Pirmā nodaļa TAUTAS UN BĀLELIŅI

Karsta vasaras svētdiena, jau pēc pusdienas. No Svarupes baznīcas torņa atskan: — Dim, dam, dim, dam! — Dievkalpošana beigusies, baznīcēni grūst ar sparu no pietvīkušā dievnama. Jo lielāka drūzma pie gala durvīm, te raibajā ņudzeklī ļoti daudz jaunu, smuku ļaužu, abēja dzimuma, Tikko kā tikuši pār baznīcas slieksni, jaunekļi steidzīgi uzliek galvā zilganās cepures vai melnās platmales, jo rokas tiem tagad svabadas. Cits drūzmā tīri pārdroši ieskatās acīs zeltenēm, kuŗu salmu cepurītes ir daudz košākas, un kuŗām, kā zināms, tiesība tās paturēt galvā arī baznīcā. Atliek tikai tās tagad sarīkot taisni, jo drūzmā cepurītes sagrūstas vai nu uz vienas auss vai otras auss, vai pat atpakaļ uz pakauša. Puķītes vairs nemaz nestāv savā īstā vietā. Cik ar rokām var aptaustīt, tad cik necik būtu atkal kārtībā, nu vēl tikai jādabū rokā mutautiņi un jānoslauka sakarsušie vaidziņi. Un torņa pulkstenis nemitīgi sauc: — Dim, dam! dim, dam!

Vecākie ļaudis, tikuši nomalā, pārrunāja šīs dienas sprediķi. Tas bija bijis karsts, tikpat karsts kā šī diena. Tikpat kā uz delnas viņu sirmais mācītājs bija nolicis savai draudzei priekšā viņas netikumus, ugunīgiem vārdiem viņu sirdis miekšķējis. Tos iedomājoties, viņi vēl tagad sviedrus noslaucīja. Jau sen vairs viņu vecais mācītājs nebija mierā ar Svarupes jauno paaudzi —

lielajiem tautiešiem. Bet tur pēc viņu domām tēvi bija vairāk vainīgi.

Vēl šodien Svarupes dziedātāju biedrība rīkoja netālu no muižas līcī zaļumu svētkus: par "kaŗa mūziku" vien tur bija jāmaksā deviņdesmit rubļu, bet viņš zināja arī, cik izdots par "šleifām" un programmām. Viņš arī zināja, ka taisni tie saimnieki, kas turējās pie šīs biedrības, bija magazīnai parādā. Svētku komitejas locekļiem bija jumti nolupuši un pat zirgi apkusuši. Tie arī tad šodien dabūja dzirdēt! — Jūs plītnieki un rijēji! — Rābens viņiem pērkona balsī uzsauca un smēja par viņu nodzītajiem zirgiem un vecām ecēšām.

Dažs labs vecītis un vecīte, iedomājoties pastara tiesu, grūti nopūtās, bet jaunajai pasaulei tādas lietas bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Un toreiz pret zaļumu svētkiem karot bija, kā grieķi teica, pašiem dieviem veltīgi; katrs labs patriots tajos piedalījās, un katrs labs patriots tos savā birzī izrīkoja. Lielum lielā daļa bija tikpat kā spārnos un gribēja taisni no baznīcas doties turp un pastaigājās ap baznīcu, gaidīdami, kamēr dziedātāji ar mūziku un karogiem izies no skolas nama uz līci. Tikai vecākie vīri aizgāja uz krogu vai devās ar savām sievām taisni uz mājām. Tātad jaunie ļaudis, no baznīcas nākdami, šoreiz tik ātri neizklīda kā citām dienām, bet redzēja pulciņus baznīcas laukumā un kapos, — spulgacītes noslēpumaini dudinām un jaunekļus jautri triecam.

Visvairāk gan puišu acis lūkojās uz kādu jaunavu pudurīti divu zelteņu pēc, kuŗas, kā jau vienādie apģērbi liecināja, bija māsas, tepat Svarupes Sausēnu meitas. Vecākā, Grietiņa, tumšiem matiem un brūni sārtiem vaigiem, daiļi augusi, tika dēvēta par lielāko skaistuli

visā Svarupē. Jaunākā, Līzete, bija sīciņa un pabāla meitene, mazliet iesarkaniem matiem un tādiem pat vaigu galiem; priekšā tai trūka pat viena zoba, un citi arī nebija veselīgi, bet, tikko pārnākusi no pilsētas skolas, viņa puišiem ļoti interesēja. Rokā viņai bija saldumu turza, no kuras tā pasniedza pa graudam draudzenēm, bet pati sev bāza mutē pa divi, trīs reizē.

— Grietiņ, vai tu pazīsti tos svešos kungus, kas stāvēja ar Lāpi kopā baznīcā? — viena no draudzenēm jautāja vecāko, staltāko zelteni.

Grietiņa drusku piesarka, bet savaldījās un it kā vienaldzīgi atbildēja: — Laikam viņam pazīstami, — būs braukuši uz mūsu zaļumu svētkiem.

— Bet Lāpis taču tagad jūsu mājā šuj, — ziņkārīgi jautāja tālāk. — Vai viņš neko nesacīja?

Grietiņa neatbildēja, bet viņai bija ausis dzirdēt, ka Līzete draudzenei pačukstēja: — Sacīja gan, tie ir gruntnieki no boceniešu pagasta... Grietiņai ir cerības...

— Bet Līzete! — vecākā māsa pietvīka, — no tādām tenkām var izcelties vēl valodas!

— Ak, nu, bērns! — Līzete to gudri mierināja. - Ko ļaudis runā, to viņi arī sarunā...

— Liecies mierā! — Grietiņa sapīka. — Kad jel tēvs beidzot nāktu un mēs varētum braukt projām!

— Papus ar manu saimnieku ģērbkambarī pie cienīgā mācītāja, — kāds četrdesmit gadu vecs vīrietis ieminējās. Meitenes nemaz nebija ievērojušas, ka viņš visu laiku bija tām apkārt lidojis, gribēdams uzsākt valodas. Tagad viņš laikam domāja izdevīgu acumirkli, reižu reizēm noņēma cepuri, palocījās. — Labdien, jaunkundzes!... Papus un mans saimnieks... ja...

Līzete viņu asi uzlūkoja, un citām lūpas viebās uz smaidiem. Viņš sajucis smaidīja un apjuka pavisam, cēla atkal cepuri uz augšu un klanījās. Bet, kad meitenes jau sāka skaļi smieties, tad viņam tapa par karstu; viņš devās uz krogus pusi aplūkot zirgu, bet pārreiz vēl atskatījās atpakaļ.

— Kas tas tāds ir? — Līzete jautāja savai draudzenei.

— Ak tā, tu jau mūsu pagasta ļaudis vēl lāga nepazīsti, — tā smiedamās atbildēja, — tas ir Skumiņu priekšsaimnieKs Dāvis. Bagāts vecpuisis! Tīkojot precēt kādu saimnieku meitu, bet tikai tādu, kurai mājas... Haha, — viņa zobgalīgi piemetināja, — mūsu māju mantiniecēm cerības!

Līzete saviebās. — Tāds prasts ķerlis! Vasaras laikā tādu biezu cepuri... tauku zābakiem... un biezu vilnainu šalli gar kaklu... vē!... Viņa iemeta atkal pāris saldumu mutē; baznīcas zvani apklusa.

— Meitenes! — viņa piepeši noslēpumaini iesaucās. — Paiesim uz priekšu... paiesim nost no ļaudīm! Viņi labāk mūs varēs ieraudzīt!

Baznīcas otrā galā viņa bija pamanījusi Lāpja zilās brilles un abus tīkamos boceniešus. Viens no viņiem skrullēja ūsiņas un, it kā ko meklēdams, Lāpi allaž pavaicāja.

— Tad iesim uz kapu pusi, — draudzene pievienojās. — Tur — te pa šo teciņu uz priekšu... tur pie vārtiem viņi mums taisni nāks pretim...

Bet viņas jau tepat pārsteidza citi jaunekļi. Skolotājs un Brīvnieku Jānis! — otra draudzene iesaucās. Grietiņa piesarka līdz ausīm, jaunekļi viņas apsveicināja, skolotājs un karoga nesējs un tad Jānis viņai uzmeta

slepeni tik sirsnīgu skatu, tik siltu... Citas jaunavas to nenomainīja, bet arī viņa to negribēja saprast... izlikās tāda dzestra, aizskarta. Viņš laikam viņu gan nekad nebija radis tādu redzēt un pētījot uz viņu lūkojās, vai tiešām viņas acīs neparādīsies kāds silts stariņš. — Jaunkundze vai drīkstu tagad jūs bildināt uz pirmo deju? — tas sirsnīgi sniedza viņai roku.

Arī viņas māsa un draudzenes it kā bez elpas gaidīja uz atbildi, bet siltā stariņa vietā parādījās spītīgs smaids. — Vai tad es drīkstu šādu godu pieņemt? viņa dzestri atbildēja.

— Griet, — bet jaunkundz! — viņš apvainots iesaucās.

Kādu brīdi viņa it kā ar sevi cīnījās, tomēr beidzot aizskarta sacīja: — Es jau esmu jūsu lepnajai familijai par vienkāršu.

— Es jūs nesaprotu, — viņš savilka pieri dziļās grumbās. — Piedodiet man, ka jūs apgrūtināju.

Tagad Līzete, kas zināja visu lietas sakaru, nāca vecākai māsai palīgā: — Jā, jā, Brīvnieka kungs, — viņa to ar pirkstu norāja, — tas ir no jums ļoti dumji! Viņa satrūkās, jo viņa acīs kas pazibēja... — Jūs varbūt esat mazāk vainīgi, — viņa iesāka citā balsī, — bet jūsu mātes kundze... nu, par to izrunāsimies vēlāk. Zem četrām acīm! Haha, — viņa sajukusi smaidīja, — savas māsas vietā es jums piesolu pirmo deju. — Esmu par to ļoti pateicīgs, — viņš raudzīja lietu uzķert no jocīgās puses, bet varēja redzēt, ka viņam iekšā vārījās. — Mums būs gan kāds vārdiņš jāparunā! Atvainojiet, ka mani tagad pienākums sauc pie karoga... uz redzēšanos!

Drīz vien jau viņi bija aiz kapsētas un steidzās uz skolas māju, un it kā pienaglotas meičas viņiem spulgām

acīm noskatījās pakaļ. Līzete pat meta viņiem iepakaļ "handkuses" un Grietiņa... Jā, kad Jānis tagad viņas acīs būtu lūkojies, tad viņš tur visu, visu būtu lasījis un vēl vairāk...

— Patīkams un godīgs cilvēks tas jaunais Brīvnieks, — draudzene prātoja. — Un tikai viņš vienīgais no visas viņu familijas. Cik iebildīga vecā Brīvniece, cik Alvīna augstdegunīga! Nerādies tu cilvēks, viņām tuvumā... Bet viņš — jā, kad tur nebūtu tik daudz to vajadzību... daža laba...

— Jūs jau nemaz nezināt... — Līzete patlaban gribēja iesākt stāstīt, kad otra meiča iesaucās: — Rau, mūsu brāļi jau pie zirgiem, viņi met mums ar roku, mums jāiet... Uz redzēšanos, meitenes, gan jau līcī tiksimies!

Viņas atvadījās un steidzās pie margām, kur brāļi raisīja vaļā zirgus.

Palikušas vienas, abas māsas nogriezās atkal uz to pusi, kur bija cerams sastapties Lāpi ar svešajiem. Bet arī Dāvis uz viņām glūnēja, sirds viņam sila vien. Viņš kāroja ieprecēties kādās mājās par saimnieku, jo bija naudots puisis, kas citu mantinieku daļas varēja uz vietas izmaksāt. Tā viņš savam saimniekam bija allaž minējis, vai nevajadzētu uzdot kādam žīdam vai baznīcas krodziniekam pēc tādas māju mantinieces apskatīties. Skumiņos viņš bija nodzīvojis ilgus gadus un gāja pa rudeņiem līdz viņu dampim. Saimnieks tādēļ arī viņu ļoti izturēja, sacīdams, ka otram aplam neesot tāda gājēja.

— Vadzi, Dāvi, — tas, reiz nācis uz tādu valodu, viņam atbildēja, — kas tad kaitētu Sausēniem, ja tie nāktu tavās rokās? — Krituši tie nebūtu...

Par šādu priekšlikumu Dāvis tīri vai apstulba, uz tik augstām lietām tas nebija cerējis... Sveši, kas brauca pa lielceļu un redzēja Sausēnu ēkas, vaicāja: — Kas tā par muižu? — Un vairāk viņiem nebija kā divas meitas, no kuŗām viena palika mantiniece, otra bija jāizvada.

— Neesi muļķis, — saimnieks viņu drošināja, - ja tev patikšana, griez tikai klāt! Es tev no savas puses piepalīdzēšu! Drīz man ar Sausēnu būs kopā upura svētdiena, tad es ar viņu izrunāšos. Tu zini, Sausēns klausa mani! Un labāk lai tev tās mājas nekā šādam tādam jaunkundziņam, kas nav māju turētājs. Apskaties tikai, kuŗa meita tev labāk patīk, Grieta vai Līze.

To nu Dāvis tagad apskatījās, bet ko tu vari zināt! Vecākā meita bija skaistāka, bet otra atkal jaunāka, un tas vecam puisim arī liela lieta. Patikt viņam patika abas ļoti, un tādēļ viņš bija ar mieru, lai viņam dod, kuŗu grib.

Pirmīt viņš labprāt būtu ar tām "pašmeiķelējies", bet nekā... neizdevās. Piķis viņu zina... tā viņš gan nav uz valodu kritis! Nu, nekas... viņš zināja, ka saimnieks ar Sausēnu — abi bija pērmindeŗi — būs izrunājušies drīz ar mācītāju, un tad viņi runās par viņu. Kas zin, vai vēl šodien neiznāk magaričas!

Bet nejauši viņš piesarka un saīga, Lāpis, kur bijis, kur nebijis, ar tiem svešajiem uzkūlies meitēniem uz kakla, taisa tādus komplimentus, un gaidi, ka viņi no tām atstāsies! It kā pielipuši... nu ja, ir jau riktīgi... beidzot vēl visi nosēdīsies un ņemsies lieliski triekt!

Dāvim tas nebūt nepatika... it ne pavisam! Skaties tu no tālienes kā nerrs, un viņi ņemas ar tavām meitām.

Gaidot uz saimnieku, viņš kļuva pavisam nepacietīgs.

Bet jau patlaban tas ar Sausēna papu nāca, rokas vien svaidīdami. — Aha, nu būs cita lieta, — viņš skaudīgā priekā palūkojās sāņu. Skroderis bija kā adata augšā un steidzās citiem pa priekšu viņam pakaļ.

Dedzīgi sarunādamies, abi saimnieki tuvojās Dāvim. Skumiņš bija gaŗš, sakaltis pusmūža vīrs, Sausēns tukls, straujš vecis. Skumiņš viņam stāstīja pilnu galvu: — Vai viņam nav taisnība, vai tā nav tiesa? Zaļumu baļļu vajag! Šis laiks, šolaik, darba laikā dzied un danco cauru nakti pa mežu! Vai rīt visi būs strādnieki? Tāpēc dažs nevar darbus laikā padarīt un gājējiem algas samaksāt. Viņa vārdi dzīva patiesība... Un vai tās avīzes nav par samaitāšanu... un naudu izdod par tādiem bilžainiem kalendāriem! Pie manis mājās tu tādus niekus neredzēsi. — Jā, Kurzemes vecā laika grāmata, tā man ir, pavisam bez kalendares nevar iztikt. Bet es tev arī nebūtu izdevis desmit kapeikas par velti, ja Ruztoprokto (firma Ruzton un Proktor) man būtu atsūtījis kādu nedēļu ātrāk zupariņu un mašīnu kalenderi. Ar to labi vien var iztikt, nemaz vairāk nevajag. Ir sējas nedēļas, ir evanģelijumi, kas katrai svētdienā vēlēti un tāpat ar sarkaniem vārdiem. Kapeiku vajag pietaupīt... Un tad tā lielā dzeršana — šodien tur mežā!

— Kur nu, brālīt, vai tagad vairs vergu laiki, — viņa amata biedrs pilnu krūti attrauca. — Jo dzeŗ, jo bagāts, jo aŗ, jo nabags! Laidīsim tik uz līci!

— Koo — tu ar? — Skumiņš viņu pārsteigts uzlūkoja. — Baznīcas pērminderis?! Niekojies... man ar tevi kāds svarīgs vārds jāparunā... — Dāvis it kaunīgs vaigā steidzās viņiem pa priekšu pie zirgiem, viņš zināja

gan, kāpēc... Patlaban no skolas nama atskanēja "kaŗa mūzika". — Vai tu traks, kas par maršu! — Sausēns priecīgs iesaucās. — Mēs jau nobrauksim līdz līcim vienā līksmībā! Taisi tikai savu melni vaļā, redzi, kā viņš kārpās... — Tad lielīgi uzsita savam zirgam uz krusta: — Tprr, kumeliņ, — auziņu pārēdies!

Skumiņš nezināja ko atbildēt... kas tad viņa amata biedram šodien bija noticies? ! Bet drīz vien viņš noprata, kas pie tā vainīgs.

— Zaļumu svētkos piedalīties ir katra latvieša pienākums. — Lāpis viņiem aiz muguras ierunājās. — Mums vajag piekopt senču tikumus.

Skumiņš atskatījās atpakaļ un viņu balti uzlūkoja. Viņš Lāpi jau no tās reizes nevarēja ieredzēt, kad tas viņam bija šuvis pirktu šūbu un noņēmis par darbu divreiz tik daudz nekā žīdu skroderis.

Dāvim arī sirds par to pirmītējo stiķi uz viņu vārījās, viņš steidzās saimniekam palīgā: — Senču tikums?! Dzīvo pa krūmiem kā čigāni... kur senāk tādas lietas zināja?!

— Senāk mēs bijām neattīstīti, bet tagad esam attīstīti, — Lāpis viņu ierunu atspēkoja.

— Jā, — tagad mēs esam attīstīti! — Sausēns viņam ar pilnu krūti piebalsoja. — Bet Lāpi, kā nu mēs visi sasēdīsim .. es, tu, Grietiņa un Līzete?

— Jaunkundzes pagodināsies aizvest tur tie tautieši! — Lāpis svinīgi atbildēja un taisījās raisīt vaļā Sausēna kumeļu.

Dāvim vaigi kaita vien. Sievas tēvu skroderis vilka ar varu projām. Te viņam nejauši iešāvās prātā labs padoms: — Vai neiesim pie Grambava iedzert kādu

glāzi alus, saimniek un Sausēnu papu?... Skroder, nāciet jūs ar!

Viņa saimnieka sejā bija lasāms: — Tev, Dāvi, ir apķeršana! — Dāvis turpretim nebūtu ne mūžam Lāpim pudeli alus izsaucis, bet Sausēns nebija no skrodera šķirams. — Ienāc tikai, kundziņ, iekšā, — viņš pie sevis noņēmās, — tad tu no manis dzirdēsi...

Lāpis uz viņa uzaicinājumu necēla ne ausu. Attaisījis grožus, viņš strupi sacīja: — Izglītotam un attīstītam cilvēkam neklājas nodoties rupjiem krogus priekiem.

Sausēns ierāpās ratos, saķēra no viņa grožus, un skroderis piesēdās viņam blakus. Kumeļu pieturēdami, viņi laida lēnām uz priekšu, jo dziedātāju koris un muzikanti ar karogu priekšgalā izgriezās gar krogus galu viņiem priekšā uz lielceļa. Ļaudis no krogus bija izskrējusi uz ļovenēm, visu sejās bija manāms straujās mūzikas iespaids. Arī Skumiņš nebija no tādām jūtām svabads, kauču gan viņam nosāpēja sirds. Brīvnieku Jānis, karoga nesējs, bija viņa sievas brāļa dēls, bet pavasarī tas nāca pie viņa aizņemties miežu sēklu. Viņam likās, ka karogs kārts galā, jautri diedams, viņu nosmietu: — Dod vēl, dod vēl!

Un Dāvim vajadzēja noskatīties, ka otros ratos abas meitenes iesēdās svešajiem klēpjos un aizbrauca. Kas tad šie, ellē tādi var būt?! — viņš notriekts sacīja. — Laikam kādi skolmeistari... — Jo tiem bija brilles uz acīm un pār mēteļiem ap pleciem villaines tā kā Svarupes skolotājiem.

— Tas nu esot baznīcas pērminderis... vai viņš maz klausījies uz mācītāja vārdiem! — Skumiņš rūgti sacīja.

— Nolokāms skroderis! — Dāvis pikti nospļāvās.

Dziedātāji un braucēji bija nozuduši lejā aiz pakalnes, un arī mūzika apklusa. Cits pēc cita ļaudis no ļovenēm nozuda atkal krogā. — Nu, kas bija, saimniek, ieiesim uz kādu glāzi! — Dāvis skubināja.

— Dāviņ, — viņa saimnieks stomījās, — tagad gandrīz nevajadzētu. Jā, ja viņi būtu palikuši, tad citādi...

— Lai viņi skrien, vai mums viņu vajag! — Dāvis viņu pārtrauca, tomēr no viņa balss varēja just, ka tā vis nebija.

Skumiņš apdomājās: — Es jau nu gan neesmu neko uz alu, bet kad nu tu pērc, tad nevaru tavu labu sirdi apsmādēt un Dieva dāvanu atstumt.

Drīz vien viņi sēdēja "gastcimmerē" pie galda un gaidīja, kamēr Grambavs ienesīs alu. Priekša tur nekādu lielu ļaužu nebija, tikai kādi veči vien. Viņi dzirdēja, kā korķi nopaukšķēja, tad krodzinieks parādījās ar divām pudelēm.

Citā vietā un nepazinējs grūti būtu varējis iedomāties, ka šis nelielais, liesais "tabakas rags", iesirmo vaiga bārzdu, ir krodzinieks. No redzes viņš nemācēja ne pieci izskaitīt. Nebūtu tikai viņa vaigu bārzda tik spītīga, tad ikviens būtu zvērējis, ka lielākas goda dvēseles vairs pasaulē nav.

Viņa gaita bija gausa un neveikla. — Nu, Herr Skuming, ko gribēju sacīt, kā nu iet? — viņš, alu glāzēs liedams, uzrunāja bagāto saimnieku. — Vai jūs, kā sacīt, esat sākuši āboliņu pļaut?

— Hahaha! — viņa priekšpuisis ar manāmu rūgtumu pārgudri nosmējās. — Skumiņam jau puse ievākta zem jumta, bet tiem... kas tur krūmos tos tejāteŗus taisa... dažam labam vēl ne godīgi papuves nav uzartas! — Skalodams savas dusmas, viņš izdzēra glāzi uz

rāvienu sausu, un kroga papa lēni piebilda: Jums, kā to teikt, taisnība!

— Ir gan! — nu arī Skumiņš iesāka spļaudīt. Lai nu par tiem ģeķiem, tur es neteiktu nekā, bet kad man tādi prāta vīri... kā Sausēns...

Drusciņ apdomājies, krodzinieks lēni ieklepojās: Sausēns brauc uz turieni, kā to būs sacīt, savu meitu pēc. Viņas ir pieaugušas.

Dāvis jutās aizskarts vārīgā vietā. — Tā? — viņš skarbi atcirta, — ak tie būs tie brūtgāni, tie viņas apņems? Vai ziniet — ir pavisam trakums laist meitenes ar svešiem cilvēkiem krūmos. Es, tēva vietā: — strādā mājās, neiesi nekur! Kas tevi gribēs precēt, tas tevi arī atradīs mājās. Ar tādu skraidīšanu jau daža laba... jā, ko tur sacīt!

— Taisnība, taisnība, Dāviņ, — viņa saimnieks steidzīgi piebilda: — Āre, ko tad saka cienīgs mācītājs!

Grambavam jau arī nebija labs prāts uz zaļumu rīkotājiem: — Viņi tikai, kā sacīt, tās ceitungas... un tad zobojas par rupjiem kroga priekiem. Varētu jau arī iedzert tepat krogā... kā sacīt, vieni un tie paši papīri. Maksā nu par bufeti īpašu patenti un ne vien, kā to teikt, tas, — dziedātāji arī nekaunas prasīt biedrībai. Un lielu strīdu, kā sacīt, ar viņiem nevari taisīt. Izgājušo reizi tie atdeva bufeti novada krodziniekam, viņš nopelnīja naudu... tu, cilvēks, to dienu, kā sacīt, sēdi visu dienu sadirnis aiz letes un skaties griestos, krogus, kā to sacīt, tukšs, visi pa mežu! Jā, — ko darīs! — viņš smagi nopūtās, — iztiec labāk ar tiem kā varēdams... Kur gan tā jaunā pasaule ar tādu dzīvi domā aiztikt?!

— Jā, — vai tad mums visiem tās gruntes vienādas?

Skumiņš sūkstījās. — Ir jau taisnība, kā Sausēns saka: jo aŗ, jo nabags, jo dzeŗ, jo bagāts!

— Jā, jūs, saimnieki, jūs gan varat dzīvot, — Grambavs ieklepojās, — jums lieli lauki, labas gruntes, mājas, kā to teikt, gandrīz izmaksātas. Man, nabaga cilvēkam, jānomaksā līdz tūkstoš rubļu gadā, un kas man ir — sacīt, tas mazs stūrītis zemes saknēm krogus galā. Ja jūs, saimnieki, nevarat dzīvot, ko es lai saku?

— Ā! — Dāvis, atmetis galvu, pretojās — un kur jums krogus un šeņķis?!

— Hehe, — Grambavs sāpīgi iesmējās, — cik tagad vairs krogā nodzeŗ! Vadājies nu, kā sacīt, ar visu "ierikti" uz mežu, ja gribi vēl redzēt cik necik kapeiku. Cik man trauku vien šodien neies bojā, bet dziedātāji savus desmit rubļus vis neatlaidīs.

— Ir jau nu grūti visiem, taisnība, — Skumiņš piebalsoja, taisīdams no jauna savu pīpi.

— Vai nesmēķēsi kādu cigāru? — Dāvis viņam steidzīgi piedāvāja savu paciņu.

— Nē, paldies, Dāviņ, — viņš atraidīja, — es tādus niekus necienu. Lai taupās, es iztikšu ar savu pīpi.

— Kad man, kā sacīt, būtu tādas mājas, es būtu pavisam cits virs! — krodzinieks vēl atņēmās. — Bet tā jaunā pasaule jau nemāk dzīvot. Skat', mūsu abu švāģeris, nelaiķa Brīvnieks, kas bija par vīru! Kā teikt, šogad pārdeva pērnajo labību. Bet dēlam jau, sacīt, trūkst sēklas.

— Viss no viņu zaļumu ballēm! — Skumiņš iesilis iesaucās, — šo pavasari atnāk pie manis: ko darīsi, — iebēru astoņi pūri miežu. Jā... jā...

Tam Dāvis pretojās: — Par Brīvnieku gājēji slikta nerunā; viņš ir labs saimnieks. Tur jau tā vaina pie tām

saimniecēm. Un lauki viņam šogad stāv varen labi, par to nav bēda, ka viņš jums neatdos. Ja paša radam neizlīdzēs, kam tad līdzēs.

— Vai tad nu nelīdz, līdz jau diezgan! — Skumiņš taisnojās. — Ir jau Grambava papus viņam tikpat kā tēvs un savu roku neatrauj. Bet ko tas viss līdz, kad viņš nepieņem padomu.

— Viņam, kā sacīt, vajadzētu bagāti precēties, — Grambavs pēc brīža lēni ieklepojās. — Tad viņš, teikt, varētu tiem bāriņiem izmaksāt un nākt cik necik uz zara. Ko gribu sacīt, — bet jūs jau uz to pusi nebraucat. Būtu pabraucis jums līdz līdz līcim. Man tur, kā sacīt, tā klapata ar to bufeti.

Dāvis uzlūkoja savu saimnieku, viņam bija kas uz sirds. — Vai zināt ko, saimniek, aizvedīsim papu! Aizbrauksim līdz līcim! Ir tad vēl laikus tiksim mājās.

Saimnieks uz viņu paskatījās svešādi.

— Tur tie svešie šlīpzeļļi, — Dāvis rūpīgi aizrādīja, — ja mēs laikus neejam priekšā...

Skumiņš vilka ar sērkociņu pār biksēm un, likās pārdomājam.

— Tās trīsdesmit kapeikas ieejas maksas es varētu aizmaksāt par mums abiem, Dāvis vēl piebilda, pētījoši raudzīdamies viņa sejā.

Skumiņš ilgi noņurdēja... — Kad nu tur varētu izdarīt to darīšanu... Nu ja, — tad izdzersim to alu!

— Nu tad, Grambavu papu, taisies! — Dāvis līksmā vaigā sacīja. — Brauksim arī uz tiem zaļumu svētkiem! — Steidzīgi viņš izlēja alu.

Grambavs bija ļoti pateicīgs, viņi lai tikai mazuliet

uzgaidot. Tad viņš saskaitīja ieņemto naudu, nodeva kalponei vajadzīgās atslēgas un parādīja vēlreiz cik tas kočiņš maksā un cik tas. Beidzot ieklepojās: — Nu, Herr Skuming! kā to teikt, varam laist!

Ar vienu lēcienu Dāvis bija laukā pie dumjā, kas zviedza un kārpījās, laikam nebūdams mierā, ka tam pret paradumu jāpaliek pie baznīcas pēdējam. Viņu labinādams, Dāvis uzčubināja uz drēģīša maisiņu un uzklāja par jaunu segu, lai večiem būtu laba sēdēšana. — Gan jau mums nav nekāda lepna karīte, — viņš Grambavam sacīja, — tikai kalti darba rati. Bet, kad man aizjūgts brangs zirgs, pušķainām vērzelēm un mālētu loku, tad es braucu lepnāk nekā cits ar kaķi tamborratos. Sēdieties tik iekšā!

Veči iekāpa, un viņš pats nosēdās priekšā uz malas galdiņa un pievilka grožus. Zirgs, noprazdams, ka viņu nelaiž uz māju pusi, saglauda ausis, nošņācās un laida kā vējš uz priekšu.

Rati dārdēja un nejauki kratīja. Tā kā bija sacēlies vējš, tad nevarēja neko daudz triekt; vajadzēja bļaut pilnā rīklē, lai otrs dzirdētu.

— Kas tad jums tagad to šepti līcī vada? — Skumiņš, pieliecies pret Grambavu, sauca pilnā balsī.

Mans Žanis un Brīvnieku Alvīne, — tas atbildēja. — Uz viņiem, kā sacīt, var palaisties.

— Tā, tā, tā, — Skumiņš apmierināts nolaizījās.

Tad Dāvis pret viņu paliecās un mēģināja iztaujāt, kas tie svešie tādi.

Tomēr arī viņš neko nezināja paskaidrot. — Varbūt, ka tiem, kā sacīt, ir kādas vajadzības, braukuši meklēt bagātas sievas. Varbūt arī kādi saimnieku dēli, grib, kā to teikt, ienākt mūsu pagastā znotos. — Tas bija

viss, ko viņš zināja pateikt, un Dāvim šie vārdi kā nazis iedūrās sirdī.

— Neba nu skaistuma pēc tautas brauc svarupiešu meitas lūkoties! — Skumiņš kliedza starpā. — Viņas jau izkliegtas par vari bagātas, žīdi pa piecām, sešām jūdzēm to slavu iznēsājuši, cik tai svarupniecei tūkstošu pūrā, cik tai. Daža jau aizvesta labi tālu. Bet vai nu uz mata ir tā tie tūkstoši? Jā, jā, — skaitījis jau neviens nav.

— Ko nu sacīt, žīdi, — Grambavs sprieda, — bet es gan reiz ieprecināju vienam bagātu svarupieti. Sievas tēvs pie kāzu galda noskaitīja veseli pieci tūkstoši.

Dumjajam naski rikšojot, viņi bija sasnieguši meža stūri. Izdzirdis no līča puses zviegšanu, dumjais atzviedzās pretim. Kokos atskanēja četrbalsīgas dziedāšanas atbalss, viņi vērīgi klausījās. — Iet tikpat kā leišu nabagiem, — Skumiņš nicinot nosmīnēja. — Kad mans Dāvis uzdzied mājās ar meitām, tad tur ir ko paklausīties. Nu, redzēsim, dzirdēsim...

* * *

Programmā minētais Svarupes "jaukais" līcis bija kādas pāris pūra vietas liels. No trim pusēm to iežogoja mežs, gar ceturto aiz kārklu puduŗiem burbuļoja upīte. Tajā arī zaļoja pa retam kupli koki un pašā vidū milzenis ozols, varbūt vairāk gadu simteņu vecs. Ap to noteiktā laikā pulcējās Svarupes dziedātāju koris, noskandināja savas dziesmas, ieguva no saviem cienītājiem skaļus aplausus, un pēc tam izklīda citu jautrībnieku starpā.

Svētku vietai visapkārt bija apvilkta virve un riņķī apkārt ik pa desmit soļiem grābekļu kātiem vai alkšņu "kņutām." piestiprināti mazi karodziņi. Vējš tos tik zemu neaizkāra, galvas bēdīgi nokāruši, tie zemojās sava virsaiša, biedrības karoga, priekšā, kas augstu gaisā plivinājās sirmā ozola galotnē. Un publikas bija milzums: ne vien biedrības piekritēji, bet arī zaļumu svētku smējēji un pretinieki bija ieradušies. Par izrīkojuma labiem ieņēmumiem varēja arī spriest pēc tukšo pudeļu blāķa blakus kasieŗu galdiņam. Jo ik no ieņemtiem pieciem rubļiem tiem no pilnas sapuces bija atļauts dzert uz biedrības rēķina pudeli alus.

Bez tam vēl ārpusē aiz virves bija vesels tirgus vīru, sievu un bērnu, kuŗiem "priekš šleifes" vai nu nebija vajadzīgās naudas, vai arī viņi tās negribēja izdot. Arī no turienes viņi varēja redzēt visu, kas redzams, un dzirdēt, kas dzirdams, un Grambavs ar gudru ziņu bija savu bufeti tā ierīkojis, ka arī viņi pie tās varēja pietikt un ieejas artavu, ja patīk, izlietot lietderīgāk. Un tā viņi ar lielāko uzmanību sekoja visam, kas iekšpusē notika.

Dziedātāju dziesmas viņus mazāk valdzināja nekā straujā kaŗa mūzika. Vairākkārt viņi bija izskaitījuši muzikantus un zināja, ka to ir astoņpadsmit, no tiem citam taure tik liela... nemaz nevar noturēt rokās! Spēlmanis, izbāzis galvu caur līkumu, turēja viņu uz pleciem... pūta, ka turi vai ausis ciet. Kad viņi rāva vaļā, tad tur tik bija ko paklausīties. Bija arī ko paskatīties, ka kādi pāra simtu pāŗu franksēsi dancoja. Pa visu līci tad gāja mudžu mudžumis, tikpat kā skudru pūznī. Kā jauni kungi un jaunas kundzes viens pret otru gāja, kā klanījās!.. Gar malām uz soliem sēdēja

meitu mātes, uzskatīja savu bērnu mēteļus un saules sargus un izklāstīja viena otrai viņu labos tikumus. Ļoti kairināja te kādu vārdiņu aiz muguras noklausīties. Turpretim tēvi turējās vairāk pie Grambava, jo nākamie znoti neaizmirsa viņus pa starpbrīžiem pacienāt.

Ko noskatīties arī bija kārtībnieku krāsainās lentās. Lāpis, kuŗu pagastā pazina ikkatrs bērns, bija ar to izgreznojies kā brūtgāna brālis. Lepni viņš stāvēja dejas laukuma vidū... viņš bija danču diriģents. Bet par visām pārākā lenta bija Brīvnieku Jānim, zaļa ar zelta bārkstīm. Arī viņu gandrīz visi pagasta ļaudis pazina un brīnējās, ka viņš nemaz nedancoja. Bija daudz ko redzēt, bet pats tas labais nāks tikai vakarā. Pār dejotāju galvām krustim un šķērsām bija pārstieptas auklas, un pie tām karājās neskaitāmas papīra lampiņas, gan zilas, gan raibas — sarkanas. Krēslai metoties, tā programmās bija rakstīts, tās visas tikšot aizdedzinātas un tad sākšoties italiska nakts, šo lielisko acu baudījumu ļautiņi gribēja nogaidīt un tad doties uz mājām.

Viņi, tā sakot, ar visu sirdi juta visam līdz, turpretim iekšinieki viņus visai maz ievēroja, izņemot, ka kārtībnieki atdzina atpakaļ vienu vai otru pārgalvīgu puiku, kas nepamanīts bija pārsviedies pār virvi. Citi nodevās pilnīgi zaļumu svētku baudījumam, it īpaši jaunā pasaule. Beiguši deju, jaunekļi ar jaunavām pastaigājās zem rokas no viena līča gala līdz otram. Jeb, ja jaunavām nebija pavadoņa, tad tās, saķērušas pa divi, trīs kopā, pastaigājās vienas pašas uz savu roku. Viņas dedzīgi sarunājas un nelikās ne redzam, bet tomēr viņiem ceļi arvien satikās. Viņām it labi bija acīs redzēt tos, kas viņas kritizēja.

švītīgi svarupiešu jaunie ļaudis bija, tas tiesa. Te

varēja redzēt briļļotas jaunkundzes ar īsi apcirptiem matiem, kas burvīgi smaidīja, un jaunus kungus ar gariem matiem, un tie, krūtis lepni izgāzuši, lūkojās caur savām brillēm gaisā un taisīja "gudrus ģīmjus." Taču viens bija švītīgāks par visiem un tos visādi izēnoja. Viņa mati bija drusciņ garāki, viņa brilles asākas, viņa platmale pavisam citādām malām. Te bija daudz švītu pirktās drēbēs, un melni svārki bija vairākiem, bet visā zaļumu ballē pie melniem svārkiem vairs otram nebija baltu bikšu un baltas vestes. Sāpīgo, drusciņ iegrimušo virslūpu tam pušķoja maza, gaiša ūsiņa un zoda galā tas bija nodomājis audzināt ķīla bārzdiņu, no kuras gan vēl maz kas bija redzams, bet tomēr viņš to nemitīgi braucīja. Tā viņš soļoja viens pats par sevi, krūtis izgāzis un lūkodamies caur savām brillēm gaisā. Likās, ka viņš kavētos kādā citā pasaulē un viņam būtu vienalga, ka arī še, zemes virsū, jaunavu acis spulgoja.

Tā izturēdamies, viņš jo lielā mērā grieza uz sevi svešinieku uzmanību, arī abu svešo tautiešu, kas te atbrauca Sausēnu jaunkundzēm līdz. It īpaši mazākais, kas pēc apģērba, modernās ķīļbārdiņas un baltās sejas spriežot, bija pilsētnieks, jutās ar varu pievilkts pie šī interesantā jaunekļa.

— Mums ar to jāiepazīstas, — viņš sacīja savam biedram. — Viņa inteliģentais vaigs liecina, ka viņš ir labāku ļaužu bērns.

Tiklīdz tie atkal satikās, pilsētnieks pacēla godbijīgi un draudzīgi cepuri, un viņa draugs darīja pēc viņa priekšzīmes.

Jauneklis apjucis smaidīja. — Jūs mani pazīstat..?

— Gan vēl nav mums tas gods... pilsētnieks saldi uz viņu raudzījās. — Esmu rīdzinieks, uz laukiem izbraucis

es arvien turu par savu pienākumu iepazīties ar vietējām familijām. Ja jūs man dāvātu to laipnību... mans vārds ir Eduards Krautberģis, — viņš pasniedza tam vizītkarti.

— Ļoti patīkami! — uzrunātais palocījās. — Varu Jums arī pakalpot ar savu! — Viņš izvilka savu kabatas grāmatiņu un pasniedza viņam savu vizītkarti.

— Jeanot Grombov (Ziedoņu Jānis) — ah — un dzejnieks!.. — Krautberģis viņu, kā no mākoņiem izkritis, uzlūkoja. Tur nebija ko šaubīties, jo — ja viņš labi ieskatījās šinī sāpīgajā sejā, tad šim cilvēkam "Lāčplēsi" sacerēt bija nieks. — Patiešām — latviešu dzejnieks, viņš vēlreiz dziļā godbijībā pret to palocījās... — piedodiet manu uzbāzību ...

— O, nekas, nekas, — dzejnieks glaimots viņu apmierināja un apzinīgi vēl piebilda: — Tā nav pirmā reize, ka gluži sveši tautieši vēlas ar mani iepazīties. Mans vārds ir tālāk pazīstams.

— Tik laimīgā kārtā iepazīties ar slavenu latviešu dzejnieku! — Krautberģis vēlreiz tīri vai aizkustināts iesaucās. Viņš nevarēja no interesantā jaunekļa nolaist ne acu. — Atļaujiet, ka jūs iepazīstinu ar savu radinieku: Žiglemaņa kungs, gruntnieks no Boceniešu pagasta.

Tas bija par viņu kādu pus galvu garāks, sārtu, veselīgu seju un slaidu, palīku muižnieka degunu. Viņš mēdza arvien skrullēt savas melnās ūsas un smaidīt, tā ka jau no tālienes viņa veselīgie baltie zobi spīdēja. Dzejnieks žēlīgi pret viņu palocījās, un viņi sniedza viens otram roku.

— Ir nepatīkami, — viņš skrullēja savas ūsas un skaisti smaidīja: — manas vizītkartes izbeigušās. Es gan

pastellēju jaunas, bet nav vēl pa pastu pienākušas. Maza kaza... jaunnedēļ braukšu pats uz pilsētu...

— Nu, kā jums, dzejnieka kungs, patīk šie zaļumu svētki? — Krautberģis traucas jautāt, un slavenais rakstnieks atbildēja: — Nu, nekas, itin brangi!

— Jā, jā, pie jums te ir omulīgi, — Krautberģis turpināja, — te, acis vien uzmetis, vari būt drošs, ar ko tev darīšana. Pie mums pilsētā, svešu cilvēku pēc apģērba un izvešanās vien apsverot, var dažreiz rūgti pievilties. Tā man reiz biedrības izbraukumā izgadījās dancot pretī kādam nepazīstamam, — es saku: izglītots cilvēks, kas izglītots cilvēks! Pansnejs uz acīm, glīti ģērbies, rokā glazē cimdi... mēs izmainījām kartes, tāpat kā ar jums tagad. Kas ir vēlāk?! Man labs pazīstams, kāds jauns fabrikanta dēls, man pienāk un uzsit uz pleca: — Vai zināt, kas jūsu vis ā vis? Mūsu fabrikā vienkāršs strādnieks...

Ziedoņu Jānis nesamanīja, ko atbildēt, un tā uz kādu brīdi iestājās nospiedīgs klusums.

— Vai jūs, atvainojiet, ka to jautāju, pazīstat Sausēnu jaunkundzes?

Dzejnieks tūdaļ mazcienīgi pavīpsnāja. — Nu, tā pa druskai.

— Glītas skuķes, ko? — žiglemanis smaidīdams skrullēja ūsas.

— Un kas tas lielākais, no labas familijas, — Krautberģis viņu pārtrauca. — Labu ļaužu bērni. Un pie tam vecāki esot ļoti bagāti.

— Tas pie mums nav nekas ievērojams, — dzejnieks lepni atbildēja, — mūsu pagasts ir viens no Latvijas bagātākajiem apvidiem. Tā manam brālēnam ir vairāk nekā divi simti pūra vietu tīruma zemes, jums vajag

zināt, pirmā numura... Viņš nokuļ pa gadu pāri par piecsimt pūru kviešu.

— Maza kaza, — Žiglemanis iebilda, — arī mūsu pagasts turības ziņā ļoti ievērojams. Man pašam ir trīssimts pūra vietu aŗamas zemes, visa pirmā numura! Es nokuļu pa gadu tā līdz septiņi simts pūru kviešu... Tādēļ esmu nodomājis celt vēja sudmalas un savus kviešus pats bīdelēt.

Viņš braucīja savas ūsas un smaidīja. No ozola atskanēja zignāls, un Lāpis tad tur pērkona balsī iesaucās: — Lūdzu tautiešus piedalīties pie vispārīga foršpīl!

Kustība līcī kļuva tūliņ atkal dzīvāka, jo jaunekļi pasteidzās uzlūgt skaistākās un patīkamākās jaunavas uz deju un, kad tās lēti nevarēja sadabūt, tad bija liela skriešana.

— Vai jūs arī piedalīsities pie dejas, ja drīkstu jautāt? — Krautberģis atkal iebilda.

Ziedoņu Jānis atraidīdams pagrozīja galvu. — Neesmu šāda baudījuma cienītājs.

Pilsētnieks piesarka. — Jums, dzejniekam, gan par šo lietu savādi uzskati nekā mums ikdienišķiem cilvēkiem! Jūs stāvat pāri pār tādiem ikdienišķu cilvēku priekiem, radiet garā augstākus tēlus un par tiem sapņojat. Tādēļ skaistais dzimums jūs pielūdz, cik daža laba jaunava justos laimīga, ar jums diedama. Jūs šinī ziņā esat nežēlīgs, dzejnieka kungs. Ka nu viņas, gaidīdamas uz jūsu bildinājumu, atsaka citiem jaunekļiem?

Dzejnieka acis sāka spulgot, tik ļoti viņam šie vārdi gāja pie sirds. — Būtu interesanti noskatīties, cik puķītes tādi savās cerībās vīlušās un palikušas sēžot. Man

gan kā dzejniekam spulgactiņu ļoti žēl, bet līdzēt viņām nevaru. Man jau ir šaurs ideāls... sava...

Un sapņaini viņš lūkojās tur pāri pie bufetes, kur rīkojās košā meiča, pabālo, iegareno vaidziņu un zelta sprogām uz pieres. Cik vienkārši ģērbusies un tomēr viņam savā gaitā patīkamāka nekā simtas citas. Balta piķē blūze, melni svārki, spīdīga ādas josta pa vidu, rokas atlocījusi līdz elkoņiem... pirksti pilni mirdzošu gredzentiņu, un cik dažs labs no viņa... Tā bija Brīvnieku Alvīna.

— Bet nu atvainojiet, ka arī mēs ejam bildināt dejotājas, — Krautberģis beidzot atgādināja. — Gribu labi ar labāko familiju lauciniecēm izpriecāties. Ļoti priecājamies ar jums iepazinušies un pateicamies par jūsu laipnību. Vēlāk jau vēl tiksimies, jūs taču mums novēlēsit vēl kādu vārdiņu. Tātad uz redzēšanos!

Dziļi palocījušies, viņi atstāja Ziedoņu Jāni savos mīlestības un dzejas sapņos un steidzās pie Sauseņu jaunkundzēm, kuras jau bija uzrunājuši. Lāpis jau nāca viņiem pretim. — Ne savu mūžu nebūtu to domājis, ka še iepazīšos ar latviešu dzejnieku, — Krautbergis, tīri vai laimīgi uztraukts, viņam vēstīja, bet viņš caur zobiem norūca: — Ko nu tas smurgulis! — Un, skaudīgi smīnēdams, viņš piegrūda Žiglemanim pie sāniem. — Bet es viņam pirti sakurināju! Mani lai nesauc par Lāpi, ja mēs viņu neizceļam no segliem. Tā lielākā teikšana tur ir tai mātei, un tā klausa mani. Tikai nu māki Grietiņai piesviesties.

— Maza kaza! — Žiglemanis smaidīja. — Es neesmu nekāds duraka vīrietis.

Jau daži dejotāju pāri bija nostājušies savās vietās, tādēļ arī mūsu draugi aizsteidzās jo knaši pie savējām.

Lāpis jau skatījās pulkstenī un gribēja likt spēlēt, kad Brīvnieku Jānis viņam nemanāt pienāca un pieķērās pie rokas. Viņi bija lieli draugi, bet, viņu pamanījis, Lāpis ļauni pasmīnēja. — Tu šodien nemaz nedejo?

— Man šodien no visiem tiem svētkiem nav nekā! — Jānis saīdzis atbildēja. — Es nevaru nodusmoties un nobrīnēties par Grietiņu. Jau pie baznīcas viņa man šķērseniski vien atbildēja un tagad no manis bēg tikpat kā no ļaunā. Itin kā es viņai būtu ko ļaunu nodarījis!

Lāpis izlikās pārsteigts. — Vai tad tu nezini par ko?

— Tagad pat man bija nepatīkama saruna ar jaunāko māsu, — Jānis attrauca, — esot tādas un tādas valodas. Bet kādēļ tad Grietiņa tādām valodām tic? Un no kā tādas valodas varētu būt iznākušas? Esmu svēti glabājis mūsu mīlestības noslēpumu, tikai tev vienam kā savam draugam esmu to uzticējis. Un to taču nevarētu domāt, ka tu Grietiņu būtu pret mani satracinājis.

— Kas tad man tur būtu par ienākšanu, — Lāpis atrūca. — Bet varbūt, ka tas bocenietis viņai galvu sagrozījis. Vadzi, viņš ir liels siržu zaglis! Ja viņš tavs sāncensis, tad saturies...

— Hahaha, — Jānis rūgti iesmējās — būtu tikai jāsmejas, ja nebūtu jādusmojas. Tev vēl arvien tādas domas galvā, tu taču zini pēc piedzīvojumiem, ka ar to siržu zādzību dažreiz iznāk ļoti muļķīgi. Par to bīties man nebūtu iemesla, Grietiņa zin, kas es viņai, un es zinu, kas viņa man. Bet, ka viņa gražojoties man šīs dienas priekus samaitājusi, tas nu ir vienreiz tiesa.

Mūzika iesākās, viņš atstāja Lāpi pie sava pienākuma un devās pie bufetes noskalot savu īdzību ar kādu glāzi alus. Alvīna viņam to pasniedza. Nosviedis platmali

blakām stūrītī un atbraucījis kuplos, brūnos matus, viņš gandrīz žēlām acīm noskatījās raibajā ņudzeklī, kā citi līksmojās. — Vai Grietiņa patiešām šaubītos par manu mīlestību? — viņš nodomāja. — Jeb vai viņa ar to svešo mani gribētu darīt greizsirdīgu? Muļķības! Ja viņa to domā, tad par spīti es šodien viņu vairs nelikšos ne redzam...

Arī kroģētājiem atkrita drusku svabadākas rokas. Alvīna arī noskatījās pūlī, bet žēlīgi, kā no augšienes, it kā viņai ar tiem tur nebūtu nekā kopīga.

Piepeši viņa nievājot iesmējās. — Vai tu redzi, brālīt, skat', skat', nē — cik tas jocīgi! Vai tu neredzi?! Skaties jel kādus štucerus tas šneiderchens piekupelējis tām Sausēnu!.. Vī... vī... cik tās zostiņas vīzīgas!

Jānis sašutis pietvīka. Uz pieres viņam savilkās dziļas grumbas. Alvīna savos priekos satrūkās no viņa asā skatiena. — Lūdzu nerunā par savu nākamo svainieni tik mazcienīgi, — viņš pārmezdams sacīja. — Tev jāzin, ka es Grietiņu patiesi mīlu...

Māsa viņu uzlūkoja ar tādām acīm, it kā pasaule būtu apgriezusēs uz otriem sāniem. "Tu taču joko, brālīt! — viņa skaļi iesmējās.

— Es nejokoju! — viņš stingri atbildēja.

Krūtis viņai sāka smagi cilāties, par brāļa vārdiem viņa jutās smagi notriekta. — Tad tiešām ļaužu tenkām būtu kāds pamats, — viņa pēc kāda brīža pārmezdama sacīja.

Jānis atkal asi viņu uzlūkoja. — Vai tu vēl šaubies? Ja tu Grietiņu ļaužu priekšā niecini, tad tu mani vēl vairāk apvaino. Un to es gan no tevis nebūšu pelnījis...

Viņa vēl vairāk pietvīka. — Tu mani pārproti, mīļais

brālīt, kā es tevi varētu apvainot?! Tikai es nespēju ticēt, ka tu... ka tu savā garšā tā... jā, būtu tā nomaldījies... tu gribētu precēt šo prasto meitu...

— Tā ir mana darīšana! — Jānis viņu pārtrauca.

— Tava darīšana, — jā gan... bet Brīvnieks... Sausēnu meitu... mūsu familijā... nē, es to nevaru iedomāties! Un ko mamma lai sacītu? Viņa vai izplēstu visus matus no galvas! Tik zemu mūsu familijai būtu jāzemojas ... Brīvnieks Sausēnu meitu ... nē, es...

— Alvīn! — Jānis, pus pavēlot, pus lūdzot, viņu uzlūkoja. Vai gribi, lai es bēgu no tevis projām?! Ciet tādēļ labāk klusu, ja! — Esi tik laipna un pasniedz man vēl pudeli alus!

Viņa paklausīja un, degunu uzmetusi, aizgāja uz otru stūri. Brāļa stūrgalvība viņai nospieda sirdi. Brīvnieka familijā... nē — — ar tādām domām viņa nevarēja aprast. Ar visiem spēkiem viņa apņēmās pretoties tādām iedomām un vēl šodien visu izstāstīt krusttēvam. — Mums uz šo lietu jāraugās nopietnākām acīm, — viņa pie sevis nozvērējās.

Šinī stūrī arī bija vairāk ko darīt, dūšīgāki tērētāji. Dāvis viens pats izsauca pudeli "nulles" un sešas pudeles alus, viņš bija laimīgs, ka dabūjis "sievas tēvu" rokās. Vecais Sausēns viņus bija sagaidījis urrādams, izrādījis visu, kas redzams un dzirdams, kas par dzīvi — tikpat kā istabā, kas par trumetēm! Gribot negribot Skumiņam bija jāatzīst, ka tādas zaļumu balles nav vis tīri nieks. Tad viņi atnāca pie bufetes, te — kā Sausēns sacīja — "piekopt senču tikumu!"

Dāvis piegrūda allaž savam saimniekam pie sāniem. Tas gan to saprata, bet kā tad nu tūlīt klās acīs: — Dāvis

grib precēt tavu meitu! — Bija taču jāparunā daudzmaz par citām lietām, kamēr uz to valoda uznāk.

— Ir gan, ir! — viņš Sausēnam piebalsoja. — Nemaz to trīsdesmit kapeiku nav par tādu traci par daudz.

— Es saku, smiekla nauda! — Sausēns pilnu krūti attrauca. — Atmini, mūsu jaunos gados, kad kādreiz nāca krogū uz solīšanu, ko tad par vienu danci sadzina? Tu gan mums daudz līdz neturēji, bet es un ačeku Brīvnieku Indriķis, mēs bijām tie lielie solītāji. Mēs tev citu nepielaidām, un lai tur arī gāja līdz trīs rubļi! Un cik tad par to naudu, — ja daudz, pāŗi seši. Te, skaties, danco pāri simtu pāru un nesolās neviens. Jā, brālīt, tai jaunai pasaulei, tai cita galva!

Dāvis, kas arī skaitījās pie jaunās pasaules, jutās ar šiem vārdiem glaimots. — Man tikai jāpieturas pie veča, — viņš sevī nopriecājās. Tikai tas viņam nepatika, ka tie svešie abi vēl arvien gar meitenēm maisījās. lezīdušies tikpat kā dēles! Un lunkani viņi bija ļoti, tas viņam negribot bija jāatzīst. Viņš būtu diezin ko devis, ja viņus atdabūtu nost!

Piepeši viņam iešāvās labas domas galvā, viņš aptaustīja savu krūšu kabatu un nosmīnēja: — Pa, pa! Vai tad šie kundziņi man varēs turēt līdz. — Viņš vērīgi raudzījās Grambava pudelēs. No tām it īpaši divas viņam iekrita acīs, viena zeltītu kaklu, otra sudrabotu. Abas bija krietni paprāvas.

Piesaucis Grambavu, viņš tam iečukstēja ko ausīs. Tas lēni ieklepojās. — Kā to teikt, divi rubļi.

Dāvis tā kā mazliet satrūkās. — Ko, tik daudz! — Un tā ar to sudraba kaklu?

— Hm — tā, kā sacīt, lai iet par rubli septiņdesmit un pieci.

— Un tie? — Dāvis rādīja paklusu uz pēperkokiem.

— Tie? Piecas kapeikas gabalā.

— Tos par pusrubli! — Viņš iečukstēja atkal Grambavam ko ausīs.

— Tā, ja, — Grambavs atbildēja un paskatījās pāri, kur sēdēja Sausēnu meitenes. Drīz sudrabkakle bija uzvilkta un Jāņa jaunākais brālis Teodors, kas gāja ģimnāzijā, bet šodien līdz ar savām māsām te palīdzēja pie bufetes, aiznesa to uz paplātes līdz ar pēperkokiem turpu. — Ko Sausēns saucis, to arī pierēķiniet! Sievas tēvam taču nevar ļaut maksāt.

Pabeidzis naudas darīšanas, viņš paskatījās turpu un redzēja, ka Grietiņai jau bija glāze rokās. — Tagad es iešu dancot, — viņš večiem līksmi sacīja, ko tie viņam arī atvēlēja, jo iedzeršanas un valodu viņiem jau netrūka. Tikai pretinieku Dāvis nezināja kur ņemt.

Viņš pamanīja Brīvnieku Jāni un steidzās viņam klāt.

— Kā aug tie mūs mieži? — viņš ar to apsveicinājās. — Meln un melni, ko?

— Nu, — daudz labākus nevar vēlēties, — Jānis piesarcis atbildēja.

— Pateicieties man! — Dāvis noslēpumaini piebilda. — Pats gribēji iegrūst no otra apcirkņa. Bet tiem ne tās acis, ne tie būtu lāga dīguši. Nu tā domāju: kā nu krāps tīšu cilvēku un ļaus viņam apnerrot zemi. Un vai nu maksā vēlāku, vai tagad, aizmaksās tikpat...

— Jums taisnība, Dāv, — Jānis atbildēja, — zudis jau nebūs!

— Vai nedancosim franksē? — Dāvis piepeši iejautājās. — Es te izņēmu to šleipi, bet man nav neviena, kas pretim danco.

Jānis pavīpsnāja, patiešām politiski. Liela prieka viņam nu gan nebija, bet kā lai viņš nemaz tāpēc nedancotu, to viņš Grietiņai negribēja ierādīt un Dāvim arī bija jāizpalīdz, kas viņam tik laipni izlīdzējis no otra apcirkņa. Viņš sacīja: — Labi.

Dāvis bija līksms. — Ņemsim Sausēnu jaunkundzes dancot. Ņemiet jūs Līzeti, es ņemšu Grietiņu.

Jānis piesarka. Ne, Dāv, es nevaru, man... Nē, ņemiet gan Grietiņu... aiciniet viņu! Viņa nebūs vēl nevienam pieteikusi... pasteidzieties... tūlīt...

Dāvis paklausīja un steidzās turp, priecādamies, ka viss iet pēc viņa prāta. Bet aū! — kas tad tas bija? Abi svešie un Lāpis pieķērušies pie viņu īpašuma! Viņiem vajadzētu atstāties nost, kad otrs sievišķus pacienā, — viņi palīdz izdzert vīnu un ēd viņa pēperkokus tikpat kā savus. Lai nu tie citi meiteni, kad nu viņi turpat bija, — bet vīrišķa cilvēki tikpat kā mazi bērni... Pudele viens divi trīs — sausa, un viņa jaunkundzēm tur nekā daudz netika. — Es nopirkšu arī to otru, ar to zelta kaklu, — viņš pie sevis noņēmās, — bet šitā vairs ne! Lai dzeŗ jaunkundzes vienas pašas.

Viņi to ne domāt nedomāja. Viņi domāja, ka kāds no viņiem "pastellējis" šo atspirdzinājumu, un lai jaunkundzēm labāk garšotu, viņi baudīja paši līdz. Viņu starpā valdīja lielākā omulība, Žiglemanis smaidīja vienā smaidīšanā, un Krautberģis pacēla savu glāzi uz šejienes labāko familiju veselību. Te kā no zemes izaudzis Dāvis nostājās viņu priekša un smaidīdams pret Grietiņu tūļojās: — Lūgtu, lūgtu!

Visi par šo traucējumu bija nejauki pārsteigti... — Rokas kā lāpstas, pirksti kā pulki! Līze te uz viņu nievājot noskatījās, Krautberģis nelaimīgs klusu jautāja:

— Was will der Kerl haben? *) Un Grietiņa sēdēja kā nopliķēta.

— Lūgtu uz vienu franksē! — Dāvis atkārtoja, neveikli paklanīdamies.

Žiglemanis vairs nesmaidīja, viņš skatījās caur pieri. Kad Dāvis neatkāpās, tad viņš stājās starpā. — Pardon, mans kungs, šī jaunkundze man pieteikusi.

Dāvis viņu atbīdīja ar elkoņa galu atpakaļ. Fardon, — tas bija mans vīns un mani pēperkoki! Es ar to jaunkundzi dancošu!

Pa tām starpām Grietiņa uzšāvās no sēdekļa un aizmanījās aiz citām jaunavām. Nu Dāvis vairs nevarēja saprast, viņš gluži samulsa. Lāpis skaudīgi smīnēja. — Ko nu žūri?! Āre, kur mūsu meitas, Trīna un Anete. Ņem vienu un ej dancot!

Tagad viņam bija par daudz, viņš īgni Lāpi uzlūkoja. — Mūlāps tāds! Ej, lec pats ar savām kalpa meitām. Domā, ka, ja esi skroderis, tad esi kāds liels vīrs!

Žiglemanis turēja Lāpim kanti un Dāvi bārgi caur pieri uzlūkoja. — Pardon, mans kungs, jūs lietojat še prastus vārdus!.. Maza kaza, atstājiet mūs!

— Nu, kad tev nav kauna, tad es tev pateikšu acīs! — Dāvis sašutis atcirta. — Es cienāju Sausēnu jaunkundzes, bet tu palīdzēji iztempt vīnu un aprīt pēperkokus... tu man vari pavēlēt iet projām?! Tāds tu, tāds tas skroderis, diezin no kādas pasaules elles esi uzkūlies!

Viņš nospļāvās un likās atpakaļ pie bufetes. Bet Lāpis, lai gan bija labākais skroderis visā apkaimē, tomēr šinī vārdā divreiz par prastu nosaukts, jutās līdz

*) Ko tas ķerlis grib

nāvei aizskarts. Kā zibens viņš bija no sola augšā un kā vērkulis projām pie ozola. — Es tev parādīšu skroderi!

Tagad viņš no savas puses pārsteidza Dāvi. Šis jau bija par to stiķi puslīdz apmierinājies un Skumiņš jau teju, teju bija nācis uz īsto valodu... Un te Lāpis, pievedis vēl kādus trīs kārtībniekus, rādīja uz Dāvi: — šis piedzērušais tēviņš jāizraida laukā!

Veči ieplēta mutes. — Par ko tad viņu ārā sviest? — Skumiņš pārsteigts jautāja.

Lāpis izskaidrojumos neielaidās, viņš noņēma savas brilles, noslaucīja ar mutautiņu stiklus un uzsprauda tās atkal uz deguna. — Mans kungs, es jūs uzaicinu atstāt šo sarīkojumu!

Dāvis juta ka viņam vaigi sila un asinis vārījās. Citam viņš varbūt būtu paklausījis, tikai ne šim! — Ko—o — mani ārā sviest? — viņš klāja pa bufeti, ka glāzes uz augšu palēcās. — To es gribu redzēt! Grambav, lej, cik tev alus un brandvīna!

Bet šis viņu nesaprašanā uzlūkoja.

— Ko — vai man naudas trūkst? — Dāvis atvēra savu denķelbuku. Alvīna viņu saprata labāk; viņa lika uz galda šņabja glāzes un sāka tās pildīt. — Mans kungs, es jūs uzaicinu vēlreiz! — Lāpis atkārtoja.

Grambavs pāris reizes ieklepojās, vaigu gali viņam metās sarkani. — Ko jūs, skroder, kā sacīt, gribat taisīt kumēdiņus? Vai es cūku puika, kā teikt, vai mani turat par muļķi? Man biedrībai jāmaksā nauda un jūs man nerrosit cilvēkus, kas vēl cik necik tērē. To tik vien ne! Še, kā sacīt, es esmu kungs... es dodu dzert, kam es gribu... kas man maksā! Uzpasējiet labāk savus dančus!

Tā viņš kliedza, un kārtībnieki nezināja ko darīt. —

Taisnība jau ir, — viens piebilda. Otrs prātoja: — Kad viņš te dzeŗ un nevienam neko nedara? — Trešais pat paklausīja Dāvim un ķēra pēc glāzes. Tikai Lāpis kožļāja lūpas... nekā izdarīt...

— Nu, tad tas paliek uz jūsu atbildību! — viņš lepni pagriezās pret bufeti. Bet Alvīna sadeva viņam pa degunu: — Jūsu degunam te neviens neko neprasa. Jūs te neesat nekāds priekšnieks! — Viņa Lāpi ne acu galā nevarēja ieredzēt. Un palīgu viņai arī netrūka. — Aplam dūšīgs, kāds zobojās, — kā jau skroderis, — otrs ņirgājās.

— Hahaha! — Dāvis smējās locīdamies, lai gan viņa smiekli nebija dabiski. Sausēns, to dzirdēdams, nokaunējās un beidzot aizmanījās projām.

— Nu! — Lāpis beidzot dobji iesaucās. — To mēs redzēsim ģenerālsapulcē! Ja akurāt pats karoga nesējs sarīda rupjus, mežonīgus cilvēkus, lai tie nozaimotu tautas dēlus, tad tādi tumši goda vīri nododami atklātībai! — Vēlreiz Alvīnu nikni uzlūkojis, viņš devās pie saviem biedriem.

Dāvis tomēr jutās pārspēts, viņš nomanīja skaidri, ka izkritis cauri tiklab pie brūtes, kā pie sievas tēva. Viņš gan izlikās jautrs, lai citi to nemanītu, sita uz bufetes: — Dzeriet, draugi! Grambav, lej! — Vai tev nav vairs?

Dzērāju, protams, netrūka, tikai Skumiņš nevarēja īsti saprast, kas Dāvim noticies. — Tādā svarīgā reizē, kur jāteic, uzrunā meitu, var jau arī savu glāzi pasūtīt — bet lai man tā trako un dzirdina pasauli! — Bet kur tad ellē tas Sausēns? ...

Mūzikanti atkal iesāka spēlēt, dzērāju palika maz, bija jāiet dancot. Glāzes, pielietas pilnas, stāvēja rindā.

Gan ārpus virves vairāki veci vīri kāri uz tām noskatījās, bet Dāvim acis vilka citur. Dejotāju burzmā... Grietiņa atkal ar Žiglemani! Tas viņai kaut ko stāstīja. Grietiņai nokrita puķes, svešais tās pacēla, viņa piesprauda tam rozi pie krūtīm, viņš slepeni noskūpstīja tai roku... Dāvim "aizdegās" sirds... — echter vella! — viņš noslaucīja no bufetes glāžu strīpu, ka tās nodžinkstēja, un viss šņabis bija vējā.

Skumiņš izbijās: — Ko nu, Dāv, ko nu! Ja to cienīgs mācītājs redzētu!

— Nekas! — Dāvis nošļucis izvilka savu denķelbuku, — Mēs varam aizmaksāt. Grambav, cik tev vajag?

Grambavs lasīja no zemes nobraucītās glāzes. leplīsušās un tās, kuŗām kājiņas atdauzītas, viņš atlika sāņus, allaž lēni ieklepodamies, bet teikt neko neteica. Beidzot viņš ar krītu sarēķināja pienākumu. Dāvis kļuva vēl rāmāks. Cik viņš noprata, tad krodzinieks viņam bija uzcirtis labu daļu virsū. Ek, ko strīdēties, labāk aizmaksās!

— Brauksim uz mājam, saimniek! Ko te krūmos gribam redzēt kādus brīnumus...

Skumiņš priecājās, ka beidzot viņš beidzis tērēties.

— Jā, Dāviņ, jā. Mēs jau sen varējām pārbraukt. — Bet kad tie strautā bija sasnieguši zirgu, viņš nodomāja: — Cik smuki mēs to lietu būtum izdarījuši, ja tikai viņš nebūtu piedzēries...

Otrā nodaļa TEIC VĀRDU!

Pirmdienas rītā, pēc zaļumu svētkiem Sauseņu lopi jau bija izvadīti un piens nolikts pie malas. Pati stāvēja ar tukšām slaucenēm sētsvidū pie akas un, kā rādījās, gaidīja meitu. Saimnieces pusvalkātie, pašaudinātie svārki un vaļējā jaka sadienēja it labi ar viņas gadiem. Arī viņa pati bija sieviete pusmūžā, brašu stāvu, stingriem sejas pantiem un iezilganiem vaigu galiem. Ar labpatiku viņa uzlūkoja savas mītna pastalas... dzeltenas, nule kā taisītas, auklas vēl tīri baltas. Tad nepacietīgi palūkojās uz istabu un skaļi sauca: — Anet, Anet!

No tuvējās ozolu birzs atskanēja šī sauciena atbalss. Viņas uzmanība novērsās uz to pusi. Saulīte jau bija patecējusi laba leiša garumā, laiks rāms un kluss, gaiss pildīts ar jauku siena un ābula smaržu. Melnās vārnas tur ozolos ķērca tik nelabi, tīri plīzdamas, it kā vai gribētu viena otru pārbļaut. Šinī troksnī vēl jaucās govju maušana un izkapšu strīķēšana. Tā kādu brīdi viņa sava nodabā vērīgi klausījās, līdz beidzot iegādājās: — Kur gan tā meita tik ilgi paliek? — Anet, Anet! — viņa šoreiz no visa spēka sauca.

— Ta jā! — nu atsaucās no priekšnama. Apaļā sārtvaidze kalpone, steigdamās šurp, tikko nepaklupa uz akmens ļovenēm.

— Kur tad tu esi, ka tevi nevar sasaukt? — saimniece viņu rāja. — Jākliedz, ka vai visi meži skan!

— Kur nu esmu... vai Dieviņ... — tā piesarkusi atglaudīja gar vaigiem atpakaļ izpūrušos matus un pārsēja par jaunu raibo kokvilnas lakatiņu. — Uzliku Lāpja kungam tēju...

— Nu, — tad tik ilgi? — pati viņu cieši uzlūkoja. — Nu ja, — zinu, — visu laiku esi knotējusies un mazgājusies!

Meita, valšķīgi smīnēdama, savilka lakatiņu acīm priekšā, kuras spridzīgi iemirdzējās. — Netrāpījāt vis, saimniecīt, — viņa nodomāja, skroderis mani bučoja un nelaida vaļā.

— Uzvelc man kādu spaini ūdens! — pati apmierinājās.

Vinda nočīkstēja, un Anetei viens, divi, ūdens spainis bija augšā. Steidzoties tomēr bieži notiek nelaime, tā arī tagad viņai. Spainis atsitās pret augšējo grodu un lielā puse ūdens atkrita šļakstēdama atpakaļ akā. Nebūtu vēl bijusi liela vaina, jo tik daudz kā slaucenes izskalot jau vēl atlika, bet kur viņai acis bija, kur ne — šorīt viss viņai gāja pār malu, viņa aplēja arī saimnieci. Katrā ziņā viņa sagaidīja bārienu, bet saimniece tikai nopurināja svārkus un norūca: — Skat', ka viņa vēl mani nogāzīs ar ūdeni! — Viņai bija citas domas prātā, jo, Anetei klusu skalojot slaucenes un kārstuvi, tā beidzot ieminējās: — Anet, vai zini ko? Būs jānocērt tai turcenei un raibajai vistai kakls. Kas to kārpīšanos var izturēt! Vakar pat... ieklupušas meiteņu puķu dārzā un izkārpījušas jurģīnes...

— Jā, jā, — meita vieglāk uzelpoja. Bet nevarēja arī nociesties neiebildusi. — Par to jau brūtgāni arī tās apēdīs.

— Ej, ko tu te melsies! — pati viņu gribēja norāt, tomēr nevarēja apslēpt jocīgo smaidu. — Kas par brūtgāniem? — Vai es gan, saimniecīt, neredzu, — Anete valšķīgi atbildēja. — Kas tad tie par svešiem pederu ratiem tur pie jaunā vāgūža?

— Nu tu mana saulīte! — pati izlikās. — Tiklīdz kāds cilvēks piebrauks, jau tūliņ brūtgāns! Ej nu, uzmeklē tos putnus... es tikmēr ienesīšu traukus istabā.

Anete paklausīja un iegāja pa mazajiem vārtiņiem puķu dārzā, kas atradās starp kambara galu un drānu klēti. Tu no saimniekiem izdabūsi taisnību, — viņa pie sevis nodomāja. — Visu rītu domāju, kas tie velns par svešiem ratiem... labi, ka vēl tas Skroderis tāds labs cilvēks un man ko pasaka... Bet tad ta tas ir uz bučošanos! — viņa tīkami pasmaidīja, vērīgi raudzīdamās pēc putniem. Bet ne jurģīnes bija izkārpītas, ne arī te redzēja turceni un raibo vistu! Velti tās meklēdama, viņa izstaigājās pa visu dārzu, līdz beidzot nonāca mazajā pusē, kur viņas meklētie upuri līdz ar lielo gaili lasīja pa biešu vagām tārpiņus un klusi trēdināja.

— Tiš, vanagi! — viņa sasita plaukstas, plivināja rūtaino priekšautu un dzina tās uz mazo durvju pusi. Putni, nejauši pārsteigti, tikko nepārbijās un izklīda katrs uz savu pusi. Abas vistas bēgdamas skarbā balsī kladzināja, bet gailis, paskrējis kādus soļus, saslējās kā varonis un sadusmots mirdzošām acīm, miera traucētājai noprasīja: — Tu, tu, tu, tu, kā, kā, kā, kā? — Pati jau stāvēja mazajās durvīs un sauca: — Tek, tek, tibu, tibu, tek, tek, tek... — Vistas gan pazina šo

balsi, kas viņas sauca tikai tad, kad gribēja viņām atmest ko guzai. Viņas tecēja turp, spārniņus sacēlušas... arī gailis... nopakaļus. Bet, tiklīdz pirmās bija pār slieksni, durvis aizdarījās. Izdzirdis iekšā izbaiļu kliedzienu, viņš gan vēl sirdīgi nolielījās, tomēr savas mīļākās sievas tas redzēja pēdējo reizi. Ar šaušalām viņš palēcās kādus soļus nost, kad durvis atkal atdarījās un Anete iznesa viņu līķus, katrā rokā vienu... saimniece sekoja ar galviņām. Uz vienas kājas nostājies, viņš nonāvētās stīvām acīm uzlūkoja. Tad, izgrūdis skaļu žēlabu nopūtu, tas kāpa lēniem soļiem projām, galvu bēdīgi grozīdams... klusu ar sevi sarunādamies...

Nolikusi vistas uz apgāztas baļļas, Anete ieminējās: — Kur tās spalvas ielikšu, saimniecīt?

— Paga, paga, — pati drusku apdomājās. — Man jāaiziet uz drānu klēti pēc jaunā sietiņa... aproc pa tam tās galvas un kājas...

— Labi, labi, — Anete atbildēja, un pati steidzās ap istabas galu uz drānu klēti. Šī klēts bija ierīkota puslīdz kā dzīvoklis; sienas gandrīz viscaurēm pušķotas ar krāsainām bildēm, dažādiem karaļiem, ķeizariem, ģenerāļiem un jātniekiem, un galā gaišs logā. Tur atradās skapji, šķirsti, kumode ar spoguli, pat galdiņš un daži krēsli un divas gultas. Citkārt te mēdza gulēt abas meitenes, bet tagad tās bija sev pataisījušas guļu vietas lielajā kambarī un savas parastās atdevušas ciemiņiem, lai tiem te būtu lielāks miers.

Atslēga atradās oša krāsas greznotās durvīs, kas bija mazliet paviru. Lēnām viņa līda uz klēts dibenu, kur pie sienas uz skapja atradās sietiņš, tomēr nevarēja nociesties neaplūkojusi labi abus gulētājus. Smaids ap viņas lūpām liecināja, ka tā apmierināta. Un kādas Grietina

viņiem gultas pataisījusi! Spilvenus sakrāvusi gandrīz līdz griestiem! Ā, — izņēmusi arī no pūra jaunos palagus un rakstītās segas. — To varu teikt, — viņa sevī nopriecājās, — drānu manam bērnam Dieva svētība. Lai katra brūtganam tādu gultu pataisa. Paņēmusi vajadzīgo, viņa līda atkal lēniem soļiem atpakaļ un beidzot lēni pievēra durvis.

— Tu teici, ka Lāpim uzlikusi tēju? — viņa, atnākusi atpakaļ pie Anetes, jautāja. — Vai tad viņš vēl nebija aizgājis gulēt?

— Viņi jau tikai pārbrauca lielā dienā, — Anete atbildēja. — Un viņam esot jāgaida uz zēniem, jāierāda darbs.

— Tā, tā, — pati saldi atbildēja, — nu tikai, meit, nokop man tos putnus labus baltus. Man jāiet iekšā, vēl šis tas jāpadara.

— Viņa grib no skrodera vairāk ko izzināt, — meita nodomāja, un patiešām Sausēniete iegāja pie Lāpja, kas, tēju pats uzlējis, to dzēra mazajā kambarī. Visu nakti jāņojušam, acis viņam bija tādas žulganas, ūsas sajukušas un uz zemi nokārušās.

— Vai, Lāpīt, — pati žēlīgā balsī iesaucās, — ak, tu nabadziņš... viņš dzeŗ pliku tēju! Kādēļ nepagaidīji, kamēr es iedomu krējumu?

— Nav vajadzīgs, var iztikt tāpat, — viņš atbildēja, bet namamāte šo ierunu neievēroja. Piegājusi pie skapja, viņa nosmēla no spainīša krējumu biezu biezo un nolika to Lāpim priekšā uz galdiņa. Viņš pielēja to klāt, tādēļ ka tēja karsta, dega lūpas...

Nosēdusies viņam pretim, saimniece, saņēmusi rokas, viņu silti uzlūkoja, tad ieminējās noslēpumaini: — Kuŗš

tad nu ir? Vai tas lielākais ar ūsām, vai mazākais ar bārzdinu?

— Tas lielākais, ar ūsām, — Lāpis atbildēja. — Vai jūs viņus jau redzējāt?

— Biju klētī... apskatījos, kā viņi guļ, — māte pasmaidīja. — Tu jau nu gan, Lāpīt, būsi izpelnījies no manas Grietiņas cimdu pāri.

— Lai izdara to katrs, ko Lāpis izdara, — skroderis apzinīgi sacīja, saņemdams ciešāk ap kaklu Grietiņas villaini, ko bija apņēmis uz plika krekla ap pleciem.

— Kāda tad viņam tā iztikšana? — māte atkal pēc kāda brīža ievaicājās, bet jau tādā balsī, kas paredzēja labas ziņas.

— Ko nu par iztikšanu runāt! — Lāpis dzīvi iesaucās. — Tās jau nav mājas, tā ir muiža. Ēkas visas no cieta kleķa. Un kas viņam akmeņu savests jaunajām vēja sudmalām! Istaba gan tāda pavecāka... tas gals, kur kalpi dzīvo. Bet saimnieku pašu gals... pērn kā pabeigts būvēt un vēl ar dakstiņu jumtu! Un kas tie lielie lauki... labība gandrīz sapūst klētīs. Grietiņai tur, jāteic, balta putna piena netrūks!

— Pag, kā tad tās mājas sauc? pati iejautājās.

— Žibītes, — Lāpis atbildēja, — bagātās žibītes. Tur ir vēl otras — nabaga žibītes.

Pašai grūti nācās valdīt līksmo uztraukumu. — Ja tas tā nu notiek, Lāpīt, tad nu gan ļaudis varēs sacīt: — Skat, Sausēni agri izlaida meitu pie vīra, vēl nebija ne pilnu deviņpadsmit. Tādā lielā mājā, tādā pilnā iedzīvē! Nu ja... tāds ar tādu jau kopā sader. Kad tikai nebūtu liela familija... citi bērni?

— Citi mazāk? bērni gan vēl ir, — Lāpis ātri uz viņas bažām attrauca, — bet pie pagasta tiesas viņiem

norakstīts nekas nav. Paskolo drusku un nodod amatos, vai lai arī iet dienēt...

Te viņu valodas tika pārtrauktas, jo istabā atskanēja smagi soļi. Sausēns ienāca kambarī, novilka pie krāsns rasā nobristās tupeles un uztaisīja pīpi.

— Jūs ar, papu, vēl neesat aizgājuši gulēt? — Lāpis viņu uzrunāja.

— Kur tev saimnieks šinī laikā var nogult! — vecis vēl pilnu krūti iesaucās. — Tam vēl jāierāda puišiem, kur sēklas ābulu atstāt! Hahaha, labi jau laukus esmu apstaigājis.

— Kuš jele, nu bļauj kā mežā iegājis! — pati viņu čukstošā balsī apsauca. — Nezini, ka otrā kambarī bērni guļ?

Viņš palika arī rāmāks, jo taisnību sakot no negulēšanas bija pavisam izvārdzis. Acis ciet vien vērās. Saņēmis savu "pliko kažoku" uz augšu, tas nosēdās uz gultas malas un iesāka žāvāties. — Kur to ābulu šogad liks, kur neliks! Veldre vien, veldre vien... pāris kalniņu gan vēl sēklai uzgāju...

Pati viņu pikti uzlūkoja: — Ko nu muldies par saviem ābuliem, kad meita jāizvada no mājas! Tagad jāpārrunā, ko darīsim.

Viņi abi ar Lāpi kā degtin gaidīja uz atbildi, bet vecim jau acis ciet. Turēdams pīpi zobos, viņš ar galvu lēni bugojās. — Tu dzirdi ar? — pati stingrāk uzsauca. — Vai laidīsim Grietiņu, vai ne?

Viņš pavēra drusciņ acis un atrūca caur zobiem: — Es nezinu... viņa jau vēl jauna... tīrais bērns...

— Lai nu viens saka, vai tā ir prātīga cilvēka atbilde! — viņa iesaucās. — Kas par jaunumu? — Kas par bērnu? — Vai Grietiņa pirmā apprecētos deviņpadsmit

gadu veca? Cik nav meitu, ko vienā svētdienā iesvētī un otrā pārsviež pār kanceli? Un cik tad es biju veca, kad mani apņēmi? Vēl ne pilnus astoņpadsmit!

Tā tramdīts, vecis sapīcis atmeta ar roku. — Par tūkstošiem jau nav bēda... lai iet...

— Ko nu runāt, ko nu teikt! — pati aizskarta nopūtās. — Vai nu laidīsim tā bērnu uz tukšu vēju? Pirms taču jāaizbrauc vietraugas, izskatīties, kā tur ir!

Lāpis arī pievienojās, ka viņai tiesa.

— Nu, vai tad es viņam to varu ieteikt? — pati zūdījās. Viņa tīri izmisusi uzlūkoja miegaino saimnieku. — Liecies tikai nu augšpēdus, izrunāsies, kad būsi izgulējies... Bet paga... iedod man pirms sava skapīša atslēdziņu! šņabis gan mums mājās ir, bet jāaizsūta uz krogu pēc alus. Ko tad celsi cilvēkiem priekšā?

Pats pilnīgi padevās, ka viņa tam noņēma no kakla melnu aukliņu, kuras galā atradās viņa naudas avota atslēdziņa. Viņš arī tālāk tai paklausīja un likās uz acīm, un drīz vien jau sāka krākt.

— Paldies nu, memmīt, par tēju, — Lāpis sacīja.

— Jāiet ierādīt mācekļiem darbs, tad jāpakrīt uz acīm.

— Jā, jā, Lāpīt, varēsi iet nosnausties sienā uz jaunās klētsaugšas meitu drānās, — pati laipni atbildēja. — Tu jau proti ar visiem iztikt, meitas par tevi krīt un zūd... — Viņa apklusa, tai vēl bija kas uz sirds, ko tā viņam varēja uzticēt. — Brīvnieku sugā lai es laistu savu bērnu! — viņa beidzot ieminējās. — Par Jāni pašu man nebūtu ko teikt, bet lai viņš gādā pirms, ka iztīri māju, tad lai rauga sievu. Tad jau savu bērnu laižu labāk nezināmā nelaimē nekā zināmā.

Lāpis ļauni nosmīnēja. — Tie lepnie vācu nabagi

mani diezgan kaitinājuši... lai nu mācas pazīt šneiderchemu!

Vilcinādamies viņš uzcēlās un aizgāja. Pati atlika nost tējas traukus un palika kādu brīdi domīgi stāvam. Viņas vaigā laistījās vienmēr laimīgs smaids. — Vai—ī, ko kavējos, — viņa pati sevi mudināja. — Jāiet apraudzīt jaunie kartupeļi un jāsarauj stiķeņu ogas ķīselim.

Tomēr viņa pavēra vēl drusku durvis un palūkojās gala kambarī. Citādi viņa un tēvs te reti ienāca... te bija tapsētas sienas, rūtaini krāsota grīda un divi skaisti eņģelīši pie griestiem. Pie logiem balti priekškari kā kungiem, un jaunas popētas istabas lietas tēvs pārveda pērn no pilsētas. Lai tas vairāk pietaupītos, tad bija pārklātas ar baltu drēbi. Visu Līzete te bija ierīkojusi pēc "smalkas garšas"... tur, stūrī, atradās "etažera" ar viņas grāmatām, uz galda ap raibo glāžu lampu ģīmetņu albumi, vizītkartes un dažas rūķīšu figūras, tikai ne no cukura, jo tās Līzetei nebūtu pastājušas. Šo plašo telpu, kurā netrūka arī liela sienas spoguļa, Līzete dēvēja par salonu, labprāt te uzturējās un lūkojās, ka viss būtu kārtībā.

Gluži kārtības vairs nebija, jo meitenes bija salikušas kādu pusduci krēslu kopā, uztaisījušas uz tiem guļu un tagad cieti nomigušas. Saule jau bija patecējusi labā gabaliņā, viņas stari lauzās par vari istabā, it kā gribēdami aizsniegt gulošās jaunavas, rotāties viņu matos... skūpstīt viņu vaigus... Bet lielās, zaļās puķes par tuvu gala logiem, kuplos zarus un platās lapas izplētušas, trīcošos ziedu pumpurus pastiepušas, tās kāri aizstāja priekšā šai zelta jūrai. Labāk viņas pārpilnībā gozējās... mazgājās... labāk redzēja zelta lāses sev pie kājām... Tikai savu greizsirdīgo ēnu viņas sniedza tālāk.

Bet šī ēna pārlaidās pār Grietiņas vaigu kā pār piesārtušu magoni. Sega no viņas ķermeņa bija noslīdējusi līdz gurniem... tā viņa miega mātes klēpī līdzinājās akmenī izcirstam tēlam. Tikai baltais krekls uz krūtīm, kā cēlas vēsmiņas svaidīts, lēni cilājās, nevarēdams noslēpt, ka glabā zem sevis daiļu noslēpumu... dzīvības avotu...

Aizgrābta laimīgā māte raudzījās turpu, viņa nevarēja nociesties nepiegājusi pie saviem bērniem un tos mīļi nenoglaudījusi. — Kā nu guļ... - viņa sirsnīgi čukstēja, — kā nu guļ... — Tad viņa pavilka Grietiņai segu drusciņ augstāk un noglaudīja arī Līzetes galviņu... — Guliet nu, guliet... man jāiet paraudzīt kādu prišu kumosu...

Vēl reiz sirsnīgu skatu saviem bērniem uzmetusi, viņa uz pirkstu galiem atkal izlīda ārā, tāpat kā ienākusi.

***

Kāpjot uz jaunās kūtsaugšas, meitu drānās gulēt, Lāpis bija piemirsis, ka apakšā guļ ciemiņi. Viņš spēra tik smagus soļus un tik dikti vandījās, ka apakšā sāka griesti līgoties un aiz sijām aizbāztās izkaptis stirkšķēt. No šī trokšņa Krautberģis pamodās. Viņš sniedzās pār gultas galvgali pēc sava pulksteņa, kas atradās uz galdiņa un pārliecinājās, ka patlaban ir seši. Vakar viņš Līzetei bija solījis, ka iepazīsies pamatīgi ar šejienes dabas jaukumiem, tādēļ izberzēja acis un cēlās augšām. — Izbraukušam uz laukiem, vajag izrādīties kā īstam pilsētniekam un meklēt pēc dabas jaukumiem.

Pie durvīm kaktā bija jau nolikta uz krēsla ūdens

bļoda un ziepes un uz krēsla atzveltnes pārklāts spoži balts linu dvielis. Viss tik maigi un dabiski! Viņš varēja nomazgāties un apģērbties, viņam neviens nebija jātraucē. Rūpīgi uzķemmējis matus, un moderno bārzdiņu un iesvaidījies ar līdzpaņemto rožu ūdeni, viņš paķēra savu platmali un izslīdēja pa durvīm.

Tūliņ klētsgalā saulīte viņam tā iespīdēja acīs, kā negribot bija jāatņirdz zobi. Bet te atradās jaunkundžu puķu dobes, gan baltām, gan sārtām klūdziņām apspraustas. Viņš norāva dažus ziedus un aizsprauda aiz savas platmales. — Pieklājība prasa, ka no šīs viesmīlīgās vietas paņemu līdz kādu piemiņu.

— Līzetes jaunkundze man vakar daudz stāstīja par savām bitēm, labprāt gribētu apskatīt, kā tās medu taisa. — Viņš grieza saulei muguru un devās tālāk dārzā, kur starp ābelēm pamanīja dažus jaunmodes un vecmodes stropus. Bet klāt viņš tiem netika, jo lielā zāle bija pilna rasas. — Es nevaru nobrist savas kamašas un bez tam ar, kā no dabas zinātnēm zināms, bites ir nikni kukaiņi, tā kā nav ieteicams viņām par daudz tuvoties. — Bet tur aiz dārza sētas pamirdzēja zaļš dīķis un aiz tā kārklu krūmos atradās maza mājiņa, sarkanu dakstiņu jumtu un baltu skursteni. — Cik idilliski! Jauki tādā dzīvot, kur tevi neaizsniedz pasaule un rūpes, žēl tik, ka pa slapjo zāli nevaru aiziet turpu! — Tā bija Sauseņu pirts, kurā kāds klibs rēdnieks ar sievu bija ievietots "nabagu rūmē" un dzīvoja lielā trūkumā. — Man jāuzrāda jaunkundzei kāda zīme, ka esmu bijis pie viņas bitēm. — Viņš norāva kādu lielu ķimeņu ziedu, aizsprauda to aiz platmales un devās atpakaļ uz sētsvidu.

Te viņš nevarēja diezgan nopriecāties par grezno

istabu ar dakstiņu jumtu, gan atkal tai pretim par balto kleķa laidaru, kam durvis bija brūni krāsotas, bet stenderes un stūŗi dzelteni tāpat kā jaunajām klētīm. Lietderīgums, savienots ar daiļumu, — un liecina par garšas attīstību. Dzīvojamai ēkai balti slēģi un divas izejas, viena ar košu verandu, zilām, zaļām un sarkanām glāžu rūtīm. Otra tikai ar vienkāršām akmeņu ļovenēm... kalpiem un vienkāršiem ļaudīm, — viņš pasmaidīja.

Te viņam iekrita acīs slaidā akas vinda, kurai pakaļgalā par svaru bija piekārts vecs pusritenis, un it kā nevilšus viņš ieraudzīja uz kādām durvīm vecās klēts rinkā lielu, sarkanu lietuvēna krustu. Viņš tikko neuzgavilēja. — O, interesants atradums! Jā, rīta stundai arvien zelts mutē! Šis daikts ir katrā ziņā kāds pagājušo gadu simteņu rīks, un tur tā sarkanā zīme būs uzglabājusies no paaudzes uz paaudzi, varbūt jau no senču laikiem. Ka šī ēka jau vairākus gadu simteņus veca, var atskārst ne vien no tā, ka tā aiz liela vecuma stipri sašķobījusies un jumts jau noaudzis ar sūnām, bet to pierāda arī ērmotais stils, savādie stūri un neaptēstie baļķi, kas mūsu laiku architektūrā vairs nav sastopami. Ja nu pieņemam, ka mūsu tēvu tēvi nepazina papīru un tinti, tad ir itin dibinātas domas, ka viņi no saviem priekšgājējiem mantotus noslēpumus atstāja saviem pēcnākamiem uz ēkām un durvīm. Katrā ziņā izlūgšos atļauju šo zīmi nokopēt, varbūt ka kāds no mūsu veco laiku pētniekiem varēs šīs senču burvības zīmes atminēt.

Viņš aizgāja aiz laidariem meklēt tālākus dabas jaukumus. Bet cik tālu vien viņa acis sniedzās, viņš vairāk neredzēja kā līdzenumus un laukus, pa retam tikai

starp druvām ēkas un birzītes, kas viņam izlikās kā oazes Sachāras tuksnesī. Turpat otrpus smilšainā dambja Sausēniete kārpījās pa kartupeļu lakstiem, bet viņš to nepazina, jo nebija vēl viņai priekšā stādīts.

— Brangi, — viņš čamdīja savā vestes kabatā pēc kādiem sīkas naudas gabaliem. — Iedošu šai strādniecei kādu mazu dzeramnaudu, lai viņa man aizrāda uz visievērojamākiem aplūkojumiem. Visu apskatot, man te aizietu vairākas dienas.

Rūpīgi un apdomīgi celdams kājas pa vagas vidu, viņš tuvojās tai ar savu dzeramnaudu. Labrīt, mīļā sieviņ, jau tik čakli pie darba? Vai nevarat man pasacīt, kādi dabas jaukumi te visvairāk aplūkošanas cienīgi?

Pati, ātri piecēlusies, viņu piesarkusi uzlūkoja. — Es jau esmu pati tā saimniece.

Nu arī Krautberģim vairs nebija omulīgi: — Ā, pati mājas kundze! — viņš zemu palocījās un, gribēdams savu kļūdu izlabot, ķēra pēc viņas rokas.

Bet viņa pretodamās tikko neapgāza kartupeļu grozu. — Lai nu stāv, jaunskungs, vai, — tā jau melna! Krautberģis ātrāk neatlaidās, kamēr nebija dabūjis mazākais pakratīt viņas piedurkni, tad piesarcis rotājās ar savu pulksteņa ķēdi.

Pārsteigtā saimniece paberzēja ar rokas stilbu degunu un pārtrauca nepatīkamo klusumu: — Kādēļ tad jūs negulējāt? Būsit tik pāris stundiņas snauduši.

— Cienījamā kundze, — viņš atkal veikli palocījās, — gan šādā labāku ļaužu viesmīlīgā pajumtē ir salda dusa! Tomēr putniņu jauko dziesmu modināts, iegādājos, ka atronos dabas mātes klēpim jo tuvu, un tā kā man, pilsētniekam, tāda laime uzsmaida tikai reti, tad cēlos un posos ar viņu tuvāk iepazīties.

Pati tīkami pasmaidīja un nodomāja: Tas jau runā tikpat kā no grāmatas.

Viņš noplūca kādu kartupeļu ziedu un aizsprauda to aiz savas platmales. — Jūsu laipnība man liek cerēt, ka neliegsit tuvākas ziņas par šejienes jaukajiem dabas skatiem.

Viņa nezināja, ko atbildēt, jo ar tādiem dabas jaukumiem nebija nodevusies jeb nebija pratusi tos cienīt. — Te jau nu viss ir, ko jūs redzat! Varat aiziet te uz to pusi upes līčiem, te taisni pret sauli. Jeb, ja atkal patīk, uz to pusi, līdz Brīvnieku ozoliem... bet tiem jau jūs šorīt braucāt garām...

— Ak jā, jā, pareizi, pateicos ļoti! — Krautberģis piesarcis atbildēja. — Pa šo ceļu jau atbraucām, jā. — Viņš nesacīja vis, ka bija aizsnaudies un ozolus nemaz nebija redzējis.

— Jā, jā, tā nu aplūkojiet visu, — pati beidzot sacīja. — Man jāiet ar kartupeļiem mājās. Pilsētas kungi jau nu ir vairāk uz zaļumiem nekā mēs laucinieki. Viņa paķēra grozu un knašiem soļiem nozuda aiz laidara...

— Pēc pirmās sarunas var spriest, ka šī sieviete pieskaitāma pie labākām aprindām, — Krautberģis, iznācis atpakaļ uz putekļainā dambja, priecājās. — Ar lielāko prieku ievērošu viņas aizrādījumus.

Viņš soļoja lēnām pret sauli, bet te nekā nebija ko redzēt. Abās pusēs ceļam vairāk nekā kā pliki arumi, kuros pa retam rēgojās kāda saulē izkaltusi, neiearta mēslu ļēpa. Citādi kaila zeme kā klons, ne tur vienas gužnītes, ne zālītes; arī grāvji necik sen kā izmesti tīri, tā kā izslaucīti. Tā kā solītie upes līči slēpās labi tālu lejā aiz pakalnes, tad līdz pašai apvāršņa malai viņš citu

neredzēja kā šādu posta klajumu. Viņš kļuva nepacietīgs un atskatījās atpakaļ.

Te pavisam citādi, kuplas, viļņojošas druvas... krāšņais ozolu mežiņš, viss tas viņu jau no tālienes vilināja un kairināja. Viņš griezās atpakaļ. Mana viesmīlīgā saimniece neņems ļaunā, ka es vēlreiz viņu jauko dabu aplūkoju. — Viņš sasniedza kuplo miežu lauku: patiešām prieks uzskatīt! Dažas vārpas jau bija izplaukušas, viņš vienu norāva un aizsprauda aiz platmales. Bet tālāk, aiz miežu lauka, kāds krāšņs skats atvērās viņa acīm! Ceļam pa kreiso līdz pat ozoliem un vēl tālāk starp viļņojošām druvām stiepās liela, zaļa pļava. Siens vietām vālos, vietām salikts stirpās izplatīja jauku, patīkamu smaržu. Un pašā viņā galā četri pļāvēji kreklos, baltām cepurēm un baltām biksām grieza dūšīgi vālus. Gandrīz varētu aiziet pie viņiem, vai tie arī no savas puses man varētu uz ko ievērojamu aizrādīt. Bet nē... ar nezināmiem ļaudīm riskanti ielaisties, kā, piemēram, to liecina vakarējais nožēlojamais gadījums.

Šo lietu pārdomādams, viņš beidzot bija sasniedzis birzi. Kupli, resni ozoli, dažs varbūt vairāk simtu gadu vecs — cik lepni tie savus zarus izplētuši pār jaunajām ataudzēm un biezajiem lagzdu krūmiem. Viņš steidzās no kāda zemāka zara noraut zaļo, robaino lapu un aizsprauda to aiz platmales. — Burvīgi, kas sevišķs! Mājās pārbraucis, varēšu uzrādīt ko retu... robaino lapu no ozola, zem kuŗa varbūt mūsu senči saviem dieviem upurējuši! Vakar zaļumu svētkos iepazinos ar ievērojamu censoni, — nu vairs par to nebrīnos. Apvidū, kurā sastopama šāda dabas greznība un varenība, var sastapt arī Dieva apdāvinātu dzejnieku!

Viņš gāja un gāja uz priekšu, kamēr izlīda no biezumiem uz kāda svabada laukumiņa. Te zem kāda kupla ozola bija ierīkots sols. Man tīri pa prātam... izstaigājies nu varu atpūsties, šis sols ierīkots katrā ziņā labākiem ļaudīm. — Viņš noslaucīja ar mutautiņu pieri un smaidīdams atslēja muguru pret ozolu. — Jārauga arī man dzejot... varbūt, ka šādi iespaidi katram mirstīgam var iedvest dzejas dzirksteles. Vajag tikai turēties pie patiesības, sajust, kas ap tevi notiek... Saule jau uzkāpusi līdz koku galiem... caur zariem un lapām spiežas cauri viņas raibie raksti... Vēsmiņa pieaug... rau, viņa lēni šūpo lokanās bērzu galotnes, un ozolu lapas ietrīcas... Un zīle velk jo garāku, jo skaļāku savu vienmulīgo dziesmu... cik savādi tas skan ausīs... cik brīnišķīgas jūtas... tā jauki sapņot vaļējām acīm...

Un tā viņa sapnis tapa arvien grūtsirdīgāks un eleģiskāks. Vēja šalkšana koku galotnēs pieauga arvien lielāka, it kā gribēdama viņu iežužināt. No tālienes tā atnesa viņa ausīs skaņas, kad siena pļāvēji strīķēja izkaptis: švikt, švakt, švikt, švakt, džiņ, džiņ, džiņ džiņ... tā kā pusausu viņš vēl dzirdēja, ka asā izkapts, likta pie zāles, svilpoja: fiufht, fiufht... nemanot kaislais dabas cienītājs bija aizmidzis...

***

Viņš varēja būt jau ilgi sagulējis, kad pats nejauši no sava krāciena pamodās. It kā sajucis un sadulnis, viņš uzlēca kājās un stīvām acīm lūkojās visapkārt. Vējš tagad šņākdams un krākdams cīnījās ar ozolu zariem, kas locīdamies čīkstēja un vaidēja. Arī saule viņam

gandrīz taisni uz galvas, koku lapas pavisam savilkušās un sarukušas... viņu pavēnis tagad līdzinājās saplīsušai segai. Platmale snaužot bija nokritusi no galvas un aizritējusi tālu saulgozī. Viņš pieliecās to uzcelt... drēbe pavisam karsta, puķes un ziedi savītuši čunkurā. Saīdzis viņš izvilka un palūkojās pulkstenī. — Pusceļ divipadesmit!... Hm, ne visai patīkami. Nu, būs jāstāsta, ka biju aizmaldījies drusciņ tālāku.

Labi, ka viņam vairs nebija jālien caur krūmiem, bet varēja pa stidziņu aiztikt līdz laukmalai. Te iemītā tecina veda tālāk gar dziļo grāvi, kas bija pieaudzis ar zāli un — mājas vairs nebija tālu. Bet, kad viņš labi apskatījās, tās bija pavisam svešas mājas. Gan arī te dakstiņu jumti, bet to daudz vairāk, tie vecāki un tumšāki, ēkas citādi būvētas ar augstākām ģēvelēm. Nē, patiešām tie nebija Sausēni, jo arī dzīvojamai ēkai balto slēģu vietā bija zaļi ar melnām svītrām...

— Nepatīkami! — viņš apjucis knibinājās gar sava pulksteņa ķēdi. — Un ikurāt tagad man vajag nēsāt pie sevis samaitājušos kompasu, kur es nepavisam nepazīstu šejienes ģeografiju. — Viņš vēroja, kur varēja būt ziemeļi, tur ganību laukā atradās necik tālu zirgu būda, gan atkal kur dienvidi, pret sauli viļņojoši rudzu lauki, bet Sausēnu nekur... — Man cits nekas neatliek, kā griezties atpakaļ... iet mežam visapkārt, kamēr nāku uz īstām pēdām ...

Bet tagad taisni vējam un saulei pretim... vējš raustīja viņa drēbes un pūta virsū saules versmu, kas viņu tvīcēja un kaltēja. — Odiseja liktenis mūsu modernos laikos! — viņš nopūtās. Bet līksmāk viņam tapa ap sirdi, kad pamanīja aiz rudzu stūra zaļo pļavu, jā, tā ir tā pati, tā pati, jebšu gan stipru vietā lēviņi! Un tad viņam

pretim atskanēja skaļas, smalkas balsis: — Uū! Dzeniet mājā! — Pacēlis acis, viņš ieraudzīja aiz miežu lauka Sausēnus. Paldies Dievam! Zinātājs būtu izgājis taisni pa lauka grāvi uz vecajām klētīm, bet viņš gribēja iet droši un uzmeklēja savu veco ceļu.

No otras puses pa dambi liels putekļu mākonis tuvojas Sausēniem. Pirms aitas, tad govis un pēdīgi cūku zēns ar visu pulku, — visi nokūpēja pa vārtiem Sauseņu sētvidū. Laime, ka viņš vēl nebija tik tuvu un tam nevajadzēja rīt putekļus un — bez tam arī šī maušana, blēšana un kviekšana nebija diezin cik harmoniska. It nevilšus viņš paraudzījās uz šīrītējo posta klajumu. Tas viņam tagad izlikās vēl kailāks un drūmāks; zili gaisa vilnīši stiepās raustīdamies tikpat kā lēni dūmi pār sakaltušiem arumiem. Viņam uznāca tādas jūtas, it kā vai mēle gribētu pielipt pie zoda. Nu varu iedomāties kā reālisti var tēlot dabu tik spilgti drūmu un pastāv uz savu patiesību. Es tagad desmit reiz labāk sēdētu kantorī pie savām grāmatām!

Vēl pēc maz acumirkļu ciešanas viņš atradās pie sava biedra klētī, nosvieda platmali līdz ar savītušajām puķēm uz galdiņa un atkrita noguris krēslā.

Žiglemanis dzīvoja te kā kungs, patlaban kā beidzis ģērbties, tas spoguļa priekšā pomādēja un skrullēja savas ūsas.

— Kādēļ tu negulēji? — viņš smaidīdams jautāja. — Man gan dažreiz gadījies, ka svešumā jaunkundžu gultās kož... bet te varēja gulēt kā Dieva ausī...

Krautberģis negribēja nolaisties. — Es apskatīju šejienes dabas jaukumus, man ir daudz ko stāstīt... tev ir kas ko dzert? — Viņš ievēroja piepeši uz apakštases pienainu glāzi un tai blakām dzeltenu krūzīti.

— Dzer! — viņa biedrs bezbēdīgi atbildēja. — Lūdzu, lai meita atnes glāzi ūdens, bet viņa atnes pienu. Tā ir laba zīme!

Krautberģis gardā dzēriena nelikās divreiz lūgties, bet nu arī viņš drusciņ atplauka. — Jauki patiešām būt tādam jaunam māju īpašniekam uz zemēm! Tu ne vien baudi dabas jaukumus, bet arī labāko aprindu viesmīlību. Visur, kur vien zeltenes tev durvis vaļā, tieci laipni uzņemts, gandrīz uz rokām nēsāts...

— Maza kaza! — Žiglemanis pasmaidīja. — Ko tu saki par mani un vecāko māsu? Labu stūri esmu apbraucis, bet nevienas neesmu uzgājis, kurai tāda parādīšana. Lietas koki!

— Es tev jau devu savu spriedumu: īsta labāko familiju asins! — Krautberģis attrauca. — Un kas attiecas uz veiklu konversāciju, tad jaunākā māsa mani pārsteidz.

— Pie šīs partijas man arī jāpaliek, — Žiglemanis turpināja. — Lāpis domā, ka viņai trīs tūkstoši, tas tas mazākais... tie nāk tūliņ līdz... tā ir tā lielākā lieta. Bet tas vēl nav viss! Viņai reiz jādabūn puse no šo māju vērtības... kam gan lai visa tā manta paliek?

— Saprotu, saprotu, — Krautberģis sirsnīgi atbildēja. — Ja tev izdodas iegūt viņas sirdi un roku, tad varu tev novēlēt laimes. Izcelt tādu staltu zelteni no tādiem dabas jaukumiem...

Žiglemanis pašapzinīgi pasmaidīja. — Tu domā — sirdi un roku... maza kaza! Es māku galviņas pataisīt karstas... Lāpis šos ļaudis pazīst... kas te ar labu zirgu un labiem ratiem atbrauks, tas arī labu zirgu un ratus dabūs līdz!.. Bet nu uzpurinies, bija jau reiz vēsts pakaļ, ka jāiet uz pusdienu.

Krautberģiģs domīgs spodrināja savus noputējušos apavus. Viņš nožēloja, ka bija jau saderinājies, jo tad varētu tāpat pamēģināt savu laimi pie kādas bagātas māju īpašnieces...

***

Sausēnu meitenes bija jau sen augšā un glīti uzcirtušās, Līzete zilā matrožu uzvalkā, baltām lentām, matus sapinusi kuplā bizē ar sarkanu lentīti. Grietiņa vairāk kā lauciniece, pelēki pašausti svārki, balta, puķaina katūna taļļa, krūtis ar ievilktām krociņām, pie kakla saņemta ar zelta saktu. Sausēniete, uzlūkojot savus bērnus, nemaz nevarēja valdīt prieku. Jūdzēm tālu labs, bagāts tēva dēls bija atbraucis pie viņas Grietiņas, braucis daudzām citām garām, it kā visu to ceļa gabalu būtu patīkamu meitu trūkums! Tādēļ viņas vienīgās rūpes šodien bija; kā uzņemt ciemiņus pa godam... lai tie nedomātu, ka ienākuši kādos "čuknos", bet ļaudīs.

Meitenes uzposa gala kambari, kur bija jāklāj viesiem galds. Māte pieteica visu labi apskatīt, ka kur nepaliek mazākais puteklītis, jo tādiem jauniem cilvēkiem esot dažreiz desmit acu pierē. Un Līzetei vajadzēja zināt, kā galds vislabāk pēc smalkas pilsētas vīzes sarīkojams.

Protams, ka viņa zināja: bez pusdienas galda vēl bija jāklāj uzkožamo galds, tur viņa uz tā lika šķiņķi, sieru, sviestu, medu, paštaisītas desu ripiņas, žāvētu zosi, visas labas lietas pie šņabja. Grietiņa atkal uz lielā galda

lika traukus un galda rīkus, bet acis tai bija uz durvju pusi vien.

No vakardienas tā atradās tādā savādā priecīgā uzbudinājumā. Gluži tāpat kā toreiz, kad uz savu iesvētīšanas dienu bija dabūjusi košu baltu uzvalku. Tad arī viņa nevarēja beigt to aplūkot, nevarēja beigt priecāties; par to vien domādama, viņa visus citus savus uzvalkus bija gluži aizmirsusi. Tā tagad viņai prātā vien stāvēja svešais, izvedīgais jauneklis, kas vakar zaļumu svētkos viņu par visām vairāk bija ievērojis, tik skaisti runājis par mīlestību un siržu noslēpumiem...

Šodien viņai bija bieži jāskatās spogulī, un nekad spogulis viņai nebija izlicies ik patiesīgs. Jo vakar viņš tai bija ko stāstījis... kādai vajadzētu būt viņa sirds karalienei... "tumši brūniem matiem"... "tumši zilām, burvīgām acu zīlēm"... "skaistiem, mīlīgiem vaigiem".. "sārtām rožu lūpiņām"... un to visu viņa redzēja spogulī. Tumšs sārtums saplūda viņas vaigos... "viņš būtu gatavs nomirt pie šī ideāla kājām —", cik jauki šie vārdi!.. Pie viņas kājām!

Tā viņas skaistumu vēl neviens nebija cildinājis; viņai izlikās, ka abi eņģeļi pie griestiem viņu par to apskaustu. Un tādās laimīgās jūtās tā bija aizmirsusi visu, arī to, kuŗš viņai tik mīļš, bet nebija viņai sacījis nekad tādus vārdus. Aizmirsusi arī bija to, ka viņam klājas grūti, bet ka abiem tomēr cerības uz labākiem laikiem, kad varēs precēties, visus sirdēstus, ka Brīvniece un Alvīne viņu norunājušas par zostiņu, aizmirsusi ļaužu valodas, ka Jānis izraudzījis citu bagātu brūti un ar viņu tikai "spēlējoties.". Par to viņa bija raudājusi, rādījusi Jānim dusmīgu vaigu, viņu ķircinājusi, tikai šīm valodām viņa nebija ticējusi, — nē,

nekad... Bet nu vakardienas iespaidi, — un viss viņai izgājis no prāta, pārsegts un pārklāts ar kādu sapņainu plīvuru, pārtraukts no ziņkārības un laimības jūtām. Viens tikai viņas sirdī dega. Svešais jauneklis bija gribējis vēl ko svarīgu atklāt, ja viņš drīkstētu cerēt no viņas mutes vienu aplaimojošu vārdiņu. Gribējis, bet vēl nebija paguvis šo "svarīgo" vārdu izsacīt un tādēļ viņas sirds ziņkārīgi dega to dzirdēt...

Anete atnāca no klēts ar vēsti, ka jaunikungi jau augšā, arī tēvs un Lāpis ieradās, un māte, baltu aubīti galvā, ienākusi ziņoja, ka viss būtu kārtīgi. Un šis atgādinājums bija labs. Pašā pēdējā acumirklī meitenēm vēl izdevās dabūt pie malas no verandas nokāstos ķiļķenus, kas ļaudīm šorīt atlikuši azaidā, tāpat ķīseli, kas te bija nolikts, lai atvēsinātos. Līzete bija tīri uztraukta par tādām dumjībām, bet Sausēnu māte jau nu vienreiz mēdza izlietot verandu praktiskiem nolūkiem.

Uz karstām pēdām viesi ieradās. Apsveicinoties Līzete jautri uzsāka: — Nu, kā gulējāt, Žiglemaņa kungs? Vai netikāt traucēti?

— Maza kaza! — Žiglemanis attrauca. — Es saldi sapņoju par savu ideālu, tikai te mans draugs nevarēja nogulēt.— Viņš, ūsas skrullēdams, paskatījās zīmīgi uz Grietiņu, kas, iekodusi apakšlūpā, valšķīgi nodūra acis.

— Jūs... pilsētas kungs, — Līzete draudēja Krautberģim ar pirkstu, — jūs laikam tik agri dzina no gultas kāds mīlestības grēks! Ļaunais cilvēks! Jūs laupījāt mums prieku, pastaigāties ar jums kopā brīvā gaisā!

Krautberģis veikli palocījās. — Ja būtu ar jums zem rokas apstaigājis šos dabas jaukumus, tad mana paradīze būtu pilnīga! Bet kā es būtu drīkstējis laupīt jūsu dārgo mieru? Ja gribat mani darīt laimīgu, tad atļaujiet

man vēlreiz šos dabas jaukumus aplūkot jūsu pavadonībā.

— Glaimotājs! — Līzete pasmaidīja. — Bet nedomājiet, ka no šī soda izbēgsit. Kad būsim paēduši... tagad kungus lūgšu pie uzkožamā!

— Pateicamies! — Krautberģis piesarcis palocījās un tā kā vēl kautrējās. Lāpis ar Sausēnu, jau iedzēruši, uzkoda, bet rīdzinieks nekad no muguras puses nevarēja iedomāties, ka šis vīrs — prastā, nonēsātā aitādas kažokā un lielās, lācīgās tupelēs, ir tas pats vakarējais nama tēvs. Tikai kad tas apgriezies arī no savas puses aicināja, viņam novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm, ka atkal maldījies. — Iedzersim pa biteram un uzkodīsim ko sāļu pēc vakarējās lielās šmores, vecis, pilnu muti ēzdams, sacīja. — Te ir desas, šķiļķis, zoss... labs...

Viņam vairs nebija ne mazākā iemesla nepiebiedroties un iemest vajadzīgo pulverīti. Te jau bija īsti omulīgi, saules pusē logam nolaists priekškars, patīkama ēna un vēsums, kamēr laukā vētra raustīja slēģus un smilšu graudi sitās pret rūtīm tikpat kā krusa.

Iegādādamies savas pirmītējās ciešanas, Krautberģis ieminējās: — Tagad negaiss jums, zemkopjiem, nevar būt īsti pa prātam?

— Ā, jaunskungs, tas laiks ir zelta! — Sausēns pilnu krūti atbildēja. — Vējš un saule, vējš un saule, žūst ābols kā brīkšķ vien! Par nieka vēju un nieka sauli tie biezie vāli neko nematī. Un vēl kā mums šogad! Tāds saimnieciņš, kam nav labas rūmes, nemaz nezinātu, kur to mantu likt, bet nu uz mūsu augšām..! Lāpis jau ar zin, ko tur var likt!

— Trīs simti vezumu, — Lāpis pasteidzās atbildēt.

Bet tā kā Krautberģis gribēja dabūt par šo lietu vēl skaidrāku bildi, tad viņiem iznāca lielas valodas, līdz tiem iesitās nāsīs kairinoši piparota smarža. Pati ar meitenēm beidzot ienesa visu rītu gatavoto virumu.

— Nu, radiņi, lūdzu nu pie mana galda! — viņa aicināja. — Sēstieties nu tik klāt un iebaudiet, ko Dievs devis! Esiet jau tā visu rītu iztikuši bez ēšanas.

Krautberģis steidzās arī nama māti pēc visiem pieklājības likumiem apsveicināt, un Žiglemanis viņai piekrita pie rokas. — Vai — viņa gribēja to aizkavēt, — lai stāv... — bet pie sevis līksmi nodomāja: — tas man pratīs godu dot!

Viņa rīkoja tālāk. — Veci, nāc sēdi tu te, Lāpīti, tu te pie krāsns un skaties, ka ciemiņiem alus netrūkst. Te ir stūrī, kad vajag, uzvelc! Tā, nu ņemiet par labu!

Visi nu arī sēdās klāt, tikai viņa viena palika skubinādama aiz muguras, jo tā viņa varēja Žiglemani labāk aplūkot. — Nekas, cilvēks jau ļoti patīkams, — viņa nodomāja.

Pie galda drīz atraisījās dzīvas valodas. — Nu, Rīgas kungs, — Līzete, pasviezdama ar galvu savu bizi, iesāka, — pastāstiet mums taču ko! Kad arī mums nebija tā laime nolemta, piedalīties pie jūsu šīrītējās ekspedīcijas, tad mazākais neslēpiet mums savus atradumus un panākumus!

Krautberģis drusku piesarka. — Visu aprakstīt un visu tēlot, ko esmu redzējis un apskatījis, tur vajag kāda liela gara — un es tas neesmu. Varat jau nojaust no tā, ka drīz vien apmaldījos un gribēju noiet gandrīz uz citām mājām. Tās atradās tur otrpus tiem senču ozoliem...

— Nu, tie jau būs bijuši Brīvnieki, — pati aiz muguras iebilda.

— Es piekrāpos, tādēļ, ka tur bija daudz ēku, tāpat kā te, ar dakstiņu jumtiem, — Krautberģis turpināja. — Arī citādi tās mājas darīja uz mani labu iespaidu. Tās īpašnieki laikam bagāti cilvēki un pieder pie šejienes labākām aprindām.

Grietiņai, pašai nemaz nemanot, acis spulgi iemirdzējās, bet Lāpis smīnēja. Pati tā savādā balsī pārreiz ieklepojās. — Brīvnieki jau gan senāk bija ļoti iztikuši, bet tagad gan laikam no viņiem maza vilna. Kalpiem vēl visas pērnājās algas neesot atdevuši.

— Bet mammiņ! — Līzete raudzīja aizrunāt. — Varbūt, ka tā nemaz nav!

— Tā jau man Anete priekš azaida stāstīja, — māte taisnojās. — Viņas Mārtiņam vēl lielā puse pērnājās algas esot iekšā. Tā no ļaudīm dzird!

Lāpis zobgalīgi iesmējās. — Par to vēl neviens saimnieks nav no mājām izsviests, ka tas palicis parādā kalpam un amatniekam! Bet, kad tie parādi muižā un bankā aug tūkstošiem... tad ir beigas!

Mātei šie vārdi loti patika, bet Grietiņas acis dusmīgi uz Lāpi nozibēja. Krautberģim turpretim tā lieta nebija īsti saprotama: — Jūs domājat, ka uz tām mājām lieli parādi? Bet kā tas nāk, ka šāds liels skaists īpašums ..

— Tur jūs lauku apstākļus par maz pazīstat! — Lāpis viņu pārtrauca. — Tas atkarājas no tam, kāds tas saimnieks un kāda tā saimniece. Saimnieks ir tas vakarējais kroga nesējs, jauns, neprecējies zeņķis, un no saimniecēm ... nu..!

— Tā jau nu gan taisnība! — pati, viņam piebalsodama, nopūtās.

— Kāpēc Sausēnu tēvam netrūkst maizes un sēklas? — Lāpis atņēmās. — Zemi vajag prast izstrādāt!

Sausēns visu laiku nebija cēlis ne ausu, bet šie vārdi viņam gāja pie sirds. — Jā, — bez strādāšanas nav nekā! Liec divi lielā arklā priekša, apaŗ zemi apkārt un apkārt... nodzen tad ar dzelžu ecēšām kārtas piecas, sešas, un liec tad labību iekšā pa "ekšpātari", būs kā mūris. Es jau tev no iesākta gala nepalaižu... zemi vajag saart un saecēt lupatās!

Viņš uzdzēra uz to glāzi alus, un pati aiz muguras skubināja: — Ēdiet, radiņi, nekaunieties! Lāpīt, ņem pilnu vēderu! — Bet kad šis izmeklēja pa otrai reizai labāko gabalu, viņa pie sevis nodomāja: — Vai tu, pagāns, nevarētu ņemt tos kaklus, lai cisciņas paliek ciemiņiem? Ko darīsi... viņš tas precinieks!

Krautberģis vēl nebija apmierināts: viņam grauza sirdi, ka arī te uz zemēm labāko aprindu apstākļiem bija savas ēnas puses. — Nu, kad viņš labs tautietis, vai citi viņam nevar palīdzēt? Vai viņam nevar aizdot naudu, lai viņš iegādājas labus arklus un ecēšas? Jeb — kā jūs sakāt, viņš neprecējies... vai viņš no pārtikušiem ļaudīm nevar precēt kādu zelteni, kuŗai kapitāli?

Grietiņa piesarka kā biete, viņa uzmeta Krautberģim slepus pateicīgu skatienu. Bet Lāpis nepalika mierā. — Cauru maisu neviens nepiepildīs... lej ūdeni šķietā, cik gribi! Un pie tam viņš nav lāga patriots, viņa familijā tāds iedzimts vācu gars. Varat droši paļauties, ka viņš vairs nav glābjams, arī caur precību ne. Ja viņam grib līdzēt, tad vajag mazākais seši līdz septiņi tūkstoši!

Un kurai tā nauda būs, tā pie nieka saimnieciņa vairs neies.

— O, — Krautberģis domīgi sūkstījās, — tad patiešām bēdīgi!

— Taisnību sakot, — Lāpis vēl atņēmās, — man arī pie viņa iestrādāts labs grasis. Bet sen jau tam esmu atmetis ar roku!

— Nebūs, Lāpīt, zudis, nebūs! — pati viņu zobgalīgā balsī mierināja. — Tā jau stāsta, ka viņš esot izraudzījis bagātu brūti... tā Brīvniece savām meitām stāstījusi. Gan jau tad tev sievas tēvs aizmaksās...!

Krautberģa vaigs noskaidrojās. — Tas ir prātīgi! — Un Grietiņa sēdēja kā ar karstu ūdeni aplieta. Daudz netrūka, ka viņa būtu saslējusēs kājās un atcirtusi: Nav taisnība, melots!.. Visu, visu viņa varēja noklausīties un paciest, tikai to ne, ka Jānis viņai palicis neuzticīgs. To es nepielaidīšu, viņš mani nespēj atstāt, — sirds viņai čukstēja un grūti tai nācās savaldīt savu nemieru. Kā kāds smags akmens viņai nogūlās uz krūtīm un spieda elpu ciet... tā bija greizsirdība un šaubas. Jo droši viņa vairs to nevarēja sacīt un rūgti nožēloja, ka Jāni vakar ķircinājusi...

Valodas novērsās uz citām lietām, kamēr pusdiena bija beidzot paturēta un saldumi noēsti. Visi, izņemot viņu, bija ļoti jautri un omulīgi. Līzete nu uzaicināja Krautberģi iet viņai līdz apskatīties dārzus un dobes, vecajam Sausēnam vajadzēja iet pacelt un izrīkot ļaudis, jo dienas vidus bija beidzies. Tikai Lāpis ar māti un abi jaunieši palika turpat kambarī.

Tā kā abi pirmie rādījās iegrimuši dziļās valodās, tad Žiglemanis šo izdevīgo brīdi izlietoja un sviedās savai izredzētai klāt. Bet mātei vēl bija acis visu redzēt!

Viņa pie sevis nodomāja: — Tas tik māk pieglausties! Grietiņa gan varētu būt drusciņ drošāka... tad viņš arī vairāk... Kas tai uz reižu noticis?.. Aā, nu abi skatās grāmatu... un kā māk aplikt roku ap kamiesi!

Bet nu notika, kas viņai nepatika, Žiglemanis gribēja Grietiņu nobučot... šī ne un ne... tīri kā iztraucēta. Raudamās nost, iedeva viņam tīri vai duņķi pa krūtīm un tad kā trenkta briežu māte bija ar vienu lēcienu pa verandas durvīm laukā...

— Grietiņ! — viņš uzšāvās un noskatījās pārsteigts tai pakaļ. Cilvēks lai jūtas tīri kā pienerrots. Un patiešām Žiglemanis nezināja, ko darīt: piesarcis kodīdams lūpas un braucīdams ūsas, viņš nāca uz durvju pusi.

Sausēniete zīmīgi ieklepojās. — Kā jau nu bērns.. nav vēl pilnu deviņpadsmit...

Viņš paķēra viņas roku. — Mīļā mammiņ! Jūs man neliegsit savu meitiņu ...

Māte laimīgi pasmaidīja, tas bija prātīgi runāts! — Te jau nupat Lāpim teicu... mēs ar veci esam mierā. Zināms, pavisam gala vārdu vēl nevaram sacīt... mums jānobrauc un jāapskatās jūsu vietiņa. Un kad nu jums, kā Lāpis stāsta, pēc saimnieces tik liela vajadzība, tad jau varam to izdarīt vēl šinīs dienās. No mūsu puses nekas nestāv pretim... varam iztaisīt kāzas, ja patīk, pēc trim nedēļām. Mūsu bērnam viss sagādāts, viss stāv gatavs... ja vajadzīgs, mēs viņu rīt pie dienas varam izlaist tautās... Ar Grietiņu, tur jums pašiem jātiek skaidrībā. Mēs, vecie, liegt neliedzam, bet arī spiest nespiežam.

Šos vārdus viņa tomēr izteica tādā balsī, kas Žiglemani vairāk iedrošināja nekā atbaidīja. — Jūsu meitiņa

mani mīl, — viņš stomījās, — viņa tikai kaunas. Maza kaza!

— Jauna, jauna vēl... es jau teicu, - pati sirsnīgi piebilda. — Nu, patriecieties, patriecieties, iešu raudzīt, kur tā palika. Man jau viņa to neslēps...

Viņa uzgāja meitenes drānu klētī. Grietiņa, nosēdusies pie galdiņa, bija atspiedusi galvu uz rokas un lūkojās domīgi pa logu dārzā. Mātei ienākot, kaunīgi smīnēdama aizsedza vaigu ar kabatas drāniņu.

Māte, brītiņu noskatījusies, mīkstā, gādīgā balsī iesāka: — Nu, Grietiņ... kā tu domā?

Viņa lēni sadrebējās. Tie bija tie paši vārdi, ko svešais sacīja, ko reiz viņai Jānis...

— Tāds precinieks diezin vai atkal tik drīz atgadīsies ... — māte ieklepojās.

Viņa uzšāvās kājās, lūdzošām acīm uzskatīja māti ilgi un sirsnīgi. Tad krita tai ap kaklu un apslēpa savu galvu pie mātes krūts. — Memmīt, mīļā memmīt, es nevaru, es nevaru... es pie viņa neiešu...

— Kādēļ, manu mīļo meitiņ? — māte viņu glaudīja. — Vai tad viņš tev nepatīk?

— To es nosaku... — viņa stomījās, — bet redzat, Jānis...

Mātes vaigs izrādīja nepatikšanu. — Tu domā Brīvnieku?

Grietiņa atmeta galvu, viņas acis dedzīgi spulgoja. — Jā — viņu! Un kad es aizeju pie cita, ar kādām acīm lai es uz viņu paskatos! Memmīt, jūs to nezināt, nē, to neviens nezina cik viņš man... mans Jānis... viņš mīļš... Pārvarējusi kaunu, viņa skatījās mātei taisni un nevainīgi acīs.

Māte līdzcietīgi nopūtās. — Manu bērniņ — ko tu

domā doties iekšā šinī sugā! Tur jau tevi ar pirkstiem nobadīs! Viņa, tā vecā — velns un Alvīna... viņas jau zobus vien uz tevi griežot. Meita Anete man, ogas lasot, izstāstīja visu: abas ņēmušās, ka tu gan nekad Brīvnieku durvis nevārstīšot... ne mūžam un ne mūžam viņu saimnieks nebūšot precēt Sausēnu zostiņu. Aplam liela vajadzība pēc viņu saimnieka!

It kā dabūjusi pliķi, Grietiņa atlēcās nost, viņas acis spītīgi uzliesmoja. Saslējusies lepni kājās un nagus kā uz atgaināšanos ieplētusi, viņa nospiesta atbrēca: — To viņām neviens neprasīs!

— Tu muļķīte! — māte pasmējās. — Ja vecā būtu viena, tad vēl varbūt varētu atkarot... ko tu iesāksi viena pati pret šo lielo ķekatu?! Daudz suņu vienu zaķi stiepj!

— Kad Jānis mani pārvedīs, tad es būšu tā saimniece! — Grietiņa stūrgalvīgi sacirtās. — Viņš mani mīļo, un ar to man pietiek...

Saķērusi gultas galvgali, viņa aizgriezās un aizskarta lūkojās dibensienā. Māte patiešam nezināja, ko ar viņu izdarīties. — Mīl nu mīl, — viņa rūgti iesmējās.

— Cik tad nu tālu ar to mīlestību aiztiksit?! Vai nu pati nezini un nedzirdi, ka viņš vairs ilgi nebūs mājas turētājs. Un tad mums būs jāpieredz kauns, ka jūs izliek no mājām... ta' ta gods! Tad redzēs gan, kāda tad tā mīlestība būs...

Grietiņas staltais stāvs sadrebējās, priekš gara acīm tai parādījās drūma aina. Pirts ērbeģī klibais rēdnieks, kad bija labi paēdis, savu sievu ļoti mīlēja. Bet viņš bija kārs uz gaļu un, kad sievai nebija gaļas, ko viņam dot, tad viņš to nikni dauzīja. Cikreiz viņa pati moceklei bez mātes ziņas bija pašāvusi dažu labu gaļas gabaliņu

un pie sevis nozvērējusies: pie nabaga vīra es nekad neiešu!... Tad it nejauši, it kā dabūjusi jaunus spēkus, viņa atkal uzelpoja. — Tēvs man dos pūrā līdz tūkstošus... ar tiem mēs parādus varēsim samaksāt!..

— Bērniņ, — māte sūkstīdamās nopūtās, — Brīvniekus mēs nevaram pildīt. Ko mēs varam iedot, tas ir tikpat kā piliens jūrā. Lai nu viņš ņem to bagāto brūti, lai... varbūt ka tā līdzēs viņam uztikt uz kājām...

— Tas ir melots!... — Grietiņa iebrēcās. — Jānis nekad, ne... tas ir melots...

— Tā ļaudis teic, — māte atkārtoja.

— Tas ir melots, — viņa, burzīdama un plosīdama savu kabatas drānu, sāka trīcēt un izmisušām acīm raudzījās uz Līzeti, it kā meklēdama pie viņas pēc glābiņa.

Līzete uzbudināta nervozi smaidīja. — Met viņu ārā no galvas, bērns, un nerūgtini velti sirdi... Viņš visiem draugiem ar to lielījies...

Grietiņa sāka grīļoties. — Beigts, beigts, viss beigts! — viņa, sakampusi galvu, iebrēcās un iekrita uz mutes gultā. Sāpīgi šņukstot, viņas ķermenis raustījās kā krampjos. Līzete kodīja uzbudināta nagus un mātei palika ap sirdi mīksti, redzot savu bērnu tā mokāmies. — Meitiņ, kas tad nu... kas tad nu notika, meitiņ! Visu rītu tik mundra un spridzīga... kas tad nu notika ...

Viņa to glāstīja un kā mācēdama mierināja. Pagāja labs brīdis, kamēr Grietiņa ar asarām sirdi bija daudz maz atvieglojusi un piecēlās atkal sēdus. Māte saudzīgi ieklepojās. — Kā tu pati domā? Cilvēkus jau nevaram turēt neziņā... ja tev nepatīk, nepatīk... pateikšu, lai brauc projām...

Grietiņa izslaucīja no acīm asaras. — Man nav neviens

vajadzīgs! Es nemaz negribu precēties... es nekad neprecēšos... Ko jūs visi gribat no manis..?

Māte nopūtās, viņai bija žēl preciniekus atraidīt. Te Līzete metās pulkā. — Fui, Grēta, to tik ne... neesi dumja! To tu viņām nedrīksti ierādīt! Hahaha... tad jau gan Brīvniece un Alvīne varēs sacīt: Āre, nepieķērās mūsu Jānis pie Sausēnu zostiņas, neķērās arī neviens cits. Var nu sasmakt par vecu meitu. Fui, to tik ne!

Līdz nāvei aizskarta Grietiņa paspēra kāju pie grīdas...

— Māsiņai taisnība, — māte piebilda, — un aizlaidīsi vienu precinieku, otru precinieku, bet tie gadiņi aiztek... beidzot — labi apskaties, esi jau vecas meitas kārtā. Un tad, kad esi sakumpusi, kūkums tev mugurā, tad neviens uz tevi vairs nepaskatīsies... tu esi tikpat kā liela nauda... Ko tad viņiem atteikšu meit?

Grietiņa nevarēja no savām mocītājām tikt vaļā, viņa beidzot pusraudu iesaucās — Ko es lai daru? Jūs visi tā gribat... ko es lai viena stīvējos...

Ar to viņas liktenis bija izšķīries. Māte viņu apglāstīja un apbučoja visapkārt. — Tā labi, meitiņ... tā labi... tava laimīte nebūs iekritusi ūdenī. Izslauki tik labi actiņas un tad nāciet abas drīz uz istabu... iešu raudzīt kafiju.

Viņa paklausīja, viņas pienākums jau nu bija būt pie sava brūtgāna sāniem, un tā nevarēja arī vairs liegties, ka viņš to skūpstīja. Tas nezināja aiz laimes kur dēties un sūrojās par nelabvēlīgo likteni, ka viņam tagad jau tik drīz jāšķiras, jo draugu pienākums sauc atpakaļ uz veikalu un viņam tas jāpavada uz staciju. Vēlreiz viņš tai apliecināja, cik viņa burvīgi skaista, cik ļoti viņa sadedzinājusi viņa sirdi un tad... uz drīzu redzēšanos!

Visi šie jaukie vārdi viņai nedarīja vairs nekāda prieka, viņa sajuta sirdī sāpīgu žēlumu pēc Jāņa. Bet, ja, tas varēja iztikt bez viņas, tad tā arī iztiks bez viņa! Ne mūžam viņš nedabūs zināt, ka tā pēc viņa sērojusies... ne mūžam... Viņa nozvērējās, ka par viņu vairs nedomās... uz Brīvnieku pusi vairs neskatīsies...

Un tomēr vakarā, kad saulīte norietēja Brīvnieku ozolu galotnēs, viņa savus zvērestus bija aizmirsusi un skatījās turpu. Mirdzošām acīm viņa lūkojās, tālāk bālganos miglas mākonīšos, kas no saules pēdējā skūpsta bija kaunīgi piesārtuši... Viņas domas aizmaldījās vēl tālāk... viņa redzēja aiz tiem Jāni... jaukos brīžus no pagājušiem laikiem...

Trešā nodaļa BĀRIŅI

Otrā rītā, gaismiņai svīstot, Brīvnieku veclaiku ēkas likās it kā kūtrā miegā iegulušas, kuplās koku galotnes, kas pār viņām pacēlās sapņojam. Lapotie, pierasojuši; zari mazliet noliekušies uz zemi... šad un tad nokrita no tiem kāds piliens sētmalā uz nātrām, kuras tad ietrīcēdamās pamodās kā no dziļa miega. Viss rāms un kluss. Pār laukiem visapkārt miglas plīvurs kā zili dūmi, no tā aiz dārza žvadzēja dzelzs pinekļi... uz ganāmā ābula vecais Zirgu Jēkabs grieza zirgus vienkopus. Viņš bija apbruņojies ar plinti un nūju, ņēma līdz uz būdu abus suņus un lepni atraidīja pieguļniekus.

Miglas sega kļuva arvien caurredzamāka, arvien vairāk apšu koka sienmaļi izkūņojās no tumsas un it kā no kādas pasaku valsts izšķīlās zaļi melnie viļņi uz istabas slēģiem, laidara lūki, klēts priekšā, veclaiku bogas un krustiskas margas, kas no laika zoba jau tik daudz cietušas. Gaisma austrumos arvien vairāk pieņēmās.

Paretam iedziedājās kāds cīrulis, lai gan dziesma nebija diezin cik skaņa un gara. To sadzirdējis arī gailis uz istabas augšas iedziedājās, — bet tikai vienu reizi... laikam domāja, vēl agrs... Te pie pīļu dīķa no klēts parādījās melns runcis un, asti locīdams, līda vērīgi uz istabas pusi. Viņš nebūt nevēroja cik skursteņi augsti, ne salīdzināja, cik kalpu un saimnieku

ļovenēm vienlīdzības. Viņam cita zināšana... vai loga priekšā kuplās liepas zaros nesnauž kāds putniņš, kas brangi noderētu azaidam. Laikam tur neko nemanīja, tikai kāda smaga rasas pile viņam uzkrita uz deguna. To ar savu ķepu noslaucījis, viņš tecēja labāk atpakaļ uz laidara šķūni peles ķert. Govis laidarā ieīdēja, aitas kūtī klepoja un bicatāja... viņam piepeši ienāca prātā kas labāks... prom, pa gatvi uz kalpu klētīm...

Te priekšpuisis Krišus bija ierīkojis paspārnē lakstus, kuros baloži perēja. Ar vienu lēcienu tas metās gar pakšķi uz augšu un uzskrāpējās jau gandrīz līdz paspārnēm, te, nabadziņam, sajuka... krizdams atpakaļ, gandrīz visus nagus atlauza.

lekšā pie sienas pieslietie izkapts un grābekļu kāti spurkšķēdami slīdēja uz leju, iztraucētie baloži kūkuroja, bet viņš ņurdēdams un asti locīdams lūkojās kārām acīm uz lakstu. Te pirmās klēts durvis pavērās, Krišus, pabāzis galvu, lūkojās gaisā un berzēja samiegojušās acis. Kaķis tūliņ viltīgi aizlīda aiz stūra.

— Laiks celties, — Krišus atgrūda durvis līdz galam vaļā. — Ei, Mārču, vai dzirdi? — Tad piedauzīja pie vidus sienas. — Ingu, celies! Ingu!

Aiz sienas atskanēja smaga, sērīga žāvāšanās. Uzrāvis kažoku un basā kājā koka tupeles, Krišus steidzās uz istabu pacelt saimnieku. Uzskrējis kaķim virsū, viņš tikko nepārbrīnījās: — Vai redzi, burlaks, — apodis jau manus baložus... Skic, maita... — viņš skrēja, kažoku purinādams, tam virsū. Tas tikko nepārbijās... pazuda kā miegā.

Priekšpuisis iesteidzās pa dārza vārtiņiem, likās ap

kambaŗa galu un piegrabināja mazajā pusē pie sānu loga: — Saimnieks!

— Jā... — no iekšpuses atsaucās, un viņš devās atpakaļ uz klēti. Arī blakus durvis nu bija vaļā un Ingus, kalsens pusmūža vīrs, nosēdies tām priekšā uz akmens, āva saīdzis šņākdams savas pastalas, auklas reižu reizēm pārmīdams. — Paliks vēl beidzot negudrs celdams... Gaisma knapi ko aizmetusies... — Un tā vien!

Otrs puisis gulēja vēl kā Dieva ausī. — Kas tad nu ir, Mārču, vai mūžs! priekšpuisis skarbi iesaucās. — Gulēsi vai līdz pusdienai?

Mārtiņš, sasapņojies, ka patiesi nogulējis līdz pusdienai, bija kā pimberis no gultas laukā un sāka knaši ģērbties. Krišus, audams kājas, viņam uzsauca: — Meties nu tikai pēc ūdens, spainis tur apgāzts ārā klētspriekšā. — Mārtiņš nelikās divreiz teikties, un tā drīz katrs savā spaiņa malā viņi mazgājās sprauslodami un noslaucījās tāpat reizā abi vienā dvielī. Turpretim Ingum sieva jau vakarā bija nolikusi klēts priekšā uz sola vanniņu ar ūdeni, tur viņš noskaloja acis. Kad tās bija spodras, arī viņš ievēroja, ka nemaz vairs tik tumšs nebija.

Krišus noķemmēja matus un savas strupās ūsas, uzlika balto cepuri un aizsprauda savu mančestera bikšu galus aiz apsējiem. Tad izvilka raibo tabakas maku ar zīda pušķiem un, piebāzis savu pīpi, sniedza to arī saviem biedriem. Viņš savā gaitā bija arvien stingrs un "gnets", pavisam citāds nekā Mārtiņš ar dzelteno bārzdiņu un rudajām, iegrimušajām actiņām. Jo lai gan tas bija daudz jaunāks, tam tomēr elkoņu gali bija cauri, nātnās biksas plancīgas un novārtītas un cepurei papīra širmis pavisam izčibējis.

— Strīķi ir, kapināmie ir? — Krišus viņam uzsauca. Kad Mārtiņš vajadzīgos daiktus bija pakāris kaklā tarbiņā, viņš aizslēdza durvis un atslēgu noglabāja aiz spāres. — Iesim!

Viņi noņēma no vītola izkaptis, citi katrs vienu, bet Krišus divas un devās pa gatvi uz sētsvidus pusi. Jānis, dzeltenu salmenīcu galvā un uzgriezis kuplu papirosu, nāca jau viņam pretim. Puiši viņam padeva godbijīgi dievpalīgu; to saņēmis, viņš ieminējās: — Mums taču jāiet te, uz to pusi?

— Pabeigsim pirms to pļavas gabalu, saimnieks, — Krišus prātīgi iebilda. — Tagad stīva zāle... līdz kamēr rasa nokritīs būsim to nokāvuši!

— Bet mums taču izkaptis iesietas ābulam, — Jānis atbildēja.

— Tā, saimnieks, maza lieta, ~ Ingus tagad jau itin laipns piebilda. — Padzen ķīlīti, un zobi tūliņ zemāk.

— To padarīju vakar vakarā, — Krišus atbildēja, — te, saimnieks, jūsu izkapts! — Ingus piesarcis nodomāja: — Skat, un man viņš neko nesaka!

Jānis paņēma savu ieroci. — Nu labi, ieskā, nogriezīsim! Varbūt, ka līdz azaida laikam pabeidzam.

— Ko tur nepabeigs! — Krišus apgalvoja un steidzās pa priekšu knašiem soļiem gar pīļu dīķi uz dziļo grāvi, pa kuŗu varēja iztikt taisni uz ozoliem un lielo pļavu. Citi viņam pakaļ. Tā viņi katrreiz pie darba gāja un no darba nāca, te nepazina vinkļošanu.

— Jēkab! — saimnieks uzsauca blakus uz ābula zirgu ganam. — Slēdz nu zirgus vaļā... lai atpūšas kājas!

— Tālab jau dzenu viņus pie būdas, — tas atbildēja. Tur man atslēga.

— Ak tu nolokāms! — Krišus iesaucās. — Vai tev

kājas sapītas, pašam tur aizvilkties, nekā trenkt saslēgtus lopus!

— Prasi! — Ingus nospļāvās. — Laikam grūtums!

Pļāvēji steidzās gar rudzu malu tālāk un sasniedza drīz ozolus un lielo pļavu. Te tūdaļ drēgnāks gaiss viņiem spiedās nāsīs. Sudrabotā, nopļautā zālē palika no viņu soļiem četras tumši zaļas strīpas. Nonākuši galā, tie nosvieda kamzoļus, rāmajā gaisā atskanēja izkapšu strīķēšana; no kuras dažs labs aizgulējies cīrulis pamodās.

— Palīdz, Dieviņ, augstais! — Krišus likās pirmais vālā iekšā. Mārtiņš viņam pakaļ, tad saimnieks, bet Ingus, steidzīgi savu izkapti ķīlēdams, nodomāja: Tiec nu tu viņiem līdz! — Izkaptis ņēma svilpdamas, un mīkstā zāle vēlās pāri asminim biezos vālos. — Ē... kož! — Krišus priecājās. Kad pirmie vāli bija cauri, visiem jau arī muguras kūpēja.

Nu arī no otras puses atskanēja izkapšu strīķēšana. Krišus noslaucīja izkapti ar zāļu kušķi. — Sausēnu puiši nule tik kā iesāk! — Bet Ingus, kas ķīlēdams bija aizkavējies un tagad visiem spēkiem centās citus ienākt, atbildēja: — Vai tad citi cilvēki ir tik muļķi kā mēs? Tie jau zina laiku.

— Īstenībā man gan vajadzēja turēt vēl vienu puisi, — Jānis nodomāja. — Ir tad vēl pašam atliktu, kur roku pielikt! Vecos laikos mans tēva tēvs, tā teic, turējis sešus kalpus un toreiz lauki bijuši daudz mazāki. Bet ko lai dara... par velti neviens nestrādā, un es jau tā netieku cauri.

Viņi iesāka atkal jaunus vālus. Kad nu valodas tā bija uznākušas uz Sauseņiem, Jānim vajadzēja domāt par Grietiņu. — Kas man ar viņu iznāks? Nu, Lāpis jau arī pa daļai būs vainīgs. Muļķa meitene! Lai nu palepojas,

lai... gan pāries un būs viss labi... Neesam jau tikai vakar iepazinušies, zinām viens otru drusciņ, labāk. Un varbūt uz rudeni... lauki stāv labi... Tad viņu pārvedīšu un visai šķetēšanai būs beigas... Un īstas māju atslēgas jau arī man trūkst... to dzirdu ne vien no ļaudīm, bet noredzu pats.

Izkapts labi gulēja kātā un koda, rokas tā kā pašas no sevis kustējās, un viņam atlika laika par visu pārdomāt. — Tāpat Lāpis — agrāk bija viņam lielais draugs un vēl priekš kāda mēneša te Brīvniekos šuva. Lunkans, kā jau arvien, tas mātei un Alvīnai bija par traku pieglaudies, tā ka tās viņu nezināja kā ar ēdienu izturēt, kā godāt. Bet aiz savām labām dienām viņš bija pārrēķinājies, domādams, ka Alvīna viņam tādēļ sniedz gardus kumosus, ka viņā iemīlējusies. Jūsmīgā vēstulē tas arī viņai bija izkratījis savu sirdi un uzaicinājis viņu uz satikšanos ap pusnakti dārza lapenē...

To viņš ne mūžam nebija iedomājies, kādu šī vēstule traci sacels un cik ļoti viņš misējies to rakstīdams. Alvīna asarām acīs izteica brālim, mātei un māsām Lāpja pārdrošo iedomu, un arī viņa saldais noslēpums tika izpausts māju ļaudīm un nelaimīgā vēstule reižu reizēm lasīta priekšā. Māte sašutusi žņaudzīja rokas: — Mūsu familijai, mūsu familijai — to kaunu! Ko gan tāds "šneiderchens" iedomājās!... — Abas nu krita viņam pašam uz kakla, lai skroderi dzenot no mājām ārā, citādi viņas iešot! Viņš izturējās gan ļoti mēreni, jo, pēc viņa domām: ja māsai Lāpja mīlestība nepatika, tad viņai jau arī neviens to nevarēja uzspiest. Veltīgo vaimanu vietā viņa Lāpim zem četrām acīm būtu varējusi pateikt, ko tā par viņu domā, un ļaudis nebūtu ieņēmuši liekās valodās ne pašu, ne skroderi Tas nu šuva,

šuva, bet tā suta nāca viņam par karstu. Saimnieces neviena vārdiņu ar viņu nerunāja, deva viņam savrup ēst un tīšām sliktu ēdienu. To visu vēl Lāpis būtu pacietīs, ja tikai tās būtu beigušas par viņu ņirgāties un zoboties visas saimes priekšā. Meitas viņu vairs citādi nesauca, kā par "saimnieku meitu brūtganu". Tas viņam ķērās pie sirds: kādā naktī tas bija ar visiem mācekļiem un "šnitēm" nozudis, darbu vēl nemaz nepabeidzis.

No tās reizes Lāpis viņam biedrības lietās bija lielākais pretinieks un bija viņam par notikušo apsmieklu vairāk reiz pārmetis. Bet to tas negribēja ieskatīt, ka pats pie tā bija vairāk vainīgs nekā viņi! — Vienalga... lai viņš domā, kā grib...

...Tad viņam stājās gara acu priekšā atmiņas no tālākās pagājības, viņš iegādājās savu nelaiķa tēvu. Viņš atcerējās, kā tas viņu mācīja medībās ar plinti rīkoties un darbos uz maņu. Tas bija lielāks un plecīgāks par viņu, miesas spēkiem, visādi dzīvs cilvēks un liels varmāka, un vēlējās, ka arī tā dēls būtu tāds pats. Jau puikas gados tas ņēma to bieži līdz uz pilsētu, mežiem tirgiem un medībām, un te viņam bija izdevība redzēt tēva varoņa darbus. Reizām tas piedauzīja viens pats visu krogu, reizām dažu labu kroģeli izdzēra sausu... vienreiz pat iejāja krogus istabā savu lielo blēsi un dzirdīja to ar vīnu. Visi ļaudis viņam grieza godbijīgi ceļu, visiem bija par viņa darbiem ko runāt un brīnīties. — Ko Svarupes Brīvnieks var, to nevar neviens, tam arī mājas, kas to ienes. Tā ļaudis runāja, un viņš no mazuma bija uz sava tēva lepns. Un tad tas mira piepeši... līdz pēdējam acumirklim bija ziedējis vien un tad beidzot nokrita kā vētras izlauzts ozols... Viņam bija ap sirdi tik žēl, tik žēl, veselu nedēļu

viņam ēdiens negāja pie sirds. Tad lieliskās bēres, un pēc tām nāca īstie apstākļi gaismā. Izrādījās, ka ne "viņa māja to bija ienesusi", ne arī viņa varoņa darbi bijuši teicami... uz Brīvniekiem viņš atstāja smagu parādu nastu...

Jānim bija toreiz divdesmit viens gads. Kādu dienu Grambavs ar pagasta tiesas skrīveri Zālmani atbrauca uz Brīvniekiem; viņiem bija līdz pilnas skāres alus un liela pudele nulles. Pēc viņiem drīz ieradās kādi trīs tiesas vīri; tie uzaicināja viņu atslēgt visas malas un uzrādīt tēva atlikušo mantu. Grambavs teicās esam mazāko bērnu "formunds", viņam esot Dieva priekšā jāatbild, ka nelaimīgie bāriņi no sava tēva mantas dabūtu pienācīgo tiesu. Zālmanis atkal ieminējās, vai labāk nevarētu iztikt bez ūtrupes, vai jaunais saimnieks nevarot tāpat vienoties ar bāriņu aizbildni? — Ehem, — Grambavs ieklepojās, nezinu, kā to teikt! Mans nelaiķa švāgars gan nebūs sapņojis, ka viņa mantu, sacīt, reiz pārdos ūtrupē.

— Viņš izvilka savu brūno kabatas drānu un likās slaukām asaras... Arī bērni gauži raudāja, un pamāte bija nobēdājusies pie galda. Reižu reizām viņa sakampa galvu un vaimanāja: Mans nelaiķis, mans nelaiķis... viņš apgrieztos kapā uz otriem sāniem!... Un viņam bija dūša jau tā smaga, šis jautājums aizskāra kā kāds auksts dzelzs iesms! Nē, tik šaursirdīgs viņš nevarēja būt, savam tēvam viņš nevarēja darīt kapā kaunu! Viņš bija ar mieru vienoties.

Nu visi gāja uz istabu pie alus un nulles, kur Grambavs izvilka lielu, aprakstītu papīru un cēla priekšā savus prasījumus. Par mātes daļu, citu bērnu audzināšanu un skološanu Jānis neteica ne vārda, bet kad "formunds" bez tam vēl prasīja par visiem septiņi tūkstoši rubļu

lielu naudas summu, tad viņš gan sāka šaubīties un lūdza, vai viņam nevarētu ko atlaist. — Ehem, ne grasi lētāk, ne grasi! — Grambavs ieķērcās un draudēja ar māju un mantas pārdošanu. Arī tiesas vīri dievojās, ka šī nauda Brīvnieku mājām esot tīrais nieks! Lai taču palūkojot, kā tēvs dzīvojis un kas tie tādai dzīvei esot par parādiem? Viņi bija prātīgi, padzīvojuši vīri un viņš tiem noticēja... parakstīja zem Zālmaņa parakstītā protokola savu vārdu. Viņš apmierinājās ar to, ka nedzīvos tā, kā tēvs dzīvojis...

Par saviem brāļiem un māsām viņš nebūtu mazāk gādājis arī bez tāda apstiprināta noraksta. Bet labāk lai vairāk nekā mazāk, no tēva mantas viņš negribēja ne par naga melnumu vairāk mantot nekā citi bērni. Viņš cieti apņēmās gādāt par viņiem tā, ka nevienam nebūtu ko sūroties. Arī ar pamāti, kas pret viņu bija bijusi arvien tāda pacieta, viņš iztika ļoti saudzīgi... lūdza, lai no viņa nešķiras, bet pārskata joprojām viņa saimniecību. Tas viņai, ieradušai par visiem valdīt, bija loti patīkami. Tā ar savējiem vēl labākā saticībā nekā agrāk, viņš bija kā saimnieks un puisis pūlējies un plēsies kādus gadus četrus, cīnījies ar visiem spēkiem nodrošināt "bāriņu" nākotni, bet vai viņam izdosies jel kad to pildīt, ko bija parakstījis?...

To iedomājoties, viņam tapa it smagi ap dūšu. Gan jau viņš visu darīja, kas viņa spēkos stāvēja. Viņa brāļi un māsas dabūja labākas skolas, drēbes un apavus, nekā viņš savā laikā bija dabūjis no sava tēva. Viņi apgādāti kā augstmaņu bērni, un tas maksā daudz naudas. Bet ar to jau vēl nepietika. Alvīna, jau pienācīgi izskolojusies un gados, varēja katru dienu apprecēties, un viņam

tad tai bija jāizmaksā divi tūkstoš rubļu. Teodors mācījās ģimnazijā, Lūcija ar Natāli pilsētas augstāko meiteņu skolā; tie tagad pa suņu dienām bija mājās, bet nākošā pusgadā bija visi uz skolu izvadāmi; bez tam tiem katram norakstīts pa tūkstotim. Abi jaunākie, Kārlītis un Maritiņa, bija tikai pirmais astoņi, otra septiņi gadus veca. Šim brīžam tiem vairāk nevajadzēja kā glītu uzvalku un bilžu ābeču, bet arī tie bija turpmāk skolojami... visi skolojami, cik tālu vien iespējams, dēliem studijas līdzi ieskaitot, un katram dienās jādabū savs tūkstotis. Tur bija ko galvu lauzīt, un lai arī viņš kā centās pavairot ienākumus, tie tālāk nesniedza kā tikai tik tālu, cik vajadzēja skolām, drēbēm, saimniecības un māju izdevumiem. No tēva parādiem viņš nebija paspējis deldēt vēl ne kapeikas, kur nu vēl piedomāt pie norakstītiem tūkstošiem...

Tādēļ viņam nosāpēja sirds, ka pamāte un krusttēvs dēvēja viņa brāļus un māsas par bāriņiem. Tiem neienāca prātā, ka viņš bija daudz lielāks bāriņš, lai gan viņš par to nevienam nebija vārdu minējis. Viņa niknais patēvis, — netaisnais, nedabiskais apsolījums, kas bija pie pagasta tiesas norakstīts melns uz balta, stājās drūmi viņa nākamībai priekšā. Cik viegli bija parakstīt, bet cik grūti pildīt! šī lieta viņam tomēr būtu bijusi vēl panesamāka, ja šaursirdīgais "formunds" nebūtu tik daudz viņa savējus kūdījis un bāzis tik daudz savu degunu viņa saimniecībā. Tagad viņš šo veco negausi pazina caur un cauri; gaudodams par bāriņiem, tas tikai tīkot tīkoja, kur varētu ko no Brīvniekiem sev ieraut. Nulles pudeli un alus skāres, ar kuŗām tas viņu apspieda un piemānīja, viņš tam jau desmitkārtīgi bija samaksājis, un tā jo projām vecais sīkstulis centās viņu, kur vien varēdams,

piešmaukt. Pēdējā laikā viņš tādēļ ar to vairs neielaidās nekādās darīšanās...

Tā viņi grieza vienā griešanā, un smagas sviedru lāses tiem ritēja pār vaigiem. Pļavas stūris jau nāca uz beigām... Jānis nemaz neievēroja, ka puiši, katrreiz vālu izgājuši, skatījās uz mājām un nepacietīgi nospļāvās. — Uhū! — skaļa balss viņu beidzot iztraucēja. Atskatījies atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka meita apmetusies ar barības slauceni pie viņu drānām, tur, kur tie šorīt bija iesākuši pļaut.

— Azaida laiks! — Ingus turpu paskatījās kāri.

— Kā tad nu to nieku atstāsi... nāksi vēl no lieka atpakaļ? - Krišus, tā kā aizskarts, atcirta skarbā balsī. Jānis žigli izvilka pulksteni un pārliecinājās, ka azaids iznests labu tiesu vēlāk nekā laiks.

Tikai pāris reizes viņiem bija vēl jāiziet cauri īsie vāla gali, tad pēdējā ļipa bija nokapāta, un viņi gāja pie meitas azaidā.

Jānis jau patlaban gribēja vaicāt, kādēļ šorīt azaids iznests tik vēlu, bet viņa jau pirmā, zīmīgi acis mirkšķinādama iesāka: — Saimnieks, jums jāiet uz mājām! Ciemiņi sabrauca.

— Kas tie tādi? — viņš meitu cieši uzlūkoja.

— Baznīcas kroģeris un viņa jaunskungs, — tā atbildēja. — Atveda mūsu jaunkundzi.

Viņi iebāza izkaptis siena vālos. — Ā, tad tie bijuši, — Ingus apmierināts ieminējās. — Tā es dzirdēju aiz mājām ratu rībēšanu.

Saimnieks neviļus paskatījās slaucenē uz piena putru, pie kuras Mārtiņš jau bija nometies ceļos un smalstīja ar karoti pa virsu iekritušos smičus. Viņš nosarka par putras bēdīgi zilgano izskatu un nodomāja: — Manai

mātei šorīt atkal uznākusi taupīšanas liga... skaidri redzams, kāpēc man jāiet uz mājām ēst... Apspiezdams savu nepatikšanu, viņš savīstīja kamzoli, kur uzsēsties, jo, kad bija visu rītu strādājis ar puišiem kopā vienu un to pašu darbu, tad negribēja arī atsacīties no kopīgās plānās putras. — Pasaki mammai, lai viņa ciemiņus labi pacienā un lūdz, lai viņi mani atvaino. Mums jāsteidzas tūliņ uz ābula lauku, tas citādi pārziedēs!

— Nē, nē, — meita uzstāja, — mamma cieti pieteica ka jums jānāk uz mājām! Viņiem esot ar jums svarīgas runāšanas.

— Svarīgas runāšanas... — Jānim asinis sakāpa vaigos, un pierē parādījās dziļas grumbas. Brīdi apdomājies, viņš paņēma atkal savu kamzoli. — Nu labi... puiši, paņemiet manu izkapti arī līdz. Būšu drīz atpakaļ.

— Jā, jā, paņemsim! — Krišus attrauca, un domīgiem soļiem saimnieks devās uz māju pusi...

Puiši sasēdās visapkārt slaucenei. Krišus iekoda pirms maizes gabaliņu, jo arī viņš manīja, ka putra nav kā vajag un ka nu bez skumdēšanas un brāķēšanas nepaliks. Viņa biedriem vaigi bija jau saviebušies. Ingus strēba un garšoja, strēba un garšoja, un beidzot nopūtās. — Kas tā nu par putru! Streb nu tādu — tik agri cēlies. .. visu rītu kā lūks izstrādājies!

Meita aplūkoja nopļauto pļavas gabalu un iesaucās: — Ūja, kur pulka šorīt nopļāvuši!

— Tāpēc, — un par to tu mums atnesi labu brokastu, Ingus sūrojās. — Labs saimnieks jau saviem teļiem dod labāku putru!

Tā jau nu gan mēs beidzot kļūsim cilājami! — nu arī klusais Mārtiņš piebalsoja.

Priekšpuisis it kā nokaunējies nu paņēma savu karoti

un izmaisīja putras slauceni līdz pašam dibenam. — Līze, meit, vai mūžs! Tu jau man tos putraimus neesi lāga savārījusi. Un arī kunkuļus neesi saplucinājusi! Vai, meit... precēties gribi, un putru nemāki izvārīt!

— Vai Dieviņ, kā viņš razējas! — meita taisnojās. — Visu rītu putra vārījās... neesot izvārīta? Saki labāk, ka tā bez piena. Vecā stāv klāt un brēc: atpūt, atpūt... nelej tik daudz! Un kunkuļiem iedod tīrās sūkalas.

Krišus jautrība kā rādījās, pārgāja uz Mārtiņu. — Stāsti nu pasakas. Pati pienu izdzērusi, ko tad citu teiksi! — viņš smaidīja.

— Zināms, to es ar varu darīt! — meita apsēdusies tītīja.

Tikai Ingus vēl nevarēja savu sirdi apmierināt. — Pats pāries mājās, sadzersies tējas, kapijas. Ej nu tu viņam labi paēdušam līdz!

Krišus viņu asi uzlūkoja. — Ko tu nu uz saimnieku skumdē, — tur jau tu grēku pelni! Cik reižu viņš nav ēdis līdz to pašu putriņu. Bet teic tu ko... tu jau saimniekam tas iztapoņa.

Tā viņi, ne vārda nerunādami, ēda tālāk, dzirdēja tikai paklusu šņākšanu un lūpu strūbļāšanu. Bet, kad Krišus nomizoja savu siļķi, no kuras tīrie tauki pilēja, tad arī viņš labo negribēja slēpt zem pūra: — Ak mūžs, — viņš nagus vien sūkstīja... — tīrie tauki! Mūsu saimnieks ar vēl nekad nav nopircis sliktas siļķes.

Ingus arī savu apgrozīja apkārt un apkārt. — Kas labs, tas labs, tur nav vārdam vietas! Tikai jau tā putra tāda melna.

— Jā, nu, brāl, tādas mums tās mammas ir! — Krišus

viņu apmierināja. — Un kur tu, kalpa cilvēks, pateic, labāku dabūn? Tāds pat Dievs visur.

— Skumiņos tu nekad tik melnu putru neredzēsi, — Mārtiņš apgalvoja. Viņš bija tur dzīvojis.

— Streb nu streb tik iekšā, vai tu redzēji... Skumiņš! — meita, blakus sēdēdama, jokoja.

Mārtiņš, nebēdnieks, nolika izkapts drāžamo un siļķi un, garšļaukus izmeties, raudzīja tai aizķert kāju. — Mierā! — viņa iebrēcās. — Pateikšu Sausēnu Anetei!... Bet vai viņa atkal tevi tādu lesku ņems... viņa jau ies pie Lāpja!

Mārtiņš, muti ieplētis, viņu uzlūkoja.

— Skaties, āre, viņš netic! — meita viņu mocīja tālāk. — Nē, nē, taisnība... es jau nerunāju pa jokam. Sausēnu sieva mūsu Trīnai stāstījusi, ka Anetei ar Lāpi kumpas!

Mārtiņš kļuva tāds ērmots bet raudzīja vēl jokot. — Tu tik tā runā... pati gribi mani dabūt...

— Tevi? — viņa savieba vaigu. — Es pie tevis tāda ietu? Kas tā par meitu, kas tevi, tādu smuli varētu mīlēt! Tev jau nav nemaz kaulu!...

— Ko tu citu teiksi? — Mārtiņš pretojās. — Man gan tu kaujies pretim, bet kad Krišus tev roku pieliek, tad esi tikpat kā debesīs.

— Krišus, ak tu mūžs! — viņa gandrīz nopūtās. — Cik tad viņš tās rokas pieliek... ļoti reti...

Tā tie ņēmās kamēr azaids bija paturēts, un viņa aizsteidzās ar traukiem mājās. Uztaisījuši dūmu, puiši atlaidās drusku garšļauku. Domīgi Mārtiņš sūca savu kaļķīti un beidzot bažīgi savam biedram ieminējās: — Kad tas velna skroderis viņu man nenokampj arī! Būtu jārauj tik pie mācītāja!

— Ej nu, vientiesi, — tu arī klausi, ko tev katrs iestāsta! — Krišus viņu norāja. — Aplam nu skroderim note, it kā tās mantas būtu trūkums! Darba laikā domāt par tādiem niekiem... kuŗš saimnieks tev šinī laikā ļaus turēt kāzas? Jā, rudeni, kad kvieši būs izkulti... dabūsi no saimnieka loni un paliek drusku pavaļas... tad vari, ja patīk, precēties...

Viņš cēlās augšā: — Ies'. Pusstunda būs apkārt... Ingu, nu!...

***

Ienācis sētsvidū, Jānis jau atrada veco Grambavu rīkojamies. Tas gādāja par savu zirdziņu, kas bija piesiets pie pumpja siles; meita patlaban stiepa šurpu klēpi sapļautu lēcu, pats, klētī neko citu neatrazdams, bija iejavām pagrābis no tiem pašiem maizes miltiem. Saimnieks nelikās neko manīt, jo ar visu rūpīgo kopu jau lopiņš nebija nekāds brangais, ribas viņam tāpat varēja saskaitīt kā brūnajiem redeļu rateļiem. Īsi ar ciemiņu sasveicinājies, Jānis aplūkoja laidara jumtu, kam vakarējā vētra bija izrāvusi vietu vietām caurumus. Bet jau vecais Zirgu Jēkabs to bija pirmais ievērojis, jo pienesa patlaban no rijas garkūļu nastu, ar ko caurumus izlāpīt. — Tā labi, Jēkab, tā labi, — viņš silti uz veci sacīja un steidzās tad uz istabu.

Ienācis savā kambarītī, viņš domīgi nolika kamzoli. — Kādas steidzamas runāšanas tad Grambavam var ar mani būt? — Nu, dzirdēsim!

Lielajā kambarī jau Brīvniece un jaunais Grambavs sēdēja jau pie brokasta un Alvīna rīkojās pie krāsns

gar kūpošo kafijas mašīnu. Šis kambaris bija Brīvnieku glaunākā telpa, kaut gan ne tik plašs un moderns kā Sausēnu salons. Arī pie griestiem trūka eņģeļu, jo tie bija vecie, dubultie, taču glīti nobaltoti līdz ar visiem vērbaļķiem. Tāpat pie logiem balti priekškari un smukas puķes, grīda balti izberzta un ar pītām grīdsegām izklāta. Tumši brūnas istabas lietas atgādināja pagājušos laikus, tik skapis ar robainām durvīm, tik polēta kumode ar skrūvveidīgām stūra līstēm, tik lielais spogulis un tumšā pulksteņa kaste tādā pat stilā. Viena lieta te bija vairāk nekā Sausēnos, — tur stūrī Alvīnas klavieres, uz ko viņa bija lepna.

Uz vecā lēnkrēsla, vienīgās popētās mēbeles, sēdēja pati nama māte, un tas, viņai pakustoties, bieži lekrakšķējās. Savam kalsenam brālim par spīti viņa bija īsti turīga, pašapzinīgiem skatieniem. Balta micīte galvā un balta naktsjaka... cienīga kā veca gaspaža un no iesārtajiem vaigu galiem vajadzēja spriest, ka viņa ar savu veselību var dzīvot vēl ilgus gadus. Tomēr tā nebija vis... vajadzēja tikai ar viņu par to ierunāties. Ja viņai tās bēdas nebūtu atgadījušās, tad viņa tā nebūt nebūtu sakritusi. Tās lielās bēdas pēc nelaiķa... acis tai kļuvušas pavisam tumšas un mati sirmi. Un viņa no tās reizas bija dabūjusi dūrējus galvā un stiprus sirds klapētājus... viņa bija pavisam slimīga! Viņai vajadzēja ļoti sargāt kājas no saaukstēšanās, to ārsts bija noteicis, citādi kādas briesmīgas iesnas! Tāpēc viņai pat tagad bija kājās divi pāri zeķu un tūbas kurpes... tik smagas, ka vajadzēja zem kājām kraķīša.

— Nu, brālēn, tu tikai strādā?! jaunais Grambavs saimnieku dzīvi apsveicināja. — Rūpējies par savu saimniecību?

— Kā jau pats redzi, mīļais brālēn, — Jānis atbildēja un piesēdās pie galda.

— Jā, katram jācīšas savā arodā, — brālēns nopūtās. — Tu strādā ar izkapti un arklu, man jāpūlas ar spalvu mūsu dzejas laukā. Galu galā tas ir tas pats!

— Tas pats, — Jānis pavīpsnāja, un māte un māsa mirdzošām acīm uzlūkoja ģimenes censoni, kas cītās sasniegt laurus.

— Mani darbi jaunākā laikā atraduši tautā pelnīto atzinību, — viņš trauca tālāk. — Pat rīdzinieki par tiem interesējās. Viens no turienes tautiešiem bija izbraucis uz mūsu zaļumu svētkiem un jutās ļoti glaimots ar mani iepazīties. — Vai tu pazīsti manus jaunākos gara ražojumus? — Gan laikam ne... Alvīna, esi tik laipna un padod manu kladi... tur viņa ir uz klavierēm!

— Lai paliek! — Jānis viņu pārtrauca. — Es laikam maz tur ko sapratīšu. Pastāsti man labāk, kā tev klājas ar to skrīvera būšanu.

Žanis, kaunīgi piesarcis, izvilka savu kabatas drāniņu. — Tu laikam vēl nezini? Es taču vairs neesmu pie Zālmaņa.

Jānis paraustīja plecus. — Pirmā dzirdēšana!

— Kā tu pats zināsi un sapratīsi, — Žanis stomījās tālāk, — es tam neesmu dzimis... nē, to es nevaru... Un Alvīna pietvīkusi iebilda: — Žanos taču viņam bija tikpat kā labā roka un par to viņš tam atmaksā ar tādām rupjībām!

Nu arī Brīvniece sāka pārsteigta skatīties. — Koo.. rupjībām?.. Mūsu familijai..?!

— Jā, ko domā, tantiņ, — Žanis aizskarts paskaidroja, — šis vienkāršais cilvēks, kuŗa spēja vēl nesasniedz videjību! Viņš uzdrošinās mētāt šādus vārdus: Grambava

jaunskungs - ko domājat — Grambava jaunskungs, — kad jūs vēl cūkas neesat ganījuši, tad jūs tās ganīsit...

— Šo nedzirdēto mežonību! — Alvīna nopūtās.

Brīvniece pietvīkusi uzlūkoja Žani, it kā negribēdama savām ausīm ticēt. — To viņš uz tevi sacīja? Un ko tu viņam uz to atbildēji?

— Es viņam devu piemērīgu atbildi, — Žanis apdomājās. — Cilvēks, es viņam sacīju, — cilvēks! Jūs neesat cienīgs manas kurpju siksnas atraisīt... jā, to es viņam teicu, un papa ar viņu runāja vairāk... Viņš garšoja un garšoja baltas maizes gabaliņu, tad piepeši iesaucās: Vai zināt, tantiņ, tik gardu baltu maizi es nekur citur neesmu ēdis!

Alvīnai acis iemirdzējās, un Brīvniece apzinīgi ieklepojās. — Jā, jā, jā! Mūsu pagastā tu ar labas baltas maizes nevari uziet. Kādi Skumiņu kreņģeļi? Kā kluča gabali! Bet raugi arī to sieru... tas man nekad tik labs nav izdevies.

Žanis steigšus nolauza no Alvīnas rokām siera gabaliņu. — Patiešām gards! Nē, tantiņ, — saki tik, kā tu tādu smeķīgu sieru vari sasiet? Ach! un vēl tik vilkans kā vilna... kā vilna...

— Griez, griez vēl lielāku gabalu, — pati glaimota mudināja. — Tu jau zini, ka mūsu familijā ir vienmēr garšīgi ēdieni. Saimnieks, vai ir tas siers labs?!

— Labs! — Jānis atbildēja, jo pamāte tā gribēja un viņam vajadzēja to sacīt.

— Tā, — viņa apmierināta sacīja. — Alvīna, ielej man vēl vienu tasīti, bērns ...

Te arī patlaban vecais Grambavs lēni ielīda istabā. Alvīna ātri uzlēca no sava krēsla. — Vai, papiņ, kāds

jūs ar miltiem nomūrējušies... nāciet, nāciet te istabā... te būs suka... es jūs nogodīšu. Un rokas jums ar iejavu, te būs ūdens... nomazgājieties. Te ir dvielis... nu tā! Un tad tik nāciet un sēdiet klāt... mēs visu laiku uz jums gaidām ...

Žanis vēl arvien slavēja jo projām tantiņas šķiņķi un olas... arī tādus salātus vēl nekur nebija ēdis. Viņš uz to visu darīja savu tēvu uzmanīgu, — un kur tas tik ilgi bijis?

Vecais lēni ieklepojās. — Par lopiņu, kā sacīt, arvien vajag pirms rūpēties, mein Sohn! To tu, kā teikt, ievēro, kad tev būs pašam sava virtšafte.

Brīvniece saglaudīja matus aiz baltās micītes. — Jā, Žano, jā, un tu arī saimniek! Mācaities no papus. Skataities kā viņš... pirms pakopj savu lopiņu un tad tikai pats nāk brokastī. Jā... tā vajag!

— Kad atbrauc uz Brīvniekiem, tad jau zirdziņš, kas mājās badā aizmērdēts, jāatbaro, — Jānis nodomāja. Bet sacīt viņš neko nesacīja.

Grambavs kāri iedzēra kādus malkus. — Vajag visu uzpasēt un ievērot, ka nekas neiet neceļā. Tās mājas, kā sacīt, ir labas! Kā nelaiķis dzīvoja... pārticībā! Vajag saimniekot, kā viņš saimniekoja... būs pašam diezgan, būs arī, kā sacīt, brāļiem, māsām.

Alvīna, Brīvniece un Žanis klausījās tik svēti kā baznīcā. To viņi darīja arvien, kad vecis deva Jānim gudrus padomus. — Ja zāle tiek labi zemu nopļauta, — tas turpināja, — var iegūt, kā sacīt, savi pieci, seši vezumi siena vairāk. Tēvs, kā teikt, lielo pļavu lika nogriezt meln' un melnu. Un ka visu, kā sacīt, dabūn laikā zem jumta... ar darbiem vajag arvien pasteigties.

Jānis par šiem vārdiem jutās ne vien kaitināts, bet

arī aizskarts. — Tāpēc, — viņš atbildēja — un jūs tik daudz dienas aizturat manus siena grābējus. Teodors, Lūcija un Natāle gan laikam tagad vēl nav mājās?

Brīvniece piepeši pietvīka, kafijas tase viņas rokās ietrīsējās. Sirds "klapētāji" viņai bija teju, teju klāt, nolikusi tasi, viņa aizsmakusi iesaucās: - To es tev, saimnieks, vienu par visām reizām saku, to tu nedomā! Kamēr manas acis būs platas — to ne... mani bērni nebūs tavi kalpi! — Viņa sita ar dūri pa galdu, un acis tai arvien vairāk sāka zvērot.

— Māmiņ, māmiņ, — Alvīna metās pulkā, — kādēļ tu uztraucies? Jānis jau tikai joko, viņš to nopietnībā nedomā... vai ne, brālīt?

— Mūsu familija... vai mani bērni audzināti rupjiem darbiem!? — vecā sauca uzsaukdama. Bet Alvīna bija jau klāt ar ūdens glāzi un lika to viņai pie mutes. — Še, iedzer, māmiņ... paliks labāk...

Jānim tādi skati bija jau diezgan parasti, viņš zināja, ka pamātei "sirds klapētāji" ātri uznāca un ātri pārgāja. Tikai jau nu pretim runāt nevarēja. Un tā arī tagad viņa drīz vien saglaudīja savus sirmos matus un pārsēja par jaunu micīti. Visi bija klusu kā baznīcā, tad viņa savam brālim vaicāja: — Tu ar Zālmani runāji Žano lietā? Viņš apvainojis visu mūsu familiju!

— Jā, mein Herzchen, jā gan, jā, — Grambavs raudzīja viņai iztapt. — Viņš, kā sacīt, mūs nolūdza... lai neņemot, kā teikt, viņam ļaunā... Žanis viņam labā roka, jā... Bet ar to skrīverēšanu...

— Žanos pie viņa atpakaļ nevar iet! — viņa stingri noteica. — Mums jānotur, štande... viņš var ko citu iesākt...

Grambavs ieklepojās. — Uzsākt jau mēs daudz ko

varētu, kad, sacīt, mums tas naudas grasis būtu rokā. Dzirlejas novada krogus ar dabūjams uz renti, - tā teikt, laba vietiņa. Un tu jau zini... Žanis un Alvīna... viņi, kā sacīt, varētu kroģēt.

Alvīna kaunīgi piesarka, un Žanis tai slepus ieknieba rokā, par ko viņa tam iesita. Tad viņš pieliecās un noskūpstīja viņai pirkstus un čukstēja: — Mana krodziniece!

Brīvniece īsi pārdomāja brāļa vārdus. — Tā! Tad vajag to pieņemt.

— Tādēļ jau mums, kā teikt, drusku jāaprunājas! — Grambavs iesaucās. — Ēem... esmu iecelts sava nelaiķa švāgara bērniem par formundu... ka viņiem nenotiek pārestība. Tā nauda, kas viņiem pienākas no tēva mājām, kā sacīt, pie pagasta tiesas norakstīta... izgājušo nedēļu ar Zālmaņa kungu runāju. Alvīnai vienai, tiklīdz tā mindīga, jādabū divi tūkstoši rubļu... bet vēl ne kapeika no tās naudas nav iemaksāta. Kā tad nu būs, jaunais cilvēks?

Jānis sēdēja tikpat kā uz oglēm. — Vai jūs domājat, ka esmu piemirsis, kas maniem brāļiem un māsām norakstīts? — viņš atbildēja. — Atminu to vēl it labi, bet paši jau redzat, kā tagad šajos gados ar zemkopību iet! Ļaudis dārgi un labībai cenas tikpat kā nemaz. Tad arī mēs paši esam tik daudz cilvēku, visiem vajag apģērbu... ko skolas vien maksā? Ar vislabāko gribu neesmu varējis neko atlicināt. Bet varbūt, ka uz priekšu... lauki tagad labi... varbūt, ka šoruden varēšu kādu daļu Alvīnai iemaksāt.

— Ēem, jā... — Grambavs norūca, — bet, kā sacīt, tās mājas, tie lielie lauki! Kā tēvs varēja tik labi dzīvot...

un cik tad labība maksāja? Pūrs rudzu, kā teikt, rubli divdesmit kapeikas.

Alvīna, nolaidusi acis, knibinājās gar savas jakas stūriem, tāpat Žanis, knibinādamies gar savu pulksteņa ķēdi, raudzīja izvairīties no Jāņa skatieniem. Brīvniece, saņēmusi rokas, svēti klausījās uz sava brāļa vārdiem. — Jā, saimniek, izrunājiet ar krusttēvu. Tā lieta vienreiz jānokārto.

Grambavs ieklepojās. — Nekādas valodas vairs, nekādas! Kad nauda drīzā laikā netiks gādāta, man jāgriežas, kā sacīt, pie tiesas. Jā... jā...

Jānim acis iezibējās, asi viņš uzlūkoja gan veci, gan pamāti. "Arī jūs tam pievienojaties māt?! Jūs patiešām man nodomājuši aizsiet kaklu?!

Alvīna vēl vairāk pietvīka. Viņa piecēlās un iegāja blakus kambarī mazos bērnus modināt. Arī pamāte kļuva mīkstāka. — Ko tad es, mīļais dēls... tā jau krusttēva darīšana. Viņam jābūt nomodā par bāriņu mantu... bāriņu manta ir svēta, mīļais dēls! Tu būsi visu mūžu te saimnieks, bet citiem nav paliekama vieta. Tavi brāļi un māsas taču arī tā viena paša tēva bērni, tie ar nav sunīši... tie neviens nevar palikt tukšā...

— Hahahha! — saimnieks rūgti iesmējās, tagad viņš bija pilnīgi paēdis, viņam bija diezgan! Tomēr viņš drusciņ aprima. — Mīļā māte, — vai jūs jel viens varat par mani sūroties?! Vai visi nav paēduši, vai visi nav apģērbti? Kā nu jūs tā varat runāt! Es jau labāk desmitkārt pats sev ko atrauju, nekā jums ko aizliedzu!

— Es nesaku, saimnieks, ka tu mums būtu slikts, — viņa atbildēja, — bet vai visu mūžu tā nodzīvosit kopā! Es nomiršu, un visiem būs jāizklīst pasaulē, un kas tad viņiem ko dos? Tādēļ katram, savas norakstītas daļiņas

vajag... tev, dēls, jāgādā. Lai arī grūti ir... jāpacieš, jāgādā.

Otrā kambarī Kārlītis un Maritiņa, uzmodināti no salda miega, sāka raudāt. Viņa nopūtās. — Mani tārpiņi ... diezin kur kādā pasaules malā reiz jūsu kājiņas tecēs! Mans nelaiķītis, Dievs lai mielo dvēseli, mirdams pieteica, pieskaties, Grieta, pieskaties, ka tiem mazajiem...

Viņa izvilka kabatas drānu un sāka slaucīt asaras.

— Ak, šī nauda, šī nauda! — Jānis sērīgi pasmaidīja. — Kad mēs viņu tā kur varētum pagrābt! Nekur nevaru pagrābt... tagad līdz kuļamam laikam nevaru jums ne rubli ar iemaksāt. Un kad es arī kā gribētu, es nemāku... darait ar mani kā zināt...

Piesarcis kā vēzis, Grambavs allaž ieklepojās. Kur, sacīt, viss tas labums paliek? — viņš beidzot spēra vaļā. — Tēvi, kā teikt, dzīvoja aprausušies, dēliem nav plika vērdiņa pie dvēseles. Tās pašas mājas, tie paši lauki, kur paliek visa tā manta... kā sacīt, kur viņa paliek?! Ak tu līderīgā jaunā pasaule! Vai kā teikt, uz Dievu apdomā, vai Dievs arī dod savu svētību? Ko cienīgs mācītājs saka? Vienās ballēs, vienos teijātaros un tik nu dzied! Ach jā, kā sacīt, dažs labs jau tēva mājas izdziedājis un cits, kā teikt, vēl izdziedās!

Dziļas grumbas parādījās Jāņa pierē, īgni viņš uzlūkoja veco sīkstuli un vēl tikai ar mokām valdījās. — Kādēļ tai vecai mātei jāraud, ē?! — Grambavs sāka vēl diktāk ķērkt. — Viņa, kā teikt, raud par tiem bāriņiem, viņas asaras, kā sacīt, līst par tiem! Karogus nest, pa dziedāšanām kulties, bet, sacīt savu virtšafti neredzēt, savus gājējus neuzpasēt... tie lai slinko, cik tīk! Kur te lai, teikt, tā svētība ronas? Kur viņa lai nāk? Lai

padod man Brīvniekus rokā, es sacīt, parādītu, kā ļaudis jāizdzen un lauki jāapstrādā... es parādītu kā jādzīvo!

Nu arī saimnieks vairs ilgāk nevarēja nociesties. — Cilvēks, jūs jau nezināt, ko jūs runājat! Ak, ar to jums vēl nepietiek, ka esat man kaklu aizsējuši, jūs gribētu mani dzīvu aprakt? Ja jums cik necik sajēga no zemes darbiem, tad pasakiet, kam vēl lauki labāk apstrādāti nekā man? Un vai vēl nav diezgan, ka es ar trim cilvēkiem iztieku... vai tie, suņa ēdienu ēzdami, neskrien mūsu labā klupdami krizdami. Kā vēl lai vairāk viņus izdzenu... vai lai ādu viņiem pār acīm norauju? Un kad es esmu dziedāšanas biedrībā svētdienās, tad sakiet, ko es esmu aizkavējis... cik vālu citiem parādā palicis? Ja esat vīrs, tad runājiet, kas jums jārunā, bet nebāziet savu degunu, kur jums nevajag!

Nāvīgi aizskarta viņa balss drebēja, Grambavs tīri nobijies ievilka pavisam kaklu plecos un ēda mierīgi tālāk. Žanis vairs nevarēja mierīgi uz krēsla nosēdēt un bungoja ar pirkstiem pa galdu, Alvīna, iznākusi no otras istabas, bija kā nopliķēta, jo viņa par ļaužu sliktu ēdināšanu bija vairāk nekā māte. Tikai Brīvniecei pašai, kā rādījās, Jāņa uzstāšanās ļoti patika. Āa, — viņa priecājās, ar viņu nevar vis špāsēt! Tā arī mans nelaiķis, lai Dievs mielo dvēseli... viņš savu štandi nekad nepārdeva. Uz to viņš bija lepns, kā kurzemnieks, un kad pilsētas kungi viņu gribēja noturēt par bauri vai dumju, tad viņš atrāva savu denķelbuku, un tas bija labi spikots. Tad visiem bija mutes ciet! Tā arī toreiz... kad Rīgas brālis ar savu lepno sievu mūs negribēja lāga

uzņemt, viņš pateica tam taisnību acīs, tāpat kā tagad saimnieks tev. Jā... tēva dēls, un tā vajag!

— Nelaiķis, kā teikt, bija foršs cilvēks! — Grambavs viņai piebalsoja un pavisam citādā balsī, it kā nekas nebūtu noticis. — Nekas... mēs abi loti satikām. Kad jau zāle bija cik necik labāk paaugusi, savu vežmeli siena, kā sacīt, vežmeli ābula, to jau viņš man atmeta! Uz savu saimnieka štandi viņš turējās, jā, kā tad! Tas viņam, sacīt, nepatika, kad kāds prastāks ķerlis vai kalps ienāca gastcimmerē, kad viņš tur dzēra, jā, kā tad!

— Tā arī vajag! — Brīvniece apzinīgi apstiprināja. — Saimniekam sava vieta, kalpam sava!

Tagad arī Žanis iejaucās valodā. — Tādēļ man arī vēl ļoti daudz kas atliek ko vēlēties par mūsu zaļumu svētkiem, kauču tie arī pieder pie mūsu senču tikuma. Tas ir, ka tur saimnieki un kalpi iet visi čupu čupām. Nav nu vis sen, ka mūsu zaļumu svētki atdzimuši, bet cik labi danču laukumu varētu ar striķi pāršķirt divās daļās, vienu labākiem viesiem un otru vienkāršākiem ļaudīm. Taisni ar šādu ideju bija nācis arī tas Rīgas kungs.

Alvīna viņam aiz muguras gardi iesmējās. — Ak ej jel, ej!

— Kādēļ ne, manu dūjiņ? — Žanis uz viņu palūkojās. — Kādēļ mums krogos ir viesu istabas labākiem un lielās istabas prastākiem ļaudīm? Vai tas nevarētu būt arī zaļumu svētkos?

— Teorijā gan izklausās ļoti jauki, bet kā tas būtu izdarāms praksē? — viņa prātoja, atspiedusēs uz viņa krēsla lēnes un glaudīja viņa matus. — Hahaha! Kuram kalpam tu gan varētu aizliegt izņemt biļeti pirmajā

klasē? Vai viņiem nav algas diezgan augstas, ka viņi to sev var atvēlēt? Ak jā... ko tur vēl runāt!

Viņa nopūtās un iegāja atpakaļ pie mazajiem un Brīvniece priecājās: — Redz', žano, tai meičai ir akots! Mūsu familija... un nav jau arī audzināta kā kāda laidara meita...

Jānim visas šīs valodas ļoti maz interesēja; uzgriezis papirosu, viņš domīgs izpūta kuplus dūmus. Grambavs beidza ēst un noslaucīja galdauta stūrī muti. — Ēem,— viņš raudzīja atkal Jānim pieglaimoties, — jauniem cilvēkiem jau arī, kā sacīt, sava prieka vajag. Tikai, kā teikt, ar mēru, ar mēru! Jums, jaunais cilvēk, nevajag ļaunoties par prātīgu padomu, es jūs, sacīt, turu kā savu bērnu. Tā bāriņu daļa mums jāgādā, bet vai es esmu vakarējais? Zinu it labi, kā sacīt... no tām mājām vien jūs to nevarat dabūt.

Jānis viņu brīnēdamies uzlūkoja. — Kur tad citur lai to dabūju?

Grambavam tagad vaigs laistījās priekā. — Nesakiet, ka es esmu slikts krusttēvs, es, sacīt, par jums gādāju kā par savu bērnu... jā, gādāju, kā tad! Žano, palasi mums priekšā to vēstuli no Rīgas onkuļa!

— O, to biju pavisam piemirsis! — tas sita sev pa pieri un sāka čamdīt savu krūšu kabatu. — Brālēn, — viņš Jāni saldi uzlūkoja, — elegantas lietas!

Brīvniece pārsteigta uzlūkoja savu brāli. — Tu teici — no Rīgas brāļa? Mēs taču esam ienaidā!

— Sen aizmirsts, herzchen, sen aizmirsts, — Grambavs laipni attrauca. Vēl uz savām vecuma dienām nodzīvosit jaukā saticībā, jā, kā tad, jūsu bērni... Viņš arvien pēc tevis apjautājas, jā, kā tad, herzchen... Palasi, Žano, palasi, lai, sacīt, mamma dzird...

Arī Jānis ziņkārīgi lūkojās uz uztraukto brālēnu, kādas prieka vēstis tas gan no onkuļa pavēstīs. Dzirdējis viņš bija par to daudz. Beidzot Žanis iesāka: "Sirdsmīļo brāli! Es tev sūtu ar šo vēstuli daudz simtu labu dienu. Mums pilsētā ir tagad švakri laiki, jo mums pilsētā nav tāda dzīvošana kā uz zemēm, — oriģināls stils — "jo mums pašiem nekas nepaaug un mēs dzīvojam uz akmeņiem, un, mīļais brāli, pie mums ir andelē liels klusums, jo ar ārzemēm nav nekāda šefte, un biržā ir klusums, un tirdzniecībā ir klusums, un es tev par to naudu tos procentus...

— Nē, nē, pa' pa'! — Grambavs, uzšāvies no krēsla, viņu pārtrauca, — lasi tālāk te, te, lasi te! — Patiešam oriģināls stils, jā, Žanis reižu reizēm minēja, kamēr papa bija uzgājis vajadzīgo vietu. — Te, iesāc, kā teikt, no šejienes...

Žanis turpināja... — un mana Jūle ir pārnākuse no pensijas un viņa ir izauguse par vienu brašu meiču un māk jāt un prot arī šaut, jo tā ir ļoti mācīta un gudra, un man priekš viņas ir pieteikušies daudz brūtganu, bet es tos negribu, jo tie nav pēc maniem principiem, un pēc maniem principiem Jūlei vajag precēt uz laukiem kādu saimnieku, jo viņai ļoti patīk zirgi un vai tu mīļais brāli nevarētu viņai ieprecināt kādu saimnieku, jo es došu viņai līdz labu pūru un tie ir mani principi, ka tās mājas ir lielas un labas un tas brūtgāns ir patriots un vislabāk, ka tas nedzer un nesmēķē, jo tie ir mani principi, un mēs izrunāsimies, kad tu atbrauksi uz Rīgu. Daudz labas dienas tev un tavējiem un saki arī Gretchenei daudz labu dienu un viņas bērniem. To raksta tev tavs mīlēdamais brālis Karl Gramboff.

Jāni saldi uzlūkodams, brālēns iebāza vēstuli atkal

kabatā. Brīvniece bija aizkustināta līdz asarām un slaucīja acis. — Jā — arvien to esmu sacījusi, Kārlis nav slikts... viņam nav slikta sirds... liec tu viņam no manis grīsēt...

— Paldies, herzchen, paldies! — Grambavs attrauca. — Viņš, kā sacīt, bijis mums arvien labs brālis, jā, kā tad!.. Nu, jaunais cilvēk, ēem..? Vai neesmu cilvēks, kam, sacīt, sirds? Es, sacīt, nekāroju nekādas pelņas, to es daru jums, tiem bāriņiem. Pietiek, sacīt, kad man atmet kādu vežmeli siena... paņem kādas piec', sešas aitas ganībā. Ēem... bet savi mēri desmit, divdesmit auzu zirgam, tos, kā sacīt, jums gan man jādod pēc kāzām ... jā, kā tad!

Jānis patiešam bija piesarcis. — Pēc kāzām..? Ā, nu es jūs saprotu... jūs domājat, ka man vajadzētu šo "Julietu" precēt?

— Kā tad, jaunais cilvēks, jā, kā tad! — Grambavs sirsnīgi attrauca. — Un viņai, kā teikt, ir nauda! Jā, precēties jums vajag, jaunais cilvēks, jā, kā tad! Jūs, sacīt, gan laikam neesat nemaz uz tam domājuši? — Un pamātei ritēja asara pēc asaras. — Redzi, cik krusttēvs labs ... viņš zūdījas par mums ... viņš krīt par mums...

Jānis nezināja, vai smieties, vai dusmoties. Dusmoties viņš nevarēja... Grambavs un pamāte jau tikai gribēja viņam līdzēt... bet jocīga viņam tā lieta izlikās. — Paldies par jūsu labo sirdi, Grambava kungs, ka jūs manis dēļ esat rūpējušies... un ka jūs domājat, ka tas man nāktu par labu, tad es arī katrā ziņā precēšos. Bet šo Julietas jaunkundzi es jau vēl nemaz neesmu redzējis.

Grambavs viņu valšķīgi uzlūkoja. — Ehem, nobrausim,

apskatīsim ... kā sacīt, smalka skuķe, smuka skuķe, kā tad! Un nauda...

— Brālēn, ja tu negribētu pasteigties, — Žanis gandrīz sapīka, — tad it viegli tev šo partiju varētu noņemt cits.

Saimnieks nostāja smaidīt, viņa vaigs pārvērtās atkal stingrs un nopietns. — Ko tik daudz apkārt runāsim... teikšu jau taisnību. Esmu bildinājis tepat kādu meiču tuvumā...

Grambavs aizskarts klepoja, Žanis, skaņi smaidīdams, raustīja plecus, un Brīvniece Jāni neticīgi uzlūkoja. — Vai tā nav viena no Sausēnu meitām? — viņa ar nievu jautāja.

Asinis viņam saskrēja vaigu galos, bet tomēr viņš vēl mierīgi atbildēja: Ja, mīļā māt... Sausēnu Grietiņa. Jau sen, sen, esam slepeni saderinājušies.

— Hm, jaunais cilvēks, — Grambavs norūca... - vai arī tai meičai, sacīt, būs tik daudz, cik tiem bāriņiem vajadzīgs?

Jānim savilkās uz pieres tumši mākoņi. — Nemāku teikt... neesmu viņai to prasījis! Bet cerams, ka viņa bez pūra nebūs... jūs jau Sausēnus pazīstat.

Ja pamāte viņa vārdus būtu pieņēmusi par nopietnu, tad viņai atkal būtu piesitušies "sirds klapētāji.". Bet viņa nespēja tam ticēt, viņa nevarēja no brīnumiem atdzerties. Piecēlusies no sēdekļa, viņa uzlūkoja padēlu no galvas līdz kājām kā kādu brīnuma putnu. — Tu gribi šo zostiņu ievest mūsu familijā — šo prasto meitu?! Hahaha! Nekāda iznešanās, nekāda izvešanās... viņai jau, ienākusi labākos ļaudīs, nezina, kur savas kājas un rokas likt! Žano, vai tu esi tādas lietas dzirdējis...

viņš grib precēt Sausēnu zostiņu... gatavo zostiņu ...

Jānis, kā apjucis, viņu aizskarts uzlūkoja. - Jūs tā runājat un esat māte, kurai pašai aug meitas! Manis dēļ! Esmu Grietiņai ieķīlājis savu vārdu un to es atpakaļ neņemšu...

— Hm, hm, — Grambavs atkal norūca, — jūs, jaunais cilvēk, kā teikt, negribat pieņemt labu padomu. Es, kā sacīt, nediņģēju. Bet jūs, teikt, uzņematies paši sev to grūtu slogu... tikai vēlāk nesūkstieties... Ach jā..!

Bet Brīvniece nevarēja beigt brīnēties un ārdīties. — Ach, ach, Sausēnu meitu viņš precēs! Tās prastās laidara meitas dēļ viņš min savu laimi pa kājām. Tad jau visiem suņiem jāsmejas, tad jau, mīļais saimniek, neņem ļaunā... tad tev te, - viņa rādīja uz galvu... — drusku kā trūkst! Fui, fui, fui... hahaha... Sausēnu gosniņu...

— Diezgan! — Jānis, nāvīgi sašutis, viņu pārtrauca. — Es negribu vairāk dzirdēt!... — Tumši piesarcis, rokas sakampis cieti dūrēs, viņš, lēni drebēdams, turpināja: — Jūs... jūs nezināt, ko jūs man darāt! Bet es citādi nevaru... un, kamēr man dzīslās asinis ritēs, es savu Grietiņu neupurēšu...!

Viņam aptrūka vārdu un nākošā acumirklī viņš atstāja pārsteigto "mūsu familiju" vienu. Tur, savā istabiņā atsēdies uz gultas malas, viņš saķēra ar abām rokām sakarsušo galvu, it kā negribēdams dzirdēt, ko tie tur iekšā čaloja. Smagi un nospiesti bija viņa elpas vilcieni, viņa rokas un ķermenis lēni trīcēja. Tad neviļot viņa krūtis spirdzināja un lika aizmirst visu. Bet nu tīkliņi un citas vītnes. Kā maigi stīdziņas apkampušās,

lapiņa pie lapiņas pieglaudusies un baltie, šķīstie ziedi viens pie otra! Viņš neskatījās turpu pirmo reizi... un iegādājās tad savu mīlestību. Un katrreiz viņš smēlās no jauna ticību... cerību, ka vēl pār šo grūto dzīves gaitu, pār ikdienišķām raizēm un cīņām paceļas kāds augstāks, cēlāks bezpatības spēks. Mīlestība... un viņam jau arī tā smaidīja, dažureiz sūros brīžos šī jūta viņa krūtīs spirdzināja un lika aizmirst visu. Bet nu arī šis svētums aptraipīts... viņam bija tā, it kā viņa sirds būtu aizskarta ar dubļainām rokām... un vēl no šīs sievas, kuŗa saucas par viņa māti...

Mechaniski viņš izvilka un apskatīja savu pulksteni. — Vairāk nekā stunda... man jāsteidzas... — viņš nodudināja, it kā gribēdams pats sev noliegt, ka aizskarts līdz dvēseles dziļumiem. Tikai, kad bija paķēris salmenīcu, viņš ievēroja Alvīnu, kas tam bija aizstājusies ceļā durvīs.

— Brālīt, vai tu esi dusmīgs uz mani? — viņa kautrīgi uzsāka. — Bet man tas jāsaka tev vēlreiz... šī meitene nav tevis vērta!

Viņa acis drūmi iemirdzējās. — Liec mani mierā, Alvīn! Man nemaz nav laika, it nebūt...

Viņš gribēja tai paiet garām, bet viņa to aizturēja. — Nē, uzklausies vēl kādu vārdiņu, mīļais brālīt! Ja tev ir laiks tikdaudz kā nauda, tad es iešu vēlāk pie tava darba... es nesīšu tevis labā upuŗus, tikai uzklausi mani tagad! — Un, pārmetoši viņu uzlūkodama, tā dvēsa: — Vai tu gribi tīšā prātā izpostīt savu nākotni?

— Vai tu runā manis vai sevis labā, mīļā māsa? Jānis asi jautāja.

Aizskarta viņa aizklāja priekšauta stūri priekš acīm un sacīja gandrīz pusraudus: — Tavs jautājums ir ciets

un nežēlīgs, Jāni, bet es tev atbildēšu taisni. Es runāju tevis un sevis labā. Kādēļ lai tev arī to slēptu? Mēs visi esam kā smaga nasta tev uz kakla... no mājām vien tu nemūžam mūsu daļu nevarēsi izmaksāt. Un tomēr to atlaist tev nevaram... jo arī mums vajag dzīvot... Žanos manī tik nāvīgi iemīlējies... bet, kamēr man mana daļa nav rokā, viņam nav ko cerēt. Ko tad mēs, nabadziņi, kopā sagājuši, lai darītum, ja nevaram to krogu pieņemt? ... Un, ja tu appreci to meiteni... Sausēni, vai ko līdz iedod, vai ne... kas tad lai notiek ar tevi un ar mani... kas tad lai notiek ar mums visiem? ...

— Ak tādēļ?... Jānis dzestri atbildēja... — nu... mīļā māsa, neraudi! Ja tikai tas vien stāv tavai laimei ceļā, tad es gādāšu... palaidies...

— Ak, es jau pazīstu tavu labo sirdi, mīļo brālīt! — viņa priecīgi iesaucās. — Rīt, ja tu vēlies, es iešu pie siena grābšanas... mēs visi iesim... Teodors ar meitenēm arī šovakar pārnāks. Svētdien tu tam puikam esi iedevis labu kabatas naudu, viņš tā priecājās... nē, esmu morāliski spiests brālim paklausīt. Un mans nabaga Žano! — viņa nopūtās. — Sirdsdārgākā, — viņš man vakar sacīja, esmu tevi redzējis kā rozi, kā liliju, bet labprāt tevi redzētu arī kā vijolīti... Tad es varētu sapņot, un sapņot, un mana dzejas kokle skandinātu tev atkal no tumšiem atvariem jaunu dziesmu! Kā vijolīti... ak, kad es viņam to prieku varētu sagādāt!

— Nu, tad dari viņam to prieku! — mocītais gandrīz saīdzis iesaucās. — Man tur nekas nav pretim.

Viņa piesarkusi knibinājās ap sava priekšauta stūriem. — Šodien žīds Hirškus te solījās būt... es viņu vakar satiku. Viņam esot skaista tumši zila drēbe. Spices man jau ir pašai... un kad es nu pagatavotu sev

zilu talju ar baltām spicēm un Žano dzimšanas dienā to pirmo reizi apvilktu, ak... kā es tad viņu pārsteigtu!... Bet mamma jau saņēmusi no Hirškus tik daudz rudens maksu... mūsu familijas gods vairāk neatļauj... Mīļais brālīt, ja tu man varētu iedot drusku naudas... viss tas prieks maksātu, ja daudz, tad pāris rubļu. Mīļais brālīt... ja? ... Tu man neko neesi aizliedzis...

Viņa satvēra glaimi Jāņa roku; viņam gan piere drusku aptumšojās, bet tad viņš atslēdza rakstāmā galdiņa atvilktni. No sava mazā naudas krājuma viņš pasniedza tai divus rubļus, tad devās ārā, projām brīvā gaisā...

— Brālīt, mīļais brālīt! — viņa sauca līksmi aiz priekiem un steidzās viņam pakaļ. Pie pumpja sētsvidū viņa to panāca, apkampa un daudzkārt skūpstīja, bet viņa vaigs sāpīgi sarāvās. — Brālīt, es teikšu krusttēvam, ka tu esi apdomājies...

No viņas atraisījies, Jānis dobji sacīja: — Nē... viņam nesaki nekā. Es raudzīšu naudu aizņemties uz mājām...

Ciemiņa zirgs, aizgūtnēm ēzdams, bija savilcis lielo pusi lēcu zem kājām. Viņš pieliecies saņēma snājumus un pārsvieda tos atkal otrpus silei. — Nabaga lopiņš, - Alvīna nopūtās.

— Nabaga lopiņš gan, — viņš atbildēja, — bet dzirdi ko, Alvīn! Šorīt ļaužu putra bija kāda nekāda... nebija padevusies. Gādā, ka par to tie pusdienā dabūn drusku pavalga.

Piesarkusi viņa noskatījās, ka Jānis aizsteidzās pa gatvi uz lauka. — Viņš ir labsirdīgs, par daudz labsirdīgs! Kalpi jau tā dabūn lielas lones... sirds tīri kāpj pa muti laukā — un vēl tu nevari saprast, kā viņiem ēdienu izmeklēt! Ach, jā... kad viņš tā grib, tad arī

būs viņiem pusdienā jādod sviests, bet es gan zināšu no katra daļas kādu mazu tiesiņu atlicināt...

***

Ciemiņi no Brīvniekiem nedomāja tūliņ projām braukt, jo vecā Brīvniece gribēja ar savu brāli izspēlēt kādas partijas "sešdesmit un seši". Un Žanis būtu drīzāk piecietis ēdienu, nekā atstājis savai līgavai nelasītus priekšā savus jaunākos dzejas darbus, labi zinādams, cik atzinīgu spriedumu tas no viņas dabūs.

Viņš tādēļ jau nāca tai ar savu sarkano dzejoļu burtnīcu pretim. — Dūjiņ, iesim dārzā, lapenē. Mazie tur iekšā pie ēdiena kvīkst un kaujas... tie mūs traucētu.

Protams, viņa tam mīļi piebalsoja, un tā viņi roku rokās sasniedza lapeni. Te viņus neviens netraucēja, tikai vēsmiņa lēni kustināja tītiņu lapas un ziedus. Patīkama, dzejiska paēna! Viņi nosēdās blakus uz sola, pie liela dzirnu akmens, uz kuŗa viņš nolika savu kladi un tad, viņai pieglaudies, dziļdomīgi iesāka:

— Sirsniņ... tautai un dzejai kalpodams, esmu ieguvis nevien piekritējus, bet arī ienaidniekus. Tu dzirdēji, kā Jānis pirmīt šķērsiski izteicās, bet vēl vairāk mani apskauž mūsu skolotājs un viņa palīgs. Hahaha... viņi paši visādi savas spalvas izmēģinājuši, bet Mūza nav viņus skūpstījusi. Un necik sen atkal Zālmaņa kundze... zinātņu vīri atraduši, ka skopiem mantraušiem dzimstot neapdāvināti, pat garā vāji bērni... Vai tikai viņa to nebija uz mani mērķējusi? ...

Alvīna brīnīdamās viņu uzlūkoja. — Uz tevi? Tu taču esi ne vien apdāvināts, bet arī dzejnieks!

Žanis apzinīgi pasmaidīja. — Šī vienkāršā sieviete gan ko lasījusi, bet nav sapratusi. Tā — kritiķi izlasījuši kādu ražojumu, varot tūliņ pateikt, kāda rakstniekam ādere, vai drāmatiska, vai satiriska un beidzot salkana ādere. Un pie tam viņa zīmīgi uz mani noskatījās.

— Un tu visu to ievēro, — Alvīna rūgti iesmējās. — No tādas personas, kas zem tevis stāv tik zemu...

— Tev taisnība, — Žanis viņai pievienojās. — Ja īsts dzejnieks gribēs katru ievērot, tad tam var notikt tāpat kā tam vīram ar ēzeli pasaciņā. Viņš pašķīra kladi un ieskatījās pirmējās lapas pusēs. — Rosenlippen, blonde Haare, blaue Augen, schoener Sinn!... Jā, dūjiņ, tie bija pirmie dzejoļi, ko, skolā iedams, dzejoju vācu valodā... jau toreiz sajutu krūtīs karstu kvēli. Bet kad vēlāk pie laimīga gadījuma nebūtu iepazinies ar latviešu studentiem un nebūtu sācis dzejot savas tautas valodā, kādā nožēlojamā puskoka lēcējībā tad atrastos! Jā... es dabūju dailē jaunu virzienu, dzejā jaunu spēku un tad sāku par tevi dziedāt, tu mana rožlūpe, zeltmate, zilace, lilijpirkste!

Sajūsmināta un mirdzošām acīm tā spaidīja viņa roku. — Ak, tu modini manās krūtīs jaukas atmiņas... to brītiņu, kad atklāji man savu mīlestību. Ka tu mani tik karsti biji iemīlējis, to, vaļsirdīgi atzīstoties, nemaz nebiju ievērojusi... man dūrās acīs, ka tu man tik bieži dāvāji saldumus. Un, kad es tev jautāju: kādēļ... tu teici man to vārdiņu...

— Un tu dāvāji man bučiņu un tapi mana līgaviņa, — Žanis lika savu roku ap viņas viduci.

— Nē, tu man to laupīji, — Alvīna uzsita kaunīgi

viņam pa pirkstiem... — jā, un mēs bijām ar savu likteni mierā. Un tikai vēlāk dabūjām zināt no saviem vecākiem, ka tie sen nosprieduši, ka mums jāprecas. Kā tas arī dažreiz dzīvē notiek... dabūnam zināt tikai nejauši daudz vēlāk, kad bijām jau ar kādu augstāku varu saistīti viens pie otra kā laimīga brūte un brūtgans. ..

— Es smēlos jaunu dūšību un spēku uz jauniem darbiem, — Žanis svinīgi iesaucās... — tāpat kā tagad, tāpat pieglaudu savu galvu pie tavām krūtīm. Cik jauks ir dzejnieka mīlestības sapnis, dārgā...

Viņa glaudīja un paijāja tā matus, viņš skūpstīja viņas pirkstus. — Mīļākā, — viņš atkal pēc brīža iejautājās, prasīšu no tevis taisnu spriedumu. Ar kuŗu vācu dzejnieku man ir gara radniecība?

Viņa drusku apdomājās. — Nu... varētu teikt ar Šilleru oder Ģēti... nē, nē... drīzāk jau ar Indriķi Heini...

Viņš par to piesarka. — Jā, varbūt gan, varbūt gan... mūsu pantos slēpjas kas sevišķs... Bet varbūt nē... tu tikai mani izlutini... Ar kuŗu latviešu dzejnieku man būtu gara radniecība?

— Kam es tevi varētu pielīdzināt... — viņa prātoja... — šis dziedonis būtu Pavasaru Jānis... jā, viņš...

Žanis vairs nesamanīja, ko viņai sacīt, aplaimots viņš sniedza tai savu kladi. — še ņem... lai visi mani gara bērni ir tavs īpašums! Tevi, daiļavīt, uzlūkojot man netrūkst spēka vēl desmit tādas burtnīcas piedzejot...

Un maigi piesarkusi, viņa valšķīgi to uzlūkoja un spaidīja viņa roku. — Mans Pavasars...

— Par to simts bučiņu! — viņš, dedzīgi apkampis, to gribēja skūpstīt, bet tur caur lapām divi vaidziņi uz viņiem

lūrēja un gardi priecājās. Viņi jau nedomāja nekā ļauna ... Kārlītis ar Martiņu. Pēc paturēta azaida iznākuši laukā, bija pabārstījušies kambara galā drusku ar smiltīm, bet, tā ka par šādiem darbiem viņi allaž dabūja bārienu, tad bija devušies tālāk dārzā, līdz lapenei. Te izdzirduši pazīstamus dudinām, viņi līksmi uzgavilēja.

— Tie kverpji! — Žanis iztraucēts piecirta nervozi kāju pie zemes. — Nu viņi izvilkušies laukā...

Bērni to nenoskārta, bet steidzās gavilēdami pie viņiem lapenē.

— Kādēļ jūs neesat rātni bērni? — Alvīna vēsi saņēma. — Fui, kaunieties!... Un tūdaļ iekšā pie grāmatas...

Viņi palika tādi ērmoti. Maritiņa tikko neiesāka raudāt, bet no Kārlīša acīm varēja lasīt, ka viņš it nebūt tā nedomā uz vārda paklausīt. Un tā arī, pārgalvīgi iekliedzies, viņš likās projām.

Arī Maritiņa ne par ko negribēja iet atpakaļ istabā. — Laukā tagad tik jauks laiks, — viņa raudulīgi tiepās.

Pa tam jau arī aizskartais dzejnieks bija norijis daudz maz savas dusmas. — Iesim iekšā, dūjiņ, — viņš dzestri sacīja. — Mazajā kambarī mūs tagad neviens netraucēs.

Nu arī Alvīnas vaigs noskaidrojās, viņa noglaudīja mazo sproggalvīti. — Nu, labi... līdz pusdienai varat pa āru paskraidīt. Bet vēlāk ņemsim priekšā grāmatu...

Par to Maritiņa skaļi iegavilējās un likās savam brālim pakaļ, un mīļotāju pāris, klusu saķērušies, gāja uz istabu. Alvīna lasīja mīļākā sejā dziļas dvēseles sāpes. — Ak, kaut jel reiz pienāktu tas brīdis, kad varētum netraucēti viens pie otra būt! — viņš beidzot skumīgs izsaucās. — Kad tiksim reiz savā ligzdiņā?!

Alvīna viņu līdzcietīgi uzlūkoja. — Ak neesi jel tik drūms! Jānis deva vārdu... nezaudē cerības...

Žanis drūmi nopūtās. — Cerības?... Cerības uz cilvēkiem? ... Nē... dzejnieka cerības sākas tikai aiz kapa...

Bet tad viņa uzmanība pievērsās veciem, kas pie trumpām strīdējās. — Tev nebija divdesmit, tev nebija, — tantiņa dzīvi sacīja un papa pretojās: — Bija hercchen, man bija!

Viņa savu brāli cieti uzlūkoja. — Tu mani gribi piemānīt! Uz ko tev bija divdesmit? ...

— Kā sacīt, ercen divdesmit, — Grambavs stīvējās.

Brīvniece tītīdama viņam parādīja sirds dāmu, kuŗa tai bija rokās. — Ehe... netrāpīji!...

— Kā teikt, uz pīki, hercchen, jā, kā tad! — Grambavs izlaboja.

Viņa sausi apsvieda apkārt kāršu čupu uz galda. Tur apakšā atradās pīķa ķēniņš, ko viņa, kārtis dalot, bija apskatījusi. — Paskaties, kas tas ir? Tu man... ceķis mans! Tu jau neesi mans pretinieks, — viņa nodzēsa uzkrītotās strīpas. — Nu, iesim vēl uz vienu pudeli magenbitera?

Grambavs bija vienu pazaudējis, viņam bija diezgan. — labprāt, hercchen, vēl, kā sacīt, patrumpotos, bet ilgāk nav vaļas. Tik daudz darīšanu, teikt, galvas griešanu, jāsteidzas uz mājām. Un uz Rīgu arī vēl jābrauc... labprāt ar tevi, hercchen, būtu patrumpojies, jā, kā tad! Nu, žano, mans dēls... ak tā, tu jau, kā sacīt, paliksi te... ja...

— Nu, kad ne, ne, — Brīvniece strupi atbildēja. Uzcēlusies vina atvēra skapja durvis un iekšpusē uz

tām ar krītu uzrakstīja: 1 magenbitter. — Ē, mans kungs! Tu jau man vienu pudeli esi parādā no izgājušās reizas. Kādēļ tu man to neatvedi? Un kur tie vaski, ko tu man apsolīji?

Grambavs atminējās. — Ak jā, herechen, jā, tos biju pavisam piemirsis. To darīšanu pulka, sacīt, dabūs citā reizā, herechen, jā...

— Tā, — viņi strupi attrauca. — Kad tā cita reiza pienāks?

Paķēris cepuri, viņš meklēja pēc pātagas. — Tā aizmāršība, kā sacīt, tā jau ir mana nelaime... un ar to saimnieku un Rīgas brāli... jā... herechen, kā tad nu palika?

— Dari, dari, kas tava darīšana, tava skāde jau nebūs, — viņa dedzīgi attrauca. — Gan saimnieks apdomāsies... tādu partiju...

— Jā, herechen, jā, kā tad! — viņš piebalsoja. — Un Brīvniekos turpmākā saimniece no pašu familijas, jā, kā tad! Un man zirgam, sacīt, tas vezmis siena, vezmis ābula un auzas arī nebūtu jāpērk. Nu tad atjē, herechen, es, sacīt, sākšu braukt...

Brīvniece žāvādamās no viņa atsveicinājās. — Bērni, variet papu palaist... man drusku galva sāp... iešu pagulēties... Bet neaizmirsti tikai to magenbiteri un tos vaskus...

— Jā, mamma, jā, — Alvīna līdzcietīgi iebilda, — tev vajag miera... — Viņa pudžījās ar saviem ciemiņiem laukā.

Ejot uz zirgu, viņa līksmi iebilda: — Papu, varat nobraukt uz Dzirleju un aprunāties pēc novadu krogus. Jānis apsolīja mums naudu uz mājām aizņemties...

Grambavam tā nebija nepatīkama vēsts, viņš smaidīdams ieklepojās. — Labs, kā sacīt, kas rokā. Jā, tochterchen, mums jāspiežas viņam virsū... kad tu precies, lai viņš atdod visu. Vēlāk... gaidi tad...

— Nu, dzirdēji? — Alvīna noglāstīja mīļākam vaigus. — Tu biji pasaulē zaudējis visas cerības.

— Bez tevis — jā, — viņš sirsnīgi saķēra viņas roku. — Tikai tu vēl esi pasaulē mana cerības zvaigzne...

Alvīna steidzās atraisīt zirdziņu, kas bija noēdies, ka kukstēja vien. — Vaī, bērns, tu, sacīt, nosmērēsies, — vecis bažījās, bet viņa to nevēroja. Te Žanis pamanīja uz laidara jumta veco Zirgu Jēkabu. — Ē, ķerli... vai dzird'... panāc šurpu! Nāc, attaisi to zirgu, ķerli... Skaties, viņš neceļ ne ausu... ir gan te Brīvniekos cilvēki!

Viņš nezināja, ka vecais Jēkabs citam neklausīja kā tikai mammai un saimniekam. — Ko nu šinīs dienās, mīļais, ar kalpiem izdarīsies, — Alvīna nopūtās. — Labāk neteic ne vārda un padari pats.

Viņa jau bija atpiņķējusi grožus, Grambavs uzsējis sedulkas siksnu un uzčubinājis sēžamo. — Nu, papiņ, — viņa apbučoja to apkārt un apkārt... — brauciet nu, brauciet laimīgi...

Tad viņš uzskubināja savu zirdziņu, kas, smagi no pūties, iesāka tecēt. Vēl brītiņu viņam pakaļ noskatījušies, abi jaunie aizgāja uz istabu, bet viņš, izbraucis uz gatvu: nodomāja: — Tai meičai darīšana... bez viņas Žanos to krogu nevarētu ne domāt pieņemt un turēt...

Pie pirts strautā meitas laida vaļā siena stirpas, viņš

kāri noskatījās: — Kas par smuku sienu! — Un otrpus strauta no Skumiņa aizņemtie mieži jau lakstos un meln un melni. Tīri sirds smej uzskatot. Viņš uzšāva zirdziņam. — Viss jau būtu labi, kad tikai tas jaunais būtu citāds. Viņš, kā sacīt, no mazām dienām dabūjis maz pēriena...

Ceturtdien nodaļa MŪSU FAMILIJA

Vecais Jēkabs uz jumta gan likās būt savā darbā dziļi nogrimis, tomēr šis "ķerlis" viņam bija ķēries pie sirds. Noskatījies mīļotāju pārim pakaļ, viņš nopurināja savus kuplos, sirmos matus kā aizkaitināts zirgs krēpes un dusmīgi nospļāvās.

Šis klusais, īdzīgais vecis saprata visu it labi, jo nebija vis savā laikā mucā audzināts un pa spundi barots. Bija savu mūžu palaidis gandrīz vienīgi muižās un gar kungiem vien notrinies. Tā ļaudis runāja, ka viņš esot kāda kunga dēls... bet kas to nu zināja! Pats viņš tēva un mātes neatcerējās: ko viņš vēl no savas bērnības varēja iegādāties, bija skolas gadi pie vecā ķestera, no kuŗa bija dabūjis ļoti daudz pēriena. Un kā citādi viņš būtu iemācījies vāciski un iznācis godīgs cilvēks!

Tagad viņš dažureiz pie sevis nevarēja dusmodamies nodusmoties, ka pat kalpi tik viegli savus bērnus palaida... Tie tādēļ arī neviens vairs vāciski neprata... jā, kādi laiki tagad pienākuši! Šinī valodā tam vajadzēja sarunāties ar saviem zirgiem, lai tā viņam gluži neizsvīstu, un arī abiem suņiem viņš visu ko sacīja vāciski, bet ko tu iestāstīsi lopu suņiem! Cik laimīgs viņš jutās, ka Jānis viņam vēl kādu vārdu vāciski atbildēja... Bet toreiz, kad viņš bija muižā par sulaini! Tad visi tie saimnieciņi jutās glaimoti, kad viņš ar tiem ielaidās... bet ne jau ar katru viņš tā nodevās... Tagad vairs nevienam

nevajadzēja vecā zirgu gana... Ne acu galā viņš tādēļ nevarēja ieredzēt tos lepnos Svarupes gruntniekus, kuri lielījās ar savu turību un kviešiem un "meloja" par veciem laikiem. Bauru niķis! Kad viņiem labi iet, tie kungus vairs nepazīst...

— Tpvi! — viņš uzspļāva uz jumjamo kātu un sāka gludināt piesieto kūļu galus. — Kas viņi senāk bija? Darbinieki, prasti ķerļi. Un tos laikus viņi visi dabūjuši pērienu, gan no Brīvnieku papus, gan no paša kunga. Bet tagad viņi par to cieš klusu...

Viņš tos laikus bija muižā par sulaini, Jāņa tēva tēvs par lielo vagari. Jā, Brīvniekam bija skaidra darīšana, tas zināja pats kā kungs jāklausa un zināja arī pārmācīt citus, kas to negribēja saprast. Viņi abi bija lieli draugi, jebšu gan Jēkabs gados bija daudz jaunāks. Viņš vagares papu pazina arī no otras puses... savās reizās tas bija ļoti cilvēks... šī pati cienība un draudzība bija pārgājusi arī uz dēlu Indriķi, Jāņa tēvu... jo tuvu viņam stāvēja tā prieki un bēdas. Kad klausību atcēla un viņš vēl Svarupē un šur tur citur muižās bija kādus gadus savā amatā nokalpojis, tas pārnāca uz Brīvniekiem un atrada pie Indriķa uz savām vecuma dienām pajumtu. Kad arī tas nomira, tad viņa cienīšana un līdzjūtība nemazināta un nedalīta pārgāja uz Jāni, jebšu gan tas maz pazina īdzīgā, skarbā veča iekšējo cilvēku. Viņš nevienam neko nestāstīja un ne par ko nesūrojās, kauču gan viņa stāvoklis vecās un Alvīnas dēļ bija nepanesams. — Viņas man rāda tādu vaigu, it kā es to slikto ēdienu ēstu vēl no viņu žēlastības! Man jādzīvo par vēderu un jāpanes arī no tiem ķerļiem rupjības... vai man gan note!... Vai es pa Jurģiem nevarētu tikt muižā par zirgu ganu un vai tā nebija

lone, ko man deva?... Un te - par vēderu..

Un, kuplās uzacis savilcis, tas sašutis sita ar savu dēlīti pa gaŗkūļu galiem, ka viss jumts nolīgojās... Bet drīz vien viņš aprima, un rokas sāka lēnāk kustēties. — Vai tad es būtu varējis no Brīvniekiem aiziet... vai es būtu varējis to zēnu atstāt?... Viņš jau, nabags, tā apspiests... un tad viņam manā vietā būtu jātur vēl viens cilvēks un jādod tam lone... — Viņa vaigs savilkās sāpīgs. — Vai ilgi viņš vēl varēs tā turēties... diezin, diezin, kas te notiks?... Tā ir... ielaid velnu baznīcā... pēc tam viņš tev uzkāps uz kanceles, ielaid neliešus pirtī... viņi paturēs beidzot Brīvniekus... Un paliks arī viņiem šīs mājas...

Un atkal no sparīgiem sitieniem jumts līgojās. Jānim ne prātā neienāca, kas šis aprepējušais vecis par viņu zūdījās un raizējās, turpretim tos citus viņš nevarēja ieredzēt ne acu galā. Katru reizi, kad viņi lielīdamies cildināja savu familiju, viņam tikpat kā nazis iedūrās sirdī, un viņš nokratīja savas sirmās krēpes. — Mūsu familiju... jūsu nabagi... jā, jā, jūsu dēļ tik... jūsu dēļ Brīvnieku familija samaitāta...

Tas caurums aizlāpīts... atkal pie cita... Tā darbu turpinot, viņa domas aizlidoja tālu "tos laikos." Sen aizmirstas lietas parādījās dzīvi viņam acu priekša... modināja dažu jauku atmiņu... uzplēsa dažu jau sen aizdzijušu vāti ..

Viņus gadus kungs Svarupē "atrakstīja" no Prūšiem rijkuri, šim bija tāda pusdulna meita, kas sagulējās vēlāk ar kādu darbinieku un ar to arī apprecējās. Čipiņš, tā pēdējo sauca, bija lielais ekte — nevis uz darbiem un celšanos — tur viņš labāk iztika pa vidām, bet... uz nažiem mīt, uz pīpja galviņām mest... un tāds

"čakarmakaris", ka visus piekrāpa. Lai gan maza auguma un pavisam ņerga ēdējs, tad tomēr Skumiņiem, no kurienes viņš brauca darbos, bija jābāž divreiz lielāka kule nekā citiem saimniekiem. Čipum kā nepietiek, tā nepietiek. Ko viņš... ēda cauru nedēļu sausu maizi un strēba pliku putru, pavalgs palika sievai mājā, un siļķes viņš pārdeva Novadu krodziniekam, kuŗu Dzirlejas darbinieki apciemoja, gan uz muižu, gan no muižas braukdami. Turienes saimniekiem bija pēc likuma jādod darbiniekiem nedēļā par pimberi siļķu. Daudzi tās cenas lāga neapzināja un deva labāk to pimberi naudā, un darbinieki - tie atkal siļķes Novadu krogū dabūja par to pašu cenu kā miestā. Vēl viens liels labums tas... ja kādam pamisējās, uz muižu braucot, nodzert vienu vērdiņu, otru, trešo, ceturto un pēdējo, tad krodzinieks jau arī bija tikai cilvēks, ka deva pa pimberim siļķu uz parāda. Tikai no muižas, uz mājām braucot, vajadzēja paņemt līdz kādu sieķeli labības... parāds deldēts... ja izdevās nočiept pušpūreli, tad magaričas! Te nu Čipus atrada savām siļķēm derīgu tirgu, tikai viņam sirdi grauza, ka krodzinieks par tām pimbera vērtībā deva tikai marku — un lauz tu vai zobu ārā! Nu piemeta vēl glāzi brandavīna, bet viņš to grasi būtu labāk saņēmis naudā.

Viņš ātri vien attapa, ka pārnovadnieki samaksā siļķes ar muižu labību... tas arī pačiepa pa sieķelim, kā nu kurureiz gadījās... un atkal markas! Tāpat viņš vērīgi noskatījās, kā citi atlikušo maizi atdeva par brandavīnu... krodzinieks pasmaidīja: — cūkām būs labs!... — Čipum jauna skola rokā. Nu viņš arī ar maizi badinājās, zagās pie citu darbinieku kulēm un, kad brauca sestdienā uz mājām, viņam tās bija vai cik! Bet viņš

arī ieskatīja, ka to atdot krodziniekam par pusvelti, - tīrā neprātība... par šīm mantām varēja dabūt daudz vairāk. Līdz tam viņa sieva bija turējusi tikai vienu sivēnteli, tagad iegādājās trīs cūkas, un visas bija labi paēdušas. Jo treknākas tās pieņēmās, jo vairāk citi darbinieki sāka brēkt, ka tiem kules kārnot... Čipus, gudrinieks, brēc līdz... šim tāda pat nelaime. Nu visi ņēmās prātot, kuŗš tas vainīgais, un tā ilgi, ilgi, līdz beidzot našķi pieķēra un tā noslānīja, ka tas nevarēja ne no zemes piecelties...

Bet savu niķi Čipus atstāt vairs nevarēja. Tā ka nu citi zināja no viņa sargāties, tad arī biežāk viņu pieķēra un viņš biežāk dabūja "bumbieŗus". Beidzot šie viņa nedarbi, tāpat tie sieķeļi, nāca Brīvniekam ausīs. Tas jau sen neturēja uz viņu labu prātu, par dergli vien saukāja, jo bija novērojis, cik viņš no darba bailīgs, ka viņam lielās kamzoļa kules nekad nav tukšas, ka viņam iet acis apkārt kā vilkam, kur tik ko varētu noraut, un, ja viņš varēja ar rokām izraut naglu no sienas, tad arī to tur neatstāja. Neviens nezināja, kas viņam mājās par krājumu... vesela tīne pilna ar vecām naglām, dzelzsgabaliem un auklu galiem, ko bija citiem slepus nogriezis no grožiem. Bet nu visam beigas... viņš dabūja pelnīto sodu — krietnu pērienu un tāpat maizes kulēm un sieķeļiem viņam vairs nebija nekādas vērtības. Nekā vairs izvest, nekā vairs mantot, proti, sestdienas vakaros viņš nedrīkstēja ātrāk braukt uz mājām, pirms nebija smalki pārkratīts.

Viņš pārvērtās tāds modīgs un drūms... nemaz vairs atjautas, un kad citi to pa ēdiena laikiem zoboja, tas sēdēja mēms un sarāvies... grauza savu maizīti kā vientiesītis. Te uz vienreiz, nedēļas vidū, visiem par

lielo brīnumu Čipum mute atkal līdz krūmiem! Citi nodomāja, ka viņš nu aizmirsis pēdējo pērienu, bet klētsvagare Okstis bija nomanījis citu ko. Rudens vakari bija jau labi patumši, un Čipus ierodas pie vakariņām arvien pats beidzamais. Un tad vēl sūrojas, šim nozagta maizes kule... provijants, nu tam jāglabājot kažokā. Okstis tūliņ domā, nu bez niķiem nav, nākošu vakaru ielien rijas šķūnī un lūr... jā, itin pareizi... kāds čabinās pa salmiem, tumsā paspīd balta kule... neliels vīrelis to stiepj elsdams projām uz lielo grāvi. Kādu pusversti no rijas tur liels kārklu puduris, Čipus tur, brīdi pakūņojies, aiziet... nemaz nezin, ka spijons uz pēdām. Tas izokstī nu visu. Atron Čipus cisu maišeli ar netīrītiem rudziem, atron maizes kuli ar kviešiem... skaties, pagāns — un vaktē klonu, cik gribi... Tad tev vēl gabali maizes, kādas vecas naglas un daži auklu gali.

Sestdienas vakarā Čipus stājas taisns kā baznīcas svece Brīvnieka priekšā; tas viņu izčamda, neko neatrod un atlaiž. — Abar Čipi, — viņš vēl tēvišķi saka, — tas pēriens tevi iztaisīs par cilvēku... Čipus viņam pabučo roku. — Jā, papu, jā... ko vajag, to vajag! — Vagares papum taču nav ne jausmas, ka viņš ir gudrāks par to... ka viņam luķītis kārklu krūmā! Ar tādām laimīgām jūtām viņš griež pa lauka ceļu pie kārklu krūma, ieceļ savu vinniņu ratos, iesēstas pats un laidīs uz priekšu ... Bet viņa izbailes... liels melns vīrs paņem viņa dumjo pie galvas un ved to atpakaļ uz muižas pusi! Nelabs gars... viņam sastingst visi locekļi ... gribi skaitīt pātarus, jūk... viņš sēž ratos kā sasalis ... Un beidzot tikpat kā no grūta sapņa pamostas muižas pagalmā... un nu tikai nojēdz, ka viņa vadātājs

nav vis nelabs gars, bet Okstis... tas stāsta stāstīdams lielajam vagaram viņa niķus un kā tas viņu pieķēris. Vagares papus pārskaities, viņa tiesa zināma, viņam jākāpj ārā no ratiem un jāsaņem smags pēriens. — Sargies, kad tevi vēlreiz pie tādiem stiķiem pieķeršu... abar dzīvam ādu es tev noraušu pār acīm! — Un kad jele vēl par tām sāpēm būtu viņam to mantojumu atstājuši ... cietsirdīgais Okstis atņēma beidzamo ...

Nu Čipus atkal visu nedēlu drūms, jo nekādā ziņā vairs nevarēja no muižas ko mantot. Nākošu svētdien viņš mājās apkāva savas cūkas... nebija vairs ko tām priekšā celt, un vai nu ļaus viņam noliesēt. Tad paēda pie saimnieka galda divus vēderus, paņēma savu provijantu un laida atpakaļ uz muižu.

Ceļā tas apdomājās, ka siļķes būtu jau tagad tūliņ jāpārdod Novadā, jo vai lai nākošu sestdien atkal ļauj; atņemt savu taisno īpašumu. Bet tur tāda drūzma, ka krodziniekam nemaz klāt tikt... pārnovada darbinieki un liels pulks žīdu, jo rīt no tejienes netāl bija gada tirgus. Gala kambarī Dzirlejas modernieks un daži saimnieki trumpoja uz naudu... pie durvju stenderes Čipus kāri noskatījās, kā markas, vērdiņi un pat sidrabi pa galdu ripoja. — Liecies nu pulkā, — krodzinieks smējās, un Čipum sirds kaita un acis pilēja vien... kad visa šī nauda būtu viņa kabatā. Viņš nevarēja nociesties, plijās tiem virsā, kamēr tie viņu pieņēma pulkā.

No sākuma gāja labi, bet tad viņš pazaudēja ne vien vinnēto, bet arī savas markas, cik tam nu bija klāt. Un tīri kā traks, viņš gribēja vēl uz priekšu spēlēt, visus, visus novinnēt... pataisīt tukšus. Tādēļ viņš izmainīja savu dumjo ar žīdu pret kādu vecu šeķi un pieņēma piecus rubļus priedu. Viņi notaisīja, ka Čipum triju stundu

laikā tiesība atkal zirgus atmainīt par pustopu brandavīna magaričām. Katrā ziņā viņš to varēja maksāt, jo cerēja vinnēt, ļoti daudz vinnēt. Un tā viņi iekarsuši trumpoja un trumpoja... bija jau pienākusi aklā nakts un zirgu žīdi sen aizbraukuši, kad Čipus pēdējā kapeika nokūpēja uz galda ...

Ne dzīvs, ne miris, viņš sēdās savos ratos un dzina iemainīto stīvo kraķi uz priekšu. Ko nu iesākt? Citur ne... uz mājām... viņš zināja padomu...

Ļaudis jau sen pie miera... pie rijas viņš apturēja. Tad uztaisīja no salmiem grīstes, atsēja no ratu apakšas darvas pļeku un ņēma nu šeķi pārviksēt. Darbs nebija vieglais, tas aizņēma diezgan laiku, bet galu galā viņš vēroja, ka zirgs nav šeķis, bet dumjš. Nu brauca uz sētsvidu un modināja saimnieku, ka zirgs palicis slims. Saimnieks iznāk ar vējlukturi, apskatās, patiešām ... dumjais ierāvies kā sakārnis. Brēc uz Čipu, ka viņš tam būšot iegrūdis pavairāk tās muižu labības, jāskrienot pēc kaimiņu veča, kas liels vīveļu dūrējs. Lai pārmainot ar šķimeli un steidzoties atpakaļ uz muižu, un Čipus aizbrauc svilpodams...

Bet otru rītu viņu aizsauc no rijām uz muižu... Čipus nobāl... pagalmā viņa saimnieks, zirgu dakteris un vagare. Saimnieks stāsta un stāsta, Brīvnieku papus klausās, un viņa acis sāk zvērot. Tie nakti kā no nelabā nobijušies, kaimiņu vecis dumjo āderēdams palicis pats par dumju. Beidzot apgājuši, ka tas pavisam cits zirgs... diezin ar kādu ķenci nosmērēts. Un pierādījumi līdz... āre, tās grīstes uzgājuši pie rijas... un āre, kāds viņš pats ar darvu izskatoties. Un naudu, pagāns, notrumpojis Novadu krogā.

Vagares tēte viņu uzlūkoja tādām acīm, ka Čipum

no tam vien jau sirds trīc un biksas dreb. — Nāc, — viņš knapi vēl ko varēja no dusmām izrunāt, aizveda Čipu pie rokas uz vāgūzi un noguldīja uz cisu maišeļa. — Okstis atnesa pātagu, nelīdzēja raudāšana un lūgšanās ... citām reizām vagares tēte tikai stāvēja klāt un skaitīja cirtienus... tagad iekaisušais vīrs pats ņēma rokā pātagu, vilka ar to no visa spēka, bez skaita un rēķina, cirta un kapāja tikpat kā pie malkas pagales piegājis... Klātesošie izbijušies noskatījās, moceklis nelabi kliedza un locījās un beidzot tikai vēl lēni kunkstēja. — Vaī Dieviņ, obar vagar, asinis! — Okstis piepeši iesaucās, un patiešām... vagares roka bezspēcīgi noslīdēja uz zemi un pātaga izkrita zemē... Bāls viņš atjēdzās no savām dusmām un pārliecās pār mocekli, kas nedzīvs gulēja uz maišeļa... apkārt lāma sarecējušu asiņu ... karstas cilvēku asinis...

Sākumā Čipus bija nost un pagalam, tikai vēlāk, kad viņu aiznesa "uz kalna" un ielika tur gultā, tas sāka raustīties un kunkstēt. Un tad notika lietas, ko neviens nebija sagaidījis. Vagare sūtīja tūliņ uz miestu pēc daktera... ikdienas tas nu brauca pie Čipus, it kā viņš būtu pats lielskungs. Tāpat viena no mūsu meitām tika pielikta viņam par kopēju un tai cieti piesacīts, uz to raudzties, ka viņam nekā netrūktu. Un tomēr viņa sieva nāca katru dienu uz muižu ar vagares papu pa vāciski bārties. Viņa runāja par augstām stiesām... šī gan tā neatstāšot. Tad Brīvnieka papus atmeta ar roku un devās tikpat kā no nelabā trenkts projām uz lauku...

Čipum ne vien sāpes drīz mitējās, bet arī viņš pats brangi atplauka. Viņš, tā sakot, atmodās paradīzē... kas nu nekaitēja! Tādā mīkstā gultā ... guli, cik ilgi tīkas ...

tad vēl tādi ēdieni, kādus tas vēl nekad nebija ēdis. ledomājoties smagos darbus, viņam tīri nāca raudas, ka vātis tik drīz dzija un viņam būs atkal pie tā jāķeŗas... viņš kasījās un berzējās, lai tikai vēl ilgāk dabūtu tā padzīvoties. Un tomēr beidzot pienāca tā diena, kad viņa āda bija pilnīgi sadzijusi un tikai rētas vien vēl palikušas ... Smagu sirdi viņš nu cēlās augšām, nokaunējies pabučoja vagares tētem roku un prasīja darbu.

Bet šis vairs nemaz nebija dusmīgs. — Čipi, — viņš to uzrunāja tādā savādā balsī, — abar darba strādnieks tu vairs nevari būt! Es tevi atlaižu par vaļinieku. Es tev došu ar siev' un bērniem mitekli savā pirsērbēģī... par pirts kurināšanu tu dabūsi no manis katrā laikā pa pūra vietai stūru. Vai tu esi tā mierā, Čipi? — Čipus nemaz negribēja savām ausīm ticēt... Brīvnieks — vagares tēte, tā uz viņu runāja un sniedza vēl viņam roku. Kā viņš nebūs mierā... viņš nemācēja kā pateikties par tādu lielu žēlastību, un rīt pie dienas darbinieki aizkravāja viņa mantībeli uz Brīvnieku pirtsērbeģi.

Viss, ko Čipus savā mūžā bija nosapņojis, tas nu ar šo lielo pērienu piepildījās patiesībā. Strādāt vairs nevajadzēja ... sestdienās izkurinājis pirti, visu nedēļu savs kungs. Maize uzauga... pārtikas diezgan. Un papus bija vēl tik žēlīgs, ka aizmaksāja Skumiņam skādi no savas kules un atdāvināja stīvo šeķi viņam. Nu viņš atrada ceļu kā citādi markas vairot un krāt, brauca māju no mājas, lasīja kaulus, uzpirka kankarus, cūku sarus, pat teļa ādiņas un to visu pilsētā labi pārdeva. Un kādreiz arī no muižu darbiniekiem paņēma pa sieķelim ... bet Brīvnieks vairs neko neredzēja...

Tā īsā laikā viņš Brīvnieku pirtī īsti iedzīvojās. Uz

Brīvnieku viņš neturēja ne mazākā naida tā pēriena dēļ, bet runāja visu labu par vagares tēti. Arī savu likteni viņš labprāt pārrunāja... tas Kungs gan esot viņu rūgti pārbaudījis, bet arī vēlāk apbalvojis. Tā kad viņš nevarēja ar saviem "kundēm" vienoties par lupatu vai teļādiņu cenām, tas sāka runāt par Dieva vārdiem un stāstīt par savu likteni. Viņu sirdis atmīkstinājās ... daža laba sieviņa tad izslaucīja asaru no acs un atdeva viņam ādiņu par solīto cenu. Tā patiešām Dieva žēlastība viņam gāja labumā, un brīnums... līdz ar Čipus turību pieauga arī viņa cienība. Tie ļaudis, kas viņu senāk nicināja, tagad uzstādīja par paraugu Brīvnieku savvaļnieku, kas savu Dievu nav aizmirsis un Dievs arī viņu nav aizmirsis. Dažs labs saimnieks, kas viņu agrāk ne par kalpu negribēja, jutās tagad godināts, ja viņš ieradās pie tā dzīrās. Kur pagastā atgadījās kāzas, tur viņu ielūdza par māju veci, kur bēres — par izņēmēju. Un meldijas viņš izlocīja, ka prieks bija noklausīties... līdzību lasīja, ka skanēt skanēja.

Dievs Čipu bija apsvētījis ar trim bērniem, Sīmani tagadējo baznīcas krodzinieku Kārli, tā bagāto Rīgas brāli un Grietu, tagadējo Brīvnieci. Brīvnieks bija paņēmis mājās par skolotāju kādu ārzemnieku — rēdnieku un tas nu visiem kopīgi mācīja vāciski. Un tā taču liela lieta!

Tā bērni kopā uzauga, un Čipus un viņa sieva teicās no saviem daudz prieka piedzīvojam. Brīvnieks ar savu Ingu to vis nesacīja. Jau no mazām dienām tas rādījās liels nebēdnis, lēca pār sētām, pārplēsa biksas, saskrambāja locekļus un darīja skolmeistaram daudz raižu. Turpretim Čipus bērni tam klausīja uz vārda un bija rāmi un godīgi. Un Ingus viņiem nebija slikts biedrs.

Kad iezagās ābolu dārzā, tad atminēja arī savus draugus ... nobāzās, cik varēdams, lai viņiem tiktu. Sīmanis prata ābolus izmainīt ar kaimiņu ganu zēniem pret cūku sariem, un tos viņš tad pārdeva žīdam. Tādā kārtā viņš nāca pie naudas, ko aizdeva Ingum papirosiem. Un kad šo pieķēra, ka tas slepus smēķēja, tad skolmeistars un tēvs viņu varēja pērt, cik gribēja, to izdabūt nevarēja, kur viņš ņēmis papirosus, kur naudu. Un tā, jo Inga nāca lielāks, jo mazāk tēvs ar savu bardzību pret viņu ko izdarīja, bet Čipus ar sievu nevarēja Dievam diezgan pateikties par saviem labajiem bērniem. — Redzi, kā Grambava bērni, cik tie labi un godīgi, — tēvs Ingam, par nedarbiem pērdams, kādreiz atgādināja. Vai tu nevari no viņiem labu mācīties, tu nedarbi, tu! — Zobus sakodis, Ingus panesa pērienu un neteica ne vārda. Bet tad izvilināja abus rezgaļus aiz ozoliem un katru pa kārtai krietni nosloksnēja.

Tā pagāja gadi, un Brīvnieki savu skolmeistaru atlaida. Inga bija jau iesvētīts, izbriedis par stipru, spēcīgu jaunekli, tāpat Sīmanis ar Kārli brangi pastiepušies. Muižā atcēla klausību un Brīvnieku papum nu atkrita nost visas tās liekās darīšanas. Tagad viņš sāka savu dēlu spiest pie darba, varbūt ka tad no viņa vēl iznāktu cilvēks. Bet Ingam nevaldāmas asinis. Kad likās pie darba, tad strādāja par diviem, bet kad jau bija aizticis kur uz danča, tad pārradās tikai pusnedēļā... brauca dzerdams no viena krogus uz otru. Viņa abi draugi turēja līdz un dzīvoja uz viņa kules, Pietrūka naudas... Sīmanis vai Kārlis jau viņam labprāt aizdeva, viņam tikai pirms vajadzēja svēti nosolīties, ka parādu atlīdzinās. — Pagrāb no klēts kādu pūreli un atstiep pa novakarēm uz pirti, — viņi pamācīja. Tik

zemu gan Ingus nenolaidās... nāca reiza, kad viņš tēva vietā pārdeva pilsētā labību. Tad viņš no ieņemtās naudas paturēja taisni tik daudz, cik bija saviem draugiem parādā, un pateica tēvam, ka to nodzīvojis. Vecais gan tad viņu krietni izsunīja un arī sapļaukāja... bet doto vārdu viņš bija turējis.

Tad Brīvnieku pirts Čipus nomira, un papus palīdzēja atraitnei iztaisīt lepnas bēres. Arī pats mācītājs ieradās un noturēja jauku līdzību par Dieva bijīgo, priekšzīmīgo aizgājēju. Ļaužu bija salūgts tik daudz, ka gandrīz visiem nepietika ko ēst. Nu, par to jau arī neviens nekā nesacīja... nabaga atraitne, kur lai ņem?... ...Taču pēc bērēm izpaudās pagastā valodas, ka bez savas iedzīves pirts Čipus vēl atstājis zeķē trīssimts spožus rubļus. Meita un katrs dēls dabūnot pa simtam, iedzīve paliekot mātei.

Bet Brīvnieku papus jau vēl tālāk par viņiem rūpējās. Vai tad nu viņi pasaulē tik vien varēja cerēt sadzīvot kā to te Brīvnieku pirtī? Sīmanis ar viņa vidutību dabūja Svarupes moderēšanu un māte ar māsu aizgāja pie viņa dzīvot. Tāpat Kārlis ietika muižā par namiķi... bet arī savā vietā tik īsu laiku pabija... izņēma no pagasta pasi un aizgāja uz Rīgu ...

Veča vaigi piesārta tikpat kā jaunai meitenei, rokas drebēja un galva ar sirmajiem matiem trīcēja. Šis piena puika neaizgāja vis viens uz Rīgu, bet aizkrāpa sev līdz arī viņu... nu, Lavīzīti... Vēl tagad viņam sirds sila, iegādājoties mazo, apaļo vaidziņu un spridzīgās actiņas... vai tad par velti viņu dēvēja par muižas magoni. Un toreiz viņš bija iekrājis drusku naudas, viņš sev bija nosapņojis! Pēc pāris gadiem nāks baznīcas krogus vaļā, kungs to dos labāk uz nomu viņam nekā

citam. Viņš Lavīzīti bildinās... viņš būs krodzinieks un viņa krodziniece. Bet agrāk to izpaust viņš kautrējās, lai gan bija puisis labi gados un viņa tīri jauna meitene. Lai nu kā... vienreiz tas taču satika meitu vienu muižas gatvē, viņas acīs varēja lasīt tā kā laimību un sēras. Tagad bija agrs pavasaris, ievas aiz grāvja bija baltas kā piebērtas un daudz baltu ziedu jau bija izkaisījušies uz mitrās zemes. Un tā viņš nu uz tiem domīgi lūkojās, kā lietu labāk iesākt.

— Nu, Jēkab... viņa pirmā uzsāka, kad viņam nekā nebija ko teikt... — mēs šodien dzīvojam beidzamo dienu kopā. Rītā es vadāšos uz Rīgu.

Viņš palika aiz pārsteiguma kā sastindzis. — Uz Rīgu?..

Viņa kaunīgi smaidīja. — Jā... mans brūtgans izņēmis arī man pasi...

Viņam bija tā, it kā viņam kāds rīkli būtu aizžņaudzis. — Jūs' brūtgans? ..

Viņa vēl vairāk piekaunējās. — Jā... Kārlis... Rīgā esot lielākas lones... mēs varēšot ātrāk ko iekrāt un precēties...

Karsti tirpuļi viņam pārskrēja pār dzīslām un švinkstēdami, čirkstēdami saskrēja galvā. Zaļš vien priekš acīm... it kā kāds ar āmuru būtu iesitis viņam pa pieri. Un tad viņš spilgti iesmējās. — Laimīgu ceļu... — un steidzās projām, nesamanīdams, kurp viņu kājas nes... Tikai vēlāk viņš atjēdzās baznīcas krogus gala kambarī un pilna brandavīna glāze stāvēja viņam priekšā...

No tā brīža viņa dzīvei vairs nebija nekāda mērķa un viņš nesapņoja arī vairs par nākamību. Savu naudiņu

viņš izputināja līdz pēdējai kapeikai, kad ziemās kungi uzturējās pilsētā...

Un taču šis "gurķis" bija apprecējis vēlāk citu... viņa vēl šodien dabūjama... Viņš atkal kaunīgi pietvīka. — Kad es viņai toreiz būtu sacījis... tā ar godu izrunājies... varbūt... Kāda jauka bilde priekš gara acīm! Viņš — cienīts kungs, viņa — veca, sirma gaspaža... viņi dzīvo pie saviem bērniem un saka: — Mūsu familija. — Tad šaubīgi viņš pagrozīja galvu. — Viņa tā kā tā būtu devusi man kurvīti... pāri desmit gadu par mani jaunāka, un tas puika bija sarkans kā burkāns... E... labāk ir, ka paliku neprecējies... caur sievišķiem vien jau nāk visa tā nelaime pasaulē... Un ko te vairs pūlēties gar vecu mezglu, kad striķis pats jau satrunējis ...

Viņš uzklāja atkal jaunu salmu kārtu un iegādājās, ka no tās reizas bija cietāk pieslējies Brīvniekiem un viņus bieži apciemojis. Bet labu viņš te nekā nedzirdēja. Inga, tāpat kā pa vecam, dzīvoja zaļi... izdancināja krogos visas meitas un izkāvās ar pārnovada puišiem. Un tad vēl nodzīvoja veselas dienas pa krogiem, kamēr pēdējā kapeika bija nodzerta. Papus galvu vien kratīja, noveda Ingu pat pie mācītāja, bet arī tas maz ko līdzēja... plaisa viņu starpā tapa arvien lielāka. Tad vecajam sirds nocietējās, un viņš bija apņēmies citu ko. — Abar savas mājas es viņam nedošu... došu tās savai meitai. Skumiņu dēls būs dzīvotājs... tas nelietis lai iet, kur viņš grib! — Tā tas viņam kādu svētdienu sacīja, kad bija pie viņiem aizgājis un mammiņa gauži raudāja. Viņš rāmi un drūmi šos vārdus uzklausījās... nezināja ko uz to sacīt, ko atbildēt...

Bet drīz viņu nesaticība ņēma bēdīgu galu un tēva nodomu pārtrauca...

Pašā rudzu vadājamā laikā Inga tikai pirmdien, saulei lielā gabalā, pārnāca no baznīcas un piedzēries kā dublis! Viņš bija nokritis ar visām drānām klētī gulēt. To vecais bija pamanījis... un šinī laikā... sirds viņam kāpa pa muti laukā... To taču nevarēja tā palaist... pret mīļiem bērniem vēl bija diezgan asa rīkste, kur nu vēl pret neliešiem. Ar savu jājamo pātagu viņš agrākos laikos jau dažam labam bija tikumību iepotējis, un tā arī Inga dabūja baudīt tagad asos cirtienus. Kā odzes dzelts, viņš uzlēca kājās un tēvu stīvi uzlūkoja un, kad tas nemitējās, tad aizkaitināts izrāva tam pātagu un iešāva taukajam vīram pašam reiz pa apakšbiksēm... Tas reiz nelabi iebrēcās... spožas asaras parādījās viņam acīs un vairāk ne vārda... Inga aizsvieda pātagu kaktā un likās atpakaļ gultā, viņam neienāca ne prātā, ka tēvam valoda noņemta. Viņš patlaban laidās saldā miegā, kad māte, rokas lauzīdama, ieskrēja klētī: — Nāc, Inga, nāc... tēvs pagalam!..

Uzreiz Ingam nost viss dzērums, viss miegs, kā svece viņš bija kājās un skaidrs, kā no baznīcas nācis. Viņš steidzās kā vējš uz istabu, kur sievas ap gultu sastājušās dziedāja: "Kad mana stunda pieies man"... Kājas viņam trīcēja, viņš nokrita pie gultas uz ceļiem un sagrāba to roku, kas pirmīt bija viņu pārmācījusi... Bet tā jau bija stīva un auksta... — Pagalam, pagalam! — māte, rokas žņaudzīdama vaimanāja...

Neviens nezināja, kas priekš tam bija noticies, tikai viņam reiz Inga šo noslēpumu uzticēja, un viņš to apraka tikpat kā kapā. Un tad tēvs tika ar lielu godu paglabāts, un dēls palika par saimnieku. Bet tas nu gluži

savā dabā pārvērtās, maz vien kur izgāja un tīri darbos un saimniecībā aprakās. Mammiņa nevarēja par viņu diezgan nopriecāties un līksma radiem sacīja: — Skat', kā Inga, nācis par saimnieku, pieņēma prātu!

Viņa nu arī stāja dēlam virsū, lai precoties... viņai tā saimniecība par grūtu. Sīmanis — viņa draugs, jau bija izraudzījis viņam brūti ar labu pūru, savu sievas māsu, kāda kviešu bīdelmaņa meitu. Par ieprecināšanu tas aizņēmās no viņa sievas pūra naudas, ka varēja pieņemt baznīcas krogu. Inga aizdod naudu Sīmanim! Viņš jau toreiz it labi paredzēja, ka mantrausis Sīmanis sava labuma dēļ pavedinās jauno Brīvnieku uz vecām tekām un tā arī bija... Tiklīdz tam piedzima troņmantinieks, Jānis, laimīgais tēvs no priekiem sadzīvoja trīs dienas pa baznīcas krogu un deva dzert — sunim, kaķim... tāpat pa kristībām vīns un alus plūda. Un tā pamazām, kamēr gāja atkal vaļā... tas pats vecais trakulis... ņēmās kā pa miglu un dzīvoja nost aizdoto naudu. Un kad kādreiz nācis skaidrā prātā, viņš pats par saviem darbiem sūkstījās, tad labais draugs jau viņu prata apmierināt. — Tu jau to vari, kas tev?! Nav, sacīt, kā man... kad nevari šodien kungam lielās nodošanas samaksāt, tad nezini, kur rītā paliec. Bet kas tev... tev par to nav jābēdā...

Un tad vēl viņa saimniece sāka slimot un nīkuļot... tai vajadzēja gan labdaru, gan dakteru! Inga tagad bija vairāk baznīcas krogū nekā mājās. Gretchena patlaban bija izmācījusies pilsētā šūt un stāvēja tur aiz bufetes, un smuka meita viņa bija, tur nebija ko sacīt. Viņa bija nodomājusi iet uz Rīgu par jumpravu, bet Kārlis bija atrakstījis, ka tagad nevarot dabūt labas vietas. Un Sīmanis apsvēra, ka skaista māsa viņam krogū nebija

par sliktu. Tās kapeikas, ko viņš tai izdeva par tām drēbju lupatām uz muguras, tās ienāca viņam ar augļu augļiem atpakaļ. Kas toreiz baznīcas krogū bija par dzīvi! Muižu vagares, klētniekus, amatniekus, meža kungu, skrīveri, skolmeistaru un jaunos saimnieku dēlus... kur nu tos citur varēja sastapt, ja ne pie krogus Gretchenas?' Viņi bija laimīgi, ka varēja meiču pacienāt ar vīnu un pēperkokiem, iedzert viņas ielieto biteralu un ar viņu paķerstīties. Ja brālis būtu gribējis, viņa drīz vien būtu apprecējusies.

Bet tiklīdz Brīvnieks bija krogū un redzēja, ka citi tā ap viņu knaibījās, lika tai roku ap viduci vai pat vēl lauzās nobučot, tad nezin, kas viņam uzreiz notika, viņš sāka tos kaut. Tad plīsa pudeles un glāzes un, lai gan Sīmanis nobijies devās pulkā, tad taču to tikai viņš bija gaidījis. Nu dzeršana īsti gāja spēkā... un tur jāsmejas! Viņi dzēra "šampanjieti" par trīs rubļi pudeli, nemaz nezinādami, ka šis iekšzemes putu vīns maksāja, ja daudz — piecdesmit kapeikas. Un ko krodzinieks uz sasistām glāzēm vien pelnīja! Trīskārtīgu cenu un tad vēl braukuma naudu. Rīt pa dienu viņam no lieka jābraucot uz pilsētu pēc citām... citādi viņa viesiem esot jādzer no pudelēm. Viņu klausīt! Viņš zināja jau no piedzīvojumiem, ka, tiklīdz Inga redzēja citus ap māsu lakstojamies, tad glāzēm vajadzēja plīst, un tādēļ šādiem gadījumiem viņam bija sapirkts glāžu mājās liels lēģeris... tās vislētākās. Un kādēļ lai arī dārgas... saplēšanai?..

Viņš tad arī tūdaļ noprata, kādēļ Inga tā trakoja, Stiprais ozols, kas nesa septiņi pūri kviešu, mīlēja savu bērnības draudzeni no visas dvēseles un jutās nelaimīgs, ka jau apprecējies. Grūti nosakāms, kā lieta būtu

beigusies, ja viņa slimīgā sieviņa kādā jaukā dienā nebūtu nobeigusi savas gaudas uz visiem laikiem. Viņš rūpīgi tai uzlika vecās kapeikas uz plakstiņiem, jo iekritušas acis negribēja lāga uz mūžību aizvērties. Tad nolika arī kādu asaru. Bet tā bija prieka asara... viņam tapa tik viegli ap dūšu, tik vēlīgi ap sirdi... Vēl tanī pašā dienā viņš aizsteidzās uz baznīcas krogu, izsūdzēja draugam savas bēdas, apstellēja bērēm dzērienus un žēlojās par savu nelaiķi, kas tam bijusi laba saimniece. Sīmanis palīdzēja viņu nožēlot. — Jā, jā, — tev nu, sacīt, vajadzēs atkal precēties. Tās lielās mājas jau nevar būt bez saimnieces... Bet diezgan viņam pie sevis atlika galvu lauzīt, vai viņa krogum tas būtu par labu, kad Brīvnieks apprecētu viņa māsu?

Tiklab priekš bērēm, kā pēc bērēm visur dzirdēja runājam: — Ko nu gan Brīvnieks apņems... bez saimnieces jau nedzīvos? Kad tikai nu apņemtu tādu, kas būtu arī tam bērnam māte ... Un tāpat viņa radi un arī vecā māte... Ingam sirds smēja vien... viņa laimei nekas nestāvēja ceļā... Tikko nelaiķe bija labi apglabāta, viņš runāja Sīmanim un dabūja zināt, ka Gretchena viņu patiešām mīl. Sīmanis gan it labi paredzēja, ka viņam krogū vairs tās noiešanas nebūs, bet ka nu māsai bija vienreiz jāprecas tā kā tā, tad arī Brīvnieku taukās mājas nevarēja palaist garām. Tātad pēc sešām nedēļām uzsauca un vēl pēc divām bija kāzas. Ļaudis runāja un runāja... beidzot visas valodas apklusa.

Tāda kā vecā viņa nebija... Brīvniekam bija jāalgo sevišķa priekšmeita. Bet to tiesu tā viņam bija labāka sieva... Inga viņam nevarēja diezgan aprakstīt, cik tas tagadējā laulībā laimīgs. Viņiem nāca bērns uz bērna, no kuriem gan daudzi apmira, bet atlika jau vēl tā

labs pulciņš. Taču par visiem vairāk viņš izturēja savu troņa mantinieku, kuŗam tas jau no mazām dienām locekļus visādi vingrināja un puikam paļāva visādas varmācības. Jaunā sieva uz pabērnu noskatījās ļoti vēsi... kā uz svešinieku. Tas bija gan labi apkopts un apģērbts, bet citādi viņa maz gar to notinās... ļaunu vārdu viņa tam neteica, bet labu arī ne. Pēc savas dabas mazais Jānis bija liels stūrgalvis un būtu uzaudzis varbūt tāpat par lielu palaidni, ja vecā mammiņa, kuŗa sadzīvoja līdz viņa divpadsmitam gadam, nebūtu viņu savā ziņā ņēmusi un kur vajadzīgs krietni nopērusi. Bet tad arī viņa pati par to dienām raudāja... tas puiku ļoti atturēja no nedarbiem. Par pērienu viņš būtu maz ko bēdājis, bet viņas asaras... tās bija viņa sods...

Bet tamdēļ Inga vēl nebūt neatstāja veco ieradumu un baznīcas krogu, un tādēļ viņa sieviņa jau arī nemīlēja viņu mazāk. Viņa zināja it labi, ka nauda palika pašu familijā: ko viņas vīrs nodzēra, to brālis atkal ieņēma. Viņš varēja zirgu ar vīnu dzirdīt, varēja pats piedzerties un kungus grāvī gāzt... ko viņš darīja, tas bija labi. Viņa bija vēl ar to lepna... viss pagasts runāja: — Jā, Brīvnieks, tas tik to var izdarīt! — Un nevienam neienāca prātā, ka viņam, tāpat kā kuŗam citam, šādas lietas varētu ķerties pie kauliem! Kam tas labums, — Sīmanim! Tam palika pirmās sievas nauda, un, otrreiz precoties, Brīvniekam vajadzēja nolikt pusi no mātes mantības dēlam. Bet Sīmanis bija tas "formunds",... tā Brīvnieks reiz teica, ka viņš ieturējis šo daļu no Gretchenas pūra. Sazini tu viņu starpas! Pēc Ingas nāves Sīmanis neminēja par tādu naudu ne pušu plēsta vārda, bet gan bija notaisījis "dokumentes", ka nelaiķis viņam parādā tik un tik... lielas naudas. Lai gan vecis

nevarēja uz to pastāvēt, tad tomēr viņam tā vien izrādījās... Inga bija nodzēris pie Sīmaņa arī sava dēla mantojuma daļu, par kuŗu zēns vēl līdz šai baltai dienai nekā nezināja. Un tas viņam ļoti grauza sirdi...

Tā tie gadi bija aiztecējuši. It nemanot lunkanais sulainis kļuvis vecs, stīvs kraķis, un apkārtējās muižās visi labākie kungi izputējuši. Nu viņš sāka sajust, ka tas ir pasaulē viens kā vecs koks. Radu tam nebija un paziņu arī vairāk ne kā Brīvnieki, un pie tiem viņš nu piemetās. Ne vien Inga viņu labprāt uzņēma, bet arī saimniece no sākuma nezināja kā izturēt. Viņu uzņēma kā familijas locekli, bērniem piekodināja viņu saukt par "onkuli", saimei — par "veco papu". Un kas viņam būtu ko uzspiest strādāt?! Bet kā nu tā nodzīvosi, gulēsi un ēdīsi... pašam vajag saprasties, pielikt roku, kur vajadzīgs... gredzeni jau nenokritīs. Viņš "mūsu familijai nepasēja," ar viņa cienību bija pagalam. Jau kādu laiku priekš Ingas nāves pati apgājās ar viņu kā ar kādu kalpu, bet kad šis nomira, viņa izturējās tā, it kā viņam ar Brīvnieku familiju it nekad nebūtu bijušas saites. Atstādināja pirms no pašu galda un lika viņam īpašu ēst un beidzot pat pie puišiem istabā... saimnieks jau arī reizēm paēdot ar tiem vienu ēdienu. Viņam nu bija jāēd pie viena galda ar bauriem, kas neprata ne vārda vāciski! Saprotams, ka tiem nu arī vairs nebija nekāda iemesla dēvēt viņu par "veco papu", un pašu bērni... vai nu samācīti, vai paši no savas dēkas... sāka viņu saukt par "veci" un "Zirgu Jēkabu."

Jaunais gan kādas reizes pašai cieti uzstāja, kādēļ viņš tā atsviests... bet viņas to būtu varējušas lūgšus lūgt, tas arī nebūtu gājis pie viņu galda atpakaļ. Jo kā nu pati viņu sāka stuidīt un brīdināt... un par to pliku

vēderu! Kad jel būtu cik necik atmetusi kādu drēbju lupatu. Cik viņam to bija, tās pašas bija nobeigušās... viņa nelikās to ne redzam... Nelaiķa drēbes atdeva savam brālim... par piemiņu... un kad viņam biksas krita pavisam no kājām nost, tad lika uzšūdināt jaunas no rupja pakulu audekla... gatavās maisa drēbes. Viņš beidzot bija tā noplucis, ka nevarēja vairs godīgi aiziet uz vācu dievkalpošanu... kā lai noskrandis tur būtu rādījies! Tad Jānis viņam atdeva savu pusnonēsāto uzvalku, un tā nu viņš atkal pēc ilgiem, ilgiem laikiem dabūja dzirdēt vācu dievvārdu. Viņš apzinājās atkal savā vecajā kārtā, ka piederēja pie tiem nedaudziem baznīcēniem, kuri Svarupes baznīcā dziedāja vācu dziesmu grāmatā, un šinī brīdī tas aizmirsa visu apsmieklu un raizes, šo uzvalku viņš tādēļ taupīja un sargāja vairāk nekā savas miesas locekļus... biksas un veste bija vēl labi un cieti, tomēr svārkus vajadzēja nonēsāt... vai tad viņam bija kas cits, ko mugurā vilkt? ...

Taču vēl nevienam viņš nebija par to sūdzējies un arī nevienam neko neprasīja. Viņam jau arī neviens neko neprasīja... Jāņa kamiešus nospieda pavisam cita nasta. Viņš piepeši sašuta. — Vai tik lielus tūkstošus var no vienām mājām izskapēt! Kad arī labi gadi būtu? Kādēļ tad tie ar māju norakstīšanu tik ātri steidzās... jaunu muļķi jau varēja labāk apcirpt!... Vai nelaiķa Brīvnieku papus, ielaizdams Čipu savā pirtī, to domāja, ka šī suga izēdīs viņa atvasi no Brīvniekiem?... Cik ilgi viņš vēl turēsies... tie jau ir žņaudzēji!... Es nevaru to zēnu atstāt, nevaru arī loni prasīt... pietikšu, kā ir... Bet viņam gan vajadzētu vairāk turēties uz kungu pusi... nenodoties ar šādiem, tādiem bauriem. Tā kā nelaiķa tēvs... kā nelaiķa papiņš...

Kāda muša viņam nelabi iedūra mugurā. - Nu tu, sasodīts! — viņš ķēra ar roku un aptaustīja tur uz rupja krekla lielu, melnu sviedru laukumu. Viņš paskatījās pār plecu atpakaļus. Mušas un knišļi trakā priekā meņģējās pa pietvīkušo gaisa jūru, dzeldami un tumši dūkdami tie lidoja ap viņa galvu un reizām, kā salda vīna piedzēruši, iestreipuļoja viņa sirmajās krēpēs. Aā, sievas Lība un meitas jau gāja pa gatvi lopiem pretim.

— Dienas vidus! — vecis norūca, nolika jumjamo dēlīti un noslaucīja ar krekla piedurkni sakarsušo pieri. — Pabeigšu vēlāk... jāiet zirgi padzirdīt...

Ačgārniski pa trepēm kāpjot no jumta, viņa plaucīgās maisa biksas, līdz puslieliem uzlocītas, kā divi kūtri kalni atkāpās un šaubījās. Bet ticis zemē, viņš tās nolocīja un uzrāva basā kājā Jāņa vecās kamašas, kuras bija pārgājušas viņa īpašumā. Tad pacēla no zemes tos svārkus. Kā viņš tos bija glabājis, kā viņš tos bija saudzējis... un tomēr... vietu vietām jau ielāpi! No pirmējām pogām vairs ne vēsts! Viņš it skaidri atcerējās, kad katra no tām bija pazudusi, un tad viņš iešuva jaunu, kāda nu kuŗu reiz bija pie rokas... Augšējā bija melna drānu poga, otra balta, glāžu... no meitu jakām, trešā misiņa — no zaldātu šineļa un pēdējo reiz tam citas nebija... viņš iešuva vecās vietā alvas bikšu pogu. Sērīgi vēlreiz rokās apgrozījis savu ievērojamo mantas gabalu, viņš ņēma to ap pleciem un metās knašiem soļiem gar pīļu dīķi uz ābulu pie zirgiem...

Piektā nodaļa PIRMAIS LŪZUMS

Cik labi mazajam Kārlītim un Maritiņai! Alvīna aizgājusi sienu grābt... jau no paša rīta viņi varēja skraidīt pa lauku, cik vien gribēja. Mājas tīri ļaužu tukšas.

Kārlis bēga un Maritiņa ķēra viņu rokā. Lentas pie dzeltenās salmu cepures plivinājās un gaišā katūna kleitīte grabēja... teju teju viņai roka bija klāt viņa matrožu uzvalkam pie enkura, te atkal viņš paspruka. Viņš čaklāks... Maritiņa beidzot aizelsusi atlaidās.

Tad Kārlītim iekrita acīs, ka pie laidara jumta pieslietas garās trepes... vakar vecais Zirgu Jēkabs lāpīja jumtu. — Maritiņ, vai tu zini ko!? — viņš piepeši iesaucās. — Es uzkāpšu uz laidara jumta!... — Un nu abi turpu... Maritiņa noskatīties šo varoņa darbu.

Viņš, atmetis galvu, acīm vēroja laidara pavālu. Te Maritiņa iesaucās: — Āre, Ingulis! — Lības bērni nāca šurpu pa gatvi no savas klēts. Ingulim vienā rokā tēva rudzu grābeklis, pie otras pieķērusies Lībele un tai atkal maziņā Kristīna, kas grīļojās kā mazs pīlēns. Zeķītes nobrukušas, pastaliņas no vecām kārstuvju ādām... Ingulis ar Lībeli basām kājām. Visiem mutes nosmulējušās un mati savēlušies. Ingulim galvā tēva platmale, ko tas valkāja rijās pie mētāšanas... tā viņam sniedzās pāri ausīm. Māte viņiem azaidam bija atstājusi putraimu biezputru ar rūgušu pienu: Ingulis vēl

patlaban nolaizīja no lūpām piena ūsas un meitenēm bija putraimi deguna galā un baltas strīpas pār vēderu.

Saimnieku bērni nolūkojās uz viņiem vēsi un atturīgi. — Kur tu iesi, Ingul? — Kārlis iejautājās.

— Mēs iesim uz lielo pļavu sienu grābt, — Ingulis nopietni un apzinīgi atbildēja. — Tur ir mūs' tēvs un mūs' māte.

— Vai... — Maritiņa dziļdomīgi uz savu brāli noskatījās. — Iesim mēs arī uz lielo pļavu. Tur ir saimnieks, Alvīna, Teodors, Lūce un Natale, visi, visi... iesim mēs lai uz lielo pļavu sienu grābt!...

Ingulis ar māsām gāja savu ceļu. Ko tur saimniekus var zināt, vai viņi nāk vai nenāk... vai kalpa cilvēks var uz viņiem skatīties.

— Paga, es zinu! — Kārlis beidzot sacīja. — Es dabūšu grābekļus. Viņš aizskrēja pie sētas un izrāva divas vabas; vienu iedeva Maritiņai un otru pats pārlika pār pleciem. — Ies! — viņš sacīja tādā pat svarīgā balsī kā Krišus... un pats steigšus pa priekšu.

Bet Ingulis pie pīļu dīķa bija palaidis savas māšeles vaļā un uzlocīja savas izšķīdušās nātna biksītes. Viņam gribējās drusku pabristies. Māšeles un klāt pienākušie saimnieku bērni it kā bez elpas noraudzījās, ka viņš ar grābeklīša kātu raudzīja dibenu un viņa lieli ik uz soļa ieslēpās dziļāk mālainajā dīķa līmenī. Gandrīz jau pie pīlēniem, kas ūdenī statīja rutkus un meta kūleņus. — Vai, cik dziļu! — Maritiņa paraudzījās uz Kārli ar tādām acīm, kas tik daudz izsacīja: — Jā... tas nav mazums.

Kārlis jau vairākreiz bija dabūjis sodu par to, ka āvis kājas basas. Viņš tādēļ nolūkojās skaudīgi uz Inguli, kas to varēja... tam vecas drānas un basas kājas.

— Kad man nebūtu apautas kājas, tad jūs, meitenes, redzētu, cik dziļu es varētu brist! — Bet savam līdzcensim viņš šo prieku negribēja novēlēt. Noliecies pie dīķa malas, tas smēla ar savu vabu pa netīro ūdeni, ka Ingulim visas acis piešļakstījās, un pīles, trokšņodamas un astes tirinādamas aizbēga otrā dīķa malā. Mazās meitenes par šo lielo joku elsdamas smējās, Maritiņa lēca un priecājās, nemaz nenojauzdama, ka viņas gaišais uzvalks notašķīts.

Ingulim, steidzoties malā, biksas nobruka un saslapējās. Viņš slaucīja ar kamzoļa piedurknēm acis. — Auksts ūdens, nav lāga brišana... ies' labāk sienu grābt!

— It kā viņš no laba prāta būtu iznācis malā, bet ko citu sacīs: Kārlis par viņu stiprāks... piekaut viņš to nevarēja. Un tā visi tālāk uz lielo pļavu.

Saulīte silta Inguļa biksas drīz vien izžuva, un dubļi pie kājām piekalta. Saimnieku bērniem kājas apautas... Ingulim ar māšelēm bija grūta līdzi tikšana. Lībele vēl steidzoties atsita kāju pret akmeni... un nu lielā bļaušana! Ingulis lika viņai nosēsties un izmeklēja vainu. Arī Maritiņa, viņam pār plecu pārliekusies, gudrām acīm aplūkoja kāju. — Vai... nav nekā, neraudi, Lībel... asinis netek! — Lībele jau nu arī beidzot apmierinājās, bet Ingulis nu raudzīja iztikt ar Kārli. — Neej tik ātri, brālīt, — viņš laipni lūdzās... — citādi Lībele nositīs atkal kāju. — Nu, Kārlis jau arī bija tikai cilvēks un paklausīja... bet tad arī viņiem vajadzēja ieskatīt, ka viņam atliek ļoti daudz laika. Viņš mēģināja gan no vienas puses, gan no otras puses pārlēkt pār lielo grāvi... lai tad arī meitenes redz! Bet neizdevās un neizdevās... arvien kā pupukūlis viņš ievēlās pašā vidū.

Un viņām to lielo prieku... arī Lībelei visas sāpes bija pārgājušas.

Te, pret sauli ejot, arī beidzot mazā Kristina sāka gurt un bailīgi iejautājās, vai līdz lielajai pļavai vēl tālu? — Tālu, tālu!... — Kārlis apgalvoja... — tur, redzi, kur Sausēni, — viņš izrādīja ar roku uz zirgu būdu... — tur aiz Sausēniem tālu, tālu... — Maritiņa neticīgi pagrozīja galvu, bet mazā sāka pūst.

Ingulis viņu mierināja. — Netici vis, Kristiņ... — viņš rāzējas. Lielā pļava te aiz rudziem... nāc, es tev parādīšu!

Viņš pacēla māsiņu, lai tā skatās pāri rudziem. Stiepjoties platmale viņam pārbruka pār smakri, bet rudzi lieli... mazā tik gudra bija, tik gudra palika...

Pret ozoliem viņi sāka iet lēnāk un nedrošāk un beidzot pavisam apstājās. — Budeļi, — meitenes bailīgi čukstēja un uzlūkoja Kārli, kas lielākais drošinieks. Ingulis pirmais iesaucās: — Muļķītes! Tie jau mūsu zirgi... viņi ozolos mušājas... — Riktīgi, zirgi, zirgi! — Maritiņa piebalsoja un Kārlim skriešus līdz uz turieni... — Liktīgi, dilgi, dilgi, — un arī mazās nu grīļodamās aizsteidzās Ingulim tīri priekšā. Birzs malā nonākušas, viņas kā kādu lielo brīnumu noskatījās... zirgi pa pāriem, viens otram pārlikuši galvas pār mugurām, klaņojās un sprausloja. Tad Ingulis, paskatījies sāņus, līksmi iesaucās: — Āre, redziet tur... tur ir mūs' tēvs un mūs' māte! — Starp ozoliem un rudzu lauku bija plata starpa un pa to taisnā līnijā varēja saredzēt siena grābējus. — Riktīgi, riktīgi, tur saimnieks un visi... arī Kārlis piebalsoja... — Ingul... raudzīsim, kuŗš var līdz viņiem pirmais noskriet!...

Maritiņa bija viņam tūdaļ blakus, bet Ingulis taču

nevarēja atstāt mazās. — Neskrien, Kārlīt, neskrien... iesim visi reizā! — Kārlis vairs necēla ne ausu... lika abi ar Maritiņu prom, ko mācēja. Mazās meitenes viņiem žēlīgām acīm noskatījās pakaļ. Ingulis tās mierināja. — Lai viņi skrien... viņi saimnieku bērni. Iesim mēs tā tīšām lēniņām... maziem solīšiem. — Jā, vai tad ātrāk varēja? Nopļautā pļavā tik daudz dzelkņu, un vajadzēja pašiem labi apskatīties un uzmanīt arī Lībeli, ka tā neuzkāpj kādai taisni virsū un nesadursta kājas...

Kārlis un Maritiņa jau bija pie siena grābējiem, Alvīnai apgājuši ar lielu līkumu un nosvieduši savas vabas, tie piesteidzās pie Jāņa. Kārlis apķērās ap viņa kāju, un Maritiņa, viņa mīlule, izstiepusi rociņas, gavilēja: — Saimniek, saimniek! — Viņa tiecās, lai viņš to paceltu... to viņa bija paradusi. Saimnieks to arī darīja un pacēla viņu labi augstu gaisā. — Kas tu man esi?

— Māsa! — viņa, skaļi gavilēdama, savilka Jānim salmenīcu pār acīm. Smiedamies viņš atbīdija to atpakaļ un nolika bērnu zemē. Kārlītis bija nostājis ar viņa kāju cīnīties un iespiedis rokas sānos. — Saimniek, mēs atnācām sienu grābt!

— Nu tad labi, — Jānis atbildēja, — tad tikai strādājiet! — Mazie, viens ar otru saskatījušies, devās prom uz siena lēveni, nemaz neklausīdamies, ka Alvīna nosauca viņiem pakaļ. Nu tikai Lība savus bērnus sagaidīja. — Vai biezputru visu izēdāt? — viņa Ingulim uzprasīja. Tad noslaucīja ar savu rūtaino priekšautu meitenēm degunus un viņas katru pa kārtai apmīļoja. Ingus silti noraudzījās uz savām atvasēm. — Eita, nu eita, padzīvojiet, āre, kur pie saimnieku bērniem lēvenī!

Izvārtieties labi sienā! — Un tā arī viņi drīz tur dzīvoja visi čupu čupām.

Siena grābēji vairs nepiegrieza viņiem vērības, viņiem pašiem bija dzīvas valodas, kā tas jau parasts, kad pulkā strādā. Meitas un sievas Lība zobojās par veciem puišiem un apstrādāja Krišu ar savām asām mēlēm tiku tikām. Tad ņēma priekšā Mārtiņu par Sausēnu Aneti. Šis nu varot dūzenēt, jo Lāpis, pa Sauseņiem šūdams, ietaisījis ar viņu kumpas. Mārtiņš gan no sākuma nebija satricināms par savas līgaviņas uzticību... neesot bēda, Lāpis tagad šujot Kalniņos. Jā, bet nākot katru nakti uz Sauseņiem pie Anetes gulēt, — tā Lība. Un vēl šā un tā, ka nabaga zēns vairs nekā nemācēja atbildēt.

Viņš kļuva domīgs un prasīja čukstēdams Krišum padomu. Tas tīri sapīka. — Muļķi, vai nesaproti, ka viņas tevi tikai tīta...

— Jā, ko tu saki... kas tādu prakvasta skroderi var zināt! — Mārtiņš bažījās.

— Es neticu, — Krišus viņu apmierināja. — Un kas tur par lielu nelaimi... aizies kādu nakti un apraudzīs. Nesaki ne vienam ne vārda.

— Vai Dieviņ! — Lība, savās valodās iesilusi, brauca tālāk, — kad es būtu vēl meita, es tāpat darītu. Tu mani uzprecēsi, un es lai gadiem uz tevi gaidu? Ja man cits negadās, es gaidu, bet, ja man gadās cits labāks, un vēl amatnieks... īsa pracese! Kad esi ņēmājs, tad ņem tūlīt...

— Tad jau gan mūsu Marčus paliks par vecu puisi, — meita piemetināja. — Veca meita gan labāka nekā tāds vecs puisis. Vecai meitai kapa pulksteņi ar saldām mēlēm:

"Linga, langa, vecas meitas...", bet vecam puisim rūc ka rūc: "Veci kuiļi... veci kuiļi...

— Ko nu, meitiņas, triecat — ko. — Krišus gāja savam biedram palīgā, — nav jau tās mantas trūkums! Meitas jau aug kā sēnes... kad tikai tu kādu vecu puisi dabūtu. Vēl jau vecais Jēkabs, ja tik grib precēties, var ņemt uz katra pirksta vienu...

Jēkabs, tā aiztikts, nokratīja sirmās krēpes... bauru pļāpāšana! Lai gan dažas lietas viņam tīri gāja pēc prāta, viņš tomēr bija sabozies. Gan vakar pēcpusdienā bija ierauts strauta siens un šodien Teodors, Alvīna un abas jaunākās māsas pie grābšanas... četri cilvēki vairāk, lai gan ne diezin kādi, ir tā liela lieta! Vai nevarētu arvien spiesties pie darba un tos tūkstošus nopelnīt... Bet viņš nevarēja aizmirst, ka Alvīna un tās divas viņu tā rupji ievainojušas, šorīt vajadzēja visiem grābekļu, bet kas par to... viņam vāgūzī sataisīts grābekļu vesels klēpis. Teodors, puika, pieklājīgs, bez visas liekas meklēšanas paņem to, kuŗu tas viņam ieteic, un pasaka vēl pa vāciski "paldies!..." Bet skuķes?!. Dod, kuŗu gribi... tas nav labs, "tam smaga siekste", "tam spurains kāts", "tam atkal rupji zari..." Viņš varēja runāt pa vāciski, cik gribēja... šīs, sievietes, gan tādas malkas pagales neņemšot rokā! Un kad puiši atnesa savus, viņas nesacīja ne vārda... tie bija labi. To viņas man tikai par spīti darīja! — Un sievieši šodien kā sazvērējušies viņu kaitināt! Tāpat meitas... tiklīdz saimniekam iekrājies lielums un Teodoram, viņas "skrabac" klāt un prom uz lēveni. It labi tās redzēja, ka arī viņam tas aizkrājies, bet gaidi, kad viņas tam nāks pakaļ! Lai cik grūti viņam nācās, pašam bija

jāloka stīvā mugura... ja saimnieks un Krišus viņam neaiznesa...

Bet, ja stūrgalvīgais lepnums būtu viņam atļāvis tuvāk aplūkot jaunkundžu grābekļus, ko puiši bija pagatavojuši pa saviem dienas vidiem, tā vien prātodami, ka varbūt kādreiz saimnieku jaunkundzes iznāk pie grābšanas... tad viņam it vaļsirdīgi būtu jāatzīst, ka meitenes gan pratušas labi izvēlēties. Siekstes smalciņas, roza zariem, kāti viegli un polēti! Katra princese tos būtu varējusi rokās ņemt. Un vai arī puiši princeses varēja citādas iedomāties kā šīs daiļās jaunkundzes? Lai gan viņas bija lepnas un ar tiem valodās neielaidās, viņi tomēr sajuta sevišķu baudījumu, ka varēja aiznest viņām lielumu uz lēveni. Tikai zagšus viņi uzdrošinājās palūkoties uz slaidajām daiļavām. Baltie puszīda lakatiņi, veco romiešu veidā labi tālu pār pieri pārsieti, sargāja pietvīkušos vaidziņus, un acis šinī noslēpumainā ēnā bezbēdīgi spulgoja. Visām gaišas taljas mugurā, izrakstīti priekšauti un balti diegu puscimdi. Un cēlās krūtis nebija sažņaugtas ar varmācīgo korseti kā dejas zālē... pēc elpas cīnīdamās, tās maigi un svabadi cilājās. Jā... šis sievietības daiļums sildīja arī puišu sirdis... kādēļ gan Mārtiņš bija uzlicis šodien savu jauno cepuri? Viņa acīs tās izrādījās kā kādas pārdabiskas būtnes, par kuŗām viņš drīkst tikai sapņot. Un lai arī ne arvien darbs viņam bija diezin cik patīkams, viņu tuvumā tas arī labprāt būtu strādājis svētdienā.

Te Teodors, it kā nopliķēts, tuvojās grābdams Alvīnai. Proti, viņam vienīgajam bija melni svārki mugurā, un Jānis pašulaik bija sacījis: — Teodor, vai tev nav par aukstu? Vari pāriet mājās un apģērbt manu kažoku...

— Viņš tādēļ nelaimīgs uzsāka: — Māsa, es nesaprotu! Saimnieks man taisa pārmetumus, ka nestrādāju kreklos... kā es sieviešu klātbūtnē lai lauztu pieklājības likumus!...

Alvīna sērīgi un gādīgi pasmējās. — Muļķīti! No kalpu meitām tev nav jākautrējas, un mūsu dēļ... mēs tev to atvainojam. Tu jau arī esi no mūsu familijas. Hahaha, brālīt, jā... ko darīsi! Kādos vilkos esi iegājis, tādos tev jākauc...

Teodoram novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm. Mierīgu prātu viņš novilka savus svārkus un nolika tos Sausēnu miežu malā, un viņa baltais virskrekls atspīdēja tikpat kā otra saule pļavā. Vīra Ingus skaļi un sirsnīgi iesmējās: — Skat', skat', āre... jaunam kungam arī palika silti. Nu tik priši, jaunskungs, nu tik priši! — Un arī meičas smējās pilnā kaklā... Alvīna savieba vaigu. Vecais Jēkabs viņam vāciski sacīja: — Tas tev pašam par vieglumu.

Pusdiena vairs nevarēja būt tālu, un viņi bija apņēmuši pēdējo jomu, kad vecā pati lēni tuvojās no ozoliem. Viņa bija iznākusi pastaigāties un gribēja arī redzēt, kā te iet pa lielo pļavu. Un, lai gan diena bija karsta, viņai ap pleciem, kā jau parasts, bija bieza villaine un kājās tūbas kurpes. Līdzcietīgi viņa lūkojās uz siena grābējiem. — Mani bērniņi... vai mans nelaiķis to domāja, ka jums tā pie prasta darba būs jāmokās. — Izvilkusi kabatas drāniņu, viņa izslaucīja asaru no acs... — Kustas lielie, kustas mazie...

Bērni patiešām bija apnikuši vārtīties atstātajā lēvenī un jaucās atkal lielajiem pa vidu. Viņi domājās tāpat strādājam kā tie. Ingulis ar savu rudzu grābeklīti jau arī it brangi varēja, bet Kārlis un Maritiņa ar

savām vabām kārpījās vien, tiem negāja ne tik daudz kā mazajām meitenēm, kuras, iekampušas sienu saujā, grīļojās prom uz lēveni. Tādēļ arī Ingulim pie kopīga darba netrūka valodas. Viņš atbīdīja allaž atpakaļ tēva platmali, kas viņam maucās pār ausīm. Vai zini, Kārlīt... cik mēs bērnu te esam? Pieci. Un, ja cūku Jānelis vēl būtu, tad mēs būtu seši!... Vai... bet tev jau nemaz neiet uz priekšu!... Skaties, kā man... redzi...

Kārlis jau visu laiku bija nomanījis, ka viņam ar savu vabu jāpaliek tīri kaunā, un tādēļ viņš sapīka. — še tev tā vaba... dod man to grābeklīti!

— A... — Ingulis liedzās... — man pašam jāstrādā!

Kārlim zuda beidzot pacietība. Viņš nosvieda vabu un ķērās pie Inguļa grābekļa kāta un, kad tas pretojās, tad ņēma viņu aiz rīkles. Nu iesākās cīņa, un Ingulis, redzēdams, ka nespēs pretim atturēties, sāka kliegt: — Memme, memme, tēte... Kārlis man ņem nost grābekli!

Bet šis jau bija to viņam izgriezis no rokām un, neievērodams sava drauga asaras un bļaušanu, sāka ar iegūto ieroci rīkoties. Ingus gribēja iztikt ar visiem un raudzīja savu dēlu apmierināt. — Neraudi jel nu, neraudi! Lai viņš arī drusku pagrābjas... gan viņš tev atdos... — Bet Lība pienāca un mazajam varmākam grābekli atņēma ar godu. — Vai tas tavs, ko? Es tev! Domā, ka esi saimnieku bērns, tad vari mazāko nerrot... Ingul, še... un nu neraudi vairs!

Ingulis asaru pilnām acīm iesmējās un strādāja tālāk savu darbu, skaudīgu prieku palūkodamies sāņus uz Kārli, kas piesarcis zīda pirkstus. Pašulaik viņš pacēla atkal vabu un gribēja stāties Maritiņai blakām,

kad viņu atkal kas nejauši pārsteidza. Plauks! — Alvīna viņam uzsita ar plaukstu pa zināmo vietu. — Ko tu ar viņiem pinies, tu, unārtīgais bērns! Svied tūliņ nost to koku... un tu ar, Maritiņ! Visu laiku viņiem saku, bet vai viņi maz ceļ ausis... Un skaties, Maritiņ... kāda tava kleite izskatās? Ar vieniem dubļiem, ar vieniem māliem! Nu... pāriesim tik mājās...

Maritiņa pietvīkusi un žēlīgi lūkojās... ka viņai kleita ar dubļiem, tā bija viņai pirmā dzirdēšana...

— Apsēstieties tur pie kārkliņiem un dzīvojieties! — Alvīna tālāk pavēlēja. — Un nekāda iešana vairs kopā... pīdamies ar tiem netīriem bērniem vēl dabūsit kašķi!... Un lielai sievai ar nav kauna... jaucas mazu bērnu pulkā!

To izdzirdusi, Lība piesarka un jutās ļoti apvainota. — Skaties, saimnieku bērni, tie var darīt ko gribēdami... viņiem arvien taisnība! Tā tev, kalpa cilvēkam, jāklausās. Bet ko nu iešu plēsties... gan jau savu gadu izcietīšu...

Pati paņēma mazos grēciniekus pie rokas. — Nāciet, bērniņi, kas jums ar kalpu bērniem par darīšanu! — Viņi soļoja lēni uz Sausēnu miežu lauku, kas mazā vējiņā lēni viļņoja un šņāca. Te nejauši tur no grāvja izlīda Sausēns, plikā kažokā un garo pīpi zobos. Pamanījis Brīvnieku mammu, viņš pacēla cepuri.

Tas viņai ļoti patika. — Dievs palīdz, pušeniek, Dievs palīdz! — viņa laipni to no tālienes apsveica kā lielmāte savu kučieri. Viņš nevarēja acis nolaist no savas kuplās druvas, tad, drusku apdomājies, nāca lēniem soļiem šurpu un sauca tāpat no tālienes dievpalīgu viņai un saimniekam.

Brīvniece jau tapa daudz vēsāka, kad viņš tai sniedza roku. — Kā tad iet, pušeniek?

— Kā iet... kas nu kaiš... šinīs laikos jau var dzīvot! — Sausēns pilnu krūti attrauca. — Apstaigāju laukus... aug tie mieži šogad kā dulni!

— Jā, — Brīvniece piebalsoja... — šogad ir siena gads! Mans saimnieks nevar ar saviem ļaudīm vien vairs vinnēt... un kur cilvēkus tik ātri sameklēs! Ko darīt... jāiet pašu bērniem pie darba...

Viņa nevarēja acis nolaist no saviem bērniem, Sausēns no saviem miežiem, viens par otru laba negribēja daudz zināt. — Tagad, — viņš izpūta kuplus dūmus... — ar tiem lielajiem arkliem ar... dzelžu ecēšām ecē un tos supariņus sēj... labība veldrē vien. Nu jā, mums jau arī mēsli kā tīrais speķis... un noliek aramu kārtu. Kur šamreizu? Ar čačiem to zemi apskrāpēja, koka ecēšām pārvazāja, mēslus — salms salmu dzenājas... pļaujamā laikā vasarājā varēja redzēt cīruli skrejam... kā tagad smiltzemniekiem...

Brīvniecei viņa lielība ķērās pie dūšas, viņa dzestri ieklepojās... — Kā kuŗam... Brīvniekam, cik varu atcerēties, labība arvien paaugusi. Bet nav jau vis sen, kamēr citiem kaimiņiem zirdziņi vairs sējamā laikā neapkūst. Nelaiķa papus, Dievs mielo dvēseli, mēdza sacīt: ko jūs gribat no mana pušenieka, līdz vecajiem Simjūdiem ar savu maizi tiks! - Viņa nosmīnēja un nodomāja: — še tev ir, ko tu gribēji...

Sausēns arī gandrīz izkrita no lomas. — Nu jā, tos laikus, — viņš gaŗi vilka, — bet tagad jau mums arī tiem mazākiem saimniekiem klētī pērnie kvieši. Aā, varam tāpat zirgu padzirdīt ar vīnu, kad tikai gribam...

— Tā, tā, — Brīvniece strupi atbildēja, tādēļ jau arī

tie mazie saimnieciņi visu ķēmojas tiem lielajiem pakaļ. Labi ir, kad Dievs tādus gadus padod... bet kad tikai nenokrīt...

Jānim šie asumi nebūt nepatika, un viņš arī pazina Sausēna vājo pusi. — Es arī, tēvs, nopriecājos par jūsu miežiem... liekas gan, ka jums būtu labāki nekā man...

— Ir, ir, Dieva dāvana! — Sausēns izpūta vēl kuplāku dūmu. — Bet ir jau arī man šogad vajadzību... vai tas pa jokiem, kad meita jāizvada. Sataisieties nu tik uz kāzām!

Tiklab Brīvniece, kā arī Jānis, uzlūkoja Sausēnu platām acīm. Kāzām... saimniekam karsti tirpuļi pārskrēja pār kauliem, viņš atspiedās uz sava grābekļa... vai tas ticams...

Brīvniece ieklepojās. — Tad jau laikam kādai no jūsu meitām? Tā, tā... bet mēs jau neesam no tās familijas...

— Ak ko niekus, familijas! — Sausēns strauji iesaucās. — Jaunais saimnieks lai tik uzēdina zirgus... raudzīsim tad arī tos boceniešus izbraukt. Es saku — lillā!..

Un Jānim piekaituši visi ausu gali, viņš nesamanīja, ko sacīt, ko atbildēt. Pamāte vēl ziņkārīga iejautājās, kuŗa tad no meitām precoties un kas šo apņemot?

— Grietiņa, — vecais lielījās, — brūtgans no boceniešiem Žiglemanis cūnātī.

Jānis manīja, ka viņam dzīslas piepampa un mirgas nometa priekš acīm. Tas nedrīkst būt... tas nedrīkst notikt! Tikpat kā krampjos viņš spieda savu grābekļa kātu... un krauks! — siekste nost. Sausēns viņu, muti ieplētis, uzlūkoja. — Āre nu ... ierocis pagalam...

— Jā... — viņš sažņaugts to uzcēla... — pirmais lūzums... — Un tad izvilka nazi un sāka drāzt. Skaidas lēca uz visām pusēm... uz viņa vaiga parādījās spītīgs smaids.

— Tā, tā, tā, — Brīvniece vēl atņēmās... — pienāk arī katrai tā reize, un ko tādi meiteni daudz var meklēties... — Tā vecie runādami soļoja uz priekšu, un Sausēns vēl nolielījās: — Bet es jums saku, tas ir cilvēks un viņam esot mājas!.. šodien laidīšu vietraugās... ja...

Sirds viņam kā sastingusi... tikai pēc laba laika viņš sāka atdzīvoties. — Vai tas varētu būt... viņa man neuzticīga... Bet man tad to vajag zināt... man vajag zināt... — Viņš meklēja acīm veco Sausēnu, bet tas jau bija lauka grāvī nozudis. Acumirklī viņam dzīvi nostājās acīm priekšā svētdienas notikumi un atskanēja ausīs mātes vakarējā ņirgāšanās... lopu meita... mūsu familijā... Un siekstu nevarēja iedabūt kāta staklēs, viņu sagrāba nāvīgas dusmas... zizī! ta pa gaisu nodūca. Tā viņš vēlējās tālu aizsviest no sevis projām visu, visu... Un tomēr viņa acis meklēja atkal aizsviesto siekstu, ko ieraudzīja tur lielu gabalu vienu galu pacilus uz pavāla... Viņš devās ar savu kātu turp...

Notupies zemē, viņš raudzīja to atkal par jaunu ielikt kātā... viņa domas un prāti drusciņ noskaidrojās. Nē, nē, tas nevarēja būt... viņš taču savu meitiņu pārāk labi pazina. Pārpratumi... viss izskaidrosies. Spriežot pēc viņas svētdienas izturēšanās, tad viņu starpā kas stājies, ko viņš nezināja un par ko viņš nebija vainīgs... gan viņa visu vēlāk izstāstīs. Vairāk ne, kā visas tās pasakas par Sausēnu zostiņu un viņa bagāto Rīgas brūti... un viņa sākusi šaubīties. Kur viens pāris mīlas, tur velns noplēš deviņi pāri pastalu. "Mūsu familija"

bija pretim Grietiņai, un Sausēni bija pretim brīvniekiem. Varbūt ka tie vien mēģināja meiču no viņa atrunāt, vai vēl spiest pie cita ar varu. Hahaha... tas nenotiks. Vēl paldies Dievam nekas nav noticis... vēl viņa nevienam nav pielaulāta. — Un lai tad tur deviņi velni stātos mūsu starpā! Es nepelnītu vīra vārdu, ja ļautu tīšu citam nokampt savu Grietiņu... savu ļaudaviņu...

Bet, kad viņš nu atkal sieksti lika pie kāta, tad atskārta, ka bija pēdējo tā sadrāzis, ka tas vairs nekam nederēja, žēlīgām acīm viņš to kādu brīdi uzlūkoja, tad raudzījās uz ļaudīm, kuri priekš laba laika pēdējo jomu sarāvuši. Patlaban pabeiguši lēveņus pārārdīt, viņi steidzās pusdienā... viņš gāja pēc saviem svārkiem un devās tiem pakaļ.

Ejot viņš pārdomāja, kā Sausēnu nodomu izjaukt un kā ar Grietiņu tikties... Un, ja viņi dabūs zināt, kas Grietiņa viņam un kas viņš Grietiņai... tādas lietas jau nemaz nav domājamas... Un, kad tas beidzot kāpa pa ļovenēm istabā, viņš bija ko stingri apņēmies. Gan priekšnamā pār viņa pieri pārlidoja mazs mākonītis, jo dzirdēja, ka lielajā kambarī Teodors sūdzējās mātei par roku sāpēm, un viņa to čunčināja... jo ātrāk viņš iesteidzās savā istabiņā.

Ienākot no karstā saules gaisa te bija itin patīkama krēsla paēna. Viņš tomēr atvilka puķaino priekškaru no loga, jo tas jau bija ēnas pusē. Tad nolicis svārkus noslaucīja sakarsušos vaigus un rokas dvielī un piesēdās pie rakstāmā galdiņa, dabūja papīru un spalvu un sāka rakstīt. Sastrādātā roka drebēdama čīkstēja pa glumo papīru.

"Mana Grietiņa! Teic, kas mūsu starpā noticies? Vai Tu spētu mani atstāt! Nē, Grietiņ, Tu to nevari. Un, ja Tev kāds par mani ko stāstījis, tad netici... netici... jautā man, lūkojies man acīs un raugi mani izdibināt līdz dvēseles dziļumiem... un es Tev sacīšu... es Tevi mīlu kā arvien... kā savu acuraugu... vēl vairāk nekā arvien, vēl vairāk nekā savu acuraugu. Es satiku pļavā Tavu tēvu, un viņš man sacīja, ka Tu gribot iet pie cita... Tu... Grietiņ?! Es visu ko uz pasaules ticētu, to vien ne! Un ja es drusciņ vien par Tevi šaubītos, tad mani šī vēsts ļoti notriektu. Bet man nav miera, man sirds nav vietā, kamēr neesmu ar Tevi saticies un no Tavām lūpām šos vārdus dzirdējis... un kamēr es zinu, kas tur ir... un kamēr es zinu, kas man jādara... Atnāc šovakar" — varbūt, ka viņa vēl šovakar šīs rindiņas nedabūn — "atnāc rītvakar... Tu zini... es Tevi sagaidīšu ozolos pie sola. Tad izrunāsimies visu galu no gala... Tu man stāsti visu, kas Tev uz sirds... jā, Grietiņ, atnāc! Patiesībā es esmu ļoti noskumis... neesmu tik ilgi ar Tevi saticies un ar savu Grietiņu mīļi izrunājies ... jo, taisnību sakot..., Grietiņ, — es nespēju bez Tevis dzīvot...

Ilgodamies Tevi sagaida Tavs Jānis.

Viņš iebāza vēstuli maciņā, uzrakstīja virsrakstu un steidzās ar to laukā. Pie vāgūža viņš kā sauktu ieraudzīja Cūku Jāneli. Patlaban kā launagu paēdis un izstaipījies, tas bija uzlicies ar krūtīm uz durvju bomi un, tās vārstīdams, šūpojās virās. — Jāni! — viņš pameta tam ar roku un aicināja to sev līdz dārzā.

Jānelis piepeši satrūkās, jo, lai gan bija ļoti patīkami tā uz durvju bomja svārstīties, tad tomēr viņš zināja, ka tas nav labi. Viņureiz Mārtiņš, pārjājis no ecēšanas, viņam ar pātagu bija tā iešāvis pa biksēm, ka tas tupus zemē novēlās. — Unsvat, vai tā tev jālauza eņģes! — Toreiz viņš to vēl ar labu sirdsapziņu bija darījis, jo nekad tas viņam nebija liegts... tagad viņš šo prieku gribēja baudīt paslepus, kamēr puiši ēd... un, tu piķis... pats saimnieks! Kad tikai nu nesāk drāzt...

— Panāc šurp! — Jānis viņam no dārza māja otrreiz.

Puika nu arī līda kā pie putna, bailīgi apkārt lūkodamies, vai tik paliek ceļš vaļā, kad būtu jālaiž ļekas.

Bet kā viņš bija pārsteigts, kad saimnieks viņu laipni un draudzīgi veda tālāk dārzā. — Jānīt, — es tev nopirkšu no žīda krietnu nazi... aiztec tūdaļ uz Sauseņiem un nodod šo vēstuli Grietiņas jaunkundzei.

Jānelim acis priecīgi iemirdzējās. — Nazi!.. Jā, jā, saimniek... kur jūs mani sūtāt, tur man jāiet!

— Klausies, ko es tev teikšu, — Jānis viņam nodeva vēstuli. — tu esi tāds prātīgs zēns. Vēstule tev jaunkundzei tā jānodod, ka to neviens nemana... Vai tu to varēsi?

Jānelis papīru gudri aplūkoja un kādu brīdi apdomājās... — A jā... tā kā jūs man pērkat slesera nazi, tad man labs padoms galvā. Esiet bez bēdu, saimniek... es zināšu... Viņš savilka vēlreiz savas biksītes un, gudri smīnēdams, izslīdēja pa dārza dibena vārtiņiem. Tad skriešus vien devās gar lielo grāvi projām.

Jānis vēl brīdi smaidīdams noskatījās pār vabu sētu, kā, puikam skrienot, atplīsušais cepures nags tirinājās. Tad viņš griezās atpakaļ uz istabu... no krūtīm novēlās tikpat kā smags akmens. — Ar mani vis tik viegli

netiksit galā, kā esat nocerējuši! Un viņa, muļķīte, par mani tā domādama... lai nebīstas... Brīvnieka Jānis neatstās savu ieķīlāto vārdu kaunā!

Viņa sirds iedegās jo vairāk. Uzlūkojot it nejauši sētsvidū liepu, viņš sajuta sirdī tādu spēku, ka būtu paspējis apgāzt šo koku... novelt pie malas un sadragāt visu — visu, kas stātos ceļā viņa un Grietiņas laimei...

***

Sausēniete kārsa pagrabā pusdienas pienu, un Grietiņa palīdzēja meitas Anetei likt piekārstos spainīšus plauktos. Meitai bija kas uz sirds, viņa bija tāda domīga. — Vai skroderis pavisam aizvadājās uz Kalniņiem, saimniecīt?...

Pati pabeigusi kāst, atstiepa muguru. — Viņš vēl atnāks, — tā laipni sacīja... — tikai neizpļāpā neko, meit... Viņš brauks manam vecajam līdz uz vietraugām...

Meita atkal atplauka, viņa vaļsirdīgi uzlūkoja Grietiņu. — Aā... tad jaunkundze aizies gan!.. Nē, nē, es nesacīšu nevienam... kas man tur jāsaka...

— Vēl jau nu nevar zināt, — saimniece, saldi klepodama, attrauca... — apskatīs, kāda viņam tā vietiņa... Un tā kādreiz vēl labi nav padzirdēts, kad iznāk lielu lielās valodas... Manu meitiņ, — viņa noglaudīja Grietiņas piesārtušos vaigus... — lai nu Dieviņš viņu ceļu pašķir!.. Drīz tiksi savā sētiņā... būsi pati nama māte...

Bet Grietiņa nebija vis tik priecīga, viņa domīgi lūkojās uz zemi. — ... Tik tālu... nezināmā pasaulē...

Māte tīri vai sapīka. — Pasaule un pasaule... kur tad ņemsim tās labās vietas deguna galā? žēl man gan būtu tevi laist tik tālu projām, bet neba nu visu mūžu pie mums nodzīvosi! Tā jau Dieva vārdā stāv, ka tas cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savam vīram... Ej nu, bērniņ, ej... steidz tikai šūdināt pūra kreklus... māsiņa palīdzēs. Un meitas var iet pie lauku darbiem, es iztikšu pa mājām viena pati.

Viņas gāja pie akas traukus skalot, un pati nodomāja: — Jā, jā... atminos pati, kā man bija, kad man vajadzēja iet pie vīra. Simtu domas tad jaucās pa galvu... kā tas nu būs, kā mēs dzīvosim!... Un vai es nezinu, kas viņai vēl prātā..? Brīvnieku Jānis. Bet, ja jau tas būs uz mums tā uzkritis, tad jau arī viņš mums nezudīs... Līzete jau arī pieaugusi... lai tik vairāk iekundējas...

Anete pirmā ievēroja, ka tur aiz vecām klētīm miežu laukā kas melns kustējās. Jānelis. Viņam Sausēni nebija nekāda tautu zeme, viņš zināja taisnāko ceļu pa lauka grāvi. Un tecēdams tas izdomājis tiku tikām, ko visu tas ar savu jauno nazi izdrāzīs, jo veco, diemžēl —, tas priekš kādām dienām bija pazaudējis. Beidzot apdomīgi gar klēts stūri ielīda sētsvidū... un, kā par laimi, Grietiņa arī tur...

— Vai tu man atkal nes Mārtiņa zeķes lāpīt? — Anete saīgusi viņam sauca jau pa gabalu pretim. Bet Jānis steidzīgi noņēma cepuri un padeva godbijīgi dievpalīgu.

— Skaidri kā nelaimēs... man īsi priekš pusdienas lielā cūka noklīdusi!.. Vai neesat manījuši?..

— Tavu brīnumu! — Anete iesaucās, un pati viņu asi un pētījot uzlūkoja. — Puika, tu esi dulns!.. Kur tev cūka, Dieva neliekamais, skries uz ļaužu mājām?!

Jānis nesamanīja ko atbildēt. Suņi, viņu pamanījuši un spurus sacēluši, riņķoja, ļauni ņurdēdami, mājiniecēm apkārt un apkārt un rādīja viņam zobus. — Ak, tad es zinu gan! — viņš beidzot gudri un dievtiesīgi iesaucās. — Ta' viņa aizzagusies uz mūsu jauno kartupeļu lauku... Bet jaunkundze... man bail no tiem suņiem .. palaidiet mani no viņiem līdz stūrim.

Sausēnietei šī lieta izrādījās vēl nesaprotamāka. — Vai tas puika nu nemuldas!... Ko tev cūka šinī laikā kartupeļos meklēs... — Bet Grietiņa no Jāneļa acīm gan manīja, kas tā par lietu un laipni sacīja: — Nāc, nāc, Jānīt... es tevi palaidīšu...

Viņa apsauca suņus, un tiklīdz Jānis manīja, ka viņus aiz klēts stūra neviens neredz, viņš steidzīgi tai pasniedza vēstuli. — Saimnieks man lika jums to nodot, tā ka neviens to nemana...

Grietiņa priecīgi satrūkās, viņas vaigi pārlējās tikpat kā ar asinīm, un acis spulgi mirdzēja. — To viņš man rakstījis, Jānis...?

— Jā, — Jānelis draudzīgi atbildēja, — viņš man lika jums nodot simtu labas dienas...

Viņa spieda vēstulīti pie sirds un tad atkal to dedzīgi skūpstīja... — Mīļais Jānelīt! Pārnes savam saimniekam simtu, simtu tūkstoš labu dienu... — Un acis pilnas asaru... vairāk viņa nevarēja...

