Romāns
Jau bija pagājuse kāda stunda, kamēr Roberts Landens, pamodies, šo to pārdomāja. Viņa guļamā istabā valdīja pilnīga tumsa, lai gan ārā spīdēja ziedoņa saule. Viegls gurdenums, rāmas galvas sāpes viņu saistīja pie mīkstās gultas. Un steigšanās nebija! Roberts Landens, par spīti tumsai, zināja, ka istaba, kuŗā viņš gulēja, bija tapsēta ar zīdu, ka pie sienas karājas dārgs pulkstens, kuŗš bija apturēts, jo gulētājam, kuŗam viņš bija nolemts, bija laika diezgan. Šis jaunais kungs katru reizi aizmiga un pamodās ar pašapziņu, ka viņš ir bagāta patricieša dēls, jā, ka viņš pats ir bagāts, kuŗš ar zeltu un zīdu apradis tāpat, kā nabags ar saviem kankariem.
Gurdenuma un rāmo galvas sāpju pēc Roberts jutās par laisku, sniegties pēc vestes, kuŗā atradās viņa kabatas pulkstens. Viņš varēja uzspiest pirkstu uz elektriskā zvana pogas, bet viņu no tā atturēja nepatīkamās jūtas, kuŗas katru reizi viņā pamodās, tiklīdz viņš domāja par veco sulaini Frici. Roberts zināja, ka tiklīdz viņš zvanīs, tad atvērsies durvis, un līdz ar acis apstulbojošo dienas gaismu uz sliekšņa parādīsies vecais tēva sulainis, kuŗš viņu aplūkos ar pa daļai skumju, pa daļai pārmetošu skatu. Jaunais patricietis it labi sajēdza, ka starp tēva un viņa dzīvi bija liela starpība, kuŗu vecais sulainis, likās, ļoti sāpīgi sajuta. Vecais Landens bija pus gadu simteni uzcītīgi strādājis, rūpēm piecēlies rītos un vakaros gulēt gājis. Trīsdesmit gadus bija Fricis dienējis tēvam, kuŗš mirstot savam uzticamam sulainim bija novēlējis testāmentā pāris tūkstošus, lai tam būtu iespējams atstāt savu dienestnieka dzīvi, tapt neatkarīgam, brīvam. Bet Fricis bija asarām lūdzies, lai
viņu vēl patur, lai, ja viņš vecuma dēļ vairs nespētu savus sulaiņa uzdevumus pienācīgi izpildīt, viņam vismazākais uzticētu dienestnieku personāla virsuzraudzību Landena familijā.
Pusotru gadu pēc Roberta tēva nāves, nomira māte ārzemēs, uz kurieni viņa bija līdz ar savu māsu aizceļojuse, meklēt spēkus Vācijas veselības avotos. Arī māte bija savu testāmenti taisījuse, kuŗā it sevišķi vecais Fricis spēlēja lielu lomu. Sevišķā vēstulē, kuŗu viņa Robertam rakstīja, tā dēlu lūgtin lūdza, Frici kā uzticamu un krietnu dienestnieku neatlaist, kamēr viņš pats no dienesta atsacītos. Arī Zelmeta kundze, Roberta mātes māsa, kuŗa tagad Landena mājā bija virspavēlniece un māte, cienīja veco Frici. Tikai Robertam viņš lāgā nepatika. Roberts sajuta, ka vecais sulainis, lai gan tas ne pušplēsta vārda pret savu kungu pārmetuma veidā neizteica, uz katra sola viņu tikai nožēloja. Vecajam Fricim trūka priekš visa, kas moderns, saprašanas. Jau tad, kad vecais Landens bija licis uzbūvēt brangu, vasarnīcai līdzīgu namu, tajā apgabalā starp Strēlnieku dārzu, Ganību dambi un Juŗa ielu, Fricim bija daudz kas izlicies par izšķērdību, bet arvien viņš sevi mierināja, ka vecais Landens esot tomēr gudrākais no visiem un zinot it labi, ko darot. Bet tagad, kur Roberts bija kungs, vecais sulainis dzīvoja vienās rūpēs un žēlabās, jo viņš bija tā sakot ar Landena familiju saaudzis. Reti, ļoti reti viņš Robertu redzēja mājās uz vakariņām. Ap brokastu jaunais kungs bija, gandrīz bez izņēmuma, vēl gultā. Tikai familijas svētku dienās, Roberts pacēlās agrāki un palika mājā. Teātris, koncerti, izbraukumi, jautras sapulces, dzīve smalkākās restorācijās, tas viss Robertu atturēja no kārtīgas, miesīgas dzīves. Krustmāte Emilija, brālēns Arturs, mājas biedrene Jūlija uzskatīja Robertu kā palaidni. Vienīgā būte, kuŗa visā mājā Robertu cik necik saprata un viņu no visas sirds mīlēja, tā bija
māsīca Alma. Ka Roberts nebija vienkāršs, padomā tukšs diedelnieks, kuŗš tikai palaidās uz sava tēva bagātību, no tā Alma bija cieši pārliecināta. Viņa pat Robertu cienīja.
Roberts bija slaiks jauneklis, bālu, bet veselīgu seju, tumšām acīm, brūniem matiem, ar pastāvīgu, vieglu irōnisku smaidu uz lūpām. Viņš gāja cienīgi, lepni, bet bija laipns pret katru sarunās un darīšanās. Mākslas un literatūras cienītājs būdams, viņš pazina netik viņas vecos, bet it sevišķi modernos reprezentantus. Bairons bija viņa mīlulis. "Manfreds" un Heines dzejoļi atradās pastāvīgi uz mazā galdiņa, viņa gultai līdzās. Tikai ievērojamu vīru bildes bija redzamas viņa istabās. Šajā ziņā viņš katrā pazinējā varēja modināt pret sevi cienību. Bet ar savu dzīvi ārienē viņš nevarēja būt par paraugu. Gan labdarīgo iestāžu dāmas viņu pazina kā vienu no lielākiem labdaŗiem, gan sabiedrībās un viesībās viņš tika atzīts par asprātīgu un interesantu jaunekli, bet tomēr vispārējās domas bija: Roberts Landens dzīvo par traku!
Nevarētu sacīt, ka Roberts izsētu naudu saujām. Kartis viņš pavisam nespēlēja, arī dzert viņš maz dzēra. Viņa galvenā vājība bija — sievietes. Mākslinieces, dažādas piedzīvojumus meklējošas skaistules prata viņu valdzināt. Arvien viņam bija viena "Lotos puķe", par kuŗu viņš noslēpumaini Almai stāstīja, kuŗa tad skumji nolūkojās savā brālēnā. Šo "Lotos puķu" dēļ viņa satiksme netikvien ar savējiem, bet arī tāļākās aprindās, sevišķi ar kundzēm, kuŗām bija meitas, bija tapuse ļoti šaura, formāliska. No īstenas līdzdzīves paša dzimtā un tai pazīstamo patriciešu familijās nevarēja ne domāt. Roberts veda savādu, orīģinelu dzīvi, drīz kā vientulis, drīz ar draugiem, kuŗi dzīvoja tāpat kā viņš, bez galvenā mērķa, bez rūpēm. Vesels mēnesis bija pagājis, kur tas bija pilngadīgs kļuvis. Bet no tās dienas, kur viņš ar varenu sparu ejošu zāģu dzirnavu, šņaba
fabrikas, alus brūža un gandrīz vesela miljona skaidras naudas kungs un valdnieks tapa, līdz šim brīžam viņš nebija vēl nekur teicis: tagad es esmu kungs, darāt tā, kā es gribu. Viņa tēvs bija lielākas fabrikas akcionārs. Tagad, kur Roberts bija šo akciju galvenais īpašnieks, citi akcionāri mēģināja ar viņu uzsākt prātīgas sarunas, kas attiecās uz fabrikas veikalu, bet viņš atmeta ar roku. Tajā dienā, kur Roberts svinēja savu pilngadību, zāģu dzirnavu vadītājs, šņaba fabrikas un alus brūža direktors pēc dinejas uzmeklēja viņu rakstāmā istabā, apbēra savu principālu ar simtām laipnībām un likšķībām, un Roberta gala vārds bija: "Mēs būsim draugi! strādājiet tikai tāļāk!" Un kad šie kungi, kurus viņš neuzskatīja vis kā sava īpašuma vairotājus, bet tāpat kā daudz citus, ar kuŗiem viņam nebija nekāda cita sakara, kā familiju tradicionelā pazīšanās, par gaŗlaicīgiem cilvēkiem, no kuŗiem vaļā tikt bija viņa lielākais prieks. Viņa "Lotos puķes", priekš kuŗu zīžu drānām un rotas lietām viņš izdeva diezgan daudz naudas, arī viņam sāka apnikt. Roberts redzēja, ka šī sieviešu kārta, kuŗa savām brīvām domām un darbību, bez dziļākiem dzīves un pasaules uzskatiem, kā nepraša dzīvi sabojā, viltodama mīlestību un spēlēdama teātri visos kaktos, ir bīstama. Šīs "dziedātājas", bajadēras, artistienes, vispārīgi sievietes, kuŗas nav kapitālu īpašnieces vai noteikta darba strādnieces, kuŗas tomēr tērpjas zīdā, jā, šis viss dzīves tumšais valšķības un nieku atvars, kuŗā viņa "Lotos puķes" ziedēja, ka tas nav spējīgs pasniegt pilnīgam vīrietim, tīrasiņu cilvēkam, vajadzīgo dzīves rotaļu, kuŗa mūs glābj no agras izsamišanas un pasaules nicināšanas.
Jau ilgāku laiku Roberts dzīvoja vientuļi, atrāvies no visiem draugiem un lotos puķēm. Savēji sāka no viņa jau cerēt lielas lietas. Krustmāte viņu uzlūkoja ar sirsnību. Roberts veselu nedēļu nopūlējās ar veikala rēķinu caurskatīšanu, mēģinājās familijas
sarunās spriest par vienu un otru, bet tad piepeši viņam tas izlikās kā lielākā muļķība, un viņš aizbrauca uz jūrmalu apskatīt vasarnīcas stāvokli, jo visa familija, jeb labāk sakot, krustmāte Emilija, bija nodomājuse nākošās dienās uzsākt jūrmalā, Bilderiņos, peldu dzīvi. Bet iekams Roberts dabūja apskatīt vasarnīcu, viņš iekļuva kungu pūlī, kuŗš pastāvēja iz veciem un jauniem, bet jautriem zēniem. Visi Robertu cildināja ar tādu mīkstību, gludenību un līpamību, ka viņš beidzot jutās piespiests pagrūst platmali pakausī, lai labāk varētu saredzēt pasaules laimi un priekus, un tad pateikt Horna koncerta dārza sulainim, lai tas nostāda ledū divpadsmit pudeles šampanieša...
Un nu Roberts gulēja vaļējām acīm un lūkojās tumsā, lai gan ārā bija gaismas tik daudz. Jā, taisni viņš tagad sevi salīdzināja ar visu cilvēci, kuŗa zina, ka vajaga tikai atdarīt pasaulei logus, un gaisma, lūk, plūst straumēm iekšā, kas tevi spēcina un dzīvina! Bet Roberts tomēr no šīs tumsas negribēja izbēgt. Viņš jutās drošs, ka tas šajā tumsā nevar nogrimt uz mūžību, — viņš vēlējās eksperimentēt ar šo brīnišķīgo, dzīves labklājībai pretīgo elementu, pārbaudīt tumsas dabu, — jā, mēģināt viņā ko saredzēt. Bet viņš atzina, ka pie šī mēģinājuma viņa spēki saplok ar šausmu jūtām, ka vienīgais līdzeklis, lai viņām izbēgtu, ir atgriezties atpakaļ pie svētīgās gaismas. Viņš patlaban taisījās izkāpt iz gultas un piesist pie loga atsperes, lai logu vāki, kuŗi viņa istabu uz to ciešāko noslēdza dienai, atskrietu vaļā, kad aiz durvīm noklauvēja stipri soļi, stipra roka atrāva durvis, gaismai kā ar straumi vēsajā guļamā istabā ieplūstot, uz sliekšņa parādījās kāds četrdesmit gadus vecs vīrs, slaiki un stipri noaudzis, sārtiem vaigiem, dedzīgām acīm, brangu brūnu pilnbārzdu un tādiem pat matiem. Melnā zalona uzvalkā tērpies, viņš, smiedamies, militāriski ienāca guļamā istabā.
"Ha, zēn! vēl gultā! Nu, taisies, ka tieci gatavs, man ar tevi ir daudz ko runāt, sevišķi, kas attiecas uz tava nodomātā ceļojuma biedri... Morjen!" "Labrīt, labrīt, krusttēv!" Roberts sniedza ienācējam roku, "tas ir interesanti... esmu ziņkārīgs... tūliņ, tūliņ!"
Viņš taisījās izkāpt iz gultas, kad krusttēvs, ātri pārlaidis skatu pār visām nekārtībām, kuras Roberta guļamā istabā valdīja, pakratīja galvu un teica: "Es iešu dārzā, tur ir Alma. Posies drīzi!"
Pirms Roberts spēja ko bilst, krusttēvs jau svilpodams izgāja.
Roberts iesaka taisīt toaleti.
Pulkstens jau bija viens, kad Roberts izgāja ārā, uz balkona, no kuŗa gandrīz visu Landenu mazo, bet koši iekārtoto dārzu varēja pārredzēt. Viņš jutās vēl arvien noguris. Maija pusdienas siltums viņu spiestin apspieda. Viņš atspiedās viegli ar plecu pret balkona stabu un lūkojās brīdi uz jauno liepu zaļajiem vaiņagiem. Tad viņš pārlaida skatu pār raibajām puķu dobēm, pār strūklu aku, uz kuŗas ūdens meita, cēlā, spīdošā bronza miesas stāvā, gavilējošu seju, abām rokām turēja augsti gaisā zivi, iz kuŗas mutes šļācās ūdens. Miglā, kuŗa no izšļāktā udeņa attīstījās, mirdzēja drīz dziestoša, drīz uzliesmojoša vaŗavīksne. Pie ūdens meitas kājām dusēja mazi delfīni, kuŗi izspļāva ūdeni uz radzes gabaliem un ūdens stādiem. Uz pēdējiem ūdens pilieni vizēja kā pērles. Labajā pusē, cieši pie augsti mūrētas sētas, atradās lapene, kuŗas iekšiene bija divkārtīgi aizsargāta pret saules stariem. Triju vecu apšu pakrēslis un biezo vīna staipekņu ēna vilināja Robertu, iet turpu un apsēsties pie baltā, apaļā marmora galda, kuŗš gandrīz pusi no visām lapenes
apakštelpām ieņēma. Vēl no dedzīgi zibošiem, karstajiem maija gaismas plūdiem it kā pārsteigts, viņos nomākts un apmulsis, Roberts nevarēja kārtīgi, visiem prātiem piebiedroties šīs dienas gaitai. Vakarējie notikumi, raiba atmiņu mudžekļa veidā, slābanums, paģiras vēl pilnīgi pārvaldīja viņa prātus. Krusttēva un Almas viņš dārzā nekur neredzēja. Tas Robertam bija īsti pa prātam. Pirms viņam bija ar krusttēvu jāsatiekas un jārunā ar to prātīgs vārds, viņam nu varbūt atlika vēl laiks, pierast nomoda skatiem, iedomāties, ka jau kādas desmit stundas no šīs dienas ir dzīvo dabu apveltījušas ar skaidro debess gaismu, ka ārpus Landenu mājas, pa ielām un dārziem mudž un kustas ļaudis, dodamies no darba pie darba; ka gaŗie fabriku skursteņi kūp, mašīnas šņāc un brēc, dalīdamas un veidodamas ciešanām padoto materiju, kuŗa ir drīz spēks, drīz vājība, kuŗa drīz izrūgst milzīgos, varenos veidos, drīz saplok vai iznīkst un atstāj savā vietā tukšību vai nevērtīgas drupas.
Roberts iegāja lapenē. Viņš atrada te visu tāpat, kā arvien. Pilnība un košums valdīja Landenu mājā un dārzā, bet tas, ko Roberts jau vairāk gadus meklēja, nekur nerādījās.
Laime, kas un kur tu esi? Vai tu līgo pār mums augsti gaisos, un mēs no viļņiem, kuŗus tavi spārni saceļ, nojaudam, ka tu kur nebūt esi, jeb vai tu esi aprakta dziļi zemē un tev ir uzvelti vareni klinšu kalni virsū? Tikai puķes ziedonī, kā slepenas ziņotājas, tad liekas klusi mirdzot mums vēsta, ka tur apakšā, dziļi, dziļi zemes klēpī, iz kuŗa viņas izsūc saviem ziediem smaršu, mirdz noslēpumainais laimes dimants, kuŗa brīnišķīgos, katru apmierinājošos starus raudzīt tīko katrs dzīvības gars. Kā tūkstošiem ļaužu mēģina atrast "perpetuum mobili", tā Roberts taustīja, raudzījās un klausījās pēc laimes. Bet viņas nekur nebija. Uz mīlestību viņš bija licis lielu svaru.
Aiz tās pēc viņa domām vajadzēja slēpties laimei, bet šī, no viņa gaidītā mīlestība nemodās. Roberts pazina daudz dāmas, sievietes ar raksturu un bez rakstura, nejaukas un skaistas, bagātas un tādas, kuŗas ēda žēlastības maizi, izglītotas un nemācītas, gudras un muļķīgas uz to nebēdu, bet tās visas bija sievietes, kuŗas pašas gaidīja uz laimi, un kuŗas katru acumirkli apdraudēja nelaime. Visas šīs precības, laulības, visas veselīgas un neveselīgas familijas viņam izlikās kā vecu vecie muļķību un nieku perekļi, kuŗos tu, cilvēks, piedzimsti kails un nespēcīgs, muļķis un nepraša, vājāks gandrīz par katru jaunpiedzimušu kustoni. Tur uz ielām, zalonos, teātŗos, biedrībās, zaļumos, uz kuģīšiem, dārzos skaistā dzimuma brangi nobaŗotie tēli, elastīgiem soļiem, nevainīgiem smaidiem, košām matu bizēm, dedzīgām acīm, viss šis laimi apsološais pulks Robertam izlikās, kā dzīves tirgū sadzītas verdzenes, kuŗas var pirkt un pārdot. Tur viena sapņoja par kāda jaunekļa cēlo stāvu, otra par sava iemīļotā mākslinieka slavu, kuŗu tā ar viņu būtu tik labprāt dalījuse, trešā domāja par studenta ūsiņām un izveicīgo deju. Viss tas bija ļoti labi, bet Roberts sajuta, ka šajā mudžeklī viņš laimes nesagaidīs. Cilvēka miesas, arī tās daiļākās, viņam tomēr izlikās nepilnīgas, pamazām trūdošas, sviedru pilnas. Visur viņš cilvēku, sevišķi sievieti, redzēja atkarīgu, saistītu pie tūkstošiem niekiem un blēņām...
Tā tad Robertam vajadzēja palikt vai nu vientulim, kuŗš briesmīgi gaŗlaikojas, arī tad gaŗlaikojas, ja nododas dabas studijām, caur kuŗām jāatzīst, ka viena būte otru aprij, sagremo un šo aprij atkal cita, ka iznīcība nostājas dzīvības reprezentantu priekšā un, tā kā rotaļā, sauc: "Viens, divi, trīs, pakaļpāris laukā!..." Un tad pārīši skrej... Vienu no šiem nāve notveŗ pa priekšu, otrs nāk vēlāk...
Jeb vai Roberts, pa otru teku iedams, drīzāki
nāktu pie gala? Viņš jau ilgāku laiku apreibinājās ar dzērieniem, ar plītnieku jautrību, ar tiem pašiem, no viņa nicinātiem niekiem...
Vēl viena zvaigzne mirdzēja spoži pie Roberta sapņu debess. Tā bija draudzība. Viņš cerēja arvien, atrast sev īstu draugu, kuŗš viņu varētu tā sakot atgriezt pie dzīves, varbūt viņu pārliecināt, ka viņš savās tumšās domās ir maldījies, ka pasaule, dzīve ir kaut kas lielisks, jauks, kuŗas baudas ir nolemtas cilvēkam, šim no dievības lolotam radījumam. Jau vairāk mēnešus viņā karsa jūtas, kuŗas ar sparu centās pēc drošas vīrieša sirds, kuŗa līdz ar viņu varētu spītēt trūdu lejām un pacelties brīvu, neatkarīgu dzīves pārskatu augstumos. Pēc tāda drauga viņš Rīgā bija velti meklējis. Roberts pārsteidza savu krusttēvu ar vēstuli, kuŗā viņš izteica nodomu, uzsākt tāļāku ceļojumu. Šajā ceļojumā viņš sev vēlējās ceļa biedri, draugu. Vēstules beigas skanēja apmēram tā: "Mīļais krusttēv! palīdzi man atrast jaunekli ar garu, kuŗš spēj domāt un just, kuŗš ļaujas valdzināties no visa, kas dziļš un jauks, kuŗš tomēr ir tik patstāvīgs un spēcīgs, atrauties, atteikties no visa, kuŗš nebaidās atstāt jautro sadzīvi un doties vientulīgos kalnos, ilgodamies sasniegt vienreiz to galotni, no kurienes tas varētu pārredzēt visu, visu!..."
Savu krusttēvu, kuŗš tagad Landenu familijā bija vecākais vīrietis, Roberts uzskatīja kā tēvu, lai gan tas bija vēl priekš tēva nopietnības par jaunu un uz laukiem, kā muižas īpašnieks, dzīvodams, dažā labā ziņā palicis Robertam svešs.
Roberts iesāka pārdomāt, kādējādi vest ar krusttēvu sarunas par ceļojumu, jo viņam likās, ka tas tikai tāpēc bija atbraucis uz Rīgu, lai šo priekš Roberta tik svarīgo uzsākumu aplūkotu sīkumos un kopīgi sastādītu plānu. Piepeši Roberts izdzirda skrejošus soļus, pie kam dāmu drēbes čaukstēja.
Viņš paskatījās uz lapenes izeju un ieraudzīja Almu, gaišā atlasa uzvalkā, melnu krustiņu ap kaklu un rožaino saules sargu rokā. Pirms Roberts paguva viņu apsveicināt, Alma ātri lapenē ienākot sauca: "Robert, viņš pašulaik piebrauca. Krusttēvs viņu saņem. Liekas, ka viņš ir interesants kungs. Es gan viņu tik tā pavirši pa logu redzēju!"
"Kas, viņš?" Roberts sajucis jautajā.
"Tavs pavadonis, ceļa biedris... Jā, krusttēvs man tā teica! Viņš izmeklējis tev to labāko, ko viņš pazinis."
"Kā, tik ātri?" Roberts brīnējās, "es krusttēvam tikai vēl neilgi atpakaļ par to rakstīju..."
"Jā, viņš jau ir notvēris. Krusttēvs jau tāds ir... ātrs... bet cilvēku pazinējs viņš ir labs. Bez tam jau šis jaunais kungs tiekot ieteikts no vairākām personām." Alma nosēdās Robertam pretī un mīļi smējās.
"Nu, redzēsim, redzēsim!" Roberts teica un raudzījās domīgi uz zemi.
"Neesi tik drūms!" Alma lūdzās, "tu ar savu skatu atbaidīsi viņu... Ak, Robert, cik vientuļa es visu rītu jutos! Un tu vari tā gulēt ilgi! Tu laikam gulētu vēl tagad, ja krusttēvs tevi nemodinātu?"
"Jā, es varu gulēt. Tas nāk no noguruma. Vakaros es ilgi palieku nomodā, nevaru iemigt, bet rītos to tiesu varu gulēt."
"Es zinu, tev galva sāp!" Alma šķelmīgi smējās.
"Jā, tu uzminēji!" Roberts sāpīgi pasmaidīja.
"Iesim, Robert! jeb tu gribi viesi še sagaidīt?"
"Še vai tur: vienalga!... Man tā savādi ap sirdi, es baidos no šīs satikšanās."
"Tu esi nervōzs, slims. Es turpretī priecājos!" Alma nosarka.
"Tev viņš patīk?"
"Jā," Alma čukstēja, "ļoti glīts jauneklis, cik noskārtu, tad laucinieks, bet simpatisks..."
"Labi, ka laucinieks... Ar pilsētnieku sarunāties man, nodomātā ceļojuma ziņā, būtu gŗūti bijis. Man briesmīgi riebjas šīs manieres, glaimi, frazes..."
"Jā, ko tur lai dara," Alma nopūtas, "pilsētā tāda ieraša, uz laukiem citāda."
"Lūk, viņi jau nāk!" Roberts klusi teica, uzbudinājās, bet tad tūliņ mēģināja pieņemt mierīgu izskatu.
Landena kungs sen. un svešais jauneklis pienāca pie lapenes izejas un apstājās. Roberts un Alma pacēlās.
Landens sen. stādīja Almai un Robertam svešo kungu priekšā: "Dabas zinātņu kandidāts, Pauls Vītols..."
Krēsla metās, kad Landenu familija un viņas viesis piecēlās no vakariņu galda.
Krustmātes šoreiz trūka. Viņa, no Jūlijas pavadīta, bija aizgājuse uz kādu dāmu sapulci, kuŗā apsprieda, kā apspiest übagošanu.
"Vītola kungs, jūs atvainojiet, ka mēs jūs uz brīdi atstāsim... Alma, lūdzu, pakavē viesa kungam laiku! Robert, lūdzu iesim. Daudz brīva laika man nav. Rītā ar pirmo vilcienu es aizbraukšu," Landens sen. teica un mazliet paklanījās. Arī Vītols paklanījās.
"Lūdzu, lūdzu! neļaujaties traucēties, Landena kungs!..." Abi Landeni iegāja istabā. Vītols pagriezās pret Almu, kuŗa lēni šūpļa krēslā šūpojās un raudzījās dārzā, pāri pār koku galotnēm.
"Tad arī jūs vēlaties ceļot, Vītola kungs?" Alma jautāja, "kāpēc, ja drīkstu zināt? Vai jums še vairs nepatīk?"
"Nevaru teikt, cienīgā jaunkundze, ka es gribētu ceļot tikai tāpēc, lai turpinātu savas dabas zinātniskās studijas. Es mīlu ļoti savu tēviju un dzimteni. Labprāt es paliktu Vidzemē, no pilsētām — vislabāki Rīgā, jo še es esmu vidus skolu apmeklējis un jaukus
brīžus pavadījis, bet es jūtu, ka tas ir loti vajadzīgs, ka cilvēks pārbrauc pār to vietu, kur tagad viņa skata apvārsne beidzas, ka tas pieredz un piedzīvo daudz. Bez tam man, zinātņu vīram, būtu izdevība, redzēt vienu un otru dabas savādību, ievērot ceļa apkārtnes pārmaiņu, visas tās modulācijas, caur kuŗām mēs pamazām pārejam citā, pavisam savādā, mums tagad svešā pasaulē."
"Kad Roberta mammiņa vēl dzīvoja, tad mēs apceļojām Reinupi un Šveiciju. Laiks pagāja ļoti interesanti. lepazīšanās bija par daudz. Ir savādi, vienā un tajā pašā dienā staigāt pa košu, zaļu dārzu un atrasties kādas stundas vēlāk uz augstām klinšu sienām, kuŗu augšieni sedz sniegs. Saulei lecot un noejot glečeri mirdz kā sapņu parādības. Atminoties to visu, man šis ceļojums izliekas kā sapnis..."
"Es vēl savā mūžā aiz Baltijas robežām neesmu bijis..."
"Jus esat kurzemnieks, vai vidzemnieks?"
"Vidzemnieks, cienītā jaunkundze! Drūmi priežu sili, purvi un ne visai auglīgas druvas atrodas manā dzimtenē."
"Vai tas ir tāļu no Rīgas?"
"Taisnā līnijā — kādas simts piecdesmit verstes."
"Un jūs tagad taisni no turienes atbraucāt?"
"Jā, es biju arī pie vecākiem... Bet pēdējā laikā es tur nedzīvoju. Studijas es beidzu izgājušā vasarā. Gaidīju uz kādu brīvu vietu... Kā lai citādi tieku uz priekšu. Pašam man līdzekļu maz. Jātop par skolotāju kādā ģimnāzijā, vai reālskolā, ja sevišķi labi izdodas, tad par dabas zinātņu docentu kādā augstskolā..."
Alma piecēlās.
"Ja drīkstu uzaicināt, tad iesim dārzā pastaigāties," viņa teica, "kaut gan krēsla metas, tomēr, ja jums nekas nav pretī, tad es jums parādīšu mūsu mākslīgo alu."
"Pateicos, jaunkundze. Labprāt velētos..."
Vītols un Alma soļoja lēni, līdzas, gar strūklu aku, iz kuŗas ūdens vienmuļīgi šļācās gaisā.
"Vai jums, Vītola kungs, ir māsas un brāļi?" Alma jautāja.
"Ir, cienīgā jaunkundze, divas masas un divi brāļi!"
"Ko viņi dara? vai visi dzīvo pie vecākiem?"
"Visi... Redziet, cienīgā jaunkundze! Es esmu latviešu zemnieka dēls. Mūsu lauku apstākļos jums būtu gŗūti iedomāties. Pie mums mēdz allaž tā būt: viens brālis studē augstskolā, citi brāļi vai māsas strādā pie tēva kā vienkārši algādži. Pie mums, uz laukiem, ir visiem jāstrādā. Arī tagad mani tēvs sūta pie arkla, lai gan es esmu pabeidzis augstskolas kursu. Bet lūdzu, cienīgā jaunkundze, mani tāpēc nenicināt!"
"Nē, kā lai es jūs tāpēc varētu nicināt!" Alma dzīvi iesaucās, "nekad nē! Tas ir interesanti... Es sajūtu taisni cienību pret jums... Bet redziet, še, Landenu dzimtā aizspriedumu maz. Aizspriedumi mums nekad nav atnesuši laimi, un tāpēc viņi ir iz šīs mājas izraidīti. Te, pie mums, viss tiek pārbaudīts. Sevišķi mans brālēns ir tāds, kuŗš ievēro katru, bet viņš ir arī spējīgs, katru nicināt. Tomēr tas nenāk no aizspriedumiem, bet no piedzīvojumiem un ciešas pārliecības..."
"Es domāju, ka no aizceļošanas jau tagad runāt, būtu par agri! Vēl nav zināms, vai jūsu brālēna kungs mani izredzēs par savu ceļojuma biedri. Viņš mani pirmāk uzlūkoja ar tādu skatu, it kā tas gribētu jautāt: kas tu tāds esi? Bez tam arī man būtu ar viņu jāiepazīstas..."
"Jūs redzēsiet, Vītola kungs, cik mans brālēns ir labs!"
"Atvainojiet, cienīgā jaunkundze, ka es jūsu cerības uzlūkoju ar šaubību. Varbūt, ka mēs, jūsu brālēna kungs un es, šķiŗamies jau pēc pirmās nopietnākas sarunas kā ienaidnieki, varbūt ka mēs tapsim draugi.
Citāds sakars starp mums nedrīkst būt. Remdenība, nepazīšanās, neuzticība, ja tie mūsu ceļojumā mūs abus pavadītu, tad labāk ne soli —"
"Gluži pareizi! Es esmu apmierināta. Pie jūsu sāniem mans brālēns ir drošībā..."
"Lūdzu, nepārsteidzaties, cienīgā jaunkundze! Es aplūkoju cilvēku no stingra zinātniska stāvokļa un nevis spekulātīvi. Kamēr es cilvēka pilnīgi nepazīstu visos viņa rakstura galvenajos vilcienos, tikmēr es nevaru viņam būt nedz draugs, nedz ienaidnieks..."
"Tad jūs gribat ar Robertu tikai tad ceļot, ja viņš taptu jums draugs un jūs viņam?... Es domāju, ka jūs ar krusttēvu Landenu jau esiet pilnīgi nolīguši. Vai ziniet, jūs manu brālēnu apvainojiet, Vītola kungs!"
Alma pārmetoši draudēja ar pirkstu.
"Es gāju par tālu, cienīgā jaunkundze, es atvainojos. Bet nopietni sakot, es šurp nenācu tikai tādēļ, ka Landena kungs ir ļoti bagāts... Man ir citi nolūki —" viņš stomījās.
"Es jūs nesaprotu," Alma aizskārti teica, "vai ja saprotu, tad jūs aizķeŗat naudas jautājumu..."
"Jā, arī to! Redzat, cienīgā jaunkundze, es materiālu līdzekļu ziņā esmu piedzīvojis nepatikšanas. Ļaudis, ja viņi ko laba darījuši, grib mūžam, lai tas, kuŗam tie labu darījuši, ir tiem pateicīgs. Viņi tā sakot cilvēku grib ar savu palīdzību darīt atkarīgu. Kad es iestājos ģimnāzijā, tad tēvs man spēja maz palīdzēt. Mans tēvs ir ļoti krietns, saprātīgs vīrs. ,Dēls,' tā viņš man arvien teica, ,mācies, centies! Es esmu par vecu, es vairs nespēju, bet tev ir jātop par citu cilvēku. Es esmu savā tiesā visus līdumus nolīdis, visus purvus izgŗāvojis, bet labuma, labklājības nav; es redzu, ka bez dziļākas zināšanas nevar tāļu tikt. Ej, mācies!' Kad es brīvlaikā pārbraucu mājās, bieži pie manis atbrauca resns vecis, kuŗu mūsējie sauca par krusttēvu, bet īstenībā viņš bija
ļoti tāļš radinieks. Šis vecis manās kristībās, dzērumā bija solījies mani sūtīt skolā. Bet vēlāk, izspirdzis, tas maz no tā ko gribēja dzirdēt. Mana vecmāte, radi tam arvien atgādinājuši: palīdzi tak tam zēnam izskoloties! Beidzot pēc ilgas stostīšanās, kad arī mans tēvs lūdzis palīdzības, viņš ķēris mazliet ķešā. Un tagad viņš palielās, ka Pauls Vītols izstudējis ar viņa naudu, ka par to esot tikai jāpateicoties viņam... Viņš mani uzskata kā savu parādnieku, lai gan nauda, kuŗu viņš manam tēvam aizdevis, ir atdota. Es kā students iekļuvu bagātā familijā par mājas skolotāju, pelnīju labi daudz, tā ka varēju savam pirmējam labdarim atlīdzināt. Bet nu redziet, cienīgā jaunkundze, bagātajā familijā man neklājās labi. Tur visi mani uzlūkoja kā nabadzīgu jaunekli, kuŗš dzīvo no žēlastības. Es savas domas drīkstēju loti reti izteikt. Visur man bija jāpiekrīt kundzei un kungam. Algu, kuŗu viņi man, modes pēc, ļoti augstu maksāja, tie uzlūkoja klusībā kā ubagu dāvanu. Viņu mājās bija arī francūziete — guvernante, kuŗa bija, arī tikai modes pēc, piekomandēta meitenēm... To dzīvi es nolādu vēl šodien. Es sakodu zobus un gāju kā vergs... Bet tagad es esmu brīvs. Es vairs nevēlos tapt atkarīgs no bagātnieku kabatas."
Vītols pēdējos vārdus izrunāja uztraukumā, gandrīz kaislīgi. Tagad viņi abi stāvēja mākslīgas alas priekšā, kuŗā jau bija gluži tumšs. Pār Rīgas namu jumtiem pacēlās pilna mēnesnīca, bet neskaidra, dūmājos, tvaikos ietīta. Iz Strēlnieku dārza atskanēja grūdieniem kaŗa mūzikas paņēmieni. Alma stāvēja alas priekšā un izskatījās savās baltās drēbēs pret alas tumšo iekšieni interesanti, romantiski. Viņa ilgi klusēja un lūkojās uz Landenu nama baltajiem mūŗiem.
"Es jums darīju nepatikšanas, cienīgā jaunkundze," Vītols mīkstā balsī atvainojās.
"Jā, jūs esiet savāds cilvēks!" viņa skumji teica,
"un mans brālēns ir bagāts, tas ir tiesa, bet arī kā cilvēks viņš stāv ļoti augsti... Ja jūs viņam negribēsiet būt par ceļa biedri, viņš ceļos beidzot viens... Zināms, tas būtu loti bēdīgi... Ar savu naudu viņš nevienam neuzbāzīsies. Es nezinu, kā lai to labāki izdara. Jums, kā pavadonim ceļojumā, nākas zināms honorārs..."
