzīto slieksni, gar palieveņa stabiem uz briestošiem bērza pumpuriem. Vienaldzība kā dziļš ūdens apņēma viņu no visām pusēm... bez dibena, bez krasta... Un nogurums, bez cerības uz atspirgšanu.
Viņš dzirdēja aiz sienas gausus soļus. Tas laikam bij kāds cilvēks... Varbūt kaut ko strādāja. Ak jā, viņi vienmēr kaut ko strādā, grib un pūlas. Viņi, tas ir- šie cilvēki, kas dzīvo, kam jādzīvo.
Jādzīvo... Arī Indriķis reiz dzīvoja... kaut kur tālu, tālu, varbūt šai pašā pasaulē, varbūt citā... Un tas jau sen... veselu cilvēka mūžu. Tas tur aiz šī sliekšņa, tur pavasarī, kur bērzu pumpuri briest.
Viņš dzīvoja, mīlēja, nīdēja... Kādēļ tas viss? Un viņš mēģināja atskatīties uz šo pagājušo dzīvi... kā kalnā kāpējs uz ieleju. Vai tiešām tik maza viņa? un tās gravas tik šauras, un pakalni tik niecīgi, un adatainie ērkšķi ceļmalā kā sūnas?
Viņš gribēja reiz kaut ko... puteklis, kas paceļas pirmā vēja pūsmā... Kādēļ viņš gribēja? Ko viņš gribēja? Un šis te ir miers, bezgalīgais miers un vientulība... Nav nemaz tik grūti pārkāpt šo slieksni... starp dzīvību un mūžīgo vientulību.
Viņš pievēra acis un redzēja savādu ainu. Tas bij bezgalīgs smilšu klajums, pelēkbrūns, kāpains, vēja appūsts... bez putna, bez kustoņa... Tikai smiltīs līdz krūtīm iegrimusi sfinga dus un raugās lielajā vientulībā. Tad atplaukst pamalē putekļu mākonītis. Un otrs citā vietā. Un šie mākoņi aug un aug, un tāla zirgu krākšana iet viņiem pa priekšu, un pamirdz šķēpa asmens vai līkais zobens, atplaiksnās beduīna baltais mētelis un turbāns. Kā viesuļi viņi nāk viens pret otru šie jātnieku pulki, un mežonīgi saucieni dārd pār tuksneša smiltīm... Un tad sajūk viss vienā vētrā; putekļi, zirgi, zobeni, mēteļi, kliedzieni, zviegšana... Krāc, trako, plosās tuksneša kāpās, krīt zirgi, cilvēki, ieroči... Bet sfinga dus uz pelēkbrūnajām smiltīm un raugās lielā vientulībā... Un tad viļņojas tālāk kara trakums, tālums pamazām iesūc putekļus un
zirgus, un baltos mēteļus, un ieroču mirdzumu, un zirgu krākšanu, uzvaras gaviles un lūgšanas pēc žēlastības. Pamazām tālums iesūc visu, kas bij dzīvs un neprātīgs, tikai klusi vaidi un nopūtas nopil kā lietus pilieni no aizejošā mākoņa... un pacilājas kā sapnī viena otra beduīna roka, apkaltusi brūnām asinīm, un nokrācas viņa zirgs, vēl garāks izstiepdamies karstajās smiltīs. Norimst vaimanas saules svelmē; paliek nopūtas turpat uz vietes kā dūmi bezvēja laikā un spiežas atpakaļ uz tvīkstošo mirēju krūtīm. Un tad grimst saule aiz tālajām kāpām... liela un mierīga viņa grimst. Un pamalē redz jau maitas ērgļus lēni līgojamies pār smilšu klajumu, un viņu priecīgie brēcieni duras kā lielas adatas caur gaisu... Nāk tumsa, nāk ērgļi un aiz viņiem miers... Bet tūkstoš gadu sfinga dus un raugās lielajā vientulībā...
Nē, nav grūti pārkāpt šo slieksnī. Nav taisnība, ka mēs esam tūkstoš saitēm saistīti pie viņas, pie dzīvības. Lūk, nu viņi visi satrūkuši, šie pavedieni: cerības, nodomi, darbs, slāpes pēc taisnības, pēc patiesības, pēc cilvēka... viss tas satrūcis, saraustīts, atraisīts... un sāpju nav. Domāja, ka būs sāpes, bet nav. Un žēl nav, un viss bijis tik niecīgs... Tikai lielā vientulība paliek. Un tā paliks.
Hildegarde? Jā, Hildegarde bij. Un Ješka bij. Kur viņi paliks? Gan jau paliks kaut kur. Viņi raudās? Kas tad par to? Vai tad viss nav vienalga: asaras, smaidi, gaviles... ziemelis un dienasvidus? Viss taču aiziet, nogrimst turpat aiz kāpām, aiz smiltīm... un pamazām nolaižas atpakaļ uz dusu iztraucētie putekļi. Un tālāk mēmā sfinga dus un raugās lielajā vientulībā...
Reizes divas vecā sieviete deva viņam dzert kaut ko siltu. Viņš dzēra, neprasīdams kādēļ. Viņš neprasīja, kas tā par vecenīti, kas tā par māju, kas tas tur par mežu.
Viss taču vienalga. Slieksnim ir pārkāpts, un viss, ir vienalga.
Atnāca vakars, nakts. Skals dega kādu laiku, bet tad izdega; noraustījās vēl zila liesmiņa un apdzisa. Vecenīte bij iesnaudusies krāsns priekšā. Indriķis mēģināja acis aiztaisīt... viss tāds pat tumšs, tikai vējš pūš kaut kur augšā, un zars aizbrikšas ataugā. Un Indriķis jūt, ka viļņojas ap viņu lielā vientulība... tā mierīgi viļņojas, bez šļakstēšanas, bez putām. Ne koki, ne vējš nemana viņas lielos, mierīgos viļņus; bet Indriķis tos jūt. Un viņš atlaižas tajos... Lai šūpo, lai nes... Bez dibena, bez krasta ir viņa, šī lielā vientulības jūra...
Un kad viņš atkal atvēra acis, bij gaišs, un vecenīte turēja viņam atkal kaut ko siltu pie lūpām. Viņš gribēja māt ar roku, gribēja ko teikt, bet bij pārāk noguris... Viņš dzēra... varbūt ar nedzēra... Viss taču vienalga.
Dzērves kliedz! Kā sveicinādams, kā uzvaras pilns skan viņu kliedziens pāri mežam. Nē, tās taču nevar būt dzērves. Vēl par agru. Bet viss vienalga.
Vai diena gausi velkas? Vai atauga drīz kļūst tumša? Kas to lai zin! Tas viss taču tur, aiz sliekšņa. Tas nāks un ies un nozudīs...
Un tad durvīs kļūst tumšs. Tur iestājušies cilvēki... viens, divi, trīs cilvēki. Viens nāk šurpu... ak jā, tā Hildegarde. Lakatiņš viņai noslīdējis no galvas, un kuplie mati līst kā vēsma Indriķim sejā, kad viņa liecas pār to. Kā viņai mirdz acis! Un tagad asara pēc asaras... Ak jā... jā, tas taču viss vienalga. Tas viss tur aiz sliekšņa. Un Indriķis ir pāri šim slieksnim.
«Vai tu mani vēl pazīsti, Indriķi?» viņa caur asarām jautā un uzspiež lūpas viņa vaigam.
Pazīt? Tā ir Hildegarde... kādēļ nepazīt? Un viņš
grib ko teikt, bet kādēļ? Viss taču vienalga... un viss tur, aiz sliekšņa.
Un ienāk Ješka un Grietiņa... stāv, skatās, runā kaut ko. Runā arī vecenīte, rāda ar roku. Indriķim aizveras acis.
Pēc nedēļas jau skaidri varēja manīt, ka ar Indriķi iet uz labo pusi. Kāja gan vēl vienumēr pūžņoja un čūlāja, un spēka vēl nekāda nebij. Bet pamazām viņš atmodās no savas vienaldzības, sāka klausīties, ko stāsta Hildegarde, izteica pats pa jautājumam. Un tad atkal lūdza, lai noliek viņu tā, ka pa durvīm var redzēt mežu un pavasara debesi. Un citreiz viņš vārtījās bez miega uz rīta pusi un klausījās, kā modās mežs...
