Vārpgales īpašnieku tālu daudzināja par varen labsirdīgu kungu, šī slava viņam nezuda arī pa to laiku, kamēr viņa pagasts tiesājās ar muižu dēļ vecās zemnieku zemes, kuŗu muiža vecos laikos esot piešķīrusi muižas tīrumiem ira mežiem. — Vecais Grauds bij kunga sīvākais pretinieks: tikai uz viņa pierunu pagasts bij sācis sūdzēties; viņš bij tas lielais braukātājs un advokātu meklētājs. Bet nevienu reizīti ar' ne tas nenāca priekšā, ka Vārpgales kungs būtu par to atgādinājis Graudam, ja tas atnesa par vēlu savas maksāšanas uz muižu, vai ar' lūdzās, lai kādu daļu no mazināmās summas kungs pagaidot. Kungs tikai paskatījās Graudam nemierīgajās acīs, — tā ar cietu kā tērauds skatienu, un atmeta ar roku; bet sūdzēt viņš Graudu nekad nesūdzēja dēļ nokavētām maksāšanām. Ja, pat tai laikā, kad Grauds sāka nokavēt ne tikai mazināšanas termiņus, bet pat procentu maksāšanu, arī tad kungs nelikās par viņu ne zinis. Grauds pats gan mēdza kroga vietā to iztulkot tā, ka kungam no viņa esot bail; bet vairums palika tajās domās, ka kungs esot pardaudz labsirdīgs.
Un tad nāca galīgais spriedums: zemnieki ar savām prasībām tiekot atraidīti un viņiem uzlikti visi tiesu izdevumi... tie sniedzas pāri trīs tūkstošiem. Tur tad vārpgalieši pavisam sašļuka; un droši vien saviem divdesmit saimniekiem būtu jāaiziet no mājām, ja kungs nebūtu tik labsirdīgs: uztaisīja viņam, no tiesas atpakaļ braucot, divējus goda vārtus atnāca abi skolotāji ar bērniem viņu
apsveicināt dzimšanas dienas rītā, — un viss bij aizmirsts, viss piedots, un par tiesu izdevumiem vairs nedzirdēja ne vārda.
Tikai Grauds nenoturējās mājā. Bet arī ne kunga dēļ. Pats viņš ar tām braukšanām bij ieslīdējis par daudz dziļi parādos. Un bez tam viņš bij iesācis dēlu pardaudz augstu skolot: teica, ka tas drīz vien jau sākšot studēt par advokātu. Viss tas Graudam bij ķēries dziļi makā, un jau nākamā pavasarī viņš varētu iet kad par kalpu, ja atkal kungs viņu neapžēlotu: nāca patlaban vaļā Kazu krogs, un to muiža atdeva uz nomu savam līdzšinējam vissīvākam pretiniekam. Daži teica, ka tad gan Grauds apraudājies; bet daži tam neticēja: Grauds esot cilvēks ar dzelzs sirdi.
Pamazām Grauds sāka tā kā atspirgt. Dēls aizgāja studēt, meitu daudzināja pie kādiem kungiem par guvernanti, un ļaudis jau atkal sāka pamazām klausīties uz to, ko teica Grauds. Āķains viņš bij, — tas viens kas tiesa; un kam vien jau iznāca ar tiesām kādas darīšanas, tas labprāt nogāja kādā paklusākā vakarā līdz Kazu krogam.
Sieva Graudam bij mirusi tai pavasarī, kad viņam bij jāaiziet no mājas. Saimniecību viņam vadīja kāda sieva, kuŗas vīrs bij notiesāts uz ilgiem gadiem cietumā. Meita mājās nerādījās, kamēr vien jau pie viņa atnāca jaunā saimniece, un arī dēls maz vien atbrauca uz Vārpgali. Ļaudis pat reiz izrunāja, ka viņš ar tēvu esot stipri sanīdies, un vecais naudas viņam vairs nedodot; bet skaidrības neviens nezināja. Daži teica, ka jaunajam Graudam dodot naudu priekš studēšanas pats kungs; un vēlāk "jaunais advokāts", kā Grauda dēlu saukāja pagastā, aizgāja pie Vārpgales kunga par mājskolotāju, — laikam naudas sapelnīties.
Muižas ļaudis mēdza stāstīt, ka Vārpgales kungi ar jauno Graudu esot varen mierā. Sāka šur tur jau čukstēt, ka nevarot zināt, kas vēl dienās notiekot: pati jaunkundze esot vairākreiz redzēta braukājam pa ezeru kopā ar jauno Graudu. Bet tad uzreiz kādā dienā, neilgi pēc Lieldienām, muižas mājskolotājs izgāja ar mazu nastiņu padusē no muižas, taisni uz Kazu krogu; turp aizsūtīja vēl tai pašā vakarā viņa grāmatas un citas mantas. Kas muižā bij noticis, to neviens nedabūja zināt. Bet studēt tai pavasarī vairs jaunais Grauds neaizgāja.
Tomēr naids laikam tur nekāds sevišķs nebij, jo "jaunais advokāts" staigāja vēl tāpat ar flinti pa mežu, vai braukāja makšķerēdams pa muižas ezeru, kā senāk. Mēdza stāstīt, ka jaunais Grauds esot visā apkārtnē vislabākais šāvējs.
Vai satiksme ar tēvu viņam bij labojusies, nevarēja ārenieki izšķirt. Daži teica, ka dēls maksājot tēvam par uzturu; pat alu un šņabi viņš visu samaksājot, cik apdzerot. Un apdzēra viņš diezgan daudz. Kad viņš nebij medībās, vai uz zvejas, tad viņam katru vakaru vajadzēja uznest sešas pudeles alus viņa istabā. Ko viņš tur darīja, arī neviens nedabūja zināt. Tikai logs allaž bij gaišs līdz rīta pusei. Un pa laikam tad jaunais Grauds nonāca gaismai svīstot vēl pilnīgi apģērbies lejā ar flinti pār pleciem un makšķerēm padusē. Reiz kādi ziņkārīgi melderpuiši bij pakāpušies pie viņa loga; bet gudrāki netikuši. Jaunais Grauds sēdējis uz krēsla un skatījies kaktā pie griestiem. Bet kas tur bijis ko skatīties, tā no āra nevarējuši novērot.
Kroga dienestmeitas domāja, ka viņš laikam daudz rakstot, jo šās arvien no rītiem atrodot zemē daudz saplēsta papīra.
Tad uznāca Manaseina revīzija. Visas vecu vecās tiesas sacēlās kā spārnos. Sāka pat jau runāt daži, ka vajadzējis arī vārpgaliešu lietu ar muižu likt priekšā senatoram; bet to runāja tikai tie jaunākie, kas paši vēl nebij cauri taisījuši veco proceses laiku, vai ar' — kas no muižas maz bij baudījuši labuma. Vecākie turpretim atmeta ar roku un teica, ka sūdzēties esot tikpat, kā zagtu zirgu meklēt: ja zirgs bijis piecdesmit rubļu vērts, tad meklēdams cilvēks nobraucot otrus piecdesmit un tomēr nekā neatrodot, šie to zinot; šie paši to visu esot cauri taisījuši. Un ja kungs nebūtu pažēlojis, — ar baltu spieķi pa pasauli šie būtu aizgājuši.
Bet tad uzreiz sāka iet pa pagastu tumšas, noslēpumainas valodas: Manaseinam esot iesniegta sūdzība par jaunu un tiekot prasīta divdesmit tūkstošu liela atlīdzība par nodokļiem, kas būtu bijuši jānes tai zemei, ko muiža piešķīrusi sev; jo visi šie nodokļi bijuši izdalīti uz atlikušo zemnieku zemi. Un prasīts tiekot arī, lai muižai piešķirto zemi atkal pieskaitot pie pagasta un lai apliekot ar zemnieku zemes nodokļiem. Kas tas sūdzētājs, kas tas prasītājs, — tā neviens nezināja. Arī tas nebij sadzenājams, kas pirmais bija izlaidis tādas valodas ļaudīs. Bet tiesa tas esot, un sūdzētāji esot iesnieguši revidentam veco zemes karti, par kuŗu vecie ļaudis gan vēl teicās dzirdējuši, ka uz tās zemnieku zeme esot pareizi apzīmēta; bet redzējis viņas nebij neviens. Vārpgales kunga tēvs esot viņu noslēpis, kad licis zemnieku zemi par jaunu pārmērīt un dārgāk notaksēt; par cik dālderu toreiz zemnieku zeme nākusi augstākā vērtībā, tik vecais lielskungs piešķīris muižai, jo nodokļi tad zemnieku zemei esot maksājami pēc dālderiem.
Klusām klīda šās valodas pa pagastu; apkārt skatīdamies, pusbalsī, aprautiem vārdiem viņas stāstīja saimnieki viens otram. Un kā vecās cerības atdzīvojās viņos, kā jaunībā nesasniegtu lietu tuvums! Paši viņi bij noguruši, savas taisnības meklēdami, noguruši, nabagi tikuši, visam ar roku atmetuši, lai! Bet tagad kā pa miegam tas viss taisījās viņiem nākt rokās, kā pa sapni. Un klusi viņi runājās par to, kā baidīdamies atmosties no šā sapņa, kur rokas rušinās pa sudraba naudu un steidzīgi to grābj, pa pusei tai nojausmā, ka viss izgaisīs nupat? un gulētājs velti mēģinās atkal tā iemigt, lai redzētu tālāk savu sapni.
Un dažs vecais saimnieks noķēra pats sevi pie blēņu domām, sak, ka tad varētu uzlikt rijai jaunu jumtu, uzcelt mūra kūti, kad dabūtu tos muižas tūkstošus. Un nospļaudamies viņš norūcās; bet acis tomēr skumīgi pārlaidās pār pussazvilušo koka kūti un vēja izplucināto rijas jumtu.
Tad aizbrauca senators atpakaļ uz Pēterburgu, un viss pamazām apklusa. leveda jaunās tiesas, un par procesu pret muižu vārpgalieši vairs nedomāja: kas ir izbeigts, tas ir beigts, kam kustināt vecas lietas un pirkt par dārgu maksu nīcīgas un tukšas cerības!
Bet tad kādā jaukā svētdienā visa Vārpgale sacēlās kā spārnos: pagasta dzinējs bij iznēsājis pa visu pagastu pavēstes no jaunās Apgabala tiesas, ka tiem un tiem jāierodoties par lieciniekiem Jāņa Grauda prasījuma lietā pret Vārpgales muižu dēļ nelikumīgi piesavinātas pagasta zemes! Tā tad jaunais Grauds bij tas sūdzētājs, un taisni pret veco kungu, kuŗš viņam — varētu teikt — bij kā tēvs palīdzējis! Gandrīz neticami tas izklausījās. Un pavisam neizprotami bij tas, ka Jānis Grauds
bij apzīmēts par Lejas Graustu īpašnieku, kaut gan Lejas Graustos bij par saimniekiem jau no veciem laikiem paši Grausti. Pļēgurs un dzērājs jau tagadējais Graustu saimnieks bij; bet neviens nekad nebij dzirdējis, kad viņš būtu kādreiz runājis par mājas pārdošanu.
Vislielākā nesaprašanā bij Kazu krodzinieks Grauds. Vai tiešām viņa dēls izvedis cauri to lietu, kuŗas dēļ viņš zaudēja savu māju? Bet ja nu viņš neizved? Ja nu dēla neprātības labad viņam jāzaudē arī šī vieta? Lai nu šā vai tā, bet tak vieta viņa bij, sava iztikšana no viņas bij. Un baiļoties un cerēt nu atkal tāpat, kā pa tiem garajiem tiesas gadiem, un beigās tomēr līst atkal pie kunga lūgties... Ilgi viņš nostāvēja pie dēla durvīm, bet tad atmeta ar roku: lai viņš dara pats, kā zin! Ja izvedīs lietu cauri - nāksies arī vecajam Graudam no pagasta nolīgtā atlīdzība par vinnēto prāvu; šis līgums viņam vēl bij dzīvs, un tur skaidri stāvēja rakstīts: "ja pagastam piespriestu atlīdzību, tad desmito daļu no tās dabū Jēkabs Grauds..." Un ja dēls apdauza tāpat galvu pret mūri —, nu, tēvs nav vainīgs; dēlam pašam sava galva.
Bet tad nāca skaidrs pieprasījums no muižas: ja vecais Grauds turēšot dēlu pie sevis, tad kroga kontrakts tiekot uzteikts. Bet muižkungs piebilda pats no sevis: uz veco Graudu lielskungs ļauna prāta neturot; viss varot būt, ka uz pavasari viņam pamazināšot nomu, ja iznākot līgšana par jaunu. Tikai naida kungs savā pagastā negribot; kaislīgu cilvēku viņš neciešot. Viņš esot viens miera kungs.
Tad vecais Grauds gāja izrunāties ar dēlu. Vai šim neesot jau diezgan, ka šā matus esot jau pataisījis sirmus? Vai nu gribot vēl šo aizlaist
par nabagu pasaulē? Vai šis jel kad esot mācījies tēvam klausīt un viņu cienīt, kā to prasot svētie raksti? Viens bērns jau tā aizgājis pasaulē aiz savas lielās spītības; lai ejot šis ar'. Labāk lai tad neviena bērna, nekā tādi, kas gādā vecākiem tikai sirdsēstus. Bet uz šām pēdām lai atstājot šā pajumti, šis neiešot tāda pļēgura dēļ pa pasauli vazāties.
Un tad ienāca arī viņa saimniece, kas visu laiku bija klausījusies aiz durvīm, un piebilda savu tiesu. Godīgu drēbju šim neesot mugurā, kauns esot šā kreklus dot dienestniecēm mazgāt; no zeķēm sen vairs neesot ko lāpīt, un kāds tas gultas palags esot nosešķējis, kā kad sivēns, ne cilvēks būtu viļājies pa to. Kas lai šo te tā barojot, kā aizgaldnieku ? Barokni tak jel pārdodot, vai rudenī nokaujot, bet kādu labu tad no šā tēvs piedzīvošot ?
Jaunais Grauds bij atzvēlies iešķērsām gultā, ar kājām pār malu, rokas zem pakauša salicis. Zobos viņam bij izdzisis papiross, un uz neapklātā ar alu nolipušā galdiņa divas pudeles alus, viena tukša, otra pusē. Viņš skatījās griestos un izpūta šad un tad pa dūmam.
Tēvs iekaisa no dēla vienaldzības. Viņš sasarka sejā un gribēja skriet pa durvīm, bet apgriezās un teica uz dēlu aizsmakušā balsī:
"Tevis dēļ es neiešu ubagot. Ja tu rītu vēl būsi te, tad es likšu kalpiem izmest tavas grāmatas uz ceļa un šito istabu aiznaglošu. Ej labāk ar labu."
Otrā rītā dēla vairs nebij krogā. Viņš bij nozudis ar visām savām grāmatām. Augšējā istabiņā apmetās Grauda saimnieces radiniece, vēl pajauna sieviete. Saimniece domāja, ka krogā būšot vairāk viesu, ja būšot glītākas apkalpotājas. Bet vecais
Grauds aizgāja uz muižu, lai nolīgtu krogu uz nākamo gadu. Bet savu līgumu ar pagastu viņš tomēr rūpīgi noglabāja.
Ilgāku laiku no jaunā Grauda nedzirdēja nekā. Tad parunāja, ka pieguļnieki viņu mežā redzējuši: bijis sakūris naktī uguni un sēdējis pats klāt, flinti pār ceļiem. Pieguļnieki garam iedami tīšām nokāsējušies, pataisījuši troksni; tad sēdētājs piecēlies un klusi nozudis pa tumsu. Bet varbūt tas bijis arī kāds cits cilvēks. Gluži tuvu šie neredzējuši.
No Rīgas pa tam nāca nepatīkamas ziņas Vārpgales kungam. Advokāts rakstīja, ka tiesai esot iesniegta rūpīga kopija no vecās, sen nozudušās Vārpgales zemes kartes. Ja izrādītos, ka šās kartes oriģinals vēl būtu uzdabūjams un saskanētu ar iesniegto kopiju, tad grūti būšot atraidīt zemnieku prasījumus. Karte pilnīgi saskanot ar senākiem liecinieku izteikumiem, kuŗi pirmo reiz pie prāvas tikuši uzskatīti par nepierādītiem.
Vecajam Vārpgales kungam dēls un meita nedrīkstēja nemaz šās vēstules rādīt. Viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka arī šoreiz tiesa spriedīšot viņam par labu. Bet viņu sāpināja tas, ka taisni jaunais Grauds bij viņa sūdzētājs.
Bet jaunais Grauds nekur nerādījās. Tiesas noliktais termiņš arvien vairāk tuvojās. Tad Vārpgales baronese teica uz savu brāli, bijušo Grauda skolēnu:
"Es lūkošu viņu satikt..."
Brālis paskatījās viņai brītiņu skumīgi mierīgās acīs un paraustīja plecus.
"Dari, kā zini..." viņš teica, "tikai neaizmirsti, ka tu esi dzimusi Dachau."
Divus vakarus dega baroneses Ģertrūdes logā sveces trijžuburainā lukturī. Trešā vakarā atspīdēja tālu aiz ezera mežmalā trīs uguntiņas. Tad Trude izpūta vienu sveci, pēc maza brītiņa izdzisa viena uguntiņa aiz ezera; tad viņa izpūta arī otru; aiz ezera izdzisa arī otra uguntiņa. Trude izpūta arī trešo sveci un lūkojās pa tumsu ārā. Aiz ezera uguns dega vēl kādu brītiņu, bet tad izdzisa arī tā. Trude izgāja ēdamistabā un paskatījās pulkstenī: bij patlaban jau pusdivpadsmit.
Pusstundu vēlāk tumšs, satinies sievietes stāvs iznāca pa dārza durvīm, apstājās, paklausījās un tad sāka lēnām soļot uz dārza vārtiņiem, pa kuriem varēja iekļūt muižas parkā. Gausi, kā pastaigādamās, sieviete gāja pa izkoptajiem celiņiem, apstājās pa reizei un klausījās uz ezera pusi. Beidzot bij dzirdama airu šļakstēšana kaut kur patālu. Trude paātrināja soļus un izgāja caur parku. Aiz parka, uz paša ezera krasta, bij Dachavu dzimtas kapsēta. Trude atslēdza mazos vārtiņus un iegāja, tos atkal aiz sevis aizslēgdama.
Augstu uz ezera krasta atradās Dachavu dzimtskapi. Senos katoļu laikos tur bij stāvējusi baznīca un apakš tās miroņu pagrabs. Tajā Dachavi vairs neguldīja savus miroņus. Divas rindas marmora kapa akmeņu baznīcas pagalmā iezīmēja viņu dusas vietu. Arī pati baznīciņa stāvēja allaž aizsegta; tikai kādu no Dachaviem apglabājot, viņa tika atvērta, un kad naktī no turienes izvadīja nelaiķi, tad neskaitāmas sveces dega gar viņas sienām. Tā tas bij ieradums pie Dachaviem jau no seniem laikiem. Bet no ārpuses baznīciņa allaž tika uzturēta glīta un balta.
Trude pārgāja reizes divas pār baznīciņas pagalmu. Baltās sienas un baltie krusti tikko manāmi
atplaiksnījās no bezmēnesnīcas tumsas. Trude apstājās un atcerējās mātes bēru nakti. Te, zem šī akmeņa, viņa dusēja. Labāk arī bij tā: klusu, vienaldzīgi... pat vējš neaizķeras aiz gludā akmeņa. Nav jādzenas ne pēc kā, nav jābaiļojas, kad nelaime pa tumsu lien.
Klusi airu sitieni bij dzirdami no ezera puses. Trude piegāja pie paša krasta un skatījās uz leju, kur lēns, nevienāds vējiņš čaukstināja pa reizei niedru asās lapas. Šurp uz niedrām, uz krastu slīdēja tumša laiva. Kad labi ieskatījās, tad tajā varēja novērot melnu cilvēka augumu, platā mētelī ar platu apkakli līdz roku galiem. Tā savādi plātījās šī apkakle cilvēkam airējot: it kā liels, melns sikspārnis laistos melniem, pagausiem spārnu vēdieniem pār ūdeni.
Trude tā kā drusku sarāvās un aizgāja atpakaļ uz kapu baznīciņu. Tur netālu no mātes kapa bij ietaisīts balti krāsots sēdeklis. Uz tā Trude apsēdās, pati pa pusei pagriezdamās un ar roku atbalstīdamās uz atzveltnes.
Viss bij klusu. Trudei gribējās aizmigt un nemosties vairs. E, tā vienaldzīgi būt un dusēt zem gluda akmeņa... lai tur neieskanētu vairs pasaules troksnis. Un viņai likās, ka šī saprotot mātes nogurušo skatu, un kā viņa labprāt te sēdēja uz atzveltnes sazvilusi un domāja savas domas. Gluži neapzinādamās Trude bij ieņēmusi nelaiķes mātes vietu uz balti krāsotā sola.
Kad viņa atkal pagrieza acis uz baznīcas pusi, tad garš, melns augums nekustēdamies stāvēja viņai priekšā. Nedzirdamiem soļiem viņš bija atnācis... it kā būtu klusiem ēnas spārniem laidies pār kapiem.
Trude satinās ciešāki savā lakatā, it kā saldama. Melnais svešnieks nekustējās.
"Labvakar!" Trude klusi teica.
— "Labvakar!" melnā ēna atteica un sakustējās, it kā gribēdama roku sniegt; bet tad atkal sastinga.
"Man jums kas jāsaka..." Trude iesāka. "Lūdzu, apsēžaties." Un viņa pavilkās solam vairāk uz vienu galu.
Tumšā ēna sarāvās pie vārdiņa "jums"; bet tad saņēmās un apsēdās uz kapakmena.
" Es klausos..." ēna teica.
Pār kapsētiņu nošalcās vējš, un apšu lapas nodrebējās.
"Viens jautājums man nedod miera..." Trude iesāka. "Sakat taču: jums ir tās vecās zemes kartes oriģināls, kuŗu mans tēvs un tiesa senāk turēja par nozudušu?"
— "Jā, tas man ir..." Grauds atbildēja, elkoņus uz ceļiem atbalstīdams.
"Kur jūs viņu dabūjāt?" jaunava jautāja.
Grauds cieta klusu.
"Redzat..." Trude domīgi teica, "šī lieta man nedod miera. Jūs atminaties, ka reiz mēs rakņājāmies pa vecajiem papīriem?"
— "Atceros."
"Tēvs mums bērniem to bij aizliedzis..." Trude turpināja. "Un drusku bail ar' man bij tā tumsā vienai pašai... ne īsti tumsā, bet puskrēslā uz bēniņiem, kur katra lieta pieņem nenoteiktu, brīnišķīgu veidu. Un tur mēs tad abi sēdējām un rakņājāmies, kad vecāku nebij mājā."
— "Es nezināju, ka tas bij aizliegts..." — Grauds teica.
"Taisni tas jau mani kārdināja..." Trude turpināja: "šīs slepenās šausmas, un tad tā apziņa, ka neviens mūs nezin... kā bērni kad noslēpjas un dzird pukstošu sirdi, kā pieaugušie staigā garām, nekā nezinādami. Tad aizkliegties gribas,— tā dauzās sirds..."
Trude brītiņu padomāja.
"Jums jāpatur prātā, ka es biju augusi tāpat, kā visas manas draudzenes. Katra stunda jau iepriekš noteikta: tad tu celsies, tad iesi brokastī, tad taisīsi "kustēšanos": divdesmit reizes pārlec pār šņori un atpakaļ. Viss jau bij iepriekš zināms, no rīta līdz vakaram. Un tad vēl nenomāktā dvēsele it kā sacēlās, it kā apreibinājās pie lietām, kas iepriekš nebij paredzētas programmā... viņa apreiba no sava noslēpuma, un lai tas ar' cik niecīgs būtu. Bet tas piederēja viņai pašai... Es domāju, tas tā bij?"
— "Varbūt gan..." Grauds klusi piebilda.
"šī slepenība mani reibināja, un tas, kā jūs nobijaties, kad netīšām piedūrāties man pie rokas starp vecajiem papīriem. Man patika šī apjukšana. Un aizmirsās man, kas tie par papīriem; tikai uz jūsu rokas pieduršanos es gaidīju un uz jūsu apjukšanu. Es domāju, jūs saprotat mani?"
— "Saprotu..." Grauds drūmi atbildēja.
"Un turpat augšā, pie vecās papīru kastes, tas bij, kur jūs man slepeni noskūpstījāt matus. Es to manīju, un kā pavasaris lepnums man izplauka dvēselē; tik liels un nopietns cilvēks man skūpstīja slepeni matus! Un aiz pārgalvības, aiz reiboņa es jums no kastes iecēlu rokās veselu klēpi vecu papīru. Tīšām es to cēlu, lai pati tiktu jums tuvāk. Tur iesākās mūsu nelaimīgais noslēpums."
— "Jā, tur viņš iesākās..."
"Sakat taču: vai šai klēpī nebij bijusi arī tā vecā zemes karte?"
Grauds neatbildēja.
"Redzat," Trude turpināja, "tas mani skumdina: drebēdama es jums toreiz pieglaudos, kad jūs ar savu spēcīgo drebošo roku pievilkāt mani nedroši aiz pleca sev tuvāk. Vecie raksti starp mums, bet mūsu sirdis dauzījās kā nesamaņā... Tagad jau tas viss ir projām, kā ziedi pēc Jāņiem. Bet man žēl, ka taisni šī brītiņa atmiņai vajag saistīties ar tādu darbu!"
— "Vai šā pārmetuma dēļ jūs mani aicinājāt?" Grauds pēc brītiņa jautāja.
"Ko tad lai es jums pārmestu!" Trude lēni atbildēja. "Tikai jūs saprast es gribētu. Man gribējās pārliecināties, vai tiešām... vai tiešām tādu brīdi cilvēks spēj izlietot sev par labu."
— "Kādēļ tad jūs domājat, ka es to izlietoju sev par labu?" Grauds jautāja.
"Nu viss vienalga. Teiksim: citam par ļaunu. To tak jūs laikam skaidri zinat, ka mums jāzaudē prāva, kolīdz jūs uzrādat veco zemes karti."
— "Tā jādomā."
— "Un jūs viņu uzrādīsat?"
— "Uzrādīšu."
"Dēļ tās naudas man mazāk raižu..." Trude turpināja, "kaut gan viss tas būs jāsamaksā man no manas pašas mantojamās tiesas."
— "Jums?"
"Jā, man. Es tak nevaru pieļaut, ka brālis cieš caur manu vainu. Es tak biju tā, kas jums izdeva veco dokumentu... kopā ar manu pirmo skūpstu uz svešā vīrieša lūpām."
— "Jūs aizmirstat, jaunkundz, ka šī karte ir tikai pierādījums. Lietas taisnība vai netaisnība negrozās no tam, vai ir pie rokas pietiekoši pierādījumi, vai nē."
"Es pēdējā laikā daudz esmu domājusi par šo lietu..." Trude turpināja mierīgā balsī; "bet man šķiet, ka te grūti runāt par taisnību vai netaisnību. Varbūt es maldos... es izjūtu visu to vairāk tik ar sirdi, un jūs, vīrieši, ar savu auksto prātu varbūt iztulkosat visu citādi. Bet es skatos uz to lietu tā, ka šī zemes piekrišana muižai ir notikusi jau sen pirms tagadējām paaudzēm. Nebūtu šī zeme no zemniekiem atšķirta, tad, zinams, uz zemnieku zemes iznāktu caurmērā mazāk nodokļu, viņu zeme būtu vairāk vērts. Bet tad tak arī mans tēvs būtu varējis tās mājas dārgāk pārdot. Un tā tomēr tā nodokļu tiesa zemniekiem būtu jāizmaksā citādā ceļā. Un savas mājas pirkdami, viņi tak līga ar tiem nodokļiem, kādi tur bij virsū. Tad iznāk, ka zemnieki līdz šim vēl nekā nav zaudējuši, bet tomēr prasa zaudējumu atlīdzības... Nē, tam es nevaru ticēt, ka tas notiek taisnības vārdā."
— "Bet reiz tak tā netaisnība ir notikusi..." Grauds teica, "lai nu tas bij jūsu tēva tēvs, vai vēl senāk kāds, bet reiz tur atstātas tik un tik ģimenes bez pajumta, tika nospiestas kalpu kārtā panīkušas. Vai tad jūs nejūtat, ka vajag pasaulē kāda līdzsvara: ka sods velkas katrai netaisnībai kā ēna pakaļ?"
"Sods un netaisnība..." Trude atkārtoja. "Bet ēna izbeidzas, kad saule noriet. Un tur šā netaisnā senča saulīte jau sen norietējusi. Pat tā mēs nezinām, zem kuŗa akmeņa viņš guļ... tikpat mierīgi, kā tie zemnieki, kas toreiz varbūt raudāja,
no sava pajumta aiziedami. Vai tad lai tikai šī ēna vairs dzīvo starp mums? Man šķiet: katra cilvēka grēks lai izbeidzas līdz ar viņu. Pieņemat taču to gadījumu, ka mans tēvs būtu šo muižu pircis ne sapnī nesapņodams, ka viņai piešķirta zemnieku zeme. Viņš būtu aizmaksājis pilnu cenu par to. Vai tad ar' lai viņš ciestu par pilnīgi sveša cilvēka netaisnību?"
— "Tā tas mūžām ir gājis..." Grauds drūmi runāja: "kā pie svariem... Kad viens kauss ceļas, tad otram jāgrimst. Vai tad kāds prasīja pēc taisnības, kad zobena asmens izšķīra, kuŗš lai rīko? kuŗš lai klausa? Un ja jūsu senči ir atraduši par iespējamu ņemt priekš sevis to smagāko svaru kausu, arī ja viņš pilnāks dēļ svešas netaisnības, vai tad lai viņi arī neciestu, ja šās pašas netaisnības dēl viņu svaru kauss vieglāks tiktu?"
"Bet vai tad jūs domājat, ka otrs svaru kauss tādēļ pilnāks tiks? Es neticu, ka šī nauda atnestu kādu svētību, kas viņiem tā bez vaiga sviedriem klēpī sabirtu. Vai tik jūs, no mūsu apcirkņa grābdami, neizkaisīsat zemē šos graudus, pasaules putniem par barību? Un vai jūs neaplaupīsat tikai divkārši: mūs un zemniekus un varbūt paši sevi ar'?"
— "Tā beidzamā es nesaprotu, jaunkundz."
"Tā lieta jau sen bij izbeigta. Mans tēvs bij pārliecināts, ka viņam ir taisnība; un tomēr viņš piecieta visus tiesas izdevumus. Kā jūs domājat: vai mūsu zemnieki netika dvēselē bagātāki caur to, kad viņi redzēja, ka ir vēl labsirdība un pažēlošana pasaulē? Es domāju: katra sirsnība, katra piedošana mūs dara labākus. Bet nu nākat jūs un pierādāt: nē, tā nav labsirdība, tā ir liekulība;
tā ir mānīšanās; jūs tiekat apdāvināti ar grasi no tā, kas jums pašiem pieder... Kā jūs domājat: vai šī jūsu paskaidrošana darīs laimīgus mūsu zemniekus? Vai viņi varēs svabadāki skatīties cits citam acīs? Vai svētība lips pie tās naudas, ko viņi kā otram aiz muguras paņems? Un jūs paši... vai jūs lielāki tiksat caur to?"
— "Nu, par manu lielumu vai mazumu nerunāsim!" Grauds teica sakostiem zobiem.
"Un tomēr man gribētos arī par to runāt.." Trude skumīgi teica. "Te, uz šī paša sola, kur es tik daudz reiz aizmirsos, jūsu steidzīgā valodā klausīdamās, te es esmu beidzamās nedēļas sēdējusi vai katru vakaru un domājusi par to pašu lietu. Par to es esmu jau sen pati ar sevi skaidrībā: mīlestība tā nebij, kas mani vilka pie jums kā ziņkārīgu taureni pie liesmas. Un viss ir labi tā, kā tas beidzot notika. Atstāt visu jūsu dēļ, uzņemties vissmagāko kopā ar jums — to es taču nekad nebūtu darījusi. Jau par daudz bija apcirpušas visas tās guvernantes un tantiņas manai dvēselei spārnus, ja viņa jau no paša sākuma nebij tikai tāda māju zoss, kas — ja daudz — aizpludurējas slepen līdz aizliegtajam kāpostu dārzam. Atklāti, paceltu galvu es nekad nebūtu atzinušies, ka piederu jums. Bet tomēr jūs bijāt pirmais vīrietis, kuŗam es kā reibdama, pieglaudos. No jūsu skūpstiem es pirmo reiz jutu uguni ejam caur dzīslām. Un tad - vai zinat - gribētos tomēr tā kā pašai nenosarkt par savu jaunības aizraušanos. Gribētos arī vēlāk vēl vienmēr skatīties kā uz augšu uz to, kuŗš glabā mūsu sirds pirmo sapni un mūsu dvēseles noslēpumu. Tādēļ man nav vienaldzīgs jūsu mazums vai lielums."
Grauds rūgti iesmējās.
"žēl, ka vēl neaust rīts!" viņš teica. "Varbūt tad jūs saredzētu manu odu sadzelto seju, manas sveķainās rokas un vīzes kājā. Ķeizara mētelis mugurā un vīzes kājā! Un zem mēteļa svārku vairs nav. Es domāju, tas jums drīzāk palīdzētu tikt pie vajadzīgās vienaldzības par manu lielumu vai mazumu."
— "Jūs maldaties, domādami, ka jūsu tagadējais apģērbs manī izdzēstu tās atmiņas, kā jūs pināt un tināt manus matus, kā ieliku galvu jūsu klēpī un raudzījos jums uz lūpām un klausījos, ko jūs man stāstījāt par saviem nodomiem, par savu tautu un viņas dvēseli. Neesmu vairs es citur dzirdējusi tādas valodas; bet toreiz es viņas kā dzertin dzēru... un tiku lielāka. Es augu pie jūsu krūtīm, — tā es nekad neaizmirsīšu. Un man būtu žēl, redzēt savu audzinātāju pašu mazu topam..."
— "Ir jau viņš mazs tapis..." Grauds drūmi atbildēja. "Izgaisuši visi nodomi kā dūmi vējā, izklīduši senie biedri, nodibinājuši katrs savu dzīvi un darbu, piemin tauta viņu vārdus. Manis neminēs neviens; man nav nekādas dzīves un nebūs nekad... Jau trešā nedēļa, kamēr neesmu gulējis zem pajumta... tikai sakaltušās egles skujas birst man sejā un sakaltušie bērzu zari čaukst, kad es pa miegam grozos un velku seju zem mēteļa, no odiem glābdamies. Un kad arājs dzen vagu mežmalā, un viņa puisēns taisa tauri no elkšņa mizas, vai lasa zemenes bērza kārbā, ko nest mātei uz māju, tad es stāvu kā spitālīgs par gabalu krūmos un griežu zobus... Nav tur no lieluma vairs nekas atlicis..."
Trude pārvilka ar mutautiņu pār acīm.
"Un tad šai savā niecībā..." Grauds turpināja, un viņa balss kļuva asāka, "tad es tomēr atceros, ka es vēl varu kaut ko. Viss pagasts ir izpūlējies desmit gadu, bet nepanāca nekā. Bet es varu nostāties reiz kroga priekšā un teikt: "Te ir divdesmit tūkstoši naudas, nodzerat to! Un tur ir trīsdesmit saimniekiem mājas, ejat, izputināt tās!" Un tad iesviest viņiem visiem sejā savu veco cepuri un aiziet atpakaļ uz mežu, nolīst tur zem biezas eglītes un neatmosties vairs. Bet viņi lai dzer un bļaustās, un dēļ jaunajām mājām lai tiesājas savā starpā viss pagasts... Pie viņiem tur apakšā es vairs nepiederu. Pie citiem, virs viņiem, tur es tikt vairs nespēju. Tad kā sikspārnis es gribu laisties pa nakti, starp kustoņiem un putniem... un apskatīties pēc drupām, pēc atstātām, tukšām mājām..."
— "Es saprotu tevi, draugs..." Trude pieceldamās teica; "radīt tu vairs nekā nespēji, — tad jel kustēties vēl vajag ap tevi... mutuļot un kūsēt, un raut atvarā un mest uz smiltīm, lai tu nemanītu pats sevis... Man žēl tevis. Man ļoti žēl tevis. Bet dari, kā zini."
Viņa brītiņu paturēja rokā viņa aukstos pirkstus. Tad viņa sniedza atvadīdamās tam lūpas pretim. Bet viņš kā satrūcies noliecās, noskūpstīja viņas roku un nozuda uz ezera pusi.
Kad Trude pienāca pie krasta malas, tad viņš jau sēdēja laivā un airēja uz ezera vidu. Kā sikspārņa melnie spārni cilājās viņa mēteļa apkakle; bet austošā rīta blāzma kūsēja kā uguns un asinis ap viņa irkļiem...
Kā beidzamo liecinieku nopratināja Dūņu Mārtiņu no vārpgaliešu nabagmājas. Salīcis, uz nūjas atspiedies, viņš stāvēja tiesas zālē un raudzījās savām izdzisušām, sirmām uzacīm pāraugušām actiņām uz tiesas kungiem. Varbūt arī uz tiem viņš neraudzījās; varbūt viņš skatījās atpakaļ uz tiem gadiem, kad pats vēl bij jauns un pieguļā jādams dziesmām trīcināja vārpgaliešu pamali.
Viņš bij vienīgais dzīvais no tiem laikiem, kad tagadējā Vārpgales īpašnieka tēvs vēl bija jauns. Kā nosūnojis celms ataugā, tā viņš vēl sniedzās iekšā šai dzīvē no sen mirušiem laikiem.
Vairākreiz bij tulkam jāatkārto jautājums, līdz to saprata vecais Dūnis... it kā domas viņam būtu palikušas kaut kur aiz vecu laiku robežas, un nu katru reiz par jaunu tās būtu saucamas šurp uz plašo zāli, kur tikdaudz ziņkārīgo acu skatījās uz veco pagasta ubagu. Pat lielās, nopietnās bildes no sienas likās kā bargi raugāmies uz viņu.
Ilgi Dūnis čāpstināja bezzobaino muti, kā cietu garoziņu viļādams, pirms atkusa viņa šļupstošā bezskaņas balss. Un uz šo cilvēka atlieku lai dibinātos visas šās prāvas liktenis? No vecā Dūņu Mārtiņa lai atkarātos tikdaudz vecu cerību un klusas ilgošanās? Acis nenovērzdami, vārpgalieši raudzījās uz veco Mārtiņu, pukstošām sirdīm klausījās uz viņa kluso, čaukstošo, šļupstošo balsi. Kad nu viņš samisas? Kad aizmirstas šis vai tas vecam vīram? Kad advokāts viņu sajauc? Lūk, cik glūnīgi skatās šis advokāts! Cik zobgalīgi
viņš smīn, drāž savu zīmulīti un pieraksta šad un tad pa piezīmei. Tiešām viņš sajauks veco Dūni, sajauks visu lietu... tik skaidru lietu viņš sajauks !
Bet Dūņa atbildes tāpat gausi nočākst viena pēc otras. Gausi viņas nāk, kā jau laikam pār diviem cilvēku augumiem, bet viņas nāk. Tikai reiz Dūnis piebilst pats no sevis: "Man tās zemes nevajag. Mana viņa būtu, bet man viņas nevajag. Man pietiks no tām pašām astoņām pēdām silamalā."
Tā vārpgaliešu nabagmājas vecais Mārtiņš tagad nes uz saviem sadilušajiem pleciem visa pagasta cerības. Vai nesabruks šie pleci zem tāda smaguma? Vai nesalieksies zarainais paegļa spieķītis drebošā rokā, nepaslīdēs uz glumās tiesas nama grīdas ?
Bet pats vecais Vārpgales īpašnieks sēd turpat pirmajā rindā, un ar katru vecā Dūņu Mārtiņa atbildi viņa seja top bālāka, viņa gurdā galva nokaras zemāk uz krūtīm. Ne prieka pēc šurp ir braucis vecais Dachavs. Un savu raižu nastu viņš nav varējis atstāt mājā; smagi tā gulstas uz citkārt stalto augumu. Vārpgaliešiem kauns skatīties uz kunga pusi. Tak jau viņi bij solījušies izbeigt visu to lietu mierā. Un slikts kungs jau ar' viņš nebij, šis vecais Dachavs. Bet pie sirds viņš ņēma šo lietu, tas skaidri bij redzams. Jaunais Dachavs gluži noraizējies raudzījās uz tēvu. Reizes trīs, četras viņš klusām to lūkoja uz kautko pierunāt; bet vecais nervozi savilka uzacis un atbīdīja dēla roku.
Rindas trīs tālāk atpakaļ sēdēja Dachavu Trude. Vienaldzīgi, drusku kā noskumusi, bet kā visam tam pāri juzdamās viņa skatījās nekustošām
acīm uz ķeizara bildi aiz tiesnešiem pie sienas. Bet varbūt arī viņai bija sava pasaule, kuŗā viņa raudzījās pāri visam, tāpat kā vecais Mārtiņš.
Tikai reiz viņa sakustējās. Jānis Grauds patlaban bij teicis divus, trīs vārdus. Un tad atkal viņa ieslīga atpakaļ savā rudens mierā.
Muižas advokāts reizes divas bij nemierīgi paskatījies uz veco Dachavu. Tad viņš nokāsējās, atbīdīja savus papīrus un lūdza tiesu pārliecināties, vai vecajam Mārtiņam Dūnim vairs pavisam ir tik laba atmiņa, kādu viņš izrāda pie savas tagadējās liecības nodošanas.
Un viņš lika priekšā daudzus jautājumus, Vai Mārtiņš Dūnis zina, kuŗā gadā viņš ir dzimis? Kas šodien par dienu? Kas šī par tiesu? Kas bij vārdā vecajam Vārpgales īpašniekam? Kāds ķeizars tagad valda?
Mārtiņš Dūnis kā nesaprašanā skatījās uz tulku. Pat nemitīgā mutes kustēšana viņam apstājās. Skatījās, skatījās un atmeta ar roku. Un atkal vecā vienaldzība ieradās viņa izdzisušās acīs, un lūpas sāka savu veco gremošanu.
Muižas advokāta balsī bij dzirdamas gaviles. Ar līdzcietību tulks noskatījās uz veco, nogurušo vīru. Uztraukti seji bij ieraugāmi vispār pa vārpgaliešu ieņemtiem soliem. Sajauca, apmulsināja veco vīru! To jau viņi bij paredzējuši!
Muižas advokāts nerunāja daudz. Cienījamā tiesa pati redzot, kāda esot liecinieka atmiņa. Ne no tagadējiem, ne no vecajiem laikiem viņš vairs nekā nevarot atminēties un apķert. Vai tad taisni šī robežu lieta būtu bijusi tā, kas par visu stiprāk iespiedusies viņa atmiņā? Šis lūdzot tiesu, pie savas apspriešanas ievērot šo liecinieka atmiņas savādo īpašību.
Tad pacēla Jānis Grauds savas iegrimušās acis. Gluži kā uz svešnieku vārpgalieši raudzījās uz savas lietas aizstāvētāju. Tādu viņi to nekad nebija redzējuši. Melnos, šauros svārciņos viņš tur stāvēja, nodilušos, plecos šauros, pārāk īsām piedurknēm. Bet visa krūteža balta līdz pašam garajam, dzīslainajam kaklam. Un cik liess, cik dzeltens izskatījās viņa gludi noskūtais sejs; neskaitāmas sīkas rievas bij iegrauzušās ap aukstajām, drūmajām acīm zem pārāk kuplajām uzacīm. Kā dziļās sāpēs bij savilkušās šīs uzacis. Neizvedīs cauri viņu lietu vecā Grauda dēls... to vārpalieši skaidri juta. žēl... tikai tik garus ceļus izmērījās par velti, ar muižu sanīdās viens otrs... To tak labi varēja paredzēt, ka tukšs vien galā būs.
Grīdā skatīdamies, Jānis Grauds lūdza, lai tiesa apvaicātos pie paša liecinieka, kādēļ viņam tā laika robežas palikušas tik labā atmiņā.
Tulks mēģināja izteikt vecajam Dūnim šo jautājumu tik saprotami, tik saudzīgi, cik vien spēja. Divas reizes viņš to atkārtoja. Tad iedegās vecā nabaga acis.
Drebošu roku viņš atšķīra sirmās matu šķipsnas no kailā galvvidus. Tur nāca redzama liela rēta pār visu galvas kausu.
"To es dabūju ar pātagu..." viņš trīcošā balsī šļupstēja. "Pie vecās priedes... brālis mani atrada... taisni uz pašas robežas. Nebūtu atradis — turpat paliktu." Un kā visu to priekš acīm redzēdams, viņš teica, ar roku uz tiesas galdu rādīdams.
"Sarkani svārki viņam bij mugurā... melnas ūsas... un bārda ap zodu izdzīta..."
Tad viņš atkal sabruka savā vienaldzībā.
"Bet kā tad ar to pļavas malu?" tulks pats no sevis iejautājās, kad bij vecā ubaga vārdu kodolu atstāstījis tiesai.
Vecais ilgi knibinājās ap krūtīm, kaut ko rūkdams. Tulks neuzdrošinājās pats no sevis atkārtot jautājumu, bet tiesas priekšsēdētājs tā pus ar ziņkārību noraudzījās, ko liecinieks īsti grib darīt.
Tad Mārtiņš Dūnis atstāja uz krūtīm savus āķainos pellainīšus un atvilka rupjo, nemazgāto kreklu uz abām pusēm no iegrimušām, gārdzošām krūtīm. Tiesnesis novērsa acis uz mazu brītiņu: pardaudz savādi bij skatīties uz šām kaulainām, rētainām krūtīm ar lielu iedobumu vienā malā. Krustām, šķērsām gāja šās sarkanās rētas; vietām kā ar miesas gabalu būtu āda izsista, vietām atkal vīlēm saaugusi.
"Līdz sveču dienai no Jāņiem te viss man čūlāja..." vecais runāja. "Pusgadu tiku uz muguras gulējis... tur vēl stiprāk sāpēja. Pār krūtīm ķēra tikai svinu gali. Nu viņi visi jau Dieva priekšā... ij kapa vairs nevar uzzīmēt. Bet sarkanās rētas vēl nav izdzisušas. Nē, kungs: tādu lietu neaizmirst."
Nospiedošs, baigs klusums bij pārgājis pār visu tiesas zāli. It kā asiņainās, nežēlīgās pagātnes spoks būtu pārlaidies pār sarkano galdu un nozudis, kaut kur tuvumā apslēpdamies. "Prasat, vai tas tās zemes dēļ?" priekšsēdētājs apspiestā balsī teica tulkam, pamādams lieciniekam, lai taisa krūtis cieti.
Tulks atkārtoja jautājumu.
"Tur daudz kas kopā..." vecais drūmi atbildēja. "Bet pa to robežu man papriekš bij jāskrien caur stroju. Un tad nodeva zaldātos... Zaldātos vēl
tik sadzija krūtis. Te vienas ribas nav..." viņš piebilda, iespiezdams roku dobumā, krūšu labā pusē.
"Nu, un no kā tu zini tās robežas tur gar upes malu?" tulks jautāja tiesas uzdevumā.
Vecais nokāra galvu.
"Tur par upmali tiesās Dievs..." viņš par brītiņu teica. "Tur cilvēkam nekas nav jāzin."
Vārpgalieši saskatījās un tad kā uz norunu pagrieza acis visi uz veco Dachavu. Vēl jau viņi visi bij dzirdējuši to pastāstu, ka vecā Dachava tēvs upmalā dabūjis galu; naktī kāja paslīdējusi, un pats viņš kritis tik nelaimīgi ar pakausi uz asa bērza celmiņa, ka turpat ij palicis.
Vārpgales īpašnieks bij gluži bāls. Trīcošu roku viņš meklēja dēla pleca un uz tā atbalstīdamies lēni izgāja laukā.
Viņa advokāts vēl iesāka kautko runāt uz tiesu. Bet tiesas priekšsēdētājs, liecinieku Dūni atlaidis, bij atbalstījis galvu abās rokās un acis nodūris uz galda. Vai arī viņš pūlējās aizdzīt drūmo ēnu, kas negaidīta bij izcēlusies no pagātnes? Tak jau sen viss bij aprakts, smiltīm aizbērts, — vai nē?
Jānis Grauds juta, ka kāds viņu stipri uzskata. Viņš pagriezās turp: tā bij Trude. Jānis Grauds novērsa acis: kam velti mocīt vienam otru? Nu vairs nekas nebij grozams. Un ja ar' varētu grozīt — tad kādēļ?
Klusi viņš atvilkās līdz sienmaļam un izgāja uz pirkstu galiem no tiesas zāles nodurtu galvu. Lai viņi dara tur, ko zin. Ir taču vienalga, vai tiesa piespriež to zemi vienam, vai otram! Kādēļ bij pūlējies priekš visa tā?
Pa koridoru iedams viņš pamanīja veco Dachavu: gurdi viņš bij sabrucis uz kāda sola koridora galā. Dēls viņam turēja ūdens glāzi pie lūpām. Jānim Graudam nebij jāiet pa koridoru līdz galam; viņš nogriezās jau pret vidu uz āra durvju pusi, galvu nepacēlis uz veco Dachavu. Bet sabrukušais sirmgalvis viņam vēl ilgi stāvēja acīs. Un viņš atcerējās kādu citu brīdi kur šis pats sirmgalvis stāvēja stalts un zibsnošām acīm istabas vidū. "Mēs esam ļaudis no šķirtām pasaulēm..." viņš toreiz bij teicis uz savu mājskolotāju.
Jānis Grauds izgāja uz ielu, mēteli tāpat uz pleciem uzmetis. Viņš nemanīja, ka pretim nācēji noskatījās uz viņa fraku. "Mēs esam ļaudis no šķirtām pasaulēm..." viņam skanēja vēl vienmēr ausīs. Jā, kā pa durvju spraugu viņš bij ieskatījies šai otrā pasaulē. Viņš sēdēja pie tā paša galda ar šiem otrās pasaules ļaudīm, bet allaž viņam tā likās, ka viņš stāvot aiz durvīm un noraugoties uz viņiem par gabalu. Tā nebij skaudība, tas nebij zemnieka lepnums nedz iedzimta pazemība... bet viņš mūžam netika cauri šai glāžu sienai: visu redz, kas tur notiek, bet pats nepieder tur.
Jā, kur tad tu īsti piederi, Jāni Graud? Vai nebij vēl biezāka siena starp tevi un tavu apkārtni tur tēva jumta istabiņā? Un tur universitātē, kur tu stāvēji viens pats agrā rītā pēc negulētas nakts tālu aiz pilsētas ceļa malā: gavilēdami brauca jaunekli atpakaļ no saviem izbraukumiem; vai ar' citreiz viņi snauda savilkušies no rīta dzestruma vasaras mētelīšu apkaklēs un klanīdamies nogurumā; bet tevis nesveicināja neviens, nestiepa tev pretim glāzes ar draudzīgu labrītu. Viss var
būt, ka tā bij tik tāda prieku ēna, kam viņi dzinās pakaļ; bet arī šī ēna noslīdēja tev gaŗām.
Ko tu esi mīlējis, ko ienīdējis, Jāni Graud? Vai tad tu ienīdēji šo veco muižnieku, kad tu iesniedzi sūdzību pret viņu, ilgi pārdomātu, gadiem ilgi sagatavotu?
Jeb vai tu paredzēji, kā viņš sabruks tur koridorā bez visa sava muižnieciskā staltuma?
Kam tad tu nepriecājies par savu uzvaru, neapstājies, nenoskatījies, kā viņš dzēra trīcošām lūpām vēso ūdeni?
Nē, kāpēc tu viņu lai būtu nīdējis? Jeb tev bij mīļi tur tie saulē nodegušie, bārdu apaugušie vārpgalieši, kas kārām acīm glūnēja, vai noraus viņi pāra desmit tūkstošus vecajam Dachavam, vai nē?
Kādēļ tu lai viņus mīlētu? Svešs tu viņiem esi bijis, svešs palicis. Lai sēd viņi tur, lai gaida uz tiesas spriedumu... kas tev ar viņiem par daļu!
Jeb vai tev bij žēl vecā Dūņu Mārtiņa ar rētainām krūtīm, ar lielo dobumu ribas vietā? Tad jau veca, nokaltuša koka ar' tev būtu žēl. Vai par viņu lai atriebtos? Viņa naidnieki cilvēka augumu jau dus zem smiltīm, viņa naids izgailējis, izplēnējis... tikai viņš pats vēl palicis pāri kā nesadegusi pagale no aizpērnajā ugunskura. Ko tur žēlot, ko atriebt!
Tad kādēļ tu šodien biji tiesā, Jāni Graud? Jā, kādēļ tad vējš pūš pār ielu un sagriež putekļus? Sagriež un atkal atlaiž, pats izgaisdams...
Tāds vējš esi arī tu, Jāni: sagriezi putekļus, iebēri tos acīs sirmgalvim, kas tev nekā nedarīja, un apklusi pats... saplaki un aizgāji.
Viņš bij nonācis līdz stacijai. Tad viņam ienāca prātā, ka viņa rokas somiņa vēl ir viesnīcā.
Bet viņam negribējās vairs iet atpakaļ. Varbūt paņems kāds vārpgalietis līdz. Varbūt ar' nē. Viņš paskatījās uz vilcienu sarakstu: pēc desmit minūtēm viens ies uz Vārpgales pusi. Cik tas labi: tad tak nebūs neviena vārpgalieša tur. Tie visi vēl sēd tiesas zālē un gaida spriedumu. Ak jā: priekš viņiem jau tur grozās tā lieta ap divdesmit, trīsdesmit tūkstošu rubļu.
Jānis Grauds izvilka savu maciņu un nopirka trešās klases biļeti. Atlika vēl astoņas minūtes laika. Nesteigdamies viņš izgāja uz ielas, ieraudzīja pāri pretim laukumam kādu pārtikas preču pagrabu un nopirka tur kaut ko ceļa uzturam. Tad maciņš bij tukšs. Jānis Grauds viņu nometa uz ielas. Pēc brītiņa viņš nejauši atskatījās: divi žīdu puikas plēsās ap maciņu.
Viņš iegāja vagonā un atcerējās, ka šodien vēl nekā nav ēdis. Ērmīgi: kādēļ viņš labāk nebij šņabja nopircis? Tā kā kāda balss viņam bij teikusi, lai šodien iztiekot bez šņabja, tikai šodien... It kā šī diena būtu kas cits, paceltos pār visu citu pagājušo un nākamo dienu rindu! Pat fraku, savu veco fraku, jaunā studentiņa lepnumu, viņš šodien bij apvilcis! Tagad tā viņam žņaudza paduses. Nē, labāk tak būtu nopircis šņabi!
Viņš palūkoja ēst, bet kumosi viņam spiedās kaklā. īgni viņš nobīdīja pie malas pussapelējušo desu.
Pretim viņam sēdēja kāds paresns laucinieks, sasarkušu seju. Rokas viņam kustējās varen slaidi, bet pats uz kājām nelikās vairs būt gluži drošs. Tikai par savu krūšu kabatu viņš stipri turēja bēdu. No turienes rēgojās ārā pudeles kakls.
Jānis Grauds novērsās: viņam par jaunu tika žēl, ka nebij labāk šņabi nopircis.
Pretimsēdētājs reizes divas nokrekšķinājās, kā vēlēdamies uzsākt sarunu. Bet Jānis Grauds skatījās ārā pa vagona logu. Vilciens nosvilpās un sāka iet.
"Neņemat par ļaunu, kungs..." Grauda pretimsēdētājs iesāka, kad bij vēl reiz nokāsējies: "Jūs gan laikam kumediņu rādītājs?"
Grauds papriekš gribēja kaut ko atrūkt; bet tad uzreiz apķēra visu likteņa ironiju šodien: svaidās tur pie tiesas ar desmit tūkstošiem un divdesmit tūkstošiem un projām braukdams nomet tukšo maciņu zemē, — kā aktieris, kas uz skatuves ir miljonārs un uz māju iedams domā, kur vēl kāds viņam dotu vakariņas uz parāda.
Viņš savādi iesmējās. "Jā, draugs: kumediņu rādītājs gan!"
"Es jau tā domāju!" laucinieks priecīgi atņēma. "Es, vai zinat, vakar vakarā biju cirkū. Tavu velna locīšanos, kā tur viņi iet! Vai jūs ar' no cirkus?"