"Saprotams, citādi tas pasaulē neiet. Bet daudz kas atkarājas no tā, kuŗš šo honorāru maksā. Man nu vienreiz iedzimta zemnieku nepateicīgā daba..."
"Ak, esiet jūs klusi ar savu zemnieku!" Alma smējās.
"Es esmu tikpat lepns uz to, kā grāfs uz savu tituli!"
"Nu, tad paliekat arī tādi!... Bet tagad ir laiks iet!... Skāde, ka jau tik dziļa krēsla, es jums parādītu, cik skaista šī ala. Alas dibenā ir sūnu sols. Tur man tīkas sēdēt un lasīt."
Viņi gāja atpakaļ uz dzīvokli. Ūdens strūkla bija apturēta. Tomēr no virsējā strūklas šķīvja vēl pilēja smagi pilieni. Pretī strūklai Alma apstājās.
"Jūs man pirmāk teicāt, ka jūsu nodomātam ceļojumam esot īpaši nolūki... Vai šie nolūki ir jūsu noslēpums, Vītola kungs?"
"Nē, nebūt nē! Bet ja es jums, cienīgā jaunkundze, par tiem stāstītu, tad tas skanētu ļoti paradoksi, fantastiski. Fantasts es pavisam neesmu. Bet tas tā iznāk — šinī gadījumā... Bez tam šie nolūki tikai tad var kļūt nopietni, ja tas tā būtu, kā Landena kungs man uz laukiem teica."
"Mans krusttēvs?"
"Jā, es biju pārsteigts, kad grezna eķipāža ieripoja mana tēva pagalmā. Landena kungs, jūsu krusttēvs bija kādas divas stundas mūsu viesis... Vēl vairāk es biju pārsteigts, kad Landena kungs mani uzaicināja uz nopietnu sarunu zem četrām acīm. Viņš teicās mani pazīstot... Viņš dzirdējis manu priekšlasījumu
,Par kustoņu un stādu radniecību' kādā laucinieku zemkopības biedrības jautājumu izskaidrošanas vakarā. Jau toreiz viņš gribējis ar mani iepazīties, bet viņam bijis piepeši jāaizbrauc... ,Šis cilvēks ir priekš Roberta kā radīts!' tā viņš tuliņ esot par mani domājis. Un tad jūsu krusttēva kungs nāca ar priekšlikumu, lai es topot Robertam Landena kungam par tāļāka ceļojuma biedri... Jūsu krusttēva kungs ir pilnīgs cilvēks. Ar viņu es labprāt ceļotu! Viņš pūlas cilvēces labā, nevis dēduktīvi, nodarbodamies ar lielām idejām, ar neatrisināmiem problēmiem, viņš tveŗ ap sevi, strādā ciešā tuvumā, darbojas kā induktīvs cilvēces labdaris."
"Jā, viņš ir brangs cilvēks!" Alma lepni piezīmēja.
"Viņš palīdz, sniedz pabalstus, bet kā! Tikai tur, kur tas pārliecināts no vajadzības! Un katrs, kuŗam tas palīdz, drīkst izteikt brīvi savas domas. Viņš neverdzina neviena ar savu bagātību... Pie tam viņš pats ir lepns, bet lepns tikai uz to, ka tas ir cilvēks, pilnīgs cilvēks. Bet es esmu pārliecināts, ka viņš justos vēl lepnāks uz cilvēci, ja tai nebūtu vārguļu, slimotāju, neģēļu, likšķētāju, līdēju un citādu augstākā zemes radījuma apkaunotāju. Viņš nav lepns uz to, ka viņš ir tas, kuŗš var spīdēt, nē, uz to, ka cilvēcei ir tādi brangi cilvēki, kuŗi ir veselīgi, kuŗi var un grib palīdzēt citiem ar padomu, darbiem un materieliem līdzekļiem. Ja es jūsu krusttēvā Landena kungā nebūtu mācījies pazīt brangu cilvēku, priekš kuŗa es eju vai caur uguni, tad es šovakar neatrastos še, Landena mājā. Viņa priekšlikumu, kuŗu es pirmo reizi vai atraidīju, es vēlāk pieņēmu ar prieku... Bet tikai ar to nosacījumu, ka ceļot Roberta kungam varu tikai tad līdzi, ja es viņu atrastu par pilnu, brīvu cilvēku... Landena kungs man lasīja priekšā jūsu brālēna kunga vēstuli. Hm! es domāju, tam kungam, kā man rādās, ir lielas dzīves dāvanas. Viņš, kā sapnī, garīgs milzenis būdams, speŗ par
daudz varenus soļus un samin īstenību... Kad Landena kungs bija beidzis lasīt vēstuli, tad es domāju: no tā jaunā kunga var kas iznākt! Manam sevišķam ceļojuma nolūkam piebiedrojās vēl otrs..."
"Jā, kas tie ir par nolūkiem? Izsakāt visu patiesību."
"Labi, es jums, cienīgā jaunkundze, izteikšu: Pirmais, fantastiskais, nolūks bija, meklēt dabā tik varenu skatu, no kuŗa aizgrābts es varētu vēlēties mirt..." viņš irōniski pasmējās. "Un otrs nolūks ir ļoti nopietns, pārdomāts un tiešām cienīgs: atdabūt Roberta kungu cilvēcei, kā bagātnieku un kā cilvēku, kuŗš no dabas lieliski pamatots un tomēr vēlāk no tās atstāts... Nekas nav briesmīgāki, kā kad cilvēkam jādzīvo uz savas jaunības ideālu gruvešiem, drupām. Tie eņģeļi, par kuŗiem māte pie viņa gultiņas ir dziedājuse, viņam vairs nerādās. Viņš izsamist. Tas metas praktisku baudu mutulī, izsamist atkal! Un tā cilvēks pamazām kļūst necilvēks, vārgs, ja viņa neglābj... Nabadzīgam vēl atliek miesīgs darbs, kuŗš viņa laiku pakavē, bet apdāvinātam, garīgā darbībā sistemātiski neizglītotam cēlam garam jāiet bez žēlastības bojā, jātop ārprātīgam vai jābeidzas caur pašslepkavību... Ja iznīkst cilvēks, kuŗš īstenībā nav cilvēks, tad maz tur ideālu, to gribēt vēl izcelt iz kapa, vēlēties, lai tas dzīvotu. Lai gan žēl ir beidzot katra cilvēka — cietēja... Bet pirms es Roberta kunga nepazīstu visā viņa sirsnībā, cilvēcībā, tikmēr es neapsolu... Papriekšu ceļojums caur sirdi un dvēseli..."
"Jūs gribat būt tik rets, cienīgs! Ja Roberts to zinātu, ka jūs gribiet ar viņu vēl eksperimentēt, tad viņš jums atgrieztu muguru. Ar kādām tiesībām tad jūs uzstājaties, kā katrā ziņā pilnīgs, stiprs cilvēks, kuŗš uzdrošinās doties dzīvē, lai glābtu cilvēkus?"
"Cienīgā jaunkundze, šīs tiesības man dod mana pašapziņa, dzineklis, karsta sajušana... Bet es negribu slēpt, ka es par tā avota dziedināšanas spēku
šaubos, pie kuŗa es vēlētos Robertu Landenu vest. Es reiz redzēju savādu sapni... Toreiz es vēl biju ganu zēns..."
"Ko jūs sapņojāt?"
"Sapnī es sajutu briesmīgu sausumu... Zeme bija izkaltuse, saplīsuse. Akas bija tukšas no ūdens. Upes jau sen vairs netecēja..."
"Briesmīgi!..."
"Tiešām šaušalīgi! Bet nu tāļāk: es un mans brālis, kuŗš par mani jaunāks, mēs stāvējām koku ēnā. Aitas, salīdušas zem paegļu krūmiem, elsāja smagi, nogurušas līdz nāvei... Te mans brālis iesāka lūdzošā balsī brēkt: ,Dzert, man gribas dzert!' tā ka man viņa balss griezās kā nazis caur sirdi. Es zināju, kur vēl atrodas ūdens. Dziļi mežā, purva stūrī, vēl bija slapjums. Bet tas ūdens bija nāvīgs. Kuŗš to iedzēra, tas dabūja drudzi, tam bija jāmirst..."
"Un jūs?"
"Brālis man apķērās cieši ap viduci un sauca: "dod, brālīt, dod man dzert!" Es būtu viņam devis savas asaras, savas asinis, bet arī es pats jutos tik sauss, tik izkaltis. Jā, arī es sajutu briesmīgas slāpes... Es sajutu, ka tā kā tā ir jāiznīkst... Tad labāki ir vēl reiz baudīt lielisko slāpju dzesējumu, piepildīt viskarstākajā dedzībā savu dzīves gribu un tad izdzist... Es satvēru savu brāli aiz rokas, sāku skriet un rāvu viņu sev līdz... ,Skriesim, brālīt, skriesim, es zinu, kur ir ūdens!' Mēs skrējām, ātri skrējām, sadūrām kājas asiņainas uz sausajiem žagariem silā. Beidzot nokļuvām pie purva... ,Te, te!' es saucu un noskrēju no pakalnes purvā. Brālis man pakaļ. Starp sūnām, apaļā dobumā, mirdzēja ūdens, dārgais ūdens... Mēs dzērām, dzesējām briesmīgās slāpes, bet nāves drudzis mūs drīzi pārņēma..."
"Lūdzu, nestāstiet tāļāk, Vītola kungs! Kur jums ceļas tik šaušalīgi sapņi?..."
"Dvēseles cīņas, kuŗās mokās Roberta kungs, ir
man no studiju laikiem pazīstamas. Ir avots, kuŗš cilvēku viņa pilnīgā garīgā sausumā vēl var atspirdzināt. Šis avots ir zinātne..."
"Bet arī viņš mirkst purvā?" Alma dzīvi iesaucas.
"Purvā, dziļā, staignā purvā. Bet tomēr viņam ir dziļš, dziļš pamats. Visi vieglie strauti izsīks, varenie ezeri izkūpēs garaiņos, bet purvā, kuŗā verd zinātņu avots, būs slapjums."
"Kāpēc jūs sakāt purvā? Zinātne ir taču skaidra, kā dzintars!"
"Ko mēs varam zināt? Nekā mēs nevaram zināt, kad mēs īsti, jā, patiesi gribam zināt un pasauli cauri skatīt. Kāpēc viss tā izliekas vai ir, un kāpēc tā nav?... Bet acumirklī, izmisumā, var cilvēks tverties kā bērns pie spēles lietiņas, lai pakavētu laiku ar zinātni, ar skaidro zinātni uz neskaidrā, purvainā pamata... Un nāves drudzis, kaut gan neizbēgams, tomēr mūs atpestī no dzīves, pēc kuŗas mēs vairs sevī nesajūtam slāpes!"
"Ko jūs zem šā drudža saprotat?"
"Cilvēks, zinātnēm savas slāpes dzesēdams, beidzot atzīst iznīcību otru reizi... Pirmo reizi viņš gan to tikai nojauda... Kā drudzis sāk viņu kratīt! Diezgan, diezgan! Savās garīgās slāpēs viņš aptveŗ lielu, plašu domu, kā varenu milzīgu čuguna lodi ar asu galu. Viņš skatu mērķē bezgalībā, dziļā mūžībā. Lode aizskrej, bet atgriežas, no bezgalības sabaidīta, žvingstēdama atpakaļ un keŗ paša domātāja pieri... Tad nāk šis nāves drudzis. Ar dzīvi nav vairs nekādas draudzības. Acis raugās tikai tur, uz nāvi... Iznīkt, nomirt!..."
"Jūs, briesmīgais pesimists!"
"Bet var jau arī būt cits avots, no kuŗa dzēris, cilvēks nedabū drudzi, kuŗš verd pa skaidru, oļainu pamatu, kuŗš dara mūs mūžam jaunus... Un cerībā, ka šādu avotu mēs, nopietni meklējot, dzīvē varētu atrast, es vēl ar pasauli un cilvēci ciešos..."
"Tiklīdz jūs, abi ar Robertu, ieraudzīsiet varenos Alpus un vēlāku Itālijas lielisko dabu, tad jums abiem radīsies stipra ticība uz dzīvi, jā, ticība uz Dievu... Es biju tā, kuŗa ieteica Robertam ceļot, lai gan mamma tam pretojās."
"Kāpec tad jūsu mātes kundze Roberta Landena kunga ceļojumam pretojas?"
"Tāpēc," Alma bailīgi čukstēja, "ka viņš svešumā panīkšot..."
"Oho, tas nevar notikt. Roberts Landens, cik es noskārstu, ir džentelmens."
"Tas viņš ir! Es priecājos, ka jūs tā domājiet. Tad jau jums nevar arī nekādas izrunas būt. Jūs tak ceļosiet ar Robertu?"
"Kā teicu, es ļoti vēlos. Bet iedomājiet, cienīgā jaunkundze, mūsu iepazīšanās... mēs ... jā, es jums saku, vienkārši kā laika pakavētājs un apsargātājs vien es nevaru uzsākt šo ceļojumu... Domas, ka es esmu algots līdzceļotājs, nokautu manī brīvas jūtas, ar kuŗām es labprāt gribētu stāvēt uz augstas klinšu sienas, pārredzēt zemi un jūŗu, stāvēt kā cilvēks, kuŗš tuvojas dabai, kā tās lieliskumu īpašnieks."
"Ņemiet Robertu līdzi!" Alma dzīvi iesaucas.
"Jā," Vītols smējās, "arī tas man nepatiktu, ka man līdzās stāvētu vīrs, padevīgs, brīvām jūtām par mazu audzis... Bet tomēr es mēģināšu. Uz jūsu krusttēva ieteikšanu es lieku svaru... Un ja es nestu upuŗus, kas attiecas uz manām personīgām ceļojuma baudām, tad es vismazāki varētu kalpot zinātnei, arī kā algots Roberta Landena laika pakavētājs..."
Šajā brīdī zvanīja uz balkona.
"Mamma pārnākuse," Alma teica, "man jāiet, lūdzu atvainojiet. Jums tikai īsu brīdi būs jāpaliek vientuļi. Roberts un krusttēvs būs drīz savas darīšanas beiguši... Ar labu nakti!"
Viņa aizskrēja ātri uz dzīvokli. Vītols raudzījās uz balkonu. Sulainis uzlika uz galda degošu lampu.
Tas iegāja atpakaļ dzīvoklī. Un visās no Vītola tagad pārredzamās telpās viņš atradās viens vienīgs. Un savādi: viņam likās šajā brīdī, ka tam mūžam būšot jāpaliek vientulim...
Bija jau pāri pusnaktij. "Tagad man jāiet, kungi," Landens sen., savu glāzi piesizdams pie Vītola un Roberta glāzēm, visā nopietnībā teica.
"Paliec vēl, krusttēv," Roberts lūdza.
"Labprat, bet es esmu zemkopis. Un zemkopis tā nevar, naktīs līksms būt. Vai ne tā, Vītola kungs?"
"Arī tie iedzeŗ krodziņā," Vītols teica.
"Hm! lauciniekiem vajag but lieliem uzdzīvotājiem," Roberts piezīmēja.
"Dažreiz tie piedzeŗas bez mēra. Viens, piedzēries, iebrauc gŗāvī, otrs mežā... Mums ir kāds kalps, tas konsekventi katru kapeiku nodzeŗ..."
"Un kas pie tā visa vainīgs? Es..." Roberts pacēlies izsaucās.
"Kā tu? Nerunā muļķības!" Landens sen. bārās, novilka svārkus un pievilcis šūpļa krēslu pie galda nokrita slābani uz šūpļa krēsla.
"Vai tad man nepieder spīrituōzu fabrika? Ar Smirnovu un Volfšmidtu es nevaru konkurēt, bet es galvoju, ka veselu tūkstoti dzērāju esmu aizsūtījis, lai paskatās, cik gradu ir karsta pekle... Krusttēv, kas būtu, ja es liktu rītā savu degvīna fabriku aizslēgt?"
"Ko tas līdzētu! Cits atvērtu jaunu ar lielu sparu un dedzību... Vispārīgi tu, Robert, ar savu ideālismu esi, piedod man, ka es tā saku, vēl muļķa zēns... Ja slepkava izlieto nazi par slepkavības ieroci, tad tāpēc mēs neaizslēgsim tērauda lietu pārdotavu. Nāves zāles tiek tāpat pagatavotas — nevis tāpēc, lai cits citu vai paši nonāvējamies, bet vienā un otrā gadījienā tās izlietojam veselības atdabūšanai
šur tur praksē... Vai ogļu skābe nav kaitīga, un tomēr viņa ir arī derīga! Vai ūdenī neslīkst daudz ļaužu, un tomēr mēs tāpēc nevaram vēlēties sausumu?..."
"Jā, tev, krusttēv, taisnība, arī es tāpat domāju. Un tomēr man ir dažu brīdi tā ap sirdi, it kā kad es būtu ģifts maisītājs, kā cilvēku nelaimes un posta fabrikants, sevišķi, kad es ieraugu kādu piedzērušu, nelaimīgu uz ielas..."
"Brangi runāts," Vītols iesaucās un piesita savu glāzi pie Roberta glāzes.
"Hm, tas man vis nepatīk," Landens sen. norūca, "kā jūs to domājiet, Vītola kungs?"
"Gluži vienkārši: es domāju, pie mums ir alkoholisku dzērienu industrija tikpat cienīga, kā Ķīnā opija pagatavošana. Vai pie mums var atvērt spirta fabriku, sirdī apzinoties, ka tiks pagatavota cilvēcei svētību nesoša medicīna? Es domāju, gan nē? Ka ar to cilvēce tiktu glābta, ja aizslēgtu visas spirta fabrikas en gros, to es nemaz negribu apgalvot. Izdeldē vienu nelaimi, cilvēks atrod jaunu, briesmīgāku. Kādu lomu spēlē tagad alkohols pie daudziem izglītotiem, pēc baudām un apmierinājumiem slāpstošiem cilvēkiem? Smieklīgu, mazu lomu! Morfinisti, kokaīnisti raugās uz alkoholu kā uz kādu vāju, nespēcīgu garu... Alkohols, pēc manām domām, atnes cilvēcei daudz svētības, sevišķi ziemeļa zemēs, kur asinis rit par daudz lēnām. Es daudzreiz esmu saīdzis, nezinu pats par ko, iedzeŗu glāzīti, un pasaule top mīlīgāka... Tā jau, lūk, ir dzīvība, īstā dzīvības būtne, kad sāk jūtām pieglauzties parādībām. Un iedzert vajag, kad ir asinu trūkums! Mana piezīme ,brangi runāts', attikās vienīgi uz Roberta Landena kunga pašatzīšanos. Viņš izteicās, ka tas, redzēdams piedzērušus nelaimīgus, jūtoties dažreiz kā nāves zāļu maisītājs. Tas nu šis kungs nebūt nav. Bet šīs, no viņa minētās, jūtas tomēr rāda, ka laikam neviens vēl nav atvēris
šņabu fabriku ar pašapzinīgām jūtām, ka viņš caur to dara cilvēcei lielu labumu..."
"Tas, mani kungi, atkarājas no dvēseles stipruma," Landens sen. smējās, "cilvēks var domām nākt tik tāļu, ka tas var sākt sevi noturēt par visa ļauna perekli, par diedelnieku, par citu vajātāju, vai otrādi, viņš var justies no citiem vajāts, ienīdēts, kas nebūt nav patiesība! Bet to es varu teikt, ja spīrituōzu fabrikas īpašnieks ir prātnieks, psīchologs, morālists un velns zin, kas vēl, tad viņa šņabi neņems labu galu..."
Landens sen. sāka smieties. Viņš bija pieņēmis "patētisku pozu" un taisījās turēt lielisku runu.
"Brangi, brangi, krusttēv!" Roberts sauca, "sper tik vaļā!"
Roberts pazvanīja. Fricis iznāca uz balkona.
"Tu, Frici," Roberts veco sulaini mīlīgi uzrunāja, "palūko, vai mums mājās nav šampanieša?"
"Vajaga būt, kungs!" Fricis miegaini teica.
"Atnes šurp... un ledū..."
"Uz ko tas iet? Robert!" Landens sen., acis ieplētis, jautāja.
"Lūdzu pagaidīt, krusttēv! Vispirms uz manām paģirām. Vakar jūrmalā pamēģinājām ,Pommery sect'. Nekas, galvas sāpes un nogurums nebija maziņi... Es braucu ar pēdējo vilcienu atpakaļ uz Rīgu. Vagonā uzgāju kādu pārprastu ģeniju, cilvēku bez naudas, bet kuŗš dzīvo dažreiz smalki, brauc ar pirmo klasi, smēķē havana cigārus, iedzeŗ arī tādus dzērienus, kuŗi bieži maksā vairāk nekā dzērāja īpašums vērts. Reizām šis kungs izskatās, pardon, kā suns, kuŗš spalvu met, bet tikuma nē! Tad tas brauc ar trešo klasi, iet kājām, kad naudu piemirsis ,otrās biksās', kuŗas atrodas jau sen žīda rokās. Mani ieraudzījis, tas pagriezās uz otru pusi, gribēdams manim izlikties nepazīts. Bet es pazinu gluži labi savu veco Ģerhartu..."
"Ko, ar Ģerhartu tu satikies? Laid to panīkušo cilvēku mierā..."
"Vai drīkstu zināt, kas tas tāds, Ģerharts?" Vītols jautāja.
Varēja redzēt, ka šis jautājums nepatika netikvien Landenam sen., bet arī pat Robertam, kuŗš, cik Vītols no viņu īsā pazīšanās laika nojauda, bija loti atklāts.
Piepeši Roberts pasmējās.
"Tas ir mans bijušais skolotājs. Tāds pat, kā Brendels ,Rosmersholmā'. Es viņu varbūt citādi būtu laidis mierā, bet es biju labā dūšā un bez tam man šis cilvēks, šis mīļais vecais Ģerharts, ļoti patīk. Nevis kā sadzīves cilvēks, bet kā cilvēks par sevi. Viņš ir neuzminams, kā gŗūta mīkla, var sacīt, pavisam kas sevišķs."
"Vai viņš jau ir vecs?" Vītols jautāja.
"Nav vecs. Gadu četrdesmit, bet izskatās daudz vecāks... Reizām viņš ir godīgs, strādīgs, nopelna pats sev uzturu, bet uznāk laikmeti, kur tas, kā viņš saka, ,sanāk ar dabu ragos'. Tad viņš mēdz piezvanīt — pie mūsu durvīm."
"Kā tev iet, mans mīļais Robert?" viņš mani mēdz apsveicināt, "vai neesi manas mācības laidis pār galvu?... ,Nu, nu! tik apsmej zinātni un mākslu!' Skāde, ka tu esi par daudz slikti audzināts, jau no mazatnes, citādi tu taptu slavens vīrs." — Es lūdzu viņu piesēsties. Viņš apsēžas un nopūšas. "Topu par daudz vecs. Spēki sāk jau mani atstāt." — "Nu, nu," es saku, "tu jau esi vēl jauns, vari taisīt labu partiju..." Bet viņš atmet ar roku... "Sievietes," viņš saka, "ir smaršīgas rozes, ir eņģeli un ir arī maitas... Lai velns viņas!" Pēc tam viņš sāk runu pamazām griezt uz sliktiem laikiem, proti, uz naudas lietām...
"Nu, cik tu gribi?" es īsi prasu, jo tukšā dūšā man Ģerharts ir nepanesams, dažreiz pat riebīgs. Ģerharts sāk rēķināt: dzīvoklis esot nemaksāts,
skrodeŗam arī būšot jāmaksā, grāmatas japerkot u. t. t. "Labi, labi," es saku, "cik tad tu vēlies?"
"Ja tev ir sīka nauda pie rokas, tad dod kādu pussimtu..." Es viņam iedodu 60 rubļus. Drebošiem, kaulainiem pirkstiem viņš satveŗ naudu un noslēpj. "Tu, mans mīļais Robert, vēl neesi gluži samaitāts."
"Lai paliek! Robert! labāk pāriesim uz citu tematu!" Landens sen. izrādīja nepatikšanu, "un kas tad vakar ar Ģerhartu notika?"
"Es viņam stādījos priekšā... Viņš bija sajucis un nezināja, ko teikt. Bet drīzi vien viņš noskārta manu omulību, un tas tapa dzīvs, sāka prātot, nokritizēja Edinburgas šansonetas, nospļāvās vairāk reižu. Beigās, kad nonācām Tukuma stacijā, man patikās Ģerhartu uzaicināt uz vakariņām ,Imperiālā'. Tur gāja raibi. Satiku dažus vecus skolas biedrus, baronus no zemēm. Ģerharts saulei lecot, logā iestājies, dziedāja pašsacerētu himni: ,Gaisma, tu, debešķīgā, kam tu apspīdi manu, grēcinieka vaigu!...' Jā, redziet, Vītola kungs, mēs še Rīgā dažreiz uzvedam brangas drāmas... Nu, kad mēs nāksim uz Monte Karlo, tad mēs tik rādīsim, kāda rīdziniekiem fantāzija!..."
"Robert, Robert!" Landens sen. vaidēja, "lēnām pār tiltu! Vecais Zollmanis arī bija fantasts, miljonārs un fantasts izšķērdībā. Parīzē viņš vienā naktī izsējis 100.000 franku..."
"Tas būtu gadā kādi 36 miljoni!" Vītols piezīmēja.
"Un divu ar pusgadu laikā Zollmanis bija nabags tapis..." Landens sen. turpināja.
"Vajag būt ģēnijam," Roberts smējās, "tā kā, tagad no visiem aizmirstam, dzelzceļu spekulantam Strusbergam, kuŗš trīs reizas savā mūžā ir bijis miljonārs un četras reizas nabags! Tādā varonī neviens romānu rakstnieks nevar iedomāties!"
"Nu jā, ar Strusbergu, mīļais Robert, bija citādi, tas spekulēja, kaut gan pārgalvīgi. Tomēr pret tādu,
ja viņš ari nabags top, sajūt vismazākais kādu cienību, bet kad naudu noplītē, izkaisa vējā..."
Šajā brīdī Fricis uznesa šampanieti. Roberts sulaini sūtīja pie miera un ņēmās pats ieliet glāzēs putošo vīnu.
Visi trīs kungi piesita glāzēm un baudīja dzirkstošo dzērienu.
Roberts piecēlās un iesāka:
"Mani kungi! Mans tēvs, kā jūs ziniet, nomira, kad es vēl biju zēns. Viņš man, savam vienīgam dēlam atstāja daudz mantas, daudz darba. Bet es sajūtu, ka tēva darbības turpināšanai man trūkst vajadzīgo spēku. Spēka man ir diezgan, bet tas cenšas uz citurieni, uz darbu, kas būtu manim vairāk piemērots. Ko tas man līdzētu, ja es ari saņemtos un cauru dienu pavadītu savos kantoŗos un fabrikās un pie tam sajustu veikalu kā nāves slogu. Vai tas nu tiešām tā ir vajadzīgs, ka ja tēvs ir bijis tirgotājs, tad arī dēlam jābūt tirgotājam. Zināms, vienā un otrā gadījienā dēls var būt tēva dabā, bet kas zīmējas uz mani, tad es labprāt uzsāktu ko citu, nekā vadītu savus lielos veikalus. Es jūtos laimīgs, ka man ir tāds krusttēvs, kuŗš darbu tā sakot aprij. Nodomādams drīzumā pats aizceļot, es šodien savu krusttēvu lūdzu, lai tas uzņemas būt par manu veikalu un fabriku virsvadītāju, jā, par līdzīpašnieku, uz ko viņš sniedza beidzot roku. No šīs dienas Roberts Landens sen. ir Roberta Landena jun. veikalu līdzīpašnieks. Šo glāzi es tukšoju uz tavu veselību, mīļo krusttēv, un uz mūsu veikalu labklājību!"
Roberts izdzēra glāzi sausu un pielēja to no jauna.
"Bez tam," viņš turpināja, "še sēd vēl viens kungs, kuŗu es šodien pirmo reizi redzu, un tomēr, es varu teikt, man pret viņu ir radusēs neaprobežota uzticība. Ar šo uzticību es gribu spekulēt, atvainosiet, Vītola kungs, ka es tā izsakos. Caur šo spekulāciju
es kļūšu vai nu īsts bagātnieks, t.i. tikšu ievests īstenā dzīvē, vai arī nonīkšu pavisam. Un tāpēc es iedrošinos dzert arī uz jūsu veselību, Vītola kungs!"
Roberts izdzēra glāzi atkal sausu un nosēdās. Viņš bija drusku uzbudināts, viņa roka drebēja, kad tas lēja glāzēs putošo vīnu...
Vītols piecēlās. Sākumā viņš abām rokām viegli atspiedās uz galdu, vēlāk tas pieņēma taisnu, cienīgu stāvokli un runāja:
"Mani kungi! Še nav daudz klausītāju, bet lai es atrastu par vajadzīgu, izteikt to, kas man uz sirds, pietiek ar vienu, diviem... Pēc vairāk gadiem es esmu atkal vecajā Rīgā. Pa manu prombūšanas laiku viņā ir uzcelts daudz jaunu privāt- un iestāžu namu, fabriku. Rīga, rādās, ir pieņēmuse cienīgāku, lieliskāku izskatu un drīz vien skaitīsies par lielpilsētu. Brīnums, nezinu kāpēc, bet man uznāca šodien savādas domas, kad es kādam lielam namam tuvāki nācu. Viņa plašie, augstie vārti man izlikās kā nezvēra rīkle. Un tajā viņš iegāja, cilvēks, salīcis, nabadzīgs, mazu pauniņu padusē. Es jutos it kā piespiests, arī ieiet sētā. Tur iegājis, es redzu, ka salīkušais vīrs nokāpa pagrabā. Šī pagraba logi pacēlās līdz pusei pār zemi. Un šajos logos es redzēju bāli ziedošas puķes. Sēta bija vēsa, jā, manām jūtām pretīga, salta. Es paskatījos uz augšu. Bija četri vai pieci stāvi, skaitījis es netiku, bet no sētas skatoties, tie pacēlās kā cietuma mūŗi, vienmuļīgi, vienkārši, atbaidoši. Jā, tā lūk, ir tā īstenā Rīga, es domāju, te iekšienē, kur maz var ieskatīties, kur saule gandrīz vai nemaz neiespīd! Es tad jutos laimīgs, ka esmu tik tāļu ticis, ka varu noīrēt saules spīdumam pieejamu dzīvokli, ka varu ievilkties viegli būvētā, glītā mājiņā, kur nav jābaidās, ka saltie mūŗi
tev nezveļas uz kakla. Bet tad šī saule, šī debess karaliene, ir manās acīs tomēr daudz zaudējuse. Vai viņa vienreiz nevarētu apspīdēt tā cilvēku, ka tas kļūtu reiz prātīgs un beigtu vienreiz savus mūžīgos kaŗus, ienaidus, mīlestības ar greizsirdībām un skaudībām? Ko tad šī saule spīd un spīd, ka viņa nevar mums sūtīt īsto gaismu un ka mums tik lēnām ir jāizkūņojas iz bērna lupatām un pamazām jāsāk domāt, dibināt labdarības biedrības...
Esi cilvēks ar sirdi, uzņem sevī evanģelijuma būti, un tu darīsi labu bez visām biedrībām. Bet ar biedrībām, kuŗās notiek šķelšanās, kuŗās viens otram rāda dūri, atklāti vai kabatā, ar tām tik skādējam cits citam. Pa Aleksandra bulvāri ejot, daba mani gribēja apmānīt, piemuļķot: putni dziedāja, nami grezni mirdzēja, arī zilā debess ņēmās spīdēt, bet es nospļāvos. Ko tas vis līdz un palīdz? Īstenības, sirsnības nav un nebūs! Sevišķas dusmas man bija uz sauli... Jā, jā, šie debess spīdekļi tevis nepazīst, viņiem maz bēdas par tevi. Un Rīga, šī manas dzimtenes lielākā pilsēta, es tevi redzu greznu, lielu, bagātu, bet cik tevī ir taisnu cilvēku? Lai uzkāpj viens vienīgs no šiem taisnajiem uz Bastejkalna, un es dziedāšu slavas dziesmas... Es apsēdos pretī pilsētas teātŗam, līdzās brangajai ūdens meitai un klausījos Rīgas valodā. Briesmīga dārdoņa skanēja no visām pusēm man ausīs. Es redzēju, kā ļaudis skrēja, tecēja, gāja, gandrīz viens otram ar kāju paspeŗot, bet pie tam tomēr lielākā daļa cilvēku cits citu neievēroja. Pār Aleksandra tiltu aizplūda ļaužu straume. Viņu bija tik daudz, tik daudz, šo cilvēku. Un tāpēc man likās, viens otra acīs ir tik nevērtīgs!
Bet šādējādi domājot man ienāca kāda drauga vārdi prātā: ,Tam vajaga tā būt!...' Un mani pārmetumi apklusa. Tam vajaga tā būt! Bet vienam nu ir ļaunais princips par pamatu: vai nu tam, kas ir patiesībā pasaule un kam ,vajaga tā būt', vai ar'
mūsu cilvēcības ideāliem? Jeb vai mūsu ideāli ir tik tāds otrs, vājāks pievilkšanas spēks uz augšu, lai mēs caur zemes pievilcību nesaplokam pavisam dubļos vai smiltis? Starp debesīm un zemi stāv cilvēka galva un domā jau tūkstošiem gadu. Un viņa nevar izdomāt, kā tikt vaļā no savām lielām sāpēm. Dažam viņa ir ārprātīga kļuvuse, dažam muļķīga palikuse, bet tik gudra vēl nav neviena bijuse, kuŗa izdomātu, kā pacelt cilvēci iz viņas dzīves purva? levērojot tādu briesmīgu maisījumu, kā cilvēce, atliek mums vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību... Un te man ienāk prātā Rīgas baznīcas. Ja tagad visi Rīgas iedzīvotāji uz reiz gribētu Dievu pielūgt, vai Rīgas baznīcas tos spētu uzņemt? Nebūt nē! Bet ar dzīvokļiem, ar cietumiem viņi ir apgādājušies! Lūk, tā ir zīme, ka Dieva namu cēlāji ir savā darbā pie lietas maz ar sirdi bijuši. Kad piepeši iz gaisa uz zemi stieptos uguns mēles, kad zeme pāršķeltos, savos pamatos drebēdama, tad šie ļaudis meklētu savu Dievu, meklētu baznīcu! Bet maz ļaudīm būtu tur telpu, jo viņu ir maz, šo Dieva namu... Un tomēr katram cilvēka dzīvoklim vajadzētu būt templim, svētumam, kuŗā tas sirdi pacilāts varētu strādāt, dzīvot un nomirt! Jā, kungi, lai uzplaukst pilsētas, lai zaļo Rīga, bet lai par visiem ir sveiki tie vīri, kuŗi katrā dzīves vilcienā paliek ideāli, kuŗi cenšas visu cilvēci, visus ļaudis pacelt uz labklājības stāvokļa, jo ja mēs gudri būtu, tad labklājības būtu visiem diezgan!"
Vītols izdzēra savu glāzi un apskatījās. Landens sen., omulīgi šūpļa krēslā atzvēlies, krāca. Un Roberts sēdēja domīgs.
"Nekas," Roberts irōniski smīnēja, "bija runa tāpat kā visas citas, glīta un branga. Bet par visām lietām iedzersim vēl glāzi ,letes'. He, krusttēv, augsti lai dzīvo visa pasaule!"
Landens sen. pamodās.
"Piedodat, kungi!..." viņš stomījās, piecēlās un satvēra svārkus. "Ar labu nakti!"
Landens sen. sniedza Vītolam roku.
"Pagaid', pagaid', krusttēv!" Roberts sauca.
"Nē, pateicos! Ar labu nakti!"
Krusttēvs iegāja dzīvoklī.
"Tad mēs nu paliekam tikai divi!" Roberts lēni teica, "nu sakiet, vai jūs gribat man ceļot līdz?"
"Jums līdz?" Vītols ievainots teica, "un vai gribat ceļot m a n līdz?"