Jānelim arī vairāk nevajadzēja, viņš tās paņēma un likās kā vērkulis atpakaļ uz mājām. Bet viņa rūpīgi apslēpa dārgo vēstulīti azotē un jutās tik laimīga, it kā Jānelītis tai būtu pasniedzis visu pasauli... sirds viņai sacīja, kas tur iekšā rakstīts. Cik strauji tā pukstēja... tikpat kā āmurs uz laktas... viņa spieda roku uz krūtīm. Kas viņai par daļu gar visu citu pasaulē, viņa gribja

zināt, ko rakstījis mīļākais, un viņa, ziņkārības triekta, aizsteidzās mātei garām uz klēti...

Sausēniete viņas uztraukuma nemanīja, jo tai pašai tik daudz bija ko domāt un galvu lauzīt. Lāpis bija apsolījies būt klāt jau priekš pusdienas... tāls ceļš... kā laikā notiek tur, bet vēl kā neieronas, tā neieronas... Tīri uztraukusies viņa aizgāja uz istabu.

Vecais patlaban kā bija pabeidzis bārzdu skūt. — Tā lieta iet spēkā! — viņš pilnu krūti iesaucās. — Abi dumjie paēdināti, federu rati izsmērēti... kad tik Lāpis ieronas; varam tūliņ laist...

— To arī nevar sagaidīt, kā tādu baznīcas kungu, — viņa tīri sapīkusi atcirta. Tad izņēma no skapja veča drēbes, pasniedza viņam rūtaino elsķinu un piepalīdzēja šur tur pie apģērba.

— Tikai nu turiet acis rokā un visu labi apskataities — viņa vecim nokodināja. — Cik slaucamu govju, kādas ganības, cik dabūn vezumu siena! Cik teļu var šķirt un par visām lietām, vai nav uz kakla kāda liela suga...

— Jā, vecen, jā, es tev izskatīšos visu smalki! — Sausēns atbildēja. — Kādas tās ēkas... cik kviešu zemes...

Bet šī atbilde pašu nebūt neapmierināja, viņa sapīkusi savu saimnieku uzlūkoja. — Atkal nu... tas jau tīrais posts, ka nevaru pati braukt līdz! Ko uz vīriešiem vien tādās lietās... Ko tev līdz ēkas, ko tev līdz zeme, kad tev nav siena kušķis un tu savu lopa spalvu nevari kā pienākas izmitināt?!. Kur tad nu nelaimē paliek tas skroderis? Viņam es varu vairāk iestāstīt nekā tev... kas tas ir savu bērnu aizlaist... bet ko nu es tev ieteikšu.

Tā viņa par sava bērna nākamību tīri uztraucās. Ta

bija ne tik vien kā zūdīšanās pēc uzturas, ne tik vien kā "ko mēs ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies", — bet vairāk vēl "kas būs mūsu klētiņā un kas būs mūsu padomā." Šo zūdīšanos viņa bija iezīdusi līdz ar savas mātes krūti. Savā laikā vecāki arī viņu neizlaida pie vīra, iekams nebija pārliecinājušies, vai tas jel cik necik turīgs... vai diezgan pilnība. Tikai tad viņi sacīja, ka viņu meitiņa gan būšot laimīga. Par mīlestību... viņa toreiz jauna, mundra, dzīva, sirds tik pilna un sila tik karsti katram jauneklim, — kā viņa nebūtu varējusi mīlēt savu vīru, kas viņu pārvedis par turīgu, cienījamu saimnieci? Šādā laimīgā apziņā viņa dzemdēja savu meitiņu, un, kad mazā brēkule viņu naktīs uzkliedza no miega, tad viņa, to mīļi žūžodama un pūpodama, varēja par visu ko izdomāties! Jau toreiz viņai stāvēja prātā sava bērna nākamība, un dažureiz naktīs būdama nomodā pie Grietiņas šūpļa, viņa izsapņoja vaļējām acīm jaukas lietas. Viņa redzēja jau garā to lielu un daiļu izaugušu, un precinieki nāca cits pēc cita. Kas tai ir brūtganu, visi pārtikuši saimnieku dēli, viņa sajūt tīri, ka tie viņas rokas skūpsta un lūdzas: Māmiņ, vai dosit man savu meitiņu?! — Ūja, vai nu gabalos viņu saraustīšu, — tā pasmaidīja... — vienam jau tikai varu dot... Un nu viņa tad labi apskatās staltāko, kam vēl pilnāka klētiņa, resnākie zirdziņi, brangākās gotiņas, ka viņas Grietiņa būtu laimīga... un tad izlaiž viņu pie vīra...

Un vēlāk aizbrauc pie viņas ciemos... kas par laimīgu dzīvi! Vīrs lēns un piemīlīgs, nav uzteicis viņai vēl ne vārda, vīram mātes nemaz nav, un, ja tā ir, tad ir lēna un laba, neceļ gar citu ne ausu... tikai sauc jauno saimnieci par savu meitiņu. Kad strīdus ar saimnieku,

tad stāv viņas pusē. Un kas visur par pilnību! Vēl pēc Jurģiem pilns rovis gaļas, klētī putraimu un bīdelētu miltu tīņu tīņiem... govis dod piena vai cik, un sivēni glumi kā līņi! Un viņas mātes sirds par šo Dieva svētibu smej un savā prātā viņa nodomā: Tu mīļais Dieviņ, tu debesu Tētiņ... dod manai meitiņai, dod viņai tādu pašu sētiņu kā man...

Un viss tas tagad taisās piepildīties... taisni viss kā nosapņots! Viņa saldi ieklepojās... tādas lielas mājas, kā Lāpis teic... un tad vēl vēja sudmalas! No tām arī atlec lopiem savs miltu puteksnis... var piedot gotiņām dzērienu, var turēt cauru gadu pāris cūku lopu aizgaldā... Viņa smaida un smaida, jo iedomājas kādus gadus uz priekšu, kad nobrauks ciemā pie savas meitas, kas dzīvo tādā pilnībā. Pazīstamie viņu ceļā satikuši sveicina un uzrunā: Kur nu brauksit, Sausēnu mamm? — Laipni, dievpalīgu saņēmusi, viņa atbild. — Braukšu uz Žibītēm pie savas meitas... neesmu tur ilgāku laiku bijusi. — Ak, tad tur brauksit... kā tad nu šie labi pārdzīvo? — Nu, paldies par vaicājumu... vietiņa jau laba... — Viņa neliekas neko daudz manīt. — Ko nu saucat par vietiņu, tā jau vieta! Kad tā var savu bērnu izvadīt... tā tikai retiem pagadās... — To dzirdot, viņai lūpas vien veļas uz smiekliem... — Ardievu, ardievu! — viņa atsaka un aizbrauc...

— Nāk ar Lāpis, — vecis, kūpinādams savu sudrabā kalto pīpi, iesaucās. — Tiksim vēl diezgan laikus tur...

Viņš uzšāvās un piesteidzās pie loga. Lāpis metās šurpu plēsu plēsumis... zilas brilles uz acīm. Bet tās viņam drīzāk bija par ļaunu, jo viņš neredzēja, ka Anete stāvēja klēts durvīs un meta viņam ar roku. Pati amierināta

pasmaidīja. — Nu man sirds mierīga. Kad viņš tev līdz, tad tev ir tikpat, kā es pati būtu bijusi un visu redzējusi. Liec nu tikai jūgt zirgus...

***

Grietiņa, iesteigusies klētī un atsēdusies uz gultas malas, atplēsa ātri dārgo vēstulīti. "Mana Grietiņa"... smaidīja, jā, jā... viņa jau to pazina, tas bija viņas Jānis... un ko viņš saka? Bet, tālāku lasot, viņai nostājās elpa, nāsis pavērās platākas nekā arvien, acu āboli spiestin spiedās uz āru un lidoja ātrāk pa rindiņām uz priekšu, nekā viņa saturam varēja sekot. Viņai palika karsti ap sirdi... katru vārdu viņa ar acīm aprija un tur apraka... Viņa lai nevienam neticot...

Nē, nē, viņa jau nu arī tikai paļāvās uz viņu. Viņa neklausīs vairs nevienu. Un, kad viņa nonāca pie pēdējiem vārdiem... tikpat kā jauna dzīvība ieplūda viņas asinīs... viņai kļuva tik labi, un krūtis trakā priekā viļņoja. Laimīgi smaidīdama, viņa lasīja vēlreiz no gala, vēlreiz un vēlreiz, vai desmit reiz... un pašus pēdējos vārdus — divdesmit reiz...

Vai viņa varētu viņu atstāt?! Kā viņa to varētu... savu Jāni, kuŗu bija ieslēgusi jo cieti savā sirdī jau pašā agrā bērnībā. Viņa nebija vēl ne pilnus divpadsmit gadus veca, kad viņai jau ļoti patika Brīvnieku sarkanie dakstiņu jumti un viņa tur vēlējās būt par saimnieci. Toreiz viņa vēl bija muļķīte un cerēja, ka tikai zem sarkaniem dakstiņu jumtiem atronama laime un pārticība... tagad jau viņa zināja daudz vairāk. Piesārtusi viņa klausījās, ka kalpi runāja par Brīvnieku

Jāni, ka tas esot brašs puika... tā viņu pašu vēl nemaz nebija redzējusi, — Brīvnieki bija lepni ļaudis un ar Sauseņiem nemaz kopā negājās — un tomēr jau turēja viņu par savu siržu varoni un sapņoja, ka viņš reiz ar preciniekiem piebrauks pie Sausēnu nama durvīm. — Ak, kaut es jel izaugtu drīz liela, — viņa, muļķīte, toreiz nobēdājās.

Ar laiku viņa arī izauga liela, kļuva iesvētīta un bija Jāni jau redzējusi kādas reizes notālēm baznīcā, viņa īstais tēls viņai nepatika mazāk par iedomāto. Bet nemūžam viņai neizies no atmiņas, kā viņa to pirmoreiz īsti bija dabūjusi aplūkot. Tas bija kādā svētdienā... Brīvnieki jāja garām Sausēniem uz upi zirgus peldināt. Viņa bija tobrīd istabā un ļoti nožēloja, ka dabūja par vēlu zināt: arī pats jaunais pajājot ar puišiem garām. Viņa taču nu bija pieaugusi jaunava un nevarēja vairs kā mazs bērns skriet kvekšķim līdz, viņu lūkoties. Bet viņas actiņas moži skatījās uz to pusi, kur viņš bija aizgājis. Un tiklīdz, vairāk nekā pēc kādas stundas laika, jātnieki parādījās atkal pakalnē, tad... neviens to nemanīja... viņa slepus aizmanījās uz govju šķūni, kur viņam bija jājāj gluži garām. Toreiz bija vēl vecie laidari... skatīdamās tur caur šķirbu, viņa gaidīja kaimiņu ļaudis piejājam. Un sagaidīja arī... maz soļus viņa to redzēja no sevis... mazas, tumšas ūsiņas... viņš jāja uz bleša zirga un skatījās smaidīdams uz sētsvidus pusi... Viņai bija tā, it kā tai asinis nostātu ritēt, ka kāda uguns kvēle tai uzliesmotu sirdī... ai, kā viņš tai patika! Viņa bija piesarkusi kā biete, un nāves izbailēs drebēja, ka viņu te kāds nepamanītu. Un zagšus tā bija aizsteigusies atpakaļ uz istabu un visu dienu sargājusies citiem savas acis rādīt...

No šī brīža viņa tēls redzami un noteikti mājoja viņas sirdī un tur vairs nekad neizzuda. Bet tad arī iesākās viņas drūmie bezcerību laiki, Brīvnieki bija lepni, nepiesniedzami ļaudis, un viņš... viņš varbūt uz viņu nemaz nedomāja. Cik nakšu tā bija bez miega pa savu gultu valstījusies un cik neskaitāmas karstas nopūtas viņa dēļ tai bija pārvēlušās pār lūpām. Bet viņa mīlēja... mīlēja karsti un nezaudēja dūšu. Un kad viņas māte bija par viņu Dievu lūgusi un mācījusi viņai Dievu lūgt... un kad viņai sirds sāka visai šaubīties un raizēties, tad tumšās nakts stundās viņa nometās pie savas gultas uz ceļiem... sirsnīgi un paļāvīgi no debesu Tēva lūdzās Brīvnieku Jāni...

Un viņš paklausīja viņu vēl tai pašā rudenī. Skumiņos bija kādai meitai kāzas, viņa bija aicināta par brūtes māsu, Brīvnieku Jānis par brūtgāna brāli. Un — ak tu vēlīgais liktenis! Viņai nolemts viņam piespraust lentu pie pleca... Kādu tad viņa sajuta laimi un svētas bailes... sirds tīri kā sastingusi un nostāja pukstēt... vaigi dega kā ugunīs, un viņa nedrīkstēja ne pacelt acis. Un baznīcēni tīri dzirdami čukstēja, ka tas pāris par visiem skaistākais... viņai pirmoreiz bija balta kleita mugurā un tajā viņa izskatījās ļoti skaista ...

Bet tik daudz viņa nomanīja, ka viņš to aizvien un dedzīgi uzlūko un centās lauzt viņas vēsumu un atturību. Viņš to prata... ievilka viņu arvien dziļāk valodās un nu izrādījās, ka viņš nebūt nav tik lepns, kā viņa cerējusi. It nemanot viņi abi tapa tādi draugi, ka viņam vairs nebija acu citām jaunavām un viņai citiem jaunekļiem. Sievas pa kaktiem sabāzušas galvas čukstēja vien un būtu varbūt vēlāk iztaisījušas lielas valodas, ja viņa nebūtu bijusi viņa brūtes māsa... un

kuŗš brūtgāna brālis nebūs gan savai brūtes masai apkārt.

Un tai pašā vakarā vēl kas notika! Kamēr muzikanti ēda, vecākās un drošākās meitas sarīkoja rotaļas, kuru gala iznākums, ka viņām iznāca ar jaunekļiem bučoties, bet viņas liedzās. Arī viņa tāpat pretojās... neviens nekā nepanāca... bet viņš gan. Izgudrēm viņa gan tam tāpat pretojās, bet tomēr atļāva, ka viņš to pilnīgi un karsti noskūpstīja. Pirmā bučiņa... vēl tagad viņai karstas asinis saskrēja vaigos to atgādājoties... ja viņa to nebūtu mīlējusi, nekad viņš to nebūtu varējis izdarīt! Un otrā vasarā, kad rozes bija uzplaukušas, tad nāca otra, kas viņu siržu saites nostiprināja uz visiem laikiem. Pie baznīcas un kapsētas viņi vienatnē nosēdās koku paēnā uz sola; viņš sniedza tai sarkanu rožu ziedu un jautāja, vai viņa gribot tapt viņa līgava. Viņai trūka vārdu... viņa atbildēja ar skūpstu un sprauda rozi matos. Un tad pēc tam, kad viņš tai dāvāja zelta gredzentiņu un viņi viens otram zvērēja mūžīgu uzticību, tad viņa vairs nevarēja saskaitīt, cik reižu viņš to skūpstīja ...

Tās bija visas jaukas atmiņas no pagājušiem laikiem, un turpinājums viņai te rokās. Viņš mīl to vēl vairāk nekā savu acuraugu, viņš nespēj bez viņas dzīvot. Viņai vēlreiz to vajadzēja lasīt, vēlreiz... un viņu nemaz netraucēja, ka jaunākā māsa iesteidzās jautri klētī un vēstīja, ka tēvs ar Lāpi tūliņ braukšot. — Juchē, — Līzete apgriezās uz papēža riņķī... — un māte teica, ka mums jaunedēļ jābrauc uz pilsētu kleitas šūt!

Piesteigusies pie kumodes spoguļa, viņa sāka gludināt savus matus. — Kādu tu domā ņemt brūtes kleitu? Es domāju kremē krāsā tu izskatītos ļoti skaista. Redzēju

pilsētā, ka laulāja kādu baronieti... ar tumšiem matiem tāpat kā tev... dzeltenā zīdā viņa izskatījās kā dzīvs eņģelis. Es domāju sev ņemt tillu... mēs abas izskatīsimies ļoti interesantas... Hana... kā Brīvnieku Alvīna aiz naida nezinās ko darīt!

Grietiņa neatbildēja, un viņa tikai tagad ievēroja, ka tai vēstule rokās. Ziņkārīga viņa tai tuvojās. — Kas tas?!

Grietiņas acis gavilējot iemirdzējās. — Viņš nevar bez manis dzīvot..! Lai es nevienam neticot, nevienam...

Līzete lēni iedrebējās, apķērās viņai ap kaklu. — No viņa... no Brīvnieka? Vai es arī drīkstu ieskatīties..?

Grietiņa to neliedza, lepni un apzinīgi viņa nolūkojās uz savu māsu. — Tu redzi, ka viņš man to raksta... — Atspiedusies uz viņas kamieša, Līzete lūkojās vēstulē... viņas vaigā nebija ne pilītes asiņu...

Tikai pēc kāda laika viņas vaigi iesāka atkal sārtoties, viņa nervozi smēja. — Hahaha. Grietiņ, haha... tas jau ļoti interesanti! Kā tu ej pie viena, tā otrs tevis dēļ mirst un zūd... haha, ļoti interesanti...

Grietiņa jutās glaimota. — Bet viņš ir līdz nāvei noskumis... un kad es viņu atstāju... tad viņš to nepārcietīs... Teic, māsiņ, teic, ko es lai tagad daru? Dod man padomu!

Līzete ar mokām pūlējās savaldīt savu nemieru. — Ko es lai tev saku... tev nevajag būt dumjai. Vecajiem par šo lietu vēl neko nevajag zināt... vēl tev Žiglemanim atteikt laika diezgan... Tev vajag pirms pārliecināties, vai arī viņš patiešām tā domā... tagad tu vari panākt, ka viņš pamāti un Alvīnu raida no Brīvniekiem projām. Un to viņam vajag darīt, un ja viņš to ngrib,

tad saki, ka tu pie viņa neiesi... tu iesi tad pie Žiglemaņa. Nevajag būt muļķei!

Grietiņas acīs kas pazibēja, viņa jau sajuta saldu gandarījumu savā sirdī. Šīs augstprātīgās sievietes viņas mūžu jau tik daudz krimtušas, tagad viņa tās varēja pazemot. Jo, kad viņa ar tām negribēja dzīvot zem viena jumta, tad Jānis arī padosies... par to nemaz nebija jāšaubās. Bet taču viņa nevarēja to īsti apņemties. — Kā lai viņam saku tādas lietas taisni acīs?! Es taču viņu nevaru no jauna apbēdināt... esmu jau tā uzvedusies, ka man tīri kauns...

— Grēta, neesi bērns, — Līzete skaņi iebrēcās.— Tu to visu mūžu nožēlosi! Vai gribi, lai viņas tevi dzīvu norej? Ja tu tagad uz to nepastāvēsi, tad es viņam to taisni acīs pasacīšu... es būšu jūsu vidutāja. Viņas vajag samīt zem kājām kā tādas čūskas... kā tādus tārpus... tikai tad tu būsi pilnīgi laimīga... agrāk ne...

Grietiņa svēti un vientiesīgi klausījās, cik viņa gudra, apķērīga un saprātīga. Viņas acīs tā izlikās kā viņas laimes praviete... ko viņa gan tagad bez tās palīdzības iesāktu. — Māsiņ, — viņa krita tai ap kaklu un skūpstīja tās vaigus... — tu esi tik laba, tik laba! To es nemūžam tev neaizmirsīšu... tagad viņām jālokās Sausēnu zostiņas priekšā...

Sestā nodaļa TU TĀ NEESI...

Pēdējā dienas gaisma nogrimusi pie apvāršņa malas ziemeļos un palika aiz Sausēnu vecajām klētīm. To tiesu jo vairāk krēsla izplatījās sētsvidū... nakts tina visu savā pasakainajā apsegā. No istabas vairs skaidri nevarēja saredzēt, kas tas par priekšmetu klēts priekšā. Tikai no augšienes, pie zilās debess, paretam iedzirkstējās kāda bāla zvaigznīte... tad vairāk un vēl vairāk... it kā sacenzdamās ar lampas spīdumu, kas plūda no istabas pa mazo kambara logu. Loga platumā uguns gaisma apspīdēja dārza treliņus... tie savas pārmērīgi garās ēnas stiepa vai līdz akas vindai, it kā gribēdami to aptumšot...

Tur iekšpusē pie loga sēdēja Sausēnu dzimta, un varēja redzēt, ka mātes vaigs smaidīja. Un kā nu ne... vecais ar Lāpi bija pārbraukuši no vietraugām, un ziņas labas vien!... Bet tā ka bija jau labi vēls, tad Lāpis gribēja steigties uz savām mājām, uz Kalniņiem.

Tāds labs cilvēks... pati viņu nemaz negribēja laist projām. — Vai tad nu rītā vairs nav diena... nakts laikā skriesi kā izdzīts. Grietiņa lai pataisa gultu lielajā kambarī!

Bet Lāpis nebija aizturams, viņam pulkstenis rokā vien. — Nevar, nevar... saimnieku dēliem jāšuj pēc jaunākās šnites! Pašam jābūt klāt... zēni jau tā pusotras dienas bez manis...

— Nu, kad jau tu nepavisam nevari, tad jau arī tevi neturu, — pati apmierinājās, un viņš atvadījās. Bet, tiklīdz viņš bija ticis uz dambja, jaunās klēts galā, tas apdomājās... vērīgi paraudzījās apkārt, vai viņu kāds nemana, tad likās pa trepēm augšā sienaugšienē...

Uguns nodzisa, ēna nozuda, verandas durvis otrreiz nokrakšķēja. Pa sētsvidus smalko granti čirkstēja lēni, apdomīgi soļi, kāda tumša ēna tuvojās dambim. Tā bija Līzete.

Arī viņa atskatījās vairāk reižu atpakaļ, bet tad, iztikusi aiz laidariem, steidzās uz Brīvnieku ozolu pusi, it kā viņai no kāda būtu jābēg. Grabēdama viņas katūna kleita tai pinās pa kājām, un ceļi allaž atsitās pret kuplajiem māras āboliņu ceriem, kas, bagātīgi rasas piezīdušies, šļāca uz viņas kājām dzīvo ūdeni. Bet ap sirdi bija karsti, viņa smagi elpoja. — Es citādi nevaru... un varbūt... Mani neviens nevar saukt par Sausēnu zostiņu... es esmu skolota...

Viņa neviļus paskatījās sāņus uz snaudošo miežu lauku. Vārpas zemu nokārušas galvas, it kā par viņas nodomu kaunēdamās... Un Brīvnieku lielā pļava viņas acu priekšā atvērās kā tāda noslēpumaina pasaka, šur tur vēl rēgojās retas siena stirpas, par kuŗām zilganas garaiņu svītras rāmi šūpojās. Bet ozoli aizstājuši priekšā dienas gaismai... tikai retās vietās, kur tiem pa apakšu nebija saauguši biezi lazdu puduri, vakara blāzma spiedās starp ozolu stumburiem, tos spocīgi apspīdēdama. Cik vēl nesen... ziedu mēnesī... tad lakstīgalas te cauras naktis pogojušas... tagad viņu dziesmas apklusušas. Tikai tur tālāk, Brīvnieku rudzos, griezes vilka savu vienmulīgo meldiju: — Griez, griez, griez! —

un viņām blakām uz ābula ieskanējās allaž dzelžu pinekļi.

Dzestrums un drēgnums sāka viņu tā kā drebināt, viņa savilka ciešāk ap kaklu villaini. Jau viņa bija ozolu ēnā, ne lapiņa nečabēja, un šinī šausmīgā klusumā viņa pati varēja sadzirdēt savus sirds pukstienus un tos saskaitīt. Viņa šaubīdamās apstājās. — Ko es viņam lai saku... un vai viņš ticēs maniem vārdiem?... Iešu labāk atpakaļ... te ir tik drūmi... — Bet viņa raudzīja saņemties. — Es nedrīkstu atkāpties... sirds, kas mīlestību meklē, arī mīlestību atron... Nē, nē... viņš nevar būt apstulbots...

Tā, dziļi elsdama, viņa līda pa stigu uz priekšu... asinis viņai tīri vai nostāja tecēt, jo lazdu krūmos tur kas kustējās. Kā sastingusi viņa apstājās... vai nu no vēja, vai pagājušā gada riekstošanas kāds zariņš bija aizkāries aiz otra zara. Ilgi viņš lauzies ārā no nedabiskā stāvokļa, nu beidzot pienācis atsvabināšanas brīdis... priecādamies par atdabūto brīvību, tas līksms kustināja savas lapas. Viss izšķirsies, viss izšķirsies, šis brīdis pienācis, tikai uz priekšu...

Kur sols atradās, to viņa it labi zināja, jo veselus cēlienus bija uz tā nosēdējusi, grāmatu lasīdama. Viņu tur vēl nemanīja... Līzetei tapa drusciņ vieglāk. — Paldies Dievam... esmu pirmā! — Un beidzot, dziļi atņemdama elpu, viņa apsēdās.

Labu brīdi viņa nosēdēja kā sasalusi, līdz beidzot daudzmaz dabūja atkauties no svešajām, baigajām jūtām. Nu viņa sāka jau drusciņ paskatīties apkārt un aptaustīt sola margu. Jā... viņa uzgāja ar pirkstu arī savu sirdi, ko bija te iegriezusi. Piebāzusi acis itin klāt, viņa smaidīdama to uzlūkoja. Apakš tās vēl ar nazi bija

šādi tādi līkumi ieskrāpēti, bet tos nevarēja lāgā salasīt. Nebūtu mans nazis bijis tik truls, tad viņš zem sirds varētu lasīt: "Tevi mīlēju. Līzete!

Viņa iebāza gabaliņu cukura mutē... kabatā viņai laba daļa.. un tas bija tik salds, ap sirdi metās tik patīkami! Laimīga to zīzdama, viņa lūkojās ozolu galotnēs, kuras tagad jau viņai izlikās laipnākas un draudzīgākas. Viņai izlikās, it kā tās, patumsā ietīstījušās, valšķīgi smaidītu par tām lietām, kas te notiksies un ko viņas zem saviem zariem slēps...

Te viņu nejauši apkampa divas stipras rokas, viņa sajuta uz savām lūpām karstu skūpstu, tik dedzīgu, ka cukura gabaliņš mutē svirkšķēdams izšķīda... Karsta elektriska strāva viņai izskrēja caur visu miesu... tas bija viņš... viņa melnā platmale atdūrās pret viņas pieri un novēlās zālē! Bet viņš nesteidzās to uzcelt... viņš skūpstīja viņu vēlreiz...

Viņa drebēja aiz priekiem un laimes... Jānis nosēdās tai cieši blakām, lika savu roku ap viņas viduci un laimīgs čukstēja: — Kur tu biji tik ilgi... es nāku jau otrreiz. Es domāju jau, ka tu, Grietiņ, nenāksi, bet kā es tā varēju šaubīties!

Viņa saduga uz priekšu un, iecirtusi galvu krūtīs, raudzīja apslēpt savu vaigu. Bet viņš ar otru roku satvēra tai aiz smakra un ieskatījās viņai acīs.

Un tad viņš palika kā ar aukstu ūdeni apliets, un viņai bija neģēlīgi ap dūšu, jo uzreiz viņš atdzisa, atlaida viņu vaļā. — Jūs, Līzetes jaunkundze...?

Nervozi smaidīdama, viņa tam sniedza roku. — Labvakar!... Jūs esat liels nerātnis!

Viņš pacēla savu cepuri un grieza viņu starp pirkstiem riņķī. — Biju atnācis raudzīt, vai mans zirgu

gans neguļ... un tā nu iedomājos atnākt šurp atsēsties un jūs arī atnākuši...

Redzēdama, ka viņš tā galvu nodūris, Līzete kļuva drošāka. — Kamdēļ jūs man slēpjat taisnību... tagad es jūs pārklaušināšu, mans mīļais!... Jūs gaidījāt Grietiņu...

Pagāja labs brīdis klusumā, nepatīkami aizskarts, viņš mala un mala savu cepuri tālāk. — Jā, kur tad viņa ir...?

— Viņas nebūs!

— Nebūs... — Viņš uzspieda savu platmali uz ceļa.

Līzete ieklepojās. — Laikam jau gan te būšu ar viņas ziņu... Man jums ir vēstis, kuras varbūt jums nebūs patīkamas... jo man jums jāsaka, ka jūsu sirdis nekad nav sapratušās...

Krēsla bija tik liela, ka viņa nevarēja manīt, ka viņš neticīgi smīnēja: — Tā, tā...

Viņa vēl vairāk iedrošinājās. — Es zinu, ka jūs reiz viens otram esat tuvu stāvējuši... sajūtu pret jums dziļāko līdzcietību. Jā, kas var izdibināt sievietes sirdi... un dzīvē dažureiz atgadās, ko neviens nebūtu domājis... nebūtu? paredzējis! Jā... daža laba mīlestība nelaimīgi beigusies, kur trūka īstas siržu saskaņas. Man neklājas par savu māsu runāt neko ļaunu, bet man ir jāsaka... īsta mīlestība var pastāvēt tikai starp vienādiem gariem starp vienādiem raksturiem, kuri spēj mīlēt viens otru cieti un nešaubīgi... kuŗi...

— Vai viņa to nespēj... ā... man patiešām žēl..

No viņa balss Līzete nu it labi noprata, ka viņš to tur par joku. Nesamanīdama ko atbildēt, viņa sajukusi smaidīja. — Viņa... viņa... lai cik neticami tas izklausās, man tomēr jums tas jāsaka... viņa domā, ka viņa

pie jūsu sāniem nekad nevarētu justies laimīga. Jā, kad jūs Alvīnu raidītu projām no Brīvniekiem un māti ievietotu pirtī... viņa pastāv uz to!

— Arī uz to? Jā... es patiešām nezinu... vai nevarētum mēs izlīgt tā, ka katrs paliek savās tiesībās...

Līzetei krūtis sāka arvien nemierīgāk cilāties. — No visas sirds jūtu līdz jūsu sāpēm... bet tā jau ir tā nelaime, ka viņas raksturs tāds šaubīgs. Un kāpēc? Žiglemanis ir stalts vīrietis... tēvs ar Lāpi bija vietraugās... mājas esot lielas un bagātas... Viņš arī drīzumā celšot vēja sudmalas, un viņa jau tāda ir... viņa labāk grib dzīvot bagātībā. Un jūsu vēstules viņa grib jums sūtīt atpakaļ un lika jums lūgt, lai arī jūs izdotu tās, ko viņa jums rakstījusi... tas ir, ja jūs tās vēl nebūtu iznīcinājuši...

— Ko jūs sakāt? Vai tas jel maz domājams...

Viņa lūkojās pāri tumšajā, spokainajā zālē un līdzcietīgi nopūtās. Tātad jūsu starpā būtu pārrautas pēdējās saites... jūs pie viņas vairs nesaista nekas...

Atkal iestājās brīdi klusums... ne lapiņa nečaukstēja. Tad Jānis nopietni sagrāba viņas roku, tā ka viņai tīri iesāpējās. — Vai tas ir viss, ko viņa man lika sacīt, Līzetes jaunkundze? Vai jūs neesat vēl ko piemirsuši?

Līzete nobāla. Jānis spieda viņas roku vēl cietāk, ka viņas vaigi sāpīgi saviebās. — Atbildiet man!

— Es ne — es patiešam nekā nezinu... — viņa sajukusi stomījās.

Kādu brīdi viņš to mēmi uzlūkoja. — Jūs nezināt — nu, tad es jums to sacīšu... Būs jau kādi divi gadi... es un Grietiņa... šinī vietā... sēdējām kopā tāpat kā mēs abi tagad... un tad es viņai maucu pirkstā mazu zelta gredzentiņu... Vienkāršs riņķītis... tur iekalti

sirds, krusts un enkurs... Bet vai jūs zināt, kas ar to saistās? Esi uzticīgs līdz nāvei... Mēs abi zvērējām viens otram mūžīgu uzticību... līdz pēdējai asins lāsītei. .. līdz pēdējām elpas vilcienam... un kamēr viņa to uz pirksta nesīs, mūs nešķirs ne uguns, ne ūdens, ne ļaužu valodas, ne ļauni cilvēki... nekāda pasaules vara. .. Tā mēs viens otram zvērējām... tās zvaigznītes, kas tagad tur pie debess iemirdzas, tās to dzirdēja un šis sirmais ozols, tas bija mūsu liecinieks! Un tā mēs sēdējām sirdi pie sirds un aci pret aci, un pēc katra skūpsta sacījām: — Līdz nāvei... līdz nāvei... Vai viņa jums neko nav sacījusi...?

Līzete sēdēja tikpat kā ar karstu ūdeni aplieta. Viņa spieda roku uz krūtīm... elpa viņai žņaudzās ciet. — Es patiešām nekā nezinu... viņa man neko neslēpjot... Kā viņa to var sacīt... vai vairāk var slēpt... ak, tas ir neģēlīgi... ! — Viņas balsī varēja manīt stūrgalvīgu spītību, viņa tīri vai būtu raudājusi...

— Tādēļ, — viņš mīkstā, pārmetošā balsī sacīja... — neņemiet man tādēļ ļaunā, Līzetes jaunkundze, ka es jums neticu. Ko jūs man te stāstījāt, tā nav Grietiņas, bet jūsu gudrība. Jeb vai arī jūs visi kopā esat viņu samulsinājuši. Noprotu it labi, ka mums kas starpā stājies. .. un vēl no tā laika, kamēr jūs esat mājās no pilsētas. To es par jums, Līzetes jaunkundze, nebūtu domājis. .. tik jauna puķīte, kā jūs vēl esat, un jums jau tik ļauna sirds! Jūs gribat izjaukt mūsu mīlestību un padarīt mūs nelaimīgus...

Nervozi viņa sadrebējās... apstulbotais... viņš patiešām nesaprata, kādēļ viņa šurp nākusi. — Jūs izsakāt par mani tik bargu spriedumu, — viņa nospiesta

smagi dvēsa... — bet manu sirdi jūs nepazīstat... nē... jūs nepazīstat...

— Ko es jums visiem esmu ļauna darījis, ko Grietiņa jums ļauna darījusi? — Jānis iesilis turpināja. — Un ko jūs gribat ar to panākt, sakait?! Grietiņa jums nepadosies, un es viņu neatstāšu! Jūs mums labu nevēlat, bet es jums visiem vēlreiz pasaku: nenoplēsiet velti savas pastalas! Jūs mūs neizšķirsit... viss velti... ne pats velns mūs neizšķirs... Nekad un nekad!

Viņa acis tumsā šausmīgi iezibējās... viņa bija mīļu sirdi meklējusi, bet atradusi bargu, nepielūdzamu soģi. Tagad viņa vairs nevarēja valdīties, viņa nometās ceļos un trīcēdama apkampa viņa kājas. — Es jums zvēru... tā nav, kā jūs domājat... es jums zvēru... nedusmojiet... ak, uzklausiet...

Dzestri smiekli aizskāra viņas ausis, un sirds pārvērtās ledū, jo gandrīz īgni viņš to no sevis atgrūda. Viņa bija ģībonim tuvu, bet tad viņš noliecās, paņēma to uz rokām un nosēdināja atpakaļ uz sola. — Man žēl, jaunkundze... nederu jūsu bruņinieka lomā. Palieciet veseli... un labojieties!...

Un acumirklī tas bija nozudis koku ēnā...

Viņa palika sēžot kā sastingusi, tad viņu pārņēma saltas šaušalas. Viņai izlikās, ka ozoli viņai apkārt sāktu kustēties, grīļodamies draudētu viņai gāzties virsū... un no pakrēslas tumši ķēmi līstu šurp un viņu glūnošām acīm uzlūkotu. Viņa izmisusi iekliedzās... — Neatstājiet mani vienu... Dieva dēļ... man ir bail...!

Viņa pati satrūkās no sava spilgtā kliedziena un, aizturēdama elpu, klausījās... viss kapa klusumā... Te zari iebrīkšķējās... viņš nāca atpakaļ...

— Palaidiet mani mazākais ārā no ozoliem! — viņa

lūdzās un steidzas tam pretim. — Man tik bail, tik bail...

Mēmi viņš sniedza tai savu elkoni. — Lūdzu — iesim!

Priecīgi uzelpodama, viņa tam pieķērās... viņš taču viņu neatstāja vienu. Viņi steidzās pa stigu uz priekšu, ne vārda nerunādami. Ceļš bija tik šaurs un neērts, ka viņiem reižu reizām bija jāpieliecas, un tomēr lazdu zari tīkoja, noraut viņam platmali, viņai villaini. Jānis arvien savu galvas apsegu atlika taisni un viņa sagšu savilka ciešāk uz pleciem. Un tikai knaši uz priekšu... ārā no šīs baigās tumsas...

Tikai beidzot, kad viņi bija sasnieguši klaju dambi un iešana bija labāka, viņai sirds daudz maz atdzērās... Viņa nesamanīja, ko Jānim sacīt, ka tas viņu izpestījis no šīm bailēm un vairāk reizas skaņi nopūtās. — Jūs esat briesmīgs un tomēr labs cilvēks, Brīvnieka kungs... Es par jums tā rūpējos... raizējos. Vai jūs esat uz mani dusmīgi?

— Nē, — viņš rāmi atbildēja un likās jau visu aizmirsis. — Varbūt, ka arī es par jums alojies... esmu gatavs jums tūdaļ roku sniegt, Līzetes jaunkundze. Vai mēs nevaram kļūt vēl labi draugi?

Viņas acis iemirdzējās, viņa piespiedās ciešāk pie Jāņa sāniem. — Mēs jau sen tie varējām būt...

Viņš sērīgi pasmaidīja. — Tādēļ... nu tad palīdziet mums! Kas jums atliks, ja mūs izšķirsit?! Bet, ja mēs caur jums kļūstam laimīgi, tad arī jums visu mūžu būsim pateicīgi...

Viņa nokaunējusies lūkojās uz zemi un nemācēja vairs atbildēt.

— Mūsu mīlestībai gan tik daudz šķēršļu, — viņš turpināja, — bet vai mēs par visiem tos nevarētu dabūt

no ceļa? Jūs zināt... starp Brīvnieku un Sausēniem saticība nekad nav bijusi laba... kas tur vainīgs, to tagad neizmeklēsim. Bet to gan varu sacīt, ka uz priekšu tas var būt citādi un arī citādi būs. Grietiņa lai nemaz tik daudz nebīstas. Zinu gan it labi, ko mana māte un Alvīna viņai virsū kūrušas... es tur nekā nevarēju darīt... Alvīna tagad drīz aizprecēsies, un māte... nu, kā jau nu vecs cilvēks... viņai ir savi aizspriedumi, bet tik slikta viņa arī nav. Tikai drusku pacietības... kad viņa redzēs, ka Grietiņa jāpieskaita pie tās pašas familijas, tad viņa arī apmierināsies. Un savu familiju viņa nekad nepārdos... Lai nu mēs viņu tūdaļ ievietotu pirtī, tas nu gan nav... mēs tikai viņu velti sarūgtinātum, un kā lai pret savu vecāku tā izturas?! Tas maz ko līdzētu, lielākā lieta: jaunajai ar veco jāiepazīstas... viņa būs tai mīļākā meita. Jo, kad cilvēks cilvēku labi iepazīst, tad daudz, daudz kas zūd... Vai ne tā, Līzetes jaunkundze?

Viņa neatbildēja, un viņš atkal iesāka: — Tā lieta tagad patiesām sarežģīta, ka vecāki Grietiņu jau apsolījuši citam. Viņiem to nemaz nevarētu ņemt par ļaunu... valodas visādas ļaudīs, ka no manis un Grietiņas nekas nevar iznākt... ko lai cilvēki citu dara? Es pats arī labu daļu esmu vainīgs, man vajadzēja viņiem agrāk pēc Grietiņas runāt! Muļķīgi no manis diezgan... es laikam gaidīju, lai Sausēni man savu meitu klāt pienes... Esmu lietai tiktāl ļāvis notikt, ka tur vēl celsies diezgan valodas un nepatikšanas!

Līzete skaņi nopūtās. — Tā gan ir...

— Tā pagrūti nu man gan iet, — viņš domīgi iebilda tālāk, — gribēju nogaidīt uz labākiem laikiem. Bet tādus labus laikus, kādus mēs viņus iedomājam, tādus

varbūt mūžam nesagaidīsim. Vai tādēļ nu būsim krituši... kad ir laba saimniece un gadi cik necik padodas. Nē... nu vairs vilcināšanās nav, rīt pie dienas gribu ar jūsu vecākiem runāt... vienreiz taču vajag skaidrības. Un kad nu jūs, jaunkundzīt, arī ieliekat kādu vārdiņu, tam var būt liels svars! Kad vecāki grib Grietiņu laist jūdzēm tālu, nepazīstamos ļaudīs, kādēļ tad ne tepat kaimiņos, kur viņi to katru dienu var apraudzīt? Un kas tas svarīgākais... man pieder viņas sirds... es neredzu nekāda iemesla, ka jūsu vecāki varētu mums pretoties...

Tā viņš bija novadījis Līzeti atpakaļ līdz miežu stūrim un sniedza viņai sirsnīgi roku atvadoties. — Es paļaujos arī uz jums, jaunkundzīt, jūs stāvēsit mūsu pusē. Sveiciniet Grietiņu un sakait viņai to visu un vēl... un vēl... nu, jūs jau uzminēsit... Ar labu nakt', mazā varone... ar labu nakt'!

— Ar labu nakt'! — viņa spiesti pasmaidīja, tad katrs devās uz savu pusi...

Pirmajā acumirklī Līzete pati nezināja, kā viņai bija ap dūšu; vērīgi viņa klausījās, ka Jāņa soļi pa dambi attālinājās. Tad viņas krūtīs pamodās žēlums un kauns... viss viens caur otru. — Viņš apietas ar mani vēl slimāk nekā ar mazu meiteni... viņš pataisa mani par joku! Viņa dēļ es tik dziļu zemojos, un viņš manas jūtas netur ne grasi vērtas...

Asaras viņai spiedās acīs, un, dūres cieti sakampusi, viņa steidzās uz priekšu. Bez žēlastības viņas ceļi notrieca pierasojušos māras āboliņu cerus, tā ka ūdens nograbēja vien... it kā izbijušies no šī briesmīgā nakts traucējuma, tie ilgi nolocīja savas galvas, līdz beidzot

aprima... — Es viņu nemīlu... es viņu nekad neesmu mīlējusi... to zvēru! Viņš ir... viņš ir... "abscheulīgs".

Sabristās drēbju kamašas šļakstēja it kā šiem zvērastiem piebalsodamas, un svārki pie apakšas, sadzērušies rasas, trinās naidīgi un skaudīgi gar viņas stilbiem.

Viņa nozuda aiz laidariem...

***

Sausēni paši dzēra mazajā kambarī tēju, jo viņi arvien azaidu mēdza vēlāk turēt nekā saime. Grietiņa vēl nebija atnākusi... viņa steidza klētī pūra kreklus. Un no Līzetes... tur šodien nebija nekā! Bāla, saīgusi, vaigu ar dvieli pārsējusi... viņai lielas iesnas, zobi sāpēja, galva sāpēja... un to klepu, lai Dievs pas'... tikpat kā malku kad skalda.

Māte rūpīgi apraudzīja viņas pieri. — No saaukstēšanās... kā tad! Galva deg vienās ugunīs. Būsi vakara laikā staigājusi plikām kājām. Ak tu mans balodīti! Sadzeries nu, sadzeries karstu tēju... paliks varbūt labāk...

Sausēns savu veceni neticīgi uzlūkoja. — Vasaras laikā var sasaldēties...? Kad es biju puika, es basām kājām izbradāju visus sniega kupenus!

Rūpju pilna māte pielēja savai meitiņai tējas glāzi un īdzīgi attrauca: — Ko tu nu, veci, zini! Vai meitenes tik stipras kā puiku bērni, un vai jaunā pasaule tagad tiek tik prasti audzināta kā toreiz! Bet tev tas viss vienalga... Pastāsti labāk, kā tur nu bij'? Kā tad jūs vietraugās labi uzņēma un kādas tad šiem tās istabas rūmes?

— Vadzi — brīnum'! — vecis attrauca. — Ļaužu gals istabai gan tāds pazems un no kleķa... bet saimnieka gals?! Tādas pat ļovenes ar raibām glāzēm kā mums... lielajam kambarim logi gandrīz lielāki nekā mums... grīdas izklātas vieniem deķiem! Pie griestiem gan nav eņģeļi kā mums, bet liela puķe. Bet es tev saku, kas par istabas lietām! Zūpas tādas, tiklīdz tu apsēdies, "pūks" — nogrimst dibinā...

Pati apmierināta pasmaidīja. — Tā, tā... nu, vai tad nu Lāpis runās niekus... Un kāda ta cieņa bija?

— Es saku, bij' ēšana un dzeršana tikpat kā pa kāzām! — Sausēns pilnu krūti attrauca. — Bija alus, bija rumiņš... vēlāk taisījām siltu groku... — Un tā viņš sāka gaŗi un plaši aprakstīt, ko tie visu ēduši un dzēruši.

Māte uzmanīgi klausījās, bet Līzetei gar to nebija nekādas daļas. Sapņaini viņa lūkojās pār kūpošo glāzi... allažiņ mēģināja līdz ar karsto malku norīt vakarējās nepatīkamās atmiņas. Suņi lēni ierējās... nejauši viņa paskatījās caur logu sētsvidū, tumšs sārtums pārlaidās pār viņas vaigu. — Memm, memm, viņš nāk... Brīvnieks nāk... !

Mātei tikko glāze neizkrita no rokām. — Koo... Brīvnieks...?

— Jā jā... Jānis... vai tad jūs neredzat, — viņa drebēja kā drudzī un tīri pusraudus uzšāvās no krēsla un iebēga ar savu glāzi salonā.

— Riktīgi, — nu arī tēvs sacīja, — bet kālab tad šis nenāk te pa lielajām durvīm... iet apkārt uz ļaužu durvīm...

Mātes vaigs pārvērtās nopietns un stingrs. — Tik gudri jau nu mēs, kundziņ, arī esam... par velti tu šurp nenāc...

Nebija ne apskatīties, kad viņa pa verandas durvīm aizsteidzās līdz klētij. leskatījusies pa durvju šķirbu, ka Grietiņa dziļi domās nogrimusi neko nemana, viņa durvis lēni pievēra un pieslēdza. Tad, iebāzusi atslēgu kabatā, saimniece steidzās atpakaļ uz istabu un sagaidīja ciemiņu, kas no otras puses ienāca ar viņu taisni reizā.

— Ā, skat', mūsu jaunais pušenieks mūs arī vienreiz apciemo, labrīt, labrīt... — viņa tam bija laipna pretim, jo otrām kārtām jutās ļoti glaimota, ka brīvnieki viņus apciemo. — Nolieciet to platmali un nūju... piesēdieties!... Mēs jau tā kā tādi mazāki ļaudis... mēs jau nedzīvojam tā kā jūs...

Šāda laipnība, kas tomēr nenāca no sirds, Jāni tā samulsināja, ka viņš nekā nemācēja atbildēt. Arī vecais bija viņam apkārt. — Piesēdies, pušenieks, piesēdies! Vai varbūt nedzersi kādu glāzi tējas? Karsta vēl ir...

Viņš apraudzīja ar roku kannas. — Vai varbūt šņabi dzersi... man ir! Vecen, paraugi kādu uzkožamo... vai tev nav nekā?!

— Paraudzīšu, paraudzīšu, — viņa steidzīgi attrauca... — padošu pirms glāzi! Bet nu sēdiet, pušenieks... sēdiet...

Un Jānim vaigi kvēloja vien. — Paldies, Sausēnu tēvs un māt, paldies... mums būs jāizrunājas. Man te pie jums viena liela lūgšana... Tā lieta nu gan tāda ir, bet es tur neko nevaru darīt... es nevaru ilgāk... nē!

Sausēns viņam vairs nesamanīja ko atbildēt, bet pati bija gudrāka. Izlikdamās, it kā nekā nezinātu, viņa tomēr puspietvīkusi jautāja: — Ko tad lai jums līdzam...?

Kādu brītiņu Jānis viņu mēmi uzlūkoja. — Redziet, jūsu meitiņas dēļ... Grietiņa un es... Jā, ļaudis izrunājuši,

ka viņai pieteicies brūtgans no boceniešiem... vai taisnība, ka esat bijuši vietraugās?...

Pati piespiesti pasmaidīja. — Tā jau nu gan būs taisnība... bet dzeriet taču nu...

Vai... un tu vēl nekā nezini!? - Sausēns pilnu krūti iesaucās. - Mēs uzbraucām viņiem virsū tīri nezinot! Pret pēdējo krogu pajautājām kādam vīram: "ciema brāl... kur te var aiztikt uz Žībītēm?..." Šis mums atprasa: "Uz kurām, vai uz tām nabaga, vai bagātajām...?" Vadzi, nu es nezinu, ko atbildēt, te mans Lāpis šim atteiks: "ne mēs zinām tavas bagātās, ne nabagās... mēs braucam pie Žiglemaņa..." "Ā, tad jūs gribat tikt uz bagātajām," ciema brāls atbild, "ačeku tikai pa to ceļu... redziet tur baltos mūra laidarus un istabai āre kur viens gals ar dakstiņu jumtu..." - Dūšīgi stāstot, viņš aizrāvās un sāka klepot.

— Ir taisnība, ir, — pati tā kā nopūtās... — un Grieta jau ir pilnīgi mierā. Sestdien brauks pie mācītāja...

Krēsls, uz kuŗa Jānis sēdēja, iekrakšķējās... varēja manīt, ka viņš ietrīcējās. Viņš ieklepojās un gribēja jau ko teikt, kad vecais viņu atkal pārtrauca:

— Nu laižam uz priekšu, bet krata pa to māla bruģi kā traks. Nu es saprotu tūdaļ kas ir... jo sliktāki ceļi, jo labāki kvieši... es saku, māla zeme kā speķis un līdzena kā bļoda. lebraucam sētsvidū... vai tu traks... ir gan laidari! Tīri kā baznīca... gandrīz gaŗāki un platāki nekā mūsu. Vai zini, cik tie viņam izmaksājuši? Amats un materiāls vien četri tūkstoš rubļu...

— Āre, veci, ko nu stāsti, — pati viņam iejaucās valodā... — vai nezini, cik mums izgāja, ceļot jaunos

laidarus un istabu? Vai tad nu nav zināms, ko tādas baznīcas maksā...

— Jā ir gan mājas, — vecais trauca tālāk, — kur tādas mūsu pagastā ņems?! Ko domā, trīssimts pūra vietu aramas zemes un ēkas kā kannas!... Laidariem gan durvju eņģes par kādu akteli plānākas nekā mums... nu ja... kur tādas ņems kā mūsu stieņus!... Un ganības labas, zirgi kā mālu piemesti... jā, Grietiņa, tur aiziedama, dabūn gan maizes vietiņu...!

Jānis sēdēja tikpat kā uz karstām oglēm un, it kā sajucis un piesarcis, noklausījās šo stāstu. Bet tad viņa vaigā parādījās savāds nopietnums... vienreiz taču viņam jāsaka savs vārds. — Man ļoti žēl, ka jums tāds bagāts znots paiet garām, — viņš dobji sacīja... — ja tas viss ir tā, kā jūs sakāt. Man te tai lietā jāiejaucas! Es mīlēju jūsu Grietiņu jau no bērnu kājām, un viņa mīlē mani... Vai jūs pieņemsit mani par savu dēlu, tēvs, māte? Jūs jau citādi nevarat... jums nebūs nekas pretim, ka es Grietiņu pārvedu uz savām mājām...

Sausēns viņu uzlūkoja kā apmulsis, bet māte sargāja acis. Bālums un sārtums mainījās Jāņa vaigā ātrāk, viņa elpas vilcieni kļuva arvien dziļāki. — Sauciet Grietiņu priekšā un prasiet arī viņai... prasiet, vai viņa var bez manis dzīvot?... Es bez viņas nevaru. Es jūtu, ka par mums abiem kopā ir tikai viena laime... un, ja mūs šķir, tad tās nav nevienam. Kādēļ jūs mums to gribētu liegt?... Var būt, ka par mani jums sastāstītas nelabas ziņas un arī tur par tām mājeniecēm... bet neklausait... tik traki tās lietas nemaz nav!... Manas mājas nav sliktas... man tikai lielas daļas jānodod. Bet Grietiņa ir laba saimniece... mēs iztiksim... mēs dzīvosim...

Iestājās kādu brīdi klusums. Sausēniete nevarēja izprast, kādēļ viņai tā savādi metās ap sirdi, un vecais aizkustināts bāza savu pīpi. — Tebe nu tebe... kad tas nu būtu zināts ātrāk... Skāde gan! Tāpat jau nu man Grietai sava dala jādod, un vai nu es tos tūkstošus domu šur vai tur... kas man nekaitētu palīdzēt savam bērnam tepat klātumā?! Bet tagad... ja... viņam jau esmu devis trīssimts rubļu uz roku... tev ar būs jādod... Skāde gan, ka to nezinājām ātrāk...

— Skaties, kā tas vecis prot arī melot, — pati nodomāja, bet šoreiz viņai tas bija ļoti pa prātam.

Jāņa acis tagad mirdzēja dzīvāk, viņa sirdī jo vairāk uzdīga cerība. — Ak, ne jau... jūs mani pārprotat! Es nenāku precībās naudas dēļ... Dievs ir mans liecinieks, ka nāku tikai Grietiņas dēļ. Jūs manus apstākļus pazīstat, zināt arī manas vajadzības... dodat jūs viņai ko līdz, ir labi... prasīt es nekā neprasu. Naudas dēļ, haha, tad jau es būtu griezies pie skapermaņiem... Ar to man nebūtu līdzēts... Sausēnu māt, — — viņš sagrāba sirsnīgi pašas roku — vai tad jūs nebūtu man audzinājuši savu meitiņu? !. Citam jūs būtu audzinājuši... man ne!?...

Atkal iestājās klusums. Sausēnietei, nudien, bija nabaga jaunekļa žēl, un pēdējie vārdi viņai ļoti gāja pie sirds. Viņš, nudien, patīkams zēns! Viņa saldi ieklepojās. — Kuš, kuš... es jau arī tev varu būt meitu audzinājusi. Lai nu to Grietiņu ņem tas bocenietis, lai... viņi abi viens otrā ieskatījušies, ka mēs viņus vairs nešķirsim... Un kādēļ mums tos trīs simti paspēlēt? Iztiksim tā, ka vilks paēdis un kaza vesela... man jau vēl ir meita. Kas tad kaiš Līzetei... ?

Viņa vēl saldi klepoja, un Jānis, tikpat kā no mākoņiem

izkritis, viņu piesarcis uzlūkoja. — Kā to nu var, Sausēnu māt... kā to nu var!... Es jau nebūt Līzeti nesmādēju... bet kā to nu var, kad Grietiņa... ko lai viņa par mani domātu...

Sausēniete jutās aizskarta. — Tebe nu... kā tad tev lai nu izlīdzu? — viņa pietvīkusi smagi dvēsa. — Man jau nekas nebūtu pretim laist pie tevis arī Grietiņu, bet vai tad tu vēl to nesaproti? Viņai patīk tas otrs, un tu zini... tā nav piespiežama lieta...

Divi tik lieli pārsteigumi un tik īsi viens pēc otra! Platām acīm viņš uzlūkoja gan veco, gan Sausēnieti: šī ziņa viņu pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens no skaidras debess. Un tamlīdz — it kā viņam kāds būtu aizlējis spaini auksta ūdens aiz apkakles. Tad tiešām taisnība... viņš tai mazajai darījis pārestību...

— Nē, nē, piespiežama tā lieta nav... ja jau viņa... Bet es to nemaz nebiju domājis... fui, nē... ne prātā... Viņš arvien vairāk uzbudinājās...

— Un es savus bērnus nespiežu, — Sausēniete apstiprināja... — lai dara paši pēc savas patikšanas. Tas nav krenģelis, ko var uzreiz apēst, un viņām būs tas mūžs kopā jādzīvo, ne man...

Viņš, dziļi elpodams, braucīja savus matus un skatījās reižu reizēm pulkstenī. — Nē, nē... jūs darāt itin prātigi... katrs lai dara pēc savas patikšanas...

— Bet, ja viņas mierā, man nekas tur nav pretim, — viņa trauca tālāk. — Kad tik Līzete mierā... viņa vēl pāris gadu jaunāka nekā Grietiņa un vairāk skolota. Ja tev patikšana, tad varam vēl abas kāzas reizā noturēt.

— Jā, — tēvs prātīgi piebilda... — un tik tie tūkstoši vienai, kā otrai. — Arī pēc viņa domām bija tīri vienalga,

vai Jānis dabū Grietu, vai Līzi, jo abas taču bija viņa meitas.

Bet Jānis neatbildēja.

Sausēniete kala dzelzi, kamēr tā karsta. — Ja tu ņem Līzeti, tev — otra māšele būs izvadīta — paliek Sausēni. Vai tad mēs nu nezinām, ka tev tavās mājās grūti ķepuroties!? Un maksāt to vecu pakšu dēļ tiem citiem bērniem tos lielus tūkstošus, tas nav to vērtē!... Es tev teikšu, izlīgsti labāk ar viņiem tā... tu nāc uz Sausēniem, un ozoli ar lielo pļavu paliek tev. To citu tad lai viņi patur... lai tad viņi ņem tos zelta kalnus... lai zinās un dalās...

Viņas vaigs laistījās priekā, viņa pati savu gudro padomu apbrīnoja...

Jānis, kā no sapņiem pamodies, atbildēja: — Jā, jā, tad viņa atradusi, ka labāk tā... nu, kā viņa grib... Un par citu, Sausēnu māt... un par citu... nevaru vēl nekā atbildēt... man jāpārdomā...

Savādi uztraukusies, Sausēniete mirdzošām acīm nolūkojās, ka viņš rotājās ar savu nūju. — Atnāc kādreiz, atnāc... izrunāsimies! Kritis jau nebūsi... Tavās mājās jau tev dzīvošanas nav, tu tur nokulsies kā pliks pa nātrām. Lai viņi ņem tos vecos pakšķus... lai viņi nem un redz...

Jānis piepeši uzšāvās un ilgi uzlūkoja Sausēnieti dziļu, skumju skatienu. — Es iešu, Sausēnu māt, ardievu... Sakiet Grietiņai, lai Dievs viņai palīdz... bet to es nebiju domājis, nē... tas man ne sapnī nebija prātā ienācis. ..

Un projām viņš bija... uz istabas kula noskanēja viņa smagie soļi. Pati nedabūja viņu ne pa vārtiem palaist. — Patīkams zēns, — viņa priecājās... — patīkams

zēns!... Ja tas nu notiek, tad viņš un Līzete ir viens pāris... Jā, nu... nu ir viss labi... kā man tas ātrāk nemaz nebija ienācis prātā? !

Sausēns lielīgi iesmējās. — Vai mūžs! Otrs Svarupes saimnieks vēl nebūs izlaidis abas meitas pie vīra vienā gadā... ko tie tūkstoši visu izdara? !.

Pati uz viņu īdzīgi noskatījās. — Ko te nu plāties kā tāds bērns ar saviem tūkstošiem... aplam tu pulka vari viņu iedot?. Grasis gan mums bija labs, bet kur tad palika? Sagrūdi ar savu lielību visu tais baznīcās. Labi vēl, ka tai vienai meitenei tāds piesitās, kas nekā neprasa, un otrai... nē... kā tas man nemaz nebija ātrāk ienācis prātā! legātņa mums tā kā tā Sausēnos vajadzīgs, un kad nu vēl ozoli un lielā pļava... kas tad gan vēl varētu ar Sausēna mājām mēroties! Āre, vecīt!... Nebūtu tev manas galviņas, tu dažu labu reizi jau būtu iebraucis grāvī! Bet nu jāiet man tā palaist no klēts... paldies Dievam, ka lieta tā izgrozījās...

Bet, iegājusi salonā, viņa nevarēja paiet garām neskūpstījusi un nenoglaudusi Līzeti, kas visu bija dzirdējusi un kaunīgi slēpa no viņas savu vaigu. — Mana meitiņa... mana meitiņa! Ja Dieviņš gribēs... noturēsim kāzas abām reizā...

Septītā nodaļa ROMEO UN JŪLIJA

Jānis steidzās pa Sausēnu vārtiem laukā, it kā viņam zeme degtu apakš kājām, it kā viņu kāds rīdītu ar suņiem projām! Tikai kad bija ticis pie savām robežām, viņš atņēma drusciņ elpu. Cik maziņš un notriekts viņš tagad vilkās atpakaļ uz mājām... tikpat kā ar ūdeni apliets suns! Smieklīgi... viņš līdis cilvēkiem uz kakla... tik nejēdzīgi uzbāzies, un par ko?! Jo vairāk viņš notikušās lietas pārdomāja, jo vairāk viņam vajadzēja pārliecināties, ka Līzetei un Sausēnietei taisnība... Grietiņa nemīl vairs viņu, bet bocenieti... Nu viņam acis atdarījušās... nekas nav noticis pret viņas gribu. Bet bija laiki, kur viņš to ne par kādu naudu nebūtu ticējis... vēl priekš vienas stundas viņš būtu licis savu galvu ķīlā un pazvērējis, ka pasaule drīzāk var apgriezties uz otriem sāniem!... Un pēc visa tā, kas starp viņiem abiem... pēc visiem šiem zvēriem un viltīgām liecībām... tur jātop vai ārprātīgam!...

Viņš jutās nāvīgi ievainots un pazemots. Tiem ļaudīm neienāca ne prātā viņu pēc tāda briesmīga zaudējuma saudzēt! Tie viņam uz karstām pēdām uzmācās ar tādām lietām, kas viņam ne sapnī nebija ienākušas prātā... Tur viņa priekšā stāvēja lielā pļava un ozoli: tiem jātiek turpmāk no Brīvniekiem atšķirtiem un pie Sausēniem piešķirtiem... un tad viņam bija jāprec Līzete... uz vietas! Tik daudz viņš gan par šo knīpu zināja, ka

tā vīzdegunīga, kāra uz saldumiem un vakar vēl baidījās no budeļiem. Līdz dvēseles dziļumiem aizskarts, viņš trīcēja par Sausēnietes mīlīgo priekšlikumu... kā tādas lietas visas var sajaukt vienu caur otru! Bet tas jau notika viņa labā, tā gribēja līdzēt, viņu žēlot... viņam vēl stāv priekšā nepatīkamais pienākums: atsacīt! Līzete viņa sieva... pārāk jocīgi... Saprotams, ka no tās lietas nekas neiznāks, par šo meitu Brīvnieku Jānis nedos ne sprīdi no Brīvnieku īpašuma. Ja viņš uz lielo pļavu un ozoliem ielaistos tādā runā, tad tikai... bet "tā taču nav piespiežama lieta", viņam rūgti noskanēja sirdī Sausēnietes vārdi.

Lūk, to viņš dabūja par savu cietu galvu... nekāda pasaules vara nevarot Grietiņu no viņa šķirt! Tagad iedomājoties šos vārdus, viņam bija kauns pašam no sevis un kauns no cilvēkiem. Tikpat kā zaglis viņš ielīda mājās, bīdamies satikties ar pamāti vai Alvīni. Kaut viņš labāk nemaz nebūtu gājis uz Sausēniem!...

Vienā lietā viņš tomēr varēja sevi aizbildināt, ka bija gribējis reiz skaidrību... jā, nu viņš bija skaidrībā. Uz Sausēnu Grietiņu viņam vairs nav ne mazākās tiesības, viņa tam tagad tikpat sveša kā katra sieviete. Nē, svešāka... daudz svešāka... viņam jāizvairās tai no ceļa... jāsargās, ka viņu nesatiek... Cik grūti aprast ar šo rūgto patiesību... cik briesmīga tāda atsacīšanās!

Bet viņš bija lepns un negribēja to atzīt... pavisam noliegt, ka viņš to vēl mīlētu. — Es sapņoju un ilgojos, kā kāda jūtelīga jumprava, — viņš pats uz sevis sapīka. — Šimbrīžam tādām lietām nebūt neatliek laika... puscēlienu esmu jau nokavējis, un darbs uz darba... — Un tiešām darba bija vēl daudz!

Ābuls un siens gan viss bija nopļauts, bet pēdējais

pļāvums bija vēl jāsarauj kopā un jādabū zem jumta, kamēr vēl cik necik izdevīgs laiks. Jo suta... ļoti suta... pie apvāršņa savilkās arvien vairāk draudoši mākoņi. Bija droši paredzams, ka nākošās dienās neizies bez smaga lietus. Un tā viņš steidzās atpakaļ pie saviem ļaudīm, savā vietā. Te savā darbā viņš varēja daudzmaz apmierināties un visu pārdomāt ar cik necik vēsākām asinīm. Lietas jau nu vienreiz jāņem tā, kā tās ir... un kas tad viņam cits atlika kā Grietiņu aizmirst un laist Sausēnus mierā...

To arī viņš visiem spēkiem noņēmās, — bet cik grūti dabūt viņu ārā no prāta! Arvien un arvien viņam vajadzēja domāt par neuzticīgo meiču, viņš nevarēja sev noliegt, ka viņu vēl joprojām mīlēja... nākotne bez viņas tam izrādījās drūma, tukša un bēdīga... Viņš būtu vēl ko varējis darīt... pastāvēt uz savām tiesībām... pastāvēt uz doto vārdu un lietot spaidus. Viņš varētu sacīt viņas izredzētam līgavainim: "Klausies, tā lieta ir tāda, es viņu mīlēju no bērnu kājām... un tās mantas nav trūkums, kā Krišus arvien pareizi saka." Viņš varētu vecajiem Sausēniem izlasīt priekšā, ko viņa tam rakstījusi, un tad dzirdētu gan... kā tad dziesma skanētu! Viņš varētu vēl beidzot viņai rakstīt, atgādināt viņai, ko tā dara... mest tai taisni acīs viņas zvērus... Bet visām tādām lietām viņš bija par lepnu... ne ko lūgt, ne ko ubagot, ne mazākā ziņā uzbāzties! Kad Grietiņa viņu vairs negribēja, ko tur varēja darīt... viņas vaļa... un ļaunu viņš arī tai tāpēc negribēja vēlēt... nekādus šķēršļus viņai likt ceļā. Un kad arī tur bija drusciņ vairāk kas, nekā apvainotas jūtas, kuras viegli būtu apslāpējamas, kad dažreiz aiz žēlabām viņam elpa žņaudzās ciet, sirds degdama draudēja pāvērsties

par og1i... un viņš drīzāk būtu atdevis savu labo roku, nekā viņu zaudējis — — — tad tā bija viņa lieta: nevienam to nevajadzēja zināt...

Sestdien, līdz azaida laikam pēdējais ābuls bija sarauts. Kamēr ļaudis vēl ēda, Jānis iegādājās viņas vēstules, tās viņš nu gribēja sameklēt kopā un aizsūtīt viņai atpakaļ. Viņš atslēdza sava rakstāmā galdiņa atvilktni; arī to tiesību viņš gribēja tai atstāt... pašai savas vēstules sadedzināt... Vējiņš, plūzdams pa vaļējo logu viņa istabiņā, cilāja raibos priekškarus, bet uzreiz kļuva tik niķīgs, ka gribēja izraut viņam no rokām vēstules. "Mīļais Jāni..." — Jāni!..." šie vārdi plivinājās un zibēja viņam priekš acīm... Vai viņas rokraksts pats no sevis kaunējās, jeb vai šie vārdi viņu mēdīja?... Pirmoreiz viņš izgrūda sāpīgu nopūtu... tad tiešām viņa mīlestībai jāieslīd bezcerības kapā... citādi vairs nevar būt... citādi vairs ne...

Viņu sagrāba nepārvarams žēlums... sirds briesmīgās sāpēs raustījās... viņš atsvieda vēstules atpakaļ atvilktnē un aizklāja vaigu rokām. Tā kādu brīdi viņš nosēdēja it kā akmenī sastindzis, tad beidzot aizslēdza savus papīrus aiz atslēgas. Tas ir aprakts!... Nekad vairs tādās mīlināšanās neielaidīšos... sargāšos kā no uguns... tur galā iznāk tikai skumjas un skurbas...

Te viņu pārsteidza Alvīna, kas iesteidzās pie viņa elsodama.

— Rau, rau, brālīt, skaties tur, skaties tur pa logu! — viņa skaudīgi smējās. — Vai tā nav Sausēnu brūte, kas tur brauc rādīties?! Pareizi... pareizi! Pa priekšu brūtgans, otrā zirgā Sausēns ar savu laidara meitu... Jā, jā, pie mācītāja rādīties... laimīgu ceļu, laimīgu ceļu... hahaha...

Viņa izsteidzās atkal ārā, jo tur jau varēja labāk redzēt. Stīvām acīm Jānis lūkojas uz braucējiem, kas patlaban kā bija izkūņojušies no ozoliem... ne pilnu ceturtdaļu verstes aiz dārza sētas no viņa atstatu. Viņš uzšāvās un novērsās no loga... Grietiņa brauca ar citu pie mācītāja rādīties... viņš it kā piedzēris streipuļoja pret savu grāmatu plauktu. Te viņš atjēdzās... viņa sakarsusi piere atdūrās pret kādu aukstu priekšmetu. It kā ko jaunu atradis, viņš ņēma to rokās un apskatīja: tālskatāmā glāze... mantojums vēl no vectēva, lielā muižu vagares. Savā laikā tā ļoti daudz ļaužu nodevusi, jo vectēvs ar tās palīdzību no savas istabiņas muižā bija smalki pārzinājis lauka galā darbiniekus. Tie nevarēja diezgan izbrīnēties, kā vagare to zin, kad viņi slinkojuši, un pēriens nāca uz pēdām. Vēlāk izplatījās valodas, ka vagares tētem esot tāds burvības rīks, kas cilvēku verstīm tālu pievelkot viņam acu priekšā... mechaniski arī viņš izvilka šo burvības rīku... vēlreiz viņš to gribēja pievilkt acu priekšā...

Bet drīz tas sāka viņa rokās trīcēt, viņa krūtis smagi cilāties. Tās pašas mīļās acis, tie paši skatieni, bet viņa nav nebūt līksma... viņa noskumusi... Tikpat kā jēriņš, kas top vests pie kaušanas... Viņa pagriež acis uz Brīvniekiem, bet cik skumīgi, viņš nevar to panest, viņam notirpst visi kauli... vairs gaišāk nevar izsacīt pārmetumu. "Vai tie bija tavi vārdi!?... Acis viņam spiežas tīri no pieres laukā, viņš lūkojas un lūkojas un grib vēl ko redzēt, bet tad pašulaik braucēji aizgriežas līkumā... viņš vairāk neredz kā mēmās muguras...

Nolicis glāzi, viņš kādu brīdi nesamanīja, ko sev sacīt. Tad asinis viņa dzīslās sāka durdamas dzirkstīties, viņu pārņēma nevaldāms sašutums. — Hahaha, es nelga,

— viņš sita sev pa pieri, — es ticu!... Viņa nelaimīga, un es tāds nelga... un kad tur piķis, zēvele un deviņi velni!...

Uztraukts viņš soļoja pa istabiņu, nespēdams vairs kārtīgi domāt, un tikai allaž dusmās iešņācās. Viena vēlēšanās tikai, viena vēlēšanās dedza viņa sirdi... ja vainīgais būtu te viņam pie rokas, viņš būtu varējis to gabalos saplosīt. Tad durvis no ļaužu istabas lēni pavērās, un Krišus pabāza pa tām galvu. Saimnieks, kā būs ar to beidzamo ābulu? Ko mēs vēl gaidīsim un žaudēsim... laiks tā vien mācas, var būt, ka uz vakaru vai rīt uznāk lietus... Rīt ir svētdiena... kad viņš mums neaizlīst...

— Vajag jūgt! — Jānis viņam uzkliedza. — Vai dzirdi... ātri, žigli! Vajag jūgt...

Viņa acis zvēroja, un Krišus nesamanīdams uzlūkoja savu saimnieku, kuŗu tas vēl nekad tādu nebija redzējis. — Jā, jā... Mārtiņš jau aizskrēja pēc zirgiem... mēs steigsimies... — Un tad pats metās pa durvīm laukā.

Drīz zirgi bija sajūgti, un nu gāja tikpat kā uz kaŗu. Teodoram bija jānāk pie zirgu braukšanas un abām jaunākām māšelēm uz lauka, kaut gan pamāte, iegādājusies savu nelaiķi, gribēja aizrunāt, ka tām jāpalīdz Alvīnai pletēties. Nelīdzēja nekas, Jānis nebija pielūdzams. Kaŗa plāns nu vienreiz bija sastādīts, un to nedrīkstēja grozīt. Krišus pie vezumu celšanas, Mārtiņš atņem no lūka un Ingus ar savu sievu un vienu meitu uz augšienēm. Saimnieks pats cels vezumus uz lauka, otra meita krāvēja, vecais Jēkabs taisa rungas, abas māšeles piegrāb un Teodors brauc zirgus...

Tā bija karsta diena šodien Brīvnieku ļaudīm! Sašutis

par pasaules viltu, Jānis izlaida savas dusmas ar divkārtīgu spēku uz ābula kopiņām, un meita, izslavēta vezumu krāvēja, tikko spēja ņemt pretim. Tāpat otrs varmāka, Krišus, netaupīja spēkus, vezumus izceļot; ko viņi nodomājuši, to saime it labi noprata... ābula lauku katrā ziņā vajadzēja šodien pārraut mājās. Visi bija jau ar tādām domām apradinājušies, ka ātrāk miers nebūs, un tādēļ katrs no savas puses centās, lai ietu jo ātrāk, jo labāk. Mārtiņš pie lūka kukstēja vien, un Ingus uz augšām tikai paguva šad un tad sievišķiem ieminēties: "šodien nu gan uznākusi suta." īsa pusdiena un vezums uz vezuma, vezums uz vezuma. .. jaunskungs spējot tikko braukt...

Nebija tādēļ arī nekāds brīnums, ka ābula lauks ruka, acīm redzot, un pusvakarē vecais Jēkabs jau varēja aprēķināt, cik vezumu vēl piekraujami. Tomēr bija vēl labi ko cīnīties... kad viņi piekrāva beidzamo vezumu, jau bija labi krēsla, jo vairāk tādēļ, ka saulīte rietumos bija aizbridusi aiz bieziem mākoņiem un nevarēja lāga nozināt, vai tā nogājusi jau sen, vai tikai patlaban. Viņi pārsteidzās ar to uz mājām, un Jēkabs nekavējās zirgus tūdaļ nojūgt un tos pie pumpja siles padzirdīt. — Būs jāņem svētvakars, — saimnieks sacīja uz Krišu. — Var šo vezumu aizbraukt atpakaļ uz rijas šķūni un atjūgt.

Krišus atmeta tikai ar roku. — Sievišķi var kāpt zemē un iet pie lopiem... Ingus ar Mārtiņu saņems to vienu vieni paši. Tā ka viss paliek skaidrībā. Viena vežmeļa dēļ kāpt atkal no lieka uz augšām, tas nav vērtē tās piņķeres...

Bet nu Mārtiņš pirmais pretinieks. — Ūja, vai tad pirmdien vairs nav diena! Svētvakars taču ir, un katram

sava iziešana... — Diezin, kur šis to sazinājis, ka Sausēniem šo sestdien pirts kurināta... pati devusi klibajam rēdniekam labi gaļas noēsties, tā ka gara būšot vai cik!

— Nu, nu, nu... tavas iešanas jau zināmas! — Krišus atbrēca. — Paliec tik uz vietas... viens neiesi. Kad iesim, tad iesim abi!...

Mārtiņš palika kā uz muti sists, un beidzot arī pastarais vezums bija izglābts. Krišus salika rungas... viņam tāpat kā citiem mugura melna kā zeme, un visu dienu tas bija strādājis ar pliku galvu. Viņš tādēļ izkārpīja matus no ābula ziediem un uzlika savu cepuri, kas bija pakārta paspārnē uz vadža. Tad pielika saviem biedriem trepes. — To es nekad nebūtu domājis, ka šodien to ābula lauku pārrausim...

— Kā tad nepārrausi, kad ņemas tā kā traki... un līdz aklai tumsai! — Ingus nokāpis pukojās. Bet tad viņš apskatījās gaisā. — Vadzi, būs gan šonakt lietus, brālīt, būs gan... Lai nu līst... mums viss sakopts... varam likties ar saviem izpūlētiem kauliem pie miera...

Tā arī viņi drīz dabūja vakariņas un pelnīto mieru... Likās, ka Brīvnieku mājai vairs nebūtu nekādu bēdu, arī baloži paspārnē nospurkšķināja pēdējo reizi spārnus un ielidoja lākstos...

Tikai Jānim nebija prāts ne uz vakariņām, ne uz mieru, lai arī viņš visu dienu bija izkāvies un nostrādājies. Gan viņš ar visām drānām bija atlaidies savā gultiņā, tomēr krūtis viņam strauji pukstēja, sirds dega sāpīgi, nemitīgi. Viņam likās, ka tumsā Grietiņa stāvētu necik tālu no viņa gultas... viņu skumji un pārmezdama uzlūkotu. Un viņam vēl nekāda padoma! Viņa apņemta no visām pusēm... nē, tā viņš nevarēja atstāt! Viņam vajadzēja

kļūt pie viņas... vēl šonakt... satikt viņu vaigu vaigā, ar viņu izrunāties. Viņš arī dosies turpu... lai tikai vairāk satumst un paliek tumšs... Nevienam to nevajag manīt... viņš garā jau pārskata savu ceļu... Aizkrampē no iekšpuses savas abas durvis, pavirza rakstāmu galdu nost no loga un izkāpj, neviena nepamanīts, dārzā...

Laiks rāms, ka ne čiku, ne grabu, bet arī tik tumšs, ka nevar saredzēt ne līdz kāpostu dobēm. Tas viņam it pa prātam, viņš vērīgi apklausās, ka viss klusu... rūpīgi blenzdams, lien uz priekšu gar sakņu dobēm un tur tālāk grantēta teciņa tikpat kā balta lenta stiepjas tumsā uz dārza dibenu. Un dārza koki, sabāzuši galvas kopā, it kā par viņa noslēpumaino nodomu čukstētu, un lapene viņam it kā valšķīgi smīnētu pretim: "Kur tad nu!" Aizturēdams elpu, viņš kāpj soli pa solītim uz priekšu un sasniedz dārza dibens vārtiņus. Gan rūpīgi un lēni viņš tos attaisa, krampis tomēr atsitas pret koku, un troksnis izklausās tik liels, ka visai mājai vajadzētu sacelties kājās. Piesarcis viņš apstājas, kā pie kāda nedarba pieķerts... ak nē, ak nē... uz priekšu... viņam jātiek pie Grietiņas... viņš citādi nevar...

Ne gar lielo grāvi uz ozoliem... Vecais Jēkabs pie zirgiem, suņi viņam līdz... viņš var to noturēt par zirgu zagli. Arī otrā pusē rudzu laukam, gar arumu malu, var tikt uz Sausēniem... te gan pa cietiem gruntiem iešana grūtāka, bet viņš ir drošs, ka te viņu neviens nesatiks... neviens... Un kad ieskatās vairāk, var saredzēt it labi, un kad tiek ārā uz lielo pļavu... iešana kā kungam... tikpat kā pa spilvenu... Un tad pa Sausēnu grāvi uz priekšu. Pie vecajām klētīm viņš ir ko ievērojis, lielajā pļavā sienu pļaudams. Sausēnu gani

iztaisījuši vabu sētā lielu caurumu, laikam cienīdami šā gada augumu... Viņam viss vienalga, viņš ielien pa to dārzā...

Te spocīgā koku krēslā acis vēl vairāk jānopūla, galva atsitas pret kādu nolīkušu zaru, un drēbes nobraikšķ gar ērkšķu krūmiem. Var uzskriet vēl virsū kādam bišu stropam! Cik skaņi un dzestri skan viņa elpas vilcieni... uz pirkstu galiem viņš lien uz priekšu... Turpat jau liela, balta apse, turpat jau jaunkundžu puķu dobes... bet kur nu tālāk... kur nu?... Piespiedies pie koka, viņš saņem visu savu dzirdes spēju, vai nedzirdēs kur viņas balsi... acis spiežas no pieres laukā, gribēdamas caur tumsu izblenzt, vai viņa nenāk no istabas uz klēti... vai pat nesēž jau dārzā uz sola... Viņam paliek karsts ap sirdi... kas ātri un strauji pukst viņai... Viņš arī dosies turpu... lai tikai satumst un paliek tumšs...

***

Sausēniete pati klibajam patiešām bija atmetusi savu gaļas kumosu... tāds gars atkal nebija ilgi bijis! Vēl "sievišķiem", kas pērās paši beidzamie, tā atliku likām... ja tik būtu vēl kas peras, varēja dzīvot, jāteic, līdz rītam.

Māte, Anete un Grietiņa atnāca no pirts pašas pēdējās, kad bija jau akla tumsa un tad izšķīrās. Māte uz istabu, Anete uz jauno klētsaugšu sienā, Grietiņa uz drānu klēti, kur atrada jau Līzeti gultā aizmigušu.

Viņa atlaida vajā savus kuplos matus un gribēja tos uzķemmēt, bet tumsā nekā lāga nevarēja. Iet uz istabu pēc uguns viņai netikās un ļaut matiem savelties viņa

arī negribēja. Viņa tādēļ, atbīdījusi galdiņu, pavēra logu, domādama no āras dabūt drusku gaismas... tik gaŗš, tik plats. Mirdzošo zvaigznīšu un sārtās vakara blāzmas vietā mēms tumšums un nedzīvs tukšums... tikai no tālienes atskanēja lēni pērkona dūcieni, itin kā viņai ko uzsaukdami... atgādinādami...

Tāds pat drūms, nedzīvs tukšums viņas sirdī, un, kad viņa to iedomājās, tad ugunīgas sāpes tikpat kā liesmu zibeņi to šķēla un pērkons grāva un vētra trakoja... Ko viņa pa tām dienām bija kliegusi un brēkusi! Un ko tas tomēr viss līdzēja... kāzas vēl tikai trīs nedēļas... Kas tas bija ar viņu, kas ap viņu notika? It kā kādas tumšas, neredzamas varas savaldzināta... slepenos valgos saistīta... viņa nevarēja notvert savu laimi... Ko viņa gribēja, ko viņa apņēmās, viss sakrita pīšļu kaudzē... viss gāja pats no sevis uz priekšu... Viņai it kā kājas un rokas saistītas, bet asinis dzīslās rit vēl tik strauji, sirds pukst tik kaislīgi...

Cik lepnas cerības viņa bija likusi uz Līzeti, ar kādu karstu ziņkārību sagaidījusi viņu toreiz pārnākam. Bet tā īgni un skarbi atteica: "Tu pie viņa neej, kamēr viņš to veco velnu ierūmē pirtī... fui, kā es to cilvēku nevaru ieredzēt!" Tad viņai pārgāja "šviks" pār kauliem, viņa nožēloja, ka bija ielaidusi māsu starp sevi un viņu... Tā gribēja jau viņam rakstīt, lai viņš tai piedod, jo atzina jau pati, cik viņas vēlēšanās bijusi aplama, tad otrā dienā māte ienāca klētī un sacīja, ka Jānis bijis... Viņi esot prātīgi izrunājušies... viņš taču viņu nevarot ņemt... Nu Dieviņš jau par viņu gādājis... viņa drīz būšot izvadīta. Ja Jānim kas reizi iznākšot, tad Līzeti... viņš nākšot uz Sausēniem znotos... Tad viņa sāka, matus plēsdama brēkt un kliegt, ka māte

nobijās tīri nelabā vaigā un raudzīja viņu mierināt: "Nu, nu, meitiņ... es tikai tāpat runāju... vēl nekas nav noticis, es tikai tāpat domāju... lai arī māsiņai notiek..." Un Līzete vēlreiz apgalvoja, ka tā Jāni nevarot ieraudzīt ne acu galā, bet viņa brēca un nebija apmierināma...

Baigās cerībās viņa sagaidīja vēl divas dienas, vai viņš nesūtīs jaunu vēsti, — un tad nekāda pasaules vara viņu vairs neaizturēs: viņa steigsies pie viņa... pie viņa krūts izsūdzēs visu un lūgsies piedošanu... Viss velti... nekādas vēsts... viņas ticība sadragāta... Un tad atbrauca Žiglemanis... jau vakar... dienu iepriekš... Māte mudināt mudināja, lai viņa nerādot raudulīgu seju... atstāšot tas arī, un tad nebūšot vairs neviena...

Viņai citādi nemaz nebūtu jāraud, jo kādas skaistas dāvanas viņš atveda līdz: te viņai gredzens pirkstā un broša kumodē... Un jaunnedēļ viņi satikšoties Rīgā... viņam tur esot steidzami veikali, lielas darīšanas, un tad viņš tai vēl pirkšot vienu gredzenu un zelta ķēdi un pulksteņu... viņam viss "maza kaza"! Viņa pati nezināja, kā tai ap dūšu... viņa jau arī izlikās priecīga, bet cik grūti rādīt pasaulei laimīgu vaigu, kad bēdas sirdi kremt! Un tad viņi brauca pie mācītāja... pret Brīvniekiem tad viņai... tad viņai... asaras... jā, viņai bija no tēva jāsarga asaras... Viņa jau tās centās pārvarēt un mācītāja priekšā drošā, apzinīgā balsī sacīja "jā", bet pašai viņai par to sirds nodrebēja...

Nu viņa atkal bija soli tālāk... plaisa starp viņu un Jāni platāka, un kad jel viņa maz to būtu gribējusi! Viņas brūtgans šovakar aizbrauca, bet viņš nāks tai

pakaļ... pēc trim nedēļām aizvedīs tālu, tālu, un tad viņa šīs mīļās acis nekad vairs neredzēs... Bet viņa nespēj tās aizmirst... nekad nespēs... nē... It kā atbalsta meklēdamas, viņas rokas ieķeras logu stenderēs... karsta nopūta un smaga asara norit viņai pār vaigiem... Viss bijis un izbijis... un kas pie tam vainīgs? ...

— Jā,— kas pie tam vainīgs?... Viņa saņēma kopā visus savus gara spēkus, it kā gribēdama to uzminēt... izlauzties cauri tumšajai varai, kas viņu aptumšoja... It kā sadusmotas viņas straujas asinis traucās deniņos un, tos ar varu cilādamas, draudēja saārdīt. Viņa sakampa galvu... gar acīm sāka viļņot raibi, ugunīgi mutuļi, prāti aizlidoja murgu valstī... Viņa cīnās notvert savu laimi... mazu zelta putniņu... jau viņš tai rokās, bet sparīgi laužas no viņas atraisīties... Rokas pagurst, tas pasprūk... aizlido... augšup... arvien augšup... tālu... tālu... nozūd bezgala mūžīgos dzidrumos... Un sirds deg tik karsti, tik sāpīgi... viņai žēl putniņa... žēl viņa ļoti...

Dzestra vēsma aizskāra viņas pieri... viņa atjēdzās... nekādi dzidrumi... tikai, izliekusies pa logu, viņa lūkojās šausmīgā tumsā un drebēja kā drudzī... Pērkona tēvs atkal iesaucās, nikni aizskarta viņa balss dreb gaisā, visu dabu līdz kauliem tricinādama... loga rūtis vēl ilgi tirkšķ, līdz beidzot apklust, un zeme viņai apakš kājām it kā nolīgojas. Tad pašķīst ugunis, visa apkārtne kā liesmās aizdedzināta... sirds nostāj pukstēt... taisni pretim pie apses viņa redz Jāni, — tas viņu stīvi uzlūko... Tik uz acumirkli, tad atkal viss nozūd tumsā...

Viņa sarāvās un atvilkās atpakaļ aiz loga stenderes.

Vai viņa redzējusi Jāņa garu jeb vai varbūt piemigusi un sapņojusi? Pukstošu sirdi viņa vērīgi klausās tumsā... lēni soļi... viņš nāk... viņš tuvojas... Drīz viņa čukstošā balss aizskar viņas ausis: — Grietiņ... līdz nāvei!... — Prieka pārņemta, viņa izliecās pa logu, ieslīdēja viņa spēcīgajās rokās... dusēja pie viņa krūts. Jā, patiesi — viņa nesapņoja... viņa sajuta viņa karsto dvašu un meklēja viņa lūpas... tās satikās reibinošā sāpju skūpstā... līdz nāvei... līdz nāvei. Pērkons šoreiz grēni ierājas, kā saudzēdams, un vēsmas brāzma sagrābj viņas kuplos matus. Kā divi gaviļu karogi tie paceļas augstu gaisā, kā divi smagi viļņi nogāžas pār viņa pleciem... smalkie zīžu pavedieni glaužas ap viņa kaklu un glāsta viņas vaigus... Vecā apse baigi šalc un dreb... līdz nāvei... līdz nāvei...

— Grietiņ, kāpēc tu tā darīji... kādēļ tu apkrāpi sevi un mani? ...

— Viņi mani piespieda... — tā pieglaudās jo cietāk pie viņa krūts. — Viņi sacīja, ka tev slikti apstākļi un tu mani nebūšot ņemt... Un tad atkal, ka tu būšot nākt uz Sausēniem znotos un ņemt Līzeti... Bet tu tikai mani mīli... tu mani neatstāsi?...

Viņš iesmējās. — Muļķīte... kur es likšu tādu pēperkoka lellīti?! Par viņu gan savu lielo pļavu un ozolus nedomu... lai jau paliek tā labāk tam bocenietim par tiem trīssimts rubļiem... Hahaha, un tu domāji... es varētu atstāt tevi un precēt šo ar saldumiem pārēdināto knīpu!? Māte gan man viņu solīja... bet manis dēļ viņa to var iesālīt...

Grietiņa smējās līdz pārgalvīgā laimē... un tumsā viņas acis kā divas ogles dzirkstīja... Bet tad viņa tam

spieda roku uz mutes. — Kuš!.. viņa dzirdēs... viņa tepat guļ...

Kādu brīdi viņi bija tik klusi kā pelītes un vērīgi klausījās. Beidzot viņš kļuva nepacietīgs un, saķēris Grietiņu aiz padusēm, mēģināja viņu izcelt ārā pie sevis... — Nē... — viņa cieti pieķērās pie loga spriesla... — viņa cieti nomigusi...

— Bet es tevi gribu pavisam... es tevi nesīšu uz mājām pie sevis! — ...Viņš kaislīgi skūpstīja viņas pirkstus... viņa lūpas uzdūrās uz kādu cietu priekšmetu.

— Tev vēl viens gredzens? — viņš piepeši asi jautāja.

— Jā. — tas ir no viņa, — tā neapzinādamās atbildēja. Bet tad pati satrūkās.

— To tu nedrīksti... nē... ! Nē... ! Mauc nost un svied to projām...

Viņš raudzīja viņai to nomaukt, bet viņa ar visu sparu pretojās. — Nē, nē... tas ir zelta...

— Lai, — viņš dobji sacīja... — nopirkšu tev citu, labāku... — Un tā viņi bez elpas cīnījās, bet viņas pretošanās veltīga... pirksts iesāpējās, gredzens nomuka. Un tad nātras sētmalā nokustējās.

Kā sastingusi viņa vērīgi klausījās uz to vietu, kur viņš to bija nosviedis... aiz pārskatīšanās viņš bija nomaucis savu... Tai kļuva ērmoti ap dūšu, bet viņam tā nekā nesacīja... tikai žēli nodomāja: — Kad tikai nu rīt to varētu tur atrast...

Viņam tas nenāca ne prātā, un, viņu dedzīgi apkampis, viņš kaisli čukstēja: — Grietiņ... paliec uzticīga... paliec uzticīga...! Un kad viņi gribēs tevi spiest ar varu... tad es stāšos jūsu starpā... es sekošu tev līdz altārim... To es zvēru...

Bet kas tas?! Viņi satrūkās... uz klēts augšas nejauka kņada! Kāds nelabā balsī iebrēcās. — Glābiet... palīgā... burlakas... razbainieki... vai Dieviņ, ļaudis! ... Slepkavas... — Viņi stāvēja kā sasaluši, bet troksnis nemitējās...

Līzete uzšāvusies sēdus gultā, spļaudīja. — Kas tur... kas tur par troksni?... — Un it nelabi: — Grietiņ, vai tu esi?!

Grietiņa, no viņa atbrīvojusies, atvilkās atpakaļ un māja ar roku, lai viņš iet. Bet pret Līzeti viņa izlikās samiegojusies. — Tpvī, tpv, kā nobaidījos... biju nomigusi! Kas tur var būt? ...

— Slepkavas, — Līzete kunkstēja, paslēpusies zem apsegas.

Viņš turēja vēl arvien viņas roku. — Grietiņ... tu dzirdēji... Mums jāredzas...

— Rīt pie baznīcas, — viņa, aizlikusi roku priekš mutes, čukstēja.

— Tu būsi?...

— Jā — ej... ej!

Uz pirkstu galiem viņš atlēcās no loga un līda lēni projām. Piespiedies pie apses, viņš ziņkārīgi nogaidīja, kas tracim par cēloni. Visa kņada kā velšus novēlās pa otru galu no klēts augšas zemē un attālinājās projām uz lauka. Tad viņš izdzirda, ka Sausēns nobijies grāvējās gar puišu klētsdurvīm: — Jurka, celies, celies. .. pieguļniekus žņaudz! — Un pati, pavērusi logu, vaimanāja: — Steidzieties, ļautiņi... steidzieties! Vai, kā nu nelabi kliedz! — Patlaban arī pie Brīvnieku būdas suņi sāka riet, un vecais Jēkabs izšāva bisi, un nu visa māja bija kājās. — Tilaī, tilaī, tui, tuī... — laikam visi bez cepurēm steidzās projām pie pieguļniekiem.

Tagad arī viņš pa savu zināmo ceļu steidzās atpakaļ, bet, tikko bija izlīdis pa sētas caurumu, kad manīja sev aiz muguras soļus. Apstājies viņš vīstīja dūres uz atgaiņāšanos... tur bija divi.

Arī tie šaubīdamies apstājās. — Ē, vīrs, kas tas? viens lēni iesaucās.

— Ko grib? Ej savu ceļu!...

— Ā — tas jau saimnieks! — otrs pārsteigts čukstēja, un Jānis pazina abus savus puišus, Krišu un Mārtiņu.

Vairāk viņi nesacīja ne vārda un devās pa grāvi uz lielo pļavu. Tikai kad tur bija iztikuši un iešana bija labāka, Mārtiņš sāka purāties: — Ak tu spicbuks, ak tu nešķīsts, ak tu lupata no skrodera! Dzīvam ādu vajadzētu noraut prakvastam, sist miltos, ka viņš vairs no zemes neceļas...

— Dabūja, dabūja, vai tad nu arī nepietika! — Krišus atrunāja. — Ko nu vēl vairāk gribi? Pelnījis viņš to ar visu uzviju. Es negribu sacīt, kad, turpat šūdams, pajokotu ar māju meitām... gabalu jau tūdaļ nenokodīs. Bet lai man nāk no lieka no ļaužu mājām gulēt pie otra brūtes, tur, draugs, es vairs nekā nesaku. Tā jau man Skumiņu Dāvis teica, ka viņš liels maita...

Mārtiņš vairs nesacīja ne vārda... Negribēdami veco Jēkabu uztraukt, viņi gāja apkārt pa dambi... kad bija sasnieguši gatvi, tad pie kalpu klētīm jau lietus sāka stipri spridzināt. Krišum, kā rādījās bija jau visu ceļu kas uz sirds. — Vai jūs esat uz mums dusmīgi, saimnieks?

— Nē, — Jānis piesarcis atbildēja un sniedza viņiem abiem sirsnīgi roku.

Puiši apmierināti iegāja savā klētī, un saimnieks drīz pa dārza vārtiņiem ielīda dārzā. Tad iekāpa pa vaļējo

logu savā istabiņā un atbīdīja galdiņu savā vietā. Kad viņš bija nolicies gultā, lietus iesāka gāzt kā ar spaiņiem...

***

Sausēnu sievas visas uz to troksni saskrējušas sētsvidū un nu tik ņemties! Viena sapņojusi to un otra patlaban sapņojusi to... un tīri pārbijušās... — Tavu brīnumu, tavu brīnumu! — tās uztrauktas nevarēja beigt gugoties un tīri nāves bailēs bažījās, ka tikai tiem pieguļniekiem nebūtu kas nodarīts!

Arī meitas Anete pienāca: tā zināja it visu, bet nevienai nebija acu redzēt, ka tā vairs nav tā ņiprā skuķe... ka viņa bāla kā drēbe un dreb kā apšu lapiņa...

Kuš!... Uz ābula lauka suņi ierejas... var tā kā sadzirdēt: "neesam neko manījuši!" Tad kāds no ķērājiem līksmi iesaucas: "Ir, saimnieks, zirgi, ir visi! Ačeku, kur abi dumjie ēd, tur kumeļš strauta malā, brūnā ķēve, briedis un vecais losais... ir visi... pinekļi kā bijuši; — Un tad sadzird tikai lēnu dudināšanu.

— Paldies mīļam Dieviņam! — pati saņēma rokas... — Nu ja... vai tad arī viņš mūs nesarga...

Lietus tumsā šņākdams tuvojās, tad sāka drāzt tik stipri, ka sievas izlīda katra savā malā, un saimniece ar meitenēm iebēga pa verandu istabā.

Bālā lampas gaisma viņas apsveicināja. Grietiņai acis tīri pārgalvīgi mirdzēja, bet Līzete atkrita nogurusi krēslā. Māte uzkāra uz gultas līkstes villaini un noslaucīja dvielī no vaiga lietus lāses. — Pateicieties, bērniņi, Dievam, ka jūsu pūra zirdziņi palikuši sveikā! Tas tik

būtu bijis saukums... Vienu dumjo dabūs Žibīte, otrs paliks Brīvniekam...

Grietiņa patlaban bija paņēmusi ķemmes un gribēja pabeigt cirtot matus... viņai lūpas vijās uz smiekliem vien. To Līzete laikam manīja un īdzīgi atcirta: — Man nevajag nekādu pūra zirgu!...

— Nu, nu, meitiņ, — māte smiedamās jokoja... Brīvniekam jau vajag vēl vairāk... ne tik vien kā dumjā...

Līzete uzlēca kā pakulu kodeļa no krēsla. — Ko jūs mani te mokāt dienas un naktis... es viņu negribu! Es viņu nevaru savās acīs ieraudzīt!... — Viņa ļauni uzlūkoja Grietiņu. — Es jau esot pēperkoka lellīte, māte mani varot iesālīt... Es viņu pašu lieku desmit reiz iesālīt... vai dzirdi! — Nervozi šņukstēdama, viņa izskrēja ārā, verandas durvis dusmīgi aizcirzdama.

Grietiņa palika tikpat kā ar karstu ūdeni pārlieta... māsa visu dzirdējusi! Viņa nevarēja izturēt mātes skatienu un nodūra kaunīgi acis. Tā neteica ne vārda, bet, paņēmusi villaini, aizsteidzās Līzetei pakaļ uz klēti.

Lietus laukā gāzās straumēm, ūdens tecēja plunkšķēdams gar logu rūtīm, bet Grietiņai bija tā, ka viņai no kauniem būtu jālien zemē. Līzetei viss zināms... ar kādām acīm tā lai nu ar viņu saskatās! Un ko lai mātei atbild? Ķemmes viņas kuplajos matos allaž nobrīkšķējās... pukstošu sirdi viņa klausījās, vai nedzirdēs mātes soļus nākam atpakaļ...

Tur viņa nāca un reizā arī pie ļaužu durvīm iegrabējās... tēvs. Viņam kājas no slapjuma šļakstēja... tūliņ arī iečīkstējās verandas durvis un māte ienāca no otras puses. Tēvs, tikko ticis līdz kambaŗa durvīm, pilnu krūti

iesaucās: — Kur tev zaglis iedrošināsies rādīties pie maniem zirgiem! Suņi, divi pieguļnieki, būdā lādēta pistole... kuŗš tev gribēs, ka tam biksas sasāla? Jā, — es par saviem zirgiem varu naktīs droši gulēt... tur lai neviens neēnojas... Saliedēju tikai savu kažoku... vienā pluncī...

To aplūkojis, viņš sāka purināties. Bet pati par to sapīka, jo viņai šļakstījās acīs. — Ūja... vai nu nevari iziet ļaužu istabā izgriezt kažoku... — Tēvs, sarāts, arī paklausīja... viņa tagad nosodot un pārmetot uzlūkoja nebēdnieci meitu.

— Grietiņ!...

Grietiņa gan zināja un iecirta galvu krūtīs.

— Brīvnieku Jānis te esot bijis... Esot aprunājis Līzeti... licis viņu iesālīt... Jūs abi bērnu nosmējuši uz pēdējā gala...

— Viņš esot tevi bučojis... — un Grietiņa aizslēpa savu vaigu... tas viņai dega kā ugunīs.

— Vai, meit, vai, meit, to es nebūtu domājusi! Esmu tevi par godīgu bērnu audzinājusi, un tu man aiz muguras padari tādu kaunu... To es nebūtu ticējusi...

Grietiņa piepeši sacirtās... viņa jutās līdz sirds dziļumiem aizskarta un asaru pilnām acīm māti uzlūkoja. — Jā... bet kādu grēku tad es esmu nodarījusi?!...

— Kā nu ne, meit, kā nu ne! — māte sagrauzta viņu strostoja. — Vienam tu Dieva un mācītāja priekšā apsolies, ar otru pa naktīm gar pakšķiem lakstojies! Tu nebīsties grēka... nē, meit, tas nav gods!

Tas Grietiņai bija par daudz, uzšāvusies kājās, viņa asaru pilnām acīm māti mēmi uzlūkoja. It kā bez valodas... un krūtis smagi elsoja un cīnījās pēc elpas. —

Memmīt... — viņa beidzot varēja izdabūt... — es pie Žiglemaņa neiešu... neiešu... nē, neiešu...

Māte viņu platām acīm uzlūkoja. — Bet — meit?! Tu taču mācītāja priekšā esi teikusi to vārdu...

— Es pie viņa neiešu, un jūs mani no Jāņa nešķirsit... Un kad jūs mani spiedīsit ar varu pie cita, tad man jāpakaŗas vai jānoslīcinās... jā... jāpakaras... — Sāpīgi šņukstēdama, viņa uzkrita ar vaigu uz galda... viņas ķermenis raustījās kā krampjos. Māte nelabi nobijās.

— Bērns, ko tu runā?!. Tu ņem tādus bezdievīgus vārdus mutē! Tpvi, tpvi, tpvī... man visi kauli tirpst!... Vai tad tu uz Dievu pavisam nedomā?...

Bet redzot, ka bērns tā nelabi mokās, viņa kļuva jau lēnāka un sāka glaudīt Grietiņas matus. — Nu, mīļā actiņa, neraudi jel nu, neraudi! Es jau tā nemaz nedomāju, tik tāpat pārrunāju. Ko nu velti bēdāties... kā Dieviņš būs nolicis, tā notiks... tikai Brīvnieku Jānim es neļaušu savus bērnus zākāt...

Bet, kad Grietiņa neapmierinājās, viņa piesarkusi nodomāja: — Vai te nu nebūs man atkal ar viņu savs krusts!... — Bet tad viņai iešāvās kas prātā. — Pin nu matiņus, meit, tālāk, pin, — viņa saudzīgi atcēla Grietiņas galvu atpakaļ... — sapin tos labi gneti. Rīt tev jābrauc uz Rīgu, jā, jāšuj jaunās kleitas. Ka var pašūdināt... cik nu vairs tālu līdz kāzām... Māsiņa brauks līdz... viņai jau tā šuvējas madama labi pazīstama!

Grietiņa, dziļi noskumusi, lika atkal ķemmes pie matiem. — Man nevajag, man nevajag, man it nekā nevajag... man it nekā nevajag...

— Nemirsi jau nu, nemirsi vēl tik ātri, meitiņ, — māte

noglāstīja viņai vaigus. — Ka nu kādreiz puišus drusku pakaitina, vai tad tur nu liela nelaime... Jā, jā, manu actiņ... varēsit abas tad kleitas nopirkt un pagatavot... izmeklējiet tikai labi piepasīgas, labi smukas.

Un tā viņa sāka ko neko stāstīt, palīdzēja Grietiņai matus cirtot un uzspraust, tā ka tā, savu darbu pabeigusi, jau bija daudzmaz apmierinājusies. Kad viss bija kārtībā, māte vēlreiz viņu mīļi noskūpstīja. — Ej nu gulēt, ej, manu meitiņ... tev agri no rīta jāceļas... gaŗš ceļš apakš kājām... Un rīts būs gudrāks nekā vakars!

Viņa izslaucīja asaras no acīm, apņēma savu villaini un žigli aiztecēja uz klēti. Kā smaidi un asaras viens Pēc otra mainījās! Nolikusies savā gultiņā, viņa pārdomāja visu notikušo un nākamo. Jānis viņu neatstās, un ar to viņai pietika. To apzinoties, viņa jutās neizsakāmi laimīga un būtu arī mierīga pie viņa sāniem nodzīvot visu mūžu vecos bruncīšos. Bet nevajag būt muļķei, kā Līzete saka. Diezin kad vēl Jānis viņu var ņemt... un tad viņa uz jaunām kleitām var gaidīt! Pateicos... viņa tagad brauks uz Rīgu, izmeklēsies jaunas kleitas... smukas, tādas, kā viņai patīk... apšūsies sevi kārtu kārtām. Bet vai viņa tāpēc jau ies pie Žiglemaņa... to tagad neviens nezin, kas viņai padomā! Viņa bija uz savu asprātību lepna un apmierināta pasmaidīja.

Ārā smagais lietus cirtās joņiem gar klēts sienu, tad nostāja līt, un viņa klausījās, kā smagās lāses nopilēja no paspārnēm. Pliks, pliks... arvien retāk... arvien retāk... acis tikpat kā svina pielietas. Kad tikai rītā laiki nostātos jauks, — viņa vēl nopūtās, tad dziļi uzelpoja un bija nomigusi...

***

— Celies, meitiņ, celies! — māte viņu otrā rītā bikstīja... — Tāds jauks laiciņš... saulīte tek pa zemes virsu...

Grietiņa bija tūdaļ kājās. — Vai, memm... cik ir pulkstenis?.. Kad tikai mēs nenonākam uz vilcienu par vēlu...

— Ir laika, ir! — māte viņu apmierināja. — Pasteidzieties tik ar ģērbšanos... — Bet jau daudz grūtāk viņai nācās uzdabūt Līzeti uz kājām: tā savēlusies viņu uzlūkoja un griezās uz otriem sāniem. Māte jau mierā nelikās... viņu tikmēr bučoja un glaudīja, kamēr tā sāka žāvāties. Un, kad Līzete dabūja zināt, ka jābrauc uz Rīgu kleitas šūt... viņa kļuva uzreiz dzīva.

Meitenes knaši ģērbās, un māte bija ļoti runīga. — Juris zirgus jau jūdz... ieliku jau ratos jūsu pārtiku, šķiņķis gaļas, klaips maizes un labs ritulis siera... Uz nedēļas gala iebrauks tēvs un jums vēl ievedīs... Pudžījieties nu tik, pudžījieties... āre, kur Anete jau nolikusi ūdeni!... Un te būs sviestmaizīte un katrai krūzīte piena... kā tā ar tukšu dūšu izbrauksit.

Viņām ēšana ne prātā... Viņas taisījās, ka tikai tiktu gatavas! Un māte bija viņām ļoti palīdzīga... te novilka krociņu, te līdzēja sakārtot lentīti. Kad viņas bija pilnīgi apģērbušās, tā nevarēja no viņām nolaist ne acu, it īpaši no Grietiņas. — Nav nekāds brīnums, ka puiši ap viņu plēšas, — viņa nodomāja.

— Te, Līziņ, būs maciņš ar naudu, — viņa sacīja tālāk, — iebāz tikai labi kabatā, ka neizkrīt. Un tad tikai nu turiet acis rokā, ka ar drēbi neappērkaties! It īpaši, kad pie žīdiem pērk... nekad nevajag solīt to,

ko prasa. Iesola tikai kādu pusi vai vēl mazāk... un tad labi vajag kaulēties...

— Ko nu memmīt, bažījaties, — Līzete attrauca... — man jau nav pirmā reiza!

Sētsvidū rati ierībējās; puisis jau sēdēja uz buka. Paķērušas savus saulsargus, viņas devās turpu. Abi dumjie saulē laistījās vien, arī tēvs iznāca un vienos kreklos, jo naktī kažoks bija aizlijis. Viņš glaudīja savus lopiņus un likās par tiem vairāk priecājamies nekā par savām meitām.

Meitenes atvadījās no vecākiem un iekāpa ratos. Māte viņas vēl rūpīgi apvīkstīja un apbučoja apkārt un apkārt. — Brauciet nu, brauciet, manas actiņas... brauciet Dieva vārdā... — Puisis laida zirgus vaļā... viņa vēl paskrējās pakaļ līdz klētsdurvīm un nosauca pakaļ: — Līzet, vai dzirdi, Līzet!... Tā ka neizdod par konfektēm, lai nauda paliek diegiem...

Grietiņai pārgāja "švīks" pār kauliem. — Vai... cik es aizmāršīga!... Neatminēju nemaz palūkoties pēc gredzena... vai to vēlāk atradīšu?... — Un tad viņa nobāla kā krīts... — Solījos ar viņu šodien satikties pie baznīcas... Viņai kļuva ērmoti ap sirdi... bet iekāpusi jau ratos... viņai jābrauc...

Pati, turēdama roku saulei priekšā, noskatījās viņām pakaļ, kā, zirgiem pilniem rikšiem skrienot, rati pa dambi aizridoja. Tagad viņai sirds mierīga. — Šodien pavisam cits bērns, bet nakti... lai Dievs žēlīgs... tas viņai pavisam galvu sagrozījis!... Būtu viņa tagad palikusi mājās... izsargi tu viņu tad!... Nu, manu kundziņ!... Nu man ir sirds mierīga... pats Dievs man to padomu un prātu iedeva... Nu varu braukt uz baznīcu savam debesu Tēvam pateikties...

Astotā nodaļa SKATĪJOS, LŪKOJOS, KUR VIŅA MĪT... LĪGAVIŅU NEVARĒJU NEKUR IERAUDZĪT

Tai pašā rītā arī Brīvnieku vecās ēkas kūtri saulē gozējās un žāvējās. Uz sienmaļiem vēl vietu vietām pelēki laukumi... viņas it kā lepojās, ka nakts lielais lietus taču nebija spējis viņu sirmumu nomazgāt. Viņas pārcietušas daudz lielākas brāzmas... tagad svinīgais miers visapkārt... miers viņu telpās. Jo šodien jau septītā — atpūtas diena. Gatves malā klētsdurvis vēl arvien ciet, un izstrādājušies ļautiņi baudīja saldo rīta miegu netraucēti... ar labāko sirdsapziņu...

Un tāpat Jānis vēl savā gultiņā saldi snauda. Bet saimnieka gars jau pa laikam nemierīgs. Viņš pat ne sapnī neatminēja, ka šodien svētdiena... noņēmās ar vieniem darbiem, krāva, nesa, cēla... viss viņam gāja veiksmīgi no rokas, darbs tik viegls, jauks un patīkams! ... Tomēr, kad sienas pulkstenis lielajā kambarī dobjā balsī pasludināja jaunu stundu, viņš puskājup skaitīja sitienus... vecais laika rādītājs, sešreiz nodūcis, apklusa... viņš pamodās...

Viņš izberzēja acis... smaidoša saulīte, zagdamās gar loga stenderi istabiņā, viņu apsveicināja. Ap sirdi tik līksmi, tik jautri ap dūšu! It kā viņš būtu ieguvis kādu lielu mantu, vai arī citādi kas laimīgs atgadījies... Kādu brīdi viņš piespieda savus gara spēkus, it kā gribēdams savas laimīgās jūtas atminēt... Aha... uz viņa

vaiga parādījās apzinīgs smaids. Grietiņa atkal piederēja viņam, un viņš par to drošs... tādēļ žigli augšām un prom uz baznīcu! Tur viņi vēl visu labi pārdomās un pārspriedīs, un tad liks lietu otrreiz vecajiem Sausēniem priekšā. Hehē... kā viņi atplētis acis! — Nekas... varēsim tagad atkal pārmainīties... bocenietis var tagad paturēt Līzeti. Viņa jau jaunāka un "pārāka"... es esmu mierā ar Grietiņu un viņa ar mani...

Ātri uzrāvies, viņš steidzās ārā brīvajā gaisā. Dzidrā debess un vēsais rīta gaiss viņu vilināt vilināja no sētsvidus tālāk. Tikai uz to pusi atradās Sausēni... tie viņam tagad izrādījās ievērojamāki nekā arvien...

Un tad vēl tālu un platu priekš viņa acīm pavērās kuplās druvas un zilie arumi... bet nedzirdēja nekur izkapts strīķējam un neredzēja nekur ecēšas kūpam. Tikai ganāmi pulki šur tur iemavās... na... un ozolos vārnu mūziķis! Šiem radījumiem gan laikam viena diena tāda pat kā otra... Citur atkal govju ganīkļi saguluši, nevis tādēļ, ka tie būtu jau diezin kā paēduši... gani zināja, ka svētdienas rītos saimnieces viņiem mazāk skatās pakaļ, un tātad tie varēja līdz ar ganāmo pulku drusku paslinkot... Bet kas nakti nolijis par brangu lietu! Vasarāja druvas spirgtas un rasas pilnas mirdzēja saulei pretim... rudzi pielijušās vārpas smagi noliekuši. — Tie neļaus ilgi uz sevi gaidīt, — viņš nodomāja.

Sausēnu sētsvidū kas ieburkšķējās, viņam izlikās, ka tur izvilktu no vāgūža ratus. Viņi taisās uz baznīcu... bet viņam jau arī tur jātiek... Jāiet apklausīties, vai nebrauks kāds līdz... aha, tur Alvīna dārza lapenē. Ies, parunāsies...

Viņa lasīja sarkano kladi un bija tajā tā nogrimusi,

ka Jāni tikai tad pamanīja, kad viņš tai jau bija padevis draudzīgu labrītu.

— Labrīt, mīļais brālīt, — viņa piesarkusi satrūkās un jo saldi pasmaidīja. Tad nolika sarkano dārgumu uz akmens galdiņa un sasēja ar lielu ļeku savas naktsjakas zilo lentu.

— Žaņa dzejas ražojumi?... - Jānis paskatījās uz kladi.

— Jā... visu rītu tās lasu, — viņa nopūtās. — Es nevaru diezgan apbrīnot viņa sparību un dedzību mīlestībā... ai, cik jauka ir apziņa, ka tieci mīlēta...

Jānis pasmaidīja... jā, jā... viņš gan to saprata.

Viņa noraudzījās sapņaini sarkanajā vākā. — Tu, mīļais brālīt, esi par praktisku, par nopietnu... tu nevari iedomāties, cik ļoti esmu aizgrābta un aizkustināta!... Bet nu... ko nu par to tik daudz runāju... tu laikam gribēsi ātrāk brokasti, mīļais brālīt? Kā redzu, tu gribi iziet?

— Jā. Gribu tikt baznīcā... vai tu nebrauksi man līdz?

— Cik labprāt to darītu! Bet vai es varu... mammu moka atkal lielas galvas sāpes, un man jāpaliek mājās pie viņas. Jā, — viņa sērīgi nopūtās... — mamma gan šodien nevarēs celties!...

Alvīna līdzcietīgi pasmaidīja. — Nabaga zēns guļ tikpat kā nosists! Bet lai nu arī viņš atpūšas labi... izgājušo nedēļu jau tā ar prastiem darbiem nopūlēts! Nav viņš tiem ne dzimis, ne arī tos radis... bet tevis dēļ, brālīt, jau mēs visu ko darām! Mammas slimības cēlonis gan laikam būs pa lielākai daļai tas, ka viņai rūpes par Teodoru ķērušās pie sirds... Vakar vakarā, nabadziņš, bija tik gurdens...

Tomēr Jānis šo lietu neņēma tik nopietni. — Teodoram

tas ļoti veselīgi, — viņš nodomāja, — un, kas attiecas uz mammu... nu, viņa var kļūt slima un vesela, kad viņai tas vien ietīkas. — Alvīnai viņš sacīja: — Es gribēju braukt braukšus... bet tā kā neviens nevar man līdz tikt, tad iešu labāk kājām.

Kaut ko iegādājusies, Alvīna ātri uzšāvās kājās. — Ak tā... labi, ka atminējos! Tu jau satiksies arī ar Žano! Esi tik laipns un sveicini viņu no manis... nē, pagaidi... ak tā... Es pagādāšu tev ātri brokastu un, kamēr tu ēdīsi, uzrakstīšu viņam kādas rindiņas. Tu varēsi viņam tās nodot, ja, brālīt... ak, tas būs brangi!

Līksma viņa sasita plaukstas, un Jānis jautri atbildēja:

— Ja vēstule nebūs tik visai smaga, tad varu arī viņu Žanim nonest! — Tad viņi devās uz istabu, Alvīna paraudzīt brokastu un norakstīt mīļu vēstulīti, Jānis apģērbties.

Nonācis savā istabiņā, viņš pavēra durvis uz ļaužu istabu un pasauca, lai meitas viņam pasniedz ūdeni. Tas arī tika darīts, bet durvis palika paviru. Krāsnsgalā kūpēja bīdelētu ķiļķenu grāpis, meitas lēja bļodas un puiši pie galda, jau nažus attaisījuši, nepacietīgi gaidīja. Jo pulkstenis bija septiņi, "riktīgs" azaida laiks, un katram vēl priekšā uz šķīvja sviesta pika mērcei, kas kairināt kairināja sākt maltīti. Bīdelēti ķiļķeni ar sviestu ! Na, viņi jau arī te nevinkļoja... ķērās ar tādu pat dedzību klāt kā pie darba.

Un netrūka arī jauku valodu! It īpaši Krišus bija šorīt ļoti runīgs. — Vai nebija mana taisnība? — tas uzsāka. — Būtu nu tas vežmelis palicis laukā... salijis vienā mārkā, un ķizinājies nu tu gar viņu apkārt! Ja—ā!... Pie lauka darbiem vajag izmanīties... kas

zin, kāds laiks rītā?! Un, kad tu neuzspiedīsi kādu nieku īstā laikā, tad tevi, brāl, ar darbiem dzeguze aizdziedās.

Ingus taču lāga negribēja būt ar viņu vienis prātis. — Jā, kam tad tur tas labums atlec, kad tu tā plēsies? Tikai saimniekam. Manis dēļ lai arī viss ābula lauks būtu aizlijis, mana skāde jau nebūtu bijusi.

— Runā kā tāds bērns! — Krišus, viņu pārsmiedams, izsaucās. — Vai tev tas nav labi, ka ābula lauks mājās... vai laikam Sausēnu ļaudis nāks tavā vietā strādāt?! Nu labi... būtu tas lauks tagad aizlijis... kad tu domātu ievākt?! Un vai tik vien mums tā darba? Pagaidi vien, drīz būs jāņem rokā līkā, jāiet rudzos... papuves arī jātaisa gatavas. Pašiem jau vien tie darbi jāpadara, un es labāk gaidu uz viņiem, nekā viņi lai gaida uz mani. Labs, brāl, kas padarīts!

— Jā, jā... ir jau tiesa, — Ingus sūkstījās, — bet pie tiem lieliem laukiem varētu jau vēl it droši turēt vienu cilvēku un tad tikai tā būtu. Tu jau, jāteic, cilvēks, tiec izspīlēts tikpat kā āda!... Bet es jau arī nemaz nesaku, ka tas par sliktu... labs viss, kas pie malas...

— Nu tālab, ko tad tu runā?! — Krišus attrauca. — To jau tu vari pārlikt tikpat kā uz delnas!... Tāpat kā mans Mārtiņš vakar... gribēja apkust pie pēdējā vežmeļa. Jāejot uz pirti!... Nu, vai neaizgāji pirtī... vai neizpēries?!

Mārtiņam tas bija rūgts kumoss. — Kā tas tai pasaulē iet! — viņš nopūtās. — Tu darba cilvēks, kaujies dienas un naktis... noņēmies līdz nāvei... un tāds skroderis labi paēdis, labi izgulējies... viņu jau citādi ierauga. Un tā tev arvien viņam jāpaliek aiz muguras, kad viņš tev ar kādu meitu gribēs pagrasīties...

Jānim saskrēja asinis vaigos par vakarējo notikumu... bet viņš jau par to tikai varēja priecāties. Tad viņš nodomāja: — To Krišu es ne par kādu naudu nevaru atlaist, kaut arī man viņam nākošu gadu būtu desmit rubļu jāpieliek. Varu būt ar saviem gājējiem mierā... Ingum būs jāatmet kāds nieks ēdamā. Ir taisnība, ka man vajadzētu turēt vēl vienu kalpu... ir tad man darba spēki iznāktu daudz lētāk nekā citiem. Un tomēr... kālab man pašam nekā neatliek?... Es jau tagad vēl nevaru atdot, kas katram nākas...

Uz viņa pieres parādījās dziļas grumbas, bet tikai uz īsu brītiņu. — Nāks labāki laiki... un tad vēl Grietiņa!... Mēs ierīkosimies citādi... no labas saimnieces daudz kas atkarājas...

Viņš nu bija uzcirties un būtu varējis citādi iet. Patlaban arī Alvīna parādījās otrās durvīs. — Nāc, brālīt... ir gatavs...

***

Jānis steidzās uz baznīcu pa taisnāko ceļu... pa lauku grāvjiem... nopļautām pļavām. Viņa acīs stāvēja vienmēr baltais, slaidais tornis, galvu lepni pacēlis pret debesīm: tas bija viņa ceļa rādītājs. Un viņam ap sirdi tā vien, it kā Grietiņa būtu pie tā apakšā nostājusies un uz viņu nepacietīgi gaidītu. Tādēļ viņš nevarēja iet vēl diezgan ātri... allaž izvilcis mutautiņu, viņš noslaucīja sakarsušos vaigus.

Beidzot viņš sasniedza lielceļu, un ceļa mērķis vairs nebija tālu. Torņa pulkstenis patlaban iezvanīja dievkalpošanu. Dūcošās skaņas atskanēja svinīgi rāmajā gaisā,

un uz viņa saucienu ļaudis plūda no malu malām... gan kājinieki... gan braucēji. Tikai krogus galā stedeles durvis pret viņām cietsirdīgi noslēgušās, un Jānim izlikās, it kā kad baznīcas zvans kaunīgi izpaustu viņa noslēpumu. Viņš tādēļ arī daža laba garāmgājēja sveicinājumu neievēroja un, domās nogrimis, citam tikko pameta ar galvu. Dažs labs kalpiņš neievērots domāja: — Skat, Brīvnieks līdz šim bija tāds pazemīgs, bet nu viņam laikam sāk labi klāties... Nemaz vairs cilvēku nepazīst...

Alvīnas vēstuli viņš bija pavisam aizmirsis un steidzās baznīcas krogum garām taisni uz kapsētu. Tur starp daudzajām gaišajām cepurēm viņš cerēja atrast arī Grietiņu, un reibinošā puķu smarža viņa ilgošanos vēl vairāk pavairoja. Viņš satika daudz pazīstamu un pazīstamas, padeva visiem labdienu un saņēma arī sveicinājumus, bet lielās valodās neielaidās. Viņa acis raudzījās pētīdamas uz visām pusēm un lūkojās pēc viņas. Jaunavas, valšķīgi smaidīdamas, viņam noskatījās pakaļ vai arī, sabāzušas galvas kopā, čukstēja... viņš to neievēroja! Tāpat arī - ka jau labu laiku no baznīcas atskanēja dziedāšana un ērģeļu skaņas, un jaunie ļaudis cits pēc cita no kapsētas nozuda. Viņš izstaigāja visus celiņus krustiem un šķērsām, izpētīja rūpīgi visus solus noziedējušo kliederu un koku paēnā, līdz bija pārliecināts, ka viņas te nav...

Viņš atskārta, ka bija palicis kapsētā viens vienīgs.

— Viņa būs jau baznīcā... — un apmierinājies tas gāja turpu. Te viņš kļuva priecīgi pārsteigts, jo netālu aiz kapsētas vārtiem ievēroja vecos Sausēnus. Līdz ar pēdējiem nedaudziem baznīcēniem viņi steidzās uz gala

durvīm. Jau pa gabalu, pacēlis godbijīgi cepuri, viņš tiem piesteidzās.

— Eē.. pušenieks, labrīt, labrīt! — Sausēns svarīgi iesaucās... — Ta tad man izgājušo nakti... gribēja nozagt dumjos! Bet kur tad to... pinekļi stilba resnumā... tādi... -

Bet pati viņam iegrūda dunku sānos... nelikās Jāni ne redzot. — Nekavējies, ies'! Citi jau sen baznīcā... pirmā dziesma nāks uz beigu...

Sausēns, ieplētis muti, paskatījās uz savu sievu, un tad abi steidzās Jānim pa priekšu baznīcā.

Jānis mazliet saduka. Kādēļ tad viņš šo pliķi pelnījis? Kādēļ tad Sausēnu māte tik greizi skatījās, ka viņš Grietiņu mīlēja? — Kā nu viņa tā tanī bocenietī iekodusies!... Nu, koks jau nekrīt uz pirmā cirtiena... mēs par to vēl runāsim... legājis Dieva namā, viņš apstājās ne cik tālu no gala durvīm pie kāda staba... tepat kur tuvumā, Sausēniem ieblakām, viņš nocerēja Grietiņu.

Tēvreizi noskaitījušam, viņam iekrita acīs altāra bilde, kuŗa no šejienes izskatījās it kā dzīva, tik dabiska un patiesa. Cik reizes viņš jau šinī svinīgajā skatā bija nogremdējies!... Tur Marija Madaļa, nometusies pie Pestītāja kājām un citu visu aizmirsusi, nolasīja kāri vārdus no dievišķīgām lūpām. Un Marta šķetējās, ka tā nepalīdz viņai kustināt smago dzīves akmeni, nedalās ar viņu raizēs un rūpēs. Bet apskaidrotais meistara vaigs izteica: — Es jūs, cilvēku bērnus, mīļoju, es saprotu jūsu smaidus un ciešanas... Marta, sev izvēlējusies labāko daļu... — Mēmi lūpas saņēmis, viņš uzlūkoja lielo cilvēku mīļotāju... ir taču dzīvē brīži, kuros aizmirst visu, un tā ir dzīves labākā daļa... Viņš

nebūt nemanīja, ka citi baznīcēni ķestera vadībā bērtin bēra pātarus un apkārtējie, pilnu muti skaitīdami, viņu allaž uzlūkoja, kādēļ tad šis neskaita līdz...

Tad ērģeles sāka dūkt, un iesākās jauna dziesma, ne visai vienkāršu meldiju. Tādēļ tā arī negāja visai teicami, jo sievas, spilgti kliegdamas, iepina tanī visādus nevajadzīgus līkumus. Ķesteris savā krēslā nepacietīgi klepoja, izslaucīja savu brilli un, izdevīgo brīdi nogaidījis, likās atkal pilnu krūti dziesmā, gribēdams to uzvest uz ceļa. Bet nekā... ļaužu pūlim par viņu maza bēda, it īpaši sievām un meitām ne. Tās tikai allaž paskatījās grāmatā vārdus, meldija viņām pašām sava. Un acis ne mazāko brītiņu nenostāvēja mierā. Gan viņas šaudījās vienai uz otras apģērbu, gan griestos uz kroņlukturiem, gan raibajās logu rūtīs... citas, pastiepušas kaklus, lūkojās, vai dibenā pie altāra daudz dievgaldnieku. Te Jāņa tuvākais kaimiņš, kāds prāvs vīrs, kas jau ar pirmo peršu bija aizsnaudies, tagad nejauši pavēra acis un sievām līdzi nelabi iebrēcās. Jānis tīri vai satrūkās... viņš bija no augstā jūtu svētuma norauts. Tagad viņš tikai nepacietīgi sajuta nepanesamu karstumu un deguta smaku, kas cēlās no dažu baznīcēnu zābakiem.

Kāda sieva viņam turēja priekšā dziesmu grāmatu un rādīja ar pirkstu vārdus. Viņš to neredzēja... viņš lūkojās pēc Grietiņas. Veco Sausēnu tuvumā viņas nebija... — Viņa būs skolā, — tas nodomāja, jo saimnieku meitas tur labprāt mēdza stāvēt. Viņš tādēļ virzījās uz durvju pusi un devās pa tām laukā, kaut gan ubags uz viņu baltām acīm vien noskatījās. Drīz viņš cauri ģērbkambarim bija ieticis "skolā", bet arī še viņa acis velti raudzījās. Viņš gāja atpakaļ laukā un soļoja

nemierīgi pa baznīcas laukumu. Vai vecie viņu nemaz nebūs laiduši, jeb vai viņa atkal būs sākusi šaubīties? Nē... tādas domas viņam nepatika, un tādēļ viņš arī tās negribēja ieņemt galvā.

— Paga, es uzkāpšu luktā, — viņš nodomāja. — No turienes var pārredzēt visu baznīcu... un, lai tad viņa arī kur būtu ielīdusi, man vajag viņu ieraudzīt!... — Viņš tur uzkāpa, — un, jo ilgāk viņa acis baznīcā velti lūkojās, jo vairāk viņš uzbudinājās. Mācītājs uzkāpa kancelē... tikai viņš šodien no tā vārdiem maz ko mantoja. Turpretim citi baznīcēni pārsteigti un ar lielāko uzmanību klausījās Rābena sprediķi, visvairāk vecais Sausēns. Kur citām reizēm vecais mācītājs asi graizīja svarupiešu netikumus, tur šodien viņa teikšana bija mīļa un lēnprātīga...

Jānim nejauši iesitās prātā, ka Dievs citreiz Mozum parādījies ar pērkonu un zibeni un arī kā lēna vēsmiņa. Tad — it kā nagla viņam būtu iedzīta galvā, viņš pie sevis cieti nodievojās, ka tā sieviete ar gaišo salmu cepuri, tur netālu no kanceles, ir Grietiņa... tā tikai viņu neredzēja! Bet, kad viņa pagriezās uz šo pusi, tad izrādījās, ka tā ir muižas modernieka meita. Tad atkal viņam izlikās, it kā zem luktas būtu dzirdējis Grietiņas klepošanu... Viņš būtu jau steidzies apakšā, te ļaužu drūzma pavirzījās uz priekšu, un viņš pats savām acīm dabūja pārliecināties, ka kāda veca sieva klepoja uz mata līdzīgi Grietiņai. Bet nu arī citi baznīcēni sāka stiprāk un biežāk klepot, un viņš tapa uzmanīgāks pret mācītāja vārdiem.

Rābens minēja tos vārdus, kas iedevās svētā laulībā. Pēc garas rindas sekoja — ...pirmoreiz... Bocienas Lielžibīšu saimnieks Gustavs Arnolds Žiglemanis, nelaiķa

Indriķa un Dārtas dēls ar Svarupes Sausēnu saimnieka Anša un Jūles meitu Sofiju Margaretu... — Tirpoņi viņam pārskrēja pār kauliem... viņš pieķērās cieti pie margām... vaigs pārklājās ar sviedru lāsēm. Ļaužu klepošana viņam izlikās kā zobošana... kāds rūgts kumoss viņam spiedās arvien vairāk rīkles galā un aizņēma dvašu... Elpu... elpu... viņš steidzās pa trepēm zemē, ārā... brīvā gaisā...

Pirmajā brīdī viņš vairāk neko nemanīja, ka rūgtais kumoss viņam žņaudza ciet kaklu, un viņš to velti pūlējās norīt. Tā nemanot, kas ap viņu notiek, nemanot, kur viņu kājas nes, viņš bija aizmaldījies uz kapsētu, nostājies pie kāda akmens krusta ar uzrakstu: "Brīvnieku familija" un, to aplūkodams, svilpoja. Tikpat kā no miega viņš pamodās, kad kāda smaga roka aizskāra viņa kamiesi. Atgriezies apkārt, viņš ieraudzīja Skumiņu Dāvi, kas viņu ilgi uzlūkoja. — Ko—o?... Vai tas ir pareizi? ... Tādam pļēgurim...

— Pļēgurim?!. It nemaz ne... — Pielicis savu nūjas galu pie lūpām, viņš svilpoja tālāk.

Bet Dāvis nevarēja rimties, viņš balti nospļāvās. — Nu ja, pļēgurim... kā lai citādi viņu saucu?! Caurbiris tāds, atskrējis no cita pagasta... varbūt jau visas elles izbraucis... Nu, kad tik mani Sausēni par lielo meklēšanos nenošaujas sāņus!

— Hahaha! — Jānis rūgti iesmējās un atņēma vairākkārt elpu.

— Vai neaiziesim uz krogu uz kādu pudeli alus? Dāvis aicināja.

— Uz krogu... jā... iesim uz krogu! — Jānis strauji piebalsoja. — Uz krogu, jā, man tur jāiet... jānodod brālēnam vēstule... — Viņš paņēma Dāvi zem rokas,

lika savu nūjas galu pie lūpām un tā aizgāja ar viņu svilpodams...

Sprediķa laiks jau bija pāri, un Žanis aiz stoikas pildīja tēva vietu... tas šorīt nobraucis uz Rīgu. Jānis neatjēdza brālēnam ne labdienu padot un nosvieda tam vēstuli priekšā uz galda.

Žanim acis līksmi iemirdzējās. — Ā — no viņas... Un, noskūpstījis vēstuli, viņš to atplēsa.

— Dosit mums divas pudeles alus! — Dāvis sacīja. — Bet vai neiesim gastcimerē... Brīvniek?...

— Nē... tepat — un dzersim brandvīnu! — Jānis cieti noteica. — Žano, dod konjaku! — Viņi abi nosēdās, gaidīdami pie stoikas.

Bet Žanis, nogrimis vēstules saldajā saturā, viņus pavisam piemirsa. Jānim jau nepacietīgi sāka zvērot acis. — Vai būs?...

— Ak tā... — tas piesarcis nolika savu vēstuli... — divas pudeles alus un konjaku! — Cik ātri vien pagūdams, viņš pasniedza pasaukto un, lai netiktu tik drīz traucēts, tad atstāja viņiem konjaka pudeli priekšā uz galda. Tad sāka atkal lasīt vēstuli.

Abi bēdu brāļi iedzēra pāris no vietas, tad Dāvis, aizpīpojis cigāru, allaž lēni ieklepojās, bet Jānis lūkojās stīvi un vienmulīgi savā glāzē. Un Žanis lasīja un lasīja, un, lūpas kodīdams, laimīgi smaidīja un iesāka vēl no gala saldo vēstulīti.

Un beidzot viņš saķēra Jāņa roku, ko tas arī it mierīgi atļāva. — Brālēn... tu esi savai māsai krietns brālis! Es tev pateicos. Tu esi apsolījies mūsu labā griezties pie bankas, un Alvīna man raksta, ka viņa tavam solījumam uzticas kā cietai klintij. Viņa savā vēstulē tevi ļoti uzteic, mīļais Jāni... Tu zini, cik grūti mums

gaidīt to stundiņu, kad abi tiksim uz mūžu savienoti... pēc tās es dienām un naktīm ilgojos!... Te, šī grāmatiņa to zin... uzšķiršu tev dzejolīti, kurā tik teicami, tik dzīvi atspoguļojas manas ilgošanās. Vakar vakarā es sastrādāju līdz pulksten divpadsmitiem un ātrāk gulēt negāja, iekams nebiju savas jūtas attēlojis. Paklausies:

"Tev lil'ju pirksti, Tev zilas acis, Tur savu sirdi esmu apracis. Ak kaut tu manim uz visu mūžu Jel dota tiktu, tad laimīgs būšu... Tev lil'ju pirksti, Tev medus lūpas, Tev rožu vaigi...

Jānis saīdzis viņu pārtrauca. — Beidz!... Es negribu dzirdēt...

— Ko—o? — Žanis neticīgi nogrozīja galvu. — Tev šis veiklais, maigais ritums nepatīk?... — Viņam nepatīk... šis dzejolis ir taču viens no maniem vilabākajiem! Man viņš patīk labāk par Alvīnas vismīļāko dzejoli... tā kā šo:

"Līdz nāvei Tevi mīlēšu, Līdz vien es gaismu skatīšu. Tiklīdz Tev acīs paskatos, Tad zinu, ka Tev uzticos..."

— Blēņas! — Jānis kaitināts iebrēcās un, atlēcis no bufetes, viņu zvērojošam acīm uzlūkoja. — Smilkstēšana!... Tādus niekus var katrs sasmērēt...

Dzejniekam sāka lūpas trīcēt, bet nu arī Dāvis, kas

visu bija uzmanīgi noklausījies, metās pulkā. — Nu, nu, Brīvniek, to nu nevar vis sacīt! Es nezinu, kādi tie meldiņi, vai tie ir smuki... bet vārdi jau izrakstīti tikpat kā no grāmatas...

Žanis uzmeta viņam vairāk nekā pateicīgu skatienu. Šo cilvēku viņš līdz šim bija ieskatījis par "vienu prastu ķerli..." bet tagad... tas saprata poēziju... viņam par to pavisam citādas domas. Tas zina, kas pelna apbrīnošanu. Viņa sejā bija it gaiši lasāms: "Un kad viņš vēl visus manus gara ražojumus pazītu..."

Viņš labprāt būtu stiepis šurpu savus citus dzejoju krājumus un Dāvim vēl daudz jauku lietiņu palasījis priekšā, bet, diemžēl, dievkalpošana bija beigusies, un liels pūlis baznīcēnu sagruva krogā. Bet nebija jau šodien nekādu tērētāju... pa lielākai daļai tikai veci vīri. Krogus vidū sastādamies, tie runādamies smēķēja savus pīpjus un, allaž uz stoiķu palūrēdami, kāri nospļāvās, it kā ar sevi cīnīdamies: — Būtu jādzer tas kraukšķis, bet žēl marku. — Žanis nevarēja diezgan nosirdīties vien... skaties tu tādiem vīreļiem acīs! Viņš lika to arī viņiem dzirdēt. — Tādi tikai nāk to krogu piesmēķēt un piesmirdināt!

Jānis, savā stūrī atvilcies, dzēra kāri savu alu. Ja kāds no lieka būtu uz viņu noskatījies, tas būtu viņu noturējis par kaislu kluso dzērāju un žūpu. Bet viņš jau tikai gribēja daudzmaz dabūt savu rūgtumu uz leju... daudzmaz apmierināties. Turpretim Dāvis bija savādi uztraukts... viņš nevarēja aizmirst jaukās rīmes. Viņš kūpināja un kūpināja savu cigāru, allaž saļupušo galu ar zobiem nokozdams. Tik daudz uzticības un mīlestības... viņš jutās tīri sajausmināts un pacilāts...

Viņš to nemaz negribēja ticēt. — Un to jūs visu,

jaunskungs, esat paši taisījuši!... Sakait, kā jūs visu to varat?... Es savu mūžu to nevarētu!

Žanis jutās lieliski glaimots. — Jā, mans mīļais, — tur vajag zināšanu un sevišķu dāvanu... Un arī tad uzreiz neko nevar... tur vajag lielas pacietības un mēģināšanas. Man nav mazas dāvanas... bet tikai ar lielām pūlēm esmu tiktāl ticis...

— Jā, kad tā ko var, tad ir gan ko vērts! — Dāvis priecājās. — Vai akls — kad vajag uztaisīt par kādu rīmes... to jau var apdziedāt no galvas līdz kājām... Es arī esmu mēģinājis, bet man tie vārdi tā neizkrīt.

Žanis pašapzinīgi pasmaidīja. — To es gan gribu ticēt... redziet, tur vajag mācēt pareizu pantmēru un ritumu. Tā ir galvenā lieta! Visus jambus, daktilus, trochajus, spondejus... kad tos nezin, tad tur arī nekas nevar iznākt!... Itin slavenas dziesmas kad grib sadzejot, tad vajag pazīt arī heksametrus un pentametrus... un, taisnību sakot, arī es līdz tiem vēl neesmu ticis...

— Eksapēterus un pentitēterus! — Dāvis, mēli lauzīdams, atkārtoja. — Es jau nemaz nevaru galvā paturēt. Jā, jā, — katrā darbā vajag savas zināšanas — tur jums taisnība. Kas tas būs par pļāvēju, kas nezinās, kā izkaptij jāguļ kātā, kas tas par arāju, kas nezinās, kā arklam jāiet pa vagu. Un lai pienāk kāds pie manas dampes, kas nezin tos krānus, skrūves un lēģerus, — tas pats būs!...

Kāds tērētājs, paņēmis vajadzīgo mēru rokā, to piedauzīja ar dibenu pie galda, un Žanis ķēra pēc vajadzīgās pudeles. Dāvim atlika pa tam laika klausīties, ko vīri viņam aiz muguras trieca.

— Diezin, kur ellē tas skroderis izgājušo nakti bjis?!

— kāds ieteicās, — Samantojis tādas brilles visgarām gar acīm...

— Vai Lāpis? — kāds otrs atbildēja. — Nu — laikam būs bijis pie meitām.

Dāvim tas neganti patika. — Ko—o... tas klīsteris — vai riktīgi! Ak ģeldīgs, ģeldīgs — vēl vairāk, vēl vairāk vajadzēja sloksnēt! Tas viņam ģeldīgs... bet vajadzēja kaut tā, ka tas nevar no zemes piecelties... Pie meitām iet... puisīti... —

— Ir arī, — vīrelis iztapdams pret viņu pagriezies... — acis pavisam ciet... kā būdas... — Viņš lika rokas pie pieres un izrādīja kā.

Dāvis garšīgi nosmējās. — Kur tad šis tagad šuj? ... Ak tā... tu jau dzīvo Kalniņos... drīz man tur būs jābrauc ar dampi. Ak, kā vajadzēja, ak kaut pagānu... Vai nedzersi kādu čarku?

Vīrelis gan neko neatteica, bet no acīm viņam varēja lasīt: "Kā nu ne?!" — Ielejiet, jaunskungs, mēriņu! — Dāvis Žanim sacīja, un vīrelis to izmeta tikpat kā ogu. — Danka, danka...

Viņš būtu par Lāpi vēl ko pastāstījis, bet viņa ceļa biedrs, skaudīgs par tādu laimi, tam uzsauca: — Kas ir, Prici! — vai nāksi, vai paliksi te?! — Viņš negribēja ar to sanīsties un, Dāvim vēlreiz patencinādams, aizgāja citiem līdz.

Nu Žanim bija atkal rokas svabadas, viņš sāka šķirstīt savus dzejoļus. Dāvis visu laiku viņu vērīgi uzlūkoja, tas laikam attīstīja kādas domas. Tad viņš ļauni iesmējās. — Klausaities, jaunskungs! Vai jūs man nevarētu darīt mazu patikšanu? Vai jūs man par to skroderi nevarat sataisīt kādu rīmi?!

Žanis aiz prieka bija satraukts. — Jūs domājat par

Lāpi — šo nekrietno tēviņu?! Jā, jā... tas jau arī dzejnieka pienākums, graizīt sadzīves netikumus...

— Viņam vajag sakurināt labu pirti... jūs, jaunskungs, to protat! — Dāvis viņu pamācīja, un Žanis mirdzošām acīm atbildēja: — Ja jums tīk, labprāt, mans mīļais... kā bija jūsu uzvārds? ... Dimza? ... mans mīļais Dimza. Man prieks, ka varu jums ar savām gara dāvanām pakalpot!

Dāvis, prieka uztraukts, pasauca jaunu alu... gudrs cilvēks! Kad viņi biji abi sadzēruši kopā, tas vēl ieminējās: — Un tad man vēl par kādu meitu vajadzētu sataisīt labu rīmi. Bet ar labu smuku meldiņu... fidra, fidra, fidrallala, vai... Antonijus viens vārgulīts. Un tad puiši, sanākuši topā, varētu to uzraut... tie tik būtu joki!

— Varētu arī ņemt: zum tinglingling, — Žanis atbildēja: — Maza lieta... ar manām gara dāvanām. Teiciet man tik tās personas vārdu.

Dāvis nosmīnēja un paskatījās sāņus uz Jāni... — Sausēnu Grieta...

Jānim piepeši sāka ausis svilt... glūnoši viņš uzlūkoja brālēnu, ko tas atbildēs. Bet laimīgais dzejnieks, atzīšanās glaimu apreibināts, to neievēroja un smaidīdams atteica: — Ak — par to lopu meitu... maza lieta...

Kā zibens Jānis uzlēca kājās, it kā vai būtu gribējis savu brālēnu saēst. Dieva laime, ka stoika atradās viņu starpā... viņa dūre norībēja uz tās ar tādu sparu, ka pudeles un glāzes palēcās augstu gaisā... — Piesargies, zēn! — viņš zvērojošām acīm iesaucās. — Piesargies tu viņu noķēzīt... Vai tad pasaulē nav neviena krietna cilvēka?! Ja tev nagi niez, tad es tevi pamācīšu! ... — Žanis bija bāls kā drāna, un arī Dāvis, tīri

nobijies, ievilkās savā kaktā atpakaļ, jo Jāņa dūre viņam teju teju bija zem deguna. — Un to es arī jums, Dimza, saku, — viņš šņāca, — ja jūs gribat viņas godu ķēzīt, tad jums ar mani ir darīšana!... Es gan domāju, ka jums, padzīvojušam puisim, būtu vairāk prāta.

Viņš nosvieda kādus sudraba gabalus uz bufetes par tēriņu, un, iekams abi laužu graizītāji, mutes ieplētuši, vēl paguva ko atbildēt, viņš bija jau pa durvīm laukā.

* * *

Bija labi pievakarē. Sausēnu sētā neredzēja nevienas dzīvibiņas, arī suņi bija izskrējuši uz lauka pie ganiem.

Tikai abi vecie bija iekšā... mazajā kambarī. Pati, nosēdusies pie dziesmu grāmatas, nodomāja izdziedāt tās dziesmas, kas šodien vēl vēlētas, pats, uzvilcis pliko kažoku, kas no vakarējā lietus bija tāls ievilcies, sniedzās uz krāsns augšas pēc tabakas un špickām. — Jāpaiet, jāpaiet gar laukiem, — viņš dižojās, — jāapskatās, kā beidzamie mieži plaukst! Izgājušo nakti tāds brangs lietus... vai akls, kur to vasarāju šogad salikšu. ..

Pati neatbildēja, bet vilka pilnu krūti tālāk savu meldiņu, jo atlikt iedziedātu dziesmu grāmatu viņa turēja par grēku. Te viņi abi tīri nobijās — tikpat kā no zemes izaudzis, Jānis atradās viņu priekšā un viņus asi uzlūkoja.

— Es nāku Grietiņas pēc... es viņu neatstāšu! Ko jūs esat darījuši, par to jūs nevarat Dievam atbildēt!... Bet vēl jūs savu grēku varat izlabot...

Sausēnu tēvs pavisam apjuka. — Tad no baznīcas

nāc... mēs jau sen mājā! Gan negribēju kumeļa sabraukt... bet kur tu inģistu... grožus turi rokā vien...

— Kur ir Grietiņa?! — Jānis viņam uzmācās. — Kas tie ir par darbiem, ko jūs strādājat!... Un kādēļ jūs to bocenieti turat labāku par mani, kādēļ jūs mani uzlūkojat kā kādu ienaidnieku! Un es viņu mīlu... mīlu vairāk nekā savu dzīvību... Ko es esmu jums ļaunu darījis?! Sakait! Atbildiet!

Savā iekaisumā viņš bija veci sagrābis aiz rokas un viņu tīri raustīja. — Jūs nevarat atbildēt... jums nav skaidra sirdsapziņa... — Pati uzsāka dziesmas pēdējo pantu: "Gars stāv ar miesu ienaidā, Dievs, palīdz vājam karot.." Vaigi viņai metās bāli un sarkani... vecim ne pavisam izdarīšana. Tikpat kā spraugās iesprucis, viņš lūkojās, palīga meklēdams, uz viņu... Tad atskanēja no pulksteņa kastes dobji sitieni. — Nosit pieci... — viņš kaunīgi smaidīja.

Vai jūs esat cilvēki, vai jūs esat vecāki! — Jānis tālāk iesaucās. — Man jūs stāstāt tādus saltus melus un viņu jūs spiežat pie bocenieša ar varu. To viņa man vakar asarām acīs sūdzēja... jūs cietsirdīgie un apstulbotie. .. To es no jums nebūtu domājis!...

Pati noskaitusies steidza dziesmu kā drudzī. Beigas... "neaiztieku, kas man ir visai grūt', Dievs, dod man debess prieku" — bija ar vienu rāvienu cauri, — aizsitusi grāmatu, viņa to pastūma sāņus uz galdiņa un asi ieklepojas.

— Vī, manu dieniņu! Kādu lielu laimi tad nu Grietiņa pie jums sasmeltu?! Nav jau maza tā pamilija... vēl neviena no māsām nav pie vīra izvadīta!

Sausēns nu bija vaļā, viņam novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm, bet Jānim vaigi vēl vairāk iedegās,

viņš Sausēnieti bargi uzlūkoja. — Prasait to viņai pašai... no viņas mutes jūs dzirdēsit, kur viņas laime!... Vai es nezinu, ka mani apstākļi nav laimīgi, bet to mūsu mīlestība neprasa... Un taisni tādēļ es atnācu pie jums... Sausēnu māt... jūs gribējāt man uzticēt Līzetes likteni... dodiet man labāk Grietiņu... es viņu no visas sirds mīlu...

Pēdējos vārdus viņš izsacīja mīkstā balsī, bet Sausēnieti tie aizskāra vārīgā vietā. Viņa dzēlīgi atcirta: — Ko tad nu jūs par Līzeti rūpējaties... es jau varot likt viņu iesālīt!

Jānis, nepatīkami aizskarts, piesarka. — Jā, jā, mīļo kaimiņ, — nu arī vecais Sausēns atdabūja "kuražu", — ja tu nebūtu slikti aprunājies, tu manu meitu būtu dabūjis! Kas nekaitētu tepat pušeniekos un tik jau nu man tie tūkstoši līdz jādod, vai nu tev, vai citam. Bet viņa tagad vairs ne dzirdēt!

— Es neliedzos, ka to esmu sacījis, — Jānis nospiests sacīja, — un tā varbūt arī bija kļūda. Bet to nevienam citam neesmu sacījis kā Grietiņai... es jau citādi nevarēju... man viņai bija jāteic! Tālāk to neviens cilvēks zināt nedabūs, ka es Līzetes jaunkundzi būtu apsmādējis. ..

Bet patij tas bija uguns pakulās. — Tad jau nespiež jums neviens manu bērnu ņemt, nespiež!... Vī, ak tu manu! Ir jau citas vairāk uzaugušas meitas... mana Līzete ne pilnu septiņpadsmit!... Āre, kur tad jums tā bagātā brūte, ko ļaudis daudzināja? Tai jau nākot vai savi divdesmit tūkstoši līdz!... Tās naudas mēs dot nespējam... Un, taisnību sakot, mēs jūsu robus nespējam aizbāzt, un nav arī vajadzīgs. Vienu meitiņu ar

Dieva palīgu pārsvieda šodien pār kanceli, neba otra būs kritusi! Iesālīta jau viņa arī var ilgāk pastāvēt.

Tik sīvai pretestībai Jānis nebija sagatavojies. Atspiedies ar muguru pret galdiņu, viņš žņaudzīja nesamanīdams savu platmali un, smagi elpodams, uzlūkoja pietvīkušo sievu. — Sausēnu māt, tas nenotiks!... Tas nenotiks...

— To jau nu redzēsim! — viņa spītīgi atcirta. — Jūs gan, kundziņ, gribējāt manam bērnam galvu sagrozīt, bet tas jums neizdevās... Dievs bija žēlīgs. Un tagad viņa par jums it nekā vairs negrib zināt... it nekā vairs!

Jāņa acis ugunīgi uzliesmoja. — Nav taisnība, es to neticu!... Vieniem un tiem pašiem meliem es divreiz neticu!... Kur ir Grietiņa? Lai viņa man saka to acīs... Kamēr viņa man uzticas, es savu balodīti neatstāšu vanagu nagos...

Sausēniete, no dusmām sarkana kā vēzis, norīstījās vien. — Vai Dieviņ, vai... ak tu Kungs, apžēlojies par mani! Mācās virsū kā sadedzis, ne vairs dienas, ne naktis neliek tevi mierā... Ko jūs īsti gribat no mums... ko jūs gribat?! Lai jūsu robus aizbāžam? Lai savu labumu jūsu caurumos sagrūžam? Lai savu bērnu tīšu nelaimē grūžam... pie jums, šinī čigānu sugā?! Ko jūs kasāties ar mums, ko jūs gribat no mums... sakait, ko jūs gribat... — un viņa sāka pilnā kaklā kliegt...

Sausēns, it kā piekaunējies, smīnēja, un Jānis, līdz nāvei aizskarts, trīcēja. Kad Sausēniete bija iztrakojusies, viņš drebošā balsī uzsāka: — Es domāju, ka jūs būtu cilvēki, bet jūs tie neesat!... Dievs ir mans liecinieks, ka es taisni ar jums domāju, bet jūs... jūs grūžat man nazi sirdī... Vai jūs domājat, ka es kaunu esmu maizē apēdis?!.. Kādēļ es vēl vārstu jūsu duvis

un speru kāju pār jūsu slieksni?... Mans vīra vārds ir ieķīlāts, es esmu zvērējis, līdz nāvei... vai jūs saprotat, līdz nāvei... Sauciet Grietiņu šurpu... prasiet viņai manā priekša... un, ja viņa atbildēs, ka tā var bez manis dzīvot... ja viņa mani atsvabinās no mana zvēresta — tad es jūs vairs neapgrūtināšu... Mēs būsim tad šķirti ļaudis uz visiem laikiem... Bet ātrāk es no viņas neatlaidīšos, ātrāk jūs mūs nešķirsit... un kamēr man vien kaulos būs dzīvība...

— Ā, tad tāpēc esat tik liels, ka man to bērnu esat ieēdinājuši?! — pati zila melna no dusmām viņu pārtrauca. — Paldies mīļam Dieviņam... viņai jūs galvu vairs negrozīsit! Varat, kundziņ, ložņāt pa naktīm gar pakšķiem, cik gribat, Grietiņu jūs priekš kāzām vairs neredzēsit. Aoh, kundziņ!

Jānis palika kā bez elpas. — Kur viņa ir... Sausēnu māt?

— Vī, Dieviņ — viņai jāsteidz brūtes štāte... vēl tikai trīs nedēļas līdz kāzām! Kur viņa ir, tas jums vienalga... no manis to zināt nedabūsit. Mans bērns ir no jums drošībā...

Jānis saslējās lepni kājās, viņa acīs parādījās savāds mirdzums. — Un tomēr jūs viņu no manis nešķirsit, ne un tūkstoš reiz ne, tik taisni, kā es te stāvu! Tad iekaliet mani pirms ķēdēs, noņemiet man galvu, sakapājiet mani gabalos!... Līdz nāvei... līdz nāvei...

Pašai lūpas drebēja, un ienaids liesmoja acīs. — Nē un nē, — viņa kliedza, sev pie krūtīm sizdama... — drīzāk es atlauztu savam bērnam kādu kāju vai roku, nekā viņu pie jums laistu!... Grietiņa ir mans bērns... mans bērns, vai dzirdat... un es to tā gribu!...

Jāņa pieres dzīslas bija uzpampušas, zibšņojošu skatu

viņš uzlūkoja Sausēnieti. — Viņa ir tikai jūsu bērns, bet man viņa ir Dieva un cilvēku priekšā saderēta brūte... Un to es jums zvēru — slēpiet Grietiņu, cik gribat, — es tomēr viņu dabūšu! Es neprasu jūsu svētības un nebīstos jūsu lāstu... Redziet šīs... — viņš pacēla ačgārniski savas dūres, un dzīslas uz stilbiem zilas piepampušas raustījās, — tās nav pie paijiņām pieradušas, tās ir saplēstas un sadraskātas... viņām es uzticos! Uz tām es nesīšu savu dārgumiņu cauru mūžu, viņu līdz kapa malai sargāšu un glabāšu... Lai Dievs jums nepielīdzina, ko jūs mums darāt, bet savu labo roku es paceļu pie Visaugstā un Visvarenā —: es drīzāk atstāšu savu lielo pļavu, savus ozolus, savas tēva mājas — bet Grietiņu es neatstāšu! Es viņai sekošu līdz altārim, tur mēs atkal satiksimies, un tur es no jums atraušu savu līgaviņu! To es jums zvēru... Dievs ir mans liecinieks! ...

Un, augstu gaisā pacēlis roku, viņš kā bargs soģis uzlūkoja satriekto Sausēnieti, kas bāla kā drāna trīcēja, tad paķēra savu nūju un cepuri un drāzās projām kā apkaitināts lauva...

Pati palika kā bez valodas... pagāja labs brīdis, kamēr viņa to atdabūja un sašutusi iekliedzās: — Ārā. ārā!... Kad nemākat ienākt kā cilvēks, tad taisaities kā tiekat ārā...

Bet viņš jau sen bija ārā...

Tikai pēc laba laika viņa vairāk atjēdzās un sāka izlaist savas dusmas, krēslus grūstīdama un grāmatu svaidīdama. — Vai Dieviņ, vai Dieviņ... Kungs, atpestī mani no ļauna!... Dienas laikā ienāk tava paša mājā, ņem tevi izķēzī un izzākā uz beidzamo! Vai tā nav

Dieva sodība, vai tas nav mans krusts... ak Jēziņ, apžēlojies!...

Un tad viņa ņēma nagos savu veci. — Un tu ar... tev mēle piesalusi! Lielīties, tur tev mute līdz ausīm, bet kur vajag, tur tu stāvi mēmulis. Mani ņem pavisam nost... viņš nesaka ne vārda, stāv kā mēms!... Tādam jau vajadzēja dot suņa godu... izrīdīt ar suņiem pa vārtu vārtiem...

Bet pats, sadabūjis savu tabaku un špickas, atmeta ar roku un devās tāpat pa durvīm laukā.

Nu viņa palika rājoties gluži viena. Bet sirds nemaz vairs vietā... tikpat kā kalējs kad dauzītu uz laktas. Tikai kad bija iedzērusi glāzi auksta ūdens, viņa drusku apmierinājās.

Jāņa zvēri tai tomēr neizgāja no prāta, roku pacēlis viņš tai dzīvi stāvēja acu priekšā. Vai tad viņš nu tā par varēm varētu atņemt bērnu?! — Kad tikai viņš neiet priekšā pie mācītāja? — viņa sāka baiļoties, un karsts viņai pārgāja pār kauliem. Vienreiz viņa savā mūžā bija no cienīgtēva dabūjusi ģuniņu, otrreiz tā viņa priekšā vairs negribēja rādīties.

Viņa uzšķīra grāmatā pēdējo šinī svētdienā vēlēto un vēl neizdziedāto dziesmu. Drīz vien tukšajās mājās atskanēja viņas spilgtais, variantu bagātais soprāns "Es dziļās bēdās nosaucos..."

Devītā nodaļa RĪGAS ONKULIS

To svētdienas rītu jauka Dieva saulīte jau neapspīdēja Brīvniekus un Sausēnus vien. Tur kādā no Rīgas priekšpilsētām, kuŗu apdzīvo pa lielākai daļai turīgi ļaudis, viņa glāstīja kādu greznu vasarnīcu krāšņa parka vidū un velti mēģināja ielauzties caur stikliem un lapotām vīna koku stīgām verandā, kur vecais kungs rīta svārkos un sarkano micīti galvā dzēra kafiju un kūpināja smaržīgu cigāru. Nebija liels, bet sārts un apaļš vecis... gludi noskūto vaigu malās atstāta bārzdiņa, savēlusies baltās zīda sprodziņās, viņam piešķīra ļoti cienīgu izskatu. Pēc pirmā paņēmiena viņu varēja noturēt par kādu atlaistu baznīcas kalpu, vai arī par vecu rātsgungu, kauču gan viņš bija caur' un cauri veikalnieks. Ar labāko sirdsapziņu viņš nodevās savam baudījumam... paķēra arī avīzi un tajā ieskatījās — un arī te atrada labu un jauku vien. Tas viņa labo omu vēl jo vairāk pavairoja, šis vecais kungs bija "mūsu familijas" Rīgas onkulis Kārlis, kam veicās ļoti labi un kas prata dzīvot. Par citu sūrošanos viņš tikai nicinoši pasmējās... viņš dzīvo pats savā mājā, — tas ir viņa galvenais princips. Ja citiem ļaudīm ir grūti, tad tikai tādēļ vien, ka viņi šo principu neievēro.

Viņa veikali mēdz arvien tā izdoties, kā viņš tos nocerējis. Ja neiznāk tā, kā viņš nodomājis, tad ļauni cilvēki uz viņu noskatījušies un slepeni jau iepriekš "nostiftējuši

kārti." Tad viņš gan top nervozs un uzbudinās. Citādi viņš ļoti mierīgs un pieklājīgs vecis, top savās aprindās labi ieredzēts, un viņam daudz joku...

Parādās vērīgiem soļiem uz verandas kāda sieviete gluži melnā apģērbā, bet gaiša, gaišā priekšautā. Arī viņa gluži sirma, tomēr gnēta kā jaunkundze, ko arī sarkanais rožu pumpurs priekšauta augšējā stūrī pie krūtīm liecināja. Tā bija mājas kunga pirmā brūte Lavīzīte, kuŗu viņš tomēr nebija apprecējis, un tā visu mūžu bija palikusi viņa kalpone.

Viņa laikam bija nākusi lūkoties, vai kungs ko nevēlas, bet viņam bija mugura uz durvju pusi, un viņš to neievēroja. Viņš lasīja tālāk savu avīzi... iznāca uz verandas vēl divas jaunas sievietes jājamos uzvalkos.

Viņš nekā nemanīja. Mazākā ar žokejcepurīti, pus knīpa, pus jaunava, brūniem, apcirptiem matiem, pakratīja Lavīzītei noslēpumaini ar pirkstu un līda viņam uz pirkstu galiem no muguras puses klāt. Viņas dzīvās, tumšās acis nebēdīgi spulgoja... tieva un šmauga viņa bija ap vidu, tomēr, ejot piespiestā, nedabiskā stāvoklī, tīri caur zaļo kleitu spiedās cauri tvirti muskuļi un lukni locekļi Tad viņa bija klāt un aizspieda vecim acis.

— O! — viņš pārsteigts iesaucās. — Julieta, tu, bērns? Labrīt, labrīt. .

Viņa meita atlaida rokas vaļā un viņu sirsnīgi noskūpstīja. — Papi! Nu skaties... vai tu neko neievēro? Nu ... Mūsu apģērbus? Mēs ar Klāru izjāsim... uz vinniņiem... kuŗa būs pirmā Olainē!...

— Ā! — vecis atlika žigli cigāru un avīzi un piecēlies iesaucās vācu valodā: — Jūs arī, jaunkundze! — Godbijīgi viņš tuvojās staltajai gaišmatei, kurai bija

galvā gardibene un kuras vaibsti un izturēšanās liecināja, ka viņa vai nu mācīta, vai māksliniece. Viņi apsveicinājās. — Priecājos, ka jūs pie mums negarlaikojaties, cienītā jaunkundze!

— Pie jums nav iespējams garlaikoties, mīļais Gramboff kungs, — viņa pasmaidīja. — Tā mazā jau ir dzīva kā uguns. Tādēļ es arī viņas derību pieņēmu, ja viņai tas dara prieku...

— O, es vinnēšu! — Julieta pārgalvīgi iesaucās... — Uz rapieŗiem viņa mani ņem arvien nost, papi... bet jāt es protu! Šķimelis ir tomēr ātrāks nekā losais..

— Jums ir skaisti zirgi, Gramboff kungs, — Klāra ieminējās, — teicamām īpašībām...

Mājas kunga vaigs laistījās priekā. — Vareni lopiņi, ko... arī jūs to sakāt?! Loso es nule kā pirku no barona Spērnageļa, tas ir liels sportsmenis! Varens rikšotājs! No tāda lopiņa netīk šķirties... Bet ja jūs, jaunkundze, vēlētos paši turēt jājamo zirgu... jums es viņu nevarētu aizliegt...

— Pateicos ļoti... jūs man labsirdīgi dāvājat priekšrocības, — viņa palocījās. — Ja es palikšu te Rīgā, tad labprāt tās izlietošu. Bet, diemžēl, tas nav iespējams, es laikam pieņemšu vienu no piedāvātiem angažementiem savā tēvijā un drīzumā aizceļošu.

— O! — Grambovs sūkstījās. — Tad tikai varbūt vēl īsu laiciņu pie mums uzturēsities...

— Labprāt raudzīšu savu viesošanos pie jums paildzināt, še man ļoti patīk, — viņa atbildēja. — Bet māksla... pati lieta mani tur sauc atpakaļ. Tanī gadījumā es jūs drusciņ apgrūtināšu, mīļais Gramboff kungs. Jūs neatteiksities man nokārtot dažas naudas darīšanas, ja... Nu, par to vēl runāsim...

— Labprāt, labprāt! — vecis līksmi attrauca. — Ja tikai varu jums pakalpot...

— Un tad, papi, pēc pusdienas tu mūs pavadīsi uz jūrmalu, jā? — Julieta ieteicās. — Tur ir koncerts...

— Programma patiešām apsola retu baudījumu, — otra iebilda. — Vai drīkstam cerēt, ka būsit mūsu pavadonis?

Grambovs zemu palocījās. — Kā es varētu atsacīties no šāda goda... pateicos ļoti... Un mākslas baudījumus es principā ļoti cienu... ja tikai vien jūs ar mani, vecu kavalieri, esat mierā...

Atvadoties viņš noskūpstīja viņas roku, ko tā arī atļāva, un deva savai meitai mutes. — Atā, papi, atā, Loischen! — viņa vēlreiz pameta ar galvu durvīs... — Atā, mein Kind, atā!...

Viņas devās cauri mājai uz ielas, kur kučieris ar zirgiem jau gaidīja. Drīz abas aizaulekšoja gar parka treliņiem, ka nozibēja vien. Mājas kungs tām noskatījās pakaļ ar maza bērna patikšanu un nodomāja: — Labi būtu, ka viņa loso paturētu, viņa uz cenu neskatītos. Losis man iznāk par dārgu, bet, ja es to nebūtu paņēmis, tad es no šī barona nekā nebūtu dabūjis...

Tikai tagad viņš pamanīja savu saimnieci, kas atrāva no vīna stīgām kādas sakaltušas lapas. — Vai nav mana Jūle velna meitēns, Lovīz? Puika kas puika! Hahaha... ka viņa Kross jaunkundzi šoreiz vinnēs, par to es nešaubos...

Bet vecā jaunava bija citās domās, nosodoši viņa uzlūkoja savu kungu. — Smejieties tikai vien... jūs jau freilenei visu atļaujat! Kad vēl abas kādreiz savus kaklus nenolauž!... šorīt pieceļos, pieiemu pie loga, paskatos... abas basām kājām brien pa rasu... Kad to

nelaiķe cienmāte zinātu, man tīri nosāpas sirds! Mazās dienās es tā esmu rūpējusies, ka viņai būtu kājas siltas un sausas, liela izaugusi, nu pati sev tīšā prātā sameklēsies kādu nelaimi. Vai viņa kāds zemnieku bērns?!.. Tā svešā vien viņu pavedina...

Mājas kungs gudri pasmaidīja. — Tu runā kā jau veclaiku cilvēks, Lovīz! Jaunajai pasaulei jādzīvo pēc modes, un Kross jaunkundze arī nav nekāds zemnieku bērns. Viņa ir smalka dāma un liela skatuves māksliniece. Ko viņa par vienu mēnesi vien nenopelna... oi, oi, Lovīz...

Tas man vienalga, — viņa atcirta. — Nelaiķa cienmāte bija vēl smalkāka dāma, bet viņa tā ne... Vakar pat... sēž labi abas lapenē... viena lasa grāmatu, otra ceiķina. Te uzreiz, paskatīšos... jau abas pie lielā dīķa, un Dievs Kungs Jēzus Kristus, stāvi tu manim klātu!... cērtas ar zobeniem, ka stirkš vien! Gan abas bija uzmaukušas tādus sietiņus galvā, bet ar tādām asām lietām... cik drīz tur nevar notikt nelaime...

Grambovs izlaida kuplu dūmu un viņu uzlūkoja kā jau muļķi. — Mana meita var darīt visu, kas smalkas kārtas jaunkundzēm piekrīt... mans maks jau to iespēj! Tai ziņā es viņai principā domu pilnīgu vaļu... citādi nu... Lai nu viņa arī tā padzīvojas, lai, - viņš iesāka sirsnīgākā balsī... — drīz viņu aizvedīs uz zemēm par saimnieci...

Viņa tikko nepalika par sālsstabu un uzlūkoja viņu pārbrīnījusies. — Ko—o? !. Jūs gribat mani piejokot!... Paturiet savus gaŗos zobus paši sev... tik muļķe vēl neesmu!... Julieta... manas nelaiķes cienmātes meita... skolota un audzināta kā viens kungu bērns... ja viņu uz laukiem aizvedīs, tad par muižnieci...

Vecais sajuta sevī lielu gara pārsvaru par šo sievieti, kurai nedz principu, nedz tā mācēja apsvērt viņa principus! Viņš līdzcietīgi pasmaidīja. — Ja tu būtu tā māte un tavās rokās atrastos Julietas liktenis, tu viņu droši vien izprecinātu neprātīgi. Tu redzi: glīti ģērbies, brauc ekipāžā, dzīvo muižā... tas ir muižnieks! Tādam nu pēc tavām domām vajadzētu dot Julietu. Bet paprasi man... es pazīstu šādus kundziņus tuvāk. Es tev pasacīšu, cik viņiem uz to muižu ir lielas tās hipotēkas, cik ilgi tas vēl brauks ar pāris zirgu un cik ilgi tas... na! Esmu tādiem naudas diezgan aizdevis, bet es zinu, ko es daru. Dažs labs no šiem sprukstiņiem jau būs uz manu Jūli noskatījies... bagātā Gramboffa meita ļoti noderētu, kurai jau tūdaļ nāk līdz divi desmit tūkstošu adatu naudas. Bet es lai dotu savu naudu nodzert dārgos vīnos un izkūpināt dārgos cigāros! Kam citam viņi naudu lien'?... Nē, Lovīz... ja man nebūtu apķeršanas, tad es arī nenestu kunga vārdu...

Viņa kļuva domīga... — Viss vienalga... bet Julietu taču nevar atdot prastam mužikam...

Apzinīgi smaidīdams, viņš nobirkstīja savu cigāru. — Te var redzēt, ka tev nav ne pavisam principu, tu nenoslēgtu nevienu prātīgu veikalu... Kā man tagad... tiek piedāvāta pirmā obligācija uz kādu muižu Poļos, un reizā arī kāds šejienes fabrikants grib mani par savu veikala biedru... Tu bez liekas apdomas ņemtu labāk obligāciju un muižu, bet es saku: to putru nevajag strēbt tik karsti... Par saviem veikaliem es principā labprāt citiem nestāstu, it īpaši sievietēm ne... Bet par Julietu... kā patriots vēlos savu meitu izprecināt kādam labam saimniekam uz laukiem, tautas brālim. Tur līdziedotā bagātība neizputēs. Tu domā, saimnieks

nav diezgan smalks... kam nauda, tas ir diezgan smalks. Redzi mani. Bet principā es domu priekšroku tādam saimniekam, kuŗš nedzer un nesmēķē... zinu pats pēc sevis, cik abas lietas pa gadu maksā...

Viņa paņēma paplāti ar tukšajiem traukiem. — Vai brokastu jums tepat klāšu un vai tūlīt?

— Tepat jā... pēc kādas stundiņas... Bet neņem man ļaunā, mīļā Lovīz... tavi uzskati ļoti novecojušies...

— Mužiks... — viņa sāņus norūca un aizgāja.

Vecis viņai noskatījās pakaļ, tad, mazuliet kā uztraukts, sāka soļot pa verandu. Viņš arvien uzbudinājās, kad kāds, tā kā tagad Lavīzīte, sāka šaubīties par viņa principiem... viņš valodu vēl labprāt būtu turpinājis. Julieta, viņa vienīgais bērns... visu mūžu viņa nenodzīvos... vienreiz viņai jāprecas būs; viņš tādēļ to gribēja prātīgi izprecināt. Tikai jau nu viņš vēl bija, kas rūpējas par viņas nākamību... viņas māte un viņa sieva gulēja jau sen zem dzestrām velēnām...

Viņa sieva... viņa vaigs tapa uzreiz nopietns... baltās zīda sprodziņas tā kā ietrīcējās. It kā vēl tagad viņš sajustu uz pakauša viņas spiedīgo tupeli. Tur salonā pie sienas, blakus ģīmetnei, karājās lepnā zelta rāmī un dārgās eļļas krāsās viņas bilde... tikai tagad pēc viņas nāves viņš uzdrošinājās viņai nostāties blakām, šī bilde viņam maksāja smagu naudu, bet mākslinieks bija darījis savu pienākumu, viņas stalto kaklu un pilnās, puskailās krūtis idealizējis, nebija arī aizmirsis pērles un dārgakmeņus kuplajos matos, kas bija saņemti augstā cekulā. Acis liesmoja kā divas ugunīgas kvēles, tāpat kā dzīvai... un tas savādais, noslēpumainais smaids ap lūpām... Saviem viesiem, kas palika pie šī tēla pārsteigti stāvam un apbrīnoja pārdabisko skaistuli, viņš

ar lepnumu sacīja: — Tā ir mana nelaiķe dzīves biedrene. — Bet viens pie šī tēla viņš nebija omulīgs. Tikai ar svētu, slepenu bailību viņš varēja to uzlūkot. Viņam tad uzmācās tie paši šaubīgie iespaidi, kurus tas bija sajutis savā apreibinošā laulības sapnī... Tā bija viņa miesīgs dievs, kuŗa dziļumus un noslēpumus tas vēl nekad nebija sapratis...

Šo skaistuli viņš nebija ne bildinājis, ne uzrunājis, laime viņam pati ievēlās klēpī... laime... Viņam tagad vēl ceļi lēni iedrebējās. Nemaz neapzinādamies, viņš atlaidās pītajā šūpojamā krēslā un domīgs lūkojās zilajos cigāra dūmos, it kā tur redzētu savu pagātni. Cik lieli laiki jau pagājuši, kamēr viņš ar Lavīzīti ienāca Rīgā, un kas viņš toreiz bija? Pliks puika! Ar savu mantojuma daļu viņš bija izpircies no zaldātiem, bet vairāk viņam nekā nebija! Bet viņam bija apķērīga galva un netrūka arī laimes. Viņa draugs, konsulents Brokmanis, liecināja pat, ka viņš nācis pie bagātības ar savu veikalniecisko ģeniju, ka viņš pratis arvien īstā vietā spert īsto soli... bet Brokmanis jau nezināja visu,..

Pa daļai jau viņa draugam taisnība. Toreiz, kad viņš ienāca Rīgā un viņš vēl nemaz nezināja, kas principi ir, kad viņam jau tie bija. Toreiz viņš bija vēl kučieris, bet bija apņēmies tikt bagāts, un apsvēra arī, ka, to taisnu kučiera algu pelnīdams, viņš mūžam nesasniegs savu mērķi. Viņš iepazinās ar bijušiem kučieriem, kuri bija jau diezgan turīgi un turēja vai nu preču bodes, vai dzērienu pārdotavas. Bet tiem visiem bijuši savi blakus ieņēmumi, visiem bijuši labi kungi, uzticība un dzeramas naudas... Dieva dāvana, kas ļoti reti atronama. Tad arī viņš sprieda par savu klātāko dzīves

mērķi, uzdabūt labus kungus, mainīja tos pa mēnesim, arvien pēc jauna un labāka lūkodams. Un ilgi, ilgi viņam nācās meklēt, līdz beidzot viņš arī dabūja labu kungu.

Braumu to sauca, šinī pašā vasarnīcā viņš bija pie tā par kučieri. Tas bija bagāts kantorists, tam lieli veikali un lieli īpašumi, uz mazām lietām tas daudz neskatījās. Viņam nu ienāca katru dienu dzeramnauda, jo, iepērkot sienu un auzas, kungs tam dāvāja neaprobežotu uzticību. Braums bija ļoti bagāts un cienīts, sagājās ar pilsētas tēviem un darīja brīnuma lietas. Tam nebija neviena derība par augstu, neviens joks par traku, un reizēm par viņu runāja visa pilsēta. Tā reiz tas pie sevis salīga uz veselu dienu visus pilsētas fūrmaņus, kuri tad garās rindās brauca tukšā pa ielām, un publikai todien bez izņēmuma vajadzēja iet kājām. Visa pilsēta par šo joku gan priecājās, gan dusmojās, bet neviens nevarēja iedomāties, cik tas maksāja! Viņš gan to zināja, jo viņš fūrmanus pats salīga un viņiem izmaksāja, un tagad vēl skaidri atcerējās, cik lielu rēķinu bija kungam uzstādījis. Viņam tā reiza nebija slikta: drīz pēc tam viņš atvēra dzērienu pārdotavu pie tirgus "plača", un ar to negāja slikti.

Tam kučierim, kas pēc viņa iestājās, viņš gan atdeva zirgus un grožus, bet Brauma kunga uzticību viņš paturēja pats vēl joprojām. Tas nenācās grūti, jo pa tiem gadiem viņš bija iemanījies sava kunga vēlēšanos tīri no acīm nolasīt, tā ka tas viņu nemaz negribēja laist projām, un tā viņam te joprojām vēl bija darīšana. Ne vairs nama puisis varēja nopirkt malku, ne kučieris sienu un auzas, viss tagad gāja caur viņa rokām.

Nu viņš jau bija tādā stāvoklī, ka būtu varējis savu

Lavīzi precēt, bet viņam bija daudz darīšanu, un viņa tik brīnum virsū nespiedās. Viņai tāpat bija laba vieta pie kādas jaunas kundzenes, kuŗa viņu ļoti izturēja un un diezin vai tik labprāt būtu no sevis atlaidusi. Apprecējis viņš būtu viņu tā kā tā, ja nebūtu nākušas starpā neredzētas lietas... Brauma kungam sāka klāties slikti.

Kādu dienu tas viņu aizaicināja pie sevis, pavisam tāds savāds un pārvērties. — Mīļais Kārli, manam veikalam iet grūti, mans stāvoklis ļoti satricināts. Es neliedzu, ka esmu latvietis, es iestājos par biedru tai jaunajā latviešu biedrībā... lestājies tu arī... tā ir ļoti laba biedrība!

Un viņš, arvien vēl muti ieplētis, klausījās un nekā nesaprata.

— Mīļais Kārli, — kungs kļuva lēnāks, — man tev svarīgs priekšlikums. Tu nezini, kas tas ir, aizkustināt šo lapseņu pūli. Es manu... es skaidri manu, ka viņi mani raudzīs nospiest. Man jābūt ļoti apdomīgam... Mīļais Kārli, tu esi mans... tev es varu uzticēties... Gribu norakstīt kādu daļu no saviem gruntsgabaliem uz tava vārda. Un, ja tad viņiem patiešām izdotos iedzīt manu firmu bankrotā, tad es vēl nepadošos, es iesākšu veikalu no jauna uz tava vārda... Tu taču man parādīsi to laipnību... tu saņemsi no manis dokumentus un dosi man tiem pretim vekseļus?..

Nu viņš gan to saprata un šo priekšlikumu ar mīļu prātu pieņēma. Viss notika, kā kungs vēlējās, otrā dienā viņi pie notāra to izdarīja.

Tad viņš iestājās minētā biedrībā...

Viņš nu nebija vairs kučieris, bet sava kunga draugs. Braums viņu bieži ielūdza pie sevis un pārrunāja ar

viņu savas būšanas. Tas gan cerēja vēl uz labākiem laikiem, bet viņš it skaidri paredzēja, ka tam būs jālaižas dibenā. Un tā arī notika —: piepeši kādā nemīlīgā rudens dienā viņš dabūja ziņu uz pēdām ierasties kādā ārpilsētas viesnīcā pie sava drauga. Sulainis steidzīgi pakāja lietas aizceļošanai, un Braums kārtoja savus papīrus. Tik drūmu tas viņu vēl nekad nebija redzējis.

— Viņi mani taču nospieda, manas firmas liktenis izšķīries. Bet man jau jābēg šovakar projām... esmu laimīgi izsprucis no sava dzīvokļa un saviem vekseļu īpašniekiem. Viņi mani būtu apcietinājuši un iebāzuši krātiņā, un mani ienaidnieki par to gādātu, ka es vairs savā mūžā neredzu brīvu gaisu. Neviens nezina, ka es še atronos, man jābēg. Ar laiviņu es došos ārā jūras galā, kur mani kāds angļu kapteinis uzņems uz sava kuģa. Es patiešām nezinu, kas ar mani tagad notiek. Sevis dēļ es nekā nesacītu. Bet viņa ... viņa..

Viņš atspieda galvu domīgi uz rokas. Un Kārlis tad dabūja pirmoreiz zināt, ka viņš dzīvojot ar kādu sievieti... Viņa esot ļoti izlutināta skaistule... pa daļai viņa nelaimes zvaigzne; viņa esot tai cerībā, ka viņš miljonārs. Bet viņš viņu mīlot... pielūdzot. Un tagad viņam tā esot jāatstāj... no viņas jāšķiras un varbūt uz ilgiem, ilgiem laikiem...

Viņam sava kunga un drauga bija ļoti žēl, pat asaras viņam iezagās acīs. Tas taču viņam bijis tik labs.

— Mīļais kungs, vai patiešām jūs mūs atstāsit?! Vai neviens nevarētu jums līdzēt? Cik es no savas puses... varbūt, ka es...

Un Braums viņu silti uzlūkoja. — Tu, uzticamā dvēsele... bet ko tas viss līdzētu?! Šinī pilsētā es varu tikai zaudēt, un tevi līdz izpostīt es negribu... Nē, nē,

man jādodas projām tālu svešumā, varbūt, ka citur to iesākšu, ko šeit esmu zaudējis... Te esmu no savas slēptuves uzrakstījis viņai savas ardievas... tu būsi tik laipns un viņai tās nonesīsi... tu zini, viņa dzīvo manā vasarnīcā. Viņai bēdīgos apstākļus nebūs manīt un sajust... un to tu arī no savas puses saki... Saki viņai, ka man kādu neparedzētu apstākļu dēļ jāaizceļo, ka es varbūt būšu ilgi projām ... bet lai viņa gaida... lai paliek man uzticīga... es nākšu...

— Viņai manu nelaimi nebūs sajust, — viņš atkal saņēmās. — Še tev ir mani dokumenti par maniem īpašumiem... paldies Dievam, tie ir uz tava vārda. Tos tu pārraksti uz viņas vārda... materiālā ziņā viņa būs puslīdz apdrošināta... un saki, lai viņa mani patur piemiņā... Es nākšu...

— Un ko jūs iesāksit, kur jūs paliksit? — Kārlis asaru pilnām acīm iesaucās.

— Man pietiks te ar šo drusku ceļa naudas, te ir par kādu seši tūkstoš rubļu vērtspapīru. Tu būsi tik laipns un tos uz banku atmainīsi... es jau pats nedrīkstu tur rādīties. Naudu tu man atnes vakarā pulksten sešos. Daugavas malā pie pils... tur laiviņā es uz tevi gaidīšu...

Un mēmi tas saķēra viņa roku. — Mums jāšķiŗas, mīļais draugs... steidzies, mums katra minūte dārga... Bet vēl ko, Kārli, — tas viņu pie durvīm apturēja... — es labprāt viņu vēl gribētu redzēt... Aizšauj pie viņas... lai arī viņa pulksten sešos tur ierastos... es gaidīšu...

Un stumšus viņš to izstūma pa durvīm.

Pēc savas labākās sirdsapziņas viņš apņēmās pildīt sava kunga pavēles un steidzās vispirms uz banku, tad,

atmainījis tur vērtspapīrus, šurpu uz šo pašu vasarnīcu. Sirds viņam grauza, ka labais kungs aizies no Rīgas un viņam daudz kā notrūks, bet, iedomājoties pie sevis lielo naudas summu un visus tos dokumentus, viņam uzdīga tā kas jocīgs sirdī, ko viņš sev nevarēja izskaidrot. Visi īpašumi tad palika tai jaunajai kundzenei, kas te šinī vasarnīcā dzīvoja un pie kuras Lavīzīte dienēja, bet ka viņa Braumam... nē, tas viņam nebija ienācis ne prātā...

Bija samācies, vētrains rudens vakars, jau stipri krēsla, kad viņš te ieradās, un tur kamīna istabā viņa to pieņēma. Bet redzami nemierīga un uzbudināta. — Kur viņš ir, kas ir noticis?! Šodien te visu dienu uzmācas šaubīgi cilvēki un meklē pēc viņa, tāpat pilsētā viņa dzīvoklis apsēsts, un kantoris ir ciet. Sakiet, kas noticis, es esmu nemierīga... — Viņas skatiens tam gāja caur visiem kauliem... sirds tīri saplaka. Savā mūžā viņš vēl nebija redzējis tik skaistu sievieti kā tā, kas pie kamīna uguns atrāva vēstuli.

Tā viņai rokās sāka trīcēt, taču uguns sārtums pārklāja viņas bālumu. — Ā... tad taisnība... viņš bankrotējis un mani pievīlis!.. — Savādi iekunkstēdamās, viņa atkrita krēslā... Viņam pārskrēja drebuļi pār kauliem... it kā tas būtu padzirdējis zvēru mātes gaudas, kad tai pasprucis laupījums.

— Piedodiet, cienītā jaunkundze, — tas stostījās... — viņš grib vēl jūs redzēt...

Viņas acis savādi uzliesmoja, viņa uzšāvās atkal kājās. — Viņš ir plukata un diedelnieks! Viņš gribēja būt kas vairāk, nekā viņš ir... Mans mūžs izpostīts caur viņu, caur viņu!... Viņš mani pievīlis... hū... es viņu negribu vairs savās acīs redzēt, šo bezgodīgo!...

Rokas žņaudzīdama, viņa to izmisusi uzlūkoja. — Cienīgā jaunkundze, — viņš ātri iesaucās, gribēdams savu kļūdu izlabot...... — jūs nezināt... tā lieta nav jums tik traka... patiešām, ja... — Un piepeši viņš apklusa, it kā viņa mēle būtu piesalusi.

Viņa arī vēl ko gaidīja, bet, kad nekas nenāca, tad viņas vaigs jo vairāk iedegās bardzībā. — Ejiet! — viņa piecirta kāju pie zemes. — Es negribu par šo švindleri vairs nekā zināt... priekš manis viņš ir miris!..

— Cienītā jaunkundze... — viņš gribēja atzīties, bet viņa rādīja ar roku uz durvīm. — Ejiet!.. Viņai acis zvēroja kā ārprātīgai... viņam palika nelabi ap dūšu, un viņš metās laukā. Un miglainajā tumsā viņš vēl sadzirdēja šo savādo zvērisko kunkstēšanu un it kā trenkts steidzās projām no šejienes, jo ātrāk, jo labāk...

Viņš pats tagad nevarēja izskaidrot, kā viņam bija ap dūšu, kas viņam bija prātā. Viņam taču bija jāsteidzas pie sava kunga, bija pats vēlākais brīdis. Bet ko viņš tam sacīs, kad viņa tā... viņš to tikai velti apbēdinās. To naudas summu viņš nemaz lāgā negribēja atminēt, un, kā kādas neredzamas varas vadīts, viņš gāja taisni uz mājām, ieslēdzās savā dzīvoklī un atstāja savu kungu Dieva rokā ...

Nākošās dienās viņam bija tā ap sirdi, ka viņš nedrīkstēja nevienam cilvēkam acīs paskatīties. Visa pilsēta bija kā aizkurta par to, ka miljonārs Braums taisījis bankrotu un aizbēdzis. Tā ka viņa tuvāks sakars ar pirmējo bija plašāk pazīstams, tad daudzi viņam uzmācās un gribēja no viņa ko tuvāk izzināt. Bet viņš visiem strupi atsacīja: — Es nekā nezinu! — Vienīgais, kas par mantas norakstīšanu ko tuvāku zināja, bija konsulents Brokmanis, un tam viņš izskaidroja, ka

Braums viņam bijis lielākas summas parādā un kas tam vēl no viņa pienācies, to devis tam līdz ceļā. Brokmanis arī to ticēja un turēja viņu joprojām par goda vīru, bet savu sirdsapziņu viņš nevarēja lāga apklusināt. Nepacietīgi viņš gaidīja, vai kungs tam nelaidīs kādu vēsti... viņš jau arī tam labprāt viņa naudu būtu piesūtījis. Bet tas bija iekritis tikpat kā akā, un galīgi viņš arī apmierinājās, sev iestāstīdams, ka cits viņa vietā būtu darījis to pašu ...

Tā pagāja kādas nedēļas, kad kādā dienā ieradās Lavīze un aicināja viņu pie savas pavēlnieces. Viņš arī paklausīja, bet apņēmās tā izlikties, it kā viņš nekā nezinātu. Tas nemaz nebija vajadzīgs, viņa vairs nemaz nebija traka un dusmīga, bet lēna un mīlīga sieviete, ar kuŗu varēja izrunāties prātīgi.

— Es gribu iepazīties ar šīs mājas īpašnieku, — viņa mīkstā balsī iesāka... — piedodiet, ka līdz šim esmu maldināta. To es dabūju tikai tagad zināt no Brauma tiesību aizstāvja... arī zirgi un ekipāžas, kuras es braucu, tāpat viss mobilārs piederot jums. Jūs esat bijuši viņam rets draugs, kas tik daudz esat otram uzupurējušies!

Būtu tā agrāk viņu pie sevis aicinājusi, kamēr viņu vēl sirdsbalss mocīja, viņš būtu meties viņas priekšā ceļos un visu izstāstījis; tagad viņam šīs domas bija mīļas, ka viņš par šiem īpašumiem kungs un ir bagāts vīrs. Stomīdamies viņš atbildēja, ka tā jau dzīvē dažreiz vienam caur otru jāizpalīdzas.

— Nu, tad jau drīkstu cerēt, ka arī pret mani neizturēsities nežēlīgi, — viņa, laipnībā izplūzdama, sacīja. — Jūs taču man atļausit še dzīvot tik ilgi, kamēr dabūšu citur pajumti?

Viņam palika ap sirdi tā silti, tā jocīgi. — Kā es jums to, cienītā jaunkundze, varētu aizliegt?!. Dzīvojiet te joprojām, cik ilgi vien jums patīk!.. Un, ja jums vēl kas vajadzīgs, tad sakait tikai to man...

Viņš ķēra pēc sava naudas maka, un viņa tam sniedza roku. No viņas acīm šāvās tādi burvīgi stari, ka viņa prāti reiba un, nevarēdams tos paciest, viņš aizmiedza acis. — Jūs esat īsts džentelmens, — viņa sacīja. — Es jums to atmaksāšu ar savu draudzību... būšu jums arvien pateicīga...

Un tā arī viņi tapa lieli draugi. Viņa to bieži uzlūdza pie sevis uz vakariņām, izlūdza no viņa dažus padomus un interesējās ļoti par viņa mantas apstākļiem. Viņš tos arī labprāt izklāstīja. No saviem jaunajiem īpašumiem viņš jau par labu cenu bija pārdevis kādus gruntsgabalus un kādu muižiņu, iekšpilsētā viņam bija trīs dzērienu pārdotavas, kas viņos laikos ienesa milzīgu naudu. Tāpat ūtrupēs viņš sapirka vecas lietas, uz kuŗām arī varēja labi nopelnīt, bet to viņš tai nesacīja.

— Mans mīļais draugs, — tā viņu reiz pēc vakariņām uzrunāja, — jūs man esat tik daudz dāvinājuši! Visu, kas man vajadzīgs: dzīvokli un ekipāžas... Jūs mani tik bieži apmeklējat un vakaros tik vēlu paliekat — par to var pilsētā izcelties ļaunas valodas.

Viņa to uzskatīja ar parasto dedzību, ka viņš pavisam samulsa. — Jā, ko tad lai es... vai lai es eju uz mājām?..

— Nē taču — viņa piesārtusi dvēsa... — jums vajag palikt te un darīt reiz galu visām valodām... Sniedziet man savu roku...

Viņš nu vairs nesaprata, kas ar viņu notika, nesaprata arī, kā viņš trieku nedabūja... Sagrābis viņas roku, viņš to skūpstīja un skūpstīja, tomēr acīs neiedrošinājās

viņai lūkoties ... Lavīze jau sen viņam vairs nebija ne prātā... viņš taču nu bija bagāts vīrs... tad tomēr šo burvīgo skaistuli viņš pat ne sapnī nebija iedrošinājies iekārot. Un nu viņa pati tam ienāca rokās...

Ar Lavīzi viņam nu tagad bija jābeidz... viņš tika arī no viņas viegli vaļā, jo tā jau pati visu bija nomanījusi. Taču kā uzticama kalpone viņa negribēja uzstāties savai pavēlniecei par sāncensi un uzsākt ar neuzticīgo līgavaini ķildu. Viņa panesa visu kā klusa cietēja, jo domāja, ka viņas pavēlniece ir tā bagātā īpašniece, kas, neskatoties uz visu to, kritusi par upuri prastam zemnieku puisim. Un tas viņas sirdi sarūgtināja. Tu esi viņu ieēdinājis, tāpat kā tu mani ieēdināji, viņa sacīja. — Tev ir tādi vārdi... tu katru sievieti vari apburt... Labi!.. Pie savas cienmātes es palikšu... arvien joprojām... Bet tu... tu manās acīs nekad vairāk nekas nebūsi kā tikai viens prasts mužiks...

Un šad un tad viņa to pārmetoši uzlūkoja, bet ko viņš par to iztaisīja! Jo viņa lieta turpinājās, viņš tika uzsaukts un salaulāts ar Julietu Tilden... tas viss notika kā pa sapņiem, ne viņš tuvāku zināja, kas viņa tāda un no kurienes viņa. Savā saldajā reibulī viņš pēc tā neprasīja... bet tad arī drīz vien viņa burvīgais sapnis nobeidzās...

Tikai pēc kāzām viņš nomanīja, cik varmācīgu valdnieci bija sev ieguvis, cik nežēlīgi viņas skaistā tupelīte nospieda viņa pakausi. Neviena laipna vārdiņa viņš vairs nedzirdēja, viņa sirdi vairs neapstaroja neviens burvīgs acu uzmetiens. Ko agrāk tā no viņa bija panākusi ar laipnību, to tagad tā panāca ar bardzību. Viņš nedrīkstēja to vairs mīlēt, bet tikai bīties. Arī viņa valodas, viņa domas tā negribēja dzirdēt, viņš vairāk

tai nebija kā rīks: "Nāc un ej!" Vairāk tā ar viņu nerunāja, kā tikai tad, kad tai vajadzēja naudas, un tās viņai vajadzēja arvien. Nu viņam tos vajadzēja dot, dot projām tūkstošus, un, ja viņš tikai vārdiņu gribēja iebilst pretim, tad atkārtojās tie skati, par kuriem viņš trīcēja...

Viņa bija lepna un izšķērdīga bez gala. Arvien tai vajadzēja ko jaunu, ne vien "robes", bet arī ekipāžas, zirgus un rotas. Vecos viņš varēja pārdot, ja viņam tikās, bet cik tur bija jāzaudē! Ar pilsētas labākajām aprindām viņa "nestāvēja labi," viņu balles un viesības tā neapmeklēja, bet to tiesu viņa jo vairāk gribēja spīdēt atklātībā un, kur vien tā parādījās, vai teātros, vai koncertos, tur sacēla vispārīgu uztraukumu. Viņam tad frakā un baltos cimdos smalkās pasaules priekšā bija jāizrāda viņas vīra loma. Dievs sodi, tie bija neomulīgi brīži! Viņš par tādiem kumēdiņiem un čīkstināšanām vēl šodien neko daudz neturēja... tie garlaicīgi pēc posta, bet savu veikalu dēļ tam pasaules priekšā tur jāparādās, lai neviens tur nešaubītos, ka viņš to spēj samaksāt. Un, jo vairāk toreiz, kad viņam kā frakā iespīlētam koka vīriņam bija jānoskatās, kā dedzīgi skati šaudījās no visām pusēm uz viņa sievu un kā viņa tos dāvāja vienam un otram. Viņam bija jāņem viss par labu... arī kad spožie kavalieri viņa dzīves biedri aplidoja. Par savu lielo naudu viņš nopirkās sev tikai sirdssāpes...

Arī ar saviem radiem tam viņas dēļ vajadzēja sanīsties. Brīvniekiem viņš allaž pavasaros izpalīdzēja ar rentes naudu... rudenī dabūja atpakaļ, šis nu reiz bija atbraucis ar savu sieviņu viņus apciemot, jo māsa viņu ilgi nebija redzējusi. Viņi to bija uzmeklējuši te pašā

vasarnīcā. Gan Lavīze viņiem jau labi bija teikusi, lai gaida, kamēr kungs iznāk, jo cienmāte labprāt nevēloties satikties ar "mužikiem." Bet Brīvniece bija nosaukusi Lavīzi par dumju personu, šie esot no tās pašas familijas un devusies nepieteikti iekšā. Viņš patlaban ar savu valdnieci ēda azaidu; priecīgi uztraukts, viņš uzšāvās un ar viņiem apsveicinājās un aicināja arī viņus sēsties pie galda Bet viņa sapīkusi nosvieda nazi un dakšiņas... uzmeta viņiem tik nicinošu skatienu, it kā tie nemaz nebūtu cilvēki. Nelīdzēja ne Brīvnieces maigais kniksis, ne Brīvnieka sirsnīgā tuvošanās, viņa uzgrieza tiem muguru un sodoši uz viņu sacīja: Ar saviem zemniekiem tu vari izrunāties kādā iebraucamā vietā... ka viņi te uzbāžas mūsu dzīvoklī, to es nevēlos! Viņa atstāja galdu un iegāja savās istabās, un viņš kā nabaga grēcinieks palika satriekts un saducis stāvam. Māsa jau iesāka raudāt, bet Brīvnieks nebija tas vīrs, kas mierīgu sirdi būtu panesis tādu pazemošanu. — Mīļais švāgar, — tas sacīja, — neņem ļaunā, — es jau nezināju, ka esam tavai cienīgai par prastu! Note mums pēc viņas nav... es Brīvnieks esmu un Brīvnieks palikšu, bet tu — šodien "kaupmans", rītā "laupmans". Mēs turpmāk vairs pār tavu slieksni kāju nespersim, nesper tu arī pār mūsu. Ardievu, mīļais švāgar!..

Viņš bija nu no saviem radiem gluži kā atšķirts un tikai vēl ar Sīmani paretam satikās savos veikalos. Ar tiem jau viņam gāja itin labi — viņš būtu varējis savam Dievam pateikties tikai viņa sieva ne vien patērēja viņa lielo peļņu, bet vēl putināja viņa vecos krājumus. ledomājoties Brīvnieka vārdus, viņa sirdi dažureiz žņaudza briesmas. Tā pagāja gadi pieci seši, un

viņš ar saltām bailēm nomanīja, ka drīz vien viņš būs atkal pliks kā baznīcas žurka. Savai cienīgai viņš nedrīkstēja to ne minēt un trīcēja, kad viņa šim vai tam prasīja lielas summas naudas, un viņam vajadzēja gādāt, kaut arī to būtu rāvis laukā no elles... Tad viņš sāka nožēlot savus darbus un atzina, ka Dievs caur šo sievu viņu piemeklēja par viņa grēkiem. Kaut viņš būtu varējis no tās šķirties! To nevarēja, un viņš meta visas savas bēdas uz to Kungu, kas taču arvien tik grūti pārbauda tos, kurus viņš mīļo. Ik svētdienas viņš apmeklēja baznīcu un deva no savas nabadzības bagātīgas dāvanas nabagiem un dievnamam. Braumu viņš turēja katrā ziņā par mirušu un lika turēt aizlūgšanas par sava nabaga drauga dvēseli... tam tur augšām klājas labi, bet viņam joprojām šinī grēku pasaulē jānes tas krusts un tā nasta, ko tas viņam atstājis...

Tie bija viņa pārbaudīšanas gadi... vissūrākie brīži viņa mūžā... Un tad beidzot viņa iekļuva labās cerībās... viņš nu bija tēvs, bet māte dzemdēšanas sāpes neizcieta, viņa nomira un atstāja mazo meitiņu brēcot... Lielas bēdas un lieli prieki! Savu sievu apglabājot, viņš nezināja, vai lāgā asaru par to nolaida. Viņš mūžā bija viņai stāvējis tik tuvu un tomēr bijis viņai tik liels svešinieks!... Gan sākumā rādījās, ka viņam kā trūktu... bet tad tikai viņš nomanīja, ka smagā nasta viņam novēlusies no kamiešiem, viņa rokas atkal svabadas, krūtis it kā atjaunotas, — viņa naudas putinātāja gulēja zem zaļām velēnām... Pats Dievs to tā bija gribējis, pats Dievs... Nu viņš atkal bija brīvs vīrs un varēja dzīvot savam bērnam un saviem principiem, un maz gados vien sasniedza atpakaļ savu agrāko turību...

Ja viņa nebūtu mirusi —? Viņš salti iedrebējās...

Viņš varbūt šodien nebūtu vis bagātais Grambovs, bet varbūt kāds nabaga rokpelnis... Un ja Braums būtu ieradies kādā dienā un atprasījis savus īpašumus —? Muļķības... Ja viņš būtu dzīvs, tad viņš tam gan tā nebūtu atstājis! Tanī vētras vakarā viņš ar savu laiviņu bija jūrā noslīcis, citādi viņš to sev nevarēja iztulkot... Vai arī te nebija Dieva pirksts, ka viņš tam naudu neatnesa, tā būtu noslīkusi līdz. Viņš nemaz nebija tāds apcietināts grēcinieks... viņš bija devis diezgan... diezin, vai cits viņa... Nē no turienes neviens neatgriežas... viņš varēja it mierīgi palikt viņa mantinieks, tādēļ ka bija nesis arī viņa krustu...

No iekšienes atskanēja soļi, Lavīze nāca ar brokastu.

***

Kamēr kungs ēda, Lavīze devās dārzā pie puķēm. Viņai bija šodien ļoti gaŗlaicīgi, un vecais ar savām valodām bija padarījis viņu tik nemierīgu, ka viņa labprāt būtu vēlējusies kādam cilvēkam izkratīt savu sirdi. Aā — viņa iegādājās augšā šuvēju, kas necik sen te uz vasaras laiku bija izīrējusi kādas istabas. Bīdelman viņu sauca, tā teicās jauna atraitne un bija pret viņu ļoti laipna un uzmanīga. Kad kungs būs paēdis, viņa uzies pie tās augšā... izpļāpāsies ...

Te pašulaik pielaidi kāds fūrmanis un pie ielas durvīm apturēja. — Tepat jau nu būs... tā ir citreizējā Brauma villa... No ratiem izkāpa divas lauku meičas un, it kā neatrazdamas, uzlūkoja grezno māju... Kas tās tādas varēja būt, ko viņas meklēja?.. Viņa līda gar dārza treliņiem tuvāk...

Bet te jau Bīdelmaniete, kādus gadus trīsdesmit piecus, paslaida, pusvītusi nāra, izsteidzās viņām pretim un savā rīta uzvalkā tikpat kā saulīte smaidīja. — Līzetiņ, es jūs jau pa labu gabalu ieraudzīju, — viņa skūpstīja to vienu, — tas ir labi, tas ir labi, ka mani reiz apciemojat! — Un tad pagriezās uz otru. — Jūsu māsa?

— Jā... Grietiņa, — meiča atbildēja, — mēs braucām pie jums uz ilgāku laiku. Uz darbu... māsai pēc trim nedēļām kāzas...

— Kāzas! — šuvēja līksmi iesaucās. "Ai, tas ir jauki, tas ir brangi! Bagāts brūtgans, laba partija... zināms... zināms?! — Viņa uzspieda arī tai uz vaiga garšīgu buču.

Lavīzītes ziņkārība bez gala iedegās: kas tās tādas gan varēja būt?! Kamēr viena meiča kaulējās ar fūrmani šuvēja palīdzēja otrai no ratiem izņemt sienamos. Tos aptaustījusi, viņa iesaucās: — Ak, skaisti — zemju siers! Un šķiņķis! Delikatese... to paņemsim līdz zaļumos... Pēc pusstundas jūs mani vairs nebūtu atradušas mājās, meitenes. Mēs vairākas dāmas un kungi norunājām šodien zaļumu partiju uz Ķīšezeru... un cik brangi... tagad jūs mums varēsit līdz braukt! Krautberģa kungs pieteicās visvēlākais būt pulksten vienpadsmitos uz Daugavas steķiem.

— Krautberģa kungs?! — mazākā meiča līksmi ieminējās. — Viens Krautberģa kungs izgājušo svētdien bija mūsu zaļumu svētkos...

— Pareizi, Līzetiņ, itin pareizi! — Bīlelmaniete apgalvoja. — Viņš bijis nule Kurzemē, viesojies turienes labākajās familijās un iepazinies ar kādu latviešu dzejnieku...

Bet fūrmanis uz buka bija vēl arvien roku izstiepis.

— Lūgtu, lūgtu, jaunkundze... man nākas vēl desmit kapeikas...

— Kas jums nākas?! — šuvēja viņam piepeši ķērcošā balsī uzkliedza, un viņas acis sprēgāja uguņus: — Taisiet, ka jūs tiekat, jūs... jūs, nekaunīgā persona!

Un fūrmanis — vairs ne vārda!... — Nāciet, meitenes, — ar tādiem rupjiem ķerļiem vajag mācēt apieties!... Kad viņi redz, ka tiem darīšana ar labākām personām, tad viņi tās gribētu applinderēt!... Jā, brangi, Līzetiņ... mēs brauksim, man tikai jāpabeidz frizūra...

Tad viņas pazuda aiz durvīm. — Bīdelman, madam Bīdelman! — Lavīzīte iesaucās, bet tā vairs nedzirdēja un kāpa ar meitenēm augšām. Vecā jaunava sērīgi nopūtās... no nodomātās izpļāpāšanās nekas neiznāca. — Nu, gan es no viņas dabūšu vēlāk zināt... patīkama, piemīlīga persona...

Pirmā nodaļa VIŅA PRINCIPI

Nebija vairs svētdiena. — Kārlis Grambovs jau labu laiku ņēmās savā darba istabā ar savām veikala darīšanām. Patlaban pie viņa atradās divi žīdiņi. Uzlicis zelta brilles, viņš pie dzeltena rakstāma galda studēja kādu obligāciju, kuru viņš neskatījās pirmo reizi, žīdiņi nāca ar to jau trešo reizi, un viņš ar nodomu lika tiem arī tagad ilgāk gaidīt. Aiz principa... no praktiskiem piedzīvojumiem viņš zināja, kurās reizās veikalu vajag uz reižu ķert un kurās reizās vajag atturēties. Tagad vajadzēja atturēties, jo tā viņš izjauca žīdiņu augstos aprēķinus, padarīja viņus nemierīgus un iesildīja veikalam, kas beigās varēja iznākt itin labs.

Viņš nobraucīja allaž savu sārto seju, šķobīja nopietni lūpas, pabungoja arī gredzenu piebāztos pirkstus pa galdu un, allaž lasīdams, ieņurdējās: Ā... ā... hm — nu ja... — Abi Mozus dēli viņam aiz muguras, cepures noņēmuši, svēti klusēdami, gaidīja, ko "porecs" sacīs. Viņi tapa arvien nemierīgāki un, no ilgas stāvēšanas piekusuši, dižlājās uz vienu kāju un uz otru kāju.

Vecāko no viņiem sauca Princi, kā "mēklers" viņš nebija pirmoreiz ar Grambovu darīšanās. Viņš bija tepat Rīgas žīds, ļoti pazemīgs, kauču arī viņa svārki bija bezmērīgi gari. Ik katru acumirkli viņš vilka ārā savu pulksteni un salīdzināja to ar chronometru uz kamīna,

skaitīja uz pirkstiem un, sirmajā bārzdā bubinādams, aprēķināja savu peļņu, ja veikals notiktu. Otrs žīds bija daudz jaunāks, bet netīrāks, līku degunu un nekoptu bārzdu. Savus šķimeļainos, garos svārkus tas bija sajozis ar losu drēbes jostu; tam Rīgā ik uz soļa bija brīnumi un tā arī te. Muti ieplētis, viņš aplūkoja uz nolaistā loga priekškara veclaiku bruņinieku pili, kur kāds jātnieks, lielu spalvu pie cepures, cēla uz sava zirga kādu jaunavu. Viņš tikai nezināja, ka tie Eberhards un Kunigunde, un bailīgi noskatījās tālāk uz sudrabā kaltām pistolēm, kuras krusteniski karājās pie sienas pār medību tuteni. Un ozola skapis pilns biezu, lieu grāmatu, zeltītām mugurām - tam vajadzēja gan daudz zināt, šim rātskungam! Mājā viņa miestiņā gobe bija dievbijīgs un gudrs vīrs, bet tam ne uz pusi tik daudz grāmatu!.. Sevišķu prieku un jausmību viņa krūtīs sacēla greznais naudas skapis tur stūrī... — ā Pracht! — viņš darīja savu biedru uz to uzmanīgu.

Grambovs beidzot pagriezās atpakaļ un viņus stingri uzlūkoja no galvas līdz kājām. — Kuŗš no jums ir šī papīra īpašnieks?

Princis godbijīgi palocījās un norādīja ar roku uz savu biedru. — Jennehr, Herr Raht! Er ist mer Verwantik, a eahrlacher Menss! (Viņš, cienīgs rātskungs! Viņš man rada, godīgs cilvēks).

Likdegunis kaunīgi piesarka. — Herr Prinz kennt mech — ich hob neilach verkaeuft an dem fabrikanten Breedes a partije Holz! Mer kennen aeuch Kneijes, dem Dirckter! (Prinča kungs mani pazīst - nesen pārdevu fabrikantam Briedim koku partiju. Mēs pazīstam arī Kneiju, direktoru).

— Jei, jei... werklach! — Princis braucīja laimīgs bārzdu. (Jā, jā, patiešām).

Viņiem abiem acis spīdēja kā vilkiem. Grambovs piecēlās aizpīpoja cigāru un soļoja mierīgs pa istabu. — Es gan nedomāju... nē, es šo papīru nepaturēšu. Varbūt?.. Es runāšu ar konsulentu Brokmani!

Viņš atdeva žīdiņiem papīru atpakaļ, un tie tikko nepalēcās uz augšu. Līkdegunis, muti atplētis, neticīgi uzlūkoja naudas vīru. — For vos nit?! Meer hoben doch aeuch an Breedes verkaeft a partije Holz!

— Man cedētais īpašums nav pazīstams, — Grambovs strupi atbildēja. — Principā es tādus papīrus nepērku...

Princis, sērīgi smaidīdams, viņu uzlūkoja: viņam nocerētā māklera alga vējā. — Dos papihr is sicher, Herr Raht... meer kennen aelch biliker beraechnen! (Papīrs ir drošs, cienīgs rātskungs... mēs varam aprēķināt arī lētāk).

Otrs žīds sāka nemierīgi dīžļāties un rāva Princi aiz svārku piedurknes atpakaļ. — Seit tach a Menss! — (Esiet taču cilvēks). Viņš sāka tam uz pirkstiem izrēķināt, ka lētāk vairs nevar atdot. Bet Princis to jau sen bija uz pirkstiem izrēķinājis. — Ich waer euch sogen, ich waer euch sogen — losen se etwas ab... de Herr Raht werd zuneimen... — Viņš mirkšķināja tam ar acīm. (Es jums sacīšu, nolaidiet drusciņ, rātskungs ņems ciet).

Viņi rēķināja viens otram uz pirkstiem priekšā un žīdiski bēra, ka murkšķēja vien. Grambovs sašutis piecirta kāju pie zemes un viņus asi uzlūkoja. Žīdiņi palika uzreiz tik klusi, ka varēja dzirdēt pulksteņa tikšķēšanu. — Es teicu, ka es runāšu ar konzulentu Brokmani!... Pienāciet pēc kādām dienām!

Žīdiņi nobijušies klaņojās, un viņš vēra jau vaļā durvis. - Šodien man nav ilgāk vaļas... — un, kad Princis vēl grbējia iebilst, tad: — Jā, jā, pēc kādām dienām... — Viņiem cits nekas neatlika kā līst laukā, un vecais naudinieks smaidīdams pa logu viņiem noskatījās pakaļ, kā tie aizgāja, ar rokām tikpat kā ar vēja sudmalu spārniem plātīdamies. Tad apstājās un panācās jau labi atpakaļ un tad atkal apdomājās. — Viņi atnāks pie manis tā kā tā, - viņš nodomāja, — jo cik redzams, tad citur arī viņiem nav laimējies. Un tad mēs sāksim līgt, — papīrs ir itin labs... Nenāks viņi, — arī nekāda nelaime... man citi vēl labāki veikali. Hm... fabrikanta veikala biedrs — nebūtu slikti!:. Kad tikai man nauda droša... ienes manus procentus... un kur tas lielais gods!.. Brieža kompaņons... Kneija saka, ka man vajagot... viņš negrib mani ne par ko laist vaļām. Nu, redzēsim.

Viņš atslēdza naudas skapi un izņēma no tā lielu kopu vērtspapīru. No tiem viņš izšķiroja tos, kuriem termiņš notecējis kuponus atgriezt, un citus atlika atpakaļ. Tad paņēma šķēres un uzsāka omulīgo skrodera darbu, jo šķēres griezieni aplam nebija tik ienesīgi kā šitie.

Pie šī patīkamā darba viņu pārsteidza viņa brālis Sīmanis. — Tu, brālīt! — viņš, izlikdamies līksms, iesaucās, un Sīmanis nedabūja ne lāga apskatīties, kad viss jau bija atkal atpakaļ aiz atslēgas.

Un tikai tad viņš ar to sabučojās: — Neesam ilgi redzējušies, — kā nu iet! Vai esat visi veseli... kā iet, kā iet?

— No mājiniekiem, kā teikt, daudz simtu labu dienu,

— Sīmanis atsēdās viņam piestumtajā krēslā, - veseli esam visi. Es, sacīt, jau vakar iebraucu Rīgā.

— Un tikai tagad atnāc pie manis! — Kārlis pārmeta. Būtu labi izcienājies, būtu abi dzēruši kopā kopiju. Nē, nē, bez krietna brokasta es tevi projām nelaidīšu. Vai nesmēķēsi kādu cigāriņu?.. Pīpo, tas ir labs. Un pastāsti man, kā uz zemēm iet... kā laba pārdzīvojat?

Viņš pasniedza tam arī uguni, jo Sīmanis viņam bija tāds veikala biedrs, pret kuru vajadzēja izturēties laipni. Viņš savus ļaudis pazina.

— Ko nu sacīt, — Sīmanis bailīgi, kā jau nesmēķētājs, ievilka kādus dūmus, — viss tāpat pa vecam. Grūti laiki, kā teikt, neiet nekurp...

— Jā, jā, — Kārlis steidzīgi piebalsoja, — neiet mūsu laikos vairs ne šā, ne tā! Visi sarāvušies, visi ievilkušies, ne šāda šepte, ne tāda! Nav ar ārzemi vairs nekāda andele!

— Jums pilsētniekiem jau vēl, — Sīmanis atbildēja, — te jau, kā teikt, naudu vēl cik necik redz. Nu, kur mums uz laukiem! Darba dienās tev neviens cilvēks krogū neienāk, un svētdienās tie saimnieku dēli, sacīt, visu nodzer tanīs zaļumu ballēs.

— Ko nu, brālīt, — Kārlis sūkstīdamies paraustīja plecus, — nav arī te vairs nekā. Ko tev nauda līdz, kad neiet vairs nekādas šeptes! Citus gadus, manu laiku, kad es Rīgā ienācu, tagad ap šo laiku bija Daugava kuģu pilna kā mežs. Kas tagad - tie pāris stīmeru tur otrā pusē! Nu jā... un kad jau pašiem kantoristiem neiet, ko tad lai mēs sakām... tie mazie ļautiņi? Neiet, neiet vairs — grūti laiki! Arī tev es nevarēšu vairs tos

procentus maksāt... vai nu aprēķināsim tos mazākus, vai arī tu ņem savu naudu atpakaļ...

Sīmaņa kalsenā seja tapa vēl garāka, līkais deguns spiedās uz āru un nobāla. Viņa cigārs piepeši apdzisa, viņš kautrīgi pasmējās. — Nu, nu, — to mazu lietu tu jau gan man varēsi maksāt... Atvedu vēl vienu tūkstoti, ko varēju sagrabināt. Jā, ko lai dara, sacīt...

Kārlis uzklausījās viņa vārdus loti vienaldzīgi. Saprotams, ka viņš brālim kauna dēļ neko neatraus, bet viņš zināja no piedzīvojumiem, ka, ja viņš Sīmanim procentus nesolījās pazemināt, tad šis plijās virsū, lai tam tos paaugstina. - lesim uz verandas, brālīt, — viņš sacīja. — Tur drusku vēsāks...

Sīmanis paklausīja. Tur viņam plūda pretim spirdzinoša puķu smarža... rožu dārzs rīta saulē līdzinājās mazai paradīzei. Bet viņiem tādām lietām nebija acu. Kārlis nebija nekāds liels dabas cienītājs, viņam parks ar grezno vasarnīcu noderēja tikai par izkārtni, ka viņš bagāts vīrs, un Sīmanis bija uzbudināts, ka brālis runāja par procentu pazemināšanu. — To mazu lietu tu, sacīt, savam brālim jau neatrausi, — viņš atkal iesāka.

— Hm, hm, hm, — Kārlis salicis rokas uz muguras, likās prātojam. — Es jau nekā nesacītu, ja tie laiki būtu drusciņ labāki. Tu jau nemaz nezini — savu pēdējo dzērienu pārdotavu pavisam nodevu. Raudzīju iznomāt uz mēnešiem, bet nekā... liec tikai arvien klāt! Jāteic, vairāk klapatu nekā labuma... Lieli nodokļi, mazas peļņas, — nav vairs citreizējie laiki, mīļais brālīt...

Ir jau, sacīt, taisnība! — Sīmanis piebalsoja. — Senāk mužiki, kā teikt, nebija tik gudri, varēja visu, kā sacīt,

iepirkt lēti jo lēti un savu grasi nopelnīt. Tās biedrības, tās biedrības! Tās, brālīt, kā sacīt, samaitā visu!

Kārlis pavīpsnāja. Tā jau bija viņa brāļa vājā puse, ka tam nebija principu. — Ā nē, brālīt, biedrības nav nemaz par ļaunu! Kas nekaiš, kad esi amatos un vari uzdzert veselības! Bet arī ar biedrībām tā vairs neiet kā senāk. Labi atminu, kā bija citreiz manos vīnūžos: tautas brāļi negāja vis citur, bet nāca pie manis dzert. Apkārtējās dzērienu pārdotavas visas izputēja, bet tagad vairs nekā. Arī pašā biedrībā varēja iedzert glāzi šampaņiera, bet nu ir dubulta grāmatu vešana... tas gods gan vēl ir, bet vairāk nekā...

Viņš palika runā stāvot, jo pie dārza vārtiem piestāja kāda ekipāža. Kučieris livrejā turēja sabrauktos zirgus, kas sprausloja un kārpījās, un jaunsudraba aizjūgs saulē laistījās. Mājas kunga vaigs iemirdzējās: no ratiem izkāpa fabrikants Briedis un viņa veikalu vadonis Kneija, ar kuru tas jau bija noslēdzis dažu labu veikaliņu. Viņš tādēļ pakāpās viņiem kādas pakāpenes pretim.

Fabrikants, slaiks gaišmatis, gan arī viņu pazina, bet viņa mājā tas atradās pirmo reizi. Viņa gurdenā seja, uzlūkojot krāšņo parku, drusku pamirdzēja, it īpaši par romantisko saliņu dīķa vidū. Kā rādījās, viņš tik daudz te nebija sagaidījis. — Sveiki! — viņš pacēla gardibeni un ar nama tēvu apsveicinājās. Jūs jau dzīvojat te kā mazajā Parīzē vai, labāk sakot, kā mazā paradīzē. Patiešām romantiski!...

Grambovs zemu palocījās. — Jūtos glaimots, ka atronat manu būdu cik necik patīkamā vietā... Liela gan mana māja nav, bet pašam sava. Es te pietieku! Viņš apsveicinājās arī ar pastīvo direktoru, kura melnajai ķīļa bārzdiņai jau daži pavedieni metās sirmi. Tad

iepazīstināja viņus ar Sīmani. — Mans brālis no Kurzemes... viņš ir no tā apgabala, kur tie lielie kvieši aug... Tā, mani kungi... esam te nu tautieši savā starpā... lūdzu, ņemiet sēdekļus!

— Pateicamies, — fabrikants piedāvājumu pieņēma... — Atvainojiet, ka jūs uz kādu acumirkli uzkavēsim. Veikala lieta, mīļais Grambova kungs! Nākam ar priekšlikumu, vai jūs negribētu piedalīties mūsu veikalā par līdzbiedru?

Kārlis atkal palocījās. — Ļoti patīkami, ļoti patīkami... par to runāsim! — Viņš piespieda elektrisko zvanu, un durvīs parādījās Lavīze. Viņa saprata, kas vajadzīgs, un ienāca drīz atpakaļ ar vīnu un uzkožamiem.

— Jūs gribēsit zināt šī priekšlikuma motīvus, — fabrikants turpināja. — Esam nodomājuši savu veikalu ievērojami paplašināt, mums pieteikušies par līdzdalībniekiem daži ārzemnieki. Bet esam apņēmušies vispirmā kārtā ievērot savus tautiešus. Tā kā mans direktors Kneija ieteic jūs un es pazīstu jūs par goda vīru, tad jums ir no visiem priekšroka, ja jūs to gribat izlietot.

Mājas kungs sniedza viņam roku. — Mani kungi, jūsu piedāvājums mani ļoti pagodina. Es to principā pieņemu, — tikai vēl sīkumos mums tā lieta jāpārrunā... te mums būtu jānokārto vēl daži nelīdzenumi. Lūdzu... pie vīna un cigāriem tas varbūt labāk veiksies... leskatiet, ka esat paši savās mājās... arī es principā ielaižos darīšanās tikai ar krietniem tautiešiem!

— Šis princips ir ļoti pareizs, — Briedis ar viņu sašķindināja. — Mums, tautiešiem, vajag kopā turēties, ar kopotiem spēkiem mēs varam daudz ko panākt. Tā

arī domā mans direktors Kneijas kungs, kuru es ļoti cienīju!

Kneija, palocīdams galvu, izrādīja savam principālam padevību. — Hehehe, to es vienādi esmu sacījis! Latviešiem naudas diezgan... viņiem to tikai vajag laist placī. Tad pie mums neķepurotos vis šādi tādi žīdiņi...

Viņi uz to piesita glāzes, bet Sīmanis šim principam pretojās. Viņš gan zināja, cik žīdiņi lietderīgi... pudeles no viņiem varēja pirkt par puscenu, jo viņi tās iemainīja no sievām pret māla traukiem un "spilkumiem". Tāpat arī viņi atpirka no tā nekulstītus linus, ko kalpi piestūma tam par brandvīnu. Viņš tādēļ sausi ieklepojās. — Kur nav žīdu, tur arī, sacīt, nav tirgus...

Bet sajūsminātie tautieši viņa ierunu neievēroja. — Mēs esam visi labi tautieši, — Kārlis iesaucās. — Par jauna gada vizītēm jūs ziedojāt studentiem desmit rubļu... par saviem mazturīgiem augstskolu mācekļiem mums jāgādā. Bet arī es nedomu mazāk, es neesmu tāds, kas uz kapeikas guļ, kur man savi tautieši jāpabalsta. Lai saka Kneijas kungs, ar viņu es labprāt ielaižos darīšanās... viņš varēs tikai sacīt, ka tam bijusi darīšana ar goda vīru, kas mīl skaidras lietas un paliek pie vārda. Un, ja man, kungi, kas ir... esmu to vienīgi panācis ar saviem sviedriem, jā!.. Vienu lietu tamdēļ jūs man neliegsit — vai nu es ielaižos veikalā ar jums, vai ar kādu citu: nopelnīt man vajag... redziet, to man vajag...

— Katrā ziņā, — fabrikants attrauca. — Mēs jau tad nenāktu pie jums ar šo priekšlikumu, ja nebūtu cerama peļņa. Uz to taču atbalstās visa veikalniecība...

— Un, ja es ielaižos kādā veikalā, — viņš turpināja, — tad man ar to tuvāk jāiepazīstas. Vai visa rīcība atbalstās

uz drošiem principiem — es tikai tā pieņemu — vai te nevar iestāties kāda krīze? Ar cik lieliem naudas līdzekļiem tāda veikala palielināšana izdarāma un cik tā var rentēties? Un galu galā, vai tāda veikala palielināšana principā būtu vēlama?...

Fabrikants tapa drusku tā kā vēsāks un pētījoši uzlūkoja savu pavadoni. — Viss pareizi... no mūsu puses tas apsvērts. Arī jums tiesība to darīt... bet jūs tāpat netiksit pie citāda rezultāta. Kā jūs domājat... produkcijas paplašināšana nebūtu pēc tautas saimnieciskiem principiem vēlama? Un ja tā vēl taisni vajadzība? Mūsu veikalam tik lieli pieprasījumi, ka nevaram tos visus apmierināt, mans kungs?

Kārlis pieņēma atkal savu nopietno cienīgumu, kā katrreiz, kad viņam vajadzēja savus principus aizstāvēt. — Jums nevajag mani pārprast — ar jums ielaisties veikalā es, kā jau teicu, jūtos ļoti pagodināts. Produkcija, jūs sakāt... nu labi, bet es runāju par veikaliem, pēc kādiem principiem tur būtu jārīkojas. Man ir piedzīvojumi, mans kungs! Izdot maz un ieņemt daudz, tas ir tirgoņa zelta pamata likums, bet izdot ir ļoti viegli un ieņemt ir grūti. Kādēļ mūsu tautieši, veikalnieki, labāk par citiem rīkojas... viņi to saprot. Kur nevar lielā veikalā ietaupīt, kad tikai vien grib? Uz kurināmā, uz dienas maksām... Kad man strādā pieci simti cilvēku pa dienu un es uz katra ietaupu tikai desmit kapeikas, tad tas ir piecdesmit rubļu, vai ne? Un to es jums tikai gribēju sacīt. Un tā visur... cilvēku ir tagad diezgan. Kas ir veikala dvēsele, kā Kneijas kungs, tam, zināms, var novēlēt... dod viņam procentus. Būs viņam, būs veikalam arī!.. Jā, mani kungi, kad veikalniekam par savu klapatu neatliek labi, kā

dēļ tad viņam maz... gudrākais tad ir, noliek savu naudu bankā vai iegulda drošos papīros...

Fabrikants pasmaidīja, viņš veci noķēra, jo tam jau arī vajadzēja ko sacīt. — Jums varētu arī būt taisnība... un es domāju, jūsu prasījumus jau arī katrs veikals ievēro, cik tālu to pielaiž piedāvājumi un pieprasījumi. Un ražotājam vajag vairāk pelnīt nekā bankai, tas saprotams jo banka jau arī savu peļņu dabūn no viņa. Vai zināt, jūs man patīkat... jūs esat atklāts... tā mēs dažus pārpratumus vienam pret otru jau pašā sākumā varam iznicināt. Un saprotams, ka dažreiz piedzīvojuša veikalnieka padoms var būt zelta vērts.

— Tas ir prātīgs vārds, — vecis glaimots saķēra viņa roku, — es ceru, ka mēs katrā ziņā vienosimies. Es tikai tāpat runāju, esmu daudz ko piedzīvojis un pieredzējis. Tā man bija reiz draugs, liels kantorists, bet viņš bankrotēja, un viņam vajadzēja no Rīgas aizbēgt, tādēļ ka... — Un piepeši viņa runas strāva bija atsitusies kā pret kādu akmeni... — ak, lai paliek... tā lieta būs jums pārāk maz interesanta... Es principā nestāstu tādas; lietas, kas nav interesantas... jā, jā, mani kungi, un tā... es runāšu arī vēl ar konsulentu Brokmani...

Fabrikants izvilka savu pulksteni. — Dariet to, un tad virzīsim lietu uz priekšu. Ja jums vajadzētu kādu tuvāku paskaidrojumu, tad es un mans direktors jums tos ar lielāko prieku sniegsim. Tagad atvainojiet... mums jādodas uz biržu. Ceram jūs drīzumā sagaidīt pie mums... uz redzēšanos!

Kārlis viņus pavadīja līdz vārtiem, kur viņi vēl apmainīja kādus vārdus un tad galīgi atsveicinājās. Līksmi rokas berzēdams, mājas kungs atgriezās pie sava brāļa,

kas, izvilcis kabatas grāmatiņu un zīmuli, rēķināja un rēķināja. — Nu, ko tu saki par šiem kungiem? Ka manam fabrikantam ir kāds sakars ar Kross jaunkundzi, to es nomanu, bet tas te nav svarīgi. Vai man nav smalki kundes, ko?

— Tas gaŗais, ar tām dzeltenām ūsām, — Sīmanis piebalsoja. — Man rādās, ka viņš pats grib dzīvot un, sacīt, ļauj arī otram nopelnīt. Turpretim tas stīvais kāsis ar tām strīpainajām biksām un pliko pauri man, sacīt, nepatīk. Viņš vairāk glūn, nekā skatās.

— Es viņu, brālīt, pazīstu labāk, viņš ir zelta cilvēks! Cik dažs labs žīdiņš mani ar kokiem nebūtu piešmaucis, ja viņš man laikā nebūtu pasvilpis. Viņš arī gādājis, ka viņa principāls pie manis griežas. Nu — kad es šo putru nestrēbšu tik karstu, tad tā būs itin laba...

— Tu teici, ka tev neejot šeptes uz roku? — Sīmanis pārmeta. — To procenti tu gan man, savam brālim, sacīt, neatrausi...

— Ak tā, — Kārlis atminējās, — nu, gan jau mēs abi iztiksim kā patrioti... Iedzersim!.. Nu teic, kā iet pa zemēm... pastāsti...

— Gretchena liek tevi sveicināt.

— Ko—o — mana māsa! Brīvniece?.. Paldies, paldies! Kā tad viņai labi iet?!

— Nu, kas... labas mājas... lieli lauki. Iztikšana, kā sacīt, laba...

Kārlis, kā rādījās, bija drusku aizkustināts. Tie bērnības gadi, tie bērnības gadi... tie ir tie jaukākie visā mūžā! Kā mēs visi tad kopā dzīvojām... Mūsu švāgars Indriķis, Dievs mielo viņa dvēseli, bija gan lāga vīrs, es viņu varēju mīlēt no savas pašas jaunības...

Neesmu ilgi bijis Brīvniekos... Kādas tagad tur tās ēkas ir? Vai ir vēl tās pašas vecās?.. Kā man vēl tās vietiņas visas atmiņā... Vai mūsu vecais pirts ērbeģis vēl stāv? Kas tur par brangu sienu bija strautā pie pirts... tos vezumus, ko Brīvnieki tur izdzina — un tad vēl atālu audzināja! Un lielajā grāvī uz Sausēnu pusi — ta' tad tur auga spradzeņu ogas... kā pirkstu gali. Tu gan mums ar Indriķi arvien pa priekšu pasteidzies tās noēst... Nu, un kur tad lielā pļava pie ozoliem, gar Sausēnu lauku malu... kas tas par veidi! Vai atmini, kad Sausēniem tai pusē bija tie lielie kvieši, kā mēs tad zagāmies pa grāvi viņu ābolu dārzā?! Jā, jā... tie vecie, mīļie laiki!.. Dziļajā lomā aiz aploka bija labība veldrē arvien... vai Brīvniekiem tagad arī vēl tā labi paaug?

— Vai tad nu tagad, sacīt, citādi, — Sīmanis atbildēja, — labākās mājas visā pagastā. Saimnieks ir tagad jaunais... Jānis. Māsa liek tevi lūgt, vai tu, sacīt, neizbraukšot pie viņas ciemos... viņa grib redzēt tavu Julietu. Gretchena uz tevi ļaunu prātu vairs nemaz netur! Tie, sacīt, viņas vārdi: - Vai tad nu mans brālis bija vainīgs, un viņa otra puse jau guļ zem dzestrām velēnām...

Kārlim acis spoži iemirdzējās. — To viņa saka, Gretchena, mana māsa?! Viņa to ieskatījusi?! Jā, jā, patiešām, es tur vainīgs nebiju... viņa to sapratusi! Mana māsiņa... es saku, viņai ir karakters! Es viņu ļoti mīlu...

— Kā tad, to viņa saka, mīļais brālīt, jā, kā tad!.. Mēs arvien visi bijuši brāļi un māsas, kā tad, jā! Un viņa runā, kad mūsu bērni, sacīt, varētu dzīvot vēl labākā saticībā. Jānim, saimniekam, kā sacīt, vajag sievas...

viņa vedeklu ļoti vēlas no pašu familijas. Manas meitenes, kā teikt, vēl nav pieaugušas, bet tā kā tu nu gribi savai Julietai krietnu saimnieku...

— Ko—o — brālīt... tu domā?! — Kārlis mirdzošām acīm uzšāvās no krēsla. — Es varētu savu meitu izvadīt Brīvniekos, šinīs mājās, kur es esmu tikpat kā dzimis un uzaudzis! Manu meitu jaunajam Brīvniekam... Indriķa dēlam?! Kur vēl labāk varētu izgadīties... un man nemaz nebija ienācis prātā... nemaz prātā! Brāli... Sīmani... tu esi vīrs! Nevis divdesmit pieci, simtu - simtu tev pienākas...

Viņam tiri aiz priekiem vai aptrūka elpas, bet Sīmanis augstsirdīgi atmeta ar roku. — Vai tad es, brālīt, naudas dēļ... es jau tikai to savēju labā, jā, kā tad! Viss tas labums un tās mājas, sacīt, lai paliek pašu familijā... man būtu liels prieks, brālīt, jā, kā tad...

— Jā, brālīt, jā, — Kārlis sirsnīgi kratīja viņam roku... tas ir mans princips jau no sākta gala. Un kāds šis puika izskatās? Kāds viņam tikums? Nedzeŗ... nesmēķē? Vai viņam skola... iznešanās? Protams, protams... Indriķa dēls! Mana Jūle ir ļoti mācīta... ka viņai būtu jāiet pie kāda lempja, to nebūt principā neesmu nodomājis!.. Izteic man, brālīt, izteic! Ja tā lieta notiek, tava skāde nebūs...

Sīmanis noklepojās. — No izskata viņš, sacīt, kā viens zaļoksnis un iznesties prot kā skolmeistars. Skola viņam gandrīz tā pati, kas manam Žanim, un mans jau ir liels dzejnieks. Tikums viņam labs, jā, kā tad! Dzert un smēķēt — nu, tā pa druskai, bet tēvs jau arī —

— Jā, jā, varu iedomāties... Indriķa dēls! Nu, tad darīsim tai skuķei arī to zināmu... tūdaļ parunāsim.

Julieta, bērns, Julieta! — viņš, pagājis pie sānu durvīm, sauca: — Panāc drusku, bērns!..

— Tūlīt, papi, tūlīt... no iekšienes viņas dzidrā balss atsaucās, un drīz viņa parādījās mirdzošam acīm durvīs. Un taisni šodien viņa bija ģērbusies tautiskā uzvalkā.

— Krusttēvs Sīmanis! — viņa jautri iesaucās. — Mīļais, labais, vecais onkul! — Un, viņam piesteigusies, tā apbučoja viņu apkārt un apkārt.

Tēvs ar labpatikšanu uz viņu nolūkojās un saķēra viņas smakri. — Tu mazā šķelme... šinī kostīmā tu patīc man vislabāk... Mēs pašulaik dzeram uz tavu veselību, uz tavu nākamību! Mana meit, vai tu gribi principā dzīvot uz laukiem?

— Tu jautā, papi! — viņa dzīvi iesaucās. — O... es mīlu ļoti dabu un arī mana draudzene Kross jaunkundze! Žēl :ikai, ka viņai tik drīz jāaizceļo... mēs būtum pie jums izbraukušas, onkul... jā! Jūs būtu mūs uzņēmuši, ja, onkul?!

— Krusttēvs par tevi vēl vairāk rūpēsies, mana meit! — Kārlis svinīgi iesāka. — Šoreiz viņš ieradies precībās un bildina tevi Brīvnieku Jānim. Brašs puika un krietns patriots! Es esmu ar viņu mierā un esmu principā nolēmis, ka jūs abi precaties. Un tā tu nu zini, mans balodīt ... tu nebūsi tam pretim.

Julieta, tumši piesārtusi, viņus neticīgi uzlūkoja. — Kas tas ir par Brīvnieku Jāni?.. Ā... es saprotu, papi.. jūs mani jokojat... hahaha... onkul, par daudz uzmanības....

Viņa jokodama draudēja tam ar pirkstu, bet tēva vaigs kļuva vēl jo nopietnāks. — Nē, nē, mans bērns, tādās lietās es nejokoju... Brīvnieki arī nav tās mājas,

kur var jokot. Tās mājas ir ļoti labas, es tās pazīstu tikpat kā savus piecus pirkstus. Un redzēsi, kādas ēkas es tur sacelšu!.. Tev jāprecas, mana meit... un vai es nezinu, ka no tiem pilsētas kundziņiem nav ne velna? Tu arī pati to saki. Bet Jānis, kad viņam nāk tā manta līdz... viņš katru stundu var tikt par Svarupes pagasta vecāko...

Julietas jautrība apsīka, viņa kļuva tāda ērmota. — Tad tas nav joks... bet, papi, ko tas nozīmē? ..

— Tā ir mana nopietnība, Julieta! Tu esi vēl jauna un pasauli nepazīsti.., tavs papa grib tavu nākamību nodrošināt. Jau sen biju principā apņēmies tevi izvadīt pie kāda krietna saimnieka uz laukiem, un nu tas arī ļoti izgadās... tā ir mana svēta nopietnība!

Julietas melnās acis savādi iemirdzējās, aizskarta viņa smagi elpoja. — Un kad es nu tavam principam nepiekristu? ..

— To tu nedarīsi, — viņš stingri atteica, — tu nedarīsi savam labajam papum sirdēstus. Tev jācienī mani principi... tu to sapratīsi... esmu devis tev smalku audzināšanu. Nē, nē, pie tā es palieku... Un nav jau arī nemaz tā lieta tik traka... esam visi no vienas un tās pašas familijas!

Julieta rūgti, iesmējās. — Ko jūs uz to sakāt, mīļais krusttēvs?..

— Es domāju, bērns, papiņam taisnība. Jā, kā tad!. Mans Žanis un Alvīna par to ļoti priecāsies...

Dusmu sārtums viņai pārlaidās pār vaigu, rokas savilkās dūrēs. Nē un nē, un tūkstošreiz nē... Sašutusi viņa soļoja kādus soļus šurpu un turpu, bet tad piepeši ap viņas lūpām savilkās zobgalīgs smaids. — Haha-

ha ... hahaha... es jau vēl esmu maza meitiņa... maziņa... muļķīte! Mīļais papi, vai tu patiešām tā domā... patiešām?

— Tiešām tā... un tu kā laba meita mani paklausīsi!...

— Nē, papi, es tev nepretošos... kad tu jau nu man vīru esi izmeklējis. Bet saki tālāk... kas tad nu... ko tu vēlies?..

— Par to runāsim, — viņš attrauca. — To lietu vajag turpināt... tur nav ko kavēties. Vai ielūgsim viņu drīz pie mums... vai arī tu brauc uz zemēm un jūs abi tur iepazīstaties...

— O, papi, tas man garlaicīgi! Es viņu tūdaļ bildināšu. Es viņam norakstīšu vēstuli, un krusttēvs to var nodot!

— Hm, hm, — Kārlis pārdomāja, jo, taisnību sakot, vīns viņam bija iekāpis galviņā... — Nu ja, ka es domu līdz divdesmit tūkstošus... varam to lietu iesākt, kā gribam... Viss vienalga, mans balodīt.. kā tik tev labāk tīk! Mans princips, kad tikai jūs abi apprecaties!

— Labi, es viņam rakstīšu...

Viņa negribēja savu "labo papi" uzbudināt un iegāja viņa darba istabā. Drīz viņa iznāca no turienes ar norakstītu vēstuli un lasīja to tad večiem priekšā:

"Godāts kungs! Krusttēvs Sīmanis patlaban piedāvā man Jūsu roku un Jūsu mājas. Jūsu mājas mans tēvs pazīst loti labi un Jūsu personu mans krusttēvs tiktāl aprakstījis, ka es domāju, tā lieta var iet. Kā deviņpadsmitā gadu simteņa sieviete ar šām rindiņām

Jūs bildinu un lūdzu Jūs ierasties pie mums Rīgā, ka varam tuvāk iepazīties. Cerībā uz Jūsu sirdi un roku,

palieku Jūsu padevīgā Julieta Gramboff."

Abi veči, mutes atplētuši, klausījās... nē, tas jau par traku, šis jau tīri velna meitēns! Sīmanis, acis ieplētis, viņu uzlūkoja... viņa apņems to gribošu negribošu, un visiem būs labi...

— Vai tā būs labi, papi? — viņa ar mokām valdīja savu uzbudinājumu. — Vai es varu rakstīt adresi un vēstuli krusttēvam dot līdz?

— Bravo, bravo, Julieta! — Kārlis līksmi skūpstīja viņas pieri. — Tu esi prātīga meiča... tev ir principi... Skaidra valoda un skaidra darīšana tāpat kā man... un to es mīlu, mans bērns...

Un drīz norakstītā vēstule atradās Sīmaņa rokās... — Un sakait, krusttēvs, lai viņš drīz... drīz... un, kad tās mājas tik labas... Piedodiet man, ka jūs tagad atstāju... mana laime ir tik liela, ka nespēju tajā nemaz iedomāties. Saderinājusies... laimīga nākotne... hahaha...

Nākošā acumirklī viņa nozuda atkal savās istabās.

Kārlis savu prieku nevarēja valdīt. — Nu ir viss kārtībā... paklausīgs bērns! Tagad, brālīt, dzersim kāzas lai velns par mazu zēnu paliek! Mēs to varam, mēs to iespējam! Un, kad mana meita vēl ietiek Brīvniekos, es neko nežēloju! Aiziet mana Julieta uz Brīvniekiem... — Par to varu tikai, sacīt, priecāties, — Sīmanis līksms iebilda. — Jā, kā tad! Un kad nu man tur arī kādi mazi pūliņi, tu jau, brālīt, zini... to procentu...

Iemaksāšu tev atkal vienu tūkstoti, bet to simtu tu varētu, sacīt, tūliņ atrēķināt, mīļais brālīt, jā, kā tad!... Ko lai dara... grūti laiki...

— Kā sacīts, mīļais brāli, kā sacīts!.. Iztiksim kā labi patrioti...

Saķērušies viņi iegāja atpakaļ rakstāmā istabā nokārtot savas darīšanas.

***

Julieta iesteidzās savā buduārā... viņas krūtis smagi cilājās. Papa nudien vientiesis! Viņa tikko nebija pārsteigusies un viņu apbēdinājusi... savu labo papu...

Viņa gribēja būt stipra... it kā it nekas nebūtu noticis, viņa piespiedās atkal pie sava rakstāmā galda, kur patlaban bija iesākusi kādu rakstu darbu. Jaunas domas meklēdama, viņas acis aizmaldījās pa vaļējām durvīm guļamā istabā. Tur zīda priekškari noslēpumaini pārlaidās pār viņas gultu... bet vēl caur šauro starpinu varēja ieraudzīt segu debess zilumā un spilvenu baltu kā sniegs. Tie pakrēslā izskatījās tik maigi un cēli, it kā tur ne vēja vēsmiņa nedrīkstētu uzpūst... Bet kāds kontrasts! Turpat gultas galā pie sienas floretes, galvas grozi, gumijas cimdi, pistoles un jājamās kančas... Velti... viņa nevarēja strādāt un nepacietīgi spārdīja kājām grīdu. Pie iesāktās noveletes vajadzēja mierīgu, omulīgu asiņu...

Viņas draudzene salonā pie klavierēm fantazēja, lēni un čukstoši šīs skaņas zagās šurp pie viņas... viņa nevarēja izprast, vai tai bija jāraud, vai jāsmejas... Viņa pameta savu darbu un iesteidzās pie savas draudzenes...

— Ne tik sēri, Klāra, jautrāk, jautrāk! Kādu labu maršu vai jautru polku! — Sieh, sieh, sieh, da kommt er, grosse Schritte nimmt er... — vai tamlīdz ko. Jā, jā, tā man jādzied... es esmu saderinājusies... novēli man laimes, Klāra!... Saderinājusies... hahaha...

Aktrise pamodās tikpat kā no sapņiem. — Tu mazais, mocošais gars... teic, kā tas noticis? ..

— Nu, itin vienkārši. Kādam jaunam saimniekam uz laukiem vajag sievas. Viņš no mūsu familijas, un papiņa princips, ka mums jāprecas. Kā labai meitai man bija jāpaklausa, un es viņu bildināju...

Smiedamās viņa izstāstīja visu draudzenei, kas, protams, tik oriģinālu principu uzņēma par joku. Tātad gluži bez mīlestības...

— Nav arī vajadzīgs, — Julieta attrauca, — man tādām lietām nav dāvanu. Es varu pabrīnēties par savām draudzenēm, kuras tā iemīlējušās, ka viena vīrieša dēļ vēlētos viena otru noģiftēt. Es ne. Vai tu arī mīļo, Klāra?

Pirmoreiz māksliniece viņas priekšā nosarka. — Varbūt gan, bērns... jā, es mīļoju savu mākslu... tās dēļ es vēlētos noģiftēt...

— Es arī mīļoju mākslu, — Julieta sacīja, — bez tam vēl sportu, zinātnes, papi, tevi un arī pa druskai Lavīzīti... bet pret vīriešiem ko sajust... man patiešām nav dāvanu! Manas draudzenes jau mīlēja ģimnāzijā, ar saviem brālēniem pastaigājās, rakstīja viņiem saldas vēstules. Viņas ar tiem prata... es nemācēju... Es gribēju zināt, vai viņi savu uzdevumu izmācījušies un ko krusttēvs un krustmāte saka par pēdējo skolas liecību... Viņiem tūdaļ zuda pret mani interese...

— Tu nabadzīte ..

— Un dažreiz es priecājos, ka es tāda esmu, ka neesmu tāda mīkstulīga memmes meitiņa. — Viņa spītīgi atmeta galviņu. — Man viņas ne pavisam nepatīk — šis pilsoņu sievas un meitas. Visas pār vienu kārti metamas... tiklab stīvā vecmeita, kā nepieaugusī knīpa. Vairulīgi viņas nopūšas, bet saldenas un nobālušas gaida uz preciniekiem, sapņo par vīriešu acīm un matiem, čīkst un gaudo pēc mierīgas laulības ostas... Fui!.. Bet viena celsies... viena praviete celsies! Tā šīs nabadzītes atsvabinās no veco aizspriedumu valgiem... pulcinās viņas uz jauniem mērķiem un centieniem... viena praviete celsies!..

Kross jaunkundze uz viņu vērīgi noskatījās, tā mazo nekad vēl nebija tādu redzējusi... — Julieta, kas tev kait?..

— Kas man kait? — viņa nopūtās. Es pati nezinu... Cik apskaužamas jūs, mākslinieces, esat... jums citas brīvības, citi dzīves uzdevumi, citi mērķi. Ak, kaut arī man būtu kādas dāvanas, es labprāt būtu māksliniece un paceltos pār šo lielo pūli. Bet nekā... man nav nekāda talanta, ne balss ne dzirdēšanas... esmu mēģinājusi rakstīt, bet kas tur iznāk... muļķības...

Aktrise bija nopietna, piecēlusies viņa pievilka Julietu pie sevis un glāstīja mīksti viņas pieri. — Nabadzīte, tu jūties nelaimīga... Tāds jau nu ir vienreiz mūsu liktenis, ka mums, "daiļajam dzimumam", stiprais dzimums jāmīļo, tas ir mūsu lāsts un varbūt arī patīkams lāsts. Arī nabaga skatuves mākslinieces lāsts, tādēļ neapskaud viņu. Viņas gaita aiz kulisēm neiesākas un nenobeidzas tik patīkami, kā tu to iztēlo. Viņas moka kāds ķēms, kuru tu vēl nepazīsti. Daža laba mākslas meita apskauž turīga pilsoņa meitu, kas nepazīst

raizes pēc uztura. Tikai pašām mākslas karalienēm par to nav jārūpējas, viņām nav par to jādomā, tās var aizmirst niecīgo pasauli un nodoties ar kaislīgu mīlestību savai lietai. Bet karalieņu ir maz, vai, labāk sakot, troņu ir maz... Lielais pulks izmisušas smej, raud un nopūšas, viņas saņem pēdējos spēkus, savas dāvanas, savas miesas formas, cīnās dabiski un mākslīgi, un pēc kā?.. Lai atrastu šaipus priekškara patikšanu, lai kādu turīgo pilsoni savaldzinātu, lai kāds naudinieks par viņām apžēlotos un ievestu viņas — nu, par ko tu smejies! — ievestu piekusušās mierīgā laulības ostā... Tā ir traģika, kuru tu nepazīsti... Kad tu, mazā, ar mani iepazinies un uznāci pirmoreiz manā garderobē un smējies tik svabadi un sirsnīgi, tad es toreiz no visas sirds priecājos, ka tu nepiederi pie mūsu pasaules. Es vēlējos, kaut tu ilgi, ilgi varētu tā sirsnīgi smieties... kā nevainīgs bērns saulītē, nepazīdams dzīves vētras ... salnas... asaras...

Julieta, vērīgi klausīdamās, pieglaudās pie viņas krūts, viņa turpināja: — ...Un nu arī tava nevainīgā paradīze... tava debess būtu drusku samākusies... Es runāšu ar papi, viņš ir prātīgs kungs... es taču nedomāju, ka tu vēstuli aizlaidi nopietnā nolūkā?

Julieta skaļi iesmējās un savu draudzeni pārsteigta uzlūkoja. — Un tu to domāji?! Hahaha, nē, tas ir... tu to domāji — no manis... Nē, mana mīļā... ja viņš nav pēdējais ēzelis, tad viņš arī manu vēstuli sapratīs...

— Un ja viņš pieņemtu tavu bildinājumu par nopietnību...

— Nu, tad studēsim, kā zemnieks atklāj mīlestību... ai, tas būs interesanti... Jeb vai tu bīsties, ka es viņā neiemīlos?..

Klāra viņu asi uzlūkoja. — Tu esi nerātna... es tādu joku nedzītu. Tas nav tevis cienīgs... Mazā, tu esi mundra, braša, sirdīga, brīva un svabada, bet es tev arī tamlīdz vēlētos lielu, es tevi vēlētos redzēt kā īstu sievieti... smaidām un nosarkstam...

Julieta nodūra acis, jo nevarēja viņas skatienu izturēt. Viņa lika tai roku uz mutes: — Par vēlu ... nē, nē, morāli tagad ne... es labošos!.. Būsim jautras, es labošos... nāc dārzā, būsim jautras... Ak, es vēlētos, kaut es būtu māksliniece...

Viņas izgāja un bija jautras...

Otrā nodaļa PĀRSPĒTA

Šuvējas istabā kanarijas putniņi jauki dziedāja, blakus darbnīcā rūca, un viņa pati bārās uz savām māceklēm.

Viņas dzīvoklis nebija liels, bet glīts. Vienā stūrī aiz rāmjiem atradās viņas gulta, otrā stūrī apaļš galds ar sofu, vienos sānos kumode ar spoguli un pa visu telpu kāds pusducis niedru krēslu. Tad vēl pie vienas sienas balts pulkstenis ar sārtu puķi, tikpat dzīvs un nemierīgs kā pati šuvēja, un liels daudzums ierāmētu gan jaunkundzīšu, gan jaunkungu fotografiju. Bez tam vēl uz galda vesels albums pilns.

Te iekšā nu gan nekā ievērojama nebija, bet to tiesu skats uz āru! Pa vaļējo gala logu Sausēnu meitenes nevarēja ne beigt skatīties krāšņajā parkā. Ozoli, liepas, kastaņas, visi vienāda lieluma un vienāda kupluma, pacēlās starp baltajiem grantētiem takiem un zaļo mauru pie viņu kājām. Paretam arī Vāczemes egles... lepni viņu galotnes pārsniedza citus kokus, apakšējie zari augstmanīgi izplētās pār izlutināto zaļo zāli, kas bija pēc modes apcirpta. Tāpat mazie krūmiņi ap klajumiņiem un siltzemju augi bija kā rindā nostādīti... un verandas priekša — kas par skaistu rožu dārzu! Viņas vēl nebija tik daudz rožu vienkopus redzējušas un ieelpoja kāri saldo smaržu. Nē, te patiešam bija ko redzēt... un visas tās lapenes... greznās statujas un

tiltiņi un siltumnīca! Un pašā malā lielais dīķis apaudzis ar kupliem kokiem un bieziem kārklu puduriem... tur peldēja gulbji...

Kad šuvēja ienāca, Līzete mirdzošam acīm ieminējās: — Jums te ļoti jauki... ļoti jauki!..

Bīdelmaniete sērīgi nopūtās. — Ach, Līzetiņ, es dzīvotu labprāt jūrmalā... jā, jūrmalā! Bet, ko lai dara... cik man tie kapitāli lieli, jāiztiek, kā redz. Ārsts saka, ka iekšpilsētas gaiss man krītot uz krūtīm, ach... es esmu tik vāja, tik nervoza! Ūum!.. Te pa vasaras mēnešiem noīrēju... bet ziemu es te nedzīvošu! Te par daudz drūmi...

— Kam šī māja pieder? — Līzete ātri iejautājās.

Bīdelmaniete sērīgi nopūtās. — Kādam vecam, bagātam tautietim... Grambof viņu sauc. Un viņam tikai viena vienīga meita... Julieta...

Grietiņai pārgāja "švīks" pār kauliem, šie vārdi viņai iedūrās kā nazis sirdī. Līzete viņu, muti ieplētusi, uzlūkoja. — Grambof?.. Vai tas nebūs mūsu baznīcas kroģera brālis? Viņa meitu sauc Julietu... nu, tas jau tad būs, Grietiņ!.. Un viņai vaigi dega tikpat kā ugunis...

— Jūsu baznīcas kroģera brālis?! — šuvēja ziņkārīgi iesaucās. — Varbūt gan, ka tā... viņam esot radi Kurzemē. Vai zināt ko, meitenes, mēs varam dabūt visu skaidri zināt no Lovīzchenas... ielūgsim viņu vēlāk augšā uz kafiju. Jā, jā, no Lovīzchenas...

— Vai viņi ir ļoti bagāti? — Līzete pietvīkusi jautāja.

— Ach! — Bīdelmaniete lika roku uz krūtīm un nopūtās. — Es arī tā labprāt vēlētos dzīvot!.. Es arī būtu varējusi dzīvot šādā villā... ai, kad es biju jauna, es

biju skaista! Man bija daudz pielūdzēju... bagāti jaunekļi!.. Bet es biju muļķe... es aizgāju mīlestības dēļ pie nelaiķa Bīdelmaņa ... Nē, Līzetiņ... pie nabaga iet — jauna un skaista meitene, kas to dara, ir muļķe...

Un sārta kā roze viņa nolieca galvu, bet Grietiņa viņām nevarēja rādīt savu vaigu. Izliekusies pa logu un acis izplētusi, viņa nolūkojās šinī brīnumu pasaulē... Vai viņa pareizi dzirdējusi... tas piederēja šai Julietai?.. Viņai likās, it kā koki par viņu, zemnieku bērnu, kustinātu nicinoši un mazcienīgi galvas... abas marmora lauvas, kuras katrā pusē apsargāja rozes un lefkojas, viņai, vienkāršai meitenei, uzgriezušas lepni muguru un mierīgi lūkojās projām uz mākslīgo salu dīķa vidū. Un reibinošā rožu smarža smacēja viņai elpu... Julieta... Julieta...

— Kā jums svētdien labi patika Ķīšu salā, jaunkundzes? — šuvēja ātri iesaucās. — Gretchenai nu gan... viņas sirsniņa tur nebija!.. Ach jā... atminos tos gadiņus, kad pati biju saderinājusies ar Bīdelmani... Kad viņš nebija pie maniem sāniem, es nevarēju justies laimīga ..

Grietiņai kaita visi ausu gali... tas jau bija svētdien uzvaras gājiens! Gan neviena cita neredzēja no pilsētas kungiem tik daudz goda, tik daudz uzmanības... nevienai tā bariem nebija apkārt. Un ko tie visu viņai sacīja: viņa — nevainīgs dabas bērns, viņa — Fausta Grietiņa! Visi bija kā uzburti uz interesanto, bagāto laucinieka saimnieku meitu... Bet nu šī bīstamā sāncense, šī Julieta... kāda iekšēja balss viņu mocīja, ka viņa pret šo bagātnieci nozīmē tik maz... tik ļoti maz... Ak, kādēļ šai sievietei vajadzēja būt tik bagātai... šī skaistā rožu dārza īpašniecei?! Un skaudība plosījās

viņas sirdī... Vai viņa pati arī skaista?.. Tikpat kā ugunīs viņa dega to izzināt... bet prasīt šuvējai, ņemt viņas vārdu mutē — to viņa nevarēja...

Līzete pa tam bija paņēmusi šuvējas albumu un nogrimusi tur ģīmetņu aplūkošanā. — Ķīšu salā — jūs domājat? — viņa pēdīgi uz Bīdelmanietes jautājumu attrauca. — Ai, labi, loti jauki! Rīgas kungi bija ļoti uzmanīgi... Tikai tā garā, bālā persona — te arī viņas portreja — tā man nemaz nepatika... viņa bija Krautberģa kungam klāt tikpat kā dadzis. Ērmoti... arī te albumā viņa tam blakām... Un tad tā resnā kundze ar rozā talju, tā, kas jums palīdzēja vārīt šokolādi... šī persona man nemaz nepatika! Vāciski vien pļurkšķēt un katrā vārda galā: bauris, mužiks... un "diezin vai tikai tāds lauku saimnieks var būt bagāts?" Jāsmejas... Uz ko gan tie cilvēki tā iepūšas! Tāpat kā Brīvnieku Alvīna, hahaha...

— Tā bija viņas mammiņa, — šuvēja paskaidroja... — Ir taisnība, Cekurch kundze un viņas Hulda ir lielas kārkluvācietes. Un tad viņa arī: — Diezin vai tik viena rokpelne var skaitīties pie labākajām familijām?... Viņas arī saucas: Cekurch, bet Huldas papiņš saucas Ciekurs un negrib par vāciešiem nekā zināt. Pus familijas vācieši, pus latvieši!.. Un Krautberģa kungs ir liels patriots, ach jā, ja viņš Huldu pēc kāzām neatgriezīs, tad viņi tā nodzīvos visu mūžu... Tāpat kā es ar savu Bīdelmani... pa vāciski iemīlējāmies, bet pēc kāzām, ach jā... es pa latviski, viņš pa vāciski... Tā mēs nodzīvojām tikpat kā suns ar kaķi...

Līzete skaņi iesmējās. — Tad Krautberģa kungam nav nekāda laba garša... Jūs domājat viņš to precēs?..

— Viņa jau tā pa pusei esot viņam pieteikusi... Viņai

gan esot vēl viens brūtgans, Krancberģis... tur viņa portreja ar ir. Ja tai cits nekas labāks negadīšoties, pie viena no abiem viņa aiziešot. Ciekuriņiem ir smuki īpašumi.. ach jā ... viņa var izvēlēties...

Līzete skaņi noklepojās un nekā neatbildēja.

Šuvēja domīgi smaidīja un smaidīja, un beidzot iesaucās: — Vai zināt ko, meitenes!?. Kad es būtu tik bagāta un tik skaista, kā es biju?!. Es arī tāpat... Es vīriešus tītu ap pirkstiem... Ach, es viņus ar baigām cerībām mocītu... mocītu... un beidzot visiem dotu kurvīti! Es gaidītu, kamēr nāk mans īstais... manas sirds izredzētais... skaists, skaists, par traku skaists... kā viens Apolons ... Ach... es varētu atdot savu dzīvību priekš skaistiem vīriešiem!..

Viņas acis tīri pavedinoši uzliesmoja, meitenes ar lielāko interesi mēmi viņā nolūkojās. Viņa fantazēja tālāk:

— Skaists jauneklis, kuplām ūsiņam... brūniem, krūzainiem matiem — tas mans ideāls... Nē... zilas acis un zeltaini mati — tas arī mans ideāls... Smalku iznešanos un bagāts... bagāts... ach!... Tad mēs dzīvotum šādā villā, koša parka vidū... mums būtu zirgi un ekipāžas! Mēs apmeklētum balles, koncertus un teātri, ach — es esmu ļoti priekš ballēm un teātra! Man būtu dārgas robes... apakš divi simts rubļiem nevienas... dārgi briljanti un zelta lietas, ach, meitenes!... meitenes! es izskatītos kā viena karaliene! Ai jauki, jauki, kad bagāts!..... es esmu ļoti priekš bagātības!..

Arī Grietiņa bija par tādu dzīvi sajūsminājusies, viņai acis spulgoja. — Bet vai jūs viņu varētu arī mīlēt? ..

Bīdelmaniete drusku pārdomāja. — Mīlēt?!. O, kāpēc

es viņu nevarētu mīlēt... viņam vajadzētu gulēt priekš manis uz ceļiem un mani pielūgt... Mēs, sievietes, gan varam mīlēt. Nelaiķa Bīdelmanis nebija smuks, bija tikai laba siera lielumā, un es tomēr viņu varēju mīlēt! ..

Pie durvīm pieklauvēja. — Iekšā! — viņa atsaucās.

— Ao! — Līzete līksma sasita rokas, un Bīdelmaniete kūstošā laipnībā uzlūkoja svešo laucinieku. — Lūdzu, lūdzu...

Žiglemanis... Grietiņas vaigos durstījās tikpat kā adatas; viņa labprāt būtu no viņa kur nobēgusi, bet nu vairs nevarēja. Bet viņš neko daudz nekautrējās, viņš steidzās pirms pie viņas, apkampa viņu un nobučoja un tad tikai ar citām apsveicinājās. Ar vēja spārniem viņš steidzies šurpu pie savas līgaviņas, labi, ka no Krautberģa dabūjis zināt viņas adresi, citādi... nu, citādi... Viņš pasniedza tai lielu tūtu ar saldumiem.

Tikpat kā pie nedarbiem pieķerta, viņa to ērmoti uzlūkoja un nezināja, ko ar saldumiem iesākt. Līzete gavilēdama steidzās tai talkā, pagrāba veselu sauju un deva Bīdelmanietei. — Labi, ka tu atnāci, mēs pašulaik gribējām iet uz pilsētu kleitas pirkt...

— Jā, — pēc vienas pusstundas jūs mūs vairs nebūtu atraduši mājās, Bīdelmaniete saldi piebalsoja. — Nē, patiešām, es jūs ļoti vēlējos redzēt... es gribēju redzēt, kāds Gretchenas jaunkundzes līgavainis. Ach, Gretchen, ā—ach... viņa saldi pārgrieza acis.

Žiglemanis skrullēja ūsas un smaidīja. — Arī man ir pilsētā darīšana Miljonu bankā. Kāds lielāks vērtspapīrs jāatmaina naudā! Pats tukšākais laiks, jāķeras pie veca krājuma... Maza kaza...

Grietiņai nu nekas neatlika, viņa iebāza vienu konfekti mutē...

— Ach, tad ir jauki! — šuvēja priecājās. — Tad jūs būsit mūsu pavadonis... ach!.. Acumirklī... uztaisīšu vēl tikai drusku savu frizūru...

Viņa aizsteidzās ar Līzeti blakus istabā un atstāja jauniešus vienus.

Žiglemanis apsēdās savai brūtei blakām un spaidīja viņas roku. — Grietiņ... Ja man labi izdosies, tad brauksim pie fotogrāfa un nofotografēsimies. Abi kopā. Es gribu saviem draugiem piesūtīt mūsu ģīmetnes. Maza kaza... vai es nevaru savus draugus pārsteigt, ka man skaista līgaviņa.

Viņš vilka viņas roku kāri pie lūpām... viņa lēni iedrebējās. Vai tad patiešām viņi jau tik tālu? Jā, jā, viņi jau bija uzsaukti, un viņa jutās pret viņu tik sveša, tik auksta...

— Svētdien pie baznīcas visi bocenieši kā uzkurti! — viņš turpināja. — Mūs pirmoreiz uzsauca. Diezgan viņi bija lauzījuši galvas, kurai notiks tā laime. Diezin, kas šiem papūtis, ka tu ļoti skaista un bagāta. Un arī, ka vēl otrs esot! Maza kaza... kas mani var izcelt no segliem, tas vēl nav dzimis...

Tas jau bija viss ļoti jauki, ko viņš stāstīja, ļoti patīkami dzirdēt, un viņa arī tam rādīja laipnu vaigu. Bet sirds viņai bija kā sasalusi... viņš tapa arvien vairāk mīlīgāks un runīgāks... beidzot pat ilgojās pēc tās stundiņas, kad varēšot savu līgaviņu pārvest uz Žibītēm. Nepacietīgi viņš skaitot stundas un minūtes un, nospiesti smaidīdama, viņa iebilda: — Kas var zināt, Žiglemaņa kungs, kas var zināt? ..

Beidzot šuvēja ar Līzeti ienāca atpakaļ un viņu no

šī nepatīkamā stāvokļa atsvabināja. — Esmu gatava... iesim nu, jaunkundzīt, izdarīsim savas darīšanas... Pirms darīšanas, un tad priekus... Un valšķīgi tā paskatījās sāņus uz brūtganu, kas, kā rādījās, atstāja uz viņu labu iespaidu: — Ach, — viņa lēni spieda Grietiņas roku... — mēs varam būt lepnas uz tādu staltu pavadoni.

Žiglemanis galanti palīdzēja savai līgaviņai apņemt virsjaku, un tad viņi devās uz pilsētu...

* * *

Tautiskā Miljonu banka atradās ar kādu lielāku restorānu zem viena jumta, un tas bija ierīkots ar gudru ziņu, lai bankas klienti te varētu uzturēties. Kad mūsu pazīstamie te ieradās, Krautberģa kungs viņus jau gaidīja. Viņš nebija visai jautrs, jo lietas laikam negāja tā, kā viņš bija vēlējies. Piesēdinājuši sievietes pie kāda galda un apgādājuši tās ar vīnu un kūkām, viņi devās uz zāles otru stūri, kur pie kāda galda bija sasēdušies pulks kungu.

Krautberģis savu draugu ar viņiem iepazīstināja. Vispirms ar Ciekuriņa papu, sirmu kuplu vaigabārzdu. Tas, vaigus piepūtis, tikai ar pirkstu galiem sniedza viņam roku, klausījās citiem uzmanīgi līdz, ko konzulents Brokmanis stāstīja, un, ja kāds tam gribēja pretoties, tad dedzīgi iesaucās: — Brokmanim taisnība, Brokmanim taisnība. — Arī šim konsulentam viņš tika stādīts priekšā, kas patlaban izsacīja savus uzskatus par austruma jautājumu un citām svarīgām lietām. Tad tur vēl bija Krancberģis un citi, bet visi pret laucinieku

izturējās vēsi un atturīgi. Uz daža laba vaiga bija lasāms: — Kas var zināt, no kādas familijas tu esi?

Neomulīgi viņš lauzīja savus pirkstus, jo manīja, ka Ciekuriņš izturējās pret Krautberģa priekšlikumu ļoti vēsi. Žiglemanis, proti, gribēja aizņemties no Miljonu bankas kāzu vajadzībām dažus simtus rubļu, un Krautberģis gribēja piedabūt savu nākošo sievas tēvu par otru galvinieku.

Gan Krautberģis iesāka to lietu izveicīgi un gudri. — Mans draugs pieskaitāms katrā ziņā pie turienes labākajām familijām... viņa mājas iepirktas par dzimtu un ir labas muižas lielumā... Par to jums nav ko bēdāt!... ledomājieties jūs viņa apstākļos viņam pērkama turpat kaimiņos kāda muiža... laba zeme un turpat viņam pavārtē! ledomājieties... vai jūs šādu pirkumu laistu garām? Un vai jums nauda vēl kur drošāka nekā uz grunts īpašumu? Tādu izdevīgu ķērienu nevar ne par ko garām laist... mums savam tautietim jāizpalīdz...

Bet Ciekuriņš klausījās uz visu to tikai ar vienu ausi... neteica neko par sliktu, ne arī par labu. Brokmanis savos izskaidrojumos patlaban bija pārgājis uz zemkopības krīzi, ka labības cenas arvien vairāk kritīšot un zemes īpašumi arvien vairāk tikšot tiesas ceļā pārdoti. Drīzākā nākamībā zemkopjiem neesot nekādu cerību.

Krautberģis piesarcis košļāja apakšlūpu: — Kā to ņem... kad laiki cik necik grozās...

— Tālab, kad grozās, bet uz to nav ko cerēt, — Brokmanis ātri iesaucās. — Laikraksti ziņo, ka Vācija nodomājusi uz labību uzlikt atkal jaunu muitas nodokli. Jūs domājat, ka tas nāks mūsu zemkopjiem par labu?..

Muļķības... pardon, jūs laikam pietiekoši nepazīstat tos apstākļus ..

— Brokmanim taisnība, Brokmanim taisnība, — Ciekuriņš pilnā kaklā priecājās... — nepazīst pietiekoši apstākļus...

Viņi pārgāja atkal uz citu jautājumu, bet Krautberģis vēl nezaudēja dūšu. Paklusi viņš stāstīja savam Huldas papam pilnu galvu: — ...un kas tas svarīgākais... jūs spriedīsit pavisam citādi. Aizņēmuma jau viņam vajag tikai uz īsu laiciņu... pēc trim nedēļām viņam kāzas. Viņa sieviņa dabūn tūkstošus pūrā... divdesmit tūkstošus?.. Tad, es domāju, viņš varēs naudu aizdot vēl citiem!..

Uzreiz visi klusu... Žiglemaņa acu priekšā notika brīnišķīga pārvēršanās. Ne vien Ciekuriņš laipns, bet arī citi pārsteigti un mirdzošām acīm viņu uzlūkoja. Divdesmit tūkstoš rubļu... kādēļ tad Krautberģis to tūlīt nebija sacījis?! Un šis labāko familiju jauneklis precēja tik bagātu sievu ... taisīja tādu partiju ... Varonis! ...

Nemanot Ciekuriņš bija saķēris sirnīgi viņa roku. — Cik lielu summu tad jūs gribat aizņemties?

Viņš acumirkli nesamanīja atbildēt, skrullēja savas ūsas un pētījoši uzlūkoja savu draugu. — Es domāju — kādus trīs simtniekus...

— Jā, jā. — Ciekuriņš mīlīgi piebalsoja, — un jā!.. Bet vai jūs nāksit cauri? Aizņemieties kādi simti pieci...

Krautberģis to pašu domāja, — un vai viņam tur kas varēja būt pretim! Viņa lieta bija kārtībā... viņi gāja uz bankas telpām un izdarīja savas darīšanas. Kad

viņš atgriezās atpakaļ pie savām kundzēm, viņam bija pieci simti kabatā. Zelta cilvēki!

Jā, kad kabata klausa, tad arī pavisam citādi var uzstāties, un tā arī nu Žiglemanis bija tapis tik apzinīgs, ka sevi vairs nemaz nepazina. Un kas viņš bija tapis par lielu vīru pilsētnieku acīs, — vēl vairāk nekā kāds varonis, kas izdarījis lielus, slavenus darbus. Cits pēc cita tie sanāca pie viņa galda un vēlējās iepazīties ar viņa zelta zivtiņu. Tad iesākās jautras, vispārējas valodas un nevis par kaut kādām ikdienišķām lietām. Tika ļoti cildināta lauku dzīve; tur esot jauki, tur varot nodoties dabas zinātnēm un veclaiku lietu pētīšanai, un nākt arī ātri pie slavas. Atrod kādas vecas naudas, iesūta zinību komisijai, un atradēja vārdu laikrakstos lasa visa tauta. Tā arī Krautberģis stāstīja par savu svarīgo etnogrāfiski archaioloģisko atradumu Sausēnos. Un tikai nu Grietiņa atskārta, cik jauka pilsētas dzīve... mūžīga svētdiena! Skaisti ģērbties, lepni staigāt, glītās mājās dzīvot un par laukiem tikai to jaukāko pasapņot! Cik te ļaudis uzmanīgi, veikli un laipni... jā, laimīgi tie, kas te var dzīvot — šinī mūžīgajā svētdienā. Un šuvēja nevarēja viņas līgavainī atskatīties vien, slepus viņa spieda tai roku un sajūsmināta čukstēja: — To skaistu vīrieti — to skaistu vīrieti... ach... un bagāts...

Beidzot nu bija arī jāšķiras, Žiglemanis, maksājot rēķinu, izmainīja smalki simtnieku un deva sulainim rubli dzeramas naudas. Pilsētnieki ļoti nožēloja, ka nevarēja ilgāk uzkavēties viņu sabiedrībā... viņi justos ļoti pagodināti. Bet nu neko darīt, bija jāvirzās projām.

Vislielākais Žiglemaņa cienītājs bija kļuvis Krancberģis. Smuks jaunskungs ar melnu ķīļa bārzdiņu, — tas pats, kurš pirmīt bija izturējies pret viņu par visiem

neuzticīgāk un vēsāk. Bet, kad konsulentiem uzskati grozījās, tad viņam tie arī grozījās. Viņš to izvadīja līdz pat durvīm un beidzot savam jaunajam draugam iečukstēja: — Es jūs daru uz vienu lietu uzmanīgus — te mūsu starpā nekas — bet kādreiz labākās familijās... šīs šuvējas dēļ... viņai gan ir kādi pāra tūkstošu un viņa arī itin pieklājīga persona, bet citas konsulentu kundzes negrib lāga ar viņu satikties. Jūs sapratīsit... tā veikala dēļ. Jo galu galā jau viņa arī vairāk nekas nav kā viena šuvēja...

— Es zinu, — viņš atbildēja, — viņa šuj manai brūtei. Bet jums, lūdzu, kas par veikalu?

Krancberģis drusku it kā piesarka. — Es, — es esmu viens veikala vadītājs...

Žiglemanis skrullēja ūsas. — Es būvēšu drīz Olandiešu vēja sudmalas... tiksim pie sievas tēva muķa. Man arī tad būs vajadzīgs veikala vadītājs.

— O — mūsu veikals ir liels, mēs izmaksājam katru nedēļu piecsimts rubļu cilvēkiem... — Un tā viņi viens pret otru dziļi palocījās un atvadījās.

Līgavainis nu varēja pildīt savām kundzēm doto apsolījumu un gāja viņām līdz uz magaziņu par pavadoni. Tur viņām nolika daudz un dažādas drēbes priekšā, bet Grietiņai viena it īpaši labi patika. Tā arī bija drēbe... balta zīda... vizēja un laistījās vien! Bet, kad viņa dabūja zināt cenu, tad žēlīgām acīm lika atlikt to nost... par tik dārgām lietām viņa nevarēja domāt... Tikai Žiglemanis to nepielaida. — Maza kaza... mums jau vēl nav naudas bads...

Viņš lika nomest drēbi un samaksāja par to apmēram simts rubļu. Viņa tikko jaudāja savaldīt savu prieku un, sirsnīgi aizkustināta, spaidīja viņa roku.

Viņš nebija viņas acīs cilvēks vien, bet eņģelis. — Izmeklējies, kas tev patīk - es aizmaksāšu. — Viņai šie vārdi izklausījās kā laimes māmiņas uzaicinājums: — Liec priekšā man savas vēlēšanās, un es viņas pildīšu. — Te jau bija daudz smalku lietiņu, kuras viņai ļoti patika, un tādēļ tā arī viņa labo sirdi neapsmādēja. Viņš turēja maku vaļā vien, sapirka viņai arī dažas zelta lietas... nežēloja viņai nekā. Vienkārt, viņš darīja tai ar to prieku, un viņa redzēja, ko viņš var un, otrkārt, nevajadzēja būt muļķim... Simtiņus žēlot, kur vēlāk iegūs no sievas tēva tūkstošus!..

Nekad Grietiņa nebija pret savu saderināto izturējusies tik silti kā tagad, kad viņš to fūrmanī pavadīja atpakaļ uz viņas mājokli. To visu, visu viņš bija darījis viņas labā, jauka gan tāda bagātība. Var dabūt visu, ko vien sirds vēlas. Viņa tādēļ arī mierīgi atļāva, ka viņš lika savu roku ap viņas viduci un jo cieti pieglaudās pie viņas sāniem.

— Vai tu ilgi paliksi Rīgā? — viņš jautāja.

— Līdz kāzām, — viņa nevainīgi atbildēja. — Kamēr visas šīs drēbes pašūdinās... — Sirds viņai bija tik pilna, ka viņa par citu nespēja ne just, ne domāt.

— Es arī vēl kādas dienas palikšu... apskatīsim Rīgu labi. Bet, vai zini ko... rītā liksim noņemties!

— Ak... tu jau esi manis dēļ tik daudz izdevis, — viņa raudzīja to atrunāt.

— Maza kaza, — viņš lepni atbildēja. — Kur to naudu liks? Cūkas viņu neēd, un radiem pašiem diezgan! Atmainīju tikai mazu, mazu papīrīti un dabūju par to pieci simti rubļu... Vai tu domā, ka es tev varētu ko aizliegt?.. Nē, mana sirsniņ... tu redzēsi, kā mēs dzīvosim!..

Kas tik tev vien patīkas... vai tu gribi arī dārgu kažoku? Es nopirkšu...

Viņa laimīgi pasmaidīja.

— Mans tēvs tādu papīrīšu atstājis vai cik... un pašam arī tie aizkrājušies. Bet šinīs laikos vajag naudai naudu pelnīt... citādi neiet. Vai zini ko? Kad man labi iznāks, es pirkšu muižu. Ja tev patīk, tad dzīvosim muižā, un, ja tev patīk, tad dzīvosim mājās. Es satiku vienu... tas solīja par manām jaunajām sudmalām astoņi simti rubļu rentes. Smuka naudiņa...

Tepat jau viņi bija sasnieguši savu ceļa mērķi, viņa pacēla nejauši acis un ieraudzīja savā priekšā Grambova vasarnīcu līdz ar grezno glāžu verandu... viņai likās, ka tā smīnēdama viņu izzobotu. Tumšas asinis saskrēja viņai vaigos... iedegās atkal nāvīgs naids krūtīs pret pašu īpašnieci.

— Vai tu man pirksi arī šādu vasarnīcu un parku? — viņa piepeši iesaucās... — Vai tu man pirksi?..

Tas pārsteigts uz viņu noskatījās. — Kādēļ tad to?..

— Nu, tādēļ!.. — viņa gandrīz pikta iesaucās.. — Vai tu domā, ka es tādā nevarētu dzīvot?!.

Lūpas cieši sakniebusi, viņa to izaicinādama uzlūkoja; acis viņai savādi liesmoja. Viņš ātri apķērās. — Kādēļ tad ne?.. Ja tu vēlies — maza kaza...

Viņa apmierināta pasmaidīja, un viņš skrullēja ūsas. — Vai zini ko? Kad es nopērku muižu un to iznomāju, es dabonu par gadu trīs tūkstoši rubļu, par mājām — mazākais pusotra tūkstoš'... par sudmalām atkal kādi astoņi simti! Ar to naudu mēs itin smuki varam dzīvot pilsētā... Mēs varam visādi... maza kaza... kā tik tu vēlies!

Patlaban arī šuvēja ar Līzeti piebrauca otrā fūrmanī,

Žiglemanis izcēla savu līgaviņu no ratiem un no kundzēm atvadījās. — Tad rītā pie fotogrāfa? — viņš beidzot, vēl Grietiņai roku spiezdams, jautāja.

Vai viņa bija ko iegādājusies... vaigi viņai kvēloja kā ugunīs, un viņa nemācēja atteikt ne "jā", ne "nē".

Viņa lēni sadrebēja: — Pienāc...

Bīdelmaniete bija savākusi visas mantas, un viņš laida atpakaļ uz pilsētu.

* * *

Tā lieta gāja uz priekšu... skaistā drēbe tika pēc Grietiņas mēra sagriezta un bija patlaban darbā. Sirds viņai tik prieka pilna... arvien un arvien viņa aplūkoja no jauna savu pirkumu, aptaustīja rokām cēlo drēbi, kuru varēja vai ausī iebāzt... Kāda viņa gan šinī uzvalkā izskatīsies?.. Un nu viņai paredzams, ka varēs arvien staigāt tādos uzvalkos, dzīvot pilsētā greznā vasarnīcā, braukt lepnās ekipāžās... Kādā ziņā tad gan šī Julieta bija par viņu pārāka... kādā ziņā?..

Šie jaukie nākotnes sapņi tomēr drīz aptumšojās. — Vai zināt, meitenes, ko? — šuvēja sacīja. — Mums ir skaista kūka, mums ir Kurzemes šķiņķis un siers — uztaisīsim kafiju. Uzlūgsim arī Lovischenu augšā papļāpāties. Viņa ir "drollīga" persona, bet viņai ļoti laba sirds... jūs redzēsit... ach jā...

— Riktīgi, Bīdelman kundze, riktīgi, — Līzete viņai piebalsoja. — To mēs varam darīt! Un tad mēs dabūsim arī zināt, vai šis Grambovs ir mūsu baznīcas kroģera brālis...

Tad Grietiņa sajuta tikpat kā naža dūrienu sirdī... nu tikai viņa atskārta, ka plaisa starp viņu un Jāni

bija tapusi daudz lielāka, žēlīgām acīm viņa uzlūkoja skaisto drēbi, bet tomēr viņas Jānis... viņas Jānis...

Šuvēja nekavējās, sarīkoja ātri mielastu un nosūtīja kādu no savām māceklēm apakšā pie Lavīzītes. Vēlējā jaunava arī ieradās, bet nelika vis manīt, ka kafijas dēļ... viņai bija savas svarīgas darīšanas.

— Mīļā Bīdelman, — viņa dzīvi iesāka, — jūs jau nekad vairs nevar dabūt mājās... Nācu aprunāties par savu brūno kleitu... vajadzētu pārtaisīt... sen no modes ārā... Un tad arī freilene runāja... viņa jums atkal ko gribētu likt taisīt...

— Ļoti patīkami, ļoti patīkami, — šuvēja palocījās ar tādu smaidu: — Tas man tiks labi samaksāts... Bet nu iepazīstināšu jūs ar savām draudzenēm...

Viņas ierunājās, un Līzete dabūja zināt, ka patiešām tā bija, arī Lavīzīte dzimusi Svarupniece. Un tā viņām pie kafijas atrisinājās sirsnīgas valodas; vecā jaunava ļoti vēlējās ko dzirdēt par dzimtenes ļaudīm un vietiņām. Viņai bija daudz ko jautāt.

Viņa ar savās jaunās dienās bijusi Sausēnos un bijusi Brīvniekos. No vienu māju sētsvidus varot ar otrām mājām sasaukties. Tā atcerējās arī viņu tēvu, Sausēnu Ansi, māti ne... laikam vēl būšot bijusi maza meitene. Vecos ļaudis viņa visus atceroties, bet tie jaunie, tie viņai esot sveši. Tad viņa iejautājās: — Kur tad Jēkabs, muižas sulainis? Vai viņš vēl dien Svarupē... vai ir dzīvs... pie veselības?..

Meitenes nevarēja lēti uzminēt, pēc kā viņa jautā... Svarupē viņas par tādu sulaini nebija dzirdējušas. — Ach — Grietiņa pēdīgi iegādājās, — tas jau būs Brīvnieku Zirgu Jēkabs... viņš citreiz muižā dienējis... Jā... vēl ir itin spirgts...

Lavīzite domīgi lūkojās pār savu kafijas tasi. — Būs jau stipri sirms un vecs, — viņa sērīgi sacīja. — Kur tie gadiņi, kad dienējām kopā muižā. — Un tad viņas vaigā parādījās viegls sārtums... — Viņš jau mani ar pārlieku gribēja!.. Bet tā jau ir — kad to brūtganu pulka... Nevar vis tik viegli izraudzīties... un tā es savu mūžu nodzīvoju vainagā...

Piepeši viņa atjēdzās un, it kā sakaunējās, ka parādījusi citiem savu jumpravīgo sirdi... un patiešām... ar savām aprūsējušām atmiņām tā bija atstājusi iespaidu. It īpaši Grietiņa viņai juta līdz, un sirdī viņai pamodās slepenas bailes... Viņa jau atradās taisni tādos pašos apstākļos... un kad arī tai vajadzētu savu mūžu nodzīvot vainagā...

— Bet Loischen! — Bīdelmaniete pēc kāda brīža iesaucās. Jūsu jaunkundzei gan arī būs loti daudz brūtganu?! Ach... kā nu ne! Tik skaistai un bagātai mantiniecei...

Lavīzīte lepni pasmaidīja. — Jā... viņa var mētāties ar rātserr dēliem tikpat kā ar pupu kūļiem...

Līzete skaudīgi pavīpsnāja, un Bīdelmaniete saldi iesmējās: — Huhumh! Nu... gan papiņš viņu pie laba izvadīs!..

Viešņa piepeši atmeta īdzīgi ar roku. — Ko nu par to runāt... viņš jau palicis uz savām vecām dienām vientiesis! Ko jūs domājat, mīļā Bīdelman... nē, to jūs neticēsit... — un nu viņa izstāstīja Grambova nolūkus Julietas precību lietā... — Mužiks... ko nu —

Šuvēja sasita rokas, — Ko jūs sakāt?! Pie viena saimnieka viņš grib to aizlaist?!. Nē, nē... viņa priekš tam par skādi.

— Bet varbūt arī ka ne... nē, nē, nevar vis sacīt!

Kad jūs, Loischen, būtu redzējusi tās jaunkundzes brūtganu... arī viens lauku saimnieks... Bet kas par acīm... kas par valodu, a— ach!.. Un iznešanās kā vienam lauku muižniekam...

Līzetei visu laiku mēle niezēja, viņa nevarēja vairs nociesties. — Mēs pazīstam arī to jūsu saimnieku... tas jau mūsu kaimiņš!.. Un zinām arī viņa vajadzības... Jā, jā... lai arī jūsu kungam liela manta — Brīvniekos tā saies tikpat kā jūrā...

Lavīzīte viņu platām acīm uzlūkoja. — Tad tas ir Brīvnieku dēls... mana pirmā dzirdēšana!.. Tēvs jau bija gan stalts, bet... — viņa pietvīkusi atmeta ar roku - tādas domas lai met ārā no galvas. Mūsu freilene... manas nelaiķes cienmātes meita... katram taču vajag palikt savā kārtā...

— Mēs jau Svarupē arī to lietu dzirdējām, — Līzete trauca tālāk. — Tur jau arī runā, ka Brīvnieks būšot precēt no Rīgas baznīcas kroģera brāļa meitu... Viņš gan gribēja pirms manu māsu... bet, kad nu tai gadījās labāks precinieks, tad viņš nu precēšot jūsu Julietu.

Lavīzīte tīri uztraucās. — Tad jau lielas lietas no viņa nevar būt... Jā... kad nelaiķe cienmāte būtu dzīva, tad tas nu gan nenotiktu! Bet ko es izdarīšu... kas mani klausa? Freilenei pašai teicu: jūs taču neesat priekš tam dzimuši, lai tāds mužiks nāktu un jūs paņemtu... Viņa gribēja mani vai saēst: mani neviens nevar paņemt, bet, ja es gribēšu, es paņemšu to mužiku. Un to es jums visiem parādīšu!. Sakiet, mīļā Bīdelman, sakiet, ko nu jūs mākat...

Karstas asinis Grietiņai saskrēja vaigos, un rokas it nemanot vīstījās dūrēs. Viņa tikko neiekliedzās: — Nē, viņa to nepaņems vis!..

Kafija bija padzerta, bet valodas vairs nekur neveicās. Grietiņa tik ar mokām varēja valdīt savu uzbudinājumu, un Lavīzītei vairs nebija omulīgi. Viņa atvadījās... par velti šuvēja viņu mēģināja vēl uzkavēt. — Citā reizā, mīļā Bīdelman, citā reizā... tagad man daudz darīšanu. Un freilenei es tad pateikšu. —

— Jā, ja, — šuvēja padevīgi palocījās... — jūtos pagodināta, ka varu viņai pakalpot...

Priecādamās par savu labo kundi, viņa novadīja veco draudzeni zemē un devās tad pie māceklēm. Tur viņai bija atkal ko bārties... tās viņai nekā nebija izdarījušas pa prātam un nebija arī diezgan strādājušas.

Arī meitenes neturēja rokas klēpī, bet ņēma katra priekšā savu darba gabalu. — Hahaha, — Līze te beidzot gardi iesmējās, — tad tāda ģiptīga šī Julieta! Nu — Brīvnieku Alvīna var priecāties. Kad viņa tādu dabūn uz sava kakla, tā viņai parādīs, kas ir zostiņa...

Viņa smējās un smējās, un nevarēja rimt, un Grietiņa piespiesti smējās līdz, kauču gan viņai bija tā ap dūšu, ka tai bija jāraud. Viņa sajuta katru adatas dūrienu savā sirdī. Cik jauki būtu, ja viņa būtu tāda bagātniece kā Julieta un piederētu pie kungu kārtas! Viņa sacītu "maza kaza"... aplaimotu ar šo bagātību savu Jāni, par spīti visām kārtu starpībām. Viņa tur nemaz neapdomātos!.. Viņa pasacītu: — Es to tā gribu!.. — Un, jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk tā sašuta par savu nevarību, viņa apskauda laimīgo bagātnieci, viņa ienīda to līdz dvēseles dziļumiem...

Saule patlaban taisījās norietēt. Ap krūtīm viņai bija tik baigi un smagi... viņa meta darbu pie malas un steidzās pie gala loga ieelpot svaigo gaisu... šinī brīnuma dārzā viņa tagad ieraudzīja divas nāras. Tur tā

skaistā gaišmate un otra, kuras pieri apēnoja tumšas matu sprogas... viņa satrūkās, kāda iekšēja balss viņai čukstēja: — Tā viņa ir, tā viņa ir! — Viņa taisni pagriezās uz šo pusi un palika nekustēdamās stāvot. Pēdējie saules stari apstaroja viņas enerģiskos ģīmja pantus... tā viņa stāvēja kā marmorā izcirsta, bet tomēr dzīva bilde Grietiņa nodūra acis, neiedrošinājās vairs paskatīties turp, knibinājās kaunīgi gar saviem pirkstiem... Viņas sāncense bija par daudz skaista, kā lai Jānis viņā neiemīlētos... arī šinī ziņā viņa jutās pārspēta. Kādēļ viņa bija braukusi šurpu, kādēļ nebija gaidījusi viņu svētdien pie baznīcas! Ko Jānis lai tagad par viņu domā? Un līdz šim tā viņu atstājusi pilnīgi neziņā... nebija vēl ne domājusi rakstīt... viņai bija tā, it kā griesti viņai uz galvas iegāztos un sienas viņu sunītu... Tad viņai iekrita acīs jaunā kleitas drēbe... viņa sadrebēja. .. viņu sagrāba liels kauns... atslīdējusi krēslā, viņa aizsedza vaigu rokām...

Pašulaik arī Bīdelmaniete ienāca no darbnīcas. — Nu, manas jaunkundzes. svētvakars! Meitenes es jau aizlaidu uz mājām... visu dienu ar viņām tā mocīties un erroties — ach!.. esmu tik nervoza!.. Pa novakarēm es mēdzu stundiņu pastaigāties brīvā gaisā... vai jūs nenāksit, jaunkundzītes? Tepat ārā uz ielas...

Līzete nolika pie malas savu gabalu, viņai šāds uzaicinājums bija ļoti pa prātam. Viņa ņēma apkārt savu villaini, un šuvēja vēl noslēpumaini piebilda: — Tie fabrikas jaunkungi arvien nāk te pretim. Nē... pieklājīgi jaunekļi... viņi tā arvien godbijīgi grīsē... Vai jūs nenāksit, Gretchen... bet kas jums kait? ..

— Lai viņa paliek, — Līzete negribēja kavēties, —

tāda jau viņa arvien. Iesim... — Un viņas abas jautri izgāja pa durvīm. — Uz redzēšanos...

Grietiņa paskatījās atkal dārzā... nāras bija nozudušas. Vai tad patiešām viņas sāncense tik bīstama? Asinis viņai atkal sacirtās vaigos... dedzīgi viņa uzšāvās no krēsla. Savu Jāni viņa neatstās... viņa apņēmās cīnīties uz dzīvību un nāvi! Acis viņai iemirdzējās... laimīgas domas! Jo viņš jau nevarēja bez viņas dzīvot, viņš izlīdzinās visu, ko viņa pārkāpusi. Viņa tam rakstīs... viņa tam lūgs... ai, viņa jau pazina savu labo Jāni... uz viņu tā varēja paļauties... Viņam nekādi upuri nebūs viņas dēļ par lieliem...

Uztraukta viņa sameklēja rakstāmās lietas. Bet vēl viņa bija ļoti apdomīga... pie sānu loga būtu labāka redze, bet tur tās apakšā uz ielas varētu ieraudzīt. Tepat pie gala loga... viņa pabīdīja priekškarus drusku sāņus un izlietoja palodzi par rakstāmu galdu... Gan jau no koku galotnēm sitās pretim tumša pakrēsla, bet viņas acis bija stipras diezgan... sirds tik pilna... nē, vēl daudz lielākā tumsā viņa būtu varējusi savam Jānim izteikt visu, visu. Un spalva čirkstēja pa glumo papīru:

Sirdsmīļais, mīļais Jāni! Pārsūtu Tev daudz simtu tūkstoš labu dienu un piedod man, ka es svētdien pie baznīcas nevarēju būt, jo man bija jābrauc uz Rīgu, un māte tā gribēja. Piedod man, jo es tikai Tevi mīlu, tikai Tevi... citu nevienu. Te Rīgā ir ļoti jauki, un mājas ir greznākas nekā Svarupes pils. Es vēlētos te arvien dzīvot, un es arī varētu te dzīvot, bet bez Tevis es nevaru... es nespēju. Cik jauki būtu, ja Tu varētu nodot savas mājas un dzīvot pilsētā. Mans sirdsmīļākais, man

ir pie Tevis gauža lūgšana! Tu man neaizliegsi to... es Tev ticu un uz Tevi paļaujos... Viņš bija te Rīgā, un mēs izgājām pa pilsētu, un magaziņā man patika ļoti kāda drēbe, bet ļoti dārga... un viņš tad man... nē, es aizņēmos no viņa divi simts rubļu. Arī zelta brošu es pirku un auskarus un aproci un dažus gredzenus... Es gribu viņam to naudu atdot, kamēr viņš vēl Rīgā, jo citādi viņš domās, ka to esmu pieņēmusi no viņa kā dāvanu. Sirdsmīļais Jāni, neaizliedz manu gaužu lūgumu, atsūti man to naudu, es tev mūžam būšu pateicīga, es tev kājas un rokas noskūpstīšu, es citādi viņam to nevaru atdot, un tad es nezinu... Sirdsmīļākais! Es zinu, ka Tev grūti iet un kādus upurus es no Tevis prasu, bet, ja es tiktu no Tevis šķirta, tas būtu briesmīgi, man būtu jāmirst, mīļais, mīļais Jāni...

Te viņu apakšā no dārza iztraucēja savāds troksnis.. viņa vai sasala aiz brīnumiem. Dīķa malā divas kāvās ar zobeniem, ka strikšķēja vien... tās pašas nāras, bet nu viņām galvā bruņu cepures! Zobeni krustodamies nošķīla uguņus vien... viņa domāja, ka no tiesas, un it kā bez elpas gaidīja uz iznākumu. Jau viena pretiniece soli pa solim atkāpās un beidzot no kāda trieciena nogāzās gar zemi. Uzvarētāja gavilēdama tai uzmina dzelteno kurpīti uz krūtīm. — Pārspēta, pārspēta — nelīdz nekas! — Viņa nosvieda savu cepuri — Grietiņai sastinga sirds: tā bija Julieta. Smiedamās tā pārspētajai sniedza roku un līdzēja viņai piecelties, tad, iespraudušas savus ieročus krustiem maurā un saķērušās zem rokas, tās nozuda romantiskajā saliņā tikpat kā pasakā...

It kā apstulbota, viņa nekustēdamās lielu laiku nosēdēja,

it kā tai locekļi būtu saistīti. Viņa tās vairs neredzēja, bet uzvarētājas gaviles viņai arvien vēl spilgti skanēja ausīs: — Pārspēta, pārspēta... nelīdz vairs nekas! — Un, kad viņa atkal meta acis uz šīm rindiņām, ko viņa necik sen karstā paļāvībā bija rakstījusi, tad auksti drebuļi aizskāra viņas sirdi... burti krēslā dejoja viņai acu priekšā, it kā zobodamies, ka viņa ar tiem prasījusi neiespējamas lietas. Samiegojušies kanarijas putniņi spurkšķinādami pārlaidās būrītī no vienas laktiņas uz otru, un šuvējas dedzīgais laika rādītājs pie sienas tikšķēja žigli uz priekšu: — Tiks, tiks... tas nenotiks... nenotiks...

Bez cerības un bez padoma pārspētā nu sēdēja ar smagu sirdi, un viņas acis maldījās tālumā. Stīvi tās nolūkojās, ka viņai iepretim aiz ielas kādā sētā jauni ļaudis pēc grūtiem dienas darbiem baudīja vakara līksmību. Jaunavas uzsāka patlaban kādu dziesmu, ko arī viņa mācēja:

"Rīga ir vien' smuk' pilsēta, žim follera, Kas uz Daugavas krasta stāv, žim follera, Iekšā dzīvo smuki puiši, dzīvo smuki puiši, Bet neviens man mutes dod, žim follera! Nu ardiev, un ardiev..."

Un spilgti smiekli pārtrauca šo dziesmu. — Izlaidīsim labāk kādu krusta polku! — čīkstošās harmonikas skaņas tad saplosīja viņas ausis un sirdi... un tomēr tie ļaudis tur tik jautri, tik priecīgi...

Viņa ilgi, ilgi tā nosēdēja. Apklusa arī priecīgais troksnis, dienas gaisma vairs nespēja spiesties cauri koku krēslai, pār visu apkārtni izplētās arvien vairāk nakts klusums. Beidzot parādījās koku galos vecais,

bālais mēness. Kā jau pats sapņotājs, viņš apbūra visu dabu ar savu spocīgo sapni. Spocīgu sapni baigi nospiestām sirdīm... Grietiņai viņš uzbūra dīķa līmenī sudraba stabu, tik dziļu, ka tā galu nevarēja saredzēt. Te ūdenī kas noplukšķēja... laikam kāds nogatavojies čiekurs no tuvējās egles... Viņas laimes stabs sāka grīļoties un šķobīties līdz pašiem pamatiem... it kā šaubīdamies: — Pārspēta, pārspēta!.. — Viņa novērsās uz pasakaino rožu dārzu... ap ziediem un lapām mirdzēja neskaitāmas sudrabotas asaras...

Arī viņa juta, ka tai acis slapjas. It kā pa sapņiem viņa dzirdēja vēl no tālienes lēnu rībēšanu un dārdēšanu: — Pārspēta, pārspēta...

Bet klau! Uz trepēm Līzetes un Bīdelmanietes soļi... Saburzījusi vēstuli, viņa to apslēpa kabatā un atlika pie malas rakstāmas lietas...

Otrā dienā viņa devās Žiglemanim līdz pie fotogrāfa un kopā ar viņu noņēmās...

Trešā nodaļa VIENS!

Kad vecais Grambovs bija pārbraucis no Rīgas, Alvīna nenodeva vis tūliņ brālim Julietas vēstuli, bet paturēja to vēl vairāk nekā nedēlu pie sevis. Jānis bija pavisam tāds savāds un nepieejams, vairāk dienu viņš bija ārā no mājas, un neviens nezināja, kur viņš ir. Alvīna par viņu ļoti bažījās un noslēpumaini māšelēm sacīja: — Es nevaru, es nevaru brālim nemaz šo vēstuli rādīt! Viņa var būt sirdī tā labākā sieviete, bet, kad viņa griežas ar tāda satura vēstuli pie viena vīrieša, kā krusttēvs saka, — tad tas aizskar manas sievišķīgās jūtas. Un ko Jānis lai uz to sacītu... es zinu, kāds viņš ir...

Bet reiz saimnieks viņas pie tādām valodām pārsteidza. Zibšņojošām acīm viņš to cieti uzlūkoja. — Tev ir no viņas man sūtīta vēstule!? Dod šurpu... un kā tu iedrošinies?.

Viņa piesarkusi vēl vilcinājās. — Sirsnīga meiča... krusttēvs saka. Bet kā jau jauna un pārgalvīga vēl... tu viņai vari daudz ko piedot. Es ceru, ka tu to lietu neņemsi tik stingri, brālīt... neaizmirsti, ka tev novēl visu labu arī divas nabaga mīlējošas sirdis, kuras karstās ilgās tiecas viena pēc otras. Ak, kaut jel mēs varētum pieņemt to Dzirlejas novada krogu...

Jānis uztraukts trīcēja un izrāva viņai vēstuli raušus no rokām. Turpat uz vietas viņš to atplēsa un, acis

izplētis, kāri aprija tās saturu. Bet kas tas — sveši vārdi! Viņš nevarēja tikt gudrs, — un apakšā parakstījusies Julieta Gramboff... Nebija tas, ko viņš cerēja... tikpat kā ar aukstu ūdeni apliets, viņš piesarcis uzlūkoja māsu.

Viņa valšķīgi smaidīja. — Es jau zinu — krusttēvs teica, ka viņa ar mieru... Ko tad viņa labu raksta?

Piepeši viņš aizskarts saburzīja vēstuli un iebāza to kabatā. — Nieki... ko viņa man var rakstīt!.. Es viņu nemaz nepazīstu...

Viņš steidzās prom uz savu istabiņu, viņa tam pakaļ. — Neņem to lietu tik stingri, brālīt Jāni, esi apdomīgs ... Jāni...

Bet viņš aizcirta durvis viņai aiz deguna un tās iekšpusē aizslēdza.

Sirds viņam krūtīs dega... atkal rūgti alojies. Un viņš tā jau bija cerējis, ka šī ziņa būs no viņas... no tās, kura viņam tagad dienas un naktis stāvēja acu priekšā... no Sausēnu Grietiņas. Kad jel viņam kāds būtu varējis pateikt, kur viņa tagad atrodas? Viņš steigtos pie viņas, pārvestu viņu pie sevis mājās un to tikpat kā savu acu ābolu sargātu un glabātu. Nekāda pasaules vara nevarētu to vairs no viņa atraut... viņš savu līgaviņu vairs neizdotu...

Bet vecā Sausēniete to no viņa slēpa un gudri slēpa. Vairāk ziņas viņš nevarēja saklaušināt kā tikai: abas meitenes viņu svētdienas rītu aizvadītas uz staciju un aizbraukušas uz pilsētu. Bet kur? Vai uz Rīgu vai Jelgavu? Tā kā viņam tagad līdz rudzu pļaujamam laikam bija drusku pavaļas un Alvīnas labā vajadzēja apklausīties pie bankas, tad viņš aizbrauca arī turpu, palika no mājas nost trīs dienas, izmaisīja abas pilsētas, bet ne

šādas ziņas, ne tādas... viņa bija kā ūdenī iekritusi..

Un viņa nākošā sievas māte bija izlaidusi par viņu ļaudīs lielas valodas; šis caurbiris un plikadīda esot iedomājies, šie laidīšot pie viņa savu bērnu. Bet šī gan par to esot gādājusi, ka viņš to vairs līdz kāzām neredzēšot, un tad Grietiņu aizvedīšot pār kalniem un lejām. Visas saimes priekšā vecā viņu bija smējusi un ķengājusi, visu ko par viņu stāstījusi, tikai to ne, ka viņš apsmādējis viņas jaunāko meitu... Bet pēdējais vakars, un Grietiņa tam neizgāja vairs no prāta; viņš sajuta vēl uz lūpām viņas karstos skūpstus, ap savu kaklu viņas mīkstās rokas... Un iedomājoties, ka viņam to vajadzētu upurēt... viņas tēls drūmi nostājās viņa acu priekšā... viņa Grietiņa izmisusi žņaudzīja rokas un viņu žēli uzlūkoja... šīs dvēseles mokas viņš nebūtu vēlējis ne savam ienaidniekam!

Tā pagāja diena pēc dienas, Sausēni naigi jau rīkojās uz kāzām, un viņš blandījās apkārt kā mēnessērdzīgs un reizām ierūcās kā krātiņā iesprostots lauva. Viņš neko nevarēja aizkavēt... bet savu Grietiņu tas viņiem neatstās... Kad jel viņam būtu kāds uzticams draugs, kāds padoma devējs, kam viņš varētu savas bēdas uzticēt... Tās viņu dažreiz vai draudēja nospiest...

Te viņam kā zibens iešāvās kādas domas prātā... vēl bija zars, kur pieķerties. Viņš iegādājās veco mācītāju... rīt viņš ar ļaudīm liksies rudzu laukā, bet šodien vēl laiks. Mācītājs jau no skolas gadiem turēja uz viņu labu prātu, un arī kā jauneklis viņš bija pie tā bijis mācītāja muižā, šis vīrs varēja viņam līdzēt, varēja laulības apturēt un ar saviem spēcīgiem dievvārdiem miekšķēt tikmēr veco Sausēnu apcietinātās sirdis, kamēr

tie atgriezās un atzina savu vainu. Tādēļ prom pie viņa, tūdaļ uz pēdām...

Straujais sirmgalvis viņu saņēma diezgan laipni, bet tā balsī viņš tomēr manīja tā kā pārmetumu. — Kad tu pie manis esi pēdējo reizi bijis, jaunekli?.. Man veca galva... nevaru dažu reiz tā atcerēties...

Jānis piesarka un atradās tikpat kā uz oglēm... tie bija jau gan ilgi laiki. Viņš atcerējās, kad tas pēdējo reizi bija bijis... viņiem te bija liela vārdu maiņa. Par laikrakstiem, par "šādām tādām kaitīgām grāmatelēm", kas viņam pienāca no ārzemēm, un tad arī vecais dvēseļu gans viņam nevarēja piedot, ka viņš iestājies Svarupes dziedāšanas biedrībā un bija jauno centienu pats pirmais vadonis, šinī brīdī viņš labprāt nebūtu iekustinājis atkal nepatīkamo cīņu.

Vecais mācītājs viņu ilgi uzlūkoja. — Es zinu, kādēļ tu esi nācis, un arī vairs nedusmojos, ka tu man esi darījis raizes. Jo tas velns staigā apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas var sagrābt, — vai tam, kam nav stipras ticības!.. Bet mēs neviens neesam taisnoti priekš tā Kunga... un kad mūs grūtas dienas piemeklē, kad mums neviens vairs nevar līdzēt un mūsu sirdis baiļojas, tad mēs mākam atkal atrast Viņu... Un Viņš ir tā stiprā klints, uz kuru mēs varam paļauties ticībā... drīzāk kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Viņa uzticība no mums neatkāpsies. Es zinu, es redzu, jaunekli... tava sirds ir iztrūcinājusies, tu esi nācis Viņu meklēt un tava grūta diena tev var nākt par svētību. Teic, kas tavu sirdi nospiež, Jāni?

— Gan ne taisni tā, kā jūs domājat, — Jānis ātri attrauca, — gan ne taisni tā! Man citi sirdēsti... — Un viņš tam visu izstāstīja. Viņa mēle bija atraisījusies,

un no sirds karsti vārdi plūda pār viņa lūpām. Pirmo reizi savā mūžā viņš sūdzēja... sūdzēja par lielo pārestību, ka Sausēni grib viņu no līgaviņas šķirt ar varu. Viņi vairāk nepazīst kā aukstus materiālus aprēķinus. Dziļi nolūkodamies, kā akmenī iestindzis, sirmgalvis uzklausījās viņa vārdus. — Jūs varat mums līdzēt, mēs liekam savas cerības uz jums. Jūsu vārdi ir veseris... drauvējiet apstulboto vecāku sirdis... Jaunāko meitu viņi bija gatavi pie manis laist ar mīļu prātu, kādēļ viņi man liedz Grietiņu, kuru es tik ļoti mīļoju. Uzsauciet viņiem pērkona balsī, ka viņi ir lieli grēcinieki, tēlojiet viņiem, cik briesmīgas ir elles mokas! Ka tur ir kvēlošas, nedzēšamas liesmas, nežēlojiet viņus... kuriniet tās viņiem svelošas un karstas... Un arī negants ir tumsības valdnieks, — un ka viņš, savu ugunīgo mēli izstiepis, tīko pēc viņu dvēselēm... un ka viņš tās kāri sakamps savos briesmīgos nagos un grūdis tās katlā un vārīs... un ka tad nebūs neviena, kas slapina savu pirkstu ūdenī un dzesē viņu briesmīgās slāpes. Jūsu vārdi ir veseris... lai tie drauj viņiem par galējo tumsību, kur būs mūžīga kaukšana un zobu trīcēšana... lai tie smagi kā akmens notriec sirdis un prātus, ka viņi iztrūcinās un atkāpjas no savas cietsirdības. Tas ir jūsu amats...