"No cirkus gan!" Grauds atbildēja. Viņam bij ienācis prātā salīdzināt vergu cīņas Romas cirkū ar savu sacenšanos pret Dachava advokātu. Vai viņš nebij tāds pats gladiators, kā tie tur Romā: dur un dabū pats dūrienus, un nezin pats — kādēļ? "Jā, kaimiņ: no cirkus gan!" viņš atkārtoja.
"Bet jūsu gan tur es netiku manījis..." laucinieks drusku neuzticīgi viņā noskatīdamies teica. "Viņu tur tik daudz... kas lai viņus visus patur prātā..." viņš vēl piebilda kā aizbildinādamies.
"Jā, daudz viņu ir, to kumediņu rādītāju..." piebalsoja arī Grauds un raudzījās atkal pa logu ārā.
Bet laucinieks savu neuzticību drīz bij aizmirsis. Pa garajiem cēlieniem arklam pakaļ staigājot, aizturētā valoda prasījās uz āru.
"Vai jūs ar vēderu ar' mākat runāt?" viņš nedroši iejautājās. "Jūs pirmīt tā savādi smējāties..."
— "Runā pa reizei vēders ar'..." Grauds atteica; "jā, vēders vien visvairāk runā tiem kumediņu rādītājiem."
Laucinieks likās kaut ko pārdomājam. Reizes divas viņš nedroši paskatījās uz savu pretimsēdētāju, izvilka tad pilnu šņabja pudeli no krūšu kabatas, attaisīja korķi un atkal paskatījās uz Graudu.
Tad viņš pats ieņēma krietnu malku no pudeles, noslaucīja kaklu delnā un sniedza šņabi Graudam.
"Ja nu jūs neapsmādētu manu labo sirdi... Bet varbūt jūs šņabi nebrūķējat?" viņš piebilda, atstādams it kā vārtus vaļā, pa kuriem svešniekam atkāpties bez sāpinošas apvainošanās.
Graudam acīs kaut kas iezibējās. Savāda tirpoņa viņam izgāja pa roku līdz pirkstu galiem. Roka izstiepās pudelei pretim ātrāk, nekā viņš to gribēja ierādīt.
"Laba sirds ir Dieva dāvana, un šņabis ar' ir Dieva dāvana!" viņš teica, pudeli ņemdams. "Labs laba nemaitā."
Priecīgām acīm laucinieks noskatījās, ka "kumediņu rādītājs" ieņēma krietnu malku.
"Es jau ar' gan prasīju tā "otčistčennā..." viņš piebilda. "Stiprāks jau gan tas provīts ir, bet paģiras ir grūtākas... Vai jums kādreiz ir bijušas vīna paģiras?"
— "Tikpat pa reizei..." Grauds atbildēja.
"Es visu laiku biju dzirdējis daudzinam: vīna paģiras, vīna paģiras... Tad ar' aizvakar, kā atbraucu pilsētā un dabūju naudas, sak, reiz nu jāizmēģina, kādas viņas īsti ir. Bet nekā: vēlāk, ar to reibumu, biju sācis atkal dzert citu caur citu, un tad vakarrīt ecēja galvu kā ar dzelzs ecēšām. Tā ij nedabūju zināt, kādas no vīna paģiras... Ja par labu — iemetat vēl uz otru kāju. Jūs šodien šņabja laikam vēl nebijāt brūķējuši? Nebīstaties nekā..." viņš piebilda, kad redzēja, ka Grauds pamet acis uz pustukšo pudeli, "gan jau kaut kur stacijā vēl dabūsim."
Grauds sāka just atkal siltumu miesā. Radās arī ēstgriba. Viņš pataisīja sev sviestmaizi ar desu un piedāvāja ar' ceļa biedrim.
"Nē, paldies, kungs!" laucinieks atvainojās, "es gan to pilsētas desu ne par ko! Velns zin, ko visu viņi tur nesakapā un nesabāž iekšā. Maizīti es paņemšu zakuskam, bet desu ne par ko. Man sirds nav tik stipra."
Viņš pieklājības pēc nolauza gabaliņu maizes un viļāja kumosu pa muti.
"Vai tādi kumediņu rādītāji daudz pelna?" viņš uzreiz iejautājās, skatīdamies drīz uz Grauda melno fraku, drīz uz noburzītām kamašām, drīz uz vietām spīdošo mēteli.
"Kā nu kuŗš..." Grauds atbildēja; "cits dabū septiņas pēdas zemes uz krūtīm par dzimtu, cits tikai piecas vien, ja apakšā gadījies cits gulētājs, vai ar' kad ūdens spiežas dobē... un cits paliek guļam kaut kur pie celma mežā, zem zila gaisa. Vairāk nedabū neviens. Un kuŗam lielāks prieks par savu ilgi pelnīto algu - ar' grūti teikt."
Laucinieks sāka smieties. "Jūs esat zobgals, kungs!" viņš teica; "bet man tādi cilvēki patīk: iecērpj viņš tev kā ar dzirklēm. Bet jums ir taisnība: vairāk nedabū neviens. Kā ij tā pati mana sievas māte: visu mūžu viņa bij skrējusi un krājusi. Cik reižu es izrunājos, sieva izrunājās, sak, tikpat līdzi šī nepaņems, lai dod mums: uzņemsim atkal rentes vietiņu, tikpat jau labāk. Apnīkst cilvēkam tā vienmēr par pusgraudnieku... vienmēr to zagļa vārdu klausīties. Kurš tad pusgraudnieku skaita par godīgu cilvēku?... Bet sakat, kungs, jūs jau esat vairāk skolots... kā tas nākas: tai zīmē bij rakstīts, ka noguldīti esot simts rubļu uz procentiem, bet tie kungi man izmaksāja vairāk par pusotra simta. Vai tik viņi nebūs pārskatījušies?"
"Laikam gan nē..." Grauds teica, "viņi būs pieskaitījuši pie noguldītā kapitāla arī procentus."
Laucinieks pārvērtās sejā. Ar izbailēm acīs viņš skatījās uz Graudu.
"Un tad jūs domājat, ka tie piecdesmit rubļu man pašam piederēja?" viņš jautāja aizsmakušu balsi.
— "Kam jau piederēja noguldītais kapitāls, tam piederēja arī augļi," Grauds teica.
Viņa ceļa biedrs gluži sašļuka. Ilgu laiku viņš nerunāja ne vārda. Tad viņš nogriezās un pārvilka ar piedurkni pār seju.
"Bet tad jau es esmu apdzēris pats savu naudu!" viņš beidzot iesaucās, un lūpa viņam sāka drebēt.
— "Kā naudu tad jūs gribējāt apdzert?" Grauds vienaldzīgi iejautājās.
"Es domāju, ka viņi pārskatījušies..." laucinieks nelaimīgā balsī stāstīja. "leraudzīju, ka vairāk par simtu rubļu, paķēru un pa durvīm laukā. Pat cepure palika turpat... nedrīkstēju iet atpakaļ. .Nopirku jaunu cepuri un uz vīnuzi projām..."
— "Un tad nu visi tie procenti pagalam?" Grauds iemeta.
"Procenti pagalam, projām arī cita naudiņa... viss ar to pašu sākumu. Es domāju, sak, viņi pārskatījušies, un tad to pārākumu sak var ar' nokniebt. Bet visa mana paša naudiņa! Dzēru pats par savu naudiņu..." Rupjas asaras noritēja viņam pār saulē nodegušiem vaigiem.
Grauds netraucēja viņa sāpes. Klusu ciezdami viņi sēdēja viens pretī otram un pūlējās katrs pats ar savām domām.
Laucinieks iesāka atkal pirmais runāt.
"Vai es drīkstētu jums ko lūgt?" viņš nedroši jautāja.
— "Ko tad?"
"Esat tik labi, un izskaitat."
Viņš sniedza Graudam pretim nosmulētu maciņu.
"Vai tad jūs paši nevarat?"
— "Bail..." laucinieks atbildēja, " — pašam bail skaitīt — nezin, cik vairs ir... Ak Kungs un Dievs tā aizgāja mans simtiņš! Pat vīna paģiru nedabūju!... Esat tik labi, izskaitāt gan, vai vēl tur kas ir?"
Grauds izskaitīja. Bij vēl kādi divdesmit trīs rubļi ar kapeikām. Viņš sabēra naudu atpakaļ maciņā un atdeva ceļa biedrim.
Ilgi laucinieks sēdēja pūzdams un domādams. Beidzot viņš atmeta ar roku, ieņēma malku no pudeles un pasniedza šņabi arī Graudam.
"Ē, iemet! Beigts ir beigts!... Ak tu velns, cik viegli tā nauda Rīgā ripo! Ar vienu sākumu simtiņš kā kubulā!"
Grauds pameta viņam piekrizdams ar galvu un pasniedza tukšo pudeli atpakaļ.
"Tā aizies dažs simtiņš šovakar arī vārpgaliešiem uz tiem priekiem..." viņš nodomāja. "Vienā sākumā aizies visa vasara..." Un viņā pamodās it kā cerība, ka tiesa tomēr varbūt spriedīs vecajam Dachavam par labu.
"Vai jūs precējušies?" ceļa biedrs viņu iztraucēja no domām.
Grauds klusu ciezdams izstiepa viņam pretim visus pirkstus; gredzena nebij ne uz viena.
"Nuja..." ceļa biedrs atvainojās, "bet kungu ļaudis jau visādi precas... Bet to vienu gan es jums varu teikt: jūs varat precēt smukuma pēc, varat precēt radu pēc, varat precēt tādēļ, ka citādi vairs neiet, varat precēt spītības pēc... tikai naudas dēļ vien neprecaties."
— "Vai tad nauda tā vainīgā?"
"Nu, es jums to varu teikt no visas sirds: paldies Dievam, ka nu reiz tā velna nauda pagalam. Vai zinat, šitā man otra sieva. No pirmās man palika puisēniņš... iet tagad ganos vārpgaliešos pie Leiņa..."
— "Vai pie Aldara?"
"Nuka pie Aldaru Leiņa. Vai jus to pusi pazīstat?"
— "Drusku..." Grauds izvairījās.
Ceļa biedrs paskatījās viņā vērīgāki. "Vai zināt, tad jau jūs būsat vecā Grauda dēls?" viņš iesaucās puspriecīgi, pusšaubīdamies.
— "Uz to pusi jau gan iznāk..."
Ceļa biedrs tika varen priecīgs. "Aiz to es visu laiku skatos: tā kā redzēts cilvēks. Kā nē, ar veco Graudu mēs labi paznaki. Cik reižu neesmu pie viņa gulējis, kad dzirnavās par daudz malenieku. Tāpat iznāk mūspagastniekiem ar' aizbraukt līdz jūsu dzirnavām, kad tāda sausāka vasara. Kā nē... vecais Grauds jau mani labi pazīst, eče stūreniešu Ķiplociņu. Uzvārds jau gan man Briedis; bet saukā visi par Ķiplociņu... Tēvs man bij Ķiplokos par saimnieku."
Vilciens patlaban apstājās pie kādas lielākas stacijas. Ķiplociņš paķēra jauno cepuri un izmetās ārā. Pēc brītiņa viņš atgriezās, piebāzies pilnas kabatas pudeļu un uzkožamo. Sejs viņam laistījās.
"Uz to iepazīšanos, jaunskungs!" viņš teica, vīna pudeli atkorķēdams. "Man patīk tādi cilvēki, kas nav lepni. Jūs esat studēts cilvēks, es nabaga graudnieciņš... bet cilvēkam nevajag būt lepnam. Turpat vien visi aizbrauksim, kur ij mana sievas māte. Nodzersim ar' bēres tai vecenei un viņas naudai!"
Graudam kautkas dzēlīgs grauzās sirdī, žēl bij kaut kā — graudnieka Ķiplociņa, vecā Dachava, Trudes, vai pašam sevis. Bet apbēdināt viņš Ķiplociņa negribēja, kuŗš tik priecīgām acīm viņam sniedza pudeli. Pat glāzīti viņš bij nopircis... vai ar' tāpat paņēmis.
— "Bet ko tad sieva mājā?" viņš iejautājās.
"Jaunskungs..." viņš teica, un skati likās raugāmies kaut kur kā pagātnē... "Jūs esat neprecēts cilvēks. Es tās sakas nesu nu jau otrreiz. Bet to gan es jums varu teikt no sirds: tā precēšanās ir tikpat kā maisā līšana. lelīst nav grūti, bet vai otrs gals cieti vai vaļā, tā tu nezini. Un kad tad vēl gadās tāda ragana sievas māte, kas
aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spirināties un šņaukāties kā sivēns."
— "Vai tad jums tāda gadījās?" Grauds jautāja runu uzturēdams. Otra valodā klausoties tā kā aprima paša smeldzošās sāpes.
"Jaunskungs, es jums saku: tā sieva ir cilvēka liktenis. Gadās tev laba sieva — tu esi bagāts cilvēks. Gadās tev kāda — met labāk cilpu kaklā. Ek būtu man pirmā sieva dzīva, vai es tagad tā plūžņātu!"
Viņš nošņauca degunu. Bet tad, kā ko atcerēdamies, izvilka maciņu, attaisīja to stīviem pirkstiem un ar pūlēm izņēma no tā salocītu desmitrubļu gabalu.
"Tagad es jums, jaunskungs, ko teikšu," viņš runāja. "Ņemiet jūs šo desmitrubļu gabalu un nobāžat labi dziļi un aiznesat to manam puikam... Pie Aldaru Leiņa viņš ir par ganu... Petris vārdā, Ķiplociņa Petris. Tas man no pirmās sievas. Tad tam atdodat to naudu. Bet katrā ziņā gan! Un ja es jums prasu atpakaļ tās naudas šovakar, tad iesitiet man par kaklu un iegrūžiet mani grāvī. Bet to naudu aiznesiet tam puikam."
— "Var jau aiznest..." Grauds atteica, naudu noglabādams. "Man jau taisni pār ganībām iznāk iešana."
"Tad tā gan, jaunskungs..." Ķiplociņš runāja, neveikliem pirkstiem turēdams uzkožamo. "Tā tas man jau uz Rīgu braucot bij nodomāts, sak, vienu desmitnieku tam puikam, bet sievai nostāstīšu, ka par to rakstīšanu noņēma desmit rubļu. Ek, būtu varējis iegrūst puikam visus piecdesmit un ne suns nerietu. Bet paņēma Rīgas kungi... kad jel vīna paģiru būtu dabūjis!"
— "To naudu jau nodot es varu...," Grauds atkārtoja; "bet ko tad puika ar viņu..."
"Viņš man mātē atsities..." Ķiplociņš teica. "Viņš man no pirmās laulības. Trīs gadi nu jau pats uz savu roku... tāds malacis. Kā es apņēmu to otru sievu, tās pašas naudas gribēdams, tā viņš skatās, skatās... bij tāds knauķis, vēl pagastskolā gāja, jaunu sākām laist... nelaiķe jau stipri gribēja, lai puika tiek citā skolā... jā, tā priekš Jurģiem puika pienāk pie manis un saka: "Tēt," viņš saka, "es redzu, te man dzīvošana nebūs... es noderēju sev saimnieku?" "Kādu saimnieku?" es prasu. "Nu, tur vārpgaliešos, par Leini sauc." "Nu, bet kā tad tu... viens pats? Ko tad tu zini no derēšanas?" es jautāju. "Izprasīju papriekš citiem..." viņš atbild, "un tad ar rakstu." Un izvelk viņš rakstu un lasa... ar paša Leiņa parakstu. Bet kad es jums saku: pastalu aukliņa ar' nebij aizmirsta, nedz ziepju gabaliņš... Nu jau trešu gadu iet ganos pie Leiņa. Tāds lūk man ir puika!" Ķiplociņš nobeidza ar zināmu lepnumu. Bet tad piebilda, galvu nokāris: "Ja būtu pirmā sieva dzīva, un šitāds puika klāt — vai tad es ar' būtu šitāds pļēgurs?... Bet to naudu gan aiznesiet. Tāpat jau tā vecā ragana apēda viņa mātes mantojumu ar'... un es ar' pats aizvilku žīdam tāpat pa gabaliņam vien. Tad tik lai viņš ar' dabū tā kā no mūsu puses... Un to citu — na, mājā nešana šovakar nav! Lai iet, kas nav turams! Vaļaj!"
Un viņš sāka aizsmakušu balsi:
"Tie spožie rubuļi, tie valda pasauli..."
Nāca jau gandrīz uz pusnakti, kad viņi abi kāpa no vagona. Ķiplociņš bij pierunājis Graudu, lai pārguļ pie viņa par nakti, tad rītā aiziešot taisni caur mežu. Tā viņi abi līgojās pa lielceļu uz Ķiplociņa mājām, kuŗas bij verstes astoņas
no stacijas, un runājās varen gudri. Ķiplociņš mēģināja Graudam izskaidrot savu dzīves gudrību, kuŗas kodols pastāvēja iekš tam, ka graudnieks neesot ne putra, ne kāposti. "Ja tu esi — esi kalps," viņš teica šļupstu mēli, "tad tu dari, ko saimnieks liek, vai nedari nekā, ja saimnieks neredz. Ja tev liek art sniegu — ar sniegu; ja tev liek ecēt zirņus pašā ziedā — ecē; saimnieka darbs, saimnieka bēda. Ja tu esi saimnieks — bēdā savu saimnieka bēdu, bet tev nav neviena kunga uz kakla. Pats tu stāvi kā stabs uz savas zemes, un citam tur nekā nav ko teikt. Bet graudnieka bēda ir divkārša bēda. Tev jābēdā kalpa bēda, tev jābēdā saimnieka bēda. Un par zagli tevi visi tur. Nē, jaunskungs: es savā mūžā jau diezgan esmu ritējis uz leju: sievas māte iepirka man mājas par dzimtu... pārlīgu ar muižu atpakaļ uz renti. Izdzīvoju rentnieka gadus — pusgraudā iekšā. Bet nav tā tā īstā vieta. Vēl jānorit kā akmenim līdz pašai lejai. Es jums to skaidri saku: no manis cilvēka nebūs, kamēr netikšu kalpa sakās. Līdz pašam dibenam... kur nav vairs tālāk ko krist... tad būs miers. Ek, būtu man pirmā sieva dzīva! Bet tā vecā ragana tur kapsētā, tā aizveda manu sievu kapā, tā apēda manu sirdi! Vai zinat ko, jaunskungs: iesim kapsētā. Es reiz gribētu tai vecenei pateikt taisnību. Visus šos četrus gadus es nedrīkstēju ne vārdiņa čīkstēt. Vai nāksat ?"
— "Iesim."
Kapsēta nebij tālu no lielceļa. Bet pašlaik, kā viņi gribēja uzgriezties uz kapsētas ceļa, kāds braucējs strauji pretim braukdams, apturēja zirgu viņiem gandrīz blakam.
"Labvakar, kas jūs par ļaudīm?" kāda rupja balss prasīja.
— "Un kas tu esi par zirgu zagli?" Ķiplociņš piedzēris atjautāja.
"Ā, Ķiplociņš!" braucējs atsaucās. "Saki, Ķiplociņ, kur tu atkal esi bijis? Tavs saimnieks ziņo, ka tu jau dienas trīs esot bez vēsts projām. Vai tu nezini, ko policija tev piesacīja?"
— "Ej tu bekot ar visu savu policiju. Man jāiet uz kapsētu... jāpasaka viens vārds tai vecai raganai."
"Pagaid, Ķiplociņ!" braucējs bargi iesaucās. "Un kas tas tev tur par pilsētnieku līdzi? Laikam jau atkal kaut kur ceļā uz darbu? Tu tur, kundziņ, parādi pasi. Es esmu pagastvecākais."
Ķiplociņš tā kā nospirga. "Netais' nu nieku, staršiņ..." viņš teica, "tas jau vecā Grauda dēls."
— "Kāda Grauda?" braucējs neuzticīgi jautāja.
"Ek no Kazu kroga!" Ķiplociņš paskaidroja.
Pagastvecākais brītiņu pārdomāja. Tad viņš teica: "Jums, Grauda kungs, tomēr būtu derīgāki izraudzīties citus ceļa biedrus naktī, nekā Ķiplociņu... Bet tu, Ķiplociņ —" un viņa balss atkal tika barga, "tā kā tu turpmāk nekur neizej no pagasta bez policijas ziņas. Un ja par šām naktīm būs kaut kur kas noticis, tad zini!..."
Viņš parāva grožus, un rati tarkšķēdami aizripoja.
Tusnīdams un streipuļodams Ķiplociņš gāja uz priekšu. Kapsētas mazie vārtiņi nebij aizslēgti un atvērās čīkstēdami. Mēnesnīca spīdēja pie skaidrajām debesīm; bet pār kapiem bij pārvilkusies tāda kā migla. Tikai melnie krusti pacēlās pār šo miglas pļavu; un kad labāk ieskatījās, tad
varēja redzēt arī kapus, gan puķēm apstādītus, gan pussakritušus, gan vēl bez velēnām ar sakaltušiem vaiņagiem.
Pie kāda vēl pajauna kapa Ķiplociņš apstājās un sāka taustīties pa kabatām. Grauds redzēja, ka viņš izvilka savu maciņu, sabēra vēl pāri palikušo naudu saujā un, pār kapu pārliecies, sāka grūst dūri ar naudu smiltīs.
"Rij nu, rij savu naudu!" viņš lielā niknumā šņāca, "manu godu tu apriji, manu sievu tu nobendēji, no mājas mani izputināji... Visu mūžu tu nevarēji atrīties tās naudas, rij nu vēl pēc nāves!" Tad viņš atslējās. "Jaunskungs, vai jums ir nazis?"
— "Ko tad jūs ar viņu darīsat?"
"Es gribu nogriezt asu sermaukšas mietiņu."
— "Priekš kam tad?"
"Es gribu to izdurt cauri tai raganai te kapā, lai viņa neceļas vairs, lai nemaitā ļaužu."
— "Kas tie par niekiem!"
"Tie nav nekādi nieki, jaunskungs. Jūs to veceni nepazināt. Tādiem ļaudīm kapā miera nav. Viņiem jāiet apkārt un jāmaitā ļaudis. Vai tad jūs domājat, ka mani viņa liks mierā? Četri gadi viņas dēļ es vairs nedrīkstu nosēsties baznīcā godīgam cilvēkam līdzās. Un pat vēl šonakt viņa uzlaida man to vecāko virsū. Lai jērs kur pārlauž kāju — kas vainīgs? Ķiplociņš! Tas zaglis Ķiplociņš tur gāja gaŗām!... Un tā viņa ēdīs mani vienmēr. Es zinu, — viņa nevar mierā palikt. Tikai kad izdur sermaukšas mietu viņai cauri, vai nocērt viņai galvu un ieliek pašai kājstarpā, tad vairs netiek laukā... Es zinu, te pie celiņa aug sermaukša. Bet es viņai izdzīšu mietu cauri, tai raganai!"
— "Lai nu šoreiz paliek!" Grauds viņu mierināja. "Ar nazi tikpat nekā neizdarīs..." Un lai piedzērušo novadītu uz citām domām, viņš vēl piebilda: "Vai jūsu pirmā sieva ar' šai pašā kapsētā aprakta?"
Ķiplociņš nokāra galvu. "Nākat!" viņš klusu teica. Vairākas reizes klupdami, viņi aizgāja kapsētai uz otru malu. Tur Ķiplociņš apstājās pie kāda vienkārša kapa ar melnu krustu. Bet uz kapa bij vēl nesavītis lauku puķu vainadziņš.
"To mans puisēns ir atnesis..." Ķiplociņš teica, vainadziņu pacilādams. "Astoņas verstes caur mežu viņš atskrien pa nakti un atkal atpakaļ. Vasarā katru nedēļu reiz. Rītā atkal ganos. Tagad tās raganas vairs nav. Kamēr vien viņa varēja kustēties, katrreiz viņa aizmeta vainadziņu pār sētu. Bet es viņai izspraudīšu sermaukšas mietu cauri!"
Tad viņš nometās ceļos pie kapa un apglāstīja to viegli. "Guli vien, manu draudziņ..." viņš klusi runāja; "guli un neraizējies par tavu puisēnu. Tas neies tur, kur tēvs. Varbūt arī man tagad būs vieglāk. Tās vecās vairs nav. Kā purvā viņa mani vilka... Vai dzirdi, draudziņ: kā purvā! Neviens man nepadeva rokas. Ar kāju paspēra dziļāki. Tu man padotu rociņu, bet tevis nebij vairs... Vai pieglaust man galvu pie tava kapiņa? Vai tev krūtiņām nebūs grūt?... Guli vien, draudziņ, guli vien..."
Viņa runa pārgāja nesaprotamā čukstēšanā. Rokas glāstieni pār kapu tika arvien gausāki un beidzot apstājās. Jānis Grauds pārlaida vēl reiz acis pār mēneša apspīdēto kapsētu. Pļavā, lejā viņš ieraudzīja siena šķūni un devās turp. Šķūnī
bij vēl drusku pērnājā siena. Viņš sarausa to sev par cisām, ietinās savā mēteli un apgūlās.
Saule bij tikko uzlēkusi, kad Jānis Grauds pamodās. Nakts vēsums viņam vēl bija kaulos.
Nesteigdamies viņš piecēlās, izgāja no šķūņa un apskatījās. Debess bij skaidra, zāle rasas pilna... tikai gar mežmalu izklīdusi migla bij drusku nomanāma kā zils tvans. Grauds paskatījās arī uz kapsētas pusi; bet caur sētu un krūmiem no nakts ceļa biedra nekas nebij vērojams.
Gar mežmalu tecēja strautiņš diezgan sīks, kā jau uz vasaru. Tur Grauds nomazgājās un sasukājās. Tad viņš paskatījās pats uz savu atspīdumu atvarā un pasmējās. Viņš pats bij ziņkārīgs, vai reiz tiks viņam arī mazgāšanās vienaldzīga. Līdz šim viņa vienaldzība apņēma tikai apģērbu; netīrumi pie miesas viņu vēl uzbudināja.
"Soli pa solim uz leju..." viņš domīgi noteica. "Jeb vai tas uz augšu iet?" Viņš padomāja, nopūtās un griezās uz iešanu.
Ap brokastlaiku viņš bij izgājis mežam cauri. Viņš zināja: te, kaut kur mežmalā, vajadzēja atrasties Aldaru ganībām. Viņš apskatījās: netālu no mežmalas pa krūmiem bij izklīdušas govis. Bet gana nekur neredzēja.
Rīts citādi bij kluss, tikai vārnas pa birzi briesmīgi ķērca un reižu reizēm ierējās suns.
"Laikam puika kāpj pie vārnām..." Grauds nodomāja un gribēja iet birzē. Bet tad viņš ieraudzīja birzmalā kāpjam dūmus un griezās turp. Uguns kurējās uz laukumiņa starp biezām eglītēm, bet cilvēka tur nebij neviena. Bet kas Graudu visvairāk pārsteidza, tie bij kādi divdesmit vai trīsdesmit nosisti vārnulēni, gan tuvējā bērziņā sakārti, gan tāpat zemē samesti.
Grauds pataustīja pa mēteļa kabatām. Pa laikam viņš mēdza nēsāt allaž sāli līdzi. Bet šoreiz tā nebij.
"Žēl... Grauds nodomāja, "varētu izcept kādu vārnu brokastīm. Puikam jau tā kā tā pāri paliks. Brīnums..." viņš piebilda — "it kā plēsīga zvēra daba: kauj tikai pašas kaušanas dēļ. Apēst taču viņš to nevarēs nedz pats, nedz viņa suns... Jāpagaida puika... varbūt viņam būs sāls."
Un ar lietpratēja roku viņš sāka plucināt vārneli. Neviļus viņam ienāca prātā brokastis senāk barona Dachava namā: sulainis tik cienīgi ienesa paplāti pēc paplātes, nolika tik klusi to uz galda, paskatījās uz Trudi, vai tā atrod visu kārtībā un nozuda uz viņas mājienu.
"Un tomēr viss ir tikai ārpuse..." Grauds domāja, "cilvēks paliek tas pats. Bet kādēļ tik grūti bij, atsvabināties no šās ārpuses? Kādēļ kā blēdis līdu mežā, kad pirmo reiz mēģināju vārnas cept?"
Viņam aiz muguras švīkstēja eglīšu skujas un brīkšķēja sakaltuši zari. Grauds atskatījās: gadus piecpadsmit vecs puika, saulē nodedzis raudzījās no salmenīcas apakšas izbrīnījies uz viņu. Bet klēpī bij puikam kādi četri, pieci nosisti vārneļi.
"Labrīt, Pēter!" Grauds teica, redzēdams, ka puika stomās nezināšanā, vai nākt uz klajumiņa, vai griesties atpakaļ.
Puika paskatījās neuzticīgi uz viņu.
— "No kā tad jūs zināt, ka mani par Pēteri sauc?" viņš jautāja un raudzījās uz Grauda rokām, kuŗas veikli plucināja vārneli.
"Tavs tēvs tā man teica..." Grauds atbildēja. "Viņš te tev ko atsūtīja. Tu tak esi Ķiplociņa dēls?"
Puika neatbildēja, bet raudzījās drusku izbrīnījies uz Graudu, kuŗš taustījās pa vestes kabatām.
"Te būs..." Grauds teica, sniegdams puikam desmit rubļu gabalu. "Tēvs lika to tev nodot... lai tu ar viņu darot, ko gribot. Tas esot priekš tevis."
Puika nekustējās.
"Nu, ņem taču!" Grauds izbrīnījies teica. "Tā taču tava nauda."
— "Nē, tā nav mana nauda..." puika naidīgi atteica.
"Kādēļ tad tā nav tava nauda, kad tēvs tev viņu atdod?"
— "Vai jūs sen jau pazīstat manu tēvu?" puika jautāja.
"No vakardienas."
— "Bet es pazīstu viņu jau ilgāk..." puika teica, "un es zinu, ka viņam nekādas naudas nav, ko man dot."
"Bet šoreiz tak ir bijusi..." Grauds teica iesildams; puikas noteiktie sejas vaibsti viņam sāka patikt.
— "Viss vienalga..." puika strupi atteica: "Naudu, kas nāk no tēva rokām, es nevaru pieņemt... Kranci, se... Tole, kur tu iesi!"
Puika griezās uz aiziešanu. Vārneļus viņš nometa pie citiem.
"Pagaid, Pēter..." Grauds teica. "Atgriez lopus un atnāc. Man tev kas sakāms."
Kad puika pēc brītiņa atnāca, tad Grauds jau bij uzšķērdis vārneli un to uzspraudis tikko nodrāztā bērza iesmā.
"Vai tev nav sāls, Pēteri?" viņš jautāja. "Es šorīt vēl nekā neesmu ēdis."
Puika paņēma kulīti, kas bij pakārta kuplā eglītē, un atraisīja to. Papriekš viņš izņēma no turienes grāmatu, rūpīgi ielocītu zilā vākpapīrī, tad doniņu maizes un beidzot sāls vīkstuli.
— "Te būs..." viņš teica, to Graudam pasniegdams.
"Kas tā tev par grāmatu?" Grauds iejautājās.
— "Stereometrija," puika atteica.
"Ko tad tu ar to dari?"
— "Mācos."
"Kas tev viņu izskaidro?
— "Stereometrija jau nav grūta..." puika atbildēja. "To var saprast tāpat. Tikai ar logaritmiem man ir slikti... izplīsusi izskaidrojumos viena lapa, un nu grūti tālāk tikt."
Grauds paskatījās uz puiku, tad uz cepjamo vārnu, tad atkal uz puiku.
"Nu, vienalga..." viņš teica, "bet savam tēvam tu dari netaisnību."
Puikas sejs atkal tapa neuzticīgs un spītīgs.
"Es pagājušo nakti biju ar viņu kopā..." Grauds turpināja; "es zinu, kā šī nauda ir ienākusi godīgā ceļā. Viņam bij vēl vairāk naudas; bet savaldīt viņš tās nemāk. Tikai šitos desmit rubļus viņš katrā ziņā gribēja glābt priekš tevis... pats no sevis paglābt... Viņš tevi mīl, Pēter... to tu man vari ticēt. Un es atkārtoju: tā nauda ir ienākusi godīgā ceļā!"'
— "Ko jūs saucat par godīgu ceļu?" puika kā ar sevi cīnīdamies jautāja.
Grauds padomāja: jā, kas tad bij godīgi, kas negodīgi? Kur lai velk robežu?
"Viņš to mantojis no sievas mātes..." viņš atbildēja.
"Vai jūs pazināt to... veco?"
– "Nē."
"Kā tad jūs zināt, ka tā nauda viņai ir ienākusi godīgā ceļā?"
— "Nu, puis... ja mēs tiktāl sāksim rēķināt, tad mums vairs neatliksies ne godīgu bikšu, ko vilkt kājās! Vai tad tev jāatbild par tās vecās grēkiem?"
Puika klusēja.
"Tēvs teica... tas tev pienākoties no mātes mantas..." Grauds piebilda.
Puika novērsās un raudzījās tālumā. Grauds redzēja, ka apakšlūpa viņam trīcēja.
"Pēter..." viņš lēni runāja, vārnu uz iesma grozīdams, "viss jau var būt, ka tavs tēvs ir slikts cilvēks... ka viņš savā dzīvē daudz ko ir darījis tā, kā nenācās. Bet vai tu zini, kur es viņu šonakt atstāju? Pie tavas mātes kapa viņš raudāja un glāstīja kapu. Arī tam vissliktākajam cilvēkam vēl kaut kur dziļi ir noslēpušies viņa gaišo dienu dvēsele. Un viņa klausās, vai nesauks viņas drauga balss. Tavam tēvam nav neviena drauga. Viņa vienīgais draugs ir miris... tā es vakarnakt viņu sapratu viņa dzērumā. Kādēļ tad tu ar' gribi viņu atgrūst kā ar kāju?"
Puika nokratīja asaras un sakoda zobus. "Tādēļ, ka es negribu pats noslīkt tai purvā. Viņa es neizvilkšu. Māte vilka viņu un neizvilka. Un viņai es esmu nosolījies, ka es nenogrimšu tur... Lai jel viens tiktu laukā par viņas grūto mūžu — tā viņa mirdama to teica."
"Viss vienalga..." Grauds teica. "Bet nauda paliek nauda. Varētu nopirkt jaunu grāmatu par logaritmiem vai citām kādām muļķībām. Kur tad lai es viņu lieku."
— "Liekat, kur gribat..." puika atbildēja.
"Tad tu nekādā ziņā viņas neņemsi?"
— "Nē."
"Tad metīsim ugunskurā. Vai zini: naudā ceptas vārnas es vēl nekad neesmu ēdis. Vai tu ar' neņemsi kādu spārnu? Būs tūliņ gatava."
— "Esmu jau paēdis."
"Labs ir. Bet teic jel, puis, ko tu ar tām vārnām darīsi? Vārnas tak ar' tāpat dzīva radība... kādēļ tad viņas tā prieka pēc sist?"
— "Kas tur nu par prieku..." puika noņurdēja.
"Vai zini, Pēter..." Grauds ēzdams runāja, "aizmaksāt nu par to sāli un to vārnu es nevaru. Bet atteci kādreiz līdz manim... Vai tu zini to Lejas Graustu meža mājiņu?"
— "Zinu."
"Nu redz, atteci kādu pusdienu pie manim... tad visdrošāki atradīsi mājā... Varbūt es tev varēšu palīdzēt tikt pāri tai izplīsušai lapai logaritmos."
Puika paskatījās uz viņu priecīgi izbrīnījies.
— "Tad jau jūs laikam Grauda kungs?" viņš iesaucās.
"Jā, puis... Grauds, Jānis Grauds. Tas kungs nu gan jau notrūcis, pa krūmiem ložņājot."
— "Ja jūs atļaujat es aiziešu..." viņš pus lūgdamies teica. "Es jau sen biju par to domājis, bet bija bail."
"Nu, atnāc, atnāc. Cik varēšu, tik darīšu. Bet to vārnu, puis, tev gan nevajadzētu tā nerrot. Derēt jau viena, divas noder, kad nav ēdis brokastī nekā, bet priekš kam tad tās citas?"
— "Tās man priekš ziemas..." puika nosarkdams atbildēja.
"Kā tā priekš ziemas?" Grauds neizprata.
— "Es viņas iesālu... un tad izžāvēju" — puika paskaidroja, kaunīgi smīnēdams.
"Kur tad?"
— "Vai jūs neteiksat nevienam? Es parādīšu."
"Kas tad man ko teikt, kas ko skatīties. Bet es nesaprotu visas tās lietas."
— "Lūdzu nākat!" puika teica ar skubīgu lepnumu un pašķīra eglītes. Viņi izspraudās līdz kādai lielākai eglei, zem kuŗas kuplajiem zariem Grauds ieraudzīja no āra nemanāmu būdu.
"Te mana klēts, mans pagrabs..." puika teica un atraisīja durvis. Grauds pieliecās un ieraudzīja vairākus balti noberztus piena spainīšus.
"Ak tad šajos spainīšos tā sālīšana?" viņš jautāja. "Bet kādēļ tad mežā? Vai tad uz māju nevari aiznest?"
— "Es tos priekš sevis..." puika nokaunējies teica.
Grauds paskatījās viņā uzmanīgi. "Nu, puis, man nu tas pilnīgi vienalga," viņš teica. "Bet, ja tu vari saimniecei stiept projām piena spainīšus, tad jau tu varēji gan ņemt arī to vecenes naudu... tā es domāju."
Puika nosarka līdz saulē izbalējušo matu galiem.
— "Tie nav saimnieces spainīši..." viņš teica, "tie visi manis paša taisīti. Saimniecei es pārdevu citus, par tiem nopirku sāli."
"Ā, neņem par ļaunu, Pēteri. Es izmuldējos aplam. Tas ir lieta par sevi. Nu, tad es tevis vairāk netraucēšu. Kamēr tu ar' noplūksi visus tos cāļus, vai zini: es tev palīdzēšu. Man šodien nekur nav jāiet."
Pēteris sagrieza lopus un atstāja tos Kranča uzraudzībā. Tad viņš atgriezās pie Grauda, kuŗš ar vienaldzīgu ģīmi plucināja vārneļus.
"Bet saki, Pēter..." Grauds jautāja, "kā tu nāci uz šitādām domām?"
— "Vai es jums ko drīkstu lūgt?" puika nedroši jautāja.
"Sper vaļā!"
— "Runājat ar mani vāciski. Un pārlabojat manas atbildes... Es tik maz tieku pie vācu runāšanas!" viņš kaunīgi paskaidroja.
"Labs ir. Bet kā tu nāci uz tām vārnu sālīšanas domām?"
— "Pirmo gadu es par maz biju nolīdzis pavalgas, ko iet skolā. Tad vairāk ar sausu maizīti vien bij jāiztiek."
"Kādā skolā tad tu ej?"
— "Draudzes skolā."
"Un par pavalgu tev ir žāvētas vārnas?"
— "Nē, tās apēd vairāk tik citi bērni."
"Kā tā?"
— "Viņi domā, ka tās esot irbes. Tādēļ viņi tās iemij no manis pret gaļu, sviestu un papīru."
"Un tu viņiem to iestāstīji, ka tās ir irbes? Nekas, puis, tu pasaulē tālu tiksi."
— "Es viņiem nekā neiestāstīju." "Bet viņu ticības ar' neizpostīji?"
— "Kad jau tās vārnas viņiem tā garšo, kā irbes, tad taču viss vienalga, kā viņas dzīvas sauca..." puika atbildēja.
Grauds paskatījās uz viņu. "Tev taisnība, Pēter, kādēļ cilvēkiem atņemt viņu ticību... it īpaši, ja varam pret to iemīt gaļu un sviestu! Jā, puis: es senāk esmu redzējis daudz slavētus māksliniekus, kuŗus viņu māksla bagātus padarīja.
Bet kad tā labi apskatās: arī viņi mainīja žāvētas vārnas. Na, labs ir. Bet uz priekšu tu tiksi."
Brītiņu viņi strādāja klusu ciezdami.
"Nu, bet teic, Pēter, priekš kam tad tu īsti tā dzenies uz to skolu?"
Puika drusku padomāja. "Man reiz no šejienes būs jāaiziet..." viņš tad teica.
"Kādēļ tad tu domā, ka nevarēsi še palikt?"
— "Tēva dēļ."
"Bet tēvs taču... viņš taču tevi liek pilnīgi mierā."
— "Bet ļaudis neliek manis mierā. Katrs tēva grēks arī man līdzi nesams. Lai es cik sargātos — ja skolā kas zūd, pie manis meklē pie pirmā."
"Un tad tādēļ tu negribēji no tēva ņemt tās naudas?"
— "Tādēļ ar'. Es gribu reiz tikt vaļā no tā mantojuma, ko tēvs man atstāj. Bet te es laikam no tā netikšu vaļā. Un ja iešu citur — cik tāl' bez skolas lai tiek?"
"Nu, ar skolu ar' dažreiz tālāk netiek..." Grauds nomurmināja.
— "Un ja ar' palieku tepat..." puika turpināja, "tad man vēl vairāk vajag skolas. Man vajag vairāk zināt, nekā viņiem visiem. Tad viņi vairs neskatīsies tā no augšas uz mani... uz zagļa dēlu..."
Beidzamos vārdos bij dzirdams dziļš rūgtums.
"Viss vienalga, Pēter..." Grauds runāja vairāk tik priekš sevis. "Bet tik spēcīgam cilvēkam vajag būt, ka viņš lai mīdītu pa kājām ļaužu domas... kā pupulēkšus lai viņš tās mīdītu dūņās. Un ietu viens pats un skatītos, kā egles klusi stāv un uz augšu sniedzas."
— "Pa mežu jau tā, varbūt, var dzīvot..." puika piebilda, "bet ja grib darbu dabūt, tad tomēr jāzin, kā ar ļaudīm runāt... Tad jārunā viņu valodā."
Grauds uzskatīja viņu drusku izbrīnījies. — "Tev taisnība, Pēter: nomirt bez ļaudīm var, dzīvot ar' var, bet strādāt nevar. Tas ir darba lāsts... Nu nekas, puis: plucini vien savas irbes un mācies savus vokabuļus, līdz nonāksi beidzot pie tās pašas atzīšanas, kuŗa vecajam Zālamanam veselu mūžu ir maksājusi: viss ir sēnalas! Un es iešu; un ja atnāksi dēļ tiem logaritmiem, tad pamielošu tevi ar savām irbēm. Sveiks, Pēteri; bet to naudu dedzinādami, mēs gan bijām muļķi!"
Tādas mājās braukšanas no pilsētas, kā šoreiz, vārpgalieši gan savu mūžu vēl nebij piedzīvojuši. Laikam tā bij Dieva glābšana bijusi, ka visi, cik bij sakāpuši dzelzceļa vilcienā, arī nobrauca veseliem locekļiem savā stacijā. Bet ratos jau gandrīz puse vairs nespēja iekāpt ar pašu spēkiem vien. Un tad gāja vaļā pa lielceļu uz Vārpgales pusi kā kara laikā: cits dziedāja, cits kliedza urrā, cits svieda cepuri gaisā... Vēl ilgi pēc tam mētājās pa lielceļu vārpgaliešu sabrauktās un zirgu samīdītās cepures. Divi krogi tika izdzerti sausi: bet Kazu krogam alus darītava un liķieru fabrika bij tuvu, un vecais Grauds jau dienu iepriekš bij pārbraucis no pilsētas, lai sagaidītu vārpgaliešus... varēja redzēt, ka šis cietoksnis
tik drīz nepadosies uzbrukumam. Un pie Kazu kroga tad apstājās visa garā, trakā rinda... kā likās — uz nopietnu cīņu. Saradās braucējiem pretim mājnieki, padzirdējuši par tiesas spriedumu; Graudam alus un šņabja netrūka, un pierakstīšanai viņš tagad bij iegādājies garu, šauru grāmatu... nu tak bij drošība! Nu vairs nebij jāraksta "uz jauniem asniem," un vārpgalieši piezīmēja tikai: "Uz barona rēķina..."
"Gaŗš būs šis rēķins, mīļie vārpgalieši. Es baidos... viņš tomēr reiz sniegsies iekšā arī "jaunajos asnos". Nepelnīta nauda ir karsta nauda. Tā dezina kabatu un sauju."
Vecais Grauds bij it kā par desmit gadiem jaunāks ticis. Bārzdu un matus viņš bija licis apcirpt, muguru atliecis taisni. Ilgi bij līkusi mugura, ilgi vecais Grauds bij staigājis klusiem soļiem, arvienu paskatīdamies uz labo un kreiso pusi. Nu viņš nostājās ieplēstām kājām kroga vidū un sabāza rokas bikšu kabatās. Nebij vairs viņam jābaiļojas tā no katra vēja pūtiena, kā līdz šim. Nu nebij zuduši viņa ilgās cīņas augļi. Un viņa piekāpšanās, viņa lūgšanās... viss nu bij aizmaksāts. Vai viņš šodien aiziet no kroga, vai rītu... visi ceļi viņam tagad vaļā. Bet šodien vēl viņš neies. Un rītu ar' vēl nē. Vēl jāpaliek tepat krogā tiem divdesmit, trīsdesmit tūkstošiem, ko saņems vārpgalieši no Dachava. Tiem jāpaliek te, vecā Grauda atvilktnē... un arī vēl dažam tūkstošam, kas nebūs nācis no Dachava. Lūk, kā viņi te sēd un bļaustās sakarsušiem sejiem, šie vārpgalieši... bļaustās un grib dziedāt un strīdas par kuļamām mašīnām, kuŗas viņi grib pirkt. Nenopirksat jūs kuļamo mašīnu, mīļie vārpgalieši: Grauds nopirks viņas, divas gabalas, un laidīs
apkārt pa pagastu kult. Bet jūs viņam maksāsat par kūlumu un dzersat pie viņa uz apkūlībām. Arī Zvejnieciņš runā par kuļamo mašīnu, tas pats Zvejnieciņš, kas tagad par rentnieku senākā Grauda mājā. Ko nu, Zvejnieciņ, tu tā iekarsti par četru zirgu ģēpeli! Pateic Dievam, ja tie paši sprigulīši nebūs uz nākamo pavasari jāaiznes pār pleciem no Grauda mājām. Jo viņa tās būs., par to tu, Zvejnieciņ, vari būt drošs...
Kā uzvarētājs stāv vecais Grauds kroga vidū. Un uzvarētājs viņš arī ir. Dachavu viņš ir uzvarējis, uzvarēs vārpgaliešus ar', un tos tūkstošus ar', ko vārpgaliešiem piesprieda tiesa. Kādēļ lai viņš neuzvarētu tos? Kurš cits tad šo tūkstošu dēļ ir tikdaudz gājis, domājis, raizējies, zaudējis? Kuram citam viņu dēļ ir tikuši mati sirmi, kam citam bij jāaiziet viņu dēļ no mājas, bij jāliec lepnā mugura, jābučo žēlīgā kunga žēlīga roka? O, Grauds zin, kas viņam ir bijis jānes šo tūkstošu dēļ, un no viņa tie neaizies... par to var būt drošs!
Bet tagad viņš stāv kroga vidū, ir apvilcis savus svētdienas svārkus un aplicis baltu apkaklīti. Tikai šodien, tikai šo vienu stundu viņš grib izbaudīt savu uzvaru; un tad viņš atkal stāvēs aiz bufetes un atvilks korķus priekš "cienījamiem kungiem", — atvilks un pasniegs tiem ar padevīgu smaidu pudeles, līdz Dachavu nauda būs visa atkal kopā...
Grauds paskatījās pa logu uz goda vārtiem, kuŗus viņš pa nakti bij licis uzcelt pie kroga priekš pārbraucošiem vārpgaliešiem. " Sveiki, uzvarētāji!" tā viņš lepni tur bij licis rakstīt. Kas par to, ka tas viss jau uz ceļa tiks atstāstīts kungam. Kazu kroga kontrakts Graudam ir vēl uz
sešiem gadiem; bet pietiks jau triju, lai saripotu Dachavu izmaksātā nauda šurp. Un tad to čaumalu lai ņem, kas grib...
Arī dēls Graudam ienāca uz mazu brīdi prātā un meita, žēl, ka abi tā ir aizgājuši neceļā... Dēlam tik laba galva bij, bet lietas koka neiznāca. Un diezin, kur meita tagad! Tie ceļi zināmi, pa kādiem svešumā staigā. Būtu dēls bijis saprātīgs un būtu viņam satura — kas vainas būtu nedzīvot? Bet nav jaunajā paaudzē vairs tā spara, kā senāk: paceļas uz brītiņu taisni stāvus gaisā un nokrīt tūliņ atkal zemē... kā nakts pļeris. Izturības nav.
Šī bij jau otra diena vārpgaliešiem Kazu krogā. Nāca dažiem sievas no mājām pakaļ, citiem dēls, kalps, vaļenieks. Bet kuŗš atnāca, tas palika tepat. Kroga dārzā bij sasēdušies citi: citi viļājās pa zāli, citi bij aizmiguši. Bet visur pudeles, kur tik skaties, tukšas pudeles, pilnas pudeles, glāzes. Un pa starpām gabaliņš maizes uz papīra, siļķes asaka... citur desas atliekas, salauzti kliņģeri. Bet seji visiem sārti, acis glāžainas, balsis aizsmakušas.
Tur pagasta tēvi taisīja beidzot svarīgu spriedumu: jaunajam Graudam ar' kas jādabūjot par viņa pūlēm un ceļiem. Bet naudas viņam rokā nevarot dot. Tad dāvināšot pagasts viņam to priežu siliņu, to pļavas gabalu un tās druvas, kas atrodas pie Maz-Graustu meža mājiņas... par "maitu siliņu" sauca tur tās priedītes, jo senāk muiža tur apraka savus kritušos lopus. Bet tagad arī šo zemi pagasts bij attiesājis.
Zināms, šis bij tas tukšākais gabaliņš no attiesātās zemes. Bet iedos jaunajam Graudam labāku — ko tad viņš darīs ar to! Viss tak vienalga:
art viņš tā neies... Tā klusībā domāja pagasta tēvi; bet kādēļ lai to izteiktu skaļi? Labāk tad iedzer...
Divi zēni tika aizsūtīti jau vakar pēc jaunā Grauda, lai atnākot uz krogu. Bet viņa nebij mājā, šodien viņam aizsūtīja uz meža mājiņu veselu kurvi alus un pusduci vīna... pagasts no savas puses gribot parādīt viņam labu sirdi, bet ja esot mājā, lai atnākot pats uz krogu, - Grauda atkal neatrada mājā un atstāja dzeramo turpat neaizslēgtās istabiņas vidū.
Bet beidzot viņu bij ieraudzījuši uz ezera laivā. Kliedza, sauca, meta ar roku, un viņš lēnām sāka airēt uz malu. Ar urrājieniem viņu saņēma, sešas reizes viņu cēla piedzērušie pagasta tēvi uz augšu, un beidzot nosēdināja vidū pie dārza galda. Cits kliedza pēc vīna, cits pēc konjaka, cits pēc uzkožamiem un cigāriem.
Bet Jānis Grauds nerunāja ne vārda. Pienāca arī tēvs un sniedza viņam roku. Viņš to saņēma tā gļēvi, vienaldzīgi. Bet uz tēva piezīmi, ka augšas istabiņa nu esot atkal tukša, viņš neatbildēja ne vārda.
"Vēl nav viņam tas runājamais mērs pilns..." dudināja savā starpā tie, kas tuvāk pazina Jāni Graudu, un ielēja viņam par jaunu.
Klusu ciezdams viņš izdzēra pa glāzītei un tad atkal drūmi raudzījās samīdītajā zālē.
Pagasta rakstvedis pieskandināja ar glāzi pie pudeles. Aizsmakušās valodas un smiekli dārzā drusku aprima. Toties skaļāki tie bij dzirdami no kroga istabām pa atvērtajiem logiem.
Rakstvedis grīļodamies piecēlās, atspiedās abām rokām pret dārza galdu un aplaida visapkārt glāžainās acis.
"Mani kungi..." viņš iesāka, "un manas kundzes!" viņš piebilda, ieraudzījis kroga lopu meitu, kas ar ūdens nēšiem apstājās aiz dārza sētas, lai paklausītos "skrīverkunga" runā. Sanāca arī pie kroga istabu logiem ļaudis, dažs cigāru vai papirosu zobos, cits pudeli vai glāzi rokā. "Cienījamie klātesošie!" rakstvedis atsāka, "šī diena mums ir svētku diena un uzvaras svētki. Jau senie grieķi ir svinējuši savus uzvaras svētkus pār Troju, un tā arī mēs tos svinam. Jo arī mēs esam iešturmējuši vienu cietoksni —"
— "Kazu krogu!" kāds iemeta starpā, bet rakstvedis neļāvās traucēties: "mēs esam iešturmējuši vienu cietoksni, ko mēs bijām aplēģerējuši ilgus gadus. Un kad mēs prasām, kas bij mūsu kara vadonis, tad mums jāatbild: tas bij tagadējais Kazu krodznieks Grauda kungs. Un kad mēs vaicājam, kas bij tas aplēģerēšanas inženieris, tad mums jāatzīstas, ka tas bij Grauda kunga dēls, kuŗš mūs pagodina ar savu klātbūšanu. Tādēļ, cienījamie kungi un kundzes: lai Kazu krodznieks, Grauda kungs, un viņa dēls, Grauda kungs, lai dzīvo sveiki! Urrā! Urrā! Urrā!"
Trīskārtīgs urrā visādos toņos, un tad "Lai dzīvo sveiks, lai dzīvo sveiks! Un vēl reiz sveiks un vēl reiz sveiks..."
Sveicinājuma dziesma negribēja beigties. Vecais Grauds pienāca smaidīdams pie loga un pieskandināja glāzēm ar dārza viesiem. Arī Jānis Grauds bij pacēlies un mechaniski sniedza savu glāzi pretim daudzajiem, kas ar viņu vēlējās saskandināt. Bet domās viņam, negribot, parādījās vecā Dachava sagurušais bālais sejs, tiesas nama koridorā, un kā uz ko svešu un tālu viņš klausījās uz piedzērušo ļaužu dziedāšanas atbalsi tuvējā silā. Mierīgi spīdēja pievakara saulīte pār
kluso silu, pār sazēlušiem laukiem, pār upes līčiem. Lielceļš aizlocījās pret kalnu kā pazaudēta gaiša lenta zālē, bet nekur ne mazākā vēsmiņa neuzpūta viņa sausās smiltis. Piekalnē bij redzamas dažas zemnieku mājas, pie tām nelieli augļu dārzi, zediņu sētām, kā pelēku dziju, apsieti zaļuma pušķi. Bet viss bij tur mierīgs, kluss... un saules stari kā nedzirdamām rokām mazgāja apskapstējušās rūtes savā zeltā, kamēr kuplie dārzi sapņoja par briestošo auglību savā zaļajā klēpī. Tikai dzērāja dziesmas drāzās kā čigāna triektā zirga vāģu kaucieni pār klusās dzīvības mieru.
"Sveiks lai viņš dzīvo..."
Bang! Un par brītiņu atkal: bang! Divi, trīs pagriezās uz baznīcas pusi, kuŗas tornis, atvērtiem lodziņiem, bij redzams pāri pār muižu. "Mironim zvana..." viņi nodomāja, bet ap viņiem drāzās vēl vienumēr:
"Un vēl reiz sveiks, un vēl reiz sveiks..."
Bang!... Bang! —
Bet sajūsminātie dziedātāji, uz rakstveža mājienu, apstāja Jāni Graudu, uzsēdināja viņu uz krēsla un spēcīgām, lai ar' nedrošām rokām sāka viņu celt gaisā. Bet pie katra cēliena krita kā mūžības piliens "bang"... Kā kas svešs un neizprotams noskanēja arī šie zvana sitieni Jānim gaŗām, satīdamies zem trakā čigāna kaucošiem ratiem: "Un vēl reiz sveiks..." Bet tad, pie trešā cēluma, Jānis viņus ieraudzīja, šos lēnos nācējus. No sila viņi nāca, lēniem, gurdeniem, skumīgiem soļiem. Papriekš divi zirgi, melni apsegti, aiz pavadām melnu vīru vesti; bet šie zirgi vilka pa kluso lielceļu, tik tik paceldami slinkos putekļus, melnus miroņa ratus ar melni pārklātu šķirstu; un aiz miroņa ratiem nāca tāpat lēnām melni ģērbies
vīrietis un sieviete, kamēr tukša puskaleša brauca par gabaliņu aiz viņiem.