"Tā mēs, mīļais kungs, tāļu netiksim! Es esmu lepns, un jūs esiet lepns. Labi! Vai jūs saņemsiet no naudas, kuŗa pieder cilvēcei, 6000 rubļus, kā pabalstu dabas pētniecībai?" Roberts, piecēlies, stingri jautāja.
"No naudas, kas pieder cilvēcei? — Jā!"
"Tad jūs to naudu jau rītā varat saņemt! Un tad es, ja jūs atļausiet, es j u m s ceļošu līdz!"
Pēdējos vārdus Roberts izteica pārmetoši, aizkustināts. Vītols jutās apkaunots. Viņš sniedza Robertam roku.
"Mēs būsim draugi, vai, labāki sakot, mēs viens otru sapratīsim, viens otru cienīsim!" Roberts silti teica.
"Ar prieku! Atlaidiet man visas glaimības!"
"Glaimības ne jums, ne man! Sveiki!... Bet vīns ir diezgan spēcīgs!..."
"Sveiki!..."
Un viņi abi nogrima domās.
Te Roberts piepeši uzlēca.
"Brauksim!" viņš izsaucās, "iesāksim tūliņ ceļojumu!"
"Tūliņ? Tagad? Vēlā pusnaktī?" Vītols, acis ieplētis, brīnējās.
"Jā! tūliņ, kas tur ko brīnēties! Es jums parādīšu Rīgu."
"Jā... bet tagad... tumsā?"
"Nekas! ja nu man vienreiz ir likts dzīvot, tad es dzīvoju!... Es jums parādīšu, kā Rīgu var nopirkt, kā ļaudis priekš mamōna loka ceļus, kā ķelneŗi klanās, kā fūrmaņi brauc, kad tie sajūt naudu droškā, kā chambres séparées mirdz, kā līgava atstāj savu mīļāko un skrej naudai pakal, to visu es jums parādīšu, tā tad scientes bonum et malum!..."
"Tad — jā!..."
Brīdi vēlāku viņi abi izgāja uz ielas. Mēnesnīca spīdēja bāli. Austrumos jau bija viegla blāzma redzama.
"Fūrman!" Roberts iekliedzās.
Viss klusu. Bet te uz reizi uz Ganību ielas, pretī Tiezenhauzena namam, sāka grabēt.
"Nū!" pātaga noplīkšķēja. Un fūrmanis brauca, ka dzirksteles vien zem zirga pakaviem šķīda, un pieturēja beidzot pie tās vietas, kur Vītols un Roberts stāvēja. Abi iekāpa droškā.
"Uz Ķeizara dārzu!" Roberts teica. Un fūrmanis sāka raustīt tā grožus, it kā kad tas gribētu iekustināt visus zemes pamatus.
"Ich muss dich nun vor allen Dingen In lustige Gesellschaft bringen!..."
Roberts, smiedamies, deklamēja, bet ko Vītols brauciena troksnī lāgā nedzirdēja.
Ķeizara dārzā koncerti vakarā beidzas ap divpadsmitiem naktī. Bet ar koncertu nebeidzas vēl nebūt jautrā sadzīve. Variété-skatuvu īpašnieki noslēdz kontraktus ar dziedātājām un dziedātājiem, ka pēdējiem ir jāpaliek restorācijas telpās pēc izrādēm vēl pāra stundas, lai caur to pievilktu vairāk viesus. Pēc divpadsmitiem sākas variété-skatuvu īpašniekiem īstais pļaujas laiks. Rendez-vous starp publiku un artistiem ir raibs, reibuma, vieglprātības un uzdzīves cēliens. Šampaņers plūst chambres séparées telpās. Uz durvīm uzkārts galdiņš ar uzrakstu: ,besetzt' Dažs labs precējies vīrs sēž aiz šādām
durvīm. Kas tur notiek, to nevar zināt. Šad un tad ieķērcās sievietes balss, glāzes notinkš. Zemes augstākais radījums slīgst zemāk un zemāk, kamēr tas pakrīt zem galda. Reti kad šansoneta, kuŗa arvien mēdz iziet uz bagātu kavalieŗu ķeršanu, piedzeŗas, lai gan nevar liegt, ka dažas tamlīdzīgas dāmas ir padevušās dzeršanai. Šansonetas galvenākais mērķis ir, ja arī tā būtu precējusēs, iestājoties savā jaunajā angažemangā, iepazīties ar bonvivantu, uzdzīvotāju, kuŗam netrūkst naudas. Tiklīdz viņa šajā ziņā ir nodrošinājusēs, tad tā sāk rūpēties par jaunu garderobi. Maz ir šansonetu, kuŗas ar savu algu spētu iegādāties tādus uzvalkus, kādus tās mēdz nēsāt, ja vēl ievēro to, ka arī par dzīvokli, uzturu un ceļu ir izdevumi. Ir šansonetas, kuŗas pelna tūkstošus. Bet šis peļņas laiks nepastāv ilgi, jo skaistums, grācija tādos apstākļos, kādos šansonetas mēdz dzīvot, tiek sistēmatiski maitāti. Un tiklīdz ar skaistumu, jaunību iet uz beigām, tad beidzas arī peļņas laiks. Vispārīgi skatuvu dzīvē lielu lomu spēlē izskats, miesas personība, skaistums. Ja sievietei šo īpašību trūkst, tad viņa nevar iedrošināties, tapt par šansoneti. Tomēr ne visas šansonetas top netikumīgas. Dažas iztura kārdināšanas, izglītojas rūpīgi un pamatīgi skatuves mākslā, piestājas pie teātŗiem un pelna godīgi savu maizi.
Roberts ar Vītolu bija ieņēmuši sevišķu istabu. Viņu morāliskās jūtas tos piespieda apslēpties. Sulainis ienesa kafiju, ielēja glāzītēs benediktīnu un taisījās iziet.
"Kārli!" Roberts sauca.
"Ko vēlaties, cienīts kungs?
"Pasakiet Zigridai un Almai, lai viņas ienāk."
"Jaunkundzes jau ieņemtas... Viņas sēž kopā ar pāri ārzemniekiem."
"Mēģināt Almai iečukstēt, ka es esmu te... Bet labāk še to —"
Viņš izplēsa iz kabatas grāmatiņas lapiņu un uzrakstīja: "Lielajā zalonā gaida Roberts".
"Iedodat šo Almas jaunkundzei," Roberts sulainim pasniedza zīmīti un sāka strēbt kafiju.
Sulainis palocījās kā tārps un pazuda.
"Ko gan mēs še meklējam?" Vītols gribēja jautāt, bet viņš iedomāja, ka Roberts bija solījies rādīt viņam Rīgu naktī.
"Vītola kungs! ceļojums ir iesācies. ledomājaties tikai, ka šis zalons ir Parīzē vai citur kur. Zināms, tur viņš ir daudz smalkāks, sulaiņi runā pa franciski. Bet dzīve, vai tā nav tā pate tur, kā te?"
"Šopenhauers par ceļošanu lamājas," Vītols piezīmēja, "viņš ceļotājā atrod garīgu nabagu, kuŗš ir bez domām, bez iekšējas bagātības un tāpēc ceļo, lai ko redzētu un glābtu sevi no izmisuma, no briesmīgas gaŗlaicības."
"Bet tomēr arī pats Šopenhauers ir labprāt ceļojis. Un ja mēs nostātos ari uz vietas, kā indiešu faķirs, un tomēr mēs ceļojam. Visas mūsu domas ir kā dzelzceļa vilcieni, kuŗi atnāk un aiziet. Mēs braucam līdz ar viņām. Domās mēs apceļojam pagātni, nākotni... Nē, draugs, mēs esam ceļinieki... Un mūsu zemes lode! Vai tā neceļo? Vai neceļo katrs atoms, katrs puteklītis? Un arī mums ir jāceļo. Ceļosim un nebaidīsimies no plēsīgiem zvēriem. Indijā, Āfrikā ceļotāju apdraud lauvas un tīģeŗi, te mums grēki, izvirtība."
"Sevišķi no sieviešu nodaļas ir jābaidās. Kas laupīja varoņa Simsona spēkus? — sieviete. Kas nobeidza Heraklesu? — sieviete. Šis grieķu lielākais varonis saplosīja visādus pūķus, nezvērus, bet sievietes priekšā viņš saplaka par vergu, par nespēcīgu gļēvuli! Un kā gan mums klāsies!"
"Bet es pazīstu varoni, kuŗš sievietes uzvarēja," Roberts teica.
Vītols pasmīnēja.
"Kuŗš tad tas ir?" Vītols jautāja.
"Kuŗš cits, kā lielais Bairons, brīvības asins liecinieks! Jūs saucat Simsonu un Heraklesu par varoņiem. Es viņus saucu par diedelniekiem. Kuŗš zemes virsū kādā sievietē atrod ideālu, tas ir vergs, gļēvulis, tupeļu varonis. Kuŗš turpretī sievietē meklē ideālu un neatrod, tas stāv daudz augstāki, tas ir varonis, tas sievietes uzvarē... ledomājiet Manfreda gaitu. Bairons šajā drāmā ir tēlojis vīru, īstu vīru.
Manfreds ir Bairons pats. Lūk, tas ir varonis. Viņš nekrita vis miesīgai sievietei pie kājām. Tas meklēja augsto sievieti brīvībā...
Bet brīvībā viņš neatrada nevienas sievietes. Visas bija prātu verdzenes, kuŗas ļaujas aizrauties no acumirkļa, no miesīga skaistuma, no tūkstošām muļķībām. Un tāpēc Baironam viņas visas apnika. Viņš meklēja nerimstoši pēc augstāka gara sievietēs, bet velti, Astarte bija miruse. Viņa māja Manfredam iz citas pasaules..."
Pie durvīm pieklauvēja.
Roberts piegāja ātri pie durvīm un tās atvēra.
"Ā, labvakar, mana zviedru lakstīgala!" viņš karsti iesaucās un satvēra šansonetas roku. Šansoneta, kuŗa grāciōzi ienāca zalonā, gaišā uzvalkā, greznu platmali galvā, izskatījās ļoti skaista.
"Ir jau rīts, Landena kungs," šansoneta smējās.
"Jā, tagad gan, kur jūs ieraugu!" Roberts izsaucās, "atļaujat, ka priekšā stādu: Alma Haneborg jaunkundze, iz Zviedrijas... un mans draugs..."
"Ļoti priecājos!" šansoneta teica un sniedza Vītolam roku.
"Kur jūsu māsas jaunkundze?" Roberts jautāja.
"Viņa arī nāks. Acumirklī viņai nav vaļas..."
"Ā, es zinu," Roberts smējās, "vēl vienu skūpstu viņam..."
"Ak nē, Jūlija nav muļķe. Viņa ir bez tam saderinājusēs."
"Kas par to! šodien saderināta, rītu brīva," Vītols piezīmēja.
Šansoneta, visai piemīlīga sieviete, smaidošu seju, gaišmataina, bet melnām, apbuŗošām acīm, uzlūkoja neuzticīgi Vītolu. Viņai izlikās šis kungs kā izsmiekls, kā nepareizā vietā iekļuvis svešs cilvēks.
"Vai Zviedrijā ir daudz tik daiļu lakstīgalu, kā jūs?" Vītols, kuŗam acīm redzot šī sieviete patika, jautāja.
"O, daudz! Visas birzes skan! bet kas gan jums daļas gar lakstīgalām?" viņa degunu sarāvuse atteica.
Vītols nomanīja, ka šansoneta vēlējās būt vienatnē ar Robertu. Viņš piecēlās, piegāja pie atvērtā loga un lūkojās uz sētu. Jau bija redzama vāja rīta blāzma.
"Vai mēs te ilgi paliksim?" viņš atgriezies Robertu jautāja.
"Vēl kādu brīdi... Lūdzu, nākat, iedzersim kādu glāzi vīna."
"Pateicos, dzert vairs nevaru!"
"Tas kungs laikam ir no laukiem?" šansoneta smējās.
"Jā, tiešām es neesmu nakšu dzīvei pieradis, es jūtos noguris!"
"Tad ejiet, pagulaties!"
"Alma! tas ir mans draugs!" Roberts draudēja.
"Man tas ir vienalga!" viņa mēģināja izlikties lepna.
Vītols gan mazliet apskaitās, bet tomēr savaldījās, viņam trūka pilnīgi visu to fražu, sarunas technikas, kāda lielpilsētās šādās zituācijās un brīžos ir moderna. Tomēr viņš mēģināja iesākt. Viņš nostājās stingri pretī šansonetai, lūkojās tai acīs un teica: "Haneborg jaunkundze! lūdzu uzdziediet mums kādu zviedru dziesmiņu!"
Šansoneta kavējās.
"Kāpēc jūs nenācāt uz koncertu, tur jūs mūs abas ar Jūliju varat dzirdēt!"
"Bet es lūdzu, uzdziediet tagad še, lūdzu, lūdzu!"
"Viņš ir jau iemīlējies!" šansoneta domāja.
"Nu labi, es dziedāšu, izvēlaties kādu dziesmu un to pavadāt uz klavierēm!"
"Atvainojiet, es neprotu spēlēt!" Vītols atvainojās.
"Tad es pavadīšu pate." Viņa ātri piegāja pie fliģeļa, kuŗu Vītols atvēra, un uzsāka kādu dziesmu no Svendsena. Bet viņa netika līdz pusei, kad tā piepeši pārgāja neprātīgās modulācijās, sāka smieties un beidzot atkal iesāka dziedāt nopietni:
"Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Pār puķainām lejām rudens nāk! Un puķes vīst, no kokiem lapas birst, Un aizmirsta mazā lakstīgala mirst!"
"Bravo!" Roberts sauca.
"Skaisti, skaisti!“ Vītols nopietni piezīmēja.
Šansoneta atkal apsēdās pie galda, dzēra kafiju un sarunājās ar Robertu, kuŗam tā mēdza arvien uzsist viegli uz rokas.
Beidzot Roberts šansoneti apkampa un nobučoja.
"Nē, to jūs nedrīkstat!" viņa bārās.
Vītols izgāja nemanot ārā, bufetē. Viņš izdzēra glāzi zeltera un tad sāka aplūkot artistu bildes, kuŗas uz sienām bija izkārtas. Bufetes telpās sēdēja vēl daži viesi, kuŗi bija ļoti iedzērušies un savā starpā ķildojās. Vītolam še lāgā nepatika, viņš izgāja uz verandas un beidzot parkā, kur tas apsēdās. Še viņš atkal bija tā puslīdz dabā. Rīts ausa. Putni jau sāka čirkstināt. Viņš turpretī nogrima domās. Viņam izlikās, ka tas ir nepareizi darījis, ka tas piebiedrojies bagātniekam. Atkal viņš redzēja tikai atkarību: sēdi un skaties, kā cits mīlinās.
"Kas gan man par to daļas, ka ļaudis dzīvo, tikumos vai netikumos? Kas mani dzen ceļot Landenam
līdz! Viņš bārsta naudu, un es skatos. Nē, labāk vienam!..."
Bet viņš beidza par to tāļāk pārdomāt, atlikdams šīs domas uz rītu. Tagad viņš bija mazliet apskurbis un noguris. Brītiņu pa galveno aleju pastaigājies, Vītols žāvādamies kāpa uz verandas. Viņš domāja par zviedru šansoneti. Viņas bilde tam uzmācās, lai gan viņš mēģināja no tās izvairīties.
"Šī Alma Haneborg ir pats velns!" viņš sprieda, "neviena sieviete manim nav uz reizi tā patikuse, kā šī."
Viņš iegāja atpakaļ zalonā un ieraudzīja aiz Roberta vēl otru dāmu. Tā bija Zigrida.
"Mana māsa Zigrida un, jā, kā to kungu sauc?" Alma jautāja Landenu.
"Vītola kungs, kandidāts Vītola kungs!"
"Kandidāts..." Alma atkārtoja, "vienalga, kā sauc. Bet tagad jūs, kungs, apsēžaties un būsim visi omulīgi."
Pa Vītola prombūšanas laiku bija uzlikts šampaniets. Šis dzēriens Vītolam izlikās kā grēku plūdi. Tomēr goda pēc viņš palīdzēja sašķindināt glāzes un pielikt savu pie lūpām. Viņš aplūkoja paslepen Zigridu un pārliecinājās, ka tā bija vecāka par Almu, arī nopietnāka, bet ne tik glīta. Vītols nodomāja uzsākt ar viņu sarunu un tādējādi netraucēt Robertu ar Almu.
"Jūsu māsas jaunkundze dzied skaisti!" Vītols uzsāka.
"To es gribu ticēt!" Zigrida lēni atbildēja.
"Jūs arī dziedat tikpat skaisti? Saprotams, taču jau?"
"Es? Nezinu. Pate nevaru spriest."
"Kāpēc jūs neuzstājaties uz lielākas skatuves? Kāpēc neizglītojaties operai?"
"Jā, tas ir viegli jautāt, bet ne tik viegli izdarīt. Katra dziedātāja nevar būt operu dziedātāja. Ir
daudz tādu dāmu, kuŗas izglītojas, bet īstenībā viņu māksla maz ko der, ja tām trūkst vajadzīgās īpatnības. Pēc rakstura, balss un izskata vai auguma dziedātājas jau iepriekš, pirms tās iesāk pamatīgāku skolu, tiek klasificētas: vienai jātop zubretei, vienai alta dziedātājai, citai atkal pienākas augstais zoprāns... Un dažām jātop šansonetām. Es esmu ar savu likteni mierā..."
"Bet atļaujat man, ka jautāju: ko jūs iesāksiet vecuma dienās? Vai var tik daudz atlicināt no peļņas, ka var cerēt uz mierīgu mūža galu?"
"Kas par jautājumu!" Zigrida izsaucās.
"Neaizmirstiet, aizmāršīgais profesora kungs, ka mana māsa ir saderinājusēs," Alma piezīmēja.
"Ak tā! nu saderināties ir viegli, bet dzīvot ir gŗūti!" Vītols teica un paslepen nožāvājās.
"Jā, es nezinu, kā būs!" Zigrida teica, "un negribu arī zināt. Pārliecīgas rūpes ir slimība!" Viņa atgāzās pret zofaja atzveltni un neviļot ievaidējās.
Piepeši Vītols sajuta, ka kāda maza kājiņa min uz viņa kājas. Viņš sajēdza, ka tas notika ar nodomu, jo mazā kājiņa to darīja vairāk reižu. Asinis tam sakāpa galvā. Vītols sajuta, ka šī kājiņa bija šķelmīga un droša, staigāt gar bezdibeņu malām.
"Kalnu kaza!" viņš nodomāja un gribēja smieties, bet nevarēja, jo asinis ar varu plūda sirdī, galva kaisa, viņš neuzdrošinājās pacelt acis un skatīties uz Zigridu. Beidzot viņš paskatījās un redzēja, ka Zigrida vēl atradās agrākā stāvoklī, pusguļu, pret atzveltni atzvēlusēs, aizdarītām acīm, ar sapņainu, reibinošu smaidu ap lūpām. Viņa izskatījās bāla un nervoza.
Piepeši tā uzlēca un kļuva dzīvāka.
"Mani kungi, es gribu boli dzert!" viņa teica.
"Jā, jā, bole ir kas labs!" Alma piezīmēja.
Roberts pazvanīja un, kad sulainis ienāca, apstellēja boli.
Vītols bija sajucis. Viņš neiedrošinājās uzlūkot Zigridu.
"Kur jūs esat domās aizklīduši?" Zigrida jautāja Vītolu.
Vītols nosarka un ieskatījās Zigridas acis. Tas mirdzēja kaislīgi, drudžaini.
Un viņas kājiņa atkal piedūrās pie viņa kājas. Viņš domāja par to, vai šī kājiņa nav jau spēruse dažu labu kaislīgas mīlestības soli. Un viņas acīs tas redzēja brīnišķīgas liesmiņas, kuŗas uzliesmo, izdziest, uzliesmo atkal, un pār kuŗām tu, cilvēks, neesi kungs...
"Prozit!" Zigrida piesita savu glāzi pie Vītola glāzes.
"Prozit!"
Viņi abi dzēra un tad brīdi klusēja.
"Es gribu dziedāt!" Zigrida izsaucās un ātri piecēlās. "Nāc, Alma, pavadi uz klavierēm!"
"Dziedi tāpat, es negribu spēlēt!" Alma skarbi atteica.
"Lūdzu, lūdzu!" Roberts aicināja.
Alma atmeta ar roku, bet tomēr gāja, piesēdās pie klavierēm un iesāka prēlūdēt. Un Zigrida drebošu balsi iesāka:
"Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Pār puķainām lejām ziedonis nāk! Un lakstīgalas birzē sāk Pogāt, tās simtiem dziesmu māk. Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Mans mīļākais skaļi smej, Iz kalnu klints avots ūdeni lej, Un saulgozī raibi tauriņi dej. Zviedrijā, man mīļā dzimtenē — Tur mana karstākā laime mīt, Tur mana līksmības saule spīd, Bet vakarā tā aiz kalniem slīd... Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Pār puķainām lejām rudens nāk! Un puķes vīst, un kokiem lapas birst, Un aizmirsta mazā lakstīgala mirst!..."
Zigrida beidza dziedāt, un brīdi valdīja dziļš klusums zalonā. Piepeši viņa iesāka šņukstēt.
"Kas jums kait, jaunkundze?" Vītols satrūcies aptvēra viegli Zigridas plecus. Viņa nodrebēja, paskatījās uz Vītolu un iesāka smieties.
"Viņai uznāk nervōzi brīži!" Alma piezīmēja, "Zigrid, tu nedzer! tu esi slima!"
Zigrida apsēdās savā vecajā vietā, uz zofaja. Roberts apstellēja priekš viņas zelteri. Bole šimbrīžam palika neaiztikta.
"Mans brālis," Zigrida paklusā balsī runāja, kad Vītols tai atkal iepretī nosēdās, "izskatās jums līdzīgs!"
"Ej, nu ej!" Alma iesaucās, "līdzības nav ne mazākās! Fritjofs izskatās daudz jaunāks! Viņam tikai divdesmitais gads. Viņš studē Upsalā. Smalks zēns!"
"Es negribu ar tevi ķildoties, es atrodu, ka šis kungs ir ļoti līdzīgs Fritjofam."
"Vienalga!" Alma pikti atcirta, "prozit, Landena kungs!"
Zigrida iesāka stāstīt par savu brāli. Alma piecēlās un piegāja pie loga, uz kurieni to Roberts pavadīja. Viņi gribēja sarunāties netraucēti.
"Jums ir katrā ziņā šovakar jānonāk uz ,Imperiālu', es jūs lūdzu!" Roberts spieda Almas roku un pievilka to ciešāk pie sevis.
"Bet kāpēc jūs šo kungu līdzi ņemat? Es to negribu! Labi, es būšu pulksten sešos pēc pusdienas ,Imperiālā', bet nākat jūs viens pats."
"Viens un vienīgs!"
Roberts Almu gribēja bučot, bet tā tapa dusmīga.
"Tāda skūpstīšanas ir nieki!"
"Es to zinu, bet —" Roberts smējās.
"Blēdi!" viņa draudēja, "klausaties, es vēlētos sev nopirkt kaukaziešu jostu! Vai jūs man nevarat pateikt, kur tādas ir še Rīgā dabūjamas?"
"Es jums uzdāvāšu to vissmalkāko!"
"Ļoti pateicos!" viņa pastiepās, lai Roberts to nobučotu.
Saķērušies viņi staigāja pa zalonu.
"Vai ziniet, ka es drīzumā aizceļošu!" Roberts teica.
"Ai, cik tas labi, ka cilvēks ir bagāts! Kaut es būtu bagāta! Es ceļotu uz Parīzi, uz Romu, ceļotu un būtu brīva! Bet tagad es esmu saistīta. Dziedāt un dziedāt! Tas man nepatīk..."
"Brauciet man līdz!"
"Jūs jokojiet, Landena kungs!"
"Nebūt nē! Es jūs mīlu!"
"Un lai es palieku jūsu metrese?"
"Mes jau arī varam likties salaulāties; tikai še Rīgā vien nē, manis pēc Leišos vai ārzemēs!"
"Vai tā ir jūsu nopietnība?"
"Zināms. Tikai jums jāpaliek ir man uzticīgai. Svētus zvērestus un solījumus es nepaģēru. Tie tiek allaž doti un lauzti. Bet man būtu nepatīkami, ja jūs kā dēle pietvertos pie manis tikai tāpēc, ka es esmu bagāts. Es meklēju sievieti, kuŗa mani mīlē! Vai jūs varat mani cik necik mīlēt?..."
"Man jūs ļoti patīciet!"
Viņi apstājās atkal pie loga, un Alma Robertam pieglaudās.
"Būsim ,tu' un ,tu'!" Roberts čukstēja.
"Jā!..."
"Roberts un Alma! bet nelauz jau rīta vai pat jau šodien uzticību!"
Alma nolika savu platmali uz klavierēm un pagrieza elektriskās gaismas aparāta skrūvīti. Gaisma izdzisa, un gaisma tapa. Proti, tā bija dienas gaisma, kuŗa pa vaļējo logu ieplūda.
"Es protu arī saimniekot," Alma teica, otru divu logu priekškarus uzvelkot, "es tevi apdienēšu."
"Tas tev nav jādara! Esi tikai mana!..."
Roberts paskatījās pulkstenī. Tas rādīja ceturksni priekš četriem. Bet viņš vēl jutās visai spirgts, kaut gan šampanieti tas sajuta galvā kāpjot.
"Par mūsu saderināšanos nesaki neko!" Roberts teica.
"Pat Zigridai neteikšu!" Alma nodievojās.
"Tas ir pareizi! To nedrīkst šimbrīžam neviens Rīgā zināt! Mani radi neprot jokus, tie mani ar akmeņiem nomētātu..."
Roberts iedomāja savu māsīcu Almu, un viņam palika tās žēl. Viņš zināja, cik ļoti tā viņu mīlēja. Bet kas Robertu no viņas atbaidīja, tā bija viņas svētā tikumība, dievbijība un lēnība. Un šī, šansoneta Alma bija pavisam kas cits! Ar to viņš varēja baudīt dzīvi, līksmoties! Māsīca Alma bija auksts marmora tēls ar melnu krustiņu uz krūtīm, un šī šansoneta Alma bija pate dzīvība, kaislīga, skaista, glītu balsi... Tur nebija vairs ko šaubīties, Roberts izvēlējās sev dzīvību.
Roberta māsīca sēdēja savā buduārā un cilpoja vilnainu tinu. Viņas buduārs bija visai glīts, zeltītām tapētēm, maziem viegliem krēsliem, horicontāli strīpotiem, smagiem loga priekškariem. Uz apaļā galdiņa, kuŗš atradās līdzās mazam, ar sārtu plīšu pārvilktam dīvānam, bija uzlikts Almas rokdarbu kurvītis. Uz rakstāmā galda bija redzamas visvairāk familijas locekļu bildes, starp tām it sevišķi uzkrita Roberta bilde, lieluma un greznā rāmja pēc. Logs bija atvērts. Pa to varēja ieskatīties dārzā un aplūkot it sevišķi puķu bagāto dažādību. Bet Alma šorīt dārzu, puķes maz ievēroja. Viņai arī darbs neveicās.
"Rakstīšu Arturam vēstuli," viņa domāja, nolika tinu pār kurvīti un apsēdās pie rakstāmā galda. Drīz
maza, balta roka slīdēja pār rožaino papīru un lēnam rakstīja vārdu pa vārdam:
"Mīļo brālīt!
Krusttēvs priekš kādas stundas aizbrauca. Pirmo vilcienu viņš nokavēja. Par to tad viņš lieliski pukojās. Lai gan uz otru vilcienu nebija steigšanās, tomēr tas ir aizmirsis paņemt līdzi pakiņu ar vešu un dažādiem sīkumiem priekš Tevis. Jaunais cilvēks, kuŗu viņš atveda Robertam par ceļa biedri, rādās būt krietns vīrs. Viņam gan ir daudz zemnieka īpašību, bet tas ir interesanti, jo kur, kā pie mums, iet pa vecam, sarunas tiek vestas vecu vecās, tur tāda parādība ir pārsteigums. Šis zemnieks, kaut gan neveikli, tomēr izteicas patiesi, nopietni. Tādi ļaudis man patīk. Es vēlētos, kaut Roberts drīzi aizbrauktu, un tomēr es vēlos vēl vairāk, lai tas paliktu še pie mums. Viņš nezin, cik neizsakāmi es viņu mīlu. Diemžēl, viņš ir nelabojams: tā pate dzīve. Kas veikalos notiek, tas viņam gandrīz vienalga. Mamma raud bieži, un arī man ir jāraud. Kaut Roberts aizbrauktu un tad atgrieztos kā cits, jauns cilvēks, kuŗš dzīvi uzskata nopietni! Viņa aizceļošanas diena nav noteikta. Krusttēvs ir tagad Landenu firmas līdzīpašnieks. Tiklīdz viņš nokārtos savā muižā darīšanas, tad tas nāks uz Rīgu. Vai Tu, Arturiņ, varēsi uzņemties pārvaldīt muižu? Mamma ir Tevis dēl lielās bažās. Neej tik bieži uz medībām, taupi savu veselību. Raksti mums, vai Tev kā netrūkst? Es un mamma, mēs laikam šodien brauksim uz jūrmalu. Man ir daudz kas uz sirds, bet es nespēju izteikt. Piedod, ka rakstu Tev šodien tik maz. Rakstīšu Tev rītā iz jūrmalas.
Ar simtiem sveicieniem no mammas, Roberta un manis, palieku
Tava māsa Alma."
Vēstuli norakstījuse, Alma izgāja zalonā. Zelmet kundze un Jūlija sēdēja pie loga un pārskaitīja savus saimniecības rēķinus. Fricis un dienestmeitas rīkojās gar mēbelēm un bildēm, kuŗas tika aptītas ar baltām, šķidrām drānām. Pie sienas, līdzās durvīm atradās divas palielas ādas ceļa somas. Visā mājā sagatavojās uz dzīvi jūrmalā.
"Frici," Zelmet kundze iesaucas, "vai kungi jau ir pārnākuši?"
"Nav, cienīgā kundze!"
"Viņi būs kantorī," Zelmet kundze noteica, "Almiņ, esi tik laba, pajautā pa telefonu, vai Roberts ir kantorī?"
Alma izgāja Roberta rakstāma istabā, kur atradās telefona aparāts.
"Es gribēju runāt ar Robertu — Feldmaņu familijas dēļ. Tai tak ir katrā ziņā jāpalīdz. Kad Feldmans nomira, tad bērni un sieva mantoja pāri tūkstošus — tas bija viss. Vecākais dēls dzīvojot tagad Amerikā, divus gadus neesot mātei rakstījis. Jaunākais apmeklē ģimnaziju. Un meitenīši — jā, es nezinu, ko tie gan dara. Pate Feldmaņa kundze slimo..."
"Lūdzu, kas tie par Feldmaņiem?" Jūlija jautāja.
"Bijušā Landenu grāmatveža familija. Feldmaņa kundze dabūn pensiju no Landeniem, cik es zinu, tad kādus 500 rubļus gadā. Bet kā lai vesela dzimta ar tiem iztiek? Vecākais skuķītis sācis mācīties grāmatu vešanu. Bet diezin, vai viņa varēs panest kantoŗa dzīvi. Ir tāda sīciņa, slimīga."
"Feldmaņi? Feldmaņi?" Jūlija mēģināja atminēties, "es kādu Feldmaņa jaunkundzi pazīstu. Tā ir guvernante..."
"Nē, tā būs citas familijas..."
Alma ienāca.
"Roberts bijis kantorī, bet aizgājis," viņa pavēstīja.
"Nu, jādomā, tas drīzi pārnāks! Varbūt ka viņš ir
tagad viesnīcā pie sava nākošā ceļa biedra, kandidāta kunga."
"Vai kandidāta kungs nedzīvos še, pie mums, līdz Roberts uzsāks ceļojumu?"
"Tiklīdz mēs aizbrauksim uz jūrmalu, viņš dabūs augšā sarkano istabu. Vasarnīcā Roberta istaba tiks tikai tā pavirši iekārtota. Viņš pats tā vēlējās."
"Vai Roberts drīzumā aizceļos?" Jūlija jautāja.
"Tas atkarājas no viņa paša. Pirms krusttēvs nebūs uzņēmis Landenu veikala ,prokūru', tikmēr gan laikam nē!"
"Krusttēvs Landena kungs nāks uz Rīgu?"
"Jā, tas ir tagad galīgi nospriests. Roberts ir par jaunu, viņš ir vēl trakulis, ar veikaliem iet atpakaļ. Viņam uz veikalisku darbu nepavisam nenesas gars."
"Mamma, kāpēc tad viņam neļāva studēt?" Alma, kuŗa pie loga stāvēja, iesaucās, "viņš būtu piemēram krietns teologs!"
"Almiņ, Almiņ, ko tu runā, Roberts varētu būt teologs! tad drīzāki ārsts! bet teologs gan ne! Un kas tad viņam neļāva studēt? Ja viņš būtu..." Zelmet kundze apstājās un paskatījās uz zalona otru pusi, "Frici, Marija, tagad ejiet un iepakājiet kastēs traukus!"
Dienestnieki izgāja, un Zelmet kundze atkal uzsāka sarunu.
"Roberts tika par daudz viegli audzināts. Lai viņu labāk paturētu zem acīm, tēvs to paņēma pie sevis kantorī, lai tas iepazītos ar visvajadzīgāko veikala lietās. Bet viņu vajadzēja daudz, daudz stingrāki saturēt."
"Mammiņ, nerunā, lūdzu nerunā par Robertu!" Alma gauda.
"Netiek jau, meitiņ, nekas nepareizi runāts!"
"Tu viņu nesaproti... Viņš nicina pasauli, dzīvi un viņas centienus, viņš..."
"Lai nu paliek! Tomēr visi šie prātnieki, kuŗi
smādē un nicina pasauli, liek saukt ārstu, kad tie vāji top un kad nāve tos apdraud. Cilvēkam ir jāstrādā, kaut tas arī būtu diezin cik bagāts."
"Bet kad nu Robertam gars nesas uz citu un ne uz tirdzniecību, veikalu? Tēvam lieli veikali, un vienīgajam dēlam tie ir jāmanto. Bet tad jau tēvam vajadzēja dot dēlam arī veikala garu līdz..."
"Nu, labāk, Almiņ, par to nerunāsim. Tu esi par jaunu, par šādām lietām spriest."
Nama durvju zvaniņš noskanēja.
"Varbūt tas ir Roberts!" Alma iesaucās un iztecēja viegli laukā.
"Landena kungam ir jāprecas," Jūlija svarīgi noteica, "viņš caur to tiktu vairāk saistīts pie mājas, jā, tam būtu iemesls, būtne, priekš kuŗas tas darbotos."
"Jā," Zelmet kundze nopūtās, "arī bagātniekam nav vis tik viegli precēties!"
"Kad neatrod tādu sievieti, kuŗā varētu iemīlēties..."
"Nu, jā, ar mīlestību arī ir tā, kā ir! Dažreiz tā ir slimība, neprātība, aušība, dažreiz tā atnes tiešām laimi. Gŗūtība apprecēties pastāv iekš tā, ka jāuzņemas atbildība par divām dzīvībām cilvēku un Dieva priekšā. Sevišķi vieglprātīgas, precēties, ir sievietes. Par to tad viņām bieži vien jācieš..."
Abas dāmas brīdi klusēja. Priekšnamā bija dzirdamas sarunas.
"Roberts ir pārnācis," Zelmet kundze teica.
Par brītiņu Roberts un Alma ienāca zalonā. Roberts pret dāmām viegli palocījās, nobučoja krustmātei roku un tad aizgāja pie attāļākā loga, sabāza rokas kabatās un čukstoši svilpa kādu meldiju.
"Robert, kāpēc tu valkā samta žaketu, tu jau neesi mākslinieks, bet tirgotājs!" Zelmet kundze smējās.
"Mīļā krustmāte, samta žakets man patīk, arī kantorī viņš nemaz neizskatās smieklīgs," Roberts runāja, lai būtu kas atbildēts.
Zelmet kundze piegāja Robertam klāt un iesāka klusā balsī runāt par Feldmaņiem.