Ješkas krustmāte taisījās atpakaļ uz savu pirtiņu.
Ješkam nācās viņu aizvadīt un ievērot pareizo ceļu starp purviem un meža strautiem. Turklāt Hildegarde viņam uzdeva apvaicāties un izzināt, kā iet Meža pilī.
Ješka atgriezās pēc trim dienām. Viņš atveda līdz dažādas ēdamas mantas, bet arī bēdīgas ziņas no Meža pils. Tur bij ieradies stārasts ar palīgiem, uzrakstījis un aizzieģelējis visu un solījies pēc nedēļas atsūtīt jaunu pilskungu. Tikai tāpēc, ka vecais pilsuzraugs uzskatīja Hildegardi vēl vienmēr par īsto pils pārvaldnieci, un tāpēc, ka Ješkam bij Hildegardes atslēgas līdz, viņam izdevās naktī aiznest dažas Hildegardes un viņas nelaiķa tēva mantas. Zieģelēm viņš negrieza vērību, bet visai daudz tur ar nebij. Sev viņš vēl bij sadabūjis kalēja lietas un dzelzi un tagad sāka rīkoties pa tukšo klēti.
Hildegarde sēdēja pie Indriķa gultas un runāja šo to, gribēdama izklaidēt viņa grūtsirdību. Bet viņš, kā likās, pat nedzirdēja to, Hildegarde apklusa un sāka klausīties
klaudzienos kas nāca no klēts, kur Ješka rīkoja sev laktu...
«Viņš atzeļ!» Indriķis pēkšņi ieminējas. «Kādēļ mēs tā nevaram?»
«Tu domā Ješku?» Hildegarde jautajā.
«Jā, Ješka atzels...» Indriķis atbildēja. «Pār viņu gāja tās pašas vētras, tā pati krusa. Viņu nolieca turpat līdzās man, bet parītu viņš būs atkal tikpat tālu, kā pirms savas nelaimes. Varbūt vēl tālāk.»
Un viņš atkal nogrima domās.
Hildegarde lēnam noglāstīja tā vaigu.
«Kādēļ lai mēs netiktu tikpat tālu, kā bijām?» viņa jautāja.
«Mēs?» Indriķis izbrīnījies atjautāja, «kā lai mēs tiktu atpakaļ, ja uz turieni sagrauti visi tilti? Ješka bij priekš gada kalēja palīgs, bārenis, bez paša iedzīves. Tagad viņš ir neatkarīgs. Tagad viņam būs sava iedzīve, būs Grietiņa, veselība, darba prieks... Pat gotiņas un aitas viņš atvedīs pēc pāra nedēļām. Bet kas tad mēs bijām? Mēs bijām pilskungi, tagad mums nav tiesības pavēlēt nevienam. Mēs bijām bagāti – tagad mēs nevarētu dzīvot ne pāra gadu no sava krājuma. Mēs bijām mācīti, — vai tagad lai ataugai stāstām savas zināšanas? Mēs bijām muižnieki, tagad mēs esam notiesāti un vajāti bēgļi. Mēs bijām veseli, tagad es esmu kroplis uz visiem laikiem. Mums bija taisnība, — tagad kā važas vilksies līdz mans dusmu darbs. Un par visām lietām, mums bij ticība un cerība, bet uz ko lai tagad ceram, kam lai ticam?»
«Ticēsim mūsu mīlestībai, Indriķi...» Hildegarde klusi atbildēja, «un paļausimies nākotnei. Vai zini, draugs, man tā labi ap sirdi. Dziļāk taču mēs vairs nevaram krist. Mums tagad ir vieglāk augšup nekā uz leju. Un nav nemaz tik grūti te, nelaimes dziļumā. Vai tev ir grūti?»
Indriķis pārsteigts paskatījās Hildegardē. Tad viņš saķēra tās roku, un pirmoreiz pavidēja smaids viņa liesajā sejā.
«Nav nemaz tik grūti... tev taisnība, Hildegard. Arī mirt nav nemaz tik grūti, to es zinu. Un dzīvot arī nav grūti...» Un viņš iesmējās skaļāk. «Mūsu liktenis to nemaz nebij domājis, mūs līdz dibenam nospiezdams. Un nu tas sēd krastā un brīnās, ka mēs vairs negrimstam dziļāk...»
Hildegardei kļuva priecīga sirds... it kā saules stars būtu iespīdējis rijā no Indriķa smaidiem. Jūtu pārpilnībā, viņa nometās pie Indriķa un apklāja tā seju un rokas skūpstiem.
«Tu esi dzīvs, Indriķi!» viņa caur asarām smaidīdama runāja, «ārā ir pavasaris. Un tad tu atspirgsi, un mēs sāksim jaunu dzīvi. Vienalga, ja tu ar ietu uz Vitenbergu... es iešu tev līdz. Man vairs nav žēl dzimtenes, kas manus mirušos glabā. Mana dzimtene būs tur, kur būsi tu, mana dzīvība...»
Indriķis sāka atspirgt arvien straujāk, un ap Jāņiem viņš ar kruķi varēja jau aizkūņāties līdz Ješkas smēdei, līdz kūtiņai, kur pusdienas laikā kūtri gremoja Grietiņas govis. Citreiz viņš stundām nosēdēja uz celma un skatījās, kā cilājās Ješkas cirvis, gāzdams koku pēc koka rudens līdumam. Bet jo vairāk viņā atgriezās spēki, jo domīgāks viņš kļuva.
«Kam man šie spēki?» viņš rūgti jautāja, kad Hildegarde viņu reiz sāka iztaujāt. «Ješka cērt ar cirvi — tu redzi, kur atlec skaida; iet viņš ar arklu pār līdumu - paliek aiz viņa saraustīta vaga starp apdegušajiem celmiem. Ņem viņš āmuru - lokās sakarsētā dzelzs no viņa sitieniem. Bet kam es deru, kam der mans spēks? Skatos es visu dienu mākoņos — tie aiziet pirmām vējam klausīdami;
raugos es koku galotnēs, - tās lokās un kust bez manas rīkošanas... Kam man šis spēks, kam šī veselība, kas atgriežas kā sen apraudāts draugs?»
Kad purvs sāka aizsalt, viņš vairs neizturēja. Norakstīja divus garus rakstus: vienu krusttēvam Norbertam, otru karalim. Tur viņš vaļsirdīgi izstāstīja visus savus piedzīvojumus un savu pārsteigšanos, atzinās, ka pēc likuma esot noziedznieks, un lūdzot karaļa žēlastību. Viņš jūtot, ka atgriežoties spēki sakropļotajā augumā, un griba strādāt. Lai karalis dodot tam kādu darbu gribēdams, bet lai ļaujot strādāt un par labu vērst to, ko noziedzies savā nelaimē un dusmās...
Šīs vēstules Ješkam bij jāaiznes Meža pils mācītājam, tam pašam, kas viņus laulāja. Tam bija arī lūgums klāt, lai aizgādā abus rakstus uz Viļņu un saņem karaļa atbildi. Nākošās Lieldienās Ješka atkal ieradīšoties pie mācītāja pēc atbildes. Savu dzīves vietu Indriķis neuzdrošinājās izpaust.
Ješka aiznesa rakstus un nodeva mācītāja kalponei, pats nerādīdamies mācītājam, lai netiktu iztaujāts. Ar krustmātes palīdzību viņš sagādāja visai ziemai vajadzīgās lietas un atgriezās atpakaļ savā meža slēptuvē.