Jānis Grauds saprata visu: tur dēls un meita veda veco Dachavu pāri par Vārpgales robežām... klusu un mierīgu viņu atveda. Bet no kroga un dārza skanēja nācējiem pretim uzvaras dziesma un goda vārtu lentas kroga stūrī sacēlās no vieglas vēsmiņas, kamēr Jāni Graudu vicināja gaisā spēcīgas rokas, kā uzvarētāju pār to, kas tur tik kluss ienāca savās robežās... Un pār visu to kā mūžības pilieni krita: bang — bang —
Arī dzērāji pamanīja klusos braucējus, piegrūda viens otram pie sāniem un pamazām apklusa. Tikai no kroga nāca vēl vienumēr tabakas dūmi pa atvērtiem logiem, troksnis, kliegšana, stiklu šķindēšana.
Nācēji tuvojās goda vārtiem. Laikam viņi bij nodomājuši, ka tie celti Dachavam, jo abi zirgu vedēji apturēja zirgus goda vārtu priekšā, noņēma cepures un skatījās atpakaļ uz jauno Dachavu un Ģertrudi. Noņēma cepuri arī jaunais Dachavs un panācās sakustināts uz priekšu; bet tad viņš paskatījās uz vārtu uzrakstu: "Sveiki, uzvarētāji!" un palika bāls. Paskatījās uz augšu arī Trude un pieķērās kā sāpēs brāļa elkonim.
Vai lai viņi vestu savu mirušo tēvu caur šiem vārtiem, kas gavilēja par viņa nelaimi?
Jaunais Dachavs stāvēja brītiņu tāpat, cepuri rokā, sakostiem zobiem, ceļa smiltīs raudzīdamies. Bet tad viņš pacēla naida un pārmetuma pilnās acis, pārlaida tās pār apklusušajiem zemniekiem kroga dārzā, kas visi kā sastinguši raudzījās uz nāves gājienu; paskatījās jauneklis arī uz atvērtajiem kroga logiem, kuros saspraudās cits aiz cita sakarsuši seji, uzlika cepuri un saslējās. Tad
viņš pateica māsai kautko un pārgāja pats melni segtajiem zirgiem otrā pusē. Viņš atbīdīja zirga vedēju un saņēma pats iemauktus; otru zirgu saņēma Trude, un tā viņi paceltu galvu, stingriem soļiem izveda paši savu mirušo tēvu caur krodzinieka Grauda goda vārtiem... Neskatīdamies ne pa labi, nedz pa kreisi viņi soļoja uz priekšu; bet no baznīcas vēlās vēl arvien pār klusajiem laukiem "bang — bang —" kā nezināšanā par to, kas ir uzvarēts, kas uzvarētājs. Jeb vai tā bij lielā vienaldzība par visu, kas skrien un cerē un nīst virs zemes?
Krogs bij apklusis. Desmit, divdesmit cilvēku iznāca laukā un noskatījās melnajiem braucējiem pakaļ, pusbalsī šo un to piezīmēdami. Bij sacēlušies kājās un sastājušies gar sētu arī tie, kas atradās dārzā vai bij drūzmējušies ap Jāni Graudu, un skatījās, kā miroņu rati lēnām gāja pret pakalnu pa gaišo, sauso lielceļu. Dēls un meita vēl vienmēr veda vecā Dachava zirgus aiz galvas; aiz viņiem soļoja melnie zirgu vedēji.
Bet tad Jānis Grauds iesāka runāt dārza vidū, un visi apgriezās. Vēl nebij viņam īstais runājamais mērs gluži pilns, un tādēļ arī viņa runa bij tik nesaprotama:
"Veco laiku tur aizveda gaŗām. Jūs domājat, ka tas bij vecais Dachavs? Jā, tas tur šķirstā varbūt. Bet uz šķirsta gala sēdēja vecais laiks. Jūs viņa neredzējāt, bet es viņu redzēju. Kā no akmens cirsts viņš tur sēdēja un raudzījās uz priekšu. Kas vecam laikam uz priekšu ko raudzīties? Kas viņa nemierīgam skatienam vairs ko vaicāt? Mūžībā jāraugās mirstošam laikam, dziļā mierā un vienaldzībā par visu, kas gar ceļa malu viļņo. Bet viņš raudzījās pēc jaunā laika. Viņam gribējās redzēt
to, kas nāks vingriem soļiem un kāps uz troņa pa akmens pakāpieniem, pa gadu simteņu izmīdīto granītu. Tas valdīs citādi un citi padomu devēji drūzmēsies ap viņu. Bet tā spēka gribētos redzēt vecajam laikam, kas apņems jaunā valdnieka galvu kā rīta spirgtums. Un nesalieksies spēcīgais kakls zem grūtā dzelzs vaiņaga. Bet vecais laiks lūkojas velti. Jaunā laika viņš neredz. Zvirbuļi čiepst pa ceļmalas sētu, bet nedzird dimdam jaunā laika soļus... Tādēļ tas nemiers mirušā laika acīs.
Zvirbuļi mēs esam, kas čiepst pa ceļmalas sētām un ķēza gaŗām gājējiem uz cepures un skatās, vai citi ar' ir redzējuši, cik mēs droši. Zvirbuļi, kas knābā izbirušus graudus un čiepst par jauniem laikiem...
Kad viņš nāks, kad viņš nāks šis jaunais laiks? Es viņu nepiedzīvošu un jūs viņa nepiedzīvosat. Bet pār mūsu pīšļiem, pār mūsu nošmurgātiem tīrumiem viņš nāks... kā arājs, kā sējējs, kluss un tās svētības apzinādamies, ko viņš savā sētuvē nes. Darbs apklās viņa spēcīgo augumu, kā karaļa mētelis, un ticība uz dzīvi zalgos no viņa pieres kā diadems. Un mierīgi viņš ies gaŗām kroga zvirbuļiem un zvirbuļu pūļa uzvarai. Čiepstat, mīļie zvirbulīši: tas jūsu amats. Lai ved citi aprakt veco laiku, un lai iet citi jaunajam pretim...
Un nu iedzersim atkal, draugi, lai redz, kā tad ir!"
Jau trešo dienu gulēja vecais Dachavs savā dzimtmuižā... kluss un vienaldzīgs. Melnais šķirsts bij uzstādīts viņa, tā saucamā, pieņemamā istabā, vēsā velvētā telpā; ap šķirstu dega vaska sveces, bet visapkārt gar sienām bij nostādīti trauki ar ledu, cik necik aizslēpti aiz ziedošām puķēm no siltumnīcas. Trūdu smaka, degošs vasks, stiprā puķu smarža... un pār visu smags mitrs vēsums — Kā aiz tāliem, bieziem mūriem ritēja ārpasaules dzīve; te viss jau bij kluss. Izdegs sveces, novītīs puķes... un paliks tikai smagais vēsums, tumsa un trūdi —
Reti noklaudzēja durvis uz šo velvi. Tad nāca dārznieks ar citām puķēm, vai sulainis ar ledus trauku. Reiz par dienu ienāca arī jaunais Dachavs ar Trudi, pastāvējās tur drūmu seju, apskatījās, vai ledus nav izkusis, vai puķes nevīst... un aizgāja atkal, ne vārda nerunājuši. Jā, ko tad lai viņi runātu, kur viss bij tik vienkāršs un saprotams arī bez zīmēm un vārdiem?
Nekas cits nav pasaulē tik vienkāršs un saprotams, kā nāve.
Puķu smaržai arvien stiprāk spiedās cauri miroņa smaka. Rīt, agri no rīta būs jāaizskrūvē šķirsts pavisam. Un tad pa nakti viņu apglabās Dachavu kapos.... ar lāpām un lukturiem no baltās kapu baznīciņas, kāds bija šīs cilts vecais paradums.
īsi priekš pusnakts Trude nāca atvadīties no tēva. Viņa bij likusi sulainim atcelt melno vāku; bet tad viņa to aizsūtīja projām.
Viena pati viņa tur stāvēja pie tēva šķirsta, un, slaidos pirkstus neapzinīgi sažņaugusi, lūkojās
uz tēva dzeltenpelēko seju. Sveču liesmiņas bij tik rāmas kā no stikla izlietas. Ne ēna nekustējās uz sastingušās vecās sejas.
Nekustējās arī Trude. Tikai krūtis tik, tik manāmi cilājās zem melnā uzvalka. Dusēja visa māja, dusēja puķes miroņa kambarī, dusēja sveču liesmas... Bij apgulušās arī Trudes sāpes.
Ak, viņas bij apgulušās jau sen. Toreiz, kad mātes seju viņa beidzamo reiz klāja izmisuma skūpstiem tāpat vēlā, vientuļā naktī, kā tagad... kā izbailēs tad bij drebējušas sveču liesmas, un savus tumšos matus Trude bij plēsusi abām rokām. Bet tagad šās rokas stāvēja mierīgi sažņaugtas, un sveču liesmas stāvēja tik taisni, kā no stikla izlietas.
Vai Trude nemīlēja savu tēvu? Viss varbūt, ka mīlēja. Bet jāaiziet visam, kas mīļš... šodien vienam, rītu otram, jāaiziet visiem, un tu paliec viens ar savu vientulību, — viens un kluss. Nāk tuvāk šī vientulība, tu neaiziesi no viņas... kam tad tur uztraukties, kam raudāt? Lai ņem viņa kas ņemams; lai ietin visu, nogremdē visu... tu sēdēsi kā uz melnas klints un raudzīsies pāri pār klusiem, melnajiem, bezgalīgajiem ūdeņiem, kas tikko manāmi līgojas un čukst lejā ap klinti, čukst un līgojas, kā klusām tuvāk līzdami un celdamies. Jeb tā ir tava klints, kas viņos grimst, šajos melnos bezgalības ūdeņos, pār kuriem neatsarkst rīta debess? Viss vienalga... reiz tomēr viņi plūdīs pār tevi. Un augšā sēdēs citi uz melnās klints un raudzīsies tāpat melnā tumsā. Tevis nesauks neviens.
Trude nenoliecās pār tēva šķirstu. Pat noglāstīt viņai negribējās rūpju un sāpju vagotu seju. Priekš kam tas viss? Viņš staigāja klusām
pa Trudes dzīvi, šis vecais, nopietnais vīrs, deva viņai vajadzīgo naudu, piezīmēja šo to... Bet veidot viņš šo dzīvi negribēja. Trudes sirdij viņš neteica nekā. Tur viss jau sen bij noteikts un norīkots ar vecām parašām no auguma uz augumu. Un šis vecais, skumīgi klusais, mierīgais kungs tikai staigāja un skatījās, vai katra lieta savā vietā, vai netaisās kur dzist veco parašu stingri vilktās līnijas... Viņš staigāja, skatījās un pameta ar galvu, ka viss esot kārtībā.
Tagad viņš vairs nestaigās pa vecajām istabām, un viņa gurdās acis vairs nemeklēs veco zīmju; bet šās zīmes paliks un vecās parašas paliks un paliks tās līnijas, kas allaž ir norobežojušas Trudes dzīvi, jau sen, sen... Cik vien Trude var atcerēties: allaž šī dzīve ir bijusi tāda pati un paliks tāda pati. Tad tak ir vienalga, vai šī vecā kunga klusais sejs staigā pa pustumšajām istabām, vai karājās pār Trudes rakstāmo galdu sakaltušā ciprešu vainadziņā.
Viss jau ir bijis... jauns nekas nenāks vairs. Arī nāve vairs nav nekas jauns...
Trude nopūtās un griezās uz iešanu. Koridorā viņa pameta sulainim ar roku, lai iet aiztaisa zārku. Bet tad viņa kā atmodās no savām domām: sulainim drebēja roka ar visu lukturi, un lūpu kaktiņi viņam raustījās. Laikam tak viņu bij pārņēmušas savādas šausmas.
"Nebaidies no mirušiem..." viņa sulainim teica; "mirušie nedara ļauna nevienam. Tikai dzīvie dara ļaunu."
Sulainim acis ieplētās vēl vairāk... it kā viņš aiz Trudes redzētu savu šausmu cēloni stāvam.
Bet Trude jau atkal nogrima atpakaļ savās smagajās domās. Kā visos locekļos nogurusi viņa
sabruka tumsā uz dīvana savā istabā. Kaut varētu aizmigt tā un nepamosties vairs!
Jeb: kaut nāktu kāds un nosēstos viņai līdzās, ciestu klusu un sēdētu zem tās pašas nastas. Viņš neglāstītu Trudes rokas, nekustētos, nerunātu. Viņš nedomātu par Trūdi, un Trude nedomātu par viņu; bet abi viņi justu, ka sēd viens pie otra, un abus apņem tā pati tumsa, un abiem dvēsele nogurusi no dzīves.
Bet nenāks neviens šurp. Nesēdēs neviens pie Trudes, zem tās pašas melnās skumju sagšas.
Arī asaras nenāca. Kā dziļā, dziļā akā viņas tur mita dvēselē; un pāri pa augšu pūta skumju gaužais vējš, bet melnais ūdens tur dziļi akā palika kluss... Neburbuļot viņam uz augšu kā karstam avotam.
Tad Trude vairs nevarēja izturēt. Viņa apņēma lielu lakatu un izgāja klusām dārzā. Kāda iekšēja balss viņai gluži skaidri bij teikusi, ka kapsētiņā uz viņu gaidot. Tik skaidri un bez šaubīšanās viņa to juta un zināja, ka viņai jāiet turp. Vai tā bij nogurušās ticības balss, tās ticības, ka cilvēks tak nevar būt pasaulē gluži tik viens? Un ja arī negaidītu viņas tur neviens... ar' nav nekas zaudēts. Padegs brītiņu šī mazā ticības liesmiņa kā svecīte tālā tumsā, un tad to izdzēsīs pirmais vēja pūtiens.
Kādu pusminūti Trude klausījās uz trepju pakāpiena. Viņai likās, it kā turpat aiz ceriņiem un jasmīniem būtu dzirdējusi soļus un drēbju švīkoņu gar zariem. Bet laikam tā būs bijusi uzbudināto nervu vilšanās. Vairs nebij dzirdams nekas. Lēni Trude sāka soļot caur dārzu un parku uz kapsētas pusi. Kapsētas vārtu atslēgu viņa turēja rokā.
Debess bij apmākusies un gaiss silts. Neaptverama dzīvība likās augam un briestam pa šo tumsu.
Jānis Grauds jau sēdēja uz kapu soliņa, kad viņa nonāca līdz baznīcas stūrim. Viņa nekustošais, nogurušais augums skaidri atšķīrās no soliņa baltās krāsas, saplūzdams ar tumšo krūmu ēnu.
"Es jūs no visas dvēseles saucu šurp!" viņš teica, kad Trude viņam sniedza roku.
— "Kāpēc tad?" Trude vaicāja.
"Es nezinu..." viņš atbildēja. "Varbūt tāpēc, ka jums tik grūti... un man ar'. Varbūt arī tāpēc, ka nezināju, vai jūsu dvēsele vēl dzird, kad mana sauc."
Trudei pārgāja viegli drebuļi. Viņai negribējās apsēsties. Viņai bij tā kā drusku bail no šā melnā auguma, kas stāvēja viņai tik tuvu. Palika stāvam arī Sikspārnis. Bet nakts čukstēja ap viņiem neizprotamus vārdus.
"Es biju ziņkārīgs, vai tava dvēsele vēl dzirdēs, kad mana sauks..." Sikspārnis atsāka. "šī jau ir trešā nakts, ko es te gaidu. Gaidu un domāju tikai vienu: viņa nāks, viņa nāks! Un otra balss kaļ pretim kā ar tēraudu pret akmeni: kā lai viņa nāk uz sava tēva slepkavu!"
Trude atkal sarāvās. Jā, tas bij tas svešais starp viņiem: viņa dēļ taču tēvs saļima tur tiesas nama koridorā. Un Graudu cēla gaisā piedzērušais ļaužu pūlis, kad tēvs tika vests pār Vārpgales robežām.
"Un tas šausmīgākais pie visa tā ir..." Sikspārnis it kā turpināja viņas domas, "ka man pat žēl nav visa tā, kas noticis. Es daudzreiz šinīs naktīs esmu redzējis jūsu tēva seju, — tik tuvu
un tik sastingušu — pat nāvē neizdzisušām ciešanām. Un es tomēr garā raugos uz šo seju kā uz marmorā izcirsto Laokona grupu... it kā tā būtu tikai tāda mākslinieka fantāzijas iedoma, — stāvu ar to sajūtu, ka marmors taču nevar ciest... Un tur, savus brāļus es esmu pārdevis uz trim gadiem savam tēvam, ar miesu un dvēseli viņi būs tā vergi, un idiotu paaudze vēl veselu cilvēku paaudzi liecinās par šiem trim gadiem. Bet man tomēr nav žēl viņu. Es universitātes klinikās esmu redzējis šādu necilvēcības gadu bērnus: cits nav šķirams no lopiņa, cits valstās pa grīdu savā krītamā kaitē, dzen putas no mutes un kliedz savu šausmu kliedzienu ar necilvēcīgi pārgriestu seju... Un tos visus es atkal skatu un zinu, ka gandrīz katrā mājā būs dzirdami pēc gadiem tādi kliedzieni, — šajās citkārt tik darbīgās, mierīgās, klusās mājās... Bet man nav žēl tā visa. Tas ir tas šausmīgākais pie visa tā."
"Un tādēļ jūs mani gaidījāt, lai man visu to teiktu?" Trude vēsi jautāja.
— "Nē, ne tamdēļ. Bet man nav žēl arī sevis paša vairs. Un tagad būtu tas īstais laiks, nomest visu šo sapostīto dzīvi. Tagad man tas nenāktos grūti. Tā jau pāri malām ir pilna mana dvēsele šās rūgtās vienaldzības. Tikai viens mazs grūdiens — un viņa ies pāri. Bet es zinu: no manis paša šis grūdiens nenāks. Esmu stundām izsēdējies laivā un izmēģinājies, kā visērtāk flinte pieliekama pie pieres. Esmu izgudrojis mechānismu, kā nospiest gaili bez kļūdīšanās. Bet nospiedis es viņu neesmu. Un nenospiedīšu ar', ja nenāks no āra šis grūdiens manā dvēselē. Sēdēšu, sēdēšu viens pats ar savu flinti, līdz atkal aiziešu uz krogu un rakstīšu priekš dzērājiem lūgumrakstus
par pusstopu šņabja..."
"Un tad pie manis jūs meklējat šā... šā iekustinājuma?" Trude jautāja.
— "Kur citur lai es viņu meklētu?" Sikspārnis rūgti teica. "Neviens cilvēks nav turējis par vajadzīgu, ieskatīties manā dvēselē. Neviens arī viņas nesaprastu. Un nevienam arī nebūtu dūšas teikt: "ej, iesēsties tagad laivā, iebrauc dziļāk ezerā, nosēsties uz laivas gala, pieliec flinti pie pieres un nospied. Bet es stāvēšu uz krasta, lai tu nezaudētu to mazo drusciņ dūšas. "Man nav neviena, kas man uz četrām minūtēm tikdaudz palienētu no sava spēka. Es esmu izmēģinājis, taisni par četrām minūtēm viss būtu izdarāms."
"Jūs esat slims..." Trude klusi teica; "jums ir drudzis. Kad atspirgsat, tad domāsat citādi."
— "Kad atspirgšu! Nē, jaunkundz, no šā drudža neatspirgst vairs. Bet drīz es domāšu citādi... tur jums taisnība. Tas ir — es nemaz vairs nedomāšu. Es sēdēšu krogā un lūgšos, lai dzērāji man atdod savu glāžu padibenes. Un ja viņi man to nedos par velti, tad es viņiem uzdancošu kazaku pa dubļaino lielceļu. Flintes tad man sen vairs nebūs, un no ūdeņa būs bail... Viss jau ar' var būt, ka tas būtu tas īstais sods par visu, ko es jums ļaunu darījis..."
"Es negribu jūs nosodīt..." Trude teica, un drusku līdzcietības ieskanējās viņas balsī. "Bet tā es ar' nevaru darīt, ko jūs no manis prasat. Atsēdīsimies, es esmu nogurusi. Un tad es jums teikšu ko citu."
Viņi apsēdās uz soliņa.
"Vai jums pa reizei neuznāk domas — aizceļot no šejienes?" Trude par brītiņu jautāja. "Man mājā ir nauda. Es to paņēmu no bankas
priekš brāļa, ko samaksāt vārpgaliešiem. Bet es varu kādu daļu dot arī jums priekš ceļojuma... izsūtīt jums pa mēnešiem. Kā jūs domājat: vai pasaules plašums tomēr jums nedotu diezgan daudz dažādības, lai apklusinātu šās jūsu slāpes pēc jauniem iespaidiem, vai pēc apreibināšanās. Man liekas, ka tur ir jūsu nelaimes sakne: jums dvēsele salkst."
Sikspārnis bēdīgi purināja galvu.
"Tas viss būs par velti..." viņš skumīgi teica. "To visu es jau esmu redzējis."
Trude nesaprazdama paskatījās uz viņu.
"Jā, to visu es esmu redzējis..." Sikspārnis atkārtoja, "daudz skaistāku un lielāku, nekā viņš ir. Tā jau ir mana nelaime, ka es visu iepriekš redzu. Es sēdu naktī mežā pie ugunskura un skatos biezienā. Bet aiz tā es redzu kailo, stāvo klinšu sienu: no mākoņiem līdz bezdibenim viņa tur stāv manā priekšā, un strauts kā sudraba pavediens šņāc gar viņas brūno stāvumu taisni no mākoņiem, no sniega, iekšā lejā, tumšo egļu galotnēs. Es redzu to visu un domāju: ek, stāvēt tur vienu vien acumirkli uz klinšu malas, uzgavilēt un tad mesties uz galvas strautā kritumā... Kā pārsteigta, kā ko ķerdama sakustēsies padebešu migla, bet no manis vairs nebūs nekā. Vai lai es braucu uz šiem kalniem un pārliecinos, ka viņu klintis nav tik stāvas, ka viņu strauti nav tik sudrabaini, nedz tie slēpj savu čūskas galvu mierīgo egļu zaļumā? Un domās es esmu sēdējis uz piramides radžu augšējām pakāpēm... tālu aptverdams dzeltenpelēko smilšu sastingušos viļņus, tālāk un tālāk līdz tai vietai, kur zvaigznes gailējas uz smilšu kāpām. Bet pār šo gadu tūkstošu mieru uzlec mēness, liels un spožs un mierīgs...
lepns savā zilā karaļmētelī, pilnā jaunu zvaigžņu. Un kauns pašam tiek — mirt tādā cēlā lieliskumā, it kā tas nebūtu viena alga, vai viens smilšu puteklis sēd uz paša augšējā pakāpiena piramidei, vai nokrīt zemāk uz nākošā. Kā lai es braucu uz šām piramidēm, par kurām es skaidri zinu, ka viņu tuksneši nav tik lieli, nedz viņu zvaigznes tik spožas, nedz viņu klusums tik dziļš un pilns mēness gaismas, kā es to redzu acis aizmiegdams? Un Sibirijas ziemeļnakts nav tik spalga, viņas ziemeļblāzma nav tik kaisla, viņas vilki negaudo tik tuvu, viņas blandoņi nelien tik klusu ar cirvi pa vēzienam, nedz ar' viņas sniega klajumi ir tik bezgalīgi, viņas troiku pulksteņi neatbalsojas taigā tik skaudri, kā es visu to dzirdu, redzu un jūtu, kad lauskis dauzās retos klaudzienos aiz manas izirstošās sienas. Viss ir tukšāks, niecīgāks, zemāks, bez krāsas, bez skaņas... tikai žēlabas tiek lielākas, ka dvēsele nevar atrast pati savas dzimtenes."
Trude kā neapzinādamās paņēma viņa roku un sāka to glaudīt.
"Tā bij vecā skaņa tavā balsī, draugs..." viņa vairāk tik kā priekš sevis runāja... "vecais zvans, — sudrabs viņā esot līdzi kausēts —, bet nu pārplīsis un gārdz. Kaut taču es varētu pārkausēt šo zvanu! Ar prieku es atdotu tos trīsdesmit tūkstošus rubļu, kuŗus vakar ieliku tēva rakstāmgaldā."
Sikspārnis ātri noliecās pār Trudes roku un uzspieda uz tās kaislu skūpstu.
"Trude..." viņš teica steidzīgi, "man flinte ir laivā. Sakat tik to vienu vārdu, ka jūs stāvēsat četras minūtes uz krasta... nu, tikai trīs minūtes! Neļaujat man tā pamazām nogrimt dubļos!"
Trude pacēla viņa seju uz augšu un noglaudīja viņa pieri, uz kuŗas bij izspiedušās sviedru lāses.
"Tu maldies, draugs, ja tu domā, ka man ir tikdaudz lieka spēka, ko tev aizdot..." viņa runāja. "Es nezinu, vai jel kad man ir bijis lieks spēks; bet ja tas ir bijis, tad sen viņš ir miris, kā putniņš, ilgi izdauzījies galviņu ap krātiņa drātīm. Es nestāvēšu uz krasta, kad tu mirsi; es neteikšu nevienam, ka esmu redzējusi tevi un zinu, kurp tu gribēji iet. Pat tik spēka man nav, atzīties, ka esmu kādreiz sēdējusi ar tevi kopā. Arī to es noliegtu šonakt, rīt, parīt... Nedauzīšos es vairs nekad ap savu krātiņu."
Sikspārnis sašļuka. Trudei kļuva viņa žēl.
"Piedod man, ka es nevaru tev palīdzēt..." viņa klusu teica, pieliekdamās viņam tuvāk un uzlikdama abas rokas viņam uz pleciem. "Es redzu skaidri, ka tas būtu priekš tevis tas labākais. Bet man nav dūšas uz to... iedot nāves zāles mirējam, kas vairs nevar izciest savas sāpes."
— "Vai tad jums vieglāk būs, noskatīties, kā trūkstas jūsu zirgi no dzērāja grāvmali, — un šā dzērāja skrandās jūs pazīsiet mani?" Sikspārnis dobji teica.
"Es neskatīšos uz tevi..." Trude atbildēja. "Tūliņ pēc tēva bērēm es aizceļošu... varbūt tomēr uz tiem pašiem kalniem un piramidēm, par kuriem tu runāji. Aiz gļēvuma es aizceļošu, aiz nespēka. Un nenākšu atpakaļ, līdz dzirdēšu, ka tevis... ka tu jau izcietis."
— "Na, tad nu man vairs nav neviena!" Sikspārnis klusi teica. "Tad tiek vieglāk: nav vairs šaubīšanās, nedz atpakaļ skatīšanās. Ir taisnība tam vārdam: kas pieliek roku pie arkla, lai neskatās
atpakaļ... vienalga, vai vaga iet pret kalnu, vai uz leju..."
"Tas jau būtu no manis neprātība —" Trude runāja, "un netaisnība ar': prasīt no tevis, lai tu sevi pats saviem spēkiem izvilktu no dumbrāja. Tad kā divi mirēji mēs tagad šķirsimies, vai jā?"
Viņa klusi pieglaudās Sikspārnim. "Glaudi mani!" viņa čukstēja; "nu jau ilgi, ilgi gadi, kur manis vairs neviens nav glaudījis."
Nedrošu roku Sikspārnis atbīdīja lakatu no Trudes kuplajiem matiem un lēni vilka ar roku pār tiem. Mati pamazām izrisinājās un sāka plūst pār Trudes augumu. Jaunava pamazām noslīga viņam klēpī.
"Es saprotu, kā vajag būt ap sirdi dzērājam..." Trude klusi runāja. "Man liekas, ka es redzētu to tumsu, tās skumjas ap viņu, kas aicina uz reiboni. Tā es reibu senāk no tavas rokas. Varbūt, ja šis reibonis kādu reiz būtu nācis kā viesulis... Bet tā viņš nenāks nekad."
— "Vai tas nav diezgan ērmīgi, Trude..." Sikspārnis, kā domas kopodams, teica: "Cik maz taču cilvēks var ņemt no ārienes. Tu esi dzimusi saules pusē, es esmu paēnas bērns. Un tomēr mēs abi sēžam te kopā kā divas nogurušas bezdelīgas uz nogrimuša kuģa masta. Es domāju, šis gurdenums ir tas, kas mūs savedis te kopā. Visapkārt šalc dzīves jūra, bet mums kā bail, kā negribas plēst nogurušos spārnus... neskatīties uz nemierīgo ūdeni, bet griest acis uz debess malu vai tur nenāks jau krasts... Un šis gurdenums ir arī tas, kas mūs šķir: pirmais vēja pūtiens nogrūž no masta tā saules, kā paēnas bērnu..."
— "Tā nav nekāda saules puse, draugs, kur mans šūpulis bij kārts..." Trude atbildēja. "Jeb
tad tā ir noejoša saule; uz dusu viņa aicina... Un nu gailis jau dzied. Jāatgriežas kapā šiem mirušo dienu spokiem. Skūpsti mani uz nekad neredzēšanos!"
... "Un tad vēl vienu vārdu, Trude!" Sikspārnis teica, palikdams kapsētiņas vārtos stāvam, kad bij pavadījis Trudi līdz turienei: "Ja tu dzirdi vēlāk par mani šādu vai tādu ļaunu valodu — tici visam, neaizstāvi manis... Arī pati savā priekšā nē. Ne tikai piramides un kalnu šļūdoņus es redzu; es redzu arī pats savas sirds bezdibeņus. Par tiem šausmīgāka nekā neizdomās ļaužu fantāzija..."
... Saulīte jau bij uzlēkusi, kad uz ezera norībēja šāviens, un pelēks vanags, gaisā kūleni pārmezdams, iekrita ūdenī. Bet Sikspārnis domīgs sēdēja laivā un zilganais pulvera dūmu mākonītis lēnām izgaisa pār viņu.
*
Īsi priekš brokastlaika dārznieks klauvēja pie jaunā Dachava istabas durvīm.
"Baronkungs! Baronkungs!" viņš atkārtoja arvien nemierīgāki.
— "Kas ir?" beidzot atsaucās jaunais Dachavs.
"Baronkungs... neņemat par ļaunu, man kas jāsaka!"
Jaunais Dachavs ātri uzvilka drēbes un iznāca pie dārznieka koridorā.
"Baronkungs... es baidos, vai šonakt nav bijuši muižā zagļi," dārznieks čukstēja, neuzticīgi apskatīdamies pa tukšo koridoru.
— "Kur tad?"
"Logs ir vaļā ... un trepes pieslietas."
— "Kuŗai istabai?"
"Vecā baronkunga rakstamistabai."
— "Nesaki nevienam ne vārda ..." barons noteica un aizsteidzās uz tēva rakstamistabu.
Durvis uz koridoru bij aizslēgtas. Atslēgas stāvēja pie Trudes. Tādēļ barons vispirms izmetās dārzā.
Jā, tur nebij ko šaubīties: par nakti kāds bij kāpis pa logu istabā. Pie paaugstā loga bij pieslietas dārza trepes, kuŗas atbalstījās šaurā puķu dobē; uz grantētā laukumiņa zābaku pēdas vēl skaidri bij saredzamas. Logs bij palicis vaļā; zaglis to nebij varējis aiztaisīt tādēļ, ka pieslieto trepju gals sniedzās drusku istabā.
Dachavs pakāpās pa trepēm. Jā, rakstāmgalda atvilktnes bij izvandītas. Daudz tur zaglis nevarēja būt mantojis, jo dienas kasē, tēvam uz pilsētu braucot, maz kas tika atstāts. Bet tad jaunajam baronam iešāvās prātā Trudes nauda: tā tak nebūs bijusi tēva rakstāmā istabā?
Drusku uztraukts viņš atkal nokāpa un pieteica dārzniekam, lai noslēdz visus dārza vārtus, ka neviens lai netiktu iekšā: dārza puišiem lai uzdodot darbu ārpus dārza. Bet pats lai braucot — nevienam nekā nesacīdams — tūliņ pēc policijas ierēdņa, apriņķa priekšnieka palīga, kuŗš dzīvoja verstes divdesmit no muižas. Pats viņš iegāja pa dārza durvīm tai spārnā, kur dzīvoja Trude.
Trudi viņš atrada apģērbušos. Viņš satrūkās, ieraudzīdams viņas nogurušo, bālo seju un drudžainās acis.
"Trude," viņš pēc labrīta jautāja, "kur tu noglabāji savu naudu?"
Trude paskatījās brālim sejā un nobāla vēl vairāk.
"Vai viņa izzagta?" viņa bez skaņas jautāja.
— "Tēva rakstāmistabā ir bijis zaglis... no dārza iekāpis..." brālis atbildēja.
Trude nodūra acis un saķēra ar roku pieri. Tad viņa sāka grīļoties un atslīga uz dīvāna. Brālis iztrūcies ielēja no karafes ūdeni glāzē un pasniedza māsai. Trude dzēra maziem malkiem, it kā domās apskatīdamās pēc katra vilciena.
"Tad tava nauda bij tur?" brālis uzbudināts jautāja.
Trude atmeta ar roku. "Lai!" viņa drūmi teica, "kas zudis — zudis."
— "Nē, tā es neatstāšu. Es aizsūtīju pēc policijas. Pēdas skaidri redzamas."
"Pēdas!" Trude kā iztrūkusies jautāja.
— "Jā, vīrieša zābaku pēdas. Un man liekas..." brālis pārtrauca valodu un kā ko atcerēdamies plaši ieplēta acis. "Mans Dievs, vai tas varētu būt!"
Arī viņš atšļuka krēslā. Bet tikai uz īsu brīdi. Tad viņš atcerējās, kādēļ bij šurpu nācis.
"Trude, dod man rakstāmās istabas atslēgu!" viņš pietrūkdamies iesaucās.
Trude mechāniski paņēma atslēgu saišķi, izmeklēja un izņēma no tā vienu un pasniedza brālim.
"Vai tu pati nenāksi līdzi?" viņš pārsteigts jautāja.
— "Es... es ieņemšu piles, lai apmierinātos..." viņa teica. "Tad es iešu."
Brālis aizgāja pa istabām uz koridoru un mēģināja atslēgt durvis. Bet vai nu atslēga bij samaitāta, vai slēdzamais nepareizs — viņš nekādi nevarēja attaisīt durvis. Beidzot viņš atgriezās atpakaļ pie Trudes. Ejot viņam likās, it kā būtu dzirdējis aiztaisam durvis, pa kurām Trude varēja iziet dārzā. Bet laikam viņš bij maldījies, jo Trude sēdēja vēl turpat uz dīvana,
tikai rokā viņai bij putekļu slaukamais zoss spārns.
Kalpones turpretim rīkojās pa mājas otru galu.
"Trude, vai šī ir pareizā atslēga?" viņš jautāja, slēdzamo māsai sniegdams.
Trude paņēma to, paskatījās un, ne vārda neteikusi, ielika to atpakaļ atslēgu saišķī. Tad viņa gurdi piecēlās un gāja pa istabām uz koridoru. Brālis papriekš noslēdza durvis uz dārzu, izņēma atslēgu un gāja Trudei pakaļ. Viņš panāca māsu pie tēva rakstāmās istabas durvīm. Trude paskandināja ar atslēgām un bez kādām grūtībām atslēdza durvis. Āra gaiss, dārza smaržas pilns, viņiem dvesa pretim no istabas.
Māsa drūmi paskatījās uz izvandītām atvilktnēm.
"Tur viņa bij..." viņa teica, uz vidējo atvilktni rādīdama, "trijos saiņos."
Brālis rūpīgi apskatīja atvilktnes. Ne tā mazākā skramba nebij nomanāma pie viņām.
"Vai tad tu viņas atstāji neaizslēgtas?" viņš jautāja.
— "N — nezinu..." māsa vienaldzīgi atbildēja, "varbūt." Bet tad viņa it kā saņēmās. "Atstāj... lai paliek!" viņa teica. "Kas zudis — zudis. Kam sevi mānīt ar veltām cerībām!"
Brālis izbrīnījies paskatījās uz viņu.
"Es tevis nesaprotu!" viņš teica. "Taisni šajā gadījumā... Tas nevar būt bijis svešnieks. Un tad tās pēdas... tās viņu nodos. Paskaties taču, cik tās pēdas ir raksturīgas!"
Viņš pieveda māsu pie loga un izplēta pats aiz brīnumiem acis: pēdu vairs nebija.
"Kas tad tas?" brālis iesaucās, pa logu izliekdamies, "bet tur tak bij nupat pēdas... gluži skaidri saredzamas, raksturīgas pēdas: zābaki zemiem, zemiem
papēžiem, zole piešūta, ne piesista... visapkārt zolei netālu no malas šuvuma strīpa. Starp simtām pēdu es viņas atkal pazītu..."
Trude nevērīgi bij paskatījusies uz grantēto celiņu. "Vai tev tik uzbudinājumā tā nav licies? Bet, varbūt, pēdas aizpūta caurvelkošais vējš, kas cēlās, kad attaisījām durvis. Vai neaiztaisīsim logu?"
Brālis galvu purinādams pastaigājās pa istabu. "Tas tak nevar būt... tas tak nevar būt..." viņš murmināja. Tad viņš apstājās. "Ja, tev taisnība: aiztaisīsim logu. Ka neizpūš kādus papīrus. Te viss lai paliek tāpat, līdz atnāks policija."
Bet izrādījās, ka logu aiztaisīt nevar: pieslieto trepju gali sniedzās pāri loga slieksnim, tā ka abas loga puses cieši veramas atsitās pret tiem.
"Nogrūd trepes!" Trude teica.
"Nē, tās lai paliek tāpat... tās jāredz policijai..." brālis atbildēja. "Es pats būšu dārzā, — no tās puses neviens nenāks."
Viņš aizgāja. Trude palika stāvam istabas vidū un klausījās, līdz nodimdēja brāļa soļi koridorā. Kaut kur no tāluma nāca āmura sitieni: tur skrūvēja cieti vecā Dachava zārku, kā tas bij noteikts jau vakarvakarā.
Trude sakoda zobus un stīvi noraudzījās uz galda atvilktni. Tomēr tā kā žēl bij visa tā. It īpaši viņa paša bij žēl. Kādēļ tad pa šādu ceļu? Trude tak viņam būtu devusi arī tā... Visas naudas, zināms, nē. Bet tā rubļu divdesmit, trīsdesmit mēnesī. Un ko tad viņš ar' darītu ar vairāk? Ko tad viņš tagad darīs ar tiem trīsdesmit tūkstošiem? Sāks dzert, plātīties... un brālim laikam jau tagad aizdomas taisni uz viņu. Viņai vēl gluži labā atmiņā tas notikums, kur brālis par vari gribēja dabūt tādu pašu zābaku, kā skolotājam:
zemiem papēžiem, piešūtu zoli. Bet te neviens kurpnieks tādu iztaisīt nevarēja.
Tagad to pēdu tur vairs nebij... tiešu pierādījumu nebij; bet aizdomas brālī paliks. Cik tas neglīti, cik neglīti viss! Un ja tad vēl viņu piedzen... un kādēļ tad ar' nepiedzīs? Pirmā dzērumā jau piedzīs viņu. Cik tas ir neglīti, cik neglīti! Tas nebij naids, tā nebij nožēlošana, arī ne riebums, kas maisījās Trudei pa dvēseli. Trude atminējās no bērnu dienām, ka viņa bij apglabājusi savu kanarijas putniņu, asarām, puķēm, skūpstiem. Un pēc nedēļas viņa vairs nevarēja nociesties aiz žēlabām, atraka kapiņu un gribēja izņemt putniņu, bet ieraudzīja visus tos tārpus, to puvumu... Vai arī sava jaunības drauga piemiņu viņa nebij tāpat apglabājusi savā kapsētā ar asarām, ar skūpstiem? Un nu viņa to redzēja tādu!
Nē, tur vairs nebij baskājnieka romantisma. Tur vairs nebij fantāzijas izgreznotas rotaļāšanās ar nāvi kalnu augstumos. Dubļi, puvekļi, tārpi... un pār visu tā sajūta, ka reiz tak viņš ir tev mīļš bijis, glāstījis tev matus, skūpstījis acis. Vēl pagājušo nakti pat... Un taisni no turienes viņš ir nācis un darījis to!
Trude atsēdās tēva krēslā pie galda un atspieda galvu abās rokās. Ko lai tagad dara?
Viss vienalga... lai notiek kas notikdams. Lai viņi dara, ko zina. Pat to pēdu nevajadzēja noslaucīt. Lai iet viss savu gaitu. Un ja viņš ko runās par pagājušo nakti... tak jel par to viņš nerunās! Un ja ar' viņš runā... kas tad ticēs tādam? Nē, priekš Trudes viņš ir miris, aprakts, iznīcis. Tas tikai vēl sapnī ir bijis, ka viņi satikās. Par sapni cilvēkam nav varas. Kauns dažreiz ir pašam no sava sapņa; bet pamozdamies tu apmierinies: tā nezina neviens. Un nedabūs zināt!
Pie brokastgalda brālis bij stipri uzbudināts.
Ātri viņš rija kumosus, bet acis stāvēja plaši ieplēstas, it kā viņas neredzētu no tām lietām nekā, kas stāvēja uz galda, bet skatītos vēl turp, kur viņš nupat bijis, vai arī uz turieni, kurp tagad jāiet.
"Nu, vai vēl atradi kādas pēdas?" Trude jautāja pēc iespējas vienaldzīgi.
— "Jā!" brālis atteica, "viņš ir gājis uz dīķa pusi. Bet tik skaidras tās pēdas vairs nav, kā pie loga. Tikai zāle ir nomīta. Bet netālu no dīķa pēdas pazūd. Tā liekas, ka viņš tur brītiņu ir sēdējis pie akāciju krūma. Tikai tur ir pakrēslis, kādēļ nevar tik labi novērot."
"Un ko tad tu domā tālāk darīt?"
Brālis nodūra acis. Starp uzacīm viņam savilkās grumba, kamēr rokā nervozi drebēja dakšiņas.
"Es iešu gar ezermalu... apskatīšos, vai viņš nav braucis ar laivu..." viņš beidzot uzbudināts teica.
— "Ar laivu?" Trude domīgi atkārtoja. Tad tev ir jau noteiktas aizdomas?"
"Jā!" brālis aizsmacis atbildēja.
Trude brītiņu lēnām dauzīja olas čaumalu ar sudraba karotīti.
"Es saprotu, kā tu to lietu iztēlo..." viņa tad teica. "Bet vai tu ar' esi pārdomājis, ko tas viss nozīmē priekš viņa un arī priekš tevis? Vai tu tomēr nevari būt pārskatījies ar tām pēdām?"
— "Tad taisni no šās šaubīšanās man jātiek vaļā.. Ja ezermalā nebūs pēdu... nu, tad man vēl jel cerība. Bet ja būs..." Viņš drūmi apklusa.
"Bet ja būs?..." Trude jautāja.
Brālim uzpampa dzīsla uz pieres.
"Tad es viņa netaupīšu!" viņš nikni iesaucās. "Es netaupīšu viņa... tāpat, kā viņš netaupīja mūsu tēva!"
Klusi viņi piecēlās no galda.
"Vai tu nāksi man līdzi?" viņš jautāja.
— "Es iešu tev pretim... caur kapsētiņu..." Trude atbildēja un pazvanīja sulainim.
Brālis ātri aizsteidzās uz ezermalu. Trude paņēma saules sargu un soļoja pa celiņu caur parku uz kapsētiņu, rūpīgi apskatīdamās, vai nav te manāmas kādas pēdas. Gar ceriņu krūmu iedama, viņa nolauza kuplu zaru. Ar to varēja izdzēst pēdas... ja būtu vajadzīgs.
Jā, pie mātes kapa tas bija vajadzīgs. Arī tā vieta bij skaidri redzama, kur viņi apkampās uz nesaredzēšanos. Bet tad viņa satrūkās: tās pēdas te tak nebija nemaz tādas, kā stāstīja brālis: zābakiem te bij iespiedušies granti diezgan augsti papēži.
Trude nolaida rokas. Vai tad te nebij pierādījums, ka viņš tas nebūs bijis?
Bet kas tad cits varēja tik skaidri visu zināt par to naudu? Un vai brālis tomēr nebij pārskatījies ar tām pēdām pie loga? Trude ātrumā un uzbudinājumā nepaguva viņas tuvāk apskatīt, kad tās iznīcināja ar zoss spārnu. Bij jāklausās un jāskatās uz augšu, vai brālis tomēr neatslēdz durvis arī ar nepareizo atslēgu.
Un tad... kā lai Trude brālim rāda šās pēdas? Kā lai viņa stāsta, kādēļ tās te?
Bet bez tam nevar. Kā brālis citādi lai tic, ka tās te tiešām Grauda pēdas?
Trude nevarēja vairs nostāvēt. Kājas gura un pa deniņiem dauzījās kaut kas karsts. Bet jāizšķiras bij tūliņ... vai vienādi, vai otrādi. Ak Dievs, ak Dievs — kas te lai izšķir!
Viņa atkrita uz soliņa un nemierīgām acīm raudzījās drīz uz vienu, drīz uz otru pēdu puduri. Tur viņi stāvēja, kad vējš negaidot iečaukstējās kokos, un Trude satrūkdamās piekļāvās Sikspārnim ciešāki.
Tur viņš čukstēja tai ausīs: "Mana labo dienu dvēsele!" Un tur viņa beidzot atraisījās no viņa un aizgāja atpakaļ neskatīdamās. Pēdas tur skaidri bij manāmas; bet kā pārvilks ar ceriņu zaru, tā izdzisīs viss... uz visiem laikiem.
Nē, viņš nevar būt mainīgs. Lai ar' viņš šķirdamies teica tik drūmus vārdus... fantāzijā viņš varbūt kāpa šajos bezdibeņos, bet dzīvē viņš tā nedarīs... nevar darīt.
Bet tomēr... kādēļ viņš tik mierīgām asinīm nonāvēja viņas tēvu? Un pat žēl viņam neesot visa tā... tā viņš teica. Kā svešs gars kad nāca pār viņu, kalpināja viņa savārgušo dvēseli... Vainīgs jau viņš pats, viņa labāko dienu cilvēks vainīgs tad pie tam nav; bet ja šis ļaunais postīšanas gars viņam to iečukstēja? šis gars, kas grib zināt, kā noziedzniekam ap sirdi, kas sakrauj tam visskaistākam blakus to visneglītāko un ļaunāko, lai baudītu šo nesavienojamo lietu drūmo, grandiozo, ārprātīgo iespaidu?
Bet tomēr, tās pēdas, tās pēdas! Te viņas ir citādas, kā tur.
Un tak — ja viņš to gribētu darīt, vai tad viņš nebūtu iedomājies arī par savām pēdām? Un kas tad cits zināja to tik skaidri un kuŗam varēja te būt tādi zābaki, kādi priekš ilgiem gadiem tikai reiz parādījās šajā pusē un taisni viņam? Tagad tādi zābaki jau sen izgājuši no modes un arī toreiz šis veids neizplatījās. Jā, kas tad cits te varēja to darīt?
Bet lejā gar ezermalu jau brikšķēja sausie niedru stiebri... brālis nāca tuvāk un atradīs drīz to vietu, kur stāvēja Sikspārņa laiva.
Ak jā: tur, varbūt, arī būs pēdas, un brālis redzēs, ka tās ir citādas. Bet ja nebūs... nu, tad varbūt...
Viņa neizdomāja šā "varbūt" līdz galam. Brālis uzbudināts viņu sauca no ezermalas. Dusmas un sāpes bij dzirdamas viņa balsī.
Trude saņēmās un gāja. Celiņš no kapsētiņas lejā uz ūdeņa malu bij stāvs. ledama viņa redzēja, ka Sikspārnis vietām bij lēcis taisni lejā bez celiņa... garas, izārdītas švīkas rādīja viņa soļus, nolauzīti krastmalas stādi, noliekti krūmi. Pašā ezera malā stāvēja jaunais Dachavs, kuŗš bij apbridis gar stāvo klinti pret kapsētiņas sētu, un tagad galvu nokāris raudzījās uz to vietu, kur laiva, ar priekšgalu uz krasta lēzenuma atdurdamās, bij atbīdījusi ūdens sanestos niedru kaulus un citu ūdens augu atliekas, kā arī ūdens izmestos gliemežu vākus.
"Te nu vairs nav ko šaubīties!" brālis drūmi teica, "viņa laiva ir te stāvējusi. Laivas priekšgala veids līdz tai beidzamai rievītei ir iespiests te. Un es pazīstu šo laivu: tā ir tā pati mūsu vecā laiva, kuŗu tēvs viņam dāvināja... Mūsu pašu dāvinātā laivā viņš brauc mūs apzagt... Cik tas ir nekrietni, cik nekrietni! Trude, vai tu pavisam vari to iedomāties!"
Viņš sašļuka uz akmens, un asaras viņam sāka ritēt pār vaigiem.
"Un es reiz to cilvēku esmu mīlējis!" brālis caur zobiem teica, "esmu reiz raudzījies uz viņu kā uz savu ideālu! Cik tas ir nekrietni, cik nekrietni!"
Trude nopūtās. Nē, te nevarēja būt Sikspārņa pēdu; un smiltis bij pārklātas ar ūdens zāļu atliekām. Tā tad neatliksies viņai nekas cits, kā teikt visu un parādīt augšējās pēdas.
Bet vai brālim no tam vieglāk tiks? Viena vietā vai viņam nebūs jāzaudē divi? Un kā lai viņa izskaidro savu līdzšinējo klusēšanu?
Katrai lietai ir tikai viens īstais brīdis kā papardes ziedams Jāņu naktī. Kas par agru teic šo lietu, tas samin ziedu pumpurā, un kas par vēlu teic ,tam jānoskatās, kā jau izgaisis šis zieds... un saprašanās līdz ar viņu.
Trude, vai tu neesi jau palaidusi garām šā īstā brīža? Kas šorīt vēl būtu iznācis vienkārši un dabiski, ap to jau tinas krāpšanas un aizdomu melnā čūska. Trude... vai nav jāpasteidzas tev ar tavu noslēpumu... un arī ja būtu jāzaudē brālis?
Ilgi viņa raudzījās pār ezeru, kuŗa līmeni kustināja spirgts rīta vējiņš. Viss bij gaišs un saules pilns, un pa kapsētiņu augšā dziedāja putni un pa ezeru šļakstinājās zivis savā rotaļā, bet tālu aiz ezera mežmalā pacēlās viegli dūmi... Tur vajadzēja atrasties Sikspārņa būdai. —
"Tur gaišs visapkārt un tik tumšs dvēselē!" Trude domāja un nodrebinājās. "Jātiek vaļā no šās tumsas."
Brālim tas būs sāpīgs sitiens. Trude, viņa vienīgā māsa, viņa dievinātā biedrene visā jaunībā, tā satiekas slepen ar... ar paklīdušu dzērāju, ar viņu tēva slepkavu... tā ļaujas no viņa apkampties, — o, pēdas to tik nepārprotami rāda! Tā noslauka aizdomīgās pēdas, tā dod brālim neīsto atslēgu! Trude, viņa māsa, uz visu to spējīga!
Tas būs sāpīgs sitiens brālim. Visu mūžu viņš neaizmirsīs to. Un jāšķiras viņiem būs uz visu mūžu.
Tikai tagad vēl Trude sajuta, ka tomēr brālis viņai nav tik vienaldzīgs, kā tas viņai bij licies vakarnakt un allaž. Tak kopēja bērnība, kopējs lepnums, kopējs vārds bij vijis ap viņiem saites, kas viņiem neļāva iet tik viegli vienam no otra. Zudīs daudz kas, ja trūks šās saites. Un abi paliks vēl tukšāki. Viņš, varbūt, nomāks tukšumu sevī, dibinādams pats savu dzīvi; bet viņa?
Sēdēs viņa Rivjerā pie mūžām zilās jūras un redzēs ūdens skalotos akmentiņus un domās, ka pati ir tāds akmentiņš, kuŗu varbūt nākamā banga atkal ieraus jūŗā, lai izmestu citur malā starp citiem aukstiem,
notīrītiem, svešiem akmentiņiem. Pat domās viņa vairs nevarēs atlaisties uz Vārpgali, kur putni dzied tēvu kapsētā, un zivis sudrabainas sitas pa saules apspīdēto ezeru...
Bet nu tam jānotiek. Brālis kāps augšā pa Sikspārņa pēdām un atradīs tur arī tās otras... paskatīsies uz viņas kurpēm un nobālēs... Nu tam jānotiek...
Viņai uzmācās reibonis, pie brāļa rokas uz augšu kāpjot. Tur, augšā, viņa apstāsies un teiks:
"Heinci, man tev kas jāsaka..."
Nu vēl desmit soļi... nu pieci, un tad tas notiks. Nu...
"Heinci..."
Vārds viņai aprāvās. Kapsētiņā viņa ieraudzīja dārza puišus ar lāpstām. Tie bij nākuši tēvam kapu rakt. Un tagad viņi staigāja taisni tur... taisni tur...
Brālis noskaitās.
"Bet es tak dārzniekam teicu, lai neviens nenāk dārzā!" viņš strādniekiem bargi uzsauca.
— "Tādēļ jau viņš mums ar' lika nākt caur parku..." vecākais strādnieks atvainojās. "Neņemat par ļaunu, baronkungs: bet dārzniekam vakar bij teikts, ka šodien jāizrok kaps."
Jaunais Dachavs drusku apmierinājās.
"Tad rociet!"
Bet Trudei elkoni sniegdams viņš teica:
"Pār mūsu kapsētiņu viņš būs nācis... varbūt pār to pašu vietu, kur šonakt apraks viņa upuri... Es vēlētos, kaut vēl būtu tie laiki, kad katrs bruņinieks bij tiesnesis savā pilī!"
Sikspārnis sēdēja uz būdas sliekšņa un pašļakstināja pudeli, kuŗā vēl atradās lāse šņabja. Viņam iepretim bij atspiedies pie liepas pusmūža zemnieks un noraudzījās puskaunīgi, pusziņkārīgi uz Sikspārni.
Sikspārnis pielika pudeles kaklu pie mutes un izdzēra vēl atlikušo šņabi ar vienu vilcienu. Tad viņš nolika pudeli pie malas un saņēma rokas ap ceļiem.
"Cik šodien jauka diena..." viņš domīgi runāja, "tā vien gribētos līdz ar bezdelīgām laisties pa zilo gaisu, čivināt un mērcēt spārnus ezera ūdenī. Kā tu domā, vai mēs nevarētu to tavu neģēlību atlikt uz citu laiku... tā varbūt uz rudeni, kad lietus pil aiz kakla, un aukstie dubļi spiežas caurajos zābakos? Kad vējš pūš skrandās, un īgnums kā zāģē dvēseli?"
Zemnieks nosarka. "Vai tad nu kāda prieka dēļ..." viņš stostījās. "Tādām lietām jau laika izmeklēt nevar."
Sikspārnis atmeta ar roku. "Nu, viss vienalga!" viņš teica. "Man rudens tāds pats, kā vasara. Es tikai tevis dēļ to teicu. Nu, kas tad tev tur jāpadara? Jāiesniedz lūgums, lai tiesa piespriež tev kādas atraitnes vienīgo gotiņu? Atņemsim ar' viņai to govi... kā nieku! Ja nedos ar labu - atņemsim arī aitiņu vēl. 0, tie atņemamie punkti man visi galvā... un roka vairs netrīc. Kad pudele tukša, tad roka man vairs netrīc."
Zemnieks sāka taustīties pa krūšu kabatu. "Nē, es nenācu dēļ lūgumraksta... es tāpat jūs gribēju palūgt..." Un kaunīgi viņš stiepa Sikspārnim pretim citu, pilnu pudeli.
"Oho, otra pudele!" Sikspārnis iesaucās, un acis viņam iezibējās; "tad jau būs kāda lielāka šmuce! Kā tad bij: nagus palaidi?"
Zemnieks apjuka vēl vairāk.
"Drusku uz to pusi jau nu gan bij... Bet tā laikam nebūs bijusi tā īstā vaina."
Sikspārnis noskatījās ar līdzcietību uz zemnieku.
"Desmit gadus es tā jau uz jums skatos..." viņš tad grūtsirdīgi teica, "un vēl vienumēr jums viss iznāk tikai tā drusku uz to pusi... drusku zādzības, drusku melu, drusku Dieva lūgšanas..." Bet tad viņš iekaisa. "Cilvēki, kad tad jūs sāksit kaut ko pilnīgu darīt? Kad tad jūs atstiepsit muguru taisnu un spersit kāju uz akmens un teiksit: te es stāvu, te es noteicu savu pusi... un lai ar' viņas robeža būtu zīmēta asinīm."
Zemnieks raudzījās ieplēstām acīm uz Sikspārni, gan sarkdams, gan bālēdams.