"Manis pēc, lai izmaksā Feldmaņa kundzei 300 rubļus vienreizēja pabalsta. Ļoti labprāt..."
"Bet tu piemirsīsi, mīļais Robert; labāk, lūdzu, izraksti tūliņ čeku."
Roberts izrakstīja čeku. Zelmet kundze pārrunāja šo to par aizbraukšanu uz jūrmalu. Roberts piekrita visām krustmātes domām. Viņš jutās pavisam noguris, jo iz Ķeizara dārza pārbraucis, tas bija gulējis tikai kādas divas stundas un tad pavadījis krusttēvu līdz vokzālam. Viņš atvadījās no dāmām, kuŗas gribēja braukt uz jūrmalu, un ieslēdzās savā istabā, kur tas uz zofaja drīz iemiga.
Pāri stundas vēlāk Zelmet kundze ar Almu un Jūliju, no Friča un dienestmeitas Marijas pavadītas, aizbrauca uz jūrmalu. Mājās palika bez Roberta otra dienestmeita Anna, kuŗa jau 15 gadus atradās Landenu dienestā. Viņa bija paveca, dūšīga meita un apsargāja māju no iekšienes tikpat teicami, kā dvorņiks no ārienes. Ķēkša arī taisījās pie vakara aizbraukt uz jūrmalu. Roberts, izņemot no rīta pirmo brokasti, mājās ēda reti. Tāpēc arī nebija vajadzīgs, viņa dēļ uzturēt mājā saimniecību, kad dāmas aizbrauca. Roberts mēdza ēst pusdienu Vērmaņa parkā, kur pa vasaru sanāk daudz Rīgas patriciešu uz brokasta vai pusdienas maltītēm. Viņu familijas dzīvo jūrmalā vai Baltijas Daugavmalas vasarnīcās, kur tiek uzturēta parastā saimnieciskā kārtība. Pats kungs, familijas galva, patur maltīti drīz šur, drīz tur, bet visbiežāki Vērmaņa parkā, kur tiek noslēgts arī dažs labs veikals un iebaudīts putošais šampaniets.
Pēc satikšanās ar šansoneti Haneborg jaunkundzi ,Imperiāla' viesnīcā, Roberts nogāja mājā un gaidīja Vītolu. Bet viņš atrada priekšā tikai Vītola karti. Pēdējais aizbildinājās, ka jūtoties nevesels un šovakar nevarot nekādi "ceļojumu" pa Rīgu turpināt.
Robertam tas īsti bija pa prātam. Viņš šovakar gribēja būt viens, klusēt un domāt. Visā dzīvoklī bija klusu, kas uz nervōzo Robertu darīja sākumā patīkamu, bet vēlāk baidošu iespaidu. Viņš nosēdās pie klavierēm un sāka spēlēt Florestana āriju iz Bēthovena operas "Fidelio". Neizsakāmi mīlīgā kompozicija viņu aizrāva ideālā pasaulē, viņam likās, ka skaņas raudāja. Vairāk reižu Roberts šo āriju atkārtoja un tad, elkoni pret klavierēm atspiedis, nogrima savās vecu vecās domās, pa kuŗām jaucās klusi zvēresti laboties, dzīvot priekš cilvēces labklājības, turēties pie Kristus evanģelijuma. Viņš domāja par bagāto jaunekli, kuŗš gājis pie Kristus, lai atrastu sirdij mieru. Šo jaunekli Roberts redzēt redz, viņš izskatās tam ļoti līdzīgs vaigā, kuŗā salasījušies priecīgas dzīves, apnikuma, garīga izsalkuma un paviršu rūpju vaibsti, — tikai apģērbts ir jūdu strīpains mētelis ar dārgām zeltītām bārkstīm. Un Roberts redz arī pašu Pestītāju, kuŗš uzliek roku uz bagātā jaunekļa pleca... Bet bagātam jauneklim ir gŗūti šķirties no mantas un staigāt dievišķajam Mācītājam līdz. Un tāļāk Roberts redz, ka bagātais jauneklis aiziet noskumis, uz dzīŗu dzīvi, plītē ar draugiem, nododas sievietēm, tērē sava tuvāka asinis, un tāpēc, lūk, viņam trūkst īstena prieka...
Roberts jau sen bija atzinis, ka viņa vienīgais glābiņš ir darbs. Bet tūkstošām reižu viņš jautāja: "Kur un kā iesākt?" Tāpēc viņš sākumā bija nodomājis ceļot, aplūkot zemes, tautas, ievērot ļaužu vajadzības un tur, kur viņu tā sakot liktenis pierautu pie darba, tur iesākt strādāt. Viss Landenu lielais veikals gulēja viņam kā slogs uz pleciem, bet tajā viņš sev īstena darba neatrada. Ko nozīmēja priekš viņa saraust milzīgu bagātību, miljonu pēc miljona, braukt pa ielām greznās eķipāžās, paklanīties žēlīgi uz visām pusēm, kad to sveicina ļaudis, kuŗu eksistence ir atkarīga no varenās naudas? Roberts
nevēlējās būt varonis, izdarīt to, par ko iepleš muti, runā un stāsta, viņš vēlējās būt vienīgi cilvēks starp cilvēkiem, kuŗiem vajadzētu būt bez viltīga naida, skaudības, augsti jūtās un domās. Labprāt viņš būtu uzmeklējis atstātos un bāreņus, taujājis pēc tiem, bet viņš jutās pie Landena lielā veikala kā važām piekalts. Un ja viņš šo bagātību, kuŗu tas sauca par savu, izdalītu starp nabagiem, vai ar to būtu līdzēts nabagiem un viņam pašam? Viņu varbūt ieslodzītu ārprātīgu namā. Un nabagi izdotu dāvāto naudu un paliktu nabagi, kā bijuši... Vītols? Šis Vītols viņu nevarēja glābt. Cik Roberts bija noskārtis, tad tas bija bagātnieku ienaidnieks. Arī tas redzēja, ka pasaulē ir slikti, ka nevajadzētu tā un tā, bet kā īsti vajadzētu, tā viņš nezināja.
Roberts staigāja lēnām pa zāli. Beidzot viņš saļima uz krēsla un smagi nopūtās. Mirt un atstāt šo pasauli? Ko palīdz vēl še ilgāki domāt melu domas, runāt melus un vest zemo cilvēcīgo dzīvi? Viens šāviens pierē un tu esi atpestīts. Nedroši, gandrīz streipuļodams, viņš lampu rokā nesot iegāja savā darba istabā. Atslēdzis vienu no rakstāmā galda atvilktnēm, viņš izņēma iz tās spožu revolveru. To viņš bija pircis, lai vajadzības brīdī aizsargātu savu dzīvību! Un tagad viņš kāvās ar domām, vai ar šo pašu ieroci nevarētu darīt nežēlīgai dabai pakalpojumu, kuŗa nevar bez trūdiem būt auglīga. Roberts paņēma Heines dzejoļus, apsēja zīda aukliņu ap grāmatu un piekāra to pie sienas, tā ka Heines portreja uz grāmatas vāka izskatījās pēc pie sienas uzkārtas bildes. Tad Roberts nostājās istabas vidū un mērķēja ar revolveru taini uz Heini... Pēc šāviena Roberts apskatīja grāmatu. Lode to bija izurbuse, bet sienā ielīst tai bija par maz spēka bijis. Heines bilde bija vesela. Grāmata bija vairāk uz malu saskrambāta. Roberts to uzsvieda vienaldzīgi uz galda. Viņš juta, ka asinis tam sakāpa galvā. "Tagad mana
reiza," viņš domāja un mērķēja revolveru uz sevi. Bet šajā brīdī viņa dvēselē atskanēja Florestana ārija. "Vai es vēl esmu pie prāta," viņš skali ierunājās, "es bez maz gribēju nošauties! Kāpēc tad to? Nav taču iemesla!"
Roberts sāka svilpot. Viņš gribēja svilpot jautri, bet svilpošana viņam atskanēja briesmīgi, šausmīgi.
"Tās ir alkohola sekas!" Roberts domāja, "vajaga ārstēties!"
Viņš iegāja ēdamā istabā, atslēdza bufeti un izņēma buteli Madeira vīna. Tad tas ieslēdzās atkal savā darba istabā. ledzēris vīnu, Roberts jutās drošāks. Viņš aplūkoja savēju bildes uz rakstāmā galda un sāka smieties. Kāpēc viņas tur stāv, šīs bildes bez miesām, bez gara? Piemiņa! Nieki! Tēva vaigu bārzdu viņš kā zēns bija allaž glaudījis. Tur uz bildes viņš tāpat izskatījās, kā tajos laikos! Bet bez dzīvības! Un Roberts sajuta, ka arī viņam nav dzīvības, ar kuŗu lai pieliptu esamībai. Tēvs un māte, tie viņu bija radījuši, tad aizgājuši dusēt un palikuši tikai kā bildes! Iz šiem veidiem viņš bija audzis, kā nelaimīga atvase, sērīgām tumšām lapām un slimīgi baltiem, vārīgiem ziediem.
"Jā, jā, tas jau ir mīlestības uzdevums, uzturēt nelaimi zaļu un ziedošu!" Roberts sāpīgi smaidīja, "es esmu jūsu mīlestības auglis, mīļie vecāki, bet esmu nelaimīgs! Tad tak palīdziet man! Neļaunojaties, ka neesmu vīrišķīgs, varonīgs! Šie lielie vīri, varoņi ir man pretīgi. Tiem ir dūre, bet man dūre ir riebeklis, mežoņa loceklis..."
Kā ārprātīgs Roberts glūnēja uz bildēm. Tās nekustējās, palika vienaldzīgas, kā bijušas.
"Ak, tāds tu esi! auksts, nejūtīgs pret sava dēla ciešanām!" Roberts iekliedzās un satvēra atkal revolveru un mērķēja uz tēva bildi. "Ā, tu uzlūko dzīvi kā veikalu! Tad še" — — — šāviens norībēja. Roberts bija tēva bildi sašāvisdrupās ... Viņš pats
sāpīgi iestenējās, it kā kad tas būtu trāpījis savu paša sirdi.
"Lielskungs, lielskungs!" aiz durvīm sauca gaudoši vecā dienestmeita, "lūdzu atveriet!"
Lai gan šāvieni nebija stipri, tomēr viņa tos bija dzirdējuse.
Bet Roberts viņas saucienus nedzirdēja. Pa viņa galvu šaudījās domu bultas, un karstas jūtas viļņoja viņa krūtīs. Viņš vairs nejutās cilvēks, bet plašs tukšums, kuŗā iz tāluma saplūst milzīgas asiņu straumes. Alkohols Robertam bija atņēmis vajadzīgo ūdeni. Tagad viņa miesas dedza un karsa. Viņš atradās ne gluži dēlīriskā stāvoklī, bet tās bija nenoliedzamas alkohola lietošanas sekas.
Roberta slimība satrieca it sevišķi Almu. Viņa uzturējās arvien viņa tuvumā. Kopš kāda mēneša Roberts dzīvoja uz laukiem, Landenu muižā. Viņš bija kluss, atturīgs un izturējās tā, ka neviens beidzot nemanīja, ka viņš garīgi slims. Sākumā viņš izcieta baiļu jūtas, jutās vajāts, bet lauku gaisā, kārtīgu dzīvi vedot, viņš pamazām atspirga.
Alma gāja ar Robertu pastaigāties pa silu, gar pļavām, druvām. Sarunas bija īsas, lietišķas. Alma priecājās, ka Roberts izturējās prātīgi, atbildēja korekti uz jautājumiem.
Rīgā runāja, ka jaunais Landens palicis ārprātīgs, kā jau tas citādi nebijis sagaidāms. Sevišķi mēlnesīgas bija dāmas, kuŗas likās zināt visus iemeslus, sīkumus, un stāstīja briesmu lietas par Robertu Landenu.
Pats Roberts saprata it labi savu stāvokli. Bet viņam šī slimība likās kā negaiss, kuŗš pāriet, un tad ir jāiestājas jaukam laikam. Viņš sāka cerēt uz nākotni.
"Kur tagad kandidāts Vītols?" Roberts jautāja Almu. Viņi abi sēdēja smaršojošā priežu silā, pakrēslī, uz sola.
"Vītols aizceļoja uz ārzemēm. Krusttēvs viņam deva pabalstu. Sākumā viņš negribējis to pieņemt, bet vēlāk tomēr saņēmis. Nesaprotami tādi ļaudis..."
"Un es nevarēju aizceļot... Saki, Alma, vai tas nav briesmīgi. Es savā nejēdzībā sašāvu tēva bildi. Kā briesmīgs grēks šis gadījiens mani apspiež. Viņš bija tik labs, mans tēvs... Es atminos, ka mani tajā vakarā pārņēma briesmīgas jūtas."
Alma neteica nekā. Viņa ar saules širmja galu rušināja sūnu pikas un dzenāja skudrītes.
"Ak, Robert!" viņa dziļi nopūtās un paskatījās uz Robertu ar savādu skatu.
"Alma? Kas tad tev noticis?"
"Man liekas, ka arī mani aizķers slimība... slimība, kādu tu izcieti... Es esmu nelaimīga."
"Caur ko? Kas tevi dara tik nelaimīgu?"
"Robert, tu esi labs, tu neteiksi nevienam, ko es tev uzticēšu. Ja?"
"Kāpēc man tas būtu jāizstāsta?"
"Nu, es tev teikšu. Es jūtu, ka es dzīvoju pasaulē par velti. Man nav nekāda uzdevuma, nekādas nozīmes. Es esmu sieviete — — sieviete — — —"
"Alma, mīļā Alma! Esi jel prātīga! Vai tevi kāds apvainojis?"
"Neviens! Un tomēr visa pasaule ir mani apvainojuse! Es nezinu, kāpēc, kādam mērķam es dzīvoju?"
"Alma!" Roberts drebošā balsī runāja, apņemdams roku ap viņas viduci, "es jūtu tevim līdz. Es pazīstu tavas domas un jūtas. Varbūt, ka es arī maldos. Bet paliec mierīga, še mana roka, liec savu roku viņā un apsoli, vai tu gribi tapt mana sieva?"
Sāpes un smaidi parādījās reizā Almas seja. Viņa raudāja.
"Ne tikai roku, mīļais Robert, es došu savu miesu un dvēseli priekš tevis. Es tevi dievinu, pielūdzu. Ja neviens negrib un nevar tevi saprast, tad es to gribu un varu. Redzi, es tevi mīlu jau ilgi, ilgi. Un šī mīlestība ir manu īsteno dabu turējuse kā valgos. Izlikties citāda, nekā es esmu, es neesmu gribējuse, bet es biju citāda, sevišķi tavā klātbūtnē citāda. Jo bālums, lēnība, tie nāca no manas nospiestās dvēseles. Es jutu, ka īsteni dzīvot es viena nespēju un nevaru. Sieviete, vai tu saproti, Robert, sieviete grib vienīgi un vienīgi mīlēt; kad tai ir jānīst, tad tās ir viņai briesmīgākās mokas... Vai tu vari saprast, līdzjust manai laimei: to saukt par savu, kuŗš tā sakot manai pasaulei viducis, bez kuŗa manim pasaule nebūtu nekas..."
Roberts Almu noskūpstīja. Viņa nodrebēja un piespieda galvu pie Roberta pleca.
"Tagad varu mirt vai dzīvot, vienalga!" Alma klusi teica, "nāves priekš manis vairs nav, vienīgi dzīvība, liela, plaša dzīvība!"
"Bet, Alma," Roberts, it kā kavēkļus pārvarēdams, uzsāka, "vai tu arī zini, ko tu mīlē? Vai tu zini, ko visu es esmu vaļā laidis, kā dzīvojis, ko jutis un domājis!"
"Mīlestība dara visu svētu! Ja nu es jūtu spēku, pacelt to, kas svarīgs, kas iekritis dziļumos un nevar izkļūt, ja to paceļu un nesu augšup brīvā skaidrībā, uz kalnu augstumiem, tad tak es daru labu. Un es jūtu, ka es daru labu. Tas labais nav vēl pilnīgs, kamēr tas ļaunais nav labs. Kāpēc Dievs neaizslēdz debesis un nedzīvo tur vienīgi ar svētiem eņģeļiem? Kāpēc viņa skats krīt uz zemes cietējiem — grēciniekiem? Tāpēc ka visam, visam vajaga tapt labam un skaidram, caurspīdošam, jo citādi nav pilnības... Bet es nu gan īstenībā neesmu labāka par tevi, esmu cilvēks tāpat kā tu. Es esmu skaitījuse lūgšanas, un velns mani ir pie tam kārdinājis. Ai, darbi, tie
nav ļaunāki par domām! Un tomēr darbi dragā mūs vairāk, nekā domas. Tāpēc es jūtos tev kā glābēja būt. Es esmu vāja, bet tu esi vājāks! Un nu es tevi gribu kopt un dziedināt!"
Viņa apķērās abām rokām ap Roberta kaklu un skūpstīja to vai simtām reižu.
"Mēs cits citam esam tik nepieietami, tik noslēpti, mūsu dvēseles atrodas it kā cietokšņos, tā ka no īstenas mīlestības nevar būt runa. Un mēs melojam, visi, visi briesmīgi melojam. Tas briesmīgākais ir tas, ka mēs nopūlamies iedomāties, ka tā ir patiesība, īstenība!"
"Kas?" Alma sāpīgi jautāja.
"Nu, visi mūsu darbi, mūsu savstarpīgās kustības! Vai tu zini, kāpēc es sašāvu tēva bildi? Es tev teikšu, viņā nebija pilnības. Viņa man izlikās par vienkāršu. Es atzinu, ka tur trūkst šā un tā, un tad es šāvu... Un viņam netrūka dūšas, šo nepilnību apdrošināt, precēties... es piedzimu, viņa nepilnības nastu nesējs, man bija jātop par vēl nespēcīgāku, nekā viņš... Es tevi mīlu, ņem mani, es varu un gribu tevi skūpstīt, tevi apkampt, manis pēc, laimīgs būt, bet es zinu, ka es atkal reiz satikšos ar viņu, lielo nelaimi, briesmību..."
"Tu esi vēl slims, Robert, es tevi uzbudināju, piedod man! iesim pastaigāties..."
"Nē, lūdzu paliksim! Nebaidies, trakot es vairs netrakošu. Es priekš tam esmu palicis par prātīgu!"
Viņš rūgti smējās.
"Es tev, mīļā Alma, labprāt atdotu visu pasauli, visu laimi, ja es spētu. Tu savā nevainībā domā un tici, ka es tevi darīšu laimīgu. Varbūt, uz kādu laiku, bet tad viņa nāks atkal, lielā, nenovēršamā nelaime, un viss, viss sadrups."
Roberts lūkojās Almas acīs, kuŗas bija asaru pilnas, bet kuŗas arī gavilēja. Tik tuvu viņš vēl nebija cilvēka acis nekad aplūkojis, un šis cilvēks, kaut arī
sieviete, bija pilnīgs, viņam līdzīgs. Kā divi burvju sapņi raudzījās šīs acis uz Robertu. Ar patikšanu viņš glauda ar roku Almas matus.
"Sapņu brīdis, Alma," Roberts lēni runāja, "tikai sapnis... Bet piedod, ka es šo sapni traucēju. Tu neesi tā vienīgā, kuŗu es esmu bučojis. Es esmu vairāk sievietes apkampis, bet es to nenožēloju. Agrāki es esmu nācis pie atzinības, ka jauki ir mīlēt, bet labāk ir bēgt, tāļu, tāļu bēgt no mīlestības. Vai tu arī zini, kas ir mīlestība? Tas ir sods, kuŗš cilvēcei uzlikts, slogs un — —"
Viņš tomēr neizrunāja.
Alma ievaidējās.
"Nē, nē, apmierinies," Roberts satvēra Almu un vilka to pie sevis, "es tevi mīlu un tāpēc tev visu izsaku, kas manim uz sirds... Viss mēdz mīlestībā iesākties jauki un debešķīgi, bet beidzas gaŗlaicīgi, ikdienišķīgi. Šodien tu skūpsti mani, pēc kāda laika tu skūpstīsi varbūt bērnu. Daba būs sasnieguse, ko gribēja, bet es klīdīšu neatpestīts, vientulis, savām smagām domām kaudamies. Mēs nevaram un nespējam viens otru mīlēt. Jā, vēl neviens nav otra īstenībā mīlējis... varbūt — — draugs draugu, bet arī par to šaubos! Es skūpstīju reiz meiteni, tikpat daiļu, kā tu esi. Es jutu neizsakāmi saldas jūtas. Man bija jāsaka: pasaule ir paradīze, un katram, kuŗu es satiku, es gribēju spiest roku. Bet pagāja mēneši, un dienu no dienas es sāku nomanīt, ka tās ir miesas, asiņu un muļķīgas dzīvības pilnas miesas, kuŗas es mīlu, ka tur trūkst gara, kuŗš visu sajēgtu, saprastu, kuŗš tiešām mani varētu mīlēt. Viņa, mana mīļākā, gribēja tikai zeltu un atkal zeltu, un es gribēju tikai garu un atkal garu... Smieklīgi! es biju tikpat liels muļķis, kā viņa muļķe. Un tad mēs sākām viens otram apnikt... Saki, vai tā bija mīlestība?"
"Nē, tā nebija!" Alma klusi teica.
"Saprotams, tā nebija! Bet toreiz man katrs
priekšmets uzstājās kā liecinieks, ka viņa mani mīlē, un ka es mīlu viņu! Visa pasaule meloja briesmīgi, un es meloju līdz! Saki, vai tur nav jātop ārprātīgam, jāsāk dzert, ēst, dzert un atkal ēst un dzīvot tikai tā lillā?..."
Viņš vairāk reižu atkārtoja smieklus.
"Nē, Robert, tad jātop ir gan varbūt drūmam, bēdīgam, bet kāpēc pavisam izmist? Vainīgi ir tavi vājie nervi! Tu pavairo savas domas un jūtas milzīgā lielumā."
"Nervi, bet kas tad man šos nervus deva? Taču pasaule, daba vai kāds augstāks gars. Tāpēc es paģēru gandarījumu."
"To es tev došu, Robert! Nāc man līdz, es tevi vedīšu Dieva namā... Tu smaidi? Svētdienā būs baznīcā dievkalpošana. Vienīgi tur tu atradīsi dvēselei mieru..."
"Kāpēc tad nē! labprāt!" Roberts teica, "baznīca jau nav sliktāka par citām vietām uz pasaules, ja ne labāka. Es iešu..."
Mājās pārnākuši viņi abi tomēr jutās labāki, nekā citām dienām. Jā, Alma jutās laimīga. Roberts apņēmās vakarā pārrunāt lietišķi par nākotnes dzīvi ar Almu. Viņš sajuta, ka tas ar savām runām meiteni par daudz bija mocījis.
Pēcpusdienā Roberts nosūtīja uz Rīgu krusttēvam un krustmātei telegramu:
"Alma un Roberts — vienoti priekos un sāpēs!"
Landena sen. muiža atradās kādas 30 verstis no dzelzceļa stacijas. Plaši tīrumi apņēma muižu no trijām pusēm. Ceturtajā pusē, ziemeļrītos stiepās pļavas, aiz pļavām iesākās tumši sili. Starp tīrumiem bij vēl uzglabājies apmērā mazs priežu-egļu sils, uz
kurieni Alma un Roberts mēdza iet pastaigāties. Izbraukt viņi izbrauca maz. Tādās reizās Arturs viņus jāšus pavadīja. Pirmā laikā Roberts, slimības pēc, nekur apkārtnē netaisīja vizītes, caur ko viss drīz pats no sevis nāca gaismā. Landens mēģināja Roberta stāvokli apslēpt, bet tas nebija iespējams, jo pēdējais izturējās tik savādi pret svešiem, ka drīz vien visā apkārtnē runāja, ka jaunais Landens neesot pie pilna prāta. Vēlāk viņš tomēr apmeklēja arī kaimiņus — muižu īpašniekus vai citus lauku inteliģences reprezentantus. Tad runas par Roberta "neizdziedināmo gara vājību" pamazām mitējās tikai lauku augstākās aprindās, kuŗās drīz vien pārliecinājās par Roberta pilno prātu, asprātību un intelektu. Bet zemnieki jo projām Robertu uzskatīja kā "slimo kungu" un sveicināja to ar savādu bailību. Izplatījās beidzot valodas, ka "slimais kungs" nemaz neesot ārprātīgs. Viņš esot milzīgi bagāts. Pēc viņa bagātības tīkojot kāds tuvāks radinieks, kuŗš jaunajam Landenam iedevis ļaunas zāles, lai tas zaudētu prātu. Šīm valodām bija mazs pamats. Landena veikali administrātīvā ziņā bija ļoti komplicēti. Par dažiem veikaliem Landens bija viens vienīgs kungs, turpretī pie citiem tas bija tikai kompanjons. Viens no Landena kompanjoniem, attāls radinieks, Feils, tūliņ pēc Roberta saslimšanas gādāja par to, lai par pēdējā mantu ieceļ aizbildniecību. Viens aizbildnis bija Roberta krusttēvs, otrs Feils.
Roberts, veselāks kļuvis, uzstājās stingrāki un uzdeva krusttēvam veikalus pilnīgi šķirt. Tas notika, bet ar lieliem zaudējumiem, jo Landens sen. no lieliem pilsētu veikaliem maz ko prata, turpretī Feils bija meistars tiklab tirdzniecībā, kā arī krāpšanā. Šķīrēju tiesa, pamatodamies uz Roberta nekārtīgo dzīvi, zimpatizēja vairāk ar blēdīgo, bet raksturā stingro un darbīgo Feilu. Caur veikalu pilnīgu šķiršanu aizbildniecība par Robertu atkrita oficieli,
Landens sen. palika par visu Roberta veikalu galveno vadītāju. Īsā laikā viņš iestrādājās gluži labi.
Krustmāte Emilija bija, kas zīmējās uz Landena iekšējo dzīvi, galvenā rīkotāja. Roberta un Almas saderināšanās, neskatoties uz viņu par daudz tuvo radniecību, viņai bija lielākā laime. To viņa bija klusi vēlējusēs, un tas nu piepildījās.
Mīlēt, valdīt un grezni ģērbties, tās trīs ir allaž sieviešu laimes. Krustmāte Emilija pirmo laimi bija aizlaiduse pār kalniem. Viņas mīlestība nu bija klusas rūpes sava dēla un meitas pēc. Turpretī kāre valdīt arvien vairāk viņā pieņēmās. Garderobes jautājums bija sen izšķirts, kas zīmējās uz viņu pašu. Viņa mēdza ģērbties melnā elegantā uzvalkā un pie tam šad un tad arī greznoties rotām. Bet Almas apģērbs lauzīja viņas galvu tāpat, kā skolniekam gŗūts rēķinu uzdevums. Visu visādas modes gāja pār Almas miesām, kaut gan Alma, dažreiz raudādama, ilgojās pēc vienkārša, ļoti vienkārša uzvalka, kas viņu neapgŗūtinātu. Krustmātes Emilijas augstākais likums bija pilsētu augstāku aprindu etiķete, kuŗš to neizpildīja, tas viņas acīs zaudēja cienību uz visiem laikiem. Šuvēju un modes veikalu brīnum gaŗie un neskaitāmie rēķini viņai likās būt dabīgi, no visaugstākās varas nolemti, kuŗus nevar grozīt, bet kuŗi ir jāmaksā. Turpretī viesībās, sapulcē, teātrī brīvāki izturēties, stiprāki pasmieties, nekā viņai izlikās pieklājīgi, tas viss viņai likās nākot no ļaunā principa, no dēmokrātiskā nekārtības un rupjības velna. Krustmātes Emilijas domām piekrita katrs "izglītots" cilvēks, jo kas viņas domām nepiekrita, tas bija mežonis, mucā audzis un pa spundi baŗots. Vai tam, kuŗš viesībās krita krustmātes Emilijas rokās! Stundām tam bija jāklausās, kā viņa nopēla Vagnera mūziku, Vagnera biedrības "ālēšanos", kā gauda par jaunās paaudzes izvirtību, un pie tam klausītājam vajadzēja tikai piekrist un piekrist. Dievs lai tādam
žēlīgs, kuŗš būtu iedrošinājies par krustmātes Emilijas domu pareizību šaubīties! Par to drīzi vien patriciešu aprindās stāstītu tās ļaunākās lietas.
Dabūjuse par Almas un Roberta saderināšanos ziņu, krustmāte Emilija posās kā uz pasaules lielākiem svētkiem. Jūlijai vajadzēja to un to darīt. Tika šis un tas apstellēts. Šuvēja tika atsaukta. Norunāja braukt uz Landenu muižu un ņemt šuvēju līdz, tiklīdz tā ar vairākiem Almas uzvalkiem būtu tik tāļu tikuse, ka tos varētu uzmēģināt. Jūrmalā vasarnīca tika atstāta pārvaldītājam. Uz turieni šad tad aizbrauca vakaros Landens sen. Zelmet kundze, Jūlijas, Marijas un šuvējas pavadniecībā aizbrauca uz Landenu muižu. Fricis palika Rīgā un apkalpoja Landenu sen. ar jaunības dedzību.
Pār Almu nāca gŗūti laiki. Šos gŗūtos laikus viņai sagatavoja viņas miesīgā māte, Zelmet kundze. Stundām Almai vajadzēja klausīties mātes sprediķos, kuŗi saturēja mācības par laulības dzīvi, par izturēšanos viesībās, mājā, kā būt cienīgai un atkal cienīgai. Sprediķi beidzās allaž ar to, ka Alma sāka raudāt.
"Un savus bērnus tu no viņu dzimšanas uzskati kā savus, nevis kā vīra! Vīram no bērniem nav ne mazākās jēgas!" Zelmet kundze svarīgi teica.
Alma nosarka un paslēpa seju rokās. Par bērniem viņa vēl nebija ne domājuse. No tā laika, kur tā atmeta leļļu auklēšanu, viņai nebija ne prātā nācis, šūpot mazu cilvēka veidu uz savām rokām.
"Mammiņ, ko tu visu man stāsti!" viņa iesaucās.
"Jā, jā!" Zelmet kundze nosveica, "mātes pienākumi, tie ir tie augstākie! Dzimtas dzīve ir tā svētākā!"
Pēc visiem tamlīdzīgiem mātes sprediķiem Almas mīlestības sajušana pret Robertu tika mazliet apspiesta. Viņai Roberts izlikās kā nākotnes tūkstošu rūpju cēlonis. Viņa līdz šim tik maz bija domājuse, vienīgi jutuse. Un nu uz reizi viņai bija jāsāk domāt.
Kādai jāir laulības dzīvei? Vai ar to pietiktu, kad viņa Robertu apkamptu simtu vai tūkstoš reižu? Nē, tur vajaga būt vēl kam citam. Un dažreiz viņa klusībā mēģināja iedomāties noslēpumainajā laulības dzīvē. Viņa atminējās savas skolas biedrenes, kuŗas jau bija apprecējušās. Grietiņa vairs nebija tik mīlīga un daiļa, kā priekš lielās laimes, t.i., priekš laulības. Tagad viņai bija jau otrs bērns. Un pate viņa bija tapuse resna un smaga. Viņa runāja savādu, svešādu runu, kuŗu Alma nekad lāgā nesaprata, un izturējās brīnum augstprātīgi un cienīgi. Otra Almas bijušā draudzene, Klāra, bija gatava mocekle. Priekš kāzām tā bija vesela un spirgta. Viņa dziedāja un spēlēja klavieres, kā gatava māksliniece. Un tagad? Tagad viņa bija bāla, noguruse, žēlojās par galvas sāpēm. Pie dziedāšanas tā nebija vairs piedabūjama. Reizām to varēja pierunāt, lai tā spēlē. Tad Klāra spēlēja konzekventi vai nu Šopenu, vai Mendelsonu, bet tik sāpīgi, žēli, slimīgi, ka klausītājam palika neomulīgi ap dūšu. Un trešā Almas skolas biedrene, Lidija, bija vājprātīga tapuse, gadu pēc kāzām. To Alma ilgi vairs nebija redzējuse. Tikai nodrebot tā bija allaž dzirdējuse runājam: "Ak, šī nelaimīgā sieva!..."
Alma lūkojās garā uz rožaino priekškaru, kuŗš aizklāja viņas nākotni. Šis priekškars bija brīnum skaists. Mazi eņģeļi tur dejoja, rožu vītenes nesot pa dzidru, zilu gaisu. Bet kas tur atradās aiz šī priekškara? Vai tur tika sagatavota viegla, jautra pose, komēdija, vai drūma, tvanīga bēdluga? Almas sirds nodrebēja. Kas tā tik savāda laime, no kuŗas ir bail un pēc kuŗas mēs tomēr izstiepjam rokas? Tā ir lielā laime, kuŗu sasniedz vienīgi laulības ostā...
Bija sestdienas vakars. Sagatavojās rītā apmeklēt dievkalpošanu. Roberts pārnāca no pastaigāšanās vēlāku mājā, nekā tas bija parasts. Šoreiz tas viens pats bija klīdis pa silu. Alma viņu sagaidīja uz balkona.
"Tu nāc tik vēlu? Vai tev kas sevišķs gadījās?"
"Nekas vairāk: gana dziesma. Cik savādi šie zemnieku zēni dzied! Māksla tā nav, bet vienkārša dziesma tā arī nav."
"Ai Robert, es labprāt ar tevi būtu viņā klausījusēs!"
"Es viņu iemācījos... Klausies..."
Un viņš mēģināja dziedāt:
"Teku, teku, nepanāku, Saucu, saucu, nesasauc’!..."
Alma smējās, jo Roberts nebija dziedātājs. Viņa balss bija mazliet piesmakuse, dreboša.
Roku rokās Roberts un Alma devās parkā pastaigāties. Viņi runāja par Rīgu, par rudeni, un norunāja jau augusta beigās vai zeptembrī doties atkal atpakaļ uz Rīgu.
"Es gribu dibināt Rīgā kādu labdarīgu iestādi!" Roberts teica, "man tas ir tapis par vajadzību, palīdzēt ļaudīm, kuŗiem ir jāpalīdz. Tikai es vēl neesmu ar to skaidrībā, kā un kur šo labdarīgo iestādi dibināt?"
"Un es tev palīdzēšu!" Alma kaislīgi ierunājās. Viņai izlikās, it kā kad tā paceltu no rožainā priekškara stūri un ieskatītos acumirkli nākotnes dzīves skatuvē: tur mirdzēja Rīgas torņi saules spīdumā, bet skatuvei pašā priekšā atradās divstāvu nams, netīrām sienām, neskaidriem logiem, aiz kuŗiem uz bālu sievu rokām ķepurojās nemazgātas, bet dzīvas būtnes, nesukātiem matiem un brēca vienu un to pašu dziesmu: "Mamma — ēst gribas!"
"Bildes, kuŗas es Rīgā redzēju, mani pastāvīgi vajā... Es nezinu, kā domā citi, bet man ir tā jādomā, ka vai nu viss ir meli, viss pamatojas uz nebūtības, vai arī viss atrodas uz cieša, droša pamata. Visi taču grib, vismazākais mēģina dzīvot. Labi, ja gribam dzīvot, tad dzīvosim, bet tad dzīvosim visi, bet ja viens vienīgs tiks atstāts nīkuļošanai,
tad viņš vienīgs mūs baidīs. Bet ja mums ir drošs pamats, tad tas tā nedrīkst būt un palikt. Tad Kristus evanģelijums lai mūs vada... Vai zini, Alma, es šāvu..."
"Jā, es zinu," Alma bailīgi čukstēja, "tu šāvi uz tēva bildi..."