— Jaunekli!.. — sirmgalvis piepeši pērkona balsī viņu pārtrauca. Istabā valdīja kapa klusums; saslējies kājās, cik viņš bija, tas Jāni caur savām kuplajām uzacīm draudoši uzlūkoja. — Tu gribi mani mācīt, jeb tu esi nācis ar pasaules viltu mani kārdināt?!. Es apkopju šo ganāmu pulku jau vairāk nekā piecdesmit gadu, es pazīstu savus draudzes locekļus jau no vairākiem augumiem, es esmu iespiedies viņu sirds vistumšākajos

kaktiņos. Un, ja tur bija kas melns, tad es esmu to mazgājis, ja tur bija kas ļauns, tad es esmu to ravējis un nīdējis. Manas rokas ir asiņojušas, ravējot tos ērkšķus un dadžus no tiem kviešiem, bet ne tev man par to jādod atbildība, jaunekli! Tikai vienam man jādod atbildēšana par saviem darbiem, Viņam, savam Kungam un Meistaram, kas man šo grūto amatu uzticējis. "Sīmani Johanna, vai tu mani mīļo?" Un es sev varu pie krūtīm sist un sacīt: es neesmu bijis derēts gans, kas atstāj savas avis, kad redz vilku nākam. Es varu ar apustuļa vārdiem sacīt, ka esmu strādājis viens vairāk nekā tie divi desmit kopā, bet ne es... tas Kungs caur mani strādājis... Viņa vārds ir allaž manā mutē spēcīgs parādījies...

Un, Jāni pārmetoši uzlūkojot, viņa sirmā galva drebēja... šis piesarcis iesaucās: — Es negribu jūs mācīt, jūs paši ceļu atradīsit... Bet es jūs lūdzu, palīdziet mums, nedzeniet mani izmisumā. Viņa mani mīl, un es mīlu viņu līdz ārprātam... tādēļ es stāvu šodien jūsu priekšā... Viņi mani notaisījuši par pēdējo nelieti, viņi man aizlieguši spert kāju pār Sausēnu slieksni. Kā zaglim man bija jālien pie viņas naktī, un tad tikai es dabūju ar viņu kādu vārdu runāt...

Viņš norija rūgti šos vārdus, un Rābena acis atkal iezibējās zem kuplajiem ceriem. — Naktī, jaunekli... tu teici: naktī?.. Tev jau ar viņu būtu bijusi kāda?..

Līdz ausīm piesarcis, Jānis lūkojās viņam aizskarts acīs. — Kā tad es viņai to būtu varējis — .

Un dusmu bardzība nozuda no vecā mācītāja sejas, uztraukts no prieka viņš lēni trīcēja. — Nē, nē... to tu nevari... to tu nekad nevarētu — Brīvnieku asinis nekad tik zemu nevar krist... piedod, ka es par tevi tā

varēju domāt. Nē, nē, — es jūs, Brīvniekus pazīstu jau no trešā auguma, jūs esat arvien piederējuši pie tā mazā pulciņa manā draudzē, kauču arī tava tēva ceļi nebija ikreiz tā Kunga ceļi. Kā jaunekli es viņu dažureiz esmu ar savu roku pārmācījis, viņam bija straujas, nevaldāmas asinis, bet neko viņš nav darījis, ar ko nesaietas vīra gods, par ko man būtu jākaunas. Un tu jau esi viņa dēls. Sniedz man roku, Jāni... un, ja tava sirds nespēj visas manas mācības uzņemt, tad uzņem to vienu — izturies tā arvienu... izturies tā, ka tev tava sirdsapziņa neko nevar pārmest!..

Viņš sirsnīgi kratīja Jāņa roku. — Es jums to apsolos, — tas atbildēja, — bet jums vajag man palīdzēt! Man ir grūti apstākļi, to es neliedzu, bet, ja es viņu dabūju, tad es gribu vēl divkārt plēsties un pūlēties, un es ceru, ka vēl nākšu uz kājām. Aizlieciet par mani labu vārdu, es nelikšu to kaunā! Bet, ja man viņu atrauj, tad nezinu, vai savas tēva mājas vēl noturēšu... tad es nezinu, kas ar mani, tad...

— Apmierinies, mīļais jaunekli... apmierinies! Tu nenoproti tā Kunga prātu un viņa gudro ziņu. Tēvam nebūs arvien vēlēt, ko tas bērns tam lūdzas spēlēt! Ko tu ieraugi par lielu nelaimi, tā ir tava laime... tavs krusttēvs, baznīcas krodzinieks, jau ir man par to stāstījis. Tu tikai esi ko ieņēmis galvā un gribi uz to pastāvēt... jūs Brīvnieki esat bijuši arvien lieli varmākas... es jūs pazīstu... Labi, ka tu pie manis atnāci, es gribu tev līdzēt, tavu sirdi dziedināt, bet ne tā, kā tu to domā. Es tagad vairs ar tevi nerunāšu kā tā Kunga priesteris, — gribu ar tevi izrunāties kā vecs draugs un padoma devējs. Nu tad saki, mans dēls, kādēļ tad tava sirds tik ļoti pēc šīs meitas iedegusies? Vai viņai

ir skaista, tekoša vācu valoda, vai viņa ir mācīta un gudra? Vai no viņas gara sprēgājušas asprātības dzirksteles, vai tevi valdzinājušas viņas dziļo domu pērles? Vai viņas acīs atspoguļojusies izdaiļota dvēsele, vai tev tur mirdzējis pretim stiprs gars, kas tevi sapratis līdz dvēseles dziļumiem? Vai viņas sirds silusi par taviem ideāliem, vai viņa savās jūsmās spēj tev līdz pacelties? Vai jūsu centieni, jūsu domas, jūsu jūtas saplūdušas, ka jūs esat viens un viens, viena sirds un viena pukstēšana? Saki, vai tu to visu esi pie viņas atradis? .. Liec roku uz sirds un atbildi man!

Pārsteigts, kā no mākoņiem izkritis, Jānis lūkojās domīgi uz zemi. Elpa viņam bija sažņaugta, un viņam vajadzēja atspiesties pret galda malu...

— Nu, tad es tev sacīšu — nekā tu neesi pie viņas atradis!.. Ne jauka, tekoša valoda valdzinājusi tavas ausis, ne viņas gara dzirksteles spirdzinājušas tavu sirdi. Un viņas paceltība — kad viņa labi paēdusi un apģērbusies, tad viņai ir diezgan. Skaists galvas apsegs tai vairāk nekā visi tavi ideāli. Tevi apmulsinājuši viņas sārtie vaigi, viņas apaļās krūtis. Tikai miesa un miesa tevi ir valdzinājusi, aklā kaislībā tu pēc viņas esi iededzies...

Jānis ietrīcējās un pacēla, it kā atgaiņādamies, roku. — Mācītāja kungs — diezgan! Tie ir meli, meli... diezgan...

— Atļauj man, es vēl neesmu galā! — viņš stingri pavēlēja. — Tu esi savā izvēlē nomaldījies, mīļais Jāni, kā tu jau dažā labā ziņā esi nomaldījies. Viņa nav sieva priekš tevis... miesa vien tevi nevar uz visiem laikiem saistīt. Ja tas notiktu, tad tā būtu tava nelaime.

Tu sevi nepazīsti tik labi, kā es tevi pazīstu, un es pazīstu arī viņu. Es tevi esmu kristījis, es tev esmu licis roku uz galvas un tevi iesvētījis, jau skolā esmu ar lielāko uzmanību sekojis tavai attīstībai, tavam iekšējam cilvēkam.. Tu esi vairāk nekā zemnieks, un kauču tu arī man esi darījis raizes. Tev ir augstāki mērķi, tev ir ideāli, lai gan tie ikreiz nav cienīgi ideāli, bet pie tā vainīgi tavi šaurie apstākļi un tavs nelaiķa tēvs. Viņš varēja gan tevis dēļ upurēt kādu vērsi un tevi sūtīt tālāk augstākās skolās, ar tavām gara dāvanām tu būtu iznācis liels vīrs... Viņš bija tas vīrs, kas to varēja! Daudz labāk varēja, nekā tie daudzie citi, kuri, taisīdami parādus, upurējuši tik daudz vēršu saviem dēliem augstskolās un vairāk par tiem nav dabūjuši kā katrs vienu vērsi. Tie mani, te caur savām brillēm uzlūkodami, kaitina, jo ar visu to tie vairāk nekas nav kā zemnieki... Tu tomēr centies un gribi pacelties arvien augstāk un augstāk, tu drīzāk varētu pieciest ēdienu, bet tavam garam vajag dzīvot. Un tādēļ es tev vēlreiz saku, — viņa nav sieva priekš tevis. Viņa tevi nekad nesapratīs, viņa nekad tev nevarēs līdz pacelties. Viņa tevi vilktu atpakaļ pie zemes, tavi spārni drīz vien nogurtu, un tā būtu tava nelaime... Ko tu šķetējies, ko tu raizējies pēc šīs zemnieku meitas?! Atļauj Dieva vārdā, lai viņa iet pie sava zemnieka, jo kāda tā cibiņa, tādu arī viņai vajag vāciņu!

Jānim bija tā, it kā zeme līgotos viņam apakš kājām, viņš nespēja savām ausīm ticēt. — To jūs man sakāt, — viņš aizkārts trīcēja, — tādu padomu jūs man dodat!.. Es lai atstātu Grietiņu... nē... tur jūs prasāt no manis ņar daudz: Lai viņa būtu kāda būdama! Savas rokas viņa lika ap manu kaklu un lūdzās: — Neatstāj mani!

Un kā es to varētu, nē, nē, — tur jūs prasāt no manis par daudz! Es esmu viņai zvērējis, un viņa man... necik sen viņa vēl sacīja šos vārdus.

— Nabaga jaunekli! — mācītājs viņu nopietni uzlūkoja. — Man tev jādod stipras zāles, jo citādi es tevi nevaru dziedināt. Nesen vēl viņa tavā priekšā sacīja šos vārdus, tu teici? Bet necik sen vēl viņa manā priekšā sacīja tos vārdus citādi... tanī pašā vietā, kur tu tagad stāvi... skaidri un dzirdami. Un par to es nebrīnos... viņai nav rakstura, viņa šaubās kā niedre, vējā locīta, un tu vari atskārst, kāds tev ar viņu kopā būtu mūžs. Apmierinies Jāni! — viņš lika tam savu roku uz kamieša, — tas Kungs tevi neatstās... var būt, ka viņš ar šo pārbaudījumu velk tevi tuvāk atpakaļ pie sevis. Pie tavas dienišķās maizes tev vajag citādas garīgas satiksmes nekā tev tagad ir. Tavam tēva tēvam un tavam tēvam bija jo cietas saites ar manu vācu draudzi, tikai tu no viņas esi vairāk atklīdis. Gan manas avis ir visas manas avis, tomēr mana sirds pieķeras tam mazākam pulciņam no tās kūts, un varbūt, ka tas ir tā Kunga prāts, šis pulciņš ir man mīļš, un mana cenšanās ir viņu pavairot... Un kad tu saki, ka tev ar tām mājām grūti iet... apmierinies... tu viņas noturēsi. Vēl mums ir kristīgas vācu jumpravas, kuras Dievs arī apsvētījis ar laicīgām mantām, no viņām vienu izraugies. Te ir melderim trīs, mežkungam viena un muižkungam divas skaistas meitiņas. Un tikdaudz kā viņu vecāki tev nevar mūsu pagastā iedot līdz neviens saimnieks, un lai arī viņš būtu pats tas bagātākais. Kāda palīdzība tev nāktu no muižas, kādi pavieglojumi?.. Jāni!.. Ja man būtu jāiet tev par precinieku, tavs vecais mācītājs to no visas sirds darītu. Viņas tevi ņemtu

labprāt, un tev vairs turpmāk nebūtu jātinas ar zemniekiem un ar viņu biedrībām...

Kā odzes dzelts, Jānis atsprāga kādus soļus atpakaļ un viņu asi uzlūkoja. — Piedodiet, cienīgs mācītājs, — viņš dobji iesāka, — ka es savā grūtā brīdī meklēju pie jums pabalstu un padomu... turpmāk es jūs vairs neapgrūtināšu. Bet, ja es jūsu vārdiem klausītu, tad es būtu suns, negodis, vārda lauzējs, nodevējs, es nebūtu vērts, ka man vairs virsū spļauj! Un tik taisni, kā jūs reiz likuši savas rokas uz manas galvas un lūguši no augšienes par mani svētību, tik taisni, kā es zinu, ka jūs esat kaislīgs aizspriedumu vergs, es jums sacītu, ko katram citam jūsu vietā: "melu pravietis..."

Rābens satrūkās un pacēla pret viņu roku. — Tu negribi — tu apsmādē manu un mana pulciņa labo sirdi?! Vai tu zini, kas tas ir, zemniekam savu bērnu dot, un kaut viņš arī pats ķēniņš būtu! Un tās prastās meitas dēļ tu to atstum, šīs gaļas dēļ! Aklā miesas kārībā tu iekš viņas esi iededzies ...

Jāņa acis spoži uzliesmoja, viņš saslējās lepni kājās. — Mācītāja kungs! Es jūs lūdzu nezaimot manu līgaviņu!.. Es negribu izmeklēt, cik jūsu tautības meitām ir gaļas un cik gaŗa, bet viņu es neatstāšu! Un manas jūtas un mana kaislība ir tagad mana lieta... turēsimies pie likuma. Es ceļu savas ierunas pret šo laulību, un jūs zināsit, kas jums jādara...

Rābena kuplie ceri uz pieres nokustējās, arvien vairāk acis zem tiem sāka zibšņot, un ap viņa lūpām savilkās spītīgs, izaicinošs smaids. — Labi — tu nāc no šīs puses... es tev arī nākšu no šīs puses pretim. Te ir tie baznīcas likumi! Uzšķir- tos un parādi man to paragrafu,

pēc kura es varu šo laulību apturēt. Piesauc man vienu pantu pie vārda, kas man to nosaka, un es tevi paklausīšu!.. Tu tur neatradīsi neviena tāda, jaunekli! Dieva pirksts... viņš tevi izsargā no lielas nelaimes... Un es esmu viņa priesteris, viņa prāts lai notiek...

Jānis satrūkās. — Tad jūs negribat ievērot manu taisno lietu?! — viņš satriekts iesaucās. — Jūs gribat Grietiņu pielaulāt citam...

Sirmgalvja vaigs bija ciets kā no dzelzs, neviens vaibsts tur nepakustējās. — Tu to esi sacījis...

Jānis nokāra galvu, bet tikai uz īsu brīdi. Kā zibens viņš uzreiz saslējās lepni kājās, cēla atkal galvu uz augšu; acīs savāds neparasts spīdums, tā ka vecais mācītājs tīri vai saplaka, un viņam nācās grūti izturēt jaunekļa skatienu. — Ā nu es jūs saprotu, — arī jūs pieslienaties maniem pretiniekiem! Ir labi, ir labi... es zinu, kas man jādara, tikai es pats sev varu līdzēt un Tas, kas tur augšā. Es stāvu viens pret jums tik daudziem — nu, tad izdariet to, ja jūs to iespējat! Līdz nāvei... to esmu jau vecajiem Sausēniem zvērējis, un to es zvēru jums, savu doto vārdu es jums neļaušu mīdīt kājām. Un kāzu rītā pie altāra, sirmgalvi, es arī tur būšu! Ar varu es izraušu savu līgaviņu no jūsu rokām! Un, ja tā ir mana nelaime, tad izlejiet pirms manas asinis, stiepiet mani uz moku beņķa, nocērtiet manus locekļus. Citādi es nevaru, tas Visaugstais lai man palīdz! Ardievu, mācītāja kungs... mēs redzēsimies!

Saķēris cepuri, viņš bija pa durvīm laukā. — Jāni, Jāni!.. vecais izbijies nosauca viņam pakaļ, bet tas sadzirdēja tikai rūgtus, nicinošus smieklus... viņš bija projām...

Žēlīgām acīm viņš nolūkojās uz durvju pusi un uzbudināts trīcēja. Pauts grib būt gudrāks nekā vista... pauts grib būt gudrāks...

Un viņš murmināja vēl dažus nesaprotamus vārdus...

* * *

Sausēnu kāzu rītā vecais Jēkabs gāja no mājām gar lielo grāvi uz ozoliem. Segli pār pleciem un suka rokā. Priecīgu smaidu tas uzlūkoja nopļauto rudzu lauku... statiņš pie statiņa! Dzeltenie rugāji kā susekļa zari sagriezušies gan uz vienu pusi, gan uz otru pusi... tie laistījās kā vasks saulē. Kūļi žūdami izplatīja spirdzinošu smaržu, kuru vecis kāri ieelpoja. Pašā lauka galā kāds neliels stūris bija jau gluži kails. — Viena rija jau izkulta, otra piesērta. un tik vien liels gabaliņš novadāts, vecis to mēroja acīm. — Rasma ir laba, un jaunā maize, ko šorīt ēdām, balta... labs gads! Nu — tam zēnam jau arī vajag... dabūs viņš drusku atdzerties ...

Otrā pusē Sausēnu miežu lauks jau bija it sirms, uz dambja pie robežām bija uzcelti grezni goda vārti, otri pie pašiem Sauseņiem, laidara galā. Karogi plivinājās augstu gaisā, it kā pret Brīvnieku ozoliem lielīdamies: šodien tik mūsu mājās prieki, kas pie jums! Gan ozoli stāvēja lepni un rāmi, it kā viņiem tas būtu gluži vienalga, bet taču pa brīžiem, piebraucošo kāznieku pulksteņiem atskanot, tiem vēsmiņā ietrīcējās daža laba lapiņa. No Sausēnu sētsvidus atskanēja smiekli, čalošana un līksmība... tur viesi tika ar maršu sagaidīti.

Tam visam Jēkabs nepiegrieza ne mazākās vērības,

viņš skatījās, vai lielajā pļavā zirgi ir visi. Bija visi, izņemot lielo šķimeli, ar kuŗu Teodors un mamma bija nobraukuši uz baznīcu. — Nu man tie lopi līdz sējamam laikam dabūs krietni atdzerties, — viņš nodomāja. Un patiešām, arī noēdusies kā mucas. Citi jau nolikušies garšļaukus stenēja vien, citi vēl kā ar gariem zobiem plūkāja lekno atālu. Citi birzes galā sastājuši ziņkārīgi nolūkojās uz Sausēnu goda vārtiem, it kā gribēdami izdibināt, ko nozīmēja burti G un A, kas tur virs palodās bija cieši apkampušies. Arī blesis, Jāņa rokas zirgs, bija starp tiem.

Jēkabs taisni gāja turpu, nolika seglus un paņēma blesi aiz sariem, šis gan saglauda ausis un gribēja no viņa aizgriezties, bet, kad vecis cieti uzsauca — tpr! — tas smagi nopūtās. Tas laikam domāja, ka viņu jūgs atkal četrlemešu arklā... papuves kārtošanā viņš gan nebija vis taupīts, bija sadzīts tā, ka tam vēl tagad varēja redzēt ribas. — Dummes Tier! — Jēkabs smiedamies norūca, vilka viņam suku gar sāniem un runāji vāciski tālāk.— Šodien jau tikai tev kājas jāizlaiž, mans košiņ... saimnieks jās uz baznīcu. Es tevi uzpucēšu kā kunga zirgu, mans košiņ... jauni segli, sarkans deķis... viņš būs drīz klāt... iztaisi tikai kājas, mans košin...

Blesis ielieca muguru, pārlika kaklu pār viņa plecu un ļāva, lai arī to sukā. Un Jēkabs zīmīgi un noslēpumaini paskatījās uz Sausēniem. — Šodien tur ir kāzas — saimnieks, gribēja to meitu, bet viņi tam nedeva... Bet tādu kā saimnieks, viņi nedabūs... tu redzēsi! Viņš ar tevi nojās visus šos kāziniekus, visus viņus izpuņķos... to viņš padarīs, iztaisi tik kājas, košiņ! Un, it kā sajuzdams par to gandarījumu sirdī, viņš gardi iesmējās:

— Hahaha! — Blesis pa to laiku palūkoja viņa matus un saņēma reiz tos pat tik cieti, ka vecim tīri iesāpējās. — Wart', du Halunke! — viņš iesita tam ar sukas šķautni pa ribām.

Tepat jau arī Jānis nāca. Viņa stingrais stāvs bija drusku tā kā salīcis, un soļus tas spēra gandrīz par augstu. Itin kā jau tāds, kas paradis cīnīties ar grūtu nastu, un, atdabūjis brīvību, nevar vairs ar kājām lāga atrast zemi. Izmisis viņš bija kāvies rudzu laukā, nu bija lācis nokauts, bet tas nebija viegls darbs. Likās, ka viņa ģīmis būtu daudz mazāks un vājāks, tikai acis zem platmales spulgoja daudz dzīvāk un spožāk un izsacīja nemieru, dusmas un nepacietību. — Jēkab, labi gneti, Jēkab! — viņš jau no tālienes raudzīja jokot, bet viņa balss skanēja ķerdamās, tādu savādu skarbumu ...

Tur birzs galā viņš atspiedās paēnā pie kāda koka un stīvām acīm nolūkojās uz savītajiem burtiem goda vārtos. Vai tie viņa līgaviņu domāja tāpat savīt kā šo mēmo burtu?.. Viņš stāvēja viens, visa pasaule pret viņu. Grietiņas vecāki, viņa radi, visi ļaudis, viss pagasts, visi sacīja, ka tam tā vajag notikt... arī tas sirmgalvis stāvēja viņu pusē. Viņi to izaicināja — labi... viņš te stāvēja un pieņēma viņu izaicinājumu. Tā lielā diena nu pienākusi, kur viņam jāpilda savi zvēri: — Tam nebūs tā notikt! — Tie viņu tiktāl dzinuši! Drīz viņš zirga mugurā aulekšos panāks viņus pie baznīcas, spraudīsies caur biezo ļaužu drūzmu uz altāri pie savas pusmirušās līgaviņas un viņiem pērkona balsī uzsauks: Līdz šejienei un ne tālāk! — Un raudādama tā kritīs viņam ap kaklu un visu ļaužu priekšā apstiprinās, ka viņi burti ir briesmīga blēdība, neganti meli... Uz savām rokām

viņš ņems savu meitiņu, neviens to vairs no viņa neatraus... uz priekšu, nav vairs atkāpšanās...

Uzreiz no Sausēnu sētsvidus atskanēja spēcīgs maršs... viņš saslējās kājās tikpat kā kara zirgs. Vijoles čigoja, trompetes plēsa, ilkšu pulksteņi žvadzēja un dūca, kāzinieku rinda izlaida vīzīgi caur pirmajiem goda vārtiem! Visa apkārtne uzreiz kā uztraukta, kā uzkurta. Brīvnieku kleperi ar kāzinieku zirgiem sazviedzās, Lības bērni tantaru tautariski steidzās pār lauku uz ceļa priekšā — baltmaizi gaidīt, suņi tiem pa priekšu riet. Arī otrā pusē Cūku Jānis grieza savu pulku uz ceļa pusi. Pilsētnieku jaunekļi izšāva revolverus, mērķēdami karogos... bravo, bravo cīņa patlaban sākusies! Cīņa savas meitiņas dēļ, kas viņam uzticas un viņu mīļo! Jauns spēks bija ielējies viņa asinīs, tās joņoja nevaldāmi un traki. — Tagad, sirsniņ, tavām skumjām gals... drīz tu būsi pie manis...

Sirds viņam ietrīcējās... viņš sajuta jau viņas mīkstās rokas ap savu kaklu, uz sava vaiga viņas karsto dvašu... paļāvīgi pieglaudusies pie viņa krūts, tā gavilēja: — Tu mani neatstāsi! — Bet iekams viņš lēca zirgam mugurā un aulekšoja projām, viņam gribējās pirms redzēt viņas skumjās acis, viņas mīļo vaigu. Viņš varēja to nepamanīts aplūkot, kad viņš ceļa malā aizslēpās aiz kāda kupla legzdu pudura... tādēļ žigli, žigli turpu: Tur viņš izlaidās garšļaukus... izmisusi uz Brīvniekiem lūkodamās, viņa pabrauks tam gaŗām, viņai ne prātā, ka viņš te... ka glābiņš tuvumā...

Pulksteņa skaņas ar visu sparu atsitās ozolu galotnēs, jau viņš pa gabaliņu ieraudzīja pirmās zirgu kājas. Viņam metās tik karsti, tik karsti! Vispirms brauca Žiglemanis, Krautberģis viņam blakām, zirgi nopušķoti

vieniem kroņiem un lentām, greznajai ekipāžai pakaļā Bocienas dzimskunga vapenis. Tad nāca Skumiņu meļņi, tāpat vienām puķēm un kroņiem; Dāvis par kučieri, cigārs zobos. Skumiņš nemaz nevarēja uz sava vaiga šo godu nest: brūtes vedējs. Jānim aptrūka elpas... brīdis, pēc kā ilgojies... viņš nu redzēja Grietiņas vaigu... Bet kas tas?.. It kā kāda auksta roka būtu aizskārusi viņa sirdi... viņš nobāla... Viņa nedz noskumusi, nedz skatījās uz Brīvniekiem... pietvīkukušu vaigu un mirdzošām acīm viņa vēdināja ar mutautiņu - kam?.. Viņas brūtgāns skatījās atpakaļ uz viņu, skrullēja ūsas un smaidīja...

— Grietiņ — viņam šis vārds nomira uz lūpām... viņš novērsa savas acis no kāzinieku rindas un, neiedrošinādamies tās vairs uz augšu pacelt, lūkojās kādā ozolu celmā. Uzreiz viņš jutās itin slābans, kā pie zemes pielipis. Un vēl priekš maz acumirkļiem — — — kā lepns ērglis, spēcīgs savā apņemšanā, tas lidinājās augstu mākoņos... droši spārnus cilādams, gribēja šauties lejup, paņemt savu dārgumu, sargāt un glabāt viņu, to, kas viņam pasaulē tik mīļa un dārga... Tagad nabaga ērglim spārni atšauti, viņa spēks zudis... Aizšauts un nevarīgs, viņš krita arvien lejup... līdz beidzot apslēpa savu vaigu mitrajās sūnās...

Vai tā bija viņa Grietiņa, kas tur aizbrauca? Acumirklī tā viņam izlikās tik sveša, viņa nodomātais solis tik aplams, ka viņš pats no sevis kaunējās. Kādas ērmotas jūtas... viņš bijis tik uzbāzīgs, tik uzmācīgs... ārdījies kā negudrs, kā aplamnieks. Viņai jau tā nevajadzēja... kāzinieku pulksteņi zvanīja pilnām mēlēm, it kā viņu ievainodami un izzobodami: "Džinga, džinga, džinga... Grietiņai tevis nevajag..." Cieti jo cieti

viņš spiedās ar savu sakarsušo pieri pie aukstās zemes...

Un apsedlotais blesis, šo pašu pulksteņu uztraukts, nemierīgs Jēkabam pie pavadas mīstījās, lauzās kāzinieku rindai pakaļ un pa brīžam uzbudināts nozviedzās. Jēkabs to nemaz nevar apmierināt. — Panāksi vēl, panāksi, mans košiņ... ar vienu rāvienu būsi garām! — Un viņš stāstīja tam par citreizējo varonīgo blēsi ar kuru Jāņa tēvs izdarījis brīnumus. — Tu zini, pie baznīcas krogus margas un plato grāvi... kā no šejienes, tā līdz ozoliem... Brīvnieks kāziniekiem citādi garām nevar tikt — dui vaņka! blesis ar vienu rāvienu pār margām un plato grāvi... kā no šejienes, tā līdz ozoliem! Stiepj... un beidzot kāziniekiem lielu gabalu priekšā... Hahaha!.. Un vienreiz muižkungs sader ar Brīvnieku jāties... no tiesas nama līdz baznīcas krogam. Muižkungam liels šķimelis, no krievu zirgiem... mūžīgi kājots, bet Brīvnieks ar savu blēsi — dui vaņka!.. Muižkungs ar šķimeli vēl pusceļā, Brīvnieks ar blēsi jau pie krogus... durvis vaļā — dui vaņka! jāj, Brīvnieks bleša mugurā jau pie letes izdzēris pudeli biteralus!.. Hahaha!.. Bet kur nu šis paliek? ..

Viņš sāka nemierīgs lūkoties apkārt, un beidzot arī Jānis izlīda no ozoliem bez cepures... nenāca arī pie viņiem. Nelikdamies viņus vairs ne redzot, tas vilkās satriekts gar lielo grāvi uz mājām. Jēkabs negribēja savām acīm ticēt, blesis galvu pacēlis, spožām acīm saimniekam noskatījās pakaļ. Bet viņš neatskatījās ne atpakaļ... Blesis nošņācās un tad, it kā septiņas dienas nebūtu ēdis, sāka Jēkabam pie kājām dedzīgi plūkt zāli. Kā bez padoma vecis vēl arvien turēja pavadu rokā...

Mājās sievas un meitas, sastājušās sētsvidū, skaļi tirgoja un rēķināja vēl pakaļ, cik liela bijusi kāzinieku rinda. — No visiem Svarupes saimniekiem, tik mūsējie vien neesot lūgti, — Lība zināja stāstīt un līksmi lūkojās, ka viņas bērni, priecīgi elsodami,steidzās pa veco ābula lauku uz mājām. Ingulim pilnas kabatas, Lībelei pilns klēpis. Suņi sūkstījās viņiem cieti gar sāniem... tiem nebija nācis ne prātā, ka, kamēr tie ries, bērni salasīs baltmaizi. — Se, — Ingulis no viņiem atgaiņājās, — te, — arī Lībele sit viņiem pa degunu, kamēr beidzot visi iesteidzas gar pīļu dīķi sētsvidū.

leraudzījusi kuplo lūķi, Lība priecīgi iesaucās: — Ak tu Dieva dāvana! — Saprotams, ka to nu vajadzēja noprovēt, paņēmusi no bērniem maizi, viņa izlauzīja pladiņas un deva arī meitām nosmēķēt. — Brīnum ogota maize! — tās priecājās. Te arī saimnieku Kārlītis un Maritiņa klāt. — Man lai, Ingul, man lai! — Kā tad nu saimnieku bērniem liegs: Lība pārlauza pladu un iedeva katram pusi.

— Man lielāks, nē, man lielāks! — bērni priecādamies lielījās, bet ilgi viņu prieki nepastāvēja. Kāds piesita lielajā kambarī pie loga, tas pavērās, un Alvīna pabāza galvu. — Fui, bērni, kaunieties... tādu apvārtītu maizi ēst! Tūdaļ dodiet to atpakaļ un nāciet iekša!

Bērniem gan šāda pavēle nepatika, piesarkuši tie vien? otru uzlūkoja. Lība raudzīja viņus aizrunāt. — Vai tad nu dubļos kritusi, kritusi uz skaidru zemi!

Bet Alvīna palika stingra: — Atdodiet to apvārtīto maizi un nāciet iekšā! — Un beidzot mīlīgāki: — Kad jūs nāksit iekšā, tad es jums kaut ko došu, bet ja jūs nenāksit, tad jūs nedabūsit nekā!

Bērni paklausīja un steidzās iekšā. Meita paņēma apsmādēto

maizi. — Kad tikai man visu mūžu būtu tāda ko ēst...

Alvīna sadusmota pietvīka. — Kas ir, meitas, jūs te tergavāsit līdz vakaram? Paliks tie pīlēni neplūkti, jā... kartupeļi nekasīti?! Un ogas laikam nemaz nebūs jālasa, ne? — Ak jā! Kad jums ar kruķi nestāv pakaļā, tad arī no jums neko nevar izdabūt...

Viņa aizcirta dusmīgi logu un apmierināja iesteigušos bērnus ar cukuru, un tie gāja atkal savu ceļu. Šodien viņai rūpes diezgan, kad tikai pusdiena laba izdotos, šmorētas pīles ar gurķīšu salātiem un tad jāņogu ķīselis. Žanos šos ēdienus ļoti mīl, šodien viņš būs te un svētīs savu dzimšanas dienu pie viņas. Maigi piesarkusi, viņa vēlreiz aplūkoja spogulī savu jauno zilo talju.. pukstošu sirdi viņa to gaidīja... pārsteigs viņu kā vijolīte...

Beidzot viņa piesēdās pie klavierēm, izfantazēja tur saldas meldijas... spēlēja, dziedāja un nopūtās. — Putniņš kaut būtu es, ko divi spārni nes, skrietu pie Tev... jā—a, skrietu pie Tev... — Un atkal saldi akordi, līdz beidzot kāda smaga nopūta viņu aiz muguras pārtrauca. Viņa pagriezās atpakaļ... bāls un satriekts Jānis stāvēja viņas priekšā...

— Tu, brālīt —?! — viņa ātri piecēlās. — Es jau domāju, ka tu sen būtu aizjājis —

Šie vārdi viņam bija kā pliķis, izmisis viņš māsu mēmi uzlūkoja. Viņš jau nebija cīņā pārspēts... viņš bija nodots...

— Teodors ar mammu jau sen projām, hana... Es domāju, ka tu arī gribēji noskatīties šo balaganu?..

Balaganu, ja, balaganu... bet vēl priekš kādas stundas! Tad viņš cēla uz Grietiņu pilis, un lai Dievs žēlo

to, kas tad būtu iedrošinājies viņu apvainot. Un viss tik piepeši pārvērties par balagānu... viņa ceļi ļodzījās... dobji viņš izgrūda: — Alvīn, viņa ir viltniece —; Vairāk viņš nespēja tai sūdzēt, viņa balss lūza... Aizklājis vaigu rokām, viņš aizslēpa to sofas stūrī...

Alvīna piesarkusi tam piesteidzās, viņai bija tā žēl. — Brālīt, ko nu, brālīt!.. Tu sāksi šīs sievietes dēļ vēl raizēties... ko vēl ne! Viņa nav tevis vērta... nemūžam... tu tikai būtu izpostījis savu un mūsu nākamību. Saņemies, Jāni, saņemies, — nē, tā es tevi nevaru uzskatīt... brālīt, es nevaru to izturēt.

Līdzcietīgi viņa pie tā noliecās un šķirstīja ar saviem baltajiem pirkstiem viņa matus. — Tev uzsmaida laime... tik skaista un bagāta! Saņemies... viņa tevi sagaida abām rokām. Brālīt, esi vīrs, — viņa vilka tam nost roku no vaiga... — ko tas viss līdz...

— Patiešām... ko tas viss līdz... Kas pagalam, tas ir nost... atpakaļ to vairs nedabūs! Viņš piecēlās atkal sēdus un drūmi nopūtās.

— Rīgas onkulis nezinājis aiz prieka kur dēties, ka tu viņa znots... mīļais Jāni, vai tu domā ilgi šai laimei pretoties? ! Arī Žanos man raksta: — Manu brālēnu paši dievi velk pie laimes ar varu, viņi paši tam ieliek klēpī "nāru". Labais Žanos!

Jānis sērīgi iesmējās. — Mana laime, māsa... nē... es neticu... Man vairs nav nevienas nāras...

Alvīnas acis iezibējās. — Tā nerunā, tā nerunā! Neaizmirsti savu pienākumu... mūs bāriņus! Kad tu paliec stūrgalvīgs un ne... ko tad lai mēs... ko tad lai mēs, bāriņi, iesākam? Nē, nē, tā nerunā... to tu nedrīksti!

— Viņi grib mani dzīvu pārdot, — viņš skumji nodomāja.

— Tu nezini, cik ļoti bēdas kremt manu sirdi... es tev neesmu stāstījusi... Redzi, krusttēvs jau bijis Dzirlejā, pieņēmis priekš Žano Novadu krogu... simts rubļu jau uzdevis uz rokas. Nu vajadzētu taisīt kontraktu, un viņš neliek tam nabaga zēnam mieru, lai mēs gādājam citu vajadzīgo naudu. Un kas vēl briesmīgāk, viņš licis tam diezgan noprast, kādēļ tas ļāvis man viņu savaldzināt... citur viņam varbūt būtu iznākusi labāka partija! Bet tu taču zini, cik ļoti Žanos mani mīl, viņš ir par to tik drūms un līdz sirds dziļumiem noskumis, un es nespēju viņu iepriecināt. Mēs dzīvojam baigās cerībās: tu nezini, cik ļoti tas viņam sirdi sāpina... tu nevari iedomāties! Tev ir uz pasaules viens vismīļākais un visdārgākais, tu redzi, ka viņa sirdi bēdas kremt, viņa vaigs ir noskumis, viņa skatieni drūmi, tu redzi to visu un tomēr nevari viņam nekā galīga sacīt — ak, brālīt, vai tev nav žēl manas ciešanas... ak, žāvē manas asaras, žāvē manas asaras...

Skaļi raudādama, viņa pieglaudās pie viņa pleca, viņu saturēdams, tas uzlēca kājās. Un, lai arī viņš pats vairāk nebija kā cilvēks, lai arī viņam šis trieciens ļoti sāpēja, taču māsas asaras bija labākās zāles. Viņam jau tas jāaizmirst, jāpārspēj, jāpārcieš, viņš nedrīkstēja padoties gļēvulībai, kamēr vien viņa kamiešus nospieda kādas rūpes. — Neraudi, Alvīn, neraudi... es žāvēšu tavas asaras! Ko vien varēšu, to jūsu labā darīšu... ļauj tikai man vēl to lietu drusku pārdomāt, šodien vēl, šodien tu viņam varēsi to galīgi sacīt... nē, nē, tavai mīlestībai es nebūšu par šķērsli.

— Tu viņai rakstīsi? — viņa pacēla savas saraudātās acis. — Brālīt, nedomā, ka es runāju aiz patmīlības... ir pats pēdējais brīdis. O, o, savam Žano es varēšu sacīt, ka mūsu skumjām nu gals... lielais akmens mums visiem novelts no ceļa. Tu viņai rakstīsi?

— Es viņai atbildēšu, — Jānis drūmi sacīja, — tas ir mans pienākums!

— Ak, mīļais brālīt, labais Jāni! Es gan par viņu sākumā šaubījos, tās vēstules dēļ... es domāju, ka viņa kāda pārspīlēta sieviete, bet krusttēvs liecina, ka viņa no sirds esot tā mīļākā, labākā būte. No visas sirds par tavu lielo laimi priecājos!.. Bet nu atvaino, ka man jāiet... jālūko, cik meitas tālu tikušas.

Drīz viņas soli noskanēja caur lielo ļaužu istabu ķēķi, un Jānis ieslēdzās savā istabiņā. Tātad cīņa izšķīrusies, un viņš to zaudējis! Sevis labā viņam vairs nebija jārūpējas, par savu nākamību jāraizējas: ko viņš šodien zaudējis, to vairs nekad neatdabūs. Bet tiem bāriņiem nebūs tādēļ ciest... nē, nē,.. ne vēja vēsmiņai nebūs viņus aizkārt. Žāvē manas asaras, remdē manas ciešanas —... domīgs viņš soļoja pa istabiņu. Viņš jau nemaz tam nebija pretim, tas viņa pienākums... bet kā? Kā?.. Tas bija svarīgais punkts dienas kārtībā. Viņš labprāt nestu upurus, kur un kā vien varēdams, bet viņam nekas negribēja padoties. Kā viņiem līdzēt, kā?...

Un padoms bija jāatrod, vēl šodien jādod galīga atbilde. Viņš piesēdās pie galda un paņēma savu saimniecības rēķinu grāmatu. Viņš uzšķīra to lapu, kurā sazīmēts, cik viņam uz mājām parādu. Daudz... daudz... vēl uz tām naudu sadabūt nebija ne cerams ne domājams. Piesarcis viņš knibināja pirkstus... tādēļ

jau arī bankas bija viņu atraidījušas. Tālāk, šķirs tālāk... Te uz vienas lapas puses zīmēti izsējumi un gaidāmie ieņēmumi, uz otras pretim izdevumi, kurus vajadzēja gādāt. Raudzīs aprēķināt, cik šoruden varētu labības nokult... audzis bija Dieva svētība, un lauki apsolīja labu ražu. Viņš aprēķināja lielāko graudu, ko varēja nokult, lielāko cienu, ko par pūru varēja dabūt, — un tomēr... viņš sāka svīst... kārtīgo izdevumu summa bija tik liela, ka Alvīnai neatlika pāri ne kapeikas! It kā savām acīm neticēdams, viņš uzlūkoja iznākumu, tad sāpīgi sarāvās... Kāda balss viņam iečukstēja: — Tu viņai citādi nevari līdzēt... tev jāatstāj tēva mājas!..

Šīs domas viņam izlikās briesmīgas... viņam būtu jāšķiras no savu tēvu vietiņas! Un kauču arī viņa stāvoklis grūts, viņa uzdevums nepateicīgs... nē, ne sevis dēļ. Ikkatrs kalps varēja likties vakarā mierīgāks gultā un tam iznāca daudz vairāk nekā viņam, tad tomēr viņš apzinājās uz saviem kamiešiem svarīgu un svētu pienākumu. Viņam jāaizstāv no tēviem mantotais vārds un tradīcijas, šim pienākumam izbēgt, zem tā saļimt, tas viņam izlikās grēks, gļēvums, kas ķērās pie viņa goda. Viņš nekad nedrīkstēja sacīt: — es nevaru — tā Brīvnieki nekad nebija sacījuši. Uzlēcis kājās, viņš soļoja nemierīgs šurpu un turpu. Viņa patmīlība bija aizskarta... viņš nevarēja to vairs sacīt... nevarēja pasaules priekšā to pierādīt! Vai ļaudis nesacīs: — Skat', Brīvniekos dzīvoja tēvi un tēvu tēvi — un kā dzīvoja! Bet paņēma mājas dēls un četros, piecos gados bija izputējis, tā kā izčaukstējis... — Šīs domas viņu badīja tikpat kā ar adatām!

Bet vai būtu vīrišķīgāki, ka viņš Brīvnieku un savēju

labā... viņam jau bija jādod vēl viena atbilde. Vakar vēl viņš par šo ērmoto vēstuli bija sirsnīgi nopriecājies. Un varēja skaidri iedomāties, kāda pati rakstītāja. Jauna jauniņa, nebēdīga knīpiņa, kas labi apgādāta, nepazīst rūpes un raizes, bet arī no gara laika nezin kur dēties. Viņai starp bērnu paijiņām un laulības dzīvi nav lielas izšķirības... Varētu jau arī būt, ka viņa, gara laika mocīta, to arī nopietnībā domājusi... vakar viņš viņas apbrīnojamo vaļsirdību vairāk neieskatīja kā par joku, par kuru var gardi pasmieties... Tagad jau viņš domīgāks... it kā tur kāda nopietnība. Raug', — ja viņš neskatīja sevi... ja viņš pildīja tikai savu pienākumu un aizstāvēja pasaules priekšā Brīvnieku vārdu un tradīcijas?..

Viņš pats par savām domām jutās aizskarts un pazemots. Tā izlīdzēties... tā jau būtu negodīga kupčošanās, Brīvnieku tradīcijām necienīga! Žīdi gan to iespēj. Brīvniekam viss jāiegūst ar savu spēku... viņš nav tas, kuram var pamest ar pirkstu: "Nāc, es tevi paņemšu!" Un kad arī viņam nebūtu sacīts nei par citu, nei par to meiteni, tad tomēr... viņš nedrīkstēja to apkrāpt! Pēc tam, ko viņš jau jutis pret citu... pēc visas šīs pagājības, kur viņa sirds tukša, viņa jūtas izlaupītas... ko lai viņš tai vēl dāvātu?!. Ja viņš pie sevis saistītu viņas jauno mūžu, viņš būtu nelietis...

Un gala iznākums — viens un tas pats. Ne kurp griezties, ceļš tikai viens: viņam bija jāatstāj Alvīna! tēva mājas. Tad viņas asaras bija žāvētas, viņa vārds turēts!.. Un ko te līdzētu vēl ilgāk pretoties, kad jau viņš nepadevās vecā Grambova priekšlikumam. Tas jau varēja savilkt cilpu ap viņa kaklu katru brīdi, kad tikai vien tas gribēja, un viņam tā kā tā no savām tēva

mājam būtu jāšķiras... un varbūt vēl ar naidu un prāvām. Tur nu vairs neko nevarēja darīt. Un ļaudis arī viņu nevar tagad tik bargi tiesāt... viņš neatstāja mājas tukšas un izpostītas pavasarī... Labi uzkoptas viņš tās atstāja, ar pilnām druvām... rudenī!

Un tomēr žēl, ļoti žēl. Garā viņš pārstaigāja visas savas maliņas... katrs stūrītis, katrs akmens, katrs grāvis, katra eža... pie visiem tiem viņu saistīja kāda atmiņa jau no bērnības dienām, kad viņu vēl nespieda raizes un rūpes, šie laimīgie laiki vairs nekad atpakaļ negriezīsies, kad viņš vēl basām kājām skraidīja pa lauku. Un tad šie neaizmirstamie brīži, kad viņš kā jauneklis pilns apziņas sāka cīnīties pasaulē, un tad tās laimīgās stundiņas pie viņas...

Un, it ka satrūcies, viņš stīvām acīm lūkojas pa logu, kur vējš uz dambja grieza riņķī putekļu mākoņus. Tas ir tas pats ceļš, pa to viņa šorīt smaidīdama aizbrauca... drīz viņi brauks atpakaļ... pulksteņi zvakšķēs, riteņi dārdēs, zeme rībēs un zem viņa kājām līgosies. Prom, prom, — viņš nevarēja še vairs ilgāk dzīvot, kur Sausēni viņam tik tuvu kaimiņos, kur tie viņam ikdienas stāvētu priekš acīm. Spēju sāpju sagrābts, viņš saķēra galvu... viņam jāatstāj savi ozoli, sava lielā pļava, savas tēva mājas... nav vairs cita ceļa. Un, ja viņš ir vājš un klūp, tad lai viņam piedod... viņš jau vairs nespēj!.. "Tu, Augstā Vara, kas Tu aptver visu debesi un zemi, kas Tu dod gaismu un dzīvību, kas Tu mūs, cilvēku bērnus, no sevis attīsti un atraisi, ka mēs cīnāmies un maldāmies — Tevi es piesaucu par liecinieci: — es citādi nevaru —!" Un nokritis ar vaigu uz saviem rēķiniem, viņš izcīnīja mēmās šķiršanās sāpes...

Tad viņš pēc brīža izņēma no atvilktnes pasta papīra loksni un paķēra spalvu. Julietai bija jādod atbilde.

Augsti cienītā jaunkundze! Tādu godu, kā Jūs man ar savu vēstuli parādāt, gan reti kāds mirstīgais piedzīvojis. Es nezinu, vai šīs rindiņas Jums nākušas no sirds, jeb vai esat gribējusi pajautrināties, — tikai Jums jāzin, ka man tas gluži vienalga, šīs laimes, ko Jūs man gribat piešķirt, es neesmu cienīgs — es tai pat nederu. Lai Jums tas būtu labāk saprotams, tad pavēstīšu, ka man bija līgaviņa... viņa man bija ļoti mīļa! Viņas dēļ es būtu gājis ugunī vai ūdenī, viņas labā es būtu atdevis savu dzīvību. Viņa man bija zvērējusi uzticību un mīlestību līdz nāvei — bet šodien... viņa jau visu aizmirsusi! Šīs rindiņas es Jums rakstu viņas kāzu dienā, kad viņa pie altāra sniedz roku citam. — Viņš apstājās... viņa roka drebēja... bet drīz vien viņš stīvu roku rakstīja tālāk... — Jūs nopratīsit, ka es tādēļ par sievietēm nevaru turēt lielas lietas un ka arī Jūs pie manis to neatradīsit, ko meklējat. Pateicos par Jūsu vaļsirdīgo atklātību un lūdzu man piedot, ka nevaru pieņemt Jūsu uzaicinājumu ar Jums iepazīties. Uz nekad redzēšanos, palieku visā padevībā,

Jūsu Brīvnieku Jānis.

Tā... bāriņiem tēva mājās maizes netrūks, un viņš... viņš jau arī vēl ko mantoja — brīvību. Mazākais to brīvību, kas putniem gaisā un zvēriem apakš debess. Bet putniem ir ligzdas, lapsām ir alas, bet viņam nu vajadzēja lūkot, kur no šī brīža nolikt savu galvu...

***

Puspavakarē Brīvniece pārbrauca, viņai līdz vecais Grambovs un Žanis. Nu varēja sākties dzimšanas dienas mielasts; vecais Grambovs bija paņēmis līdz skārēs arī par rubli alu. — Labais papa! — Alvīna nopūtās – Arī to viņš atminējis! — Un Žanis meklēja "ķerļus", kas to nestu iekšā. Citu jau nedabūja kā Krišu, un tā viņi pudeles stādīja priekšnama stūrī citu pie citas. Piesizdamās viena pie otras, tās allaž ietinkšķējās, un tādas pat skaņas pamodās Jāņa sirdī.

— Sveiks, brālēn, neesam ilgi tikušies! — Žanis beidzot spieda viņam jautri roku. — Un mums šinīs kritiskajos laikos taču bija tik daudz ko runāt!.. Tagad man Alvīna visu izteica... tu esi apņēmies... Juchē, brālēn, tagad būs viss labi!

Jānis drūmi nolūkojās. — Jā — viss būs labi...

Viņi sēdās pie galda, kur nu iesākās par šīs dienas Sausēnu laulībām dzīvas valodas. — Es jau agrāk teicu, ka tur būs labs balagans! — Alvīna, klausīdamās mammas vēstis, skaudīgi nosmīnēja. — Ak skāde... es nedabūju to savām acīm noskatīties. Vai es pati labāk nevarēju Teodoram šodien krogū palīdzēt... lai meitenes būtu palikušas mājās...

Brīvniece savā krēslā tik sirdīgi pagrozījās, ka tas nokrakšķējās. — Jo pliks, jo traks... vecs sakāms vārds nemelo! Tie mazie saimnieciņi jau mūsu dienās tīri traki. Lai nu meldera mamzeles un muižkungu freilenes tā... tur es vēl neko nesacītu — bet lai man mazo saimnieciņu meitām šlepes vazājas līdz pus baznīcai kā zosīm! Vārta pa zemi to baltu drēbi — izšuvušas

pēc tās vistrakākās modes!.. Un tad cimdi rokā... un buķetes — tpv! Pēc kā tās lauku meitas tā izskatās!?

Alvīna pievienodamās noskatījās, kā viņa rokas izķirināja. — Hahaha, — nē, to es labprāt būtu redzējusi! Zinu, zinu, — taljās viņām taču grācijas nebūt nav... korsetēs nosprandzētas izskatās kā iešņavas! Kā šleifes bija spraudušas? Nē, nē, labprāt būtu noskatījusies to neattīstītu, rupju garšu... krāsu nesaskaņu...

— Un taisni viņas nokampušas tos glaunākos brūtganu brāļus, — Brīvniece sirdījās tālāk. — Es saku, tik lepnas, tik cīrīgas... kavalieri pie sāniem "per Frack und weisse Binde"!.. Bet kas tad nu šos pilsētnicciņus nepazīst? "Ofizier vom Papier, goldne Tressen, nichts zu fressen"!..

— Hahaha! — Alvīna saldi iesmējās.

Žanis bija sekojis ar lielāko uzmanību ikkatram vārdam. — Tur man arī no sava dzejnieka stāvokļa jums jāpiebalso, es esmu pret pārspīlētu modi. Kas ir mode? Sekls ārīgums... bet tautas uzvalkā tērpusies zeltene ir kas dziļāks, kas drāmatisku dzeju radījošs un patiess. Un es piederu pie tiem dzejniekiem, kuri zvērējuši patiesībai!

Viņš sagaidīja pēc šiem vārdiem lielu atsaucību, tikai Brīvniece atmeta strupi ar roku. — Kas tur no lopu meitām par patiesību!.. Lai nu kā — labi, ka tas tā noticis. Dievs mūsu familijai novērsis lielu kaunu, ka saimnieks neapķēkatājās ar to laidara meitu... es pateicu savam mīļam debesu Tēvam —

Iestājās uz kādu brīdi spiedīgs klusums, tad Grambovs sāka klepot. — Jaunais cilvēks, sacīt, kā tad nu bija!? Uz Novadu krogu, teikt, esmu uzdevis simts rubļu uz rokas... nu vajag priekš kontrakta korborierēšanas

un, sacīt, virtšaftes lietas arī visas jāiepērk. Ehem, no savas puses gribu tiem jaunajiem iesācējiem palīdzēt, bet jums, kā sacīt, vajag pie to sievišķi nobraukt. Tā jau ir nauda... un viņa jums patiks...

Jānis viegli nopūtās. — No krogus ņemšanas jau laikam gan nekas neiznāks...

Žanis nobāla un, braucīdams pasmakrē savas dūnas, vēlīgi noraudzījās uz Brīvnieci. Vecais Grambavs kāsēja, Alvīna pietvīka, un vecajai acis sāka spulgot. — Kā tā, saimnieks, kā tā?! Par mazajiem bērniem tev jāgādā...

— Jā, mīļā māt, — Jānis atbildēja, — tas ir mans pienākums. Es viņiem gribu līdzēt, bet tikai tai vienā ceļā, kā vēl varu viņiem līdzēt. Uz ko jūs visi esat cerējuši un būvējuši, tas nevar notikt... es Julietai aizrakstīju... tas nevar notikt... to tagad nejautājiet! Alvīna lai paliek manā vietā Brīvniekos... es došos pasaulē!.. — Māsa, — viņš to aizkustināts pievilka pie sevis, — piedod man, jūs bāriņi, visi piedodiet man, ka savu pienākumu pret jums neesmu varējis pildīt tā, kā to esmu apņēmies. Es skaidri sajūtu, ka Brīvniekam kauns tā saļimt, un tomēr es nevaru... ne soli tālāk vairs ne!.. Tagad tu stāsies manā vietā un būsi gruntniece, tas pamata akmens. Tev šo uzdevumu būs labāk iespējams pildīt, tādēļ lūdzama esi maniem brāļiem un māsām tā, kas es jums visiem biju. Tikai to man apsoli... tad es no dzimtenes šķiros apmierināts, tad es..

Viņa vārdi visus briesmīgi pārsteidza un tīri vai uzbudināja. Pat vecais Grambavs ieplēta muti, pamāte piecēlās uz savām stīvajām kājām un pieturējās pie galda. — Brālīt! — Alvīna krita Jānim ap kaklu. — Tu

esi mums tik labs, tik labs... bet vai tu tikai sev nedari netaisnību?! Tas izskatās, it kā mēs tevi būtu no tavas vietas izēduši!..

— Tu gribi atdot savu rekti, saimnieks?! — pamāte izbiedētā balsī iesaucās. — ...Tas neiet, tas neiet... ko mans nelaiķis kapā sacītu?!

— Lai viņš man piedod... tikai to, mīļā māt, par mani nedomājat, ka es vieglprātīgi savas tēva mājas aizsviestu, kā daždien izlepis bērns maizes gabalu. Esmu cīnījies līdz pēdējam brīdim, esmu visu pārdomājis... man jāatkāpjas, tikai tā vēl varu bāriņiem līdzēt! Mana nākamība man tagad gluži vienaldzīga, kādēļ lai vēl stāvētu ceļā viņiem, kas vēl cerē un tic?

— Saimnieks! — Brīvniece trīcēja. — Alvīna ir mans miesīgs bērns, bet vai tu zini, kas tas ir, atstāt viņai Brīvniekus? Tu vēlāk to rūgti nožēlosi! Un kādēļ, mīļais dēls, kādēļ?! Tu vari dabūt bagātu, patīkamu saimnieci... paturi savas tēva mājas vesels... gan arī Dievs par citiem gādās!...

Jānis sērīgi pasmaidīja. — Mans tēvs jau arī jūs precējis aiz mīlestības... Brīvnieki citādi nevar... Mīļā māt, par šo lietu vairāk nerunāsim!

— Brālēns nelaimīgi mīlējis, mīļā mamm, — Žanis lēni iebilda. — Un es kā dzejnieks saprotu...

Brīvniece atslīdēja savā krēslā un izmisusi uzlūkoja Jāni. Te notika lietas ar kurām viņa nevarēja būt vienis prātis, un viņa tomēr tās nevarēja aizkavēt. Un tad viņa iešņukstējās: — Tā lopu meita... viņa tomēr viņam to nodarīja...

Grambavs tikko varēja apslēpt savu prieku, viņam viss deguna gals spīdēja. Bet viņš jau nebija muļķis. — Mammai, kā sacīt, taisnība... vajag labi bagāti precēties,

tad var visu riktīgi pildīt.. Tās daļas tiem brāļiem, māsām... kur nu, sacīt, mans Žanis... cik, sacīt, viņam tas mantas... ja...

Jānis viņa nolūku saprata. — Nē, krusttēvs — jūs neko nenokaulēsit! Kā agrāk jūs pret mani, tā tagad es pret jums... ne grasi no savu brāļu un māsu daļas neatlaidīšu! Es zinu daudzmaz, ko Brīvnieki ienes... mana lielākā bēda bija Alvīnas daļa, bet viņai jau tā piederēja pašai. Un kad viņa man būtu palikusi uzticīga, jūs redzētu, kā es dzīvotu... Nē, nē! Es jums mājas neatstāju pavasarī, es atstāju tās rudenī, un tā, kā tās stāv... Tikai to, kas man mugurā un drusciņ ceļa naudas... man vairāk nevajag...

— Hm, hm, — Grambavs vēl dunduroja, — tās lielās nodošanas — un kas tur, sacīt, manam Žanim par prieku...

Brīvniece sāka kaist, viņa asi ieminējās: — Saimnieks jau atstāj Brīvniekus savai māsai Alvīnai — ne tavam Žanim...

— Jā, jā... tur, sacīt, tā Alvīna, tur tas Žanis! — viņš stomījās. — Es, sacīt, nemaz nezinu —

Brīvniece vairs nevarēja valdīties. — Kaunies!.. Tu dabū Brīvniekus... tev vēl nav diezgan — tu klimsti! Vai tai meičai tava zeņķa vajadzīgs, — tu, tu, tu jau esi gatavais — viņas acīs šaudījās īgnums, viņai trūka derīga vārda, līdz beidzot iznāca: — cūka!..

— Mamma, mamma, — krusttēvs jau tikai joko! — Alvīna trauca, un arī Žanis piebilda: — Papa joko... kā tad! — Še, še, uzdzer drusciņ ūdeni, — Alvīna lika viņai glāzi pie mutes, un Grambavs pavisam cits cilvēks. — Ehem, herzcben, kā tu gribi, jā, kā tad, — kā tu

gribi. Lai notiek Dieva vārdā, jā, kā tad... pašu familijā... vai mums jāļaunojas...

Žanis saķēra Jāņa roku. — Tavs priekšlikums ir pieņemts, brālēn! Par mūsu mīlestību Dievs bijis nomodā... tu esi tas varonis, kas nodibinājis mūsu laimi. Mana sirds ir aizkustināta, dzejas gars pār mani nācis! Es ņemšu savu dzejnieka kokli un uzdziedāšu tev vienu augstu dziesmu, brālēn... tu esi varonis, jā, varonis...

Jānis pildīja glāzes. — Ir labi, ir labi... un tagad tukšosim glāzes uz jūsu laimi, uz labām sekmēm, uz jūsu nākamību. Lai dzīvo, lai dzīvo!..

Bet nu arī viņš ilgāk nevarēja izturēt, viņam vajadzēja svabada gaisa, paķēris cepuri, viņš steidzās ārā. Tik brīvs un svabads kā putniņš gaisos, tik viegli vairs nesaista nekādi pienākumi, ap sirdi tik ērmoti un sērīgi — liekas, nevajadzīgs! Tomēr tas vārds kritis, projām, projām —. Tur tālumā pie zilās debess, — tur priekšā viņa nākotne, tukša un neaprakstīta... aiz muguras sviedri, raizes un rūpes! Bet nelīdz kunkstēšana un sērošanās... vēl viņa locekli veseli, vēl asinis rit tik dzīvi! Uz saviem darbiem viņam vajag palaisties, radīt sev tur neaprobežotā tālumā — jaunu pasauli...

Nesamanīdams, kurp viņš iet, viņš patlaban uzgriezās uz dambja, kas ved uz Sausēniem. Viņa priekšā stāvēja ozoli, cieti savus kuplos zarus viens caur otru izbāzuši, tie stāvēja kā viens vīrs. Viņam likās, it kā tie zem savas zaļās lapu segas glabātu kādu noslēpumu... — Vai tu nesaproti? Vai nevari uzminēt? — Un tomēr viņš nevarēja atšķetināt mīklu, kuru vecais Grambavs

jau sen bija atminējis, — proti, ja viņš ozolus nocirstu un pārdotu, viņš būtu vīrs uz kājām...

Kā viņš būtu varējis nākt uz tādām domām, tie taču viņa draugi, viņa pagājušo laimīgo brīžu liecinieki! Viņu ēnā tam labi, un, it kā tiem ardievas sacīdams, viņš devās tiem cauri uz lielo pļavu. Un beidzot pļavas malā viņš atspiedās pie paša pēdējā, it kā negribēdams tik ātri no viņiem šķirties. Jēkabs turpat blakām bija nolicies zālē... segli pagalvī. Cepure bija aizripojusi kādu gabalu nost, viņa sirmie mati saulē mirdzēja, un blesis gar tiem ar zobiem darbojās. Piepeši no Sausēnu sētsvidus atskanēja mūzika... pirmā deja iesākās. Prom, prom, gaiss tikpat kā uzreiz pilns kaitīgu sēru ... viņam žņaudzās elpa ciet. — Jēkab, celies — es gribu izjāt. Celies —

Uzšāvies sēdus, vecis viņu pārsteigts uzlūkoja. Viņš rādīja ar roku uz Sausēniem. — Tur tie man nedod miera...

— Bauri! — Jēkabs nicinoši norūca, viņš atpina blēsi, kamēr Jānis to segloja. Tad, uzmaucis iemauktus, pārsvieda pavadu pār kaklu. — Izlaid nu kājas, košiņ!

— Jūs abi dabūsit jaunu saimnieku, — Jānis sacīja, — es Brīvniekus atstāšu!

Jēkabs palika kā sadulnis.

— Alvīna paliks manā vietā... es vairs ilgāk nevaru...

Vecā galva drebēja, un it kā par brīnumu viņa mēle atraisījās. — Es jau to paredzēju, sen paredzēju, — viņš kunkstēja... — Vecais papus ielaida tos lupatas pirtī, tagad viņi tā atvasi izdzen no Brīvniekiem...

— Tādēļ jau nebūšu kritis, — Jānis skaņi sacīja, man te nebija vieglas dienas... — Acumirklī viņš bija blesim mugurā un laida pilniem auļiem prom uz Svarupes pusi.

Un beidzot Jēkabs, kā no zibens spēriena atžilbis, sāpīgi iesaucās: — Zēn, zēn — ko tu dari, ko tu dari —!?

Bet Jānis viņu vairs nedzirdēja. Uz dambja lieli putekļu mākoņi viņu aizslēpa veča acīm...

Ceturtā nodaļa IZDZIEDĀTS UN IZSPĒLĒTS

Rudens bija pienācis, sējas zaļoja. Bet Svarupiešiem pavisam tāda savāda valoda: — Nav, nav vairs šinīs laikos būt par saimnieku nekāda prieka. — Gan jaunie, lielie lauka šķūņi bija labības pilni, un, kuriem nebija šķūņu, tiem bija samestas stirpas kā ēkas, bet, kad piegrieza pie tām melno lāci un tas sāka kūpēt un ņaudēt, tad apstiprinājās, kas, jau kādu mazumu rijā izkuļot, bija izrādījies — proti, kviešiem rasmas ne pavisam! Tas nebija vēl piedzīvots... graudi tik smalki un viegli, ka tos tīri vai varēja ar nāsīm aizpūst. Dažam labam rēķini pavisam sajuka.

Sausēni bija pārveduši Skumiņu mašīnu... tas pats Dievs! Un tiem cilvēkiem tik daudz vajadzību... meita bija jāizvada un kur, jāteic, tas saukums ar tiem zirgiem. Priekš kādām nedēļām tiem kādu nakti noņēma no lauka abus dumjos un vēl divus no labākajiem darba zirgiem. Arī kumeļš būtu noņemts, bet pati bija ar to aizbraukusi pie meitas. Tik ar bija atstāti kā tie pāris veco krampju... gandrīz, jāteic, vai stāvot jāpaliek. Pēdas gan zagļiem nodzina līdz Žagarei, bet, kad jau leišos iekšā, tad saki ardievu. Tādēļ jau viņi arī vēl ļoti maz šoruden bija aruši, bet Brīvniekiem rugāji jau nāca uz beigām.

Brīvnieku Krišus jau darbus spieda tāpat kā arvien. Viņš te bija iedzīvojies un krita arī par jauno saimnieku

ar miesu un dvēseli, bet tik apzinīgs un mundrs kā pie vecā viņš vairs nebija. Pa Svarupiešiem gāja valodas, ka nu Brīvnieku jaudīm esot pavisam suņa ēdiens, — par to viņš vēl mazāk ko būtu iztaisījis, kad saimnieks būtu bijis jele cik necik kā cilvēks. Nevienā vietā viņš tam nevarēja pa prātam izdarīt un dažureiz viņam nācās ļoti grūti norīt uz leju savu rūgtumu. — Tu priekš viņa skrej, plēsies un esi, bet cita vārda no viņa nedzirdēsi kā "ķerlis". Pats no virtšaftes neko neizprot, bet citu zākāt viņš zin! — Ķerlis, ķerlis — it kā viņam nebūtu ne vārda, ne uzvārda! Jā, kur tādu cilvēku dabūsi, kāds bija vecais saimnieks? Viņš to nevarēja aizmirst un allaž lauzīja galvu, kādēļ tas gan Brīvniekus tik piepeši atstājis? Bet tā jau runāja, ka viņš esot ļoti gudrs cilvēks un varot Rīgā dabūt tādu veitu, ka viņam tādu māju nemaz nevajagot.

Uz mašīnu meistara lūgumu viens cilvēks bija nosūtīts uz Sausēniem pie kulšanas — Inga. Bet tā kā tiem bija cilvēku paknapi, tad cūku zēns atnesa vēl uz Brīvniekiem vēstuli. Krišus aiz dārza ara rugājus un skubināja zirgus, jo bija apņēmies lauku līdz vakaram nobeigt. Te viņš izdzird, ka sētsvidū saimnieks meitai uzsauc: — Ē, Līze! Aizej tu uz lauku, kur tas ķerlis ar, un saki tu viņam, lai tas tūliņ jūdz nost — viņam jāiet uz Sausēniem pie mašīnas! — Kuŗam ķerlim, vai Kristapam? — meita atsaucās, jo Mārtiņš ara otrpus mājām. — Un zināms, zose! — saimnieks pikti atbrēca. — Bet pirms lai viņš vēl pienāk pie manis, došu viņam līdz vēstuli mašīnu meistaram. Pasaki tu tam ķerlim to!

Meita vēl nebija labi izgājusi pa vārtiem, kad viņš tai meta ar roku pretim: — Ej atpakaļ, ej — tas ķerlis jau dzirdēja!..

Līdz šim viņam, Brīvniekos dzīvojot, Jurģi nebija ienākuši ne prātā, tagad, iedams pa lauku uz Sausēnu stirpām, tas nopietni vien par tiem domāja.

Dāvis bija patlaban katla galā, un viņš nodeva tam vēstuli. Vēstuli atplēsis, tas priecīgs iesaucās: — Ā, tā būs tā ziņģe! Vadzi, tavs saimnieks ir malacis... tie tik būs joki, kad mēs vakarā par to skroderi ko uzrausim, nē, tie tik būs joki! Āre kur viņš ir, salma galā... samaucis cepuri uz acīm tikpat kā cāļu zaglis! Un meldiņš: cum tinglingling!.. būs jāpadod puišiem rokā... nē, vakarā, tie tik būs joki!..

Krišus gāja pie darba, viņu pielika pie salmu atņemšanas. Lāpis, nostājies pie kviešu stirpas, berzēja saujā vārpas un uz viņu caur savām zilajām brillēm nošķielēja vien. Puiši klusu ņirgājās un zīmīgi ieklepojās: — Šneidars! — viņš nelikās ne zinis, bet Annetes acīs tad iemirdzējās tāda slepena uguns, ka viņa smējējus būtu vēlējusies vai ar zobiem saēst. Tad arī tās pašas acis ilgodamās nolūkojās uz viņu, bet arī viņu tas nelikās ne redzis un rūpīgi izvairījās no katra viņas skatiena.

Viņš bija nācis apraudzīt, kā Sausēniem iet ar kulšanu, bet nu bija ieskrējis tikpat kā ugunīs. Kas tad to zināja, ka Sausēniem Skumiņu mašīna, un šis tēviņš te viss tas darītājs?! Skaudīgi viņš nošķielēja uz Dāvi, kas savā mīkstajā ādas jaciņā ar karošu koku uz muguras arī bija meistars kas meistars, lika taukus cilindri, iemeta krāsnī pa pagalei malkas un eļļoja, kur vien vajadzīgs. Un to jau no viņa vaiga varēja nolasīt, ka viņš ir tas vīrs, un, ka ja viņa te nebūtu, tad te arī viss stāvētu klusu. Visu acis noraudzījās tādēļ uz viņu ar cienību, šobrīd viņš Sausēnos bija "tas gailis kurvī".

Pati jau nezināja kā meistaru cienīt, kā godāt, kādus kumosus viņam priekšā celt, un jaunkundze bija pret viņu tik laipna kā saulīte. Viņam jau arī bija tā vara rokā, viņš varēja atļaut pie zābaka piekārt lielākus maisus.

Lāpis viņu apskauda no visas sirds, tikpat kā tas vēlējās, kaut Sausēniem kvieši labi birtu. Jo Žiglemanis nu bija meitu paņēmis, bet tam vajadzēja arī naudas. Pēc kāzām viss izrādījās... ja Žibīte gribēja savas mājas noturēt, tad viņm vajadzēja lielas palīdzības. Viņš atradās vēl vājākos apstākļos nekā Brīvnieks. Ar Sausēnieti Lāpis par viņu vairs nemaz lāga nevarēja sarunāties, tā dažureiz gribēja viņam vai acis izplēst. No vilka esot bēguši, uz lāča uzkrituši! Savu precinieka algu viņš bija saņēmis tiku tikām, jo arī Žiglemanis viņam bruka virsū, viņš esot to piekrāpis. Viņš to drošinājis, ka Sausēni viņa sievai bez prasīšanas iedošot vismaz pāra tūkstoš rubļu - tagad ar visu prasīšanu nevarot nekā iedot. Tam nu kakls esot ciet... viņš tik nu esot to piķi ievedis! To Lāpis bija dabūjis par savu labo sirdi!.. Un vai viņš maz ļauni bija domājis? Viņš bija norēķinājis, ka vecie znotam izņems no bankas uz mājām kādus tūkstošus, un viss iznāks labi! Bet ko tu ar vecas modes cilvēkiem izdarīsi... pati ne dzirdēt! Kad mājas esot bankā, tad tās esot jau tikpat kā pagalam. Tādi uzskati mūsu civilizācijas un kultūras laikmetā. Tu mans Dievs un tēvs! Vai tad viens Svarupietis vien savas mājas bankā ieķīlājis!..

Šī lieta viņam ķērās pie sirds, ka bija jau cieti apņēmies atstāt dzimteni. Un tik tiešām... ja Sausēni viņu neklausīs, viņš laidīsies projām uz Rīgu, lai tie tad zinās un darās, kā paši redz...

Lokomobile iesvilpās, vairs nelaida iekšā. Tukšā iedama mašīna iesāka jo skali ņaudēt, līdz beidzot tai balss tā kā aptrūka un tā aizrāvās. Sausēniete pa otru pusi ar meitu atnesusi palaunadzi. Paklājusi uz baltajiem rugājiem baltu drānu, viņa lika tur virsū Dieva dāvanu. — Sanāciet nu, sanāciet, ļautiņi... iebaudiet, ko Dievs devis!

Māju ļaudis nosēdās daudz drošāk, svešinieki vilcinādamies, kamēr beidzot gandrīz it visi bija saspiedušies ap balto drānu. Trūka vēl tikai klibā rēdnieka, kas ar savu sievu bija nolikts pie pelūm. Tas nu gan pie ēdiena nebija skubināms, bet viņš nejaudāja diezgan ātri no savas skrullainās, spītīgās vaigu bāsrzdas izkārpīt pelus un bažīgi vien noskatījās, ka ļaudis cits pēc cita paķēra pa gaļas gabalam. Beidzot bārzda bija daudz maz pusgodā, žigli viņš iespraudās kādā starpā, grūda ar savu dunčeli gaļas bļodā un izcēla sev par lielo prieku biezu, varenu ceptu speķa šķēli. Kāri viņš nosūkstij pirkstus, līksmām acīm aplūkoja savu laupījumu un noraustīja plecus. — Ek, iesper labu čarku un ieliec tādu ribās, tad gan var strādāt!..

Puiši pilnā kaklā nosmējās un sāka viņu jokot, šim jau gaļu nemaz nevajagot dot, šis jau tāpat tīrais lauva. Raujot pelus ar visām zemēm laukā... rau, kādu lielu bedri zem māšīnas izkārpījis. — Jāliek tik manā vietā, lai viņš izcīnās labi ar maisiem, — priekšpuisis piebilda.

Klibais viņu baltām acīm uzlūkoja. — Ko nu ziņģējat, puišeļi! Kad man tā kāja būtu vesela un pie tās maizes... eka zi', vai es jūs divus tādus neizsvaidītu! Dod tikai man šņabi un gaļu...

Visiem lielie smiekli, bet pati tā kā piesarka. — Lai

nu, lai, meistar... nebūtu mums tie zirgi nozagti un tie kvieši labāk birtu... varētu jau arī to šņabi iedzert! Bet ka nu nav... jā, ko lai dara!

— Vai akls, birst gan par traku maz! — priekšpuisis ieminējās. — Tāda stirpa kā ēka, un vēl ne pilni simtu pūru nav aizvests uz klēti. Kā lai saimnieks šogad cauri nāk?!

Kādu brīdi visi klusu ēda, tad Brīvnieku Ingus ieteicās: — Kas tas ir, ka šinīs gados tā labība vairs tā nepadodas?! Izplēstas visas atmatas, lauki lieli, un izstrādā jau to zemi arī... nu vajadzētu būt labības kalniem! Bet neko. Arī muižās tā labība vairs nepaaug, kas klaušu gados...

Klibais pārgudri iesmējās. — Eka zi'! Vai tagad saimnieki strādā? Zaļumu balles viņi taisa, koncertus... teijāterus spēlē! Dziedāja, dziedāja, — izdziedāja rudzus, sāka spēlēt teijāterus izspēlēja kviešus! Ko nu ziņģē.. Sāks skaitīt pātarus — Dievs dos labākus gadus.

Šie vārdi pašai īsti nepatika, viņa aizgriezās pie Brīvnieku Krišus. — Vai tad jums mājās ar vēl palaunadžus dod?

Krišus palika tāds ērmots un piesarka... kā nu no mājām tā visu lai izstāsta. — Kā nu kuru reizu... pa brīžam jau iegrūž ar...

Klibais, nocirtis patlaban savu speķa šķēli, balti uz viņu noskatījās un spītīgi iesmējās. — Ek zi' — ko šis ziņģē! Es Brīvniekus pazīstu no astoņpadesmit gadu... labi, lai viņi tev iedod pa Jāņiem palaunadzi, kur nu vēl pa Miķēļiem!

Šoreiz viņš Sausēnietei bija runājis taisni no sirds. — Ņemiet, meistar, ņemiet, diezgan jau ir! — viņa to

skubināja, kad tas kārām acīm bļodā noraudzījās un nezināja, kuru gabalu ņemt, kuŗu ne. — Tikdaudz jau nu mums vēl ir, kā cilvēkiem ēst iedot... ak ja...

Saprotams, ka viņš paklausīja, izmeklēja lielāko gabalu un nodevās no jauna savam gaļas baudījumam. Un viņa sieva, saimniecei iztapdama, iesaucās? — ... Un taisnība jau ir... Brīvnieki jau ļaudis pa laikam slikti tur. Āre, kad mans vecais tur lāpīja rīkus ... cauru nedēļu nedodot vairāk kā rūgušu pieneli. Šis pārnāk vakaros mājās izgandis, stāj man virsū pēc gaļas un sāk mani dauzīt. Āre, kur tad es tev ņemšu gaļu, kad tev nedod saimnieki, kur tu strādā...

Pati smaidīdama aizgāja pie meistara aprunāties, pēc cik ilga laika šim varētu atnest palaunadzi. Puiši un meitas jau bija paēduši un sāka ķerstīties. Meitas gan brēca un kāvās pretim zēniem, bet viss tikai pa jokiem vien! Visi līksmoja un trakoja, tikai Annete viena noskumusi un ierāvusies.

Krišus paēdis viņai aplika jokodams roku ap kaklu. — Kādēļ tu esi tik trūvīga, meit?! — Bet viņa sašutusi tam ielika ar elkoni pa krūtīm. — Liec jel mani mierā!

Rēdnieks pilnā kaklā nosmējās. — Eka zi' — tā tik ir meita! Kurš sāk ko ziņģēt, tam mēž... un ieliek krietni pa degunu! Nu, kur šīs citas... uz puisīšiem kā uzvērtas, bet pieliec tu viņām tikai pa jokam roku klāt, viņas tevi grūž atpakaļ pelu čupā, ka vai sašķīst! Bet šī meitene visiem vienādi... iemērc tikai!

Kristapam šie vārdi ķērās ļoti pie dūšas. — Ikkurāt katrs nabags varēs mani izzobot! — Viņš gribēja noturēt savu puiša "rekti" un iekrita ar meitu salmos. Bet viņa sāka skaļi brēkt... ērmots un piesarcis viņš to palaida vaļā...

Ļaudis bija jau visi no ēdiena atstājuši, arī klibais rēdnieks pēdīgi piecēlās. — Pieēdu kā pa tēva kāzām!

— Meitas kravāja kopā traukus, un saimniece ar Lāpi aizgāja ar tiem uz mājām. Nu bija šiem ar meitām pa salmiem laiks! Tā bija traka "jakare"... meitas, viņiem pasprukušas, meklēja patvērumu katla galā, kur Dāvim bija uzcelta vējam priekšā būda... saceltas stāvus dīseles un pār tām pārvilkta brazila. Viņas jau labprāt būtu vēlējušās, kaut arī meistars viņām pieliktu roku, bet kur pie tā goda tiks! Meistaram tagad nav nemaz vaļas, jo, kamēr ļaudis ēd, viņam tā lielā skrūvēšana un eļļošana. Un tad arī, kas viņam par vajadzību ar kalpa meitām, kad saimnieku jaunkundze pret viņu tīri vai kusa. Tā viņu gluži apbūrusi... viņas dēļ lai Sausēni kar pie mašīnas, kādus maisus tie grib... viņa tam prātā vien stāvēja, un pukstošu sirdi viņš jau domāja par to brītiņu, kad viņa tam drīz atnesīs palaunadzi

Prātīgākie puiši un vecākie vīri pa tam steidzās pie katla uzraut kādu dūmiņu, kamēr vēl laiks, jo citur jau nebija brīv. Viņi nu sāka prātot un gudrot, kā gan lielais mašīnas ritenis tā pats no sevis varētu griezties. — Laikam gan no tā lielā karstuma?

— Eka zi'! — klibais rēdnieks gudri nosmējās. Viņš izņēma savu ļuļķīti no mutes, noslaucīja ar piedurkni taukainās lūpas un tad izrādīja ar to uz katlu. — Tur, brāl, iekšā ir pulks to mazo ratu, tu viņus neredzi, bet tie mazie griež tos lielos un tā tas iet tālāk. Tu redzi, apakš tām divām bumbām — viņas griežas cauru dienu uz vietas riņķī — tur ir tas iesākums. Tur apakšā ir tādas sudmaliņas... tu esi redzējis, kā zēni taisa pavasaros pa grāvjiem tādas pat... bet, zināms, no smalkākā

tērauda. Garaiņi tās dzen riņķī un riņķī, tikpat kā grāvja ūdens zēnu sudmaliņas. Un tā tur iekšā sāk griezties, griežas arvien tālāk un tā griežas visa mašīna. Es, brāl, pie tādām dampēm esmu strādājis no astoņpadesmit gadu... man tādas lietas pazīstamas!

Vīri drusku pārdomāja, tad Brīvnieku Ingus ieminējās: — Jā, jā, tā iznāk gan riktīgi! Redzi, amats tev visu ātrāk apķer... kur mēs — darba cilvēki... Vai neies drīz vaļā?

Klibais tagad jutās otrs no meistara, spiedās krāsns priekšgalā, aplūkoja nomometru un svarīgu vaigu izskaidroja: — Tagad rāda trīsdesmit... kad būs uz sešdesmit, tad ies vaļā...

— Āre, kas tur brauc pa Brīvnieku dambi... ar pēderu vāģiem?! — kāda meita iesaucās. — Patlaban, āre, kur izlien no Brīvnieku ozoliem ... vai tie nu brauc uz mūsmājām, vai?.. Divi sēdētāji... viens sievišķis, viens vīrišķis... ā, tie jau būs Žibītes, Žibītes...

— Žibīte, ja, — priekšpuisis apstiprināja, — laikam atvedīs mūsu vecim kāda naudas vīstoli. Znots mūsu vecajam varens... mājas kā muiža... tas viņam var izlīdzēt!

Rēdnieks nosmīnēja, ka viņam visa bārzda nokustējās —Eka zi'. Papus lai tik spēj piedot, cik viņam vajadzīgs. Ziņģē! Muižnieks jau ir labs, bet arī muižnieka izdošanas.

Katls jau sāka šņākt... Dāvis klausījās. Vai tad jūs viņu tā pazīstat?

"Amats" izkratīja pakatlē savu ļuļķīti. — No astoņpadesmit gadu... jau viņa tēvu! Tagad ap šo laiku ar

viņu liela runāšana nebija, viņš īsi, īsi... Jā uz pavasara laiku, tad viņš vairāk ielaidās valodās...

— Hahaha!.. Tad jau bijis varens papus.

Klibais nogrozīja galvu. Tas nebija papus, tas bija razbainieks...

— Uzsvied siksnu! — meistars pavēlēja, ko arī jaunākie puiši naski pildīja. Tad īss svilpis, un mašīna gāja atkal vaļā. Katrs devās savā vietā... Rati knaši griezās rūkdami un ņaudēdami, un tikpat knaši strādāja ļaudis...

Dāvim palika rokas drusciņ svabadākas, viņš paskatījās uz māju pusi... viņa laime tuvojās. Tikpat kā gaiša diena paspīdēja Līzetes gaišais priekšauts un apaļi saņemtais galvas lakatiņš. Glīti pārklātu groziņu rokā viņa soļoja šurp tik stingri un cēli, it kā kājas viņai nemaz neaizskartu zemi. Viņa gluži aizmirsusi, ka Dāvim rokas platas un pirksti kā puļķi, viņš bija tai interesants, ļoti interesants'.. Visas apprecējās, un viņai jau arī vajadzēja kādu savaldzināt. Viņu ļoti kairināja, ka tas tīkojot pēc Sausēniem un esot tik bagāts, ka māsai vajadzīgo daļu varot uz vietas izmaksāt. Vēl vakar viņš tai sacīja, šī mašīna esot sešu zirgu spēku un maksājot četri tūkstoš rubļu. Bet, ja viņš pirkšot, viņš pirkšot dampi ar astoņi zirgu spēku... ar to varot pavisam citādi drāzt. Un viņš tik labs, tik labs... viņa to varēja ap pirkstu tīt...

Pienākusi viņa tam burvīgi uzsmaidīja. Meistara kungs, lūdzu nu... bijām pavisam jūs aizmirsuši...

— Nekas, nekas, — viņa acis mirdzēja priekā, kāri viņš uzlūkoja pašu nesēju. Sirds viņam dega ar viņu drusku "pašpāsēt". — Noslaucīšu te savas rokas jūsu priekšautā, — viņš grasījās.

— Ai! — viņa skaļi izbijās un pabēga drusku nost. Tad valšķīgi uzčūrināja lūpiņas. — Jūs esat ļoti nerātns... es nemaz pie jums vairs nenākšu!

Dāvis sirsnīgi nosmējās. — Tas jau tikai joks! Jūs mani varētu nosist, tad es arī to nedarītu... Te jau man ir pakulu kušķis...

Kamēr viņš nogodīja savas rokas, Līzete pārklāja ar baltu drēbi viņa skrūvju lādi un lika tur atnesto Dieva dāvanu. Groziņš bija bagātīgu saturu. Rupju kviešu balta maize, svaigs sviests, galerts un vēl šis tas, tad arī maza pudelīte konjaka un liela pudele alus. Viņa pirms maigi ielēja meistaram šņabi.

Viņš kaulējās, lai tā dzerot papriekš. Viņa liedzās... tad Dāvis tai aplika mīļi roku ap viduci. — Lūdzu, lūdzu, jaunkundze, man par patikšanu... — Viņa pielika arī drusku glāzi pie lūpām, un viņš sirsnīgi nosmējās. — Nav jau vīns... bet pagaidiet, kad kādreiz satiksimies atkal gada tirgū... vīnam vajag plūst! — Viņš izmeta glāzi tad līdz dibenam. Ļaudis smaidīdami vien palūkojās šurp, ka viņi tik labi satika. Un klibais rēdnieks, pamanījis šņabi, spļāva baltu vien un savai sievai sacīja: — Es Skumiņu Dāvi pazīstu no astoņpadesmit gadu, bet, ka viņš tik lipīgs, to es nezināju...

Kamēr Dāvis ēda, Līzete apbrīnoja viņa mašīnu. Viņa tam izprasīja, kas tas par krānu, un kas tas par tādu, un Dāvis, — kauču arī tas labprāt savu padomu neizdeva un citam taisni acīs pateica: — tu jau meistars neizmācīsies. — viņai tas izskaidroja visu ar mīļāko prieku. Tikai vienu daiktu tas aizliedza viņai aiztikt, tādēļ ka ar to varēja mašīnu apturēt, gar citiem viņa varēja meistarot, cik vien gribēja. Un tā viņš ar saldajām valodām bija drīz vien paēdis.

— Bet ēdiet taču! — viņa to mudināja... — arī pusdienā jūs nekā nebaudījāt. No kam tad jūs īsti pārtiekat... jūs laikam iemīlējušies?

Dāvis, nabadziņš, apjuka un piesarcis nemācēja neko atbildēt. Par to viņa kļuva pārgalvīga... iebāzusi mutē gabaliņu cukura, viņa atspiedās pret katlu un izaicinoši iesaucās: — jā, jā... neliedzieties! Jūs esat iemīlējušies...

Te viņai aiz muguras kas iešņācās, viņa iebrēcās un iekrita Dāvim rokās. — Nekas, nekas, — tas viņu mierināja un aizgrieza krānu, ko viņa netīšu bija atspiedusi vaļā... ar otru roku saturēja viņu jo ciešāk, lai viņa neapkrīt... Te Skumiņš, kur bijis nebijis, pabāza galvu smīnēdams būdā un Sausēns viņam aiz muguras...

— Vai, vai, kā nobijos, laidiet mani, laidiet... — Līzete nule vēl tik atjēdzas un, sakopusi savus traukus, aizsteidzās kā irbīte uz istabu. Arī Dāvis bija drusku kā uztraukts; it kā saimnieku nemaz nebūtu manījis, viņš aizsteidzās ar savu eļļas kanniņu uz kūlēju. Arī graudiniekiem vajadzēja pasvilpt, lai ar maisiem piemanās.

Skumiņam pirmais acu uzmetiens bija uz cilindri, te bija ar krītu uzrakstīts, cik desmit pūru aizvests uz klēti. Viņa vaigs savilkās skābs. — Vai ķē!.. Pusotras dienas kuļ un vēl nav ne simts pūru! Lūzis taču nekas nav...

— Nē, lūzis nav nekas! — Dāvis, atnācis atpakaļ, apgalvoja. — Bet jau traki maz birst... to nemaz nevarētu domāt...

— Par to lielu mašīnas dauzīšanu! — Skumiņš sūrojās. — Tā jau mēs ne smēru naudu nevaram nopelnīt!..

Kad tas būtu zināts, tad jau labāk vajadzēja kult uz dienām.

Dāvis iemeta kādas pagales malkas krāsnī. — Uz dienām, jā! Tā mēs būtu jau nopelnījuši divdesmit pieci rubļi, tagad neiznāk ne pilni deviņi. Kad nāks vēlāk un dienas īsākas, tad uz dienas maksu ir tas riktīgais!

Skumiņš spļaudīja, un Sausēns kasīja aiz auss. — Šogad jau nav tās rasmas!.. Bet no otras stirpas birs pavisam citādi... tur man bija zupuriņš sēts, biezs un biezs!.. Būs labi... iesim uz istabu iespert kādu kraukšķi! Dūšu nevajag palaist, Žibīte arī atbraucis... viņam brāl, birst šogad par traku! Viņš jau arī domā pirkt mašīnu... desmit zirgu spēku, bet papriekš jāuzceļ tās Alenšu vēju sudmalas. Fundamenti sākšot mūrēt jau šoruden... tiklīdz mašīna būs projām, sūtīšu arī savus puišus viņam palīgā. Kur tu manu znotu... tam tā maza kaza! Vadzi, iesim!

Mašīnas īpašniekam šāds uzaicinājums bija itin pa prātam, tomēr viņš vēl vilcinājās. Sausēns neatlaidās. — Iesim! Mājas tev nav zaķis. Lāpis ar ir... izlaidīsim kādu revolieru... uz kapeikām, tu zini, citādi viņam nav intereses. Tikai saturies... mēs esam lieli trumpmaņi... lieli varmākas!..

— Nu kādu stundu jau arī var, — Skumiņš atbildēja, un viņi aizgāja abi uz istabu.

***

Skumiņš palika salonā, viņam nebija te visai omulīgi, popētajā krēslā viņš sēdēja tikpat kā uz adatām. Grīda tik spoži laķēta, ka nedrīkst ne nospļauties. Vecais Sausēns iegāja mazajā kambarī un prasīja šņabi

un pīrāgus, un vai Lāpis un Žibīte nenākšot trumpot. Bet te patlaban notika svarīga familijas padome, un vecā viņu sagrāba tikpat kā no ļauna. — Nu — acis vaļā neturēji.. iegrūdi gan to bērnu nelaimē... apēdi viņu! Kladzināji savu bagātību, biji, lielījies ar saviem tūkstošiem — dod nu dod, vai vari ko iedot!.. Grieta nobrēkusies pie gala...

Vecis ieplēta muti. No jaunās sievas acīm varēja manīt, ka viņa ļoti daudz raudājusi, znots notrulināts skrullēja ūsas, un Lāpis aizvainots nevarēja savā ādā rimties. — Kas tad tur ir? — viņš nedroši jautāja.

Pati viņu nāvīgi uzlūkoja. — Kas tur ir — vēl prasi?!. Visa mantība uzņemta, pēdējā lopa spalva apslakota! Bērns nobrēcies pie gala... ja tūkstoš rubļu nevarot sagādāt, tad striķis kaklā! Kur nu tos ņemsim? Vīra māte gatavais kazaks... bērnu tikko nesapluinījusi, kaļot katru dienu acīs, ka šī plikadīda... neko neesot līdz iedevuši. Lai noskaitot tos solītos tūkstošus, lai parādot... Kur tu esi to bērnu iegrūdis... nelaimē tu viņu esi iegrūdis!.. Tāda suga uz kakla... vīra radi noēdot beidzamo pavalgu, saldu pienu vien dzerot. Ko nu pasaule sacīs, ko nu pasaule sacīs ...

Viņa lika uz šķīvja prasītos pīrāgus, un vecis palika, kā no mākoņiem izkritis. Viņš kasījās aiz auss. — Tebe nu tebe... bet vai tad es viens biju vietraugās?! Lāpis jau arī redzēja...

— Ak, tu jau esi jēra dvēsele... vai tu neredzēji, ka skroderis, brālītis, ar viņu kopā! Viņš gan zināja, kas tas par kūmiņu, bet vai viņš mums to sacīs! To es tev, Lāpi, nepiedošu... ne savā mūžā. Un kur mans prāts, kur mans prāts! Es jau toreiz biju dulna, pavisam akla. Nevarēju iedomāties, ka tāds kundziņš, kas brauc tik

tālu sievas meklēt, jau nav vis ar pirkstu zīdāms. Un tev, veci, nebija acu redzēt, ausu dzirdēt. Bagātais Žibīte... Žiglemanis — ko domā... lidermanis!..

Žiglemanis, lai gan bija miegains, tomēr tapa sarkans, viņam šis pulveris bija par stipru. Vairāk nakšu viņš nebija gulējis, bija braucis naudu meklēt, un sievas tēvs bija viņa pēdējā cerība. Jaunajai sievai sāka krūtis cilāties arvien smagāk un smagāk, viņa nevarēja valdīt asaras. — Memm, memm, ko jūs no viņa gribat? Vai jūs gribat viņu apēst... jūs gribat viņu apēst...

Viņa pieglaudās pie sava vīra un glāstīja viņa roku. — Apēst vai neapēst, — vecā spārdījās tālāk, — bet Lāpim es to savā mūžā nepiedošu! Nevienā lietā es viņu vairs neklausīšu... viņš to it skaidri zināja. Klausies nu ļaužu valodas.. dabūs to nu Brīvnieki zināt, mēs jau peles alā vairs nevarēsim glābties...

Grietiņa satrūkās... Brīvnieki... nē, Brīvnieki to nedrīkstēja zināt! Tad viņai būtu aiz kauna jāmirst. — Vai tad mums nekā nevarat līdzēt, ne uz kādu vīzi?! — viņa izmisusi iesaucās.

Sausēns to nevarēja noskatīties, viņš devās atpakaļ pie sava ciemiņa. Lāpis aizskarts iesmējās. — Kā tad nu nevarētu līdzēt, bet vai mani klausa! Vēl bankās naudas diezgan, nav jau nekāda nelaime... nobrauks, dabūs..

— Ak, kur ta liela laime! — pati pietvīkusi viņu pārtrauca. — Liec tu mani ar savām bankām mierā... vēl es gribu Sausēnos savu mūžu nodzīvot, es negribu tos vēl pazaudēt! Vai redzi, kur laime... šogad bankā... citu gadu, aizeitu — zem āmura, vai tas nav redzams! Tevi klausīt! To bērnu tu jau man apēdi, vēl gribi tās mājas arī apēst!..

Lāpis nekur glābties. — Ko nu kliedzat, ko nu brēcat uz mani, ko tad es esmu ļauna nodarījis?! Grietu es ieprecināju lielās mājās, nu, labi... dodiet Līzetei Sausēnus, es viņai ieprecināšu tādu, kuram pulka naudas. Ko nu vaimanājiet, viss būs labi!

Līzete spītīgi atmeta galviņu. — Ao! Kas tev vēl neienāk prātā?! Es laikam iešu pie kura katra plenča, ja tik tam nauda...

— Nē, Līzetiņ, nē, — Lāpis taisnojas, — vai es pie tevis nu kādu plenci vedīšu?! Krietnu tautieti, patīkamu tēva dēlu...

— Tu vari pasvilpot! — Līzete attrauca. — Es ar tādiem skaparmaņiem neielaidīšos... ja man būs vajadzīgs, es pati zināšu... — Un nosarkusi viņa izbēga salonā...

Lāpis viņai nolūkojās pakaļ, tas viņam bija lielākais pliķis. — Tad es nezinu, Grietiņ, ko tad lai... redzams, ka neviens tev negrib līdzēt...

Un viņa sāka rūgti raudāt. — Brauksim, Arnold, brauksim uz mājām... tu jau redzi, ka mūs te neierauga...

Mātei bija šņabis un pīrāgi rokā, viņa kļuva tāda jocīga. Viņas sirds jau nemaz nebija tik slikta, kā viņa to izrādīja, kauču gan viņa bija uz sava znota dusmīga. — Nebrēc nu, nebrēc, meit, viņa sacīja citādā balsī, — vai tad nu nevarēsim tev kā līdzēt... tavam vīram. Gan jau pārbrauksit, gan... nāciet, iedzeriet, uzkodiet, patrumpojieties. Nāc, tu ar, Lāpīt... parunāsimies, vai tad nu padoms neradīsies. Bērni taču mums esat... vai nu ļausim jums izputēt...

Un pietvīkusi viņa iegāja ar cieņu salonā pie Skumiņa, kas neomulīgi gorījās popētajā krēslā. — Tā, tā,

piesēdiet, piesēdiet, kaimiņ, lai mums tie bērni labāk guļ. Lieli gan jau ir, — viņa zīmīgi paskatījās uz Līzeti, kas pie "etašeres" šķirstīja grāmatu, — bet tā jau nav nekāda nelaime. Iedzeriet, iebaudiet, kamēr paraudzīšu vakariņas.

Skumiņš paklausīja, arī citi ienāca, un nu iesākās omulīgas valodas. — Kā tad Grietai tur patīk Boceniešos? Lielas mājas jau ir... un vēl tās sudmalas... vecis jau man teica. Fundamenti sākšot drīz vien mūrēt...

Sausēniete piesarkusi uzlūkoja savu saimnieku. — Ko nu, veci, tu stāsti... lielies! Kad jau mūrēs, tad uzmūrēs!.. Nu, kas tad kait! Sava māja, sava iedzīve ir... var jau sīvu maizīti ēst. Tikai jau tās nodošanas tiem radiem lielas... āre, jāmaksā atkal tūkstoš rubļu...

Skumiņam žokļi vēl nokustēja. — Jā, jā... Nu, vai iesim jauno šackupu... skroderis jau arī spēlē?.. Cūkas nav nekāda spēle...

— Vaļai, vaļai! — Lāpis atcirta un izvilka no kabatas trumpas.

— Vai jūs mums, kaimiņ, nevarētu drusciņ palīdzēt, — pati iebilda, un viņas vaigu gali sārtojās. — Mājas un iedzīve jau viņiem, paldies Dievam, ir... nebūtu mums tā nelaime ar tiem zirgiem notikusi, tūkstoš rubļu jau būtu mums maza lieta. Bet redzat paši... šogad tā bira maza, un viss gads stāv priekšā... tas jāvada. Jūs jau mūs pazīstat: esam riktīgi cilvēki... esam katram atdevuši, ko esam ņēmuši... ne kapeikas neesam paturējuši...

— Un tavu brīnumu, tik resni pinekļi! — Sausēns pilnu krūti iesaucās. — Bet jaunie ir delnas resnumā... lai nu zaglis noņem zirgus!

Bet Skumiņš šoreiz viņu lielību neievēroja. — Hm, hm, — viņš domīgs atrūca. — Nebūtu man tie astoņi simti tam Rustoprukterim... Dārgas lietas tās māšīnas... un ar tādu kūlumu vien to naudu jau nemaz nesakasīs...

— Vēl nevienu neesam apkrāpuši, — pati turpināja, — katram esam atdevuši... beidzamo kapeiku...

— Par to jau nav ko runāt, vai tad es nu nezinu! — Skumiņš attrauca. Kādu brīdi viņš klusi pārdomāja, tad viņam iekrita acīs Līzete. — Āre, kur tad Dāvis —?!.. Kas ir, Sausēn, savā mūžā esi plēsies diezgan... atdod mājas jaunākai meitai! Nē — un Dāvis man sen jau nāk virsū... lai ieprecinot šim Līzeti, viņš izmaksāšot visiem, cik vien vajadzīgs... Tam jau ir nauda...

Līzetei pārgāja karsts pār kauliem, viņa paslēpa savu vaigu jo vairāk grāmatā. Arī citi bija par Skumiņa priekšlikumu ļoti pārsteigti. — Vai jūs trak — Lāpim šis vārds nomira uz lūpām. Viņš gardi iesmējās. — Līzete taču var dabūt kādu bagātu saimnieka dēlu vai brāli...

Bet viņa smiekli un ieruna nepanāca cerēto iespaidu. Skumiņš tā kā caur zobiem norūca: — Kuŗam saimniekam tad šinīs laikos ir nauda? Dāvim nauda ir... viņš no bankas izņēmis. Tūkstoš rubļu viņš jums vēl šovakar var izmaksāt.

Grietiņas rūpju pilnā seja dabūja jaunu dzīvību, acīs pamirdzēja cerība. Piesarkusi viņa uzlūkoja drīz māti, drīz Līzeti. Tai palika par karstu, viņa izbēga ārā. Arī pati izlikās, ka viņa lietu nebūtu īsti sapratusi. — Ko... vai jūs domājat mašīnas meistaru?

— Nu ja, mūs' Dāvi, — Skumiņš atbildēja. — Viņš jums izlīdzēt...

Lāpim tikko neaptecējās dūša. Tam tēviņam lai atstātu šīs iedzīvotās, iekoptās mājas. — Par to es gādāšu, ka tas nenotiek, un lai mani tad nesauc par Lāpi! Nu, — Līzete viņiem par to pateiksies...

Pati vēl arvien vilcinājās ar atbildi. — Nu — tad jau vēlāk aprunāsimies... patrumpojiet, patrumpojiet! Man jāiet... jārauga ļaudīm vakariņas...

Skumiņš bija it vienaldzīgs, kad viņa aizgāja. Lāpis izjauca kārtis un deva tās pārcelt. — Tā... izspēlēsies arī beidzamo reiz...

— Ko—o, patiesi grūdīsies uz Rīgu? — Sausēns iejautājās. — Ej nu, ej! Kas tev te nekait?!

Lāpis paraustīja plecus. — Kas te nekaiš? Kas tu te amatnieks uz laukiem esi, par ko tu tiec turēts?! Par suni! Pilsētā citas cenas, cita darīšana. Kas te uz laukiem?! Ja kāds iedomājas pirktu šūbu šūt, tad viņš nezin, kādu skroderi ņemt. Bet maksāt... jā — tas mums netīk!

Skumiņš, lūkodamies savās kārtīs, kaunīgi smīnēja, šie vārdi zīmējās uz viņu un viņa pirkto šūbu. Arī Žiglemanis bija par sava drauga vārdiem sajūsmināts. — Zināms... kur mēs, laucinieki, varam nākt pie pilsētniekiem! Maza kaza! Visi tie vīnūžnieki, visi tie veikalnieki, viņi neviens ar mums saimniekiem nemainīsies. Neviens pats! Kas ir mājas pret veikalu!

Skumiņš tapa nepacietīgs. — Nu, kas ir, spēlē, kam jāspēlē! — Sausēns vilka vaļā... viņi lika ar dūrēm pa galdu, ka skanēja vien. Lāpis bija labs trumpotājs, viņi aplam nepaspēlēja, bet arī Skumiņš stājās pie kāršu spēles ar cietu apņemšanos kādu kapeiku nopelnīt.

Tikai šoreiz par brīnumu viņiem neveicās ne vienam, ne otram, lai gan viņi gandrīz arvien bija abi "lielie" un pretinieki. Vinnētāji bija Sausēns un Žiglemanis, Lāpis tik vilka sudrabus no vestes kabatas un Skumiņš no sava jērādas maciņa, pie kura bija piekārta maza atslēdziņa. — Skaties, maksā atkal...

Un Sausēns lielīdamies lielījās. — Ar mums spēlēt... paraugi tik labu naudas kuli! Mēs jau esam lieli gudrinieki, lieli baņķieri!..

Mašīnas īpašnieks nesacīja ne vārda, bet beidzot arī viņam dūša aptecējās. Tādas labas kārtis rokā, bet Lāpis trumpo un trumpo, skaidri parādi viņam uz pirkstiem, kādu slaku lai spēlē, bet viņš neredz, mazie paņem uz dūžiem divus pēdējos stiķus un vinnē. — Ūja, Lāpi, tu jau pavisam dulli spēlē! Kādēļ tad tu nevilki kreicu, es būtu devis pa acīm?! Nu viņš to izspēlē, kad man vairs nav nevienas trumpas ko kaut!.. Kā jau, jāteic, tāds skroderis ...

— Skroderis, skroderis! — Lāpis sapīcis mēdījās. Vai es varu ost, kādas slakas jums rokā?! Jūs domājat, man tīk paspēlēt, esmu jau vairāk zaudējis nekā jūs!

— Maza kaza! — Žiglemanis iesmējās. — Tev, vecam puisim, tas labāk... nelaime kāršu spēlē, laime mīlestībā, zini.

Viņš bija šos vārdus izsacījis, it nevainīgi domādams, bet Lāpis jutās trāpīts tikpat kā ar āmuru pa pieri un palika aiz dusmām sarkans un bāls. — Viņš mani piezobo, — tam iekšā vārījās, un teju teju viņš gribēja sviest kārtis čupā un sacīt: — es vairāk nespēlēju. — Bet citi nesamanīdami viņu uzlūkoja, un viņš atjēdzās. Labāk zobus sakost un paciest... kad viņi dabūtu just,

kādēļ tam jālaižas uz Rīgu, tad viņš kristu vēl lielākā apsmieklā. Un tad viņš arī gribēja nogaidīt tās lietas, kas te šovakar notiksies... nē, nē, pirms viņš izjauks šiem tēviņiem viņu rēķinu, un tad viņš aizies. Un iekarsis tas sita uz galda tālāk: — Pīķis... dūzis... kreica... trumpa... laiž... kauj..

Bet neba viņam vienam rūpēja vakara iznākums, arī jaunās sievas sirds par to baigi pukstēja, jo no tā atkarājās viņas nākamība. Kaut tas notiktu - nosēdusies pie loga, viņa domīgi lūkojās dārzā. No stirpām vējš nesa šurp mašīnas ņaudēšanu... drīz drēni dārdēdama, drīz lēni čakstēdsma tā atsitās viņas ausīs, it kā par pagātni stāstīdama nesakarīgus nostāstus un atsaukdama nobālušus tēlus viņas gara acu priekšā... Tagad viņai rūpes par nākamību, par pagājību sirds cieta klusu. Sava vīra labā viņa būtu labprāt atdevusi matus no galvas, ja tikai varētu viņam līdzēt... Mašīna ņaudēdama, vēja allaž pārtraukta, stāstīja un stāstīja... Reiz viņa mēnesnīcā pa logu bija lūkojusies Grambova krāšņajā parkā, bija skatījusi skaistus ziedus un burvīgas puķes un sapņojusi par laimi un bagātību... tagad kaila, nežēlīga patiesība žņaudza viņai kaklu ciet... Logam pretim kādā ābeles galotnē vēl rēgojās ziemas āboli... tik burvīgi balti, tik sārtiem vaigiem. Tos uzskatot, viņai siekalas satecēja mutē... Bet logs ciet, āboli augstu pašā galotnē, un viņai sāpēja sirds...

* * *

Darbs bija mests pie miera, un ļaudis sanāca vakariņās. Pašai pilnas rokas darba, jāliek ļaudīm ēdiens

galdā un jāpalasa vēl no grāpja labākie kumosi kambarī ciemiņiem. — Ak tu mī... gaļa un tāpiņi! — rēdnieka sieva iesaucās. — Godā gan tos ļaudis... tikpat kā pa kāzām...

Lāpja zvaigzne Sausēnos rādījās būt norietējusi. Līzetei, ar mašīnas meistaru runājot, tīri vai uz mēles medus. Mazajā kambarī viņa tam nolikusi siltu ūdeni, uz to labāko... un vēl savas smukuma ziepes... Un tomēr mātei vēl ko žēloties. — Vai, Līzet, meit, kāpēc nedevi meistaram smalkāku dvieli? Slaukās tādā rupjā puslinu dvielī...

Šie vārdi viņam iegriezās tikpat kā nazis sirdī. Un šis tēviņš vēl atbildēja: — Lai, lai, pietikšu ar to pašu rupjo. Man cietas rokas, es jau neesmu skroderis! Skroderim, tam vajag dot labus smalkus pankokus un labu smalku dvieli. Hahaha... kas tad tos klibos pīlēnus cits apēd?!

Un Lāpim likās, it kā Sausēniete vēl par to klusu nopriecātos. Dumjš ķerlis! Ko šis gan neiedomājas? Kad tu ļauj pie mašīnas piekārt drusku lielākus maisus, tad arī tevi drusku pagodina, bet būs mašīna projām, būs arī tava godība pagalam! Ko tu, puisīt, esi nodomājis, tas jau nu gan nenotiks!

Līzete klāja galdu tai pašā vietā, netālu no krāsns, kā toreiz, kad Žiglemanis bija pie savas sievas pirmoreiz uz precībām. Un Dāvi nezināja, kur sēdināt, kā godināt. Tas kā viens brammanis... nomazgājies, uzķemmējies, apvilcis atkal mīksto ādas jaciņu... ko tu viņam padarīsi! Māte viņam aiz muguras vien, lika viņam labākos kumosus uz šķīvja... kad tikai viņam kā netrūktu, par pārējfem viņai nebija nekādas daļas. — Ēdiet, meistar, ēdiet!.. Lāpīti, uzvelc alu...

Saprotams, ka viņam nu sekste auga, un viņš meklēja, kā vien varēdams, ar Lāpi trīties. Pati ieminējās, vai cilvēku pie mašīnas nu pietiekot? — Pietiek, diezgan, — šis atbildēja, — tikai pie pelūm vēl kādu vajadzētu. Tas klibais īsti nevar vārēt... mūrē man sietus ciet!

— Tebe nu, tebe, viena cilvēka tad vēl vajadzētu. Bet kur to lai nu ātrumā saķeŗ?

Dāvis zīmīgi uz viņu noskatījās un ļauni iesmējās. — Āre, kur tad skroderis! Vai mūžš... vai jums viņa pie ēšanas vien vajag? Vai tāds vīrs nevar strādāt... dod grābekli rokā, lai viņš ecē...

Nekaunīgs ķerlis! Un visiem vēl gardie smiekli. Lāpis nu nerunāja vairs ne vārda, viņš tikai gribēja redzēt, kas te šovakar notiksies... kas te īsti no tiksies...

Skumiņš jau visu laiku gribēja valodas uzgriezt uz precības lietu... tā aplinkus... bet vecais Sausēns viņu īsti neapķēra. Bet, kad bija paēdis un galds noņemts, viņš to noņēma stingri pie pavadas. — Kā tad nu būs, Sausēn? Znots brauc šovakar projām... jāizpalīdz taču viņam ir! Ko tu domā, ka Dāvis ienāk Sausēnos? Labāku cilvēku tu nedabūsi...

Sausēns stomījās un grozījās. Ko viņš tur varēja, tā jau viņa otrās puses darīšana. Viņš tādēļ atrūca: — Lai saka māte...

Šī domīgi noklepojās. — Kas nu, — mēs jau esam uz miera... Kad tikai var to vajadzību pildīt un jaunajiem pašiem patikšana!.. Varam jau arī paņemt savu daļu un nodzīvot savas vecuma dienas mierā...

Lāpis negribēja savām ausīm ticēt... vai tad Sausēniete traka?! Jeb vai viņa šos preciniekus tikai pārsmēja un gribēja no viņiem smalkā kārtā atkratīties? Līzeti, šo smalko meiteni šim stampam...

Arī Dāvis bija drusku tā kā aizskarts, ka par viņu vēl varēja šaubīties. — Par vajadzībām?!. Ja patīk, vēl šovakar... Un lepni viņš izrāva savu deņķelbuku... tajā naudas kā biezs! Viņš jau varēja, ja patīk, uz vietas noskaitīt... Un, nolicis savu cigāru sāņus, viņš slapēja pirkstus mutē un nopietnu vaigu noskaitīja uz galda lielas čupas... simtniekus... divdesmitpiecniekus... desmitniekus.. Istabā uzreiz svētsvinīgs klusums. — Te ir tūkstoš rubļu, — viņš beidzot lepni sacīja. — Un, ja vajadzēs, dabūsim vēl...

Visi palika kā mēmi. It kā elektrizēts, Žiglemanis uzšāvās no sofas un skrullēja ūsas, un viņa sieva, piespiedusies pie viņa rokas, uzlūkoja mirdzošām acīm lielo naudas čupu. — Cik labi, cik labi! — viņa dudināja. Māte tuvojās mīlīgi Līzetei, kura savu vaigu bija apslēpusi priekšautā. — Nu meitiņ?!. Vai iesi pie Dāvja? Prātīgs cilvēks un pārticis...

Viņa neatbildēja, un māte vārdoja tālāk: — Tā jau jums, bērniņi, savā starpā vajag izlīdzēties! Āre, kā Brīvnieks izlīdzēja savai māsai... vai viņa vīru būtu citādi dabūjusi?..

It kā akmenī sastindzis, Lāpis gaidīja, ko meiča atbildēs. Vai viņa aiz sava priekšauta smējās vai šņukstēja, to nevarēja saprast, tikai viņas ķermenis drebēja kā drudzī. Beidzot jaunā sieva saņēma dūšu, paņēma viņu pie rokas un pieveda Dāvim. Viņa nepretojās... ielika savu mazo rociņu viņa lielajā...

Dāvis no prieka samulsis iesaucās: — Kas ņems to naudu... kas ņems naudu?!

Sausēns un Žiglemanis uzlūkoja māti, it kā pavēles nogaidīdami. Viņi vēlīgi noklepojās. — Lai ņem tie jaunie, lai...

Žiglemanis likās uz savu laupījumu, un Dāvis cēlās kājās. Vezdams savu brūti pie rokas, viņš nobučoja roku tēvam un mātei. Sausēniete bija aizkustināta līdz asarām, viņa noglaudīja tam abus vaigus. — Lai nu Dievs jums palīdz, bērniņi, lai!.. — Žiglemanis pietvīkušu vaigu skaitīja naudu un bāza to tik savā makā, kas līdz šim bija pavisam šļaugans, bet nu briestin brieda. Grietiņa uzlikusies uz viņa pleca, priecājās par raibajiem papīriem tikpat kā mazs bērns. Viņš bija galā. — Tūkstoš rubļu... štimmē... tad aplika gumijas šņori savam denķelbukam, kas tikko nesprāga pušu, un iebāza to savā krūšu kabatā.

Viņš nosēdas ar savu sievu uz sofas un, sadūruši galvas kopā, viņi sāka lēni dudināt. — Nu ir labi, nu ir viss kārtībā! — Grietiņa, saķērusi viņa roku, laimīgi čukstēja — Tos parādus mēs tagad aizmaksāsim! Kad Brīvnieki būtu dabūjuši zināt, ka mums ūtrupe... es to nebūtu pārcietusi...

Žiglemanis smaidīdams skrullēja ūsas. — Labi ir!.. Bet vai tu domā, ka es tik muļķis būšu un maksāšu parādus? Aizmaksās tos, būs jāmaksā atkal citi...

Viņa pārsteigta lūkojās tam acīs. — Bet ko tad...

Viņš noskūpstīja viņas pieri. — Muļķīte... man ir zināms kas labāks, bet tu to nesaki nevienam. Vienu nakti mums norunāts... mēs izņemsim visu mantu no Žibītēm un dosimies uz Rīgu. Uzņemsim tur veikalu, vīnūzi... man ir jau sarunāts... labā vietā! Tur ar to naudu var pavisam citādi grozīties. Man netīk vairs ilgāk uz laukiem klerot — tās mājas tā kā tā pārdos...

— Rīgā, — veikalu? — viņa uztraukta čukstēja. — Vai tu domā, ka mēs tāpat varēsim iedzīvoties kā baznīcas krodzinieka brālis?

— Maza kaza, — viņš pasmaidīja. — Kas man tur nekaiš, tur man nauda un kredīts... Un kur tad pilsētnieki citur to naudu grābj? Man lai neviens nesaka... es zinu, kā to lietu iesākt!

Mirdzošām acīm viņa uzlūkoja savu vīru, tas bija viņas acīs varonis. Viņas sapņi nu varēja piepildīties lepnajai Julietai par spīti... viņai par spīti! Un pie tam vēl viņa tika vaļā no negantās vīra mātes... Viņa apkampa viņa kaklu, skūpstīja viņa vaigus un laimīgi čukstēja — Tu esi labs, Arnold... tik labs...

Vecajam Sausēnam nu bija mute atplaukusi. — Mums jau ir nauda, — nauda! — viņš pilnu krūti lielījās. — Ko tu, brāl... iedzersim! Jo aŗ, jo nabags, jo dzeŗ, jo bagāts, jā' — Un Dāvis, turēdams savu brūti uz klēpja, atbildēja: — Droši, fātar, droši! Un, ja nebūs vairāk, aizsūtīsim vēl uz krogu pakaļ... jūs zināt, es neesmu nekāds ķēpa...

Lāpis vairs nekā nesaprata, viņš palika muļķis. Jaunam pārim augstas laimes... tagad sadzēra visi krustiem šķērsām! Dzēra Grietiņa, dzēra Līzete, dzēra māte, tikai viņš nedzēra, sacīdams, ka tam galva sāp. Nu, spiest jau arī neviens nespieda, bet sirds viņam krūtīs vārījās, viņam bija no dusmām vai jāsmejas. — Taviem dulliem cilvēkiem, taviem trakiem cilvēkiem, taviem bezprāta cilvēkiem!.. Kas nu tūkstoš rubļi par naudu... lai mani nesauc par Lāpi, kad es uz šīm mājām katru stundu trīs tūkstošus nedabūju! Lai man tādēļ grūž savu bērnu pie prasta, nemācīta kalpa puiša?!. Un Līzete — Līzete... to es no viņas nebūtu domājis! Viņa pati kaŗas tam kaklā... tā ir tā pateicība par manu labo sirdi. Bet kas man par daļu... es aiziešu uz Rīgu... lai viņi dzīvo, lai karas augšā...

Viņš labāk izgāja pie kambara durvīm noskatīties, kā ļaudis dzīvo. Jaunākie puiši, sasēdušies galda galā, izlaida balsis, meitas otrā pusē, sasēdušies gultās viņiem palīdzēja. Vecākie vīri galda otrā galā kāva "šāckupu" un nelikās gar viņu "trivogu" ne zinām, turpretim sievas un bērni bija uzmanīga publika. Arī klibais rēdnieks, gaļas labi paēdis, kūpināja krāsns galā uz beņķa savu ļuļķīti un likās, ka dziedāšana viņu omulīgi aizkustina. Tikai Annete, atvilkusies viena aizkrāsnē, un Brīvnieku Krišus velti pūlējās dabūt viņu no turienes laukā.

Ej, ko tu nu aiztiec šo skābu putru, — Sausēnu priekšpuisis viņu pārtrauca, — es jau tādai ne virsū nespļauju! Lai viņa smok savā aizkrāsnī... meiču mums diezgan. Drīz palaidīšu žibītes... Kalniņu Jēpis būs ar ermuņikām klāt... izdancināsim krietni viņas!

— Nē, brālīt, man jāiet, Krišus piesarcis atbildēja. — Jāredz, vai zirgi mājās un stallis noslēgts. Tu zini, kāds dūmu lācis Mārtiņš ir, un, kad notiks kas, kam citam prasīs kā man!

— Nu, aizskriesi jau, aizskriesi, — otrs attrauca, un puiši pilnu krūti iesāka: — Ak eglīte, ak eglīte, tu allaž zaļa esi... — Lāpis, meitām tuvodamies, arī dunduroja līdz, un, kad dziesma nobeidzās, viņš skaļi plaukšķināja; — Bravo, bravo! Vareni. Tikai jums, puiši, vajadzēja uzņemt pareizā toņkārtā un jums, jaunkundzes, ieturēt vairāk takti. Kad es būtu jūsu diriģents, mēs darītu brīnumu lietas! Uzdziediet vēl ko, jaunkundzes...

Meitas jutās glaimotas, un viena jau iesaucās: — Uzdziedāsim, meitenes, Antonijus viens vārgulīt's! — Bet puiši aiz muguras iesaucās: — Tagad nāks viena jauna

dziesma... meldiņš: cum tinglingling! — Un, labi noklepojušies, tie drāza vaļā:

"Ak draugs, ak draugs, ak uzklausies, Ko pastāstīšu es, ko piedzīvoj's pats es, Cum tinglingling, ka Lāpis Uz klētsaugšu bij' kāpis, Cum tinglingling, cum tinglingling, Ar meitām lakstoties.

Ak Lāp', ak Lāp', kā man tas sirdī sāp, Kam lien pie otra brūt', tādēļ tev gāj' tik grūt'. Cum tinglingling, tev pēriens, Tiem puišiem briesmīgs ķēriens, Cum tinglingling, cum tinglingling, Vai Lāp', kā tie tev trāp'!

Tu tu, tu tu, tu spicais skroderi, Tu spicais skroderi, tu lielais rakari! Cum tinglingling, pie Annas Tev puiši grābj aiz sprandas, Cum tinglingling, cum tinglingling, Kā tie tev met un lāp'!

Vai traks, vai traks, kāds tevim pierē rags! Un zilas brilles ar - uz mājām aiznest var! Cum tinglingling, vai šķieti, Pie meitām turmāk ieti? Cum tinglingling, cum tinglingling, Tiem puišiem briesmīgs nags!.."

Lāpis pats nezināja, kā viņš bija aizkūlies līdz kambaŗa sienai un tur atspiedies. Sievas un meitas smējās pilnā kaklā, Krišus sēdēja kā nopliķēts, un klibais krāsns galā nospļāvās: — Es Lāpi pazīstu no astoņpadesmit gadu, bet tādu stiķi es nebūtu domājis! — Viņš

gribēja šmaukties kambarī, bet Dāvis ar Līzeti stāvēja saķērušies kambara durvīs un arī smējās pilnā kaklā. — Redzēsim, ko pagasta tiesa teiks! — viņš šņāca, tad apsitās riņķī un kā vējš laidās uz mazajām durvīm, tās aiz sevis aizcirzdams, ka vai visi sienmaļi notrīcēja...

Nama galā izsteidzies, tas vēl dzirdēja lielo smiešanu un zviegšanu, it kā visi pakšķi cilātos. Tad viņam piepeši divas mīkstas rokas cieti jo cieti apskāvās... Annete izmisusi kunkstēja: — Neej, brālīt, uz Rīgu, neatstāj mani vienu vai Dieviņ... Un arvien ciešāk viņa vijās tam apkārt...

— Laid mani... nost, maita — Lāpis šņāca, pūlēdamies no viņas atsvabināties. — Lai mani... es tevi negribu savās acīs redzēt... man tevis dēļ šis kauns...

— Nē nē, es tevi nelaidīšu, mīļais brālīt... nelaidīšu... Kur es palikšu, vaj Dieviņ, man ar tevi jārunā —

Iesākās īsa, sparīga cīņa. Mēness tik rāmi izlēja savu sudraboto gaismu pār ēku jumtiem, koku galotnēm, pār mauriem, tekām, birzīm, laukiem, dabā viss tik gaišs, kluss, mierīgs, — bet te kaŗš... divas tumšas ēnas cīkstējās, divas uztrauktas krūtis cīnījās pēc elpas. Vairāk nedzirdēja kā izmisušu elsošanu un kaulu brīkšķēšanu, tad Annetei rokas šļuka... stiprs grūdiens, lēns iebrēciens... viņas galva atsitās pret istabas pakšķi...

Viņai ausīs žvinkstēja, prāti reiba... ar vienu lēcienu otra tumšā ēna nozibēja pār sētsvidu un pazuda aiz vecajām klētīm. Tad viņa atjēdzās... kāds klauvēja iekšā pie istabas sienas.

Kā iztrūkusies, viņa klausījās... Meitas sāka dziedāt:

"Kas klauj, kas klauj, kas klauvē tur aiz durvīm? Tā ir vien' atstāta meita; Viņa meklē savu mīļo draug', vai viņš šeit nevaid iekšā-"

Viņa pazina to dziesmu, tā bija jauna, nupat kā cēlusies, cik reižu viņa to pati bija dziedājusi līdz, bet kādēļ viņai tagad sirds tik baigi trīcēja?.. Kā dziesmā parasts, kāds puisis atrunāja neuzticīgā mīļākā vārdus:

"Še viņš nav bijis, nedz ar būs!"

Un meitas dziedāja tālāk:

"Tā iet, tā iet, kad uzticas tiem puišiem! Kas uzticas tiem puišiem, Tas top pa dubļiem izvazāts un pēc pa dubļiem vārtīts!"

"Ej projām, kanalije, es tevi sitīšu!"

Viņa nodrebēja..

"Lai būt', lai būt' lai būt es kanalije! Bet projām es neiešu. Kamēr tu man to laik' apsol', kad tu man' ņems par sievu."

"Hahaha, pagaid', meitiņ, kamēr būs laiks!.."

"Es būt', es būt' sev galu darījusi Un ūdenī ielēkus' —"

Spēju sirdssāpju sagrābta, viņa dauzīja savu galvu pret sienmali — viņa jau bija šī nabaga atstātā meita!..

Piektā nodaļa "NOŠTIFTĒTĀ KĀRTE."

Arī Grambovu vasarnīcas parkā rudens. Lai gan treknā, labi koptā zemē lapas ilgāk turējās zaļas, tomēr arī viņām bija reiz jādzeltē. Vējam caur zariem pūšot, izlikās, ka viņas nāves bailēs grabētu, trīcētu un drebētu, it kā vēl gribēdamas pretim turēties, vēl tikai īsu laiciņu dzīvot... Bet dzestrā, nāvīgā vēsma nebija pielūdzama... savītušajiem kātiem vairs nebija spēka... tie trūka. Un, it kā negribēdams no šejienes šķirties, kur viņām tik labi, tās vairākreiz apgriezās gaisā riņķī, tad tirinādamas nolaidās sētmalā trūdiem. Bagātnieku nāve! Un statujas, kas puskailā dārzā vairs neslēpjas lapās, it kā sastingušas noskatījās, kā tās cita pēc citas nokrita, locījās viņu kāju priekšā, un viņas tām nespēja līdzēt...

Gan vēl verandas priekšā rudens puķes tāpat ziedēja un izlikās krāšņas un kuplas, bet kādēļ tās, it kā kaunēdamās, slēpa pie apakšas savas lapas? Raug, tām gan vēl bija dzīvība, bet arī jau pusvītušas — melni, tumši laukumi, drošas nāves zīmes... Viņu laiks notecējis, tur nelīdz vairs nekāda pasaules māksla... vēl tikai īsu brīdi, un viņām jāsabrūk...

Dzestruma dēļ uz verandas vairs nebija lāga iespējams uzturēties, un mājas kungs dzēra šorīt "kopiju" savā darba istabā. Kā jau arvien, tā arī tagad viņš principā izlikās ļoti nevaļīgs un arī savu brokasta laiku

izlietoja lieti. Viņam bija jāskatās cauri pienākušās vēstules, kuras pēdējā laikā, kur viņam stāvēja priekšā lieli veikali, tam pienāca lielā mērā.

Tas bija omulīgs darbs, kuŗam varēja nodoties tīri baudīdams... pie tam jau vēl cigārs bija smaržīgs un gards. Bet piepeši sirmā vaigu bārzdiņa ietrīcējās, vaigs paraustījās un kļuva vēl sārtāks, gluži tumši sārts. It kā neticēdams savām acīm, viņš lūkojās drukātā vēstulē... jā, ja, viņš varēja pats pārliecināties... tā tur stāvēja melns uz balta...

Aiz sašutuma viņš tikko neapgāza savu kafijas tasi un, saķēris zvaniņu, pāra reizes nelabi iezvanījās. — Luiz, Luiz!. — viņš aizsmacis iekliedzās un uzlēca kājās; tad vēl arvien vēl uztraukts, papīru skatīdams, soļoja uzbudināts pa istabu.

Beidzot arī Lavīzīte parādījās durvīs un nelaipni sacīja: — Ja neesmu pārklausījusies, tad jūs zvanījāt? — Jo tas jau bija parasts, ka, ja kungs tai nelaipnā balsī ko pavēlēja, viņa tam vēl nelaipnākā atbildēja.

Bet viņš to uzrunāja pieglaudīgā, aizskartā balsī un sniedza tai vēstuli. — Nu saki pati, šo "šveinerei"! Šinīs laikos, tu cilvēks, nevari vairs ne savam brālim uzticēties! Hahaha!.. Mani priecina, priecina visu laiku un beidzot Brīvniekus patur pats...

Lavīzīte platām acīm uzlūkoja gan papīru, gan savu kungu, tad sāka slaucīt brilles, pavisam aizmirzdama, ka tā prot lasīt tikai dziesmu grāmatā. — Kas tad nu ir?! — viņa lēni un vērīgi jautāja.

Kārlis Grambovs vairs nevarēja savā ādā valdīties. — Kas ir?! — Ielūgums uz jaunā Brīvnieka kāzām! Vai zini, kas tagad ir jaunais Brīvnieks? — Sīmaņa dēls

Žanis. — Luiz, vai tagad nenoproti... jau agrāk noštiftēta kārte!..

Sāpīgi viņš nopūtās, kamēr Lavīze viņu pārsteigta uzlūkoja... viņai jo vairāk šī lieta sāka interesēt. — Un kur tad tas Brīvnieka dēls, tas Jānis?

— Tu man to prasi? — Grambovs pārmetoši attrauca. — Diezin kur viņš tagad ir... mājas atstājis māsai! Sīmaņa dēls to apprec. Un mans labais brālis man viņam jāaizmaksā simts rubļu, man viņam jāpierēķina par viņa naudu pus procente, un skaties, ko viņš man padara! Mani principi bija, ka manai Jūlei... jā, jā... Lovīz — noštiftēta kārte! Noštiftēta kārte...

Valšķīgs smaids pārlidoja Lavīzītei pār lūpām, kas liecināja, ka viņai it pa prātam, ka viņas kunga nodomi izjukuši. Tomēr viņa izlikās, ka viņai lieta ķertos ļoti pie sirds. — Tebe nu tebe, ka viņš tāds!.. Ko te lai nu dara...

Grambovs pārgudri iesmējās. — Hahaha! — Ko es prātīgs veikalnieks var citu darīt? Apmierināties! Un tā lielākā "šveinerei" ir tā, ka es Sīmanim šim brīdim nevaru viņa kapitālus uzsacīt. Man jādod viņam tā procente, vai tīk, vai netīk, jo man — te piepeši viņš apķērās, ka pret savu principu Lavīzītei stāstījis par saviem veikaliem par daudz, un viņa arī vēl, ausis ieplētusi, gribēja dzirdēt tālāk — un ja... ko tu arī muļķa sieviete, par tādām lietām zini! — viņš beidzot strupi norāva.

Lavīzīte, mazuliet kā aizskarta, atdeva viņam atpakaļ vēstuli. — Es arī par tām negribu nekā zināt! — Procenti, kapitāli, veikali, tā ir jūsu dziesma no rīta līdz vakaram, un es to pazīstu diezgan. Bet lai nu es arī būtu muļķa sieviete, tikdaudz es zinu, ka manas cienmātes

meita nav mužikam domāta. Es priecājos, ka tas tā noticis... vai patīk vēl tase kafejas?

— Nē, pateicos! Fui, to "šveinerei"! Mans brālis nav patriots... Klausies, — viņš sacīja, kad Lavīze jau bija saņēmusi traukus un gribēja aiziet — es gribu ar savu Jūli par to runāt. Es domāju, ka mēs uz kāzām nebrauksim. Lai viņa atnāk pie manis, kad tā uzcēlusies... tā līdz kādiem vienpadsmitiem es būšu mājās. Vēlāk var būt, ka es izbraucu, tas ir — ja konsulents Brokmanis neieronas pie manis. Es viņu gaidu... gādā, ka mums ir labas brokastis. Ir ļoti svarīgas darīšanas... ko tu mums celsi priekšā?

— Ak nu, to dumjo prasīšanu! — Lavīzīte atmeta ar roku. — Brokmaņa kungs, es domāju, nav pirmoreiz pie mums uz brokastu, un es gan zināšu! "Luizes jaunkundze, kad jūs pagatavojat ēdienu, viņš vēl necik sen teica, "tad, kad ir būtu nomiris, jāceļas augšām ēst." Un to jūs neteiksit, ka konsulenta kungs nav ķeneris... "Kūriš juksis" ir viņa mīļākie salāti. Bet ko es jums tik daudz stāstu... ko jūs zināt no smalkiem ēdieniem...

Viņa sagrāba kafijas traukus, ka nodžinkstēja vien, un vecis palika muti ieplētis. No savas kalpones tas bija gan to jau radis, tomēr šoreiz tas bija ļoti jūtīgs. — Klausies, Lovīz... viņš tikko neizrijās, — ka tu man neizgrūstu tādas piezīmes svešu klātbūtnē... Lovīz, vai tu dzirdi!..

Bet viņa jau bija projām.

Vēl kādu brītiņu viņš par to skaitās, tad apmierinājās un sāka domāt par saviem veikaliem. Kas viņam daļas gar Brokmaņa salātiem, bet tas pats gan bija ilgus, ilgus gadus viņa slepenais padomnieks. Neuzklausījis

viņa padomu tas neielaidās nekādās svarīgās darīšanās. Un, kad tam parādu neatmaksāšanas dēļ bija jāsūdz kāds pie tiesas, tad Brokmanis viņa lietas aizstāvēja tik rūpīgi un apdomīgi, ka viņš vēl līdz šim nebija ne kapeikas zaudējis, — jebšu gan daža laba ūtrupe bija ienesusi tā tikai līdz nagiem, cik vajadzēja. Pie tam arī vecais konsulents nebija ar saviem honorāriem tik visai plēsīgs un labprāt atlaida no saviem pienācīgiem procentiem, ko likums nosaka par prāvas vešanu. Un tomēr citi kollēgas viņu tīri vai apskauda! Tīri bez kaut kādas galvas lauzīšanas, tā sakot, tikai izpildu listes pildīdams, viņš no Grambova vien par gadu ievāķot lielas naudas summas.

Pēdējā laikā vecais naudas vīrs dzīvoja lielā uztraukumā, jo viņam stāvēja priekšā divi labi veikali, no kuriem viens bija jāatlaiž. Ja viņš vien iespētu, viņš ķertu tos abus ciet ar abām rokām. No žīdiņiem piedāvātā obligācija uz polu grāfa muižu Kaunas guberņā bija ļoti laba. Brokmanis caur drošiem aģentiem bija izzinājis, ka viss labā kārtībā, ka muiža brāļu starpā ir četrreiz tik daudz vērta, nekā uz to obligāciju izrakstīts. Bez tam viņam piedāvātā bija pirmās rokas. "Tikai jaunais grāfs," tā skanēja vēstījums, "ir liels izšķērdētājs un sēj naudu tādā mērā, ka viņam konkurss droši paredzams." Tā nekāda nelaime, kad tikai droši dokumenti, lai viņš arī savu kaklu lauž. Taisni pie tādiem konkursies var ar kapeiku labāk kapeiku nopelnīt — to viņš it labi zināja. Viņš arī nebija muļķis un zināja, kādēļ žīdiņi grib šo drošo papīru atmainīt skaidrā naudā. Viņi ar to var grāfam naudu atkal no jauna aizdot un nopelnīt smuku grasi. Tas bija labs princips.

Bet arī otrs veikals, palikt par Brieža veikala biedru vai kādā nebūt citā kārtā ar šo firmu tuvāk saistīties, nebija smādējams. Pēc taisnības viņš jau no tā nemaz nedrīkstēja atsacīties. Gan viņš labākajās familijās un savu tautiešu starpā bija iecienīts vīrs un lai arī neviens viņam to acīs nesacīja, tad tomēr viņš noprata dažu labu reizi, ka par viņa veikaliem zobojās. "Vuchergešefte" esot ienesīgāka nekā jebkurš cits rūpniecības zars un neprasot nekādas lielas pūles. Na, muļķības vien, kā Brokmanis mēdza sacīt, bet katrā ziņā viņš gribēja uzturēt savu renomeju kā labs tautietis un goda vīrs. Un, iestājoties Brieža veikalā par biedru, viņam bija labākā izdevība šinī ziņā spīdēt. Firma bija veca un cienīta — jau tēvs bija tuvējs draugs viņa kungam, nelaiķa Braumam, un bagāts. Arī tagadējais īpašnieks bija labs tautietis un smalks kungs, bija ilgus gadus pa ārzemēm nodzīvojis un ar naudu nepavisam neskopojās, tā ka ikviens tīkot tīkoja ar viņu nākt kādās darīšanās. Ar viņu tas varēja noslēgt līgumu ar vislabākiem nosacījumiem, un it īpaši vēl tagad, kur jaunais fabrikants uz viņu, tā sakot, bija tīri uzkritis, jo direktors Kneija, ar kuru tas stāvēja tuvā draudzībā, bija viņu savam principālam ļoti silti ieteicis. Viņš jau sen būtu pieņēmis viņa priekšlikumu, ja reizā ar to nebūtu iegadījušies arī tā otra lieta, kur tāpat vajadzēja visa viņa kapitāla, un Brokmanis vēl nebija spējis galīgi aprēķināt, kurš no abiem ķērieniem labākais. Viņš nu gan bija pratis diezgan izmanīgi galīgo atbildi novilcināt, tā ka ceļš viņam vēl arvien svabads, bet šinīs dienās nu vajadzēja izšķirties "jā" jeb "nē". Jo Briedis bija jau fabrikas paplašināšanu uzsācis un, ja viņš negribēja, tad viņa vietā stājās cits.

Kaut jele nu Brokmanis vienreiz dotu to padomu, — viņš nepacietīgi ķēra pēc kabatas pulksteņa. Viens no šiem veikaliem, diemžēl, tā kā tā jāatlaiž, bet uz kuru pusi gan viņa padoms svērsies? Žēl gan, žēl, bet labāk ir, kad lieta vienreiz izšķirta, nekā dienas un naktis par to domās nokauties un atrasties neziņā.

Tā domās iegrimis, viņš nepacietīgi soļoja pa istabu. Te viņš iegādājās arī ko jauku, un viņa lūpas savilkās uz smiekliem. Zelta cilvēks šis Kneija! Nule pat viņam bija atkal tāda maza darīšana ar diviem žīdiņiem. Viņš bija aizdevis tiem naudu uz kādām koku stāpelēm, par pieņēmīgiem procentiem un uz noteiktu laiku. Ja viņiem ātrāk palaimējas kokus pārdot, viņš dabūn savu naudu atpakaļ jau tūlīt. Bet tie pārdod kokus un nesaka viņam ne vārda... pavisam citādi, nekā runāts! Par laimi viņi pārdod tos Brieža kantorim, un Kneija ir tas pircējs. Tas laikam ir dabūjis ko ost un, bīdamies, ka tie viņam neiztaisa kādu stiķi, tam vēl īstā laikā no tās lietas pasvelpj. Citām reizām Brieža kantorī iet ar naudas izmaksāšanu tikpat kā pa taukiem, šoreiz direktors maksāšanu šā tā novilcināja, — un patlaban jau žīdiņi taisās naudu saņemt, te viņš jau arī klāt! Tie tā pārsteigti un nobijušies, ka tikko nepalēcās uz augšu! Katrā ziņā tie bija ko nodomājuši, un tas nu viņus ņēma trīcināt uz nebēdu. Ņēma vienam pat aiz krāga... šie šmoki noštiftējuši kārti", nodomājuši viņu piekrāpt! Viņi liedzās un dievojās, ka ne... Dievs sodi, viņi tūdaļ ar naudu būtu devušies pie viņa. Bet kas to varēja zināt... tā arvien bija tāda bailīga lieta. Nu viņš tos nostrostoja, lai tie uz priekšu vairs tā nedara un paņēma savu naudu, bet viņi platām acīm viens otru uzlūko un nevar izprast, kā šis dabūjis zināt viņu noslēpumu.

Caur direktoru jau ne mūžam ne, jo tas jau viņu draugs!.. Zelta cilvēks, šis Kneija... tāds veikalā gan ko vērts...

Pašulaik kādi rati pieripoja pie durvīm, viņš palūkojās pa logu... pareizi, Brokmanis — un līksms izsteidzās viņam pa durvīm pretim.

Viņi sirsnīgi apsveicinājās... tie patiešam viens otru turēja par lielu ozolu, un varēja arī būt abi vienos gados. Izšķirība tikai starp abiem tā, ka Brokmanis bija par kādu galvu augstāks, un arī viņa baltās ūsas un šķeltā bārzda garāka. Citādi viņa vaigs bija tikpat sārts kā Grambovam, un tikpat kā gludi noskūtais smakra gals atspīdēja arī viņa galvas kauss, tiklīdz tas noņēma savu gardibeni. Neraugoties uz to, viņa acis mirdzēja vēl diezgan spulgi. — Nu, papa Gramboff! — viņš, joviāli smiedams, iesāka, ka arī blakus telpās atskanēja. - Pie labas veselības, žirgts un mundrs, kā?!.

— Paldies par vaicājumu, konsulenta kungs, — mājas kungs smaidīdams līdzēja viņam noņemt virsdrēbes, — jūtos spirgts kā jau arvien. Priecājos ļoti jūs pie sevis redzēt... redziet, tās lietas dēļ...

— Par to runāsim, runāsim, — Brokmanis ātri attrauca. — Lielākā lieta, ka jūs pieturaties pie mīļas veselības... tas ir viens no jūsu labākiem principiem. Hahaha! Mans nelaiķa draugs un amata biedrs barons Heselstrems mēdza sacīt —

No iekšienes atskanēja soļi, Julieta parādījās durvīs. — Ā, Brokmaņa kungs, esat sveicināti! — viņa dzidrā balsī iesaucās un sniedza viņam roku, ko tas godbijīgi saņēma. — Labrīt, mīļais papi! Tu vēlējies ar mani runāt... bet varbūt, ka jūs tagad traucēju, jums veikala darīšanas?

Viņa bija ģērbusies vienkāršā melnā uzvalkā, ap kaklu stāva krādziņa un melna šlipse. Arī ausis tai vairs neapgrūtināja auskari, bet krūtis greznoja zelta pulksteņa ķēde un uz pirksta tai bija gredzens, ko viņas draudzene Klāra Kross tai aizceļodama bija dāvājusi par piemiņu. Rādījās, ka viņas vaigs būtu nopietnāks nekā agrāk un arī drusku bālāks.

Grambovs viņu silti noskūpstīja uz pieres. — O, ne, mans bērns, tu mūs netraucē! Tas ir — mums ir gan mazas darīšanas un mēs vēlētumies arī brokastu. Vēlāk tev sacīšu, ko es tev gribēju teikt, mans bērns!

— Tad jau brangi, brokastis pašulaik tiek klātas, — Julieta atbildēja — Bet, ja es jūsu sarunas nedrīkstu noklausīties, tad arī jūs neapgrūtināšu...

— O nē, muļķības, jaunkundze! — Brokmanis steidzīgi iebilda. — Mums nav nekas runājams, ko jūs nedrīkstētu dzirdēt. Pardon, mana mazā, — viņš to sāka tuvāk aplūkot, — jūs topat ar katru dienu lielāka un skaistāka. Es bīstos, ka jaunekļiem... jā, patiešām skaistāka...

Un, it neapzinādamies, viņš izvilka no kabatas mazas sukas un atsukāja savu šķelto bārzdu uz katru pusi. To viņš mēdza darīt arvien, ir kundžu klātbūtē, bet viņas jau arī labprāt šo viņa mazo vājību nepamanīja.

Julieta viņam draudēja ar pirkstu. — Ai Brokmaņa kungs, jūs vecais, nelabojamais! Jūs mani vēl arvien dēvējat par mazo. Citādi jūs man gan ar saviem glaimiem varētu būt ļoti bīstams, tas ir — ja jūs būtu kādus divdesmit gadus jaunāks. Nu, atstāšu jūs pie savām paraduma tiesībām... sauciet arī mani arvien joprojām tā! Man ir uz to prātīgs iemesls... negribu nokauties

ar greizsirdību. Jo mūsu pilsētā jums tā slava, ka esat liels kundžu cienītājs...

Brokmaņa virslūpa viebās uz smiekliem. — Ak, muļķības! Tas jau nemaz nav loģiski. Kādēļ tad es ar saviem augstiem gadiem vēl neesmu apprecējies? Jūs taču nepieņemsit, ka man nebūtu bijis izdevības? Hahaha!

— Es to saprotu tā, ka jūs nemīlat pārsteigties, Julieta smaidīdama atbildēja. — Kā jau arvien, mīļais Brokmaņa kungs!

— Ach, pardon, jaunkundze, kad man nebūtu tās citas darīšanas! Tieslietas, medības un tad vēl tas nevainīgais kāršu prieks. Buķetes, ko piesūtīju Krosa jaunkundzei, kā zināsit, arī nav manu likteni grozījušas... noderu tiešām jauniem ļaudīm par biedinošu piemēru, kā var bez sievas palikt... Ai, ai, šī daiļā Kross... kur viņa gan tagad atronas? ..

— Berlīnē, konsulenta kungs, — sagaidu katru dienu no savas draudzenes vēstuli. Ja vēlaties, tad piebildīšu nākošā vēstulē, ka liekat viņu sveicināt...

Viņi sāka par Julietas draudzeni vairāk sarunāties, kamēr vecais Grambovs kļuva nepacietīgs. — Mēs varētum gan doties pie galda, — viņš ieminējās. — Tu arī, mans bērns, tas ir, ja tu mūsu starpā vari justies omulīga...

— Kā ne, mīļais papa, labprāt! Brokmaņa kungs māk stāstīt tik jaukus anekdotus.

— Lūdzu! — sirmais jaunskungs piedāvāja viņai savu roku, un viņi devās uz ēdamistabu, kur Lavīzīte bija jau gādājusi par labām brokastīm, priecādamās, ka labi var pacienāt Brokmaņa kungu, kas arvien pret viņu tik "ārtīgs." Tā arī tagad viņš to godbijīgi apsveicināja,

tādēļ viņa vēl ātri sarīkoja traukus un trauciņus, ka tie viņam būtu labāk pieejami, tad pati palika tuvumā, lai varētu apkalpot.

— Brokmaņa kungs, vai zināt, ka mēs, sievietes, esam tagad nodibinājušas biedrību, — Julieta iesāka, kad bija pie galda piesēdusies, — "Ozolu vainagu" to sauc. Tagad mēs uz priekšu savas tiesības citādi aizstāvēsim, kungi!

— Tā dziržu, tā dziržu, novēlu daudz laimes! — Brokmanis dzīvi attrauca. — Ka mūsu skaistās, mīļās kundzes ko panākušas, par to būs mums tikai priecāties. O, — interesantai vajag būt tādai sapulcei... skaistules vien, skaisti vaigi vien!

Julieta, kā rādījās, drusku sapīka... — Jūs patiešām neesat labojams, jums sieviete tikai rotaļu lietiņa... arvien tik saldi un tik saldi! Tā mēs varam sanākt konfliktā. "Ozolu vainags" nevēlas, ka kungi runā par viņu daiļumu, izsacīti glaimi tiek ieskatīti par pietiekošu iemeslu izaicināt uz divkauju. Neaizmirstiet, ka man jāaizstāv savas biedrības uzskati...

Brokmanis smaidīdams atmeta ar roku. — Ak, muļķības! Kas to saka, ka tie ir glaimi un ne patiesība? Un, ja skaistas rokas man par taisnību grib brūces sist, nu, tad Dieva vaļā... es sniedzu savas krūtis... Pardon, jaunkundze, — viņš piepeši iesāka citādā balsī... — Sieviete manās acīs ir arvien mīļš radījums, bet piedodiet, ka man, vecam jauneklim, ir tomēr pret citām aizspriedumi. Mākslas laukā sieviete ir patīkama parādība, arī sports tai piestāv labi. Turpretim literāriskā zilzeķe jau mazāk pievilcīga, bet mācītā, kuŗa par zinībām vien grib triekt, — piedodiet — man šaujas prātā arvien kāds bezprātīgs salīdzinājums —: sausi žagari!.. Tā ir mana mocība...

Julieta viņu piesarkusi uzlūkoja un nesamanīja, ko atbildēt. — Patiešām oriģināls salīdzinājums, tikpat oriģināls kā jūs paši. Tikai šinī jautājumā mēs nevienosimies, tādēļ omulības labā nerunāsim vairs par to... Lūdzu mēģiniet šīs irbes: Vai esat jau šoruden daudz šāvuši?

— Ne visai, — bijām izlaiduši ar fabrikantu Briedi un direktoru Kneiju uz Vidzemi pie kāda muižas īpašnieka. Trīs zaķus gan cēlām, bet irbes nemaz. Un pilsētas tuvākā apkaimē šis interesantais medījums nepavisam nav sastopams.

— Nav, to es zinu no piedzīvojumiem, — Julieta attrauca. — Zināt, ka arī es nodarbojos ar medniecību, konsulenta kungs...

Brokmais ieplēta acis. — Patiešām... tas ir ko vērts! Redzat, tam es pievienojos! Tas sievieti padara interesantu.. tāda daiļa Nimrode liek bisi pie vaiga un "pif paf" — Jānītis guļ gar zemi! Tas man patīk, tas man patīk, tur mēs varam būt biedri!

— O, man nebūt nav tik droša roka, — Julieta piesarkusi attrauca. — Man nav laimes... nav diezgan aukstas asinis. Mērķī es varu trāpīt itin brangi, bet uz medījumu... Jānītis, saglaudis ausis, aizskrien vien...

— Kādu bisi jūs lietojat?! — Brokmanis iesaucās, kuram, par medībām runājot, acis spulgoja vien. — Pakaļlādējamu ar bezdūmu pulveri? Es vēl nebūt neesmu pārliecināts par šī pulveŗa pietiekošu spēju. Jo kādēļ tie ļaudis, kas lieto šo pulveri, visvairāk pūdelē? O, man ir piemēri... Man šķiet, tikai ar vāju pulveri... kauču gan tas pilnīgi nav izzināts, bet piecdesmit procenti no tiešamības jārēķina uz to. Jā, jā, no laba suņa un no labas bises daudz kas atkarājas...

— Arī ar suņiem man neveicas, — Julieta turpināja. — Mana Diana it nesaprotamā kārtā zaudējusi ošanas spēju...

— Tas nāk no karstas barības, mana mazā, — Brokmanis ātri attrauca. — Tamlīdzīgi gadījumi man ļoti pazīstami, man ir piemēri. O, cienītā jaunkundze, par saviem medību piedzīvojumiem es jums varētu daudz ko stāstīt! Brīnums tikai, ka papa nav mednieks... Kurzemnieks un tomēr ne mednieks...

Julieta līdzcietīgi uzlūkoja savu tēvu un nopūtās. — Mans nabaga papa... viņam tik daudz ko darīt! Būs gan taisnība, ko viņš saka: pastaigāšanās brīvā gaisā ir viņam atpūta no dienas darbiem...

Grambovs nepacietīgi ieklepojās, viņam šīs sarunas sāka kļūt garlaicīgas, jo, kā zināms, tad viņam daudz svarīgāka lieta gulēja uz sirds. — Tādām lietām man neatliek laika, es principā piegriežu lielu vērību savām darīšanām. Ka man ir galvas griešanas diezgan, to jūs gan zināsit, un it īpaši tagad — šinīs vārdos bija manāms tā kā pārmetums — it īpaši tagad, un es vēl nezinu, kur man būtu derīgāk. Ar Daļutkinas obligāciju, domāju, nebūtu slikti, bet tad man Brieža priekšlikums būtu jāatraida...

— Jā, jā, viņš kust kā ūdens zāle, — Brokmanis domīgi uz viņu nolūkojās, — Bet, kas attiecas uz veikaliem — muļķības! Abi ir labi, cērtiet tik iekšā!

Grambova vaigu bārdiņa ietrīcējās, un, it kā aizskarts, viņš divreiz no vietas ieklepojās. — Konsulenta kungs, kā rādās, esat piemirsuši mūsu pēdējo sarunu. Principā gan abi labi, tomēr mani līdzekļi... cik tālu tas deķis sniedz...

— Pardon, zinu jau it labi, — Brokmanis sacīja. — To

lietu vajag iesākt citādi... mums ir piemēri... Franciju Ludviķu laikos nospieda sajūtami naudas trūkums. Skanošas monētas, toreiz vienīgais maiņas līdzeklis, zelts un sudrabs, bija gluži no zemes nozuduši. Apstājās tirdzniecība, un toreiz jau tā nevisai attīstījusies rūpniecība, aiz nedzirdēta naudas dārguma neviens vairs nespēja rīkoties. Francija būtu aizgājusi bojā, ja viņai nebūtu nācis palīgā Džons Lavs, kāds ģeniāls skotietis, ar savu padomu, šis padoms ienesa Francijai atpakaļ viņas zeltu...

Viņš drusku piestāja un, kā jau paradis, atšķīra savu šķelto bārdu, bet mājas kungs, viņu nesaprazdams, uzlūkoja. Te Julieta piepeši ieminējās:

— Džons Lavs ieskatāms kā pirmais papīra naudas un kredītsistēmas nodibinātājs, vai ne, konsulenta kungs? Viņš lika valstij aizņemties naudu, sapirkt par to nekustamus īpašumus, lielus zemes un gruntsgabalus un izdot uz tiem atkal ķīļu zīmes. Nomas ienesa izdotās naudas procentes, bet ķīlu zīmes bija tikpat kā otra nauda, ar tām varēja izdarīt jaunas operācijas. Vai tā ir, konsulenta kungs?

Brokmanis platām acīm viņu uzlūkoja un dzestri atbildēja; — Jā gan tā, mans bērns, bet kur jūs pie tā esat nākuši?

— Nu, gluži vienkārši, esam lasījusi to tautas saimniecības vēsturē!..

— Aha, konsulenta kungs, — Grambovs priecīgs iesaucās, — jūs nevarat vis to noliegt! Jā, — mana skuķe lasa grāmatas, un viņai arī galva...

— To viņai nevajadzēja, — Brokmanis izrādīja savu nepatikšanu, — neesmu nebūt ar mūslaiku audzināšanu

mierā. Jums vajadzēja agrāk uzmanīt, kas viņai kaitīgs...

— Kaitīgs, pasarg' Dievs! — Grambovs nopietni iesaucās. — Nē, nē, viņai nevajag nekā kaitīga...

— Šādas augstas lietas rakstītas tikai aroda vīriem, — Brokmanis nosacīja, — tās nav nekas jaunām meitenēm, kuras tikko vēl no bērna kurpēm izaugušas. Ar tādām lietām galvu grozot, viņa nekā laba nepanāks. Te audzināšanā jau notikusi kļūda... to viņai nemaz nevajadzēja zināt. Piedodiet, mazā, es varu būt arī kādreiz loti atklāts. Neņemiet man ļaunā... kad jūs bijāt maza, es jūs dažu labu reizi uz sava ceļgala pašūpoju...

Julieta viņu piesarkusi uzlūkoja. — Ai, Brokmaņa kungs, vai tad es esmu ko noziegusies, kad es to zinu!... Nu labi, kad jums tas nepatīk, nerunāsim arī par to...

Turpretim Grambovs bija citādās domās un jutās ļoti aizskarts. — Manai meitai vajag zināt visu, konsulenta kungs! Es pats gan neesmu mācīts cilvēks, bet viņas māte, mana nelaiķa sieva, tā bija varbūt vēl mācītāka un gudrāka nekā...

— Es tikai gribēju sacīt, ka sieviete var nodarboties ar daiļo literātūru, ar mākslu, ar sportu, — Brokmanis enerģiski atbildēja. Bet ar sausu zinātni... tas nav viņas lauks. Tas viņu padara par briesmoni, par vīriešu mocītāju. Tomēr mēs noklīstam no lietas... atpakaļ pie Džona Lava teorijas. Te jums ir drošs piemērs, papa Gramboff. Nopērciet Daļutkinas obligāciju, ieķīlājiet to bankā un slēdziet tālāk ar šo kapitālu savus veikalus ar Briedi!

Grambovs aizmirsa tagad visu citu, viņš tīri priecīgi sadrebējās, un viņa vaigs sāka mirdzēt. — Patiešām, konsulenta kungs, patiešām uz tādu vīzi es varētu

šos abus veikalus... jā, patiešām! Kā es uz to nemaz nebiju nācis, — viņš sita sev pie pieres, — kā žīdiņi nav uz to nākuši?!.

— Tādēļ, ka viņi muļķi, — Brokmanis apzinīgi pasmaidīja. — Mēs jau visu ko varam izdarīt, vajag tikai prast kombinēt!

— Uz to vēl vienu glāzīti, konsulenta kungs, patiešām! — mājas kungs līksmi trauca tālāk. — Vai zināt, cik man bija žēl no viena vai otra atkāpties, šīs dienas es lāgā nebiju ne dzīvs, ne miris. Bet nu ir labi... arī Kneijas kungs ļoti priecāsies! Bet arī drošību es mīlu, par visām lietām drošību, un tā ir jūsu lieta... Sveiki... uz to, lai zied un kuplo mūsu veikali!

Brokmanis piesita. — Sveiki, lai Dievs jums palīdz nopelnīt! Un, kas attiecas uz drošību, — muļķības! Par obligāciju jau nav ko runāt, un ar Briedi varam tā apdrošināties, ka jūs savus kapitālus varat uzteikt un neizdevīgā gadījumā viņš par tiem galvo ar savu mantu. Cik es viņu pazīstu, tad viņš smiedamies paņems šādu noteikumu, jūs tur nevarat zaudēt ne kripatas. Sveiki!

Tā viņi vēlreiz sašķindināja, un brokastis bija paturētas. Julieta atvadījās un devās uz savu istabu, tādēļ ka viņai šī lieta patiešam maz interesēja un pie tam viņa arī bija sabozusies par Brokmaņa varmācību. Veči devās vēl Grambova kabinetā iepīpot pa cigāram un apspriest pašu lietu tuvāk. Saprotams, ka bija jābrauc tūdaļ uz pilsētu un viss jānokārto.

Uz pašu prombraukšanu Grambovs vēl tomēr ienāca pie savas meitas, kas, to pamanījusi, piecēlās no rakstāmā galda. Viņš līdzcietīgi to uzlūkoja. — Julieta, mans bērns... no tās lietas vairs nekas neiznāk...

— Kā — nē? !. Bet Brokmaņa kungs jau tev tik gudri

un pārliecinoši izskaidroja... — ap viņas lūpām savilkās zobgalīgs smaids.

— Ak nē, tā ir tā otra lieta... no Sīmaņa tas pavisam bezkaunīgi! Viņa dēls apprec Brīvnieku Elini jeb Alvīnu, kā viņu sauc, un arī patur tās mājas, škandaal—! Pirms viņš man izrauj simts rubļu, izkaulē lielus procentus un tad izkrāpj īstajam mantiniekam Brīvniekus. Noštiftēta kārte! Mans brālis nav patriots, to esmu teicis un teikšu vēl... Ar Brīvnieku Jāni tātad, bērns, vairs nekas neiznāk...

Julieta piepeši saduga un piesarka, it kā būtu dabūjusi kādu pliķi. Krūtis viņai smagi cilājās. — Papi, — viņa, acis nodūrusi, stomijās, — kādēļ tu man to atgādini...

— Bezkaunīgi! — vecis uztraucās tālāk. — Un viņš vēl mums sūta vēstuli un uzlūdz mūs kāzās. Na, es pateicos!

— Papi, kādēļ tu mani ar šo zemnieku moki? — viņa smagi izdvēsa. — Es negribu par šo lietu dzirdēt... es negribu par viņu nekā zināt... ak, tas nav izturams!...

Viņai saskrēja tīri asaras acīs... — Nu apmierinies, mans bērns, apmierinies, — vecis viņu silti noskūpstīja uz pieres, — es jau tev viņu arī vairs nemaz neuztiepju! Jo, kad viņam nav to māju, tad tur jau arī vairs nav nekāda principa. Zināms, ka viņš pats vainīgs nebūs, tā ir radu gudrība... šinīs laikos jau pat brālim vairs nevar uzticēties, škandaal —!... Bet tādēļ jau, manu galviņ, mēs nebūsim krituši... o ne! Dievs tavu papi ir svētījis... un tagad vēl ar tiem veikaliem tik labi izkrīt... es esmu tikpat kā no jauna piedzimis... Tu vari dabūt baronu katru stundu...

Julieta sirsnīgi apķērās viņam ap kaklu un nolieca savu

galviņu pie viņa krūts. — Mans mīļais papa, ļauj man dzīvot tikai pie tevis... es nekad neprecēšos! Tu zini, papi... kamēr es esmu "Ozola vainaga" biedrene, man pavisam citi mērķi un citi centieni! Kā tu varēji domāt, ka es ar viņu, ar zemnieku, kuru es nemaz nepazīstu... haha, smieklīgi, patiešām smieklīgi...

Viņa sāka vēl skaļi priecāties. — Prātīga meitene, — vecis pie sevis nodomāja. — Kad jau kāds veikals izjucis, ir arvien labi, kad saka: "es ar viņu neiegāju." Gluži mans princips!

Viņš silti to uzlūkoja un plikšķināja tai pa vaigiem.

— Nav gan nekāda nelaime, bērns, dabūsim citu, dabūsim baronu... Bet saki, mīļā Julieta, kādēļ tu nesarīko mazas viesības... mēs jau to varam! Mūsu labākās familijas varbūt ar nepacietību gaida uz tavu ielūgumu. Kad būs kas vaļā? Taisnību sakot — nav daudz ļaužu, kas to var, ko mēs varam...

Julieta atmeta pārgalvīgi galvu. — Es negribu pret šīm saldenām, nobālušām kundzēm izrādīt viesmīlīgas nama mātes lomu. Un lielmutīgo knauķu mīlestības apgalvojumus es arī negribu dzirdēt. Pat vecais Brokmanis vairs nav panesams! Es gribu satikties tikai ar sev līdzīgām, ar "Ozolu vainaga" biedrenēm, ar mūsu priekšnieci... Tikai ar varonēm...

Viņas acis iemirdzējās.

— Nu ja, kā tu pati gribi, mans kunkulīt! — viņš laimīgs sacīja. — Pēc ik kuŗa katra jau mums nav note... tavam papam maks klausa... Bet tagad paliec vesela... mani sauc darīšanas...

Vēlreiz viņš to noglaudīja... tad drīz rati uz ielas aizripoja. Viņi abi ar Brokmani aizbrauca uz pilsētu...

* * *

Julieta palika tik uzbudinātā stāvoklī, ka noveli vairs ne domāt rakstīt! Papa jau viņai nepastāstīja neko jaunu, Jāņa vēstuli viņa jau bija saņēmusi sen, bet tas palika viņas noslēpums. Ka nocerētais joks nebija izdevies, viņa jutās tikpat kā nopliķēta un uz sevi sapīka tā, ka dienas vairs nevarēja satikt pati ar savām kājām un rokām...

Bet viņa lūkoja aizmirst. Patlaban tajās dienās viņa bija iepazinusies ar "Ozolu vainaga" priekšnieci Austru un bija iestājusies šinī sieviešu sabiedrībā, kas mācīja vīriešus nīdēt un nicināt. Pēc "Ozolu vainaga" mācībām šis joks bija vislabāk attaisnots, jā, pat pelnīja uzslavu. Jo viņa jau tikai bija iedrošinājusies mazu pārgalvību pret zemnieku, kuru viņa domāja katrā ziņā par sevi uz zemākas garīgas pakāpes esam. Nu, viņa to bija bildinājusi, — vēlīga mātes meita, to dzirdot, vien jau paģībtu, — bet viņa jau nu vienreiz bija uz trakulībām... Viņa izdarīja to tāpat, nemaz ilgi neapdomādamās, kā tā, jaunāka būdama, pārlēca pār sētu, nemaz neprātodama, vai tiks ar veseliem locekļiem pāri. Tādas lietas viņu ļoti kairināja!

Šis zemnieks tomēr par to bija juties aizskarts, bija licis manīt, ka viņam tas nācis nereizā, ka viņa to vārīgi aizskārusi. Viņa atbilde tai dziļi iespiedās sirdī... viņš jau arī tāpat bija cilvēks. Viņu sāka mocīt pārmetumi. Tā iedomājās viņa tēlu, kāds tas varētu izskatīties... sirdī sacēlās tādas liegas jūtas, arvien un arvien viņš prātā, — dažureiz viņa būtu vēlējusies vai sevi sapliķēt par savu gļēvulību. Itin kā tā būtu kāda liela lieta! Gan zemnieks to visu aizmirsīs, lai tikai viņa to aizmirst...

Tīra vientiesība — "Schwamm drueber" — viņa nemaz nevarēja saprast, kā tā varēja vēl arvien par viņu interesēties...

Un tā cik reižu viņa noņēmās par to vairs nemaz nedomāt un tomēr, it nemanot, tai uzmācās šis tēls, kuru viņa nemaz nebija redzējusi, un tad stundām viņa savās domās gar to nodarbojās. Ka viņš godīgs cilvēks, to viņa redzēja, ka viņam jūtīga sirds, to viņa manīja, un, ka viņam daudz augstāka izglītība, nekā viņa domājusi, par to viņa tagad bija pārliecināta. Un kad viņa ņēma tā vēstuli rokās, tai bija tā kā jāsadugst... viņa jutās pret to tikai muļķa meitene! Viņš par sievietēm neko vairs netur... neko. Un taisni par to viņa jutās aizskarta... arī viņa to zināja, ka ar sievietēm nebija lielas lietas, bet ka viņš arī viņu tām citām pieskaitīja, to viņa nevarēja piedot. To viņa tam labprāt būtu pierādījusi, labprāt atmaksājusi... kādēļ viņam taisni tā vajadzēja rakstīt?!. Kaut papa tai viņu nemaz nebūtu atgādinājis! ..

It kā gribēdama atkratīties no šīm domām, viņa sāka šķirstīt kādu burtnīcu... "Ozolu vainaga" pagaidu statūti. It kā neapzinādamās, viņa tur ieskatījās.

1.

"Ozolu vainagā" var tikt uzņemta par biedreni ikkatra sieviete, neraugoties uz tautību un ticību, ne vecāka par piecdesmit, un ne jaunāka par piecpadsmit gadiem...

Domīgi viņa nolūkojās rakstu likumos. Viņai bija jāatzīst, ka "Ozolu vainaga" biedrenes gan vai nu stipri vecas, vai ļoti jaunas...

2.

"Ozolu vainaga" uzdevums ir gādāt sievietēm jaunus mērķus un jaunus centienus. Biedrenēm kā cienīgs un derīgs laika kavēklis tiek atļauts: a) medības; b) rata braukšana; c) jāšanas ar zirgiem u.t.t.

Piezīme. Dejošana pielaista tikai tai gadījumā, kad biedrenes pašas kavalieŗus izmeklē un uzaicina.

3.

"Ozolu vainaga" biedrenes atsakās no liriskiem dzejoļiem un mīlestības uz vīriešiem, it sevišķi no nepraktiskas, muļķīgas mīlestības. Turpretim citādi viņu pienākums nodarboties ar literatūru un pēdējo kultivēt, ar mērķi apgaismot un nostādīt smieklīgā stāvoklī muļķīgo mīlestību.

Piezīme. "Ozolu vainaga" biedrenēm pēc iespējas jāatsakās no saldu kūku cepšanas un citādiem salkaniem darbiem, tam ir kalpones un vīrieši.

4.

Ik divas reizes nedēļā "Ozolu vainags" noturēs kluba vakarus, ik reizi mēnesī literārus priekšlasījumus, pie kam pārspriedīs svarīgākos laika jautājumus. Pa gadu reizi noturēs Olimpa svētkus ar cīkstēšanos, skriešanos un citām cienīgām rotaļām, kas sievieti paceļ uz augsta stāvokļa...

Nemanot viņai rokas ar visu manuskriptu noslīdēja uz klēpja, svešais, nepazīstamais tēls skaidri redzami bija nostājies priekš viņas gara acīm un it dzirdami tai noskanēja ausīs šie vārdi: "Jūs sapratīsit, ka par sievietēm es vairs neturu lielas lietas!" Viņa uzlēca kājās,

it kā gribēdama to atspēkot... vai ar visu to, vai ar visu to!.. Bet nebija jau neviena... istaba gluži tukša, viņa viena pati... Kas viņai to ausīs iečukstēja, vai ne tikai viņa pati? Un atkal viņa domīgi nolūkojās, it kā sevi pētīdama... tai uznāca par "Ozolu vainagu" tā kā šaubas, šie centieni viņai vairs neizlikās tik noteikti kā agrāk...

Viņa varēja būt labu laiku tā nostāvējusi un savu sirdi jautājusi, kad beidzot tā uztrūkās tikpat kā no sapņiem... tuvojās soļi. Viņa lūkojās uz durvīm... Lavīzīte ienāca un pasniedza tai vēstuli. — Pastnieks atnesa! — Un tad tā viņu cieti uzlūkoja. Vecajai jumpravai acis tādas patumšas, bet viņai izlikās, it kā Julietas acīs mirdzēja asaras...

— Nieki... viņa jautri iesmējās un atrāva aploksni. Tad viņai acis iemirdzējās, un krūtis sāka strauji viļņot. — Uzaicinājums no Austras, — viņa piesarkusi iesaucās... — mēneša beigās uz literāro sapulci. Austra likusi manu darbu uz dienas kārtības... "Julietas Gramboff jaunkundzes literārais priekšlasījums: Mana pirmā mīlestība. — Tiek rādīta neprātīga, muļķīga iemīlēšanās... Mans gara darbs!.. Brangi, brangi... nu vienreiz es to celšu atklātībā... izšķirsies, vai mana spalva spēcīga... Jā, jā, Lavīzīt, uzaicinājums uz sieviešu sapulci...

Lavīzīte viņas priekos nolūkojās neizprazdama un beidzot ziņkārīgi iejautājās: — Ko tad jūs, sievietes, tur, kopā sanākušas, darāt?

— Mēs tur?!. — viņas pierē parādījās dziļas grumbas... — Nu, mums ir jauni mērķi un jauni centieni. Lavīzīt — bet tu jau laikam būsi par vecu... tu tos nesapratīsi...

— Par vecu — jā, — Lavīzīte aizskarta nopūtās... es, freilen, tādas lietas gan nesaprotu. Neesmu arī redzējusi. Lai arī visu ko, bet tās, kas te pie jums nāk... jauni bērni, bet smēķē papīra cigāriņus un tik notuļu vēl kā vīrišķi. Toreiz, kad es vēl dienēju Svarupē, grāfiem arī auga kumteses, bet tādas lietas viņas nemācēja. Lai viņas darīja ko darīdamas, lai rakstīja, lai ceiķināja, vai arī tām bija priekšā roku darbi, — to gan viņas vēl nemācēja!..

— Ak Svarupē, vai tur ir jauki, ko?! — Julieta ar gudru ziņu raudzīja valodu uzgriezt uz citām lietām. — Mēs būtu tik jauki izdzīvojušās... tur pie mūsu radiem. Uz zemēm brīvā gaisā... un medus arī viņiem esot. Bet papa atkal ar saviem radiem saķildojies... mūžīgi sanīdies!

— Jā, tā viņš man stāstīja — uz kāzām nebraukšot.

Atkal karstas asinis saskrēja Julietas vaigos. — Tu tur tos ļaudis pazīsti, Lavīzīt, — viņa pietvīkusi sacīja... — kāds tad tas Brīvnieku Jānis izskatās? Es domāju nu, kādi viņam mati, kādas acis?..

Vecā jumprava domīgi nogrozīja galvu. — To es jums, freilenīt, nevaru pateikt! Kad es dzīvoju Svarupē, viņš laikam vēl nebija dzimis, vai bija varbūt tikai kādus gadus vecs. To lāgā vairs neatceros. Bet viņa tēvu es ļoti labi pazinu. Kad viņš vēl bija puisis, cik reižu neesmu ar viņu dancojusi! Bija paliekam gnets un izvedīgs cilvēks...

— Varētu būt, ka dēls tāds pat, — Julieta ieminējās.

— Prāvu augumu, plecīgs, kupliem, brūniem matiem un lielām, dedzīgām acīm, — Lavīzīte sapņoja tālāk. — Kad viņš ar tām cilvēku kādreiz uzskatīja, — tad, —

viņa apklusa... — Varētu jau gan būt, ka dēls tāds pat, bet priekš jums viņš, freilenīt, nav...

Julieta jutās pieķerta un piesarka kā biete, viņa pati to nomanīja un tādēļ uz sevi saskaitās. — Kas, kas, Loischen, ko tu runā?! Kas to teic, ka viņš priekš manis... Fui, tu esi dumja... dumja, jā...

— Lai nu lai, — viņa pavīpsnoja, — labāk arī, ka tā! To jau es sen no jums vēlējos dzirdēt...

Viņa aizgāja atkal atpakaļ pie savas saimniecības, un jaunkundze, daudzmaz apmierinājusies, piesēdās pie savas noveles. Viņa nevarēja vairs kavēties, jau laiks nosacīts, kad viņai to būs priekšā celt! "Mana pirmā mīlestība"... viņa kā rakstniece visus pārsteigs...

Un tomēr viņa nevarēja savas domas piekalt pie šī darba, tās lidoja apkārt, un tā ērmoti un savādi tai metās ap sirdi. It kā uzburts nepazīstamais tēls parādījās atkal viņas gara acīm, tagad daudz noteiktākās, tuvākās krāsās un veidā. Prāvu augumu, plecīgs, kupliem, brūniem matiem un, kad viņš to ar savām dedzīgām acīm uzlūkoja, tad... — Uz nekad redzēšanos, jaunkundze —

Piepeši viņa uzlēca no sēdekļa un soļoja uzbudināta pa istabu. Krūtis tik nospiestas, gaisa par maz! — Es palikšu nervoza, es palikšu jūtelīga, kas no manis iznāks — sapņotāja! Savu darbu es vairs nepabeigšu... vai arī izblamēšos!.. Man jātiek brīvā gaisā, man jātop svabadai... nē, nē, ilgāk tas tā vairs nevar iet —

Un bēgdama no šī sāpīgā sapņa, viņa bija drīz rata mugurā un aizripoja brīvā gaisā. "Ozolu vainaga" biedrene nedrīkst nodoties sentimentāliem mīlestības sapņiem...

Sestā nodaļa OZOLU VAINAGS

Svarīgā literārā sapulces diena bija pienākusi. "Ozolu vainaga" telpas pildījās biedrenēm un viešņām. Lokāls atradās pilsētas viducī, un tā kā tur agrāk bija bijis kādas studentu sabiedrības miteklis, tad arī tas "Ozolu vainaga" vajadzībām bija visai noderīgs. Bija manāma jau rosīga dzīvība. Vairāk biedreņu bija sapulcējies bibliotēkas istabā un trieca par jaunāko literatūru un prātoja, ka no Julietas Grambovas šīs dienas priekšlasījuma gan nekas liels nevarot būt. Virsraksts nekā laba neapsolot un katrā ziņā esot jāsagatavojoties uz oponēšanu. Citas atkal atradās ēdamā istabā, kur no lokāla pārzinātāja pret atlīdzību varēja visu ko dabūt, un mielojās ar vīnu un raušiem. Tās uz jauno rakstnieci turēja vēl mazāk labu prātu un runāja visnotaļ par izsvilpšanu. Paretam arī kādas jau bija ieņēmušas sēdekļus sapulces zālē, bet tās pa lielākai daļai bija ievestas viešņas, kuras te bija ieradušās pirmo reizi. Tās tad izturējās arī klusu kā pelītes un tikai klusu ko viena otrai ausīs iečukstēja. Mēmi viņas uzlūkoja lielo ozola kroni pie sienas līdzās katedrām un zem kroņa krustīm saliktas floretes. Tālāk karājās arī visādas bildes, kuras rādīja sievieti gan uz zirga, gan uz rata... tikai nevarēja no tālienes tik labi saredzēt un pieiet tās aplūkot tuvumā... Nē, viņas neuzdrošinājās atstāt savas vietas.

Te arī parādījās aulā pati referente, no rata braukšanas

piesārtusi. Lepni krūtis izgāzusi, viņa devās uz katedru un, lēni galvu pamājot, apsveicināja sapulci. Savā ziņā viņa bija ļoti lepna un arī zināja, ka tai ir vairāk skauģu un pretinieču nekā piekritēju. Tā viņa ir, tā viņa ir, junge Frau, — kāda pusvītusi roze čukstēja savai biedrenei, — vai jūs viņu pazīstat?

Julieta gan nelikās neko redzam, bet manīja, ka tā bija viņas šuvēja Bīdelmaniete, kas par viņas ierašanos tā bija sajūsmināta, bet jaunā sieva, kuru viņa nepazina, bija Grietiņa — Žiglemaņa kundze: viņas vīrs patlaban kā bija uzsācis Rīgā veikalu. Karstas asinis viņai saskrēja vaigos, kad dzirdēja vēl šuvēju turpinām: — Cik skaisti viņai piestāv mans taisītais rata braucējas uzvalks! Kairinoša parādība, ach jā! Diezin, kāds gan šo dabūs...

Smaidīdama Julieta piesēdās pie galdiņa... par to viņai gan mazas rūpes! Viņas sirds šodien pavisam par ko citu pukstēja... kaut viņa ar savu darbu iegūtu uzvaru. Reižu reizēm viņa to bija cauri lasījusi, pārlabojusi un valodu nogludinājusi... viņa to mācēja gandrīz vārdu pa vārdam no galvas. Pašai tas viņai patika ļoti, bet citai nevienai viņa nebija to rādījusi, un tādēļ ar visu lielo kuražu tai, jau šurpu ratojot, sirds baigi vien pukstēja. Viņa ieskatījās manuskriptā... iedomājoties, ka tai drīz ar to būs jāstājas uz katedras un visas acis uz viņu raudzīsies, tai iekšā metās karsts vien. Tomēr viņa iedzēra no karafes glāzi auksta ūdens, saņēmās un allaž drošu skatienu pārskatīja sapulci...

Kāds raibs skats... sprogainas galvas, visādām lentēm un spalvām! Te nu vajadzēja Brokmanim būt klāt un to visu apbrīnot. Gan jauniņas, vēl gluži nepieaugušas meitenes, īsi apcirptiem matiem un stāvām krādziņām,

gan gluži nevainīgas, gan fanātiskas sejas! Cik lieliski daža uzspraudusi uz strupo deguntiņu pansneju un apzinīgi gudri caur to lūkojās, cik švītīgi un pārgudri cita kūpināja savu papirosu! Kas viņām daļas, ka pussārtušās rozes, kuras te bija ieradušās pirmo reizi, ar to jutās apgrūtinātas un, it kā nobijušās, dievtiesīgām sejām gaidīja, kas vēl te notiks. Viņas bija te ieradušās aiz ziņkārības un modes, jo, kad jau citas sievas un meitas nāca, kā tad nu atrausies... noturēs vēl tevi par neizglītotu. Viņas tāpat kā mazās knīpeles gan laikam vēl nebija izpratušas "Ozolu vainaga" pamatu un droši vien neatteiktu nevienam, ja viņas bildinātu par līgavām. Pati lieta gan tikai kādas retas kopoja. —

Zāle, acīm redzot, pildījās, un sacēlās arvien lielāka kņada. Divas īsti tuklas kundzes ienāca un nosēdās pašā priekšā. Julietai gandrīz ieblakām. Kā zibens izplatījās aulā vēstis, ka tās abas ir "Ozolu vainaga" principiālas pretinieces, kritiķe Kristolde un no laukiem iebraukusi avīžu korespondente Māte Lauciniece. Abām bija asas spalvas un asas mēles, par viņu rakstiem mazās knīpeles bija tiktāl skaitušās, ka bija dabūjušas jau gandrīz aknu kaiti. Tādēļ tās arī uzlūkoja abas daudzinātās kā kādus brīnuma zvērus. Bet šodien tās varēja viņām smalki atriebties... lai tik viņas "panāk uz placi". Viņas sacels tādu troksni... izsvilps viņas "uz notīm". Citas jau lika pie bufetes apgādāt jēlas olas.

Saprotams, ka abas tuklās kundzes uz to nebija sagatavojušās, viņas sapulci uzlūkoja ar mazpienīgām acīm un allaž nosmīnēja vien. Viņas tāpat aiz ziņkārības bija likušas sevi te ievest, lai dabūtu tos brīnumus īsti redzēt

un varētu tad vēlāk "Ozolu vainagu" vēl jo labāk atklātībā nozobot.

— Saki, mīļā, kura tad ir pati tā priekšniece, tā Austra? — Māte Lauciniece jautāja savai biedrenei. — Tādi strupi kartupeļa deguntiņi vien te redzami... kāda tad gan tā pati barvede var būt?

— Tūliņ tev parādīšu, — Kristolde skatījās apkārt. — Vai tu redzi tur to sauso, gaŗo kārtsgabalu, kas tur viņā pulciņā runājas... Tā ar tiem sarkanajiem matiem... vaļējas krūzas nokarājas līdz pus pleciem.

— O, jemine! — Māte Lauciniece nicinoši savieba lūpas. — Tad tāda tā priekšniece!

Pašulaik priekšniece pienāca pie Julietas un viņu apsveica. — Nu, mana cienījamā Gramboff, jūs man rādāties mazliet kā uztraukta. Jā, jā, varu iedomāties, esmu to visu izbaudījusi. Pirmoreiz uz katedras kāpjot, man sirds, ar vārdu sakot, iekrita tīri kurpītēs...

Julieta priekš viņas godbijīgi piecēlās un saķēra silti viņas roku.

— Novēlu jūsu pirmajam ražojumam labas sekmes, — Austra sacīja.

Julieta vēl arvien turēja saķērusi viņas roku. — Es jums pateicos, es jums no visas sirds pateicos un priecājos, ka jūs esat mūsu barvede...

Zālē jau visas vietas bija ieņemtas, un mazās knīpeles, kuras jau bija sagatavojušās uz ovācijām, spārdīja nemierīgi kājām. Paretam arī atskanēja saucieni: — Iesākt, iesākt!.. Atklāt!..

Priekšniece piegāja pie katedras un, pulkstentiņam atskanot, iestājās tūlīt dziļš klusums. Bet, tiklīdz viņa pati parādījās katedrā un gribēja sākt runāt, kad no visām pusēm atskanēja tādi aplausi un bravo saucieni,

ka griesti vai gribēja uz augšu celties. Un nemaz norimt! Nelīdzēja ne Krirstoldes smīnēšana, ne Mātes Laucinieces galvas grozīšana, vēlreiz un vēlreiz "pērkoņbazūnīgs urrā!" Julietai acis mirdzēja it ikā kādā svētsvinīgā skatā... viņa sajuta saldu gandarījumu sirdī, ka barvede tiek tik milzīgi godināta skaudīgajām pļāpām par spīti...

Priekšniece jau bija sākusi runāt, kad tikai vēl ovācijas apklusa ... — ...un šodien es te redzu ļoti daudz jaunu vaigu, — nu varēja dzirdēt tālāk, — būs apmēram trīsdesmit personas, trīsdesmit no labākajām familijām pulcējušās atkal no jauna ap mūsu karogu. Tas mani apmierina, manas cienījamās, tas mani sajausmina. Es lasu šinīs sejās, ka tās nav dzimušas būt kalpīgi gari, ka tās ir gara aristokrātes, sieviešu kārtas labākais kodols. Un kas mums ir daļas gar kalponēm! Mūs pulcina kopā augsts un cēls mērķis, izcīnīt savas tiesības, pacelt sieviešu kārtu no pīšļiem... Lai dzīvo "Ozolu vainags," slava! slava!..

Tas nu tik bija troksnis un aplauss! Mazās knīpeles nevarēja nemaz beigt grīdu spārdīt, un pussārtušās rozes, ierautas strāvā, sita plaukstas aizkusušas — tīri asarām acīs. Tikai Julieta bija aizmirsusi tagad visas goda parādīšanas, domīgi viņa nolūkojās uz zemi: kas bija šie mērķi, kas bija šie centieni? Tikai viņai vienai rokas stāvēja mierā, pat Kristolde un Māte Lauciniece plaukšķināja.

— Kā tas nāk, ka tā Aspazija te nepiedalās? — Māte Lauciniece jautāja.

Kristolde nosmīnēja. — Divi lieli gari kopā nesatiek... "Ozolu vainaga" priekšniece pie gadījuma šo dzejnieci labprāt apkaro... Viņu uzskati un centieni

ļoti izšķiŗas. "Ozolu vainaga" un Aspazijas mērķi viens otram gluži pretēji. Aspazija sieviešu emancipāciju sev priekšā stāda gluži citādu. Ratu braukšana un citi "Ozolu vainaga" centieni esot tai taisni pretīgi.

Kad lielais troksnis daudzmaz bija aprimis, viņa atkal iesāka: — Tagad pāriesim uz dienas kartību. Mūsu cienītā biedrene Julieta Gromboff ārkārtīgi apdāvinātā vingrotāja un rata braucēja, nolasīs savu literāro ražojumu: — "Mana pirmā mīlestība." Ceru, ka šis darbs atradīs sapulces piekrišanu. Cienītā Gramboff, topiet lūgta!

Julietai atkal tāds savāds karstums pārskrēja pār kauliem, viņa saķēra savu manuskriptu. Kādas divas trīs rokas ieplaukšķinājās... tad briesmīgs šņāciens caur visu zāli un krēslu grabināšana... — Ss! mieru!.. Piekritējas, it kā nokaunējušās un nobijušās, nodūra acis un tika no visām pusēm dusmīgi uzlūkotas. Julietai sirds tīri nostāja pukstēt, tai vietā, kur klausītājas sēdēja, viņai stāvēja priekš acīm raibs... tomēr nākošā acumirklī viņa bija katedrā ...

Viņa labprāt būtu sacījusi kādus aizbildināšanās vārdus, lai no viņas nesagaida diezin kādu mākslas darbu. Viņa tikai mēģinājusies kā iesācēja... Bet domas pavisam sajukušas, sirds sita piecpadsmit... viņa nejaudāja acis pacelt no manuskripta. Un beidzot iznāca tādā nospiestā balsī, kuru viņa nemaz nepazina:

— Mana pirmā mīlestība...

Viņa atkal piestāja, jo tai likās, it kā tā būtu dzirdējusi klusu ņirgāšanos ... — Tālāk, tālāk, — dažas balsis sauca ... — diktāk...

Viņa saņēmās, iesāka skaļāk un drošāk:

― Biju palaidusi patlaban sava mūža vienpadsmito

gadu un apmeklēju skolu. Mūsu vecā skolotāja bija katrā ziņā nodomājusi mani un manas biedrenes uzaudzināt par tikumīgām sievietēm, tādēļ viņa arī katru dienu vienu stundu mums iekala jēdzienus par tikumu un grēku. Sievietes tikums, pēc viņas domām, bija: zeķes lāpīt, ēdienu vārīt, savu saimniecību labi vadīt un, ja Dievs devis bērnus, tos godam kopt un audzināt... — skaļa smīnēšana... — turpretim grēks — lasīt tos romānus, kurus var dabūt īrēt atklātā bibliotēkā. Ar to viņa domājās pie mums savu pienākumu izpildījusi, tikai vienu lietu tā bija gluži piemirsusi. Arī Ieva zināja, ka tas ir grēks, " ēst no augļiem tā koka tās atzīšanas tā laba un ļauna", un tomēr viņa gribēja savu ziņkārību apmierināt, un tā arī es, kā īsta ziņkārīga Ievas meita, nogāju vecajai skolotājai par spīti uz bibliotēku. Tur manas vajadzības man nolasīja no acīm un pasniedza man traku mīlestības romānu veselos trīs sējumos.

Tikai tagad viņa bija tiktāl apmierinājusies, ka uzdrošinājās pacelt acis un sapulci pārskatīt. Mazās knīpeles strādāja ar zīmuļiem, nicinoši purināja galvas un smīnēja, tā ka viņai no tās puses nebija nekas labs sagaidāms. Gandrīz visa sapulce, sabāzusi galvas kopā, čukstēja, izņemot pussārtās, kuras vēl arvien atradās šīs dienas iespaidu varā. Tāpat arī Kristoldei un Mātei Lauciniecei, kā rādījās, saturs interesēja, viņas tam uzmanīgi sekoja un darīja priekšnieci uzmanīgu uz nebēdnieču trokšņošanu, un tā arī viņas ar savu pulkstentiņu apsauca.

Priekšālasītājai iedūrās tikpat kā nazis sirdī. — Man līdz tam nebija ne prātā ienācis, — viņa iesaucās, — ka grēks tik patīkams, bet nu to nopratu. Šī grāmata bija

man desmit reiz lielāks baudījums nekā indiāniešu stāsti no skolas bibliotēkas un simtreiz lielāks nekā manas skolas grāmatas. Es tapu pavisam nemierīga, kad lasīju, kādas jūtas valdījušas sieviešu krūtīs, kā viņas ļoti mīlējušas un kā sērojušās pēc saviem varoņiem savās dienas grāmatās. Man uznāca it nemanot vēlēšanās arī rakstīt dienas grāmatu un mīlēt, — bet ko?..

— Bleķis, bleķis — salkana mīlestība! — kāda balss iesaucās, un knīpeles sāka kājām dauzīt tik stipri, ka viņa vairs nejaudāja turpināt. Tā bija Trausliņu Anna, kas iesāka, satiriķe un dzejniece. Atkal atskanēja priekšnieces zvaniņš. — Es lūdzu netrokšņot un netrampelēt, — viņa stingri sacīja. — Vēlāk katra dabūs vārdu no katedras, ja tai būtu pie šī darba kas piebilstams...

Pretinieces sakaunējās un palika klusu, un Julieta dusmās piesārtusi iesāka tālāk:

— Līdz tam biju apmierinājusies, mīlēdama savu tēvu un audzinātāju Lavīzīti, bet nu manai mīlestībai vajadzēja cita priekšmeta: varoņa, kas vai nu mani izglābis no nāves, vai arī gatavs doties dzīvības briesmās. Vajadzēja varonīga vīrieša, plecīgu stāvu un kuplām ūsām, bet man neviens cits tāds nebija pazīstams kā vien mana tēva kučieris un alus puisis Mārtiņš, kas labprāt dzēra brandvīnu un bija stiprs miesas spēkos. Jau no mazām dienām viņš ar mani jokoja: — Freilen, es jūs precēšu. — Kā Lavīzīte stāstīja, tad arī viņš patiesīgi bijis manas dzīvības glābējs: maza būdama, es reiz ievēlusies dārza grāvī un būtu noslīkusi, ja viņš mani nebūtu izvilcis no ūdens. Tā Mārtiņš arvien, kad bija iedzēries un omulīgs, sauca mani par savu brūti;

agrāk es šī vārda nozīmi nesapratu, bet nu man gan atausa, ko tas nozīmēja. Lai neviens nesaka, ka no romāniem nevar tapt gudrs: mans redzes aploks bija tapis uzreiz plašāks. Es uzreiz nopratu, ka esmu bagāta vīra meita, ka pēc viņa nāves mantošu daudz naudas un ka Mārtiņš ir nabaga kučieris, kuram vairāk nav, kā tas, cik viņš pie mana tēva pa gadu nopelna. Bet tas neko nekaitēja, arī romānā bagātajai tēva meitai bija gluži nabags mīļākais. Viņas tēvs vēl bija grāfs, un tā kā viņa pils atradās netālu no kāda liela ezera, tad viņa bija iemīlējusies kādā nabaga zvejniekā. Vecais grāfs nekad šo pliko jaunekli nebūtu pieņēmis par znotu, tādēļ viņa ar to slepeni aizbēga. Tad viņi svešās zemēs bija salaulājušies un laida tēvam ziņu. Tas gan sākumā tikko nedabūja trieku, bet vēlāk apmierinājās un deva tiem savu svētību. Mīļotāju pārītis pārvadājās uz grezno pili un dzīvoja laimīgi. Īsi sakot, šis jaukais kopiespaids man gāja tā pie sirds, ka es iemīlējos Mārtiņā un jau cieti pie sevis noņēmos, ka, tiklīdz būšu uzaugusi liela un tēvs man liegs ar viņu savienoties, tad mēs abi slepus aizbēgsim un ātrāk atpakaļ negriezīsimies, līdz būsim dabūjuši tēva atļauju un svētību.

Saprotams, ja jau tādas lietas grib izdarīt, tad arī vajag būt ar pašu līgavaini skaidrībā. Man grauza ļoti sirdī, ka Mārtiņš tapa ar katru dienu pret mani svešāks un vēsāks, un tikai tad vēl, kad bija labi piedzēries, ar mani pajokojās. Tobrīd vēl neapķēru, ka, man lielākai un gudrākai topot, kučierim nācās pret mani būt godbijīgākam. Es tomēr negribēju ilgāk dzīvot nezināšanā un, lai gan man tas nācās grūti, tomēr es viņam piesarkusi jautāju, vai arī es tam patīku. Viņš nosmējās

tik labsirdīgi un gardi, ka viņam tīri asaras spiedās acīs... es viņam ļoti patīkot...

— Arī jūs man patīkat, — es kautrīgi sacīju, jo: "Jūs mīlēju," to nevarēju dabūt pār savām lūpām.

Nu Mārtiņš ilgi, ilgi smējās, asaras viņam bira pār vaigiem kā pupas. — Nu, tad jau labi, kad jūs izaugsit liela, tad es jūs precēšu. Papiņš mums dos naudu, un mēs pieņemsim krogu...

Viņš nevarēja beigt smieties, bet man tapa karsts ap sirdi, kaunīgi piesārtusi, es aizskrēju projām. No tās dienas Mārtiņš iesakņojās manā sirdī vēl dziļāk, jo nu es taču biju ar viņu skaidrībā. Ar pilnu tiesību es tagad kā viņa brūte tam raudzīju darīt prieku. Kad Lavīzīte viņam nedeva no mūsu ēdiena, tad es domāju, ka viņa skopa saimniece, un pasniedzu viņam šad un tad kādu labāku kumosu vai dāvināju tam pa rublim no savas kabatas naudas, ko viņš vēl tai pašā vakarā aiznesa uz krogu un nodzēra. Ziemas svētkos viņš pie savām dāvanām: mīkstas, siltas šalles un cauna cepures, dabūja arī no manas puses klāt ar pērlēm izrotātu jostu, bet viņš it nebūt nenomanīja, ka es tā dāvinātāja, īsi sakot, no šī brīža es biju labprāt viņa tuvumā... vai nu viņš tur sukāja zirgus vai smērēja ratus, es biju viņam palīdzīga. Kamēr viņš mauca riteni, es peķēju uz ass smēru, bet allaž par daudz... viņš nevarēja diezgan gardi nosmieties, ka es tik devīga...

Māte Lauciniece piepeši sapīkusi uzšāvās kājās. — Fui, cik neestētiski... Nāc, mīļā, mēs varam te savu garšu samaitāt... — Bet Kristolde smīnēdama attrauca: — Pagaidi taču... noklausīsimies to balagānu līdz galam... Knīpas nesamanīdamas viena otru uzlūkoja, it

kā nezinādamas, kā šinī gadījumā izturēties. Iestājās atkal miers, un Julieta turpināja ātrākā tempā:

— Cik reizes Lavīzīte mani tādās reizēs izbāra, cik viegli es varot nosmērēt savas labās drēbes. Es šādu bārienu pacietu it mierīgā garā, it labi paredzēdama, ka mana mīlestība uzdursies turpmāk uz vēl jo lielākiem šķēršļiem. Gāju tad pie savām grāmatām un sapņoju vaļējām acīm par baigo nākotni, kur būšu liela izaugusi un ar Mārtiņu aizbēgusi, un gaidīšu ar pukstošu sirdi no dzimtenes uz tēva svētību...

Nemaz nebūtu jāšaubās, ka līdz tam man augumā un saprašanā pieņemoties, arī šī karstā mīlestība uz Mārtiņu būtu it pavisam atdzisusi, ja nežēlīgais liktenis nebūtu parādījis savu valšķību un nebūtu nobeidzis manu jauko mīlestības sapni spējām sāpēm. Kādā svētdienas pēcpusdienā tēvs sacīja Lavīzītei, ka viņam jāraugot jauns alus puisis un kučieris, jo Mārtiņš viņam uzteicis dienestu. Tas apcēlis kādu pārtikušu atraitni, būšot to precēt un pieņemt Piņķu tīrelī zemi.

Šī vēsts mani pārsteidza vēl vairāk nekā zibens spēriens skaidrā gaisā, es jutos kā no septītā padebeša izsviesta! Ka Mārtiņš tā varējis lauzt savu uzticību, to nevarēju iedomāties. Bet vēl tajā pašā dienā dabūju ar rūgto patiesību vairāk iepazīties, kad viņš atveda savu brūti parādīt tēvam un Lavīzītei. Tie abi viņiem novēlēja laimes, bet manu sodošo, pārmetošo skatienu tas muļķis nemaz nesaprata. Viņš mani vēl it vaļsirdīgi uzrunāja: — Freilen, vai jūs pastaigādamās mūs kādreiz neapciemosit? - Es viņam atbildēju, nicinoši klusēdama, un aplūkoju šo sievieti, ko tas bija izraudzījis. Dzeltenu seju, stipri veca, priekšā tai trūka pat vairāku zobu, un tomēr viņš to turēja labāku par mani! Iegādājos

atkal savus romānus — jā, jā, — te jau bija tāda pati intrigante, kas ievilkusi manu varoni savos tīklos... vairs īsti nesamanīju, vai Mārtiņu par viņa nekaunīgo uzticības laušanu nicināt, vai viņu nožēlot, ka tas kritis šai briesmīgai sievietei par upuri. Un es pret šo briesmīgo nevarēju uzsākt cīņu, kaut arī man sirds sāpēja!

Tad tēvs sāka ar Mārtiņu aprēķināties, un man vaigi dega kā ugunīs. Rēķins abiem nesaskanēja. Mārtiņam pēc sava rēķina vēl nācās desmit rubļu, turpretim pēc tēva rēķina tas bija nodzēris viņa krogā jau piecpadsimt rubļu vairāk, nekā tam pienācās. Cēlās vārdu maiņa, un mans labsirdīgais Mārtiņš, kuru vēl nekad nebiju redzējusi dusmīgu, bija pavisam manas sāncenses samaitāts. Viņš kļuva rupjš un sacīja, ka tēvs gribot viņu apkrāpt. Par to tēvs kļuva nikns un, piecirtis kāju pie zemes, bargi iesaucās: — Ārā no manām acīm es saku! — Tagad arī es vairs nevarēju ilgāk savaldīties... manās acīs Mārtiņš bija "spicbuks". Kā atriebības dieviete, pacēlusi savu dūri, es viņam tuvojos, piecirtu kāju pie zemes un sažņaugtā balsī uzsaucu: — Ārā no manām acīm es saku! — viņš kādu brīdi tā ērmoti noskatījās, tad atmeta ar roku. — E, ēdiet ar, kad neesat ēduši! un aizgāja ar savu jauno līgavu projām.

Atkal zālē cēlās troksnis, kāju spārdīšana bija dzirdama arvien biežāk, šņākšana un jau paretam svilpieni. Julietai vēl atlika stāstīt, kā viņa savas dvēseles sāpes pārcietusi, šo mīlestību aizmirsusi, un tagad uz to noskatās kā uz muļķību, bet pie tā viņa vairs netika. Knīpeles cēla tādu troksni, kāds vēl nebija pieredzēts. — Nost, nost, — bleķis!.. — un skaļie svilpieni plēsa

vai ausis pušu. Par velti tagad priekšniece zvanīja un atgādināja mieru, iekarsušās jaunavas to vairs neievēroja... žestikulēdamas citas jau spraudās ap katedru un bija gatavas runātāju no turienes nodzīt ar varu zemē. Bāla un lūpas sakniebusi, Julieta noskatījās šinī satracinātā pūlī... viņai nekas cits neatlika kā atstāt runātājas krēslu. Sašutusi viņa nosvieda manuskriptu uz galda, un nu bija arī miers... viņa bija izsvilpta.

Priekšniece aprāja trokšņotājas, kuras gribot ar kāju spārdīšanu un svilpšanu panākt to, ko vajagot izcīnīt gara spēkiem, un lūdza pieteikties pie vārda, kas šinī lietā ko gribētu piebilst.

Skuķes saskatījās, tad viena, pieturēdama uz atliektā deguntiņa uzkniebto pensneju, devās steidzīgiem soļiem uz katedras un nākošā acumirklī tur bija augšā. Labu laiku viņa ko nesaprotamu šļupstēja un stostījās, tad tālāk iznāca: — ...un man Julietai Gramboff jaunkundzei jāpretojas, jo te ir tēlota tikai salkana mīlestība, un tā mūsu "Ozolu vainagam" nav svarīga. Bet kur paliek mūsu nabaga brāļi, kur sadzīves trumi un augoņi? Mums vajag graizīt sadzīves trumus un netikumus — tas ir mans priekšlikums...

Pēc skaļiem aplausiem, "urrā" un "bravo" saucieniem Trausliņu Anna kāpa katedrā, un tā jau bija daudz vairāk bīstama. — Man cienītai priekšrunātājai jāpiebalso, — viņa ar sarkastisku smaidu iesāka, — šis Julietas Gramboff gara ražojums ir vistrakākais bleķis, kāds vien piedzīvots. Es nezinu, ko rakstniece gribējusi panākt ar šo smēru, tur vairāk nekas nav redzams kā jaunās paaudzes apķengāšana. Būtu prātīgāk, ja runātāja būtu palikusi pie savu saldo kūku cepšanas,

nekā uzbāzusies mums ar saviem salkaniem ideāliem un savu salkano mīlestību. Viņa nemaz nepazīst sadzīves. Var jau būt, ka viņas tēva kučieris dzer ik rītus kafiju, bet mums, sievietēm, vajag būt augstākiem mērķiem un augstākiem centieniem. Es saku vēlreiz: tas bija tīrais bleķis, ko rakstniece mums te sastāstīja. Un par to es arī nebrīnos... ir taču skaidri redzams, ka viņa vairāk nekā nezina, kā tikai saldas kūkas cept un gaudot savos sacerējumos par salkanu mīlestību. Cerēsim, ka viņa mūs uz priekšu ar saviem smēriem vairs neapgrūtinās, jo viņa varētu būt viss cits kas, tikai ne rakstniece...

Kamēr Trausliņu Annas runa tika saņemta atkal skaļām gavilēm, Julieta sēdēja tikpat kā sapliķēta. Gan necienības pierādījumi priekšlasījuma laikā bija viņu sāpīgi aizskāruši, tad tomēr šis apvainojošais uzbrukums nāca viņai tik piepeši, tik nejauši, ka tā pat savās domās nepaspēja sakārtot, ko uz to atbildēt. Viņa bija savu darbu ar mīlestību strādājusi, bija pie tā daudz nakšu bez miega pavadījusi, un tagad to ņēma tā sagrozīt un saķēmot... nē, nē... to viņa nevarēja pieļaut. Sašutusi un piesārtusi viņa uzskrēja bez atļaujas katedrā un, smagi nospiesta, iesaucās: — Tas ir melots!.. Ko abas priekšrunātājas sacīja, tie ir nekaunīgi meli...

— Oho... — no visām pusēm draudošas balsis iesaucās, un priekšniece viņu ar savu zvaniņu pārtrauca. - Lūdzu lietot pieklājīgākus vārdus, mana cienījamā... sapulce jau tā pret jums satracināta...

— Tas ir melots! — viņa smagi izdvēsa. — Es ne pavisam neaizstāvu salkano mīlestību un dzīvi esmu tēlojusi faktiski tādu, kādu es to pazīstu. Es citādus nabaga brāļus neesmu redzējusi, mūsu kučieris dzīvo patiešām

tādos apstākļos, un mūsu dvorņiku dzimta patiešām dzer ik rītus kafeju...

Māte Lauciniece un Kristolde tagad tik sirsnīgi aplaudēja un visiem spēkiem izrādīja savu piekrišanu, bet šis aplauss pazuda, kad dūšīgās knīpas sāka atkal no jauna sist kājām, svilpt un šņākt. — Nost, nost... nost ar salkano mīlestību!..

Julieta spītīgi saslējās un sauca visā spēkā: — Es neatkāpšos ne soli, kamēr es nebūšu uzbrukumus atraidījusi... Tomēr nelīdzēja nekas, troksnis kļuva arvien trakāks... no zāles otra gala laidās pa gaisu viena jēla ola un pēc tam vēl viena, abas nokrita pie katedras un saplīsa pie viņas kājām...

Atkal atskanēja priekšnieces zvaniņš. — Tā kā par šo lietu ir diezgan debatēts, tad sapulce slēgta...

— Prātīgi, bravo, sapulce slēgta... — viņas pretinieces, skaļi smiedamās, klīda ārā no zāles, un arī citas piecēlās uz iešanu. Asarām acīs un dūres sakiebusi, Julieta vēl stāvēja uz katedras... sapuplce bija slēgta... viņai jau cits nekas neatlika kā doties uz mājām...

Drīz arī viņa atradās uz ielas sava tērauda zirga mugurā. Dažs labs sieviešu draugs palika stāvot un kārām acīm noskatījās uz šo kairinošo parādību, bet neviens nezināja, kas viņai grauza sirdi...

* * *

Nelaimīgā caurkritusī rakstniece nu bija mājās, bet viņai nekur nebija miera. Viņa jau pati nevarēja pateikt, kas tai kait. Ar kādu pašapziņu viņa bija devusies ar savu darbu uz sapulci, cik viņa bija bijusi uz savu darbu lepna... bet nu viss vējā, viņas apzinība lauzta,

slavas vietā iegūta nicināšana!.. — Bleķis, tīrais bleķis, — biedrenes liecināja, — salkana mīlestība! — Un var būt arī, ka viņām taisnība; viņai jau nav nekādu piedzīvojumu... viņa nepazīst ne nabaga brāļus, ne to apstākļus. Nu — viņa raudzīs ar tiem iepazīties, bet to vajadzēja jau agrāk darīt... Tad varbūt viņa būtu bijusi šīs dienas varone, bet tagad...

Bet vai tad patiešām viņas ražojums bija tik niecinājams, ka viņu ar to nodzina no katedras kā kādu ienaidnieci? Aizskartās pašmīlības jūtas atkal sacēlās... viņas nievātājas jau tikai bija muļķa knīpas!.. Viņa jau tikai labu vien bija domājusi un labu gribējusi sacīt, bet viņas aizbāza ausis... Taču stāsta beigās bija sacīts, un to viņas būtu dzirdējušas, ka viņa ar šo piemēru gribējusi pierādīt to, ka īstai varonei neklājas noslīgt salkanā mīlestībā, tikai varoņus viņa drīkst mīlēt, ja tādi ir, pārcilvēkus... šīs muļķās knīpas jau nemaz nesaprata, par ko viņa uzstājās ...

Bet vai tad patiešām viņa bija tāda varone, tāda gara aristokrāte? Un vai visas tās "Ozolu vainaga" biedrenes un viņa — vai viņas bija tās izlasītās? Kur tad ir viņu varonība, viņu spēks un viņu pārākums par citiem mirstīgiem? Vai tā tik nebija tukša iedomība, ko viena otrā pabalstīja, tikai šaurs egoisms un pašapbrīnošana? Vai jau ar ratu un sportu ir sasniegta dzīves pilnība un sieviešu emancipācija... un kādēļ tad nevarētu arī saldas kūkas cept, kad tās var ēst?.. Un kāda mīlestība ir salkana, kāda ir rūgta?.. Viņa nevarēja atrast uz to atbildi un jutās nelaimīga. Nelaimīga, jā... viņa nebija vairs mierā ne ar sevi, ne ar saviem apstākļiem, ne ar "Ozolu vainagu...

Un, it kā vēl tālāk sevi jautādama, viņa, pie rakstamā

galda piestājusies, svēra uz rokām kādu pabiezu vēstuli... kā lai viņa dabū gandarījumu par šīs dienas nievāšanu? Acis viņai stīvi noraudzījās uz vēstuli un beidzot priecīgi iemirdzējās... Tas jau bija Klāras rokraksts!? Viņa tai beidzot rakstījusi, labi, labi... citādi viņa tagad nezinātu ko iesākt! Labā Klāra, ko viņa gan tai rakstījusi?.. Aploksne bija jau atrauta, kāri viņas acis lidoja pa saturu.

Mana mazā, mīļā Julieta!

— Piedod, ka tik ilgi esmu kavējusies uz Tavu pēdējo vēstuli atbildēt, saņem manu skūpstu, mazā, un piedod, jā!... Man bija tik daudz darba ar savām studijām, un Tu biji tik daudz rakstījusi un jautājusi, ka visu to Tev nespēju maz vārdos atbildēt. Bet vienmēr esmu domājusi par savu mazo Julietu tālumā un tā nu atlieku beidzot visu mālā un gribu Tev rakstīt īsti garu vēstuli.

Priecīgi mani pārsteidz Tava vēsts par jūsu jauno biedrību par "Ozolu vainagu", novēlu tam no savas puses daudz sekmju. Ir laiks, ka sievietes, kuras savā starpā tik daudz skaudušās un nīdējušās, sniedz roku viena otrai kopīgai dzīves cīņai. Viņām dzīvē jācīnās patiešām ar daudz vairāk šķēršļiem un grūtībām nekā vīriešiem. Tikai dažas lietas no tā, ko Tu man atrakstīji, man izrādās it kā "afektācija", it kā jūs ar to meklētu līdzekļus pret garu laiku, piedod man, mazā, ka esmu tik vaļsirdīga. Es jau labprāt vēlētos, ka būtu maldījusies... pārbaudi manu ierunu un, ja atzīsti, ka man netaisnība, tad nekavējies sekot spraustajam mērķim. Tev pašai to vajag zināt vislabāk.

Un, kas attiecas uz manu bērnību, tad šo stāstu es Tev patiesi paliku parādā. Tu to tagad gribi zināt. Es negribēju Tev klāstīt lietas, no kurām Tev nav jausmas un no kurām Tu biji pasargāta. Bet tagad Tev vairs neslēpšu... Tu jau esi mana mīļā draudzene un, es redzu, ka esi sākusi nodarboties ar svarīgiem jautājumiem. Tu gribi mācīties patieso dzīvi, un mani agrie jaunības gadi Tev var rādīt kādu mazu, bet patiesu stūrīti no tās. Nav tā, kā Tu domā... neesmu nebūt cēlusies no "kādas labākas familijas", aukļu lolota. Par savu tēvu es nekā nezinu, bet gan atceros savu nelaiķa māmiņu, kas bija pie teātra par apkalpotāju un mīlēja garīgus dzērienus vairāk nekā mani. Tātad sapratīsi, ka nebūt neesmu no mazotnes tik glīti audzināta un labi skolota, kā Tu esi iedomājusies. Ar pliko, kailo nabadzību iepazinos jau tad, kad pratu izšķirt rītu no vakara, bet viņa mani nespieda. Es jau toreiz vairāk vajadzību nepazinu kā sausu maizi un kafijas malku, jutos ar to tik dzīva un laimīga kā zivs ūdenī un nevarēju ne iedomāties, ka citiem cilvēkiem varētu būt par mani labākas dienas. Bet, tiklīdz es sāku iet skolā, sāku diezgan laikus mācīties pazīt pasauli un to, ko nozīmē būt bagātu ļaužu bērnam un nabaga apkalpotājas meitai. Laimīgajām biedrenēm nācās man grūti iestāstīt, kāda starpība valda starp mani un starp viņām, jo man bija tāda iedzimusi stūrgalvīga pašapziņa, ka es par to negribēju nekā zināt, ar ko es savai māmiņai maizes pelnīšanā sagādāju daudz raižu. Tikai pēc tam, kad šis biedrenes bija daudzkārt un daudzkārt mani atstūmušas un ievainojušas, viņām izdevās lauzt manu stūrgalvību...

Mūsu ceļi tālākā dzīvē šķīrās. Pārtikušie vecāki gādāja savām meitām tālāk par vispusīgu izglītību un maksāja arī viņām par dejas stundām, turpretim mana māmiņa bija izlūgusi man vietu pie skatuves par statisti, lai palīdzētu viņai maizi pelnīt. No dabas nebiju vis diezin cik paklausīga, tomēr viņai es nepretojos un biju uz savu pelņu lepna. Arī citādi man pie skatuves ļoti labi patika, te es dabūju tik daudz redzēt un dzirdēt, — kad tikai man nebūtu vajadzējis citiem mechaniski paklausīt! Es toreiz sacirtos, kad uz mani tā, bez iemesla, ar nicināšanu noraudzījās pār plecu. Bet nelīdzēja nekas! Man vajadzēja mācīties, kas ir liels un kas ir mazs, kas ir augsts un kas ir zems.

Mans stūrgalvīgais gars drīz vien kļuva padevīgs, kad noskatījos lielu mākslinieku tēlojumos un sāku tiem just līdz. Viņiem es būtu labprāt vēlējusies atraisīt kurpju siksnas un biju kļuvusi tāda nemierīga, tāda pati sev nesaprotama, ka patiešām nezināju, kā man trūkst. Dažureiz man uznāca pat tāda liega vēlēšanās, kaut būtu varējusi dabūt spārnus un aizlaisties projām tālu, tālu debešu dzidrumos. Mana mīļā mazā, tā bija māksla, kas mani bija savaldzinājusi! Un kad vēl noklausījos drāmās un lasīju romānos, ka ļoti daudzas nabaga zemas kārtas meitenes tikušas par ievērojamām māksliniecēm, tad arī šī vēlēšanās mani sagrāba, manas asinis ritēja tik strauji, mana sirds pukstēja tik karsti, kāda iekšēja balss man uzsauca: — Tev jātop māksliniecei!

Un tad mācījos saprast, kas ir romāns un kas ir patiesība. Cik viegli bija romānos tapt par mākslinieci, cik interesants tur ērkšķainais ceļš, un kādi

šķēršļi patiesībā man stājās pretim!.. Biju iesvētīta un labi daudz jau nodarbojusies ar mākslas noslēpumiem, kad atklāju teātra vadībai savus mērķus un lūdzu mani vairāk izmēģināt skatuves mākslā. Jā, — ja mana māmiņa nebūtu bijusi turpat par apkalpotāju! Mazākām lomiņām pieteikušies jau tik daudz citu vecāku bērnu, tik daudzi ar labām ieteikšanām, no labiem aizgādņiem, kurus teātra vadība nevarēja atstāt neievērotus. Un man nebija neviena, kas par mani ieliktu labu vārdu. — Es varēju tikai pati ieteikt un apgalvot savu spēju, par ko direktors un režisori tikai smaidīdami paraustīja plecus. Iedomas, mīļais bērns! Ikviena no mūsu statistēm domājas būt dzimusi māksliniece. Tas nāk no tā, ka par mākslu nav nekādas sajēgas...

Es nevarēju valdīt asaras. Mākslas priesteri mani pieskaitīja tiem tūkstošiem pārspīlētu radījumu, kuri iedomājušies tikai tādēļ sevi par lieliem gariem, ka tie pārsapņojušies tvīkst pēc slavas un ārējā spīduma un vēlētos ietikt patīkamā stāvoklī. Viņi man neticēja, ka es mākslu biju ieslēgusi dziļi savā sirdī un par kādu atlīdzību vēl nebiju ne domājusi, ne prātojusi. Es to mācījos un zīlēju, es to pielūdzu dienas un naktis, un tomēr man pateica acīs, ka es - tās iedomīgā pameita... saistīja manas rokas tai kalpot...

Mans nodoms tika zināms aiz kulisēm, un par šo pārdrošību man atmaksāja no visām pusēm ar nicināšanu. Skaudība un nenovēlība neplosās nekur tik traki kā uz skatuves dēļiem. Lielie gari par manām apšaubāmām iedomām līdzcietīgi pasmaidīja, bet mazie katrā izdevīgā gadījumā raudzīja man "galvu mazgāt". Mani vajadzēja morāliski gluži satriekt, lai es

tad uz visiem laikiem atsacītos no tādas sacensības, viņiem blakus nostāties un tā ar savu konkurenci pacelt viņu maizes grozu augstāk. Līdz tam biju baudījusi tikai tādu pazemošanu, kādu statistei jāpieņem no lielākiem spēkiem kā dabiska nepieciešamība, tagad tiku tīšu aizskarta un ķircināta. Un, kad mans mākslinieces gars izmisis cīnījās pret šādu uzpūšanos un neļāva man noliekt galvu, tad ar to iemantoju arī sev līdzīgo biedreņu naidu. Es gribēju būt vairāk kas nekā viņas, — viņām cēlās pret mani aizdomas. Mēs taču it visas bijām viena otrai dabiskas sāncenses uz kādu mazāku lomiņu, kas kādā aklā brīdī varētu atgadīties, bet mums visām bija uz tām vienādas cerības. Manīdamas, ka es apzinīgāki izturos, viņas domāja, ka es ar to gribu pierādīt savu pārsvaru pār viņām; viņas arī visas pret mani sacēlās un atrāva man savu draudzību, teikdamas, ka es esot lepna. Lai arī... starp viņām man nebija nevienas cienīgas gara radinieces, un draudzību es gribēju sajust, ne liekuļot.

Tā es palaidu ilgus gadus pie sausas maizes šinī nicinātā stāvoklī. Bet savu mūzu es neaizmirsu. Bija man liegts viņai kalpot atklātības priekšā, tad es to darīju ieslēgusies savos kambaros. Nekad nepalaidu garām, kad lielie spēki tēloja savas lomas; aiz kulisēm aizstājusies, vērīgi noskatīju viņu vaigā katru mazāko dvēseles kustību un arī to mācījos saprast. Ko mana acs vēl nebija baudījusi, to iekalu prātā un sirdī, bet tāpat man dega dažu labu reizi krūtīs, kad redzēju citus mākslu pulgojam. Es būtu tad varējusi skriet uz skatuves, nobīdīt niecīgo pie malas. Dažu labu reizi šādā sajūsmībā aizmirsu savu pienākumu un atjēdzos kailajā patiesībā, kad tiku ierakstīta sodu

grāmatā. Es nemitējos atkal un atkal prasīt lomas, bet dabūju katrreiz atraidošu atbildi. Nebiju ņēmusi pat ne dramatiskas stundas un varēju būt tik iedomīga! Un pēdīgi, kad biju jau zaudējusi visas cerības, ka kādreiz pasaulē sasniegšu savu mērķi, pēdīgi tad, it nejauši, kādai aktrisei saslimstot, dabūju mazāku lomiņu. Sākumā es tam nemaz negribēju ticēt, tad mani sagrāba liels prieks un satricināja līdz kauliem. Man likās, it kā visa pasaule piepeši būtu apvilkusies svētdienas uzvalkā. Lai es parādot, ko spējot — saprotams, ka to gribēju parādīt. Šinī lomiņā gribēju uzstāties kā varone. Bet lielie prieki un pirmā uzstāšanās mani satricināja, — nopratu it labi, ka pirmie kaķēni noslīcināti, un es — izgāzusies cauri. Piesarkusi vaigā, es klausījos, par ko tad publika tik skaļi gavilēja un aplaudēja, nemaz nenomanīdama, ka taču ne man... ka es te bijusi, nebijusi. Taču publikas vietā mani bija vairāk ievērojuši skatuves vadītāji, un tie sacīja: — Nu, — pietiekoši. — Un drīz pēc tam manas biedrenes būtu vēlējušās mani ar saviem naidīgiem skatieniem saģiftēt, jo tiku salīgta trešās šķiras lomām...

Tagad man sākās jauns laikmets: ka mana karstākā vēlēšanās apmierināta, par to es sākumā sajutu tikai reibinošu prieku, bet vēlāk noskārtu, ka arī šai manai dzīves nodaļai savas sāpes. Gan manas lomiņas bija niecīgas un šauriņas, bet citā jau varēju parādīt savu spēju un biju ar sevi mierā. Te mani aizskāra pavisam jauni cirtieni, kurus līdz šim nemaz nebiju pazinusi. Tiklīdz biju izrādījusi pirmo labāko lomu, es otrā dienā steidzīgi ķēru pēc laikrakstiem, gribēdama tur lasīt aprakstu par savu uzvaras gājienu.

Bet kā alojos! Par mani stāvēja tikai maz nelabvēlīgu vārdu, — negribēju savām acīm ticēt, — teātŗa vadībai bija pārmests, ka tā uzticējusi man šo skaisto lomiņu un ļāvusi to sabojāt... Par to izbijos... otrreiz uzstājoties, saņēmu vēl vairāk savus spēkus, jo tikdaudz pašpaļāvības man bija, ka varu pildīt savu pienākumu, lai visi ir apmierināti un vadībai manis dēļ nebūtu jādzird pārmetumi. Es lūkoju sevi pārspēt, bet tomēr bārgie tiesneši palika pie sava sprieduma, ka es skatuvei nederīga. Un to tagad nu zināja visa pasaule, tas stāvēja melns uz balta... mana nevarība bija pasaules priekšā apliecināta! Es nāvīgi noskumu un sāku jau izmisusi par sevi šaubīties... sāku jau ticēt, ka esmu mākslas pameita un neesmu cienīga aizskart viņas drēbju vīles...

Bet, kad es šinīs rakstienos meklēju pēc savām kļūdām, tad dabūju par viņiem pavisam citādus uzskatus. Es nāvīgi sašutu. Tajos nebija vilkta taisna mēraukla, arī spriedumi nenāca no lietpratējiem. Tur taču arī no niekiem bija iztaisīta Dieva dāvana; dažas manas biedrenes kuru nevarība nebija nekāds noslēpums, bija paceltas līdz debesīm, jā, pat viņu kļūdas un aplamības pārdroši nostādītas par paraugu. Man nokrita it kā zvīņas no acīm. šie raksti, kas mani tik daudz bija sāpinājuši, nebija vairāk nekas kā tukšu tenku sakopojumi... par šādām ēnu grābstīšanām jau varēja tikai vieglu sirdi pasmieties.

Vieglu sirdi pasmieties, — ja lieta nebūtu bijusi man tik nopietna. Laikrakstu izdevējiem varēja būt vienalga, kas viņu slejās rakstīts, lasītājiem vienalga, kas tajās slavēts vai nopelts, bet man tas bija citādi! Šī liekulīgā nožēlošana, šī sistemātiskā vajāšana

kā nāvīgi, paslepeni cirtieni apdraudēja manu eksistenci un aptumšoja manu nākamību. Atzinīga kritika pieder pie skatuves mākslinieku dienišķās maizes un vēl jo vairāk jauniem iesācējiem, kurus vēl lielais, muļķīgais milzis — publika — nav ieņēmis savā mutē. Tādēļ es apjautājos tuvāk par saviem tiesnešiem un atsaucos uz viņu sirdsapziņu... Un es pārliecinājos, ka viņiem tās nemaz nebija...

Kas tad bija šie mani bargie tiesneši? Padzīti ierēdņi nožūpojušies un izbijuši studenti, — cilvēki, par kuriem bija zināms, ka tie nekur savu pienākumu nebija mācējuši un vīžojuši pildīt. Pašuzturas cīņā tie savas cilvēcīgās un goda jūtas bija sen pārdevuši par maizes gabaliņu, tie nejautāja vairs, ko sirdsapziņa, bet ko vēders sacīja. Jauni, nepiedzīvojuši vējagrābšļi un untumaini āksti, kas, sajuzdami sevī nespēku nopietnu darbu pastrādāt, apmētāja skaudības dubļiem ikvienu, kas gribēja ko ar darbiem pierādīt... īsi sakot — un kā tas vēl, diemžēl, visā plašā pasaulē — radījumi, kas citur nebija lietojami ne pīpē, ne ragā, - par avīžniekiem un mākslas tiesnešiem tie "derēja" visi, un jo vairāk tie ar tukšām tenkām balamutējās, jo vairāk lasītājs ar kāri baudīja uztraucošo gara barību. Viņi jau izrādījās par tādiem it kā tie ar asu šķēpu būtu nomodā par mākslas tiesībām, bet patiesībā dzina tikai riebīgu, neglītu veikalu. Pagriezdami bijīgi ceļu stiprākajiem, tie spaidīja jaunos skatuves spēkus tikmēr, kamēr dabūja no viņiem pienācīgos meslus, ko katram vajadzēja. Avīžu izdevēji un vadītāji tur daudz pakaļ nemeklēja. Par citu tiesneši varēja spriest, ko gribēja, kad tikai slejas bija pildītas,- un tomēr šīm rindiņām bija vara izšķirt

manu dzīves jautājumu, spriest par mani nāves sodu...

Es dabūju ieskatīties dziļāk tai, tā sauktajā, mākslinieku dzīvē un mācījos pazīt skatuves pasauli, kāda tā patiesībā. Nu arī sapratu biedreņu slavas dziesmas. Viņām bija savi aizstāvji, "ideāli" vīri, kas stāvēja viņām tuvu un izdevās par jausmīgiem mākslas cienītājiem un apsargātājiem. Bet patiesībā tie vairāk nebija kā negodīgi starptirgotāji. Tie uzpirka viņām atzinīgas recenzijas, uzsvēra katru labu vārdu ar smagu naudu un pārdeva to tālāk. Tā necilvēcīgi un bez nosarkšanas šie kupči ieguva arvien jaunus upurus. Bet neba viņas par to noskuma un raudāja. Kādā ceļā un kādiem līdzekļiem varēja tikt "uz priekšu", par to arī viņas bija savu sirdsapziņu iemidzinājušas... Jā, — tāda bija sadzīve, tāda cilvēcīga cenšanās manā apkaimē! Visi sauca un brēca pēc ideāliem, visi slavēja nevainību un cēla augsti tikumību, un tas viss tomēr noderēja tikai par segu dubļiem un netīrumiem ...

Arī es būtu varējusi panākt savus mērķus un nodibināt savu slavu pa vecām, iemītām tekām. Man bija jāiztur daža laba kārdināšana, mana mīļā mazā, un dažureiz es nezināju, vai mans augums un mana gaita ir mana laime vai nelaime. Es biju modinājusi daža laba "mākslas drauga" uzmanību. Man tikai vajadzēja pasniegt vienu pirkstu, un manā labā būtu viss kas darīts, lai es tiktu mākslas virspriesterienes godā. Un vai tad es būtu pirmā, kas šādā ceļā sasniegusi mērķi? Citādi jau man nekādas cerības, nekādas!.. Un tad šinīs grūtos brīžos, mana mīļā mazā, tikai vēl tas lielais, neredzamais gars, kas mājoja

mānās krūtīs, mani pasargāja no krišanas. Tas saslējās un necieta zemošanos un pīšļos krišanu. Viņš man bija devis savu ģīmi, un es prasīju savas tiesības taisnā ceļā... pa dubļu kaudzēm es negribēju brist!.. Lai arī es ar ikkatru atraidītu labvēli ieguvu jaunu ienaidnieku... mani apkaroja sistēmatiski... tad ... kad es vientule, trenkāta un vajāta biju izmisumam tuvu un vairāk nepaspēju kā tikai šos neliešus savā sirdī nolādēt, - tad vēl arvien šis lepnais, nelokāmais gars bija mans mierinātājs, ka es vēl stāvu augstu pār viņiem, ka es pildu savu pienākumu ar godu, ka varu vēl arvien noskatīties uz viņiem ar nicināšanu...

Bet pasaule un dzīves kārtība, kurā es dzīvoju, tā domāja citādi... kas negribēja viņai peldēt līdz, tam vajadzēja bojā iet. — Tas man brīnums, — kādā dienā direktors uz mani sacīja, — esmu ar jūsu tēlojumiem pilnīgi mierā, bet kad kritika jūs ne pavisam neatzīst un arī publika izturas pret jums tik vēsi, tad mīļais bērns, nevarat cerēt uz jaunu angažementu. — Viņš mani pamācīja, lai es taču kaut kādā ziņā raugu vienoties ar recenzentiem, manis pašas labā viņš mani pamācīja! Tā arī viņa piedzīvojumi... ja viņš to nebūtu pratis, tad tas varbūt vēl tagad nomaisītos pa skatuves stūriem citiem pa kājām un nebūtu vis direktors... Tad sirds man sāpīgi sažņaudzās... vai patiešām vairs cita ceļa nebija, vai patiešām man vajadzēja zemoties?..

Man, pēdējās reizes uzstājoties, biedrenes skaudīgi gavilējošiem skatieniem pavadīja mani uz dēļiem. Viņas nevarēja apslēpt savu prieku, ka drīz taps atsvabinātas no nepatīkamās līdzcensones, par kuru neviens negādāja, kuras lepno galvu daudzie, varenie pretinieki

lieca pie zemes, un tai ar visu pretošanos būs drīz jālaižas dibenā. Jā, jā, es sapratu šos skatienus, es sapratu — nekur vairs zara kur pieķerties! Un publika, šis daudzgalvainais elka dieveklis, kura labvēlību un žēlastību skatuves mākslinieki meklēja un piesauca, kuram arī es ziedoju savus spēkus un savu mūžu, tas negribēja par mani nekā zināt. Vai viņa simts ausis bija kurlas, vai viņa simts acis stulbas? Viņa tūkstoškārtīgās krūtis tukšas, tajās ne mazākās līdzjūtības dzirkstelītes man!.. Lomai beidzoties, es izmisusi noraudzījos skatītāju telpās uz dievināto molochu, mani vārdi atskanēja tik žēli kā izrautas sirdsstīgas, izteikdami: — Glāb mani, glāb — kādēļ tu mani nesaproti, kādēļ liec man aiziet bojā?! Priekškars lēni vēlās zemē... viss velti — mobs auksts kā akmens dieveklis, neviens vaibsts nepakustējās. Rūgtums sažņaudza manas krūtis... nē... it kā tumšā naktī man pamirdzēja cerības zvaigzne: netālu no skatuves pāris mirdzošu acu bija mani sapratušas! Tās lūkojās uz mani, kāds prāvs vīrieša stāvs jausmīgi aplaudēja un nedaudzās rokas viņam piebalsoja. īss, debešķīgs brītiņš, tad priekškars to aizsedza manām acīm... viss palika klusu...

Tu man jautā, vai es mīlu, vai sen mīlu, ko mīlu? Jā, šo mīļo acu pāri es mīlu vēl arvien. Es atstāju skatuvi un steidzos uz mājām... kā divi mirdzošas zvaigznes tās stāvēja man vienmēr priekš acīm un sildīja manas krūtis... tajās kas pamodās, ko nevarēju izskaidrot. Sirds gavilēja, it kā es būtu uzvarējusi visu pasauli, un, kad es aizmigu, es sapņoju jaukus sapņus. Biju aizmirsusi visas rūpes un zūdījos tikai par to, vai arī nākošā vakarā viņu ieraudzīšu. Un atkal

sirds priecīgi pukstēja — viņš bija starp klausītājiem tanī pašā vakarējā vietā. Savām jūsmām apmierināta es nogrimu pilnīgi savā tēlojumā, man jau vairāk nevajadzēja kā viņa atzinības... Un to es arī mantoju, bet nebiju vēl labi tikusi kulisēs, kad priekškars atkal uzvēlās... mani sauca atpakaļ... kapelmeistars man sniedza pār rampu pretim krāšņu buķeti. Es zināju, no kā tā nāca, aizgrābta es viņu pateicīgi uzlūkoju, un mūsu skatieni sastapās... Kā pa sapņiem es vēl atceros, ka daudzgalvis elks, it kā no miega pamodies, mani tūkstošs acīm stīvi uzlūkoja. Viņa interese bija modināta, nejūtīgais vienaldzības dambis pārrauts! Maz acumirkļos to karsta piekrišanas strāva nopostīja... lielajā pūlī cits caur citu lūkoja pārspēt ar skaļiem aplausiem un gavilēm, it kā kādas neredzamas varas dzīti, it kā uztraukti un paši nezinādami par ko. Vairākas reizes man bija jāparādās, vienaldzīgi es saņēmu elka dievekļa padevību, pēc kuras sen izmisusi biju ilgojusies, jo tagad biju mantojusi daudz vairāk, spiedu pie krūtīm daudz cienīgāku dāvanu...

Kā viss no viņa vakara līdz šim manis labā grozījies! Saprotams, ka mani ienaidnieki vēl tūdaļ neatstāja cīņu pret mani, viņu kalpi vēl šo to rakstīja, brīnējās par jausmīgo piekrišanu, kura, kā tiem šķietot, publikai pielipusi no klaķes. Bet tas nu viss neko nelīdzēja, lielais elks bija stūrgalvīgs, tas apbēra mani ar dāvanām un puķēm, man tikai vajadzēja parādīties. It nemanot es biju tapusi par dienas varoni... veca, parasta lieta, jo nebiju jau pirmā, kas ar kādu nejaušu gadījumu, tapusi populāra. Tagad tikai vajadzēja izrādīties, vai es to patiešām pelnu. Daudz tādas

neīstas maldu zvaigznes, publikas dienas jausmām nobeidzoties, ir nobālušas un nobāl un top pamestas aizmirstībā. Tu zināsi, ka man to izdevās apliecināt, teātra vadība man piedāvāja pirmās šķiras lomas un taisīja pie tam labu veikalu. Un man tapa dota izdevība ne vien savus aklos cienītājus sajūsmināt, bet arī nolikt spožu liecību, ka esmu šīs piekrišanas cienīga. Paši pirmie spēki uzņēma mani kā mākslinieci savā pulkā, direktors man, sirsnīgi roku spiezdams, zīmīgi apgalvoja: — Es nebiju vīlies. — Mazo, naidīgo dvēselīšu kurnēšana apklusa, tās noraudzījās uz mani tagad ar bijību. Maniem ienaidniekiem vairs neienāca ne prātā mani ķircināt, un recenzentu kungi bīstījās par mani ko sliktu rakstīt. Viņiem jau bija diezgan, kad tie nevarīgos iesācējus varēja spīdzināt, māksliniecei, pēc kuras teātri sacentās, viņiem pietika, kad tie kalpīgā meldijā varēja viņas kurpju siksnas atraisīt...

Tā, nu Tu zini, kā esmu sasniegusi savu sprausto dzīves mērķi... vēl tikai Tev gribu kādu vārdu minēt par šīm mīļajām acīm, kuras vēl tagad garā redzu savā priekšā un kuŗas ir mana pirmā un pēdējā mīlestība. Tu jau gan līdz ar savu biedrību esi principiāla mīlestības pretiniece, bet, mana mīļā, viņu tomēr nevar svītrot no literātūras un izraut no cilvēka sirds. Esmu ar viņu satikusies un runājusi, mēs esam labi draugi, bet viņš nezina, cik ļoti es viņu mīlu. Tu jautāsi: kādēļ, — vai viņš ir pārcilvēks? To Tev objektīvi nevaru nosacīt, bet tādēļ, ka es viņu mīlu, man tā liekas. Neslēpšu Tev viņa vārdu... Roberts Briedis, Tava papiņa veikala biedrs, toreiz viņš Berlīnē studēja. Un varbūt, ka reiz būšu neizsakāmi laimīga,

un viņš mani bildinās... es gaidīšu... man jāgaida. Es, lūk, mazā, neuzdrošinos iet tik tālu, kā jūs "Ozolo vainaga" biedrenes un pati līgavaini uzrunāt... bet vienu tiesību es paturu, ka tam, kuru mīlu, es drīkstu dāvināt, kas man visdārgākais, savu mīlestību, savu dzīvību, sevi pašu... Es gaidīšu... Arī pēc kā cīnoties, sieviete nedrīkst zaudēt savas rotas: smaidus, asaras un nosarkumu... mīļā sirds, tas jau ir tas ozolu vainags, kas pušķo viņas galvu. Esi sirsnīgi sveicināta un paliec vesela, mana mīļā mazā, labprāt ar Tevi vēl ilgāk tērzētu, bet mans laiks ir apkārt, man tūdaļ jādodas uz teātri. Paliec vesela un raksti drīz

Tavai Klārai Kross.

NB. Kādas sekas bija Tavam oriģinālajam bildinājumam? Kādu atbildi dabūji? Mana mīļā, saku vēlreiz, bet neļaunojies - šis joks nebija Tevis cienīgs.

Vakara krēsla jau stipri uzmācās, Julieta vēl tikko varēja salasīt pēdējos vārdus... viņa nolika vēstuli un piesārtusi, smagi elpodama, soļoja kā mēnessērdzīga uz vasarnīcas iekšējām telpām. Viņa apstājās pie savas mātes bildes... Vakara sārtumā vēl varēja saredzēt lepnos, apzinīgos ģīmja pantus, dedzīgās acis un cieti sakniebtās lūpas... meita uzskatīja viņu, it kā lūgdama, it kā padomu prasīdama. Bet šīs lūpas nepakustējās, vaibsti neparaustījās... nav varoņu, nav pārcilvēku...

Cik liela viņas draudzene, cik daudz jau viņa sasniegusi un cik tā augstsirdīga! Un viņa tikai muļķa auša, viss viņas ražojums, visa viņas dzīve jau tikai tīrais bleķis. Mīlestību jau nevar no literātūras svītrot un izraut no cilvēka sirds... nē, nē, viņa labosies... un

ar nabaga brāļiem un sadzīves apstākļiem viņa arī iepazīsies. Viņa vairs nekad nenāks klajā ar tādu bleķi...

Domīgi viņa nolūkojās parkā, kur pār koku galotnēm lidinājās mazi, sārti mākonīši, it kā atgādinādami viņai pasakaino notikumu. Un tad priekš viņas gara acīm nepazīstamais tēls, plecīgu stāvu, brūniem kupliem matiem, ar savām dedzīgajām acīm tas viņu uzlūkoja tā... "...Piedodiet, jaunkundze, ka es par sievietēm nevaru turēt lielas lietas... uz neredzēšanos!" Sirds sāka tik žēli un sāpīgi pukstēt, viņa spieda roku cieti jo cieti uz krūtīm. Viņa jau nenoliedza, ka darījusi nepareizi, — viņa labprāt būtu to satikusi un nolūgusi - bet kā?.. Tā bija dzirdējusi Lavīzīti ar tēvu runājam, ka viņš vairs neatrodoties Brīvniekos... viņš tagad esot Rīgā, bet kur... kur?...

Septītā nodaļa AIZ VĀRTIEM

Miglains rudens rīts... gaismiņu knapi manīt. Bet Rīga jau kājup; caur biezo miglu visur manāma rosība un dzīvība. Ielas dārd un dun no vezumnieku smagajiem riteņiem, pie kuģiem dzird kokus sviežam, un mazie vilcēji tvaikonīši Daugavā jau stenēdami, velk uz priekšu smagās nastas. Nobaidījušies tie allaž iesvilpjas, viņi bīstas, ka viens ar otru nesaduŗas... tad kukst un sten atkal tālāk. Un fabriku svilpes jau strādā visu rītu, viena beidz, otra sāk, gan rupji, nedabiski krākdamas, gan smalki aurodamas un spilgti spiegdamas, it kā savus strādniekus mādamas un labinādamas, lai tie neaizkavējas. Pēdējie vēl ar saviem maizes knupīšiem un skārda kafijas kanniņām steidzas pa nelīdzeno trotuāru klupdami krizdami, jo drīz ies vaļā un katram vajag būt savā gaitā...

Jā, katram savā gaitā! Bet tur pie Roberta Brieža koku fabrikas vēl liels pulks palika aiz vārtiem. Tiem tagad darba nebija, bet tas viņiem bija solīts drīzumā. Jo pie fabrikas paplašināšanas topot naigi strādāts, ― to jau varēja redzēt, blakus vecajai fabrikas ēkai bija jau jaunā gatava. Bezdarba ļaudis to ieskatīja par lielu Dieva svētību, — un darbs viņiem solīts, viņiem tikai vajadzēja drusku uzgaidīt, kamēr iekštelpas nāks gatavas.

Viņi arī gaidīja. Katru rītu tie bija jau agri jo agri

klāt, kad vēl nemaz nebija darbs sākts, un dažreiz tajā laikā sapulcējās pie vārtiem vai savs simts cilvēku. Un tad katrs ņēmās stāstīt, ko zināja par jauno fabriku: būšot no jauna nākt klāt pavisam četri "gateri"... tik lielas "zāģu dzirnas" vairs Rīgā otras nebūšot. Un uz otro "forcugu" tie iešot, katrs griezīšot ap divi simti koku pa dienu. Tad jau arī gan vajadzēs labas daļas ļaužu... "būs maize, būs maize" — vecie vīri, kāri savus ļuļķīšus vilkdami, nospļāvās. Tā viņi vēl nogaidīja kādu stundu un vairāk, un, kad neviens tos vēl pie darba neaicināja un neuzrunāja, tad dūšīgākie iegāja kantorī tuvāk apjautāties. Viņi iznāca pie citiem ar atbildi, — tā pati vecā: "Pienāciet pēc kādām nedēļām."

Viena daļa saņēma šo vēsti ar mierīgu vienaldzību, varēja gandrīz sacīt, ka viņiem tā patika. Jo, kad darbs ir grūts, ir diezgan jālokās, bet kad tā vēl nav, tad jau viņi taču spiesti vēl pagaidīt... Nu, ies uz priekšu... izkaulēsies vēl kādu glāzi "uz steņku"... vienreiz jau darbs būs tā kā tā. Bet bija arī tādi, kas nemierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss... Cik labi būtu, kad tiktu kaut kur kādā robā, jo ilgi tā vairs turēt nevar!..

Žēli viņi noskatījās pār augsto fabrikas sētu, palūkojās pa vārtiem uz rosīgo darbību iekšpusē, apskauda tur tos laimīgos un tad izklīda katrs uz savu malu...

Migla nošķīrās, un beidzot saulīte kā spoža ripa pacēlās otrpus Daugavas pār māju jumtiem. Jau viņa sāka vizuļot fabrikas īpašnieka staltās mājas logos un verandā un sārtot melnos dūmus, kas no fabrikas skursteņa virdami devās taisnup, taisnup uz debesīm. Kā gaiša diena atspoguļojās aiz sētas baltās koku "stāpeles", uz kurām parādās melni cilvēki, nosviež no pleca, ka noklaudz vien, tad, noskatījušies apkārt, iesaucas:

"Lati, lati, lati!" vai atkal: "Skodņi, skodņi, skodņī—!" Un, riņķu zāģi čīkstēdami šķēla kokus, kas no tālienes izklausījās, it kā kāds plēstu zīda drēbi...

Visi citi darba meklētāji aizgājuši, tikai viens palicis un, domīgi atspiedies pie vārtu staba, nolūkojas rosīgajā dzīvē. Liekas, jauns, spēcīgs cilvēks, — vai mēs neviļamies, — tas jau ir Brīvnieku Jānis?! — Patiešām, tas pats! Bet kāds izmisums lasāms viņa sejā, cik nemierīgi un spulgi pamirdz acis...

To brīnumu viņš agrāk ne sapņot nebija sapņojis... ka viņš nevarētu sev nopelnīt pārtiku. Viņš bija gluži lieks, un šinī ļaužu kraumē vairāk atstāts vientulis nekā kādos dziļos meža biezumos. Te nevienam par to nebija bēda, ka cilvēks, kam ir veseli locekļi, gaišs prāts un saprašana, ka cilvēks, kam uz visu tā labākā griba, nonīkst bez darba un bez mērķa. Te nelikās gar viņu zinām...

To nabaga zēns nekad nebūtu ticējis, iekāms tas vēl nebija uz Rīgu nācis, jo viņš jau patiešām te nedomāja atnākt kā svešinieks. Te viņam bija priekšā tautas brāļi. —

Bet tagad viņš nu zināja, ka viņam jāpaļaujas pašam uz sevi vien un pašam jāredz, kā tiek uz priekšu. Enerģiski viņš meklēja pēc vietām un pieņēma arī vidutājus... ātri viņam vajadzēja to lietu izdarīt, jo viņa līdzekļi nebija lieli un nāca uz beigām. Bet laime viņam nesmaidīja, un apstākļi nebūt nepiemērojās. Par kancelejistu askultēt un strādāt gadiem bez algas, to viņš nespēja, par šveicaru viesnīcās, — tur bija tā savādi locīties. Tam viņa mugura par stīvu, viņš radis galvu taisni turēt. Apstākļu spiests, viņš tomēr arī šādu vietu būtu pieņēmis pret dabu un raksturu, ja viņam tikai

būtu laimējies to dabūt. Jo arī uz to gribētāju bija liels bars, un viens tikai varēja to dabūt. Un iet atpakaļ uz Svarupi — nē, to viņš nevarēja. Tur viņam vairs nekas nebija meklējams... un ko ļaudis sacītu...

Nē, — atpakaļ vairs ne... un Rīgā arī viņam laime nesmaida. Ko viņš bija skrējis un bijis, bet laimes — nepavisam! Tad tomēr viņš vēl nezaudēja pašapziņu. Viņš dosies tālāk — tālu plašā pasaulē. Dūšas viņam netrūka, tikai gan ceļa naudas, un tā bija vēl jānopelna. Un tā viņš apņēmās strādāt par vienkāršu strādnieku. Hahaha, ko viņš klimta un kautrējās kā kāds vientiesītis, — darbs taču neviena nesagāna! Vai tad arī līdz šim viņš nebija strādājis smagākos, vienkāršākos darbus, protams, pie sevis paša. Tikai pats viņš nevarēja vis sev algu maksāt, ko viņa darbs bija vērts, — tagad viņa peļņa paliks tikai viņam pašam. Viņš raudzīs ietikt kādā fabrikā vai citur kur, dzīvos taupīgi, krās naudu tālākiem mērķiem un tad, ja labāks nekas negadīsies, tad — ardievu dzimtene uz ilgiem, ilgiem laikiem!..

Bet drīz viņš nāca pie kāda svarīga atraduma, kas viņa nodomus izārdīja un viņa pašapziņu ļoti notrieca. Arī par vienkāršu strādnieku vai citur kur nelaimējās tikt. Cik savādi! Ja viņš uz laukiem būtu gribējis saderēt par puisi, kas viņam būtu saimnieku! Bet te nekā. Viņš apstaigāja fabrikas — nekur vajadzības, steidzās rītiem jo agri Daugavas malā pie kuģu izlādēšanas, bet cilvēku jau pūļiem priekšā. Pa lielākai daļai jau visiem tačkas rokā, lai gan vēl neviens tos nebija darbā aicinājis. Lūk, vēlais rudens! Viņam nenāca prātā, ka te nevajag neko kautrēties, ka nevajag neko gaidīt, bet raudzīt dabūt kādu tačku rokā... vajadzēja

krist pie darba ar varu, ja negrib palikt pēdējais. Bet arī viņa godprātīgā daba to viņam nebūtu atļāvusi. Vēlāk tad viņš varēja noskatīties, kā citi strādāja, bet cik grūti tas viņam nācās! Cik grūti pa ielām blandīties un bez darba klimst... bez mērķa, bez nolūka! Viņš nebija tādu dzīvi radis... viena diena gara kā mūžība un otra tāda pati sekoja.

Par lielu meklēšanu viņš beidzot bija uzgājis jaunceļamo Brieža fabriku. Te bija cerība, — darbs tika solīts, tikai lai vēl kādas nedēļas uzgaidot. Tātad viņš nu šim solījumam tikpat ticīgi pieķērās kā tie daudzie citi, bija katru rītu agri klāt, pārliecināties, vai neies drīz vaļā, bet atbilde viena un tā pati stereotipiskā: "Pēc kādām nedēļām!.." Arī ārā uz ielas, kas citādi diezgan paklusa, sāka rasties vairāk dzīvības. Tika izstumti pa sliedēm jau vairāki vagoni izstrādātu koku no "plača" Daugavas malā, ļaužu partijas likās naigi klāt un nesa tos tālāk prāmjos, uzsauca: "Īvē!" un svieda tad stunguļus no pleca, ka klaukšķēja vien. Necik tālu sānielā bruģētāji strādāja, sita un kala akmeņus tik dūšīgi un, pa diviem, trim lielo buku saķēruši, sita pa jauno, nelīdzeno bruģi, ka vai visa zeme nodunēja. Un tāda pat dzīva rosība blakus Daugavā, kas no kokiem gluži pilna, un tikai vēl paretam atspīd zilas strīpas un laukumi. Enkurnieki patlaban pielaida jaunus baļķu plostus fabrikas kanāla galā, puikas ar ķekšiem klāt, izārdīja "pleņicas" un dzina baļķus tālāk pa vienam kanālī, jautri čalodami, viens otram uzsaukdami. Tālāk uz upes vidus strūgu poļi ramoja pāļus. Nosituši reizas piecpadsmit, tie atlaida rokas no auklām vaļīgi, atpūtās kādu brīdi, tad viens iesāka sērīgā rudens meldijā:

Nu rebjata, priņimaisja, Za dubinušku, chvataisja!

un tad uzreiz viss koris:

Ej, dubinuška, uchņem! Ej, zeļonaja, sama poidjot! Sama poidjot! Sama poidjot!

"Vhū, vhū," rama atkal ar sparu nogāzās, dzīdama pāli collas uz reizi zemē. Un viņš savā apkārtnes aplūkošanā tā nogrimis, ka nemaz neievēroja jaunas šuvējas, kas, steigdamās uz darbu, kāri un ziņkārīgi uz viņu noskatījās, ko tad šis smukais puisis te stāv un gaida? Ielas slauķis slaukot bija jau pienācis viņam gluži klāt un kārpīja jau teju teju ar savu slotu viņam zem kājām.

Tad viņš sarāvās un pamodās tikpat kā no miega. Ko viņš te meklēja, ko viņš te vēl gaidīja? Viņam taču tapa teikts, ka "pēc kādām nedēļām!" Šimbrīžam viņa te nevajag. Atkal noskanēja ramotāju dziesmas pēdējie vārdi: "Sama poidjot! Sama poidjot!"... it kā no neredzama spēka baļķi skrēja paši fabrikas galā augšā, ka ķēdes vien nograbēja... tāpat uz Daugavas krasta bagarmašīna cēla koku pēc koka gaisā un tad to nolikusi uz "stāpeles", lieca atkal, it kā sevi lielīdama, savus līkos nagus uz zemi pēc cita. Viss gāja pats no sevis, viņš te bija lieks! Un žēlām acīm viņš noskatījās apkārt... apskauda ielas slauķi, apskauda akmeņu skaldītājus, apskauda strūgu poļus — tiem visiem bija darbs, tie strādāja un viņu dzīvei bija kāds mērķis... bet viņš bija lieks... viņam nebija nekā...

"Pēc kādam nedēļām," — nē, nē, nevienu dienu, nevienu stundu viņš ilgāk vairs nevarēja gaidīt! Tie kungi

nezināja, ka viņam vēl tikai kādas divdesmit kapeikas naudas kabatā, un viņš vairs nekur nevarēja cerēt uz padomu un uz pabalstu. Vakarā viņš vairs nevarēja iet atpakaļ uz "kortēli" gulēt, jo viņš to nevarēja samaksāt! Tas būtu traki, ka viņam ar veseliem locekļiem būtu jānonīkst... nē, nē, viņš jau vairāk neko negribēja kā darbu... tad viņam līdzēts... Tie kungi jau to nezināja, viņi domāja, ka viņš var gaidīt! Viņam tas jāizskaidro un cietāk pēc darba jāuzstājas... kā tad lai viņš citādi tiek uz priekšu? Viņš jau nelūdz tiem nabaga dāvanas, viņš lūdz tiem darbu, un kautrēties viņš arī vairs nedrīkstēja, jo kāda iekšēja balss tam čukstēja: "Tu vari strādāt un tev pilna tiesība darbu prasīt..." Pilnīga tiesība, jo, kad viņš strādās, tas nebūs arī šiem kungiem par skādi, jo arī tie jau no tam dzīvoja. Un te, kur tik daudzus jau nodarbināja, te arī viņš kādā stūrītī varēja būt noderīgs... tādēļ dūšu! Ieies vēlreiz, prasīs darbu un neļaus sevi tik viegli atraidīt...

Pēc kādiem maz acumirkļiem viņš jau atradās kantorī. Direktors Kneija ar abiem ierēdņiem jau strādāja čakli pie grāmatām, bet vaigi tādi saviebušies. Skaidri bija redzams, ka tie vakar vairāk iežūpojuši un tiem galvas sāpēja. Tie bija tie "kungi", kuri viņam varēja darbu dot... cik viņš tagad sajutās pret viņiem maziņš. Tie neievēroja viņa dievpalīgu un nelikās viņu arī ne redzot, un viņš neuzdrošinājās tos traucēt; it kā nesamanīdams, ko darīt, viņš uzlūkoja piesarcis pie dibenssienas vācu uzrakstu: " Ehrlich waehrt am laengsten!"

Pēdīgi pēc liela laika vecākais ierēdnis kūtri piecēlās, panācās klibodams pret bufeti un viņam jautāja, vai tas gribot malku pirkt.

— Nē, cienīgs kungs, — Jānis pazemīgi atbildēja, — es gribu darbu!

Vecis savieba vaigu un īdzīgi novērsās... — Tur — pie direktora!

Direktors ātri pacēla acis un viņu pār grāmatām asi uzlūkoja. — Pēc kādām nedēļām! — tas noteikti atbildēja.

Jānis piesarcis saslējās kājās. — Cienīgs kungs, es nevaru tik ilgi gaidīt! Es nevaru nevienu dienu ilgāk bez darba dzīvot —

— Nevari gaidīt? — direktors smīnēdams viņu pārtrauca. — Nu, tad danco, kad nevari gaidīt!.. Vajag mācīties gaidīt... Herr Schmidt, haben Sie so was gehoert?

Klibais vecis nicinoši nogrozīja galvu un pasmējās. — Die Kerl's sind ja schier verrueckt...

Samulsis Jānis vairs nekā nemācēja atbildēt. Patlaban piebrauca pie kantora durvīm vaļēja ekipāža un no tās izkāpa kāds jauns, glīts kungs dzeltenām ūsiņām. Tas bija pats fabrikas īpašnieks, viņam ienākot, ierēdņi piecēlās un direktors palocījies panācās kādus soļus pretim.

Gurdenu smaidu viņš nolika gardibeni, pameta uz ierēdņu sveicinājumu ar galvu un sniedza Kneijam roku. — Mīļais direktor, šodien tiks uzstādīti jaunie gateri. Kad jūs domājat, ka varēsim tos sākt darbināt?

— Nu, kad padodas, jau pēc īsa laika, — Kneija atbildēja. — Gramboff kungam, kā rādās, mūsu jaunais ierīkojums ļoti patīk. Vakar man vajadzēja viņam visu izrādīt. Un, kad es viņam izskaidroju, cik lieli būs mūsu apgrozījumi un cik procentus mēs pie tam pelnīsim,

tad vecis ieplēta acis. Līdz šim jau viņam tikai bijušas darīšanas ar sīkām lietām.

— Viņš tomēr ir liels tiepša, — fabrikants attrauca, — viņš citādi nebija piedabūjams biedroties, ka es lai viņam dodu pirmās kreditora tiesības. Ja es būtu tāds pats tiepša, tad no mūsu biedrošanās nekas nebūtu iznācis... šodien viņš izdara savus iemaksājumus biržas bankā uz mūsu rēķina, es devu viņam drošību, kādu viņš grib.

— Es zinu, — direktors pasmaidīja, — un tas arī bija itin pareizi. Šis vecis jau nav nemaz tik ļauns, kā viņš izliekās... viņš jau galu galā nav nemaz pārliecinājies, ka viņam tādas drošības vajadzētu. Bet nu viņam savi "principi"... tā citādi viņš ir omulīgs... Es domāju, mums šodien būs jāaizbrauc uz augšu un jāsalīgst no tā žīda tā lielā partija koku. Par to cenu mēs varam ņemt katrā laikā!

— Labi, mīļais direktor, esat tik labi un izbrauciet! Dodiet viņam arī to cenu, ja viņš nepielaižas. Es šodien nekādā ziņā nevaru braukt līdz, pēc biržas man vēl dažas privātas darīšanas... O, šie mūžīgie cigāri un skaitļi, tie cilvēku gandrīz notrulina! Cik laimīgi taču tie cilvēki, kuri var nodarboties ar citu ko, var ziedot savu mūžu mākslai...

— Jā, jā, — Kneija saldi atbildēja, — un kad vēl māksliniekiem tādi pabalstītāji kā jūs... A propos, vecais Šmits bijis vakar teātrī un sajūsmināts tā no "Orleanas jaunavas", ka vēlāk gājis cauri un šorīt veikalā ieradās veselu stundu vēlāk. Redziet, ko arī šinī ziņā māksla iespēj.

Klibais vecis kaunīgi pietvīka un negribot smējās līdz. — Ir arī direktora kungs — — piedošanu, principāla

kungs... kad tā ko redz, tad cilvēks pats nemaz nezin, kas ar viņu notiek... te iekšā kas mostas, kas runā, un sirds paliek nemierīga... jā, patiešām, principāla kungs, es nevaru to izteikt...

— Es saprotu, saprotu, mīļais Šmidt, — fabrikants labsirdīgi pasmaidīja, — tā ir mākslas vara. "Orleanas jaunavu" vakar izrādīja? O, jums vajadzēja redzēt Klāru Kross šinī lomā, tad jūs tikai īsti mācītos saprast mākslas iespaidus! — Viņa acis iemirdzējās, un vaigs uzreiz tapa dzīvs. — Viņa ir — dzimis ģēnijs... uguns... dedzība... viņa patiešām savā laukā nepārspējama. Kad uz mūsu latviešu skatuves reiz parādīsies tādas mākslinieces?..

Domīgi viņš nolūkojās, un Kneija piebilda: — Jā,— viņai līdzīgu aktrisi es vairs neesmu sastapis. — Tad viņš pamanīja, ka Jānis vēl tepat stāv un pikti uzsauca: — Ko tu vēl gaidi?

Skumīgām acīm Jānis viņu uzlūkoja un nevarēja vairs nostāvēt uz vietas. — Ko jūs vēlaties, mans mīļais? — arī fabrikants kļuva uzmanīgs.

— Darbu, — Jānis aizžņaugtu balsi atbildēja, — kaut kādu darbu! Man sola to tikai pēc kādām nedēļām, kad jaunā fabrika būs gatava. Bet esmu jau tiktāl nonācis, ka nevaru ilgāk nevienu dienu bez darba palaist... tad man nav vairs ko dzīvot...

Fabrikas kungs viņu silti uzlūkoja. — Vai tad jums direktora kungs darbu nedod?.. Griezieties tak pie viņa...

Kneija sarauca pieri. — šimbrīžam ar vislabāko gribu nevaram pieņemt cilvēkus, jo mums jau to ir par daudz. Visai ja daudz, tad viņu varētu pielikt pie planku nesējiem

partijā, bet vai viņš to darbu izturēs?! Lai tak nu vēl pagaida drusku, tad jau būs. Viņš uzlūkoja Jāni no galvas līdz kājām. Kur tad tu līdz šim strādāji?

— Uz laukiem saimnieks? Saimnieka dēls? Nu, — tad jau varbūt kāds plānā galdiņa urbējs!

Karstas asinis saskrēja Jānim vaigos. — Esmu grūti strādājis un nebaidos ne no kāda darba...

Kneija īdzīgi iesmējās. — Kāpēc tad savās mājās nestrādāji? Nē, nē, cita darba mums šimbrīžam nav!

Fabrikanta kungs likās lietu pārdomājam. — Nu, kad jūs smagus darbus esat raduši, tad jau itin brangi! Pamēģiniet pie planku nešanas... lai arī grūtāks darbs bet peļņa divreiz tik liela nekā citur... Direktora kungs jums darbu iekārtos... Tātad uz redzēšanos, Kneijas kungs, — — jūs izbrauksit uz augšu... var būt, ka mēs vēl vēlāk redzamies...

Viņš atvadījās, un rati drīz aizripoja. Jānis vēl stāvēja tai pašā vietā. Izvadījis principālu pa durvīm, direktors devās atkal pie savas grāmatas un nelikās viņu vairs ne redzam. Tikai klibais vecis uz viņu dusmīgi noskatījās un sāka viņu strostēt lauzītā latviešu valodā, lai gan fabrikas kunga klātbūtnē bija itin labi latviski runājis. — Dume puise, dume puise, ko tu lēn kungem acēs! Kad direktor kungs tev sak: atnāc pēc kād' nedēļ', — tad atnāc pēc kād' nedēļ'... Voit tu to nesaprot, mužik! Kot nāc uz Rīg uz blau Dunst? Ak tu dome, te tev cepte baloz mutē krīt!.. Na, dabes bušu uz mugur, tad tu gan nesvilpēs... redzēs vilkt...

Pats direktors nesacīja ne vārda, bet Jānim vaigi dega tikpat kā ugunīs. Ja vien viņš vēl būtu varējis kādu dienu pārtikt, viņš būtu gājis no šejienes, kur viņa kājas nes, — bet viņš nevarēja vairs, viņam bija jāņem

viss par labu. Viņš uz visu ko sagatavojies, viņam vienalga, kas ar viņu notiek...

Vēl ilgu laiku viņš dabūja kājās nostāvēt un klausīties vecā pātaros, līdz beidzot direktors bija beidzis grāmatā savilkt skaitļus. Tad viņš piecēlās, paķēra cepuri un skarbi sacīja: — Na, nāc līdz!..

* * *

Jānis knašiem soļiem steidzās direktoram līdz dziļāk fabrikas laukumā, — viņa karstā ilgošanās izpildās, viņš dabūn darbu! Tiklīdz viņi tika fabrikas otrā galā, tad te īsti varēja sacīt: "Sama poidjot!" Zāģiem šņācot un čirkstot gatavas plankas bira no fabrikas tikpat kā pupas zemē, un apakšā ļaudis strādāja kā biezs. Ātri viņi paķēra nastas uz pleciem un krāva tās uz zirgu dzelzceļa vagoniem, šādiem cilvēkiem bija sava ziņa, ka viņi netika no augšas trāpīti, jebšu gan pēc viņa domām te katru brīdi cilvēka dzīvība stāvēja briesmās.

Kāds nesējs atkal patlaban bija sagrābis smagu nastu... viņam pārgāja auksts pār kauliem... kāda planka nāca no augšas, tieši viņam pār galvu... bet viņš pabēga... izvairījās... teciņus vien noskrēja līdz vagoniem, nosvieda nastu un steidzās pēc citas. Kāda neredzama vara šos ļaudis sargāja, — vai viņu izveicība?

Piekrautie vagoni tika izvadāti pa sliedēm tālāk "placī", kur pacēlās augstas koku "stāpeles," citas vai tik augstas kā augstākie Rīgas nami. Šauras laipas tām apkārt un apkārt veda uz augšu, un solīti pa solītim, zem smagajām nastām salīkuši, nesēji tur kāpj. Soļi

tik gurdeni, ka pat jādomā, viņi nākošā acumirklī saklups uz deguna, un tomēr viņi vēl nebūt nav galā... vēl viņiem lieli augstumi jākāpj. Tur patlaban viens ticis galā uz augstākas "stāpeles" nekā fabrikas jums, viņam, no apakšas vien skatoties, jau galva reibst, — bet šis cilvēks dodas vēl vienu laipu pāri tukšajam gaņģim, pār zirgu dzelzceļu, uz otru vēl augstāku stāpeli"...

Direktors it labi nomanīja, ka viņam šādas lietas nāk priekšā kā zili brīnumi, viņš tādēļ iejautājās: Nu, vai varēsi "cvingot"?

Jānis jau sāka šaubīties, bet ko tad lai viņš atbild?! — Domāju gan, — tie taču tāpat cilvēki, kas to darbu strādā...

Direktors pavīpsnoja, un viņi devās atkal tālāk. Beidzot viņi sasniedza kādus planku vagonus, pie kuriem kāds vīrs stāvēja, lielu sarkanu bārzdu un strīpainu kreklu. Viņa uzdevums — pacelt nastai vienu galu, kamēr nesējs tai var palīst apakšā... tad viņi tos atsver uz pleca taisni un dodas uz "stāpelēm". leraudzījis kungus nākam, sarkanbārzdis uzkliedz saviem biedriem: — Eh, stabojas, stabojas, eh, kaijas, rāpjas kā nedzīvi! Šipka, nolokāms, — vai tu sapīts esi?! Cits jau otrreiz aiziet garām, nolāpīts drena! — Tad, noņēmis cepuri, viņš savu priekšnieku godbijīgi sagaidīja.

— Faktor, te tev atvedu kādu malaci! — Kneija viņu uzrunāja. — Viņš grib palikt par nosčiku... viņam tas esot nieks! Es viņu ielieku jūsu partijā uz paša lielkunga vēlēšanos, vai saproti!

— Saprotu, saprotu, — sarkanbārzdis pamirkšķināja acīm, — vajag uzspert! — Tad ņēmās Jāni aplūkot.

— Jā, jā, kauli gan ir, — būs jārauga ārdēt, vai var arī ko ciest. Hahaha!

— Ej nu pie radiem! — direktors izgudrēm attrauca. — Viņš tev necietīs?! Tas ir saimnieka dēls no laukiem, vai viņš mazuma jēra gaļas ēdis? Pielūko, ka viņš tev visu partiju neizcvingo... Liecies nu pulkā, saimnieka dēls!

To teicis, viņš devas pa gaņģi projām, un Jānis piesarcis skatījās uz lielo koku vezumu.

— Nu, brāl, nu, ko nu skaties, — faktors viņu mudināja, — īvē nu tik jetliņus un stājies rindā! Vai tev paduška ir?

— Īvē jetliņus — tas nozīmēja nolikt kamzoļus, tāpat Jānis arī vēl nezināja, kas ir paduška. — Līdz vakaram es tev varu palienēt savu, — faktors sacīja, — bet rītā tev pašam to vajag iegādāties. īvē tik jetliņus... te, brāl, jāņem forši!

Viņš arī paklausīja, faktors izņēma no "stāpeles" apakšas tādu daiktu, kas būtu varējis zirgam noderēt par segliem, un uzpogāja to viņam uz labā pleca. Viņam kļuva tīri neomulīgi ap dūšu, un paugas nemaz negribēja labi stāvēt...

Faktors piegāja pie planku vezuma un izmeklēja viņam gabalu. — Un vai tu gaŗumus zini, — mitleņģus, īsos garumus, septiņpadsmit, vai zini platumus un zortes, puskroņus, kroņus un trešo zorti? Vai, brāl, te tev būs galvas lauzīšana! Še, tas tev būs mitleņģis, trīs colli deviņi... ej te tikai pa to steķi taisni augšām!

Tikko viņš to bija pacēlis, kad kāds jauns malacis, noskrandušu kreklu un aizpozājušām acīm, vienā kājā galošu, otrā tupeli, piesteidzās un gribēja likties apakš

plankas. — Ej, ej, — sarkanbarzdis tam uzsauca — nav tava "čereda"! Ačeku ir vīrs, kas ķers klāt...

Skrandainis migacis tikai tagad Jāni pamanīja un, it kā nobijies, nospļāvās. Tpvh, tvpī, tvp, baltsāni, kur tu te gadījies, — mužiks?! Ko tu spokojies te ar savu balto kreklu dienas laikā! Tu kāds nosčiks esi, ko tu gan domā!?

Faktors gardi nosmējās. — Ej nu, čamuli, ko čabi! Tas ir saimnieka dēls no laukiem, pats saimnieks, vot kur sudraba pulkstenis karājas. Būs iedzeršana, — šaujies tik pēc maisiņa!

— Tā ir lieta! — migacis līksmi iesaucās. — Ģeld arī uz mazpusdienu maisiņš... Viņš sprādzēja nost savu padušku.

— Ā, būs maisiņš, maisiņš! — arī citi biedri, viņu pamanījuši, steidzās cits aiz cita pa laipām zemē. — Jauns malacis partijā... iznāks maisiņš! — Drīz vien Jāni bija apstājuši kādi desmit līdz trīspadsmit ne visai piemīlīgi vīri, kuri viņu uzbāzīgā, pārdrošā draudzībā uzlūkoja. — Vot puisis, vot lietas koki! — Šipka, kas bija nule pat no faktora dabūjis lielo lādiņu, priecājās. — Vajag, "iespricēt", vajag... citādi pleci deg!

— Nu kas ir, kad iešana, tad iešana, — migacis nepacietīgs atgādināja. — Par cik liksi nākt maisiņā, drauģeli?

Jānis nemācēja atbildēt, jo viņš jau arī nemaz nezināja, kas maisiņš ir. Faktors viņam to izskaidroja. — Jā, drauģeli, kad tu iestājies partijā, tad jānāk stopam un uz katra vīra pa pudelei alus... tā ir veca partijas rekte. To visu tur iebāž tai maisiņā, jo citādi kad Līkais (direktors Kneija) ieraudzītu, ka tu stiep pudeles placī,

viņš tevi aiztriektu pie rata... Velc vienu mizu laukā, tad varbūt pietiks!

— Jā, bet tik daudz man nav, — Jānis piesarcis atbildēja, — man vairāk nav kā 20 kapeikas. — Viņš tās nolika uz plankas.

— Ē, klīsteris! — migacis viņam ļauni uzbrēca. — Ko tad tu nēsā tādus sudraba pulksteņus kabatā, kad tev nav naudas?!. Viens, otrs, kas jau bija droši nocerējis, ka maisiņš būs, kāri nospļāvās un īdzīgi sacīja: — Saņem te tādas kaijas partijā, lai sajauc zortes... — Bet Šipka "klārēdams' izrādīja ar roku un pirkstiem. — Runā kā bērni, — kuŗam darba cilvēkam nauda kabatā danco?! Vai tad partijai steņkas vairs nemaz nav? Un faktors lai pieraksta uz malača vārda, gan viņš cālungā atdos!

— Liecies nu, liecies pakaļ! — faktors migacim māja, — kad jau viņš necietīs, samaksās kompānija. Man jau rādās, ka viņš nosčiks nebūs... būtu labāk meklējis vietu kur par kādu skrīveri. Nāc, ķer gabalu... tur taisni uz viņu tāpeli, gaŗais, puskronis — trīs collu vienpadsmit.

Kad Jānis nevarēja tik labi nokampt un paduška viņam reižu reizēm nobruka, tas uzbrēca: — Ķer ciet, ķer ciet... nemeties tik līks! Skaties, zagli, biji saimnieks uz zemēm, nemācēji strādāt, mocīji ļaudis... Mācies nu Rīgā strādāt pats! Domā, ka ilgi turēsi... līdz vakaram noziedēsi!

Jānis nu bija rindā... šis gabals bija gan ļoti svarīgs, bet tie citi nāca atkal vieglāki. Uz visiem šiem zobojumiem viņš sajuta sevī saldu gandarījumu, ka nasta tomēr viņam tīrais nieks... viņš vēl neko nejuta no grūtuma.

Kad tikai tas paugas, ko viņi sauca par padušku, viņam nebūtu brukušas vienādi vien no pleca nost! Un kad tas visus tos garumus un zortes būtu varējis acumirklī galvā paturēt un nebūtu reižu reizēm uzgājis uz nepareizas "stāpeles". Tad viņu lamāja, lai vai svilst! Citi no jaunajiem darba biedriem viņam bija diezgan piepalīdzīgi, bet citi viņu diezgan mulsināja, ka viņš nevarēja tapt ne gudrs, un pie tam jau katrs viņu zoboja, ko vien mācēja. Viņam tomēr vajadzēja izciest šo sutu, viņš citādi nevarēja...

Tikai kad maisiņš bija atnests un mazpusdiena nosaukta, un katrs jau pa čarkai iespēris, tad prāti pret viņu tapa laipnāki, darba biedri gribēja tagad par viņu ko tuvāk zināt, no kurienes viņš un kas viņš tāds, bet viņš no atbildes izvairījās. Arī otru šņabi viņš nedzēra, ko viņam pēc rindas piedāvāja, bet novēlēja labprāt šipkam dzert divus, par sevi un par viņu. Un kad tad tika pārrunātas viņa nepareizības, cik reizes viņš jau ar gabalu maldījies, tad šipka viņu ņēma drusku savā aizsardzībā. — Ko nu, biedri, runājat kā mazi bērni, — tā jau mums katram gājis! Kā nu jūs gribat, lai viņš pirmajā dienā zin zortes — tā kā mēs, veci nosčiki? Bet apķert viņš it labi apķeŗ, vajag tikai vēl drusciņ parādīt... un savu gabalu cvingo arī! Spēka cilvēks... un kad viņam vēl tikai plecs apradīs, viņš nonesīs mūs dažu labu!..

Izdzēra katrs vēl savu alu tāpat no pudeles, migacis pievāca kaulus (pudeles), un darbs sākās atkal no jauna. — Vai zini ko, faktor? — Šipka sacīja. — Cel man pa priekšu un jaunajam biedram tādu pašu gabalu man pakaļ... tā viņš nemaldīsies. — Manis dēļ, — faktors atbildēja, — bet velti mīlēts, viņš neizturēs. Kamēr vēl

tā mocījies, laidies jau labāk tūlīt projām. Kad jau katrs varētu izturēt, tad mums jau būtu nosčiku daudz...

Jānis neatbildēja ne vārda, ņēma tūdaļ pēc Šipkas savu gabalu. Nu gāja jau drusciņ labāk, viņam vairs nebija jāmaldās, tam vajadzēja tikai iet Šipkam pakaļ. Un ka viņš neizturēs... par to viņš tikai pie sevis pasmējās... viņš par to vēl nekā nejuta. Bet jau ar katru jaunu ņēmienu viņa nasta kļuva grūtāka, jo viņa neieradinātais plecs sāka silt, un faktors viņam izmeklēja arvien smagākos gabalus. Dažureiz tas pat viņam uzspēra tādu nastu, kuŗu pēc taisnības vajadzēja nest "pa draugam" (pa diviem), bet Jānis jau nezināja tos likumus, un viņam arī ne prātā neienāca, ka tam tiek darīta kāda pārestība. Viņš tādēļ arī nevarēja saprast, kādēļ viņa biedri smīnēja, kur viņš taču tik dedzīgi strādāja.

Pienāca pusdiena, fabrikas svilpis nokauca, nosčiki pa lielākai daļai aizsteidzās savas pusdienas noturēt tuvākajās dzērienu pārdotavās un, kuri dzīvoja tuvāk, tie aizšāvās uz mājām. Nu viņš varēja drusku atpūsties, jo bija slapjš kā izpeldināts. Pusdienas viņam līdz nebija un naudas arī ne, ko citu nopirkt, bet viņam jau arī ēdiens nenāca ne prātā... sakarsis nodzērās aukstu ūdeni un ar to pietika. Vienas rūpes un vienas bēdas viņam tikai dega sirdī, ka viņš varētu ar šo grūto darbu aprast un to izturēt, ka viņam nebūtu "placis" ar kaunu jāatstāj — un ko tad tālāk? .. Ko tad? ..

Nē, viņam jāiztur! Kad darbs atkal sākās, viņš atkal ar sparu klāt, nevienam nebija manīt, ka viņam ir grūti. Bet plecs arvien vairāk sāka degt, un pusvakarē viņš jau vēlējās, kaut būtu vakars. Nevienam vairs nebija noslēpums, kas viņam kait, viņš vairs ne pavisam gabalu uz pleciem nevarēja paņemt, un faktors smīnēdams

uzspēra viņam to "zaptīgo štuku" un nikni uzbrēca: Ko tu mokies kā velns ar krupi... vai es te stundām uz rokām turēšu! Ko tu ķeries pie plankas, kad nevari to valdīt... ej labāk atpakaļ uz zemēm govis ganīt! — Viņš tad pakampa nastu un steidzās projām, kā nu bija, bija. Tā skaidri vilka viņu atpakaļ, un viņš streipuļoja. — Neturēs vis puisis, ziedēs gan, — biedri līdzcietīgi nogrozīja galvas, un viņam vēl bija augstu gaisā jāiet. Nupat beigas... kakls žņaudzās ciet, plecu lauza nost, bet vēl bija jāiet viena laipa pār tukšo gaņģi. Zaļš vien viņam metās priekš acīm, viņš gribēja planku jau sviest nost. Bet tad iegādājās zobošanu un nicinošos vārdus, ka viņš neizturēs, — uz priekšu... izturēt; Izturēt — un kaut tur viņam arī vai galva ietu nost... izturēt vajag... viņam cits neatliek...

Un beidzot arī atskanēja skaļš sauciens pa visu "placi": "Feirabents"! Viņš vēl nebija galīgi augšā, tādēļ steidzās vecajam biedram pakaļ un nometa pēdējo gabalu. Tātad vakars sagaidīts, un viņš vēl — gods Dievam! — nebija "noziedējis". Bet bija pats pēdējais brīdis, ilgāk viņš patiešām vairs neizturētu... nonācis apakšā, viņš noraisīja padušku un aptaustīja vārīgo plecu. Caur kreklu sūcās asinis...

Citi visi jau bija aizskrējusi projām, tikai Šipka, kas nāca viņam nopakaļ, to redzēja. — Plecs caurs? — viņš gādīgi sacīja. — Es zinu, tā tas visiem ir bijis... nu tikai, kad pārej mājās, samazgā labi ar šņabi. Es zinu. Un ar to padušku tu arī vēl nevari nest... man ir mājās tāda vecāka, mīkstāka, tikai būtu jāsataisa. Uz krogu nav jāiet, šovakar kompanijas vakars nav... kad tu man varētu nākt līdz, raudzītu to "izbeserēt"...

— Tad jau būtu gan labi, — Jānis atbildēja.

Viņi apvilka savus kamzoļus. — Kur tad tu, biedr, dzīvo? — Šipka jautāja.

— Man vēl nav nekur korteļa, — Jānis atbildēja. — Līdz šim gulēju iebraucamā vietā, bet... — Viņš kautrējās izteikt, ka tam vairs nav ne kapeikas naudas.

— Ā, brāl, tas iznāk par dārgu, divdesmit pieci kapeiki par nakti, tas ir par korteli par daudz... Pie manis arī var viens puiša cilvēks piemist... nāc man līdz! Vairāk gan ir kā verste ko iet, bet kas tas jaunam cilvēkam! Vienu nakti vari pārgulēt tāpat, kamēr apskatās. Un, kad patīk, vari nākt pie manis tad uz "mīti". Es dārgi nerēķinu, tikai pusotra rubļa pa mēnesi.

Jānim šī cena izlikās nedzirdēti lēta. — Varbūt gan, ka varētu arī pie jums notaisīt. Man būtu gan labāk, kad ar visu "kosti"... cik tad jūs gribētu pa mēnesi?

— Uz kosti — nē, mana sieva to negrib! Jā, — iedod viņai naudu, viņa tev ēdienu nopirks un iztaisīs. Bet tā uz kosti mēs cilvēkus neesam turējuši... mēs nezinām, kā tā lieta iznes. Jā, — paši ar bērniem paēd, kā redz... Bet iedod sievai naudu, viņa tev ēdienu nopirks un iztaisīs uz labāko!

Jānis vēl pārdomāja. — Vai jūs nezināt, kur es te savu pulksteni varētu ieķīlāt? — viņš piesarcis jautāja.

— Ā, es zinu, tev vajag elpas! — Šipka iesaucās. — Es tevi novedīšu pie sava bodnieka, kur es ņemu uz steņku. Atstāj pulksteni tur ķīlām, viņš tev preces dos, cik vien vajadzīgs, iedos arī naudu pusstopam... plecu samazgāt tev vajag! Leitis gan ir, bet ir godīgs cilvēks. Ko tu bēdājies, drauģeli... cālungā nauda būs, tad samaksās.

Jānis gāja viņam līdz, labi tālu ārā priekšpilsētā. Beidzot kādā sānieliņā viņi sasniedza zemu bodīti, un tās īpašnieks bija mierā ar Šipkas priekšlikumu. "Ģeras,

ģeras" (labi, labi), paņēma no Jāņa pulksteni un lika, lai tas sev izmeklē preces, kādas tas vēlas. Jānis nopirka gabalu žāvētas cūkas gaļas, kukuli maizes, siļķes, tēju, cukuru, — ko tad vairāk! četrdesmit kapeikas skaidras naudas arī tirgonis aizdeva un šipka pārgāja pāri kantorī un paņēma pusstopu... nu viņiem bija viss, kas vajadzīgs, tie varēja iet atkal tālāk.

Vēl tie gāja kādu brīdi krustiem un šķērsiem pa mazajām, līkajām ieliņām, līdz beidzot Šipka pie kādiem vārtiem apstājās. Tad vēl gabalu pa tumšu, nelīdzenu sētu, līdz beidzot dibenā sasniedza vecu, mazu ērbeģīti. — Nu, biedr, esam mājās, — Šipka ieminējās un pavēra durvis. No iekšas viņiem sitās nāsīs pretim nelabs, piesmacis gaiss... Lepnas lietas gan Jānis nebija cerējis sagaidīt, tomēr drusciņ labāku ko viņš bija domājis. Biedra "plašais dzīvoklis" bija tik liels, ka tanī knapi varēja apgriezties, un cik pa mazo lodziņu vēl varēja blenst, tad arī pilnum pilns iedzīvotāju, kuri visi vēl dzīvoja pa tumsu.

— Kas tur ir — vīrs, vai tu pārnāci!? — kāda skarba sievietes balss trauca viņiem no dibena pretim.

— Es, sieviņ, es! — Šipka traucās atbildēt. — Atvedu arī vēl līdz kādu ciema brāli, viņš grib pie mums pa nakti izgulēt. Rūmes jau mums ir diezgan...

— Nu tad, bērni, iededziniet uguni! — sieva iesaucās. — Žigli!

Kādus gadus desmit veca knīpele iededzināja ātri netīru petrolejas lampeli, kurai trūka cilindra. Uguntiņa uzreiz atspīdēja kā vilka acs, bet tā kā istabiņa bija ļoti maza, tad varēja vēl viens otram acis saredzēt. Pirmais, ko Jānis pamanīja, bija pie sienas divas netaisītas

gultas. Vienai bija līdzās šūpulis, un sieva, nosēdusies uz tās malas, zīdīja pie kailas krūts bērnu un viņu stīvi uzlūkoja. Pie otras gultas, savilkušies čupiņā, pulciņš bērnu, netīriem, bāliem vaidziņiem noskatījās uz viņu kā uz svešinieku ar ziņkārīgu bailību.

Arī viņš pats bija tā sakaunējies un apjucis, ka tikai ko samanīja noņemt cepuri un pateikt: — Labvakar! — Viņš nesamanīja, kur te palikt. Lielo daļu no istabiņas ieņēma liela ķieģeļu krāsns, balti novitēta, bet vietām jau arī bērni sildīdamies bija ķieģeļus noberzuši. Ap šo krāsni bija sažautas mazā bērna drāniņas, kuras arī no savas puses gādāja par nepatīkamiem garaiņiem.

Šipka bija patlaban nolicis savu padušku zemē pie krāsns un pakāris kamzoļus līdz ar visu pudeli pie sienas. Viņš nolika tagad Jāņa iepirkumu sievas gultas galā uz galdiņa, kas tamlīdz arī noderēja par skapīti. — Sieviņ, tev nu būs te tam ciema brālim jāpataisa vakariņas... āre, te viņš pārnesa... gaļa jāuzcep!.. Vai tu nezini, kur mana vecā paduška? Tā man viņam jāizbeserē...

— Lai Alma pameklē, tur viņai vajag būt pagultē, — māte pavēlēja. — Mari, — iekur tu uguni... mums pašiem arī jāuzvāra vakariņās kartupeļi... — Un atkal viņa Jāni, stīvi blenzdama, uzlūkoja. — Piesēdies, ciema brāl, piesēdies... nekaunies! Pie mums jau tu esi tikpat kā mājās, Šipka, padod viņam ķēbli kur apsēsties... viņš jau kaunas!.. Var jau redzēt, ka nav rīdzinieks ...

Šipka noņēma pirms no ķēbļa vecu drēbju muskuļu un iesvieda to sievas gultā, tad pastūma to Jānim... — Apsēdies te! Jetliņu vari pakārt te pie naglas, istabā ir karsts un vēl kurinās... Ir, Mari, tev taisnība,

viņš par daudz kaunīgs, šodien placī arī — visi ņemas ap viņu, viņš nesaka ne vārda pretim. Rīgā tā nevar... tev vajag prast katram atbildēt, citādi tu esi kritis. Un kad citādi nevari glābties, babelē un smejies pats līdz... Tāpat, kad tev izspieda to maisiņu, būtu teicis: — Labi, manas spriskas — man jāizmaksā... bet, faktor, vai tad no partijas puses nekas neiznāks? Liec sūtīt pēc otra maisiņa — redz', tā ir partijas rekte!

Partijas rekte, — sieva viņu pārtrauca, — es gan zinu, Šipka, kas tava partijas rekte... kad tik tev rīklē gāzt! Tā jūs pavedat arī visus tos jaunos cilvēkus, kas ienāk no laukiem. Vai sievai un bērniem ir mājās maize ko ēst vai ne, kad tikai jums, tiem tēviņiem, ir ko savas rīkles plucināt... To lielu naudu, Šipka, ko tu pelni, cik es dabūju no tās? .. Ak jā, jā —es varētu gan pavisam citādu maizi ēst... es varētu baltu maizi ēst ik dienas!.. Mari, pasteidzies tu ar to uguns kuršanu, tu garā diena! Netiksi ne līdz pulksten divpadsmitiem ar vakariņām gatava...

Šipka, uztaisījis savu ļuļķīti, nospļāvās. — Tu sieva, runā tikpat kā mazs bērns! Kas tad to lielo naudu pelna, vai tu pelni? Un vai tu tādu smagu darbu vari strādāt, kad savu lāsi neiedzersi? Ko tad es nesu, vai pereklatas? Tev, sieva, paldies Dievam, sava maize ir... ko tu vēl vairāk gribi!

Bet sieva nebija uz mutes kritusi. — Jā, jā, Šipka, ir jau, ir! Aplam tu esi, vīrs, savu sievu uzbarojis, skaties, kā man miesas no kauliem nokarājas! Ak Dieviņ tētiņ, ko nu runāt - cik tie mazie tur tā pavalga redz? Un tādas lielas naudas pelna, kur viņas paliek? Tad tev pieci rubļi steņkas jāmaksā, tad desmit, tur tava peļņa paliek, un krodzeniekam, tam maks briest...

Ko mums, sievām, vajadzētu darīt - sataisīt vienu prošeniju pie gubernātora vai policijas meistara, lai visus tos vīnūžus aiztaisa ciet... es saku, vienā dienā ciet! Un redzētu, vai jūs man, kundziņi, nemācētu dzīvot!

— Hm, hm, hm, — Šipka dziļi un gardi nosmējās, — runā nu ar muļķi!.. Kur tev ienāktu tās patentes un akcīzes?.. Alma, kas ir, vai tu dabūji to veco padušku?!

Skuķe kūņojās gar pagulti un bailīgi atpīkstēja: — Es nevaru dabūt...

Viņš gāja pats turp un atrada meklējamo turpat aiz gultas kājas. — Nevaru dabūt, vai redzi ko? — viņš pagrūda to skuķei zem deguna. — Nevari palocīties? — Vērīgi to grozīdams, viņš atnāca atpakaļ pie Jāņa. — Tā tev tagad būs itin laba, biedr, kamēr plecs apradīs. Te virsū ir gan caurums, te jāuzšuj kāds ādas gabaliņš... man ir tāda veca pastala! Tad te vēl iznāk lieta, kas savu pāra rubļu vērta... droši...

— Tā nauda jums gan drusciņ būs jāuzgaida, — Jānis atbildēja.

Šipka sirsnīgi nosmējās. — Ko nu, brāl, par vecu nesnaku naudu ņems, hahaha! Par divi rubļi jau var dabūt jaunu. Izmaksāsi kādreiz čarku un pudeli alus — diezgan! Humhmhm! Bet vai zini ko? ledzersim kādu čarku, plecam jau vēl atliks diezgan. Dosim vecenei arī, lai viņai labāka dūša...

Jānis bija ar mieru. — Sieva, patlaban pazīdījusi bērnu, lika to atpakaļ šūpulī un bija tāda saīgusi. Bet, tiklīdz viņa manīja, ka Šipka izvilka no kamzoļa pusstopu, viņas acis kaislīgi iemirdzējās. — Mari, paraugi nu glāzi, — viņas vīrs skubināja... — ciema brālis dos šņabi...

— Paņem, paņem, tur ir skapītī, — viņa dedzīgi attrauca. Bet tad jau arī pati papriekš pasteidzas to izdarīt. — Skaties kur cilvēks, viņš tev neies vis uz krogu, viņš pārnes savu lāsi mājās! Āre, kur tu, Šipka, tev kompānijas vakari un kompānijas vakari, — viens pats tik zini visu nodzert ar saviem brālīšiem...

— Ak nu, siev, dod glāzi! — Šipka nepacietīgs iesaucās. — Vai tad nu nepārnes mājās, pārnes jau arī... Bet partijas rekte paliek partijas rekte... kad visa publika nospriež, ko tu viens vari pretoties...

Sieva neizlaida glāzi no rokām un uzdzēra pirmā Jānim. — Būsim veseli! Brr, kur stiprs! Lai tad nu iet uz laimīgu iznākumu! Vai puiša cilvēks esi, vai ir jau sava pamilija?..

— Esmu vēl puiša cilvēks, — Jānis atbildēja... — veseli...

— Nu, tad dzer, — varēsi no mūsu meitām kādu izlūkoties, — viņa trauca tālāk. — Man ir daudzas pazīstamas, citas strādā fabrikā, citas dien pie kungiem, es saku — skuķes glaunas un dancotājas! Manas draudzenes... Arī es biju liela dancotāja... bet nu jau septītais bērns, neklausa tās kājas vairs tik labi. Skuķi ir... nebēdājies nemaz tev tikai vajag ieradināties pa Rīgas modi. Nevajag kaunēties, vajag mācēt ar viņām špāsēt, šmeiķelēt. Bet gan jau tevi mūsu meitas pašas izmācīs... dzer un dod Šipkam arī...

Jānis gan nomanīja, ka glāze nav visai tīra, tomēr viņš nevarēja nekādi izvairīties, viņam vajadzēja dzert. Un tad arī viņam, visu dienu neēdušam, dūša bija tīri plakana, jaunā apkārtne un draudzība tik neomulīga, ka viņš līdzinājās izslāpušam, kuram vairs neatlika

laika prasīt, vai ūdens ir tīrs. Un tā viņi dzēra visi. Šipka sagrieza vienu no pārnestām siļķēm zakuskai, ar ko, protams, Jānis bija ar mieru, un viņi iedzēra vienu, otru un trešu šņabi un deva bērniem arī. Nama tēvs tik allaž apskatīja pudeli. — Pietiks vēl ko plecu samazgāt? — Pietiks!

— Klausies, sieviņ, ko, — viņš beidzot sacīja, — še nu tev tā pudele. Es salāpīšu viņam to padušku, apskaties tu viņam to plecu! Tā jau mums vajag savam biedram izlīdzēt... sēdīšos tūdaļ pie darba...

Nama māte arī paklausīja un nāca pie svarīga atraduma. Smalkais linu krekls vienās asinīs... gluži pie miesas piekaltis. Pirms vajadzēja to ar siltu ūdeni atmērcēt, tad tikai dabūja nost. Tad nāca redzams noberzums... Jānim plecs bija caurs kā zirgam dažkārt krūtis...

— Ak tu nabadziņš, kā tu vēl varēji strādāt! — viņa žēli iesaucās. — Tāda liela vaina.. vī, vī...

Bet Šipka tikai labsirdīgi pasmējās. — Tā tas ir gājis visiem, no tā neviens jauns "nosčiks" nevar izbēgt. Viņam vajag noārdēties...

Sieva, kas pirmāk spēra zemes gaisā, bija tagad aizkustināta līdz asarām. — Ej nu, ej, vīrs, kā tu tā vari runāt?!. Plecs izganģēts tikpat kā laidars... Pag', pag', brāl, kur tā pudele, es tev samazgāšu... Man arī tāda zalve mājās... bērniem priekš galvas izsitumiem... sasmērēšu ar to arī, lai novelk to karstumu. Mari, vai tu nezini, kur tā mūsu zalve, Mari?!

— Es nezinu, — meitene atsaucās... — tur viņa būs stūrī uz plauktiņa.

— Paga, paga, ciema brāl, iešu pameklēt... — Tagad

arī Šipka vainu lietpratēja acīm aplūkoja un izmēroja ar sprīdi lāpāmo padušku. — Es zinu... uzšūšu te tādus prukultiņus, lai tev nespiež grād' uz vainīgo vietu... Labs ir! Bet vienu padomu es tev varu dot, biedr! Kad tu prunguli (dēļu vai planku nastu) ņem, tad noņem to taisni uz pleca pašā vidū, ka tev nav ne uz priekšu, ne uz pakaļu smagāk. Neej ātrāk uz priekšu, kamēr tev ir riktīgi! Es šodien noskatījos, kā tu darīji — tas tev tikpat kā divas nastas jānes. Tā tu ilgi nevari izturēt...

Jānis atzina, ka viņam pilnīgi taisnība un bija tam par labo padomu savā sirdī pateicīgs... Sieva pa tam bija dabūjusi "zalves" podiņu un tajā vēl bija tik daudz kā vainu sasmērēt. — Tāda liela brūce! — viņa vēl arvien sūkstījās... — Bet tagad nu vajadzētu kādu tīru lupatu ko aptīt!.. — Tad pati piesarka, jo laikam gan viņai tādas nemaz nebija mājās.

Piegājusi pie lādes, viņa tur cilāja un cilāja kādus drēbju gabalus, līdz beidzot atrāva stūri no kādas savas jakas, kura gan bija vienā vietā caura, bet tomēr skaidra un izmazgāta. Viņa noplēsa no tās arī lentas un tad rūpīgi pārsēja Jānim slimo vietu. levainotais patiešām juta, it kā viņam tagad būtu drusku vieglāk.

Pa tam "mazais Maris" ziņoja, ka kartupeļi mīksti, viņa gāja un nokāsa tos, tad cēla uz galdiņa, kuru papriekš notīrīja no maizes drupatām, Šipka viņai pačukstēja, lai aicinot arī ciema brāli pie kartupeļiem. To viņa arī darīja, bet par to atkal Jānis atvēlēja kopīgam mielastam savas siļķes un atdeva saimniecei savu cukuru un tēju, lai tie būtu visiem. Tas viņai ļoti patika. — Vai zini, ciema brāl, kad tu nāktu pie mums mītē, mēs itin labi satiktu. Un sievu arī es tev labu ieprecinātu...

Šipka sirsnīgi nosmējās. — Nu, tu domā, ka viņš kur citur paliks... mums rūmes diezgan ir... Nebēdā nekā, biedr, mēs dzīvosim! Lai tev ar tagad būs ar to plecu pagrūtāk, bet vēlāk tu nesīsi kā mēs ikkurš katrs... ziņģēdams... Un tā jau ir nauda, ko nopelna... un darbs vienmēr — ziemu un vasaru. Mūsu fabrika nekad nestāvēs, mūsu kungs ir miljonščiks! Es jau tēvu pazinu... šis bija vienīgais mantinieks. Visu to kaufmaņu būšanu viņš študierējis Vāczemē un pērn tikai to šefti pats uzņēma. Ellīgs cilvēks! Viņš saka: "tā šefte te man par mazu, to fabriķi vajag pārtaisīt, lai ļaudīm tiek vairāk darba." Un tagad viņš dabūjis vēl bagātu kompanščiku... tas vēl lielāks miljonščiks nekā viņš pats, un nu taisa to fabriķi vēl otrreiz tik lielu. Kad nāks vēl tie četri jaunie gateri un divi zēmeri klāt, tad, brāl, — Rīgā te otras tik lielas koku fabrikas vairs nav...

Tā viņš vēl ilgi lielīja savu kungu un stāstīja par viņu visu labu. — Tas līkais nu ir gan tāds kā ir, bet citādi te var dzīvot... Siev, kas nu ir, — viņš beidzot tapa miegains... — taisi nu gultas... ciema brālis jau arī gribēs gulēt...

Nama mātei nu bija drusku ko padomāt. — Kur nu mēs visi sagulsim? Kad būtu to ātrāk zinājusi, būtu viņam guļu savrup pataisījusi... bet man nav tik daudz to drānu... Nu, darīsim tā... citus bērnus ņemšu pie sevis, citiem pataisīšu vietas zemē... jūs varat abi gulēt kopā lielajā gultā! Šipka, tavus vecos paltrakus varat ņemt pagalvī un šubu apsegā... guļa jums būs ērta un silta...

Jānis arī bija no šīs dienas grūtībām samiegojies, bet uzreiz tam nogāja viss miegs... Brr — viņam pārgāja salts pār kauliem — kāds melns, rupjš maiss! Šie

ļaudis nepazina ne deķu, ne palagu... viņam bija jāaizmiedz acis un jāpārvar pretīgās jūtas, tikai tad viņš varēja iekāpt šinī midzenī. Labprāt viņš būtu nolicies savrup uz plikas grīdas un tā nakti pavadījis, bet viņš bijās apvainot šo ļautiņu labsirdību... viņi taču tam novēlēja savu labāko. Un citur iet guļas vietu meklēt bija jau par vēlu... un naudas arī nebija. Visiem spēkiem viņš raudzīja pārspēt pretīgās jūtas... arī uz laukiem, mežā braucot, viņš taču cik nakšu bija izgulējis krogus lielajā istabā uz plika cisu maisa, un miegs bija gards un salds... Jā, toreiz krogus istabā, — tā bija cita lieta, bet — te ģimenes klēpī... dzimtas paspārnē. .. tā jau bija tā aukstā roka, kas viņu aizskāra.

Istabā visi drīz ieslīga saldā miegā, viss klusu, tikai zīdainis allaž iečīkstējās, un Šipka garšīgi iekrācās. Tikai Jānis nevarēja un nevarēja iemigt... plecs neganti sūrstēja...

Šodien viņam atvērusies pavisam cita pasaule... šī diena ar savām lielajām grūtībām viņam izlikās kā sapnis, un tomēr viņš bija vēl nomodā... Kādā gaisā viņš tagad iekļuvis, kā viņa krūtis tik smagi nospiestas! .. Godīgs darbs jau nesagāna... tas nesagāna nevienu. .. bet viņam bija tā, ka viņš būtu sagānīts... Viņa sirdī attīstījās jauns cilvēks, kuru viņš nepazina; it kā no zemes apakšas viņš izdzirda spilgtus smieklus, kas viņu satricināja līdz kauliem. Viņš sāka svīst... tas bija nāvīgs ienaids pret visu savu apkārtni, pret visu cilvēci. Tā nebija viņa vaina, ka viņš tik tālu nonācis. Viņš jau bija dzīvs, viņam pret visu bija tā labākā griba... bet viņam lika papēdi uz galvas un iemina to dubļos...

Un tad atkal viņa vecais, labais cilvēks pamodās, tas

sevi arvien aizliedza un citiem labprāt līdzēja, ja vien varēja, žēlabu sagrauzts, tas nu bija nācis pie atziņas, ka pasaulē daudziem, daudziem ļaudīm tā klājas. Vai viņš bija labāks nekā šī nabadzīgā ģimene, šis lielais, pieticīgais pūlis... tie neraizējās, bet bija ar savu likteni mierā. Viņš negribēja tiem ciest līdz, viņš domājās būt kas labāks. Kādā ziņā tad labāks? Tas, lūk, bija jautājums, uz kuru viņš nevarēja atbildēt. "Inteliģence, gara spēks", viņš savās domās vēl tālāk maldījās, "zināšana ir vara," cik nepareizi: kad tās nav vajadzīgs, tā ir tikpat kā lieka nauda. Ko viņam šinī stāvoklī līdz zināšanas... viņš prata kurmēr vairākas valodas, prata ir rēķināt un tomēr klupa ar planku uz deguna, kamēr viņa biedri gāja taisni. Vajag ņemt lietas tā, kā tās ir, un apmierināties. Nekas nav labāks viens par otru, ko Dievs radījis. Vai lopiņš ir labāks nekā tārpiņš, kuru tas samin? Vai tārpiņš ir labāks nekā ziedu puteklis, kuru tas apspļauj? ..

— Hahaha! — svešais, ļaunais gars, spilgti smiedams, viņu atkal pārtrauca. — Vientiesīgais! Ja pasaulē viens dzīvo, tad otram jācieš... tu gribi dzīvot un negribi likt ciest...

Astotā nodaļa PA DRAUGAM

Šipkas miteklī Jānis ilgāk nepalika kā trīs naktis, un abās pēdējās nama māte pēc viņa vēlēšanās tam pataisīja vietu uz ķebļiem. Gaŗām ejot, tas ievēroja priekšas mājas logā izlikto sludinājumu, ka tur izīrējama kāda maza istabiņa un apstākļu dēļ pārdodamas tajā atrodošās mēbeles. Pēc tās viņš apjautājās, un istabiņu sev salīga. Tās maz vecmodes mēbeles piederēja kādai atraitnei, kura reiz bija redzējusi labākas dienas, un arī mēbeles viņš paturēja uz nomaksu.

Šipka ar savu sievu tīri vai sastinga no brīnumiem, kad viņš no tiem izvadājās. Kā apaļš puiša cilvēks, kas kaut kur var piemesties, apdzīvo viens pats veselu istabu, tā viņu acīs bija tīrā izšķērdība. — Vai tad pie mums te par sliktu bija?! — sieva reizu reizēm tāda ērmota iesaucās. Bet viņas vaigs atkal noskaidrojās, kad dabūja zināt, ka Jānis gluži no viņiem neatkritīs. Viņš uzticēja tai joprojām ēdiena paraudzīšanu un sava kortēļa uzkopšanu un maksāja tai par to to pašu cenu, ko tā prasīja pie sevis ar visu korteli kopā.

Viņam nu bija savs mājoklis, viņš dzīvoja te apmēram tāpat kā Brīvniekos. Istabiņa bija vēl mazliet plašāka, ar baltiem logu priekškariem... par uzturu arī vairs nebija jāraizējas, jo savu kapeiku jau nopelnīja. Ar visiem spēkiem viņš nu lūkoja savā stāvoklī iedzīvoties un ar saviem apstākļiem aprast, jo lietas jau nu

vienreiz jāņem tā, kā tās ir. Tad tomēr viņa darba biedri par to gādāja, ka viņa dvēsele atkal apmācās, un rūgtums un īdzība ielējās atkal sirdī. Viņš vēl arvien bija mērķis citu zobošanai un smiekliem, un, tā ka viņš savā darbā vēl nebija tik vingrs, tad dabūja dzirdēt jēlākos un prastākos lamu vārdus. Viņam klājās tāpat kā latiņu (laktu) nesējiem un steķu cēlējiem, kas strādāja pie partijas par dienas maksu. Viņu pat nosauca par ubagu, kam citi maizi nopelna...

Viņš būtu tad vēlējies no kauna vai zemē ielīst. Viņš jau nevarēja noliegt, ka brāziņš nepelnīts, jo, kad viņš nevarēja tik veikli strādāt un padarīja nepareizības, kauču gan ne ar nodomu, tad partijai cēlās viņa dēļ zaudējumi. Cik maziņš tad viņš ar visu savu gara pārākumu sajutās pret saviem biedriem, viņam bija jāsajūt pret tiem cienība! Viņi savā darbā izveicīgi un varoņi, viņi patiešām varēja būt lepni, un pilna tiesība tiem arī lūkoties pakaļ, ka viņš, kā mazāk spējīgs, savu pienākumu pilda un neņem algu par velti. Kāda tiesība tad viņam prasīt no tiem kādu lološanu? Viņam cits nekas neatliek, kā jācenšas un jāvingrinās... jāiegūst darbā tāda pat izveicība kā tiem. Kas tiem kāda daļa, ka viņam grūti klājas?.. Un, zobus sakodis, viņš cieta un arī izcieta... "lubas" no viņa pleca nobira, un viņš izveseļojās...

Ar laiku viņš paņēma savu gabalu tāpat kā katrs nosčiks, tikai sarkanbārzdainais faktors to vēl arvien negribēja atzīt un mānīja viņu, ka tas nezinot zortes, stāpeles un garumus. Bet Jānis drīz vien nomanīja, ka tas tīšām viņam ceļ nepareizas zortes un garumus kopā. Vairāk reizes viņš tam apakš četrām acīm godīgi pateica, lai tas tādus niķus vairs netaisa, bet bārzdainais

tik nosmīnēja vien: šis — tāds ķūlis, būšot viņu mācīt! Kad tas nemitējās, Jānis reiz nosvieda punguli atpakaļ uz vagoniem un piesauca biedrus par lieciniekiem, ko tas viņam cēlis. Bāls no dusmām faktors viņam iekrita rīklē, bet nelīdzēja... irt mierīgā garā Jānis viņu ar vienu roku nospieda pie planku vezuma, ka tas nočīkstēja vien. Bārzdainis nu viņu lūdza, lai to laiž vaļā. Biedri Jāni tagad uzskatīja pavisam citādām acīm, pat migacis, kuram visā partijā bija "tas pārākais nags", par tādu ķērienu sirsnīgi nopriecājās. Faktoram tomēr nepatīkamākais bija, ka nu nāca gaismā, ka tas tīšām jaucis zortes, un tas nu par to dabūja sodu. Šipka ne par ko nebija ātrāk apmierināms. Sūti nu tik pēc maisiņa... ja ne, tad paduška uz pleciem un tavā vietā stāsies cits. — Neko darīt... "partijas rekte", — faktoram bija jāatzīst sava vaina, jāpadodas un jāupurē maisiņš, citādi no amata nost!

Un tā nu atkal viss pa draugam! Faktors gan uz Jāni nošķielēja vien, tomēr sargājās no tās reizes viņu mānīt un necēla arī viņam vairs tik pārliecīgi smagas nastas. Arī citi biedri viņam nu bijīgi pagrieza ceļu un agrākā zobošanās mitējās. Tagad tie viņu ieskatīja ne vien par sev līdzīgu, bet arī par partijas varmāku.

Bet laimīgs viņš par to nejutās... Ko tas līdzēja, ka viņš bija labs strādnieks, kad, pie šī darba ķerdamies, bija uzcēlis mūri starp sevi un starp citiem laimīgākiem. — Visi uzraugi un pārlūki, kam vien pār viņiem bija kāda darīšana, lika viņiem sajust zemākumu, bet viņa biedri par to nebūt neuztraucās. It īpaši viens, tas lielākais no viņiem visiem, Ruģis, kam bija darīšana tiklab par visu koku "placi", kā arī par nolādēšanu un ko viņa biedri dēvēja par "kungu", bija briesmīgi

augstdegunīgs un "ēda" tos par visiem citiem vairāk. Tas apgājās ar viņiem tik pazemojoši un nicinoši, it kā tie nemaz nebūtu cilvēki, ne arī tiem būtu sirds. Un ķēzīties viņš mācēja... vai tur nu bija vaina, vai ne, kad viņam dūša bija apšķebinājusies, tad tas izlaida uz darba ļaudīm savas dusmas un nogānīja viņus, cik nejauki vien varēdams. Jānim jau arī pašam bija bijuši cilvēki, bet tik prastus lamu vārdus tas nekad nebija ņēmis mutē. Tādēļ viņš arī tos negribēja bez vainas ciest un uzstājās pretim, žults viņam apskrējās, un dažu labu reizi jau viņš gribēja pacelt roku un savu gānītāju piekaut...

Tas viņu tad uzlūkoja kā kādu neparastu brīnumu putnu, kādu tam laikam vēl nekad nebija gadījies sastapt starp strādniekiem. Un ar sirdssāpēm viņam tad vajadzēja pieredzēt, ka biedri tādās reizās viņu atstāja kaunā, kur taču viņš tos visus raudzīja aizstāvēt pret netaisnību. Tie no savas puses "kungam" palīdzēja viņu izķēzīt, izzoboja to par muļķi, tas jau esot vedams uz Rotenburgu. Šie paši ļaudis, par kuriem, pēc agrākās izturēšanās pret viņu spriežot, bija jādomā, ka tie to neatļaus, varēja būt ar tik biezu ādu, ka tiem ne agrākās izturēšanās pret viņu spriežot, bija jādomā, ka visu: — Paldies, paldies! — Un tomēr šie gļēvuļi un padevīgie līdēji varēja būt tik mežonīgi un rupji pret tiem, pār kuriem viņiem vara!? Saprotams, ka "kunga" priekšā viņi to sunīja tikai izgudrēm, lai noturētu viņu par muļķi. Apakš sevis tie viņu pamācīja jau daudz lēnākā garā, it īpaši Šipka Tu muļķi, vai tu gribi savu robu paspēlēt!? Neesi vēl ne labi degunu apsildījis un gribi jau "kungam" pretim runāt! Lai viņš arī ķēzījas, vai man par to sāp? Un, ja viņš grib, lai paliek arī mana

vaina, kad tikai "kungam" labs prāts... Te mums vajag zināt iztikt pa draugam...

Un tādēļ viņam bija grūti ar savu jauno dzīvi aprast... ar katru jaunu dienu viņš jutās jo vairāk ievainots savā dvēselē. Viņš noskārta, ka cilvēkam, kā tas jau rakstīts ceturtā lūgšanā, vajadzīgs vēl vairāk, nekā tik vien maizes garozas un miesas barības, lai tas neapniktu, nebūtu, dzīvs būdams, miris. Viņš noprata, ka viņš te nepiederēja, ka viņam vajadzēja cita gaisa. Ne tādēļ, ka darbs grūts un vienmulīgs, tāds vienu dienu kā otru... Viņš jau labprāt būtu vēl grūtāk strādājis, — tikai ar sev līdzīgiem cilvēkiem.