"Ech!" Sikspārnis norūca un ieņēma malku no pudeles, "tikpat jau es jūs citādu neredzēšu! Tad nagus tu esi palaidis? Vai ar atslēgas lauzumu?"
"Nē..." zemnieks stiepa, "stallis stāv neaizslēgts."
"Ak tad pie zirga gan?" Sikspārnis jautāja. "Vai kopā ar zirgu noķēra?"
Zemnieka acīs auga nesaprašana.
"Neņemat par ļaunu, jaunskungs..." viņš nedroši teica, "mēs laikam runājam katrs par savu."
"Nu, par ko tad gribēji runāt?"
"Es gribēju lūgt dēļ sava zirga..."
"Dēļ sava zirga? Kurš tad zog pats savu zirgu?"
"Bet mans zirgs jau nemaz nav nozagts!"
"Nav nozagts? Nu kas tad viņam par kaiti?"
"Viņš pārplēsa nagu."
"Kam?"
"Pats sev."
"Un tad pārplēsta naga dēļ tu man nes divas pudeles šņabja? Jā, ko tad lai es ar to nagu daru?"
"Neņemat par ļaunu, jaunskungs... Es jūs gribēju palūgt, sak, ja tas jums nav par apgrūtināšanu... Man pašam plintes nav, un man tā sirds tāda mīksta."
Sikspārnis brītiņu lūkojās zālē un tad rūgti iesmējās.
"Tā tad par pagasta šinderi es nu būtu laimīgi uzdienējis..." viņš caur zobiem rūca. "Par maitu kalniņa uzraugu... Nekas: amats labs... Tikai acumirklī nevaru vēl izprast, kādā sakarā viņš stāvētu ar maniem jaunu dienu nodomiem..."
Zemnieks nemierīgi mīdījās no vienas kājas uz otru un meklēja ko pa kabatām..
"To šāviena tiesu jau es varētu varbūt..." viņš stostījās, divdesmit kapeiku gabalu nedroši pa pirkstiem grozīdams. "Bet es neviena nezinu... Līdz mežsargam par tālu... Un neviens jau ar' nezin, ka es pie jums..."
- "Ak neviens tā nezin?" Sikspārnis teica, domīgi uz zemnieku noraudzīdamies.
"Vaidieniņ, vai ta' nu es tā!" zemnieks steidzīgi taisnojās. "Tik jau es ar' saprotu, ko var runāt un ko nē!"
"Un ko var darīt, un ko nē... vai tā nav?" Sikspārnis mazuliet zobgalīgi piebilda. "Tu skaidri zini, ka pie manis var nākt uz šindera darbu, bet pie citiem nē. Saki, vai tev mājā vēl nav kādu tādu darbu, par kuriem nedrīkst runāt, kas jāpadara klusībā... ar pusstopu kabatā un otru pusstopu galvā? Varbūt kāds vecs suns pakarams, sprāgušas cūkas apstrādājamas? Padarīsim visu pie reizes!"
Zemnieks novērsās. "Kad jau nu jūs negribat negribat..." viņš teica, - "pameklēšu kādu čigānu. Bet tad jums ar' nevajadzēja..." Viņš aprāva teikumu.
- "Jā, tad man ar' nevajadzēja ņemt to šņabi... tur tev, draugs, pilnīga taisnība. Un kādēļ lai es ar nenošautu tavu zirgu? Tas tomēr vēl tīrāks darbs, nekā visi tie citi, dēļ kuriem jūs pie manis mēdzat nākt. Vai nu novelkam ādu beigtam zirgam, vai dzīvam cilvēkam... ir taču viss viena alga. Kur tad tev tas zirgs ir?"
Zemnieks atdzīvojās. "Tepat priedītēs es piesēju..." viņš steidzīgi paskaidroja. "Bet esiet tik labi — es papriekšu aiziešu. Es nevaru šāvienu dzirdēt. Es zinu: tad man trīs naktis sapnī rādīsies nošautais zirgs. Man tāda mīksta sirds... Tas bija mans brūtgāna zirgs."
- "Ak tad jāaprok ar' būs man pašam?" Sikspārnis jautāja, pats kā iekšķīgi priecādamies par savu jauno darba lauku. "Labs ir. Nav jau pirmā maita, ar ko man darīšanas. Ak tad brūtgāna zirgs viņš tev bij?"
"Kas tas bij par staltu melni, kad jauns bij!" zemnieks nopūtās. "Jā, tā paiet viss. Tad nu ardievu, kungs. Bet pagaidat, kamēr es jel verstes divas projām. Viņš taču nezviegs aizšauts?"
- "Nē, viņš nezviegs aizšauts..." Sikspārnis nopietni atbildēja. "Kas maitu kalnā mirst, tas klusi mirst."
"Tad paldies nu, jaunskungs!" zemnieks teica, tukšo pudeli paceldams un kabatā iebāzdams. "Un neņemat par ļaunu."
Sikspārnis iegāja savā būdā un noņēma no sienas pakārto divstobru flinti. To atliecis viņš pārbaudīja patronas: viena bij lādēta ar lodi, otra izšauta. Tukšo viņš izvilka un ielādēja tās vietā citu, arī ar lodi.
Tad viņš pārmeta flinti pār plecu un izgāja pagalmā. Tur vēl stāvēja zālē otra tikko iesākta šņabja pudele. To viņš paņēma līdzi un iegāja priedītēs. Melns, vecs zirgs, līkām kājām, mugura kā šķiets, stāvēja piesiets pie priedītēs un lēni gaiņāja mušas ar sadilušo asti, atkārušos apakšlūpu šad un tad pakustinādams, kā klusā sarunā pats ar sevi. Bet ap asiņaino nagu griezās un sīca mušu bars.
Sikspārnis atlaidās garšļauku zālē un nolika pudeli sev blakus.
"Nodzersim papriekšu tev bēres, draugs..." viņš runāja. "žēl, ka tu šņabja nelieto." Tad viņš sāka taustīt pa kabatām un izvilka no turienes maizes garozu. Gausi viņš piecēlās un pievirzījās zirgam gluži klāt. Zirgs sāka ošņāt un saņēma ar lūpām pasniegto maizes garozu.
Sikspārnis iesmējās, kā uz jaunām domām nākdams. "Jā, runas jau ar' vēl vajadzētu... lai tu pats dzirdētu, cikdaudz mīlestības tu esi sējis un cik pūru viņas pļausi. Un mušas dzied jau ap tevi savu bēru dziesmu..."
Brītiņu viņš nogrima drūmās domās. Tad viņš runāja pa pusei uz zirgu, pa pusei pats uz sevi:
"Brūtgana zirgs... svešas laimes vedējs... Un pats tagad maitu kalniņā. Man gribētos zināt, melnīt, vai tu pats ko sajūti no sava likteņa. Laikam gan nē: citādi tu jau būtu palicis tāpat par dzērāju, kā es. Tādi paši bijuši brūtgāna zirgi mēs abi esam, melnīt: abi reiz esam veduši daudz laimes un cerību, un abi nokļuvuši tepat maitu kalniņā, viens ar pārplēstu nagu, otrs ar pārplēstu dvēseli. Bet tur aiz priedītēm iet mums secen tie, kam mīksta sirds... tie paši, kuŗu labā mēs esam šurp nokļuvuši. let garām un aiztur ausis, lai nedzirdētu, ja mums izlauztos kāds vaids mūsu grūtumā. Ko domā, melnīt, ja varētu reiz tā
no visas dvēseles iespļaut acīs šiem cilvēkiem ar mīksto sirdi? Bet vai tas ar' viss nav vienalga? Vai viss nav sēnalas, kas bija un ir un būs? Un vai nav ar' labāki tā, ka viņi visi mums secen iet? Nejūgs viņi vairs tevis savās sakās... vai lai mēs paši ilgotos atpakaļ pēc tām?
Un kādēļ lai mēs kurnētu par maitu kalniņu? Tos, kas te aprakti, tos nodzītos, atmestos, tumsā noraktos, tos mēs saprotam, to važas ir grauzušas arī mūsu plecus. Bet ko lai mēs darītu starp tiem, dēļ kuriem asaras birst?"
Zirgs nopūtās un pagrieza uz Sikspārņa pusi savu nogurušo galvu. Kā dziļa grūtsirdība bij viņa tumšajās acīs.
"Bijušais brūtgāna zirgs..." Sikspārnis turpināja. "Man viņi visi vēl prātā, šie brīnišķīgie laiki, kad pasaule tiek plašāka ar katru jaunu rītu, un krūtīs briest kā nesalaužams spēks: izplēst rokas un gavilēt un aicināt uz dzīvi un darbu... let pret kalnu, pret sauli, bet pār galvu rīta vējā tev ilgojas lielos vēdienos jaunu laiku karogs. Turēt to visu prātā un sēdēt maitu kalniņā kā pagasta šinderim... E, melnīt, ne to ļaužu man žēl, kas mums secen iet, bet mūsu spēka man žēl, mūsu jaunības, mūsu ticības, mūsu nedarītā darba. Tas nedarītais darbs, tas mani spiež vissmagāki. Es zinu: tas bij manas dzīves lāsts: es domāju, ka pietiks ar to, ko es viņiem sludināšu. Es domāju, ka neizgrābjami būs tie dārgumi, ko kaisīšu starp viņiem kā karalis caur tautu iedams... katrs vārds lai šķiltu jaunas liesmas. Bet mani dārgumi ir samīti tirgus dubļos, ir sapelējuši manos žurku sagrauztos apcirkņos... Nerotāsies neviena jaunava ar tām pērlēm, pēc kurām es laidos jūras dibenā; sarūsēs jaunekļu necilāts tas cirvis, ko es rūdīju savas sajūsmas viļņos. Kā pravietis uz savas Jeruzalemes
drupām... un vienīgais, kas manī vēl klausās, ir uz nošaušanu atvestais zirgs.
"Melnīt, tu tā nesaproti, bet es to zinu: sakod zobus un ciet klusu, ja tu esi pravietis. Nokod pats sev mēli, ja tu nevari klusu ciest. Bet ņem lāpstu un cirvi, ej līdumā un strādā. Nesaki neviena vārda, un neskaties uz tiem, kas zobodamies gaŗām iet... strādā uz to, ko tu tici. Darba pravietim tev būs būt, - tas ir tas, kas atsvabina cilvēku. Vārda pravietim ir jāizskan līdz ar viņa vārdu. To, melnīt, man mācīja šis maitu kalniņš. Bet tā mācība nāca par vēlu...
"Nostāties, melnīt, atkal ceļa jūtīs jaunam un siltu sirdi un tad strādāt uz to, ko tu tici... Akmeņus sakalt drupās par desmit gadiem un upes gultu pārgrozīt par divdesmit gadiem, un smilšu tuksnesis lai uzzied zem tava darba gaitas par trīsdesmit gadu... Lai tad ar' aprok tevi maitu kalniņā, vai zem marmora krusta tava darba neapraks neviens, tā nevarēs noliegt neviens.
"Ciest klusu un strādāt... tas mūsu skaļā laika praviešu ceļš. Bet es neesmu gājis pa viņu. Vārdus es esmu kaisījis un idejas bārstījis pilnām rokām; bet samina to visu dubļos ņudzīgais tirgus bars."
Sikspārnis ieņēma malku no pudeles un nogrima domās. Tad viņš paskatījās sirsnīgi uz zirgu un teica:
"Nē, melnīt: nebrauks vairs ar tevi līgavas vedējs šķindošiem zvārguļiem. Un nenostāšos es vairs ceļa jūtīs ar cirvi pār pleciem. Viss ir projām, viss iznīcis, sarūsējis un samīts. Tad ko lai mēs vēl gaidām? Tev viena lode, un otra —"
Ātri viņš paķēra flinti, pierāva to pie vaiga un nospieda gaili. Zirgs salēcās, sakustējās, nokrācās un nokāra galvu. Asinis steidzīgi plūda viņam no pakauša krēpēs, gar kaklu un pār pieri acīs un gar purnu smiltājā. Kā apreibis viņš kustināja lēnām galvu uz vienu un otru pusi.
Izbrīnījies paskatījās Sikspārnis uz flinti un tad atkal uz zirgu. Bet priedei aiz zirga bij izrauts robs: tur lode bij gājusi gaŗām.
Tiešām gaŗām nošauts!" Sikspārnis galvu purinādams ņurdēja. "Kas tad tas?!"
Bet zirgs vēl arvien kustināja galvu un mirkšķināja acis, tās sargādams no asinīm. No melnajām krēpēm sūcās asinis uz leju. Sikspārnis piecēlās. "Neņem par ļaunu, draugs!" viņš teica. "Es topu jau pardaudz lieks. Tā mana vaina. Tad še tev arī mana lode!"
Šāviens atkal norībēja, un zirgs piepeši sabruka. Noraustījās vairs tikai pakaļkāja ar pārplēsto nagu, un elpa nostājās.
"Tā, melnīt..." Sikspārnis teica, "tev vēl bija viens, kam tevis žēl tika. Man tāda nav neviena... Bet nu es iešu pēc lāpstas. Tepat zem priedēm... un tur lejā krāc upe un pavasarī dzied lakstīgala. Bet saulīte brien pa zilo debess jūru... arī pār tevi, arī pār tevi, vecais draugs."
Galvu nokāris viņš iznāca no priedītēm.
"Labdien; Grauda kungs!" kāda balss viņu nedroši sveicināja.
Sikspārnis paskatījās. Pagalmā stāvēja Ķiplociņa puika ar noplīsušo cepuri vienā un grāmatu otrā rokā.
"Ā, tu tas esi. Pēter!" Sikspārnis teica. "Vai dēļ logaritmiem atnāci?"
"Jā, gribēju jūs palūgt...."
"Baidos, vai šodien tā lieta ies. Viena pudele man šorīt jau tukša un otra vēl pusē, tur priedītēs. Un gulējis pagājušu nakti neesmu nemaz. Bet nāc līdzi: redzēsim, ko varēsim."
Viņš paņēma lāpstu un atgriezās priedītēs. Ķiplociņa Pēteris viņam sekoja.
"Mums papriekšu jāaprok šitais te..." Sikspārnis rādīja uz nošauto zirgu. "Un tad atpūsdamies paskatīsimies tajos logaritmos, ja varēsim."
- "Vai tad ar visu ādu?" Pēteris ievaicājās, redzēdams, ka Sikspārnis taisās tūliņ rakt dobi.
Sikspārnis atspiedās uz lāpstas.
~Kas tad lai viņu dīrātu?" viņš jautāja.
Pēteris nosarka. "Ja jūs atļautu - es pamēģinātu."
Sikspārnis izbrīnījās. "Bet kādēļ tad?"
- žīds rubļi trīs dotu par to ādu..." Pēteris nedroši piezīmēja.
"Vai tu esi jau zirgus dīrājis?" viņš jautāja.
- "Zirgus nē. Bet vāveres un zaķus. Un seskus ar', žīds pērk visu."
"Trīs rubļi..." Sikspārnis domīgi atkārtoja. Tur jau tev tiek skolas nauda pusziemai. Labs ir... taisies pie darba. Un tu, melnīt... tu tā neņemsi ļaunā. Tas jau mūsu liktenis: atdod savu ādu, lai nākamie miljonāri uz priekšu tiek."
Viņš sāka rakt dobi un reižu reizēm apstājās, noraudzīdamies, kā Pēteris stūma savus sastrādātos pirkstus melnim aiz atdīrātās ādas. Sviedri zēnam ritēja no pieres; bet viņš strādāja, it kā viņam pirksti degtu, arvien acis nemierīgi pārnesdams uz sauli.
"Vai tev laika nav?" Sikspārnis jautāja.
- "šī diena līdz vakaram man svabada..." puika atbildēja; "bet man vēl daudz kas jāpadara." Un viņš atbraucīja nemazgātās krekla piedurknes vēl augstāk, saknieba pirkstus dūrēs un stūma tos vēl steidzīgāki melnim zem ādas.
"Saki, Pēter..." Sikspārnis jautāja, "ko tu darīsi, kad tev būs rokā pirmais tūkstotis naudas?"
Puika apstājās darbā un padomāja brītiņu. "Tad es aptaisīšu mātes kapam dzelzs sētu un uzlikšu marmora krustu..." viņš atbildēja.
"Hm..." Sikspārnis ņurdēja, "tā nu tāda savādas sugas muļķība. Bet vienalga. Un tad tālāk?"
"Tad es apskatīšos, kā ar pirmo tūkstoti var nopelnīt otru..." puika atteica un strādāja tālāk.
Neparastā rakšana Sikspārni drīz nogurdināja. Mugura viņam bij slapja kā izmērcēta. Viņš nometa lāpstu un atmetās pats garšļaukus pakrēslī. Gurdenums bij pārņēmis viņam visus locekļus; arī kad Pēteris grūti pūlējās—pavelt pusnodīrāto zirgu uz otriem sāniem, Sikspārnim negribējās iet viņam palīgā.
"Atpūties, Pēter!" viņš teica. "Es gribēju ar tevi parunāties."
"Runājat vien..." puika atbildēja. "Es dzirdēšu gluži labi."
"Bet nezin, vai sapratīsi..." Sikspārnis atbildēja.
"Mēģināšu."
"Kā tu, Pēter, domā, no kā tu te varētu vairāk mācīties: no manis, vai no tā nošautā zirga?"
"Ko tad lai es no tā zirga mācītos?"
"Es domāju, tu varētu no viņa mācīties saprast mūsu tautas likteni. Mācītos pazīt arī pats sevi."
Pēteris padomāja.
"Nē, bez pamācītāja es tā nevaru saprast... viņš nopurināja galvu.
"Kā tu domā: kādēļ tas zemnieks pats nenomaitāja sava zirga?"
Pēteris apstājās dīrāšanā un domāja.
"Viņam būs bijis kauns."
"No kā?"
"No citiem."
"Un kādēļ kauns? Vai tur kāds noziegums? Kāda netaisnība? Aptiesāt savu kalpu netaisnā kārtā un tad vēl krogā palielīties ar savu gudrību — to viņš nesajūt par kaunu. Bet atsvabināt vecu zirgu no viņa ciešanām - tur viņam ir kauns.... tur jāmeklē
cita, kam vairs nav kauna..."
Pēteris padomāja brītiņu un sāka tad atkal strādāt.
"Un nedomā, Pēter, ka tas tikai pie zemniekiem tā ir..." Sikspārnis turpināja, kad bij ieņēmis no pudeles jaunu malku. "Man prātā visi tie svabadie studenta gadi... Kaut jel vienu biedri es būtu sastapis, kas nostājas un teic: es dzīvoju pats savu dzīvi! Jā, pa kneipēm, pa renstelēm... tur mēs vēl dzīvojam paši savu dzīvi. Tas te..." Sikspārnis pacēla pudeli... "tas ir mūsu īpatējās, mūsu neaizņemtās dzīves vienīgais avots. Izsīkst tas - sabrūk arī mūsu spēks kā pārdurts pūslis..."
"Pēter, tu skolā esi lasījis to stāstu par kropļiem un vārguļiem, ko nolikuši ceļmalā, lai jel tā Cilvēka Dēla ēna uz viņiem kristu, kad tas gāja pa ceļu. Tad nes arī mani ceļmalā, mīļo Pēter, kad ies tur gaŗām pirmais latvietis, kas savu spēku nesīs pats sevī un savu gaitu noteiks pats. Paceltu galvu viņš ies un raudzīsies tālumā savām mierīgām acīm... Manis neuzcels vairs viņa ēna. Bet reiz savā mūžā es vēl gribu noreibt no prieka un laimes."
"Neskaties uz mani tik platām acīm, Pēter. Jā, mēs būsim tie pirmie, kas Viņu pazīs. Mēs abi esam izjutuši to lāstu, kas birst kā kvēpi pār visiem tur viņpus kauna un goda. Kā caur žogu mēs esam raudzījušies uz tiem godīgajiem un laimīgajiem, kuŗu kāja nepiedauzās ne pie viena akmeņa. Bet Viņš nenāks pa šiem smuki grantētiem ceļiem. Viņš neraudzīsies pēc grāvjiem un žogiem. Pāri zilajiem mežiem Viņš raudzīsies un taisni Viņš ies; bet ērkšķi pašķirsies priekš Viņa kājām un akmeņi novelsies Viņam no priekšas. Mēs pirmie pazīsim Viņu, šo jaunā ceļa gājēju; jo mūsu acis ir visvairāk grauzuši vecā ceļa putekļi..."
"Nav mūsu tautai vēl tā spēka, kas atbalstās pats uz sevi... tā ir tā pirmā mācība, Pēter, ko mums sludina šis mēmais, asiņainais liecinieks maitu kalniņā."
Pēteris nekustēdamies raudzījās uz biezokņa pusi. Acu raugi viņam bij izplētušies, it kā viņš skatītos kaut kur tālumā, kaut kur cauri šām puspanīkušām priedītēm.
Sikspārnis sašļakstināja pudeli un paskatījās, cik tajā vēl ir šņabja. Tad viņš turpināja citādā vienkāršā balsī.
"Es reiz gribēju izmācīties par ziepju vārītāju, Pēter. Tikai atriebās uz reiz visa tā mūžīgā grāmatniecība, sak, darīt man kaut ko vajag un redzēt katru vakaru, ko esi padarījis par dienu, un tad nokrist nogurušiem locekļiem kaut kur uz salmiem un aizmigt ar trešo elpas vilcienu, bez nebeidzamām domām par cilvēces nākotni. Tu, Pēter, vēl neesi izbaudījis šās vientulības uz nepārredzamajiem zinātņu plūdiem: kurp tu skaties, uz priekšu un atpakaļ, visur līdz debesu apvārsnim, nāk tikai problēma pēc problēmas, jautājums pēc jautājuma... nāk viņi vienaldzīgi kustēdamies, šūpodamies kā jūras viļņi, vienmēr jauni un aiz tiem atkal jauni. Bet tu iries pa šo problēmu jūru kā uz četru dēļu plosta ar šķeistu rokā: nedz dibena, nedz malas, nedz zināšanas, vai tavs plosts iet uz priekšu vai atpakaļ. Un tad cilvēku pārņem kā izmisums, sak, vienu vienīgu vietiņu dodat man, kur atspiesties ar manu irkli, kur atdusēties acij un novērot, vai tu ej uz vienu pusi, vai otru. Tad gribas atmest ar roku visai šai problēmu jūrai, par kuŗu tik stipri pats priecājies ceļa sākumā, atmest ar roku un apsēsties uz smilšainā krasta un kraut kā bērnam raibus akmentiņus rindā, ja cita darba nebūtu... Tad tādā izmisuma brīdī es mācījos
par ziepju vārītāju, mīļo Pēter. Zināms, es savu mūžu neesmu dabūjis redzēt, kā ziepes vāra. Tur es paliku uzticams savai latviešu ticībai: nopirku grāmatu un domāju, ka tā mani izmācīs. Un nav man ar' vairs nekas palicis prātā no visiem tiem ziepju vārīšanas noslēpumiem. Zinu tikai, ka var viņas vārīt no taukiem, no eļļām, no sveķiem. Un var vārīt viņas ar uguni un bez uguns. Un zinu, ka nedrīkst viņas glabāt sausā vietā, lai nezūd tā naudiņa, ko publika lai samaksā par ūdeni ziepēs; bet ja fabrikantam ar to ūdens naudu vēl nepietiek, tad viņš var pielikt savām ziepēm vēl izkausētu ūdens stiklu... arī uz to var smuki pelnīt. Taisni pie šā ūdens stikla man atvēsa prāts uz ziepju vārīšanu... Bet tas nebij tas īstais, par ko es tev gribēju stāstīt. No šās pašas grāmatiņas man palika prātā tas, ko šāds nodīrāts zirgs vēl tālāk stāsta par latviešu tautu."
"Vai tu — zini, Pēter, ko cilvēks ar prātu var iztaisīt no nošauta zirga? Kādēļ tu lai to zinātu? Tādu latviešu ir maz, kas to zin; un kuŗi to ar' zin, tie tomēr tāpat liek aprakt savus beigtos zirgus, kā šo melni te. Bet no tāda beigta zirga var dabūt taukus ziepēm, var iztaisīt stearinu svecēm un glicerīnu, es nezinu kādām vajadzībām; no cīpslām var izvārīt līmi, no kauliem var iztaisīt fosforu, vai arī kaulus samalt miltos. Tās visas ir lietas, ko katru dienu šā vai tā samaksā ar naudu tie paši ļaudis, kas pat ādas nenovelk savam beigtam kustonim... Mēs runājam katru dienu par kultūru, par politiku, par zinātni, par teātri, par dzeju, par mūziku... Visu mēs zinam, visu mēs saprotam, visu mēs varam; tikai strādāt mēs nemākam, darba mēs nesaprotam, un tā atzīt mēs nevaram, ka tie ir mākoņi, ko mēs bīdam, un kalni ir migla, kuŗus mēs šķeļam ar savu vārdu skaļumu... Pēter, tu vēl esi jauns. Es nezinu, vai tu mani
saproti. Bet kad tu reiz dzīvē atrodi latvieti, kuŗš māk strādāt un māk pats sev radīt jaunu darba lauku, tad atnāc tu pie mana kapa un saki: "Dusi nu mierā, vecais pļēgur! Jau viņa ir sākusi dzīt atvases, mūsu vecā līdumnieka cilts..." Bet nav, Pēter, mums vēl jaunā darba līdumnieku: to tev teic nabaga melņa atņirgtie zobi..."
"Vai tāda grāmata daudz maksā?" Pēteris nedroši iejautājās.
"Grāmata?" Sikspārnis nesaprata: "Kāda grāmata?"
"Nu tā, par tām ziepēm un stearinu..."
- "E, puis, tas tev pašam jāuzzin. Un par tām divām privātstundām, kuŗas tev deva nodīrātais melnis, par tām tu aproc viņu. Un iedomā pie tam, ka ir pasaulē arī tādi skolotāji, kas pat ne tik vēl nenopelna. Bet es iešu gulēt."
"Bet kur tad lai es izkaru to ādu?"
- "Tā nu ir pilnīgi tava darīšana. To paturi par piemiņu no maitu kalniņa."
Un drusku nedrošiem soļiem Sikspārnis iegāja savā būdā.
Saule jau nāca launaglaikā, kad Sikspārņa būdai no vairākām pusēm tuvojās cilvēki: nāk visi tā kā slēpdamies un skatās uz kādu kungu mežiņa malā, vai tas nemetīs ar roku. leblakām svešajam kungam stāvēja jaunais Dachavs.
Pamazām savilkās tuvāk nācēju rinda kā mednieki ap ielenkto lāci. Tad gāja arī svešais kungs ar
Dachavu taisni uz Sikspārņa būdas durvīm un atvēra tās bez pieklauvēšanas. Būdas iekšpuse bij tumša. Vienīgais logs bij aizklāts. Bet no krēslas bija dzirdama gulētāja krākšana.
"Ir mājā!" Hagens teica uz jauno Dachavu. "Un pēc negulētas nakts, zināms, jānosnaužas. Lūdzu atvelkat tur to loga aizkaramo. Es palikšu aiz durvīm."
Hagens palika uz sliekšņa ar revolveru rokā. Bet jaunais Dachavs uz pirkstu galiem aizlīda līdz būdas dibenam un atņēma lodziņam priekšā aizkārto mēteli. Launaga saules stari ieplūda pa nemazgātām daudzgabalu rūtīm, un mušas sāka atkal sīkt. Pirmā sajūta šai telpā jaunajam Dachavam bij šņabja smaka. Bet tad viņš sāka ar savādu ziņkārību apskatīties, kā dzīvo viņa bijušais skolotājs.
Pie mazā, netīrā lodziņa bij nekrāsots, sen nemazgāts galdiņš; uz tā dažas loksnes papīra un sen izžuvusi tintes pudelīte. Tikai jaunas nodaļas virsraksts bij uzrakstīts uz virsējās loksnes; bet pati loksne noputējusi, saulē nodzeltējusi. "Mēmie pravieši..." bij nerakstītās nodaļas virsraksts. Gar nokvēpušo, saplaisājušo, māliem sviesto sienmali bij no dēļiem sasists plaukts. Uz tā jaunais Dachavs pazina vēl dažas no tām grāmatām, kuŗas viņš kā zēns ar zināmu bijību bij cilājis sava skolotāja istabā, ar lepnumu, ka tikai viņa skolotājs vienīgais te domā par tādām lietām. O, viņš vēl atceras to brīžu, kur viņš mirdzošām acīm klausījās sava skolotāja steidzīgā valodā, kur teikums sacirtās pēc teikuma, nespēdams tik ātri sekot jauno domu apvāršņiem. Plaši bij šie apvāršņi, un nereibstošu galvu toreiz noraudzījās no sava kalna gala Graudu Jānis uz jaunām, vēl neatrastām zemēm. Kā svešu, smagu smaržu pilnu vēsmu juta arī skolēns toreiz plūstam no sava skolotāja aizgrābtības par jaunatrasto zemi...
ar sirdi viņš to juta un reiba no tam. Un tagad šis cilvēks guļ tur uz lāviņas: sūnu nastiņa viņam pagalvī, un mušas riņķo ap pusatplēsto muti, ložņā pār dzeltenpelēkajiem vaigiem, uz kuriem dīgst atkal jauna bārzda... jau daži sirmi mati ir ieraugāmi viņā. Un kā nu var cilvēks likt seju uz tik netīra lopu deķīša, kuŗā iesietas meža sūnas! Bet guļ viņš bez kāda paklāja, izvandītās, izrakņātās sūnās uz lāviņas, neizģērbies, ērmīgi sarāvies, netīriem zābakiem.
Jā, šie zābaki... Hagens patlaban apskatīja to zoles un salīdzināja tās ar zīmējumu, kuŗu jaunais Dachavs bij izgatavojis pēc atmiņas no šorīt redzētām pēdām. Piegāja arī jauneklis tuvāk pie gulētāja, un kā nesaprašana pārņēma viņu: nē, šie nebij tie zābaki, kuŗu pēdas viņš redzēja pie tēva rakstāmistabas loga dārzā.
Hagens brītiņu domāja sarauktu pieri..
"Vai jūs neteicāt, ka pēdas veda no loga uz dīķa pusi?" viņš jautāja.
"Jā, tā bij."
"Un ka zaglis bij apsēdies pie jasmiņu krūma?"
—"Jā."
"Vai tālu no dīķa?"
"Soļu divdesmit."
"Tad sūtat ziņu uz muižu, lai tūliņ liek nolaist dīķi..." Hagens pavēlēja.
"Jūs domājat, ka zīmīgos zābakus..."
"Jā, viņš tos būs iemetis dīķī!" Hagens noteikti atbildēja. "Te mums darīšana ne ar vienkāršu blēdi..." viņš vēl klusu piebilda, un viņa seja tapa vēl stingrāka. "Bet mēs savilksim viņam cilpu, mēs savilksim to!"
Jaunais Dachavs pamāja no durvīm kādam cilvēkam un aizsūtīja to uz muižu ar Hagena rīkojumu. Hagens piegāja pie Sikspārņa lāviņas un purināja gulētāju aiz pleca.
"Ceļaties! Ceļaties!" viņš skubināja.
- "Laid mani mierā!" Sikspārnis atbildēja; "es pagājušu nakti neesmu gulējis!"
Hāgens zīmīgi saskatījās ar jauno Dachavu. "Tad taisni par pagājušo nakti mēs gribējām ar jums parunāties..." viņš teica. "Ceļaties!"
Sikspārnis pagrieza galvu un mirkšķināja sasarkušās acis. leraudzījis svešus cilvēkus savā būdā, viņš mēģināja apgriesties uz otriem sāniem; bet galvu drusku pacēlis, viņš to atkal nolaida uz sūnu nastiņas.
"Man paģiras..." viņš noņurdēja. "Nākat citu reiz."
- "Mēs mākam paģiras izārstēt!" Hagens stingri teica. "Ceļaties tikai augšā."
Sikspārnis saņēmās un apgriezās uz otriem sāniem. Tad viņš apskatīja policistu no galvas līdz kājām.
"Kas jūs tāds esat?" viņš jautāja.
- "Gan jau to izzināsim vēlāk!" Hagens strupi atbildēja. "Tagad ceļaties tikai augšā."
"Te jūs esat manā mājā!" Sikspārnis atbildēja "un te es esmu vienīgais rīkotājs. Te es pats nosaku, kad lai es ceļos, kad lai eju gulēt."
- "Un kad lai ejat zagt!" Hagens strupi piebilda. "Es jums dodu divas minūtes laika piecelties."
"Un es jums dodu trīs minūtes laika apdomāt, ka jums vajadzētu kaunēties pa svešu māju lamāties. Tagad būsat tik laipni, atstāt manu māju."
Hagens sasarka aiz dusmām. "Es te stāvu likuma vārdā!" viņš teica.
"Kura likuma? Vai tā, kuŗu nupat pārkāpāt?" "Ko jūs ar to gribat teikt?"
- "Ar to es jums gribu atgādināt, ka vēl pie manis neesat atvainojušies dēļ lamāšanās."
Hagens izvilka atkal pulksteni. "Divas minūtes
ir pagājušas..." viņš sausi teica. "Ceļaties augšā."
"Es necelšos, kamēr jūs nebūsat atvainojušies dēļ nepieklājības un likuma pārkāpšanas manā mājā."
— "Zagli es allaž saucu un saukšu par zagli."
"Kā jūs zagli saucat, tā ir jūsu darīšana. Bet manis jūs nedrīkstat tā lamāt!... Trīs minūtes ir pagājušas. Tagad atstājat manu māju!"
Hagens pasauca ļaudis. Durīs parādījās divi, trīs ziņkārīgi seji. ležvadzējās kaut kur dzelži.
"Es atkārtoju: ceļaties augšā!" Hagens brēca. "Citādi es likšu jūs iemest ratos kā kartupeļu maisu!"
— "Un es atkārtoju: nelamājaties! Bet kad esat lamājušies, tad atvainojaties. Un par visām lietām: liekat mani mierā. Man ir paģiras."
"Ļaudis, slēdzat to zagli dzelžos!" Hagens pavēlēja.
— Ļaudis, neklausaties uz to meli!"
Hagens salēcās. "Kā jūs drīkstat mani par meli saukt?" viņš brēca.
— "Kā jūs drīkstat mani par zagli saukt?" Sikspārnis atbildēja.
"Ļaudis, darat, kas jums teikts!" Hagens gluži sasarcis teica. "Bet par apvainošanu jūs atbildēsat tiesas priekšā."
— "Tāpat, kā jūs..." Sikspārnis atteica. "Un tagad liekat mani mierā. Es esmu slims."
"Uzgāzīsim spaini ūdens uz galvas, jaunskungs, gan būsat vesels..." kāds bārzdains vīrs teica plati smīnēdams. "Bet tagad apliksim jums tīras aprocītes..." Un roku dzelži nožvadzējās Sikspārnim pie krūtīm. Atslēga noskrapšķēja, un Sikspārnis juta aukstus dzelžus ap rokām.
"Ceļaties nu, jaunskungs, kājās!" bārzdainais viņu skubināja.
Sikspārnis nelikās ne dzirdot. Nepalīdzēja arī divi, trīs grūdieni mugurā. Tad Hagens pameta vēl diviem puišiem ar roku, un spēcīgas rokas sagrāba Sikspārni kā bērnu. Pagalmā gaidīja jau redeļu rati. Tajos viņu iecēla.
"Ieslēdzat viņu velvē!" Hagens pavēlēja, "un pieliekat trīs sargus, līdz es pārbraucu."
Tad viņš pasauca vīrus un iesāka pārmeklēt Sikspārņa būdu, kamēr redeļu rati lēnām aizlīgoja pār druvu uz lielceļa pusi.
Sikspārņa būdu izmeklēja no augšas, līdz apakšai. Neviens dēlis nepalika neizcilāts, neviens akmens vai ķieģelis neapgrozīts. Bet nebij sadabūjama ne tā mazākā zīme, kas aizrādītu uz notikušo zādzību.
Nepacietīgi Hagens staigāja pa pagalmu un kodīja ūsas.
"Lai iet seši vīri izmeklēt priedītes!" viņš teica. "Soli pie soļa pārmeklējat. Pat sūnas noplēšat."
Bet nebij vēl pagājušas desmit minūtes, kad no priedītēm atskanēja izbaiļu sauciens. Tad zari vien nobrikšķēja, un no mežiņa izskrēja vīrs, bāls kā kaļķis.
"Kungs!" viņš uztraukts elsa, "kungs: tur nav labi! Vai dieniņ, tur nav labi!"
— "Nekliedz, bāba!" Hagens viņam caur zobiem uzsauca. "Rādi, kas tur ir."
"Asinis, kungs, asinis!" vīrs nobijies čukstēja. "Viss pilns asiņu. Tur, lūk, uz tā laukuma... kur tās izrakņātās smiltis..." Un pats aiz Hagena atkāpdamies, viņš rādīja uz laukuma vidu.
Hagens pārlaida pētošu skatu pār klajumiņu. Tad viņš pasauca jauno Dachavu, kuŗš uzraudzīja meklētājus būdā, un apgāja ar to klajumiņam apkārt.
"Jātnieks ir bijis te..." viņš teica, uz zirga pēdām sūnās rādīdams. "Un te ir noticis tas noziegums..."
viņš teica, apstādamies pie sarecējušu asiņu peļķes. "Stundas trīs atpakaļ, ja daudz — četras. Jā, cik daudz noziegumu slēpjas ap šādām meža būdām!"
Viņš ieraudzīja lāpstu un pacilāja to. "Arī pie tās līp asinis... Un jūs sakāt, ka tas cilvēks savā laikā studējis tieslietu zinātnes?"
— "Vēl nupat viņš izveda galā vecu procesu, caur ko mēs zaudējām kādus trīsdesmit tūkstošus... Tos mēs gribējām samaksāt ar to naudu, kas tagad mums nozudusi."
"Kriminālvēsture pazīst vairākus tādus gadījienus, kur noziedzīgiem instinktiem kalpoja visaugstākā izglītība..." Hagens runāja. "Vai jūs ievērojāt šī cilvēka bezkaunību? Un tepat blakām viņam uz debesīm brēca izlietās asinis. Es domāju: tas būs viņa biedrs bijis... vai ar' kāds, kas viņu pārsteidza pie viņa nozieguma."
Viņš rūpīgi sāka apskatīt asiņu peļķi.
Viņš to ir nonāvējis zirga mugurā sēdošu!" Hagens nopietni teica. "Asinis ir lijušas tikko izmītās zirga pēdās."
Ķērāji bij sapulcējušies pa gabaliņu un lūkojās ar ziņkārīgām šausmām uz asiņainām smiltīm.
"Divējas pēdas te ir..." Hagens atkal teica, kad bij vērīgi aplūkojis izrakņātās smiltis: "Vienas ir mazākas... kailas kājas... Laikam sievieša."
Tad viņš piepeši piecēlās..
"Nu tā mīkla ir atminēta!" viņš uz Dachavu pa vāciski teica. "šī sieviete ar basajām kājām būs bijusi tā, kas novilka zīmīgās kamašas pēc padarītā darba un iemeta tās dīķī. Es nešaubos, ka tās mēs atradīsim dīķī."
Ar lielu rūpību Hagens uzzīmēja dabīgā lielumā vienu Ķiplociņa Pētera pēdu, un tad viņš lika rakt vaļā tikko aizbērto kapu. Drūmi un bāli strādāja
divi vīri pārmaiņus pie šausmīgā darba.
Tad izlēca viens vīrs iebrēkdamies no seklās dobes. Lāpsta viņam bij atdūrusies pret kaut ko mīkstu.
Nu iekāpa dobē pats Hagens. Pamazām bij jau pienācis vakars, un dobes dibenā bij krēsla. Lāpstas divas viņš izmeta smilšu; tad arī viņam atmetās lāpsta pret aprakto. Viņš notupās uz ceļiem un sāka atraust ar rokām smiltis no miroņa. Varēja sataustīt: tas laikam bij kājas stilbs...
Viņš lika atnest no ratiem ratu lukturi un to aizdedzināt. Jaunais Dachavs viņam rādīja gaismu. Vīri uztrauktām sejām bij sastājušies visapkārt.
"Kails!" kāds iesaucās, drusku ieskatījies dobē. Viņš tur bij pamanījis miroņa kailo kāju. Bet Hagens uzreiz apstājās kašāties pa dobi: nebij vairs ko šaubīties, te bij aprakts nodīrāts zirgs.
Drusku saīdzis Hagens uzrausa pāra lāpstas dzeltenās zemes uz atraktā zirga stilba un izkāpa no dobes. Tad viņš norīkoja sargus pie Sikspārņa būdas un pie maitu kalniņa, kas lai apcietinātu katru, kuŗš tuvotos šīm vietām. Atlikušie ļaudis sāka izklīst, doties mājup. lekāpa arī abi kungi savā ekipāžā un aizbrauca uz muižu. Mežs un priedītes nogrima kā sapņos zem pilnā mēness sudrabmiglainās gaismas. Sapņoja varbūt arī melnītis par necerēto godu, ka pirmās nakts mieru smilšu kalniņā viņam apsargāja sevišķi miesas sargi.
Bet muižā vēl kņadēja balsis, šļakstēja ūdens, kustējās laternas. Kaut kur krūmmalē spārdījās pa tumsu treknie līņi, ko tarbu pēc tarbas nesa no dīķa grāvja dārznieks augšā. Tā bij muižā veca paraša: katrureiz pie dīķa nolaišanas tika zvejots. No šās parašas muižas ļaudis nebij gribējuši atteikties arī šovakar. Neviens jau neticēja, ka veco baronu apraks šonakt, kur visa muiža bij tik uztraukta.
Hagens vakariņas bij licis sev atsūtīt uz dīķa malu. Tagad viņš atspiedies pie koka pīpēja cigāru un acis nenovērzdams raudzījās uz dīķa līmeni, kuŗš lēnām plaka. Jau varēja manīt pa mēness vājināto tumsu, kā uztrauktie līņi vairāk un vairāk savilkās uz dziļuma vidu; laikam gar malām dīķa dibens jau bij sauss.
Arvien biežāki atripoja divjūgi vai trīsjūgi pa tumsu uz muižu. Hagens dzirdēja, kā jaunais Dachavs viesus paklusi apsveica, kā aizdarījās aiz viņiem nošņākdamās biezās ozola durvis, kamēr kučieri ekipāžas lēnām grieza uz staļļu pusi. Nozuda sačukstēdamies ziņkārīgie muižas ļaudis no dīķa malas kautkur uz parka pusi. Apgura arī līņi pie akāciju krūmiem... tikai nedaudzie strādnieki lejpus slūžām izmeta šad un tad pa klusam vārdam. Hagens stāvēja pie koka un domāja. Tā kā mazas šaubas sāka grauzties pa krūtīm. Ja nu dīķī neatrastu šo zīmīgo zābaku? zināms: zaudēts jau ar to nekas nebūtu. Bet kādēļ tad viņam vajadzēja tik noteikti apgalvot, ka tie katrā ziņā būs te?
Hagens atkratīja no sevis šaubīgās domas. Zābakiem vajag būt še. Kāda iekšēja nojauta viņam to teica, ne tikai ārējais aprēķins un kombinācijas. Un kādēļ viņš arī bij tik droši apgalvojis, ka tos še atradīs, bij - tā sakot - licis uz vienu kārti savas asprātības un tāļredzības slavu. Hagens allaž lika visu uz vienu kārti. Citādi nebij vērts dzīvot viņa dzīvi šai gļēvajā, vienmuļīgajā apkārtnē, kur viens noziegums tik līdzīgs otram, kā pagasttiesas protokoli...
Jaunais Dachavs pienāca klusiem soļiem pie viņa.
"Hagena kungs..." viņš teica, "šonakt mēs paglabājam mūsu nelaiķi tēvu. Vai drīkstu jūs lūgt — piedalīties pie viņa izvadīšanas?"
Hagens dzirdēja jaunā Dachava balsī kautko neīsti laipnu. Gan laikam jauneklim bij grūti, aicināt pilsoņu kārtas cilvēku savās aprindās, lai ar' tik uz īsu brīdi. Bet iedzimtā pieklājības sajušana viņam savukārt liedza, atstāt Hagenu te, pie dīķa, kā derētu algādzi.
Kaut kas auksts pārlaidās Hagenam pār sirdi.
"Tur gan laikam domāti uz piedalīšanos tikai vistuvākie piederīgie..." viņš teica. "Un tādēļ jūs neiztulkosat man to par ļaunu, ja es jūs lūgšu, atstāt mani pie mana pienākuma. Jūs darīsat savu pienākumu, es savu, vai nē, baronkungs?"
— "Ja jūsu pienākums jūs saista še, tad es neuzmākšos..." Dachavs atvieglots teica. Bet tad viņš piebilda grūtsirdīgi: "Vai tomēr mums neatmest visu to lietu? Jūs zināt, ka apcietinātais reiz man ir stāvējis tuvu."
Hagens uzreiz neatbildēja. Stīvi viņš skatījās caur mēness klaidēto tumsu uz dīķa dūņām, no kurām nu jau labu gabalu no malas bij atvilcies ūdens. Tad Hagens uzreiz atvēra vienu aizsedzamo rūti no sava līdz šim neredzamā luktura un lika gaišajam staram krist uz kādu vietu dūņās. Tad viņš ātri pa stāvo krastu nolaidās dīķī, pabrida soļus desmit pa dūņām un noliecās pār kaut ko.
"Te viņš ir!" Hagens iesaucās, kaut ko melnu no dūņām paceldams. "Taisni pēc jūsu zīmējuma."
Viņa krūtis cilājās aiz uzbudinājuma, kad viņš nobridies un nosmērējies, izkāpa no dīķa un sniedza jaunajam Dachavam izmirkušu kamašu.
Dachavs paņēma to divos pirkstos un pacēla pret Hagena lukturi. Jā, tā bij tā pati kamaša, kuŗas pēdu viņš šorīt tik skaidri bij redzējis smiltīs pie loga. Stīvi viņš noskatījās uz izmirkušo apavu un tad pārlaida acis pār Hagena nosmērēto uzvalku.
"Kā redzat — pie cilvēkiem es tagad nevaru iet..." Hagens dzīvā balsī iesaucās, un prieks staroja viņa brūnajās acīs. "Bet priekš noziedznieka es vēl labs diezgan. Kur es varētu dabūt velves atslēgu?"
— "Sargiem ir..." Dachavs domīgi atbildēja. "Vai tad jūs viņu vēl šonakt gribat izklaušināt?"
"Mūsu amats neatļauj atlikt uz rītu, ko vēl var padarīt šonakt..." Hagens teica. "Un bez tam..." viņš piebilda noslēpumaini smīnēdams, "naktī lūpas drīzāk atdaras arī visstūrgalvīgākam noziedzniekam... Bet es redzu — jums laiks iet, izvadīt savu nelaiķi..."
— "Man tā ap sirdi, it kā šonakt man būtu jāaprok divi miroņi..." jaunais Dachavs drūmi teica, uz aiziešanu griezdamies. "Un jāaprok arī daļa no sevis paša. — Tad jūs domājat, ka šaubām te nav vietas?"
Hagens paraustīja plecus.
Noskumis stāvēja sirmais mācītājs pie aizskrūvētā zārka mazajā izbalsinātajā kapu baznīciņā. Drūmi raudzījās arī nelielais draugu pulciņš uz melno šķirstu, kas it kā zuda starp puķēm un zaļajiem augiem.
Mācītāja balss trīcēja tāpat, kā lāpu liesmas, kad iešāvās pa vaļējām durvīm vasaras nakts vējš. Dzīves traģika te esot teikusi savu vārdu... tā mācītājs runāja, — un šis melnais šķirsts esot kā domu strīpa, aizvilkta aiz šī dzīves teikuma, kas mudinot apstāties te un pārdomāt... pārdomāt par ideālu nespēku un nesalaužamo varu. Jo ideālists šis aizgājējs
esot bijis visu mūžu, ticētājs, ka sirds uzvarot visu. Un jauni laiki esot gājuši pāri šai ticībai un saminusi šo sirdi... Kas viņai vismīļāks bijis, tā papēdis minis visnežēlīgāki. Un vai nu lai aprokot šo veco ideālistu kopā ar viņa ideāliem? Jeb šie ideāli lai tomēr degot virs viņa kapa kā mūžīgā saule, kuŗa varot nozust mūsu acīm pa naktsmelnumu, bet kas allaž nākot un sildot un audzinot par jaunu, liela, nesasniedzama un mūžīga, kad ļaužu ciltis nākot un ejot, un ūdeņi sagraušot klinšu krastus... Tas jāizšķirot ikvienam pašam savā sirdī; tur priekšrakstu neviens nevarot dot. Jo iekš tam pastāvot saules nespēks, ka mums viņu varot aizsegt katrs mākonītis, arī no visnetīrākā purva nākdams; un iekš tam pastāvot viņas nesalaužamā vara, ka viņa ejot mūžām savu gaitu mierīga un liela, neprasīdama, vai mākoni skauž viņu, vai met ēnu pār mazticīgo sirdi. Tad tie lai nepagurstot šai tumsas brīdī, kam krūtīs degot šī saules ticība: sniegā un tumsā, salā un lietū un kad vētra kuļ zaļos jūras ūdeņus... mierīgi viņi iet uz priekšu, šie ļaudis ar saules ticību: vētrai jāapklust, lietum jāpāriet, salnai jāatvelkas uz ziemeļiem, jo mūžīgā saule var gaidīt. Un kas tā var gaidīt uz jaunu dienu un jaunu, gaišu siltumu, to nenomākšot arī šis naktsgājiens līdz atvērtam kapam. Kā ūdens putns nobirdināšot viņu dvēsele no saviem spārniem tās lāses, kas celtos līdzi no tumšā raudu ezera; nobirdināšot rīta saulē šīs lāses no spārnu galiem, lai laistos uz augšu ar cerības klaigām... Kas varot domāt garām šai tumšai domu strīpai aiz mirušā ideālista mūža, tam aiz tās neesot jāstāda nekāda jautājuma zīme.
Uz jaunā Dachava mājienu, divpadsmit vīri no muižas ļaudīm ieradās baznīciņā, lai aiznestu smago šķirstu līdz vaļējam kapam. Drūmie izvadītāji paņēma
katrs savu lāpu no spraustuvēm gar baznīcas sienām, un sekoja šķirstam. Klusu ciezdami viņi stāvēja ap smilšu blāķiem, līdz strādnieki bij nolaiduši kapā veco Dachavu. Tad ļaudis atkal klusām nozuda. Apbērt savu draugu un tēvu gribēja tikai tie, kas viņam bij stāvējuši tuvu.
Baznīciņas zvans pār viņu galvām žēli sūdzējās, un vējš reizi no reizes iešalcās kokos, dzīdams racējiem sejā kvēpainos lāpu dūmus. Bet pamitrās smiltis būkšēdamas krita kapā, un racēju ēnas reizēm ērmīgi locīdamās aizšāvās līdz baznīciņas baltai sienai.
Viesi drīz aizbrauca. Jaunais Dachavs vēl apstaigāja visas istabas, kuŗas tagad izlikās tik lielas un tukšas. Tad viņš iznāca pa dārza durvīm uz balkona.
Tur sēdēja Trude, lakatā satinusies.
"Vai tev miegs nenāk?" viņš jautāja, atspiezdamies pret stabu.
— "Gan jau nāks..." Trude vienaldzīgi atbildēja.
Brālis cieta brītiņu klusu, kā ar sevi cīnīdamies. Tad viņš teica, pēc katra vārda apstādamies:
"Tā ir, kā es baidījos: kamašas atrada... dīķī. Taisni viņa. Un tagad viņš ieslēgts... tur, velvē. Varbūt jau atzīsies. Hagens gribēja viņu tūliņ nopratināt... Vai tu vari to visu sadabūt kopā, vienā sajūtā? Es nē. Man tā liekas, ka katra doma būtu pieaugusi kaut kur savā vietā, tālu viena no otras. Un nu viņas jāplēš nost no savas vietas un jāsaista kopā. It kā viņam žņaugtu locekļus šās saites... tik sāpīgi..."
Trude neatbildēja, bet klausījās uz nakts klusumu. Piepeši viņa sagrāba brāļa roku.
"Vai tu dzirdi?" viņa čukstēja, elpai aizraujoties.
Brālis klausījās. Kaut kur pa tumsu bij dzirdami it kā vienmuļīgi švīkstoši sitieni... ik pa trīs
un tad atkal mazs klusums.
"Heinci!" Trude iesaucās visa drebēdama, "viņi taču nesit viņu?!"
Brālis paklausījās vēl brītiņu un tad sakustējās.
"Es aiziešu... paskatīšos..." viņš uzbudināts teica. "Un ja ar' sistu... e, negribas domāt par visu to!"
Ātriem soļiem viņš aizsteidzās ap māju. Trude nodrebinājās pāra reizes kā no aukstuma; tad piecēlās arī viņa, šaubījās brītiņu, un tad klusu pagriezās ap mājas otru galu. No turienes varēja nokļūt nemanīta pie velves aizrestotā lodziņa.
Velves durvis jaunais Dachavs atrada no iekšas aizslēgtas, bet sarga nebij neviena tur. No iekšpuses tomēr varēja dzirdēt vienmuļīgos sitienus, ik trīs pēc kārtas, un tad mazs klusums, kuŗā — cik varēja noprast — atkārtojās viens un tas pats Hagena jautājums. Kā atbilde uz to nāca par brītiņu vienmuļīgie švīkstošie un šļakstošie sitieni.
Jaunais Dachavs nevarēja izturēt. Viņš klusi pieklaudzināja pie velves durvīm.
Neviens nedzirdēja, jo pēc īsā jautājuma sitieni atkal atkārtojās. Jaunais Dachavs varēja dzirdēt, kā dauzījās viņam sirds. Viņš sita pret durvīm no visa spēka.
"Kas tur ir?" Hagens jautāja, pret durvīm pagriezies.
— "Dachavs!" jauneklis atsaucās. "Lūdzu, atverat! Man steigšus ar jums jārunā!"
Atslēga noskrapkšķēja un iznāca Hagens, durvis aiz sevis tūliņ atkal pieslēgdams. Jauneklis notrūkās ieskatījies Hagena dusmu un naida pilnā sejā.
"Vai jūs viņu sitāt?" Dachavs aizguvies jautāja. Grumbas starp Hagena uzačiem tapa vēl dziļākas.
"Tik bezkaunīga cilvēka es savu mūžu vēl neesmu redzējis!" viņš nosēkdamies teica. "Visi pierādījumi ir kopā, vaina nenoliedzama... tā sakot uz karstām pēdām noķerta... bet viņš spītē!"
"Un ko tad viņš teic?" Dachavs jautāja.
— "Viņš nekā neteic!" Hagens uzbudināts runāja. "Iekš tam jau pastāv viņa spītība. Lai es papriekš aizbildinoties pie viņa par to zagļa vārdu."
Jauneklis uzreiz nevarēja atrast īsto vārdu.
"Vai tad tur viņam nav mazuliet taisnība?" viņš teica. "Kamēr tiesa viņu nav atzinusi par vainīgu, tikām jau — cik man zināms — arī likums neatļauj viņu saukt citādi, kā par apvainoto vai tiesājamo, vai tam līdzīgi..."
— "Likums!" Hagens īgni iesaucās. "Tak jau tiesa spriedīs uz to pierādījumu pamata, kuŗus es būšu savācis. Un tie ir neapgāžami... Es jums saku: tie ir neapgāžami!"
"Bet priekš kam tad jums vajadzīga viņa atzīšanās, kad pierādījumu pietiek?"
— "Tās atzīšanās man nevajag, bet tā nauda man jādabū rokā! Kamēr mēs te ar viņu plēšamies, jau viņa līdzzinātājs vai līdzzinātāja var aiziet pār visiem kalniem. Bet šonakt tas vēl nezin nekā."
"Un vai tas jums tik grūti nākas?" jauneklis nedroši jautāja.
— "Pusstundu jau ņemos ap viņu!" Hagens drūmi atbildēja.
"Nē, es domāju — tā atvainošanās. Vai tā tik neiespējama? Tak jau uz... uz to apvainoto mums ar jāskatās kā uz slimu cilvēku, kuŗa nervi nav pilnīgi kārtībā."
"Nervi!" Hagens atkal ļauni iesmējās; "gan es viņam nokārtošu visus nervus. Nav man pirmais tāds nopratināms."
"Tad jūs nedomājat atvainoties... ielaisties uz viņa slimo ideju?" Dachavs atkal jautāja.