"Jā, un to sašāvu, tāpēc ka tā bija auksta, nekustoša, mierīga. Bet pirms es to darīju, es šāvu uz Heines bildi, bet tā kustējās, sāpēs, izmišanā, potencētā mīlestībā un mani apmulsināja. Heines bildi lode netvēra. Es tapu caur to vispirms māņticīgs un beidzot ticīgs. Speciels gadījiens. Šī izmišana ir tas drošākais pierādījums, ka mūsu dzīvei ir drošs pamats. Ja mēs dzīvotu mierīgi, staigātu vecu vecās pēdās, tad bez šaubām viss pamatotos uz niekiem un meliem. Bet mēs iedegamies, izmisam, raugāmies uz visām pusēm, mēģinām izglābt visus dragātā dzīves kuģa braucējus uz nepazīstamās, pie mūsu domu un jūtu horiconta gulošās salas, jaunās paradīzes. Šis izmisums ir noslēpumainā spēka mudinājums: ,Sargies! visapkārt un arī tevī nav pareizi!' Vai tu tiešām ticēji, ka es biju ārprātīgs tapis? Vairāk ne mazāk, es biju izmisis. Man bija apriebusēs šī melu dzīve. Visi runāja no savas kārtības un manas nekārtības, bet priekš īstās kārtības trūka visiem dūšas. Es izmisu, šāvu, gribēju arī pats nošauties, bet man bija kā Faustam Lieldienas naktī, mani sauca atpakaļ uz dzīvi, uz darbību... Un nu es gribu darboties!"
Viņi staigāja, klusēdami, pa parka alejām. Apkārt valdīja klusums, bija mazi trokšņi, un tie darīja šo klusumu interesantu.
"Tā ir mūzika," Roberts teica, "īsta, mums pieejama dabas simfōnija. Tāļu no Rīgas trakošanas, no visiem nieku teātŗiem un koncertiem, es uzņemu še sevī vairāk mākslas, nekā tur iz brēcēju mutēm un no veikaliskiem pijoļu čīkstinātājiem..."
It kā no jauna spēka pārņemts, viņš aptvēra cieši Almu.
Paagrā, vēsā rudens dēļ Roberts ar Almu jau augusta mēneša vidū aizbrauca uz Rīgu. Laulātam pārim ierīkoja dzīvokli Landenu nama pirmajā stāvā uz visgreznāko. Parterī palika viss pa vecam. Tās istabas, kuŗas Roberts agrāki apdzīvoja, turēja allaž aizslēgtas. Viņam bija nepatīkami viņās iespert kāju. Tās modināja Robertā atmiņas par agrāko dzīvi. Alma prata Robertam pakavēt laiku vakaros. Pa dienu viņš lasīja vai nodarbojās ar gleznošanu, uz ko viņam bija dažas dāvanas. Vakaros tika mūzicēts, pārrunāts šis un tas, kamēr starp Robertu un Almu sāka pamazām iestāties maza gaŗlaicība. Roberts uz to bija jau sagatavojies. Alma turpretī nevarēja lāgā saprast, ka viņas mīļais vīrs varētu tapt vienaldzīgāks, nekā agrāki.
Kādā zeptembŗa mēneša vakarā, kad Zelmet kundze jau bija pārnākuse pilnīgi no jūrmalas dzīvot Rīgā, Roberts pilnā familijas sapulcē, pie vakariņu galda iesāka runu par teātri.
"Vai zini, krusttēv! jaunie pilsētas teātŗa spēki nav smādējami. Kāpēc tu neej teātrī? Es tev tik varu ieteikt, turp noiet. Ja vēlaties, tad nākošās dienās kādu vakaru iesim visi teātri..."
Alma plaukšķināja rokām.
"Uz ,Orfeju'! Uz ,Orfeju', lūdzu, Robert, uz ,Orfeju'!"
"Ko? Uz ,Orfeju apakšpasaulē'!" krusttēvs smējās, "tad, Alma, tava mākslas garša tik drīzi mainījusēs?"
"Ai, tu, krusttēv, cik ļauns tu esi! Es taču domāju Gluka operu un nevis Offenbacha burlesku! Un Šrama kundze! cik lieliski viņa Orfeja lomu dzied!"
"Labi! iesim uz ,Orfeju'!" Roberts teica, "es
esmu nodomājis, izrīkot paris mākslas vakarus, ja tikai tev, krustmāte, nav nekas tam pretī?"
"Nē, man tur nav ko pretoties! Būtu ļoti patīkami. Sevišķi liela laime nu priekš mums gan nebūtu, ja aktieŗi un aktrises mūsu grīdas segus mīdītu, bet ja jau Steini tos ielūdz, tad mēs caur to daudz negrēkotu!"
"Tā tad, krustmāte, tev īstenībā tas nebūtu pa prātam?"
"Jā, taisnību sakot, teātrī es labprāt noeju, bet teātri mājā vest nebūtu teicami! Aktieŗi, tie vēl cik necik prot izturēties, pie tiem mazliet var noskārst izglītību, bet operu dziedātāji, — tie nu ir un paliek vienkārši ļautiņi! Bet manis pēc! Tikai ja tu, Robert, tādu vakaru gribi sarīkot, tad neaizmirsti savu krustmāti un sievas māti un gādā, ka starp ielūgtajiem viesiem arī būtu kāds, kuŗš varētu ar to prātīgi parunāties. lelūdz piemēram profesoru Trendleri... Tas ir ļoti patīkams cilvēks un īsts zinātņu vīrs!"
"Profesors ir profesors!" Roberts atteica, "bet ne jautrs sabiedrības loceklis! Un ja viņš ir jautrs sabiedrības loceklis, tad viņš nav īsts profesors, bet amatnieks savā arodā! Tu, krustmāte, nemaz neesi tik liela zinātņu cienītāja, ka tu viņu dēļ varētu godināt profesoru Trendleri. lelūgt viņu var, lai gan es viņa bērnišķīgo lepnību nevaru ieredzēt, tomēr tevis dēļ tas jādara!"
"Nē, nē, Robert! tu tik tagad mācīsies mūsu pilsētas krietnākos un labākos ļaudis pazīt. Kur tu agrāki esi meklējis viesmīlību un satiksmi, tas lai paliek — — — bet tagad tu ļauj man rīkoties, jo es it labi zinu un pazīstu Rīgas ļaudis. Jājautā, vai profesors Trendlers tavu ielūgumu pieņems. Agrāki, kad tavs tēvs vēl dzīvoja, viņš bija Landenu viesis!"
"Jā, es atminos viņu še reiz redzējis!" Roberts iesaucās.
"Lūdzu, atļaujiet man ar' kādu vārdu bilst!"
Landens sen., kuŗš līdz šim mierīgi bija baŗojies, teica, "es domāju gan, ka profesoru Trendleri nevis varētu, bet vajadzētu ielūgt. Ja mēs šinī sezonā tamlīdzīgus vakarus izrīkojam, kā Roberts to minēja, tad par visām lietām mēs lai neaizmirstam tos ļaudis, kuŗi stāv mums vistuvāki. Profesors Trendlers stāv ar mūsu veikalu sakarā, es brīnos, kā tu, Robert, to nezini! Mēs dažādas vielas un produktus, kuŗus mēs iepērkam, sūtām pie Trendlera kunga, lai tas viņu paraugus analizētu. Es nu nezinu, kā tu, Robert, domā, ielūgt vienīgi aktieŗus un aktrises. Bet caur to tu skādētu ne tikai savai, bet visas Landenu familijas, jā, viņas veikalu slavai. Tu esi šādās lietās par vieglu! ledomājies, ko neteiks Helmaņi, Rāti, Vinkleri, kad tie dabūs zināt, ka aktieŗi mūsu mājās, viesībās spēlējuši galveno lomu!"
"Saprotams, ielūgšu arī Helmaņus, Rātus un Vinklerus! Sēdināšu viņus goda vietās, bet māksliniekus ielūgšu vispirms."
"Jā, tas ir moderni, to dara pat augstās aristokratu familijās," Alma iesaucās. Viņa domāja patlaban par savu bijušo draudzeni un skolas biedreni Klāru. Labprāt jau tūliņ viņa savam vīram būtu proponējuse, lai tas viņu ielūgtu, bet Klāras tagadne bija mazliet aptumšota. Par viņas vīru runāja ļaunas valodas. Tam pārmeta dažas blēdības māju spekulācijās. Tomēr loti labprāt Alma būtu Klārai rādījusēs, kā laimīga jauna sieva.
"Ak, šī nelaimīgā nervōzā sieva!" Alma domāja, "ko tur viņu ķircināt un darīt to greizsirdīgu. Nav vērts!"
Un Almas domas krita uz citu: proti uz Melaniju, dz. Rāti, kuŗa neilgi atpakaļ bija apprecējuse kroņa ierēdni aiz mīlestības. Šī Melanija bija skaista, slaika un lepna sieviete, kuŗai diemžēl trūka vajadzīgo līdzekļu, lai varētu spīdēt tādā mērā, kā sievietes to allaž vēlas. Viņai Alma nodomāja rādīt
savu grezno dzīvi, dzīvokļa ietaisi, dārgumus un mantas, kuŗas it īpaši sievietes sirdī modina skaudību un ienaidu pret savu labāko draudzeni.
Landenu familija beidzot nosprieda izrīkot lielas viesības, kuŗās lai atspīdētu greznums, daudzpusība, parādītos patriciešu sadzīves, mākslas un zinātņu reprezentanti. Vēl to pašu vakaru Zelmet kundze, Landens sen., Roberts un Alma palika līdz vēlai naktij zalonā un sastādīja listi, kādi viesi būtu ielūdzami. Robertam gandrīz visas tās familijas resp. personas bija vārda pēc pazīstamas, kuŗas Zelmet kundze un Landens sen. proponēja, bet personīgi viņš pazinās tikai ar mazu daļu no tām. Personas, kuŗas viņš pats gribēja ielūgt, skaitījās pa lielākai daļai pie mākslinieku un literātu šķirām. Lai izrādītu cienību pret Zelmet kundzi, viņš sauca to vārdus, un Zelmet kundze dažus nozākāja un atmeta, kā nederīgus. Tikai kāds pāris no Roberta agrākiem draugiem atrada žēlastību Zelmet kundzes acīs. Beidzot nāca Alma ar savu propoziciju.
"Mammiņ, Melaniju Murevsku vajaga ielūgt..."
"Murevsku?“
"Melanija Murevska, dz. Rāt!" Alma smējās.
"Ak, tā ir Rātu Melanija! Nu, Rāti paši ir smalki ļaudis, bet par to ierēdni, kuŗu Melanijas jaunkundze apprecējuse, runā ne visai labi. Cik es par viņu esmu dzirdējuse, tad tas esot visai vienkāršs cilvēks ar labi daudz parādiem."
"Bet es lūdzu viņus arī ielūgt! Murevskis ir tomēr augstāks ierēdnis. Viņš ir galma padomnieks."
"Galma padomnieks... Nu, labi, es pārdomāšu..."
No teātra māksliniekiem nosprieda ielūgt pašu direktoru, varoņu lomu tēlotāju, pirmo un otro mīlētāju, varoņu tenoru, baritonu un labākās aktrises un operu dziedātājus.
"Lai vakars butu sevišķi interesants, tad vajadzētu katrā ziņā ielūgt kādu no mūzikas recenzentu
kungiem, piemēram Feuerfunkena kungu," Landens sen. smējās.
"Nu, ielūgsim arī Feuerfunkena kungu!" Roberts piekrita.
"Ak, tas viens nenāks! Viņš pateiksies, ja viņa nešķiŗamais draugs Stimmbenders netiks ielūgts. Tas patlaban arī uzturas Rīgā!" Zelmet kundze iesaucās.
"Stimmbendera kungs ir ļoti teicams koncertu dziedātājs. Tāds jāmeklē pa visu Eiropu!" Roberts piezīmēja, "kāpēc tad mēs arī viņu nevaram ielūgt! Nu ielūgsim arī viņu!"
"Tu viņu pazīsti — personīgi?" Landens sen. Robertu jautāja, "es viņu nepazīstu!"
"Es arī ne!" Zelmet kundze reizā ar Almu iesaucās.
"Jā, tad jau mēs viņu nevaram ielūgt!"
"Tas būtu nieks! Es varu jau pat rītu ar viņu iepazīties. Stimmbenders nonāk bieži pie Vinkleriem viesos. Un ar Vinkleriem mums daudz veikalu darīšanu..."
"Liela vajadzība pēc viņa nav!" Zelmet kundze teica, "man bail, ka nesanāk par daudz viesu!"
Viņa sāka skaitīt proponēto viesu vārdus uz listes.
"Ir jau pāri par simtu... Nu, visi jau nu gan neatnāks!"
Nedēļu vēlāk Roberts izsūtīja ielūgumus, starp citiem arī profesoram Trendleram, mūzikas recenzentam Feuerfunkenam, dziedātājam Stimmbenderam un galma padomniekam Murevskam līdz ar kundzi. Bet viens ielūgums Robertam palika kabatā. Ap vienpadsmitiem viņš nobrauca uz operu dziedātājas Gross jaunkundzes dzīvokli, bet nesastapa šo dāmu mājā.
"Jaunkundzei ir mēģinājums," cofe teica.
"Kad jaunkundze ir runājama?"
"Tā no pulksten četriem līdz sešiem!"
Roberts atstāja savu vizītkarti, bet ielūgumu paturēja kabatā. To viņš gribēja Gross jaunkundzei
personīgi nodot. Viņš jutās no savāda spēka saistīts pie šīs dāmas no tā laika, kur tas viņu kā Elzu "Lohengrinā" bija dzirdējis. Viņas dziesma "Lohengrina" otrajā cēlienā, balkona skatā Robertu bija satricinājuse līdz sirds dziļumiem.
Īsi priekš pieciem pēcpusdienā Roberts uzmeklēja Gross jaunkundzes dzīvokli, kuŗš atradās trīs trepes augsti, uz Basteja bulvāra. Gross jaunkundzes zalons, kuŗā viņa Robertu saņēma, bija ierīkots un dekorēts grezni, bet ar garšu. Zalona krāsas kopiespaids bija gaišs, jautrs. Gross jaunkundze bija īsta Vagnera dziedātāja, un kā tādai, viņai bija paticies pušķot zalona sienas ar Vagnera, viņa laulātas draudzenes Kozimas, Lista bildēm un skatiem iz Vagnera mūzikas drāmām. Līdzās Izoldes nāves skatam atradās brīnišķīgi jūsmīgā aina iz svētā graļa Monzalvat pils dārzā: Kundrija, Parsifals un Gurnemancs. Visgreznāki izskatījās divas bildes — kopijas no Piksisa un Žukovska gleznām iz "Parsifala".
"Tas ir Van-Deiks kā ,Parsifals'," Gross jaunkundze rādīja uz fotografiju, kuŗa uz lielā spoguļa galdiņa pret stiklu bija pieslieta, "tas ir mans ideāls operas mākslā."
Ar entūziasmu viņa stāstīja par Van-Deiku, par Minchenes un Baireutas mākslas dzīvi, kas viss Robertu jo lielā mērā interesēja. Sākumā viņš bija it kā sajucis, atrazdamies dziedātājas daiļā, brangā stāva priekšā. Gross jaunkundze bija slaika, gaišmataina sieviete, pilniem baltiem vaigiem, smaidošu seju. Viņas runa skanēja kā mūzika.
"Rīga ir skaista pilsēta," viņa teica, "bet es te nevaru laimīga justies! Starp mākslu un publiku te nevar būt vienības. Vispārīgi te ir neizglītoti ļaudis. Trūkst dziļāku ieskatu, plašāku uzskatu. Ir tā savādi ap sirdi, kad zinu, ka dziedu nepratēju priekšā!"
"Jā, bet tas jau, cienīgā jaunkundze, visur tā ir, —
vienalga Parīzē, Berlīnē, Vīnē — visur, visur netrūkst ļaužu, kuŗiem maz vai nemaz nav mākslas prašanas."
"Nē, tas tomēr te ir savādi. Arī te ir mūzikas biedrības, bet tās visas ir zubjektīvas, vienpusīgas, ķīniskas. Objektīvu mūzikas cienītāju te nav. Esmu iepazinusēs ar pāri Bethovena entūziastiem, briesmīgi vienpusīgi mietu pilsoni, kuŗi Bethovena nekad nav sapratuši un arī nesapratīs. Visi te meklē augstākas mūzikas pamatu vai septītās debesīs, kamēr viņš ir un paliek tepat pie mums, zemes virsū. Un Rīgas Vagnera biedrība, tā ir tā gaŗlaicīgākā biedrība visā pasaulē."
"Cienīgā jaunkundze, man šajā ziņā nav iemesla rīdziniekus ne aizstāvēt, ne nopelt. Kam māksla tīk, lai viņš to bauda, kam nē, lai nododas citām baudām. Jums, cienīgā jaunkundze, būs varbūt gŗūti pierast mūsu dzīvei. levērojami mākslinieki un mākslinieces te ir dzīvojuši un ar gŗūtu sirdi šķīrušies no Rīgas. Mietu pilsonība un neprašana te valda lielā mērā, bet es domāju, ka te netrūkst arī krietnu, augstu garu, kuŗi te gan jūtas saspiesti un nevar attīstīties tādā pilnībā, kā varbūt citur, — ārzemēs."
"Attīstīties visur un zem katriem apstākļiem nevar. Es atrodos še Rīgā tikai īsu laiku, bet es jau ilgojos pēc Minchenes. Tur ir dzīve, tur ir māksla. Un tur dzīvo tiklab publika, kā ari mākslinieki lielāku, augstāku dzīvi."
"Jums, cienīgā jaunkundze, jāiepazīstas ar šejienes aristokratu un patriciešu aprindām. Sevišķi ziemā te norit visai interesanta dzīve. Atvainojiet, ka es jūsu aizspriedumiem pretojos. Ja jūs te gadiem būtu dzīvojuši un tā par mūsu sadzīvi izteiktos, tad es jums varbūt piekristu, bet tagad — tik īsā laikā —"
"Lai Dievs dotu, ka būtu citādi, nekā es nojaudu! Neizglītotas publikas priekšā dziedāt, — tās ir briesmīgākās mokas, pie tam var arī zaudēt daļu no
mākslas sajūsmības. Starp vienmuļīgiem ļaudīm dzīvojot jāsāk drīz vien ticēt, ka augstākas jūtas, poēzija un ideāli ir nenormālas, slimas dvēseles augļi. Un no tā es briesmīgi baidos. Tamlīdzīgas jūtas es jau izbaudīju toreiz, kad sāku izglītoties par dziedātāju. Manas līdzskolnieces — nevar teikt, dažas no tām bija apdāvinātas ar labu balsi, mēģināja uzturēt vienmuļīgu garu. Man likās, ka tās visas izglītojās vienīgi spīduma un veikala pēc. Es un vēl viena cita, mēs dzīvojām vientulīgāki. Es atrāvos vienīgi tāpēc no kopdzīves, ka man bija bailes no manu toreizējo jūtu un ticības nomākšanas. Man temperāments nav tāds, kuŗš meklē vientulību. Es toreiz daudz izcietu, vienīgi tāpēc, ka es biju piespiesta dzīvot vientuļi..."
"Bet jums tak bija biedrene, otra vientule!"
"Jā, tā bija krietna meitene. Diemžēl viņai piemetās kakla kaite. Viņa aizsmaka. Bet tomēr es viņu turēju par labu dziedātāju, jo viņa dziedāja ar dvēseli... Viņa dziedāja Karlsruhē, Minchenē, īsti mākslas pratēji viņu atzina, bet tad viņa pavisam aizsmaka. Viņa vairs nedzied, bet viņa ir un paliek vēl tomēr māksliniece, un ir ļaudis, kuŗi viņai to godu dod. Bet še Rīgā, kas te par kritiku, kas par publiku, bez apstākļu, bez lietas pazīšanas tiek rakstīts un spriests, un viss tas ir blēņas un nieki... Piemēram Vilpert jaunkundze ir tiešām liela māksliniece, bet viņa lieliski uzbudinās, viņa ir nervōza, un katru reizi, kad tā stājas uz skatuves, tā dabū svešādu, savādu balsi. Viņai ir ļauni familijas apstākļi. Tas un nelaipnā publika viņu arvien vairāk sarūgtina un padara sliktāku. Ja šejienes kritiķi viņu pazītu tuvāki, ja tiem būtu bijuse īsta mākslas interese, tad tie jau sen Vilperta jaunkundzē būtu atraduši pērli. Vilpert jaunkundzes mākslas uzskati, viņas tēlojumi ir lieliski, — diemžēl tikai priekš lietas pazinēja..."
"Tāpēc tad, cienīgā jaunkundze, es esmu nodomājis
izrīkot viesības, uz kuŗām iedrošinos arī jūs ielūgt, un kur tā sakot būtu mūsu aprindām iespējams tuvāki iepazīties ar mūsu māksliniekiem un māksliniecēm. Šādas mākslas viesības es atrodu par ļoti vajadzīgām. Caur tām zudīs daudz aizspriedumi. Un daudz dāmas un kungi, kuŗi mākslas labā varētu ko darīt, varbūt ieskatīs par vajadzīgu, vairāk priekš jūsu kārtas ļaudīm interesēties."
Ļoti pateicos. Tas mani pagodinās, būt jūsu viešņai. Es tiešām interesējos, ar Rīgas patriciešiem tuvāki iepazīties, un ceru, ka viņu pirmie iespaidi uz mani tiks izgaisināti..."
"Katrā ziņa, jūs to piedzīvosiet, cienīgā jaunkundze."
Roberts atvadījās no Gross jaunkundzes, kuŗai viņš pasniedza personīgi ielūgumu.
"Ļoti priecājos," Gross jaunkundze smaidīdama teica, Robertam roku sniegdama...
Tas bija savāds vakars, kuŗu Roberts šoreiz piedzīvoja. Viņi abi, Alma un viņš, sēdēja pie degoša kamīna. Alma piespiedās cieši pie Roberta sāniem un runāja par uzvalku, kādu viņa nodomājuse likt pagatavot uz viesībām, bet Roberts tā nedzirdēja. Viņš domāja par slaiko, gaišmataino dziedātāju un nodrebēja.
Rīgā cēlās jauna kustība. Caur jaunām tirdzniecības un satiksmes ceļu zistēmām Rīga vienā zinā palika atpakaļ. Tirdzniecība ar ārzemēm bija, salīdzinot ar Rīgas pieņemšanos plašībā, stipri noslīdējuse lejā. Pie tam bija arī vainīgi spekulanti, it īpaši žīdi, kuŗi Rīgas tirgotāju seno labo slavu maitāja. Jaunā kustība koncentrējās ap fabrikām. Kas šo jautājumu iekustināja, bija gan paši rīdzinieki, bet tomēr tie palika tikai pie vārdiem. Tie, kuŗi pie darba droši un ar apbrīnojamu izturību stājās, bija
ārzemnieki. Parādījās Rīgā kungs, kuŗu agrāki neviens nebija še redzējis. Viņš bija stipri noaudzis beļģietis, dzeltenu brangu bārzdu, dedzīgām acīm un izveicīgu runu. Klermongs bija dzimis briselietis, bet viņš pazina pus pasaules. Kā mašīnu inžeņiers viņš vairāk gadus bija pavadījis Ķemnicā, Saksijas galvenajā fabriku pilsētā. Piepeši tas ieradās Rīgā, un kur viņš ar savu runu "sita", tur tas ķēra, kā ar āmuru uz naglas. Īsā laikā viņš bija iemantojis Rīgas bagāto vīru uzticību, un drīz pēc tam zem Klermonga vadības nodibinājās akciju biedrība, kuŗa cēla ievērojamu fabriku. Pie šī veikala piedalījās arī Feils, Landenu agrākais kompanjons. Pēc pāra gadiem akcijas lieliski cēlās, Feils tās pārdeva, jo bija dzirdams, ka otra tamlīdzīga fabrika tikšot dibināta. Klermongs bija jau bagāts vīrs tapis, bet viņš gribēja tikt reiz par tērauda vai dzelzs karali. Nodibinājās Krievijā tiešām otra tamlīdzīga fabrika, caur ko Klermonga peļņa kļuva mazāka. Bet šo veikalu atstāt un uzsākt jaunu spekulāciju viņš atklāti nevarēja, caur to viņš izrādītos par spekulantu un zaudētu pie citiem uzticību. Viņš sadraudzējās ar Feilu, kuŗā tas tūliņ pazina žīda raksturu, bet tomēr par izveicīgu, viņam acumirklī vajadzīgu veikalnieku. Feils savās spekulācijās nebija vēl nekad paspēlējis, tāpēc visi uz viņu raudzījās kā uz tirdzniecības ģeniju. Arī Klermongs zināja cienīt Feila dāvanas, bet papriekšu pārdomāja visu it labi, iekams tas ar Feilu ielaidās darīšanās. Klermonga jaunākais brālis bija ķīmijas asistents Jenas optiskajā stikla labōrātorijā. To viņš atsauca uz Rīgu, un abi brāļi sastādīja plānu, kā nodibināt lielākā plašībā sērskābes fabriku. Šajā jaunajā veikalā Klermongs gribēja slēpties aiz Feila muguras. Sērskābes fabrikas pamatam vajadzēja vispirms diezgan plaša zemes gabala.
"To vislētāki varētu nopirkt no Roberta Landena," Feils Klermongam teica, "bet nebūtu teicami, ka es
ar viņu par šo lietu runātu. Manis viņš neieredz. Mēs bijām kompanjoni. Viņš palaida veikalu. Un kad es darbojos un tiku uz priekšu, tad viņš mani gribēja nostādīt par blēdi."
"Es labprāt savam brālim butu šo uzdevumu uzticējis, bet tas ir kluss un neizveicīgs," Klermongs teica.
"Tas būtu vislabāki, ja kluss un atturīgs vīrs ar Robertu Landenu uzsāktu mūsu nodomātā veikala labā sarunas. Roberts Landens ir savādnieks, kuŗš pret tāda rakstura ļaudīm, kādi mēs esam, ir aizslēgts un nelaipns. Viņš ir fantasts. Viņu vajaga poētiski sajūsmināt, tad viņš ir uz visu gatavs."
"Tad manam brālim ir pie viņa jānoiet."
"Klermonga kungs, vispirms mums jātiek skaidrībā ar to, cik mums būtu kapitāla. Es domāju spert soli, kuŗu mēs varbūt nenožēlosim. Šo Robertu Landenu vajaga piedabūt par kompanjonu."
"Bet kā jūs to varēsiet? Jums bija šķelšanās, prāva ar Landenu!"
"To viņš būs tiklab kā aizmirsis! Landenu var viegli pārliecināt. Viņš ir viens no tiem muļķiem, kuŗiem skats iet pāri par zemes lietām. Landens ir pesimists, garā slims cilvēks."
"Bet viņa krusttēvs, ko tas teiks?"
"Jā, ar to mums visādā ziņā būs darīšanas. Bet diemžēl, vai labāk sakot paldies Dievam viņš no īstiem veikala knifiem tiklab kā nekā nezin. Viņš sargā savu godu, kā savu aci. Vispirms jāgādā par to, ka Roberts Landens uz savu krusttēvu sāk skatīties citādi. Viņi ir jāsarīda. Tas nebūtu gŗūti izdarāms, jo Roberts Landens ir, kā jau teicu, slimīgs raksturs. Vispirms jādabū zināt, kāda sieviete acumirklī pārvalda viņa sirdi."
"Viņš taču neilgi atpakaļ precējās.“
"Tā ir sāņu lieta. Ja Roberts Landens savu jauno sievu jau neatrod par gaŗlaicīgu, tad es vairs neesmu Feils, kuŗš pazīst it labi savus ļaudis. Klausiet, Klermonga
kungs, jums jāir diplomātam. Jūs esiet skaists vīrs, dāmu mīlulis, jums jādabū Landena mīļākā vai tā, kuŗu viņš iemīlējis, uz savu pusi. ledresējiet šai sievietei vajadzīgās frazes, hm — — redziet, piemēram to lietu varētu darīt tā! Roberts Landens atrodas tik labi kā zem sava krusttēva tupeles. Šī sieviete, kuŗa Robertu Landenu pārvalda, varētu viņā modināt patstāvību, uzmudināt viņu uz neatkarību, uz vīrišķību. Roberts Landens kaunēsies palikt zem krusttēva tupeles. Viņš, ja arī nevarēs pilnīgi dabūt krusttēva nost no sava kakla, tomēr darīs pēc savas, t.i. pēc tās sievietes gribas, kuŗai viņš padevies. Es pārzinu visu, kas Rīgā notiek. Dzirdēju, ka Roberts Landens lakstojoties ap operu dziedātāju Gross jaunkundzi..."
"Gross jaunkundzi?" Klermongs ātri iesaucās, "to es pazinu jau ārzemēs!"
"Jo labāki! Gross jaunkundze ir varens skuķis. Nav brīnums, ka Roberts Landens viņā iemīlējies... Jūs tak zināsiet, kas tagad jādara?"
"Man tas viss vēl jāpārliek, Feila kungs. Jūs mani padarāt par tīru diplomātu!"
"Roberts Landens ir ļoti bagāts. Ja mēs viņu dabūjam par akcionāru, tad varam droši cerēt uz brangu veikalu," Feils teica un taisījās aiziet, "pārdomājat visu it labi! Uz redzēšanos!" Feils aizgāja. Klermongs palika viens istabā, kuŗa fabrikas kantorī priekš viņa sevišķi bija nodalīta. Acumirklī viņš domāja par Gross jaunkundzi, ar kuŗu viņš Minchenē, veikala darīšanās ceļodams, bija iepazinies. Klermongs bija labs mūzikas pratējs. Viņš varēja veselas operas, pat gŗūtas, kā Vagnera "Valkiriju" pilnīgi no galvas uz klavierēm spēlēt. Jaukus brīžus viņš bija mākslinieku sabiedrībā pavadījis — toreiz, kad tas studijas beidzis, ar ideāliem devās dzīvē. Tagad viņš tos bija atstājis, spekulēja un rausa naudu, gribēdams tapt miljonārs.
"Vai tas būtu krietni," Klermongs domāja, "izlietot Landena vājo raksturu sev un Feilam par labu, padarīt Robertu Landenu varbūt nelaimīgu? Vai būtu arī krietni ielaisties ar Feilu veikalā, ar Feilu, kuŗš prot lietas sarežģīt un tikai vienīgi pats atraisīt. Vai šis Feils arī mani beidzot negribēs piekrāpt... Piekrāpt? Par krāpšanu vēl nav runa! Es jau gribētu Robertu Landenu dabūt par akcionāru, lai varētu uzsākt lielisku darbību..."
Klermongs vēl nebija īsti skaidrībā, vai dibināt sērskābes fabriku vai dzelzs lietuvi, jo pēdējā arodā viņš bija speciālists. Tomēr pēc viņa domām varēja arī celt sērskābes fabriku, viņa brālis bija pamatīgs ķīmiķis, kuŗam fabriku varētu pilnīgi uzticēt. Izšķirības brīdis varētu nākt tikai tad, kad Klermongs pārliecinātos par to, kuŗš no abiem projektētiem veikaliem modinātu kapitālistos uzticību un būtu ienesīgāks. Par šo jautājumu pārdomājot, Klermonga skats krita uz vēstulēm, kuŗas priekš viņa uz galda atradās. Viņš atplēsa vienu no tām. Tas bija ielūgums uz viesībām no Roberta Landena.
"Brangi!" viņš domāja, "noiešu turpu. Būs interesanti, ar šo kungu tuvāki iepazīties!"
Klermongs sen. vēl to pašu dienu uzmeklēja Gross jaunkundzi. Viņš gar sava veikala lietām nodarbodamies nebija pat zinājis, ka Gross jaunkundze bija angažēta Rīgas pilsētas teātrī.
"Jūs, Klermonga kungs, še!" Gross jaunkundze iesaucās, viņam pretī steigšus zalonā ienākot.
"Jā, dzīvoju jau labu laiciņu Rīgā!" viņš teica un noskūpstīja dziedātājai roku, kuŗa viņam to mierīgi atļāva.
"Es priecājos no visas sirds, jūs še redzot," dziedātāja runāja ar manāmu un patiesu prieku, "man še Rīgā paliek gaŗlaicīgi! Vai zināt, es še neatrodu tādu ļaužu, kādi man patīk, un tāpēc jūtos no jums patīkami pārsteigta."
"Cienīgā jaunkundze, jūs man glaimojiet!"
"Nē, jūs tiešām darāt mani laimīgu! Lūdzu, apsēžaties!"
Gross jaunkundze smaidīja tik mīļi, ka Klermongs jutās uzvarētājs.
"Es še Rīga uzsāku veikalu, kuŗš man veicas ļoti brangi. Esmu fabrikas līdzīpašnieks un direktors."
"Es jums no savas puses novēlu visu labu!"
"Pateicos, cienīgā jaunkundze! Bet vai es jūs netraucēju?"
"Nē, man vēl ir laika. Teātrī jāieronas ap sešiem. Vai jums kas sevišķs uz sirds, Klermonga kungs?"
"Vairāk nekas, kā tikai es jūs gribēju vaigā redzēt!" Klermongs smaidīdams teica.
Gross jaunkundze nosarka.
"Ko jūs, Klermonga kungs, gribējāt ar to sacīt?"
"Tikai to, ka es jūs nevaru aizmirst!" Klermongs teica. Viņš juta, ka viņš meloja un arī nosarka.
"Bet man vēl tomēr kas ir, ko teikt..."
"Lūdzu, lūdzu!"
"Atvainojiet, cienīgā jaunkundze, ka es iedrošinos jūs jautāt... Jūs pazīstat Robertu Landena kungu?"
"Jā, tā pavirši!
"Viņš nākošā ceturtdienā izrīkos lielas viesības. Vai drīkstu zināt, vai jūs arī esiet ielūgti?"
"Man ir tas gods..."
"Tā!... nu tad es gribēju lūgt... Jā, arī es esmu pie Landeniem ielūgts. Es noiešu turpu, bet lūdzu, cienīgā jaunkundze, izliekaties, it kā kad mēs nebūtu pazīstami!"
"Kāpēc tā, ja drīkstu zināt?..."
"Nu, es jums teikšu patiesību... Tas attiecas uz veikala lietām. Landens ir liels dāmu draugs. Viņš varētu tapt greizsirdīgs..."
Klermongs smējās. Viņam viņa paša runa izklausījās smieklīga. Arī Gross jaunkundze sāka smieties.
"Nu, kas par to?" dziedātāja jautāja.
"Man ar Landenu jānoslēdz svarīgi veikali."
"Un jūs mani gribat dabūt par aģentu!" Gross jaunkundze, it kā apvainota, izsaucās. Klermongs juta, ka viņš bija gājis par tāļu. Viņš mēģināja to atkal pārlabot un proti ar viltību.
"Ja es jums esmu nepatīkams, tad atvainojos un negribu cienīgo jaunkundzi vairs tāļāk apgŗūtināt."
Klermongs taisījās aiziet. Bet īstenībā viņš to negribēja. Gross jaunkundze šo izturēšanos ņēma nopietni. "Lūdzu, paliekat," viņa teica gandrīz lūdzošā balsī.
Klermongs uzgavilēja. Viņš sajuta, ka tam pār sievietēm bija sevišķa vara.
"Es jums labprāt būšu palīdzīga," viņa turpināja, "man būtu sevišķs prieks, ja jums, Klermonga kungs, izdotos noslēgt veikalu ar Robertu Landenu."
"Ja tā ir jūsu nopietnība," Klermongs atkal nosēzdamies un cilindra dibenu bungodams teica, "tad es jums būtu daudz, daudz pateicības parādā. Jums jāizliekas un jāizturas tā, it kā kad jūs mani pie Landeniem pirmo reizi redzētu..."
"Es jums to apsolu."
"Es jums sirsnīgi pateicos!..."
Viņi vēl brīdi tērzēja par teātri Minchenē, par vasaras iespaidiem. Tad Klermongs atvadījās no dziedātājas, kuŗa viņam aizejot uzmeta dedzīgu skatu uz cēlo, skaisto vīrieti.
Vakarā Klermongs devās pie Feila, lai tam atstāstītu sarunu ar Gross jaunkundzi.