Iesākās darba cerību pilns laiks. Indriķis, jau pilnīgi atguvis spēkus, nevarēja nociesties bez darba un kliboja ar savu stīvo kāju Ješkam visur līdz. Drīz viņi cirta malku, drīz stāvēja abi pie laktas, drīz lāpīja māju un ierīkoja to gaišāku un siltāku. Vakaros pie skala un sveces viņi taisīja saimniecības rīkus un citas lietas, vai arī Indriķis lasīja nedaudzās grāmatas, ko Ješkas krustmāte, nezin kādā veidā bij pratusi paglābt no Hildegardes izputinātā krājuma. Vismīļākie Indriķim tomēr bija tie brīži, kad viņi abi ar Hildegardi varēja klausīties Ješkas un Grietiņas vienādos elpas vilcienos un paši klusi sapņot par savu
nākamību, pilnam mēnesim spīdot caur apsarmojušo koku galotnēm viņu vienkāršajā dzīvoklī.
Indriķis nešaubījās, ka karalis viņu apžēlos. Arī par to viņš bij pārliecināts, ka Stefans viņu neatstās bez vietas un darba. Un savās iedomās viņi abi desmitām un simtām reižu iztēlojās šo darbu. Indriķim arvien no jauna bij jāraksturo zvaigžņu tornis Viļņā, kādi tur instrumenti, kādas ietaises, kādas grāmatas. Hildegarde pieglauda savu silto vaidziņu Indriķa krūtīm un pievēra acis, lai iedomātos abu dzīves laimi. Citreiz Indriķis atcerējās Vidzemi un runāja par muižu, par zemniekiem, par viļņojošiem labības laukiem, par mežu un celmainiem līdumiem. Tad Hildegarde neteica ne vārda, bet spieda Indriķa roku, kā baidīdamās no lielas laimes.
Reiz Indriķis pēkšņi apklusa pašā runas vidū. Hildegarde izbrīnījusies palūkojās viņā.
«Man ienāca kas prātā...» Indriķis kavēdamies teica, «man atvērās acis... Visu šo ziemu Ješka mani desmit reiz vairāk mācījis un spēku devis kā es viņam. Kāpēc tas tā?»
Un pēc brītiņa viņš piebilda: «Tas tāpēc, ka viņš šai laikā vairāk dzīvojis kā es. Mazāk mācīt, vairāk dzīvot... tas lūk ir noslēpums. Ne mācība, bet dzīvība un priekšzīme dod citiem spēku.»
Apklusis brītiņu, viņš pēkšņi apkampa Hildegardi un teica laimes pilnā balsī:
«Nu es zinu, nu es zinu to, savas nelaimes un sava nozieguma avotu: es vārgu, skumu un trakoju tādēļ, ka es biju ārpus dzīves. Bet nu mēs dzīvosim, Hildegard. Un ja ar tikai mežā... mēs dzīvosim. Brīnums, kā es to agrāk nezināju... nezināju laimes noslēpumu...»
Tā aizritēja diena pēc dienas darbā un cerībā. Pavasaŗa pusē abas jaunās sievas kļuva tādas noslēpumainas: čukstēja un gudroja kaut ko pašas savā starpā un apklusa katrreiz, kad vīrieši nāca tuvumā. Arī ar rokdarbiem viņas tā vien kā slēpās: līdz nograb durvju aizšaujamais, tās satrūkstas un kaut ko nogrūž kur pagadās. Reiz Ješka, uz rīta pusi pamodies, ieraudzīja Grietiņu strādājam: ada, ada, brītiņu apstājas un domā, bet ap lūpām tādi kā uztrauktu gaidu smaidi. Ješka izskatījās, izvērojās, bet nevarēja izprast, ko tur ada: zeķei par lielu, citam kā par mazu.
Reiz Grietiņa ļoti ilgojās redzēt Ješkas krustmāti: lai atvedot paciemoties... beidzamo reiz te būdama, viņa pateikusi, lai ap šo laiku braucot pakaļ. Ješka gan rūca, rūca, bet beidzot sajūdza zirdziņu un aizbrauca. Un nu čukstēšana un gaudošana sākās no jauna. Pat laulātos ļaudis izšķīra: Ješkam ar Indriķi bij jāguļ vienā pusē, kamēr Hildegarde pārvietojās pie Grietiņas un vecās krustmātes.
Kādu nakti Ješkam likās, it kā sievietes otrā pusē būtu pamodušās jau ap pusnakti: čukstēja, staigāja, klaudzināja tā sargādamās, šļakstināja ūdeni. Reizes divas viņam pat likās, ka dzirdot apspiestus vaidus, un kāds tā kā mierināja, kā drošināja. Ješkam iesāpējās sirds: Grietiņa jau ilgāku laiku staigāja tāda kā sanīkusi, arī krustmāte viņam bij uzbrēkusi, lai liekoties mierā, kad viņš no darba pārnākdams, bij gribējis pa vecam paradumam patrakoties ar Grietiņu... viņa esot slima... Ja nu tik nav no tiesas saslimusi? Bailes it kā paasināja dzirdamību: tur aiz sienas notika kaut kas briesmīgs... Vai citādi sievieši būtu tik uztraukti?
Viņš pacēlās, tumsā aizlīda līdz plānajai sienai un piespieda ausi tai. Nē, lai saka ko grib... labi tur nav. Nupat viņš gluži skaidri dzirdēja «vai cik grūti!»... un kāds grieza zobus kā lielās sāpēs, bet krustmāte, jā, tā bij krustmātes balss... vienaldzīgi atkārtoja: «Paciet, paciet, meit... Bez tā nav...»
Ješkam radās liela neuzticība pret krustmāti, neuzticība un dusmas. «Nudie, vecā ragana ir sākusi burties!» viņš domāja bailēs... «ka tik nenozāļo vien Grietiņu! Un Hildegarde ar... taču jau varēja nepieļaut. Bet visi viņi tādi paši bābieši. Tik vienai tā prāta, tik otrai.»
Viņam ienāca prātā visi nostāsti par burvjiem un raganām, kas nobūrušas kāzniekus vai jaunas sievas. Reiz visi vedēji aizlēkuši par vilkiem mežā.
«Tādam burvim jau vienalga, vai radinieks, vai svešs...» Ješka domāja, «ka uznāk buramā reize, tā jābur... pat miesīgu bērnu nobur. Un nezin, vai Hildegarde ar nav jau...»
Klusie vaidi un krustmātes vienaldzīgā mierināšana atkārtojās. Ješka vairs ilgāk neizturēja savās izbailēs.
«Iešu... ielauzīšu durvis, ja nedaidīs ar labu iekšā!» viņš nodomāja un taustījās tumsā pēc kažociņa. Tai pašā acumirklī aiz sienas atskanēja aizturēts sāpju kliedziens un sāka brēkt kāds kustonis... gluži kā kaķis, kad tam min uz astes.
Ješkam gandrīz sirds apstājās bailēs.
«Kungs, kungs ceļieties!» viņš modināja Indriķi, to aiz pleca purinādams.
«Kas ir, kas ir?» Indriķis samiegojies iesaucās.
«Nav labi, kungs...» Ješka atbildēja dobjā balsī, «kungs, nav labi... Sieviešiem nav labi.»
Indriķis klausījās. «Kas tas par troksni?» viņš nesaprašanā jautāja.
«Laikam žņaudz kaķi...» Ješka atbildēja uztraukts.
«Kādu kaķi? Ko tu muldi? Kurš cilvēks tad nakts laikā žņaudz kaķus? Un mums jau kaķa nemaz nav!»
«Es jau sen domāju, ka viņa ragana!» Ješka caur zobiem rūca un spiedās tuvāk Indriķim. «Huh, atkal! Tas viņas melnais kaķis...»
Piecēlās un apģērbās arī Indriķis.
«Iesim abi divi...» Ješka lūdzas. «Man vienam... labāk divi.»
Mocītā kaķa brēkšana vēl vienmēr turpinājās. Indriķis ar Ješku sataustīja durvis, bet atrada tās aizšautas.
«Hildegard, Hildegard!» Indriķis klusi sauca, «kas jums tur ir par nelaimi?»
«Vai būsiet mierā, pagāni!» nošņāca Ješkas krustmāte aiz durvīm, - «... ielauzīs vēl durvis. Tā vien, ka nedabū ar ķipi pa galvu!»
«Pagaidi, Indriķi...» Hilgdegarde lūdzās, «tūliņ viss būs labi.»