— "Tā vēl trūka, ka es visiem zagļiem sākšu roku bučot, lai viņi ir tik laipni, lai atzīstas!" Hagens iekšķīgi noskaities teica. "Tur tad man pie rokas daudz vienkāršāki līdzekļi."
Jaunais Dachavs padomāja brītiņu.
"Vai jūs man atļautu ieiet?" viņš jautāja.
— "Kādēļ tad?" Hagens izbrīnījies jautāja.
"Jūs, varbūt, zinat, ka šis... šis cilvēks dažus gadus bij mans skolotājs?"
— "Nu, un tad?"
"Tad tak nav domājams, ka visi senie iespaidi būtu tik pilnīgi izzuduši no viņa dvēseles. Es vēlētos parunāties ar vinu."
Hagens iesmējās.
— "Ejat, ja vēlaties!" viņš teica. "Es tikām atpūtīšos." Viņš atslēdza durvis un ielaida jauno Dachavu velvē. Pats viņš nosēdās uz sliekšņa un aizpīpoja cigāru.
No sākuma jauneklis nevarēja pārredzēt velvi. Hagena lukturis apgaismoja tikai vienu sienu. Bet neapgaismotajā daļā viņam likās pa tumsu kaut kas kustamies... it kā kāds sēdētājs būtu pacēlis nokārto galvu un pagriezis pret viņu seju. Viņš juta divas naidīgas acis pa tumsu uz sevi griestas.
Piepeši Hagens nolika savu lukturi citādi, un Dachavs satrūkās: necik tālu pie velves staba bij saklupis ceļos Jānis Grauds, saķēdētās rokas ar striķi uz augšu savilktas un pie āķa piestiprinātas. Svārku un vestes viņam nebij, bet pa saplosīto, netīro kreklu bij redzama viņa liesā mugura, neskaitāmām sarkanzilām platām švīkām pārklāta. Gar sāniem, kur bij atsities jājamās pātagas gals, sūcās asinis caur krekla skrandām.
Bet nemazgātā seja sapinkoto matu ierobežota, bij pacelta, un zobgalīgs smaids lauzās caur sāpju vilcieniem.
Jaunais Dachavs juta, ka asinis viņam saplūda sirdī. Kautkas neticāms, nomācošs, neiespējams, kā murgu sapņa radīts, viņam gūlās virsū. Bet Sikspārnis smīnēja vēl vienumēr tikpat zobgalīgi un apskatīja savu senāko skolēnu no galvas līdz kājām.
Jaunais Dachavs par velti nopūlējās sadabūt kādu sakarīgu domu. šīs nakts skats saraustītos gabalos maisījās ar ainām no pagājušiem laikiem. Kā no otras istabas ieskanējās viņa dvēselē viņa skolotāja sen deklamētie šillera vārdi:
"Visaugstākā manta nava dzīvība,
Visdziļakais posts ir tomēr - noziegums."
Vēl kā redzēt redz jaunais Dachavs liesmojošās acis sava skolotāja liesajā sejā. Pret krēsla atzveltni viegli atgāzies, viņš toreiz sēdēja un raudzījās pa logu kaut kur tālu uz zilo debesi... kā pāri skatīdamies visai dažādības pilnai dzīvei uz mūžām paliekamo, negrozāmo un neiznīcināmo likteni...
Un tagad viņš tupēja skrandains un sadauzīts uz velves aukstā kula; zagļa važas ap rokām un bezkaunīgs smaids toreiz liesmainās acīs.
Cik drīz tomēr var izdzist tāda liesma!
Cik drīz taču var aizmirst cilvēks pats savas dvēseles skaidrākos brīžus, kad kā no citas pasaules nāk domas un apskaidro seju! Tak jau laikam meli ir viss un dzejnieka iedomas, kā bērnu pasaka šis stāsts par taisnību, par ideāliem un mūžības zemi. Pasaka priekš jaunekļiem, kas lēti tic.
Un tomēr šī ticība bij tik jauka! Krūtis viņa pildīja un spēku deva, un no dvēseles nomazgāja kā netīrumus.
"Kāpēc jums tā vajadzēja darīt!" izlauzās jauneklim no mocītās dvēseles.
Sikspārnis nolaida galvu un saknieba lūpas.
"Kādu darbu jūs domājat?" viņš pēc brītiņa jautāja tāpat nodurtām acīm.
— "Kāpēc jums vajadzēja sabradāt to visu, ko priekš gadiem paši dēstījāt?... Tā nauda jau nav tas galvenais. Otrtik es būtu mīļāk pacietis. Bet kam jums vajadzēja samīdīt manu ticību uz visu, kas labs?"
"Sapnis tas bij, ne ticība. Ticības nevar samīdīt neviens."
— "Bet viņš tomēr bij kas jauks manā dzīvē."
"Nu, un par to jauko jūs tagad esat ieguvuši kautko patiesu..." Sikspārnis domīgi teica.
— "Es neredzu, iekš kam te tas patiesais pastāv..." jauneklis rūgti atbildēja. "Māņi un meli ir bijis viss, ko jūs man stāstījāt. Māņi un meli tinas ap mums arī vēl šai briesmīgā brīdī."
Sikspārnis cieta klusu. Jauneklis viņā paskatījās izbrīnījies.
"Tad aizstāvaties jel, cilvēks!" viņš sauca ar augošu uztraukumu, "izskaidrojat, ja ne vairāk. Tas tak cilvēku var ārprātīgu padarīt... viss šis ideālu bankrots... kā kad bībeli un dziesmu grāmatu mestu mēslu kastē un visas piemiņas no iesvētāmās dienas! Tak jau kā iesvētīšanas dienas piemiņa man bij mīļš dažs jūsu vārds."
— "Un kas tad jums liedz, viņus vēl tagad mīļus turēt?" Sikspārnis jautāja un savāds asums ieskanējās viņa balsī.
Dachavs gluži apjucis paskatījās uz viņu: vai tik viņš nebij jucis prātā, šis sasistais, skrandainais, nemazgātais cilvēks. Aukstas, naida pilnas acis raudzījās viņam pretim no iegrimušajām acu dobēm, un
liesais sejs raudzījās kā nervozā uzbudinājumā.
"Nē, es neesmu vis prātā jucis!" Sikspārnis teica, jauno Dachavu cieši uzskatīdams. "Diemžēl, pārāk skaidri es redzu visas tās lietas... skaidrāk, nekā jūs ar to jaunskungu tur uz sliekšņa . . ." Viņš pameta ar galvu uz Hagenu. "Un smieties man gribētos par visu šo bezprātību, ja viņa tik skaidriem rakstiem neierakstītos taisni manā mugurā. Sakat taču, jaunais cilvēks: ar kādu tiesību jūs te nākat, manis nopratināt un man pārmest? Tur to jaunskungu es saprotu: viņam gribētos karjeru taisīt. Bet ar kādu tiesību jūs te nākat, atprasīt no manis nezin kādu to samīdīto ideālu?"
"Ir jau tā neprātība no manas puses..." jaunais Dachavs gurdi atbildēja; "atdot jau jūs to man vairs nevarat, ko esat man izpostījuši. Jūs paši jau pardaudz tukši esat palikuši. Tikai sirds sāp pardaudz un kā velk viņa mani turp, kur aprakts tik daudz. Bet kā man nebūtu tiesības, jūs zīmēt par manu ideālu postītāju, to noliegt taču arī jūsu pašu zināmā sirds jums neatļaus. Jeb tad jau vajadzētu jūsu dvēselei būt pardaudz... pardaudz viņpus laba un ļauna."
Sikspārnis ilgi noskatījās Dachava sašļukušajā augumā, un kā skumjas iezagās viņa acīs....
"Heinrich..." viņš teica drūmi, "vai tad jūs tiešām nemanat, ka mēs te stāvam mainītās lomās?"
Jaunais Dachavs satrūkās, dzirdēdams sevi pie priekšvārda saucam, un skatījās izplēstām acīm uz Sikspārni.
"Jā, mainītās lomās..." Sikspārnis atkārtoja. "Jūs te nākat kā sūdzētājs, kā prasītājs... Nepietika no tās pātagas, kas citkārt priekš suņiem nodomāta. Nē, arī jums jānāk, jādauza mana dvēsele, jāspārda ar kājām, kā kaucošs suns. Jā, sakat taču reiz: ko jūs man esat iedevuši, ka to varētu tagad no manis
atprasīt? Ko jūs pavisam man esat devuši? Tos četrsimts rubļus gadā, ko man maksāja jūsu tēvs, un to vietiņu galda lejas galā, ko man ierādīja jūsu māte? Bet par to tak es jums iebīdīju logaritmus un latīņu vokābuļus, gramatiku un peršiņas. Bet ko jūs man esat devuši par visām tām stundām, kur es pilnām rokām grābu no savas dvēseles vislepnākiem apcirkņiem un kaisīju uz jūsu ceļa neskaitāmus dārgumus? Naudā tādas lietas nav aprēķināmas, un naudas par to es jums neprasīju. Bet gan es varēju prasīt, lai arī jūsu dvēselē iedegtu uguni tās liesmas dzirkstis, kuŗā es pats sadegu. Tā lai būtu mana alga, kā uz manu sajūsmu atsauktos jūsu dvēsele kā sudraba stīga. Un lai tad es ietu ubagot, lai es vārtītos pa ceļmalām, lai kroga dzērājs man vemtu virsū... tai skaņai bij skanēt tālāk, kas reiz gājusi caur manu dvēseli, manām idejām bij lidot caur pasauli kā zelta taurenīšiem, lai ar' es pats tiktu nomests kā notraipīta tārpa iztukšotais augums. Tad kur ir šī skaņa tagad, kur ir šī liesma, kur šās idejas, šie ideāli? Jūs nākat te sūdzēties par mani, ka es esmu nozadzis jums naudu. Bet jūs esat nozaguši un izputinājuši visu, kas vēl no manis labs bij atlicies, manu zelta jaunību ar viņas sajūsmām, manu ticību, ka jel šī sajūsma paliek, šās pārliecības paliek, kad ar' sen vairs nav viņu pravieša, kad tas jau ir nīcis, dzisis, izgaisis kā krītoša zvaigzne. Jūsu ticību uz mani es esot izpostījis? Tad tik jūs neesat izpratuši, ka mūsu pašu sirdī mums jādibina mūsu ticība, ka nevaram mēs viņas aizņemties no citiem, nevaram viņas saistīt pie paejošām vienas dienas lietām. Ticība ir mūžības dziesma, un ja jūs domājat, ka cits cilvēks varētu stāties starp jums un starp šo dziesmu, tad jūs vēl nekad neesat viņas dzirdējuši... tad jūs tikai kā viņas atbalsi esat saklausījuši svešā cilvēkā.
Tad, zināms, viņai jāizzūd līdz ar šo cilvēku. Un paldies Dievam, kā viņa tad izzūd. Bet arī uz mani jums nav nekad bijis ticības. Jūs melojat, ja jūs to apgalvojāt. Ja jūs man ticētu, tad jūs nenāktu pret mani kā soģis. Tad jūs prasītu tur tam kungam, ko viņš te dara. Tam tur jūs esat ticējuši, ne man. Kam mēs ticam, par to mēs nešaubāmies. Savām acīm, savām ausīm mēs neticam, bet viņam ticam. Kur jums ir bijusi tāda ticība? Un tad vēl jūs te nākat par samīdītiem ideāliem smilkstēt, par izpostītu ticību! Segt savu gļēvumu un nespēku ar to, ka apvaino citu par vainīgu pie šā nespēka... e, raudāt gribētos par to, cik muļķīgi tas ir — audzināt cilvēkus!"
Stipri uztraukta iekšēja cīņa bij lasāma jaunā Dachava sejā.
"Bet apžēlojaties!" viņš iesaucās rokas sažņaugdams, "nobīdat tak tās aizdomas no sevis! Es jūs lūgtiņ lūdzu — rādat man jel vienu iemeslu, kādēļ lai es drīkstētu šaubīties, ka jūs neesat vainīgs pie tā neglītā nozieguma. Es nelūdzu pierādījumu par jūsu nevainību... tikai vienu vienīgu visniecīgāko iemeslu minat, kas man dotu tiesību, šaubīties par jūsu vainu! Jel to izskaidrojat, kādēļ jūs bijāt mūsu parkā, jeb to — kā jūsu zābaku pēdas ieradās pie mūsu loga, jeb citu ko... Vienu vienīgu lietu padarat man šaubīgu, un es rokas jums nobučošu par to."
Aiz velves loga noskanēja kā izmisuma vaids. Laikam tur pa dārzu laidās pūce — .
Kā uz dievlūgšanu paceltām rokām, dzelžos saslēgtām un ar striķi uz augšu savilktām, Sikspārnis tur atbalstījās uz notirpušajiem ceļiem pie velves staba. Bet zem sarauktajiem uzacīm dega kā naida drudzī viņa iegrimušās acis.
"Uzspļaut man gribētos jums visiem ar visu jūsu vārgulību..." viņš caur zobiem teica. "Ak jā, tā ir tā
vecā dziesma: ja jūs neredzat brīnumu un zīmju, tad jūs neticat. Cilvēki, cilvēki, kad tad reiz jums uzdīgs tā ticība, kas pati uz sevis dibinās, kas ar sirdi jūt, kur taisnība, kur meli!
"Bet viss vienalga... jānogurst te ar jums, un nav vērts — rausties kā smilšu kalnā, kur taču skaidri zini, ka otrā pusē viss ir tikpat kails un tukšs, kā te. Rokas tu man solies bučot, Heinci... Tad tak vēl drusku no vecā bērna tevī ir palicis. Tad vienu šaubīšanās vārdu es tev teikšu... tavas bērnišķības dēļ..."
Viņš attaisīja uz brītiņu acis un domāja.
"Tur tas jaunskungs man lasīja priekšā izmeklēšanas protokolu..." viņš domādams teica. "Tur bij rakstīts, ka trepju gals sniedzies istabā tā, ka logu nevarējuši aiztaisīt. Vai tas tā bij?"
— "Jā, es pats to tā atradu..." jaunais Dachavs apstiprināja.
"Ja nu to logu nevarēja aiztaisīt tādēļ, ka trepes bij par gaŗām, tad tak cik necik domājošs cilvēks būtu sevi vaicājis: kā tad bij zaglim iespējams, logu no ārpuses attaisīt, ja pieslieto trepju gali atspiedās pret logu slēģiem?"
— "Nuja... bet kā tad? Kā tad to logu varēja attaisīt? Tak jau viņš ir par augstu... Bez trepēm nevar aizsniegt."
"Domātājs cilvēks tad vispirms būtu nācis uz tām domām, vai tik logs nav attaisīts no iekšas un tad trepes vēlāk pieslietas... atvērtā logā."
— "No iekšas... Bet kas tad no iekšas? Un kam tad tās trepes?"
"Tālāk domātājs cilvēks būtu apstājies, vai pie loga slēģiem ir tādi ieskrambājumi, kas būtu no āra puses ietaisīti, vai nu pie koka, vai pie dzelzs. Un kad viņš būtu atradis pie loga tādas pēdas, kas līdzinās
manu kamašu zolēm no tiem laikiem, kad es te vēl biju mājskolotājs, tad viņš tak būtu apķēris, ka pa mežiem nevar bradāt četri, pieci gadi ar vienām kamašām... un ka paklīduši studenti nemēdz nēsāt kabatā vecas kamašas par piemiņu jaukajiem laikiem."
— "Bet tās kamašas taču ir atrastas!" jaunais Dachavs iesaucās.
"Priekš domātāja cilvēka tas būtu pietiekošs iemesls noprast, ka viņas būs uzglabājušās nomestas tepat kaut kur mājā, un apstiprinātu viņu tajās domās, ka zaglis vispirmā kārtā ir meklējams tepat mājā."
"Jā, kuŗš tad to varētu būt darījis?" jauneklis gluži izmisis teica.
"Nu, to izdibināt taču nenāktos grūti pat tādām smadzenēm, kā tām tur..." viņš pameta ar galvu uz Hagenu, kuŗš bij piecēlies un panācies pāra soļus tuvāk, sasarcis, kā vēzis.
"Viss jau var būt, ka ar' mājā te ir kāds līdzzinātājs..." viņš teica aizsmakušā balsī. "Bet godīgi zagļi nemēdz nodot savus biedrus, lai paši glābtos."
"Bet godīgi cilvēki nemēdz noslēpt savu noziegumu ar to, ka apvaino citus..." Sikspārnis piezīmēja.
"Bet kāpēc tad jūs to neteicāt viņam tūliņ no sākuma!" Jaunais Dachavs iesaucās, kā no apstulbuma atžirdzis.
— "Vēl viņš nav atvainojies dēļ savas pirmās bezkaunības..." Sikspārnis atteica.
Jaunajam Dachavam iespīdējās acis. Sakniebtām dūrēm viņš tuvojās Hagenam.
"Hagena kungs!" viņš teica uztrauktā balsī, "es sagaidu, ka jel jūs darīsat savu pienākumu!"
— "Par savu pienākumu es esmu savā vietā atbildīgs!" Hagens vēsi teica. "Vai drīkstu jūs, barona
kungs, lūgt, man pateikt, kur es lai varētu nopratināt jūsu mājas ļaudis?"
"Taču ne tūliņ?" jaunais Dachavs pārsteigts iesaucās.
— "Agrāk es nevaru atlaist šo kungu te..." Hagens teica, ar galvu uz Sikspārni pamezdams.
"Tak jel šādā stāvoklī jūs viņu neatstāsat!" Dachavs iesaucās, izrāva kabatas nazi un ar pāra grizieniem pārgrieza striķus, ar kuriem Sikspārņa rokas bij savilktas uz augšu. Sikspārnis sašļuka zemē, atbalstīdams galvu uz notirpušajām rokām.
Pieklājīgi Hagens izbīdīja Dachavu no velves un aizslēdza durvis no ārpuses.
"Lūdzu, parādat man, kur guļ jūsu sulainis!" Hagens teica.
— "Bet tas jau pie mums ilgus gadus..." Dachavs teica.
"Jau no tā laika, kur apcietinātais pie jums bij par skolotāju?"
"Katrā ziņā."
"Tad nav neiespējams, ka pie viņa toreiz būs palikuši apcietinātā zābaki..." Hagens teica. "Mums vajag šai lietā būt pēc iespējas objektīviem. Lai arī es nešaubos par apcietinātā vainu, tad tomēr nedrīkstam izlaist no acīm nevienu blakuslietu. Viss var būt, ka viņam būs atronams līdzvainīgais šai namā."
Sulainis gulēja kādā bēniņu istabā. Paradis mosties uz katru saucienu, it īpaši beidzamā laikā, viņš atsaucās jau uz pirmo kluso pieklaudzināšanu. Iekšā bij dzirdams, ka uzrāva spičku; tad nograbēja atslēga un durvis mazuliet atvērās. Aiz durvju šķirbas parādījās sulaiņa nesukātā galva un miegainās acis.
Ne vārda neteikdams Hagens atbīdīja durvis un iespiedās sulaiņa istabiņā. Aiz viņa iegāja arī Dachavs. Sulainis nobālēja kā kaļķis un, kā likās, piemirsa
pat to, ka stāv istabas vidū vienīgi apakšdrēbēs.
"Parādat tās zeķes, kuŗas jums pagājušo nakti bij kājās!" Hagens strupi pavēlēja.
Sulainis sāka drebošiem pirkstiem grābstīties gar kumodi. Kā apjucis viņš vilka un stūma atkal atpakaļ virsējo kumodes nodaļu.
"Tur taču jūs neglabājat nonēsātās zeķes!" Hagens viņam skarbi atgādināja.
Sulainis apstājās pie mēteļa, kas bij pakārts pie sienas, un pacilāja tam vienu un otru piedurkni.
Hagens pagrieza savu lukturi tā, ka gaisma krita taisni sulainim sejā. Sulaiņa drudžainās acis nemierīgi maldījās no vienas vietas uz otru.
"Atzīstaties nu ar labu!" Hagens uzreiz teica, sulaini asi uzskatīdams.
Sulainim raustījās vaigi, un lūpas kustējās, bet ne mazākā skaņa viņam nenāca pār lūpām. Hagens pa tam bij pārlaidis vērīgu skatu pār visu istabiņu. Kaktā aiz durvīm atradās skārda krāsns. Viņš atvēra to un pielika lukturi pie krāsns cauruma. Tur ieskatījies viņš ātri iegrūda roku krāsnī un izvilka no turienes divas īsas zeķes. Apakšas tām bij sabradātas un netīras. Arī pa zāli bij iets; to rādīja vietvietām zaļie plankumi.
"Vai šīs ir jūsu zeķes?" Hagens jautāja, zeķes turēdams sulainim priekš acīm.
— "Nē..." sulainis bez skaņas atteica.
"Nē?... Kā tad viņas varētu būt?"
— "Nezinu..."
"Parādat savas citas zeķes!" Hagens teica un atrāva vienu, tad otru kumodes atvilktni. No turienes viņš izņēma vienu pāri zeķu, sabradātajām pēc adījuma gluži līdzīgu, un turēja to sulainim priekš acīm.
"Vai šitās jūsu zeķes?" viņš prasīja, uz nupat paņemto pāri rādīdams.
— "Jā."
"Vai viņas ir tādas pašas, kā šīs otras?"
— "Jā."
"Vai tās krāsnī ar' bij jūsu zeķes?"
— "Jā."
"Kur jūs viņas sabradājāt?"
— "Tepat... bij jāaiziet bēniņos... naktī."
"Un laukā neesat ar viņām bijuši?"
— "Nē."
"Vai tad jums te bēniņos aug zāle?" Hagens jautāja, uz zaļajiem plankumiem rādīdams.
Sulainis apjucis cieta klusu.
"Tā tad esat zeķēs bijuši arī laukā?"
— "Jā."
"Kur tad?"
— "Dārzā... ogās..."
"Kādas ogas tad tagad ir gatavas?"
Sulainis atkal klusēja.
"Parādat tās bikses, kas jums pagājušu nakti bij kājās!" Hagens pavēlēja.
Sulainis pacēla no krēsla vienas bikses. Hagens tās ātri apskatīja. Sēdamā vietā vēl skaidri bij nomanāmi zāles plankumi.
"Tad tur pie jasmīņu krūma jūs noāvāt tās kamašas?" Hagens jautāja.
— "Jā," sulainis galvu nodūris atbildēja.
"Un tad iemetāt dīķī?"
— "Jā."
"Un to naudu?"
— "To naudu ar'..."
"To naudu ar' jūs iemetāt dīķī?" Hagens asi jautāja.
— "Jā, iemetu... noslīka..." sulainis atbildēja tāpat nodurtām acīm.
"Bet nauda jau negrimst... tā ir viegla!" Hagens viņam atgādināja.
— "Piesēju... akmeni..." sulainis stostījās.
"Dārzā tak akmeņu nav!" Hagens teica.
— "Ķieģeli piesēju..." sulainis pārlaboja.
Hagens saņēma sulaiņa zodu saujā un pacēla viņa seju ta, ka varēja ieskatīties viņa nemierīgajās acīs.
"Ko jūs cilpojat, kā zaķis!" viņš teica uz sulaini. "Vaļā jau vairs netiksat. Jūsu biedris jau visu izstāstīja. Izstāstāt visu vaļsirdīgi. Tad sods būs vieglāks."
Sulainis cieta klusu.
"Vai jūs naudu viņam atdevāt?" Hagens jautāja.
— "Iemetu dīķī..." sulainis atkārtoja.
"Bet dīķī tak viņas neatrada."
Sulainis neatbildēja.
"Kādēļ jūs gribat vēl tiepties? Kādēļ jūs gribat taupīt savu biedri? Viņš jūs netaupīja. Viņš taisni uz jums uzrādīja."
Sulainis gluži stulbi lūkojās istabas kaktā.
"Tad viņa rokā palika tā nauda?" Hagens jautāja.
Sulaiņa acis kautkas iespīdējās
"Jā!" viņš teica.
— "Vai viņš jūs samācīja uz to?"
"Jā."
— "Kas tad trepes pieslēja?"
"Viņš."
— "Tas tak nevar but taisnība!" jaunais Dachavs iemaisījās, vairāk pret Hagenu griezdamies;
"es tak skaidri redzēju, ka pie trepēm bij tikai vienas pēdas."
Hagens īgni atmeta ar roku.
"Saģērbjaties!" viņš uz sulaini asi teica. "Iededzat lampu. Sastādīsim protokolu. Tad jūs apgalvojat, ka pie šās zādzības jums palīdzēja Jānis Grauds?"
— "Jā... palīdzēja..." sulainis nedroši atbildēja un sniedzās pēc drēbju gabaliem.
Hagens zīmīgi paskatījās uz jauno Dachavu, izņēma no savas mapes papīri un nosēdās. Un iesākās protokola rakstīšana par sulaiņa atzīšanos zādzībā, kas notikusi uz Jāņa Grauda padomu un ar viņa piedalīšanos; iesākās nabadzīgās sulaiņa fantāzijas dzenāšana no viena stūŗa uz otru ar tikdaudz pretrunām un pilnīgi neiespējamām lietām, ka beidzot apjuka pat Hagens un sāka šaubīties par visa šā dīvainā stāsta patiesību. Beigās izmocītais sulainis atbildēja uz katru jautājumu vai nu ar "jā", vai ar "nē", kā jau nu noredzēja Hagenam vēlēšanos no sejas. Pēc pirmā stāsta Jānis Grauds aizvakar pēc pusdienas bij sulaini "caur kādu svešu sievieti" izsaucis uz mežu aiz lielceļa un tur viņu nomācījis, bet naktī viņam pieslējis pie loga trepes un vēlāk naudu aiznesis atkal uz mežu aprakt. Pēc otra stāsta viņš zādzības naktī braucis pār ezeru un naudu iesviedis dīķī, jo tā esot tā nauda, ko Dachavi netaisnā kārtā sakrāpuši; vēlāk šī nauda bij iesviesta ezerā...
Gluži izmisis Hagens plēsa loksni pēc loksnes ar sulaiņa izsacījumiem. Bet beigās viņš bij pazaudējis katru pieturas punktu par Sikspārņa vainu. Sulainis pēc pirmā nobaiļa, bij mazuliet atžilbis un nomanījis, ka visērtāk viņam iznāk, ja ļauj pašam Hagenam izdomāt visus notikuma sīkumus un saka tikai "jā" vai "nē".
Tad jaunais Dachavs atgādināja Hagenam, ka apcietinātais apakšā vēl arvienu esot saslēgts. Klusu ciezdams Hagens piecēlās, palūdza Dachavu, lai paliekot tepat pie sulaiņa, un pats nogāja uz velvi.
Ilgi Dachavs nolūkojās uz sulaini, kas sašļucis sēdēja uz savas gultiņas nodurtu galvu.
"Pēter..." viņš beidzot runāja, "par to jau nu gan nav ko šaubīties, ka tu to naudu esi paņēmis. Un ka tu viņas negribi uzrādīt, to jau es ar' saprotu. Bet vienas lietas es nesaprotu: kādēļ tu gribi iepīt nevainīgu cilvēku visā šai lietā?"
— "Kad jau viņš būtu nevainīgs, tad jau viņš nezinātu, ka es tas vainīgais..." sulainis caur zobiem atrūca.
"Bet tas jau viss ir nieki!" Dachavs iesaucās; "Grauda kungs par tevi nav teicis ne vārda. Tas viss tā izmeklētāja izdomāts."
Sulainis paskatījās nedroši uz Dachavu, bet tad tūliņ atkal nolaida acis.
"Nu, izmeklētājs jau labāk zinās, nekā es, kuŗš vainīgs, kuŗš nē..." viņš atteica pa pusei ar spītību, pa pusei vienaldzību. "Es jau no sava likteņa vaļā netieku. Lai tad iet citi ar' to pašu ceļu."
Hagens negāja pats velvē. Pasaucis savu bārzdaino kučieri, viņš tam iedeva apcietinātā dzelžu atslēgu un iesūtīja to, lai paņemot dzelžus priekš viena cita. "Bet apcietinātais var iet..." viņš vēl piezīmēja.
Bārzdainais atrada Sikspārni snaužam uz kailās velves grīdas. Laikam tā viņam gan nebij pirmā reize nakti pavadīt ārpus gultas. No dzelžu žvadzēšanas Sikspārnis uzmodās un apjucis skatījās apkārt, nespēdams aiz nomiegošanās uzreiz atģist, kur atrodas.
Bet kad bārzdainais atņēma viņam roku dzelžus, tad viņš jau bij skaidrībā par visu.
"Ā, jūsu kungam tomēr pietrūka dūšas, pašam nākt?" viņš zobgalīgi teica. "Kur es viņu varētu satikt? Man būtu vēl kas sakāms."
— "Tagad kungam nav vaļas..." slēdzējs atbildēja, ar dzelžiem griezdamies uz durvju pusi. "Ja jums kas sakāms, tad atnākat uz viņa kanceleju."
"Ē, zaķapastalu diezgan visur!" Sikspārnis teica, locekļus izstaipīdams; "nelon tādu dēļ mērot tik lielu ceļa gabalu. Padodat man tos svārkus."
Mechaniski bārzdainais padeva viņam svārkus un nozuda pa durvīm.
Saulīte nāca jau brokastlaikā, kad Sikspārnis galvu nodūris iznāca pa muižas vārtiem. Kļavu gatvē viņam nāca Trude pretim, bāla, novārgusi, sausām acīm. Viņa visu laiku bij paturējusi acīs velves durvis.
Bet nodurtu galvu un nesveicinādams Sikspārnis nogāja viņai garām. Kaut kas, kā draudzīgs vārds, kā līdzcietība lauzās viņai no krūtīm. Bet Sikspārnis pagāja garām nepaskatījies, un šis vārds palika neizteikts.
Ilgi viņa noskatījās pakaļ drūmajam nogurušajam gājējam. Viņa redzēja, ka tas uzkāpa uz baznīcas kroga trepēm un nozuda pa netīrajām durvīm...
Lielajā krogus istabā vēl cīnījās tumsa ar austošo dienu. Skāba alus un šņabja smaka likās paceļam savu ķēma galvu ienācējam pretim.
Sikspārnis atkrita uz nemazgāta sola tuvu pie aizslēģotās bufetes. Viņš vairs nevarēja nostāvēt kājās.
Bet šņabja smaka bāza viņam tuvāk savu ķēma galvu.
Glāžainām acīm Sikspārnis skatījās uz bufetes slēģiem, un sausās lūpas viņam kustējās, kā gribēdamas ko teikt. Bet neviena skaņa nenāca pār šīm
lūpām, un kā izmisums parādījās viņa izvārgušā sejā.
Beidzot kā kurlmēmā necilvēcīgs kliedziens izlauzās Sikspārnim pār sausajām lūpām. Beidzamos spēkus saņēmis, viņš ar abām dūrēm iesita pa bufetes slēģiem.
"Krodziniek!" viņš nebalsī iekliedzās, vēl reiz gāzdamies pret slēģiem, "krodzniek!" Tad viņš atkal sabruka uz sola.
Kaut kur dziļāki iekšā bij dzirdamas uztrauktas balsis; noklaudzēja tupeles un durvis steidzīgi tika aizcirstas. Pusskriešus kāds iesteidzās bufetes istabā un apstājās.
"Vai manis kāds sauc?" uztraukta balss jautāja.
"Krodziniek, atver!" Sikspārnis sažņaugtā balsī sauca.
Atslēgas nošķindēja, bufetes logs atvērās un no tumsas izliecās krodzinieka nemazgātā seja. Izbailes bij lasāmas viņa vēl salipušajās acīs.
"Vai kur deg?" viņš jautāja. — "Deg!" Sikspārnis atbildēja. "Pusstopu šņabja!"
Krodzinieks atrāva durvis, kas veda bufetes istabā, un izskrēja no turienes tāpat apakšdrēbēs ar klaudzošām tupelēm taisni uz stadulu.
Bet stadula bija klusa un tumša. Krodzinieks izskrēja uz lielceļa; arī tur nekas sevišķs nebij redzams. Viņš apskrēja visapkārt krogam un noskaitās.
"Tāds pļēgurs!" viņš nošņāca caur zobiem un atgriezās lielajā istabā. Sikspārņa tur vairs nebij.
"Pagaid tu man, kundziņ!" krodznieks nosaucās un gribēja iet atpakaļ savā istabā. Bet tad dusmas viņu pārņēma no jauna: Sikspārnis stāvēja pie bufetes un dzēra lieliem kludzieniem šņabi no pudeles.
Ar spēcīgu sitienu krodznieks iztrieca pudeli Sikspārnim no rokām, tā ka tā šķindēdama atsitās pret sienu, saplīsa un izlaistīja šņabi pār bufetes galu.
"Kas tev vēlēja ņemt šņabi?" viņš brēca, sejā sasarkdams. "Nerro cilvēkus un tad vēl zog šņabi! Vai zini, ka došu par purnu ... pļēgurs tāds!"
Krodznieks uzbudināts vīstīja dūres, bet tomēr savaldījās. Vēl nebij viņam pilnīgi izdzisis no atmiņas senākā Graudu Jāņa tēls.
Sikspārnis atšļuka krēslā pie bufetes. Krūtis viņam smagi cilājās un seja raustījās, un pāri lūpām nāca nesakarīgas skaņas.
Krodznieks vēl vienmēr ducināja, greizi uz Sikspārni vērdamies. "Nezin, kur izplukšņājies visu nakti ... no cik krogiem iztriekts ... un tad nāk, bļauj kā durams, traucē cilvēkus ... zog šņabi. Bet tā kā tu man aizmaksā par to pudeli! Tā es to neatstāšu. Tad tu gan man te ākstīsies un biedēsi cilvēkus. Bet tūliņ tā samaksā par to pudeli!" Un dusmās viņš saņēma Sikspārni aiz nodilušo svārku apkakles.
Svārki neizturēja un pārplīsa. Sārta rīta gaisma krita uz Sikspārņa saplosīto, asiņaino kreklu un strīpām sasisto muguru.
Krodznieks atlaida atplēsto svārku gabalu un paskatījās tā kā sadrūvejies uz Sikspārņa muguru. Bet tad cietsirdīgās dusmas tam atgriezās sejā.
"Nu, tādam tā vajag!" viņš norūca, nogriezdamies. "Tādi paši brālīši būs apstrādājuši. Dzer, dzer, kamēr sāk plēsties!"
Izdzertais šņabis sāka Sikspārni sildīt. Dzīvība it kā atgriezās. Viņš paskatījās pār plecu uz saplēstajiem svārkiem.
"žēl, ka saplēsāt ..." viņš teica. "Neplēsti viņi to pudeli bij vērts. Tagad tie jāpārdod pēc svara. Jā, tā iet, kad pārsteidzas. Jums ļoti strauja daba, krodzniek."
Krodznieks nervozi cilāja pudeles pa plauktiem. "Samaksā tu man par šņabi, par manu dabu es pats zināšu!" viņš šņāca.
— "Jā, mīļais krodzniek, ar ko tad lai es tev samaksāju, kad tu pats —"
Kā odzes dzelts krodznieks atcirtās.
"Es te neesmu priekš katra plukata nekāds "tu", saproti?" viņš kliedza.
— "Kas tur nu ko nesaprast ..." Sikspārnis mierīgi atbildēja. "Es jau — taisnību sakot — pēc tā — tu — tik briesmīgi nemaz nebiju izslāpis. Bet tad jau jūs paši iesākāt ... augstprātīgs es negribu būt."
"Augstprātīgs!" krodznieks dusmās zobojās, "bikšu pat lāgu nav kājās, tāds vēl grib būt augstprātīgs!"
— "Ar tām biksēm nu tā ir, kā ir ..." Sikspārnis nopūtās: "ar tām es tiešām nevaru aizmaksāt jūsu šnaba pudeli. Vai zināt krodzniek: taču reiz cilvēkam tiešam saceļās žēlabas par to, ka viņš nav aita. Kā tagad pat: paņemtu jūsu dzirkles, nocirptu mani, nosvērtu vilnu, atrēķinātu par saplēsto pudeli un par palieku iedot vēl kādu korteli un zakusku. Vai zināt: es gan lāgā neatminos, kad esmu ēdis."
"Man te nav vaļas, klausīties uz jūsu asprātībām ..." krodzieks sausi noteica. "Varbūt būsiet tik laipni, apskatīties, cik augstu saulīte."
— "Un tā saplēstā pudele?" Sikspārnis jautāja.
"Tad ar mēli jau viņas vairs dzīvas nepataisīsat. Man nāk vēl miegs." Un viņš sāka žvadzināt ar atslēgu žūkni.
Sikspārnis sēdēja tāpat uzkukņies uz krēsla atzveltnes un kustināja bēdīgi galvu.
"Jā, mīļais krodzniek," viņš runāja, "vai zinat kas tas ir? Tas ir vecums, mīļais draugs, tas sausais, cietais vecums, kam sakaltusi katra dzīsliņa. Vai atminaties vēl to šmaugo jaunību, kur nakts uz priekšu vai atpakaļ nekrita tik svarā, kā izdzerta alus glāze? Tepat aiz loga lapenē, vai atminaties kā nesāt vīnu
no sava pagraba, vislabāko, kāds jums bij? "Vēl vienu dziesmu, kungi!" jūs teicāt. "Vēl vienu joku ... reiz vien esam jauni!" Un citu ko vēl jūs teicāt: "Neņemat par ļaunu, kungi," tā jūs teicāt "ka es tā piedalos pie jūsu prieka, nepiederēdams pie jūsu sabiedrības. Bet sirds jauna tiek no prieka. Un jums jaunības tik daudz!" Ak jā, krodzniek ... jums taisnība: tagad miegs nāk ..."
Sikspārnis nogrima domās, kā krodznieku aizmirzdams. Tas nogrozījās reizes divas uz vienu, uz otru pusi, nokāsējās... Bet Sikspārnis tā nemanīja. Tad krodznieks uzreiz atslēja galvu, it kā ko noņemdamies, paņēma no plaukta divas glāzītes un nolika uz bufetes, arvienu pašķielēdams uz domās nogrimušo Sikspārni. Tad viņš atkorķēja pudeli vīna, piepildīja abas glāzītes, nolika arī pāra bulkas tām blakām un nēģus uz nemazgāta telerķa.
"Grauda kungs ..." viņš tad nedroši teica, "neņemat par ļaunu. Es pārsteidzos. ledzersim labāk... un iekodīsim. Reiz tak esam bijuši jauni. Jūs nebijāt lepni pret mani, kad es biju tāds patukšs. Es ar' negribu būt pret jums lepns, kad jums tā švakāki iet."
Un viņš piebīdīja Sikspārnim glāzīti tuvāk, kā arī nēģus un bulkas.
Sikspārnis paskatījās uz vīnu un sēri pasmaidīja.
"Jūs allaž ar to vīnu!" viņš teica. "Es domāju: priekš vīna mēs abi jau par veciem."
— "Es no rīta citādi nevaru ..." krodznieks atvainojās. "Jeb varbūt kafeju ar benediktīni?" Un viņš nedroši paskatījās uz pulksteni, laikam baidīdamies, vai nebūs par agru, sievu traucēt ar kafejas vārīšanu.
"Lai nu paliek, draugs ..." Sikspārnis teica, viņa domas saprazdams, un uzlika viņam roku uz elkoņa. "Dzerat jūs vīnu, bet man ielejat šņabi un piepilinat
spirtu klāt... ja jums ir pie rokas. Man aiz muguras savāda nakts."
Viegli smīnēdams viņš paskatījās sev pār par plecu.
"Ne tikai aiz muguras, bet arī uz muguras!" krodzinieks pajokoja. "Bet tā tad nu mēs dzersim katrs no savas pudeles?"
Sikspārnis viņā vairs neklausijās. Lieliem kumosiem viņš koda no bulkas. Nēģa zupa viņam tecēja gar pirkstiem.
Krodznieks stiepās pēc šnaba pudeles uz plaukta, kad piepeši jaunas domas viņam ienāca prātā. Viņš vakar vēlu pārbraucis no pilsētas, — vai sieva viņam nebij kaut ko stāstījusi par Graudu Jāni?
Un kā sastindzis viņš palika stāvam: sieva tak bij runājusi, ka viņš apcietināts ... par nelaiķa barona naudas zagšanu ... un aizvests uz cietumu. Un tagad viņš sēdēja te un ēda viņa zutiņus, it kā nekas nebūtu noticis. Ak ja, tad tā izskaidrojams viņa šārītējs uztraukums: izbēdzis no cietuma!
Bet viņš — bēgļu slēpējs.
Ne, tā lieta nebij tik vienkārša. Tā lieta bija jāpārrunā ar sievu.
Drusku apmierināts viņš paņēma šņabja pudeli un nolika to Sikspārnim priekšā.
"Vaj jūs nevēlētos no rīta kaut ko siltu?" viņš jautāja savā krodznieka balsī. "Es aprunāšos ar sievu ..."
Un pirms Sikspārnis varēja norīt komosu uz atbildēšanu, jau krodznieks bij nozudis savā istabā.
Krodzniece, vēl pajauna sieviete, stāvēja pie kumodes spoguļa un kārtoja matus. No traucējuma viņa vairs nebij varējusi aizmigt. Un tad ar' bij tā savādi — paskatīties uz Graudu Jāni tagad, — uz to pašu Graudu Jāni, kas tik daudz reiz senāk bij gājis
caur viņas skuķagadu sapņiem. No balss viņa pazina ka tas ir viņš.
"Grauds atnācis..." krodznieks ienācis čukstēja.
— "No cietuma?"
"Laikam no cietuma ... Viss saplēsts un apdauzīts..." krodznieks atbildēja.
— "Nu, un tu lai slēpjot?"
"Kur šo lai slēpj!" krodznieks īgni atmeta ar roku. "Bet ko lai nu dara?"
— "Varbūt aizies."
"Tas tev nu ies, kad pudele vēl pusē!"
— "Varbūt piedzersies... paliks turpat guļam.. Es paskatīšos."
Ātri viņa sakārtoja matus un apmeta lielo lakatu ap pleciem. Krodznieks vēl nemierīgi grozījās pa istabu. "Zinājis aizsūtīt kādu ..." viņš stiepa.
— "Uz muižu?"
"Ja, bij jāpadod ziņa... Vai jāaiziet pašam." Krodzniece sadruvejās.
"Nē, man mājā vienai palikt bail... Gan jau viņi meklēs..."
— "Bet, varbūt, ja ir izsolīta godalga ..." krodznieks ieminējās, uz sievu pašķielēdams. "Varbūt varētu ierunāties par kroga nomu... Gadi jau drīz būs apkārt..."
Krodzniece sarāva pieri un skatījās brītiņu pa logu ārā.
"Ej!" viņa tad teica, galvu enerģiski atmezdama, un piegāja pie gultas. Tur naglā pie sienas karājās revolvers. Uzmanīgi viņa to apskatīja, vai lādiņš ir pilnīgs, un paslēpa zem lakata.
"Tad taupīt jau es netaupīšu!" viņa noteica caur zobiem un izgāja bufetes istabā.
Krodznieks nogrozījās vēl brītiņu, paklausījās sievas jautrā valodā, kas bij dzirdama no bufetes istabas, pašķielēja caur logu, sasukāja tad pie spoguļa matus un izlīda klusi pa pakaļdurvīm no kroga.
Sikspārnim pudele gāja jau uz beigām, kad krodzniece ienāca.
"Sveiki, Grauda kungs!" viņa jautri teica; "tas ir labi, ka jūs reiz arī mūs apciemojat!... Ilgi nebijām redzējušies." Un viņa sniedza tam savu balto, gredzenaino roku, ar otru pieturēdama revolvera spalu zem lakata.
Sikspārnis palika sēdam.
"Būtu labprāt piecēlies, lai jūs apsveicinātu," viņš teica, "bet baidos dēļ savas muguras."
— "Kas tad tai par vainu? Izmežģīta?"
"Nē, jūsu kungs un galva izrādījās nupat par lielu atklātības cienītāju. Tikai no manis viņš prasa to atklātību nevietā. Vai jums, kundze, ir adata pie rokas? Mušas lien aiz krekla."
Krodzniece iebāza revolveru aiz blūzes un sameklēja adatu. Drusku kautrēdamās viņa tomēr sāka necik aizvārstīt atplēsto svārku daļu.
"Cik tas tā savādi ..." Sikspārnis runāja, — "just sievieša gādīgo roku ap sevi. Vai zinat: taisni tāpēc vien jau derētu, lai mans vecais draugs man vēl reiz pārplēš muguru."
— "Jā, tā jau tiem vecpuišiem iet..." krodzniece piebilda, nezinādama, ko teikt. "No kurienes jūs nākdami?"
"Ak kundze, netaujājat par pagājušām lietām!" Sikspārnis traģiski teica. "Iedzersim labāk uz tām bēdām. Vai jūs šņabja nedzerat, kundze?"
— "Neesmu vēl iemācījusies!" krodzniece smiedamās atbildēja. "Bet kādēļ tad jūs pagātni tā ienīstat, Grauda kungs?"
Sikspārnis iedzēra šņabi un nokoda lielu kumosu bulkas.
"Kā lai viņas neienīstu, kundze?" viņš domīgi teica. "Pagātne var būt tik trejāda: vai nu viņa ir pilnīgi vienaldzīga — un tad ir žēl tā pazaudētā laika; jeb viņa ir ļauna, — un tad ir dusmas par viņas atmiņām! jeb beidzot, viņa ir jauka, — un tad jānīst viņa tādēļ, ka viņa ir aiznesusi visu jaukumu sev līdz. Kā jūs pati, kundze: vai jūs vēl atminaties to vasaras rītu, kur mēs visi mācības bērni gājām puķēs, ko pušķot baznīcu? Kur tad kā nejauši mēs nomaldījamies no citiem... bikli, kā stirnas bērni, trūkdamies paši no saviem sirds pukstieniem. Man kā acīs stāv saules apspīdētā rasa bērzu ataugā... tā klusi māk stāvēt bērzi vasaras rītā. Un jūs stāvējāt spirgto bērzu zilganā ēnā, viegla, trausla, kā līgojas ūdens putu kaudze dzirnavkrituma paēnā. Vai atminat, kā rokas mums bij satikušās... uz sveicienu, uz atvadīšanos — tā paši nezinājām; bet sirdī bij bikls prieks, ka viņas tā satikušās, un tomēr atkal karstais jautājums: kā lai izskaidro, kā lai aizbildina to?... Kad es aiztaisu acis, es jūs vēl redzu vientuļajā ataugas malā, baltu, ar rožainu lenti ap trauslo augumu, bet matos mazs rožu pumpuriņš. Un tvīka man sirds - jūs lūgt pēc šā rožu pumpuriņa... Un redzu es jūsu skaidrās bērna acis, — bet kā pirmie atspīdumi no tālās tveicējošās vasaras rūsas pāršāvās jau gan jūsu bērnības apvāršņa skaidrumu. Vai zinat, ka es toreiz jums gribēju ko teikt... kaut ko visam mūžam..."
Krodzniece domīgi viņā bij klausījusies. Adata lēni kustējās gar lāpāmo plīsumu.
"Un kamdēļ jūs to neteicāt?" viņa klusu vaicāja.
— "Bet aiznesa to visu mūsu pagātne sev līdz..." Sikspārnis sērīgi turpināja. "Aiznesa tos neteiktos vārdus un tās simtu cerības, aiznesa balto vieglo putuaugumu
ar bērna acīm, uztraukto sirds drebēšanu ataugas ēnu klusā vasaras rīta spirgtumā. Un palika pāri viens vazaņķis un viena resna krogus mamma, un tā pati nedrīkst bez revolvera nākt vazaņķim tuvumā!"
Krodzniece nosarka kā asinīm aplieta.
"Kas tas par revolveru?" viņa jautāja, pūlēdamās mierīga izlikties.
Sikspārnis pasmējās.
"No veca mednieka revolveru noslēpt nevar!" viņš teica. "Es viņu saostu, ja arī neredzētu to jums aiz blūzes. Žēl tās blūzes: redzat, kādi tur divi neglīti eļļas plankumi pamazam tiek lielāki ..."
Krodzniece atzina par labāku smieties. "Jūs ar visu zinat!" viņa teica.
— "To arī laikam, kurp nozuda krodznieks?" Sikspārnis jautāja, vienu aci piemiegdams.
Krodzniece nosarka par jaunu.
"Jūs esat klausījušies aiz durvīm!" viņa drusku noskaitusies teica.
— "Citiem vārdiem: man ir taisnība ..." Sikspārnis smīnēja. "Vai tad tas tiešam tik grūti, to atminēt, kurp ies paklīduša latvieša cienītājs no seniem laikiem, kad šis latvietis reiz nonāks no cietuma pie viņa, sadauzīts un noguris? Nē, kundze: tur nav aiz durvīm ko klausīties. Un kad es jums tagad lūgtu, lai jūs man uz brītiņu iedodat pacilāties jūsu revolveru — jūs taču nedotu, vai ne?" Un Sikspārnis smīnēdams un kā glūnēdams skatījās krodzniecei sasarkušajā sejā.
"Priekš kam tad jums tas revolvers vajadzīgs?" viņa nemierīgi jautāja un klausījās uz ratu rīboņu kaut kur pa lielceļu.
— "Priekš kam?" Sikspārnis atjautāja un tika drūms. "Manu flinti viņi būs paņēmuši ... un tad
tak par grūtu ir cilvēkam, ja viņam aizkrustota beidzamā izeja. Lai arī tev, varbūt, nekad nebūs dūšas, reiz atvērt šās beidzamās durvis; bet ka tev vairs nav viņu atslēgas, tas grūti nesams. Un jūs domājat kundze, ka jūs nevarētu man atkal pagādāt šo tumsas vārtu atslēgu? ..."
Krodzniece noskatījās neuzticīgi uz savu viesi. Ratu troksnis pa lielceļu tuvojās.
"Sakat taču, Grauda kungs..." viņa it kā līdzcietīgā nopietnībā iesāka, "kādēļ jūs īsti... kādēļ jūs tā atšķiraties no cilvēkiem? Kādēļ jūs ar savām lielām gara dāvanām nemēģinat kaut ko iesākt, kaut ko uzņemt? Ticat droši, ka jums netrūktu draugu, kas jūs pabalstītu pirmā sākumā. Mēs visi taču zinam, ko jūs varat, ja jūs nopietni gribat. Vai tiešam jums vairs nav iespējams saņemties uz nopietnu gribu?"
"Hm ..." Sikspārnis rūca un domīgi grozīja pirkstos pret gaismu pilnu šņabja glāzīti. "Tad jūs domājat, ka draugu palīdzības man netrūktu?"
— "Mēs paši ar vīru daudzkārt esam pārrunājuši..."
— "Hm ... un pārrunājuši? Un jūs tiešam man aizdotu to revolveru, dēļ kuŗa es jūs lūdzu?"
— "Kad atnāks vīrs ... es pārrunāšu ..." krodzniece stostījās; "tas vīra revolvers."
"Un kā jūs domājat, kundze: vai jūsu vīrs drīz būs klāt ar muižas policiju? Varbūt tā ar' man palīdzētu? Kas vilks, to arī zināja, ka man tik daudz draugu!... Un tur arī patlaban vēl piebrauc viens draugs..." viņš piebilda, pa logu skatīdamies. Tur bij apstājies pinkains sabraukts zirdziņš galīgi nobrauktos darba rateļos, no kuriem zemnieks ielāpainos svārkos patlaban rausās laukā.
"Ķiplociņš!" krodzniece īgni iesaucās, pa logu paskatījusies. "Tas nu atkal braukā apkārt zagdams."
— "Jā, tas ir viens no tiem putniem, kas neatrod savām kājām vietas, kur atdusēties!" Sikspārnis nopūzdamies teica un izdzēra šņabja glāzīti.
"Krodzniec, ielej puskorteli!" Ķiplociņš sauca jau no lielās istabas. "Man šodien priecīgs prāts!"
— "Kas tad nu tev par priekiem?" krodzniece vaicāja nekustēdamās.
"Es nozagu pats savu zirgu!" viņš atbildēja priecīgā balsī: "pristavam no paša deguna gala nozagu! šis mani te ķīlāšot! Na, puisīt: tad tev agri jāceļas, ja Ķiplociņu gribi izķīlāt!... Labrīt, jaunskungs!" Viņš pārsteigts iesaucās, ieraudzīdams Sikspārni sēžam bufetes istabā. "Es uz jums braukdams!"
— "Labrīt, labrīt, Ķiplociņ!" Sikspārnis kratīja pasniegto roku. "Tad jau mums ceļš kopā."
"Nu ka kopā!" Ķiplociņš līgsmi iesaucās. "Krodzniec, ielej tad visu korteli uz to satikšanos!"
— "Nauda ir?" krodzniece sausi iejautājās.
"Būs! Tūliņ būs nauda!" Ķiplociņš atbildēja pārliecinātā balsī.
"Ja nudie', ka būs nauda!" Un kā apstiprinādams viņš ar dūri piesita pa savām sausajām krūtīm.
— "No kurienes tad tev tā nauda būs?" krodzniece mierīgi jautāja tālāk.
"Zirgu pārdošu, krodzniec ... ar visu pajūgu pārdošu to krupi!" Ķiplociņš iesaucās.
— "Nu, kad būs pārdots, tad nāc pēc šņabja ..." krodzniece sausi noteica.
"Vaidieviņ, krodzniec: uz pēdām es viņu pārdošu! Jaunskungs!" viņš griezās pie Sikspārņa: "es ceļā uz jums. Es jums gribēju pārdot to zirgu ar visu aizjūgu."
— "Man!" Sikspārnis izbrīnījās. "Kur tad es viņu
likšu?"
— "Piesienat, jaunskungs, pļavmalā, lai ēd. Un pa reizei padzirdat. Nāks peļņā braucamais laiks - es atkal atpirkšu. Bet tagad man pristavs uz kakla."
"Ak tā ..." Sikspārnis nostiepa. "Bet ar ko lai es viņu pērku?"
"Nu, tak kāds pusrubulītis būs pie rokas?" Ķiplociņš nedroši iejautājās.
"Laikam gan nebūs, Ķiplociņ ..."
Ķiplociņš kasīja aiz auss.
"Vai zinat ko!" viņš uzreiz priecīgi iesaucās: paliekat jūs man to pusrubuli parādā. Bet tad gan līkaupas uz jūsu rēķina!" viņš kā lūgdamies piebilda, uz Sikspārņa pustukšo pudeli raudzīdamies.
Sikspārnis sāka sirsnīgi smieties. "Lai paliek tā, Ķiplociņ! Un es pirmo reiz savā mūžā braukšu pats savā zirgā uz savu māju. Vai tas nav vēl vienu pudeli šņabja vērts, krodzniec? Kā domājat: uz to jauno iedzīvi jūs, kā veca draudzene, tak laikam man palīdzesat ar pusstopu šņabja? Vai tā jums ķēve, Ķiplociņ?"
— "Ķēve gan jaunskungs!"
"Nu, tādēļ! Samaksāsim šņabi, kad ķēvei būs kumeļš. Tad lai paliek tas revolvers, kundze. Iztiksim ar pudeli šņabja. Ak jā kundze: vai viss tomēr nav vienalga?"
Krodzniece piebīdīja otru šņabja glāzi, vēl vienumēr acis pamezdama pa logu.
"Vīrs atnāks tūliņ ar atslēgām..." viņa murmināja. "Es lāgā nezinu, kuŗa katra tā pudele ..."
— "Labs ir, madam..." Sikspārnis atteica jautrā garā. "Labs, kas rokā, Ķiplociņ! ledzer, brāl: tu bez zirga, es bez naudas... un tad noskatīsimies, ko tā pasaule mums īsti padarīs!"
— "Akurat gan, kungs!" Ķiplociņš priecīgi piebalsoja: "ko viņa mums īsti padarīs! Uz jūsu veselību, jaunskungs!" viņš piebilda un iemeta šņabi kā ogu.
"Labāk uz ķēves veselību, Ķiplociņ ..." Sikspārnis viņu pārlaboja. "Tad drīzāk tiksim pie kumeļa. Tad aizmaksāsim arī krodzniecei parādu. Citādi viņa pārāk bieži iedomās par mums... Vai atminaties kundze, to rītu pēc mūsu iesvētāmās svētdienas? Es zināju: pie jums tai vakarā bij svinēta balle. Man otrā rītā bij jātiek atpakaļ uz pilsētu. Tad klusam mēs nobraucām garām jūsu vecāku mājai... Vieglā, tikko samanāmā miglā viņa tērpās, kā nogurusi pēc nakts prieka. Tikai rīta dūmi klusi cēlās no viena skursteņa, baidīdamies traucēt jūsu maigo miegu. Ilgi es sēdēju ačgārni tēva redeļu ratos uz ķīpas un skatījos atpakaļ uz jūsu logiem, vai neatvērsies kāds. Bet sila malā es liku apturēt puisim zirgu un dziedāju sentimentālu dziesmiņu. Vai zinat: ap tiem gadiem cilvēks smērē sentimalitāti pat uz sviestmaizes. Bet dziesmiņa man ir palikusi prātā. Un kad pudele jau nāk uz beigām, tad es viņu pa reizei dziedu ..."