Pēc ilgāka laika bija pie Landeniem sarīkotas atkal viesības. Vecie kroņa luktuŗi, spožināti, atkal mirdzēja. Un vecais Fricis staigāja pašapzinīgi frakā caur daudzām vaļējām durvīm, rīkodams dienestniekus drīz ķēķī, drīz pagrabā. Gan pēc viņa uzskatiem
agrāki viss bija daudz labāki bijis, tomēr viņš bija pārliecināts, ka šoreizējās viesības pārspēja spožuma, jautrības un viesu dažādības ziņā visas citas agrākās. Pie galda krusttēvs Landens apsveica īsā runā viesus. Nāca no viesu puses pāris laimes vēlējumu Zelmet kundzei, kā mājas mātei, Roberta Landena kundzei, pašam Robertam, kuŗš uzsauca augstas laimes Rīgai un viņas māksliniekiem. Pēc vakariņām jaunākie viesi — dāmas un kungi koncentrējās zalonā. Vecākie kungi biedrojās krusttēva Landena istabās pie karšu galdiem, un vecākās dāmas baudīja saldumus un šokolādi vai kafiju — zināms Zelmet kundzes istabās. Jaunieši dancoja pie klavieŗu mūzikas. It īpaši Almai, kā jaunajai mājas kundzei, nācās bieži lidot pa zalonu, klausīties dažādās tukšās frāzēs un glaimos, jo kavalieŗi to prata uz vislabāko. Un viņai tas visai patika. It īpaši viņas patikšanu iemantoja Klermonga kungs, kuŗa dejas technika bija apbrīnojama un kuŗa runā patiesība ar fantaziju griezās krāsainā, klausītāju apbuŗošā virpulī.
Nāca poļu mazurka. Roberts angažēja Gross jaunkundzi, Klermongs sen. Almu. Kaislīgais dancis visus dancotājus ļoti uztrauca. Viņi dancoja it kā kad tie piepeši būtu prātu zaudējuši un kāda liela, apslēpta vara tos dzītu lēkt, līdz kamēr tie sviedros, piekusuši elsa un tad klanījās dziļi, dziļi pret dāmām. Arī Roberts, kuŗš citādi nemīlēja dancot, šoreiz ņēmās kā eksaltēts muhāmedāņu fanaātiķis, kā opijā apreibis turku dervišs. Kur vien tikai vērās, visur mirdzēja kaislībā iekaisušas acis, un mūzika drīzi līkumaini, drīz bultvīzīgi šāvās skaņām augšup un atkal krita, un likās, skaņas kā piekusuši kauli drebēja, nevarēdami sasniegt mieru un atpestīšanu.
Cilvēks, par danci tu vari smieties, bet viņu izskaust tev nebūtu vajadzīgs. Jā, tu viņu neiespētu izskaust. Ir jau tak visa dzīve, visa kustība cits nekas, kā briesmīgs kaislīgs dancis, kuŗā kokus
gāžošais viesulis mainās ar visdziļāko, šausmīgāko klusību. Un kad nāk ziedoņa karstā saules trīce, kad dunduri, odi un mušas, spārnoti, kā mazi dūcoši gari un gariņi laižas pa gaisu, tad pat mierīgi ragu lopi laiž vaļā savu baletu — brīvai dabas mūzikai atskanot. Un, cilvēks, vai tu būsi prātīgāks, ja tu acis piemiedzis, kā Fausts sēdēsi caurām naktīm pie apputējušām grāmatām un gribēsi izzināt dabas un Dieva noslēpumus? Tajā gadījienā, ja tu pie tam nezaudēsi prātu, tu nelaikā dabūsi drebošus ceļus, līku muguru un miroņa galvas skatu... Nē, danco, danco, kamēr svīsti, kas visai veselīgs, kamēr tavi ideāli krūtīs sitas pieri pret pieri, kamēr tie sadrūp un sašķīst par pierādījumu tev, mazais cilvēka bērns, ka tie ir tukši nieki...
Roberts Gross jaunkundzi neizlaida visu vakaru iz acīm, Gross jaunkundze atkal Klermongu. Un arī Alma bija šovakar pavisam piemirsuse, ka tā ir apprecēta sieva, kuŗa pēc kristīgās baznīcas ierašām savam vīram pielaulāta, lai tie būtu viena miesa un viens gars. Roberta un Almas gari bija šķirti. Roberta gars aplidoja slaiko dziedātāju, kuŗas šķelmīgās actiņas, gaišie zelta mati rādījās būt tas vispilnīgākais, ko dabas māmuļa radījuse. Gluži tāpat Gross jaunkundze domāja par Klermonga sen. kunga pilnbārzdu, jaunības valgumā spīdošiem matiem un viņa spēcīgo, vīrišķīgo kustēšanos. Un Alma, kuŗa pēc visiem tagadnē pazīstamiem pilsoņu pedagōģijas paragrafiem bija audzināta, lai velns nesētu niknu zāli starp viņas kviešiem, tomēr grēkoja, lai gan ar bailīgi pukstošu sirdi. Jā, viņa pat gribēja bēgt, atstāt zalonu, noslēpties savā buduārā, raudāt un nožēlot savas domas, bet kā gan viņai tas šovakar būtu iespējams? Jāpaliek par "slimu", jākrīt varbūt ģībonī? Bet tad jau draudzenes tai berzētu pieri ar odekolonu vai etiķi, ārsts taustītu rokas pukstu un mammiņa bez žēlastības pilinātu kādas drapes viņas
sārtajā mūžiņā. Nē, jāpaliek tepat un jādzīvo comme il faut!
Pēc poļu mazurkas tika dancotājām un dancotājiem pasniegti saldumi un vīns. Pa šo laiku Roberts starp viesiem iznēsāja vēsti, ka tagad nākšot mūzikāliski, dziesmu un recitatīvi priekšnesumi. Gross jaunkundze esot ļāvusēs pielūgties, dziedāt kādas dziesmas. Tagad visās istabās sarunas apklusa. Un beidzot Roberts pieveda Gross jaunkundzi pie klavierēm, lai pats viņas dziesmu pavadītu. Gross jaunkundze bija izvēlējusēs Šūmaņa dziesmu: "Tu mana dvēs'le, mana sirds!" Roberts dziesmu pavadīja glīši. Kad dziesma beidzās, nāca aplausi. Gross jaunkundze dziedāja vēl. Nāca atkal aplausi. Tie aprima. Visi iesāka sarunāties. Un nu arī Roberts atrada izdevību, teikt dažus glaimus dievinātajai dziedātājai.
Gross jaunkundze iedomāja, ka tagad būtu laiks runāt ar Robertu Landenu Klermonga veikala labā. Bet Feila plānu, kuŗu Klermongs viņai bija atstāstījis, viņa atrada priekš sevis par nederīgu. Šajā ziņā viņa cilvēka dvēselē ieskatījās dziļāk nekā Feils un Klermongs, un noskārta, ka Roberts Landens bija apdāvināts ar tik mīkstu un labu sirdi, ka no viņa sarīdīšanas ar krusttēvu Landenu nebija ko domāt. Bez tam tas pēc viņas domām nebija nemaz vajadzīgs. Arī Landens sen. bija pret Gross jaunkundzi visai laipns. Un vai tad nevarēja kļūt ar labu pie mērķa? Gross jaunkundzei bija vairāk dāmas pazīstamas, kuŗas mākslinieces būdamas, bija ar saviem kapitāliem piedalījušās pie dažādiem veikaliem. Viņai nu gan pašai bija tikai maziņš kapitāls, bet aiz viņas taču slēpās Klermongs.
"Landena kungs, man ar jums būtu jārunā visai nopietns vārds, bet varbūt citā reizā, — šodien jums maz vaļas!" Gross jaunkundze teica.
"Nē, lūdzu, cienītā jaunkundze, tūliņ izteikt savu
vēlēšanos! Es esmu gatavs, jums katrā laikā pakalpot!" Roberts dedzīgi iesaucās.
"Bet lieta ir par daudz nopietna. Viņa traucētu jūsu jautrību, jo tā attiecas uz veikalu!"
"Uz veikalu... Nu, vienalga, es jūs lūdzu, runājat tikai..."
"Redziet, Landena kungs! es pate esmu kaislīga uz veikalu, it īpaši uz fabrikām, lai gan šajā ziņā neesmu kārtīgi par visu mācīta. Es zinu, jūs esiet ļoti bagāts, Landena kungs, un tāpēc man būtu ļoti no svara, piedabūt jūs par līdzdalībnieku pie kādas jaunceļamas fabrikas."
"Jūs? jūs, cienītā jaunkundze, gribat dibināt fabriku?"
"Jā, es gribu!"
"Uz cik lielu kapitālu jūs no manas puses cerējat?"
Gross jaunkundze pārdomāja. Viņa īsti nezināja, cik daudz kapitāla priekš lielākas fabrikas dibināšanas vajadzēja, tā tad arī nevarēja acumirklī noteikt, cik daudz varētu uz katru dalībnieku rēķināt. Bet viņa ilgi nešaubījās un droši sacīja:
"200.000 rubļi no jūsu puses būtu varbūt iespējami..."
"Kāpēc nē! tik daudz Landenu firma varētu katru acumirkli izmaksāt. Bet man tomēr jāzina, kas tā par fabriku, un kuŗš būs viņas techniskais vadītājs!"
Atkal Gross jaunkundze bija nelaimē. Kas tā par fabriku, kuŗu Klermongs gribēja nodibināt, no tā viņai nebija ne vēsts! Bet nu vairs nevarēja ilgi par to domāt. Minchenē, jauns skuķēns būdama, viņa savu krusttēvu daudz reižu bija apmeklējuse fabrikā, kurā tas bija vadītājs. Tā fabrika nebija nekas cits, kā plaši iekārtota alus un iesala darītava. Uz labu laimi viņa teica:
"Es domāju, ka nekas Rīgā neatmestu tik labu peļņu, kā krietna alus darītava!"
Gross jaunkundze pie tam pasmējās.
"Atļaujiet, cienītā jaunkundze, lai es pārdomāju," Roberts runāja.
"Saprotams, ka jūs nevarat tūliņ dot man savu roku. Bet acumirklī jau nav vajadzīgs šo fabriku dibināt."
Viņa iedomājās, ka Roberts varētu aptaujāties pēc citiem nodomātā veikala dalībniekiem un vēl reiz atkārtot savu ziņkārību, kuŗš lai būtu fabrikas techniskais vadītājs. Viņai katrā ziņā vajadzēja izlikties, ka tā ar Klermongu tikai šodien iepazinusēs, lai pēdējais nekristu Landena aizdomās, ka tas izlieto Gross jaunkundzi sev par ieroci.
"Landena kungs, es domāju, ka šodien par veikala lietām runāt būtu traucējoši. Es lūdzu mani atvainot, es biju iesācēja... Bet lai noziegumu iznīcinātu, tad es par sodu uzņemos vēl dziedāt ,žēlastības āriju' iz Meijerbera ,Roberta'..."
Viņa smīnēja, bet Roberts nodrebēja.
"Vai tā ir irōnija, kas zīmēta uz mani!" Roberts domāja, "jo ,žēlastības ārija' attiecas uz laulātiem draugiem, kuŗi tiek caur velnišķīgu varu šķirti."
Viņš lūkojās pec Almas, bet tā nebija nekur zalona redzama.
"Kas jums kaiš, Landena kungs?" Gross jaunkundze jautāja un piestājās Robertam tik tuvu klāt, ka tas iedomājās sajūtam viņas pilno krūšu elpu, viņas sārto lūpu karstumu. Rožainā smaršu viela, ar kuŗu dziedātāja savas drānas bija apslacinājuse, viņu vai pavisam apreibināja.
"Jūs dziedāsiet, cienītā jaunkundze?" viņš stomījās, "varbūt vēlaties, lai kāds cits no viesiem jūsu dziesmu pavada!"
"Nē, lūdzu jūs pašus... jūs pavadat ar tādu līdzjūtību, ka man vai brīnums..."
Un viņa uzsāka "žēlastības āriju", kuŗu klausīties bija vai visi viesi sanākuši zalonā. Pat vecais sulainis Fricis, kuŗš ēdamā istabā paslepeni klausījās, slaucīja acis, kad dziedātāja bija beiguse.
Bet Zelmet kundze un Alma, kuŗas kādas trešās dāmas pavadniecībā, zalona kaktā zem kuplas palmas sēdēja, savilka savas mīkstās rociņas cietās dūrēs, jo viņas jau sen bija novērojušas, cik dedzīgus, kaislīgus skatus Roberts uzmeta Gross jaunkundzei.
"Šai dāmiņai nevar nekādā zinā būt krietna pagātne," Zelmet kundze dusmīgi čukstēja trešajai dāmai, "lūk, cik brīvi viņa izturas pret manu meitas vīru!... Nē, tādus viesus ielūgt... Ne par ko vairs tādas dāmiņas neielūgsim... Un Roberts ir vīrietis — jauns... nepraša... Nē, ko gan ļaudis nesāks runāt..."
Roberts to visu it labi zināja. Viņš zināja, ka Almas un Zelmet kundzes labās rokas ir acumirklī pārvērtušās mazās dūrītēs. Viņš, kad viesi bija aplaudējuši un izteikuši abiem interpretiem atzinību, noveda Gross jaunkundzi uz viņas krēslu, atvainojās un atstāja zalonu, lai varētu netraucēti pavadīt brītiņu savā darba istabā. Bet uz turieni viņam bija jāiet gar istabas durvīm, kuŗā krusttēvs ar saviem draugiem mēdza kartis spēlēt un kūpināt cigārus. Istaba, pa kungu prombūšanas laiku zalonā, tika pašu laiku vēdināta. Vēsums plūda patīkami gar Robertu iz vaļējiem logiem uz koridoru. Viņš iegāja krusttēva istabā. Pie loga stāvēja dienestmeita, kuŗa Robertam ienākot aiztaisīja logus.
Roberts uz karšu galda ieraudzīja brošūru.
"Kā savienot Āfriku ar Ameriku? Studija no cand. Vītola." Roberts ar lielu interesi lasīja. Pirms viņš varēja brošūrā ieskatīties tuvāki, kad krusttēvs līdz ar vairākiem kungiem ienāca ātri istabā.
"Rauj viņu velns, šo Stimmbenderi, ar visu viņa bļaušanu," kāds resns kungs smējās, nosēzdamies laiski pie karšu galda. Iz zalona caur koridoru varēja dzirdēt Stimmbendera dziedāšanu, no kuŗa balss vai visas sienas trīcēja.
"Sakāt, Landena kungs," resnais kungs teica, "kad šis koncerts beigsies? Man jau sen diezgan."
Roberts brošūrā iedziļinājies it kā nekā no jautājiena nedzirdēja. Tad resnais kungs uzrunāja Landenu sen.:
"Nu, vai neiesāksim?"
"Krusttēv, šī grāmatiņa ir tavs īpašums?" Roberts Landenu sen. jautāja.
"Mana. Vītols to man pa pastu piesūtījis. Nupat pārrunājām par Vītola brangām idejām. Vai zini ko, Robert, viņa ideja izklausās gan par daudz fantastiska, bet lieliska un varbūt iespējama!"
"Kāda ideja?"
"Dresēt vai iekārtot koraļu dzīvnieciņu darbības virzienu tā, ka tie sāktu mūrēt dambi starp Afriku un Ameriku. Koraļu dzīvnieciņi ir uzcēluši veselas salas iz visdziļākās jūŗas. Atliktu vienīgi tagad izpētīt viņu dzīvi tuvāk un tad mēģināt viņus dresēt... Varbūt, ka izdotos..."
"Kur Vītols tagad atrodas?" Roberts ar dzīvu interesi jautāja.
"Acumirklī Ziemeļ-Vakara-Afrikā. Viņš lūdz adresēt uz Madeiras salu, uz kāda angļu lorda Kembeļa muižu, kuŗš esot dabas pētnieks un ar kuŗu Vītols esot iepazinies Londonā, kādā dabas pētnieku sēdē..."
"Daudz laimes jānovēl šim Vītolam," noteica Roberts, "vai atļausi man, krusttēv, šo brošūru izlasīt?"
"Lūdzu, lūdzu!..."
Un vecie kungi sēdās atkal pie karšu galda. Resnais kungs jauca kartis un piezīmēja: "Drusku par traku gan tas izklausās: dresēt dzīvnieciņus, lai tie mūrē dambi starp Afriku un Ameriku... Ha, ha, ha!"
Viņš smējās. Citi kungi smējās arī. Tikai abi Landeni palika nopietni.
"Un tomēr šis Vītols ir katra ziņā jāpabalsta ar lielāku zumu! Vai nē, Robert?" krusttēvs teica.
"Saprotams, katrā ziņā!" Roberts dzīvi iesaucās,
iebāza brošūru frakas krūšu kabatā un izgāja. Domās nogrimis vai ar instinktu Roberts, uzkāpis pirmajā stāvā, iegāja Almas buduārā. Viņš satrūkās, kad atrada Almu uz zofaja sēdot un raudot.
"Kas tev, sieviņ?" viņš jautāja un gribēja nosēsties Almai līdzās.
"Ej, es tevis negribu vairs ne redzēt!" viņa spiedza.
"Ko tad es esmu noziedzies?"
"Ap Gross jaunkundzi tu lakstojies, jā, vairāk nekā lakstojies. Visi jau par to runā. Un man aiz kauna vai zemē bija jālien!"
"Un ap tevi lakstojās Klermongs!" Roberts pikti atcirta, "bet man tas vienalga!"
"Es darīšu sev galu!" Alma vaimanāja, "es nonāvēšos, ja ne ar morfiju, tad ar strichnīnu!"
"Nu, nu, nepārsteidzies, Alma! cik ātri tavas jūtas mainās..."
"Nerunā, tu esi slepkava! tu esi mani padarījis tik nelaimīgu, tik nelaimīgu!"
"To es tev, Alma, teicu... Es tevi brīdināju no mūsu ,laimes'. Es tev teicu, ka nāks reiz viņa, šī lielā nelaime. Un lūk, nu viņa ir šeitan."
"Jā," Alma dvesa, "visa mana jaunība, visa mana dzīve aiziet postā... Tu mani nicini un mīlē citu..."
"Kuŗu tad?"
"Gross jaunkundzi! es varu uz to zvērēt!"
"Jā, Alma, ļaujies, lai ar tevi runāju prātīgi..." Roberts drebošā balsī teica.
"Runā," viņa atcirta, "runā, cik tev uziet!"
"Alma, es negribu melot! Es tev teikšu patiesību: es mīlu Gross jaunkundzi!..."
Alma iekliedzās un nokrita Robertam pie kājām.
"Neej prom no manis, paliec te, viņa ir velns, šī dziedātāja!"
"Mīļā Alma, es gribētu tev palikt visu mūžu uzticams vīrs, bet es nevaru... Dievs mani ir tādu radījis!"
"Jā, Dievs..." Alma šņukstēja, "es viņu lūdzu un mīlēju... Bet nu es vairs nespēju lūgties... Man trūkst spēka atrast izeju... Redzi, ko līdz, ka es esmu pie tevis un tu pie manis, ka mēs viens no otra tomēr sirdīs esam šķirti, ka mums trūkst mīlestības vienam pret otru..."
"Un tu taču mani tā reiz mīlēji, teicies, ka mani mīlot neizsakāmi!" Roberts sāpīgi smējās.
"Tas bija!... Arī es tevim negribu stāstīt melus... Arī es tevis vairs nemīlu... Man viss vienalga, es tev izteikšu visu. Nē, es tomēr nevaru! Tas ir ļauns sapnis, grēks! Ak, bagāti mēs esam, bet kāds lāsts ir savienots ar mūsu bagātību..."
"Alma, es tev teikšu! Tagad būsim abi varoņi, pārrunāsim, pārdomāsim it labi visu! Nāc tagad atpakaļ pie viesiem. Es teikšu, ka tu jūties mazliet slima. Tad viesi arī sāks doties mājās... Un mēs varēsim abi netraucēti pārdomāt, ko iesākt, kā dzīvot. Tu tak esi manas bērnības draudzene! manas jaunības likteņa lieciniece!"
Viņš noskūpstīja Almas vaļējo mutīti. Viņa atstūma Robertu lēni, bet cieši no sevis un piegāja pie spoguļa. Alma mēģināja smaidīt. Tas izdevās viņai gluži labi. Viņa iešļāca sev sejā mazliet odekolona, iepūderējās, sakārtoja frizūru un garderobi.
"Nu, iesim," viņa sausi teica.
"Nu, redzi!" Roberts iesaucās un gribēja pasmieties, bet smiekli aprima uz viņa lūpām. Lūpas tam nervōzi raustījās. Pirmo reizi viņš sajuta, ka tas bija padarījis briesmīgu grēku, precēdams savu māsīcu Almu.
Roberts ar Almu nokāpa lejā. Alma pieķērās pie Roberta. Abi gribēja izrādīt, ka nekas sevišķs, nepatīkams viņu starpā nav gadījies. Bet te Alma piepeši koridorā apstājās, iesāka pie visas miesas drebēt. Zalonā atkal dziedāja. Un dziedātāja bija Gross jaunkundze. Alma izrāvās no Roberta rokas
un ātri pa koridoru aizsteidzās pa trepēm. Roberts uztraukumā nezināja, ko darīt. Sastingušiem ceļiem viņš iegāja zalonā un nogaidīja, līdz Gross jaunkundze beidza. Tad viņš drebošā balsī aizbildināja savu kundzi, ka tā esot piepeši saslimuse un nevarot vairs savu pienākumu pret viesiem izpildīt. Izcēlās vispārīgs uztraukums. Zelmet kundze, gluži sajukuse, aizsteidzās pie meitas. Murevska kundze, kuŗa ar Zelmet kundzi bija patlaban runājušas par Almas dzīvi, gribēja doties Zelmet kundzei līdz, bet Roberts viņai aizstājās ceļā un teica: "Cienītā kundze! Manai sievai vajadzīgs vispirms miers! Lūdzu viņu netraucēt!"
Murevska kundze, itkā apvainota juzdamās, nekā neatbildēja un apsēdās atkal savā vietā.
Tagad agrākā jautrība sapulcē vairs neatgriezās. Mēģināja pat vēl dancot. Bet kungi, kuŗi karšu istabā bija dabūjuši zināt, ka Landena kundze saslimuse, sāka runāt par māju.
Viesi beidzot sāka aizbraukt vai aiziet. Robertam vajadzēja palikt lejā un no visiem atvadīties. Beidzot viņam ienāca prātā, ka tas Gross jaunkundzi bija ar savu drošku atvedis, tā tad viņa pienākums bija, to atkal pārvest mājās. Tāļu jau nebija. To varēja maz minūtēs izdarīt.
"Vai mūsu zirgi piebraukti?" Roberts Frici jautāja.
"Vēl nē, cienīts kungs! bet es tūliņ teikšu!"
"Drīzi, drīzi! pasteidzaties!" Roberts dusmīgi iesaucās un iesteidzās atkal zalonā, kur Gross jaunkundze stāvēja viena pate, aplūkodama bildes pie sienām. Robertu ieraudzījuse, tā nāca viņam pretī un sirsnīgi teica: "Ļoti nožēloju, Landena kungs, ka jūsu kundze saslimuse. Lūdzu, izsakāt viņai manu visdziļāko līdzjušanu!"
Roberts pasmīnēja un pateicās. Viņš pie tam tā apjuka, nosarka un atkal nobālēja, ka Gross jaunkundze
to skaidri novēroja. Šajā brīdī zalonā ienāca vēl paris kungu. Viens no tiem bija profesors Trendlers. Abi it dzīvi disputēja par Vītola brošūru.
"Bet kur tad jūsu krusttēvs?" profesors Trendlers Robertu jautāja.
"Velns viņu zina!" Roberts gribēja atcirst, bet savaldījās un teica: "Lūdzu, profesora kungs, viņš pavada viesus... viņš ir priekšiņā."
"Vītols savā brošūrā ir pierādījis, ka tas tiklab maz pazīst dažādu jūŗu ūdeņu raksturus, kā arī koraļu dzīvnieciņu dzīvi!" Trendlers sāņus uz kungu ar zelta brillēm teica, kuŗš rādījās arī ja ne profesors, tad vismazākais kāds virsskolotājs. Tas izlikās būt moderns gars un aizstāvēja karsti Vītola brošūru. Beidzot tie pamanīja, ka zalons jau tiklab kā tukšs. Viņi pateicās Robertam, ardievojās no viņa un no dziedātājas un aizgāja.
Roberts ar Gross jaunkundzi palika tikai divi. Abi klusēja. Gross jaunkundze domāja par Klermongu, kuŗš viens no pirmajiem bija aizgājis. Cik labprāt viņa būtu likusēs no tā pavadīties uz māju.
Fricis ienāca un pavēstīja, ka droška gaidot. Tad Roberts izveda Gross jaunkundzi zem rokas, palīdzēja viņai uzvilkt virsdrēbes un iekāpt droškā. Roberts iesēdās dziedātājai pretī, Fricis aizsita durvis, un droška aizripoja viegli, it kā šūpodamās uz ar gumiju apvilktiem riteņiem.
"Vai jūsu kundze nopietni vāja?" Gross jaunkundze jautāja.
"Nervu kaite! Tas pāriet!"
"Ļoti nožēlojami!..."
Roberts gribēja pateikties dziedātājai par viesību apmeklējumu, par dziedāšanu, bet viņš nespēja gandrīz ne vārda izrunāt. Sievas liktenis viņu visai aizgrāba. Šajā brīdī viņš nesajuta nekādas kaislības pret dziedātāju. Viņa tam izlikās vienaldzīga. Un
viņš par to pateica Dievam. Izmisusē Alma stāvēja viņam garā priekš acīm.
"Nē, pasaulē vajaga būt kārtībai! Cilvēks nedrīkst likties sevi aizrauties no katras kaislības, no katrām jūtām. Es nu piederu reiz Almai. Un es gribu vienīgi viņai piederēt!..."
Drīz dziedātāja bija pārvesta mājā. Bet kad tā Robertam roku spieda un viņš liecās to skūpstīt, tad viņš sajuta, ka tas ir pazudis un ka Gross jaunkundzei ir spēks locīt viņa ceļus.
Roberts taisījās iet uz veikalu, kad Zelmet kundze ienāca istabā un vēsi paziņoja, ka Landenu bijušā grāmatveža Feldmaņa kundze pagājušā naktī nomiruse. Robertam tas maz gāja pie sirds. Cilvēki mirst katru dienu, kas tur sevišķs. Viņš Feldmaņa kundzes nāves gadījienu piezīmēja kabatas atmiņu grāmatiņā, lai laikā varētu piesūtīt Feldmaņiem kādu zumu bēŗu izrīkošanai. Bet viņš izbrīnējās, kad pacēla acis un redzēja, ka Zelmet kundze ieņēmuse stingru stāvokli līdzās viņa rakstāmam galdam, Robertu dusmīgi uzlūkoja.
"Man ar tevi jārunā nopietns vārds, Robert!" viņa cieši runāja un nosēdās Robertam pretī.
"Lūdzu!" Roberts irōniski atteica.
"Man kā tavai sievas mātei ir tiesība jautāt, vai tu mīli manu meitu, jeb vai tu esi nezvērs, kuŗš gribi mani un Almu nelaimīgu darīt?"
"Es Almu mīlu, un to taču viņai vajadzēja zināt!"
"Viņa, nabadzīte, ir slima, un tu neej viņu pat ne apraudzīt!"
"Bet Alma negrib mani ne acu galā redzēt. Viņa ģībst, kad mani ierauga. Vakar viņa man iesita ar dūri!" Roberts teica.
"To tu esi pelnījis!"
"Tā? nu tad, lūdzu, beigsim musu sarunu!"
"Nē, es gribu tikt ar tevi skaidrībā. Tu saki, ka
tu mīlot Almu! Bet tu ej katru vakaru apciemot Gross jaunkundzi? Kāpēc tu samaksā šīs palaidnes rēķinus Zolmaņa konfekciju veikalā? Tu esi piekrāpis Almu — — —"
"Es viņu nekad neesmu gribējis piekrāpt... Bet Alma mani nedara laimīgu... Tas bija grēks, ka mēs apprecējāmies!"
"Tad tu atzīsties, ka tu nemīli Almu un skrej pakaļ citām sievietēm!" Zelmet kundze iekliedzās.
"Es Almu mīlu kā savu māsīcu, bet mīlēt tā, kā jūs to abas no manis paģērat, es viņas nespēju! Es nespēju — un ar to pietiek..."
"Tā, tā! ļoti skaisti, ļoti skaisti!"
"Saki, krustmāte, vai tu tiešam biji pārliecināta priekš manām kāzām, ka es Almu mīlu?"
"Tu esi par jaunu, lai es tev uz to atbildētu!" Zelmet kundze dusmās iesaucās, "neaizmirsti to, ka es esmu vecāka kundze!"
"Tad tu man aizliedz runāt... Nu labi, es cietīšu klusu!"
"Ja tu, Robert, tiešām esi nelabojams, tad es paģēru no tevis un Almas šķiršanos. Es to nekad neatļaušu, ka tu manu meitu apgānītu!"
"Es esmu ar mieru, lai notiek! Šķirti mēs jau īstenībā esam..."
"Neģēlis!" Zelmet kundze iesaucās, pacēla abas dūres pret Robertu un tad izskrēja ārā.
Nekad vēl Roberts nebija juties tik stiprs, kā tagad. Viņš sajuta pirmo reizi, ka tas ir vīrs, kuŗa uzdevums ir cīnīties ar sieviešu muļķībām un nezināšanu.
"Rauj viņas velns ar visu lielo mīlestību!" viņš nodomāja un paņēma savu ādas rokas kuli, lai dotos uz veikalu.
Zelmet kundze uzmeklēja Almu, kuŗa savā buduārā liekuļoja slimību. Drusku bālāka gan viņa izskatījās, nekā allaž, bet lai varētu dusmoties, priekš tā viņai veselības bija vēl diezgan.
"Mamm, es uzmeklēšu šo Gross jaunkundzi!" Alma dusmīgi runāja, "es viņai teikšu rupjības acīs!"
"Nē, bērns! to tu vis nedarīsi! Tu šai sievietei parādītu par daudz goda! Paliec mājā un pacieties, kamēr Roberts nāks un uz ceļiem lūgsies no tevis piedošanu!"
"To viņš jau gribēja darīt! Bet es viņu izraidīju, aizdzinu!"
"Viņš nāks vēlreiz!“
"Bet vai tu, mammiņ, cerē, ka caur to es tikšu pie laimes. Viņa nolūgšanās ir niecīgs, gandrīz nekāds gandarījums. Es gribu būt laimīga..."
"Laimīgs, īsti laimīgs, bērns, nav še pasaulē neviens!" Zelmet kundze svarīgi noteica.
"Kāpēc tad tu man to agrāk neteici?" Alma nervōzi iesaucās un uzsvieda grāmatiņu, kuŗu tā rokā turēja, uz galdu ar tādu sparu, ka māte sabijās.
"Tu jau, kad Roberts vēl zēns bija, no viņa nekā laba nesagaidīji. Vēlāk tu viņu sauci par palaidni. Tu nekā krietna viņa dzīvē neatradi, un tomēr tu teici uz mani: Alma, tev ir jāprec Roberts... Roberts ir smalka partija! Un te nu, lūk, ir smalkā partija!"
"Tā tad tu, bērns, domā, ka es esmu pie jūsu nelaimes vainīga?" Zelmet kundze, it kā brīnumus redzot, jautāja.
"Vainīga? es nezinu, kuŗš īsti ir vainīgs. Bet viens taču ir vainīgs!"
"Tas ir Landenu lāsts: precēt bez mīlestības un meklēt laimi ārpus savas mājas!"
"Un arī to tu tikai tagad man saki!" Alma kliedza, "to tev vajadzēja man daudz, daudz agrāki izstāstīt!"
"Kā es tev to varēju! Tu biji vēl jauniņa, nepraša!"
"Ak, nieki, mammiņ! Es jau kā skuķēns daudz ko nopratu, ko no manis slēpa un citādi iztēloja, nekā tas patiesībā ir. Robertu es tiešām kaislīgi mīlēju
un mīlu viņu vēl šodien. Bet viņš ir pret mani auksts un mīl ar mani tikai prātot."
"Jā, bet pie tam es taču neesmu vainīga!" Zelmet kundze izsaucās.
"Ak, tu mani tā atturēji no svešiem kungiem. Tu mani vadāji tikai pie vecām dāmām. Kas tad man atlika? Tas tak ir sieviešu dabā, iemīlēties kādā vīrietī, pat tai sliktākā, ja labāku trūkst tuvumā. Un bez tam tev vajadzēja mani atturēt precēt Robertu."
"Nu, bērns, es domāju, jūsu abu nelaime ir vairāk tikai iedomas. Tev trūkst darba un arī Roberts par maz strādā... Es runāšu ar krusttēvu. Krusttēvam liels iespaids uz Robertu... Katrā ziņā pasaule nedrīkst zināt, kāda jauno Landenu laulības dzīve..."
"Es Robertam labprāt visu piedotu, bet es nevaru... Es nevaru! Es redzēju nelāga sapni."
"Kādu sapni?"
"Mēs bijām teātrī... sēdējām parketa ložā..."
"Kas — mēs?"
"Mēs: tu, es, Roberts un laikam arī krusttēvs... Uzveda ,Miņjonu'. Gross jaunkundze dziedāja Miņjonas lomu, dziedāja tik aizgrābjoši, ka publika sāka pat gavilēt... Te, ko tu gan domā, Roberts pārlec ložai pār malu, lec no krēsla uz krēslu, kamēr beidzot atrodas uz skatuves un apkampj Gross jaunkundzi, kuŗa Robertu kaislīgi skūpsta... Un publika pie tam, kā traka, aplaudē un skaļiem kliedzieniem izrāda savu piekrišanu... Mammiņ, šis sapnis man rādījās tik dzīvi, dzīvi... Es vēl tagad viņu redzu!"
"Nelaimīgais bērns!" Zelmet kundze asarām acīs vilka Almu pie sevis un bučoja tās pieri.
Abas dāmas ilgāku laiku raudāja.
Roberts tirgotāju biržā vajadzīgās darīšanas nodarījis iebaudīja pie Krepša kafiju ar konjaku ar vislielāko ātrumu, baidīdamies, ka tik kāds nepiesēstos pie viņa galda un neuzsāktu veikaliskas sarunas. Viņa
galva bija pilna ar dažādām domām. Visas šīs domas koncentrējās ap Almu, kuŗai viņš iz visas sirds līdzjuta. No šķiršanās nevarēja būt ne runa. Jeb tad, ja tas notiktu, visai Landenu dzimtai vajadzētu izklīst, izšķirties, nobeigt veikalus un doties svešumā, lai meklētu jaunus draugus, jaunu dzīvi. Bet tas Robertam likās būt neiespējami. Rīgu viņš mīļoja tā, ka tam gŗūti būtu bijis no tās aizceļot un palikt uz visiem laikiem svešumā. Nē, nē! grēks nebija vēl tik liels. Varēja jau vēl ar Almu izlīgt. Bet tad nu viņam katrā ziņā vajadzēja izdzēst Gross jaunkundzes bildi iz atmiņas... Un Roberts apņēmās buķeti, kuŗu tas vakar bija puķu veikalā priekš Gross jaunkundzes apstellējis, likt nenosūtīt. Viņš izgāja uz ielas, pasauca ekspresi un lika tam puķu veikalā pateikt, ka "Landena kungs vairs nevēlas, lai Gross jaunkundzei nosūta buķetes uz viņa rēķina". Roberts iedeva ekspresim savu karti ar piekodinājumu, lai tas puķu veikalā uzdod pagatavot citu buķeti un to piesūtīt "Almai Landena kundzei".
Ekspresi samaksājis, Roberts iesēdās savā eķipāžā un nelika vis braukt, kā bija parasts, uz fabrikām, bet uz Feldmaņu dzīvokli, kuŗš atradās labi patāļu, Pēterburgas priekšpilsētā. Tur nobraucis Roberts zvanīja lēnām un pacietīgi ilgāku laiku gaidīja, kamēr tam atvēra durvis. Atvērēja bija jaunava, gadu deviņpadsmit vai divdesmit veca, bālu, bet pilnu seju un tumšiem matiem, skaistule vārda pilnā ziņā.
Redzēdama savā priekšā grezni ģērbušos kungu un uz ielas eleganto eķipāžu, jaunkundze bez kā vairāk lūdza Robertu ieiet vienkāršajā zalonā. Ar lielu izbrīnēšanos Roberts uzlūkoja jaunkundzi, kuŗas vaibsti tam likās būt pazīstami.
"Mani sauc Robertu Landenu... es nāku mirušās Feldmaņa kundzes bēŗu dēļ... Ja nemaldos, tad man tas gods ar Feldmaņa jaunkundzi..."