Abi jaunie vīri atkāpās. Indriķis apsēdās uz lāviņas, Ješka palika nezināšanā stāvam. Aiz durvīm turpinājās čukstēšana, staigāšana, trauku cilāšana; reizi pa reizei iebrēcās mocītais kaķis...
Nesaprata arī Indriķis, ko lai domā. Vai tiešām Hildegarde, sapratīgā Hildegarde klausītos vecas zemnieku sieviņas māņos un neprātībās?
Beidzot vecene atšāva durvis un aicināja abus iekšā. Ješka iegāja pirmais. Vispirms viņš redzēja Grietiņas bālo izmocīto, bet laimes un prieka pilno seju. Gaišie mati vijās mitrās cirtās ap balto pieri. Kā apskaidrota bija piere. Tad viņa sniedza Ješkam pretim savu nogurušo roku.
«Vai, kā tu mani nobiedēji!» Ješka atvieglots iesaucās, «es domāju, ka tu esi stipri slima. Un kādēļ jūs to kaķi tā vārdzinājāt?»
Grietiņa kā izbrīnījusies pasmaidīja un tad pamāja uz Hildegardes pusi. Tikai tagad Ješka pamanīja, ka Hildegarde stāv turpat aiz viņa un tur rokās kaut ko baltās, drēbītēs satītu, noraudzīdamās sapņainu seju savā nastiņā. Ješka kļuva ziņkārīgs, pārlaida acis nastiņai no viena gala līdz otram, bet abi gali bij gluži vienādi. Hildegarde sniedza vīstokli viņam pretī un teica:
«Dod nu mutes!»
Ješka nosarka un atskatījās uz Indriķi. Vai Hildegarde domāja, lai viņš dod Grietiņai mutes? vai... nē, kas tad tas tai vīkstokļa galā... sarkans, sačervelējies? Un uzreiz šis sarkanums saviebās, iepleta muti un sāka kliegt «vē, vē, vē!»
«Bet tas taču nemaz nav kaķis!» Ješka pārsteigts iesaucās.
«Tāds kā šis kaķis!» vecā krustmāte pārskaitusies iešņācās, paķēra vīstokli un pabāza to Ješkam gluži zem deguna: «Vai tad tu neredzi, ka tas ir puika?»
Ješka nokrita ka no padebešiem.
«Kā puika?» viņš paspēja iejautāties, bet tad kāda liela doma iešāvās prātā. Vēl viens jautājošs skats Grietiņā, un acīs saskrēja asaras. Viņš nokrita ceļos Grietiņas priekšā un sāka skūpstīt un glāstīt viņas pieri, vaigus un rokas.
«Grietiņ, Grietiņ, vai tu dzirdi, mums ir puika, mums ir puika!» viņš čukstēja, asarām cīnoties ar gaviļu plūdiem.
Grietiņa lēnām saņēma viņa sastrādāto roku un pievilka to sev pie sirds. Tad viņi paskatījās viens otram acīs un redzēja, ka abi sapratuši laimes dziļo noslēpumu...
Hildegarde un Indriķis klusi izgāja no istabas.
Sākās jauna dzīves kārtība vientuļajā mājā. Ješka pat mežā staigāja tikai uz pirkstu galiem. Kad vajadzēja skaldīt malku, tad viņš vispirms ienesa skaldāmo malku dziļi
mežā un arī tad vēl izmeklēja pamīkstu vietu, lai cirvja klaudzieni neuzmodinātu mazo šūpulī gulētāju. Hildegarde stundām varēja sēdēt pie Grietiņas, čukstēt ar viņu un vienmēr no jauna apbrīnot mazās austiņas, rociņas un pirkstiņus. Bij taču tik brīnišķīgi, ka arī tik mazai rociņai ir tāpat pieci pirkstiņi un katram tāpat trīs loceklīši. Un nadziņi, tikko manāmie sārtie nadziņi... it kā plaukstošs ābeles pumpuriņš...
Daudzreiz Indriķis klusu ielīda pie mazā šūpuļa, pakustināja to pa reizei tā lēni, kā baidīdamies traucēt, un tad atkal izgāja laukā un klausījās, kā mostas mežs no ziemas miega. Acīs viņam spīdēja nākamības domas...
Jo tuvāk nāca Lieldienas, jo klusāks kļuva Indriķis. Visu laiku viņu bij stiprinājusi un vadījusi ticība, ka karalis viņu apžēlos. Un ja dažā drūmākā brīdī bija radušās šaubas, tad Hildegardes paļāvība tās drīz vien izkliedēja. Nu vairs atlika tikai nedēļa līdz dienai, kad viņam bij jāsaņem atbilde, kas noteiktu visu viņa nākotni. Un kādu nākotni: vienā pusē darbs zinātnei, dzimtenei, tēvzeme un cieņa, otrā pusē bēgļa liktenis, bēgļa tekas un noziedznieka nedrošais skats... Kaina zīme.
Jā, Indriķis sāka justies kā noziedznieks. Šīs jūtas viņu pārsteidza sēdot pie Ješkas puisēna šūpuļa. Viņš atcerējās skatu, ar kādu Ješka bij nolūkojies savā bērnā, to pirmo reiz klēpī turēdams. Atcerējās Grietiņas laimi, kad tā no sāpju gultas noraudzījās vīrā un bērniņā.
Tad kā no tumsas iznira to kara kalpu bārdainās sejas, kas savā nāves spītībā ņirdza viņam pretī stārasta pagalma asiņainā sniegā. Viņš zināja ka dažus no kritušajiem apraudāja sievas un bērni... gaidīja, ilgojās, nesagaidīja un apraudāja: asaru pēc asaras... un nopūtās kā gurušas palika krūtīs, zinādamas, ka velti rādīties priecīgajā,
gaismas pilnajā pasaulē... Tēvu un dzīves draugu tās virs neatdos noskumušai sirdij.
Un kā vaina tā bija, ka tie sabruka savā spēkā un spītībā? Vai tas bij naids, ko viņi gribēja atriebt, vai mīlestība, par kuru tie bij cēluši savu plato zobenu? Nē, tas bij vienalga, vai tos veda pret Krāces pili, vai pret stārastu. Par maizes kumosu viņi atdeva savu dzīvību, par maizes kumosu sievai un bērniem. Un Indriķis domāja, ka tas spēs aizmaksāt ar savu zeltu šo spirgto dzīvību, spēs atsvērt ar sudrabu sārtās asinis, kas krāsoja uguns apspīdēto sniegu. Bet nu viņam bij atvērušās acis, raugoties Ješkas un Grietiņas bagātībā un laimē. Neprātīgais cilvēk, ar ko tu domā aizstāt mīlestību, kas plūst kā laimes ūdeņi pār cilvēkiem? Ar kādu zeltu tu gribi atsvērt sērdienību, kas tīsies kā melni pavedieni ap spārniem dvēselēm, kas tevis dēļ zaudēja draugu un tēvu, kas tevis dēļ redz iztukšotu savu laimes apcirkni? Un trīs no viņa kara kalpiem bij saķerti dzīvi. Stārasts lika viņus pakārt. Divas sievas ar maziem bērniem palika raudam zem karātavām, kad izklīda ziņkārīgais bars.
Tas vis notika Indriķa dēļ... tādēļ, ka Indriķis domāja aizstāvam nezin kādu taisnību. Vai tā ir taisnība, ka viņš bij pazudinājis nevainīgus cilvēkus?
«Hildegard...» viņš teica Lielajā piektā, «man gribētos tikt ārā no meža. Man gribētos klausīties, kā skan pār mežiem Lielās piektas zvani... gauži un apsūdzoši. Viņi sūdzas par cilvēces grēku, par asinsgrēku. Kam lai es sūdzu savu vainu?»
Hildegarde mēģināja viņu novirzīt uz citam domām, bet neizdevās.
«Kā lai es atgūstu to, ko iznicinājusi mana roka?» viņš drūmi atbildēja. «Kādas tiesības man uz laimi un mierīgu
dzīvi, ja tik daudz bāreņu un atraitņu nīkst kaut kur mana nozieguma dēļ?»