Viņš apklusa piepeši un paskatījās pa logu.
"A, tur jau viņi nāk ..." viņš jautri iesaucās. "Derēsim, krodzniec, ka jūsu vīrs, mans draugs, tur pie kaltējamās mājas atšķirsies no jaunā barona un nāks ar līkumu no otras puses krogam... negribēdams apbēdināt savu jaunības draugu. Nu tad jau mums drīz būs jāšķiras, kundze..."
Un piepildījis šnaba glāzes sev un Ķiplociņam, viņš uz reiz iesāka dziedāt skaidrā, sirsnīgā balsī, pa logu tālumā raudzīdamies:
"Tur pamalē kūp rīta dūmi,
Tur paliek Kiusais pilsētiņš;
Bez ardievām, bez mīļa vārda
Pēc gadiem mani aizlaiž viņš...
Uz vaiga nedeg drauga skūpsti,
Man pakaļ neraugās ne acs.
Kā svešinieks es šurpu nācu,
Un projām aizeju viens pats.
Nevienam netraucē tas miegu,
Ka manim aiziet liktens vēl'...
Lai Dievs ar viņiem! Viss vienalga...
— Dēļ vienas tomēr sirdij žēl."
"Vai zinat, kundze, tā ir tā pati dziesmiņa, ko dziedāja tur tas sentimentālais puisītis sila malā, uz siena ķīpas sēdēdams. Lāga puisītis bij, bet saturas viņam nebij, kā tēvs teica. Un tiem tēviem allaž taisnība."
Krodzniece skatījās pa logu un stipri nosarka. Viņas vīrs tiešām pie kaltējamās mājas atšķīrās no jaunā Dachava un nozuda kaut kur iesāņš aiz kokiem. Dachavs turpretim nāca steidzīgiem soļiem taisni uz krogu.
Sikspārnis smīnēdams noskatījās uz krodznieci.
"Kā jūs domājat, kundze: cik jūsu vīrs būs prasījis par manu ādu?" viņš jautāja. "Cik nu gan par tādu saplosītu var prasīt..." viņš nopūzdamies piebilda. "Mūsu kalpa sieva aizlipināja teļādai caurumus ar olas baltumu, ja dīrājot kaut kur bij iegriezies. Citādi žīdiņš nemaz neņēma pretim... Vai zinat, krodzniec: es nemaz nezināju, ka jums te ādu bode ar' ir."
Krodzniece nezināja, kur likt acis. "Manam vīram bij šorīt muižā darīšana..." viņa aizbildinājās, drīz sarkdama, drīz bālēdama.
Ienāca Dachavs un palika pie durvīm stāvam. Ķiplociņš steidzīgi norāva cepuri un piekrita jaunajam baronam pie piedurknes. Dachavs tā nemanīja. Stīvu, sāpju pilnu skatu, viņš raudzījās uz Sikspārni, kas bij drusku saliecies uz priekšu, saņēmis abas
plaukstas starp ceļgaliem un, viegli smīnēdams, raudzījās uz krodznieci. Tā taisīja pāris reizes nepamanītu kniksi pret baronu.
"Grauda kungs..." Dachavs beidzot izdabūja pār lūpām, "vaj jūs nebūtu tik laipni, nākt man līdz?"
Sikspārnis paskatījās uz viņu, vēl vienumēr ar to pašu smīnošo skatu.
"Taisnību sakot — uz to man pārāk maz prieka." viņš atbildēja.
— "Tad prieka jau gan šorīt mēs nemeklējam neviens..." Dachavs drūmi atbildēja.
"O, tā nesakāt!" Sikspārnis atteica. "Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik jautri mēs pavadījām te rītu ar manu veco draugu krodznieku, no kuŗa šobrīd, diemžēl, gan vairāk neredzu, kā vienu ausi... un viņš rādīja uz krodznieka istabas durvīm, kur tiešam aiz tikko pievērtas šķirbiņas bij manāms tumšums kā no cilvēka galvas, - "un vēl priecīgāki mums te gāja ar viņa laulāto draudzeni, manu jaunības mīlestību. O, kā tas atspirdzina dvēseli, redzēt cilvēku visā viņa cilvēcībā, izvilkt viņam sirdi tā sakot kā kabatas pulksteni no azotes un tur nolasīt viņa īsto ciparu! Krodzniek, draugs, nekaunaties nemaz... starp mums tak nav nekādu noslēpumu. Ar jūsu kundzi mēs jau visu pārrunājām, kurp jūs gājāt un ko jūs darījāt."
Durvis atdarījās un pa tām ienāca krodznieks, sasarcis kā vēzis.
"Es darīju savu pienākumu," viņš teica, ar varu valdīdams savu uzbudinājumu, "un manu sievu lūdzu likt mierā!"
— "Par sevi saprotams, savu pienākumu," Sikspārnis apstiprināja. "Jums jāzin, Dachav, ka mans draugs krodznieks bij mani noturējis par izbēgušu zagli un turēja par savu drauga pienākumu, jums paziņot,
kur es ķerams. Bet viņa kundze, mans sen mīlētais jaunības ideāls, tikām man pakavēja laiku ar jaukām jaunības atmiņām, lai es neaizbēgtu, pirms ķērāji atnāk... Un tad jūs, Dachav, vēl domājat, ka šādos rītos prieka nav! Vienu pudeli... uz baronkunga rēķina!"
Dachavs ātri saķēra Sikspārņa roku.
"Grauda kungs," viņš sāpīgi teica, "nākat man līdz. Es jūs sirsnīgi lūdzu: nākat man līdz! Tikai šo vienīgo reizīti paklausiet man!"
Sikspārnis atsvabināja savu roku. Viņa smīnošais sejs tika nopietns.
"Vai atceraties, Dachav, ko es jums reiz stāstīju par seno grieķu prātniekiem, kā viņi izskaidrojuši saules lēkšanu un noiešanu? Daži no viņiem domājuši, ka saule neesot nekas cits, kā degoši zemes tvaiki, kas rītā aizdegoties un vakarā nodziestot, kamēr par dienu tās liesmu pūšot pasaules vēji uz vakariem. Katrai dienai sava saule — ir savs lepnums ari šai lielkundzībā. Bet toreiz es piemirsu piebilst tā saucamo pamācību pie šās lietas... Taisnību sakot, es pats vēl nezināju toreiz, kā piemērot šo seno grieķu astronomiju pie cilvēka dzīves. Bet tagad es jums to teikšu, — tikai pudeli šņabi jūs gan vēl samaksājat, — jo šī papildu stunda vairs nav ierēķināma tai algā, kas sen jau nodzerta... Krodzniek, negrozāties nemaz tik domīgi... attaisat pudeli un paklausaties arī jūs abi ar manu jaunības draudzeni to morāli par tām dienām, kurām katrai pašai sava saule."
Krodznieks kā jautādams paskatījās uz Dachavu. Tas noskumis palocīja kā piekrizdams galvu un atmeta ar roku. Tad krodznieks attaisīja pudeli un to nolika Sikspārnim priekšā.
Sikspārnis pielēja glāzīti ar šņabi un to piebīdīja Ķiplociņam.
"Dzer, Ķiplociņ..." viņš teica.
Ķiplociņš nedroši paskatījās uz Dachavu un krodznieku.
"Kā tad es pirmais?..." viņš nokaunējies jautāja.
— "Jā, taisni tu pirmais!" Sikspārnis uzstāja. "Un bez tam: cits tak ar mani no vienas glāzes nedzers. Tik liela tā draudzība maniem draugiem tomēr nav. Bet es tevi mīlu, Ķiplociņ. Tu vēl piederi pie tiem laimīgiem cilvēkiem, kuriem katrai dienai sava saule. Tu vēl nezini, ko tas nozīmē: dzīvot sešdesmit gadus zem vienas un tās pašas saules, dzīvot tūkstošgadus zem tās pašas saules. Un visi citi dzīvo tāpat zem viņas. Gāja šī saule pāri mūsu tēviem, iet viņa pār mums... un stāsta allaž par vakarējo dienu. Tāpēc es ienīstu šo sauli, ka viņa par vakarējo dienu stāsta. Mirusi ir vakarējā diena... tad aprokat tak viņu! Kāpēc lai es nesu sev līdzi vakarējās dienas mironi? Un simtu miroņu man tā jānēsā un visi viņi guļ ledus auksti un stīvi manā dvēselē. Es tak redzu, Dachav, kā stāsta šī pati pļāpīgā saule jums par to Graudu, kuŗā reiz klausījies mirdzošām acīm. Nu kāpēc jums jāzin vairs tas viss, ko esat zaudējuši ar to sen sen mirušo Graudu, ar ko sēdējāt pie viena galda un neesat kautrējušies skūpstīt viņa vaigu pie šķiršanās? Kāpēc jāpļāpā tai vecenei, saulei, ka to laiku Grauds iet apkārt kā spoks ar savu tārpu saēsto zārku? Jūs tak neticat, ka viņš vēl reiz atmodīsies no saviem trūdiem. Nesēdēsiet jūs abi vairs kopā, netiks jūsu dvēseles vairs plašākas no jaunu domu vēsmas. Tad kam zināt to, kas miris? Nokratīt vakarējo dienu no sevis, izslaucīt no dvēseles tos pīšļus, ko tur vēl atstājušas vakardienas steidzīgās kājas, un raudzīties pretim jaunai dienai, jaunai saulei, jaunam darbam... bez sāpēm, bez žēlabām, bez pārmetumiem par visu to, kas
miris ar vakardienas sauli! Bet es redzu, kā jums mokās dvēsele: gribētu viņa aizturēt sev ausis un aizmiegt acis, lai nejustu vairs tos griezīgos, čirkstošos pavedienus, kas vērpjas asā grodumā no pagātnes nākdami ap viņu. Kādēļ lai jūs nenoietu vienaldzīgi garām šim dzērājam, neslaucītā krogus istabā... kā noiet cilvēks garām savam vecam zābakam mēslienā. Varbūt tas ir tas pats zābaks, kuŗš pārgalvīgā straujumā spiedās uz krīta strīpas tavā pirmā menzūrā? Varbūt pie viņa tā nejauši piedūrās tavas klusi mīlētās mazā kurpīte... bikli, un it kā viegla drebēšana zagtos no viņas uz āru... Bet vecais zābaks mēslienā atņirdz savu cauro purnu, smejas par visu mēslienu un neteic ne vārda. Tad tā, lūk, lai nokristu mēslienā aiz cūkkūts arī vakardienas saule ar visu, ko viņa sildīja un zin. Bet mēs paši lai ietu uz priekšu pa putnu rīta dziesmām, apsveikt jaunās dienas sauli."
Sikspārnis apklusa uz brītiņu un domīgs noraudzījās šņabja glāzītē.
"Mūsu pagātne ir mūsu lāsts..." viņš klusāk turpināja. "Mūsu pagātne ir mūsu nespēks. Es tak skaidri redzu, Dachav kā jums sirds pa reizei tiecas — aizmirst visu to cūcību, kuŗā es tinos kā utu pilnā mētelī. - Jums gribētos paskatīties uz mani, kā uz cilvēku, kuŗam tomēr vēl atlikušas cilvēka jūtas aiz šā mēteļa... Bet tad pamostas visas tās mirušās dienas, visa tā pagātne no jūsu tēva un tēva-tēva: ka tik nenosmērēties pie kāda, kam nav tādu pašu svārku, kā man. Ka tik par tuvu nepienākt cilvēkam, kas neiet tāpat ik pārdienas vannā, kā es!"
"Ticat man, Dachav: šī jūsu pagātne ir jūsu nespēks. Mūsu visu nespēks ir viņa. Nenostāties mums spirgtiem jaunas dienas priekšā, kā peldētajiem pie dzidrā ūdens: mesties tik uz galvu šai dzidrumā un ar rītdienas straumi peldēt uz pasaules malu. Mēs
zinam par daudz; vecā saule mums pļāpā par daudz, — pašā mūsu darba kāzu naktī apgriež šī pagātne-vampirs mums galvu uz muguras pusi.
"Un arī man pašam: būtu jādomā, ka tik svabadam cilvēkam ir vienalga, kurp viņu ved: cietumā uz muižu, vai pie kungu kafejas. Bet nāks tā pati pagātne un teiks: toreiz, lūk, jūs tā sēdējāt un tā jums raisījās sirsnīgas valodas, bet tagad? Toreiz jūs bijāt kā cilvēks pie cilvēka, bet tagad? Un trīcēs man rokā jūsu sudraba kafejas karotīte, bet rūgtums sirdī celsies, sak, sviest visu to kaktā un spļaut uz pagātni un uz jūsu sudraba kafejas kannu... Tā ir, Dachav: nebūtu tā pati šās dienas saule arī priekš desmit gadiem spīdējusi pār mums — es ietu jums līdz. Bet tagad?
"Tad tak labāk mēs aizbraucam, lūk, še ar manu draugu Ķiplociņu, ar šo bagātnieku, kuŗam katru dienu jauna saule. Saki tak, Ķiplociņ: cik reižu tu esi cietumā sēdējis?"
Ķiplociņš nokaunējies paskatījās uz Dachavu un grozīja cepuri rokās. "Gluži bešā jau gan nebūs ..." viņš kaunīgi smīnēdams teica.
"Un cik reižu tu vēl domā sēdēt?"
— "Gluži bešā jau gan nepāries..." Ķiplociņš atkārtoja.
"Un cik reižu tu esi izķīlāts?"
— "Tiesā, varbūt, ir pierakstīts."
"Un cik reižu tevi vēl ķīlās?"
Ķiplociņš padomāja.
"Galvas naudu man vēl rēķinās kādus divdesmit gadus!" viņš nopūtās. "Bet varbūt liks arī mierā, kad man nekā ķīlājama vairs nebūs."
Sikspārnis piebīdīja viņam glāzīti. "Tad iedzer, Ķiplociņ!"
Ķiplociņš laimīgi smaidīdams saņēma glāzīti divos pirkstos un pacēla to pret gaismu.
"Iedzert var!" viņš teica. "Tad uz jūsu veselību kungs!"
Sikspārnis nopūtās. "Ja, Dachav..." viņš teica, "tiktāl mēs nekad netiksim - kad baiļu vairs nav dēļ tā, kas jāzaudē, un žēlabu vairs nav par to, kas zaudēts. Es tad vēl gan tālāk esmu aizkūlies, nekā jūs: izbiedēt manis vairs nevar. Un to žēlabu arī vairs nebūtu ja netrūktu pa reizei tā paša šņabja... Bāz kabatā to pudeli, Ķiplociņ, un sāksim braukt: es par kučieru, tu par kungu. Un kaut viena dziesma mums būtu par ļaudīm, kuriem katrai dienai cita saule!"
Līgodamies viņi abi izgāja pa durvīm un ar pūlēm ierausās zirģelī. Zirģelis knosīja ausis, bet nekustējās ne no vietas, jo Sikspārnis bij piemirsis atraisīt grožus. Savu pārskatīšanos viņš pamanīja tikai tad, kad jau sēdēja ratos. Jaunais Dachavs bij iznācis viņam pakaļ uz kroga trepēm. Ne vārda nesacīdams, viņš piegāja pie margām, atraisīja zirgu un iedeva grožus Sikspārnim rokā. Bet tad viņš nogriezās, un divas asaras viņam noritēja pār vaigiem.
Ceļā uz māju Sikspārnis vēl dziedāja kādu brītiņu, kamēr nebij izbraukuši muižai cauri. Bet tad meldija tika arvien vairāk saraustīta, galva braucējam sāka vairāk šūpoties, un beidzot viņš aplikās kā prazdams savos jaunajos rateļos. Negulētā nakts prasīja savu tiesu. Bet Ķiplociņš grieza ap galvu groža galu, nukāja gauso zirģeli un dziedāja:
"Mana sieva Rīgā dzīvo,
Es nabaga pirtiņā;
Viņa brauc ar četri zirgi,
Es ar vienu līku ķēv'!"
Kad Sikspārnis atmodās, tad viņš ilgāku laiku nevarēja atjēgties, kur īsti atrodoties. Gulēšana viņam
bij ļoti neērta, bet pār viņu bij sakrauti pusnovītuši elkšņu un bērzu zari. Ar mokām viņš atbīdīja zarus un pacēla sāpošo galvu.
Pamazām viņš sāka atcerēties pagājušās nakts notikumus un savu zirga pirkumu. Jā, viņš gulēja pats savā pagalmā, Ķiplociņa ratos, priežu paēnā. Viņš paskatījās uz sauli: tā nāca labi jau launaglaikā.
Zirgs iesprauslājās turpat aiz priedītēm. Ķiplociņš to bij sapinis un palaidis zālītē. Bet pats Ķiplociņš atbraucītām rokām un uzlocītām biksēm nāca patlaban no upes puses. Vienā rokā viņam bij lāpsta; pār otru plecu viņš bij pārlicis dēlīti ar māliem.
Sikspārnis tika ziņkārīgs. Ko tad Ķiplociņš ar tiem māliem? Viņš paskatījās uz savu mājiņu un saprata: Ķiplociņš bij strādājis tur jau labu laiku un aizmūrējis visas pasienas. Tagad viņš nozuda istabā ar visu savu mālu nastu.
Sikspārnis paskatījās uz sauli un viņam ienāca prātā cilpas, ko vakar bij izlicis. Jāapskatās, varbūt kas ieķēries, un kādēļ lai kustoni tik ilgi vārdzina?
Nometis no sevis visus zarus, ar kuriem Ķiplociņš bij viņu apsedzis, viņš izkāpa no ratiem, izstaipīja notirpušos locekļus un aizgāja caur priedītēm uz meža pusi. Bet cilpas mežā bij tukšas.
"Na..." viņš domāja, "sajozīs vēderu cietāk un gaidīs vakara. Varbūt gadās kāds stirnu vecais." Bet tad viņam ienāca prātā, ka flintes viņam vairs nav. To bij paņēmuši gūstītāji.
Saīdzis viņš atgriezās uz māju. Priedītēm izgājis cauri, viņš apstājās: no skursteņa kūpēja dūmi, un no mājas puses vējiņš nesa ceptas siļķes smaržu.
Izbrīnējies viņš paskatījās uz savas būdas durvīm. Tās stāvēja vaļā, un pa istabas krēslu līkāja un šļakstinājās Ķiplociņš ar ūdens ķīpīti un māliem.
Varēja redzēt, ka viņš vēl arvienu strādāja savu mūrnieka darbu.
Sikspārnis piegāja pie durvīm.
"Labdien, Ķiplociņ..." viņš teica. "Kur tad tu to siļķi rāvi?"
Ķiplociņš atliecās un pārvilka ar mālainās rokas muguru pār pieri, no turienes aizbīdīdams odu.
"Kur tad nu rāvu..." viņš kaunīgi smīnēdams teica, "edzše, vecene bij atnesusi."
Tikai tagad vēl Sikspārnis pamanīja krāsns priekšā kādu sievieti, kuŗa pūta ogles. Uz oglēm cepās siļķes.
Sieviete atgriezās, no pūšanas piesarkusi, un uzskatīja Sikspārni, lēnām un kā pārbaudīdama, no galvas līdz kājām. Bez mirkšķināšanas raudzījās viņas tumšās acis uz atnācēju; tad viņa atkal pārliecās pār oglēm.
Ķiplociņš uzbudinājās.
"Nu nāc nu pasaki jaunamkungam jel labu dienu!" viņš teica. "Tak jau laikam vēl būsat pazīstami no veciem laikiem!"
"Pazīstami..." Sikspārnis domās atkārtoja. Ja, šo vaicājošo, pētošo skatu kaut kur bij redzējis - laikam jau sen atpakaļ — mierīgu un sevī noslēgtu, tādu, kas savus noslēpumus zin paglabāt pats.
"Labdien..." Sikspārnis teica, nesaprazdams, kā darbā traucēta.
Tagad Sikspārnis atcerējās... taisni šī vienaldzīgā balss, šī traucētā cilvēka vienaldzība viņam to atgādināja.
Ja, viņi bij veci pazīstami... gan tikai tā notālēm pazīstami. Daudz viņa nerādījās starp muižas ļaudīm toreiz. Laikam viņas nenoteiktais stāvoklis muižā kavēja citus viņai tuvoties; un pati viņa neuzmācās nevienam. Īsteni ņemot jau viņa nebij nebij
nekas cits, kā vecās putnu sievas meita, bet dzīvoja viņa arī kā putniņš gaisā, — bez sēšanas, bez pļaušanas, bez šķūņos krāšanas. Vai taisni Debesu Tēvs vien bij tas, kas viņu baroja, jeb vai bij taisnība tām valodām, ka pats vecais Dachavs esot stipri sācis rūpēties par mājas putnu audzināšanu, kamēr putnenes meita iesvētīta... tam Sikspārnis toreiz nebij pakaļ pētījis. Bij tak viņam sirds toreiz tik pilna no paša lietām un galva kā noreibusi. Bet tik viņš atcerējās: šur, tur parkā vai mežā vai ezermalā viņš vairākkārt bij saticis putnu meitu, pa lielākai daļai kaut kur vienaldzīgi sēdam ar grāmatu rokā... Lēni pacēlās viņas tumšās acis uz gājēju, vienaldzīgi atņēma sveicienu viņas pilnās, sārtās lūpas... gandrīz negribējās ticēt, ka tik pilnas lūpas var būt tik vienaldzīgas... Un tad viņa atkal nogrima savā lasīšanā. Tikai vienureiz Graudu Jānis apstājās parkā izbrīnējies šās jaunavas tuvumā: grāmata viņai rokās drebēja ,apakšas lūpa bij iekosta baltajos zobos un pilnās krūtis ātri cilājās zem gaišā uzvalka... it kā tur raustītu nevaldams trakums savās dzelžu važās. Bet acis viņa nepacēla uz jaunekli... tikai sejs likās pamazam tvīkstam, it kā nākamā acumirklī sagaidam kaut ko gaviļu un ārprātības pilnu... Jānis Grauds negribēja viņu traucēt viņas gaitās... o, viņš pats bij pilns šo pavasara reibinošo dziesmu... un gāja tālāk, Trudes meklēt.
Tagad šī sieviete bija nometusies ceļos pie viņa ugunskura, pūta tur sarkanajās oglēs un grozīja čirkstošo siļķi. Bet viņa labudienu tā atņēma tik vienaldzīgi, it kā visa pasaule plūstu kā kaut kas svešs tur ārā saulītē gar būdas durvīm; bet še iekšā būtu cita pasaule, klusa, krēslaina un pilna zirnekļu tīklu...
"Vai t' būs jau drīzi?" Ķiplociņš jautāja, uz sievu šķielēdams. Varēja redzēt, kā noraustījās viņa
liesais kakls aiz gaišās bārzdeles, siekalas rijot.
Sieviete nesteigdamās uzlika abas izceptās siļķes uz lielas dadža lapas, kuŗā tās abas laikam bij bijušas ietītas. Gausi viņa tad piecēlās, nolika siļķes uz neēvelētā dēļu galdiņa, tad izņēma no kāda aizsainīša maizes doniņu un nolika to siļķēm blakām. Pati viņa tad sāka krāmēties pa istabu.
Ķiplociņš, rīdams siekalas, skatījās kā vaicādams un nedroši smīnēdams uz Sikspārni.
"Kas ir, jaunskungs," viņš runāja, "vai neuzkodīsim kādu drusku? Sirds gluži tāda pliekana..."
Sikspārnim vēl sāpēja galva. Bet gluži pretīgs ēdiens viņam nebij. Viņš apsēdās pie galda.
"Kur tad tu tās siļķes ņēmi?" viņš jautāja Ķiplociņam.
"Kur tad nu ņēmu?" Ķiplociņš kaunīgi atbildēja, mālainās rokas gar biksēm slaucīdams: "Ek, še vecene atnesa."
— "Vai tad... vai tad viņa neēdīs līdz?" Sikspārnis jautāja, nezin kapēc kautrēdamies teikt "tava sieva".
Ķiplociņš apsēdās pie galda. "Vai ta' nu siļķe kāds ēdiens priekš meitieša!" viņš teica, sniegdamies pēc maizes doniņas. "Siļķe jau vairāk tik tā uz šņabja."
Ķiplociņa sieva nelikās vīriešu sarunu ne dzirdam. Vienaldzīgi un nesteigdamās viņa apskatīja Sikspārņa noplīsušo mēteli, tad atsēdās uz viņa sūnu lāviņas, izvilka adatu un diegu un sāka mēteli lāpīt.
Sikspārnim tika neveikli ap sirdi. "Laikam viņa jau zin par to šā rīta zirga pirkšanu..." viņš nodomāja. Un pat kā kauns viņam tika: Ķiplocene varbūt vēl nodomā, ka viņš, Sikspārnis, pierunājis Ķiplociņu uz neprātīgo pārdošanu.
"Ko t' nu dara tavs zirgs?" viņš iejautājās, vārdu "tavs" skaidri izrunādams.
Ķiplociņš bailīgi paskatījās uz sievu.
"Zirdziņu sapinu... lai paēdas..." Ķiplociņš atbildēja. "Te tāda laba zālīte."
— "Un tev steigšanās nekādas nav?"
Ķiplociņš iesmējās.
"Uz kurien' tad? Gan jau kapsētā diezgan agri nonāksim... Bet es, jaunskungs, tā domāju, ka tās sienas ar' būtu jāizmet ar māliem. Tagad labi kalstu..."
— "Kas tad tev nu ir uznācis par darba trakumu?" Sikspārnis iejautājās.
Ķiplociņš atmeta ar roku. "E, jaunskungs!" viņš teica, "ta man tāda paģiru slimība. Izmetīšu tās sienas, un tad es domāju, vienu tādu mazu līdumiņu... Tur tai elksnājā nebūtu par vainu. Tur māla pamats."
Sikspārnis iesmējās.
"Vai tad tev tās paģiras tik ilgi vilksies?" viņš jautāja. "Ja jau tu bez svīšanas no viņām vaļā netiec — izkurināsim pirti ..."
Ķiplociņš kasīja galvu. "Vai nu svīsti, vai nesvīsti, bet..." Atkal viņš pameta acis kā nedroši pētīdams uz sievu un apklusa.
Sikspārnis nesaprata, ko runāt. Sievietes klātbūtne viņu pardaudz traucēja. Ko viņa īsti bij nodomājusi? Viņš citkārt bij redzējis pie tēva krogā, ka sievas atnāca pakaļ dzērājiem vīriem. Mēmas un aukstas viņas tad sēdēja tur kroga istabā, katrā dzīsliņā, katrā lūpu sakniebumā kodīgs pārmetums vīram. Un pa laikam vīrs neizturēja šā mēmā pārmetuma uz kroga sola. Dažs klusam paķēra cepuri un nozuda caur stadulu. Cits pūtās un šņāca, sarka un bolīja acis, līdz beidzot niknumā gāzās sievai virsū, saķēra to aiz matiem un vazāja pa kroga piemīdīto grīdu...
tikai lai balsi, lai skaņu izdabūtu no šā mēmā pārmetuma. Bet te bij atnākusi Ķiplociņa sieva pavisam citādi. Ēst pataisīja viņiem, abiem dzērājiem... nezin kur tās siļķes bij rāvusi! Un tagad lāpīja viņam mēteli... kā bez naida, bez spītības, bez pārmetuma... tikai ar briesmīgu vienaldzību, gausi un bez vārda runas.
Nemierīgs kļuva arī Ķiplociņš, kad siļķe gāja uz beigām. Pāra reizes viņš nokrekšķinājās, kā taisīdamies ko teikt, un tad metās uz durvju pusi.
"Mūrītim tos atplīsušos ķieģeļus piemūrē..." sieva vienaldzīgi piebilda, acis no lāpāmā mēteļa nepaceldama. Un muguru kasīdams, Ķiplociņš sāka apskatīt saplīsušo krāsns mūrīti.
"Tak jau laulātiem savā starpā kaut kas pārrunājams..." Sikspārnis klusam nodomāja. "Es laikam viņus traucēju." Un viņš izmetās pa durvīm.
Uz ezera pusi pagriezies, viņš ieraudzīja laivu, kas īrās taisni uz viņa būdu. "Laikam kāda ziņa no muižas..." viņš nodomāja un atsēdās uz akmeņa.
No muižas bija atsūtīta viņa flinte un kurvis, ar kaut ko pasmagu pildīts. Tā kā pudeļu skaņa iesitās ausīs, kad mežsargs kurvi cēla no laivas. Bet Sikspārnim netikās kurvi attaisīt vienam pašam, kā no Ķiplociņa slēpjoties. Tak iet uz būdu atpakaļ viņam ar' negribējās. Viņš uzmeta flinti pār pleciem, aizsūtīja mežsargu ar kurvi uz būdu, bet pats lēnām aizgriezās uz mežu.
Ilgi viņš blandījās pa mežu it nekā nedomādams, tikai kā mēnessērdzīgs izvairīdamies no kokiem. Savāds miers bij nācis pār viņa dvēseli... kā snaudiens, kā klusa vienaldzība. Kaut kur aiz šās vienaldzības, kā aiz meža dusēja tāla atmiņa, it kā viņam būtu nodarīta varmācīga netaisnība; bet tad? Desmit gadus atpakaļ? Priekš divdesmit gadiem? Viss vienalga! Tas
pagājis, aizmirsts, izdzisis kā apsūnojis raksts akmenī. Un kā kaut kas mīļš viņam reiz būtu bijis. Varbūt citā pasaulē, kad viņš vēl nebij piedzimis? Jeb par līdzcietību ieminējās kāda klusa balss aiz šā tumšā vienaldzības meža. Kas tad ir līdzcietība? Kas ir ciešanas, sāpes, cilvēka sirds? Tas miers jāsasniedz, tā vienaldzība tavai sirdij, kur tu dusi kā pussatrūdējis koks meža piegāzē un brīnies, kādēļ tie mākoņi kust un kādēļ koki šalc? Tu svētā vienaldzība, kur krūtis tik, tik nomanāmi cilājas, vienu elpu vilkdamās ar lielo, vienaldzīgo dabu, kas izlīdzina dzīvību un nāvi!
Dusmas? Kam lai viņš dusmotu? Vai uz šo koku lai viņš dusmotu, kuŗa zars nupat iesitās viņam sejā? Koks tak nevar citādi; tā viņa daba: viņam jāatstiepjas, jo garam gājējs viņu ir pieliecis. Un Hagens tak ar' nevarēja citādi. Tā viņa daba... Un jaunajam Dachavam ar' jāklausa, ko prasa no viņa viņa daba. Un Trudei jāklausa... Visiem jāklausa; bet tikai rets izlaužas cauri līdz tām jūtām, ka viss taču vienalga: mirt, vai dzīvot, ciest vai sist... Mūs visus velk mūžīgā daba ar savu neredzamo tīklu caur dzīves ūdeņiem. Tad kādēļ kulties un spārdīties? Guli mierīgi tīkla astē, līdz tevi izvelk uz krasta tur kapu kalniņā... Guli mierīgi un nebrīnies ne par ko.
VIII.
Iesākās savāda dzīve Sikspārņa būdā. Ķiplociņš it kā bija aizmirsis, ka viņam būtu kaut kur bijusi sava saimniecība un darbs. Tikai pa reizei vakaros viņš nozuda kaut kur. Un no rīta Sikspārnis, no meža pārnākdams, atrada viņu lāpām un kaustām kaut kādu saimniecības rīku pagalmā, švīkstēja citureiz izkapts brucināšana pa līci, klaudzēja cirvis ataugā ... — Ķiplociņš rīkojās kā uz dzīvi.
Ar Ķiplociņa sievu Sikspārnis reti satikās. Bet tomēr viņš katru reiz mājā nākdams juta, ka viņa vēl tur ir. Gulta allaž bij uztaisīta ... pat tīri palagi bij ieradušies tur. Vakariņas stāvēja uz galda vai krāsns dobumā. Un uz mežu iedams, viņš katru reiz atrada sviestmaizi vai citus kādus uzkožamos kabatā. Viņa atnestās zivis vai medījums tika rūpīgi sagatavoti; un arvien bij kāda pārmaiņa ēdienā: pat bodē pirktas mantas parādījās uz galda.
Sikspārnis kļuva nemierīgs. Ko tas viss nozīmēja? Kas Ķiplociņu un viņa sievu bij sūtījis šurp? Kas viņus algoja? Ko ļaudis pavisam gribēja no viņa? Jel tik svabadības tak viņam varēja atļaut, ka viņš ietu bojā pats pēc sava prāta.
Tak dažureiz viņam atkal kļuva it kā žēl pašam sevis. Kādēļ tad nīkt un vārgt un izdegt kā aizmirstai svecei vējā? Jeb vai viņam nebij tiesības uz cilvēka dzīvi? Tā gandrīz izskatījās: meža kustoņi bij viņa vienīgie biedri, un pret slaiko priedi viņš atspiedās, kad locekļi gura un sirds.
Jau vairākas dienas Sikspārnis nebij baudījis ne piliena šņabja. Savāds nemiers un grūtsirdība pārņēma viņu. Gribējās nostāties ceļa malā un skatīties caur krūmiem, kā brauc gaŗām cilvēki. Viņi visi zin, kurp tiem doties; bet uz Sikspārni nepaskatās neviens. Garām plūst cilvēku straume kā ūdens pelēkam akmenim; bet ne putu pārsla neuzsitās līdz viņam, šim aizmirstam akmenim krasta krūmos.
"Un nevajaga man viņu!" viņš tad teica un mēģināja sakost zobus; bet žokļi kā noguruši neklausīja. "Nevajag man viņu gādības un līdzcietības, nevajag man šo cietuma uzraugu." Jaunas domas viņam iešāvās prātā. "Pag, paprasīšu Ķiplociņa sievai šņabja. Katrā ziņā Dachavi viņu būs pielikuši man par aukli, abus ar Kiplociņu. Un pieteikuši būs, lai no šņabja mani
sargā. Katrā ziņā tā būs Dachavu nauda, par kuŗu viņi mani apgādā."
Viņā sacēlās dusmas. Viņš reiz aizšautu briedi bij atradis izdegā. Tāļu nost no citiem biedriem, viens pats melnā izdegā, bez zaļuma, bez ūdens lāses... tā nāvīgi ievainotais kustonis lepni un viens pats tur stāvēja spītīgi paceltu galvu, un asins lēni pilēja melnajos pelnos.
Netālu no būdas viņš apstājās. Būdā kāds dziedāja... pats sev un par sevi, to skaidri varēja izjust no aizturētās balss. Dziesmas meldiņš Sikspārnim bij svešs, tāpat arī vārdi. Tikai beidzamo paņēmienu katram pantiņam varēja izšķirt viņa dzirdīgās ausis:
"Mana mēmā mīlestība
Tavām kājām važas kals."
Dziedātāja nevarēja būt cita kā Ķiplocene. Sikspārnim negribot bij jāpasmejas. Viņam ienāca prātā Ķiplociņa nokūlājūsī bārzdele.
Dziesma apklusa, kad Sikspārnis nonāca pagalmā. Bet būdā nekas nekustējās. Durvis stāvēja atvērtas, un krāsns priekšā Sikspārnis ieraudzīja Ķiploceni. Domīga viņa sēdēja uz maza ķeblīša krāsns priekšā un lūkojās gailējošās oglēs. Ogļu sārtais atspīdums it kā apskaidroja, it kā ar maigumu pārlēja viņas citkārt cieto seju. Jeb vai atbalss no viņas dziesmas, kuŗai viņa it kā pakaļklausījās dvēseles dziļumos aizskanošai?
Sikspārnis ienāca nesveicinājis, kaut gan atcerējās, ka ar Ķiploceni šodien vēl nav redzējies. Pirmitējie smiekli bij it kā nokaunējušies, bet par to arī sagražojušies viņā. Gandrīz viņš būtu no sliekšņa atgriezies klusam atpakaļ. Bet viņš juta, ka Ķiplocene viņu jau bij manījusi. Un priekš bēgšanas viņš bij par lepnu.
Sikspārnis sāka grabināties pa kaktu, kur atradās viņa medības rīki. Tak jau vajadzēja kaut kāda iemesla viņa nākšanai. Viņa nodomātie rupjie vārdi un zobgalības viņam tagad izlikās nepiederīgi.
Ķiplocene lēni piecēlās un aizdedzināja stearina sveci. Tā tad viņa atkal bij bijusi tirgotavā. Bet ar kā naudu? Sikspārnis nejauši pameta acis uz sienmali, kur stāvēja viņa galdiņš, neveikli no dēļiem sasists. Tas tagad bij apsegts ar baltu galdautu un uz tā saliktas vakariņas. Bet starp traukiem bij nostādīta vīna pudele.
Sikspārnī kaut kas sakustējās, pudeli ieraugot. Bet atkal tam blakus uzplūda mocošais jautājums: par kā naudu tas viss?
Ķiplocene nolika sveci uz galdiņa un apsēdās atkal krāsns priekšā. Sikspārnis pārmeta flinti pār pleciem, sameklēja maizes gabaliņu kabatā un taisījās iet. Uz sliekšņa viņš vēl atskatījās: Ķiplocene sēdēja vienaldzīga uz ķeblīša un raudzījās gailējošās oglēs.
Sikspārnis sapīka. "Velns zin, kas tā par sievieti!" viņš iekšķīgi noņurdēja. "Un ko viņa grib no manis? Ko viņi visi grib no manis? Kādas ziepu zāles es viņiem esmu apēdis?"
Viņš apstājās ārpusē pie būdas durvīm un noskatījās mazu brītiņu uz Ķiploceni. "Cik veca viņa īsti varētu būt?" viņam neviļus iešāvās prātā. "Trīsdesmit? Bet velns lai parauj viņas gadus!"
Viņš nospļāvās aiz errām. "Saki.. sakat taču..." viņš uzbudināts teica, "ko šie kumēdiņi visi lai nozīmē?"
Ķiplocene pagrieza uz viņu savas mierīgās acis.
"Kādi kumēdiņi?" viņa vienaldzīgi vaicāja.
— "Nu visi šitie. Pats Ķiplociņš un jūs... Jums taču ir kaut kur pašiem sava saimniecība."
"Un tad?" Ķiplocene mierīgi vaicāja.
— "Nu... tad tak jums savi pienākumi tur. Uz ko tad jūs te gaidat? Ko tad Ķiplociņš te niekojas ar to siena pļaušanu, ar līdumu? Pat grāvi jau ir sācis rakt."
Ķiplocene atkal raudzījās oglēs.
"Ja Ķiplociņš jūs traucē... es viņu aizsūtīšu..." viņa mierīgi teica.
"Un jūs?" Sikspārnis jautāja neizprašanā.
— "Es neviena netraucēju," viņa atteica.
Sikspārnis uzbudinājās. "Netraucējat? Bet kas tad lāpa manas drēbes? Kas klāj palagus uz manām cisām? Kas tur ir sagādājis tās vakariņas?"
Ķiplocene paraustīja tikko manāmi plecus.
"Neēdat, ja nepatīk!" viņa teica.
Sikspārnis iekarsās vēl vairāk.
"Bet es negribu, ka Dachavs maisās manā dzīvē! Es negribu, ka viņi mani izspiego un atsūta man savas pusdienas atliekas un pudeli vīna. Cilvēks, vai tad jūs nesaprotat, ka es neesmu muižas nabags? Vai tad tā nav traucēšana, ka viņi tur mani nostāda par savu žēlastības maizes ēdēju?" Viņš elsa aiz uzbudinājuma.
Ķiplocene mīdīja ar kurpes purnu kādu mazu ķieģeļa gabaliņu un raudzījās pati uz saviem slaidajiem, sārti apspīdētajiem pirkstiem.
"Dachavam te nav nekādas daļas..." viņa vēsi teica.
— "Nav daļas?" Sikspārnis izbrīnējies jautāja. "Bet kas tad jūs šurp sūtīja?"
"Manis neviens nekur nevar sūtīt. Es eju, kur gribu, un palieku, kur gribu."
"Un tad jūs esat nodomājusi palikt pie manis?"
"Jā, tā es esmu nodomājusi."
Sikspārnis sāka smieties:
"Tā lieta top jautra!" viņš iesaucās; "tas ir kas cits. Vai atļaujat apsēsties?"
Ķiplocene vienaldzīgi pameta ar roku uz lielo akmeni, kas bij pievelts kā par sēdekli kaktā, krāsns priekšā.
Sikspārnis nolika flinti un apsēdās.
"Sarkans vīns labi izskatās tā pret oglēm, kas gailējas vakara krēslā..." viņš domīgi teica, krāsnī raudzīdamies. "Es tā daudzreiz esmu sēdējis savos vientulības gados: tā jūti, it kā kaut kur tālu nogurusi pasaule laistos patlaban savā snaudā un lēni cilātos viņas krūtis elpas vilcienā; bet tevi apņem tumsa un atšķir no visa, tevi un gailējošās ogles un starpā glāzi vīna ar savu asins sarkanumu. Tas nav asins sarkanums, bet it kā pasaulē vēl nebūtu viss izdzisis un tumšs un vienkrāsains. Izdziestošo vakara blāzmu man atgādina šādas ogles un viņu kvēli sarkanā vīnā: it kā nozustu aiz mums visa pasaule un mēs paliktu vieni ar savu ilgošanos un rožu gaismu... šī vakara blāzma un es. Un tikai mēs vēl zinam, kāda bij saule un kur viņa nogrima. Bet vienaldzīgā darba pasaule ir pārvilkusi melno nakts segu pār seju un iztiek bez ilgošanās un vakarblāzmas. Viņa saprot tikai jā un nē; bet šī mīkla uz dienas un nakts robežām ir sveša..."
Viņš nolūkojās brītiņu oglēs. Kad viņš atkal pagrieza seju uz Ķiplocenes pusi, tad tā stāvēja viņa priekšā un sniedza viņam tievu slaiku alusglāzi pilnu sarkana vīna.
Sikspārnis paņēma glāzi un raudzījās caur to uz oglēm.
"Tā vienam pašam kvēlot nakts tumsā..." viņš pats uz sevi runāja, "...visur nakts melnums, tikai tu viens pats kā sārts skatiens citā pasaulē... Ne tu tumsai ko dosi, ne tev kā vajag no viņas. Gailējies
pats priekš sevis un izdzisīsi pats priekš sevis... Lai iet savu ceļu plašā tumsā."
Viņš izdzēra glāzi ar vienu vilcienu. To atkal atdodams, viņš paskatījās Ķiplocenei acīs kā ko pārdomādams.
"Kad tik es zinātu, kā jūs saukt..." viņš lēni runāja. "Bet es nezinu citu vārdu priekš jums. Un kolīdz es domās saku "Ķiplocene", tā man jāredz līdzi jūsu vīra bārdele un nedrošais skatiens. Tas mani traucē. Bet jūs pati esat kā ēna... Tikai nejauši mēs pamanam, ka viņa ir nākusi mums līdz. Tas ir tas labākais pie cilvēka, ka viņš netraucē otru. Man liekas, jūs mākat netraucēt."
Ķiplocene pasmējās pati pie sevis. Tā bij pirmā reize, kur Sikspārnis viņu redzēja smejamies. Un ilgi vēl palika viņam acīs viņas vienādie, stipri baltie zobi aiz pilnajām lūpām. Tā likās, it kā katrs zobs viņai zinātu savu vietu.
"Kādēļ jūs smejaties?" Sikspārnis izbrīnējies jautāja.
Smaids arvien gailējās ap viņas lūpām.
"Tas man tā savādi," viņa teica, "cik maz cilvēks var saprast cilvēku."
Sikspārnis paņēma atkal piepildīto glāzi, kuŗu viņa tam sniedza. Bet tad viņš to atdeva atpakaļ.
"Dzerat jūs ar'..." viņš teica; "es tā nevaru... viens pats. Students būdams, es daudzreiz vakarā apsēdināju savu veco apkalpotāju krāsns priekšā. Tad viņa dzēra kopā ar mani un stāstīja par savu jaunību. Tagad viņai vajag būt jau mirušai... Bet neņemat par ļaunu, ka es ieminējos par apkalpotāju, it kā jūs ar viņu salīdzinādams. Tas viss tik tā... tik tāds gurdenums pašam ar sevi. Tad it kā miegā lai ierunātu otrs mūsu nogurumu. Bet dzerat taču!"
Viņa nodzēra pusglāzi un raudzījās atkal oglēs, vēl arvien ar aizmirstu smaidu ap lūpām. Roka ar glāzi viņai noslīga klēpī.
"Man tas ēnas vārds neiziet no prāta..." viņa teica, kā ar sevi runādama. Bet tad viņa pagrieza savas jautājošās acis uz Sikspārni. "Bet vai jūs to ar' zinat, ka ir divējādas ēnas?"
— "Divējādas ēnas?" Sikspārnis jautāja.
Sieviete atkal raudzījās uz dziestošām oglēm. "Es neesmu tāda pusdienas ēna..." viņa teica, un viņas balsī ieskanējās it kā tērauds. "Es nevaru ciest šās pusdienas ēnas: to vien viņas ir nobijušās, ka neaiziet viņa saulītei priekšā. Viņš lai staigā pa gaismu, viņš lai stāv saules plūdos, bet ēna nabadzīte saplok pie viņa kājām. Vai jūs esat redzējuši balto ēnu?"
Sikspārnis raudzījās uz viņu nesaprazdams.
"Ir daži cilvēki, kas var redzēt balto ēnu..." sieviete paklusi runāja. "Augums, sejs, mati... viss ir balts kā skaidra migla. Bet cauri šai ēnai var redzēt kokus, ēkas, zvaigznes... Un var redzēt, ka ir izslāpušas pēc asinīm šās baltās lūpas, — pēc dzīvām, siltām asinīm, šo silto asiņu dēļ viņas nāk no saviem nesvētītiem kapiem, šās baltās ēnas; laižas klusi kā nedzirdamiem spārniem caur tumšo istabu un raugās gulētāja aizmigušā sejā. Bet gulētāja smagā elpa nekustina, netricina baltās ēnas matu... Tā ir cita pasaule, no kurienes nākusi šī ēna, un visbiezākie mūri neaizturēja viņas ceļā... Ne, baltā ēna nesaplok pie staltā gājēja kājām. Kā neredzamu pavedienu viņa velk ap to par dienu; bet naktī viņa nāk liela un klusa un piespiež baltās, aukstās lūpas pie gulētāja krūtīm. Viņa neprasa, bet ņem... pēc pašas prāta. Un lai ar' desmit gadus viņai būtu jāvelk ap stalto gājēju neredzamais pavediens... reiz tomēr gulēs ar saistītām rokām un kājām, un viņa sēdēs pie tā liela un klusa."
Ogles bij izgailējušas. Kāds iemaldījies tauriņš ieskrēja sveces liesmā uz galda un izdzēsa to. Tikai sievietes paklusā, vienādā balss bij dzirdama caur tumsu. Bet Sikspārnim likās, it kā aiz viņa stāvētu baltā ēna, liela un klusa. Un viņš nedrīkstēja atskatīties.
"Dzerat!" sieviete teica, un Sikspārnis juta viņas roku, kas pa tumsu taustīja pēc viņa, lai iespiestu viņam saujā glāzi. Ar vienu vilcienu viņš izdzēra glāzi tukšu. Neizprotamas šausmas kā zēna gados vēl gulēja pār viņu. Viņš sataustīja sievietes ļengani atlaisto roku un saturēja to savā.
"Tās ir tās ēnas, kas valdīt grib..." sieviete turpināja, roku neatvilkdama. "Bet viņas par agri mirušas... apraktas ar visu neizdzīvoto dzīvību. Ļaudis viņus par burvjiem un raganām sauc, šos ļaudis, kas gāja paši savus ceļus... Ļaužu ceļi viņiem bij par izmītiem, ļaužu laime jau novazāta pa simtu rokām. Viņi tālāk sniedzās, bet nomira nelaikā... Ne, baltā ēna nesaplaks pie tavām kājām."
— "Vai tas uz mani zīmējas?" Sikspārnis jautāja.
"Ja."
— "Un uz tevi ar'..."
"Ja, uz mani ar'..."
Sikspārnis klusēja brītiņu. Tad viņš dziļi nopūtās un atlaida sievietes roku. "Kas lai plaktu pie manām kājām!" viņš grūtsirdīgi teica. "Es tak neesmu vairs nekas cits, kā tik pats sava ēna. Tev laikam prātā senākie laiki."
Sieviete tūliņ neatbildēja.
"Varbūt ar' senākie..." viņa tad mierīgi teica. "Tikai tad tu biji par augstu priekš manis."
Sikspārnis rūgti iesmējās.
"Un vai tagad es jau esmu diezgan dziļi grimis?"
— "Varbūt esi, varbūt ar' neesi..." sieviete vienaldzīgi atbildēja; "es esmu varējusi gaidīt tik ilgi,— ja vajadzīgs gaidīšu vēl."
Sikspārnis kļuva nemierīgs.
"Ja, uz ko tad tu gribi gaidīt ? Uz ko tad tu drīksti gaidīt?"
— "Cilvēks drīkst visu, ko viņš var!" viņa cieti atbildēja; "un kad es varēšu roku izstiept pēc tevis, tad es ar' nebaidīšos, to darīt."
"Un tavs vīrs?"
— "Man vīra nav. Man ir tikai kalps."
Sikspārnis atcerējās no savām bērna dienām, kā viņš reiz bij apmeklējis dzelzsdzirnavas. Tur ūdensrats griezās un cilāja milzīgu āmuru, kas bij uzsprausts baļķa galā. Āmurs cēlās par kādu sprīdi un tad atkal krita uz sarkani nokarsēta dzelzs pika. Viss tas kustējās tik viegli, āmurs atsitās uz kvēlošā pika tikai drusku nošņakstēdamies, bet zēns juta: saberstu ar vienu sitienu šis āmurs dzīvu cilvēku, kas pakļūtu zem viņa. Un neviļus viņam stāvēja priekš acīm šis viegli šņakstošais āmurs, kad pa tumsu viņš dzirdēja sievietes īsos vārdus: man vīra nav; man ir tikai kalps. It kā tikai no sprīža augstuma viņi kristu; bet nepaliks tur vairs nekā pāri no dzīva cilvēka, kas pakļūs zem šī aukstā, smagā āmura, ko ceļ slepeni ūdens krājumi, tumši un desmit gadus krājušies.
"Es nesaprotu..." Sikspārnis vairāk pats ar sevi runāja. "Es tiešam nesaprotu..." Varēja dzirdēt, ka viņš tumsā purina galvu. "Ja, kāds prieks tad var būt cilvēkam pavisam, sniegties pēc tādas mālu lauskas lielceļa dubļos, kā pēc manis."
"Es pazinu sievieti..." atskanēja no tumsas domīga balss, "tai nebij lielāka prieka, kā salasīt uz pagalma izsviestās puķes... nonīkušās, aizkaltušās, kustoņas pārņemtās puķes, kuŗas izmet pa logu ar visu
puķu podu tādēļ, ka apnicies visiem ar viņām pūlēties, un kauns — turēt vēl tādu uz loga. Tās viņa lasīja, šī sieviete, kuŗu es reiz pazinu. Un naktīm cauri viņa pūlējās ar tām, un par dienu desmit reiz viņas pārcilāja gan ēnā, gan gaismā, un mazgāja viņām katru lapiņu par sevi... Tā ir tiešam cilvēkam tāda daba: strādāt taisni to darbu, kuŗam neviens vairs netic."
Aizkustināts Sikspārnis sameklēja pa tumsu viņas roku.
"Paldies par to, ka apstājies arī pie šā izmestā puķu poda..." viņš teica. "Bet tici man: ej labāk tālāk. Te vairs nekas nav glābjams. Te saknes vairs nav."
Viņa lēni glāstīja Sikspārņa roku.
"Te viss vēl glābjams..." viņa teica. "Taisni tās puķītes atspirgst visdrīzāk, kuŗas vissliktāki koptas. Un tevis neviens nav kopis. Tevis neviens nav kopis..." viņa domīgi atkārtoja.
"Puķes ziedam ir savs nolūks un uzdevums pasaulē..." viņš dobji teica. "Man tā nav. Un kur tā nav, tur viss ir velti."
— "Gan nāks arī nolūks un uzdevums..." viņa atbildēja, un Sikspārnim likās, it kā viņas krūtis drebētu klusā smaidā. "Viss nāks, viss nāks!"
Divas siltas rokas apvijās Sikspārnim ap galvu, un viļņojošās krūtis viņš juta pie sava vaiga. Bet tikpat ātri viņa to atkal atlaida, uzspiezdama viņam tikai uz matiem steidzīgu skūpstu. Tad viņa piecēlās un aizdedzināja sveci uz galdiņa.
"Jūs vēl nēsāt ēduši vakariņas..." viņa teica savā ikdienišķā vienaldzīgā balsī.
Sikspārnis berzēja acis. Vai viņš nupat bij sapņojis visu laiku? Tak laikam tā; šī sieviete, kas te tik vienaldzīgi kustējās, tā nevarēja būt tā pati, kuŗas
sirdi viņš nupat juta drebam pie sava vaiga.
"Kur tad Ķiplociņš?" viņš nedroši iejautājās.
— "Ķiplociņš aizgāja pēc govs," sieviete mierīgi atbildēja.
"Pēc kādas govs?"
— "Pēc manas govs. Man vēl viena bij paglābta."
Sikspārnis lēnam iesāka ēst.
"Sakat taču..." viņš nedroši turpināja, "vai jūs ar Ķiplociņu pavisam esat nodomājuši palikt še?"
— "Ja."
"Bet es tak... es tak Ķiplociņam nevaru maksāt nekādas algas."
— "Ķiplociņam es maksāšu algu," sieviete atbildēja, ar skruķi aprauzdama ogles krāsnī.
"Bet viņam tak bij... tak jau viņam bij sava iedzīve. Vai tad viņš gribēs tā gluži par kalpu..."
— "Ķiplociņš ir dzimis par kalpu!" sieviete viņu pārtrauca un kaut kas ciets ieskanējās viņas balsī. "Tas ir grēks, tādus cilvēkus nostādīt uz paša kājām. Viņš tad ir tikai sev un citiem par nastu."
Sikspārnis ēda un domāja.
"Bet sakat, kapēc tad jūs nesēstaties pie galda?" viņš par brītiņu iejautājās.
Sieviete neatbildēja. Gausi viņa piegāja pie skapīša, kuŗš dažas dienas atpakaļ bij ieradies Sikspārņa būdā, attaisīja to, paskandināja tur traukus un uzlika vajadzīgos rīkus uz galdiņa. Tad viņa piebīdīja soliņu galda galā.
IX.
Bij nodibinājusies klusa saprašanās starp Sikspārni un Ķiploceni. Mēmi viņi staigāja visu vasaru viens otram garam, bez steigšanās un uzbudinājuma darīdami savu darbu... cik jau nu katram tā darba
bij. Nerunāja arī Ķiplociņš, kuŗš vairāk pūlējās tikai uz lauka, pļaudams un kaltēdams sienu, rakdams grāvjus un plēsdams plēsumu. It kā ar nodomu viņš bij nolaidies savā ārpusē: sejs un rokas nedēļām nebij redzējušas ūdens; tikai sviedru lāses pa reizai vilka gaišākas strīpas pār līdumā nosmērēto seju no plānajiem, gaišajiem matiem uz pinkaino bārzdeli. Nodegušās, netīrās krūtis viņam allaž stāvēja vaļā; nemazgātajam kreklam nebij pogu. Nātnās bikses allaž šļuka nost; gandrīz pēc katra desmitā soļa Ķiplociņš atkal knibinājās ap savu ādas siksnu. Acīs viņam bij ieradies kaut kas glūnoši nedrošs, sevišķi, kad viņš bij mājās. It īpaši ēzdams viņš daudzkārt kā pētīdams noraudzījās gan uz savu sievu, gan uz Sikspārni; bet kolīdz kāds no tiem pakustējās, tā viņš steigšus nodūra acis uz bļodu un sāka pūst vēso putru. Citureiz naktī viņš ilgi vāļājās bez miega pa istabas augšu, kur viņš viens pats gulēja, pielika tad ausi pie griestiem un mēģināja sadzirdēt, kas notiek istabā. Reiz viņš bij sagādājis pat svārpstu un jau attīrījis no griestiem smiltis, lai izurbtu tur caurumu. Bet sieva reiz nonāca no istabas augšas ar svārpstu rokā, paskatījās tikai tā savādi uz vīru un neteica ne vārda. Ķiplociņš saplaka vēl mazāks un sāka no tās reizes iet gulēt uz kaimiņu šķūnīti. Tikai pa reizei bij redzamas no rīta rasā pēdas, kas reizes divas apņēma Sikspārņa būdu; tomēr līdz durvīm viņas nepienāca.