"Nē, Landena kungs, mani sauc Bertu Lipert...
Esmu mirušās Feldmaņa kundzes māsas meita," jaunkundze drebošu balsi runāja.
"Ļoti priecājos, Lipert jaunkundze..."
"Nožēloju, ka no Feldmaņiem nav neviena mājās, jo jāpošas uz bērēm, kuŗas rītu notiks, tā tad steigšanos ļoti daudz..."
"Zināms... saprotams, cienītā jaunkundze! Izsaku jums savu visdziļāko līdzjušanu..."
Viņš satvēra jaunkundzes roku, kuŗa sāka drebēt.
"Kas jums kait?" Roberts sabijies jautāja.
"Nekas, nekas!... Atvainojiet..." Lipert jaunkundze apsēdās un elpoja smagi.
"Ja es jūs traucēju, tad atvainojiet, cienītā jaunkundze! Še būs trīs simti rubļu, kuŗus Feldmaņa kundzes nāves gadījumā viņas meitu jaunkundzēm dāvināju uz bērēm. Lipert jaunkundze, būsat tik laipna un paziņosat jau iepriekš Feldmaņa jaunkundzēm un zēnam — acumirklī piemirsu viņa vārdu — ka mans krusttēvs labprāt uzņemas, paklausīdams mirušās Feldmaņa kundzes lūgumu, aizgādību un aizbildniecību par viņas vēl nepilngadīgiem vai vientuļi stāvošiem bērniem. Bez tam arī uz manu laipnību viņi var droši cerēt..."
Lipert jaunkundze neteica ne vārda. Bailīgu skatu viņa lūkojās uz Robertu, kuŗš uzlika uz galda trīs simts rubļus un tad, atvadījies, aizbrauca.
"Cik savādi," Roberts braucot prātoja, "šai jaunajai dāmai tik uzkrītoša līdzība ar maniem vaibstiem! Vai arī viņa to nemanīja? Kāpēc tā gan gluži apjuka un tā baidījās? Nē, pasaulē jau var gadīties tuva līdzība, tik tuva, ka jābrīnās..."
Bet mājai tuvāki braucot Roberta sirds sāka nekārtīgi, nevienādi pukstēt. Viņš gribēja mazliet atpūsties un tad uzmeklēt Almu, mēģināt ar viņu ja ne tūliņ izlīgt, tad vismazākais virzīt viņas domas un sirdsprātu priekš sevis uz labo pusi. Gandrīz katru laulātu starpā atgadās lietas, kuŗas saceļ un vairo
greizsirdību. Bet greizsirdība jau nava ienaids, bet spēks, kuŗš cauri lūko mīlestības īstenību. Tikai vaļšķi un bezsirdīgi ļaudis nesajūt greizsirdības...
Drošiem soļiem gāja Roberts uz Almas istabu.
Cilvēkam nevajaga dzīvot gaŗu mūžu, lai viņš piedzīvotu brīnišķīgas dienas. Ir dienas, kuŗas sajauc cilvēka prātu, kuŗas dod dzīvei jaunu virzienu, spēku vai arī padod vienu vai otru iznīcībai. Neskaitāmas dienas paiet, kuŗām nav gandrīz nekādas īpatnējas nozīmes, bet tad piepeši uznāk kāda brīnišķīga diena, kuŗā tavs liktenis atdzīvojas, tad liekas, it kā kad viss grozītos ap tevi, un vakarā tu esi vai nu varonis, kuŗš jūtas lepns un drošs, vai ari sirdī sadragāts nabags, kuŗš liekas pazudis.
Roberts Landens dzīvoja jau ilgāku laiku no vienas dienas otrā, bez kā tas piedzīvotu lielas sāpes vai priekus. Ķildas ar Almu, nepatikšanas veikalā, tas viss bija ikdienišķs. Var droši sacīt, ka cilvēks daudz ko iepriekš sajūt, lai gan tumši un nenoteikti. Diezin kāpēc, bet Roberts jau veselu nedēļu jutās nemierīgs un visai nervōzs. Katra ēna viņu baidīja. It sevišķi viņš jutās uztraukts, kad tas sāka domāt par tēva vēstulēm un citiem papīriem, kuŗi naudas skapja apakšējā nodaļā sapakāti pelēja un kuŗus tas arvien baidījās cauri lūkot.
Kādā pēcpusdienā Roberts stāvēja atkal domīgs pie naudas skapja, kuŗš atradās tēva istabā. Naudas tur nebija, tikai papīri. Tēvs īsi priekš nāves bija savam brālim, Roberta krusttēvam, uzdevis, skapja atslēgas tik ilgi uzglabāt, kamēr Roberts kļūtu pilngadīgs. Skapis bija aizzieģelēts. Kad Roberts sasniedza pilngadību, tad krusttēvs tam nodeva noslēpumainā skapja atslēgas. Roberts jau vairāk reižu bija gribējis skapī atrodošos papīrus cauri lūkot, bet
it kā kāda neredzama roka to atturēja. Pašā virsū atradās vēstule, uz kuŗas stāvēja adrese: "Manam mīļam dēlam Robertam".
Trīcošu roku Roberts atplēsa vēstuli un lasīja:
"Mīļais dēls!
Kāpēc mēs īsti pasaulē dzīvojam, tā mēs nevaram zināt. Vai mūsu dzīve stāv tiešā sakarā ar dievības likteni, jeb vai mēs esam pavisam šķirti no augstākām būtnēm un dzīvojam bez tāļāka mērķa, kuŗš atrastos aiz kapa vārtiem? Es ticu, ka mūsu dzīve stāv kādā sakarā ar dzīvi aiz nāves un iepriekš dzimšanas. Viss jau ir pasaules telpās aprēķināts. Katra atoma forma, stāvoklis pasaules telpās, iekšējais raksturs ir no pašas mūžības sākuma noteikts. Un tāpēc es par savu dzīvi esmu atbildīgs un arī neatbildīgs. Es atbildu par visu, ko esmu darījis, un cietīšu par saviem grēkiem sodu, bet kas atbildēs par mani? Kas savilka šos atomus manā tēlā? Kas sastādīja viņus tā, ka tie iztaisīja manu personu, radīja produktu, kuŗš atbildīgs par sevi, bet ne par saviem faktoriem? Es šos atomus nemeklēju bezgalībā! Es tiku dzemdēts. Man bija nu jādzīvo! Man gribējās ēst! Kāpēc? Ja es būtu pilnīgs radīts, tad man negribētos ēst, meklēt pēc barības vielām! Es ēdu, augu un gribēju kļūt pilnīgs, bet es tapu vecs! Vai lai es par to atbildu? Nē! Es sajutu savu nepilnību savā spēkā, kuŗš centās radīt jaunu līdzcilvēcību. Un es apkampu sievieti! Es saspiedu viņas krūtis vājas, es jutu pats sirdī sāpes, es gribēju dzīvot, dzīvot tā, ka būtu caur to izpildīts kāds augstāks uzdevums. Mans skats slīdēja no viena skaistuma uz otru. Vai lai es par to atbildu, ka mana dvēsele iekāroja skaistumu, ka mana sirds dzinās, atdot savas asinis daiļuma nākotnei?... Nē! Un tomēr es gribu atbildēt par visu līdz ar
visu! Visas pasaules saites saista arī mūs. Es jūtos brīvs un drošs. Gan Dievs bauslībā saka: ,Es piemeklēju tēva grēkus līdz trešam un ceturtam augumam, bet tiem, kas manus baušļus tur, tiem daru es labu līdz tūkstošam augumam!' Bet kuŗš tad ir mūsu visu tēvs?... Dēls, pārdomā labi, pirms tu mani, savu tēvu, nolādi. Bet es zinu, to tu nevari! Es mantoju dzīves lāstu un atstāju tev viņu mirdams. Labprāt es viņu ņemtu sev nāvē līdz. Bet tas nav iespējams! Lasi šos papīrus un domā, domā!... Dēls, domā, cik brīnišķīgi ir viss, viss!... Un nu beidzot es jūtu, ka manas kājas top aukstas. Es atdodu savus atomus dabai. Lai viņa tos ņem un dzen tāļāk savu trako spēli, bet es mirstu!... Ar Dievu!
Jānis Roberts Landens."
Roberts stāvēja kā sastindzis. Viņš ieslēdza vēstuli naudas skapī. Ātri tas gribēja steigties ārā, svaigā gaisā, lai nedomātu nekā, jo prāti tam apjuka... Ko šie tēva vārdi varēja nozīmēt?... Vai kāds tēva noziegums varēja caur šiem papīriem tikt atklāts?
Roberts satvēra platmali un gribēja iet un iet stundām, pārdomāt un atkal pārdomāt par visu, kā tēvs bija rakstījis, bet Fricis nāca tam pretī, nesdams kādu vizītkarti.
"Cienīgs kungs! kāda dāma vēlas ar jums runāt!"
"Berta Lipert," Roberts lasīja un deva Fricim zīmi, lai tas dāmu iz zalona noved uz viņa istabu. Roberts pats devās turpu papriekšu.
"Lūdzu, atvainojiet, Landena kungs, ka es jūs tik neparastā kārtā traucēju," Berta stomījās, kad Roberts ar viņu bija apsveicinājies. Tālāk viņa nevarēja parunāt. Viņa juta lielisku smagumu galvā, jā, visā ķermenī.
"Lūdzu, apsēžaties, jaunkundze," Roberts viņu
uzaicināja, arī pats juzdams vajadzību, nosēsties, kājas tam tirpa, un viņš noslīdēja krēslā.
Labu brīdi viņi abi klusēja. Roberts lūkojās uz zaļgano grīdsegu, kuŗā bija izšūtas sārtas puķes un pūķi, kuŗi platām rīklēm apdraudēja Amoru. Amors slēpās aiz puķēm, un uzvilktu stopu mērķēja bultu uz pūķi. Šīs fantastiskās bildes pēc Berta uz brīdi aizmirsa savu apkārtni. Viņa pamodās tikai tad, kad Roberts klusā balsī jautāja:
"Ar ko es jums, cienīgā jaunkundze, varētu pakalpot?"
Neizsakāmas bailes sagrāba Bertu. Viņa gribēja aizsteigties, bet tai trūka spēka, un kā valgos krituse stirna, viņa ar neizsakāmu žēlumu lūkojās uz Robertu.
"Ak, cienīgs kungs, tas nevar but, tas viss ir sapnis!" viņa šņukstēja.
"Vai jums notikuse kada pārestība, no manas vai manu veikalu personāla puses?" Roberts jautāja.
"Nē, nē, tas ir briesmīgi! Es negribu jūs satricināt. Ļaujiet man atkal iet!"
Viņa gribēja piecelties, bet Roberts to satvēra pie rokas un lūkojās viņai acīs.
"Es sāku nojaust," viņš klusā drebošā balsī teica, "ak Dievs! un kāpēc es to agrāki nenojaudu!"
"Jūs ziniet, visu ziniet?" Berta, elpu aizrāvuse, jautāja.
"Es nojaudu... Jums ir ģīmja pantos uzkrītoša līdzība..."
"Es esmu jūsu māsa, Landena kungs!"
Viņa piecēlās un gribēja steigties pie loga, lai to attaisītu. Viņai bija vai jānosmok. Bet Roberts to satvēra un apkampa cieši, cieši.
"Mana māsa!" viņš čukstēja, "sveika, mana māsa!"
Asaras viņam sāka aumaļām plūst pār vaigiem. Arī Berta raudāja.
"Laid mani," viņa lūdzās.
"Nē, tu paliec te! Tu esi mana māsa? Stāsti, stāsti man, kur tu līdz šim uzturējies!"
"Laid mani, esmu ārlaulības bērns!"
Šos vārdus izteikuse, viņa sevī sajuta stipru rūgtumu, un šis rūgtums viņai deva dūšu.
"Es tevi gribēju vel redzēt, gribēju tev izstāstīt, ka mums abiem ir viens tēvs..."
Roberts nobučoja vēl reiz Bertas vaigus, tad tas izsteidzās ārā un steigšus kāpa pa trepēm, lai uzmeklētu Almu.
Bez kādām ceremonijām viņš atrāva durvis un sauca:
"Alma, nāc! Te ir mana māsa! viņa ir te!"
Tad smiedamies viņš devās atkal pa trepēm lejā. Alma to noturēja par ārprātīgu. Baiļu sviedrus svīzdama viņa steidzās Robertam pakal. "Droši vien Roberta slimība atkārtojas, viņam ir uznākušas halucinācijas," Alma nodomāja. Bet Roberta istabā tā tiešām ieraudzīja sievieti melnās sēru drānās.
"Tā ir mana māsa... un te mana sieva!" Roberts gribēja abas dāmas vienu otrai priekšā stādīt. Šajā brīdī viņš tiešām izskatījās nenormāls, sajukušiem matiem, zvērojošām acīm. Viņš gribēja satvert Almu, kuŗa kavējās ar svešo dāmu apsveicināties, un vest to pie Bertas, bet Alma uzmeta Robertam baidošu skatu un izsteidzās ārā.
"Redzi, mēs tomēr neesam brāļi un māsas. Mūsu tēvs ir mūs slikti audzinājis..."
"Nē, nē! es tevis neatstāšu. Tu esi mana māsa, un tevis neviens nedrīkst aizdzīt. Mans tēvs bija tevi apslēpis... Stāsti, kur tu uzturējies..."
"Jā, tāpēc es jau šurp atnācu. Es vispirms tevi gribēju sagatavot uz to caur vēstuli. Bet es apdomājos. Vēstule varētu nākt viegli cita rokās. Es gribēju, lai mūsu radniecība paliktu noslēpums tikai tevis dēļ, jo es biju nodomājuse atkal aizceļot. Pat manas māsīcas, Feldmaņa jaunkundzes nezina, ka
tavs tēvs ir arī mans tēvs. Mana māte pieņēma pēc tam, kad tavs tēvs tai ieiīkoja dzīves vietu vispirms Ģenfē, pēc tam Stutgartē, citu vārdu. Visiem tika teikts, ka mana māte ir atraitne, kuŗai vīrs pēc pāŗa mēnešu laulības dzīves miris. Arī Feldmaņu familijā necēlās nekādas šaubas par to. Māte man noslēpumu atklāja, kad tā jau gulēja uz miršanas gultas. Šī ziņa mani satrieca ne mazāk, kā mātes nāves brīdis. Svešais kungs, kuŗš mūs Stutgartē katru gadu vismaz vienu reizi uz pāri dienām apmeklēja, un kuŗš man bija jāsauc par krusttēvu, nebija nekas cits, kā mans tēvs... Mēs ar māti dzīvojām labos apstākļos, naudas mums netrūka, jo, kā māte teica, ,krusttēvs' priekš manis bankā noguldījis 30.000 markas zeltā'..."
Berta apklusa. Viņa bija uztraukumā visai noguruse. Roberts to manīja. Viņš pazvanīja. Fricis ienāca. Un Roberts pavēlēja ienest zelteri un glāzi vīna. Berta ieņēma no vīna labu malku. Tas viņai deva mazliet stiprumu.
"Lūdzu, pastāsti man, kā tava māte aizkļuvuse uz ārzemēm, — vai mans tēvs ar viņu še Rīgā vai ārzemēs iepazinās?"
"Feldmanim, Landenu veikalu grāmatvedim bijis reiz tas gods, savu principālu saukt savā dzīvoklī par viesi. Tur mans tēvs iepazinies ar manu māti, kuŗa uzturējusēs toreiz pie māsas un vairāk nekā vienam vīrietim patikuse. Tava māte toreiz jau slimojuse. Caur Landena gādību mana māte tikuse pieņemta par Landena kundzes pavadoni uz ārzemēm. Pēc diviem gadiem pienākuse Rīgā Feldmaņiem ziņa, ka mana māte saderinājusēs ar kādu Lipertu. Bet tas viss bija tikai komēdija. Mana māte bija tapuse pa tam par Landena mīļāko. Un kāds Liperta kungs, kuŗš būtu manas mātes vīrs bijis, nav nekad dzīvojis... Noslēpumu dabūjuse zināt, es būtu māti nepiekusuši lūguse, lai tā ceļo uz Rīgu. Bet viņa toreiz
bija tik vāja, ka nespēja iz gultas piecelties. Tiklīdz tā tika apglabāta, kad es tūliņ sāku posties, lai atbrauktu šurp uz Rīgu. Rūgtas domu pilnas stundas, jā, dienas es esmu pēc manas mātes nāves pavadījuse..."
"Nebēdājies, es būšu tavs brālis, es tevi aizstāvēšu."
"Es tev pateicos, Robert. Mana sirds ir it kā atvieglota. Pirms es aizceļoju, tad ļauj man vēl reiz ar tevi satikties. Es došos atpakaļ uz Ģenfi, kur mana māte dus aprakta..."
"Es tevi pavadīšu līdz turienei... Jau sen esmu gribējis ceļot. Reiz pat izmeklēju sev pavadoni. Bet galu galā nekas neiznāca. Arī bagātais nevar katru reizi aizbraukt, kad tam tīkas."
"Tagad es jūtos droša. Es domāju sākumā, ka tu mani aizdzīsi, kā citi to ar nelikumīgiem bērniem dara. Tu mani atzīsti par savu māsu, jā?"
Berta tik mīļi stiepa abas rokas Robertam, ka tas nevarēja atturēties tās nenoskūpstījis.
"Tu esi mana māsa... Bet nu iesim pie tēva papīriem, kuŗi arī laikam pa otru lāgu man atklās šo noslēpumu. Proti, tēva naudas skapī, kuŗu es vairs nemaz vai ļoti reti lietoju, atrodas vēstule un papīri, kuŗi satura noslēpumu. Tūliņ pēc pilngadības sasniegšanas man bija tiesības šos papīrus lasīt, bet es to neesmu darījis, izņemot vienu vēstuli, kuŗa man bija adresēta. Šo vēstuli es nupat priekš kādām pāra stundām atplēsu. Un te ienāci tu... Tagad iesim un pārliecināsimies, ko noslēpumainie papīri satura..."
"Bet varbūt tie attiecas uz ko citu!" Berta ieminējās.
"Nē, tas nevar būt. Iz rindiņām, kuŗas es izlasīju, varu droši slēgt, ka vēstules attiecas uz sakaru starp tavu māti un manu tēvu. Iesim..."
Roberts, kā visi nervōzi cilvēki, gribēja tūliņ vai visu izdarīt, kas tam šajā lietā būtu darāms. Viņš
noslēpumu gribēja atklāt tūliņ arī krusttēvam un citiem dzimtas locekļiem.
"Iekams es tēva papīrus neesmu izlasījis, es negribu spriest, vai šie tēva apslēptie darbi ir noziegums vai nē," Roberts, kā aktieris komēdiju spēlējot, runāja. Viņi iegāja vecā Landena istabā. Apzeltītais galda pulkstens stāvēja mierā. Viņš rādīja to stundu, kad vecais Landens bija aizvēris acis uz mūžīgu dusu. Pie sienām atradās pelēkas veclaiku bildes: tēlojumi iz Ģetes "Vertera", "Lapsas Kūmiņa" un "Hermaņa un Dorotejas". Vecais Landens bija liels Ģetes mūzas cienītājs bijis. Viņa kaislības stāvēja tuvā radniecībā ar Ģetes kaislībām. No šīs dienas Roberts bildes tēva istabā uzlūkoja ar citādu skatu. Viņš tām deva vietēju vēsturisku nozīmi. Tikai Grietiņas tēla te trūka. Un Robertam izlikās, it kā kad tas Grietiņas bērnu būtu ievedis vecā Fausta istabā.
Roberts atslēdza naudas skapi un izcēla iz tā veselu paku vēstuļu. Paku atraisot viņa rokas drebēja, un nemierīgu skatu viņš raudzījās uz Bertu, kuŗa aplūkoja bildes iz "Vertera". Bertai bija tā ap sirdi, it kā kad tā atrastos tēva mājās pēc tāļa, tāļa ceļojuma un nu varētu baudīt dzimtenes laimi pēc patikšanas. Klusiņām viņai sāka asaras līt par to, ka viņa bija bārenīte. Nekad viņa vēl nebija sajutuse tik stipri šo savu bāŗa stāvokli, kā šodien, kur tā uzmeklēja sava tēva dēlu.
"Te, klausies, māsiņ!" Roberts sauca, atlocītu papīra lapu rokā turēdams. Bet pirms tas lasīja, viņš aizslēdza durvis. Aiz rokas satvēris Bertu, viņš to vilka uz dīvāna, aptvēra labo roku viņai ap viduci un sāka lasīt. Bertai tas bija neparasts. Viņa nosarka un nezināja, ko darīt.
"Nebīsties, es esmu tev brālis!" Roberts teica, un tad viņa apmierinājās.
"Mans mīļais dēls!" Roberts atkārtoja otru reizi,
iesākdams lasīt tēva piezīmi, kuŗa bija vēstulei pielikta. "Kad šīs rindiņas nāks tavās rokās, tad es jau dusēšu kapā. Mans gars būs Augstā Soģa priekšā. Apmierinājies tāpēc un lasi visas šīs vēstules ar apdomu, jeb ja tas tevim izliekas par daudz, tad vismazākais kādas. Un kad tu esi par manu sakaru ar Annu Elcberg, sauktu Anna Lipert, skaidrībā..." "Redzi!" Roberts dzīvi iesaucās, "šie papīri tiešām attiecas uz tavu māti un tevi..." — "tad uzmeklē, es tevi no visas sirds lūdzu, uzmeklē vismazākais tavu māsu, ja es tā viņu drīkstētu tavā klātbūtnē saukt. Manu un Annas Elcberg bērnu sauc Bertu Lipert. Viņa uzturas vai nu Ģenfē vai Stutgartē. Bet es vēlētos, ka viss šis notikums paliktu dzimtas noslēpums. Klātpieliktās vēstules vari iznīcināt. Īsumā varu tev visu gājienu attēlot. Pie Feldmaņa, mana grāmatveža, es iepazinos ar Annu Elcberg, Feldmaņa sievas māsu. Tava mammiņa bija jau toreiz slima, var sacīt tikpat slima miesīgi, kā garīgi. Viņa manis beidzot neieredzēja pavisam, lasīja tikai svētus rakstus, sauca mani par grēcinieku, lai gan es neapzinājos neko sevišķi svarīgu grēkojis. Es tomēr viņu paturēju mīļu. Lai gan es jau biju vīrs no 45 gadiem, tak es jutu sevī jaunības sparu un gribu uz dzīvi. Un taisni šajā laikmetā, kur griba uz dzīvi man trieca kā ārprātīga asinis caur dzīslām, es iepazinos ar Annu Elcberg un iemīlējos viņā tā, ka man viss cits izlikās niecīgs, salīdzinot ar viņu. Tu, Robert, toreiz jau varēji izrunāt vārdus: mamma un papa. Un katrs tavs nevainīgais skatiens man iedūrās kā asmens krūtīs. No savas sievas, tavas mātes šķirties es turēju par neiespējamu. Es arī nedrīkstēju izrādīt, ka esmu Annā Elcberg iemīlējies. Feldmaņu dzimta bija stingri audzināta, un Anna tika turēta zem stingrākās uzraudzības. Es apbēru Feldmaņus ar dāvanām un labvēlību, liku Annai mācīties svešas valodas, ņemt klavieru un dziedāšanas stundas.
Vēlāk man izdevās pierunāt sievu, lai tā ņem Annu līdz par savu pavadoni uz ārzemes veselības avotiem. Mazliet vēlāk arī es aizceļoju.
Mīlestību atklāt nav gŗūti, ja jauneklis mīlē jaunavu. Bet ja precējies vīrs mīlē jaunu skuķi, tad lieta ir pavisam citāda. Mēs: es, mana sieva un Elcberg jaunkundze uzturējāmies jau vairāk nedēļas Gasteinā. Toreiz Gasteina bija moderna peldu vieta. Eiropas polītikā radās stipra kustība, runāja par nākošiem kaŗiem. Un tiešām, drīz vienā, drīz otrā peldu vietā saradās Eiropas diplomāti, lai spriestu par viņas nākotni. Gasteinā satikās pāris augstu valdinieku, un no tā brīža šī peldu vieta kļuva jo moderna. Manai sievai iekārojās redzēt augstus vīrus. Tad mēs braucām turp. Gasteinas jautrā dzīve, koncerti, balles, viesības man maz patika. Tikai uz īsu brīdi es ļāvos no tamlīdzīgiem laika kavēkļiem sevi apmānīt. Manas domas pastāvīgi grozījās ap Elcberg jaunkundzi, kuŗa bija uzziedējuse kā puķe. Mana sieva sēdēja stundām uz viesnīcas verandas un apbrīnoja dažādu tautību augstus vīrus. Viesnīcas sulainis atradās allaž viņas tuvumā, un tam vajadzēja viņai izstāstīt, kas kuŗš par vīru. Caur lorneti tā nolūkojās vienam un otram pakaļ, un tā pagāja labs laiks, bez kā tā būtu apvaicājusēs par manu gaitu vai veselību. Piepeši viņa kļuva pavisam vāja. Baiļu jūtas viņu pārņēma. Tad viņa ieslēdzās ar Elcberg jaunkundzi gandrīz veselām dienām istabā un sarunāja milzum daudz bez īsta prāta un jēgas. Pa tam kaislība manī pret Elcberg jaunkundzi pieņēmās ar katru dienu. Es mēģināju izbēgt savām domām. Vairāk reižu es sevi norāju: topi rāms un izturies, kā goda vīram pieklājas. Bet atkal un atkal Elcberg jaunkundzes tēls stādījās man priekšā, ja arī es vientuļi savā istabā lasīju vai rakstīju. Es sāku ticēt, ka pasaulē iet apkārt ļauns gars, kuŗš ļaudis kārdina. Bet kā atsvabināties no šī ļaunā gara: tā
es nezināju. Reiz es sataisījos braukt atpakaļ uz Rīgu un atstāt sievu ar viņas pavadoni Gasteinā. Un tomēr man trūka spēka to izdarīt. Es paliku tur. Elcberg jaunkundze mani bija tikpat vai apbūruse. Beidzot es noņēmos izteikt viņai, ka es to mīlu. Kādreiz, kad mana sieva pašlaik atradās pēcpusdienas guļā, es ar Elcberg jaunkundzi satikos uz verandas. Es nevarēju ne par ko izrunāt to, kas bez šaubām bija ļauns. Es izmisu pavisam. Nākošā dienā es iegādājos sev spožu ieroci. Tas bija sešu šāvienu revolvers. Kam dzīvot, es domāju, kad ikdienas tevi ļaunums moca? Viens šāviens, un visi nieki izput! Kā tas īsti notika, to es vairs tik labi neatminu, bet zinu, ka man vajadzēja vēl tikai paspiest ieroča atsperi, un es būtu bijis gatavs. Bet taisni šajā brīdī durvis tika atrautas, un Elcberg jaunkundze pārbijusēs iesaucās: ,Kundze mirst!' Es nosviedu ieroci un steidzos uz manas sievas istabu. Viņa vēl nemira, tai bija uznācis tikai ģībonis. Es atminu, cik lielas dusmas mani vispirms pārņēma tāpēc, ka viņa vēl nemira. Bet tad es lūkojos stingri un ilgi savas sievas bālajā vaigā, un mani pārņēma lieliskas žēlabas. Šīs bālās, sausās lūpas es daudzkārt biju skūpstījis. Tā, kas tur gultā gulēja, bija mana mīļā sieva, kuŗai es biju zvērējis uzticību līdz nāvei. Es raudāju gauži, gauži — Elcberg jaunkundzes klātbūtnē. No tā brīža, kur tā mani ar spožu ieroci rokā bija redzējuse, viņa ļoti bijās no manis. No katras sarunas ar mani viņa mēģināja izvairīties. Beidzot mana sieva aizvēra acis uz mūžīgu dusu..."
Roberts apstājās lasīt. Viņš brītiņu lūkojās domīgi uz Bertu un tad teica: "Tu neesi ārlaulības bērns, tu esi mana pusmāsa..."
Berta dziļi nosarka. Katrs vārds, kas zīmējas uz viņas dzimtību, to aizskāra līdz sirds dziļumiem.
"Nu, lūdzu tāļāk," viņa klusi teica.
Un Roberts turpināja.
"Es biju brīvs. Vispirms es nodomāju apprecēt Elcberg jaunkundzi. Bet iekams es paguvu viņu bildināt, es dabūju zināt, ka viņai esot sakars ar kādu no italiešu mūziķiem, kuŗi ārstības nama orķestrī spēlēja. Šis mūziķis man tika rādīts. Tas bija daiļš vīrietis, kuŗā vai visas sievietes ar labpatikšanu nolūkojās. Mans uzdevums no Feldmaņa kundzes puses bija aizvest Elcberg jaunkundzi atpakaļ uz Rīgu. Viņa bez kādas pretošanās brauca turpu, pavadīdama manu sievu uz viņas pēdējo dusu. Pēc bērēm tā radiem bija izskaidrojuse, ka tai esot jābrauc atpakaļ uz ārzemēm, jo viņa esot saderinājusēs. Nekas viņu nevarēja no šī ceļojuma atturēt. Es paliku Rīgā. Un Elcberg jaunkundze aizbrauca uz ārzemēm. Bet es nevarēju palikt vientulis. Es ceļoju uz — Gasteinu, jo zināju, ka viņa turpu brauca. Tiešām viņa uzturējās Gasteinā. Es viņu biedināju no italieša, bet viņa mani uzlūkoja dusmīgi un aizsteidzās. Tā pagāja pāris nedēļu. Izdzirdu, ka italiešam būšot kāzas ar Elcberg jaunkundzi. Dabūju zināt dienu un laiku, kad un kur laulāšana notikšot. Nogāju uz katoļu baznīcu, kuŗā pāri laulāja. Viņi bija salaulāti, un es sagrauzts devos uz viesnīcu. Nekad es vēl nebiju sevī sajutis tik stipru mīlestību, kā to brīdi. Es būtu atdevis visu, visu, lai tikai iegūtu Elcberg jaunkundzi par savu. Bet nu bija par vēlu. Nakti es pavadīju drudzī. Otrā dienā es taisījos aizbraukt uz Rīgu. Mani turpu sauca svarīgas veikala darīšanas. Lietas bija iepakātas. Rēķins viesnīcā samaksāts, kad sulainis man piemeldēja dāmu. Manā istabā ieskrēja Elcberg jaunkundze, izmisuse, noraudājusēs, un lauzīja rokas: ,Viņš ir projām, viņš mani atstāja!' Proti, skaistais italietis pašā kāzu vakarā bija dabūjis zināt, ka policija tam uz pēdām, dažādu nedarbu dēļ. Viens no italieša ienesīgākiem veikaliem bija mīlināšanās ar bagātniecēm un daudzkārtīgas laulības. Īsi sakot: italietis bija vairāku dzīvu sievu vīrs. Viņš kāzu
vakarā bija aizbēdzis, paņemdams Elcberg jaunkundzes naudu un rotas lietas līdz. Elcberg jaunkundze bija tagad Pučini kundze, bet pats zignors Pučinijs bija tāļu aiz kalniem...
Es lūkoju apmierināt Annu. Un viņa izmisušiem, pusārprātīgiem skatiem raudzījās uz mani un daudz reižu atkārtoja: ,Vai tas var tik tā būt? Vai tas nav sapnis?'
Es saņēmu dūšu un tvēru roku ap Annas viduci. Viņa neteica nekā. Es viņu noskūpstīju. Viņa nerunāja ne pušplēsta vārda... Un pēc pāra dienām Anna bija tapuse mana mīļākā..."
"Diezgan!" Roberts iesaucās, "tagad mēs diezgan zinām!"
Viņš ieslēdza papīrus skapī un staigāja nemierīgs pa istabu. Beidzot viņš nostājās stingri Bertai priekšā un jautāja drebošu balsi: "Tavas asinis ir manām asinīm rada... Vai tu esi spējīga mani saprast?"
"Jā... lūdzu... es tevis nesaprotu, lūdzu izteikties skaidrāki..."
"Nu, redzi, tu manis nesaproti, jā, tu manis nevari saprast... Bet es tev tomēr teikšu. Es esmu nelaimīgs. Mani šī nabadzīgā dzīve neapmierina. Es gribu mirt. Vai tu negribi ar mani iet nāvē?..."
Berta uzlēca aiz bailēm no krēsla. Roberta acis spīdēja kaislīgās nāves ilgās. Un Berta ar katru nervu, likās, sajuta Roberta dziņu pēc nebūtības. Viņa gribēja aizsteigties, bet Roberts to saturēja.
"Māsa, nebīsties! Es neesmu ikdienišķīgs cilvēks, kuŗš ēd un dzeŗ un jūtas laimīgs, kad tas labu veikalu noslēdzis. Es jau sen esmu šo niecīgo, melīgo dzīvi nolādējis, un sava tēva dēļ es to no savas puses nolādu uz visiem laikiem. Mana griba bija izaugt lielam un stipram. Bet mans tēvs bija nespējīgs radīt dēlu, kuŗam vara un spēks. Es esmu nīkulis. Man nav pasaulē prieka. Vai tev ir?"
"Man ir!" Berta tikko dzirdoši čukstēja, "man ir liels prieks dzīvot! Es esmu jauna. Kas man būtu par iemeslu mirt?"
"Tu esi dabas verdzene!" Roberts kaislīgi iesaucās, "daba manu tēvu ir tāpēc dzinuse pie Annas Elcberg, lai tai tiktu labāki kalpots, nekā vecā Landena sievas dēls to dara. Es esmu lepns. Es spļauju šai dabai acīs, šai nekārtīgai palaidnei, kuŗa tiepjas ar savu likumu, ka būtei jākaŗo savas uzturas dēļ. Bet es nu, lūk, negribu dabai kalpot. Es gribu sevi iznīcināt..."
Berta, nomanīdama, ka Roberts ir slims gars, izmuka priekšiņā. Ātri viņa uztērpa virsdrānas, lai steigtos no Landenu mājas projām.
Kad Berta bija aizgājuse, tad Roberts it kā atmodās. Viņš saņēma visus spēkus, lai atturētos no prātu sajukšanas. Viņam bija gŗūti, ļoti gŗūti ap sirdi.
"Es gribu mīlēt, mīlēt un mirt!" viņš noņēmās...
To pašu vakaru tas ieradās pie Gross jaunkundzes. No vaiga tam nevarēja nebūt noskārst, kādas dvēseles cīņas tas pēdējās stundās izbaudījis. Tikai savāds, gurdens bālums Roberta sejā mazliet dziedātāju sabaidīja.
"Jūs nākat!" Gross jaunkundze izsaucās, "cik tas labi... es jūs gaidīju!"
"Es jūtos tiešām laimīgs," Roberts pārliecinošā balsī runāja, "jūs atkal redzēt. Mani šurpu aicināja nākotne. Es gribu atkal dzīvot, bet bez jums, jaunkundze, dzīvot es nevaru. Es jūs mīlēju!"
Gross jaunkundze bija pārsteigta. Viņa nosarka un sajuka, bet laikā saņēmās.
"Jūs, Landena kungs, esiet precējies, tā tad no jūsu mīlestības pret mani nevar būt ne runa..."
"Es gribu, lai es un Alma tiekam šķirti. Mēs nesaderam. Es vēlos jūs par savu sievu!"
"Paldies!" Gross jaunkundze pusirōniski čukstēja, "es mīlu jau citu. Jūs nākat par vēlu!"
"Es to zināju... Jūs mīlat Klermongu. Klermongs jūs nemīlē, bet es jūs mīlu. Es jūs no pirmā acumirkļa, kur es jūs ieraudzīju, mīlu. Jūs esiet pirmā sieviete, kuŗu es tiešām mīlu..."
"Man liels gods, bet es esmu dziedātajā, māksliniece, brīva sieviete un mīlu to, kuŗš man patīk..."
"Tad jūs mani nicināt? Par vienu skūpstu no jums es atdodu visu savu mantu!" Roberts kaislīgi dvesa.
Šajā brīdī, kur Roberts visu savu bezvīrišķību izrādīja, Gross jaunkundze pasmējās un uzsita plaukstu uz galda: "Še, Landena kungs, izrakstāt man čeku uz 100.000 rubļiem, un es jums došu trīs bučiņas."