Hildegarde saprata, ka Indriķim zudis dvēseles līdzsvars. Ilgā gaidīšana, svārstīšanās starp cerību un šaubām, piespiestā bezdarbība un nodošanās neauglīgām domām... viss tas bij aptumšojis viņa citkārt tik skaidro iekšējo pasauli. Ar nepacietību viņa gaidīja Lieldienas, kad Ješkam bij jāiet pēc karaļa atbildes. Vienalga, apžēlošana vai nē - bet gaidīšana jāizbeidz!
Bija skaidrs aprīļa rīts, kad Ješka devās ceļā. Indriķis viņu pavadīja labu gabalu. Koki mierīgi šalca, savām skujām un žagariem rotādami zilo gaismas pilno pavasara debesi, kad viņi šķīrās.
«Ješka...» Indriķis teica, ilgi turēdams Ješkas sastrādāto plaukstu, «vai tu domā, ka atnesīsi labas ziņas?»
«Kādēļ lai mēs baidītos no sliktām ziņām?» Ješka atjautāja, «tu taču nebiji iesācējs. Stārasts jau tevi bij vārdzinājis līdz beidzamam. Arī varde pīkst, kad tai min virsū.»
«Un vai tu domā, ja karalis man piedotu, vai arī cilvēks pats var sev piedot, ka viņa dēļ krituši un nonāvēti tik daudz cilvēku?» Indriķis nedroši jautāja.
«Katram savs liktenis...» Ješka atbildēja. «Kam lemts mirt, tas nomirst, gultā gulēdams, bet cits iziet karu karus un paliek dzīvs. Kas tad tur vainīgs vai nevainīgs?»
Domīgs Indriķis atgriezās atpakaļ. Pie ataugas viņu gaidīja Hildegarde. Arī viņa bij bāla un novārgusi. Kā Indriķis to agrāk nemanīja?
«Hildegard...» viņš drūmi jautāja, apsēzdamies viņai līdzās uz bluķa, «kā tu domā, vai karaļa atbilde izkliedēs manas tumšās domas? Vai tā mani attaisnos par šo ļaužu nāvi? Un vai es ticēšu tādam izskaidrojumam?»
Hildegardes acīs bija skumjas. «Strādāsim, Indriķ!» viņa lēni teica, «un nedarīsim vairs to, ko būsim par sliktu atzinuši. Izmisumā vēl neviens nav nekā labojis...»
Indriķis nopūtās. «Bet kad ticība zūd?» viņš runāja, raudzīdamies mitrajā zemē. «Ticēju pats saviem spēkiem, un redzu, ka man to nemaz nav bijis. Domāju strādājam, un redzu, ka esmu tikai postījis. Ak Hildegard, Hildegard... kaut mēs spētu augt tā kā šis bērzs: nāk pavasaris ar sauli, un tas riež savus priecīgos pumpurus. Nāk rudens... tas met lapas kā izsapņotu sapni... un dus. Bet mēs gribam un nevaram un noskumstam!»
Hildegarde lēni glāstīja viņa roku. «Atnāks, Indriķi, arī tev pavasaris. Darbu tev vajag, un darbs tev būs.»
«Hildegard, kaut es varētu sākt atkal no gala savu dzīvi! Kaut varētu sākt no jauna visu to, kas mūsu kaislību un neprātību dēļ sarežģījās neatraisāmā mezglā.»
Hildegarde gribēja ko teikt, bet nosarka un piecēlās.
Atnāca Lieldienu rīts... plašs un skaidrs. Liekas, ka daba būtu sapratusi šo dienu. Viņai gribējās gavilēt. Tās bij tādas savādas gaviles: ne uzvaras trakums, bet kluss spēks... sak, bij pinekļi, bij važas, bet tās nokrita kā miegā. Un mēs zinājām, ka tām jānokrīt... atnāks īstā diena, un tās nokritīs.
Indriķis nejuta šo mierīgo spēku... kā ievainots karavīrs savās slāpēs. Kad biedri iet dziedādami un karogiem plīvojot pār uzvaras lauku, ievainotais jūt savas slāpes... un klausās, vai neatsauksies tuvumā drauga balss, glābēja valoda. Viņš guļ ievainots un viņa domas lēni lien ap viņu, tā gausi vien, gausi vien, no krūma līdz krūmam.
Ješku viņš sāka gaidīt atpakaļ jau no pusdienas. Varbūt gadījās kāds, kas paveda viņu braukšus. Varbūt mācītājs pats deva savu zirgu. Varbūt viņš iznāca jau pēc
pusnakts. Kā gan var kavēties ar tādu ziņu? Hildegarde ar Grietiņu bij klājušas Lieldienu galdu kā prazdamas. Reizes divas Indriķis nosēdās pie viņām, gribēja nokost kādu kumosu, bet tūliņ pietrūkās un skrēja ārā, Citreiz viņš steidzīgiem soļiem devās pretim Ješkam, kura soļus domājās dzirdam kaut kur mežā. Tad viņš apstājās un kliedza savu gari stiepto pieguļnieka kliedzienu, bet tikai atbalss atsaucās.
Saule nolaidās aiz meža galiem, bet Ješku vēl nenanīja.
Indriķa nemiers auga. Vai tik viņam nav notikusi kāda nelaime? Karaļa atbilde taču nebūs nokavējusies? Tad jau Ješka tūliņ būtu griezies atpakaļ. Tā tad atbildei vajag būt atnākušai. Bet kādēļ Ješka nepasteidzās? Nu jau vajadzēja katrā ziņā būt atpakaļ, arī ja nāktu tikai kājām! Un purvi taču vēl nav atsaluši, upes vēl nav izgājušas. Ar lāci viņš neies cīnīties, un mierīgam gājējam, lācis neuzbruks. Stārasts? Bet tas jau nepazina Ješku. Un Lieldienās viņš ar saviem ļaudīm nejādelēja apkārt...
Citādi nevar būt, Ješka būs apmaldījies. Pag', vai nupat tur kāds nesauca? Un Indriķis atsaucās uz labu laimi. Mežs nošalcās, un trīsošais gaiss aizviļņoja caur ēnaino mežu. Metās jau krēsla, un kā lai Indriķis atrod ceļu biezokņos un gāršās?
Visu nakti Indriķis negulēja. Ik pēc brītiņa viņš gāja ārā, izklausījās, pagājās dziļāk mežā, sauca, klausījās atkal; bet vienmēr viņam bij jāgriežas atpakaļ nekā nesaklausījušam. Sākumā Hildegarde mēģināja Indriķi pierunāt, ka Ješka būšot nokavējies un palicis pa nakti kaut kur pie ļaudīm. Indriķis klausās, klausās viņas vārdos, bet tad piepeši pieceļas un iziet ārā. Uz rīta pusi Grietiņas bērns kļuva nemierīgs, - laikam no mātes uztraukuma
un katrs vaids, katrs troksnis Indriķim iedūra kā adata sirdī.
Apklusa un nomierinājās arī Hildegarde, jo bija pārliecināta, ka Ješka vakarā nebūs mežā devies, bet Indriķa uztraukums bij pārāk liels. Nu jau gandrīz vai pusstunda kamēr viņš bij laukā, un Hildegarde velti klausījās viņa soļos. Reizes divas viņa atvēra durvis, izskatījās uz visām pusēm, bet Indriķi nemanīja.
Viņai kļuva baigi. Tādas savādas bailes, bez zināma iemesla, bez taustāma ienaidnieka... it kā pati Nelaime glūnētu no tumšā kakta, aukstiem, skaudīgiem smaidiem ap miroņa lupām, un zobi asiņaini... Tūliņ, tūliņ stiepsies tās aukstā roka no tumsas, nedzirdāmi, no muguras puses. Skals sāka lāktīt un taisījās dzist. Būtu jāiesprauž cits, bet Hildegarde nevarēja pakustēties. Viņa dusmojās par šīm neprātīgām bailēm, bet tomēr nedrīkstēja kustēties. Tik šo kustēšanos viņa gaida, šī Nelaime ar asiņainajiem zobiem...