Ķiplocene ēda kopā ar Sikspārni, kad viņš bij mājā. Savu gultu viņa bij nostādījusi istabā pie krāsns kakta un apvilkusi ar kartuna priekškariem.
Nekad nedzirdēja skaļas valodas šai pussabrukušā būdā. Dažureiz Sikspārnis pat aizmirsa, ka ir te vēl otrs iedzīvotājs. Tikai pa reizei naktī, kad melnās domas viņu atkal kā smacēt smacēja un ka ar varu izlauzās nopūta no krūtīm, tad viņš uzreiz sajuta siltu
roku sev uz pieres. Lēni glāsīdama tā it kā meklēja, kur grūtsirdība bij dzinusi savas vagas; un tad mīkstas lūpas viņam mēmi un kā lūgdamās uzspiedās uz vaiga.
Gandrīz tā likās: par cik Ķiplociņš nolaidās savā ārējā izskatā, par tik Sikspārnis pacēlās. Viņa drēbes it kā atjaunojās. Pamazam nozuda visi caurumi un plīsumi, ieradās visas pogas, izgaisa traipekļi. Tad parādījās jau pa baltai apkaklītei, pa aprocei; beidzot Sikspārnis nejauši ieraudzīja ezera ūdens atspoguļojumā, ka viņam jauna cepure galvā.
Šad un tad viņu pārņēma vecais nemiers: par kā naudu tas viss bij? Gan jau viņš bij slikts rēķinātājs un no dažādu mantu cenām sen vairs nekā nezināja... atskaitot tikai to, cik maksā dažādie šņabja mēri. Bet tomēr viņām cēlās šaubas, vai tiešam par pārdotām zvēru ādām Ķiplocene no žīda bij dabūjusi tikdaudz, kā teica, un vai par to pašu sacīto varēja iegādāties tikdaudz lietu. Ķiplocene runāja gan kādreiz arī par pārdotu sviestu; bet tam viņš lāgā neticēja.
Tomēr viņam negribējās domāt tam visam pakaļ. Tā saimnieks kavējās apskatīties, ciktāl ir sapuvusi siena viņa vecai mājai. Viņš zin, ja iesāks urbināties ap šiem jau plakani saspiestiem baļķiem, tad būs jāiet tālāk un tālāk, līdz no sienas vairs paliks tikai brūna čupiņa.
Sikspārņa atspirgšana parādījās arī citādi, šad un tad viņš apsēdās pie sava galdiņa un sāka rakņāties pa veciem papīriem. Nezin, no kurienes ieradās — laikam caur Ķiplocenes gādību — arī tinte un spalva līdz ar rakstāmo papīri būdā. Ilgi dažureiz sēdēja Sikspārnis pie galdiņa un, zodu rokās atbalstījis, raudzījās pa lodziņa lāpītajām rūtīm tālumā. Bet spalvas viņš rokā vēl neņēma. Tikai acīs pa reizei tā kā atspīdums radās no senās gaismas.
No meža viņš tagad retāk ko pārnesa. It kā senā kaislība uz medībām būtu atslābusi. Par to Ķiplocene ar izbrīnīšanos pamanīja, ka aiziedams viņš šad un tad ņem pa grāmatai līdzi. Aiz ziņkārības viņa dažkārt gribēja pārliecināties, kas tās par grāmatām; bet viņam pārnākot, to vairs somā nebij.
Mīkla izskaidrojās tikai labi tā uz rudens pusi, kad lopu vairs ganos nevarēja dzīt. Tad arvien sāka ierasties Ķiplocenes padēls Pēteris pie Sikspārņa ar grāmatām dēļ paskaidrojumiem. Pa reizei Sikspārnis bij saīdzis un kā noguris. Tad no izskaidrošanas neiznāca nekas.
Citu reiz viņš bij iereibies. Tad viņš runāja ilgi un skaisti... Ķiplocene mēdza tādos brīžos aiz durvīm klausīties, lai gan no pašas runas saprata maz; bet viņai patika tas, kā šūpojās Sikspārņa balss, — it kā atdzīvojusies tā būtu un glaustos pār rīta vēja līgotiem ezera viļņiem. Bet Pēteris arvien pārtrauca šos runas plūdus un mēģināja atgriesties pie lietas. Runa bij — kā Ķiplocene to izprata — par matēmatiku un latiņu valodu. Un viņa vērīgāki sāka skatīties uz savu padēlu. Tak zēna sejs un acis bij mēmas; viņš nāca un gāja kā citā pasaulē dzīvodams... kā meža lopiņi badu mirdami dziļā ziemā brien uz pļavām pie siena kaudzes, lai nozustu pār kupenām biezumos, kolīdz tālumā parādās mežinieka ragavas.
Bet dažureiz Sikspārnis bij pie laba prāta, un tad viņš izskaidroja Pēterim kaut kādas mācības. Ar prieku Ķiplocene nomanīja, ka viņš vairs nebaidījās no tintes un spalvas. Vēlāk viņa salasīja šos aprakstītos papīra gabaliņus: bij tur virsū skaitļi, burti un dažādi krustiņi un ķekši; bet Ķiplocene paglabāja tos visus.
Viņas padēls nāca un gāja viņai garam kā svešniecei. No sākuma viņa juta it kā naidu pret šo spītīgo
puisēnu, kā aizkaitinātu lepnumu. Bet vēlāk tas izzuda. Viņa redzēja, ka Sikspārnis pamazam sāka atkal pierast pie darba, lai ar' pie niecīga, ka viņa dienām radās atkal saturs, viņa spēka atliekām nolūks. Pēteris bij pa ziemu apmeties turpat kaimiņu rijā, kopā ar tēvu, un nāca katru dienu no rīta uz Sikspārni; viņš bij novērojis, ka tas pie viņa skolotāja bij tas drošākais laiks. Un Ķiplocene klusi priecājās, redzēdama, ka Sikspārnis, vēl pie brokasta sēdēdams, pameta acis pa logu, vaj Pēteris jau nenāk.
"Kad nu tikai viņam atkal neapniktu tas viss!" viņa bažīgi pie sevis daudzkārt domāja, it īpaši, ja Pēteris kaut kā uzreiz nevarēja aptvert. "Viņš jau kā bērns: kolīdz kautkur kāds grūtums — atmet visam ar roku! Un kas atkal pardaudz viegls, to darīt viņam kauns."
Bet Pētera apķērība bij apbrīnojama. Dažureiz Sikspārnis viņam uzdeva pāra lapas puses izņemt līdz otrai dienai cauri; bet nākamā rītā viņš lūdza, lai atprasa viņam piecas vai sešas: Sikspārnis plecus vien paraustīja.
Bet tad kādu rītu Pēteris pie Sikspārņa atnāca uztraukts. Visu stundu viņš bij izklaidīgs, kā pie katra vārda paturēdams vēl kādas slēptas domas. Acis viņam arvien pagriezās uz grāmatām, ko viņš bij šai stundai atnesis līdzi.
Beidzot pamanīja arī Sikspārnis šos skatus. Tiem sekodams viņš ievēroja, ka starp vecajām, viņa dotām grāmatām atrodas arī viena jauna. Ne vārda neteikdams, viņš paņēma un uzšķīra to. Tā bij kāda fizikas mācības grāmata.
Pēteris nosarka, kad Sikspārnis uz viņu paskatījās jautādams.
"Es gribēju jūs lūgt..." viņš nedroši iebilda... "latiņu valodas vietā..."
Sikspārnis sarāva ūzacis.
"Kā? Vai tad latiņu valodu tu gribi atmest, kur patlaban jau vari diezgan labi lasīt latīņu rakstniekus? Līdz pavasarim tu zināsi jau tikdaudz no latiņu valodas, ka varēsi palieku sastrādāt viens pats bez manas palīdzības."
Pēteris nosarka par jaunu.
"Es baidījos, ka jums neiznāk par grūtu... tikdaudz uz reizes..."
— "Un tad fizika tev izlikās svarīgāka, nekā latiņu valoda?"
"Ja."
Sikspārnis paskatījās kā jautādams uz viņu.
"Vai tev latiņu valoda apnikusi?"
— "Nē... man viņa patīk."
"Nu kamdēļ tad tu viņu gribi atmest?"
— "Es ar viņu nekā nevaru iesākt."
"Kā tā? Katra zināšana cilvēkam der."
Pēteris padomāja brītiņu. Tad viņš pacēla acis uz Sikspārni un nopietni teica: "Es domāju tā, skolotāja kungs, ka ir divējādi cilvēki pasaulē. Vieni mācās visu, kas nāk priekšā, tādēļ, ka viņiem ir prieks mācīties. Vai viņiem tā mācība kaut kur dzīvē būs vajadzīga, to viņi neprasa. Otri cilvēki atkal ir tādi, kas daudz grib pastrādāt pasaulē. Bet viņi redz, ka paši no sevis viņi visu darbu izdomāt nevar. Viņiem jāzin, kā citi to darbu ir strādājuši, lai tad paši varētu domāt tālāk, kā vēl labāk to pašu var padarīt. Un tādēļ viņi mācās tikai to, kas viņiem vajadzīgs, lai saprastu savu darbu un savu dzīvi."
"Tad latiņu valoda tavam darbam neder?" Sikspārnis jautāja.
Pēteris nolaida acis. "Nē, neder..." viņš klusi teica.
Sikspārnis tūliņ neatbildēja. "Tu esi savāds puika, Pēteri," viņš teica. "Citi zēni tavā vecumā sit vāveres, bet tu jau domā par darbu. Jeb vai tavs darbs ar' ir tik tāda vāveru sišana?"
Pēteris atkal nosarka
"Nu, teic droši!" Sikspārnis viņu skubināja. "Es tomēr ilgāk esmu brauņajies pa pasauli un zināšu pateikt varbūt, vai tomēr tu esi uz īsta ceļa ar savu fiziku."
— "Reiz jūs runājat par to, ko visu varot iztaisīt no beigta zirga..." Pēteris nedroši ieminējās.
"Nu, un tad?"
— "Tad es to visu gribu iztaisīt."
Beidzamos vārdus viņš teica ar novērstu seju. Kaut kas ciets un stingrs ieskanējās viņa balsī.
"Tad par pagasta šinderi gribi palikt?" Sikspārnis griezīgi teica. "Nu, bez latiņu valodas tur tu, brāl, vari iztikt... tas taisnība. Bet bez fizikas arī. Vari kraut savas grāmatas kopā. Man žēl tā laika, ko te par velti esam nobuldurējuši. Labāk es tad būtu šāvis vārnas pa to laiku."
Pēteris, ne vārda neatbildējis, pacēlās un sāka salikt savas grāmatas. "Pateicos par jūsu pūlēm..." viņš teica. "Tad man atkal būs vien jāiet uz draudzes skolu. Es biju cerējis pie jums ātrāk tikt uz priekšu. Ardievu."
Viņš šaubījās brītiņu, vai sniegt Sikspārnim roku uz atvadīšanos, vai ne. Beidzot viņam uzacis sāpīgi sarāvās un viņš ātri apgriezās uz aiziešanu.
"Pēter, pagaidi vēl!" Sikspārnis sauca.
Pēteris atskatījās, durvju spiežamo rokā turēdams.
"Nepārsteidzies, brāl..." Sikspārnis skumīgi teica. "Nāc; es tev izstāstīšu, kādēļ tu mani apbēdināji."
Pēteris kā negribēdams atnāca atpakaļ līdz istabas vidum.
"Atsēsties..." Sikspārnis gurdeni teica un apslēpa seju rokās.
"Redzi, Pēteri," viņš par brītiņu iesāka, "tagad es vairs esmu tikai cilvēka prauls... izpuvis, izkurtējis, tikai miza viņu tura vairs kopā. Bet reiz tas bija citādi. Tad aiz šitā nemazgātā galvas kausa kūsēja domas, kuŗu no maniem biedriem vēl neviens nebij domājis... un arī viņu bērni to vēl nedomās. Un šais sašļukušās krūtīs dauzījās sirds, kas nebaidījās pēc augstām lietām tiekties. Lai galva reibtu un rokas tirptu maniem biedriem, kur es staigāju... Tagad tā vairs nav. Mirušas ir manas jaunības jaunās domas. Izdzisusi krūtīs pārgalvīgā kvēle. Un atlikušies ir tikai šo miroņu spoki..."
Viņš atņēma rokas no seja un paskatījās uz Pēteri. Rūgtas sāpes grāvoja viņa seju.
"Tu, brāl, nezini, ko nozīmē nelaikā mirušu domu un jūtu spoki. Klusās naktīs viņi nāk garās rindās un skatās uz cilvēku savām izdzisušām acīm; bet bezasiņainās lūpas teic pārmetumus bez kaislības... un krīt šie pārmetumi uz cilvēka sirds kā smiltis uz zārka vāka. "Kā pavasara lietus mēs būtu gājušas pār izvītušo pasauli..." tā viņas runā, "un aiz mums zaļotu viss, un cīruļi dziedātu un cilvēku bērnu gaviles atbalsotos rasas pilnās birzēs. Pērles tu turēji savā klēpī un visskaiskaistākos ziedus... un kur tu sabēri to visu? Un nu mēs sēdam pusnaktī pie tava dūņu purva un domājam drūmā tumsā par to, kas nogremdēts šais dūņu gļotās... un par to, kā tas viss varēja būt citādi..."
"Un es, Pēter, es redzu šos savu mirušo domu spokus, kā viņi sēd klusā naktī uz melnajām siekstām purva malā, kad nedrošs mēness stars tikai kā bēgdams aizskar purva gļotaino virsu. Es redzu, kā viņi skatās uz mani savām sastingušām acu dobēm, skatas
un vēro, par cik es atkal grimšu dziļāk purvā, kur savā ārprātā sabēru visu, kas man bij uzticēts kā neaizmaksājama manta. Un es pats jūtu, kā es grimstu dziļāk un dziļāk... Vai tas ir purva ļaunais gars, kas mani velk dziļumā? Vai nakts migla gulstas uz mani un spiež mani uz leju? Tā es nezinu; bet to es zinu, ka laukā es vairs netikšu no šām dūņām. Un ja ar' es varētu izstiept savu roku zem šām gļotām un grābt vēl vienu sauju no visām tām pērlēm, ko esmu tur sasviedis kā pa murgiem... kam lai es stieptu pretim šo netīro roku, kas varētu vēl ņemt netīro dārgumu no sīkstošā, nīkstošā ubaga?"
"Es netikšu vairs laukā no šā purva, Pēter. Un tomēr dažureiz es vēl kā pa sapņiem izceļu karaļa vaiņagu no purva gļotām un uzlieku to, dūņainu un gļotainu, uz siekstas gala, kur tikai vienaldzīgais mēness paglūn viņa pērlēs, un pavasarī varde uz viņa notupstas un sauc savu draugu uz īsu aizmirstības brīdi. Bet pats es skatos šai karaļa vaiņagā uz siekstas gala, un grimstu dziļāk un zinu: nogrims arī sieksta reiz, un vaiņags nogrims, un apklusīs vardes sauciens... tikai vienaldzīgais mēness nāks vēl arvien kā karalis, kas vienaldzīgi raugas uz rietumiem, nevaicādams, vai pār purvu velkas vīle viņa sudraba mētelim, vai pār klusā rudzu lauka briedumu."
"Un tad, tā pamazām grimdams, es dažu reiz izstiepju rokas pret kluso mežu, Pēter... pilnas pērļu un dārgakmeņu es viņas izstiepju: "Ņemat taču tās un esat priecīgi! Ņemat taču tās... savās asarās es nomazgāju viņu netīrumus, ja jums riebjas šās gļotas, bet neļaujat viņām nogrimt līdz ar mani!" Bet klusā mežā atsaucas mans sauciens kā nomaldījies ceļinieks, un tikai brieža mīts zariņš iebrikšas... Manis nedzird neviens. Tā neņem neviens, ko es vēl varētu dot no tā, kas paša samīts nogrimst līdz ar mani."
"Tad uz tevi, Pēter, es biju skatījies jautādams: vai tu neuzķertu vēl to, ko tev pasviestu gļotainā roka no dūņu purva? Daudz jau tas vairs nevarētu būt, bet jel to vietu tu iezīmētu, kurp reiz lai nāktu spēcīgi ļaudis un atņemtu purvam viņa laupījumu. Manis paša, Pēter, tu jau vairs izvilkt nevari. Neviens manis vairs neizvilks. Bet kādēļ jāzūd visam tam ar mani, kas man bij uzticēts vairāk par maniem brāļiem? Vienu saujiņu paņem, Pēteri, no tā... man par piemiņu!"
"Tā es lūdzos klusā naktī pa savu purvu. Bet tu te nāc un runā par beigtiem zirgiem!"
Dziļš rūgtums aprāva viņam balsi.
"Bet... jūs jau paši..." Pēteris nedroši ieminējās, "tās tak jūsu pašu domas par to ziepju fabriku ..."
"Manas domas!" Sikspārnis rūgti iesmējās: "Tūkstošām es tādas esmu kaisījis... diezgan no katras, lai ap viņu graustu visu mūžu kāds ikdienišķības tārps. Bet vai tad man šo tārpu vajag, kas gar manu pavedienu uz augšu velkas? Vai šo ūdensmēlēju man vajag, kas ar saviem stopiņiem staigā uz manu avotu un nes pa lāsītei izslāpušam tirdzniekam... stopu par kapeiku! Cilvēka man vajag, kas uzdrošinātos to pašu domāt, kas manu jaunību darīja lielu. Jaunekļa man vajag, kas platiem pleciem šķirtu tos ērkšķainos biezumus uz apburtas karaļmeitas pili, tos pašus biezumus, kuros es paliku karājamies kā vārnas atnesta lupata. Dod tādu jaunekli man, kas paceltu galvu iet pār viņa bleķa stopiem, ar tērauda āmuru spēcīgā rokā... trim sitieniem lai viņš izsistu pats savu avotu no cietās klints! Nē, Pēter: es negribu sev vergu, nedz savām domām aklu kalpu. Tālāk domātāja, tālāk gājēja man vajag... lai tad viņš liek ar' savu apkalto zābaku man uz galvas, atspaida meklēdams striegonī.
Bet viņam vajag pāri tikt par šo purvu, kuŗā es grimstu... un paturēt mani piemiņā kā ceļa rādītāju un kā to, kas viņam darīja šo ceļu ejamu pats ar savu augumu..."
Siskpārnis uzlika abas savilktās dūres uz galda un uzspieda pieri uz tām. Pēteris neuzdrošinājās ne pakustēties. Līdzcietība cīnījās viņā ar prātu un vēso apdomību.
Sikspārnis uzreiz pacēla galvu.
"Pēter," viņš teica, "varbūt es maldos... un tad tā būs beidzamā maldīšanās manā mūžā. Bet es domāju, ka tu neesi priekš tam, lai domātu tikai cita domas un kaltu tikai cita akmeni. Tad kādēļ tu lai ietītos kā kūnis tikai vienā niecīgā domā? Spārnu tev vajag, un tad pacelties kā putnam gaisā un mierīgiem spārnu vēdieniem lēni peldēt pret vēju un vērīgu aci pārskatīt plašo pasauli... kalnus un lejas un upes un tīrumus un plašo, mirdzošo jūru. Tur tad top mazs, kas lejā izlikās liels, un top plašs, ko no apakšas domājies ar roku sasniegt. Tur acs mācas uztvert robežu starp lielu un mazu, un sirds atsvabinās no visiem tiem māniem, ko dzimtenes pasakas tina ap tevi. Un tad, Pēter, kad zemi tu esi redzējis viņas mazumā un pasauli viņas plašumā — laidies tad drošā gaitā uz to klinti, kur esi nodomājis vīt savam darbam ligzdu... vai padebešu augstumā, vai priežu zilganā ēnā... kā paša spēki tevi nes un paša sirds velk... bet gars tev paliks tad allaž vēl tur augšā, nesaistīts un svabads no dzīves raibuma. Nāc, Pēter, tad atpakaļ pie saviem beigtiem zirgiem, ja tev tā gribas; bet papriekš tev vajag augšā būt, un debesu zilums lai skalojas ap tavām krūtīm."
"Grauda kungs..." Pēteris nedroši ieminējās "reiz es uzgāju divējas vārnas vienā eglē. Man negribējās
kāpt divas reizes augšā, un es lūkoju viņas abējas reizē nonest lejā. Bet vēl četras asis augstumā man paspruka pilnais klēpis, un, vārnēnus ķerot, paspruka egles zars. Tā nonācām visi drāzeniski lejā, nezinu, kas pa priekšu: vārnas, vai es. No tās reizes es esmu sev devis vārdu: nekad neņemt divējas vārnas uz reiz laukā. Kad vienas ir jau lejā, tad var kāpt pēc otrām."
Sikspārnis paskatījās uz viņu skumīgs. "Tu, Pēter, esi jau par daudz pēc vārnām kāpis savā mūžā," viņš teica. "Es saprotu to... tev pašam bij jāgādā par savu vēderu. Kad es, draugs, biju tavā vecumā, tad es neskatījos, kuŗā eglē vārnu perēklis. Es meklēju, kuŗa egle garāka, no kurienes tālāk redzēt var... pāri pār zaļo meža jūru... kā sastingušu viņas zaļganbrūnos viļņos. Bet viss var būt, ka tev taisnība, Pēter. Pardaudz meklēdams tālumu, cilvēks beidzot tomēr paliek bez vārnām. Tomēr, tomēr, Pēter... kas būtu mūsu jaunība bez plašā mežu skaistuma, kad egle vējā lēni šūpojas, un tu domā, it kā spārni tev augtu: plest tik viņus un laisties pāri gāršas plašumam. Man tevis, Pēter, žēl: vai tu lai paliktu bez šās jaunības, kas vēl vārnu nemeklē? Un tādēļ es tevi lūdzu: nemetīsim vēl to latiņu valodu kaktā! Ir jau tev taisnība: darīt ar viņu nekā nevar... tikpat tālu viņa tevi nesīs uz priekšu, kā šmauga egle, vētrā locīdamies. Bet plašu skatu viņa tev atvērs... pār gadu simteņiem un tūkstošiem kā pār sastingušo zaļganbrūno jūru, kur acs tev klīst no galotnes uz galotni, kamēr sirds pasakainu šausmu pilna tev vaicā, kas viss tur dus šo neskaitāmo zaru ēnā... Palīgosimies, Pēter, vēl pa reizei šās egles galotnē, — un kāpsim tad ar' zemē un meklēsim vārnu pusdienai."
"Jūs domājat, lai es mācītos abas lietas reizē: latiņu valodu un fiziku?" Pēteris jautāja.
— "Jā, abas reizē. Nebīsties, Pēter: tev tas par grūti netiks."
"Man nu gan par grūti netiks, bet —" Pēteris aprāva valodu un nosarka.
— "Bet tu domā, ka es drīz paguršu?" Sikspārnis uzminēja viņa domas.
Pēteris nodūra acis un neatbildēja.
"Viss vienalga, Pēter..." Sikspārnis klusu turpināja: "vai tad tu domā, ka es pie fizikas vien ilgi izturēšu? Teiksim tā: palīdz tu man eglē šūpoties, un es tev palīdzēšu vārnu meklēt. Jel manis dēļ paliec vēl pie latiņu valodas, lai arī viņa darbā tev nepalīdz. Man, draugs, vajag pa reizei vēl ieelpot to seno, pasakaino jaunības meža gaisu... citādi es neizturētu savā maitu kalnā."
Pēteris noskumis apsēdās un atvēra latiņu gramatiku. "Man jau nekas..." viņš nodudināja, "bet tikpat jau galā netiksim..."
Diemžēl, Pēteris pārāk labi jau pazina sava skolotāja dabu. Vienu nedēļu viņš tiešam bij it kā atjaunojies: dažu dienu viņi atguvās no grāmatas tikai vēl tad, kad Ķiplocene jau ienāca ar galdautu, lai sāktu rīkot pusdienai galdu. Izrādījās, ka ilgie bezdarbībā pavadītie gadi vēl nebij Sikspārnim gandrīz nekā izdzēsuši no atmiņas: bez kādas sagatavošanās, nereti pat reibumā, viņš kaut kuŗu brīdi paskaidroja Pēterim pat visgrūtākās lietas. Likās, it kā viņš pārvaldītu visas mācības ar vienādu veiklumu. Tomēr ar sevišķu sajūsmu viņš runāja par senās Romas pagātni latiņu valodas stundās. Tad Pēteris tiešam nomanīja kaut ko līdzīgu tam plašumam, kur neskaitāmas koku galotnes saplūst par nepārredzamu zaļganbrūnu jūru, kuŗas sastingušie viļņi pamazām pāriet plānā zilganā miglā.
Bet jau otrā nedēļā mācības stundas sāka zaudēt savu pirmējo dzīvību. Sikspārnis pāra reizes jau pārlika stundu uz pēcpusdienu; vienu reiz viņš palika pat visu dienu mežā... teica pats, ka secis briedim pēdas. Tad pret nedēļas beigām uzreiz viņam ienāca prātā, ka priekš saimniecības viņš visu šo laiku nekā neesot gādājis... kaut gan Ķiplocene par kaut kādu trūkumu nebij žēlojusies, un uz galda parādījās tādi gardumi, kādus Sikspārnis nu jau ilgus gadus vairs nebij baudījis. Un kad nākamās nedēļas pirmās dienās pa mežu iesākās muižnieku rudens medības, un mednieku taures spirgtās skaņas un suņu jautrā riešana un šāvienu troksnis tricināja mežu, tad Sikspārnis pārvērtās pavisam. Dziļa grūtība viņu pārņēma, un kā pāršauts putns viņš kaut kur nolīda, nozuzdams uz vairākām dienām.
Viņš pārnāca tikai vēlu ceturtdienas vakarā, pelēku seju, iekaisušām acīm,viss vienos dubļos. Ķiplocene sēdēja pie galdiņa un lasīja kaut ko, kad viņš ienāca. Ātri viņa noslēpa grāmatu vai papīri, kas viņai bij priekšā, un tad mierīgi piecēlās, lai sagādātu vakariņas. Sikspārnis, ne vārda nerunādams, atkrita tāpat ar visām drēbēm savā lāviņā un aizgrieza seju pret sienu. Ķiplocene aizlika lampiņai kaut ko priekšā, lai gaisma nekristu uz Sikspārni. Varēja manīt, ka viņš grib būt tumsā un viens pats.
Vakariņu galdu sarīkojusi, Ķiplocene nozuda kaut kur. Lampa tomēr palika uz galda degot.
Sikspārnis atvēra acis, bet tūliņ tās atkal aizdarīja. Viņam negribējās skatīties uz māliem apsviesto, saplaisājušo sienu. Viņam negribējās redzēt strīpaino deķi, ar ko Ķiplocene bij apklājusi viņa lāviņu. Tas bij viņas deķis. Un baltais spilvens ar' bij viņas... tik tuvu viņam pie acīm, kolīdz viņš tās vēra vaļā. It
kā plosīt viņam gribētos šo deķi un mest projam, dubļos balto spilvenu; bet locekļi neklausīja vairs. Lai! Tikai neredzēt to visu, nedomāt nekā un nogrimt tumsā! Bet pat caur aizmiegtiem plakstiņiem viņš juta spilvena baltumu.
Kā izmisumā viņš saņēma beidzamās atliekas no sava gribas spēka un pietrūkās kājās. Sasist viņam gribējās šo lampu, kas nedeva miera un tumsas.
Bet paceltā roka nolaidās. Nāsīs viņam iesitās šņabja smarža. Attaisīta pudele stāvēja uz galda, blakām lampai. Glāzīte un uzkožamie bij nolikti turpat.
Trīcošu roku viņš steidzīgi ielēja sev šņabi, vienu glāzīti, tad otru un trešu. Tikai tad vēl izzuda savādā trīcēšana viņam no delnas vidus un no rokas stilbiem. Nebij arī gaisma vairs tik sāpīga, un tumsa it kā tapa par izgaistošu miglu.
Nu viņš varēja paskatīties arī jau uz uzkožamiem. Pat pār vakariņu traukiem viņš jau pārlaida acis, pataustīja arī tējas traukus: ūdens bij karsts.
"Hm..." viņš domāja, "zinājis nu pataisīt groku. Man liekas, es esmu saaukstējies. Groka tādās reizēs vienīgās zāles..."
Un viņš aizgāja pie skapīša, kur Ķiplocene glabāja konjaka pudeli. Varbūt tur vēl bij kas iekšā.
Skapītī bij vēl gluži neaiztikta konjaka pudele. Bet Sikspārnis tomēr neizstiepa rokas pēc tās. Kā izbrīnījies viņš skatījās skapītī: blakām pudelei viņš tur ieraudzīja laikrakstus, pirmo reiz pēc ilgiem gadiem atkal laikrakstus uz viņa adresi.
"Hm..." viņš norūca, "atkal jau kas!" Bet laikrakstu paciņu viņš tomēr paņēma un aiznesa uz galdu, kopā ar konjaka pudeli.
Viņam likās, ka būda būtu tikusi plašāka. Vai ar' gaiss vieglāks, tumsa ne tik smacējoša vairs.
"Tad nu atkal reiz..." viņš pats pie sevis runāja, attaisīdams konjaka pudeli... "Groka ar avīzēm. Ā, kā tas smaržo! Tam vajag būt no muižas pagraba. Bet velns lai parauj viņus visus! Lepnība jau ir laba lieta, bet priekš mūsu kabatas viņa drusku pa dārgu, mīļo Sikspārni. Izleposimies, kad būsim kapsētā. Konjaks paliek konjaks. Un katrā ziņā no tiem bābiešiem viņš nav... Trude nu jau sen būs Itālijā."
Viņš sataisīja grokas glāzi un sāka sakārtot atnākušos laikrakstus pēc numuriem.
No avīzēm izkrita vēstule.
"Tak vēl atrodas pa cilvēkam, kas man ar' raksta..." viņš pats pie sevis noņurdēja un paskatījās uzmanīgāki uz adresi un marku.
Bet tad viņš atbīdīja vēstuli pie malas, un seja viņam kļuva drūma. "Kamdēļ - viņa kustina vecas lietas!" viņš domāja. "Kas reiz miris, tas jāaprok."
Viņš sāka lasīt avīzes un dzert groku. Tomēr īsta omulība negribēja ierasties. Acis arvien pašāvās uz aizbīdīto vēstuli.
Reiz viņš pat pacēlās un vēstuli paņēmis paskatījās, vai krāsnī vēl gailējās ogles. Bet tur viss bij izdzisis, un viņš nolika neatplēsto vēstuli atpakaļ uz galda.
Viņš sataisīja un izdzēra vēl otru glāzi grokas, bet viņa nemiers tika lielāks.
"Vēstulei vajag būt no viņas," viņš prātoja, "kaut gan adreses rokraksts ir svešs. Un es gribu derēt, ka arī pati vēstule būs sveša cilvēka pārrakstīta un bez paraksta... tik apdomīga viņa ir... Kad tik nekompromitējas kaut kur! Kad tik netiek pierādījumi svešās rokās par kaut ko! Kad tik var vajadzīgā brīdī atkal visu noliegt... arī pret mani pašu, ja gadās..."
Viņš apskatīja kuveru. Vēstulei bij Austrijas marka.
Adrese bij rakstīta ar ievingrinātu roku.
Reizes divas Sikspārnis pacēla vēstuli un atlika to atpakaļ. Bet tad viņš uzgrieza lampu vēl drusku augstāk, ietaisīja trešo glāzi grokas un atplēsa vēstuli.
"Tak jel to es gribu redzēt, kam viņa būs likusi pārrakstīt savu vēstuli: viesnīcas sulainim, vai istabmeitai."
Ar rūgtu smaidu uz lūpām viņš atplēta pastpapīri. Viņš nebij vīlies: rokraksts bija svešs, paraksta nebij, bet no satura nevarēja šaubīties, ka vēstule nāk no Trudes. Viņš lasīja:
"Mans nelaimīgais draugs. Domāju, ka ar "drauga" vārdu vēl drīkstēšu Tevi uzrunāt, ja varam par "draugu" apzīmēt to cilvēku, uz kuŗu pa reizi domas aizklīst kā uz ēnainu koku, zem kuŗa atpūtās cilvēks savā vientulīgā ceļā, kad saule dedzināja, un gājējs naktsmājas vēl nezināja. Un dzīve tiešam atnes tikmaz atpūtas no mūžīgās vienmuļības, ka sirds top pateicīga par katru nieku.
No šādas vienmuļības man arī šoreiz domas griežas uz Tevi, varbūt tādēļ, ka viņām nav neviena cita, uz ko griesties. Vai tas nav tā savādi: liktenis mani tak nostādījis labāk par tūkstoš citiem: bij jaunība, manta, arī drusku glītuma, bij samērā atsaucīga dvēsele, — un tomēr es neesmu varējusi iemantot neviena, uz kuŗu griesties domām no lielās ceļotāja vientulības... tik tukša, tik niecīga bij pasaule ap mani. Jeb arī Tu biji pa daļai pie tam vainīgs, mans nelaimīgais draugs kā opiumu pīpēt tu mani iemācīji apreibināties no domām, kas vēl nav domātas... un es meklēju šā reibuma pa dzīvi vēl ilgi, līdz neatrazdama noguru. Varbūt arī šās rindiņas ir senās ilgošanās
auglis, - ilgošanās pēc vecā reiboņa no nedomātām domām.
Es nezinu, vai Tu esi braucis caur Tiroli uz Šveici. Te dzelzceļš iet caur Priekšarla kalniem, vietām pa tumšu tuneli caur klinšu krūtīm, un vietām vilciens lien kā tārps gar kalna čori, kamēr lokomotīves dūmi maisās kopā ar padebešu miglu. Bet dziļi apakšā vijas kā sudraba pavediens kalnu upe pa kuplu koku zaļumu, un starp dārziem mirdz sādžu baltās sienas un brūnie dakstiņu jumti. Tur garām braucot, mani pārņēma savāds gurdenums: mēs, ceļinieki, tekam te pa augšu kā upe no citas pasaules uz priekšu, pametam vienaldzīgās acis uz kluso sādžu tur apakšā, nožāvājamies un plūstam tālāk. Bet viņi tur lejā paliek uz vietas, piedzimst, mīlē, dzīvo, mirst bez žēlabām noskatīdamies pa reizei, kā lokās zem padebešiem tumšais tārps ar kūpošo galvu, un nepaceldami citu reiz ne acu, kad tāļš svilpiens no augšas liekas klusos sādžiniekus sveicinām. Divas šķiras pasaules tās ir: tā tur augšā, kas nemierīgi uz priekšu steidzas, un tā te apakšā, kas līp pie savas zemes kā ar tūkstošs saknēm... šķirtas un svešas... vienalga, vai kāzinieki tur pa augšu brauc, vai mirēji... vienaldzīgi viņiem noslīd gar ausīm mazās baznīciņas zvana skaņas caur dārdošiem riteņiem.
Un te, garām braucot, tad mani uzreiz pārņēma vēlēšanās - palikt te uz vietas šai klusā ielejā, dusēt te un sapņot, kamēr nemierīgā dzīve pa augšu garām plūst nezin uz kurieni... Tā man bērna dienās daudzkārt gribējās atgulties uz muguras zālē strautmalā; un skatīties puspievērtām acīm uz baltajiem mākoņiem, kas lēni
pārveidodamies klīst uz priekšu gar debesu zilumu, kamēr basās kājas skalo strauta ūdens, pats savā nodabā uz priekšu burbuļodams un dodams ar katru acumirkli vietu jauniem ūdeņiem... tikpat vienmuļīgi uz priekšu plūstošiem... Bet pa zāli dūc bites un tuvējā dārzā svilpj melnais strazds. Viss kustas un iet ap tevi savā gaitā, tikai tu paliec mierā, netraucēts no apkārtējās dzīves un netraucēdams viņu, grimdams aizmirstībā kā neredzamās pūkās... Vai Tev, draugs, ir patīkami šie brīži, kur cilvēka dvēsele līdzsvarā stāv, kā putns izplēstiem spārniem lēnām, tikko manāmi slīdēdama pār raibo pasauli, gatava dzīvot, vai mirt, bet vismīļāk dusēt, dusēt ... ?
Dusēt un sapņot... Tas ir tas, kādēļ es tev rakstu. Miršanai mēs abi esam par gļēviem, dzīvošanai par nespēcīgiem... kas tad cits mums vairs atliekas, kā dusēt un sapņot, lidināties vidū starp dzīvību un nāvi?
Es zinu: tos sapņus mēs vairs neatsauksim, kādos reiba mūsu sirdis jaunās dienās... kad puķu smarža un lakstīgalas dziesmas likās mūs kā uz spārniem šūpojam. Mums atliek vairs tikai tie opiuma sapņi, kādos ķīnietis pārsapņo pār drūmo slieksni no dzīvības uz nāvi. Bet kādēļ lai mēs sevi neatdotu šiem opiuma sapņiem? Kādēļ lai mēs nemirtu tik jauki un viegli, cik vien tas iespējams? Nevienam mēs neesam atbildīgi, nevienam mūs nevajag... un mums ar' nekā nevajag no visas plašās pasaules, kā tik tā, lai mūs liek mierā. Tad kādēļ lai mēs nesatiktos še, lejpus lielai cilvēku straumei kā divi opiuma pīpētāji kaut kādā tumšā, vientuļā istabā, kur pīpētājs viens otru tikai caur zilganiem dūmiem pamana, pirms ielaižas sapņos?
Brauc tādēļ šurp, mans nabaga draugs. Ne uz mīlestību, ne uz prieku, ne uz darbu... tas viss pieder pie tās pasaules, kas mums garām brauc tur pa lielo kalnu mākoņiem. Bet uz aizmiršanos, uz pārsapņošanu pār dzīvības slieksni brauc šurp, mans nelaimīgais draugs!
Reiz es Tevi jau aicināju sev līdz... vai atminies? Bet toreiz es vēl domāju, ka pasaules plašums Tevi varētu modināt uz jaunu dzīvību. Tagad man negribētos Tevi uz dzīvību modināt. Tagad pati esmu mirēja, ne slimības dēļ, bet tādēļ, ka dzīve ir palikusi tukša un bez nolūka, un man gribas cilvēka, kas mirst līdz ar mani, pamazām un jauki.
Ja Tev patīk - gulēsim mēs uz muguras zālē un skatīsimies mākoņos, kamēr basās kājas mums skalos vēsais kalnu strauts. Ja tev patīk kāpsim kalnos, kur baltais šļūdonis aizkrusto ceļu kalna kazai. Vai ar' izplētīsim rokas tur augšā mākoņos, kad zibeņi ap mums šaudīsies un viesuļi jauks melno miglu kā lokomotīves dūmus... Viss var būt, ka kādam zibeņam iepatīkas mūs abus apvīt ar savu ugunīgo auklu vai ar' viesuļa grūdiens satrieks mūs pret nākamo aizas malu, un viss būs beigts vienā lielā acumirklī. Jeb ar' aizbrauksim līdz Monte – Karlo, kur spožais zelts ripuļo skanēdams pa zaļajiem galdiem... zelta riekšava vienā saujā, spoži niķelēts, vēss, spīdīgs revolvers otrā - un tad krupjē bumbiņa lai izspriež, kuŗai saujai lai pieder mūsu nākamā nakts. Jeb Tev, varbūt, sirds vēl nesas uz Parīzes kabareta pārgalvīgo jautrību, kur absinta siltums dzen ātrāk pukstēt gurdeno sirdi un uz acumirkli liek meklēt lūpām lūpas kā
ugunsgrēka gaismā. Jeb laidīsim mēs vizināties gar acīm raibo angļu ņudžoņu, kam visiem uzbudinājums aizņem elpu, kad jāizšķiras - kuŗš zirgs par purna garumu drīzāk nonāks pie mērķa. Aizbrauksim arī līdz Spānijai, paskatīties kā mirst cilvēks no vērša raga dēļ trīs simts frankiem, jeb kā uzgavilē ļaužu pūlis tam, kas bij drusku gudrāks par satrakoto vērsi, - ak jā, draugs, man liekas, ka pat ar vērša gudrību var iegūt ļaužu gaviles! Un ļausim slīdēt gar mūsu rezignācijas pilno skatienu visu karnevāla raibumu Neapolē, aizbrauksim uz Baireitu, kur Izolde mirst savā mīlestības dziesmā... Lai mīlē, lai cieš, lai priecājas citi priekš mums, noskatīsimies vēl visā šai dzīves ņudzoņā, pārliecināsimies ka no āra nevar nākt dzīves pilnums, kad sirds jau ir tukša... Un kad stāvēs savā augstumā beidzamais reibonis no šās viltotās dzīves, tad mirsim. Diemžēl, tas ir tas vienīgais, ko nevar cits izdarīt priekš mums. Bet mirsim ar rezignāciju uz lūpām, ne priekš citiem, bet paši viens otram uzsmaidīdami kā ļaudis, kas ir bijuši aiz kulisēm un saprot, kāds ir tas putu zelts uz pasaules valdnieka papes vaiņaga.
Es, draugs, gaidīšu te dažas nedēļas uz Tevi. Reizē ar šo vēstuli nosūtu tev ceļa naudu. Ja nebrauc - tad nopērc dažus kurvjus konjaka par viņu, un garos ziemas vakaros iedomā savu seno draudzeni, kuŗai jāmirst vienai pašai...
Vēstules, vai vismīļāk Tu pats, var mani atrast pēc šādas adreses. (Sekoja kādas sādžas nosaukums Priekšarla kalnājos ar svešu sievietes vārdu). Te mani zem cita vārda nepazīst, un laikam zem šī vārda es arī miršu kaut kur, jo garlaicība
un dzīves tukšums mani vēl reiz neatvedis atpakaļ uz tā saukto dzimteni. Man liekas, dzimtene cilvēkam ir tur, kur viņa dzīvei ir kāds nolūks. Bet kur man tas ir?"
Bij vēls vakars, kad Sikspārnis pārnāca no pasta kantora ar atsūtīto naudu. Bet viņš bij skaidrā: pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņš bij nogājis krogam garām ar naudu kabatā.
Un vēl daudz naudas. Ilgi viņam nebij vairs bijis rokā tikdaudz naudas uz reiz; drēbēm, ceļam... visam pietika. Pietika, ko aiziet no šās sakritušās, māliem aizsviestās būdas, no Ķiplociņa, no visiem šiem piedzērušiem ļaudīm, kas nu jau drīz būs aizlaiduši beidzamos Dachava rubļus krodznieka atvilktnē.
Aizies viņš no visa šā purva, apsēdīsies tur svešumā uz pelēka akmeņa un nedomās vairs par dzimteni. Skatīsies baltajos padebešos, raudzīsies dzidrajā kalnu strautā un nedomās vairs ne par vienu. Jo neviens taču nedomās par viņu.
Neviens? Arī Pēteris nē? Nu, Pēteris jau ir sapratis, ka no Sikspārņa vien viņš vairs iztikt nevar, šorīt, uz pasta kantori iedams, Sikspārnis viņu redzēja ceļā uz draudzes skolu. Tirgosies atkal ar sālītām vārnām un kals vācu un krievu vokabuļus, kals un smērēs... kā sālītu vārnu?
Ķiplocene?... Divējādas jūtas pārņēma Sikspārni. Prasījusi viņa nekad nekā nav, kurnējusi nav... klusu, kā ēna viņa ir gājusi ap sakritušo būdu, tikai pa reizei atsēzdamās pie Sikspārņa gultas, kad melnas domas viņam elpu ņēma cieti. Klusu viņa meklēja pa
tumsu Sikspārņa gurdeno roku un glauda to lēnām sev pie vaiga... it kā viņa būtu tā noskumusi un gribētu glāstu no Sikspārņa un draudzīga vārda... Izlikšanās! Viss izlikšanās!" brēca Sikspārnim galvā cita, sarūgtināta balss. "Viss aprēķināts, iepriekš pārdomāts... Vai vīna pudele uz galda, vai mans vaigs pie viņas briestošām krūtīm... viss ar aprēķinu, ar nodomu: saistīt mani caur manu reiboni!"
"Bet es saraušu šās saites!" viņš dusmās iesaucās un saknieba dūri. "Saraušu visu un aiziešu. Izpostīšu visus aprēķinus... kā dundurs izraujas no zirnekļa tīkla. Lai tad vina paliek pie sava saplēstā tīkla..."
"Kādēļ sirsnību liekuļot? Ņem dūci un ej ceļniekam pretim: naudu vai dzīvību! To es saprotu. Tas ir spēka jautājums. Varbūt viņš atdod man naudu un ir priecīgs, ka palicis dzīvs. Varbūt viņš nosit mani un atved pagastvecāko, parāda tam, kur es guļu dubļos uz ceļa. Bet viltības tur nav. Tur mēs abi zinam, kas mums katram prātā. Bet šitā... it kā sirsnība būtu, it kā es drīkstētu atdot viņai atslēgu no savas dvēseles, ņem, cilā visu, tur viss ir... asaras un tumšās dienas, izmisums un senu dienu lepnās domas... Un viņa ņem un saber visu cūkkūtī, lai tu paliktu tukšs pat no asarām un atmiņām, lai nebūtu vairs tev ne lepnuma, ne vientulības... lupata lai tu būtu, ar ko viņa noslaucīs putekļus no kumodes un tad atkal pakārs uz vadža... līdz nākamam rītam."
"Kādēļ lai es par cita lupatu palieku? Labi, es esmu lupata, bet tad es pats gribu noteikt, kuros dubļos es gribu sapūt. Bet putekļus jūs ar mani nedrīkstat slaucīt... jūs nedrīkstat to!"
Viņš ieraudzīja lampas gaismu savas būdas lodziņā. Tā tad Ķiplocene vēl bija nomodā. Vajadzēja būt jau ap pusnakti.
Sikspārnis iegāja, labvakara nepadodams. Klusu viņš piegāja pie savas gultas un uzmeta uz tās savu samirkušo mēteli. Viņam likās, it kā Ķiplocene būtu pacēlusi galvu un uz viņu paskatījusies. Bet tad viņa sāka atkal kaut ko lasīt.
Pusnegribēdams Sikspārnis pagrieza galvu uz Ķiplocenes pusi. Bet piepešs īgnums viņu pārņēma: Ķiplocene lasīja Trudes vēstuli. Pārliecinādamies viņš ķēra krūšu kabatā, kur domāja šo vēstuli noglabātu; bet tur viņas nebij.
Ķiplocene bij manījusi šo ķērienu. "Nepūlies..." viņa teica, "vēstule ir manā rokā."
— "Jūs viņu izņēmāt?" Sikspārnis jautāja aizsmakušā balsī. Viņam nebij iespējams, šai brīdī Ķiploceni uzrunāt ar "tu", kā tas notika mierīgākos brīžos.
"Jā, es viņu izņēmu..." Ķiplocene mierīgi atbildēja.
Sikspārnis tūliņ neatrada vārdus, ko teikt.
"Es domāju, ka vēstule attiecas tikai uz mani..." viņš naidīgi teica pēc brītiņa un izstiepa roku, lai paņemtu vēstuli.
Ķiplocene uzlika abas rokas uz vēstules. "Nē, tā attiecas vēl vairāk uz mani..." viņa bez uzbudinājuma sacīja un paskatījās mierīgi uz Sikspārni.
"To nu es atkal nesaprotu..." Sikspārnis caur zobiem teica, juzdams, ka viņam no krūtīm kaut kas kāpj vārīdamies uz kaklu.
"Apsēsties..." Ķiplocene teica, ar acīm pamesdama uz ķeblīti, "es tev pateikšu, kādēļ viss, kas attiecas uz tevi, krīt arī uz mani."
Sikspārnis sarauktu pieri palika pie galda stāvam.
"Apsēsties!" Ķiplocene teica jau stingrāki. "Mums šonakt vēl jātiek skaidrībā."
— "Par ko tad?" Sikspārnis jautāja, pret paša gribu apsēzdamies.
"Par ko?" Ķiplocene atkārtoja jautājumu. "Par mums pašiem un par mūsu bērnu."
Sikspārnis skatījās plaši ieplēstām acīm uz viņu. Skaidri bij redzams, ka viņš nesaprata Ķiplocenes vārdus, baidījās tos saprast.
"Jā, mums jāpārdomā par mūsu bērna nākotni," Ķiplocene mierīgi iesāka. "Es saku "mūsu", jo domāju, ka tu par to priecāsies. Ja tev tā lieta vienaldzīga, tad es, zināms, cietīšu klusu par manu bērnu."
Sikspārnim aizrāvās elpa. "Vai tas taisnība?!" viņš iesaucās, saņemdams Ķiplocenes roku.
Ķiplocene lēni atsvabināja to.
"To es tev gribēju vispirms teikt, pirms mēs runājam tālāk," viņa mierīgi turpināja. "Es redzu, ka šī vēstule tevī pamodināja visu veco nemieru. Un kad tu šovakar ienāci te taisni no pasta kantora, ne no kroga, tad es sapratu, ka tu brauksi. Tad nedomā, ka es tevi turu. Ja tevis netur pie manis mūsu gaidāmais bērns, tad brauc mierīgi. Bet es negribēju tevis aizlaist projām nezināšanā. Izšķir tagad pats, kur tava vieta."
Uzbudinājumā Sikspārnis pārgāja vairākas reizes pāri mazai istabiņai. Tad viņš piepeši nokrita uz mutes savā gultā un sāka raudāt.
Ķiplocene lēni piecēlās un apsēdās viņam blakam uz gultas malas.
"Par ko tu raudi?" viņa jautāja, klusam glāstīdama viņa roku. Ilgi Sikspārnis neatbildēja ne vārda. Kā lietus grūdieni pēc katra zibeņa arvien no jauna likās nākam pār viņu saviļņotās jūtas. Ķiplocene nostājās viņu glaudīt. Domīgi viņa raudzījās uz saplīsušajām logu rūtīm, kuŗas atspoguļoja lampas gaismu; aiz loga rēgojās rudens nakts kā salījusi ubadze satinusies melnā sagšā.
Beidzot jūtu uzplūdumi likās topam lēnāki Sikspārņa dvēselē. Pleci sarāvās arvien retāk, un elsas tapa vieglākas. Tad viņš pagrieza pelēko seju ar dziļi iegrimušajām acīm uz Ķiplocenes pusi.
"Kā pasakā par apburto zemi..." viņš lēnām teica. "Kad saule atkal atspīdēja, pirmo reiz pēc ilgiem gadiem, tad cilvēks jau bij akls..."
— "Tu domā: par vēlu nāk laime?" Ķiplocene klusi jautāja, viņu saprazdama.
"Par vēlu?" Sikspārnis atkārtoja viņas jautājumu un piecēlās sēdus, kājas nolaizdams uz istabiņas mālu kula. "Jā, garām viņa noiet... nav neviena vairs, kas saņem viņu. Visi miruši... bez laimes izgaisuši."
Viņš atkal apklusa, un asaras lēni ritēja pār vaigiem. Zodu atbalstīdams uz elkoņiem, viņš stīvi raudzījās uz zemi.
"Jā, garām noiet..." viņš tad iesāka, lūpas tikko kustinādams. "Visu savu mūžu es esmu nometis pie malas kā nemazgātu kājas autu tādēļ, ka nebij priekš kā dzīvot. Savu darba spēku, savas zināšanas es esmu atstājis kroga pabeņķē tādēļ, ka nevienam viņu nevajadzēja. Un nu uzreiz būtu priekš kā dzīvot, būtu priekš kā strādāt, būtu kam atdot tālāk savas zināšanas, kā atdeva tālāk mūsu senči savus ugunsvārdus un asinsvārdus... un nu vairs nav ko dot..."
Ķiplocene lēni pievilka viņa galvu sev pie krūtīm. Vaigu glāstīdama, viņa to mierināja kā raudošu bērnu.
"Tu atspirgsi vēl..." viņa pārliecinātā balsī runāja. "Atnāks atkal tava jaunība, kad zināsi, kam viņa vajadzīga."
Sikspārnis tikko manāmi kustināja galvu kā neticēdams.
"Ir nepārkāpjama plaisa jau starp jaunību un mani..."viņš runāja. "Ir viena aiza, kuŗai vecums nekad nevar tikt pāri savos darbos. Ja jauneklis savā pārgalvībā noberž asiņainas savas krūtis ap klintsgabalu, ko viņš grib nobīdīt sev no ceļa, viņš neizmist. Viņš zin, ka viņa spēki vēl aug, un viņš nāks atpakaļ pie šās klints spēcīgāks un uzvaras drošs. Un ja desmit reiz viņam jāatkāpjas... desmit reizes viņš atgriezīsies spēcīgāks un vingrāks, līdz pacelsies iezvilusē šķautne, viņa stiegraino roku celta, un kā nokaunējies nolīdis pie malas spītīgais akmens. Bet vecumam atgriešanās nav. Esi tu reiz atdūries pret kavēkli tavā ceļā, ko nevarēji nobīdīt ar pirmo paņēmienu... atpakaļ tu vairs nenāksi pie viņa. Tu zini, ka katra diena graužas ap taviem spēkiem kā peles zobi ap kaņepāju striķi. Katru nakti trūkst viena šķiedra, un katra diena pārgrauž divas. Ko šodien tu neesi cēlis, to rītu tu vairs nekustināsi. Atkāpies un atskaties vēl reiz uz tālo jaunību. Bet atgriešanās tev vairs nav."
Ķiplocene spēji sakustējās, kā no jaunām domām.
"Viņa tevi aicina mirt..." viņa uzbudināta teica. "Bet paši jūs nezinat, priekš kā jūs mirstat. Aiz garlaicības viņa domā par to. Bet es zinu, ka tu vēl varēsi strādāt. Atspirgsi un strādāsi. Kā koks ēnā, tā tu esi panīcis zem ļaužu vienaldzības. Mīlestības siltuma un gaismas tu gaidīji kā saulītes, bet nesagaidīji. Nu tad mēs tevi mīlēsim... es un mūsu bērniņš. Mums tevis vajadzēs. Mums nebūs neviena cita. Un ja ar' tu kā mirējs būtu pie mums — tu būsi tak mūsu mirējs... un zināsi, priekš kā mirsti."
"Kā tev kristīts vārds?" Sikspārnis uzreiz iejautājās.
— "Ieva..." Ķiplocene atbildēja, viņa domu sakara neizprazdama.
"Nē, Ieva..." Sikspārnis skumīgi teica, jūsējs es nekad nebūšu. Un labāk arī ir, ka tas tā. Var jau cilvēks sniegties pēc laimes, iedams pats savus ceļus. Bet tad tam arī vajag nest savu spēku pašam sevī. Viņam vajag būt diezgan stipram, lai ietu caur ļaužu pulku tālumā raudzīdamies. Smīnošie skati, piemiegtās acis... viss tas lai nozūd priekš viņa kā pie citas pasaules piederīgs... Nobrauka viņš to visu sev no sejas kā purvja knišļus. Bet kur man vairs ir tas spēks? Kur es vairs varētu nest tevi un mūsu bērnu caur šo rejošo suņu baru un teikt: neskatāties atpakaļ, mani mīļie, mums pašiem sava zeme... Arī to es varu saprast, ka tēvs māca savu dēlu: nicini tu viņus! Negriezies pie malas, ja tev jānospļaujas – spļauj taisni! Viņi nav vērts, ka viņu dēļ nogriežas! Bet tad viņš lai piebilst: "Bet es tev rādīšu citu altāri, priekš kuŗa ceļos krist. Es tev rādīšu citu dievu, ne to, ko šis pūlis pielūdz. Un es vedīšu tevi caur šo pūli uz mūsu dievkalpojumu!" Jā, leva: tā es būtu varējis teikt priekš desmit gadiem. Bet tagad tas viss ir par vēlu. Nepašķiršu es vairs ceļu savam bērnam caur ļaužu izsmiekliem. Neaizsegšu vairs viņa seju priekš ļaužu spļaudieniem. Tad kādēļ lai kristu visi tie dubļi arī uz viņu, kas tiek mērķēti manā sejā? Kādēļ lai viņš jau no pirmajiem soļiem pasaulē vaicātu savā bērna sirsniņā: "Visiem bērniem ir tēvi, bet ne par vienu ļaudis nesmējās; tikai par manu tēvu viņi smējās ..."