Roberts jutās ievainots. Viņš nevarēja tāda nevainības cinisma panest.
"Kāpēc tad tik bučiņas vien? Vai tad mēs nevaram precēties? Jums piederēs viss, kas man pieder!"
"Es izlūdzos sev apdomāšanās laiku. Jūs esiet zināms ļoti bagāts. Bet bagātība manā mīlestības izvēlē ir sāņu lieta. Pagaidīsim, kamēr es jūsos iemīlējos!"
Viņa saslējās cēli pie klavierēm un smējās.
"Jūs mani atraidiet? Tad jūs mani dzenat nāvē... Jā, jā, tas ir vienīgais, kas man vēl atliek... Vienalga, še jums čeks uz 100.000 rubļiem. Bučot es jūs nebučošu. Es atrodos uz daudz augstāka gara pakāpiena, nekā Klermongs. Lai tas jūs bučo!"
Čeku izrakstījis, tas to uzsvieda uz galda un ātri atstāja istabu. Viņa stingrs nodoms bija teikt pasaulei ardievas.
Pirmais sniegs un viegla sala bija saveduši uz Rīgas ielām simtām kamanu, kuŗu priekšā zirgi dīžājās, vizinādami kažokos tērptās dāmas un kungus. Privāteķipāžas un fūrmaņu jūgi grieza izveicīgi cita
citai ceļu. Dažs pajūgs bultveidīgi aizšāvās pa Aleksandra bulvāri un nozuda aiz stūŗa. Kāda nozīme šādai vizināšanai? Vai tas ir mērķis? Kurp steidzas šīs spožās eķipāžas uz pirmā sniega? Lūk, tas ir cilvēka nerimstošais gars! Viņa mērķis ir kustēties ātri, dedzīgi! Nemiers uz mieru! Ātrs brauciens rada savādas, saldas šausmas krūtīs! Dzīvībai nav cita veida, kā kustība. Kustība turp un šurp pa plašo pasauli, tā ir vienīgā cilvēka laime, kuŗu tam atņem vienīgi nāve.
Roberts brauca ar savu melno "Cerberu". "Cerberus" stiepās visžiglākā ātrumā, bet Roberts to trieca vēl vairāk, tā ka daži gaŗāmgājēji ar bailēm nolūkojās uz braucēju un melno spīdošo zirgu. Roberts juta savā priekšā mežonīgo kustoņa dzīvību un spēku. Tas viņu rāva uz priekšu, vai tas viņu nevarēja glābt, aizvest projām iz Rīgas? Tiešām Robertam bija tā ap sirdi, it kā kad tam vajadzētu braukt ārā iz šiem nākotnes gŗuvešiem — skaidrībā, brīvībā un tīrā gaisā. Pilsētā nav tīra gaisa, un pilsētā nav arī tīra gara. Pilsētām vajadzēja dot tikai vienu no diviem vārdiem: Zodoma vai Gomora!
Negribot Roberts uzšāva "Cerberam" ar grožu. "Cerberus" iekaisa un sāka pilnīgi trakot. Viņš skrēja pa Aleksandra ielu ārā uz vārtu pusi, un Roberts katru acumirkli sagaidīja, ka kamanas tiks pret citām eķipāžām sadragātas. Bet brauciens pagāja laimīgi līdz dzelzceļam. Pašu laiku gāja vilciens. "Cerberus", nevarēdams brīvu ceļu atrast, sitās acumirklī uz labo pusi. Roberts sajuta smagu sitienu pret plecu. Viņš pazaudēja samaņu. "Cerberus" ietvērās ar ilkss galu tuvējā dārza sētā. Tas drebēja pie visas miesas un kūpēja baltiem tvaikiem. Ap Robertu sakrājās pulciņš laužu, pa lielākai daļai fabrikas strādnieki. Viņi nosprieda, ka nelaimīgais kungs esot jāienes tuvējā restorācijā "Sans-Souci" un ka vienam esot jāiet pēc ārsta.
"Ā, es viņu pazīstu," viens no klātpienākušiem iesaucās, "tas ir Landens."
"Landens ir labs kungs," otrs piezīmēja, "visi saka, ka viņš esot labs."
"Bet runā, ka tas neesot pie pilna prāta," trešais gvelsa.
Beidzot pie Landena nostājās kāds noskrandājies, pajauns vīrietis. Viņš satvēra Robertu pie abiem pleciem.
"Ņem pie kājām," viņš uz vienu no klātesošiem teica, "un ienesīsim viņu tur..." Viņš pameta ar galvu uz "Sans-Souci".
Robertu ievietoja vienā no "Sans-Souci" mazajiem kabinetiem, kuŗi īstenībā cilvēku labdarībai nav nolemti, bet žūpībai un netiklībai.
Pirms ārsts atnāca, Roberts pamodās no ģīboņa. Viņš mēģināja pacelt galvu, bet nevarēja.
"Palīdzat man novilkt paletonu," Roberts klusā balsī teica uz skrandaino vīrieti, "es gribu mirt..."
Viņš stipri un dziļi kunkstēja. Klātesošie: saimniece, sulainis, divas tingeltangel-dziedātājas un skrandainais vīrietis baidījās izpildīt Roberta vēlēšanos.
"Pagaidīsim, līdz dakteris būs klāt!" saimniece teica un sūtīja citus ārā. Skrandainais ne par ko negribēja aiziet.
"Man jādabū atlīdzība," viņš īgni ierunājās, "neiešu par velti bagātus kungus nēsāt!"
"Kāpēc tu nesi?" saimniece piktojās, "ej ārā!"
Skrandainais lamādamies aizgāja. Bet uz ielas tas sāka svilpot. Pēc īsa gājiena viņš kādā no jauno māju sētām pieklauvēja pie pagraba dzīvokļa logiem. Durvis atvēra vecene, kuŗa skrandaino ieraudzījuse, tās atkal tūliņ gribēja aizvērt.
"Pagaid', ragana!" skrandainais iekliedzās, "man tev kas svarīgs jāsaka!"
"Ko tu, pagāns, teici?" vecene iebrēcās, pusviru
durvis cieši turēdama, "es tev šorīt sacīju, ka par velti te es tevis turēt nevaru. Divus rubļus par mēnesi tu, diedelnieks, man nevari samaksāt!"
"Ko darīsi, ka darba nav," skrandainais gauda.
"I, darba nav! sliņķis!" vecene mēdīja.
"Paklaus’, vecā, rīt, parīt man naudas būs kā spaļu! Tavu laimi. Es ienesu noģībušu kungu te otrā pusē, ,tiņģeļu’ mājā. Tam sāka zirgs trakot un to izsvieda iz kamanām. Droši vien dabūšu kādu simtnieku atlīdzības."
"Ko nu mels, simtnieku?"
"Nudie', dabūšu! Paskat, tāds kungs, kā viņš! Ja tik līdz rītam nenomirst."
"Kas tas par kungu?"
"Jaunais Landens!"
"Nu tas nu gan! Bet kā tu pie viņa tiksi?"
"Tikšu. Katrā ziņā tikšu!"
"Nu, labi, pielūko, bet kad dabū naudu, tad man samaksā parādu."
"Samaksāšu, samaksāšu. Bet šonakti dodat man naktsmāju!"
"Nu, redzēsim! nāc vēlāki, kad Pēters būs mājā!"
Vecene aizcirta durvis un skrandainais palika pagalmā.
"Ragana!" viņš lamājās un gāja atkal atpakaļ uz "Sans-Souci".
Tur jau bija ieradušies Landens sen. un Alma, kuŗi pa telefonu bija dabūjuši zināt par nelaimes atgadījienu.
Ārsts, izmeklējis slimnieku, neatrada gandrīz nekādas ievērojamas brūces. Viņš izteica, ka liekoties, ka slimnieka smadzenes esot stipri satricinātas. Ārsts aizbrauca. Bet krusttēvs Landens un Alma palika gaidot, kamēr ekspreši iz pilsētas slimnīcas pārnesa slimnieku kurvi. Roberts tika ielikts kurvī un aiznests uz savu dzīvokli.
"Vēl otra nepatikšana," krusttēvs Landens, mājās
pārbraucis, Almai stāstīja, "Roberts nav bijis pie pilnas jēgas. Viņš izrakstījis čeku uz 100.000 rubļiem Gross jaunkundzei, kuŗa savu parakstu devuse Klermongam. Bet banka tūliņ Klermongam nav šo zumu izmaksājuse. Direkcija man pieprasīja pa telefonu, vai nauda esot tiešām jāizmaksā. Es protestēju. Katrā ziņā būs procese. Jo es atrodu to par ārprātīgu izšķērdību, dāvāt dziedātājai 100.000 rubļus. Tādi bagātnieki mēs nebūt neesam."
Alma saknieba lūpas.
"Ak, šī neliete ir vainīga pie visas mūsu nelaimes!" Alma čukstēja, "saprotams, ka pret čeka izlietošanu vajaga protestēt."
"Atliek vienīgi, likt Robertu zem aizbildniecības, atzīties, ka Roberts ir garā vājš."
"To nē, tad labāk liec naudu izmaksāt," Alma lepni izsaucās.
"100.000 rubļus?! Apdomā, Alma, tas ir vesels kapitāls! Nē, to nevar pieļaut. Es par to gādāšu, ka tas nenotiek!"
"Un Klermongs, tas slēpjas aiz Gross jaunkundzes?"
"Klermongs ir viņas mīļākais. Caur spekulācijām tam pamati sašķobījušies. Ar Landenu naudu viņš cerēja atkal tikt uz ceļa."
"Klermongs nav muļķis," Alma teica, "es viņu gluži labi pazīstu, viņš tik viegli neizlaidīs cepeti iz rokām."
Kamēr Zelmet kundze iekārtoja slimnieka istabu, tikmēr Alma ar krusttēvu palika zalonā un veda nupat pievesto sarunu. Alma atrada šo acumirkli par izdevīgu, lai tiktu pie cita temata, kuŗš pēc viņas domām bija interesantāks, nekā sarunas par veikala lietām.
"Krusttēv," viņa čukstēja. "Roberts man aizvakar vakarā atklāja kādu noslēpumu. Viņam esot māsa, kuŗa saucoties Berta Lipert."
"Kā?" krusttēvs izbrīnojies izsaucās.
"Jā, tā esot patiesība. Berta Lipert esot mirušās Feldmaņa kundzes māsas meita un zināms... Roberta — tēva — — — bērns..."
"Vai tas var būt?" krusttēvs čukstēja.
"Tiešām, tiešām. Šī sieviete bija te, pie Roberta. Es liku apklaušināties pēc viņas. Bet viņa jau esot aizbraukuse uz ārzemēm."
"Uz kurieni tad?"
"Man tika teikts uz — Stutgarti."
"Uz Stutgarti? Stutgartē jau mēdza mans brālis arvien uzturēties."
"Nu tad tā ir būs... Tiesa, tiesa, Robertam vēl dzīvo radinieki, kuŗus mēs nepazīstam."
"Tas mani ievaino. Cik tas nepatīkami. Ak, būtu es to agrāki zinājis!" krusttēvs, ātri pa zalonu staigādams, bažījās.
"Un cik piepeši Roberts pārmainījās. Pēc tam viņš sāka atkal dzert. Aizvakar naktī tas bija pavisam apskurbis. Tad viņš man visu izstāstīja un lielījās, ka viņa tēvs esot bijis liels vīrs, kuŗa domu mēs muļķa sievietes nevarot saprast. Viņš būtu man devis lasīt viņa vēstules, bet es esot par muļķīgu... Tādējādi viņš melsa. Es gribēju izmukt, bet viņš aizslēdza durvis un manis neizlaida. Es sāku raudāt. Tad viņš vienaldzīgi teica: asaras, asaras, kad jums būs beigas? Un tad viņš gāja gulēt..."
Krusttēvs nogrima domās. Un Alma platām acīm raudzījās rožainajā lampas sargā. Viņa domāja par jaunību, par laimi! Ak, vecie, nežēlīgie sapņi, kuŗus smagām vālēm apdraud rūgtā patiesība...
Skrandainais tajā pašā vakarā vēl ietika vecenes pagraba dzīvoklī. Vecenes dēls Pēters, fabrikas strādnieks, bija jau pārnācis un ēda vakariņas, kad skrandainais iebāza galvu pa durvu šķirbu un teica sausi klabošu labvakaru.
"Nu, Rūdiņ, kā tev labi iet?"
"Ē, tagad sāk iet uz labo pusi. Paliku par žēlīgo zamarieti. Likos uz glābšanas mākslu..."
"Dzirdēju jau, dzirdēju," Pēters viltīgi smaidīdams teica, "bet zaķis vēl mežā..."
"Lieta ir apaļa un cieta," Rūdiņš svarīgi noteica un apsēdās pretī Pēteram. "Klausies, vai nevari priekš manis apstellēt pīpējamo. Rīt nauda kā rokā..."
"Nē, draugs, kad tev ir kāds grasis, pelnīts vai nepelnīts, tad tu še nerādies, bet to katru reizi kārtīgi apdzer!"
"Tu iesāc atkal veco dziesmu! Vai tad tu nezini, ka es vairs nedzeŗu?" Rūdiņš stipri un pikti iesaucās.
"Zinu, zinu, bet tas jau lūk tik tāpēc, ka tev nav ko dzert! Bet liegt jau nevar, ka tu cilvēkam gŗūtā brīdī nebūtu palīdzējis. Slikts cilvēks jau tu sirdī neesi, bet tava dzīve ir pilnīgi izpostīta!"
"Kas tad to izpostīja?" Rūdiņš, pietrūcies kājās, iebrēcās, "vai es to izpostīju? Nē, mana sieva to izpostīja. Es biju godīgs jauneklis... Dievs Kungs ir man liecinieks, bet pats velns mani pieveda pie maitas."
"Es tev ticu, Rūdiņ, ka sieva arī pie tavas nelaimes vainīga, bet pats tu biji liels gļēvulis. Tādas lietas nav jāņem tā pie sirds, ka vai tūliņ jāgriež kakls nost. Sievietes te, sievietes tur! Sieviešu ir kā pelavu, kā smilšu jūrmalā! Ekur liela bēda, kad viena tev palika neuzticīga!"
"Bet apdomā, Pēteri! tā bija mana sieva!"
"Ē, nieki, tev vēl jaunu puiku muļķības jaucas pa galvu. Strādā, pelni naudu, gan radīsies kāda, kas tev pieķersies!"
"Ak, negriez man krūtis kā ar nazi! Nerunā, diezgan, diezgan!" Rūdiņš kliedza.
"Kas te par skandalu?" vecene, ķēķa durvis pavēruse, bārās, "tu, Rūdiņ, ņem savas peķeles un ej projām, bet necel te nemieru!"
"Ē, mani dzen projām. Bet rīt' tu runāsi citādi, kad man būs nauda. Un man nauda būs! To es zinu tik skaidri, kā ,divreiz divi ir četri'! Nauda man būs!"
"Nu, labi, Rūdiņ, tad sēsties pie vakariņām, iekod! Es tev apgādāšu arī pīpējamo."
Pēters paņēma no skapīša cepuri un izgāja.
Rūdiņš sāka kārīgi ēst. It īpaši viņam gāja pie sirds ceptās sēnes un šķiņķa gabaliņi, kuŗi pa sēnēm izkaisīti gan reti bija uzietami. Ēdot Rūdiņš prātoja, rītā iet un piemeldēties pie Landena, lai saņemtu savu atlīdzību. Varbūt Pēters palienēs vienu no saviem uzvalkiem. Skrandās tam būtu maza cerība ietikt pie lepnajiem Landeniem.
Pēters atnāca ar pīpējamo un ar avīzi rokā.
"Man jau savā ziņā ir tiesības iet pie Landeniem. Es jau pusgadu biju pie vecā Landena kantorī par rakstītāju. Nudie', stāstīšu visu, kā bija, kā tas velna sieviets mani tā sakot pārvērta vai lopa kārtā."
Pēters vairs neklausījās Rūdiņa runā. Viņš lasīja ar dziļu nopietnību avīzi.
Rūdiņš otrā dienā zvanīja pie Landenu dzīvokļa durvīm. Sirds viņam stipri pukstēja, kad vecais Fricis tam pikti uzbrēca:
"Kas tu tāds? ko te gribi?"
Rūdiņš ieplēta tikai muti un nevarēja ne vārda izrunāt. Fricis aizcirta durvis, un Rūdiņš pavisam izmisa. Viņš klīda gar Strēlnieku dārzu un mēģināja izdomāt ko iesākt. Pajumtes tam vairs nebija. Uzvalks piederēja citam. Šorīt tas bija paēdis, bet kur tas vakarā varēs nosēsties un ieturēt pienācīgu maltīti? Nekur! Un tad viņš saknieba dūri. Rūdiņš nolādēja savu dzīvi. Bet ar lāstiem nebija līdzēts. Beidzot viņam ienāca prātā iet vēl reiz Landenu dzīvoklī un mēģināt prasīt atlīdzību par to, ka tas ievainoto kungu bija palīdzējis nest. Otru reizi tam tiešām laimējās.
Kad Fricis solījās saukt policiju, lai uzbāzīgo diedelnieku ar varu aizvestu, Rūdiņš stiprā balsī tam sparīgi pretojās. Troksni izdzirda krusttēvs Landens un pienācis jautāja Rūdiņu, ko tas vēloties.
Rudiņš īsi izskaidroja, kādā sakarā tas nācis ar Robertu.
Krusttēvs Landens pasniedza Rūdiņam desmit rubļus. Rūdiņam tas gan izlikās par maz, bet tas apmierinājās un aizgāja. Viņš nesteidzās vis uz māju, bet uz kādu no priekšpilsētas vīnūžiem. Desmit rubļus: tik daudz naudas viņš ilgi nebija savās rokās turējis. Pirmais vārds, ko Rūdiņš vīnūzī teica, bija: "Vienu šņabi un uzkožamos!" Tad nāca otrs un trešais šņabis, beidzot viena pudele alus pēc otras, kamēr Rūdiņš zem sapīpoto dūmu mākoņiem jutās laimīgs un varēja dziedāt ar skaļu balsi:
"Dzert un dziedāt patīk man, Šodien tā kā rītu: Dziedu, kamēr balss man skan, Dzeŗu, kamēr krītu!..."
Viņš lūkojās dzeŗošo strādnieku un šaubīgu ļautiņu pūlī, bet neieraudzīja tā, uz ko sirds juta dziņu. Beidzot viņš iedomāja, ka tam bija it labi pazīstama kāda Flora. Rūdiņš samaksāja rēķinu, izgāja streipuļodams un aizbrauca fūrmanī uz Floru. Pirms rīts ausa, desmit rubļi gāja uz beigām. Un Rūdiņš pamodās it kā iz sapņa un jutās būt atkal vecais diedelnieks Rūdiņš.
Roberts Landens pa tam gulēja murgos. Drīz tas kliedza, lai to glābjot, drīz tas smējās un izrādīja drudzī lielāko līksmību. Noslēpumaina un neizpētīta ir slimas dvēseles dzīve. Smadzenes darbojas, lai rādītu svešus veidus. Acis ir aizslēgtas, bet cilvēks tomēr redz. Milzu tēli paceļas cilvēka iekšienes acu priekšā. Tie apdraud nelaimīgo vājības mocekli. Nav
vairs debess, nav zemes, bet vienlīdzīga mītība, un cilvēks sevī sajūt visas pasaules vielas saskaldījumu pretībās, kaislīgos ienaida spēkos, trakojošos enerģijas viļņos.
Roberts tikai pēc piecām dienām pamodās it kā iz sapņa. Viņš ieraudzīja Almu pie savas gultas. Viņa sēdēja, salikusi rokas klēpī, un izskatījās bāla un noguruse.
"Alma, tu pie manis?" Roberts klusi jautajā. "Vai es esmu slims?"
Viņa palocīja mēmi galvu.
"Bet man nesāp."
"Robert, vai tu atminies, kas ar tevi notika?"
Viņš padomāja un teica:
"Ā, zinu! ,Cerberus' nebija vainīgs!"
"Kāpēc tu to darīji, Robert? Saki, kāpēc tu..."
Viņa kautrējās izrunāt.
"Jāa, es gribēju mirt... Saki, Alma, vai priekš manis cits kas atliek?"
"Iedomas, Robert! Es tagad esmu pārdomājuse, ka mūsu vienīgā kļūda ir tā, ka mēs briesmīgi slinkojam. Tu nebūt neesi vājprātīgs, bet esi brīnum slinks. Tapsi vesels un sāksi nopietni strādāt, tad viss būs labi!"
"Dievs dažiem ļaudīm nav radījis darba. Kur ir mans darbs? Man trūkst ideāla, priekš kuŗa es varētu darboties. Mans agrākais ideāls bija cilvēcības ģenijs, bet tas mani draudēja padot ārprātībai. Tad es gribēju dzīvot tevim, bet arī tu mani nevarēji apmierināt, piedod, ka es tev to saku..."
Alma glaudīja Roberta galvu, paliecās un viņam čukstēja ausī:
"Es būšu drīzi māte, un tev būs jādzīvo priekš sava bērna!..."
Roberta acīs paspīdēja laimības stars. Viņš spieda Almai roku. Cerība, ka tas būs tēvs, viņu visai stiprināja. Tagad viņš sajuta darba un dzīves
vajadzību. Viņš ilgojās pēc tās dienas, kur tas atkal būtu vesels.
"Es tev allaž esmu pāri darījis," Roberts teica uz Almu, "es tevi esmu mīlējis, bet arī ienīdējis. Tagad es tevi gribu tikai mīlēt. Landenu iedzimtā kaislība mani bija padarījuse pavisam par vergu... Piedod, mīļā Alma!..."
Ienāca krusttēvs Landens.
"Ā, tu jau esi uz pekām," viņš priecīgi iesaucās.
"Paldies Dievam! Tagad jau labi!"
Krusttēvs apsēdās pie gultas. Alma izgāja, lai netraucētu krusttēva un Roberta.
"Saki, Robert," krusttēvs iesāka, "kad tu tapsi prātīgs? Ko nozīmē tas čeks, kuŗu tu izrakstīji Gross jaunkundzei. Saki man patiesību: vai Gross jaunkundze ir tava mīļākā?"
"Krusttēv, tā bija sātāniska kaislība. Es domāju, ka es nevaru bez viņas dzīvot. Es biju gatavs upurēt visu savu mantu... Viņa mani atraidīja. Bet tas ir labi. Es ar Almu tagad esmu pilnīgi izlīdzis..."
"Tas ir brangi, Robert! Bet es tev ko teikšu. Tev tagad ir jāatstāj Rīga un jābrauc uz ilgāku laiku uz ārzemēm. Es tikšu ar Gross jaunkundzi galā. Klermongs un es, mēs esam nodomājuši dibināt fabriku. Viņš ir liels egoists, bet es nebūšu mazāks. Klermongs ir izveicīgs veikalnieks. Jā, un man vēl jāpiezīmē, Klermongs ir saderinājies ar Gross jaunkundzi..."
Roberts šo ziņu uzņēma vienaldzīgi. Viņš sāka pārdomāt, ko atbildēt krusttēvam par ceļojumu uz ārzemēm, kad tas izvilka iz kabatas vēstuli un to atlocīja.
"Atmini, no kā šī vēstule?"
"No Vītola!"
"Jā, no Vītola! Viņš drīzumā pārbrauks Rīgā. Es priecājos no visas sirds par šo cilvēku. Paklausies, ko viņš man raksta:
"Cienīts Landena kungs!
Nezinu, kā Jums varētu vislabāki pateikties par visu to, ko Jūs man esiet laba darījuši. Nav nevienas dienas, kur es nebūtu domājis par Jums, par Rīgu un par to, kādējādi varētu nodibināt savai dzimtenei pilnīgu labklājību. Es tagad uzturos Londonā, kur man daudz ko apbrīnot. Angļu darbība mani dara vai laimīgu. Es labprāt vēlētos būt tāds angļu amatnieks, kuŗš dienu no dienas pārlabo, prāto un tad ar āmuru rokā savas idejas piemēro praktikai. Rīga ir nabadzīte, kad to salīdzina ar Londonu. Es apmeklēju elektrotechnisko institūtu, kuŗā es drīzumā kursu beigšu. Tad došos uz Rīgu un mēģināšu tur ko uzsākt. Katrā ziņā es Jūs apmeklēšu. Sveiciniet Roberta kungu un viņa kundzi.
Jūsu Vītols."
Londonā, 10. nov. 18.. g.
"Man vajadzēja toreiz ar šo Vītolu katrā ziņā ceļot. Tad es būtu mācījies saprast Rīgas vajadzības..." Roberts teica.
"Un arī paša vajadzības," krusttēvs piemetināja, "saiešanās ar enerģiskiem vīriem stiprina garu un dod nākotnei stiprus pamatus."
"Diemžēl es nevaru tapt īsts veikalnieks. Vītols šajā ziņā nevarēja uz mani darīt nekāda iespaida. Viņa nervi un mani nervi! Ak, tur bija liela starpība!... Bet aizceļot gribu arī es pats. Drīz nāks tas laiks. Alma ir cerībā, kļūt māte. Kad viss būs laimīgi ar viņu, tad mēs aizceļosim..."
"Un es gribu pacelt atkal Landenu godu un slavu!" krusttēvs iesaucās.
"To arī es vēlos. Piedod, krusttēv, ka es neesmu radīts tev par īstu līdzstrādnieku!"
"Es tevi, Robert, it labi esmu mācījies pazīt. Tu
esi viens no tiem vīriem, kuŗiem zenzibela, pārsmalcināta daba, kuŗi īstenībā nav ārprātīgi, bet kuŗi neatrod dzīvē nekad apmierinājuma. Šodien viņi domā tā, rītu citādi. Vakar tie dzīvoja, kaislībām padevušies, rītu, parītu tie nožēlo savus grēkus un ir nelaimīgi. Tu neesi kauls no mūsu kauliem un miesa no mūsu miesas. Tev vajaga mainīt pastāvīgi dzīves vietu, jo tava daba to paģēr. Tu neesi radīts kustībai uz vietas, bet kustībai no vietas uz vietu. Tāpēc ceļo, un tu jutīsies laimīgs..."
"Pateicos, krusttēv, ka tu neesi nācis ar mani rāties... Sirsnīgi, visai sirsnīgi tevim pateicos!..."
Roberts vēl jutās slābens. Viņš aizvēra acis un vēlējās mieru. Krusttēvs to saprata un nerunāja. Viņš palika pie Roberta gultas, kamēr tas bija iemidzis.
To pašu vakaru krusttēvs nobrauca pie Klermongiem. Vecākā brāļa viņš neatrada mājā. Tūliņ viņš devās uz teātri, kur tas Klermongu cerēja atrast. Viņš gribēja to piedabūt pie gaŗākas sarunas. Roberta nelaimes gadījiena un viņa nejēdzīgā joka pēc ar čeku par 100.000 rubļiem visi tie, kam no Landenu firmas bija prasījumi, tos uzteica, tā ka krusttēvam Landenam bija diezgan iemesla baidīties, ka tam neuznāk nopietna naudas ķeza, varbūt bankrots. Acumirklī vēl naudas bija papilnam. Bet krusttēvs Landens atrada par prātīgu, samesties ar Klermongu uz kopveikalu jaundibinājamā fabrikā. Klermongam vajadzēja apmierināt ļaužu uzbudinātos prātus.
Bet arī teātrī Landens nevarēja ar Klermongu satikties. Tā kā šovakar Gross jaunkundzei nebija jādzied, tad tas laikam visādā ziņā atradās pie viņas. Krusttēvs, visai nemierīgs, pārbrauca mājās, un ieslēdzies savā darba istabā, sāka aprēķināt, vai nebūtu labāki pārdot visus Landenu veikalus un uzsākt atkal mierīgu lauku dzīvi. Bet nolīdzinot visus parādus,
Landeniem varēja atlikties pāri simts tūkstoši, varbūt arī vēl mazāk. Bez tam Landenu spožais vārds, viņu slavenā firma lai izzustu? Nē! krusttēvs apņēmās tomēr veikalus turpināt, darboties un atkal darboties, lai to grieztu par labu, ko Roberts bija ilgāku laiku zistematiski maitājis.
"Uzsākt un nepabeigt — tas dara vīram kaunu! Lai iet kā iedams, uz priekšu!" krusttēvs domāja. Klusībā viņš dusmojās par Robertu. Tēvs bija Landena veikalu darījis slavenu, dēls to bija novedis gandrīz pie posta! Zināms, toreiz bija citādi apstākļi, citādi ļaudis. Tagad konkurence bija desmitreiz lielāka. Ļaudis spēkojās tagad sparīgāki uzturas cīņā. Un tad vēl šitāda vājprātība, nejēdzība un bezdarbība.
"Brauc projām, Robert, un labojies, jeb vai tu mūs visus iegrūdīsi postā!"
Krusttēvs Landens slaucīja asaras, pirms tas devās pie miera.
Trīs nedēļas bija pagājušas, kamēr Alma dusēja kapā. Dzemdējot meitiņu, tā beidza savu gaitu. Pāris stundas vēlāk arī bērniņš mira. Priekš Roberta tas bija sāpīgākais likteņa sitiens, kuŗu tas panesa ar apbrīnojamu spēku.
"Es esmu pie tavas nāves vainīgs!" šīs domas gāja Robertam visur līdz ar Almas tēlu. Vai viņš to tiešām bija tā mīlējis? Viņš sajuta, ka tas tiešām tā bija bijis par spīti visām citām mīlestības sāņu kaislībām.
Un tomēr viņš nebija par tēvu kļuvis! Daba tam to atrāva tajā pašā acumirklī, ko tā viņam gribēja dāvāt...
Roberts jutās atkal vecais vientulis. Tāpēc projām, tāļā pasaulē!
Viņa lietas jau bija sapakātas.
Rītu, jau rītu viņš gribēja aizceļot un atstāt Rīgu uz gadiem, varbūt uz visiem laikiem.
Bija aprīļa mēneša pavakars. Saule pašu laiku norietēja. Un Roberts uzkāpa uz Basteja kalna, lai teiktu Rīgai klusas ardievas. Pirmo reizi viņš sajuta, ka Rīga tomēr tam ir mīļa. Tur vecās ielas, tur pilsētas ģimnazija, kuŗā tas savās laimīgās bērnu dienās bija slinkojis. Un pilsētas teātris, kuŗā tas pirmo reizi iepazinās ar oficielu pasaules traģikas atzīšanu! Pāris namu pacēlās jo augsti pār citiem, un vakara kvēles atspīdums tos krāsoja sarkani. Tā ceļas spēja pār spēju, vara pār varu, krāsaina gaisma tās apspīd kā majestātīgus, lieliskus tēlus, priekš kuŗiem cilvēks loka ceļus. Rīga aug plašumā. ledzīvotāju pienāk klāt simtiem un tūkstošiem. Bet pienāk maz, visai maz laimes, prāta un klusās, īstenās mīlestības, kuŗa teciņus tek, lai saldinātu cilvēcei dzīvi. Katrai pilsētai ir sava īpaša slava. Jeruzaleme nokauj savus praviešus. Jerikai ir savas rozes. Roma sadedzina kristīgos, laiž tiem zvērus virsū. Parīzei ir visjaunākās modes. Vīnei ir skaistas meitas. Un Rīgai ir bērna prāts. Viņa ir 700 gadus veca, bet viņas gars iet vēl rāpus. Kaŗš viņu dzemdināja, kaŗš to audzināja, un kaŗā viņa sagŗūs. Nepietiek ar to vien, ka kuģi pienāk un aiziet, ka ļaudis čum pa ielām, ka torņu gali padebešos slienas. Tas viss ir visai laicīgs un nīcīgs. Labi, ka būtu Rīgā pacēlies cēlais, ideālais gars. Ir Rīgai savas alejas, kuŗas slavē un teic. Bet nevis koki lai cilvēces robus izpilda. Ir Rīgai savi grezni nami. Bet tie nedrīkst būt augstāki, nekā iedzīvotāju pašu gars spēj pacelties...
Rīgas daudzu jauno ļaužu audzināšana ir nejēdzīga. Viņu starpā, atskaitot sadzīves gludenības, valda nezināšana, bezbēdība. Palaišanās uz tēvu mantu. — No īstas cilvēces pienākumu saprašanas nav ne jausmas. Arī tie, kuŗi izglītojas, "studē" — studē vienīgi līdz diplomam. Tad pietiek. Tad var precēties!
Precējaties un vairojaties, bet neskumdiniet ar nodomu cits cita! Kad nāks tie laiki, kur cilvēks būs cilvēkam draugs? Vai Rīga nevarētu dot pirmā cilvēces mīlestībai patversmi? Nē, tas nav iespējams. Viņas pamatos ir ierakti laupītāju kaŗa ieroči, šķēpi un bultas! Tas nav bijis gaismas un prāta kaŗš, kuŗš viņā un ap viņu ir plosījies! Tās bija mežonības un nejēdzības cīņas!
"Dzīvo sveika, Rīga! Uz redzēšanos tad, kad mēs varbūt abi būsim labojušies!..."
Roberts pastaigājās vēl labu laiku pa Rīgas ielām. Vēlā vakarā viņš devās uz māju un sagatavoja visu, kas vajadzīgs, lai rītā ar pirmo vilcienu aizbrauktu.
To pašu vakaru Rīgā pārbrauca Vītols. Viņš apmetās Bellevue viesnīcā. Ilgu laiku viņš sēdēja mēmi pie galda, uz kuŗa dega tumši svece.
Pēc domu pilnas stundas viņš iededzināja otru sveci. Gaišākam vajadzēja tapt... Tad viņš piegāja pie loga un domāja, kādējādi padarīt visu Rīgu gaišāku? Ar elektrību! Un vajadzīgo enerģiju elektrībai varētu aizņemties no tuvējās jūŗas... Tiešām jūŗas viļņu spēks ir par maz vai ne pavisam izlietots. Un liels un varens ir šis spēks, kuŗš noskalo gadusimteņos veselas klintis!
Vītola gara acu priekšā parādījās gaŗas, iedobumainas milzu plates, pret kuŗām sitas viļņi. Aiz platēm savītas stipras atsperes, gluži kā pie vagoniem, uz dzelzceļa, buferi... Un lūk, vēl tāļāk, jau rati griežas. Viselementārākais mēchanisks enerģijas pārvedums tāļumā jau dibināts!...
Bet kas lai pārliecina ļaudis, ka tiem ir bariem jāiet uz jūrmalu un sviedros jāstrādā pie milzu platēm, pret kuŗām lai viļņi sistos? Ja Vītols to mēģinātu, tad to izsmietu, ja kāds cits to mēģinātu, to tāpat izsmietu!
Ai, Rīga, Rīga!
Roberts vispirms brauca uz Stutgarti, lai satiktos ar Bertu Lipert. Jau pirmajā dienā viņš to uzmeklēja. Berta bija ne mazumu pārsteigta. Viņas nodoms bija palikt par žēlsirdīgo māsu. Precinieku viņai netrūka, bet viņa tos atraidīja ar īgnumu. Robertu viņa saņēma ne visai laipni. Berta nicināja pašslepkavas, nicināja tos visus, kuŗiem trūkst enerģijas dzīvot un nest no likteņa uzkŗautas nastas. Bet Roberta piemīlīgā daba panāca, ka Berta kļuva atkal intima. Roberts viņu uzaicināja, to pavadīt viņa ceļojumā. Sākumā viņa nezināja, vai Roberta piedāvājumu atraidīt. Bet Roberts bija viens, un viņa arī bija viena. Kāpēc viņi nevarēja palikt kopā, kā brālis un māsa? Un Berta beidzot sniedza Robertam roku, uzņemdamās nezināmās ceļa gŗūtības.
Pēc pāra nedēļām viņi brauca tāļāk un tāļāk. Viņi redzēja dažādas ielejas un kalnus, upes un ezerus, pilsētas un ciemus, dažādus ļaudis un kustoņus. Bet to vietu viņi arī pēc mēnešiem nebija sasnieguši, kur viņu ievainotās sirdis varētu sadzīt, kur miesas dabū drošu un sparīgu gaitu, un dzīve rit kaislīgu prieku ritumā.
Vājība, kuŗa Rīgā bija cēlusēs, tos pavadīja caur visu pasauli.