Te šinī pūlī maz kas bija manāms, ka cilvēku krūtīs mistu jel arī kāda drusciņa no tās dievišķīgās dzirksteles, kas cilvēcei uzliek par visu radību kroni. Nekādas zīmes, ka tiem jel būtu kāda drusciņa, ko sauc par gara vajadzību. Par viņiem pasaule varēja apsvērties uz otriem sāniem, kas viņiem gar to daļas! Viņu vienīgā cenšanās bija dabūt pilnus savus vēderus un apmierināt savu zvērisko kāri uz alkoholiskiem dzērieniem, ar kuriem katrā izdevībā tie pielējās līdz acīm, līdz kaklam viņu parastās, jēlās runas, mežonīgā nezināšana, muļķīgā pārgudrība un uzmācīgā, riebīgā brālība, bet viņš to nevarēja nokratīt no sevis, viņš bija pārāk cietām saitēm ar tiem saistīts. Starp šādiem radījumiem viņš bija notiesāts dzīvot... vēl gan viņi to turēja par muļķi, par kādu slimu parādību, ka viņš pasauli vēl lāgā neizprot. Bet ar laiku vien tie viņu novilks zemē pie sevis, tad viņš būs gudrs un vesels un viņam līdzīgs! Cilvēku iekšējais saturs taču arī ir, ko viņa apkārtne rada. Vēl viņš sajuta līdzjūtību, vēl viņam sirds sažņaudzās par nelaimīgiem, kuri nevar savas acis pacelt

uz debesīm... ar laiku šīs sāpes mitēsies, viņam izliksies viss dabiski...

Bija jau vairāk nedēļu pagājis, kamēr viņš iestājies darbā, bet vēl nebija bijis nevienas svētdienas. Bija iegadījusies liela lādēšana un kad darbs ir, tad vajag ņemt... gan vēlāk varēs svinēt svētdienas katru dienu. Nu galīgi tika atļauta viena svētdiena... gan būtu bijis jāstrādā, bet, tā kā sestdienas vakaru bija "cālunga", tad kungi paredzēja, ka ļaudis būs tādā mērā piedzērušies, ka ar tiem nebūs nekas izdarāms. Sāks tādēļ labāk pirmdienā no rīta.

Svētdiena un ļoti jauka, spoža diena... Jānis bija jau agri augšā un skatījās pa logu savā apkārtnē, kuru tam līdz šim vēl nemaz nebija bijis laika tuvāk aplūkot. Rīta pusē pret viņa logu augļu dārzs, koki pa lielākai daļai jau kaili, un zāle pārklāta ar biezu, baltu, sudrabotu sarmu, kas jau saulē sāka kaunēties, šodien viņam bija daudz jautrāk ap dūšu, viņš apzinājās atkal cilvēka brīvību, šodien viņš pats par sevi kungs un nav kā citām dienām vienā vietā saistīts, šodien viņš var noiet, kurp tam tīkas.

Pie durvīm pieklauvēja: Šipkas sieva viņam ienesa kafiju. — Tu jau augšā, — viņa iesāka, — un laikam arī vakarā itin skaidrs pārnāci? Mans vecais tikai pārradās pusnaktī un piezīdies kā dēle. Šodien gribēja iet baznīcā, bet kur tad aizies, kad guļ kā nosists! Kā tad tu nebiji uz to kompānijas vakaru?

— Es negribu, — Jānis atbildēja. — Kas jādod — savu daļu es aizmaksāju: uz krogu līdz es negāju...

— Tas ir itin prātīgi, jā, — sieva runīgi attrauca. — Kad grib savu lāsi iedzert, — var jau likt mājās pārnest. Tu esi prātīgs zēns!.. Šodien gan tu varētu likt

atnest šņabi un alu... skuķi būs! Tu jau nu gan, zināms, vari pameklēties... Viena dien tepat aptieķī... viņai esot pieci līdz seši simti rubļu naudas. Kas kaitētu, kad tādai varētu piesviesties, es arī savu lāsi dabūtu...

Jānim savilkās piere grumbās. — To šņabi un alu es jau labprāt dotu, saimniec, bet es gribu iziet...

Sieva vērīgi uz viņu noskatījās. — Tad tev jau pašam sava zināma — un diena jau gan jauka iziešanai!.. Bet diezin, vai tā būs tāda... aoh, es saku, aptieķa Līze — skuķe miesās apaļa kā klucens. Vaigi zied kā rozes!.. Un kad tu nu liktu pārnest kortelīti un piecas, sešas pudeles alus, es uzvestu viņu augšām. Viņa nosēstos tur pie galdiņa, tu viņai otrā pusē, un jūs tad patriektos un pašpāsētos... Es savu lāsi iedzērusi, vai man pie jums vaļas, man jāiet apakšā ēdiens raudzīt. Un tad jūs abi varētu dzīvot. Varbūt ka vēl vēlāk ieskaties un pasaki man paldies... tā jau mums jādzīvo pa draugam, brālīt...

Viņa kāri noskatījās, un Jānis redzēja, kas viņai visvairāk rūpēja. — Še jums būs kortelīšam, iedzeriet uz manu veselību... Bet ar tām skuķēm... to lietu mēs vēl varētu atlikt...

Viņas vaigi līksmi iemirdzējās, aptaustot rokā sudraba divdesmitnieku. — Paldies, paldies... nē, tu esi krietns zēns! Šorīt vēl ne lāsi neesmu baudījusi, un nu gan derētu uz tukšu dūšu. Jāsūta Maris pakaļ... Bet varbūt, ka vēlāk būsi mājās... mēs uznāksim?..

Jānis neatbildēja, un viņa, mēli kārstīdama, izslīdēja pa durvīm. Viņš steidza dzert savu kafiju... saulīte tik jauka, ka viņš nevarēja vairs savā ādā norimt. Un

varbūt, ka vēl nelūgta nelaime uznāk kaklā, tādēļ prom ārā no mājas!.. Drīz vien viņš bija apvilcies savas svētdienas drēbes, noslēdza rūpīgi istabiņu un devās ceļā.

Uz priekšu, uz priekšu, šodien viņš varēja svabadāk uzelpot!.. Tur pāri pār Daugavu, pa pilsētas ielām, vienalga, kur viņa kājas nes! Baznīcas pulksteņi atskanēja tik svinīgi, ļaudis straumēm plūda šurpu un turpu, un daudziem cilvēkiem bija rokās dziesmu grāmatas. Bet arī pa retam tiem nāca pretim kāds nosmulējies kroga brālis, kas laikam bija žūpojis no vakar vakara, tos stīvām acīm uzlūkoja vai arī iegavilējās savu dzērāju dziesmu. Turpat jau bija arī gorodovojs un to apmierināja. Viņš steidzās tālāk krustiem un šķērsiem pa ielām, viņš nevarēja rimt un nezināja, kur dēties...

Tā pēdīgi viņš atradās kāda nama priekšā un pamodās it kā no sapņiem. It kā kāda neredzama vara viņu bija atvilkusi šurp, viņa priekšā atradās "māmuļas" — biedrības telpas: kādas paslēptas saites viņu te saistīja? Un tomēr viņš jau tur nedrīkstēja ieiet, tur viņam vairs nekā nebija ko meklēt... Bet kādēļ tad, kādēļ tad?! Viņu sagrāba žēlabas un dusmas, asinis ritēja ātrāk un straujāk... Atstāts vientulis viņš bija un palika šinī lielajā, ļaužu pilnajā pilsētā. Cilvēku ap viņu simtiem, bet tomēr visi auksti un sveši vaigi, nevienam viņš nevarēja savu sirdi atklāt, kas viņu nospiež, ne ar vienu savas domas izmainīt un saprasties... Huh... cik briesmīga tāda vietulība!..

Viņš grieza atkal šai vietai muguru un soļoja uz pilsētas alejām. Un savā sirdī viņš zvērēja, ka, ja viņš nāks reiz dzīvē uz augšu, tad viņa krūtis griezīsies pret šiem "goda vīriem", kuŗi viņam aizsprostoja ceļu pār

šo slieksni. Tikpat kā zēna gados, kad viņam, lasot varoņu teikas, sirds sila, kā stiprais Lāčplēsis samin riebīgo pūķi un atsvabināja no tā nagiem daiļo jaunavu, — un viņš tad labprāt vēlējās tādus pašus darbus izstrādāt. Tas viņam nu stāv priekšā, viņam jāsatriec šaurprātīgie, uzpūtīgie gariņi, kas apsēduši "māmuļu" un nelaiž pie tās viņas bērnus... jāatver durvis līdz galam, lai visi nāk un visi pulcējas. Jā... viņš nāks dzīvē uz augšu... Un, nosēdies uz sola kanāla malā, viņš domīgs zīlēja savu nākamību brūnajā ūdenī. Viss tomēr pārklāts dūņām, tumšs un noslēpumains...

Te kāds pilsētas kungs, viņu zīmēdams, tuvojās. — Sveiki! — viņš beidzot to uzjrunāja. — Jūs arī iebraukuši Rīgā?

Jānis viņu pārsteigts un piesarcis uzlūkoja. — Ar ko man gods —

— Jūs taču esat Brīvnieka kungs, Svarupes biedrības karoga nesējs, — svešais attrauca. — Mans vārds ir Krautberģis.

Viņš kratīja sirsnīgi Jāņa roku, un tam bija tā, it kā viņš sevi patlaban būtu pieķēris pie netaisnām domām. — Kā tad jūs mani pazīstat, ja drīkstu jautāt?

— Vai mēs toreiz neiepazināmies? — Krautberģis iesaucās, nosēzdamies viņam blakām uz sola. — Varbūt gan ka ne! Bet jūs es toreiz labi ievēroju... atminieties tovasar zaļumu svētkus Svarupes līcī?!.

Jānis atcerējās, ka šis kungs bija toreiz bijis Žiglemanim līdz. Viņš jutās tādēļ no tādas sirsnības drusku kā aizskarts, jo viņam ienāca prātā Grietiņa. — Varbūt gan, varbūt gan... bet kā es to visu esmu gluži aizmirsis...

— Un dienu pēc tam es, aplūkodams turienes dabas

jaukumus, jūsu ozolos apmaldījos, — Krautberģis piebilda. — Pie jums uz zemēm viss tik pirmatnīgi, tik vienkārši un jauki... Visi jautri, pieticīgi, nesamaitāti un dabiski... jā, arī sieviešu emancipācijas... izvirtības jau Svarupē nepazīst —

Viņš norija šos vārdus kā kādu rūgtu kumosu un palika klusu.

— Jūs laikam to lietu nezināt? — viņš atkal iesaucās, kad Jānis viņu lielām acīm uzlūkoja... — Hulda — piesarcis tas izvilka no savas kabatas grāmatiņas karti un pasniedza to Jānim. Tur stāvēja:

"Hulda Cekurch, Jeanot Krautberg, Verlobte."

Jānis saķēra viņa roku. — Nezināju vēl nekā... bet novēlu jums no sirds laimes.

— Ak nē taču, — Krautberģis ātri atvainojās, — jūs to lietu nezināt! Viss ir beigts! Viņa iestājusies "Ozolu vainagā" un par mūsu saderināšanos vairs nekā negrib zināt. — Viņš smagi un sērīgi nopūtās.

— Es savu Huldu vairs nepazīstu! — Mīļais Jeanot, — viņa saka, — līdz šim es staigāju tumsā, nu esmu nākusi pie atziņas, tādēļ uzskati, mīļais, mūsu saites par saraustītām. No jauna man jāmācās tevi pazīt, no jauna mūsu sirdīs vajag rasties jaunai gara un dvēseļu harmonijai (saskaņai). Un tad, ja tu gribi būt mans draugs, tad es vēlētos... es gribētu nostaigāt savu mūžu pie taviem sāniem kā tava līdztiesīga dzīves biedre... — Un es taču viņu tik ļoti mīļoju...

It kā bez elpas Jānis noklausījās šo stāstu, viņš tādas lietas, kā mīlestības bēdas, it labi saprata. Bet jau vieglāk

viņš uzelpoja, ka beigas, pēc viņa domām, nebūt nebija tik traģiskas. Mierinādams viņš lika savu roku nelaimīgajam brūtgānam uz kamieša. — Viss jau vēl labi, kad tikai viņa nav tapusi jums neuzticīga...

— Man ir sāncensis — Krancberģa kungs, — Krautberģis stāstīja tālāk. — Viņš stāv tikpat labi kā es, mēs vienādi pelnām. Jā, jā, mīļais draugs, pie Jums uz laukiem tā lieta savāda. Tā mans brālēns ielūkojās uz laukiem vienā daiļā tautas zeltenē... tādas gražošanās nebija! Triju nedēļu laikā viņi bija iebraukuši laimīgā laulības ostā. Un varu jums apgalvot, ka viņi dzīvo vēl ļoti laimīgi!

Tikai tagad viņš pamanīja, ka Jānis tikpat kā nopliķēts sēdēja, un arī pats piesarka. — Ak jā, — es atceros... viņa jau no jūsu kaimiņiem!.. Tā arī teica, ka jums ar šo jaunavu bijušas kādas tuvākas saites... viņa ilgi nevarējusi apņemties —

Nodūris acis, Jānis rušināja ar savu nūju pa salijušo smilti un nesamanīja ko atbildēt. — Kā tad viņiem tagad iet?..

Žiglemaņiem? Aoh, it vareni! — Krautberģis atkal dzīvi iesaucās. — Viņi tagad te Rīgā uzņēmuši veikalu. Savus lielos īpašumus uz zemēm viņš iznomājis. Taisnību sakot, viņš bija drusku par traku saimniekojis, — nu ja, jūs sapratīsit: jaunības vieglprātība! Kuŗš tanīs gados nav izdarījis savas mazas nerātnības?.. Bet kā lietas tagad stāv, tad viņš ir vīrs uz kājām. No sievas vecākiem dabūja daudzmaz palīdzības, es un vēl kādi draugi, mēs arī piepalīdzējām... pagalvojām pie Miljonu bankas par kādām lielākām naudas summām. Viņam iet labi! Viņam X ielā ir veikals ,sacīsim — tāda dzērienu pārdotava. Viesi tur gan nepieiet visai glauni,

pa lielākai daļai tikai fabrikas strādnieki... ir nu gan arī meistari un ierēdņi. Taisnību sakot, mūsu labākajām familijām — bet kad nauda nāk, tad nevar daudz uz to skatīties —

Viņš uzlūkoja Jāni, it kā gribēdams viņa vaigā lasīt, vai arī tas Žiglemani varētu aizbildināt. — Tā tad labi! — tas aizžņaugti čukstēja.

— Labi, ļoti labi! — Krautberģis apstiprināja. — Vīnūzis ļoti labā vietā, tuvākais pie Roberta koku fabrikas, lielākā koku veikala Rīgā! Jūs zināt, Briedis ir mūsu tautietis, ai —

— Zinu, zinu, — es viņu ļoti labi pazīstu! — Jānis piepeši iesaucās. Viņš cīnījās apmākt savu uzbudinājumu. Tad arī viņš nebija varējis savas mājas noturēt, un tagad viņa nu atradās te, tepat blakām viņa darba vietai. Tādas liegas, savādas žēlabas draudēja viņu sagrābt, pagāja labs brīdis, kamēr viņš no tām atkratījās un nomāca savu vājumu.

Krautberģis viņu vēl arvien uzlūkoja platām acīm. — Jūs pazīstat fabrikantu Briedi, jūs esat viņam draugs?! Nav brīnums, nav brīnums! Pilsētu labāko familiju vislabākie uzskata laucinieku gruntniekus par sev līdzīgiem. Tādēļ jau arī es, ar jums mīļais tautieti, izrunājos tik vaļsirdīgi par savām lietām. Jo ne mazākā mērā mēs baudām to cienību uz laukiem... nemūžam neaizmirsīšu tos brītiņus, kurus Svarupē pavadīju. Kad pārbraucat, tad sveiciniet no manis Sausēnu Līzetes jaunkundzi. Ņiprs skuķēns, ko?

— Es vairs nebraukšu atpakaļ uz zemēm, — Jānis tagad pacēla acis taisni. — Es dzīvoju tepat Rīgā. Turpat tai ielā, kur viņi... netālu... turpat blakām...

Krautberģis kļuva jo vairāk priecīgi pārsteigts.

— Aha — tad arī jūs savus lielos īpašumus uz zemēm esat iznomājuši?.. Brangi, brangi, tas man liels prieks! Mums vajadzētu tuvāk iepazīties, nudien, tuvāk... vai zināt, aiziesim uz Romas pagrabu uz kādu kausu! Pašu tautieši no labākajām familijām... un kā jums iet ar savu veikaliņu?.. Man šķiet, it brangi!

Sirsnīgi aizkustināts, Jānis viņam sniedza roku. — Pateicos jums, Krautberģa kungs, mēs varēsim gan tur aiziet! Piedodiet, es vienlaik domāju par saviem tautiešiem citādi, bet tagad redzu, ka visi it nebūt tādi nav... Neesmu ilgi ar cilvēkiem tik daudz vārdu mainījis, nedz arī viens zin, kas manās krūtīs plosās. Esmu bijis gluži vientulis!.. Un tomēr cilvēks nevar viens dzīvot... top tāds īdzīgs, modīgs... Vajag kādreiz ar kādu izrunāties ... jā, mīļais tautieti! Un es jums varu sacīt, ka es Grietiņu gan reiz tā es viņu ļoti mīlēju... šis trieciens mani gandrīz darīja ārprātīgu. Bet, kad nu liktenis ir lēmis citādi — — lai Dievs viņiem palīdz! Tagad jau man tā lieta izgājusi puslīdz no prāta... ilgus, ilgus laikus nebiju par to domājis, ticiet man! Un, taisnību sakot, man daudz par citu ko bijis domāt nekā par izbijušām mīlestības sērām, jo, redzat, mani apstākļi... Savus īpašumus uz zemēm neesmu vis iznomājis, mīļais draugs, — man tādu vairs nemaz nav! Es tos atstāju saviem radiem... man tie bija jāatstāj...

— Nu, zināms, gan pret labu atlīdzību? — Krautberģis rūpīgi iebilda. — Un galu galā jau arī nav nekāda nelaime... var jau dabūt citu patīkamu veikalu...

— Hahaha! — Jānis rūgti iesmējās. — Jūs alojaties! Es varu Dievam tencināt, ka vēl šo vietu dabūju. Un pirmajās dienās es domāju, ka tas ir Sibīrijas darbs...

tas man ņēma vai dzīvību ārā... Bet tagad vairs nemaz...

Krautberģa roka Jāņa cietajā saujā sāka drebēt un raustīties... — Atvainojiet, — viņš stomījās... — jūs taču sacījāt, ka pazīstat fabrikantu Briedi?..

— Pazīstu, pazīstu, — Jānis vaļsirdīgi attrauca, — strādāju viņa koku placī...

Tikpat kā odzes dzelts, Krautberģis uzšāvās kājās un atrāva no viņa savu roku. — Nevar būt!.. — tas, ticis no viņa soli nost, caur zobiem norūca. — Tad jūs būtu tikai —

— prasts strādnieks, planku nesējs, — Jānis pasteidzās atbildēt. — Negribu to jums slēpt... tagad nu zināt un, ja gribat, tad aiziesim arī uz Romas pagrabu...

Krautberģim vairs nebija atbildes, acis nedroši bolījās, un vaigs līķa bālumā. Un, sāpīgi saviebtās lūpas, mēmi izteica: — To taču varējāt man tūdaļ sacīt... — Tā viņš vērsās un vērsās sāņus un beidzot, uzgriezis viņam muguru, norūca: — Ardievu... — Bailīgi apkārt skatīdamies, vai nav kādu pazīstamu pamanīts, tas lavījās projām...

Jānis platām acīm viņam noskatījās pakaļ, un tikai tagad no sava iesiluma atjēdzās. Spilgti smiekli atkal noskanēja viņa sirdī: viņš taču zināja it skaidri, kādēļ šis cilvēks no viņa bēg. Šoreiz nu viņam gan šis spēriens mazāk sāpēja, jo pēc šīs īsās sarunas viņš bija nopratis, ka tas ir viegls cilvēciņš... viņam izlikās, ka tam trūktu pat vienas skrūves. Bet siltais vēlīgums un sirsnība viņa sirdī bija zuduši, viņš juta, ka ap to savelkas atkal auksts ledus...

Devītā nodaļa JAUNA STEŅKA

No tās reizas, kad Jānis pret faktoru bija parādījis savus miesas spēkus un to kā bērnu nospiedis, viņa cienība biedru acīs bija lieliski cēlusies. Tikai vienā lietā tie nebija ar viņu īsti mierā, ka tas tik ciets un negāja viņiem līdz uz krogu iedzert. Kas tas par nosčiku, kas negrib "ieķert ģīmī"! Ko tie bija ar viņu izpūlējušies, bet viņš kā ne, tā ne!.. tikpat kā nozvērējies. Jā, savu daļu, cik faktors kompānijai prasīja, to viņš samaksāja bez vārda runas... bet tā jau, lūk, bija viņu acīs tīrā muļķība! — Jāmaksā tev tā kā tā, un tu par to nekā neredzi... — viņš saka: — Lai dzeŗ, kas grib... Viņa saimnieks Šipka, kas viņam stāvēja tuvāk nekā citi, taču kompānijas vakaros ar pilnu tiesību uzstājās kā viņa pilnvarnieks un izdzēra arī viņa daļu. Par to citi darba biedri laimīgo vai apskauda, un varēja manīt, ka dažs labs tagad centās iegūt viņa laipnību šādai pilnvarai.

Bet pirmdienu pēc tam, kad Jānis bija saticies ar Krautberģi, visai partijai pienāca nebalta, sausa "mandaga". Priekš mazbrokasta migacis aizlikās uz krogu pēc maisiņa, bet atnāca noskaities tukšā atpakaļ... steņka ciet! Lai samaksājot vecu, tad dabūšot jaunu. Nikni viņš noskatījās uz faktoru un balti nospļāvās. — To es, vīri, gribu zināt, vai mēs sestdien savu kompāniju viņam aizmaksājām, vai palikām parādā?

Partijai tas bija negaidīts spēriens. Dūšas no vakardienas tādas sašķobījušās, uz mazbrokastu tā būtu derējis "pachmiļītes", — bet nu paliek mutes ieplētuši! Un cits pēc cita iesaucās: — Vot žuļiks!.. skat', braģegs!.. redz', ko viņš tev izstrādā?!. Faktors nesacīja ne vārda, bet nolūkojās klusu biedru drūmajās sejās. Viņš zināja it labi, ka šis joks viņam varēja maksāt činu un amatu.

— Kur tu naudu liki, zagli, ko mēs tev sestdien maksājām?! — migacis viņam uzmācās un ķērās tam jau rīklē. — Vai tu gribi mūs dienas laikā "obežāt"... vai gribi pa klīzi, ka vai saplaksi?!.

Faktors gan mēģināja attaisnoties. Viss maksāts, kas tērēts, viņš nav paturējis ne kapeikas. Bet krodziniekam sajukuši rēķini, tas neatmin un prasa otrreiz, kas maksāts. Viņš izvilka savu kabatas grāmatiņu par liecību, ka viņam viss pierakstīts... Bet biedri netika no viņa raksta gudri, cik tad maksāts un cik tad! Acīm redzot, sarkanbārzdim rēķini bija pašam gluži sajukuši. Iznāca, ka vaina bija vilkusies jau no ilgākiem laikiem, ka tas no kompānijas naudas paturējis arvien kādu daļu atpakaļ, līdz parāds sakrājies tik liels, ka krodziniekam zudusi beidzot pacietība.

— Diezin, vai arī "kungam" esi maksājis mīti? — Šipka asi iejautājās.

No šīs atbildes sarkanbārzdis izvairījās, bet dievojās, ka krodzinieks esot blēdis. Gan viņi dabūšot citur steņku, viņš aprunāšoties. Un, kad tagad vajadzīgs, viņš jau arī varot likt atnest par savu naudu. Šo piedāvājumu biedri gan neatraidīja, un, kad maisiņš atnāca, prāti arī drusciņ apmierinājās. Bet tikai tai dienai... pie visiem apkārtnes krodziniekiem faktors bija jau samaitājis

gluži savu kredītu, un naudas tam arī nebija vairs ko dot, — nākošā diena atkal tukša un auksta, biedru īgnums un dusmas pret viņu auga augdamas. Cits vēl varēja uz sava vārda dabūt kur kreditu, citam nebija nekā, un vispār — "ieķeršana" bija savienota ar lieliem grūtumiem. — Sviež viņu nost, šo maitu... liek apakš buškas (paduškas)! Cels jaunu faktoru... vai mums vajag mānekļa! — Tāda kurnēšana vien bija dzirdama.

Tas jau nu būtu arī noticis, tikai tie vēl īsti nezināja, ko celt viņa vietā. Migacis būtu labs, punguli tas notur, kā spēlēdamies, ar vienu roku, bet viņam nebija ne rokraksta, ne "skrīves". Rēķini varētu uz priekšu tāpat sajukt, Šipka atkal, Jānim nezinot, visiem spēkiem aģitēja par viņu. Ka viņam spēks kaulos, ka viņš pazīst zortes un paņem savu nastu kā vecu vecais nosčiks, to jau katrs redzēja pats savām acīm... tomēr viņš partijā jaunākais, necik sen kā piestājies. Tad Šipka pastāstīja lietas, kas visus ļoti pārsteidza. Viņam vajadzējis sūtīt savam sievas brālim zaldātu dienestā grāmatu, un Jānis izrakstījis visu uz to smalkāko. To nemaz nevarot iedomāties, kas viņam ir par "skrīvi"!

Tā kandidatūra svērās arvien vairāk uz Jāņa pusi... visi sunīja un sodīja veco faktoru. Drīz vien izrādījās, ka Šipkas bažas dibinātas, un faktors partijai nodarījis vēl lielāku ļaunumu. Uznāca steidzīga lādēšana, pēdējā "plote", un visiem bija jāiet malā. Citām reizām lādēšana viņiem bija īstais kviešu laiks, kur varēja naudu ieraut un īsti iedzert, šoreiz viņu partijai lādiņš tāds, ka par kādu lielāku peļņu ne domāt... labi, lai tik vēl iznāk dienas maksa. Kuru cedeli no kunga dabūn garie garumi vien un platie... lauž tīri vai padušku nost. Pavisam tāda ērmīga, sajukusi būšana. Spļaudīja

Šipka, spļaudīja biedri. — Šo cālungu no naudas nekā — iznāksim uz "duršniti"... Viņi zināja gan, kas par vainu: faktors arī "mīti" nebija maksājis, un tādēļ "kungs" viņiem "grieza rutku". Turpat otra partija blakām dzīvoja ziņģēdama, gāza trīs collu septiņus un astoņus klēpjiem prāmī un stiepa maisiņu pēc maisiņa, viegli jo viegli izdzīvodamās. Viņiem jāsvīst ar trīs collu divpadsmitiem, garie garumi maksā par gabalu tikpat kā šaurie, — un jāņemas tik grūti ar sausu muti. Tie ņēma vēl viņus zobot. — Kas tad jums, ļaudis, maisiņu nemaz neredz? Vai sātībā esat iestājuši? Vai ķē... puiši, — jūs jau tā pie tiem platajiem noziedēsit!

— Kur tad turat steņku? — Šipka aprunājās ar viņiem pa draugam, jo diezin vai neiznāk no viņiem kāda glāze.

— Ao, mēs tik esam apcēluši krodzinieku! — kāds malacis attrauca. — Kančo, lai deg... tad vari strādāt, un arī nauda griežas...

Šipka kāri nolaizījās. — Kur tad tā? Vai jaunajā vīnūzī?

— Jā, pie Žiglemaņa, tur jau Ruģis pats arī tagad turas. Es saku, ir (krodzinieks kā nagla: kad kungs ir teicis vārdu, "dod viņam" — tad stiepj pa dienu, ja gribi, desmit maisiņus. Pie tāda vērts turēties. Mūs' ļaudīm viņš dod visiem, kungam tikai vajag sacīt. Parunā ar Ruģi, tad lieta būs darīta...

Runā nu, runā ar viņu, kad tas tā ieēdies, ka sper vai zemes gaisā. Un nerrot viņš nerroja tos uz beidzamo. Te pēc cedeles nebija izdots pareizs skaits» te ielādēts nepareizā prāmī un vajadzēja nest pāri, te atkal jāpārkravā kāds stabs, jo paša apakšā ielikts kāds izmetams gabals, — un tāda laime vien! Saprotams, ka darbs tādejādi

pavisam neveicās, un viņš tos ņēma lamāt, ka tie diezgan nelokās. — Slinki maitas, sātani, ko man jūs līdzēja ņemt pie lādēšanas, kad nevīžojat strādāt!? Naudas lielas pelnīt jūs gribat, bet locīties jums netīkas! Citas partijas man ielādē pa divi tūkstoši gabalu dienā, jūs ne pieci simti... Ko jūs domājat "figūras taisīt", vai te kāda bērnu spēle... prāmis jādod vēl šovakar pie kuģa! Kad negribat strādāt, tad atsakiet, kantoris lai tad rauga citur cilvēkus. Nolokāmi drenas, sātani, diedelnieki, pa vārtiem jūs vajadzētu izdzīt, pa vārtiem...

Un tā viņš tiem deva virsū svelošo. Jānis, kas to lietu nezināja, nevarēja izprast, kādēļ tas taisni viņu partiju tā gānīja un pret citiem bija kā tēvs. Kad nu patiešām būtu bijusi kāda vaina, — bet viņi jau strādāja melnās miesās, žults tīri aptecējās visas dienas to lādēšanu noklausoties; beidzot viņš vairs nevarēja ciest un trīcēdams nosvieda planku atpakaļ uz vezuma. — Mēs neesam jums nekādi diedelnieki un dienas zagļi, kungs! Dodiet mums tādu pašu darbu kā citiem, tad arī mēs tikpat daudz pastrādāsim. Es negribu vairs jūsu rupjības dzirdēt... kad nav, lai nav...

Biedri stāvēja tīri nobijušies par tādu pārdrošību, un "kungs"ieplēta muti. — Tad tu, puisīt, man esi tas gudrinieks arvien pie pretimrunāšanas... pa', pa', kundzdņ, vai tevi nevarēs pamācīt!..

Varbūt ka Jānis būtu bijis arī no roba ārā, bet Šipka uz ātru roku viņa kļūdu apķērīgi izlaboja. Ko tu runā, kas tev jārunā?! — tas pikti viņam uzbrēca. — Āre, kur sarkanbārzdis ir iznācis malā, kāpēc viņš nerunā? Kāpēc mēs nevaram neko ielādēt, lai viņš saka? Nolokāms diedelnieks, kad steņku vien būtu aizsaldējis?! Lielais faktors, vai viņš prot izmanīties! Vai kungs

brālis vienam, vai otram, bet pašam jau arī vajag sevi zināt... viņš guļ placī un iznāk tikai tad pie malkas, kad visas labās cedeles jau izņemtas. Vai mājās nevari izgulēties, maita, - un kam par to jācieš? Mums! Ir labāk lādiņš kopā ar otru partiju, viņš nevar ne tāpeli vien uzdabūt... otrs jau pa to laiku īsos gaŗumus izdevis. Kur tā mēs varam tikt?! Jāliek tikai apakš buškas, pagāns!.. Faktors, ko domā, faktors - klīsteris!

Sarkanbārzdis gan bija par visiem faktoriem izmanīgākais uz īso gabalu nokampšanas, bet šoreiz viņš nebija pratis izmanīties, nebija nodevis "kungam" parasto "mīti". Ruģis Šipku klusu saprata un apmierinājās.

— Nu, ko es ar jums, kazaragu partija, izdarīšu, — viņš beidzot smiedamies sacīja, — ejiet vien placī atpakaļ... nav man vairs garo garumu jums. — Un, pacēlis cepuri, viņš tos vēl zobodams "nogrīsēja". Faktors jums ir malacis, tur nav vārdam vietas! Kad būs jālādē garie un platie, tad atkal jūs pasaukšu...

Skaidrāk viņš vairs nevarēja izsacīties, bet nu arī partijas pacietībai pret sarkanbārzdi bija beigas. Tam jau arī sirds vairs nemaz nebija vietā, tādēļ pusdienas stundā aizlikās viens uz krogu un "iekampa ģīmī". Kad pēc "vieniem" atkal nosvilpa, viņš bija "riktīgs" pie redas un uzsauca: — Sāks nu, biedri, kas nu ir, saņem! Bet Šipka jau viņam no muguras puses bija ar padušku klāt un viņu apsegloja. Pagaid', draugs, mēs tevi nokronēsim... tagad stājies rindā...

Kaunīgu smaidu bijušais varmāka nolika midžuli (platuma mēru) uz plankas un atkāpās no vezuma... viņš zināja, ka tas notiek pilnā nopietnībā. Bet, tiklīdz Jānis parādījās pulkā, tad jau kāds biedrs viņam bija padušku noraisījis, cits to sēdināja uz plankas, un,

iekāms tas vēl atjēdzās, kas te notiek, tie viņu trīs reiz pacēla gaisā un uzurrāja.

— Stājies nu pie redas, faktor, un cel! — Šipka viņu pēc šis cermonijas uzrunāja. — Noturi savu kanti un neaizmirsti cālunga vakarā spriskas!

— Kā — es faktors? — Jānis attrauca. — Oho — es nemaz negribu tāda goda...

— Nē, nē, ko visa publika nospriedusi, tam tu nevari pretoties — viss pūlis uz to pastāvēja. — Tu esi no partijas iecelts par faktoru, — un stājies pie redas. Un gādā, ka mums ir drīz steņka... kompaniju mēs maksāsim ...

Nelīdzēja Jāņa stīvēšanās, viņam bija uzticētais gods jāpieņem. Pagaidām viņš jau arī kādas reizas bija šo celšanas amatu pildījis un zināja, ka tas nebija vieglais, bija pat vēl grūtāks darbs nekā nešana. Bet viņš jau to "vārēt" varēja un, mainīdams savu stāvokli, viņš sajuta sirdī arī tā kā gandarījumu. Jo, lai gan viņš no godīga darba nekaunējās, tad tomēr, liekot šo ādas sedulku uz pleciem, viņa sirdi katrreiz aizskāra kā kāda auksta roka.

Tagad nu viņa priekšgājējam bija jāpiedzīvo grūtas stundas. No nešanas aizradis, tas sāka nu tikpat kā no jauna, un biedri jau nepalika viņam arī parādā ar zobošanu. — Mācies nu, kundziņ, strādāt... nemācēji spēlēt par faktoru, par kungu! Nolāpīts — atstāj mūs sausā, kunga mītes naudu nodzīvoji... māneklis tāds! Pakarams būtu aiz vienas ribas! Bet mēs tevi izmācīsim, kundziņ, mēs tevi izmācīsim! Faktor, uzsper viņam pa krietni... lai viņš nedomā te locīties...

Jānis būtu tagad varējis viņam par visu atdarīt, bet viņš darīja pienācīgi, jo tam jau tā no visām pusēm bija

ko ciest. Viņš pat tam nelika manīt, ka viņš par tā krišanu priecātos, jo patiesībā viņam tagad bija tā žēl. Tā pagāja atkal dažas dienas, un, kad Ruģis atkal pārstaigāja placi un redzēja, kas bija noticis, tas arī vairs nelamājās. Pienācis pie vagona, viņš apmēroja ar savu collu mēru dažas plankas, augstprātīgi noklepojās un uz Jāni noskatījās. — Tu esi tagad tas faktors... vai zini arī ko vajag?! Vai zini, kas rītā par dienu?

— Nē, — Jānis viņu pārsteigts uzlūkoja. Tik daudz viņš zināja, ka rīt maksāšanas sestdiena, bet ka vēl būtu kas sevišķs, par to viņam nebija nekas zināms, lai gan Šipka, turpat priekš kunga noņēmis cepuri, met viņam ar acīm.

— Tu, Šipka, neaizmirsti, — kungs atgādināja. — Parīt manai lielai mātei dzimšanas diena...

— Mēs jau zinām, zinām, kungs, — viņš padevīgi pliku galvu locījās, — mēs jau tie vecie, to zinām. Tikai tas faktors mums ir tāds jauns... jauns cilvēks no zemēm, viņš to lietu vēl neizprot...

— Nu ko tad jūs tādu govju Jāni ceļat par faktoru! — kungs strupi atbildēja. — Būs tāds pat lops kā tas vecais...

Karstas asinis saskrēja Jāņa deniņos, un rokas savilkās dūrēs. — Nē, kungs, viņš ir lāga zēns, — Šipka viņu steidzās aizrunāt... — gan mēs vecie to lietu izdarīsim. Kur nu tas braģegs sarkanbārzdis: zaglis pataisīja mūs sausā, ne kungam varam pudeli alus izsaukt, ne pašiem kas. Kompānijas naudu mēs visi esam maksājuši. Bet Dievs viņu zin, kur tas zaglis to naudu licis... izgājušo nedēļu pie lādēšanas izvilka viņš mums katram pa petjorkai no kabatas! šis jau ir goda zēns, tikai drusku tāds padurnis... Mums viena liela lūgšana pie jums,

kungs... rītvakar taču būsit pie Žiglemaņa? Mēs gribētu tur uzņemt steņku... redzat, pavisam jau bez savas lāses nevar... Un citādi... mēs vecie to lietu izdarīsim...

Kungs apmierinājās. — Nu ja, labi, labi, — es tur būšu...

Kad viņš bija aizgājis projām, Šipka sāka gandrīz Jāni bārt. — Tu nepavisam neproti izmanīties, gandrīz mums izgāja pavisam šķībi. Lielai mātei uz dzimšanas dienu kas jāšķiņķo. Domā, ka citas partijas nedos... tas vēl nāk īpaši bez mītes naudas. Rīt saies pie Žiglemaņa un sametīs to naudu pa rubļam, pa pusrubļam. Un domā, ka mums tā nauda būs zudusi? Pieliks pie "ausvurfiem", pie sniega slaucīšanas, pie steķu taisīšanas, un kad tad tiksim pie lādēšanas, tad būs cita lieta! Tikai tev kā faktoram vajag izmanīties!

Jānim tas "govju Jānis" vēl arvien grauza sirdi. — Labi būtu partijai, ja manā vietā ieceltu citu. Es laikam gan nekad nepratīšu izmanīties...

Šipka viņu ērmoti uzlūkoja. — Neesi bērns, ko vajag, to vajag... ko citādi tev tā smalkā "skrīve" līdz?! Jā, brāķeri — tas ir nieks, gribi, izsauc viņam no partijas puses kādu čarku, gribi — nesauc nekā, — darīt viņš tev par to nekā nevar. Bet ar Ruģi vajag mācēt apieties, citādi tu vari kauties ar darbu nost, un tev iznāks tikai uz "durchšniti". Vai neredzēji, kā bija ar lādēšanu? Citi faktori arī neslinko... bet tagad ņem tu to dzimšanas dienas papīru rokā un sāc rakstīt, lai kungs redz, kā tu esi tas darītājs. Ja tu nešiverēsies, tad citas partijas mūs apjās apkārt un apkārt!

Jānis sērīgi pasmaidīja. — Tālab viena partija ņemas

aiz otras! Bet, kad visas sarunātos kopā, cik labi mēs varētum iztikt bez šādiem liekiem izdevumiem...

Par šādu ierunu Šipka tīri izbijās. — Vai tu traks esi! Tu gribi taisīt šumu un neesi vēl labi degunu apsildījis! Citi faktori — vecu vecie ektes... ierunājies tik to: tevi izdzīs pa vārtu vārtiem! Kā tāds mazs bērns... un vai tev no savas kules tas jāmaksā?! Uzliec uz čupu, lai partija samaksā. To jau katrs zin, kas vajadzīgs, un cik mēs tam braģegam kādreiz lielu kompānijas naudu maksājām! Tu tikai pateic, cik vajag, tā ir tava darīšana. Kungs jau tā mūsu partiju ienīdis ... tev labi tagad ar viņu jāsapiņčo kopā, citādi mēs nevaram dzīvot. Rīt aiziesim uz Žiglemani, ietaisīsim steņku, tu sakančosi ar kungu kopā — būs jest... Un krodzinieks esot varens!

Viņš kāri nospļāvās un likās atkal ar savu nastu projām, un Jānis it skaidri noprata, ka viņš nespēs "partijas rektei" pretim atturēties. Ja jau gribēja dzīvot, tad arī citādi nevarēja. Un tur vēl bija savs āķis, kādēļ gan nabaga ļautiņi tik ļoti pēc tādām kompānijām centās... viņi jau arī paši dabū iedzeršanai netraucētu kreditu, un šīs lietas dēļ tie nebijās ne no kādiem upuriem. Par alkoholu viņi atdotu savu kreklu no muguras, savu barību no mutes, viņi pārdotu vai savu dzīvību, savas asinis... Un varbūt, ka viņi tās jau pārdevuši...

Bet vēl otra lieta bija, kas viņu vēl vairāk aizskāra un padarīja nemierīgu. Kādēļ jāiet taisni pie Žiglemaņa, vai nevarētu citur?.. Bet tur jau "kungs" turējās... Kā viņa gan tagad dzīvo?.. Un it kā uzburta pēc ilgiem laikiem viņam stāvēja priekš acīm Grietiņa un Grietiņa. Viņa un viss pagātnes stāsts tikpat kā

atšķirta grāmata! Viņš iegādājās Skumiņu kalpa kāzas, viņas pirmo bučiņu, karstos mīlestības zvērus zem sirmā ozola, un krūtis viņam bija tik pilnas, ka tās vai gribēja pušu sprāgt... Kalnus viņš toreiz viņas dēļ būtu apgāzis, kokus ar visām saknēm izrāvis, zvaigznes no debesīm norāvis — — un tomēr viss citādi bija noticies...

Nu viņš to atkal redzēs, bet ar kādām acīm lai viņi saskatās? Kādas liegas, sēras jūtas sāka vandīties atkal pa viņa krūtīm!... Sirds viņam sila, iedomājoties rītvakaru, un it kā kāda neredzama vara vilka viņa domas turp... viņš to redzēs, viņam vajag to redzēt!.. Un tad atkal viņš būtu atstājis viņu, darbu, kungu un partiju... nozudis viņiem bez pēdām un bēdzis projām tālu, tālu no šejienes, lai tikai viņiem vairs nebūtu jāsatiekas ar Grietiņu... Iedomājoties šo acumirkli, viņam bija jāsadreb...

Un pēdīgi viņš atjēdzās un sāka pats sevi sunīt par šādu gļēvulību. Ko viņš šķetējās — kā tāds vientiesis! Dzīvē taču vēl daudz vairāk jāpanes nekā tas, un arī viņam bija tagad vēl daudz par citu ko domāt. Gan noliedzams nav, ka viņš šo sievieti ļoti mīlējis, bet tā jau pirmā bija novērsusies no viņa, savas sāpes viņš pārcietīs, un tādēļ arī viņam vajadzētu būt vīram un izraut pēdējo atmiņu no savas sirds. Viss reiz aprakts un pārciests... viņa ir otra laulāta vīra sieva... nav pieklājīgi un gudri te taisīt "kādas mīļas acis" un pēc viņas sēroties. Viņam tā ir sveša kā katra sieviete, un neba viņas dēļ viņam jābūt rītvakar Žiglemaņa vīnūzī... Tur viņam jāuzņem savai partijai steņka un jāsatiekas ar "kungu"... Viņam veikala darīšanas ar Žiglemani, kas viņam daļas gar šī vīnūžnieka sievu...

* * *

Nākošu vakaru Žiglemaņa vīnūzis dūca kā bišu strops. Kura partija dabūja kantorī savu naudu, tā steidzās šurpu, tā ka drīz vien pie galdiem nebija vairs lāga telpas. Jo arī daudz sievu ieradušās saviem vīriem pretim, bija atnākušas tiem līdz uz krogu un jutās te omulīgas, neraugooties uz biezajiem tabakas dūmiem. Protams, ka viņas arī aizņēma savu rūmi, tā ka komijam Fricim bija galvas griešana, kur lai visi paliek. Gan dibensistaba aiz bufetes, kur atradās biljards, bija vēl gluži tukša, bet tur strādnieku ļaudīm par glaimu... bez tam tur arī mēdza pieiet "kungs," un kā tu līdīsi viņam acīs! Iztika jau tādēļ labāk, kā nu redzēja, saspiedās cietāk, maksāja savas kompānijas un steņkas, un dzesēja naigi karsti sajustās slāpes.

Pēdīgi arī ieradās Jāņa partija un dabūja vietu kādā stūrī. Nu varēja teikt, ka krogū visi... laukā no debess nāca arvien vairāk sniegs ar lietu un pārsedza uz ielas pēdējās melnās pēdas. Visi iekšā zem jumta sausumā, kur istaba izkaisīta biezu kārtu zāģu skaidām. Tikai tie divi tēli, kas uzkrāsoti ārpusē uz durvīm zem Žiglemaņa vārda, nebijās no slapjdraņķa. Gurdenas vējluktura gaismas apspīdēti, tie, acis pārgriezuši, turēja arvien paceltus savus pār un pāri putojošos alus kausus, garāmgājējus ar tiem kairinādami. Izlikās, ka viņiem no slapjdraņķa sviedru lāses lītu pār vaigiem... šie tēli Jānim uz pirmā acu skatiena bija iespiedušies dziļi dvēselē...

Tagad viņam priekšā uz galda liela naudas čupa, ko partijas vīri bija salikuši kopā "kompanijai", un balta

loksne papīra, kur piezīmēt tos vārdus, kuri ko devuši "lielās mātes" dzimšanas dienai. Citi faktori sāņus vien skatījās. — Skaties, — tā viņš tev izliekas, ka nemācētu ne pieci izskaitīt, — bet kā viņš tev saprot izmanīties! — Ko darīt, kad viņš bija pirmais to lietu iesācis, tiem arī bija pie viņa jāpiedalās... atteikties nevarēja. Tā visi drūzmējās gar viņu, lika pierakstīt savus vārdus, deva naudu un priecājās par viņa "skrīvi"... Galvu nodūris, viņš rakstīja un bijās savas acis pacelt uz augšu. Vēl arvien viņam vaigi kaita kā ugunīs, vēl arvien viņš sajuta uz tiem asās krusas pārslas... Sperot kāju pār šo slieksni, viņam uznāca tādas savādas jūtas... it kā viņš būtu ienācis svešās, aizliegtās telpās: viņa varētu to katru brīdi ieraudzīt un — — —

Arī ar kompanijas maksāšanu viņu partijā nebija nekad tik glumi gājis kā šovakar. Biedri nekad negribēja tik daudz maksāt, cik faktors prasīja, lai gan viņi gribēja no savas kompānijas visādus labumus un dažureiz tādēļ bija ilgi jāstīvējas. Kad tikai viņi tikuši vaļā, lai faktors zinās! Bet šoreiz Šipka jau bija norēķinājis un nolika savu naudu pirmais galdā; citi lika tikpat daudz paka], ne vārda nesacīdami. Gan migacis vēl iesaucās: — Kādēļ tad tik daudz? Šinī cālungā taču nekas čupā dzerts nav!

— Tā — un mīti nevajag maksāt?! — Šipka pikti atčukstēja. — Un šovakar tu citiem acīs skatīsies... un kungu laikam nemaz nevajg pačavāt? Pirmo dienu laikam esi partijā? Kur tas cilvēks lai to ņem, vai lai pats no savas kules maksā? Runā kā tāds bērns... labi zini, cik lielu kompanijas naudu mēs tam braģegam maksājām!

Migacis to gan zināja, bet viņš nebija radis tā kompanijas

naudu bez vārda runas dot projām. — Par ko tad viņš faktors? Viņam jau tādēļ var arī būt lielākas izdošanas...

Bet kad neviens to nepabalstīja, viņš maksāja arī ciet.

Jānis sērīgi pasmaidīja. — Pēc manām domām arī šādas liekas nodevas nemaz nevajadzētu. Bet ja nu jūs domājat, ka tās partijas labā vajadzīgas, tad arī tās taisnīgi partijas labā gribu izdot. Sev nepaturēšu ne kapeikas... par to varat būt droši...

Biedri nogrozīja galvu... viņš vēl ir jauns un muļķis. Būs ilgāk par faktooru iedzīvojies, tad gan vairs tā nerunās.

Nu nāca šņabis un alus galdā, viņam bija jāuzdzeŗ pirmajam, tad biedri iekampa cits pēc cita, pēc tam attīstījās jautras valodas. Viņi priecājās, ka nu gavēnis reiz pāri... dabūs atkal uz steņka. Šipka nevarēja diezgan noslavēt to kompānijas būšanu, no kuras tikai visiem atlecot peļņa. — Skaties, sauc tu viens pudeli alus, tā tev maksā astoņas kapeikas, sauc visi kopā, dabūn par pusrubli astoņas pudeles, par rubli sešpadsmit. Skat', kas tev te nāk virsū! Sauc tu viens stojaku, maksā par to četras kapeikas, pusstops maksā četrdesmit kapeikas, un tu no tā vari izliet divdesmit līdz trīsdesmit stojakas. Kas man nekait par četrdesmit kapeiku paņemt un tad tu vēl redzi, no kuras mucas viņš tev ielej! Jā, biedri, to visu vajag prast aprēķināt...

Jānis viņu valodas neuzklausījās, viņš bija nogrimis šīs vietas aplūkošanā, jeb mazākais viņš to tā izrādīja. Tur vienā stūrī aiz bufetes Žiglemanis saņēma steņkas naudu; tas izskatījās tagad īsti pēc vīnūžnieka kunga.

Vaigi ziedēja kā rozes, vēders pieņēmies kuplumā, pār balto vesti smaga talmija ķēde, un pirksti pilni zelta gredzenu! Ļaudis spiedās bariem ap viņu un maksāja savu dzeršanas parādu, ko viņš, kūpinādams resnu, bet labu cigāru, it vienaldzīgi saņēma, nolika reižu reizām savu smēķi blakām uz galda, izdzēsa no grāmatas vai no tāpeles skaitļus un pasacīja komijam, cik tas lai pasniedz šim vai tam labam maksātājam magaričām. Un maksāts tika labi, vīnūžnieka kungs ar naudu tīri vandījās... Un tad Jānim sirds uz kādu brīdi palika mierīga... it kā pienaglotas viņa acis palika uz vienu vietu. Tur jau arī viņa rīkojās aiz bufetes, — tā, kuru viņš tik karsti bija ilgojies ieraudzīt... Vēl vienu reizi nepamanīts aplūkot... un tad lai viņa sapņainais, romantiskais stāsts nobeidzas.

Arī viņa bija tapusi pilnīgāka un skaistāka... iespiedies stūrī, viņš tīri bez elpas noskatījās, kā ta, apņēmusi villaini ap pleciem, palīdzēja komijam. Viņa to neievēroja, viņai arī ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš te viņas tuvumā. Parastais darba uzvalks laikam viņa vaigu bija ļoti pārvērtis... spējas sāpes iedūrās viņa sirdī. Viņai vairs nebija viņam acu, viņa pārtikusi vīnūžnieka kundze, un viņš tikai nabaga, neievērots strādnieks... Nauda nāca no visām pusēm, — viņa smaidīja tikpat laimīgi un bezbēdīgi kā toreiz, braucot uz baznīcu pie laulības, un viņš tad tikpat kā aizšauts putns palika guļam vēsajās sūnās...

Nē, nē, šī sieva jau nebija viņa Grietiņa, — viņa Grietiņa bija mirusi jau no tās reizes... Viņš pieķēra pats sevi atkal pie lielas aplamības. Kas tās par muļķībām, ko viņš ieņēmis prātā?!. Vienreiz un par visām reizēm

"tas ir beigts"! - un vai viņš te grib ļaužu priekšā izgāzties...

— Kas ir, faktor, ne tu dzer, ne tu runā?! — viņa biedri to iztraucēja. — Kas ir ar tevi? Tev taču vajag būt kurāžīgam, mācēt ar vienu un otru izrunāties... vai tev trūkst vārdu! Sēž cālungas vakarā tāds nobēdājies, — iekamp labāk čarku, tad veiksies...

Jānis jutās pieķerts un sakampa glāzi. — Ielej! — viņš skarbi sacīja un izmeta to ar vienu metienu sausu... Ā — varēja manīt, ka palika labāk!.. Tīri bezjūtīgi viņš tagad varēja uzskatīt svešo sievu, kas tur aiz letes patlaban atrāva pudeli un saņēma smaidīdama naudu...

Biedri sirsnīgi nosmējās. — Tā — atmet labāk to študieri un iemet glāzi brandvīna! Visu vakaru viņš neredz nemaz savus ļaudis...

— Es jau ar saku, — tagad Šipkas sieva viņam aiz muguras iesaucās, — viņa bija atnākusi savam vīram pretim, — nemaz savus cilvēkus nepazīst! Vai neredzi, ka saimniece atnākusi uz krogu un tai vajag izmaksāt...

— A, jūs arī te! — viņš ātri attrauca. — Labprāt, labprāt! Vai dzersit glāzi vīna?

— Ūja, trakais! — viņa iesaucās, — kur nu es — strādnieka sieva tev dzeršu vīnu?! Lai dzer gaspažas un cienmātes vīnus un smalkus snapšķus... es jau pietikšu ar to pašu čiščiņu. ― Viņa saķēra glāzi. — Ja ir laba sirds, tad pārnes līdz uz mājām kādu pusstopu, — tā jau tie vīri tās sievas nemaz neatmin...

Jāņa piere atkal samācās. — Nu jā, jā! Kad jau jūs vēlaties... to varam dabūt...

— Viņš ir lāga zēns, Mari! — Šipka klusu uz savu sievu nopriecājās. — Tikai tāds pakluss... viņam nav daudz valodas...

Viņa pagrozīja galvu. — Ei, Šipka, ei, tu nezini to vainu! Man lai neviens nesaka, es cilvēku nosvēršu uz pirmo acumirkli. Es jau noredzēju tūliņ pirmajā vakarā, kad viņš pie mums ieradās, kāda viņam daba. Kālab viņš mitēja augšā sev īpašu istabu? Kālab viņš to svētdienu izlaidās... skuķis visu dienu sagaidīja kā nerrs? — Viņš ir drusciņ par lepnu mums...

Šipka domīgs sūca savu kaļķīti, bet nu vairs neatlika laika par to prātot. Viņš manīja, ka kungs pa dibensdurvīm ieradās glaunajā galā. — Faktor nu, nu! — viņš meta Jānim ar acīm. — Taisi kā tieci pie viņa pirmais un noturi kanti! Uz mums vairs neskaties, mēs iesim drīz uz mājām... sieva te man atkūlusies pakaļ... Tu uzpasē, — tagad tikai faktoriem tā darīšana sākas. Paliec līdz pašām beigām un tikai, kad viņš iet, tad ej uz mājām...

Jānim gan grūti nācās sevi pārvarēt... tas bija nepatīkams solis! Bet tad viņš sevi apmierināja, ka gar to viņa personībai nav nekādas daļas: viņš jau tagad bija tikai partijas rīks, un viņam vajadzēja rīkoties partijas labā. šie ļautiņi uzticējuši viņam svarīgu uzdevumu, un viņam jādara viss, lai tiem rīkle netiktu aizsieta. Ātri viņš ievīstīja vienā papīrā dzimšanas dienas naudu līda ar dāvātāju sarakstu, otrā vajadzīgo "mītes naudu", un neviens no citiem faktoriem nemanīja, ka viņš iemanījās dibensistabā.

Kungs tur sēdēja pie galda un slaucīja vēl slapjo, nolijušo vaigu; godbijīgi viņš pacēla cepuri un padeva tam labu vakaru.

— Ā, labvakar, labvakar, — jūs esat tas jaunais faktors! Nu, kā iet, vai ļaudis protas? Piesēdiet... jūs gribējāt te uzņemt steņku...

— Pateicos, — Jānis atbildēja, cik laipni viņš nu varēja šinī lomā spēlēt. — Es aizvakar neizpratu to lietu, bet tad es dabūju zināt!.. Esmu tad par to rūpējies... — Viņš iespieda tam abus vīstokļus saujā.

Kungs pārvērtās tik laipns kā saulīte. — Ā, zinu, zinu... labs ir! — Nemaz neapskatījies, viņš iebāza pasniegto ķešā. — Esat tik laipni, piesēdiet... iedzersim kādu glāzīti! Jums taču jāskrien nekur nav...

— Laika man ir, — Jānis atbildēja piesēzdamies, — labprāt, ja jums tur nekas nav pretim...

— Man pretim?! — kungs saldi iesaucās. — Nē, mīļais, es neesmu tāds lepns. Jā, šeftē, tā ir cita lieta, dienestā mums vienam otram cietāk jāuziet. Bet pēc feirabenta, te, tā ir atkal cita lieta... te mēs esam visi viens. Labprāt sadzeru kopā ar saviem strādniekiem... kur tad tā krodziniece? Ē, krodziniec... Frau Žigleman!..

No bufetes puses tuvojās drēbju čakstēšana. — Ko laba vēlaties, Ruģa kungs?.. — Jānis saduga, tirpuļi viņam pārskrēja pār kauliem... šī balss viņam tik labi bija pazīstama. Labi, ka viņa tam aiz muguras, un viņam nav tā jāuzskata... Arī Ruģis nemanīja viņa uztraukumu... tā acis kaislīgi lūkojās viņam pāri. — Nu, jūs jau zināt?..

Atkal sirsnīgi smiekli viņam aiz muguras. — Konjakus un citrona skābas konfektes, tā, kā jau arvien?.. Un man glāzi sarkanā vīna, jā? Hahaha...

— Lūdzu, lūdzu, nesiet! — Ruģis saldi attrauca. — Parādiet mums to godu ...

Kārām acīm viņš tai noskatījās pakaļ. — Smalka mašīna, ech! — Kur ellē tas Žiglemanis tādu rāvis?!.

— Tikai tagad viņš paskatījās uz Jāni, kas sēdēja tikpat kā akmenī sastindzis... vaigs atkal mierīgs un ciets kā no dzelzs ...

Viņa ienāca atpaka], nolika viņiem priekšā paplāti ar dzērieniem un piesēdās sānos starp abiem pie galda.

— Te jums stādīšu priekšā jaunu faktoru, — Ruģis sacīja. — Viņam jūs varat dot uz steņku, cik gribat, viņš ir malacis.

Viņa palika stīvi un ērmoti lūkojamies, it kā tā savā priekšā redzētu kādu garu vai spoku. "Bužruncī" viņš izskatījās gluži citādi, un arī uz viņa vaiga bija sadīguši tādi melni rugāji. Viņa lēni ietrīcējās, un viegls sārtums pārskrēja pār viņas vaigu. Tas viņš bija... tikai tā ātri saņēmās, — viņa to nepazina! Un arī Jāņa sejā neviens vaibsts neparaustījās... Ruģim nevarēja ne prātā ienākt, ka starp šiem abiem reiz bijis kāds sakars.

— Tad man jārunā ar manu vīru, — viņa, it kā aizskarta, vēsi attrauca... — lūdzu nu iebaudīt...

Ar kungu viņa piesita, ka vai noklinkstēja, bet Jāņa glāzi tikko knapi ar savu aizskāra. Viņš nu redzēja, cik viņai šī satikšanās nepatīkama, bet Ruģis tai lipa klāt kā dadzis, tādēļ jau arī laikam viņai villaine nokrita no pleciem.

— O, Ruģa kungs! — viņa koķeti iesaucās, bet viņš tai to atkal galanti aplika ap pleciem, savu roku spiezdams cieti uz viņas krūtīm. Kundzīt, jūs esat bagāta, pumpējiet man ar to malaci šovakar simts rubļu! Mēs iesim cauri...

— Āa — bet ko tad kundze mājās sacīs! — viņa tam draudēja ar pirkstu. — Liecieties mierā!.. Vai jūs zināt, kur jūs varat dabūt naudu pumpēt? Aizejiet uz Miljonu banku, tur jums izmaksās.

Ruģis pilnā kaklā nosmējās. — Tas padoms ir zelta vērts, kundzīt... nobučoju par to jums rociņu... — Un, iekams, viņa to varēja aizkavēt, tas to jau bija izdarījis.

- Nu, nu, Ruģa kungs, — viņa atrāva savu roku, pasūdzēšu jūsu kundzei... — Un tomēr viņa tam uzsmaidīja...

Viņa jau to visu darīja sava vīra veikala labā, jo ar Ruģi te pienāca visi labākie tērētāji, un tādēļ ar viņu vajadzēja mācēt apieties. Tomēr Jānis sēdēja tikpat kā uz oglēm, viņš drīzāk būtu vēlējies zemē ielīst, nekā viņam tas jānoskatās. Un nezin ko viņš arī būtu iesācis, kad viņam par laimi arī citi faktori nebūtu kungu pamanījuši un tagad sanākuši dibenā. Nu nāca jaunas kārtas konjaka, un viņam ar tiem bija jāiepazīstas. lesākumā tie bija uz viņu skaudīgi un dusmīgi, laikam gan tādēļ, ka tas tagad atkal pirmais. Kad viņam tik smalka "skrīve", tad viņš jau labāk varot iet kur par skrīveri... kam viņam jāņemot nabaga cilvēkiem maize nost. Galu galā viņi tomēr izlīga... Ko darīs, katram sava maize jāmeklē, un, kad neiet tā, mēģina atkal citādi.

Tā viņi sāka sarunāties par darbiem un iedzeršanu, un "kungs" nu varēja netraucēts ar krodzinieci paķerstīties. Bet ilgi viņa prieki nevilkās, Žiglemanim arī acis! Pabeidzis savus rēķinus un nostrīpojis stenkas naudu resnajā deņķelbukā ar gumijas šņorēm, tas arī ienāca pie viņiem. Tikai viņš neko nelikās manām un

sasveicinājās ar Ruģi, svinīgi nopūtās un, pūzdams vaigus, skrullēja ūsas.

— Nu, Žiglemaņa kungs, kā iet ar šefti? — Ruģis iejautājās. — Vai ir labi maksātāji?

— Nekas, ienāca diezgan! — Žiglemanis činkstināja bikšu kabatā sīku naudu. — Visu gan nu neaizmaksāja, bet to jau arī nekad nevarot dabūt, tā citi krodzinieki saka. Maza kaza!.. Fric', padod man arī vienu kārtu! Viens, divi, trīs, četri... saskaiti, cik to degunu!

— Te ir atkal viens jauns faktors, — Ruģis rādīja uz Jāni, — redzat, kā es jums gādāju kundes! Tas arī pie jums uzņems steņku... — Pie tam viņam bija arvien kas ko darīt pie kundzes villaines bārkstīm.

— Maza kaza, lai griežas pie komija! — Žiglemanis lepni attrauca... Nu, kungi, būsim veseli!..

Tad, iemetis savu konjaku, viņš noklepojās. — Tu vari iet iekšā, Grēta! Tu zini, ka mums jāsagatavojas uz viesībām pie Cekurchiem... ka tu neizrādies sagulējusies. Man šovakar vēl jāsatiekas ar Lapē kungu. Vai zini, viņš grib doties uz Drezdeni un iestāties drēbnieku akadēmijā.

— Kuŗu Lapē kungu? — Ruģis iesaucās. — Vai tas nav tas, kas ar mani spēlēja viņreiz biljardu? O, tas man liekas būt liels malacis...

Kundze atrāva viņam savu villaines stūri. — Tā jau viņš gan runāja, bet tam vajagot naudas...

— Maza kaza, — Žiglemanis skrullēja ūsas, — tā viņam jau rokā. Viņš "uzgābelējis" tādu bagātu atraitni, tu zini — to Bīdelmanieti, un tā dodot viņam naudas, cik vien vajag. Apsolījies pēc tam viņu precēt. Bet vai

viņš to apprecēs, tas ir vēl jautājums... tai ziņā viņš ir liels makaris...

— Hahaha! — Ruģis sirsnīgi nosmējās. — Bet nu iedzeriet vēl ar mums kādu glāzīti, Žiglemaņa kungs. Vai mēs neizgrūdīsim abi kādu partiju biljarda?

— Nē, paldies, satiksim cita kāda vakarā! Šovakar, kā teicu, man darīšanas, — sveiki! Nāc, Grēta!

Viņa piecēlās, savilka villaini cietāk ap pleciem, atsveicinājās koķeti no "kunga" un iegāja savam vīram līdz blakus telpās, kur bija viņa dzīvoklis.

Jānim novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm... viņa nu reiz projām! Bet "kungam" tas nepatika, viņš spļāva baltu vien. — Pagāns — geizsirdīgs kā tāds turks! Vai tavai sievai kāds gabalu nokodīs?... Viņš jau nepavisam neprot ar cilvēkiem apieties! Vai es te pie tevis piesiets esmu, — es jau varu iet ar saviem ļaudīm dzert, kur es gribu! Krogus paliek pilns cilvēku, viņam tev jāiet uz viesībām! Pagaidi, zelli! Gan es tev to ķirķi iegriezīšu... gan es tev iegriezīšu!..

Iestājās kādu brīdi spiedīgs klusums. — Ir palepns, ir, — citi no faktoriem piebalsoja, — ir pret cilvēkiem pastīvs! To gan var sacīt, ka viņš vēl pie rēķinuma nemāk piepindzelēt... vēl ir par jaunu. Bet, kad viņš iedzīvosies, būs tāds pat ekte kā citi...

Ruģis bija norijis daudzmaz savas dusmas. — Ek, blēņas, — viņš beidzot nospļāvās, — ir jau redzētas vēl smalkākas dāmas!... Un vai jūs domājat, ka es jūs ļaušu muļķot vai mānīt... mēs jau varam aiziet, kur mums tīk. Roberta Brieža firmai visur durvis vaļā... iedzersim, zēni!

Nu sākās žūpošana... īstie brandvīna un alus plūdi. Arī zakuskas netrūka, jo "kungs" mīlēja renomēt ar spirtā noceptām fūrmaņa desām. Un sāpīgu sirdi te Jānis īsti mācījās faktora gaitu, kā tiem pret "kungu" jāizturas. Vienam tas pielēja lielu alus kausu pa pusei ar alu, pa pusei ar brandvīnu un, kad tas nespēja to visu izdzert, tad aizlēja tam paliekas aiz apkakles. Otram apsmērēja pus desas ar biezu kārtu sinepju, un tam tā bija uzreiz jānorij, tā ka tas, nabadziņš, norīstījās vien. Trešajam iegrūda veselu naža galu no ietaisītiem spāniešu pipariem, ko tas nēsāja pie sevis klāt, ko pieņemt pie krogus ēdieniem, un tas, cilvēks, no šīs lielās porcijas palika veselu pusstundu, muti ieplētis. Ceturtajam vajadzēja turēt vīšķi tabakas mutē un dzert virsū alu, tā ka tam nāves sviedri plūda pār vaigiem. Tā viņam ar katru patikās uz savu vīzi panerroties, un neviens tam nepretojās. Tā, lūk, bija parasta lieta, ka no "kunga" viss jāsaņem lēnā garā... Viņš var darīt labu, un viņš var darīt ļaunu, un viņam tādēļ nebūs pretoties...

Tikai Jāni viņš apbrīnojamā kārtā neaiztika un viņam arī neko neuzspieda. Acīm redzot, tas viņu par citiem vairāk izturēja. Reižu reizām tas viņam uzsita draudzīgi uz pleca. — Tā, jaunais malaci, tā mēs dzīvojam! Es neesmu lepns, es ar saviem strādniekiem iedzeru glāzi kopā. Mans direktors arī nav lepns pret mani, mēs dažu labu reizi sadzeram pēc feirābenta kopā. Tiklīdz būs pirmais sniegs, tad atkal kopīgs izbraukums uz Kudreju. Vai jūs domājat, ka man vienam paliek tā mītes nauda... viņam arī jādod sava daļa! Un daži muļķi pat bijuši mani sūdzēt, bet kādēļ tie taisnības nedabūja? Hahaha! — tā vajag mācēt pasaulē dzīvot...

— Ir jau viss labi, — Jānis atbildēja, — bet kādēļ

jūs šos nabadziņus tā mokāt? Ļaujiet, lai taču šis spļauj to tabaku ārā, viņš citādi sāks vemt!

— Lai, lai viņš to patur vēl uz zoba, lai, — kungs attrauca, — viņš laikam gan būs to pelnījis. Jūs nule kā esat ienākuši no laukiem, jūs vēl tās lietas neizprotat... Un atkal tas cietāk ieskatījās viņa vaigā. — Vai jūs zināt, jūs man ļoti labi patīkat! Kādu vakaru uzcērtieties uz glauno, tad es jūs pavedīšu drusku pa pilsētu... redzēsit, kā Rīgā ļaudis dzīvo. Mēs jau kādreiz labākā vietā arī iedzeram nekā te. Un tēriņu uzlieciet uz kompāniju, neesat muļķis. Lai tikai kāds iedrošinās jums pretoties, es gādāšu, ka tam vairs darba nav, un viņa pēcnācējs samaksās visu... Vai jūs domājat, ka es jūsu partijai būtu ļāvis jūsu priekšgājēju gāzt, ja tas nebūtu bijis liels badakāsis un to, kas man nācās, pats nežūpojis?.. Es diezgan ilgi cietos... lai viņš nu tagad pamācās...

Beidzot bija pienākusi pusnakts, un vīnūzi vajadzēja slēgt ciet. Faktori kopīgi samaksāja kopīgo rēķinu, un nu visi atvadījās. — Izlaidīsim jaunnedēļ kādu dienu, — "kungs" vēl pēdīgi spieda Jānim sirsnīgi roku... — jums pasaulē vajag arī ko redzēt... — Un tad viņš iekāpa vienīgajā fūrmanī un aizbrauca.

Grūtu sirdi un smagu galvu Jānis devās uz mājām. Viņam bija tā, it kā tam būtu pārvilkusies priekš acīm migla. Visādi ķēmi viņam rēgojās priekš acīm. No pagājības kāda mīļa meitene, kuŗu tas bija mīlējis un skūpstījis tik karsti, — bet kā viņš par to domāja, tā parādījās atkal šī sieva, sasita ar "kungu" glāzes un riebīgi smaidīja. Un laipnais "kungs" viņam sita uz kamieša un sacīja: — Jūs man patīkat... izlaidīsim

kādu dienu... — Un tad atkal viņam parādījās pirmais vakars Šipkas dzīvoklī, skaidri, gaiši bērnu izdēdējušās sejiņas, cik kāri viņi toreiz sagrāba siļķes kumosiņu. Un faktori rīstījās, ieplēta mutes un svīda bālus sviedrus. — Tā mēs dzīvojam, malaci, tā... — Neviļus viņa roka piedūrās pie sāniem un pilnais pusstops, ko viņš nesa savai saimniecei, noklinkstēja... tas runāja... Vairāk jau viņa neprasīja... vismaz uz vienu dienu tas viņu padarīs laimīgu. Un novārgušie bērni čīkst un brēc... Vai patiešām... vai patiešām visas šīs lietas notiek pasaulē, jeb vai viņš ir ārprātīgs?..

Desmitā nodaļa CENSONIS.

Pēc kādām dienām iestājās pirmā sala, tik stipra, ka darba ļaudīm vairs nebija iespējams ēst pusdienu zem klajas debess, un tādēļ vajadzēja meklēt pajumti un siltumu. Salst nagi... Nu taču īsti iemesls aiziet uz krogu un iedzert uz pirmo aukstumu.

Tiklīdz Roberta Brieža fabrikas svilpe bija nokaukusi, ļaužu pūlis straumēm gāzās pa kantora vārtiem laukā. Un, tiklīdz tie bija tikuši uz ielas, tad sākās trokšņošana un bļaustīšanās. Tas jau bija viņu niķis, ka tie aiztika ar muti garāmgājējus un braucējus, it īpaši lauciniekus. Tā arī šoreiz jaunākie zēni apstāja kādu laucinieku un apbrīnoja tā pīpi. — Kārsis, kārsis... āre, mužikam kārsis!.. — Laucinieks ērmots un piesarcis iebāza savu pīpi kabatā un, kā rādījās, tad gribēja viņiem ko jautāt, bet laikam bijās no tālākas nelaipnības.

Te viņa acis līksmi iemirdzējās, jo viņš pa gabaliņu pamanīja Brīvnieku Jāni. Ilgāk tas nevarēja vairs valdīt savu prieku un, sprauzdamies caur pūli, iesaucās: — Jūs, saimniek... cik laimīgi jūs satieku!..

— Tavariščs, — nosčiki tagad klusu noņurdēja un steidzās tālāk. Jānis pārsteigts ievēroja savu agrāko priekšpuisi. — Kristaps! Arī esi ieradies Rīgā?

— Cik laimīgi jūs satieku! — Krišus priecīgs atņēmās. — Mēs jau pie jums nācām, jūs meklējām... dabūjām zināt, ka jūs te esat šinī fabrikā. Bet liels tas placis...

domāju ieiesi te tikpat kā mežā, apmaldīsies vēl... Labi, labi... gribējām drusku parunāties... es, āre, un Sausēnu Annete arī...

Turpat necik tālu viņa stāvēja, bet bija aizsējusi valgu gandrīz līdz pusei ar drāniņu, ka viņu bija grūti pazīt.

— Pareizi, jā, kā tad! — Jānis arī ar viņu laipni apsveicinājās. — Bet nu iesim tālāk, iegriezīsimies kur siltumā. Kamēr ēdīšu pusdienu, parunāsimies. Un vēlāk varēsit man atnākt līdz uz placi... izskatīties, kādas te Rīgā ir "ieriktes" ...

Abi viesi devās smaidīdami viņam līdz. — Ieiesim tur pie Žiglemaņa, — Jānis sacīja, — tur jau jums pazīstama krodziniece. Annetes vecā saimniece Grietiņa... Āre, tepat būs... iesim iekšā!..

Bet Annete it piepeši pārvērtās tāda modīga. Pie durvīm viņa palika stāvot un iesaucās: — Nē, nē, kungs, es neiešu iekšā! Es pagaidīšu tepat ārā uz ielas, kalet jūs iznāksit...

Jānis viņu cieti uzskatīja. — Tagad, — sala laikā?! Mēs tik drīz neiznāksim... Āa, tu bīsties no mūsu ļaudīm, viņi laikam sāka jūs riet. Bet nebīsties nemaz, kad es būšu pie jums, tad jūs neviens neaiztiks. Nāc vien droši! Varbūt ka vēl no mājām lika atvest viņai labas dienas?..

Kad viņa vēl pie durvīm domīgi kautrējās, viņš to saķēra aiz rokas. — Nē, nē, — viņa skaļi iešņukstējās — es neiešu iekšā ... es neiešu...

— Kādēļ tad ne?..

Viņai nelika vis atvest labas dienas, — Krišus piesarcis stomījās, — viņa arī iekšā neies — kauns... Jo tā lieta... jā, mīļais saimniek...

Jānis viņu pētījoši uzlūkoja, it kā gribēdams ko atcerēties. Tā jau bija varbūt kāda vārīga lieta... — Nu, manis dēļ — iesim tur tālāk uz stūŗa... Taisnību sakot, es arī te labprāt savu kāju neiespertu, kad man tas nebūtu partijas dēļ un —

Viņi gāja atkal tālāk. Annete noslaucīja asaras un uzmeta viņam pateicīgu skatienu. Un stūra vīnūzī arī nebija tik liela drūzma. Jānis dabūja dibenā sevišķu istabiņu, kur viņus neviens netraucēja. Tur viņi dabūja arī visu, kas vajadzīgs.

— Bet, lai cik sirsnīga bija bijusi satikšanās, valodas tagad vairs nemaz negribēja veikties. Laucinieki bija tādi savādi, tādi nospiesti. — Nu, kā tad jums tur sviežas pa tiem Brīvniekiem? — Jānis atkal beidzot uzsāka. — Kristap, pastāsti taču ko! Kad tad tu brauksi atkal atpakaļ?..

Krišum bija grūti uz krēsla nosēdēt un grūti ko atbildēt, viņš stomījās un stomījās. — Saimnieks, ar tiem Brīvniekiem —

— Kas tad noticis? Tu kautrējies izsacīt... vai kāda nelaime? Tu mani sabiedē!..

— Nē, nelaime nekāda... bet uz Brīvniekiem es vairs atpakaļ nebraukšu...

Jānis viņu izbrīnējies uzlūkoja. — Tu arī vairs ne?!. Kādēļ tad tā?!.

Tikpat kā jauna meitene Krišus sēdēja, acis nodūris un piesarcis līdz ausu galiem... — Mani atlaida no dienesta... — viņš beidzot lēni sacīja.

It kā negribēdams savām ausīm ticēt, Jānis viņu lielām acīm uzskatīja. — Tevi atlaida, tevi —?! Tu mānies, par ko tad?!.

It kā sevī aizbildinādamies, Krišus pacēla acis, tās nebija gluži sausas. — Tīri par niekiem, saimnieks! Kungs teica, — es tāds ķerlis varot iet... — Sāka uz mani gremsties un gremsties... es pats nezinu par ko... Mani notaisīja par tādu cilvēku, kas nekam nav vērts... — Sašutums uzreiz pārskrēja pār viņa dzīslām un aizmirsdamies viņš plāja ar dūri pa galdu — Ikkatrs ir taču cilvēks, ikkatram ir arī sirds! Vēl nekad neesmu pieredzējis to kaunu, ka man saimneks bez Jurģu jāatstāj, — tagad esmu notaisīts par tādu nelieti!.. Vai es vairs varēju svarupiešos palikt? Uz mani jau visi ar pirkstiem rādītu...

Rūgti viņš norija pēdējos vārdus, un arī Jānis aizskarts atgrūda no sevis traukus. — Hahaha, — viņš dzēlīgi iesmējās — tad tiešām!.. Kristap, tevi — tādu kalpu?!. Te jau var redzēt, ka viņš nav saimnieks...

— Kādēļ jūs, saimnieks, atstājāt savas mājas? — Krišus pārmetoši sacīja. — Tad mums nebūtu vis bijis jāšķiŗas... pie jums es būtu dzīvojis apsirmojis. Es neesmu ēdiena brāķētājs, bet tagad no Brīvnieku putras un maizes pat suņi bēg. Dievs sodi, saimniek, es nemeloju... var palikt cilājams! Pavalga neesmu diezin kad redzējis... un kad vēl maize būtu cik necik. Saimniekam tagad cep īpašu maizi, kalpiem īpašu! Jā, jā, saimnieks, jūs bijāt gan pelnījuši pērienu... kādēļ tad jūs savas mājas viņiem atstājāt?

Jānis rūgti nosmējās. — Kālab es atstāju, — ko nu to prasi? Viņi jau māk dzīvot... es nemācēju. Jā, jā, tā jau tai pasaulē iet, — nerunāsim nu vairs par to...

Krišus it labi noprata, ka viņa jautājums ķēries saimniekam ļoti pie sirds, viņš palika kā uz mutes sists un iestājās uz brīdi nospiedīgs klusums. Uzgriezis papirosu,

Jānis reižu reizām izpūta kuplus dūmus. — Tu gribi palikt te Rīgā? — viņš pēc kāda brīža iejautājās. — Vai tev te kas zināms... ko tu domā iesākt?

Krišus sāka kaunīgi kasīties aiz auss. — Zināms man nav nekā... kad varētu kur saķert kādu vietu...

— Jā, tālab, kad varētu saķert, — Jānis rūgti iesmējās. — To tu grūti saķersi... un vēl šinī laikā! Te vēl bez tevis simtiem cilvēku staigā bez darba.

Kristaps kļuva tāds notriekts un ērmots. — Tad es patiešām nezinu... — viņš nedroši sacīja.

— Jānis pārdomāja. — Nu, jārauga... es runāšu ar kungu! Par laimi tu esi iegadījies izdevīgā reizā, citādi es tev neko nevarētu līdzēt. Cik jaunajā fabrikā cilvēku vajadzēja, tie jau visi saņemti. Bet mūsu partijā bijušais faktors izstājies, to robu tu vari dabūt. Darbs nav viegls, zini, it īpaši sākumā tev būs grūti, bet es jau pazīstu tavu dūšu. Kad es varēju izturēt, tad arī tu cietīsi. Lai nu, lai... lai nu arī viņi tevi no darba atlaida, partija nebūs pārskatījusies, kad viņa tevi pie darba pieņems. Vēl šodien par to lietu pārrunāšu!

Par šādu vēsti Krišus gluži atplauka, un Jānis nu ievēroja Anneti, kas visu laiku sēdēja tikpat kā uz oglēm. — Nu, Annete, kas ar tevi? Vai tu arī atlaista?

Bet viņa sēdēja kā mēma un beidzot nogriezās sāņus, aizklāja vaigu rokām un sāka sāpīgi šņukstēt. Jānis patiešām neizprata... atkal jautājoši viņš uzlūkoja Krišu. — Teic jel, kas tad viņai... teic, kas tad tur īsti ir? ...

Bet arī Krišum grūti nācās to izskaidrot. — Jā, — viņa jau nu — jā, ko nu darīt — viņš piesarcis stomījās... — ir jau arī pati vainīga... Vecā Sausēniete dabūjusi to zināt: lai viņa ņem savas panckas un dodas pa vārtiem

laukā, šī tādu šmuci savās mājās ne par ko! Un Mārtiņš arī par viņu vairs ne dzirdēt, brauc meklēt Lāpi... viņš te esot Rīgā...

Kā zibens Jānim iešāvās prātā viņa negaisa nakts Sausēnos... tagad viņam vairs nevajadzēja tālāka izskaidrojuma. Un līdz ar to viņš jutās nelabi aizskarts... it kā visas viņa vecās vātis būtu atrautas, un it kā šī meita būtu par to vainīga. Kā Lāpis var izdarīt tādas nekrietnības, nav nekas jauns, vai viņa to nezināja? Viņu sagrāba sašutums un dusmas, manāmi drebēdams, viņš bargi uzlūkoja nelaimīgo meitu, it kā viņš būtu tās tiesnesis. — Tu biji mūsu Mārtiņa saderēta brūte, kā tu varēji aizmirst kaunu un godu un ielaisties ar šo nelieti?! Tik prātīga taču tu biji... pašas vaina... vairāk nekā, pašas vaina...

Annetes vaimanājošā šņukstēšana viņu pārtrauca... — Arī jūs to sakāt... jūs arī... ak, man jākrīt kaunā un negodā! Man jādarās gals, es pati vainīga, es pati... viņš man bija tik mīļš... Visus pirkstu galus viņš man izskūpstīja, visas acis izbučoja... bet kādēļ, kādēļ viņš man to padarīja!.. Un tagad es viņam kāju pirkstus noskūpstītu, kad tikai viņš mani glābtu no kauna, es viņam kājas apautu un noautu... Ak, kādēļ viņš man to darīja... vai Dieviņ... man jāpakaras vai jānoslīcinās!..

It kā nāves bailēs viņas balss notrūka, sejā vēl tikai mēmas sāpes un izmisusi viņa žņaudzīja rokas. Galvas lakatiņš tai bija noslīdējis tagad pār pleciem, no kupli brūno matu krājuma dažas cirtas gar deniņiem saspurušas, un acis stīvi un šausmīgi lūkojās kā slīkonei, kas vēl labprāt gribētu pieķerties pie salma...

— Tebe, nu tebe, meit, — Krišus lēni piebilda... — ko tagad vairs līdz vaimanāt...

Viņas lūpas sāka raustīties un ķermenis trīcēt. Viņa pacēla acis, līdz nāvei izbijušās un noskumušas tās lūkojās uz Jāni, lai tas viņu nesodītu...

Jānim metās tā savādi ap sirdi, — viņam bija gandrīz savu vārdu žēl. Kas tad viņu bija iecēlis par bargo soģi, lai viņš uz nelaimīgo, apsmieto meitu mestu pirmo akmeni? Vai tad viņa bija vairāk vainīga pie šī grēka, ka pasaule tikai viņu nievāja un nicināja, vai viņas pavedējam nebija uzkraujama lielāka atbildība? Viņš labi atcerējās, ka šī daiļā meitene bija pret jaunekļiem ļoti atturīga... kādus gan apreibinošus vārdus Lāpis būs viņai sacījis, kā gan tas būs nodievojies?.. Nē, viņš vien bija pie tā vainīgs, viņš bija vīrs, un viņam vajadzēja atbildēt par saviem darbiem! Šī nelaimīgā jau tikai viņam bija uzticējusies, un vai tas bija tik liels grēks?.. Mans Dievs un Tēvs... kā lai tad māk pasaulē dzīvot, kad cilvēks vairs cilvēkam neticēs! Un tā viņam taču visu, visu atdevusi, nemaz uz sevi nedomādama, kas lai ar viņu vēlāk... Bet viņai vajadzēja pielūkot, kam viņa uzticas, viņš atkal sapīka, — ne blēdim, cūkām, nelietim...

Un aizskarts, nepaceldams acu plakstiņus, viņš jautāja: — Annet, vai tu viņu vēl tagad mīli?

Uzreiz viņas acis iemirdzējās tik kaislīgi, ka viņš satrūkās. — Es pietikšu ar ūdeni un maizi, kad tikai viņš mani ņem par sievu... Saimnieks, jūs esat ar viņu draugi... vai jūs ar viņu bieži satiekaties? Vai jūs ar viņu runājat? Ak lūdzami sakiet, kur viņš piemīt! Ceļos es viņu lūgšu... es negribu vairs viņa mutes, es

pietikšu, viņam kājas skūpstīdama... ak teiciet, lūdzami, kur viņš ir...

Jānis viņu līdzcietīgi uzlūkoja. — Tu nabaga meitene! Bet kad nu šis lupata tomēr tevi neņem, ko tad?..

— Es arī teicu, — Krišus viņam īdzīgi piebalsoja. — Un Mārtiņš jau arī vēl būtu bijis ņēmājs, kad šī vienmēr nebūtu kliegusi: Lāpi un Lāpi...

Meiča atkal sāpīgi iekunkstējās. — Viņš gan man darījis daudz ļauna, bet, kad viņš mani atstumj... to es nepārcietīšu. Ak, saimnieks, lūdziet, lūdziet jūs arī viņu par mani, lai viņš mani neatstāj. Vai Dieviņ, vai Dieviņ... man jālec Daugavā... — Un viņa sāka tik žēli raudāt, ka pat akmenim būtu vajadzējis par viņu iežēloties.

Jānim patiešām bija viņas likteņa žēl... ja Lāpis te būtu bijis tagad viņa priekšā, tad diezin ko viņš tam būtu nodarījis. — Nu, nu, nezaudē jau nu galīgi dūšu, es tev palīdzēšu, — viņš aizkustināts sacīja. — Gan mēs viņu dabūsim rokā!.. Lūgties es viņu gan neiešu, to lai viņš negaida. Bet mēs viņu piespiedīsim izlīdzināt savus grēkus, uz to palaidies! Citādi jau viņš nemaz nebūtu cilvēks... un vainīgs viņš ir vairāk nekā tu...

— Paldies jums, tūkstoškārt paldies... to vēl neviens nav uz mani sacījis. Visi saka manu vainu, un es jau arī to labprāt paciestu, kad tikai viņš mani ņem... — Un ātri, iekāms Jānis varēja aizkavēt, tā saķēra viņa roku un to sirsnīgi noskūpstīja. Tik ļoti nelaimīgā vēl mīlēja savu pavedēju.

Aizskarts un nelaipns viņš atrāva savu roku un asi un skarbi sacīja: — Man jāiet, pusdienas stunda būs drīz apkārt... Tu, Kristap, pavadi viņu apkārt pa pilsētu

un vakarā pulksten sešos esat atkal te. Cik manā spējā būs, jums abiem līdzēšu. Tev darbs būs, arī Annetei jārauga kur vieta... jārauga viņai kur pajumte. Apakš klajas debess taču viņa nevar palikt... tu, Krišu, pirmajā laikā varēsi dzīvot pie manis. Tātad uz redzēšanos! ..

Aizmaksājis rēķinu, viņš devās laukā dzestrajā gaisā un ātriem soļiem steidzās uz fabrikas pusi. Viņa krūtīs jaucās žēlabas un žults. Kā tas varēja notikt, kādēļ tas notika? Kas tā bija par varu, kas dzina šo glīto skuķi šī tēviņa rokās?.. Un tagad viņai izmisušai kā tārpam vajadzēja locīties priekš viņa dubļos... viņa būtu pat laimīga, kad viņš tai vēl paspertu ar kāju, — arī uz priekšu viņai sagādātu bēdu mūžu, sūras nopūtas un asaras... Un cik bagāta, cik šķīsta un cēla vēl viņas mīlestība uz šo nelieti, viņas uzupurēšanās neizsīkstoša, šis lupata patiešām nebija tās vērts! Šīs dārgās pērles viņai jāsviež cūkai priekšā un jādiedelē, lai šis netīrais kustonis tās aizskartu ar savu purnu. Un citādi nevarēja būt, tam vajadzēja tā notikt... iedomājoties šādu netaisnību, viņam bija tā, ka viņa sirdi kāds sagrābtu aukstiem dzelzs nagiem. Tad jau lielākas nelaimes pasaulē nevarēja būt kā piedzimt par sievieti!..

Viņš jau arī pats bija cietis mīlestības bēdas... un ļoti cietis! Te jau patlaban viņš pagāja viņas durvīm garām... kā svešinieks, kā ubags... Līdz šim viņš bija turējis sevi par ļoti nelaimīgu, bet nu viņam vajadzēja atzīt, ka ir vēl kāds radījums, kurš daudz nelaimīgāks. Viņas liktenis bija nesalīdzināmi traģiskāks... viņa nevarēja vis tik viegli nokratīt pīšļus no savām kājām un sacīt: — Tas ir aprakts! — Un viņas negodu nevarēja nomazgāt neviens cits, neviens — kā

šis lupata, kas viņu apspļāvis... un ja tas nu to liedzas, ko tad?.. Ko tad lai viņa iesāk?..

Ejot pa fabrikas vārtiem, viņam iešāvās prātā, ko Žiglemanis viņu vakaru bija stāstījis par Lāpi un kādu Bīdelmanieti. Īgni viņš pie sevis nosmējās. — "Smuku padredi" es atkal esmu uzņēmies... esmu viņai apsolījis, ka šo tēviņu pataisīšu par goda vīru!.. Kas man gar viņu daļas? — viņš īgni norūca... — kas man gar visu šo lietu daļas?.. Es laikam lai eju viņu lūgt un diedelēt...

Tomēr izmisusī jaunava viņam neaizgāja no acīm... rokas žņaudzīdama tā lūdzās, ka viņai citādi jādara gals... Nē, nē, tas neiet, viņš nevar atstāt apsmieto viņas liktenim. Arī viņas dēļ tam jānes mazs upuris, vajadzēja sniegt Lāpim roku kā goda vīram... to jau arī viņš tai apsolījis un tas jāpilda. Un varbūt ka vēl bija ar viņu iespējams iztikt kā ar cilvēku. Katrā ziņā tam vajadzēja izlabot savu kļūdu un precēt apsmieto ... un ja tad viņš ne... Dievs tad lai viņu žēlo ...

Rupjā balsī fabrikas svilpe sauca pie darba... Jāņa biedri jau knibinājās gar savām paduškām. Sāksim! — viņš nosvieda virskamzoļus, stājās pie "redas", un biedri cits pēc cita uzņēma smagās nastas. Drīz rāmajā gaisā plankas uz stāpelēm noklaudzēja, kā sniega pārslas vien nokūpēja, un paretam kāds atlūzis gabaliņš, krizdams no lielā augstuma caur stāpeļu starpām, čipstēdams atsaucās...

* * *

Kristaps dabūja robu partijā; nosčiki bija ar mieru, un Ruģim nebija nekas pretim. Saprotams, ka viņam pēc

"partijas rektes" vajadzēja dot zināmo maisiņu un kas Ruģim pienācās, to Jānis izdarīja Kristapam nezinot. Viņš pieņēma to arī savā istabiņā kortelī, jo telpas tur abiem pietika. Annete turpretim apmetās pagaidām pie Šipkas sievas, un, tā kā viņai bija pašai savas gultas drēbes līdz, tad viņa tur varēja arī labāk iztikt nekā savā reizā Jānis. Bērni ar cienību un bijību noskatījās uz to stūri, kur Annetes glīti uztaisītā gultiņa ar spilvenu sniega baltumā un rožaino segu piešķīra viņu istabiņai svinīgumu, tikpat kā altāris baznīcai. Un arī kāda no Mares draudzenēm viņai apgādāja vietu cigoriņu fabrikā pie kāda vieglāka darba.

Viņa tādēļ bija drusku apmierinājusies un cerēja vēl arvien uz mīlestības ziedoni. Jānis gan viņai vēlreiz mēģināja izskaidrot, ka pie Lāpja sāniem viņai liela laime nav sagaidāma un lai viņa nenododas pārāk lielām cerībām. Tad pieviltā meiča sāka atkal rūgti raudāt, plēsa savus matus un vaimanāja un piesauca viņa palīgu. Un nekā slikta viņa arī negribēja par savu pavedēju dzirdēt...

Īgnums Jāni dažureiz pārņēma līdz kaklam, bet neko darīt, viņš bija vārdu devis, un viņam savs solījums jāpilda. Cik labprāt viņš citādi būtu Lāpim gājis ar lielu līkumu apkārt, lai tikai ar to nebūtu jāsatiekas! Bet nu viņam tas taisni jāmeklē un jāstājas viņa priekšā. Tikpat kā lietuvēns viņam stāvēja priekšā šis grūtais brīdis, kura sekas vēl tomēr nezināmas. Un tā viņš sāka pēc tā taujāt un klaušināt.

Uznāca lieli sniega puteņi un negaisi, tā ka vairs nebija iespējams uziet ar planku uz stāpelēm. Nebija jau arī nekāda vajadzība, viss līdz rokām nostrādāts. Materiālu

jau varēja no fabrikas atņemt un no vagoniem zemē nokraut — gan iznesīs, kad būs jauks laiks. Ar to lielum lielā daļa nosčiku varēja atpūsties, taisīt "feirabentu". Arī Jāņa partija... tīri brangi... var pielāpīt drusku paduškas, var aiziet pie Žiglemaņa un pataisīt drusciņ "blau" ... steņka klausa!

Pašam faktoram vajadzēja iet uz mājām un uzcirsties "uz glauno", jo tagad, kur drusciņ pavaļas, "kungs" vēlējās ar viņu kopā drusku pabraukāties ar fūrmaņiem un apskatīt Rīgu. Neko darīt, jo viņa vēlēšanās jau bija savā ziņā pavēle. Un partijai tur arī nekas nebija pretim. Kas tad viņiem te arī kaitēja pie Žiglemaņa... viņi mielojās ar alu un brandvīnu, cik tīk! Lai arī faktors izdod ar "kungu" kopā kādus rubļus... mīte jāmaksā tā kā tā. Un, ka citi faktori šodien pie tā goda netika, tad šis izbraukums jau varēja tikai nākt par labu viņu partijai.

Uz Rīgas ielām bija sakritis mīksts sniegs, viņi sēdās divzirgu fūrmanī un vizinājās no vienas viesnīcas uz otru, zināms, allaž lielākus līkumus pamezdami. Kungs "turēja kasi", vēlāk viņš uzdošot rēķinu. Viņi varētu arī izlaist līdz "Kudrajai" vai "Vila Novai", tur esot smalki. Ar pirmo sniegu tur tie glaunākie kungi izbraucot ar savām kundzēm pastaigāties, tur varot dabūt labu punšu, tur varot arī izgriezt dančus pie klavieru mūzikas, un dažureiz esot liela izdevība tuvoties kundzēm. Katrā ziņā viņi laistu turp, bet par nelaimi arī vecais esot šodien izbraucis un nevarot nekur citur būt kā tur priekšā. Esot ļoti bīstami viņu tur satikt, jo tādās lietās direktora kungs neprotot jokus. Jā, kad viņš pats uzaicinājis braukt līdz, tad citādi, bet to viņš nemīlot, ka kāds no lieka tā viņu noskatoties.

Na, viņi iztikšot šoreiz tepat Rīgā, esot arī te diezgan labi.

Saprotams, ka bija labi — smalki šņabji, labs alus un garšīgi uzkožamie, viņi jau dzīvoja kā mazi muižnieki. Un apnika viņiem vienā vietā, viņi sēdās atkal fūrmanī un brauca uz otru. Ruģis atrada visur priekšā pazīstamus, un tiem viņš stādīja Jāni priekšā par muižu īpašnieku no Kurzemes. Svešie kungi tad nezināja, cik zemu viņam klanīties, cik laipnu vaigu tam rādīt. Arī Ruģis kļuva arvien laipnāks, arvien brālīgāks un bija beidzot tā līksmības aizrauts, ka sadzēra ar viņu kopā "tu" brālības, un viņš bija spiests tam dot skūpstu. Gan vēl neviens vienkāršs strādnieks nebija pieredzējis tik daudz goda, kā viņš šodien pieredzēja, tomēr laimīgs viņš par to nejutās. Viņam rieba meli... šie ļaudis jau viņu necienīja kā godīgu cilvēku, bet kā muižu īpašnieku. Kādām acīm tie uz viņu lūkotos, ja tie zinātu, kas viņš patiesībā, to viņš jau zināja pēc piedzīvojumiem. Un arī citādi viņš sevi pieķēra pie netaisnības, šos lielos tēriņus, kas šodien tika izdoti, viņš nespēja aizmaksāt, tie jāņem no partijas, un, tiklīdz viņš par to iedomājās, tad viņam neizgāja no prāta izdēdējušie bērnu vaidziņi no viņa vakara. Viņam bija tā, it kā tie viņu pārmetoši uzlūkotu, ka tas te uz viņu rēķina ņemas ar lieku ēšanu un dzeršanu... un kā viņš lai būtu varējis būt līksms. Gan viņš mēģināja šīs domas izklaidēt un visu aizmirst, tomēr drūmās jūtas apslāpēt viņam neizdevās. Arī nelaimīgās meitas asaras bija atstājušas uz viņu dziļu iespaidu... no visas sirds viņš vēlējās, kaut viņa "kungs" un jaunais draugs nu drīz apniktu un brauktu uz mājām un viņš tad varētu uzmeklēt Lāpi, kura adresi bija tagad izzinājis.

Metās jau krēsla, bet Ruģis vēl ne domāt nedomāja šķirties. Tas priecājās ļoti par viņa iznešanos, tikai vēlējās, kaut viņš būtu jautrāks. — Ar tevi ir prieks kopā izbraukt, nav kā ar tiem citiem draņķiem! To neviens neteiks, ka tu esi strādnieks. Tu zini, draugs, es neesmu lepns pēc feirabenta, — veikalā, tur mēs, zināms, nevaram tutuļoties... Bet saki, kas tev kait, kālab esi tāds nolaidies?.. šī diena jau patiešām ko vērta...

— Un pie tam vēl neviens nezināja, ka es vienkāršs strādnieks, — Jānis zobgalīgi piebilda.

Kungs to saprata. — Ak nu, — viņš taisnodamies attrauca, par to tev nav jāliek sirmiem matiem augt!.. Un varbūt, ka tu esi lielāks gars, nekā mēs kurš katrs, varbūt, ka reiz es vairs neesmu cienīgs tev kurpju siksnas atraisīt. Mēs neviens nevaram otram ielīst iekšā, un to, kas mums priekšā, mēs arī nevaram ar roku apraudzīt. Tu dienās varbūt vari tikt par lielu vīru, un kādēļ tad lai mēs neesam draugi?!. Un es tev teikšu labu padomu... vai tu gribi pasaulē uz priekšu tikt? Tādu drūmu vaigu tu nerādi kā šodien, kad ar kungiem esi kopā! Tu jau taisi tā, it kā tu savu tēvu ar visiem zābakiem būtu apēdis! Kad es, izbraukdams ar direktoru, taisītu tādu vaigu, tad viņš mani sūtītu uz mājām izgulēties, un vēlāk man gan to pierēķinātu... Ao, draugs, kad ar kungiem esi kopā, tev nevajag būt uz muti kritušam... gādā, ka ir joki, un redzēsi, ka viņi tevi ieraudzīs. Es varbūt arī nebūtu tajā vietā, ja es būtu kāds dūzis!

Jānis sērīgi pasmaidīja. — Uz pavēli jautram būt, — vai tas jel maz iespējams?

— Bleķis, cilvēkam viss ir iespējams, arī jautram būt, ja tas vajadzīgs. Vajag komandēt savas jūtas. Vai zini

ko, man vēl kāda laba vieta zināma... Noskatīsimies, kā tur Daugavas malā tie mazie, smukie velniņi dzied un danco. Ēdieni un dzērieni tur gan ļoti sālīti, bet par to jau mums nav jābažījas. Ah, draugs, tur dažreiz var dabūt dzirdēt pikantas lietas...

Ruģis uzsauca fūrmanim, un tas laida, ko vien zirgi jaudāja, un pieturēja beidzot pie kādas pazīstamas "Cafē chantant". Te nebija mazāk smalki. Atdevuši sulainim virsdrēbes, viņi steidzās tālāk gaiši apgaismotā zālē, kura bija pilna ar krēsliem un galdiņiem un kuras vienā galā uz kāda paaugstinājuma producējās tā saucamie "mākslinieki". Jau liela daļa galdiņu bija publikas ieņemti, korķi paukšķēja, kungi jautri tērzēja un smējās, un "mazie velniņi", kuriem nebija acumirklī darīšanas uz skatuves, jaucās starp viesiem, ar savu laipnību izkarodamas glāzi vīna, glāzi punša vai labu smēķi.

Arī viņi žigli izmeklēja vienu galdiņu labā vietā, un Ruģis lika atnest sulainim pudeli ungāru vīna. Lai arī jautrs viņš visu dienu bija, — tagad, kur baletēžu īsie svārciņi lidoja, viņš bija dabūjis tikpat kā otru dzīvību. Dažas no tām jau bija viņam pazīstamas, sauca viņu vārdā un nekavējās steigties šurpu, mirdzošām acīm uzskatīja viņu un viņa vīnu, bet nevarēja zināt, kuru tās vairāk cienīja. Un kungs, priekā aizrauts, spaidīja viņu roku stilbus un pildīja glāzes un mutuļodams, tā sakot, līksmībā, bija aizmirsis gluži savu jauno draugu un lika viņu mierā.

Jānis nu varēja viens par sevi noskatīties šinī mutulī... nē, viņš nevarēja būt jautrs un nevarēja būt arī pacilāts. Arī viņš bija "mākslinieču" pamanīts, bet bezkaunīgie smaidi viņu drīzāk aizskāra un apgrūtināja.

Viņš lūkojās tām pāri tālāk, bet visur un visur aiz spīdīgajiem kankariem viņam ņirgājās pretim kaila prastība un notrulināti vaibsti. Un tomēr viņu sagrāba līdzcietība, šie ļautiņi, apkārušies spožiem kankariem un zelta tresēm, smēja, lēca un dēja tik jautri, tik bezbēdīgi, it kā pie viņu debess nebūtu ne mazākā mākonīša. Bet kā izskatījās viņu sirdīs, kā izskatījās tur aiz kulisēm? Vai tur tas pintiķis, kurš tagad pajautrināja publiku, nerunāja taisnību, katrā panta galā lēkdams:

"Und ich hample, hample, hample, Und ich hample, was ich kann! Warum sollt' ich denn nicht hampeln? Bin ich doch ein Hampelmann!.."

Nemaz postu un bēdas nevajadzēja meklēt tālu no šejienes... viņam izlikās, ka tur cilvēki uz paaugstinājuma lēkātu uz karstas dzelzs... viņi jau citādi nevarēja, tiem bija jādanco...

Bet visā publikā gan vairs otra nebija, kas par tādām lietām galvu lauzīja. Daudzi te bija sapulcējušies, bet pēc tā neviens daudz neprasīja... vēl daudzi ieradās, tie visi gribēja pajautrināties, vai vismaz nosist savu laiku un izdot savu naudu pēc sirds patikšanas...

— Ao, redz kā iztrāpās brangi! — Ruģis piepeši iesausās. — Mūsu krodzinieks arī te... Žiglemanis! Redzi kur! Un ko—o —? Ar konsulentu Brokmani viņš arī pazīstams... ā, un skaistā Valeska arī pie viņiem! Vadzi, iesim turpu...

Pašulaik arī Žiglemanis bija pamanījis Ruģi un steidzās viņam pretim. Laikam komijs bija ko teicis, ka "kungs" izsacījis viņu vakaru savu nemieru, un viņa veikala interese prasīja, ka viņš to "turētu siltu". Viņi sasveicinājās, tad Žiglemanis pieveda Ruģi pie sava galda

un iepazīstināja to ar citiem. Arī tas kungs, ar kuru viņš pilsētas alejās bija reiz izrunājies, atradās viņu pulkā... goda dvēsele, pamanījusi viņu, uzšāvās apjucis no sēdekļa un nesamanīja, ko iesākt, kad Ruģis nāca arī viņam pakaļ.

Kā rādījās, tad citi Krautberģa uztraukumu neizprata — Jānis gan. — Nāc tur, — kungs viņu aicināja, — tur būsim visi kopā un daudz omulīgāk! Konsulents Brokmanis arī tur... tam ir garša izmeklēt skaistas sievietes... redz', kā meitenes ap viņu kā bites...

Jānis kavējās, un Buģis saprata iemeslu. — Nāc, neesi muļķis, — tevi tur neviens nepazīst! Žiglemanis ir veikalnieks, tas zin, ka viņš no mums atkarīgs. Viņš neliksies to ne manām, ka tu esi strādnieks... te tu esi tāds pat kungs kā visi citi...

Jānis ne par ko nebūtu biedrojies ar šiem ļaudīm, ja arī viņa "draugs" Lāpis nebūtu atradies starp tiem, un ar to viņam vajadzēja runāt. Patiešām brangi... viņš vismaz laiku varēs izlietot tagad lieti, un var būt, ka viņš tai nabadzītei pārnes priecīgas vēstis. Un patiešām, arī Žiglemanis, gods Dievam, rādīja tādu vaigu, ka tas viņu savā mūžā vēl nebūtu redzējis, kad viņš pie tiem piesēdās: tāpat Krautberģis cieta piesarcis klusu. Citi kungi, iestiguši ar baletēzēm interesantās sarunās, viņa piestāšanos maz ievēroja, tikai Lāpis, viņu pamanot, apjuka un kļuva tāds ērmots laikam apzinājās, ko bija savam draugam darījis.

Bet Jānim no tam nebija ne jausmas, vai arī viņš to visu bija aizmirsis. — Sveiks! — viņš tam draudzīgi un no sirds sniedza roku. — Kā tev nu Rīgā labi sviežas?

— Paldies, paldies, — Lāpis vēsi atbildēja un likās viņu zīmējam.

— Ah — tu esi Brīvnieku Jānis!.. Piesēsties... piesitīsim... Kā tad tev pašam sviežas?

Jānis ar viņu piesita. — Tad mani vēl neesi vis aizmirsis, vecais draugs!.. Man iet tā pa pusei... tu laikam zināsi...

— Grietiņa man stāstīja... — Viņš sarīkoja savas brilles, kuŗas vairs nebija zilas, bet gluži baltas. Cieti viņš caur tām raudzījās, it kā gribēdams Jāni izpētīt.

— Labi, ka es tevi satieku, — Jānis sacīja, — man tev daudz būtu kas sakāms. Nāc, pastaigāsimies tur pa zāles viņu galu, tur būsim netraucēti.

Lāpis vēl dīvaināk lūkojās caur savām brillēm... draugs patiešām nekā neņēma ļaunā. Vilcinādamies viņš Jānim paklausīja un, soļojot pa zāli, viņu starpā attīstījās sirsnīgas sarunas. — Jā, jā, — Lāpim sāka vārdi plūst, — esam veci draugi, veci kaŗa biedri. Jaukie brīži Svarupes dziedātāju korī! Tu biji karoga nesējs, es dejas priekšnieks... divus tādus spēkus viņi zaudēja vienā gadā! Jā — tā pašuzturas cīņa, tā atvelk labākos dēlus no dzimtenes kalniem un lejām...

Iegādājoties dzimteni, arī Jānim tapa silti ap sirdi. Bet tādu jūsmību viņš pie Lāpja agrāk nebija ievērojis. — Tu esi ļoti pārvērties...

Lāpis glaimots pasmaidīja. — Vai uz labo, vai ļauno pusi? Nu, patriots es arvien labs esmu bijis, to zini, bet pa to laiku, kamēr esmu te Rīgā, esmu ļoti pārvērties. Esmu kļuvis vēl lielāks tautietis. To dara satiksme ar labākajām familijām, ar gara varoņiem, mūsu tautas labākajiem vīriem. Es labākajās familijas netopu slikti ieraudzīts...

Jānis pasmaidīja. — Tā ir reta laime...

— Tā nesmaida ikkatram, tas tiesa, — Lāpis ātri attrauca.

— Man tevis patiešām žēl, vecais draugs! Jau Brīvniekos tev bija jānoplēšas kā plikam pa nātrām un tagad atkal šinī stāvoklī... es zinu, es sapratu... Domā par mani, kā gribi, man uz tevi naida prāta nekad nav bijis. Bet tā ir tā nelaime — neņem man ļaunā — tu dzīvi īsti neizproti. Tu nemāki iegūt draugus. Toreiz tu arī pret mani biji drusku augstprātīgs, tu negribēji man vairs uzticēties. Ja es būtu tavas lietas labā strādājis, tad Sausēnu Grietiņu neviens cits nebūtu dabūjis. Bet tā... es no tevis vairs nevarēju īsti tikt gudrs... nu — viņu dabūja Žiglemanis...

Karstas asinis sakāpa Jānim vaigos... kāda spilgta balss no skatuves žēli iesaucās: "Mein Herz bekam ein Knax!" — Izbijušas lietas! — viņš domīgs sacīja... — Bija gan reiz laiki, kur es par to biju tīri vai prātu zaudējis... jūs neviens nevarat iedomāties, ko esmu cietis!.. Bet nu — esmu visu pārdomājis... tagad man vienalga. Kad Grietiņa manis vairs negribēja... viņai cits labāks... —! Esam tagad gluži sveši un šķirti ļaudis. Viņa ir žiglemaņa kundze... nu, un kas tad tur tālāk par nelaimi...

— Nelaime nekāda, — Lāpis, tā kā sakaunējies, piebalsoja, — un, taisnību sakot, — tā vilna tur nemaz tik liela nebija, kā cerēja, Žiglemanis tur daudz negausa. Būtu gausis gan, ja nebūtu bijis muļķis!.. Naudas nu vecajiem Sausēniem nebija, bet par tūkstoš rubļu atstāt Dimzam tās mājas, — viņi jau visi tinti dzēruši! Un tad viņam vēl tā uzticēties... vecajiem par savu daļu nav ne raksta galiņa. Ar tādu ķerli jau tikai var dzīvot ar cietu norakstu... jau dzird, ka sākot vecos nerrot! Bet tas ir labi, — tas ir labi... hahaha! Kādēļ viņi mani neklausīja?!. Un domā, ka Žiglemanis liels kas ir?

Bet viņš saprot pasaulē dzīvot, viņam ir kredits. Kad viņam ar veikalu arvien tā uz priekšu iet, tad maz gados viņš ir kapitālists.

Jānis jau zināja, ka viņa veikals labi gāja, kauču gan viņam tur daudzas lietas nepatika. — Lai Dievs viņiem palīdz arī uz priekšu... labāk jau kad tā...

— Un tu, vai zini! — Lāpis ātri iesaucās. — Tu nu gan esi pārskatījies, kad neņēmi to bagāto rīdzinieci. Tad tu būtu vīrs uz kājām! Es esmu apklausījies — tam vecajam Grambofam jau esot briesmu nauda...

Jānis savilka pieri grambās. — Man tas nekad nav rūpējis zināt!..

Lāpis allaž ieklepojās, viņš jutās apvainots. — Man jau arī tavu noslēpumu nevajag, ja tu man tos nevari sacīt... Varbūt, ka viņa tevi nemaz negribēja... bet kas man tur par daļu...

— Tur nav nekādu noslēpumu, — Jānis stingri attrauca. — Ja tu vēlies, tad tev tos sacīšu —: neesmu šo jaunkundzi vēl vaigā redzējis... ar to lai tev pietiek!.. Bet — gan pret savu gribu, es zinu drusciņ vairāk par taviem noslēpumiem... un tādēļ man būtu kāds vārds ar tevi jārunā...

— Tu esi dzirdējis?! — Lāpis dzīvi iesaucās. — Hahaha, tu domā, ka man, vecam puisim, nemaz nebūtu laimes! .. Ai, nē ... rīdzinieces uz mani tikpat kā apmedotas. Tā viena tāda bāgāta atraitne, būs tā gadus trīsdesmit, par traku uz mani uzkritusi. Jau tagad manā rokā viņas kapitāli. Un naudas man vajadzīgs kā ēst! Labākajās familijās manas gara dāvanas ir atzītas, man ir padoms ceļot uz Drezdeni un iestāties turienes drēbnieku akadēmijā, stipendija man zināma! Esmu censonis, kuru visi pabalsta, vajag tikai pašam censties uz

augšu. Un tautiets ar akadēmisku izglītību un vēl manos gados... pavisam cita cienība!

Pārsteigts viņš uzlūkoja Jāni, kādēļ šis gan tā uzbudinās? Labu laiku tas viņam klusu domīgs soļoja blakām, tad iesāka: — Priecājos par tavām sekmēm, draugs, priecājos par visu, kur tu uz laba centies... Bet šī precība...

Lāpis gardi iesmējās. — Ak, neesi jel nu bērns, tu domā, ka es viņu patiešām precēšu?! Tas ir vēl nākotnes jautājums, par kuru tagad galvas nelauzīsim... Nebīsties, ka es pārsteigšos un izdarīšu kādu muļķību. Ja gadās kas labāks, atmet viņai kādu nieku, iztiek, kā nu redzēdams, un — liec mani mierā!.. To taču viņai tad vajag ieskatīt, ka cilvēks ar akadēmisku izglītību...

— Nē, nē, precēt tu viņu nevari, Lāpi! — Jānis arvien vairāk uztraucās. — To tu nevari!.. Tas ir, tev arī nevajadzētu viņu krāpuļot... tas nav labi! Nē, nē, tu nevari aizmirst savu pienākumu... nē, to tu nevari...

Viņš manīja, ka tam vaigi dega tikpat kā ugunīs. Klusēdami viņi soļoja atkal uz zāles kluso galu, un Lāpis gaidīja ziņkārīgs no viņa ko tālāk. — Kādu pienākumu? ..

Jānis viņu cieti uzlūkoja. — Annete bija pie manis.. viņa ir te Rīgā...

Lāpis nelabi satrūkās, viņa acis sāka blēdīgi bolīties. — Annete!.. Ko viņa grib?! Es nekā nezinu — —

Viņš gribēja no tā atlēkties, bet Jānis turēja ciet viņa kamiesi kā dzelžu stangās. — Lāpi! Tu esi mans draugs, skaties man acīs... Vai tu vari to sacīt, ka tev nebūtu bijis ar viņu nekāda sakara?.. — Tu esi viņu padarījis nelaimīgu, viņa ir labās cerībās... uz kaunu —

— Liec mani mierā! — Lāpis īdzīgi atcirta. — Ko tad es tur varēju darīt, ja viņa pati man kaklā kārās?! Ak, — viņa bez vainas?! Un vai tas nu notiek pirmo vai pēdējo reizi... cits manā vietā to pašu būtu darījis!..

Jānis manāmi trīcēja. — Es tavā vietā to vis nebūtu darījis!.. Lāpi, tu nebūtu cilvēks, kad tu viņu ar tik vēsām asinīm varētu upurēt. Košu puķīti mēs katrs mīlam, katrs labprāt pie tās noliecamies un par viņas smaržu priecājamies. Bet, kad tā reiz iemīta dubļos, tad neviens to vairs neceļ augšām, neviens nesprauž pie krūtīm... neviens...

— Nu, laid taču vaļā un nespied manu roku! — Lāpis sāpīgi savieba vaigu. — Domā, ka tas ir koka gabals, tu esi paradis kā jau tāds nosčiks... Taisnību sakot, es pats šo muļķību nožēloju, ar to man var celties lielas nepatikšanas. Bet Brīvnieku Mārtiņš jau viņai vēl brūtgāns ir... ko viņa vēl no manis grib? To taču varēja tūliņ domāt, ka es viņu neņemšu!..

— Kālab tad tu viņu nabaga Mārtiņam atvīli? — Jānis aizskartā, bet saudzīgā balsī turpināja. — Caur kuŗa vainu tad viņa krita? Viņa tev kā vīram uzticējusies, tev arī kā vīram par saviem darbiem jāatbild. Tev vajadzēja zināt, cik tu no viņas aklās paļāvības drīkstēji ņemt un cik prasīt. Jo viņa bija akla, viņa tevi mīlēja un arī vēl tagad tevi pielūdz kā Dievu. Tu nevari būt tik nežēlīgs un nevari viņu atstāt kaunā. Vai tu varēsi noskatīties, ka visi viņai virsū spļauj!.. Tas jau būtu arī tavs negods... viņa ziedētu vēl jo projām kā puķīte, ja tu nebūtu viņas ziedus saplūkājis... Tas ir lielākais noziegums, lielākais grēks. Varbūt, ka tā bija tikai pārsteidzība... mēs visi esam cilvēki. Un īstenībā

jau vēl nekas nav noticis ļauns, ja tikai tu viņas godu glāb un griez atkal par labu!

— Hahahaha! — Lāpis spītīgi iesmējās, — tu laikam gribēsi, lai es viņu precu?! Hahaha! Es lai vienas laidara meitas dēļ atsacītos no savas akadēmiskas karjeras?! Viņa izraudāsies, un būs labi... bet es, — ja es to darītu, es jau būtu gatavais ēzelis. Hahaha...

— Hahaha... — visā zālē norībēja skaļi smiekli un roku plaukšķināšana, it kā visi Lāpim piebalsotu. Jānis piesarcis klausījās — bravo, bravo — da kapo! — patlaban jau bija nobeigusies kāda patīkama kupleja, bet viņš to nebija ievērojis. Troksnis nemitējās, kamēr dziedātāja piepūlētā, aizsmakušā balsī atkal iesāka:

"Ueberall, bei Reich' und Arm', Hoert man klagen heut', Dass der liebe Gott erbarm', Ist das fuer ein Leid! Schusterjunge, Orgeldreh'r, Spatzen auf dem Dach, Auch die ganze Heilsarmee, Jammert's treulich nach:

Jesses, jesses welch' Malheur, Giebt's denn keine Jungfrau mehr? Wie ist's menschenmoeglich nur, Von der Jungfrau keine Spur..

Atkal skaļi smiekli un aplauss. — Jā, jā, Jāni... neba tas notiek pirmo vai pēdējo reizi... izraudāsies, un būs labi. Naudas man arī viņai nav ko dot...

– Lāpi, tu maldies, tā nebūs labi! – Jānis pietvīcis lesaucās. – Viņa sev ko padarīs. Bet tavai karjerai viņa

arī nebūs ceļā ... kā tu viņu tik maz pazīsti?!. Viņa pieķērusies tev ar suņa padevību, viņa darīs visu, ko tu vēlies, ja gribi, ņem arī viņas dzīvību. Nu labi, ja tu patiešām domā, ka esi jau tik augstu pacēlies, ka viņa tevi varētu vilkt atpakaļ, tad vismaz ieskati, ka pasaulei atkal savas domas, glāb viņas godu un neliec nabadzīti nomētāt akmeņiem!.. Liecies ar viņu salaulāties un tūdaļ atkal atlaulāties, es dziržu, ka tā lieta esot izdarāma, kad abi esot mierā. Un viņa būs mierā... viņa nebūs tavai "akadēmiskai izglītībai" par šķērsli. Viņa dabūn sievas vārdu, un jūs ejat katrs savu ceļu. Apdomā, kas tev tur būtu par labumu, kad viņa ar tevi ietu uz tiesu?! Noliegt tu to tā kā tā nevari... tikai kauns vēl vairāk tev un viņai...

— Aha, — tad tā tā dziesmiņa skan! — Lāpis iesaucās, tikpat kā odzes dzelts. — Uz tādiem niķiem jūs domājat iziet... aha — tad es it vienkārši nozvēru... Ņe znatj ņe znaju!.. Ne prātā man nenāk ar viņu laulāties ...

Jānis sāka trīcēt, it kā kad viņu drudzis būtu sagrābis. Asinis durdamas viņam dzirkstījās dzīslās, sakāpa deniņos un draudēja tos saārdīt. Briesmīgi... vai tādas lietas jel pavisam varēja iedomāties... un tas bija viņa draugs! Sirds raustījās tikpat kā krampjos, ka tas par to vēl tik riebīgi ņirgājas... ar mokām viņš tikko vēl spēja valdīties.

— Nozvērēt, nozvērēt, — tu teici?!, viņš, it kā izbijies, iesaucās. — Tā tikai varētu darīt pēdējais nelietis, lupata, ne vīrs... Lāpi, ko tu runā? Lai es esmu prasts strādnieks, bet kad tu to darītu, tad es tevi neturētu par cilvēku, tad es ar tevi vairāk nerunātu, tev

roku vairs nesniegtu! Tādam lupatām es ne virsū nespļautu... Lāpi, ko tu runā?!.

Bet Lāpim šie vārdi ne drusciņas neķērās pie sirds, auksti smīnēdams, viņš uzlūkoja savu draugu. — Hahaha, cik tu esi vientiesīgs! Aplam tas man no svara, ko tu par mani domā... man, vienam censonim, kas labākajā familijā tiek ieraudzīts, kas stāv ar mūsu tautas darbiniekiem pirmajā rindā! Es spēlēju stukulku ar pašu biedrības priekšnieku, un tu esi tikai viens prasts strādnieks... tas jau mans labs prāts, ka ar tevi vēl runāju! Ko tu par mani domā, mīļais, tas ir nieks, - ko es par tevi domāju, tas ir svarīgi. Un es tev teikšu: tu esi labs zēns, bet liels ēzelis! Kas tā par lielu dāmu, ko domā, prasta kalpa meita! Un kādēļ tad tu man mācies tā virsū kā miegs? Vai par velti tu... nē, draudziņ, es neesmu vakarējais! Tava vaina tur būs vairāk... precē tu viņu, un būs labi...

Savu pārsvaru apzinādamies, tas viņam pie tam skatījās bezkaunīgi acīs, bet tad piepeši zaimojošie vārdi viņam nomira uz lūpām, viņš atlēca soli nost. Kā taisns un bargs soģis Jānis viņa priekšā saslējies, pieres dzīslas zilas, uzpampušas, sašutušais vaigs pārvērties, ka to vairs ne pazīt, un acis savādi zvēroja. — Lupata, vai tas ir tavs pēdējais vārds?! — viņš, dusmās trīcēdams, Lāpim uzmācās.

Lāpis nobāla kā krīts, bailīgi viņa acis pavērās platākas. Viņš tomēr vēl raudzīja nekaunīgi smīnēt. Tad spēcīga pļauka nozibēja pa vaigu, — tantarodams viņš atsprāga kādus soļus atpakaļ, tad kukurniski nokrita pār kādu krēslu, kas ar lielu troksni sadrupa...

Jānis vairs neko nesajēdza, zils zaļš viņam dzirkstījās priekš acīm. Sirds viņam tikai dega samīt, iznīcināt šo

riebīgo, netīro kustoni, kas savu smirdošo ģifti bija iešlācis arī viņa sirdī... nosist to, nogalināt... Mūzika uzreiz apklusa, dziedātāji gariem vaigiem lūkojās šurp publikā, viesi uzlēca kājās no saviem sēdekļiem, un skatuves meitas, kas viņus pajautrināja, atlēcās no pilnajām vīna glāzēm. — Arnold, glāb, — policiju... viņš ir traks! — Lāpis nāves bailēs iesaucās un, it kā apreibis, tūļojās tikt uz kājām.

— Lupata, vai tas ir tavs pēdējais vārds! — Jānis viņam no jauna uzmācās, kamēr citi draugi metās starpā un viņu aizkavēja. Bet grūti viņš bija turams un valdāms... it kā kāda karsta ogle bija iekritusi viņa sirdī un viņu dedzināja: nosist, nosist... nogalināt... Un, kad viņš vairs nekādi nevarēja Lāpim pietikt un tas bija lielajā pūlī apslēpies, viņš kā pāršauts, smagi elpodams, atspiedās pie kāda staba... no apakšlūpas tas bija uzkodis asinis, un asaras ritēja pār vaigiem...

Kņada publikā sacēlās arvien lielāka. Abar muļķības, cilvēks! — Brokmanis juridiski izskaidroja. — Par miera traucēšanu uz paragrāf — Krautberģis vaimanāja: — šāda mežonība, nedzirdēti... liek taču viņu izsviest ārā! Tas ir, kad prastu strādnieku uzņem savā sabiedrībā... mans Dievs, šo blamāžu... mēs esam kompromitēti ...

— Prasts strādnieks?! — visapkārt atskanēja kurnēšana. — Na, nette Gegend! Tad te gan otrreiz var ienākt... Bet Ruģis bija nodabūjis saimnieku un to mierināja, ka skāde tiks samaksāta, un būs viss labi, jo viņš par vari vēl gribēja te palikt ilgāk.

Jānis stāvēja vēl arvien nekustēdamies savā vietā, bet publika palika arvien pret viņu naidīgāka. Arī Žiglemanim aiz bailēm un pārsteiguma lūpas trīcēja, un

aizsmacis viņš brēca: — Ārā, ārā jūs prasts ķerlis! Jūs gribat iespiesties mūsu aprindas... aha—! Tur kneipē, tur jūs varat sadzert ar tiem citiem ķerliem kompānijā, te ne... Maza kaza, mēs negribam jūs savā vidū ... jūs prasts strādnieks!..

Ruģis ar sirdssāpēm nomanīja, ka te vairs palikšanas nav. — Paldies, Žigleman, paldies! — viņš aizskarts sacīja. — Mēs abi reizā esam ienākuši un varam reizā arī aiziet... Ardievu, kungi, — iesim, draugs!

Tikai tagad Jānis tā kā atjēdzās un iegādājās visu notikušo. Sašutis viņš uzlūkoja šo baru no galvas līdz kājām un īgni nospļāvās. — Labāk saejos ar dīrātājiem un sniedzu roku ādu vilcējam, nekā še vairs acumirkli kavējos! Spiediet pie savas krūts tālāk šo lupatu un netīro dīrātavas kalpu, man ir diezgan... palieciet visi pie vienas siles veseli...

— Iesim!.. — Ruģis, kas jau bija rēķinu nolīdzinājis, paņēma viņu aiz rokas un vilka sev līdz.

— Oho, pardon! — Brokmanis vēl viņiem nosauca pakaļ. — Par goda laupīšanu uz paragrāf —

Bet viņi jau bija savas virsdrēbes paņēmuši un prom. Jānim kāda karsta, nāvīga dzesma dega krūtīs, un kakls žņaudzās ciet, viņam bija jācīnās pēc elpas. Ārā, ārā, prom no šejienes, jo ātrāk, jo labāk! Viss te viņam atriebies līdz kaklam... ikkatra lāse te būtu bijusi viņam nāves zāles... Jā, nāves zāles viņš te jau bija ierijis, atriebību... naidu... karsti un neganti tās dedzināja viņa sirdi... Cik labi, ka asās, ledainās sniega pārslas cirtās gar viņa sakaltušajiem vaigiem un tos veldzēja... steidzīgi un kāri viņš ierija salas gaisu, it kā gribēdams savas nospiestās krūtis atsvabināt no smagās nastas.

Tīrā Dieva svētība tādas aukstas vētras un sniega puteņi! .. Un kamanas tik viegli slīd uz priekšu...

Viņa biedrs klusēja un bija manāmi aizskarts, ka šovakar viss prieks izmaitāts. — Nu, smukas lietas tu izdarīji?! — viņš beidzot iesāka... — Ja viņi tagad sūdz?..

— Nu, tad lai mani soda, ja esmu darījis ko nepareizi! — Jāņa balss vēl drebēja. — Es neko nenožēloju, it neko... Nožēloju tikai to, ka viņš nebija ne godīgas pļaukas vērts. Viņš to nebija pelnījis... ar kāju man vajadzēja spert, kā nekrietnam, paslepenam sunim... samīt viņu ar papēdi, nogalināt kā kaitīgu tārpu...

Ruģis viņu lielām acīm uzlūkoja. — Tu esi traks!.. Vadzi, ar tevi nav joki... var viegli ko izraut!.. Un to arī nebūtu domājis, ka tev tāds spēriens, — kur tu to iemācījies? Hahaha, kā viņš vēlās... kājas pa gaisu! Es arī neesmu sapuvis... labu vīru es varu nosist gar zemi uz cirtiena, bet ar tevi es nevēlētos vis saķerties! Bet abi kopā mēs varam iet cauri eļļu elles...

— Tu maldies, — Jānis drūmi atbildēja, — es neesmu nekāds kauslis un mežonis! Tā bija pirmā pļauka, ko es savā mūžā esmu sitis, un es nezinu, vai tā ir viegla, vai smaga ... Bet ko tas viss līdz... viņš drīz to aizmirsīs...

Viņš rūgti norija savus vārdus, un Ruģis piepeši ieminējās: — Pavisam piemirsu jautāt, — kuras dēļ tad jūs saplēsāties?

— Kas tev nāk prātā? — Jānis aizskarts attrauca. — Tādēļ... ka — Bet te ir pavisam cita riebīga lieta... man kauns to tīri minēt. Viņš pavedis nevainīgu meiteni un tagad gatavs savu vainu nozvērēt...

Ruģis klusēja. — Tādas lietas gan notiek mūsu laikos tik bieži, ka tur nebūtu nekāda iemesla sakarsēties,

— viņš pēdīgi ieminējās. — Kuŗš tad gan neizstrādā kādas mazas nerātnībiņas. Bet smuki viņš vēlās, tu esi zellis... tu man arvien vairāk sāc patikt... Un, ja viņi sūdzēs, par to tu nebēdā. Viņš ar Žiglemani ir viens un viens, un kad viņš ko gribēs sākt, tad mēs iegriezīsim viņa draugam tādu ķirķi, kādu tas vēl nebūs matījis! Blēņas, — tur nekā nebūs! Žiglemanis ir gudrs...

Bet Jānis nevarēja vis tik viegli apmierināties, ka tur blēņas un vairāk nekā. Kāds spoks viņam nostājās priekš gara acīm... nelaimīgā, pavestā meita, kuras apsmiekls vēl nebija dzēsts, — un šo nelieti arī neviens pie tā nepiedabūs. Ar aukstām asinīm tas savu vainu nozvērēs, par to vairs nebija jāšaubās, kas tam daļas, ka nelaimīgās asaras brēc pēc soda uz debesīm. Un viņš tam nekādi nevarēja piekļūt, it nenieka padarīt. Ko viņš domāja iesākt pret šo "varoni," šo "censoni", kuru labākās aprindas loloja un pabalstīja, kurš jau ar pašiem pirmajiem "pīlāriem" cirta kopā trumpas? It neko... viņš jau bija tikai nabaga strādnieks, par kuru visi paraustīja nicinoši plecus, kuram šīs aprindas bija gluži noslēgtas, šīs aprindas, kuras tik draudzīgi sniedza savu cienības segu nelietim, ar ko pārklāt savas mazās nerātnībiņas. Neraugot uz visu to, tas dabūs stipendijas, aizbrauks uz Drezdeni un pārbrauks kā "akadēmiķis", un brammēsies tālāk, — tam nav svarīgi, ko vienkāršs strādnieks par viņu domā. Un viņa... izraudāsies un apmierināsies...

Jau līdz šim viņš bija no šiem ļaudīm smagi ievainots savas kārtas pēc, bet vēl viņš arvien par to bija varējis apmierināties. Šādi vai tādi viņi bija ieguvuši sadzīvē stāvokli, un pasaule jau nu vienreiz mēdza

skatīties, ka katram būtu alga pēc sava nopelna. Tikai neviens negribēja izmeklēt, cik katram pēc taisnības bija tādi nopelni. Bet tagad, kur arī neģēlībai šādi nopelni bija sasniedzami, kur netaisnība ar nelietību staigāja roku rokās, to viena otrai mīļi spaidīdamas, tad viņam aptecējās žults, un nāvīgi karsta kvēle iedegās sirdī. Nekaunīgi acīs skatīdamies, tie viņam nosvieda priekšā kaujas cimdu... labi, viņš to piecēla... līdz šim viņš vēl ieraudzīja cilvēkus, tagad vairs ne! Nu lai tad viņš arī paliek mežonis, nekādas kopības viņam vairs ar šiem ļaudīm... tikai naids, naids, naids...

Vienpadsmitā nodaļa MAZA KAZA.

Pulkstenis vakarā astoņi, Žiglemaņa vīnūzī rūca tā pa vidam. Gan šovakar nebija kompānijas vakars, kur partijas lieliski brammējās, bet kam jau steņka klausīja, tas iedzēra pats uz sava vārda. Bija ieradušies dibenistabā arī kādi smalkāki viesi, un tie dzēra par skaidru naudu. Noiešana ir vēl šodien bija, kā to labāku daudz nevarēja vēlēties, tomēr pats kungs jau šolaik noņēma no komija kasi.

Kundze rīkojās gar maizes galdu, vēlreiz visu pārlūkoja un pārskatīja. Viņa bija liela saimniece un skatījās gājējiem ļoti uz nagiem. Veikalam tas ļoti nāca par labu; visa apkaime jau zināja, ka šinī vīnūzī labākie ēdieni. Arī pati skaistā saimniece bija te īstais magnēts. Viņa labprāt uzturējās veikalā un bērnišķīgi priecājās, ka nauda nāca. Un vilks viņu galu zin; — fabrikas meistari, uzraugi, brāķeri un citi precēti un neprecēti ļaudis te citkārt nekad tik bieži nebija redzēti. Agrākais īpašnieks bija tīri Dievu teicis, ka tika no šīs vietas vaļā, tagad apkārtnes vīnūžnieki Žiglemani apskauda. Katram sava laime... tikai savas kundzes dēļ viņš bija uz saviem viesiem greizsirdīgs.

Ienāca no ķēķa patlaban kāda kalpone, cienmāte bija viņu saukusi. Viņai līdz no turienes ieplūda garda virumu smarža, bet tā nebija maizes galdam nodomāta. Apzinīgi Žiglemanis izlaida no sava cigāra kuplu dūmu.

— Frici, vai pastellētais liķieris, madeira un pomeris piesūtīts? — viņš komijam jautāja.

— Jā, kungs, — tas pasteidzās atbildēt, — es jau te izkrāmēju plauktos.

— Jūs duraks! — Žiglemanis sarauca pieri. — Tas tak nav te veikalam... nogādājiet tos dzērienus ķēķī!

Komijs viņu, it kā apjucis, uzlūkoja. — Labi, labi, kungs...

— Un šovakar jūs varat veikalu taisīt drusku agrāk ciet! Kādos pusvienpadsmitos. Par visām lietām gādājiet nosčikus laukā, šīs rupjās valodas varētu sadzirdēt blakām mani viesi... tas man būtu nepatīkami...

— Kā vēlaties, kungs, — komijs padevīgi atbildēja. — Kad tiem cilvēkiem ir steņka, tad tur jau ir nelaime! Es zinu, ka man ar viņiem būs dumpis, bet es pagriezīšu slepeni pulksteni trīs korteļus uz priekšu. Gan tad viņus dabūšu laukā...

Žiglemanis aplūkoja pudeles. — Pēc veikala slēgšanas ieronieties ķēķī, Frici! Var būt, ka tur esat vajadzīgs.

— Jā, jā, — komijs, leti slaucīdams, palocījās... — man laika būs...

Žiglemanis prātīgi izvilka savu cigāru etviju... — Frici!..

— Paldies, cienīgs kungs, paldies...

Neievērodams vairs tālāk komija priekus un pateicības, viņš tagad devās pie savas laulātas draudzenes. — Tu vēl te, Grēta! — viņš, pieri saraucis, sacīja. — Viesi var ierasties katru acumirkli... Ko gan tavas draudzenes sacītu, kad viņas redzētu, ka tu te ņemies kā prasta kalpone? Vai mums tas vajadzīgs?

— Tūdaļ, vīriņ, tūdaļ! — viņa attrauca. — Vienu dienu jau arī Cekurch kundze un Hulda man uznāca virsū,

tā kā es te stāvu. Viņas gan bija pārsteigtas par šīm telpām... esot ļoti "einfach". Bet lielākais jau nu, kad tikai nauda nākot...

Skrullēdams ūsas, Žiglemanis viņu sodoši uzlūkoja. — Tāpēc!.. Vai tas tev bija vajadzīgs... Teic, kad tu nāksi reiz pie prāta...

Viņa lūdzoši pasmaidīja. — Nu, nu, — nekāda nelaime! Cekurch kundze man tad pastāstīja, ka viņiem pašiem arī reiz bijis tāds veikals... Un vai gan visu tā dienestniekiem vien var uzticēt?..

Viņš īdzīgi paraustīja plecus. — Ak nu, kas tur par tām kapeikām... maza kaza... Var jau ienākt kādas reizas pa dienu apskatīties, bet ne tā arvien... Nu, vai tev viss labi sarīkots? Brokmaņa kungs pie mums arī šovakar pirmo reizi. Viņš visupirmākajās familijās ieņem cienīgu stāvokli un esot liels gardēdis. Es viņu lūdzu uz kāršu partiju pie glāzes madeira, bet pagādāju arī pomeri. Maza kaza!

— Esi mierā, — kundze apzinīgi atbildēja, — esmu visas receptes izmēģinājusi, kuras no Cekurchiem dabūju...

— Mūsu viesi visi tik no labākajām familijām...

Saķērušies viņi abi iegāja caur ķēķi dzīvoklī. Viņa pateica meitām pavēles, tad nodomāja steigties uz guļamo istabu apģērbties. Koridorī varēja skaidri dzirdēt, ka Lāpis ar savu saderēto līgavu, Bīdelmanieti, blakus istabā bučojās.

— Tie nu dzīvo par traku, visu pēcpusdienu, — kundze ieminējās.

— Es jau arī saku, — viņš piebalsoja. — Vai zini, ko Lāpis teica? — Man ir sūrs darbs, kamēr es viņai tos

tūkstošus izbučošu." Viņš to pieprot, maza kaza!.. Bet nu pasteidzies...

Viņš iegāja pie abiem viesiem, un viņa viegliem soļiem aiztecēja uz guļamo istabu. Tur jau stāvēja nolikta Bīdelmanietes pagatavota robe, ko viņai bija šovakar mugurā ģērbt. Gaiši pelēka "bēšs" kleita ar zaļu plīša garnitūru, tik vienkārša, cik vien iespējams, un tomēr tik lepna; tai bija viņu darināt par vienkāršu mājas māti, kā jau to mode un izglītoto garša prasīja. Un kad viņa zeķēs nostājās uz mīkstas grīdsegas grezna spoguļa priekšā, kurā atspoguļojās caur pusvirus durvīm Žiglemaņa rakstāmā istaba, aiz tās lielā viesu istaba - un kroņa lukturis jau pie griestiem dega... atspoguļojās daudz lielāks greznums un spožums nekā Sausēnu salonā, tad viņu pārņēma salds reibulis. To visu viņa varēja saukt par savu. Viņas ilgošanās, viņas sapņi piepildījušies, viņa bija pilsētā un dzīvoja bagāti tāpat kā visi bagātnieki. Gan viņai iesākumā nospieda sirdi, ka visas šīs greznās istabas lietas tika ņemtas uz parāda... Viņa būtu iztikusi ar daudz mazāku greznību. Bet vīrs nepalaidās... maza kaza... veikals iet... Un tiešām viņam taisnība... ao, arī viņa prata rēķināt! Kad tā gāja, tad viņi to visu varēja, un atlika arī vēl pāri...

Smaidīdama viņa rūpīgi pietaisīja durvis. Cik dzīve jauka... arī savu skaistumu viņa varēja piekopt, kā vien gribēja. Kas vien viņas acij iepatikās: kāds drēbes gabals, kāda lenta, kāda cepure, — to visu viņa varēja dabūt! Un vīrs viņu gribēja no mīlestības vai apēst, viņai nemaz ļaut strādāt... būtu turējis viņu vai glāžu skapī! Un kas viņai tik ļoti patika... bija viņas dēļ uz citiem greizsirdīgs — "rāzmanītis" tāds!.. Dažreiz tanīs

lielākajos tēriņu vakaros, kad viņa viesus apkalpoja un nauda nāca, viņš to aiz šāda vai tāda iemesla iesūtīja dzīvoklī... par to viņai tīri nosāpēja sirds. Ko viņa lai cauras dienas rokas klēpī saturētu? Darbs jau viņu tikai pajautrināja un atspirdzināja!.. Par to, ka tā varēja visu dabūt, viņa gribēja arī būt mājas atslēga...

Nē, viņa nezināja, kas ir trūkums, — cik daudzkārt dzīve pilsētā labāka nekā uz laukiem par saimnieci! Žibītēs viņa diezgan bija brēkusi... te trūka, tur trūka, ko māte nevarēja diezgan pievest vien. Pēdējais posts, viņa bija nobrēkusies pie gala! Tad vīrs, kā nu varēdams, mājas iznomāja un mantu "izskapēja"... Tikai vēl steigā tie nosvētīja māsas kāzas, tad atnāca uz Rīgu...

Sirds viņai diezgan bija par nākotni pukstējusi, to viņa vēl it kā pa sapņiem iegādājās, šis veikals viņiem tūdaļ gadījās; agrākais īpašnieks to pārdeva ar visu inventāru, kā stāv, bet naudas viņiem tik daudz netika. Tomēr — Rīgā citi ļaudis! Nevis tā kā uz zemēm, kur ne no viena nevarēja dabūt aizņemties — te draugi, tautieši un patrioti viņiem pagalvoja un bankas vēl vairāk nekā vajadzīgs. Krautberģis bija viņus ar šiem goda ļaudīm iepazīstinājis, tas bija viņiem labākais un uzticamākais draugs un arī tagad par viņiem tik ļoti interesējās. Labais cilvēks! žēl tikai, ka Hulda viņa sirdi tā sāpina ar savu "Ozolu vainagu." Viņš tik ļoti pēc tās ilgojās.

Un šie ļaudis vēl tik labi un laipni vēl joprojām. Tikpat kā savus radus, kā savus īsteniekus tie viņus godāja, ielūdza pie sevis uz viesībām un nezināja kā izturēt. Te bija smalka dzīve... it kā pa sapņiem viņa atcerējās vēl pirmās saviesības pie Ciekuriņiem... viņa apstulba

tīri no greznuma, cik daudz viss pārāks nekā uz zemēm. Viņa tīri nemaz nezināja kā greznos galda rīkus rokā ņemt, kā pie gardumiem pieķerties! To viņa uzmanīgi noskatījās no citiem... nekad pirmā neiesāka. Tā manīja arī it labi, ka viņas izturēšanās nav tik veikla kā citām kundzēm. Tās smīnēja vien, ka viņa dažureiz tā apjuka, ka nezināja, kur savas kājas un rokas likt. Bet kungi viņu klusi apbrīnoja: — Ein schoenes Weib! — pie tam īsts dabas bērns... — Tas viņai atsvēra atkal visu, viņa cēla atkal galvu augstāk. Tikai kad kundzes runāja par gardu ēdienu pagatavošanu, viņai bija jācieš klusu, un tā neko nevarēja runāt līdz... Bet viņa iemanījās... iemanījās visu jo drīz un ātri! Lai tagad viņas nāk ar to runāt, kā pēc labāko familiju žurnāla receptēm ēdieni pagatavojami! Un arī smalkās manieres viņa bija rūpīgi no citām noskatījusies, mācēja arī pietiekoši vāciski papļāpāt, kad tas bija vajadzīgs... Platām acīm, it kā sevi apbrīnodama, viņa palūkojās spogulī, un apzinīgs smaids pārlaidās pār viņas lūpām. Kas to gan varēja sacīt, ka viņa tikai zemnieku bērns... jā, kas to varēja sacīt?..

Piepeši viņa sāpīgi sarāvās, un it kā izbijušās viņas acis lūkojās spogulī, tad galva noslīdēja uz krūtīm... viņa dzirdēja tikai savus smagos elpas vilcienus. Tik nejauši priekš viņas gara acīm uzdīga pagātnes atmiņa un it kā bāla ēna no tām izkūņojās Jāņa tēls. Šis tēls viņas atmiņā bija gan jau gluži nobālis, bet jau pašā pirmajā laimes apreibumā tas parādījās un viņu iztraucēja. Viņa acis tā nevarēja aizmirst, un tās viņu tad pārmetoši un neizprazdamas uzlūkoja. Kā tas viss bija noticis? Kā viņa tam atrauta?.. Tādos brīžos viņai metās tā savādi ap sirdi, viņa nezināja, kas tai kait, un būtu

varējusi raudāt... Viņa velti bijusies no nabadzības, — un ļaudis stāstīja, ka viņš Rīgā liels vīrs... Varbūt vēl daudz pārāks un cienījamāks nekā Žiglemanis... žēl viņai bija, ļoti žēl... Dažureiz tai pat no vīra bija jāslēpj saraudātās acis...

Un tad viņā vakarā, kad viņa to nejauši satika veikalā, tad viņa tā nobijās, ka tai tapa salti ap sirdi. Ar lielām mokām viņa varēja vēl tikko savaldīties, sirds viņai notrīcēja... Viņas ideāls prasts strādnieks... planku nesējs... Vai, kauns!.. Prasti strādnieki gan tiktāl labi, ka viņi krogū dzer, bet citādi viņas aprindās neviens labāks cilvēks ar tiem neielaižas... Tādēļ arī viņš bužuruncī tai izlikās tik svešs, tik atbaidošs! Kad viņš to nu būtu saucis vārdā vai viņai tuvojies... no kauna tai būtu bijis zemē jāielien! Bet gods Dievam! viņš bija tik prātīgs, viņš to ieskatīja... Un kad vīrs viņu vēl to pašu vakaru iesūtīja iekšā, tad viņa rūgti izraudājās, tikpat kā mazs bērns, kas savu rotaļu lietiņu saplēsis, cerēdams tur iekšā atrast vēl ko jaukāku. Tāpat viņai bija ap sirdi, ka tā vīlusies... ka tai nedarītu nekāda goda, ka viņš bijis tai brūtgāns...

Saīgusi viņa vēl beidzot aplika zelta pulksteni līdz ar smago ķēdi, it kā pati uz sevi dusmodamās... Tādi grūtsirdīgi sapņi viņai uzmācās jo bieži, tagad viņa bija gatava un steidzās uz ķēķi. Tur, rīkojoties pa piparotu smaržu, tos vislabāk varēja izklaidēt..

* * *

Pēc kādas stundas jaunajai nama mātei bija viss gatavs, un viss bija labs. Viesi varēja nākt... viņa spēja tos godam sagaidīt.

Viņa jau arī sadzirdēja salonā skaļas balsis, un tādēļ gribēja steigties turpu ar viņiem apsveicināties.

Kad mājas kundze iegāja salonā, viesi jau bija pirmās glāzes izdzēruši. Korpulentā Ciekuriņa kundze, smilšu rauša gabaliņu rokās, krita viņai ap kaklu un viņu trīsreiz sirsnīgi noskūpstīja. — Mana mīļā Žigleman, kādēļ jūs mūs vairs nemaz neapmeklējat! Mēs tik ilgi neesam redzējušās! Šurpu braucot, ar papiņu runājām: diezin, vai tik Žiglemaņa kundze tur uz mums labu prātu... — Viņa grauza atkal rauša gabaliņu tālāk.

— Nē, nē, Cekurch kundze, kādēļ tad? — nama māte apjukusi attrauca. — Bet kādēļ tik vēlu... es gaidīju jūs agrāk...

Ciekuriņš, sabraucījis ar roku plānos matus pār pliko pauri, sniedza viņai roku. — Haha, es teicu, ka mēs nonāksim par vēlu. Mums jauns kučieris... mēs neko neuzskatāmies, un viņš aizbraucis lielu gabalu garām. Es tūdaļ konsulenta kungam sacīju: nu mēs nonāksim par vēlu, hahaha!

Tālāk viņu apsveica Krautberģis, tai godbijīgi roku noskūpstīdams.

— Sieviņ, stādīšu tev priekšā vēl vienu cienījamu viesi, — Žiglemanis viņu iepazīstināja ar Brokmani. Spulgām acīm sirmais jaunskungs atšķīra savu bārzdu un viņu tīri pārsteigts uzlūkoja. — Man ir tas gods un laime, skaistā kundze, būt šodien jūsu viesim...

"Skaistā kundze"... cik patīkami vārdi un vēl no tāda ievērojama vīra mutes! — Jūsu apciemojums mūs patiešām aplaimo, konsulenta kungs, — viņa sirsnīgi kratīja viņa roku, priecādamies, ka arī viņas vārdi tik skaisti un savādi noskanēja... — Jūs strādājat priekš tautas...

Viņa sadzēra ar viesiem kopā glāzi vīna, un visiem bija it skaidri noprotams, ka Brokmanis te ir šavakara varonis.

Mājas māte drīz atvainojās un izgāja ar Ciekuriņa kundzi ēdamā istabā vakariņu galdu "aranžēt". Viņa lūdza, lai viesi pa tam negarlaikojoties, bet lai jūtoties kā savās mājās un "amizējoties"...

Kungiem jau bija laika kavēklis zināms. — Arnold, dod tik nu trumpas! — Ciekuriņš iesaucās. — Vakar vienā vietā vilkām uz rubli stiķi. Bētes sanāca uz astoņdesmit, uz simtu divdesmit rubļu. Mēs visi iekritām... Krautberģis viens vinnēja...

Žiglemanis smaidīdams skrullēja ūsas. — Maza kaza... ja patīk, iesim tagad uz pusotra rubļa stiķi...

— Es arī esmu ar mieru, — Brokmanis piebalsoja. — Pie kāršu spēles vajag iet dzīvi...

— Nu tad labi, mēs četri! — Ciekuriņš noteica. — Es, Arnolds, konsulenta kungs un Lapē... Tu, Krautberģi. vari palikt pie dāmām un paspēlēt ar viņām meldeŗa cūciņas, hahaha! Citādi viņām būs gaŗš laiks...

Bīdelmaniete līdzēja otrā istabā pie galda greznošanas. Bet acis viņai vilka pie trumpmaņu galda, kur Lāpim it brangi gāja. Viņa par to nebūt nevarēja apslēpt savas bažas. — Laime kāršu spēlē, vai tā nav nelaime mīlestībā?.. Vai tikai viņš mani no visas sirds mīl?.. Jeb vai es viņu tā tikai spēju mīlēt, kā viņš to pelna?.

Sērīgi viņa šad un tad nopūtās, un nama māte viņu apmierināja, kā varēdama. Bet Lāpim gāja un gāja. Žiglemanis jau, lūk, bija pazaudējis labu kušķi naudas, līdz beidzot lepnais vakariņu galds bija gatavs.

Bet viņš par to neko neiztaisīja un, it mierīgi ūsas skrullēdams, lūdza viesus pie galda. Pašā goda vietā

tika sēdināts konsulents Brokmanis, viņam vienā pusē ieņēma vietu nama tēvs, otrā — nama māte. Lāpis ar savu saderēto sēdēja blakām, tāpat Ciekuriņš ar savu kundzi.

Naži un dakšiņas naigi strādāja, kaunīgi piesārtusi, Bīdelmaniete allaž pazagšus uzlūkoja savu mīļāko.

Valodas pie galda sprēgāt sprēgāja un grozījās pa lielākai daļai ap dienas jautājumiem, nenovēlību un citām tādām lietām. — Cik nu man lieli tie ienākumi, tomēr topu jau par tiem apskausts, — Lāpis ieminējās. — To vēl priekš maz dienām piedzīvoju, varu sacīt, rūgti piedzīvoju. Te tie kungi bija aculiecinieki. Nelaimīgā brīdī kādā vietā satikos ar kādu no saviem bijušiem draugiem no laukiem. Viņš tur bija tāds panīcis saimnieks... esmu viņam tik daudz laba darījis! Tomēr viņš tur izputēja... un pārnācis tagad arī uz Rīgu. Vairāk vietās viņš te mēģinājis ietikt, bet - kā nu katram cilvēkam tās dāvanas... gan viņš man nekāda goda nedara, bet gribu būt vaļsirdīgs un atzīties, mans draugs Rīgā nav tālāk ticis, kā — nu, sacīsim... "čornij rabočij".

Iestājās svinīgs klusums, Žiglemaņa kundze kaunīgi nolaida acis... it kā viņu kāds nažiem badītu, it kā viņai asinis stātos... — Un tomēr viņš sēdēja ar mums visiem pie viena galda, — Krautberģis aizskarts sūrojās.

— Tie kungi paši bija acu liecinieki, es tur nepielieku ne pušu plēsta vārdiņa, — Lāpis sērīgi pasmaidīja. — Cik tālu var skaudība novest! Jums, cienījamās kundzes, būs it labi saprotams, ka man savas tālākās izglītības dēļ stāv lieli izdevumi priekšā, ka viņam vairs nevarēju dot ubagu dāvanas... Lai rauga pats sev līdzēties...

Īstenībā jau arī, ja cilvēks pats sev neprot līdzēties, tad viņam neviens līdzēt nevar... Par to nu šis cilvēks man lika baudīt savus rupjos miesas spēkus...

— Ak, muļķības! — Brokmanis iesaucās. — šis cilvēks jau bija tīri traks... viņš arī gānījās... Pardon, uzticiet man to lietu! Par aizskaršanu darbiem un goda laupīšanu uz paragrāf —

Lāpis augstsirdīgi atmeta ar roku. — Nē, konsulenta kungs — es ar viņu tiesā neiešu! Mans vārds tad tādā gadījumā tiktu vazāts pa avīzēm un arī mana drauga Žiglemaņa veikala interesēm būtu kaitēts. Tas bija kāds lielāks fabrikas ierēdnis, kas viņam bija līdz, un tas arī nevēlas, ka mēs to lietu aizkustinātu un viņu līdz iepītu. Jo veikala ziņā tā ir... mans draugs no viņa drusciņ atkarīgs...

— Par zaudējumiem man, — Žiglemanis skrullēja ūsas, — maza kaza! Tādus kundziņus var pamācīt. Izmaksā nosčikiem kādu stopu un liek lai nopeŗ. Hahaha...

Tikai Ciekuriņš smiedamies šim jautājumam piebalsoja, citi izlikās, ka nebūtu to dzirdējuši. — Jūs izturaties īsti kā augstsirdīgs varonis! Īsts tautas censonis...

Lāpja vārdi bija šķēpi jaunās sievas sirdij un nogalināja tur galīgi Jāņa tēlu. Sirds viņai ļoti sāpēja, bet nu viņa zināja kādēļ. Tā bija līdzcietība par viņa nelabvēlīgo likteni, līdzjūtība, ko parāda katram nabadziņam... Kā viņa tam stāvējusi tuvu!.. Viņa toreiz bija jauna muļķīte un nepazina vēl dzīvi. Tagad viņa piedzīvojusi sieva un noprata it labi, kāds mūris cēlies viņu starpā. Jo nu, pēdīgi nu, kur viņa visu to dzirdēja, tā jutās galīgi dziedināta... Izsapņoti jaunības sapņi,

uz kuriem dzīve vairs neliek nekādu svaru... Brīvnieku Jānis viņai miris...

Viņa gribēja būt jautra un priecāties savā laimē, bet ērmoti — tāds savāds drūmums nospieda viņas sirdi. Viņa pat ilgodamās gaidīja to brīdi, kad viesi dosies projām. Un pēdīgi, jau labi pēc pusnakts, tie sāka posties, jo Ciekuriņš bija pastellējis savus zirgus un piedāvājās arī Brokmani pārvest mājās.

Kamēr viņa ar Ciekuriņa kundzi sirsnīgi apkampās un skūpstījās, tā dzirdēja arī, ko viņu vīri, pagājuši sāņus, runāja... — Arnold, tu neaizmirsti... mums nākošu nedēļ' bankā termiņš!.. Pirmo aizņēmumu katrā ziņā vajag atmaksāt...

— Maza kaza, — Žiglemanis vienaldzīgi attrauca. — Samaksās... ja ne, pagarinās...

— Nē, nē, jāmaksā, vajag maksāt! — Ciekuriņš, tīri uzbudināts, iesaucās. — Kreditu vajag uzturēt... tā ir galvenā lieta! Vēlāk, ja tev vajag, es galvoju atkal...

Žiglemanis domīgi skrullēja ūsas un beidzot nodudināja: — Nu jā, jā... maza kaza...

divpadsmitā nodaļa EKSKURSIJAS

Bargā ziema aizgāja pašā sala mēnesī... bargi kungi, teic, ilgi nevaldot. Atkusa kausēja visu, kas sasalis, un lietus lāses noskaloja pēdējās sniega paliekas. Tad atkal uzsala pliksalam, un beidzot uznāca grozīga, miglaina dienas.

Viss tas atspoguļojās Jāņa dvēselē: maz, ļoti maz tur bija gaišu saules dienu! Tur tāpat cīnījās pretēji spēki, karsta tuvāku mīlestība ar cilvēces naidu, vienā brīdī karstas cerības uz visu labu un atkal — drūms izmisums un trula bezcerība! No tās viņš tika izbiedēts kā no grūta, ļauna sapņa, kad nelaimīgā meita žņaudzīja rokas un vaimanāja... solījās noslīcināties vai pakārties, un viņš tai tomēr nekā nevarēja līdzēt! Viņš nespēja pat novērst pasaules aizdomas, ka pavestā pati vien tik pie savas nelaimes vainīga. Lūk, viņas pavedējs nu bija ieticis citās aprindās, un tās ar savu smalko segu it žēlīgi pārsedza viņa nekrietnību, ka tas bija un palika censonis un goda vīrs.

Bet šo segu viņš gribēja noraut, lai visa pasaule redz, kas zem tās slēpjas. Šai ubadzei vajadzēja dabūt gandarījumu, ja ne tā, tad tiesas ceļā. Tad nāks gaismā, ka šim lupatam jau bijuši nekrietni nolūki no paša gala... un lai tas arī ar likumu punktiem nepavestu šo muļķa nepiedzīvojušo sievieti ap stūri, tad viņš pats apņēmās stāties tam pretim kā viņas pilnvarnieks.

Tā kā viņš pats par savu laiku nebija kungs, tad viņam bija jālūdz Ruģis, lai tas viņu uz kādām dienām atsvabina no darba, un jāsaka arī tam, kālab. — Liecies mierā! — tas strupi noraidīja viņa lūgumu. — Tu neesi tas vīrs, kas var pie tiesām kavēt savas dienas un laiku. Ka tu viņam reiz krietni iešāvi — nu, to "malieri" es viņam arī no sirds novēlu, bet kad tu gribi tādas lietas celt augšām, — kā jau teicu, kuŗam gan nebūs tādas mazas nerātnībiņas uz sirdsapziņas!! Un vai bez viņas gribas, — cik tu vientiesīgs! It īpaši... kas tevi trenc iemaisīties citu darīšanās? Esi mierīgs, ka viņi tevi nesūdz, par to esmu gādājis. Un kad tas nāktu pašam vecajam vai direktoram ausīs?! Tur cits, ko tu nolamāji, stāv viņiem tuvu. Tu domā, ka es tevi tad varētu aizstāvēt, — nē, draudziņ, paņem tikai savas pekeles un ej! Kā tas tev patiktos... zini pats, ka laimīgs ir tas, kas ticis kur robā. Netaisi dumjības... lai viss paliek, kur bijis...

Viņš nevarēja noliegt arī, ka "kungam" taisnība. Viņam bija jābīstas par savu maizes garozu, pie kuras tas bija pieķēries tikpat kā zara galā... bez cerības, bez nākotnes... To pašu zaudēt viņš gan varēja, bet vai arī Lāpim ko lielu padarītu?! Kad tas visu nozvēr... un citādi... tais aprindās jau neskatījās uz to tik stingri, ja viņš to arī sauktu īstā vārdā. Tas jau vēl arvien varēja aizbildināties, ka censoņiem un goda vīriem nekur netrūkst goda laupītāju. Jā, jā, tā bija! Nu tikai viņš īsti atskārta, cik tas maziņš un nespēcīgs un cik viņa agrākais draugs liels. Tas ticis liels pa citu ceļu, tam nekas nepielipa, tas noskatījās vēl uz viņu žēlīgi no augšienes, un citi tam skatījās līdz.

Tikpat kā krātiņā iesprostots lauva viņš zvērēja naidu un atkal naidu šai smalkajai sabiedrībai, kuras nicinošos

smieklus viņš dzirdēja otrpus mūra. Un lai tad viņš arī zaudētu visu, tas tomēr gribēja uzsākt cīnu un apspiestajai meitai palīdzēt...

Bet tā nekādi nebija piedabūjama pret savu pavedēju spert kādus soļus, un, kad Jānis runāja viņu sūdzēt, tā krita priekš viņa uz ceļiem un lūdza tam ļaunu nedarīt... sūdzēt, — to ne, nekad... nekad... Aizskarts viņš tad novērsās no šī nelaimīgā radījuma, ka tā nespēja ienīst šo lupatu. Un viņa nenoslīcinājās, nepakārās arī, viņa vaimanāja un dzīvoja tālāk...

Tad viņa krūtīs atskanēja spilgti smiekli... viss māņi un blēņas... kādēļ tad mēs īsti dzīvojam pasaulē? Raustīdamas viņa sirds smēja par visu: par dzīvi, par cilvēkiem, par viņu priekiem un ciešanām. Pati daba ar savām grozībām viņam izlikās ķēmīga un nejēdzīga. Tik daudz ēnas, tik daudz tumsības, tik daudz nelaimes viņam visapkārt! Un nav iespējams no tās atraisīties, tā jāredz un jādzird ikdienas. Viņš manīja pats, ka tas slīdēja uz leju, ka viņā attīstījās mežonis, kuram par cilvēku ciešanām vairs nebija asaru... tikai spilgti smiekli. Un kad kāds no viņa biedriem bija viņu aizskāris vai darījis ko nepareizi, tad tikpat kā pasprucis vulkāns viņa iekšējais saturs verda laukā — — sirds notrīcēja atjēdzoties, kādi traki lāsti, kādas velnišķīgas gānīšanās nāca pār viņa lūpām! Bet tie viņu jo vairāk cienīja, klusais jauneklis pacēlās viņu acīs par varoni, un viņi to godāja tāpat kā ikkatru, kas viņus mina kājām...

Bet notika vēl lietas, kas viņu padarīja gluži traku. Bija tumša decembra diena un mazpusdiena jau klāt; viņa biedri skatījās apkārt, it kā ko gaidīdami, un kāri spļaudījās. Viņš zināja gan kādēļ, jau visu rītu tie par

to runāja. Jau kopš kādam dienām viņiem uzsmaidīja tāda laime, par kuru tie nebija ne sapņojuši. Pusducis, dažu dienu vesels ducis smalku jaunkundžu ieklīda laukumā, gan jāšus, gan uz velosipēdiem. Smalkas, jaunas kundzes, ar un bez brillēm. Un taisni pie viņiem nākušas "gostos"! Lauzītā valodā tās viņus mīļi uzrunāja, cik tiem bērnu mājās un ko tie ēdot, lūdza laipni atļauju "redzēt drīkstēt" viņu maizes knupīšus un kafijas kanniņas, un vienai bija pat tāds daiks līdz, ar kuru tā savus nabaga brāļus nobildēja.

Par šādu laipnību nosčiki bija tīri pārsteigti. Šipka to nemaz nevarēja ne vārdiem izteikt. — Kur tu, strādnieka cilvēks, no saviem kungiem labu vārdu dabūsi, jā, lādiņu to tu dabūn! Un cits svešs ienāk placī, viņš tevi nemaz neredz... viņu dien' gan man viens paprasīja ceļu, bija nomaldījies gaņģos. Bet šīs jaunās kundzes tev tikai ar strādnieku ļaudīm vien grib nodoties... Ruģis arī ko grib runāt, viņas tam īsi, īsi, bet ko es saku, to tūlīt ieraksta grāmatā. Vēlāk viņš man dod lādiņu, tās smalkās zosis esot mani piedzirdījušas, es nezinot vairs zortes! Bet vai es tur esmu vainīgs... un kāpēc viņš to nesaka, kad viņas dzird? Aha... būs drusku lielākas...

— Bet vai tu zini ko viņas pa vāciski runāja?! — migacis attrauca. — Mūs' brāļiem jau nu ies labi, tā esot tāda īpaša biedrība "Eeichenkranz"... viņas gādāšot tikai par mums, par nabaga brāļiem. Oho, biedri, mēs nāksim vēl činā!..

Pirmā nodaļa ŽĒLSIRDĪGA ZAMARIETE

— Šī izņem tādu sarkanu grāmatiņu, — Šipka trauca tālāk, — un ko es saku, to tikai pieraksta. Prasa man, cik man bērnu esot mājās, es saku: deviņi!.. Vai man tev taisnība jāsaka, — viņš pakārstīja mēli. — Jā, brāl, kungiem godu dot un priekš viņiem izrunāt, to man lai neviens nemāca. Un dzerama nauda jau, zini, būs...

Migacis kāri nospļāvās. — Tas jau ir, brāl... šepte...

— Un mēs uz tam nebijām nākuši, — Šipka priecājās, — viņas dod pašas! Ko domā ... es jau nu arī labus gadus strādāju šinī fabrikā — no kungiem izprasīt dzeramu naudu, to ikkatrs strādnieks izmanīsies, bet kā tu prasīsi sievišķiem! Kur tev kādreiz, cilvēkam, neiznāk iedzeršana ... viņas tev pašas iespiež saujā. Lai pērkot sievai un bērniem maizi. Ko tu, vācu sievišķis, zini, ko man vairāk vajag, vai maizi, vai čarku, un ko tu zini no mūsu darba! Un saliek visi naudu kopā —: maisiņš kā jauki...

— Kur nu, faktor, šīs šodien tik ilgi paliek? — Migacis sacīja, pie planku vagona pieiedams. — Uz mazpusdienu nekas neiznāks...

Jānis viņu bargi uzlūkoja. — Jūs lopi... sasodīti... Na, ņem punguli un ej... vāģis nāk pēc vāģa virsū!..

Kampšus tas pakampa planku un aizsteidzās, citi darīja pēc viņa priekšzīmes, un jautrās valodas apklusa.

— Kas tad šim nu noticis? — Šipka nodunduroja. — Nemaz vairs sarunāties...

Uz mazpusdienu arī patiešām nekas neiznāca, tā pagāja, un nosčiki ķērās atkal pie nastas, klusi un saīguši. Aha, beidzot... sēžas uz "vellapēdām" un viena uz zirga ieaulekšoja placī.

Tūdaļ radās dzīvība, visi kā uzkurti! Jau no tālienes nosčiki, noņēmuši cepures, zemu viņām klanījās, tikpat kā kavalieri salonos. Vai mūžīgā sievietība viņus valdzināja, vai cerība, ka pusdienā dabūs iekampt? Un tad sākās promenādes un priekšā stādīšanās pa visu placi, Šipka te bija īsti savā lomā, "fikss" kā jaunskungs, kā viņa biedri smējās. Kad jaunkundzes viņam vēl par šo un to vaicāja, viņš izrādīja tām ar roku, ka tur bija prieks noskatīties. Un neviens no biedriem tagad nemeklējās, ka viņš citiem kādas reizes palika pakaļā ... caur viņa "teicamo" jau visiem ienāca labums.

Jānis vēlējās labāk būt diezin kur, lai viņam tas nebūtu jāredz un jādzird. Sirds viņam aiz sašutuma drebēja un vaigi dega kā ugunīs, kad kādas nāras tuvojās viņa vagoniem un nostājās tam aiz muguras. Smagās, piemirkušās plankas sviedās viņa rokās apkārt tikpat kā papīra lapas... grūtākas nastas tas noturēja ar vienu roku gaisā. Jaunkundzes noskatījās uz viņu kā uz kādu brīnumu. — Ein robuster Kerl! — viena priecīgi iesaucās. — Unser Kutscher ist auch robust, aber dieser ist ein wahrer Herkules!

— Grezns eksmplārs, patiešām, — kāda otra tai vāciski piebalsoja. — Viņa sejā var lasīt arī drusku jausmas no inteliģences. Tomēr es galvoju, ka viņš izskatās gudrāks nekā tam patiesībā iekšā, jeb tas būtu rets izņēmums ... Būtu ļoti interesanti to izdibināt...

— Mēs te varam studēt diezgan pievilcīgus tipus, — kāda trešā piebilda. — Nabaga ļautiņi atstāj uz mani tīri labu iespaidu, it īpaši tas vecais, žēl tikai, ka viņiem tādas šmucīgas drēbes mugurā. Katrā ziņā šīs ekskursijas ir ļoti interesantas un pamācošas...

— Jā, patiešām, mīļās censones, — pati vecākā, ar brillēm, iesaucās, "sirds top aizkustināta, uzlūkojot šos nabadziņus! Kāda laime priekš šiem nožēlojamiem vārguļiem "Ozolu vainaga" ekskursijas! Viņi to noprot... to liecina viņu pateicība un pazemība. Mēs strādājam žēlsirdīgus Zamaritera darbus, lai nenogurstam, — eima tālāk tur pie tā pulciņa!..

Tā šīs "smalkās zosis", kā Ruģis viņas it pareizi dēvēja, nabaga jaunekli ievainoja ik dienas, viņa gaŗu nodarbināja, ka tas ne uz acumirkli nevarēja apmierināties un piemirst savu likteni. Atkal un atkal viņam uzmācās tumšie jautājumi, un sirdī iedegās sāpīga uguns. Kādēļ viņš še atradās? Kādēļ viņš tāpat nevarēja turēt savu vaļu un dot labas dzeramas naudas? Vai tad patiešām viņš pasaulē tāds nīkulis un Dieva norāts cilvēciņš, un šādas žēlsirdīgas nāras būtu vajadzīgas, kas lai žāvētu asaras? Viņš patiešām nevarētu iztikt bez citu žēlastības?.. Un, it kā izmisis, atbildes meklēdams, viņš lūkojās drūmi uz zemi... Viņam bija jāsadreb ... nekādas atbildes, nekādas... tikai arvien tālāk tumši jautājumi...

Neskaidri, kā pa tumsu grābstīdams, viņš nojauta, ka kāda tumša vara viņu vajāja, viņu un visus, kam vairāk nebija kā katram rokā pieci veseli pirksti. Šī vara viņu bija izspiedusi no tēva mājām, un lai viņš arī tur kā izmisis cīnījās, — nekas nelīdzēja! Asiņainām rokām viņam vajadzēja šķirties no saviem ozoliem, asiņainu

sirdi no savas Grietiņas... Tikai kādus tūkstošus, — un viņa būtu bijusi viņa līgaviņa, viņš Brīvnieku saimnieks vēl arvien jo projām. Bet tagad... arī tās tēlu, laimīgās jaunības atmiņas, viņa sirdī šī tumšā vara saķēmoja un tad visu saķēmotā veidā nostādīja priekš viņa gara acīm. Nekā vairs gaiša pagājībā un drūmi, un tumši rēgojās pretim nākamība...

Pat līgaviņa viņu naudas un mantas dēļ bija aizliegusi... aizmirsusi viņa skūpstus un savus zvērus, iekams vēl "gailis trešoreiz dziedāja"!.. Jā, — nu viņš atskārta, kādēļ cilvēki tik slikti un tik samaitāti. Izmisuši tie visi cīnījās pēc bagātības un spožas dzīves, un kuŗš šinī cīņā nokrita bezspēcīgs pusceļā, tas palika zem citu kājām, vienaldzīgi un bezjūtīgi tie pagāja tam secen. Nauda un manta bija viņu dieveklis, ap to viņi it kā apmulsuši dēja un, rokas izstiepuši, brēca: Nauda, nauda, zelts, zelts! — Nāc dari mūs par ķēniņiem, mēs gribam staigāt pār savu tuvāku galvām... — Mērķi arvien sasniedza pirmie tie, kuri vismazāk skatījās uz līdzekļiem, tie, kuŗiem nekas vairs nebija svēts. Un, jo vairāk cilvēki šī dievekļa priekšā savus ceļus locīja, jo smagāk tas viņus nospieda. Kā rijīgs pūķis tas norija ļaužu bērniem pavalgu un maizīti, noplēsa tiem apģērbu no muguras un izdzina tos no pajumtes. Neko tas nesaudzēja, atrāva pat zīdaiņiem mātes krūti. Tas pārvērta ļaužu tikumus par netikumiem, darbus par apsmieklu, apzinību un krietnību par lišķību un līšanu. No milžiem iznāca nožēlojami vārguļi. Un cilvēce it mierīgi noskatījās, ka šis pūķis izzīda viņas sirds asinis, tai izlikās viss dabiski un saprotami. Savs gods, savi tikumi, zeltīti un nolaizīti, — bet godīgus cilvēkus, kas nošķīrās no viņu tekām, apmulsušais pūlis nobalsoja

par lupatām... Kā to grozīt, kā novērst uz labu! Liels, pārāk liels jau bija cilvēces posts, — un ko šis jaunkundzes te vēl gribēja ar saviem mīļiem vārdiem un sīku naudu!..

Tā, domās iegrimis un iekaitis, viņš kantēja un kantēja plankas, nemaz nemanīdams, ka pusdiena jau bija nosvilpta un biedri projām pie Žiglemaņa, par dabūto dzeramnaudu iekampt. Viņš brīnējās un dusmojās, ka neviens nenāk, te viņam kāda sievietes balss aiz muguras uzsauca: — Eh, puiš', panāc šurp!

Kā odzes dzelts, viņš sarāvās... viena nāca atkal klāt. Bet viņš nelikās to manām un kravājās tālāk gar savu vezumu, postīdams ārā veselus punguļus (nastas).

— Na, vai būs! — viņa nepacietīgi piesita ar jājamo kanču pie sāniem. — Panāc šurp, es saku!.. — Un, kad viņš vēl neklausījās, tā aizskāra īdzīgi ar pātagas kātu viņa kamiesi. — Eh, puiš', kālab tu neklausies?!.

Ilgāk viņš vairs nespēja savaldīties; sašutis tas atsvieda planku atpakaļ uz vezuma, ka tā skaļi noklaustēja un tad, — it kā gribētu viņu vai ar acīm saēst...

— Ko jūs gribat no manis?!

Sabijusies viņa atsprāga soli atpakaļ un, it kā sasalusi, viņu uzlūkoja. Tad drusciņ atdzērās un pārtraukta nospiestā balsī iesaucās: — Nu, nu, pamazām! Noņem cepuri, kad es ar tevi runāju!.. Visi citi strādnieki tā... vadzi, tas tev tā nemaz neklājas...

Viņa atkal apjuka no viņa asā skatiena... Jānim dusmas drusciņ mitējās, redzot savā priekšā šmauganu meiteni jātnieces uzvalkā, tumšiem matiem un mirdzošām acīm. Vēl arvien pārsteigta tā turēja vienā rokā pār elkoni pārņēmusi kleites šlepi un otrā krampjveidīgi jājamo pātagu. — Piedodiet, jaunkundze, es jums nedarīšu

neko ļaunu... Bet ilgi mani neaizturiet, sakiet, kas jums sakāms...

Viņa patiešām nesamnīja, ko sacīt, un pēdīgi iesāka pavisam citādā balsī: — Smags darbs, ko?.. Jā... katram vajag savu maizīti nopelnīt!..

Viņš pasmaidīja. — To jau jūs redzat, ka smags — un kad katrs pie tam pietiktu savu maizīti nopelnīt, nebūtu ko sūroties...

— Zinu, — viņa mīkstā balsī turpināja, — bet neizsamistiet, te ir vēl labi cilvēki, kas par jums gadā. Arī es neturu uz jums ļaunu prātu, oho, nemaz... še jums būs kāds mazumiņš, mīļais draugs... — Un, izvilkusi savu zīda maciņu, viņa tam sniedza sudraba pusrubli...

Atkal viņa pierē parādījās dziļas grumbas, dziļi elpodams, viņš to cieti uzlūkoja. — Ko tad es lai ar to daru?...

Nu viņa pavisam apjuka. — Ko citi nabaga ļautiņi ar to dara?.. Es nezinu... viņi pērk sievām un bērniem maizi...

— Man nav sievas un bērnu, — viņš dobji sacīja... — Viņi pērk brandvīnu ... es pēc tā neesmu izslāpis... Aizskarts tas sāka atkal kravāties gar savu planku vezumu, kamēr viņa piesarkusi ar naudas gabalu rokā palika stāvot kā uz oglēm

— Tas ir labi, ka jūs tā ... tā arī nevajag! — viņa beidzot sirsnīgi iesaucās. — Nevajag vis atdot savas kapeiciņas vīnūžniekam par alu un sīvo! Teic, ka pa lielākai daļai nabaga ļautiņi paši pie savas nelaimes vainīgi... viņi nav diezgan taupīgi. Vajag krāt kapeiciņu pie kapeiciņas grūtām dienām... kungi ir tik labi, viņi jums dos peļņu un maizi. Tādēļ jums vajag būt rātniem un paklausīgiem... un nevajag viņus skumdināt, jā, mīļais

draugs! Būs viss labi... gan Dievs par visiem gādās... ņemiet vien... šis mazumiņš jums noderēs siltai zupai, vai citam...

Jau mēles galā viņam bija skarba atbilde, bet viņš to nejaudāja izsacīt. Lielām acīm viņš uzlūkoja nevainīgo meiteni, kas viņu tik tēvišķīgi pamācīja. Viņa tam izlikās līdzīga smaidošai puķei... jā, viņas pieri gan vēl nebija aizskārušas aukstās dzīves vēsmas. — Un ja jums turpmāk kāds grūtums, — viņa vēl dedzīgi piebilda, — tad griezieties tikai pie manis... ņemiet vien šo mazumiņu, mīļais draugs!

Viņš nevarēja viņas dāvanu pieņemt un nevarēja to arī atstumt. Kā zibens viņam uzreiz iešāvās galvā labas domas.

— Kad nu jūs tik labi domājat, tad negribu arī jūsu labo sirdi apsmādēt, — viņš sērīgi pasmaidīja. — Un nauda jau laba lieta. — Lieciet savu artavu te šurp uz plankas, es zinu tai derīgu mērķi. Redziet, es arī pielieku pusrubli, tā, — tagad būs rublis pilns...

Neizprazdama viņa to uzlūkoja, un viņš turpināja: — To mēs nodosim studentu stipendijām. Cik svētīgs var būt tāds rublis, ja tas iztrūkst taisni no studentu kolēģiju naudas. Tas var vēl izšķirt viena cilvēka likteni. Jo, ja pietrūkstas, jāpaliek pusceļā vai arī jānomokās ar trūkumu tik ilgam, kamēr dabūn diloni. Bet kad tiek cauri un dabūn taukus klientus! Grūti laiki gan ir, un tautiešiem jāatradinās no prāvām. To tiesu viņi iztaisa uz savām mājām obligācijas un ieķīlā tās tautiskās bankās. Un tad... tautas brālim pienācis pēdējais brīdis un advokāta kungam darba pamazāk... tas izsūdz par vienu obligāciju divreiz, ja tā ir tik liela, ka iznāk tiesu izdevumi. Nauda krājas... jaunkundz,

tas ir ienesīgs darbs! Tā mums ar šo rubli varētu celties jauns tāds pīlārs, kas atkal gādā par nabaga brāļiem...

Sarkana un kā nopliķēta viņa no tā novērsās. — Ja jūs tam piekrītat, tad naudu tur nodošu, — viņš piebilda, — Vai zinību komisijai, vai "neatzītiem", tas man viss viens pīpis...

— Tas ir jūsu īpašums un jūsu darīšana, — viņa izlikās vienaldzīga un lūkojās pāri platajai Daugavas ietekai, kuŗas otrā pusē koku placis stiepās tālāk. No viņas balss tomēr varēja nomanīt, ka tā aizskarta un gribēja tikt no viņa projām. — Vai es varu te tikt pāri otrā pusē? — viņa jautāja..

— Tad jums jāiet apkārt pa tiltu, — viņš atbildēja. — Ledus no kokiem izlauzīts, un pagājušā naktī maz salis. Lai gan jūs esat tieva lellīte, es tomēr negalvoju... jūs varat ielūzt, un ūdens ir "šmucīgs"...

Karstas asinis viņai saskrēja vaigos, atmetusi galviņu, tā uzmeta viņam spītīgu skatienu un pārgalvīgi atcirta: — Un es tomēr tikšu tepat pāri!..

— Nu, manis dēļ, ja gribat izmazgāties, — viņš norūca, jo viņš ilgāk vairs nevarēja kavēties, tādēļ, ka jāsteidzas pusdienā. Viņš dzirdēja jau, ka tā ar saviem zābaciņiem dauzīja ledu un kā tas zem viņas kājām brīkšķēja... Te viņš iegādājās, ka vakar vēl pašā vidū, kur liela dzelme, bija redzējis svabadu ūdeni... kas viņam, nicinātam proletārietim, kuŗš šos bezdarbīgos radījumus no visas sirds ienīda, piepeši lika par šo meitu baiļoties! Ledus neturēs ... un tur vidū dziļš!.. Viņa tomēr gāja uz priekšu, un viņš griezās atpakaļ uz ūdeni, kur ledus brīkšķēdams zem viņas kājām līgojās. "Jaunkundze!" viņš, it kā aizžņaugts, iesaucās.

Satrūkusies viņa atskatījās atpakaļ, bet jau par vēlu ... tā liecās un liecās arvien zemāk, tad ūdens sāka plūst un ledus irt. Īss kliedziens... klupdama un ledu lauzdama, tā steidzās uz priekšu, kur vidū atradās pālis...

Viņš palika kā bez elpas stāvam, līdz kamēr tai izdevās pāli sasniegt un aiz tā pieķerties. Iekustinātā ūdenī atlūza viens ledus gabals pēc otra, skarbi čirkstēdami, it kā savā starpā pukodamies par tādu pārdrošību. — Turieties, — iešu jums palīgā! — viņš tai no malas uzsauca, pats vēl īsti nezinādams kā.

Kādu gabaliņu no malas, ledum atlūztot, izkūņojās divi vaļēji baļķi... ātri viņš uz tiem šķērsām uzsvieda kadu sešas pēdas gaŗu plankgalu, tad, paķēris pāra asis gaŗu latu, bija ar vienu lēcienu tur virsū. Steigšus viņš tad stūrēja ar savu mākslīgo plostu uz priekšu, kur ūdens nāca arvien dziļāks. Viņam vajadzēja zemu liekties, lai ar savu latu sasniegtu dibenu. Beidzot tas bija sasniedzis pāli, kur viņa izbijusies platām acīm viņu uzlūkoja.

Ne vārda nesacīdams, tas viņu uzņēma uz plankgala, tad uzmanīgi stūrēja atpakaļ uz malu. Viņu stāvoklis bija tomēr ļoti nopietns līdzsvara dēļ, jo viņš bija smagāks nekā viņa. Te piepeši viņa sāka grīļoties, jo baļķis viņas pusē šķīrās nost un viņš to nevarēja vairs aizkavēt. It kā glābiņa meklēdama, viņa izplēta rokas... viņš atlaida latu un paķēra meiču pa vidu, bet baļķis, palicis viens — grima... Savu nastu uz rokām, viņš steidzās pa to uz priekšu, līdz beidzot nogāzās ar viņu līdz bikšu "bantei" ūdenī...

Kā lapiņa tā bija pieķērusies, cieti ap viņa kaklu apskāvusies. Viņš sajuta viņas karsto dvašu, viņas krūšu

viļņošanu... Karsti drebuļi viņam pārskrēja pār kauliem, ugunīgas mirgas metās priekš acīm. Un it kā viņu būtu atstājusi samaņa, tas spieda viņu arvien cietāk pie krūtīm, ka tai grūti nācās elpot...

Tomēr viņš atjēdzās un, sperdams kāju atkal uz sausas zemes, viņu sviešus no sevis atsvieda un asi uzlūkoja. — Ko es sacīju?!. Tikai vēl pāris soļu, mēs būtum nogāzušies tālāk, tad dzīlē...

Viņa piekaunējusies nopurināja savu slapjo šlepi.

— Oho, es māku peldēt! — viņa attrauca, pūlēdamās izrādīt agrāko pārgalvību, bet balss bija tāda nospiesta savāda, — Laime... esmu jums pateicību parādā! Jūs esat krietns, krietns cilvēks. Es sacīšu papam, cik labi ir nabaga ļautiņi... jā, patiešām...

Valoda nejauši viņai notrūka, jo, zobgalīgi smīnēdams, viņš to uzlūkoja. — Es neesmu nabags, man tikai "šmucīgas" drēbes mugurā... Bet lai jums atņem tēva līdzekļus un par tiem iegūto izglītību, vai jūs tad domājaties būt kāds augstāks radījums nekā katra fabrikas meita?! Varbūt ka jūs pat sev maizi nevarētu nopelnīt... fabrikas meitas to nopelna...

Tumši piesārtusi, viņa raudzīja vēl arvien smaidīt. — Vai tad tādēļ man nebūtu nekādu tiesību? Arī ne savam dzīvības glābējam atlīdzināt? Ka jums grūti apstākļi, to jau zinu — tādēļ ņemiet, mīļais draugs, šo maciņu... tas pieder jums...

Viņa satrūkās, jo piepeši viņa acis uzliesmoja un pieres dzīslas uzpampa. Sašutis viņš nosvieda zīda maciņu viņai pie kājām un, it kā palicis bez valodas, meiču ilgu laiku bargi uzlūkoja. — Ko jūs domājat! — beidzot viņš drebošā balsī iesāka... — Sunim, kas jūs būtu izvilcis no ūdens, jūs varētu atsviest gaļas gabalu, un

tas par to luncinātu asti... vai jūs gribat, lai es arī tik riebīgi... Nē, nē, manu labo eņģelīt, paturiet savu atlīdzību, jeb es jūs iesviedīšu otrreiz ūdenī, un mēs būsim līdzīgi...

— Mežonis!.. — viņa satracināta iesmējās. — Manis dēļ jūs gājāt ūdenī... un es lai palieku jūsu parādniece?!. — Atkal pārgalvīgi viņa atmeta galviņu un viņu izaicinoši uzlūkoja... — ūdens ir auksts...

— Tik kairinoša kā uz šokolādes kastītēm! — viņam iešāvās prātā. Nu, kādu mazu atlīdzību jau viņš gan varētu pieņemt! It nemanot viņam bija izgaisušas visas dusmas ... nākošā acumirklī viņš bija to saķēris un noskūpstījis...

Pārsteigta viņa arī tam nepretojās, bet tad no viņa atlēcās un saslējusies pacēla pret viņu jājamo kančuku...

— Ā!.. — Viņas vaigā nebija vairs ne piliena asiņu, lūpas bālas raustījās, un no acīm staroja slepenas bailes ...

— Slājiet vien! — viņš mierīgi lūkojās tai acīs. — Katru sitienu no jūsu rokas es atriebtu mazākais ar pieciem skūpstiem, un tā jūs tiksit cauri ar to vienu...

— Kā jūs iedrošinājaties?! — viņa pusraudus iesaucās... — Mans tēvs ir šīs fabrikas līdzīpašnieks...

Atkal dziļas grumbas parādījās viņa pierē. — Piedodiet, jaunkundze, esmu jūs pārpratis! Jūs runājāt par dzīvības glābšanu, un tā es domāju, ar šādu atlīdzību man pietiktu. Kādam jaunam kungam manā vietā jau jūs to labprāt būtu novēlējusi, — es esmu pārsteidzies. Tas nav pieklājīgi, jums taisnība, un, patiesību sakot, es jau arī nebiju pēc jūsu bučiņas tā izsalcis. Es tikai gribēju pierādīt, ka esmu tāds pats cilvēks kā jūs, tāpat jūtu un domāju... un vairāk nekā! Citādi

es jūsu skūpstam nepiešķiru ne mazākās nozīmes, ticiet man! Piedodiet, ka tā pārsteidzos! Šinīs nelaimīgos apstākļos es pats vairs neesmu par sevi kungs, es dažreiz nezinu, ko daru...

Viņa jau bija drusku apmierinājusies, bet vēl arvien pietvīkusi. — Jā es jums to gribētu atmaksāt, tad jūs te vairs ilgāk nestrādātu...

— Zinu, zinu, — viņš smaidīdams attrauca. — Jūs varat mani sodīt un varat mani žēlot! Laime, ka jūs esat tāds labs eņģelis... šodien es saskatīju vēl bez jums astoņus gabalus tādu eņģeļu bez spārniem. Tie visi turot uz mums labu prātu. Man gaužām žēl, ka esmu jūs apbēdinājis... iztiksim ar labu, jā!.. Esmu pārsteidzies, nu, labi... ieskatīsim to kā nenotikušu. Neviens jau nav redzējis, un lipt tas nelīp... šie nedzīvie koku blāķi jau mēmi, un es ar to nelielīšos! Nē — dodu jums roku, ka par to neviens vārdiņš nenāks pār manām lūpām... Un, saprotams, ka arī jūs, jaunkundze, cietīsit par to klusu. Nesakiet nevienam... arī papum ne! Ka lai viņš nenāk kādā dienā un nesāk meklēt savas meitas romantisko dzīvības glābēju. Ko es esmu no jums ņēmis, to atdomu jums atpakaļ... tālāk mani aiztaupiet ar ikvienu žēlīgu atlīdzinājumu, jā?!. Aizmirstiet mani gluži...

No viņas vaiga bija nozudusi spītība un dusmas, acis nodūrusi, viņa domīgi lūkojās uz zemi. It kā nesamanīdama, viņa sniedza tam savu brūno, cimdoto rociņu, un kad tas to turēja cieti savā lielajā, cietajā plaukstā, tad viņa, it kā aizskarta, pacēla pārmetoši acis uz viņu. — Jūs mūsu centienus nesaprotat... mēs nabaga brāļus mīlējam...

Sērīgi viņš pagrozīja galvu. — Jūsu mīlestība ir riebīga!

Jūs tas pajautrina, ka viņi kāri ķeŗ pēc jūsu ubagu dāvanām, jūs meklējat viņu nelaimē laika kavēkli. Tāda mīlestība ir riebīga...

Viņa atkal domīgi nodūra acis un lēni sadrebēja. — Jūs jau izpostāt gluži viņu tikumību, — tas straujāk iesaucās, — nokaujat galīgi viņu dvēseles! Ar sviedriem vaigā tev būs savu maizi ēst — tas ir cilvēku apziņas pamats, un jūs te iejaucaties ar kādu nevajadzīgu žēlastību... Kādēļ tad viņu morāliskais posts ir tik liels, ka viņiem nav nekādu augstāku vajadzību kā tikai pilns vēders, un viņu laime pastāv no glāzes brandvīna... un par to tādi darbi... Kādēļ viņi zemojas jums, jūs apkrāpj, melo, liekuļo un ēd viens otru?.. Lūk, to, kas tiem jāsagaida no sava darba, viņi sagaida no jūsu žēlastības ...

It kā neizprazdama, tā viņu uzlūkoja. — Mans Dievs, ko tad mēs esam sliktu darījušas?..

— Ar savām ubagu dāvanām jūs jau cērtat godīgam darbam pliķi! — viņš arvien vairāk iesila. — Tas ir pret dievišķīgo likumu un tikumu! Tikai mūsu darbs mūs var glābt, ne jūsu žēlastība, jo tikai ar to viss labs nācis pasaulē. Ērti mājokļi, siltas drēbes, visas derīgas mantas un lietas radušās ar darbu... jūs neko neesat uzbūrušas! Un cilvēks, kas var darbu strādāt, tas nav nabags, jaunkundze, nē... Mēs "nabaga brāļi" esam tādi paši cilvēki, tāpat radīti pēc Dieva ģīmja, tāpat dzīvas lapas pie cilvēces koka. Bet dzīvē, lūk, ir dažādas vētras! Daža laba lapa tiek atrauta no koka dzīvības sulas, aizpūsta augstu gaisos uz visiem vējiem un tad, pamesta savam liktenim, nokrīt zemē, sadzeltē un satrun... Tāpat cilvēki, kuŗiem nav darba... redziet, tas nedrīkstētu būt. Ja to reiz novērsīs un katram dos darbu, tad nabagu leģioni nozudīs, un viņu vietā stāsies

cilvēki, kurus jums vairs nenāksies nožēlot... Tādēļ, manas cienījamās, nenāciet vairs šinī placī un neapgrūtiniet mūs ar savu sīku naudu. Un, ja jūs nabaga brāļus patiešām mīļojat, tad mīļojat viņus kā cilvēkus, ar savām sirds asinīm... Tālāk es vairs neko nesacīšu, domāju, ka tagad viens otru saprotam. Un tā nu šķirsimies kā labi draugi... viss lai paliek tur dzelmē noslīcis ... aizmirstiet mani!..

It kā tai būtu grūti uz kājām nostāvēt, tā bija arvien cietāk piespiedusies pie viņa rokas, kanča izkrita zemē, un divas lielas asaras mirdzēja viņas acīs. — Piedodiet... — viņa lēni čukstēja un, aizmirsusi it visu, sniedza tam pretim savu mutīti. Viņš nespēja pretoties un, piemiedzis acis, pie viņas noliecās... Divas mīkstas rociņas apskāvās gar viņa kaklu... karsts elektrisks sitiens caur visu ķermeni — divas reizas viņš sajuta uz savām lūpām karstu, sirsnīgu skūpstu... Nākošā acumirklī viņas nebija vairs ...

Stīvām acīm viņš nolūkojās uz tuvākās stāpeles stūri, aiz kuŗa viņa bija pazudusi... Un drīz viņš dzirdēja, ka tā joņos uz zirga aizaulekšoja...

Kā pieburts pie zemes, viņš stāvēja vēl arvien uz vietas un, kā salda reibuļa apņemts, skatījās uz to pusi, kur viņa bija pazudusi. Viņa krūtīs uzdīga kas savāds, kas sen piemirsts... tas vēlējās, kaut viņa vēl būtu te. Daudz, daudz viņš būtu tai vēl ko teicis, daudz ko sacījis... Un tur viņa nozuda...

Te viņu aukstums sāka purināt, viņš atjēdzās, ka bija līdz pusei slapjš. Un acumirkli viņš izkrita no poētiskās paradīzes rūgtā patiesībā. Īgni viņš nosmējās par šādām mīkstulīgām, bērnišķīgām jūtām. Ko viņš te šim notikumam gribēja piešķirt diezin kādu nozīmi? Bezdarbībā,

gara laika mocīta, viņa meklēja romantiskus atgadījumus ar nabaga brāļiem un varbūt ar tādiem savām draudzenēm palielīsies, un viņš te nu sapņoja tālāk kā romantiskas pasakas salasījies puika, kuŗam pirmās ūsiņas dīgst. Pasakās gan nabaga zvejniekam un princesei izdodas nobīdīt pie malas kārtu aizspriedumus, bet dzīvē starp viņu, strādnieku, ar viņas "smalko sabiedrību" cēlies nepārkāpjams mūris, no viņa bēg kā no spitālīga. Turpat jau vēl pie viņa kājām gulēja viņas jājamā pātaga; pacēlis viņš to svārstīja rokās. To viņa bija pret viņu pacēlusi kā pret suni, kad tas viņai lika manīt, ka viņš tāds pats cilvēks kā viņa... Nejēdzība... viņš ļāvies vēl sevi apmuļķot un padevies viņas untumiem. Suni arī noglauda, pēc tam, kad tam iesper ar kāju, viņai jau ar "nabaga brāli" viss atļauts... Un sašutis viņš svieda pātagu, ka tā nodūca pa gaisu — viņai pakaļ... Nekas, nekas viņu nesaistīja ar šo meitu... tikai naids, — un viņš nozuda nākošā gaņģī...

Otrā nodaļa ATRAISĪTS

Skaistās jaunkundzes Brieža un biedru koku placī vairs nekļuva redzētas, lai gan nosčiki viņas ļoti gaidīja. Kā ūdenī iekritušas! Viņi runāja par tām vēl ilgi ilgi, nemaz nezinādami, kas pie tam vainīgs, ka viņu draudzība atdzisusi... un valodas beidzot aprima. Tikai Šipka šad un tad vēl iegādājās tās glāzes brandvīna un kāri nospļāvās.

Jāni nu vairs neviena neapgrūtināja, gods Dievam, un laiks gāja ātri uz priekšu. Dienas bija īsas, bet aukstas, un jāstrādā bija no tumsas līdz tumsai. Tāda viena kā otra, viss pēc parastas kārtības, tikpat kā viena diena nedēļas aiztecēja, un pienāca priecīgie Ziemas svētki!

Tie viņu tīri pārsteidza. Būtu viņš agrāk uz to domājis un sagatavojies, tas būtu varējis pārbraukt uz dzimteni tāpat kā Krišus. Bet nu vairs nevarēja... viņš nemaz nebija uz to ierīkojies. Jo peļņas ar aukstu laiku bija drusciņ iesalušas, tās neatļāva nekādus ārkārtējus, lielākus izdevumus un uz kompānijas rēķina iedzīvoties viņš arī negribēja. Ko tur nu darīt... bija jāpaliek tepat Rīgā.

Un te nu viņš īsti atskārta, kas viņam paņemts un kā viņam nu trūkst! Viņš bija viens, ārpus dzimtas klēpja, un velti viņš te meklēja pēc dzimtenes svētku omulības.

Te nepazina danču bērnu priekus, seskus, dārziņus, bitītes un dažādas rotaļas, pie kurām piedalījās liels, mazs, vecs, jauns, saimnieks un kalps, un viens zināja kā otram ap sirdi! Viņš iegādājās it labi, ka tādos acumirkļos bija aizmirstas visas raizes un rūpes, aizmirsta, tā sakot, ikdienišķība, visi sajuta ko kopīgu un priecājās. Te no tādas poēzijas ne vēsts, no tādas kopības ne runas! Te priekus pārdeva par naudu... cik tev kabatā, priecājies... Labākās familijas nekur nerādījās atklātībā, lai nebūtu jāsaduŗas ar svētku publiku, kuŗa citādi bija itin laba un pildīja tukšās kases. Dažs labs manīgais te taisīja ar saviem izrīkojumiem varenu ķērienu.

Bet sāpīgākais — viņš bija viens! Tik daudz cilvēku kopā, un tomēr vienam gar otru nekādas daļas,... un tā viņš šinī ļaužu drūzmā nezināja, kur īsti palikt. Nogāja viņš uz teātri — seklas balagānu lugas, aizgāja tālāk uz viesīgu vakaru — zāle pārpildīta, ka ne apgriezties no iereibušas dejas publikas. Arī te viņam nebija nekā... tie ļaudis nesaprata viņu, un viņš nesaprata tos! īstenībā jau tie tāpat bija visi strādnieku cilvēki, tie drusciņ paglītotie — diemžēl, tikai no ārpuses. Tie mācēja taisīt neveiklas "paklaņas" un nēsāja ākstīgus apģērbus, pat pansneja dažam bija uz deguna. Jaunekļi stādījās viens otram priekšā par tirgotājiem, techniķiem vai citiem lieliem zvēriem, ķēkšas — par guvernantēm. Tā viņiem vajadzēja vienam otru krāpt, lai varētu viens otru cienīt vairāk nekā strādnieku ...

Bet šādi prieki bija pieejami tikai strādnieku ļaužu mazākai daļai, lielākā daļa dzīvoja pa vīnūžiem, kas bija pilni, ka rūca vien. Uz ielām varēja pat sastapt cilvēkus ar īsti nejaukām Ziemas svētku dāvanām, ar zilām acīm. Tā katrs priecājās — "uz savu vīzi"... tikai

viņš no šiem Ziemas svētkiem neko nebija mantojis... It neko... tikai tukšu sirdi...

Tad viņu sagrāba liegas sēras pēc dzimtenes, viņš norakstīja savējiem uz mājām lielu, gaŗu, siltu vēstuli; aprakstīja tajā tiem savu līdzšinējo dzīves gājumu, iztēloja jo patiesi savus apstākļus un tad novēlēja tiem priecīgus svētkus... viņš jau arī garā atradās viņu vidū...

Pagāja svētki, darbs atkal iesākās, bet dzimtene un savēji viņam stāvēja arvien prātā. Ilgodamies viņš gaidīja no mājām vēstuli kā citreiz no savas līgaviņas atbildi, bet tā nenāca... Un Krišus pārbraucis arī neko daudz nezināja sacīt, jo tas Brīvniekos nebija gribējis rādīties.

Tā pagāja labs laiks, te kādu vakaru, no darba nākdams, tas sastapa pie savas mājas vārtiem kādu cieti aizplīvurojušos kundzi, kas, kā rādījās, te uz ko gaidīja. Viņam pret šādām smalkas kārtas dāmām nu bija vienreiz aizspriedumi, tādēļ arī viņš šai gribēja ātri gaŗām aizsteigties, kad viņa tam nedroši aiz muguras iesaucās: — Jāni, Jāni ... brālīt!..

Priecīgi viņš satrūkās... tā kā māsas balss! Panācis kādu soli atpakaļ, viņš ieskatījās tai cietāk acīs... Jā, patiešām Alvīna ...

Līksmi uztraukts, viņš to apkampa un skūpstīja... vairākas reizes, bet savā aizgrābtībā nemanīja, ka viņa tā kā vairījās un bailīgi lūkojās sāņus, vai tikai kāds to neierauga. — Māsiņa... Alvīna! Kā mājās iet? Vai visi veseli? Ko dara tavs vīrs, ko māte? Tik ilgi neesam redzējušies... nāc, iesim iekšā... nāc manā rezidencē, tad izrunāsimies!..

Un, sagrābis viņu aiz rokas, tas vilka to uz priekšu,

bet viņa spirinājās. — Nē, nē, iekšā es neiešu... nav tik daudz laika! Man jāiet steidzīgi uz vilcienu... Gribēju tikai ar tevi kādu vārdiņu parunāties... tevis dēļ, brālīt... Ak, tu mums esi darījis raizes... mēs tevis dēļ tik daudz cietuši...

Jānis nesamanīdams izvilka savu pulksteni. — Es darījis ko sliktu?! Nu, nu, tik daudz taču nebūšu grēkojis, ka nevarēsit man piedot!.. Ko niekus, māsa, nāc iekšā! Vēl līdz vilcienam stundas divi laika, un stacija te nav tālu. Kā tu gribi no manis aizskriet — kā no ugunsgrēka, it kā es tevi nespētu pacienāt?! Nē, nē, būsi mans viesis ...

Viņa nelaimīga turējās pretim viņa uzmācībai. — Nē, brālīt, es nevaru... es tur biju! Tā sieva tur teicās būt tava saimniece... tīri atbaidoša, prasta persona, un tad tu ar to ķerli dzīvojot vienā istabā. Un tu zini: mūsu familija —

Jānis sērīgi iesmējās. — Tu biji iekšā? .. Tā sieva jau tikai mana uzkopēja, un Kristaps var iziet ārā, kad mēs runājam... Mēs te nevaram tā izmeklēties kā Brīvniekos. Te ir savāds liktenis, kas vieno turienes kungus un kalpus. Tu zini, ka es ar mūsu Krišu strādājam pie viena darba... jūs viņu atlaiduši...

Viņa pārmetoši ieklepojās. — Kā es to nezināšu, kad visi bērni to jau zin! Tas ķerlis pa svētkiem visā pagastā ar to izlielījies... visa Svarupe par to runā! Tu vari iedomāties, kā tas mums visiem ķeras pie sirds... Mūsu familija... nē, es to neticēju! Vai tad tev patiešām te vajadzēja tik zemu krist, ka tev jāstrādā par prastu strādnieku un jāsaietas ar šādiem ļaudīm?...

Jānis bija kļuvis drusku vēsāks un bija piemirsis arī viņu vest iekšā ... viņš gāja tai līdz atpakaļ uz ielas,

— Vai tu mani tādēļ turi sliktāku, māsa? Sava dienišķa maize man taču jāpelna, vai nu šādā, vai tādā ceļā... Tu sapratīsi it labi, ka es nebūt nebūtu līdis zem plankas, ja būtu varējis saķert ko labāku. Brīvniekos nemūžam nedomāju, ka pasaulē tā iet. Un tagad es pazīstu caur un cauri savu likteni, — domā, ka esmu ar to mierā?.. Es to nolādu! Alvīna, pasaulē varētu būt daudz citādi, daudz citādi... Dažureiz es labāk nezin ko dotu un kur paliktu, kad tikai tiktu ārā no šī vidus, no šī gaisa...

— Es zinu, — viņa to pārtrauca, — es zinu — kādos vilkos tu esi iegājis, tādos tev jākauc! Es varu iedomāties tavu stāvokli. Tu esi mūsu familijas loceklis...

— Ak nē, ne tāpēc, māsa, tāpēc ne! — viņš iesaucās. — Nevis tās smagās nastas dēļ! Vai tad Brīvniekos man bija mazāk grūti jāstrādā un — taisnību sakot, es tur tiku vēl mazāk atlīdzināts. Bet neba nu cilvēkam tik vien vajag kā tās maizes garozas, vajag jau arī cilvēka cienīšanas. Bet te pilsētā daudzi no tās atradinājujušies — brīnišķīgi, it kā varētu atradināties arī no ēšanas un dzeršanas. Viņi ir mierā ar visu, viņi neliekas ne zinām, vai arī to nedrīkst. Un man jāņem tāpat viss līdz kā viņiem... tas ir tas tārps, kas mani grauž... Bet nu nerunāsim labāk par to! Pastāsti, kā jums Brīvniekos iet... kā nāksit šogad cauri?

Saldskāņi viņa ieklepojās. — Nu, paldies par vaicājumu, diezin kā — jau nevar vis sacīt. Ar saimi jau vairs nemaz nevar glābties! Paliek ik dienas bezkaunīgāka un spītīgāka. Žanos saka, ka viņš caur ļaudīm sabojājis tīri savu veselību. Un ar šī gada ražu arī stāv bēdīgi. No Brīvniekiem nokults šogad tikko knapi tūkstoš pūru, un tas pats, kas paaudzis, maksā ļoti maz. Grūti, ļoti grūti, un arī papa mums nevar nekā palīdzēt...

krogū vairs nav nekādas noiešanas. Bet paldies Dievam, nāksim vēl it labi cauri! Papa izveda no Rīgas uzpircējus, un mēs pārdevām no birzs kādu simtu celmu ozolu. Arī uz priekšu mēs varam labi daudz pārdot... tā nauda pienāk tikpat kā atrasta. Nemaz nebiju domājusi, ka viens celms ozolu varētu tik daudz maksāt ...

It kā būtu dabūjis sirdī kādu spēju dūrienu, Jānis apstājās. — Vai, — vai patiešām to vajadzēja... vai jūs citādi nevarējāt?!. — viņš skumji iesaucās. Šī vēsts viņu ļoti pārsteidza... viņam tas nebija nācis ne prātā. Alvīna neatbildēja, tikai skaņi ieklepojās, un klusu viņi soļoja atkal uz priekšu. Dzīvi viņam priekš acīm nostājās šie krāšņie svētbirzs koki, viņš atcerējās gandrīz ikkatru resnumu, slaidumu un savādības, viņš atcerējās skaidri ikkatru, kuŗā vietā tas stāvēja. Viņa mīļie, mēmie draugi! Tur viņam saistījās tik daudz saldu atmiņu no tiem laikiem, kad viņam bija līgaviņa. Savas lapotās rokas pār viņu galvām pacēluši, tie bija mēmi liecinieki, kad viņš tai ko ausīs žužināja... ilgus, ilgus laikus viņi tikai vieni zināja šo noslēpumu! Un nu viņi guļ gar zemi... kuplie zari apcirsti... tā viņi aizies cits pēc cita... kad viņš reiz pēc gadiem varbūt atgriezīsies apraudzīt savu dzimtenes vietiņu, tie viņu vairs nesveicinās... Tikai sīkas, izplūkātas ataudzītes viņš tur atradīs... tās viņu nav redzējušas un par viņu nekā nezina...

— Mamma gan bija tam pretim, — Alvīna beidzot sērīgi nopūtās, — bet ko lai dara, mums citādi bija grūta iztikšana! Tādēļ jau gribam arī priekš tevis nest kādus upurus, tu, brālīt, esi bijis priekš mums tik labs. Bez tevis es nebūtu tik drīz tikusi pie savas laimes, pie žano

sāniem... tas būtu nelietīgi no mums, ja mēs tevi atstātum šinī prastā, necienīgā stāvoklī...

Jānis viņas ierunu neievēroja... it kā gribēdams apslēpt savu uztraukumu, tas ātri ieminējās: — Ko tad vecais Jēkabs dara? Vai ir vēl spirgts un vesels?

— Jēkabs —? Ak tā, — viņa saldi turpināja, — viņu svētdien to paglabājām. Dievs lai mielo dvēseli un piedod grēkus... par mirušu neklājas sliktu runāt, bet man tas vecis ļoti daudz darījis! Kamēr tu vairs neesi Brīvniekos, viņš bija pavisam nepanesams — spītīgs un pretīgs katrā vārdā —

Jānis viņu lielām acīm uzlūkoja un spēji iesaucās: — Viņš ir miris!?. Alvīna, vai tu man vairs nekā laba nevari pastāstīt!.. Nabaga vecais draugs... un es viņu vairs neredzēju, nedabūju tam roku spiest!.. Tad miris... bet kādēļ tad mani neaicinājāt uz bērēm? ..

Viņa saldskāņi ieklepojās. — Nebija jau nekādas bēres — māju ļaudis aizveda uz kapu kalniņu un apraka. Arī manu vīru, Dievs, piedod grēkus, viņš bija ļoti aizkaitinājis! Ne vārda galiņā viņš tam vairs neklausīja... par daudz spītīgs un taču jau no laikiem viņš ēdis Brīvnieku žēlastības maizi. Jā, brālīt, nepateicība ir pasaules alga!

— Es zinu, kādēļ viņš aizgāja! — Jānis aizrauts iesaucās... — Viņš nevarēja pārciest, ka tie tur (ozoli) krita! Nabaga vecais draugs! Viņš jau bija Brīvnieku manta... jums daudz kā pietrūks, to es zinu! Un, ja es vēl būtu Brīvnieku saimnieks, es viņam būtu rīkojis lielas bēres, — visiem svarupiešiem vajadzēja būt, kas viņu pazina! Un baznīcā es būtu licis zvanīt, uz kapiem ņēmis mācītāju. Viņš to pelnīja! Nabaga vecais draugs ...

drusciņ ātrāk tev vajadzēja pasteigties, drusciņ ātrāk.. Es tavas acis būtu godīgi aizspiedis...

Alvīna pietvīkusi pūta vien. — Mēs jau arī to pašu būtu darījuši, ja viņš būtu bijis paklausīgāks! Un ja mums vēl šis gads nebūtu tik grūts... tici man...

Viņš izvilka no krūšu kabatas savu naudas krājumu, ko viņš arvien pie sevis nēsāja klāt. — Māsa, še... es esmu to nopelnījis! Kad tu pārbrauc, tad liec par to Dzirlejas akmeņu krieviem viņam uzstādīt krustu... zelta burtiem, lai viņi tanī iekaļ nelaiķa vārdu. Un, kad tu apmeklē viņa kapu, tad saki viņam, ka Jānis liek viņu sveicināt, sirsnīgi sveicināt —

Balss viņam aizrāvās, un karsta asara noritēja pār vaigu. Pietvīkusi viņa spaidīja rokā naudas vīstoklīti un allaž saldskāņi ieklepojās. Tā lielu laiku viņi soļoja uz priekšu, ne vārda nerunādami.

— Brālīt, — viņa beidzot iesāka, — tu to lietu pārspīlē! Es negribu vis tevi aplaupīt. Liksim vecim paši pagatavot koka krustu... tādi paresni ozola zari mums ir. Kam tādas liekas izdošanas... paturi savu naudu...

— Nē, nē, — Jānis atgrūda viņas roku, — neaizturi mani no sava pienākuma. Es viņam daudz vairāk esmu parādā! Ja jūs viņam celtu piemiņas zīmi, kuŗa tam atgādina nelaimīgos ozolus, tad viņam nebūtu kapā miera —

Vilcinādamās viņa iebāza naudu savā rokas somiņā. — Kā tu gribi, brālīt, tu jau arvien esi liels stūrgalvis. Bet vienā lietā tev neļausim vairs pretoties, neļausim ne par ko... ko tu te mokies par prastu strādnieku. To es nevaru par savu sirdi nest! Nāc atpakaļ uz Brīvniekiem, mēs tev pajumti neliegsim. Mēs tev dosim drēbes,

tu ēdīsi pie mūsu galda... nāc atpakaļ! Tu esi mūsu famiiijas loceklis, paklausi man, brālīt! — viņa glaimi saķēra viņa roku. — Žanos domā, ka tu viņam saimniecībā vari būt ļoti noderīgs...

Šie vārdi kā kāda auksta roka aizskāra viņa sirdi. Ja nebūtu bijis tik krēsls, tad Alvīna, viņu uzskatot, būtu satrūkusies... vaigs krīta bālumā, lūpas raustījās, un acis bargi zibšņoja. — Tu jau nezini, ko tu no manis prasi!.. Man bija grūti, ļoti grūti šķirties no tēva mājām, bet kad nu vienreiz esmu no turienes attrūcis, ko lai tur vēl meklēju? Divus atsistus suķa gabaliņus tu vairs nekad nepadarīsi par vienu veselu... savās tēva mājās es vairāk nevaru būt kā tikai svešinieks un atkal svešinieks! Divi saimnieki tur ir par daudz, tik daudz tās neienes. Mīļā māsa... nerunā labāk! Es jau tā par savu strādnieka vārdu ciešu diezgan, kamēr cits nelietis, kuŗš izstrādājis kauna darbus, ir labākajās familijās censonis un goda vīrs. Mana sirdsapziņa ir tīra... un ko tad vairāk...

— Jāni, nāc atpakaļ! — Alvīna sagrāba viņa roku. — Tu nezini — tādēļ vien esmu braukusi šurpu. Mēs tevi gribam arī vēl turpmāk ieskaitīt par mūsu familijas locekli, gribam arī vēl turpmāk ar tevi saieties. Bet, kad nu tu paliec stūrgalvīgs un pastāvi uz savu galvu, tad es nezinu... Redzi, Teodors būs dienās students un nesīs krāsas, mūsu māsiņa Lūcija stāsies nākošās dienās vietā, tepat Rīgā par skolotāju. Savu eksāmenu viņa nolikusi teicami. Kā lai viņa ar tevi satiekas... kā... tas taču neiet...

Viņš aizstreipuļoja kādus soļus sāņus, it kā būtu dabūjis krūtīs nāvīgu dūrienu. Lielu laiku tas viņu stīvi

uzlūkoja. — Māsa!.. Ko tu runā?! Arī jūs... jums no manis kauns... jums kauns...

— Piedod, Jāni, ka es runāju atklāti, bet tevis labā man tas jādara. Apdomā, ko tu dari, kad tu paliec šinī stāvoklī... apdomā! Nē, — es tevi tad uz priekšu vairs nemaz nevaru apmeklēt...

Viņa ķermenis trīcēja, un uzbudināts viņš kodīja apakšlūpu...

— Beidz! — viņš beidzot drebēdams iesaucās, — balss tāda dobja un savāda. — Tu tādēļ atnāci pie manis... ak, nu es saprotu... Esmu jums par kaunu, un tomēr neesmu neko zadzis un arī nevienu nositis!.. Bēdz — bēdz! Tevi varētu kāds ieraudzīt ar mani kopā... Es to nezināju, nejutu...

Pēdējie vārdi atskanēja tik žēli kā no rautas, trūkstošas sirdsstīgas... Viņa mēģināja atkal satvert viņa roku. — Brālīt mīļais, mēs tevi neatstāsim... mēs nesīsim priekš tevis upuŗus...

Viņš atgrūda to no sevis. — No tevis es vairs negribu nekādu upuŗu!.. No cita es varbūt vēl varētu šos vārdus uzklausīties, no manas māsas mutes tie ir briesmīgi!... — viņš sakampa galvu un koda aiz sāpēm zobus. — Atraisīts, izstumts... no manis kauns... hahaha,, bēdz, hahaha... ko tu vēl kavējies...

Spilgti un mežonīgi viņa smiekli noskanēja tumsā, satracināta viņa smagi elpoja un nesamanīja, ko tālāk sacīt. — Trll, trll, trll, — uz ielas atskanēja zvārguļi, kāds pajūgs tuvojās viņiem lēniem teciņiem... — Fūrman! — viņš uzsauca. — Žigli! Šī kundze brauks uz vokzālu... laid, cik tu vari... viņai nav laika!..

Viņa kautrējās iekāpt un gribēja viņam vēl ko sacīt, bet viņš ar varu to iestūma kamanās. — Brālīt, brālīt, —

viņa šņukstēdama vijās gar viņa roku, — ja tu gribi no mums atraisīties, tad tā ir tava paša vaina. Mēs citādi nevaram. — Jāni, paklausi mūs...

— Nekad! — viņš raisījās no tās vaļā... — ko tu esi pārrāvusi, māsa, tas vairs nav sasienams... ardievu! Nemeklējiet mani, sveicini visus no manis pēdējo reizi... Fūrman, brauc!

Tikpat kā aizšauts, viņš izbrēca pēdējos vārdus, fūrmanis un zirgs satrūkās, un kamanas aizslīdēja. — Trll, trll, trll... — zvārguļu skaņas vēl asāk plēsa viņa ausis un griezās sirdī. Stīvi viņš nolūkojās tai pakaļ, kur tā aiz otras vējluktura gaismas nozuda tālāk tumsā. Ass vējš sagrāba uz ielas sniega pārslas, dzina tās viņam acīs un balsināja viņa matus. Bet viņš to nemanīja, vaigi tam kvēloja kā ugunīs, un karsts mitrums dega acīs ... No viņas mutes viņš bija dzirdējis šos vārdus... kaut viņa ausis būtu bijušas kurlas! It kā apreibis, viņš streipuļoja kādus soļus atpakaļ un atspiedās pie tuvākā telegrāfa staba...

Tumša asins pile nokrita sniegā — no uzkostās apakšlūpas. Viņš sarāvās... Nu viņš bija viens... tikpat vientulis kā šis stabs... Tā, kas tur aizbrauca, tā nebija vairs viņa māsa... tā bija labāko familiju kundze, un viņš vienkāršs strādnieks! Kādēļ, kādēļ?!. Visapkārt tumsa, tumša neredzama vara... viņa rokas savilkās dūrēs un pacēlās pret šo neredzamo ienaidnieku... Kādēļ, kādēļ?..

Un, it kā dabūjis valodu, mēmais stabs, rupji rūkdams un dūkdams, viņam stāstīja ko nesakarīgu. Viņš sāka vērīgi klausīties, it kā viņš saprastu šo valodu. Tūkstoši un tūkstoši cilvēku paliktu atpakaļ, arī tad, kad viņš vairs nebūtu viņu vidū, un viņu apstākļi netaptu

ne par matu labāki. Pret visu to lielo postu taču bija vienalga, vai viņš nu bija necienīts, prasts strādnieks, vai godāts tukls pilsonis. Viņš jau bija daudzmaz apradinājies, viņam visu vajadzēja panest kā vīram. Uz priekšu viņš mācīsies iztikt bez šīs pilsoņu godināšanas, viņš cīnīsies arī uz augšu un pierādīs, ka viņš var būt kas daudz vairāk nekā tie, kas tagad viņu nicina. Bet viņa sirds... no šī brīža ikkatrs pukstiens pieder viņa brāļiem un piederēs arī tiem joprojām, kad viņš jau būtu ieticis augstā goda vietā un viņam rokā atrastos vara. Tātad: lai tie ir viņa sirds tuvākie... un ātri apsities uz papēža riņķī, viņš stingriem soļiem devās atpakaļ uz mājām...

Trešā nodaļa VECAIS BURTNIEKS

Februāŗa saule ar zobiem. Pa dienām tā iedegās jau tik silti, ka jumti sāka pilēt un uz ielām sakrājās ūdens peļķes, bet aiziedama tā bija dzestra un bāla, un naktīs sala vēl jo dedzīgāk knieba. Pie paspārnēm sakrājās ledus tipas, un ielas bija glumas un slidenas.

Sveču puteņi bija nosčikiem diezgan kavējuši darbu... pa to laiku bija lielie kompānijas vakari, bet nu bija darbs jābeidz. Un nekas nekaitēja, vecie lāči (nokrautie planku strēķi) gāja brangi uz priekšu, un neviens par to tā nepriecājās kā Krišus. Kādu vakaru atkal abi istabas biedri gāja taisni no darba uz mājām, un Kristaps laimīgs runāja un runāja par šīs dienas panākumiem... vēl pāra dienas, un gaņģi būs iztīrīti. Bet ar to vēl viņam nepietika, viņš bija izzinājis, cik baļķu vēl uzstāpelēja un cik to pa dienu un nakti fabrikā nogriež, un aprēķināja jau tagad, kad beigs griezt vecus kokus un kad nāks jauni. Viņam pasaulē jau nu cita vairs nekā nebija kā tikai viņa darbs. Jānis sērīgi pasmaidīja... tas pats nelabojamais Brīvnieku Krišus, kas labāk jau visu padarīja šodien, nekā atlika uz rītu, vienalga, vai tā viņa peļņa, vai zaudējums. Bet šejienes darbi nekad nav padarāmi, še viņam jākust kā mašīnas loceklim... jo ātrāk tas kustēja, jo drīzāk tas beigs kustēt...

Viņi vairs nebija no savām mājām tālu, kad viņiem

palaida gaŗām grezna ekipāža. Tajā sēdēja kāds vecs kungs un, vai Jānis nealojās, — tam blakus tā pati jaunava, kas viņreiz placī... Pārsteigts viņš apstājās... ko šie ļaudis meklēja te nabadzīgā sāņu ielā, jeb vai viņi te atraduši taisnāko ceļu uz viesībām? Bet ilgi tiem neatlika laika par to prātot, tos priekšā iztraucēja kāda kņada.

Kādas darbnīcas mācekļi, nākdami no darba, bija sastājuši čupā un kaitināja lielu bernhardīniešu suni, kas gan gāzās ar sparu uz viņiem, bet nevarēja neko padarīt, tādēļ ka tam bija uzpurnis. Tas steidzās atkal atpakaļ, kur uz trotuāra pie zemes kāds ķermenis kūņojās un velti mēģināja piecelties... viņa kungs gan laikam bija ļoti piedzēries.

Puikām skaļi smejot, suns žēli iekaucās, un pakritušais sašutis dauzīja ar savu kruķi pa ielas bruģi. — Sasodīti kanaļas, ko jūs zviedzat!.. viņš iesaucās drebošā balsī... — Līdziet uzcelties ... na, vai būs ...

Jānis jutās nelabi aizskarts... tur tas nebija vis piedzēries, bet nespējīgs cilvēks. — Ak jūs nolāpīti palaidņi, — viņš puikām bargi uzsauca, — vai jums par to smiekli, ka cilvēks mokās?! Kokus jūs visi būtu pelnījuši... — Nokaunējušies tie apklusa, un Krišus vēl piebilda: — Ak slānīt, jaunus kungus, slānīt!.. — Viņi piesteidzās pie nespējnieka, un tas — cik tumsā varēja nomanīt — bija kāds sirmgalvis, pelēku vecmodes platmali un baltu bārzdu.

Jānis līdzēja viņam tikt uz kājām, un Krišus piecēla no zemes kruķi. Viņi nopurināja ar rokām viņa drēbes, un Jānis līdzcietīgi jautāja: — Vai neesat sasitušies, kungs?

— Sasodīta būšana! — sirmgalvis sūkstījās. Sasodītais ceļgals! Kad gadītos kāds fūrmanis... citādi es netikšu mājās.

— Nekas, kungs, tepat mūsu dzīvoklis, — Jānis atbildēja. — Jūs darītu labi, ja jūs uznāktu pie mums augšā un uzgaidītu, kamēr es sadabūnu kādu fūrmani. Šinī ielā viņi reti ieronas... nule gan te pabrauca vēl gaŗām kāda grezna ekipāža.

Svešais pie pēdējiem vārdiem sarāvās un sāka drebēt... — Bet, ja jums tas būtu par apgrūtināšanu, — Jānis sacīja tālāk... — pa trepēm arī jākāpj... es vedīšu jūs uz priekšu. Varbūt, ka mēs satiksim kādu pajūgu. Turieties tikai man pie rokas... tā. Vai jūs tālu dzīvojat? Es jūs varu arī pavadīt līdz mājām, ja negadīsies neviens...

— Dariet tā, mīļais draugs! — sirmgalvis mīkstā balsī atbildēja... — Jūsu skāde tā nebūs... Manas sasodītās kājas...

Lēnītiņām, maziem solīšiem viņi rāpās uz priekšu ... ne viens, ne otrs vairs nesacīja ne vārda. Vezdams pie rokas veco kungu, Jānis it labi noprata, ka viņa ķermenis no uzbudinājuma trīcēja... vienkārši pakrītot uz ielas, nemēdz tik daudz uzbudināties. Arvien vairāk Jāni sagrāba ziņkārība, kas šis vecis, no kurienes viņš tāds ... kālab viņš tik uztraukts? Viņš tam labprāt būtu līdzējis, bet izjautāt viņu tuvāk tas neatzina par pieklājīgu.

Gredzeni uz svešā pirkstiem gan liecināja, ka tas piederēja pie labākajām aprindām, bet Jānis pret tām savu mežonīgo naidu bija gluži piemirsis. Tanī vietā viņu bija sagrābusi tīri vai sievietes ziņkārība. Kas bija šis

stīvais vecis ar resno kruķi? Kālab tas, nevarīgs būdams, gāja kājām un nebrauca braukšus? Kālab tas nedzīvoja iekšpilsētā greznajos bulvāros, ko viņš meklēja te nabadzīgajā nomalē un sadārdzināja trūcīgiem ļautiņiem dzīvokļus? Katrā ziņā tas reiz redzējis labākas dienas — allaž slepus viņš paskatījās uz to sāņus... godīgs vaigs un simpātisks! Laikam kāds vecs mācīts vīrs?..

Kādas savādas kombinācijas viņam uzmācās! Var būt, ka greznā ekipāža, kas nule pat te aizripoja gaŗām, vecim mēdīdama atgādināja vecus, labākus laikus, kad tas vēl sadzīves cīņā nebija izmests uz sēkļa? Lūk, tāpēc tas varbūt uzbudinājās... varbūt, ka tas savu mūžu ziedojis vispārībai, bija varbūt cilvēces labā daudz vairāk strādājis nekā dažs labs. Tam varbūt vēl pienāktos tāda kundzība un lielmanība, bet tam nebija ne tik daudz kā ko pārbraukt ar fūrmani! Un — ak likteņa ironija! — arī kājas tam neklausīja.

Starp pelēkajiem, tumšajiem mākoņiem iedzirkstējās pie debess pa retai spožai zvaigznītei un iededzināja no jauna līdzcietību Jāņa dvēselē. Un klusu viņi soļoja uz priekšu. Lielais suns nozuda brīžam viņiem priekšā tumsā, it kā izlūkodams apkārtni, tad, atgriezies nošņaukstījās viņiem pie ceļgaliem un pazuda atkal. — Te pa šo ieliņu man jāiet, ja drīkstu lūgt! — sirmgalvis atgādināja cieti, gandrīz pavēloši.

Viņi nogriezās kādā šaurā, šaurā malas ieliņā, kas veda pret kalnu. Vecim uznāca garš klepus. Pēdīgi starp augstajām dēļu sētām tie sasniedza nelielu mājiņu ar augstām ļovenēm un priekšas dārziņu. Vasarā te varēja būt patīkami, kad šie lēcu koki un akācijas bija lapās

un ceriņi ziedēja... tagad te vientulis kapa klusums. Jānis vēl palīdzēja vecim uztikt uz augstajām ļovenēm un tas pazvanīja. — Paldies jums! Es būtu iekūlies vēl lielākās nepatikšanās... sasodītās kājas! še jums būs, draugs!

Izvilcis no vestes kabatas kādu sudraba naudas gabalu, tas iespieda to Jānim saujā. Pārsteigts viņš to grozīja pirkstos... viņš nebija to sagaidījis. — Ko jūs gan domājat...

— Par maz? — vecis sarauca pieri un meklēja pēc otra naudas gabala.

Jānis par to jutās vēl vairāk aizskarts. — Paldies par jūsu labo sirdi, mīļais kungs, — viņš dzestri sacīja, — bet pelnījis to neesmu, ka jūs mani apvainojat...

Tagad pārsteigums bija veča pusē. — Kā — tad ne?!. Bet jūs mani pārvedāt mājās ...

— Varbūt jums tie naudas gabali vairāk vajadzīgi nekā man! — Jānis kaitināts attrauca. — Tas jau ir tas lāsts, ka man ir tikai godīgas darba drēbes mugurā... bet manu mazo pakalpojumu un līdzjūtību jūs tādēļ vēl nevarat pirkt ar sīku naudu. Palieciet veseli, kungs!

— Pa, pa, stopē, — vecis viņu saķēra aiz rokas, — lūdzu, lūdzu vēl vienu vārdu! Es jūs tā nevaru laist projām, ohoho, tas neiet, mīļais draugs! Piedodiet manu pārpratumu, es jums pilnīgi piekrītu. Bet tādēļ mums jāiepazīstas... Jums nebūs aiz muguras spļaudīt un turēt mani par kādu lupatu...

Tanī pašā acu mirklī durvis tika no iekšienes atslēgtas, un uz sliekšņa parādījās kāds cilvēks sulaiņa apģērbā ar sveci rokās. Katrā ziņā tas bija veča apkalpotājs... tad taču viņa apstākļi nebija tik gluži bēdīgi.

Slaidais anglis ar iesirmo vaiga bārzdu un sārto seju cienības pilns nolūkojās uz Jāni, it kā jautādams: — Ko tu pie mums meklē?

— A gentleman, James, — viņa kungs sacīja, un Džēma seja tūdaļ noskaidrojās. Viņš godbijīgi palocījās, noņēma antrejā savam kungam mēteli un arī Jānim cepuri un steidzās atkal atvērt tālākās durvis. — Sir, I beg. Have the goodness! (Lūdzu, mans kungs. Esiet tik laipni.).

Tas viss notika tik stīvi un noteikti, ka Jānis bijās, viņa kautrēšanās varētu izlikties smieklīga. — Piedodiet, kungs, — viņš tomēr atvainojās, — neesmu tā uzģērbies kā viesos iet. Varbūt, ka jūsu dzimtai tas būtu par piedauzību.

— Lūdzu uz priekšu, džentlmen, es jums to atvainoju! — vecis godbijīgi sacīja. — Taisni tādi ļaudis, kuŗiem jāapslēpj kāda neģēlība vai cūcība, liek lielu svaru uz savu apģērbu. Pasaule ir pilna lupatu, bet mēs mēdzam tos apspiest no ārienes... Un dzimtas man nav... nav arī nekad bijis... Esam tikai trīs, es, Džēms un Brūnis, kas mājās drīkst staigāt bez uzpurņa... Tā sasodītā kāja! Jeb, labāk sakot ka man jāklausa tie sasodītie ārsti... nākošu reizi mani pavadīs Džēms... It is shoking, James! (Tas ir nejauki, Džēms!).

— O yes, captain! — Džēms attrauca, un viņi iegāja dzīvoklī. Priekšējā istabā uz ēdamgalda dziedādams kūpēja patvāris un pie grieztiem dega spoža, liela lampa, tā ka te par gaismas trūkumu nebija ko sūroties, Jāni bija lieliski sagrābusi interese par veco kungu... viņš ieskatījās tagad tuvāk bālajā, gudrajā sejā, kur zem kuplajām uzacīm melnās acis vēl mirdzēja tik dedzīgi

un sirsnīgi. Baltā bārzda un mati pavairoja jo vairāk viņa cienību. Jānis izturēja mierīgi tā skatienu, un viņam bija sirdī tā kā prieks, ka bija uzaicinājumu paklausījis.

— Tā, te ir mana būda, mans nams un mana pils, — vecis sacīja. Nav liela, pavisam tikai trīs "rūmes'", kuŗas savienotas noder vairākām vajadzībām: priekšā — "sittiņrūms" (dzīvojamā istaba) un "deiniņrūms" (ēdamā istaba), tur dibenā mana "bedrūms" (guļamā istaba), bibliotēka un "stodis" (darba istaba). Blakus ir ķēķis ar piederīgām rūmēm, kuŗas neaprobežoti pieder Džēma rezidencei. Brūnis pārmaiņus dzīvo pie mums abiem... Tā nu būsit mans viesis, parunāsimies kādu stundiņu, džentlmen... ņemiet sēdekli! Mans vārds ir Burtnieks... bijis kapteinis ...

Jānis drusku piesarka, bet veča balsī nevarēja nojaust ne mazākas ironijas pēdas. Viņš tādēļ sirsnīgi kratīja viņa roku. — Ļoti priecājos, kapteiņa kungs! Priecājos ļoti, ka man gods ar jums iepazīties! Mani sauc Jāni Brīvnieku, bet es esmu — tikai fabrikas strādnieks ...

Vecis par viņa kautrību, it kā vairīdamies, atmeta ar roku. — Tas te nekrīt svarā! Katrā ziņā jūs esat krietns strādnieks... piedodiet, ka jūs tur pie durvīm apvainoju... zinu, tas sāp! Es esmu to piedzīvojis. Esmu par jums līksms. Brīvnieka kungs... man ir tā, ka es būtu sastapis labu cilvēku, īstu vīru, kādus pasaulē var satikt tik maz. Man būtu ļoti žēl, ka mēs redzētos pirmo un pēdējo reizi; tas, protams, atkarājas no jums... Esmu gluži viens... tāds vecs koks. Man nav ne radu, ne draugu, un es arī viņus nemeklēju. Jo ļoti vajag sargāties ... pasaule ir pilna lupatu...

Viņa balss atkal tā kā drusku iedrebējās, un Jānis brīnēdamies viņu uzlūkoja. Viņam metās tā savādi ap sirdi... vismaz tādu izturēšanos pret sevi, kā pret strādnieku, viņš nebija radis. — Mīļais kungs, — viņš aizkustināts sacīja, — es ļoti priecājos un jūtos pagodināts, ka jūs man uzticaties. Bet vēl jo vairāk man kļūst labi ap sirdi, ka jūs mani ieskatāt par cilvēku tādēļ... nu tādēļ, ka es nopelnu savu maizi smagi, grūti strādājot. Citi to nedara!..

Vecis sērīgi pasmaidīja. — Zinu, zinu, pazīstu šos ļaudis itin labi. Zinu viņu centienus, viņu uzskatus... nekur tie nav tik šauri kā šinī pilsētā. Netrūkst ne vientiesīšu, ne lupatu, bet kas mums tur par daļu! Mēs viņus nepārvērtīsim ... Lūdzu, mans kungs, sēdīsim klāt un iebaudīsim kādu glāzi groka! Ir labāk, ja kādreiz lūko ko aizmirst... ko nevar grozīt... un tā es dažu vakaru iebaudu pirms gulēt iešanas... Lūdzu...

Džēms pa to laiku bija pasniedzis glāzes, un sirmgalvis pats ar savu roku sarīkoja arī Jānim dzērienu. — Kā jau sacīju, mans kungs, man būtu ļoti žēl, ka mēs satiktumies pirmo un pēdējo reizi. Ja jūsu godīgā seja nemelo, tad esmu atradis labu cilvēku, kuŗam var uzticēties. Var būt, ka mēs kļūstam vēl draugi.

Jāņa acis pamirdzēja. — Es jūs redzu savā mūžā tikai pirmo reizi un jūs mani redzat pirmo reizi, bet jūsu draudzību es no visas sirds pieņemtu. Un jūsu uzticību es nelietīgi nevalkātu, uz to varat palaisties. — Jo arī jūs esat nelaimīgs, to noprotu... tūliņ nopratu pirmā acumirklī...

— Es jums pateicos, ļoti pateicos! — sirmgalvis drebēdams sacīja. — Jūs mani ļoti iepriecināt!.. Un ja jūs

atklājat pie manis kādas īpašības, kas jums nepatīk, tad lūdzu piedodiet man to. Esmu nu vienreiz tāds savādnieks, vecs prauls, mani vairs nevar locīt... es drīzāk lūstu!.. Jūs sakāt, ka es esmu nelaimīgs... esmu vēl vairāk nekā nelaimīgs... es esmu miris!..

Glāze viņa rokās sāka trīcēt, vaigs sāpīgi savilkās un lūpas raustījās, kaut gan viņš, acīm redzot, lūkoja savaldīties. Līdzcietīgi Jānis viņu lielām acīm uzlūkoja. — Jā, jā, jaunais draugs, brīnieties vien... es esmu miris... jau priekš ilgiem, ilgiem gadiem!.. Haha, es gribu satikties ar labu cilvēku, bet pats vairs neesmu nemaz cilvēks... Un es zinu labi, kādam labam cilvēkam vajag būt, un tomēr neesmu tāds bijis... sdeath! (velns, ellē!) ...

Lādēdams viņš nelabi iesaucās, suns, kas bija nolicies pie krāsns uz āpša ādas, piecēlās un sāka smilkstēt. Arī Džēms līdzcietīgi uzlūkoja savu kungu, kuŗa vaigs raustījās sāpēs. — Our lord and saviour Christ is gracious, captain, — viņš svaidītā balsī sacīja. (Mūsu kungs un Pestītājs ir žēlīgs, kaptein!)

— The rethorications, James, the rethorications! — kapteinis atmeta ar roku. (Izrunas, Džēms, izrunas.)... — Tā, jaunais draugs, Džēms man stāsta arvien par šo lielo, labo lordu, kas viņam arvien palīdz, palīdz arvien... bet kas man var līdzēt!.. Jo redzat, viena kāja mani vairs neklausa un otra jau arī stāv pie kapa malas... un es tomēr vēl labprāt dzīvotu!.. Kad es to visu iegādājos un atskatos uz savu zaudēto mūžu — —! Un tomēr vēl lupatas un draņķus sēdina goda vietās kā goda vīrus... Es viņu šovakar satiku... es braucu tanī ekipāžā, kad es vēl dzīvoju...

Glāze izkrita viņam no rokām zemē un saplīsa drusku

druskās. Uzreiz viņš izgrūda kādu spilgtu, nesaprotamu skaņu un uzlēca trīcēdams kājās, te kruķis, smagi klivkstēdams, nokrita no viņa paduses zemē. Brūnis žēli iekaucās... no sāpēm savilktais vaigs raustījās kā krampjos, rokām pieķēries pie galda malas viņš, zobus sakodis, turējās tiem pretim un izlaida gaŗu, sāpīgu šņācienu: — Sisisi... — Bija žēl redzēt, kā sirmā galva drebēja un acis drudžaini spulgoja...

Arī Jānis uzlēca no sava sēdekļa un līdzēja viņam nosēsties atpakaļ uz krēsla. Tas nesamanīja, kā viņu žēlot, kā viņam līdzēt, un tomēr neko vairāk nevarēja kā piecelt no zemes vecā vīra kruķi un atsliet to viņam pie sāniem. — Jūs esat nelaimīgs, kungs, — viņš aizrauts iesaucās, —... ļoti nelaimīgi...

Džēms tagad nesacīja ne vārda un rāmiem soļiem piegāja pie sienas viņiem taisni pretim. Viņš atvilka no turienes kādu priekškaru, un greznā rāmī viņiem tur mirdzēja pretim vārdi: " And forgive us our debts, as we forgive our debtors!" (Un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem!) Kā akmenī iestindzis, vecis tos brīdi uzlūkoja un beidzot smagi nopūtās. — Ah, — tās ir labākās zāles... tā mums Lielais cilvēku mīļotājs mācījis lūgties!.. Varena zalve... mans vienīgais līdzeklis... un, kad ar to ierīvē krūtis, ah — paliek labāk... — Aizsedzis vaigu rokām, viņš noliecās uz galda malas un raustīdamies šņukstēja... — Un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam...

Tā viņš palika kādu laiku mierā, un istabā iestājās kapa klusums. Džēms sakopa saplīsušās drumslas, atnesa citu glāzi un sataisīja kapteiņam jaunu dzērienu. Beidzot viņš atkal pacēla vaigu, krampji bija nostājušies,

tikai tur vēl bija lasāmas dziļas sāpes. — Vai ne, jaunais draugs, — viņš, sērīgi smaidīdams, iesāka, — neesmu diezin cik piemīlīgs? Dzīvs līķis — vai nav briesmīgi! Bet mana sirds vēl dzīvo un dzen vēl arvien uz priekšu manas kūtrās asinis. Kaut viņa arī būtu mirusi. .. kaut viņa būtu no akmens, tas sasodītais gaļas gabals! Kaut es viņu varētu izraut no savām krūtīm un aizsviest tālu projām... tad viņa mani reiz laistu mierā... Ko viņa iedomājas, ka es vēl dzīvoju... es esmu miris! Un tad, kad es to iegādājos, tad man uznāk untumi, es sāku tad trīcēt un kaukt. Tik traki, ka tas pat Brūnim caur sirdi iet, un arī viņš kauc līdz un dažu reiz vēl trakāk... Hahaha! Vai nebūtu labāk, ka viņa būtu mirusi, ciestu klusu un es būtu dzīvs? Un tomēr viņa prasa cilvēku mīlestību un cilvēku līdzjūtību, viņa negrib būt vientule un negrib arī mirt. Hahaha! Tā mēs dzīvojam mūžīgā kaŗā... Piedodiet man, vecam pļāpām, ka es jums klāstu savus sīkumus, bet tā mēs ņemamies arvien... kad jūs te neesat, mēs ņemamies ar šīm četrām sienām... Hahaha...

Un ar īstu karātavu humoru viņš smējās un smējās, kamēr viņam asaras sprāga pa acīm. Jānis, vēl arvien neizprazdams, viņu lielām acīm uzlūkoja. — Piedodiet, kapteiņa kungs, ka es tomēr jūs nesaprotu... jūs esat dzīvs, tik taisni es to ar savām acīm redzu... Un jūsu vaigs man liecina, ka jūs nebūt nevarat būt tik ļaunu nodarījuši, ko citi nedarītu. Cits varbūt jūsu vietā uzstātos ar to apzinīgāko vaigu pasaules priekšā kā goda vīrs... Tik, cik varu no jūsu vārdiem nojaust, tad jums savā mūžā kas sāpīgs atgadījies... jūs jūtaties nelaimīgs. ..

— Ir labi, ir labi, jaunais draugs, neizbīstieties! —

kapteinis sēri attrauca. — Neesmu ne zadzis, ne arī kādu nositis... neviena kakla tiesa arī nav par mani spriedumu izsacījusi. Es pats sevi esmu notiesājis. Esmu bijis pats savs zvērināts tiesnesis un ne citiem esmu miris, tikai sev. Es ciešu tādēļ, ka neesmu lupata, un tādēļ ceru, jums būs ar mani drusciņ līdzcietības, kaut arī reiz tāds esmu bijis. Starp vilkiem būdams, esmu kā vilks kaucis! Varbūt, ka esmu bijis mazāk vainīgs nekā gļēvs, — sasodīta gļēvulība! Tas jau ir visas nelaimes cēlonis, ka mums trūkst spēka... un — tādēļ sirdsapziņai atbildēt. Man vajadzēja mirt... morāliski mirt... tam vārdam, ko es no sava tēva mantojis... kā lupatām... Tas ir tas tārps, kas grauž manu sirdi...

— Jūs esat varbūt tikai par daudz godīgs! — Jānis iesaucās. — Tik godīgs, ka pat sev esat bīstams...

— Hahaha — mēs nepilnīgi radījumi! Šis vīrs, kuŗu es šovakar satiku... viņš man ļoti daudz ļauna darījis var būt, ka viņš vien pa lielākai daļai pie manas morāliskās nāves vainīgs. Jūs mani netiesātu tik bargi, kad jums to visu izstāstītu... Grūti... patiešām grūti nākas aizkustināt sen apraktas lietas...

Viņa sirmā galva saka atkal drebēt un lūpas raustīties...

— Nē, nē, es negribu vairāk zināt, — Jānis viņu pārtrauca, — man nav nekādas tiesības jūs tiesāt, un es arī negribu jums izspiest jūsu noslēpumus. Es jums uzticu, ka tas, ko jūs sakāt, ir patiesība... tam vajag būt bēdīgam stāstam! Es negribu jūs mocīt ar sāpīgām atmiņām... esmu pārliecināts, ka jūs esat goda vīrs un esat stādāms augstāk par dažu labo. Sniedzu jums pilnīgi roku kā tādam, un, ja es vien kādā ziņā varētu jums pakalpot, tad labprāt to darītu...

— Es jums pateicos, — vecis saķēra viņa roku... — jūs izturaties kā īsts džentlmenis! Gandrīz varētu sacīt, ka pasaulē nemaz nevar tik daudz uzticēties... tajā par daudz lupatu. Bet es par to priecājos... man tas dara labu... Reiz jums gribu no sava dzīves gājuma to uzticēt, ko vēl nevienam cilvēkam neesmu sacījis... reiz, kad būšu pie labākas dūšas un kad mēs tā tuvāk... Bet, ja jūs ne... tad lai viss paliek noslēpums un iet līdz ar mani kapā...

— Ja es jūsu uzticību atraidītu, — Jānis sacīja, — tad jau es jūs apvainotu. To es negribu... ja jūs no brīva prāta to gribat darīt, labprāt — bet es negribu jūs tirdīt, itin kā es par jums šaubītos. Tādēļ es šovakar vairāk nekā negribu zināt...

— Tā labi, mēs viens otru saprotam! Man kļūst vieglāk, bet nu uztaisīsim vēl glāzes, un te ir cigāri, ja vēlaties, šodien par to vairs nerunāsim... Bet, ja es visu vainu uzkrautu tikai vienam vīram, tad tā arī būtu aplamība. Mani mati ir jau balti, un es esmu daudz ko piedzīvojis — labu daļu pasaules apskatījis un esmu nācis pie pārliecības, ka cilvēce ir vāja un nav dziedināma. Viss ļaunums ceļas no viņas pašas vien. Tā jau ir tā sasodītā būšana, ka mums nav tāda ārsta, kas var dziedēt visas kaites, pietiek, ka var drusku remdināt mūsu sāpes. Es esmu meklējis brīvību un taisnību, esmu tvarstījis pēc labiem tikumiem šaipus un viņpus jūras, — esmu viņiem sekojis tikpat kā kādai maldu ugunij, bet es neesmu to atradis! Un es esmu pārliecināts, ka tos nevar atrast... tā taisnība, brīvība un tikumi, kas mums ir, tie ir cilvēces gara augļi, visas cilvēces izplūdums, — bet kā var būt labs auglis, kad koks pats ir satrunējis?! Nekur tie nestāv uz cietiem pamatiem, nekur nav nekustināmi

un negrozāmi. Un tādēļ es esmu zaudējis uz cilvēci visas cerības. Viss, ko mēs iesākam un darbojamies, ir tikai kāršu mājiņa, kas sakrīt pie mazākās vēsmiņas grūdiena... Jūs sapratīsit, ka man vairs nevar būt ne ticības, ne cerības... es esmu miris!.. Jau sen, sen man nav vairs nekādu augstāku centienu, nekādu ideālu... Vai jums tādi ir, jaunais draugs?..

Jānis, šos vārdus pārdomādams, lūkojās piesarcis pār savu glāzi. — Jūs man nestāstāt gluži ko jaunu, kapteiņa kungs... bet man tomēr vēl ir ideāli, un es ticu! Es ticu, ka labam vajag uzvarēt ļaunu, un vienreiz viss taps citādi... Jā, to es ticu, kapteiņa kungs!..

Dedzīgi un pilnā pārliecībā viņš izteica pēdējos vārdus, mirdzošām jūsmām acīs un savā krēslā saslējies. Sirmgalvis viņu pētījoši uzlūkoja un beidzot sērīgi nogrozīja galvu. — Tad jūsu dzīves laiviņa vēl nav no klintīm dragāta ... jūs esat vēl laimīgi... laimīgi...

— Nebūt ne, mīļais kungs! — Jānis attrauca. — Gan tik daudz nebūšu pieredzējis un piedzīvojis kā jūs savā garajā mūžā, bet no kāda rožu dārza arī neesmu iznācis. Varu sacīt, ka esmu piedzīvojis vairāk slikta nekā laba. Jūs man par sevi neesat jau tik daudz uzticējuši, atļaujiet, ka arī es ļauju jums drusciņ tuvāk iepazīties ar manu pagātni... Jau no jaunības dienām smagas nastas spiedušas manus kamiešus... es biju saimnieks uz laukiem. Familijas apstākļu dēļ, ka nevarēju saviem brāļiem un māsām izmaksāt pienākošo mantojuma daļu, man vajadzēja atstāt savas tēva mājas — jūs gan saprasīt, kas tas ir! Ne par kādu naudu es nebūtu to darījis, bet nu man vajadzēja... un nevaru vis sacīt, ka paša vainas dēļ... Tamlīdz lielu triecienu es dabūju caur neuzticīgu mīļāko... kā mēs viens otram bijām

nozvērējušies! Un tomēr aiz manas muguras, man ne vārda nesacījusi, viņa salaulājās ar citu, — un tikai tās nieka mantas dēļ. Arī to jūs sapratīsit! Es to nebiju sagaidījis un kļuvu gandrīz ārprātīgs... tagad esmu apmierinājies, viņa man sirdi vairs negrauž... No dzimtenes dodamies svešumā, es arī liku lielākas cerības uz pasauli, bet tā mani pievīlusi — gandrīz tāpat kā mana līgaviņa. Ka esmu tagad vienkāršs strādnieks, planku nesējs, to es vēl neieskatu ne par kādu nelaimi, — arī materiālā ziņā man neiet sliktāk kā agrāk, kad tikai citi par godīgu darbu domātu to pašu ko es. Mans Dievs un Tēvs, vai tad es nu esmu tapis sliktāks, bet mani tautieši — saimnieks būdams esmu ar citu dažu labu pudeli iztukšojis, — tagad tie no manis sargās tikpat kā žīds no cūku gaļas... Ar vārdu sakot, ķerdamies pie vienkārša darba, esmu zaudējis pie tā saucamās sabiedrības visu kreditu, pat no savas dzimtas esmu izstumts... pat mana māsa man acīs pasacīja, ka, kamēr vien man bužuruncis mugurā, es savai familijai esmu miris... To jūs vislabāk sapratīsit, kungs! Un es citādi nekā nevarēju... varēju vēl laimīgs teikties, ka saķēru kaut kādu darbu, un patiešām nevaru izprast, vai tādēļ es būtu šādu nicināšanu pelnījis... Mani uzskata kā kādu spitālīgu... turpretim tie lielākie draņķi, tie lielākie lupatas tiek sēdināti goda vietā, varu jums liecināt - tiek loloti un glaudīti par to vien, ka tie saprotot — nu, sacīsim — dzīvi!.. Un, kad nu vēl īsti dabūju iepazīties ar saviem bēdu brāļiem, savā apkaimē ar to lielo postu, tad varēsit gan iedomāties, kādā es daždien esmu atradies gara stāvoklī! Tā viens pats gluži atstāts, panīcis, nesaprasts, gluži kā jau kad saka viens cilvēks ir nulle. Bēdīga, nožēlojama nulle!.. Krūtis man dažreiz

žņaudzās cieti, naids mani slāpēja nost... es ienīdu no sirds dibena visu pasauli, šos "lepnos pilsoņus", nevarēju bez skaudības uzskatīt it neviena, kam bija labākas drēbes mugurā... Bet beidzot es sāku sevi jautāt: — Ko tas viss līdz... ko tas palīdz?! — Ar to ja, ne sev, ne citam neesmu darījis kādu labumu, ka es vairāk ne, kā tikai nīstu...

Uzmanīgi, tikpat kā akmenī sastindzis, kapteinis klausījās, tikai viņa vaigs allaž paraustījās un tanī varēja nomanīt pārsteigumu.

— ... Es nevaru arī nekādu labumu darīt, un tā es lūkoju atsvabināties no šī grauzēja tārpa. Manā sirdī uzdīga kāds ideāls, pēc kuŗa tagad gribu censties. Es gribu uzstrādāties par fabrikas direktoru... es gribu tikt uz augšu! Jums varbūt tas izklausās smieklīgi, un es arī pats nojēdzu, ka tā ir pārdroša vēlēšanās. Esmu tikai vienkāršs strādnieks bez kaut kādām protekcijām, tas jau izklausās tikpat kā pasakā... Bet tas nu ir mans mērķis, un pēc tā es gribu censties — un ar visiem spēkiem censties! Ne sevis dēļ, ka es tad lielā mērā iegūtu pilsoņu cienīšanu, bez tās es nu varētu iztikt, un maz tā man arī darītu prieka, bet es tad varētu pastrādāt ko pozitīvu. Es esmu apsvēris, ka mans naids ir tikai noliedzējs spēks, ar kuŗu es nevaru nekā radīt, nedz laba darīt, — citādi, ja es cenšos panākt ko pozitīvu, tieku priekšgalā... tāds direktors zināmos apstākļos var ļoti grozīt savu strādnieku likteni! Piekrītu jau arī jums, ka pasaulē nav tāda ārsta, kas var dziedēt visas kaites, bet remdināt mēs gan katrs tās varam, un viens pēc sava stāvokļa vairāk, otrs mazāk. Un, ja katrs vispārības labā strādātu tikpat daudz laba kā slikta, tad vispārējā bilde varbūt iznāktu drusciņ citāda... Ai, kapteiņa

kungs, un, ja mēs tad neceļam visai augstus prasījumus, tad — vai jau nebūtu mums tā labuma diezgan!.. Lūk, tādēļ mana cenšanās uzstrādāties tādā stāvoklī, kur man daudz teikšanas un darīšanas...

Arvien vairāk un vairāk veča vaigs atdzīvojās, un acis iesāka spulgi mirdzēt. — Es jūs apskaužu, — viņš strauji sagrāba Jāņa roku, — no visas sirds apskaužu, kaut arī jūs esat tikai vienkāršs strādnieks! Nevis tā, kā reiz kāds zosu tēviņš, kas vēlāk kļuvis par lielu dziesminieku, un nu saka: — es jūs apskaužu, jūs nabaga ļaudis, jums ūdens malka iet vairāk pie sirds nekā man vīns. Jo arī es reiz līdz ar jums esmu to baudījis, es varu to sacīt!.. Hahaha! Varbūt arī Brūnim ūdens labāk iet pie sirds nekā man groka, bet es lai viņu par to apskaustu?! Bet jūs es apskaužu, jūs gan... jau tik daudz cietis un tomēr vēl jauns! Tikpat daudz spēka dvēselē kā kaulos, gaišs prāts un tad vēl ticība un cerība... spējat sajūsmināties... jūs esat vārda pilnā ziņā jauns! Cik labi, cik labi tam, kas cer un tic, cik liels viņa morāliskais spēks... ah, to jūtot, arī man kļūst labi ap sirdi, — kad es varētu vēl no miroņiem piecelties!.. Jā, jā, — kas to zaudējis, tas ir tikpat nožēlojams kā aplamnieks un ģeķis, tas var izdarīt visādas muļķības... Es tāds esmu... nav spēka pacelties, paspēju tikai trīcēt un kaukt — itin kā tas ko līdzētu...

Viņš izgrūda sāpīgu nopūtu un nokāra galvu uz krūtīm. Arī Jānis nošļuka un viņu domīgi uzlūkoja. — Vai tad patiešām esmu apskaužams... vai es savu mērķi arī savā mūžā sasniegšu? Kas to zin?! No saviem piedzīvojumiem jau varu spriest, kādi nepārvarami šķēršļi man ceļā stāsies. Tur vajag arī sabiedrības piekrišanas, un es zinu gan, kas man no tās puses sagaidāms. Jā, kad

es nebūtu tikai vienkāršs strādnieks. Tādēļ man dažureiz uznāk arī šaubas. Es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kas gribētu tvarstīt nesasniedzamus ideālus pa mākoņiem... lietas jāņem tā, kā tās ir... un tā man dažureiz iesitas prātā: "Iedomība, ģeķība, ziepju burbuli! Tas nekad nevar piepildīties..." Tā es cīnos ar sevi vai, labāk sakot, mani ideāli ar rūgto patiesību, un, kad mani brāļi zinātu manu nodomu, viņi piesistu mani krustā... Un arī man pašam ir tā, it kā tas būtu grēks no viņu vidus izšmaukt un viņus atstāt! Jo vai tad es esmu radīts pēc citāda ģīmja nekā viņi? Kad es par to domāju, tad man ir tā, it kā man spārni būtu apgraizīti! — — — Bet viena balss krūtīs mani atkal un atkal skubina un mudina: tev vajag tikt uz augšu, nepagursti, te tu nekā nevari darīt laba... Un es nevaru šai balsij atsacīties, man viņai jāseko, un es arī nederu cietēja lomā, man vajag darboties!.. Un kaut es arī tikai vienu akmentiņu varētu piemest pie lielās attīstības būves, tad arī es savu tiesu būtu darījis!.. Un tādēļ — lai tur būtu, kas būdams, es gribu censties un cīnīties. Vissliktākā gadījumā jau arī varu palikt tikai pusceļā, bet, ja esmu darījis, ko paspējis, un tad arī vēl ne — nu, lai tad mani atvaino...

Domīgi viņš izvilka un apskatīja savu pulksteni... tā sarunājoties, vakars bija nemanot aiztecējis, un laiks uz mājām iet. — Nē, nē, jūs savu mērķi sasniegsit! — kapteinis, kā no miegiem pamodies, spēji iesaucās. — Cilvēks, kam tik stipra ticība... tas jau citādi nemaz nevar būt! Jūs esat jauns... jūsu spēja galvo par sasniedzamām sekmēm, nē, nē, — es jūs vairs neapskaužu, es priecājos! Ļoti priecājos un novēlu jums labas sekmes... O, jums vajadzētu arī iepazīties ar maniem draugiem

tur bibliotēkā! Es ar viņiem ļoti daudz sarunājos, jā, jā, — jums taisnība... Ja katrs tikai vienu vienīgu akmentiņu piemestu pie lielās attīstības būves, kas tā būtu par lepnu ēku?! Mēs visi dzīvotu pilīs...

Un atkal, domīgi smaidīdams, viņš lūkojās lampas spožumā, kas mirdzēja viņa acīs. Pēdīgi Jānis piecēlās atvadīties. — Pateicos jums ļoti par vakaru... ir jau vēls...

— Vai jau, mīļais jaunekli?! — kapteinis silti saķēra viņa roku. — Mums daudz vēl kas būtu jārunā. Kad es jūs atkal pie sevis redzēšu? Var būt, ka tā, kopā turoties, mēs varam viens no otra ko mantot. Jūs mani atkal apciemosit, jā?

— Ar lielāko prieku, kapteiņa kungs! — Jānis attrauca. — Ja tik jūs to vēlaties! Man, nesaprastam vientulim, jūsu ielūgums jo mīļš... Cilvēks taču nevar bez kopības dzīvot... vajag savas jūtas un domas izmainīt... vajag ... tikpat kā ieelpot gaisu ... Kad jūs vēlaties, lai es nāku?

Vecis par to kļuva ļoti līksms: — Kā jums labāk iekrīt?!. Nu, sacīsim svētdien, — bet tad jūs visu dienu būsit mans viesis...

— Pateicos ļoti... es būšu! Uz redzēšanos, kapteiņa kungs!

Kā tuvi pazīstami viņi vēl sirsnīgi spiedās rokas, tad Džēms sveci rokā palaida Jāni pa durvīm.

Vecais anglis gan arī laikam drusku saprata, ko viņi runāja, jeb viņš to noprata no viņu sejām. Stīvi un pilns cienības viņš viesi izvadīja, bet tomēr viņa acīs mirdzēja sirsnība. "Sir, good bye!" viņš Jānim vēl nosauca pakaļ. "I wish you a good joumey ... (Kungs, dzīvojiet veseli! Novēlu jums laimīgu ceļu...).

* * *

Ar savādām jūtām sirdī Jānis tanī vakarā pārgāja mājās. Un visu nedēlu viņš tad domāja uz svētdienas ielūgumu un par to priecājās. Viņam likās, it kā dienas būtu gaišākas un saule sildītu siltāk... lielajā ļaužu jūrā viņš nu bija uzgājis patiesu draugu, cilvēku, kas viņam juta līdz. Un viņa draugs nebija vis kaut kāds! Cienīgs, izglītots sirmgalvis, priekš kuŗa viņš katrā laikā varēja pacelt cepuri... cienību viņam nemaz nevajadzēja liekuļot. Un ka tāds vīrs viņu turēja par sev līdzīgu un dāvāja tam vēl savu uzticību, tas viņam bija lielākais gandarījums. Jauna apzinība ielējās viņa krūtīs!... Viņš nemaz vairs nevarēja svētdienu sagaidīt, jo pie vecā kapteiņa bija arī kas noslēpumains, kas viņu ļoti interesēja. Sirds degtin dega iepazīties ar šo vīru vairāk un tuvāk...

Kad beidzot gaidītā diena bija pienākusi, viņš apvilka savas labākās drēbes un stingriem, apzinīgiem soļiem, kā īsts džentlmenis, devās uz mazo mājiņu. Noteiktā laikā viņš atradās uz augstajām ļovenēm un vilka pie durvju zvana.

Džēms atslēdza durvis, un viņa dzestrā, nopietnā seja pārvērtās laipna kā saulīte, Jāni ieraugot. — Good morning, Sir, good morning! The captaine will to rejoyce himself! (Labrīt, kungs, labrīt! Kapteinis priecāsies!)

Steigšus viņš tam paņēma cepuri un mēteli; arī Brūnis izsteidzās priekšistabā un, degunu šņaukstīdams, Jānim pieglaudās. — Who is there, James? — kapteinis otrā istabā iesaucās. Mister Breevneix? Egad! Come on! Hearty welcome... (Kas tur ir, Džēms? Brīvnieka

kungs? Patiešām! Uz priekšu, uz priekšu! No sirds sveiki...) Atspiedies uz sava kruķa un rīta svārkos, viņš kliboja tam jau pretim.

No sirsnīga uztraukuma viņš drebēja, kad tie atkal sniedzās rokas. — Tas ir labi, ka jūs nācāt, tas ir labi, jaunais draugs! Šodien centīšos jums būt labāks biedrs, ne tā kā viņu vakar. Mans vecais ģindenis atkal pilnīgi kārtībā... tikai no tā kritiena bija drusku kāda skrūve palikusi vaļā... no satricinājuma. Un tā vecās aizrūsējušās atmiņas spraudās tikpat kā pa ventili laukā... viss jau sen bija aizmirsts... tādēļ mazuliet tā kā skumjas. Bet piegriezīsim atkal trako skrūvi, piegriezīsim!.. šodien es varu atkal būt jautrs...

Džēms tūdaļ pasteidzās ar viskiju un uzkožamiem, un kapteinis atgādināja Jānim, lai tas jūtas kā savās mājās. — Es neesmu bagāts vīrs, to redzat no manas vienkāršās iedzīves. Bet savu maizi es vēl nopelnu, klusu un godīgi... esmu aģents dažām ārzemju firmām. Visa mana bagātība sabāzta tur tais divos grāmatu skapjos manā "bedrūmē", kas tamlīdz arī mans "stodis". Gribu jūs iepazīstināt ar saviem draugiem tur zem pūces. Ja tik man vien vaļas, esmu labprāt pie viņiem...

Jānis ar godbijību nolūkojās uz abiem greznajiem grāmatu skapjiem, kas jau no ārienes daudz ko apsolīja. — Pateicos, kaptein, arī mani tādas lietas interesē. Bet tāda bagātīga krājuma man nav bijis. Tā domāju — un tas jau arī nemaz citādi nevar būt — jums tur vajag atrasties labiem graudiem...

Kapteiņa acis iemirdzējās. — Jūs tur sastapsit gudrākos vīrus, kādi vien pasaulē dzīvojuši! Gan citi starp viņiem ir farizeji un diedelnieki, bet lielākai daļai viņiem sirds tik karsti pukstējusi visas cilvēces labā. Esmu

viņiem daudz pateicības parādā, ka neesmu sev licis striķi ap kaklu un pakāries, un tā vēl šodien viņi mani remdina! Un ne vien remdina, viņi mani arī pajautrina! Tā viens pat zin sacīt, ka cilvēka laime pastāvot viņa iedomās... vienos un tanīs pašos apstākļos tas varot justies laimīgs un arī nelaimīgs. Un es iedomājos, ka esmu laimīgs! Hahaha!..

Sirsnīgi viņš ilgu laiku smējās, smējās līdz asarām acīs, un arī Jānis pasmaidīja. — Savā ziņā ļoti prātīgi... tas vīrs ir sacījis dziļu patiesību...

— Visi viņi sacījuši patiesību un arī rādījuši ideālus! — kapteinis atkal dedzīgi iesaucās. — Lieli gaŗi... bez miega naktīs tie zīlējuši, pašaizliedzīgi cilvēcei strādādami, tie atdevuši savas sirds asinis un paīsinājuši savu mūžu! Un domājat, ka viņi par to daudz mantojuši pateicības? No tās pašas cilvēces? Cits tika sadedzināts uz sārta, cits mira cietumā un citu izraidīja no tēvijas.

Atkal viņš iesmējās, bet šoreiz smiekli bija spilgti un auksti. Jānis domīgi viņā nolūkojās. — Tāds liktenis gan bijis daudziem... Viņu pīšļi atgriezušies sen atpakaļ pie citiem pīšļiem, un tomēr viņi vēl dzīvo... viņu gars dzīvo...

— Viņu gars dzīvo! — vecis sērīgi pasmaidīja. — Un viņu kaulus arī vairs nerok augšām un nesadedzina. Mūsu cilvēcības laikos to vairs nedara. Par viņiem nesaka arī neko sliktu, viņus vairs neķengā un neapmelo, un viņu gars dzīvo — iesprostots bibliotēku plauktos, putekļos. Tur viņš ir iekalts akmenī. Viņu taisnā balss jau uztrauc un uzbudina blēžu iemidzināto sirdsapziņu. Tie, tos lasīdami, nolaiž acis un klusu viens ar otru saprotas.

Noliek tos atpakaļ plauktā... simts gadus tur gulējuši, lai guļ vēl tālāk...

— Un to es sacīšu katrā laikā! — vecis pēc brīža pārtrauca pats sevi. — Neesmu par jums ne acumirkli šaubījies... es varu pazvērēt: šis cilvēks citādi nevar, nē, citādi nevar... Jūs esat viens no tiem retajiem izņēmumiem starp divkājainiem radījumiem, kuri jūs nesaprot. Hahaha! Mans Brūnis varbūt to arī nesajūt... tas dažureiz arī lupatām laiza rokas un vēdina asti, it kā tam būtu darīšana ar goda vīriem! To es zinu labāk! Bet vēl vienu lietu: pacietību... pacietību — un jūs nāksit uz augšu... Ko es saku, to dažureiz nevajag ņemt tā uz mata... es jau vairs nekā cita nespēju kā tikai trīcēt, kaukt un klabēt... tāpat kā vējš, kas izraustās gar maniem logu slēģiem un beidzot tomēr rimstas mierā, ka viss paliek turpat, kur bijis... Jūs paliekat sev uzticīgi! Un reiz jūs arī dzīvē ieņemsit cienīgu stāvokli, to paredzu jau...

Jānim acis savādi un laimīgi iemirdzējās. — Tad jūs esat ar mani vienās domās! — viņš iesaucās. — Ā, nu es saprotu, kas tas ir, kad divi uz vienu lietu tāpat skatās!.. Var uguni ar ūdeni noliet, kad tikai netrūkst pacietības. Dzīve taču galu galā nav nemaz tik bezprātīga, kaptein... un daba arī... Un varbūt, ka arī vispār lietas iet uz labo pusi, mēs tikai to nemanām?..

— Ir taisnība... neaprakstīta nākotne vēl pieder visiem... Cik katrs no tās var paņemt... un jūs varat... Bet vēl vienu lietu. Esam nu runājuši tik daudz par teorijām, pāriesim tagad uz praksi. Jūs gribat tikt par direktoru — tur vajadzīga speciāla tirgoņa izglītība. Grāmatu vešana un vēl citas tirdzniecības zināšanas. Tās jums varu dot, ja jums tās vēl nebūtu; varbūt ka no

manis, veca praula, vēl varat ko mantot. Esmu bijis arī reiz tirgonis, un vēl bagāts un liels tirgonis, kauču arī, varbūt lupata. Bet tie prot rēķināt tāpat un varbūt vēl labāk. Toreiz man bija ļoti daudz draugu... tikpat kā apmedotas mušas, bet kas tagad pazīst veco Burtnieku?.. Nu, nav arī vajadzīgs... manis dēļ visi lupatas var savus kaklus lauzt!.. Vai jums ir tādas speciālas zināšanas, jaunais draugs?

Sajūsmināto Jāni šī patīkamā vēsts tā pārsteidza, ka viņam ilgu laiku trūka vārdu. — Man nav nekā... kur es lai pie tā būtu nācis!? Man nav ne jausmas... un kad jūs man šinī ziņā... nē, jūs man noveļat smagu akmeni no krūtīm. Es jums būtu ļoti pateicīgs, ļoti!.. Jo tādēļ jau man mani mērķi arī izrādījās aplami, ka es sapņoju par lietām, par kurām man nav ne sajēgas... esmu naktis galvu lauzījis, kā to iesākt, kā tikt pie šādas izglītības. Jo kad arī ar saviem naudas līdzekļiem... bet laiks, man laiks aprobežots. Es varu ziedot tikai savus vaļas brīžus...

— Tad ir labi, jūs būsit mans skolnieks, — kapteinis attrauca, — un ticu, ka jūs man nedarīsit kaunu. Es vairāk negribu kā jūsu vaļas brīžus, nāciet, kad gribat, manas durvis jums būs arvien vaļā. No jums es apņemos iztaisīt tirgoni, kā vai no katras augstskolas ņemtu, uz to varat paļauties. Bet tikai ar vienu noteikumu no manas puses, kādu atlīdzību...

— Labprāt, labprāt par jūsu pūlēm, kaptein! — Jānis priecīgi uztraukts viņu pārtrauca. — Ar lielāko pateicību, lielāko paldies ...

— Nē, nē, tik vien ne, vēl vairāk! — Ilgi viņš uz Jāni pētījoši un sērīgi noraudzījās... — Jūs tad nedrīkstat vairs atstāt veco vientuli... aizmirst... arī ne pēc beitiem

mācības gadiem, nē, nē, nekad ne, nekad!.. Es gribu jūs redzēt savā tuvumā... veldzināt savas vecās krūtis ar jaunības spirgtumu. Tās vēl kāro pēc kāda dzīva drauga... kauču gan esmu jau miris... Vai jūs pieņemsit mirušā draudzību... morāliski mirušā?! Neatstumiet vis to!.. Cik tad ilgi... drīz mana vecā būda sakritīs... pavadiet mani uz pēdējo dusu... vairāk tad es neko nevēlos...

Dziļi aizkustināts, Jānis viņu mēmi uzlūkoja. — Vai zināt, vecais kungs, es neprotu glaimot, bet man ir tā, it kā es būtu atradis kādu dārgu mantu... Jūs jau nemaz nezināt, cik daudz jūs man dāvināt! Cik laimīgs šis gadījums man, ka esmu ar jums saticies... vēl neviens cilvēks nav tik daudz gar mani nodevies... Kā es varētu apsmādēt jūsu krietno, draudzīgo roku?.. Ja jūs atļaujat, tad gribu jūs mīļot kā savu tēvu...

Vairāk viņš nevarēja un sniedza sirmgalvim savu roku pretim. Kapteinis uzlēca uz sava kruķa un viņu sirsnīgi satvēra, viņa sirmā galva aiz prieka drebēja un acis spulgoja. Ilgi, ilgi viņu skatieni nogremdējās viens otrā, tad vecis aizelsis iesaucās: — Pieņemts, zēn, pieņemts... asins brālība! Viens miris, otrs lai zaļo un dzīvo, hail!.. Nē, nē, skūpstus mums nevajag, mēs sadzersim, puika! Tikai cienīgāku slapjumu. James, James! A botlle of your best vine! (Džēms, Džēms, pudeli no labākā vīna!)

— O yes, captaine! — Džēms atsaucās. — The dinner is also ready! (Ja gan, kaptein! Pusdiena arī gatava!)

— Well done, well done! Serve up meat at table! We have this day a great holyday... (Brangi, brangi! Liec galdā! Šodien mums liela svētku diena...).

Ceturtā nodaļa GALVU UZ AUGŠU

Mazā mājiņa ārpilsētas ielā bija nu tapusi Jāņa mīļākā vietiņa. Tā viņam aukainajās dzīves bangās atsvēra to, kā viņam trūka, proti — ģimenes klēpi. Sērs Džons, kā Džēms viņu dēvēja, te varēja nākt kad nākdams, arvien tas bija mīļi ieraudzīts un gaidīts viesis, un laiks tika izlietots lieti ar mācības darbu, kas savā ziņā bija viņa mūza. Viņš jutās tīri kā no jauna atdzimis, jo arī citādi gara barības viņam vairs netrūka. Vecā Burtnieka lielais krājums dažādo draugu (grāmatu) nebija izsmeļams. Viņi Jāni iepazīstināja ar daudz un dažādām lietām, kas viņam vēl līdz šim bija bijušas svešas. Un ērmoti, — viņš atrada te visu gatavu priekšā, ko tas jau sen neskaidri bija izjutis, par ko jau tik daudz galvu lauzījis, gribēdams atrast īsto pamatu. Te viss jau priekšā skaidri izteikts un saprotams, tikpat kā ar roku aptaustāms! Viņam atvērās tikpat kā vaļējā grāmatā visas cilvēces nepilnības līdz ar visiem viņu cēloņiem ... agrāk viņš tādēļ nīdējis pasauli līdz nāvei, tagad viņš tikai līdzcietīgi var nopūsties.

Jā, tikai līdzcietīgi nopūsties, bet arī tas maz ko līdz! Nevienu gaudas nav piecēlušas no slimības gultas, nevienu asaras no miroņiem neuzmodinās. Tikai strādāt, censties un radīt, — tas vēl ir vienīgi prātīgais, ko cilvēks var darīt un kur viņš to vēl var atrast, ko mēs saucam par "laimi". Un, kad tas vēl daudz un lielā

mērā var strādāt un kad tam vēl ir zināma sirds krūtīs un tā piebalso: "tā ir krietni, tā ir labi", — tad tāda laime var būt arī debešķīga! Bet maz, ļoti maz ir tādu laimīgo. Lielajam pulkam trūkst neatkarības vai arī tam trūkst zināmas sirds. Bez īstā, uzticamā ceļa rādītāja apmulsis, tas apmierina sevi citādi un sasniedz savu laimi citādā ceļā. Tikpat kā vājprātīgs tas domājas pieticis pie zelta kaudzes, grābj, kāri gūdams, pilnām saujām, — un tomēr tur vairāk nav nekā kā pīšļi. Tāda ir viņu laime, par kuŗu var tikai līdzcietīgi nopūsties... Bet tādēļ jau katram redzīgam būs darīt to, kas viņam spēkā... tikai jau tad viņam ir kāda tiesība uz īsto laimi...

Tā viņš izrunājās ar bibliotēkā ieslodzītiem pasaules gudrajiem; ar pašu veco Burtnieku tam no pēdējās svētdienas nav bijušas vairs nekādas uzskatu maiņas. Arī uztraucoši skati nav vairs atkārtojušies... viņi aizņēmuši tikai ikdienišķas, praktiskas lietas, kas attiecas uz Jāņa iegūstamo aroda izglītību. Māceklis mācījies savu meistaru pazīt pavisam no citas puses, ka tas ir arī ļoti kluss un darbīgs cilvēks. Nākot viņš to arvien atradis dziļi savā darbā nogrimušu... uz viņa sveicinājumu tas tikai laipni pamāj ar galvu, un Jānis liekas pie sava darba. Viņa agrāk nodotie mācekļa darbi jau bija rūpīgi skatīti cauri, šur tur kas piezīmēts, ko viņam vēl vajadzētu zināt vai kur tam būtu misējies, un arī jauni uzdevumi jau sastādīti. Ar to pietika; viņam tikai reti atlika ko mutiski jautāt, un tad īss jautājums un īsa atbilde, kā tas vispār šinī mājā bija parasts. Dažs vakars pagāja, kur "sers Džons" ar "veco Burtnieku" ne lāga vārda neizmainīja... bet māceklis jau citādi nevarēja, viņam vajadzēja allaž slepus palūkooties uz savu

meistaru un tēvišķo draugu, pret kuŗu viņu ar katru dienu vairāk sagrāba cienība un godbijība. Dziļi nopietns un drūms viņa vaigs, drūms klusums ap viņu kā zārkā, drūms un dziļi nopietns viss šis mājiņas gaiss.

Bet atgadījās arī reizas, kur šis drūmums tapa pārtraukts. Tad dažu vakaru, kad viņi bija savus darbus beiguši, dzēra kopā groku... tad šinīs klusajās telpās atskanēja dzīvas valodas un skaļi smiekli. Vecim bija daudz ko stāstīt par saviem piedzīvojumiem viņpus jūras, Amerikā un Anglijā, viņš stāstīja tad jautrā garā un bija līksms kā mazs bērns. Tātad arī šis vīrs varēja uz brīdi aizmirst visu! Bet teju teju viņš ar savām atmiņām piedūrās atkal pie kādas bēdīgas, drūmas lietas — un tādu viņa mūžā varēja būt ļoti daudz - acis jau teju teju sāka drudžaini spulgot, vaigs sāpīgi raustīties, un acumirklī visa viņa jautrība tikpat kā ugunīga bumba draudēja uzsprāgt gaisā. Tad — nezin, kur Jānis to ņēma — it nemanot, viņam bija kāds joks pie rokas vai arī dažreiz tīra bezprātība, bet ļoti jocīga. Tas līdzēja, — vecis sāka atkal smiet tik sirsnīgi, tik bezbēdīgi, ka viņam asaras sprāga no acīm. — Skrej, skrej, zēn! — viņš beidzot sirsnīgi, roku spiezdams, izvadīja Jāni uz mājām. — Šis vakars bija atkal laimīgs, muļķīgi laimīgs! Tā vajadzētu arvien... Un zini, ar tavām sekmēm mācībā es esmu pilnīgi mierā... tikai galvu uz augšu un strādāt rūpīgi un apzinīgi! Nevajag sevi turēt par diezin kādu ģēniju, kam viss nokrīt no gaisa. Daži nelaimīgi divkāji to dažkārt iedomājas, bet nieki, — divkāji nav tik lieli ģēniji! Lielākais ģēnijs ir četrkājis vērsis, bet ko līdz, ka no viņa nenāk nekas ārā: Haha haha... Skrej, skrej, zēn, ir labi, ir labi... Galvu uz augšu!..

Un arī patiešām "sers Džons" bija spēris ievērojamus soļus uz priekšu grāmatu vešanā un citās zinībās, tikai viena nelaime nu bija, ka viņam vairs neatlika laika kompānijas vakariem, un ar Ruģi viņš vairs ilgi nebija cauri gājis. Nosčiki gan, protams, varēja iztikt bez viņa un iedzert vieni paši, jo steņka jau klausīja. Maksāšanas sestdienās jau viņš ieradās, saņēma naudu, cik vajadzēja, un tēriņu samaksāja, bet Ruģis tā nebūt nebija mierā, ka viņu pēc "feirabenta" vairs nemaz nedabūn redzēt. Viņš no partijas un krogus dzīves bija tā atsvešinājies, ka nemaz nezināja, kādi ievērojami gadījumi notikuši, un darīja aplam.

Viņš nevarēja izprast, ka nākošā sestdienas vakarā partijas vīri gribēja tā gorīties pie kompānijas maksāšanas, un, lai gan viņš vajadzīgo summu bija aprēķinājis, neviens negribēja naudu pirmais vilkt laukā. — Kā, es nesaprotu, — migacis pēdīgi ieminējās, — vai mums šovakar arī kāda kompānija jāmaksā?

— Kā ne?! — Jānis viņu stingri uzlūkoja. — Jūs jau paši zināt, cik esat notērējuši un cik mīte... — Saīdzis migacis nosvieda pirmais naudu galdā, un citi partijas vīri maksāja nu arī...

Pa tam jau ap leti bija sacēlies liels tracis... Žiglemaņa lielais ādas maks šovakar velti gaidīja uz briedumu. Partijas nemaksāja, nevienai vairs "neštimmēja" rēķini, bija "piepindzelēts" kas klāt, un citas vēl nemaz ar naudu nebija rādījušās. Arī Jāņa partijai tāda pati nelaime; pēc krodzinieka rēķina kādu pāra rubļu vairāk nekā partija uzdevusi, un faktoram grūti nācās izdabūt taisnību. Komijs skaitīja un skaitīja, nosčiki rupji lamājās uz krodzinieku un sauca saukdami, lai nemaksā ne kapeikas. Pati kundze pietvīkusi pūta vien, un Žiglemanis

modīgi skrullēja ūsas. — Zinu, zinu, no kam tas nāk, sieviņ, bet, maza kaza, — lai ēd! Partija tomēr palika pie savas galvas un liedzas trūkstošo daļu pielikt. Tā, mīļā miera dēļ, Jānis trūkstošo naudu pielika no savas kabatas, un, lai gan biedri viņu neizprazdami uzlūkoja un Šipka viņam slepus meta ar acīm, viņš samaksāja rēķinu līdz pēdējai kapeikai. — Tā tad muļķis... neproti iedzīvoties! — Šipka viņu vēlāk ņēma rāt. — Vai mums žēl, ka nauda paliek tavā kabatā, — un redzēsi gan, ko kungs mandagā sacīs!? Citi faktori nemaksā ne kapeikas, viņam vienam deg...

Iznāca, ka kungs ar Žiglemani saēdies par to, ka tas viņu neielūdzis savas meitas krustībās, un no tās dienas šinī krogū vairs savu kāju nespēra. Partija tīri labi saprata, kas tas ir, — vajadzēja labi "sakančot", sestdienā nemaksāt ne kapeikas un aiziet uz citu vietu. Un te nu gadījās viens tāds muļķis!

— Lai, lai, Šipka, — Jānis to mierināja, — tādēļ jau vēl labāk dabūsim citur uz krīta, ka te esam visu samaksājuši.

Pirmdien, kad Ruģis to visu dabūja zināt, tas to ļoti ņēma ļaunā... ja viņi nebūtu labi draugi, tad diezin ko viņš tam būtu nodarījis. — Es nevaru saprast, vai tu patiesi tik naivs esi, jeb tu esi traks, ka gribi uz savu galvu strādāt! Viņš pieņem vēl visu, ko tas viņam pie rēķina piepindzelējis; Vai tu jau tik bagāts esi, ka vari krodziniekam piemaksāt?!

— Es domāju, būs tīri pareizi, — Jānis dzestri atbildēja. — Esmu puslīdz pārliecinājies, ka ļaudis arvien mēdz uz to pastāvēt, ka rēķins palielināts... viņi to paraduši. Un, ka man vajadzētu kādam ko noblēdīt, to es nekad nedarītu...

— Vēl lielāku ķirķi viņam vajadzēja iegriezt, vēl lielāku, daudz lielāku! — Ruģis sauca uzsaukdams. — Aha viņš gribēja savu degunu par daudz augstu celt, viņš mani vairs nepazina. Ienācis no zemēm, viņš te Rīgā gribēs par lielu kungu spēlēt... viņš te gribēs ļaudis krāpt! Ehe, puisīt, tāda lieta nav... Bet tu?! Tu jau esi pavisam vientiesīgs, pavisam traks... nosčiki piedzeras līdz kaklam, viņš piemaksā steņku no savas kules!.. Paradini tik viņus, paradini, — tev tik daudz naudas nav, kā viņi var nodzert! Tagad viņi gribēs tā arvien un vēlāk nemaksās kompāniju, ne lūgdami...

— Es cikreiz jau esmu teicis, ka es šinī vietā nederu, — Jānis atbildēja. — Es ar visu to kompānijas būšanu nevaru un nevaru apradināties...

— Tu tik esi par daudz mīksts, pret ļaudīm tu esi par daudz mīksts! — Ruģis attrauca. — Par faktoru tu patiešām nederi, ne tur man no tam kāda labuma, ne arī tev pašam. Vairāk ne, tu tik nemokies, un tur nav nekāda labuma. Jā, kad tu prastu izmanīties... tev atliktu savs kapeiks un man arī vairāk kas būtu. Par to naudu, ko tu viņam aizmaksāji, mēs labi varētum uzdzīvot ...

Jānim piere savilkās dziļās grumbās. — Nu, ja, ko tad nu vairāk... kad es tanī vietā nederu, lai stājas manā vietā cits. Cik drīz vien varēšu, es jūs atstāšu ...

Ruģis iesmējās. — Nu, tik traki jau atkal nav! Tu esi mans draugs, un es tev neļaušu krist... taisnību sakot, priekš strādnieka tu arī esi drusciņ par labu. Vai zini... man jau kāds plāns galvā! Kamēr fabrika palielināta, man darba nācis divreiz tik daudz klāt, to tu pats labi redzi. Katrā ziņā man vajag palīga, un par to

es gribu ar veco runāt. Un kas tad būtu mans palīgs, draugs? Nu, cita es neviena labāka nezinu...

Jānis piesarka un drusku ietrīcējās... šī vēsts viņu patiešām pārsteidza. Viņš tā būtu jau nācis tuvāk saviem mērķiem, par kuŗiem Ruģis nekā nezināja. Un izpaust tos viņš arī nevarēja, tādēļ tas palika tikpat kā uz mutes sists.

— Nu, ko tu saki, draugs?! — Ruģis trauca tālāk. — Tā būs pavisam cita lieta! Varbūt, ka tu tik daudz nepelnīsi kā tagad, bet tev nebūs arī tik smagi jāstrādā... un kur tas gods! Kas tu tagad esi — batraks...

— Vai tu patiešām domā... — Jānis stomījās... — Vai es tiem ļaudīm vairāk ko... darīt... tas ir lieti, ko labāku... Tas taču atkarāsies no manis, vai es viņus gribu maukt...

"Kungs" pasmaidīja. — Zinu, zinu... tu gribi zināt, vai tu arī varētu taisīt kādu dzeŗamu naudu? Nu, manis dēļ, kad tu tur no viņiem ko vari izdabūt! Zināms, kas mana "mīte" un man no viņiem pienākas, to tu nedrīksti aiztikt, tad mēs vairs nebūtu draugi. Citādi tu vari savu kazas gaļu taisīt, man nav žēl! Par mani nebīsties... Bet vai zini ko?! Savā vietā pēcnācējs tev pašam būtu jāizmeklē un divdesmitpiecnieku, to man no viņa vajag dabūt! Citādi neiet... grūti laiki! Ko tu domā par to laucinieku, kas šoruden piestājās? Rādās tāds krietns cilvēks un, man šķiet, ka viņam arī nauda...

Jānis kļuva tāds modīgs, kungs domāja pavisam citādi... un, ko viņš domāja, to viņš tam neuzdrošinājās sacīt. — Tu domā, Krišu, manu priekšsaimnieku?.. Nezinu... es nezinu arī, vai es būtu tas īstais vīrs — kāda tev vajag... es šaubos...

— Par to tagad nestrīdēsimies, to redzēsim uz priekšu, — Ruģis atbildēja. — Iesmu nevajag drāzt, kamēr putns vēl mežā... dzirdēsim pirms, ko vēl vecais sacīs... Vai, labi, ka atminējos... viņa dēļ man pilsētā kur jāpieiet. Būtu to aizmirsis, tad būtu lādiņš. Ej uz mājām, uzcērties uz glauno un nāc līdz... kad būšu vecā lietu izdarījis, tad iegriezīsimies kur un par to lietu pārrunāsim. Jā, tad tā paliek... tagad zini! Pie Žiglemaņa vairs ne kāda iešana, ne kāda darīšana...

Ka Jānim vairs nevajadzēja savu kāju spert pār Žiglemaņa slieksni, tas viņam bija īsti pa prātam, — savā ziņā gandarījums. Bet citādi viņam visādas domas jaucās pa galvu... viņiem tagad iet slikti... un Ruģa priekšlikums viņam nedeva mieru. Nu, no līdziešanas jau viņš nevarēja atsacīties, jo nebija jau arī nekāda steidzama darba. Plūdu laiks bija pārgājis, mašīnas kā pieturētas, tās tika tagad izlabotas... ļaudis tīrīja placi un, kas gribēja, tas varēja arī atpūsties.

Tā viņi pret vakaru bija pilsētā... Kungs vajadzīgo personu nebija saticis, tam bija jāpieiet tur vēlāk... līdz tam viņi varēja padzīvot. Tomēr ne par kādu naudu Jānis nebija piedabūjams iespert savu kāju tingeltangelī, no kurienes viņš reiz iznesis tik nepatīkamas atmiņas. — Ja mēs kur ejam iekšā, — viņš cieti atteica, — tad tikai kādā klusā vietā, kur mūs neviens netraucē un mums neviens neuzbāžas.

Ruģis drusku pārdomāja. — Tu gribi tādu klusu stūri, — labi, es tādu zinu! Varam it netraucēti savai pudelei "kaklu nolauzt". Pie tiem "velniņiem" gan būtu bijis labāk, bet man tāda "ānunga", ka vecais ir tur... tu zini, Līkais. Viņš pārbrauca pāri uz pilsētu, un nebūtu

"košere", kad mēs tur viņu satiktu! Ao, draugs, viņš ar uz tādām lietām malacis...

Viņi ielavījās kādā vīna pagrabā, te patiešām bija labi. Visgarām gar sienu tādi mazi, atdalīti steliņģīši, kuŗā katrā telpas trim līdz četrām personām, — pieveŗ savas durvis un dzīvo aprausies! Visi piekusušie un aroda dzērāji, visi tie, kas negribēja, ka viņus pasaules acis redz, tiem te bija labākais un drošākais patvērums. Te, ja daudz, tad kaimiņš varēja sadzirdēt kaimiņa balsi, vaigu tas neredzēja...

Viņi pasauca vīnu un arī dabūja tādu mazu kambarīti, dēļu sienas visapkārt, gandrīz līdz pašiem griestiem, un tikai vienā pusē pagraba drūmais logs. — Itin kā skapī! — Ruģis priecājās... — Kāds kuģa kapteinis man stāstīja, ka Londonā tādi ierīkotas visas kneipes, tikai tur šie steliņģi ierīkoti pie pašas letes. Angļi esot ļoti uz boksēšanos, tāpat kā tu! Krodzinieks viens pats aiz letes redz un satiekas ar visiem saviem viesiem, bet viesi redz tikai vienu krodzinieku. Mēs te neredzam nekā!.. Nu labi, ielej!

Ruģis bija savās valodās ļoti jautrs, stāstīja visādus gadījumus, kā tas savā reizā Līko piemānījis un priecināja arī viņu uz gaidāmo ierēdņa vietu. Cik labprāt Jānis būtu vēlējies nolikt nelaimīgos darba kamzoļus, lai saviem brāļiem ko līdzētu... bet, kamēr šis cilvēks viņa priekšnieks, tad patiesi vēl jāapdomājas, vai lai viņš piedāvājumu pieņem, vai ne... Ko tas nu arī līdzētu, ka viņš ierēdnis... ja arī viņš pats negrib dīrāt, kājas un rokas tam jātur joprojām, kad viņa priekšnieks dīrā. Šāds stāvoklis viņu nevar darīt laimīgu, nedz arī apmierināt... Un tomēr viņš savā dzīvē vēlējās kādu

pārgrozību... kad arī tikai vienu solīti savam mērķim tuvāk, tikai vienu solīti...

— Un Žiglemanim par spīti vien es raudzīšu tevi iegriezt šinī vietā! — Ruģis iesaucās. — Atmini tu toreiz, ko viņš tev darīja, aha: "prasts ķerlis", "strādnieks" un tā!.. Bet tad tu tādu vīreli varēsi dažu labu reizi krietni izdancināt... varēsi viņam visu to atdarīt, ko viņš tev darījis!.. Muļķis tāds, ka viņam vēl maksāji... par to naudu mēs tagad krietni varētu uzdzīvot, viņš tā kā tā nenāks cauri. Esmu parunājies ar citiem veikalniekiem... viņam jau esot parādu pilnas biksas! Uz parādiem vien viņš to šefti uzsācis... es atkal domāju, ka viņam kas liels būtu... ko nu švindleris... Bet tad necel degunu tik augsti un redzi arī to cilvēku, kas tev var kādu labumu darīt! Ko domā, — viņš nospriedis mani nemaz uz krustībām neielūgt... es esot viņam par prastu?! Vai man tevis vajag, vai man vajag... Aha, lai nu puisis tagad kož pirkstus nost!.. Un vai zini ko vēl — uz zemēm viņam palikusi pakaļ tur tāda nesmuka lieta. Nevar vēl neko tagad runāt, bet dzird, ka viņam būšot jāiet arī drusciņ aiz restēm...

Pēdējos vārdus viņš izsacīja, pa pusei čukstēdams, vērīgi raudzīdamies sienmalī, ka viņus kāds nenoklausās. It kā savām ausīm neticēdams, Jānis viņu lielām acīm uzlūkoja... — Jā, jā, — kungs lūkojās pulkstenī, — nevar tikai vēl tagad runāt, bet vēlējams tas viņam būtu, ļoti vēlējams! Hahahha!.. Bet tagad aiziešu... tu paliec te. Pēc kādas stundas es būšu atkal atpakaļ...

Jānis palika viens. — Žiglemanim tātad iet slikti, — šī vēsts viņu nelabi pārsteidza. Vai tas maz varētu būt... Griet — viņai klātos tagad slikti?! Kas tas bija, — kāda savāda balss pamodās viņa krūtīs? Tur it kā

kāds no zemes apakšas noslēpumaini čukstēja: — Tev notiek gandarījums, bravo, bravo! — Un tomēr viņš par to nevarēja priecāties... nē, nē, viņš to nemaz negribētu... Bet gan, bet gan... kas viņu toreiz jautāja, toreiz, kad viņš kā aizšauts palika guļot ozolos sūnās un, pulksteņiem lepni žvadzot, viņa tam aizbrauca gaŗām... Lai viņa tagad brauc, lai brauc! Sērīgi smaidīdams, viņš lūkojās pāri pilnajai vīna glāzei... viņa aizbraukusi, un tomēr viņam gribas sapņot par pagājušiem laikiem, sapņot ar vaļējām acīm. Viņš atcerējās it skaidri šo nelaimīgo dienu, un pats nesaprata, vai viņa sirds smējās, vai raudāja... Jeb vai vīns bija sakāpis viņa galvā? It kā pa miegam viņš dzirdēja, ka blakus skapjos ļaudis nāca un gāja, korķi paukšķēja un glāzes piesitās. Gan nooslēpumaina dudināšana, gan skaļi smiekli! Bet viņš nav te, viņš pavisam kur citur...

Ērmoti, ērmoti! Viss jau sen pārlaists pār galvu, un ko viņš vēl visu bez tam ir izcietis... kā filozofs jau nocietinājies, un tomēr tā savādi un sāpīgi ap sirdi... viņš sevi vairs nepazina... Dusmīgi viņš paskatījās sienā, ka kaimiņi tur aiz kliediņa viņu ar savām valodām un smiekliem traucēja.

Un tad sevī tā kā satrūkās... pazīstamas balsis. Tas jau bija Žiglemanis, un tas otrs — viņš labprāt šo vārdu neņemtu savā mutē... Iesiluši tie jautri trieca par baletēzēm... Hahaha, kas to varēja sacīt, ka Žiglemanim slikti iet... nieki!

— Darum trink' ich Ungarnwein, darum trink' ich Ungarnwein... — tas arī otrā pusē svilpoja un tad piesita glāzi: — Sulain, vēl pudeli tokajera! Nevajag lumpēties...

Lāpis nosmējās. — Tu esi gan traks zellis, par pašu

velnu tu nebēdā! Vakar pat... kam tev to krustību tik lielu vajadzēja? To vitošanu...

Žiglemanis gaŗi nožāvājās. — Ko tu padarīsi Žiglemanim... tas tēviņš Ruģis man gribētu iekost, bet ko tu padarīsi Žiglemanim! Rīgā ļaužu diezgan, nenākat jūs pie manis, būs citi... ejiet pupās!.. Bet netika viņš arī manās krustībās... Žiglemanis noturas kā vīrs... aha...

— Bet iecirta tev arī savi simti četri pieci pa biksēm, — Lāpis ieminējās.

— E, maza kaza! — Žiglemanis attrauca. — Bet vakar uz stukulku... Ciekuriņš, tas maita, par maniem simts un desmit rubļiem. Oi, oi, kā man tās naudas tagad vajadzētu!... Tie bocenieši man nāk uz kakla... Maza kaza... nelaime spēlē, laime mīlestībā... Darum trink' ich Ungarnwein, darum trink' ich Ungarnwein...

Viņš svilpoja atkal tālāk, un Lāpis nosmīnēja. — Vadzi, vadzi, kad tava vecene to dabūtu zināt, ka viņai sāncense, kuŗai tu sniedz tik lepnas dāvanas... Vai tu tik, draugs, necērt pār šņori?

— Maza kaza!.. Vienreiz jau mēs tikai pasaulē dzīvojam... Vai viņa nav daiļš skuķis, ko? Lietas koki!.. Es nemaz nezinu, kādēļ esmu apprecējies... tu mani iegrūdi gan toreiz! Jā, kad es sievu ar kādu lielu naudu būtu precējis?! Kad es būtu vēl puisis, es izdzīvojos, kā man tīk, un tad vēl noprecēju meiču ar saviem pāri desmit tūkstošiem... Sieva, kuŗai bērns, tā nav vairs mīlestībai... fui, kā tas pa naktīm nelabi kliedz...

— Vai zini, kas tev vēl konkurents? — Lāpis atkal pēc brīža ieminējās. — Brieža fabrikas direktors... Nu, klausies, tam tas muķis ar nav tik plāns...

— Maza kaza... nebaidies par Žiglemani! Vārda dienas

dāvana man jau pagādāta... Oi, oi, maksā man smuku naudu...

— Ko tu trako, ko tu esi! To pašu jau tu arī panāktu, mazāk naudas izdodams... redzi, kā es... Precēts vīra cilvēks...

— Nu, tu jau arī man varēji aizbraukt sen uz savu Drezdeni! — Žiglemanis strupi atcirta. — Mazum naudas tu man arī neizmaksā... kad tu labāk kur būtu ielīdis, palicis! Kas tās alas pirmais apgāja, ja ne tu?.. Un ko tu runā par precētu vīru, — tu tāpat esi apsvētīts... vēl vairāk! Tev ir troņmantinieks, kas man —: skuķa bērns...

— Tā bāba jau ir traka! — Lāpis pikti iesaucās... — Piķis viņu zin, no kā viņa to bērnu sameklējusi!.. Un šito tavu labo švāgaru, to Dimzu, uzdabūjusi par advokātu, — šis man liegsies izdot pasi, duraks tāds!.. Domā, ka tu nu esi pagasta amatā, tad varēsi rīkoties, kā tev patīkas... Brokmanis gan man apsolīja, ka tā lieta būšot cauri un viņi vēl dabūšot labu degunu... Es jau sen būtu projām akadēmijā, tikai to papīru dēļ... Stāvi uz vietas un gaidi kā nerrs...

— Gan jau aiztiksi, gan, mīļais draugs, nebēdā nemaz, — Žiglemanis ieminējās gluži citādā, lēnā balsī... — Un zini, man ar manu švāgaru nekāda "aptīte" nav... mums neštimmē kopā. Nav tā, kā mēs abi zeļļi... Bet vai zini ko, tos pieci simti tu man gan varētu aizlikt priekšā! Es nemaz nezinu, kā es ar tiem boceniešiem iztikšu... Tā nauda jau tev zudusi nebūs, vēlāk es tev piesūtīšu uz Drezdeni pēdējo kapeiku. Bet šinī brīdī man vajag, patiešām vajag ..

— Tas ir par velti, es jau tev teicu! — Lāpis strupi attrauca. — Tā kapeika, kas man ir, tā man vajadzīga

priekš manas "akadēmiskās" izglītības un to es turu cieti... Es tev nevaru neko līdzēt... griezies pie citiem draugiem... Un blēņas — ko taču tev tie mužiki padarīs, kaklu viņi tev nenoraus? ! Pasteidzies tik drīzā laikā visu savu mantību norakstīt uz vecenes vārda...

Likās tīri, ka vai Žiglemanis sēri nopūstos. — Tad tāds tu man esi draugs... tikai ar vārdiem vien tu man vari līdzēt!.. Bet, kad viņi mani ieliek kādu gadu aiz restēm, ko tad? ! Vadzi, brāl, man dažu reiz tāda ērmota dūša. Kad tas švāgars būtu cilvēks, viņš gan man varētu izlīdzēt! Bet tu jau zini... mēs abi nevaram sarunāties... E, maza kaza, negribu par to nemaz labāk runāt... skuķe ir smalka, tur var tīri pirkstus noskūpstīt... Izdzersim un iesim turpu!

Tikpat kā akmenī iestindzis, Jānis vēl vērīgi klausījās, ka tie aizgāja; ātri un dziļi viņš vilka elpu, un viņa vaigā nebija ne pilītes asiņu. Tagad viņam vairāk nekā nevajadzēja... nu viņš zināja skaidri, ka viņai iet slikti, — viņas greznība un lielmanība varēja katru brīdi sašķobīties. Briesmīgā, negodīgā kārtā sava vīra piekrāpta... dzirdot šīs valodas, viņam tapa tīri salti ap sirdi, un rokas savilkās dūrēs... un tomēr, tomēr, it kā viņam viss tas patiktu... it kā viņš par to priecātos...

Ruņģis vēl nerādījās atpakaļ, viņš pavisam bija piemirsis to gaidīt. Bāla vakara krēsla drūmi iespīdēja pa pagraba logu, un viņa krūtīs tagad cīnījās bargas aukas. Viņam gribēja mesties nabaga sievas žēl, bet viņš tam turējās pretim. Kādēļ... kas viņam gar šiem cilvēkiem par daļu... tiem notiek itin pareizi... lai katrs pļauj, ko viņš sējis... Nekā viņš par tiem negribēja

zināt, it nekā... un tomēr pats arvien vairāk par to uzbudinājās...

Apkalpotājs ienāca uzdegt viņam uguni; viņš samaksāja rēķinu un metās laukā... Bija jauks aprīļa vakars, debess dzidra un rāma. It kā gribēdams sevi atvieglot, viņš steidzās tur uz pilsētas malām, kur kokiem taisījās raisīties pumpuri un pļavas metās zaļas. Vakara blāzma te nebija vairs tik drūma kā pagraba logā, un spirdzinošais pavasara gaiss gan varēja ikkatram krūtīs atjaunot un iedvest no jauna cerību. Viss mostas, viss ceļas no miega uz dzīvi... Uz dzīvi... un dzīve, lai arī kāda, dzīve ir jauka... Tikai viena cilvēka krūtīs cīnījās līdzcietība ar naidu, viņš nezināja, kurp viņu kājas nes, un viņa ausis nelabi aizskāra un griezās sirdī, ka pļavā vardes spilgti kvarkstēja...

Grūti, ļoti grūti viņam nācās sevi pārspēt, un, kad viņš tā labi pārdomāja, varētu jau arī daudz ko piedot. Tāpat kā visa pilsēta, naktij iestājoties, kļuva mierīgāka, tā arī viņš kļuva mierīgāks. Kas tur par joku būtu nīst un raudzīt atriebties tur, kur jau tā iestājas posts un nelaime... kāda cīņa viņam vairs varētu būt pret bezspēcīgu pretinieku! Nē... labāk jau — tas ir, kad viņas vieglprātīgais vīrs atzītos un apņemtos laboties, viņš pasniegtu tiem drīzāk roku un palīdzētu... Palīdzētu, — karstas asinis iesitās viņam vaigos... viņam jau arī nebija nekā! Bāzties nelaimē virsū un tukšus nožēlošanas vārdus klabināt... kas gan viņai ar to būtu līdzēts? !. Viņa jau tā draudzības nemaz nevēlējās, negribēja...

Un pēdīgi viņš iegriezās tumšajā ielā netālu no fabrikas vārtiem... tur viņa dzīvo... Bet ir jau par vēlu... logi ir ciet, un durvis ir ciet, un viņa tam svešiniece...

Un tomēr viņš to labāk redzētu laimīgu... labāk laimīgu...

* * *

Viņa jau bija vēl laimīga, šī jaunā sieva un māte... ļoti laimīga! Jo vairāk tādēļ, ka bija uzgājusi sava vīra rakstāmā galda atvilktnē skaistu, dārgu galvas rotu — un kam gan citai tā bija nolemta, ja ne viņai?! Dārgakmeņi krāšņi vizuļoja, un viņas acis līksmi mirdzēja... cik Arnolds viņai mīļš, cik tas labs!.. Tā viņa dāvana par mazo Julietu, mīļo, saldo eņģelīti, kas jau tā viņai dārga un neaizmaksājama manta... Jā, jā, mīļais vīriņš grib viņu ar šo dāvanu nezinot pārsteigt, — viņas dzimšanas diena jau vairs nebija tālu... viņa tādēļ par to neliksies ne redzis, ne zinis...

Vēlreiz kārām acīm aplūkojusi apkārt un apkārt briljanta matu adatu, viņa to atlika rūpīgi atpakaļ savā vietā... gluži tāpat, kā tā bijusi... viņam nebūs manīt, ka viņa to jau aplūkojusi! Tad laimīgām jūtām piesteidzās pie šūpuļa, kur viņas eņģelītis dziļā miegā snauda, tik saldi nomidzis snauda, bet citādi viņas meita bija ļoti dzīvu dabu un taisīja lielu troksni. Visa māja dažu labu reizi skanēt skanēja, kad viņa laida vaļā savu balsi, bet laimīgai mātei tā izklausījās tikpat kā debešķīga mūzika!.. Tā arī viņa tagad nevarēja atskatīties vien uz savu snaudošo brēkuli... Tāda bērna gan vairs otra nebija pasaulē... nē, nevarēja būt... tāda mīļa, koša bērna...

Gādīgi viņa atkal aizvilka šūpulim priekškarus... lai eņģelītis čuč, viņai jāiet saimniecībā... Bet lai viņa

darīja ko darīdama, par mazo vien jādomā, par visu, kas jau bijis un kas vēl būs! Kādas lepnas kristības viņa savai meitiņai bija sarīkojusi... visas labākās famiilijas bija kopā, un vīns nekad tā nebija plūdis. Un kādas veselības tai tika uzsauktas, kāda spoža nākamība novēlēta! Brokmanis jau viņu paredzēja kā tautas meitu, irbīti, čaklu pūra darinātāju, puišu kairinātāju. "Ozolu vainaga" priekšniece, kas arī bija ar dažām savām māceklēm ieradusies, praviešoja turpretim, ka viņa būs nabaga brāļu gādniece un tamlīdz citu ko. No laimes uzsaukumiem izcēlās skarba polemika, un jaunās kundzes veco Brokmani tikko neizsvilpa.

Bet ienaidība bija mitējusies, un skaistais dzimums ar stipro izlīdzis. Brokmanis jau arī prata jaunām, skaistām kundzēm piekāpties. Viņi jau visi arī tikai mazajai mantiniecei novēlēja labu... tā bija tā lielākā lieta! Un tam arī būs piepildīties; tagad viņa kā rūpīga nama māte gribēja divkārt pelnīt un krāt savam bērnam, lai tam būtu spoža nākotne. Tādēļ jau arī tā svētā kristībā bija dabūjusi nozīmīgu vārdu — Julieta. Tai nebūs dienās dzīvot šaurākos apstākļos nekā bagātajai Julietai Gramboff, par to māte gādās...

Viņa pārzināja katru kapeiku, kas ienāca un izgāja, sarēķināja reižu reizēm visus parādus, kas viņiem bija jādod projām, un pēc viņas rēķina — viņi būs no tiem drīz cauri. Ko viņi Ciekuriņiem parādā — tai naudai jau vīram vajadzēja būt noliktai. Gan kristības bija daudz skaidras naudas aprijušas un arī parādus par dzērieniem stipri palielinājušas, un tad vēl Ruņģis ar nosčikiem istaisīja tādu stiķi, — tā bija liela strīpa pār rēķinu... Un tagad neviens vairs krogū nerādīja

ne acu! Tai vakarā viņa tam būtu tīri vai acis izplēsusi, ja viņš tur būtu bijis, un arī tagad vēl viņai par to ļoti sāpēja sirds. Komijs un dienestnieki jātur skaidri par velti, veikals tukšs kā izmiris... visi smiedamies un kliegdami iet gaŗām, un citi krogi pilni, ka murkšķ vien...