Savāds knaukšiens nosēcās pa visu māju. Hildegardei karsts vien pārskrēja kauliem. Skals uzliesmoja ar zilu liesmu un apdzisa... tikai kvēlošā ogle palika spraustuvē kā asinīm aptraipīta mēle. Hildegarde aizvēra acis. Skaidri viņa dzirdēja Nelaimes soļus aiz sevis, glūnīgus soļus.
Bet kas tad tas? Viņa nebij viena šai tumsā. Nupat lūk, atkal... jā, tur modās jauna dzīvībiņa viņā... viņas un Indriķa bērna dzīvība.
Viņa aizturēja elpu. Jā, tiešām, tur viņa modās. Tur notika šis laimes brīnums. Vai viņai nupat bij bail? Cik savādi, no kā tad lai bīstas? Viņa taču nav viena šai tumsā...
Un kaut kas silts ritēja par vaigiem. Viņa nebij viena šai tumsā. Laime bij pie viņas. Indriķa un viņas laime.
Sirds ilgojās pēc Indriķa. Apvilkusi kažociņu, viņa izmetās pa durvīm. Pagalmā viņa apstājās. Pāri mežam sārtajā apvārsni mirdzēja rīta zvaigzne. Hildegarde spieda roku uz sirds. Pasaule, cik tu plaša, debess cik tu plaša! Un cik daudz laimes tevī!
Indriķis sēdēja uz bluķa galvu nodūris. Klusām nosēdās Hildegarde viņam blakām.
«Vai tu vēl vienmēr raizējies, Indriķi?», viņa jautāja.
Indriķis nepacēla galvu.
«Hildegard,» viņš dobji teica, «es zinu, ar JeŠku nav labi. Un es saprotu tagad visu: visam, kas neatstāj mani, ir jāiet bojā. Mans liktenis tāds: citiem par postu.»
«Kādēļ tu domā, ka esi mums atnesis nelaimi?» Hildegarde jautāja. «Man nupat sirds vai stājas aiz laimes.»
Izbrīnījies Indriķis paskatījās viņā.
«Jā, Indriķi...» Hildegarde teica un pieglauda seju viņa vaigam. Arī rīta vējam nebij lemts dzirdēt viņas noslēpumu. Tikai Indriķim bij tiesības uz to.
Labu brītiņu Indriķis sēdēja kā mēms, bet tad nokrita ceļos Hildegardes priekšā un apklāja skūpstiem viņas vēsās rokas. Un tad viņi smējās un raudāja abi. Aiz meža plauka rīta blāzma, un jauna diena jozās savai karaliskai gaitai.
Plecu pie pleca viņi atgriezās atpakaļ rijā. Rijas priekšā Indriķis piepeši apstājās: iekšā čīkstēja šūpuļa kārts, un skanēja bērna nogurušās raudas. Tur Grietiņa gaidīja Ješku.
Indriķis saņēma Hildegardes roku.
«Mana mīļā,» viņš teica, «es iešu Ješkam pretim. Es arvien kliegšu, lai nepārmijamies. Grietiņa neizturēs vēl vienu dienu veltīgās gaidās, ja mēs nedarām nekā.»
Hildegarde nodūra galvu.
«Kam tad tu vari apvaicāties?» viņa jautajā.
«Krustmātei.»
«Un ja... ja viņš būtu stārasta rokās?»
Indriķis sažņaudza rokas.
«Tad... tad es tev atsūtīšu labas dienas ar viņu...» viņš beidzot klusi teica.
Hildegarde tūliņ neatbildēja. Indriķis padomāja brītiņu un tad saņēma viņas roku.
«Es reiz žēlojos, ka cilvēks nevar savu dzīvi sākt no jauna, bet tas taču nav taisnība. Savos bērnos mēs viņu atkal iesākam. Vai nav tā, Hildegard?»
Mirdzošām acīm Hildegarde paskatījās Indriķī.
«Es tevi saprotu,» viņa teica. «Ej savu ceļu... es saprotu tevi... Ej, mans dārgais.»
Saules stari pašlaik laidās pār bērzu brūnajām galotnēm, kad Indriķis devās mežā Ješkam pretim. Nakts nogurums un miers bij gaisuši līdz ar nakti. Indriķim bij tā, kā siena pļāvējam, kad aiz meža kūsēdami ceļas melnie mākoņi: viss vairums samests kaudzē, un saimnieks ar mierīgu sirdi var noskatīties, ja arī aizlītu šur tur izkaisītās pakaļpalikušās siena šķipsnas. Kādēļ viņam pēkšņi ienāca prātā saimnieks, kas, pie kaudzes aizvējā nosēdies, slauka sviedrus no pieres krekla piedurknē? Taču Indriķa darbs bij nepabeigts... Varbūt viņš bij ko padarījis?
Vienādiem soļiem viņš soļoja pa mežu, negaidīdams ne priekus, ne bēdas... Liktenis viņu aicināja pie sevis. Reizi pa reizei Indriķis apstājās, kliedza savu gari stiepto saucienu, noklausījās, ka pagaisa atbalss kaut kur tālumā, un gāja atkal tālāk, veltīgi izklausījies pēc Ješkas.
Stīvā kāja viņam ļoti kavēja iešanu. Tikai launaga laikā viņš iznāca uz ceļa, Ješku nesaticis. Brītiņu atpūties, viņš soļoja pie Ješkas krustmātes, uzmanīgi noslēpdamies, kad dzirdēja kādu braucēju vai kājnieku.
Ap pusnakti viņš nonāca pie vecenes pirtiņas. Pa šķirbām gar aizšaujamo vēl spīdēja uguns. Vecene laikam īsināja sev garo bezmiega nakti. Indriķis lēni pieklauvēja.
Veceni viņš atrada sagatavojušos iziešanai. Viņa nemaz nebrīnījās, Indriķi ieraudzīdama.
«Es tevi gaidīju...» viņa teica.
«Vai Ješka te ir bijis?» Indriķis uztraukti iesaucās.
«Nē, te nē...» vecene atbildēja. «Kur tu viņu aizsūtīji?»
«Es viņu aizsūtīju pie Meža pils mācītāja.»
«Pēc kā?»
«Pēc karaļa atbildes.»
«Vai tu Meža pils mācītāju pazīsti?» vecene jautāja, brītiņu padomājusi.
«Viņš taču mūs laulāja!» Indriķis atbildēja, «un nelaiķa Meža pilskungam, Hildegardes tēvam, viņš bij uzticīgs ar miesu un dvēseli.»
«Tad pie tā tu sūtīji Ješku?» vecene atkal jautāja.
«Jā, pie tā.»
«Uz Meža pils mācītāja muižu?»
«Jā...» Indriķis izbrīnījies atbildēja, nesaprazdams, kādēļ vecā tik daudz vaicā.
«Nu es saprotu... Nu es visu saprotu!» vecā dudināja, brītiņu padomājusi. Tad tā pusizdzisušu skatienu paskatījās Indriķī un teica:
«Tā mācītāja tur vairs sen nav.»
«Nav!» Indriķis iesaucās. «Pavisam nav?»
«Viņu aizdzina tūliņ kolīdz stārasts paņēma Meža pili...» vecā paskaidroja.
Indriķis sastinga.
«Bet kam tad Ješka būs nodevis manus rakstus?» viņš iesaucās.
«Tad laikam tam katoļu priesterim, ko stārasts iecēla par Meža pils mācītāju,»
«Un kur Ješka ir tagad?» Indriķis jautāja, atbildi jau iepriekš paredzēdams.
«Ješku rīt tiesās pie baznīcas ...» vecene atbildēja. «Es patlaban gribēju nest jums ziņu.»
Indriķis ievaidējās kā ievainots. Viss līgojās, viss bruka ap viņu. Ko ķert, ko glābt papriekš!
Indriķim kājas kļuva slābas. Viņš nosēdās uz lāviņas, atspieda galvu abās rokās un pūlējās domāt. Smagas un nevienādas jaucās domas, kā ledus gabali pavasara plūdu sastrēgumā. Un apakšā mutuļoja un vārījās tumši, dūņaini ūdeņi.