Bet tā jau tas nu visur esot ar tiem dzērājiem, šī krize viņiem jāpārcieš. Vēlāk, kad tos vairāk iepazīstot un pārzinot, kā katrs maksājot, un zinot katram uz parādu dot, tad ejot atkal itin labi... Un tā viņa arī cerēja, ka pēc šī mazā traucējuma veikals ies atkal tāpat, kā tas gājis. Kad nu arī ir iekrājušies kādi parādi, kas tas, — kā citus nomaksāja, tā arī tos nomaksās. Un tad viņa krās kapitālus, krās, cik varēdama, un sataisīs lielu bagātību tai, kas tur šūpulī gulēja...

Tikai — kamēr mazā bija atnākusi, viņas vīrs maz vairs stāvēja mājās, pārnāca ļoti vēlu, dažreiz pret pašu rītu, un tad visu dienu gulēja. Savā mātes laimē pirmajās dienās viņa mazāk to bija ievērojusi, tagad viņš teica, ka tam esot darīšanas. Viņi varbūt uzņemšot citu, labāku veikalu... un tādēļ jau arī viņam to nemaz nevarēja ļaunā ņemt. Kas tad mājās viņiem ko klāt nesīs? Veikalā jau arī bija tik klusu, ka bez viņa varēja gluži labi iztikt, šad un tad gan ieradās dzērienu līferanti ar maksājamiem rēķiniem, un tur viņa bez vīra nezināja neko sacīt. Alus līferants, viņu vairākas reizes neatradis mājās, jaunajai kundzei pasacīja, ka alus izvadātājs turpmāk izdošot tikai tik daudz mucu, cik tikšot samaksāts. Bez naudas vairs nekā!

Viņai kļuva ērmoti un jocīgi ap dūšu... šovakar viņa ilgojās pēc sava vīra un gaidīja to nepacietīgāk

mājās nekā citos vakaros. Varbūt te ir kāds pārpratums, varbūt viņam tā nauda klāt... šā vai tā, viņa gribēja ar to izrunāties... Bet viņa to nesagaidīja... bija piemigusi, kad tas bija pārradies un apgūlies.

Otrā dienā viņš piecēlās tik saīdzis, ka viņa tam nemaz neuzdrošinājās lāgā tuvoties. Bet nu neko darīt, jāsaka jau viņam vien bija... — Maza kaza! — viņš strupi atcirta. — Kad viņš nedod, vai mums viņa alus vajag... — Tas bija viss. Viņa izrunājās tam apkārt un apkārt, bet viņam vairs ne vārda priekš tās. — E! — viņš pēdīgi saīdzis nospļāvās, paķēra cepuri un bija ārā pa durvīm, tās spēji aiz sevis aizcirzdams.

Piesārtusi viņa palika viena pati... gandrīz asarām acīs. Kas viņam noticis? Ko viņa nodarījusi, vai kādi vainīga?.. Nē, nē, tā nu viņš nevar, — to viņa nemaz nav pelnījusi...

Te viņai iekrita acīs, ka šoreiz viņš atkal aizmirsis sava rakstāmā galda atslēgu durvīs... ziņkārība viņu sagrāba, tai vajadzēja redzēt košo balvu... Bet, atrāvusi atvilktni, viņa ieplēta acis platas, un it kā sabijās... rotas tur vairs nebija... Nē, nebija un nebija — ko tas viss lai nozīmē?! Viņa tīri jau uztraucās, bet, lietu pārdomājot, atkal apmierinājās... Tur laikam vēl kas bija trūcis, vai nebija viss kārtībā, un viņš to nesis atpakaļ pie zeltkaļa papildināt... Jā, jā, tā vien... citādi viņa to sev nevarēja iztulkot! Viņš grib, lai viņas prieks pilnīgs, un tad viņš to pārsteigs... Un viņai metās tā vēlīgi ap sirdi... kaut gan viņam tagad grūtāk iet, savu sieviņu viņš neaizmirst... Viņš izliekas, rāda īdzīgu vaigu un tomēr savā sirdī pavisam citu ko nodomājis! Laikam grib pārliecināties par viņas mīlestību, vientiesītis tāds! Nu, lai tikai viņš pārnāk

mājās... viņa tam sacīs, cik viņš tai mīļš un dārgs...

Bet vakarā viņš pārnāca tādā vaigā, it kā tas būtu nāves zāles saēdies. Brīdi uzkavējies veikalā, tas iegāja dzīvoklī un noguris atkrita atzveltnē. Rūpīgi viņa to uzlūkoja un gribēja tagad kaut kādi uzsākt valodu.

— Arnold, vai tu jau noņēmi no komija kasi?.. Cik bija?

Viņš neatbildēja.

Jaunā sieva piesarka... viņa zināja, ka tas nemīlēja par tādām sīkām lietām runāt... Un viņa jau tam arī varēja pastāstīt patiešām ko interesantu. — Arnold, kad tu zinātu, kā mana meita šodien izņēmās! Tā ar kājām un rokām, un acis ieplētusi: "Ham mam mam!" Ko domā, viņa jau izsauc: mama... un smejas, tā smejas...

— Ak, ko nu tik daudz stāsti... muļķa bērns! Gādā labāk, ka tas pa naktīm tik daudz nebrēc! Te jau nevar vairs aizklausīties...

Arī to viņš negrib zināt... viņa palika kā nopliķēta. Viņam mazi bērni netīk, bet tas taču bija viņas bērns!.. Nu, viņa negribēja sanīsties un tādēļ uzsāka citu valodu.

— Arnold, vai zini vēl ko no jauna: pa divi nedēļām būs pie Ciekuriņiem derības! Hulda Krautberģim nu taču reiz galīgi pieteikusi un apsolījusi arī izstāties no "Ozolu vainaga"... tu laikam to vēl nezini? Nabaga zēns nu ir vienreiz laimīgs... Es likšu sev samta robi pagatavot... Huldai tā stāv ļoti labi... Ciekuriņi labi cilvēki, Arnold...

Īgni viņš uzlēca kājās un gribēja viņu vai ar acīm saēst. — Ej tu ar saviem Ciekuriņiem — pakaries un liec mani reiz mierā!.. Maza kaza!.. Tu tik zini kā kleitas... un Ciekuriņi labi cilvēki, hahaha!.. Žuļiki... diezgan esam viņus ēdinājuši un dzirdinājuši!

Uzbudināts tas soļoja steidzīgi pa istabu, un viņa nobāla kā drāna... to viņa vēl nekad no sava vīra nebija dzirdējusi... — Arnold, kas tev kait? ! Kas tev noticis?

— Kas man noticis, hahaha! Jūs, bābas, tik zināt, kā kleitas un kā jūs atkal kādu pāri varat sakupelēt, — kas jums daļas, kādi āži vīram badās ap dūšu? Vai zini, kas ar boceniešu parādu ir? Ja es ātrumā nevaru to naudu sakampt un aizmaksāt, tad man par arestētas mantas aizskaršanu jāiet cietumā! Advokāts prāvu zaudējis. Bet, kad viņš to pieņēma, tas runāja citādi... Simtus viņš tikai man izvīla un vairāk nekā... Kad viņš labāk būtu ellē ieskrējis! — Un tālu viņš aizspēra ar kāju no sevis kādu krēslu, kas viņam gadījās ceļā...

Vaļēju muti viņa palika, tikpat kā akmenī sastingusi, un tikai pēc kāda brīža no lielā pārsteiguma atdzērās un lēni ietrīcējās. — Ko tu runā — cietumā?! Tas jau nevar būt... nē, nē, tas nevar notikt! Mēs aizmaksāsim... vai tad mēs nevaram aizmaksāt?.. Aizmaksāsim arī to, Arnold! Teic, ko nu gribi, bet mūsu draugi... Krautberģis, Ciekuriņi un citi... nē, nē, tie mūs tādā brīdī gan neatstās... Parunāsim ar Krautberģi, Arnold... būs labi...

— Bābu valodas! — viņš īgni attrauca. — Ko tu no Krautberģa izspiedīsi, no nabaga! Vai viņam tagad pašam kapeika pie dvēseles? Paprasi... Vai tu nu viņam

runā, vai ne, viņa galvojams bankā neder ne par grasi!.. Un Ciekuriņš... tas jau gatavais žuļiks!.. Jā, simtus atņemt otram uz kārtim, to viņš zin, bet līdzēt... vai tie ir draugi?!

Viņa negribēja savām ausīm ticēt... šie cilvēki taisni šādā brīdī no viņiem atsacītos. Viņas acis gandrīz spītīgi uzliesmoja. — Ka ne, ne, — nav arī vajadzīgs! — viņa iesaucās... — Iztiksim paši... es izdošu mazāk...

— Tu jau esi dulla! Iztiksim paši... kur tad, kā tad?! Vai to naudu no sienas izrausi?.. Bābu pļāpāšana... bet tev jau labi runāt, — tev jau par to cietumā jāiet nebūs. Kas tev, maza kaza, — lai vīrs zin, kā viņš var!.. Toreiz jau tīrais trakums bija, ka es to darīju, bet ko tu, cilvēks, nelaimē iesāksi?! Cik es no vecajiem dabūju, to tūkstoš rubļu, vai par to kādu šefti var uzsākt?! Es saku, muļķis, muļķis, kas šinīs laikos ņem sievu bez naudas, un tāds muļķis es esmu bijis...

Ilgu laiku viņa to bez elpas uzlūkoja. Par šiem vārdiem viņa jutās briesmīgi aizskarta un pazemota, acis tai sāka savādi spīguļot. Kā viņš to varēja sacīt?! Bet mēle viņai kā piesieta... nē, nē, viņš jau tikai pārsteidzies... cietums priekšā, ja naudu nesagādā... sirds viņai tīri notrīcēja... Bet kā viņš var sacīt, ka viņai tas būtu vienalga...

— Šis pintiķis, šis tēviņš, šis nolāpītais Ciekuriņš! — Žiglemanis spārdījās tālāk. — Tas ir par to lielu ēdināšanu un dzirdināšanu! Kas tas viņam būtu, ka viņš man vēl kādus simtus pie bankas pagalvotu, bet nē, — lauz tu viņam zobu ārā... Viņš mani vēl sūdz pie

tiesas... uz manām mēbelēm viņš noskatījies! Lai es samaksājot vecu, tad viņš man galvošot par jaunu. Gauneris tāds!.. Hahaha! Vai es muļķis, vai es akls esmu, ka neredzu, ko viņš grib? ! Ne kapeikas viņš vairs man negalvos... viņš tikai grib mani piemānīt un iziet pats ar veselu ādu...

— Tu Ciekuriņiem vēl būtu kādu naudu parādā?! — viņa izbijusies to pārtrauca. Nu viņai rēķini pavisam sajuka. Cik viņa skaitījusi pakaļ, ko vīrs paņēmis naudas, tad šim parādam jau sen vajadzēja būt samaksātam. — Arnold, tu mānies... saki, kur tad tu būtu to naudu licis?! Nē, nē, nevar jau būt, domā, ka es nezinu... saki, kur tad tu būtu to naudu licis?..

— Tu mani zvērināsi, hahaha! — viņš īgni nosmējās. — Ko jūs, muļķa sievas, zināt no veikala un kādas tur visādas izdošanas!? Runā ar muļķi! Ar vienu un otru jāsatiekas un kur visur nav jāmaksā... brūverim, destilātūrai...

Apdullusi viņa palika stāvot, it kā pērkona spēriena trāpīta. — Nē, nē, melots, es zinu, — nekur nav maksāts, nekur! — viņa drebēdama iesaucās... — Es zinu... tagad es tevi pazīstu!.. Arnold, saki, kur tu to naudu liki... kur tu to liki?..

Un, saņēmusi rokas, viņa tam gandrīz ar dūrēm uzmācās. Pieķerts, viņš drusku apjuka un piesarka... — Ej nu ej, esi jel nu prātīga... kur es tev visu to varu izklāstīt!... Aprunāsimies labāk, ko darīsim... tā nauda mums jāgādā...

— Nē, nē, es nerunāšu, es nerunāšu, kamēr tu man neizstāstīsi visu patiesību!.. Ā, tad tāds tu, Arnold... tu man ko slēp!.. Nu es tevi pazīstu, nu es tevi tikai

pazīstu... Un tavu rotu es arī vairs negribu... tu vari to nest atpakaļ...

Viņš atsprāga soli atpakaļ, kā odzes dzelts, un zvērodams viņu uzlūkoja. — Kas par rotu, kāda rota?!. Tu būtu spionējusi, vandījusies pa manu rakstāmo galdu?! Sieva, pielūko!.. — Viņš trieca ar dūri pa galdu un uzlūkoja viņu tādām acīm, ka viņa palika mēma... — Pielūko, maza kaza, es to negribu! Tev gar to rotu nav nekādas daļas... vai saproti?

— Tad tā nebūtu bijusi man — ā... — Šie vārdi viņai nomira uz lūpām, stīvi viņa uzskatīja savu vīru. Tikpat kā kāda bāla ēna viņai sāka ataust patiesība... Viņš bijis tik daudz nakšu projām... veikala darīšanās arvien nokavējies. Bet tikpat kā pa miglu viņa atcerējās, ka kādu dienu tie ar Lāpi divatā bija sūkstījušies par lielām galvas sāpēm un par lieliem izdevumiem... bet "smalka skuķe, tas to vērts"! Viņai ienākot, tie sametās acīm un palika klusu, it kā nokaunējušies... Toreiz viņa to gandrīz nemaz nebija ievērojusi, tagad slepenas bailes sažņaudza viņas sirdi... Izmisušajai acis tikpat kā drudzī dzirkstījās, gribēdamas caururbdamās iespiesties vīra dvēselē...

Šo skatienu viņš nevarēja izturēt, viņa acis sāka nedroši bolīties... Tad tiešām... kājas tai sāka trīcēt... asinis ar traku joni džinkstēdamas saskrēja galvā... Tai nebija vairs prātā izdotā nauda... viņas apzinība lauzta! Līdz šim viņa bija apzinājusies nepārspējama un skaista, sava vīra valdniece... tagad pārspēta un pazemota... viņas vietu tagad ieņēma cita!.. Un tamdēļ viņš tāds... ai, kā asinis traki deniņos ārdījās un sirds sāpēs raustījās... — Arnold, tu mani esi pievīlis! — viņa

sakampusi galvu, skaļi iebrēcas... — Ak Arnold, — kādēļ tu to darīji?!

Grīļodamās viņa nokrita sofas stūrī, paslēpa tur savu vaigu un lēja karstas asaras... It kā dabūjusi triecienu pa galvu, — tik spēji, tik spēji nosviesta no laimības debesīm. To iedomājoties, viņas ķermenis tikpat kā krampjos raustījās. — Arnold, Arnold, tu jau neesi cilvēks...

Tikai tagad Žiglemanis nobijies atskārta, ka gājis par tālu. Maza kaza, viņš jau arī viņai būtu varējis dot to rotu... būtu varbūt bijis prātīgāk! Jocīgs viņš skrullēja ūsas... kā nu lietu tagad izgrozīt? — Neesi jel bērns, Grēta! — viņš nedroši iesaucās. — Ko tu domā, tas jau nemaz nevar būt. Tu jau esi mana skaistā sieviņa... mans balodītis...

Un, nosēdies pie viņas, tas aizskāra ar roku viņas kamiesi.

Šie vārdi vairs tomēr neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. — Ej, ej, atstāj mani, atstāj, tev jau citas labākas! Tu mani nekad neesi mīlējis, to es tagad zinu... Bet kādēļ tu mani precēji... kādēļ?! Mēs abi būtu tagad laimīgāki... abi divi...

Šie vārdi skanēja tik žēli, kā no trūkstošas sirds stīgas... viņam tagad bija tā, it kā viņa sieva tam būtu daudz mīļāka nekā mīļākā. Viņš nožēloja no visas sirds, ka nebija viņai dāvinājis rotu. Bet kādā ziņā viņam taču nu vajadzēja izmeloties, lai Dievs pasarga, kad tas dabūja sievas māti uz kakla! Viņš nedrīkstēja ar to sanīsties... šobrīd jau sievas radi bija viņa pēdējā cerība.

— Grēta, kad tu tā runā, tad es palikšu no tiesas ļauns! Kas tev iekrīt prātā? Es tikai dusmojos, ka tu esi vandījusies

pa manām mantām, jo tā rota jau nemaz nebija mana... tā bija Lāpja. Viņš to pirka savai brūtei. Bet vēlāk viņš atkal apdomājās... viņam stāvot priekšā izglītība, viņš nevarot tai tik daudz dāvināt... Un tā es to noslēpu, kamēr viņš apdomāsies... domāju jūs, sievieši, visu izpļurkšķat. Viņš to atdeva atkal atpakaļ, jā jā... bet — maza kaza, es būtu to arī varējis tev paturēt, ja tev tā patīk!... Vai tu domā, ka es savai skaistajai sieviņai varētu ko aizliegt?.. Un es tev arī pirkšu tādu, lai tikai mums laiki paliek atkal drusciņ labāki...

Tā viņš ap viņu tikām ņēmās, kamēr tā rādījās būt apmierināta. Viņa ļāva tam sevi spiest pie krūtīm un pacieta arī, ka viņš skūpstīja tās vaigus. Ak, kaut jel viņa būtu spējusi viņa vārdiem ticēt! Bet kāds rūgts tārps grauza viņas sirdi... Viņa zināja jau par daudz. Jo — kad arī viņš šo rotu nebija pircis, kur tad nauda palikusi? Kur cēlās visi šie nesamaksātie parādi? — — Nē — šodien viņa vairāk negribēja zināt, bīdamās, ka vēl daudz, daudz tumšu, drūmu lietu nāks gaismā...

Kā viņš tagad viņu mīļi glaudīja un paijāja! — Lai, lai, sieviņ, domā, ka mēs nedzīvosim?! Kad tikai tagad dabonam drusku kur palīdzību un varam boceniešus apklusināt. Tad es svilpoju! Tu domā, ka mēs šinī vietā ilgi paliksim? Es varu dabūt glaunu viesnīcu pilsētas vidū, kur tikai ar glauniem viesiem vien darīšana. Par glāzi alus un glāzi šņabja paņem otru naudu un skaidri samaksā! Kas te mums par šefti ar tiem prastiem tēviņiem?! Bet, sieviņ, tev būs gan jāaizbrauc pie mātes... raugiet no švāgara ko izplēst! Neesi tikai muļķe un izliec viņam visu labi priekšā, cik daudz labāk mēs varam pelnīt, ja mēs uzņemam viesnīcu un ja mums tikai drusku

piepalīdz... Maza kaza, vari solīt viņam arī labus procentus!.. Bet, ja mums nepalīdz un mani iesloga, tad mums ir jāizput, — tu pati labi redzi, gluži jāizput...

Viņa atkal sadrūvējās. Ja viņam būtu jāiet cietumā, tad — lai Dievs nedod! — kas lai ar viņu notiktu? To iedomājoties, viņu sagrāba slepenas bailes: viņi tad kristu postā un nabadzībā. — Arnold, boceniešu parādu vajag nolīdzināt, par to es gādāšu! Ja man tevi vajadzētu redzēt cietuma drānās, tad es no kauna nomirtu! Bet tev jāapsolās, ka bez manas ziņas turpmāk vairs ne kapeiku neizdosi... Arnold, tas tev jāapsolās!..

— Maza kaza! — viņš, manāmi atvieglots, attrauca. — Ja tu vēlies, es jau tev tagad varu pateikt katru kapeiku. Jūs, sievieši, esat tādi neticīgi... bet man jau ir viss pierakstīts... Še, skaties un rēķini pakaļ...

Viņš meklēja pēc savas kabatas grāmatas, un tomēr viņa acis bija tik nedrošas un jocīgas, ka viņas sirds salti sažņaudzās. — Nē, nē, Arnold, es negribu redzēt, es labāk tev ticu! Bet uz priekšu... Arnold, tu taču mani vēl drusku mīli?!

Šos vārdus viņa izteica čukstēdama, un acis tai bija pilnas asaru. — Kas tev krīt prātā?! — viņš iesaucās. — Jūs, sievieši, esat gan tādi ērmoti!.. Nāc, dod man bučiņu! Tā... Un atvaino mani, bērns, man drusciņ jāiziet. Boceniešu skrīveris ir tagad Rīgā... gribu ar viņu satikties un izrunāties, kā ar to lietu ir... Sveika, sieviņ, uz redzēšanos!..

Kad viņš bija atstājis istabu, viņa raudzīja iet, bet tikko uz savām kājām nesaļima. Un līdz šim viņa tik pārgalvīgi un tik mazcienīgi bija nolūkojusies uz savu apkārtni, cieti pārliecināta, ka izvilkusi dzīvē laimīgo

numuru... Kādi nu briesmīgi bezdibeņi draudēja atvērties pie viņas kājām, un viņa miegaina, tikpat kā no sapņiem uztraukta... Kāda slepena balss viņu tagad mocīja un viņas sirdi trucināja... vai Arnolds viņu mīlēja, vai tas viņu patiešām mīlēja, — un vai tā mīlēja viņu —? Viņa bijās pati no sevis uz šo jautājumu atbildēt... Viņas paradīze šķobījās, to viņa manīja... ak, tas bija jauks un apmulsinošs sapnis, bet tagad jādreb par nākamību... Un ja tas viss vēl, — un ja viņi krīt, un parādu nevar atlīdzināt, tad posts un kauns... visi ļaudis rādīs uz viņiem ar pirkstiem... To iedomājooties, viņai spiedās uz pieres aukstas sviedru lāses, un, it kā sajuzdama jau šo kaunu, viņa aizsedza vaigu rokām...

Mazā Julieta, guļamā istabā pamodusies, sāka brēkt. Līdz šim viņai šī balstiņa bija izklausījusies kā dievišķīga mūzika, tagad viņu tā jo vairāk izbiedēja: — Kas būs? Kas ar mums abām notiks?.. — Viņa steidzās pie sava raudošā bērna, nometās pie šūpuļa ceļos un, it kā gribēdama apklusināt šaubīgās, izmisušās balsis savā sirdī, viņa aijāja un labināja mazo: — Kuši, kuši... aijā kuši...

* * *

Līdz šim Žiglemanis savus apstākļus no sievas bija rūpīgi apslēpis, bet, kad jau nu viņa vienreiz tos zināja, tad — maza kaza, lai viņa gādā! Varbūt vēl tik vienīgi viņa varēja ko izdarīt... nu tikai viņš atskārta, cik rīdzinieki gudri. Agrāk, dažu labu reizi pārdomājot savu vieglo rīkošanos, viņš pie sevis bija savus draugus nožēlojis. Viņa dēļ tiem vajadzēs zaudēt, — tagad izrādījās,

ka par to nebija ko raizēties. Viņš nebija vēl labi apdomājies, kad Ciekuriņš viņu jau par savu parādu bija izsūdzējis un turēja izpildu listi rokā. Vēl tas viņam deva īsu termiņu, tad draudēja ķerties pie viņa mantas... Jā, viens zaudētājs gan bija, kas pret viņu nekādus soļus nespēra, viņa nelaimīgais brālēns Krautberģis. Bet tas arī viņam vairs ne par pieci kapeiki nevarēja līdzēt!

Viņš tādēļ jo labāk novēla visas rūpes uz sievas kamiešiem. Vai nu viņš tai par nodarīto pārestību gribēja dot kādu gandarījumu vai citādi kā, viņš bija tai tik mīļš un labs. Viņa lai braucot tik uz Sausēniem un tur to naudu izdabūnot... Boceniešu skrīveris esot teicis, ka viņam varot iznākt gadu cietums!.. To viņš tai stāstīja tik žēlā balsī, ka viņai sirds tīri sažņaudzās... nē, nē, to ne, to ne! Viņas vīriņš jau gan varbūt bija vieglprātīgs, bet viņš bija labs! Un neviena vārdiņa viņa vairs neiekustināja par bijušo, kur viņš naudu būtu licis, savaldīja arī savu ziņkārību par rotu, kauču gan tik labprāt būtu par to runājusi... Tagad tik viņai sirds dega, kā viņam palīdzēt, kā izglābt sevi un viņu no kauna...

Palīdzēt... jā, viegli izteikt, bet vēl nekāda padoma rokā! Naktis negulēdama, viņa svaidījās pa gultu un lauzīja savu galvu. Braukt uz Sausēniem, — vīram gan labi runāt! Tad viņai tur viss jāizklāsta, — un vai viņa varēja apbēdināt savu mīļo, labo memmīti, kuŗai tagad pašai tik daudz bēdu? Pa kristībām tā viņai asarām acīs bija visu izsūdzējusi... tā nebija vairs Sausēnu valdniece, bet pati atsviesta kaktiņā. Pirmajā laikā viņa jaunajam vadījusi visu saimniecību, jo Līzīte jau nu saimniece neesot. Bet, tiklīdz znots rudenī ievēlēts

par pagasta tiesas vīru, tas tūlīt iepūties un noņēmis memmītei visu varu, viņas memmītei, kuŗa savu cauru mūžu Sausēnos saimniekojusi, — un uzticējis saimniecību kādai meitai! Šis labāk dzīvojot ar svešu nekā ar radu, tad šis zinot, ka šim neiešot nekas sāņus. Un tēvam un mātei vairāk ne kā to, kas pie pagasta tiesas norakstīts... vairāk lai viņi necerot uz grauda...

Arī jaunie bija kristības, un viņa meta māsai visu priekša. Bet tā bija tāda jocīga, atturīga. Ko šī varot darīt... vīrs atsakot: — Uz sievu valodām es neklausos, es pats gribu savās mājās valdīt. Un, ja es Sausēnos nemāku dzīvot gudrāk un labāk nekā cits, tad man nebija vērtē te ienākt znotos!.. — Ko nu, māsiņ, — Līzīte nopūtās, - nav vairs tēvs, kas gan ar vārdiem brammējās, bet visās lietās padevās mātes gribai...

Viņai tīri aptecējās žults par cietsirdīgo svaini, kas uz viņu viesiem šķielēja vien un mētāja vārdus, vai šiem jau tik daudz esot, ka tie varot tādu pasauli ēdināt un dzirdināt. Te jau cits viņiem neesot ne no radu smakas. Viņam dzirdot, tā bija māti mierinājusi: — Pacietieties, memmiņ, cietieties, cik ilgi varat! Un, ja ne, tad nāciet ar tēvu un dzīvojiet pie mums!.. Mums jau, paldies Dievam, sava maizīte ir...

To viņa bija solījusi, nemaz nezinādama, ka viņai pašai tik drīz būs jābrauc pie viņiem palīdzību meklēt. Nē, nē, viņas memmīte nedrīkstēja viņas bēdas zināt un svainis? — Kad viņš jau vecākus neieraudzīja, tad viņus tas ieraudzīs vēl mazāk. Un prasīt viņi no tā neko nevarēja. Kas tiem bija no tā jādabūn, to tie bija dabūjuši... viss pie pagasta tiesas norakstīts. Ja tas viņiem ko gribēja līdzēt, tad tas bija viņa labs prāts, bet vai viņš to darīs?..

Nē, nē, viņas memmīte nedrīkstēja viņas bēdas zināt, sparība atkal divkārt pamodās... Gribēdama lietu iesākt no īstās puses, viņa sarīkoja mazu vakaru un ielūdza uz to visus sava vīra draugus, no kuŗiem varēja ko cerēt. Bet sazini viņus, kur šie to vēju dabūjuši zināt... neieradās neviens... visi viņas izdevumi un upuri velti!.. Tālāk viņa domāja, ka politiski ir, ja viņa dodas pie Ciekuriņu sievām un arī tām to lietu uztic... sievietēm jau arvien ātrāk var atmīkstināt sirdis. Bet Hulda bija tāda savāda un vēsa, un izlikās, ka viņa no visas šīs lietas nekā nesaprastu. Arī vecā noņurdēja: — Hm... papiņa darīšana... un diezin vai tik viņš tā samaksās?! Kas var zināt, tagad tādi laiki!.. — Pats papiņš bija piesarcis kā vēzis. — Es esmu viņam to darījis, ko es savam brālim neesmu darījis, tas ķērca, bet viņš man iztaisa tādu stiķi!.. No jaunas galvošanas ne domas, lai aizmaksā pirms vecu! Es viņam jau sacīju: ja nauda noteiktā laikā nebūs klāt, tad es būšu pie jums klāt ar tiesu pristavu. Velti te, kundze, jūsu vārdi! Kad es tā gribētu strādāt, tad mani arī neviens nežēlotu...

Vēl cietāk nekā pret klinšu sienu jaunā sieva atdūrās ar savu lūgumu, jo arī nevainīgajai Huldai paspruka neviļus vārdi: — Tas nu gan no jums nav godīgi, ka jūs Eduardu tā esat applinderējuši!.. — Kad viņa atvadījās, tad pietvīkušās Ciekuriņa sievas īsti nezināja, vai viņu skūpstīt, vai ne. Citām reizēm vecā, viņu izvadot, reižu reizēm atņēmās: — Kad nu, mīļā Žigleman, mūs atkal apciemosit... kad tikai atkal mūs apciemosit?! — Un Hulda arvien ar ilgojošām acīm piebilda: Tu, Grēta, mūs apciemo tik reti, tik reti... — Šoreiz tas viss palika nost... viņas glabāja acis, un rūgtu sirdi nelaimīgā atstāja šo slieksni... Nekad viņa pār to vairs nespers

savu kāju... bet to jau arī varbūt viņas tikai gribēja...

Nu viņa arī zināja, ka Rīgā nav vairs nekāda glābiņa un vienīgais zars, kur vēl varēja domāt pieķerties, bija Sausēni. Un tādēļ arī viņa beidzot apņēmās šo grūto ceļu... Cik labprāt viņa tiem būtu savus īstos apstākļus apslēpusi... Tēvs viņu lielo bagātību bija visā pagastā izdaudzinājis... bet nu iznāks viss gaismā, arī Brīvnieki to dabūs zināt... Un Jānis... vēl vairāk nekā no pastara tiesas viņai bija bail, ka tas viņu varētu sastapt postā un nabadzībā... Nē, nē, viņam kaut kādi vajag izkulties... viņa lūgs Sausēnu, lūgs, ceļos nometusies, un māsa arī viņai palīdzēs. Viņš jau tad nemaz nebūtu cilvēks, ja viņš tiem nesniegtu roku un ļautu noslīkt... Tādām cerībām viņa sevi stiprināja, grūtu sirdi šķirdamās no sava bērna. Viņa zināja, ka tai būs jādzird lielas skumdēšanas, viņa paredzēja it labi lielas nepatikšanas... bet vajadzīgo naudu viņa pārvedīs katrā ziņā...

Vairāk dienu viņa palika uz laukiem, un Žiglemanis viņu gaidīja tikpat kā uz ugunīm mājās. Bija pienācis Ciekuriņa maksāšanas termiņš, bet to lietu viņš vēl būtu laidis pār galvu. Tam atgadījās vēl citas mazākas nelaimītes, kuŗu dēļ viņš gribēja vai no ādas sprāgt. Viņa draugs Lāpis bija aizlaidies uz Drezdeni, viņam ne ardievas nesacīdams, turpretim atkal vecais Brokmanis, kuŗu tas bija saticis uz ielas, nebija saņēmis viņa sveicinājumu. Bija izlicies tā, kā kad tas viņu savā mūžā nekad nebūtu redzējis. Tā bija pēc Žiglemaņa uzskatiem nelaime, par kuŗu nevarēja apmierināties... tikpat daudz kā sakars ar labākajām familijām beigts... Gribēdams savas dusmas remdināt, viņš devās pie mīļākās,

bet nelaime nenāk nekad viena... ar! tur viņš bija savas pozicijas zaudējis. Viņa dzēra ar Brieža fabrikas direktoru kopā šampanieti, laipna kā saulīte, un tutuļojās ar to, — un viņš netika tai vairs ne tuvumā...

Uz pāra vārdiem dabūjis to sāņus, viņš meta tai acīs neuzticību: vai tā esot viņas pateicība par košo dāvanu?! Bet šī pati sieviete, kuŗa nupat vēl bija aiz mīlestības pret viņu kususi un viņu ar saviem dedzīgajiem skatieniem apbūrusi, tagad vēsām asinīm izskaidroja, ka viņa zinot visu... Viņam esot pulka parādu, un tas taisīšot drīz bankrotu. Viņai tādēļ esot atvēlēts izraudzīties citu kavalieri, kas viņai ko varot dot... Lai viņš neņemot ļaunā... tā jau esot viņas maize!.. Viņi tātad nu esot "kvit", un lai viņš esot prātīgs un nedusmojoties. ..

Bet viņš nebija vis prātīgs... viņš palika tīri traks un uzsāka ar laimīgo sāncensi ķildu, par ko tika izsviests no lokāla! Šie ļaudis zināja it labi nosvērt, kuŗš no abiem ienesīgākais, Žiglemanim jau pēdējā laikā nepavisam nebija naudas, tas bija pat ietaisījis pie sulaiņiem parādus. Un tā nu viņš atradās uz ielas šīs mājas priekšā, kuŗā tas tik daudz labu dienu nodzīvojis, un viņam bija tā ap dūšu, ka tas būtu varējis šo mitekli nodedzināt vai uzspridzināt gaisā ar visiem šiem radījumiem... Tik traki un bezkaunīgi viņš jutās pienerrots! ..

Metās jau krēsla... uzbudināts un zvērojošām acīm viņš soļoja pa ielu šai mājai gaŗām un atpakaļ, pats nemaz nezinādams, kur tagad palikt. Viņš nemanīja, ka pār viņa galvu sacēlās tumši, draudoši mākoņi. Ziedonis jau bija labi panācies uz priekšu ar siltām un sutainām dienām, un tādēļ arī drīz bija sagaidāms pirmais pērkons...

Tas pats jau arī bija, kas tur pie apvāršņa malas parādījās... arvien un arvien spēcīgāk ieducinādamies...

Viņš to nemanīja... viņa sirdī dega tikai šī māja, kuŗu tas reizā uzskatīja par savu paradīzi un reizā nolādēja! Bet tik viegli tas no viņas neatstāsies, lai viņa nedomā... un tam stīvajam "Līkajam" tas arī viņu neatstās, — un lai tad tur velns par mazu zēnu paliek... Te viņam kā zibens iešāvās labas domas galvā... sieva jau varēja būt atpakaļ ar naudu! Aha... nauda būs... un tad viņš tiem visiem vēl šovakar parādīs, ko Žiglemanis var...

Viņš pārsteidzās ātri mājās un par brīnumu — šovakar krogus ļaužu pilns kā piebāzts. Bet komijs stāv aiz letes dīkā. — Frici, kādēļ tu neandelē?! — viņš steidzīgi uzsauca. — Kādēļ tu neandelē, Frici?! Vai cienmāte pārbrauca?..

— Vai — labi, kungs, ka jūs pārnācāt! — komijs atvieglots iesaucās. — Man nav nekā vairs brīv aiztikt... te bija tāds kungs kroņa mundieriņā un man noliedza. Es nezināju vairs, ko darīt... Bet tie ļaudis jau arī nekā neprasa... tāpat aiz ziņkārības saskrējuši...

Maldināts vīnūža kungs skrullēja ūsas, tad piepeši nelabā balsī iesaucās: — Ārā no mana krogus, jeb es saukšu policiju! Maza kaza, ārā...

Ziņkārīgie ļaudis atkāpās, un arī komijs tīri saducis viņu uzlūkoja. — Vai cienmāte pārbrauca, es prasu?! — viņš atkal tam skarbi uzbrēca. — Mana sieva...

— Jā, pārbrauca... viņa tur ir iekšā ar svešo kungu...

Viņš steidzās tālāk uz savu dzīvokli, kur tiesu pristavs patlaban beidza rakstīt viņa mēbeles. Sieva stāvēja

nošļukusi, kā grēciniece, un jau no vaiga tai varēja nolasīt, kas ir. — Ā, jūs esat pats tas īpašnieks, — pristavs iesāka, lūdzu man te parakstīties... Uz jūsu mantību tiek uzlikts arests par otrās ģildes tirgoņa Ciekuriņa piespriestu prasījumu no jums. Jeb jūs maksāsit? — Nē... Nu tad parakstiet... Ja jūs nebūtu ieradušies, tad jūsu vietā to būtu izdarījusi jūsu kundze...

— Maza kaza, varu jau parakstīt! — Žiglemanis spilgti iesmējās... — Hahaha — skat', ko draugi izdara!

— Man jāpilda savs pienākums, lūdzu atvainojiet! — pristavs aizbildinājās, paķēra savu mapi un atvadījās... Drīz viņa soļi noskanēja ārā aiz durvīm...

Palika tikai laulātie draugi vieni istabā, kuŗā valdīja baigs klusums, un lampas liesma, tumši degdama, allaž bailīgi ietrīcējās. Ne viens ne otrs nesacīja ne vārda, tikai viņa satriekta trīcēja un viņu sagrauzti uzlūkoja. — Arnold... — viņa pēdīgi žēlā, aizrautā balsī iesaucās... — tu nabadziņš!.. man tevis žēl... tu nabadziņš!..

— Hahaha! — viņš spilgti iesmējās. — Nu dod šurp naudu, dod šurp naudu! Vai daudz pārvedi?! Žēlo mani!.. Ach jā, jā... Kad man no sievas vecākiem cik ne cik būtu nākusi kāda palīdzība, vai es tiktāl būtu nonācis?! Un būtu es vēl puisī, es būtu pavisam cits vīrs! Varētu celt pavisam citādu partiju! Maza kaza... kad jel cik necik vairāk līdz būtu dabūjuši?! Kur nu ir tie tūkstoši, ko tavs tēvs solīja? Teic!?

Viņa izgrūda izmisušu, smagu nopūtu. — Jā, kad būtu tēva darīšana, viņš mums pieci, seši tūkstoši nežēlotu. Bet švāgars mūs ne pavisam nevar ieraudzīt. Šim neesot savs labums apnicis, ka tas iešot kādam pļēguram rīklē sagrūst. Jā, kad būtu godīgi dzīvojuši tēva mājās,

tās kopuši, tad vēl! Vai šis cauru maisu pildīšot... tas tūkstotis jau esot cauri?.. Un es viņus visus, vai kājas bučodama, lūdzos... Tēvs stāvēja kā mēms, un mātei pilnas acis asaru. — Ko nu, meitiņ, vairs varu teikt, ko būt... esmu laimīga, ka man pašai to maizes garoziņu atmet! — Māsa, notinuši vaigus, kliedz ar zobu sāpēm... Lai apžēlojoties, lai dodot, lai dodot visu projām, šī jau piecietīšot, lai atgrūžot mums visu nabadzību un liekot viņu reiz mierā...

— Vai tur nav kumēdiņi, vai tur nav kumēdiņi! — viņš īgni soļoja pa istabu. — Dimza patur par tūkstoš rubļu visas tās iekoptās mājas ar visu iedzīvi! Kā tad šis nebūs gudrs... tur jau sunim jāsmejas...

— Bet redzi tagad, kāda viņam izruna! — viņa piebalsoja. — Un nemaz vairs kā cilvēks nerunā... sievai virsū brēkdams!.. Šai labi esot runāt, — tagad pavasara laikā, kur lauki esot jāsēj un zirgi jāpērk, un par mašīnu arī jāmaksā? Nevarot nekur griezties mēs? Kas šim par daļu? Lai sprāgstot nost... Pat zirgu viņš man vairs nedeva aizbraukt uz staciju...

— Jā, ko tur runāt! — viņš nopūtās. — Tāds tavs švāgars, tavs tēvs, tāda tava māsa, tava māte... jūs visi esat labi! Hahaha, tos tūkstošus viņi klaudzina... vecene arī laba bāba...

— Arnold, tu grēku pelni! — viņa sažņaugti iesaucās... — Mana mīļā, labā memmīte! Pie kambaŗa durvīm uz plikiem ceļiem nometusies, viņa kā ārprātā brēca, lai švāgaram Dievs to atmaksā! Tik pat kā zaglis viņš ienācis viņas mājās un novīlis viņas labumu, — kaut viņa nauda zilās ugunīs sadegtu, kaut viņš izgandis mirdams iekamptu kādu papīra vīstoli mutē!

Tā viņa Dievu uz plikiem ceļiem lūdza... Tad viņš gan apkaunējās, un viņam palika bail, — sauc: — Nelādi, vecā, nelādi! — Atsvieda man simts rubļus un aizcirta kambara durvis. Vairāk šim neesot, un parādus viņš neiešot taisīt!.. Še ir — un te vēl astoņdesmit rubļu... šķiroties man tos māte iespieda saujā... Noglaudīja man vēl abus vaigus: — Labprāt jums līdzētu, mana meitiņa, mana actiņa, labprāt, bet vairāk es nevaru savas abas gotiņas pārdevu... Mana mīļā, labā memmīte...

Vairāk viņa nevarēja un sāka raudāt, Žiglemanis aplūkoja pirkstos naudu, savīkstīja to kamolā un iegrūda kabatā. — Maza kaza, vai pinkšķi, vai ne, viss velti! Ko es ar simtu astoņdesmit rubļiem iesākšu?!. Habaha, nu tik būs smuki!.. Pārdos visu ūtrupē un aizliks mani aiz restēm... Bet tas jau tev tīri pa prātam, uz to jau tu tikai gaidi!... Ir gan, es tik saku!.. Es jau esmu ieprecējies tīri žīdu familijā...

Asaras viņai uzreiz apsīka, it kā iztraucēta viņa uzlūkoja savu vīru. — Arnold, tas nedrīkst notikt!.. Es visādi esmu izdomājusies... vai Lāpis arī mums nevarētu līdzēt? Jā, jā, Lāpis... viņa brūtei ir nauda... un viņš taču tev nav tāds draugs kā tie citi draugi...

— Aplam draugs! — Žiglemanis aiz dusmām šņāca ... — Suns viņš ir... žuļiks! Vai tas ir draugs, kas otru iegrūž nelaimē?! Ja viņš mani nebūtu piekrāpis, vai es tevi būtu... tpvī —

Viņas vaigi tvīka un kaita. — Tu mani nebūtu varējis ņemt, Arnold?! Varbūt, ka arī es pie tevis nebūtu aizgājusi, ja māte un māsa mani nebūtu pie tevis spiedušas... Tādēļ jau man švāgars kaļ acis ārā, ka es esot pati vainīga! Kādēļ es neesot gājusi pie cilvēka,

pie Brīvnieka? Āre, kādus tūkstošus Brīvnieki paņemot par ozoliem, un mežs kā bijis... ne manīt nemanot... Bet man acis bijušas apstulbotas. Kad jau vecie bijuši traki, tad taču man nevajadzējis būt dullai.

Tālāk viņa netika, viņš uzmeta tai tādu skatienu, ka viņa vai pārvērtās par sālsstabu. — Ko nu man stāsti tik daudz... būtu arī gājusi pie sava Brīvnieka! Es tad varētu savam Dievam patencināt. Aplam es lielu laimi esmu sasniedzis, ko domā... to pliku tūkstoti! Haha! Bet tā bija, — vecie mācēja stāstīt! Priekš kāzām solīja un bija, tūkstošus vien kladzināja... es jau domāju, ka tur vai kalni nāks līdz... Un ko es dabūju? Uz kakla pliku sievieti... tur jau sunim jāsmejas! Ne godīgas kleitītes nebija mugurā... arī brūtes kleite man bija jāpērk...

Pavisam viņa atdzērās no sava sastinguma un sāka trīcēt kā apšu lapa. — Arnold, ko tu runā?! Tu mani nebūtu mīlējis — un precējis tikai naudas pēc... Apžēlojies... nē, nē, tas jau nevar būt, tu melo, tu melo!.. Tu nerunā taisnību, tādēļ ka esi sapīcis?! — Arnold... nē, nē, bez krekla tu mani būtu ņēmis, bez krekla precējis... Arnold —

Un it kā izmisusi viņa lūkoja pieķerties pie viņa rokas. — Nepentero un liecies mierā! — viņš īgni to no sevis atgrūda. — Man tādi kumēdiņi nepatīk!... Man vajadzēja pie tevis, tādas nabadzes, piesieties... bet mani piekrāpa, un vajadzības brīdī velns ēd mušas!.. Sasodīta būšana!.. Es būtu laimīgs katru stundu, ja es varētu tikt no tevis vaļā...

Viņas sirdī bija tā, it kā tur plīstu un brēktu, acis pavērās platākas, un sārtums un bālums raustījās vaigos. — Arnold, tad tiešām tu mani esi pievīlis! — viņa

spēji savādā balsī iekliedzās. — Saki, kādēļ tu to darīji?! Vai tu nekriti mātei pie rokas un nelūdzies: — Dodiet man tikai savu meitiņu, es vairāk negribu kā to, kas viņai mugurā?! — Bet savus vārdus tu esi aizmirsis, tu, tu, tu!.. Tev pašam vairs nepieder tās bikses, kas tev kājās, un tu aizdāvini savu nabadzību netiklai sievietei...

— Nav tava daļa! Būtu tu man pārvedusi vairāk naudas, es arī tev ko dāvinātu. Bet nu turi muti, es saku!.. Nu bļauj, bļauj, — uzkliegsi vēl bērnu!

— Es neklusēšu, es neklusēšu! — viņa drebēja, un viņas acis savādi spīguļoja. — Es esmu klusējusi, bet nu vairs ne!.. Tu suns, tu palaidni, tu bezgodi, vai mēs tiktāl būtu nonākuši, ja tu būtu cik necik kā cilvēks... Tavs negods jau izgājis pa visu pasauli, viss pagasts jau runā par tavu nešķīstību... Švāgars tikai tādēļ mums nepalīdz, tikai tādēļ vien ne!.. Lai tevi nu bāž aiz restēm, ne soli es vairs tavā labā nesperšu!.. Un manus vecākus tu liec mierā, vai dzirdi, un manus radus arī!.. Tikai tu pats vien esi vainīgs, neviens cits. Kad es labāk tevi ne acīs nebūtu redzējusi, tu...

— Turi muti, kamēr es tev lūpas nesalāpu! — viņš bargi piecirta kāju pie zemes... — Nu jā, es jau redzu... man jābēg ārā no mājas! Uzkliegsi arī to kverpi... es te iešu jūsu mūziķi klausīties ...

Viņš ķēra pēc cepures, bet viņa žigli aizstājās priekš durvīm. — Ne pēdas tu man vairs nespersi, ne soli ārā no mājas! Manu naudu tu gribi nodzert, nodzīvot, bet nu mēs uzvilksim citādu meldiņu, kundziņ!.. Švāgaram taisnība... cauru maisu nepiepildīs... visai pasaulei tagad būs zināt, kāds putniņš tu esi!.. Saki,

kur tu to naudu esi licis un kam tu to rotu pirki?! Tu, tu... Jūdāss!..

— Atstājies no durvīm ar labu! — viņš pārskaities šņāca.

— Ne soli! Līdz šim tev bijusi visa vaļa rokā, tagad tevi valdīšu!.. Tu suns... kaunies, vai tev vairs nav ne kauna, ne goda?..

Skaļa pļauka noskanēja uz viņas lūpām. Izbijusies, acis ieplētusi, viņa atslējās pret durvīm. — Arnold, tu mani siti... tu mani siti!.. Ā, sit vēl... nosit mani pavisam!..

— Bāba, laid ārā, jeb dabūsi vēl.. — Saķēris viņu aiz matiem, tas atsvieda to no durvīm kaktā un bija ar vienu lēcienu pa durvīm ārā... Velti viņa mēģināja pie sienas pieķerties... galva dvinkstēja un ugunīgas mirgas metās priekš acīm... viņa saļima...

Cik ilgi viņa tā nesamaņā atradusies, to viņa nezināja, kad atkal no stipra pērkona spēriena pamodās. Lampa izdzisusi, visapkārt baiga tumsa... nāves bailes sažņaudza viņas sirdi. Kas bija noticis, kur viņa atradās... kur Arnolds un viņas bērns? Uz kuŗu pusi vien viņa raudzījās, visur tumsa un tumsa...

Bet sirdēstu sagrauztā sirds necieta klusu, tā sāpīgi dega... viņa atcerējās notikušo, atcerējās visu... Nu viņai pasaulē vairāk nekā nav kā tikai viņas bērns... Un kas viņai turpmāk sagaidāms, — viņa nodrebēja: posts, nabadzība un jūgs pie nemīļota vīra sāniem... Kauns, kauns!.. Sažņaugtās un smagi nospiestās krūtis cilājās pēc elpas... cik viss varēja būt citādi, — viņa iegādājās jaukos jaunības sapņus... un tik pat kā spoks viņai parādījās priekš acīm Jāņa tēls...

Rokām taustīdama, viņa tam tuvojās, asinis nostāja ritēt, bet tā jau bija tikai loga blāzma. It kā palīdzības meklēdama, viņa, atrāvusi logu, lūkojās aklajā tumsā. Pērkons grauja un dārdēja, rūtis strikšķēja, zeme līgojās tāpat kā toreiz, kad viņš stāvēja pie Sausēnu klēts zem apses... bet šoreiz debess jo briesmīgāk atgādināja viņas likteni... Tas tur augšā drauvēja arvien bargāk un bargāk, zibens nometa, ugunis pašķīda ... bet neviens zem koka uz viņu nelūkojās... tikai kailas sienas un akmeņi!.. Un tad atkal tumsa, auksta, baiga nakts visapkārt...

Lietus straumēm gāzās no paspārnēm, sirds sāpēja, acis dega, un karstas asaru straumes ritēja pār viņas vaigiem...

Piektā nodaļa B. K. 3007

Laiks ritēja uz priekšu. Nobiruši sen ziedoņa ziedi, vasaras karstums mitējies, un kuplums sācis vīst... tuvojas dzeltenais rudens ar savu gājumu... Gan daba tāda grūtsirdīga un nobālusi, bet cilvēku vaigi toties priecīgāki, jo katrs pļauj, ko viņš sējis... Jā, katrs, ko viņš sējis... Un kas nav sējis? Vai sējis sliktu sēklu?

Brīvnieku Jānis vēl tanī pašā vietā un tanīs pašos apstākļos, kauču gan dabā tik daudz kas pārgrozījies. Dabā, jā, lūk, tur jau arī mazi spēki ar laiku pastrādā lielas lietas... niecīgas ūdens piles pa gadu tūkstošiem sagrauž akmeņus. Un, proti, tādēļ, ka viena pile netraucē otras darbību, bet to vēl pabalsta. Vai cilvēki arī tāpat viens otru pabalsta, kustinot smago dzīves akmeni? Cik daudz tie no sava spēka izšķiež velti karā visiem pret visiem — un cik daudz būtu panākts, kad viss šis lielais spēks tiktu novadīts pozitīvā ceļā uz raženību! Bet, kad viens otru ir apēdis, tad tur nekas pāri nav atlicis un klāt arī nekas nav radies. Sarežģīta mīkla! Cik grūti cilvēkam darboties, pildīt pienākumu pret sevi pašu, un tad vēl atbildēt savai sirdsapziņai, būt labam cilvēkam. Cik dažu reizi tas grūti!

Kā bija viņam tagad izturēties pret Žiglemaņiem, kad tiem tagad gāja slikti, bet agrāk, — ko tie visu viņam bija darījuši! To viņš nevarēja tik viegli piemirst, — un

tomēr atkal it kā pats kaunējās par savu mazo rocību, ka nespēja viņiem līdzēt. Un ilgi viņš ar sevi cīnījās, vai tuvoties nelaimīgajai sievai, vai ne? Vai viņš ar to darītu ko labu, un vai viņai tas būtu maz patīkami, būtu maz panesami? Viņš varēja iedomāties tās stāvokli. Tās mokas, ironiju, likteņa zobošanos, kad taisni tagad tas stātos viņas priekšā! Un vairāk viņš tai taču nevarēja līdzēt kā ar tukšiem vārdiem... Nē, — viņam to vajadzēja saudzēt!.. Un tad jau vēl arvien viņa piederēja pie labākajām familijām; tās taču savus piederīgus aizstāv tik ļoti un arī viņiem kauna dēļ vien neliks gluži krist.

Tomēr, cik viņš no ļaužu valodām noprata, tad pašam Žiglemanim viņa draugi gan maz bija paspējuši līdzēt. Nosčiki runāja, ka glaunais vīnūžnieka kungs iesperts cieti... esot gan mēģinājis aizlaisties, bet neizdevies. Gadu vajadzēšot nosēdēt... jā, jā, likums ir bargs un nepielūdzams. Nu, varbūt, ka viņai gan draugi palīdzēs, un viņa diezgan enerģiska... viņa vadīs veikalu tālāk.

Šī lieta viņam puslīdz bija izgājusi no prāta, kad biedru valodas viņu atkal tikpat kā no miega uztrauca. Tie ņēmās runāt par Žiglemaņa ūtrupi... ta tad labi varēts pirkt, kad tik nu būtu bijusi nauda! Tā Šipka par vienu rubli bija nopircis lielu, košu zīda lakatu... laikam no pašas cienīgās pūra vēl... no vecmodes lakatiem, kādus tagad reti var dabūt. Viņš to pircis un gribējis valkāt uz pleca zem paduškas, tādēļ ka tas ļoti mīlīgs un mīksts, bet sieva par to ne dzirdēt! To viņa siešot ap galvu, kad iešot baznīcā, un ko ar sievu izdarīsi!.. Migacis par trīsdesmit piecām kapeikām bija nopircis vēl tīri labas kamašas ar tieviem,

spožiem uzpurņiem un tagad uz savu kāju galiem vien lūkojās. Visi biedri priecājās par viņa laimīgo pirkumu un priecājās arī, ka Žiglemaņiem tā izgājis, un Ruņģis — tas smaidīja vien. — Tā vajag, tā vajag tādus pamācīt... ko nu tikai šī tagad iesāks!?

To dzirdot, Jānis palika tikpat kā ar aukstu ūdeni apliets... visur, kur vien viņš pagriezās, ļaudis par to vien runāja... neviens viņus nežēloja. Tātad neviens nelaimīgo sievu nebija glābis, no visiem nu viņa tagad atstāta, un kāds liktenis tai vēl uz priekšu gaidāms? Kā nu visi par viņas nelaimi priecājās, un viņš ne vārda uz to nespēja atbildēt. Bet savu sirdi viņš nu vairs ilgāk nevarēja valdīt, tā viņu mudināja steigties turpu un sacīt viņai tikai vienu vienīgu vārdu: ka viņš tai visu piedevis...

Un tomēr viņš tai to vairs nedabūja pasacīt, jo veikals un dzīvoklis bija ciet... viņš nevarēja to atrast. Veikalu gan atkal pēc kāda laika atvēra, bet tad tanī bija cits īpašnieks, kas par saviem priekšgājējiem nekā nezināja. Kur nelaimīgā sieva atradās... viņš neizprazdams nogrozīja galvu...

Viņas nelaime tam ilgi vēl dega sirdī, bet tad viņa paša lietas sāka to arvien vairāk nodarbināt, ka viņš nelaimīgo beidzot aizmirsa... Lai gan Ruņģis, viņa draugs, savu solījumu bija gluži piemirsis, jo viņš vēl līdz šai dienai nebija tā palīgs un kāvās ar savām plankām tāpat joprojām, tad tomēr viņš cītīgi bija turpinājis savus kursus pie vecā Burtnieka un ne bez panākuma. Lietas, kuŗas tam agrāk bijušas gluži svešas, tas pazina tagad tikpat kā savus piecus pirkstus. Pats vecis, kas nebija nekāds plānā galdiņa urbējs, bet ņēma lietu nopietni, liecināja, ka viņš grāmatvedis

varot būt katru stundu. Tas viņa apzinību lieliski cēla. Tie cilvēki, ar kuŗiem viņš sagājās, neviens nezināja, kas tam padomā... tādēļ jo vairāk viņš bija lepns uz to, ko prata. Tikai ar to vien nepietika... viņam nu vajadzēja mēģināt dabūt savai iegūtai izglītībai un spējai piemērotu vietu, un tā bija tā lielākā lieta. Tikai tad viņš var ko darīt... un arī vecis viņu uz to mudināja...

Nu, viņš gribēja mēģināt un cerēja arī, ka svešā vietā, kur viņu neviens nepazīst un nav redzējis par vienkāršu strādnieku, viņam tādu vietu uzticēs. Tā kā viņam nebija laika darbu kavēt un citādi ari pilsētā nekādas pazīšanās, tad viņš ielika sludinājumu avīzē: "Jauns cilvēks, kas saprot grāmatvešanu un citus kantora darbus, vēlas uzņemties par mērenu atlīdzību tādu vietu u. t. t." Tikai nekādas atsauksmes, nevienam tāda nevajadzēja, kauču gan viņa sludinājums parādījās vairākas reizes un vairākos laikrakstos. Tātad velti... viņam vajadzēja atsaukties, kur tādas vietas piedāvāja, bet pēc tādiem piedāvājumiem viņš velti meklēja laikrakstu slejās. Pagāja atkal laiks ar veltām cerībām, un katrs sapratīs viņa uzbudinājumu, kad tas lielākās dienas avīzes slejās pamanīja šādu uzaicinājumu: "Tūlīt vajadzīgs otrais grāmatvedis, kas ari prot korespondēšanu vairākās valodās. Ofertes nododamas šās avīzes ekspedicijā ar burtu B. K. 3007 ..."

Vairākas reizes no vietas viņš pārlasīja šīs rindiņas, it kā gribētu pārliecināties, vai tikai tā drukāts... Tad stājās pie darba un sastādīja savu pieteikšanās rakstu vairākās valodās, tikai to neminēja, kas viņš tagad tāds, — un otrā rītā jau nosūtīja savu vēstuli minētās avīzes ekspedīcijai. Pēc kādām dienām tas, kādu vakaru

pārnācis mājās, atrada priekšā vēstuli, kas viņu ļoti pārsteidza. Tur īsi bija sacīts, ka vietas dēļ ātrākā laikā jāierodas Brieža un biedru fabrikas kantorī, X ielā Nr... Karsts vien viņam pārskrēja pār kauliem... tātad atkal veltas cerības! Šo vietu viņš nemūžam nedabūs, viņu tikai izsmies un piezobos... Skāde gan, vai nevarēja tāda gadīties kādā citā malā, kur viņu neviens nepazīst! Viņš tad, cik vien labi varēdams, savu pienākumu pildītu... bet kas tagad viņam to uzticēs, — un tā viņš palika it satriekts...

Un tomēr kāda balss viņam iekšā pavēlēja, ka tam būs pieteikties, un viņš no tās nevarēja atkratīties... Ja izdodas, tad kādu lielu soli tas spēris pretim saviem mērķiem, ja neizdodas, tad... ko taču viņš zaudējis? Viņu drusciņ izsmies, pazobos... to viņš it vēsi var noklausīties, tādēļ ka savu lietu saprot. Viņš tādas zaimošanas agrāk jau daudz vairāk panesis, kad viņu nekairināja nekāds gala iznākums... Un tad viņam nevienam nav nekas jāsaka: neizdodas, labi, nu... paliks tā lieta puslīdz noslēpums...

Otrā rītā viņš izstrādāja līdz azaida laikam savu darbu, izprasījās tad "kungam" un partijai, ka viņam steidzīgas darīšanas, un devās uz mājām. Uzcirties savās labākajās drēbēs, viņš iemanījās no otras puses, ne viena nepamanīts, kantorī. Pulkstenis patlaban dobji nosita desmit, kad viņš ienāca: kā sirds viņam tagad savādi pukstēja, viens acu uzmetiens — pareizi, tā vieta, kur otrais grāmatvedis sēdēja, bija tukša. Tikai tagad viņš noprata, ka viņa cerības gan maldīgas, jo viņš nācis par vēlu. Kāds pusducis kandidātu jau atradās priekšā, gan jaunekļi, gan sirmi vīri — ar un bez brillēm. Vecais, stīvais Šmits gan likās pie savas pults čakli rakstām,

bet šad un tad slepus nosmīnēja uz vietas meklētājiem, kuri pa vienam tika saukti dibensistabā pie principāla un direktora.

Viņi tur iekšā sarunājās skaidri un skaļi, ka viņu sarunu varēja arī šaipus durvīm dzirdēt. Ikviens jau stāstīja par sevi, cik vien spēja, uzsvēra arī savas prašanas un apliecības, bet kungi, kā rādījās, ar pieņemšanu nebūt tā nesteidzās. Citi tika jau galīgi atraidīti, bet galīgi pieņemts neviens... visiem bija jāpienāk vēlreiz. Tā kandidāti cits pēc cita nošļukuši atstāja lokālu, un tie, kuri vēl palika, uzelpoja gan svabadāk, bet ar laiku visiem vienāds liktenis un vienādi panākumi. Beidzot tikai Jānis vēl viens atradās lielajās kantora telpās un cīnījās ar sevi, vai ieiet arī tur iekšā, vai paturēt labāk savu nodomu apakš sevis, ņemt kājas pār pleciem un likties projām.

Pašulaik direktors iznāca un viņu asi caur pieri uzlūkoja. Kā rādījās, tad tas savu strādnieku pazina. — Na, ko tev vajag? Kādēļ tu šodien nestrādā?

Tas uzlūkoja viņu tik zaimojoši un necienīgi, it kā viņa priekšā nebūtu nemaz cilvēks, un Jānim jau sirds krūtīs sāka vārīties. Tomēr viņš valdījās, un tas viņam izdevās tik labi, ka nemazākā cīpsliņa viņa vaigā neparaustījās, un direktors tikko neizkrita no lomas.

— Esmu pienācis šīs grāmatvedēja vietas dēļ, kas te dabūjama, direktora kungs, — viņš pieklājīgi sacīja. — Es domāju, ka varu šo vietu pildīt!

Kneija pārsteigts ieplēta acis. — Ko—o?! Tu gribi tikt par buchhalteri? Kādēļ tad ne labāk par pašu direktoru?! — Un sarkastiski viņš nosmīnēja. — Herr Schmidt, haben Sie so was gehoert? Er ist ein Plankentraeger und will Buchalter werden ...

Arī tas paraustīja kamiešus un Jāni no savas puses mazcienīgi uzlūkoja. — Es sind wohl bittere Leute, die Plankentraegers! — Der Kerl weiss ja nich, was er angiebt... — Un, it kā gribēdams savam priekšniekam dod kādu gandarījumu, tas žigli izvilka savu tabakas dozi. — Gefaellig, Herr Direktor?

Piesarcis vaigā, Jānis viņiem uzmeta tādu skatienu, ka tie abi palika klusu. Izvilcis ofertu, viņš to pasniedza Kneijam. — Es domāju, ka šis uzaicinājums taču būs nopietnība...

Direktors uzlūkoja drīz viņu, drīz papīru. — Umhmh!. Arī pats principāls bija iznācis un neizprazdams viņus uzlūkoja. Ne vārda nesacījis, Kneija pasniedza papīru viņam.

— Tad jūs esat Brīvnieka kungs? — fabrikants laipni iesaucās. — Nu tad jau tīri brangi... ar direktora kungu esam par jums vienojušies! Mēs mērojām, ka jums lielāka izglītība nekā tiem citiem, tāpēc jums arī priekšroka. Nu zināt, tas jau tīri brangi... bet kur jūsu dienesta liecības?

Atkal Jānim tapa karsti ap sirdi, un viņš bija piesarcis kā biete. — Man tādu liecību nav... tas ir, man būtu jums tāda jālūdz... Neesmu citur strādājis kā pie jums koku placī...

— Principāla kungs grib zināt, — Kneija skarbi iebilda, — kur jūs vēl agrāk strādājāt, iekāms pienācāt pie mums placī par nosčiku?

Pēdējos vārdus viņš uzsvēra ar tādu manāmu prieku, ka Jānis vairs nesamanīja, ko atbildēt, un apjucis kodīja apakšlūpu. Arī fabrikants nu pārsteigts viņu cietāk uzlūkoja. — Ah, nu atceros... priekš kāda gada jūs te pienācāt! Jūs bijāt agrāk uz zemēm saimnieks?!

— Taisni tā... jūs atceraties, cienīgs kungs! Būs vairāk nekā gads, kamēr es te pie jums strādāju... Redzat, kungi, es vēl vairāk ko protu nekā grāmatvešanu.

Direktoram grūti nācās apslāpēt nepatikšanu. — Un kādēļ atstājāt savas mājas? Vai obligācijas dēļ...

— Nē, ģimenes apstākļu dēļ! — Jānis strupi atbildēja. Tos es jums tuvāk nevaru izstāstīt.

— Umhmh! — Kneija atkal smīnēdams norūca, bet principāls, kā rādījās, nebūt nebija viņa domu biedrs. — Jā, nu pasaulē dažādi iet! — viņš silti sacīja. — Tad jūs, Brīvnieka kungs, pie mums jau strādājat... nu, tad mums arī pietiek... jūs jau neesat tad mums svešs. Es domāju, ka mēs paliksim pie tā, kā reiz esam vienojušies, tas ir pie jums... Vai drīkstu piesolīt?!

Viņš izvilka savu etviju, piedāvāja Jānim cigāru un arī pats vienu uzpīpoja. Tas notika tik vaļsirdīgā un sirsnīgā kārtā, ka Jānim neienāca prātā kautrēties. Vecais Šmits iešņauca atkal savu tabaku un uzlūkoja Jāni tagad tikpat laipnām acīm kā pats principāls. Direktors viņam turpretim uzmeta slepus niknu skatienu un nogriezās pie savas pults, it kā viņam tur kas būtu jāmeklē.

Visu laiku Jānis bija varējis palikt mierīgs, tagad viņš tikko neuzbudinājās, bet tas bija sirsnīgs uzbudinājums. — Esmu jums ļoti pateicīgs, principāla kungs! Tad arī jūs esat tais domās, ka ir tas cilvēks der par grāmatvedi vai veikala vadītāju, kas tanī pašā veikalā strādājis par prastu strādnieku?

Katrā ziņā, mīļais draugs, un vēl jo labāk! — fabrikants dzīvi attrauca. — Tādam būs piedzīvojumi un novērojumi, kas ir svarīgi. It īpaši tagad, kur nopietni jāievēro veikala intereses, tad tikai labam apstākļu pazinējam

ir iespējams starp abiem ieturēt robežu. Tā direktora kungs ir sastādījis plānu, pēc kuŗa mēs ar savām darba algām nāksim lētāk cauri... ja atdodam darbus padradčikam, kas uz tiem vēl labi nopelnīs...

Tikpat kā nazis Jānim šie vārdi iedūrās sirdī, un karstas asinis tam saskrēja vaigos. — Nedariet vis to, cienīts kungs! — viņš, aizmirsis citu visu, iesaucās... — Es jums tādu padomu nekad nedotu!

— Tad jums tai lietā citādi uzskati! — fabrikas kungs smaidīdams attrauca. — Kneijas kungam tie ir citādi, un man atkal citādi! Es, protams, novēlētu visiem labu dienu un maksātu visiem, kā katrs grib. Bet mums ir jāievēro konkurence, un te vairs par citu nav runa, kā — cik lēti mēs savu preci varam ražot. Zviedrija ar savām mazajām upītēm un lēto koku pielaišanu mums tādi pasaules koku tirgū sāk konkurēt, ka ja gribam vēl uz priekšu ar viņu sacensties, tad mums nopietni jāraugās uz taupību...

Smaidīdams tas izpūta no sava cigāra zilos, smaržīgos dūmus, un arī Jānis, savu iesūkdams, noprata it skaidri, ko viens tāds smēķis maksā... Un tomēr viņa priekšā stāvēja no sirds labs cilvēks, par to nebija ko šaubīties, un tādēļ viņš piesarka vēl jo vairāk.

Kneijas acis iezibējās, viņš lūkojās glūnoši pār savu grāmatu, un vecais Šmits šķaudīja ... Turpretim fabrikantam, kā rādījās, šis temats bija ļoti interesants.

— Jā, mīļais draugs, kā jau teicu — viņš atkal domīgi iesāka, — kad tas no mums vien atkarātos, es neliktu nevienam nīkt, ne pēc šādiem baudījumiem, ne tādiem. Bet ko jūs pret tādām parādībām domājat izdarīt? Labi, es maksāšu saviem ļaudīm tik daudz, bet otrs to nedara. Viņš dod uz pusi mazāk un arī par to

sadabūn darba spēkus... tas varēs savus ražojumus pārdot lētāk, un mani paliks stāvot. Redziet, par to jau ir daudz domāts, bet tur neko nevar izdarīt!

— Jūs gan vieni tur maz varat darīt, divi, trīs un desmit arī neko nevarat darīt, bet darīt var gan kāda augstāka likumu vara. Likums, kas ievēro tikpat labi jūs, kā mani, kā arī visus. Kas sacensībā grib izspiest otru no tirgus uz laužu rēķina, ka tas paceļ viņu maizes kurvi augstāk, tādu darbu vajadzētu nicināt un sodīt, tāpat kā katru blēdību un neatļautu mantrausību. Mūsu laikos jau pat nabaga lopiņus iespējams aizsargāt... zirgu ar caurām krūtīm aizliegts braukt, un kad viņu grib likt smaga vezuma priekšā, tad viņam vajag to dot, kas zirgam pienākas. Kas to neievēro, lai krīt sodā...

— Hm, patiešām oriģināli, — fabrikants izpūta dūmu. — Jūs stāvat, kā redzu, šim jautājumam daudz tuvāk, nekā es domāju, tikai es jums nepiekrītu. Jo vai ar to nebūtu aprakta pati sacensība, pašpalīdzība, pats tas spēks, ar kuŗu cilvēce tiktāl tikusi?! Jūs taču tam piekritīsit, ka bez sacensības apstātos visa kultūra, un šis apstāklis arī atvaino tos ļaunumus, ko nes tā sev līdz... Nē, es nepiekritīšu nevajadzīgiem noteikumiem un aprobežojumiem; jo vairāk svabadības, jo vairāk rosības. Laissez faire, laissez passer! Katram strādniekam lai tiesība kļūt par kapitālistu, ja tik vien viņam izveicība un viņš to spēj. Mūsu laikos taču visi dievina brīvību... un "last not least" (pēdējais rindā, bet ne pēdējais) — katram lai svabads ceļš uz augšu, un tā ir labi! Visiem nav vienādi raksturi, nav arī vienāda izglītība; tikai nāvē visi cilvēki vienādi, un tādēļ tiem arī dzīvē nevar visiem vienādi būt. Bet katram lai brīvība būt par to, kas viņš ir...

— Ir taisnība, — Jānis nopūtās, — brīvība ir mūsu dārgākā manta, bet ārpus likuma viņa var darīt tikpat daudz ļauna kā laba. Un arī nekāda cita vara, kā tikai likums var sacensību tā nokārtot, ka tā nāk vispārībai par svētību. Rosība nekādi vēl neiesnaustu; vēl arvien jums būtu jācenšas ar labākiem dabas apstākļiem, ar sava kaimiņa paša gara spēju un labāku rīcību... pozitīvā ceļā jūs varētu sacensties, cik jums tīk, un jūsu peļņa nevienam nekostu kaulā. Ikviens, no likuma aizsargāts, būtu spējīgs jums censties līdz. Tikai tādai sacensībai, kas iziet uz sadzīves postīšanu, būtu vienā par visām reizām likta robeža: "līdz šejienei un ne vairs tālāk!"

Fabrikants paraustīja plecus. — Nu kāda tiesība — ja visu to gribētu izskaidrot, tad mēs apietu apkārt un apkārt un beidzot būtum atkal turpat, kur bijuši. Bet, kamēr jau dabā ir cīņa pēc pastāvības, tamēr arī cilvēkam jācīnās pēc uzturas. Tanīs domās pat profesori, un tādēļ jau gan citādi nebūs iespējams...

— Ir jau dažādi profesori un dažādas teorijas, — Jānis iebilda, — ļoti asprātīgas teorijas, bet vai tādēļ jau nemaldīgas?

Fabrikants viņu pētījoši uzlūkoja, kad patlaban viņa ekipāža pielaida pie durvīm. — Ar to nu gan mūsu profesori nevarēs lielīties, ka tie bijuši strādnieki, viņš beidzot pasmaidīja, — bet apstākļi nu ir vienreiz tādi, ka mums sacensībā jāmēģina pa virsu turēties. Tur nu nekas cits neatliek! Par jūsu ieskatiem — es atļauju katram cilvēkam savas domas un cienīju to, kas taisni tā runā, kā viņš domā un jūt... Un kas attiecas uz šo vietu — viņš izvilka un apskatīja savu pulksteni, — esam atvirzījušies par daudz no lietas. — Lai gan direktora

kungam esmu devis brīvu vaļu pieņemt un atlaist ļaudis un darba spēkus, tad tomēr šoreiz cieti vēlos, lai jūs dabūtu šo vietu... Es arī ceru, ka direktora kungs to tā iekārtos...

Jānis manīja, ka viņam atkal karsts pārskrēja pār kauliem, viņam bija grūti savaldīt savu prieku... Bet ko šis direktors teiks?

— Kā jūs pavēlat, principāla kungs! — tas piecēlies padevīgi tuvojās. — Atzīstu tāpat kā jūs, ka mums šis jaunais cilvēks var būt ļoti derīgs. Bet es domāju, ka galīgu līgumu vis tūdaļ nenoslēgsim būtu labi, ka šis kungs iepriekš kādu proves laiku pie mums pamēģinātu, ko viņš var. Visādas idejas un teorijas jau viņš gan vareni attīstījis, — būtu ļoti vēlams, kā arī praktiskos darbos viņš mums varētu sniegt tikpat daudz. Esmu tiem gadiem pāri un nezinu, cik tādām teorijām vērtības... neesmu ar viņām nokāvies. Taču savu dienestu esmu tikpat labi pildījis. Daudzi te ir nākuši un gājuši, bet mēs ar veco Šmitu te jau ilgi strādājam, un mana devīze ir bijusi: — Dari, kas pienākas, un nebīsties neviena... No viņa balss varēja manīt, ka tas jūtas aizskarts, tas pagriezās vēl uz veco inventāru un atkārtoja:

— Tue Recht und scheue Niemand, Herr Schmidt!.. Aber wer tut es in unseren Zeiten...

— 's wahr, Herr Director, — tas kalpīgi atbildēja... — Wir sind schon ziemlich lange hier!..

Fabrikants sarauca viegli pieri. — Nu, tā ir jūsu darīšana, kādā formā jūs viņu pieņemat un kā jūs abi līgumu noslēdzat. Un jūs, mīļais Brīvnieka kungs, — es ceru, ka direktora kungs izšķirs lietu jums par labu... Atvainojiet, kungi, ka tagad jūs atstāju... es ceru, ka mēs dzīvosim! Ņemiet tikai, mīļais draugs, mūsu cītīgo

direktoru par priekšzīmi, tad jūs tāpat iegūsit manu cienību. Kā jau sacīju, es novēlētu visiem labu... dodiet man roku, ka pēc labākās sirdsapziņas pildīsit savu pienākumu... Tad viss būs labi...

Mirdzošām acīm Jānis saķēra pateicīgi viņa roku un to sirsnīgi kratīja. — Es gribu censties... jūs būsit ar mani mierā...

— To gribu cerēt... un tālāka darīšana jums tagad ar direktora kungu...

Direktora pavadīts, viņš iekāpa ekipāžā un, kamēr zirgi nemierīgi kārpījās, sarunājās vēl klusi ar to kādus vārdus. Kā pie zemes pienaglots, Jānis vēl siltām acīm un siltu sirdi noskatījās, kā pajūgs aizripoja... ta tad labs cilvēks! Jau no tālienes tas viņu par tādu bija spriedis un nebija arī alojies... īsts džentlmenis, kam sirds pukst īstā vietā!.. Ar to viņam nu būs darīšana... pirmais solis jau sperts, un varbūt varbūt viņi viens otru tīri labi sapratīs...

It kā no laimīga sapņa viņu atkal iztraucēja direktora skarbā balss. — Šodiena lai jums vēl brīva... rīt šādu laiku varēsit iesākt... Šodienu vēl varat padzīvot, jo darbs ir grūts. To varu jau priekšlaik jums sacīt! Tātad rīt mēs runāsim...

Ar to Jānis bija šodien atlaists un varēja iet...

Viņš atstāja kantori un soļoja pa koku placi uz priekšu, pats nezinādams, uz kurieni steigties, kur palikt. Tikai to viņš zināja, ka tas ļoti laimīgs, bet kam lai viņš savu lielo laimi izsacītu?.. Te viņam kā zibens iešāvās prātā vecais Burtnieks, tam pirmajam vajadzētu dabūt zināt šo vēsti...

Un tomēr viņš nevarēja vēl no šīs vietas šķirties un nogrima savas apkārtnes aplūkošanā. Placī pati lielākā

rosība, viņa biedri cēla, nesa, krāva, bet viņam, nu jūtot svētdienas drēbes mugurā, izlikās viss tāds savāds. Savādas pavisam stāpeles, steķi, zilie un sarkanie bužurunči, pat gaiss viņa acīs savādāks, omulīgāks. Cik patīkami tā no lieka noskatīties... Vēl vakar viņš cēla tepat, šinī gaņģī, — un kā nelabi aukstā zupa viņam tecēja aiz rokām un tālāk gar pliku miesu. Labāk gan, kad tevi slapdraņķis neapgrūtina... Turpat atkal aiz viņa stūra vasarā — kā tur saule dedzināja acis ārā... Mugura kūpēja un stāpeļu starpā nevarēja dabūt ne vēja vēsmiņas!.. Omulīgi nosčiki kāpa ar nastu, tikpat kā pret kalnu ... un pa to pašu steķi, kur viņam reiz rīkle bija ciet. Viņš atcerējās, kā Šipka dziedēdams lēja brandvīnu uz viņa cauro plecu un, it kā vēl sajuzdams pārciestās sāpes, nopurinājās! Grūts, patiešām grūts darbs!

Te kāds no muguras viņam uzsita smagi uz pleca... atgriezies viņš ieraudzīja savā priekšā Ruģi. — Jaunekli!.. Vēl uz glauno? Tu šodien vairs nestrādāsi?!

— Nē, — es no viņiem atvadīšos. Placī es vairs nestrādāšu, ne šodien, ne rīt... uzsākšu citu darbu kantorī... — Un īsiem vārdiem Jānis apstāstīja viņam savus panākumus.

— Tad tu to arī proti?! — kungs ieplēta muti līdz ausīm, un viņa vaigs pārvērtās tāds skāņš...— Skat', kas viņam aiz ādas!.. Kā tu man nekā neteici?! Viņš iet man gaŗām... es tev būtu varējis piedot labu padomu!.. No strādnieka uz reižu, — nē tas ir par daudz, — tā ir par daudz liela laime!.. Kad tik nu mācētu dzīvot... es nemaz negribu ticēt...

Jānis pasmaidīja. — Par to nebīsties... savu lietu es saprotu...

— Ne tāpēc — bet vecais — ā, tu vēl nezini. — Tad, drusku apdomājies, viņš piepeši iesāka gluži citādā balsi... — Es viņam jau sen teicu, lai citu neņem kā tevi! Tas bija mans padoms, Dieva vārds! Vecis to klausa, ko es saku, un labāk lai notiek manam draugam nekā citam...

Jānis pavīpsnāja, bet negribēja arī savu draugu apbēdināt ...

— Redzi, draugs, kā es tavā labā esmu pūlējies, — Ruģis pieglauzdamies tagad atkal uzsita viņam uz pleca. — Viņi man to vietu piedāvāja, bet es domāju, ko es tur iešu... te es esmu paradis... Te jums manā vietā būs malacis, un tas to lietu izdarīs tikpat labi kā es. Jawohl!.. Bet klausies tagad... tavā vietā nu liksim Krišu. Divdesmitpieci viņam man jādod, citādi neiet! Tu zini, man nav lieli ienākumi, — pusi es tev dodu, — ja tu aizmiedz vienu aci...

— Nē! — Jānis cieti atbildēja. — Es negribu nekā, un tu arī nekā neņemsi!.. Ja tev maza alga, tad jau vari prasīt, lai tev pieliek. Principāls mums ir labs, to es tev tagad varu sacīt!

Ruģis palika kā uz mutes sists un skāņu vaigu viņu neticīgi uzlūkoja. — Ka viņš labs, to jau es zinu, bet draugu starpā mēs jau visādi varam izdarīties. Ka tam kas tiek šinī robā un prot dzīvot, divdesmitpiecnieks ir nieks, to tu pats zini...

— Nē, — es saku, un pie tā arī palieku! — Jānis vēlreiz stingri noraidīja. — Ja vien tas manā varā stāvēs, tad visām šīm "mītēm" un kompānijas būšanām jābeidzas! Bet tādēļ mēs būsim vēl jo labāki draugi...

"Kungs" atsprāga soli atpakaļ un kā bez valodas ilgu laiku muļķīgi komisku seju lūkojās viņam acīs. — Tad

tāds tu man draugs! — tas nošļucis sacīja. — Ka ne, ne... nav arī vajadzīgs... Bet necel tos ragus tik augstu, ka nenolūst...

Klusu apakš sevis murminādams, tas no viņa aizgriezās un soļoja lēni projām. Jānis vēl tā kā sadzirdēja: — Izvelc suni no ūdens, viņš tev iekož rokās...

— Pievīlies! — Jānis, sērīgi smaidīdams, noskatījās viņam paka}... — Jā, ko tur nu var darīt... Gan jau nu viņš ar savu draugu iztiks... kā viņam līdz šim bija jāpadodas tam, tā arī tam būs jāpadodas viņam. Ka tam pie direktora būtu tāds liels svars, to viņš nu lāga negribēja ticēt, bet kāds gan īsti gara bērns šis vīrs varēja būt? Ruģis tik daudz stāstījis, un arī citādi viņš dzirdējis par to daudzas lietas, kuŗas nav cienījamas. Viņa priekšnieka skarbā, šķērsiskā āriene tam nebūt nebija simpātiska!.. Bet varbūt tāpēc, ka viņam pret to aizspriedumi... var būt, ka viņš pret to netaisns un izmelstām valodām nav nekāda pamata? Viņa vārdi, "ka tas dara to, kas taisnība, un ne no viena nebīstas", tie taču liecināja pavisam citu ko un izskaidroja arī viņa skarbo izturēšanos. Kā gan arī citādi tas tik lielā mērā baudītu sava principāla uzticību un cienību, — un, ka pēdējais nebija slikts cilvēks, par to viņš bija gatavs pazvērēt!.. Bet viņa pieņemšanai tas bija loti pretim, to viņš skaidri manīja... Laikam tāpēc, ka senāk bija ar viņu kā ar strādnieku apgājies rupji un necienīgi, bet nu ir spiests uzskatīt viņu par sev līdzīgu. Jā, jā, tā vien! Tagad nu tam kauns un dusmas, ka viņš panācis tādu gandarījumu...

Bet nu ilgāk viņš vairs nekavējās un steidzās ar savu prieka vēsti pie sava vecā drauga.

Kad tas to visu dzirdēja, tad viņa sirmā galva no prieka

drebēja. — Brangi, brangi, mīļais zēn, — tas jau arī ir viss, ko esmu varējis tev līdzēt! Tu vari tagad pats uz saviem spārniem laisties, tu esi tagad cauri, un es atstāju savu darbu pabeigtu... Vai zini, Jāni, ka man garš ceļš priekša. Mani priekšnieki man uzdod vēl kādu lielāku uzdevumu Austrālijā, un es to arī pieņemu... Es būšu labi ilgi prom, mīļais zēn, bet vēl mēs redzēsimies!.. Noslēpumaini viņš to uzlūkoja, un viņa acis zem kuplajiem ceriem ugunīgi iemirdzējās... - jo vecajam Burtniekam vēl drusciņ trūkst, - tad viņa parāds ir izlīdzināts!.. Bet tad es arī vēl gribu kādu vārdiņu runāt... gribu tad ar visiem aprēķināties un izlīdzināties! Ak, kā es šo lielo dienu gaidu, tik karsti, nepacietīgi gaidu tos ilgus ilgus gadus... goddam!..

Viņa vaigs sāpīgi sarāvās, un teju, teju bija klāt nejaukie krampji. Sagrābis viņa roku, Jānis to mēmi un žēli uzlūkoja. — Jūs aizceļosit... tad mums jāšķiras...

Viņš savaldījās, sirsnīgām acīm jaunekli uzlūkoja, tad iesāka gluži citādā balsī: — Šis būs mans pēdējais ceļojums uz svešām pasaules daļām. Tad es būšu atkal mājās un sava mūža pēdējās dienas pavadīšu pie dzimtenes krūts, kamēr tad pienāks mans lielais ceļojums... Mana dzimtene man gan darījusi daudz sāpju, viņa man situsi asiņainas brūces un mani aprakusi, bet es viņu tomēr mīlu... es viņu mīlu... — Viņa acīs kas pamirdzēja... — Brangi, zēn, brangi ...

* * *

Otrā rītā Jānis noteiktā laikā ieradās kantorī. Pats fabrikas īpašnieks arī tur bija, bet vairāk ar viņu nerunāja kā tikai saņēma viņa labdienu. Totiesu tam bija

lielas runāšanas ar direktoru, un pēc tam, kā jau parasts, tas aizbrauca uz biržu.

Tagad direktors viņu sauca priekšā. Lepni un vēsi tas ilgi uz viņu noskatījās. — ... Nu, jaunais cilvēks, kā jūs sauc — Brīvnieka kungs, tagad jūs stāsities darbā! Te būs jūsu grāmatas un Šmita kungs jums būs piepalīdzīgs. Jūs te atrādīsities, un, ja jums vēl kas mūsu veikala sīkumos neizprotams, tad griezieties pie manis. Tāpat visās citās lietās. No principāla jūs dzirdējāt, ka te ir mana darīšana, — tātad jūs zināsit, pie kā turēties...

Jānis skatījās viņam droši acīs un godbijīgi palocījās.

— Ka jūs šo vietu dabūnat, izskaidrojas ar to, ka es piekrītu mūsu kunga principam un dodu pašu cilvēkam priekšroku. Izvēle man bija liela, kā paši redzējāt. Bet šī ir vieta, kas savienota ar lielu uzticību... man pilnīgi iemesls uz jums labāk paļauties nekā uz šādiem tādiem pilsētas fifikantiem. Tādu mums, diemžēl, netrūkst! Jums par labu runā arī tas apstāklis, ka pilsētā neesat ilgi... esat vēl tiklab kā laucinieks. Ja jūsu seja nemelo, tad nebūšu savā izvēlē maldījies... kaut kādas blēdības izdarīt, tur jūs esat par muļķi!

Šo mazo dūrienu Jānis it labi saprata, bet smaidīdams viņš savaldījās. — Pateicos, direktora kungs, par uzticību ... ja es arī nebūtu muļķis, es to nedarītu...

— Nu jā, — gribēju ar to teikt, ka esat vientiesīgs un vaļsirdīgs strādnieks, — Kneija pārlaboja. — Ar to vien gan vēl nepietiek! Es nemīlu nolaidību, paviršību un, par visām lietām — nekādas iedomas un spriedelēšanas. Ko jūs vakar tur principālam priekšā sarunājāt, tas jau bija tīrais bleķis... tādas blēņas nekad nav ar veikalu savienojamas! Es nemīlu, kad tā viņam ar savām gudrībām

acīs lien... uz to jums arī nebūs nekādas izdevības. Arvien, kad jums kas prasāms un nezināms, tad griezieties pie manis!.. Gribu cerēt, ka jūs man neko aiz muguras neuzsāksit, kas arī jums neko nelīdzētu... Kaut kādi nieki un intrigas pie mums nevelk... tomēr ceru, ka nebūšu vīlies, jūs pieņemdams...

— Nu, par to bleķi — Jānis, savilcis pieri grumbās, dzestri atbildēja, — kad principāls ar mani runā, tad taču mans pienākums atbildēt. Es viņam atbildēju taisni, — tāda ir mana pārliecība! Cik jūs un viņš veikala praksē gribat pēc tā rīkoties... diemžēl, nevaru jums savas domas uzspiest, bet, ja man kur vajadzētu savu balsi dot, tad tā būtu tāda, kā jūs dzirdējāt, direktora kungs!.. Citādi labprāt neiemaisos otra darīšanās, un intrigas un nieki, — es nezinu, ko jūs domājat? Aiz muguras strādāt es nemāku un tik daudz arī saprotu, ka man par sava priekšnieka darbiem nav jāatbild. Jā, ja es redzētu kādu acīs brēcošu netaisnību, kādu blēdību, tad jau mans pienākums būtu principālam to zināmu darīt; — bet ne aiz muguras, taisni jums priekš acīm es viņam to sacītu... Iesilis viņš brauca ar pirkstiem pa saviem kuplajiem matiem... — Ceru, ka tik tālu mēs nekad nenāksim, jo, kā vakar no jūsu mutes dzirdēju, tad jūs esat taisnības draugs. "Dari, kas taisnība, neviena nebīdamies" — tā arī mana devīze, direktora kungs...

Kneijas vaigs tā kā mazliet paraustījās, viņš ievilka kaklu un Jāni glūnēdams uzlūkoja. Uz brīdi tas bija izkritis no lomas, tad pieņēma atkal savu cienību. — Taisni tādu cilvēku es meklēju! — viņš stingri sacīja... — Nu, tad ir labi, nāciet parakstiet līgumu!... Līdz tālākam dabūsit algas simts rubļu mēnesī un brīvu dzīvokli...

saprotams, vecpuiša dzīvokli jumta etažā. Paturu vēl tiesību jūsu algu pēc jūsu spējām paaugstināt... Vai esat ar to mierā?

— Kas attiecas uz algu — jā, — Jānis vēl vilcinājās... — bet vēl man būtu par citu ko iebilst. Kaut arī es esmu apakšnieks, tomēr es nevaru paciest, ka man uz galvas danco... nepatiesi uzbrūk un izturas pret mani nicinoši. Es nevaru pietikt bez cilvēcīgas cienības... tādu, kā noprotu, pret mani sajūt arī principāla kungs... Citādi es gan labāk kontraktu neparakstu...

Kneija drusku sakaunējās un viņu ērmoti uzlūkoja. — Ak nu, muļķības, es jau zinu, ko jūs domājat! Par to nu jums nav jābēdā... pret saviem ierēdņiem nemaz neesmu tāds briesmonis, lai saka Šmits, Herr Schmidt, haben Sie so was gehoert? ! Es zinu, ko jūs domājat — bet, kamēr jūs bijāt strādnieks, man bija pret jums jāizturas kā pret strādnieku! Es gribētu redzēt, ko jūs manā vietā darītu, kad jums ar simtiem būtu darīšana?! Vai jūs ciestu tādu draudzīgu tuvošanos?.. Nu, tad viņiem arī ilgi nebūtu respekta pret jums... es gribētu redzēt, kā jūs tad tiktu ar viņiem galā bez bardzības un rupjības!? Hahana... tā nu gluži maza lieta... Parakstiet vien, Brīvnieka kungs, par to nav nekāda runa...

Draudzīgi viņš tam uzsita roku uz kamieša, bet Jāni šī laipnība aizskāra vairāk nekā viņa skarbums. Brīdi apdomājies, viņš tomēr paķēra spalvu un pavilka stingru roku savu vārdu. Direktors slepus nosmīnēja. — Tā, nu esat ierēdnis un, ja gribat, varat arī dabūt sev otru nolīguma eksemplāru. Bet es ceru, ka tas nebūs vajadzīgs...

Viņš ielika dokumentu naudas skapī. — Vēl ko

Brīvnieka kungs... man būtu tāda maza lūgšana jeb, labāk sakot, — cieta vēlēšanās: ar tiem tur placī jums nedrīkst būt vairs nekāda sakara. Vecā Šmita dēļ... mēs jau par to runājām. Viņam būtu gauži nepatīkami sēdēt pretim pie pults ar kollegu, kas saietas šinī fabrikā ar strādniekiem. Kas neiet, tas neiet! Jums vajag tikai reiz parādīt tiem, ka stāvat viņiem pāri, un jūs viegli tiksit no viņiem vaļā! Savus vakarus varat pavadīt kopā ar Šmitu vai arī varat meklēt sev jaunus draugus... Es vakar redzēju... jūs izturaties pret viņiem vēl ļoti draudzīgi...

Karstas asinis pārskrēja pār Jāņa kauliem, viņš saslējās kājās, cik liels viņš bija. — To gan jums līgumā nevaru apsolīt... Esmu viņiem gan personīgi, gan uzskatos tikpat svešs kā jums, un dienestā arī gribu no viņiem to pašu prasīt, kas man jums jādod, — bet ārpus dienesta gribu paturēt savas tiesības. To es jums nevaru apsolīt...

— Nu, vismaz gribu cerēt, ka jūs izturēsities tā, kā jūsu stāvoklis to prasa! — Kneija uzspiezdams sacīja. — Ne man tas būtu patīkami, ne citam, — pret galda biedru jums vajag zināt savu pienākumu... Nu, tagad puslīdz zināt mūsu mājas kārtību, stājieties pie darba!

To teicis, viņš izgāja savās darīšanās, pārskatīt preci fabrikā un malā pie lādēšanas. Jānis ieņēma savu vietu. Pirms viņam bija jāiepazīstas ar savām grāmatām, iekāms viņš tās varēja turpināt. Un tā nu viņš tās šķirstīja. Gan ļoti viņam interesēja šie faktiskie skaitļi, kur līdz šim tas bija nodarbojies vienīgi ar iedomātiem posteņiem, — še bija sakars ar patiesu dzīvi, un tādēļ tāds darbs ļoti pievilcīgs, — tomēr tās laimīgās jūtas,

kas vakar, viņam vairs nebija... Un viņa stāvoklis tik lieliski pārgrozījies... mīkstajā krēslā nu viņš tikai īsti atjēdzās svētdienu pret savu līdzšinējo darbu. Viņam atvērusies jauna pasaule, viņš iekļuvis citā gaisā, — bet vai arī šinī gaisā viņš piederēja? Lūk, viņš te nu sēdēja, bet laukā, tur ar to vēl nekas nav grozījies! Vakarējām gaišām cerībām šodien aizvilcies priekšā tumšs mākonis, vēl nekā nevarēja paredzēt... Viņam likās, ka vēl lielākas rūpes un raizes uzgultos uz viņa kamiešiem. Līdz šim savā kaktiņā, mazo brāļu pulkā iespiedies, viņš vēl varēja atbildēt savai sirdsapziņai... vai tagad viņš arī to varēs? Un atkāpties viņš vairs nevarēja. Nē, nē, tagad viņam jāsaņem visi spēki, jo sākas jaunas gaitas un jaunas cīņas... un kādi būs tie panākumi, tur to labā —?.. Jo, lūk, viņš jau neprata melot un liekuļot, var būt, ka arī viņa svētdiena še drīz nobeidzas un viņam tā jāmeklē citur...

Kantorī tagad vairāk nebija kā viņš un vecais Šmits, kas visādi viņam mēģināja tuvoties. Laipni tas viņam pasniedza šo un to un draudzīgi uzmācās ar saviem paskaidrojumiem, kur viņam to nemaz nevajadzēja. Un, kad Jānis vēl, vāciski uzrunāts, viņam tāpat atbildēja, tad viņam pret savu jauno kollēgu bija zuduši pēdējie aizspriedumi. Viņš tūdaļ sāka interesēties par tā familijas apstākļiem, — vai viņam brāļi un vai māsa arī kāda? Tā kā viņš ar saviem jautājumiem to traucēja darbā, tad Jānis, gribēdams no viņa vaļā tikt, atbildēja, ka viena māsa viņam tepat Rīgā skolotāja un brālis gatavojas ģimnāzijā, ka var iet uz Jurjevu studēt... Par to veča acis iemirdzējās, un tas tīri aizkustināts iesaucās: — Ja — stolz muss der Mensch sein!.. Tas man it lab' patīk, ka jūs direktor' tā atbildēt. Ir

tak lab' audzināts un nevar ar sev' ļaut apietes, kā ar vien' prast ķerl... batrak...

Kāds nāca pa āra durvīm... viņš satrūkās un iebāza galvu grāmatā un likās čakli strādājam. Tomēr nācējs nebija direktors, bet kantoŗa sulainis, kas ienesa kūpošu patvāri un nolika to uz sānu galda. — O, čajiņ! — viņš, it kā atvieglots, iesaucās... — Charašo, charašo! Jūs tak ar' vien čaškiņ, Herr College? ..

Žigli viņš uzlēca no sava sēdekļa un steidzās pie tējas, piepildīja arī Jānim laipni glāzi un klibodams to viņam pienesa. Tad, nosēdies viņam atkal iepretim, strēba stenēdams ar lūpām karsto tēju. — Aaī — man briesmīg' aizdus'... čajiņ ļot' lab' no rīt' pus! Es jau vairāk nekā piecdesmit gads strādā kantora darb's. Piecpacmet gad' vecs es iestāj' par lērliņ, tagad man sešdesmit septiņ... Toreiz bij pavisam cit' dzīvešan, ām, tolaik, kad es kalpo pie Ričar Braum'! Tagad ar mums samovar un čaj no kantor' top dot', rundštik ar mēs var dabot, bet toreiz čaj un konjaks! To visu varē uzlikt uz sīkem rēķinem... Tas bij gan traks kungs, tas Braums — kad dzeramnaud dev', tad tik, cik iekš kabat ieķēris... Vienreiz tas vien' dien priekš personai bij izmītēs vis' pilsēt fūrman's, a—ach, kā toreiz mēs braucem, vise publik varē iet kājām. Nejem neviens ratos, hahaha!.. Jā, toreiz cit' kung, cit' darišen'. Pa ziem viss personai izlaid ar kamanem uz Kudrē vai uz Altenau pie Švarc. Pa vasar tur ar bij lab', vai atkal taisīt laiv' partijs, vai izbrauc ar kuģit uz jūr. Viss uz kantor' rēķinum! Kur tagad to vairs jems? Prprrrr!..

Te viņš ievēroja, ka Jāņa glāze tukša. — Vēl vien

čaškiņ, Herr College? ! — viņš ātri iesaucās. Un klibodams tas aizsteidzās un piepildīja glāzi par jaunu. — No rīt tas lab' noskaidre dūš... vien konjacit gan ar derēt' klāt!.. Jā, toreiz bij cit' laik, šeft's pavisam ci tad' gāj... Un kung ar bij lab!.. Mūs vecēs gan ar nav slikts, bet direktors, — piepeši viņš pats no sevis satrūkās un palika kā uz mutes sists... — — Oho, mūs' vecēs nelumpej's!.. Bet viņš par daudz aplaižas ar tiem jauniem studentēm... tie viņu nopumpē...

Tā viņš trieca un trieca, it kā tas jau būtu viņa darbs un tam vairs cita nekā nebūtu ko darīt. Un arī it kā tam būtu acis mugurā, tas uzmanīja āra durvis, ka direktors nenāk atpakaļ. Un, tiklīdz tas beidzot parādījās, viņš nepīkstēja arī vairs... bija kluss kā pelīte. Tikai, kad direktors ko jautāja, viņš kādu vārdu atbildēja un ar to pašu savam priekšniekam kalpīgā garā piebalsoja.

Tagad kantorī iestājās dziļš klusums, ko pārtrauca tikai kāds svešs vai pieprasījumi no plača un fabrikas. Tad atkal varēja dzirdēt, ka spalvas pa papīru čīkstēja. Tā kā viņi ar Šmitu gāja pusdienā katrs savu reizi un direktors kantori nemaz neatstāja, tad Jāni runīgais vecis vairs netraucēja, un, jo vairāk viņš darbā iegrima, jo lielāka viņu uz to sagrāba dedzība. Pēdīgi viņš bija aizmirsis visu un vēlāk tikai par brīnumu atjēdzās, ka bija pienācis vakars un tika aizdegtas ugunis.

Vēl viņi strādāja kādu laiku, līdz pulkstenis rāmi un apdomīgi nosita septiņi. Vecais Šmits piecēlās, apvilka savu mēteli un mauca galošas. Turpretim direktors pie savas lampas bija dziļi iegrimis grāmatās, un tādēļ arī Jānis strādāja vēl joprojām.

— Varat ņemt svētvakaru, Brīvnieka kungs! — Kneija sacīja, nepaceldams no savas grāmatas acu... — Ir jau septiņi...

Jānis tomēr gribēja būt godprātīgs un vēl vilcinājās, jo pēc viņa domām jau priekšniekam pirmajam tiesība atstāt darbu. — Vai jūs vēl ne?.. Varbūt kas steidzams...

Kneija glūnēdams uz viņu palūkojās. — Uz mani neskatieties, es neesmu ieradis astoņu stundu darba laiku un nevaru arī sev to atvēlēt! Man vēl jāstrādā...

— Nu, tad es arī vēl... — Jānis nosēdās atpakaļ... — neesmu vēl noguris...

— No jums tas netiek prasīts! — direktors skarbi iesaucās, tad Šmits īsi noņurdēja "ardievu" un izvēlās pa durvīm. — Papriekšu pildiet to, kas jūsu pienākums, kas ārpus tā — nu, to uz priekšu redzēsim... Nāciet rītā noteiktā laikā...

Jānis piecēlās. — Atvainojiet, tad esmu jūs pārpratis! Es tā nedomāju... bet, kad kādreiz būtu kāda vajadzība...

— Nu, tad es jums to sacīšu!..

Tātad viņam cits nekas neatlika kā iet. — Arlabvakar! — viņš, uzvilcis savas virsdrēbes, atvadījās.

— Arlabvakar! — Kneija, atkal apmierināts, norūca, kad viņš izgāja pa durvīm.

Ilgi Jānim neatlika laika par to pārdomāt, jo vecais Šmits viņu jau ārā uz ielas gaidīja. — Kas ir, vai mēs neaizies' uz kād' glāzit al', Herr College? Es novedīs jūs uz sav kneip' "Hotel Pavillon". Tur mums par sev' istabiņ, kur mēs var netraucēt parunat's. Ko vis' to gar vakar lai sadar? Ar agrakē koleg mēs tur nogāj' gandrīz katr' vakar... Es izmaksās ...

— Tas nu nebūtu vajadzīgs, bet aiziesim! Es arī labprāt glāzi alus iedzeŗu...

Vecais Šmits pieķērās viņam pie rokas, un tā viņi aizčāpoja uz veča "štamkneipi", kādu klusu, puslīdz atstātu viesnīcu Daugavas malā. Šmits laikam te bija viens no galvenākiem viesiem, jo viesnīcas personāls, kuŗam maz bija ko darīt, sagaidīja viņu ar dziļām "paklaņām"... Viņš gan maz to ievēroja un devās ar savu biedru uz dibensistabiņu, kur viņam bija omulīgi. Sulainis jau stāvēja gatavs pavēlei.

— Es dzers papriekš vien kuemel šnaps, — Šmits pavēlēja, — vai jūs ne, Herr Brīvniek? .. Aha, jūs baidās, ka nedabū sarkan degon! Man' jou tād ir, man nav jābaidās ... Nu, tad vien konjak un vien kuemel, Peter, fiks! Un tad ēdien kārt un al', un viss kas vajag...

Sulainis arī pasteidzās un apgādāja viņiem visu vajadzīgo, un viņi nu varēja pēc beigtiem dienas darbiem iebaudīt, Šmits no sākuma bija ļoti līksms, bet tad viņa vaigs kļuva arvien nopietnāks. — Tagad mēs drusciņ var' parunāt, — viņš beidzot noslēpumaini iesāka — iekš kantor jau vis' nevar sacet... — Un, it kā klausīdamies sienās, viņš turpināja; — Herr Brīvniek, man būt jūs ļoti žēl... sakāt, vai jūs ar* grib' sav viet paturēt?..

Jānis viņu nesamanīdams uzlūkoja. — Ērmots jautājums ...

— Patiešam ērmots, bet es nesaprot, ko Līkēs īst ar jums nodomajs. To viņam vēl neviens nav acīs sacejs... un vēl iekš paš pirm' laik! Tagad jums vajg būt gudrem. Viet ir lab', jums tik grūt ir gāj's, man būtu ļot žēl, ka jums to atkal vajadzēt' zaudēt...

— Es jūs nesaprotu ...

— Es ar' vēl nesaprot, es patiešam nesaprot! Jūs tak man nepārdos, kad es jums ko sak'?! Jā vecēs ir labs, tur nav ko teikt, bet viņš — šufts, gauners! — Atkal viņš vērīgi klausījās sienā... — Jūs saprot, kuŗu es domā? Ļaudem viņš vēlet's noraut ād par acem, bet pats no to šeft rauj un zog, ko vien māk! Un pie tam viņem tād' var... ieteicēs jūs tikai par to?! Viņš tūliņ zecēs jūs uz luf t...

Jānis viņu pārsteigts uzlūkoja. — Es saprotu gan, kuŗu jūs domājat, bet tas taču nevar būt?! Kā tad principāls viņam to pielaistu? Bet skarbs viņš gan... es domāju, ka viņš pārāk taisns un tādēļ ne no viena nesaraujas. .. Hahaha, — kad jūs to sakāt, kālab jūs viņam to pieļaujat?!

Sāpīgi smiedamies, vecis viņam skatījās acīs. — Prprr, — ko jūs viņam domā padarīt?! Vai jūs ar zin, kādēļ to priekš jums aizdzin'? Tādēļ vien... Tas cilvēks man gan jau no paš' gal nepatik... liels līdēs! Es iekš sav laik es daudz pavadēs, bet neviens Līkem tā neprat piesviestēs kā šis zellis. Kopē čušelē, kopē iet caur! Nu viņš zinā diezgan un sāk kažok' griezt uz otr' pus: negriez vairs nemaz šim ceļ'. Viņi ab' sāk ēstes, es sak, kā div' sun! Un tāds brāl's, nemaz vairs šeft neuzpas'... Līkes ir atkel ļoti genau un dod šim pa ragem... Nu, ko šis, sataisīs tād zupliķ, cik mūs fabrik' tais pa gad' sīk izdevum... nu tik es dabē to zināt! Tik un tik ierakstits iekš grāmat' dzeramnaud priekš strādniekem, tik un tik ārkārtig's lon's un izdevum, bet cik no tam izdots? .. Viss, rau, Līkem aizslidēs te gar sāniem... to vis šis zel's sarakstēs, liel gar' rind un iešūt vecem, protams, bez parakst'... Atnāk nu šis un sāk laset, avu saplēš gabal gabalos, un dusmīgs tā ka nelabās! To, to, šis

to — un viņš uzsāka vāciski, kas viņam gāja labāk — viņš uz tādiem niekiem neliekot nekādu vērību! Viņš uzticot kā arvien savam direktoram, kas viņam jau tik ilgus gadus uzticīgi kalpojis. Ja smērs nācis no mums, kantora personāla, tad mēs lai ar tādām blēņām liekoties mierā! Un bastā ar to!..

— Nu, tad jau arī tas patiešām smērs būs bijis? — Jānis domīgi iebilda.

— Svēta patiesība, neviens vārds tur nebija melots! — Šmitam acis dedzīgi iemirdzējās, un deguns palika vēl sarkanāks. — Tūkstošiem un tūkstošiem viņš veikala naudas iebāzis savās kabatās, bet vecais viņu vēl nezin kā izturēt! Viņam visa vara, visa uzticība, — un tā jūsu priekšgājējam arī vajadzēja aiziet. Tas bija mēģinājis piesavināties kādas mazas summiņas no malkas naudas... kad jau direktors paņem tik daudz, šis arī domājot paķert. Bet viņu gan pieķēra, un tam bija jāiet. Nu gan tas atklāti plāja par direktoru vaļā, ko vien zināja, bet kas viņu nu vairs klausīja?! Pats vecais jau vismazāk...

Jānis bija kļuvis pavisam nemierīgs. — Tas jau tad būtu gauži bēdīgi! Bet ja jūs zināt, kā lieta īstenībā ir, tad taču jums arī no savas puses vajadzēja principālu darīt uz to uzmanīgu un spiest, lai viņš lietu izmeklē ...

— Vai jūs traki! — Šmits tā nobijās, ka viņam tikko glāze neizkrita no rokām. — Ko es tur bāzīšos pulkā... lai mani arī tāpat padzen?! Ko jūs tur gribat ieraudzīt, kad viņš pats nekā negrib redzēt? Vai jūs domājat, ka es neesmu cilvēks, ka man tas negrauž sirdi? Bet man jāredz, kur es palieku... Nē, nē, labāk jau vienu aci aizmiegu, aizmiedziet jūs arī, ja gribat te dzīvoot. Jums

tas viegli nāksies. Izgājušo nakti viņš visu nakti sastrādā kantorī un tagad atkal palika strādājot, un ko viņš tur dara? Viņš jums neuzticas... savas lietas viņš nokārtos tā, ka jūs maz tās vājās punktis dabūsit zināt. Necentieties tikai paši tās zināt, — un jums būs miers. Dariet tā, lūdzami, manis un sevis labā! tas saķēra glaimi Jāņa roku. — Jūs man rādāties labs biedrs un, diezin, vai es citu tādu vairs dabūnu ...

— Es patiešām nesaprotu, mīļais Šmit, ko īsti jūs no manis prasāt, — Jānis attrauca. — Bet to es noprotu gan, ka te ļoti grūti stāvokli ieņemt. Kuŗam gan tīk spionēt, denuncēt un bāzt savu degunu tur, kur nevajag, — tā jau riebīga lupatība! Bet, otrām kārtām, atkal tādas lietas pielaist, ar savu vienaldzību tās palīdzēt vēl aizsegt un tad vēl beidzot kā muļķim noskatīties un godāt blēdi kā goda vīru — nu, tad es labāk eju uz ielas akmeņus skaldīt...

— Es zinu, tas ir grūti, patiešām grūti! — arī Šmits elēģiski piebalsoja. — Cik reiz neesmu pie sevis noņēmies: — Šmit, izturies kā vīrs, izturies kā vīrs! Bet ko es, vecs krāms, lai daru, es nedrīkstu viņu sakaitināt, jo, kad mani no šejienes padzen, kas man citur dos vietu? Es labi manu, ka ar mūsu veikalu neiet pareizi ... mūsu principāls kritīs — ilgi vai īsi — pēc šādas saimniekošanas tam jākrīt! Izgājušo gadu mēs noslēdzām ar zaudējumiem, tagad viņam ir asociācija, bet tā vēl jo drīzāk viņam aizsies kaklu. Gan bēdīgi, bet vienreiz nu tas tā ir! Un mūsu vecais ir patiešām labs cilvēks. Neviens palīdzības meklētājs neaiziet no viņa tukšā, — un ko tie studenti vien pa gadu no viņa neizpumpē? Bet labiem cilvēkiem jau jākrīt, to es esmu jau cik reižu pieredzējis! Tas man ļoti sāp sirdī. Un kad nu šis gauneris taisījis

atkal labu ķērienu, ar šādu vai tādu izrunu man iespiež saujā pieci vai desmit rubļu gratifikācijas, un es izliekos tik muļķis, ka es ne no kāda gaisa nezinātu, tad tas man pašam iet caur kauliem, un mana zināma sirds man uzsauc: — Šmit, tu esi lumpis, tu esi liels lumpis!.. Tā nauda man deg tikpat kā uguns pirkstos, un man nav miera, kamēr esmu to notiesājis. Tā kādu vakaru es par to biju piedzēries kā krupis, nevarēju vairs nostāvēt uz kājām, un man bija jābrauc ar fūrmani, bet savu sirdsbalsi es nevarēju vis apdzert! Un, kad es, braucot uz māju, tā iedomājos; kad mūsu veikals šodien vai rītu apstājas, tad, Šmit, kur tu paliksi, kas tev ko dos?! Sirmus matus tu esi nodzīvojis, un godīgs cilvēks tu arī esi... vai tu viņam nevarēji to naudu iesviest acīs! Un, tiklīdz bijām ietikuši fabrikas placī, es nezinu vairs, kas ar mani notiek, es sāku bļaut... kliedzu, cik man rīkles...

Fūrmanis izbijies jautā... Kungs, kas jums kait?! — es kliedzu un kliedzu ... beidzot atjēdzos, kad lielās mājas logs atveras — pati pusnakts, un visi pie miera, — pricipāls iztraucēts izbāž pa to galvu. — Šmit, kālab jūs kliedzat?

— Principāla kungs, es nevaru vairs, — es atstenu, — sirdsapziņa mani moka...

— Kādēļ tad, mīļais Šmit? — viņš izbrīnējies jautā.

— Man — man ir daudz parādu!.. Ko lai citu būtu viņam sacījis?! Man ir daudz parādu... Paviljonā vien simtu divdesmit rubļu, Rīgā pa trim viesnīcām septiņdesmit pieci rubļi un magazinā, kur es ņemu drēbes, tuvu pie simtu! Tādēļ mana sirdsapziņa man nedod miera...

— Nu, vai tādēļ jums jākliedz, esiet taču prātīgi, Šmit! Rīt kantorī uzrakstiet visu, kur jums jādod, es likšu direktoram jūsu lietu nokārtot. Arlabnakt!..

Logs aizveŗas, es atlaižu fūrmani un ielienu savā dzīvoklī — klusu kā pelīte. Otrā dienā man kauna pilnām acīm jāuzdod kantorī savi parādi, un viņš smiedamies pasaka: — Samaksājiet tos, mīļais direktora kungs, un un jūs, vecais Šmit, nebrēciet vairs pa naktīm!.. — Pienāk arī man no visām pusēm kvitēti rēķini, bet kas ir vēlāk? Līkais man katru mēnesi atvelk divdesmit rubļu, un tā vēl šodien neesmu cauri! Vecais par to ne pušu plēsta vārda nesacīja, — bet viņam savi figūri galvā... Un man... vecam Šmitam?.. Es jau strādāju par buchhalteri, kad viņš vēl piestāja par lērliņu ...

Jānim par šo savādo stāstu bija negaidot jāpasmejas, bet nu viņš arī vairs īsti nezināja, vai Kneija patiešam tāds blēdis, vai ne.

Vecis vēl nopūtās. — Galu galā jau arī bija pareizi.. šos parādus es nekad nebūtu samaksājis...

Viņi palika vēl kādu laiciņu kopā, un Šmits vēl jaunajam aprakstīja viņa nākošo dzīvokli kantora mājā, jumta stāvā blakus viņa paša istabai. Rītu, nākdams uz veikalu, Jānis domāja pārvest šurpu savas mantas. Bet tā kā šovakar vēl bija jādodas uz veco dzīvokli, kas bija diezgan tālu, tad laiks bija iet. Tomēr viņš apņēmās veco biedru vēl kādu gabaliņu pavadīt.

— Herr Brīvniek, — tas šķiroties vēl bažīgi iebilda, — jūs taču "turēsit tīru muti" par to, ko mēs šovakar runājām?

— Par to jums nav jābīstas, Šmita kungs, — Jānis viņu apmierināja, kur runāts, tur lai paliek. Tikai es jums pilnīgi nespēju ticēt...

— Tā jau ir tā nelaime... jūs esat tāds pats labs cilvēks kā principāls... Ardievu, ardievu...

No viņa atvadījies, Jānis soļoja uz mājām, viņam neizgāja no prāta Šmita stāsts un direktors. No vienas pues lieta bija loti bēdīga, no otras puses atkal pilnīgi neticama. Ar laiku jau nu gan viņam būs izdevība pašam par to pārliecināties, bet viena lieta jau tagad zināma, šis nesimpātiskais vīrs viņa domām būs visur pretim... Un, ja nu arī vecajam Šmitam būtu taisnība, tad jau traki... kādēļ tad šis fabrikas kungs zīdītu pie savas krūts tādu nelieti?! Tur bija kas tumšs, kas neizprotams, viņam bija šī labā cilvēka žēl... Viņa liktenis tam dega sirdī.

Sestā nodaļa UZ REDZĒŠANOS

Jau pirmajās dienās Jānis savā darbā drīz vien iedzīvojās, ka viņam nevajadzēja vairs nekādu paskaidrojumu. Tomēr, kā jau vecais Šimts bija pareģojis, tā arī izrādījās patiesībā, direktors viņa darbu bija iekārtojis tā, ka dažas blakus grāmatas un virsgrāmata palika pie viņa paša. Jaunais grāmatvedis noprata it skaidri, ka ar šādu kārtību viņš nekāda skaidra pārskata nedabūs ne par paša veikala stāvokli, nedz arī par šādiem tādiem blakus izdevumiem. Visi gala aprēķini palika pie direktora; veikals piederēja vairāk dalībniekiem, bet Jānis pat nezināja, kā tos citus sauc. Viņam bija pavisam maz ko darīt, un laiks dažureiz, tā sakot, bija mākslīgi "jānosit", kamēr atkal viņa priekšnieks kāvās tīri nost, pildīja viens pats direktora, virsgrāmatveža un kasiera vietu un strādāja dienas un naktis. Tas izvīla tīri pret sevi viņa klusu apbrīnošanu un cienību, ka viņš nebija nekad savā darbā piekusis.

Bet, otrām kārtām, viņš ar savu labo nolūku jutās atstumts un apvainots, kad, pieprasot vairāk darba, tika no Kneijas strupi noraidīts: — Kad esat izpildījuši to, ko no jums prasa, tad lūdzu nemokiet mani!.. savas pūles es nemēdzu uzkraut citiem... — Kad viņš še tik maz bija vajadzīgs, kādēļ tad tie viņu galu galā bija pieņēmuši?! Jo nauda, ko viņam maksāja, jau arī nebija no zemes paņemama! Kad nekas klāt nepienāca, viņš

palika ar katru dienu nemierīgāks un apņēmās šīs lietas labad izrunāties ar pašu fabrikas īpašnieku, kad tas ar viņu ienāktu atkal valodās.

Tikai velti viņš uz to gaidīja, jo kādām liekām valodām ar viņu atkal, kā rādījās, principālam nebija laika. Tikai vienreiz pa dienu, no rītiem, viņš te ieradās, padeva tiem steidzīgu labu dienu, noturēja dibenā ar direktoru īsu konferenci un aizbrauca. Tai dienā tas pie viņiem vairs nerādījās, un Jānis nu tikai dabūja atskārst, kāda vara te direktoram rokās.

Viņš jau skaidri noprata, ka tas viņam tīšu pāri dara un viņam neuztic, un tādēļ viņa sirdī uzdīga jo vairāk neuzticība pret direktoru, ka tam patiešām pret viņu kas slēpjams. Viņam jau nebija ne mazākā pieturas punkta, pārliecināties, vai tā rīcība ir pareiza, vai nepareiza, kauču arī viņš labprāt būtu vēlējies nokratīt pret vecāko amata biedru aizspriedumus, kas arī varēja būt nedibināti. Cik labprāt viņš būtu ieskatījies sava priekšnieka dvēselē, cik labprāt arī būtu vēlējies to cienīt, tomēr it kā kāda neredzama auksta vēsma bija stājusies viņu starpā... abēju satiksme palika joprojām ļoti vēsa un atturīga.

Un tādēļ Jānis, kas bija radis sirsnību un līdzjūtību, jutās savā tagadējā veikalā tikpat kā pazudis. Gan vecais Šmits ar savu vientiesīgo laipnību tam lūkoja to visu atsvērt, bija runīgs arvien, kad direktora nebija kantorī, un vakaros "Paviljonā" vēl jo vairāk. Tikai nu tas vairs ne ar vārdiņu neaizņēma veikala lietas, un direktora īpašības kā pirmajā vakarā, lai gan Jānis dažureiz tīri vai nepacietīgs gaidīja, vai tas neuzsāks par to valodu un neiepazīstinās viņu ar direktoru vēl tuvāk. Bet, acīm redzot, vecis no tam sargājās. Citādi tas runāja

par visu, par saviem iemīļotiem "kuemmelšnapsiem," par vērša mēli un zirnīšiem, un tam bija tik laba atmiņa, ka tas, vecus laikus slavēdams, atcerējās skaidri priekš pāris desmit gadiem katru vakaru, kad bijis skaudīgi piedzēries. Viņš nelikās ne zinis, par ko Jānim sirds dega... un prasīt un tāpaļāt tālāk par savu priekšnieku viņš atkal bija par lepnu.

Cik daudz viņš būtu devis, ja kāds viņam būtu pasniedzis skaidrību, ar ko viņam darīšana, vai ar cienīgu, skarbu darba vīru, vai smalku, norūdītu blēdi. Bet tā, atrazdamies neziņā, viņš kļuva arvien nepacietīgāks. Kas attiecas uz viņa personu vien, tad jau viņš ar savu pārmainīto stāvokli būtu lieliski varējis apmierināties, tomēr viņam grauza sirdi, ka piekrāpies un saviem nosapņotiem mērķiem nav necik tuvāk ticis. Viņš taču bija zvērējis ziedot savus panākumus savu brāļu labā, bet noprata it skaidri, ka — ne viņam te kāda teikšana, nedz arī kāds no viņa ko prasa. Savās acīs viņš te nebija vairāk nekas kā nederīgs rīks, un mācījās dienas zagt. Varbūt, ka vēl ar laiku viņš te ieron, aizmirst citu un izvēršas par šaubīgu, vienaldzīgu mietpilsoni!.. To iedomājoties, viņam metās tā savādi un modīgi ap dūšu...

Tādēļ gandrīz nelaimīgs viņš lasīja vecā Burtnieka zīmīti, kuŗā tas to uzaicināja vakarā uz atvadīšanos. Jo rīt no rīta tas aizbraukšot ar kādu tirdzniecības tvaikoni uz Londonu, no turienes tālāk, — Džēms un Brūnis, protams, līdz... Taisni šinī brīdī viņam nu arī jāšķiras no uzticama, tēvišķīga drauga, kuŗa padoms viņam tagad tik ļoti varēja noderēt! Nu viņam vairs nekur nebūs morāliska atbalsta... viņš būs atkal nošķirts vientulis...

Vakarā viņš devās turpu, un vecis viņu jau ar nepacietību

gaidīja. Arī groks bija labs, tikai Jāņa piere bija samākusies... viņš nebija mierā ar savu likteni un arī grūti viņam nācās savaldīt šķiršanās sāpes. Vecis, tīri priecīgi uztraukts, tērzēja, bet viņš ilgu laiku nosēdēja pie savas glāzes kā mēms un pēdīgi drūmi iesaucās: — Tad patiešām jūs mani atstāsit? ..

— Šis ceļojums man ļoti svarīgs, zēn! — vecais pēdīgi attrauca. — Es gribu ko sasniegt... neesi tik drūms, bet priecājies līdz ar mani! Priecājies arī par sevi, jo vai neesi jau pa daļai sasniedzis to, pēc kā esi centies? Tava stiprā ticība sasniegs vienu uzvaru pēc otras, tikai esi stiprs, mīļais Jāni, esi stiprs! Tagad tev ar lupatām būs daudz vairāk darīšanas nekā līdz šim... tie būs smalkāki un varenāki. Ja tu viņu dziesmu nedziedāsi, viņi tevi raudzīs piemākt, ja tu darīsi krietni un labi, tad viņi tevi trenkās un vajās. Bet tādēļ nezaudē dūšu, pasaule ir plata... tikai taisni cauri!.. Un, kad arī tevi lupatas dažureiz piemāc, uzvarējuši viņi nav... kad tikai tava sirdsapziņa skaidra un tīra un tava kāja nav slīdējusi... Zināms gan, ka pastāvīgā cīņā ar viņiem dzīvot nav viegli, bet kamēr tu galvu neesi nokāris, tu arī nekad neesi zaudējis... Apropos, tu man nekā tuvāka neesi stāstījis par tiem vīriem, ar kuŗiem tev tagad darīšana? ..

Jānis nopūtās, — ko viņš lai nu māk atbildēt? Viņš taču nevarēja stāstīt to, par ko pats nebija pārliecināts! īsiem vārdiem viņš pasniedza ārēju raksturojumu par savu direktoru un principālu un piebilda, ka pēdējam, pēc viņa uzskatiem, vajagot būt labam cilvēkam.

— Tas gan var būt! — kapteinis, it kā ko iegādādamies, atbildēja. — Es pazinu viņa tēvu, tas bija viens no labākajiem — varētu sacīt, tas bija džentlmens...

Bet arī Kneija — tas vārds man liekas ļoti pazīstams — es domāju, tā sauca reiz mācekli manā kantorī... Bet pēc tā nevar nekā spriest... tik ilgi gadi pagājuši...

Piepeši viņš apklusa, un Jānis domīgs viņu uzlūkoja. — Piedodiet, ka jautāju, — vai šepat Rīgā jūs bijāt tirgotājs? ..

Vecā, sirmā galva iedrebējās, un vaigs sāpīgi noraustījās. Viņš sāka trīcēt... varēja manīt, ka viņa krūtīs cēlās atkal trakas aukas, un Jānis, it kā sastindzis un nožēlodams savu jautājumu, sagaidīja nākošā acumirklī uztraucošu skatu. Turpretim vecais sulainis zināja labāk, kas vajadzīgs, un atvilka steidzīgi priekškaru no ugunīgajiem burtiem, kurus ieraugot kapteiņa acīs parādījās savāds mirdzums. Pamazām viņa vaigs noskaidrojās, un tas atkal apmierinājās un beidzot sērīgi pasmaidīja...

— Jā, tepat Rīgā man bija kantoris... ko tas nu palīdz tā trīcēt un kaukt... Zēn, vienreiz man tas tev jāsaka, — mēs abi esam tautieši... man tikai ļoti jāvaldās, kad es par pagājību domāju!.. Nu tad dzirdi! Dzimstot no likteņa biju guldināts laimes šūpulī, bagātnieku bērns... mans tēvs bija viens no lielākajiem Rīgas kantoristiem. Īstenībā mans ciltstēvs jau gan agrāk būs Rīgā dzīvojis un iedzīvojies. Tikdaudz ir zināms, ka mirdams tas atstājis manam tēvam prāvu bagātību un firmu "Braums", ko atkal mans tēvs Kārlis pa savu garo mūžu pacēlis uz varen augsta stāvokļa. Pēc viņa nāves firmu es mantoju līdz ar labu slavu, neaprobežotu kreditu un tuvu pie miljonu rubļu kapitāla. Braumu bagātība bija kļuvusi Rīgā par sakāmu vārdu.

— Ah, es zinu — Jānis neviļus iesaucās, — mans kollēga Šmits man stāstīja...

— Tas var būt, — vecis palocīja lēni galvu, "Braumu

daudz ļaužu atcerēsies!.. Bet man šī lielā bagātība bija taisni par samaitāšanu... tā vien bija vainīga pie manas morāliskās nāves. Vecākiem nomirstot, radu man vairāk nebija kā kādi augstdzimuši onkuļi, to tiesu vairāk draugu, — un, saņemdams lielo mantu savās rokās, es gribēju baudīt dzīvi pēc trakgalvja jaunekļa ieskatiem. Plītēšanas biedri, viesības, mīļākās — mans lielākais prieks bija pilnām saujām naudu kaisīt, un ticīgi es apmierināju visas savas kaislības. Neviens joks nebija man par traku un neviena derība par augstu! Saprotams, ka man tad netrūka apbrīnotāju. Manas trakulības tika uzlūkotas diezin par kādu varonību, ko es darīju, tas bija labi darīts. Nekad par sevi nedzirdēju patiesību, tikai glaimus. Ar to savā iedomībā kļuvu tik pārgalvīgs, ka man neviena lieta nebija nesasniedzama, un lai tas arī ko maksātu!

Tā brammējot, man arī tad atlika maz laika saviem veikaliem, nedz arī es par tiem likos ko zinām. Maniem apakšniekiem bija labākā izdevība apzagt mani apkārt un apkārt, taisni un aplinkus. Gandrīz visi tie, kas toreiz pie manis dienējuši, ir tagad pa lielākai daļai lieli veikalnieki un cilvēki, kas dzīvo no saviem kapitāliem. Es toreiz dzīvoju kā pa miglu, nemaz nepamanīdams, ka katrs rauj no manis, ko māk, ka mana bagātība dilst no visām pusēm un ka mans stāvoklis jau tad bija šaubīgs, kad vēl veikala izkārtne spoži mirdzēja. Ar šādu saimniecību bija paredzams mans gals... vai nu agri, vai vēlu...

To es ieskatīju, un galu galā man arī sāka atriebties šī bezdarbīgā, izšķērdīgā dzīve, tikai, diemžēl, par vēlu!

Viņš nolūkojās savā glāzē un ieņēma jaunu malku...

— Vai nevarēja šī atjēga, šī pamošanās pienākt kādus piecus, sešus gadus agrāk, kad es vēl biju bagāts vīrs un ne no viena neatkarīgs!.. Bet nu jau patlaban atrados uz savas lielās mantas drupām, mans veikals katru dienu varēja šķobīties. Tas man ļoti grauza sirdi... visai maz es tagad varēju darīt laba savai lietai, un tad uz mani krita liela atbildība kādas dzīvas būtes dēļ... ai, labāk, ja es viņu nekad savā mūžā nebūtu saticis — — — dienas un naktis man vajadzēja kauties ar sirds pārmetumiem. — — —

— Priekš kādiem gadiem, — viņš nospiests iesāka, — parādījās uz mūsu skatuves no ārzemēm kāda māksliniece, gan ne tik ievērojama ar savu spēju, bet ar savu burvīgo skaistumu un stāvu, kas visus uzbudināja. Tamlīdz viņa reizā bija ļoti koķeta un atturīga un lepna, kā jau daudzas starp skatuves radījumiem, kuŗas cenšas ierīkoties tā, ka viņu materiālais stāvoklis būtu uz visiem laikiem nodrošināts, un tādēļ labi apskatās. No maniem draugiem viņai bija daudz pielūdzēju, bet nevienam nebija laimējies, un tā visi atmeta savas cerības un plānus uz šo nesasniedzamo. Tas mani ļoti kairināja; uz kādu lielāku naudas summu es saderēju, ka nepielūdzamā tomēr kritīs manās rokās, un tā arī notika — — — Un kā es vēlāk nožēloju, ka biju viņai šo pārestību nodarījis! Viņa nebija gluži bez gara spējas, kādas labas familijas bārenīte, bet ar kādām drošām cerībām un lepniem mērķiem tā bija devusies pasaulē... Ko visu tā bija cerējusi savā laukā panākt!.. bet nu viss tas izpostīts, un viņu novilku pīšļos... Dienas un naktis es pats sevi apsūdzēju. Kas lai notiek ar šo nelaimīgo, kad es nu krītu? Grūtībām viņa nebija dzimusi, un es jau viņu tiktāl biju pazemojis, ka viņa cilvēku sabiedrībā

vairs nevarēja ieņemt godīgu stāvokli... Nē, — to visu atkal vajadzēja par labu griezt, man vajadzēja viņas dēļ iegūt atpakaļ savu bagātību un pacelt viņu tad par savu likumīgo laulāto draudzeni, jo es jau arī viņu mīlēju, traki un kaislīgi mīlēju...

Par varu es gribēju izkulties no saviem skaudīgajiem apstākļiem un sāku pārdroši spekulēt. Tikpat kā kraukļi mani pretinieki sakrita no visām pusēm uz manas galvas un kaitēja man, cik vien varēja! Un es turējos pretim, cik vien mācēju, saņēmu pēdējos gara un miesas spēkus un strādāju dienām un naktīm, vairāk nekā zirgs, bet nekas man vairs nelaimējās! Es vairs nepratu... nemācēju... Un tā par mani tika pasludināts bankrots — krach!.. Simts gadu vecā, slavenā Brauma firma sagruva vienā dienā... krrrach..! Hahana, krrrach! Tur būtu jāsmejas, ja lieta nebūtu tik bēdīga... kr—r—rach...

Jānim viņa vārdi un smiekli gāja spilgti caur ausīm, un līdzcietīgi viņš nopūtās. — Bēdīgi patiešām... traģiskas beigas...

— Tas vēl nav viss, — kapteinis viņu pārtrauca, — nu tikai nāk pats labākais! Kr—r—rach... un no tā brīža es piedzīvoju vilšanos ik uz katra soļa... Jau iepriekš, savu nelaimi paredzēdams, es domāju darīt gudri un norakstīju dažas savas mantas druskas uz kāda uzticama drauga vārda. Tas bija mans tautietis un dienēja pie manis par kučieri... pa ilgiem gadiem viņš bija ieguvis manu cienību. Viņš jau arī bija vienīgais cilvēks, kas tagad man tuvāk stāvēja, izņemot mīļāko, kuŗai man vajadzēja savus apstākļus slēpt un kuŗa mani līdz pēdējam brīdim turēja par miljonāru. Kad nu bankrots bija pasludināts un es slapstījos no saviem vekseļu

īpašniekiem, kuri, ja vien tie būtu dabūjuši mani rokā, pēc toreizējiem likumiem būtu spēruši krātiņā, un mani ienaidnieki atkal par to gādājuši, ka es laukā vairs netieku, — tad man kā uguns dega sirdī nelaimīgā radījuma liktenis. Mani parādu devēji, tā domāja, gan atkal ar laiku ienāks to, ko tie zaudējuši, bet viņa apzagta un aplaupīta visnegodīgāk... neviens viņai to vairs nevarēja atdot, kas tai atņemts! It īpaši tad, savā nelaimē, es sapratu viņas daudz lielāko nelaimi... es bijos ar viņu satikties, lai man nebūtu tai acīs jāpaskatās ...

Bet es jau arī nedrīkstēju atstāt savu slēptuvi, un, ja es gribēju glābties no saviem pārādu devējiem, kuri uz mani glūnēja, tad man vajadzēja bēgt pār jūru. Pašā pēdējā brīdī es ataicināju pie sevis savu tautieti un nodevu viņam izglābtos īpašuma papīrus, lai viņš nodod nelaimīgajai. Tie jau bija izrakstīti uz viņa vārda, un tādēļ nevarēja celties nekādi traucējumi, ka viņš tos tālāk pārraksta. Tamlīdz viņam tai bija nonest manu vēstuli, kuŗā tai atklāju savus patiesos apstākļus... ka bēgšu uz svešam zemēm, bet viņu es neaizmirsīšu. Ja viņa mani vēl grib redzēt, tad lai krēslā tā ieronas Daugavas malā pie pils... tur slepšus laiviņā došos lejā pa viļņiem un bangām pie norunāta kuģa... romantiski, vai ne ko?.. Romantiski, jā patiešām... noslēpumaina atvadīšanās, skūpsti, asaras... acis tumsā dedzīgi uzliesmo, un krūtis smagi ceļas, hahaha ...

Spilgti smejot, viņam aizrāvās elpa, un Jānis viņu platām acīm uzlūkoja. Un tad vecis atkal savādā balsī iesaucās: — Ne drusku tur nebija no tādas romantikas.. viņa nemaz neatnāca... Nebīsties, es nekaukšu!.. Līdz pēdējai minūtei, līdz pēdējai sekundei es pukstošu sirdi

gaidīju, bet viņa nenāca un arī godīgā kučiera dvēsele nerādījās. Hahaha, pavisam romantiski, — pie viņa palika arī mana ceļa nauda, ko biju tam devis izmainīt... un tā es aizbraucu viens pats! Tas arī nebija man nekāds jautrības ceļojums... Tu varēsi iedomāties, kāda dzīve nu man atvērās, man, izlutinātam jaunkundziņam, kas gan labi pazina smalkus vīnus un citas labas lietas, bet kam vēl nebija ne jēgas no tam, kas tas ir, savu maizi nopelnīt un tā pasaulē uz priekšu kulties! Var būt gan, ka saviem onkuļiem priekš acīm un viņu gādībā es būtu to mācējis, bet svešumā, bez līdzekļu, bez draugu, bez pazīšanās — tpvī, kā es toreiz spļaudīju, — pavisam suņa dzīve! Nu arī atskārtu, ka nemaz tāds varonis neesmu, par kādu esmu sevi turējis, mana nauda tā bijusi, kas tos brīnuma darbus darījusi, ne es. Man vairs nepavisam neveicās. Tādu vietu un darbu, kādu es vēlējos un neturēju zem sava goda pieņemt, es nedabūju... It vienkārši man tādu neuzticēja, un tā es drīz vien nodzīvoju savu pēdējo kapeiku, savas zelta lietas, savas drēbes no muguras, un man vairs beidzot nekā neuzticēja. Es noslīdēju pēdīgi par vazaņķi... klaidoni...

Bet Anglijā, uz kurieni biju nokūlies, tur ubagu pašiem diezgan, — nu tāds amats mani arī uz visiem laikiem neapmierināja. Mani sagrāba sēras pēc dzimtenes, un es arī gribēju redzēt savu mīļāko... Lai gan biju panīcis gļēvulis, tomēr kaislība uzliesmoja jo vairāk manā sirdī. Par viņu vien es domāju, un naktīs viņa man rādījās sapņos... raudāja un ilgojās pēc manis. Ilgāk vairs nevarēju šīs asaras izturēt, man vajadzēja tikt atpakaļ pie viņas... Pārcēlos atkal pie Doveras pāri jūras šaurumam uz cietzemi un ubagodams nācu kājām caur Franciju un Vāciju uz savu tēviju. Kāda neredzama vara

mani vilka atpakaļ pie mīļākās, es biju aizmirsis visu citu... arī to, ka viņa dzīvo uz manas mantas drupām un man vajag diedelēt... To gan patiešām varu sacīt...

Tā pēc kāda gada nonīcis un nodilis es ieraudzīju atkal pa gabalu savu tēvu pilsētu. Viņas torņi pacēlās augstāki un slaidāki priekš manām acīm, un man bija tā, it kā tie mani jautātu, kur esmu bijis tik ilgi. Bija vēls rudens, laiks samācies un slapdraņķis, un manā uzvalkā dažs labs caurums. Aukstums mani purināja, zābaki rādīja zobus, aukstā zupa man spiedās pie kājām, kuŗas sabristas ik uz soļa šļakstēja... Arī ēdis nebiju vairāk nekā dienu, jo tuvākā apkaimē kaunējos diedelēt, bīdamies, ka mani nepazītu. Tā es vēlā vakarā sasniedzu savas dzimtes vietiņu, savādām jūtām sirdī un savādām acīm visu kāri skatīdams. Man bija tik labi... biju aizmirsis gluži aukstumu un izsalkumu un steidzos knaši uz priekšu...

Ļaudis plūda straumēm šurpu un turpu, es ievēroju daudz pazīstamu vaigu, sastapu ceļā arī kādus no tiem, kuri bija ēduši pie mana galda un dzēruši manu vīnu. Tie aizripoja savās ekipāžās vai pagāja man secen... nonīkušo un spalvām noaugušo ubagu neviens vairs nepazina. Bet uz priekšu, uz priekšu... tur manā vasarnīcā viņa dzīvoja... It kā jau viss būtu pārciests, un es kādu miera ostu atradis... Viņa mani sagaidīs, līksma man steigsies pretim... pēc ilgas šķiršanās mēs nu dusēsim atkal viens otram pie krūts...

— Hahaha!.. — vecis spilgti izgrūda puslīdz kā smieklus un kā lāstus. Tad uz brīdi kapa klusums un savādā trīcošā balsī viņš turpināja tālāk. — Es sasniedzu savu māju, tā stāv turpat vēl šodien, un tomēr velti

reizu reizēm mēģināju vilkt pēc durvju zvana. Katrreiz sarāvos un atlēcos nost, man uznāca par sevi kauns... nu tikai atjēdzos, ka esmu noplīsis ubags un nevaru viņai tāds tuvoties. Domīgi tūļodamies, es ielīdu pa vārtiem sētā un blandījos ap ķēķa durvīm... — Kad jel viņu kur dabūtu no tālienes redzēt?.. — Te parādījās durvīs kalpone, tā bija viņas, es pazinu... Un, patiešām, varēju būt pārvērties, un mans uzskats briesmīgs... arī tā mani nepazina un no manis satrūkās. — Ko jūs te meklējat?! — viņa man bargi uzbrēca. — Taisieties, ka tiekat, — mūsu cienmāte neierauga ubagus...

Kad es bez valodas viņu izmisis uzlūkoju, viņai manis arī iežēlojās. Paraudzījusies kabatās, viņa man sniedza kādu vara naudas gabalu. — Še, bet nu ejiet!.. Cienmāte prastus ļaudis nevar ieraudzīt...

Nekad man ubagu dāvana nebija izlikusies tik briesmīga kā no šīs kalpones rokas; satrūcies es atsprāgu kādus so]us atpakaļ, un viņas nauda nokrita zemē. Viņa uzlūkoja mani vēl neuzticīgāk — Ceļiet augšām!.. — Tad viņa pagriezās pret vāgūžiem un skaļā balsī sauca: — Kučer! Jūdziet žigli losos! Cienmāte un kungs grib izbraukt uz pilsētu...

— Cienmāte un kungs, — es dabūju tikpat kā ar āmuru pa pieri! Tad varbūt te dzīvoja tagad pavisam citi ļaudis. Nepamanīts es biju ar vienu lēcienu ārā uz ielas. — Kur nu šis palika?! — vēl sadzirdēju, ka kalpone, mani vairs neredzēdama, bažījās. — Kučer, vai nemanījāt?.. Ka tikai tāds te nemeklē ko zagt...

Man bija pašam pie sevis jānosarkst, un tomēr es nevarēju tikt no šīs vietas projām. Uz ielas aizslēpos lielajām durvīm pretim aiz kāda vējluktura staba, jo, taisnību

sakot, kājas mani vairs neklausīja, un es nevarēju tikt tālāk... Izlaida no sētas ekipāža un pieturēja pie parādes durvīm, uz buka sēdēja jauns kučieris greznā livrejā un baltos cimdos... es paliku bez elpas un stīvi lūkojos durvīs, no kurienes viņai vajadzēja nākt... Tās pavērās... es viņas vaigu redzēju, kaut gan aiz plīvura... un tad aiz pārsteiguma sastingu!.. Greznā modes uzvalkā un gardibeni galvā viņai sekoja mans citreizējais uzticamais kučieris, sēdās tai blakus ratos un aizbrauca — — Viņš tātad bija tas cienīgais kungs!.. —

Karstas tirpas man pārskrēja pār muguru, galva reiba, un kakls žņaudzās ciet... pirmo reizi savā mūžā es izgrūdu to briesmīgo kaucienu, kuŗu tu esi dzirdējis... Tad mani kauli sāka klabēt kā vecas mīstaklas... Tagad jau esmu vecs, izdedzis vulkāns, plaismas manā sirdī līdzinājās mēness tukšajiem krāteriem, bet tomēr bez uzbudinājuma es nevaru to iegādāties — tas bija briesmīgs acumirklis!.. Kā apreibis, es vairs nekā nesamanīju un nesajēdzu kā tikai vienu lietu: "Prom, prom, kur manas kājas nes!.." Hahaha — kur kājas nes?! — Ar mokām jau vēl tikai varēju uz viņām nostāvēt, un, it kā piedzēris, streipuļoju uz priekšu, pats nezinādams kur...

Kad biju no sava apžilbuma daudzmaz atdzēries, es atjēdzos, ka atronos uz Daugavas tilta, ka jau ir tumšs un aizdegtas ugunis. Aukstums mani drebināja, izsalkums nežēlīgi moka, kājas pinas vien, un katru acumirkli es gribu klupt uz deguna. Pie tuvākā laternas staba man jāatspiežas un jāatpūšas. Mani vājie spēki tāpat šaudās kā laternas dzeltenā liesma, vēja un krusas raustīta, un draud katru acumirkli izdzist... Un

kā pa sapņiem miegains nojaužu, ka apkārt man dzīvo rosība, ka ļaudis kustas, iet un brauc. Ikviens dodas savam mērķim pretim, tikai es vairs nezinu, kur... uz kurieni griezties, kur palikt?.. Man tikai vēl vienīgais ceļš — jālec Daugavā un jādara savai nožēlojamai dzīvībai gals...

To iedomājoties, man spiežas no pieres auksti sviedri, — atkal jauna krusas brāzma un, saņēmis pēdējos spēkus, es pūlos ar mokām sasniegt nākošo stabu, lai varētu atkal pie tā atpūsties. Esmu tam jau tuvu, kad ieskrienu kādam cilvēkam krūtīs. Nemāku ne vairs aizbildināties, ne lūgt piedošanu, bet viņš pie laternas gaismas man ieskatās ciešāk acīs un saķer mani aiz kamieša. — Ā, labi, ka jūs nu reiz satieku, — kad jūs man maksāsit?! Sakiet, ko jūs gan esat nodomājuši?!

Tas bija viens no maniem parādu devējiem, viņš mani ubaga klaidoni, tomēr pazina. Aizkusttināts kritu viņam ap kaklu un viņu skūpstīju. — Mans mīļais, mans dārgais, cik labi, cik labi!.. Cik labi, ka jūs mani vēl pazīstat...

Saducis un pārsteigts viņš no manis atsvabinājās un nepacietīgā veikala balsī turpināja: — Jā, jā, labi, — bet kad jūs maksāsit?! Esmu gaidījis ilgi diezgan...

— Mans mīļais, ne tādēļ, mans dārgais, — es kunkuroju tālāk, — bet labi, ka jūs mani aizturējāt!.. Vairāk nekā dienu es neesmu ēdis, un kur šonakt palikšu, to arī vēl nezinu! Tagad jūs mani ņemsit līdz... es jūs vairs neatstāšu...

Nākošā acumirklī jau viņš bija pazudis, un mēs atradāmies vēl tikai divi... es un stabs... Bet viņa vārdi man vēl arvien spilgti skanēja ausīs, un tagad tikai īsti atjēdzos, ka neesmu parādā viņam vien, bet vēl

daudziem citiem... arī atraitnēm un bāriņiem. Kāda tiesība man, tādam lupatam, atsaukties uz cilvēku līdzjūtību, vai nebiju pats vien pie visa sava likteņa vainīgs... un vai nebiju vārda pilnā ziņā diedelnieks, kas gan pelnījis, ka to katrs ar suņiem aizrīda!.. Mani sagrāba žēlums un kauns, es nebiju cienīgs tā vārda, ko es valkāju... pat revolveri esmu nodzīvojis, ar ko iedzīt sev lodi galvā, man jālec ūdenī... Tagad, kur esmu šādā stāvoklī, kur nevaru vairs nevienam ļaunu darīt... bēdīgi!..

Tikai man vajadzēja uzmeklēt kādu klusu vietiņu, kur nav tik daudz dzīvības, kur mani neredz cilvēka acis. Tā es gar Daugavas malu vilkos uz leju, kamēr nevarēju vairs tālāk... Apsēdies pie kāda staba, kur piesien tvaikoņus, es lūkojos Daugavas dzīlē, bet nekā saredzēt! Spokaini tur pie vājas uguns gaismas paceļas melnie kuģu un tvaikoņu rumpji; man liekas, ka viņu klīzes kā milzu acis uz mani šķielē, un apakšā ūdens plunkšķ un čalo tik šausmīgi... tur drūmajā tumsā... Man nekas cits neatliek kā gulties tur iekšā... ūdens pašķirsies, pār manu galvu noburbuļos, un tad viss būs beigts...

Un tomēr es kautrējos... man negribējās mirt... Visa mana pagājība, tikpat kā atšķirta grāmata atvērās priekš manām gara acīm. Iegādājos savas labās dienas, iegādājos savu lielo mantu, un nekā laba es ar to nebiju darījis ne citiem cilvēkiem, nedz vispārībai... tikai lāstus esmu krājis uz savas galvas. Un kā viss varēja būt citādi, daudz citādi... ne daudzi bija tā laimes klēpī guldināti, un, ja es krietni būtu izlietojis savus uzticētos podus, tad varētu mierīgi atskatīties uz sava darba panākumiem un varētu atbildēt savai sirdsapziņai...

Neizsakāmas žēlabas mani sagrāba par manu zaudēto mūžu, un es sāku rūgti raudāt...

Te mani kāds vecs jūrnieks angļu valodā iztraucēja. "Puiš, kādēļ tu raudi? .."

Es satrūkos: ko lai viņam atbildu... man jau pašam par to kauns! Atteicu, ka man šinī pilsētā vairs nekas nelaimējas, ka vēl nezinu, kur šovakar dabūšu naktsmājas un vakariņas...

— Kaunies, puiš, kaukt un tā runāt tavos gados, — vecis attrauca. — Pasaule ir plata, — kad tev te nelaimējas, tad pamēģini citur. Ej uz Kaliforniju zeltu rakt, kad cita nekā labāka nezini!.. Bet, ja tu gribi strādāt, tad nāc uz mūsu stīmera. Mums trūkst viena stāķera (kurinātāja)... Bobs ceļā nomira. Cilvēkam pašam vajag sev palīdzēt... tad tev nebūs jākauc pēc pajumtes un vakariņām, un tu dabūsi arī algu...

Es gāju viņam līdz, jo man jau bija vienalga, kas ar mani tagad notiek. Pasaulei un sev es taču biju miris, vienalga, vai tūdaļ lecu Daugavā, vai nobeidzos kādu laiku vēlāk... Padzīvot taču vēl kādas dienas varēja... Un tā, līķis būdams, es tikai vēl sāku īsti dzīvi pazīt un mācījos viņas grūtības. Pirmajā laikā pie grūtā darba man asinis nāca pa pirkstiem, un dzimtā āda nogāja no rokām... un es jutu, kas tas ir, dienišķu maizi nopelnīt! Un nu man arī vienmēr dunēja ausīs: Kad maksāsit — diezgan ilgi esmu gaidījis... — Cik grūti varbūt dažam labam bijis to sapelnīt, ko es viņam nolaupījis, un cik dažam labam tādēļ varbūt tagad tāpat jāmokās... un nav maizes kumosa. Tāda dzīve bija gan par maniem darbiem īstais sods, bet savu maldīšanos es vairs nekādi nevarēju izlabot. Nu tad mazākais ieskatīju sevi par savu parādnieku vergu, apņēmos mocīties pie

šī grūtā darba, kamēr mani vājie spēki iztur, — un viss, kas ar to pelnīts, tas lai paliek viņiem...

Jāņa acis spoži uzliesmoja, viņš nenolaida vairs ne acu no sirmgalvja, kas domīgi lūkojās it kā tālumā...

— Tā pagāja gadi, — esmu dabūjis izbaudīt sūro darba vīra likteni līdz pašiem pamatiem. Es nācu vēlāk arī uz augšu, uzstrādājos kuģniecības gaitā līdz pat kapteiņam, bet līdz ar to pārmetumi par maniem pārkāpumiem mani jo vairāk dedzināja, kauču nu gan biju daudz ienesīgāks vergs. Es nebijos par briesmām, es nerēķināju par savu dzīvību, — kad tikai labi daudz varētu nopelnīt un nomaksāt savus parādus... Šī nolūka dēļ arī pārmainīju jūrniecību ar tirdzniecību, es skaitīju un rēķināju, un nevarēju naktis nogult... Esmu ar jaunu vārdu ieguvis jaunajā pasaulē cienību, godu un draugus, — viss mans mūžs ir pagājis, mana sirmā galva dreb, un es stāvu jau pie kapa malas, un tomēr vēl neesmu paspējis nokratīt no sevis šo lāstu... esmu citus apzadzis, esmu nekrietns lupata... Cik esmu spējis, tik esmu darījis. Esmu mazākos prasījumus nolīdzinājis... vispirms atraitnēm un bāriņiem; ar veikalniekiem un rebiniekiem esmu sacēlis īsto vēstuļu kaŗu, esmu kaulējies un diņģējies, un dažus arī no tiem apmierinājis ar mazākiem procentiem... Esmu ar daudziem izlīdzinājies, bet ne ar visiem. Cik grūti un gausi tas gājis! Gan esmu arī mācījies pacietību un filozofiju, un tomēr atkal izmisis atmetis visas cerības, ka nekad netikšu cauri... Tad, iegādājos tos cilvēkus, kuri man pāri darījuši, es dažreiz esmu tīri vai prātu zaudējis aiz sirdssāpēm un trakas atriebības kāres... es nevaru aizmirst!.. Tikai, ka tas Lielais cilvēku mīļotājs tik daudz varējis piedot, tas mani drusciņ mierinājis, un tā vēl šodien,

kad nevaru vairs nekā citādi un bezspēcīgas, kaislas dusmas rausta manas dzīslas, es ņemu viņa vārdus sirdī un mutē un tā vēl remdējos! Nekāda tiesība man nav ar saviem "parādniekiem" iet tiesā, kamēr pats esmu tāds pats lupata kā viņi... Tas ir mans stāsts, zēn, — tagad domā un spried par mani, kā gribi. Mans mūžs ir aizgājis, atronos atkal dzimtenē, — viņa mani vilka par varu pie sevis, — bet savus parādus es vēl neesmu nomaksājis un nepelnu vēl godīga cilvēka vārdu... Ja gribi, tad dāvini man to... — viņa acis dedzīgi iemirdzējās... jo man jau vēl paspīd cerība! - viņš piepeši strauji iesaucās. — Cerība pašā mūža pēdējā brīdī... manai būdai vēl tikai kādus gadus vajag izturēt!.. Viss atkarājas no šī vienīgā ceļojuma... tad vairs nevienam cilvēkam, ne dzīvam, ne mirušam, nebūs tiesība sacīt: "Viņš ir mans parādnieks"!.. Tad būšu izpildījis sev doto zvērestu, tad būšu atsvabināts!.. Ouhoh... vecais Burtnieks varēs norādīt uz dažu lupatu ar pirkstu un sacīt: "Ne grasi tev vairs neesmu parādā!.." Ak, kā es uz šo dienu ilgojos, kā to gaidu!.. Jo te manās krūtīs vēl ir dzīvā atmiņā, itin kā vēl tikai vakar tas būtu noticis... Tas būtu mans svarīgākais ceļojums... novēli man laimes... novēli man laimes, mīļais zēn!..

Sajūsmināts un aizkustināts Jānis saķēra viņa roku. — No visas sirds, mans tēvišķīgais draugs! A, tagad esmu atkal no jums mācījies un jūtos apkaunots... Jūs tik daudz jau pārspējuši — un es, savu stāvokli pārmainījis, jau pašā pirmajā laikā esmu nokāvies ar sentimentālām domām, ka savu mērķi nekad nesasniegšu. Rodas šķēršļi, — un es esmu tik nepacietīgs kā untumaina sieviete, kas nevar visas lietas paņemt ar roku

un nolikt, kā viņa grib! Nu es zinu, — ja gribam ko aizsniegt, tad vajadzīga arī izturība un pacietība, un es zinu, kaptein! Bet ko es?! Patiešām, ja iedomājos savu pēdējo nepacietību... puika, tīrais puika!..

— Ir labi, ir labi... un, Jāni, vai mēs pēc gadiem vēl redzēsimies... vai es piedzīvošu savu lielo dienu?..

— Jūs pieredzēsit, nevar nemaz citādi! Tad jau debess nebūtu taisna! Ka jūs cauri visiem rūgtajiem brīžiem un pārbaudīšanām tā taisni un ticīgi savu zvērestu... nē, tur man trūkst vārdu... Kaut augstie debesu spēki man tāpat līdzētu pildīt, ko esmu solījies!..

Vecis līksmi ietrīcējās... ilgi viņš mēmi uzlūkoja piesārtušo, sajūsmināto jaunekli... — Nāc, lai tevi vēl skūpstu un svētīju...

Viņi noslīdēja viens otram pie krūts, un lielu laiku istabā valdīja kapa klusums...

Līdz asarām aizkustināts, sirmgalvis beidzot iesaucās: — Bravo, zēn, bravo! Tagad dzersim atvadīšanās kausu... Uz priecīgu atkalredzēšanos!..

— Uz redzēšanos... uz satikšanos... uz lielu un labu, bravo!..

Septītā nodaļa JAUNAIS DIREKTORS

Roberta Brieža un biedra koku fabrika pēdējos gados bija lieliski paplašinājusies. Visā pilsētā vairs nebija otras koku dzirnavas, kuŗas tik daudz materiāla būtu izstrādājušas un uz ārzemēm aizsūtījušas. Gadi bija bijuši koku tirdzniecībai visai izdevīgi, un tādēļ gan arī jaunais fabrikas īpašnieks milzīgi pelnījis. Runāja, ka šis cilvēks esot apskaužams. Cik viņš īstenībā bagāts, to gan neviens nezināja, taču viņa acīs naudai nebija nekādas vērtības. Jau kopš kāda gada viņš uzturējās ārzemēs, — Reti cilvēki tā var dzīvot pēc patikšanas, — tā pilsētā mēdza par viņu runāt.

Arī fabrikas iekšējā dzīvē bija šis tas grozījies strādniekiem par labu. Briedenieši bija ļoti lepni uz savu kungu un dēvējās par "miljončika" ļaudīm. It īpaši pēdējā laikā īsti daudz strādnieku sievas bija pirkušas jaunas cepures un likušas pagatavot jaunus uzvalkus. Vīriem tamdēļ nemaz nebija jāpietiek ar sliktu barību. Akorda un dienas maksa bija gan tā pati vecā, bet naudas vairāk atlika. Tas viss no tā laika, kamēr jaunais direktors Brīvnieka jaunskungs sācis vairāk pa fabriku un ļaudīm "ķimerēties". Tiklab fabrikā, kā arī uz plača visas tās lielās "rentes" bija noņemtas, par "mītēm" un citām nodevām meistariem un uzraugiem ļautiņiem vairs nebija jābēdā. — Tagad, ko esi nopelnījis, tas ir tavs! Tagad mani, — tā katrs briedenietis lepni stāstīja,

— var atlaist tikai kantoris. Ja esmu ko slikti darījis, tad viņam vajag par mani sūdzēt kantorī. Tur tikai var mani sodīt, ja esmu ko slikti darījis... tur man jāatbild... Tāpat akorda darbi tiek taisni izdalīti no kantora, ka visiem iznāk vienādi. Tagad, — ja kungam gribi ko dot, tas ir tavs labs prāts! Laba viņš tev nekā nevar darīt, un, ja esi pats riktīgs, tad slikta arī ne.

Saprotams, ka bija gan arī paretam kādi, kas aizstāvēja veco kārtību. It īpaši faktori un priekšstrādnieki, tiem senāk bija daudz lielāki ienākumi un pavisam cits svars. Tā izdzeršanās par brīvu kompānijās... tā nu pavisam atkritusi, un tādēļ tie nevarēja savu rūgtumu uz jauno direktoru norīt... — Gan jau viņš arī savu kaklu lauzīs... gan jau lauzīs. Un kas tagad mums par lielu labumu? Agrāk iesmērējis drusku "mazajiem", un viņi tev iegrūda tādu darbu, ka tas atnāca desmitreiz atpakaļ. Labums bija visai partijai... varēja iedzert kompānijā, atlika arī vēl naudas diezgan... Tagad katrs kapeiks, ko nopelni, jāuzraksta kantorim uz deguna. Agrāk bija ko nodarījis, kungs gan tev sadeva lādiņu, bet pagriezās viņš uz otru pusi, viss bija aizmirsts un labs. Tagad katrs mazākais nieciņš nāk kantorim ausīs. Dzīvo nu vienās bailēs, jo tur tev ņem cieti pēc likuma. Esi ko cirtis pār šņori, tad tikai, brāl, taisies, ka tiec pa vārtiem laukā!..

Šādas ierunas tomēr lielā pulkā neatrada atbalstu un tika atspēkotas. — Man neviens nekā nevar padarīt, kad es neesmu vainīgs! Cik jau nu ir tādu, kas pa vārtiem izvadīti un cik senāk meistari aizdzina cilvēku?! Mainīja savus cilvēkus tikpat kā čigāns zirgus... āre, kādēļ tad arī ne, kad no katra, kas iestāj no jauna, var paņemt desmitrubļu! Bija arī tev jāzin no galvas, kad bērniem

dzimšanas dienas. Aizmirsīsi tu tikai to, tad bija šķībi. Viņš to neaizmirsa! Gaidīt tikai gaidīja, kad tevi pie kādas vainiņas varēja pieķert, un tad no roba laukā! Tu nemācēji... iestāja tavā vietā kaut kāds mužiks, no kuŗa viņam griezās atkal desmit rubļu. Kas par to, ka tas no darba nekā nesajēdza un bieži vien apskādēja locekļus... nolika uz placi par vaktnieku, lai kantoris dod žēlastības maizi... Gāji par viņu sūdzēt! Vecais direktors par tādām lietām nekā negribēja zināt, atteica: — Meistara darīšana. — Nē, nē, — Dievs lai dod mūsu Brīvnieka jaunajam kungam gaŗu mūžu nodzīvot, viņš ir mums labs kungs! Zināms, ka pie darba jau nu vairs pļēguroties nevari, bet vienam riktīgam cilvēkam tagad ir labāk. Sakiet ko gribat! Un tāpat ar to izpelnīšanu — vienu cālungu gan vienai partijai paķērās vairāk, kad bija labāk iesmērēts, bet ko tev pielika, to otrai partijai atrāva, otru cālungu viņi pasteidzās iesmērēt labāk, un tu paliki uz ~durchšniti". Galu galā visi deva un visiem nebija nekā! Tagad peļņa noturas vienādi... kas ir, tas ir... vari jau iepriekš ierēķināties un visa tā "mīte", tā paliek mums pašiem ķešā... Vienam riktīgam cilvēkam ir tagad labāk! Kādēļ tad šie spļauj baltu vien?.. Nokrīt drusciņ tie resnie vēderi... Bet mūsu jauno direktoru, lai Dievs uztur pie labas veselības!.. Teic, ka viņš pats te reiz strādnieks bijis... tie, kas te ilgāk strādājuši, to it labi atminas. lerunājies ar Šipku, pie tā viņš vēl dzīvojis kortelī. Tāpēc viņš arī par mums strādniekiem krīt. Dzirž, ka viņš tikai gaidot lielu kungu pārbraucam no Vāczemes, tad mums nākšot vēl klāt daudz lielākas rektes. Visus strādniekus apdrošināšot pret nelaimes gadījumiem, nākšot arī tāda kase slimniekiem un nespējniekiem.

Tad arī tāds "konzum" veikals par mums visiem kopā, tur mēs dabūsim par lētāku cenu visādas preces. Domā, ka ar tiem bodniekiem labs gals... cenu viņi māk paņemt, bet ko viņi tev iegrūž?! Būvēšot arī mums dzīvokļus... par itin lētu maksu. Veco direktoru viņš pie tam jau esot piedabūjis, un tikai gaidot pašu lielu kungu no Vāczemes... Jā, biedri, — Brīvnieka kungs ir gan stingrs, tas tiesa, viņš ir ļoti stingrs, bet neviens nevar sacīt, ka viņš tam darītu netaisnību... mums, strādniekiem, viņš ir labs kungs ...

Tā arī šodien pēc pulksten desmitiem mazpusdienas laikā strādnieki baros sastājušies pārrunāja savus apstākļus un slavēja jauno direktoru. Tas atradās kantorī savā kabinetā, kas tam bija kopā ar galveno direktoru Kneiju, un rakstīja patlaban kādu vēstuli. Jaunais cilvēks varēja būt apmēram kādus trīsdesmit gadus vecs, plecīga auguma vīrietis, kupliem, brūniem matiem un mazu smakra bārdiņu. Viņa zilās acis mirdzēja tik labsirdīgi un seja pat smaidoša, ka, viņu pavirši uzskatot, nemaz nevarēja turēt par tādu stingru cilvēku. Tikai, ja ieskatījās viņa ģīmja pantos dziļāk, un ievēroja viņa gaitu tuvāk, tad arī varēja nomanīt, ka ap viņu saistās dziļa nopietnība un ka viņa raksturs ir stingrs, nelokāms. Atspiedies uz pults, viņš domīgi nolūkojās uz saviem pirkstu galiem, tad spalva čirkstēja tālāk pa glumo papīru...

— ...mans labais, tēvišķīgais draugs, — to visu esmu panācis tikai pēc gadiem, nenoguris un neapnicis šīs lietas labā pūlēdamies. Ka tā man ir svēta, to jau jūs zināt. Esmu pats izbaudījis strādnieka sūro likteni, pazīstu viņu tikpat labi, kā jūs to pazīstat, mans galvenais dzīves uzdevums lai arī tas, to pēc iespējas mīkstināt

un atvieglot, neko nenoplēšot un neko nesagāžot. Cik grūti man ir nācies savu priekšnieku pārliecināt, ka tas ne vien cilvēcības, bet arī paša veikala labā vajadzīgs. Tas ir vīrs ar savādiem uzskatiem un mīl ļoti principu, pēc kuŗa strādniekam nekad nevar būt pret ierēdni taisnība. Bet daudz kas ir grozījies un gājis uz labo pusi... Šimbrīžam man ir labākās cerības, ka mani priekšlikumi visi taps pieņemti. Dažreiz esmu par to tik līksms un jautrs, ka nemaz to nevaru sev iztulkot. Gan saka, ka pasaulē visas labas lietas izvēršas pašas no sevis, tomēr, kad es redzu tagad mūsu ļaužu apstākļus un salīdzinu tos ar tiem, kad es vēl strādāju, tad man mostas kāda salda jūta sirdī. Sajūtu pie sevis tā kā gandarījumu, ka neesmu viņu labklājībai pretojies, bet to paveicinājis. Man liekas, it kā viņu dzīvē būtu kas pozitīvā ceļā klāt pienācis, jo zaudējis taču nav neviens, bet vinnēts ir tik daudz... Un nevaru arī sev noliegt, ka sekas no tām reformām, kuŗas man izdevies izvest cauri mūsu saimniecībā, īsti gaiši būs saredzamas tikai pēc gadiem un jo vairāk pēc cilvēku augumiem...

Viss, kas mūsu veikalā attiecībā uz cilvēkiem, ir tagad manā rīcībā. Man ir jāzina par viņu darba labumu un daudzumu, par darba ierīkošanu un par algu, bez manas ziņas neviens cilvēks netiek pieņemts, ne atlaists. Man tādēļ arī daudz ko darīt, bet to jau taisni es arī esmu vēlējies. Darbs ir jo patīkamāks, kad tas nav bez mērķa un tam ir kādi panākumi, un tādēļ es jūtos ļoti laimīgs. Un tādēļ jo vairāk, ka esmu ticis uz priekšu tikai lēnām un pa solītim. Man nav bijis viegli iemantot sava priekšnieka uzticību un labvēlību, izsargājoties pie tam no līšanas un paturot savu cilvēka apziņu. Varbūt,

ka man jāpateicas arī laimīgajiem apstākļiem, bez kuŗiem es varbūt vēl arvien būtu piesiets pie pults un pie pienācīgas algas notiesāts ar rūpēm kā "nosist savu laiku". Bet mūsu veikals ir lieliski attīstījies, un mūsu satiksme ar ārzemēm tapusi daudz dzīvāka, tādēļ mums iekšpilsētā arī nodibinātas sevišķs tirdzniecības kantoris, un direktors Kneija ir priekšnieks par abiem veikaliem. Viņam tātad nācis otrs darbs klāt. Bez tam viņš arī tapis slimīgs, un tā viņam ar visu savu dzelzs enerģiju vairs nebija iespējams visu fabrikas saimniecību tik sīki pārzināt kā agrāk. Un tā viņš dalījās savos darbos ar mani, paturēdams sev vēl tikai baļķu iepirkšanu un saņemšanu, gan vēl sākumā tikai pārējo rīcību man pagaidām uzticēja, man diezgan pedantiski lūkoja pakaļ. Tagad jau viņš ir par mani pārliecinājies, ir man labvēlīgs un atļauj man diezgan lielu svabadību rīkoties.

Ar pašu fabrikas īpašnieku man vēl līdz šim nav bijusi darīšana... šimbrīžam tas uzturas ārzemēs, no kurienes gaidām viņu pārbraucam. Tāpat mans priekšnieks ir savāda rakstura cilvēks... pilnīgi es vēl neesmu viņu izpratis. Ārēji jau mēs ļoti labi satiekam, tomēr iekšķīgi esam viens otram gluži sveši... It īpaši viņš man. Izliekas, ka viņš ļoti konservātīvs gars, kuŗam viss vecs jau tādēļ vien labs, ka tas līdz šim pastāv. Dažā labā ziņā viņa uzskati ir īsti mietpilsoniski un šauri... Varbūt, ka starp zināmiem pretējiem raksturiem nekad nevar nodibināties gara radniecība, un tā arī starp mums abiem tāda gan laikam nekad nebūs. Bet tādēļ vēl nevaru noliegt viņam savu cienību. Reti vēl atradīs otru tik darbīgu cilvēku... viņš ņemas tīri par paraugu, ko visu cilvēks var izdarīt, ja tas par kādu

lietu iesilis un tai kalpo no visas sirds. Varat iedomāties, cik grūti tādam cilvēkam, ar reumatismu saslimušam, baļķus saņemot, kāpelēt pa plostiem... tīri žēl to noskatīties. Bet viņš cieš, zobus sakodis, un veikala labā netaupa savu veselību... Tādēļ varu it labi saprast, kādēļ principāls it mierīgi atstājis viņa rokās savu mantu un viņu dievina. —

Priekšā ierēdņi dzēra tēju un jautri tērzēja, jo tie nezināja, ka viņš te dibenā. Uzreiz tie palika klusu kā pelītes... tā ka varēja it skaidri sadzirdēt Kneijas lēnos, stīvos soļus... Priekšnieks bija klāt... Brīvnieks apstājās darbā un apskatīja savu pulksteni... Grūti gan laikam vecākajam direktoram gāja, bija pirmā reiza, kad viņš tik vēlu ieradās ...

Viņš dzirdēja, ka tas vēsi atņēma savu apakšnieku sveicinājumus, tad smagie durvju priekškari pašķīrās un parādījās kāda sāpīgi saviebta seja ar smailu, sirmu ķīļa bārzdu. — Labrītiņ, mīļais Brīvniek!.. Jūs jau sen čakli strādājat, kā tad ... Vai ir kas no jauna?..

— Labrīt, direktora kungs, — jaunais cilvēks līdzcietīgi uz viņu noraudzījās... nu kā jums... neiet vēl vēl nemaz labāk...

Kaut gan sāpes bija Kneijas seju nogurdinājušas, viņš tomēr raudzīja smaidīt... — Nekas... paldies Dievam... ārsts saka, ka drīz varēšu atkal valsēt... — Viņš atlaidās krēslā, bet tūdaļ jau savilka vienu kāju un savieba sāpīgu vaigu. — Aū... sasodītais kaulu krimtējs!.. Vai es nevarētu atdot savu slimību tādam cilvēkam, kam priekš tam laika... Kas jums tur ir priekšā? Laikam atkal kāds projekts? Jūs laikam atkal ko gribat priekšā celt... ar tādām lietām jums vajag paciesties,

kamēr pats principāls pārnāk, mīļais Brīvniek...

— Nē, nav vis projekts, un acumirklī negribu jūs apgrūtināt! — Brīvnieks vaļsirdīgi atbildēja. — Kāda privāta lieta... rakstu patlaban kādam savam draugam vēstuli. Sen, sen nebiju dabūjis no vecā Burtnieka nekādas vēstis un domāju jau, ka mēs vairs nekad nesatiksimies. Te nejauši dabūnu vēstuli iz Austrālijas, ka viņš tur savus uzdevumus nobeidzis un ceļošot ar tvaikoni šurp uz Eiropu. Kādu laiku viņš vēl uzturēšoties Londonā un tad šurp uz dzimteni! Šī vēsts mani patiešām priecīgi pārsteidza, direktora kungs!..

— Tā, tā, nu — tas ir laimīgs cilvēks, kas var nodoties tā ar ceļojumiem... Piemēram, kā mūsu principāls... Mēs nevaram ceļot, mums ir jāstrādā... Aū, sasodīts!.. Laikam gan kāds bagāts kungs?..

— Bagāts... jā, kā to ņem? — jaunais cilvēks smaidīdams atbildēja. — Laicīgas mantas viņam gan nekādas lielas nebija... tagad nu viņš gan man raksta, ka viņam esot viss tā padevies, kā tas vēlējies. Uz turieni viņš arī neizceļoja prieka dēļ, direktora kungs... Bet bagāts viņš ir gan ļoti piedzīvojumu ziņā... ai, ko viņš savā mūžā izbaudījis! Sirds šim vecim tomēr pukst īstā vietā, un viņa uzskati ir ļoti humāni. Man viņš ir bijis vairāk nekā tēvs, un tādēļ ļoti ilgodamies viņu gaidu...

Kneijas vaigs tā kā saviebās, un acis ironiski iemirdzējās. Tā, tā nu, — tad jau arī viņu sagaidīsit... Es jau domāju, ka jums būs atkal kāds jauns projekts... vai zināt, ar šādām nevajadzīgām lietām jūs tikai nomokāt paši sevi...

Jaunais cilvēks nosarka... — Jūs taču ziedojaties

veikaliem daudz vairāk nekā es, direktora kungs! Jūs taču manus soļus esat par labiem atzinuši un zināt arī, kā mums vēl trūkst. Sirsnīgi jūs lūdzu mani turpmāk arī pie Brieža kunga pabalstīt... par to, kas jau sasniegts, esmu jums ļoti pateicīgs...

Priekšnieks smaidīdams viņu kādu brīdi uzlūkoja. — Jūs esat ērmots cilvēks, Brīvnieka kungs! Pazīstu jūs tagad caur un cauri, jo pieci gadi, kamēr mēs te kopā strādājam, nav piecas dienas. Pirmajā laikā jūs man izlikāties pavisam bīstams, tāds, kas urbjas otram aiz ādas un rauga to izcelt no sedliem... Bet taisni otrādi! Vai zināt, man ar jums jābaras... jūs esat pavisam nepraktisks cilvēks...

Brīvnieks gluži apjuka. — Kā tā, direktora kungs?..

— Nu ar to pašu Ruģi un meistariem! Jūs jau esat samaitājuši viņiem visu šefti, — tā viens no viņiem man vakar vēl sūrojās. Jūs atņēmāt viņiem tiesību cilvēkus pieņemt un atlaist... labi, es tam pievienojos, bet es domāju, ka jūs šo apstākli izlietosit sev par labu. Sacīšu skaidri: ka jūs paturēsit sev "padnoskas", ko viņi saņēma no ļaudīm, jums taču tūdaļ vajadzēja noprast, ka man tur nav nekas pretim... mans princips ir dzīvot un ļaut arī otram dzīvot! Tāpēc jau arī, apmierinādams viņus, piesviedu katram desmit rubļus pa mēnesi. Jūs turpretim neliekaties gar to ne zinis un dzīvojat tik taisni kā baznīcā... Sakiet nu, kam gan no visas šīs pārgrozības atlec kāds labums?.. Kantorim ne ... mēs pielikām mūsu ierēdņiem tāpēc algas, viņiem arī ne, jo kas viņiem ir desmit rubļu mēnesī pret to, kas tiem ienāca agrāk, un jums? — Arī nekas...

Kā no mākoņiem izkritis, jaunais cilvēks savu priekšnieku piesarcis uzlūkoja... varēja redzēt, ka šie vārdi

viņu ļoti aizskāruši un ievainojuši. — Tad jūs esat mani pārpratuši, direktora kungs, es to nekad neesmu gribējis! Man nav bijis nekā savtīga... neesmu nevienam gribējis kaitēt vai ceļā stāties... Kā jūs par mani tā varat domāt?! Tikai pati lieta man bijusi svēta! Un kam tur kāds labums, jūs jautājat? Vai tad jūs to nemaz neievērojat, ka nabaga ļautiņi ar to atsvabināti no diezgan sajūtamas nodokļu nastas?..

— Pā, tur maz kas! — direktors atmeta ar roku. — Par to viņi arī vēl nebrauks ar zirgiem un karieti! Viens daudziem var maz ko palīdzēt, bet daudzi vienam, — jā, tad tur iznāk gan kāds mazumiņš. Tāpēc es saku: jūs esat ļoti nepraktisks cilvēks... jūs neprotat izlietot apstākļus. Es galvoju, ka ikviens no tiem, par kuŗiem jūs tā krītat, jūsu vietā ticis, tā vis nedarītu, bet ievērotu it labi pirms pats sevi. Jums jau gan jaukas teorijas, bet dzīves gudrība jums trūkst! Tā jūs nekad netapsit no citiem neatkarīgi. Vajag ievērot, ka mēs par daudziem strādājam un tādēļ mums pienākas vairāk nekā daudziem... Un, ja cilvēks grib būt neatkarīgs, tad viņam vajag nodrošināt savu stāvokli, šodien vai rītā principāls ar manu darbību vairs nav mierā, viņam manis vairs nevajag, vai arī tas nespēj mani vairs turēt, — man tad vairs nevienam nav padoms jāprasa. Bet tā... ja es to vien protu, kā uz deguna klupdams un krizdams dzīvot tikai no rokas mutē, tad man uz vecuma dienām var pienākt tāds pats liktenis kā vecajam Šmitam... Negribu vairāk runāt, — domāju, ka mani saprotat! Citādi man pret jums nav ne vārda ko iebilzt... ikviens var būt laimīgs, kam veikalā tāds cilvēks. Bet, ja jūs kādam ko sliktu darāt, tad tikai paši sev...

Vaigu saviebis, viņš piecēlās un gāja pie savas pults. Kauču gan viņš ļoti labi domāja par jauno cilvēku, tas tomēr nevarēja vairs mierīgi nostāvēt uz vietas un, itin kā dabūjis pliķi, aiztika gan ar vienu, gan ar otru kāju pults līksti, nezinādams ko teikt, ko atbildēt.

— Pateicos par atzinīgiem vārdiem, direktora kungs... no priekšnieka mutes tie patīkami... Bet jūs tomēr mani ļoti pārsteidzat... Par mani pašu — es labāk vairs nevēlos, bet ļaužu dēļ mums atliek gan vēl ļoti daudz ko darīt! Es domāju, ka jūs par to būtu pārliecinājušies... sagaidīju, ka jūs mani pie principāla pabalstīsit... Izrādās tīri, ka jūs tādēļ esat ar mani nemierā... man sāp, ka jūs to lietu turat tik nesvarīgu... Tagad man būtu ļoti grūti no tās atsacīties...

Kneija glūnoši uz viņu paskatījās un pavīpsnāja. Ērmots cilvēks jūs! Man jau arī tur nekas nav pretim, ja tas jums prieku dara... nedomājiet tikai, ka es par jūsu teorijām jau esmu diezin kā iesilis. Kādēļ jums to tagad zināt! Citādi — jūs izšķiežat savus spēkus velti un pateicību tur jūs arī nekādu lielu nemantosit. Cik tad jūs ar visiem šiem saviem projektiem jau esat iemantojuši mūsu strādnieku atzinības? Saku jums taisnību, no savas dziņas viņi tur neviens nepiedalīsies... jo, kad jūs taisni pavēlēsit, tad viņi to darīs! Tas pierāda, ka viņi nemaz nesajūt vajadzību pēc tādām lietām. Un, kas attiecas uz principālu, tad uz viņu arī tik daudz nebūvējiet! Gribēt viņš varbūt daudz ko grib, bet vai arī tik daudz spēj! Nogaidīsim, kā šogad noslēgsim savus rēķinus. Diezin, kā tad — — varbūt, ka viņš fabriku pavisam nodod un pāriet uz mākslu... Jūs zināt: viņam maz intereses par tirdzniecību un skaitļiem. Jā, jā, Brīvnieka kungs, nogaidīsim!

Varbūt, ka dabūjam jaunu fabrikas kungu.. vai paši maz vēl paliekam? Kas to var zināt...

Tagad jaunais cilvēks rūgti iesmējās, uz viņa pieres bija savilkušies dusmu mākoņi. — Jūs laikam ar mani jokojat! Mūsu principāls, na — ja tikai viņam laba griba, par spēju nebūtu jāšaubās... Es domāju, ka viņš taisni tas vīrs. —

— Na, na, na, tik traki jau ar nav... ir katram savas kaulu sāpes!.. Es nesaku, ka viņš akurāt par vieglu paņemams, bet īstam tirgonim jārēķina arī uz neparedzētiem gadījumiem... Un uztraukties jums arī par to nemaz nevajag! Nebūs jums vieta te, būs tā citur... netrūkst ļaužu, kuri dibina vēl no jauna veikalus un kuŗiem krietnu strādnieku vajadzīgs. Arī man tik daudz ir, ka varu uzsākt kādu veikaliņu; prašanas man, paldies Dievam, netrūkst... šādā vai tādā gadījumā jau arī es jums ko varu piesolīt. It īpaši ja zinu, ar ko man darīšana... mēs par to vēl runāsim, Brīvnieka kungs... Jā, ko es gribēju jums vēl sacīt... par orderi, kuŗu vakar dabūjāt. Preci visvēlākais triju dienu laikā vajag piegādāt pie kuģa. Ja vēl varbūt no vecā krājuma drusku iztrūktu... pārliecinieties... vajag piegriezt no jauniem kokiem. Zināt, stīmerim "Esmaraldo"...

— Jā, — Brīvnieks sausi atbildēja. — Jau vakar iesākām griezt... gribu tūdaļ pārliecināties, vai nav jau diezgan...

— Tad labi! Un par citu, esiet bez bēdu... jūs nebūsit krituši...

Viņš sāka rakstīt savā grāmatā, bet Brīvnieks nevarēja vis tā aprimt. Viņam tas bija pārāk liels pārsteigums... domīgi pietvīcis, viņš lūkojās nenobeigtajā

vēstulē. Kā viņš to nu lai nobeidz? Ko vēl lai savam vecajam draugam raksta? Viņu nospieda tādas savādas baigas jūtas. Ko tad īsti nozīmēja šie viņa priekšnieka divdomīgie vārdi? Šis jautājums viņam jau bija mēles galā... bet itin kā viņam būtu bail dzirdēt patiesību, itin kā viņš neuzdrošinātos traucēt priekšnieku darbā...

— Vēl ko, Brīvnieka kungs! — tas piepeši ieminējās, nemaz nepaceldams acu no grāmatas. — Vakar pieņēmu šejienes kantorim jaunu vēstuļu iznēsātāju un kantora uzkopēju. Mūsu kantoŗa sulainis, kā zināt, dabūjis labāku vietu pie bankas. No pirmā viņa sāks strādāt... glīta, jauna sieviņa. Viņa man lūdza arī savam vīram kādu darbu fabrikā, bet tā ir jūsu darīšana. Es viņai vēl nekā neapsolīju... Bet varētu jau arī tādai smukai sieviņai ko par patikšanu darīt...

Glūnoši smīnēdams, tas paskatījās uz savu jauno amata biedru, kas tomēr to neievēroja. Viņa prātus darbināja daudz svarīgākas lietas. Viņš bija jau sapņojis par nākamību un ieraudzījis tur savu reformu kuplos panākumus... tas viss tagad stāv likteņa rokās. Tagad viņam bija tā ap dūšu kā meitēnam, kas tālumā ieraudzījis ziedus un puķes, steidzas turp, bet, klāt pienācis, ierauga, ka dziļa upe vēl starpā... Cik ērmoti tad sirds pukst! Par sevi nu viņam gan maza bēda, bet ko direktors stāstīja, tas taču viņam bija arī jātic. Ja nāk tāda maiņa, tad viņš zina gan, kam ar to ceļas zaudējumi... Nāks cits viņa vietā ar citādiem uzskatiem, tas domās un rīkosies citādi. Visas lietas tad ies atpakaļ pa vecām sliedēm, un viņa dedzību un labos nolūkus aiz muguras varbūt vēl nosmies... — Apskatīsimies, ja jūs vēlaties, — viņš kā pa gaŗu laiku

atbildēja uz sava priekšnieka vārdiem, — kādu cilvēku jau vēl arvien šur tur var izlietot...

Direktors neatbildēja, viņš bija nogrimis savā darbā, un arī Brīvnieks sašutis steidza savu vēstuli... Labu laiku vairāk nekā nedzirdēja kā spalvu čirkstēšanu. Te priekšā izcēlās kņada un vārdu maiņa starp veco Šmitu un kādu svešu, bet jau arī ļoti skarba. Tam vajadzēja būt vai nu strādniekam ,vai lauciniekam, jo Šmits, lai bija tikai vecs, klibs vīriņš un baudīja te, tā sakot, žēlastības maizi, ļoti stingri izšķīra kungus un ķerļus, un bija pret pēdējiem ļoti nelaipns. — Noņem cepur, kad tu ir nāc's ar direktor' runāt! — viņš skarbi tam uzbrēca... — Māc's gaidet! Vai tu dom', ka viņem tik vien darišen', kā ar jums mužikem?.. Tu... tu ir direktor Brīvniek draugs, tu?! Hahaha ...

— Jā, — es ar viņu senāk dzīvoju kaimiņos! — svešais neļāva sevi tik viegli noraidīt. — Viņš mani labāk ieraudzīja nekā citu... Neesam tik ilgi satikušies... nācu ar viņu aprunāties, vai nevar labus brāķa dēļus pirkt...

Šmits pārgudri nosmējās. — Dum's kerls! Vai tev direktors ies askok' šmiss (brāķa dēļus) mērīt!? Kā tu to var edomates? Tur raug, pārdevējs ir uz plac... Ar ko tu sav's zābak's es salej's, tu lācs!.. Labāk būt, ar degut iesmērej's sav's zirg liet's... Kad brauc uz Rīg', vai nevar sav's zābak's novikset, mužiks tāds...

Svešā balss gan Brīvniekam izlikās pazīstama, bet viņš nevarēja to atcerēties. Vēstule patlaban bija gatava aizsūtīšanai, un viņš izgāja priekšā. Pētījoši viņš uzlūkoja svešo laucinieku, kas sarāts, piesarcis kūpināja savu resno, lielo cigāru un neuzdrošinājās viņu vairs uzrunāt,

jo laikam gan arī viņu vairs nepazina. Tuklā laucinieka vaigs tagad patiešām bija jocīgi bēdīgs.

Te beidzot direktora acis pamirdzēja. — Ā, jūs jau esat jaunais Sausēns, Dimzas kungs! Pareizi, pareizi, — viņš sniedza tam roku... — jūs arī te Rīgā?! Jums pie manis kādas darīšanas?

Svešajam aiz prieka un pārsteiguma resnais cigārs tikko neizkrita no zobiem. — Jā, jā, Brīvnieka kungs... citreizējais Skumiņu Dāvis!.. Bet kā jūs — tikai vēl no balss varēju pazīt. Skaties, kā viens lielskungs staigā nu bukstiņos! Prieks... jā, prieks! Prieks, kad mūsu pagasta bērni tā var uzdzīvot! Ne domas vairs pazīt.. Ko cits klīsteris atnācis uz Rīgu... utis ēd nost...

Viņš nevarēja beigt rīdzinieku apbrīnot un sauca uzsaukdams: — Prieks! — Direktors viņam pasniedza krēslu, un viņi abi nosēdās pie galda. — Dēļus pie mums var arvien labi pirkt, mīļais Sausēn! Drīz iešu uz placi... varēsit man nākt līdz... tur jums tās cenas izrādīs. Bet parunāsimies drusciņ vēl... Gribu zināt, kā labi raujaties tagad pa laukiem. Kad tad iebraucāt Rīgā?..

— Šorīt iebraucu, — Sausēns sagrozīja lūpās savu cigāru, — sieva arī līdz... Viņai jau tas posts, kauc un brēc ar zobiem... bijām pie dakteŗa! Atstāju viņu iebraucamā vietā un pats, sak', nākšu ar jums aprunāties... Jā, jūs jau dzīvojat gan...

— Paldies Dievam, iztikt var!.. Kā tad jums, svarupiešiem, klājas?

— Mums?! — Dimza nosūkstījās, nogrozīja galvu. — Šos laikus būt uz zemēm par saimnieku ir skola! Dažam labam svarupietim iet tagad: vai, vai... nav vairs

tie laiki, kur var tejāterus spēlēt... ja tu neuzpasēsi labi savu saimniecību, tad ir falši! Un cukuriņus, tējiņas arī vairs nevar... jā, Brīvniek, tagad jāmāk dzīvot ar skābu putriņu...

Brīvnieks smaidīdams uzlūkoja ciemiņu, jo ievēroja, ka viņš pie "putriņas" bija pieņēmies īsti miesās... — Nu, nu, tik traki gan nebūs... Jūs uzskatot vien, man jāspriež, ka jūs esat ļoti labi pārticis...

— Jā nu, es —, tas glaimots attrauca, — es jau nu, paldies Dievam, nevaru brēkt! Bet kā es pats plēšos un strādāju, kā savus gājējus izdzenu! Pie manis kalps tā vis nenolicīsies kā citur... es pats tos darbus zinu un saprotu. Tāpat kā jūs, Brīvniek, toreiz! Un kas jau bijis labs kalps, tas arī būs labs kungs...

— Tur nu gan jums arī taisnība! Bet kā tad veicas manam svainim Brīvniekam?

— Tāds saimnieks jau nav, kāds jūs bijāt! Viņš jau drīzāk derētu par skrīverīti vai sulainīti. Bet nu, māja ir laba... tur jau izputēt nevar!.. Es jau ar pašu gan it labi satiku, tikai mums tām sievām neštimmē kopā. Brīvniece pret manu lepna, bet mana arī skolota, nav uz galvas kritusi... Nu kā jau jāteic, sievas! Ar pašu jau mēs būtu draugi vēl arvien, ja tikai nebūtum sanākuši ragos tās robežas dēļ. Jūs zināt robežu grāvi starp Sausēnu lauku un Brīvnieku pļavu... Lankartē stāv, tā revīzeris saka, ka man pieder viss tas grāvis, viņš atkal pastāv, ka viņam tas viss pieder, un tā mēs tiesājamies jau otru gadu! Viņš gāž naudu, es tāpat... kupačas izraktas, ko tur var zināt...

Brīvnieka vaigs izrādīja nepatikšanu. — Ā — tad jūs velti prāvojaties! Ne jums vienam pieder grāvis

viss, ne otram... katram puse, tas tā jau bijis no laiku laikiem...

— Nu es jau arī teicu! — Dimza, viņam iztapdams, attrauca. — Teicu, vai tev nu, Brīvniek, zemes trūkums?! Izgāžam savu naudu tiem apikātiem un vairāk neko... Jā, es varētu gan labāk dzīvot, ja man to prāvu nebūtu! Ar vecajiem ar — nepalaid tu viņiem visu vaļu un nedanco pēc viņu svilpes, tad ir nelaime kājās. Es saku — prāva prāvas galā!..

— Ko, ar saviem sievas vecākiem arī!? — Brīvnieks vēl vairāk saīga.

— Tos jau nu jums gan vajadzētu godāt... viņi taču jums atdevuši savas mājas un labumu...

— Atdevuši, kad man priekš kāzām bija jāsamaksā otrai meitai blank un bār skaidrā naudā! — Dimza taisnojās. — Un, kad es esmu izmaksājis, tad es esmu tanīs mājās kungs un neviens cits... Kādēļ tad vecie nevarēja paēst pie mūsu galda... paēdīsim visi kopā, kādu jau nu to maizīti Dievs mums devis. Viņiem jāiet pie pagasta tiesas daļas meklēt! Ak, ko šie nodomājuši — Rīgas diedelnieku, palaidnieku barot! Kas tad šiem nekaitētu, ka no Sausēniem pienāktu visa provijante? Bet to nu gan ne... vienu simtu rīklē iegrūdu, vairāk ne! Pašam iziet diezgan... sieva slimīga...

— Jūs laikam zīmējaties uz savu svaini, Žiglemani? Kā viņam nu iet?

— Kas tur nu par iešanu?! — Dimza pikti nospļāvās. — Mirst badu... gatavais melnais, bosajs! Viņam jau klīsterim te bija laba šefte, bet, kad jau nemācēja mājās dzīvot, kā tad šis te dzīvos! Tās nabaga sievas man tik žēl... mazi bērni un ar vešu jāmokās. Ko viņa nopelna,

tas ir; tēviņš strādāt nevīžo. Āre, pie jums vecā viņu nelaida... nu labu dabūja!.. Šurp braukdami, abi ar sievu runājām: būs jānoved viņiem kas. Kāvām tādu pussuķīti sieva sacīja, būs jānocērt arī kāda šverte viņiem. E, es sacīju, ko nu šverti, pārcērt taisni pa vidu... puse viņiem, puse mums. Iebēru arī sieku putraimu, lai tai mātei arī kas notiek, tā pie viņiem tagad dzīvo. Diezgan jau vecene mani kaitinājusi un vēl tagad ar mani sūdzas. Gumdītāju jau, zināt, netrūkst! Ko domājat, šī grib, lai es tai sūtu uz Rīgu īpašu daļu, ka šī te var citus barot. Tad jau gan labi... šie varētu gulēt un ēst. Āre, kālab tad šī nedzīvo mājās pie mums. Ko nu jūs sakāt, Brīvniek... es lai esmu tas muļķis un baroju pasauli?.. Ko jūs nu teiksit?..

Šīs aukstās, bezjūtīgās valodas aizskarts, tas bungoja ar pirkstiem pa galdu. Ko lai es tur saku... labi tas nav, ka jūs savus vecākus tā spaidāt. Es tā nedarītu! Labi, sacīsim, jūsu svainis nav labais, — es jau ar nu zinu, bet vai tā sieva tādēļ vainīga, vai nabaga māte vainīga? Itin dabiski, ka viņa grib dzīvot pie tā bērna, kuŗam iet grūtāk, un tam palīdzēt, un jums taču vienalga, vai jūs dodat viņai daļu mājās vai te. Cik noprotu, tad jūs esat vīrs, kuŗam nemaz nenāktos grūti savus radus drusciņ pabalstīt...

Dimza viņu neticīgi uzlūkoja. — Ak, kur jūs gudri, — nu tā jau visi māk runāt! Es lai viņas daļu dodu te, vecais paliek uz mana kakla mājās... kur lai es to pieņemu? Ko tāds vīrs par gadu nenoēd?! Cik tabakas vien nenosmēķē? Nav vis mierā ar prasto makorku... smēķē zušu tabaku!.. Kas man daļas, kāpēc viņa nedzīvo mājās? Pirts ērbeģī viss gals... āre kā vecais... dzīvo izvēzējies...

Brīvnieks sašutis piecēlās. — Tad tiktāl jau! Tad tikai pirts ērbeģī jums saviem sievas vecākiem telpas?! Un tad jūs vēl nevarat izprast, kādēļ vecā Sausēniete pie jums mājās nedzīvo... viņa tam ir drusciņ par lepnu!.. Nē — no jums nekad tādas lietas nebūtu sagaidījis... kā kalps jūs bijāt itin godīgs cilvēks...

Arī Dimza piesarcis piecēlās un palika kā uz mutes sists, kalet vecais Šmits viņu, skaudīgi smīnēdams, uzlūkoja. Brīvnieks ķēra pēc sava pulksteņa... viņam, kā rādījās, nebija vairs nekādas patikšanas sarunu turpināt. — Jūs gribējāt redzēt brāķa dēļus... iedams tur jūs novedīšu. Varēsit tad izmeklēties, kādi jums patīk. Iesim!..

— Ja, ja, iesim, iesim lielskungs! — laucinieks piebalsoja pavisam citādā balsī un, paķēris cepuri, steidzās direktoram līdz. Viņš tagad jutās gluži maziņš, un arī viņam neatlika laika brīnīties par rosīgo kustību fabrikas galā, ne arī par milzīgo krājumu koku, kuŗu būtu pieticis ko veselu pilsētu uzbūvēt. Brīvnieks gāja pilniem soļiem, un viņam bija tam jātek blakām teciņus.

— Vai jūs par to esat uz mani dusmīgi, kungs?! — viņš beidzot uzsāka. — Vai vecene bija pret jums labā? Un jūs domājat, ka Sausēnos tā var dzīvot kā Brīvniekos... cik Brīvnieks par ozoliem vien dabūja?! Vai viņam ir kāds cilvēks, vai viņš laukus ar vai ne, — viņam tāpat naudas diezgan. Un kur tas siens! Kad es tā dāvātu katram, ko katrs prasa, vai tad man pašam būtu kas...

Brīvnieks atmeta ar roku. — Ak nu, mīļais Dimza, kas nav pareizi, tas nav! Labāk jau nemaz nerunāsim...

— Un, vai domājat, lielskungs, ka es viņiem nedodu... dodu ar, cik spēju. Citādi viņi jau sen būtu badā nosprāguši!..

Tā tagad pat... Dievs mani ir svētījis, atdevu viņiem puscūku... taisni kā pārcirsts pa vidu, puse mums, puse viņiem... Sieks putraimu arī labs! Nemaz jau neesmu suns...

Patlaban viņi bija arī sasnieguši brāķu placi, un Brīvnieks parādīja lauciniekam pārdevēju, pie kuŗa tam jāgriežas. — Atvainojiet mani, Dimza, man nav ilgāk laika... Palieciet nu veseli!.. Vēlētos gan no jums ko priecīgāku dzirdēt, kad atkal satiksimies. Ardievu!..

Laucinieks muti vien vēl noplātīja, bet viņš steidzās pie savām darīšanām. Vispirms bija jāpārliecinās, vai iztrūkums vakarējai orderei jau piegriezts... Viņš uzņēma redas un tās aprēķināja, bet bija no visas tiesas saskaities, ka tam vēl tagad grūti nācās norīt savas dusmas. Kā cilvēks varēja būt tik šaursirdīgs un lupatīgs?! Negribot viņam šāvās prātā priekšnieka pirmītējie vārdi: Domājat, ka tie, par kuŗiem jūs krītat, ja tie nāktu jūsu vietā, neprastu apstākļus savā labā izlietot... Te patiešām spožs piemērs tam, ko direktors ar to gribēja sacīt.

Cilvēkus taču pasaulē nevar izprast! Ne drusciņas augstsirdības, ne drusciņas atbildības jūtu vienam par otru... Iet kādam labi, visi pret to klanās un lokās, iet kādam slikti, ikkatrs tam uzsviež savu akmeni. It kā nelaimei nebūtu nekādas dziļākas saknes un viena cilvēka spēkos jau stāvētu to sacelt vai novērst. Tāpat arī nabaga Žiglemaņiem. Kad tiem labi gāja, tad viņiem viesībās vis draugu netrūka, bet sāka iet šķībi, atsacījās no viņiem draugi, atsacījās "labākās familijas". Tie paši cilvēki, kas bija līdzējuši viņu mantu izputināt un noņēmuši viņu naudu uz kārtīm, tie vēlāk mazgāja

rokas nevainībā, jo Žiglemanis jau bija vieglprātīgs palaidnieks! Tā jau nu tas tai pasaulē parasts, bet kad arī pašu radiem nav ne drusku līdzcietības un sirds, tas gan drusku par daudz!

Toreiz viņam bija savi iemesli, ka tas nedrīkstēja Grietiņai, Žiglemaņa kundzei, kā glābējs tuvoties, un vēlāk šie ļaudis viņam bija izgājuši gluži no prāta. Viņš loti nožēloja, ka nebija no Dimzas izdabūjis, kur viņa dzīvo. Varbūt varētu tai slepeni un aplinkus palīdzēt, varbūt... Aiztecējis jau tik daudz gadu, viss taču aizmirsts un piedots. Viņa jau nu piederēja pie tās ļaužu šķiras, kuŗai tas reiz novēlējis savu mūžu, savus spēkus... jā, jā... būtu gan arī viņas labā kas jādara. ..

Nelaimīgā sieva bija reiz viņa jaunības ideāls, viņa karsti mīļotā līgaviņa... viņas dēļ tas būtu atdevis pat savu dzīvību. Bet mācās un mācās kāds neredzams lietuvēns viņu starpā, vecāki liedza, mātes pretojās, apstākļi spieda, tā sakot, ar varu liktenis tos vienu no otra atrāva, un vēlāk tie bija viens otram gluži sveši. Vai, viņu ieguvis, tas šodien būtu laimīgāks, palika neizšķirts jautājums, viņa palika citam, un viņa dvēseles sāpēs nebija aprakstāmas. Vēl tagad viņa sirds ietrīcējās, iegādājoties toreizējo drāmu, kad tam bija jāatstāj ne vien viņa, bet arī dzimtene un tēvu mājas, un dzīvi viņam nostājās priekš acīm visi tie tipi, kas šinī drāmā darbojās līdz. Lielīgais Sausēns, kas solīja savai meitai tūkstošus, viņa enerģiskā, cietsirdīgā sieva, kuŗa solīja labāk savam bērnam atlauzt kājas un rokas nekā to ielaist Brīvnieka sugā. Viņa sāncensis Žiglemanis, kas skrullēja tikai ūsiņas un kam viss bija maza kaza! Viņa precinieks, blēdīgais skroderis Lāpis, kas katram

rakstīja uz deguna Brīvnieku parādus, bet pie tam paveda Sausēnos kādu jaunavu, atbēga uz Rīgu un savu vainu beidzot nezvērēja. Un no otras puses pamāte lielajās tūbas kurpēs, kuŗa pastāvēja, ka bāriņu manta svēta, mantrausīgais bāriņu aizbildnis, krusttēvs Sīmanis, kas katru dienu atkārtoja, cik tiem pie pagasta tiesas norakstīts un ka lietu vajag vienreiz nokārtot, saldenā māsa Alvīna, kas savu brālēnu Žano mīlēja tik neizsakāmi un ilgojās pēc tā brītiņa, kur tie abi varētu nodibināt savu lizdiņu... visi šie "mūsu familijas" reprezentanti jau sen no viņa bija atsacījušies, kad dabūja zināt, ka viņš te Rīgā pelna savu maizi kā prasts strādnieks... Asaras viņam iespiedās acīs, un sirsnīgi viņš nosmējās... Uz viņa pusi nestāvēja neviens... tikai zirgu Jēkabs nopurināja allaž drūmi savas sirmās krēpes, tas jau sen dus zem zaļām velēnām, un viņa priekšpuisis Kristaps, kas skrēja viņa labā, mēli izkāris, un pēc kuŗa ieskatiem gājējs varēja kāzas turēt tikai pa vaļas laiku, kad darbi nodarīti... šis krietnais cilvēks jau gadus strādāja te fabrikā par faktoru un bija laikam labi iedzīvojies.

Te jau arī tas patlaban, godbijīgi cepuri noņēmis, viņam tuvojās, vaigā piesarcis, it kā viņa domas uzminējis. — Kungs, man pie jums viena lūgšana, tikai nu neatteicieties... Svētdien mūsu goda diena. Dzīvojam vēl tai pašā mājā... pieņēmu arī turpat dzīvokli...

Direktors labsirdīgi viņu uzlūkoja. — Goda diena... laikam gan kāzas? Redz, ka būšu uzminējis! Bet saki, veco puiš, ko tad tu apņem?

Krišus jo kaunīgāk nodūra acis. — Abi ar Aneti bijām

pie mācītāja... mācītāja muižā būs laulāšana. Man, kungs, te pilsētā tā puiša dzīve līdz kaklam apnikusi. Nav nekur gruntēs, palikšanas, bieži vien ieskrien tas dundurs galvā, un tad naudiņa put kā pelavas! Ilgi jau esmu tā pārdomājis: spēks un veselība man ir, darbs arīdzan. —

Direktors par šo vēsti bija ne mazum pārsteigts. — Tad Aneti? — Bet saki, kā tas nu ir?.. Tā Lāpja dēļ, es domāju...

— Ko nu tas... žuļiks caur un cauri!.. Viņa saka: savu sirdi esmu pārcirtusi... to ļaunumu, ko viņš man darījis... Kad tas bērniņš bija aizgājis, šis jau atkal sāka pie viņas līst... kālab šī tam nekā nav teikusi, viņš bēres būtu sarīkojis. — Nevajag, nevajag man nekā no jums, nevajag, — šī atcirtusi, — kad esat nozvērējuši, paturiet arī visu!..

Brīvnieks domīgs nolūkojās. — Tad viņa būtu no šīs nelaimīgās mīlestības izdziedēta!.. Vai zini, ka Lāpis te Rīgā atvēris varenu drēbju magazinu? Viņš saprot, tam ir draugi un pabalstītāji... kas to var domāt, ka viņš tāds lupata! Ka Anete arī to nu ieskatījusi, par to jāpriecājas. Bet vai tik jūs abi esat labi pārdomājuši... jūs sperat nopietnu so1i...

Puiša acis dedzīgi iemirdzējās, viņa stāvs droši saslējās. — Esam izrunājušies visus galu galus... Anete viņu vairs negrib acīs redzēt! Vēl viņudien, kad bijām iepirkties, viņa teica: — Es iemu labāk viņa bodij ar lielu līkumu apkārt! Un es — esmu padzīvojis puisis, es, mīļais kungs, to visu esmu pārlicis ar prātu. Kad jau nu precos, tad labāk ņemu zināmu cilvēku! Domāju: šīs pilsētas meitas, — vai tās tev ir dzīvnieces, vai ar

tās tevi tā apkops? Un kā tās arī visādi nav izdzīvojušās! Pa tiem gadiem esmu diezgan noskatījies... priekš kāzām laizās, glāstās, pēc kāzām plēšas kā suns ar kaķi, un katrs iet savu ceļu!.. Kā tad cits vēl apprec atraitni; — un Anete — jā, lai viņai arī tā nogājies — viņa ar visu to ir vēl krietnāka par daudzām... Jā, mīļais kungs, to es jums varu sacīt... Vai tad viņu nepazīstu ... tiklab kā kopā esam uzauguši...

Saslējies tas droši lūkojās savam priekšniekam acīs, nešaubīgi pārliecināts, ka par izredzēto līgaviņu tas droši var atdot savas platās krūtis. — Es par to nešaubos, Kristap, — direktors aizkustināts sacīja, — priecājos par tavu valodu! Tu viņai būsi krietns vīrs... un, ja arī viņa domā tāpat kā tu, tad novēlu jums no visas sirds laimes...

— Paldies, paldies, mīļais kungs, un viņa? — Viņa taisni tāpat! Viņa aiz prieka nezināja man ko darīt, kad es viņu uzrunāju. Man ir tik priecīgi ap sirdi, itin kā es būtu kādu lielu mantu atradis... Tādēļ arī uz kāzām neko negribu žēlot... un jūs taču neatteiksities no mums...

— Nekādā laikā, Kristap... še mana roka! Esam taču visi vienas dzimtenes bērni... jautri gribu pa tavām kāzām izdzīvoties! Zoles jau zābakiem netaupīšu, ielūdz tikai arī skaistas meitas!.. Paldies tev par laipno ielūgumu un sveicini arī no manis savu līgavu... Es būšu!

Un sirsnīgi viņa roku sakratījis, tas devās atpakaļ uz kantori. Aizkustināts Kristaps griezās atpakaļ pie saviem biedriem. Tie laikam arī bija ko no sarunas dzirdējuši... viņu mierīgajās sejās varēja lasīt apslēptu

lepnumu. Ilgāku laiku neviens nerunāja. Beidzot Šipka, no visiem vecākais partijā, ieklepojās. — Tā gan izliekas, — bet lepns viņš nav nepavisam! Vai tad viņš nu neatmin vecus laikus? Pats ar savu roku esmu viņam planku cēlis... viņš tāpat ar cauru plecu nesis. Vēlāk viņš cēla man. Lai Dievs viņam palīdz arī tālāk! Viņš ir mūsu... viņš zina it labi, ko darba vīram vajag un kā tam dažreiz ap sirdi... —

Astotā nodaļa VECI PAZIŅAS

Kāzu māja atradās labi tālu ārpilsētā, kur vēl nepazīst bruģētas ielas, un, jo sausāks laiks, jo dziļāk jābrien pa smiltīm. Dārzu vietā tur dzelteni klajumi, un zaļa maura vietā smilšu kupenas. Viss, kam dzīvas lapas, tur kā izmiris. Tikai pie retas mājas ieraugāms kāds panīcis vītols, retā logu priekšā kāds dievkociņš. Dažs pat savā iežogojumā stādījis kartupeļus, protams, nevis jaukuma pēc. Bet peļņa arī rādās būt maza, jo laksti ir sīciņi, nobālējuši un, kad uznāk vējš, tie nozūd atpakaļ smiltīs. Zaļi meži un kupli dārzi te tālumā pie debess apvāršņa kā burvīga pasaka.

Mājas koka, viegli būvētas, pa lielākai daļai gan diviem stāviem, no kuŗiem katrs tik augsts, ka cilvēks var droši kājās piecelties. Tās celtas katra pēc savas gaumes un līdzinājās tomēr viena otrai tik ļoti, ar savām neapšūtām, nekrāsotām, no lietus un gaisa iespaidiem nobālējušām sienām, daudzajiem, šaurajiem, mazajiem lodziņiem, no kuŗiem citam tikai četras rūtis. Labi jāmeklē, līdz uziet, kur citai mājai atrodas durvis. Un šīs mājas tik reti uzbūvētas viena no otras, arī jaukumu diezin kā nepaceļ — šinī apgabalā, kur pat balandas un nātres sētmalās negrib lāgā augt.

Māju iekšpuses ir gluži tādas, ka to apsola ārpuses. Še veselai ģimenei pietiek ar mazu caurumiņu, kas

tai ir ēdamā un guļamā istaba, ķēķis un viss. Dienā telpu tik daudz, ka viens otram var cik necik gaŗām paiet, naktī, kad ģimene guļ, ir vieta pie vietas. Ļautiņi paraduši ikkatru sprīdi no sava dzīvokļa izlietot. Ir izdevies kāds caurums lielāks, tie zin it labi līdzēties, ka nepaliek tādā viens no otra par retu. Dzīvokļa saņēmējs izīrē pusi no tā otrai tikpat bagātai ģimenei, nu ir divi kungi istabā, kuri nereti, lai iznāktu vieglāk samaksāt īri, pieņem vēl katrs kortēlī pa neprecētam puisim. Ikviens pieticīgs, kad tikai kur var nolikt savu galvu. Jaunajam direktoram ir labi pazīstami šie apstākļi, kas atstājuši ļautiņu dabā tik dziļu iespaidu. Še ir iemesls, kādēļ viņš fabrikas tuvumā vēlas redzēt ērtus un lētus strādnieku dzīvokļus. Cik daudzreiz viņš jau nodomājis, ka sausais tuksneša gaiss šejienes ļautiņiem tīrā laime, ka viņiem neuzbrūk ļaunas sērgas un tie nemirst pa simtiem un tūkstošiem.

Arī Kristaps bija pieņēmis šādu mazu istabiņu, gan tikai sev un savai sieviņai. Viņi domāja pietikt, un, kad uz kāzām ar to vien nepietika, tad jau šādai goda dienai labie kaimiņi arī novēlēja katrs savu kaktiņu. Gandrīz puse no visām istabiņām, cik mājā atradās, bija izrūmētas tukšas, iemītnieki saspiedās vēl cietāk, kaimiņš pie kaimiņa, vai arī ievadājās ar savu mantībiņu malkas šķūnīšos, kam tādi bija. Kāzas tad, kā varēja sacīt, tika turētas vairāk vietās. Vienā dzīvoklī bija tikai ēšana vien, otrā ēdiens tika raudzīts, trešais noderēja par ēdienu un dzērienu noliktavu, ceturtajā un piektajā dejoja un citā ļaudis iedzēra un tāpat patriecās. Bija jau jāiztiek, kā nu redz. Lielākā lieta jau, kad viss papilnam... paēst un padzert jau var, kur kaktiņā iespiedies...

Visas malas arī bija pilnas, jo brūtes pāris visus savus paziņas ielūguši, un tie arī nākuši. Vēl lielāks pulks stāv aiz logiem smilšainajā sētā... tie nav lūgti. Bet kairinošā cepeša smarža un divrindu harmoniku skaņas, kuŗas izsit tikpat kā eņģeļu mēles, viņus bija savaldzinājuši, ievilinājuši sētā, mazākais pa logu noskatīties jautrajā dzīvē. Un diezgan taču ko redzēt. It īpaši pie tā loga, kur patlaban tiek turēts kāzu mielasts. Tā kā telpu maz, tad pie tā sēdināti tikai viscienīgākie viesi, tādēļ arī otrā pusē liels kājinieku pulks stāvēja noskatīdamies viņiem aiz muguras. Tie zināja, ka viņu rinda vēl ļoti tālu, kamēr tie tiks pie siltā cepeša un tiem jāpaciešas. Bet par to nekas, netrūka jau otrā istabiņā rudzīša, aukstu uzkožamo un miezīša, ka nebija vis jāgaida ar sausu muti, un dūšu varēja piesiet tiku tikām, bez tam vēl Šipka, kas šodien spēlēja nama tēva lomu, gāja ar brandvīna pudeli apkārt vienu otru pacienādams.

Ārenieki to visu ievēroja, un daža laba acs nolūkojās skaudīgi un vēlīgi uz laimīgajiem. Kaut arī viņiem būtu bijusi kāda pazīšanās un tie varētu tikt pulkā! Viņu sievām atkal acis vilka uz brūti, vai tā labi smuka. Par Aneti neko sacīt, brūtes štāte varena... izskatījās kā viena puķe! Arī brūtgāns itin "untelīgs" cilvēks, varēja sacīt: pāris bija itin "pasīgs". Tikai viņas ievēroja un nevarēja saprast, kādēļ gan brūtei acis tik ļoti saraudātas?.. Kāzinieces un māju sievas to gan zināja!.. Lūk, kuplais miršu kronis un cēlais plīvuris, kas tagad viņas galvu pušķo, tai mācītāja muižā bija jāpiekar pie sienas. Viņa jau savu vainagu bija zaudējusi, ar kailu galvu tai bija jāstājas cienīgtēva priekšā. Tikai, kad ceremonija bija izdarīta, tai bija atvēlēts

likt rotu atpakaļ galvā, šis akts viņu bija tā satricinājis, ka viņa bija ļoti raudājusi, un arī neviens to nebija varējis noskatīties sausām acīm...

Pie galda tāpēc valdīja nospiests klusums, un varbūt arī tādēļ, ka pie tā atradās jaunais direktors, kas bija sēdināts visaugstākā un cienīgākā vietā, blakām brūtei un brūtgānam. Nevarēja sacīt, ka viņš būtu bijis lepns un atrāvīgs, viņš uzrunāja reižu reizēm jauno pāri un galda biedrus un gribēja par vari uzturēt omulību un jautrību. Tie tomēr kautrējās no sava priekšnieka un katru vārdu, ko tam atbildēja, labi pārdomāja, tā kā valodas neveicās un neveicās un drīz vien apsīka. Daudz dzīvākas tās bija ārā — gaņģī, kur ļautiņi daudz drošāk varēja par viņu pārrunāt un to apbrīnot. Daudzi no viņiem to atcerējās vēl strādnieka gaitā. It īpaši Šipka zināja par viņu tik daudz stāstīt, ka aizmirsa gluži savu pienākumu — no savas pudeles citus pacienāt... Viņš pat gluži savu pudeli piemirsa. — Esmu ar viņu vienu un to pašu darbu strādājis. Toreiz viņš nekā nezināja par koku šefti... es viņam mācīju kā planka jāuzņem uz pleca! Bet briesmīgi gudra galva... ej nu tu viņam līdz... Jau toreiz viņam bija tāda skrīvē, it kā viņam uz roku laistos baloži. Jā, jā, kam tas dots ...

No viņa biedriem viens no citiem ļoti izšķīrās un, kā rādījās, nevarēja būt smaga darba strādnieks. Acīm redzot, šis cilvēks bija baudījis reiz labākas dienas, jo, lai gan tas bija ļoti nogājies, tomēr vēl diezgan "spics" Lai gan viņa brūnais zatura kamzolis un strīpainās bikses bija uz nebēdu nodiluši un zābaki gluži nošķiebušies, krāga viņam bija spoža un balta, tā kā vēl tikai pats brūtgāns un direktors varēja ar viņu šinī ziņā

mēroties. Skrullēdams savas izjukušās ūsas, tas nenolaida acis no Šipkas pudeles un tikai pa ausu galiem klausījās viņa valodas. — Maza kaza, viņš jau arī man bija labs paziņa!.. Nāca manā krogā dzert... Aha, brāl, vai es toreiz tāds vīrs biju kā tagad? Es savu veceni precēju ar septiņi tūkstoši rubļu... un vai es pats biju tukšinieks! Bet uz zemēm ar to prāvu, — arī vienu tūkstoti paspēlēju, maza kaza, tas nekas, bet atnācu uz Rīgu un uzņēmu to vīnūzi — visas bikses pagalam! Jā, jā, brāl... ielej man, Šipka, glāzi branti vīna ...

Šipka paklausīja, tomēr ieminējās: — Ko nu, Žigli, runā, toreiz jau tu biji liels ekte! Atmini, kā tu vienreiz mums pie kompānijas biji piepindzelējis trīs rubļus!? Tāpēc tu arī izkriti cauri...

— Izkriti cauri — kad tevi mužiki nokrāpj līdz acīm! Švāgars par tūkstoš rubļu patur visu māju... un ko jūs, nolāpīti zagļi, vien man nepalikāt parādā?! Maza kaza... kas man ar tagad nekait! Manai vecenei, brāl, ir akots. Kādu naudu viņa nepaņem no kungiem par smalku vešu vien?! Kas gan par lielu labumu tādam vīnūžniekam? Steņku nesamaksā un sūdzēt tu nevari! Maza kaza... mēs tagad vairāk nopelnām...

— Pelna gan, bet... neba tu! — kāda kalsena veca sieviete pienākusi iejaucās valodā. Tā bija Šipkas laulātā draudzene Mare, kuŗa it labi pazina bijušā vīnūžnieka Žiglemaņa apstākļus. — Tu jau nu gan vari Dievam pateikties, ka viņš tev tādu sievu devis... citādi jau tevi, Žiglīt, būtu utis noēdušas! Dieviņ tētiņ, ko nu runāt... bet būtu tu mans vīrs, es tavu muguru ar koku zilu nodauzītu. — Mīļais vīrs, — viņa griezās pret Šipku, — tas mūs' Jānis! Tāds kungs, tāds kungs!

Gribētu ar viņu parunāties... vai viņš vēl atminētu, ka dzīvoja pie mums? ! Man tīri kauns... nē...

Šipka gardi nosmējās. — Parunājies ar viņu... lepns viņš nav...

— Jā, — mēs, nabaga ļautiņi, un viņam par pabriķi visa darīšana! Tādu lielu godu uzdzīvojis... Puisis viņš mums gan ļoti labs bija kortēlī... Āre, kad cilvēks godīgi uzvedas! Kur tu, Žigli... mantu nodzīvot mācēji, bet mārciņu maizes vēl neesi sievai un bērniem nopelnījis un pārnesis...

— Ko nu pleksti, — Žiglemanis īdzīgi attrauca, — kuŗš tev, jāteic, ar sievām var sarunāties! Kā kuŗam cilvēkam tā laime... un vai es zirga darbus iešu strādāt?! Tad jau tēvam nebija vērtē mani skolā sūtīt, un man jāprasa skolotājam skolas nauda atpakaļ! Bet pagaidi tikai, gan arī man būs robs! Par ekspeditoru... lai tikai principāls pārbrauc no ārzemēm... Maza kaza... Žiglemanis vēl nav kritis! lelej, Šipka!.. cilvēkam laimei vajag būt...

Šipka sievai vairs nebija vaļas ilgāk tielēties, jo pirmais galds viesu piecēlās. Tie devās nu uz citām telpām, lai viņu vietā varētu pieiet citi. Sievas, kuŗas bija pie apkalpošanas, jau ķēra pēc netīrajiem traukiem. Viņa direktoram jau pa gabalu kniksēja. Viņš palika skatoties... tā kā šodien svētku drēbēs viņš reti to bija redzējis. Pēdīgi viņa acis iemirdzējās... tas viņu atkal pazina. — Labdien, saimniec, labdien! Kā jūs nu labi dzīvojat?

Viņa nesamanīdama sasita plaukstas. — Ak Tu mīļais Kungs un Dievs... jūs taču patiešām esat mūsu Jānis!.. Toreiz... ak tu dieniņ, ak tu dieniņ, kādā nu

godā... Un jūs neesat lepni, jūs apciemojat mūs, nabaga ļautiņus!.. Kā bija ķīsēlis? Es tādus smalkus ēdienus neesmu vārījusi, es gan nebūtu viena nākusi cauri, un brūte, kur tā tev tagad ķimerēsies... pietiek pašai ar sevi!.. Labi, ka tā Žiglemanīša no kaimiņu sētas... jā, tā cilvēks man pulka izlīdzēja... viņa jau māk... tiem pašiem reiz bijis vīnūzis... Āre kā tad — — jūs jau atminēsaties... Jā, jā, mīļais kungs, kad tikai nu būtum visu labi izdarījušas...

Direktoram nezin kālab sarkanums sasitās vaigos, viņš piesarka vairāk nekā to būtu gribējis, šī sieva jau nevarēja iedomāties, cik tuvu tam Grietiņa stāvējusi... tas nesamanīja pat, ko uz viņas vientiesīgo runu atbildēt... — Kur tad viņa, — tas apjucis stomījās, tad piepeši sakoda apakšlūpu un palika klusu. Sarkanums viņa sejā izzuda, un bālums noraustījās. — Pateicos jums, saimniec, viss bija ļoti labs! — viņš iesāka atkal it mierīgā balsī, kā it nekas nebūtu noticis. — Bet kā jums nu pašiem iet, vai esat spirgti un veseli? Bērni jau gan laikam visi lieli izauguši...

— Lieli, lieli, kungs, kā tad! Mazais Runčelis jau sāk iet skolā, un Mari pērn jau iesvētīja... Vai, kungs, ka jūs redzētu, kas par meitu... strādā tagad cigoriņu fabrikā. Un brūtgāns ar jau ir, jauns drācīeris, malacis puika... norauj savu divdesmit rubļu par cālungu! Bet es jau gan saku: varat vēl, bērni, kādu laiku tā padzīvot, esat vēl jauni... varat vēl padzīvot... Āre, kur jau viņa pati ir... nāc Mari... Mari ...

Pamanījusi savu meitu aiz citiem ļaudīm, viņa tai meta ar roku un acīm. Meiča bija gaišiem matiem, gan pabāla, bet ļoti dzīvu seju un tērpusies zilā kleitā ar

baltām spicēm un apkantējumiem. Lai gan tā visu laiku bija Brīvnieku slepus aplūkojusi, tā izlikās itin kā nekā nezinātu. Gan piesārtusi, tomēr pārgalvīgu skatienu, viņa tiem tuvojās. — Tas ir mans Maris, — māte mirdzošām acīm lepni sacīja... — redziet, kāda liela iztaisījusies!.. Mari, vai pazīsti to kungu? Vari uzminēt?

Skuķe pakniksēja un jauno cilvēku pārdroši un izaicinoši uzlūkoja. — Oho, mamachen... neesmu jau tik dumja! Kuŗa jauna meita gan nepazīs Brieža fabrikas eleganto direktoru! Neturiet bailes, kungs... esmu jūs jau dažreiz uz ielas ievērojusi... Pazīstu genau visus jūs' kantora kungus...

Direktora piere drusku samācās. — Es gan uz ielas jūs nebūtu varējis uzzīmēt. Kad es te pie jums dzīvoju, tad jūs bijāt gluži maza meitiņa... tagad esat izaugusi īsta dāma. Var gan būt, ka dāmām acis redz gaišāk...

Skuķe jutās glaimota, un savilka lūpas uz smaidiem. — Jā, jā, — māte piebilda, — tas kungs reiz pie mums dzīvoja. Atmini, viņš tev Ziemas svētkos iedāvināja smuku grāmatiņu... Bet Mari, kā tev tā šleifīte savilkušies matos šķībi... pag, bērns, izvilkšu taisni!.. Tā... nu jaunskungs, kā jums patīk viņas jaunā kleite... pirkām tai jaunajā magazīnā. Maksā tuvu pie rubļa olekts... rokām vēl pietrūka, un bija jāiet otrreiz pakaļ. Tas jau ir cilvēka gabals! Tēvam jau nu vai visa cālunga peļņa bija jāatdod. Vairāk jau nu viņš pārnes naudas mājās kā citām reizēm... varam jau arī savam bērnam ko labāku nopirkt. — Un vēlreiz rūpīgi viņa tai ap kaklu novilka rišas... — Tā kā pie galda tikai, bērns, uzpasējies, ka kas neuzšļakstas virsū... nauda liela nomaksāta, tāds dārgs drēbes gabals...

Meiča pikti sačūrināja lūpas un asi uzlūkoja savu māti. — Ach, nu mamachen... ko tu runā tik dumji! Vai tad es esmu kāds mazs bērns! Neņemiet ļaunā, direktora kungs, tie veci cilvēki tādi padumji... švatcē...

— Švatcē, jā, — tā jūs tie jaunie tiem vecajiem nekad negribat paklausīt! Tāpat kā ar to kleiti... tu tikai baltu, baltu — bet balts ātri šmucē, un mazgāts vairs nav tas, kas jauns. Ir tev tāds gabals, tu vari to arī citur lietot, bet balts tikai kāzās vien. Bet cik to kāzu ir... un vai nestāv arī zils viņai labi, direktora kungs? Vai viņa nav diezgan smuka meita, mans Maris?..

Direktors labsirdīgi pasmaidīja. — Patiešām neatronu neko smādējamu un arī nebrīnos, ka viņa savu puisēnu jau savaldzinājusi...

— Jā, jā, un kas par malaci vēl! — māte laimīga piebilda. — Tā ka nu tikai, Mari, parādi direktora kungam arī savu brūtgānu...

Meiča par direktora uzteikšanu bija kļuvusi ļoti vēlīga, bet nu uzreiz apjuka, un viņas acis ļauni uz māti iezibējās. — Kas nu par brūtgānu — vai, mutter, kā tu švatcē... — Un, it kā gribēdama no šīs neveiklās situācijas izkulties, tā ātri kniksēdama iesaucās: — Vai drīkstu jūs lūgt uz nākošo dāmu valceri, mans kungs?

Pie tam viņas acis mirdzēja tik koķeti un pavedinoši, ka direktoram negribot bija jāsmejas. — Jūs parādāt man lielu godu, mīļais bērns! Nu labi — neesmu vis nekāds liels dejotājs... tik ilgi neesmu nodevies šim priekam, — tomēr atraidīt jūs nevaru. Es dejošu ar jums, bet tad jums man kas jāapsola.

— Un tas būtu? ! — viņa atkal izaicinoši atmeta

galvu... — O, es nezinu, varbūt... nē... varbūt, ka es jums to nevarētu aizliegt...

— Jums man jāapsola, ka atmetīsiet tos vācu izteikumus un runāsit skaidri latviski! Tā jūs būsit vēl daiļāka un patīkamāka. Un visās lietās arī nevaram sacīt, ka jūsu memmīte pļāpā... varbūt, kā, piemēram, kleitas lietā, viņai pilnīgi taisnība... Un lai arī jūs esat ļoti patīkama, mīļais bērns, tad tādēļ jums man nemaz nevajag slēpt, ka jums ir brūtgāns... Jūs mani stādīsit viņam priekšā, ja? ! To es jums gribēju lūgt...

Meiča bija izkritusi no lomas un piesarkusi velti meklēja pēc atbildes. Viņam gandrīz tās palika žēl. Tikai tagad tas pamanīja, ka viņam apkārt bija sakrājies liels pulks ļaužu, kas viņu valodā noklausījās kā kādā dievvārdā. Viņa pienākums bija to izpestīt no neveiklās situācijas, tādēļ viņš sniedza tai savu elkoni. — Lūdzu, iesim, jaunkundze...

No tālienes jau kādā citā telpā atskanēja harmoniku liegās skaņas, viņa skaļi iesmējās un pieķērās pie viņa rokas. — Fischerin du kleine, fahre nicht alleine... — viņa dziedāja līdz mūzikai, gribēdama ar savu pārgalvīgo jautrību apslēpt, ka viņa savās cerībās vīlusies.

— Mana meita, — Šipka vēl apzinīgi uz citiem noraudzījās, kad viņa Mare direktoram zem rokas aizgāja, un visi arī tagad par skuķi dabūja pavisam citas domas. Brīvnieks turpretim ar savu dejotāju it drīz sasniedza jautrības vietu. Še dzīvoklis bija drusku lielāks, tur bija kādas lielākas istabas, kuŗā dejoja un kādas mazākas dibenā, kuŗā varēja atpūsties.

Jauni puiši un jaunas meitas te bija nogrimuši savā

mīļākā baudījumā — dejā... aizmirsuši ēšanu, aizmirsuši dzeršanu, aizmirsuši visu! Kad kādam galva atsitās pret vērbaļķi, tad bija jāsaliecas... tomēr viņu sejas tik jautri mirdz, sirds vienam pie otra velk tik ļoti, un nemaz tie nemana, ka tiek no neskaitāmām acīm aiz logiem aplūkoti. Viņi tad nu arī devās pulkā un izmēģināja kājas, cik labi nu tas saspiestajā telpā un pie harmoniku skaņām bija iespējams. Līdz dejotāji sāka skatīties... arī te viņi sacēla vispārīgu sensāciju, un meiča dancoja viegli, to nevarēja liegt. Tas laikam bija viens no tiem tikumiem, ko viņa bija no savas mātes iezīdusi. Bet ar savām acīm tā Brīvnieku vairs nemocīja... tās lūkojās viņam pār plecu uz savu ideālu, kas bija jau kļuvis nemierīgs...

Kad viņi kādas reizas bija istabai apdancojuši apkārt un direktors no viņas atlūdzās, tad viņa arī pildīja savu solījumu un iepazīstināja viņu ar savu Sašu. Neko sacīt... glīts puika un rūpīgi iekrūzotiem matiem, pie kam viena sproga īsti zemu uz pieres. Bet tamdēļ viņš nebija nekāds gļēvulis. Viņa laipnība un sirsnība bija savienojusies vienīgi ap savu mīļāko, kuŗu tas vajadzības gadījumā arī būtu pratis sevi glābt un aizstāvēt ar savām dūrēm. Uz svešo kungu tas no tiesas bija greizsirdīgs un ne mazum jutās laimīgs, kad tas tam viņa līgaviņu atdeva veselu atpakaļ un tas nu no jauna varēja doties ar viņu dejā. Direktors pa tam atkāpās mazajā istabiņā, kur, durvīs nostājies, tas varēja netraucēts noskatīties raibajā ņudzeklī ...

Jauni puikas un jaunas skuķes vien! Viņam vairs nebija jābīstas, ka atkal kāda cita nāks un to aicinās, jo katrai jau te bija savs un katram sava. Savu sirsnību un mīlestību tie izrādīja viens uz otru pārāk pār mēru,

pārāk redzami... dejojot pieglauda viens otram galvu pie krūtīm, vai saspieda vaigus tik cieti, ka tur ūdens pile arī cauri netiktu. Un tad sapņojošais, visu aizmirstošais, bezrūpīgais skatiens, kas tik dziļi nogrimis vienam otrā... Ar smalko toni tas nu gan nesaietas, un taisni par pieklājību to arī nevar saukt. Un tomēr viņš šodien to visu gribēja atvainot! Viņi nedanco, kā labākās familijās, kur māk visus lēcienus nosvērt, viens, divi, trīs, smalki jo smalki. Un tomēr dažreiz izliekas, ka tādas svārku šēdes vien klanītos, un cilvēks pats būtu izsīcis. Tā gara, dvēseles un dzejas viņu dejā nav, kā šiem nabaga zēniem un meitenēm...

Viņos noskatoties, Jānis Brīvnieks jutās garā pārcelts atpakaļ jaunībā Skumiņu kalpu kāzās, kur arī viņam pasaulē vairāk nebija kā Sausēu Grietiņa... viena par visām skaistāka un mīļāka! Kā toreiz viņa sirds tai strauji pukstēja, kā dvēsele pēc viņas ilgojās... It kā sapņos nogrimis, viņš neapzinīgi pasmaidīja... it kā viņa vēl tagad atrastos viņa priekšā un, pārvarējusi visus kaunus, pārgalvīgi mirdzošām acīm spraustu viņam pie pleca brūtgāna brāļa lentu... Viņš jau arī tanī vakarā laupīja tai pirmo bučiņu... Cik ilgi gadi jau pagājuši no tā laimīgā laika! Toreiz viņi vēl ne viens ne otrs īsti nepazina dzīves sūrumus un grūtības, līdzinājās divām laiviņām, maigām baltām burām, kuŗas lepni uzvilkuši taisījās kopā doties dzīves viļņos, nekā vēl nezinādami par vētrām, klintīm un atvariem. Un tad viņus, pārsteidza likteņa aukas... atrāva laiviņas vienu no otras, izšķīra tās kā spalviņas un aiztrenca tālu projām katru uz savu pasaules malu... Pēc daudziem gadiem, kad pirmās brūzmas norimušas, laiviņas nejauši atkal satiekas... Kādas

nu nobrāstas un saskrambātas, dubļiem un gļotām pārvilktas... buŗas saplīsušas un lepnās cerības izšķīdušas... rādās, ka tās viena otru vairs nemaz nepazītu... Viņai jau arī te kur vajadzēja būt starp viesiem, bet viņš to vēl nebija manījis...

Piepeši viņa asinis palika mierā... viņš to pamanīja tur starp vecākajām sievietēm... Uz reizi nost visi poētiskie sapņi... viņš redzēja neglītu, riebīgu skatu. Šīs sievietes dzēra no pusstopa lielas glāzes brandvīnu... ar kādu kāri, ar kādām mirdzošām acīm, iesilušas un apreibušas tās jokoja un smējās, un viņu joki sniedzās līdz nepieklājībai, šinī sievu barā atradās arī viņa Grietiņa! Viņa izskatījās tikpat apnēsāta un novalkāta kā viņas katūna kleite, noliesējušā novītuša sejā vairs tikko varēja atrast agrākā skaistuma pēdas, bet gan tur varēja lasīt, ko atstājušas ciešanas, ļoti daudz. Tikai vēl lielās acis bija tās pašas un, izspiedušās uz āru, drudžaini spulgoja! Arī viņa bija to pazinusi, un, lai gan izrādījās jautra un bezbēdīga, viņš tomēr nomanīja, ka tā uztraukta un satricināta visaugstākā mērā... Viņa sargājās šurp paskatīties...

Mūzikants patlaban uzrāva jautru galopu, un, tā kā jaunie ļaudis bija aizgājuši pie galda, tad sievām bija tagad laiks vienām izgriesties. Un par visām trakāka bija Grietiņa. Rādījās, ka viņa savu dvēseles uzbudinājumu un sirdssāpes vairs citādi nevarētu valdīt... mūzikants ar savu takti vairs nespēja viņas kājām sekot, un dejai nebija gala... Sviedri viņai lija pār seju un mati spurojās gar vaigiem, un vēl arvien kā apmulsusi viņa spilgti iesaucās: — Och, och, ech, ech... — Beidzot viņa sāka pati trallināt mūzikas meldiju: — Och, och... ech, eh...

Stūrī iespiedies Brīvnieks to visu noskatījās... viņš nevarēja īsti pateikt, kā tam tagad bija ap sirdi. Un tā bija Grietiņa?! Tā pati, par kuŗu tas nule pat kā bija sapņojis! Viņu sagrāba žēlums un kauns... Viņš jau gribēja no šejienes novērsties, lai viņa acis to labāk nemaz neredzētu, un tomēr palika uz vietas kā pie zemes pienaglots... Beidzot arī, kādai skaņi nelabi iepļerkšķoties, harmonikas apklusa, un viņa piekususi un aizelsusi atlaidās no savas līdzdejotājas. Vaigs bāls un gurdens, it kā jau pēc stipriem reibinošiem priekiem, it kā atjēdzoties no apžilbuma. It kā ar izmisumu cīnoties, viņas krūtis smagi cilājās... kādus soļus viņa pastreipuloja sāņus un tomēr vēl raudzīja par savu nespēku smieties: — haha, haha... — Te kāda no viņas biedrenēm iemanījās atpakaļ ar pilnu brandvīna pudeli, — kampšus viņa to izkampa tai no rokām. — Dod šurp — dod šurp, mārša, rudzīti... tagad, māsiņas, pēc rindas! Todāļalo... rudzīt, nāc apžēlojies, dvēselīte līksmojies!..

Pēdējos vārdus pārtrauca brandvīna klundziens... viņa pati pirmā iemeta glāzi. Tad biedrenes dabūja katra pēc kārtas, un tā viņa nemanot ar savu pudeli bija nonākusi līdz Brīvniekam. Lēni viņa iedrebējās, un tumšs sārtums sakāpa noliesējušos vaigos... sakaunējusies viņa no tā novērsās. Bet citas ar to nebija mierā. — Tālāk, tālāk, mārša, pēc rindas, kungam ar! Kad viņš ir kritis sievu pulkā, tas vaļā ar netiek.

Piepeši viņa apsitās atkal riņķī, un viņas drudžainās acis pārgalvīgi iespulgojās. Pietvīkusi viņa tam tuvojās ar brandvīna glāzi. — Kungs, jaunskungs, vai drīkstu piedāvāt?

Viņš uzlūkoja to tik silti un līdzjūtīgi un tomēr nesamanīja, ko ar viņas piedāvāto glāzi darīt.

Ap viņas lūpām savilkās spītīgs smaids. — Esat palikuši bagāts un lepns! Varbūt ka arī reiz esam bijuši pazīstami, bet vai jūs mani, nabaga sievu, vairs —

Viņas balss savādi drebēja, un mēmais skatiens bija gatavs apsūdzēt visu pasauli. Viņš nevarēja to izturēt. — Nē, nē, atceros it labi... dažreiz par jums domāju — es — Tikai nedomāju jūs šovakar sastap tā... un tik nejauši. Atļaujiet, kundze, ka es šo glāzi tukšoju uz mūsu jaunības pazīšanos... Saukšu jūs atkal vārdā un sauciet jūs mani arī. Ja, Grietiņ, uz tavu veselību!

Silti viņš to kādu brīdi uzlūkoja, tad ātri paķēra no viņas rokām glāzi un iztukšoja to līdz dibenam... Viņa nodūra acis un nodrebēja... viņš ātri saķēra pudeli, kas viņai tikko neizkrita no rokām un nolika to līdz ar glāzi uz loga bēģeļa... — Tik ilgi neesam redzējušies un viens otram gluži sveši palikuši... Kā tev nu labi iet?!

Tas bija vārīgais jautājums, no kuŗa viņa bīstījās un kuŗš viņu aizskāra. — Nu, slikti nevar sacīt, — viņa tā kā caur zobiem norūca, — labi arī ne... raujamies. Kad tikai darbs, es ar savu veļu nopelnu diezgan, kad tikai manam vīram — Piepeši viņa it kā atjēdzās un spītīgi atmeta galvu. — Ach, mēs itin labi varam cauri nākt! Mums jau neviens nekā nedod.

Brīvnieks nosēdās uz sola un pataisīja arī viņai telpas. — Priecājos, ka tu neesi zaudējusi dūšu! Tā ir labi, Grietiņ. Ja es nekavēju vai netraucēju, tad lūdzu piesēsties, parunāsimies drusciņ!

Nospiesti viņas krūtis cilājās, un tikai kautrēdamās viņa tam paklausīja. — Es jau domāju, ka mani vairs negribēsit pazīt, — viņa smagi izdvēsa. Tad viņa pacēla acis un viņu mēmi uzlūkoja... bālajos vaigos parādījās

divi rožu sārtumi. — Jāni, esam bijuši pret jums netaisni. Vai Dieviņ, kad to iedomājos, bet tagad —

— Lai paliek! — viņš noglaudīja tās roku. — Neaizkustini vairs vecas lietas! Mēs taču tur vairs nekā nevaram grozīt. Lieta tikpat sāpīga un vārīga kā man tā tev. Gribu tikai zināt, kā tev tagad iet. Dzīves viļņos jau var visādi klāties, labi un ļauni, bet to jau tev nevajag man slēpt. Vari man visu droši izsacīt.

Viņš uzlūkoja to tik silti un sacīja šos vārdus tik līdzjūtīgā balsī, ka viņai zuda pēdējās šaubas. Ilgi viņi saskatījās, tad viņas krūtīs it kā kas būtu nobrīkšķējis, trūcis un lūzis. — Jāni, man iet grūti, ļoti grūti.

Viņa nevarēja vairs valdīt savas jūtas, sabruka asarās un aizslēpa savu vaigu priekšautā. lestājās brīdi klusums... piesarcis direktors lūkojās, vai arī citi viņus neievēro. Bet vecās sievas par laimi bija aizmanījušās pie galda un jaunajiem ļaudīm, kas te tagad nodevās saviem priekiem, nenāca ne prātā viņus ievērot vai traucēt. Kādu brīdi viņš tai ļāva izraudāties, tad saudzīgi sacīja:

— Es zinu, kā tev iet, tev nevajag man to nemaz sacīt. Vēl pagājušo nedēļu runāju ar tavu svaini Dāvi... zinu visu. Bet tādēļ jau neizsamisti pavisam un nezaudē dūšu. Kā arī man kādreiz nav gājis... kad tikai veselība, un tad tev varbūt uz priekšu ies itin labi. Varbūt, ka jau esi visu sūrumu un grūtumu izcietusi... tā jau visiem dzīvē jācīnās!.. Tikai nezaudē dūšu!

Viņa pacēla savas saraudātās acis. — Dūšu, tu saki, Jāni, — nē — es vairs nekam neticu un neceru! Esmu Dievu uz plikiem ceļiem lūgusi, lai viņš man palīdz... palīdz tikdaudz, ka tiem mazajiem būtu kāds kumoss maizes. Esmu plēsusies dienas un naktis, simts ādu man

jau no rokām nogājis, — nē, Jāni, savu mūžu nebūtu domājusi, ka tik daudz izturēšu! Viņš sēdēja cietumā, un es tad samazgāju pie baļļas līdz pēdējam brīdim un paliku ar mazo nedēļās... nebija neviena, kas man auksta ūdens lāsi pasniegtu. Sveši cilvēki, kas tevis labā ko darīs, ko būs... Nezinu, kā dabūju palaist ziņu, un tikai trešā dienā ieradās mana memmīte. Man nebija nekā... un ko arī viņa man varēja atvest?! Tu jau zini... esi runājis ar svaini... Piecēlos no gultas un sākšu strādāt visa mana veļa, ko biju no kundēm saņēmusi, nozagta! Bet kas man ticēja?! Es nevarēju skādi atlīdzināt, mani veda uz policiju, tirdīja un vajāja kā kādu grēcinieci. Citi arī vairs darbu nedeva! — Viņa sakampa galvu. — Vai Dieviņ, vai Dieviņ, kad es to iedomājos, — un kam viss tas krusts un mokas jānes, kā man un tai vecai mātei... Tas debesu Tēvs jau ir vēl žēlīgs, ka neesmu zaudējusi prātu.

Kādu brīdi viņa palika atkal mierā un smagi nospiesta šņukstēja. — Un vai mēs tiktāl būtum nonākuši, ja viņš nebūtu dauzījies ar savām skurām un šļurām... vai mēs nebūtu dzīvojuši un nākuši cauri?! Pārnāca no cietuma, bet labums mums no viņa nekāds nav bijis... tikai viens ēdējs vairāk. Vēl līdz šai dienai viņš kapeiku ar nav kostei devis. Strādāt nevīžo ne acu galā, darbiņa nemeklē un guļ uz mana kakla. Kad viņam jele cik necik kas rūpētu, kad jele viņam būtu drusciņ sirds! Viņam būtu vienalga, ja ar tiem bērniem nomirtu tā acu priekšā. Ja arī viņš kādas dienas pastrādājis, tad visu savā rīklē sagrūdis... dažu labu reizi vēl man sūri grūti nopelnīto nočiepis un nodzēris. Dažu labu dienu esam stāvējuši bez maizes... to vēl neviens cilvēks nezina, to tikai es tev saku.

Asaru pilnām acīm viņa paķēra no loga pudeli un pielēja glāzi. — Dzersi?

Sāpīgi viņš sarāvās. — Nē, pateicos!

Viņa izdzēra to pati — Man nav neviena tik žēl kā tās nabaga mātes. Tu viņu vairs nepazītu, kāda viņa tagad izskatās! Tu zini, ka arī Sausēni... tie tagad sveša rokās. Istabā viņai tur nav pajumta, un tādēļ viņa dzīvo labāk pie manis, palīdz man strādāt un uzrauga manus bērnus. Un tad vēl tas tēviņš ēd viņu katru dienu, ka viņa man maz līdz iedevusi. Viņa jau visu atdevusi, kas tai ir, pēdējo kreklu no muguras... vairāk viņa tagad nespēj kā to pliku dzīvību — — —

Jānim tas griezās caur sirdi, viņš nesamanīja, kā viņu apmierināt. — Nu, nu, neraizējies... es ar Sausēnu vēl drusku tās lietas dēļ parunāšu.

Sāpīgi galvu nogrozījusi, viņa nopūtās. — Redzi, kādus viņa labus znotus dabūjusi?! Pati vainīga! Viņa sen atzinusi, ka tevi ienīdusi nepareizi, un ka Dievs nu viņu piemeklē par viņas grēkiem. Vai es toreiz domāju... pie mana prāta tagad! Bet biju jauna un muļķe, ticēju visu, ko viņš man stāstīja, klausīju mātei. Nē, Jāni, mūsu starpā tam nekad nevajadzēja notikt, nē.

Dziļi pietvīkusi, viņa to uzlūkoja, ka viņš nobijās, un karstas tirpas viņam pārskrēja pār muguru. Vai tā viņa tuvošanos neiztulkoja citādi? Vai apraktā jaunības mīlestība varētu atkal atgriesties un piecelties no kapa?! Šīs domas viņu padarīja nemierīgu. — Nedomāsim vairs par jaunības sapņiem! — viņš dzestri iesaucās. — Skaisti jau gan viņi ir, bet mums taču tā vienam, kā otram jādomā par nopietnākām lietām. Vai zini, Grietiņ, ka arī Brīvnieku ozoli tagad nocirsti, aizvesti sen projām

un istrādāti. Visas tās mīļās zīmes, ko mēs tur ar nazi mizā ierobojām, visas tās liesmojošās, caururbtās sirdis tagad guļ varbūt kāda žīda malkas šķūnī, varbūt jau sadedzinātas un iznīcinātas. Dzīve jau savā ziņā ir briesmīga, bet mēs tur nekā nevaram darīt, kas vienreiz bijis, nu izbijis un, ja esam prāta cilvēki, tad mums arī jāapmierinās. Tamdēļ jau gan varam palikt labi draugi, no visas sirds tev gribētu, Grietiņ, palīdzēt. Izteic man tavus apstākļus un neslēpj neko!

Viņas vaigs lēni paraustījās, viņa laikam saprata viņa domas. Taču ļaunā viņa arī to neņēma. — Kā citi var dzīvot tik labi un bagāti, — viņa pēc kāda brīža domīgi iesāka. — Es gan domāju, ka man tagad ies labāk, pieņēmu apkalpotājas vietu jūsu kantorī. Alga gan nav liela, bet es dabūnu prāvu dzīvokli pagrabā apakš kungu mājas, un man pašai vairs nebūs tik grūti jāmokās. Māte tur varēs ar veļu nodarboties arī turpmāk, es arī viņai palīdzēšu, cik atliks laika, un kur tas liels labums, ka mums malka vairs nebūs jāpērk par naudu. Labāk man katrā ziņā būs nekā tagad! Kaut tikai vīrs būtu cik necik cilvēks un raudzītu arī no savas puses ko nopelnīt!

Atkal viņa pielēja un iztukšoja glāzi, laikam nemaz pati nezināja, ka tā jau īsā laikā trešā. Viņš sēdēja tai blakām tikpat kā uz oglēm. — Es gan arī varētu viņam kādu darbu dot, manā varā tas stāv! Uz placi latiņas palasīt vai fabrikā kādu vieglāku darbiņu — astoņdesmit kapeikas pa dienu nopelnīs.

— Astoņdesmit kapeiku pa dienu! Ak tu manu dieniņu, — kur es tagad pie tā varu nākt!? Bet tu viņu gan pie darba nepiedabūsi, viņš jau par lielām lietām vien runā.

— Parunāsim ar viņu nopietnāk! To vieglu darbiņu viņš gan kādu laiku varēs pastrādāt, un ja labi izturēsies, varēs dabūt arī labāku vietu. Pirmais grūtums katram jāpārcieš. Ak Tu mans Dievs un Tēvs, zelta gredzeni jau vis nenokritīs. Par tavu vīru es gādāšu, Grietiņ, viņam tikai vajadzēs strādāt! Tā nav nekāda nelaime, arī es savā laikā esmu bijis strādnieks un vēl tik smagi, grūti strādājis. Vai tu neatceries tos laikus?

Atkal viņa pietvīka līdz ausīm. — Kā ne... atceros it labi, kad toreiz ienāci mūsu veikalā un mēs tevi nemaz nelikāmies pazīt. Man nenāca ne prātā, ka mūsu lepnā dzīve... ka mums parādu vairāk nekā matu uz galvas. Jāni — un tu mums visu to piedod, tu neņem to nemaz ļaunā! Tu esi savāds cilvēks.

Klusu viņš pie sevis ļaunojās, ka aizskāris atkal viņas vārīgo vietu, jo viņa taisījās atkal jau teju, teju raudāt. — Neaizkustini vairs vecas lietas un nedomā vairs par tām, Grietiņ, tevi lūdzu! Zinu, ka tev gājis diezgan grūti, un viss lai ir piedots un aizmirsts! Un cik vien manos spēkos stāvēs, tik gribu jums palīdzēt. Tikai neiztulko to aplam, negribu, to darīdams, jūs aizskart, gribu jums palīdzēt no visas sirds! Vienu lietu tādēļ sacīšu tev acīs, negribu slēpt, kas man pie tevis nepatīk... es tevi lūdzu, vai tu nevari bez tā iztikt?

Piesarkusi tā uzlūkoja pudeli un glāzi, viņa saprata, ko tas domāja. — Grietiņ, man par patikšanu! — silti saķēra tās roku. — Tās jau ir nāves zāles, ko tu iezīd, kā tu tā — nē, tas tevi novedīs galīgā postā! Vai tev grūti to atstāt?! Nevar būt... laimīgu tas vēl nevienu nav darījis. Tā tu varētu galīgi pagrimt, un man vēl vairāk sāpētu sirds. Nē, nē, Grietiņ, atstāj to!

Iecirtusi galvu krūtīs, viņa smagi elpoja, un, kad viņš tai gribēja izņemt pudeli no rokām, tā it kā aizskarta pretojās. — Liecies mierā! Tu arī manu pēdējo prieku un apmierinātāju gribētu atņemt. Es zinu, cik tā ir laba zālīte, kad esi izsalkusi, piekususi, vai kad tev ir smaga sirds! Papriekš es brīnījos par citām sieviņām... viņām negāja labāk kā man, un viņas tik kuražīgas, jautras un priecīgas. Vēlāk to dabūju zināt. Āa, kad tev pie grūta darba sirds krīt vai ārā un tu to vari piesiet! Un es jau arī nevienam nekāda ļaunuma nedaru, kad es savu gdāzīti iedzeŗu... vīrs gan, tas dauza mani un māti.

Noskumis viņš nogrozīja galvu. — Tad tik lielas lietas tu jau no tā reibinātāja turi?! Tavu dvēseli viņš gan nomāks, tavu veselību izpostīs, bet tavu likteni negrozīs un tev arī nepalīdzēs. Tici man! Apdomā, Grietiņ, ka tu esi sieva un māte!

Viņa bija kā pārvērtusies un viņu spītīgi uzlūkoja. — Tu tikai esi lepns, tu mani vairs neieraugi! Savās labajās dienās, kad es vēl biju veikalā, es arī iedzēru vīnu un smalku šņabi, un neviens neatzina to par piedauzīgu. Zināms, par tādām smalkām lietām jau vairs nevar domāt.

— Tu mani pārproti, nemaz neesmu lepns, man tevis ir ļoti žēl! Citādi jau tev to nesacītu, gribētu tev no visas sirds palīdzēt.

Viņa skaņi iesmējās. — Kad gribi man līdzēt, tad palīdzi man citādi. Dod labāk manam vīram kādu peļņu! Ko tu baidies par mani... tik traka tā lieta jau nemaz nav! Āre kur nāk mans bikus... nāc šurp, nāc! Aprunājies ar kungu, ka vari dabūt kādu darbu.

Žiglemanis arī grīļojās uz saviem nošķiebtajiem zābakiem šurpu, bet acis tam bija vairāk uz pudeli sievas rokā nekā uz direktoru. — Labdien, labdien, Brīvniek, — viņš tomēr draudzīgi apsveicinājās, — runājat ar manu sievu. Maza kaza! Kā tad šiem tur uz tām zemēm iet? Lielajiem saimniekiem jau atkal dažam labam mājas izķīlātas. Āa, lai nu mācās strādāt un virtšaftēt! Kā mums te pilsētā jāmāk iztikt un cauri nākt, un tomēr jādzīvo. Sieviņ ielej man ar kādu šņabi!

Ļauni viņa to uzlūkoja caur pieri, un likās, it kā nebūtu viņa vārdus dzirdējusi. Viņš apsēdās. — Jā, nu redzat, Brīvniek, kā man ar tiem radiem iet... izkampa tas Dimza tikpat kā zaglis man tos Sausēnus! Man jau vēl vairāk būtu uz viņiem rekte, mana sieva taču vecākā māsa. Es jau viņam tāpat varēju tos tūkstoš rubļu izmaksāt. Un man vēl sievas māte jābaro! Maza kaza... iedzersim kādu šņabi!

Bet viņa tam spītīgi atrāva pudeli. — Ātri gribēji... tev jau! Tas vien tikai tev rūp! Kungs negrib vis, ka dzer... aprunājies labāk ar viņu, kā ir ar darbu.

Žiglemanis balti vien uz viņu noskatījās, un, ja direktors te nebūtu bijis klāt, viņš droši vien tai būtu iespēris kādu duņķi ribās. Tagad viņš tikai pārgudri nosmējās. — Tādi jau tie sievišķi ir... viņiem arvien liekas valodas. Cik viņiem tā prāta, jāteic, kā vistas kājā gaļas... vai nu viens šņabis šurpu vai turpu. Tpvī! Nu jums, Brīvniek, tagad itin labi iet? Kas tad nekait spēlēt par kungu un paņemt labu algu! Ar mājām uz zemēm jau neiet vairs nekurp un ar vīnūžiem te Rīgā arī pavisam bētē. Sadzer tev simtus uz steņku, ko darīsi — izsūdzēt nevari. Jā, kad tā tiek par direktoru, tā ir cita

lieta. Maza kaza... man arī zināmas vairākas labas vietas. Vienā tikai pats principāls aizbraucis uz ārzemēm un nāks mājās pēc kādiem mēnešiem. Tad tā man ir tikpat kā rokā! Pie sava drauga Lāpja magaziņā es arī varēju tikt par buchhalteri, bet ar draugu tas nav tā, un tad man arī nebija tik daudz kā ielikt to zologu. Kur lai ņem?! Cik es tur no sievas puses dabūju, tikpat kā nemaz, un otrs patur visu māju! Vai Sausēni desmittūkstošu vien vērti? Bet es tā mierā vēl nepalikšu... iešu pie advokāta.

Direktors beidzot nepacietīgi sāka braucīt matus. — Nu jā, draugs, to jau uz priekšu vēl visu varētu darīt, Bet es domāju, kamēr jums nav vēl tā lielā vieta, jūs varētu pamēģināt pie mums fabrikā.

— Zināms, ka varētu, — viņa sapīkusi piebalsoja, — vai tādam lācim spēka trūkst! Visas dieniņas brīvā novazājās.

Žiglemanis par šo piedāvājumu skrullēja ērmots ūsas.. — Jā, kad būtu kāda vieta pie uzpasēšanas, — kāpēc tad ne! Bet sieva mācas man arvien virsū, lai es eju prastus darbus strādāt. Man, mācītam cilvēkam, — vai tā ir gudrība! Kad principāls pārbrauc no ārzemēm un dabūn to zināt, vai viņš tad man vairs tādu vietu dotu?! Es pastāvu tagad labāk brīvā... kas man nekaiš tad vēlāk paņemt piecreiz tik lielu algu! Un vajadzīgs ir. Tik daudz ēdēju, sieva bērni un sievas māte arī jābaro! Maza kaza — būs man mazākais simts rubļu pa mēnesi.

Bet nu arī viņa vairs nevarēja valdīties un drāza vaļā. — Simts utu tev būs... kur tad tev tas kantoris ir? Tur stūra vīnūzī. Tur tu noguli visas dienas, ja neguli mājās! Tev vieta — apkaunies, apkaunies melojot — tu mātes

barotājs! Labāk saki, ka māte baro tevi... vēl neesi mārciņu maizes mājās pārnesis. Bet to es tev saku: darbs tagad ir, un, ja tu man tagad nestrādāsi, ne kumosa maizes es tev vairs nedošu! Tad zini, ir beigas... es neiešu vairs tevis dēļ kārties augšām! Āa kundziņ!

Bez žēlastības viņa izklāstīja direktora priekšā visas sava vīra vājības un netikumus.. Tas bolīja ļauni acis, bubināja ar lūpām, iegrūda tai allaž sānos un, visādi zīmes dodams, gribēja viņu apklusināt. Bet nelīdzēja nekas, viņa vairs nebija pielūdzama. — Āa, kundziņ man, tagad mēs uzvilksim citādu meldiju... tagad gadījies cilvēks, kas par mani arī redz! Visu, ko tu man esi darījis, tagad es runāšu. Līdz šim esmu klusējusi, bet bet tagad es runāšu! Tu apdzertā nelaime, tu dienas zagli, tu manu mūžu jau nelaikā esi apēdis! Brauki, brauki tās ūsas, kā tāds suns! Tagad mēs runāsim citu valodu. Ja tu man tagad nestrādāsi, ne maizes kumosa vairs! Un šņabi — ne paost!

Žiglemanis palika vaigā bāls un sarkans... nagi vien viņam niezēja sievu piekaut, un iemesls uz to bija tik izdevīgs ka reti kad! Savā sirdī viņš arī zvērēja to viņai atdarīt, tagad viņš neiedrošinājās. Allaž viņš pašķielēja sāņus uz direktora plecīgo stāvu... viņam bija no tā bail. Negribošam viņam bija jārāda laipns vaigs un jāsmīn. Un beidzoto, kad tas vairs nepavisam nevarēja glābties, arī viņai jāpiekrīt. — Nu tad jā jele, jā jele, es jau varu arī strādāt! Ja tu gribi un kungs grib, maza kaza, man jau nav žēl! Es tikai gribēju zināt, kas tas par darbu ir. Jāaprunājas. Tā jau, Brīvniek, tie sievieši ir... tikpat kā mazi bērni. Kas — es jau varu arī strādāt... nemaz jau neesmu, sieviņ, tev pretinieks! lelej man kādu lāsīti!

Viņa arī apmierinājās un izlēja tam visu, cik tai vēl pudelē bija. — Es jums nezin ko dotu un maksātu, ja jūs man to tēviņu varētu iztaisīt par cilvēku! Vai, vai, ko esmu ar viņu izcietusies! Paldies, simtkārt jums paldies, ka neesat mani, nabaga sievu, aizmirsuši! Kā man nav gājis... man daudz vēl tev, Jāni, būtu kas jāsaka, bet jājiet tagad uz ķēķi. Jāsāk domāt par nakts maltīti, un tās zosis jau vienas nekā nevar. Bet es atnākšu atkal... tu jau vēl te būsi.

— Varbūt gan, — viņš it kā pa miegam attrauca, Žiglemanis par šādu savas sievas draudzību ar direktoru palika modīgs un ieplēta muti. Viņa to vēl ar īdzīgu skatienu nomēdīja un tad streipuļojošiem soļiem aizgāja. Tur jau citas nāca viņai pretim un meklēja Žiglemanīšu!..

Saprotams, ka arī viņas vīram vairs vienam ar direktoru kopā nebija omulīgi ap dūšu. Tas nesacīja vairs ne vārda, Žiglemanis skatījās, uz viņu sāņus, tad aizlavījās projām.

Tā Brīvnieka Jānis palika atkal viens savā stūrī un domīgs noskatījās uz jautrajiem dejotājiem, starp kuŗiem tagad atradās arī brūte un brūtgāns. — Vai viņi laimīgi? — tam uzmācās jautājums. Rādījās. Laimība mirdzēja no viņu acī. Kā lai tas būtu citādi, kad ap viņiem tik daudz jaunas, dzīvas asinis — laimīgā jaunība! Visapkārt līksmas un jautras sejas, visi baudīja šos svētku priekus ar īstu sajūtu. Viņus jau vēl nekas nenospieda, nebija aizskārusi dzīves aukstā roka, negulēja nekas uz sirdsapziņas. Viņiem vēl nenāca prātā, ka pasaulē smaidi tiek atriebti ar asarām, prieki ar bēdām, raizēm un sirdēstiem. Nē, šovakar viņš jau bija

dzirdējis pavairāk, šausmas sagrāba viņa sirdi... viņam bija jāsadreb.

Viņa solījās nākt atkal atpakaļ... nē, nē, viņš nedrīkstēja to te vairs sagaidīt. To iedomājoties vien, viņš jau jutās it kā pie kāda grēka pieķerts. Un vēl necik sen viņš bija sapņojis par savu jaunības ideālu... tagad rūgtā patiesība atklājusies visā savā kailumā... pēdējie rožainie miglas mākonīši no jaunības atmiņām izkliedēti. Spilgti smiekli noskanēja viņa sirdī un viņu izzoboja, un tomēr viņš nevarēja atsacīties no līdzjūtības pret šo nelaimīgo radījumu. — Vai viņai vēl iespējams piecelties? — šis jautājums viņam dūrās kā nazis sirdī, par nelaimīgo zūdījoties un baiļojoties.

Bet šovakar viņš te ilgāk vairs nevarēja palikt... to viņš it labi saprata. Drīz vien tas bija uzmeklējis brūtes pāri un no tā atvadījās. Tie par to bija ne mazum pārsteigti un jutās aizskarti. — Tik ātri jau?! Vai jums, kungs, nav pie mums pēc prāta? Kādēļ jūs gribat mūs atstāt?

Pateicos jums par visu labu... man viss ir bijis pēc prāta. Un, ja es, Kristap, tavās kāzās nevarēju būt tik jautrs, kā solījos, tad tā nav tava vaina. Būšu jau laikam savus priekus pārdzīvojis. Ir bijuši laiki, kur esmu tikpat jautri dejojis, kā visi tavi brūtgāna brāļi un brūtes māsas.

Kristaps vēl gribēja tiepties, bet brūte, kā jau sieviete, noprata īsto iemeslu un ko viņš gribēja sacīt. Viņa jau toreiz dzīvoja Sausēnos par meitu, kad saimnieku Grietiņu apprecēja Žiglemanis un jaunais Brīvnieks pēc tam atstāja mājas. Klusu viņa spieda viņa roku un neaizturēja viņu vairs.

Muzikants apturēja deju un spēlēja viņam maršu, brūtgāns izsteidzās viņam jau pa priekšu tumšajā sētā uzpurināt fūrmani. Ļaužu aiz logiem bija saradies milzums, un direktors nomanīja starp ziņkārīgiem daudzus no saviem strādniekiem. Arī Žiglemanis bija tagad viņu pulkā un, kamēr kučieris piebrauca, viņš dzirdēja to lielāmies:

— Nu, puiši, drīz jūs būsit apakš manas pātagas! Man robs ir zināms... jums par uzpasieri! Vai nemanīji, ka direktors ar manu veceni vien visu vakaru runājās?! Haha, vai man žēl! Šis lūdz mani: "Nāc pie manis un pārskati tos ļaudis fabrikā!" Es nu vēl negribu, negribu, bet ņem šie abi ar manu veceni man sadod tādu braciņu. Un, kad es labi apdomāju, ir jau riktīgi. Kad man dod labu loni, hahaha... nevajag būt muļķim.

Brīvnieks pa tam jau bija ticis ratos. — Brauc! — viņš uzsauca fūrmanim, un rati tumsā aizripoja. Palika viņiem aiz muguras vecā dēļu sēta, spožas uguntiņas, uz priekšu dzeltenajā spocīgajā klajumā! Arvien tālāk aiz muguras palika harmoniku žīgošana, un beidzot tā vairs nemaz nebija sadzirdama. Bet Jāņa sirdī žīgoja vēl arvien joprojām. Kauns, žēlums un dusmas jaucās viņa krūtīs viens caur otru... kamdēļ tad viss tā noticis, kādēļ tas nevarēja citādi būt!.. Jā, citādi... uz rokām viņš būtu to caur mūžu nesis, "līdz nāvei", kā bija zvērējis, un tagad, kur nu viņš zināja viņas nelaimīgo likteni, viņam bija no tās jābēg.

Smiltis nāca arvien dziļākas... soļiem zirgi brida pa tām līdz skrumsļiem, viņš ieskatījās, ka bija iebraukuši pavisam svešā apgabalā. Te viņš, kā zibeņa trāpīts,

saduga — viņš jau bija vēl ko zvērējis! Nelaimīgā jau tagad bija viņa "nabaga māsa" un tās vīrs viņa "nabaga brālis", šīs saites viņš nedrīkst saraustīt un atstāt viņus savam liktenim. Nost ar jūtelīgajiem sapņiem, dzīve ir par nopietnu! Viņa pienākums ar visiem spēkiem censties, ka tie top atkal par apzinīgiem, krietniem sabiedrības locekļiem, kas prot paši stāvēt uz savām kājām. Un, ja tas viņam neizdotos, tad mazākais tas grib viņu likteni atvieglot, tā kā viņš reiz, uz debesīm roku pacēlis, ir devis savu vārdu. — Griez atpakaļ, kučier, — viņš stingrā balsī sacīja, — mēs esam nomaldījušies.

Devītā nodaļa VIENS SOLIS UZ PRIEKŠU, DIVI ATPAKAĻ

Vairāk mēnešu aiztecējis. Karsta vasaras saule ar saviem zelta stariem mazgā nedzīvās ielas un nedzīvās mājas, un dārzos — tur visa dzīvā daba trīc no viņas dedzīgajiem skūpstiem. Kvēlošais dzīvības spēks iespiežas katrā šķiedriņā un katrā audiņā. Un cilvēki — liekas, ka viņi visi smaidītu. Mīļā Dieva saulīte jau spīd pie debesīm visiem, viņa pieder tiklab bagātajam kā nabadziņam.

Viņa mēģina arī ielauzties pagraba dzīvoklī zem Brieža fabrikas kungu mājas, bet velti! Vēl viņa ir rīta pusē, kur priekšā dārzs un taisni gar pagraba logiem aizstādīti biezi krūmu puduri, lai mājas "fronte" jo jauki izskatītos no ielas puses. Gala lodziņš atrodas ziemeļa pusē; to viņa nekad nesveicina. Vēl viens ir otrā pusē, bet tad saule pašos dienvidos un nav piemīlīga. Lodziņš bieži vien jāaizklāj līdz tā aizslīdējusi pavakarē, bet tad drīz vien viņa dod šai dienai ardievas un aizslīd aiz augstajām koku stāpelēm.

Gaiss iekšā tādēļ mitrs, ar savādu pelējuma piegaršu, kuŗai jāpieron, lai to paciestu. Citādi dzīvoklis diezgan plašs, un to tagad apdzīvo Žiglemaņu familija. Ir dzīvojamā istaba un priekšā vēl plaša telpa, kur Grietiņas māte, citreizējā Sausēniete, var nodarboties ar veļas mazgāšanu. Un viņa piekopj čakli šo amatu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Silti garaiņi paceļas no

viņas baļļas un rasina apbūbējušās sienas, kuŗas tad dažureiz asaro tāpat kā viņas tumšās, izraudātās acis. Bet viņa jau nekā nesaka, reti kad vārdu ieminas... izrādās, ka viņa tīri būtu atradusi no runāšanas. Par savām telpām viņa laimīga... rudenī, kad laiks būs slikts, viņa cer veļu tepat žāvēt, un malka nekā nemaksā. Taču Dievs beidzot apžēlojies, un viņas bērnam sāk iet labāk.

Šodien veļas baļļa pārklāta ar drēbi un stāv mierā, jo ir svētdiena. Visa saime atrodas dibenā, dzīvojamā istabā. Grietiņa jau sen uzcirtusies svētdienas apģērbā, apvilkusi necik sen pagatavoto jauno pelēko kleitu, un viņas priekšauts balts kā sniegs. Ilgu laiku jau viņa lūkojas domīgi dārza pusē caur lodziņu, it kā tur aiz biezajiem krūmiem gribēdama noķert kādu saules staru. Lai gan mātes acis ir tumšas, viņa tomēr nomana, ka meitai jaunais uzvalks ļoti labi piestāv, ka viņa ir ļoti atplaukusi, un vaigi viņai zied atkal kā magonei. Tomēr pēc saules gaismas viņa mazāk izsalkusi, jo cauras dienas atrodas ārpus šī gaisa, tā kā vasaras karstums viņas vaigu galus iededzinājis pat drusciņ brūnus. To māte neatmin, kas meitai sirdi grauž. Ilgu laiku viņa stāvēja kā sastingusi, sārtums un bālums vaigos mainījās, acis mirdzēja, un krūtis dziļi un asi elpoja. Viņa redzēja tur aiz kokiem jauno direktoru Jāni Brīvnieku.

Šodien jau pats fabrikas īpašnieks pārbrauc no ārzemēm. To viņš bija paziņojis un rakstījis arī direktoram, ka ļaudis vajag pamielot. Tie par to aiz prieka bija upurējuši savu šīs nakts miegu un jaunā direktora vadībā uzcēluši viņam greznus goda vārtus. Patlaban viņi tos bija pabeiguši, un direktors ienācis dārzā tos

aplūkoja notālēm un viņa, — viņai bija tā laime, ka varēja slepeni aplūkot viņu. Sirds pukstēja ātrāk, asinis ritēja straujāk, un viņš nekā nemana.

Arī Žiglemanis, kas ilgāku laiku bija gulējis slims ar kāju, nevāļājās šorīt tik ilgi pa gultu kā citām dienām. Atsviedis savu ķeģi, viņš cilpoja ārā un cilpoja iekšā, un baltu vien spļaudīja. Viņa acis vilka uz otru pusi. Tur ruļļu galā uz tukšā tilta bija nostādītas alus mucas, tāpat no dēļiem sasisti plaukti, pilni ar brandvīna pudelēm un uzkožamiem. Kur tik liela iedzeršana, tur viņš neparko vairs ilgāk negribēja palikt gultā, jo tad jau viņš nedabūtu ne surbas. Ilgi jau tas nav dabūjis ne paost. Velns viņu zin, kādēļ viņa sieva vairs nemaz nedzēra... griez tu visas malas apkārt, ne lāses brandvīna neatradīsi! Ka jau nu drīz pārbrauktu un dzeršana vienreiz sāktos!

Māte priecājās, ka viņš nu drīz atkal varēs strādāt un meitai būs vieglāk. Acis viņai sāka asarot... tā iegādājās, kad strādnieki pārnesa znotu no fabrikas ar salauztu kāju. Kā viņš, nabadziņš, kliedza un brēca! Ak tu Dieviņ, skaidri kā savu nelaimi būtu meklējis, jo pats bija gribējis fabrikā un fabrikā... Kā tur jāuzmanās... un ārsts, sienot lūzumu, bija ļoti sapīcis. Bija saodis pie viņa stipru brandvīna smaku. Visu laiku, kamēr viņš gulēja slims, meita to viņam kala acīs, tā kā vecenītei metās tīri viņa žēl.

Nomazgājusi mazo Jūlīti, viņa apģērba bērnam svētdienas drēbītes... acis asaroja un asaroja, šī meitenīte jau nu viņiem bija pēdējā, un māte tādēļ nezināja, kā viņu izturēt. Priekš kāda gada viņiem nomira vidējais puisēniņš, — bija tāda vārga radībiņa, un varbūt Dievs darīja labi, to pieņemdams pie sevis. Bet kad viņi

ienāca te, tad arī mazais Jānītis sāka sirgt. Sāka klepot un klepot, — no sākuma viņi to neuzskatīja par ko bīstamu, bet vēlāk jau bija par vēlu. Tad nāca dakteris katru dienu un citu dienu divi dakteŗi, tomēr, kad jau par nāvi nolikts, ko tie vairs izdarīs! Meita gan, nabadzīte, cauras naktis sēdēja pie slimā gultiņas un arī dienā no tās neatkāpās, cik vien tai dienests atļāva, un viņš tomēr nomira, un viņas kliegšana to nevarēja no miroņiem uzmodināt. Vai — viņa iegādājās šīs bēdu dienas! Meita dauzīja galvu gar sienmaļiem, un rādījās, ka viņa būs zaudējusi prātu. Tikai Brīvnieka jaunskungs viņu dabūja daudzmaz pie prāta, un tad, tad viņa atdzērās. Lai Dievs viņam to atmaksā, tas visiem tik daudz palīdzējis! Palīdzēja izrīkot bērītes, palīdzēja iegādāt viņiem vienu otru mantas gabalu. Viņiem jau tagad daži krēsli, galds kumode ar spoguli un pie sienām dažas bildes... tas viss nācis no jauna klāt. Un viņš nemaz nav lepns. No bērītēm viņš gandrīz tos katru vakaru apmeklē, atnes Jūlītei, atnes meitai grāmatas lasīt. Viņiem paliekam sader valodas kopā, un dažureiz viņš te paliek visus vakarus. Negribot viņai tad jāiegādājās veci laiki, kur viņš viņas meitas dēļ mira vai nost... viņas acis tad asaro un asaro.

Žiglemanis iesteidzās atkal patlaban no āra. — Tā tik nu būs šodien dzīve! Fabriķnieki un nosčiki sametuši kopā naudu un pastellējuši arī mūziku. Tie uzraus kungam maršu, lai dakstiņi trīc, pēc tam būs dancošana uz tilta. Nāk sievas, nāk meitas, maza kaza, lai puikas izlaiž kājas, mēs, vecākie vīri, iedzersim.

Kad neviens neatbildēja, viņš piestājās pie loga un lūkojās kāri uz ruļļu galu. — Kad nu drīz pārbrauktu...

glaunais kučieris nomazgājis ratus, ka mirdz vien, un Līkais būšot braukt pretim uz bāni. Maza kaza, varētu jau arī tagad dot kādu lāsīti iedzert! Kad jau kungs ir to novēlējis, tad viņam vienalga, kad to dzer. Bet ko tu darīsi ar tiem mazajiem sunīšiem, tie tev arvien priekšā! Jāgaida taisni, kamēr viņš pārbrauc un apsveicinās, un tad tik... Maza kaza, vadzi siev, dod priekš kociņa! Dūša krīt pavisam laukā.

Viņa vēl arvien sapņoja pie otra loga un, kā iztraucēta un izbiedēta, viņu īgni uzlūkoja. — Tpvh, tu pagāns! Es tev kociņu... ātri gribēji! Esi jau sagulējis pāra mēnešu bez darba... labi, ka tev vēl dodu rīt, ne vēl tavā rīklē gāzt.

Žiglemaņa acis ļauni iezibējās, un rokas savilkās dūrēs, bet tad savaldījās, jo zināja, ka tā nebūs labi: — Ko tu man met tik daudz priekšā, — esmu jau tā apnicis tik ilgi bez darba! Vai es to nelaimi meklēju, — tu mani šinī ciberijā (Sibirijā) iegrūdi. Kaut es šo nolādēto fabriku ne savās acīs nebūtu redzējis! Manu bērnu viņa apēda, manus locekļus viņa apēda, es labāk ellē būtu iegājis! Vai es, smalks cilvēks, esmu radis prastus darbus strādāt... krīt tev reda virsū, brīnums, ka vēl nenosita.

— Labāk jau arī būtu bijis! Būtu viens palaidnieks mazāk, kas Dievam dienas zog. Nevarēji strādāt placī pie latiņu nešanas? To vieglu darbiņu jau katrs bērns var strādāt... Bet tev ir drusciņ palocīties nācās grūt.

— Jā, kad mani tur visi turēja par nerru, un Ruģis laiž virsū nosčikus, lai mani zobo. Vai es priekš viņiem kāds puika būšu, kad viņi mani par puiku saukās! Ruģis man nevar piedot, ka es to neielūdzu toreiz savas meitas krustībās, bet, maza kaza, ko viņš man var padarīt!

Redzi, ka nu atkal sākšu pelnīt... grūti man gan ir, kāja pavisam stīva, bet vai domā, ka man labā diena tik ilgi bez darba nostāvēt? Esmu jau tīri savu jēgu apnicis. Maza kaza, atdošu tev visu daļu daļām. Dod, sieviņ, priekš kociņa! Man ir tik slikta dūša, ka sirds vai krīt laukā.

Mātei metās viņa žēl. — Nu dod viņam, meit! — tā līdzcietīgi ieminējās. Tas bija pirmais vārds, ko viņa šodien runāja.

— Es viņam! — Grietiņas acis dusmīgi iemirdzējās. — Nē, māt, drīzāk viņš no manis dabūs pa ļocku nekā priekš brandvīna. No tā velna vēl neviens nav paēdis.

— Vai tā nu ir prātīga valoda, sakiet jūs, māt, paši! Vai darba cilvēks var tā bez savas lāses iztikt? Āre, senāk viņa pati dzēra, kad tai bija grūti jāstrādā, bet nu ir cienmāte. Izdzīvojas kā pa svētdienu! Vai viņa zin, kāds sods viņas vīram pie darba jāiztur, — viņas dēļ lai tas karas vai augšā. Ne tik daudz kā lāsīti nenovēl! Man, mācītam cilvēkam... labāk es būtu ellē iegājis.

Māte sāka meklēt pa kabatām, Žiglemaņa vaigs tīri atplauka. Viņa tur salasīja sīkas naudas diezgan. Te sieva metās starpā un kampšus mātei naudu no rokām izkampa. — Ne pilītes vairs... lai paliek maizei! Viņš negrib vis ka dzeŗ.

Žiglemanis atkal grasījās viņai ar kulaku. — Viņš, viņš, — tas mēdījās, — kas tad viņš tāds ir?! Kad tu mani nebūtu iegrūdusi šinī ciberijā, es būtu tāds pats buchalteris! Vai viņš man ko par velti dod... man sūri, grūti jāstrādā.

Viņa bija saslējusies kājās un pietvīkusi savu vīru uzlūkoja. — Tu viņam jau tik daudz esi darījis nepatikšanu

un raižu, tu, tu, tu to nožēlosi! Pa vārtiem tevi izvadīs, ja tu nelabosies. Tu, nodzēries zofka, esi par kaunu man un viņam. Kad tu arī labāk pavisam būtu nosities!

Un, it kā nāvīgi aizskarta un ievainota, viņa skaļi iešņukstējās. — Grietiņ, Grietiņ, kam nu iesāc! — māte metās pulkā. — šodien svētā dienā, lai jau arī Arnolds iedzeŗ kādu lāsīti, kad viņam slikta sirds. Vienu lāsīti... no tās jau nepiedzersies.

— Nu sakiet, māt, paši, vai viņa tagad tīšu dēku neiesāka! Sakiet, vai viņa mani, slimu cilvēku, negrib pavalkāt? Maza kaza, kad jau uz tam esi izgājusi, kādēļ nenositi mani, kamēr es slims gulēju?.. Tad es tev pretim nevarēju atturēties. Vai tā ir sieva, vai tā ir sieva?! Viņai tas vācietis ir vairāk nekā pašas vīrs! Un vai viņš nedzer... paskaties tikai kādreiz "Paviljonā"... nepietiek vis ar vienu vai divām pudelēm vīna vien. Skaties, kur cienmāte, viņa par savu vīru vairs nekā negrib zināt... Man jau nav žēl... kādēļ negāji pie viņa, es toreiz būtu apņēmis bagātu sievu un būtu pavisam cits vīrs. Maza kaza, atdod to naudu! Tā nav tava!

Viņa jutās kā pie kāda grēka pieķerta un tomēr negribēja zināt, ka viņai netaisnība. "Savu vīru", tai iedūrās kā nazis sirdī, — viņa jau vairs lāga nevarēja to uzskatīt. Drebošām lūpām tā nosvieda naudu pie viņa kājām. — Še, ņem, un projām no manām acīm, apžēlojies!.. Tu, tu — — projām no manām acīm... šodien nerādies!

Viņa sabruka asarās. Blēdīgi smīnēdams, Žiglemanis steigšus salasīja izkaisīto naudu un bija pa durvīm

laukā. Maza kaza, viņš dabūs tagad iedzert. Māte palika mēma kā zivtiņa... acis asaroja un asaroja. Viņa zināja, ka tādās reizēs nelon ar meitu runāt. Viņas sāpīgā šņukstēšana tai tomēr gāja caur sirdi. Kas viņai notika, kā viņai līdzēt? Nu jau varētu dzīvot tīri mierīgi un laimīgi... sava dienišķa maizīte ir... tīri mierīgi un laimīgi. Kas tad viņai kait?..

Kas viņai kait, — to nabaga sieva pati nezināja pateikt. Viņa bija nelaimīga. Kopš ilgāka laika kādas slepenas liegas jūtas bija modušas viņas sirdī, kas atdabūjusi dzīvību, pukstēja no jauna... tur kaut kas sakrājās arvien vairāk un vairāk, ko viņa krūtīs vairs nevarēja noslēpt, un tās draudēja pušu sprāgt. Kad viņa pacēla acis un palūkojās atkal caur logu, viņa nebija tur vairs, šī mīļā, labā cilvēka. Sirds liegi iesāpējās, meklējot viņu tukšajā dārzā. Viņš jau bija viņas dieveklis... nekur viņa nebija tik laimīga kā viņa tuvumā. Un tomēr, viņu uzskatot, tai dažreiz aptrūka elpa, karstas asinis pārlija pār visu miesu un sirds kā iztrūcinājusies trīcēja. Un kad viņš runāja, kaut arī tikai dzestrā veikala balsī nodeva viņai savas pavēles, tad vaigi viņai dega kā ugunī. Ko viņš sacīja, tas bija evaņģēlijs, ikkatru vārdu tā nokampa kāri no viņa lūpām. Nekad viņai nebija tik labi kā tad, ja varēja viņam darīt ko par patikšanu, viņam kalpot, izpildīt uz mata viņa pavēles, un tomēr viņš tik maz no viņas ko vēlējās un viņu neapgrūtināja.

Viss tas par maz, par maz, un tikai tagad viņa noprata ar sirds sāpēm, cik ļoti daudz tā zaudējusi! Pagājība viņai atvērās kā vaļēja grāmata. Viņa jau reiz savas rokas bija likusi Jānim ap kaklu un viņa lūpas skūpstījusi, kā lapiņa pieglaudusies pie viņa krūts. Kas viņai

tos vairs var atdot?! Kādēļ viņa šo lielo laimi izspēlējusi? Kuru viņa par to var apsūdzēt? Sirds pārmetumi sāka viņu durstīt. Tikai tādēļ, ka viņa nebija šim rokām uzticējusies, bistījusies no nabadzības lāsta, un sirds tai dega pēc zīda drēbēm, vasarnīcas un greznas ekipāžas. Tādēļ viņa toreiz bija savu Jāni upurējusi, bet cik bargi tas viņai atriebts! Dienām bez maizes viņa stāvējusi, un tagad var teikties laimīga, ka tai ir ko grauzt un šis piepelējušais dzīvoklis. Tālāk viņa nekad netiks, jo pieķēdēta pie vieglprātīga palaidņa, kam nav ne sirds, ne jušanas. Tas viņai apriebies līdz kaklam, viņa to ienīst vairāk nekā savu ienaidnieku, bet ir sakalta ar viņu kopā važās un nevar šīs nelaimīgās saites vairs saraustīt. Ak, kādēļ viņš to atradināja no reibinātāja! Taisni tagad viņai vajadzēja miglas, kas pārklātu viņas prātus un apklusinātu liesmas, kas dega viņas dvēselē.

Sašutusi viņa iesāka raustīties, it kā gribēdama nokratīt šīs cietās važas, kas sažņaudza viņas kaklu un rokas. Kādēļ tas tā?! Vai viņa tāpat nav cilvēks, vai viņai tāpat nav tiesības uz laimi, vai viņa tāpat nevar pēc tās cīnīties un to izkarot?! Vai viņai nav tiesības to vissvētāko, kas slēpjas viņas krūtīs, savu mīlestību nolikt pie kājām tam, kuŗu viņa pielūdz? Asinis sakāpa ar joni viņas deniņos, viņa sakampa galvu. Bet uzreiz tik labi un tik labi... it kā viņas krūtīs būtu notikusi uzreiz pārmaiņa. It kā bez elpas viņa klausījās, kas notiek tagad viņas sirdī. Ausīs sitās tādas skaņas, it kā vaidoša krāce būtu uzreiz aizdambējusies, — čukstēdami sakrājās jauni, dziļi ūdeņi uz jauniem darbiem jaunām cīņām. Un kaislīgi viņas acis uzliesmoja... viņa vairs negribēja ciest, bet cīnīties.

***

Ārā pa tam mūzikanti jau uzspēlēja trešo gabalu, un ļaudis plūda uz fabriku šurpu kā skudras. Vīri, sievas, meitas un bērni, visi svētdienas drēbēs ģērbušies, visi līksmām sejām, ka nebija vēl aizkavējušies. Patlaban tikai vecais direktors izlaida ekipāžā pa goda vārtiem, viņš brauca lielajam kungam pretim uz dzelzceļa staciju. Lepni karogi gaisā plivinājās, ikviens no pienācējiem apskatīja pirms izgājušās nakts darinājumu un lasīja tur uz "pergamenta", ko eņģeļi turēja rokās: "Sveiks savās mājās!"

Un tad visi uz ruļļu gala, kur vēlāk notika ēšana un dzeršana, un arī divi stabi pacēlās augstu gaisā ar kroņiem un balvām. Tas bija vecā direktora iedoms, principāls vēlāk ļoti "amisēsies", noskatīdamies no balkona tos jokus. Gan stabi nebija tā kā "hungerkumeros" necilvēcīgi nosmērēti ar zaļajām ziepēm, tomēr gludi noēvelēti, ka, tiekot ar cilpu līdz viņu augšgalam, vajadzēja lielas izveicības. Stempelpuikas un mizu lobītāji jau tagad izmēģinājās, bet vaktnieki viņus dzina nost, jo lielskungs vēl nebija pārbraucis un svētki atklāti.

Tas labākais, protams, jau būs tas, kas tur plauktos un muciņās. Veselas desmit mucas Žiglemanis saskaitīja. Citi viņu par to sāka zobot. — Stājies nu tikai aiz stoikas un strādā nu! Ah, šodien krodziniekam labi, pie tik lielas dzeršanas tas labas biksas uzdzīvos. Nebūs vis vairs jānāk uz placi latiņas nest.

— E(v)s (v)savu (v)cen (v)preceju ar (v)septiņ (v)tūkstoš (v)rubļu, — otrs iesaucās, — vai e(v)s (v)toreiz (v)tāds vīrs (v)biju kā tagad. — Un tā viņi ņēmās cits aiz cita... šie ļaudis varēja it labi ar mēli izņemt

otram sirdi no krūtīm, Žiglemanis gan cietās, cietās, bet tad nevarēja vairs savaldīties. — Ko nu jūs muļķa ķerļi, zināt, vai es te ilgi uz plača strādāšu!? Tiklīdz nāks kantorī buchhaltera vieta vaļā, tad tā man ir rokā! Un tad es ar tādiem vīriņiem kā jūs nemaz vairs nerunāju. Kas man, mācītam cilvēkam, ar jums, dumjiem pačukiem! Kad mani vēl kantora kungi tā ierauga! Maza kaza! Bet, kamēr līdz tam, gluži brīvā stāvu, es pastrādāju kādu vieglāku darbu. Astoņdesmit kapeiku pa dienu jau arī nauda.

— Zināms, puikam pilnīgi diezgan, — kāds ieminējās, un tas bija Žiglemanim tikpat kā uguns pakulās. Par šo vārdu viņš bija gatavs katram krist krūtīs, un tā arī tagad viņš gribēja dabūt rokā savu zaimotāju, kas jokodams slapstījās aiz citiem. Te pakaļējie iesaucās: — St! direktors!

Patiešām — Brīvnieks nāca. Uzreiz viņi palika klusu, un kuri vēl nebija šodien ar viņu apsveicinājušies, tie noņēma godbijīgi cepures. Arī Žiglemanis, un tad novērsās kaunīgi sāņus.

— Ah, labdien, labdien, mīļais Žigleman, — tas viņu uzrunāja, — jūs arī esat piecēlušies!.. Nu priecājos no sirds, ka nelaimes gadījumam nav bijis nopietnāku seku. It viegli jūs būtu varējuši palikt uz visu mūžu nabags. Uzmanības pie tādiem darbiem nevar būt nekad par daudz. Bet ko nu jūs tagad iesāksit? Jums būs jāiet atkal atpakaļ uz placi latiņas lasīt.

— Jā, bet viņi visi mani zobo un par puiku vien saukā! — Žiglemanis aizbildinājās. — Un Ruģis, viņš ir ļoti slikts kungs, jā... viņš mani vēlētos apēst bez sāls...

— Nedodat viņam uz to iemeslu! Ja strādnieks pilda

apzinīgi savu uzdevumu, tad viņš, pēc mūsu tagadējiem fabrikas nosacījumiem, nevar dabūt ne ļauna vārda. Mēs aizstāvam katru, lai nevienam nenotiek pārestība. Bet, ja jūs palienat zem stāpeles un guļat vai darba laikā zogaties uz vīnūzi, tad jūs neviens nevar aizstāvēt nedz žēlot! Mēs jau nevaram apgāst kārtību un likumu. Ņemieties priekšzīmi no savas sievas. Kā viņa pilda apzinīgi un uz mata savus pienākumus.

— Jā, viņa, kas viņai nekait, staigā izpucējusies katru dienu. Bet mani viņa iedzinusi ciberijā! Man, mācītam cilvēkam, jāstrādā šie prastie darbi?! Kas es te esmu? Par puiku vien visi mani saukā. Maza kaza, dodiet man kādu labāku vietu vai padredi, kur es neesmu citiem par apsmieklu un varu ko nopelnīt.

Viņš no visas tiesas jutās aizskarts un pazemots. Direktors saudzīgi pasmējās. — Jums vajag papriekš labāku vietu izpelnīt! Pirms vajag mācēt paklausīt, kad gribat būt labs pavēlētājs... vajag būt priekšzīmīgam. Mīļais Žigleman, es pats zinu, ka jūsu stāvoklis nav patīkams, es gribu jums no visas sirds piepalīdzēt, ka jūs ko vairāk sasniedzat, bet parādiet taču arī drusku, ko jūs varat. Jūs nopelnīsit, un nevienam nebūs iemesla jūs saukt par puiku. Vai tad jūs nepavisam nevarat saņemties... savas sievas dēļ, sava bērna dēļ! Jūs atstājat darbu un ejat meklēt brandvīnu! Zināt taču, ka dzērāji nav nekur tikuši un arī netiks ...

Bet Žiglemanim bija arī te savi iemesli tāpat kā katrā lietā. — Āa, vai es labā dienā dzeŗu, Brīvniek, sacīšu jau taisnību! Kā es varu saņemties, kad dzīve man ar sievu vairs neiet nekādā jēgā? Esmu ienācis šinī fabrikā kā ellē. Senāk, kad viņa mani neklausīja, es ieliku tai pa muti, un bija miers — āre, kur es tagad

to vairs drīkstu?! Tagad viņai visi kungi draugi, viņa triep man pa acīm, ka dzirksteles vien šķiļ! Es citādi nevaru savu sirdi remdināt, man ir jāiet uz krogu un maza, kaza, paņemšu kādreiz striķi un pakāršos.

Direktoram saskrēja asinis vaigos, un viņš palika kā uz mutes sists. Vai šis nabaga velnēns turēja viņu par savas ģimenes laimes postītāju? Noliedzams nav, ka sieva to neierauga, bet šādu pliķi taču viņš nu nebija pelnījis! Kādēļ viņa gan savu vīru tik pārlieku ienīst? Viņam būs jāparunā ar Grietiņu kāds nopietns vārds. Viņš jutās ļoti aizskarts, vaigi dzirkstījās vien, un nesamanīdams viņš kodīja lūpas. — Labi, Žigleman, mēs runāsim par to vēl tālāk. Bet gādājiet, ka man kantorī vairs nenāk par jums sūdzības.

Te pašu laik pakaļējie ļaudis sāka virzīties atpakaļ: — Brauc, brauc, lielskungs brauc! — Puikas ieskrēja no āra kā pirmie vēstneši. Brīvnieks devās atpakaļ pie vārtiem, un ļaudis atšķīrās uz katru pusi norādītās vietās. Pēdīgi zirgu galvas parādījās vārtos, un mūzika iesāka spēlēt. Kneijam blakām sēdēja pats fabrikas īpašnieks, vēl gluži jauns cilvēks, gaišām ūsiņām, gaišās drēbēs ar raibu tūristu cepurīti galvā, kas ļoti atšķīrās no direktora spīdīgās gardibenes. Rati jau bija cauri vārtiem Izbraukuši un skaļie "sveiks" un "urrā" no ļaužu jūras pārspēja mūzikas skaņas, tad tikai viņš atjēdzās, kāds pārsteigums tam sagādāts, un viņa gurdena seja atdzīvojās... Un kad viņš mājas priekšā jausmīgā ļaužu pulka apstāts, kāpa no ratiem, viņa acis bija pilnas asaru.

— Labprāt jūs visus apkamptu un visiem rokas spiestu, — viņš aizkustināts atbildēja uz jausmīgo urrāšanu un cepuŗu vicināšanu. — Bet jūs esat tik daudzi... apkampju

un noskūpstu jūs mana ilggadīgā uzticamā darba biedra un jūsu direktora personā.

Trīs reizes viņš ļaužu priekšā ar Kneiju apkampās un skūpstījās, un gaviles negribēja rimt. — Pateicos, mīļie ļaudis, pateicos!

Kneija deva meistariem un mazākajiem ierēdņiem zīmi, ka mielošanās var sākties, un ļaudis pamazām atkāpās. Tad fabrikas kungs apsveicinājās ar saviem ierēdņiem, bet bija citu vārdus jau aizmirsis. Kneija tos viņam stādīja par jaunu priekšā, tāpat arī Brīvniekam nācās ar viņu no jauna iepazīties. — Piedodiet, atvainojiet, kungi! Pie tam laikam vainīgas ceļa grūtības, kas mani nogurdinājušas. Cik nu katrs cilvēks tādas spēj panest. Vienu glāzi tomēr tukšosim uz priecīgo atkalredzēšanos... kungi, es jūs lūdzu! Un tu, Frīdrich, — viņš pagriezās uz savu sulaini, esi tik laipns un liec sektu ledū! Tur augšā uz balkona mēs tukšosim kādu kausu.

Viņi paklausīja un sekoja fabrikas īpašniekam namā. Drīz tie sasniedza balkonu, no kuŗa ļoti labi varēja pārredzēt gavilējošo ļaužu baru. Acumirklī tur bija galds klāts, pie kuŗa piedalījās kādi seši, septiņi vīri, ierēdņi no abiem kantoriem. — Mani kungi, — Briedis beidzot iesāka, — es nezinu... man ļoti priecīgi ap dūšu. Ir patiešām līksma atkalredzēšanās. Izsaku jums visiem sirsnīgu pateicību, kas jūs manā labā esat strādājuši, kamēr es esmu klejojis pa pasauli, pats īsti nezinādams, ko es meklēju. To es nebūtu iespējis, ja nebūtu atstājis savu veikalu uzticamās rokās. Pateicos vēlreiz jums, it sevišķi manam mīļam, vecam darba biedram Kneijas kungam!

Ar īstu runča smaidu Kneija palocījās. — Pateicamies,

principāla kungs, šādi vārdi no jūsu mutes ir savā ziņā alga. Vai mums viss izdevies tādā mērā, kā esat likuši uz mums cerības, par to jau vēl pārliecināsities... strādājuši mēs esam. Ceru, ka nu grožus saņemsit savās rokās un visās lietās sacīsit gala vārdu.

— Nē, nē, kungi, es patiešām nenāktu pie tik labiem gala panākumiem. Lūdzu arī atvainot, ka tik drīz vēl vaikala lietās neiejaukšos... gribu vēl kādus mēnešus upurēt savām privātlietām. Man nu ir reiz savas kaislības. Miņķenē pie kāda mākslas drauga ievēroju, cik jauku cilvēks var padarīt savu mitekli zemes virsū. Salons neliels, bet ar kādu garšu ierīkots, kāda liela mākslas bagātība!... Nemaz tik dārgi arī neizmaksā. Jums tā lieta varbūt izliekas smieklīga, bet man nav ātrāk miera, kamēr neesmu savu ligzdiņu pārvērtis tādu pat. Pāris mēnešu paies. Kneijas kungs, jūs man atvēlēsit jau rītdien savas fabrikas remešus...

— Lūdzu, lūdzu! Brīvnieka kungs tos jums ar prieku piesūtīs. Tie stāv viņa rīcībā.

Fabrikants vairs neatbildēja. Klusu tas piesita savu glāzi un, it kā sapņodams, lūkojās tālumā. Tas arī citus tā kā nospieda, it īpaši jaunajam direktoram bija visai neomulīgi ap dūšu. Viņu ievainoja Kneijas pārāk lielā padevība un saldenība pret principālu, kur viņš it labi zināja, ka tam par bezrūpīgo un labsirdīgo Briedi pavisam citādas domas. Un remeši varbūt citur daudz steidzīgāk bija vajadzīgi. Viņš iegādājās, ka Grietiņas bērns pagrabā bija, tā sakot nosmacēts. Remešiem pēc taisnības vajadzētu pirms izlabot citus dzīvokļus, iekāms tie apmierināja fabrikas kunga mākslas kaislības, kuŗas drīz vien varēja atkal pēc modes grozīties. Ar tiem

līdzekļiem varēja uzcelt labu māju ļaužu dzīvokļiem, kas šimbrīžam neapskaužami.

Apakšā ļaužu barā, sacēlās lielas gaviles, jo patlalaban bija iesākusies stabos kāpšana, Žiglemanis ar visu savu stīvo kāju izrādīja tajā ziņā lielu izveicību, jo bija uzrāpies vienā stabā jau līdz pusei. Pat vecais Šmits nebija no viņa tik daudz sagaidījis un klusu nopriecājās: — Ach, du Halunke einer... — Bet tur lejā viņa sieva bija atkāpusies lielu gabalu nost no citiem un pietvīkusi lūkojās šurpu uz viņiem... Viņu skatieni sastapās, un viņš to it labi saprata. Viņai nebija nekāda iemesla priecāties. Bet jautrība cēlās jo lielāka, kad maisos iebāztie puikas uzsāka sacīkstes skriešanos. Viens pēc otra tie sapinās, meta kūleņus, kūņojās augšām un vēlās gar zemi, — skats bija tik jocīgs, ka bija jāsmejas negribošam. Tagad arī fabrikas kungs to ievēroja, un viņa vaigs it kā atdzīvojās. Visi skaļi plaukšķināja, un viņš bija aizkustināts līdz asarām. — Nabaga puikas... nabaga puikas!.. — Tad ķēra savās kabatās un visu savu sīku naudu, ko tur atrada, starp tiem izsēja. Puikas ikviens gribēja labi daudz naudas saķert, un nu kņada bija jo lielāka un skats jo jocīgāks.

— Žēl, ka mūsu veikala biedrs Grambofa kungs nav teit! — Briedis beidzot, līksmi uztraukts, iesaucās.. — Šādas ļaužu izpriecāšanās ir patiešām kas jauns, kas sevišķs.

— Neticu, vai Grambofa kungs par to tik ļoti priecātos, — Kneija atbildēja. — Viņam tādas lietas pazīstamas diezgan... viņš atrastu te liekus izdevumus.

— O, ļautiņiem taču ar vajag savu prieku!.. Šādas izpriecas mums vajadzētu sarīkot viņiem allaž... Ir

taču jauka lieta, novēlēt cilvēkam to, kas viņam dara prieku.

— Es nezinu... par to lietu jums vajag runāt ar Brīvnieka kungu. Tas ir mūsu strādnieku protektors un zin to labāk. O, viņš cels jums priekšā daudzus projektus... tā ir atkal viņa kaislība.

Ironiski viņš nosmīnēja sāņus uz savu jauno amata biedru, jo viņa centienus tas taču galu galā turēja tikai par joku. Brīvnieka vaigos sasitās karstas asinis. — Man patiešām viņu liktenis stāv tuvu pie sirds, Brieža kungs, un arī šīs izpriecāšanās nav notikušas uz manu iniciatīvu. Es viņam nepiekrītu, un arī šādi prieki nevar atnest mūsu ļaudīm nekādu labumu...

Fabrikants viņu neticīgi uzlūkoja. — Kādēļ tad ne?! Tā taču vingrošana, sacenšanās! Varu apgalvot, ka, piemēram, staba galā kļūs tas izveicīgākais, un tas citiem noder par pamudinājumu.

— Vislabāk to izdarītu pērtiķis, bet vai tas nu noderētu cilvēkam par pamudinājumu. Dzīves cīņa ir nopietna un cilvēkiem atliek tik daudz attīstīt savas miesas un gara spējas, ka viņiem nemaz nav vajadzīgs stabos kāpt, kam nav nekāda praktiska nolūka. Tā ir cilvēka pazemošana, Brieža kungs! Vispār no šīs dienas priekiem mūsu ļaudis nekā nemantos, nekā paliekama. Tikai rīt smagu galvu un īgnu prātu.

Atkal skaļi prieki un gaviles, Žiglemanis jau stiepa roku pēc dāvanām, kad viņam samisējās un vienā laidā tas nobrauca atpakaļ līdz pat zemei. Briedis piesarcis ielūkojās cietāk Brīvnieka sejā. — Ā, es atceros, zinu... mums reiz bijusi tamlīdzīga saruna. Es jūsu uzskatus varu cienīt, bet jūs jau zināt arī manas domas.

Nebūt neesmu pretim augstākiem baudījumiem, bet es atstāju arī katram to, kas viņam dara prieku. Un kādēļ laupīt viņiem šīs dienas jautrību? Dzirdat kā viņu glāzes skan tikpat labi kā mūsējās, viņu kausi puto, alus viņiem tikpat labi smēķē kā mums sekts, un viņu vaigi ir jautri un priecīgi. Vai jums ar to vēl nepietiek.

— Tur taču kaut kas notiek uz komandu, un dažs labs no viņiem varbūt nemaz nedzertu, ja tam dzēriens neienāktu par brīvu. Es nemaz neaizstāvu skopošanos, es prasītu no jums vēl lielākus upurus, bet ne nevietā. Ja mēs viņu labā to darām, tad tam vajag būt viņiem par svētību. Man būtu jums patiešām daudz ko priekšā celt, un es ceru, ka mēs sasniegtu panākumus, kas atstātu uz viņiem dziļu iespaidu un vēl jo vairāk uz viņu nākamo paaudzi. Mums tikai vajag uzlabot un pacelt viņu stāvokli, savus priekus lai viņi paši izvēlas.

— Jā, principāla kungs, — Kneija zobgalīgi ieminējās, — es varu tikai priecāties, ka esat reiz pārceļojuši. Brīvnieka kungs visu to laiku mani ar savām teorijām tīri vai nomocīja, bet es tās nesaprotu, un — ka es nesaprotu ... Hahaha...

Fabrikants tomēr bija kļuvis domīgs. — Brīvnieka kungam var arī būt taisnība. Ja es, vai jūs, vai katrs no mums sacenstumies stabu kāpšanā, lai savus ļaudis pajautrinātum, tad tas izliktos gan tā jocīgi, tikai kad viņi to dara un mēs priecājamies, tas visiem izliekas dabiski un saprotami... Labi, mīļais draugs, gribu iepazīties tuvāk ar jūsu priekšlikumiem... nomanu, ka jūsu nolūki ir cēli un ideāli. Tikai šodien nē... šodien es, kungi, negribētu vairs neko aizkustināt, kas atgādina veikalu. Būsim jautri un priecīgi visi kopā kā viena

tēva bērni! Arī viņu priekus šodien vairs netraucēsim, jums, Brīvnieka kungs, jāpaciešas... šodien lai viņi izpriecājas kā tiem tīk. Es domāju, kungi, nevienam nebūs pretim, ka paceļam un tukšojam šo glāzi uz viņu labklājību. — Lai dzīvo un zeļ, lai sagaida ziedu laikus... slava!

— Slava! — Glāzes šķindēja, jautrība attīstījās... veselības uzsaukumi nāca viens pēc otra un negribēja vairs rimties.

***

Bija jau pienācis vakars, kad jautrība augšā uz balkona bija mitējusies un kungi izklīduši. Sadzerts bija milzīgi daudz, un Briedis, no ceļa grūtībām noguris, atvilkās savas mājas iekšējās telpās. Arī citiem bija diezgan un gana... vecajam Šmitam gāja kājas krustiem vien, un Kneija bija tik omulīgs, ka sāka skūpstīt savu jaunāko darba biedru un sadzēra ar ierēdņiem tu brālības. Bet pienāca visam beigas, un, nokāpuši kā varēdami pa trepēm, tie devās katrs uz savu malu.

Apakšā, ruļļu galā, jautrība gāja turpretim vēl patlaban spēkā, jo dejošana nu tikai īsti iesākās. Tādus priekus meičas un zēni nekad nepalaiž gaŗām neizlietotus. Jaunais direktors iejaucās starp ļaudīm. Nē, nē, viņš jau tiem arī šos priekus novēlēja un negribēja tos traucēt. Tagad jau viņš zināja, ka pie tam vien nepaliks un no fabrikas īpašnieka viņš var sagaidīt visu labu. Saldais vīns bija darījis arī savu tiesu, viņš jutās tagad īsti vēlīgs un laimīgs. Tikai Žiglemaņa šorītējie vārdi viņam

neizgāja no prāta un dega kā rūgta padibene viņa prieku pārņemtajā sirdī.

Viņam vajadzēja satikties ar Grietiņu un ar viņu par šo lietu nopietni izrunāties. Bet velti viņa acis pēc tās raudzījās, viņas te nebija. Viņš gan pamanīja viņas māti, kas bija iznākusi ar bērnu un patriecās ar citām sievām. Viņai jau tik maz satiksmes ar cilvēkiem. No viņas tas dabūja zināt, ka Grieta šodien visu dienu raud un nenāk ārā no dzīvokļa.

Viņš devās turpu. Grietiņa atradās viena vienīga istabā, un viņam nevajadzēja neko vairs tālāk prasīt un jautāt, viņa bija loti uztraukta un uzbudināta. Laimīgi iztrūcināta tā tagad uzšāvās kājās un viņu mēmi uzlūkoja.

— Kas tev kait, Grietiņ?! Tas tev ļoti ķērās pie sirds. Apmierinies, tas notiek pēdējo reizi... pie mums vairs neviens stabos nekāps. Tādēļ jau pienācu... tava vīra dēļ. Gribu ar tevi kādu vārdiņu parunāt... tā no sirds izrunāties.

Sāpīgi viņa iešņukstējās... saudzīgi viņš satvēra to aiz rokas. Ilgāk viņa vairs nespēja valdīties un noslīdēja pie viņa krūts. Cieti viņas rokas apskāvās gar viņa kaklu, viņas pietvīkušais vaigs kvēlodams piespiedās pie viņa vaiga. Karsta elektriska strāva viņam izskrēja caur visu miesu... arvien cietāk un cietāk viņa roka apskāvās ap viņas viduci. — Es nevaru, Jāni, es ilgāk nevaru, es beigšos! Muļķa bērnu viņi mani atgrūda šim tēviņam... ar varu man uzmauca laulības gredzenu. Mīļākais, apžēlojies par mani!

Viņas ķermenis trīcēja, sirds pret sirdi pukstēja, un viņš taču kaislīgi mīlēja šo sievieti. Jau viņš gribēja uzspiest uz viņas lūpām skūpstu, un viņa jau laimīgi

iegavilējās, te atkal kāds zibeņa stars ķēra viņa ķermeni, un šoreiz tas bija aukstais spēriens! Viņam priekš acīm nostājās sirmgalvis, tik dzīvi, it kā patiesībā... tas viņu cieši caur savām kuplajām uzacīm uzlūkoja, tad novērsās, it kā tam būtu par viņu jākaunas. Lupata!

— Nē, nē, viņš negribēja būt lupata, viņš gribēja būt sava vecā drauga cienīgs. Bet grūti viņam nācās atraisīties no iekaisušās sievas, kas beidzot, it kā pāršauta, aizstreipuļoja kādus soļus atpakaļ. — Fu, kundze, mēs nedrīkstam aizmirsties... tas būtu riebīgi, prasti.

Smagi viņa cīnījās, atņemdama elpu, it kā lūgdamās, žņaudzīja rokas. — Vai tu mani ienīsti? Tu mani nicini? Esmu tev darījusi daudz ļauna. Bet ļauj man to nožēlot... ļauj man tavas kājas slacināt ar asarām un žāvēt tās ar saviem matiem! Un, iekams viņš varēja aizkavēt, tā nometās priekš viņa uz ceļiem, apkampa viņa kājas un skūpstīja kaislīgi viņa ceļus. — Es vairs nevaru tālāk, man vajag pie tevis pieķerties, un kauču tikai viens silts stariņš no tavām acīm mani sildītu. Apžēlojies par mani! Un, ja tu mani nicini, tad nogalini mani un padari reiz galu manām mokām! Es mazākais gribētu no tavas rokas mirt!

Vārda pilnā ziņā viņš bija apjucis un pārsteigts, un arī viņam bija tās ļoti žēl. — Grietiņ, kam to... kam to! — Tikai ar mokām viņš to no sevis atraisīja un nosēdināja uz krēsla. — Kādēļ tik ļoti uztraukties, apmierinies... es zinu, ka tu esi nelaimīga, bet kā es tevi tādēļ varētu nicināt? Tu taču biji mans jaunības ideāls, toreiz es tevis dēļ būtu apgāzis mūsu liepu Brīvniekos ar visām saknēm. Tu jau esi vienīgā sieviete, kuŗu esmu mīlējis un vēl tagad mīlu.

— Tu mani mīli, mani?! — viņa drebēdama laimīgi čukstēja, acis ugunīgi iemirdzējās, it kā viņu gribēdamas sadedzināt ar savām liesmām. — Ak, saki vēl reiz: — tu mani mīli...

— Es tevi mīlu joprojām, bet citādā garā. Mana citreizējā Grietiņa, mans jaunības ideāls parādās man bieži sapņos un mani skūpsta, bet tev es nevaru darīt ļaunu, un nevienam nebūs tev darīt ļaunu! Tev ir tās pašas tiesības, kas katrai vīra sievai, lai arī tu neesi laimīga sieva. Pasaules priekšā tev tomēr būs staigāt ar lepni paceltu galvu. Es jau jūtu līdz tavām dvēseles sāpēm un cienīju arī upuŗus, kurus tu man gribi nest — tie ir pārāk lieli — bet es nedrīkstu tos pieņemt. Tā būtu noziedzība pret tevi un briesmīga pārestība un netaisnība pret tavu vīru. Kad jau nu reiz liktenis to gribējis, ka tu esi ar viņu saistīta un kaut arī nelaimīgi saistīta, tad taču pie šīs nelaimes viņš viens nav vainīgs un tu viena neesi vainīga. Tavs pienākums ir izturēt ar viņu labās un ļaunās dienās. Un varbūt, ka tava mīlestība uz viņu var darīt ļoti svētīgu iespaidu, varbūt ka viņam trūkst, kas viņu silda, un viņš nevar citādi palikt par krietnu, apzinīgu cilvēku. To es gribēju tev sacīt.

— Es nevaru, es nevaru viņu ne acu galā ieraudzīt! Jau sen mēs esmam šķirti ļaudis. Ak, kad tu zinātu, ko viņš man ir darījis pāri? ! Bezgodīgāk vīrs savu sievu nevar piekrāpt, kā viņš mani apkrāpis, un tādēļ mums arī tā dzīve nav gājusi nekādā jēgā. Kā lai es izturu pie nelieša, dzērāja? Un viņam arī vienalga, ko es daru... ja viņš varētu mani par naudu pārdot, viņš sen būtu mani pārdevis un apdzēris. Un viņam lai es vēl uz priekšu upurētu savu mūžu?! Nemūžam! Saki

tikai man vienu vārdu, un es no viņa šķiršos... es viņu izdzīšu kā suni no sava dzīvokļa laukā!

Uz viņa pieres parādījās dziļas grumbas. — Tas nedrīkst notikt, un, vēl mazāk manis dēļ! Grietiņ, izturi, saņemies, esi stipra! Lai arī esi nevainīga cietēja, pacieties arī drusciņ... lai tev pašai sev nekas nebūtu jāpārmet. Un, ja tev arī vairs nebūtu nekādu pienākumu kā viņa sievai, tad taču tev tādi ir kā viņa bērna mātei. Atdod savu sirdi, savas asinis un visu, ko tu atrauj necienīgam, savam bērnam. Uzaudzini viņu par krietnu cilvēku... es tevi neatstāšu, es tevi pabalstīšu šinī grūtā uzdevumā. Un ko tu man vari un drīksti dāvāt, to sen jau esmu no tevis paņēmis, un neviens man to nevar laupīt. Vairāk es negribu. Dzīvē mums daudz augstāki mērķi un uzdevumi nekā apmierināt savas kaislības. Es būtu gļēvulis un lupata, ja es pieņemtu tavus upurus, izpostītu tavu labo slavu un nokautu tavu apziņu. Ko ļaudis sacītu par tādu mūsu dzīvi? Viņi nedotu vis vainu tavam vīram, bet ikviens sviestu savu akmeni uz tevi.

Spītīgi viņa atmeta galvu. — Lai viņi runā, es nebīstos... viņi jau sen to runā. No savas mēles viņi jau izzīduši, ka es un tu... bet kas man daļas gar viņu valodām. Neviens man neko nedod... lai katrs labāk mēz pats priekš savām durvīm.

Viņas acis gavilēja, it kā tas tai darītu prieku, ka ļaudis viņus jau ieņēmuši valodās. Turpretim viņa vaigos vairs nebija nevienas pilītes asiņu... uzšāvies kājās, viņš stīvi to uzlūkoja. — Kā viņi varēja nākt uz tādām domām?! Ā, es par to nebiju domājis... tu, Grietiņ, neesi vainīga, tu ne! Bet mums šādas nedibinātas

aizdomas vajag izgaisināt... Grietiņ, mēs nedrīkstam vairs satikties zem četrām acīm!

Viņa satrūkās, to atkal viņa nebija domājusi. Viņš paķēra cepuri un taisījās iet, bet viņa tam aizstājās ceļā. — Jāni, neatstāj mani, es tevi neatlaidīšu!.. Es labāk mirstu, nekā bez tevis dzīvoju!

— Negudrā, vai tu arī zini, ko tu no manis prasi? Savu nelaimi... tu gribi lai es tevi nokauju!.. To es nevaru, jo es tevi patiesīgi mīlu. Tu vēlāk rūgti nožēlotu. Kā tu varētu būt māte un uzaudzināt savu bērnu? Vai katrs vārds, ko tu viņam sacītu uz labu, nebūtu melots un tev pašai par to nebūtu jānosarkst? Un tavs stāvoklis sabiedrībā, tava labā slava, — bez tās ikviena sieviete, ir dzīva būdama, ir mirusi.

Kāda spilgta skaņa pārvēlās pār viņas lūpām, it kā ārprātīgās smiekli, it kā smaga vaidu nopūta. Viņas lūpas drebēja, un krūtis raustījās kā krampjos. — Vai tu domā, ja es esmu sieviete, tad esmu kāda lelle? Man tikai jācieš, jācieš, jānopūšas, jālej asaras un jāņem viss par labu?! Nolādēts lai tad katrs, kas sievietei devis dzīvību! Vai tu zini, kā tas ir, kad esi maldījusies savās cerībās, kad tava sirds ir izplūkāta un saraustīta, ka tur vairs nav cīpsliņa pie cīpsliņas, un nelieša papēdis noliec tavu galvu, un smagas ķēdes sažņaudz tavu kaklu, un tev nav tiesības tās nokratīt? Esmu Dievu lūgusi asarās, lai viņš man palīdz to paciest un panest, bet es nevaru tālāk vairs. Sakrāj visas tās asaras, ko es esmu lējusi, izmēro tās, un, ja tu to vēl pār savu sirdi vari nest, tad atstum mani! Es esmu slīkone... ļauj man pieķerties pie salma, vai grūd mani dibenā!

Savas taisnības pārņemta un kaislībā iedegusies, viņa bija šausmīgi skaista, un šinī brīdī viņš varēja gan

saprast pirmā cilvēka stāvokli, kad viņa sieva tam pasniedza kairinošo ābolu. Karstas tirpas viņam pārskrēja pār kauliem. — Kundze, netuvojieties man! Liktenis ir gan briesmīgs, bet es citādi nevaru. Lūdziet Dievu vēl joprojām, lai viņš jums to palīdz panest un dzīvojat veseli...

Viņa sakampa galvu un, it kā piedzērusi, atstreipuļoja kādus soļus atpakaļ. Cīņa bija zaudēta, viss bija zaudēts. Apvainotas kaislības uzliesmoja spēcīgā veidā. — Jūs mani tādēļ vairs negribat, ka esmu pakritusi nabadze! Labi, labi... bet es arī varu dabūt bagātību, kad es to gribu! Labi... lai tad arī iet ar mani uz leju... jums nav sirds!

Viņas balss aizrāvās... spilgti, gandrīz ārprātīgi viņa iesmējās. Bēgšus viņš steidzās no šejienes projām... sirds dzirdami pukstēja, un asinis kā āmura sitieni klaudzēja deniņos.

Desmitā nodaļa MAN NAV ŽĒL!

Kad vēlāk Brīvnieku Jānis pārdomāja tā vakara notikumu, tas savā sirdī nopriecājās, ka bija izbēdzis draudošām briesmām. Viņa sirdsapziņa skaidra, vēl arvien viņš lepni var pacelt galvu un lūkoties ikvienam droši acīs. Gan ļoti žēl viņam nelaimīgās, kas tik savādi caur likteni pie viņa saistīta, ka viņš nevarēja no tās atsacīties, un atkal nežēlīgas plaismas šķirta, ka viņš to nevarēja iegūt. Rūgts smaids pārlidoja pār viņa lūpām, viņš jau tādēļ ne mazāk cieta par viņu. Bet viņš nedrīkstēja! Viņš ieņēma dzīvē tagad stāvokli, kuŗa tas nedrīkstēja būt necienīgs, stāvēja vietā, kuŗa starp viņa apakšniekiem tālu saredzama. Kad viņa ideāli un centieni izgāja ļaužu tikumību pacelt, tad arī viņš ar savu dzīvi nevarēja dot citādus paraugus un, ko tas vienādi pūlējies celt, to otrādi atkal sagāzt... Viņš būtu tad nelietis, viltīgs zvērētājs, kas savu kaislību dēļ vārdu lauzis un visu izpostījis... nebūtu vairs vērts, ka viņa vārdam virsū spļauj un viņam arī vairs nebūtu spēka tālāk cīnīties.

Viņš negribēja būt šaursirdīgs pedants, bijās izrādīties par garā aprobežotu nelgu, viņš pārdomāja lietu vienādi un otrādi, bet tomēr sirdsapziņa sacīja, ka viņš nedrīkst!.. Viņš manīja jau nelabo iespaidu pēc tā, ka viņš bez vainas ieņemts valodās un viņam nav iespējams viņu un sevi aizstāvēt, jo neviens viņam

to nesaka acīs. Bet katram ir savas bēdas un ciešanas, un visam nedibinātam reiz jāapklust. Un, ja viņu var nosodīt nevainīgu, tad lai arī soda! Vai pasaule bija akla, ka tā neredzēja viņas sāpju pilno, drūmo vaigu un saraudātās acis? Tā neizskatās laulības pārkāpēja! Kā saldu gandarījumu viņš sajuta sirdī, ka varēja vēl arvien noskatīties uz nevainīgu cietēju, kas pacēlās pār citiem cilvēkiem... Vēl arvien viņa mocekle, kuŗa uzupurēdamās saceļ pret sevi svētu bailību un saltas šausmas, viņas nelaimīgais acu uzmetiens var šķīstīt un satriekt vistrakākās kaislības! Pat uz Kneiju, kas nebija jūtu cilvēks, un labprāt par visu ņirgājās, viņa atstāja dziļu iespaidu.

Pret viņu tā bija gluži pārvērtusies, lepni sevī noslēgusies un pat ne ar mazāko vaibstu viņu nemēģināja vairs apgrūtināt. Viņam tā gan izlikās ļoti svešāda, tīri kā ienaidniece, tomēr viņš klusu nopriecājās, ka tai ir vēl daudz iekšēja lepnuma un pašapziņas. Varbūt arī, ka tās ir labākās zāles, kas palīdz tai pārciest visas bēdas un ciešanas, un beidzot sadzīs viņas slimā, uztrauktā sirds.

Rūpīgi viņš izvairījās, ka tam nebūtu vairs ar viņu vienatnē jāsatiekas un bez tam jau viņa prātus nodarbināja kāda cita lieta. Patecējusi jau kāda nedēļa, kopš Briedis bija pārceļojis, bet kantorī viņš vēl nebija rādījis acu. Kā rādījās, tad viņam savi veikali maz rūpēja. Ilgodamies Brīvnieku Jānis gaidīja izdevību, kad varēs celt viņam priekšā savus projektus, kurus sastādot, tas bija palaidis tik daudz nakšu bez miega. Arī lietpratēji tos bija sīki pārbaudījuši un par labiem atzinuši un vairāk nevajadzēja kā principāla piekrišanas, lai viņi reālizētos. Bet tas, kā rādījās, bija

viņus aizmirsis. Kneija manīja, kas viņam kaiš, un sāņus vien smīnēja. — Nu, kas ir, Brīvnieka kungs? Pieņemts? Esat ar viņu runājuši? Vēl ne? Na, man bail, ka tikai viņš to pašu māju vēl neapgāž, iekāms jūs esat paguvuši uzcelt jaunas.

Bet jaunais direktors nenolaida dūšu, viņš gribēja dabūt to cilvēku rokā. Kneijam ne vārda neminējis, viņš kādu dienu paņēma savus papīrus un devās uz kunga māju. Amatnieki tur dzīvoja, ka skanēja vien... patiešām rādījās, ka viņi to gribētu apgāzt. Cirta un kala un ņēma dažas veselas sienas laukā, it kā vecā māja, kuŗa jau tik ilgi kalpojusi, un tik labi kalpojusi, piepeši vairs it nekam nederētu. Un tomēr zāģi griezās tikpat kā kaulā, un svaiga sveķu smarža pildīja visu apkārtni, jo māja bija vēja vaļā.

Te bija tagad lielākā nekārtība, viss sasviests krustam un šķērsām. Jānis viņas iekšieni maz pazina un tādēļ nezināja, kur griezties. Viņš gāja no telpas uz telpu, meklēdams sulaini, kas viņu pieteiktu kungam. Pēdīgi viņš kādā istabā pārsteigts apstājās, vai tas varētu būt Briedis? Pelēkā taldenura ķitelī ietērpies, pa vidu sajozies ar auklu, mazu kaļķīti zobos, tas strādāja čakli ar kaltu un āmuru pie kāda marmora bluķa, no kuŗa jau drusciņ varēja izmanīt kā roku stilbus un galvu.

Patiešam Briedis, un viņa gurdenā sejā lasāma dziļa nopietnība... tas savā darbā nogrimis tā, ka visu pasauli aizmirsis. Dievs palīdz, principāla kungs! — viņš savādā, pārsteigtā balsī iesaucās.

Tas pacēla acis no sava darba un piesarcis viņu uzlūkoja. — Dievs palīdz... ar ko man gods? — Nolicis savus darba rīkus, viņš pienāca tam tuvāk. — Ā,

pardon, piedodiet, jūs esat Brīvnieka kungs no fabrikas... Ļoti priecājos! Jums laikam gan man kas sakāms?

— Ļoti daudz... piedodiet, ka nevarēju jūs sagaidīt veikalā un te traucēju! Bet lietai ne vien vispārīga nozīme, tā arī veikala ziņā mums svarīga.

Brieža piere drusciņ saraucās. — Pardon, veikala lietās jums būs jāgriežas pie Kneijas kunga. Es acumirklī tās nepārzinu.

— Šie pārskati jūs ar lietu pietiekoši iepazīstinās, taisni tajā nolūkā esmu nācis. Te ir projekti par jaunceļamām strādnieku mājām un dibināmo pārtikas veikalu. Mēs reiz jau tikām par to runājuši... jūs vēlējaties tuvāk iepazīties.

— Jā, ajā, atceros... tas bija viņu vakar! Bet par visām lietām, ko tad Kneijas kungs par to saka? Jūs taču būsit ar viņu visu tuvāk pārsprieduši?

— Viņš nav man pretim... principā viņš šiem projektiem jau sen piekritis. Tā mēs ilgodamies gaidījām jūs pārbraucam, jo, kamēr jūs to neesat cauri skatījuši un pieņēmuši, jau arī nekas nevar notikt.

Fabrikanta vaigs tapa drusku dzīvāks. — Tad Kneijas kungs tam piekrīt! Tas liecina ļoti daudz. Tas liecina, ka lieta ir laba un derīga. Viņš tik viegli nepiekrīt. — Un it kā piepeši sajūsmināts, viņš paņēma no Jāņa papīrus un sāka tajos skatīties. Nu, labi, Brīvnieka kungs, došu jums drīzu atbildi. Es nevarēšu citu sacīt kā apstiprināt tikai to, ko mans vecais, uzticamais darba biedrs sacījis. Jūs taču arī viņam uzticaties, vai ne, Brīvnieka kungs? Zelta cilvēks! No mākslas viņš gan neko daudz neprot... itin pareizi, kā mēdz sacīt, "gan

ne talants, bet raksturs". Bet, attiecoties uz veikala lietām, tur viņš ir ģēnijs.

Šādu slavas dziesmu uzklausoties, Jānim nebūt nebija omulīgi ap dūšu, nevis tādēļ, ka viņš būtu bijis par to greizsirdīgs, bet tādēļ, ka Kneija tik jauki par principālu vis nedomāja. — Pardon, Brīvnieka kungs, — Briedis ātri ieminējās, — ņemiet taču sēdekli! Tikai viens krēsls man te ir... viss lielākā nekārtībā, kā jau pārējas laikmetā... Lūdzu, ņemiet to pašu par labu! Arī cigāru drīkstu jums piedāvāt? Kad esat ienākuši mākslinieka darbnīcā, tad esat arī mākslinieka viesis.

Vārdu "mākslinieks" viņš uzsvēra jocīgā garā un itin kā pats par saviem vārdiem noskuma. Nolicis uz kamīna malas Jāņa papīrus, viņš pasniedza tam no turienes cigāru kasti. — Lūdzu! Es pats pie darba pīpoju kaļķīti... kā jau pa laikam mākslinieks.

Jānis neatbildēja, klusu palocījies, tas paņēma cigāru un aizpīpoja. Arī pasniegtajam krēslam viņš aiztika tikai ar roku lēni. Viņš palūkojās arī drusciņ apkārt; šī istaba nebija vēl gluži izpostīta... pie sienām vēl karājās dažas gleznas. It sevišķi viņam iekrita acīs kāda ģīmetne eļļas krāsās, dabiskā lielumā. Skaista, smaidoša sieviete zelta matiem.

— Klāra Kross! — Briedis paskaidroja. — Vai esat viņu kādreiz redzējuši uz skatuves? Nē? Nu tad daru jūs uzmanīgu, varbūt vēl šogad mēs redzēsim viņu kā viešņu mūsu pilsētas mūros! — Un viņa acis spilgti iemirdzējās. — Viņa ir viena no šālaika lielākajām skatuves zvaigznēm un vēl arvien pieņemas spožumā. Lenbacha zīmējums... viņš to trāpījis uz mata. šo gleznu es nepārdotu par desmit tūkstoš rubļiem. Vēl

kāds otrs nogleznojums ir kāda itālieša, bet tas nav te. Jā, mīļais Brīvniek! Arī man reiz bija lielas cerības ko sasniegt ar pindzeli un paleti. Bet biju maldījies un sevi pārtaksējis. Gribu vēl pamēģināt ar āmuru un kaltu... varbūt, ka akmens būs pret mani žēlīgāks un uzņems labāk manas idejas.

Piegriezies savam darbam, viņš bija piesarcis kā jaunava un it kā sagaidīja par to Jāņa spriedumu. Bet tam no tādām lietām nebija daudz saprašanas, lai tas būtu varējis pasacīt, kas tur no nedzīvā bluķa iznāks, un vai tas, kas tur jau redzams, ir labi vai slikti darīts. — Lūdzu atvainojiet, ko jūs tur gribat darīt?

"Mākslinieks" sapņaini pasmaidīja. — Tur vajag iznākt nevainīgai jaunavai, kas sajūt uz savām lūpām pirmos eņģeļa skūpstus.

— Ļoti nozīmīgi, te pie jums patiešām ļoti jauki! — Jānis pēdīgi iesaucās. — Ja man būtu šāds dzīvoklis, es būtu jau pilnīgi apmierināts un nekā vairs labāka nevēlētos...

— O, te vēl ļoti maz kas redzams! Še nāks vēl siena laukā, un tur, viņā galā, galerijā, un tā nebūs kaila un tukša. Sagaidu drīzumā vēl divus tēlniekus no ārzemēm, tāpat gleznojumus no dažādiem māksliniekiem, starp tiem arī Boeklina un Stuka. Jaunākā laikā dižens mākslas darbu kopojums vairs nav lāga domājams bez Boeklina un Stuka. Mans salons pēc pārbūves būs nevien plašs, bet arī bagāts un tā ierīkots, kā nevienam citam šinī pilsētā. Ā, Brīvnieka kungs, lai gan esmu slikts tirgotājs, tomēr ar savu mākslas gaumi es varu ar dažu labu mēroties! Un sen es jau būtu kāris tirdzniecību vadzī, ja man būtu kāds talants. Bet dīvains un neizprotams dabas noslēpums! Tik liela mīlestība

uz mākslu, un tik liela nabadzība uz kādu mākslas spēju... Man tikai vēl atliek nopriecāties par citiem, un jūtos vēl laimīgs, ka varu būt mākslas pabalstītājs un apsargātājs...

Aizkustināts Jānis viņā nolūkojās, un brīdi iestājās svinīgs klusums. — Jūsu kaislība ir tiešam jauka... saka, ka māksla nesit rētas, bet tās dziedina. Kad jūs arī drusciņ dāvātu interesi maniem priekšlikumiem un arī tos pabalstītu!.. Kādreiz jau arī sausiem skaitļiem un zīmējumiem var būt ļoti daudz poēzijas, ja tie vispārības labā ko rada. Ja jūs varat iesilt priekš tā, kas cēls un jauks, tad arī nevarat būt pretim tam, kas praktisks un labs...

— Es nebūšu jums pretim, vienkārt jau tādēļ, ka Kneija jums piekrīt, un otrkārt, ka es principā pabalstu katru ražošanu... Tas ir tāds brīnumdarītājs spēks: "lai top!.." šim spēkam mums jāpateicas par visu, ja mums pasaulē kas labs ir... Drīzākā laikā gribu jūsu darbus izskatīt cauri, un tad došu jums atbildi. Un tad, kad būsim te ar to gatavi, tad uzdzīvosim atkal kādu jautru dienu. Negribu rādīties ātrāk sabiedrībā, kamēr nebūšu dabūjis savu māju iesvētīt.

— Lai Dievs dod, ka jums viss labi izdodas! Un ceru, ka pēc tam mēs iesvētīsim daudz, daudz citus mājokļus. Negribu jūs ilgāk aizkavēt... ardievu, Brieža kungs, uz redzēšanos!

— Ardievu, ardievu! — Tas sirsnīgi vēl spieda viņa roku un izlaida viņu pa durvīm. Nākot gar vaļējo logu, Jānis dzirdēja kaltu jo dedzīgi un sparīgi tikšķam uz marmora, itin kā šis labais cilvēks gribētu ielikt nedzīvā akmenī savai lolotai jaunavai to pukstēšanu, kas

atrodas viņa krūtīs. Un kur tā pukst, tur ir labi... par to nav ko šaubīties.

Smaidošu vaigu viņš ienāca atpakaļ kantorī, bet pie kabineta durvīm palika tikpat kā ar aukstu ūdeni apliets. Viņš atrada tur Grietiņu ar Kneiju draudzīgi tērzējam, un priekšā viņiem bija brandvīna karafe.

— Ā, Brīvnieka kungs, — labi, ka jūs nākat! — Kneija joviāli iesaucās. — Mēs ieturam ar Gretchenu īsti oriģinālu brokastu. Es domāju, ka viņa atnesīs vīnu un raušus, bet viņa atnes očiščenuju un siļķi. Un patiešām, labas zāles... es manu, ka mana kāja pavisam vesela. Vai jūs arī iemetīsit vienu?

— Nē, pateicos, tagad ne! — viņš dzestri atbildēja un uzmeta viņai bargu skatienu. Bet viņa spītīgi atmeta galvu, un ievainotai viņai acis iemirdzējās. No viņas sejas bija tik daudz lasāms kā: — Arī tas man laikam nebūs atļauts? Kas jums par daļu, es daru, kā gribu!

— Nu tad, Gretchen, varat likt nost... pateicos jums ļoti! Vai zināt, Brīvnieka kungs, tagad jums manā vietā būs jāuzņemas arī koku iepirkšana. Man ar tām stīvām kājām grūti uz ūdens dauzīties! Rīt pat varēsit izbraukt uz augšu, jo tie žīdiņi te šodien pienāks. Līgstiet tikai labi lēti... un es domāju, ka jūs arī šinī laukā būsit vīrs vietā.

— Raudzīšu! Ar lielāko prieku jums noņemu šās pūles... vēroju sen, ka tās jums par grūtu.

— Na nu, tik traki nemaz nav, — viņš norūca un noskatījās kaislīgi vēl pakaļ Grietiņai, kas patlaban izšmauca ar traukiem pa durvīm. Tad atkal, it kā pētīdams, noskatījās Jāņa sejā. — Kādēļ tā sieva uz jums tik dusmīgi skatās, Brīvnieka kungs?

Jānis sarāvās. — Ko jums tur varu izteikt?! Pazīstu

viņu jau no agrākiem laikiem... esam no vienas puses. Viņa reiz redzējusi labākas dienas.

— To var redzēt, — viņa prot iznesties. Grezns eksemplārs! Es atkal domāju, ka viņa būtu tāda sentimentāla, bet ne prātā! Tur patiešām būtu vērtē izdarīt kādus eksperimentus.

Brīvnieks piesarcis dzestri un asi ieklepojās. — Kādus eksperimentus?! Es jūs nesaprotu. — Viņš paziņoja ka tas bijis pie principāla, un kāds bijis sarunu iznākums. Lieta tikšot jo drīz izšķirta, un viņiem tad būšot rokas pilnas darba.

Kneija, zobgalīgi smīnēdams, viņu ilgu laiku uzlūkoja, tad uzsita viņam draudzīgi uz pleca. — Esiet bez bēdu, Brīvnieka kungs, vēl laika diezgan! Līdz nākošu gadu šādu laiku, tad viņš būs lietu izšķīris un jūs dabūsit no viņa atbildi.

* * *

Likās, ka Kneija būtu sacījis taisnību — citu gadu šādu laiku! Atkal pagājuši mēneši, un Briedis vēl neko nav atbildējis. No sākuma Jānis gan, atgādinādams viņam solījumu, to kādas reizes vēl apmeklēja, bet katrreiz arī ievēroja, ka papīri vēl turpat stāv uz kamīna malas kā nolikti. Katrreiz viņš apsolīja lietu drīzi izšķirt un jutās neomulīgi, ka to traucē. Pēdīgi viņš savā darbnīcā gluži noslēdzās, un sulainis ikvienam paziņoja, ka kungs nav runājams.

— Knik, knik, tik tik! — atskanēja caur vaļējo logu jaunavas sirds pukstēšana, ikreizes, kad Jānis tur gāja

gaŗām, itin kā viņa lietas labā baiļodamās, vai tā reiz jel kad piepildīsies.

Jaunā direktora seja bija gan vēl tāpat mierīga un rāma, bet viņa sirds daždien sažņaudzās. Lieta ņēma pavisam citādu virzienu, nekā viņš bija vēlējies. Grietiņas vājība bija visiem tagad kantorī pazīstama, un dažu dienu viņas vaigi ziedēja vien! Ar visiem viņa sadzēra pa draugam, ar Kneiju, ar veco Šmitu, viņa neatteicās ne no viena, un tie nevarēja nopriecāties vien, ka viņa var labi iemest un arī ko panest. Tikai viņu tā uzlūkoja kā savu ienaidnieku, turpretim pret Kneiju izrādīja lielāku draudzību nekā pieklājīgi... bija pret viņu uzsvērti laipna. Un taisni tādēļ, ka viņš to negribēja. Jeb vai viņa nomanīja, ka vecpuisis viņā iekarsis? Ar riebumu Jānis noskatījās, ka dažu labu reizi vecais palaidnis it kā bez elpas uz viņu noraudzījās, un viņa acis zvēroja kā vanagam, kas patlaban grib šauties uz savu upuri.

Viņa bija gluži pārvērtusies un morāliski daudz slimāka nekā toreiz, kad viņš to pirmoreiz satika Kristapa kāzās. Kādu galu tāda dzīve ņems? Viņa rokas ir saistītas, vairāk viņš nevar tās labā darīt. Un viņas vīrs tāpat nebija labojies, tas viņam darīja raizes joprojām. Tas bija mainīts no viena darba pie otra, un piedots viņam jau bija tik daudz, ka nu vairs nevarēja piedot.

Kādā pēcpusdienā, jau labi uz rudens pusi, Kneija ieradās no pilsētas kantorī ļoti omulīgā garastāvoklī. Kabinetā pie Jāņa atradās patlaban ekspeditors Ruģis un atkal Žiglemani smagi nosūdzēja. Kā no azaida laika tas izzadzies uz vīnūzi, tur ar harfistēm dzēris un dziedājis līdz šim laikam, un tad nemanot atkal pielīdis pie sava darba, itin kā tas visu dienu būtu bijis

"riktīgs". No Dieva puses, lai taču atsvabinot viņu no šī cilvēka un liekot to, kur gribot.

— Labi, — Jānis atbildēja, — iesūtiet viņu vakarā kantorī! — Kneija skatījās un skatījās, bet cieta klusu. Ruģis, vairāk neko nesagaidījis, aizgāja.

— Es nezinu, ko lai mēs ar to cilvēku iesākam?! — Jānis pēdīgi iesāka. — Īsā laikā, kamēr viņš atkal strādā zem Ruģa, jau trešā sūdzība.

— Tas taču ir mūsu Gretchenas vīrs? — Kneija ātri ieminējās. — Ak, bleķis, — Ruģis lai neņem to lietu tik genau! Es nesaprotu, kā šis lempis ticis pie tādas sievas. Acis kā dedzīkles, un kas par stāvu, un kas par krūtīm! Patiešām... šis tēviņš ir apskaužams.

Tumšs sārtums parādījās Jāņa vaigos. — Viņam nav ne gribas, ne spējas savu prienākumu pildīt, — tas atbildēja, it kā nebūtu savu priekšnieku labi sapratis.

— Ak, nu bleķis! No katra jau arī to nemaz nevajag prasīt! Tās sievas dēļ... lai viņš padarbojas, kā tam tīk. Kantora nauda, mēs taču nemaksājam to algu no savas kabatas. Es nemaz nezinu, kā tas Ruģis... tas cilvēks nekā neizprot. Nu, es ar viņu runāšu.

— Man jums jālūdz, direktora kungs, Ruģim citādus priekšrakstus nedot! Mums ir jāaizstāv veikala inteses, un arī tīši mēs nevaram noārdīt to kārtību, ko paši esam uzcēluši. Ja gribam šim cilvēkam līdzēt, tad mums jādara citādi.

Kneija iesmējās un uzsita viņam draudzīgi uz pleca. — Esiet bez bēdu, mīļais Brīvniek, es jūsu darīšanās neiejaukšos! Dariet, kā jūs pēc sava prāta par labu atzīstat, tikai gādājiet, ka mēs ar Gretchenu nesanīstamies. To es negribētu! Un lieliski ar ļaudīm ālēties arī jums

nav vajadzīgs... varbūt ka drīzumā piedzīvojam lielus pārgrozījumus. Vai zināt, ka biržā tagad koku cenas pavisam zem nulles?! Na, mūsu vecais var tagad sevi gratulēt, hahaha!

Jānis jau gribēja atbildēt, lai viņš Grietiņu liek mierā, jo tā sieva stāv viņa apsardzībā, kad pēdējā vēsts viņu ķēra kā zibens spēriens, un viņam pārgāja karsts pār kauliem. Neizprazdams viņš uzlūkoja savu biedru, kas par to vēl sirsnīgi varēja priecāties. — Ne standarta mēs par to cenu vairs nevaram pārdot, — Kneija turpināja, — mums jāsagatavojas, ka mūsu prece ilgus laikus gulēs uz lēģeŗa, bet diezgan jau ir uz tās parādu, un kā mēs savus vekseļus samaksāsim? Tādu ļoti daudz, es gribu redzēt, ko viņš iesāks, mūsu smalkais jaunskungs!

— Tad tiešam bēdīgi, — Jānis nošļucis ieminējās. — Mums patiešām nav iemesla priecāties.

— Tas trakākais, ka līgums ar otru veikala biedru Grambofa kungu ir viņam ļoti vārīgs. Tiklīdz tam ceļas pret viņu neuzticība, tad viņam var būt katru acumirkli beigas. Un tas ir tāds vīrs, kas naudas lietās neprot jokus! Es tikai no visas sirds varu nopriecāties, ka neesmu bijis muļķis, man šī lieta nedara vairs nekādas galvas sāpes. Saku jums vaļsirdīgi: neesmu pa visiem šiem gadiem sevi aizmirsis! Bet, ja veikals ir ko nopelnījis, kas ir bijis tas strādnieks? Un nedomājiet, ka esmu kādas dumjības izstrādājis. Ņemiet manas grāmatas, revidējiet! Kneija ir goda vīrs. Nav zadzis, ne blēdījis, ņēmis tikai to, kas tam pēc patiesības nācies. Es esmu strādājis, mans darbs ir ko ienesis, — viņa iegribas, ceļojumi un mīļākās tikai aprijuši. Sakiet, kuŗam tad nu piekrīt tas garākais kociņš?

Jāņa piere bija savilkusies dziļās grumbās. — Tā ir jūsu sirds lieta, uz ko jūs tikai paši sev varat atbildēt. Kad viņš jūs ņem pie krūts un skūpsta kā savu uzticamāko draugu, tad jūsu sakaram vajag būt ļoti tuvam, un kas tur no lieka lai varētu izšķirt jūsu norēķinus. Varbūt, ka jums arī iemesls par viņu tik skarbi izsacīties. Bet vienu lietu, - lai gan viņa vienaldzība un bezrūpība veikala lietās nav piedodama, tad taču viņš no sirds ir labs cilvēks. Jūsu pienākums gan būtu viņam palīdzēt, cik vien jums spēka palīdzēt.

Kneija drusku kā piekaunējās. — Zināms, ka to gribu arī darīt, bet vajag tikai zināt, kā viņam līdzēt. Saprotams, ka es nelikšu Brieža un biedra tirdzniecības namam tik drīz krist, un galu galā arī varbūt iestājos veikalā par līdzbiedru, bet tad gan viņa tiesības būtu stipri aprobežojamas. Es negribu sacīt, kuŗam mums nav savas kaislības, — kuŗš tad nav cilvēks, un pasaulē jau arī tikai vienreiz dzīvojam, — bet ikviens jau skatās, ka tās tik pagāniski daudz nemaksā. Viņš tanī ziņā par daudz vieglprātīgs un muļķis. Var jau notikt, ka palieku viņa veikala biedrs.

Jāņa vaigs atdzīvojās, šos vārdus dzirdot, viņš vieglāk uzelpoja. It kā pateikdamies, viņš saķēra Kneijas roku — Jūs viņam izpalīdzēsit?! Tad mums nav ko bīties. Nav jāšaubās, ka Briedis jūs pieņems par veikala biedru ar mīļu prātu, un jūs ar to arī nezaudēsit, patiešām ne. Bet to jau jūs vislabāk zināt.

— Zināms, arī man nebūtu slikts veikals. Tikai nevajag būt karstam un muļķim un neraust kartupeļus no spirkstīm citam. Jau sen būtu varējis tikt par viņa kompanjonu, bet es viņam paskapēju citu. Ja es viņam

būtu piedāvājis savu kapitāliņu, viņš būtu sācis domāt pakaļ, kur es to esmu ņēmis. Tagad, kur viņš citur nekur vairs nevar ķerties, man par to nav jābaidās. Arī tagad vēl gribu labi noskatīties. Ja viņam vēl cik necik spēka, viņa kuģītis vēl arvien var tikt virs ūdens un viņam neērta kompanjona vairs nav vajadzīgs. Visur ar aukstām asinīm, viņam vajag palikt arvien manā varā. Tā, Brīvnieka kungs, pasaulē nevajag būt karstam! Jūs, protams, tad paliksit manā vietā. Es jau arī savā dzīvē vēlos kādu mazu pārgrozījumu, cik ilgi lai tā strādāju kā zirgs? Jūs varat strādāt, un jums šādu vietu var uzticēt... un, ja jūs būsit prātīgi, es arī nebūšu pret jums suns. Nu, ceru, ka mēs sapratīsimies!

Brīvniekam bija tā, it kā viņam zeme grīļotos zem kājām. Direktora vārdi tādi divdomīgi, uzkrītoši, viņam patiešām nabaga Brieža žēl. Ko tad tas cilvēks bija īsti nodomājis? — Jūs taču, Kneijas kungs, mani pazīstat, — viņš piesarcis stomījās. — Veikala intereses man ir augstākas un svētākas nekā mana paša lietas.

— Tie projekti un visas tās sānu lietas, jums tagad gan būs jāsviež pie malas... ar blēņām es neielaižos! Ja jūs savu vietu pareizi gribēsit pildīt, tad jums nemaz neatliks laika uz tādiem niekiem domāt. levērojiet veco sakāmo vārdu: katrs sev, Dievs visiem. Un par sevi jūs nepavisam nedomājat! Cilvēkam taču vajag daudzmaz apdrošināties... mēs gan runājam tā, bet varbūt ka iznāk citādi. Brieža veikals krīt, un jums ilgāku laiku jāiztiek bez vietas. Cērpiet taču arī jūs savu aitiņu, cik varat! Zināms, visai tauka viņa vairs nav, — bet kā draugam esmu jums devis uz to tik daudz izdevības. Jūs guļat. Tāpat ar kokiem, jūs esat tos iepirkuši

par tādu cenu, ka es to nemaz nedrīkstu ierakstīt grāmatās. Tik lēti mēs nemēdzam pirkt! Esat kaulējušies uz pēdējo kapeiku, bet pašam jums par to nekas nav bijis. Esiet taču prātīgs, Brīvnieka kungs!

Kā no laivas izsviests, Jānis viņu apjucis un nesamanīdams uzlūkoja. Ap krūtīm viņam sāka nelabi kaist. — Es jūs nesaprotu, patiešām nesaprotu. Kā tad jūs domājat... kā tad man vajadzētu darīt?

— No žīda jums vajadzēja pirkt gudri un kvīti atkal likt izstādīt gudri. — Nu, raudzīsim to vēl izlabot! Popolam... šovakar man jau tā īpaši jāslēdz mēneša rēķini. Mums abiem tur iznāks maza dzeramnauda, un, attiecoties uz veikalu, — tas mazumiņš nepadarīs to zupu ne taukāku, ne vājāku. Vai jums vajag naudas, Brīvnieka kungs? Es jums varu dot. Izlaidiet kur šovakar... jūs tā daudz strādājat! Es šovakar strādāšu ilgāk un gribu būt netraucēts.

Blēdīgi viņš nosmīnēja, kamēr Jānis palika stāvam kā akmenī sastindzis. It kā pie kaut kā neatvēlēta pieķerts, viņš aiz kauna vairs nedrīkstēja acu pacelt... vai viņš varēja savām ausīm ticēt?.. — Kas tas ir par priekšlikumu, direktora kungs? Nē, nē, es neesmu ar mieru... es tā nedomāju!

— Neesat jel muļķis! — Kneija viņu sapīcis pārtrauca. — Esam jau tā ilgus gadus sadzīvojuši kā tumši, neuzticīgi brāļi, ikkatru mazāko nieku viens no otra slēpdami. Kādēļ mums vajag vienam likt otram šķēršļus, kur varam viens otru pabalstīt. Jūs saprotat... roka roku mazgā.

Jānis aizskarts trīcēja. — Un tur tie vārdi priekšā Erlich waehrt am laengsten?! — Mūsu nabaga principāls jums uzticas un jūs dievina!

Kneijas vaigā parādījās velnišķīgs smaids. — Kad viņš mani bučo, — es viņu nebučošu! Man nav no viņa vairs jābaidās. Arī jums viņš vairs neko nevar līdzēt, bet es jums varu līdzēt arvien. Ja esat prātīgs, tad zināsit, pie kā jums tagad jāturas. Mana labvēlība jums ir, — vai jūs domājat, ka es katram savu padomu izklāstu?! Un lai arī esam zem četrām acīm, tad nedomājiet, ka es runātu vairāk, nekā pats vēlāk varētu atbildēt. Jā, jā, tā Brīvnieka kungs! Gādājiet tikai, ka es ar savu Gretchenu nesanīstos... un šovakar gribu būt netraucēts.

Jāņa acis piepeši bija kā ar miglu pārvilktas. Viņš tikai vēl redzēja Kneijas pelēko, kaulaino seju un glūnošās acis... tā locekļi pieņēma citādu veidu, un izkūņojās riebīgs asins sūcējs sikspārnis. Viņu pārņēma šausmas un riebums... ātri paķēris cepuri, viņš steidzās laukā. Pār muguru pārskrēja auksti tirpuļi; ātriem soļiem projām, it kā asins sūcējs jau būtu ieķēries viņam matos un urbtos ar savu auksto mēli viņa pakausī.

Metās krēsla. Viņa uztrauktās asinis vēl arvien dzirkstījās pa dzīslām un negribēja norimt. — Knik, knik, — vēl pārreiz no kungu mājas atskanēja Latvijas baigie sirds pukstieni, tad palika klusu... sikspārnis to laikam jau sagrābis savos nagos. Nabaga Briedis vēl nekā nejūt un nemana. Viss ir pagalam, arī viņa lolotās cerības, gadu sūrie pūliņi. Sikspārnis bez žēlastības liek visiem kāju uz pakauša, viņa mēle slāpst pēc asinīm. Arī nabaga pārbaudītā sieva atronas pie bezdibeņa malas, un nevar no viņa vairs izbēgt... sirds sastingst to iedomājoties. Nē, nē, viņai vajadzēja projām no šejienes, projām, citur, kur nesniedzas viņa vara! Ir tad jau vēl te atliek nelaimes diezgan.

Nemiera dzīts, viņš klejoja pa gaņģiem, nezinādams, kurp steidzas, ko meklē. Arvien uz priekšu, it kā nekur uz vietas nostāvēt, nekur vairs zem kājām pamata. Un sirds sāpīgi, nemitīgi dega.

Nejauši tas ieraudzīja stāpeles galā kūņojamies Žiglemāni un steidzās turp. — Žigleman, ko jūs esat atkal izdarījuši, Žigleman! — viņš mādams iesaucās. — Vai jūs nemaz nevarat noturēties?! Apdomājiet, ka jums jāgādā par savējiem!

Žiglemanis, galvu nodūris, skrullēja ūsas. — Maza kaza! Lai man maksā lielāku algu, tad es arī viņiem nopelnīšu.

— Jūsu sieva ir slimīga, — viņš turpināja, pats manīdams, ka asinis viņam vaigos sastājas, — būtu prātīgi, ka jūs viņu laistu kādus mēnešus uz zemēm, lai viņa tur atspirgst. Uzpurinieties, Žigleman!.. Ja vēlreiz par jums nāks kāda sūdzība, tad es jūs vairs nespēju glābt. Tad jums bez žēlastības jāiet pa vārtiem laukā. To lieciet vērā!

Žiglemaņa acis blēdīgi pazibēja, un ap lūpām savilkās zobgalīgs smaids. — Neturiet par mani bailes, kungs, maza kaza! Ir jau vēl par jums lielāki kungi.

— Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Hahaha! — Žiglemanis nekaunīgi iesmējās. — Nedomājiet jau, Brīvniek, ka esmu tik muļķis, kā izliekos! Ko jūs un Ruģis man varat darīt, maza kaza... arī Kneijas kungs rūpējas par manas vecenes veselību. Vakar vakarā viņš bija pie mums ciemā... atsūtīja mani uz kantori pēc alus un šņabja, un vēl šodien mums visu dienu ir ko dzert! Pilnu sauju sudraba naudas viņš man iedeva, bet atpakaļ vairs nekā neņēma... redziet, te

ir — spoža naudiņa! Mēs sadzērām visi čupā... ietaisīju krietnu ķiveri. Viņš palika vēl ar veceni runājamies, kad aizgāju gulēt. Maza kaza, man jau nav žēl.

Nobālis, Jānis viņu ilgāku laiku bez valodas uzlūkoja. — Ko jūs runājat?! Mūsu direktors ne labprāt lien pagraba dzīvokļos, un viņam vēl nekas nav bijis kopīgs ar nabaga strādniekiem. Ja viņš ar jums dzeŗ no vienas glāzes, tad viņam tur vajag būt kādam nolūkam. Uzmanieties, Žigleman!

— Vai jūs domājat, ka es esmu muļķis un to nenoprotu? Bet viņš pavisam cits kungs un cita runāšana. Jūs man nekā vēl laba neesat novēlējuši, bet viņš saka, ka mēs dzīvojot suņu stallī. Tā tas neejot, mēs dabūsim labāku dzīvokli otrā mājā, kur viņš dzīvo. Es viņam izteicu visu, cik grūti man iet, ko jūs man darāt un ko Ruģis man dara! Tas tagad viņam viss ausīs. Maza kaza, lai es vēl paciešot. Būšot fabrikā liels "veraenderungs", un man tad iznākšot padrede! Āre, tā ir pavisam cita valoda. Kas man tad nekaiš savu simtu par cālungu iebāzt kabatā.

— Tas viss neko nenozīmē labu! — Jānis sāpīgi iesaucās. — Tam cilvēkam nav nekas svēts un dārgs. Žigleman, jūsu vietā — labāk es izlaistu savu dzīvību un nomirtu badā — bet savu apziņu es nepārdotu, sargātu savas dzimtas svētumu un godu. Rādiet viņam durvis, ja viņš vēlreiz nāk!

— Man jau nav žēl... man no sievas tur tā kā tā nekā nav! Ak, es lai esmu muļķis un grābju kungam acīs, kad viņš man labu var darīt!? Un kad es esmu padratčiks, tad esmu tāds pat kungs, kā jūs... es svilpoju par jums!

Viņš jutās tīri aizskarts. Karstas asinis saskrēja Jānim galvā, ap acīm metās tumšs, viņš nevarēja vairs valdīties. Sagrābis Žiglemani aiz rīkles, viņš sāka to žņaugt un purināt. — Lupata! — viņa balss aiz dusmām drebēja, — tu dari to ar nodomu! Ar mierīgām, aukstām asinīm. — Viņas asaras tu esi apdzēris un, beidzot gribi pārdot viņas dvēseli. Es tevi padzīšu, es tevi uz vietas padzīšu!

Viņš nebija vairs cilvēks, viņš bija šņācošs zvērs. Žiglemanis, ne dzīvs ne miris, pārbijies un platām, pārgrieztām acīm viņu uzlūkoja... — Laidiet mani vaļā... laidiet vāļā — kungs.... — Un tiklīdz viņa rīkle bija drusku svabadāka, tas drusciņ atkal attapās. — Ko jūs, kungs, viņu tik daudz aizstāvat, kad jūs zinātu, ko viņa jums aiz muguras dara?! Ņēma jūs Kneijam norunāt, ka vai lai mati svilst. Maza kaza, viņa neierauga jūs tāpat kā mani.

Un izrāvies no viņa rokām, tas aizlikās gar stāpeles stūri, kā zoles vien noklabēja.

Ar īgnumu Jānis grieza šai vietai muguru un devās projām. Viņam bija tā, it kā tas būtu savas rokas sagānījis un velti izšķiedis savus vārdus. Tikai labu viņš bija domājis un gribējis ar šiem cilvēkiem, bet bija par to tikai riebīgi aizskarts un pazemots. Viņi samaitāti un grimuši uz pēdējo, un viņam tā ap sirdi, it kā būtu norauts viņiem līdz zveņģē! Kad cilvēkiem vairs nav goda jūtu sirdī, tad viss ir beigts!

Viņiem ir jānonīkst, un apstākļi ir tādi, ka viņš tur neko nevar grozīt. Tur kantorī sēž tas "goda virs", kuŗam ir tā vara... kuŗa rokās te to daudzo simtu cilvēku likteņa pavedieni... visi viņa gadu ilgie pūliņi velti. Žēl viņam nabaga fabrikanta, žēl nabaga paklīdušo,

žēl sava līdzšinējā darba lauka, bet vairāk jau viņš nespēj, kā visu to nožēlot. Ar sagrauztu sirdi viņam no šejienes jāšķiras, jo par lupatu viņš nepaliks, nē... nekad!

Ļaudis jau sen bija aizgājuši uz mājām, un placī miers, bet viņš vēl negribēja iet atpakaļ uz kantori. It kā viņu tur gaidītu kāds ķēms. Viņš nevarēja un negribēja šo cilvēku vairs uzskatīt. Un pēdīgi, kad viņš tur atradās durvju priekšā, viņš bīstījās tur ieiet, it kā tas jau ar šo lupatu būtu saistīts. It kā viņu kāds gaidītu pretim ar pātagu.

Kāds tumšs ķermenis nokāpa pa ļovenēm un kliboja uz vārtu pusi. Tas bija vecais Šimts, kas ņēmis svētvakaru. Viņš tam piesteidzās un pieķērās pie rokas. — Šmit, jūs taču mani arī ņemsit līdz! Iesim abi!

— Ach, derektor kungs, jūs! — tas pārsteigts smalkā balsī iesaucās. — Es iet uz Paviljon... jūs ilgi tur nav bij's! Vai zinet ari, ka tik līdz jaungad' būs... tad taises ciet. Nav vairs nekād kunšaft. Vecam Šmitam tad iekš šo gubernij nekur vairs pieiešan.

Sērīgi viņš nopūtās. Paviljons bija vienīgais glītākais restorāns visā apkaimē. — Apmierinieties, Šmit, nekas šinī pasaulē nav pastāvīgs! Iesim iedzersim uz tam vienu glāzīti! Mēs dažreiz ko esam nocerējuši, bet ne ikreiz tas izdodas.

— Lai gan nebija vēl vēls laiks, tad tomēr Paviljonā, kā sacīt, bija kluss un auksts, un sulaiņi bez darba kā samiegojušies. Viņi sacēla te tūdaļ dzīvību. Viņiem bija sava zināma istabiņa, un Šmitam vairs nemaz nevajadzēja uzsaukt, cik ātri visu sulaiņi pienesa un padeva. Viņi dabūja porcijas, Šmitam "kuemmelschnaps" un Jānim

palika priekšā vesela pudele konjaka. Viņi mēģināja būt jautri.

Bet drīz vien vecais darba biedrs nomanīja, ka direktors pavisam pārvērties. Ēdiens stāvēja neaiztikts, kā bijis, bet totiesu viņš dzēra, un tādā mērā, ka tas vecajam šņapsotājam uzkrita. Vaigs dziļi nopietns un drūms un, ja tas kādu vārdu runāja, tas skanēja tā savādi, ka skaidri varēja manīt uztraukuma zīmes. Bažīgi Šmits viņu uzlūkoja. — Kas jums ir bij's priekše, derektor kungs? viņš pēdīgi ieminējās. — Es jau vairs nevar saskaitīt tos glāziņs, ko jūs sadzēruš.

Jānis rūgti iesmējās. — Nekas, mīļais Šmit, — viņš raudzīja jokot, — kad jau reti, tad labi! Nebīstieties, ka esmu tapis žūpa, vai tāds palikšu,— es tikai šovakar kam nodzeŗu bēres. Varbūt, ka it drīz liktenis mūs aiztrenc katru uz savu pasaules malu un mēs tad vairs otrreiz savā mūžā nesatiekamies pie glāzītes.

Vecis sabijās. — Nu, nu, kas tad nu atkal ir?! Jūs gribiet mūs atstāt... kādēļ tad?! Līkes tok jūs iztur vairāk kā sav dēl. Na, tad tur ir kād figur, tad tur kād figur! Nevar šis mait' reiz savu kakl' lauzt! Vai zināt, man gaužām žēl, kad jūs iet prom, jūs te visu genau iekārtojs. Ar tiem pašiem strādniekiem... vairāk ordnung ir.

Viņš gribēja vairāk ko izdabūt, bet velti! Direktors šovakar nebija lāga runājams. Allaž, iedzēris pa glāzei, tas lūkojās sapņodams sienā... gaŗā rindā visi šīs dienas notikumi attēlojās viņa uzbudinātā fantāzijā. Vai tā bija halucinācija? Smīnēdams iz sienas izlīda asins kārīgais sikspārnis... glūnēja, ka varētu viņam apiet apkārt un ieķerties pakausī. Viņa roka iedrebējās, sašutis tas saķēra glāzi un svieda to taisni uzmācīgajam

ķēmam acīs, ka tā klinkstēdama saplīsa gabalu gabalos.

— Kas tur ir, direktor kungs?! — Šmits sabijies uzlēca kājās.

— Nekas, patiešam nekas... tikai glāze sašķīdusi, un pie sienas palicis slapjš laukumiņš.

— Pēter, friš glāz', fiks! — Šmits steidzīgi pavēlēja. — Kas jums ir noticis, Herr Brīvniek?

— Nekas. Tikai kad esam alojušies un ilgus gadus karsti lolotas cerības sadrūp tikpat nejauši kā šī glāze, tad, mīļais Šmit, — tad ir tā savādi ap dūšu! Tad labprāt vēlētos piedzerties, un esmu tomēr skaidrs... Jā gan! Tā priekštiesība taču divkājiem dota, ka viņi var piedzerties, kauču gan dažā ziņā divkājainais lops par visiem lopiem tas nožēlojamākais.

Tālāk vairs vecis neuzdrošinājās jautāt. Tā viņi vēl palika kādu stundu kopā, līdz Šmits mudināja doties uz mājām.

Nolīdzinājuši tēriņu, viņi atstāja viesnīcu. Dabā jau stipri varēja manīt rudens zīmes, dzestrās, tumšās naktis, līdz ar lēnām, brīzmainām vēsmām. Klusu viņi soļoja uz priekšu, un vecajam Šmitam bija diezgan grūti viņam līdz stilbot. Viņu soļi atskanēja tukšajās ielās. Kā sapņodams, Jānis palūkojās uz augšu. Debesis kā nosētas spožām, dzirkstošām zvaigznēm, tās vizuļo bezgalībā, bet lejā tik tumšs un drūms kā kapā... še, kur mīt cilvēka bērni. Viņam likās, ka spožie debesu spīdēkļi tos apraudātu! Kāda tumša vara un baigs slogs uzgūlies uz cilvēku bērniem. Kādēļ te arī virs zemes nevar būt mūžīgā gaisma un labklājība? Kur ir šī baigā noslēpumu atslēga? Neizpētījamos, tumšos dziļumos un augstumos, kur nepietiek vairs neviena cilvēka acs,

kurus neaptver neviena cilvēka prāts, kur cilvēka garam jāpaliek klusu, un kuŗiem pat viņu iedomība nespēj sekot! Un šis noslēpums rada labu un ļaunu pasaulē, kāda slepena, neredzama strāva rauj visu sev līdz... cik maziņš un nespējīgs pret to ir cilvēks katrs par sevi! Pat viņa tikumisko spēku pārvalda šis lielais dabas noslēpums. Tikumisko spēku rūgti un skaļi viņš iesmējās, ka vecais Šmits pārsteigts tumsā apstājās. Izsalkušam zvēram nav labu tikumu, un labi paēdušam lopam pie pilnas siles to arī nav! Taukos nosmakuši zināma sirds un goda jūtas. Un tādēļ upuŗi krituši jau tūkstošiem un kritīs vēl, arī viņa kritīs.

Viņš sunīja sevi par muļķi, ka par to vēl raizējās. Un tomēr ap sirdi tik žēli, tik žēli. Vai tur no spožajām zvaigznēm nevarēja nākt viņam palīgs un dot kādu padomu, kā viņa glābjama? Nožēlojama nelaimīgā!

Viņi bija sasnieguši fabrikas vārtus. — Šņaka, šņaka, šņaka, — varēja dzirdēt, ka gateri šķēla kokus, viens par otru steigdamies, un pa brīžam lielais riņķu zāģis sāpīgi ievaidējās un nomales skaļi noplaukšķēja zemē. Kas šķirts, vairs nekad nav savienojams... bet tie jau arī tikai koka nevērtīgākie atkritumi, kas tur nokrita. Un piepeši zvaigžņu pulki it kā trakā dejā sāka pie debesīm kustēties. Viņam bija jāpieturas pie sētas. Viņš mīlēja — mīlēja traki šo sievu, tāpat kā savā jaunībā, ar visiem viņas trūkumiem un vājībām, mīlēja viņu tādu, kāda tā bija. Bet dubļu zveņģē viņš to nevarēja grūst, viņa jaunības ideālam bija jāpaliek cēlam un neaiztiktam. Sikspārnis neko neprasīja, smīnēdams tas norāva viņa svētumus pīšļos un tos sagānīja. Viņš nespēja to aizkavēt.

Beidzot viņš atjēdzās, ka atronas viens pats tumšajā

naktī. Vecais Šmits aizgāja un brīzmaina rudens vēsma rotājās ap viņa matiem un sasarkušiem vaigiem. Tur, kantorī vēl uguns, it kā gribēdams ko atminēties, viņš brauca ar roku pār pieri, tā bija karsta kā ugunīs. Nemiera dzīts, viņš devās tālāk, ne, savā dzīvoklī, nē... viņš nevarēja norimt.

Pēc kāda brīža tas atradās dzirnavās un noskatījās zāģu darbībā. Dzeltenā uguns gaismā cilvēki kā bālas līķu ēnas klusu un čakli kustējās, ne vārda nerunādami un nesacīdami, it kā kādā spokainā gaŗu valstī. Meistars, galvu nodūris, mazliet kā samiegojies, viņu ieraudzījis, tas saņēmās un spirgts un mundrs nodeva raportu. Viss labi, lielais forcugs, viss kārtībā! Jā, — viss labi, viss kārtībā, bet viņam bija tā, it kā sikspārnis būtu nosēdies uz baļķa gala un smīnēdams šīs bālās ēnas uzlūkotu. — Tas ir mans forcugs, jūs esat no manis atkarīgi! — Tam nepietika vien ar viņu sviedriem, tas gribēja arī viņu asinis, viņu sievu godu, viņu meitu nevainību, viņu cilvēku apziņu.

— Labs ir, — viņš īsi saņēma vēstījumu un nokāpa pa trepēm zemē.

Te piepeši kantorī uguns izdzisa, viņš nāks no turienes ārā, un Jānis apstājās gaidīdams, kamēr tas paiet gaŗām savā dzīvoklī, jo negribēja ar viņu satikties. Bet velti viņš gaidīja; nenāca neviens. Te viņš manīja, ka viņam kāda tumša ēna lidoja apkārt. Beidzot tā viņam tuvojās un padeva labu vakaru. Tas bija vaktnieks.

— Vai direktors jau aizgāja no kantora? — viņš tam vaicāja.

~ Nē, viņš palika iekšā. — Viņam izlikās, it kā vaktnieks nosmīnētu. — Un tā Žiglemaņa sieva arī tur... Sakiet, kungs, kas tie ir par kumēdiņiem?

— Kas par kumēdiņiem?! — viņš asi iesaucās.

— Nu jā... visu vakaru abi dzīvo kopā un dzeŗ to saldo zupu! Ko tad šis domā, ar to viņu piedzirdīt? Tā māk iemest pa krietnam brandvīnu un nereibst tik drīz!

Asinis viņa dzīslās sāka raustīties, saskrēja galvā un draudēja viņa deniņus saārdīt; tie dunēja it kā kāds tur ar āmuru klauvētu, un nāvīgi ievainotā sirds dzirdami pukstēja. Projām, projām no šīs vietas, lai nebūtu par liecinieku šim lupatas kauna darbam, kas brēca uz debesīm! Ātri projām, bet kājas neklausīja, viņš kā pie zemes pienaglots.

Brīdis klusuma, viņam likās, it kā tas būtu sadzirdējis lēnu un apspiestu palīgā kliedzienu. — Nāc līdz! — viņš uzsauca vaktniekam un steidzās ātri uz durvju pusi. Vērīgi klausīdamies, tas bija tās sasniedzis, bet vaktnieks jau sen nozudis tumsā. Lēni viņš spieda roku uz durvju kliņķa, tās bija vaļā. Knapi dzirdami viņš spēra soli uz priekšu tukšajās kantora telpās, asinis nostāja ritēt, bez elpas viņš klausījās uz blakus telpu, kur dzirdēja kņadēšanu un čukstēšanu.

— Dariet ar mani ko zināt, kungs, tikai to ne! — viņa lūdzoši čukstēja. — Lūdzu, lūdzu, laidiet mani vaļā, dodiet man laika apdomāties!

— Nē, manu balodīt, — Kneija aizelsies šņāca, — pienerrot es sevi neļauju! Simts rubļu ir nauda, un tavam vīram rīt pie dienas padrede. Es neesmu suns!

Viņi iesāka sīvu cīņu. Krēsli apgāzās, kājas piesitās pie zemes, it kā uz dzīvību un nāvi cīnīdamies, viņi šņākdami stenēja. Tam pa starpām atskanēja Jāņa karstie, asie elpas vilcieni. It kā nesamanīdams, viņš

izvilka savu kabatas nazi, viņa acis tumsā iemirdzējās. Viens cirtiens ar to krūtīs vienam un otram!

— Es tevi padzīšu, — Kneija sašutis šņāca, — klusu, es jūs rīt pie dienas padzīšu!

Viņa iekliedzās, tad viņas balss atskanēja kā no zemes apakšas: — Elpu, elpu... nespiediet man muti ciet!

Ar lielu troksni Jāņa nazis nokrita zemē uz grīdas, un viņš it kā atjēdzās. Ātri viņš ievilka uguni un aizdedzināja uz galda sveci, kuŗa vēl necik sen kā bija izdzēsta.

Izskrāpētu ģīmi un izplūkātu bārzdu, Kneija parādījās durvīs un stīvi un grasoši, it kā viens otru ar acīm mērīdami, tie kādu brīdi saskatījās. Tikai pēc kāda laika riebīgais, pārsteigtais sikspārnis atdabūja savu bargo pavēlnieka vaigu. — Ko tas nozīmē?! Vai zināt, jūs paliekat man pārdrošs... ko jūs še meklējat!

Aiz sašutuma trīcēdams, Jānis bez valodas viņu uzlūkoja. Tur zemē mirdzēja spožais asmins, viņš to pacēla. — Vēl vienu acumirkli, un tas te būtu sagājis jūsu krūtīs!

Kneija atlēcās sāņus, pelēkais vaigs nobālēja kā krīts, un lūpas sāka raustīties. Uz pieres parādījās tumšas sviedru lāses. — Vai jūs traki?! Brīvnieka kungs, nepārsteidzieties! Esiet tik labi un salieciet savu nazi! Šis joks man ir par stipru.

— To es darīšu, varbūt ka man vēl nebija palikt par noziedznieku. Bet nu ārā, prom no manām acīm!

Kad bīstamais ierocis bija ieslīdējis Jāņa kabatā, uz Kneijas vaiga tūdaļ parādījās nekaunīgs smaids. — Oho, ar kādu tiesību tad, ja drīkstu jautāt?! Kurš no mums par šīm telpām kungs un pavēlētājs?! Jums vajadzētu

kaunēties! Vai nesacīju, ka gribu te šovakar būt netraucēts, ko jūs še gribat, es vēl nesaprotu?

— Vai man tas vēl jums jāsaka?! Jums te bija jāstrādā savi tumšie veikali, kuŗiem jābīstas no dienas gaismas un citu cilvēku acīm... ar citiem vārdiem, jūs taisījāt norēķinus, kā varat apzagt savu kungu! Bet viņai, tai nelaimīgai, kas viņai te meklējams?

— Ak tā, hahaha! Tad jūs esat viņas aizbildnis? žēl, ka to nezināju, jums laikam uz viņu kādas vecākas tiesības?

— Ejiet! — Jānis pērkona balsī izsaucās un, lepni saslējies, rādīja uz durvīm. — Ejiet, — jeb es aizmirsīšos!

Kneijas lūpas paraustījās. — Un pazaudējiet savu vietu. — Rīt par to vairāk runāsim, mans kungs!.. — Jūs domājat, ka jums uz viņu tiesības?

Jānis vairs nevarēja valdīties, viņš sagrāba to aiz apkakles un nosvieda to pa trepēm lejā. Skriešus tas tad no turienes aizlikās uz savu dzīvokli.

Paņēmis sveci, Jānis pameta vēl skatienu otrā istabā. Daži krēsli tur apgāzti gulēja gar zemi, uz pults nenoslēgtas Kneijas grāmatas un tām blakus divas šampanieša pudeles, no kurām vēl viena pusē. Un tur stūrī, aizvilkusi lakatu priekš acīm, viņa trīcēja kā grēciniece viņa priekšā. — Tad tiktāl tu jau esi nokļuvusi, — viņš sagrauzts sacīja, — to es nebūtu no tevis domājis! Ej nu uz mājām, atpakaļ viņš vairs negriezīsies.

Viņa sāpīgi iekunkstējās. — Še ir manas krūtis... iegrūd man nazi sirdī un dari reiz manām mokām galu! Tu, tu mani esi tik tālu dzinis, tu nesaprati, ko es tev dāvāju. Kam kavējies?! Apžēlojies par mani un nobeidz manu nožēlojamo dzīvību! Esmu laimīga, ja varu no tavas rokas mirt!

Jāņa vaigs sāpīgi sarāvās. — Man nav uz to nekādas tiesības, kundze. Bet ja jūs vēl drusciņ ko turat no sava goda, tad sargājiet to... es jūs pabalstīšu.

Viņas sāpes pārvērtās uzreiz spītīgā ārprātībā... spilgti viņa iesmējās. — Man jūsu pabalsta nevajag, kungs... es to negribu! Un jūs domājat arī, ka esat mans goda glābējs šovakar, hahaha — es neesmu nekāda nīkule! Būtu arī viena iztikusi. Varbūt, ka savās jaunās dienās esmu bijusi zostiņa, ko katrs piemāna, tagad tā vairs neesmu! Jūs mani nicināt, labi... bet gar mani jums nav nekādas daļas. Es savu postu panākšu agri vai vēlu. Ar Dievu, lepnais kungs, mana sirds ir jau mirusi.

Vēlreiz uzmezdama viņam naida pilnu, izmisušu skatu, tā drāzās viņam gaŗām un, spilgti smiedamās, nozuda tumsā.

Pielicis roku pie pieres, viņš palika stāvot, it kā gribēdams ko iegādāties. Dziļi un skaņi atskanēja tukšajās telpās viņa elpas vilcieni. Viņa krūtis bija noslēgtas. Tagad viņš noslēdza telpas un devās uz savu istabu...

Vienpadsmitā nodaļa LUPATAS KODUMS

Otrā rītā Jānis smagu galvu piecēlās. Ilgi viņš nevarēja apņemties, vai vairs maz uz kantori iet, vai labāk neaizbildināties ar slimību un iesūtīt Briedim savu atsacīšanos ar vēstuli? Jo, ka viņš tur kantorī ar to lupatu vairs nevar ilgāk kopā strādāt, tā skaidra lieta! Gadi jau nu pagājuši, viņš te iestrādājies, izbaudījis gan sūrus, gan apmierinošus brīžus, licis vienai otrai lietai pamatus un cēlis tik lepnas ēkas uz nākamību. Viņam ļoti grūti šķirties no iemīļotās darba vietas. Bet cits jau viņam nekas neatliek. Viņam jāmeklē vieta citur... ilgus, ilgus laikus tam būs jāsaņem visi spēki un jāraizējas par sevi vien, lai varētu sevi uzturēt. Vai tas sasniegs tik drīz tamlīdzīgu stāvokli kā tagad, kur tas vispārības labā tik daudz cerēja panākt... kas to var zināt?

Kas pie tam vainīgs, ka te viss tiktāl nonācis? Negribot viņam bija jādusmojas uz Briedi un jānožēlo viņa liktenis. Viņa nepiedodamā vieglprātība un vienaldzība veikala lietās! Viņa pārmērīgā labsirdība un godprātība! Sev tas izaudzējis čūsku azotē un visiem citiem nelaimīgiem atkarīgiem asinskārīgu suni... plēsīgu sikspārni. Fu, tu velns... un viņš vēl to reiz cienījis kā goda vīru! Viņam negribējās to vairs uzskatīt.

Šorīt viņš dzēra savu tēju ilgāk nekā citām reizēm. Laiks sen bija pāri, kad viņš citiem rītiem mēdza uz

kantori iet. Nē, tā gluži viņš nevarēja no šejienes aiziet. Vai tas lupata tūdaļ nedomās, ka tas viņu notriecis, ka tam būtu no viņa bail? Tādā ticībā viņš to negribēja atstāt. Viņam nebija jāslapstās... skaidru sirdsapziņu, tāpat kā reiz atnācis, viņš varēja atkal aiziet...

Paķēris cepuri, viņš devās turp. Priekšā ierēdņi, iebāzuši galvas grāmatās, čakli strādāja, jo direktors šorīt nebija labā prātā. Visi jau viņi bija dabūjuši lielu "lādiņu". Turpat viņš dibenā šņaukstījās un kraukstījās kā sakaitināts lācis savā midzenī un Jāni, tur ieejot, ļauni caur pieri uzlūkoja. Viņa vaigs bija vēl pelēkāks nekā citām reizēm un it kā no vienas vietas pārsēts ar maziem plāksterīšiem. Šoreiz Jāņa sveicinājums bija īss, īgns skatiens, tad viņš stājās pie pults, it kā viņam te direktors istabā nemaz nebūtu.

Uztraucies Kneija uzlēca no sava sēdekļa un stīviem soļiem soļoja šurpu un turpu. Šad un tad tas uzmeta savam amata biedram nāvīgus skatienus, it kā būtu vēlējies to ar savām acīm iznīcināt. Beidzot tas viņa priekšā apstājās un dusmās iešņācās. — Jūs, dumjais zemnieku puika! Tilterichs...

Bargi Jāņa acis iezibējās, un dzīslas uz viņa pieres piepampa. — Jūs zināt, ka es tas neesmu! Vēl vienu vārdu, un es jūs pārmācīšu.

Kneija no viņa atlēcās un lūkojās uz durvīm, vai nepaliek bez palīga. — Oho, jūs man gribat draudēt! Jūs gribat mani piespiest, lai jūs te vēl ilgāk paturu?! Šīs durvis jūs vairs nevārstīsit... saprotat! Es esmu tas kungs... tagad jūs mani mācīsities pazīt... tagad jūs to mācīsities!

— Es jūs jau tagad pazīstu! — Jānis asi attrauca. — Jūs esat lupata un apzogat savu kungu! Mani jūs nocerējāt

par neveiklu muļķi, kas jūsu nedarbus netraucēs, vai arī zīmējāt par blēdi, kas jūs tajos pabalstīs. Jūs esat maldījušies.

— Hahaha, — Kneija vienaldzīgi iesmējās, — priecājos to dzirdēt! Jūs domājat man ar to kaitēt?! Nu tad pamēģiniet! Hahaha! Ja neesat pēdējais muļķis, tad nopratīsit, ka arī principāls pret mani neko neiespēj.

— Jānis neatbildēja, bet Kneijam tomēr viņa vārdi bija ķērušies klāt. Viņš piepeši pieņēma citādu vaigu un likās ko pārdomājam. — Es domāju, jūs negribēsit savu vietu zaudēt un cietīsit arī par to mazo starpgadījumu klusu! Galu galā jau arī tas bija tikai nevainīgs joks. Kā jūs ar Gretchenu stāvat? Man arī gluži vienalga, kad jūs viņu paturat... tās mantas jau diezgan! Es tikai nezināju, ka jums kādas vecākas tiesības, tas man nāca negaidot, un es varēju erroties. Tādēļ mēs arvien vēl varam būt labi draugi.

Draudzīgi viņš sniedza Jānim roku pretim, it kā viņu starpā nebūtu nekas noticis. Jānis atlēcās nost... viņu pārņēma tādas jūtas, itin kā kad grib no kāda mūdža izvairīties. — Nē, nē... nenopūlieties velti, Kneijas kungs! Mēs nekad vairs draugi nebūsim. Un, kas attiecas uz to nabaga sievu, tad manas tiesības — nevienam uz pasaules — viņa bija mana pirmā mīl... — Piesarcis, viņš piepeši apstājās, dusmodamies, ka tam šī cilvēka priekšā jānosarkst... — bet ko jūs no tam saprotat?!. Man nav nekādu tiesību, bet viņai tādas ir, kā katrai sievai, kā katram cilvēkam. Tās man par daudz svētas, lai es tās upurētu jūsu cūcībām. Viņa stāv manā apsardzībā, tagad ziniet... otrreiz mums, tādi satiekoties, lieta vairs nenobeigtos tik omulīgi.

Kneija izlikās, ka viņš to nedzirdētu. — No jums es tādu izturēšanos nebiju sagaidījis, patiešām nebiju sagaidījis! Un par ko tad?! Es arī protu vienu aci aizmiegt, kur tas vajadzīgs... tā pasaulē jādzīvo. Vietas ir retas, un cik uz viņām gaida?! Tādu kā jums tagad, jūs citur nekur nedabūsit. Un manis dēļ ja jūs turat tīru muti, tad dzīvosim uz priekšu tāpat joprojām. Lai viss paliek, kur bijis!

Jānis rūgti iesmējās. — Jūs jau esat ļoti žēlīgs, bet mani nemaz nejautājat, vai arī es ar jums gribu tālāk kopā strādāt! Vienam no šejienes jāiet... jums vai man!

— Jūs gribat mani noklačot pie principāla, — tur jums atlēktu maz labuma. Esmu jums uzticējies kā goda vīram... tā nemēdz pļāpāt! Bet kā jums tīk, hahaha, grozīt jūs tur nekā vairs nevarat. Es jums varu dot labu vietu arvien, bet ko jūs tā iesāksit?

Dusmu stars jaunekļa vaigos nozibēja, lepni viņš saslējās kājās. — No jums es nekā negribu, un man nevajag, esmu jau tik liels bez jums uzaudzis! Un taisni, ja es būtu suns, tad arī es maizi no jūsu rokām neņemtu! Nebīstieties arī, ka iešu ar jums sacensties Briedi aplišķēt un viņa priekša kūkumus mest. Jūsu starpā bāzties es negribu, lai gan esat pelnījuši, ka jūs nodod tiesai. Bet, ja viņš ir bijis tik īsredzīgs un varējis jums tik daudz uzticēties, tad viņš pats savu nelaimi pelnījis. Tikai gadījumā, kad man taisni būtu jāatbild, ko es par jums zinu, tad varat būt pārliecināts, ka viņam ne mazāko nieku neslēpšu. Man nav ne mazākā iemesla pārdot savu apziņu.

Kneijas acis bija zaļas, dusmīgi viņš nošņācās kā

odze. — Nu jaunekli, kā jūs gribat?!. Man jūsu nepavisam nav vajadzīgs. Nevajag tik daudz uzpūsties, — varbūt ka uz priekšu vēl satiekamies! Bet tad mēs runāsim citu valodu.

Priekšā izcēlās kņada, un nākošā acumirklī Ruģis ievilka Žiglemani aiz krūtīm pie viņiem pie tiesas. — Ak, gudrinieks... viņš nav zadzies no darba uz krogu!? Āre, kur šim kabatā tas pusstops gadījies?

Un tā viņš sāka klāstīt Žiglemaņa grēkus... pēdējais gan rādījās nobaidījies, bet patiesībā lietu nemaz tā neņēma pie sirds, jo bija jau tādās reizēs paradis izkulties ar jokiem un "figūriem". — Kas tādam zellim nekait, aizskarts uzraugs guģojās, — pats dzīvo pa krogu, diena iet par pilnu!

Citreiz Kneija šādas sūdzības tikai par gaŗu laiku uzklausījās, tagad tā viņam bija tikpat kā uguns pakulās.

— Projām, projām pie velna, — neviena zofka placī vairs ne! Ruģa kungs, jūs tagad turpmāk paši izdosit cilvēkiem aprēķinus un viņus atlaidīsit. Mēs kantorī tiekam ar to tikai velti traucēti.

Ruģis par to palika kā no debesīm izkritis un negribēja savām ausīm ticēt. Vīpsnādams un ar slepenu skaudīgu prieku viņš uzlūkoja jauno direktoru. — Es atlaidīšu, jā, — viņš tomēr sūkstījās. — Brīvnieka kungs viņu atkal pieņems.

— Jūs dzirdējāt, ko es jums sacīju!? — Kneija viņam asi uzkliedza.

— Tātad man jāaizdod šim cilvēkam aprēķins... jāatlaiž?

— Projām, no šīs stundas!

Jānim vaigi tvīka, viņš saprata šo sāņus spērienu.

— Atļaujiet, direktora kungs! šis cilvēks samaitājis pie mūsu darba savus locekļus, un mēs viņu nevaram tā no sava darba atsviest. Arī viņa algu mēs nedrīkstam grozīt. Mēs gan varam viņam uzlikt kādu sodu par neklausību un nevīžību, bet saistīti esam ar viņu vienmēr.

— Tā. Jūs domājat?! — Kneija nosmīnēja: — Tad tā tie baušļi tagad skan?!. Nu tad labi, dosim viņam kādu sodu, lai viņš pabumbelē arī kādas pāris nedēļas un izdzeras labi krietni. Tu dzirdi, draņķi! Divi nedēļas uz glauno, bet bez algas!

Žiglemanis to nebija sagaidījis un krita klaņodamies viņam pie rokas. — Cienīgs, žēlīgs lielskungs, maza kaza, piedodiet vēl šo reiziņu! Divi nedēļas bez peļņas, ko tad lai mēs ēdam? Man taču jāgādā par sievu un bērniem, cienīgs lielskungs.

Īgni viņš atrāva savu roku, kuŗu Žiglemanis gribēja bučot. — Nost, nost, tu sasodīts lempi, tagad es tevi pamācīšu, kundziņ! Kur ir tava sieva? Kādēļ nav nākusi šorīt uzkopt kantori?! Arī viņa var iet, viņas vietā mums ir tagad cita. Pa divi nedēļām no kortēļa ārā, vai dzirdi, tas bija viņai ierēķināts, ne tev! Un viņa, paldies Dievam, pie mūsu darba nav samaitājusies.

Lai gan viņš bija aiz dusmām zaļš, tomēr vēl sāņus nosmīnēja uz Jāni. Žiglemanis, redzēdams savu augsto aizgādni tādā vaigā, nobāla kā drēbe. — Cienīgs, žēlīgs lielskungs, apžēlojieties, viņa ir slima... nevar piecelties no gultas! Tiklīdz viņa varēs celties, tā nāks atkal un strādās. Kur mēs lai paliekam, kad jūs mūs izgrūžat laukā?

— Nav mana darīšana, mums kortēļa vajag pašu ļaudīm! Kas negrib klausīt, tam būs sajust, tam būs

sajust! — viņš aizsmacis brēca. — Kad nemākat dzīvot, tad pameklējieties, kur jums ir labāk. Te būs tava nauda un taisies, kā tieci!

Noskumis Žiglemanis vīkstīja rokā dabūto naudu, viņš patiešām vēl nesaprata. — Ko tad es jums, kungs, esmu nodarījis?! Vai es neesmu jums bijis paklausīgs... ne viena vārda neesmu jums pretim runājis! Bet, maza kaza, viņa ir tagad slima, un kur mēs lai paliekam?

— Ārā, marš! — Kneija šņāca. — Ārā, jeb es tev!

Viņš laikam bijās, ka nabaga velnēns nesāk izklāstīt viņam nepatīkamas lietas. Bet tas jau, pakausi kasīdams, līda ārā pa durvīm.

Kneija skraidīja pa istabu, izlikdamies vairāk uztraukts nekā patiesībā bija. — Nolaistas lietas, nolaistas lietas... grūti uz ceļa uzdabūjams! Varat tagad iet, Ruģa kungs, vēlāk par to runāsim. Zirgi jau piebraukti, man jāsteidzas uz biržu. Un par jums, Brīvnieka kungs, es runāšu ar veco. Varēsit arī no mums aiziet, tikai līdz tālākam jums vēl jāpaliek un jāpilda savs uzdevums.

Jānis neatbildēja; kalpīgi Ruģis izvadīja stīvo priekšnieku pa durvīm, līdzēja tam iesēsties ratos, un tad, pacēlis cepuri, no tā atsveicinājās. Gumijas riteņi, — goda vīrs! Bet cik zemu šis lupata mācēja kost... tam vienalga, kāds viņa pretinieks. Itin kā nabaga velnēns būtu vainīgs, ka viņa nekrietnie nolūki nav izdevušies. Un tomēr viņam novēlās kāds smags slogs no krūtīm, — Grietiņa nenāks vairs kantorī! Viņa gan slima, varbūt arī cieti sasirgusi, bet labāk lai arī tā. Viņš jau arī to drusku varēja pabalstīt.

Tikai viņai nebūs par to nekā zināt. Žiglemaņa divnedēļu algu viņš tai piesūtīs itin kā tā būtu nākusi no

kantora. Un ja tas lupata viņus patiešām gribētu izsviest no dzīvokļa, tad viņš parunās ar pašu fabrikas īpašnieku, cik tad tas caurums īsti maksā... Arī to viņš var no savas kabatas aizmaksāt.

* * *

Kneija vairs tanī dienā kantorī nerādījās, bet uz vakaru notika kas rets, kas ierēdņus ļoti uztrauca, tur ieradās pats fabrikas īpašnieks Briedis. Viņš bija manāmi uzbudināts un vēlējās runāt ar Jāni zem četrām acīm. Tas tādēļ rūpīgi aiztaisīja kabineta durvis...

— Mīļais Brīvnieka kungs, — Briedis nemierīgs iesāka, — sakiet, kas tad īsti starp jums un manu "prokurantu" noticies?! Jūs esat uzsacījuši dienestu... arī Kneija saka, ka viņam no savas puses esot jālūdz, lai jūs no dienesta atlaižu. Jā, bet par ko tad?! Jūs sapratīsit tagad manu nepatīkamo stāvokli. Viņu esmu radis cienīt kā uzticamu, izveicīgu cilvēku, kas manam veikalam nepavisam nav pieciešams un arī jūs no jūsu darbiem, kurus tagad ar lielāko interesi esmu cauri skatījis, es vērtēju par krietnu, cītīgu cilvēku, kuŗam sirds pukst īstā vietā. To pašu arī Kneija man jau cik reižu apgalvojis... jūs esot viņa labā roka. Sakiet, kādēļ tagad gribat no manis aiziet?

— Principāla kungs, — Jānis nopietni atbildēja, — kad esmu Jums savu vietu uzsacījis, tad neesmu to darījis bez svarīga iemesla.

Labsirdīgs smaids pārlidoja pār fabrikanta gurdeno seju. — Jūs esat ar Kneiju sarāvušies un ne viens ne otrs negribat spert pirmo soli uz samierināšanos. Bet

kad eju jums par vidūtāju? Negribu ne vienu ne otru no jums zaudēt. Jā, jā, mīļais Brīvnieka kungs! Sniedziet viņam roku, un būs atkal viss labi.

Tumšas asinis sakāpa Jāņa vaigos. — Pateicos, Brieža kungs! Esmu pārliecināts par jūsu labiem nodomiem, bet man jūsu priekšlikums stingri jānoraida. Citos apstākļos es ar lielāko prieku strādātu arī joprojām jūsu veikalā, bet Kneijam roku sniegt es negribu. Nevaru.

Fabrikants viņu pārsteigts uzlūkoja, un smaidi pārvērtās vieglā dusmu sārtumā. — Na nu! — Vai tik jūs, mīļais kungs, neejat par tālu? Tad par samierināšanos nevar būt runa. Un, ja veikala lietās kāds gribētu šaubīties, vai Kneija ir goda vīrs, tur esmu gatavs likt par viņu savu galvu. Jo arī viņš jau manas intereses ievēro vairāk nekā pats savas.

— Kad jūs par to esat pārliecināti, tad man nav jums vairāk ko sacīt. Bet arī man sava pārliecība, un pēc tās es nevaru ar Kneijas kungu kopā strādāt un jūsu vietā es savā veikalā viņam tādas lietas neatļautu. Bet tas jau atkarājas no tam, kā jūs uz to lietu skatāties, un arī jums vienīgam tiesība nosacīt, ko viņam atļaujat un ko ne. Savas lietas jums taču vajadzētu labāk pazīt nekā man ...

Fabrikanta skatieni kļuva arvien asāki. — Es neesmu radis par savu direktoru sliktu dzirdēt un stāvu arvien viņa pusē. Pa ilgiem gadiem viņš izpelnījies manu neaprobežotu uzticību, un katrs mēģinājums to traucēt, bijis līdz šim veltīgs. Esmu jau ieradinājies visu pieņemt tā, kā mans direktors to ir darījis, tā ir labi un pareizi, vienalga, kādā formā un veidā tas to darījis un kā tas citu acīm izrādītos. Kad es jums nu

visu to pasaku, vai tad arī man vēl nav cerību uz jūsu samierināšanu?

— Nē! Jūs, protams, esat veikala īpašnieks, jūsu daļa, jūsu vaļa... negribu jūsu starpā iejaukties. Bet ir vēl kāda cita lieta, kādēļ es nevaru ar Kneijas kungu kopā strādāt un tā man vienīgi pašam jāizšķiŗ...

— Kāda lieta, ja drīkstu jautāt?

— Kāda privāta lieta, par kuŗu atļaujat man klusēt.

Briedis drusku apdomājās, tad, it kā sevi apmierinādams, iesaucās: — Nu tādēļ, privāta lieta... es jau tūliņ domāju! Vai zināt, par varu jūs negribu piespiest, bet tomēr, cik ļaužu nestrādā pie viena un tā paša darba, lai gan tiem savā starpā tik daudz personīga. Ir taču vienam otrs jāpacieš... Jūsu priekšlikumus mūsu strādnieku labā esmu izskatījis cauri, Brīvnieka kungs, es tos pieņemu. Raudzīsim tos drīzumā izvest patiesībā. Jums ir taisnība, ne vien aiz cilvēku mīlestības, tas ir mūsu pienākums, bet arī mūsu pašu interese, mūsu veikala labums. Palieciet! Lietas labā. Man vienalga, kādas jūs personīgi turat viens uz otru domas.

Jāņa acis iemirdzējās, it kā viņš būtu dabūjis jaunu dzīvību. Viņš jau labprāt atdotu pusi no sava mūža, kad tā lieta varētu notikt. Bet cik traģiski... nu viņam ir laba griba, bet trūkst iespējas! Viņu sagrāba traka līdzcietība pret šo cilvēku, kas no patiesas dzīves tiktāl atsvešinājies un ne manīt nemanīja, ka viņa kāršu namiņš ikkatru acumirkli draud sabrukt. — Pateicos jums, principāla kungs, pateicos jums ļoti, ka esat to atzinuši. Cits viss ir laikam jau par vēlu. Vai jūs arī zināt, kā pēdējos gados gājis ar jūsu saimniecību?

Fabrikants lēni sadrūvējās. — Ko jūs ar to gribat sacīt?! Jūs domājat, ka es būtu ko zaudējis?! Tas nav!

Vēstījumi un pārskati, ko man direktors iesūtījis, uzrāda labus panākumus. Hahaha... Mūsu direktors ir par saprātīgu, lai veikals gāztos kādos zaudējumos.

— Nu tad piedodiet, Brieža kungs, ka jums ilgāk neslēpju patiesību. Jūsu lietas stāv sliktāk, nekā jūs domājat, šis cilvēks, kuŗam jūs tik daudz esat uzticējušies, jūs novedīs pie bezdibeņa malas. Viņš jūs nekaunīgi apzadzis apkārt un apkārt! Un tādēļ man sirdī grauž, ka jūs esat tikpat kā mazs bērns un dodat par viņu vēl savu galvu.

Šie vārdi fabrikantu ļoti pārsteidza un iekšēji satricināja, bet viņš negribēja to izrādīt. — Hahaha, — viņš nervozi pasmējās, — te nu var redzēt it skaidri, ka jūs esat uz savu vecāko amata biedru greizsirdīgi! Man būtu jādusmojas, ja jūs to sacītu aiz ļaunprātības, un visa lieta, kā tas citādi nevar būt, nebalstītos uz pārpratumiem. Hahaha, tas jau būtu traks gabals! Bet nebīstieties, mīļais draugs! Ja viņš man būs ko noblēdījis, tad viņam tas arī būs jāatdod. Kneija, cik man zināms, ir pārticis vīrs, kas ar savu mantu ko var atbildēt.

— Ja viņš jau visur iepriekš gudri nebūs izrēķinājis, ka viņu nekur nevarat ķert. Piedodiet, ka man tā lieta ļoti sāp sirdī... esmu to darījis, ko labprāt nedaru. Es nemīlu otram aiz muguras ko runāt, bet man sirds to neļauj jums slēpt. Pārliecinieties, Brieža kungs, par visu to, ko jums esmu sacījis, pārliecinieties, es jūs lūdzu, un kaut arī tikai divpadsmitajā stundā! Varbūt, ka vēl varat glābt savu veikalu, savu eksistenci.

— Saprotams, ka to darīšu, — fabrikants nervozi pasmējās, — tikai jūs skatāties uz lietu pārāk tumši. Tas liecina, ka jūs manas būšanas un manu satiksmi

ļoti maz pazīstat. Patiesīgi atzīstoties, es tik smalki visas mazās lietas mūsu veikalā nepazīstu, es paļaujos uz to, ko viņš saka. Es tādu sīkumu kampstīšanu nevaru ieraudzīt, tas nav mans raksturs. Tam noderētu mans veikala biedrs, bet tas tāpat pilnīgi paļaujas uz viņu. Nu pieņemsim, ka arī viņš man būtu nodarījis kādus zaudējumus — kas tad — es spēju to paciest! Nu tad es par savu maldīšanos aizmaksāju. Un vissliktākajā gadījumā — man ir draugi. Kad Briedim arī kādu stundu slikti klātos, tad jūs redzētu, kas par viņu stāv! Mūsu paši pirmie un labākie vīri! Tā, mīļais draugs... man aiz muguras arī vēl stāv ļaudis. Un, ka mans direktors būtu darījis kādu blēdību, to es nemaz vēl nespēju ticēt... nerunāsim tādēļ labāk nemaz par to.

— Ļoti priecātos, ja es būtu maldījies, — Jānis drūmi sacīja, — un arī ar saviem draugiem tik daudzi jau vīlušies. Lai Dievs dod, ka jums būtu citādi! Patiesībā man būtu ļoti žēl no jums šķirties, bet par tādu darbu, kur vairs nav nekādu panākumu, nav arī nekāda prieka. Esmu ļoti daudz nodusmojies par jūsu vienaldzību veikala lietās. Jūs jau aizmirstat, ka jūsu nelaime rauj citus līdz un kāda atbildība krīt uz jūsu galvu! Jums stāv priekšā grūti brīži, un atzīstu tīri par savu pienākumu pie jums izturēt. Bet tad jums arī pašam nevajadzētu savu veikalu uzlūkot kā kādu pabērnu. Jums vajadzētu tanī tā iedzīvoties, ka visu ko man sacījāt, varētu teikt ar savu pāliecību un ne ar labu ticību.

Fabrikants drusku kā aizskarts paraustīja plecus.

— Ka esmu slikts tirgonis, to jau zinu, tirdzniecība man nav tā, kas daiļa, cēla māksla. Daba ar mani jocīgi spēlējusies, ka nevaru būt tās priesteris... un es jau

uzņemšos atkal savu vienmulīgo jūgu, jo savus darbus esmu pabeidzis. Domāju, ka par to, ko esmu nokavējis, es lielu grēku nebūšu nodarījis. Nākošu trešdien būs mana dzīvokļa iesvētīšana, neaizmirstiet šo vakaru... jūs man būsit mīļš viesis. Visi, visi būs kopā, un tad padzīvosim atkal jautru vakaru... neaizmirstiet, nākošu trešdien! Un par citu arī vēl pārdomājiet... varbūt, ka vēl abi izlīgstat. Saticība arvien tā labākā. Uz redzēšanos!

— Pateicos, principāla kungs, par jūsu laipnību... par rokas sniegšanu viņam gan nevar būt runa. Bet man būtu pie jums vēl kāds lūgums. Jūsu mājas pagrabā dzīvo kāda nabadzīga strādnieku ģimene. Vīrs strādā uz plača, bet ar dzeršanu dara mums daudz raižu, sieva bija kantora apkalpotāja un tagad slimības dēļ savu vietu zaudējusi... Vai jūs atļautu viņiem to dzīvokli, kamēr tā sieva izveseļojas?

— Nu, ko jūs vēl jautāsit? ! — Briedis saīdzis atmeta ar roku. — Mēs taču neesam barbari. Uz redzēšanos nākošu trešdienas vakaru, Brīvnieka kungs!

Atsveicinājis viņš aizgāja, ierēdņu bijīgu skatienu pavadīts. Jānis viņu palaida līdz durvīm, viņa krūtis bija kā no kādas smagas nastas atsvabinātas. Viņš bija nu nepatīkamo pārspējis, un fabrikants tagad zināja, kas tam jāzina. Katrā ziņā viņa stiprā paļāvība uz Kneiju bija satricināta, elka dieveklis, kas te visus nospieda, satriekts. Un, ja šis labais jūtu cilvēks vēl varētu glābties, tad pasaulē vairs nebūtu laimīgāka cilvēka par viņu. Viņa pienākums pabalstīt šo labo cilvēku, cik vien viņa spēkā.

Tad viņš stājās pie pults. Bija atkal pienākusi vēstule no vecā Burtnieka un šoreiz no Londonas. Drīzā

laikā tas būšot dzimtenē, bet viņš tomēr gribēja uz vēstuli atbildēt, jo sirds viņam tik pilna, un te bija taču dzīva būtne, kuŗai tas visu varēja atklāt, visu, kas viņu nospieda izteikt bez kautrības. Gaiši viņš tēloja tam pēdējā laika notikumus, draudošos veikala apstākļus, sava principāla personu un savas bažas par pēdējo... — šim cilvēkam, tā rādās, būs jāpiedzīvo tās pašas maldīšanās, kas jums savā laikā, mans dārgais, tēvišķais draugs, — tikai es šaubos, vai viņam arī tik daudz spēka būs, tās pārciest! Tikpat kā teiksmainais Arkadijas princis, viņš grib dzīvot bezrūpībā, priekos un līksmībā un ir tajā pārliecībā, ka visi cilvēki būtu tikpat labi, sirsnīgi un palīdzīgi kā viņš pats. Viņš novēl labu visiem, visiem, vairāk gandrīz, nekā tie prasītu, itin kā viss labs jau gatavs nokristu no debesīm, itin kā mums nebūtu dzīvē pēc uztura vairs jācīnās, itin kā pasaulē jau sen vairs nepazītu rūpju un darbs būtu tikai mūza. Bet, diemžēl, tik tālu vēl neesam... viņa lietas stāv ļoti slikti, un līdz ar to mani mērķi šeit dragāti. Viņš gan cer uz saviem draugiem... kaut jel šis labais cilvēks nepaliktu ar savām cerībām kaunā... Lai būtu kā būdams, es palikšu te! Esmu ļoti ziņkārīgs un uzbudināts, kā viņa liktenis izšķirsies un kādu galu te tās lietas ņems. Un tad arī man jāzina par viņu... jāredz par šo nelaimīgo sievu... šinī bailīgajā brīdī es viņu nedrīkstu atstāt bez pabalsta.

Viņa roka sāka trīcēt, viņš nolika spalvu un domīgi atspieda galvu uz rokas. Viņa cieti sasirgusi, nevar celties no gultas, — vakars jau klāt, un viņš vēl nezina, kā tai klājas? Kā viņš to pavisam aizmirsis! — Šmita kungs, — viņš sauca uz otru istabu, — mīļais Šmit, panāciet drusku šurp!

— Jā, sogleich! — tas atsaucās un steidzīgi viņa klibie soļi klaudzēja šurp. Drīz arī portjeras pavērās, un parādījās viņa sirmā galva. — Ko saciset, direktor kungs?

— Mīļais Šmit, jums man, — tas ir, veikalam, jāizdara mazs pakalpojums. Mūsu kantora apkalpotāja ir slima, — jūs zināt, kur viņa dzīvo? Noejiet un pārliecinieties par to! Vai viņai vajag ārsta, vai viņai kā netrūkst. Še jums ir arī nauda līdz... dodiet viņai, ja vajadzīgs. Veikala lietās tomēr visu vajag skaidri zināt un pārliecināties. Izdaboniet, ar ko viņa slimo. Jūs taču zināt, kur viņa dzīvo?

— Tepat, zem principal wonung, iekš pagrab. Bet varbūt, ka tik trak' nemaz nav! Tas tepat ir — vai jūs, direktor kungs, nevar paš pārliecinat's, vai viņai kād not ir pēc naud? Ko tāds vell's var zinet...

— Nē, nē, Šmit, man - es negribētu, — man ir priekšā kādi steidzami rakstu darbi. Esiet tik labi, un parādiet man šo mazo laipnību. Jā?

Šos vārdus viņš sacīja pieglaimojošā balsī, vairāk lūgdams, nekā pavēlēdams. — Kā jūs vēlaties, labprāt, — Šmits noņurdēja, — tas jau jums nemaz nav jālūdz. Labi direktor kungs, es raudzīs izzināt.

Viņš devās ceļā. Kā bez elpas Jānis klausījās, ka viņš priekšā kādu laiku tūļojās gar savām virsdrēbēm, tad izkliboja pa durvīm.

Direktors ķēra atkal pēc spalvas, bet drusku apdomājās. Nē, lai paliek... viņš nobeigs to, kad Šmits būs atpakaļ, pie uguns. Tagad pa pakrēsli labi var pārskatīt fabriku un ļaudis. Un, ieslēdzis vēstuli, viņš devās laukā.

Tuvākā gaņģī viņš pamanīja Žiglemani, kas piedzēris streipuļoja un darījās ar planku nesējiem. Gribēdams izbēgt no šī riebīgā skata, viņš nogriezās otrā gaņģī un devās pa to uz koku laukuma otru galu. Atpakaļ nākdams, viņš tomēr tam uzskrēja taisni virsū, jo tas bija pa tam aizstabojis pie citas partijas.

— E, e, jūs visi muļķi, visi muļķi!.. — viņš stomījās. — Žiglemanis ir vīrs, Žiglemanis zina, ko viņš dara... Es tev iešu savus kaulus lauzīt, — note?! Maza kaza... kas man nekait tāpat naudu paņemt. Biju pie apikata... es paņemšu no kantora tūkstošus. Jūs visi dabūsit zvērēt... āa, esmu te samaitājis savus locekļus. Tā fabrika apēdusi mani, manu sievu, manus bērnus, un viņi mani vēl nerros pie darba! Ahā, Žiglemanis arī māk izstrādāt! Maza kaza, ka viņi muļķi un neprot likumu, man jau nav žēl iedzīvoties.

— Kas tad tev bija ar to padredi, Žigli? — kāds no nosčikiem iejautājās. — Man arī robu dosi?

— Rokā jau bija... tikai tas vācietis man to nenovēlēja! Ē, jūs nezināt!... Viņš pats gribēja manu veceni, tā viņa pirmā brūte. Skauž mani, pagāns! Sieva raud, maza kaza, es teicu, ko raudi?! Vai tādēļ mirsim, — dzīvosim... Paņemsim tūkstošus, un kas tad Žiglemanis par glaunu zelli! Kad viņi neprot likumu, tad es jau tur neesmu vainīgs. Maza kaza, echtadriti...

Viņš sāka griezties riņķī un dancot, līdz beidzot novēlās gar zemi un palika guļot.

Zobus sakodis un piesarcis, Jānis steidzās viņam gaŗām atpakaļ uz kantori. Vecais Šmits tur bija jau priekšā un rādījās ļoti aizskarts. — Direktor kungs, labāk būtu, ja jūs vēl paši ietu pārliecināties... Es paties' nesaprot! Tā siev gan gulēj iekš gult, bet duftej jau no

tālien's kā vien brandvīn muc... To ņaud es gan iedev tad vecenit, bet viņ man nekā nezina sacet... Man izrādes, ka viņa nemaz nau slim, bet piedzērus... Verfluchtes Luder!

Viņš nospļāvās. Jānis manīja, ka vaigi viņam kaita, viņš novērsās, lai vecim nebūtu jāskatās acīs. It kā būtu pārklausījies Šmita vārdus, tas vienaldzīgi sacīja: — Nu jā, tad labi... ja ārsts nāk, tad paziņojiet, lai tas pie viņas pieiet! Labi, mīļais Šmit, labi!

Bet, kad viņš bija dibenā viens pie sava darba, tas it neviļus izgrūda smagu nopūtu. Ko lai viņš izdara ar šiem vieglprātīgiem ļaudīm, — tur visas pūles veltas, lai noturētu viņus virs ūdens. Tiem jāgrimst... jāiet bez žēlastības dibenā. Ar labo gribu viņš tikai bija panācis sirdēstus un kaunu.

Pēc kāda brīža tomēr parādījās atkal dziļā nopietnība viņa vaigā. Vienalga... viņš darījis visu, kas tam spēkā un arī uz priekšu vēl darīs. Un ja tad nekas nelīdz, tad — tad mazākais viņš var atbildēt savai sirdsapziņai.

Divpadsmitā nodaļa BALTĀ ROZE

Trešdienas vakars. Tumšajā naktī Brieža māja līdzinājās burvju pilij pasakā. Simtām, tūkstošām liesmu gaisma, vilinošu mūzikas skaņu pārņemta, plūda caur lielajiem logiem un apžilbināja ar savu spožumu visu apkārtni. Krāšņumu jo vairāk pavairoja abas mākslīgās saules lielo durvju priekšā... spoži tās izstaroja it kā gribēdamas iznīdēt it visu tumsību un ēnu savā tuvākajā apkaimē. Bet tā tepat bija apakšā, pagraba dzīvoklī, kur elektriskās apgaismošanas ierīkotājs bija aizmiris ievilkt drāti.

Pukstošu sirdi, Jānis frakā, tuvojās no sava dzīvokļa svētku vietai. No otras mājas pārskriet tos dažus soļus pāri jau arī varēja bez virsdrēbēm. Ar savādu līdzcietību viņš uzlūkoja spožo, pasakaino stikla māju... izlikās, ka ugunis tomēr droši nespīdētu un allaž ietrīcētos. Viņa acis jau arī ievēroja apakšā pagraba logu, ko varbūt dažš labs šovakar nemaz nesaredzēja. Tur maza uguntiņa kā vilka acs, it kā nobijusies un izmisusi, saņēma visus spēkus, lai tā varenajā liesmu jūrā gluži nepazustu....

Kā viņai tagad iet... vai uz priekšu, vai atpakaļ? Šorīt fabrikas ārsts viņam sacīja, ka vājas cerības. Tas bija devis viņam vārdu, darīt visu, kas stāv cilvēka un zinātnes spēkā, lai vēl glābtu nelaimīgo. Karstas asinis saskrēja viņam vaigā... uz viņa lūgumu jau arī

ārsts apsolījis, nevienam neko nesacīt. Viņa, proti, bija no lielas brandvīna dzeršanas "aizdegusies." Zili tvaiki nākuši jau pa muti, un iekšas tiktāl sabojātas, ka tikai vēl kāds brīnuma gadījums varētu viņu glābt.

Viņam tādēļ šovakar nevarēja būt nekādi prieki, bet principāla laipno ieaicinājumu viņš jau nevarēja atraidīt. Jādodas iekšā spožajā sveču gaismā un savas raizes jāaizmirst. Tā drīz viņš pa marmora pakāpēm sasniedza vestibilu. Latvija bija pirmā, kas viņu tur apsveicināja, un mākslas ģēnijs viņu skūpstījis... tālāk pa katru roku tai vai kāds pusducis dažādu tēlu no vecās Grieķu mitoloģijas. Jāņa krūtīs tas sacēla tādas savādas jūtas... it kā bez elpas tas kādu brīdi vērīgi klausījās, vai nedzirdēs viņas sirds pukstēšanu...

Draudzīgi kāda roka aizskāra viņa kamiesi... pats mājas kungs ar viņu sirsnīgi apsveicinājās. — Priecājos ļoti, Brīvnieka kungs, ka esat nākuši! Ceru, ka jums mans miteklis itin labi patiks, un šovakar arī jums būs izdevība viņā iepazīties ar mūsu tautas pašiem pirmajiem vīriem. Lūdzu tālāk, Brīvnieka kungs!

Zem rokas tas viņu ievadīja tālāk salonā. Jānis jau bija sagatavojies uz kaut ko lielisku, taču viņam bija jāatzīst, ka tik daudz nebija sagaidījis. Tā jau bija burvju ala, maza paradīze! Bagātība, cēlums un diženība... viss labā saskaņā. Lielie, smagie lukturi, spoža grīda, lepnie, izrobotie un izdaiļotie griesti, dārgie priekškari un segas, viss tā saplūda viens caur otru un pacēla jo vairāk diženo kopiespaidu. Un tas jau vēl tikai rāmis lielajam daudzumam mākslas tēlojumu un skulptūras darbu! Mākslas gaume bija pratusi it labi savienot klasisko, mītisko un reālo, ka tie viens otru vis neievainoja, bet tā sakot, papildināja un izskaidroja.

Gleznas no visiem pasaules slavenajiem māksliniekiem, tēli no visādām mītoloģijām, un netrūka arī vecā krīva un pērkontēva... It īpaši dibenā pie galerijas trepēm, — tur burvīgajā spožumā tik daudz mākslas un dzejas bagātības, ka Jānis pārsteigts un ar svētu bailību apstājās. Eņģeļi uz margu stabiem ar koklēm, lirām, bazūnēm un gavilējošām sejām baudīja tos priekus, "ko acs vēl nav redzējusi, auss dzirdējusi un kas vēl neviena cilvēka sirdī nav nācis...", tās jau bija viņa bērnībā nosapņotās trepes, kuŗas ved uz debesīm. Cik jaukāk vēl vajadzēja būt tur augšā...

Nemanot tas bija saķēris sava principāla roku. — Jūs patiešām esat apskaužams, Brieža kungs... ne daudziem cilvēkiem tas ir novēlēts! Tā viegli iespējams aizmirst rūgto patiesību un atraisīties no ikdienišķības. Te iespējams garā sajūsmināties un pacelties...

Fabrikants par viņa aizgrābtību laimīgs pasmaidīja. — Jūs esat mierā, jā, Brīvnieka kungs?.. Nu jūs saprotat, ka es dažureiz aizmirstu visus savus veikalus un jūtos laimīgs savās mājās. Tas, zināms, prasīja lielus upurus, bet, kad jau uz ārieni radis būt Mesenass, tad arī savās mājās nevar būt Diogens...

Vēl kādu brīdi tas baudīja Jānim līdz burvīgo skatu, tad atvainojās, jo pienākums viņu sauca saņemt viesus, un viņš gribēja būt priekšzīmīgs un uzmanīgs saimnieks. Un Jānis jau te arī nejutās vientulis. Šie darbi viņam tik sveši un tomēr tik patīkami! Viņš te redzēja daudz jauna, bet viņam bija tā, it kā viņš jau sen to būtu jutis un domājis. Ilgāku laiku nogremdējies mākslas baudīšanā un tuvākā aplūkošanā, viņš tikai atminējās palūkoties apkārt uz citiem viesiem.

To bija jau saradies diezgan daudz, bet plašajās telpās

tie ļoti izklīduši. Tie bija viens pret otru īsti vienaldzīgi un nebija arī no šīs mākslas bagātības ļoti aizkustināti. Pa zāli pastaigājās daži jauniņi studenti, kas nevarēja apslēpt savu apzinību un prieku par raibajām korporācijas lentēm uz krūtīm, jaunas kundzes greznos apģērbos, zemu izgrieztām krūtīm un vēlīgi nolaistām acīm, kuŗas neko nelikās redzam un tomēr pamatīgi ievēroja visu, ko tām vajadzēja redzēt. To tiesu švīti bāza pensnejus uz deguna un ņēma tos nost, izrādīdami, ka tiem gan tiesība šīs skaistules aplūkot, bet tās viņiem gluži vienaldzīgas. Mātes bija sasēdušas pulciņos un kritiski baiļodamās uzmanīja savu meitu apģērbus... arī viņām vēl valodas neraisījās; tikai, ja kādai par cita bērnu bija kāda ļauna piezīme, tad tā to otrai klusu ausī pačukstēja. Īsta sabiedriska dzīve, kā jau tas viesību sākumā mēdz būt, tikai gatavojās. Vecāki kungi un meitu vai dēlu tēvi, uzpūstiem vaigiem, palūkojās vienaldzīgi uz sienām, itin kā tie jau tādas vai vēl labākas lietas sen jau redzējuši un aizmirsuši. Uz dažas labas sejas bija manāma šāda mietpilsoniska uzpūtība un augstdegunība. Ja arī notika kādas iepazīšanās, tad ļoti stīvā kārtā. Ikviens pret otru izrādīja labprāt savu pārsvaru un paturēja vēl ko rezervē. Nostājies kādā stūrī, Jānis visu šo sapulci pārlūkoja. Viņu valodas rādījās būt piespiestas, smaidi konvencionāli, bet neizdevušies, komplimenti auksti un māksloti — vai šie ļaudis gribēja viens uz otru noskatīties no augšienes, vai arī tā bija neveiklība sabiedriskā dzīvē? Tādi taču nevarēja būt mūsu pirmākie un labākie... nē, šādi ļaudis te ne pavisam nederēja šinī glītajā rāmī! Viņš nemanīja te ne aizgrābtības, ne īstas sirsnības, ne arī kādas lielākas inteliģences un, ja viņš

nepazītu jau diezgan Brieža raksturu, tad viņš nemaz nevarētu izskaidrot lielo cienīšanu, ko tas šodien ļaudīm dāvā...

Arvien plūda viesi no jauna klāt, bet viņam gluži nepazīstami vaigi. Patlaban viņš gribēja uzkāpt pa trepēm galerijā, kad kāds kungs zīmēdams viņam tuvojās un pēdīgi, sniegdams roku, stājās ceļā.

— Krautberģis.

— Brīvnieks.

Abi bija diezgan pārsteigti, ka tik neviļot satikušies, bet Jānis atminējās vecos laikus, kad viņš vēl bija strādnieks. Tad šis kungs no viņa bēgšus bēga. Un tagad tas tik draudzīgs. — Jā, jā, tas pats Brīvnieka kungs, citreizējais svarupietis! Dzirdēju... jūs esat šīs fabrikas direktors. Laikam gan smagu naudu pelnāt? Tas jau domājams! Jā, jā, jūs stāvat Brieža kungam tuvu.

Jānis zobgalīgi pavīpsnāja. — Ā jā, mēs dzeram no vienas glāzes!

Krautberģis piesarka. — Nu sakiet, nu sakiet, — tad jums gan gājis uz augšu. Citreiz... pag, kā tas bija... jā — mēs taču arvien esam bijuši labi draugi.

— Nē, Krautberģa kungs, — citreiz es biju tikai prasts strādnieks! Bet vai zināt... esmu ļoti lepns uz to.

Krautberģis piesarka vēl jo vairāk. — Tomēr, tomēr — esam pazinušies! Apdāvināti cilvēki tiek arvien uz priekšu... jā, jā, veca patiesība. Tie ir sacensības laiki, jauna pasaule, un uz izglītību arī mums nav durvis aizslēgtas. Āre — arī Lapē kungs ir šovakar te... viņam liela magazīna! Bet kam tas nav dots, tas slīd uz leju... kā Žiglemanis. Nekad nebūtu ticējis, ka viņam tā var noiet. Būsit laikam dzirdējuši?

— Jā, viņš strādā mūsu fabrikā! Viņam neiet diezin kā. Vai jūs vēl arvien satiekaties?

Krautberģis likās, ka nebūtu šos vārdus sadzirdējis. Uzreiz viņš dzīvi iesaucās: — Huldiņ! Mana sieviņa, Brīvnieka kungs, vai drīkstu viņu jums priekšā stādīt? Tepat viņa ir... lūdzu... Huldiņ!

Jau pa gabalu viņš sauca savai laulības otrai pusei pretim, kuŗa vērīgām acīm tuvojās. — Huldiņ, kāds priecīgs pārsteigums! Mans vecs pazīstams, direktors Brīvnieka kungs, bez tam vēl Svarupes gruntnieks. Nebijām ilgi redzējušies, varētu teikt gadus, un nu uzreiz. Jā, kalni un lejas, tie nevar satikties, bet cilvēki arvien...

Bālā kundze uztaisīja saldenas acis, un vēlīgu, gandrīz koķetu smaidu spieda Jānim roku. — Ak, tas man ļoti liels prieks! — tā iesaucās tādā balsī, it kā tā uzreiz raudātu un smietos. — Maniņ, tu jau man ļoti daudz esi par Brīvnieka kungu stāstījis... Jūs, jūs, interesantais cilvēks! Nu taču būs viens, kas mūs ar šīm aprindām varēs drusku tuvāk iepazīstināt... mums tas gods tikai pirmoreiz dabūt ielūgumu Brieža kunga viesībās. Ā, tur jau ienāk redaktors, lielās avīzes redaktors ar kundzi... maniņ, maniņ, un pats biedrības priekšnieks, jāā! Mūsu tautas paši pirmie pīlāri un vienā sabiedrībā!

Aiz liela sajūsminājuma tā palika tīri mēma, acis vēlīgi pārgriezusi. Un arī Krautberģim tas ne mazum gāja pie sirds, apzinīgi viņš ieklepojās. — Un tie visi ir cēlušies no maziem ļautiņiem, no nabaga brāļiem! Jā gan, sirsniņ, — kā katram pasaulē veicas un kā katram tā laime pieskaitīties pie vislabākajiem! Izglītība un turība — tā ir mūsu labāko familiju devīze.

— Maniņ, vai mums arī nebūtu daudz vairāk, ja mēs nebūtum savu labumu tik daudz citiem sagrūduši?! Kur visi tie tūkstoši, ko mums apēda Žiglemanis?! Tālab jau papa arvien saka: "Mein Schwiegersohn... šinī lietā tu esi pārskatījies...

— Jā nu, sirsniņ, vai tad nu pasaulē arvien tā var iztikt bez zaudējumiem! Tad jau visi būtu bagāti. Un kas tad par Žiglemaņiem to varēja domāt... pašu radi.

Kundze viņam uzmeta sirsnīgu, bet pārmetošu skatienu. — Tāpēc — bet nevajag nevienam labu sirdi rādīt. It nevienam! Mācību tagad esam dabūjuši.

Jānim šīs valodas sāka kļūt nepatīkamas, un viņš labprāt būtu ticis no šiem ļaudīm vaļā. Labi, ka ieradās pulciņš jaunu viesu, un kundzes uzmanība novērsās turp. Jauni studenti... tie nekad nekavējās savu goda filistru apciemot un parādīja viņam arvien lielas ovācijas. Bet par to viņiem arī te bija tas labākais un drošākais "pumpis". Katrā laikā un katram te šinī mājā bija galds klāts... katrā laikā durvis vaļā.

— Maniņ, vai tu neredzi? ! — Krautberģa kundze spēji iesaucās, un acis viņai spulgoja. — Tas jaunais, elegantais students tur... tu viņam vēl aizpumpēji.

Krautberģis piesarka un piegrūda viņai slepus pie sāniem. Bet tā viņu nesaprata un lūkojās viņam nevainīgi acīs. — Nu jā taču... vēl vakar viņš bija pie mums... vai atdeva?

Arī Jānis kļuva uzmanīgs uz eleganto studentu, kuŗš Krautberģi nopumpējis... pazīstams vaigs! Kur tad viņš to bija redzējis? Jauneklis arī, viņu zīmēdams, raudzījās šurp un arī tam vaigu krāsa mainījās. Aizturēdams elpu, Jānis gaidīja, kad Briedis ar jaunajiem

zēniem viņiem tuvojās, tos ar viesiem iepazīstinādams. Un beidzot "elegantais" students bija viņa priekšā. — Brīvnieka kungs un Brīvnieka kungs! — fabrikants viņus iepazīstināja. — Redziet, kā iztrāpās — vārda brāļi! Krautberģa kungs un kundze.

It kā sastinguši, tie brīdi viens otru uzlūkoja. — Mēs jau arī esam īsti brāļi, principāla kungs! — Jānis aizkustināts iesāka. — Neesam tikai ilgi redzējušies... Teodor!

Arī Teodors bija ne mazāk pārsteigts... ne par to vien, ka viņš brāli atkal saticis, bet ka atrada viņu te šinī sabiedrībā, pilnīgi labāko familiju starpā. Kā prastu, vienkāršu strādnieku "mūsu familija" viņu jau bija ieskatījusi par zudušu... tagad viņš uzcēlies tikpat kā no miroņiem! Dziļi aizgrābts, Teodors krita viņam ap kaklu. — Jāni... brāli!

— Aizbildiniet! — Briedis viņus atstāja un aizgriezās ar citiem studentiem pie citiem viesiem. Arī Krautberģis ar savu laulības otru pusi aizlavījās, to klusu strostēdams, ka viņa izgāzusies. Tikai viņa to negribēja atzīt un sapīkusi atmeta ar roku. — Ach nu was... arme Studentchens.

Brāļi pagriezās sāņus, ilgu laiku viņiem trūka vārdu. Sirsnīgām acīm Jānis uzlūkoja stalto jaunekli, kas nu vārda pilnā ziņā par tādu bija nobriedis. "Viņam vienalga, ka melnās ūsiņas, veiklā iznešanās un krāsu lente pār krūtīm valdzināja visapkārt sieviešu acis... viņš saticis brāli, pēc ilgiem gadiem atkal kādu no savējiem... miesīgu rada gabalu.

Bet ne mazāk studentam imponēja vecākais brālis, ne mazāk viņš bija sirsnīgi aizkustināts. — Kādēļ neesi mums licis manīt, ka vēl dzīvs esi, brāli! viņš,

it kā pārmezdams, iesāka. — Kā tev pa visu šo laiku gājis?

Neviļot Jānim vajadzēja iegādāties, kāds reiz starp viņu un radiem cēlies mūris. Kā tad lai viņi to būtu varējuši aiz šī mūŗa ieraudzīt! Bet viņš jau tiem sen piedevis un tagad, to atminoties, tikai sērīgi pasmaidīja. — Man nav nekādu jauku, jautru piedzīvojumu... tie puslīdz rūgti! Dzīve ar visām grūtībām un cīņām, kuŗu arī tu reiz mācīsies pazīt. Tādēļ pastāsti man pirms, kā tev gājis un tiem tur.

Teodors viņu neticīgi uzlūkoja, viņa izskats jau nemaz neliecināja no kādām grūtībām. — Es nesaprotu, brāli, tu taču ieņem tagad cienījamu stāvokli? Tava principāla izturēšanās un viss... es citādi nevaru saprast.

Jāņa piere drusciņ aptumšojās. — Vari ar mani satikties droši katrā laikā... mans stāvoklis nevar tevi kompromitēt.

Ja arī viņš ar to gribēja izsacīt savu rūgtumu, tad tomēr tas bija tik apslēpts, ka Teodors to neizmanīja. — Pats par sevi saprotams, tev nevajag to nemaz man sacīt... Un, par sevi runājot, varu tikai sacīt, ka ļoti jauka dzīve tādam latviešu studentam! Visur pie pašām pirmajām un labākām aprindām tev durvis vaļā, visur tiec ievērots, visur tev priekštiesības... tiec tīri vai uz rokām nests! Es saku, gatavā paradīze zemes virsū! Tikai vienas lietas trūkst, tu zini — naudas.

— Scipio, flauž, kur tu esi aizlīdis? — kāds no viņa biedriem tīri vai bez elpas piesteidzās. — Nemaz dabūt viņu rokā! Viņa ir te, šī šmauganā zelta zivtiņa! Mums viņu vajag pieturēt... tagad zini kara taktiku.

Citi uztur veci, citi pusierē viņai, — es domāju, mēs izturēsim konkurenci. Nāc!

Un, sagrābis Teodoru aiz rokas, viņš gribēja to savā steidzībā aizraut projām. Bet tas no savas vietas nekustējās. — Atvaino, man te drusku jāparunājas ar brāli.

Viņš iepazīstināja Jāni ar savu istabas biedru, kuŗa mazās, valšķīgās actiņas liecināja, ka tas no savas studenta dzīves prot izsist sev visādus labumus. Arī viņa tuklie, sārtie vaigi runāja gaišu valodu, ka tam nav bijis daudz galvas lauzīšanas, turpretim alus viņam gājis ļoti labumā. Kā jau īsts krāsnesis, liels savā garā. Lai gan tas bija mazāka auguma nekā Jānis, tas tomēr it kā no augšienes uzsita viņam novīdīgi uz kamieša. — Nu, draugs, — brālis velna puika, ko?! Tikai naudu viņam vajag dot, naudu, lai viņš tad študierē! Mums studentiem daudz izdošanu, bet tādēļ jūs arī varat uz viņu lepns būt! Jā, jā, vecais draugs, — laukā ar fuechseriem! Dodiet viņam labu sauju, Scipijam vajag dot! Viņš ir velna puika!

Jānis pasmaidīja. — Labs ir, mīļais draugs. Bet atvainojat, ko jūs labu studējat?

— Es? ! Nu, protams, to pašu, ko Scipio! Tautas saimniecību, statistiku ... finanču zinības.

— Tai vajag būt ļoti interesantai zinībai?

— O, ļoti interesanta! Tur vajag arī galviņas, kas to var apķert! Mēs ar Scipio abi kapierējam. Par visiem sadzīves jautājumiem mēs jums varam nodot pārskatu tikpat kā uz delnas.

— Tā, — un arī par to, kā nāk pie naudas?

Blesis, — tā sauca lielo gudrinieku, viņu pārsteigts uzlūkoja. — Jā, to es jums nevaru tik ātri definēt, jūs

to lietu tik labi nesapratīsit, — jums vajag zināt visus mūsu zinātniskos terminus... un tad jūs uzstādāt savu jautājumu par daudz vispārīgi. Jums vajag tuvāk izteikties, skaidrāk, noteiktāk. Tautas saimniecība ir ļoti grūta zinība... to varu jums apgalvot.

— Piekrītu jums, es arī to drusku pazīstu. Esmu no tās tik daudz piesavinājies, ka varu jums paskaidrot, kā nāk pie naudas, piemēram, students un, kā filistrs.

Blesis viņu uzlūkoja tagad ar tādām acīm, kas nebūt nesakrita ar lietas pazīšanu un gara spēju. — Nu, kā viņi nāk... tad labi, paskaidrojiet mums!

— Labprāt! Studenti to dabū no mājām, izraksta vekseli, aizpumpē večus un uzmeklē bagātus sievas tēvus. Filistri, — ja tie nav vinnējuši loterijā vai ko mantojuši, — nāk pie naudas vai nu ar savu, vai ar citu darbu. Dažreiz tā ļoti grūti nāk rokā tādēļ, ka tā grūti jānopelna. Un cik dīvaini, viņas pašas jau mums nemaz nebūtu vajadzīgs... mums vajag pavisam citu lietu un mantu. Tādēļ jau arī cenšamies savus miesas un gara darbus pārvērst naudā, burvīgā maiņas līdzeklī, par ko varam dabūt atkal citu cilvēku darbu. Un, kad jūs saņemat kādu gabalu naudas, lai gan neesat paši par to strādājuši, tad varat būt pārliecināti, ka citi par to strādājuši un vēl strādās. Citādi naudas gabalam jums nebūtu nekādas vērtības. Uz šo filistru darbu jūs, studenti, varat būt lepni, vispār jūs varat būt uz nestudētiem lepni. Kā jums klātos, ja nebūtu mazgātāju, skroderu un kurpnieku... visi viņi ir velna puikas! Tie savu darbu allaž izdara labāk, nekā jūs viņiem par to samaksājat.

Blesis atlēcās veselu soli atpakaļ un, ieplētis muti, viņu uzlūkoja. Šis cilvēks pārdroši aizskāra studentu

godu, kā tas vēl nebija piedzīvots. — Mans kungs, — viņš ieklepojās, — ja jūs būtu satisfakcijas spējīgs, tad es jūs izaicinātu!

Uzgiezis tiem muguru, viņš devās projām.

Teodors piesarcis kodīja lūpas un, kā rādījās, arī bija uz brāli sapīcis. — Tu mūs drusciņ piezobo, to es manu! Tu laikam arī pazīsti mūsu mācības priekšmetu tuvāk nekā es. Es neesmu vēl neko savā arodā nodziļinājies un, varbūt ka tev tiesība būt ar mani nemierā. Tikai patlaban domāju ar lielāku dedzību un nopietnību stāties pie darba, jo šis fukša gads, tas uzliek pret korporāciju tik daudz uzdevumu. Un tad arī esi nonācis svešā pilsētā, tajās aprindās vēl gluži ne pazīts... ar visiem jāiepazīstas un jāiedraudzējas... patiešām atliek maz laika studijām. Dažureiz man par to uznāk tīri morāliskas paģiras! Tu zini, kamēr mēs iegūstam krāsas, mums daudz kas jāiztur. No kneipošanas atsacīties nevar, — tad tevi neieskaitītu par īstu zēnu. Tādēļ jau labāk iztukšo riebīgo blakti līdz pašam dibenam. Bet nu man ir krāsas un esmu tam visam pāri. Ja tu mūsu studentu dzīvi pazītu vairāk, tu varbūt man mazāk ņemtu ļaunā, ka nauda, ko dabūnu no mājām, par velti izšķiesta.

— Nevaru tev taisni pieskaitīt par noziegumu, ka esi braucis pa ierastām pēdām. Esmu tajā pārliecībā, ka labākie pamācītāji un ceļa rādītāji cilvēka dzīvē ir viņa piedzīvojumi. Tā arī tev vēl dzīvē daudz kas jāpiedzīvo un daudz kas jāizbauda. No brīva prāta tu tad atmetīsi to, kas necienīgs, un pieķersies cienīgam. Kā tu saki, tad tev jau līdzšinējā studentu dzīve apnikusi, un par to es ļoti priecājos. Man nav nekas pretim, ka jauni cilvēki atron dzīvi jauku un skaistu un par to

priecājas, bet neba nu tādi bezdarbju prieki ir mūsu dzīves galvenais uzdevums. Jūsu korporācijas kalpo tikai tādiem ārīgiem niekiem, to esmu dažu labu reizi noskatījies. Nožēlojams tas cilvēks, kas apmierinās ar viņu tukšo čaulu.

Jaunekļa acis iemirdzējās. — Ai nē, mīļais brāli! Tādus uzskatus man dažreiz nācies atspēkot... ir dīvaini, ka ļoti daudzi tautieši skatās uz mūsu korporācijām nelabvēlīgi. Bet korporācija taču taisni mūsu otra māte, viņa mūs audzina. Te tiek sagāzta jaunekļu lielā gara uzpūtība un iedēstīta padevība un pazemība pret lielākiem gara spēkiem, veikla izturēšanās sabiedrībā... apzinība. Mēs esam ieguvuši krāsas, un mums ir tās jāaizstāv... nedrīkstam nodoties ar tādiem, kuŗiem nekas nav un, kuŗiem nav nekādu nopelnu! Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu vieta starp pašiem pirmajiem un labākajiem. Tas ir mūsu princips, un to mēs turam svētu.

— Jā, kad jūs to darītu! Ja jums pēc jūsu krāsām jābūt tādiem gara milžiem, tad jau jums arī vajadzētu gara spēju atzīt un godāt. Saki, cik jūsu cienīto pulkā ir tādu vīru ar lielām domām, un kuŗiem sirds pukst īstā vietā? Varbūt ir kādi divi trīs, un neba šo īpašību labā jūs viņus godājat, nē — tikai tādēļ, ka tie arī tamlīdz turīgi vīri. Un tie citi, — kas visi atronas jūsu ievērojamu vīru galerijā?! Es zinu ļaudis, kas žņauguši tikmēr žīdus un tautiešus, kamēr palikuši bagāti, bet jums tas vienalga! Kuŗam biezs maķelis, to jūs izraugāt par sev līdzīgu un, tautas priekšā, ar savām ovācijām izsaucat par pirmo un labāko.

Teodors aizskarts kodīja lūpas. — Ja tu nebūtu mans vecākais brālis, tad man pret tevi būtu jālieto asāki

vārdi. Mēs aizstāvam ideālismu, bet mums nav arī nekāda iemesla domāt tik zemu par cilvēkiem, kuri pabalsta mūs un mūsu centienus. Un it īpaši materiāla pabalsta mums tik ļoti vajadzīgs. Man patiešām būtu jālieto asāki vārdi.

— Nu neskaities jel! Esam savā starpā un varam lietu mierīgā garā pārbaudīt. Ir taču labi, ka reiz, pēc tik ilgiem gadiem satikušies, mācāmies pazīt viens otra uzskatus. Tu runāji arī par pazemību, var jau būt, ka jūs sajūtat aklu padevību pret saviem večiem, pret citiem cilvēkiem jūs esat ļoti uzpūtīgi un sabiedrībā nelietojami. Tavs istabas biedrs man nemaz netuvojās tādi aiz sirsnības un jautra prāta dzīts, bet gan, ka viņam pēc savām krāsām tas pilnīgi atļauts. Jūs brammējaties ar savām krāsām tāpat kā miesnieki ar savām dūrēm. Un kas viss nesaistās ap jūsu ideālismu?! Teikšu atklāti, ar savām krāsām un ovācijām jūs nodrošināt un uzturat sev pumpi, un tas man nepatīk.

— To es neliedzu, — bet mēs bez tā nevaram iztikt. Mūsu tēvi mums nevar daudz dot. Ja kāds dabū labi līdz no mājām, tad lielākais, cik vajadzīgs mācībām un pārtikai... mūsu vecāki mums nespēj tik daudz dot, ka varam sevi reprezentēt. Un tā mums vajag. To prasa mūsu tautas gods! Ja mūsu turīgie tautieši mums palīdz, tad mēs varam tikai godāt tādus vīrus, kā, piemēram, fabrikantu Briedi.

Jānis kļuva domīgs un sērīgi nogrozīja galvu. — Par viņu es nepretojos, — viņš ir pilnīgi džentlmenis! Bet vai jums daudz tādu vēl ir? Un, vai viņš jau dara labi, pabalstīdams jūsu reprezentācijas? Man tev būtu kas jāsaka. Tas ir, tu nedrīksti to klaji izpaust, bet aplinkus to gan vari likt saviem kommiltoņiem manīt. Jūs

pietaupiet manu principālu! Es vedu viņa grāmatas, un pazīstu viņa sīkos izdevumus. Esmu redzējis tik daudzus no taviem kommiltoņiem ar tādām vajadzībām pie viņa griežamies, un visi tie aizgājuši priecīgām sejām. Nevienam viņš vēl nav aizliedzies, bet tā nauda nenāk vairs atpakaļ! Un tici man, ka viņam dažureiz šie izdevumi grūti sedzami... tie kaitē viņa veikalam.

Viņš izsacīja pēdējos vārdus dziļā nopietnībā, un viņa balss lēni trīcēja. Piesarcis Teodors vērīgi uz brāli lūkojās, it kā sajuzdams sevī pārmetumu. lestājās brīdi neomulīgs klusums. Pa ausu galam viņi dzirdēja drēbju čaukstēšanu, korķu plaukšķēšanu un mūzikas skaņas.

It kā ko iegādādamies, Jānis beidzot brāli uzlūkoja. — Cik tu no Krautberģa kunga esi aizņēmies?

Teodors satrūkās. — No Krautberģa kunga — jā, bet kā tu to zini?

— Nu, viss vienalga! Ne pie visiem jūsu parādi paliek tā par dziļu noslēpumu kā pie fabrikanta Brieža.

Teodora virslūpa paraustījās, un melnās ūsiņas ietrīcējās. — Ā, tad viņš to stāstījis, sasodīts mietpilsonis! Vai viņš ar to grib lielīties... tā jau tīrā cūcība! Ā, — kad es būtu to zinājis — tāds filcis! Viņš varbūt dienas un naktis rēķina savas kapeikas?! Vai šis cilvēks arī zina, ka students tikai vajadzības brīdī —

Rūgti viņš norija šos vārdus, un Jānis mierinādams uzsita viņam uz kamieša. — Nu, nu, nedari jau viņam pāri, mīļais zēn! Varu tev apgalvot, ka Krautberģis ir ļoti līdzcietīgs cilvēks, ļoti izpalīdzīgs. Savu noslēpumu viņš tikai uzticējis savai laulības otrai pusei un tā jau atkal nezināja, ka tu esi mans brālis. Viņa jau arī to nedomāja ļaunā nolūkā, kad viņa izpauž, ka viņas vīrs studentiem pumpē, tai katrā ziņā tiesība, ka to

ieskata par turīgu labāko familiju kundzi! Vai tu vēl tās ieražas nepazīsti? Patiesībā gan Krautberģa apstākļi nebūs tik spoži, kā viņš spiests to jūsu priekšā izrādīt. To skaidri nomanu.

— Nu, tad viņš man varēja tūliņ sacīt, nebūtu viņu apgrūtinājis! Bet toreiz viesnīcā... viņš iztēloja mums savus apstākļus tik kairinoši, it kā tūkstoš rubļu nebūtu viņam nekāda nauda. Tāds lumpis! Kad es to lieku korporācijai priekšā, tad neviens cilvēks ar viņu vairs neielaidīsies. Patiešām nepatīkami! Nožēloju, ka man tās naudas nav klāt pie rokas... es viņam to uz pēdām atdotu!

— Tu to arī darīsi, mīļais zēn, bet cik smalkā un saudzīgā kārtā varēdams. Krautberģis ir tev izpalīdzējis, un būtu liela nepateicība, ja tu par viņu pie krāsnešiem rakātu, un neviens no viņa vairs nepumpētu! Pēc manām domām tā gan nebūtu liela nelaime, bet viņu tu ar to būtu tik daudz kā izgāzis no labākajām familijām un padarījis uz visu mūžu nelaimīgu. Kam to? Vēlāk jau vēl parunāsimies... vajadzīgo summu tev aizdošu.

Sirsnīgi aizkustināts, Teodors saķēra viņa roku. — Es tev pateicos, mīļais brāli, tu man izpalīdzi no lielām nepatikšanām. Tu nezini, cik tas jocīgi ap dūšu... tas cilvēks tevi rupji aizskāris, un tu nevari pierādīt, ka tev tāda nemaz nav vajadzīgs. Tu esi vēl arvien tas pats vecais. Ļoti nožēloju, ka tu vairs neesi Brīvnieku saimnieks, un man nav ar tevi vairs darīšanu. Ai, kā man dažu labu reizi naudas ziņā iet!

— Na, varētu tevi arī šad un tad pabalstīt! Tev tikai vajag būt pret mani atklātam un sacīt priekš kam. Vai tad tu patiešām no mājām tik daudz nedabū, cik tev vajadzīgs?

Teodors piesarka. — Cik kolēģijām un iztikai vajadzīgs, gan... nevaru sūroties. Ir daudz laužu, kuri no mājām dabū daudz mazāk nekā es. Bet ceļas jau šur tur kādas blakus izdošanas, un kad es nu lūdzu uz mājām pēc naudas, tad māsa man atraksta tikai mīlīgas pamācības, lai daudz neizdodot. Un tad, mammiņa esot slima un bēdājoties par mani, viņas mazā Laimdotiņa arī arvien esot slima, par dakteriem izejot, par zālēm izejot! Lūcijai vajagot ceļa naudas lai pārceltos no Rīgas uz Maskavu, Natālei pēdējai sagatavošanai, Kārlītīm un Maritiņai elementārskolai — viss tas atkārtojas katru reizi, un kādreiz kāds nieks naudas līdz, kādreiz nemaz. Ja ir kas līdz, tad arvien kāds mīļš atklājums, ka viņa, naudu sūtīdama, pati ko piecietusi. Tad jau tā bijusi nolikta samta jakai, ko tā ilgi jau kārojot, tad atkal mammiņai ar savām vecajām filca kurpēm un bērniem ar vecajiem zābaciņiem jāiztiekot vēl līdz Ziemas svētkiem. Vai atkal, tai jāatliekot savu mēbeļu pārvilkšana, — zini, — ļoti nepatīkami tādos apstākļos vēl ko pieprasīt.

Jānis pasmaidīja. — Kā jau rūpīga nama māte... tām jau arvien daudz raižu. Bet kādēļ tad tu taisni viņu apgrūtini? Kad jau nu ir vajadzīgs, tad labāk griezies pie svaiņa.

— Nav nekādu panākumu! — jauneklis nopūtās. — Žano man gan citādi labs draugs, bet šinī ziņā viņš nav lietojams. Ja no viņa to pašu taisnu vajag dabūt, viņam arvien kāda izruna. Kāds neatliekams termiņš prāvā, kuŗu, ja nokavē, var visu pazaudēt. Zini, — viņš tagad mitējies dzejot, bet to tiesu viņu sagrābusi prāvošanās kaislība! Gadiem jau velkas robežu prāva ar Sausēnu, ar kuŗu sākumā tie bija labi draugi, un

tad arī viņš tiesājas ļoti daudz ar saviem kalpiem un studē čakli likumus. Labus padomus gan arī viņš man neliedz, piemēram, lai es vaļas brīžos nodarbojoties ar rakstniecību un tā raugot ko blakus nopelnīties. Bet par ko tad lai raksta? Viņam pašam lieliskas idejas, tikai prāvas viņu kavējot tās apstrādāt. Viņš cerē tās nobeigt un tad vēl rakstniecībā lielu ko sasniegt. Bet zini, brāl, man rādās, ka viņš savus spēkus pārtaksējis.

— Jā, — viņam par sevi lielas domas. Bet vai viņš ar rakstniecību jau ko nopelnījis, to es nezinu.

— Pilnīgi pareizi! Rakstniecība taču nav peļņas dēļ, un tā es dažreiz nemaz nezinu, kā sev līdzēties. Un kādēļ man tās naudas vajadzēja? Mūsu korporācija bija izdabūjusi no universitātes atvaļinājumu izbraukt uz Rīgu un noturēt te savu gada balli. Man pietrūka naudas... tu zini, nevar taču lumpēties. Man te taisni vajadzēja ilgāk uzturēties... ballē iepazinos ar mūsu māsīcu, tu zini, Grambova Julietu. Ņipra skuķe, ļoti apdāvināta un mācīta! Vecākie kommiltoņi ļoti daudz velti pie viņas savu laimi izmēģinājuši, man kā brālēnam, zināms, lielas priekštiesības. Veci tur par ļoti bagātu vīru, un viņa ir vienīgā mantiniece. Un, varbūt ka man izdodas tās plaismas nolīdzināt, kas mūsu familijā ar pārpratumiem cēlušās.

Šos vārdus viņš izsacīja sapņodams, un apgarotībā viņam acis spulgoja. Smaidīdams Jānis nogrozīja galvu. — Ak tā... es saprotu! Tās ir tādas blakus studijas!

— Nu, protams, — Teodors pavīpsnāja tai apziņā, ka brālis viņam piekrīt. — Neesmu materiālists, bet kad ir izdevība līdz ar patīkamu skuķi iegūt nākamās dzīves nodibināšanai drusku sūnas, tas tādam nabaga

literātam ļoti svarīgi. Daži no maniem kommiltoņiem noslēguši pat ar patīkamām un turīgām jaunavām līgumus. Tās viņiem dod naudu studijām, un, kad studijas nobeigtas un radusies vieta, tad, protams, kāzas. Es tāpēc arī paliku ilgāk Rīgā un taisīju viņai vizītes... es tevi šovakar ar viņu katrā ziņā iepazīstināšu. Tu tad varēsi spriest pats, vai mums būs savas tautietes ievērot. Un kādēļ es šo Krautberģi aizpumpēju, tu tagad nu zini... bet nu ir labi, es viņam naudu atdošu. Vai gribi, brāli, es māsīcu tūdaļ uzmeklēšu un stādīšu viņu tev priekšā!

Jāņa piere aptumšojās, viņš nezināja, ko atbildēt. Kas šī māsīca bija īsti par sievieti? Viņš atcerējās vēl it labi, ka tā reiz ar vēstuli bija viņu uzaicinājusi precēties, tā sakot, piedāvājusi viņam savu sirdi un roku, kauču gan tie vēl savā mūžā nebija nemaz redzējušies. Un tagad tā laikam atkal mēģināja sagūstīt savos tīklos šo puiku! Viņam jau bija kādi asi vārdi mēles galā... ka viņš nemaz nevēlētos ar šo jaunkundzi iepazīties, bet Teodors jau bija aizsteidzies.

Aizskarts viņš pārskatīja raibo viesu mudžekli. Bija patlaban starpbrīdis dejā, un jauni kungi, un jaunas kundzes pastaigājās pulciņos pa zāli. Saviesīgais gars bija jau kļuvis daudz dzīvāks, bija pat redzami smaidi uz lūpām un spulgas actiņas. Jaunie ļaudis sāka just un parādīja viens otram daudz laipnības. Protams, zem māšu kritikas. Tās sēdēja vēl arvien gar sienmaļiem, skatieni tā kā nokaunējušies, un rūpīgi pārskatīja vidu, vai tikai viņu lolojumiem izdosies notvert patīkamu precinieku, kas arī var sievu apgādāt. Par daudz dabiski skatieni un arī saprotami... ir taču

cilvēkiem rūpes katra lietā un ik uz katra soļa. Mātēm meitu dēļ jau nu daudz.

— Kuŗa no šīm daiļavām gan varētu būt tā Julieta? — viņam neviļus iešāvās prātā. Tad, it kā dusmodamies uz sevi par tādu ziņkārību, tas atmeta ar roku un devās tālāk blakus telpās.

Arī tālāk Brieža dzīvoklis bija ierīkots ar garšu... Viss liecināja, ka viņa iemītnieks pieradis greznību un ērtību. Tur kādā istabā, kur kamīna priekšā laimes dieviete Fortūna bēra no sava vaļējā maisa zelta dukātus, bija ierīkoti vairāki kāršu galdi. Pie viena no tiem, starp citiem viesiem, cirta stukulku arī Kneija, Krautberģis un viņa sievas tēvs Ciekuriņš. Viņi spēlēja diezgan augstu, Kneija patlaban ievilka kādu lielāku bēti, un Ciekuriņš, kas bija kritis tai pāri, "lumpēja" savu "švīgerzonu". Krautberģis bija tīri sāpīgi aizskarts, jo vecis izrādīja, ka viņam nauda, ko tas te pazaudēja, būtu kāda liela lieta. Jo vairāk viņš sajuka un izrādījās nelaimīgs, Jāni ieraugot, un arī tam lāga nepatika saskatīties ar Kneiju. Viņš atstāja šo telpu un devās tālāk.

Tur no kādas citas istabas, pavisam nomaļus, atskanēja jautras valodas un smiekli. Te bija studentu sevišķa istaba, kur tie varēja kneipot un uzņemt savus piekritējus un viesus, jo Brieža mājā bija katram svabadība un brīvība. Par šo istabu tātad krāsneši bija tie īstie kungi un saimnieki. Kuŗam viņi gribēja parādīt sevišķu godu, to tie nozaga ar visu krēslu, kur sastapdami, ievāca savā alā, sēdināja tur pie galda un uzsauca augstas laimes. Jānis šo paražu it labi pazina, tikai viņu pārsteidza, ka tas notiek svešā mājā un viesību vidū. Patlaban kāds pūlis zēnu stiepa šurp pašu

Briedi, viņam sekoja otrs krēsls, uz kuŗa sēdēja kāds sārtvaidzis sirmgalvis ar smalku zīda smakra bārzdiņu. Jānis viņu redzēja pirmo reizi, tomēr viņa ģīmja panti tam izlikās ļoti pazīstami. Tas bija īsts gaviļu gājiens... viņus nosēdināja galda galā, pašā goda vietā. Vīzīgi arī vecis uzmauca galvā kādu viņam pasniegtu "deķeli" un bija līksmāks nekā kāds gadu astoņpadsmit vecs jauneklis. Bija patiešām aizgrābjoša parādība, redzot jautro, attapīgo veci jaunekļu pulciņā. Viņš laikam bija arī bagāts, jeb vai tam citādi kā pie krāsnešiem nopelni.

Atkal skaļas gaviles, atkal jaunekļi bija noķēruši kādu cienījamu vīru un stiepa to pār rokām šurp... šoreiz bija konsulents Brokmanis, tas bija sagaidīts ar skaļiem aplausiem, kas nemaz negribēja rimt, un pat Jāni viņu gaviles aizrāva līdz. Pietāte tā taču no jaunekļu puses bija. Te piepeši viņa sirdi aizskāra kā kāda auksta roka, un smaids nozuda uz viņa lūpām... viņš sastinga kā akmenī. — Tas vīrs, kas patlaban tika no cerību pilnās jaunās paaudzes šurp nests un atradās augstu pār jaunekļu galvām — vai viņš varēja savām acīm ticēt — tas bija Lāpis! Jā, patiešām Lāpis — civilizēts un greznā modes apģērbā, ka viņā tagad grūti pazīt agrāko lauku skroderi. Mati rūpīgi pāršķirti un iekrūzoti, dažas sprogas nolaidās uz blazētās pieres un melnas ūsas, divos švītīgos līkumos, gandrīz līdz ausīm apēnoja nodzīvotos vaigus, kas tikko šo lielo godu spēja panest. Beidzot viņš arī pamanīja Jāni un pašapzinīgi nosmīnēja, kamēr smaga breloka ķēde svaidījās gar balto vesti.

It kā būtu dabūjis āmura spērienu pa pieri, Jānis saduga, un rokas viņam savilkās dūrēs. Kāda tiesība viņiem

godināt šo lupatu un viltīgo zvērētāju?! Vai tie zina arī, ko tie dara? Un, ja viņš šo ovacīju bija ieskatījis par nevainīgu joku, un bija tai pat priecājies līdz, tad tagad tā viņa acīs bija piepeši sagānīta... riebīga, viltīga liekulība! Ko šie ļaudis vēl runāja par ideāliem un klaudzināja labus tikumus?! Jods lai parauj viņu ieražas un demonstrācijas!

Sirdī aiz dusmām drebēdams, viņš atstāja šos ļaudis un devās atpakaļ zālē. Ja arī tam šovakar kāds prieks bija bijis, viss tagad izpostīts un samaitāts. Viņa vaigi dega kā nopliķēti... tas noskatījies lielu kaunu, cilvēces kaunu. Ar savām acīm redzējis, ka tam uzliek goda kroni. Viņi tik daudzi, un viņš tikai viens! Kaut viņš nemaz nebūtu nācis. Še visos stūros redzami ķēmi apsarga negodu, un aizspriedumu ēnas pārklāj nekrietnībai maigu plīvuru. Kurš te no tiem ļaudīm atzītu, ka tāds var būt lupata, kuŗam pašam sava magazīna... Neaprakstāms īgnums viņam uznāca pret visu šo sabiedrību... labāk paķert savu cepuri un posties projām no šejienes!

— Brāli, ss! — Teodors viņu iztraucēja, un viņš pārsteigts palika stāvam. Teodoram zem rokas balti ģērbusies jaunava, ar zaļu "šerpi" ap vidu, un baltu rozi pie krūtīm. Viņam jālūko norīt savas dusmas, lai neizrādītos nepieklājīgs. — Māsīca Julieta — mans brālis Jānis!

— Māsīca, — viņš gandrīz skaļi iesaucās un ielūkojās cieši jaunavas vaigā. Sniegdams tai roku pretim, viņš redzēja daiļavu, lepni paceltu galvu un enerģiski sakniebtām lūpām... tās viņam bija pazīstamas. Arī viņa likās to iegādājamies, tā lēni ietrīcējās un nodūra acis. Jānim kļuva silti ap sirdi... jā, tiešām šī pati, kuŗu viņš

priekš gadiem reiz bija izvilcis no ūdens, uztraukumā noskūpstījis un tā tad draudoši pacēla pret viņu jājamo kaučuku. — Ļoti priecājos ar jums iepazīties. — Es arī. — Viņam vairāk nebija vārdu un viņai arī ne.

— Tu esi ļoti neuzmanīgs, Jāni, — Teodors smaidīdams ieminējās. — Divreiz tu mums bez ievērības paskrēji gaŗām. Un māsīca tik ļoti vēlējās ar tevi iepazīties! Nododu viņu tagad tavā zināšanā, jo mani pienākums sauc pie kommiltoņiem. Patlaban iesākas "apis" gājiens. Atvainojiet mani tādēļ uz laiciņu, Julieta.

— Lūdzu, brālēn, — viņa jautri iesmējās. — Ejiet Dieva vārdā... jūs atstājat mani drošās rokās, un es jau arī esmu radusi "sisties sabiedrībā cauri" bez kavalieriem. Es domāju, ka es jūsu brāli jau pazīstu, jeb vai es maldītos?

Viņas sudrabtīrā balss atskanēja patīkami Jāņa ausīs, viņam bija tā, ka tā iekšējais sašutums rimtos. — Vismaz jau gan vārda pēc, — Teodors piemetināja, palocījās un aizgāja.

Jānis nu bija ar savu intresanto māsīcu viens. Jautādama viņa pacēla acis, it kā no viņa piedošanu lūgdamās. Tās staroja tik silti un nemāksloti, ka visu tālāko, nesaprotamo viņu starpā izskaidroja. Ērmoti — Brīvnieku Jānim izgaisa ne vien visas dusmas, bet arī bija zuduši aizspriedumi pret koķeto māsīcu, kuŗa pavisam citāda, nekā viņš domājis. Ar labpatikšanu viņš nogremdējās viņas skatienā un, it kā tie būtu jau veci pazīstami, tas saķēra sirsnīgi viņas roku.

— Es atceros, jā, jā, jaunkundze! Mēs nesatiekamies vis pirmoreiz, — tas tikai te salonā. Esam jau nākuši viens otram dzīvē ceļā, stāvējuši viens pret otru kā divi naidīgi principi! Man tas dziļi iespiedies atmiņā.

Bet beidzot jau mēs tomēr izšķīrāmies kā nepazīstami draugi vai vismaz kā cienījami pretinieki.

Sārtums arvien vairāk sasitās viņas vaigos, un viņas krūtis sāka viļņot. — Es gan toreiz jūs ļoti apbēdināju? Bet man nebija nekādu ļaunu nolūku. Taisni otrādi, lai gan biju nerātne skuķe, es tomēr gribēju visu labu. Lūdzu soļosim drusku pa zāli! Jā, Brīvnieka kungs, mans brālēn. Un taisni toreiz es par jums dienas un naktis domāju, sirds pārmetumi man nedeva miera... tās vēstules dēļ, zināt. Es savu pārgalvību rūgti nožēloju! Un, ja es būtu zinājusi, ka jūs tas esat, es būtu jūs uz ceļiem nolūgusies. Ko jūs gan domājāt, saņemdami manu bildināšanas vēstuli?! Man ir jānosarkst, kad par to domju.

Jānis sērīgi pasmaidīja. — Jaunkundze, sacīšu jums atklāti, — es toreiz neko daudz nedomāju! Atrados tik nelaimīgā gara stāvoklī, stāvēju pasaulē gluži viens un neizsakāmas sāpes plosīja manu sirdi. Dīvaina man jūsu vēstule izlikās... uzjautrināt tā mani, protams, nevarēja, bet vēl vairāk, noskumdināt arī ne. Jūs zināt, kādēļ es cietu, — vienas sievietes dēļ. Toreiz es domāju, ka lielākas nelaimes vairs pasaulē nav... bet vēlāk dzīvē esmu nācis pie pārliecības, ka mums par citām lietām vēl daudz vairāk jāiztrūcinās un sirds vēl vairāk vair asiņot. To es varu sacīt, kauču ar man dibināts iemesls, par sievietēm vispār.

— Neturāt lielas lietas! — viņa to pārtrauca. — To jūsu atbildē lasīju... atminu... Un tas mani ļoti sāpinājis ... nē, brālēn, tā jūs nedrīkstat domāt! Jeb vai jūs gribat būt netaisns? Par savu pārgalvīgo vēstuli es

jūs nolūdzos un atgadījums koku placī arī nav nopietni ņemams. Jeb vai jūs varbūt domājat...

— Nebīstieties, jaunkundze, caur mani jums nekādas nepatikšanas necelsies! Nevienam par to vēl neesmu bildis, un arī pats to biju gluži aizmirsis. Tikai tagad, kad jūs ieraudzīju, es atkal atminu visu, it kā tas būtu noticis vakar. Man jau jālūdz vēl jums piedošana, jaunkundze, ka nācu toreiz jums par tuvu. Nožēloju to ļoti. Toreiz atrados vēl jo vairāk uztrauktā gara stāvoklī.

— Biju toreiz līdz dvēselei satricināta, bet jūs jau mani pārprotat!.. Nebūt neesmu tāda smalka, cēla būte, kuŗa jau kristu ģībonī, iedomājoties vien, ka viņas lūpas... aiz kauna priekš savām mīļajām draudzenēm aizklātu vaigu. Biju satricināta tādēļ, ka pasaulē ir citādi, nekā es īsti domāju, un ka biju jūsu acīs nejauki izgāzusies.

— Es gan toreiz tikai biju vienkāršs strādnieks, nabaga brālis, kuŗam jūs gan bijāt nodomājuši dzeŗamu naudu un nevis skūpstu. Bet noslēpums ir labi paglabāts, un, kad jūs tam nepiešķirat nekādu nozīmi, ko tad vairāk.

— Es būšu uz jums ļauna, — viņa sacīja un it kā drudžainā iekaisumā spieda ar savu locītavu viņa elkoni. — Jūs negribat mani saprast, jeb jums patīk mani izzobot! Lai mūsu starpā neceltos pārpratumi, tad saku jums taisni acīs — taisni acīs, jā, un nenosarkstu: es esmu kučiera meita! Jūs zināsit mana papa pagātni, bet es par to nenosarkstu. Es savu papu gauži mīlu... tādi ir mani uzskati! It labi atceros, ka man toreiz atgādinājāt, vai domājos, ka esmu vairāk, nekā katra fabrikas meita. Esmu par to daudz sirdījusies... bet neesmu vairāk, kas es toreiz biju. Jūs esat turpretim paši savu

likteni darinājuši, laimīgais! Jums ir mērķi, un tiem jūs sekojat. Mēs sievietes, netiekam ārā no parastās šaurības, un pat, kad mēs labi domājam, tur neiznāk nekas! Tā arī toreiz, kad mēs apciemojām nabaga brāļus koku placī — mums bija labākie nolūki. Jūsu skarbos vārdus vēl tagad nevaru aizmirst, tie mani gaužām sāpina. Vai tiešām mēs tos bijām pelnījušas?

Viņa arvien vairāk uztraucās, un viņas acīs parādījās pat asaras. Ka viņa ar sevi nemierā un nelaimīga, tas Jāni jo vairāk aizkustināja. — Ja esmu jūs apbēdinājis, tad piedodiet man, jaunkundze! Nedrīkstu vairs šaubīties, ka jums bijuši cēli nolūki. Arī man tā lieta stāv tuvu pie sirds. Tagad esmu pārliecināts, ka mums nekas nekrīt gatavs no debesīm un cik maz vēl no tā izdodas, ko mēs ar sirdi un dvēseli nopūlamies celt. Bet kā mēs ko darām un iesākam? Es jūsu "nabaga ļautiņu" aplaimošanai tādā ceļā nekad nepiekrītu un nepiekritīšu. Tās, protams, tikai manas domas. Pasaulē ir dažādi uzskati, dažādas idejas un katrai ir savs pamats. Varbūt, ka no jūsu stāvokļa skatoties, jums arī taisnība.

— Taisnība, — jā, kad es to pati varētu sacīt! Tad jau mūsu sabiedrība vēl pastāvētu, bet "Ozolu vainaga" nav vairs... Ai, brālēn, man būtu jums daudz ko stāstīt! Jūs taču mūs nu reiz apciemosit?

— Pateicos, ļoti labprāt. Arī ar jūsu papu mans pienākums iepazīties. Viņš taču tā veikala līdzīpašnieks, kuŗā tik ilgi strādāju. Bet viņu neesmu vēl nemaz vaigā redzējis.

— Atļaujiet, ka stādu jums viņu priekša... Papa par to ļoti priecāsies, viņš arvien par jums iegādājas.

Kā veci labi pazīstami un vienas ģimenes bērni viņi saķērušies gāja meklēt savu papu. Julieta laikam izrādīja

viņam savu piekrišanu par daudz klaji, jo meitas skaudīgi sametās acīm, un mātes, sabāzušas galvas kopā, čukstēja. — Rau, rau, kā arī jaunstrāvniece prot! — Citas domāja pat, ka tas esot pret smalku toni. Un kas tas tāds gan varēja būt? lerēdnis tepat fabrikā. Nu jā... nav jau nekas liels. Bet dažs labs precību kandidāts, kam uz šo zelta zivtiņu jau bija nocerēts plāns, kļuva tīri nervozs, un krāsneši, kas vēl bija zālē, greizi vien uz Jāni lūkojās. Kas tas tāds varēja būt par kaferu?!

Bet viņi to nemanīja, ne viens ne otrs. — Tagad es zinu, kur ir papa! — Julieta beidzot iesaucās. — Viņš ir pie krāsnešiem un spēlē viņu filistri, šāda loma viņam ļoti patīk. lesim, pārsteigsim viņu tur!

Karstas asinis atkal saskrēja Jānim vaigos, un viņu aizskāra nepatīkamas jūtas. Tur jau viņi ar lielām gavilēm iestiepa šo lupatu Lāpi, un viņš lai vēl tiem ļaudīm uzbāztos!

— Es domāju, jaunkundze, tur ir slēgta sabiedrība, — viņa balss tā kā zobgalīgi izskanēja.

— Nu, steidzīgās darīšanās jau arī mēs tur varam ieiet, — viņa jautri iesmējās. — Šie krietnie krāsneši jau arī pret mums grēkojuši, izlasīdami no mūsu sabiedrības jau tik laikus, pašu labāko kodolu. Nebūs lieki, brālēn, — pie viņu galda jūs redzēsit visus mūsu maka vīrus. Un papa šodien no šīm telpām vairs nebūs izdabūjams.

Neko darīt, viņam vajadzēja tai sekot. Un tā pa otram lāgam viņš devās uz šīm telpām, kur gāja visai jautri, un garais galds no pašiem pirmākiem un labākiem kā apsēsts. "Fifīgais" vecis galda galā, bija laikam patlaban turējis runu, jo studenti tik traki urrādami svieda viņu ar visu krēslu gaisā, ka viņam ar vienu roku vajadzēja

pieturēt savu krāsaino cepurīti, lai tā nenokristu no galvas. Kad viņi to nolaida atkal zemē, viņa vaigs spīdēja tikpat kā saulīte... nē, viņam pie tiem zēniem ļoti patika.

Briedis bija pirmais, kas Julietas jaunkundzi pamanīja un uzšāvās kājās, atbrīvodams viņai vietu. Arī iesilušais vecis, viņu ieraugot, kļuva vēl dzīvāks. — Jūliņ, meit... Julieta!

Pētījot viņš lūkojās uz svešo jaunekli pie savas meitas rokas.

— Uzmini, kā šo kungu sauc?! — Julieta smaidīja.

Veča vaigs kļuva uzreiz nopietns, arī citi lūkojās uzmanīgi šurp, un neviens nerunāja vairs ne vārda. Vecais kungs zīlēja, un zīlēja, tomēr beidzot neizprazdams nogrozīja galvu.

— Brīvnieku Jānis! — viņa paskaidroja.

Vecis priecīgi sarāvās. — Patiešām! Indriķa dēls!.. Patiešām, tēvs kas tēvs, itin kā viņš stāvētu manā priekšā!.. Tu esi Brīvnieku Jānis... vai tas var būt, tu tas esi?

— Es tas esmu. — Jānis sniedza viņam roku. — Un jūs esat mans mātes brālis, Rīgas onkulis.

Vecis saķēra viņa roku, krita tam ap kaklu un viņu skūpstīja. — Ak, tu mans zēn, mans vecais Indriķa dēls! Tēvam līdzīgs uz mata, uz mata! Kā Gretchenai iet, kā manai māsai sviežas? Kā iet pa mājām?! Tu nekā nezini... dzīvo pa Rīgu... Vadzi, es esmu ļoti dusmīgs par tevi, ka tu tās mājas atlaidi... tev nav nekādu principu.

Jānis no šādas necerētas laipnības bija tīri kā apmulsis un nesamanīja, ko viņam atbildēt. — Kad jūs, Grambova kungs, zinātu tuvāk tos apstākļus, jūs par

mani ar tik bargi nespriestu. Kādreiz jau par to izrunāsimies... tagad mēs traucētu tikai citu omulību.

— Pareizi dēls, izrunāsimies uz priekšu. Un tu strādā mūsu veikalā, skaties nu skaties... es nekā par to nezinu. Bet piesēdi taču, iedzersim vienu glāzīti uz sasaredzēšanos!.. Tas ir mans miesīgs nefis, cienījamie kungi, es viņu stādu jums priekšā. Iedzersim vienu kausu un uzdziedāsim vienu īstu tautas dziesmu. Jūliņ meit, kur tu esi?! Ā, viņai jau tūliņ valodas ar konsulenta kungu.

Viņa patiešām bija nosēdusies blakus Brokmanim, kas bija tapis par svešo jaunekli ziņkārīgs un gribēja no viņas dabūt par Jāni tuvākas ziņas. Zēni ātri piepildīja kausus, vecis savējo pacēla rokā, un visi aiz cienības pret viņu piecēlās no sēdekļiem. — Tagad, dēli, uzvilksim vienu īstu tautas dziesmu, — un smalku balsīti iesāka:

"Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, sasatikušies! Nu mēs, bāliņi, sasaredzamies, sasaredzamies! Nu mēs, bāliņi, sasadzersamies, sasadzersamies! Dzer, manu bāliņi, dzer, dzer, dzer, dzer, dzer,,,"

Studenti piepalīdzēja, un dziesma nobeidzās ar svinīgu iespaidu. Par visiem vairāk bija aizkustināts fabrikants Briedis... viņš nevarēja no Jāņa vairs nolaist ne acu. Visi jau bija savas glāzes tukšojuši, viņš vien vēl turēja savējo rokā un beidzot vēlreiz piezvanīja. — Silencium! — vecais Grambovs apsauca, un visi palika uzreiz klusu. Ka Briedis runāja, tas bija ļoti rets un tādēļ ievērojams gadījums.

Fabrikants ieklepojās, svinīgi un ātri... — Ir lielisks acumirklis, kad cilvēki mētāti likteņa laivā pa sadzīves

viļņiem, aizklīduši, tā sakot, tālu viens no otra un zaudējuši pat viens otra pēdas... un piepeši nu atkal satiekas un saredzas. Esam šāda acumirkļa aculiecinieki, mēs viņam jūtam līdz. Un vēl jo vairāk, ka tie ir mums tuvi un mīlējami cilvēki, kā, piemēram, man mans darba biedrs Brīvnieka kungs, un mans veikala biedrs Grambova kungs. Man nebija ne jausmas, ka abi šie cienījamie tautieši ir savā starpā tik tuvu rada, ka viņu dzīslās plūst vienas un tās pašas asinis!.. Uz šo satikšanos es vēlos tukšot savu kausu līdz dibenam, un tomēr manas vēlēšanās nebūtu apmierinātas. Ir itin dabiski, ka es vēlos vēl vairāk, vēlos nākt vēl tuvākā sakarā ar šiem cienījamiem vīriem, vēlos būt šinī sabiedrībā kā trešais. Jāni, vai tu gribi šinī svinīgajā acumirklī pieņemt mani par savu draugu un brāli?

Kā ar aukstu ūdeni apliets, Jānis viņu mēmi uzlūkoja. Kādu brīdi abi vīri cieši saskatījās, it kā gribēdami iespiesties viens otra dvēselē. Tad aizkustināts, Jānis paķēra savu glāzi un viņam piesita.

— Nē, no vienas glāzes, Jāni... asins brālība.

— Robert!

— Brāli Jonatan!

Viņi apkampās un skūpstījās un izdarīja vajadzīgās tubrālības ceremonijas. Studenti šļūkāja ar kājām pa grīdu un izrādīja savu piekrišanu, līdz beidzot izcēlās skaļas gaviles. — Lai dzīvo! Lai zied un zaļo mūsu lepnums un gods! Lai dzīvo labākās familijas un censoņi, slava, slava!

Jānim gan šāda ovācija nebija visai omulīga, un vēl jo vairāk, ka viņam pie galda pretim sēdēja Lāpis un Kneija. Uz pirmējā vaiga bija lasāma skāņa skaudība, kalet uz otra, viņam pazīstamie, riebīgie smaidi. Lai būtu

arī kā, Briedi viņš cienīja un nedrīkstēja viņa draudzību atraidīt.

— Ilgi es, Jāni, neesmu juties tik laimīgs, — viņa jaunais draugs tam klusu sacīja. — īsti jautro brīžu mūsu mūžā tik maz! Bet man par patikšanu tu izlīgsi arī ar viņu, savu vecāko darba biedru. Tikai brālība un draudzība lai valda mūsu apkārtnē.

— Es nevaru, — Jānis piesarcis atbildēja. — Prasi no manis, ko gribi, es visu pildīšu, tikai to vien ne. Kādēļ, to tev vēlāku izskaidrošu.

— Es tai ziņā esmu varmācīgs, es pasteigšos jūs samierināt iepriekš tava izskaidrojuma. Tas nāk no tam, ka tu viņu vēl tik labi nepazīsti kā es, bet, kad mēs kopā strādājam, mums taču arī vajag vienam otru saprast. Gribu izzināt no viņa, ko viņš par tevi domā, — nē, jums jāizlīgst, citādi neiet. Un, ka samierināti ienaidnieki paliek visu mūžu nešķirami draugi, to esmu daudzkārt dzīvē noskatījies.

Iekāms Jānis viņu varēja aizkavēt, viņš aizgāja otrā pusē pie Kneijas. Jāņa stāvoklis patiešām kļuva nepatīkams. Viņš prātoja, kā no šādas samierināšanas varētu izbēgt, lai tas pie tam nevienam neuzkristu un nesaceltu veltu uztraukumu. Vai viņa draugs arī tā runātu, kad tas pazītu šo sikspārni cilvēka miesās tik labi kā viņš...

Vecais Grambovs bija piedalījies pie savas meitas sarunām ar konsulentu Brokmani, un tā viņš acumirklī bija palicis viens. Negribot viņš sadzirdēja, ko zēni viņam blakus dudināja.

— Es turēšu arī Lāpim vienu runu... es zinu tad droši, ka viņš man taisīs ancugu uz pumpi.

Šis lielais gudrinieks bija tas pats Blesis, viņa tuvākais

kaimiņš, kas vēl arvien bija uz viņu sabozies un sēdēja tam uzgriezis muguru. — Dui, dui, — otrs kommiltons piebalsoja, — bet tikai neizgāzies!

— Man tas nieks, — Blesis attrauca, piecēlās, piezvanīja, un visi palika mierā. — Kommiltoņi! — Mūsu pienākums ir godāt īstos censoņus, kuri, pēc zinātnēm slāpdami, sagādājuši paši ar saviem spēkiem sev stāvokli un noder mums, jaunajai paaudzei, par paraugu. Tā godam minams šodien mūsu pulkā arī Lapē kungs, kas, pēc zinātnēm slāpdams, apmeklējis drēbnieku akadēmiju Drezdenē un ierīkojis drēbju magazīnu Rīgā... un ir vīrs, ka mēs ikviens varam uzskatīt par godu sēdēt ar viņu kopā pie viena galda. To viņš panācis ar savu goda prātu, ar savām labām īpašībām!

Šinī acumirklī ienāca fabrikas ārsts... Jānis piecēlās, viņš zināja, ko tas meklēja...

— Nu, kā ir, ārsta kungs?.. Vai labāk?

Tas nopietni nogrozīja galvu. — Viņa nav vairs glābjama... Alkohols atkal prasījis upuri... un briesmīgā kārtā. Rītu viņa gan vairs nesagaidīs. Viņa gan vēl vēlējās ar jums runāt.

— Tad līdz rītam vairs ne?

— Pusnakti viņa vairs nepārlaidīs... viņa ir piekususi.

— Lai dzīvo mūsu krietnais censonis Lapē kungs! — runātājs iesaucās. — Lai tukšojam uz viņa sekmēm šo kausu... slava, slava!

— Slava, slava! — viss pūlis sauca vienā balsī, kalei, Jāņa vaigs bija krīta bālumā, un uz viņa pieres spiedās aukstas sviedru lāses. — Brāli, Jonatan, piesit, — Briedis, uzlicis roku uz viņa kamieša, mudināja, — piesit!

Viņš raudzīja smaidīt un paķēra arī glāzi, bet tad

atjēdzās, ka tam jāpiesit Lāpim. Glāze izslīdēja no viņa rokām un saplīsa drusku druskās.

— Piedodiet, atvainojiet, — viņš nospiests stostījās. — Man uz kādu brīdi... atvainojiet, ka atstāju.

Un vēlreiz mēmi palocījies, viņš drāzās ārā pa durvīm.

* * *

Parastā jautrība pie žūpotāju galda iestājās atkal no jauna, un arī Briedis apmierinājās, dabūdams no ārsta zināt, kur viņa jaunais draugs aizgājis. Runas par "ozoldēliem" un "liepumeitām" sākās atkal no jauna, un mazais traucējums bija piemirsts, kā nebijis. Slava krietnajiem censoņiem!..

Tikai Julietas Grambovas lūpas bija mēmas, un viņa pati it kā pārtraukta. Viņai likās, ka brālēnam glāze nebūt nebija tā neviļus izkritusi no rokām, bet tur vajadzēja būt kādam citam iemeslam. Viņa izturēšanās, savādā pārvēršanās... tur bija kāds noslēpums! Tai uznāca dusmas uz šo dīvaino cilvēku, un tam līdz arī viņu sagrāba dzīva interese un ziņkārība par šo nepazīstamo brālēnu... Nepamanīta viņa piecēlās un izšmauca atpakaļ salonā... tur viņas acis pētījot uz visām pusēm raudzījās pēc viņa...

Te viņas vaigs piepeši iemirdzējās, — tur Jānis nāca no viņa gala gardibeni rokās. Bet viņa seja bāla un uztraukta, tas nelikās nevienu redzam un pagāja arī viņai cieši gaŗām, nemaz uz viņu nepaskatījies. — Brālēna kungs! — viņa it kā izbiedēta nočukstēja, bet arī šos vārdus viņš nedzirdēja. Nākošā acumirklī viņš nozuda

aiz stikla durvīm, kuŗas veda uz puķu istabu un augu māju.

Juzdamās apvainota, viņa, it kā sastingusi, nolūkojās stīvi uz stikla durvīm, un krūtis viņai sāka smagi viļņot. Tā bija nepieklājīga neuzmanība... viņa par šo cilvēku negribēja vairs nekā zināt. Un tomēr viņu jo trakāk sāka mocīt bažas un ziņkārība... kur viņš palika? Viņam vajadzēja turpat kur būt, jo bez virsdrēbēm tas jau nekur nevarēja aizskriet projām.

Atskanēja patlaban atkal no balustrādes vilinošs valsis, jau daži pāri valsēja pa zāli, un kavalieri uzmeklēja savas nāras. Arī Julietai kāds švīts tuvojās un, proti, Lāpis. Taisnību sakot, viņš šodien tikai tādēļ bija te ieradies, lai varētu ar viņu iepazīties, bagātā Grambova vienīgo mantinieci. Ja viņš dabūja apprecēt labi bagātu sievu un nodrošināja pilnīgi savu materiālo stāvokli, tad viņš bija vīrs, kuŗš pats sevi vairs nepazina... Tādēļ viņš labāk atstāja visu sabiedrību un uzmeklēja viņu, jo lietu arvien vajadzēja iesākt no praktiskā gala.

Apzinādamies savu cienību, viņš zemu pret to palocījās. — Esmu laimīgs, ka jūs satieku, mana cienīgā. Visu laiku velti mēģināju tikt jūsu tuvumā un biju tīri izsamisis.

Neizprazdama Julieta viņu uzlūkoja. — Ko jūs vēlaties?..

Meiču cieši uzlūkodams, viņš saldi pasmaidīja. — Mana cienīgā, visžēlīgā, pašrocīgi parakstījāt savā dejas kartē man šo deju un tādēļ jūsu vispadevīgākais kalps nācis saņemt to laimi.

— Ļoti nožēloju... bet es tagad nedejošu.

Lāpja vaigs kļuva drusciņ kā skāņš, viņš skrullēja

uz augšu savas līkās ūsas. — Ar ko esmu izpelnījies šādu cienīgās bardzību?

— Piedodiet, mans kungs, jūs tur neesat vainīgi, — viņa nevainīgi atbildēja. — Citi gan man darījuši nepatikšanas. — Bet piepeši viņa apķērās un piesarka. — Nejūtos īsti vesela un tādēļ neuzdrošinos dejot. Mīļi lūdzu mani atvainot, mans kungs.

Lāpis švītīgi saslējās kājās kā varonis. — Oho, arī jums šis cilvēks darījis nepatikšanas, kā viņš, to uzdrošinājās?! Nē, nē, to es nevaru pielaist... jūs stāvat manā apsardzībā. Nedzirdēti! Viņam ir tagad darīšana ar mani, jums būs dabūt gandarījumu!

Julietas acis bargi iezibējās. Lāpis, nabags, nezināja, ka bija aizskāris viņu vārīgā vietā. — Pateicos jums, kungs, bet man nav nekādas tiesības izlietot jūsu laipno aizgādniecību! Es pati protu sevi aizstāvēties un arī panākšu gandarījumu, ja man tāda vajadzēs.

Lāpim tas bija tikpat kā auksts ūdens aiz apkakles. — Kā pavēlat, mana cienīgā... esmu jūsu padevīgais kalps. Varbūt ka arī nav gudri ielaisties ķildā ar cilvēku, kas pie kalpotāju šķiras. Nekaunības mēdz dažureiz arī sodīt, kad tās nemaz neievēro. Bet, ka jūs nejūtaties īsti vesela, tas mani ļoti noskumdina! Vai varbūt varu jums citādi kā pakalpot, vai laiku pakavēt? Bez jums man deja vairs neko nenozīmē. Teiciet, kādu patikšanu varu darīt, un es justos ļoti laimīgs...

— Atstājiet mani vienu! — viņa tiranniski noteica. — Vairāk šimbrīžam no jums nevēlos.

Lāpis atlēca soli atpakaļ, un vēlreiz zemu palocījās. — Vispadevīgākais kalps... — Tagad viņš redzēja, ka šovakar pie bagātnieces izkritis cauri un savā sirdī nodomāja: — Iebildīga zoss! — Tas prātīgākais bija, ka

viņš arī to acumirklī atstāja, bet plinti viņš tādēļ vēl nebūt nedomāja krūmos mest. Viņš jau arī varēja rēķināt uz Kneijas palīdzību, kas vecajam Grambovam bija tik tuvs draugs.

Viņai tas gluži vienaldzīgs, tā neskatījās tam pat vairs pakaļ, kad tas aizgāja. Pat dusmas, kas uzdīga viņas krūtīs, un lēnais uzbudinājums šādas uzbāzības dēļ, nebija nodomāts viņam. Un pēdīgi viņa saņēma dūšu un nozuda puķu kambarī.

Tas tukšs... vēsma, brāzdamās pa pusviru durvīm, liecināja, ka viņš izgājis dārzā, un, kā neredzamas varas dzīta, viņa izslīdēja pa tām ārā. Dzestrais gaiss aizskāra viņas sakarsušo pieri, tumša, drēgna nakts un migla visapkārt. Tur tā nu viņu ietina... viņš bija projām.

Domīgi viņa nokāpa pa marmora pakāpieniem zemē, un drīz viņas baltās atlasa kurpītes čirkstēja uz piemirkušās grants dārza gaņģī... Aizturēdama elpu, viņa klusi klausījās tumsā, vai nedzirdēs viņa soļus, bet nekā! Kāda novītusi lapa, kuŗa vēl bija turējusies pie zara, nokrita un nočabēja viņai pie kājām. Viņai tapa tā savādi un sērīgi ap dūšu. Burvīgās, vēlīgās mūzikas skaņas te baigajā klusumā atstāja daudz dziļāku iespaidu nekā iekšā... apgaismotā māja līdzinājās burvju pilij pasakās, un gaišajos logos lēkāja un šaudījās spocīgas ēnas Dejotāju ēnas... Viņas piere savilkās dziļās grumbās, jo starp maigo mūziku kā skarbas nesaskaņas jaucās kneipotāju dziesmas un bravo saucieni no otras puses. Un tad viņai bija tā, it kā no zemes apakšas atskanētu izmisušas vaimanas, žēlas, žēlas nopūtas.

Viņa sadrebēja... sirds sāka baigi pukstēt, bet tikai

uz īsu acumirkli. Julieta Grambova nebīstas no spokiem... no kurienes nāca šīs nopūtas un gaudas? Viņas ziņkārība bija aizkustināta, viņai vajadzēja dabūt skaidrību.

Sekodama šīm sirdi aizgrābjošām skaņām, viņa spēra lēni un apdomīgi soļus uz priekšu, līdz pie mājas stūra bija sasniegusi mazus vārtiņus, un tie bija vaļā. Projām, apkārt, mājas priekšas pusē. Te viņas acis gandrīz apžilbināja gaišās ugunis, un dzērāju dziesmas vēl nelabāk atskanēja ausīs. Tās pārbļāva visu. Vai viņa īstās pēdas pazaudējusi... vairāk nekas nebija dzirdams.

Tad atkal kāds drūmi ievaidējās... ā, tur vēl viens tumšs lodziņš apakšā pagrabā! Viņa pie tā pieliecās, un cik vājā petrolejas lampiņas gaismā varēja saredzēt, tad tur iekšā uz gultas gulēja kāda sieviete, kuŗas bālajā sejā nāve jau bija uzspiedusi savu zieģeli. Kāds vīrietis balles uzvalkā bija nosēdies uz gultas malas un turēja satvēris mirušās auksto roku. Vai tas bija brālēns? Viņa paliecās vēl vairāk uz priekšu un ieskatījās viņa sāpju sagraustā sejā. Nu viņai bija noslēpumainās mīklas atslēga, un spožas asaru pērles parādījās viņas acīs. Viņa vairs uz viņu nedusmojās... tai vajadzēja tikt iekšā pie viņa.

* * *

Viņa jau bija izdzisusi, un viņš bija atnācis par vēlu. Mēmās lūpas nekustējās vairs... nāves cīņa nobeigta. Tā bija bijusi grūta un briesmīga... vēl šausmu pēdas viņas vaska dzeltenajā, izdēdējušā vaigā, vēl acis

pusvirus, stīvas un glāžainas. Vaigu kauli uz āru izspiedušies, mati sajukuši.

Bet viņu tā neatbaidīja, tikai mēmās sāpēs viņš ilgi uzlūkoja savu senāko ziedošo puķi, kuŗai bija tik necerēti un šausmīgi beigties. Labprāt viņš vēl būtu dzirdējis kādu vārdu no viņas mutes. No augšas vēl arvien skanēja gaviļu dziesmas... tās viņam dūrās sirdī kā nazis. Arī jau viņš pats vēl necik sen bija atradies viņu pulkā un traucējis viņas pēdējo mieru. Tādēļ, sāpju sagrauzts, viņš bija saķēris viņas izdzisušo roku, it kā vēl piedošanu lūgdamies, ko tas pret viņu noziedzies.

Vecajai sirmajai ābelei acis asaroja un asaroja, sāpīgi galvu kustinādama, viņa lēni kunkstēja. — Kā viņa negribēja mirt... negribēja... bija nabadzītei grūti. Reižu reizēm šāvās sēdus un kliedza tik nelabi. Pagalam mans bērns, pagalam... vai tad velti mana māte sapnī rādījās un prasīja ēst. — Mazā meitiņa izbijusies lūkojās uz mironi un sāka žēli raudāt. — Klusi, klusi, Jūlīt, memme čuč... lai viņa čuč! — Bet tad viņa pati vairs ilgāk nevarēja turēties, balss viņai lūza. — Ak tu Kungs, ak tu Kungs... vai tu mūs, nabadziņus, nemaz neredzi!

Arī Žiglemaņa acis bija saraudātas, mati un bārzda sajukuši, un vēl jo vairāk viņš atstāja nožēlojamu iespaidu ar savu nolupušo apģērbu. Apkampis krāsni, viņš gaudoja: — Vai Dieviņ, vai Dieviņ, ko es bez manas sieviņas iesākšu! Tā nolādētā fabrika... manu bērnu viņa apēda, mani padarīja par kropli, manu sieviņu iedzina nelaikā kapā! Mana mīļā Grietiņa... es tevi nekad vairs neredzēšu!

— Jā, jā, Arnoldiņ, — māte raudādama nopūtās, — nu viņa tev mīļa! Bet, kad viņa dzīvoja, tad nebija vis tev tik mīļa. Tu sievu gan dabūsi, bet mazā māti vairs nekad! Kad es par to visu domāju, nē, nē... Tu manu mazo tārpiņu, kas tagad par tevi nu zinās, kas redzēs — Par mūsu grēkiem tas ir, jaunskungs, par mūsu grēkiem! Lai Dievs mums nepielīdzina, ko esam jums darījuši.

Iestājās brīdi dziļš, nospiedošs klusums. Jānis, saņēmis mirušās rokas, salika tās viņai krustiem uz krūtīm. Tad viņš piecēlās un sagrausts Sausēnieti uzlūkoja. — Viņa ir atraisīta... piekususi ceļiniece atradusi mieru uz visiem laikiem. Dievs lai piedod mums visiem, ko esam grēkojuši... bet viņu es labāk būtu redzējis laimīgu... labāk laimīgu.

Viņš tālāk nevarēja, un vecenīte aizslēpa acis priekšautā. — Vai Dieviņ, mana sieviņa, mana sieviņa! — Žiglemanis gaudoja, — es nabaga grēcinieks! Šķīsti mani, Kungs, no manas noziedzības, un nomazgā man manus pārkāpumus. Esmu bijis nagla pie viņas zārka! Es esmu grēkojis, bet tas grēks nācis pasaulē caur veco Ādamu. Tā nolādētā fabrika... manu bērnu tā apēda, manu sieviņu iedzina kapā! Kad viņa dzīvotu, es viņai kājas un rokas noskūpstītu, maza kaza, es viņu uz rokām nēsātu. Tā nolādētā fabrika!

Jānis beidzot saņēmās un uzlika stingri savu roku uz viņa kamieša. — Stājieties, mīļais draugs! Jūsu gaudas vairs nekā nelīdz... viņa vairs nav uzmodināma. Mums to vajag paciest! Nepārmetīsim arī viens otram nekā, un neuzkrausim vainu cits citam! Ja esat viņu patiešām mīlējuši, tad godājiet viņas piemiņu... topiet

atkal kārtīgs cilvēks, esiet savam bērnam tēvs un tai vecai mātei dēls! Godājiet viņas sirmos matus un esiet viņai īsts dēls, jo viņa jau jums atdeva savu dārgāko. Un jūs arī, Sausēnu māt, nenoskumstiet pār lieku... varbūt ka tā bija labāk. Jums jau arī vēl ir viens liels atspaids, kas citiem grūtos brīžos trūkst... ūsu vecais Dievs debesīs... un tas jūs neatstās.

Vecenīte iekunkstējās. — Mīļais kungs, esmu uz plikiem ceļiem uz Viņu brēkusi un saukusi, lai Viņš mums palīdz, bet Viņš nedzird... nedzird... Vai tad Viņš neredz mūsu bēdas un ciešanas? Kādēļ Viņš mūs atstājis?! Nedzird, neredz mūs! Kādēļ Viņš nesūta mums savu eņģeli?

Durvis kā no kādas neredzamas rokas atdarījās... vecenīte piepeši apklusa. Vai tas bija eņģelis? Jaunava baltās drēbēs, zaļu šerpi ap vidu un baltu rozi pie krūtīm, parādījās uz sliekšņa un savām tumšajām acīm viņus stīvi uzlūkoja. Vai tas bija kāds gars no citas pasaules, vai tas bija gaidītais eņģelis? Visi palika kā mēmi un ar svētu bijību nolūkojās uz šo pārdabisko parādību, un pagāja labs brīdis baigā klusumā... Nē, nē, tas jau bija cilvēks... viņa lēni drebēja. — Brālēn, šausmīgi, briesmīgi!

Dobji un nospiesti šie vārdi pārvēlās pār viņas lūpām, bet arī viņš vairs nebija tas laipnais, piemīlīgais kavalieris, tas, kas tur augšā. It kā dusmodamies par viņas traucējumu, tas aizskarts viņu uzlūkoja. — Jā, tāds ir nabadzības liktenis... bet ko jūs šeit meklējat!? Te nespīd gaišas ugunis, un neatskan arī jautras dziesmas. Klausieties tur... lai dzīvo augsti... lai dzīvo censoņi! Šī nabadzīte jau arī reiz dziedāja jūsu pulkā.

Viņa varēja bagātīgi galdu klāt un saņēma daudz, daudz augstas laimes! Bet, kad tai sāka grūti klāties, kad augstas laimes viņai patiešām vajadzēja, tad dziesmas par viņu apklusa. Tagad tās vēl atskan pār viņas galvu kā rūgta ironija. Viņa nu savas ciešanas nobeigusi, bet pasaulē paliek vēl tik daudz lupatu un bezgožu, kas bija desmitkārt vairāk viņas likteni pelnījuši.

— Jūsu pārmetums varbūt ir vietā, — viņa, nodūrusi acis, sacīja, — es redzu no šīs drūmās apkārtnes, ka viņas liktenis ir bijis sūrs. Kādēļ es to nezināju agrāk, — es viņai būtu palīdzējusi!

— Viņai jau vairs nekā nevajag, vēl tikai drēbes, zārku, un par to gādāt ir mans pienākums, šo tiesību nevienam neatdošu. Vai zināt, jaunkundze, šī nelaimīgā ir tā pati, par kuŗu mēs vēl šodien runājām... mana pirmā mīlestība, mans jaunības ideāls. Tāpat cilvēks ar karstām kvēlēm sirdī, tāpat lūkojusi notvert savu laimi, cerējusi, cīnījusies un maldījusies, tukšojusi dzīves rūgto malku līdz pašam dibenam. Nāve viņu nopļāvusi pašos ziedu gados, kur tikai īsti viņas laime varēja sākties. Viņai tās vairs nebija, viņas dzīve bija bez mērķa. Un, ja jūs viņu dzīvē būtu satikuši, jūs viņai varējāt atmest kādu ubagu dāvanu, bet atdot jūs tai nevarējāt, ko viņa reiz zaudējusi. Es būtu atdevis pusi no sava mūža, ja būtu varējis viņas nelaimi novērst... bet redzat, viņas roka jau auksta... es viņai nespēju līdzēt.

Balss viņam aiz žēlabām aizrāvās un it kā krampjos sažņaudzās. Tas jaunavu satricināja līdz kauliem. — Es saprotu — jūtu jums līdz, bet jūs esat netaisns! Sāpes

remdina viss, kas nāk no sirds... vai man nekādas tiesības nebija viņai dāvāt ko no sirds?

Ilgi viņš to pētījoši uzlūkoja... mirdzums viņa acīs it kā atdzīvojās. — Jūs domājat no sirds... tad dāvājiet viņai šo balto rozi no savas krūts! Jā. Lai arī viņai tiek drusku poēzijas! Redziet, kāda kaila un nedzejiska ir viņas apkārtne... nav te ne tās dailes un mākslas, kas augšām. Lielāku balvu jūs viņai vairs nevarat pasniegt, ja jūs to dāvājiet no sirds.

Ne vārda nesacīdama, viņa atraisīja no savas krūts rožu pumpuru un to pasniedza viņam. — Es to viņai dāvinu no sirds.

— Pateicos jums, Julieta, pateicos viņas vārdā no visas sirds! Nekas šinī brīdi neatsver šo dāvanu. — Un, nolieciees pie mirušās, viņš tai ielika rozi rokās. — Še nu, Grietiņ, ņem to... jaunkundze tev to dāvā no sirds pēdējā ceļā! Mūžā tev nebija daudz burvīguma un dzejas, tikai kailas rūpes un bēdas. Tavs ceļš negāja pa puķu lejām... tev nebija nolemts rozes plūkt. Un paliec nu vesela... paliec vesela!

Vēl brīdi viņš uz to mēmi nolūkojās, tad pagriezās pret satricināto Julietu. — Iesim, jaunkundze, es jūs pavadīšu. Tur augšām jūsu nostbūšanu varētu pamanīt.

Viņa nepretojās un neatminējās arī, ka tas pret viņas principiem. Viņa pieķērās pie viņa rokas daudz ciešāk, it kā tai atbalsta vajadzētu. Klusēdami tie uzkāpa pa mitrajām pagraba trepēm, sasniedza atkal mazos vārtiņus un dārzu, un tuvojās beidzot apgaismotiem logiem un puķu kambariem.

Pie durvīm viņš apstājas un no viņas atsvabinājās. — Piedodiet, ar labu nakti!

Iekāms viņa spēja kādu vārdu iebilst, viņš bija jau tumsā aiz mājas stūra nozudis. Vēl tikai viņa sadzirdēja sāpīgu, sagraustu nopūtu.

Domīga viņa kāpa pa marmora pakāpēm uz augšu un ieslīdēja lēni pa durvīm puķu kambarī. Un, kad salonā viņas acīm gāzās atkal pretim spoža elektrisko sveču gaisma, viņai vēl pār kauliem pārskrēja auksti drebuļi. Vai viņa sapņoja, vai bija nomodā?

Trīspadsmitā nodaļa KAĶU BROKASTIS

Mūzika apklususi, sveces izdzisušas, šampanieša korķi nepaukst vairs! Pēdējie žūpas, gaismiņai svīstot, atstājuši telpas, un arī pats mājas kungs devies pie miera. Šinī pasaulē nu iestājusies nakts, kamēr ārā darba ļaudis rosīgi kustas, plankas klaukst un zāģi spiedz. Rudens dienas gurdenā gaisma spraužas zem puspaceltajiem priekškariem Brieža dzīvoklī... viss tukšs, kā izmiris! Statujas, tēli un gleznojumi izskatās pustumsā noslēpumaini un spocīgi, it kā viens otru stīvi uzlūkodami un viens otram nezināmas lietas jautādami. Visapkārt dziļš miers. Tikai stūra istabā, kur vakar bija krāsnešu kortēlis, gājēji rīkojas, jo tur viss atrodas vislielākā nekārtībā. Aplieti galdauti, pustukšas glāzes un pudeles, un metiens papirosu un cigāru galu uz grīdas. Šo telpu apkalpotāji grib uzpost un tad arī paši domā iet pie miera.

Jānis šorīt jau agri kājās, un viņa pirmais ceļš pie bēdu ļaudīm pagrabā. Vecenīte bija pie savas meitas visu nakti vāķējusi, to nomazgājusi un apģērbusi, un tā nu viņa gulēja baltās drēbēs tērpta, rozi rokās, un viņai nekaitēja vairs nenieka.

Domīgi viņš ilgāku laiku nolūkojās izdzisušajā, nobālušajā sejā. Kaislīgās sāpes viņa sirdī jau bija iztrakojušās... tagad viņam jau daudz vieglāk, it kā smagais akmens no krūtīm būtu novēlies. Kāds būtu

bijis viņas liktenis uz priekšu, ja tā vēl būtu dzīvojusi? Un, varbūt bija tā labāk, ka ar likteņa lēmumu viņas dzīvības pavediens piepeši pārcirsts, labāk viņai un visiem. Tālākā dzīve jau viņai varēja būt tikai mokas. Mērķi izzuduši, ideāli sabrukuši, — nāve jau viņai tikai kā atsvabinātāja. Un vienreiz viņa nāk tā kā tā, pat laimīgie nevar no viņas izbēgt. Mūžības spole rit neapturāmi uz priekšu, un beidzot visiem viens un tas pats liktenis. Pasaulē nekas nav pastāvīgs, elementi jaucas, mainās, atraisās, — pamata viela gan paliek tā pati, bet veidi parādās un zūd. Un lieki par to sēroties, jo bez trūdiem nav jaunas dzīvības. Labāk tādēļ bija, ka viņa atstāja skatuvi un nobeidza savu nožēlojamo lomu. Nabaga Grietiņa! Priekškars nu pēdīgi bija novēlies pār viņas traģēdiju.

Gan daudz lielāks zaudējums varēja būt vecenītei, kas bija cerējusi, ka šī meita, kuŗu viņa tik ļoti mīlēja, aizspiedīs acis reiz viņai. Bet liktenis bija lēmis citādi, viņai bija jāliek tā zārkā, un viņa vēl nezināja, kur mūža māju tai ņemt. Visu nakti viņa par to bija domājusi un savu galvu lauzījusi, un tādēļ bija kā apstulbusi, kad Jānis viņai iespieda naudas pabalstu saujā.

Līdz šim viņa pret jauno direktoru bija bijusi diezgan vēsa un atturīga, lepnais Sausēnietes gars nebija vēl gluži miris, un viņa pati vēl laikam sev negribēja lāgā atzīties, ka savā znota izvēlē maldījusies. Pirmoreiz viņa pacēla tagad uz viņu savas asarojošās acis un ilgu laiku viņu kā mēma uzlūkoja. Jaunskungs, kā es lai jums pateicos par to, ko jūs man, nabadzītei darāt... jūs jau krājat uz manas galvas degošas ogles! Nu es tikai redzu, kas jūs esat par cilvēku... kā lai es Dievam atbildu, ka esmu jums tik daudz ļauna

darījusi? Tagad es zinu, kādēļ Viņš mani tik sūri, grūti piemeklējis... tas bija pret Viņa prātu, ka nelaidu pie jums savu bērnu! Es meklēju lielas mantas, — es tās arī dabūju... tās, ko rūsa un kodes ēd, un pēc kā zagļi rok. Bet Dievs var tos mazus paaugstināt un lielus pazemot.

— Sausēnu māt, par to vairs neraizējaties, un, ja arī kas grēkots, tad ar viņas nāvi viss atkal izlīdzināts! Ne allaž tā notiek, kā mēs norēķinām, un izdodas tā, kā mēs vēlamies. Ko lai jums vēl pārmetu? Jūs jau gribējāt tikai savam bērnam labu, un laidāt viņu pie tā, kur cerējāt viņas nākamību labāk nodrošinātu. Jūs to darījāt, savu bērnu mīlēdama, un tanī pašā lomā redzu jūs vēl šodien, un zinu arī, cik ļoti jums viņas nelaime sāpēja. Labāk vēl neviena māte nav savu pienākumu pildījusi... jums nav sev ko pārmest.

Viņa drusku apmierinājās. — Vai es to domāju, savu meitu audzinādama, — ak Dieviņ, ak Dieviņ! Svētdien jāved uz kapu kalniņu, ilgāk turēt nevar. Jūs taču arī no bērēm neatrausities, jaunskungs?

— Protams, ka ne... mēs visi nāksim. Paziņošu arī Kristapu ar viņa sievu... visi, kas bija jums draugi un pazīstami. Bet, kā nu jums ar to dzīvi uz priekšu būs, ko tagad iesāksit? Savu dzīvokli varēsit paturēt arī uz priekšu... es izgādāšu. Un tad raudzīšu arī tā iekārtot, ka znota peļņa nāk jūsu rokās. Jūs gan esat no viņa izpelnījusies, ka viņš jūs kā māti apgādā.

— Nē, nē, jaunskungs, — viņa attrauca, — es negribu, ka viņam manis dēļ notiktu kāda pārestība! Iešu atpakaļ uz Sausēniem savā rūmē un ņemšu mazo Jūlīti līdz. Vecis tur dzīvo viens kā koks, un viņam arī kopējas vajadzīga. Man jau tā pilsētas dzīve līdz kaklam

pretim... nebūtu mana meitiņa uz Rīgu atnākusi, viņa dzīvotu vēl dažu dienu.

Viņa sāka atkal rūgti raudāt. — Labprāt paliktu pie Arnoldiņa, bērns viņš man ir, bet pašam viņam tik grūti iet, kā lai vēl palieku uz viņa kakla. Tikai jau nu, jaunskungs, nedariet pāri viņam, pārskatiet, kur varat, un neaizliedzat viņam darbu joprojām. Nepierēķiniet viņam, ko tas jums darījis... lūgšu par jums Dievu... piedodiet viņam, un Dievs arī jums piedos!

— Esiet bez bēdu, Sausēnu māt, — Jānis aizkustināts atbildēja, — tas lai tālu no manis nost, ka es gribētu viņam par to atkosties. Man gan grūti bijis ar viņu iztikt, un tas varētu arī ieņemt pavisam citādu stāvokli, ja tas nebūtu pats vien vainīgs. Pabalstīšu viņu, cik vien to varēšu, un neba ka esmu viņam kādreiz cietāk uzgājis, bija domāts viņam par ļaunu. Kaut jel šīs lielās bēdas vestu viņu pie prāta un viņš labotos! Bet nu ilgāk nav vaļas, pienākums sauc! Gādājiet nu par visu, un, ja jums vēl kā aptrūkst, tad griezieties pie manis kantorī!

Pateicīgu skatu vecenīte viņu pavadīja, un viņš steidzās uz kantori pie saviem dienas darbiem. Bija jau vairāk nekā pusstundiņu no parastā laika nokavējis. Kneija tomēr vēl nebija ieradies, un vecais Šmits rīkojās ar jaunākajiem ierēdņiem viens. Viņa sejā varēja lasīt paģiras un sirdspārmetumus. Viņš arī bija bijis viesībās un, kādā klusā kaktiņā piespiedies, darījis savu tiesu, nebija apsmādējis ne sava kunga "ķimmeli", ne vīnus. Bet tādēļ viņš arī jutās jo vairāk sagrausts.

— Direktors vēl nav nācis... kas ir no jauna? — Jānis apsveicinājies ātri uzprasīja.

Satriekts Šmits tam pasniedza no pults telegrammu.

— To jau sen es paredzē... jā, jā, mūs virtšaft ņems bēdīg' gal'.

— Kas tad ir? — Jānis ātri paķēra telegrammu. Tur bija telegrafēts no Brēmenes, ka tur pienākušā tvaikoņa "Simon Raul" lādiņš netiek ņemts pretim un palicis malā. Brieža firma lai steidzīgi sūta turp savu pilnvarnieku. Viņam pārgāja karsts pār kauliem... viņš zināja it labi, ko tas veikalam nozīmēja.

Vecā inventāra priekšā viņš nu gan prata savu nelaimi apslēpt, jo tas jau tā bija nobijies. — Mūsu firm's nāv's spēriens, — tas bēdīgi piebilda... — es neparedz nekā lab'...

— Izbrauks pilnvarnieks un redzēs, kas tur ir! — Jānis, izlikdamies it mierīgs, atbildēja. — Iepriekš jau nevaram nekā sacīt. Varbūt ka zaudējumus cietīs apdrošināšanas biedrība, arī varbūt ka vaina cēlusies kuģa dēļ. Nav jau pirmā reiza...

Šmits neticīgi nogrozīja galvu. — Kuģ vain — šinī laik? Ko jūs runā, direktor kungs? Jā, kad lādiņš būt fraktēts ar zēģelniek un būt bij's kāds liels brīzes! Ne, ne, kapteins gan vain netaisis, un asekuranc biedrib ar to necietis... Lūk, viss sapuv's, risains, stokains, tas rau ir! Kād's kok's mūs' direktors no žīdem nav pirces un cen tomēr par tiem maksaj's?! Tā tok nu nevar virtšaftet, tā nevar... kad jel pats veces kād drusciņ būt par veikal ķimerejes... bet nepavisam! Nu, es doma, ilgāk vairs nevarēs iet... vait nu pavisam būt krachs, vait mūsu glaunēs derektors nebūs vairs! Uzpasej's Brīvnieka kungs, notiks liels ferenderungs!

— Ak nu, Šmit, jūs skatāties uz lietu par daudz tumši, — Jānis smiedamies atbildēja. — Tik traki jau vēl tie turki nemaz nešauj! — Un, paņēmis papīru, viņš

iegāja savā kabinetā. lekšķīgi viņš nesmējās vis vairs... sirds nemierīgi pukstēja par principālu, kas kopš vakardienas viņam nācis vēl jo tuvāk, tapis viņa draugs. Pēc visas šīs cenu krīzes un nesekmēm veikalā, šāds trieciens varēja būt Briedim nāves spēriens. Viņa mantas stāvoklis jau tā satricināts, — gan labi, tam bija vēl kredīts un spoža veikala slava, bet pēc kāda lielāka zaudējuma, kas nu droši sagaidāms, šīs lietas var sabrukt tikpat kā kāda kāršu mājiņa. Un kādēļ šim labajam cilvēkam tāds liktenis? Viņš pameklēja pakaļ grāmatās pēc lādiņa vērtības, viņam piere sāka svīst — četrdesmit tūkstoš rubļu!

Šāds nepatīkams pārsteigums viņam nekādi nevarēja noderēt par sirds uztaisīšanu. Uzbudināts, viņš nevarēja vairs nekā laba strādāt un, tikpat kā uz adatām, gaidīja atnākam Kneiju vai arī pašu Briedi. Viņi tomēr nerādījās... pulkstenis jau nāca pāri vienpadsmitiem, un nerādījās vēl neviens. Viņš nevarēja vairs sevī rimt. Cik ilgi viņam uz tiem būs gaidīt! Nē, lieta pārāk nopietna... viņam vajadzēja steigties pie sava drauga, modināt to no saldā miega un paziņot tam, kā viņa lietas stāv.

Prom uz Brieža dzīvokli. Sulainis, kas viņu ielaida, pretojās viņa nodomam, jo kungs noteicis to ātrāk nemodināt, kā puksten 12. Vai viņš nevarētu būt tik laipns, pienākt pēc kādas stundas?

Jānim bija tā ap dūšu, ka viņš šo cilvēku būtu paņēmis aiz krāgas un atsviedis no durvīm. Tas pats bija lasāms viņa vaigā. — Es nevaru būt vis tik laipns, jo šāda laipnība viņam varētu dārgi maksāt. Celiet viņu augšām un sakiet, ka esmu nācis steidzīgās vajadzībās!

— Kā pavēlat, direktora kungs! Lūdzu, tikmēr uzgaidīt viņa darba istabā.

Viņš ievadīja Jāni greznā telpā, kas bija drīzāk saucama par mākslinieka darbnīcu nekā par tirgoņa privātbiroju. Nekas te neattiecās uz aukstiem aprēķiniem. Greznajos grāmatu skapjos, krāšņos iesējumos, bija apzeltīti visādi rakstnieki, pie sienām, braucamo plānu tabulu un zemes karšu vietā, burvīgas gleznas un pat atšķirtās grāmatas uz galda, kuŗas mājas kungs laikam patlaban studēja, neattiecās ne uz ko citu kā uz mākslu un daiļuma mācībām. Laiku kavēdams, arī Jānis tajās ieskatījās, bet bija tā uztrauks, ka vārdu rindas viņam nemanot pārskrēja priekš acīm, un viņš tomēr nekā nebija ievērojis, ko tās izteica. Un, palūkojoties apkārt, un apskatot lielo greznību un mākslas daudzumu, viņš arī nevarēja vairs priecāties. Apstulbotā tirgoņa kaislība viņam tagad jo spilgtāk dūrās acīs, viņam uznāca īgnums, kādu sajūt, uzskatot izlutinātus, pārēdinātus bērnus, kas dažureiz ir savu vecāku posts. Tā arī visas šīs lietas bija savu daļu pie viņa nelaimes vainīgas.

Beidzot, pēc kādas pusstundas, sānu durvis pavērās un Briedis parādījās rīta svārkos un tupelēs, nožūpojies un samiegojies. Uz viņa gurdenā vaiga bija tomēr laipni smaidi. — Ā, Jonatan, tu... nu kas labs?! Tu laikam sen kājās... bet vakar tu arī pirmais nozudi. Drīz jau arī es būtu kantorī ieradies.

— Es tevi nevarēju sagaidīt... tev tas jāzina. Tas ir pienācis pa drāti un tādēļ, jo ātrāk tu to dabūn zināt, jo labāk.

Fabrikants ātri paķēra telegrammu, un steidzīgi viņa acis pārlidoja vārdiem. Rādījās, it ka viņš ietrīcētos... viņa vaigs sāka nervozi raustīties, un ērmoti viņš Jāni

uzlūkoja. — Sasodīta būšana! Nu, tiklīdz tu tikai cilvēks būsi sakāterējies, te arvien kāds nepatīkams pārsteigums. Kaut viņi būtu gājuši pie joda ar visu savu telegrammu un visām savām ierunām! Un taisni šinī brīdī... tā ir nepatīkama strīpa pār rēķinu. Koku cenas jau tā kritušās, un tad man vēl vajag samaitāt ārzemēs savu kreditu! Taisni šinī brīdī man kredits ļoti vajadzīgs! Šinīs dienās, tā Kneija teic, mums daudz maksāšanas termiņu, kurus vairs nevar prolengēt, tā nauda bija nepieciešama. Kaut viņi labāk būtu gājuši pie rata ar savu telegrammu un ierunām!

Jānis palika skatoties, pirmoreiz viņš to tādu redzēja, šis cilvēks vēl nekad par veikala lietām nebija šaubījies un raizējies. — Tad esmu uzminējis, — jo ātrāk tu to dabū zināt, jo labāk. Vai nevarētu vēl no šī zaudējuma izbēgt? Es domāju, ka ļoti daudz atkarājas no pilnvarnieka rīcības un soļiem, un mums būtu steidzīgi kāds jāsūta turpu. Vēl nebūt nav ierocis metams krūmos.

Briedis it kā sakaunējās par savu vājību un atkal pasmaidīja. — Tev taisnība, Jonatan... šādi gadījumi jau veikalos nāk bieži priekšā. Tie gandrīz nav izbēgami. Atkarājas pilnīgi no pilnvarnieka asprātības un izveicības... arī mums nākuši tādi strīdīgi gadījumi diezgan priekšā, lai gan ne par tik lielām lietām kā tagad.

— Kuģa lādiņš iztaisa apmēram četrdesmit tūkstoš rubļu. Mūsu veikalam šis gadījums ļoti nopietns. Es domāju, ka tev pašam vajadzētu doties turpu.

— Man?! — Briedis gandrīz pārgalvīgi iesaucās. — Tu maldies, tam es būtu slikti izraudzīts. Tur diņģēties uz kapeikām, dievoties un raudzīt otru apvest ap stūri, tam es neesmu dzimis! Tur tādi vīri der, kā, piemēram, tavs krusttēvs, neņem man ļaunā! Nē, Kneijas kungs

ir tam tikpat kā radīts. Cits neviens to lietu labāk neizdarītu kā viņš. Nav jau pirmā reize... arvien viņš tādas lietas nokārtojis ar lielākiem panākumiem, tā kā neesam vēl neko zaudējuši.

— Tad tu domā Kneiju sūtīt? — Jānis dzestri ievaicājās.

— Jā, draugs, nezinu neviena cita derīgāka šim nepatīkamam uzdevumam.

Karstas asinis saskrēja Jāņa vaigos, pārmetoši viņš šo vieglprātīgo cilvēku uzlūkoja. — Es tam nepiekrītu. Neesmu tev slēpis, ko es par tavu direktoru domāju, no vakardienas sākot tas jo vairāk mans pienākums. Ir bailīga lieta, dāvāt viņam vēl joprojām tik lielu uzticību, kuŗu viņš var izlietot savā labā. Tev pašam jāuzņemas šis ceļojums un jāredz viss pašam savām acīm. Jo, ka lādiņš ir tik slikts un netiek ņemts pretim, tur neviens cits nav vainīgs kā tikai viņš.

— Nu, neņem ļaunā, Jonatan, ka tevi tūdaļ nepaklausu. Es zinu, ka tu domā ar mani ļoti labi un, ka tev ļoti laba sirds. Bet pret savu vecāko darba biedru tev rādās būt nedibināti aizspriedumi. Vakar mēs par to pārrunājām... vai zini, viņš nebūt tik greizi uz tevi neskatās. Tu viņu tādēļ ienīstot, ka viņš nepiekrītot tavām idejām. Viņam jau arī nekas neesot pretim, ka mēs savu strādnieku labā ko darām, bet vajadzētu nogaidīt tikai izdevīgāku brīdi, kad laiki kļūst labāki, un, taisnība arī ir. Mēs ar sirdi un dvēsli pieķērušies savām idejām, domājam arī, ka tās tīri viegli izvedamas patiesībā, bet vīri, kam drusciņ vairāk piedzīvojumu, tie skatās uz tām šaubīdamies. Neņemsim jau tūdaļ viņiem to ļaunā, un viņus par to neienīdīsim!

Par tādu apstulbumu Jānis no dusmām ietrīcējās, elpa

viņam atskanēja dzedrāk un asāk. — Vai tu mani turi par muļķi, ka es nespētu izšķirt, kas ir nevainīgs bizmenis un kas smalki norūdīts blēdis?! Viņš sen jau sagatavojies uz tavu galu, un, pēc tā arī rīkojas sevis labā. Es zinu viņa noslēpumus, viņš arī mani gribēja dabūt par savu līdzbiedru. Neesmu viņa noslēpumu izlietojis, jo domāju, man tur nav nekādas daļas. Esmu tev licis aplinkus to manīt, bet tu negribēji to saprast... tālāk es cietu klusu. No vakardienas lieta tomēr citāda, ja tu mani sauc par savu draugu, tad es nevaru vairs klusēt, man jāaizrāda, ka tev uzglūn bīstams ienaidnieks, kas strādā uz tavu postu. Vēlreiz tevi no šī cilvēka brīdinu! Tagad esmu runājis. Vai tu man tici, vai netici, tas paliek pie tevis, bet ar viņu es nevaru vairs kopā strādāt. Ja tu patiešām domā, ka viņš tev tāds labdaris, bez kuŗa tu nebūt nevarētu iztikt, nu tad labi, — es jau varu arī aiziet. Sapņo un līksmojies arī uz priekšu, klausies viņa glaimus un nedari vairāk nekā... tavs posts ir neizbēgams!

Satricināts Briedis soļoja pa istabu, izrādījās tīri, ka viņš uz Jāni ļaunotos, ka tas tik atklāts. — Tu esi patiešām nepieciešams cilvēks! Ar to aiziešanu nekas neiznāks, es jau arī gribu ievērot, ko tu saki. Tikai neņem man ļaunā, ka gribu pirms par tavu vārdu patiesību pārliecināties... vismaz šinī brīdī mans stāvoklis tāds, ka nedrīkstu pārsteigties. Es jau nezinu arī acumirklī, kādi viņam no manis prasījumi... vai es tā kuŗā katrā brīdī varu ar viņu aprēķināties. Mūsu aprindās viņam ir lieli draugi un vareni piekritēji, kas būs viņa pusē, ja es viņu piepeši atlaistu. Tie būs tai pārliecībā, ka viņam notiek pārestība, un tas man var ļoti kaitēt. Viņš varētu arī manu kreditu satricināt, un tas būtu vēl lielāks

posts. Dari, ko gribi, viņš vien jāsūta uz Brēmeni. Pa to laiku gribu netraucēts viņa grāmatas un darbus revidēt. Un, ja tad izrādītos, ka viņš patiešām tāds nelietis, tad viņam klusu jāpazūd, bez kāda trokšņa un uztraukuma. Man no daudzām pusēm par viņu ļaunas vēstis ienākušas, bet es vēl neticu, - būs tikai pārpratumi vien... es nebūšu velti viņu tik sirdīgi aizstāvējis. Tagad nu zini manus iemeslus, neliec viņam neko manīt, un neesi arī pret viņu skarbs, mīļais draugs! Manis labā, saproti!

Jānis, it kā atvieglots, uzelpoja. — Tā ir cita lieta... ja tu briesmas atzīsti, tad man vienalga, kā tu pret tām gribi cīnieties. Protams, ka tik bīstamos apstākļos tev vajag būt ļoti apdomīgam, tev jālieto tādi paši ieroči kā viņam. Varbūt arī, ka iznāk itin pareizi, ka viņu sūta turpu, jo, cerēdams vēlāk uz treknāku kumosu, tas izglābj tur mūsu lietu. To tomēr vajadzētu vēl labi apsvērt.

— Cik tev tumši pasaules uzskati, — tu ļaundarus vien laikam redzi?! Bet es vēl neesmu cerības uz cilvēci gluži zaudējis. Tirdzniecībā un rūpniecībā izceļas dažureiz nopietnas krīzes, pie kurām nebūt nav vainīgs cilvēku ļaunais prāts, šādas krīzes tiek pārspētas, un tā arī mēs tiksim cauri, šimbrīžam Kneiju sūtu tikai tādēļ turpu, ka viņš ir pats īstais vīrs lai diņģētos un kaulētos. Un tādēļ lūdzu, neesi pret viņu skarbs un neliec viņam manīt, kāda nolūka dēļ tam būtu jāaizceļo.

— Vienalga, man vienalga, kad tikai tu gribi par savu lietu rūpēties! Kad tikai es zinu, ka tu esi nācis patiesībai uz pēdām, tad arī tu atklāsi. Tev tikai pašam

vajag par viņa darbiem pārliecināties, - vairāk jau es nekā neprasu.

Fabrikants domīgi spēra kādus soļus šurpu un turpu. — Varbūt, ka esmu arī maldījies, dāvādams viņam tikdaudz uzticības. Bet kā to lai citādi var, — esmu taču viņam uzkrāvis visas savas nastas! Man pašam vajadzēja vairāk strādāt. Bet nu — neesmu savā īstajā arodā... jo dienas vairāk atzīstu, ka es par tirgoni nederu, ka neesmu uzķēris savu īsto dzīves uzdevumu. Un vai es maz kam deru? Es šaubos... un tādas domas mani dara grūtsirdīgu. Bailīgi laiki, jā, patiešam bailīgi! Pastāvīgi esmu slīdējis uz leju, tiklab mantas stāvokļa, kā arī garīgā ziņā. Kas tur lai iznāk, kā tas viss reiz beigsies? Un kas tur vainīgs, jā, kas vainīgs? Draugs, tu sakur vēl vairāk mokas manā dvēselē! Labi, tad tā ir, tad tā... negribu vēl ļaunu par viņu domāt... bet, ja izrādītos patiesība, ko tu saki, un man vajadzētu no viņa atsvabināties, — tas būtu man sāpīgs trieciens.

Nervozi viņa seja paraustījās. Līdzcietīgi Jānis uzlūkoja nelaimīgo sapņotāju, kas viņu ar saviem grūtsirdīgiem smaidiem aizkustināja. Diemžēl, šāda sapņošana viņu nevar glābt, tā jāmet pie malas un jāsper ātri un stingri soļi. — Tātad paliek pie tā, ka Kneijam jāaizceļo un, es domāju, jo drīzāk, jo labāk. Tu drīzumā tad ieradīsies kantorī un viņu uz ceļu izrīkosi?

— Nē, nē, šodien ne! — viņš, it kā uztraucies, iesaucās un vairīdamies atmeta ar roku. Šodien lai paliek šī veikaliskā derglēšanās... šodien vēl gribu jautrus vaigus ap sevi! Pulksten vienos esmu apsolījis saviem zēniem kaķu brokastis X. viesnīcā, man jādodas turpu. Nekur nejūtos tik omulīgs kā savu jautro zēnu vidū, nevaru tādēļ savu vārdu lauzt, man no viņiem jāatvadās...

Varbūt, ka dzirdot viņu dziesmas, man kļūst atkal labāk.

Jānis viņam uzmeta stingru, sodošu skatienu. — Vai tā tava nopietnība?

Viņš sajuka un nosarka. — Nopietnība — varbūt arī jā... šodien vēl nevaru. Man ir jārunā pirms ar savu veikala biedru... veco Grambovu man vajag turēt siltu. Kamēr viņš man uzticas, es par velnu arī nebēdāju! Apropos, kā tev patīk tavs krusttēvs? Māsīca tev ne vien daiļa, bet arī dūšīga. Vai zini, vakarā aizbrauksim turpu; man ar veco Grambovu tā lieta jāpārrunā. Varbūt, ka tev kā radiniekam arī uz viņu kāda iespēja un tu vari mani pie viņa pabalstīt.

Jāņa piere drusciņ samācās. — Esmu viņam daudz svešāks nekā varbūt tu... nezinu, vai tev tur ko varētu līdzēt. Cik es nomanu, tad neviens cits tev nevar līdzēt, kā tikai tu viens pats. Un, ja tu gribētu ziedot savus spēkus savam veikalam, un stāvēt savai lietai priekšā kā vīrs, tad tici man, ka tev pie sāniem nav ne viena uzticamāka biedra un drauga.

— Pateicos, draugs, pateicos tev, — Briedis, viņam roku sniegdams, viņu pārtrauca. — To gribu darīt, un ceru, ka mana laimes zvaigzne nebūs norietējusi. Bet nu man jāiet... tātad vakarā turpu! Uz redzēšanos, draugs, uz redzēšanos!

Drīz vien viņš bija aiz tapēšu durvīm nozudis, un Jānim tīri izlikās, ka viņš gribētu tikt no tā vaļā. Domīgi viņš nogrozīja galvu... viņam jau nekas neatlika, kā iet projām. Bet viņam vēl tik daudz uz sirds, kas draugam nebūt nebūtu glaimi, skarbi vārdi mēles galā par tā saviesībām un kaķa brokastīm. Ka šiem ļaudīm, kas līksmojas pie Brieža galda un dzīvoja no viņa maka,

nebija ne gribas, ne spējas tam grūtās dienās palīdzēt, par to viņš bija pārliecināts. Viņa draugs rīkojās kā aplams ģeķis. Vienīgais, ko te no tā paša stāvokļa varētu attaisnot, varbūt bija tas, ka šāds ārīgs spožums nāca par labu viņa kreditam. Bet ko palīdz spožā izkārtne, kad bods ir tukša! Kas no tāda veikala lai iznāk? Un to arī viņa draugs pats sajuta. Mūza, prieki, bauda un līksmība viņu padarījušas par gļēvuli, tas nespēj no viņu glāstiem šķirties un nodoties nopietnām veikala rūpēm. Un tomēr viņš vairs nevar padoties šiem glāstiem ar labu sirdsapziņu, viņš apsver it labi bīstamo krīzi, draudošo nākamību, sirdsapziņa viņu moka, ka tas tik maz savas lietas labā darījis. Nevienam citam viņš nevar uzvelt savu vainu... Tas bija rūgts piliens viņa prieka kausā, liekot to pie lūpām, viņš sajuta bailes... paredzēja nelaimi.

Kā viņu lai izdziedē no šīm paģirām? Kā lai saista viņa interesi atkal pie veikala, kā lai piespiež viņu izkarot savu likteni? Cīņa bija nopietna, to tikai varēja pastāvēt izturīgs kaŗotājs. Kaut viņš tāds būtu?! Bet ja viņa liktenis beigtos traģiski? Jāņa sirds trīcēja par savu nabaga draugu, kas tik labsirdīgs un godprātīgs, bet arī tik viegls un vienaldzīgs, kam tik cēli uzskati un jūtīga sirds, bet kas tomēr lokās kā niedre vējā...

* * *

Visu dienu daba bija drūma un melancholiska, kā jau parasts vēlos rudeņos, bet pašā vakarā tā noskaidroja savu vaigu. Izklīdušas miglas, nozuduši pelēkie mākoņi, debess maiga un zila, un pilnais mēness izlej tik

bagātīgi savu rāmo, sudraboto gaismu. Mākslīgās gāzes liesmas ielas lukturos pret viņu tīri nobālušas un, it kā sajuzdamās skaudību, vēl tikai sadzeltējušas šaudījās. Velti tām sacensties ar visspēcīgo dabu, tās gluži nevajadzīgas, jo bija jau tāpat gaišs kā dienā. Arī netīrie dubļi un peļķes nozudušas no ielām, jo sals saprot savu amatu labāk nekā ielas slauķi, un pārvērtis netīrās ielas spodras kā istabas grīdas. Tas ļoti patīkami un veicina satiksmi. Sapņaini tikai gājēji, kā ekipāžas šaudījās šurpu un turpu kā tumšas, noslēpumainas ēnas. Būtu patiešām jādomā, ka viss notiek burvīgā miegā vai dziļās nakts pamašās, ja troksnis nebūtu tik liels un rosība tik dzīva.

Arī Brieža ekipāža šinī virpulī dodas uz priekšu, divi dedzīgie meļņi šķiļ ar pakaviem ugunis, spoži laistās mēnesnīcā iejūga jaunsudraba sprādzes un kučiera pogas. Abi draugi brauca ārā uz Grambova vasarnīcu.

Dabas burvīgumu viņi maz ievēroja. Briedis sapņoja vēl par pavadītiem jautriem brīžiem, un Jāni nospieda rūpes par viņu. Viņš negribēja iesākt valodu, jo tad viņam būtu jāaizsaka draugam pārmetumi un daudz vēl kas, kas to apbēdinātu. Viņš nevarēja un nevarēja tam piedot.

Pēdīgi Briedis palūkojās uz viņu ar vēlīgi nogurušu smaidu, kas tik labi piekrīt sapņotājai jaunkundzei, un lēni nopūtās. — Laimīgā jaunība! Cik jautri un aizgrābtīgi viņi dzied savas dziesmas, cik bezrūpīgas viņu valodas... visu viņi uzskata viegli un omulīgi, viss viņiem parādās rožainās krāsās! Pasaule ir taču cilvēks pats; tā parādās tāda, kā katrs to uzskata, un laimīgs tas, kas redz tikai gaišu. Debešķīgā jautrība... tā līp...

tā pielīp. Brālis tevi lika sveicināt, viņš solījās tev rakstīt.

— Pateicos.

— Projām atkal visi uz augstskolu, ceļā mani ņiprie brašie zēni! Tukšojām atvadoties vēl dažu kausu uz visu labu un jauku! Jauks tomēr šāds jaunības ziedonis!

— Varbūt gan... un īpaši vēl tai jaunībai, kas labi apgādāta. Bet ir arī cilvēku bērni, kuŗiem rūpes jau diezgan agri uzspiež savu nopietnības zieģeli, un tur tas ziedonis ir ļoti prozisks. Katram tomēr savs laiks... vīra gados taču nav vairs vietā jaunekļa sapņi.

Pēdējos vārdus viņš izsacīja ar manāmu rūgtumu, un draugs it labi tos saprata. — Reāla, praktiska dzīve nav šādiem sapņiem novēlīga, tas tiesa. Bet par spīti visam tam, cits patur tomēr savus jaunības ideālus līdz pat sirmam vecumam. Tu domā, ka mans jaunības ziedonis jau pārgājis un man jāapron ar praktisko dzīvi... sev jau, zināms, es būtu ar to daudz vairāk darījis. Būtu pavairojis vairākkārt savu mantu... kļuvis bagāts. Bet sirdī es būtu nabags, ja es nevarētu citu priekiem līdzi just. Es vēl saprotu, kas ir jaunība, viņas spirgtos, cēlos priekus, un ikvienam novēlu tos! Es viņus saprotu un esmu laimīgs, ka varu tos pabalstīt. Mūsu jaunekļi tukšojuši pie manis dažu labu glāzīti, tas gan ķēries manā makā, bet vai par to es būtu jau tik bargi sodāms?

— Mīļais draugs! Arī es neesmu pretim jaunības priekiem, kas cilvēka mūžā tikpat nepieciešami kā ziedi pavasarī. Nevar bez tiem rudenī ievākt augļus, nevar vasarā nekas nogatavoties. Bet es tos negribētu novēlēt it visiem cilvēku bērniem. Jūsu cēlie prieki nebūt nav tik nesavtīgi, un tad jājautā, kur ceļas tie kausi,

ko jūs tukšojat? Man nebūs tas tev sevišķi jāizskaidro, tu pats to it labi zināsi. Daudz roku viņu dēļ kustējušas un daudz sviedru liets, kamēr tie nopelnīti. Un tiem cilvēkiem taču tāpat dzīves vajadzības, viņi tāpat sajūt un domā, un viņu jaunajai paaudzei tāpat tiesības uz ziedoni. Vajadzētu jautāt, vai viņiem tas ir, vai viņu dzīvē arī ir drusku dzejas. Pulka vēl trūkst. Viņu bērni nebauda nekādu ziedoni, tie izaug pat bez pietiekošas izglītības. Kurš jau ir ko aizmeties, tam jāstājas tūdaļ pie darba fabrikās. Pirms jau vajadzētu arī gādāt par šīm bālajām sejām... ja jums tad vēl atliek pāri, tad varat arī tukšot savus kausus!

— Tad tu esi ar mani nemierā?! — fabrikants, tā kā aizskarts pasmaidīja.

— Jau sen — priecājos, ka varu tev tagad sacīt to taisni acīs. Es domāju, taisnību sacīt acīs, ir drauga pienākums. Tavas viesības un kaķu brokastis tev vairāk nedara laba, kā tikai apmierina tavas kaislības. Rādās, ka tavai dzīvei nebūtu citu mērķu! Ja tikai vienu daļu no viņu izdevumiem tu būtu ziedojis derīgiem ievērojumiem savu strādnieku labā, tu būtu cilvēces labā ko svētīgu pastrādājis. Viss vēl ir palicis uz papīra, un kad reiz par to sāksim tālāk domāt, tad nebūs mums vairs līdzekļu. Tos būs aprijušas viesības un brokastis, un blēži ar tiem pildījuši savas kabatas. Pret saviem ļaudīm mēs arī tā izturamies, mīļais draugs. Nevajag domāt, ka mēs viņu labā ko darītu aiz žēlastības vai arī atmestu tiem kādu nabaga dāvanu, šiem mērķiem mums jānovēl tikai viena daļa no viņu peļņas.

— Tu esi netaisns... tu mani nepatiesi apvaino! Vai tu domā, ka esmu kāds barbars, kas pretojas civilizācijai un attīstībai? Vai es esmu taviem priekšlikumiem pretim?

Rītdien esmu mierā izvest tos patiesībā, kad laiki būs drusciņ labāki. Tu zini, kāda krīze mums stāv priekšā, gādā man tos līdzekļus! Tās ir vajadzīgas un nepieciešamas lietas, to es noprotu, un tādēļ man tas tik gaužām sāp. Ir briesmīgi, kad tev jāstāv kādas lietas priekgalā, kuŗu tu nevari pildīt. Es, diemžēl, neesmu tirgonis, es nederu savam uzdevumam. Ko es varu darīt, ka manas asinis nav tādas. Man labprāt tīk pacelties pāri ikdienišķām raizēm un rūpēm... mīlu tikai jautras, daiļas un priecīgas sejas sev apkārt. Man netīk spītīga ņurkšķēšana un derglēšanās. Esmu cilvēks ar mākslinieka jūtām, bet bez mākslinieka spējām, un tā varbūl arī mana nelaime. Ja gribi man par to pārmest, tad labi.

— Tev vajag saņemt visus savus spēkus un parādīties kā vīram! Tirgoņa uzdevums nav mazāk svarīgs kā mākslinieka un varbūt vēl jo vairāk nopietns! No tā, kam vairāk uzticēts, arī vairāk tiek prasīts. Saimnieciskā ziņā jau tavās rokās atronas ne vien tavs liktenis, bet arī daudzu simtu citu cilvēku liktenis. Tu esi savā ziņā karalis, bet nezini, kas karaļa uzdevums. Tam jāuzupurējas savai lietai, jābūt stipram un taisnam savā raksturā. Mēs neskatāmies ar labām acīm uz to, kas šādu vai tādu kaislību dēļ ļauj sevi novilt sāņus un palaiž savu troni. Sardanapalu un Belzacaru jau arī varbūt plītnieki un rijēji godināja un glaimiem apstulboja, bet vēsture spriež par viņiem taisnu tiesu. Tie nebija pildījuši savu dzīves uzdevumu. Tāpat arī tu esi apmulsināts, mīksts un gļēvs... kur tu, ar savu mantu apzinīgi rīkojies, varētu būt vispārībai par svētību, tur tu ar to rīkojies sev un citiem par lāstu. Priecīgas un jautras sejas tu gribi ap sevi redzēt, mīļais draugs, daudz lielāka

būtu tava alga, kad tu tās redzētu pie sava darba nekā savās viesībās. Tu esi izlutināts, nezini vēl nekā par dzīves grūtumiem, postu un nabadzību, bet ej pa to pašu ceļu tikai uz priekšu, tu ar to iepazīsies. Tu to dabūsi sajust, un kad tā tad sažņaugs ar savām kaulainajām rokām tavu kaklu, tad, tici man, vismazāk tu pabalsta atradīsi pie tiem, kas sēdējuši pie tava bagātīgi apklātā galda.

Iztrūcies un nobālējis fabrikants viņu uzlūkoja. — Beidz... tu paliec savos vārdos neomulīgs! Tu mani izbiedē... nekad tādas lietas nevarētu notikt!

— Ej tikai pa to pašu ceļu arvien uz priekšu!

— Nē, nē, vairs ne, gribu saņemties... uz priekšu tam jātop citādi! Man pašam kādreiz galva reibst, kad es par savu dzīvi domāju. Gribu būt atkal stiprs... tirgonis... nodrošināt savu stāvokli, un tad mēs savā saimniecībā ievedīsim visu, visu, ko tu vēlies. Vai tu domā, ka man patiešām vairs nav nekādu mērķu? Ai nē, draugs, tev jāzin, ka es mīlu, mīlu laimīgi, un tādēļ vien vēl ir vērts cīnīties. Gribu atkal uzstrādāties, nodrošināt savu stāvokli un pārvest tad savu līgaviņu. Viņa ir eņģelis.

— Novēlu tev daudz laimes, — Jānis sirsnīgi saķēra viņa roku. — Kas tad ir tava izredzētā?

— Klāra Kross jaunkundze, māksliniece. Tu viņu nepazīsti, bet viņas ģīmetni tu viņreiz redzēji. Daudz dziļāk tā iespiedusies manā sirdī. Bet nāks jau reiza, kur es tevi ar viņu iepazīstināšu. Es viņu ļoti mīlu, māksla un vienādi centieni mūs cieti vienojuši. Un tomēr mūsu sabiedrībā pacēlušas dažkārt netīras balsis, kas nesaprot šādu dvēseļu saskaņu mīlestībā. Mūsu sakars iztulkots pavisam citādi, un par to esmu ļoti noskumis. Na...

iesmu pilsoņi spriež pēc tā, kā viņi domā un jūt. Mans pienākums, darīt šādām valodām galu un pēc tā arī gribu censties.

— Es tam piekrītu un no visas sirds priecājos.

— Tas ir mans pienākums. Savu satricināto stāvokli es, protams, gan vairāk nodrošinātu, kad saistītos ar kādu no mūsu turīgo tēvu meitām. Bet mans liktenis šinī ziņā jau izšķīries, un es esmu ar to mierā. Kad es lūkojos viņas mīļajās acīs, dzirdu viņas skaisto balsi un savā sirdī sajūtu, ka viņa mana, tad man ir tā, ka es būtu dzimis zem kādas laimes zvaigznes. Tikai mans stāvoklis, — vai tu domā, draugs, ka es vairs nevarētu izcīnīties?! Tagad zini, ka es nebūt neesmu tik panīcis, ka man vēl ir ideāls, kuŗa dēļ vērts cīnīties, še tev ir mana roka, — nevienas viesības nebūs agrāk pie manis, kamēr nebūsim no šīs krīzes izstrādājušies, un tad pēdīgi vienas lielas, jautras dzīres. Jeb vai tu domā, ka mēs no šī trieciena vairs neatspirgsim?

— Diezgan, pietiek, tagad, kur es nu to zinu, negribu tev vairs ne vārdiņa pārmest. Mēs izstrādāsimies, mēs nedrīkstam nemaz savā ticībā šaubīties... Kad tikai tu, draugs, paliec arvien tāds, kādu es tevi šinī acumirklī redzu.

Briedis sirsnīgi saķēra viņa roku. — Pateicos tev, Jonatan, tu novel smagu akmeni man no krūtīm! Tagad vairs nejūtos nelaimīgs... es ticu un paredzu tikai sekmes. Tu būsi tagad pilnīgi ar mani mierā, Jonatan!

Spoži viņa acis uzliesmoja, un vaigs izteica sparību. Ekipāža apstājās. Grambovu vasarnīca bija sasniegta. Burvīgā mēnsnīcā šis glāžu nams mirdzēja un laistījās kā pasakaina pils. Visapkārt kailajā parkā dziļš klusums... baltās statujas vēl bālākas un klusākas, it kā

sapņaini nolūkodamās vizuļojošā dīķa līmenī. Jāni sagrāba brīnišķīgs iespaids. Viņam likās, ka dzīves rūpes un raizes būtu tālu, tālu no šīs snaudošas vietas, ka te tikai dzeja un dzeja. Un te dzīvoja māsīca.

Viņi piezvanīja. Vecā Lavīzīte, Grambovu saimniece, viņus ielaida un ievadīja salonā. Briedis pieteicās māju saimniekam. Kungs patlaban esot piecēlies no pusdienas stundiņas, viņa vēstīja, un būšot tūlīt nākt. Viņa tomēr vēl kavējās un pārsteigta zīmēdama nenolaida no Jāņa acu, kautču gan viņa to nekad savā mūžā vēl nebija redzējusi. Bet te jau arī vecais Grambovs, viņus izdzirdis, iesteidzās. — Halo, Brieža kungs, man tas gods! Tas labi, ka jūs arī to puiku līdz atvedāt, tas ir labi! Bārienu viņš sen no manis pelnījis. Jūs jau nemaz nezināt, ko viņš izdarījis! Tādas mājas kā viņam! Tās viņš atdeva māsai par sviestmaizi. Tur nebija nekāda principa, dēls, tā nevar pasaulē dzīvot! To lielu grunti, un mana Jūle arī nav no vaska, zini. Luiz, vai tu arī zini? Tas ir Brīvnieku dēls... Jānis.

Vecītei acis spoži iemirdzējās, viņa palika kā mēma. — Patiešām, un es domāju, kur es esmu viņu redzējusi. Indriķis kas Indriķis.

Šāda familiāra laipnība Jāni tīri apmulsināja. Jā, mans vārds ir Jānis Brīvnieks, cienītā, bet ar ko man gods?

— Kur ir jaunkundze, Luiz? — Grambovs ātri pārtrauca vecenīti, jo, pēc viņa domām, te tuvāka iepazīšanās nebija vajadzīga. — Ej nosauc zemē Julietu pie viesiem, viņa ļoti priecāsies. — Tā paklausīja, un Grambovs griezās pret Briedi — Nu, fabrikanta kungs, kas labs no jauna... koku cenas kritušas! Nu protams, žīdiņi ar baļķiem nākošu pavasaru vēl turēsies, bet

nevajag tik ātri kampt. Taupību tagad veikalā, par visām lietām taupību. Un par lētu cenu arī neatdot... labāk nemaz nepārdot, neviena gabala.

Briedis viegli piesarka. — Pats par sevi saprotams, un mums jau vēl ir daļa vecu kontraktu. Cik tālu mūsu kredits atļauj, tad varam arī no pārdošanas atturēties. Tikai vajadzētu zināt, kas cenu krišanai par iemeslu. Katrā ziņā jau jārēķinās ar pastāvošiem apstākļiem. Nav nemaz tik traki... tikai kāds nepatīkams traucējums man jums jāpavēstī, bet ceru, ka arī to pārspēsim.

Viņš sāka tam stāstīt par Brēmenes lietu, un vecā vaigs, acīm redzot, kļuva vēsāks un gaŗāks. Hm, hm... jā, tā ir tāda slikta lieta. Bet mani kapitāli tur pilnīgi droši? Man taču zaudējumu tur nekādu?

Briedim vēl vairāk karstās asinis sasitās vaigos. — Protams, ka pēc mūsu nolīguma, tas tikai var būt mans zaudējums. Jums nav jābīstas, ka ar to ko cietīsit, jo par mūsu kapitāliem es jau atbildu. Mēs paliksim pie tā, kas melns uz balta. Tikai, ja mūsu veikals ar to nāktu kādās spraugās, tad gan gribu lūgt, ka arī jūs par to rūpētos, ka tiekam no tām ārā. Tas jūsu pašu interesēs... lai gan zaudējumi nevar celties tik lieli, ka mēs tos nevarētu pārciest.

— Ak nu, Brieža kungs... jūs jau iztiksit arī bez manas palīdzības. Jā, kā tad... tur nav ko runāt! Un tas labi, ka jūs Kneiju tur nosūtāt. Tas māk. Tur tādās reizēs nevar arī vienu otru Katrīnu žēlot un aizbāzt saņēmējam acis... es zinu.

— Ka lieta nobeigsies laimīgi, to es arī ceru, Grambofa kungs. Bet jārēķina arī uz neparedzētiem gadījumiem. Gribu būt atklāts un runāt saprotamāk. Jūs jau varat ieskatīties mūsu grāmatās, kā ar veikalu citādi

stāv... es gribētu lūgt vēl tālāk jūsu kredītu. Tas ir vajadzības brīdī. Ar protestu mums tiek saistīti kādi 40.000 rubļi, kas jau aprēķināti zināmiem maksājumiem. Bet lietas izšķiršana var novilcināties, tomēr savas maksāšanas mums jāpilda. Pēdējā gadījumā jūs taču man neatrausit savu tālāko uzticību?

Grambovs kļuva domīgs. — Hm, hm... jā, tai lietā man vēl būtu jārunā ar konsulentu Brokmani. Cik jūs sacījāt? 40.000 rubļus? Es gribu to summu piezīmēt. Lūdzu, iesim uz manu rakstāmo istabu!

Viņš palika vēl skatoties uz Jāni, jo lāgā nezināja, vai arī to pieņemt par sarunu liecinieku, vai ne. Te pašulaik no otras puses tuvojās soļi, un Julieta ienāca salonā. Līdz ausīm nosārtusi, viņa pret viesiem mēmi palocījās..

— O, Jūliņ, tu nāc, bērns, tas ir labi! — Grambovs, it kā atvieglots, iesaucās. Parunājies ar brālēnu, jūs jau esat radu bērni! Viņš nav uz galvas kritis, to arī Kneija saka. Jā, parunājieties un atvainojiet, ka mums uz acumirkli darīšanas. lesim, Brieža kungs!

Laipni viņš tam piedāvāja savu elkoni; Briedis vēlreiz palocījās pret jaunkundzi, tad pieķērās vecim, un viņi abi aizgāja.

Pietvīkušiem vaigiem Jānis un Julieta ilgu laiku mēmi saskatījās, it kā vienam tā otram trūktu vajadzīgo vārdu. Viņa beidzot iesāka. — Mūsu vakarējā satikšanās un atvadīšanās bija patiešām sapņaina, brālēna kungs.

Jānim bija tā, it kā viņš būtu tai lielu pārestību nodarījis. — Piedodiet, jaunkundze, ka esmu bijis atkal pret jums skarbs. Bet tā ir, kad sirds ir pilna, tad dažureiz mēs piedauzāmies pret sadzīves formām.

— Na, par to nebēdājiet, — viņa jau svabadāki uzelpoja, — es jau arī diezgan pret tām karoju. Ka jūs beidzot bijāt saskābis un neomulīgs kavalieris, to paši nenoliegsit. Bet labāk jau skarba patiesība nekā saldi, nepatiesi glaimi. Tā mēs viens otru mācāmies labāk pazīt.

— Tad jūs par to neļaunojaties?! Es jums ļoti pateicos. Un neliekuļoju arī, ka tā bija koša balva, ko jūs sniedzāt nelaimīgajai aizgājējai no jūsu sirds. Viņai savā mūžā gan arī bijuši kādi gaišāki brīži, bet smagais liktenis viņu nospieda. Dziesmas beigas, kā redzējāt, bija ļoti šausmīgas un bēdīgas.

Viņa lēni ietrīcējās un palika kādu brīdi klusu. — Esmu apmierināta, ka mana dāvana viņai — — ka neesmu jūs ievainojusi. Ko es vēl varētu darīt nelaimīgās aizgājējas labā?

— Visupirms — es jūs no sirds lūdzu — ieronieties svētdien kapa kalniņā un uzmetiet arī savu sauju smilšu uz viņas zārka. Parādiet viņai šo pēdējo godu vai mīlestības darbu... pie viņas kapa jau tā nestāvēs daudzi. Vairāk es nezinu. Kad jau ko gribat darīt no sirds, tad arī paši atradīsit pareizo ceļu.

Viņas acīs pamirdzēja asaras, tā sniedza viņam roku. — Es būšu... un darīšu to no sirds. Tas jau ir mans pienākums kā vecai biedrenei. Es atceros... zināt, šī sieviete arī reiz bija "Ozolu vainaga" locekle, un tā stāvēja par sieviešu tiesībām. Reiz mēs tādas bijām vairāk nekā trīsdesmit — tagad esmu viena pati. "Ozolu vainags", lūk, tur pie sienas sakaltis.

Jānis ievēroja pie sienas lielu, sakaltušu ozola kroni. Viņš sērīgi pasmaidīja. — Tad tas ir jūsu toreizējās sabiedrības

simbols. Jūs vakar man stāstījāt, ka biedrība vairs nepastāv.

— Jā, — tur viņš ir, mūs "Ozolu vainags", mūsu cerība un lepnums, uz kuŗu biju likusi tik lielas lietas! Viņam bija pacelt mūsu sievietes uz augstāka pakāpiena. Viņš tika atstāts, dažādas uzskatu vēsmas iznesa kā spalviņas pa gaisu viņa locekles. Jums toreiz bija taisnība, kad jūs ar mūsu ekskursijām satikāties koku placī, — mums nebija nekā dziļāka, kas mūs saistīja, kā tikai vienkāršs laika kavēklis. Un tā manas biedrenes izklīda cita pēc citas... jūs redzat mani tagad vienu... vienu uz "Ozolu vainaga" drupām.

Savā runā iesilusi tā nostājās viņa priekšā kā kāda savāda parādība. Negribot viņam bija jājūt līdz viņas bēdām... tā ir liela īpašība, kad tā jūt līdz savai lietai un bēdājas, kad tā nesekmējas. — Ļoti nožēloju, māsīc, ka jūsu "Ozolu vainags" tā izputējis, kaut gan arī es savā ziņā biju viņas pretinieks. Atcerieties, kad es vēl biju nabaga brālis un jūs sarīkojāt pie mums ekskursijas... mēs ļoti asi sanācām ķildā. Bet es jau tādēļ biju tikai jūsu pretinieks, ka domāju, ja tad, kad turīgu vīru meitas meklē sev sportu un laika kavēkli, tad ar to tautas meitas un mātes liktenis vēl ne par matu nav labojies. Jūsu gādība par nabaga brāļiem man likās sagānīta un piedauzīga. Bet gan citādi jūsu biedrībai sieviešu garīgās dzīves pacelšanā varēja būt ļoti plašs darba lauks.

— Vai ne? Mūsu sievietes ir panīkušas, tās neder vairs nekam. Viņām, kā liekas, nav vairāk dzīves uzdevumu kā iegūt vīriešu patikšanu, un tas ir viss! Jo vārīgāka kāda ir, un jūtelīga, un raudulīga, jo vairāk tā lielas ar savu sievietību. Tik augsti cildināta, daiļā un

ideālā sievietība nav vairāk nekas kā praktiski izmēģināts tīkls vīriešu zvejai. Ja kāda grib citādi, tad tā tiek izsmieta un izzobota... mēs lokāmies vecu aizspriedumu varas priekšā. Mums bija pret to cīnīties, bet kur viņas visas palika, kādēļ tās atrāvās? — Es esmu jaunu kleitu pirkusi, man jāiet pie modistes šnites izmeklēt, — lūdzu aizbildini mani! Esmu skaistu vīrieti iemīlējusi, viņš mani precēs, tādēļ man jādodas uz balli ar viņu satikties, — lūdzu aizbildini mani! Esmu izvārījusi saldumus un ielūgusi savas draudzenes tos noprovēt, — aizbildini mani! Nekādu augstāku mērķu un ideālu! Aiziet bojā tik daudz dāvanu un gara spējas... tīšu iznīcina zem kājām. Jums, brālēn, pilnīga tiesība, ienīst sieviešus. Es saprotu, kādēļ jūs neturat ne no vienas lielas lietas.

Šos vārdus viņa izsacīja ar manāmu rūgtumu, un karstas asinis sastājās Jāņa vaigos. — Piedodiet, Julieta, es neesmu šinī jautājumā aicināts tiesnesis! Pasaulē ir daudz lietu, kuŗas runā viena otrai pretim... es nezinu, vai manas domas pieņems par vispārīgu patiesību. Bet, ja gribu būt atklāts, tad gan man jāsaka: līdz šim man nav bijis pamata vēl nevienu sievieti apbrīnot. Un varbūt, ka mani novērojumi arī var noderēt kā sīciņš materiāls lielās patiesības izpētīšanai. Piekrītu jums... mūsu sieviešu garīgā dzīve iespiesta tik šauros aizspriedumos un tādā aizgādniecībā, ka tai nav iespējams nemaz attīstīties. Ne velti nosauc sievietes par vājo dzimumu, viņas ir tikpat gļēvas tikumībā, kā cīņā. Labi audzinātai sieviete gan saldi smaidi uz lūpām, bet pūķis sirdī... viņas rokas, lai cik mīkstas tās būtu, tās ir briesmīgas! Pat lielākais tikums no visiem tikumiem — mātes mīlestībā, liek daudz ko apdomāt.

Mīlestība vai netieša patmīlība? Tā pati sirds, kas saviem bērniem tik karsti pukst, pret svešiem tā pati ne vien auksta un vienaldzīga, tā pati spēj nīdēt un vajāt bez iemesla. Bet cilts mīlestība vēl nav tuvāku mīlestība... tās viņām trūkst, to viņas nepazīst. Vēl bēdīgākas tās parādās cīņā, tas ir cīņā pēc uztura. Tur viņām nav nekādu patstāvīgu ieroču, kā vienīgi jūsu pieminētā sievietība, kuŗa vīriešiem patīk un top pieprasīta. Tā viņas ļoti labi uztur. Ar maziem izņēmumiem "labi audzinātas" sievietes no tās vien pārtiek. Bet vai viņas pašas vien tur vainīgas? Pasaule nu ir vienreiz tāda, un sadzīves jautājumi tik ciešā sakarā viens ar otru, ka grūti būs sacīt, kur atronas nepareizais stūra akmens.

Tumši piesārtusi, viņa domīgi raudzījās uz zemi, tad pētījoši pacēla uz viņu savas acis. — Jūs nezināt šo noslēpumu atslēgu? Viņas jau pašas savu nelaimi meklē. Mīlestība ir tas cēlonis, un katra muļķība atriebjas vai nu agri, vai vēlu. Tā ir visas salkanības un gurdenības avots, un nelaimīgās cietējas nespēja no tās atsvabināties.

Sērīgi smaidīdams, Jānis nogrozīja galvu. — Nebūt nē, māsīc, es esmu citādās domās. Neaizmirstiet, ka mīlestība ir augstākais bauslis, un sieviete ir liela, kad tā mīl, jūt un nes upuŗus. Ļaunumi sabiedrībā ceļas gan ar to, ka viņas nevis mīl, bet liek sevi mīlēt, nevis upurus nes, bet tos prasa. Prasti sakot, par labām dienām un vieglu dzīvi sevi pārdodas. Tas ir liels noziegums, kas tiek bargi atriebts un ar ko ceļas daudz bēdu lugu. Savas jūtas tās nespēj upurēt, un, ja nu beidzot vēl pasaulīgas mantas, kas par to iegūtas, izšķīst, ja nav vairs līdzekļu, ar ko savas citas kaislības apmierināt un tā

sevi apmulsināt, tad tikai nelaimīgās noziedznieces īsti sajūt smagas važas uz savām rokām, kur citādi tās varēja būt rožu vijas. — Viņa balss lēni ietrīcējās. — Nelaimīgā, kas vakar aizgāja... viņa ir šausmīgs piemērs... bet vai viņa vien — simtām tūkstošām citu. Nē, nē, Julieta, divas lietas es novēlu sievietēm no visas sirds... vairāk mīlestības un vairāk patstāvības.

Nesamanīdama, viņa atkal nodūra acis, it kā sevī jautādama. — Kad redz tik daudz nelaimes un iedomājas tumšos, sarežģītos jautājumus, — tur tiešām var apmulst. Pateicos, brālēn, ka esat tik atklāts! Mēs jau, sievietes, citu neko nedabonam dzirdēt, kā tikai glaimus. Cik ērmoti, — mēs tik maz pazīstami, un esam jau izrunājušies tā no sirds. Sieviešu liktenis ir neapskaužams, un par to es jūtos nelaimīga. Kur ir tas cēlonis, ka viņas tādas? Arī es neatronos ārpus Archimeda riņķa; neesmu nebūt ar sevi mierā. Man ir ļoti ēverģēlīga daba, nepanesama. Nevaru ne ar vienu lāgā satikt un allaž otru apbēdinu. Es domājos būt stipra, gribu būt patstāvīga, bet dažureiz atkal itin kā man vajadzētu atbalsta, un nav kur pieķerties... nav sava brāļa! Brālēna arī man nav bijis. Varbūt, ka mans raksturs būtu gluži citāds, ja man būtu brālis.

Sērīgi un bērnišķīgi viņa nopūtās, šī citkārt lepnā, nepieejamā jaunkundze. Mirdzošām acīm Jānis viņu uzlūkoja, juzdamies arvien vairāk viņas pievilkts. Viņa beidzot apķērās un piesarka. — Piedodiet, ka jūs apgrūtinu un izklāstu jums tik smalki savas jūtas! Bet jūs par to neļaunosities, brālēn, mēs taču esam draugi, un tie arī paliksim uz priekšu! Jā, brālēn, jūsu roku!

Sirsnīgi Jānis satvēra viņas rociņu. — Kā es jums māsīc, varētu pretoties, protams, ka mēs tie paliksim.

Mums abiem puslīdz vienādi centieni, un man ir tik maz draugu, ka jūs mani darāt tīri laimīgu. Tikai, Julieta, man jums jāsaka, jums nevajadzētu tik visai izsamist un pamest cerības uz nākamību! Sieviešu liktenis varētu gan būt citāds, jūs sirds iesilusi augstai, cēlai lietai, tikai nezaudējiet pacietību un uzticieties nākamībai! Solīti pa solītim uz priekšu... arvien pa akmentiņam pie lielās apgaismības ēkas! Vienreiz šī diena pienāks, kur sieviešu patstāvība būs izkarota tāpat kā katra patstāvība. Tikai šis jautājums tiek ļoti sajaukts. Mūsu laikos sievieti tik labprāt nosauc par baudījumu priekšmetu un viņu velti sāpina un uztrauc. Bet kamēr viņa mīl, tā nav priekšmets, viņa ir darītājs spēks, kad arī tai no dabas uzliktas savas ciešanas. Tas viņu nepazemo, bet gan paaugstina, ja sieviete tās uzņemas, kas viņu varētu par to tiesāt?! Ikvienam jau daba devusi līdz savas rūpes un raizes, un bez tām gan laikam cilvēce nemaz nevarētu dzīvot. Bet gan mūsu pienākums cīnīties pret tām ciešanām, kuŗas varam novērst. Gribu būt jums uzticams biedrs un draugs, — cerēsim uz nākotni un darīsim, kas mūsu spēkos!

Vēl arvien viņi stāvēja roku rokā. It kā sasalusi, viņa to mēmi uzlūkoja. Tā bija neizdibināma mīkla, kas viņus pildīja, svētām, saltām šausmām, un ilgu laiku salonā valdīja dziļi nospiests klusums, kā baznīcā pie altāra.

Tad viņi izdzirda soļus un saņēmās. Vecais Grambovs ar Briedi ienāca atpakaļ. Bet viņiem nebija ne jausmas, kas noticis abu jauno ļaužu dvēselēs.

Četrpadsmitā nodaļa BRĀLI JONATAN, PALĪDZI MAN!

Briedis turēja vārdu un otrā dienā agri jau ieradās kantorī. Viņš bija pārvērties, pavisam cits cilvēks, vaigā lasāma atkal stingrība, kā rādījās, viņš sevi pārspējis un noņēmies ziedot visus savus spēkus un interesi vienīgi nu savam veikalam. Veikala personāls nevarēja lāgā saprast, ko tas nozīmē.

Bet drīz vien viņi nāca uz īstajām pēdām. Kneijam steidzīgi tika izgatavotas pilnvaras, un viņam bija jādodas ceļā uz Brēmeni. Tie manīja it labi, ka viņš pret Jāni ir mīksts un piekāpīgs, it kā tas būtu viņa priekšnieks. Vecais Šmits viņu par to tītīja, zināms aiz muguras. — Kas nu ir?! Līkes sav's rags lauz's! Brīvnieks un Gramboff ir tuv radnieks un ar paš principal ducejās. Ahā, bišken lielāks! Ko šis domaj apieties ar viņ' kā ar dumj' bauer puiks! Ehe, kož nu nages nost. — Viņš tikko varēja valdīties, ka neizrādīja savu prieku atklāti.

Pirms aizceļošanas blēdis sniedza Jānim vēl it draudzīgi roku, it kā viņu starpā nekas nebūtu noticis. — Man ļoti žēl, Brīvnieka kungs, ka esam sadūrušies, vaina varbūt bija mana un jūsu arī. Es nezināju, ka jūs esat bagātā Grambofa māsas dēls. Bet kas bijis, bijis... ceru, ka uz priekšu mēs vēl nāksim veikala darīšanās.

Jānis gan negribēja neko likties zinis, kas viņam

vāji izdevās. — Saprotams, Kneijas kungs, mēs strādāsim vēl arvien uz priekšu! Principāls domā, ka tikai jūs iespējat šo lietu izvest godam galā.

— Na, na, Brīvnieka kungs, nelūkojiet man ko iestāstīt. Tam jūs esat par godīgu. Tas ir jūsu darbs, ka man jāaizceļo... kā citādi smalkākā formā Briedis varētu manus darbus revidēt. Manas dienas te ir skaitītas, to zinu, un cik ilgi jūs te turēsities, to lai zin Dievs augstais! Ļaunā es jums neko neņemu. Gan jau paši ar piedzīvojumiem mācīsieties, un ka tad kādreiz nāksim darīšanās, tad būsim arī citādi draugi.

Viņš aizceļoja. Veikala priekšā fabrikants tikai pa viņa prombūšanas laiku izpildīja viņa darīšanas. Ka neviens tam neticēja, tā bija atkal Šmita vaina. — Šoreiz viņam jajem laufpas', — tas saviem biedriem čukstēja, — to pats viņš iemaisejs par stipr! A, ko viņš līdz šim — sametas kopā ar blēdigiem aģentēm un liek protestēt tīr' lab' prec. Viņš tad pajem lab' ceļnaud, brauc tur un izriktē vis' par kron. Vot, kas šis tad par vīr! Kālab tad viņam tād liel uzticib dot? Bet šoreiz būs nu ta liet citad... vienreiz viņš nu sav kakl lauzes.

Tā šis atklātais noslēpums izpaudās visā fabrikā, tā ka beidzot pat zvirbuļi sāka čirkstēt par to, ko abi draugi turēja slepeni, proti, ka Kneija apzadzis savu kungu un viņam beigas. Neviens par to neskuma, bet visi priecājās.

Valodas apklusa. Ļautiņi mierīgi strādāja uz priekšu savu darbu, tiem neienāca ne prātā, ka šai slavenajai firmai varētu draudēt kādas briesmas. Nekādas zīmes to neliecināja. Arī pats īpašnieks sparīgi par visām lietām interesējās un nebija vairs viņiem svešinieks. Dūmi no fabrikas skursteņa jaukajā rudens laikā kāpa droši

augšup uz debesīm, gateri un visas mašīnas ietaises kustēja čakli uz priekšu bez kādiem traucēkļiem. Un dažs labs garāmgājējs pabrīnīdamies pameta savu skatienu pa fabrikas vārtiem.

Tā lietas gāja puslīdz pēc Jāņa prāta, un viņš jutās laimīgs. Arī savus pienākumus pret nelaiķa Grietiņu viņš bija pildījis. Tā nu bija izvadīta uz mūžīgo dusu, viņas smilšu kopa appušķota košiem vainagiem, ko viņai dāvāja nedaudzie draugi un pazīstami, un viskrāšņākais bija no māsīcas. Par viņas pakaļpalicēju likteni turpmāk nu viņi abi rūpējās. Viņas apdāvināta, vecā Sausēniete asarām acīs, pateikdamās aizbrauca ar mazo Julietu atpakaļ uz zemēm, Žiglemani Jānis ierīkoja uz plača par vaktnieku. Vecītei Julieta apņēmās vēl šad un tad piesūtīt pabalstu, līdz mazā Julieta nāk skolas gados. Tad viņa to ņems gluži pie sevis, ņems tās audzināšanu savās rokās un rūpēsies, ka no tās iznāktu patstāvīga sieviete. Tā viņa bija nospriedusi, un Jānis tam piebalsoja.

Viņš jau bija viņas brālēns un drīkstēja viņu apciemot, kad vien gribēja, un šo tiesību Jānis izlietoja, kad tikai vien viņam laiks atļāva. Arvien viņu sagaidīja sirsnīgais, mirdzošais acu pāris, laiks sarunājoties aiztecēja tik nemanot, ka bija drīz vien apkārt, un viņam no visas tiesas žēl, ka jau tik drīz jāšķiras. Viņiem vienam pret otru gandrīz vairs nebija nekādu noslēpumu. Arī Jāņa dzīves gājumu un sakaru ar nelaimīgo aizgājēju viņa tagad zināja un bija dziļi aizkustināta par šo bēdīgo stāstu. Kāda raiba viņa pagātne, cik bagāta piedzīvojumiem, viņš tik daudz jau cietis un pārspējis, ka viņš patiešām var runāt par dzīves cīņām. Jā — dzīves cīņu — viņa jau arī gribēja pamēģināt tajā

savus spēkus, bet tā bēga no viņas. Mazākais viņa gribēja palīdzēt dzīves cīņā apspiestajiem un grūtdieņiem.

Kas tas bija par burvīgu spēku, kas viņu pie šīs meitenes saistīja? Vai tas bija tik vien kā draudzība, jeb vai tur vēl vairāk kas? Nemanot viņa tam bija iezagusies sirdī. Nevainība un saprašana, dabiskums un poēzija, cēlums un rūgta atziņa, visi šie pretējie elementi viņas dvēselē likās būt sakusuši jaukā saskaņā. Un kas tas lielākais, — viņai bija sirds... sirds, kas karsti juta par savu tuvāku nelaimi.

Laimīgs, kas šo sievieti iegūst par savu dzīves biedreni! Viņam tapa karsti ap sirdi, ja viņš varētu būt laimīgais. Pie tādām domām viņš arvien biežāk sevi pieķēra. Liktenis jau viņiem bija vēlīgs, viņš tikai tam pretojās, jo, ja būtu izpildījusies krusttēva griba, tad jau viņa sen būtu viņa. Ir tādēļ laiks, ka draudzība pārvēršas par mīlestību, viņš to bildina un nodibina savu ģimenes dzīvi.

Bet tad viņš pats par savām domām satrūkās, jo šinī brīdī tās viņam izlikās apgrēcība pret šo cēlo būtni. Tagad, kur pār viņu veikalu savilkušies tumši mākoņi, kas tik bīstami viņa centieniem, kas draudēja izārdīt visu, ko tas viņu labā pūlējies, un viņu pašu aizsviest kādā svešā, nezināmā malā, — tad vajadzētu kaunēties no šīs brašās meičas, kuŗai sirds pukstēja par augstākām un plašākām lietām nekā par personīgu, "muļķīgu" mīlestību. Viņam jāpalīdz novērst briesmas, kas uzmācās viņa draugam, jāsaņem visi prāti un visi spēki viņa labā. Un, kad tās būs pāri, jā, tad, — viņš neatsakās no viņas, — savā sirdī viņš joprojām sargās rūpīgi apslēptu viņas tēlu. Viņam jau arī vajadzēja nodibināt

savu materiālo stāvokli, iekāms tas varēja Julietu bildināt un stāties vecā Grambova priekšā kā pilnīgi neatkarīgs vīrs. Tagad tas izrādītos, it kā viņš nevarētu iztikt bez viņas pūra, un ar šo precību gribētu dzīvot no savas sievas tēva žēlastības.

Māsīcu viņš varēja arī tikai retāk apciemot, jo darba bija pilnas rokas un veikala stāvoklis kļuva arvien draudošāks. Gribēdams nokratīt no sevis nospiedošo aizdomu lāstu, Briedis bija revidējis cauri Kneijas grāmatas. Lai gan tas neko neizrādīja, tad taču Jānis novēroja, ka tas nācis pie ļoti nepatīkama atraduma. Bet Kneija bija jau uz to sagatavojies un savus rēķinus tā uzstādījis, ka viņu nekur nevarēja ķert. Fabrikantam taču vajadzēja beidzot Jāņa padoma un palīga, un tā viņi abi meklēja, kur varētu notvert blēdi. Tomēr velti! Kur viņam summas pie rokām pielipušas, to viņi it labi redzēja, bet piekļūt viņam par to nevarēja. Direktors tikai nebija bijis taupīgs, bet taupība jau arī nemaz nebija Brieža tirdzniecības nama princips. Paša fabrikanta sīki izdevumi jau nebija mazāki kā veikala izdevumi, un, kur summas bija trūkušas, tur Kneija bija aizlicis savu naudu priekšā, tā ka grāmatas uzrādīja viņam no Brieža ievērojamu prasījumu. Tikai tagad fabrikants īsti dabūja noskārt, cik tas savām vajadzībām izdevis naudas, ar kurām veikalam nebija nekādas daļas. Viņš jutās dziļi satriekts un kļuva tāds domīgs.

— Jonatan, — viņš saķēra drauga roku, — es tev dodu savu vārdu, ka uz priekšu tas nebūs vairs... nē, tas nebūs! Pie manis ātrāk nebūs nevienas viesības un nedzeršu vairs ne glāzes šampanieša, iekāms nebūšu izstrādājies no šiem sasodītiem apstākļiem! Man nebija

ne jausmas, ka es dzīvoju tik plaši, un viņš var būt tik negodīgs. Bet no šī kunga es atsvabināšos. Jā, es viņu padzīšu, un mani draugi mani neatstās! Ir labi... labi, ka man tik daudz draugu... es varu vēl izvēlēties, kuŗa palīdzība man patīkama. Izdevīgs iemesls izmēģināt, kuŗš man ir īsts draugs un kuŗš par tādu saucas. Es negrimšu, bet viņš to dārgi aizmaksās.

Jānim tomēr bija kāda tumša paredzēšana. Viņš nebūt nelūkojās nākamībā tik bezrūpīgi kā draugs. Vēstule, kas tagad tika nosūtīta uz Londonu vecajam Burtniekam, bija rakstīta ļoti pesimistiskā garā. — Mājas apgrūtinātas ar hipotēkām, fabrika ar obligācijām. Koku cenas nokritušas tik zemu, ka bankas uz preci gandrīz vairs nekā negrib aizdot. Savai firmai nosacīto kreditu visu esam izlietojuši, mums grūti pat sadabūt naudu ļaužu algām, vienīgais, kas manu draugu var glābt, un uz ko viņš arī visas savas cerības liek, ir viņa draugi un personīgais kredits. Jūs, mans dārgais, tēvišķīgais draugs, no saviem piedzīvojumiem vislabāk zināsit, cik daudz šādām cerībām ir pamata. Viņam gan ir liela pazīšanās, un, ja katrs tikai pa druskai gribētu viņam līdzēt, tad arī summas sanāktu milzīgas. Viņš būtu arī to pelnījis, ka draugi viņam izpalīdz, un, nav jāšaubās arī ka taupīgi un apdomīgi saimniekojot, viņš tad arī ar laiku savus robus izlīdzinātu, bet vai viņi to arī darīs? Jūs sapratīsit, ka tas ir bailīgs jautājums. Un, ja mans draugs būtu nodevies veltīgām ilūzijām? Ja Brēmenes lieta mums savienota ar kādiem lielākiem zaudējumiem? — Tad es nezinu, kā lai mans nabaga draugs to pārcieš... ja mums nenāk palīgs no ārienes, tad patiešām nezinu.

Tik drūmi Jānis lūkojās nākotnē, bet savam draugam

viņš nelika par to ne mazāko nieku manīt. Viņš sargājās izārdīt Roberta cerības un nokaut viņa sparību, kas šinī bailīgā brīdī tik ļoti bija vajadzīga. Viņu līdzekļi bija, tā sakot, gluži izsīkuši, un, ja tie arī ko no pārdotās preces nolādēja un ieķīlāja konozementu, tad maz kas atlika pāri no tās summas, ko bankai vajadzēja samaksāt par ieķīlāto preci. Pati vārīgākā klints bija kāds liels vekselis, kas bija diskontēts bankā, un maksāšanas termiņš vairs nebija tālu. Arī Briedis sāka uzbudināties, viņam vajadzēja dabūt no Brēmenes naudu iepriekš šī termiņa. Pieprasīja Kneijam "pa drāti", un atbilde atnāca, ka lieta vēl izmeklēšanā. Otrā atbilde bija, ka esot cerības par labu veikalam lietu nokārtot, — tuvākas ziņas ar vēstuli.

Viss jau nu būtu bijis ļoti labi un jauki, bet tā kā nevarēja zināt, vai galīga vienošanās būs panākama priekš lielā vekseļa termiņa, tad Jānis pastāvēja, ka Robertam vajag jau laikus šim maksājumam apdrošināties. Tagad viņam vajadzēja izlietot savu draugu palīdzību, — cita ceļa nebija vairs! To arī pats Briedis ieskatīja, un nākošās dienas rīkojās ārpus veikala.

Pirmā nodaļa DRAUGA UPURIS

Tā pagāja kādas dienas. Tikai uz īsu brīdi viņš ieskrēja kantorī, gluži nervozs un neomulīgs. Jānis pēc viņa izturēšanās noprata it labi, ka draugu palīdzība nebūt nebija tik droša, kā viņš iepriekš uz to bija palaidies. Jautāts, tas deva tikai īsas, atraidīgas atbildes, tā ka, gribēdams viņu saudzēt, Jānis arī tālāk vairs nejautāja.

Kādu dienu tas, līdz visaugstākam mēram uzbudināts, ieradās pie viņa kantorī, uzlūkoja viņu tā mēmi un savādi. - Es ļoti nožēloju, ka esmu ielaidies ar tavu krusttēvu tik tuvu veikalā... nožēloju, ka esmu ar viņu ielaidies jeb kaut kādās darīšanās.

To teicis, viņš drāzās atkal projām un vairāk dienas vairs kantorī nerādījās. Par to Jānis diezgan nosirdījās, jo, pēc viņa domām, tam gan būtu tiesība zināt tuvāk, kā ar lietu stāv. Pēdīgi viņš nevarēja vairs nociesties un devās kādu vakaru uz drauga dzīvokli.

Viņš atrada Briedi savā rakstāmā istabā un ļoti nožēlojamā garastāvoklī. Visa sparība kā ar roku iznīcināta, pudele vīna tam priekšā uz galda, un sapņaini viņš lūkojās savā glāzē. Pārsteigts un piesarcis Jānis viņu cieti uzskatīja.

Slābani un gurdeni viņš pasmaidīja. Itin pret mūsu norunu tas taču nav. Es tikai apsolījos nedzert šampanieti, kamēr mans stāvoklis... nu, tu zini. Bet tas ir portvīns, īsts - pamēģini! Pērn dabūju no Lisabonas

pēdējo sūtījumu... es domāju, man ar to pietiks. Pamēģini! Būtu par skādi šo dārgo sulu... kaut kādam lupatam...

- Pateicos, neesmu nācis ar tevi kneipot! Man vienalga, vai vīns drusciņ labāks vai sliktāks, varu arī gluži bez tā iztikt. Kā stāv ar mūsu kredita jautājumu, mans mīļais?

- Tu nevari norimt, nāc labāk un piesēdi! Es pats nezinu jeb vai varbūt tu man vari ko labāku pastāstīt? - Es tevi nesaprotu! Tu jau zobojies, bet šādā nopietnā brīdī joki nebūtu vietā. Jeb tu varbūt vairs nevēlies, ka es par to lietu interesējos?

- Ak, nesirdies, to prieku tev labprāt novēlu! Bet ko tas viss palīdz! Kamēr tu tik daudz raizējies un uztrauc savus nervus, labāk par to nemaz nedomā un saņem lietu mierīgā garā.

It kā neticēdams savām ausīm, Jānis viņu sāpīgi uzlūkoja. Bet tavi draugi?! Vai viņi tā ar mierīgām acīm varētu noskatīties uz tavu nelaimi? Par visiem vienam līdzēt, tiem būtu patiešām nieka lieta, tā domāju.

- Hahaha! Briedis ar īstu karātavu humoru iesmējās. Tu domā eleganti jauki, teicami! Viņi arī tāpat domā, bet katram sava maza sīka nelaimīte, ka nevar man līdzēt. Viņi runā ļoti jauki, dod man gudrus padomus, atklāj savus noslēpumus, no kuriem tie paši varētu naudu "izsist”, šie labie cilvēki! Hahaha, katrs man ieteic savu ceļu, kā varu tapt bagāts... tagad es zinu desmit vai vairāk ceļu. Bet savu akceptu viņi man nedod un naudu arī ne. Tā es no viņu jaukajām valodām esmu tikpat gudrs kā agrāk.

- Tas jau bija iepriekš paredzams, Jānis domīgi

nogrozīja galvu. Bet ir jautājums, vai varam bez viņu palīdzības iztikt.

Briedis noguris atmeta ar roku. - Ak, liecies mierā! Nerunāsim labāk vairs par to! Iedzer labāk glāzi vīna! Kad jau nu man vienreiz jābeidzas, tad laižos lepni didenā un neraizējos.

- Jānis tomēr jutās aizskarts. Vai tā ir bezjūtība, vai lieka jūtelība? Šinī nopietnā brīdī tā ir gluži nevietā. Kādi tavi draugi ir patiesībā, to tu nu tagad zini... tev jārauga tagad glābties bez viņiem. Mums tikai vajag izturēt, kamēr Brēmenes lieta nokārtota.

- Negribu tev slēpt, tu jau vēl nezini, - Briedis viņam pasniedza vēstuli no Kneijas. Viņš ir vienojies un atlaidis preci par 35 procentiem no nolīgtās cenas. To naudu, ko viņš saņēmis, lai liekam uz viņa rēķina, vājas veselības dēļ viņš došoties pie tās pašas reizes uz Dienvidvācijas veselības avotiem. To visa pilsēta zin. Vai tu nu saproti, kādēļ mani draugi negrib man līdzēt?

Jānim auksts un karsts vien pārskrēja pār kauliem, tā tad bija tas piepildījies, no kā viņš bīstījies. Saturu izlasījis, viņš turēja vēstuli nesamanīdams rokā. - Tā ir blēdība, tā ir acu apmānīšana! - viņš pēdīgi nosvieda to atpakaļ uz galda. - Kas cits par to vainīgs, ka ne viņš viens pats. Kur viņš šādu sliktu preci ņēmis, kad par labu vien esam maksājuši naudu?! Fui, es saku, kauns! Ja šis cilvēks būtu te, es viņam taisni iespļautu acīs.

- Es viņam iespertu ar kāju un izsviestu to pa durvīm! - fabrikants ar savu karātavu humoru piebalsoja, un viņa acis neomulīgi spulgoja. - Bet ko tas palīdz, kad viņam tas nesāp! Neuzbudinies, es jau zinu, kas viņš par kukaini. Sirds vārās, kad es par to iedomājos.

No šī cilvēka man vajadzēja to sagaidīt, kuram esmu tik daudz uzticējies? Ā, čūska azotī!.. Bet esmu apņēmies nedusmoties, tādēļ, mīļais draugs, neuzbudinies, izrunāsimies lēnā garā!

- Ir taisnība, es tev piekrītu! Bet slikti ir, es tev negribu nekā pārmest, bet šis cilvēks bija tava nelaime.

- Jā, nelaime... nelaime, - bet nelaime arī tā, ka neesmu tirgonis dzimis! Nelaime, ka man vajadzēja uzkrauties šos nepatīkamos, sausos uzdevumus, nelaime, ka man nebija lemts ziedot savu mūžu tam, ko vēlējos! Nekad neesmu bijis apmierināts, nekad juties laimīgs. Vai tik vien tās nelaimes, ka es zaudēju savu mantu un palieku nabags? Vai mana nelaime sākās tikai tanī brīdī, kad es sliktiem cilvēkiem dāvāju savu uzticību? Nebūtu Kneija mani izputinājis, mani būtu izputinājis cits. Tādēļ es arī neko neraizējos. Laimes nav šinī pasaulē... laime tikai nirvānā.

Arī tagad viņš iesmējās, satracināts līdz dvēseles dziļumam. Jānis satrūkās. Vai viņa draugs vairs nebija pareizā garastāvoklī? - Robert, kas tev kait?! Vai tu esi slims?

Nelaimīgais draugs iedrebējās kā drudzī. - Jā, jā, esmu gauži slims, esmu tuvu ārprātam. Ne kapeikas vairs nedodu par savu dzīvi, bet, ka man jābeidzas taisni tādēļ, ka šie iesmu pilsoņi tā nosprieduši, to es nevaru paciest! Ā, kad es to agrāk būtu zinājis! Vai es nevarēju pie Reinas nogāzties krācē, vai arī, kāpdams pa Alpiem, novelties bezdibenī. Kāja jau varēja paslīdēt, kas tur vairāk... itin dabiski. Tādi gadījumi notikuši simtiem, tūkstošiem. Bet tagad - viņi rādīs uz mani pirkstiem - sacīs: Viņš citādi nevarēja.

Un, aizklājis vaigu rokām, viņš sāka sāpīgi elpot. Rūpīgi

Jānis saķēra viņa roku un aptaustīja ātros pulsa sitienus un lika savu roku pie viņa sakarsušās pieres. - Robert, - viņš glaudošā balsī iesāka, - kā nu tik tāl vari izsamist! Gan tiesa, ka mums sagaidāms kritisks moments, bet vai tev vairs ne drusku nebūtu pašpaļāvības? Kas tie par vārdiem? Kāds ļauns gars tev tos iedvēsis?

Drūmi un sērīgi viņš nogrozīja galvu. - Tu maldies, es neesmu prātā jucis. Tagadējos apstākļos tas gan viegli var notikt. Neesmu arī piedzēries, kauču gan tukšoju jau otru pudeli. Šinīs dienās es vairs nevaru piedzerties, kaut gan tik labprāt vēlētos savus prātus apmulsināt. Man domas ir tik nokārtotas, prāti tik skaidri, un tomēr nevaru sev citu neko sacīt, kā: man ir beigas! Vai zini, tas ir briesmīgi, kad paliec tikpat kā no mākoņiem izkritis! Man nav vairs zem kājām pamata, man jāgrimst!

Jānis, kā drusciņ atvieglots, uzelpoja. - Tad tu vēl domā un jūti skaidri, mīļais draugs, paldies Dievam! Bet lūdzams, met ārā šīs nelaimīgās, drūmās domas no galvas un parādies atkal darbos! Tu neesi pirmais, kas ar zaudējumiem ticis gudrs, dažs labs savu mācību vēl dārgāk samaksājis! Tu tagad zini, kādi tavi draugi, un vienā lietā esi dziedināts. Negribu tevi tiesāt, bet tu viņus esi izraudzījis pie pilnām glāzēm un spožās viesībās tāpat kā katru greznības priekšmetu, kas tev patika. Bagāts vīrs jau varbūt tādu greznību var sev atļauties, bet galvu uz augšu! Tagad tev jāmeklē īsti draugi un pašam sev jāpalīdzas.

- Jā, īstus draugus, bet kur tādi ir?! Un, ja kāds starp simtiem atrastos, kas mani gribētu pabalstīt, es viņa palīdzību nepieņemtu. Kurss var celties, cenas

krist, ar vislielāko gribu es netiktu cauri un viņu tikai piekrāptu. Kas ar to būtu panākts? Mani parādu devēji un žņaudzēji dabūtu savu naudu, bet godīgu cilvēku es būtu padarījis nelaimīgu. Man pašam vairs nav uzticības uz savu lietu. Es tādēļ negribu vairs ne pirksta kustināt, kas būs, tas būs. Un, kad man arī jāatstāj skatuve - e, iedzer labāk glāzi vīna! Ir taču vienalga, vai es tāds pasaulē dzīvoju, vai ne.

Dziļas grumbas bija savilkušās Jāņa pierē, allaž savu draugu uzskatīdams, tas uzbudināts soļoja šurpu un turpu. - Tu jau nezini, ko tu runā! - viņš beidzot apstājās. - Vai tu nesajūti lielo noslēpumu dabā, ka mēs gribam dzīvot? Katrs stādiņš, katra dzīvībiņa cenšas savu dzīvību paildzināt, gan apzinādamies, gan neapzinādamies. Tu arī nevari citādi... tu neesi no sirds pārliecināts par to, ko tu runā. Jeb tu gribi tādēļ darīt sev ļaunu, ka esi aizkārts savā patmīlībā, negribi baudīt pasaulē cietēja lomu? Tu apmulsini savu prātu ar neveselīgām filozofijām, bet es saku: tā nav taisnība, tu aizmirsti savu pienākumu! Tu neesi atbildīgs vienīgi par savu, bet arī par daudzu citu cilvēku likteni. Tanī dienā - es negribu ņemt mutē briesmīgos vārdus - veikals apstātos un celtos krīze, ar kuru visi šie simti cilvēku paliktu bez peļņas un maizes. To postu nevar aprakstīt pēc šīm sekām... dažiem no viņiem nebūtu pat otrā rītā vairs ko grauzt. Tu nedzīvo pasaulē sev vien, tu dzīvo arī savai firmai, savam labajam vārdam, ko tu no saviem priekšgājējiem esi mantojis, savam stāvoklim, ko tev sabiedrība uzlikusi, no kuras tu baudi labumus un pret kuru tev ir pienākumi. Tu esi pielīdzināms kapteinim, kas vada kuģi cauri dzīves bangām, un uz tā atrodas daudzi cilvēki.

Viņu eksistence ir apdraudēta, neapzinīgi kuģi vadīdams, tu esi pārrēķinājies un iestidzis starp klintīm. Suns ir kapteinis, kas tādā brīdī atstāj kuģi savam liktenim! Taisni tādā brīdī viņa pienākums saņemt pēdējos spēkus, censties ar visiem līdzekļiem izvadīt kuģi atkal uz ceļa, neatstāt neko neizmēģinātu. Un, ja tad vairs nekas nelīdz, ja nelaime ir neizbēgama, nu tad - tad kapteinis lai ir pēdējais, kas atstāj kuģi, vai arī iet līdz ar to bojā.

Drebēdams viņš zibsņojošām acīm savu draugu uzlūkoja. Uztraucies Briedis uzlēca kājās. - Apžēlojies, es nevaru! Es nevaru līdzēties ar tādiem līdzekļiem, kas nesaietas ar goda prātu! Un ko tu saki par manu pienākumu, tas ir taisnība, un tādēļ tas man vēl jo vairāk sāp! Es nevaru... apžēlojies! Vai zini, kādu līdzekli izgudrojuši mani labie draugi, kā vienīgi vēl varu glābties? Man būtu jāprec tava māsīca... jātop par Grambova kunga znotu.

Jānis palika kā ar ūdeni apliets, auksts un karsts viņam pārskrēja pār kauliem. Viņš gribēja ko atbildēt vai sacīt, bet mēle bija it kā piesieta. Viņa draugs to tomēr savā sajukumā un uzbudinājumā neievēroja. — Tu pazīsti manu sirds noslēpumu, — tas trīcošu balsi turpināja, - zini, ka mana sirds vairs nav brīva un esmu jau ieķīlājis savu vārdu! Arī viņi to zina, bet viņiem vārdu lauzt būtu maza lieta. Ikviens manā vietā to pašu darītu! Skuķe izraudāšoties, un ar to diezgan. Mana mīlestība jau viņai bagātīgi esot atlīdzināta ar dāvanām. Tādu padomu man dod goda vīri, bet neviens negrib izmeklēt, vai tas saietas ar goda prātu! Saki, vai varu to pieņemt? Vai varu pārdot savu sirdsapziņu, pieklauvēt pie viņu durvīm un lūgties žēlastību, izubagot

no viņiem savu eksistenci un tad dzīvot - dzīvot bez kauna un goda! Tas ir briesmīgi! Kādēļ mana dzīve tik nožēlojama, ar tik briesmīgu konfliktu?! Tas vēl tikai būtu vienīgais ceļš, kā varu glābties, un, ja es to pieņemu, tad esmu briesmīgi noziedzies. Man tagad jau skrien pār kauliem šalkas, cik liela mana vaina! Ja atraidu to, - tāpat esmu noziedznieks, un manas vainas dēļ vēl jācieš citiem. Man tad ir jāiet līdz ar savu kuģi bojā! Tur jātop ārprātīgam! Kuru no šiem noziegumiem lai izvēlos? Brāli Jonatan, dod man padomu, palīdzi man!

It kā slīkonis, kas vēl pieķeras pie pēdējā salma, tā Briedis izmisis bija saķēris Jāņa roku, un viņa acis drudžaini spulgoja. - Tu man esi uzticams un atklāts, gribu no tavas mutes dzirdēt tikai vienīgu vārdu: vai es lai vēl dzīvoju? Un vai tu varētu man vēl roku sniegt? Nabaga Klāra! Viņai nav ne jausmas, kas viņu sagaida... ka man tas viņai jādara zināms, tas ir pats grūtākais solis. Ka viņas augstsirdīgā sirds manā labā nestu katru upuri, ja tas vajadzīgs, to gan it labi zinu, bet kā gan varu to no viņas prasīt! Pēc visa tā... nē... šī mīļā sirds lūztu... es nepelnītu vairs cilvēka vārdu. Te nepalīdz vairs nekāda filozofija... es nevaru! Un vai tu varētu mani vēl uzskatīt... sniegtu man vēl roku?

Jānis stāvēja vēl arvien uz vietas sasalis kā marmora stabs. Viņš jau domāja, ka draugam būtu ko sacījis, un brīnējās, ka nekas neatskanēja pār viņa lūpām. Uz viņa pieres gan bija dziļas grumbas un vaigā ledains vēsums, bet krūtis dega tik karsti, tik karsti. Vai tas upuris būtu mazāks, kas viņam jānes? It kā zināma sirds pret viņu pašu saceltos: teic, ka tas nekad

nevar notikt, un tava laime ir glābta! Bet arī viņam tāpat briesmīgs konflikts. Šis vienīgais vārds varēja maksāt visus viņa ideālus un centienus. Īsa un sparīga cīņa cīnījās viņa krūtīs, bet viņš palika uzvarētājs. Ne vārdiņu par to! Sirds gan vēl uztraukta trīcēja, bet tas palika tur iekšā. Viņš mācēja savaldīties, pat ne pilīte asins nekrāsoja viņa nobālušos vaigus.

Lūkodamies viņam acīs, draugs nebūt nenoprata, kas notika viņa sirdī. - Teic, Jonatan, runā, manai lietai jāizšķiras drīz, drīz! Vai man kā ubagam būs lūgties viņu žēlastību, vai lepni atvadīties? Jeb vai varbūt vairs negribi man vārdu sacīt... uzskati mani par neģēli, kuram nav vērts vairs virsū spļaut?

- Stājies! Jānis beidzot dobji iesaucās. - Es nebūšu tavs tiesnesis. Ja vien tas manā spēkā stāvētu, es tev gan līdzētu glābties bez šī briesmīgā upura, bet, ja tas ir tavs pēdējais līdzeklis, tad es to arī atvainoju! Nevaru sacīt, ka tu sakrāsi ar to ap savu galvu kādu spožumu, bet nu, - mēs esam tikai cilvēki, un dažreiz notiek citādi, nekā gribam un vēlamies. Briesmīgi tas ir, bet mums daudz kas jāpārcieš. Tici man, ka es tavu soli vislabāk sapratīšu.

Briedis viņu kā bez elpas uzlūkoja. - Tad tu domā, lai mūsu lieta dzīvo? Man jāsaistās ar savu veikala biedru ar ciešākām saitēm?

- Negribu tevi pierunāt un nevaru arī atrunāt! Dari pats, kā par labu atzīsti, mīļais draugs! Tikai to varu sacīt, ka tava nelaime tad nemaz nav tik liela. Viņa ir laba... arī tas var teikties laimīgs, kas manu māsīcu iegūst. Un cik mans vārds tur būtu svarā, tad esi pārliecināts, ka tas kritīs tavā kausā.

Mēmi, lūpas sakniebis, Briedis soļoja ilgi šurpu un

turpu. Pēdīgi viņš apstājās. - Labi, lai notiek!... Gribu apspiest savu sirdi, lai viņa cieš klusu! Lai arī sevi uzskatu par mirušu - mūsu lieta dzīvos! Jonatan! brāli... tu to izglābi, - viņš beidzot aizkustināts krita Jānim ap kaklu, - tu izglābi arī manu dzīvību. Projām tumšās murgu filozofijas... dzīvot ir tomēr jauki, dzīvot ir skaisti! Jonatan, kā lai tev to atlīdzinu!

- Diezgan! - Jānis stingri sacīja. - Neaizmirsti lietu, kuras dēļ tas notiek! No šīs dienas lai tavs pirmais un svētākais mērķis ir vispārīgu labklājību veicināt. Vairāk es no tevis neprasu. Piedod, ka tagad tevi atstāju. Esi vīrs un dari drīz! Kam jānotiek, tas lai notiek drīz... lai pazūd cilvēks un dzīvo lieta!

- Labi, tūdaļ stāšos pie darba. Man jānoraksta divas vēstules, bet būšu stiprs. Varbūt, ka sirds gan trīcēs, bet roka ne.

Jānis vairs ilgāk nevarēja, no viņa atvadījies, tas paķēra cepuri un drāzās projām.

Trepju galā, viņš kā bez elpas klausījās uz marmora statujas sirds pukstēšanu, nemaz neatskārzdams, ka tas notiek paša krūtīs... ka viņa paša sirds tik strauji pukst, it kā tai būtu nodarīta kāda pārestība.

Beidzot viņš bija savā dzīvoklī, bet elpas te viņam bija par maz. Viņš novilka svārkus un atrāva krūtis. Sirdī un galvā jaucās negants viesulis. Tik daudz viņš zināja, ka bija glābis draugu no izmišanas, glābis veikalu, glābis firmas godu, glābis savus ideālus un centienus, bet tam līdz arī kas briesmīgs noticis. Par daudz viņš to dārgi samaksājis - pircis ar savām sirds asinīm! Savu brašo, mīļo māsīcu viņš zaudējis! Gan zināms, ka viņi savā starpā vēl nebija ne vārda runājuši, bet ko te nozīmēja tukši vārdi?! Tas jau arī varēja

notikt tikai pēc ilgākiem gadiem, kad viņš būtu jau tik tālu, ka varētu sev nodibināt patstāvīgu ligzdiņu, bet tad ir nebija vairs ko šaubīties, kur viņš ņemtu savu balodīti. Liktenis nolēmis citādi, ardievu Julieta! Jaukie sapņi izpostīti, draugam viņam bija tie jāupurē, "draugs draugam”. Bet kādēļ viņam taisni vajadzēja nest tik smagus upurus, un kurš draugs to būtu darījis viņa labā?

Zobus sakodis, viņš piecirta kāju pie zemes, un rokas tam savilkās dūrēs. Kas tā bija par neredzamu varu, kas viņam vēl arvien stājās ceļā un viņu vajāja? Tā pati, - viņš to pazina. Tā pati, kas viņam jau atņēma pirmo līgaviņu, izspieda to no tēva mājām un svaidīja viņu dažreiz kā laivu bez stūres sadzīves viļņos. Vai šī tumšā vara izjuta, ka viņš iesācis pret viņu cīņu, un tādēļ viņam tik nežēlīgi atriebās?

Bet, cik necik apmierinājies, tas nevarēja vairs sev nekā pārmest. Kur viņa draugam tik daudz uz spēles stāvēja, un kur tas labas lietas dēļ nesa tik smagus upurus, tur viņam būtu jākaunas, ja tas savas patmīlības dēļ to visu gribētu sagāzt! Un galu galā, kad viņš būtu apprecējis šo meiču, tur jau vairāk nekas nebūtu noticis kā kaut kas ikdienišķīgs. Viņa vēlēšanās būtu apmierinātas, viņš sauktos laimīgs, neba citi. Tumša ēna, ka savu slīkstošo draugu atgrūdis no pēdējā salma, arī šo laimi traucētu. Bet tā - viņš draugam bija īsts draugs, precība starp māsīcu un Briedi uzturēja šīs firmas spožo vārdu un labo slavu, nodrošināja eksistenci un materiālo labklājību simtiem ļautiņu, glāba daļu no tēvijas rūpniecības un novērsa krīzes traucējumus tirdzniecībā. Īsi sakot, skatoties uz vispārību, bija panākts tik daudz, ka viņš to gan varēja ar kādu

daļu no savas laimes samaksāt. Viņam jau paliek apziņa, ka pildījis savu pienākumu un ka ar viņa upuriem kas panākts. Ja gribi būt krietns un labs cilvēks, tad nevari prasīt, kas man par to būs un kur es pats palieku.

Viņam jāapspiež viss, kas viņa krūtīs modies pret Julietu, jābūt pret viņu aukstam kā ledum un cietam kā dzelzij.

Otrā nodaļa IZSAPŅOTS

Pēc kādām dienām Jānis saņēma šāda satura vēstuli: Mīļais brālēn! Vakari pie mums ļoti gari, un dažreiz vēji kokos tā drūmīgi kauc. Palieku arvienu mājās un gaidu uz Jums, bet velti! Par to esmu ļoti sapīkusi. Jūs laikam gluži esat piemirsuši, ka Jums te Rīgā māsīca dzīvo? Var jau gan būt, ka esat ar darbiem apkrauts un Jums daudz svarīgāku darīšanu, bet, ja nemaldos, tad būs drīz divi nedēļas, kalet neesat pie mums vairs savu vaigu rādījuši. Mīļais draugs, - jā, vai drīkstu Jūs vēl tā saukt? Man jāatgādina Jums kāds pienākums. Jūs neliekaties vairs par savu māsīcu ne zinis! Arī papa bieži pēc Jums apjautājas, un tagad es rakstu Jums viņa uzdevumā. Viņam esot ar Jums kas jārunā svarīgās veikala lietās; viņš tādēļ ļoti lūdza, lai Jūs, cik vien iespējams drīz, pie mums ierastos. Un man - man jums tik daudz ko sacīt, jādzird Jūsu domas kādā vēl daudz svarīgākā un nopietnākā lietā. Man būtu ļoti jānoskumst, ja Jūs mani nepaklausītu. Nāciet - vēl šovakar! Jūs gaida Julieta.

Tie bija ļoti nozīmīgi vārdi, tad vēl vēstule nozīmīgā rozā kuvērā, auksts un karsts Jānim pārskrēja pār kauliem. Cik viņam šāds uzaicinājums būtu patīkams, kā viņš to saņemtu ar gavilēm, bet tagad - nav vairs

iespējams to pildīt. Viņš noprata gan it labi, par ko vecais Grambovs gribēja ar viņu runāt. Ka tas pieņems Brieža priekšlikumu un vēl ar lielāko prieku, par to viņš vairs it nebūt nešaubījās. Viņam tādēļ vajadzēja no savas meičas bēgt, apslāpēt pret viņu savas jūtas, palikt viņai svešiniekam! Viens viņam jāupurē, vai draugs, vai mīļākā, un kuru tas upurēs, par to vairs nav nekādu šaubu. Labi, lai notiek! Viņš ies turp un darīs tai lietai par visām reizēm galu. Jā, tā vien, viņš nedrīkst vairs neko slapstīties, nedrīkst viņu un sevi maldināt. Jaukais sapnis lai uz visiem laikiem izsapņots.

Vakarā viņš ieradās tur. Vecais Grambovs bija ļoti līksms, viņu ieraugot. "Mein lieber Sohn, labi, ka tu reiz ieradies, es tevi ļoti gaidīju! Par tava principāla veikalu es esmu lielās rūpēs! Saki, kā tas tur nu ir?! Vai tik tur nav kāda noštiftēta kārte? Kā ir ar to Brēmenes lietu? Vai tu domā, ka tavs principāls cietīs to zupu cauri?

Tagad Jānis varēja ielikt sava drauga labā labu vārdu. - Šis traucējums mums gan ļoti nepatīkams, - viņš atbildēja, bet Briedim tas savā ziņā var arī nākt par labu! Tās ir lielās uzticības sekas, ko viņš dāvājis zināmiem cilvēkiem, tagad tas mācīsies uzticēties vairāk pats sev. Tāpat viņš mācīsies ievērot vairāk taupības savos privātizdevumos. Tas katrā ziņā nāks viņam par labu. Ja tikai viņam drusku piepalīdz, tad drīz vien zaudējumi ir izlīdzināti.

- Hm! - vecis domīgi norūca. - Tā arvienu tāda nedroša lieta. Man pie viņa tur guļ iekšā diezgan lielas naudas.

- Es zinu - un tādēļ ļoti prātīgi un gudri, ka viņam tagad palīdzat! Ka viņa raksturs ir drusciņ lokāms un

pavājš, to jūs zināt, bet viņš ir labs cilvēks, cilvēks, kam sirds pukst īstā vietā. Tāpat mūsu veikals atronas uz ļoti augsta pakāpiena. Kad jūs to pabalstāt un palīdzat uzturēt tādā stāvoklī joprojām, tad jūs esat pastrādājuši jauku, teicamu darbu ne vien savā labā, bet arī vispārības labā.

Vecis valšķīgi pavēla lūpas. - Vadzi, tu esi viņa draugs, un man rādās, ka tu man ko gribi iestāstīt! Nu nekas! Vecais Grambovs nav vis uz galvas kritis un zina it labi, kas tam jādara. Par velti es nenēsātu kunga vārdu, - nebūtu tik tālu ticis. Par visām lietām vajag ievērot savu principu, un mans princips ir, ka vajag būt skaidrībai. Na, gan mēs to lietu nokārtosim.

Jānis iztulkoja viņa vārdus savam draugam par labu un priecājās, ka pēdējam nu ir līdzēts. Un kauču arī viņš pie tam ļoti daudz zaudējis un sajuta savā sirdī dzēlīgas sāpes, tad tomēr kāda smaga nasta novēlusies viņam no krūtīm. Lieta ir izšķirta, viņš neatrodas vairs neziņā.

- Dariet to, mīļais, labais krusttēv, - viņš saķēra silti veča roku, - dariet to drīz!

- Jā, jā, runāsim par to lietu ar Brokmani. Skaidrību es par visām lietām mīlu.

Un, it kā pārdomādams, viņš izvilka no kabatas kādu vēstuli un sāka to lasīt. Jānis pa tam dzirdēja tuvojamies soļus. Viņam apstājās elpa. Tā bija Julieta. Viņam vajadzēja saņemties, izrādīties pret viņu vēsam un cietam. Te jau viņa arī parādījās durvīs, spulgais acu pāris viņu spirgti uzlūkoja. Viņam metās ap sirdi karsti, un ledainais vēsums uz vaiga vai atkusa.

- Brālēn, jūs neuzticīgais! viņa pārmetoši iesaucās. - Vai nu pēdīgi, esat savu māsīcu atminējušies?

Jūs būtu sodu pelnījuši, bet esat sveicināti, no visas sirds sveicināti!

Mēmi viņš palocījās un noskūpstīja tai pirkstu galus. Bet tik vēsi un pieklājīgi, ka viņa jautādama pacēla acis. Vai viņš varbūt ar papu asi sastrīdējies, saplēsies? Vecis, iegrimis vēstulē, soļoja pa salonu un lēni dunduroja.

- Jā, man jāatbild uz to, svarīga lieta! - viņš beidzot iesaucās. - Tu taču paliksi pie mums uz vakariņām, Jāni? Julieta, bērns, tu viņu neaizlaid projām! Svarīga lieta, variet abi parunāties, kalet nākšu.

Un, lēni bubinādams, viņš atstāja salonu. Ilgu laiku te iestājās nospiedīgs klusums. Jānis bija atdabūjis atkal atpakaļ ledaino vēsumu un stāvēja viņas priekšā auksts un ciets kā svešinieks. - Ar ko jums varu pakalpot, cienītā jaunkundze?

Šie vārdi atskanēja tik dzestri, ka viņa tīri satrūkās. Viņa it labi nomanīja, ka viņam kas guļ uz sirds un viņu starpā kas nācis, un tomēr viņas pētījošais skatiens tai nekā nevarēja izskaidrot. - Brālēn, kas jums kait? - viņa piesārtusi iesaucās. - Jūs esat gluži pārvērtušies. Vai jūs mani ienīstat?

Nejauši viņš satrūkās kā pieķerts grēcinieks. - Jūs ienīst?! Kādēļ tad, Julieta?

- Nē, nē, brālēn, jūs mani nepiemānīsit! Kaut kas ir noticis. Jūs nenācāt no laba prāta, sakiet man taisnību! Jūs jau nevarējāt citādi, es jums uzbāzos, pavēlēju.

- Nekādā ziņā! Es labprāt un ar prieku jums paklausīju. Jūsu uzaicinājums mani ļoti pagodina. Zināms gan... vaļas brīžu man tagad ļoti maz un es arī neesmu diezcik patīkams biedrs. Neprotu ar sieviešiem apieties, un laika pakavēšana ir mana vājā puse.

Piepeši viņš apstājās, jo šī aizbildināšanās viņam pašam izlikās sekla un muļķīga. Spītīgi saņēmusi lūpiņas, viņa to nosodoši uzlūkoja. - Jūs, nelabojamais sieviešu ienaidnieks! Vai tad man ir jau tā tas laiks, kas velti nokavējams? Itin ka jūs nepazītu manus centienus un ideālus... jeb jūs esat izgājuši uz to kā mani kaitināt. Brālēn, es jūs vairs nesaprotu! Mēs taču bijām draugi, es vismaz domāju, ka mēs tie bijām. Es domāju, ka starp mums abiem varētu tāpat pastāvēt neliekuļota draudzība kā starp vīrieti un vīrieti, tagad jūs man atgādinājāt, ka esmu sieviete. Pēc jūsu ieskatiem sieviete ir laikam kāds zemāks radījums?

- Es tā nedomāju... nekad neesmu domājis! Kā es varētu sacīt, ka zari ir vairāk nekā ziedi, kauču arī ziedi turas pie zariem un nav bez tiem domājami. Neņemiet mani tik stingri, Julieta! Gribētu arī uz priekšu būt jums patiess draugs, ja tikai mani varat lietot.

- Jums vajadzētu drusciņ sajust līdzcietību pret nabaga Ievas meitu! Man taču tāpat vajag savas dzīvas būtnes, kurai varu uzticēties, kā gara radiniekam, savu sirdi un domas svabadi izsacīt, labāk saprasties nekā ar papu, Lavīzīti un savām draudzenēm. Tādēļ jūs aicināju šurp. Mans liktenis ir patiešām nožēlojams, man jācieš tik daudz muļķīgās mīlestības dēļ. Un vēl jo vairāk, ka mans papa ir pārticis, man nav bijis miera no bildinātājiem. Kā laba un paklausīga meita esmu tos visus noraidījusi pie sava papas. Viņš vēl nevienu derīgu nav varējis man izmeklēt. Beidzot vairs neviens mani nejautā, bet griežas taisni pie papas. Es nezinu, vai tā ir mana laime vai nelaime, hahaha!

Viņa izsacīja šos vārdus ar liekuļotu pārgalvību, bet

Jānis tomēr viņu negribēja saprast. - Ja es jūs saprotu pareizi, - viņš nospiests dzestri sacīja, - tad jūs gribat būt mierā ar sava papas nosacījumiem un izvēli. Tā ir pareizi, māsīca, uzticieties viņa praktiskam dzīves uzskatam un cilvēku pazīšanai!

Julieta izlikās, it kā nebūtu viņa vārdus dzirdējusi. - Mana sirds vēl ne vienam nav pukstējusi siltāk... to varu jums droši sacīt un skatīties acīs. Daudz lietas papa izšķīris bez manis, ka es tās nemaz nedabonu zināt. Bet tagad lielā nopietnībā viņš man jautā... vai zināt - pēc manas rokas lūdzis fabrikants Briedis?!

Pētījoši un nedrošu sirdi tā viņu uzlūkoja, neviena pilīte asiņu vairs nebija viņas vaigā. Kā viņš šo vēsti saņems, ko atbildēs?

Kādu brīdi viņš stāvēja kā mēms un bijās viņai rādīt acis. Tur nebija vairs jāšaubās par to, kādēļ tā taisni viņam to sacīja, viņam piederēja šī roze, bet viņš nedrīkstēja vairs savu roku pēc viņas izstiept. Tad viņš saņēmās un viņu silti uzlūkoja. - Julieta, jūsu vēsts mani priecīgi pārsteidz... novēlu jums no visas sirds laimes... novēlu viņam un jums...

It kā dabūjusi kādu triecienu pa pieri, Julieta saduga, un rokas viņai noslīdēja bezspēcīgi gar sāniem. Smaidi uzreiz kā sastinguši uz lūpām... viņa tam būtu ko sacījusi, bet nesamanīja, ko... Tikai pēc ilgāka laika viņa atdzērās un pietvīkusi un pārmetoši pacēla uz viņu acis. - Es sagaidīju no jums visu citu, tikai ne laimes vēlējumu. Vai jums patiešām nebija ko iebilst?

Viņas balss drebēja, un Jānim it kā sirds nostājās pukstēt. Grūti, ļoti grūti viņam nācās valdīties, bet viņš nedrīkstēja izrādīt to, kas viņa krūtīs plosās. - Nē,

nē, es nevaru tur nekā iebilst... man tikai jāpriecājas. Savā mīlestībā es reiz nebiju tik laimīgs, un tagad, kā zināt, tā uz visiem laikiem aprakta. Un kas reiz miris, tas grūti atdzīvināms. Jums tas ir citādi... jūsu smaidošai nākamībai var būt par šķērsli vēl tikai pašas aizspriedumi. Bet tie izzūdīs, tiklīdz ar manu draugu tuvāk iepazīsities. Jūs atradīsit pie viņa visas labās īpašības un nenožēlosit, ka esat dāvinājuši viņam savu sirdi un mīlestību. Un kas tas lielākais, jūs esat domu biedri, un viņa centieni ir arī jūsu centieni... pie viņa sāniem jums būs izdevība ziedoties vispārībai. Kā es lai nepriecātos, kur divi labi cilvēki vienojas uz visu mūžu.

Un, vēlreiz laimes novēlēdams, viņš saķēra sirsnīgi viņas roku. Un viņa - viņai nebija vairs vārdu. Krūtis strauji viļņoja un cīnījās pēc elpas, asaras zagās acīs. Izmisušas un lūdzošas tās izteica visu, visu. Bet viņš tās nedrīkstēja saprast, kauču arī viņam krūtis draudēja pušu sprāgt. Bija jābeidz, viņš nevarēja ilgāk vairs.

- Cienītā jaunkundze, - viņš beidzot aizžņaugts iesāka, - tā nu būtum izrunājušies, saprotam viens otru un zinām, kur atronamies! Tālāk vairs negribu neko jautāt un zināt. Arī turpmāk jums paliek mana neliekuļota cienīšana, bet jūs sapratīsit, ka jūsu un manā labā ir vajadzīgs, ka satiekamies uz priekšu, cik vien reti iespējams un labāk, ka nemaz... Var jau arī būt, ka kļūstu jums nevajadzīgs, jo jums jau nu ir savs īstais, kuram vienam pieder jūsu jūtas un sirds un kurš vienīgais var būt jūsu draugs. Gribu jums rūpīgi no ceļa iet... tālāk jūs neapgrūtināšu, šķirsimies tādēļ kā labi draugi! - - - Bet, ja jums kādreiz dzīvē uznāktu

grūti brīži, ko nevēlos un no kam lai Dievs jūs pasarga, - bet, ja jums tādi pienāktu un rūpes un raizes jums uzmāktos, - tad iegādājieties savu draugu, kas par jums domā patiesi. Jūsu laimi man tagad nav vairs iespējams pavairot... kādēļ atvados... ardievu!

Viņa bija diezgan dzirdējusi... sakampusi galvu, tā it kā apreibusi iestreipuļoja sānu istabā. Piesarcis viņš tai vēl noskatījās pakaļ, tad, paķēris cepuri, steidzīgi devās projām, bīdamies, ka vecais Grambovs viņu nesatiek un neaiztur.

Paldies Dievam, viņš nu bija pēdīgi ārā uz ielas. Acumirklis, no kura viņš tik ļoti baidījās, nu beidzot pāri, smaga nasta novēlusies no krūtīm... tur iekšā vēl tikai sāpīgs tukšums un pārrautas žēlas. Kurš bija tas nelaimīgais - viņš vai viņa draugs?

Un viņa - viņa kaunējās, ka nomaldījusies un "Ozolu vainagam” vairs nebija dedzīgas piekritējas. Viņai mīlestība vairs nebija vairāk kā ziepju burbulis, savā sirdī viņa nolādēja salkano gļēvulību. Un tomēr raudāja rūgtas asaras... raudāja, ka viņš to nemīlēja...

* * *

Apmierināts Jānis otrā rītā devās pie saviem dienas darbiem, gan daudz drūmāks un nopietnāks vaigā, tomēr saldu apziņu sirdī, ka sevi pārvarējis un viņa draugs ir glābts. Ka vecais Grambovs nekad nelaidīs savai meitai garām šo spīdošo partiju, par to viņš bija cieti pārliecināts. Viņš apsveiks Briedi kā savu znotu abām rokām. Laiks bija jauks un gaišs, saulīte, kā sacīt, ritēja pa zemes virsu, un diena kā radīta atdzīvināt nospiestu garu. Tādēļ arī Roberts, kas vakar vēl, galvu

nokāris, staigāja apkārt kā mēnessērdzīgs, šodien, kā rādījās, bija atdabūjis atpakaļ savu veco drošību un, nostājies pie pults, mierīgu vaigu skatīja cauri ienākušās vēstules.

Viņi beidzot bija dziļi nogrimuši savā darbā, viens otru vairs nemaz neievēroja. Te beidzot Jānis iztraucēts pacēla acis. Viņš manīja, ka draugam kāda vēstule izkrita no rokām un palika zemē guļot. Bāls kā drāna, Roberts pieturējās pie pults, stīvi raudzīdamies uz zemi, un viņa vaigs nervozi raustījās.

Izbijies Jānis piesteidzās un, pacēlis vēstuli, sniedza to viņam atpakaļ. Viņš atmāja ar roku, un viņa lūpas paraustījās it kā uz smiekliem. - Lasi! Lasi, izlasi... tev vajag to zināt!

Steidzīgi Jāņa acis pārlidoja papīra loksni, kura gan bija ļoti glauna, bet uz kuras dažādi kāši un ķekši liecināja, ka to nostatīšana pareizā līnijā rakstītājam darījusi daudz pūļu.

Godāts kungs!

Jūsu piedāvājums mani ļoti pagodinājis, jo, ka Jūs pieturat pēc manas meitas, tas man dara lielu godu, un kad tas būtu mans princips, tad es Jums manu Jūli ar mīļu prātu dotu, jo tas ir liels gods, un būs bagātu vīru diezgan, kas Jums meitu dos, jo mans princips ir, ka ir pilnīgi drošība, un es ļoti nožēloju, ka es neesmu tik bagāts vīrs un man pie Jums viena gauža lūgšana, ka jūs to obligāciju, kas man uz to pabriķi, atkal izmaksātu, jo mans brālis grib uz zemēm muižu pirkt un man vajag viņam palīdzēt, jo man citur naudas nekur nav un viss, cik esmu iekrājis pie Jums uz to obligāciju, bet man vajag

savam brālim palīdzēt un tādēļ es Jūs, godāts kungs, gauži caur to lūdzu, vai jūs man nevarētu to naudu par to obligāciju izmaksāt un to arī mans konsulents Jums pateiks, jo, ka man būtu jātiesājas, tas nav mans princips un mans princips ir, ka es mīlu skaidrību un cerēdams, ka manu gaužu lūgšanu izpildīsiet palieku Jūsu padevīgais kalps

Kari Gramboff.

Vēl vairāk nekā pērkona spēriens pie skaidras debess Jāni šī vēsts pārsteidza, šādu atbildi no veča... ne sapnī viņam tā nebūtu ienākusi prātā, un viņš to arī neticētu, ja tā nestāvētu melns uz balta. Sajucis un apmulsis viņš uzlūkoja satriekto draugu. Vai tas varētu būt... mēs būtum pārrēķinājušies?!

Jā, jā, Jāni... pavisam! - tas drebošu balsi un asaru pilnām acīm atbildēja. - Un es nevaru arī smieties, kauču gan te būtu jāsmejas. Jā, jā, tādi draugi ir daudz bīstamāki nekā ienaidnieki. Ir labi, ir labi, ka nu to zinām. Tagad vismaz zinām, kur atronamies.

Atspiedis galvu uz rokas, viņš bezcerībā lūkojās uz zemi, un Jānim sāka sirds uz savu krusttēvu kaist. Lieliem soļiem tas joņoja pa istabu, it kā apkaunots, ka vecais Grambovs viņam ir vārdiņa par savu nodomu nebija minējis. Ka tas tik slepens, tā ir bezkaunība. Arvienu vairāk viņš sašuta. - Es nemaz nevaru iedomāties, ka tā būtu viņa nopietnība! - viņš pēdīgi iesaucās. - Tad jau viņš būtu slimāks nekā asins sūcējs un augļotājs un pie tam muļķis... neprātīgs nelga! To nevarētu iedomāties! Ka viņš savu meitu, - nu tā ir viņa lieta - bet kad šinī brīdī uzsaka obligāciju, kur tas labi zina - tas nav nedz gudri, nedz godīgi darīts!

Ko viņš runā par nedrošību... viņam vajadzētu pirms pārliecināties. Ak, tā - kad viņš mums piepeši aizsien kaklu, tas domā, ka viņam tad pašam nevar celties zaudējumi? Es tad negalvoju...