Viens bija skaidrs. Stārasts gribēs katrā ziņā izzināt no Ješkas, kur atrodas Indriķis. Tādēļ laikam viņš sarīkos pie baznīcas Ješkas spīdzināšanu. Bet ko lai nu dara?
Ješku glābt? Indriķis rūgti iesmējās: ods grib lācim atņemt laupījumu! Ješku atstāt stārasta rokās, un pašam steigties atpakaļ uz mežu un glābties ar Grietiņu un Hildegardi? Un kad Ješka atzīsies un aizvedīs ķērājus, tad ligzda būs jau tukša, un Ješku atsvabinās tādēļ, ka viņš nebūs melojis... Bet ja nu Ješka nestāsta, kur atrodas Indriķa miteklis? Ja viņš cieš visas tās neģēlības un zvērības, ko var izdomāt stārasta atriebības kārā fantāzija?
Un Indriķim likās, ka viņš dzirdētu Ješkas kliedzienus pār mežu nākam: «Apžēlojieties, es neesmu vainīgs! Apžēlojieties, Grietiņa nav vainīga!» Kā karsta vēsma nāca šīs vaimanas pār mežu, un Indriķis juta, ka viņš lokās līdzi apsvilušajiem kokiem. Bet no visām pusēm atbalsojās: vainīgs, vainīgs... Un tad viss sakusa vienā viesulī: vaimanas, mežs, nodedzinātā pils un kara kalpu bārdainās sejas. Novārgušo Indriķi pārņēma miegs, tikko tas aizdarīja acis.
Auseklis pašlaik dzisa, kad Indriķis, vecenītes modināts, iznāca no pirtiņas. Neilgais varmācīgais miegs pēc divu nakšu negulēšanas viņu tomēr bij atspirdzinājis un spēcinājis. Domas tagad kārtojās skaidrāk un dabīgāk. Ausīs vairs neskanēja Ješkas kliedzieni un meža izmisusē šalkšana. Kājas viņam sāpēja pie katras kustības un atgādināja, ka tas nav sapnis, kas viņu tik nežēlīgi moka.
Indriķa nodoms bij vienkāršs. Ješkas krustmātei vajadzēja tūliņ doties pie Hildegardes un paziņot, lai abas ar Grietiņu noslēpjas. Pats Indriķis gribēja iejaukties baznīcēnos un tā nokļūt Ješkas tuvumā. Varēja cerēt, ka barā neviens viņu tik drīz nepazīs, jo viņš tagad bij apaudzis ar bārdu un valkāja zemnieka drānas. Nu - un ja ar pazina: likteņa lēmums! Bet varbūt viņam izdodas padot Ješkam zīmi, lai ved gūstītājus uz tukšo māju.
Bet vissliktākā gadījumā... Indriķis aptaustīja azoti, kur bij paslēpts duncis. Vienalga... ies abi bojā, aci pret aci, viņš un stārasts.
Neprātīgs bij šis nodoms, bet Indriķim patika šī neprātība. Gandrīz tā kā gribējās, lai nobeigtos viss ar neprātību, ar asinīm, ar dzīvību pret dzīvību. Tā slimnieks ilgojas nāves, šīs tumšās, neizdibināmās, neizlabojamās, lai tik vārgšana beigtos. Un Indriķi šī vārgšana bija grauzusi jau tik ilgi... kā malt samalusi.
Jo tuvāk viņš nāca stārasta pilij, jo vairāk ļaužu plūda turp pa izbraukto ceļu, kā uz tirgu vai baznīcas svētkiem. Tur čaloja jaunekļi un jaunavas, aizmirzdami, ka uz bērēm iet; tur nedroši apskatījās visapkārt gaitās novārgušais pusmūža vīrs, pirms uzdrošinājās kaut ko teikt savam līdzgājējam. Divi trīs noskatījās vērīgi arī uz Indriķi, bet svešinieku te tagad bij tik daudz, ka visus neviens nevarēja pazīt. Indriķi bij pārņēmusi neizprotama
vienaldzība: lai ar pazīst, lai paziņo stārastam... tāpat vien viss iznāks...
Ar savu klibo kāju Indriķis drīz vien palika iepakaļus baznīcēnu rindām. Pār mežu dunēja zvanu skaņas. Likās, ka arī zvani zināja, kādu dievkalpošanu tie iezvana.
Indriķis tuvojās stārasta pilij. Vēl varēja redzēt postošā ugunsgrēka pēdas. Izlabots un apjumts bij tikai viens spārns pilij, kamēr otrā galā varēja redzēt zilo debesi caur apkvēpušajiem logu caurumiem mūros.
Zvani dobji skanēja no pils baznīciņas. Jau meža malā Indriķis dzirdēja ļaužu šalkšanu pils pagalmā. Tātad tiesāšana vēl nebij sākusies. Bet tad zvani piepeši apklusa. Vēl nošalcās ļaužu bars, un tad viss apklusa. Indriķis izdzirda skaļu vienmuļīgu balsi. Tur tiesnesis laikam lasīja apsūdzību.
Klusi viņš ievilkās pa vaļējiem vārtiem. Pils pagalms bij pilns ļaužu, galva pie galvas, un pēdējo atnācēju neviens neievēroja. Visu acis raudzījās kā vilktin vilktas uz baznīciņas priekšu. Tur bij uzcelti divi dēļu paaugstinājumi. Uz viena sēdēja stārasts ar dažiem muižniekiem; uz otra stāvēja bende sarkanos svārkos, atspiedies uz saviem spīdzināmiem rīkiem. Indriķis pakāpās uz akmens pie vārtiem un ieraudzīja Ješku: tas stāvēja laikam saistīts, divu bendes kalpu apsargāts, starp abiem paaugstinājumiem, galvu nokāris un lūpas mēmi kustinādams. Bet pār skatītāju galvām plūda vienmuļīgā sekretāra balss.
Indriķis lūkoja pamazām sprausties uz priekšu, bet tas nebij viegli izdarāms. Ļaudis stāvēja kā mūris, un neviens labprāt negribēja, ka viņu stumda. Turklāt Indriķis apzinīgi sargājās griezt vērību uz sevi. Kad sekretārs beidza lasīšanu, un Ješka uz stārasta jautājumu neko neaabildēja, ļaudis saviļņojās, un Indriķis līdz ar dažiem citiem aizspraucās gabaliņu uz priekšu. Bet tad atkal bij jāapstājas,
jo ļaudis neļāvās aizbīdīties no priekšas. Bendes kalpi Ješku patlaban uzstiepa uz paaugstinājuma un atģērba.
Sekretārs piecēlās.
«Tiesneši atzinuši, ka apsūdzētais stūrgalvīgi liedzas...» viņš teica skaļā balsī, «kaut gan viņa atnestie raksti skaidri rāda, ka viņš dzīvojis ar bēgļiem kopā. Tādēļ karaliskie tiesneši vienbalsīgi nosprieduši, apsūdzēto nodot bendes rokās mocīšanai, līdz viņš atzīstas un pasaka bēgļu dzīves vietu. Ja viņš neklausa pēc mazās mocības, lai bende ņem lielo. Tikai dzīvība jātaupa līdz jaunam spriedumam.»
Sekretārs apsēdās. Bende nometa svārkus. Nāca redzamas viņa kailās, spalvām apaugušās krūtis, un stiegrainās rokas pacēla īkšķu skrūves.
«Puiši!» viņš sauca dārdoša balsi, »attaisiet viņam rokas!»
Ješka paskatījās uz bendi, uz kalpiem, uz stārastu; pārlaida acis arī pār sapulcējušos ļaužu baru. Kas lai viņu glābtu? Kas lai viņu glābtu? Viņš nokrita ceļos un pacēla saistītās rokas: «Kungs un Dievs,» viņš sauca izmisumā, «ja tu esi debesīs apžēlojies par mani!»