- Neuztraucies, - ko tur var darīt! - fabrikants satriekts sacīja. - Viņš nav vēl no visiem tas ļaunākais, viņš vismaz neslēpj savus nolūkus un nodomus zem smalkas segas kā tie citi! Jā, Jonatan, - kad es otrreiz piedzimtu un otrreiz pasaulē iesāktu no jauna, tad es gan savus draugus pazītu.

- Tā kā tas nevar notikt, tad mums jāredz, kā tagad nākam cauri! - Jānis strauji iesaucās. - Es došos pie veča, viņam taču nevar ļaut izstrādāt tādu aplamību. Un kad tas no raga būtu, viņam būs no manas mutes dzirdēt patiesību! Ja viņš mūs nobeidz, tad arī sev viņš nekā nedara laba. Vai tad tiešām nebūs līdzekļu, kā viņu piespiest no šāda negudra nodoma atkāpties!

- Liecies mierā! - fabrikants ar satricinošu mieru atbildēja. - Es negribu vairs ar viņiem tīties. Vai neesmu jau zemojies diezgan... ko tu vēl vairāk gribi?! Esmu bijis par daudz maziņš, mīļais Jāni, tik maziņš es nedrīkstēju būt. Arvien lepni un glauni, un kad arī tev bojā jāiet!.. Mana sirds nebūt nesāp par to, ka viņš man nepalīdz... es negribu... Bet es esmu noziedzies pret savu vīra apziņu, pret to būtni, kurai piederēja mana sirds un mans vārds... viņi mani redzējuši izmisušu un uz visu ko gatavu. Nekas šo soli vairs nevar izlīdzināt... beigts, beigts uz visiem laikiem... man pašam vairs nav pret sevi cienības.

Tumši caur pieri Jānis savu draugu uzlūkoja un kaitināts piespēra kāju pie zemes. - Cilvēks, nemokies tik

daudz ar pašpārmetumiem šādā nopietnā brīdī! Es zinu it labi, ko tas tev maksāja, kamēr tu šo soli apņēmies spert, un varu arī saprast, kas tevi tagad nospiež. Bet ar sevi tu vari vēlāk aprēķināties... šinī brīdī nav laika dvēseles sāpēm, kur jāglābj, kas vēl glābjams, un pārāk liela smalkjūtība pret šiem iesmu pilsoņiem arī nav vietā! Viņu psīches sastāvu tu nevari pārvērst, tev jāņem tas tāds, kāds tas ir, jānostājas viņu stāvoklī, jāpieņem viņu ieroči. Kas to nedara, to viņi drīz vien nožņaudz. Šinī brīdī tev viņu vēl vajag, bet dūšu zaudēt nekad! Par savu lietu stāvēt līdz beidzamam, un lai tad nāk, kas nākdams!

Sapņaini Briedis noklausījās viņa vārdos, viņa acis piepeši spoži iemirdzējās. - Tev taisnība, - galvu uz augšu - man vajag aizceļot! Te neviens nevar un negrib man līdzēt, bet tad man neviena vairs nav vajadzīgs. Varu atvadīties no saviem mīļajiem draugiem. Nosodu tikai sevi, ka man nav bijis tik daudz enerģijas, jau agrāk šo ceļojumu uzsākt.

Salti drebuļi Jānim pārskrēja pār kauliem, cieti viņš Robertu uzlūkoja, šis neizdibināmais mirdzums drauga acīs un viņa ironiskie smaidi, tie viņam nepatika. Ja slimīgas idejas pār viņu atkal ņēma virsroku, tad viss ir zudis. - Robert, neatstāj neko neizmēģinātu, kas stāv tavos spēkos! Tu vairāk neko nevari zaudēt kā savu mantu, bet to var atkal atdabūt. Apdomā, ka pasaule ir plaša un tu esi bagāts piedzīvojumiem. Laime tev vēl arvienu var uzsmaidīt; citur tev var tas izdoties, kas tev te nav izdevies. -

Viņš piepeši savā runā apstājās, jo izdzirda aiz durvīm pazīstamu balsi. - Brieža kungs tur iekšā? Labi,

pateicos... - Nākošā acumirklī pieklauvēja pie kabineta durvīm.

- Mans žņaudzējs ir klāt! - Briedis dīvainu smaidu saslējās.

lekšā, iekšā!

Ienāca konsulents Brokmanis, braucīdams savas sirmās ūsas. - Nu labdien, mans mīļais Brieža kungs! - tas joviāli iesaucās, bet pieņemtā balsī, un sniedza viņam draudzīgi roku. - Nu redzat, - ieronos arī vienreiz jūsu darbnīcā!.. Na, kā iet? Jums notikušas dažas nepatīkamas ķibelītes? Gaužām nožēlojami, gaužām nožēlojami!

Briedis sarkastiski pasmīnēja. - Gaužām nožēloju, bet tur nekā nevar darīt.

- Es jums saku, ka man tā lieta ķeras ļoti pie sirds! Pašu ļaudis. Ir labi, ka jūs tādēļ nezaudējat gluži kuražu... nenododaties grūtsirdībai. Muļķības! Pardon, jūs taču daudzmaz zināt, kādēļ esmu te? Kā Grambofa kunga pilnvarnieks.

- Zinu. Nupat tiku lasījis viņa vēstuli.

- Viņš jums rakstījis?! Ļoti brangi, ļoti jauki. Tā viņš mani atsvabina no nepatīkama ievada. Muļķības. Bet gribētu labprāt ar jums parunāties zem četrām acīm. - Vai tas kungs te, - jeb vai varbūt es traucēju?

- Nē, nē, jūs netraucējat, un tas arī te var palikt! Viņš ir mans draugs un pazīst arī to lietu. Brīvnieka kungs, es domāju, ka viņu pazīstat.

- Ak, Brīvnieka kungs, jā, jā, patiešām! - Brokmanis, it kā atvainodamies, sniedza viņam roku, un Jānis, drūmi uz viņu noskatīdamies, pastūma tam krēslu.

- Jā, tā lieta ir tāda, ka Grambofa kungam vajag naudas un viņš grib tikt vaļā no savas obligācijas. -

- Tātad viņš grib tikt vaļā no savas obligācijas?

- Jā, - Grambofa kungs patiešām grib palīdzēt savam brālim, kas pērk uz zemēm muižu. Bez tam arī tādās reizēs katrs mēdz savu kažoku sargāt. Bet to lietu jau pavisam varēja citādi iegrozīt... tā ka, ja nāktu brīkšķis, mans klients neko nezaudētu un jūs arī nepaliktu gluži sausā, Brieža kungs. Muļķības! Tagad tur nevienam nav nekāda labuma, mums vajadzēja par to agrāk aprunāties...

- Atvainojiet, konsulenta kungs, - Jānis iebilda, - vēl it nekas nav zaudēts! Lai tikai Grambova kungs mums dod termiņu, mēs viņam naudu gādāsim... Nedomājiet jau, ka mūsu lietas stāv tik slikti!

Brokmanis sarauca pieri un domīgi braucīja ūsas. - Viss jau var būt, un termiņš jau arī jums ir līdz uzsacītam laikam. Vēlreiz jums apgalvoju, Brieža kungs, ka man gaužām nepatīkami, tā sakot, starp draugiem. Jurista pienākums ir dažureiz ļoti nepatīkams, jā, nudien... jūs mani atvainosit.

Briedis sausi pasmējās. - Es jau atvainoju visu... dariet, kas jūsu pienākums!

- Esmu jums ļoti pateicīgs, jūs varat iedomāties manu stāvokli. Vispirms man būtu jālūdz jums parakstīt te savu vārdu, ka esat šodien saņēmuši uzteikumu par tādu un tādu summu uz jums izstādītu obligāciju. Tā lieta, protams, tiks nokārtota arī pie notāra, bet tas jums ar to būtu zināms darīts. Mēs negribam jums neko aiz muguras darīt, it neko. Vislabākais būtu, ja jūs vēl parakstītu reversālu, ka atļaujat manam klientam obligāciju pārdot. Tā mēs vislabāk iztiktu un to naudu arī, kas tur ienāktu vairāk, mēs jums izmaksātu

atpakaļ. Tā mēs kādu mazu daļu varētum jums glābt, kaut arī ne daudz.

- Pateicos par jūsu laipnību, konsulenta kungs, - Briedis drebēdams sacīja, - bet parakstīt es jums neko neparakstīšu! Lieta paliek tā, kā starp mums notaisīts. Un es vēlētos, ka tā ietu likumīgu ceļu. Šinī reizā nevaru jūsu laipnību izlietot.

- Bet apdomājieties, tas taču jūsu pašu labā! Kādi mazi izdevumi tur gan mums celtos, bet arvienu arī jums atliktu laba summa. Tagad jau jūsu satricināto stāvokli vēl tikai maz ļaužu zina... visi maksājumi vēl kārtīgi maksāti. Varbūt, ka mans klients vēl atron pircēju, kas dod par jūsu obligāciju pilnu summu, vai arī tikai kādus tūkstošus mazāk. Mums būtu labāk, jums būtu labāk! Muļķības! Apdomājiet, ka mēs zināmā termiņā varam tā kā tā to papīru pārdot.

- Vienlīdz daudz. Es esmu Grambova kungam tādu drošību devis, kādu viņš vēlējies, un ar to viņam pietiek. Ja es pieņemtu jūsu priekšlikumu, tā būtu krāpšana pret maniem citiem kreditoriem.

- Krāpšana? Muļķības! Tā ir pārāk liela jūtelība. Ikviens cits jūsu vietā tāpat darītu. Mēs jau tikai ar to gribam jums līdzēt. Apdomājiet, ka jūs paliekat gluži bez līdzekļu! Tā jūs tikai mums velti laiku novilcināt un paši sev kaitējat.

Fabrikanta acis sāka drudžaini spulgot. - Dariet, kas jūsu pienākums un steidziet, cik ātri varat! Ko jūs vēl gribat?! Vairāk man nav jums ko sacīt.

Šādu pretestību vecais Brokmanis nebūt nebija cerējis un tādēļ pārsteigts tīri vai ieplēta muti. Viņam kļuva tīri vai neomulīgi. - Ko jūs par to sakāt, Brīvnieka

kungs?! Brieža kunga uzskati šinī ziņā ļoti skrupelozi, vai ne? Muļķības!

Jāņa piere bija savilkusies dziļās grumbās, ar mokām viņš vēl tikai spēja apslāpēt savu sašutumu. - Nekādā ziņā muļķības, konsulenta kungs! Ļoti ērmoti, ka jūs mums tā gribat līdzēt. Kādēļ tad jūs mums aizsienat kaklu un taisni šinī brīdī uzsakāt parādu? Pagaidiet taču drusciņ, kamēr pārlaižam šo krīzi, mēs tad paši jums uzsacīsim! Palīdzību pa kaut kādiem tumšiem malas ceļiem mēs nevaram pieņemt. Tur es pilnīgi savam draugam piekrītu! To neatļauj viņa gods.

- Gods... pardon! Bet apstākļi ir tādi, kur jāskatās, ka viņam paliek gabals maizes. Tur tad nevar prātot daudz par godu. Kā jūs domājat?

- Taisni otrādi nekā jūs! Kad arī mans draugs citu blēdības, mantas kārības un muļķības dēļ materiālā ziņā visu zaudētu, morāliski viņš nedrīkst ciest. Var jau būt ļaudīm par godu dažādi uzskati, bet taisni tiem, kuriem tā maizes garoza cietāka, tiem gods ir vairāk nekā gabals maizes. Kā mans draugs tanī ziņā izturas, tā izturas katrs džentlmenis. Bet es domāju, ka jūsu priekšlikums pilnīgi atkritīs. Mana krusttēva nopietnība tā nemaz nevar būt, jeb viņš par mums ir maldīgās domās. Vēl šodien gribu pie viņa aizbraukt un ceru, ka mēs to lietu citādi nokārtosim, konsulenta kungs!

Brokmanis tā kā aizskarts noraustīja uzačus. - Tas jums maz ko līdzēs, jo pilnvara šinī lietā nodota man! Bet dariet, kā zināt. To jums varu sacīt, ka par jūsu liegšanos Grambofa kungs būs ļoti sadusmots. Jums to nevajadzētu! Likumīgie soļi tā kā tā pret jums tiks sperti. Tātad jūs nu zināt, un atvainosit arī mani, ka man pret jums uzticēts nepatīkamais uzdevums.

Vēsi no viņiem atvadījies, konsulents aizgāja. Kā bez dzīvības Briedis palika atspiedis elkoni uz pults un saķēris ar roku karsto, nosvīdušo pieri. Bālā, nervozā seja allaž paraustījās, un ķermenis lēni iedrebējās.

Aizkustināts Jānis viņam tuvojās un uzlika tam savu roku uz kamieša. - Draugs, saņemies! Grūtos brīžos nekad nevajag zaudēt savu vīra apziņu.

It kā no miega uztrūcies, viņš pamodās. - Ko šis nožēlojamais mietpilsonis gribēja?! Lai es vēl palieku par blēdi un krāpnieku? Man viņu palīdzības vairs nevajag... esmu pazudis... es esmu pazudis!

- Robert! Atmet šo gļēvo jūtelību un sagaidi negaisus kā vīrs. Tu vēl nebūt neesi pazudis. Tavu fabriku tev var atņemt, tavu mantu arī, bet tavu vīra apziņu, tavu inteliģenci tev neviens nevar atņemt. Sadzīves cīņā tev vēl paliek tik lielisks ierocis. Iedomājies, cik daudz miljonu cilvēku piedzimst pasaulē bez fabrikām, cik daudz ir bez mantas, un tomēr viņi dzīvo un apzinīgi paceļ galvu. Tu esi darījis, kas tavos spēkos... neizdodas... nu labi, atkāpies!

- Tev taisnība, Jonatan, man jāglābj mans gods! žēl, žēl, ka tas tiktāl nonācis, bet man jāglābj mans gods. Citu lai viņi ņem visu, visu...

Jānis nesamanīja, ko atbildēt, draugs viņam izlikās tāds dīvains, viņu sagrāba baiga paredzēšana. - Vai tu esi slims, Robert? Tev derētu drusku atpūsties. Es gan saprotu, cik ļoti tev šis trieciens sāp, bet vēl nav viss zudis! Varbūt, ka mēs ar šo veco, neprātīgo nelgu vēl varam ko izgrozīt... Atļauj, ka es tagad tavā vietā pūlos... ej atpūties un krāj savus spēkus! Tie tev būs ļoti vajadzīgi.

- Jā, jā, vecais zēn, - ko tu bažījies?! Šinī brīdī

es jūtos stiprs, ļoti stiprs! Man tikai jāpasteidzas, ka neatslīkstu atpakaļ vecajā vājībā... Vai ne, šī gļēvulība un mīkstulība neko nelīdz, nelīdz arī vārdi. Te vajag darbu... darbu...

- Mīļais draugs, no sirds es tevi lūdzu, sargies no neprātīgām, slimīgām idejām... Mācies arī pasaulē ļaunu saņemt, tāpat kā tu esi saņēmis labu, mācies sev uzticēties un paļauties uz nākamību. Kamēr vēl tikai tavās krūtīs cerība, tu neesi vēl zaudējis. Es vēlētos, ka ikviens par tevi sacītu: viņš bija vīrs un palika vīrs.

Mēmi un ilgi Briedis spieda viņa roku. - Pateicos... tu vienīgais turies ar mani līdz pēdējam, kur visi mani atstājuši. Es iešu, atpūtīšos... tā kā tu saki, tā ir labi.

Tad, ātri paķēris savu gardibeni, viņš izstreipuļoja pa durvīm un, it kā piedzēris, grīļojās projām uz lielo māju. Pie priekšas loga nostājies, Jānis viņam noskatījās bažīgi pakaļ.

Arī vecais šmits noprata, ka te kas noticis, un drūmi nopūtās. - Es ist traurig, sehr traurig, Herr Brīvniek. Wenn es ihm nur nicht was zustosst...

- Viņam lielas bēdas uzbrukušas, mīļais Šmit... viss stāv likteņa rokās. Mums uz visu ko jāsagatavojas, es gan vēl gribu mēģināt un došos tūdaļ uz pilsētu. Būtu labi, mīļais Šmit, ka jūs pamestu vienu aci arī tur uz lielo māju!

* * *

Kā mēnessērdzīgs Briedis soļoja pa savām plašajām dzīvokļa telpām, apstājās un it kā sienās klausījās un atkal tālāk... Nekur miera, nekur apstāšanās...

Un kad soļi atkal noskanēja tukšajās telpās, tad klusums tik dziļš un baigs. Viņš sadzirdēja savu sirds pukstēšanu, savus pulsa sitienus. Viņš varēja tos saskaitīt. Piepeši spilgti smiekli no viņa krūts pārtrauca šo šausmīgo klusumu, viņš ir savu lomu izspēlējis! Nabags bez mantas, lupata bez goda, zvērestu un vārdu lauzējs, savas mīļākās būtes nodevējs, vēl bīstamāks nekā tas bezsirdīgais mietpilsonis, kas viņu nu tagad nosodīja. Un tādēļ viņam vairs nav nedz morāliskas spējas, nedz pašapziņas... viņš var vēl tikai sevi nicināt. Jā, jā, - loma izspēlēta... viņš uzsāka svilpot... pats sevi izsvilpoja.

Te piepeši pats it ka satrūkās... kāda meldija?!. Viņš pazina tos vārdus:

Am Kreuzweg wird begraben, Wer selber sich brachte um; Dort waechst eine blaue Blume, Die arme Suenderblum’. Am Kreuzweg stand ich und seufzte, Die Nacht war kalt und stumm, Im Mondschein bewegte sich langsam Die arme Suenderblum’...

Tā jau bija viņas mīļākā dziesmiņa. Cik reižu tā bija viņam to priekšā dziedājusi! Līdz sirds dibenam mākslas baudījuma aizkustināts, viņš metās tai pie kājām un skūpstīja viņas rokas, bet sapnī arī viņam nebija ienācis prātā, ka uz viņa kapa reiz mēnesnīcā lēni līgosies nabaga grēcinieka puķe. Un viss varēja būt citādāk, daudz citādāk.

Viņš devās salonā, kur pie sienas karājās viņas

bilde. Un kaut arī viņš tik daudz pret to noziedzies, tas tomēr vēlreiz gribēja palūkoties viņas mīļajās acīs, kaut arī tikai uz nedzīva audekla. Viņam vēlreiz to vajadzēja redzēt. - Piedod, mīļā Klāra, piedod! Kad tu reiz sastop zilo puķīti uz mana kapa, tad iegādājies nabaga grēcinieku un piedod man! Nav vairs arī man cita ceļa... esmu tapis par nožēlojamu lupatu, kas tevis vairs nav cienīgs...

Viņš čukstēja tālāk nedzīvās bildes priekšā nesakarīgus, drūmus vārdus, it kā gribēdams no viņas atvadīties un viņai ko saprotamu darīt. Viņas skatieni lūkojās šurp tikpat mīļi un sirsnīgi... nekādu pārmetumu. Itin kā viņa pati te būtu, itin kā viņas gars te būtu atsteidzies un viņu paijātu un mierinātu. Jā, jā, viņas lielā un labā sirds jau iespētu visu piedot, viņa pieķertos tam vēl arvien joprojām nelaimē kā laimē. Pasaule varētu par viņu sacīt, ko grib, Klāra viņu neatstātu. Viņš nav vēl visu zaudējis.

Garā viņam parādījās visi tie jaukie brīži pie viņas sāniem, un liegas, dzēlīgas sāpes pamodās jo vairāk viņa sirdī. Viņam gribējās dzīvot, jā, dzīvot. - - - Kā būtu, kad piepeši pazustu uz kādu svešu pasaules malu... pazustu no šejienes... dotos pie viņas. Viņa to saprastu, viņa tam piedotu... un klusumā varbūt vēl tencinātu žēlīgo likteni, ka tas viņam devis tādu prātu.

Galvu saķēris, viņš atlaidās uz krēsla, it kā piepeši palicis uz ceļa jūtīm. Sirds sāka klaudzēt arvien stiprāk, spēcīgāk. Krūtīs cīnījās divas balsis... viena viņu aicināja, otra sauca atpakaļ. Traki tās cīnījās un mēģināja viena otru pārsaukt.

Bet tumšā balss uz reizes kā nikna vētra iekrācās

un kā viesulis joņoja pa viņa galvu. Nost, nost ar sasodīto gļēvulību, nost ar liekām bailības jūtām! Vai viņš gribēja pārdzīvot savu kaunu! Vai viņš vēl šo augstsirdīgo sievieti grib apgrūtināt un likt sevi uzturēt? Tikai nāvē viņš vēl varēja būt vīrs. Nē, nē, viņam vairs nav nekādu tiesību uz šo laimi, viņam jāaizceļo tūliņ, tagad... vēlāk varbūt vairs nav iespējams. Viņš atradās atkal savā rakstāmā istabā un vandījās pa savu pulti, pats nezinādams, ko tas meklē. Kādas savādas jūtas, cik pilna viņa sirds! Viņam jāaizceļo, bet viņš gribētu kādam savu sirdi atvieglot un tā mazināt šķiršanās sāpes... Jā, jā, viņam savam draugam un brālim, Jonatanam... viņam jādod vēl pēdējais sveicinājums...

Pēdīgi viņš nosēdās pie rakstāmā galda, un drebošā rokā spalva čirkstēja uz papīra:

Mans vienīgais, uzticamais draugs!

Es stāvu pie mūžības sliekšņa, skatos uz priekšu un skatos atpakaļ un nevaru tālāk vairs! Jā, atpakaļ, atpakaļ savā agrā jaunībā, - kaut man būtu vēl lemts sākt dzīvi no jauna! Tagad man pasaule atriebusies līdz kaklam, jā, tagad esmu spējīgs nīdēt... es varētu ienīst visu cilvēci - un tomēr, kad nu esmu ar sevi norēķinājies, kad stāvu pie mūžības sliekšņa, kādas savādas jūtas - kāds neizdibināts noslēpums mani velk atpakaļ... cik daudz, cik ļoti daudz saņemts tai vienā vārdiņā - es dzīvoju! - Kā bēglis es aizlaidos no sava līgaviņas tēla... es, noziedznieks, vairs nedrīkstu pacelt acu un palūkoties viņas mīļajā sejā... un tagad kā tumša migla man parādās

māmuliņas tēls. Es sajūtu viņas mīkstos glaudus uz saviem vaigiem, ausīs man atskan viņas vārdi kā toreiz bērnībā: "Esi krietns, esi krietns, mans dēls, labiem ļautiņiem Dievs atmaksā!” Viņa bija ļoti dievbijīga, mana māmuliņa, šos vārdus es nekad neesmu aizmirsis, kā savu svētāko bausli esmu centies tos pildīt, - esmu gribējis būt krietns - - bet vai tāds esmu bijis? Vai tāds tagad esmu? - - Lai mana māmuliņa piedod man, ka esmu maldījies... drīz es būšu pie viņas... Cik jauka tāda bērnišķīga ticība -- tur augšā debesu mājokļus man bija ar savu krietnību nopelnīt! Maiga fantazija! Cik laimīga tādam cilvēkam var būt nāve, cik saldi tas var iemigt. lemantot debesu valstību un censties pēc tās visu mūžu... kāds augsts un cēls tāds mērķis, kādus panākumus var atnest tāda dzīve... viss vienībā... viss uz to pusi - - -

Un nu vēl Tev kādu vārdiņu, mans mīļais brāli Jonatan, nesodi mani tik bargi! Man kuģis taču gluži sadrupis, ko lai es vēl velti cīnos ar viļņiem! Mūsu lieta nav vairs glābjama. Tu nezini, cik daudz esmu pēdējā laikā tās labā strādājis, bet mani draugi visi no manis atsacījušies... tie karstākie pirmie, un visi citi tiem pakaļ. Jau kopš kāda laika viņi bēga no manis kā no spitālīga... un, kad es kā slīkonis gribēju kādam pie svārku stūra pieķerties, tad mani nelaipni grūda no malas atpakaļ. Viņiem nav tāda sirds pret mani, kāda man bija pret viņiem. Vecais Grambovs un nelaimīgais bildinājums pēc viņa meitas rokas, bija pēdējais salms, pie kura lūkoju pieķerties, bet nu arī tas ir trūcis... man jālaižas dibenā... Man vajadzētu citādi savu dzīvību vilkt kā zābaku

pucētājam, kā žēlastības lūdzējam un kaunīgam nabagam, un visi rādītu uz mani ar pirkstiem... Bet esmu stāvējis sabiedrības virspusē, par kalpu nederu, par nabagu esmu par lepnu... sabiedrībai es nekā vairs nevaru darīt laba un būtu viņai tikai par nastu, tādu dzīvi es nevaru panest. Tu nezini, ka jau ilgi, ilgi esmu cīnījies, un prāti man svērušies uz vienu un uz otru pusi... un beidzot esmu nācis pie gala un lietu izspriedis —: es nevaru ilgāk dzīvot... Bezpartejiski esmu aizstāvējis vienu un otru pusi, bet tas svara kauss vilka smagāk, kurā drūmais, tumšais vārds: nāve... Viņa tagad mani vairs nebiedina, es lūkojos viņai droši acīs... Lai viņa man sveicināta, mana atraisītāja un atsvabinātāja - - -

Jonatan, nesodi mani, bet nožēlo! Ne tādēļ, ka viņi man nepalīdz un es zaudēju savu mantu. Nē, - mana nelaime ir daudz lielāka... tā ir: ka esmu dzimis un esmu tāds dzimis. Bēdīga parādība ir bijis mans mūžs, kas nekā nav derējis lieti. Un tomēr man nekad nav trūcis labas gribas... varu zvērēt, ka es pēc savām domām visiem spēkiem esmu centies būt labs cilvēks, esmu domājis labu un gribējis labu. Esmu bijis pretinieks drūmam pesimismam, esmu tik daudz paļāvies uz labiem cilvēkiem, bet tagad man jāpieredz, ka maniem uzskatiem nav bijis nekāda pamata... es tikai neesmu cilvēkus pazinis. Ne acumirkli neesmu šaubījies par sirdsapziņu un goda prātu, un tagad redzu, cik maz šīs lietas pasaulē - cik maz tās cilvēkiem piemīt. Ar sveci vajag pēc viņām meklēt gaišā dienas laikā! Par uzticību un draudzību es būtu atdevis savu galvu - un tagad - kur ir mani draugi? Varbūt, ka Tu vēl tas man esi, vairāk man

viņu nav. Un es nevaru pasauli ienīst, man nav uz to tiesības. Pat manas bezspēcīgās dusmas uz viņu ir nedibinātas, gļēvulīgas un patmīlīgas. Kādi tad ir bijuši mani tikumi, mani ideāli?! Man nebūtu jāspriež par sevi un citiem tik barga tiesa, ja es būtu meklējis pēc kodola un nebūtu žvadzinājis tukšu čaulu. Kā mani varēja apzagt un aplaupīt, ja es pats blēžiem nebūtu devis ieročus rokā - un draugus - kas tos izraudzīja - kas man tos deva? Es pats esmu bijis - meli, mans mūžs ir bijis meli... Tikai tagad atjēdzos rūgtā patiesībā, bet mani jau nospiež likteņa smagā roka. Un tomēr mana sirds vienmēr pukstējusi jaukam, daiļam un ideālam. Pasaule mani nesaprata, vai es nesaprotu viņu? Maigais spīdums, kas mirdzēdams mani saistīja, bija tikai ārpuse - teātra dekorācija arī no tālienes rāda burvīgas ainas, tuvumā to aplūkojot, ieraugām tikai riebīgus saķencējumus, nedaiļas, netīras līnijas. Un tā es sabrūku līdz ar saviem ideāliem, ar kuriem es stāvu un krītu, sabrūku ar viņiem drupu kaudzē... sveiks, mīļais Jonatan, sveiks!

Viena vēlēšanās man tomēr vēl ir, tikai viena vienīga, kaut - Nāvei es nevaru vairs izbēgt - ak, kaut man būtu lemta varoņa nāve - kaut —. Varoņi nāves nebīstas, viņi mirst par savu pārliecību. Droši tie stāv pret miljoniem dzīvē un nāvē, un, kad tie mirst, tad viņu dzīvība paliek kā tvirts, pārcirsts pavediens, viņu ideāli dzīvo un aiz viņu kapa tie gavilē. Ak, man ļoti sāp, ka arī mana nāve ir - meli! Jo mans pavediens ir jau satrunējis, es tikai izliekos, ka gribētu viņu pārraut. Mana nāve tādēļ nenozīmē nenieka, jo kādēļ es to meklēju, to neviens nesaprot.

Ikviens sacīs, ka man nebija dūšas panest trūkumu. Un kas aiz mana kapa gavilēs? Tu vienīgi, mans mīļais draugs, tagad saproti, kur man īsti sāp, un šīs sāpes es nevaru ilgāk panest. Varbūt ka arī pēc gadu simteņiem tādi cilvēki dzīvos, kādus es domāju, varbūt. Jā, jā, arī labi dīgļi atronas cilvēku sirdīs, tie tikai vēl snauž. Jā, es ticu, es ceru... kāds apmierinošs balzams iepil manās krūtīs uz pēdējo ceļu - -

Viņa roka sāka raustīties kā krampjos, vārdi vairs nebija salasāmi, un tālāk rakstīt viņam vairs nebija iespējams. Aizklājis vaigu rokām, viņš palika kādu laiku mierā. Tad piepeši, it kā izbiedēts, uzšāvās kājās un stīvu skatienu lūkojās sienā. Viņam jau vēl kā vajadzēja - nāves ieroča! Viņš atrāva vienu atvilktni, otru atvilktni... ķermenis trīcēja un drebēja, acis drudžaini spulgoja... viņš sagrāba atkal spalvu...

Es meklēju savu revolveri, un auksti sviedri plūst man pa matiem... Mans Dievs, vai man patiešām vajag... vai man vajag? Es domāju tagad par Visaugstāko, kas tur aiz zvaigznēm, un gribētu skaitīt tās peršiņas, ko savā jaunībā esmu mācījies, bet vārdi jūk... es esmu aizmirsis - - - žēl, man gaužām žēl, ka esmu tik ļoti noziedzies pret viņu, savu nabaga Klāru - - Kā viņa šo triecienu pārcietīs? šīs rūpes sažņaudz manu sirdi... no tā brīža jau, kad man uzdīga šīs domas - drūmās - - nežēlīgās - - Tu atradīsi te uz rakstāmā galda viņai adresētu vēstuli... manas pēdējās ardievas... Tās nodod viņai, kad tā atceļo... viņa drīz viesosies mūsu pilsētā - - es sen jau būšu aizceļojis... Un sveicini viņu vēl no manis. Saki, ka viņa bija mana sirds, mans dieveklis, mans

viss... šo pēdējo laipnību man vēl parādi, mīļais draugs - -

Viņa acis piepeši iemirdzējās, vaļējās atvilktnes stūrī viņš ko pamanīja...

Un vēlreiz spalva čirkstēja uz papīra.

Pēdīgi nu esmu apmierinājies un ar briesmīgo apradis. Steigšus Tev vēl uzrakstu pēdējās rindiņas. Uz mūžīgo mieru! Dzīvo vesels, Jonatan, man jāsteidzas... neaizmirsti nelaimīgo

Robertu!

* * *

Viņa draugs vēl nebija pametis cerību un strādāja pa tam vaiga sviedros. Neatradis savu krusttēvu mājās, viņš steidzās uz pilsētu, kur viņam bija pazīstami vēl daži naudinieki. Tiem viņš lika priekšā Brieža lietu. Kā veikalniekiem viņš mēģināja izklīdināt tiem aizspriedumus un šaubas, pārliecinādams viņus, ka te ir tikpat drošs veikals, kādus tie ik dienas noslēdz. Kā uz cilvēkiem runādams, viņš pieklauvēja pie viņu sirds... ikviena pienākums ir tādās reizēs savam tuvākam palīdzēt. Tomēr velti neviens negribēja sniegt palīdzīgu roku.

Viņš apņēmās pie sava krusttēva nobraukt pa otram lāgam, jo, vai tad tam nemaz nebūtu jūtu un sirds. Tuvojoties otrreiz vasarnīcai, viņš piepeši iegādājās māsīcu. Bet sirds viņam nesāpēja vairs, tā trīcēja par daudz lielāku nelaimi... par cilvēka dzīvību. Kaut viņš nu krusttēvu atrastu mājās!

Tas arī bija mājās un saņēma viņu it laipni. Tikai uz Briedi viņš bija nosirdījies un sāka jau Jānim par savu

veikala biedru sūroties, iekāms tas vēl bija ticis pie vārda.

- Skaties, kādu nu viņš iztaisa man stiķi, mein lieber Sohn... noštiftēta kārte! Viņš neatvēl man to obligāciju pārdot. Muļķa cilvēks, muļķa cilvēks, es saku! Vai viņš man ar to ko domā saspītēt? Vai viņš domā jokot? Es neprotu jokus. Es būtu to papīru vēl pārdevis par īstu cenu, bet nu, - lai viņš nedomā, ka es viņu tagad žēlošu!

- Mīļais krusttēv, - Jānis nopietni atbildēja, - šīs lietas labā esmu te un gribētu ar jums parunāt kādu nopietnu vārdu. Kādēļ jūs uzsakāt obligāciju, kādēļ atraujat uzreiz manam nabaga draugam savu palīdzību? Kādēļ jūs darāt to tik piepeši, kur gadiem esat dāvājuši viņam uzticību? Kādēļ jūs viņu dzenat izmisumā? Tā tikai varētu rīkoties viņa ienaidnieks, es jūs nesaprotu, mīļais krusttēv!

Vecis izlikās pavisam nevainīgs un viņu nesamanīdams uzlūkoja. - Es vai? Es neko! Es tikai gribu savu naudu, skaidrību un drošību. Tikai ar tādu norunu es viņam naudu devu, ka to katru brīdi varu dabūt atpakaļ. Bet nu man gan drusku būs jāpagaida.

- Jāpagaida - bet vai tad jūs to nevarat! Jums ir rocība un kapitāli, un mans draugs bija stipri pārliecināts, ka jūs viņu nedienā neatstāsit. Citādi jau arī nebūtu tā pārsteigti. Spraugās gan atronamies tikai ar to, ka esam necerēti uz kāda kuģa lādiņa pazaudējuši 40,000 rubļu. Mēs nebijām uz to rēķinājuši un citur palīgu meklējuši. Bet tādēļ mūsu veikals vēl it nebūt nav kritis. Mēs zaudējumus pacietīsim un tos arī atpelnīsim, kad tikai mūs drusciņ pabalsta un dod mums laiku.

Grambovs valšķīgi pavēla lūpas. - Kā tu man to lietu izliec, tad jau jums naudu var aizdot katru brīdi. Bet lieber Sohn, kādēļ tad jūs negriežaties pie bankām? Tām taču naudas ir diezgan!

Jānis piesarka. - Ka mūsu kredits atklātībā ļoti satricināts, to jūs it labi zināt. Bet atklātības spriedums ir dažreiz ļoti nepareizs. Tiem, kas stāv tālāk, nav nebūt iespējams dabūt pareizu pārskatu par veikalu visos sīkumos, tie nepazīst apstākļus, kas varētu zaudējumu atsvērt, un tādēļ paļaujas vienādi uz ticību. Dažam labam, kam labs kredits, varbūt vēl lielākas galvas sāpes nekā mums. Ja nu pret atkātību pierādāt, ka par mums nešaubāties, tad arī mūsu kredits labosies. Runāsim atklāti, mīļais krusttēv, kas Briedim tagad grib līdzēt, tam vajag būt viņa labam draugam. Jums taču ir izdevība pārliecināties par viņa drošību un vai jūs tur ko riskējat.

- Nu jā, runāsim atklāti, bet tad nelūko man ko iestāstīt! Man Brieža būšanas ir pazīstamas varbūt labāk, nekā tu domā. Varētu jau arī viņam līdzēt vissliktākā gadījumā mans zaudējums nebūtu nekāds lielais. Bet kad ko dara, tad tur vajag būt kādam principam, kādēļ es to daru. Kādēļ man būs riskēt summas, no kurām vēl varu kādu daļu zaudēt? Kādēļ man uzņemties vēl uz priekšu nepatikšanas?

Jānis jutās no šiem dzestrajiem vārdiem nelabi aizskarts. - Kādēļ, jūs jautājat? Tādēļ, ka viņš ir briesmās! Nelaimīgam slīkonim pasniegt roku, tur nevajag vairs nekāda tālāka principa. Tur vairs nav vietā prātot, vai es tāpēc nesaslapēju drēbes, jeb vai mani apavi tāpēc necietīs. Tādu valodu es nebūtu sagaidījis no jums, viņa drauga.

Grambova vaigi kļuva vēl sārtāki, un sirmās bārzdas sprodziņas ietrīcējās. - Viņš man nav ne draugs, ne kas, gluži svešs cilvēks. Ir man veikala darīšanas ar viņu, es ar to satiekos, - nav mums vairs tādas saites, Dievs ar tevi! Un mans princips ir, ka tādās lietās ir katrs pats sev tuvākais. Kādēļ Briedis ir tādās spraugās? Viņš visiem deva un līdzēja, kamēr pašam beidzot pietrūka. Un tad šo līderīgu dzīvi! Arvien balles, rvien viesības, trumpas. Kāpēc viņam nav? Vai viņš tukšenieks bija, vai no tēva mazum mantoja? Cik es no sava tēva mantoju? Lai būtu padota manā rokā tā nauda un fabrika, es parādītu, kā jādzīvo.

- To jūs man sakāt, - tā jūs mūs noraidāt?! ledomājieties, krusttēv, kā jums būtu ap sirdi, ja jūs atrastos tamlīdzīgā stāvoklī. Un kādēļ jūs viņam to nesacījāt labās dienās, jūs taču arī bieži sēdējāt pie viņa bagātīgi apkrautā galda? Tad jūsu vārdi būtu bijuši īstā vietā, tagad tie vairs neko nelīdz. Tādēļ jūs viņu vēl nevarat uz nāvi notiesāt, jūs taču arī paši mīlat priekus un viesības.

- Na, es pateicos! Es domāju, par to nevienam nebūtu nekādas daļas. Es pats savu vīnu un cigārus samaksāju un nevienam nekā neprasu. Vadzi, esi tik labs, un runāsim par citām lietām! Kad nav pašam, tad arī nevajag spēlēt tik lielu vīru!

- Jūs atsakāties viņam palīdzēt! - Jāņa balss iedrebējās. Jūs nedrīkstat būt tik cietsirdīgs! Es viņu atstāju nožēlojamā garastāvoklī, un es nezinu... es nezinu, kā viņš šo triecienu pārcietīs. Cilvēka dzīvība stāv uz spēles, vai jums nav sardsapziņas?!

- Kas man tur par daļu! Kad viņš ir zaudējis 40,000 rubļu, tad jau es nevaru to ciest. Na, viens vārds tiklab

kā desmit, - gribu ar Briedi savu sakaru nobeigt un pie tā palieku. Vai tev vēl cits kas sakāms? Man nebūtu ilgāk laika.

Bija pienākusi novakare, un vecis ilgojās pēc savas pusdienas stundiņas. - Nē, vairāk man nav ko jums sacīt, tikai to, ka lai jums vēlāk nebūtu jānožēlo, - Jānis drebošu balsi sacīja. - Jūsu vaļa... ardievu!

Ardievas bija ļoti vēsas, un tā, ne nieka neizdarījis, viņš laida atpakaļ uz mājām, sajuzdams sirdī īgnumu un dusmas pret veco, cietsirdīgo vīru. Nu viņš vairs tālāk nekā nesamanīja. Varēja lauzīt galvu, kā gribēja, gala iznākums vienmēr, ka Briedim jālaižas dibenā. - Kas lai notiek ar nelaimīgo tālāk... kā viņš to izturēs? Arvien vairāk viņu sāka mocīt baiga paredzēšana. Uz viņa pavēli kučieris trenca zirgus, it kā viņam būtu jāskrien uz ugunsgrēku. Un, ja nelaimīgais patiešām nodomājis kādu neprātību, kā lai viņu no tā aizkavē? Ugunis jau bija iededzinātas, kad pēdīgi rati apturēja pie kantora durvīm. Draugs prātā vien, bet pirms viņam vajadzēja ieskriet kantorī.

- Na, Šmita kungs, vai kas no jauna? Principāls bija vēl pie jums?

- Nē, direktor kungs, bet dibenā tur kāds kungs uz jums gaid’, viņam esot ar jums steidzīgas runāšan’s.

- Kas tas ir par kungu?!— Jānis, ko paredzēdams, ātri iesaucās. - Kā viņš izskatās, vai ilgi jau gaida?

Dibenā atsitās uz grīdas tā kā kruķa gals, apmeklētājs steidzīgi piecēlās no krēsla. Jānis steidzās iekšā pie viņa. Cienīgs sirmgalvis, baltu, sirmu bārzdu un kupliem uzačiem stāvēja kā no marmora izcirsts viņa priekšā... kādu brīdi viņi mēmi saskatījās, tad krita

viens otram ap kaklu. - Vecais Burtnieks... mans tēvs un draugs!... - Zēn, zēn... manu Jāni! - Vēlreiz un vēlreiz viņi apkampās un skūpstījās. Jānis, priecīgi uztraukts, drebēja, un vecim asaras bira pa acīm.

- Tā nu, mīļais zēn, mēs beidzot atkal redzamies, - viņš pēdīgi atlaidās atpakaļ krēslā un, rādījās, nevarēja nolaist ne acu no sava mīluļa. - Tu jau esi iztaisījies īsti vīrs, vai dzirdi, uz ielas es tevi nebūtu vairs pazinis.

Jānis nezināja aiz prieka ko darīt. Viņš pasniedza savam draugam cigāru, noknieba vēl galu un pasniedza arī uguni, ko vecis pateikdamies paņēma. - Es jūs būtu pazinis uz vietas... ne drusku jūs neesat pārvērtušies! Izskatāties pat vēl jaunāks. Bet tie ir ilgi laiki... ilgi gadi.

- Jā, zēn, jūtos daudz spirgtāks un veselāks nekā toreiz. Arī mans kruķis atbalstās daudz drošāk uz zemes! Man ir tagad daudz mierīgāk ap sirdi... apziņa, ka neesmu pasaulē velti dzīvojis, es varu aprēķināties ar saviem parādniekiem. Cik jauki šādi aprēķini mūža vakarā! - Bet nu, ko tik daudz runāju kā tad jums tagad iet? Tava pēdējā vēstule man radījusi lielas rūpes.

- Ak, mīļais draugs, ko lai jums saku, ir tiešām bēdīgi. Kas mūsu nelaimes cēlonis, to jūs jau zināt, tagad mūsu stāvoklis ir galīgi satricināts. Esmu palicis tīri par muļķi. Viens cilvēks vēl varētu viņam līdzēt, patlaban pārbraucu no tā, - velti es samocījos vairāk nekā stundu, gribēdams viņu pie tā piedabūt, bet viņš drīzāk aizsien mums rīkli.

Viņš atstāstīja vecajam Burtniekam tuvāk pēdējo dienu notikumus un savu sarunu ar krusttēvu. Veča

acis sāka spīguļot, un kuplie uzači noraustījās. - Tur tādās reizās arī tīri trakam jāpaliek! Jā, jā, tā ir veca dziesma... sāk vienam iet slikti, tad ikviens viņu pagrūž vēl dziļāk. O, žņaudzēji, žņaudzēji! Un vislielākais cūka ir šis Grambovs... viņam nevajadzēja aizmirst - - Jā, jā, taisni viņa pienākums bija tagad savam nabaga veikala biedram līdzēt.

- Jūs varat viņam zobu lauzt ārā, tad arī ne! Jā, uz knifiem, - lai Briedis piekrāpj savus citus parādu devējus, - tur viņam nekas nav pretī. To viņš taisni grib, tikai mans draugs nav tam piedabūjams.

Veča ķermenis ietrīcējās, un acis zvēroja. - Nē, to viņam arī nevajag! Vai šie sasodītie, kūtrie mietu pilsoņi arī zina, kā te kādreiz krūtīs - kādi pārmetumi, kādas mokas, kad tev kas melns pielipis!... Nē, to viņam nebūs! Es arī varu šiem žņaudzējiem drusku rēķinu izjaukt, ko viņi nodomājuši, tas nenotiks! Nestrēbs viņi to putru vēl tik karsti, es gribu Briedim palīdzēt.

Priecīgi satrūcies, Jānis viņu ilgu laiku kā mēms uzlūkoja. - Tad jūs gribat... jūs varat?! Vai tas var būt! Tad ir labi... labi... mūsu lieta tad ņems tūdaļ citu virizenu. Ak, kā es jums pateicos, mans dārgais, tēvišķīgais draugs!

Sirsnīgi satricināts, viņš bija saķēris Burtnieka roku. - Es to gribu Jāni, un kaut man vajadzētu upurēt savu beidzamo. Visus līdzekļus gribu izlietot, lai viņu glābtu, un tādēļ esmu steidzies šurpu. Oho, tā lieta nemaz tik traka nav. Man jau arī var būt ar šo Grambovu kādi mazi aprēķini. Tādēļ tūdaļ pie lietas, kur ir tavs principāls? Man vajag zināt visu, visu, un tad mēs redzēsim.

Es domāju, ka viņam nebūs nekas pretī palikt labāk par manu parādnieku.

- Viņš apsveiks jūs ar prieku! Patiešām liels pārsteigums. Vai zināt, dosimies uz viņa dzīvokli! Ir varbūt labi, ka viņš jau to zina šodien nekā rītu. Reiz kāda priecīga vēsts.

Vecis piecēlās, un viņi devās turpu. Jānis jutās uzreiz tik viegls, un sirds viņam tik līksmi pukstēja. Uzvara, uzvara, un viņi varēja gavilēt.

Bet šo saldo apziņu viņš sajuta tikai tikmēr, kamēr tie aizgāja līdz lielajai mājai. Sulainis, viņus ielaižot, bija ļoti uztraukts. - Patlaban gribēju steigties pie jums, direktora kungs, - tas sajucis stomījās. - Cienīgs kungs...

Jānim pārgāja salts pār kauliem. - No Dieva puses, Frīdrich, vai viņam kas atgadījies?! Runājiet, runājiet! Vai kāda nelaime?

- Es nezinu, direktora kungs, bet visas tās pēdējās dienas viņš man izlikās tāds ērmots. Vai tikai viņš galvā riktīgs. Pie kādas bildes viņš bija nometies ceļos, skaitīja pātarus un beidzot sāka šņukstēt.

- Nu, - un tālāk, tālāk -

- Es domāju, labi nav, ielīdu pa tam viņa rakstāmā istabā un noglabāju viņa revolveri. Vēlāk viņš arī tur iegāja un sāka it mierīgi rakstīt - līdz pašam vakaram. Nokrēslā es viņam vēl aizdedzu rakstāmlampu. Viņš tā savādi paskatījās man acīs un žēli nopūtās. Bet tagad ir durvis cieti, un es netieku vairs iekšā pie viņa.

Ne vārda vairāk neteicis, Jānis steidzās viņiem pa priekšu pa trepēm uz rakstāmo istabu, bet durvis bija no iekšpuses noslēgtas. Baigu sirdi viņš pieklauvēja, arvien diktāk un diktāk, bet nekādas atbildes. - Robert,

atdari, Robert! Es esmu. Atdari, man steidzīgi ar tevi kas jārunā!

Arī vecais Burtnieks piesteidzās un viņu pētījoši un drūmi uzlūkoja. Sulainis trīcēja, viņi neviens nekā laba neparedzēja. - Robert, Dieva dēļ atdari! — Jānis arvien vairāk izmisis dauzīja durvis. - Atdari, glābējs nāk, man ir labas ziņas... glābējs nāk!

Viņi klausījās, iekšpusē tik klusu, ka nebūtu varējuši sadzirdēt pelīti skrienam. Tad Jānis pārdabiskiem spēkiem no jauna krita durvīs, un beidzot tās izgāzās no virām.

Drūmi un tumši lampa zem zaļa kupola dega uz galda, fabrikants likās uz zofas aizmidzis, un viņiem plūda tik stipra, reibinoša smarža pretī, ka tīri vai ņēma elpu ciet. Pirmais darbs Jānim bija atraut logu, tad viņš steidzās pie gulētāja un satvēra viņa roku, tā bija stīva un auksta.

- Pagalam! Mans Dievs, kāda nelaime! Frīdrich, ātri steidzieties... ārstu, steidzieties!

—Ak tu Kungs, ak tu Kungs! — sulainis sāka kaukurot. Kas viņam bija noticis?

- Ātri steidzieties! Sakiet, ka saģiftēšanās gadījums, varbūt ka vēl iespējams līdzēt. Mans nabaga, nabaga draugs!

Balss viņam lūza, žēli viņš lūkojās sāpju savilktā sejā... nāves cīņas pēdas. - Par vēlu un par vēlu, - sirmgalvis norūca baltajā barzdā. - Viņam vairs mūsu palīdzības nevajag. - Sulainis aizgāja, un istabā iestājās kapa klusums, žēlas bija sagrābušas Jāņa sirdi, ka viņš vairs nevarēja parunāt. Viņš diezin ko dotu, ja varētu draugam dzīvību atdāvināt... kādēļ viņš to darīja, kādēļ? Un taisni tagad lieta ņemtu pavisam citu virzienu.

Viņa nāve tagad visu aizkavē. Nabaga draugs! Viņš jau nekad nav sliktu gribējis, bet viņam trūka spēka, ko labu panākt. Kas to priekš kādiem mēnešiem būtu domājis? Jā, jā, viņš nebija ozols, bet viņš arī nebija kārkliņš un neprata liekties.

- Kādēļ taisni labajiem cilvēkiem vajag ņemt tādu bēdīgu galu?! - Viņš beidzot, sāpju sagrauzts, iesaucās. Spilgti smiekli atskanēja no veča krūts. —Ha-ha-ha, tie ir ļauni apstākļi, mīļais zēn! Kādēļ nātras un driģenes nomāc labas sugas stādus? Bet tas nepaliek neatriebts, nekas nepaliek neatriebts.

Pie galda piegājis, Jānis atrada tur norakstītās pēdējās ardievas. Tikai drusciņ palasījis, viņš nevarēja tālāk vairs... sirds pārāk pilna, un asaras spiedās acīs. Kā dārgu mantu viņš šo papīru noglabāja savā kabatā. Arī otru vēstuli Krosa jaunkundzei. Smagi viņš nopūtās. - Kad jau tas citādi nevarēja būt, tad tavu pēdējo vēlēšanos pildīšu.

leradās beidzot ārsts un konstatēja, ka nelaimīgajam palīdzība nāk par vēlu. Ieradās arī policija, sastādīja par notikumu protokolu un apzīmogoja fabrikanta papīrus. Sagrauztu sirdi Jānis ar sirmgalvi atstāja drūmās telpas, viņi atkal saredzējās, bet kādos bēdīgos apstākļos.

Trešā nodaļa DRAUGU SIRDIS

- Atkal viens no diženajiem tautas dēliem kritis bālajai nāvei par laupījumu. Viens ozols atkal lūzis. Noskumušie draugi stāv iztrūcināti pie vaļēja zārka... sirds, kas tiem bija tik dārga, nepukst vairs. Un ne vien draugi, arī plašākas aprindas, mūsu tautas izglītotā, jaunā paaudze, zaudējusi savu labdari, kura devīgā roka un viesmīlīgā pajumte visai tālu pazīstama, simtiem darba ļaužu - savu labo kungu. Roberts Briedis ir miris! Miris ātrā, piepešā nāvē. Daža laba sirds iztrūcināta jautā: Kādēļ, ak, kādēļ viņam tik ātri bija no mums šķirties? Daža laba sirds, dziļi sagrauzta par neaprakstāmo zaudējumu, nopūšas: Tu mums biji ļoti mīļš! Nežēlīgā nāve mums viņu vairs neatdod. Lai pušķojam viņa zārku puķēm un kroņiem! Viņš ir miris, bet viņa piemiņa dzīvo, - jā, tā dzīvos arvien uz priekšu mūsu vidū.

Tamlīdzīgi svaidīti nekrologi parādījās laikrakstos, un vēsts par nelaimīgā nāvi izplatījās zibens ātrumā pa visu pilsētu. Patieso notikumu ziņotāji tomēr rūpīgi apslēpa. Viņš miris piepešā, ātrā nāvē. Pilsēta kā aizkurta, ļaužu strāvas plūda pa Brieža un biedra fabrikas vārtiem. Gan ziņkārīgie, gan nelaiķa draugi un atkal parādu devēji. Tā kā izdzisušās miesas bija aizvestas uz sekcijas nodaļu izmeklēšanai un viņa dzīvoklis no policijas puses noslēgts, tad visi gāzās uz kantori.

Visi prasīja Jānim par notikumu tuvākus izskaidrojumus, un "draugi” izrādījās aizkustināti līdz asarām. Viens nevarēja izprast, - kā tas varējis nākt, kā tas varēja notikt? Otrs, "par neaprakstāmo zaudējumu nebija apmierināms”, "ko nāve viņam laupījusi, to tam neviens vairs nevar dot”. (Vēl priekš kādām dienām šis kungs bija ļoti sapīcis, ka Briedis nebija varējis atlīdzināt goda parādu, ko tas reiz bija zaudējis uz kārtīm.) Un nopūtas tik smagas un sāpīgas, ka nezinātājam katrā ziņā tās būtu jāpieņem par patiesām. Jāni, kuram drauga nāve patiesi ķērās pie sirds, šī riebīgā, nelietīgā liekulība uztrauca vēl vairāk nekā pats nelaimes gadījums. Kad jele viens sinepju graudiņš no šīs izlikšanās būtu patiesība, tad gan nelaimīgajam draugam nebūtu bijis nelaikā kapā jāaiziet! Tukšās, pārliecīgās frāzes viņam bija tikpat kā nazis sirdī. Tās viņam izlikās kā rūgts apsmiekls un perfida ironija pret nabaga nelaimīgo zārkā. Valdīdams savu sašutumu un dusmas, viņš dažureiz trīcēja un drebēja. Tādas bija draugu sirdis?! Tad jau viņa ienaidnieki, parādu devēji, tai ziņā bija labāki, jo tie runāja patiesību. Tie lamājās uz nelaiķi, ka tas noplītējis un norijis viņu naudu! Nolielījās likt "bešlāgu” uz fabriku, izūtrupēt viņa mantību līdz pēdējai lupatai un cēla troksni tikmēr, kamēr Jānim dažs labs no viņiem bija pa durvīm jāizraida. Tomēr šo cilvēku lamāšanās un lāsti viņa dvēseli tik sāpīgi neaizskāra kā "draugu” ākstīšanās. leradās konsulents Brokmanis un vecais Grambovs. Abi patiešām bija uztraukti, kā rādījās, viņiem šī nāve gulēja uz sirdsapziņas. Jānim tapa salti ap sirdi, šos cietsirdīgos, pārgudros večus uzlūkojot, kuri bez sirdsapziņas

iedzina izsamisušo draugu kapā. Jā, jā, galvenām kārtām, tas bija viņu darbs. Viņiem jau tomēr vajadzēja ko sacīt. - Hm, hm, es neizprotu, es neizprotu! - vecais Grambovs taisnodamies raustīja plecus. - Kas viņam bija uzgājis, kas noticis?! Vai viņš nevarēja paņemt no obligācijas savu daļu atpakaļ un dzīvot bez bēdu kā kungs? Es jau nācu viņam pretī vēl vairāk nekā brālim. Tas nav izprotams, patiešām nav izprotams. - Un Brokmanis norūca: - Muļķības! Man ļoti žēl, ka tas tā noticis... ļoti nožēloju. Pardon, to viņam nevajadzēja.

Bet bija arī ļaudis, kas aizgājēju patiesi nožēloja. Vecais Šmits nevarēja savu sirdi citādi remdēt kā ar "ķimeli”, un acis tam vienmēr bija mitras. Un lielais pulks tur fabrikā un uz plača, tas kļuva kā mēms, kad dabūja dzirdēt bēdu vēsti. Kā tas ir noticis, un kas būs tagad uz priekšu? Ne vien ka viņiem bija sava kunga ļoti žēl, viņa nāve iejaucās dziļāk viņu liktenī. Kā tagad nu paliks uz priekšu, un ziemas laiks aiz durvīm?

Viņu bažas nebija nedibinātas. Drīz vien pēc Brieža bērēm slaidais fabrikas skurstenis nostāja kūpēt, mašīnas apklusa. Visi, kas strādāja par dienas maksu un nebija ar kontraktu pie savām vietām saistīti, dabūja savu izpelnīto algu un varēja iet. Šimbrīžam vairāk nevajag kā vaktnieku, un cik dažs labs no brāļiem tagad apskauda laimīgo Žiglemani, kas paliek joprojām vietā. Viņiem jāiet, un direktors sacīja, ka uz darbu nav ātrāk ko cerēt, kalet Brieža konkursa lieta nebūs galīgi izšķirta un fabrikai jauns īpašnieks. Viņam ar ierēdņiem bija gan darba pilnas rokas. Bija jāuzņem smalki visa prece, jānoslēdz rēķini un jānodod tad grāmatas konkursa kurātorijai.

Jānim tāpat rūpēja, ka lieta tiktu, cik drīz vien iespējams, izšķirta. Jo te, kur necik sen vēl valdīja dzīva rosība, iestājās klusums, un ļautiņi bez darba klejoja pa pilsētu vai nogulēja cauras dienas kneipēs. Gan daži ātrumā bija saķēruši citur darbu, bet tādu laimīgo bija maz. Kur tu ziemas laikā piespiedīsies, kad jau uz ielām redzams "baltais”. Un tas prasa, ko tu pa vasaru esi darījis? No sākuma viņi vēl apmierinājās, ka ilgas stāvēšanas nebūs, jo kas tādu lielu kapitālu atstās bez darbināšanas? Gan jau izmainīsies, nāks jauni kungi un valdīšana, un visi strādās tāpat, kā strādājuši. Bet drīz vien jau parādījās nepacietība, un ļaužu bars pie vārtiem auga ik ar katru dienu lielāks. Ziņkārīgi tie spiedās kantorī: - Kad ies vaļā, kad ies atkal vaļā?

Jānis it labi zināja, kas viņu nepacietībai par iemeslu, - tas bija maizes trūkums. Bet līdzēt viņš tiem nevarēja. - Es pats to nezinu, mīļie ļautiņi, var paiet vēl nedēļas un mēneši. Un kas tad būs vēl tālāk, to arī jums nevaru pateikt.

Sejas kļuva arvien bažīgākas, valodas nospiestas. Tagad tie tikai īsti sāka atjaust, cik lielā mērā Brieža nāve bijusi viņiem par nelaimi. Vai viņš nevarēja dzīvot, jā, vai viņš nevarēja?!

Bet vēl kāds par Brieža nāvi vēl arvienu nebija apmierinājies, tas bija vecais Burtnieks. Saprotams, ka Jānis tagad gandrīz ikvakarus, kad vien tam atļāva laiks, nostaigāja pie viņa uz mazo mājiņu ārpilsētas ielā. Tur bija viss tāpat pa vecam kā jau priekš gadiem. Tāpat vecās istabas lietas, tāpat gudrie "bedrūmā” zem pūces, tāpat ugunīgie svešie burti pie sienas un dažureiz ar sarkano aizkaru pārklāti. Tāpat vēl tie paši vecie biedri un iemītnieki: Brūnis gulēja stūrī

pie krāsns uz āpša ādas, un sulainis Džēms pa šiem gadiem savā formālismā bija kļuvis vēl stīvāks un arī sirmāks. Tāpat Jānis tur bija labprāt ieraudzīts viesis, un tāpat viņiem netrūka dzirkstošā "ingliš grog”.

Viņi jau būtu varējuši būt it omulīgi, tomēr vecis ikreiz, kad atminējās nelaimīgo fabrikantu, tapa tāds sērīgs un modīgs. Viss gājis pēc viņa prāta, viss izdevies, kā viņš vēlējies. Mierīgu sirdi un vīra apziņu krūtīs viņš cēla atkal savu kāju uz tēvijas zemes. Katrs dabūja no viņa, kas tam nācies, no Ričarda Brauma nevienam vairs nav nekas prasāms. Viss izdevās, tikai viena lieta sarežģījās... viņš atnāca par vēlu. Daži Londonas kapitālisti jau taisni bija viņam uzdevuši apskatīties te Rīgā pēc kādas asociācijas, ja viņi par savu kapitālu dabū 6% gada rentes. Angļiem tie nedzirdēti augsti procenti, vairāk viņi neprasa. Un še būtu bijusi pati labākā izdevība abas puses apmierināt. Nelaimīgais fabrikants būtu varējis sacīties laimīgs. Tā viņš būtu tam izlīdzējis, nemaz neprasīdams un nejautādams, kādēļ un kā viņš šādos spaidos iekļuvis. Viņš visu saprata... bija pats reiz piedzīvojis. Piesteigties, pārgriezt cilpu, kas nelaimīgajam ap kaklu, tas būtu bijis viņam gandarījums... gandarījums pret šiem augļotājiem un asins sūcējiem, caur kuriem viņš pats tik daudz cietis! Tie tik daudz labu nodomu sagāzuši drupās, - vienreiz tas arī izjauc viņu rēķinu! Viņš nāca par vēlu, un tas viņam grauza sirdi. Savus parādus viņš nolīdzinājis, tie būtu viņa parāda procenti vispārībai, ka viņš izglābis lepnu, neaizskaramu dvēseli no žņaudzēju nagiem! Jā, lepnu un neaizskaramu, - sevi glābdams, viņš nespēja ķerties pie netīrībām. — Vai šie iesmu pilsoņi zina, — viņš kādu vakaru iesilis

uz Jāni iesaucās, - vai viņi zina, ka, iekāms viņš vēl izpūta savu dzīvības sveci, cik dziļi un ļoti viņa vārīgā dvēsele bija saplosīta? Viņi nejūt no tā nenieka.

Jānis nopūtās. - Varbūt, ka jums taisnība. Viņi laikam gan nekad nevar būt tādā garastāvoklī. Viņi jau arī nevarēja saprast, kādēļ Briedis atraidīja viņu padomu un palīdzību un nepiešmauca citus parādniekus. Viņa vietā vecais Grambovs un Brokmanis būtu it labi pratuši sev izlīdzēties.

- Nezāles neiznīkst! - vecis piepeši sašutis ierūcās. - Un slikti, neproduktīvi cilvēki! Redzi, saule spīd visiem, un lietus līst un rasa nāk no debess. Tikumība un līdzjūtība arī viņus sarga, tādēļ labi cilvēki viņiem neko darīt nevar, bet gan vēl lielāki blēži un vēl lielāki bezgoži. Tādēļ arī nav brīnums, ka paši lielākie gari šinī jautājumā nomaldījušies. Viņi saka, ka mūsu sirds un mūsu jūtas ir vājība... sadzīves cīņā visi līdzjūtīgie radījumi krīt, bet patmīļi, kuriem nav zināmas sirds, kuri smalkā kārtā zog un melo, tie dzīvo. To viņi sauc par spēku; visiem cilvēkiem vajadzētu būt tādiem spēcīgiem, tas ir viņu ideāls... Ha-ha-ha!... Tā būtu bēdīga pasaule! Sen tikumiski cilvēce jau būtu mirusi, tikai dzīvus līķus mēs vēl redzētu apkārt klejojam, plēsīgus zvērus, bestijas. Asinskārīgi tie saplosītu viens otru, bez žēlastības stiprākais apēstu vājāko, kalet pēdējai bestijai vairs nekā nebūtu ko plēst, un tai būtu jāiet bojā, tādēļ ka tā palikusi viena. Ha-ha-ha!

Viņa smiekli atskanēja spilgti un šausmīgi. Jānis viņu domīgs uzlūkoja. - Plēsīgi putni gan vairs nebūtu domājami, kad nebūtu dūju un dziedātāju putnu.

- Nepareiza teorija, aplama... tas nav spēks! Tā dzīvība pasaulē nebūtu uzturama... viss beigtos, viens

otru apēstu. Un augstsirdība un līdzjūtība vēl nav vājība. Nekrietns un patmīlīgs, rijīgs un plēsīgs var būt ikkatrs derglis, bet tas vēl nav spēks, šai īpašībai vajadzētu cita nosaukuma - spēks ir tas, kas uztur dzīvību un dzīvību rada. Neviens to nevar paņemt pats no sevis, tāpat kā visu labu neviens nevar paņemt pats no sevis. Mēs mantojam no saviem priekšgājējiem un atstājam saviem pēcnācējiem. Mūsu spēks ir tās saites, kas cilvēkus biedro. Mēs dzīvojam tikai tādēļ, ka esam viens otra parādnieki. Jau agri šūpulī bērns sāk taisīt parādus pie saviem vecākiem, un tikai mazu daļiņu no tiem viņš nolīdzinājis pie viņu zārka. Un tā mums ir jādzīvo vienam caur otru. Mūsu spēks saistās ar tikumību un uzupurēšanos, tā mums nepieciešama tikpat kā elpa, jo citādi mēs visi ietu bojā. To atzinis arī lielais cilvēku Mīļotājs, un aizgrābjoši ir viņa vārdi: - Piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem!

Aizkustināts Jānis uz viņu noraudzījās, kad tas slapjām acīm lūkojās pār savu glāzi. - Vēl daudz kas tīstās noslēpumos, - viņš atkal pēc brīža uzsāka. - Cilvēka spēks pats par sevi tik ļoti niecīgs. Mēs izrēķinām dažreiz tik jauki, bet neizdodas, kalet atkal kāds neparedzēts gadījums mums it nejauši iesviež rokās, ko nemaz nebijām cerējuši. Laimīgs tas, kas tikai labu grib un pēc tā cenšas. Tas apmierināts var sagaidīt, ko liktenis viņam nes. Jo ikviens, kas šķietas stāvots, lai palūko, ka viņš nekrīt, un, kas vakar vēl bija bagāts, tam šodien jāķeras pie ubaga spieķa. Kas tad atliek tādam cilvēkam, ja viņš ir lupata? Tikai mocītāja sirdsapziņa. Kā nācis, tā gājis, ha-ha-ha, kā nācis, tā gājis.

- ltin pareizi, Jānis atbildēja. Tikai lupatas māk

sev līdzēties un labāk bez sirdsapziņas citus upurē, nekā paši cieš. Aplam nedzird, ka blēdis būtu zaudējis savu mantu vai izmisušā stāvoklī sev galu padarījis. Ja tādi ļaudis nebīstas no pastara tiesas, tad es nezinu, kas viņus vēl satur? - Spilgti un drūmi viņš piepeši iesmējās. - Tur ir trakam jāpaliek! Dzīvē ļauns tik bieži gavilē, un maz ir to brītiņu, kad mēs gavilējam par viņu. Kad tādas domas iešaujas prātā, tad ir grūti apmierināties, - jo kādēļ tad mēs lūdzam: "Bet atpestī mūs no ļauna!” Prāti tad mulst, un sirds kliedz: "Gandarījumu, gandarījumu!” - Piepeši viņš uzšāvās uz sava kruķa stāvus un Jāni stīvi uzlūkoja. - Vai tu zini?! Tas vīrs, kas man tik daudz ļauna darījis un visu nolaupījis, - viņš vēl dzīvo. Dzīvo tāpat labklājībā un laimē, - un arī šoreiz viņš gavilē. Ir grūti, patiešām grūti. Vienreiz mums taču vajadzētu aprēķināties! Veci rēķini, nenobeigtas lietas, vienreiz tās taču vajadzētu savest kārtībā!

Bardzība un dusmas arvien vairāk iedegās viņa vaigā, drudžainā uztraukumā tas spēra kādus soļus uz priekšu, drūmi kādas reizas viņa kruķa gals uz grīdas noklikstēja. Sen aprimušās kaislības atkal pamodās, atriebšanās kāre un slāpes pēc gandarījuma kā nikna vētra viņa sirdī plosījās, un vecais, izkaltušais ozols viņu varā locījās. - Ak, tas ir laimīgs brīdis, kad tu vari savam ļaundarim atriebties... viņu samīt! Ar ilgošanos gaidu to dienu, manas asinis vārās, kaut jel viņš tikai drusku dabūtu just no tām mokām, kas te manā sirdī! Viņš dzīvo vēl tāpat un gavilē. Man ir grūti valdīties, ka neskrēju vēl šodien turpu, nespļauju viņam acīs, nesperu viņam ar kāju, nežņaudzu viņa kaklu: - Maksā, lupata, ko tu man esi parādā! - Bet

vēl ne... šodien ne ... un tomēr man deg un kvēlo sirds, kad es par to domāju.

Sirmā galva sāka drebēt, un ķermenis raustīties, Jānim vajadzēja viņu saturēt, lai tas neapkristu. Līdzcietīgi un mīksti viņš lika savu roku uz uztrauktā kamieša. - Tēvs? - Vai jūs varētu kļūt sev neuzticīgi? Kad arī mums dzīvē jācīnās pret ļaunu, - piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem.

Vecis manīja kā kādu rasas pili uzkrītam uz iztvīkušās sirds, bet liesmas nebija tik ātri apslāpējamas. - Ak, tie ir skaisti vārdi, viņi aizrunā, tā ir jaunā derība. Bet ir vēl viena derība vecāka: acs pret aci, zobs pret zobu! Viņas abas manās krūtīs cīnās kā dienvidus saule ar jūras vēsumu, kā dedzinošas liesmas ar veldzinošu rasu. Un dažureiz kā bez elpas klausos un gaidu, vai nedzirdēšu viņa postu un nelaimi, bet tā nenāk. Es to gaidu, un, kad es iedomājos, ka tā varētu pienākt, tad jūtu it kā plāksteri uz savām aizrepējušām rētām, kuras nekad nevar aizdzīt. Man kļūst tad labi, savā priekā apmulstu, ka man ir grūti visu aizmirst un visu piedot. Jā, jā, - Augstais lai piedod man manus parādus, kā es piedodu savam parādniekam! Varbūt, ka arī pieredzu to dienu, kurā varu tā atriebties, kā Viņš mani mācījis. Vai dzirdi, Jāni? - Tik tiešām, ka šim vīram reiz slikti ietu, spaidīts viņš manā priekšā lūgtu palīdzību, - tad es par sevi negalvoju! Es negalvoju, tā būtu briesmīga satikšanās! Mana sirds smietu par viņa ciešanām, manas acis barotos viņa mokās, es priecātos, ka viņš manā priekšā lokās kā tārps. - Bet viņa parāds tad būtu pie manis dzēsts! Mēs būtum tad norēķinājušies. Norēķinājušies pēc vecās derības. Un cik es varētu, es viņam tālāk līdzētu. Es atriebtos briesmīgi,

sakrautu degošas ogles uz sava ienaidnieka galvas.

Vairāk viņš nevarēja. Atkritis krēslā, tas aizklāja vaigu rokām. Džēms nesamanīdams iesteidzās no blakus telpām. Tad atskanēja spilgti un šausmīgi smiekli, ka pat Brūnis satricināts uzšāvās no savas āpša ādas. Smilkstēdams un asti luncinādams, viņš glauda savu purnu pie sava kunga ceļgaliem.

Iestājās kādu brīdi neomulīgs klusums. Satraukts un aizkustināts Jānis kā bez elpas nolūkojās uz savu veco draugu un nezināja, ko viņam par apmierināšanu sacīt, tikai Brūnis, joprojām žēli smilkstēdams, laizīja viņa rokas.

Beidzot arī vecis atjēdzās kā no grūta sapņa un sāka glaudīt sava uzticamā lopiņa galvu. Nav vērts, Brūni, nav vērts! Nav vērts par tādām lietām uztraukties. Viss atnāks pats no sevis, nav iemesla uzbudināties!

Un tad viņš piepeši paskatījās uz Jāni. - Jā, kādēļ tad mēs paši samaitājam šo vakaru? Zēn, kas tad man īpaši noticis, es kļūstu neomulīgs?! Jā, jā, izbijušas lietas! Atmiņas uznāk tik spēji, tik piepeši, ka trūkst skaidru domu un pārlikšanas. Ha-ha-ha, es tricinu velti pats savu veco būdu, man vajadzētu būt uzmanīgākam.

It kā sevi izzobodams, viņš sāka pilnā kaklā smiet, ka viņam vai asaras sprāga pa acīm. - Sēdi, zēn, sēdi, iedzersim savu groku! Viss atnāks pats no sevis.

* * *

Torga diena tuvojās, kad nāca pārdošanā nelaiķa Brieža īpašumi, un Grambova vasarnīcā notika svarīga konference. Tajā piedalījās: mājas kungs, konsulents Brokmanis un kā trešais vēl direktors Kneija, kas piepeši

bija pārtraucis savus Vakareiropas ceļojumus un nejauši pārradies Rīgā, - lai glābtu, kā viņš pats stāstīja, - no renomejas veikala drupām savus sūri, grūti pelnītos grašus, vairāk gadu izpelnīto algu.

Grambovs rūpīgi bija noslēdzis savas rakstāmās istabas durvis, lai viņa meita vai Lavīzīte neuznāktu nejauši uz viņu valodām un tās nenoklausītos. Viņš aplam negribēja, ka tās viņa kārtīs ieskatītos, šimbrīžam viņam tāda pašvaka trumpa. Viņa obligācija nāca vairāksolīšanā, bet, ievērojot šos krizes laikus koku tirdzniecībā, neviens par papīru nebija solījis to summu, cik Grambovs bija uz to aizdevis. Negribot viņam parādu papīrs bija pašam jāpārsola. Tāds gadījums viņam nāca pirmoreiz priekšā viņa mūžā! Nelīdzēja neko visa Brokmaņa gudrība, neviens nedeva tik daudz! Viņš nu varēja ar savu papīru darīt, ko grib. Gan viņam kāds pircējs gadījās, kuram tas ar maziem zaudējumiem būtu varējis obligāciju atdot un dabūt atkal savu "skaidro grasi” rokā, un viņš būtu arī to laidis nost, bet konsulents Brokmanis bija tam pretī. Līdz šai dienai, kamēr viņš vadīja Grambova lietas, viņa klients vēl nebija nevienas kapeikas zaudējis, jo izsargāties no zaudējumiem, tas bija viņa galvenais princips. Ja nu tagad būtu kas jāzaudē, to pliķi viņš nevarētu paciest. Nevis tā zaudējuma dēļ, Grambovs jau to varētu paciest, - bet tā blamāža viņam! Brokmanis nav bijis diezgan apdomīgs. Viņš sajuta sānos vai dūrējus, kad par to iedomājās.

Nē, to viņš nevarēja pielaist! zaudēt ko - ne par kādu naudu! Viņš izdomāja lielākus un drošākus plānus un bija paņēmis arī uz konferenci līdz lietpratēju Kneiju, kas gadiem ar Grambovu stāvēja sakaros. Ilgi sirmais

konsulents nebija redzēts tik steidzīgs un darbīgs.

- Muļķības, papa Grambof, - viņš nāca ar savu priekšlikumu klajā, - vajag tik droši vērsim ķert pie ragiem, un viss būs labi. Pardon, - jums pašiem fabrika jānosola un tālāk jādarbina. Tas ir pēc manām domām vienīgais un pareizais ceļš. Gadījums tam ir izdevīgs kā reti kad. Solītāju būs ļoti maz, par savu parādu summu jūs fabriku droši dabūsit. Un tas ir gaužām lēti. Tāpat materiālu fabrikas darbināšanai jūs dabūsit iepirkt akcionā lēti. Un, ka pēc šīs krizes koku cenas atkal lieliski celsies, to visi lietpratēji apgalvo. Kādēļ tad citu par sviestmaizi pielaist pie tāda pirkuma, kur paši varat nopelnīt labu kapeiku. Tātad sagatavojieties, papa Grambof! Jums jāizvēlas mazākais ļaunums, un galu galā tas nav nekāds ļaunums.

Grambovs par tādiem plašiem, pārdrošiem nodomiem tīri uztraucās. - Jā, - bet tas nemaz nebūtu mans princips! Ko es no tādām lietām zinu? Pērc fabriku, pērc materiālu, algo ļaudis un ierēdņus, gāz naudas pēc naudām, - kad to visu dabūsi atpakaļ?! Jūs jau mani pavisam sajaucat, konsulenta kungs! Vai tad īsti uz fabriku nesasolīs, cik man pienākas, un vairāk man nekā nevajag.

- Pardon, es runāju jūsu interesē! - Brokmanis sapīcis sāka sukāt savus matus. - Kad nu tomēr nesasola, cik jums pienākas, kas viegli domājams, ko tad jūs ar savu papīru darīsit? Ko jūs ar to iesāksit? Jūs tīšu gribat gāzties zaudējumos, jā? Muļķības, esat taču prātīgs! Kā citi uz fabrikām nopelna, tā arī jūs nopelnīsit, tad jau neviens nepirktu materiālu, nealgotu ļaudis un ierēdņus. Laikam gan ar to drusku ko nopelna. Un, kad jūs no tās lietas daudz neprotat, tad jau ir ļaudis,

kas to prot. Ko visu par naudu nevar dabūt?! Ja jūs atsacītos no šī pirkuma, tā būtu neprātība. Jums vajag dabūt pirms fabriku savā rokā. Vēlāk varat pieņemt sev veikala biedrus, varat īpašumu arī pārdot, ja rodas pircējs, varat iegrozīties, kā jums patīkas. Lai saka Kneijas kungs, viņš ir lietpratējs!

Kneija nobraucīja savu smailo ķīļa bārzdu un ar runča smaidu savā krēslā palocījās. - Konsulenta kungam pilnīgi taisnība, ne par kādu naudu nevajadzētu šo pirkumu garām laist! Ļoti nožēloju, ka nezināju agrāk, ka pārmaiņa notiks tik drīz, un piedalījos ar savu kapitālu tagadējā eksporta veikalā. Katru stundu būtu jums šinī veikalā piedalījies uz pusēm, un es zinu, ka būtu te arī ko nopelnījis! Tā kādreiz sajūk. Bet nekas, jūs, papa Grambof, esat mans draugs, jums es nenožēloju. Ja man būtu tas stāvoklis un nauda, kas jums, es ne acumirkli vairs nešaubītos. Jūsu kredits, - ar to vien daudz ko var izdarīt, kas man nekait par kapitālu maksāt gadā 5%, kad varu paņemt 18%, iebāzt vismaz savus 12% tīra kabatā?

- Ach, tad ikkatrs muļķis var tirgoties!

— Nu ja, redziet, papa Grambof! - Brokmanis līksms iebilda, juzdamies glaimots, ka viņa ķēriens bijis atkal pareizs. - Tātad laimes gadījums jums, kā jau pareizi pieņēmu. Kneijas kungs gan drusciņ var runāt par lietu, kuru tas pazīst tikpat kā savus piecus pirkstus, un uz viņa spriedumu gan var drusciņ palaisties un vēl jo vairāk, ka viņš ir jūsu uzticams draugs. Man ļoti žēl, ka viņš nevar būt jūsu kompanjons.

- Ar kādu mazumiņu gan varētu piedalīties, ja papa Grambofs tur nav pretī, - Kneija trauca. - Man jau arī kāds prasījums no Brieža konkursa masas, un algas

prasījums, kas droši citiem pa priekšu tiks izpildīts. Tāpat gribu jūs pabalstīt ar padomu un darbiem, ja vien kas būtu vajadzīgs. Es nezinu: mans lielākais prieks ir, kad varu kādam draugam izpalīdzēt, un jums, Grambof papa, - kā es jums ko sliktu varētu vēlēt!

Grambovs tapa tāds domīgs. - Tad jūs domājat, ka tur varētu ko nopelnīt. Nu jā, kad es savu kapeiku lieku, tad man arī to vajag. Bet mans princips ir: skaidrību un drošību! Kas man to var apgalvot? Zināt, kā bija Briedim ar visu lielo peļņu. Tādi piemēri var atbaidīt.

- Muļķības, - Brokmanis atmeta ar roku, - pret neparedzētiem gadījumiem var jau laikus nodrošināties! Bet par to runāsim vēlāk! Arī Briedim tā lieta nemaz nebūtu bijusi tik ļauna, ja viņš laikā būtu bijis nomodā un apdomājis, kas tur var nākt! Viņš būtu dzīvojis vēl joprojām kā vīrs... starp tik daudz draugiem jau gan varēja ko izdarīt. Bet viņš jau vairs neklausīja. Pat ar jūsu obligāciju, - ja toreiz tā būtu dota nost, labs grasis būtu atlicis! Diezin, kas viņam bija noticis, pardon, - man šķiet, ka viņš vairs nebija galvā riktīgs.

Kneija liekulīgi nopūtās. - Tās arī manas domas, konsulenta kungs! Grambofa kungs jau man stāstīja, viņš jau izturējies pret to kā brālis.. Bet nu, viņš jau vairs neviena neklausīja!.. Domājat, kā citādi mēs būtum tā iesaimniekojuši?.. Jā - diemžēl, tas notika tā.

Iestājās brīdi klusums, un visi iegrima domās. Rādījās tomēr, ka tiklab Grambovam, kā viņa konsulentam būtu jāapklusina kādi mazi sirds pārmetumi. Protams, ka neviens to otram negribēja likt manīt.

- Un viena lieta, kas jums, papa Grambof, nāk ļoti

par labu, - Brokmanis pēdīgi uzsāka atkal valodu, - jums ir ticīgs veikala vadonis! Brīvnieka kungs taču ir jūsu māsas dēls. No daudzām pusēm esmu dzirdējis par viņu ļoti labu spriedumu, arī par nelaiķi Briedi viņš, kā rādījās, bija gatavs skriet vai ugunī! Ko jūs sakāt, Kneijas kungs, par šo jauno cilvēku?

Pelēki zaļgani plankumi parādījās Kneijas vaigos, bet viņš sargājās savu nepatikšanu izrādīt. - Ā, viņš ir krietns zēns... varu tikai viņu ieteikt! Strādīgs, nekad nav piekusis, un kas attiecas uz uzticību, - jūs jau varat noņemt viņa galvu, tad arī ne. - No Brokmaņa asā skatiena viņš drusciņ apjuka... - Lāga zēns, jā, - tikai viņu vajag turēt cieti grožos! Viņam šādas, tādas idejas, kuras nepavisam nesaietas ar veikalu, un stūrgalvis liels, - man dažā labā ziņā bijušas ar viņu lielas galvas sāpes.

Grambovs smaidīja, viņam tas ļoti patika, ka par viņa radu runāja labu. - Jā, jā, jā, - viņš ātri iesaucās, - arī mani viņš divas reizes ļoti nokaitinājis. Viņam jau nemaz nav principu! Pirms... viņš atdod savas mājas. Tur nokuļ simti četri par gadu kviešu... viņš atdod tās māsai par sviestmaizi! Gan viņam tur bija arī daļa citiem jāizmaksā, bet kas par to. Zini, ka tev Rīgā dzīvo onkulis, un tas jau arī nav tukšinieks. Tādas mājas... un tie ozoli - atminiet, Kneijas kungs - es labi uz viņiem nopelnīju, - tie bija no Brīvnieku birzs. Mans brālis savam dēlam dabūja visu par sviestmaizi... ak, kā tas man var erroties! Un tad atkal ar to obligāciju! Būtu viņš uzstājis Briedim, lai tas ļauj man obligāciju pārdot, Briedis būtu bijis ar mieru, bet viņš: nē... sajauc man visu šefti! Es viņam toreiz diezin ko būtu varējis nodarīt! Bet citādi, veikalam, man

rādās, ka viņam ir akots. Ja jau es to fabriku paturu, tad cits viņa vietā netiek.

Kneijas kungs kļuva vēl zaļganāks, bet viņš smaidīja vēl saldāk. - Viņš ir pilnīgi savā vietā! Tikai, kā teicu, jums vajag turēt viņu cieši grožos, citādi viņš it viegli var izdarīt muļķības.

- Esiet bez bēdu, mīļais Kneijas kungs, - Grambovs gurdi pasmaidīja, - gan es ar viņu iztikšu! Tie ir mani principi, un tā tev jārīkojas! Jo es to fabriku negribu izdzīvot, bet uzdzīvot.

- Muļķības! - Brokmanis atmeta ar roku. - Jā, tā nu, mani kungi, tad paliek tā. Jūs, Grambofa kungs, tātad fabriku nosolīsit un saimniekosit tālāk. Kneijas kungs jūs pabalstīs ar padomu un arī drusciņ ar kapitālu, jūsu māsas dēls būs veikala vadonis. Tas nu ļoti jauki un, ja Dievs līdzēs, ies ļoti spoži. Jūs nenožēlosit, ka būsit mani paklausījuši. Tiktāl būtu nu ļoti jauki, bet atliek vēl viena lieta, un tā ir: mums jāapdrošinās pret neparedzētiem gadījumiem.

Kneija drusciņ savā krēslā saduga, un Grambovs, svēti klusēdams, savu konsulentu uzlūkoja kā baznīcā. Šie vārdi viņam lieliski imponēja... vairāk nekā jebkad viņš Brokmani savā sirdī cienīja un apbrīnoja. Vērīgi viņš gaidīja, ko tas teiks tālāk.

- Pret neparedzētiem gadījumiem, pardon. Piemēram, ja koku cenas tik ātri neceltos, vai kuģu fraktis saceltos ļoti dārgas un kavētu koku transportu uz ārzemēm... šādi tādi gadījumi var rasties, kas spiež veikalu likvidēt. Tad ir jāzina, kur paliek pats īpašnieks. Līdz šim man izdevušās Grambofa lietas tā vadīt, ka tur vēl ne kapeikas nav bijis zaudējuma... pie šī principa gribētu arī uz priekšu pieturēties. Tā nu jums būtu

kāda daļa no savas mantas jānodrošina uz cita vārda... es domāju Daļutkinu, jūsu muižu Krievijā, - vasarnīcu arī varētu ņemt. Nu vajag personas, kurai tādu uzticību dāvāt. Pārspriedīsim tagad kandidātus. Kā būtu ar jūsu brāli, papa Grambof, vai ar Julietas jaunkundzi?

- Manu brāli Sīmani?! Nē, nē. Tam es neuzticu ne piecas kapeikas. Viņš tūdaļ gribētu lielus procentus! Un savu bērnu - principā labprāt ar sieviešiem negribu ielaisties veikala lietās.

- Muļķības, Julieta ir jūsu meita un mēs varētu to izdarīt viņai pavisam nezinot. Bet juridiskā ziņā te savas grūtības! Jūsu parādu devēji mēģinātu viņai šo mantību šādi vai tādi nostrīdēt. Jo likums nosaka, ka neviens nevar otram ko dāvināt, kas tam pašam nepieder. Jūsu parādu devēji varētu celt ierunas, ka jūsu dāvājums viņai, jums nemaz nav piederējis. Tas mums ir jāievēro.

Grambovs domīgs šķobīja lūpas un neko neatbildēja.

- Labākais un drošākais ceļš ir, ka jūs izraugāties kādu no saviem draugiem. Un derīgākais kandidāts ir tepat mūsu vidū. Kneijas kungam labāk kā nevienam jūs varat šo lomu uzticēt. Pazīstaties abi jau tik ilgus gadus, jūsu starpā jau dažs labs veikaliņš norisinājies. Arī uz priekšu jūs tā kā tā stājaties sakarā, Kneijas kungs jums uztic kapitālu, par ko viņam gan kāda drošība pienākas. Es domāju, Kneijas kungs jums parādīs to laipnību.

Kneija tikko varēja nosēdēt uz krēsla, tik lieliski viņu šis priekšlikums pārsteidza. Ko šis vientiesīgais "funktinieks” izgudrojis?! Viņš tikko varēja savaldīt savas iekšējās gaviles un paturēt joprojām savu

mieru. It kā Brokmanim īsti nepiekrizdams, tas smaidīdams braucīja savu smailo bārzdu. - Kādēļ tad jūs nē, Brokmaņa kungs? Jūs taču stāvat daudz tuvāk. Zināms, ka esmu gatavs no visas sirds Grambofa papam pakalpot, ja tas vien stāv manā spēkā, bet šinī lietā, - es domāju, ka labāk jūs -

- Nē, nē... ir tomēr labāk, ka jūs, - un tad arī lieta nepavisam neuzkrīt! Jūs veikalojaties kopā, jums kopā darīšanas, vienam no otra prasījumi... tas viss jau var notikt dabiski. Tas viss tad pasaules priekšā arī morāliskā ziņā nostādās vislabākā gaismā. Citādi kad - katrs zina, ka es esmu Grambofa advokāts un ka tur ir kāds knifs. Vai ne tā, papa Grambof?

Mājas kungs patiešām nezināja ko sacīt. - Tā lieta būtu vēl jāapdomā... nav labi, kad putru strebj tik karsti. Es gan varu sacīt, ka Kneijas kungu pazīstu jau tos gadus... vīrs, kam kas ir un kam var uzticēt. Bet mīļais konsulenta kungs, es nesaprotu, vai tas pavisam būtu vajadzīgs, ka es viņu apgrūtinu?

- Na, neesiet taču vientiesis! Kur jūs gribat uzsākt tik lielas operācijas, tur apdomības nekad nevar būt par daudz. Vai piemērs ar Briedi jums neatgādina, kas nāk no tādas bezrūpības. Kad es to saku, tad arī tas ir vajadzīgs... jeb jūs vairs man neuzticaties?

Sapīcis Grambovs atmeta ar roku. - Ko jūs runājat, konsulenta kungs! Ja tas ir vajadzīgs... es būšu Kneijas kungam ļoti pateicīgs.

Sirsnīgi viņš saķēra Kneijas roku, bet tas vēl arvienu kautrējās. - Pēc manām domām šī uzticība pienākas Brokmaņa kungam, bet, ja viņš nepavisam nevar, tad es arī nevaru atsacīties, jums izlīdzēt.

- Bravo, tā ir labi! - Brokmanis līksms izšķīra viņiem

rokas. - Tātad rīt, mani kungi. Pārdomāšu vēl, kādā formā tas vis jaukāk izdarāms. Es domāju tā: Grambofa kungs formas pēc piedalās arī pie Kneijas veikala un tādēļ dod viņam tādas un tādas obligācijas, vai noraksta viņam to un to. Vēlāk var rasties vienam pret otru prasījumi, tā ka fiktīvi Grambofam no Kneijas vairs it nekā nav ko prasīt... Draugs draugam var daudz ko darīt, tā ka āda arvienu paliek vesela. Manā praksē tādas lietas nākušas diezgan priekšā, tikai Briedis bija muļķis! Tā, tagad nu, kungi, zināt, bet klusuciešana te ir goda lieta! Viss tas paliek starp mums trim... nevienam nevajag neko zināt. Arī savai meitai jūs nekā nesakiet. Caur sieviešiem allaž iznāk klajā diskrētas lietas.

- Esiet bez bēdu, konsulenta kungs! Man ar Kneijas kungu bijušas dažādas darīšanas, un gailis tur nav pakaļ dziedājis! Lai tad nu arī notiek, tas varbūt Dieva prāts, šodien gribu izbraukt uz fabriku un visu vēl labi apskatīties. Lai tad nu Dievs palīdz. Bet uz labu izdošanos, kungi, tukšosim kādu glāzi vīna... lūdzu uz brokasti!

Viņš atslēdza durvis un gāja viņiem pa priekšu uz ēdamistabu. Kneija atņēma dziļi elpu, un viņa glūnošās acis spoži iemirdzējās. Viņš parādīs šo laipnību, labi, - bet viņiem nenāca prātā, kādu tas par to prasīs algu. Viņš neprasīs, viņš to paņems. Sikspārnim slāpst pēc karstām, kairinošām asinīm...

* * *

Kad abi viesi bija atvadījušies, Kārlis Grambovs tūdaļ lika jūgt zirgus un izbrauca uz Brieža fabriku.

Sirds viņam arvienu vairāk iedegās par šo lietu... konsulents Brokmanis ir tomēr gudrs kungs. Kādēļ tad viņam atdot citam par sviestmaizi? Tikai vajadzēja strādāt ar apdomu. Un kad viņš no tālienes ieraudzīja slaido skursteni, kas stāvēja it kā noskumis mierā, kalet viņa biedri visā apkārtnē visnotāļ kūpēja, tad vecajam naudniekam kļuva tā savādi ap sirdi. Tik daudz kapitāla noguldīts un stāv jau vairākus mēnešus dīkā, nenes ne dividendes, ne procentus. Cik gan pa to laiku jau būtu nopelnīts?!

Rati beidzot pieturēja pie fabrikas vārtiem. Vaktnieks kaulējās patlaban ar kādiem žīdiem, kas arī bija nākuši fabriku apskatīt, vai nu kā mākleri vai kā pircēji un negribēja tos nemaz iekšā laist, jo šie "pluskas”, pēc viņa domām, nebija nekādi pircēji. Bet tāds kungs, kas piebrauc divjūgā - jā, tā ir cita lieta, un tur vēl var iznākt dzerama nauda. Ar dziļu paklanu viņš to ielaida un aizvadīja pie direktora, kas patlaban atradās kantorī.

- Nu, mein lieber Sohn, - viņš laipni Jāni uzrunāja, - kā tev nu labi iet? Ļoti garlaicīgi, vai ne? Ak, tu cilvēks, ak, tu cilvēks, kā viņš to fabriku izdzīvoja!

Jānim metās salti ap sirdi, viņš uz šo vīru vairs nevarēja lāgā paskatīties. Pateicoties tikai krusttēva sirmajiem matiem, viņš apspieda savu īgnumu un noturējās pieklājības robežās. - Ko lai dara, mīļais Grambova kungs, garlaicība jāpacieš. Bet torga diena jau vairs nav tālu! Tad fabrika dabūs citu īpašnieku, un es varēšu doties uz citu malu.

- Es gribētu vienreiz te visu to būšanu ontlīgi apskatīties. Neesmu to vēl krietni redzējis. Vai nāk arī kādi pircēji skatīties?

- Kas te nāk, tie nu gan nebūs īstie pircēji. Tie ir tādi ļaudis, kas raduši visu dabūt par lēcu virumu. Fabrika, tā man rādās, aizies, diemžēl, par ļoti lētu. Zināms, tās pircējs jau nu dzīvos.

- Protams, kārtīgi, taupīgi saimniekojot... ar tādu koku šefti var diezgan pelnīt, ko? Tur ir tīri brīnums, ka viņš nevarēja dzīvot.

Jānis palika atbildi parādā. Valodas jau arī pārgāja drīz vien uz citām lietām, vecis gribēja pamatīgi apskatīt fabriku un placi, un Jānim bija viņš visur jāizvadā.

Nepalika neviens stūris vai kakts, kuru viņš neizlodāja. Tiklab mašīnu rūmes kā katla kambarus, krāci, kā ruļļu galus, - pat visas stāpeļu starpas. Nenoguris un vienmēr viņš varēja jautāt, un Jānim vajadzēja par visu dot paskaidrojumus, tā, ka pēdējam beidzot mute kļuva sausa no runāšanas. lespaids, ko vecis dabūja, bija lielisks. Viņš nevarēja nopriecāties vien par plača plašumu, fabrikas labumu un koku daudzumu. To nevar atdot citiem par sviestmaizi!

Beidzot arī viņš nu zināja diezgan un pieguris meta mieru. - Ir gan lietas, mein lieber Sohn, jā! Tad tu domā, ka ar tādu koku fabriku var gan pelnīt?! Un kā tad tev... uz kurieni tu domā likties? Vai ir jau kāda vieta zināma?

- Šimbrīžam vēl ne... nav bijis man vēl laika apklausīties! Bet gan jau arī man kas radīsies.

- Cik tu algas dabūji pa gadu? Es domāju, visai grūts darbs te arī nav. Kā būtu - tas ir taī gadījumā — es vēl labi nezinu - bet man ir kāds, kas to fabriku grib pirkt! Varbūt, ka tu varētu arī uz priekšu te palikt par vadītāju. Tas ir, ja jūs vienojaties algas ziņā.

Varbūt, pielaisties? Tev vietas tā kā tā vajadzīgs.

Jāņa piere aptumšojās... domīgi viņš lūkojās uz zemi. - Man gan vēl līdz šim ar savu principālu algas ziņā nav bijusi nekāda runa. Kādu viņš to nolicis, ar tādu esmu bijis mierā. Man ir pieticis... un, ja es būtu vēlējies algu lielāku, viņš arī man to būtu atvēlējis. Bet ir vēl citas lietas. Pirms es kādā dienestā iestājos, tad es gan gribētu zināt, kas mans principāls ir par vīru.

Grambovs drusku piesarka. - Es domāju - to vēl lāgā nevar zināt - es pats to fabriku paturēšu! Tu nu tās lietas zini... vai tas lonētu?

- Tad jūs paši? Kādēļ tad ne. Jūs jau nebūtu pirmais vai pēdējais, kas nodarbojas ar koku izstrādāšanu.

- Jā, jā, - bet es esmu tāds cilvēks, kas iet droši un mīl skaidras lietas. Mana nauda jau bankā arī nes procentus. Ja es te nevaru nopelnīt otrtik vai trīskārt, tad tur nav vērtē tās klapatas. Par to tad tev vajag zināt. Es lieku lielu svaru uz taupību... ļaudis uz to knapāko, materiālu uz to lētāko. Es domāju, - un saprašanas taču tev netrūkst.

Jānis sērīgi pasmaidīja. - Es jums nemaz īsti nemāku pateikt. Ar šo vietu man saistās ļoti bēdīgas atmiņas... varbūt ka es godāju sava drauga piemiņu, kad es no šejienes aizeju. Bez tam es arī nemaz neesmu tas vīrs, kādu jūs vēlaties. Mani uzskati jūsējiem taisni pretēji. Jo, ja tikai citus dīrājot var pastāvēt, tad tāds stāvoklis ir ļoti nožēlojams.

- Neesi nu muļķis! Var redzēt, ka vēl esi jauns un tev nav nekādu principu. Ikurāt, kas uz to algu attiecas, tad jau arī es tur daudz nestāvu, ja vajadzīgs, es pielieku. Kādēļ tad tu gribi skriet no manis projām?! Itin kā kad mēs būtum saplūkušies. Ko tad Jūle sacīs?

Viņa prasīs tūdaļ: - Kādēļ viņš no mums atstājās?

Negribot Jānis tumši piesārta un iekoda sev apakšlūpā. Sirds viņam sāka straujāk pukstēt... lūk tas jau bija vēl tas vienīgais āķītis, kas viņu te saistīja. Viņa draugs bija nu kritis, un, kad viņš notikušo pārdomāja tuvāk, tad viņu uztrauca māsīcai nodarītā pārestība. Viņš to upurēja draugam un cienīgai lietai, bet aizmirsa, ka arī viņa nav nedzīva lelle, bet tai tāpat prāts, sirds un jūtas, kurām bija lielākais vārds. Kā varmākas viņai nemaz nejautāja, kāda tiesība viņiem no tās prasīt tik briesmīgu upuri... ko viņa noziegusies? Viņa nebūt nebija vainīga par sava tēva grēkiem. Būtu viņš toreiz bijis pret meiču patiess, viņa varbūt būtu iejaukusies vairāk lietā un spiedusi tēvu Briedim izlīdzēt, un tam nemaz nevajadzētu taisīties viņam par znotu. Tikai tagad viņš noskārta, cik visa šī manipulācija bijusi neveikla, bet tā jau arī beidzās ļoti bēdīgi. Draugs nu dus zem dzestrām velēnām, viņam vairs šī upura nevajag, bet viņi palikuši viens otram svešinieki. Rūpīgi viņa tam gāja no ceļa... viņu starpā cēlusies plata plaisma. Bet viņš nevarēja no tās atsacīties un nevarēja viņu aizmirst... tādēļ arī viņam palika karsti ap sirdi, kad vecis minēja viņas vārdu. Viņš šinī acumirklī nenojēdza, ka tas bija tikai veikala "knifs” kā labāk ar viņu vienoties algas ziņā. Tas viņam prātā neienāca... viņa vienīgās rūpes: - kā atkal savu kļūdu izlabot.

Vecis turpretim it labi noprata, ka tas vilka. - Kā tu domā, mein lieber Sohn? Redzi, kamēr es domu citam to vietu, es novēlu to labāk tev.

- Gribu pamēģināt, - viņš beidzot apņēmās. Nesaistīsimies jau tūdaļ ar kādiem cietiem nolīgumiem.

Varbūt, ka manā vietā dabūjat drīz derīgāku... līdz tam gribu šo vietu pildīt.

Vecajam Grambovam jau vairāk nevajadzēja, mīļi viņš vēl atvadījās un omulīgs un labā dūšā tas aizbrauca atkal uz mājām. Kāds jauks skats uz nākamību! Viņš katrā ziņā pratīs citādi saimniekot, un, ja padodas, tad pēc maz gadiem viņš ir divreiz tik bagāts vīrs! Ja nepadodas - savu ādu viņš ir nodrošinājis. Bet kādēļ nepadosies - muļķības, kā Brokmanis saka. Un kur tas gods - fabrikanta kungs! Nu, lai notiek, kā Dievs grib! Kā tas tomēr ir - Brieža nelaime ir viņa laime! Tā tas arvien, jā, - kas var izdibināt Dieva prātu.

Mājās tas arī vēl nevarēja tik ātri apmierināties un, priecīgi uzbudināts, soļoja pa savām plašajām telpām. Salonā viņš nejauši sastapa savu meitu. Bet viņš nebija ar viņu gluži mierā, Julieta pēdējā laikā gluži pārvērtusies. Nedzirdēja vairs mājā viņas skaļos smieklus, un jautrā, bezbēdīgā sejiņa pārvērtusies tāda nopietna, gandrīz drūma. Jā, jā, pēdējie notikumi atstājuši dziļas pēdas viņas dvēselē. Viņa, kā rādījās, tos lāga vēl nemaz nevarēja apķert.

- Nu, Jūliņ meit?! Tu vienmēr pa mājām un viena pati?! Kas tev noticis, mana dūjiņ, kā tu esi tik skumīga?

It kā neizprazdama, viņa pacēla savas dziļdomīgās acis. - Ko es, papa, esmu nodarījusi, ka tie cilvēki visi no manis atraujas un bēg? Par savu Klāru to nebūtu domājusi! Kā ļoti ilgojos, kad viņa te uzsāks savas viesu izrādes, jo viņa jau solījās apmesties pie mums... man bija viņai tik daudz ko sacīt... būtu viņai izstāstījusi visu, kas man tik smagi nospiež sirdi. - Tagad dabonu zināt, ka viņa jau Rīgā bijusi, - bet no savas spēles atsacījusies... apmeklējusi tikai Brieža

kapu un atkal aizceļojusi. Un pie mums viņa nenāk! Pat ne rindiņas nav man atstājusi... savu adresi arī ne, ka nezinu, kur viņai tagad rakstīt. Viņa mani vairs nemīl, Klāra... vai tas nav briesmīgi. Tagad, kur tā jau esmu tik atstāta un vientuļa, viņa izstumj mani no savas sirds. Es varētu kļūt saviem principiem neuzticīga un sākt raudāt.

Uz Grambova vaiga parādījās viegls dusmu sārtums. - Hm, tas ir ļoti nepieklājīgi no tādas smalkas jaunkundzes! Viņas pienākums gan būtu atnākt vizītē, kur tā zem šīs pajumtes tik daudz viesmīlības baudījusi. Bet lai, meit! Kad viņai nav mūsu vajadzīgs, mums viņa nepavisam ne! Uzbāzties mums nevienam nevajag.

- Tu vari iedomāties, cik ļoti tas mani sāpina. Viņa lauž savu draudzību! Viņa negrib vairs par mani zināt... Es jau saprotu viņas sirdssāpes, un cik daudz tā ar Brieža nāvi zaudējusi, bet kuram nav savu ciešanu? Es vismaz izturējos kā viņas draudzene... visu es viņai būtu izstāstījusi, visu, bet nu - - - Es tomēr, papa, negribu ticēt, ka tu viņam nevarēji vairs līdzēt. Nebūtu nelaime notikusi, nebūtu -

Grambovs stipri ieklepojās. - Esi mierā, bērns, tavs papa tur vairs neko nevarēja darīt! Cik es varēju, es viņam līdzēju... biju ilgus gadus viņa veikala dalībnieks, palīdzēju fabriku paplašināt. Bet viņam jau bija līdz kaklam! Tavs papa nevar tik vieglprātīgi rīkoties, viņam jārūpējas par tavu nākotni. Un kad Dievs viņam palīdz, tad viņš to laikam nedara par velti. Man ar šo Briedi bijis tik daudz nepatikšanu! Tagad, bērns, zini, ka mēs fabriku paši paturēsim. Būs gan tavam papam vairāk rūpju un darba, bet ko darīt. Kad gribi ko nopelnīt, tad arī jāpūlas.

Julietas seja uzreiz atplauka, un acis iemirdzējās. - Ā, tad ir jauki, papa! Arī es varu uzņemties kādu daļu no tava darba pienākumiem. Mana dzīve tad izvērtīsies citāda... tagad bezdarbība, tīri bez mērķa. Un darbs, kā saka, esot labākais līdzeklis pret garlaicību un jūtelību! Es tev palīdzēšu, papa...es varu strādāt, es gribu strādāt!

Vecim kļuva tā lieta jautra, un sirsnīgi viņš nosmējās. - Ko tu man vari līdzēt, meit, hahaha, - jā, kad tu man būtu dēls! Tad man gan būtu vieglāk! Ir principā ļoti labi, kad ir dēls.

Julietai karstas asinis sakāpa vaigos. - Vai tu šaubies par mani, tēt? Vai tu domā, ka sievietei nav pašapziņas, pienākuma jūtu, nekāda dzīves uzdevuma? Tu maldies... Gribu tev būt par vieglumu... domā, ka esmu tavs dēls.

- Mana meitiņa! Vai tad es tevi tādēļ mazāk mīlu, ka esi mana meita? Tev pašai sava vaļa rokā... vari nodarboties, ar ko tev tīk! Bet sievišķiem ir savas lietas, un vīrišķiem savas darīšanas. Kad sievišķis iejaucas vīrišķa darīšanās, tad tur smiekls vien...

Arī Lavīzīte bija ienākusi un sarunu noklausījusies. Viņa nevarēja klusu ciest, kad vecis tik mazcienīgi izteicās pret sieviešu kārtu. - Tā!? - viņa iespieda roku sānos. - Kad mana cienmātes meita ņemas ar zirgiem un flintēm, tad jums nemaz nav smiekls, bet, kad viņa grib jums palīdzēt rakstīt un rēķināt, tad jums ir smiekls! Na, - es gan no tiem rakstiem daudz nezinu, bet tik daudz es noprotu, ka freilenei ir smalka roka, un viņa gan var ko uzskrīvēt. Tur viņa jūs septiņreiz iebāž maisā.

Grambovs sirsnīgi nosmējās. - Lai, lai, Lovīz! Cik

man vajag, tik esmu sarēķinājis un saskrīvējis diezgan. Manis dēļ, lai arī viņa skrīvē, ja tas tai prieku dara!

- Man nemaz nevajag piedalīties direkti fabrikas pārvaldīšanā, - Julieta sajūsmināta iesaucās, arī tā man atveras plašs darbības lauks! Varu gādāt par strādnieku gara attīstību, noturēt viņiem priekšlasījumus, ierīkot un pārvaldīt viņiem bibliotēku.

Tēva vaigs uzreiz kļuva nopietns. - Ej nu, bērns, par tādiem niekiem žīds neko nedod! Kad ļaudīm par daudz nododas, viņi kļūst rupji un bezkaunīgi. Neviens man par velti nestrādās, - man jāmaksā alga, - un taču ne par to, lai viņš klausās tavus priekšlasījumus! Tu esi tāda pat vientiesīte kā tavs brālēns. Tikko viņu pierunāju, lai paliek pie manis tālāk. Viņu te vairs nekas nesaistot.

Julieta tumši piesārta... sirds viņai nostāja pukstēt. Viņa jau saprata... jā, jā, viņa saprata.

- Šimbrīžam viņš vēl paliek. Kneija teic, ka viņš veikalam esot brīnum zorģīgs. Tikai viņš stingri turams grožos. Es viņu paturu, - bet kad tas gribēs ar kādiem niekiem nodarboties, tad manis dēļ lai viņš iet arī! Jo, kad to grib, tad nevar uzpasēt veikalu, kā vajadzīgs, un par ko tad es maksāšu?!

- Tad viņš tomēr paliek! - Julieta, it kā atvieglota, čukstēja, un viņas acīs parādījās mitrs mirdzums. - Viņš paliek joprojām...

- Jā, - un es savu mantu viņam uzticu labāk nekā svešam. Bet atvaino, bērns, man vēl kas jāpārdomā. Jānoraksta Sīmanim, lai viņš ar savu kapitālu neko neuzsāk. Mēs to naudu varam te labāk izlietot.

Ceturtā nodaļa GRANDE BAISSE

Kārlis Grambovs izdarīja visu tā, kā viņa konsulents Brokmanis gribēja. Vispirms viņš nodrošināja savu muguru, pie kam viņam Kneija, cilvēks, bija ļoti izpalīdzīgs, un tad viņš kļuva fabrikas īpašnieks.

Tūdaļ viņš savienoja fabriku un savu vasarnīcu ar telefonu, brauca ikdienas uz biržu un neizgāja nekur bez gardibenes. Saprotams, ka nu viņa vārds tika minēts vēl vairāk nekā agrāk, un dažs labs varbūt arī viņu apskauda.

Pats viņš sevi gan neapskauda, jo no tās dienas, kad fabrika pārgāja viņa īpašumā, ar viņa jauko, omulīgo dzīvi bija pagalam. Fui, to nemieru, tās rūpes un errastības! To labāko ķērienu no visas šīs "šeftes” iztaisīja pavisam cits, bet viņš jau pats vien bija vainīgs. Viņš gribēja būt gudrs un nesolīja uz Brieža māju un mobilāru, jo domāja, kam viņam šādu lieku krāmu vajadzīgs. Dabūja to cits par it lētu, un kas bija? Kāds mākslas mūzejs samaksāja pircējam par gleznām un citiem mākslas darbiem vien tik daudz, cik tas bija samaksājis par visu kopā, un māja tam palika gluži par velti. Ak, kā tas vecajam Grambovam "varēja erroties”! Vai tad tie cilvēki tik muļķi bija, ka neviens nesolīja virsū? Jā, uz neizstrādāto materiālu, kura viņam vajadzēja, tur bija visi solītāji kā naglas. Citi kreditori bija it kā sazvērējušies un dzina tā, ka viņam vajadzēja par katru nieku krietni samaksāt. Kas šiem nekaiš - Grambovs fabriku nosolījis, viņam materiāla vajag. Tas

to paturēs, lai arī nezin ko maksātu - jo, ja tas grib fabriku turēt dīkā, tad viņam vēl lielāki zaudējumi. Grambovs ir sacījis "a”, viņam arī jāsaka "b”. Tā Brieža konkursa masa sanāca augstāka, nekā bija cerēts, visi citi parādu devēji izgāja bez zaudējumiem, tikai viņam bija par visu "ontlīgi” jāsamaksā un jāietaisa vēl krietni parādi. Tas viņam ļoti "varēja erroties”. - Noštiftēta kārte, vairāk nekas... noštiftēta kārte.

Tās lielās naudas gāšanas, viņam jāaizņemas no cita tās lielās summas, - vecajam Grambovam sāka galva reibt. Kad to nu dabūs atpakaļ, kā cilvēkiem atdos. Viņš kļuva nemierīgs un ņēma Brokmani priekšā, ka tas ievedis viņu tintē. Desmitreiz viņš labāk būtu zaudējis savus trīs vai piecus tūkstošus obligācijās un paņēmis tūliņ skaidru naudu nekā uzņēmies uz sevis to klapatu! - Kur nu ir tā drošība, un kas tagad var galvot, ka es vēl vairāk nezaudēju? - Tā tas gāja katru dienu, un beidzot Brokmanis, kuram arī kļuva bailīgi ap dūšu, nemaz vairs nevarēja ar viņu sarunāties. Sapīcis viņš tad atmeta ar roku: - Hol der Teufel!

Tikai Kneija viņu vēl apmierināja, palīdzēja viņam arī ar naudu un mudināja, ka tikai nu vajag strādāt uz priekšu. - Droši, papa Grambof, droši, jūs redzēsit, ka jūs beidzot būsit "dicke durch”! Uz pavasari cenas celsies, un, kam būs prece gatava, tie paņems naudu. Gribu jums palīdzēt, cik vien spēkā, un, kad veikaliņš labi ies, tad ceru, ka par mani arī kādā vietā aizliksit labu vārdu!

Tātad fabrika gāja atkal vaļā... ko tad citu. Bet viņš nu gan tā nesaimniekos kā Briedis, viņa princips ir taupīt, un viss, cik vien iespējams, lētāk. Mazāk ierēdņu, mazāk uzraugu, mazāk darba ļaužu un ziemu

tagad par pusnaudu. Citas koku fabrikas stāvēja pavisam mierā un nemaz nestrādāja, labi, ka viņš savu darbināja un deva tiem vēl necik nopelnīt. Ziemas laiks - diezgan, ka viņi vēl nopelna putrai un maizei, jo, kad fabrika stāvētu dīkā, tiem nebūtu nekā. Ļaužu tagad, kur pagriezies, un, nebūs tie, strādās citi... Izstāvējušies ilgāku laiku brīvē, ļaudis arī ķērās pie darba, nemaz neprasīdami, cik un kā viņiem maksās. Arī Jānis beidzot likās pierunāties un ieskatīja, ka no viņa tas vēl ir diezgan labs darbs, ka tas fabriku vēl šādos nelabvēlīgos apstākļos darbina, kad vēl nemaz nav zināms, kur izstrādāto preci liks. Tā arī zēns palika savā vietā un pildīja savus pienākumus.

Bet ar visu to izgāja lielas summas, kuras vecim bija jāaizņemas, un ienākumu tikpat kā nemaz, jo tas nieks, kas ienāca par malku un brāķiem, tur nebija ko redzēt. Vecais Grambovs nezināja dažureiz, kur naudu raut, un koku cenas biržā slīdēja arvien uz leju. Svētki bija jau sen pavadīti, pavasaris ātri tuvojās, bet viņš vēl nebija nevienu standartu pārdevis. Dievs sodi, viņš vairs nevarēja saprast, kas te īsti notiksies? Šādas bažas viņu padarīja pavisam nervozu, tā ka tas gluži noliesēja un bārās ar Lavīzīti, ka viņa tam neprot vairs ēdienu pēc garšas sarīkot. Viņa turējās pretim, jo ēdiens bija tikpat garšīgs kā arvien, tikai viņa ēstgriba vairs nebija senākā, dūšīgā.

Kādu rītu Grambovu familija sēdēja pie brokasta galda, tēvs, meita un Lavīzīte. Ārā joņoja traks negaiss, saniknotas vēja brāzmas rakās pa sniega kupenēm, tā ka pa logiem brīžiem neredzēja citu kā baltu vien. Ar sparu trenkātais sniegs drāzās gar loga rūtīm, tas būtu labprāt iebēdzis un paslēpies istabā. Neviens nerunāja

ne vārda, un Julieta domīgi noskatījās šinī dabas cīņā. Sniega pārslas atkārtoja reižu reizēm šo veltīgo mēģinājumu, tad vētra atkāpās un krāca pār koku galotnēm, kuras locīdamās čīkstēja un vaidēja. Brīžam tā pārvērtās it lēnā maigā vēsmiņā un, žužinādama zarus, sarunājās ar viņiem par jaukajām ziedoņa dienām. Kā bez elpas Julieta to visu noklausījās... tad sākās trakā deja no jauna... Tādas pat aukas trakoja viņas sirdī. Viņa cietsirdīgo brālēnu ienīda un mīlēja, bija gatava viņu tiesāt un žēlot... negribēja par viņu neko zināt, bet atkal ilgodamās ilgojās ieraudzīt viņa mīļo vaigu. Drīz vien viņa atkal šādas jūtas apslāpēja, un viņas sirdi sastindzināja auksts un vienaldzīgs lepnums... tad žēlums un ilgošanās no jauna...

Arī vecais Grambovs jutās pavisam tāds eleģisks un it kā par brīnumu kļuva saviem principiem neuzticīgs... sāka izsūdzēt sievietēm savas veikala bēdas. - Skaties, Lovīz, kā nu man iet, man jāmaksā lieki nodokļi un jāapmeklē birža. Nevaru vis vairs savu kapiju mierīgi nodzert rīta svārkos, nopīpot savu cigāru, - jāsteidzas arvien, jāsteidzas! No biržas atkal uz fabriku... jāredz, kas tur ir - un vēl tādā nemīlīgā laikā! Kam man to vajadzēja?! Vai es nevarēju dzīvot mierā kā Dieva ausī... kā man trūka? Nogriezu savus kuponus, pataisīju šad un tad labu šeftīti... es varēju naudu aizdot citiem, nu esmu otra parādnieks. Un tie sasodītie biržas rēķinumi!? Ja tas Kneija, cilvēks, man nepalīdzētu, es būtu ar tiem sajucis pavisam.

Lavīzītei gan par tādām lietām bija pārāk maz jausmas, bet nu viņai tas sāka interesēt. - Ko tad jūs tai biržā tā darāt? viņa iejautājās.

- Hmhm! Grambovs par šādu jautājumu iesmējās.

- Tur mēs visu to gudrību ņemam: vai cenas cēlušās, ceļas, vai tās celsies, - par to jau arī man tā nauda jāmaksā. Bet dažs tur tik gudrs aiziet, tik gudrs pārnāk! Es nu gan neesmu uz galvas kritis un savas naudas lietas itin pareizi sarēķinu, - lai arī man neietu tik ātri, - it pamazītiņām tā procentus par simtu un tad par desmit rubļiem līdz pēdējai kapeikai, tad taču tie biržas rēķini, tie manu veco galvu lauž! Daļu daļas, un velns zina, kas vēl ne... māki nu - bet preci, to nepieprasa neviens. - Pat nakti viņš miega vairs nevarēja gulēt, jo raibas daļas kā robaini lietuvēna krusti jaucās viņam pa galvu. Bet to viņš savai saimniecei neizsacīja.

Viņa, to neizprazdama, uzlūkoja. - Bet vai tad tas jaunais tur fabrikā, - vai tas jums nevar palīdzēt?

Julieta piesarka un piecēlās. Grambovs atmeta ar roku. - Viņš?! Viņam nav nekādu principu. Viņš mani ar tiem ļaudīm beidz nost. Es saku, rīkosimies prātīgi, bet cālungu pa cālungai man lielākas summas jāizmaksā... ak, kā tas man var erroties! Viņš nemāk virtšaftēt... labāk es būtu pieņēmis citu...

- Nujā, katram taču savu vajag, - Lavīzīte domīgi piebilda. - Neviens par velti nestrādā.

Viņš atdabūja atkal atpakaļ savu pašapziņu un sirsnīgi nosmējās par šo muļķīgo sievieti, kurai nav nekādu principu. - Kad tagad tu ziemas laikā ļaudis nedabūsi lētāk, kad tad tu tos dabūsi? Pavasarī laikam? Viņi jau tikai gaidīt gaida, lai iziet ledus no Daugavas, kā var atkal vecas cenas uztaisīt. Ko tad tu viņiem padarīsi, kad zaļā muiža vaļā! Nē, nē, Lovīz, tādas lietas tu nevari apķert... es nemaz nezinu, cik šo sestdien būs atkal jāgāž, un kur es to naudu dabūšu kopā...

Arī viņš piecēlās. Julieta viņu vērīgi uzlūkoja un gribēja ko iebilst, te piepeši kāds pie durvīm piezvanīja. Lavīzīte izsteidzās pretim ielaist.

- Jūs, Brīvnieka jaunskungs, - viņi dzirdēja tās balsi, - vai - tik nejaukā suņa laikā. Ja tagad vējš pretim, tad lai Dievs nedod! Nāciet nu tikai dziļāk! Vai drīkstu jums piesolīt brokastu?

- Pateicos, jaunkundze, patlaban kā no brokasta nāku! Es arī ilgi nevaru te uzkavēties, pieteiciet mani kungam!

Tie bija brālēna vārdi, un Julietai iedūrās kā nazis sirdī. Viņa arī negribēja viņu te sagaidīt un steidzās uz savām istabām. Vecis turpretim metās Jānim pretim.

Izkratījis savu sirdi, viņš bija tagad atkal itin jautrs. - Nu, lieber Neffe! - tas jautri iesaucās. - Kas tev labs ir uz sirds?! Varēji man pasacīt pa telefonu.

Jāņa vaigs bija nemierīgs un daudz bālāks nekā agrāk, kas liecināja, ka viņš piedzīvojis daudz nepatikšanu. - Es ieronos pie jums personīgi, man par visām reizēm jārunā ar jums kāds nopietns vārds. Šādā negaisā cerēju jūs droši sastapt mājās.

- Tad labi, tad labi... teic, kas tev uz sirds!

- Vispirms te ir norēķins, cik mums sestdien jāizmaksā ļaudīm. Viss uzzīmēts taisni uz kapeikas, cik mums vajadzīgs. Bet summa ir, diemžēl, atkal stipri lielāka nekā agrāk.

Vecis ātri paķēra no viņa papīru. Viņa vaigi sārtojās, un baltās zīda sprodziņas tur ietrīcējās. - Nu, jā, - viņš beidzot aizskarts noraustīja kamiešus, - tuvu pie divi tūkstoši rubļu. Kur to naudu lai ņem?! Tur cilvēkam jāpaliek trakam un slimam!

Ar viņa omulību bija pagalam, uztraucies tas soļoja pa

istabu. Pēdējā laikā viņš arvien uztraucās, kad tikai nāca runa par izdevumiem un naudu. Jānis tādēļ zināja, ka te velti dusmoties. - Atvainojiet, krusttēv, - viņš dzestri iebilda, - man nebūs jums vēl sevišķi jāapgalvo, ka tas neatkarājas no manis. Rēķins uzrāda visu it skaidri... tur nav vairāk ne kapeikas.

- Tādus rēķinus uzstādīt ir viegli, bet samaksāt, jā - jā, tā ir skola! Jāmaksā tādas summas projām, un ienākumu nav nekādu. Tas neiet, mīļais dēls, tas neiet! Tas nav nemaz mans princips. Es negribu to fabriku izdzīvot, bet uzdzīvot!

- Ja es gribu, krusttēvs, būt pret jums atklāts, tad man jāsaka, ka jūsu princips ir nepareizs! Es ļoti nožēloju, ka esmu jūs paklausījis. Mums tagad iziet vairāk, nekā kad būtum palikuši pie vecās kārtības un saviem vecajiem strādniekiem. Mēs tagad maksājam daudz vairāk un par sliktāku darbu. Tos maz mēnešos, kamēr jums kalpoju, man trešo vai ceturto reizi jau cilvēki mainījušies. Arvien sliktāki un sliktāki, ar kuriem man katru dienu jātaisa jauna cena... es neuzticos viņiem, un viņi neuzticas mums.

- Jā, ko tur var darīt!? - vecis īdzīgi iesaucās. - Es taču negribu to fabriku izdzīvot, es gribu viņu uzdzīvot.

Jāņa vaigs bija kļuvis vēl jo bālāks, klusu kā bez elpas viņš veco vīru brīdi uzlūkoja. - Krusttēv, ko jūs esat no manis iztaisījuši?! Par aklu, padevīgu rīku savai peļņas kārībai, kura nebīstas ne no kā un kurai nekas nav svēts. Man pašam no sevis kauns! Ir taču kāds vara un dzelzs likums, ka ļaudīm vajag tik daudz nopelnīt, ka viņi vēl var pastāvēt un dzīvot... mūsu sacensības laikos piedāvājumi un pieprasījumi viņus jau tā nospiež uz šī punkta, kas ir tik zems, ka to vairs zemāku nevar

nospiest. Un, ja vēl šo pašu cieto, nežēlīgo likumu grib pārkāpt, tad tas rūgti atriebjas. Kad jūs uzņēmāt fabriku un es pie jums paliku, es labi redzēju, ka jūs iesākāt nelabvēlīgos apstākļos. Mani ļaudis man uzticējās, un, kad jūs prasījāt no mums neiespējamas lietas, tad es sacīju: - Labi, draugi, strādāsim! šimbrīžam viņš nevar vairāk maksāt, izturēsim un gaidīsim uz labākiem laikiem... mūsu pienākums ir vienam otru pabalstīt. - Līdz tam jau mūsu veikala gars bija, ka saimnieks rūpējas par saviem ļaudīm un ļaudis par saimnieku. Viņi mani paklausīja un ķērās pie darba par jūsu nosacīto bada algu. Bet pienāca pirmā algas diena, te vienam, otram jau aptecējās dūša... jo, kad vēders ir pustukšs, tad izput daža laba apņemšanās. Mani labākie strādnieki, ar kuriem biju gadiem kopā strādājis, aizgāja viens pēc otra... viņi tālāk nevarēja. Vēl tikai nedaudzi no viņiem atlikuši, kuriem tikpat grūti šķirties no iemīļotās darba vietas kā man. Ar mokām tos esmu vēl līdz šim pierunājis, mierinādams viņus uz labākiem laikiem. Viņi man tic, bet es tīri labi zinu, ka palikšu viņu acīs par melkuli. Jums ir citi principi un citi padoma devēji, mani jūs esat izlietojuši tikai par rīku ļaužu dīrāšanai. Jūs tikai gribat no viņiem pelnīt līdz pēdējam, bet viņu labā negribat darīt neko, un, ja jums labi ietu, tas pats būtu...

- Ak nu! - vecis atmeta ar roku. - Kad viņi nevar un negrib pie manis strādāt, tad lai viņi pameklējas, kur tiem labāk!

- Jā, tā jau ir tā aplamība, ka jūs tā domājat. Jums nav itin nekas pretim arī, ka viņi paliek, bet kāda tiesība jums prasīt no viņiem tik smagus upurus? Ja jūs izturat krizi līdz galam, cenas apsviežas, jūs esat tad

pelnījuši milzīgas summas. Bet viņiem, - kas viņiem no šīs peļņas atlēks? Tiem, kuri aizgāja, bija taisnība. Jūs negribējāt tālāk par viņiem zināt, viņi negribēja zināt par mums... ja jums mūs nevajag, varat meklēt citus, labākus; ko agrāk padarīja viens, tur tagad strādā divi. Un tiklīdz apstākļi būs viņiem par labu, mums būs jāmaksā tā, kā viņi grib... viņiem par citu nav nekāda bēda. Bet jūs jau viņiem ejat ar sliktu priekšzīmi pa priekšu un viņus tikumiski maitājat. Jūsu vienīgais dzenulis veikalā ir peļņas kārība, un viņi top tādi paši.

- Jā, jā, bet tā ir veikala lieta! Tur nevar citādi.

Jāņa acis iezibējās, un viņš rūgti pasmaidīja. - Veikala lieta, jā, - mūsu dienās jau tik labprāt katru šaursirdību un aplamību aizbildina ar veikalu! Kad tikai man, kas man daļas gar citu visu! Man jums jāsaka, krusttēv, vēlreiz, jūsu princips ir nepareizs... jūs arī sev nekā laba neesat darījuši. Tur paskatieties otrā pusē - esmu sarēķinājis, cik jau līdz šim esam vairāk izdevuši, nekā kad būtum palikuši pie saviem veciem strādniekiem un parastās algas. Pelnīts nav nekas, bet zaudēts gan tik daudz, daudz... Taupīgāk un apzinīgāk jūsu labā nevar vairs rīkoties, kā es tagad rīkojos, bet ko tas viss līdz? Galu galā jau tā nemaz nav taupība, bet izšķērdība. Ne viena, ne otra puse nav ar mani mierā, katru dienu man jāredz kurnošas sejas un jātaisa jaunas cenas. Mans stāvoklis nepanesams! Bet visvairāk man pārmetumi jāsaņem no sevis paša. Esmu tapis neuzticīgs svētai lietai, esmu tapis neuzticīgs pats sev... krusttēv, es esmu cilvēks bez rakstura un zināmas sirds, ja es turpmāk vēl jums pēc jūsu principiem kalpoju... Es nevaru

vairs, krusttēv... meklējiet manā vietā derīgāku!

Viņa vaigs izsacīja uztraukumu un nemieru, un viņa balss aizskarta trīcēja. Grambovs izbijies ieplēta muti. - Ko, tu gribi no manis iet projām? Taisni šinī brīdī?! Na, - tā tikai vēl trūka! - Un aizskarts viņš skaļi nosmējās. - Es lai tagad lieku viņa vietā svešu cilvēku, kas lai mani apzog pavisam?! Ko tad tu īsti gribi? Vai tev alga par mazu? Es varu pielikt... Bet visiem vairāk es nevaru maksāt, tu taču it labi zini tagadējos apstākļus. Kas tad man par peļņu ir, tikai klapatas... Un arī tu gribi mani tirdīt...

- Es jau jūs netirdu... savas algas dēļ man arī nav ko sacīt. Tā arī es jums neko nevaru līdzēt, man šķiet, ka jūs gribat to nest, ko jūs nespējat celt. Es jūsu apstākļus nepazīstu, bet mani moka kāda paredzēšana. Man ir bail, ka jums dienās nepienāk tāds pat liktenis kā nelaiķa Briedim...

Kā odzes dzelts, vecis atsprāga soli atpakaļ, viņa vaigs bija krīta bālumā, un uz pieres parādījās sviedru rasa. — Ko tu runā... nē, nē, tādus sliktus jokus es izlūdzos! Man kā Briedim, tu domā. - Viņš noslaucīja savu pieri un saņēmās. - Lai, lai, mīļais dēls, par mani tik daudz nebīsties! Manas lietas ir kārtībā, zini, ka es ar Kneijas kungu. - Na, ko es te stāstu! Otram tā labprāt savas kārtis neizrāda.

- Tā ir tā lieta, kādēļ mums jāšķiras! Ja jūs gribat, lai es vadu jūsu lietu, tad man vajag zināt arī jūsu apstākļus. Jums vajag būt pret mani atklātam un dāvāt man vairāk uzticības. Kas jums ir par darīšanām ar šo Kneiju un magazīnas īpašnieku Lāpi? Es jūs biedinu no šiem cilvēkiem, viņi ir abi "šufti”. Vai zināt, kas bija Brieža nelaimes galvenais cēlonis? Viņš uzticējās par

daudz savam direktoram, un tas viņu nekaunīgi apzaga.

- Aber lieber Neffe, kas tev šodien kait?! Pazīstu Kneiju kā goda vīru jau tik daudz gadu, un arī tagad viņš man tik daudz palīdzējis...

- Ja jūs pazīstat Kneiju par goda vīru, tad es nezinu, ko lai par jums domāju! Neielaidieties ar viņu, es vēlreiz jums saku, un, ja esat spiesti to darīt, tad esiet nomodā...

- Tas taču ir par traku! - vecis smagi nopūtās. - Še labāk cigārs un nerunā muļķības! Vai zini, ka viņš vēl vienīgais cilvēks, kas var man līdzēt... tu jau dienu mūžu man to nevari līdzēt. Lai Dievs pas’, kad viņš to dzirdētu! Es būtu pagalam.

Jānis nošļuka. - Tad jau varbūt ir par vēlu! Mīļais krusttēv, esmu par to lietu jau daudz pārdomājis, man rādās, ka jūsu kapitāli tādam veikalam par maziem, it īpaši bailīgos krizes laikos. Jums vajag biedrošanās. Mēs varētum tad strādāt bez traucējumiem un arī izturēt... mums nebūtu nevienam jādara pārestība, aizbildinoties ar trūkumu. Man būtu tad atkal prieks strādāt. Es varētu tad atkal rīkoties kā Brieža laikos... ziniet, rūpēties par savu ļaužu likteni... šī lieta man, krusttēv, ir svēta! Jūs pelnītu, ļaudis pelnītu, un visiem būtu labi. Jums vajag biedrošanās, ja jau viss nav par vēlu.

- Hm, nemaz nebūtu slikti! - vecis gudri nosmējās. - Un kad vēl var labi notaisīt. Bet kur lai tādus kapitālistus ņem... visi ir gudri...

- Es zinu gan vienu tādu! Arī manam nabaga draugam viņš būtu izlīdzējis, bet viņa palīgs nāca par vēlu... Burtnieka kungs. Viņam ir saites ar daudziem ārzemju lielkapitālistiem; man viņš ir tēvišķīgs draugs, nesavtīgs goda cilvēks, ar kuru var droši ielaisties darīšanās.

Protams, ka arī pret viņu vajag būt godīgam. Es priecātos ļoti, ja jūs atraisītos no visiem citiem un stātos sakarā ar šo cienījamo sirmgalvi.

- Ko, tev ir tāds bagāts draugs?! - Grambovs dzīvi iesaucās. - Tu man neesi neko par to stāstījis! Kāds vecs kapitālists tu teici? Vai viņš negrib to fabriku pirkt? - Viņš tagad Jāni uzlūkoja pavisam citādām acīm, jo, kad viņam sakars ar tādu kapitālistu, tad viņš pret to sajuta arī pavisam citu cienību.

- Jums nemaz nevajag fabriku pārdot, kad jūs dabūjat viņu par veikala biedru. Te ir viņa adrese... aiziesim kādu dienu pie viņa. lepazīšanās ar viņu jums nebūs par sliktu.

Uzreiz atkal vecā Grambovā pamodās tirgonis... viņam nevajadzēja Jānim izrādīt, ka viņam svešā kapitālista tik ļoti vajadzīgs. Līgumu tad varēja varbūt noslēgt sev vairāk pa rokai. Nu ja, labi, dēls, gaužām labi! Es runāšu vēl ar konsulentu Brokmani, es to lietu pārdomāšu. Ja cenas ceļas, tad man pieņemt otru un dalīties ar viņu peļņā nav nekāda profita! Bet, kad jau tu saki un viņš tā grib, tā lieta jau arī var iet... Taisnību sakot, man gan nekāda note nav... man ir palīdzība arī no citām pusēm. Ohohoo, tik traki jau vēl nemaz nav... es varu dzīvot.

Jānis redzēja cauri viņa nolūku un pasmaidīja. - Uzbāzties viņš gan jums neuzbāzīsies. Varbūt, ka viņš citādi vēl ļoti apdomātos, bet es gribu šo lietu veicināt, cik manos spēkos, un viņš mani paklausīs. Bet vienu lietu jums tad vajag man apsolīt, krusttēv, jums vajag no Kneijas atsacīties... neielaisties ar viņu vairs nekādās darīšanās... tad es gribu darīt jūsu labā visu.

Vecis gudri pasmaidīja. - Mīļais Neffe, var redzēt,

ka tu vēl esi jauns. Tu neesi veikalnieks! Veikalnieks nedrīkst ne ar vienu nīsties. Vajag iztikt ar Kneiju, vajag iztikt ar svešo kungu, lūk, tas ir riktīgais princips! Tas tikai tev pašam var nākt par labu. Nu jā, labi, to lietu es pārdomāšu... mēs vēl runāsim. Par to naudu es arī gādāšu, vari būt drošs! Uz biržu šodien gan nebraukšu, jo laiks ir tāds nejauks, un esmu saguris.

- Nē, krusttēv, ar Kneiju es nekad labi neiztikšu, - Jānis sērīgi atbildēja, - tur jūs prasāt no manis par daudz. Nedomājiet, ka jūs iztiksit ar viņu tā kā ar nelaiķa Briedi, kuram pietika ar jūsu atraidošu atbildi, un tas noslēdza savus rēķinus uz visiem laikiem. Bet nu - jūs zināt, esmu diezgan runājis! Ja gribat mani paklausīt, tad no sirds priecāšos un būšu jums arvienu noderīgs, ja ne - nu tad labi, es jau varu arī atkāpties... šimbrīžam ardievu, krusttēv!

Viņš atvadījās un aizgāja. Bet vecis vēl ligi uztrauks soļoja pa savu istabu. Kur šis nācis ar tādu kungu sakarā? Nē, nē, katrā ziņā viņš par šo kapitālistu ievāks tuvākas ziņas. Vai viņš nevarēja ar šādu kungu jau agrāk iepazīties, - tad viņam ar Kneiju nemaz nebūtu vajadzējis tik dziļi ielaisties. Tas zēns tik daudz samuldēja, ka viņam kļuva pavisam neomulīgi. Taisnību sakot, viņš jau arī bija nodevies gluži šī cilvēka varā, un tas varēja ar viņu darīt tagad, kā tam tīk... Un kad tur nu būtu kāda noštiftēta kārte, jā, kāda noštiftēta kārte. - Aukstas sviedru piles parādījās viņam uz pieres.

Nē, nē, nevarēja būt! Kā tad viņam, Brokmanis būtu devis tādu padomu un pats Kneiju ieteicis?! Uz savu konsulentu viņš varēja palaisties vairāk nekā uz cietu klinti. Un tad viņš pazīst arī Kneiju jau tik ilgus gadus...

viņam par šo cilvēku nav vārda ko teikt! Tas puika tikai pats grib spēlēt lielu vīru un ir uz Kneiju greizsirdīgs. Nu nekas, tagad viņam ir izvēle, viņš raudzīs no Kneijas it pamazītiņām atsvabināties, tā kā tas to nemaz nemana. Vismaz viņš raudzīs to pārbaudīt, un tad redzēs, kam taisnība, šīs domas viņu daudzmaz apmierināja...

* * *

Patecējušas atkal kādas nedēļas... Torņu pulksteņi patlaban pasludina vienpadsmito stundu, un viņu dobjie, skāņie sitieni pārtrauc rosību un troksni uz ielām. It īpaši pie biržas tā ir ļoti liela, jo patlaban sākusies biržas stunda.

Uz ielas gar lepno biržas māju fūrmaņiem aizliegts rikšus braukt, jo ļaužu te ir liels lēģeris, kauču gan policija tos šad un tad izklīdina. Mazākiem veikalniekiem, brāķeriem vai ekspeditoriem ir ikvienam savas darīšanas ar kādu no tiem kungiem, kas tur iekšā, un, ejot tiem turpu vai nākot atpakaļ, viņi var ar tiem kādu vārdu parunāt. Mazie ļautiņi viņus te ap šo laiku var droši sastapt, jo drīzāk varētu notikt, ka dievbijīga vecenīte palaistu kādreiz garām vakara dievkalpojumu, nekā tirgonis, kas samaksājis biržas nodokļus, atsacītos no savas biržas stundas.

Bet neba kristīgas asinis vien te pulcējušās. Vēl lielāks pulks te mazo žīdiņu, no kuriem cits garos, melnos spīdīgos svārkos, cits dūņainos, cits pat uzcirties gardibenē, bet jau no 1812. gada. No viņu brāļiem tikai nedaudzas personas biržu apmeklē, bet, ja viņus tur laistu visus iekšā, tad arī tur būtu pavisam cita "šefte” un cita dzīvība. Tā viņi vismaz domā. Tikai nelaime, ka

tāda tiesība savienota ar lielām maksāšanām. Viņi zina sev lētāk izlīdzēties. Jaunielā viņi noīrējuši kādu alus pārdotavu, par visiem žīdiem kopā tas ir nieks! Vai viņi dzer kādu glāzi alus vai ne, katram no viņiem ir tiesība šo lokālu apmeklēt. Un, kad lielā birža ir slēgta un viņi dabūjuši zināt dienas iznākumu, tad viņi steidzās turpu, un slavenā alus pārdotava jau no tālienes rūc kā bišu strops.

Viņiem tomēr tur uz savu stundu gaidīt par ilgu, tie steidzas šurp, it īpaši kritiskos laikos. Te dažureiz viņi var saķert lielos porecus un iztikt ar viņiem personīgi bez mākleriem, kuri arī grib pelnīt. Kārām acīm viņi noskatās uz lielajiem glāžu logiem... viņiem daudz no tiem atkarājas. It īpaši koku žīdiņiem. Dažam labam no viņiem guļ kur uz kāda plača jau sen izstrādāta koku partija, jau sen ieklučota bankā. Termiņš būs drīz apkārt, kad aizņēmums beidzas un jāmaksā atkal procenti, kuru žīdiņam vēl nebūt nav, un viņš nezina, kur tos ņemt. Bija laiki, kur žīdiņš turēja un cerējās uz lielu peļņu, tagad viņš savu preci atdotu arī par mazāku cenu, ja tikai nāktu pie saviem izdevumiem. Jo, lūk, visa viņa nabadzība sabāzta šinī koku partijā, viņa kapitāls guļ nedzīvs uz plača, kur viņš varētu ar to uzsākt atkal vienu, otru rebi un nopelnīt šabasu naudu.

Ne mazāk bēdīgi ap dūšu tiem žīdiņiem, kas pārtiek no māklerēšanas vien. Nekas netiek pirkts un pārdots... pēdējiem zābakiem tie zoles noskrējuši, bet nevar atcerēties, kad dabūjuši savu standartu naudu. Kā nu šodien ies, vai kurss grozīsies citādi? Jau viņi sāk pulcēties, šie biržas grandi, Rīgas kantoru šefi... it īpaši tie, kuri negrib maksāt 15 kapeikas tirgoņu un atraitņu un bāriņu kasei, kas jādod, kad nāk kādas minūtes

par vēlu. Tie visi klāt punktum vienpadsmitos. Un citi visi seko. Gan piebrauc ar ekipāžām un fūrmaņiem, bet pa lielākai daļai atnāk kājām, jo kantori nav tālu, tepat iekšpilsētā. Viņi pienāk stīviem, nomērotiem soļiem, pa lielākai daļai spožām gardibenēm galvā un glazē cimdiem rokās. It īpaši jaunāki iesācēji un kuri stāv uz nedrošākiem pamatiem, ir rūpīgi frizējušies... tiem, kuriem no otra nekā daudz nevajag, tiem galvā vienkāršas hūtes un citam pat it prasta cepure. Bet tādu ir ļoti maz. Šie kungi jau reprezentē savus veikalus, un tādēļ te valda princips, ka izkārtne, ja tā spoža un uzkrāsota, krīt vairāk acīs un modina arī vairāk uzticības, nekā kad tā veca un nodrāzta.

Tā viņi pienāk stīviem soļiem, dažs tik apzinīgu vaigu, ka tas sniedzas pat līdz jocībai... neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, uzkāpj taisni pa lielajām akmens trepēm un nozūd tad iekšā biezajā, rūcošajā pūlī.

Žīdiņi paliek uz ielas ārpusē, min uz vienas kājas, min uz otras, šķirsta bārzdas, bubina nesaprotamus vārdus un skaita uz pirkstiem. Itin kā viņi sajustu, kas tur iekšā notiek, itin kā viņus kāds slepens gars būtu sagrābis, - acis sāk drudžaini mirdzēt, rokas svaidīties, un drīz te vēl dzīvāka birža nekā tur iekšā. Viņi jau dabūjuši ost vēju. "Zwaihundert sechzach... oi, zwaihundert sechzach...” iet no mutes mutē, cits noskatās tik žēli, cits izmisis rēķina un rēķina uz pirkstiem un nevar vairs neko sarēķināt. 260... tas bija šīs dienas kurss par Krievijas kredītbiļetēm Berlīnē - tendence cieta. Nabaga žīdiņi zina gan, ko tas viņiem nozīmē!

Tik kritiskus laikus biržinieki nebija sen piedzīvojuši kā tagad... tas bija īstais aprīlis. Vācu politika bija

nospiedusi Krievijas kredītbiļetes savās biržās mākslīgi uz leju, tā ka beidzot par 100 rubļiem deva vairs tikai 156 markas. Tie bija Krievijas eksportieriem īstie medus mēneši, jo viņi pārdeva savus ražojumus par vācu markām, uz kuru kursu tie lieliski pelnīja. Te bija arī meklējams cēlonis koku krizei. Koku produkcija Rīgā uzreiz bija tapusi ienesīgāka nekā Zviedrijā un Somijā, kur vācu markai nebija tās vērtības, un arī Vācija varēja no šejienes kokus lētāk pirkt. Pieprasījumi bija lieli... ražošana tika lieliski paplašināta, un daudz dzirnu celts no jauna. Te uzreiz lieta apsviedās... Krievijas papīru kurss sāka kāpt, koku cenas krist. Kurss kāpa un kāpa, pārsniedza bijušo normu, sasniedza 200 un gāja arvien augstāk un augstāk milzīgā ātrumā.

Zviedrijas un Somijas rūpniekiem, kuri savus koku ražojumus atturēja, bija nu izdevīgs tirgus, kurā rīdzinieki ar viņiem vairs nespēja konkurēt. Iestājās reakcija. Piedāvājumi pārsniedza pieprasījumus, un cenas jau bija tā lejā, te uzreiz todien kurss sasniedzis nedzirdēto augstumu: 260.

Tas darīja uz cenām lielisku iespaidu... vairs nekādi nebija iespējams no Rīgas kokus izvest. Biržā izcēlās vispārīga panika. Cik kurss vēl varēja kāpt, tas nebija aprēķināms, vai uztrauktie prāti to nespēja vairs aprēķināt. Ikviens nu gribēja tikt no savas preces vaļā, lai arī par kādu cenu, un biržas mākleriem bija tik daudz piedāvājumu, ka tie tai dienā būtu sarausuši bagātību, ja būtu kāds bijis kas kokus pērk. Tos tomēr vairs neviens neņēma pretim, ne par kādu cenu arī ne, un pat spekulanti bija nobaidījušies. Īsi sakot, koki biržā uzreiz bija pārvērtušies par nevērtīgu priekšmetu.

To žīdiņi tagad izjuta un koda sev vai nagus nost, ka,

turēdamies vēl uz kāda rubļa par standartu, nebija savu preci pārdevuši vakar vai aizvakar. Tagad piedāvāt bija par vēlu. Rau, tur jau "lielie” nāca no biržas laukā, un uz viņu vaigiem atspoguļojās šīs dienas tendence. Slābana, gurdena. Labi, izdevīgi līgumi šodien nav slēgti, jo neredz nevienu no kungiem nozūdam tuvākā restorānā: augstais kurss visiem uznācis negaidot... Arī importieriem šķebinājās dūša. Viņi jau agrāk iepirkuši un samaksājuši ārzemes preces, un tās, kad jau kurss drusku pacēlās, iegādātas aizgūtnēm. Tagad konkurents var iepirkt daudz lētāk un darīt viņiem lielu postu. Bet nevienu šis sitiens tik sāpīgi neskar kā koku rūpniekus.

Arī Grambovam, kura gardibene bija viena no visspožākajām, sirds nebija vairs vietā. Viņš apstājās uz ielas, gaidīdams Kneiju, kuram vēl drusku bija jāparunā ar kādu citu kungu. Te jau viņu tūlīt apstāj trīs žīdiņi un, cepures noņēmuši, piedāvā no jauna savu preci. - Was is, Herr Rath... Wollen Se behalten?.. Wollen Se zuneimen?.. Fenf prozent biliker...

Vakar vēl viņi tikai pusrubļa dēļ uz standarta bija izšķīrušies, šodien viņi atdeva ievērojami lētāk, bet vecais Grambovs tikai īdzīgi atmāja ar roku. - Koenn Sha einsalzen...

Žīdiņi visi trīs tirgojās kompānijā. Viens, - tas lielais gudrinieks, kas vakar neatdeva, - nodūris galvu, kasās aiz pakauša, otrs ieplētis muļķīgi muti un trešais kā pērkona dēls trīcošu bārzdu un zibsnījošām acīm uzlūkoja vainīgo. - Herste Smuhl, wer kannen einsalzen! - viņš drebošā balsī, gandrīz raudādams, iesaucās. - Tautschiessen dem Haser! (Nošaut to maitu!).

Viņi neievēro, ka Grambovam nemaz nav labāk ap dūšu. Pašulaik gaidītais pienāk, un viņi soļo uz priekšu.

- Schkandal, Herr Kneija, Schkandal! Nu tikai es esmu tintē.. tas sasodītais Brokmanis! Par pārdošanu vairs nevar būt ne runas, un kur es lai to naudu ņemu?! Esmu lienējis, kur vien varējis... galva jau tīri reibst! Ak, es saku, muļķis es biju, kad es jūs klausīju. Desmitreiz labāk būtu atstājis Briedim to obligāciju, lai viņš rīkojas tālāk un vissliktākā gadījumā tam devis arī savu Jūli! Tad taču tā klapata nebūtu tagad uz mana kakla.

Kneijas zaļganais vaigs pamirdzēja, un ap lūpām savilkās ironisks smaids. - Nu, nu, papa Grambof, nemetiet jau flinti tūdaļ krūmos... tas labais viss vēl stāv priekšā! Un, kad jau jūs savu jaunkundzi gribat izandelēt, - to jūs arī tagad vēl varat, un vēl daudz labākam vīram -

Vecais smagi nopūtās. - Jums labi runāt, bet man tas ķeras makā! Kur šim cālungam naudu ņemšu, to es vēl nezinu. Jūs sakāt, ka no sevis nevarat man šim brīžam aizdot? Citādi neies, jums vajadzēs man uz manu muižu izstādīt obligāciju vai tā gluži būs jāpārdod. Es nezinu, kā citādi griezties.

Kneijas acis slepeni nozibēja. - Nieki, papa Grambof, tas jums vēl nemaz nav vajadzīgs! Šinī brīdī, kur nemaz nevar zināt, kā vēl ar visu veikalu iet, postīt savu rezervi nepavisam nebūtu gudri. Turiet ciet to, kas jums ir, un aizņemieties, kur vien varat! Muižu pārdot vēl laika diezgan... sitīsimies cauri, kā redzēdami, un nogaidīsim drusku!

Zīda sprodziņas Grambova vaigā mazliet ietrīcējās. - Jā, bet kā tad?! Kad man naudas vajag un es nevaru nogaidīt! Es nezinu vēl īsti, ko mans brālis uz zemēm darīs, kad viņš savu prasa, man jāgādā.

- Dabūsim naudu, dabūsim, papa Grambof! Kā jūs

domājat, es jūs, savu draugu, atstāšu klizmā? Ja arī acumirklī pats nevaru jums aizdot, tad jau man ir ļaudis, kas jums aizdos ar prieku! leiesim te restorānā... te man ar vienu kungu ir norunāta satikšanās. Nerūpējieties vēl ne par ko, nerūpējieties, mīļais draugs, jūsu akcijas nestāv nemaz tik slikti!..

Roku rokās saķērušies, viņi iegāja restorānā, šie vārdi gan veci drusku apmierināja, bet viņam it kā piepeši pret Kneiju būtu radusies neuzticība. - Nauda mums katrā ziņā jāgādā, - viņš ieiedams vēl sacīja pusbalsī, - jāgādā, mīļais draugs! Jūs zināt, ka ļaudīm vajag izmaksāt uz fleķi... un brālim ar, kad viņš man prasa. Lai Dievs pas’, kad viņš sāktu par mani šaubīties! Tur iznāktu tāds skandāls! Viņš ir tas sliktākais no visiem maniem parādu devējiem.

Kneija pavīpsnāja. - Esiet bez bēdu! Kas attiecas uz jūsu brāli, to varam vēl it mierīgi atlikt, to aizņemsimies.

Restorānā šodien nebija daudz viesu, un tie paši bija tādi sabāluši un salīduši pa stūriem. Īsti omulīgs un veselīgu ģīmja krāsu bija tikai viens kungs, un tas arī sulaiņus vairāk nodarbināja. Viņa apģērbs bija pēc jaunākās modes ļoti plašs, frizūra rūpīga... ūsas līki uzgrieztas līdz pat ausīm, un rūtaina, stāva veļas apkakle sniedzās līdz pat zodam, šis "dendijs” bija ļoti nemierīgs un likās uz ko gaidām un, pamanījis abus biržas vīrus ienākam, viņš arī ātri piecēlās krēslā. Tikai, kad Grambovs piegāja pie kāda sānu galdiņa un sauca pēc sulaiņa, viņš atkal piesēdās un, nelikdamies neko tālāk manīt, kūpināja atkal mierīgi savu cigāru.

- Tas ir tas kungs, ar kuru gribu parunāt, - Kneija vecim nočukstēja. Jūs viņu pazīstat... galantēriju un konfekciju veikala īpašnieks Lapē kungs: Atvainojiet...

Vecis pamāja ar galvu, paķēra kādu avīzi, un Kneija devās pie Lāpja. Jau pa gabalu tas uzlēca no krēsla un ar smalku paklanu viņu apsveicināja. - Man ir tas gods te ierasties! Ar ko varu jums pakalpot?

- Uz kādiem pāris vārdiem, mīļais Lapē kungs! Tagad jums izdevība izdarīt Grambofa kungam mazu pakalpojumu.

Lāpis priecīgi satrūkās: - Un tas būtu, mīļais direktora kungs?! Debešķīgās Julietas dēļ vien to gribu darīt! Vastlāvju ballē man bija tā laime dejot ar viņu divreiz... viņa bija ļoti laipna. Agrāk viņa bija laikam mani pārpratusi.

- Nu, es domāju, ka jūs dažs labs par to apskauda! Vai gribat, ka tagad iztaisu, ka paliekat vecā Grambofa mājas draugs un varat ar viņu ik dienas satikties?

- Bet, mīļais Kneijas kungs, jūs vēl jautājat? - Lāpis sajūsmināts saķēra viņa roku. - Es jums būtu ļoti pateicīgs! Es varētu tad jo vairāk iedraudzēties ar šo bagāto mantinieci.

- To jūs it labi zināt. Vai jūs varat Grambofa kungam uz īsu laiciņu aizdot četri tūkstoši rubļu?

Lāpis satrūkās, šāds negaidīts jautājums viņam bija kā auksts ūdens aiz apkakles. - četri tūkstoši rubļu - kam to?! Jūs jokojat! Grambofa kungs taču pats ir bagāts vīrs.

- Protams. Bet zināt, cik plaši viņa veikali, un viņam jāizlieto arī kredīts. Jums nevajag domāt, ka viņam jau taisni jūs vajag, tikai jums būtu izdevība parādīt viņam mazu laipnību.

Lāpis pats sajuta, ka viņš ir spraugās... tā bija traka lieta, ko viņš prasīja, un atsacīties arī gluži nevarēja... - Labprāt to darītu, mīļais direktora kungs, -

bet - atvainojiet - man nav tik lielas summas pie rokas -

- Jūs vientiesīgais! Vai konfekciju veikalam Lapē bankas vairs nekā neuztic? Zinu it labi, ka biržas bankā vēl neesat savu nosacīto kredītu visu izlietojuši.

Lāpis pieķerts piesarka. - Tas gan, jā, mīļais draugs, - jā, bet kā tad lieta ir? Esmu jauns iesācējs, - atvainojiet vienu vārdu - vai tā ir droša lieta? Atvainojiet, jūs taču esat mans draugs - vai man tur nevar celties kādi zaudējumi? Citādi labprāt...

Kneija paraustīja kamiešus. - Protams, ka jums var celties zaudējumi, kad Grambofa tirdzniecības nams vairs nespētu ieturēt savas maksāšanas. Bet ko tik daudz runāsim, redzu, ka jums nav kuražas. Man ir arī cits kāds kungs -

- Nē, nē, mīļais direktor, - Lāpis gandrīz nervozi iesaucās, - es neatsakos... Jau sen esmu vēlējies tikt ar Grambofa kungu tuvākā sakarā. Kad tur put, put kādi pāris tūkstošu... un kad es tai skuķei arī neesmu vienaldzīgs?! Atvainojiet, - kad es viņam šādu laipnību parādu, tad varu cerēt, ka arī viņš man vajadzības brīdī izpalīdz?

- Nu jā, - Kneija pavīpsnāja, - bet tas atkarājas no jūsu izveicības. Tad jūs esat ar mieru?

Lāpis nu nezināja... nervozi tas šķinstināja savu breloka ķēdi. Riskanta lieta, bet, ja viņš atsakās, tad varbūt viņš ir lielākais muļķis pasaulē. - Esmu uz mieru... ko tur velti bīstīties! Es domāju, ka Grambofs ir par gudru un apdomīgu, lai taisītu tādus parādus, ko tas nevar samaksāt.

To viņš sacīja, it kā gribēdams pats sevi apmierināt. Kneija viņam uzsita uz kamieša. - Mīļais draugs, esiet

bez bēdu! Galantērijas un konfekcijas veikalam Lapē vai nu viens vekselis vairāk vai mazāk, un gan Grambofa kungs pats to samaksās. Nāciet pie mūsu galda un norunāsim to lietu tuvāk!

Kad jau, tad jau, Lāpis nu arī vairs nespirinājās. Viņi devās atpakaļ pie veča... eleganti "dendijs” palocījās pret savu sievas tēvu in spē. - Sveiki, Grambof kungs, es domāju, mēs jau esam pazīstami. Atminieties toreiz saviesībās pie Brieža...

Grambovs piepeši sajuta it kā mazu dūrienu sānos un saduga. - Jā, jā, - viņš sniedza Lāpim roku pretim, - atceros - toreiz mēs ar tiem studentiem jautri nodzīvojām. Bet kas zināja, ka viņam tik drīz un tik ātri pienāks tik bēdīgs gals, - to nevarēja iedomāties -

- Jā, ko tur nu darīt! - Lāpis piesēdās, - viņš bija bez mēra vieglprātīgs un izšķērdīgs. Māksla, māksla, jā, - es jau arī nu to mākslu drusku pazīstu, par velti neesmu bijis Drezdenē. Kad man nebūs te kabatā, ko man tā māksla iedos! Zināms, var jau arī uzdzīvot un ko līdz taisīt, bet vajag zināt arī par veikalu. Kur tad mēs tiksim, kad to palaidīsim? Piemēram, man veikalā pie pārdošanas vien strādā trīspadsmit cilvēku, cik nestrādā pie pagatavošanas un uz gabaliem mājās? Es esmu tagad te, bet es zinu visu, kas mājās notiek. Caur manām rokām, tā sakot, ikkatrs gabals iet cauri.

Kneija ironiski pasmīnēja, bet vecim tāda valoda ļoti patika. Viņš jutās, kā attaisnots. - Jums taisnība, Lapē kungs, gar veikalu viņam nebija nekādas daļas. Uzpasē tu viņu labi, ir tad vēl ronas savas grūtības un ķezas, piemēram, augstais naudas kurss un tā tālāk.

- O, man tas ļoti patīkams! Lāpis dzīvi iesaucās. - Man kā importierim visi ārzemes ražojumi pasniedzami

tagad par 50% lētāk. Un brangi iztrāpās, ka es savu preču krājumus neesmu asortējis, un varu to darīt tagad, kad mūsu naudas kurss tik augsts, šodien, kā dzirdu, ir jau 260. Uz to varu iedzert savu pudeli sekta... Sulain, ielieciet pāris ledū!

Grambovs mēmi saskatījās ar Kneiju un uzlūkoja tad jauno paziņu tīri ar skaudību. - Kur atronas jūsu veikals, ja drīkstu jautāt?

- Jūs nezināt? O, to jums ikkatrs pasacīs! - Un žigli viņš ķēra pēc sava portmaneja un pasniedza vecim savu veikala karti. - Visas preces no pirmākajiem un labākajiem avotiem. Briseles spices, Lionas zīds... Pilnīga tautas apģērbu kolekcija. Lūdzu, rekomandējiet mani! Sulain, tikai ne vienkāršo ekselsioru! Jā, es nevaru sūroties... mūsu veikals stāv uz reāla un solida pamata... īsā laikā esam apgrozījuši tuvu pie 50 tūkstoš rubļu. Un vai arī kāds brīnums? Esmu pats lietpratējs, studējis Drezdenes drēbnieku akadēmijā, esmu krietns tautietis, un visas mūsu labākās familijas ir manas kundes.

- Nu, kad jūs esat krietns tautietis, tad arī jums to var novēlēt. Es principā vēlu labu visiem tautiešiem.

Lāpis apzinīgi un tīkami pasmaidīja. Un kad es būtu iesācis ar kādiem lieliem kapitāliem?! Bet, kad jau ir drusciņ kas galvā, var nākt pasaulē uz priekšu. Ceļoju pa ārzemēm, Drezdenē pamatīgi iepazinos ar savu lietu, nu pārnācu Rīgā, draugi man deva savu kreditu, un tā lieta iet! Daudzreiz savos ceļojumos esmu par to pārdomājis: kā tas taču nu ir? Es ceļoju uz Vāciju - sabiedrībai vajag būvēt man dzelzceļus, sabiedrībai vajag celt viesnīcas, kur es varu uzturēties, sabiedrībai vajag dot man grāmatas ko lasīt... laikrakstus... Ar

to stāvokli, ko es sadzīvē ieņemu, ar savām gara dāvanām es varu no sabiedrības to prasīt. Patiešām jauka kārtība! Apdāvinātais, izveicīgais nāk sadzīvē uz augšu... mums ir neskaitāmi piemēri par to.

Kneija kļuva nepacietīgs, vai, taisnību sakot, viņam skauda, ka vecis Lāpja vārdos tik uzmanīgi klausījās.

- Bet kā tad palika ar mūsu lietu?

- Ak tā! - Lāpis viņu pārtrauca. - A propos, Grambofa kungs - Kneijas kungs man jau sacīja - jums vajag uz īsu laiciņu 4000 rubļu?

Grambovs drusku piesarka. - Ja jūs būtu tik laipns...

- Nu jā, - Lāpis lepni izpūta dūmu - liela lieta jau nav! Šīs dienas kurss man bāž tūkstošus kabatā. Bet man vēl tā nauda būtu jāceļ no bankas. Atļaujiet, vai varu rīt vai parīt jums šo summu nonest mājās?

Kneijas acis iezibējās, un vecis saķēra sirsnīgi Lāpja roku. - Es jums būtu ļoti pateicīgs! Un kādu drošību jūs prasāt?

Lāpis atmeta ar roku. - Goda lieta, - nav vērts runāt! Varbūt ka uz priekšu vairāk pazīsimies, un draugu starpā nekādi parādu raksti nav vajadzīgi.

Tātad tā lieta bija nodarīta, un vecajam Grambovam viens akmens novēlies no krūtīm. - Tātad parīt jūs pie sevis gaidīšu, mīļais Lapē kungs...

- Ar lielāko prieku, Grambofa kungs... būšu. Jūsu jaunkundzi man tas gods vairāk pazīt, un ar jūsu māsas dēlu Brīvnieku mēs savā laikā bijām lieli draugi. Bet viņš ir tāds savādnieks. Piesitīsim tagad, kungi... uz šīs dienas kursu!

Glāzes putoja, tagad sākās iedzeršana, un Lāpim bija daudz ko par sevi stāstīt. Vecais Grambovs tomēr vairs

ilgi nepalika un atvadījās. Kneija viņu pavadīja līdz ratiem. - Vai redzat, papa Grambof, ka būs labi, - viņš klusu sacīja, - šo cilvēku mēs varam lietot.

- Jā, jā, - vecais vēl vienmēr sūkstījās, - labāk, ka mēs paši vien varētu iztikt. Viņa pakalpojums man gan nāk īstā reizē, bet es nemaz nezinu, vai viņa stāvoklis jau ir tik lielisks, ka viņš tādu summu tik vieglprātīgi var aizdot. Un tad nāk mans brālis, man tikpat būs jāķeras pie muižas...

- Novilciniet viņu, novilciniet, cik varat! Un, ja viņš tad pavisam nebūs apmierināms, tad es naudu atkal gādāšu. Tikai nezaudējiet kuražu!

Rati aizripoja, ironiski smaidīdams, Kneija vēl ilgi vecim noskatījās pakaļ, Tad viņam bija jāiet atpakaļ pie Lāpja, un iedzeršana nu tikai vēl sāksies, šis skroderis viņu tagad tur par mīļāko draugu, jo viņš to nu, tā sakot, ievedis Grambovu familijas klēpī un sagatavojis tam ceļu uz Julietas sirdi. Skaudīgi viņš nosmīnēja. - Ēzelis! Tu nezini, ka es tevi tikai gribu noplucināt un padarīt nekaitīgu. Un, kad būs pienācis īstais brīdis, tad es sacīšu vārdu. Jums tad visiem būs jāapklust un jāatkāpjas...

* * *

Pārbraucis mājās, Kārlis Grambovs atrada savā rakstāmā istabā priekšā savu brāli Sīmani no laukiem. Viņš tīri sastinga, jo noprata it labi sava brāļa braukuma cēloni. Lai gan viņš šo činksti būtu vēlējies septiņas jūdzes no sevis, tad tomēr, cik vien varēdams, rādīja viņam laipnu seju. Nu, mīļais brāli, viņš to noskūpstīja, tu arī vienreiz iebrauc mani apraudzīt! Tas ir labi, tas ir labi! Ir man tagad daudz darba un klapatu...

dažu dienu esmu pavisam slims... Nu, kā jums visiem uz laukiem labi iet? Vai esat pie mīļas veselības? Ņem, pīpo cigāru, brālīt!

Sīmanis nelikās divreiz lūgties, viņa kalsenā seja atdzīvojās, un maktīgu smaidu viņš aizkūpināja cigāru. — Ēem, - tas savā gausā gaitā iesāka, - vienreiz jau arī man, sacīt, jābrauc savs brālis apraudzīt! Tev jau, kā teikt, esot nu Rīgā lielas ieriktes, lielas fabrikas. Man, sacīt, prieks, ka tev tā uz priekšu iet, herzchen, kā tad, jā.

Kārlis sarauca pieri, bet drīz atjēdzās, ka tas nebūtu gudri. - Paldies, mīļais brāli, paldies, nevaru sūroties. Tikai lielas naudas gāšanas! Kad tev simtiem strādnieku strādā ikdienas, cik tev uz algām vien nav jāizgāž?!

- Nu jā, jā, bet, sacīt, tā nauda jau atkal ienāk dubulti un dubulti! Jā, jums pilsētniekiem... jūs jau, sacīt, esat lielmaņi! Jums, vienalga, vai rudens, vai pavasaris. Nu, kur mēs laucinieki? Tuvojas jurģis - jāmaksā rentes, jālīdzina gājējiem algas... Jārauš katrs kapeiks kopā, kur vien vari, un, ja tev, sacīt, ir kāds vecs krājums, tad velc to tikai laukā...

- Hohohoho! Kārlis politiski iesmējās, - Lai citam kā, tev, brālīt, par tādām lietām nav jābēdājas! Nu, ko citu man laba pastāstīsi? Vai naudu atkal atvedi? Es varu lietot.

Arī Sīmanis pasmējās, tomēr viņa līkais deguns nokustēja, kas liecināja, ka viņš no brāļa to pieņēmis gandrīz par ļaunu joku. - Kur tev naudu tagad pavasara laikā?! Labi jau būtu gan, kā sacīt, ja varētu! Tagad gan, brāl, tev ilgi nevarēšu neko atvest. Labi būtu, ja tu man vēl varētu aizdot. Tu jau zini, ka man rentes gadi apkārt, pa Jāņiem man baznīcas krogus jāatstāj.

Kārlim pārgāja "šviks” pār kauliem. - Nu kas tad tur par nelaimi?! Vari iet tagad uz Brīvniekiem pie saviem bērniem un dzīvot no procentiem.

Sīmanis tīkami pasmaidīja. - Varētu jau arī, sacīt, tā! Visu mūžu esmu ēdies un plēsies, ka man tik daudz ir... Bet, kamēr vēl, sacīt, pats vari kustēt, ko, teikt, kritīsi bērniem uz kakla? Kad jau vairs pavisam nevari, lien tad, sacīt, aizkrāsnē. Vēl jau varu savu saimniecību pīrēt! Un man tagad, sacīt, ir ļoti izdevīgs pirkums. Varu dabūt pirkt Dzirlejas pusmuižu un gribu tur no Jurģiem iesākt strādāt tos laukus. Tu zini... tur ir māls kā speķis... sēj kviešus no vārtiem līdz pat lauka galam! Jāpasteidzās tikai, ka cits man neaiziet priekšā. Ko tu domā, mīļais brāli?

Kārlis izklepojies dzīvi iesaucās: - Vai Sīman, kam tev tādu klapatu vajag?! Vai tu domā, ka par lētu dabūsi... izgāzt savu naudu! Vai Dieviņ, uz savām vecuma dienām viņš uzņemas tādu klapatu!

Sīmaņa deguns atkal nokustēja. - Tu saki dārgi? Nekā... ir par smieklu! Šo pirkumu, sacīt, nekad nevaru garām laist. Ja es divpadsmit tūkstošu tūdaļ blank un bār izmaksāju, tad man jāmaksā tikai astoņi. Tā muiža ir katru brīd savu trīsdesmit tūkstošu vērta, bet vecā kunga dēlam, sacīt, naudas notīgi vajadzīgs. Man tikai jāpasteidzas, ka nedabūn to zināt cits. Uzsola kādu pāri tūkstošu vairāk, un es tad, sacīt, varu degunu noslaucīt.

Kārlis uztraukts soļoja pa istabu, tā bija ļoti nepatīkama vēsts. - Dari, kā zini, bet es tev to padomu nedomu! Es tev to padomu nedomu...

Sīmanis asi un caururbdams viņu uzlūkoja, it kā gribēdams ar saviem skatieniem iespiesties viņa dvēselē. - Ēem, tu brālīt, sacīt, zini mūsu darīšanu? Man tās

naudas, teikt, vajadzīgs! Man būtu labāk, ka tu tūlīt varētu izmaksāt... kungs arī iebrauca Rīgā. Mēs tad,sacīt, varētu iet pie apikāta un notaisīt to kontraktu.

Grambovs nesamanīja, ko atbildēt, un piespiesti smaidīja. - Divdesmit tūkstošu, tā jau nebūtu nekāda nauda. Manā darīšanā... tas jau nav nekā! Bet principā es tam nemaz nepiekrītu, ka tu to muižu tik karsti kamp! Tu baidies, ka viņu tev kāds nenozvejo... nenozvejos neviens! Kuram tad mūsu laikos ir tā nauda? Un uz štuci es arī tev nevaru tik daudz izmaksāt. Zināms, man tavas naudas nevajag... tiklīdz būšu nofraktējis kādu štīmeri, labprāt! Uz musi jau nevar, - to jau tu pats sapratīsi. Man tā nauda pirms jāuzsaka, jo citādi es varētu pazaudēt visas kundes.

Sīmaņa deguns ietrīcējās... neuzticīgi viņš savu brāli uzlūkoja. - Tad es tev, sacīt, to daru zināmu laikus, viņš tīri izbijies iesaucās. - Tā kā tu, brāli, gādā, ka es nepalieku kaunā! Brīvniekiem pavasara rentei arī vajadzīgs. Tā muižiņa - tur nav nekādi joki! Tā ir maizes vietiņa... Ņem, brālīt, naudu, kur ņemdams, bet man tu viņu gādā! - Izvilcis piepeši savu denķelbuku, viņš sāka skaitīt vekseļus. - Te man pie tevis ir divdesmit tūkstošu... katram sava vajag...

Nu arī uztrauktais Kārlis vairs nevarēja ilgāk valdīties. - Nu nebēgšu jau, nebēgšu, kas tavs, to tu no manis dabūsi! Man, paldies Dievam, tava nevajag! Es tikai principā esmu tam pretim, ka tu tādu klapatu uzņemies. Pats labi zini, kā tagad ar zemkopību iet, un vai tev tas vajadzīgs? Vai tava nauda nav pie manis droša, vai tu domā, kā tu uz to muiželi to procenti izpelnīsi? Nav ar tādām muižām vairs nekādas ienākšanas. Un kur vēl krusa un ugunsgrēki... vai tu nelasīji

avīzēs? Vidzemē veseliem apgabaliem lauki nosisti, ka ne sēklas nav atlicis. Tai pašā numurā ziņo, ka kādā citā vietā vesels šķūnis ar visu labību aizgājis ar uguni. Māki nu dzīvot! Jā, jā, ar zemkopību nav vairs nekādas drošības. Un kur vēl liesas sērga ragu lopiem... zirgu zādzības. Kas tavai naudai nekait pie manis šeftē... tev tava droša procente! Un kā man tagad vēl... es varu tev arī to paaugstināt.

Sīmaņa trīcošais deguns sāka svīst... - Ēem, es tev ar mīļu prātu savu naudu atstātu, ja man tās nevajadzētu! Bet paša vietiņa paliek paša vietiņa, ja tev savs stūris, to neviens nevar nozagt, nedz aiznest projām. Un, kad tevi Dievs nesarga, kur tevi nelaime nevar aizķert?! Vai neizceļas arī pabriķos ugunsgrēki, vai tie droši no bankrotēs? Nē, brāli, šo pirkumu es nevaru garām laist. Gādā man to naudu, gādā, cik ātri tu vari! Ja cits man to muižiņu nokamptu no deguna, tad man tikpat kā sirdi izrautu no krūtīm. Ka tu vari maksāt labu procenti, tad gan jau būs citi, kas tev to naudu dos! Te man ir no tevis divdesmit tūkstoš rubļu... tik daudz man no tevis nākas.

Viņš sāka skaitīt atkal savus vekseļus. Bet Kārlim par to aptecējās sirds. - Nu tad jā jele, jā jele, - viņš aizelsis iesaucās, - vai tad es saku, ka tev nenākas! Es jau to neliedzu un principā arī gribu tev tavu naudu izmaksāt. Bet šodien, rītā es to nevaru. Tev jāuzgaida, brāli! Es arī nevaru visur tā uz musi dabūt, kur man nākas.

Šie vārdi Sīmani tikai vēl vairāk uztrauca... viņš sāka trīcēt. - Tev, sacīt, tā gan būtu maza lieta! Kad man šis pirkums paiet garām, - otrreiz māte vis vairs raušus neceps! Un kādēļ? Vai man nav?! Vai man par savu jālūdzas! Man jāgaida - nu labi, labi - noliec

termiņu! Mēnesi vai pusmēnesi... katram sava vajag. Gādā manu naudu, brāli! Kad, sacīt, tu man to atdosi?

Kārlim bija tagad tā, it kā viņu kāds ar adatām badītu... tur jau no ādas jāsprāgst laukā! — Nu tad nebrēc jau, nebrēc, pie joda! Nezagšu tavu naudu, nezagšu! Uz pleķi es tev viņu izmaksātu, kad jele tās sasodītās cenas biržā drusku celtos un mēs varētum ko pārdot! Tur ir trakam jāpaliek. Ko lai es tev tagad solu? Es pats nezinu. Es pats nezinu... esmu pavisam sajucis! Ohohoho! Nebūtu viņi man to šefti uzgrūduši kaklā, es būtu pavisam cits vīrs. Cits vīrs, Sīman! Noštiftēta karte! Grūd tik naudu un naudu katru pārsestdienu, bet atpakaļ tu kapeika neredzi. Es pavisam nezinu, kad tev tavu naudu varu atdot... es pavisam nezinu...

- Tu nezini! - Sīmanis viņu stīvām acīm uzlūkoja. - Tu, sacīt, nezini?! Vai tu, sacīt, domā, ka es esmu kāds cūku puika?! Vai tu mani gribi apkrāpt un aplaupīt dienas laikā? To es, brāl, nebūtu no tevis domājis! Tad tu gribi tā taisīt, ka lai man šis pirkums paiet garām? Tu negribi man to muižiņu novēlēt. Tev skauž, ka es pie tā nāku, tāpat kā tu maniem bērniem apskaud Brīvniekus. Lai Dievs tev to nepielīdzina, brāl! Bet, sacīt, ka es no tevis ļaušos izcūkoties, to tu nedomā! To nedomā... te ir melns uz balta! Un lai man tur arī būtu jāgriežas pie tiesas... divdesmit tūkstoš rubļu...

Viņš skaitīja atkal savus vekseļus, un Kārlis atjēdzās, ka ir neprātīgi izgāzies. Skaļi un jautri viņš iesmējās, tomēr šinīs smieklos it labi varēja izmanīt viņa iekšējo satricinājumu. - Tu melsies kā bērns, - tīri kā bērns, Sīman! Kas te runā par apzagšanu un aplaupīšanu? Kas te runā par nenovēlību? Fui, kaunies, Sīman! Ja tu domā, ka tev pa rokai, pērc šo muižiņu ar Dieva vaļu!

Cik ātri vien man būs iespējams, es tev arī naudu gādāšu! Es tikai domāju, ka tev vajadzētu aprēķināt, vai tas arī ko lon? Vai tava nauda nevarētu labāk palikt manā veikalā? Nu, ka tu negribi, tā tava lieta, - draugi tāpēc; Tad jau man tā nauda jāgādā. Dabūsi, brāl, dabūsi!

Sīmanim sirds atkal atdzērās, un viņš noslaucīja savus baiļu sviedrus. - Tad runā tā, kā prāta vīram pienākas! Es jau domāju, ka tu mani, savu brāli, nekrāpsi. Bet vai nevari man tagad, ka ne vairāk, dot kādu tūkstoti rokas naudai? Es varētu tad šodien to kontrakti tūdaļ notaisīt... To citu pēc kāda mēneša. Jā, Kārli? Tu taču man neaizliegsi, savam brālim...

- Labprāt, brālīt, - Kārlis piesarcis kasīja pakausi, - bet nav man pie rokas... tās veikala lietas tu nemaz nezini! Lai jau paliek pēc mēneša. Nedomā tikai, ka tava nauda nav pie manis droša! Vai Dieviņ, Sīman, kad tu redzētu tagad manas ieriktes! Mani neviens par nieku nepaņems! Lai tikai nāk Daugava vaļā, lai tikai parādās pie Rīgas kuģi! Tad redzēsi, kā ies šefte ar ārzemi, kā klīdīs nauda! Tu jau vari sarunas turpināt, bet vai tādēļ jau vajag strēbt to putru tik karsti...

- Hm, hm, - Sīmanis norūca. - Labi gan būtu, kad tu man šodien varētu dot to tūkstoti.

- Izbrauksim ārā, apskatīsimies manu fabriku, - Kārlis trauca, it kā nebūtu viņa prasību dzirdējis. - Tu pabrīnēsies, brāli... tas zēns arī tur ir. Tu ar viņu vēl neesi saticies. Kas tur ir mantas, vai Dieviņ, Sīman! Man jau ir viens pircējs, kas dod par visu kā stāv trīssimti tūkstošu. Es nemaz nezinu, ko darīt... cik ilgi vairs, kad nāks Daugava vaļā, un kad šefte cik necik iet, tad es par pusmiljonu nemaz neklausos. Tikai nu tās naudas, tās naudas vajag...

Sīmaņa vaigs tīri vai pamirdzēja. - Nepārdod vis, brāli... par lētu, sacīt, nevajag atgrūst! Gan jau iztiksim... to rokas naudu jau, sacīt, esmu pats sagrabinājis... kad tu man pēc mēneša vari dot to citu, tad ir diezgan. Bez graša jau arī gluži pats neesmu, šo pirkumu es ne par ko nelaižu garām. Vai, pulkstenis jau tik daudz? Man tikai vēl pusstunda laika... jāsteidzas pie kunga.

Viņš ķēra pēc savas cepures. - Tā kā tikai nu vēlāk pienāc un pasaki man, kā gājis! - Kārlis vēl trauca. - Skāde, būtum ieturējuši brokastu...

- Vēlāk, vēlāk pienākšu, sacīt, herzchen, jā... nav ilgāk laika.

Viņš spraudās pa durvīm laukā, un Kārlis drusciņ atvieglots uzelpoja. Tik, tik viņš ar savu brāli nesagāja lielajā. Pie loga viņš tam vēl pakaļ noskatījās. Sīmanis teciņus vien devās uz priekšu, un kāds tukšs fūrmanis aicinādams laida viņam rikšus blakām. Bet Sīmanis tikai atmeta ar roku un tecēja tālāk.

- Škandāl! - vecis pie sevis norūca. Tādas nepatikšanas viņš nebija ilgi piedzīvojis. Sīmanim savā ziņā taisnība, vai viņam par savu jālūdzas. Tas arī nemaz nebija viņa princips... skaidrību katram vajag un drošību. Bet vai viņam bija par savu jālūdzas? Tas Kneija jau viņu tīri vadāja aiz deguna. Nabagojies no viena un no otra, un tur nav nekāda tolka...

Nē, tas tā vairs ilgāk nevar iet! Uz Daļutkinu vajag iztaisīt obligāciju un to ieķīlāt. Lai Kneija tagad runā, ko grib, viņš tagad vairs nepieļausies. Viņa paša peļņa, paša paspēle. Tā jau viņš tīri var palikt par apsmieklu. Un kad Sīmanis nāk pēc mēneša, tad: še ir tava nauda...

Piektā nodaļa TĀ JEB TĀ!

Saule uz pavasara pusi iedegās arvien karstāk un ap pusdienām sildīja pat tik spiedīgi, ka no ielām sniegs kusa ar joni un pa renstelēm tecēja ūdens. Arī Daugavas ledus metās caurumains, un darba strādnieks, nepacietīgi ilgodamies, gaidīja, ka biezais ledus deķis aizpeldēs jūriņā. Būs tad atkal rosīga kustība un dzīvība... Daugavas māmuliņa sniegs atkal viņam pretim savu devīgo roku...

Pavasaris - jauna dzīvība. Asinis rit dzīslās sparīgāk, krūtīs mostas cerības uz uzvaru un laimi. Ikvienam ap sirdi tā, ka viņš daudz daudz ko mantojis - kaut ko, kas nav izskaidrojams. Tikai Brīvnieku Jānis sajūt, savos klusos brīžos, sāpīgi uztraukts, sajūt, ka viņš daudz daudz zaudējis... Viņam ziedoņa tuvošanās vienaldzīga. Gan viņš sevi mierina, ka tā varbūt bija labāk, ka tas negudrs sapnis, kas viņa krūtīs bija modies, un ka viņam, darba vīram, no tādām lietām vajadzēja sargāties, bet aizmirst viņš to nevarēja. Tikai savu kāju viņš nu vairs nespēra pār Grambovu slieksni, un viņu dienestā arī viņš ilgi vairs nepaliks.

Ar visu labo nodomu viņš bija kritis cauri, un viņa ienaidnieki uzvarējuši. Pēdējais vakars vasarnīcā viņam neiziet no prāta, viņš par to dažureiz uztraucas tā, ka nevar savā ādā rimt. Ar kādām jūtām viņš devās toreiz turpu un ar kādām no turienes pārnāca! No vecā

Burtnieka viņš izzināja, ka daži angļu lielkapitālisti vēl arvien meklē ieguldīt savus kapitālus šejienes fabrikās, un steidzās savam krusttēvam nonest šo vēsti. Viņš cerēja to atsvabināt no visām veikala raizēm un rūpēm, bet vēlāk nožēloja, ka bija tur cēlis savu kāju...

Kā jau arvienu, tā arī tovakar Lavīzīte viņu pie durvīm saņēma. Vecā, runīgā jaunkundze bija tapusi viņam liela draudzene. Bet viņiem apsveicinoties, no ēdamistabas atskanēja jautras valodas un skaļi smiekli. Balsis viņam izlikās pazīstamas. - Jums ir viesi? - viņš uzprasīja vecmeitai.

- Jā, nāciet tikai dziļāk! Brokmaņa kungs un Kneijas kungs, tie nāk pie mums jau ilgus gadus. Bet vēl viens kungs, tas ir tikai otru vai trešu reizi. Lapē kungs... viņam pilsētā esot drēbju magazīne. Nu, jaunnedēļ iešu sev kleitu pirkt, tad es to izdabūšu zināt skaidri.

Viņš palika tikpat kā ar aukstu ūdeni apliets. - Ko tad tie kungi šeit?

Lavīzīte pavīpsnāja... viņa laikam šādu jautājumu atzina par jocīgu un lieku. - Nu tāpat jau kāda darīšana būs... papum jau ar ļaudīm visai daudz darīšanu. Tas svešais kungs iznesas pret mūsu freileni ļoti "nett”, un arī viņa griežas pret viņu. Atbraucis pakaļ viņu vest uz teātri. Dziržu arī, ka viņš papum izlīdzējis ar naudu. Jā, jā, direktora kungs, tur slēpjas kas! Nu, laiks jau arī ir! Jaunnedēļ iešu sev kleitu pirkt, tad es dabūšu visu zināt skaidri. Nu, nāciet dziļāk!

Tā vecmeita viņam izkratīja savu sirdi, nedomādama nekā ļauna. Bet viņam ikkatrs vārds bija āmura sitiens pa pieri. Ilgu laiku, kā nesamanīdams un bez valodas, viņš Lavīzīti uzlūkoja. Lāpis tur pilnu krūti stāstīja par saviem ceļojumiem, pasaules uzskatiem un panākumiem.

- Nē, jaunkundze, es neiešu, - beidzot dobji pārvēlās pār viņa lūpām. - varbūt, ka es šos kungus traucēju. Še pasniedziet Grambova kungam manu karti un sakiet, ka esmu nācis ar viņu runāt veikala darīšanās.

Lavīzīte uz viņu tā ērmoti noskatījās, tad gāja viņa pavēli pildīt. Durvis palika pusvirus. Pēc ilgiem laikiem viņš redzēja atkal savu māsīcu... viņa sēdēja Lāpim blakām un klausījās uzmanīgi viņa vārdos. Viņa balodīte starp šiem vanagiem. Daudz netrūka, ka viņš būtu tur gāzies iekšā, nositis šo lupatu gar zemi un nešus Julietu iznesis no viņu vidus. Ko vecais Grambovs domāja, ielaizdamies ar šo cilvēku, kuram, savus nolūkus sasniedzot, nekas nebija svēts. Te tas arī pārtrauca savu runu ar Brokmani un sapīcis uz Lavīzītes vēstījumu atbildēja: - Nu lai taču viņš uzgaida drusciņ! Tu jau redzi, ka man vēl ir viesi. - Un Julieta piesita Lāpim glāzi, smaidīja tik laipni un burvīgi...

Vai viņa to sajuta arī savā sirdī?! Džinkstēdamas asinis saskrēja viņa deniņos un vārījās traki viņa dzīslās. Viņš nevarēja ilgāk šinī skatā noskatīties... prom, prom no šejienes.

Ilgu laiku viņam tikai raibi ugunsmutuļi dzirkstījās priekš acīm... tad viņš atjēdzās. Saule nogājusi, pieturas pie sala, un viņš atronas uz aukstas verandas. Vējš asi un sāpīgi šalca gar rūtīm, čabināja nokaltušās vīnkoku lapas, it kā viņu izzobodamas. Tur, lūk, blēži un lupatas sēdēja pie kungu galda goda vietā, un viņš bija viņu kalps. Rūgti viņš iesmējās. Viņš labi veco Grambovu no šiem ļaudīm biedinājis, viņš labprāt tam visādi būtu palīdzējis, bet tam tie bija vairāk nekā viņš. Vecis rīkojās pēc saviem principiem. Lai. Gan viņš to nožēlos, šos vīrus viņš vēlāk varēs sviest desmitreiz

pa durvīm laukā, viņi tomēr nāks atpakaļ. Lai tikai padod velnam vienu pirkstu, - pēc viņš paņems visu roku.

Un Julieta? Sirds viņam nodrebēja. Tad tiešām tā lieta būtu jau tiktāl... viņai būtu uz šo cilvēku kāda tiesība?

To iedomājoties, viņš līdz dvēselei jutās aizskarts un pazemots. Nē, nē, viņš nevarēja vairs šinī mājā ieiet atpakaļ... pāri pār sētu un prom no šejienes! Un, it kā nesamanīdams un atbildi meklēdams, viņš lūkojās tālumā, aukstajā, zilajā gaisā...

Tad viņa krūtīs kas spītīgi sacirtās. Kas viņam gar visu to daļas? Kādēļ tad viņš šķetējas un trako? Vecais Grambovs aizņemas naudu, no kā viņš grib, un Julieta izmeklē sev līgavaini, kāds tai patīk. Un Lāpis, tas saprot labāko familiju meitas valdzināt. Tikai neizprotama mīkla, kā viņš nācis pie tādas turības un stāvokļa, ka tas var vecim vēl naudu aizdot? Neizprotama mīkla - nemaz ne! Pa tādu ceļu kā Lāpis jau var pie mantas tikt. Ja pasaulē grib uz priekšu tikt, tad par visām lietām vajag būt veikalniekam. Nevajag klausīt savai zināmai sirdij... Neba jau Lāpis vien dzīvē izmet droši savu trampu un uzmet dūzi?! Bet kas viņam par daļu? Viņš var izdarīt savas darīšanas un iet...

Bet tad atkal viņš pats pret šādām domām sacēlās... viņš nevarēja tās panest. Julietu šim nelietim... tā jau būtu viņas nelaime...

Pēdīgi viņam metās atkal vēsi... viņš iegāja atpakaļ Grambova darba istabā un sāka skatīties avīzēs. Bet, kas tur rakstīts, viņš neievēroja. Beidzot skaļās valodas blakām apklusa... viesi atvadījās, rati aizripoja.

Grambovs beidzot ienāca pie viņa un, kā rādījās, uzminēja arī viņa nākuma cēloni. - Mein lieber Neffe,

- viņš vēsi sacīja, - esmu runājis ar Brokmani - šimbrīžam no tās lietas nekas neiznāk! Viņš ir tam pretim, ka es tagad pieņemu veikala biedrus, un tur arī nav nekāda principa. Vienām kārtām, cenas tik zemas, ka tagad biedrojoties, līgums man iznāktu par paspēli, un, otrkārt, kad tās apsviežas un kāpj uz augšu, tad es saņemu labāk to peļņu viens pats, nekā dalos tanī ar gluži svešiem cilvēkiem. Paspēle man vienādi vai otrādi! Un tīšu prātu rīkoties uz paspēli, tas nav nemaz mans princips...

Tā bija diezgan saprotama atbilde, aizskarts Jānis bungoja ar pirkstiem pa galdu. - Tātad tikai uz peļņu un atkal uz peļņu jūs skatāties? Cits viss jums vienalga?

- I, nu, - vecis īdzīgi atmeta ar roku, - pelnīt mums veikalniekiem vajag. Vai tad viņš, ar mani biedrodamies, citu ko grib kā savu peļņu?

- Ir jau taisnība, - Jānis norūca. Viņam bija tā, it kā tam nostātu asinis ritēt. - Es negribu tālāk runāt, krusttēvs... negribu neko sacīt. Bet kad jūs tomēr nu nevarētu izturēt un to peļņu sagaidīt?

Vecis lielīgi iesmējās... - Nu, tā nebūs tava bēda! Es pats vēl varu turēt diezgan un palīgu arī dabūt no citām pusēm, cik vien man vajadzīgs. Es varu arī dabūt naudu uz goda vārdu.

Nekad veča uzpūtība viņu nebija tik riebīgi ievainojusi kā taisni šinī brīdī. - Es zinu, - no Lāpja. Bet vai tas jums bija vajadzīgs? Nu - kad jau viņš un Kneija jums ir vairāk nekā es, un Brokmaņa padoms labāks par manu, tad arī man nav jums vairāk ko sacīt. Ardievu, krusttēv, un atvainojiet, ka es tagad arī sev meklēju vietu citur.

- Kā tev tīk, es tevi neturu! Tikai pēc likumīga laika... tad vari iet...

Jānim vairāk nevajadzēja, paķēris savu mēteli un cepuri, viņš nākošā acumirklī bija aiz durvīm. Vecis ērmoti noskatījās viņam pakaļ. Jau viņš gribēja to saukt atpakaļ, bet tad atkal pie durvīm apstājās... tas nebūtu veikaliski. Ne Jānis, ne tas svešais kungs nedrīkstēja to manīt, ka viņam tie vajadzīgi. Īstenībā viņš šo priekšlikumu pieņemtu ar prieku. Kas tas tāds varēja būt par kungu, kas pat Briedim gribējis līdzēt, kā Jānis stāstīja? Laikam kāds vecs, labsirdīgs nerrs... nu, tādus viņš daudz jau redzējis! Ar tādiem veikala darīšanās tā labākā dzīve. Vai viņš to agrāk jau nevarēja apcelt... kas viņš tad būtu par vīru!? Nē, katrā ziņā viņam šis kungs jādabū rokā, bet vislabāk, ka viņam Jāņa vidutības nemaz nevajadzētu. Par to jau viņš bija domājis. Viņš nevarēja tam puikam izrādīt savas kārtis, tas būs tad viņa kungs un darīs, kā vien gribēs. Taisnību sakot, viņam grauza jau tagad sirdi, ka tas zināja viņa apstākļus vairāk, nekā vajadzīgs. Un, kad viņš būs klāt, tad arī tur nekādu labu veikalu nebūs iespējams noslēgt, viņš par daudz vaļsirdīgs un atklāts, vārdu sakot, veikala ziņā muļķis. Nē, nē, vislabāk, kad viņš veci viens pats uzmeklē... ak, viņš ar tādiem kungiem māk iztikt...

Bet visādā ziņā viņam nevajadzēja strēbt to putru tik karsti. Jāapdomājas - Kneija solījis naudu gādāt... arī cik Sīmanim vajadzīgs...

* * *

Vēl bija tikai maz dienu līdz tam, kad Sīmanis būs atkal Rīgā pēc savas naudas, kad kādā pēcpusdienā

Kneija pielaida pie Grambova lielajām durvīm ar divzirgu fūrmani.

Vecais Grambovs, kas viņu jau ar nepacietību gaidīja, steidzās līksms viņam pretim un ievadīja to savā kabinetā. - Nu, lieber Herr Kneij!? - viņš iesaucās joviāli kā arvienu. - Ko labu atvedāt! Naudu vai obligāciju? Kneijas vaigs turpretim bija ļoti nopietns, varēja sacīt, tāds piepūties, un viņa skatieni tādi neomulīgi. - Par to runāsim, mīļais papa Grambof, - viņš smagi izdvēsa, - bet pirms mums jānokārto kāda cita lieta. Daudz svarīgāka... kāda cilvēka mūža laime... jā.

Grambovs viņu neizprazdams uzlūkoja. Tikai kad Kneija bija nolicies savas virsdrēbes, viņš ievēroja pie viņa ko sevišķu. Viņš jau bija par "Frack un weisser Binde”, rūpīgi frizējies un pūderējies, nokrāsojis melnu savu sirmo bārzdu, matus un uzacis un rūpīgi pārķemmējis savu kailo pakausi, lai gan plāni pārvilktie mati to nespēja pilnīgi noslēpt. Un tad viņam vēl bija līdz milzīga buķete ar dabiskām puķēm... Kneija bija iztaisījies vismaz par kādiem divdesmit gadiem jaunāks. - Nu, kas tā būtu par lietu? - vecis pārsteigts stomījās.

- Papa Grambof, - Kneija svinīgi ieklepojās, - esam abi tirgoņi, tādēļ nezaudēsim lieku vārdu. Gribu darīt visu, ko jūs vēlaties, un jums palīdzēt, jūs darīsit arī to, ko es vēlos, un palīdzēsit man. Un tā citādi... kauču man gan drusciņ ir pieša pakausī, esmu tomēr vēl stīvs zellis... Lai tikai tie jaunie nāk man līdz... Papa Grambof, jums vajadzēs aizlikt par mani labu vārdu... es gribu tikt pie sievas...

- Oho, mīļais Kneijas kungs! - Grambovs nu beidzot saprata un sita viņam līksms uz kamieša. - Tas

man prieks, tas man prieks! To, taisnību sakot, jums jau sen vajadzēja darīt... Bet kurai dāmai tad lai jūs aizrunāju? Gribu to darīt ar lielāko prieku...

Kneijas acis pazibēja... glūnoši viņš uzlūkoja veci, kurš negribēja saprast to, kas tik skaidri izsacīts. - Piedodiet, ka runāju saprotamāk. - Esmu ielūkojies jūsu Julietā un ceru, ka neliegsit man viņas roku... Jā, jā, mīļais papa Grambof, pieņemiet mani par znotu!

Tagad vecis ieplēta acis. - Koo, Julietu... jūs gribat precēt Julietu?! Patiešām! Bet mīļais Kneijas kungs, tas jau nevar būt... jūs jau tikai jokojat! Julieta un jūs - nē, tas ir pārāk jocīgi -

Kneija stāvēja tikpat kā uz karstam oglēm, jo vecis sāka sirsnīgi smieties...

- Jūs smejaties?! - piepeši Kneijas acis iezibējās un vaigs savilkās, ka vecim uzreiz palika neomulīgi. - Es gribu viņu par sievu un pie tā palieku. Jeb vai jūs domājat, ka es viņai nederu?! Ha-ha, - lai tikai tie jaunie nāk man līdz! Papa Grambof, es domāju nopietni.

- Piedodiet, Kneijas kungs, es nedomāju tā, - Grambovs labsirdīgi iesaucās, slaucīdams no acīm asaras, kuras tam smejoties bija izsprāgušas. - Piedodiet, nemaz negribu jūs apvainot. Jo galu galā tā tomēr nopietna lieta. Vai zināt, priekš maz dienām Lapē kungs nāca pie manis ar tādu pašu priekšlikumu! Es, protams, viņu noraidīju pie Julietas, un tur viņš kritis cauri. Nē, nē, es nevienu negribu apvainot... jūs arī gribat pie manas Julietas izmēģināt savu laimi? Nu, man pret jums nekā nebūtu ko iebilst... tikai tas nesamērs starp jūsu un viņas gadiem. Viņa jau varētu būt jūsu meita... vai esat arī to apdomājuši? Bet varbūt, ka viņai jūsu vecums nekrīt svarā, un es tai ziņā atstāju principā

viņai pilnīgu vaļu. Vai esat daudzmaz izzinājuši, kā jūsu akcijas stāv? Vai esat viņai jau runājuši?

- Negribēju to darīt, iekāms neesmu ar jums runājis. Un jūs man būsit palīdzīgi, ievērojot mūsu draudzību un ievērojot arī to, ka jums svarīgi, ka mēs arī uz priekšu paliekam draugi. Ka no Julietas puses man būs sagaidāmas arī kādas mazas pretestības, uz to esmu jau sagatavojies. Bet jūs man nāksit palīgā. Jūs esat tēvs, - jūs pavēlat, un meitai jāklausa! Kā godavīrs nāku pie jums ar savu priekšlikumu, kad jūs to pieņemat, - lieta ir izšķirta. Cits viss nāks no sevis, un gan es ar Julietu mācēšu apieties!.. Vai zināt, man tādas sieviešu pretestības gaužām tīk, gaužām interesē. Viņām tikai vajag parādīt vīra gribu... lai izraudas, izbļaujas, izdancojas, - beidzot tās tomēr māk paklausīt un padoties. Redz, ka citādi vairs nekā nevar, un beidzot apmierinās... Hahaha...

Grambovs vairs nejutās īsti omulīgs. Viņa draugs tam nāca priekšā tāds savāds un neizprotams... viņš to tādu nekad vēl nebija redzējis. Tīri iztrūcies, viņš to uzlūkoja. - Es jūs neizprotu, - kādēļ lai es to daru? Kādēļ lai tik varmācīgi rīkojos pret savu bērnu? Tas nebūt nav mans princips... Negribu jums likt nekādus kavēkļus, bet spiest taisni savu bērnu pie jums man arī nav vajadzīgs. Ir viņa ar mieru, tad ņemiet viņu Dieva vārdā, nav viņai patikšanas, ko es tur varu darīt! Un vai tādēļ mūsu starpā kādu ienaidu, - draugi esam bijuši, draugi paliksim!

- Jūs zināt, kad es reiz savu vārdu dodu, tad es to neņemu atpakaļ! Tas notiek jūsu labā un viņas pašas labā. Kā jūsu znots stāšos ar jums ciešākā sakarā, stāšos jūsu veikalā ar visiem kapitāliem un uzņemšos viens

pats visas rūpes, kuras jums tagad tik smagi nospiež kamiešus. Julietai pie manis balta putna piena arī netrūks, un jūs savas vecuma dienas nodzīvosit bez raizēm mierā.

Vecis kļuva nemierīgs. Viņš negribēja Kneiju apvainot, bet tāda uzmanība viņam arī nebija patīkama. - Jā, jā, mīļais draugs, - viņš tīri sapīcis iesaucās, - viss labi un jauki, bet es domāju, tā lieta vēl nedeg! Mums taču citas lietas, daudz svarīgākas darīšanas. Vai jūs obligāciju atvedāt? To vajadzētu ieķīlāt vai pārdot... es citādi nevaru...

- Pirms vedīsim šo lietu kārtībā! - Kneijas acis ļauni iemirdzējās. - Es citu visu esmu aizmirsis un par citu neko agrāk nerunāju, papa Grambof! Es velti neesmu nācis šinī uzvalkā... mums vajag zināt, kur mēs atrodamies...

- Jūs patiešām esat stūrgalvīgs, - Grambovs īdzīgi iesmējās. - Nieka skuķa, - itin kā kad citu sieviešu būtu trūkums! Nu, manis dēļ liksim lietu viņai priekšā, lai viņa to izšķir pati. Bet lielas cerības jau neturiet... un spiest es viņu nespiedīšu. Lovīz, Lovīz! Kur ir jaunkundze? Saki, ka mēs liekam viņu lūgt... bet tūlīt...

Vecā kalpone arī atsaucās. - Tā, - vecais Grambovs, iekšēji satricināts, sacīja, - liksim viņai to lietu pašai priekšā! Tūlīt būs atbilde...

- Tā, - Kneija apmierināts pasmaidīja, - runāsim taču kā vīri. Es viņu bildinu, jūs mani ieteicat. Ja mēs viens otru pabalstām, tad tā lieta iet... Bet par visām lietām tikai aukstas asinis! Kliegt un uztraukties, to atstāsim bābām....

Grambovs neatbildēja, bet dusmīgi šo dīvaino precinieku uzlūkoja. Pēc karstās vārdu cīņas iestājās nospiests

klusums. Bet Kneiju tas nebūt neuztrauca un arī nenotrieca. Mierīgi tas pagriezās pret spoguli un nogrieza vienu no savām pomadētām ūsām uz leju, otru uz augšu. Viņš, kā rādījās, bija par savu izskatu apmierināts... vīrs pašos spēka gados...

Beidzot arī tuvojās soļi un drēbju čaukstēšana. Viņš pieņēma, cik varēdams, stingru stāvu un paķēra grezno buķeti. Kā vanagam viņam acis sāka šaudīties, un kā bez elpas viņš lūkojās uz durvīm. Te arī Julieta parādījās, sveicinādama pret viņu palocījās un jautādama uzlūkoja savu tēvu... - Tu vēlies, tēt?

Viņa bija tērpusies gaišā taļļā, un gulbja pūkas baltas kā sniegs pieglaudās cēli pie viņas apaļajām krūtīm. Acis mundri dzirkstījās, un ap sārtajām lūpiņām laistījās atkal zobgalība un nebēdība. Kā sastindzis Kneija palika stāvot, un viņa nodzīvotā seja nervozi noraustījās...

- Mums te ir lielas darīšanas! - Grambovs iesāka tādā balsī, ka nevarēja izprast, vai tās ir dusmas vai zobgalība. - Lielas darīšanas, bērns! Kneijas kungs mūs pagodina te ar kādu priekšlikumu, kur tev - uz kuru tev jādod gala vārds, mans bērns...

- Lūdzu, jaunkundze, no brīvas rokas! - Kneija, asi elpodams, palocījās un sniedza viņai buķeti... - Padodos jums uz žēlastību un nežēlastību...

- Ai, cik jauki! - Julieta, saņēmusi balvu, nevainīgi iesaucās... Tik agri jau tik skaistas puķes! Mūsu dārzniekam vēl nav sākušas ziedēt siltumnīcā. Pateicos jums, Kneijas kungs, pateicos ļoti! Jūs patiešām esat uzmanīgs...

Reižu reizām viņa paoda puķes, un precinieku viņas vārdi ļoti uzdrošināja. Kārām acīm viņš aprija šo kairinošo

būtni. - Cienītā jaunkundze, nolieku pie jūsu kājām daudz vairāk... nolieku savu sirdi! Jūs varat manu mūžu še virs zemes pārvērst par paradīzi -

Julieta nosarka un nobāla. Viņa satikās nejauši ar Kneijas kaislajiem skatieniem, un viņai bija tā, it kā tie urbtos viņas krūtīs, kuras aizskartas sāka viļņot... - Atvainojiet, Kneijas kungs, es šai buķetei nepiešķiru nekādas nozīmes... Tikai, ka jūs esat mūsu mājas draugs. Ja jūs ar to citu ko gribat izteikt, tad lūdzu! Esmu tad pārskatījusies un nevaru jūsu dāvanu pieņemt.

- Nē, nē, paturiet to! Ko Kneija reiz devis, to viņš vairs neņem atpakaļ! Savu sirdi esmu nolicis pie jūsu kājām un neņemu to vairs atpakaļ. Julieta, uzklausieties mani... neesmu vairs puika, kas tādās lietās svaidās ar frāzēm: jau sen esmu jūs ieslēdzis savā sirdī un nevaru bez jums dzīvot!.. Lai gan man pierē ir daža grumba un mans vaigs nav vairs tik glums kā kādam piena puikam, tad tomēr mana sirds ir stipra un mana mīlestība uz jums negrozīga. Viss mūžs man ir aizgājis ar nopietnu darbu, esmu strādājis un cīnījies; ne tā kā sisenis, visu vasaru dziedājis un lēkājis, un tādēļ man arī tagad rudenī nevajag dancot! Mantas man ir vairāk, nekā vajadzīgs, un neesmu arī nekāds skopulis, kas apmierinātos, savus naudas maisus skaitīdams. Kad reiz darbu met pie malas, tad vajag baudīt... Nolieku visu, kas man ir, pie jūsu kājām... man nav vairs svētāka uzdevuma kā pildīt jūsu vēlēšanas, nolasīt jūsu pavēles no jūsu acīm. Julieta! Sen jau esmu sev zvērējis, ka, ja kādreiz ņemšu līgaviņu, tad tikai jūs. Ilgi šaubījos jums tuvoties, gribēdams sevi pārbaudīt, vai tās tikai seklas pārejošas iedomas. Esmu pārlicis arī visus šķēršļus

un kavēkļus... mūsu nevienādus gadus, bet viss tas nav varējis manu mīlestību nomākt! Manas jūtas ir dziļas un patiesas...

Julieta aizkustināta līdzcietīgi nolieca galviņu. - Piedodiet, Kneijas kungs, jūs esat tik patiess un atklāts... Negribu jūs apbēdināt, bet man jāir pret jums tikpat taisnai un patiesīgai. Jūs esat papiņa draugs, un kā tādu es jūs ļoti cienīju, - bet vai es varētu jūs tā aplaimot, kā jūs to cerat, to es neuzņemos! Varbūt ka es jums ar to daru sirdēstus un savam papiņam arī, - taču mīlēt es jūs nevaru...

Grambovam, kā rādījās, meitas atbilde ļoti patika... - Nein, mein Kind, - viņš iejaucās valodā, - es šinī jautājumā esmu neitrāls. Kneijas kunga materiālie apstākļi gan patiešām tādi, un principā man būtu ļoti patīkami... Bet cits viss tev jāizšķir pašai...

Kneijas acis ļauni iezibējās, un zaļganums vaigā spiedās cauri baltajam pūderim, šinī brīdī viņš būtu veco vīru vai saēdis, tomēr saņēmās un spēlēja tālāk aizvainoto lomu. - Jūs domājat, ka mana mīlestība uzzēlusi caur jūsu papiņa solījumiem un mudinājumiem? Julieta, jūs maldāties! Taisni viņš man liek šķēršļus un visādi pretojas. Bet mana mīlestība ar to uz jums nemazinās, un tāpēc es jo vairāk ciešu...

- Piedodiet man, Kneijas kungs, piedodiet! - Julieta sniedza lūdzoši viņam savu roku... - Labprāt es - bet nevaru - - - Mēs nevaram būt vairāk nekas kā labi draugi...

- Kādēļ jūs nevarat mani mīlēt! - viņš kāri sagrāba sniegto roku. - Aiz kāda iemesla? Kurš no jūsu citiem cienītājiem mantas ziņā var ar mani mēroties? Tas konfekciju veikala īpašnieks ir švindleris. Viņam

vairāk nav kā parādi un drusciņ kredīta. Liels vīrs! Bet sāk jau viņa stāvoklis šķobīties... nāk par viņu nesmukas lietas gaismā. Priekš gadiem tas mīlinājies ar kādu šuvēju, atraitni, izkrāpis no viņas naudu un aizceļojis uz Drezdeni. Bet tagad negribot vairs viņu precēt un naudu arī tai vairs neatdodot. Hahaha! Bet mīļākā nebūt neesot tāda būtne, kas gribētu visu klusu paciest un taisot skandālu, cik varēdama... Un tā ir Lapē nāve! Jeb jūs mīlat tur to smurguli, fabrikas pārvaldnieku?! Pliks kā zirnis, muļķis un tāds karsta putra, kas nekur vietā nepadzīvos! Pie tā jums nāktos sīkas olas ēst...

Karstas asinis pārlija pār Julietas vaigiem, sirds sāka straujāk pukstēt... viņa nevarēja paciest Kneijas ironisko, aizskarošo smaidu.. - Stājieties! Kas jums gar to daļas, kāda tiesība jums mani iztaujāt?! Kaunieties runāt sliktu par saviem tuvākiem! Es to nevaru cienīt... še jūsu puķes, es tās negribu!

- Julieta, nedzeniet mani izsamisēšanā! Esmu zvērējis, ka jums jātop manai, un apstākļi ir tādi, ka es jūs varu iegūt. Jums būs mācīties mani mīlēt, vai dzirdat!

Zibņojošām acīm viņa nosvieda buķeti pie viņa kājām un stīvi viņu uzlūkoja kā savu ienaidnieku. - Esmu patstāvīga sieviete, kurai pašai griba un prāts! Kā jūs iedrošināties man tā uzmākties?

Lēni drebēdams, Kneija pacēla buķeti un nolika to uz galda. - Mani jūs nebūt tā nevarat aizsviest projām kā šīs puķes! - viņš sarkastiski iesmējās. - Es neatkāpšos... un, ja jūs negribat, tad tur iznāks traģēdija! Es jums zvēru, - un apstākļi ir tādi, ka, ja jūs negribat savu postu un nelaimi, tad jums jātop manai sievai.

Tagad arī vecā Grambova omulība bija pie rata, šāda Kneijas izturēšanās viņu iztrūcināja. - Ko jūs tur sarunājat?! Veikala lieta paliek veikala lieta, un tā ir atkal sava lieta. Ko jūs manu bērnu tirdāt? - Viņš ķēra pēc karafas un iedzēra glāzi auksta ūdens. - Jūs esat slikts, Kneijas kungs... slikts cilvēks...

- Esiet pret mani labs, tad es arī būšu labs pret jums! Vēl līdz šim neesmu jums nekā slikta nodarījis, un šādus vārdus es no jums neesmu pelnījis. Ja esat prāta vīrs, tad varat teikties vēl laimīgs, ka man jūsu meita patīk un es viņu precu...

- Papa! - Julieta lepni un ar asaru pilnām acīm sacīja. - Runā tu ar šo cilvēku tālāk... es esmu spiesta šīs telpas atstāt...

Kneija aizstājās viņai ceļā. - Palieciet, jūs nezināt vēl visu! Neuzbudinieties, bet pārlieciet lietu ar aukstām asinīm. Jūsu papa ar saviem veikaliem stāv tagad manā varā. No manis atkarājas, vai viņš uz priekšu paliek bagātais fabrikants Grambofs jeb vai jāķeras pie ubaga spieķa. Ja es viņam vairs nepalīdzu, tad viņam ir jākrīt...

Vecis ietrīcējās, viņa ceļi sāka ļodzīties, un tam vajadzēja pieturēties pie galda. Ilgu laiku tas palika kā bez valodas. - Vai jūs esat bez prāta! - viņš beidzot izbijies iesaucās. - Jūs man līdzat - ? - vai jūs man ko dāvājat?! Savu īpašumu gribu no jums, vairāk nekā! Mana paša es gribu... Ah, noštiftēta kārte! Jūs gribat mani apzagt... aplaupīt...

Viņa vaigs bija zils un melns, viņš ķēra atkal pēc ūdens, bet glāze trīcēja viņa rokā. Julieta visu laiku bija sastingusi vai akmenī, tagad viņa izbiedēta piesteidzās

tēvam... - Papa, papa, vai tas tiešām tiesa... kas tev kait?!

- Nekas, nekas, bērns! - Grambovs ierija ar viņas palīdzību kādus malkus ūdens, un viņam kļuva drusku labāk. - Noštiftēta kārte, vairāk nekas, un es domāju, ka esmu principā ielaidies ar goda vīru! Jūs esat blēdis, mans kungs, blēdis, noštiftēta kārte! To jums vajadzēja man agrāk sacīt. Ne par pieci kapeiki es nebūtu jums uzticējis, ne par grasi!

Precinieks veča skarbos vārdus atstāja gluži bez ievērības. Spīguļojošām acīm viņš uzmanīja Julietas sejā katru mazāko kustēšanos, priecādamies, ka arī viņa upuri sagrābušas bailes. - Manis dēļ jūs gribat atriebties manam tēvam?! - viņa dobji un nospiesti iesaucās. - Nē, nē, tik netaisns jūs nevarat būt!

- Tad esiet taisni pret mani! - viņš trīcēdams attrauca. - Kāda tiesība jums mīdīt kājām manas patiesās jūtas un manus taisnos nolūkus?! Kāda tiesība jums sekot tikai saviem untumiem un savai gribai un mani nicināt, kur esmu strādājis līdz pie jūsu papa labklājības nodibināšanas?! Kur es jūsu papu tik ļoti cienīju un esmu gatavs viņam atdot beidzamo, kur es jūs mīlu tik kaislīgi? Mēs visi varam būt laimīgi, ja tikai jūs to gribat... Un tādēļ es arī varu būt netaisns! Es neesmu suns, kas tad vēl var rokas laizīt, kad tam iesper ar kāju... Ja jūs negribat mani atzīt par savu līgavaini, tad jūs sagaida traģēdija, kādu vēl neesat iedomājušies. Tikpat cik kaislīgi es jūs mīlu, tā ar lielāko prieku es izpostīšu jūsu mantas stāvokli, un līdz pēdējam kreklam mugurā! Bagātā Grambofa nebūs vairs... tikai kāds vecs, nevarīgs vīrs, kuram vajadzēs diedelēt un lūgties pie citu durvīm žēlastības.

Viņa acis neomulīgi iemirdzējās, un Grambovs izgrūda smagu, satricinošu nopūtu. - Beidziet, Dieva dēļ, beidziet! Kādēļ jums viņai to sakāt... kādēļ viņai to vajag zināt...

- Lai viņas lepnais prāts tiktu lauzts un viņas iedomības sagrūtu! Mani vārdi nav tukši draudi, - cilvēku dabā ir, ka mēs savus draugus mīlam un ienaidniekus ienīstam. Julieta! ledomājieties savu tēvu kā sirmu, nespējīgu ubagu! Vai tad jums arī daudz būs pielūdzēju? Būs gan, bet citādā garā... Hahaha, jūsu likteņa pavedieni stāv manās rokās... es stāšos tūdaļ pie viņa pavedienu atrisināšanas. Muļķis es būtu, ja es šo izdevīgo gadījumu palaistu garām, pēdējais muļķis!

- Mans Dievs! - Julieta, kā apžilbusi, žēlām acīm savu tēvu uzlūkoja. - Nabaga papa, vai tā ir taisnība?

- Iedomājieties, ko jūs viņa sirmiem matiem esat parādā! - Kneija, it kā gavilēdams, iesaucās. - Tagad parādiet, vai esat patstāvīga sieviete? Vai mākat ar prātu pieslieties apstākļiem? Jeb vai esat tikai lelle un romantiska sapņotāja, kas nokaujas ar skaistiem vaidziņiem un lido pa mākoņiem. Iedomājieties veco, nespēcīgo vīru! Par kučieri viņš vairs neder... ir par vecu un arī aizradis. Jūsu dēļ viņam būtu jācieš, bet, ja jūs esat cieta, tad arī es būšu ciets... Tikai vienu lietu es zinu, - jūs esat man vajadzīga! Vai jūs atdodaties man labprātīgi, vai nesat upuri sava tēva labā, tas man vienaldzīgi. Upuris ir skaists, un es to labprāt pieņemu. Tagad jūs nu zināt! Divdesmit četras stundas es domu jums laika apdomāties. Rīt šādu laiku būšu atkal te, un jūs man dosit noteiktu atbildi. Tad zināsim, kur atronamies un kādā lomā man jāuzstājas. Tikai neko necerat

ar pretošanos un asarām... Ardievu, skaistā spītniece, uz redzēšanos!

Lēni viņš apvilka savas virsdrēbes, pie kam viņa zaļganpelēcīgā seja sāpīgi sarāvās. Bet, it kā gribēdams atriebties jaunavai par savām kaulu sāpēm, viņš uzmeta tai karstu bestijas skatienu kā kaķis pelītei, kas viņam vairs nevar izbēgt un uz kuras asinīm viņš drošs. Tad stīviem soļiem šļūca uz durvju pusi... viņš bija prom... Nākošā acumirklī rati uz ielas aizripoja.

Tēvs un meita stāvēja vēl arvienu kā sasaluši, kā mēmi, kā akmenī sastinguši. - Tēt! - Julieta pirmā atdzērās. - Vai patiešām mūsu liktenis ir šī negantā cilvēka rokās?

Izbijusies viņa platām acīm lūkojās vēl uz durvju pusi... viņas ķermenis trīcēja... - Noštiftēta kārte, mans bērns, noštiftēta kārte! - Nu arī Grambovs atdabūja valodu un aizsmacis ķērca. - Ā, nu es viņu pazīstu... blēdis, zaglis, razbainieks! Turpmāk man ar viņu nebūs nekādas darīšanas... principā nekādas darīšanas...

- Tā viņš pret mani un tevi uzstājās... to kaunu! Man sirds vairs nav vietā... Kā tas ir noticies... tik briesmīgi mums? Tēt, kādēļ tu viņu neizsviedi pa durvīm... - Aizskartai viņai bija pilnas acis asaru.

- Lai tikai viņš vēl iedrošinās pār manu slieksni rādīties! Viņš ir blēdis, un Brokmanis ir blēdis... noštiftēta kārte! Pavisam citādi, nekā runāts. Es pie viņa lai spiežu savu bērnu? Tevi, ziedošu puķīti, pie veca, sakaltuša praula? Jā, kad tev vēl būtu patikšana! Ne prātā man nenāk!

Iedzēra glāzi auksta ūdens. Viņa rokas trīcēja kā pātagas, viņš nošņācās. Julieta tomēr vēl nespēja situāciju

apķert un viņu izmisusi uzlūkoja. - Viņa draudi bija tik briesmīgi! Tēt, mīļais, neslēp man taisnību! Vai patiešām mums citas izejas vairs nav, kā -

Pēkšņi viņa apstājās... viņa nevarēja šos vārdus dabūt pār savām lūpām. Grambovs nodūra acis, viņš jau pats nezināja, bet skuķi taču vajadzēja apmierināt. -Nu, nu, apmierinies, meit, es jau tevi, savu bērnu, nepārdošu! Neizsamisti nemaz! Tavs papa vēl nemaz nav tā kritis. Ka viņš man domā aizsiet rīkli, tas neiznāks. Vēl jau citi cilvēki arī ir, kas var man palīdzēt. Kāds vecs kapitālists. -

Piepeši viņš apstājās, - nebija gudri viņai priekšlaik ko izstāstīt. Sievišķiem neko nevajag zināt par veikaliem. Tādēļ jau Kneija viņa acīs bija jo vairāk necilvēks, ka tas izpauda skuķei tādas lietas... - Esi tik laba, meit, un pavēli, lai kučieris tūdaļ iejūdz! - viņš ātri iesaucās. Gribu tūdaļ izbraukt... gribu tikt no šī cilvēka vaļā. Es šo blēdi pamācīšu, un Brokmanis arī no manis dabūs savu sutu! Tagad viņi tikai mācīsies pazīt Kārli Grambovu, tagad viņi mācīsies!

Bažīgi vēl uz viņu noskatījusies, Julieta aizgāja... Uzbudināts vecis spēra kādus soļus uz priekšu un smagi nopūtās. Bailes arvien vairāk sažņaudza viņa sirdi. Ja nu Kneija viņu tomēr piespiestu dot tam savu bērnu?! No veikala stāvokļa lūkojoties, tā lieta nemaz nebūtu tik ļauna. Viņam tad visas raizes un rūpes būtu no ceļa. Rīt pie dienas nodzertu precības, - būtu nauda, ko Sīmanim atdot, būtu, kur citur vajadzīgs... Kas tad, ka viņa drusku jaunāka un viņš vecāks! Vai viņi tādi pirmie saprecētos? Tādi gadījumi notiek ik dienas. Nedos viņš tam Jūli, tad viņš izpilda savus draudus un nodara viņam tādu postu, ka: vai, vai...

Tā viņš sāka pārlikt lietu mierīgākām asinīm. Jā, bet kad Kneija būtu nācis kā cilvēks! Tas grib viņu obižāt, tik negodīgi, tik bezkaunīgi, ka dūša vai apšķebinās, to iedomājoties. Ko Brokmanis tagad nu sacīs? Nē, - tagad ir beigas. Ne viņš tam savu Jūli dos, ne arī viņš par to cilvēku grib vairāk ko zināt! Tad jau viņu katrs varētu noņemt par apsmieklu. Un kad tas krauklis varētu arī savus draudus izpildīt, un tā gluži viņa mantu noblēdīt, to arī viņš nevarēja lāgā apķert! Ha-ha, vēl jau taisnība un tiesas arī pasaulē. Ja Kneija to domā, tad tikai viņš redzēs skandālu! Ne kapeikas viņš tam neatstās, un kaut tur desmit gadu vajadzētu prāvoties... Tāda nekaunīga neģēlība vēl nekur nav redzēta...

Viņu sāka mocīt tādas slepenas sirdsbalsis, ka arī viņš būtu izturējies nepareizi - pret nelaiķi Briedi un toreiz - - o, tie ir seni gadi - arī pret savu kungu Braumu - - Viņš sāka elpot dziļāk, nāsis tam paplētās platākas... Muļķības! Ar Briedi bija pavisam citāda lieta... viņš to nekrāpa, bet gribēja tikai savu, kā notaisīts! Un ar Braumu toreiz - jā, kas viņus laikus vairs var atminēt... Rīga tam izskatījās pavisam citāda, un viņa kungs vēl līdz šai baltai dienai nav devis par sevi nekādas dzīvības zīmes... Un gailis tur nav pakaļ dziedājis... viņš patur savu un ir pasaules priekšā goda vīrs... Tikai viņam žēl, ka viņš ar šo Kneiju par daudz ielaidies...

Viņa stāvoklis tādēļ tagad ļoti nopietns, un tikai viens ceļš viņu vēl var glābt, un tas ir - biedrošanās ar bagāto Burtnieku. Tūlīt, uz karstām pēdām! Labi, ka viņš šim žulikam nav savu padomu uzticējis... citādi tas varētu aizsteigties viņam priekšā un visu izjaukt...

Tādēļ galvu uz augšu un aukstas asinis! No viņa apķērības un veikala izmanības viss atkarājas... Un kad viņš notaisa labu līgumu, tad Kneija var aiziet tikpat kā apliets suns.

Šis Burtnieks esot mūžīgi bagāts... vēl vakar viņa žīds Princis pienesa par svešo kungu citas ziņas. Indijā viņam piederot muižas un Anglijā lieli tvaikoņi. Viņa kapitāli esot tik lieli, ka ne bankas tos vairs negribot lāgā pretim ņemt, bet pats viņš dzīvojot ļoti vienkārši.

Būtu labi, ka viņš laistu pirms uz fabriku un ņemtu Jāni tūdaļ līdz - - Nē, nē, viņš raudzīs labāk iztikt bez viņa, vismaz viņš pamēģinās. Adrese viņam zināma, to viņš jau no tā zēna izdabūjis, un, kad viņam būs viņa paša vajadzīgs, tad jau viņš to varēja dabūt -

Vecais veikalnieka gars viņa krūtīs bija atkal pamodies... Tas zēns ne par ko nedrīkst zināt, kādās spraugās atrazdamies, viņš griežas pie svešā kunga... un tad jau arī puikam nevar atļaut tā rīkoties, kā tik viņš grib!

Zirgi bija jau sajūgti, un kučieris, tos stingri grožos turēdams, vinstījās pie lielajām durvīm. Ātri viņš metās svārkos un gardibenē un taisījās ceļā. Julieta ienāca viņu izvadīt. Viņa vēl tagad nebija īsti apmierinājusies.

Sirsnīgi vecis viņu vēl noskūpstīja uz pieres. - Julieta, mein Kind, esi mierīga un neuztrauksti! Tam sunim es tevi nedošu - tad drīzāk kam! Nebēdājies, gan radīsies cits, ja mums būs vajadzīgs... Āre, mamiņa un es... mēs lāgā viens otru nemaz nepazināmies. Apprecējāmies, radās mīlestība - dzīvojām. Tā arī tava laimīte nebūs iekritusi ūdenī...

- Mīļais, labais papa! - viņas galva noslīdēja pie viņa krūts. - Tevis dēļ es varētu daudz, daudz... tevis

dēļ es varētu nest katru upuri! Bet, ja man tik briesmīgi, kā šis cilvēks saka, - tik dziļi vajadzētu zemoties, — to kaunu es nevarētu panest... Cīņu, papa, cīņu... es drīzāk sev izdzītu lodi caur galvu...

Vecis nelabi satrūkās. - Julieta, no Dieva puses! — Ak tu muļķīte, kā viņa iebaidīta... Nu, nu, gan es ar to stīvo kraukli par to aprēķināšos. Lūdz Dievu, lai tikai viņš pašķir manu ceļu. Gribu tagad spert svarīgu soli, viņi visi ieplētīs acis. Un, ja man tas izdosies, tad es esmu liels vīrs... liels vīrs, jā...

Julieta viņu pavadīja līdz ratiem... Atvadoties no sava lolojuma, viņš to vēlreiz noskūpstīja.. Lielu laiku viņa ilgām acīm noskatījās viņam pakaļ, kamēr pajūgs pēdīgi nozuda no viņas acīm...

Dedzīgie zirgi rikšoja uz priekšu, ka dzirksteles vien sprēgāja, un svaigais pavasara gaiss veco vīru uzjautrināja ļoti. Viņš kārtoja jau domās savu runu, kā tas ar svešo kungu iesāks. Un, kad viņi laida garām fabrikai, kura, neskatoties uz visu smago krizi, strādāja vienā strādāšanā, tad Grambovam dūša auga augumā. Vai nevajadzēja ikvienam jautāt, kas tas bija par vīru, kam šie īpašumi piederēja? Jā, tas bija viņš! Viņam diezgan skauģu, bet neviens viņam vairs neko nevarēs padarīt! To visu viņš sasniedzis vienīgi ar saviem spēkiem, tā ir labākā liecība, kas viņš par vīru. Lai uzdzīvo vēl otrs tā!

No ārienes jau izskatās ļoti spoži, bet vai tie cilvēki zina, kādi āži viņam badās ap dūšu. Grūd tikai naudu un naudu klāt, un labuma nekāda! Nu, gan viņš tagad savu aitiņu vedis sausumā! - Kādas savādas jūtas iezagās viņa sirdī, - viņš būtu labprāt vēlējies svešo kungu piemānīt. Bet visvairāk Kneiju izmopsēt.

Sestā nodaļa AND FORGIVE US OUR DEBTS, AS WE FORGIVE OUR DEBTORS!

(Un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem!)

Rati beidzot apstājās pie mazas mājiņas durvīm. Gandrīz ar zobgalīgu smaidu Grambovs izkāpa. Kādēļ gan tik bagāts kungs dzīvo šinī nabagu ceturksnī un tādā vienkāršā mājelē? Pie viņa vasarnīcas ne ēnoties! Un tomēr sirds viņam dzirdami pukstēja... Viņš iedomājās, kā tas izturētos, ja cits kāds grieztos pie viņa šādās darīšanās un viņš izredzētu cauri tā spaidīgos apstākļus. - - Tādēļ dūšu un aukstas asinis! Svešajam kungam nebūs manīt, ka viņam "grād” tā vajadzīgs... Viņš tikai par lietu interesējas, bet citādi viņam vienalga...

Viņš piezvanīja... kapa klusums - - beidzot soļi, un Džēms pavēra durvis. Vecais anglis lūkojās šaubīgi un neuzticīgi, it kā negribēdams viņu nemaz laist iekšā. Kādu brīdi tas apdomājās, tad sacīja tam kādus nesaprotamus vārdus.

Grambovs uz tiem nemācēja atbildēt, bet vecais anglis viņam imponēja ļoti. Ja tam nebūtu bijuši mugurā sulaiņa svārki, viņš to būtu noturējis par pašu cienīgo kungu. - Mans vārds Grambofs - fabrikants Grambofs, - viņš palocījās. - Nāku pie jūsu kunga veikala darīšanās...

Džēms viņu vēl kritizēdams uzlūkoja no galvas līdz

pat kājām, tad stīvi palocījās pretim un ielaida viņu priekšiņā. Tas palīdzēja arī viņam nolikt virsdrēbes, un Grambovs jau tūdaļ atdabūja vairāk savu kundzību. - Vai Burtnieka kungs runājams? Vai man nebūs ilgi jāgaida? Es principā nemēdzu ilgi gaidīt...

Un, gribēdams pielikt saviem vārdiem vajadzīgo svaru, viņš izvilka no ķešas dažus naudas gabalus un sniedza tos sulainim. Bet tas nicinoši no viņa novērsās... tāpat tas arī maz ko saprata no viņa vārdiem. Tas māja viņam ar roku iet tālāk...

leejot istabā, kura tāpat gauži vienkārši bija ierīkota, lielais bernhardinietis uzšāvās no savas migas un, rūkdams un zobus rādīdams, lēca viņam pretim. Vecis nelabi sadrūvējās. "Silence!” anglis uzsauca kustonim "Fie...” Suns arī sakaunējās. Tad sulainis mēmi viņam pasniedza krēslu.

Tas atkal viņam ko vaicāja, bet, kad viņš nemācēja atbildēt, tad Džēms devās stodī pie kunga. Tur aiz priekškariem jau arī Grambovs pamanīja to, - sirmu galvu kā ziedošu ābeli. Bet viņš to redzēja tikai no muguras puses, ka tas saliecies pie galda rakstīja. Uz sulaiņa nesaprotamo "ever bever” viņš tāpat nesaprotami atrūca, nemaz acu no sava darba nepaceldams. Anglis, iznācis atpakaļ, atkal viņam ko noburkšķēja priekšā, - saproti tu nu cilvēks! Tik daudz viņš gan no visa tā noskārta, ka tam jāuzgaida, un pamāja sulainim ar galvu, kas tad nozuda blakus telpās...

Viņš palika nu viens... lielais suns viņu vēl arvien neuzticīgām acīm uzlūkoja. Pēdīgi arī tas, smagi nopūzdamies, nolikās stūrī uz savas ādas un, piemiedzis acis, ignorēja veco fabrikantu tāpat kā viņa kungs, īsi sakot, par tādu saņemšanu Grambovs jutās sajucis,

sabozies un satriekts. Viņam jāsēž vienam te tik ilgi, - un tad šis kapa klusums, - tas nebija panesams! Viņš gan izvilka un uzpīpoja cigāru un allaž ieklepojās, arī viņa zirgi tur laukā dauzīja ar pakaviem akmeņus, bet vecais kungs nelikās ne zinis! Viņš jau sāka nožēlot, ka nav ņēmis Jāni līdz... Grūti viņam būs ar šo savādnieku saprasties... ap dūšu metās tā savādi — jo ilgāk viņš te sēdēja, jo vairāk tas uztraucās.

Viņa nepacietība bija sasniegusi jau augstāko pakāpienu, kad vecais kungs piecēlās. Grīda dobji klaudzēja no viņa soļiem kruķa pavadonībā... priekškari pašķīrās, sirmgalvis, kā no dzelzs izliets, atradās viņa priekšā. Asi un pētījoši tas viņu caur savām kuplajām uzacīm uzlūkoja... — Ko jūs vēlaties, mans kungs?!

Grambova vaigā zīda sprodziņas ietrīcējās šoreiz citādi, aiz satraukuma. Svešā kunga vaigā bija kaut kas majestātisks, un viņa asais skatiens to sajauca tā, ka tas uzreiz bija piemirsis savu "cienību” un aukstos veikala aprēķinus. Viņam metās tā ap dūšu, it kā tas būtu pieķerts svešās, neatļautās telpās un viņam par to vajadzētu atvainoties. Kā pimberis viņš bija no krēsla augšā un dziļi un kalpīgi mājas kungam palocījās. - Nāku - gribētu, - viņš stomījās, - nāku pie jums veikala darīšanās, mans kungs! Atvainojiet... es principā neesmu uzmācīgs, bet man tapa teikts... droši apgalvots, - ja - jūs, cienītais Burtnieka kungs, ar saviem kapitāliem gribot piebiedroties drošiem veikaliem. Man ir tas gods... man ir tāda fabrika... jā - man tur nekas nebūtu pretim.

Bargi vecais Burtnieks sarāva uzačus, uzlūkoja viņu vēl ciešāk, it kā gribēdams ar saviem skatieniem iespiesties viņa dvēselē. Viņš šo cilvēku bija kur reiz redzējis,

bet nevarēja atcerēties... nē, viņš to nepazina. - lzsakieties skaidrāk! Kas jums droši apgalvots? Kam jūs nebūtu pretim? Kā jūs mani pazīstat?

Grambovs apjuka pavisam... viņa sirds sāka trīcēt, šī balss viņam izlikās tik pazīstama... kad tas bija ar šo cilvēku jau runājis? Viņš palika viņa priekšā, muti ieplētis, kā skolnieks sava skolotāja priekšā, kad tas nevar uzsacīt savu uzdevumu...

- Apsēdieties! - Burtnieks pavēlēja. - Kas jums par veikalu?

Grambovs par tādu uzbļaušanu jutās tīri aizskarts, tomēr pretoties viņam... - Man ir koku fabrika, mans kungs. Principā man nekas nebūtu pretim, ka jūs ar savu kapitālu - manā veikalā - - uz skaidru peļņu un paspēli... Tas ir, par paspēli jau nav ko runāt, tas ir tikai tāpat principā sacīts! Koku veikali ienes nereti līdz savu trīsdesmit procentu, - jā, mans kungs... Un, kā es jūs pazīstu - - mans direktors Brīvnieka kungs - - piedodiet, mēs jau vēl nemaz neesam pazīstami. - -

Ātri viņš ķēra pēc savas kabatas grāmatas un pasniedza Burtniekam savu karti un jau atdabūja drusku savu apziņu, ka viņa veikalnieka izmanība to nav atstājusi... - Lūdzu mans kungs... - Tomēr mājas kungs, it kā pie zemes pienaglots, viņu tik dīvaini uzlūkoja... it kā aizmirsis, ko tas savā rokā saņem. Viņa asie skatieni kļuva arvien neomulīgāki, ka vecajam Grambovam, Dievs sodi, metās nelabi ap dūšu. - Jūsu direktors Brīvnieks? - - viņš savādā balsī iesaucās... — - Kā jūs sauc... kas jūs esat, — kā jūs sauc?

Spilgti saukdams, viņš Grambovam tīri uzmācās, šīs spulgās, neomulīgās acis, šis noslēpumainais vaigs, kur

viņš to jau agrāk redzējis? Nabaga fabrikants sāka svīst. - Kā jūs sauc, kas jūs esat? - vecis, aizvien kļūdams ļaunāks, sauca uzsaukdams, pavisam aizmirsis, ka tam rokā vizītkarte.

- Grambofs, fabrikants... tur jums tak stāv uz manas kartes!.. Bet es jūs nespiežu, mans kungs, nebūt ne... Ja es nebūtu Krievijā muižu pircis, tad man pašam būtu ļoti daudz svabada kapitāla... Es principā -

- Aāaā! - vecais Burtnieks, aiz dusmām drebēdams, spilgti iesaucās. Acis viņam spiedās uz āru, it kā tas savu viesi gribētu vai saēst. Ilgu laiku tas, it kā aizrāvies, nevarēja izteikt ne vārda, bet to tiesu runāja viņa bargie vaibsti... Pēdīgi tas izgrūda kādas spilgtas, nesaprotamas skaņas, kas izklausījās tik daudz kā: - nolādēts... blēdis... - Tad viņš nospļāvās, nosvieda karti zemē, it kā tas būtu ar to savus nagus sadedzinājis vai aptraipījis... Nesamanīdams, ko tālāk teikt, ko darīt, tas grasīdams dauzīja ar savu kruķa galu grīdu un beidzot spilgti iesmējās. - Kārlis Grambovs... ha-ha-ha!

Grambovs vairs nevarēja uz sava krēsla nosēdēt... Vai tikai šis cilvēks nebija ārprātīgs, - un kā tikt no viņa nagiem vaļā? - Kārlis Grambofs, jā... man ir tas gods... Bet atvainojiet, mans kungs, es neuzbāžos... Negribu jūs tālāk apgrūtināt...

Viņš gribēja jau doties uz durvju pusi. - Ne no vietas, lupata! - mājas kungs viņam bargi uzsauca. - Ao... sen jau esmu ilgojies ar tevi satikties... Paliec! Mums vēl kāds vārdiņš jāparunā! Acumirklī es nākšu...

Iekaisis, šņākdams, viņš kliboja steidzīgi atpakaļ dibenistabā un pazuda stūrī aiz priekškariem. Grambovam sirds vai apstājās. Ne acumirkli viņš negribēja ilgāk gaidīt... ar vienu lēcienu prom ārā, pa durvīm laukā!

Bet lielais suns jau bija viņa ceļā. It kā viņa nolūku saprazdams, tas kā lauva ierūcās un rādīja viņam savus zobus. Tiklīdz tas soli kustētos, tas grasījās viņu ņemt aiz rīkles un saplosīt gabalos... Grambovs tagad vairs neko nesajēdza... kājas viņam sāka tirpt, viņš gribēja bļaut, bet rīkle sažņaugta... Kā kāda maza atjauta viņam vēl iešāvās prātā, ka vajag izlikties drošam. Par visām lietām drošam, jo citādi ārprātīgais paķers tuteni, kas tur gultas galā, vai revolveri, kas tur pie sienas, un viņu nogalinās... Dievs lai viņa dvēselei tad žēlīgs!

Ne dzīvs, ne miris viņš sagaidīja briesmoni iznākam atpakaļ. Sirds drusku atdzērās, kad tam nebija rokā ierocis, bet kāds vecs, sadzeltējis papīrs. Tas viņam to turēja priekš acīm... kā no dzelzs izliets nostājās atkal viņa priekšā. - Vai tu pazīsti šo parakstu!? Ko šie ķekši un kāši nozīmē?

Grambovs gan redzēja sava vārda parakstu, bet tālāk vārdi raksta saturā viņam dancoja priekš acīm...

- Ā, tu esi aizmirsis, un mani vairs nepazīsti! Bet Braums vēl dzīvo... Ričars Braums, kuru tu bezgodīgi apzagi... nolaupīji viņam pēdējo...

- Ē! - vecais fabrikants nelabi iekliedzās un atsprāga soli atpakaļ. Pārbijies, ieplēstām acīm, viņš lūkojās stīvi viņa sejā, it kā būtu kādu spoku vai ķēmu ieraudzījis. Tas bija Braums, jā... pakrēslā viņa acis šausmīgi zvēroja... tas bija viņa kunga gars... patiešām piecēlies no miroņiem... Uzreiz tas sajuta, ka viņa sirds pagura, asins nostājās ritēt... Viņš gribēja ko teikt un saukt, bet mute vilkās šķībi, rīkle žņaudzās ciet, mēle kā saistīta un sasalusi.

Vairīdamies viņš pacēla pret to roku. Kā taisns soģis

vecais Braums bija nostājies viņa priekšā... augstu saslējies, lepni pacēlis galvu. Kauču arī tam kruķis bija nogāzies gar zemi, tas stāvēja stingrs uz savām kājām. - Tu mani esi aizmirsis... esi aizmirsis viņu vakaru, kad es laiviņā pie pils velti uz tevi gaidīju. Viļņi šļāca, vētra kauca, bet tu nenāci... Es tevi turēju par uzticamu draugu, bet biji blēdīgs kalps, kas manā nelaimē piesavinājās manas pēdējās mantas atliekas... nekavējies noblēdīt pat manu ceļa naudu... Tu nāc ar mani jaunus veikalus slēgt, kur neesam vēl vecus izlīdzinājuši! Ar aukstām asinīm tu piesavinājies mantu, uz kuras gulēja tik daudz lāstu un bāriņu asaru... mani lādēja, bet tu baudīji mierīgām, aukstām asinīm... Un, kad es vēlāk kā nabags blandījos savu durvju priekšā, tad, ak briesmīgi - tu ar viņu - kas bija dusējusi pie manas krūts un zvērējusi man mūžīgu uzticību, arī viņu tu biji man atvīlis... pieķēries pie maniem svētumiem un viņus sagānījis!.. Tad es zvērēju pie visspēcīgā Dieva - - tas prasa asinis, suns, asinis. - -

Nāvīgi šņākdams, viņš sagrāba to aiz rīkles un sāka žņaugt. Pārbijies un sagrauzts Grambovs saklupa uz ceļiem un izgrūda kādu nesaprotamu balsienu... - žē - - la - stību - -

Mājas kungs atlaida viņu vaļā un, it kā savus nagus aptraipījis, soli no viņa atlēcās. Pieķerdamies ar roku pie galda, Grambovs ar mokām tikai uzrāpās atkal kājās. Salauzts viņš apzinājās savu vainu, gribēja lūgt piedošanu, bet nejaudāja... - Es zvērēju pie visžēlīgā Dieva, ka tevi nogalināšu! - Braums turpināja. - Dažu reizi man jau bijis rokā mans medību tutenis... sirds slāpa pēc atriebības... man vajadzēja tikai

tevi uzmeklēt. Man bija tevi nogalināt! Bet šī asmeņa tu nebiji cienīgs, ar kuru esmu nogrūdis dažu labu meža zvēru. Un šāds sods par tavu nolādēto cūcību būtu arī daudz par mazu! - - Tu piesauc žēlastību... kam tu to esi rādījis?! Netaisnu mantu rokā turēdams, tu esi tiesājis un nožņaudzis ar to dažu labu cilvēku... arī savu nelaimīgo veikala biedru. Pie tavām rokām pielipis tik daudz netīrumu un asiņu, pats grēku pilns būdams, esi bijis liekulīgs tiesnesis par citiem... Ne par grasi tev nav augstsirdības, goda prāta un zināmas sirds! Prom, riebīgais kustoni no manām acīm! Ar tevi man vairs nav nekā kopīga, prom - jeb es aizmirstos un atriebjos citādi...

- Ē-ē-ē! - Grambovs atkal šausmīgi iebrēcās, ikkatrs vārds meta ugunīgas dzirksteles viņa dvēselē... Ai, kā krūtīs neganti sāpēja, sen snaudošas sirds balsis tur bija pamodušās... Bet viņš nevarēja tā aiziet. - Žē-ē-ēl - - stīb - - piedo - - do — do - sszīji - - Suns drūmi iekaucās, un Džēms iesteidzās istabā. Grambova vaigs raustījās aiz izmisuma, ka mēle vairs neklausīja... Savā izmisumā viņš, ja ne vairāk, gribēja saķert vēl sava kunga roku vai noskūpstīt viņa svārku stērbeli, bet tas no viņa izvairījās kā no spitālīga. - Tu žēlastību no manis prasi - - kādēļ tu piesauc no manis to, ko es tev nevaru aizliegt? Ārā, suns... paturi visu, man vairs nav vajadzīgs - - - tie parādi, kuri maksājuši manu mūžu, jau nolīdzināti... Ej, dzīvo vesels! Ar tevi es nekādos veikalos neielaidīšos - - sargies vēlreiz manās acīs rādīties! Nenāc man ceļā!.. Ej, es tev piedodu... ārā no manām acīm - - steidzies prom no šejienes!

To teicis, viņš īgni no tā novērsās, uzgrieza tam muguru

un drebēdams iekliboja atpakaļ dibenistabā. Kā sasalis, Grambovs palika stāvot uz vietas. Viņš gribēja tam vēl ko teikt un saukt pākaļ, bet tur iznāca nesaprotamas skaņas, kuras viņš pats nesaprata... To Džēms ilgāk nevarēja noskatīties un aizkarts iesāka: - The captain had spoken true. You are wrong... Sir, I beg!.. (Kapteinis runājis taisnību, jums ir netaisnība... Es jūs lūdzu, kungs!)

Saņēmis pie rokas, viņš to veda ārā. Pēc viņa novērojuma abiem kungiem te palika neizšķirts kāds strīdus, kurā tikai kapteinim varēja būt taisnība. Viņa pienākums tādēļ svešo kungu izvadīt pa durvīm.

Grambovs nedz šos vārdus saprata, nedz arī atjēdza sulaiņa nolūku. Kā piedzēris, tas zem viņa rokas izstreipuļoja priekšiņā... locekļi viņam negribēja klausīt... - Pa pa pa līzzz... pa pa pa... - viņa lūpas drebēja, - vairāk tas nevarēja izdabūt... Un, kad Džēms palaida viņu vaļā un sniedzās pēc viņa drēbēm, tas saklupa atkal uz ceļiem... Sulainis viņu piecēla un līdzēja tam apģērbties. Klupdams un krizdams viņš beidzot novēlās pa ļovenēm un ierāpās ar mokām savā ekipāžā... - Bbbrauc - - bbbrauc!.. - viņš divreiz izmisis uzsauca kučierim, un rati aizrībēja...

Džēms, durvis aizslēdzis, devās atpakaļ pie sava kunga. Tas bija atkritis krēslā, it kā pāršauts atspiedis galvu uz rokas. Auka, kas trakoja viņa krūtīs, bija savilkusi viļņus... tie sitās vēl arvien gar malu un negribēja rimt... It kā nolasīdams to visu no viņa vaiga, Brūnis bija pieglaudies pie viņa ceļiem un smilkstēdams laizīja viņa rokas...

Džēms bažīgi viņu uzlūkoja, bet neiedrošinājās neko iebilst. Pa vaļēju logu plūda iekšā dzestrais, spirdzinošais

pavasara gaiss, no dārza atskanēja melno strazdu dziesmas... Tie atnākuši drusciņ par agru, tomēr, līzdami savos būros, jautri iesvilpojās. Sirmā galva allaž ietrīcējās... acis lūkojās tālumā, tur kur vakara nokrēslā asiņaina josta pie debess velves malas sarāvās arvien šaurāka un šaurāka... Bālganā debess kļuva arvien zilāka, zvaigznes iedegās un atspoguļojās arvien dzīvāk tuvējās pietekas ūdens līmenī... par visiem... par labiem un ļauniem... Un viļņi viņa krūtīs slīka, atkāpās arvien vairāk no malas...

Džēms turpretim atrada istabu par dzestru, un tādēļ bija derīgi aizkurināt kamīnu... Arvien vairāk tur uguns liesmas iedegās, jautri sprēgādamas tās arvien vairāk sildīja un izplatīja gaismu... Arvien noteiktāk un redzamāk izkūņojās no patumsas veča sudrabbaltie mati, arvien vairāk iezīmīgi burti pie sienas, kuros viņš stīvi lūkojās, un beidzot tie ugunīgi dzirksījās: - And forgive us our debts, as we forgive our debtors.

Vecais kungs lēni piecēlās. - Labi, labi, - viņš apakš sevis lēni norūca, - noslēgsim bilanci... - Uz galda vēl gulēja vecais, sadzeltējušais dokuments, to paņēmis, viņš piesēdās pie kamīna. Pa vidu pušu... liesmām par laupījumu...

Ilgi un domīgi viņš lūkojās ugunī... Melnie burti, it kā negribēdami mirt, pārvērtās pirms ugunīgās asinīs, locījās un staipījās, metās čumurā, tad sakrita pelnos un vairāk nebija nekā... Nu viss izplēnējis... rēķini noslēgti - - - viņš ir atriebies - - -

Viņš piepeši pārvērties pavisam cits cilvēks... dusmas vairs nerausta dzīslas, viņš nepazīst naidu, un laipns vēlīgums lasāms atkal viņa vaigā. Sērīgi smaidīdams, viņš pagriezās uz savu veco sulaini. The man is me

perfectly strange, James! Have him not seen in my life... (šis cilvēks man gluži svešs, Džēms! Es viņu savā mūžā neesmu redzējis...)

It kā viņu saprazdams, Džēms nopūtās. - O, yes, captain...

* * *

Triekas noņemts, Kārlis Grambovs gulēja savā gultā kā mēsls... dzīvs būdams, bija jau miris. Julieta sēdēja pie viņa gultas, saķērusi viņa auksto, nedzīvo roku... nedzēšamas dvēseles sāpes atspoguļojās viņa sejā. Tās pārspēja miegu un nogurumu, kaut arī tā visu nakti nebija no viņa atkustējusi un aci aiztaisījusi.. baltā roze bija pārvērtusies par sāpju eņģeli...

Visu nakti viņa bija par viņu nomodā, palīdzēja ārstiem, un, kad tie aizgāja, tad rūpīgi pildīja viņu priekšrakstus. Nabaga, nabaga papa, viņu grūti vairs varēja pazīt. Acis iegrimušas, neskaidras un izdzisušas, vaigs gļēvs un bezjūtīgs, līķa dzeltenumā, locekļi bez tvirtuma, ļekani kā pātagas...

Un tomēr nelaimīgajam bija vēl iekšā dzīvība... sirds nebija mirusi. Tā vēl pukstēja, sāpēja, zūdījās un baiļojās, tumši ķēmi iz pagātnes viņu mocīja... grēki uztrauca sirdsapziņu... Reižu reizēm parādījās uz viņa pieres baiļu sviedri, kurus rūpīgā meita noslaucīja... lūpas kustējās kā uz Dieva lūgšanu... Drīz viņš atradīsies Lielā Soģa priekšā... Jā, viņa sirds vēl bija dzīva... cits viss miris... Sirds vēl mīlēja savu bērnu, bīstījās un zūdījās par viņa nākamību! Viņš apzinājās, ka bija liels grēcinieks, ka bija Dieva sodu par saviem darbiem pelnījis, kad tikai tēvu grēki netaptu piemeklēti pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam!

Cik smagi tādēļ šī nasta nospieda, cik labprāt viņš būtu savus grēkus savam bērnam izsūdzējis un tā savu sirdi atvieglojis! Tā būtu atveldzinoša ūdens lāse - ūdens lāse, kuras dēļ viņš līdz ar bagāto vīru evaņģēlijā brēca uz debesīm, bet nekā... asaras sūcās pa acīm... nekā!.. Nekā vairs pateikt un atzīties, kas viņam sirdī sāp un grauž, jo izkaltusī mēle tikpat kā pie zoda piesieta, vairāk viņš neizdabūja ka nesaprotamas, aizgrābjošas skaņas: - Bu ti tā, bu ti tā...

- Bu ti tā, bu ti tā - reižu reizēm, it kā nevarēdams panest savu likteni, viņš uzšāvās sēdus, teica viņai un stāstīja, un asaras straumēm sīca pa vaigiem. Nabaga meičai tas bija par daudz! Sirds viņai lūza, uzskatot viņa sāpīgi saviebtos vaibstus, žēlos skatienus un spilgtas, aizgrābjošas skaņas, kas drūmi atskanēja tukšajā mājā un viņu satrieca līdz kauliem. Aiz žēlabām un līdzcietības viņas sirds jau teju, teju draudēja trūkt. Viņa tomēr valdījās, saņēmās, centās būt stipra... Un neraudāja arī, jo katra asara kristu uz viņa sirds kā dedzinoša dzirkstele. Viņai jābūt stiprai... Apkampusi viņa to mierināja, paijāja un glaudīja... priecināja viņu, kaut gan pašai balss atskanēja dobji un nospiesti kā no kapa. - Mīļais, mīļais papa, esi mierīgs, esi rāms... ir atkal gaiša diena, nebēdājies! Ārsts drīz būs atkal klāt; viņš nešaubās, ka tu izveseļosies... Tu būsi atkal stiprs un spirgts kā agrāk. Zinība ir visspēcīga... nebēdājies, papa! Un es jau arī esmu pie tevis, - viņa vēl piebilda, kad tas nenostāja tai sūdzēt, - es tevi neatstāšu, mans mīļais, mīļais papa... neviens tevi labāk nevarētu kopt. Ārsts būs drīz atkal klāt... tu izveseļosies...

Viņš arī padevās un pieglaudās viņai jo ciešāk kā

nevarīgs bērns, kas gribas apžēlojams pie mātes krūts. Tāpat kā bērns viņš arī lalināja nesaprotamas skaņas; — Bu ti tā, buti tā... Viņa nevarēja vairs un novērsās sāņus... Viņa nespēja viņam aiztaupīt dedzinošas dzirksteles, pār viņas vaigiem ritēja karstas asaras...

Pēdīgi viņa galva atslīdēja uz spilvena, viņas rokas bija mīkstas, un glāstot viņai to izdevās atkal aizmidzināt... Miegs viņam bija svētīgs un labs, labākais sāpju remdētājs, kas lika aizmirst visu! Bet viņa, kas līdz šim bija izlikusies stipra viņa sabruka. Kā akmenī sastingusi, viņa ilgu laiku nosēdēja uz gultas malas, galvu saķērusi, it kā nevarēdama apķert savu likteni, it kā nevarēdama apķert tās bēdas, kas viņai uzbrukušas. Tikdaudz viņa sajuta, ka ir kas briesmīgs noticis un ar to sakarā vēl kas briesmīgāks stāv priekšā, jo viņiem ir nāvīgs ienaidnieks, nāvīgs un spēcīgs... Viņu mantas stāvoklis ir satricināts, papa guļ bezspēcīgs un nevar pakustināt ne locekļa un, ja viņi vēl gribēja glābties, tad tai bija jāatdodas šim riebīgajam necilvēkam. Salti drebuļi viņai pārskrēja pār kauliem, it kā no grūta sapņa viņa uztrūkās... Nē, nē, tas nedrīkst notikt... viņa jau nevar... viņa jau sev vairs nepieder... Tikai stūrgalvīgais brālēns negrib par viņu nekā zināt... viņa to reizā mīlēja un ienīda un tomēr piederēja viņam! Bet viņš lai arī tā viņam tagad kā ubadze uzbāztos un viņu apgrūtinātu? Rokas žņaudzās dūrēs, sirds nospiesta pukstēja. Viņa negribēja padoties briesmīgajam liktenim. It kā no zemes apakšas atskanēja skaļa nopūta, izmisis palīgā sauciens, tikai pēdīgi viņa atjēdzās, ka bija to pati izgrūdusi...

Viņa sarāvās, bažīgi lūkodamās, vai nav uztraucējusi slimnieku... To viņa nedrīkstēja, tas būtu necilvēcīgi!

Viņa nedrīkstēja laupīt pēdējo, kas tam palicis... saldo miegu... Bet kur lai viņa savās bēdās griežas, kur lai savos sirdēstos meklē atvieglojumu? Kur lai atron zaru, kur pieķerties? Jā, kur? - Viņas papa tai bija viss, un tagad viņai nav vairs neviena...

It kā padoma un palīga meklēdama, viņa lūkojās stīvi sienā... Te viņa izdzirda priekšā balsis un it kā priecīgi satrūkās. Lavīzīte runāja ar kādu svešu... tas bija krusttēvs Sīmanis...

- Krusttēvs! - Sirds viņai vēl drusku kā atdzīvojās. Lēni uz pirkstu galiem viņa izlīda no istabas un steidzās viņam pretim.

Lavīzīte jau laikam viņam bija ko stāstījusi... kā no mākoņiem izkritis, tas sāpīgu vaigu ar viņu apsveicinājās. Sagrauzta viņa tam krita ap kaklu. - Onkul, mīļais onkul, - mums lielas bēdas uzbrukušas! Mans nabaga papa, viņš guļ uz nāvi slims un nevar kustināt ne locekļa.

Balss viņai aizrāvās.. bet Sīmanis neuzticīgi no viņas atrāvās un to kā bez valodas uzlūkoja. Viņš taču bija nācis ar cietu apņemšanos savu naudu brālim ir ne stundas ilgāk neatstāt, un lai tas to rauj, kur raudams...

- Esmu pagalam satriekta un nezinu, kur lai savās bēdās griežos! - viņa izmisusi žņaudzīja rokas. Tik briesmīgs, nežēlīgs pārsteigums! Vakar nebiju mājās... tikai īsi priekš pusnakts pārbraucu no teātra - atrodu viņu tādā stāvoklī, un ārsti rīkojās ap viņu. Viņš grib man ko teikt... asaras līst pār vaigiem, un nekā vairs nevar pasacīt! Lavīzīte teic, ka viņš esot ienests nešus no ratiem... Ārsti velti nopūlas pamirušos locekļus atdzīvināt. Pasaka man, ka tie viņam no triekas noņemti

un valoda arī. Izmēģinājās ar elektrisko tricināšanu, bet viss velti... teica man, ka esot vājas cerības... Dzīvs būdams, viņš nu ir miris... ak, ak, onkul, tas ir briesmīgi!

Sīmanis, to dzirdot, nelabi iztrūkās. - Nu, nu, kā sacīt, mana nau— Nevar jau būt, ko jūs runājat?! Nevar būt... viņš bez valodas... kas tad, sacīt, viņam notika?

- Kas notika! - Lavīzīte slaucīja asaru no acs. - Tās lielas rūpes un kreņķes! Neesmu jau muļķe un noprotu it labi, ka, kamēr kungs pieņēma to pabriķi, ka nu vairs labi nav. Kam viņam vajadzēja, kam vajadzēja... tas pabriķis viņu apēda! Ak tu bēdas, ak tu bēdas, kas nu mūsu namam uzbrukušas! Freilenītes man par visu vairāk žēl... kā no pusnakts vēl nav ne aci aizdarījusi...

Sīmaņa vaigs metās arvien jocīgāks, žēl Julietas, žēl brāļa, bet vēl jo vairāk savas naudiņas. Bija grūti to no viņa izdabūt, kad tas bija vēl vesels, tagad nu pavisam sajukšana. Sāpīgi viņam kas iedzēlās sirdī... arī viņš vairs nevarēja ilgāk valdīties. - Ak tu Dieva sodība, ak tu Dieva sodība, viņam nu vajadzēja - viņam nu vajadzēja tā! - Āre, vai tavs papa darīja labi, ka viņš man to termiņu tīšu novilcināja! Savam brālim... vai tas ir brālis?! Viņam nu vajadzēja, - ak tu Dievs, ak tu Dievs - - - Es jau tūlīt teicu, labāk ātrāk... sacīt, mēs visi esam mirstīgi cilvēki, un kas var zināt! Es šodien braucu pēc sava graša... man viņa vajag... nevaru ilgāk gaidīt... vajag...

Pārsteigta Julieta piesarka un nesamanīdama viņu uzlūkoja. Viņa nezināja it nekā... arī par kādu krusttēva naudas pienākumu ne. - Es patiešām nezinu, mīļais

krusttēv! Ne no kāda zila gaisa... nemāku jums nekā sacīt...

Šāda atbilde uztrauca Sīmani vēl vairāk; baiļu sviedri parādījās uz viņa deguna. - Koo, tu nezini?! Divipadesmit tūkstoš rubļu... Vai es lai, sacīt, savu naudu paspēlēju! Vai tas ir brālis? Vai tie ir radi? Ak tu Dieva sodība... esmu tūkstoš rubļu rokas naudas iemaksājis, un man savs kontrakts jāpilda! Vai tas ir brālis?.. Ko nu es nabaga vīrs lai daru... ko nu lai iesāku?

Meiča piesarkusi viņam nekā nemācēja atbildēt, un Lavīzītei no tādām lietām nebija ne jausmas. - Vai jūs, sacīt, no nelabā esat apsēsti! - Sīmanis sāka trīcēt. - Manu naudu, man vajag savas naudas...

Un, tālākas atbildes nenogaidījis, viņš drāzās iekšā pie slimā guļamā istabā. Julieta sekoja viņam uz pēdām. - Mīļais krusttēv, lēnām! Dieva dēļ... neuztraucējiet viņu!

Bet viņš jau bija pamodies. Tiklīdz viņš ieraudzīja Sīmani, tas uzšāvās sēdus un žēli un aizgrābjoši iebrēcās. - Bu ti tā, bu ti tā... - Tik žēli un lūgdamies, un asaras straumēm lija viņam pār vaigiem. Sīmanis patiešām savu brāli vairs nepazina un palika stāvam uzreiz kā sasalis... Tu žēlīgais Dievs, tas viņam griezās sirdī tikpat kā nazis! - Mīļais brālīt! - viņš pēdīgi aizrauts iesaucās. - Kas tev nu tik ātri notika? - Līdzcietīgi viņš saķēra Kārļa nedzīvo roku un nosēdās pie viņa uz gultas malas. - Kā nu iet, mīļais brāli?

- Bu ti tā, bu ti tā, - slimais gaudoja un sūdzējās tālāk, it kā gribēdams ar to savu sirdi atvieglot, asaru pilnām acīm stāstīja un stāstīja, tomēr no šīs nesaprotamās trēdināšanas Sīmanis gudrs netika. - Jā, jā, mīļais brāli, viss, sacīt, stāv Dieva rokā! - viņš beidzot

iesāka. - Viņš mūs, nabaga grēciniekus, var, sacīt, sodīt un var mūs žēlot... Skaties, vai pēdējo reizi domājām, ka tā, sacīt, satiksim viens otru uz cisām... Tu, brāli, gan pārskatījies, ka man to naudu jau tūdaļ neizmaksāji... Jā, mīļais Kārli, ko Dievs mums uzliek, to arī, sacīt, mums vajag par labu ņemt. Vajag mums, sacīt, būt arvien gataviem un apkopt savu namu. Kas var zināt, ko viņš mums rītā uzliek? Ka esam viens ar otru izlīdzinājušies, ka mums, sacīt, nekas neguļ uz sirdsapziņas...

- Bu ti tā, bu ti tā, - slimnieks, lēni trēdinādams, nogrozīja galvu. Viņš arī laikam domāja par savu pēdējo stundiņu, un iestājās brīdi svinīgs klusums.

Sīmanim patiešām bija viņa žēl, bet viņš gan arī, sacīt, varēja iedomāties, ka tam tā nauda vajadzīga.

- Kā tad nu, sacīt, būs ar to manu parādu? - viņš nepacietīgi vilka ārā savus vekseļus. - Domāju, ka tu būsi, sacīt, to naudu priekš manis nolicis... šodien tu man solīji tos divipadesmit tūkstošus, mīļais brāli...

Slimnieks atkal uztraucās. - Bu ti tā, bu ti tā, - viņš sāpīgi purināja galvu, un acis pildījās arvien vairāk asarām. — Bu ti tā!.. - Viņš sāka tam atkal ko gari un plaši stāstīt... rādīja ar galvu uz Julietu, lai tas viņai neko pāri nedarītu... teica un stāstīja Sīmanim pilnu galvu.

Un vairāk nekā. Sīmanim sirds nelabi iesāpējās, vaigs palika sarkans kā vēzim, un ilgāk viņš vairs nevarēja uz gultas malas nosēdēt. - Bet viņa nekā no tam nezin... redzi, brāli, kā tu dari?! - viņš sāpīgi iesaucās. - Vai nu man par savu labumu vajadzēs tiesas un prāvas? Jā, tu jau to gribi? Savu mūžu neesmu tiesas durvis vārstījis, un tagad uz savām vecuma dienām man būs

tas jādara, un vēl pret sava paša brāli... Tad tu gribi ar mani tiesāties? Brāl, brāl! Tu, sacīt, esi nodomājis apēst manu labumu? Es jau arī nekā neesmu zadzis, man tāpat ir bērni... man tāpat sava vajadzīgs...

— Bu ti tā, bu ti tā.. slimais sāpīgi iebrēcās.. brālis viņu tik ļoti pārprata... aizraudamies viņš sāka rūgti raudāt...

- Dieva dēļ, krusttēv! - Julieta sagrauzta iesaucās. - Nerunājiet jūs viņa priekšā tādas lietas! Kā jūs manu papu varat ieskatīt par kādu blēdi? Kas jums pienākas, tas jums jādabūn, tikai pacietieties drusku un ļaujiet man pirms ar sava papiņa apstākļiem iepazīties... Gribu tad redzēt, kas darāms. Es vēl patiešām pati nekā nezinu... man nav ne jausmas...

Viņa steidzās savu papu mierināt. - Tu nezini, jā, - kas tad lai zin!? - Sīmanis sāpīgi ieķērcās. - Un cik ilgi lai es tad ciešos? Vai neēdis var uz paēdušu ar tukšu muti gaidīt?

Lūdzoši viņa pacēla atkal acis. - Mīļais krusttēv, apmierinieties! Apstākļi ir sarežģīti, mums iet tagad grūti, tik daudz es zinu. Bet vēl arvien jūs varat apmierināties... Mums taču ir vēl fabrika un arī drusciņ mantas...

- Jums jau ir, jā, bet man nav nekā! Jums ir fabrika, mājas, muižas, skaista iedzīve, dzīvojat kā kungi. Bet man jūs, sacīt, neļaujat vis tikt pie muižiņas, caur jums man tā nu būs jāatstāj citam... Es labi viņam teicu: - Gādā, brālīt, man vajag - labs brālis jau būtu man vēl kādus tūkstošus palienējis! Un par ko man savs tā jālūdzas? Vai mana nauda laikam zagta? Vai man tā viegli nākusi rokā? Visu mūžu, sacīt, esmu plēsies, vilcis kapeiku pie kapeikas, lai man būtu kas uz vecuma

dienām... lai maniem bērniem kas būtu, kad savas acis aizdaru. Āre, kā nu iznāk?! Jums ir, man nav nekā...

Julietai šie vārdi tikpat kā nazis iedūrās sirdī. Viņa taču nedomāja nekā ļauna un arī ne savu mūžu nebija no sava krusttēva tādus vārdus sagaidījusi. Kas tad tai pasaulei īsti noticies? Pēdējās divdesmit četrās stundās viņa bija pieredzējusi bēdu un nepatikšanu vairāk nekā visā savā mūžā. Un tik daudz viņai vēl stāv priekšā... Kas tas bija? Viņa juta, ka zeme apakš viņas kājām sāka šķobīties, ka viņai vairs nav nekāda pamata, ka viņas spēks un varenība vējā! Agrāk neviens cilvēks nebūtu iedrošinājies viņai tādas lietas acīs sacīt, tagad viņa neuzdrošinājās krusttēvam uz tādiem apvainojumiem pat skarbi atbildēt... Viņai būtu jālūdz, - jā, jālūdzas - viņu stāvoklis jau atkarājās no krusttēva labprātības...

Līdz nāvei aizkarta un ievainota viņa to pārmetoši uzlūkoja. Acis bija pilnas asaru, un ilgu laiku viņa nevarēja ne vārda izrunāt. - Kamēr mums vēl būs kāds krēsls un galds istabā, kāds mantas gabals, jums vēl nekas nav zudis, krusttēv! Kādēļ jūs ar tādām liekām valodām kaujat viņu nost?! Jums jau ir droši papīri, ejiet pie advokāta, izsūdziet mūs pie tiesas, izķīlājiet mūs! Tik daudz, kā jums vajag, no mūsu mantas taču vēl iznāks...

Aizskartai viņai balss drebēja, un Sīmanis drusku kā sakaunējās. Citādi gan viņam šie vārdi bija ļoti pa prātam runāti; viņš paskatījās apkārt, it kā ar lietpratēja acīm vērtēdams greznās istabas lietas. Te viesojoties, viņam jau dažu labu reizi bija ienācis prātā, cik gan tāds viens vai otrs gabals varētu maksāt, bet tagad to izzināt viņam būtu vēl lielāka interese. Viņš tomēr vēl

izlikās ļoti sagrauzts. - Tāpēc, ej nu pie tiesas un sūdzies... gāz vēl savu labumu klāt! Vai tad es ar tiesām un sūdzēšanos jums to naudu iedevu?

Iestājās atkal brīdi nospiests klusums, tikai slimnieks rūgti raudāja. Sīmanim sirds atmīkstinājās. Tik daudz jau viņš atkal zināja, ka, ja brāļa manta nāk uz pārdošanu, tad viņam nav ko bīties, ka savu nedabūs. Un, kad viņš nevarēja dabūt to naudu uz musi, tad viņš arī negribēja būt tas sliktais onkulis. - Man tevis, brālīt, žēl, sacīt, žēl ļoti! - viņš gandrīz asaru pilnām acīm iesaucās. - Nē, nē, ar savu brāli es tiesā neiešu... tu jau, meit, manu atdosi! Zināms, ar advokātu gan gribu parunāties, bet nevienam nebūs sacīt, ka Sīmanis ir bijis necilvēks un aizgriezis savam brālim rīkli! Jā, jā, meit, tu man tāpat to atdosi! - Un beidzot viņam vēl kādas labas domas iešāvās prātā, ka viņam vaigs tīri vai atdzīvojās. - Varbūt, ka tev gadās vēl bagāts brūtgans, mīļo herzchen, kā tad! Kam tad, sacīt, visa tā šefte citam paliks!

Julieta piesarka, un viņai pārgāja pār kauliem "švīks”. Šodien jau viņš nāca, un tai bija jādod gala vārds. Un vakar viņai nebija ne jausmas no tam, ka viņas papiņu sagrābs tik liela nelaime. - Jā, jā, mīļais brālīt, sacīt, nu dzīvo vesels un veseļojies un gādā arī par mani! Iešu tagad uz pilsētu un vēlāk atnākšu ar tevi vēl, meit, izrunāties. Te man no papa nākas divipadesmit tūkstošu.

Viņš smagi nopūtās un vilka atkal ārā savus papīrus. - Jā, jā, mīļais krusttēv, - viņa to pārtrauca, es jau par to nešaubos. Kas jums pienākas, to arī jums būs dabūt... es tikai vēl gribu parunāties ar mūsu advokātu, kad mums būtu to naudu iespējams sadabūt... Atnāciet vēlāk, tad es jums skaidri varēšu pasacīt!

- Jā, jā, dank, tochter! Kā sacīt, atnākšu uz pusdienu... Man jau, sacīt, jānopērk pilsētā arī bērniem kas. Alvīnei katūni blūzei un kleitai. Dievs, sacīt, viņu apdāvinājis atkal ar jaunām meitām. Viņa jau teica, ka tu līdzēšot man nopirkt... tev, kā sacīt, esot laba garša.

- Labprāt, ja es varētu atstāt savu slimo papu vienu.

- Jā, jā, meit, tev nav laika. Bet naudu tu gan man, sacīt, šim mazumiņam varētu iedot! Es domāju, ka nu savus grašus dabūšu, bet nu nekā. Alvīnai vajag uz kristībām jaunas kleitas.

Julieta piesarka. Atkal šis naudas jautājums, par kuru viņa nekā nezināja, un tai arī līdz šim nekā nebija vajadzējis zināt. Viņa sagrabināja, cik tai nu bija klāt, un to vecim atdeva, šāda maza dāvaniņa viņa sirdi vēl vairāk atmīkstināja. Viņš gan vēl pūta un pūta, un zvērināja meiču, lai tā arī par viņu domā. Beidzot viņš vēl mīļi atvadījās un aizgāja.

Julieta sajuta, ka viņu iekšēji kas rausta kā krampjos... vai tie bija smiekli vai asaras? Un tas viss tikai sākums! Apsmiekls un pazemošana viņu nu sagaida ik uz katra soļa, un cik grūti viņai nākas liekties... Bet lai - lai! Visu, visu viņa labprāt paciestu, kad tikai viņas papa atdabūtu savu veselību. Nabaga papa! Viņš tagad klusu kā pelīte un nesacīja ne vārdiņa... nelaime, kas viņam un viņa bērnam uzbrukusi, bija pārāk liela. Šausmīgs, nospiedošs klusums, kuru ne viens, ne otrs nedrīkstēja pārtraukt... Atskanēja tikai slimnieka asie elpas vilcieni un sienas pulksteņa tikstošie soļi... Arvienu uz priekšu... pretim mūžībai...

Un pēdīgi viņi abi it kā satrūkās, kad ārsts pie viņiem iesteidzās un līdz ar to arī Kneija. Julieta sadrebējās... divdesmit četras stundas bija apkārt. Un slimnieks vēl

vairāk nekā no kāda ļauna gara sarāvās un sāka nelabi kliegt: - Bu ti tā, bu ti tā...

- Mans nabaga draugs, mans vecais draugs! - Kneija steidzās viņu mierināt, lai gan Grambovs sāpīgi sarāvās, kad tas tam kur piedūra savu roku, iekliedzās nelabi, it kā bērns, ka sadedzinājis kādu locekli. - Roku rokā esam tos gadus strādājuši kā īsti draugi, kā goda vīri! Neuztraukstiet, mīļais, neuztraukstiet... vai savu draugu vairs nepazīstat?! Šinī grūtā brīdī es jūs neatstāšu. Ārsta kungs, neatstājiet nekā neizmēģināta, es jūs lūdzu! Dariet viņu atkal veselu... manu mīļo, veco draugu...

Ārsts nedeva nekādas lielas cerības ne viņam, ne Julietai. Viņa priekšā Julieta tikai ar mokām valdījās, bet, kad tas bija aizgājis, tā Kneijam uzmeta skatienu, kurā varēja lasīt nicināšanu, izmisumu, nāvīgu naidu un sašutumu. Viņai jau trūka vārdu, ar ko to visu izsacīt.

Kaislību uguņi Kneijas acīs metās arvien zaļganāki, arī viņš no uzbudinājuma mazuliet trīcēja... - Jaunkundze, es nenāku kā ienaidnieks. Es neesmu nekad jūsu ienaidnieks bijis. Jūs tikai to negribat atzīt un mani velti apbēdinājāt. Mans svētākais pienākums izglābt jūs tagad no posta un panīkšanas. Jūsu apstākļi tagad tādi, ka jūs bez manis nepavisam nevarat iztikt. Kas lai ar jums notiek, ja es ņemtu atpakaļ doto vārdu? Ko jūs domājat iesākt ar savu pliku dzīvību un slimu tēvu. Bet zirgs pie pavadas un vīrs pie vārda, un, ja jūs tikai drusciņ gribat nest upurus sava nelaimīgā tēva labā, tad arī pārspēsit drusciņ savus tiepumus... Varbūt, ka arī šī nelaime ir jūsu stūrgalvības pirmās sekas... es mazgāju savas rokas nevainībā...

- Neaiztieciet viņa roku! - viņa asaru pilnām acīm

stājās tam ceļā... - Jūs esat viņu apēduši, — ko tad vēl no viņa gribat?! Jums vajadzētu kaunēties pār šo slieksni savu kāju spert!

- Jaunkundze, es nejokoju, - un šādus vārdus es arī no jums izlūdzos. Es neesmu to pelnījis... Pār šo slieksni jūs arī mani nevarat raidīt, jo tas pieder man! No jums tas atkarīgs, vai gribat to uz visiem laikiem paturēt...

- Bu ti tā, bu ti tā! - slimnieks iestenējās un sāka atkal gaudot. Julieta viņu stīvi uzlūkoja. - Kādā ceļā tad jūs būtu papam mūsu īpašumus izvīluši?! Ah... tas nevar būt! Vēl ir tiesas pasaulē... jūs mums neko nevarat padarīt.

Kneija pavīpsnāja. - Kādēļ jūs velti uztraucaties?! Viss tas ir norakstīts uz mana vārda un atronas manā kabatā.

- Tad jūs esat blēdis un negodīgs krāpnieks! Labi, labi... aizsieniet mums kaklu! Vairāk taču jūs mums nekā nevarat padarīt...

- Es jums nekā negribu darīt, un jums arī nav nekādas tiesības lasīt man priekšā morāles sprediķus! Tā nav nekāda blēdība, bet veikala izmanība. Esmu tāds pats goda vīrs kā papiņš, kas tāpat pratis apstākļus izlietot savā labā. Varu jums pasniegt vēsturisku aprakstu, kā viņš savā laikā iedzīvojies un ticis pie lielākas bagātības. Biju toreiz tikai māceklis, bet pratu visu it labi novērtēt -

Smīnēdams viņš pagriezās uz slimnieku, kas piepeši savās gaudās apklusa un izbijies viņu platām acīm uzlūkoja... - Lai paliek, - viņš smiedamies norāva, - negribu būt viņa tiesnesis. Ikviens cits to pašu darītu... arī es to darītu... tā ir veikla izmanība. Esmu tik ilgus

gadus par to klusējis, neesmu pat ne ar vārdiņu viņu apgrūtinājis un klusēšu arī uz priekšu. Julieta, viss, kas man pieder, lai pieder arī jums!

Izbijusies un stīvām acīm Julieta novēroja pārmaiņu sava tēva vaigā. - Nē, nē, nekad, - viņa nospiesta izdvēsa... Kā jūs iedrošinājāties!

Kneijas pelēksnējā seja nervozi paraustījās, un zaļganās acis glūnoši iezibējās. - Julieta! Ja jūs to būtu ievērojuši, kas jau gadiem manās krūtīs slēpjas, tad jūs man tik daudz nepretotos. Es jūs patiešām mīlēju un nāku kā jūsu draugs. Vai jūs domājat, ka man, bagātam vīram, būtu skaistuļu trūkums? Uz katra pirksta desmit, ja es to gribu. Apsveriet taču arī savus apstākļus drusciņ, Julieta, un izrunāsimies prātīgi! Tie ir grozījušies, lieliski grozījušies. Kamēr papiņš bija bagāts, jūs, nebēdīgā skaistule, varējāt dīdīt zirgus un suņus, nodoties visādiem sportiem, un visi jūs apbrīnoja. Katrs būtu teicies laimīgs, ja būtu dabūjis jūs par sievu, jo jūs bijāt nepielūdzama. Nedomājiet, ka arī tagad tā būs. Tiklīdz jums būs jākaujas ar raizēm pēc uzturas, jums nebūs vairs neviena apbrīnotāja... tiklīdz nāks atklātībā, kādā ķezā vecais Grambofs atronas, tad nevienam vairs nenāks prātā bildināt viņa meitu. Tad visi no jums atrausies... jūs nebūsit vairs ne skaista, ne gudra, ne apbrīnojama. Tikai es palieku jums uzticīgs tāpat kā arvien. Jau sen, sen esmu jūs savā sirdī ieslēdzis, jūs rotājāt tik veikli, jājāt, paukojāt... man dziļi iespiedusies prātā katra jūsu kustēšanās. Jūs jau esat taisni tāds stādiņš, kas radīts bagātai, bezrūpīgai dzīvei, un, kura maks to iespēj, tam ir vērts pēc jums cīnīties un iegūt jūs par savu īpašumu. Jau toreiz jūs mīlēju ļoti, bet bez cerības... jūs to nemanījāt, bet es dažureiz biju

tuvu ārprātam! Dažureiz sevi nolādēju, ka neesmu tikai par kādiem desmit gadiem jaunāks, ka man jel drusciņ būtu iemesla jums tuvoties... Savu mūžu biju palaidis, sūri strādājot, biju sakrājis bagātību, un tomēr tā man nevarēja sniegt to, kas man vajadzīgs. Ko es jums varēju piesolīt, tas jau jums nebija svarīgs, jūs bijāt paši bagāti... Jūs būtu tikai mani izzobojuši un izjokojuši... Tādēļ es apslēpu savas bēdas un visu, kas man sirdi krimta, un cietu klusu - klusu kā dziļa jūra... Ne ar vienu vaibstu neesmu jums licis manīt, kas manā sirdī trako, ne ar vienu skatienu neesmu jūs apgrūtinājis. Apstākļi bija man nelabvēlīgi, un es tiem padevos. Tagad tie ir taisni otrādi... tagad tie ir taisni tādi, ka es varu jūs iegūt. Tagad es varu un runāju... Julieta, tagad jūs zināt, - visu, kas man ir, es nolieku pie jūsu kājām...

Kvēlojošām acīm viņš uzlūkoja meiču, kas aizskarta lēni drebēja un it kā velti cīnījās atsvabināties no viņa iespaidiem. Bet tad viņa saņēmās un dobji iesmējās. - Hahaha, vecs ģeķis... jūs vecs ģeķis...

Viņa izrādīja, ka tai viņa vārdi nemaz nebūtu ķērušies klāt. Viņa acis lēni iezibējās, bet tad arī viņš it mierīgi pasmaidīja. - lr labi, - taisnību sakot, man ļoti patīkami, ka jūs neesat sentimentāla. Tad jūs arī varbūt nebūtu tik pievilcīga... Na, es arī jums vairs nekad tādā jūtelīgā tonī netuvošos, jo tas taču nevar nekad apstākļus grozīt. Tik daudz jūs zināt, ka es ļauni ar jums nedomāju un, ja jūs man vēl pretojaties, tad esat pati sava ienaidniece. Tādēļ arī jūsu untumiņus negribu ievērot. Es nejokoju, bet domāju nopietni, un neviens nevarēs sacīt, ka es to neizvedu patiesībā, ko esmu reiz nodomājis... Tādēļ radinieties, aproniet ar savu likteni!

Izraudieties manis dēļ arī klusībā, bet apmierinieties... vēlāk jūs pat atzīsit, ka esat dabūjusi īsto vīru, kāda jums vajag... Uz priekšu mēs satiksimies biežāk un tā mācīsimies viens otru tuvāk pazīt. Nākošās dienās ievadāšos te uz dzīvi savā mājā... augšā man ierādīsit vienu istabiņu. Un drīzumā varēsim arī draugiem un pazīstamiem izsūtīt saderināšanās kartes.

- Pamēģiniet! Patiesība nāks tad klajā, un visi jūs nosodīs.

- Balodīt! Jūsu gražošanās nevienam nebūtu saprotama; neviens to neteiktu par labu, ka jūs tīšu atstumjat savu laimi. Jūs nezināt, cik bailīgi ir jūsu papiņa veikala apstākļi. Ja jūs man pretojaties, tad tā jau ir tīrā ārprātība, noziegums pret sevi un savu nelaimīgo tēvu. Tādēļ esiet prātīga, nu uz redzēšanos!

Smīnēdams viņš atvadījās... par savu upuri drošs... Viņam vēl jo labāk, ka vecis nekā nevar izteikt un izpļāpāt. Te citas zāles nelīdzēja kā stingrība.

Satvērusi galvu rokās, Julieta noslīdēja krēslā kā bez dzīvības. Izejas nav... viņa pārsteigta un savalgota... Un slimnieks negaudoja vairs... viņu taupīdams... bet kas varēja aprakstīt sāpju kvēles viņa dvēselē. Viņa mēle deg liesmās... Lācars nevar nonākt pie viņa zemē, tāpat kā viņš nevar tikt turpu... Neviena vārda viņš savam bērnam nevar par apmierināšanu sacīt...

Asinis Julietas dzīslās it kā atkal pamodās, sāka atkal strauji pa dzīslām dzirkstīties, it kā saceldamās pret nežēlīgo, briesmīgo likteni. Nē, un tūkstošreiz nē... ar šo cilvēku viņa nekādi nevar dzīvot zem viena jumta un ieelpot vienu un to pašu gaisu. Cik tālu tad viņa vara sniedzas pār viņiem? Te viņai iešāvās prātā Brokmanis.

No tā viņa dabūs visu skaidrību. Tādēļ turpu... lai papa paliek Lavīzītes ziņā. Viņai jāzin viss... tad viņa raudzīs izvairīties un pretoties briesmām, kas draudēja viņas brīvībai un nākamībai. Ne par ko ne... labāk lai viņai nocērt kaklu...

* * *

Brokmaņa klienti, izņemot dažus tautiešus, pastāvēja pa lielākai daļai no augļotājiem žīdiņiem, jo neviens no citiem advokātiem piedzīšanas prāvās nevarēja uzrādīt tik labas sekmes kā viņš. Tāpat ar cenu viņš nebija plēsīgs, šinī laukā viņa vārds bija slavens, un ikviens, kam tāda vajadzība bija, viņu labprāt uzmeklēja.

Pret šādiem klientiem viņš nekad nebija diezin cik smalks, bet šodien viņš uz tiem kliedza kā pats nelabais. Kurš nesaprata uz viņa jautājumiem diezgan skaidri un noteikti atbildēt, vai kura lieta bija neskaidra un sarežģīta, to viņš izgrūda pa durvīm uzgaidāmā istabā un ņēma priekšā citu. Skrīveris, priekšā rakstīdams, necēla ne ausu, un žīdiņi, tīri nobaidījušies, viens otru uzlūkoja. Poretz hat a slechten Tog...

Julietu viņš tomēr saņēma sirsnīgi un laipni, pārtrauca sarunu ar priekšā esošo klientu, kuram tas lika iziet ārā un uzgaidīt. - Labi, mīļais bērns, ka jūs ieronaties! Kneija bija necik sen pie manis! Patlaban gribēju pie jūsu papas izbraukt... es jau dzirdu bēdīgas lietas. Patiešām nožēlojami, nesaprotami! Arvien tik dzīvs un mundrs... pati veselība... un saslimst uzreiz tik bīstami un vēl tādā kritiskā brīdī! Muļķības... tā var visi rēķini izjukt.

- Un nav nemaz zināms, vai ārstiem jel maz izdosies atdot viņam agrāko veselību! - Julieta smagi nopūtās.

- Tas ir briesmīgi, konsulenta kungs... nemaz nezinu, kā es to pārcietīšu. Un mūsu draugi rāda tagad pret mums pavisam citādu vaigu. Cilvēki, kas mums tik tuvu stāvējuši, pie mums cēlušies un gulējuši, tie mūs tagad grib galīgi izpostīt.

- Es zinu. Magazīnes īpašnieks Lapē! Viņš iesūdzējis papiņu par vairāk tūkstoš rubļiem tiesā. Muļķības! Kad viņam savas naudas pašam tik steidzīgi vajadzēja, kādēļ tad viņš aizdeva? Papa taču arī citur varēja dabūt kredītu. No savas kabatas viņš arī nekā nav devis, tikai parakstījis vekseli, kas papiņam būtu jāsamaksā. Viņam nav nekādu pierādījumu... muļķības! Kā jūsu pilnvarnieks es parādu nemaz neatzīšu. Pret tādiem cilvēkiem nevajag būt saudzīgiem.

Pārsteigta par šādiem vārdiem, Julieta viņu pietvīkusi uzlūkoja.

- Mēs viņam esam parādā, - tas nav noliedzams! Biju pati aculieciniece, kad viņš papam to naudu izmaksāja, un paps viņam to katrā laikā solīja atdot. Kā mēs to varam noliegt?

Brokmaņa vaigs savilkās drusciņ skāņš. Jaā, hm, - kad mēs to gribam atzīt, tad lieta nemaz nebūtu laižama līdz tiesai. Mums vajadzētu tad tūdaļ samaksāt. Bet Kneijas kungs domā, ka parādu nemaz nevajadzētu atzīt.

- Kā, jūs gribat klausīt blēdi?! - Julieta piesarkusi iesaucās. - Taisni jau viņš ir mūsu ienaidnieks, mūsu nelaimes cēlonis. Pret viņu man vajag jūsu palīdzības... glābiet mani no viņa, palīdziet! Viņš mani - - es jūs lūdzu, palīdziet...

Izmisusi viņa lūkojās uz veco tieslietu pratēju, kas nesamanīja, ko darīt... Iestājās brīdi nospiedošs klusums...

- Zinu, zinu, saprotu, mīļais bērns, - viņš beidzot satrieks atbildēja... - Kneija man savu nolūku neslēpa. Bet viņš man sacīja, ka jūs esot ar mieru ar viņu saderināties. Es domāju arī, ka jūsu starpā būtu kādas simpatijas, kauču gan to labprāt negribēju ticēt... Tātad bleķis! Na, - nav godīgi no Kneijas - visa šī manipulācija. Muļķības! Tas jau iznāk, ka viņš ar to grib presierēt, ka jums jātop viņa sievai, vai gribat, vai negribat. Tā jau tīrā cūcība... tā nedara goda vīrs... To nemēdz... un vēl tādā mājā, kur tik ilgus gadus baudījis cienību un draudzību... Jā, es tos cilvēkus vairs nesaprotu! Nevar ne uz viena vairs palaisties. Kur te nu paliek uzticība, goda vārds? Vai tas nu pirmoreiz - man savā mūžā cikreiz nākušas tādas lietas priekšā, darīšanas noslēgtas starp goda vīriem, kur tādā ceļā viens otram izpalīdz, - bet tādu joku es vēl nekad neesmu piedzīvojis! Es tagad diezin ko dotu, kad tas labāk nemaz nebūtu noticis...

- Bet, konsulenta kungs, sakiet man patiesību, vai tad patiešām esam no viņa tik ļoti atkarīgi? Vai es nekādus soļus nevaru pret viņu spert, neko darīt? Es jau nezinu, kur es atronos... Tikai vienu es zinu, to vienu - - - ka es viņu ienīstu... viņš ir mans ienaidnieks - - no viņa nevaru sagaidīt žēlastības...

Brokmanis satriekts lūkojās uz zemi. - Muļķības... ko es jums lai saku? Jums vajag saņemties, mīļais bērns! Patiesība nav jums glaimojoša. Es patiešām nesaprotu... paši labākie draugi...

- Neslēpiet man patiesību, Brokmaņa kungs! Es būšu stipra un visu to panesīšu. Un, ja es cita vairs nekā nevarētu glābt, tad taču lai mana papiņa vārds paliktu neaptraipīts... Ak, es nevaru to iedomāties, -

ja tur būtu noticis kāds kauna darbs, lai citus cilvēkus apkrāptu...

- Tas nav, lūdzu, lūdzu, - Brokmanis aizskarts iesaucās. - Neviens cits tur nav zaudējis kā tikai viņš viens pats. Gribēdams nodrošināties veikalā pret neparedzētiem gadījumiem, viņš norakstīja vienu daļu no savas mantas uz Kneijas vārda. Vasarnīcu, kurā jūs dzīvojat, savu Krievijas muižu un mobilāru. Saprotams, tas tika darīts tikai fiktīvi, īsi sakot - jūsu papiņš Kneijam uzticējās... Tas viņam bija ciešs draugs un visādi viņam laipni pakalpojis, - es pats vēl papiņam to padomu devu tā darīt... Biju pilnīgi pārliecināts, ka Kneijas kungs ir džentlmenis, - bet tā ir negodība, tīrā cūcība! Tā tikai šufts var izturēties.

- Kā jūs un papiņš tā varējāt pārskatīties! Vai notikušo kļūdu nevarētu atkal izlabot? Viss jau ir noticis bez manas ziņas... vai nevarētu atkal norakstīt atpakaļ?

- Tas tagad atkarājas no Kneijas kunga. Ar kādiem nolīgumiem viņš savu laupījumu atkal izdod, tas jums jau zināms. Mēs viņam ar ļaunu nekā nevaram padarīt. Kad arī jūs celtu ierunu, tā maz ko līdzētu. Viss ir noticis likumīgi, formas pareizas. Jūs tikai viņu velti sadusmotu.

- Tad jūs man nevarat līdzēt! - Julieta izmisusi iesaucās. - Nevarat man dot nekādu padomu?! Es tam nekad nepiekritīšu...

Brokmanis nemierīgi soļoja pa istabu. - Skandals pavisam! Un toreiz mēs taisni jums ko par labu gribējām darīt! Jā, mīļais bērns, tas tagad atkarājas no Kneijas kunga, vai viņš jums jūsu īpašumus grib atdot atpakaļ. Viņš to nedarīs... jums jārauga ar viņu

kā iztikt. Ir patiešām bēdīgi... jūs esat viņa varā. Jūsu veikalam tagad tā jāpārcieš grūti krizes laiki, un, kad viņš jūs vairs nepabalsta, bet rauga vēl jums kaitēt, tad ir slikti. Viss ir iznācis citādi, nekā mēs domājām. Pēc manas pārlikšanas tikai vēl Kneija ir vienīgais vīrs, kas var jums palīdzēt. Krusttēvs uzteicis savus kapitālus, Lapē kunga prasījumu jūs arī gribat atzīt... ja fabrika šinī krizes laikā tiek pārdota, tad, diezin, vai jums tur kas atliek pāri... Kneija tos visus var apmierināt... ar saviem kapitāliem viņš spēj arī jūsu veikalu turpināt. Tādēļ, mīļais bērns, pārdomājiet labi! Taisnību sakot, viņa izturēšanās ir gan briesmīga... tur jau sirds tīri pret to saceļas. Bet no prāta stāvokļa, kad ievērojam jūsu apstākļus, tad jums gan vajadzētu viņa priekšlikumu pārbaudīt. Viņš gan, sacīsim, stipri vecāks par jums, bet vai tā ir pirmā reiza, kad jaunas meitenes aiziet pie veciem bagātniekiem. Sacītu ikviens, ka tā ir itin pareizi... jums arvien būtu labāk, kad jūs viņa priekšlikumu pieņemtu.

Julieta saslējās kājās, cik liela viņa bija, un aizskarta advokātu uzlūkoja. - Nemūžam ne... es izspļauju viņa vārdu no savas mutes. Jūs briesmīgais, vai tad es esmu kāda rotaļu lietiņa, rīks, kas lai apmierina viņa iedomas?! Kādu padomu jūs man dodat, konsulenta kungs?! Man ir kauns;... jūs mani satriecat... To es nebūtu domājusi, ka arī jūs atronaties viņa pusē...

- Tas nē, mans bērns, - Brokmanis stingri atbildēja, - no šī brīža Kneija man draugs vairs nevar būt. Bet dot jums kādas veltas cerības un pavedināt jūs uz kādiem neprātīgiem soļiem, to es arī nevaru. Man jums jādod padoms tāds, kas jūsu labā... Mīļais bērns, es jums daudz, daudz labāku ko novēlētu, bet dažs kas

mūžā iznāk citādi, nekā mēs domājam, dažs labs rūgtums mums jānorij un dažā labā lietā jāapmierinās. Es jau saprotu, ka tādas lietas jūs var ļoti aizskart, bet, ja man jāizšķir, kas jums labāk, tad es nevaru sacīt neko citu... Ko lai jūs viena bez palīga iesākat? Un vēl cīņā pret tik spēcīgu pretinieku? Muļķības! Leknā zemē audzināta puķe, izcelta sausā smiltājā, vairs nezied, bet panīkst... Tāpat arī bagātībā audzināta sieviete kā jūs nevar aprast ar trūcību. Cita vēl jūsu vietā uzskatītu šādu precību par tīro laimi.

- Pateicos par jūsu padomu, pateicos, konsulenta kungs! - viņa satricināta iesaucās. - Bet es to nevaru pieņemt! Tad jums vajadzētu pirms nonāvēt manas goda jūtas, manu zināmu sirdi... Jūs gan domājat par sievietēm ļoti mazcienīgi, bet varbūt ka esmu stiprāka, nekā jūs domājat.

- Pardon, jums ir gan laba kuraža, bet jūsu spēki drīz vien nogurs, tiklīdz viņš jūs iesāks spīdzināt. Viņš jums var noņemt it visu, kas ērtai un patīkamai dzīvei pieder. Rītdien pat viņš var jūs izraidīt no vasarnīcas, atņemt jums zirgus un ekipāžas... kur jūs ņemsit citus? Tas ir viņa, un to viņš var izdarīt! Jums paliek vēl tikai tas, ko jūs saucat par savu, jūsu drēbju lupatas un rotas lietas... Tās gan uz kādu laiciņu varbūt var nodrošināt jūsu dzīvi, bet nekad jūsu nākamību. Redziet, mīļais bērns, ka pasaulē ir daži jautājumi, kuros nevaram klausīt sirdij, bet mums jāklausa prātam. Nelīdz tukši vārdi, nelīdz asaras, nelīdz nopūtas, - lieta ir vienreiz tāda un paliek. Tā, visu kopā ņemot, iznāk, ka, pirmkārt, mēs nevaram tiesas ceļā neko pret viņu izdarīt un, otrkārt, ka precība starp jums un viņu ir ļoti ieteicama. Beigsim tādēļ šo

nepatīkamo jautājumu. Citu padomu es jums nevaru dot un nevaru arī jums nekā līdzēt.

- Labi, labi, es raudzīšu viena iztikt! Pazīstu nu diezgan daudzsološos apstākļus, pie kuriem es neesmu vainīga un kuru dēļ man varbūt jāiet bojā, bet tikai neprasiet, lai es pārdodu šim cilvēkam savu dvēseli. Es redzu arī, ka man stāv priekšā grūta dzīves cīņa, bet šinī cīņā es dārgi gribu pārdot savu dzīvību! Un kad man arī būtu jāpietiek ar ūdeni un maizes garozu, būtu jādzīvo kādā malkas šķūnī - labi - savu nelaimi es gribu panest... Vai zināt, - un viņas acis savādi iemirdzējās, - labāk es pielieku roku savai un sava nelaimīgā tēva dzīvībai, nekā topu šim varmākam par upuri! Tad viņš būs apmierināts, un visiem būs miers.

Nāvīgi aizskarta, viņa sāpīgi iešņukstējās un drazās pa durvīm laukā.

Brokmanis stāvēja, kā sastindzis, un nejaudāja viņu vairs aizkavēt. Taisnību sakot, viņam bija pašam par savu padomu kauns, viņš saprata it labi, ka nabaga meiča par to varēja būt ļoti aizskarta un sadusmota. Viņam patiešām tās žēl, bet ko lai dara? Sasodītie, nelabvēlīgie apstākļi! Jauniem ļaudīm straujas asinis... tie nemāk vēl dzīvi apsvērt un labprāt iedomājas pārspēt grūtības, kādas nav pārspējamas. Tiem trūkst piedzīvojumu. Viņš turpretim ir padzīvojis vīrs un daudz jau dzīvē mācījies. Viņa dzīves gudrība ir padoties tam, kas nav grozāms, - uzskati, kas gan dažureiz izliekas ļoti materiāli un riebīgi, bet ir tomēr veselīgi.

Ka viņa spējīga tagad visādas muļķības izdarīt, par to nebija ko šaubīties... bet vēlāk viņa to rūgti nožēlos. Ja te nu notiek patiešām kāda bēdīga katastrofa? Žēl, žēl patiešām nabaga drauga, kas tā jau Dieva

norāts, un žēl arī nabaga meičas. Bet gan viņa apdomāsies vēl... viņai tikai grūti ar patiesību aprast. Viņš labprāt tiem līdzētu, ja varētu. Jā, kad viņam tik daudz būtu! Viņš jau varēja aizdot savu pēdējo kapeiku projām, - tai lielajā robā tur vēl nekas nebūtu mānāms... Viņa arī ļoti maldījās, ka viņš gribētu Kneijas nodomu pabalstīt. Uz šo šuftu viņš vairs nepavisam neturēja labu prātu un ne par ko viņam nebūtu šo skuķi novēlējis! Bet ko lai dara... apstākļi tādi, un Kneija izlieto īsto brīdi... Scheusal!

Septītā nodaļa APSTĀKĻI

Ārsti nāca un gāja, bet viņu pūliņi bija veltīgi. Nelīdzēja ne šrepes, ne āderes, ne dedzināšana, ne elektriska tricināšana. Viņi noturēja konsultācijas un izmēģinājās ar veco Grambovu visādi, turēja to ūdenī, sutināja tvaikos, varēja teikt, "cepa un vārīja”, - tomēr viņa locekļi palika nedzīvi, kā bijuši. Sāpes jau viņam arī vairs nebija jācieš, jo viņš nekā nejuta, bet totiesu bija jo lielākas viņa dvēseles mokas. Savā nelaimē viņš kļuva arvien nepacietīgāks, un, kad to iedomājās, tas izmisis sāka kliegt un nevarēja rimt. - Bu ti tā, bu ti tā...

No sākuma arī Julieta daudz raudāja, bet slepus savā kambarī, kur neviens to nemanīja. Beidzot rādījās, ka viņas asaru avoti būtu izsīkuši, sirds kļuvusi bezjūtīga, un viņa pati pārvērtusies par dzelzi. Viņa jau ieskatīja it labi, ka velti ir gausties un raudāt! Ar to viņa savu stāvokli ne par matu nepārlabo, bet viņai ir jāsagatavojas uz cīņu... jācīnās uz dzīvību un nāvi pret nelabvēlīgajiem apstākļiem. Tikai tas viņai var līdzēt, cik viņa tiem spēj pretim strādāt, jeb tai jāiet līdz ar savu nelaimīgo tēvu bojā! Tā viņa staigāja un domāja, acis plati ieplētusi, it kā tai būtu nāvei acīs jāskatās, it kā tā gribētu no viņas aizbēgt...

Un, ja arī viņai ja laižas dibenā, ja nekas vairs nepalīdz, tad viņa ar lepni paceltu galvu gribēja iet bojā...

Nezemoties neviena priekšā! Kad viņa savu lepnumu nevar izrādīt uz ārieni ar spožiem līdzekļiem un bagātību, tad viņas lepnums ir toties iekšējs... viņas apziņa...

Visupirms viņai vajadzēja rūpēties, kur dabūt sev un savam tēvam pajumti. Te viņi ilgāk vairs nevarēja palikt, šī māja jau piederēja Kneijam, no kura žēlastības viņa nekā negribēja pieņemt, un tad arī viņš grasījās te ievadāties un lika jau augšā tapsēt sev istabas. Tā kā viņa tam nevarēja to aizliegt, tad viņai bija jābēg projām no šejienes... Viņa tādēļ meklēja dzīvokli, daudzmaz fabrikas tuvumā, daudzmaz par pieņēmīgu cenu, jo viņa bija gluži bez līdzekļu un nevarēja daudz par to izdot. Sava papas naudas skapi viņa atrada gluži tukšu, un tikai vēl kādu nelielu summiņu uzgāja viņa rakstāmgaldā. Trūkums, kuru tā nepazina, mācās tagad virsū ar sparu. No visām pusēm tas viņai uzglūnēja... Jo arī Lavīzīte sūrojās, ka papa jau kopš laba laika, kad bijis vēl vesels, nedevis viņai vairs pienācīgi saimniecības naudu, tā ka viņa vairs nezinot, kā griezties, kā iztikt. Labu daļu viņa pielikusi jau klāt no savas naudas, bet nu arī tai pašai vairs neesot. Kad papa paliktu daudzmaz labāks, tad viņai būtu par to jārunā un jāiesniedz rēķins, ko tā izlikusi...

Tādu sīku lietiņu bija daudz. Agrāk viņai par to nebija jāzin, bet tagad tās tikpat kā sāpīgi adatas dūrieni iezagās viņas sirdī un krāja tur raizes un rūpes. Viena pēc otras no viņas rotām aizslīdēja uz ķīļu kasi, par ko Lavīzīte neko nezināja. Tāpat arī viņai nenāca prātā, ka jaunkundze, kad izgāja pa dienām pastaigāties, meklēja un klaušināja pēc jauna dzīvokļa un neatstāja vis šo darbu ekspresim. Bet grūti bija tādu atrast, kas

īres ziņā saietas daudzmaz ar viņas prasībām un ar viņas līdzekļiem. Tādu uzmeklēt bija gaužām nepateicīgs uzdevums, jo pilsētā viņu ļaudis pazina vairāk, nekā viņa pazina tos. Dažu labu reizi viņa manīja, ka par viņu sabāž galvas kopā un čukst.

Pēc ilgas meklēšanas viņa nāca arī derīgam dzīvoklim uz pēdām. Divas istabiņas un ķēķis, netālu no fabrikas, Ciekuriņu mājā. Pirmajā laikā viņa domāja ar to iztikt. Ciekuriņi viņai bija labi pazīstami, un viņai gan ļoti nepatīkami bija kļūt par viņu īrnieci, bet nu izvēles vairs nebija, vajadzība spieda.

Sētnieks viņai izrādīja dzīvokli, sniedza par to tuvākus noteikumus un uzvadīja viņu augšām pie cienīgās mātes. Tā saņēma gan viņu visai laipni, bet, tiklīdz viņa tai izsacīja savu vajadzību, tā tikko aiz brīnumiem nesastinga. - Dzīvokli jūs gribat īrēt, tu mans Dievs! Bet mums jau tāda nav, kāds jums būtu vajadzīgs... Kādēļ tad jūs negribat dzīvot vairs paši savā vasarnīcā?

Ziņkārīgā kundze viņu apbēra tālāk ar jautājumiem, uz kuriem viņai bija grūti atbildēt. Viņa atbildēja, ka tiem vajadzīgs dzīvoklis tuvāk pie fabrikas un ka gadījusies izdevība vasarnīcu labi pārdot. Bet kundze šaubīdamās nogrozīja galvu. - Diezin, vai jums to vajadzēja pārdot... Un dzīvoklis, kas mūsu sētā dabūjams, ir jums par einfachu. Citādi -

Viņa sāka lielīt tā labās īpašības... tā īrīte par to esot nieks! Ka viņa uzprasīja meičai par trešu tiesu vairāk, nekā dzīvoklis bija vērts un nekā tā no citiem dabūja, tas palika viņas noslēpums. Tikai papiņa, diemžēl, neesot šodien mājā, un viņa tai neko galīgu nevarot

pateikt. Bet lai viņa pienākot rīt šādu laiku... tā papiņa darīšana, un tad viņš beštimt būšot mājās.

Noteiktā laikā viņa otrā dienā ieradās. Bet Ciekuriņs jau bija dabūjis zināt par Grambova apstākļiem un bija pret viņu ļoti atturīgs. - Jūs vēlaties korteli? Ļoti nožēloju... manā mājā tie jau izdoti. Es labi nezinu, varbūt...

- Aizdots jau! - Julieta skumji atbildēja. - Cik grūti tagad Rīgā sadzīt dzīvokli. Jūsu kundze tak man vēl vakar teica, ka dzīvoklis ir dabūjams... par īri mēs jau vienojāmies...

- Vienojāties? Hm. - Tad jāpaprasa, es labi nezinu. Mamma, - viņš pavēra blakus durvis, - panāc šurp, mamma! Vai tu Grambof jaunkundzei apsolīji to dzīvokli?

Mājas mātei bija patlaban kafijas sabiedrība, un pie galda sēdēja vēl bez viņas kādas sešas septiņas sievietes. Tās visas uzreiz kļuva uzmanīgas. - Grambof jaunkundzei?! - Ciekuriņa kundze piecēlās. - Jā, jā, es viņai apsolīju...

Pats uz viņu ļauni noskatījās. - Par cik?

Bet dzirdot summu, viņa vaigs atkal noskaidrojās. Viņa sieva bija prātīga sieva. - Nu jā, jā. Kad tu esi solījusi, tad jau es arī nevaru pretoties... Bet pusgada īri uz priekšu, citādi ne! Esmu mācību dabūjis jau diezgan... piedzīvojumi man jau labi iekoduši kaulā. Citādi es neielaižos. Ir ar mieru maksāt - labi, nepas - nu, labāk lai mans dzīvoklis pastāv tukšs. Es neviena nelūdzu... Jā, jā, jaunkundze, pusgada īre jums tūdaļ būtu jāiemaksā...

Tas bija Julietai kutelīgs jautājums. Viņas naudas līdzekļi jau bija tādi, kur tai katra kapeika desmitreiz

pirkstos jāapgroza. Viņa nemaz nezināja, vai viņai ir tik daudz naudas klāt, un tā viņai bija steidzīgāk vajadzīga citām vajadzībām. Apjukusi viņa grozīja savu maciņu, nezinādama, ko darīt. Vaigi kaita kā ugunīs, jo viņa manīja, ka kundzes tur viņai pretim, sabāzušas galvas kopā, sāka par viņu čukstēt...

Bet izmanīgais veikalnieks arī te zināja līdzēties. - Konsulents Brokmanis ir taču jūsu pilnvarnieks? Nu labi, dodiet man kādu daļu uz rokas un par citu izrakstiet zīmīti, lai viņš man izmaksā... Maksāt jums jāsāk no pirmā, tas ir kādu pusmēnesi atpakaļ, bet tādēļ jau arī jūs varat katru dienu ievilkties. Ja gribat izrakstīt zīmīti pie Brokmaņa, es esmu ar mieru.

Jaunavai iesitās ausīs tā ka nicinoši smiekli. Kundzes priecājās. - Nē, nē, es maksāšu... es maksāšu...

Viņa atrāva savu maciņu un skaitīja viņam priekšā naudu... aiz bailēm tai aptrūka elpas, ka tikai kādas kapeikas netrūktu... Šiem ļaudīm viņa nedrīkstēja ierādīt, ka viņu kāds trūkums spiež, un ne par ko! Un, paldies Dievam, iznāca arī līdz pēdējai kapeikai... Savu maciņu viņa nu gan varēja apgriezt uz otru pusi, bet lai! Viņa bija pierādījusi uz vietas, ka šī makavīra aizdomas par viņu nedibinātas.

Ciekuriņš jau arī pārvērtās pavisam cits cilvēks, un viņa kundze iznāca ārā laipna kā saulīte. Smaidīdams mājas kungs pārskaitīja naudu un izrakstīja kvīti. - Tā - nu esam kārtībā! Es jau arī jums, jaunkundze, varētu pielaist mazu izņēmumu, bet labāk ir, ka veikala lietās paliek pie principa. Tāpat kā jūsu papiņš - genau uz kapeiku! Bet tādēļ jo patīkamāk ar viņu darīšanās būt... Kā tad nu viņam iet? Vai zini arī, mamm, ka Grambofa kungs bīstami saslimis?