Ļaudis atkal sakustējās. Kāds svešinieks izmisumā strādāja rokām un kājām, lai tiktu uz priekšu. Bendes kalpi uzrāva Ješku kājās, atraisīja rokas un ielika viņa pirkstus skrūvēs. Bende pasmējās savus platos smieklus un pievilka skrūvi. Ješka ievaidējās kā aizžņaugts lops. Asaras ar šalti izšāvās no acīm. Bende pievilka otrreiz skrūves. Ješkas spēcīgā mugura saliecās kā samīta čūska, un šausmu kliedziens izlauzās no krūtīm, tālu atbalsodamies kailajā mežā.
Stārasts smējās. «Nu, mans mīļais...» viņš teica, «mēle jau tev nav ieskrūvēta. Varbūt tev ir kaut kas man ko sacīt?»
Ješka vaidēja un locījās. Sviedri parādījās viņam uz pieres.
«Kungs un Dievs!» viņš vaimanāja. «Apžēlojieties, mīļie cilvēki, apžēlojieties! Sitiet mani nost, šaujiet mani nost... nevārdziniet mani!»
«Bende!» stārasts kliedza, «ņem pamatīgāk to lietu! Lai danco tas pagāna ķeceris, lai laksta kā sisenis!»
Bende atkal pasmejas un atlaida skrūves. «Puiši, padodiet ogļu pannu!» viņš teica,
Ješka laikam nesaprata, kas notiks. Ieplestām acīm viņš raudzījās uz kvēlojošām oglēm, kamēr lūpas nerimstoši murmināja:
«Vai Dieviņ, vai Dieviņ... apžēlojieties apžēlojoties!»
Te uzreiz izcēlās liela kņada turpat pie paaugstinājuma. Pirms bende un bendes kalpi atjēdzās, kāds bārdu apaudzis vīrs piepeši uzlēca uz paaugstinājuma, gāzās kā ārprātā uz bendes kalpiem, cirta abiem ar dūri sejā, nogrūda Ješku no paaugstinājuma, iespēra bendem ar kāju pa muguru un nozuda arī pats. Bet tikai uz acumirkli: tad tas ar paceltu dunci gāzās uz otra paaugstinājuma stārastam taisni virsū; daži no tiesnešiem ķēra viņu aiz pleca, citi kūleniski nogāzās no dēļiem, nogāzās arī pats stārasts un līdz ar viņu ārprātīgais svešinieks. Viss tas norisinās tik ātri, ka skatītāji nedabūja pat lāgā redzēt uzbrucēja seju. Pie baznīciņas izcēlās milzīgs troksnis: kliedza tiesneši, kliedza bende, kliedza ļaudis, skrēja, ķēra, sagrūdās, cēlās augšā... kā pa atvaru plūda laukā. Citi vaimanāja, ka stārasts esot beigts, citi sauca savus pazīstamos; bet pie dēļu paaugstinājuma trakoja svešinieks, koda, dūra, kliedza, sita, spēra, līdz abi bendes kalpi uzgūlās tam virsū, un pats bende ar zābaku uzspēra viņam uz labās rokas.
Pamazām norima trakais virpulis. Sāka piecelties pakritušie viens pēc otra, aptaustīdami locekļus, spiezdami roku uz ievainojuma, klibodami, lādēdamies. Piecēlās arī pats stārasts, kuram duncis bij izgājis cauri padusei, saplosīdams tikai svārkus. Pacēla arī Indriķi un sasēja rokas.
Indriķis apskatījās, Ješku vairs neredzēja nekur. Juzdamies brīvs, viņš bij devies apkārt baznīciņai, gar satraukto ļaužu pūli un nepamanīts mežā iekšā...
***
Indriķim nenācās ilgi sēdēt cietumā. Jau otrā dienā sanāca jauna tiesa un nosprieda Indriķim nāvi uz zobena. Otrā rītā, saulei lecot, spriedumu vajadzēja izpildīt.
Bet saule vēl nebij nogājusi. Vēl puscēliens, vēl pavasara nakts, un tad visam būs beigas.
Indriķis sēd tornī un raugās, kā saule nemanāmi tuvojas galotnēm. Tur aiz meža ir Hildegarde un domā par viņu. Ko viņa domā? Vai viņa labprāt mirtu Indriķa vietā? Vai viņai gribētos likt galvu uz tā paša bluķa, kuru rītu slacīs Indriķa asinis? Cik bagāts ir tas cilvēks, par kuru otrs gatavs mirt. Hildegard, ja tu zinātu, cik bagāts ir tavs draugs.
Tam nav grūti mirt, kas ir tik bagāts. Bet arī dzīvot būtu jauki. Neprātīgā sirds, tu tiešām vēl ilgojies dzīves! Vai tev kā žēl?
Ak jā, es tevi saprotu, tu neprātīgā sirds. Tev nedarītā darba žēl. Tev žēl, ka aizslīdēja dienas kā putna ēna: steidzīgi viņa nāca, nozuda aiz kokiem, un viņas vietu tu nevari parādīt. Es zinu, cik daudz mīlestības tevī bij, neprātīgā sirds. Pa pilienam tu būtu pilinājusi savas asinis, bet tu gribētu lai tur rozes aug. Un mirtes lai aug, kur pil tavas asinis. Un smagas vārpas lai viļņojas, kur melno tīrumu slacīja tavas asaras. Es zinu, tā tu ilgojies ... un
saule nemanāmi grimst, un tad nāks ēnas, un tad tu mirsi...
Es tevi saprotu, tu neprātīgā sirds.
Un es viņas redzu, tās ēnas, kas uz tevi nāk. Līzdamas viņas nāk un runā savu ēnu valodu. Vai viss nav blēņas, ko par mīlestību sauc. Tur neaugs rozes, kur tavas asinis līs. Tavs tīrums aizaugs paegļiem un sīkiem elkšņiem. Un tu nezināsi, kam tu esi miris. Atdod savu dzīvību un zini, ka tu esi veltīgi viņu atdevis. Bet ļaudis, ies gar tavu kapu un teiks: te apraka neprātīgu sirdi. Un māte spiedīs savu bērnu pie krūtīm un lūgs Dievu, lai tas neizaug tāds kā tu... Tu miri par viņiem, un viņi lūdz Dievu, lai viņu bērni neizaug tādi kā tu... Vai tādas viņas nav šīs ēnas? Un saule grimst, un viņas zogas tuvāk tavam cietumam.
Un tad tur klaigāja puisēni. Citi bij lielāki, citi mazāki. Pie baznīcas durvīm viņi rotaļājās. Ardievu, bērni, jūs vēl negribat nāvēt.
Bērni apsēdās uz dēļu paaugstinājuma, turpat kur sēdēja stārasts ar citiem tiesnešiem. Un viens likās lasām garu sūdzību. Uz otra paaugstinājuma stāvēja cits bērns un kā bende vilka svārkus nost. Un tas saistītais tur vidū, tam laikam Ješkas loma. Jā, tagad liks pirkstus skrūvēs.
Indriķis novērsās. Tā tas būs mūžīgi. Bērni darīs to pašu, ko darīja tēvi. Un tu domāji, ka mirsti viņu dēļ, neprātīgā sirds?
Piepeši Indriķis satrūkās, kas tur kliedza tā no visas sirds? Tas bij mazs, bāls puisēns. Abi bendes kalpi gribēja viņu saturēt, bet viņš sita tiem sejā. Tie gribēja ieskaidrot, ka viss tas pa jokam, bet viņš spēra tiem pa krūtīm, bet tie noskaitās un sita pretim. Sīkais puisēns neatlaidās. Viens pats viņš tur cīnījās pret visiem. Liesā sejiņa aptraipījās asinīm. Matu šķipsna palika pretinieka
saujā, bet viņš neatlaidās. Seši zēni saklupa viņam virsū aizkaitinātās dusmās, bet viņš neatlaidās: sita, koda, plēsa... un acis viņam zaigoja. Klusi viņš vaidēja, bet nepadevās...
Saule nogrima aiz meža. Ēnas klusi stiepās ap pili un pāri klajumam, bet pie debesīm Indriķis ieraudzīja augošā mēness šauro sirpi... Tā bij Indriķa beidzamā nakts.
Beigas.