- Jā, tā jau dziržu! - kundze nopūtās, kurai nu sirds bija mīksta kā vilna. - Āre, tāda manta, - vai nevarētu nu dzīvot?! Es jau, jaunkundzīt, tīri noraudājos, kad dabūju to dzirdēt... Bet nu lūdzu drusku tālāk uz kādu tasi kafijas! Jūs jau tā mūs reti apciemojat.

- Pateicos, mīļā kundze, bet man ir maz laika. Kalet papiņš slims, man radies tik daudz rūpju un darīšanu, ko agrāk nemaz nepazinu...

- Jā, jā, varu iedomāties! Kad man nebūtu papiņa, savas vīra galvas? Bet uz vienu tasīti, jaunkundze, jā!? Neesiet taču lepna! Mana Huldiņa ir, manas draudzenes, Bīdelman kundze -

Sagrābusi Julietu aiz rokas, viņa to vilka ar varu iekšā. Lepna jau arī meiča negribēja būt, bet, ja viņa būtu jutusi, ka Bīdelmaniete, viņas agrākā šuvēja, ir Lapē piekrāptā mīļākā un tur viņu par sava līgavaiņa pavedēju, tad viņa gan laipno ieaicinājumu būtu stingri noraidījusi, šī sieviete, kas citādi bija ļoti saldena, viņu uzlūkoja tagad ar baziliska skatieniem, un, kad viņa vēl, nekā ļauna neapzinādamās, it mierīgi sniedza tai roku, tad no šīs citkārt padevīgās šuvējas izkūņojās fūrija.

- Neaiztiec manu roku, tu čūska! - viņa nelabi iebrēcās. - Es tevi savās acīs negribu redzēt! Vai tu zini, kas es esmu? Lapē piekrāptā un nelaimīgā mīļākā... Viņš man bija zvērējis mūžam - jā, mūžam man - Ar savu glumo vaigu tu ievīli viņu savos tīklos. - - Kādēļ viņš nu no manis bēg un nevar mani vairs ne acu galā ieredzēt? Tevis dēļ!

Šāda šuvējas izturēšanās visas kafijas māsiņas nejauki pārsteidza, bet visvairāk Julietu. Platām acīm viņa to uzlūkoja, un vaigā vairs ne pilītes asiņu. - Ko

jūs runājat?! - viņa pēdīgi drebēdama iesāka. - Kāda daļa man gar jūsu mīļāko. Tie ir meli, briesmīgi meli!

- Vai tu re, nevainīgā balodīte! Laikam gribēsi noliegt, ka tev nav ar viņu nekāda sakara?! Vai neesi viņam izvīlusi naudas summas un palīdzējusi viņa mantu izputināt? Teic, vai viņš nav tev iegrūdis četri tūkstoši rubļu?..

- Jā gan, jā gan, - Julieta trīcēja, - mēs esam viņam tik daudz parādā! Bet kāda daļa šim parādam ar to, ko jūs muldat, un kāda daļa jums gar to?!

- Kāda man daļa?! Tā bija mana nauda... mana ar sviedriem pelnīta! Diega galu es krāju pie diega gala... viņš būtu mani precējis, un mēs būtum laimīgi... un tad viņš krita tev par upuri! Bet labi jums savā mūžā neies, tās ir nabaga atraitnes sirdssāpes un asaras. Dievs jau jums tikpat kā ar āmuru trāpījis pierē! Jūs nokāvāt nabaga atraitnes vienīgo jēriņu. Bet ar šo vienu upuri jums nepietika... arī direktoru Kneiju esat dabūjuši savos valgos. O, Cekurch, mīļā Cekurch! Kā jūs vēl tādu personu uzņemat savā mājā? Vai zināt, kādēļ viņa šo korteli mītē? Slepenām satikšanām...

- Csss! - citas viešņas brīnēdamās sāka raustīt kamiešus, jo šuvējas mēle, reiz tikusi uz ceļa, šaudījās kā adata ar tādu veiklību, ka Julieta palika kā apstulbota. Viņa bija palikusi kā bez valodas. Visu acis raudzījās nicinoši šurpu uz viņu. Viņai bija tā, it kā zeme apakš viņas kājām grīļotos... - Ciekuriņa kundze! - beidzot sažņaugts sauciens. - Kā namamāti es jūs lūdzu, aizsargāt mani no šīs sievietes...

- Aber mīļa Bīdelman, apmierinieties tok! - namamāte viņu apsauca. - Satikšanām - - diezin vai tik

tā var būt? Ko nu jūs runājat! Es jau jums neticu... Piesēdiet, mīļā Grambof jaunkundze... pāriesim labāk uz citām valodām, manas cienījamās!

- Es neklusēšu un neklusēšu, es viņas godu vazāšu pa visu pasauli! Kādēļ viņa neatbild? O, viņas maska tai norauta! Dieva sodība viņu sasniegusi... drīz viņa būs tāda pat ubadze kā es. Ah, kā es par to priecājos, kā savam Dievam pateicos... tas ir par manām sirdssāpēm, par manām asarām. -

- Nu beidziet jele, - diezin, vai tik tā ir, kā jūs sakāt?.. Lūdzu ņemiet placi, Grambof jaunkundze!

Julieta nekustējās, viņa nevarēja izprast, vai namamāte tur viņas partiju, vai piekrīt šuvējai. Bet, tiklīdz tā viņai taisījās pierūmēt vietu pie galda, visas citas viešņas uzšāvās kājās un taisījās uz iešanu.

- Kur nu, kur nu, manas cienījamās?! - mājasmāte jautāja.

Atbilde tikai īdzīga plecu raustīšana, šis pliķis nabaga meičai bija sāpīgākais, bet tas arī viņu veda pie samaņas. - Piedodiet, ka esmu traucējusi jūsu sabiedrību, - viņa satricināta saslējās, - bet palieciet vien visas, es iešu! Ja jums nepietiek, kad saku, ka tie ir briesmīgi meli, tad arī mans gods neatļauj ilgāk tādā sabiedrībā uzturēties. Ardievu, Ciekuriņa kundze, piedodiet, ka nevaru jūsu laipnību izlietot!

Tā nu viņa bija izsaldēta un projām! Ilgu laiku visas kundzes bija klusas kā pelītes un tā kā aizskartas lūkojās uz zemi. Bet, izņemot Bīdelmanieti, vaigi tomēr liecināja, ka viņas nebūt nav par nabaga meičas vainu pārliecinātas, tikai viņām nav nekas pretim, ka tai to uztiepj. - O, viņa ir projām, šī briesmīgā persona, -

šuvēja gaudoja tālāk - man žel, ka es viņai acis neizkasīju!

- Kas to būtu domājis un vēl no tādas personas!? - kāda kundze sagrauzta pacēla acis uz debesīm. - Tad tiktāl viņa jau grimusi?! Dievs lai nepielīdzina to nevienam, kam bērni aug... Jā, jā, — no jaunstrāvniecēm jau viss ir sagaidāms... Bet jūs, mīļā Cekurch, vai jūs patiešām šādu negodnieci uzņemsit savā mājā?

Tā vienaldzīgi noraustīja plecus. - Kuram tad nu var ielīst iekšā, un kad tikai aizmaksā manu mīti...

- Jā, jā, bet lai ar. Ko mēs te dzirdam, tās jau trakas lietas. Labākajām familijām viņa nu ir mirusi. Bet to es nebūtu domājusi. Tur vainīga tikai modernā literatūra. Tādi Zudermaņi un citi var patiešām jaunas meitenes padarīt par netiklām briesmonēm.

- Jā! - cita kāda noziedējusi jaunava nopūtās. - Ir briesmīgi! Literatūra šinīs laikos tik samaitāta, ka jauna meitene pat nezina, ko rokā ņemt... Tās pašas Vijolītes... foī...

Kaunīgi viņa nodūra acis. - Un ko lai namamāte zina turēt uz familijas galda! - pirmā sūrojās...

- Tas pats Fausts - arī esot par prastu, kā mūsu kritiķi saka.

Visas palika uz brīdi kā domās. - O, man ir zināms! - Krautberģa kundze beidzot spulgām acīm iesaucās. - Siržu pārbaudījumi! Etnografiskā izstādē tie bija uz turīga saimnieka galda.

- Bet, Huldiņ, bērns! - Ciekuriņa kundze iesaucās. - Vai mēs varam skatīties uz zemniekiem?! Bet lai nu paliek visi siržu pārbaudījumi, - sēdēsim atkal klāt, manas cienījamās... Bīdelmaņa kundze var pastāstīt mums par to lietu ko tuvāk... nē, ļoti interesanti.

Viņas paklausīja un, tā sakot, ar kaislību postīja priekšā celto. Un, kad tās posās uz iešanu, tad nama mātei varbūt palika pāri kāds nieks raušu un kafijas, - no Julietas Grambovas goda vairs nekas nebija atlicis...

* * *

Kas būtu uzdrošinājies, sacīsim, vēl priekš kāda mēneša bagāto Grambova jaunkundzi tik klaji un bezgodīgi apvainot?! Un vēl bez iemesla! Bīdelmanieti tās pašas māsiņas būtu noturējušas par prātā jukušu. Un ko gan Julieta būtu par to iztaisījusi! Visas tās personas, kas pret viņu šodien izrādīja klaji morālisku nicināšanu, viņai tad bija gluži vienaldzīgas un nesvarīgas. Ja daudz, tad viņa būtu par viņu muļķību pasmējusies un viņu vientiesību nožēlojusi! Tad viņai bija krūtīs spēka apziņa... tagad viņa jutās sirdī sagrauzta, aizskarta un pazemota. Tagad viņu sažņaudza bailes... it kā viņa lietu nedrīkstētu tā atstāt un viņai vajadzētu atvainoties... aizbildināties... Nicinošie, smīnošie vaigi stāvēja viņai vēl arvien priekš acīm un viņu tikpat kā kādi ļauni gari vajāja. Itin kā viņa patiešām apzinātos kādu noziegumu, itin kā viņai vairs nekur nebūtu patvēruma...

Pēdīgi viņa bija atkal mājās... bet naudas vairs ne kapeikas! Mājās?! Nejauši viņa satrūkās. Arī te viņa bija tikai svešiniece, vienas dienas viesis... viņas nams vairs nebija viņas pils! Rūpes un bēdas, kuras viņa līdz šim nemaz nebija pazinusi, tagad stājās viņai pretim ik uz soļa un nomāca viņas lepno garu. Apzinoties savus trūcīgos apstākļus, viņa būtu vēlējusies no kauna vai zemē ielīst. Kauns liels par savu materiālo

nespēku. Viņai atkal nu no jauna vajadzēja domāt, ko ielikt ķīļu kasē, bet grūti tas nācās sadomāt... Turpat blakus telpās atskanēja slimā tēva kunkstēšana, bet viņa neuzdrošinājās pie viņa ieiet. Nē, - tādā garastāvoklī viņa tam nevarēja rādīties! Ai, kādas savādas jūtas viņai uzmācās! Labprāt viņa būtu raudājusi un savu sirdi atvieglojusi, bet tās nebija asaras, tie bija skaļi, spilgti smiekli...

Viņa atjēdzās, jo Lavīzīte pie viņas ienaca. Kādēļ, to viņa zināja - tai vajadzēja saimniecības naudas...

- Freilen, kā jūs tā varat smieties? - vecā kalpone pārmetoši iesāka. - Papa tepat otrā pusē slims... vai tās gan kādas prieka dienas!

Ieskatījusies viņas vaigā tuvāk, tā savā runā piepeši apstājās. - Freilenīt, no Dieva puses, kas jums kait?! Ak Dievs, ak Dievs - nu laikam atkal kāda jauna Ījaba vēsts! Es jau manu, saprotu, bet kas tad ir noticis? Direktors bija, Brīvnieka kungs... viņš man izrādījās tāds uztraukts un gribēja steidzīgi ar jums runāt... Ak, sakiet man, es manu, ka vairs riktīgi nav! Mīļā, labā freilenīt, kādēļ jūs man slēpjat?

Apkampusi tā viņu bažīgi uzlūkoja. - Bēdīgi, Lavīzīt, - Juilieta pēdīgi iesāka, - negribu tev vairs ilgāk slēpt... Es naudu tev nepārnesu, tu mīļā, labā dvēsele... pacieties vēl līdz rītam, parītam... Jo mūsu mantas stāvoklis ir ļoti satricināts. Ja nenāk kāds ārkārtīgs laimes gadījums palīgā, tad drīz mums varbūt vairāk nepieder kā plika dzīvība...

- Tad tiešām! - Lavīzīte žēli iekunkstējās. - Es to jau sen paredzēju... tā nelaimīgā fabrika, jā... Tā ir apkrauta lāstiem! Kā kungs viņu pieņēma - - - tā fabrika viņu apēda, apēda, jā...

- Fabrika nav vainīga, Lavīzīt, bet mūsu draugi! Tie varētu drīzāk mums izlīdzēt, bet bagātiem cilvēkiem nav sirds...

— Jā jā, - Lavīzīte sāpīgi līgoja galvu, - drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā bagāts iekļūs debesu valstībā! Bet Dieviņš gan var līdzēt ikkatram... vajag tikai viņu lūgt, freilenīt, sirsnīgi lūgt. Tās ir tās labākās zāles bēdās. Mums taču, paldies Dievam, ir pašiem sava pajumte un daudzmaz iedzīvei... Es iztikšu ar mazāk, vajag tikai lūgt Dievu... tikai viņu lūgt...

Julietas acīs pamirdzēja asaras. - Tu mīļā, labā dvēsele!.. Mums nav vis vairs savas pajumtes. Sataisies uz drīzu šķiršanos, mēs tikai vēl te tiekam ciesti aiz žēlastības... Dienastniekus gribu jau atlaist tūdaļ, cik ilgi tevi vēl varēšu pie sevis paturēt, to vēl nezinu... šī māja ar visu iedzīvi pieder kādam citam kungam, un rīt pie dienas viņš var pasacīt, ka mums jāizvelkas...

Iztrūcināta Lavīzīte viņu neticīgi uzlūkoja. - Nevar būt... tik ļauns neviens nevar būt! Papa ir slims... tam jau vajadzētu būt zvēram! Vai tad Dievs par mums nemaz nebūs žēlīgs! Justament tāpat arī jūsu māmiņa jaunās dienās bija reiz lielās bēdās. Viņa nebija vēl precējusies... Toreiz arī viņai tā laikam visi striķi bija trūkuši, viņa kliedza un brēca kā no nelabā apsēsta. Un tad es lūdzu Dievu... sirsnīgi lūdzu par viņu! Viņš mūs paklausīja. Papiņš lai arī kā... tikai mužiks... tad taču kungs viņš bija, un savu mūžu viņi kopā nodzīvoja... Tāpat gribu arī tagad lūgt par jums. Jūs esat jauna un patīkama... varbūt, ka Dievs piešķir jums bagātu brūtganu, un viss ir labi! Varbūt,

ka tas, kam tā māja pieder, ir labs cilvēks un jūs ārā nemaz nedzen... Tāpat kā toreiz mammiņu...

- Klusu! - Julieta viņu bargi uzlūkoja. - Mums jāvadājas ārā, pie tā palieku un to jau darīšu rīt pie dienas! Dzīvoklis jau pieņemts... trīs nelielas istabiņas, ieskaitot ķēķi. Mēs atstāsim visu te, kas tam cilvēkam pieder, paņemsim savu slimo papiņu un iesim projām! Jo, kad es būtu spiesta ko pieņemt no šī cilvēka žēlastības, tā būtu tad mana nāve...

Kā mēma Lavīzīte ilgu laiku nolūkojās viņas drūmajā sejā, tad iesāka rūgti raudāt. - Ak tu mīļais debesu Tēvs! Jāšķiras no šīs mājas, kurā visu mūžu esmu nodzīvojusi!

- Lavīzīt! Netaisi man sirdi vēl smagāku! Ko tava raudāšana līdz? Par tavām asarām tev neviens nekā nedos. Tam jānotiek, un tur vairs nekā nevar grozīt...

- Vai tad mums patiešām visa mūsu manta jāatstāj citam? - vecenīte sūrojās. - Vai mēs nekā nevaram ņemt līdz?! Mani labi ievārīti trauki, kastroļi no lielākā līdz mazākam! Kafijas mašīna tik labi vilka un kafijas sudmaliņas tikpat kā mana labā roka... Tad jau man tikpat kā sava sirds jāatstāj citam...

Negribot Julietai par vecenītes rūpību vajadzēja pasmieties... - Jā, jā, vari tos ņemt līdz... tie viņam nepieder... - Sava tēva rakstāmgaldā viņa proti bija atradusi sarakstu, par tām mantām, kas norakstītas uz Kneijas vārdu un par kurām Grambovs maksājot viņam nomu. Tikai sīki daikti, kā ķēķa lietas, tur nebija minēti... - Bet kas mums nepieder, to sargies aiztikt... Es negribu, Lavīzīt! Tu teici, ka direktors no fabrikas te bijis?

- Jā! - vecenīte apmierināta nopūtās. - Papiņa darba istabā viņš atstāja jums vēstuli.

- Tad zini, Lavīzīt, rītā! Vari sākt jau rīkoties... - Un, devusi viņai vēl kādus tuvākus paskaidrojumus, tā devās uz sava tēva darba istabu, kur viņu gaidīja brālēna vēstule. Mirdzošām acīm viņa turēja rokā pazīstamo rokrakstu, sirds sāka pukstēt straujāk, vaigi sārtojās. Viņš bija tai tik svešs kļuvis, pēdējā laikā tik ļoti svešs, un viņa pat domāja, ka tas būtu ienaidnieks, kas viņai jāienīst. Un tomēr šinī brīdī - it kā viņš vēl būtu tikai vienīgā būte pasaulē, uz kuru tā varētu paļauties un savās bēdās pieķerties! Kad viņš būtu tā par viņu... stūrgalvīgais brālēns... Bet viņu starpā jau bija cēlusies plata plaisma...

- Labā māsīca! - viņa lasīja, un kaut kas sāpīgs iedūrās viņai sirdī - jā, viņa jau tam vairāk nekas nebija kā "labā māsīca”...

Vairākas dienas esmu velti gaidījis uz Jūsu papiņu kantorī, un tādēļ nevarat iedomāties manu sāpīgo pārsteigumu, kad, izbraucis pie Jums, atronu viņu tik bīstami saslimušu! Mani ieraudzījis, viņš sāka žēli raudāt un stāsta man, stāsta ar tādām nesaprotamām skaņām, ka man grūti nācās viņu apmierināt. Cik briesmīgi Jūs bargais liktenis piemeklējis! Es varu iedomāties, cik smagi Jūs šis trieciens ķēris, es saprotu Jūsu bēdas un sirdēstus... Esmu par šo lielo nelaimi satricināts un no visas sirds Jums jūtu līdz! Kaut tas Visuaugstākais Jums dotu spēku šīs bēdas pārciest, šo nelaimi panest. Esiet stipra, māsīc, esiet stipra! Jums tagad būs daudz kas jāiztur, it īpaši kur mūsu veikalam jāsaņem

visi spēki, lai tas izkarotu savu nākotni. Tas ir ērkšķains ceļš, kas Jūs tagad sagaida, pilns raižu un rūpju, jo visas tās nastas un pienākumi, kas tagad bija papiņa ziņā, uzvelsies nu uz Jūsu kamiešiem. Bet Jūs to visu arī varat pārspēt, tikai dūšu, dūšu... Jūs nedrīkstat pagurt! Jo varu Jums ko labu no savas puses pavēstīt... koku cenām ir tagad tendence uz celšanos. Drīz varēsim savus krājumus pārdot, un arī man cerība dabūt palīgu no ārienes, ko papiņš reiz tik negudri atraidīja, spēcīgus veikala biedrus. Esmu par to lietu pūlējies, un man ir tās labākās cerības, bet par to izrunāsimies, kad tiksimies personīgi...

Šimbrīžam mums tikai jāuztur sava veikala labā slava un jāpilda visas steidzamākās vajadzības, jo nākamība mums katrā ziņā nesīs ko labāku. Bet tā kā konsulents Brokmanis, pie kura biju paradis griezties veikala lietās, apbrīnojamā kārtā atsakās no tālākas disponēšanas, un papiņam likt tās vajadzības priekšā, būtu tikai viņu velti uzbudināt, jo viņa spēkā jau vairs nestāv gādāt un rīkoties, tad griežos pie Jums kā pie savas priekšnieces. Piedodiet, ka Jūs ne visai patīkamā lietā apgrūtinu! Māksāšanas diena vairs nav tālu, un ko mēs darīsim ar ļaudīm? Izgājušo maksāšanu esam palikuši viņiem drusku parādā, bet tas ir atstājis ļoti sliktu iespaidu. Tie sāk kurnēt, paliek neuzticīgi, un tīri jādomā, ka viņus kāds kūdītu. Mani vecie strādnieki gandrīz visi jau sen projām, tagadējie ir man nepazīstams, nemierīgs un grūti valdāms elements. Izplatījušās viņu starpā baumas, ka fabrika nostāšot darbā un viņi savu naudu vairs nekad nedabūšot. Tie tad arī visi meta uzreiz

darbu, sagruva pie manis kantorī un prasīja izskaidrojumu. Es, protams, tādas tenkas atraidīju kā nedibinātas un apsolīju, ka sestdien tie dabūs arī visu, kas tiem nākas no vecā. Un tas mums arī jādara, labā māsīc, jo ilgāk pret viņu gribu noturēt algu ir pretlikumīgi, un bez tam arī tie ļautiņi - Jūs sapratīsit it labi - maz no viņiem ir tādu, kuri uz savām kapeikām patiešām varētu gaidīt. Katrā ziņā mums jāgādā, ka savu solījumu pildām.

Man nu nav nekādas pilnvaras, kas man dotu tiesību veikalam kur naudu aizņemties, tāpat man nepavisam nav pazīstams mūsu kredīta stāvoklis. Aizlikt no sevis, diemžēl, nekā nespēju, jo neesmu ilgi ar papiņu algas ziņā aprēķinājies un arī par dedzināmu malku ienāk ļoti maz, tādēļ ka ir pavasara laiks. Būtu steidzīgi vajadzīgi kādi pāra tūkstoši rubļu un labāk, ja vēl vairāk. Jo arī uguns apdrošināšanas polise uz pašu fabriku notecējusi un būtu steigšus jāatjauno. Vai Jums ir iespējams šo summu pagādāt? Paziņojiet man to pa telefonu jeb ja ne, ko tad man būs darīt? Lieta ir nopietna, tikai nezaudējiet dūšu! Cenas ceļas, un es ceru uz priekšu naudas lietās man Jūs nekad vairs nebūs jāapgrūtina.

Telefons ieskanējās... piesārtusi, turēdama rokā vaļējo vēstuli, viņa pie tā piesteidzās... - Kas vēlas?

- Vai esmu savienots ar Grambovu vasarnīcu?

- Jā!

- Jūs, māsīca?!

- Jā, Brīvnieka kungs!

- Es atstāju jums vēstuli.

- Patlaban to lasu. Jums vajag divi tūkstoš rubļu parīt vakarā...

- Jā. Vai jums būtu iespējams? Man tas jāzina, jo lieta ir ļoti nopietna.

Julieta nesamanīdama turēja rokā telefona stobriņu un, domīgi piesarkusi, lūkojās uz zemi. - Labi, es gādāšu...

- Jūs varat?! Pateicos ļoti! Biju par to lielās rūpēs. Kad lai sūtu naudai pakaļ, vai pats pie jums noeju?

Atkal kā bez elpas viņa palika domās stāvot... ko lai viņa atbild? - Es pati jums to novedīšu.

- Pateicos ļoti! Ko dara nabaga papa? Sveiciniet viņu no manis!

- Pateicos jums ļoti, brālēn..

- Ja izdosies mums laimīgi atkal sava veikala stāvokli nodrošināt, varbūt, ka tas viņa sāpes drusku remdinās. Cerības ir lielas. Tikai dūšu, māsīc, un galvu uz augšu! Cik spēdams jūsu lietā pūlēšos... uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos... - Telefons vēlreiz noskanēja, un saruna nobeidzās.

Viņa nu bija apsolījusi, viņa nevarēja atstāt brālēnu papiņa veikala dēļ nepatikšanās un spraugās. Bet kā lai šo solījumu pilda, to viņa pati vēl nezināja... Kādas savādas jūtas tagad pamodās viņas sirdī. Ak, kaut viņš te būtu klāt pie viņas! Viņa tam kristu ap kaklu un visu, visu izsūdzētu... Tā bija par daudz smaga nasta, par daudz, kas viņai tagad jānes... viņa nevarēja vairs, spēki draudēja gurt...

Bet viņš jau tai deva cerības... cerības uz nākamību... un tad viņa ar nicināšanu noskatās uz saviem vajātājiem. Viss vēl var iziet par labu, - cik jauki šie vārdi atskanēja viņas sirdī... jā, viņa juta, ka tie tur iepilēja tikpat kā spirdzinošs balzams... Un, ja arī

brālēns viņai nevarēja nekas vairāk būt, tas bija tomēr viņas draugs un stāvēja viņas pusē... Sirds pildījās pret viņu ar pateicīgām jūtām... nē, nē, viņa nedrīkstēja pagurt! Viņam un visai pasaulei tai jāpierāda, ka arī sieviete ko iespēj un var izdarīt, kad viņai ir cīņa uz dzīvību un nāvi...

Pārdomājot tomēr pēdējo dienu notikumus, šās dienas piedzīvojumus un savu rocību, viņai bija jāsadreb. Kā lai viņa to naudu gādā... kur lai ņem? Divi tūkstoš rubļu, - kur tos lai izrauj? Vai varbūt tos varētu izlūgt no vecā Brokmaņa? Un, kad viņam tās naudas nav, tad viņa nezina - - Viņš dos tai atkal savu padomu, ka viņai jāpieņem Kneijas priekšlikums, bet riebums viņu sagrāba, to iedomājoties. To nemūžam... nemūžam...

Te viņai iešāvās prātā savas mātes rotas lietas! Tās piederēja viņai... bija viņas privātīpašums. Cik īsti tās vērtīgas, to viņa īsti nezināja, bet kāda lielāka vērtība tām arvien varēja būt... viņai jau neizsakāmi liela, jo savu māti viņa nekad nebija redzējusi, un šīs rotas viņai bija dārga piemiņa. Liekot krelles ap kaklu, viņa ikreiz sajuta kā savas mātes glāstus no kādas neredzamas pasaules... akmeņi vizēja un mirdzēja tik sirsnīgi, it kā tie būtu uzķēruši tās dzirksteles, kas mīļās mātes acīs... viņai šīs mantas bija dārgas! Viņai būtu tās nu jāpārdod vai jāieķīlā, lai varētu līdzēties.

Un sirsniņa sāpīgi iedegās... tur notika sparīga cīņa. Viņa bija vēl diezgan sieviete, ka būtu varējusi šķirties bez lielām sirdssāpēm no tādām mantām, kas pušķoja viņas augumu. Bet tas jādara vien... viņa tūdaļ ies apklausīties, ko tās vērtas un ko tā par viņām

var dabūt. Jo gan dārga viņai šī ievērojamā piemiņa, bet jo dārgāks ir viņas vārds un vēl jo ievērojamāks viņas pienākums.

* * *

Dienestnieki Lavīzītes vadībā jau bija pārkrāvuši Julietas piederumu uz jauno dzīvokli, un vecā kalpone tur visu tiktāl ierīkojusi, ka varēja tur pārvest slimnieku. Ļaudis pēc tam bija atlaisti, un beidzot pienākusi šķiršanās diena un stunda.

Spējas sāpes sagrāba Julietas sirdi, šis nams līdz šim bijis viņas apcietinātā pils, te viņai bija neaizkaramas tiesības, kurām neviens nedrīkstēja par tuvu nākt. Tādas pils nu viņai vairs nebūs, un kas tai ar to atņemts, to viņa tagad it labi sajuta, šī vietiņa viņai arī tik ierasta un mīļa! Cik grūti viņai no šejienes šķirties... un tomēr jābēg... bēgšus jābēg projām, lai izsargātos no pazemošanas un kauna. Nav cita ceļa... jāsaka šīm vietiņām, kas saistītas ar viņas šūpuli, ardievas uz visiem laikiem...

Agri jo agri viņa bija jau kājās. Rīts silts un jauks, kāds reti agrā pavasarā... Mauros jau sazēlusi zaļa zālīte, un saule tur rasas piles pārvērta asaru pērlēs. Ap sirdi tik savādi, tik mīksti! Viņa steidzās ārā parkā, izstaigājās vēl pēdējo reizi pa viņa takiem un celiņiem, ieelpoja vēlreiz kāri šo gaisu, un tad sirsnīgas ardievas visiem, visiem...

Pie katra koka, pie katra ceriņa, pie katras puķu dobes viņu kaut kas saistīja... No vakardienas jau dārznieks projām... tie nu visi palikuši bez kopēja! Ar dažu labu koku viņa reizā liela izaugusi, bet visur tai

priekš acīm Kneijas smīnošais ģīmis: - Tas ir mans... tas pieder man! - Un mēmie draugi, it kā galvas skumīgi noliekuši, jautāja: - Vai tā taisnība? Tu mūs atstāj? - Bet, ja tie saprastu izmisušo, žēlo mirdzumu viņas acīs, tie neuzdrošinātos tālāk jautāt...

Te viņa izdzirda stallī zirgu zviegšanu. Laikam sadzirdējuši viņas soļus, gudrie lopiņi! Jā, jā, arī no tiem viņai jāatvadās... it īpaši no mīļā Anša, sava jājamā zirga. Diezin, vai viņa vēl kādreiz savā mūžā zirgus turēs?

Lopiņi jo nepacietīgāk iezviedzās, kad viņa pavēra staļļa durvis, un beidzot, atgriezušies apkārt steliņģos, lēni bubināja. Tagad viņa saprata, kā tiem trūkst... viņi izsalkuši! Vakar viņa bija atlaidusi kučieri, un nebija vairs neviena, kas par viņiem redz...

Bubinādami viņi likās tai to pārmetam, un kā nazis šis pārmetums iedūrās viņai sirdī. Viņa pavēra auzu kasti un pildīja tukšās siles... kājām mīņādamies, lopi kampa barību. Dusmās viņa iedrebējās... viss, viss tikai šī necilvēka dēļ! Tur tanī sarakstā tēva rakstāmgaldā visi šie nelaimīgie upuri zīmēti, un viņai tie jāatstāj. Vai šie mēmie lopiņi sajuta lielo nelaimi, kas tas ir būt tāda cilvēka īpašumam?! Asaru pilnām acīm viņa no tiem novērsās un griezās atpakaļ uz māju. Viņai bija tā, it kā Kneija jau pusi no viņas sirds tai būtu izrāvis no krūtīm. Un viņai nu jādomā par sevi un par savu nelaimīgo tēvu... viņa vairs nevarēja raizēties par savu nelaimīgo zirgu.

Lielas rūpes viņai bija, kā darīt slimajam to saprotamu, ka viņam no šejienes jādodas projām. Kā izsargāt viņu no jauna uzbudinājuma un jaunām sāpēm? Jo viņam taču šī vietiņa bija vēl daudz vairāk nekā viņai.

Ilgu gadu centienu un darbu auglis... paša spēku panākums... Viss tas nu sadrupis priekš viņa acīm... Bet citādi neiet. Viņa turēja savu tēvu par goda vīru un nevarēja viņu ilgāk atstāt zem šī jumta. Viņa apziņa un goda jūtas lai viņam arī vēl tagad paliek neaizskartas, kaut arī tas citu visu būtu zaudējis. Tik vien vēl savā nelaimē tam bija gandarījuma, ka viņš ar šo lupatu nav saistīts un ir no tā neatkarīgs...

Viņa devās pie slimnieka un saudzīgā kārtā darīja viņam zināmu savu nodomu. Viņai par brīnumiem tas nemaz nepretojās, bet saņēma šo vēsti ar prieku. Viņai kļuva vieglāk ap sirdi. Drīz atnāca nesēji ar nestuvām; cik labi varēdama, viņa to ievīkstīja. Ticis tīrā gaisā, slimais izrādījās, tīri kā atvieglots, ka tiek no šejienes projām. Kā mazs bērns viņš priecājās, kad tas no nepatīkamā, šaurā mājas apvāršņa top ņemts līdz plašākā pasaulē. — Bu ti tā, bu ti tā... - viņš priecādamies apakš sevis dudināja. Bet, atskatījies atpakaļ uz māju, tas uzreiz apsedza galvu zem segas un izbijies svaidījās rokām, it kā gribēdams no kā nepatīkama atraisīties un atgaiņāties... — Bu ti tā, bu ti tā... - Nabaga meičai metās ļoti smagi ap sirdi. Vai tikai viņa prāts jau nebija aptumšojies?

Viņa lika, lai nesēji dodas uz priekšu, iegāja vēl parkā un, kādu gabaliņu no mājas nostājusies, noskatījās vēlreiz visapkārt. Viņai bija tā, it kā arī mēmā māja sajustu šķiršanās sāpes. Briesmīgi, viņa to atstāj... te, kur viņas laimīgā jaunība pavadīta, kur saistās tik daudz jauku atmiņu... Nu tad, ardievu, un gan uz visiem laikiem! Tagad viņai atvērusies jauna pasaule ar raizēm, sirdēstiem un rūpēm... dzīves cīņa uzsākusies... te viņai vairs nav pajumtes...

Te Kneija pielaida ar fūrmani un, viņu pamanījis, devās šurpu. Viņš bija ļoti uzbudināts, jo no dārznieka, kas viņam bija gājis piedāvāt savu tālāko dienestu, tas zināja visu. - Julieta, piedodiet, kas tās par lietām, ko jūs strādājat!? Jūs savu nabaga tēvu gribat bez laika ievadīt kapā?! To tagad redz, to redz... Jūs pārāk skaidri izrādāt savus niķus un untumus.

Julieta neatbildēja, viņa nevarēja izsacīt ne vārda. Tikai viņas ķermenis drebēja un, savilkusi rokas dūrēs, viņa to ar nāvīgu īgnumu uzlūkoja.

- Kas jūs no šīm telpām dzina laukā?! Visu māju es jums atstāju, tikai vienu kaktiņu gribēju sev. Tik daudz es gan varu prasīt, jo tā māja ir mana. Un telpu te visiem diezgan! Es domāju, ka jums vajadzētu būt par to pateicīgai un ne mani apvainot. Kādēļ tāda cimperlība? Drīz jums pietrūks... pietrūks...

- Saņemiet nu savu netaisnības un blēdības algu... ķeriet ciet! Tas ir jūsu darbs, ka mums jāatstāj savs īpašums - nu tad labi, paturiet to! Ko tad jūs vēl tālāk no manis gribat?!

- Julieta, jūs! - viņš sašutis iebrēcās, un zaļas ugunis pamirdzēja viņa acīs. - Jūs mani padarāt ārprātīgu! Kas mani piespieda pie šādas blēdības un netaisnības? Jūsu untumi un stūrgalvība. Un tā man pret jums būs jālieto vēl bargāki līdzekļi. Kas jums to padomu deva? Vai tas vecais ēzelis Brokmanis?! Viņš ir ēzelis, es saku! Jūs vēl nebūt neesat no manis vaļā. Jūsu papiņš ir šīs mājas nomnieks, un es viņu paturēšu par kontrakta laušanu. Jūs rūgti nožēlosit, ka esat atstājuši šo pavēni! Gan jūs nāksit un mani lūgsities, tik taisni kā es te stāvu!

- Tad gaidiet!.. Es paļaujos vēl pati uz saviem spēkiem. Lūdzu ejiet no ceļa, man jāiet!

- Mēs vēl parunāsimies! - viņš kaislīgi to uzlūkoja.

- Jūs negudri strādājat. Vairāk vīrietis sievieti nevar mīlēt kā es jūs, bet jūs minat savu laimi pa kājām! Ko jūs vairāk gribat, ka vīrs jūs apmīļo, jums ir savas četras sienas, un viņš jums neliek nekā trūkt. Kādēļ drāžat to iesmu tik garu un negribat padoties savam liktenim?! Nedomājiet, ka jūs ar savu veikalu nāksit uz ciņa... par to es gādāšu. Kurss un pieprasījumi pēc jums slīdēs arvien zemāk, arvien zemāk... beidzot jūs tomēr mani lūgsities, un es arī jūs apžēlošu kā savu mīļāko. Es jūsu untumus lauzīšu. -

Viņa iedrebējās. Aci pret aci viņa stāvēja pretim iekaisušajam kārumniekam izmirušās mājas priekšā... neviena cilvēka tuvumā. Zaļas liesmas šaudījās no viņa acīm, un viņa pelēkā seja nervozi raustījās... Te piepeši viņš ar zvēra izveicību metās uz savu laupījumu... viņa paguva vēl tikai iekliegties. Arvien cietāk un cietāk viņa kaulainās rokas žņaudzās ap viņas kaklu, jau viņas vaigus aizskāra viņa karstā dvaša... viņai aptrūka elpas... — Tu mana daiļaviņa... no maniem nagiem neizspruksi... neizspruksi...

Jau viņš domāja, ka tā ir viņa varā, bet te viņa kā kaķene ar vienu rāvienu izļodzījās no viņa rokām un viņu no sevis atgrūda. Draudoši viņi stāvēja viens otram pretim. Viņas vaigā ne pilītes asiņu, bet arī sentimentālie vaibsti tur nozuduši... it kā no vara izlieta viņa stāvēja, augsti saslējusies, viņa priekšā. Tad zils, zaļš nozibēja viņam gar acīm, un, kamēr tas vēl labi atjēdzās, viņš bija jau novēlies garšļaukus smiltīs.

- Julieta! - viņš, uzšāvies kājās, šņāca, - jūs to

nožēlosit! Nu ir beigas! Oh, - jūs man sitāt pliķi... to jūs dārgi aizmaksāsit! Es jūs vajāšu tagad ik uz katra soļa... oh velns, kas par smagu roku, akrobāte! Nu, tad labi, karš iesācies - Kneija neatstāj neko neatriebtu... Es jūs vajāšu ik uz soļa, kamēr nonāksit tiktāl, ka jums ar savu akrobātes mākslu būs jāiet cirkū maize pelnīt! To es jums zvēru. Pagaidiet tik sestdienu... sagaidiet ko...

Viņa vēl arvien nevarēja atdzerties... acis pilnas asaru un kauna. - Man žēl, ka man nav rokā jājamās pātagas, uz jūsu neģēlībām tad es pienācīgi atbildētu. Bet sargieties vēlreiz uz priekšu man ceļā nākt! - Vēlreiz viņa uzmeta īgnu skatienu necilvēkam, kas vēl arvien glaudīja savu svilstošo vaigu. Tad grieza viņam muguru un steidzās projām, it kā tai papēži degtu...

Astotā nodaļa LIESMAS

Cerībām, ko Jānis deva savai māsīcai, bija šoreiz ļoti reāls pamats. Vecais Burtnieks nu bija ar savu ienaidnieku nolīdzinājies un apņēmās viņam tagad līdzēt. Viņš saprata it labi, ka Grambovs savā labā dienā nenāca meklēt viņa palīdzību... viņš zināja it labi, kas biržā notika un kas to visu izskaidroja. Un tā vecais kungs bija beidzot sevi pārspējis. Viņš bija atriebies un skatījās tagad uz lietu ar citādām acīm. Viņš būtu lupata, ja tas vēl arvienu visu vainu par savu notikušo nelaimi uzkrautu cilvēkam, kas uz netaisnību varbūt vairāk tika pamudināts muļķības nekā ļaunprātības dēļ. Izciestās bailes bija tam diezgan liels sods... viņš negrib vairs nekā atminēt un rīkosies tā, it kā viņu starpā nebūtu nekas noticis.

Bez tam arī daži angļu kapitālisti bija viņam taisni uzdevuši uzdabūt še kādas solīdas firmas, kurās tie varētu piestāt ar saviem kapitāliem. Ja starp viņu un Grambovu agrāk nebūtu nekas noticis, viņš arī no pirmā brīža nemaz nebūtu kavējies stāties šinī lietā par vidūtāju. Tādēļ, ja tas tagad vēl atstātu viņa piedāvājumu bez ievērības, tāds darbs tad, pēc viņa paša pārlikšanas, būtu necienīgs... Jo, ja viņš gribēja taisni un apzinīgi kalpot lietai, kas viņam uzticēta, tad viņš to nedrīkstēja upurēt savām personīgām lietām.

Tādēļ viņš caur Jāni gribēja uzsākt atkal ar Grambova

firmu valodas, kā to Jānis jau bija ziņojis māsīcai. Bet Grambova nelaime izplatījās jo ātri visā pilsētā, un tā arī viņš drīz no Jāņa dabūja dzirdēt, ka viņa ienaidnieks sodīts bargāk, nekā viņš to domāja. Notrieks un pārsteigts viņš palika stāvam, kad Jānis atstāstīja, kādā stāvoklī tas veco Grambovu atradis, ka nav nekāda cerību uz izveseļošanos, un veikals atronas tik bailīgā stāvoklī, ka dūša tīri saplok, to iedomājoties. Īsi sakot, viņa nelaime nākusi nelaikā...

Vai vecis tagad sajuta pārmetumu, ka bija izturējies pret viņu tik cieti un nežēlīgi? Vairāk viņš nerunāja ne vārda, un viņa sirmā galva sāka drebēt. Klusu viņš iestrēba savu groku un domīgi kūpināja savu cigāru. Uz Jāņa jautājumiem viņš deva īsas, nesakarīgas atbildes... bija kaut kas slepens, kas nospieda.

Beidzot, kad Jānis atvadījās, vecis turēja ilgi ciet viņa roku, un viņa mute atdarījās. Jāni, to nelaimīgo vīru es nevaru atstāt bez palīga! Vairs nedrīkstu! Tu nezini... viņš jau reiz bija pie manis, es viņu atraidīju, bet tagad tas man žēl... Manā drūmajā dzīves stāstā viņam gan liela loma, viņš man ir daudz ļauna darījis, bet tagad tās man žēl... Manā drūmajā dzīves stāstā nav kā nabaga nelaimīgs cilvēks, un es būtu lupata, ja es viņu atstātu savam liktenim. Ar visiem spēkiem tagad gribu par viņu stāvēt... apmierini to meiču un pienāc atkal! Pienāc, cik drīz vari! Es būšu jau dabūjis telegrāfiskas ziņas.

Tik līksmu sirdi un jautru garu Jānis nebija ilgi bijis kā tanī vakarā, kad tas devās mājā no vecā Burtnieka. Biržā cenas šodien arī drusku bija cēlušās... viss jau notika, kā viņš vēlējās. Nu tikai viņiem vēl vajadzēja izturēt šo maksāšanas dienu, un arī tai Julieta bija apsolījusi

naudu gādāt. Viņa vecais, augstsirdīgais draugs!

Nākošās dienās viņu sagrāba divkārtīga dedzība uz darbu, un arī viņš sajuta pie darba divkārtīgu spēku un prieku. Viņš taču strādāja zināmam mērķim, lielam mērķim. Viņš paredzēja, ka nodrošinās māsīcas nākamību un likteni. Ko darīt arī bija daudz, jo tagad viņi ar visu veco Šmitu strādāja tikai trīs vīri kantorī, jo pārējos vecais krusttēvs bija jau sen atlaidis.

Tā bija pienākusi sestdiena un pēcpusdiena, kur viss bija gatavs un aprēķināts, un naudu vajadzēja sākt ieskaitīt kuvēros, kad viņš tikai atjēdzas, ka tās vēl nemaz nav. Viņš sajuta drusku kā nemieru. Viņš nomanīja it labi, ka ļaužu izturēšanās šodien tāda savāda. Bieži tie sastājās pulkos, vērīgi viens otrā klausījās un lūkojās neuzticīgi šurpu uz kantori. Tik dzīvi viņi nekad nebija svaidījušies ar rokām, un, kad nosčiki svieda plankas, tad varēja manīt, ka viņi to dara ar dusmām. Un Julieta ne rādījās pati, ne arī laida kādu ziņu. Vai laikam savu solījumu būs aizmirsusi? Nē, - no viņas tas nekādi nav sagaidāms! Viņa savu vārdu turēs... ka viņa vēl nerādās, tad jādomā, ka gan viņai tā grūti sadabūjama. Tomēr laiks ātri tuvojās, un viņš arvien vairāk uztraucās... Kauču gan labprāt viņš būtu viņu apgrūtinājis, tad taču neko darīt, - piegājis pie telefona, viņš pazvanīja un lūdza, lai to sasien ar Grambovu vasarnīcu...

- Es vēlos runāt ar Julietas jaunkundzi!

- Atvainojiet, - kāda rupja vīrieša balss atbildēja, - viņa te vairs neatronas.

- Kā?! Neatronas? Vai tad es neesmu sasiets ar Grambova vasarnīcu? Lūdzu aizbildiniet...

- Jūs esat taisni sasiets ar Grambofu vasarnīcu, bet tā tagad atronas manā īpašumā...

Jānis nobāla... sirds it kā nostājās pukstēt. - Jūs tas esat, Kneijas kungs?

- Jā, Brīvnieka kungs, - viņa pretinieks smīnošā balsī atbildēja, - esiet sveicināts! Jūs laikam gribējāt pieprasīt jaunkundzei naudu šim vakaram...

- Taisni tā... viņa man to apsolīja...

- Nē, - no vakardienas viņa ar savu tēvu te vairs nedzīvo! Mūsu starpā bija mazas saduršanās. Bet ar to naudu, - neticu, ka viņai tā būs!... Varat apjautāties... Viņa dzīvo tagad turpat jūsu ielā, Ciekuriņa mājā.

Pietvīcis Jānis nesamanīja, ko atbildēt, un grozīja dzirdes stobriņu pie auss. - Es nesaprotu, - kādēļ tad viņa nedzīvo vairs vasarnīcā?

- Kālab nedzīvo, ha-ha! Tā ir tāda sarežģīta būšana. Tādēļ ka viņa ir tiepums! Jūs šovakar jau būtu dabūjuši mūsu saderināšanās karti, ja viņa būtu prātīga. Nu, viņa vēl grib nogaidīt uz jaunnedēļu, grib pamēģināt, kā ies ar veikaliem. Jūs jau to nu it labi zināt! Tikai lūdzu nemaldiniet viņu ar veltām cerībām. Jo ātrāk tā nobeidz savu tiepšanos un top mana, jo labāk tas viņai...

- Jūs domājat?!

- Jā, Brīvnieka kungs! Esmu nodomājis viņu precēt, un apstākļi ir tādi, ka viņu dabūšu. Nu redzat, ka beidzot vēl tapsim labi draugi! Radi... Es būšu nu jūsu fabrikas īpašnieks. Savu vietu jūs varēsit paturēt arī uz priekšu. Savā arodā jūs esat krietns cilvēks, un to esmu arī jums parādā kā savam radiniekam.

- Pateicos. Bet man nebūta vaļas ilgāk jokot! Ardievu, Kneijas kungs!

- Ardievu, - vēl atskanēja smīnošā balss, - un ar

to naudu - Jūs jau varat aiziet pie viņas aprunāties! Bet es grūti ticu...

Viņš tālāk neatbildēja. Sašutis un ar drebošu roku viņš nolika stobru un atzvanīja aparātu. Aiz iekšēja uztraukuma drebēdams, tas soļoja ātri pa kantori. Uz savu māsīcu viņš tagad bija ļauns, ļoti ļauns! Vai viņa tam neuzticējās?! Bija notikušas lietas, par kurām dzirdot, viņš palika kā iz mākoņiem izkritis! Kad jel viņa tikai vienu vārdiņu, vienu pušu plēstu vārdiņu būtu viņam par to ieminējusies! Viņi būtu tad arī pavisam citādi ierīkojušies. Ja nu viņa to naudu nevar gādāt, tad viņš nemaz nezina, kā tad lai viņš savus ļaudis apmierina?! Tagad, kur prāti tik ļoti uzbudināti, viņš nespēja savu vārdu pildīt... lieta pavisam nopietna...

Cits viņam vairs nekas neatlika kā uzmeklēt viņu jaunajā dzīvoklī un pārliecināties, kā patiesībā ir. Cieši viņš pie sevis bija noņēmies māsīcu krietni izbārt, un tad arī Kneijas vārdi viņam jaucās un maisījās pa galvu. Viņš jau tāpat jutās līdzi izsmiets un izzobots... tāpat nevarīgs kā viņa... Bet to viņš zināja, ka viņa šim neģēlim nekad nepadosies... viņa labāk ies bojā... Viņam tikai jālūko šie valgi pārraut, ko necilvēks tai apmetis ap kaklu... tad viņa ir glābta... glābta...

Viņš devās ceļā un par lielu meklēšanu arī uzgāja viņas dzīvokli, bet viņas te nebija. Lavīzīte viņam jau pie durvīm pateica, ka viņa, kā šorīt gājusi, vēl nav mājās, un viņa tās dēļ ir lielās rūpēs... Arī slimnieks paliekot nemierīgs, viņu gaidīdams, un esot grūti apmierināms.

Jānis gan saprata šo nemieru, jo slimnieks gan laikam skaitīja dienas līdz un zināja, ka šodien ir algas diena, kura jau viņam darījusi tik daudz rūpju. Negribēdams

viņu vēl vairāk uzbudināt, tas negāja nemaz iekšā. Bet Lavīzītei viņš pateica, ka, tiklīdz jaunkundze ieronas, vienalga, tukšā vai pilnā, lai viņa to tūdaļ raida pie viņa uz kantori.

Ko tagad nu darīt?! Vai viņai tā nauda ir vai nav, tas bija acumirklī neizšķirams jautājums? Ja viņš vēl pamēģinātu pie sava vecā drauga, varbūt ka tas viņiem izpalīdz? Bet tas ir muļķīgi, ka pašā pēdējā brīdī. Nemaz nav ticams, ka viņa pati to nebūs sagādājusi, tad viņa tam nebūtu solījusi, vismaz laidusi kādu ziņu. Varbūt ka pa to starpu viņa jau ieradusies kantorī, un nauda uz viņu jau gaida.

Kad viņš atnāca atpakaļ, ļaudis jau bija notaisījuši "feirabentu” un drūzmējās gar kantori. Nez’ kā dabūjuši zināt, ka direktors tur nemaz neatronoties iekšā, kas bija tikpat kā jauna eļļa ugunī. Viņi bija satracināti, ka savu naudu nedabūs, un tā viņiem šovakar tik ļoti vajadzīga. - Nu tad jau var redzēt, ka te vairs nekāda "tolka” nav... kungs izčākstējis. Bet viņus, darba cilvēkus, tā pienerrot... nu tad lai tevi jupis!

Viņu ieraugot, tiem dūša drusciņ atdzērās. - Āre, nāk kungs... būs nauda... nauda klāt! - Bijīgi tie pašķīrās uz katru pusi un deva viņam ceļu uz kantori. Piesarcis vaigā, Jānis uzkāpa pa trepēm, bet māsīcas te nebija, un līdz šim vēl ļaužu cerības veltas. Viņš saprata gan it labi, kādēļ viņu dūšas tik skarbas un tie tik nepacietīgi. Vajadzība viņus spieda. Jo turpat aiz vārtiem glūnēja viņu "maniķieri” - skroderi, kurpnieki, bodnieki un maizes sievas. Bet kas jādabū, jādabū, - ļaudis sajuta, ka viņi par to ir atvainojami. Jo kad tu, cilvēks, jāteic, savu izpelnītu nedabū, tad tev it viegli otra kulē jāiekāpj...

Tiklīdz viņš iegāja kantorī, tie jau sastājās pēc rindas, kā jau paraduši, katrs zinādams savu "čeredu”, kad viņu pēc naudas sauc. Pakaļējie spiedās priekšējiem uz papēžiem un grūda tos tīri, tā sakot, pa varu kantorī iekšā. Bet, kad tie nekustējās uz priekšu un nenāca arī pilnā atpakaļ, tad no pūļa atskanēja nepacietīgi saucieni. - Nu, kas ir?! Sāk māksāt! Pras, lai dod! Strādāts ir... un gaidīts ar...

Jānis nesamanīja vairs, ko darīt. - Palēnām, ļaudis, palēnām! Uzgaidiet! Nauda vēl nav atsūtīta... kad būs, es jūs saukšu.

Priekšējie arī atkāpās, kaut gan saīguši. Bet to tiesu jo draudošākas kļuva balsis viņiem aiz muguras. - E, kas nu ir?! Kālab nāk tukšā atpakaļ? Kālab viņš nedod?! Kālab? Vai nav izpelnīts?

- Nu tad ejta, prasiet jūs! - tie saīguši atbrēca. - Vēl esot jāgaida... kumēdiņi vien! Svētvakars ir... laikam gan līdz pusnaktij lai gaida? Tas kapeiks jau katrs ierēķināts un vajadzīgs...

Šādi vārdi Jāni ļoti satrieca, jo viņš jau nevarēja sacīt, ka ļaudīm nebūtu taisnība. Rūgšana pieņēmās arvien stiprāka. Ar vīriem vien jau viņš būtu vēl varējis kādu prātīgu vārdu parunāt, bet nelaime, ka arī sievas bija atnākušas saviem vīriem pretim. Tās savās veltās cerībās jutās par daudz aizskartas un sāka visu to "pabriķi” smiet. - Velns, kas tie par kungiem... vai tas kur vēl tā ir redzēts?! Tā, jā, ha-ha-ha, - vai tad nav zināms! Viņiem cepešu un vīnu vis netrūks, bet es nezinu, ko tagad vakarā vīram un bērniem priekšā celt! Sevi gan viņi neaizmirsīs, bet ka tev, cilvēkam, nenāk tas pats sūri grūti pelnītais rokā, kas viņiem tur daļas?! Kas tā ir par nerrastību! šis laiks, šolaika, vakarā, un

naudas vēl nav! Vai valdīšanas nav? Vai policijas nav? Ak jūs, muļķa vīri, muļķa vīri! Sen jums vajadzēja sataisīt prošiņu un iesūtīt to uz mirovoj... Stāv visi kā bābas, kā bēnūži! let un noprasa viņam skaidri un īsi, vai viņš to naudu grib maksāt, vai ne?

Labākais elements un vecākie strādnieki, kas vēl arvienu krita par savu direktoru, kā Kristaps, Šipka un citi, stāvēja nokaunējušies nomaļus kā grēcinieki, Šipka pat no kāda patlaban dabūja pa ļepu, tādēļ ka bija ierunājies, ka tādu šumu taisīt nebūtu pieklājīgi. Lieta kļuva arvien bīstamāka un nopietnāka. Te arī citi varmākas sāka spiesties no jauna kantorī. - Sakiet, kungs, kas būs?! Vai būs nauda šovakar, vai ne?!

- Es domāju, ka būs... katrā ziņā vajag būt! Vajag vēl drusku uzgaidīt.

Īgni, nicinoši smiekli, un viņu sejas liecināja, ka viņi tam neticēja. Jānis nožēloja, ka nebija griezies tūdaļ pie vecā Burtnieka, jo, kā rādījās, uz Julietu bija cerēt velti, un viņa draugs vēl bija tikai vienīgais, kas viņu varbūt varēja izglābt no šīs nepatīkamās ķezas. Ātri viņš apvilka mēteli, tai nodomā, doties turpu... savu vārdu ļaudīm viņam katrā ziņā vajadzēja turēt...

Vecais Šmits nobaidījies lauzīja rokas. - Kur jūs grib iet, direktor, iekš tād’ vilk pūl?! - viņš bažīgi čukstēja. - Neiet ārā no kantor, neiet... Die Kerls sind ja heute Abend schier verrueckt...

Direktors tomēr viņu neievēroja... - Uzgaidiet, ļaudis, vēl kādu pusstundiņu! - viņš mierīgi uzmācējiem sacīja. - Savu naudu jums būs dabūt!

Tie viņam neticēja, bet arī nezināja, ko darīt. - Nelaiž, nelaiž, - kāda balss aiz citiem iesaucās, - tur viņu ciet! Kungs ir taisījis bankroti, un no Handelsamt

viņam dota nauda mums izmaksāšanai... viņš ar to grib izlaisties! Tur ciet, vīri... maza kaza, nelaiž viņu!

Jāni nepatīkami pārstedza, ka šī balss viņam it labi pazīstama un no tādas puses, kur tas tādu musināšanu nebūt nebija gaidījis. Liesmojošām acīm viņš lūkojās pūlī, kur tas aizslēpies. - Aha, aha! - no visām pusēm viņam rādījās smīnošas sejas pretim, - aha, kā nu iznāk?! Viņam nauda ir, bet mūs viņš grib piešmaukt! Tur viņu ciet... vaļā nelaiž! Ved uz sēžu... izmeklē, cik viņam klāt... ņem to nost, ņem nost viņam visu! Vot žuliks, vot māneklis... ar mūsu naudu viņš grib aizlaisties...

Un pūlis dusmās pret viņu iedegās, viņš netika vairs nekur! Cilvēku mūris bija sastājies uz trepēm un tālāk visapkārt un draudoši viņu uzlūkoja. Kņada un čalošana bija tik liela, un lāsti un īgni smiekli jaucās viens caur otru, ka tur vairs nekā nevarēja izprast. - Nelaiž vaļā, nelaiž! - kāds pūlis no pakaļas spraudās uz priekšu. - Ķer ciet aiz krāgas un prom uz sēžu! Muzikants, figulants! Ar štāti viņu vajag aizvadīt... tačku, zēni, tačku! Ahaā... tu mūs, puisīt, tā vairs nepiešmauksi kā izgājušā cālungā!

Uguns bija tiktāl sakurta, ka acumirklī vajadzēja sākties varas darbiem. - Herr Direktor, rufen Sie Polizei... rufen Sie Polizei! - vecais Šmits pārbijies nezināja vairs citu padomu dot un, iebēdzis kaktā, sakampa, lai atgaiņātos, krāsns kruķi. - Atpakaļ! - Jānis uztraukts pērkona balsī iesaucās. - Jūs, negudrie, ko jūs samelšat! Atpakaļ... kurš iedrošinās man ķerties klāt...

Kāds varmāka un dzērājs, kas šādus tračus jau neskaitāmas reizes bija taisījis līdz, grasījās šņākdams ķert

viņam aiz rīkles... Jānis tikko vēl paguva pamesties sāņus, ka milža nagi gar viņa drēbēm nobrīkšķēja. Bet jau nākošā acumirklī viņš bija sagrābis uzmācēja rokas locītavu vietā un viņa biezos, nonēsātos saturus, ar pārdabisku milzu spēku pacēla to uz augšu un pārsvieda pār trepju margām. - Kurš uzdrošinās pielikt man rokas?! - viņš uzbudināts drebēja. - Kurš uzdrošinās mani apvainot par blēdi?! Te es stāvu...

Ka pats vadonis, tā nemanot, bija nozudis no skatuves un apakšā žēlām acīm uzlūkoja savus pārrautos kamzoļa sānus, tas citus padarīja uz acumirkli apdomīgus. Rokas gan bija pacēlušās uz sišanu, bet nekustējās. Arī apakšā dziļš klusums, jo visi nākošā acumirklī sagaidīja katastrofu. Saslējies vēl vairāk kājās, Jānis stāvēja aci pret aci pret draudošām sejām un paceltām rokām... - Kurš uzdrošinās?! -

- Lieciet viņu mierā, es nāku ar naudu! - pie vārtiem kāda spilgta sievietes balss iesaucās... tā bija māsīca!.. Patlaban viņa bija piesteigusies ar fūrmani un noprata pirmā acumirklī, kas te notiekas. Bāla un uztraukta viņa uzklausījās ļaužu zaimus... vārdi, kurus tā varbūt citādi nemaz nebūtu ievērojusi, viņu tagad rūgti ievainoja un izzoboja. Viņa jau bija daudz nožēlojamāka un nabagāka nekā viņi un tomēr nebija aizmirsusi savu smago atbildības nastu, nebija šodien ne par ko citu zūdījusies, kā tikai, lai viņi dabūtu savu. Ugunīgām acīm, naudas paciņu augstu gaisā pacēlusi, viņa kā taisna soģe apmulsušo pūli bargi uzlūkoja. - Atkāpieties!.. Laidiet mani pie viņa... jūs dabūsit, kas jums pienākas.

Lāsti un troksnis acumirklī pārvērtās gavilēs... uz īgnajām sejām parādījās smaidi. - Nāk nāk, ir klāt...

tais’ ceļu! Jaunkundze klāt ar naudu... tais’ ceļu!

Pūlis nošķīrās uz katru pusi un sveikdami taisīja viņai ceļu. Pat saniknotie varmākas, it kā nokaunējušies, atkāpās no trepēm un, šķībi uz viņu nošķielēdami, taisīja paklanas līdz zemei. Un pēc maz acumirkļiem viņa piesārtusi un nokaunējusies stāvēja Jāņa priekšā un nosvieda uz pults paciņu. - Še nu jums atvedu prasīto. Piedodiet man, ka tik ilgi... es nevarēju ātrāk... Un jums manis dēļ bija jāpiedzīvo tādas nepatikšanas... nepelnīti uzbrukumi! Ak šis apstulbotais pūlis!

- Julieta, man patiešām iemesls uz jums ļaunoties! Notikušas tik briesmīgas lietas - jūs šim necilvēkam - blēdim — Un jūs man neesat sacījusi ne vārdiņa... ne pušu plēsta - - Vai tad mēs vairs neesam draugi?

No uzbudinājuma viņš vēl trīcēja un uzlūkoja viņu ar savādu mirdzumu acīs. Bet tās nebija dusmas...

Bālums un sārtums viņai pārskrēja pār vaigiem, bet ap sirdi metās tik labi, labi... - Piedodiet... patiešām nedomāju, ka iznāks tik ilgi! Bet man bija jāiet no Poncija uz Pilātu. Un es negribēju ļaut sevi gluži piešmaukt. Ak jā! Šodien tiku vaļā no savas mātes rotām. -

Viņa atjēdzās un apjukusi nodūra acis, it kā nožēlodama, ka viņam tiktāl izpaudusi. Jo smieklīgi taču ar šādām lietām dižoties...

Viņam šī atzīšanās iedūrās sāpīgi sirdī, līdzcietīgi viņš nogrozīja galvu. - Tas ir ļoti smags upuris, Julieta, bet jūsu pilnīgi cienīgs... Bet lielākā lieta, ka jūs esat spējuši savu vārdu turēt... ar to esat sev ļoti daudz laba darījusi... Lai arī — no jums jau es to pilnīgi varēju sagaidīt, - bet tomēr uz priekšu jums tā nevajadzētu vis vienai uz savu roku rīkoties. Varbūt, ka tas nemaz nebūtu bijis vajadzīgs un tad arī jūs tādiem

veikaliem laikam būsit slikti izraudzīta... Es saprotu jūsu pūles... piesēdiet, mīļā māsīca!.. Būsit ļoti nogurusi...

Rūpīgi viņš tai piebīdīja krēslu. - Pateicos, - viņa sērīgi pasmaidīja. - Esmu skrējusi kā no paša agra rīta... uz vienām kājām! Bet nu labi, ka vēl tā izgāja... jūs taču uz mani vairs neļaunojaties?

- Ir labi, ir labi, es ļoti priecājos! Vai zināt, tas bezgodīgais, - viņš atkal klusām iesāka, - viņš nekaunējās man atklāt savu neģēlīgo nodomu... viņš grib nopirkt jūsu dvēseli... Lai man noņem kaklu, es tam neticu! Lai arī jums nebaltas dienas... tik briesmīgi lielas bēdas jūs piemeklējušas - tad taču, ja tik zemu gribētu jūs locīt, tad pasaulei vajadzētu apsviesties uz otriem sāniem.

Asinis viņai sāka dzīvāk ritēt, un sirds dzirdami pukstēja... - Tad jūs zināt... jūs visu to zināt. Bet neticat... nespējat par mani to ticēt! Ai brālēn, es jums pateicos, ļoti pateicos!

- Bet tagad arī man atļausit, ka arī es drusku jūsu rūpes uzņemos un jūsu vārdā ko daru... Jums tagad nav ne viena atbalsta, kamēr papiņš slims, - jūs pirmā nemācāties savus draugus pazīt! Bet tādēļ jums nevajag noskumt, jūs bez viņiem iztiksit. Mēs dabūsim par biedriem ārzemes kapitālistus. Es jums jau minēju, un šovakar man šīs lietas labā jāiet pie Burtnieka kunga... Dodiet man roku, ka es jūsu vārdā varu rīkoties... varu darīt visu, ko jūsu labā par labu atzīstu...

Aizkustināta Julieta sagrāba viņa roku un pateicīgām acīm un ar mēmu sirsnību lūkojās viņa dvēselē... - Jā, jā, brālēn, dariet visu - - - glābiet mani no pazemošanas un kauna - - -

- Mēs vēlāk par to runāsim, ja gribat uzgaidīt vēl... Atvainojiet, tagad jāsāk maksāšanas... Jūs jau varat drusciņ noskatīties, kā mēs rīkojamies. Jeb rītā... vienalga, - mēs jau satiksimies...

Viņa tomēr vēl palika... tai vajadzēja drusku atpūsties. Viņa apsēdās stūrī pie galdiņa un atspieda nogurusi galvu uz rokas. Un viņš stājās pie darba, - pārskaitīja naudu, ieveda to grāmatās un sāka maksāt. Vecais Šmits jau sen bija nosviedis savu kruķi un stāvēja atkal lepni savā vietā... tas bija vecais Šmits. Nīcīgām acīm viņš nolūkojās uz strādniekiem, kuri tā nebūt vairs nespiedās durvīs, bet bija tagad sakaunējušies un saucami... Katrs dabūja tagad, kas viņam pienācās, bet arī savu daļu piedevām no viņa, jo šīvakara burzmu viņš tiem nevarēja piedot. — Tu ēzels, dumjš ķerls... tev jālaužas par gevalt kantorē! Vaid nevar gaidet, kamēr kungs tev saucs, tu mops’!.. Ak tu dome, tev nu jadabe pār rubel - liels vīrs - unt nemaz nevar vairs gaidēt? Ka kungem jāgaid uz tūkstotem un divdesmit tūkstotem! Ak tā, tu dome, - es pateiks: dod man šurp, tad jau arī man vajag uz muss dabet. Ak tu govjāns tāds! Tas ir, kad kungs par daudz labs un dod jums tik daudz rekt... Tā jūs viņem pasak dank! Jums, tādem lopem! Jums tād vajadzēt, arī ka bij Līkes... kas jums to ād lab izspīlej! Tad jūs, puisiš, saprot dzīvet... Dum 1op... bauerkerl...

Lielākā daļa nesacīja neko, bet paņēmuši naudu taisījās, ka tiek. Citi gan raudzīja taisnoties. Ko tad šie zinot! Viņiem esot teikts, ka pabriķis esot bankerot un beigas, un viņi savu naudu vairs nedabūšot. Citi esot klieguši, - viņi klieguši līdz. Lai tak apdomājot, ka viņi esot nabaga cilvēki...

- Fabriks bankrotēt, kas tev to teic?! - Šmits, īgni pārmezdams, iesaucās. - Tas tad ir tāds pat lops kā tu! Kā tu to var iedomātes? Ak, tev gāj ko prasīt, ko? Tu es’ kāds tūkstotes izlices?.. Miljoners tev neatdos tos pār rubel... vai tev prāts ar maz ir?! Viņš jau vis’ tād jūs’ band nopērk ar visām biksem... Tu nabags ir?! Visvienalgs, vai tad tu var būt bezkaunigs! Ak kančuks, koks jums vajadzēt pa diben uzskaitīt! Tad no jums varbūt vēl iznākt cilvek... Hehehe, kas šim par figur galvē...

Viņš paskatās arī allaž sāņus uz Julietu, vai tā viņam piekrīt un arī dzird, kā tie tēviņi tagad dabū? Bet viņai bija tikai acis un ausis vienam. Atspiedusi galvu uz rokas, it kā akmenī sastingusi, viņa sēdēja, tikai vēlīgs mirdzums viņas acīs un silti stari sekoja katrai Jāņa kustībai. Rādījās, ka viņa gluži aizmirsusies un sapņoja nomodā jauku, burvīgu sapni... Te piepeši viņa it kā ko iegādājās un satrūkusies uzlēca kājās.

- Piedodiet... mans nabaga papa! Visu dienu esmu bijusi nost un viņu tagad pavisam aizmirsusi. Manis dēļ viņš būs rūpēs! Esiet sveicināti, brālēn... man jāsteidzās pie viņa.

Atvadīdamies viņš turēja ilgi viņas roku savējā... - Ejiet, Julieta... darbs vilksies vēl labi ilgi. Mēs runāsim... uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos! - viņa, it kā atdzīvojusies, laimīgi čukstēja. Vēl brīdi viņa aizkustināti mēmi lūkojās viņa acīs, kuras izteica visu, jā, visu... — Uz redzēšanos... Dievs lai jūs pasarga!

Viņai tālāk trūka vārdu. Viņa skatiena pavadīta, tā izslīdēja pa durvīm, un Jānis turpināja savu darbu... arī viņš labu laiku nerunāja vairs ne vārda...

* * *

Kamēr pie fabrikas vārtiem un pie kantora durvīm valdīja burzma un nemiers un nebija vēl nemaz paredzams, kas tur galā iznāks, - pa to laiku kāda tumša, drūma ēna lidoja ārā gar Daugavas malu, allaž apstājās un velnišķīgi nosmīnēja... Nu, tam jauneklim par tām aplaimošanas teorijām viņš to no visas sirds novēlēja! Un tā skuķe - nu beidzot viņa noskārtīs, ka viņas stūrgalvība neko neder. Ak, kad viņa būtu te klāt un visu to dzirdētu! Ja viņa tik maz var panest un ir tik jūtelīga, tad lai tā paklausās šovakar! Hahaha, - ko šī nabadze nu iesāks... vai pati negriež savā miesā?! Vienam vajag beigties: vai viņas stūrgalvībai, vai viņas veikalam. Ak, tik labi, ak, tik labi! Lai tikai viņi taisa labu "trevogu”... labu troksni par viņa dzeramnaudu...

Šovakar viņš norunājis te satikties ar Žiglemani, kuru viņš jau no tā laika, kamēr atstāja šo veikalu, izlietoja par savu spiegu. Viņam bija zināms katrs mazākais nieks, kas veikalā notiekas un kā te akcijas stāv pret direktoru. Un sirds viņam smēja vien, ka viss tā izlobījās un gāja pēc viņa prāta. Saprotams, vēl ir par agru... tas atstātu nelabu iespaidu, ja viņu kāds dienas laikā pamanītu kopā ar šādu panīkušu tēviņu uz ielas! Vēlāk viņš atnāks, kad būs tumsa, un dabūs arī zināt, kā viss noritējis. Tagad viņš var iegriezties tuvākā restorānā, jo nav bijis ilgi uz šo pusi. Var atspirdzināties ar kādu pudeli vīna, jo sirds viņam aiz prieka smēja vien...

Viņš devās turpu. Gabaliņu pagājis, tas satika Julietu fūrmanī... Zobgalīgi smīnēdams, viņš pacēla cepuri, bet viņa sarāvās un īgni novērsa savu vaigu. - Nekas,

- viņš sevi mierināja, - drīz mēs būsim labākie draugi! - Iedams atgriezies, viņš nolūkojās tai pakaļ. Kas tas?! Viņa pieturēja pie fabrikas vārtiem? Hm, nemaz nav gudri, ka viņa dodas šinī satracinātā pūlī. Ko viņa ar to grib panākt?! Tam uzmācās viņas dēļ tā kā rūpes. Viņa cita nekā nezina darīt kā muļķības! Te jauki vārdi vairs neko nelīdz... tos var apmierināt tikai ar labu naudas kušķi. Un tās viņai nav, - kur viņa to ņēma? Hm, dumji gan! Kam tad viņai te vēl jel maz šovakar vajadzētu rādīties!

Apstājies tas bez elpas klausījās, vai nedzirdēs viņas kliegšanu? Nedzirdēja nekā. Pēdīgi viņš apmierinājās. - Nu, galvu jau viņai nenoraus, un ka viņa dabū īsti šo trevogu redzēt, tas ļoti vēlams. Būs drusciņ tad mīkstāka... - Velnišķīgi nosmīnējis, viņš devās tālāk...

"Paviljonā” starp retajiem viesiem viņš ieņēma vietu kādā klusākā stūrī un pasauca pudeli Madeiras. Necik tālu no viņa pie kāda galdiņa, bija arī Lāpis apmeties... švītīgās ūsas pavisam nokārušās uz zemi. Uz pirmā acu uzmetiena viņš atstāja tādu iespaidu kā cilvēks, kuram kurpe ļoti spiež. Te pēdīgi viņš, kā no miega pamodies, piepeši ievēroja Kneiju un tūdaļ piecēlās un viņam nedroši tuvojās.

- Labdien, meistar, labdien! - tas smīnēdams sniedza viņam roku. - Kā labi sviežas? Nu, jums veikals zied... no vaiga vien jau jums var noredzēt, ka visu laiku nodarbojoties ar svarīgām kalkulācijām...

Lāpja vaigs atkal drusku atdzīvojās, apzinīgi smaidīdams, tas nosēdās viņam pretim. - Nu, pateicos! Kā jau zināt, pie mums iet arvien dzīvi. Noiešana tik liela, ka es varētu apgrozīt divreiz, trīsreiz tik lielus kapitālus, kā man ir. Un kundes jāapmierina! Jūs sapratīsit

tātad manas galvas lauzīšanas. Tur vajag akcepta, tur kredita un tā joprojām...

- Protams, protams, - Kneija zīmīgi iekāsējās.

Nemierīgi Lāpis bungoja atkal ar pirkstiem pa galdu.

- Jūs varat tādēļ iedomāties manas nepatikšanas, ka vecais Grambofs nav palicis pie sava goda vārda un uzlaidis man savu vekseli uz kakla! Nebūtu man šinī brīdī savi krājumi asortējami un tik daudz no ārzemēm akcepti ievelkami, tad es vēl neko nesacītu. Bet tā... man rādās, ka es ar šo Grambofu būšu iekritis.

- Gan ļoti teicama lieta! Drošības pēc jau varat savu prasījumu zīmēt uz conto dubio.

- Pavisam nepatīkama strīpa pār rēķinu un vēl šinī brīdī! Un cik kulants es biju - tā uz vārda... jūs jau zināt... Kad nu pašam vajag, nu nav... Man, Kneijas kungs, būtu pie jums kāda gauža lūgšana, tas ir, mēs taču esam draugi un tā joprojām.

Sajucis, stomīdamies viņš skrullēja ūsas un netika vairs tālāk. - Ko tad jūs vēlaties? - Kneija izaicinoši jautāja, redzēdams, ka viņš savu prasījumu grib labāk paturēt pie sevis. - Ar ko varu jums pakalpot?

- Vai jūs man nevarat aizdot desmit tūkstošus... vai dot man savu akceptu, - viņš pēdīgi izdabūja un jutās, it kā atvieglots.

- O, jemine, kam tad jums to vajag, mīļais meistar?!

- Nu, kā jau sacīju, veikala paplašināšanai nekad nevar diezgan daudz darīt. Un vēl tur tas mazumiņš no Grambofa... dzird, ka viņš stāvot uz ļoti nedrošām kājām, un man šis trieciens būs vienam jāiztur. Jā, jā, mīļais Kneijas kungs... mēs taču esam draugi un tā joprojām.

Kneija nosmīnēja. - Dzird, ka jūsu nelaimes lielākais cēlonis ir kāda dāma no agrākiem laikiem. Viņai esot kaut kāds pienākums no jums, ko viņa tagad izsūdzējusi. Tā kā jums nav bijis svabadas naudas, ar ko viņas prasījumu apmierināt, tad viņa uzlikusi arestu uz jūsu mantām veikalā. Ir bēdīgi, ka tās nāk uz ūtrupi un jūs savus tautiešus nevarat, kā pienākas, apkalpot...

Lāpis piesarcis viņu garu vaigu uzlūkoja un smējās beidzot negribot viņam līdz. - Esat, kā rādās, par mani smalki informējušies. Ir pavisam tāda dulna mātīte. Diezin, kur sadabūjusi lieciniekus... viņa mani izsūdz! Pavisam dulna būšana! - Un atkal brīdi viņš Kneiju nedroši uzlūkoja. - Jūs tātad zināt! Vai nevarat man izlīdzēt? Jo precēt es šo dullo mušu nevaru ne par ko. Ka ne vairāk, pāra tūkstoš rubļu. Jā, mīļais Kneijas kungs, mēs taču esam draugi un tā joprojām? - Kādēļ tad jūs esat izraudzījuši mani, vēl jau muļķu pasaulē diezgan! Kā jau sacījāt, esmu par jums "informējies” un negribu tīšu savu naudu zaudēt. Mēs taču esam draugi, un es jums varu dot labu padomu. Jums nevajag tā klaji savas bēdas izsūdzēt! Izturieties stingrs, varbūt ka pirms savām beigām vēl varat kur taisīt labu ķērienu. Muļķu jau gadās vēl diezgan, un es jums to no visas sirds novēlētu! Iedzersim labāk glāzi vīna, - varat man novēlēt laimes, mīļais Lapē kungs!

Lāpis sadrebējās, viņa vaigs pārvērtās atkal agrākajā bezcerības stāvoklī. Tomēr viņam uzmācās dusmas, jo tas jutās neganti piezobots. Skaņi elpodams, viņš kodīja savus ūsu galus. Un Kneija nevarēja par to apslēpt

savu prieku... - Piesitīsim! Uz manas līgaviņas laimi! Es precēšu Julietu Grambof jaunkundzi

Šī vēsts nelaimīgo švītu pārsteidza un notrieca visvairāk. Ilgu laiku viņš Kneiju kā bez valodas neticīgi uzlūkoja. Beidzot viņš saducis nedabiski iesmējās. - Ha-ha-ha! Novēlu laimes, daudz laimes! Man tur pretim nekas nav... nepavisam! Es ļoti priecājos, ka neesmu iesācis ar viņu tuvāk, jo šitādos apstākļos man, jaunam iesācējam, viņu precēt, uzņemt šādu nastu uz sava veikala, - tā jau būtu tīrā aplamība!

- Zinu, zinu! Kad ogas nevar sasniegt, tad tās aizvienam ir skābas... Bet draugi tādēļ, piesitīsim, mīļo meistar!

Tas Lāpim bija drusciņ par daudz, uzšāvies kājās, viņš no dusmām drebēja. - Mans kungs! Ja jūs gribat zoboties, tad nav vērts, ka es ar jums tālāk runāju! Par to mēs vēl runāsim citā vietā, jo Grambofa parādu jūs man samaksāsit! Vairāk man nav jums nekas sakāms... es jūs lūdzu mani nekad ar savu personu neapgrūtināt! - Un, piesaucis sulaini, samaksāja tam savu tēriņu un iedeva vēl rubli dzeramas naudas, viņš, Kneijas smīnošo smaidu pavadīts, izslīdēja pa durvīm.

- Pintiķis tāds, - tas pie sevis nopriecājās, - viņš grib apjāt īstu rīdzinieku! Na, es pats esmu labāks kazaks. Un pietika arī tam šovakar, viņš tam vairs nekad netuvosies, un tam atkal viens draugs mazāk. Bet tā ir tīri labi... Viņam šovakar klusā omulībā savu glāzi iebaudīt. Moris savu pienākumu izpildījis, moris var tagad iet...

Tā šādā saldā pašapziņā viņš netraucēts sažūpoja līdz tumsai. Pēdīgi viņš ķēra pēc sava pulksteņa: - laiks iet! Nolīdzinājis savu vīnu, viņš bija atkal ārā uz ielas

un atradās pēc kāda laika jau atkal savā vecajā vietā pie Grambova fabrikas.

Sacēlis apkakli uz augšu un samaucis cepuri uz acīm, viņš tuvojās vārtiem, vēlēdams tiem iekšā tikai postu un nelaimi! Bet kas tas?! Visi rāmi un godīgi, un pēdējie ļaudis, kas vēl atlikuši, devās, klusu triekdami, uz mājām. Vai viņai patiešām kāda burvības skola, jeb vai viņa tos apmierinājusi? Jeb tie paši apnikuši trokšņot un izklīduši! Acis viņam ļauni iemirdzējās, un nāsis pavērās platas, it kā ko gribēdams saost gaisā. Vērīgi, kā bez elpas, viņš klausījās, ko tie divi tur trieca, kas patlaban viņam nāca iepretim...

- Ko mēs, brāl, mēs, nabaga cilvēki, klausām visu, ko mums saka. Iztaisa tādu šumu! Un par ko? Tev nu, bagātam cilvēkam, naudas trūks?! Viņš, jāteic, aizmaksā miljonus, viņš mums nu nevarēs aizmaksāt to nieku! Tas Žiglis jau gan pasakas vien samelsis...

- Pasakas, ko nu! - otrs piebalsoja. - Es jau tūdaļ teicu. Mūsu veco jau nepaņems par nieku! Viņš jau gan agrākos laikos bijis tāpat darba strādnieks kā mēs, slīperu cirtējs, bet taisījis labu pačinku. Cērtot koku, atradis kādā dobumā podu zelta naudas! Jā, kā kuram tā laime ...

- Vilks viņu galus zin! - pirmais atkal pusbalsī iebilda. - Citi atkal melš, ka nositis žīdu un pabāzis to zem plostiem. Bet kas mums tur par daļu!? Kad tikai viņš atdod mūsu, kas mums nākas...

Tā, klusu dudinādami, viņi pagāja tam garām, un negribot viņam rokas savilkās dūrēs. Dusmas pārskrēja viņam pār dzīslām, un kājas nelabi iesāpējās... Viņi būtu tikuši cauri?! Kur un kā? Viņš dega aiz ziņkārības... kur, nelaime, tas ķerlis tik ilgi kavējās?

Te arī patlaban viņam kāds tumsā tuvojās... viņš pazina savu ieroci, jo tas jau pa gabalu bija noņēmis cepuri un klaņojās. - Tu Žigli, nu kā tad izgāja? - viņš nepacietīgi to uzrunāja. - Jums šovakar bija cālungs?

Žiglemanis platām acīm, nesamanīdams viņu uzlūkoja. - Cienīgs lielskungs, viņiem naudas bija kā spaļu! Tur tīri brīnums, cienīgs kungs!

Kneija īgni iesmējās. - Nu tad jau tu arī savu algu dabūji, ha-ha-ha! Bagāti cilvēki, jā, ko tur sacīt...

— Es gan ne... man diezgan plāni! Tas vācietis man aizturēja, ko biju uz priekšu izņēmis. Pavisam bēte, kungs! Neiznāk šovakar ne mēli apslapināt.

Kneija tomēr saoda stipru brandvīna smaku. Ka viņš savās cerībās maldījies, tad arī viņš šai vēstij negribēja lāgā ticēt. - Nu, to arī tik tu zini! - viņš nikni iešņācās. - Tāpēc esi visu vakaru gulējis un nevari man nekā laba pasacīt. Kur tad šie to naudu ņēma, vai no sienas izrāva? Pa retam varbūt aizmaksāja kādam, citiem iegrūda pa druskai un apmierināja! Ko nu, muļķi, - nemāk turēties! Tu tikai esi bijis akls un neesi nekā redzējis...

- Nē, cienīgs lielskungs, šovakar man bija acis vaļā kā spoles! Es redzēju visu. Dievs sodi! Izmaksāja visiem līdz pēdējai kapeikai. Kā jūs domājat, ka mēs būtu tā palaiduši... es strādāju no visas sirds! Ja nebūtu bijusi nauda, tad jums šovakar bija ko redzēt! Es pats gan nekā nevarēju runāt, man nekas nenācās. Bet viņiem... viņiem nācās, un tie nebūtu pratuši jokus! Maza kaza, es arī tam vācietim prasīju drusku naudas uz priekšu. Vienu troiku iedeva, - tur tik maizei! Muti apslapināt nepaliek nekā...

- Nu, to piesvempšanos tu arī varētu itin brangi atstāt! Kas man tur par peļņu... aplam prieka vēstis esi man pastāstījis? Sasodīta būšana! Jā, kad fabrika reiz nāktu manās rokās, es teicu: - mēs taisītu šeftes. Es tevi vis neaizmirstu! Bet, kad jau viņiem tagad bija nauda, tad arī uz priekšu tie zinās līdzēties. Es tur vairs nekā nedomu. Koku cenas ceļas... varam it mierīgi noslaucīt dagunu ...

Klusu tie soļoja kādu gabaliņu uz priekšu, tad Kneija ķēra savā vestes kabatā un pasniedza viņam kādus sīkas naudas gabalus. - Še būs... bet pelnījis tu neesi...

Atkal viņi spēra kādus soļus uz priekšu. - Kaut velns viņus norautu reiz ar visu viņu fabriku! - Žiglemanis piepeši nāvīgi iečukstējās. - Jā, jūs man esat labs kungs, jūs mani neaizmirstat, bet tas vācietis... kaut velns viņu norautu! Esam viena pagasta bērni... viņš mani tur par suni... Skauž mani, nenovēl man nekā laba... viņš vien pie tā vainīgs, ka neesmu nekur ticis! Kādēļ viņš tā var dzīvot, kas viņš par vīru?! Kaut velns viņu norautu ar visu to fabriķi!

Viņa acis pie tam tumsā tik nedabiski kvēloja, ka Kneijam palika neomulīgi. Tas tomēr nelikās to manām un īgni iesmējās. - Ātri gribēji, ha-ha-ha! Jo lāci lād, jo lācis tūk. Varētu jau gan viņiem drusku tās ķimenes iegriezt, kad nebūtu mūlāps! Mūlāps nekā laba nevar izdarīt.

Žiglemanis ietrīcējās, viņa acis saka spulgot vēl nāvīgāk. - Koo —?! Ko man bija darīt, cienīgs kungs?!

Kneija izlikās, ka nebūtu viņa jautājumu dzirdējis. - Kur tu to sagaidīsi, kalet viņi ķeips!? Cenas ceļas, fabrika iet dienas un naktis, ka rūc vien! Tu tur sirms vari palikt, gaidīdams...

- Ko man būs darīt, cienīgs kungs? - Žiglemanis karsti un nāvīgi čukstēja. - Vai lai izdauzu lēģerus, sadauzu šeibes un izpostu mašīnas?! Vai lai laižu zāģos ar akmeņiem? Maza kaza, kungs, sakiet, ka man to vajag, ka tas nav grēks, un es to izdarīšu! Es to fabriķi vēl šonakt tā sadragāšu, ka tas pirmdien vairs ne no vietas nekustēs. Sakiet tikai vienu vienīgu vārdu... sakiet, ka tas nebūtu grēks!

Dzedri un karsti viņš vilka elpu, acis spīdēja tik baigi, un nāvīgs ienaids raustīja ķermeni, ka Kneijam kļuva beidzot no viņa bail. - Beidz savu muļķa pļāpāšanu! Vai tu domā dzelzi ar zobiem krimst?! Muļķis! - Bet drīz vien tas atdabūja atpakaļ savu agrāko mieru. - Ko tu viņiem padarīsi?! Kamēr te placī pacelsies augstās stāpeles gaisā, tamēr būs vēl arvien muļķi, kas viņiem naudu dos. Un, kamēr fabrika kustēs, - tu vari tad nosirmējis gaidīt! Bet, kad te nebūtu vairs nekā... kad viss līdzens kā klons... ha-ha-ha!

Kā kāda ļauna gara sagrābts, Žiglemanis drebēja kā drudzī. - Viss līdzens kā klons - - jā, jā, es saprotu. Jūsu dēļ ugunī vai ūdenī! Sakiet tikai, ka tas nav grēks, - - es pataisīšu līdzenu kā klonu. Sakiet tikai vienu vārdu, pavēliet!

Tagad arī Kneijas acis iezibējās, bet viņš izlikās, ka būtu par šiem vārdiem satrūcies. - Ko tu te murkšķi... es nesaku nekā! Ko tu it īpaši par mani rūpējies, rūpējies labāk pats par sevi!

- Jā, jā, par sevi, par sevi... tas nav grēks! Ko viņi man darījuši, - uz šīs fabrikas guļ lāsts. Sen tai vajadzēja aiziet! Manu veselību tā apēda, manu sievu, manus bērnus apēda. Un par ko man - - Labi, lai top... līdzens kā klons... līdz pamatam! Bet jūs mani neatstāsit...

esiet žēlīgi, kungs! Ak, kā man te krūtīs vārās... es gribu, jā, gribu - - Sakiet man tikai, ka tas nav grēks... sakiet vienu vārdu!

- Nudien, tu esi traks, no tevis jābēg projām! Kā es tev tādas lietas varu sacīt!? Un it īpaši, kas man tur par daļu? Kas tev grēks un kas ne... ha-ha-ha? Tava zināšana, tava darīšana. Muļķi, es tikai tāpat to lietu pārrunāju, kad uznācām uz tādu valodu, še tev ir troika un liec mani mierā!

Žiglemanis pateicīgi saķēra viņa roku un kaislīgi to skūpstīja. - Zinu, zinu, saprotu. Jums nav nekas pretim, ka es, kā -- līdzens kā klons... Labi, lai notiek... jūsu žēlastība mani neatstās. Jaunā fabrika būs jūsu... tagadējai vajag aiziet. Līdzens kā klons.

Tikai ar mokām Kneija no viņa atraisījās. - Liec mani mierā, ko es tur zinu! Viss jau var būt, bet tā nav mana darīšana. Paliec vesels un liec mani mierā!

Bēgšus viņš no tā aizbēga un nozuda tumsā, Žiglemanis vēl arvien stāvēja uz vietas kā stabs, likās, it kā asinis būtu nostājušās viņa dzīslās ritēt. Stīvām acīm viņš uzlūkoja tumsā fabriku un koku placi, saķēra no savas kabatas pusstopu un ievilka vienu malku un vēl vienu. Tad, aizturēdams elpu, tikpat kā zaglis līda uz priekšu, kamēr pēdīgi sasniedza kantora vārtus.

Kantorī vēl bija uguns, un viņš redzēja pa logu, ka Jānis vēl pie grāmatām strādāja un rēķināja. It kā vēl ar sevi cīnīdamies, tas apstājās. Tur jau viņš mierīgi strādāja tālāk un nemanīja it ne nieka... lielu laiku Žiglemanis vairāk nedzirdēja kā savus skaņos elpas vilcienus. Bet tad tas pats uz sevi saskaitās, ienaids dzirkstījās no jauna viņa dzīslās, un sirdi pārņēma zvērišķības

jūtas. Draudoši tas vīstīja tur uz viņu dūres un klusu murmināja: - Līdzens kā klons... aiziet... - Un jau nākošā acumirklī viņš nozuda placī stāpeļu ēnā.

* * *

Pēdējais algas prasītājs bija atlaists un atstāja kantori. Šīvakara darbs nu bija nobeigts, un vecais Šmits priecīgi berzēja rokas. Viss nobeidzies labāk, nekā viņš domājis. - Tas bija spektakels gan šovakar! - viņš vēl uz Jāni atņēmās. - Mēs gan varēt’ pēc tam pārskriet pār uz "Paviljon” un taisīt vien ontlig kuemmel! Es nemaz nezin, kas tos ļaudes šovakar tā satraucējs. Vai tur tik nebūs tas Līkes klāt?

Jānis pasmaidīja. Viņa biedrs labprāt vēl visas vainas uzkrāva uz Kneijas kamiešiem, kauču gan tas vairs nemaz nebija veikalā. Jo prātā viņam tas nevarēja ienākt, ka pie šī trokšņa arī Kneija strādājis stipri līdz. - Labprāt jums ietu līdz, un savu krietnu "ķimeli” mēs gan esam pelnījuši! Tomēr atvainojiet,- man te vēl šis, tas jāved kārtībā. Un tad man vēl kādā citā vietā šovakar stāv priekšā svarīgas apspriešanās par mūsu veikalu, Šmita kungs! Ja Dievs palīdzēs, tad pie mums būs atkal "veraenderungs”, liels "veraenderungs”.

- Uz lab, ko? - Šmits domīgi iebilda. - Ir pats vēlakēs brīds! Es gan noman, ka mums neiet vairs, un dažreiz jau pašem jāsāk domet: - Nu, vecēs Šmit, kur tu nu atkal paliks’?! - Tād gadijum kā šovakar nevienā drošā šeftē nedrīkst priekšā nākt. Kā Dievs mūsī principals piemeklē viens pēc otre... tie mums nemaz neiedodas. Un vainigs tur, es sak, ir tikai tas figurmachers... kas ar viņ ielaižas, beigts cilvēks tas ir! Laikem nozog atkal kād' trīsdesmit, četrdesmit tūkstot?

Vecēs jau vairs nevar pasacet kas un ko ... gul kā mēsls... viņš nu var dzīvot kā ar sav. Tai nabaga bērnam nu par vis ir jāatbild. Vai domājet, ka viņ nezin, kas tas lumpes obižajs, bet ko viņam padares, kad nav nekād pierādišen? Kā gan tas var būt ap sirdi?! Nabaga bērns... neviens iekš viņes ād nelīdēs.

- To tikai tas Augstais aiz zvaigznēm zin, cik viņai tagad grūti! Ne vien tas, ka Kneija tai nolaupījis laicīgu mantu, - šis lupata prasa arī viņas dvēseli. Vai pazīstat, Šmit, teiku, kur daiļo princesi klinšu alā pūķis aizsprostojis un mēli izkāris glūn, kad tā kritās viņa rokās? Viņš labi zin, ka tai citas izejas nav, un tādēļ kūtrais kustonis nemaz neuztraucas. Nenāksi tu man šodien, - nāksi rītu! Tā viņai ir tagad, taisni tāpat.

Pārsteigts Šmits viņu mēmi uzlūkoja. - Es saprot, es saprot... no viņa tas viss ir sagaidams! Kur nevar piemānet, tad par gevalt! Bet tad es ari labak diezin ko... jūs patiešam brange salīdzine. Princes un pūķes pavisem riebigs pūķes. Na, - šī dūšige meič gan labak likten pelnijus.

- Nenoliedzami. Un tādēļ nemaz nevajag būt bruņiniekam, lai tur žults apskrietos un ietu pret šo pūķi cīņā... Ikkatra godīga cilvēka pienākums izglābt šo dvēseli no viņa nagiem. Na, pamēģināsim, raudzīsim viņam tos nagus nolauzt, un tādēļ šovakar ir mans ceļš. Še jums ir, Šmit, drusciņ naudas. Ejiet iedzeriet vienu ķimeli, vienu ontlīgu ķimeli! Mēs jau laikam vēl dzīvosim!

Vecis sirsnīgi saķēra viņa roku un turēja to ilgi savējā. - Lai Dievs pašķir jūs soļs, direktor kungs! Uz to es dzers trīs kuemmel no viets. Lai Dievs jūsu ceļu pašķir!

Un tā viņš atvadījies devās ceļā. Jānis saveda vēl kārtībā šīs dienas izdevumus, pārskaitīja atlikušo naudu, ieslēdza to skapī un taisījās tad arī pats iet. Tātad nu beidzot miers. Pēc šīs uztrauktās dienas viņš nu varēja uzņemt svētu vakaru. Vēlreiz rūpīgi pārlaidis acis, ka viss kārtībā, viņš noslēdza kantori. Steigšus nu prom pie sava vecā drauga! Pēc sūras, grūtas nedēļas viņš padzīvos ar to vienu vakaru.

Jau akla nakts. Gaiss rāms un samācies, pie debesīm tikai reta zvaigznīte ieraugāma mākoņu starpā. Sveķu un ūdens smarža viņam spiedās no plača pretim nāsīs. Arī fabrika šonakt kā svētā naktī nestrādāja... visapkārt tāds savāds, drūms kapa klusums. Spokaini viņam rēgojas tumsā pretim augstās stāpeles, no kurām citas baltas kā miroņu auti. Tās pašā jaunākā laikā grieztas... un it kā noslēpumaini čukstēja: "Mēs neesam vēl apdrošinātas. Ja notiek kāda nelaime?” - Kādas dīvainas domas uzreiz! Tās katrā ziņā vajadzēja apdrošināt, bet līdz šim jau viņiem trūka līdzekļu pašām tuvākām vajadzībām. Ar labāko gribu tas nebija iespējams. Arī fabrikas ietaisi vecais Grambovs aiz "taupības” bija apdrošinājis daudz zemāku nekā agrāk - viņš saprata gan kādēļ, - un aiz tā paša naudas trūkuma vēl arī polise uz fabrikas ēku nebija atjaunota...

Viņš kļuva nemierīgs. Viņš taču devis māsīcai vārdu, un viņam vienam tagad jāzin un jāatbild par viņa mantu. Lieta steidzami jānokārto! Pa šonakti? - Nu, tik vārīgi arī nav. Fabrika ir mierā... kur te varētu nelaime celties? Tad jau tīši vajadzētu uguni pielikt, bet vārti ir ciet, un vaktnieki savās vietās. Neviens no lieka vairs netiek placī iekšā. Viņš jau tik ilgus gadus

te, un pa to laiku vēl it nekas nav noticis! Vai tad nu nelaime nāktu taisni šinī naktī? Tik nežēlīgs taču liktenis nevarēja būt pret nabaga meiču, kurai jau tā tagad tik daudz rūpju un raižu.

Un tomēr viņš no savām dīvainām jūtām nevarēja atsvabināties. Vajadzēja vēl apskatīt sprices māju, kur glabājās jau no Brieža iegādāta tvaiku sprice un citi dzēšamie rīki. Tie visi bija kārtībā, jo pagājušā svētdienā manevros vēl bija izmēģināti. Starp pašu strādniekiem un brāķeriem viņiem bija mācīti ugunsdzēsēji, kad viņus sauc, tie visu citu sviež un stājas savā vietā. Nelaimes gadījumiem viņi tātad labi sagatavojušies; pēdējā manevra iznākums viņu ļoti apmierināja. Un tad vēl fabrikas lielā sprice pie mašīnām! Viņam tikai gribējās pārliecināties, vai šļaukas ir kārtībā.

Dežūrējošais krāsnkuris bija drusku piesnaudies un tādēļ, ieraudzījis viņu piepeši savā priekšā, ļoti izbijās. Jānis arī viņu patiešām izbāra, tad pārliecinājās, vai spēka pietiekoši katlos, vai dzēšamais rīks kārtībā, vai atslēgas savā vietā. Cieti viņš piekodināja šim cilvēkam būt nomodā, tas arī deva savu vārdu, priecādamies, ka tik viegli ticis vaļā. Pēc tam viņš vēl pārlūkoja placī vaktniekus, tie visi atradās savās vietās, lai arī cits, kā tas cālungas vakaros jau parasts, bija drusku ieskurbis. Piekodinājis visiem modrību, tas beidzot atstāja koku placi un nonāca pēc kādas ceturkšņa stundas pie sava vecā drauga.

Tas viņu jau ar lielāko nepacietību gaidīja. Kamīns jautri kurējās un izplatīja gaismu un patīkamu siltumu, patvāris kūpēja uz galda, un viņam sitās nāsīs kairinoša groka smarža, kāda tamlīdzīga vairs citur nekur nebija sastopama. Un cigāru dūmi īsti jauki, par

visu bija gādāts, bet vēl sirsnīgāka bija apsveicināšanās.

- Cik tālu ar mūsu lietu, kā stāv? - Jānis iesilis iesaucās. - Tas ir pirmais un svarīgākais jautājums! Tik nopietna un kritiska diena kā šodien... patiešām.

- Ies! - vecis līksmi attrauca. - Es tevi gaidu ar priecīgu vēsti! Šodien saņēmu telegrammu. Elliss un Ģibsons, kā šos kungus sauc, drīzākā laikā ieradīsies Rīgā. Ka viņi asociāciju pieņems, to varu jau iepriekš pasacīt. Ievērojot mazos procentus par kapitāliem Anglijā, viņi katrā ziņā atradīs šejienes peļņu par ievērojamu, viņi arī zin, kāda vērtība ir koku materiālam Anglijas tirgos. Viņiem tas arvien būs laimīgs ķēriens, ko viņi garām nelaidīs!

- Tad jā, - ir labi, ir labi! - Jānis sirsnīgi saķēra viņa roku. - Tas tad nav vairs vienkāršs notikums, tas ir palīgs īstā laikā! Nabaga meičai to prieku! Dažs labs goda vīrs lai nu noslauka degunu. Bravo, lai dzīvo šie kapitālisti! Kad jūs viņus ieteicat, tad katrā ziņā mums būs darīšana ar godīgiem un solīdiem cilvēkiem.

- Viņiem arī nekādi nav iespējams mūs piešmaukt, ja mēs negribam piešmaukt viņus, - vecis smiedamies attrauca. - Ka viņi gan visu smalki izpētīs un par visu raudzīs pārliecināties, uz to tu vari palaisties! Viņi ļoti ievēros savas intereses un savu labumu. Es turpretim stāvēšu jūsu pusē. Visu savu iespaidu, kas man ir pie šiem angļiem, es izlietošu jūsu labā. Bet tagad man vajag drusku pārskata par Grambovu aktīvu un pasīvu, pārliecību, ka lieta ir likumīgi droša un uz pareiziem pamatiem, - īsi sākot, man jāzin, par ko es stāvu! Lai viņi tad velti man nebūtu dāvājuši uzticību!

- To jūs visu dabūsit, kur mēs esam un kur mēs atrodamies! To, taisnību sakot, es arī vēl nezinu. Līdz šim

mūsu veikals bijis man noslēpumaina putra, es nevaru tagad pasacīt, kas pieder Grambovam, kas Kneijam un kas citam. Tas tā nu vairs nevar iet, - man jāzin patiesais Grambova mantas stāvoklis un tāpat arī jums. Māsīca mums to neliegs. Jūs dabūsit pārskatu par visu, ja arī vēl šodien ne...

- Nu tad liksim lietu pie malas un ieskatīsim to šai dienai par nodarītu. No savas puses gribu jūs pabalstīt, lai jums produkcijā neceltos traucējumi, kalet lieta galīgi tiks nokārtota. Ja vien man tas būs iespējams, būtu ļoti jauki, ja darbību fabrikā bez pārtraukuma varētu turpināt arī pa līguma laiku. Jo angļi tādās reizās labprāt nepārsteidzas, bet dara visu aukstām asinīm. Gribu darīt visu, lai Gramboviem man nekā nebūtu ko pārmest.

Šos vārdus viņš izteica ar puslīdz drūmu, sērīgu smaidu. Bet nekad vecis Jāņa acīs nebija izlicies tik liels un apbrīnojams, nekad tik cienījams un augstsirdīgs. Aiz priecīga uztraukuma sirds viņam strauji pukstēja. - Savas māsīcas vārdā es jums sirsnīgi pateicos! Nu esam atkal uz ciņa... mēs strādāsim un dzīvosim! Pavisam citāds gars ronas un izturība, kad mērķis atkal saredzams. Tas ir liels darbs, ko jūs darāt, liels darbs, liels darbs. Tā meiča jums paliek uz visu mūžu parādniece. Un es, tēvišķīgais draugs, es nezinu, ko lai jums daru! Aiz pateicības tukšoju vispirms šo glāzi uz jūsu veselību! Vispirms jums bravo - - un tad lai dzīvo mūsu jaunā sabiedrība, lai dzīvo Grambovs un Elliss et Ģibsons, lai dzīvo produkcija! Nāve visiem pūķiem un neliešiem!

Vecis smaidīdams viņam piesita, bet valšķība uz viņa sejas liecināja, ka tam vēl kas uz sirds. - Vēl trūkst

kādas galvenās personas, kuras, lai firmai būtu labi panākumi, nedrīkst trūkt. Tur vajag sparīga, darbīga direktora. Uz viņa veselību es dzeru savu glāzi sausu, bravo! Bet nu iedzersim arī faktiski!

Viņi nu raudzīja arī panākt, ko bija nokavējuši, un vakars attīstījās īsti omulīgs. Arī Brūnis juta līdz viņu jautrībai, reižu reizēm piecēlās un luncināja asti, un Džēms viņiem aiz muguras cienīgi smaidīja. Un stiprais groks parādīja drīz savu iespaidu uz Jāņa karstajām asinīm. Tās traki riņķoja, apzinoties gandarījumu. Viņš bija aizmirsis visas citas šīs dienas klizmas un nestāstīja par tām nekā, viņam stāvēja tikai prātā Kneijas bezkaunības, par kurām viņš nu priecājās. Māsīca glābta no šī neģēlīgā lupatas nagiem, sikspārnim pārvilkta strīpa pār rēķinu! Hallo, cik jautri, cik vareni! Rītdien viņš tai var tuvoties un sacīt: - Māsīc, uzticieties man, jūs esat glābta, jūsu dvēsele ir glābta; - šāds svinīgs brīdis jau vien liela atlīdzība. Viņas glābšanai arī viņš ko darījis! Pūķis skaudīgi zaļām acīm noskatīsies un spļaus ugunis... ai, kā viņa asinis dzirkstījās, iegādājoties šo gandarījumu! Uz to vēl vienu glāzi un vēl vienu.

Tā, viņiem sirsnīgi tērzējot un par šo lietu domājot, kamīna uguns bija iekurējusies un beidza plēnēt. Tikai vēl gurdens sārtums atspīdēja abu mirdzošos vaigos... viņi nemaz nemanīja, ka palikuši tumsā. - Kas tas tomēr ir! - vecis beidzot domīgi iesāka. Vai īstenībā mums šo ārzemnieku jel maz būtu vajadzīgs? Vai tad mūsu zemē nevienam nav naudas, ka ļaujam ārzemnieku kapitāliem izlaupīt mūsu zemes bagātību un sagrābt mūsu produktīvo spēku peļņu? Lūk, pie mums producentiem ļoti grūts stāvoklis. Mums ir gan turīgi ļaudis, bet tie nākuši pie mantas, vai nu ar par daudz lielu skopulību

un taupību, vai arī ar blēdību. Bet produkciju pie mums uzskata kā kādu neatļautu spekulāciju un to drīzāk apkaro nekā pabalsta. Esmu to diezgan pieredzējis. Ja Anglijā vai Amerikā kāds savos aprēķinos vīlies, to nepavisam vairs nevar pabalstīt, tādēļ ka viņa pasākums nekad nevar atmaksāties, tad tādu nožēlo kā varoni, kas visu, kas tam ir, atdevis vispārībai, bet nav no tās saņēmis neko atpakaļ. Pie mums atteicas pabalstīt producentus, kur lieta pilnīgi droša un atmaksājas, un, ja kāds tad krīt, tad par to vēl pasmejas! Lopiņi!

- Man arī reiz bijušas par kapitālu greizas domas, - Jānis ieminējās, it kā nebūtu viņa vārdus lāgā uzmanījis, - bet tagad atzīstos! Cik daudz tas var atnest svētības... lai dzīvo kapitāls!

- Tas taču vairāk nekas nav kā ierocis, un ar ieroci jau var darīt daudz ļauna un arī daudz laba. Kā to lieto. Vienā ziņā tas sagrābis gan cilvēkus savā kalpībā, bet, otrkārt, tas tos paaugstina. Kurš angļu strādnieks gan mainīsies ar Afrikas mežoņu virsaiti? Neviens. Angļu strādnieks dzīvo labāk nekā turienes ķēniņš, - dzīvo labāk. - Piepeši viņš savā runā apstājās un ķēra pēc sava pulksteņa... - Kas?! Vai tad jau būtu uzlēcis mēness?.. Es domāju, ka mēness nemaz nebūtu... James, bring a light! (Džēms, nes sveci!).

All right captaine! - kūtrais anglis otrā istabā atsaucās, kā no miega pamodies. Dārzā koku galotnes spocīgi sārtojās, visa apkaime uzreiz kļuva gaiša. Tas nevarēja būt mēness gaišums, debess sarkana kā asinis.

Jānis uzšāvās kājās un piesteidzās pie loga. It kā būtu dabūjis ar āmuru spērienu pa pieri, viņam uzreiz izšāvās sviedri, un mēmi viņš pagrieza savu bālo seju

uz savu veco draugu. - Deg mūsu fabrika! - viņš satriekts un satricināts iesaucās. - Deg, deg - koku slāņi!

- Tu Dieva sodība! - vecais Burtnieks tikko paguva iebilst un uz saviem kruķiem piecelties, kad Jānis jau bija paķēris savu cepuri un pa durvīm ārā, prom! Cik ātri varēdams, viņš skriešus steidzās uz nelaimes vietu. Šausmīgais skats parādījās pilnībā dzestrajā, tumšajā pavasara nakts klusumā. It kā ugunīgas mēles divas liesmu strāvas locījās pret debesīm, arvien augstāk un augstāk, dzīdamas pa priekšu sārtus dūmu mutuļus, vērās kāri plašumā, it kā gribēdamas jo ātrāk pasteigties, apkampt visu koku placi. Visa apkārtne gaiša kā dienā. Fabrikas ēka, tagad no tumsas iztīstīta, sārtojās uguns spožumā it kā pārsteigta jaunava, kurai guļot piepeši norauta apsega. Klau, kā šausmīgi un žēli fabrikas svilpis kauca pēc palīga. Krāsnkuris nu tikai briesmas pamanījis. Uz priekšu, uz priekšu! Viņš skrēja, ka tam vai elpu ņēma ciet.

Nevarēja būt ne pilnas piecas minūtes patecējušas, kad viņš jau bija tur... varēja sacīt, ugunsgrēka vietā pats pirmais. Bet saskrēja arī drīz citi ļaudis, tā ka jau varēja rīkoties uz glābšanu. Ar viņa pavēli šļaukas tika ātri sarīkotas uz kanāli, roku sprices nostādītas savā vietā, tāpat tvaiku sprice izgādāta ārā un aizkurināta, un drīz vien jau viņš no lielās mašīnu sprices deva pirmo ūdens staru. Tā rīkojoties, tam neatlika laika ko citu ievērot, tāpat tas nelika nekādu svaru uz ļaužu izbailēm. Žiglemanis, reižu reizēm saklupa ceļos un, stiepdams šļaukas, gaudoja. - Grēks, grēks... Kungs, esi man žēlīgs! Deg, iekšā deg! Ak, mazgā mani no mana pārkāpuma, šķīstī mani no manas noziedzības! Es, nabaga grēcinieks... deg, deg!

Uguns nāca virsū ar versmi, bet drīz asie, aukstie ūdens stari sāka šauties gaisā... iesākās cīņa uz dzīvību un nāvi starp diviem elementiem. Spraukšķēja, brīkšķēja, šņāca un vārījās it kā pats elles virulis! Piesteidzās skrejošā kolonna, arī citiem ugunsdzēsējiem vajadzēja būt drīz klāt. Cīņa pret postošo elementu iesākās karsta un nāvīga, un, likās, it kā vienā vietā jau būtu sekmes un izdotos to apslāpēt. Liesmas dzisa vaidēdamas. Tomēr otrā vietā tās bija varējušas netraucētas izplatīties tālāk un fabrikai jau par daudz tuvoties. Ugunij radās vēl spēcīgāks kara biedrs. Laikam ar dzestrā gaisa piepešu sakarsēšanu gadījās vējš un nesa liesmas taisni fabrikai virsū.

Jānim sirds ietrīcējās, viņš pamanīja savā tuvumā kādu sievišķu būti vaļējiem matiem, baltā naktsjakā, pār kuru tikai vilnaine apņemta ap pleciem. Tā bija Julieta, kura, briesmu iztraucēta, bija atsteigusies tepat no sava tuvējā dzīvokļa. Stīvi viņa lūkojās liesmu jūrā, bet neviena gaudu nopūta nenāca pār viņas lūpām. Viņa cietās, zobus sakodusi, it kā viņas bālie ģīmja panti būtu izlieti no dzelzs. Un tad viņa pagriezās uz viņu un lēni ietrīcējās. Līdz ar asarām viņas acīs parādījās arī vēl it kā sašutums pret nežēlīgo likteni... arī tas vēl, kādēļ tad nežēlīgais nebeidza viņu trenkāt un vajāt!

Šis mēmais skatiens griezās sāpīgi Jāņa dvēselē un aizkustināja to vēl vairāk, nekā skaļas vaimanas un gaudas to būtu paspējušas. - Dūšu, māsīc, dūšu! - viņš aizrauts iesaucās. - Mēs te vēl stāvam. Ir zaudēts daudz, bet ne viss.

Tas vēl bija vienīgais, ko viņš tai par apmierināšanu varēja sacīt, un tomēr šie vārdi darīja viņai daudz laba. Viņš taču vēl tik droši viņas lietas labā stāv... valdīja

pats ar savu roku lielās sprices rori. Turpretim pie otras lielās tvaika sprices no fabrikas ugunsdzēsējiem vēl neviens nebija ieradies, kas to prastu sekmīgi vadīt un trāpīt tur, kur vajadzīgs. Nemākuļiem negāja nekādā jēgā... - Augstāk, augstāk... pa labi... par daudz... - Jānis, valdīdams savu, komandēja... - Uzmaniet... tiešām!

Bet kā ne, tā ne. To dūšīgā meiča nevarēja ilgāk paciest. Sasējusi uz muguras savu villaini, viņa pati likās rores priekšgalā un stājās Jānim cīņā blakām! Tas sacēla vispārīgas gaviles. - Bravo, māsīc, bravo! - viņš tai uzsauca. - Tur, tur... tā labi. Aizsargāsim fabriku, tā labi, urrā!

- Bravo! - viņa iesilusi attrauca, sajuzdama savās dzīslās jaunu spēku un dūšību. Viņi karoja tagad kopīgi pret viņas nelaimi, vīrs pie vīra, roku rokās. Aizmirsusi visas briesmas un bēdas, viņa parādījās tagad savā īstajā elementā. Cīņā viņu sagrābis tīri prieks un kaislība, acīs mirdzēja tāda uguns kā padebešu dievietei, un skaļi tā iegavilējās, kad postošās liesmas, viņas staru ķertas, sāka grīļoties. - Urrā, bravo! Brālēn, taisni liesmām virsū, bravo!

Tā viņi turējās jau kopš kādas stundas, un ne vien viņi, bet arī visi pilsētas ugunsdzēsēji, un torņu pulksteņi vēl nemitīgi sauca brīvprātīgos palīgā. Ugunsgrēks bija pieņēmis milzu apmēru, un ziņkārīgo ļaužu bija saskrējis kā melna nakts. Viņu stāvoklis tapa arvien nedrošāks, pozicijas vājākas. Jau varēja noprast, ka viņiem vairs neizdosies fabriku apsargāt, jo liesmas tai tuvojās no visām pusēm. Ugunsdzēsēji vairs, diemžēl, visi nevarēja viņus pabalstīt... Izmisuši un klusu viņi nu cīnījās pret pārspēku. Karstums tik liels, ka sāka

svilt mati un drēbes, skāņie tvaiki apgrūtināja elpu, un sirdis baigi pukstēja. Kalet tie ar savienotiem spēkiem griezās pret uguni vienā vietā, tā tuvojās ar jo lielāku sparu un milzu soļiem fabrikai otrā vietā. Jau reižu reizēm no liela karstuma izšāvās uz jumta spožas liesmas, kuras tomēr vēl izdevās nodzēst.

Jānis tomēr nepadevās un neatkāpās. Izmisušā stūrgalvībā viņš turējās savā vietā, it kā tam būtu jāaizstāv sava dzīvība. Ja arī vairāk nebija iespējams, tad fabriku vajadzēja izglābt... no tā tik daudz kas atkarājās. Degošie slāņi gāzās, dzirksteles šķīda vai līdz debesīm, un svelmes slāpēja un smacēja, bet viņš tomēr savu vietu neatstāja! Vēl jau bija cerība, ka pienāks palīgi, saradīsies vairāk brīvprātīgo ugunsdzēsēju, tikai sargāt ēku no liesmām un neļaut tām tur iesakņoties. Te jau atkal kāda liesma uzšāvās jumtā; lai varētu tai labāk pietikt, viņš uzskrēja ar savu rores galu uz kāda steķa, kuras augšgals nobeidzās uz kāda stāpeļa, gan karstums viņu cepināja, bet salējies allaž ar ūdeni, viņš brāza virsū jaunajai ienaidniecei, kura jau patlaban sāka dzist.

- Zemē no steķa, sargaities! - Julieta piepeši, platām acīm, baigi iesaucās. Viņai likās, ka degošā stāpele grīļotos un varētu acumirklī gāzties. Viņš, savā darbā iesilis, to neievēroja vai arī neatzina briesmas par tik draudošām. - Zemē, brālēn, sargaities! - viņa vēlreiz izgrūda spilgtu izbaiļu kliedzienu.

Tie, kas apakšā turēja rori, atlēcās nost... tumšs rībiens - stāpele sagruva, un augstu pacēlās dzirksteļu un dūmu mutulis. Bet apdegušās laipas augšējās plankas līdz ar degošo slāni zveldamās, uzspēra to galu, uz kura Jānis stāvēja, augstu gaisā un izārdīja steķi visgarām.

Skaļš iekliedziens pārvēlās pār Julietas lūpām... kā spalviņa viņas brālēns uzskrēja augstu gaisā un tad ar visām plankām novēlās uz zirgu dzelzceļa sliedēm. Tur viņš palika guļot un nekustējās vairs.

Stobrs vēl arvien atradās Julietas rokās un šāva ūdeni, bet ne vairs uz mērķi. Tad viņa kā aizšauta stirna atstāja visu un piesteidzās pie viņa... brālēns gulēja bez samaņas, un karstas asinis sūcās pa viņa pieri. - Pagalam! - viņa sāpīgi iekunkstējās. - Šurp, ātri, ļautiņi, nesīsim viņu uz kantori drošībā!

Kādi divi trīs vīri piesteidzās, viņa pati bija piepalīdzīga... viņi ņēma nedzīvo uz savām rokām un nesa to no briesmu vietas drošībā. Bet vēl kāds cilvēka tēls, izpūrušu bārzdu un matiem un plati ieplēstām acīm, nelaimē kritušo, nedzīvo ķermeni stīvi uzlūkoja, tad spilgti caur zobiem iebrēcās. - Nost, pagalam... deg, deg, deg...

Un, it kā viņu būtu kāds trencis, tas skriešus, cik vien jaudādams, bēga pa vārtiem ārā, projām.

Ļaudis gan viņam tā ērmoti pakaļ noskatījās, bet Julietai gar to vairs nebija nekādas daļas, - Steigsimies, ļautiņi, - viņa satricināta sacīja, - steigsimies ar viņu projām drošībā!

* * *

Kritušā vietā cīņas priekšgalā stājās citi... viņš nu ļengans, bez samaņas gulēja kantorī uz ādas sofas, apsvilis un samircis, asinīm pārskrējušu vaigu un sadauzītiem locekļiem. Citi aizsteidzās pēc ārsta, citi atpakaļ uz ugunsgrēka vietu, tikai meiča viena no viņa neatstājās un, nevaldāmās žēlabās lūpas cieti sakniebusi, viņu

mēmi uzlūkoja. Tur viņš nu gulēja bez samaņas, bez dzīvības... sirds viņai draudēja lūzt..

Viss noticis tik piepeši, tik nejauši, ka viņa to nemaz nevarēja apķert. Vai tad viņš patiešām nost, patiešām pagalam?! Vai vairs nekādu cerību? Kā viņam tagad līdzēt, ko darīt? Ātri viņa samērca dvieli slapju un mazgāja asinis no viņa pieres. Viņa acis nepavērās... mironis kas mironis. Vai tad patiešām tai būtu viņš jāzaudē un vēl šinī brīdī? Nē, nē, tas nevar būt, to viņa nevarētu paciest! Spēju sāpju sagrābta, viņa noslīga pie tā uz ceļiem, nolieca savu galvu uz viņa krūtīm un sāpīgi šņukstēja. - Nemirsti, mīļais, nemirsti... neatstāj mani... esmu gluži viena! Mīļais, neatstāj mani... nemirsti, nemirsti... vai tu nedzirdi vairs? -

Karstiem skūpstiem viņa pārklāja viņa lūpas, viņa vaigus... karstas sāpju asaras ritēja uz viņa nobālušās sejas, it kā gribēdams to atdzīvināt. Bet nekādas dzīvības zīmes, nekādas atbildes... viņš bija un palilka pagalam.

Bija pagājis tā labs brīdis, sirds viņai pukstēja sāpīgi, žēli, nevaldāmi. Te karstas asinis sašāvās viņas vaigos, elpa it kā nostājās, viņa izdzirda tuvojamies soļus un balsis. Tikai tagad viņa atjēdzās, ka bija viena - viena ar vīrieti, kas, lai gan nedzīvs, tomēr mīļš. Uzšāvusies kājās, viņa tuvojās uz durvju pusi.

Bija ārsts, kas patlaban ieradās, un viņam iekliboja līdz kāds vecs kungs ar baltu bārdu... ar mokām tas tikai vēl turējās uz kājām ar sava kruķa un sulaiņa palīdzību. Ieraugot Jāni, viņa sirmā galva no aizkustinājuma drebēja. - Mans nabaga zēns, mans nelaimīgais draugs! Vai ir vēl kāda cerība... dzīvības zīme?

- Viņš krita ka varonis kaujā! - Julieta aizrauta iesaucās. - Kā varonis pameta savu dzīvību.

- Nē, nē, viņš nemācēja pasargāties... tas jau nestāv viņa dabā! - vecis sagrauzts attrauca. - Bet vai viss šis "krāms” bija cienīgs viņa uzupurēšanās? Kā nācis, tā gājis. Jūs laikam esat Grambova jaunkundze? Jūsu lieta būtu bijusi kārtībā, jā, nudien - - bet nu es vairs nezinu... Mīļais bērns, jūsu zaudējums ir neaprakstāms... bet ne tik liels kā manējais! Viņš man bija pieaudzis pie sirds, vairāk nekā paša dēls - - un es taču arī vairāk neesmu kā cilvēks! Lāsti guļ uz šo netaisno mantu, lāsti...

Julieta, kā akmenī sastingusi, viņu uzlūkoja. Kas šis vecais vīrs tāds bija? Kā viņš to pazina? Viņa nevarēja iedomāties, cik tas vēl šovakar priekš necik ilga laika bija laipns un omulīgs, šis nežēlīgā likteņa satriektais un salauztais sirmgalvis,! Smaga asara noritēja pār viņa vaigu baltajā bārzdā, un tad viņš griezās pret ārstu, kas nopūlējās gar nedzīvo un turēja tam zem deguna kairinošus līdzekļus. - Vai ir vēl cerības, vai viņš dzīvos?

— Jā, jā, - Julieta, it kā atplaukusi, iesaucās, - krūtis kustas, viņš elpo!

Ārsta vaigs tomēr bija drūms un nopietns. - Kreisās rokas stilbs ir lauzts, un galvas kauss vārīgi ievainots. Bet te mēs viņu nevaram ilgāk atstāt, viņš jāgādā projām drošākā vietā.

- Jā, jā, to gribu darīt tūlīt! - Julieta piesarkusi iesaucās. - Piedodiet, ka esmu aizmirsusi savu pienākumu.

- Jaunkundze! - vecis gandrīz bargi stājās viņai ceļā. - Jūs piedosit, ka es viņu ņemu tagad savā zināšanā.

Viņa dzīvība karājas tikpat kā mata galā un ir man pārāk dārga, lai es to uzticētu cita rokām un cita acīm. - Džēms, - viņš griezās pret savu sulaini angļu valodā, - mēs viņu ņemsim prom pie sevis! Še mēs viņu neatstāsim, kur visapkārt briesmas draud un liesmas plosās... viņš jau bija mūsu mīlulis...

- O yes, captaine! - Džēms atbildēja un pamāja iekšā cilvēkus, kuri jau ārā gaidīja ar nestavām.

- Es viņu ņemu pie sevis, - vecais Burtnieks Julietai vēlreiz sacīja. - Mans vārds ir Ričars Braums, un es varbūt jūsu ģimenes vēsturē esmu ļoti labi pazīstams.

Vērīgi viņi guldināja Jāni nesamā kurvī, tie svešie vīri viņai to paņēma. Cik nelabprāt viņa būtu to viņiem atdevusi, tomēr stāvēja kā sasalusi, nedrīkstēja to vārdu izsacīt. Līdzcietīgām, žēlām acīm viņa noskatījās tam vēl pakaļ, kad tie aizgāja. Tā, nu viņa palika viena, it kā atrazdamās grūtā sapnī. Nē, tas nebija sapnis, tas nebija... tā bija rūgta patiesība! Tur laukā pa logu priekš viņas acīm pavērās liesmu jūra, kas nu arī fabriku bija apņēmusi... degdama tā, it kā izmisusi, vaidēja, krikšķēja un brakšķēja, un nopūzdamās sūtīja uz debesīm dzirksteles. Un arī viņas dārgākās, viņas vienīgās cerības nebija vairs... Nu tikai viņa īsti atjēdza savu nelaimi, lielo postu un sirdssāpes... viņa sabruka. Asaru avoti viņas acīs atdarījās... viņa raudāja gauži, gauži, it kā gribēdama ar asarām savas bēdas noslīcināt, savu nospiesto sirdi atvieglot.

Devītā nodaļa SAGRUVIS

Kā izmisusi nabaga meiča lūkojās apkārt, nekur vairs padoma un palīga! Nu viņai vairs nekas nepiederēja kā tikai krāsmatas un gruvežu kaudzes, un nabadzība un posts mācās virsū mākdamies. Viņa vairs nesamanīja kā vēl uz priekšu uzturēt savu mazo saimniecību. Viņai bija jāatrauj pat savam nabaga tēvam no mutes, kas vēl viņam bija vienīgais prieks un bauda un ko tā viņam tik labprāt būtu novēlējusi, proti: glāzi vīna šad un tad, kādu labu cigāru. Par to viņš bija priecājies tikpat kā mazs bērns, bet nu ilgi vairs tādas lietas nebija redzējis! Viņš tādēļ dažas dienas bija tāds saīdzis un nemierīgs, kā jau cilvēks, kam visa kā trūkst. Citādi viņš ar savām bēdām bija jau pa pusei apradis. Viņš jau nezināja, kas noticis visjaunākā laikā... ka uguns aprijis pēdējo un izpostījis galīgi viņa mantas stāvokli. Julieta viņam to slēpa, un Lavīzīte arī par to nerunāja. Tā kā meita bieži izgāja un cauras dienas nebija mājās un vakaros tēvs vēl tikai dabūja redzēt viņas rūpju pilno seju, tas domāja, ka viņai to dara fabrika un veikals. Tad tas aicināja viņu pie sevis, glāstīja viņas vaigus un to žēloja. - Bu ti tā, bu ti tā...

Viņa tad jutās tik nelaimīga, ka būtu sev lodi iedzinusi galvā vai meklējusi galu Daugavas vēsajos viļņos. Bet kas tad lai notiktu ar nabaga nespējnieku? Un brālēns?

Kādu dienu viņa dabūja ziņu steidzīgi ierasties pie Brokmaņa sava tēva lietas nokārtošanas labad. - Mīļais bērns, - tas viņu gan laipni, bet sagrauzts sagaidīja, -sagatavojieties atkal uz kādu nepatīkamu vēsti, šis nelaimīgais ugunsgrēks! Jūsu tēvu parādu devēji tādēļ zaudējuši galīgi pret viņu uzticību un pacietību... par jūsu firmu nu ir izsludināts konkurss, un lieta nodota tiesām. Vai jums vēl kas atliks pāri, ir nezināms. Muļķības! Jūs taču esat ieraduši labi dzīvot, jūs un jūsu nelaimīgais papa, - pardon, ko jūs tagad iesāksit?

Asaru pilnām acīm viņa to uzlūkoja. - Kādēļ jūs man to atgādināt?! Jādzīvo jau vien ir. Es zinu, ka manam nelaimīgajam papam ir grūti. Es nevaru viņam tā, kā viņš radis. - Bet mans Dievs, vai tad es būtu pelnījusi par to kādu pārmetumu?! Konsulenta kungs, tās ir elles mokas... vēl vairāk nekā elles mokas.

- To es ticu, mana mīļā, to es zinu! Jūs savam papiņam neko neaizliegtu... tās var būt gan elles mokas. Tādēļ nu vajadzētu lietu labi pārlikt ar prātu. Jūsu rokā stāv, ka par jūsu veikalu konkurss atkal tiek atcelts, ja kāds to apņemas vadīt tālāk un apmierināt visus prasītājus. Tādēļ esmu jūs pie sevis aicinājis. Kneijas kungs vēlas ar jums runāt... katrā ziņā viņš grib ar jums izlīgt. Tas vēl ir vienīgais padoms, ko es jums varu dot.

Julieta nelabi satrūkās un, it kā izbiedēta, viņu stīvi uzlūkoja. - Kādēļ jūs piesaucat šo vārdu?! - viņa beidzot drebēdama iesaucās. - Ko tad lai es ar viņu izlīgstu? Tas jau ir viņa darbs, viņš mūsu nelaimi gribējis, mums visu, visu nolaupījis. No viņa žēlastības es nekā negribu.

Saraucis pieri, Brokmanis spēra kādus soļus šurpu un turpu, it kā juzdamies aizskarts un ievainots. - Pardon, jaunkundze, te ir noticis mazs pārpratums! Es arī biju uz Kneijas kungu ļoti sapīcis, tādēļ ka biju pats aculiecinieks šaj goda lietai un, man, rādījās, ka tā būtu izvērtusies pavisam citāda... Bet es nezināju, ka Kneijas kungam ir arī no jūsu papiņa lielāki pretprasījumi, par ko tagad esmu pārliecināts, - un apmēram viņam norakstītās mantas lielumā. Varbūt ka aprēķinot kādas summiņas vēl iznāktu jums par labu, bet tās tad jums nebūt nav zudušas. Muļķības! Kad nu šie viņa pretpieprasījumi ir tik lieli, tad es atronu tīri par prātīgu, ka viņš neizdod šo mantu konkursa masai un negriežas arī pie tās ar savu prasījumu. Jo tagad norēķinoties jau jums var nākt vēl kas par labu, turpretim otrā gadījumā var it viegli notikt, ka viņš nenāk pats pie sava prasījuma. Un tā kā Kneijas kungs stāvējis jums tik tuvu, jūsu papiņam tik daudz līdzējis un neatsakās arī jums līdzēt, tad mūsu pienākums gan ir izsargāt viņu no zaudējumiem.

Negribēdama savām ausīm ticēt, Julieta palika stāvam kā sasalusi. Viņas vaigā vairs nebija ne pilītes asiņu, un arī viņa nemācēja savam aizstāvim atbildēt. Brokmanim turpretim bija kā smags akmens novēlies no krūtīm, ka nu beidzot atradis derīgu formu kā apmierināt savu sirdsapziņu, kas tam vairs ne dienas, ne naktis nedeva miera. - Ka jūsu papa norakstīja daļu no savas mantas uz sava drauga vārdu, atron izskaidrojumu apstāklī, ka draugam nācās no viņa kāds lielāks prasījums, kas bija jāapdrošina. Arī viņš jau tāpat sagrauzts par jūsu nelaimi un ir man solījies, ka arī uz priekšu paliks jums uzticams draugs un jūs neatstās.

Jūsu starpā tikai cēlušies mazi pārpratumi un aizspriedumi. Mācaities jel viņu pazīt, un jums tie zudīs! Izdevība tagad tik jauka, jūs varat iepazīties ar saviem īstiem draugiem... ar tiem, kas jūs nelaimes brīdī neatstāj. No visas sirds viņš jūt jūsu bēdām līdz. Un, otrām kārtām, mīļais bērns, man jums jāaizrāda, ka formas ir pareizas un mantas pārrakstīšana notikusi likumīgi. Nekāda vara nevar piespiest Kneijas kungu izdot šo mantu konkursa masai un tad vēl tikai piedalīties pie tās ar savu prasījumu. Muļķības! Viņš pilnīgi var paturēt to, kas viņam jau rokā. Tādēļ es nezinu, mīļais bērns, kādēļ jūs negribat ar viņu izlīgt?! Ko jūs domājat vēl pretodamās? Savā ziņā jau tā vēl ir liela laime, ka jums ir tik labvēlīgs draugs... karsts cienītājs.

Atkal Julieta sadrebējās, jo piepeši ieraudzīja savā priekšā ienīsto Kneijas vaigu, viņš patlaban bija uznācis uz valodām un daļu no tām noklausījies. Apspiezdams savu riebīgo smīnēšanu, viņš izlikās patiešām sagrauzts un sniedza arī viņai roku. - Julieta, kam to vajadzēja?! Kas jums to uzlika? Jūs paši. Es biju tur ārā un zinu, cik nožēlojamos apstākļos jūs dzīvojat. Mans vecais draugs smok riebīgā, neveselīgā caurumā, tas tīri par kaunu! Nāciet dzīvot atpakaļ uz vasarnīcu, un jums nebūs vairs ne par ko jābēdā. Manam vecajam draugam netrūks zāļu, netrūks ārstu, ļaujiet taču man viņa labā ko darīt. Jums nebūs sacīt, ka esmu slikts.

Šie vārdi viņai kā nazis griezās sirdī, viņa nedrīkstēja pacelt savas acis uz augšu. Bet, zobus sakodusi, viņa cieta klusu un rokas arī viņam nedeva.

Vecā Brokmaņa priekšā Kneija spēlēja aizskarto labvēli tālāk. - Es neuzspiežos... jaunkundzes pašas vaļa!

Viņa jau radusi mani tikai apvainot. Nu, nekas par to... es jau varu arī to paciest! Es maz par sieviešu valodām iztaisu, un nevar jau arī tā no sievietes prasīt visu uz mata. Es esmu vīrs un palieku pie sava vārda. Tas stāv jūsu vaļā, vai jūs gribat uzreiz pārlabot savus apstākļus un dzīvi un darīt ko sava nabaga tēva labā. Topiet mana! Un jūs to nenožēlosit! Es neesmu kāds jauns ģeķis, kas vienā reizē par jums sajūsminājies vai līdz mākoņiem, bet nav ilgi, te svilums pāri, un nemaz to vārdu vairs nepiemin. Es domāju nopietni! Uzbāzties tomēr arī vairs negribu, tam man nav nekāda iemesla. Jo tagadējā jūsu stāvoklī jūs man neparādāt nekādu žēlastību, ja sniedzat man savu roku. Taisni ortādi. Jo arī par jūsu tikumisko saturu iet pilsētā šaubīgas valodas apkārt, ka varat vēl teikties laimīga, ja tiekat zem aubes.

It kā dabūjusi sirdī nāvīgu dūrienu, Julieta sāpīgi saslējās... taisnība bija, ka par viņu bija izrunātas trakas baumas, par kurām tā citkārt būtu pasmējusies, bet tagad tās bija it kā viņas nāves spriedums. - Ko jūs vēl gribat no manis?! - viņa sažņaugti iesaucās. - Vai jums vēl no manas nelaimes nepietiek? Sava tēva dēļ es jau esmu tuvu ārprātam, kam man vēl to atgādināt, ka esat mums visu nolaupījuši?! Vienu man tomēr nespējat atņemt - manu neaptraipītu vārdu un skaidru sirdsapziņu! Apzinos, ka neesmu neko darījusi, kas būtu nepareizi, par ko man būtu jānosarkst, dzirdiet! Runājiet jūs ar saviem iesmu pilsoņiem, ko jūs gribat, turiet par mani, kādas domas jūs gribat, tiesājiet mani par manu nabadzību - es esmu tomēr es, un augstu pār jums visiem paceļos. Man nevajag jūsu žēlastības, vismaz no jums ne, tikumiskā ziņā tik dziļi panīkuša...

Labāk es nonīkstu aiz bada un aukstuma, nekā topu jums līdz tāda pat. Kas man gaidāms, to es panesīšu, ar jums nekādu līgumu man nebūs, lai lieta iet savu likumīgo ceļu. Un jūs, konsulenta kungs! Ko es esmu pret jums noziegusies, ka gribat mani nodot lupatam, neģēlim bez goda prāta, bez sirdsapziņas?

Aizskartai viņai asaras ritēja pa vaigiem, un vecais kungs tikko neizkrita no lomas. Savā sirdī jau viņš tai piekrita, bet viņam vajadzēja kaut kādas derīgas formas kā aizbildināt savus agrākos soļus, nolīdzināt lietu tā, ka lai nelaime viņam nebūtu tik liela. - Ak, muļķības! - viņš vairīdamies pacēla roku. - Pardon, mīļais bērns, ir jau labi, - bet jūs glaimojat par daudz savām iedomām, - sacīsim uzskatiem. Tās ir frāzes, ko jauni ļaudis, kuriem nav piedzīvojumu, arvien tik labprāt mēdz uzsvērt, jauki skanoši vārdi un vairāk nekas! Es jau tikai gribu nolīdzināt pārpratumus, kas cēlušies jūsu starpā, un to es daru jūsu labā un jūsu nabaga papas labā. Kad nu jūsu īpašumus patiešām pārdod uz torga, kas tad?! Okcionā nemēdz dārgi pirkt. Jums katrā ziņā vajag spēcīga aizstāvja, kāds ir Kneijas kungs, un tādēļ, mīļais bērns, jums nevajadzētu vis viņu tik skarbi apvainot!

- Lai cik grūts mans stāvoklis materiālā ziņā kūtu, - konsulenta kungs, - viņa lūdzoši attrauca, - es to nevaru. Vēl jau ir pasaulē daudz augstākas lietas nekā manta un ko mantas dēļ nevar upurēt. Mans papa savu mantu ieguvis taisnā, godīgā ceļā... ko es varu darīt, kad es to vairs nevaru glābt... Bet savu labo, neaptraipīto vārdu viņam būs paturēt.

Kneijas acīs kvēloja zaļas ugunis, viņam tomēr ķērās klāt, ka Julieta viņu nicināja. - Ha-ha-ha! - viņš

beidzot vēlnišķīgi iesmējās, - jūs esat par savu papiņu ļoti naivās domās. Savu mantu nu gan viņš nav sakrājis, nevainīgi lūkojoties zilajās debesīs un skaitot zvaigznītes. Na, viņam tāpat piemitusi veikla izmanība un dažureiz vēl ļoti liela. Vai viņam tāds "labs vārds”, pēc jūsu uzskatiem, maz kādreiz bijis?! Jo viņa bagātība cēlusies no tā laika, kad lieltirgonis Ričars Braums te bankrotēja, - to lielāko lomu tad vilka tā agrākais kučieris Grambovs. Šis Braums, kuru visi turēja par zudušu, ir atkal Rīgā un varēs jums pastāstīt, kādas tam starpības bijušas ar jūsu papiņu. Jūsu papiņš nav nebūt izturējies pret viņu tik nevainīgi, kā jūs domājat.

It kā būtu dabūjusi kādu triecienu pa pieri, Julieta aizstreipuļoja kādus soļus sāņu... viņa nedrīkstēja vairs savas acis pacelt un arī uz Kneiju paskatīties. Viņai vairs nekādas tiesības uzlūkot un sodīt viņu par bezgodi, jo viņa tāpat, - tā manta, kurā viņa līdz šim dzīvojusi, tāpat - - Un pie tās varbūt vēl vairāk negoda, vēl vairāk netīrumu. - Ak, es saprotu, es saprotu, - viņa sāpīgi saķēra galvu, - saprotu, kādēļ mūs pārsteidzis tik briesmīgs lāsts! Ko te līdz vairs jūsu padoms, ko te līdz klusēt? Ā - mans tēvs - - liktenis pret mani ir briesmīgāks, nekā es to domāju. Mans Dievs, kā tas lai beidzas... kā lai viss beidzas!

Šie "goda vīri” viņai vairs nu nekā nevarēja līdzēt... izgrūzdama satricinošu nopūtu, viņa drāzās ārā, projām, pati nezinādama, kur viņu kājas nes. Cīņa zaudēta, viss izspēlēts, viņai vairs nekā nav ko aizstāvēt. Nedrošiem soļiem, smagi pārbaudīta, tā vilkās uz priekšu... viņa līdzinājās salauztai niedrai. Galva, kas citkārt turējās tik apzinīgi un augstu, noliekusies tagad sāņus, it kā tai uz pieres degtu kāda kauna zīme. Viņa

neuzdrošinājās cilvēkiem acīs paskatīties, viņas lieta jau nebija taisna... cik briesmīgi viņa piepeši pazemota! Sieviņa, kas tur prastās drēbēs vilka ratiņos no tirgus lieso pārtiku, bija daudz bagātāka nekā viņa, daudz laimīgāka, tai pienācās arī daudz vairāk morāliskas cienības, tā daudzkārt vairāk varēja būt uz sevis lepna. Tās pārtika taču bija ar sviedriem un godu pelnīta. Turpretim viņai uz savu līdzšinējo eksistenci nav bijis nekādas tiesības, tagad viņa cauri izkritusi ubadze, kura nepelna citu cilvēku līdzcietības. Netaisnā mantā un melos viņa dzīvojusi un uzaugusi... mans Dievs, kā viņa lai ar to apron?! Viņai kaut kas pielipis... bet vai tas nomazgājams, izdzēšams?

Bet pavasaras diena bija jauka un kairinoša, un istabu sargāt tik grūti. Jo vairāk tādēļ nepacietīgs bija slimais Grambovs. Visādi trēdinādams un lelinādams, viņš izteica savu vēlēšanos iztikt laukā svaigā gaisā, un Lavīzīte to it labi saprata. Tā kā arī Julieta bija izgājusi, tad viņa noslēdza dzīvokli un izstūma slimo stumjamā krēslā ārā uz ielas.

Vecā kalpone iztecēja savam kungam, cik labi varēdama, kopa viņu un izturēja vēl vairāk nekā savu bērnu. Ne mazāk viņa bažījās par pašu jaunkundzi, vai Dieviņ, cik tai dzīve grūta! Viņi dzīvoja visvienkāršāko dzīvi, un tomēr drīz te trūka un drīz atkal te. Daža laba nepieciešama lietiņa nemanot nozuda, - tagad viņa zināja it labi, kur viss cits pēc cita palika, proti, ķīlu kasē. Viņa bijās savai freilenītei vairs pavisam ko prasīt, tā bija kļuvusi savā saimniecībā nedzirdēta skopule, bet tomēr cik ilgi tas tā ies, un apēsts būs beidzamais! Dievam žēl, arī viņai nebija nekā, jo viss viņas ilgo gadu krājumiņš jau tāpat atradās Grambova

rokās. Ja viņa vēl ko gribēja glābt, tad tai vajadzēja par to savu kungu iesūdzēt, tad arī viņas prasījums būtu konkursa masā ieskaitīts. Bet uz šo soli vecais Brokmanis viņu vēl nebija piedabūjis. Cik ilgi viņas tā vēl varēs dzīvot?! Viņa saprata it labi, kādēļ freilenīte viņu tagad spieda, lai tā brauc uz zemēm savus radus apciemot... viņa jau esot tā ar slimo pievārgusi, lai tā atpūšoties drusciņ svaigā gaisā un atstājot tai tās rūpes vienai. Viņai jau pamazām esot jāradinās iztikt bez apkalpošanas, un varbūt ka apstākļi pienākot tādi, ka viņai jāpietiekot ar vēl mazāku dzīvokli, un, diezin, vai viņa pēdīgi maz varēšot likt savai labajai Lavīzītei sevi apkalpot, tai būšot iztika jāmeklē svešā namā. Lavīzīte gan vēl līdz šim bija viņas priekšlikumu enerģiski noraidījusi, un grūti viņai bija ar tādām domām apradināties, un tomēr viņa pati vairs nešaubījās, ka šī diena reiz pienāks, un viņām būs jāšķiras ...

Arvien un arvien Grambovs rādīja ar roku, lai Lavīzīte ar viņu brauc uz to pusi, kur viņš vēroja savu fabriku. Viņam gribējās redzēt dzīvi un dzīvību... viņam pat iešāvās prātā, ka iebrauks pie Jāņa kantorī. Lavīzīte lielo nelaimi bija gluži aizmirsusi. Viņi satika visādus ļaudis, no kuriem daudzi noņēma godbijīgi priekš slimnieka cepuri. Tie bija viņa fabrikas strādnieki, no kuriem vēl lielu lielā daļa pēc ugunsgrēka staigāja apkārt bez darba. Tiem vēl nekur nebija laimējies ietikt robā, un tie it īpaši no sevis bija nokaunējušies par to troksni. Jo, rau, cits "streiķotājs” bija pasteidzies un fabriku "nostopējis” uz visiem laikiem, kaut gan viņi tagad apmierinātos visādi un strādātu arī par mazāku algu. Viņiem pavisam bēdīgi ap dūšu.

Slimnieks daudzus no viņiem pazina un brīnējās,

kādēļ tie tā pa darba laiku staigā apkārt pa ielām. Vai fabrikā vairs nav nekādas uzpasēšanas, jeb vai tie laikam tur vairs nestrādā? Jautājot viņš griezās ar kādām skaņām pie Lavīzītes. Bet tā nesaprata tās, nepazina arī strādniekus un tādēļ nemaz nevarēja iedomāties, par ko viņš jautā. Viņa ievīstīja tam kājas vairāk deķī un brauca tālāk.

Uzreiz viņš sāka lielām acīm skatīties. Kur tie bija aiztikuši uz svešu, nepazīstamu apgabalu? Bet apkārtējās mājas viņam nāca priekšā tīri pazīstamas... viņš piespieda savus gara spēkus, it kā gribēdams atminēt, kur viņi atronas. Kāds te bija plosījies lielisks ugunsgrēks! Kādu lielu gabalu te uguns bija pārvērtis par klaju lauku. Vai! Tikai melns apsvilis fabrikas skurstenis vientulis pacēlās pret debesīm, viņam blakām tikai pussagruvušas krāsmatas. Te laikam kāds koku placis dedzis, jo visapkārt tālu un platu tikai pelnu un ogļu slāņi, pa retam kādas apdegušas malkas kaudzes. Priekšā arī kantoris apsvilis, un turpat blakām liepu koki melni bez zaru, bez lapu, šausmīgs iespaids! Kā kāda briesmīga atjauta viņam uznāca - - - stīvi lūkodamies postažā, viņš pazina savu īpašumu. Aizgājis viss ar uguni, - - - tikai vēl gar malām retas apdegušas un sašķobījušās stāpeles rēgojās kā baigas krāsmatas -

- Ā-ā-ā-ā! - viņš spilgti iebrēcās, un cigārs viņam izkrita no rokām. Tas bija šausmīgs, satricinošs kliedziens. Un tālāk viņš tikai vēl lēni kunkstēja... - Bu ti tā, bu ti tā...

- Kungs, kas jums kait?! - Lavīzīte izbijusies pie viņa noliecās. - Kas jums ko darīja?

Viņš tikai vēl baigi ar rokām vairījās no nelaimes

vietas, un tad piepeši, it kā viņam būtu aptrūcis elpas, spārdīdamies kā krampjos, viņš tai darīja saprotamu, lai viņa to velk projām no šejienes.

Tad viņai izlikās, ka tas nekustētu un arī neelpotu vairs, galva bezspēcīgi noslīdēja sāņus. Lavīzīte nobijās vēl vairāk. - Kungs, kas jums notika, kungs?! - Viņa to paraustīja, bet locekļi ļepni... viņš neatbildēja vairs...

Desmitā nodaļa TRENKĀTA UN VAJĀTA

Jau atkal kokiem lapas metās dzeltenas. Bija īsti mīlīgs rudens. Jau ilgāku laiku dienu no dienas silts un rāms... saules stari nelīdzinājās kā vasarā sievas karstai mīlestībai, bet gādīgas mātes glāstiem. Mazās mājiņas kaimiņi ievēroja no tās iznākam kādu jaunu cilvēku, kas, kā likās, bija piecēlies no grūtas slimības un nebija te agrāk redzēts.

Veco sulaini, kas viņu pastaigājoties pavadīja un lielo bernhardīniešu suni, kas tam tecēja līdz, viņi pazina. Lēniem, apdomīgiem soļiem, it kā vēl tikai mācītos staigāt, viņš katru dienu nostaigāja līdz Grambova fabrikas vietai, tur veselām stundām un cēlieniem uzkavējās, pēc tam tad atkal, it kā galvu nokāris, devās uz mājām.

Bet drīz pie Grambova fabrikas atjaunošanas sāka strādāt amatnieki, un tika teikts, ka tā tikšot celta divreiz tik liela nekā agrāk. Un tāpat arī ļautiņi redzēja jauno cilvēku, acīm redzot, atspirgstam, un pēc kādām dienām tas izgāja jau viens pats bez sulaiņa. Tas ir agrākais fabrikas direktors Brīvnieku Jānis.

Agrā ziedonī ar pilnām cerībām sirdī, viņš bija iegulies un tagad pamodās dzestrā, melancholiskā rudenī. Viena jauka vasara no viņa mūža, tā sakot, izzudusi. Kādas savādas jutas sirdī, kad viņš sāka piecelties. It kā grūts sapnis izsapņots, it kā viss ietīts dziļā tumsā. Tikai piemiņas zīmes, rēta deniņos un kreisā roka, kuru

tam grūti nācās kustināt, tam atgādināja viņu šausmīgo nakti. Viņš to savā mūžā neaizmirsīs.

No viņas dienas tas bija vecā Burtnieka pajumtē un gādībā, un, ja viņu tik uzticamas rokas nebūtu kopušas, tad, diezin, vai viņš vairs būtu piecēlies. Un tā arī tagad vecis viņu nepavisam netraucēja un ļāva tam it mierīgi atspirgt, uzņemdamies visas rūpes un raizes par Grambova lietu uz saviem kamiešiem. Viņa pārraudzībā arī notika pirmie būves darbi. Nekad šis vecis nebija redzēts tik spirgts, darbīgs un enerģisks kā taisni beidzamajā laikā.

Ne mazums pūļu Burtniekam, resp. Ričardam Braumam bija maksājis, kamēr tas bija ticis ar stūrgalvīgajiem angļiem galā. Viņa cenšanās bija pārdot Julietas Grambovas īpašumus no rokas, un par tādu cenu, ka ar to būtu apmierināti visi viņas tēva parādu devēji. Tā bija arī vēl tā augstākā summa, ko par Grambova mantas drupām varēja cerēt dabūt un kas atklātā vairāksolīšanā nekad nebūtu sadzīta. To knubuļi it labi zināja un knaibīja, tā sakot, nagus vien, lai tikai šie pircēji atsacītos un viņi tad visu varētu iegūt par smieklu. Un rādījās jau arī, ka tā patiešām notiks. Eliss un Ģibsons jau arī to naudu labprāt deva arī tālāk, cik vien vajadzīgs rīcībai, tikai stūrgalvīgi pastāvēja, lai viņu kapitālam tiktu garantēta 6% liela dividende. Tas nu nebija nekāds pārmērīgs prasījums, tomēr nevarēja atrast vajadzīgo formu, kā to izdarīt. Lieta jau reiz izjuka, un angļi aizbrauca atpakaļ uz mājām.

Pa tām starpām vecais Burtnieks bija nācis ar pavisam jaunu ideju. Ko nevarēja viens, to varēja panākt, vairāki kopā biedrojoties. Viņu nodoms bija starp šejienes tirgoņu aprindām nodibināt akciju garantu sabiedrību.

Tā kā viņš pēdējā laikā bija tapis ļoti populārs vīrs un viņam bija liela uzticība, tad arī viņa pasākumam bija spožas sekmes. Uz ātru roku vien vajadzīgās garantijas summas tika sazīmētas, un viņš nu varēja ar angļiem uzsākt sarunas par jaunu. Tie bija tagad ar mieru un deva vajadzīgo naudu. Pašā pēdējā brīdī priekš torga dienas sabiedrība paturēja īpašumu, un vecā Grambova grēki bija izlīdzināti.

Sērīgs smaids pārlidoja pār Brīvnieku Jāņa nopietno, bālo seju, - tad viņu kopīgā cīņa pret postošo elementu nebija gluži velta. Bet kur viņa pati tagad? Vecis bija reiz izmetis vārdus, ka viņai no tēva mantas nekas pāri nepalikšot. Kā viņa jau uzsākusi, tā nu tai arī turpmāk pašai sava maize būšot jānopelna. Neesot jau nekāds spožs liktenis, tomēr cilvēku lielajai daļai tāds piešķirts. Tikai viņam rādoties, ka tai nākoties grūti ar to aprast.

Kur viņa ir, ko viņa tagad dara? Jo dienas vairāk viņam uzmācās ilgošanās ar viņu satikties un atkal tā no sirds izrunāties. Ko viņa domā, kā jūtas? Jo cik iz veča vārdiem bija izprotams, tad viņai gāja grūti. Dažu labu reizi viņš jau gribēja par viņu ko tuvāk izprasīt, bet vārdi palika mēles galā - - viņš nevarēja - - jutās tūdaļ pie kā pieķerts. Viņam vajadzēja to redzēt... vai tā laimīga, vai nelaimīga.

Šoreiz viņš pie fabrikas būves ilgi neuzkavējās, bet gāja tālāk caur apdegušajiem vārtiem uz Daugavas malu. Allaž un allaž viņa bālajos vaigos pamirdzēja sārti plankumiņi. Viņam jau iekrita prātā, ka tā vieta, kur viņš pēdējo reizi bija viņu uzmeklējis, nav tālu no šejienes. Varbūt, ka viņa turpat vēl dzīvo? Jeb, mazākais, viņš tur dabūs zināt viņas tagadējo adresi. Tiešām.

Tur jau sveši ļaudis, kas viņu pašu nepazīst, un viņš var uzdot šādu vai tādu iemeslu, kādēļ tas vēlētos zināt, kur sastopama Julieta Grambova jaunkundze.

Viņa krūtis sāka smagāk cilāties, it kā tas nevarētu paciest rudens dzestro gaisu... bieži vien jāapstājas. Viņam likās, it kā tie ļaudis, kas nāca viņam pretim, noprastu viņa nolūku un zīmīgi uz viņu noskatītos. Viņš gāja tūdaļ pa ielu pāri Daugavas pusē... izlikās, it kā viņš te tikai savā nodabā pastaigātos, skatītos rosību Daugavā, zilos viļņus... Tur jau arī kāds pulciņš ļaužu strādāja pie bulverķa izlabošanas - ir jau ko noskatīties - - un, kad nav vēl nekāda cita darba... Un piepeši atcerējās tos laikus, kad bija te pie fabrikas vārtiem bez darba stāvējis - - bez darba, jā, visu atstāts un uz bezdarbību nosodīts un kārām acīm tāpat kā tagad ļaužu rosībā nolūkojies un viņus apskaudis - tās bija nelaimīgas jūtas - - -

Viņš bija pienācis strādnieku pulciņam it tuvu. Te viņš pamanīja, ka kāds vecītis lāpstu rokā viņu kautrīgi uzlūkoja un nezināja gandrīz, kur savas acis likt. Un klibodams palocīdamies, tas ieraka atkal kādas lāpstas zemē.

- Mans Dievs, tas jau ir vecais Šmits! - viņš pēdīgi pārsteigts palika stāvam. - Mīļais, labais Šmit, esiet sveicināti!

- Direktor kungs, - tas piesarcis stostījās, - es tikai uz kādem dienem tāpat pastrāde. Tas ir pie stadtskas, ja -

Ka viņš strādāja pie "sadtskases”, tas, pēc viņa domām, vēl cik necik viņa noziegumu mazināja, ka tas ķēries pie prasta darba. Bet Jānim jau šāda aizbildināšanās

bija gluži lieka. - Kā tad jums pa visu to laiku ir gājis?

Vecis, vēl it kā piekaunējies, nezināja, ko atbildēt, un bažīgi uzlūkoja savu uzraugu, kas, redzēdams, ka tam ir darīšana ar kādu no kungu kārtas, pagriezās sāņus.

- Derekter kungs, ko es lai nu sak, - viņš pēdīgi, kā atvainodamies, iesāka, - veces Šmidts jou nu ir ār no stands. Savē labē dienē gan pie lāpst neķēres, bet ilgāk zells nevarē vairs. Citam tur jou nav nekād daļ, bet jums es negrib neko slēpt, Šmidts, es jums sak, turejēs kā vīrs... jūs viņu nebūt vairs pazinuš. Nedzer vairs ne kuemel, ne ka, bij ņēms uz pump, tur maksaj, cik varedams. Un kā sav saimniecib iedalij?! Izvārij pats sev putriņu, piec seš reņģs iekšē un iztik... cits diens pietik ar maiz vien. Bet sav skaidr audekl krāg priekšē, to man vajadze... cilvēkam stand vajag turēt. Aber beidzot tok! Ko es jums stāstīs, derektor kungs, - tie laik ir par daudz slikt. Cit dien tu dabe pie birkem pastrādet, vecs, stīvs tu ir, jaunu ar nav trūkums, visur aizskrien tev priekš, un tā es brīvē vien noblandijos. Un tā beidzot es tok redzej, ka niek vien būs, met viss tāds liels doms pie mals un tā nu es ir čorni raboči. Bet es jums sak, ir man tā labak... sav astoņ grīviņ par dien droš - var cilvēks drusciņ atdzerties. Var noēst ar kād jaktsdes kādē stūritī, kur tev neviens neredz. Ja, ja vecais Šmidts ir tagad roboči... kauns gan ir, bet veselīgs. Es jau nestrādā citur... pie stadtskas.

Aizkustināts Jānis uz viņu noskatījās. - Ak jūs, vecais Šmits, tad tā! Man jūs ļoti žēl. Nevis tādēļ, ka darbs būtu kāds kauns, bet jūs esat vecs vīrs, un jums tas par grūtu.

Zobus sakodis, vecais smagi nopūtās. - Kas tev dos,

kad tev nav - - - un dzīvet vajag - - Es jou arī vare dabet tād mazāk vietiņ pie Līke, zinet... Veces Šmidts bij iekš liel kārdinašan un dome jau: draugs tas tev, kas tev darbu dod. Bet es priecājos vēl tagad, ka es beidzot pie sevs nospļāves un secij: Ne... Ne Šmidt, tad labak ej dzen tač, ne ka nodotes ikurat ar lumpem - - Un itkurat, kad caur paš vain tev slikt iet - - laik paliek arvien sliktāk un citem tāds pat liktens kā tev. - Ja, ja, Herr Brīvnek, laik paliek arvien sliktak! Kā senāk varej vis dzīvet... arī kungem bij. Bet tagad neiet vairs nekāds šefts - vis krīt iekšā. Vai zinet, derektor kungs, ko es domej? Ar laik mums visem būs jaķeres pie prast darb, jums, kungem, visem, visem.

Jānis sērīgi pasmaidīja. - Vai nu taisni tā, mīļais Šmit, - varbūt, ka mums visiem vēlreiz iet labāk... Vai neesat ievērojuši, ka mūsu fabrika jau labi atkal pacēlusies? Priekš jauna gada ies jau atkal vaļā. Un, ja man vien tur kāda darīšana būs, tad vecajam Šmitam vajag nākt atkal atpakaļ savā vietā. Ja nu esat pie "stadtskases” uzsākuši, tad arī kādu laiciņu izturiet, kamēr sāks mūsu skurstenis kūpēt! Es domāju gan, ka man arī tur būs kāds vārdiņš ko līdzi runāt, un tad es jūs uzmeklēšu.

- Paldies, paldies, derektor kungs! Es iztiks. Ir tok liel starpib, vait es kur stradaj uz mal, vait pie stadtkas. Sav astoņ grīviņ par dien ir droš... tikai tas uzraugs allaž kliedz kā pats nelabes. Bet ko dares, jāņem jau par lab...

Jānis manīja, ka uzrauga skatieni patiešām bija tapuši jau nepacietīgi un ka vecis viņam liek saprast, ka tam jāiet. - Nu tad labi, labi, mīļais Šmit, negribu

jūs ilgāk traucēt. Nav man arī ilgāk vaļas, man - - - jauzmeklē te kāda pazīstama persona, jā, mīļais Šmit. Palieciet nu veseli, uz redzēšanos!

Sirsnīgi viņi vēl sadevās rokās, tad vecis, it kā dabūjis jaunus spēkus, raka un raka atkal čakli tālāk. Un Jānis piesarcis un domās nogrimis devās lēniem soļiem uz priekšu.

Šmita īsais dzīves gājums bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Savādas domas viņam jaucās pa galvu, un tā ap sirdi vien, it kā viņa māsīcai klātos tāpat! Un viņš nemaz nezina, kur tā ir, nevar tai palīdzēt. To viņš nevar paciest. Nemanot viņa soļi paātrinājās, elpa atskanēja dzedrāk, it kā viņam vajadzētu steigties uz kādu nelaimes vietu... palīgā.

Vērīgi viņš zīmēja nākošās mājas un beidzot iegāja pa kādiem vārtiem sētā. Tā ir tā vieta, te viņš reiz bijis. Bet kur nu tālāk? Pa kurām trepēm, kurām durvīm?

Logos parādījās ziņkārīgas galvas ar baltām aubēm. Vai liktenis to tā bija gribējis, jeb vai tas bija nejaušs atgadījums, - pa tā trepēm, pa kurām viņš patlaban gribēja uzkāpt, viņam nāca pretim Ciekuriņa kundze, kura patlaban pavadīja savu meitu un citas viešņas. Negribot viņam bija jāpiesarkst, viņš jau negribēja satikt pazīstamas personas.

- Ah, Brīvnieka kungs! - pārsteigta Krautberģa kundze pirmā skaļi priecājās. - Kur tad jūs arī vienreiz redz?! Bet vai, - kāds jūs izskatāties?! Esat laikam gulējuši ilgi slims. Ach, jā!

Arī mammiņa sāka viņu apbrīnot. - Patiešām Brīvnieka kungs. Un es tā domāju un skatos: diezin, vai tas tikai ir Brīvnieka kungs? Laikam esat nākuši apciemot mūsu papiņu? Mums tas liels gods...

- Pateicos par jūsu laipnību, - Jānis, it kā pieķerts, stostījās. - Bet es papriekš gribu apciemot Julietu Grambova jaunkundzi. Ja nemaldos, tad viņa agrāk šinī mājā dzīvoja.

Kundze no brīnumiem tikko nesastinga akmenī, tad sametās ar acīm, piebikstīja viena otrai un sāvādi nosmīnēja. Krautberģa kundzei vaigs uzreiz pārvērtās tāds dzestrs, un svēti viņa pagrieza acis. Dzīvoja gan, - bet tas bija noticis tā caur pārskatīšanos. Mēs tikai vēlāk dabūjām zināt...

- Ļoti nožēloju, - viņš kundzi nesamanīdams uzlūkoja. - Vai jūs nevarētu būt tik laipni un pasacīt, kur viņa tagad dzīvo?

Kundzes, tā kā pietvīkušas, nokāra galvas, un iestājās brīdi nospiests klusums. - Es jums to nevaru pasacīt, - Ciekuriete dzestri atsacīja. Tad Krautberģīša, it kā aizskarta, raudulīgi iesmējās. - Ko jūs gan no mums domājat, Brīvnieka kungs! Hahaha... Jums ar šo sievieti ir kāds sakars? Mums ne...

Jānim tapa uzreiz karsts. Pēc savas slimības viņš jau tā bija viegli uzbudināms, bet viņš nevarēja saprast šos divdomīgos vārdus un dīvaino izturēšanos. - Es jūs lūdzu, kundze! Viņa ir mana māsīca, un tātad jūs gan sapratīsit.

- Māsīca, hahaha.

- Jaunstrāvniecēm jau visi jauni cilvēki ir brālēni, - kāda tukla kundze basa balsī piemetināja. - Ir tādēļ itin dabiski, ka arī šis kungs dzen pēdas savai māsīcai.

Jānim vajadzēja pieturēties pie trepju margas, viņš patiešām vairs nesaprata. Mans Dievs, kas tad viss bija atgadījies, kas ar viņa māsīcu noticis!?

- Ko nu to kungu mokat! - kāda cita briļļaina kundze iebilda. - Kad viņš vēl nekā nezin, tad taču mūsu pienākums viņu biedināt. Godīga sieviete gan netencinās, ja tai prasīs ko par šo jaunkundzi. Nevar taču zināt, kur dzīvo kaut kāda paklīdusi palaidniece.

Viņš saduga: - Paklīdusi palaidniece!? Ko jūs runājat? Apžēlojieties, ko jūs runājat! Hahaha...

- Jā, jā, Brīvnieka kungs, jā! - nu arī Krautberģiete čakli iejaucās valodās. - Jūs nezināt, kas tā par personu! Visa pilsēta runā, - runā par advokātu, precētu vīru, un ar - smalkas lietas.

- Diezgan, kundze, diezgan, - Jānis sašutis viņu pārtrauca. - Nedomājiet, ka es jums ticēšu! Ko jūsu pilsēta runā, tas man vienalga, manās acīs Julieta Grambova ir neaizskarama. Ja jūs nebūtu nožēlojamas sievietes, tad es jūs ņemtu pie vārda un mēs runātu citādi! Fui, tas ir negodīgi!

It kā dabūjis jaunu dzīvību, viņš saslējās kājās, cik liels viņš bija, un grasoši zaimotājas uzlūkoja. Viņam grūti valdīties, ka neaizmirst cienību pret sievieti. Briļļainā kundze kautrīgi iesmējās. - Mēs jau runājam tikai jūsu interesēs, ja neslēpjam jums patiesību.

- Diezgan! Es negribu būt rupjš, bet desmitreiz es labāk no jums kuras katras to ticētu, tikai no šīs lepnās, pārbaudītās dvēseles ne. Par viņas vārdu un viņas godu es nolieku mierīgi savu galvu ķīlā, dzirdiet! Un ar to lai jums pietiek! Piedodiet, manas cienītās kundzes, ka esmu jūs kādi apgrūtinājis. Ardievu!

Lepni viņš tām uzgrieza muguru un devās projām. Vaigi viņam dega tikpat kā ugunī... mans Dievs, kas viss tev cilvēkam tai pasaulē jādzird! Par viņa māsīcu tādas lietas! Nē, ievainots viņš nemaz nejutās, nedz

arī par viņu šaubījās. Viņam parādījās priekš gara acīm komiska bilde. Taukas pīļu mātes trenkā un knābā lepno gulbi un tikai tādēļ, ka tas pats nav pīļu māte.

Ka viņai ļoti grūti iet un klājas daudz sliktāk nekā vecajam Šmitam, par to viņš gan vairs nešaubījās. Un tas viņam ļoti grauza sirdi. Bet kādēļ tad tā viņu bija pavisam aizmirsusi? Tā laikam šaubās, ka viņš to nevarētu aizstāvēt? Jeb lieka lepnība viņu attur par to šaubīties? Vienalga... viņa nemiers augdams auga, un uz savu māsīcu viņš bija ļauns... ļoti ļauns...

* * *

Mājās pārnācis, viņš atrada uz galda biezu vēstuli, kas bija adresēta viņam. Tas bija viņas rokraksts! Tātad tomēr. Viņa nav to aizmirsusi. Ar uztrauktu ziņkārību viņš kāri to atplēsa, vecais Burtnieks bija aizgājis, viņš tātad netraucēts var izlasīt tūdaļ visu, ko viņa tam raksta.

Labais, labais brālēn!

Neesmu ilgi savā mūžā tā priecājusies un sirdī gavilējusi kā tad, kad dabūju no Ričara Brauma kunga zināt, ka ar jūsu veselību iet uz labo pusi! Viņš bija tik laipns, pienāca ik dienas pie manis veikalā un pasniedza man ziņas par Jūsu veselības stāvokli. Un vakar es Jūs redzēju no tālienes uz ielas, atkal spirgtu un veselu, lai gan ļaunā slimība atstājusi uz Jums redzamas pēdas, es Jūs redzēju - - brālēn, tas bija man svētīgs acumirklis! Es biju piespiedusies pie mājas stūra, Jūs mani neredzējāt, es ļoti

par to priecājos - - bet man bija tā, ka man dzīvē vairs nebūtu nekādu rūpju un raižu, ka es atkal uzreiz būtu kļuvusi bagāta un man atvērusies kāda jauna pasaule. Tas bija svētīgs acumirklis, kas pārgrozīja uzreiz manu nospiesto dvēseles stāvokli, un es slavēju žēlīgo likteni. Piedodiet, ja es Jūs ar savu jūtelību apgrūtinu, bet es zinu to, ka Jūs vēl esat mans uzticams draugs, pazīstu Jūsu labo sirdi, zinu, ka Jūs nemīlat konvenciālas formas, un tādēļ taisni un vaļsirdīgi atzīstos... taisni tā, kā domāju un jūtu. Es Jūs redzēju, un man ir tagad ap sirdi tik labi, tik labi...

Piedodiet, ka tūdaļ nāku pie Jums kā lūdzēja un Jūs apgrūtinu. Jums jānoved manam krusttēvam Sīmanim mans tēva parāds, ko Jūs dabūsit no Brauma kunga. Krusttēvs Sīmanis pie tiesas nesūdzēja un tādēļ arī zaudējis savas tiesības uz konkursa masu. Viņš ir lielās izbailēs, ka savu naudu pavisam nezaudē, un ir man pārreizes rakstījis. Bet viņa daļa arī ienākusi, un es gribētu vienreiz viņa raizes apklusināt. Tādēļ, mīļais brālēn, ja veselība vien Jums atļauj, tad neatteicieties manu lūgumu pildīt. Es gribētu ar savu krusttēvu izlīdzināties, jo ātrāk, jo labāk.

Ka mūsu īpašumi pārgājuši akcionāru rokās, to Jūs laikam jau zināt. Man tur pāri nekas nav palicis, un es arī pēc tam nekāroju. Esmu jau sen apradinājusies ar domām, ka man pašai jānopelna sava maize un pašai sadzīvē arī jāiekaro savs stāvoklis. Tālākus pabalstus un upurus no sava labdara puses esmu līdz šim stingri noraidījusi... esmu spējusi, bet vai arī uz priekšu to spēšu?

Mīļais brālēn, par sevi es Jums nekā laba nevaru pastāstīt. Jums gribu atzīties, ko vēl nevienam neesmu likusi manīt: - man iet slikti! Laika sprīdis no tās reizes, kalet pēdējo reizi redzējāmies, ir man bijis garš un bēdīgs stāsts. Jūs mani tagad vairs nepazītu, ne pēc izskata, ne pēc rakstura. Esmu tapusi daudz jūtelīgāka nekā agrāk un atkal daudz bezjūtīgāka. Uz dzīvi es tagad raugos ar pavisam citādām acīm... es būtu ar mieru arī vēl vairāk panest, tikai ja man nenotiktu netaisnība un manām ciešanām būtu kāds mērķis. Kad tiem cilvēkiem atlektu no tam kāds labums, ka tie mani vajā, nicina un pazemo? Nesaprotiet mani aplam! Ne tādēļ esmu noskumusi, ka man tagad jāstrādā, kur agrāk biju radusi laiku pavadīt pēc savas patikšanas. Man uz to nebija nekādas tiesības, un katra cilvēka pienākums sevi uzturēt un būt cilvēku sabiedrībai noderīgam.

Pirmā vieta man bija par bērnu audzinātāju kādā labā mājā pie kādas turīgas advokātu ģimenes... to vārdu es jums kādreiz pasacīšu. Cik es šādam uzdevumam esmu noderīga, to Jūs paši sapratīsit, bet vajadzība mani spieda pieņemt darbu, vienalga, kādu, lai varētu vēl tālāk dzīvot. Ar prātīgas bērnu mātes pabalstu maniem pūliņiem jau arī varbūt varēja būt labāki panākumi. Bet drīz es nopratu, ka man no tās puses nenāk vis palīdzība, drīzāk vēl šķēršļi. Pēc mātes vēlēšanās man mazos vajadzēja audzināt par maziem lielkundzēniem en facon. It īpaši, attiecoties uz gājējiem. Pret pēdējiem tie nezināja nedz pazemību, nedz laipnību, viņi neko negribēja lūgt, tikai pavēlēt. Mazie pat zināja pasacīt, kādēļ tas neesot vajadzīgs, jo gājēji jau esot samaksātas personas. Arī uz mani

kā uz "samaksātu personu” tie mācēja noskatīties tā no augšienes, it kā ar to parādītu man kādu žēlastību, ka tie vēl mācās un mani daudzmaz ievēro.

Tā visās lietās pie mazajiem nerātņiem bija manāmas nepareizas audzināšanas sekas, kuru dēļ man ar viņu māti cēlās asas domu starpības. Gribēju izaudzināt pieklājīgus un sajūtīgus cilvēkus un nevis kādus ērmus un ākstus ar mietpilsonisku iedomību un uzpūtību. Viņa atrada manā audzināšanas veidā arvien ko vainot un piebilst. Acīm redzot, viņa aizstāvēja savu bērnu netikumus, atsaucās uz manu priekšgājēju, kas tā darījusi un pareizi, izlikās arī pati par ļoti mācītu dāmu, kura ļoti apzinīga pret saviem aristokrātiskiem principiem, īsi sakot, mēģināja mani pārliecināt visiem līdzekļiem. Un, kad tā savās sarunās viena pret mani nāca ar savu padomu par īsu, tā meklēja pabalstu pie sava vīra.

Viņš bija diezgan prātīgs un deva man taisnību, bet tā arī bija mana nelaime! Šī namamāte, kas pret saviem viesiem rādīja tik saldenu seju, bija histēriska sieviete un ieskatīja mani nu joprojām par savu ienaidnieci. Līdz tam viņa mani raudzīja pazemot un ķircināt.

Es nevarēju šinī mājā ilgāk izturēt, uzteicu savu dienestu un lūkojos pēc citas kādas vietas, kas negribēja tik lēti gadīties. Neskatoties uz to, mans namatēvs kļuva pret mani arvien draudzīgāks un uzmācīgāks... izrādījās, ka viņš ir Kneijam tuvējs gara radinieks. Jo stiprāk es viņa nepienācības atraidīju, jo vairāk viņa uzmācības kļuva nepanesamas. Tā kādā vakarā iereibušā stāvoklī viņš iesteidzās manā istabā, nometās priekš manis ceļos, lai es viņu darot laimīgu!

Kneijas kungs esot tikai ar mani rotaļājies, viņš centīšoties mani darīt laimīgu. Vai es ar viņu gribot bēgt, bēgt pār jūru? Viņš paņemšot visas zelta lietas un naudas papīrus, atstāšot savu pūķi, pie kuras tas vēl nevienas laimīgas dienas neesot redzējis... tur aizjūrā viņš ar mani nodibināšot jaunu dzīvi un jaunu nākotni.

Jūs varat iedomāties manu pārsteigumu un sašutumu. Saņēmusi savas niecīgās mantiņas, es vēl tanī pašā vakarā bēgšus izbēgu, it kā ko noziegusies. Es Jums nevaru aprakstīt, kādas jūtas mani tanī vakarā bija pārņēmušas. It kā mani kauli būtu satriekti un sasisti mazos gabaliņos, mana dvēsele pārvilkta ar gļotu kārtu, manas miesas sašaustas jēlas, un ap sirdi tik riebīgi, tik riebīgi, - it kā es būtu norijusi dzīvu krupi. Man vajadzēja laba laika, kamēr atdabūju savus prātus un atjēdzos, ka visi šie uzbrukumi, kas man sacīti taisni vaigā, ir gluži bez jeb kaut kāda pamata.

Tanī naktī es atradu pajumti pie savām draudzenēm, kāda tirgoņa meitām, kuras bieži nāca mūsu namā, un tā es biju ar viņām iedraudzējusies, lai gan tās bija drusciņ tādas pamuļķes. - Taisni viņas es uzmeklēju ar nodomu, jo viņu māte, tirgoņa kundze, bija pazīstama par tādu personu, kurai ļoti daudz nozīmēja tikumība un labas ieražas, un man vajadzēja no viņas morāliska pabalsta. Arī viņa manai bijušai kundzei stāvēja ļoti tuvu, ar viņu es savu bijušo kundzi gribēju pārliecināt, ka tās aizdomām pret mani nav ne mazākā pamata. Nebija vairs cilvēku, kas man būtu tuvāk stāvējuši par šo māti un meitām, un viņu pienākums

bija visiem spēkiem uzstāties, kur man tiek nodarīta tāda pārestība. Tā vismaz es domāju...

Un iznāca taisni otrādi. Nedz manas "aizstāves”, nedz "nabaga pieviltā sieva” nebija pratušas savas mēles valdīt, bet uzticējušas savus noslēpumus tālākām draudzenēm, un tie tad drīz vien kļuva par atklātiem noslēpumiem. Labāko familiju dāmas, lai arī tās savā starpā lielas draudzenes, novēl tomēr viena otrai kādu mazu "malierīti”, un tā arī manai bijušai maizes mātei. Un par mani izcēlās daudz dažādu stāstu, kas tika visādi tālāk izpušķoti. "Bīstama jaunstrāvniece” pavedusi apmulsušu vīru, vairāku pieaugušu bērnu tēvu. Gribējusi ar viņu un visu mantu aizbēgt uz Ameriku... viss bijis jau ceļam gatavs. Tikai vēl pēdējā acumirklī nelaimīgā sieva nekrietno nolūku izjaukusi, nabaga nožēlojamā sieva! Aiz žēlsirdības viņa šo palaidnīgo jaunstrāvnieci uzņēmusi savā namā, un tā nu isposta viņas laimi. Vai viņa nezināja, ka tai ir jau sava pagājība? Jaunstrāvnieces jau principā aizstāvot svabado mīlestību. Viņai tas nav pirmais upuris, ai, lai aprunājoties ar Kneijas kungu! Kādēļ tad viņš to nav apprecējis, lai gan viņa un tēvs krituši tam virsū, lai varētu uzlabot savu panīkušo stāvokli? Bet viņš nav bijis muļķis, tur ragus turēt, kur cits govi slauc. Viņai taču kādā sānielā bijis vēl īrēts otrs dzīvoklis... satikšanās vieta. Šāda dzīve pat nav bijusi bez sekām... viņai nokristīts jau dēls. Zināmas pat personas, kuras stāvējušas kūmās. Tā visi mani pazīstami - un, kurš gan šinī pilsētā un šinīs aprindās mani nepazīst! - mani satiekot, nosmīnēja vien, un to viņi vēl tagad dara. Es neesmu vēl nekā spējusi sevis attaisnošanās labā darīt,

neesmu pat pie tam tikusi, lai sevi aizstāvētu. Viņi mani notiesājuši, iekāms izklausījuši...

Tikai mana aizstāve no iesākuma izturējās neitrāli un nesacīja ne šā, ne tā. Kad viņas viešņas mani še sastapa un man, tīri dzirdot, iesaucās: - Koo? šo personu jūs esat uzņēmuši savā mājā? - tad uz to sirdsžēlīgā namamāte atbildēja: - Lai! Viņa taču arī reiz pieskaitījusies pie labākajām familijām un redzējusi labākas dienas... viņa var noskatīties no manām meitenēm, ņemties no tām labu priekšzīmi. - Viņa tālāk runāja par familijas klēpi, cik svētīgs tas esot, un mātes acīm, - no kādiem kaitīgiem iespaidiem tās pasargājot. Man mātes neesot bijis, - turpmāk viņa man tā gribot būt. Viņai gan nebūtu pēc manis sevišķas vajadzības, jo viņas pašas meitas esot pieaugušas un varot saimniekot, bet viņiem jau esot liela saimniecība un, ievērojot manus grūtos apstākļus, viņa pieņemot mani par savu saimnieci un došot arī man algu. Viņas meitenes taču būšot man par biedrenēm, un, ja es vien gribot, tad no viņām es varot ņemties labu priekšzīmi. Īsi sakot, viņa žēlīgi uzņēma mani savas familijas klēpī.

lesākumā es par to no visas sirds priecājos un pateicos liktenim par šo laimi, šīs kristīgās, stingrās namamātes paspārnē taču visām ļaunām valodām pret mani bija jāapklust. Un taču manas ciešanas nebeidzās arī šinī familijas klēpī. Nebūtu sacījusi par to nekā, ka tiku apkrauta darbiem, kas gāja vai tīri pāri maniem spēkiem. Man bija jāpagūst viss tas padarīt, kas jau katrai ķēkšai pienākas, un patiesībā jau arī es nekas cits nebiju kā ķēkša. No sākuma gan varbūt man šis tas šinī arodā misējās, - tagad es varu

iet par ķēkšu pa visu pasauli. Jau vairāk mani sāpināja, ka manas draudzenes sāka mani par to nicināt, kā jau katru kalponīti, ik ar katru dienu uzmeta pret mani augstāk savus degunus un mocīja mani ar saviem niķiem un untumiem. Un mācīties no viņām varēju tikpat kā no katras zostiņas. Atklāju pie viņām ļoti nepatīkamas īpašības. Viņu morāle un griba nebija vis diezin cik stingra, kautču arī māte lielījās, ka viņa tās uzaudzinājusi kristīgā garā. Smalkjūtīgas jau viņas savā ziņā bija ļoti, mācēja maigi piesarkt un kaunīgi nodurt acis, kā jau tas labāko familiju meitām pienākas. Un tomēr - cik reiz es pieķēru, ka viņas pa vakariem tumšajā koridorā bučojas ar sava tēva komijiem. Bet ko tad es varēju sacīt, - man jau bija jāņem priekšzīme no viņām! Es jau te tiku uzlūkota tīri kā kāda tikumiski pagrimusi noziedzniece, kas nodota labošanas iestādē.

Mīļais brālēn! Varu par sevi sacīt, ka esmu pasaulē daudz ko izbaudījusi... esmu pazemota visādi, dažnedažādā kārtā. Bet nekas tā nesāp un tik dziļi neievaino, kā ja grib tavu tikumību pārlūkot, grib nolikt tavus uzskatus zem kontroles.

Ko visu es pa šīm tumšajām naktīm, bez miega vārtoties, nesadomājos! Es saprotu labāk kā jeb kad jaunlaiku praviešu balsis, ka tie ugunīgiem vārdiem met cilvēcei acīs, ka tā ir tikumiski kropla un panīkusi. Es iegādājos savas agrākās bažas par nabaga brāļiem, es iegādājos angļu pestīšanas armijas darbus, es iegādājos, ka tiek sūtīti misionāri uz karstām pagānu zemēm, lai glābtu un pestītu kādas melno neticīgās dvēseles. Un šī ļaužu šķira saka: - Tā ir labi, - piedalās pie visiem šiem darbiem jeb vismaz nes tiem

savus upurus, nemaz nenoskārzdama, cik tā pati nožēlojama! Pie viņas pašas steidzīgi būtu jāsūta misionāri, glābšanas armija... Kā viņas jaunā paaudze tiek audzināta, - un jaunība taču ir tikai vienīgais laikmets, kur cilvēces dvēseli var glābt un iepotēt viņā labākus dīgļus. Vēlāk jau dzīves rūgtā cīņa tā piespiež raudzīties par sevi un nostumj pie malas vienu otru ideālu. Zelta jaunībai turpretim vēl nav pazīstamas pašlabuma sekas, - šinī laikmetā tad arī uzdīgst viens otrs ideāls, uzupurēšanās vispārības labā, sajūsmināšanās par tautu un tēviju, apspiesto ļaužu labklājību.

Bet nu atpakaļ pie manis. Mana nelaime netaupīja pat familijas klēpi un gribēja, ka viena no abām jaunkundzēm ielaižas tuvāk ar kādu no sava tēva tirgotavas mācekļiem. Pa abiem tie bija nočiepuši tēvam kādu lielāku naudas summu un tad izlaidušies. Ceturtajā vai piektajā dienā viņus tikai dabūja rokā, kad tēvs jau pie gala bija nobēdājies par savu naudu un māte par savu meitu. Skuķe it vienkārši pateica, ka viņa ilgāk bez sava Aša nevarējusi dzīvot, ka visas citas meitas jau apprecas, un viņa vien vēl ne. Tas stingrajai tikumniecei un kristīgajai namamātei bija smags pliķis vaigā, un citām labāko familiju kundzēm nu bija atkal izdevība deldēt savas mēles gar viņu. Kas nu iznāca, - es biju viņas bērnu pavedusi! "Jaunajai strāvai” bija jāpaliek atkal par grēku āzi, uz kuru metama visa nelaime. - O, o, viņa pati pret saviem bērniem noziegusies, aplaistījusi tos ar netiklības ģifti, ieņēmusi paklīdušu sievieti savā mājā. Bet tas viņas mātes sirdij rūgti atriebsies! - Un lai viņas nelaime būtu saprotamāka, tad vajadzēja izdomāt un

laist klajā par mani vēl briesmīgākus stāstus. Tiem netrūka ticētāju... viņu nožēloja, mani nosodīja. Esot tāds pat gadījums kā pie maniem priekšgājējiem, kur es mēģinājusi izbēgt ar vīrieti un naudu, - jā, jā, bīstams piemērs, - - - un kā gan nabaga nevainīga skuķīte būtu nākusi citādi uz tādām domām? Nolādēts pavešanas darbs no manas puses! Par velti izskaidroju asarām acīs, ka man gar visu šo notikumu nav nekādas daļas, ka esmu tikpat nevainīga toreiz kā tagad, ka mātei pašai vajadzēja savus bērnus cietāk uzraudzīt, un es viņu jau esmu biedinājusi, - mana attaisnošanās neko nelīdzēja. Brutālā kārtā viņa mani nolamāja visas saimes priekšā par netiklu, un man bija šī māja jāatstāj.

Un, ja es arī būtu savas ausis aizbāzusi, lai briesmīgos melu stāstus par sevi nedzirdētu, es esmu tomēr sieviete, kas nevar bez goda un pienācīgas cienīšanas dzīvot! Ja to man atņem, tas nozīmē tik daudz, kā mani iznīcināt... Varbūt ka arī Jums būs nākušas jau ausīs briesmīgas valodas, pēc kurām jādomā, ka neviens godīgs cilvēks vairs nevar ar mani satikties un es neesmu vairs ne tik vērta, ka man virsū spļauj! To cits no cita noklausās... cits citu papildina. Un kādēļ šie cilvēki mani vajā un nicina? Ko esmu pret viņiem noziegusies? Viņi paši nezinās to pasacīt. Un, lai arī es cenšos un izturos tā, ka nebūtu nekāda iemesla valodām, katrs solis, ko es speru, tiek iztulkots nešķīstā nolūkā. Agrāk, savā jaunībā, esmu patiešām izdarījusi visādas trakulības, kuras, lai gan nebija domātas ļaunā nolūkā, varēja tomēr sacelt valodas. Bet toreiz visi klusēja... toreiz to visi atzina par saprotamu. Toreiz es desmitreiz vairāk būtu

atzinusi par pieļaujamu, ka par mani runā, jo biju bezdarbīgs radījums, kas arī varēja nākt ļaužu mutēs, un man bija vienalga, kādas domas kāds par mani tur! Es biju bagāta. Bet tagad, kur es ar bailēm katru soli speru, kur mana cenšanās vienīgi ir kā godīgi pasaulē savu maizi nopelnīt, pie kam man nepieciešami vajadzīga laba slava, kādēļ viņi man neļauj dzīvot?! Kādēļ viņi mani kauj nost!

Es esmu nokratījusi pīšļus no savām kājām... ar tiem ļaudīm mani vairs nekas nesaista! Es viņus neienīstu, bet ko es caur viņiem esmu cietusi, to es nekad nevaru aizmirst. Un, ja man dzīvē vēlreiz būtu lemts sasniegt kādu stāvokli, tad man ir viena svēta vēlēšanās. Es gribētu ziedoties jaunajai paaudzei, es sauktos laimīga, ja varētu tikai vienu vienīgu cilvēka bērnu izaudzināt par cilvēku... vienu vienīgu krietnu sirdi, nesamaitātu dvēseli. Vai es vēl kādreiz sasniegšu stāvokli? Mani jau pavada lāsts, bet, mans Dievs, vai esmu to pelnījusi!

Lāsti mani pavada, lāsti! Šimbrīžam atronos kādā žīdu veikalā par kasieri, ar lielām mokām man izdevās šo vietu vēl dabūt, un par ko es strādāju, - man kauns Jums sacīt! Bet es jau domāju, ka te man no maniem vajātājiem būs miers. Un tomēr arī te mana slava man sekojusi. Vakar pirmoreiz mans maizestēvs ieknieba man vaigā. Acumirklī biju tā pārsteigta, ka nezināju, ko iesākt... nešāvu viņam pa ausi un nesacīju arī nekā. Un tomēr viņš sabijies no manis atlēcās. - Ach, seien Se gornit so zemperlach! Herr Kneijes hat mēr doch erzaelt. - Es nožēloju, ka nebiju viņam pa ausi iekrāvusi, jo nu bija par vēlu, patlaban ļaudis sanāca veikalā. Nevaru vēl tagad saprast,

kā tas bija iespējams, vai es patiešām tik dziļi būtu noslīdējusi! Vēl tagad man vaigi deg no netīrajiem žīda nagiem, acis pilnas asaru un sirdi sažņaudz bailes... bailes par savu nākamību! Paredzu it labi, ka tas atkārtosies, es iecirtīšu viņam pliķi un varēšu iet. Būšu atkal bez vietas un varbūt uz ilgiem, ilgiem laikiem...

Tālāk viņš vairs nespēja lasīt. lekšā viņu dedzināja tāda sāpīga uguns, acis drudžaini liesmoja, un dzidri un asi viņš vilka elpu.

Džēms izsteidzās priekšiņā, un Brūnis uzlēca jautrs kājās, vecais Burtnieks bija pārnācis no darīšanām. Atdevis savas drēbes, viņš drīz uz sava kruķa iekliboja istabā un, kā rādījās, bija jautrs. Apsveicinājies ar Jāni, viņš to sirsnīgi uzlūkaja. - Nu, mīļais zēn, tavām svētdienām nu drīz būs beigas! Lieta nu ir tik tālu, ka nākošās dienās tiek izvēlēta fabrikas direkcija un kantora pārvaldība. Viņi gribēja uzkraut kaklā man fabrikas pārvaldīšanu, man, vecam, nederīgam praulam, hahaha! Es zināju derīgāku kandidātu un tādēļ arī to liku priekšā. Tādēļ tad nu uzpurinies, mīļais zēn, es gan zinu, ka tev šādu svarīgu uzdevumu var uzticēt. Vēlēšanas būs uztraucošas, jo tev netrūkst arī līdzcenšu. It īpaši viens, kā man rādās, grib tikt vietā ar sirdi un dvēseli. Tas ir bijušais Brieža direktors Kneija, kas, nezin kādā vīzē iezadzies par akcionāru. Daži ļaudis viņu uzskata vēl pilnīgi par goda vīru, viņš tikai kompromitēts vienreiz par izšķērdētāju, otrreiz par neprātīgu saimniekotāju.

Jānis par šo priecīgo, uztraucošo vēsti it kā sadrebējās, pateicīgi viņš sniedza vecim roku, bet tā drudžaini trīcēja. - Pateicos jums, tēvišķais draugs, jūs tiešām

rūpējaties par mani kā par savu bērnu. Ja tas notiktu -

- Nu, nu, neuztrauksti jau, mīļo zēn, es vēl nezaudētu dūšu! Redzēsim, kura vārds vairāk vilks. Vai zini, tu varētu izbraukt uz laukiem un palikt tur kādas dienas, kamēr uztraucošais laiks būs pāri. Pie tās reizes tu vari novest Sīmanim Grambova kungam kādu naudas summu, kuru tam viņa nelaiķa brālis bija parādā. Grambovu lieta jau tik laimīgi nobeigusies, ka viņam nekas nav jāzaudē. Tādēļ dodies ceļā, apmierini savu nelaimīgo onkuli un nedomā par sevi neko! Tikai par visām lietām aukstas asinis.

- Kas zīmējas uz mani, par to nemaz neuztraucos, lai nāk, kas nākdams. Man kāda cita lieta nospiež sirdi, lieta, kuru nevar uzklausīties aukstām asinīm. Patlaban dabūju vēstuli no māsīcas Julietas.

Vecais vīrs uzreiz palika nopietns. - Jāa, - viņai nepaliek nekā! Tas ir briesmīgi... viņas tēva īpašumā rīkosies citi, viņai tur vairs nekādas daļas... tā var vēl tikai pār sētu noskatīties. Es gan dzinu uz augstāko, bet neatlika nekā. Un ubagu dāvanas, kas viņai nepieder, tās viņa par lepnu pieņemt. Tai meičai patiešām raksturs! Man ļoti žēl, ka viņas liktenis tik neapskaužams. Un pie savas lielās nelaimes viņa vēl nākusi bezkaunīgās ļaužu valodās.

- Vai viņai nekādi nevarētu līdzēt, vai jūs viņai nevarētu līdzēt?

Kad vecis viņu cietāk uzlūkoja, viņš piesarka līdz ausīm. Burtnieks valšķīgi pavēla lūpas. - Es nē, es esmu par vecu. Bet, kas attiecas uz viņas labu slavu, tad tu to ar vienu cirtienu varētu apsviest uz otriem sāniem. Un it īpaši vēl tai gadījumā, kad tiec ievēlēts par direktoru. Ja tas notiek, zēn, tad man vēl kāda mīļāka

vēlēšanās. Es nezinu, vai viņai ar to būtu līdzēts, ka tu tai dotu kantorī darbu un liktu viņai dirnēt aiz grāmatām. Es zinu tikai to,- un es gribētu to redzēt, - kurš iedrošinātos par tavu kundzi ko ļaunu runāt, šiem pilsoņiem tu citādi nevari mutes aizbāzt.

Jāņa acis spoži uzliesmoja. Kā elektrizēts viņš, visu aizmirsis, veci apkampa, spieda viņu pie savas krūts un tikko nenoskūpstīja. - Tēvs, mīļais tēvs! Tas ir jūsu vārds... to jūs man sakāt...

Vienpadsmitā nodaļa DZIMTENES ĀRĒS

Svarupes baznīcas krogs bija sasniegts. Sīmanis Grambovs nemaz lāgā negribēja svešo kungu pazīt, bet viņa seja laipni iemirdzējās, kad izrādījās, ka tas ir Brīvnieku Jānis, un beidzot, kad viņš vēl dabūja savu naudu, - viņš nezināja aiz prieka ko darīt. Sava labuma dēļ viņš, sacīt, bija izturējis nāves bailes! Bet nu lai Dievs, kā teikt, mielo viņa brāļa dvēseli! Viņš, sacīt, bija lāga vīrs, lāga vīrs...

Iztrāpījies bija ar brangi, ka Brīvnieks šodien pagasta mājā ieradies uz sapulci. Jānis it viegli varēs vēlāk aiztikt viņam līdz uz Brīvniekiem. Tikai vēl kādas pāra stundas jāuzgaida, kamēr būs beigas, tad jau viņi visi sanāk krogū. - Maz jau tā es, sacīt, savā krogā to kapeiku redzu, - viņš sūrojās, - tās biedrības man samaitā visu šefti. Vēl gan krogu uz vienu gadu dabūju, līdz nākošiem Jurģiem, bet tad man jāiet ārā, un te tiek ierīkota biedrības bods. Tās sasodītās biedrības, konsuma biedrības, lauksaimniecības biedrības, tās, sacīt, manu mūžu ēd! Vai citādi man krogus būtu jāatstāj? Kungam gan, sacīt, vajadzēja ieskatīt, ka es esmu vecs un nabaga vīrs. Viņi mani izgrieza no roba. Ar tām biedrībām vien visa nelaime pasaulē ceļas, senāk, kad viņu nebija, varēja pavisam citādi dzīvot.

Uzgaidīt kādas pāra stundas jau Jānim nenācās nemaz grūti. Tepat jau bija kapsēta, pie kuras viņam saistījās

tik daudz jauku, mīļu atmiņu. Paķēris mēteli un cepuri, viņš devās turpu. Un tā drīz viņš soļoja pa kritušām lapām pārklātiem Svarupes kapsētas takiem un ieelpoja kāri, kauču arī dzestro un nemīlīgo, tad taču savas dzimtenes gaisu. Viņam rādījās, it kā baltais, slaidais baznīcas tornis ziņkārīgi un mīļi caur puskailajām koku galotnēm uz viņa lūkotos un jautātu: - Kur tik ilgi esi bijis? - Viņu pārņēma savādas jūtas. - Vai atminies, vai atminies? - Viņš jutās uzreiz kādus desmit gadus jaunāks.

Nejauši viņš sasniedza kādu krustu, uz kura stāvēja rakstīts: "Brīvnieku familija”. Viņa senču dusas vieta. Kas sāpīgi iedūrās viņam sirdī. Ne to dēļ, kas te zem dzestrajām velēnām dusēja. It kā viņš vēl šodien sajustu sirdssāpes, kad viņa Grietiņu uzsauca ar citu un viņš tad, vairs cita nekā neatjēgdamies, atsteidzās pie šī krusta un svilpoja. Un Dāvis, tagadējais Sausēns, viņu toreiz te pārsteidza, uzsita tam uz pleca un sacīja: - Tādam klīsterim?! - Klīsteris bija domāts ar ko viņu uzsauc, Žiglemanis. Diemžēl, šie vārdi bija izrādījušies par patiesiem. - - -

Un tad viņam iešāvās prātā, kur tad viņa drauga, vecā Jēkaba, kaps? Viņš gribēja to apmeklēt. Ies prasīs zvaniķim, kur tas ir, un noskaitīs pie viņa kapa tēvureizi... Te, ejot pa sāņus celiņu, viņš pamanīja pie kāda kapa kūņojamies kādu sievieti. Pazīstams vaigs. Lēni un pētījoši viņš tai tuvojās... patiešām - Lavīzīte! Vecā jaunkundze vēl patlaban bija ko darījusi pie kapa uzkopšanas un, viņu pamanījusi, piesārta tikpat kā astoņpadsmit gadu veca meitene. Un uz čuguna krusta zeltītie vārdi, lai gan stipri jau cietuši no laika zoba un

slapjuma, it skaidri izteica, kādēļ. "Hier ruht in Gottes Frieden Jakob Freierman, Mitglied der deutchen Gemeinde zu VVagebach.” Viņi tomēr izpratuši, ko vecais Jēkabs vismīļāk uz sava krusta lasītu! Sērīgi smaidīdams, viņš sniedza vēlajai jaunavai roku. - Kāda necerēta sastapšanās, jaunkundze! Priecājos ļoti par šo mīlestības darbu no jūsu rokas. Nelaiķis bija mans draugs.

Patiešām rūpīgas rokas šo kapu kopušas! To izteica krāšņās rudens puķes, kuras nezin kāda dabas apstākļa dēļ bija izsargājušās no salnas labāk nekā uz citiem kapiem. - Vai, direktora kungs, jūs notaisīsaties! - vecā jaunkundze, dziļi piesārtusi ieminējās. - Mana roka tāda šmucīga...

- Nekas, nekas. Viņš laikam arī jums bija kāds radinieks? Es to nezināju.

- Viņš bija man, - un kaunīgi viņa nodūra acis. Nu Jānis saprata, ka tas šai vēlajai rudens puķei bija vārīgs jautājums, un tā kādu brīdi starp viņiem abiem iestājās nospiests klusums. Bet viņa, kā jau Ievas meita, gan zināja, kā iztikt atkal ārā no šīs klizmas. Vai esat tikušies ar Julietas jaunkundzi? - viņa ātri iejautājās un trāpīja viņam taisni pašā sirdī. - Viņa ļoti par jums raizējās... toreiz, kad bijāt slimi...

Tagad bija viņa reiza piesarkt, un acumirklī viņš arī nemācēja tai vairs ne vārda atbildēt. - Viņa ir tāds ērmots meitēns, - vecīte turpināja, - bet sirds viņai ir īstā vietā! Un ko viņa, nabadzīte, visu izcietusies! Audzināta kā jau kungu bērns, manas cienmātes meita, viņai tagad jāiet pie cita par kalpu, kas pat nav viņas vērtēs. Tas rieksts ir grūti kožams! Bet tomēr dažureiz viņa ir vēl ļoti jautra un trallina. Viņa ir

gan ērmots, bet dzīvs meitēns, jā, direktora kungs.

- Kur tad uzturaties un vai ilgi te uz laukiem būsit? - Jānis ieminējās, it kā nebūtu viņas vārdus dzirdējis.

- Es te pie saviem radiem muižā, bet esmu patlaban ceļā uz pilsētu atpakaļ. Izņēmu pasi, zirgs gaida pie krogus, braukšu ar nākošo dzelzceļa vilcienu. Man te uz laukiem nepatīk un rūp arī zināt, kā viņai tagad iet. Jūs laikam nezināt... viņai tas Kneijas kungs uzkritis. Pavisam alberīgs. Vecs cilvēks... viņš jau varētu būt Jūliņas tēvs. Jūs laikam ar Jūliņu nemaz neesat satikušies? Vai lai viņai no jums grīsēju?

Aizkustināta viņa to mēmi uzlūkoja, un Jānis vairs nespēja apslēpt to, kas aprakts viņa sirdī. - Sveiciniet viņu no manis un no sirds! Es patiešām vēl neesmu viņu vaigā redzējis... nav jau ilgi, kamēr esmu no savas slimības piecēlies. Bet kā viņai iet, to es zinu! Uz priekšu tam jātop citādi. Tiklīdz pārbraukšu atpakaļ Rīgā, es viņu apmeklēšu... man ar viņu jāizrunājas no sirds. Un, kad vēl direktora vēlēšanas man par labu izkrīt, tad arī viņai būs jāsāka viens vārdiņš, mazs vārdiņš, bet svarīgs. No tā atkarājas mana nākotnes laime. Un citādi, - lai viņa nenokar vis galvu... brālēns nav viņu aizmirsis un zinās arī viņu pret tās vajātājiem aizsargāt. Mēs cīnīsimies kopīgi kā jau dažu labu reizi. Sakiet, ka es viņu lieku sirsnīgi sveicināt... un uz priecīgu atkalredzēšanos!

Lavīzītes lielajās acīs pamirdzēja spožas asaru pērles, viņa saprata visu un bija jau to iepriekš paredzējusi. Pateicīgi viņa Jāni uzlūkoja un sirsnīgi vēlreiz saķēra viņa roku. - Ardievu, ardievu, labais direktora kungs... lai Dievs jūsu ceļus pašķir! Bet nu man jāsteidzas,

zirgs gaida pie krogus. Uz kapiem vēl tikai tāpat uznācu... ardievu...

Viegliem soļiem viņa steidzās projām, vēlreiz pagriezās atpakaļ, viņam ar galvu sveicinādama. - Es Jūliņai grīsēšu. — Tad pazuda aiz kapsētas vārtiem.

Aizkustināts Jānis soļoja šurpu un turpu. Lavīzīte jau viņam nepastāstīja neko jaunu... viņš zināja gan, ka Jūliņa pa viņa slimības laiku raizējās, un tomēr viņš tai savā sirdī bija ļoti pateicīgs. Pateicīgs it īpaši par vienkāršo laimes vēlējumu: - Lai Dievs viņa ceļus pašķir...

Nezin, cik ilgi viņš, tā laimīgās jūtās nogrimis, bija te kapsētas klusumā kavējies, kad viņam nāca pa taku pretim kāds sirmgalvis. Bet cik salīcis un sakumpis, it kā ar saviem spieķiem ceļu taustīdams. Vairāk cilvēka ēna nekā cilvēks. Vai tas varēja būt?! Tas jau bija vecais Svarupes mācītājs Rābens.

Aizstājies tam ceļā, viņš to sveicināja.

Izdēdējušais sirmgalvis apstājās un, it kā ko gribēdams izjust, nokustināja uzačus. - Kas tu tāds esi?! Balss man pazīstama. Bet acis man tādas patumšas... es lāga neredzu...

Jānis sacīja savu vārdu.

Vecis it kā drusciņ saduga uz priekšu. - Tu esi Jānis, Brīvnieku dēls?! Sveiks! sveiks! Dažureiz esmu par tevi domājis... kādēļ tu mani toreiz neklausīji, tev savas tēva mājas nebija jāatstāj! Un velti manā draudzē nozied šīs meitiņas, viņas visas vēl vainagā. Tā ir tāda savāda laika zīme! Un tu piepeši tā no mums nozudi un aizgāji svešumā. No iesākuma man tavi radi nekā nezināja par tevi sacīt, bet vēlāk es dabūju dzirdēt, ka tu esot ticis liels vīrs, un laikam vairs nekad uz savām

mājām nenākšot. Priecājos ļoti, ka Dievs tev ir palīdzējis. - Es nevaru sūroties, kauču arī esmu izbaudījis dzīvē daudz sūru brīžu. Varbūt, ka tas bija man un visiem par labu, ka es devos toreiz svešumā.

- Jā, jā, labi gan! Nekas jau nenotiek bez tā Kunga prāta. Un, kad arī Viņš mūs kādreiz pārbauda, mums nebūs par to kurnēt. Tā man, vecam vīram, Viņš atņēmis acu spožumu, bet mani pašu vēl atstājis te. Vai te nav kāds beņķis tuvumā... apsēdīsimies! Manas avis man bija jāatstāj citam ganam, mana balss apklususi, un neviens vairs uz to neklausās. Esmu vecs vientulis... eremits. Un cita balss arī skan citādi. Kur es strādāju ar veseri, tur tagad strādā ar glaudiem. Bet vai tas ceļš ir tam Kungam patīkams? Vai tā mēs savas avis novedīsim uz tām mūžīgām zāļainām ganībām?

Klepus sagrābts, viņš sāka kāsēt, viņi apsēdās uz nākošā beņķa. - Jau vairāk gadu apkopj manu draudzi jauns mācītājs, - vecis pēc kāda brīža iesāka, un viņa balss izskanēja tik savādi un žēli, - es esmu atlaists žēlastības maizē. Cik garlaicīga ir tāda mūžīga nakts! Nevaru ne rakstīt, ne lasīt, mana vienīgā iepriecināšana ir, ka katru dienu varu atnākt te un apmeklēt savus aizgājējus. Drīz jau arī es gulēšu viņu starpā. Kas tur stāv uz viņa krusta?

Viņš jautāja Jānim, zīmēdams uz vecā Jēkaba krustu. Viņš jau pats nelaiķi bija pavadījis. Jānis izlasīja priekšā kapa uzrakstu, un vecis piekrizdams palocīja galvu. - Jā, jā, viņš bija uzticīgs līdz galam! Viņš mira un ir vēl pēc savas nāves Svarupes vācu draudzes loceklis. Tie ir vēl reti... pēdējos esmu nodevis sava pēcnācēja

rokās. Bet vai ilgam, vai ilgam, vai ilgam viņi vēl būs? Viņš palika uzticīgs līdz galam...

Un domīgs viņš palika kādu brīdi mēmi sēžam, ar savu nūjas galu slapjas smiltis rakņādams. Gan jau visi ir Dieva bērni, priekš viņa nav ne romnieka, ne jūda, ne grieķera. Nepārproti manu ilgo gadu darbību aplam. Neesmu aiz ļauna prāta bijis pretim viņu priekiem un ka tie pietiek pie augstākas izglītības. Bet es domāju, ka visiem balta maize pasaulē nekad nebūs nolemta, un, ja Dievs nebūtu gribējis, ka mums ir zemnieki, tad viņš tos arī nebūtu laidis pasaulē. Un tāpēc esmu centies, ka lai viņi paliek pie sevis, ka lai dieva bijāšana būtu visa viņu gudrības sākums un beigas! Jo mazāk viņi zin un mazāk viņu acis redz, jo viņi būs laimīgāki. Varbūt, ka esmu arī maldījies... errare humanum est (maldīties ir cilvēcīgi). Esmu gribējis tikai viņu labu. Es nemaz nebūtu pretim, ka visi būtu mācīti un gudri, bet atbildību... kas uzņemsies atbildību tad par tām sekām?

- To gan ticu, ka jums nekad nebūs bijis kāds ļauns nolūks. Bet kā gan attīstībai un izglītībai var būt ļaunas sekas?! Taisni otrādi. Jo bez tās visas lietas pasaulē stāvētu uz vietas, nekas neattīstītos un nepapildinātos, un cilvēce atrastos turpat, kur tā bija priekš gadu tūkstošiem. Cik tālu zinātne izplatījusies kādā zemē, tādu maizi tur ļaudis ēd. Un, kas tautai grib labu darīt, tas lai cenšas viņu izglītot.

- Jā, jā, tādas valodas jau mūsu laikos dzirdamas, bet es tās nesaprotu. Uz visu tagad lūkojas ar citādām acīm. Pat manu kungu un meistaru viņi grib pārvērst citādu. Ja viņš ir mīlīgs un žēlīgs, tad viņš nevar būt bargs un sodīt... Viņš ir absolūts, un tādēļ viņam nevar būt pretēju

īpašību. Jā, jā, es vairs nesaprotu, un tādēļ esmu palicis savā mūža vakarā par skeptiķi. Cauru mūžu manas domas un manas jūtas ir bijušas viens, esmu ticīgi un paļāvīgi sekojis tikai vienam mērķim, tam īstenajam un pareizam, tagad es šaubos. Var jau arī būt, ka katram ganu zēnam atverami zinību avoti...

- Tas tiešām tā. Nevienam mums nebūs liegt nākt pie atzīšanas, ja negribam viņam vēlēt ļaunu. Atzīšana ir tas burvīgais spēks, kas pasauli pacēlis, tas lielais gars no Dieva, kas visus atsvabina. Tas pats gars, kas toreiz vasaras svētkos kā ugunīgās mēlēs nolaidās uz visu galvām, atraisīja viņu mēles, ka tie runāja visās valodās. Tā tas notiek vēl šodien. Kur šis lielais gars skūpstīdams modina ļaužu prātus, tur acis redz spodrāk, ausis dzird gaišāk. Dabas vergs, cilvēks, top par dabas kungu. Man dzīvē bijis diezgan sūru brīžu, bet neesmu nekad par to šaubījies. Pa to ceļu, pa to vien cilvēce sasniegs zelta nākamību...

Vecis domīgi nolūkojās. - Vai tas var būt... patiešām tā, kā tu man saki. Es būtu maldījies - manas rūpes nedibinātas. Tad es sacītu: - Mans tēvs, mans tēvs, Izraeļa rati un viņa jātnieki! Tad es būtu ar pasauli izlīdzinājies un varētu ar mieru aizbraukt...

Un atkal viņš, iegrimis dziļās domās, nosēdēja klusu ilgu laiku. Vējš allaž iešalcās kailajās koku galotnēs un nobirdināja pēdējo sadzeltējušo lapiņu, kura vēl stūrgalvīgi zara galā turējās. - Tu laikam nu gribēsi doties pie saviem radiem, Jāni, - viņš beidzot iesāka, - es tevi vairs ilgāk neaizturēšu. Staigā vesels, lai Dievs tev palīdz! Ka tu nāksi pasaulē uz augšu, to es jau sen paredzēju, esi uz priekšu taisns nama turētājs! Tas ir jauks liktenis, ja var citu cilvēku labā ko darīt. Jā, jā,

nākamība, - tev jau tā pieder, - - es gaidu ar ilgošanos to stundiņu, kad dusēšu šinī kalniņā. Dzīvo vesels, Jāni, varbūt, ka mēs redzamies pēdējo reizi...

Dziļi aizkustināts, Jānis piecēlās, viņš noprata it labi, ka vecais kungs grib palikt savā parastajā vientulībā. Vēlreiz viņš tam sniedza sirsnīgi roku. - Atmiņa par jums man nekad neizzudīs no sirds, mīļo mācītāja tēv, tā dzīvos vēl manās krūtīs pēc jūsu nāves! - Un nesamanīdams, ko tālāk sacīt, viņš izvilka savu pulksteni. Patecējis jau liels laiks, viņam jādodas atpakaļ... - Ardievu, ardievu -

* * *

Ieejot atpakaļ baznīcas krogū, viņam sitās ar sparu pretim smagais, piepīpotais gaiss. Telpas ļaužu pilnas, ka rūc vien. Pagasta sapulce bija nobeigusies, un viņas dalībnieki, tāpat tie, kam pie tās bija darīšana, pārnākuši no netālās pagasta mājas te krodziņā. Kalpiņi, maizes prasītāji un galvas naudas maksātāji bija palikuši krogus lielajā istabā, ziņkārībā uzbudināti par jauno vēsti, ka patlaban kāds galvas naudas nemaksātājs pārsūtīts no Rīgas par arestantu un kazaks to atvedis valdības vīriem pakaļ uz krogu. Kādu tiesu tie gan par viņu izspriedīs?

Dibenā "gastcimmere” bija ar saimniekiem un citiem pagasta priekšstāvjiem pilna, ka Jānim nebija telpu kur apsēsties un tam bija kādā stūrītī jāpiespiežas. Pie paša lepnākā galda sēdēja pie alus kausiem paši pagasta lielākie un varenākie un lauzīja galvas par šo svarīgo lietu.

- Nu, ko darīsim ar šo klīsteri?! - Sausēns izpūta kuplu dūmu no sava resnā cigāra. - Sasaukt jaunu

sapulci un tamdēļ vien, tas nebūtu tās vērtes. Vai mums tāda nelieša dēļ savas dienas jākavē? Un līdz nākošai sapulcei gaidīt nevar. Ko jūs domājat, skrīvera kungs?

Skrīveris paraustīja kamiešus. - Nezinu. Būs jāizdod uz kādiem mēnešiem pase, lai viņš atkal iet. Darba strādnieks viņš nav... ko mēs lai ar viņu pagastā darām.

Skumiņu saimnieks sūca domīgi savu pīpi un beidzot nospļāvās. - Nu jā, zināms! Kur viņu tādu kleistiņu lai liek? Lauki nokopti, kartupeļi noņemti... dod viņam pasi, lai viņš iet. Pagastā jau tā nabagu diezgan.

- Tas neiet, Skumiņ! - Sausēns sirdīgi atrūca. - Vai mēs ļausimies no katra nelieša izcūkoties?! Viņš pateiks: "Ko taču man pagasts padarīja? Bija jāizdod man pase, un es varu iet, kur es gribu.” Tādus zellīšus vajag drusciņ pamācīt, piespiest viņiem drusciņ to muguras kaulu. Sauc viņu šurp, to draņķi! Ņems viņu drusciņ notrīcināt.

Drīz arī kazaks ieveda vainīgo. Patiešām bēdīga parādība! Drēbes pēc "šņites” gan atgādināja visjaunāko modi, tomēr uz pēdējo nodilušas, melnā, švītīgā strīpa uz biksām noskrandusi, kā suņu saēsta, un žaketei elkoņi cauri. Rīkle plika, un krekls melns kā zeme, zābaki rādīja zobus. Vaigā lasāms nogurums un dzēruma zīmes, lepnas ūsas nokārušās bēdīgi uz zemi. Tā kā tas šinī vēja vaļīgā apģērbā bija nule kā ienācis no lauka, viņš vēl ievilcies no aukstuma trīcēja. Jānim pārgāja salts pār kauliem aiz pārsteiguma, viņš tīri vai sastinga akmenī. Tas jau bija Lāpis, kas vēl necik sen Rīgā bija greznākais dendijs! Jā, Lāpis patiešām, tas arī pazina viņu un lēni saduga, tad spītīgi nobolīja acis.

Tā šis cilvēks, neraugot uz saviem meliem, bija pēdīgi nogājies un stāvēja tikpat kā Dieva norāts grēcinieks

sava lielākā ienaidnieka Dāvja, tagadējā Sausēna priekšā.

- Kāpēc tu nemaksā savu galvas naudu? - tas viņu stingri uzrunāja. - Vairāk nekā septiņi gadi jau...

Ka ar viņu tik necienīgi apietas, Lāpis tomēr sacirtās un nekaunīgi nosmīnēja. - Lai Svarupes banka man aizdod, tad es jums maksāšu! Par ko man pagastam jāmaksā! Ko viņš man devis tos septiņus gadus?

- Turi muti un atbildi, ko tev prasa! - Sausēns viņu bargi pārtrauca. - Vai tu domā, ka tu ikurāt kādā cūku kūtī esi iegājis. Ko tu te dīžļājies! Vai zini, kas ar tevi runā?! Nu, puisi, pieskaties! Ka neizlieku tevi uz kādām divdesmit četrām stundām aiz restēm. - Svinīgu ģīmi viņš izvilka savu amata zīmi un aizkāra to sev priekšā.

Lāpis saplaka tūdaļ, un viņa smaidi bija tagad tādi jocīgi, modīgi. - Lai, lai, Sausēn, esmu runājis vēl ar daudz lielākiem kungiem! Neba nu visi tā ar savām maksāšanām riktīgi, - ir jau vēl saimniekiem parādi un mājas nāk uz ūtrupi. Ko nu mani tik daudz spīdzināt, izdodiet man pasi! Es tā kā tā ilgi nedzīvošu... man ir dilonis. - Aizsmacis viņš sāka kāsēt.

- Ahā, puisīt, tu mūs nepiemānīsi vis! Kad tev Rīgā labi gāja, tu mūs vis nepazini. Ne soli tu mums vairs no pagasta nekustēsi, kamēr būsi ar savu galvas naudu riktīgs! Ak tu mūžs, skroderi mēs jau varam lietot! Vai zināt, saimnieki, es domu par viņu līdz Jurģiem divdesmit rubļu. Citādi man tā kā tā jāliek žīdam ganus un gājējus apšūdināt. Lai cik, - vienas biksas viņš man pa dienu pašūs. Un vai man viņš diezin kā jācienā? Putra, maize ir, lai ēd! Jā, atdodiet man viņu, es vedu līdz

uz mājām! Labāk lai tāds palaidnieks dzīvo pagastā, varbūt ka vēl iznāk cilvēks.

Šim priekšlikumam bija pie citiem piekrišana. - Dod jau, Sausēn, divdesmit pieci, - Skumiņš lēni iebilda.

- Vairāk ne kapeikas, varbūt ka tāds klēra nav ne to vērts! Nu, kas ir, liks viņu uz vairāksolīšanu nākošu svētdienu pie baznīcas. Kurš sola vairāk, lai patur!

- Jā, jā, uz vairāksolīšanu, skaidra lieta, - citi vienā balsī piebilda. - Lai mācās samaksāt galvas naudu! Kad neviens nemaksās, kur tad lai pagasts to naudu ņem?!

Lāpis nobālis trīcēja, ka par viņa ādu tagad meta kauliņus. Jānim tomēr no šī skata pietika, viņš novērsās sāņus. Te viņu pašulaik pārsteidza jaunais Brīvnieks, kuru viņš tikko pazina. Ar savu šķidro, smailo bārzdiņu un plāno vaidziņu tas izskatījās drīzāk pēc badā aizmiruša kanclejista nekā pēc lauku zemnieka. Sajūsmināts viņš krita Jānim ap kaklu. - Jāni, svaini, visu laiku es viņu meklēju! Teodors arī vakar pārbrauca no Mētraines un paliks vairāk dienu pie mums. Kā brangi iztrāpās, abi brāļi kopā. To prieku mammai un manai dūcītei! Zirgs ir gatavs, varam tūdaļ braukt.

- Bet tad tūdaļ, - Jānis, it ka atvieglots, uzelpoja, - es gribu tikt svaigā gaisā.

- Jā jā, mīļais, tūlīt, man ar šiem prastiem ķerļiem nepas kopā. To prieku manai dūcītei! Tu redzēsi tagad manu familiju. Laimdotiņa un Spulgonis - dēls un meita! Mans lielākais prieks pasaulē! O, Laimdotiņa ir apdāvināts bērns, viņa māk jau kniksēt un rātni saka: "Dank!” ja viņai vien ko iedosi. Un Spulgonis, - Spulgonis būs tēva dēls... dzejnieka piere un acis! Un paņēmis Laimdotas bilžu ābeci un sauc: "ā - u - kā.” Es saku, mīlējams un patīkams bērns un gudrs par traku!

No tā puikas mums iznāks lielas lietas, un nav arī bez nebēdībām, jā - - Ko domā, svaini, to drošību, - tu zini, to zaļo beņķi uz mūsu ļovenēm. Vienu rītu - skatīšos, kur šis palicis, paveru durvis - ak tu mans Dievs! Uzkāpis puika uz zaļā beņķa, domā un taisās rāpties uz ļoveņa margām. Paskatās tik allaž uz augšu un pasmejas. To drošu dūšu... un nebaidās ne no zirgiem, ne no suņiem. Es saku dūcītei - Viņš būs vai jēģeris, vai mežakungs. - Bet dūcīte to ne dzirdēt: - Viņš būs dzejnieks tāpat kā tēvs. Un savu Laimdotiņu, to viņa grib izaudzināt par kristīgu namamāti... tai nekā nebūs zināt par jaunām strāvām, it nekā...

Jānis nepacietīgi pasmaidīja. - Priecājos to dzirdēt, bet vai mēs nebrauksim?

- Jā, jā, brauksim, mīļais, brauksim! To prieku manai dūcītei...

Un tā beidzot viņi atvadījās no krusttēva Sīmaņa un aizbrauca.

* * *

Brīvnieki tiešām par Rīgas viesi bija ļoti sajūsmināti, un Alvīna brāli skūpstīja tīri vai asarām acīs. Un arī pats Jānis bija sirsnīgi aizkustināts, sperot pēc ilgiem ilgiem gadiem kājas tēva mājās un satiekoties ar savējiem. Viņš bija visu aizmirsis, kas viņu starpā reiz stājies, un negribēja vairs neko atminēt...

Pamāte no iesākuma šaubījās, vai tas jel maz ir viņas saimnieks, jo arī viņai acis bija tapušas tādas patumšas. Bet, kad viņa bija par to pārliecinājusies, tad asaras viņai ritēja pār vaigiem. - Tāds pat kā mans nelaiķis! Jā, - no Brīvnieku familijas vēl neviens nav kritis... Lūcija, Natale Maskavā, Teodors arī študierēts

vīrs, un študierēts var būt tikai tāds, kam galva. Mazais Kārlītis arī pagasta skolā primus, lai arī viņam neklātos iet kopā ar prastiem bauru bērniem. Un arī Maritiņai ar to jāpietiek. Kad mans nelaiķis to kapā zinātu...

Viņa jau gribēja saimniekam sākt par to sūdzēt, kad Alvīna veikli metās pulkā. - Mēs, brālīt, savā starpā dzīvojam mīļi, ļoti mīļi. Kaut tikai Dieviņš piešķirtu mammiņai vairāk veselības. Labi apgādāta, dzīvo siltā pavēnī. Viņai ļoti labs znots. Mammiņa jau nu gan no savas puses rūpējas atkal par tiem jaunākiem bērniem. Teodoram viņa ada čakli zeķes un aizsūta tad tās uz Mētraini. Ak, tas ir aizgrābjoši, - tas ir sirdī aizkustinoši...

Žanos iešķaudījās, un Jānis nomanīja, ka starp pamāti un znotu satikšana nemaz tik mīļa nav. - Man šķiet drusciņ, ka viņa par saviem citiem bērniem rūpējas vairāk nekā par mums, - viņš rūgti ieminējās.

- Ak nu, sirsniņ, mātes jau arvien mēdz tos jaunākos vairāk izturēt. Un tā mammiņa arī... visu savu kabatas naudu viņa aizsūta Teodoram. Tas nu gan mūs dažureiz tā kā apvaino, itin ka mēs par viņu nemaz nerūpētos. Un tomēr es cik dažu labu reizi atlicinu no savas tiesiņas, aiztaupu no kafijas un no cukura naudas, pieciešu dažu labu blūzīti, lai tikai viņam notiktu, lai tikai viņš pasaulē nāktu uz priekšu. Ak, jā! Tā mums visiem vienam par otru jādzīvo - - bet pasaulē iet tik grūti!

Svainis pavisam saīga. - Kad mēs ar Teodoru tiktum vaļā ar to taisnu vien, kas mums viņam jādod, tad jau gan būtu labi, dūcīt! Es tev nemaz nevaru piekrist allažiņ, ko tu dari. Mums pašiem bērniņi aug, kuriem mums arī dienās kas jāatstāj. Tev vajadzētu mammiņai dažureiz

pretoties un nevis viņai uz vārda paklausīt.

- Ak nu, altčiņ, studentu dzīve! - Alvīna, kaunīgi piesārtusi, atvainojās.

Vecā cietās, cietās, bet tad sāka šķaudīt. - Ko tu viņiem dod, vai tas tavs labums? Tās ir mana nelaiķa mājas, un tie ir viņa bērni. Tu, tu - tāds tu, tāds tavs vecais - -

Jānis jau sagaidīja nepatīkamo skatu, bet pamāte, kā rādījās, bija atradinājusies no sirds klapētājiem. - Māmiņ, mammiņ, - Alvīna saldi iesaucās, - Žano taču tā nemaz nedomā. Mēs viņu gan turam godā, mīļais brālīt! Āre, kā citiem vecākiem klājas... tepat Sausēnos. Saimniece taču ir veco pašu bērns, bet znots liek viņiem pirtī dzīvot un nerro viņus kā suns. Krāsns sagāzusies, viņš neliek vis to sataisīt, logi izdauzīti, viņš liek lai aizbāž tos ar lupatām. Maizīti viņiem dod no mašīnas otra zābaka. Sūdz viņi pie tiesas, znots lielais tiesas vīrs, taisnības viņi arī nedabū. Mēs tā vis nedaram, mēs savu mammiņu mīlam, paēdam visi vienu maizīti, kādu mums Dievs devis. Viņa dzīvo siltā istabā, tiek apkopta un apmazgāta, meita pienes ūdeni. Mūsmammiņa gan Dievu lūgusi, ka viņai tik labs znots, brālīt mīļais.

Vecīte jau pa pusei apmierinājās. - Vai tas mūsu familijai pieklājas, ka maniem bērniem jāiet prastā pagasta skolā? - viņa tomēr vēl norūca.

- Bet mammiņ, herjē, - meita saldi iesaucās, - mūs bērni taču skolā paši pirmie, un tiek turēti par visiem labāk... Viņiem nebūt nav jāiet kopā ar prastiem ganu bērniem. Maritiņa jau arī dabū no skolotāja kundzes privātstundas roku darbos un mūzikā. Viņi te zem mūsu acīm iemācās to pašu, ko pilsētā, un tiek pasargāti

no visām tām kaitīgām jaunām strāvām, no kam pilsētā bērnus nevar vis tā izsargāt -

- Jā, svaini, kā tas tur pie jums Rīgā ar tām jaunajām idejām? - Žanos pēkšņi savu dūdiņu pārtrauca. - Es vairs nemaz nevaru saprast. Tu zini, ka es zemkopībai blakus nodarbojos ar mūzu un, kā jau vīra gados, ne vairs ar lirisko, bet episko dzeju. Es varētu pa gadu tik daudz sarakstīt, ka man tas šinīs grūtajos laikos būtu diezgan liels piepalīgs. Bet nelaime ir ar tām jaunajām idejām un reālo virzienu. Īsta dzeja vairs netiek atzīta un cienīta, visi grib lasīt šausmīgus, uztraucošus dzīves skatus. Tādēļ es turos arī pie tā laikraksta, kas raksta priekš labākajām familijām. Tur tu, cerams, manus rakstus būsi lasījis.

- Varbūt gan, - Jānis pasmaidīja, - bet es nebūšu tos sevišķi ievērojis.

Alvīna par viņu piesarka līdz ausīm. - Mīļais mužiņ, ko nu! Kas tev tur iznāk kā tikai tā slava, un slavas, man šķiet, tev jau diezgan. Jā, kad tu varētu tikt pie tā otra laikraksta... tas maksā...

- Jā, viņš maksā, to es zinu! It labi samaksā. Bet viņš grib reālo virzienu. Esmu arī mēģinājis, bet uz to man nav talantu, dari, ko zini! Jā, īsto mākslu ļaudis neprot cienīt... tā ir tā lieta. Tādēļ es arī esmu jaunai strāvai liels pretinieks. Es viņu no sirds ienīstu, un ceru, ka viņai caur maniem rakstiem ļoti daudz kaitēts.

- Gan ļoti žēl! - Jānis pavīpsnāja. - Bet man šķiet, ka viņai arī bez tevis ļoti daudz pretinieku. Viens ienaidnieks vairāk vai mazāk, viņai gan daudz nekaitēs.

Tam arī Teodors pievienojās.

Alvīna gan noprata, ka brālis viņas vīru joko, un

tādēļ viņa ļoti pietvīka. - Es arī no tās dēvētās "dzīves patiesības” daudz neko neturu, - viņa iebilda. - Un tomēr, kad mēs labi apskatāmies, redz, actiņ, kur tev būtu laba viela priekš reāla romāna, - kā mūs pušenieki Sausēni dzīvo ar saviem vecākiem! Ja aptēlo visas tās negantības, ko man šorīt Sausēnu sieva stāstīja. Saimnieks vairs neļaujot vecās jērus laist uz ganībām, bet nošķīris tos un ieslodzījis kūtī. Kad mēs to darītu savai mammiņai?! Viņai tiek dzijiņa iedota gatava savērpta, viņa noada sev zeķītes mīkstas jo mīkstas. Un tad vecākās meitas meitiņu, bārenīti, - saimnieks sakot, ka viņam tā nemaz rūmē neesot jātur. Kad mēs tā sacītu uz mūsu mammiņu dēļ Kārlīša un Maritiņas?! "Viņu skolās laist!” - saimnieks brēcis; pa ziemu viņš to skolā palaidīšot, bet vasaru lai ejot viņam ganos! Pašu bērni, nabadzīti, knaķējot vienā knaķēšanā, taisnības viņa nekad nedabūjot. Kad mūsu brālītim un māsiņai tā būtu?! Mūs bērni gan var pateikties Dieviņam, ka viņu mammiņai tāds labs znots.

Žanos glaimots noglaudīja bārzdiņu. - Tur tu, dūdiņ, runā patiesu vārdu! Jauno Sausēnu es katru brīd romānā varu izlietot par intrigantu un veco Sausēnu par komisko personu. Jaunais ir uz visu ko gatavs, - viņš mani viņureiz, uz robežām lopus ķīlājot, gribēja piekaut. Viņš man grib noņemt stūri no lielās pļavas, diezin, kur dabūjis tādu karti un piedabūjis klibo rēdnieku, kas par to gatavs nozvērēt. Un tas vecais pirtnieks atkal rauga iestāstīt, ka Sausēniem augot pārāka labība nekā Brīvniekiem. Nedibināta lielība! Bet viņš jau lielās arī, ka viņam pirtī esot labāka dzīve nekā citam istabā.

Iestājās brīdi klusums. - Vai tad jūs vēl arvien ar

Sausēniem slikti satiekat? - Jānis pēdīgi ievaicājās.

Alvīna smagi nopūtās. - Ko nu ar tiem cilvēkiem! Dievs lai pasarga no tādiem kaimiņiem! Tas jau mums tīrais krusts, kamēr Sausēns iecelts par lielo tiesas vīru. Citiem kalpi dabū pērienu, mums taisnību! Es dotu nezin ko, ka mēs savu kāju nekad nebūtu iespēruši Sausēnos. Izglītoti cilvēki taču ar tādiem prastiem, neizglītotiem nesader kopā, mīļais brālīt! Bet mans vīrs no sākuma: - Labi cilvēki, labi cilvēki, - un tā mēs ar viņiem iepināmies.

Žanos sarauca pieri. - Jā, kad tu pati nebūtu gājusi pārdienas uz Sausēniem pankokus ar zafti ēst! Jūs bijāt lielas māsiņas kopā, līdz kamēr beidzot sākāt viena otru aprunāt. Un tā mums tās prāvas sāka celties.

Tā valodas vilkās līdz vēlai naktij, kamēr laiks bija iet gulēt. "Mūsu familija” novēlēja viens otram labu nakti un devās pie miera.

Savādas jūtas Jāni pārņēma, kad tas pēc ilgiem gadiem atradās atkal savā mazajā istabiņā, kur viņam un Teodoram bija uztaisītas gultas. Viņa iemīļotais kaktiņš, kur pirmās nodaļas no viņa dzīves romāna bija norisinājušās! Kas toreiz varēja paredzēt, ka tas tāds atrisināsies?

Šodien tik daudz piedzīvots, acis viņam aiz noguruma vērās ciet. Dzimtenes klēpī dusa maiga, salda. Un tomēr viņš nevarēja un nevarēja aizmigt. Gan viņam stājās dzīvi priekš acīm raibās ainās jaunības atmiņas, gan atkal nejauši kas sāpīgs iedūrās sirdī, tas bija svaiņa romāns par Sausēniem.

It kā uzbudināts, viņš svaidījās uz vieniem sāniem un uz otriem, tādas lietas viņš nevarēja panest un

noklausīties aukstām asinīm. Klau! Brālis arī vēl nomodā. Viņam tam kas jāsaka.

- Teodor, vai tu vēl nomodā?

- Jā, brāli, vai tu ko vēlies?

- Vai tu nenāksi rīt man līdz uz Sausēniem?

Teodors pārsteigts pacēla galvu. - Uz Sausēniem? Ko tur?! Mūsējie taču ar viņiem nesatiek.

- Es gribu palikt neitrāls, brāl! Bez tam man jātiek tur mazāk ar vizīti pašu saimnieku dēļ, - gribu pārliecināties, vai vecajiem patiešām tiek darītas tādas pārestības, un apraudzīt mazo Julietu. Tu atcerēsies, ka viņas māte man reiz stāvēja ļoti tuvu... Un arī kāda cita - - jā - viņa apņēmusies par mazo redzēt. Kā es to pavisam biju aizmirsis! Tādēļ apciemot vecos Sausēnus ir mans svēts pienākums.

- Labi, - Teodors atrūca. - Ja tu vēlies, es tevi pavadīšu. Citādi gan uz Sausēniem labprāt neietu.

Tagad Jānis bija savu sirdi apmierinājis, viņš varēja nu doties miega mātes klēpī.

* * *

Otrā dienā abi brāļi, pusdienu paēduši, izgāja pastaigāties pa laukiem, tad viņi nemanot aizzagās uz Sausēniem.

Salīdzinot ar Brīvnieku veclaiku nesimetriskām būvēm, Sauseņu mājas jau no tālienes izskatījās ļoti staltas. No jauna gan nekādas ēkas vairs nebija celtas, bet viss jau bija sabūvēts jo lepni veco laikā. Jaunajam saimniekam tikai par godu bija jāliecina, ka ēkas bija tālāk labi uzkoptas un uzturētas labā kārtībā, vismaz tas tā izskatījās no ārpuses. Arī sētsvidus bija

uzkopts un tīrs, ka tur neviena krislīša, kas liecināja, ka mājā valda krietns saimnieks.

Bet, tiklīdz ciemiņi, dodamies uz saimnieku galu, iespēra kāju greznajā glāžu verandā, tie tūliņ noprata, ka Sausēnos iekšpusē tas vairs nav sagaidāms, kas te bija meitu gados. Krāsainās rūtis no iekšpuses, kur tās lietus nemazgāja, noputējušas un aizkvēpušas, grīda tāda, kas ilgi nebija redzējusi ūdens. Tiklīdz tie no turienes pavēra "salona” durvis, kad kāda sieviete ar pārsietu vaigu un izpūrušiem matiem nozibēja viņiem priekš acīm un pazuda blakus telpās, atstādama uz galda atšķirtu vaļēju grāmatu. Te nu krāsotās grīdas rūtainie laukumi gluži nozuduši, un no skaistajiem eņģelīšiem pie griestiem saredzamas vēl tikai kādas paliekas no spārniem un galviņām. Neviena cilvēka... tikai kāds mazs puņķainītis rāpojās pa grīdu un, ieraudzījis svešus ļaudis, sāka nelabi brēkt.

Tā pagāja labs brīdis, un viņi nesamanīja, ko darīt. Palūrēja arī pie blakus durvīm kādas trīs mazas meitenītes, bet, tiklīdz tie pagriezās uz to pusi, tās aizlavījās projām un diezin kur noslēpās.

Beidzot Jānis domāja, ka vajadzēs iet atpakaļ uz lauku un meklēt rokā saimnieku. Te arī tas plēsu plēsumis pie viņiem iesteidzās.

- Jūs, kungs, es jau domāju! Jūs taču mums nepaiesit garām. Kā es steidzos no lauka mājā! Domāju, ka būs kādi tiesas kungi no Jelgavas uz jakti... rudens laiks... Bet jūs, kungs! Labi, labi, ka mūs apciemojāt, tie citi Brīvnieki jau tādi lepni. Diezin, kur tad tā mana pati? Līze, Līze!

Sirsnīgi viņi sniedzās rokas. Mazais rāpulis nostāja brēkt, bet, mēli rādīdams, pierāpās pie tēva un pieķērās

pie viņa kājas. - Ē, bērni, ņem to mazo projām! - viņš uzsauca meitenītēm, kuras atkal jau drošāk aiz stenderes lūrēja. - Kur ir māte? Ar ko lai jūs, kungi, cienāju?! Vai nesmēķēsit kādu cigāru? Aha, es zinu gan, man te ir kāds ābols! - Viņš piesteidzās pie skapja, kur vajadzēja būt ābolam, bet nevarēja to acumirklī dabūt. - Līze, Līze!

Iesākās atkal mūzika no jauna, jo meitenītes vilka mazo rāpuli projām, bet tas kliedza, cik vien mācēja, un spārdījās kājām un rokām. Te pašulaik arī parādījās pati saimniece un tagad pavisam citu plauku. Mati saņemti augstā "copē”, balta kružuļota naktsjaka mugurā un izraibots priekšauts priekšā. Netrūka arī ausīs zelta oriņas un krūtīs zelta brošas. Smaidīdama viņa viesiem tuvojās un šļupstēdama iesaucās: - Kur tad mēs nu reiz tādus lepnus kungus redzam! - Nabadzītei zobu priekšā pavisam trūka, lai gan citādi viņa miesās bija pieņēmusies itin apaļa. Saimnieks ar savu sievu bija ļoti apmierināts un klusu viņai pačukstēja: - Kādēļ tad pulksteni nepieliki? - Viņai bija zelta pulkstenis. Jānis atvainojās, cik labi nu mācēja, ka viņiem tik nejauši uzbrucis, bet saimnieks viņu pārtrauca. - Nu, siev, vai es neteicu, ka Brīvnieks nav lepns, ko?! Es teicu, ja viņš ir vakar bijis Svarupē, tad viņš mums nepaies garām. Viņš no visas tās pamilijas tikpat kā izkritis. Ja viņš būtu vēl Brīvniekos, mēs varētu dzīvot kā kaimiņi. Bet tie vecie, nelieši, vien vainīgi, nedeva viņam meitu. Āre, kas mums būtu par radu! Jā, jā, Brīvnieka kungs, - jums viņi gan darījuši pāri.

Jāņa piere savilkās grumbās. - Esmu nācis viņus apciemot. Mājās taču būs?

Abi laulātie draugi palika uzreiz tādi jocīgi un izlikās tā, it kā nebūtu viņa vārdus dzirdējuši. - Mājās taču abi vecīši būs? - Jānis atkārtoja.

Saimniece, piesarkusi līdz ausu galiem, kautrīgi smaidīja, un pats klepoja. - Vadzi, saimniec, tad jau vajadzēs vecajiem aizsūtīt pakaļ uz pirtsērbeģi.

- Vai tad viņi lielajā mājā nedzīvo? - Jānis nevainīgi ieminējās. - Ja nemaldos, tad jums otrā galā arī istabas?

- Ir gan, - saimnieks kasījās aiz ausīm, - bet tās mums vajag pašiem kur nolikties. Ziemu mēs tās arī negribam kurināt... saimniece negrib, ka viņi mums maisītos pa kājām. Abar pirtsērbeģī, tur viņiem pavisam citāda dzīve! Silts un - -

- Nu jā, saprotams. Jūs taču gādāsit, ka viņiem silts...

Saimnieks atkal likās, it kā būtu šos vārdus pārklausījies. - Vadzi, saimniec, vajadzētu vecos pasaukt šurpu! Lai meita aiziet pakaļ!

- Nē, kam to?! - Jānis ātri ieminējās. - Es jau varu arī noiet pie viņiem tur. Viņi citādi kautrētos... jūs zināt. Jūs taču būsit tik laipni un mūs līdz turienei pavadīsit?

Laulātie draugi saskatījās, viņi nezināja, vai lūgumu pieņemt, vai atraidīt. - Ej, saimnieks, ej tu! - pati beidzot iesaucās. - Es tamēr paraudzīšu vakariņas. Ceru, ka kungi nebūs tik lepni.

- Jā, jā, - pats beidzot norūca, paņēma cepuri, un drīz vien viņi atradās jau atkal sētsvidū. - lesim caur dārzu, taisnāk...

Kā tās vecās atmiņas mācās virsū ar sparu?! Tur vecā apse klētsgalā... gan daudzi zari tai aplūzuši, -

bet kā viņa trīcēja, kad tas, zem viņas nostājies, blenza tumšajā naktī, gribēdams ieraudzīt savu līgaviņu. Sirds viņam sāka pukstēt tāpat kā toreiz. Un kad te pie klēts loga, izliekusies pa to ārā, viņa pieglaudās pie viņa krūts, lika savas rokas ap viņa kaklu un lūdzās: - Neatstāj mani! - Viņam drusciņ tā kā jāapstājas un jāapskatās... Kas tas tur tāds spožs sētmalā? Teodors ar saimnieku gāja runādami uz priekšu... viņš pasitās sāņus un pacēla priekšmetu. Gredzentiņš, ko viņš reiz Grietiņai dāvāja...

Piesarcis viņš apslēpa to savā vestes kabatā, neviens jau nebija redzējis. Kas sāpīgs un žēls viņam iedūrās sirdī, - tagad viņš saprata! Viņš toreiz pa tumsu Žiglemaņa gredzena vietā bija nomaucis viņai no pirksta un aizsviedis projām savu...

Cenzdamies apslēpt savu aizkustinājumu, viņš panāca atkal priekšējos. Saimnieks vērīgi noskatījās uz dārza sētu. Viņš bija juties par to drošs un tagad tikai pamanīja, ka tajā vietu vietām caurumi. - Es brīnos! - viņš beidzot iesaucās. - Es brīnos, ka man dārzā ne lāga pumpura vairs nepaveras. Tiem vēžiem savi caurumi zināmi! Bet kad vienreiz ķeršu! Es saku, drāzīšu, lai lupatas lec...

Jānis tikpat vērīgi lūkojās uz pirtsērbeģi... patiešām logi aizbāzti ar maisiem un lupatām. Pie sienas bija sataisīta mālu skrīne, un visa apkaime oda pēc kvēpiem un sodrējiem. - Ko šis tur nu ālējas?! - saimnieks norūca caur zobiem. - Nevarēja drusku pagaidīt...

Beidzot viņi caur mazo piebūvīti ielīda zemajā pirts istabiņā. Vecais Sausēns, uzvilcis kā jau arvien uz krekla pliko kažoku, rīkojās ap savu jaunceļamo krāsni kā īstais mūrnieks. Bez ķelles - tāpat ar roku.

Nevarēja sacīt, ka tam būtu labs acumērs, jo mūris pavisam izgājis no šņores, līkumu līkumos. Vecenīte pie ratiņa čakli vērpa un, lai labāk varētu panest tvanu un kvēpus, tad bija aizsējusi ar lakatu muti. Viņu dievpalīgs ērbeģa iemītniekus pārsteidza vēl vairāk nekā pērkona spēriens skaidrā dienas laikā. Mazā meitiņa, ieraudzījusi saimnieku, aizbēga aiz gultas un ar savām lielajām acīm viņus bailīgi uzlūkoja, vecim tikko kaļķītis neizkrita no zobiem, un tas tikko nepiegrūda mālaino roku pie saviem baltajiem rugājiem, ar kuriem viņa vaigs bija noaudzis tikpat kā ar susekļa sariem. Vecenīte uzlēca no sava sēdekļa, atbīdīja pie malas ratiņu un palika stāvot kā mēma.

- Jūs, jaunskungs, jūs, - viņa tikai pēc ilgāka laika atdzērās, - jūs - pie mums, nabadziņiem - - Neviens cilvēks jau pie mums nerādās. - Aizkustināta viņa nevarēja vairs tālāk parunāt un asaru pilnām acīm noslaucīja pāra ķebļus ciemiņiem, kalet pats saimnieks bez kāda uzaicinājuma apsēdās uz gultas malas. - Kad jau nu esmu uz to pusi, tad arī gribu redzēt, kā jūs dzīvojat, - Jānis silti atbildēja. - Kā nu iet, Sausēnu tēv? Jūs, kā redzu, pieprotat it brangi mūrnieka darbu. Vai sildīs tā krāsns labi?

- Būs silts kā pirtī! vecis, - atdabūjis savu kuražu, pilnu krūti brammanīgi iesaucās. - Vecā krāsns bija pavisam maita, pērnziem nāca mums dūmi iekšā un salām nost. Kad man vēl būtu dedzināti ķieģeļi! Bet māls man labs, vilkans un sīksts kā siksna, tādu aplam nevar dabūt. Kur tādu mālu?! Vilcēja mana krāsns būs... es saku, būs mums ziemu karsts kā pirtī.

- Ko nu lielies, vecais vientiesīti, - vecīte viņu apsauca, - no kam tad tev tas lielais siltums celsies?!

Vēl jau nezini, cik tev tā kuramā noskaitīs, un no svēta gara jau siltums necelsies...

- Varēja jau arī drusku pagaidīt, - saimnieks nodunduroja. - Būtu atkritis man ļaudīm laika, es būtu aizsūtījis pēc dedzinātiem ķieģeļiem un pieņēmis amatnieku, lai uztaisa krāsni, kā vajag.

Bet vecā viņa ierunu neievēroja. - Vai redzat, jaunskungs, kādu godu esam no saviem bērniem piedzīvojuši. Par to, ka esam uzbūvējuši viņiem lepnas istabas, mums pašiem jādzīvo pirtī. Vecais lielībiņa, kur tev tas siltums gadīsies! Vai neatmini, kā pērn mocījāmies ar zaļām priežu skujām, un vai šogad būs labāk? Maizīte paliek jēla krāsnī. Un vai gan kādas prieka dienas brist no pirts tik tālu tos sniegus uz kūti pie lopiņiem. Ko nu jums, kungs, slēpsim, ko būsim! Es saku, pērienu, pērienu tādi vecāki pēlnījuši, kas atdod bērniem mājas, paši dzīvi būdami? Esmu savus bērnus vilkusi tikpat kā kaķēnus, bet kā viņi man par to atmaksā? Viņu labā neesmu neko žēlojusi, bet man nožēlo visu, pat ēdamā saujiņu. Jēriņi man jāapkauj nelaikā, uz ganībām nav brīv tos laist. Manas pašas ganībām... to man aizliedz svešs cilvēks. Tie ābeļu koki, kas man līgumā, tie nokaltuši, mēs nedabūjam vairs redzēt ne pumpura. Lielāku pārestību vairs nevar nodarīt, kā mums tiek darīts, bet neviena nav, kas mūs redz! Ko lai es jums izstāstu... kādu maizīti mēs ēdam?! Še, še, smēķējiet paši un tad sakiet! Tik taisni Dievs, kas debesīs, to visu redz un dzird... tādu mēs ēdam, smeķējiet, smeķējiet!

Un, nogriezusi šķēlīti maizes, viņa patiešām Jāni piespieda to pasmeķēt. - Nevaru vis sacīt, ka būtu diezin cik garda, - tas gausi sacīja. - Vai tad Sausēniem patiešām šogad rudzi tik slikti noauguši?

- Slikti noauguši, ak tu kungs! Ja mēs to sacītum, tad jau grēku pelnītum. Lai Dievs katram dotu tādu labībiņu, tīru kā zeltu! Bet kas tad vecajiem dos? Pagrāb no mazā zābaciņa... labs diezgan...

Nu arī saimnieks vairs nevarēja nociesties. - Kā jums nebūtu tā grēka melot tā priekš svešiem cilvēkiem!? Vai es jums tos maizei devu, - devu cūkām. Cūkām tīru rudzu nevajag, četri pūri jums iemēroju maizei... es domāju, ar to jums diviem veciem cilvēkiem pietiek.

- Paldies, mīļais znotiņ tev, paldies! Ja tās maizītes vien vajadzētu, nebūtu tas labākais jāpārdod, ka var dabūt kādu naudas kapeiciņu. Vecim tabakas arī vajag, tā jau, nabadziņš, reti dabū labāku kumosiņu pie sirds pielikt.

- Tabaku, tabaku, vai es vecajam tabaku liedzu! Labi esmu teicis, lai atnāk pie manis, iebāž pīpi... lai paņem arī līdz. Labi zin, kur mana tabaka stāv... uz krāsns malas. Vai es jums liedzu, bet jūs jau man spītējat, cik varat! Jūs rudzus vecim priekš tabakas pārdevāt... stāstiet man?! Par to plenci jūs maksājāt galvas naudu, lai viņu nesūta no Rīgas uz pagastu par arestantu! Stāstiet man! Jā, jums es dodu, es neliedzu nekā, bet ikkurāt, lai es baroju pasauli un aizdomu vazaņķam savu labumu, tas nav.

Vārdu maiņa starp sievas māti un znotu kļuva arvienu asāka, tā ka Jānim beidzot metās neomulīgi. - Mīļie ļautiņi, es neesmu nācis jūsu ķildas veicināt, bet tās izlīdzināt. Tādas jūsu starpā nemaz nedrīkstētu būt. Es par to ar saimnieku vēl runāšu. Te jau tikai var būt pārprašanās. Es domāju, ka tā nekad nevar būt saimnieka nopietnība, ka jums būtu jāēd tāda maize un jāsalst aukstā dzīvoklī. Ceru, ka viņš pildīs savus pienākumus

tikpat labi pret jums, ka arī jūs centīsities pabalstīt viņu grūtajā saimnieka gaitā. Mans galvenais uzdevums tagad nodot jums sveicinājumus no Grambova jaunkundzes...

Ar šiem vārdiem viņš iespieda vecajai Sausēnietei ko saujā. - Mīļā, labā freilene... ak tu Kungs un Dievs! - vecīte aizkustināta iesaucās. - Es jau domāju, ka viņa būs mūs pavisam aizmirsusi. Domāju, ka viņai būs sateikts par mums kas ļauns un viņa par mums vairs nekā negrib zināt.

- Nē, nē, viņa vienumēr par jums domājusi, viņai tik pašai. - Pēdējos vārdus viņš tomēr paturēja labāk pie sevis. - Viņa nu reiz apņēmusies zināt par mazās Julietas audzināšanu un skolu, un savu vārdu viņa pildīs. Cik veca mazā jau ir? Jums drīzumā abām būs jāiebrauc pie viņas Rīgā. Vai nu viņa paturēs to pavisam pie sevis, vai arī pirmmācības tai liks mācīties tepat Svarupes skolā, katrā ziņā mazo Julietu viņa uzskata par savu krustmeitu.

Vecenīte tikko nepiekrita viņam pie rokas. Viņa jau nemaz negribēja savām ausīm ticēt. - Paldies, cienīgs kungs, paldies, jūs man noveļat smagu akmeni no krūtīm! Tas bērns jau bija, kas man visvairāk nospieda sirdi. Klaudzina un daudzina: cūku gans, cūku gans, - viņa ļauni noskatījās sāņus uz saimnieku. - Domāju, kamēr manas acis platas, tas gan nenotiks, bet cik tad ilgi es vairs varu domāt dzīvot! Tad viņa paliek citiem par kāju pameslu. Labprāt viņu pati sāktu mācīt ābecē, bet kas manām acīm noticis?! Nevaru nepavisam vairs tos bokstabus saredzēt.

- Jūliņ, nāc šurp, - Jānis labināja klāt mazo. - Vai

tu mani vēl pazīsti? Vai tu gribi iet skolā? Jaā... Nu labi, atbrauksi drīz pie krustmātes.

Saimnieks tīri skaudīgi noskatījās, kā mazā pieglaudās Jānim, kuru tā jau agrāk pazina kā labo onkuli un nebija to aizmirsusi. Tā viņi vēl pārrunāja par šo un to, un pēdīgi, krēslai iestājoties, viesi atvadījās.

Viņiem ejot ārā, pa durvīm kāds melns muskuls novēlās no pirts augšienes, bet tad no tā izkūņojās cilvēks. Nelabi iebrēkdamies, tas aizlikās gar dārza sētu prom, un suņi, kas viņu pamanīja, kampstīdami viņa skrandas, drāzās viņam līdz uz Brīvnieka dambi. - Nu tu brīnums! - Sausēns palika pārsteigts stāvam, un arī citi nevarēja izprast nejaušo parādību. Domīgi viņi soļoja atpakaļ uz istabu.

Saimniece jau ziņkārīgi un aizskartā uztraukumā gaidīja. - Nu piestāstīja gan jums pirtī galvu siltu?

Jāņa piere drusciņ samācās. - Jūs uzminējāt, un es arī dabūju drusciņ bildi, ka sūdzības, diemžēl, nav nedibinātas. Man tur nebūtu nekādas daļas, ja jūsu vecākiem būtu cits kāds tuvāks cilvēks, kas viņus aizstāvētu. Tas nav labi, ka jūs ar viņiem tik necienīgi apejaties. Iedomājieties, ka jums viņiem par visu to labu jāpateicas. Tie ir viņu nopelni, viņu mūža sūrie, grūtie nopelni.

Pati jocīgi piesārta un piespiesti iesmējās. - Tur jau mana vīra nauda arī klāt.

- Un kur tas, ko esam pēc tam grūduši Žiglemaņu rīklē?! - pats gāja viņai par palīgu. - Vai ar to naudu vien pietika, kas bija norunāta! Dieviņ tētiņ! Spējām tik bāzt, bet kurš cauru maisu aizbāzīs. Es vecajiem domu visu, kas tiem norakstīts, lai tikai viņi man nespītē. Un darīt viņi man nekā nevar, esmu par to lietu jau runājis ar apikātu.

- Es negribu sacīt, ka vaina vienīgi jūsu pusē, es negribu arī meklēt vainas cēloņus. Bet vecīši ir vāji, veclaiku cilvēciņi, sirdēstu sagrauzti un nervozi, varbūt, ka viņi jums kādreiz dusmas aizdevuši, bet jūs esat izglītoti jaunlaiku ļaudis. Viņu vārdi, kur bijuši, tur paliek, tie jums kaitēt nevar. Es līdz šim esmu jūs cienījis par gudru, sapratīgu vīru un turējis jūs par savu draugu, - man būtu ļoti žēl, ka mums būtu jāsanāk naidā. Jo tagad es cieši uz to skatīšos, ka jūsu vecāki dabū visu to, kas tiem pienākas. Un mans stāvoklis arī tāds, ka arī es varu advokātam samaksāt.

Sausēns piesarcis kasīja pakausi. - Jā, kad viņi raudzītu ar mani iztikt ar labu, - es nemaz tāds cilvēks neesmu. Es turos tikai pie tā, kas melns uz balta. Tiesas protokolā stāv melns uz balta, ka es apņemos viņiem četras aitas uz savām ganībām ganīt un sargāt... kur tur stāv jēri? Bet ko viņi, uz niķiem, un vai apikātu te tuvumā trūkums? Kad es neesot aitas pienācīgi sargājis un viņām gadījušies bērni, tad es par to esot atbildīgs un man jādodot viņu jēriem maize. Nu, es gribu to redzēt. Lai ikkurāt man noiet pēdējais krekls no muguras, bet izcūkoties es sevi neļaušu.

Teodors nevarēja valdīties un iesāka skaļi smieties, tomēr vecākajam brālim lieta ķērās ļoti pie sirds. — Bet mīļais saimnieks, ko jūs runājat! Kad jēriņi noplūc kādu muti zāles, ko taču Dievs jums audzinājis, jūs gribat iesākt tādas aplamas prāvas un ķircināt savus vecākus. Nu es redzu, ka jūs esat par daudz liels stūrgalvis, bet ar to jūs arī kritīsat tikai pasaules priekšā apsmieklā.

Sausēns domīgs grozīja savu cepuri. - Jā, es būtu uz mieru iztikt arī ar labu, ja viņi mani tik daudz nekaitinātu!

Kādēļ viņi mani blamierē? Es devu viņai mazos rudzus cūkām, viņa cep no tiem maizi un rāda to visai pasaulei. Āre, kāda Sausēnu maize! Vai tas nav kauns! Un ka es priekš viņiem būtu tāds suns. Tiesas protokolā stāv melns uz balta, ka man tikai viņiem abiem jādod dzīvoklis, viņi pieņēmuši arī bērnu. Es nesaku par to ne vārda, bet kādēļ viņa manu maizi blamierē...

Jānis nopūtās. - Vai zināt ko, mīļais saimnieks? Atdodiet mātei labību tikai tādu, kāda viņai pienākas. Kas jums jāmeklē pakaļ, ko viņa ar to dara: vai cep maizē, vai izbaro cūkām? Tā jums tikai veltas sirdssāpes.

- Jums jau taisnība, - saimnieks norūca, - aber takšu -

Viņš nesamanīja vairs, ko tālāk sacīt, un iestājās brīdi neomulīgs klusums. - Kungi taču drusciņ vēl pie mums uzkavēsies, - pati to beidzot pārtrauca. - Drīz būs gatavas vakariņas vai palaunadzis. Jūs taču neapsmādēsit...

- Pateicos, cienītā kundze, par laipnību, - Jānis atbildēja, — bet nav mums laika ilgāk kavēties. Uz priekšu jau arī Sausēnus apciemošu biežāk, kad būšu Rīgā savas lietas nokārtojis. Es ļoti priecātos, ka nākošu reizi atrastu jūs atkal vecā saticībā, un es jūsu sāli un maizi varētu iebaudīt kopā ar visu familiju. Tagad atvadīšos.

Viņi atsveicinājās, saimnieks viņus izlaida pa durvīm un izvadīja tos vēl pa vārtiem. Klusu viņi soļoja uz priekšu, ne vārda nerunādami. - Vai zināt, kungs, - Dāvis pēdīgi iesāka, - kad es tā labi pārdomāju, - jums tomēr taisnība. Man arī tās mūžīgās prāvas apnikušas. Kad jau cik necik var iztikt ar labu, ko tur velti plēsties? Rīt pie dienas lai viņa laiž jērus uz ganiem, un manis dēļ lai viņa runā tagad, ko viņa grib, es vairs neklausīšos...

- Priecājos ļoti, to dzirdot, - Jānis atbildēja. - Tad jau mēs paliksim labi draugi.

Un beidzot viņi vēl sirsnīgi spiedās rokas. - Ko darīt, - Sausēns, tā kā atvieglots, nopūtās, - tā mums ir vienam caur otru jādzīvo.

Reizu reizēm vēl atskatīdamies, viņš griezās atpakaļ uz mājām, un abi brāļi devās uz savu pusi.

Vakars bija apmeties mīlīgs un rāms. Lauki jau visur nokopti, plašajā klajumā vakara krēslā atspīdēja balti rugāji un Brīvnieku atvases, un tālumā stirpas un kaudzes, pulciņos samestas, un šur un tur pie viņām kūpēja lokomobiļu skursteņi. Un pašas mašīnas rūca un dūca kā bites.

Jāni, kas vilktin vilka nost no dambja pa lielo pļavu uz atvašu stigu, un Teodors viņam mēmi sekoja. Viņam gribējās redzēt tās vietiņas, kur viņš ar savu pirmo līgaviņu pavadījis kopā tik daudz mīļu, jauku brītiņu. Atmiņā viņam iztēlojās, kāds te izskatās ikkatrs koks. Tie bija pazuduši līdz ar liesmojošām sirdīm, mīlestības bultām un šķēpiem, kas viņu mizā bija iegriezti. Tikai kaili celmi vien vēl palikuši un pa starpām sīkas ataudzītes. Viņa mīlestības zīmes gan laikam jau izstrādātas riteņu spieķos vai citur kur - Das ist das Loos des Schoenen auf der Erde! — Pēdīgi viņi nosēdās uz kāda resna celma un domīgi noraudzījās uz Sausēniem, kas pasakainajā vakara krēslā likās ko noslēpumainu stāstām.

Teodoram, kā rādījās, kas gulēja uz sirds. - Brāl, - viņš beidzot iesāka, - esmu daudz par to dzirdējis runājam, un tagad pats noprotu, - tev ir bijis ar Sausēnu Grietiņu mīlestības romāns. Sausēni nav viņu pie tevis laiduši... tev bija slikti apstākļi, mums brāļiem, māsām pulka jādod. Viņi meklēja bagātu znotu, un vēlāk visi

smagi piekrāpās. Tādēļ viņa laikam aiz sirdēstiem mirusi.

— Es nezinu, zēn, vai taisni tādēļ... dzīves cīņa ir tik grūta, ka visi to nevar izturēt, šis romāns gan bija pilns sāpju un ciešanu. Bet nu tas ir nobeigts, un viņai miers zem zaļām velēnām. Ko es no viņas esmu mantojis, ir tikai sāpīgas atmiņas...

Teodors karsti nopūtās. - Jā, jā, es saprotu! Laiki grozās, apstākļi mainās. Mums bija Rīgā bagāts onkulis, īsts Krezs. Un tagad?! Nabaga Julieta! - - Brāl, man tev kas jāuztic, - arī es esmu izsapņojis jūsmu pilnu sapni. Julietas dēļ esmu pavadījis daudz nakšu bez miega. Bet tagad! Taču jāieskata apstākļi, kas mūs šķir. Jauns tieslietu pratējs, kas savos studiju gados sakrājis parādus, nevar precēt nabaga kasieri, ja tas negrib aprakt sevi un savu karjēru.

Nepatīkami aizskarts, Jānis sarāvās. - Oho, Teodor, tu jau proti brangi rēķināt! Vai esi jau viņai devis kādas cerības?

- Esmu bijis ļoti uzmanīgs. Gan bieži ar viņu sarakstījos, bet no manām vēstulēm vairāk neko nevarēs izlasīt kā tikai to, ko rātns brālēns savai māsīcai var rakstīt. Un tas bija savā ziņā labi... nelaimes dienas uznāca ātrāk, nekā es domāju.

- Nu tad pateicies Dievam, ko tad vairāk! Vai zini, no tevis iznāks dienās goda vīrs. Bet nedomā jau, ka tādēļ Julieta, kaut gan viņa tagad nabaga atstāta bārenīte, tevi, tieslietu pratēju, kādreiz apgrūtinās! Un neba arī viņa tādēļ paliks par vecmeitu. Gan Dievs redzēs arī par viņu... liksimies ejot...

Viņš piecēlās un gāja uz māju pusi. Teodors piesarcis turējās viņam blakām. Tas gribēja viņam ko teikt, bet nesamanīja, kā iesākt. Tā viņi soļoja lielu gabalu pa

taku gar lielo grāvi un bija jau mājām tuvu. Teodors vairs ilgāk nevarēja nociesties un sagrauzts aizskāra ar roku Jāņa kamiesi. - Brāli...

Jānis apstājās. - Nu, kas tev vēl man sakāms?

- Brāli, piedod man! Šo morālisko pliķi esmu pelnījis, man pašam kauns no sevis. Nedomā tikai par mani pārāk slikti! Es tevi ļoti cienīju, jau no puikas gadiem, un tagad tikai nojaužu kādēļ... man tas būtu lielākais sods, ja tu par mani turi sliktas domas. Es labošos, nekad negribu būt lupata, - bet tagad šajos apstākļos - es tikai viņu un sevi padarītu nelaimīgu.

Silti Jāņa acis iemirdzējās, un sirsnīgi viņš satvēra brāļa roku. - Labi, zēn, labi! Es redzu, ka tu neesi izdzimis un samaitāts arī vēl ne. Tev ir zināma sirds! Bet nu nebažījies vairs tālāk, arī man tev kas jāuztic. Šodien es Sausēnu sētmalā atradu gredzenu, ko reiz dāvāju nelaiķa Grietiņai... manas pirmās mīlestības zīme. Manas rokas tagad svabadas, mana sirds brīva... es gan zinu, kurai es to došu. Tā ir tava māsīca Julieta, - man viņa ir vairāk kas! Kamēr viņa bija bagāta tēva meita, mēs varbūt vēl nebūtum tik labi sapratušies kā tagad. Jā, tagad, kur viņai nav nekā, viņas labais vārds apmētāts ar dubļiem, es tomēr jūtos laimīgs, ja viņa mani ņem... Es slavēju vēlīgo likteni, kas man lēmis pret viņu šo jauko pienākumu, un sajūtu neizsakāmu prieku, ko slepenie, neizdibināmie dabas spēki rakstījuši manā sirdī, jo - es viņu mīlu, ļoti mīlu.

— Tu esi liels cilvēks... liels, - Teodors aizrauts čukstēja. - Un es novēlu no sirds laimes. -

Patlaban viņi bija sasnieguši Brīvnieku pīļu dīķi un, mēmi klusēdami, gāja uz istabu.

Vienpadsmitā nodaļa PĀR MALU

Melnais muskuls, kas novēlās no Sausēnu pirts augšas un tika suņu izriets plašā Dieva pasaulē, bija Žiglemanis. Viņš bija kļuvis par tekuli un bēguli un nesa uz savas pieres Kaina zīmi, ka izdarījis briesmīgu grēka darbu un ir vainīgs pie Jāņa nāves. Līdz ar fabrikas nodegšanu viņš bija arī zaudējis savu pabalstu no veikala puses, blandījās tagad no vienas vietas uz otru, un dažkārt viņu mocīja briesmīgs bads. Bet jo briesmīgākas bija viņa dvēseles mokas... zināmas sirds pārmetumi. Nodegušās fabrikas krāsmatām viņš nedrīkstēja rādīties ne tuvumā, it kā viņu te gaidītu kāds briesmīgs ķēms, un dažureiz, tas apzinādamies, ka nekad vairs nevar notikušo izlabot, dauzīja, it kā prātu zaudējis, savu galvu: - Deg, deg, grēks... iekšā deg...

Ļaudis to noturēja patiešām par vājprātīga trakošanu, nepiešķīra tam tālāk nekāda svara, un dažs labs aiz līdzcietības viņam atmeta kādu nabaga dāvanu, ko viņš citreiz pieņēma, bet citreiz arī ne. Nekur tam nebija miera, nekur tas nejutās mājās... viņš jau izstumts no cilvēku sabiedrības. Beidzot viņam uznāca ilgas un vēlēšanās redzēt savu bērnu. Un šinī nolūkā tas bija atklejojis uz Sausēniem un uzlīdis uz pirts augšas. Savai sievas mātei - arī nevienam citam cilvēkam - viņš neuzdrošinājās rādīties, bet savu bērnu viņš gribēja

vēl tikai vienu vienīgu reizi redzēt un gaidīja izdevīgu acumirkli...

Un arī te viņu pārsteidza Jāņa gars, par ko viņš direktoru turēja. Tas pildīja viņu ar šausmām, un, it kā ugunīgām pātagām kapāts, viņš devās prom no šīs vietas. Cik viņam jaudas skriet - - taisni pār laukiem un grāvjiem, cilām un arumiem, līdz kamēr tas bez spēka un elpas saļima, un ūdens tecēja tam pa matu galiem. Un drusciņ atpūties, atkal augšā un uz priekšu tumsā un lietū, it kā gribēdams izbēgt savai sirdsapziņai. Bālais gars vienumēr priekš acīm... to iedomājoties, sirds baigi trīcēja. - - -

Trešās dienas vakarā viņš, novārdzis un paguris, bija sasniedzis atkal Rīgu. Izsalkums, slāpes un aukstums viņu nežēlīgi mocīja, galvu nokāris, tas blandījās pa ielām, šur tur apstājās un kāri nolūkojās uz kabaku stiklu durvīm... Ļaudis gāja iekšā un ārā, un pa durvīm spraucās ārā tik patīkama, silta ķēķa smarža, bet viņš jau neuzdrošinājās tur ieiet. Naudas viņam ne kapeikas, un kad viņam tur nu uznāk kāds gorodovojs un stiepj viņu prom uz "učastoku”?! Baiļu sviedri spiedās viņam uz aukstās pieres, it kā sabijies par šīm briesmīgām domām, viņš steidzās atkal uz priekšu tālāk... tālāk... Un, atkal apstājies, pārdomāja savu briesmīgo likteni. Kur viņš lai griežas, kur lai paliek?

Te viņa acis piepeši iemirdzējās un vaigs atdzīvojās - tur otrā pusē uz ielas viņš pamanīja savu kungu, direktoru Kneiju. Ah, - viņa vārdu tas taču bija klausījis, nu būs tā mokām gals. Tas taču viņam bijis labs kungs un zināja, ka viņš - - nē, nē, tas viņu neatstās un par viņu tālāk zinās. Kā viņš agrāk nav to iedomājies! Ar vienu lēcienu viņš bija pāri tur otrā pusē un, noņēmis

cepuri, viņam godbijīgi tuvojās. - Kungs, cienīgs lielskungs...

Pašā pirmajā brīdī Kneija iztrūkās vairāk, ne kā kad tas būtu kādu bīstamu ķēmu ieraudzījis, bet tikai uz īsu acumirkli. Tad viņa sejā parādījās nežēlība un bardzība... viņš izlikās, ka to nemaz nepazītu. - Nost tu tēviņ, braģegs, ko tu gribi no manis! Gorodovoj, šurp, ved uz učastoku, gorodovoj!

Žiglemanis nobāla un palika kā bez valodas. Vai tad viņš to no šī kunga bija pelnījis?! Asaras uzreiz saskrēja viņam acīs. Bet par laimi gorodovoja neviena nebija tuvumā, un Kneija nošņācies metās uz priekšu, atstādams nabaga velnēnu tikpat kā no laivas izmestu. Tas tikai tad vēl īsti atjēdzās, kad garāmgājēji viņu nelaipni nobīdīja no trotuāra un, vienai kājai noslīdot renstelē, viņa kailie kāju pirksti atradās drīz blakus vecajai kamašai aukstajā ūdenī.

Nē, nē, viņš nevar laisties vaļā no pēdējā salma, nevar atlaisties no šī kunga - - reiz taču tas runāja ar viņu pavisam citu valodu. - - Viņš jau arī nemaz nav tik skops un devis tam labas dzeramas naudas, tam tikai nevajadzēja te viņu uz ielas uzrunāt. Un, atbāzis kāju kamašā atpakaļ, ātri tam pakaļ! Raug, kur viņu vēl var saredzēt - - jāizmana acumirklis, kad neviens neredz, un tad ar viņu jārunā...

Turēdamies Kneijam kādu gabalu iepakaļus, viņš slapstīdamies tam tikpat kā ēna sekoja. Tā viņi gāja pa vairākām ielām, līdz beidzot Kneija nozuda kādā gaiši apgaismotā mājā. Kā kāda bāla atjauta nabaga klaidonim uznāca no pagājušiem laikiem, viņa asinis palika uz brīdi mierā. Tas jau bija tas pats kafijrestorāns, kurā viņš ar šansonetēm dažu labu līksmu stundu pavadījis!

Abi ar savu draugu Lāpi kopā... ai, ko viņš te naudas palaidis! Kur tad visa palika? Atceroties viņus laimes laikus, nabaga velnēnam saskrēja siekalas mutē, un viņš aizmirsa citu visu... Tikai pēc maza brīža viņš atjēdzās, ka tālāk viņš jau vairs nevarēja. Tā nebija vairs viņa pasaule... šveicars viņu pa kaklu pa galvu izgrūstu atkal laukā.

Kāri viņš noskatījās caur logu, ka viņa kungu tur sagaidīja tik daudz pazīstamu, melni ģērbušies, glīti kungi... jā, jā, viņš gan nevarēja iedomāties, kā tur iekšā iet! Drīz šampanieša korķi paukšķēja, un atskanēja jautri smiekli. Viņš jau nezināja, ka Kneijam šovakar ar šādu dzīvi ir arī kāds praktisks nolūks. Tie, kas tur iekšā viņu apsveica, bija pa lielākai daļai jaunās fabrikas akcionāru kungi un ieradušies uz viņa ieaicinājumu. Kneijas kungs ir galants un izmaksā labprāt kādu vakaru, bet, tā kā rīt ir akcionāru pilna sapulce un vēlēšanas, tad tas arī var viņa kandidātūrai vienīgi par labu nākt. Viņam jau arī bija līdzcenši, kādi pāris zeņķu no pašu akcionāru vidus; tie tādēļ par kandidātiem uzstādīti, ka viņu tēvi ar tiem citu nekā nezināja iesākt. Par tiem nu viņam nebija tik daudz bail, - viņa īstais pretinieks ir Brīvnieku Jānis, kuru protežēja pats Ričards Braums un kuram arī citādi bija laba slava kā saprātīgam un darba spējīgam cilvēkam. Tomēr viņam labākas cerības savu pretinieku uzvarēt. Balsis starp patriciešu piena puikām un Brīvnieku katrā ziņā skaldīsies, un, kad nu viņš pa to starpu nodrošināja sev zināmu balsu skaitu, tad viņš pārspēja tik vienus, kā otrus. Un tādēļ viņš sarīkoja šo vakaru. Cilvēks paliek cilvēks, un akcionārs arī tikai cilvēks! Ja viņam tā pie pilnas glāzes liek ko manīt, vai zem četrām

acīm izrunājas tā no sirds, tad arī norūdītam akcionāram sirds kļūst mīkstāka. Viņam jau pirmo reizi nenāk priekšā tādas darīšanas.

Katrā ziņā viņš gribēja ietikt akciju sabiedrības dienestā un taisni par fabrikas direktoru. Gan tiesa, ka viņš pats ar saviem līdzekļiem arī varēja uzcelt fabriku un rīkoties pats vien, bet paša veikals nekad nav tik ienesīgs kā tāds akciju sabiedrības dienests. Kam tu zagsi - pats sev? Akciju sabiedrības dienests ir no paša Dieva izredzēta vieta, ja tikai pats ir gudrs un māk rīkoties. Un tad arī, kur sabiedrībā sāka uz viņu šķībi raudzīties, viņam katrā ziņā vajadzēja katru par sevi pārliecināt, ka tas bauda vēl vispārīgu uzticību.

Tā viņš šovakar izrādīja viesmīlīga saimnieka lomu, un nabaga klaidonis lūkojās žēli aiz loga un būtu laimīgs, ja pietiktu tikai pie tām druskām, kas krīt no viņu bagātīgi apkrautā galda. Viņam gribējās ēst, ļoti nelabi ēst... Kur lai viņš šonakt paliek? Nē, nē, viņš neies projām, viņš gaidīs tik ilgi, kamēr kungs atkal iznāks. Tas jau nevar būt tik gauži bez sirds, un, kur neviens neredzēs, tas viņam arī atmetīs kādu nieku. Pirmīt viņš pats vainīgs... bija par strauju...

Bet te pie logiem viņš vairs ilgāk nedrīkstēja stāvēt. Garāmgājēji un šveicars pie durvīm sāka viņu šaubīgi uzlūkot. Klau, tur jau nāca kāds gorodovojs! Ja tas viņu ņem aiz krāgas un nodod policijai! Atkal karsts viņam pārskrēja pār kauliem. Ar vienu lēcienu viņš bija ārā no gaismas un nozuda nokrēslī. Tur stūrī aiz vārtu staba viņš saduga, tikpat kā lipšus pielipa, pie koka piespiedies, un pukstošu sirdi nogaidīja, kamēr policijas drošības sargs pagāja garām.

Gods Dievam, tas nebija viņu pamanījis! Tikai sirds,

kā jau pēc izciestām bailēm, vēl uztraukta traki klaudzēja. Nu viņš var apmierināties. Te ir labi, te viņu neviens neredz! Tumsā notupies, viņš var pagaidīt, kamēr dabūs no kunga ko siltām vakariņām... Hū, kāds atkal uznāk slapjdraņķis, cik nepatīkami asās sniega un krusas pārslas kapā viņa vaigus un puskailos locekļus! Jaukā vasariņa gan bija labāka un žēlīgāka. Tad viņš varēja izgulēties kaut kur kāda krūma paēnī vai palīst zem kāda tilta, vai izdusēties kādas sētas kaktā. Tā nebija jārinkst un jāsalst kā tagad. Cik nelabi mitrais aukstums spiedās cauri viņa skrandām pie plikās miesas, kā tas pārņēma viņa kaulus un sāka viņu drebināt kā apšu lapu! Viņš cietās, cietās, savilcies ar vienu vairāk čokurā, bet drīz vien viņa zobi klabēja tikpat kā drudzī. Un tas izsalkums, tas karstais, nelabais izsalkums! Tas vilka viņu vēl vairāk čunkurā un locīja tikpat kā tārpu.

Viņš būtu vēlējies saēst vai zemi un akmeņus un nesamanīdams grābstīja ar rokām pa zemi. Te viņš uzķēra ko elastīgu, ko mīkstu - - ai, kad tā būtu kāda ēdama lieta! Drusciņ pabāzis galvu no savas slēptuves, viņš drudžaini spulgojošām acīm uzlūkoja atradumu. Novārtīts ar zemēm un dubļiem - ah, tumšs, drūmīgs dzeltenums - - apelsīna vai citrona miza! Acis viņam liesmoja kā zvēram, kas metas uz laupījumu, dzirkstījās kā vilkam, kas ieticis aitu barā. - - Ātri viņš nokārpīja zemes un dubļus no dārgā atraduma, un tas tad nozuda viņa mutē. Smiltis gan nelabi čirkstēja caur zobiem, tomēr cits labāk nebūtu sajutis medus saldumu, un citam cukurs labāk nebūtu izkusis uz mēles kā viņam šis pussapuvušais atkritums.

Cik tas gards un spirdzinošs! Roka mechaniski grābstījās

pa rensteli, vai vēl ko nesadzīs, ēstgriba iekairināta trakoja kā vulkāns... tik gards, tik labs! Līksmi viņa ķermenis sarāvās, - viņš uzķēra atkal kādu un daudz lielāku gabalu... Bez kādas tālākas pārbaudīšanas tas tagad nozuda viņa mutē, bet žokļi kožot tikko neizgriezās no mītēm. Tik sīksts un negaršīgs! Viņš beidzot pārliecinājās, ka tā ir veca gumijas zole un, žēli viņu vēlreiz aplūkojis, aizsvieda to projām...

Vēlreiz un vēlreiz viņš izgrābstījās pa zemi, bet pirksti vairāk nesatika kā asos, dzestros akmeņus. Vajadzēja apmierināties! Garduma atcerēdamās, viņa mute vēl nokustējās, tad viņš saritinājās, piespiedās atkal stūrītī un sāka snaust. Lietus piles, brīžam rasodamas, skanēja vienmulīgi viņa ausīs: pliks, pliks, pliks... Bet bāņiem atkal ūdens joņiem skrēja pa skārda trubu: dar, dar, dar, plunkš - un skaloja viņa surkstošās kājas. Un pa starpām saucieni no iekšas: - Bravo, bravo... er lebe hoch...

Viņa acis piemigās un atkal pavērās. Bet arī sapņos viņu rūgtā patiesība neatstāja. Viņš ēda, ēda pie bagātīgi apkrauta galda un tomēr nevarēja paēst, - un, steigdamies atkal uz siltu mājvietu, brida brida pa sniega kupenām un nevarēja tās izbrist. Tad beidzot viņš, it kā pusnomodā, dzirdēja torņa pulksteņus sitam: viens, divi - un tālāk cits pēc cita, līdz beidzot tas spēji pamodās...

Pie viesnīcas durvīm kungu pulciņš, jautri čalodams, šķīrās, arī Kneija viņu starpā. Jokodami tie novēlēja viens otram laimīgu ceļu, tad klīda katrs uz savu pusi, viņa kungs viens uz Daugavas malu. Sirds viņam atkal ātri iepukstējās. Tikpat kā kaķis, uz pirkstu galiem saslējies, nabaga vazaņķa gaidīja, kamēr citi izklīst, tad

tikpat kā tumša ēna nozibēja gar mājas sienu. Viņam pakaļ!

Kneija bija ar šī vakara panākumiem apmierināts un labā dūšā. Ar saviem vīniem viņš, tā sakot, iemantojis šo kungu sirdis. Ne vienreiz vien viņš, dzirdēja šovakar par sevi vārdus: - Herr Kney ist ein Confect vom Menschen... Hahaha! - Viņa pretinieks bija un palika dumjš zemnieku puika. Viņš aizbrauca uz zemēm, neliekas par visu ne zinis un tur rokas klēpī, kur tagad vajag rīkoties! Nu, viņam jau vēl labāk! Ja šis jauneklis būtu ticis pie tādas varenības, tas viņam varētu arī sajaukt visus plānus ar to skuķi. Kneija vēl nav no viņas atteicies un, protams, arī uzvarēs...

Viņam vēl jāiet pāri pār Daugavu uz savu vasarnīcu, bet sasodīta būšana, ka neredz neviena fūrmaņa. Gan dzirdēja ratus šur tur no tālienes rībam, bet citādi ielas klusas, kā izmirušas; pat naktsvaktniekus un gorodovojus neredzēja. Tie laikam nolīduši kaut kur uz naktsvīnūzi. Tikai vēl paretās, noskaitītās ielu ugunis šur tur kā vilka acis mirdzēja, citādi viss kluss kā kapā, un visgarām lūkojās tumša Daugavas dzīle. Tas atstāja uz Kneiju tādu savādu, baigu iespaidu. Viņš raudzījās uz visām pusēm un beidzot nedroši iesvilpās. - Ē, fūrman, fūrman...

Te no patumsas izlēca noskrandušais klaidonis un, it kā no zemes izaudzis, nostājās viņa priekšā. - Kungs, apžēlojieties par mani!

Kneijam sirds no bailēm vai nostājās pukstēt, ātri tas pacēla savu nūju. - Nost, nost, tēviņ, liec mani mierā, jeb es tev kraušu! Ej projām, lops! Ko tu gribi no manis?

Bet klaidonis jau bija saķēris viņa nūjas galu un turēja

to cieti. - Apžēlojieties, kungs, es jums nekā ļauna nedarīšu! Es tikai neesmu šodien vēl nekā ēdis un gribu tikt siltumā. Apžēlojieties par mani, es taču arī jums neesmu bijis slikts! Ak kungs, kaut es to nebūtu darījis... tāpēc man tik grūti iet...

Kneija bija bāls kā drēbe, tomēr viņš redzēja, ka ar ļaunu te nekas nav iesākams. - Hahaha! - viņš piespiesti iesmējās. — Es zinu... tu esi lāga zellis - tev tikai neiet uz rokas... Laid manu nūju, laid! lesim pie uguns! Es paraudzīšu, vai man nav drusku sīkas naudas.

Viens otru uzmanīdami, viņi gāja uz Daugavas malu pie laternas. Te Kneija sāka raudzīties pa savām vestes kabatām, un Žiglemanis kārām acīm gaidīja, kas tur nāks ārā. Bet nenāca ārā nekas. Kneija caur zobiem izgrūda lāstu. Kabatas tukšas no sīkas naudas, un savu denķelbuku, kurā atradās guba simtnieku, viņš taču nevarēja te rādīt izsalkušajam "brāģegam”. Un ieroča viņam cita nav klāt kā šī nevainīgā nūja.

Beidzot viņš apdomājās un norāva sev no priekšas savu zelta pulksteni. — Še ņem... naudas man nav klāt! Pārdod to, tev būs kādu laiku ko iztikt.

Žiglemaņa acis spulgi iezibējās, bet drīz vien viņš nošļuka un turēja dāvanai ar roku pretim. - Nē, kungs, es neņemšu, - neviens neticēs, ka jūs man to dāvājuši! Viņi domās, ka es esmu to zadzis un saņems mani ciet. Nē, nē, kungs, es negribu jūs aplaupīt... ņemiet mani līdz, ja jums nav naudas! Dodiet man kādu gabaliņu maizes, ļaujiet man izgulēties savā priekšnamā uz grīdas! Rīt, kamēr ļaudis būs piecēlušies, es būšu jau projām. Apžēlojieties par mani... es no jums neatstāšos! Jo tik taisni kā Dievs ir mans liecinieks, arī jūs esat vainīgi, ka tas grēks - uz manas dvēseles - jā. -

Kneija saduga, nu - tā tikai vēl trūka! Lai viņš ņem šo tēviņu līdz un netiek no tā nekad vairs vaļā. -

- Sasodīta būšana, cik viegli tāds var viņu nodot! Atkal viņa acis pazibēja sāņus - - visapkārt nevienas dzīvas dvēselītes, viņš viens ar šo nonīkušo vazaņķu, kas aiz bada un aukstuma trīcēja un drebēja. Kam tāda dregļa pasaulē vajadzīgs?! Viens zvēliens labi pa galvu, - viņš iegrūž to Daugavā un ir uz visiem laikiem no tā svabads...

- Kad tu neņem, tad taisies, ka tiec! - viņš bargi iesaucās. - Ja vēlreiz man ceļā nāksi, tad tevi nodošu policijai. -

Nūja nozibēja gaisā, tomēr klaidonis pasitās sāņus, un tā trāpīja tikai viņa plecu. Tad nāca sitiens uz sitiena kā lietus, un nabaga velnēns, it kā apmulsis, sargāja tikai ar rokām galvu... Tad beidzot viņš, kā izsamisis, sagrāba Kneiju cieti pa vidu. - Kungs, kungs, apžēlojieties!! Dariet ar mani, ko zināt, bet no jums es neatstāšos!

Nāves bailes bija lasāmas Kneijas vaigā... ciešāk un ciešāk klaidoņa cietās rokas sažņaudzās ap viņa viduci. Nevarēdams vairs tam iesist, viņš laida nūjai krist un, saņēmis pēdējos spēkus, sāka sava pretinieka ķesas plēst un raut, gribēdams no viņa nagiem izlocīties. Bet tas neatlaidās, un tā iesākās cīņa uz dzīvību un nāvi... nemanot viņi bija pievirzījušies bulverķim it tuvu...

Kneija pirmais pamanīja briesmas. - Gorodovoj, karaūl! - viņš nāves balsī iesaucās. - Tēviņ, laid vaļā! Tu mani nogāzīsi pār malu. -

Šis baiļu kliedziens nomira uz viņa lūpām - - - smags kritiens, un ūdens nošļakstēja uz visām pusēm.

Viņi nozuda šausmīgajā tumsā. Tur varēja dzirdēt, ka ūdens mutuļoja un, mezdams skaļi burbulīšus, it kā priecājās par savu laupījumu.

Viss klusu... Tikai laternu tuvumā kāds tumšs, divgalvains ķēms izšāvās stāvu no ūdens... rokas vēl it kā krampjos žņaudza savu pretinieku un stīvi un šausmīgi tie lūkojās viens otram acīs. Tad nozuda atkal no virsus un neuznāca augšā vairs...

Ūdens burbulīši vēl ilgi priecājās, un tuvējais atsietais koku plosts, strāvas rauts, allaž ietrīcējās. Tur apakš tā viņi laikam atraduši savu vēso kapu... Tikai vēl glauna gardibene un veca nodriskāta cepure, peldēdamas uz leju, it kā uzbudinātas, viena pret otru klaņojās. Arī viņām drīz būs jālaižas dibenā... abām...

Divpadsmitā nodaļa VICTORIA!

Svētdiena nabaga kasieres Julietas Grambovas atpūtas diena. Žīdi arī šodien labprāt tirgotos, ja tas būtu viņiem atļauts. Un tā nu viņa pati savās mājās, sestajā stāvā, jumta istabiņā, ko tā noīrējusi ar visām mēbelēm un kas aprij lielāko daļu no viņas mēneša algas. Galdiņš, gulta, trīs krēsli, sadriskāta kušete, kumode, spogulis un mazgājamais trauks, - tās jau ir visas tās "mēbeles”, ar kurām viņai tagad jāpietiek, - viņai, kurai reiz tik daudz kā vajadzēja, kurai tik daudzas lietas bija nepieciešamas. Un tomēr korteļa saimniece bija vienās rūpēs, vai tikai viņa par to pašu spēs īri kārtīgi samaksāt un ieteic, lai tā paņem kādu līdziedzīvotāju. Pēc viņas uzskatiem istabiņa bija diezgan liela, ka arī divi personas tajā varētu apgriezties, un īre tad, protams, iznāktu uz pusi lētāka. Bet lepnā meiča, mīlēdama savās sienās vientulību, bija vēl līdz šim no šāda soļa izvairījusies, un tā kā viņa te nodzīvojusi jau kādus mēnešus un savu īri tomēr kārtīgi atlīdzinājusi, tad saimnieces rūpes arī beidzot mitējušās.

Pēdējās dienas te pie viņas uzturas Lavīzīte, kas atbraukusi atpakaļ no zemēm un vēl nav sadabūjusi vietu. Viņa pavēstīja tai, ka satikusi uz zemēm direktoru Brīvnieka kungu, - kurā vietā, par to viņa cieta klusu, bet to gan neslēpa, ka viņš tai licis sirsnīgi sveicināt. Viņš solījies to jo drīz apciemot, un viņa tam nolasījusi vairāk

ko no acīm... Tā viņa stāstīja un runāja par direktoru Brīvnieku, slavēja viņa labās īpašības. Vecā jaunkundze taču viņu starpas nezināja, un tai arī nevajadzēja tās zināt. Divi reizes viņš tai licis manīt, ka tie vairāk nekas nevar būt kā tikai labi draugi, un vēl toreiz, kad viņa bija bagāta tēva meita. Tagad viņa kā nabaga kalpone, par kuru vēl izpausta slikta slava, nemaz nedrīkst uz viņu domāt, nedrīkst viņa līdzcietību piespiest pie upura, kas saista viņa rokas un stājas ceļā viņa nākamībai. Cik grūti viņai no tā atsacīties, to tikai pats Dievs zina, bet, ja viņa savu brālēnu patiesi mīlēja, tad arī viņai bija sava sirds jāaizliedz! Viņa gan izlikās, it kā kad tā vecītes vārdus tikai pa ausu galiem uzklausītos, bet sirds iekšā sažņaugta raustījās...

Lavīzīte tomēr pie sevis bija pārliecināta, ka viss izies labi, viņa bija taču pati ar savām ausīm dzirdējusi no Jāņa mutes šos vārdus un palaidās uz tiem vairāk nekā uz stipru klinti. Kad tikai Dievs nu viņam palīdzētu to vietu dabūt! Un, tā kā šodien bija svētdiena, kur viņa nevarēja iztikt bez sava Dieva vārda, un viņai nepietika ar to vien, kas stāvēja viņas "Pērļu rotā”, tad viņa posās uz baznīcu. Tur viņa apņēmās arī viņa labā kādu vārdiņu aizlikt. Viņa ne vienu reizi vien domājās no mīļā Dieva izlūgusi ko labu, un kad tā, mēmi roku spiezdama, no Julietas atvadījās, tad it gaiši no tās vaiga varēja nolasīt, ka viņas gājiens uz baznīcu ir taisni viņas mīlules un Jāņa dēļ.

Tā jaunava palika viena, baznīcas pulksteņi tuvu un tālu svinīgi dūca, un viņas sirds pukstēja tik traki, tik baigi. Savā garā viņa piebiedrojās Lavīzītes lūgšanām, aizmirsa visas savas rūpes un raizes, - kaut tikai Dievs palīdzētu Jānim, viņas brālēnam. Ja viņš to vietu nedabūtu,

tā būtu briesmīgākā netaisnība, kāda vien uz pasaules domājama. Viņa nemaz nezinātu, kā tad remdēties. Nē, nē, citādi jau nedrīkstēja notikt, un tomēr, tomēr - - visas tās dienas viņa bija tik uztraukta un uzbudināta viņa dēļ! Viņa zināja, ka Kneija ir viņa līdzcensonis. Ja viņai būtu jāizšķir, kuram no abiem dodama priekšroka, tad nelietis nemaz neuzdrošinātos vēl tiktāl uzstāties, bet kā akcionāru kungi šo jautājumu uzķers, tā atkal cita lieta! Viņa jau bija iepazinusies tiktāl ar sadzīves apstākļiem, ka vislepnākās un drošākās cerības var izirt un ka dienu nekad nevajag slavēt, iekāms vakars nav pienācis. Un Kneija ir cilvēks, kas nebīstas ne no kādiem līdzekļiem, lai tiktu pie mērķa, brālēns turpretim godīgs. Tādi cilvēki paliek arvien apakšā. Vēlēšanas notikušas, un viņai nekādas vēstis, - tas padarīja viņu tik nemierīgu, tik nelaimīgu... Prātā viņš un viņš, un pati tā nemaz nemanīja, ka acis tai mitras...

Te pie viņas ielīda korteļa saimniece, kaut ko nesdama zem sava lakata. Atturīgā, noslēpumainā meiča bija padarījusi šo sievieti bez mēra ziņkārīgu, ka tā meklēt meklēja gadījumu, kā tikai varētu viņai tuvoties. - Jaunkundze, vai esat lasījusi vakarējo avīzi? - tā beidzot sniedza no sava lakata apakšas avīžu numuru. - Es tūlīt domāju, ka tur būs notikusi kāda slepkavība. Še lasiet! Mūsu pilsēta paliek arvien nedrošāka.- Julieta, ne vārda nesacījusi, paņēma avīzi it kā pa garu laiku tajā ieskatīties. - Te arī es vakar saņēmu jums vēstuli, - saimniece turpināja. - Jūs nebijāt mājās, pavisam biju aizmirsusi.

Viņa nosvieda vēstuli uz galda un domāja, kā tālāk

uzsākt valodu. - Jaunkundze, vai jūs šorīt nevēlaties kafiju?

- Nē, kundze, pateicos! Es gaidīšu uz pusdienu.

Ziņkārīgā sieviete vēl kādu brīdi noskatījās, bet, redzēdama, ka jaunava tik drūma un tai nepavisam nepatīk tērzēt, tā atstāja to atkal vienu.

Julieta skatījās un skatījās vietējās ziņās, pati nezinādama, ko tā lasa, - te uzreiz tā it kā saduga, un acis viņai pavērās platākas. Viņai likās, it kā avīzes slejā viņai būtu pamirdzējis vārds "Kneija”. Tūlīt viņa iesāka ar lielāko uzmanību lasīt sekojošo ziņojumu:

"Neģēļa upuris”. Aizvakarējais atradums Daugavas malā: grezna nūja un zelta pulkstenis, kura īpašnieku velti meklēja un kuri liecināja, ka tai vietā ir noticis kāds sevišķs gadījums, nu beidzot vedams patiešām ar tādu sakarā. Noslēpuma atslēga atklāta, mēs zinām nu visu, kas viņā tumšajā, šausmīgajā naktī uz Daugavas labā krasta noticies. Šodien ap pusdienas laiku pie X zāģu dzirnavām, ārdot kādu koku plostu, kas patlaban bija nolaists lejā no tās vietas, kur taisni atrastas minētās lietas, enkurnieki uzķēra ar ķekšiem divus cilvēku līķus, abus cieti kopā saķērušos. No pirmā acu uzmetiena jau varēja spriest, ka tie nav nejauši iegāzušies Daugavā, bet ka viņu starpā notikusi pirms sīva cīņa. Viens no tiem caur savām skrandām un fiziognomiju atgādināja bīstama neģēļa tipu, un otrs bija viņa upuris! Caur tuvāku izmeklēšanu, diemžēl, izrādījies, ka nelaimīgais upuris nav nekas cits kā šejienes aprindās labi pazīstamais pirmās ģildes tirgotājs Kneija, kas pazīstams caur savu izpalīdzīgo roku un neizsīkstošo humoru. Šis enerģiskais, uzņēmīgais cilvēks un centīgais darbonis patiešām nebija tādu nāvi pelnījis!

Nekad nepiekusis un nekad nepieguris šis vīrs noderēja taisni par priekšzīmi. Kā dzird, tad kāda jaundibinājusies akciju biedrība viņam nodomājusi uzticēt savas lietas vadīšanu, lai gan citādi ļoti ar darbiem apkrauts. Vakarā priekš sapulces dienas viņš atradies kopā ar kādiem dalībniekiem X restorānā, kur interesenti viņu beidzot piedabūjuši minēto svarīgo amatu uzņemties. Pēc pusnakts tie līksmā prātā šķīrušies, bet visiem par lielu pārsteigumu Kneija otrā dienā nav uz sapulci ieradies. Bijis jādomā, ka viņš pa nakti savas domas grozījis, un iznākums tas, ka viņa vietā ievēlēts cits kāds kandidāts. Kad viņa draugi tam pēc sapulces gribējuši izsacīt par to pārmetumus, tas nebijis sastopams ne mājās, ne veikalā. Dienestnieki ziņojuši, ka viņš nemaz nav mājā vēl pārradies. Tas sacēlis pie viņa draugiem rūpes, un tie ziņojuši par gadījumu slepenpolicijai. Nu ir izrādījies, diemžēl, ka viņu rūpes nav bijušas nedibinātas. - Noslīkušais vazaņķa ir kāds Arnolds Žiglemanis, un, kā teic, tas savā laikā strādājis Brieža fabrikā, kad Kneija tur vēl bijis par direktoru. Viņš tātad pēdējo pazinis, un, ka te notikusi slepkavība laupīšanas nolūkā, par to vairs nav jāšaubās. Mēs varam iedomāties lietas notikumu, kur krietnā K. labsirdība viņam pašam tik nežēlīgi atriebās. Vazaņķa bija uzmanījis, ka viņš restorānā, un, viņam uz mājām ejot, stājās ceļā un lūdza dāvanas. Līdzcietīgais vīrs viņu, diemžēl, paklausīja. Te neģēlim iekārojās viņa naudas maka un pulksteņa un, izlietodams izdevīgo acumirkli, nakts klusumu, kur neviena cilvēka nebija tuvumā, tas viņam uzbruka un gribēja to aplaupīt. Ka K. aizstāvējis savu īpašumu un dzīvību ar savu pazīstamo enerģiju, to pierāda, ka viņš vazankam iesitis ar

nūju vairākus caurumus galvā. Tomēr slepkava no sava nolūka neatkāpās un mēģināja apslēpt savas nozieguma pēdas tā, ka iegrūdis viņu Daugavā, sods tomēr to sasniedza pie paša grēka darba, tas tika ierauts līdz. — Krietnais, centīgais vīrs gan nebija to paredzējis, ka viņam tā nelaikā būs jāatrod kaps Daugavas vēsajos viļņos - un vēl kā par apsmieklu kopā ar neģēlīgu dienaszagli, kas jau varbūt sen karātavas pelnījis! Mums atliek tikai viņa pāragro nāvi nožēlot un jautāt: - Kā tādas lietas varēja notikt pašā pilsētas sirdī? Vai pat šinī apvidū vairs neviens nevar būt drošs, ka kāds bīstams vazaņķa, iekārodams viņa naudas maku, nenoslīcina viņa īpašnieku Daugavā?

Tikpat kā akmenī sastingusi, Julieta vēl arvienu nevarēja no pārsteiguma atdzerties, - tad viņu sāka drebināt tā kā riebums un šausmas. Viņai bija jāuzdzer no karafes ūdens malka. Vai par viņas vajātāja šausmīgo galu, vai par riebīgajām slavas dziesmām? To viņa zināja, ka liktenis to pārsteidzis ar taisnu tiesu, viņa negribēja vairs iet ar mirušo tiesā, bet labāk, ja viņa šo riebīgo vēsti nemaz nebūtu lasījusi.

Ilgāku laiku viņa uzbudināta soļoja pa istabiņu, un beidzot tikai viņai ienāca prātā, ka Kneija vairs nestāv ceļā viņas brālēnam. Bet kas tad viņa vietā ir ievēlēts? Kā sirds uzreiz tā savādi sāka pukstēt.

Te viņas acis uzreiz spoži iemirdzējās, tur jau gulēja uz galda aizmirstā vēstule, viņa noraksts! Nākošā acumirklī tai kuvērs norauts, drudžaini acis spulgoja pār rindiņām, kuras tā turēja savās trīcošās rokās.

Augsti cienītā un mīļā māsīca!

Nevaru vairs ilgāk apslēpt Jums savu lielo prieku, neesmu ilgi bijis tik līksms! Esmu ievēlēts par akciju

sabiedrības direktoru, un šodien man jāparaksta kontrakts. Un, lai man arī ceļas lielas rūpes, vai arī es varētu būt šīs lielās uzticības cienīgs, es tomēr esmu līksms, ka viņa man dāvāta! Ka man par to jāpateicas mūsu labvēlim, vecajam, sirmajam Burtniekam, Ričardam Braumam, to Jūs gan sapratīsit. -

Julieta vairs nejaudāja tālāk lasīt, viņa spieda vēstuli pie krūtīm, kuras draudēja aiz prieka pušu sprāgt, un smagi cīnījās pēc elpas. Tātad viņš, viņš ir izraudzītais! Urrā! Victoria!

Sirdsmīļā māsīca, atvainojiet, ka Jums šādā tonī tuvojos, bet man nepietiek ar to vien, ka drīkstu Jūs augsti cienīt, Jūs esat man vairāk kas! Jūs esat pirmā, pie kuras griežos ar savu lielo prieku. Piedodiet, ka neesmu tik ilgi uz Jūsu vēstuli atbildējis, es biju patiešām sanīcis un aizkavēts, bet nu uz priekšu tam jātop citādi. Jūsu vajātājiem būs tagad ar mani darīšana! Jums ir pilnīga tiesība uz savu pašlepnumu, es necietīšu, ka par Jūsu labo vārdu vēl izrādītu vismazākās šaubas. Un tādēļ mīļi lūdzu: uzskatiet, ka arī Jums daļa pie mana tagadējā panākuma. Ja Jūs to nevarētu, tad es būtu ļoti nelaimīgs.

Kad rūpes par dienišķu uzturu ir atņemtas, tad ceļas citas, daudz lielākas rūpes, sirds pukst par augstākiem mērķiem un centieniem, vai varēšu savu dzīves uzdevumu pareizi pildīt, jo cilvēka dabā taču slēpjas kas, ka tam arvienu jāraizējas un gandrīz, tā sakot, pēc nesasniedzama jācenšas. Un ir taču labāk, ka dzīves bangās pa diviem kopā cīnās, un tā es domāju, ka savā turpmākajā gaitā es vairs nepavisam nevarētu iztikt bez Jūsu padoma un palīga. Es jūtos vientulis un bīstos no noguruma, un tas mani

uzbudina. Esmu jau pāri trīsdesmit gadiem, un man vajag līgaviņas. Bet tikai vienu es zinu, kas mani pilnīgi saprastu un es viņu, tikai viena ir, ar kuru es varētu dalīties savos darbos un centienos, kurai visas labas īpašības: daiļa, braša, dūšīga, saprātīga. Viņa dzīvē jau rūgtus brīžus izbaudījusi, bet tomēr vēl lepni galvu pacēlusi, - ja viņa mani neņem, tad man ir jāpaliek vecpuisī.

Mīļā Julieta, šo vārīgo būti Jūs pazīstat - kā jau paši sevi, un Jūs pazīstat arī mani. Jūs zināt manu pagātni, zināt arī, ka es reiz mīlestībā esmu rūgti pārbaudīts. Es jau pat reiz domāju, ka viņa man vairs nekad nevar uzsmaidīt, bet laiks visu dziedē, es tagad zinu, kurās rokās atrodas mana laime, - un mana nabaga Grietiņa, kas izdusas aiz zaļām velēnām, viņai nekas nevar šai laimei pretim būt! Mīļā māsīca, Jūs zināt, kuru es domāju. Un, ja viņa mani tikai drusciņ pretī mīlētu, - drusciņ muļķīgi mīlētu, - es viņu cauru mūžu uz rokām nestu, sargātu un glabātu kā savu acuraugu, vairāk nekā savu dzīvību...

Julieta, Jūs nu zināt! Es vairāk negribu uzticēt papīram, tas man izliekas par daudz ērti un pilsoniski. No Jūsu mutes es gribu dzirdēt to vārdu, aci pret aci Jums izteikt, ko es jūtu. Svētdien, Jūsu vaļas dienā, es steigšos pie Jums, uzbudināts gaidu, kā mana laime izšķirsies... Un Jūs, mīļā, dārgā, jautājiet sev, klausieties, ko saka Jūsu sirds pukstēšana... es ceru, ka viņa mani iegādāsies... Kaut mūsu atkalredzēšanās būtu priecīga un laimīga mums abiem, līdz tam, garā Jūsu rociņu skūpstīdams, palieku

Jūsu Jānis.

Julieta tikko aiz prieka neiekliedzās. Krūtis liegi cilājās,

acis spulgi mirdzēja un gavilēja. Viņš nāks, viņš nāks vēl šodien! Un ko viņa tam atbildēs, par to arī jau viņa skaidrībā. Aizmirsta pašaizliedzība un upuri, viņa no niecīgās vēstulītes dabūjusi tādu iespaidu, it kā kāda salda vēsma viņai žužinātu ausīs un jautātu: "Vai tu gribi būt laimīga? Teic viņam tik vienu vārdu, atbildi!” Un šāda laimīga apziņa viņu uzbudināja līdz nesamaņai. Viņa spieda vēstulīti pie savas krūts, skatījās spogulī, vai viņas apģērbs kārtībā, un viņa to var godam sagaidīt. Melns viņas apģērbs gan un drūms. Melna krepe ap kaklu, melna broša, melni auskari, bet bālais vaigs pārlijis kā ar rīta sārtumu, un lielās acis sapņaini mirdzēja... laimes varas sagrābts sāpju eņģelis.

Viņa patiešām nesamanīja, ko iesākt, ko darīt, un aizdedzināja abas sveces uz kumodes, viņa grib to godam sagaidīt. Tad sirds uz brīdi palika kā mierā. Vai koridorā nav viņa balss? Soļi arvien tuvāk un tuvāk, un beidzot - lēns pieklauvējiens pie durvīm.

- Iekšā! - viņa atsaucās, bet šis vienkāršais vārdiņš liecināja, ka viņa nākošo acumirkli sagaida ar saldām šausmām.

Durvis atdarījās. Jānis stāvēja viņas priekšā. Viņš nolika gardibeni, mētelis noslīdēja no pleciem uz krēsla, tagad viņš parādījās frakā, baltu lentu ap kaklu, un rokās greznu, maigu rudens rožu buķeti.

Karstas asinis jo vairāk saskrēja viņas vaigos, kaunīgi viņa nodūra acis. Sirsnīgi un mēmi viņš uz to nolūkojās... iestājās istabiņā uz brīdi svinīgs klusums, kuru vēl vairāk pavairoja sveču gaisma dienas laikā. - Julieta! - viņš aizkustināts beidzot lēni iesāka. - Jūs zināt. Jūs redzat mani stāvoklī, kur vairs nevajag tālāku vārdu.

- Jāni, - viņa aizrauta iesaucās, - tu nāci...

— Es nācu... tu taču mani nesūtīsi projām, nedevusi man nekādas cerības?! Man taču arī vajag drusciņ laimes, drusciņ man vienam pašam.

- Jāni, mīļākais! - viņa, prieka pārņemta, noslīdēja pie viņa krūts. - Jau sen tevi pielūdzu, tevi dievinu. Es nemaz nespēju šai laimei ticēt! Tu taču zini, cik viņi visi mani maz cienī, kādas domas par mani tur...

- Ko tas te nozīmē? Tu taču esi virsaiša meita. Es tevi pazīstu labāk nekā viņi. Es zinu, kas tu esi pie maniem sāniem dzīves cīņā, jo mums ir kopīgi prieki, kopīgas bēdas un kopīgi ideāli. Es valdīšu stopu, tu sniegsi man bultas. Vai tava sirds tev to nav sacījusi... mīļā sirds...

Viņa pacēla acis, tajās mirdzēja divas spožas asaru pērles. - Esmu ar ilgošanos uz tevi gaidījusi un daudz nakšu bez miega pavadījusi. Tavi ideāli ir arī mani, es tevi mīlu traki un muļķīgi, un tomēr. Necik sen es vēl domāju, ka es nebūtu tevis cienīga. Es taču neesmu vairs tev līdzīga un saistītu tavus spārnus. Tu gribi peldēt viens pret strāvu...

- Tu mīļā vientiesīte, ko tu runā! - Vērīgi viņš to nospieda uz kušetes un nometās priekš viņas uz ceļiem. - Šīs puķes pieņem par zīmi, cik ļoti es tevi mīlu, šo gredzentiņu, cik ļoti es tevi cienīju un tev uzticos. Pieņem tos! Paliec mans neaizskaramais svētums, mans ideāls! Dzīvē un darbā mums gan atliks maz brīžu mums pašiem, bet tad ļauj man guldīt savu galvu tavā klēpī un smelties no tevis jaunus spēkus! Tā ir labi un mīļi...

Viņš nolieca galvu pret viņu, uzlika roku uz viņas

matiem un mīļi tos glāstīja. Un beidzot viņu lūpas savienojās ilgā ilgā kūstošā skūpstā...

Pēdīgi viņi lūkojās laimīgi viens otram acīs. - Bravo! - viņš uzgavilēja, - mēs esam galā un skaidrībā! Nu man ir atvērusies jauna pasaule. Es nebīstos vairs savu svarīgo uzdevumu. Mēs iesim roku rokā par savu un citu cilvēku laimi, mana līgaviņa... Kur un kā, to mēs redzam. Svarupē es satiku vecus pazīstamus, visiem acis tumšas, bet mēs redzam...

- Bravo, mans kareivi! - Julieta lika savu roku ap viņa kaklu. - Sadzīves kaites gan pilnīgi nekad nevarēs izdziedināt, bet tās mazināt un liesmas dzesēt mēs varam. Vai atminies toreiz ugunsgrēku? Tāpat es gribu stāvēt pie taviem sāniem. Ņem mani, es piederu tev un taviem mērķiem!

- Bravo, bravo, mana varonīgā līgava! Roku rokās uz priekšu... viens par visiem un visi par vienu!

- Tā lai meklējam savu laimi!

* * *

- Bet tu taisies ceļā, mīļā sirds! Mums jādodas pie vecā Burtnieka. Viņam pirmajam būs zināt, kas starp mums noticis. Un svētīdams viņš liks savas rokas uz mūsu galvām.