"Nē, Ieva. Es pats nezinu, kas ir tēva mīlestība. Bet es zinu, kā es pēc viņas esmu slāpis. Es atminos, kā es domās iztēloju sev tēvu, kuŗu es varētu cienīt un mīļot, un biju lepns uz šo tēvu savā fantāzijā, līdz uzdzirdu atkal viņa smieklus no kroga istabas. Tad šās savas neapmierinātās ilgošanās dēļ es negribu būt mūsu bērna tēvs. Vai tu saproti to, Ieva? Lai viņš
ir bārenis, šis mūsu bērniņš. Lai viņš sauc Ķiplociņu par savu tēvu. Bet nedrīkst uz viņa gulties visa tā izsmiekla un nicināšanas nasta, ko Sikspārnis savam bērnam varētu atstāt kā vienīgo mantojumu."
"Es nezinu, vai tu mani saproti, Ieva. Bet tu man tak ticēsi, ka tā ziņa ir man tā jaukākā, ko dzirdēju šovakar no tevis. Un arī tā sāpīgākā. Tad aiznesīšu es savu pārāk vēlo laimi un aiznesīšu savas sāpes un savu kaunu uz svešumu. Uz mana bērna ceļu lai nekrīt mana ēna. Un ja reiz tu viņam stāvi tik tuvu... ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka var to saprast... tad stāsti viņam par viņa tēvu kā par tādu, kāds viņš varētu būt bijis, bet nekad nebija..."
Viņš noliecās pār Ķiplocenes rokām un tās ilgi skūpstīja, un karstas asaras lija uz viņas rokām.
"Tu esi kā bērns..." Ķiplocene teica, ar asarām kaudamās, "kādēļ tad es nevaru iet līdz ar tevi? Kādēļ tad mēs nevaram uzaudzināt savu bērnu tur, kur neviens no mums nekā nezin?"
Sikspārnis pacēla izbrīnījies galvu.
"Bet tu tak... tu tak zini, ka es braucu uz ārzemēm ar svešu naudu!"
— "Ja tu no viņas vari pieņemt naudu, kādēļ tad tu nevari to pieņemt no manis?" Ķiplocene drusku uzbudināta vaicāja.
"No tevis?"
— "Jā, no manis. Man ir tik daudz, ka pietiks priekš mūsu bērna un mums pašiem. Tu domāji visu laiku, ka mēs dzīvojam no... no viņu palīdzības. Nē, tā bij mana nauda."
Sikspārņa sejā atspoguļojās pārsteigums.
"Bet kur tad..." viņš beidzot izdabūja pār lūpām.
— "Kur es viņu ņēmu?" Ķiplocene pabeidza viņa jautājumu, un kaut kas ass un ciets ieskanējās viņas
balsī. "Es domāju, mēs abi stāvam kā bēgļi pie robežas. Tur aiz robežas nezinās vairs neviens, kā mūs sauca, kas mēs bijām. Tad aizmirsīsim arī paši visu to. Dzīvosim vairs tikai priekš savas nākotnes: priekš mūsu bērna."
Sikspārnis cieta klusu ar nodurtām acīm.
"Un vai tad tu prasīji, kur viņa ņēma savu naudu?" Ķiplocene par brītiņu turpināja drusku naidīgā balsī. "Tu domā, ka es nevaru būt to naudu pati nopelnījusi. Bet tu tak skaidri zini, ka viņa nav ne kapeikas pati pelnījusi. Varbūt es jel domājusi esmu, kā tikt pie šās naudas. Varbūt esmu cietusi viņas dēļ, esmu pārdevusi savas mokas varbūt... Bet viņa pat ne to nav darījusi. Citi ir pelnījuši priekš viņas vecākiem to naudu... vagara spieķa dzīti. Kaucošos vāģos braukdami pa svētvakariem no muižas viņi, varbūt, kaisīja pār viņu izsūcēju savus lāstus kā izkaltušus pieneņu ziedus par sēklu rūgtai saknei. Bet tur tu neprasi nekā. Tur tu pieņem mierīgi..."
Apvainota viņa novērsās.
Sikspārnis sāpīgi pakratīja galvu, kā aiztrenkdams nepatīkamas un uzbāzīgas domas. Tad viņš sniedza Ķiplocenei roku.
"Piedod man!" viņš bēdīgi teica. "Nav jau man vairs tiesības apskatīt to roku, no kuŗas es saņemu maizes gabaliņu. Nerunāsim vairs par naudu. Varbūt pa reizei man vēl uznāks melnas domas par to. Bet viņas jau man nāk par visu. Dari, kā zini. Un ceļosim ar' tad mēs... vienalga, kurp tu gribi. Es esmu noguris. Miera man gribētos un drusku saules, drusku saules. Tās ēnas ir par daudz..."
Nākamā vakarā pa pagastu izplatījās valodas, ka Ķiplocene esot izņēmusi priekš vīra un sevis pasi. Vēl pagastvecākais negribējis dot. Ķiplociņam esot kādu trīsdesmit rubļu galvas naudas parāds. Bet Ķiplocene izvilkusi maku un mierīgi noskaitījusi pagastvecākajam priekšā trīsdesmit rubļus ar kapeikām. Pagastvecākais vēl gan noprasījis, kur tad šī uzreiz tikdaudz naudas ņēmusi? Bet Ķiplocene atbildējusi, ja šim tā nauda neesot diezgan laba, tad šī viņu ņemšot atpakaļ. Tad vecākais, ne vārda neteikdams, paķēris naudu un licis rakstvedim, lai izraksta pasi.
Ļaudis prātoja dažādi par to, kur Ķiplocene būtu varējusi ņemt naudu; bet pie skaidrības netika. Gan daži ieminējās, ka viņa bij solījusi pārdot savu govi, kā arī to zirdziņu, kuŗu Ķiplociņš pats sev bij nozadzis. Vēl daži zināja, ka Sikspārnim atnākusi pa pastu nauda... summas lielums ļaužu mutē bij pieņēmis pamazām ievērojamu apmēru... Bet vairums tomēr palika pie tā, ka Ķiplociņam būšot kaut kur laimējies labs ķēriens, un tādēļ viņš aiziedams nu jaucot pēdas. Arī tā Sikspārnim sūtītā nauda nākšot no tās pašas puses. Sikspārnis esot cilvēks ar galvu: vienkāršs zaglis būtu nēsājis naudu pie sevis un viņu saķertu nākamā krogā. Bet gudrs cilvēks uzliekot naudu uz pasta un pats ejot svilpodams uz māju... varbūt bez kapeikas kabatā. Vai Sikspārnis pats ar' būtu piedalījies pie šās zādzības, par to domas bij dalītas. Pats viņš vēl nekur neesot manīts tādās lietās... par to muižas naudu nu nekā skaidra neviens nevarot zināt;
gluži bez vainas tak jau laikam nebūtu pērts, — citādi jau viņš būtu sūdzējis tos pērājus. Bet gudrs cilvēks nekad nelīdīšot pats cilpā: viņš izdomājot tikai plānu un laižot citus darbā. Vai tad tādam palīgu trūkstot?
Abos krogos to vakaru sprieda pagasta ļaudis garam pusnaktij par šo lietu. Gandrīz tā likās, ka Sikspārnis bij kāpis ļaužu cieņā caur šo savu gudrību, ka pats sūta sev naudu pa pastu. Un tā kā tuvumā nekur nekāda lielāka zādzība šoruden dzirdēta nebij, tā tad no tuveniekiem neviens nebij pie tam cietis, tad ļaudis caurmērā ņemot bij puslīdz mierā ar to, ka pagastā nākot jauna nauda. Bet jaunais Grauds taču gan palikšot tepat, un tas jau neesot tāds cilvēks, kas naudu kabatā turot.
Bet tad nāca jauns priekšlikums: nevajadzējis Ķiplociņu ar viņa daļu ar' laist gluži tā laukā no pagasta. Tikpat jau galvas naudas pagasts no viņa vairs neredzēšot, un pēc gadiem trim, četriem viņu atsūtīšot policija kā nabagu pagastam atpakaļ... lai tad pagasts viņu barojot. Vajadzējis ieturēt jel galvas naudas daļu priekš desmit, divdesmit gadiem no viņa. Un vispārīgi varētu pagastvecākais apķīlāt viņa naudu: lai pierādot, kur ņēmis?
Šās domas izcēlās muižas krogā, kur bij saradušies pa lielākai daļai pagasta amata vīri, starp tiem arī pats pagasta vecākais. No sākuma gan pagasta vecākais tam pretojās — tikpat jau skaidras naudas pie viņiem vairs neatradīšot, tik prāta viņiem ar' esot. Un tad negribot ar' smērēties ar tādām lietām: labs, kas no pagasta ārā. Bet tad kāds ieminējās, ka trešā daļa no zagtās naudas pēc likuma piederot uzmeklētājam; tad piedāvājās līdzi meklētāji "uz pusēm" un apstellēja uz gaidāmo ienākumu arī pa kurvim alus, —
un tā uz rīta pusi tiešam sataisījās visa pagasta policija apmeklēt aizceļotājus. Kājām gan viņa vairs nebūtu varējusi nostaigāt līdz sava pienākuma vietai; bet gadījās pakalpīgi braucēji, — un tā visi vēl pirms gaismas izbrauca "darīšanās".
Papriekš iebrauca trīs vezumi "policijas" tais mājās, kur piemetās Ķiplociņš ar savu Pēteri. Bet Ķiplociņa neatrada mājās. Vakar vakarā sieva viņu izsaukusi laukā; pēc maza brītiņa viņš ienācis, steidzīgi apvilcis zābakus un savu puskažoķeli, un aizgājis gar rijas priekšu. Vēl no rijas priekšas viņš kaut ko paķēris, — koku vai ko citu tādu, tumsā redzēt nevarējuši, — un nozudis pār tīrumu. Vai uz Sikspārņa būdas pusi viņš gājis? pagastvecākais noprasīja. Ne, mājnieki atbildēja; Ķiplocene gan aizgājusi uz būdu, bet pats Ķiplociņš gājis pār tīrumu uz pavisam citu stūri. Atpakaļ vairs neesot nācis. Vēl gan izkratīja Ķiplociņa salmu maišeli, izcilāja Pētera grāmatas, bet nekā sevišķa neatrada. Tad visi trokšņodami un lielīdamies atkal sakāpa vāģos, lai brauktu uz Sikspārņa būdu.
Sikspārnis sēdēja gaismai svīstot un vēl pie galda rakstīja. No iekritušām, iesarkušām acīm bij redzams, ka viņš visu nakti nebij gājis gulēt. Bet spalva tecēja veikli, gandrīz drudžaini pār papīri, it kā priecādamās par to, ka pēc ilgiem gadiem nu ir lauzts vecais bezdarbības lāsts. Gandrīz galvu nepaceldams, Sikspārnis rindoja rindu pēc rindas, reti tikai pārlabodams pārsteidzīgu vārdu. It kā ilgus gadus jau būtu gaidījuši šie vārdi uz svabadību, sen jau savā verdzībā nokārtojušies, kā pēc kārtas viņiem jānāk Dieva pasaulē, kad atvērsies viņu cietuma vārti... Un Sikspārnis pats it kā klausījās šais vārdu virknēs, kas paši no sevis vērās kā par pērļu krellēm... katrs savā
vietā, katrs savā straujumā. Tā kā pavasara reibonis bij pārņēmis viņu, dzirdot, ka atkal dzied viņa dvēsele.
Beidzot viņš pavilka strīpu zem sava darba un atslējās taisns mirdzošām acīm. Jā, tā bij viņa dāvana viņu gaidāmam bērnam. Viņš bija atradis pats sevi un gribēja nu pats sevi dāvināt savam bērnam. Tak vēl nebij atradusi vēlā laime viņa dvēseli gluži mirušu.
Rīta aukstums tikai tagad vēl viņam tapa manāms. Darba uzbudinājumā viņš bij silis no iekšējas kvēles. Un arī lampa taisījās jau dzist. Viņš pacēlās, paskatījās uz sienas pulksteni, kas nu jau pāra nedēļas kamēr bij ieradies viņu būdā, un apsēdās krāsns priekšā, vēl vienumēr kā noreibis no sava darba un aizmirstu klusu smaidu ap lūpām. Viņš sabāza malku krāsnī un aizkurināja to. Tad viņš piepildīja trumuli ar ūdeni un nolika to rovī uzvārīšanai. "Viņa būs izsalusies un nogurusi..." viņš pie tam murmināja ar klusu sirsnību. Beidzot viņš nopūta dziestošo lampu, saņēma no galda pierakstītās loksnes un, apsēdies krāsns priekšā, sāka tās pārlasīt nevienādā krāsns uguns spīdumā. Bet pa logu zagās jau iekšā pelēkā rudens gaisma.
Viņš par jaunu izbaudīja savu šās nakts sajūsmu, lasīdams lapu pēc lapas no sava sacerējuma. Kā no tumšas, dziļas kalnu aizas tā viņu nesa augstāk un augstāk, tuvāk baltajiem kalnu galiem, kas sārti mazgājās rīta gaismas pārpilnībā. Ir tomēr jauki dzīvot pasaulē!
Nu, un kāpēc lai tu nedzīvotu, Sikspārni? Tu esi dzērājs... Bet varbūt tu atsvabināsies no šās verdzības, kuŗā tu pats sevi pārdevi tāpēc, ka dzīve tik tukša un visa tava dvēsele nebij vairs piecas kapeikas
vērts. Tu biji visiem par kāju paslauku, un tev bij īgns prieks par sevi, ka citi tevī slaucīja kājas. Bet kādēļ lai tu nepaceltos un neaizietu no viņiem visiem projām, nesdams savu laimi un prieku, un savas laimes nests? Vai tev kas jāatriebj? Vai tev kas jāmīlē? Lai nogrimst viss aiz tevis, un paliksi tikai tu pats ar savu bērnu... un ar viņu. Ar viņu? Jā, viņa ir tava bērna māte. Viņa bij vienīgā, kas nebaidījās tev atnest laimi. Pa kādiem ceļiem viņa pie tevis nākusi? Kādi ērkšķi driskājuši viņas drēbes? Kādu purvu gļotas viņai šļakstējušas sejā? Tas viss ir vienalga. Viņa atnāca pie tevis tavā melnā vientulībā; klusu ciezdama viņa atsedza savu izmirkušo, netīro seģeni, un tu ieraudzīji viņas klēpī savu laimi, taisni tev nestu. Kā lai tu jel kad viņai varētu atlīdzināt to visu?
Un kad ar' viņa pār asinīm būtu gājusi un kauns būtu no matu galiem pilējis... vai tev, Sikspārn, par to viņai ko prasīt? Kad ir citi cilvēki ko prasījuši pēc tavām domām, un tu lai prasītu, ko domā citi par tava bērna māti? Divi vien jūs iesat savu ceļu, nesdami savu bērnu uz gaišāku vietu, visa ļaužu vienaldzība — un visi tie suņi un kvekšķi lai rej savu rejamo. Kā ērkšķu sēta iežogo jūsu ceļu, kas ir pīta un augusi visus šos gadus starp jums un viņiem. Tad paliekat jūs savā pasaulē, un viņa lai paliek savā, lai paliek un rej, līdz viņu aizsmakusē riešana vairs nebūs sadzirdama aiz trešā pakalna.
Bet jūs iesat no pakalna uz pakalnu un glāstīsat viens otram vaigus, kad tie nogurumā tvīks. Jūs paskatīsaties uz savu bērnu un iesat tālāk.
Durvis uz reiz čīkstēdamas atvērās, un vēsa gaisa strāva iesitās Sikspārnim sejā. Viņš pasmaidīja un paskatījās uz ūdens trumuli: tas jau vārījās. Tā bij pirmā reize, ka viņš bij kaut ko darījis priekš levas.
"Nāc nu iekšā! Būsi nosalusi!" viņš sauca uz durvju pusi, nedzirdēdams nācējas soļus. Bet tad viņš izbrīnējies paskatījās turp: durvīs atplaiksnījās pret āra pelēko gaismu divi sveši vīriešu tēli.
"Viņai būs kāda nelaime notikusi!" bij pirmās domas, kas viņam izgāja caur galvu. Piepešs gurdenums pārņēma viņa locekļus, un viņš palika nekustēdamies sēžam, sarullētas papīra loksnes rokā.
"Jūs citi nostājaties pie visiem mājas stūriem!" pagastvecākais uz āru atgriezdamies runāja. "Un nelaižat neviena laukā. Kurš grib bēgt, to šaujat nost!"
Beidzamais teikums bij tikai izlikšanās, jo flintes nevienam nebij līdz. Bet pagastvecākais atminējās dažus nostāstus, kur ar tukšu draudēšanu izdevies zagļus iebiedēt.
"Un tu nekusties!" viņš pagriezās pret Sikspārni. "Likuma vārdā tu nekusties! Kas tev tur rokā par ieroci? Atdod to tūliņ ar labu!"
Rokā Sikspārnim cita "ieroča" nebij, kā sarullētais rokraksts. Bet beidzamie vecākā vārdi viņam atdeva atmanu. Tā tad te nebij runa par nelaimes gadījumu. Te nāca viņu apcietināt un laikam citus ar, jo ap logiem bij sargi. Un piedzēruši tie ļaudis bija, to varēja dzirdēt no vecākā balss. Tad šiem piedzērušiem tēviņiem lai viņš dotu rokā savu šās nakts sajūsmu? Ar stīvu vērša skatienu lai viņi raudzītos tais rindās, ko viņš šonakt bij uzrakstījis kā dāvanu priekš sava bērna, šonakt, kur viņš pēc ilgiem gadiem atkal reiz jutās par cilvēku?
Viņš iemeta rokrakstu krāsnī.
Pagastvecākais metās streipuļodams pie krāsns, lai izrautu rokrakstu, bet dabūja no Sikspārņa niknu grūdienu pa krūtīm un nogāzās tenteriski gar zemi.
"Slepkava! Glābjat! Glābjat!" viņš izmisumā sauca, pa zemi kārpīdamies, bet viņa pavadonis steigšus izmetās pa durvīm, — "pēc striķiem", kā viņš vēlāk izskaidroja.
"Cilvēciņi, glābjat! Ķerat, sienat to burlaku! No muguras, no muguras !" pagastvecākais raudulīgā balsī rīkoja savus līdzeniekus, uz zemes sēdēdams. Pie durvīm saradās ļaudis, un daži jau sāka spiesties iekšā, redzēdami, ka vecākais vēl ir dzīvs un Sikspārnis mierīgi sēd krāsns priekšā. Tad piepeši kā uz norunu divi vīri metās Sikspārnim no muguras puses virsū, apgāza viņa ķeblīti un viņu pašu un tad uzvēlās viņam uz krūtīm.
"Nagus mierā, puiš!" viens iesaucās, saspiezdams Sikspārņa rokas stilbus kā knīpstangās. "Naža necilā."
Bet Sikspārnim ne prātā nenāca nazi cilāt. Tā viņam arī nemaz nebij pie rokas. Pārliecinājies, ka neviens vairs nemeklē krāsnī pēc viņa rokraksta un ka tam nu jau vajadzēja būt sadegušam, viņš mierīgi atļāvās saviem ķērājiem.
Sanāca istabā visi gūstītāji. Ieradās arī zirga pavada, ar kuŗu Sikspārnim sasēja rokas uz muguras. Tad pagastvecākais stājās pie gūstekņa nopratināšanas.
"Likuma vārdā es jūs uzaicinu nemelot!" viņš teica. "Un jūs visi esat te par lieciniekiem. Vispirms jūs apliecināt, ka viņš mani gribēja nosist."
— "Vai nu gluži nosist..." kāds ieminējās; "bet krietnu dunku viņš tev iedeva gan."
"Tad kādēļ jūs man sitāt?" vecākais jautāja.
Sikspārnis īgns atmeta ar roku.
"Kas tā par niekošanos, vecākais!" viņš teica. "Jūs tak labi zināt, ka tur nebij ne sišanas, ne slepkavības. Es tikai negribēju, ka jūs izvelkat no krāsns tos papīrus."
— "Un kas tie par papīriem bij?"
"Rakstamie papīri... kapeiku par loksni..." Sikspārnis atbildēja.
— "Un kas viņos bij rakstīts?"
"Ja jau es gribētu, lai jūs to zināt, tad tak es viņus nebūtu dedzinājis."
— "Nelietojat rupju muti. Kad pagasta policija jums ko prasa, tad jums jāatbild. Kas tur bij rakstīts?"
"Tur rakstīts bij, ka jūs esat ragulops..." Sikspārnis strupi atbildēja.
—"Ļaudis, jūs dzirdat, ka viņš mani gāna!" pagasta vecākais sasarcis sauca. "Par to es jums piespriežu divdesmit četras stundas cietuma."
"Labs ir..." Sikspārnis noteica; "šonakt neesmu acu cieti taisījis. Gribas izgulēties."
— "Ļaudis, jūs dzirdat, ka viņš šonakt acu nav cieti taisījis!" pagastvecākais gaviļu pilnā balsī iesaucās. "Neaizmirstat to. Un tagad sakāt jūs man, kādēļ jūs neesat acis cieti taisījuši?"
"Blusas koda..." Sikspārnis atbildēja.
"Pataustat, kāds viņam ir mētelis..." kāds no mazāk piedzērušiem ieminējās. "Šonakt bij slapdraņkis."
Izmeklējās pa istabu mēteļa — tā nebij nekur. Sikspārnis tā kā drusku apjuka, bet neteica nekā. Tad viens no meklētājiem netīšam paskatījās ārpusē un atrada mēteli pakārtu paspārnē. Tas bij slapjš un notraipīts ar dzeltenām smiltīm. Gūstītāji sāka prātot, kur tādas smiltis te tuvumā varot būt? Daži minēja kādas kartupeļu bedres; citi iedomājās, ka pagrabos dažkārt dārza saknes tiekot glabātas smiltīs. Bet Sikspārnis skatījās nemiera pilns uz savu smilšaino mēteli un — kā likās — mocījās ar kādu neatbildamu
jautājumu. Ļaudis smīnēdami skatījās uz viņu.
"Redz nu, vecākais..." kāds ieminējās: "Mēs brīnējamies, kur jaunam kungam tik daudz naudas, — bet viņš būs izracis kādu podu."
Sikspārnis piecēlās un rūpīgi apskatīja savu mēteli. Dzeltenas smiltis bij pielipušas gan no ārpuses, gan arī no iekšpuses. It īpaši acīs krita divi smilšaini pleķi no iekšpuses, apmēram pret ceļa galiem, it kā kad zem mēteļa būtu kaut kas smilšains gar sāniem nests. Mēteļa lejas mala turpretim bij dubļaina un visvairāk slapja... gluži kā kad viņa būtu vilkušies gar zemi.
Sikspārnis uzņēma mēteli sev uz pleciem. Mēteļa mala viņam stāvēja gandrīz puspēdu no zemes. Tā tad tam augumam vajadzēja būt vairāk nekā puspēdu zemākam, no kuŗa pleciem mētelis sniegtos līdz dubļainai zemei. Sikspārnis kļuva vēl vairāk domīgs un sērīgs.
Viņš pārklāja mēteli vēl reiz pār roku un sāka to par jaunu apskatīt. Piepeši viņš nobālēja un nolaida rokas. Skats viņam palika kā piekalts pie kāda brūna laukumiņa uz mēteļa iekšpuses. Ar mednieka aci viņš to pazina: tās bija asinis.
Šausmīgas aizdomas likās saceļamies viņa dvēselē: gluži gurdens viņš atlaidās uz ķeblīša un neteica ne vārda.
Nu sāka arī puspiedzērušie ļaudis apskatīt mēteli tuvāk, bet viņi neatrada nekā sevišķa. Ar gudru ģīmi pagastvecākais satina mēteli, - tas esot jāņem līdzi par pierādījumu.
Sikspārnis pa tam bij atdabūjis savu mieru.
"Kas tad tur jāpierāda?" viņš jautāja.
— "Nu, gan jau to redzēsim..." pagastvecākais dziļdomīgi teica. "Kur jūsu citi iedzīvnieki?"
"Nezinu ..." Sikspārnis domīgi atbildēja.
— "Kad jūs Ķiplocina sievu redzējāt biedzamo reizi?"
"Vakarrīt, kad viņa taisījās uz pagastnamu."
— "Bet vakarvakarā viņa no vīra ir atnākusi taisni šurp!" pagastvecākais teica, Sikspārni stingri uzskatīdams.
"Vai tad viņa ir bijusi pie vīra?" Sikspārnis jautāja, kaut ko pārdomādams.
— "Nu, to jūs labāk zināsat, nekā es..." pagastvecākais aizdomīgi teica. "Vai jūs nevarētu mums pateikt, kur viņa tagad ar vīru atrodas?"
"Vai tad viņas vīra nav mājās?" Sikspārnis pārsteigts iesaucās.
— "Jau no vakarvakara..." kāds paskaidroja: "kā sieva aizsaukusi, tā —"
Pārmetēja skatiens no pagastvecākā puses pārtrauca runātāju.
"Pag, man jāaiziet līdz kūtiņai..." Sikspārnis uzreiz teica un piecēlās. "Nākat līdz, ja jūs man neuzticaties!" viņš piebilda, redzēdams, ka pagastvecākais iestājas durvīs.
"Ko jums kūtiņā vajag?" pagastvecākais neuzticīgi iejautājās.
"Es jums tur ko parādīšu..." Sikspārnis atbildēja un gāja uz durvīm.
Pagastvecākais viņu tomēr nelaida ārā. Aiz krūtīm Sikspārni saņemdams, viņš to iebīdīja atpakaļ. Tomēr savu nolūku Sikspārnis bij sasniedzis: ar ātru skatu no istabas sliegšņa viņš bij pārliecinājies, ka paspārnē aiz spāres, pār to pašu vietu, kur bij pakārts viņa mētelis, ir aizbāsta lāpsta, arī vēl smilšaina.
Viņš ļāvās mierīgi iebīdīties atpakaļ istabā.
"Es gribēju tikai apskatīties, vai gotiņai ir ēdamais
priekšā, vai nē!" Sikspārnis paskaidroja pagastvecākajam. "Ja gotiņa stāv tukšā, tad tā ir zīme, ka Ķiplocene ir domājusi drīz nākt atpakaļ. Ja viņai jau vakarvakarā ir aizlikta priekšā barība ilgākam laikam, tad tā ir skaidra zīme, ka viņas kopēja ir domājusi aiziet uz ilgāku laiku."
— "Ak tā..." pagastvecākais noņurdēja. "Mārtiņ, ej, paskaties, ko govs dara."
Mārtiņš atnāca ar ziņu, ka kūtiņā govs nemaz vairs neesot.
Šī vēsts sacēla starp gūstītājiem jautrus smieklus.
"Ieknābj pa reizei arī krauklis krauklim acī!" kāds zīmīgi teica.
— "Izsmīdina Dievu. .." otrs iebilda, zīmēdamies uz sakāmu vārdu, ka Dievs smejoties, kad zaglis zaglim zogot.
Pagastvecākais bij papriekšu tā kā apjucis, bet tad atkal apķērās. Reibonim beidzoties, viņš jau sāka tā kā atjēgties, ka īsteni ņemot ir iesācis drusku nepārdomātu izmeklēšanu, kur taču nebij zināms nekāds noziegums, kur visā apkārtnē neviens nebij ne apzagts, ne aplaupīts. Tagad viņam likās būt īstais brīdis, lietu prātīgi griest atkal uz pareizā ceļa.
"Tad jūs domājat, ka tā govs jums šonakt nozagta?" viņš jautāja Sikspārnim.
— "Man viņa nav nozagta..." Sikspārnis atbildēja. "Viņa piederēja Ķiplocenei. Tad es tagad saprotu: viņa, kopā ar vīru, būs par nakti govi aizvedusi. Tā viņu pašu manta. Jādomā, ka viņi govi ir pārdevuši, jo taisījās no šās puses aiziet. Varbūt varat pavaicāt desu Jēkabam. Tas ar lopiem tirgojas."
Sikspārnis ļoti labi zināja, ka Ķiplocene pārdoto govi bij aizvedusi desu Jēkabam jau vakar no rīta, uz
pagastnamu iedama. Bet viņa tuvākais nolūks bija tikai tas — tagad dabūt puspiedzērušo pagasta policiju no mājas laukā, lai varētu pārliecināties par to, vai viņa šaubīgām aizdomām ir kāds pamats.
Pagasta policija vēl tā kā mīņājās. Bet skaidri jau varēja redzēt, ka viņa gatavojas uz atkāpšanos.
"Tā tad jūs nezināt, kur tagad atrodas Ķiploks ar savu sievu?" pagastvecākais stingri noprasīja.
— "Jūs tak paši redzat, ka viņu te nav..." Sikspārnis atbildēja.
"Un vai tad jūs nezināt, kur vini ir naudu ņēmuši?"
— "Es nezinu pat, vai viņiem pavisam nauda ir. Ja būs pārdevuši govi, tad kāds mazumiņš viņiem būs."
"Tad jūs domājat, ka desu Jēkabs varētu mums ko tuvāk paskaidrot?"
— "Katrā ziņā."
Pagastvecākais pasauca savu palīgu savrūp. Varēja nomanīt, ka viņi sprieda, ko lai dara ar Sikspārni.
"Bet jūs taisāties mums līdzi..." viņš pēc brītiņa, pakausi kasīdams, teica uz Sikspārni.
— "Vai kāds mani ir apsūdzējis?" Sikspārnis jautāja, no ķeblīša nekustēdamies.
Vecākais neatbildēja.
"Jeb vai ir noticis kāds noziegums, dēļ kuŗa aizdomas varētu krist uz mani?" Sikspārnis turpināja.
Vecākais saņēmās.
"Jūs tomēr dzīvojat ar tādiem ļaudīm kopā, kam nav laba slava..." viņš stingri teica. "Tādēļ jūs ar' nevarat ņemt par ļaunu, ka pie jums pie pirmajiem meklē. Kam jūs pieturat tādus ļaudis?"
Sikspārnis pasmīnēja.
"Drīzāk tad sakāt: kam viņi pietur mani!" viņš teica. "Jo cita neviena taču nav, kas cik necik par mani gādātu... Bet viss vienalga: tagad jau tak viņi taisās atstāt šo apvidu, vai ne? Varbūt ir jau atstājuši."
— "Nu tad lai paliek tā!" vecākais stingri noteica. "Bet tā kā vairs nepieturat neuzticamus ļaudis. Un ja dzirdat, ka Ķiplociņš ar sievu atkal šai pusē, tā dodat policijai ziņu. Ar labu rītu!"
— "Ar labu rītu!" Sikspārnis atvieglotu sirdi atņēma.
Bet iemaisījās vēl pagastvecākā palīgs.
"Un kur jums tas mētelis ar zemēm ir ticis?" viņš jautāja. "Un kādēļ viņš tik izmircis?"
Sikspārnis pasmējās.
"Nu, ap svešām kartupeļu bedrēm tak laikam nebūšu staigājis..." viņš teica. "Bet jūs jau varat izmeklēt māju, vai te ir sveši kartupeļi."
— "Nu, kas tas kartupeļus lai pazīst, vai viņi ir sveši, vai pašu..." vecākā palīgs noņurdēja. "Tēvs jums tik bagāts, tad gan jums nevajadzēja pīties ar šādiem, tādiem Ķiplokiem..."
Aizgāja arī viņš. Drīz visi trīs vāģi aizlīgoja pār izmirku šo druvu.
Sikspārnis noslaucīja sviedrus no pieres.
"Un nu nāk tas grūtākais gabals!" viņš norūca caur zobiem.
Viņš atlocīja atkal savu mēteli, kuŗu vecākais bij atstājis satītu uz gultas. Tad viņš paņēma drēbju suku un notīrīja visas dzeltenās smiltis. Pēc tam viņš rūpīgi apskatīja mēteli vēl, no iekšas un āra un atrada vēl vienu asins pilienu. To viņš rūpīgi izmazgāja mazgājamā bļodā, tāpat arī to, kuŗu bij ieraudzījis pirmīt. Mēteli izkāris žāvēšanai, viņš izgāja istabas priekšā,
apskatījās vispirms vērīgi apkārt, noklausījās uz mitrā rudens rīta dažādām skaņām un tad sniedzās pēc lāpstas, kas bij aizsprausta aiz spāres.
Lāpsta bij aplipusi ar tām pašām dzeltenām smiltīm, kā mētelis. Sikspārnis pazina: tā bij tā pati smagā lāpsta, ar kuŗu Ķiplociņš šovakar raka grāvjus. Bet viņš nevarēja atcerēties, vai Ķiplociņš, pāriedams uz kaimiņiem dzīvot, to bij atstājis tepat, vai paņēmis līdzi. Lāpstas kātu rūpīgi apskatīdams, viņš atrada arī uz tā pielipušas asinis, tomēr ne vairs piliena veidā, bet kā garākas brūnas strīpas. Pēc strīpu virziena varēja vērot, ka pilieniem vajadzēja būt šļakstējušiem no lāpstas platā gala uz augšu.
Sikspārnim drebēja rokas, kad viņš sāka mazgāt lāpstu. Viņš nešaubījās: tās bij cilvēka asinis. Un tad šis cilvēks bij aprakts dzeltenās smiltīs. Sitienam vajadzēja būt notikušam pa galvu, jo no citurienes tik drīz asinis neizlēktu. Un vai tās te nebij asiņainas smadzenes?
Viņš aplūkoja vēl reiz notašķīto kātu un nodrebinājās. Bet tad viņš turpināja mazgāšanu, līdz pie visas lāpstas vairs nebij atrodams neviens plankums, nedz arī smilšu graudiņš. Lāpstu notīrījis, viņš to atkal aizsprauda aiz spāres un netīro ūdeni izlēja uz pagalma. Tikai tad viņš vēl vieglāk uzelpoja.
Viņš apsēdās istabā un aizkūra krāsni par jaunu. lekšēji drebuļi viņu purināja, un domas nesakarīgi pluderējās pa galvu. Viņš pats tīšam allaž iztraucēja šās domas kā irbju baru, kolīdz tās taisījās savirknēties kārtīgā rindā. Viņam bij bail no šām domām.
Uzsildījis par jaunu ūdeni, viņš pataisīja sev groku, pievilka galdiņu pie krāsns un sāka dzert. Tomēr drebuļi vēl vienumēr kratīja viņu.
Katrs skatiens uz kvēlošām oglēm viņam atgādināja
šā rīta sajūsmu.
"Cik ātri tas viss beidzās!" viņš murmināja. "Un kamdēļ tam visam tā bij jābeidzas? Bez vajadzības, bez nolūka... Kā pa murgiem..."
Pamazām viņš tika mierīgs un sāka pārskatīt visu šā rīta notikumu virkni. Viņš iztēloja sev tā gaitu apmēram tā:
Vakar, no pagastnama pārnākdama, Ķiplocene būs paziņojusi savu vīru uz kautkādu vietu (viņš domāja taisni "Ķiplocene", jo par levu viņš to vairs nevarēja saukt, — kaut kas pretīgs bij aizbīdījies šim vārdam priekšā). Tad Ķiplocene būs atnākusi uz māju un paņēmusi lāpstu, kā arī viņa mēteli. Mēteli viņa būs ņēmusi pa daļai tādēļ, lai zem tā paslēptu lāpstu, pa daļai tādēļ, lai pa krēslu pati būtu nepazīstama. Tas būs bijis tā ap pulkstens pieciem, kad Sikspārnis bij iesnaudies, viņas gaidīdams. Tad viņa būs kaut kur satikusies ar savu vīru, iesitusi viņam ar lāpstu pa galvu un tad to aprakusi. Bet kur tas notika? Un kādēļ tas notika?
Jā, kādēļ tam bij jānotiek? Lai Sikspārnis varētu ar viņu aizceļot uz Ķiplociņa vārda un pases? Bet viņa taču zināja, ka viņš kuŗu katru brīdi varēja priekš sevis izgādāt pasi. Jeb lai uz visiem laikiem atsvabinātos no Ķiplociņa? It kā tas nebūtu izdarāms bez asins izliešanas! It kā Ķiplociņam jel prātā nāktu, meklēt pēc viņiem ārzemēs!
Nē, tā bij nesaprotama mīkla. Sikspārni viņa nospieda. Visu laiku tas viņu nebij uztraucis, ka Ķiplocene ir cita sieva. Nebij viņu traucējis arī Ķiplociņa kaunīgi glūnošais skats vakarā, it kā viņš kaunētos par Sikspārni un pats par sevi. Vienaldzīgi viņš bij gājis tam visam pāri, kā iet cilvēks pāri zirnekļa audumam, ko šis kukainis ar lielām pūlēm pārstiepis no
viena zāles stiebra uz otru. Vai viņš samin šo kukaini? Vai viņš izposta viņa mūža darbu? Dziesmiņu svilpodams, cilvēks iet tālāk, par kūtru, pacelt kāju pāri šai zirnekļa vienmuļai dzīvei un viņa darbam. Kas par to, ka iznīkst desmit zirnekļi, lai aiztaupītu tev vienu lieku soli!
To visu Sikspārnis bij palaidis sev vienaldzīgi garām, neprasīdams un nedomādams nekā, ņemdams to, ko acumirklis viņam sniedzis. Un ja ar' tāds Ķiplociņš kaut ko juta, ja viņam kaut kur kas sāpēja — lai iet uz krogu, lai piedzeras. Ķiplocene viņam var iedot pusrubli. It kā Sikspārnim nekad nekas nebūtu sāpējis, it kā viņš nebūtu gājis uz krogu ar melno izmisumu dvēselē.
Bet kādēļ viņu tīšam iznīcināt, šo zirnekli ceļa malā? Ja viņš nejauši pakļūst tev zem kājas — nu, vienalga. Lai mirst. Tādēļ nevienam nav ko uztraukties. Bet tā ar nodomu... ar aukstu aprēķinu, sak, taisni tevi es samīdīšu... Jā, kādēļ tad? Vai viņš kāds pretinieks? Vai viņš tevi uztrauc? Par niecīgu tak viņš ir priekš tevis, — un tu apgāni savas rokas ar asinīm.
Nevis gļēvuma pēc Sikspārnim nāca drebuļi no šā notikuma. Nu, atklātā ziņā, vīrs pret vīru, ar pistoli rokā, apmēram pret Hagenu... Sikspārnis nebūtu uztraucies nevienu acumirkli, kaut gan skaidri zinātu, ka viņa dzīvība ir Hagena rokās. Ko tad nozīmē dzīvība? Jeb ja Hagenam pistole nesprāgtu, un Sikspārnis viņam varētu uz pieciem soļiem ielaist lodi krūtīs... ne vēderā, bet taisni krūtīs, lai velti nemokās... arī tas nav nekas. Bet Ķiplociņu, šo bailīgo, glūnošo zaglīti, aizmānīt to uz vientuļu vietu un no muguras puses nosist! Un priekš kam tas viss?!
Tad tāda Ķiplociņa dēļ jādreb no piedzēruša pagastvecākā?
Viņa dēļ jāmelo, jāslēpjas, jāmazgā smilšainā lāpsta! E, var jau to visu darīt, bet tad tak tur vajag būt lietām dēļ kam to darītu, vajag būt pretnieka, pret kuŗu iet cīņā ar visu savu spēku, kuŗam krītot dvēsele uzgavilē un aizmirst visu to mazisko un niecīgo, kas tinās ap pašu šo cīņu uz dzīvību un nāvi...
Un viņa? Ko viņa pati tagad sajūt pēc padarītā darba? Tak laikam sēd kaut kur krūmos, tuvumā apraktam mironim, un vaktē, vai kāds neuzies izrakņāto vietu... Noskatās, vai dzeltenās smiltis kaut kur pardaudz spilgti neatšķiras no netīrās apkārtnes. Un tad viņa nesīs no tīruma dubļaino zemi un kaisīs to uz izrakņāto vietu, gaidīs sniega, kas lai pārklātu to visu. Pat istabā viņa nav uzdrošinājusies nākt, kad atnesa mēteli un lāpstu. Sēd kaut kur un salst no rudens aukstuma un no sava nozieguma neprāta. Un kādēļ tas bij vajadzīgs!
Tak laikam cilvēcē vēl par daudz ir ārprātības: uznāk kā ļaunais gars un vada tavus locekļus uz lietām, kas tikai grūtos murgu sapņos tev ienāk prātā. Bet tad tu atmosties no sava neprāta un esi piekalts pie miroņa kā cietumnieks uz visu mūžu. Gauži rūsēs tavas važas, un vai viņas reiz pārrūsēs? Ir grūti, ja tavs darbs top lielāks par tevi; bet pardaudz ir grūti, ja tavs nedarbs top lielāks par tevi.
Bet tā saka, ka sievietei, kas par māti top, dažkārt uznākot tādi ārprātības brīži. Ne taisni ārprātība: saprašana un pārlikšana vēl netraucētas, bet tikai jūtās un gribā kaut kas svešs iezadzies, kas kalpina arī prātu un saprašanu uz kaut ko nedzirdētu un šausmīgu. Varbūt tas bij arī viņai tāds brīdis, — un tagad nu viņa bēg kā Kains pati no sevis un no cilvēkiem.
Jeb varbūt tā bij mīlestība uz viņas gaidāmo bērnu, kas viņā sacēla neizturamu riebumu pret to cilvēku, kuŗam pēc likuma piederēja viņa pati un viņas bērns. Varbūt tas bij viņa, Sikspārņa, nelaimīgais tēls, kas lika izplūst viņas īgnumam par ārprātības darbu pret to cilvēku, kas viņas dzīvē bij iegulies kā auksts, gļotains krupis.
Kādēļ notiesāt viņu, pirms neesi dzirdējis visu to izmisumu, kas viņu dzina uz šo soli? Labāk tad ej, palīdzi viņai nest viņas nelaimes nastu! Tā viņa nāca klusā naktī pie tevis, nedzirdami, uz pirkstu galiem, kad sirds tev draudēja apstāties zem sava īgnuma, līdz silta asara pār tevi nopilēdama tev atgādināja, ka ir tomēr pasaulē viens, kas cieš tev līdzi...
Kur viņa tagad var būt? Tuvumā pie sava nozieguma vietas... kā visi vergi, kas pieķēdēti pie sava vergu kuģa. Bet kur tas ir?
Viņš izdzēra glāzi, piemeta krāsnij vēl malku un pielēja trumuli atkal pilnu. Kas tad tomēr ir slepkavība, kas noziegums, cilvēka dvēseles sarežģītos ceļos? Ja tikai pacelties vēl var šī dvēsele kā gulbis no purvainā ūdeņa... un dūņas lai noslīd nepielipdamas gar gulbja balto krūti...
Vai jūs vēl spēsiet tā celties, jūs abi aizšautie gulbji?
Viņš paņēma flinti un pārmeta pār pleciem. Ass, smalks rudens lietus viņam iesita sejā, kad viņš atvēra savas būdas durvis. Bet tad viņš palika pārsteigts uz sliekšņa stāvam: Pēteris raudzījās viņam no pagalma pretim, bāls, sakniebtām lūpām un naidīgu skatu.
Mazu brītiņu viņi stāvēja viens pret otru, abi uztraukti. Tad Pēteris paskatījās uz paspārni, kur bij aizbāzta nomazgātā lāpsta aiz spāres, un jautāja aizžņaugtu
balsi: "Kā mana tēva lāpsta tika šurp?"
Sikspārnis saņēmās.
"Viņš taču visu vasaru te strādāja..." viņš atbildēja, cik iespējams mierīgi. Bet tomēr viņš pats juta, ka balsī viņam skan kautkas uztraukts, nedrošs.
— "Lāpstu viņš bij paņēmis līdzi..." Pēteris kā vārdus cirzdams runāja. "Es to zinu. Lāpsta un cirvis viņam stāvēja mūsu mājas rijas priekšā. Mājnieki man teica: viņš vakar vakarā aiziedams esot no rijas priekšas kaut ko paņēmis. Tad es tūliņ apskatījos un redzēju, ka tur trūkst lāpstas."
"Nu tad viņš garām iedams varbūt pats te to būs aizspraudis..." Sikspārnis piebilda.
Pēteris neuzticīgi paskatījās uz viņu.
"Un kur viņš tagad ir?" viņš jautāja, ar to pašu naidu acīs.
— "Kā lai es, Pēteri, to zinu?"
"Un kur - kur viņa ir?" Pēteris izdabūja pār sakostiem zobiem.
— "Arī to es nezinu."
Tad Pēteris vairs ilgāk nevarēja izturēt. Asaras viņam nevaldāmi sāka birt pār vaigiem, un viņš ātri nogriezās.
"Es dzirdēju, ka viņi abi paņēmuši pasi... gribot aizceļot..." Sikspārnis teica, vēlēdamies zēnu apmierināt. "Varbūt viņi ir jau aizbraukuši..."
Dzirkstošām acīm puisēns atgriezās pret viņu.
"Nē!" viņš uzbudināts sauca, "tēvs no manis neaizbrauks bez ziņas! Lai viņš kāds, bet viņš ir mans tēvs!"
Un asarās atkal aptrūka beidzamie vārdi.
Sikspārnis nokāsējās. "Khm... varbūt viņiem vēl bij kāda darīšana abiem kopā... Varbūt bij no
ķīlātājiem kaut kur apslēptas mantas... bij jāaizved tās..."
Puika atkal naidīgi paskatījās uz viņu.
"Sakat nu labāk taisni, ko domājat, ka viņi varbūt aizgājuši zagt... vai ar' izrakt agrāk zagtas mantas..." viņš nežēlīgi teica. "Bet tas nav taisnība, nē, tas nav taisnība!" viņš gandrīz iekliedzās. "Kamēr viņa un — un jūs manam tēvam esat nozaguši viņa beidzamo cilvēka cieņu, tikām viņš vairs neies kopā ar viņu uz tādām lietām. Jā, skatāties vien uz mani tik pārsteigti: es vairs neesmu tāds nezinātnieks, kā jūs domājat. Kad es to sapratu, ko jūs abi manam tēvam darāt, tad es noņēmos vairs savu kāju pie jums nespert. Un lai man badā būtu jānomirst, lai man bez kādas skolas būtu jāpaliek — ar jums es negribu vairs nekādi satikties!"
Zēna pārliecīgais uzbudinājums un viņa steiga visu izteikt, kas beidzamās dienās sāpīgi krājies jaunajā dvēselē, tas viss Sikspārnim tā kā palīdzēja atkal tikt līdzsvarā... it kā būtu galīgi zaudēts un vienaldzīgs ticis arī šis puisēns. Un ko viņš saprata no tā, ko cilvēks var laupīt!
"Tā nu tava darīšana, Pēter," viņš mierīgi teica, "vai tu ar mani satiecies, vai nē. Diez' kāda prieka jau no manis nevienam nav. Bet kā tad tu domā: kur tavs tēvs tagad varētu būt?"
Pēteris brītiņu tā kā glūnēdams paskatījās uz viņu, noņurdēja tad caur zobiem kaut ko, apmēram tāda satura, ka Sikspārnis to varbūt labāk zinot, nekā viņš, un tad apgriezās un bez atvadīšanās steigšus nozuda piesmirkušajās priedītēs.
Sikspārnis brītiņu kavējās: vai meklēt levu, vai griesties atpakaļ istabā? Apkārt laukā viss bij tik drūms un vēss, un no istabas varēja dzirdēt uguns
sprakšķēšanu. Bet tad viņam ienāca prātā, ka leva nu jau otro dienu neēdusi un negulējuši sala kaut kur mežmalā, un viņš noņēmās iet.
Viņam bij prātā, it kā šorīt kāds būtu ieminējies par to, ka Ķiplociņš būtu aizgājis pār tīrumu. Tas bij uz meža pusi. Bet kur lai meklē pa mežu? Tak jādomā, ka leva sēdēs kaut kur mežmalā, no kurienes var pārskatīt klajumu un pie laika jau novērot katru nācēju. Un viņš noņēmās iet visgarām cieši gar pašu mežmalu. Bet papriekšu viņš atgriezās istabā, pameklēja tur konjaka pudeli, ēdamās lietas, sausas zeķes priekš levas kā arī citas siltākas drēbes. Visu nastiņu sasējis un zem mēteļa paslēpis, viņš devās ceļā.
Bet jau turpat priedītēs viņš apstājās klausīdamies: tā kā brikšķēja zari. Un drīz viņš ar' ieraudzīja kādu sievieti, caur krūmiem nākam uz viņa būdu.
Tā nebij Ieva. Tā bij kāda čigāniete. Bet levas lielais lakats viņai bij ap pleciem. Tā tad viņa zināja, kur atrodas leva. Viņš gāja tai pretīm.
"Vai tu gribēji man ko teikt?" viņš čigānietei jautāja, čigāniete apstājās, apskatījās vispirms visapkārt un tad izvilka no azotes salocītu papīri.
"Ko nu, cienīgs žēlīgs tiesas kungs, nabaga čigāniete jums lai saka?" viņa iesāka savā gaudulīgā balsī. "Ja jūs parādītu vecai Kačai savu zelta rociņu, varbūt tad viņa jums varētu kautko pateikt, vai nu par bagātu brūti, vai par skaistu draudzeni..."
Un pirms Sikspārnis atguvās, jau viņa bij saķērusi tā roku un viņam saujā iespiedusi salocītu zīmīti.
Sikspārnis atvilka roku, atlocīja zīmīti un lasīja nedaudzās rindiņas:
"Viss ir kārtībā, šodien, taisni pulkstens piecos iznāc no mājas uz D. staciju, tad laikā notiksim pie vilciena. Atstāj mājā visu, kā stāv. Zīmīti iznīcini."
Sikspārnis iedeva čigānietei naudas gabalu un atgriezās istabā. Tur viņš nolicis flinti, nastiņu un mēteli atsēdās pats krāsns priekšā. Padebeši tā kā drusku atplaisnījās, un istaba tika gaišāka. Līdz ar smago rudens krēslu izgaisa arī Sikspārņa drūmās domas, un viņam tika pašam tā kā kauns no tām.
"Visu rītu es te izdomāju tādus briesmu romānus, bet viņa tikām ar vīru sarīko aizceļošanu..." viņš domāja. "Kādēļ lai ar' viņa neņemtu vīru palīgā, kur taču viņš pats jūtās tikai kā viņas kalps? leva viņam pie stacijas iedos dzeramaudu un atlaidīs."
— "Bet kamdēļ viņa grib aizbraukt tik slepeni?" kāda cita balss viņā ierunājās. "Un kas viņai bij rokams ar to lāpstu? Tak laikam kaut kas tur nav skaidrībā... un viņas ceļa nauda nebūs diez' cik gaišā ceļā sagādāta..."
Kaut kas skumīgs un grūtsirdīgs viņu pārņēma. "Kādēļ nevar reiz izkulties no šiem dubļiem un puvešiem?" viņš nopūtās. "Gribētos reizi par cilvēku būt..."
Grūtsirdība un negulētā nakts viņu padarīja gurdenu.
"Lai! Viss vienalga! Tagad labāk aizmigt... un neatmosties vairs..."
Viņš atstiepās tāpat ar visām drēbēm gultā, apsedzās un aiztaisīja acis, vēl reiz pulkstenī paskatījies un noņēmies piecelties pus piecos. Viņš bij par sevi drošs: nekad viņš vēl nebij nokavējis to stundu, kuŗā bij noņēmies mosties.
Bet šoreiz viņam iznāca pamosties agrāk. Viņš juta, ka kāda cieta roka viņu purina pie pleca. Acis atvērdams, viņš atkal ieraudzīja pagastvecākā seju, vējluktura apspīdētu. Aiz viņa lūkojās vēl daži bārzdaini ziņkārīgi vīri.
"Ceļaties!" pagastvecākais strupi teica. "Mēs atbraucām jums pakaļ."
Sikspārnis piecēlās sēdus un sāka berzēt sev acis. Bet pirms viņš vēl atģidās, kas te īsti notiek, jau spēcīgi vīri viņam sarāva rokas uz muguras un saslēdza dzelžos.
"Ā ..." Sikspārnis nodomāja, "tagad to lietu ņem pamatīgi."
Viņu uzrāva kājās, uzmeta viņam gultas deķi uz pleciem tā kā siltuma dēļ, un izbīdīja viņu tad pagalmā. Tur stāvēja vēl daži vīri ar flintēm apbruņojušies... Sikspārnis pazina tos, tie bija muižas meža sargi... Tie ieņēma viņu vidū, kamēr pagastvecākais aizzēģelēja māju un pielika sargus pie tās.
"Un nu uz laivu!" pagastvecākais teica, un visi devās uz ezermalu, kur pie mieta bij piestiprināta muižas laiva.
Vēl laiva nebij ezera vidū, kad pie Sikspārņa mājiņas pienāca vecā čigāniete. Sargus ieraudzījusi viņa sāka diedelēt pēc tabakas un lai laižot šo, vecu cilvēku, pārgulēt te par nakti... krogs esot par tālu un citi čigāni aizbraukuši uz otru pagastu jēru zagt. Rīt lai nākot šie ar' uz krogu līdzi... šī pamielošot ar jēra gaļu.
Sargi no sākuma taisīja svarīgas sejas un dzina čigānieti projām. Bet vēlāk tomēr nevarēja atturēties pretīm viņas asprātībām un ielaidās valodās. Tā čigāniete drīz izzināja, ka mājas iemītnieku apcietinājuši tādēļ, ka viņš muižas kapsētā nositis kādu vīru tepat no kaimiņiem. Nosituši viņi to kopā ar tā vīra sievu, ar kuŗu jau visu vasaru dzīvojuši tepat; bet tā esot izbēgusi. Tagad gan esot apdota visapkārt ziņa, un kas viņu redzot, tam jāķerot cieti.
Tik šausmīga vēsts satrieca arī čigānieti. Ak tu
žēlīgais Dieviņ! Ar cikiem jauniem cilvēkiem sievas neizdzīvojoties — vai tādēļ vīrs jāsit nost? Bet nezin vai būšot tas krodznieka dēls vainīgs, šī viņu pazinusi, lāga cilvēks bijis, bet čarkas jau garām nelaidis, ja bijusi nauda pie rokas; čigāniņa neapbēdinājis.
Nu laikam gan vainīgs būšot, sargi atbildēja. Nosistā vīra puika to lietu uzgājis. Viņš atradis te pie sitās mājas tēva lāpstu un tur ezermalā muižas laivu, kuŗa allaž stāvot piesieta lejpus muižas kapsētai. No tā tad puika vērojis, ka kāds būšot no muižas braucis taisni šurp, atraisījis laivu un laidis tad pāri ezeram uz muižu. Tur tad kapsētā ar' atradis, ka ap vecā Dachava kapu ir rakņājušies... visapkārt vēl dzeltenas smiltis, un kapa akmensplate nozvīlusi, vēl šur tur ar asinīm apšļakstējusi. Bet cik gudri ar' izdomāts: uz kungu kapsētu tā kā tā neviens par rudeni neiet... vārti stāvot aizslēgti. Uzsnigtu sniegs nerietu ne suns. Bet Dievs jau neļaujot tādam grēkam palikt slepenībā...
Nobrīnējās arī čigāniete par Dieva gudrību, izdiedelēja višķi tabakas... ap sirdi pavisam nelabi palicis no tādas ziņas... Lai nu jērs, vai sivēns... bet kā varot kaut nost dzīvu cilvēku! Tad viņa aizčāpoja caur krūmiem.
Bet kolīdz no mājiņas viņa vairs nebij saredzama, vecums likās nozūdam. Ātri viņa aizmetās līdz mežmalai, kur otra čigāniete gaidīja braukšus, iemetās vāģos un saķēra grožus.
"Nu uz muižu, ja vēl gribi viņu redzēt!" viņa teica savai pavadonei, kuŗa bij stipri satinusies, sargādamās no lietainā rudens vēja. Kā rādījās, tad viņai sāpēja zobi.
Laiva pa tam arvien vairāk tuvojās muižai. Klusu ciezdami mērca airētāji savus irkļus melnajā ūdenī,
un arī citi līdzbraucēji tikai reti pārmija pa vārdam, kas attiecās taisni uz pašu braukšanu. Reizes divas Sikspārnis mēģināja viņiem ieskatīties sejā. Tie bij turpat pašu pagasta ļaudis; dažiem viņš senākos laikos vairākkārt bij izgatavojis lūgumrakstus pie šņabja glāzes. Bet tagad viņi raudzījās viņam garām tik vēsi un sveši, it kā redzētos pirmo reizi mūžā un ietu katrs savā darbā, viens otra gaitas nezinādams un pēc tās nejautādams. Kaut kas bij stājies starp Sikspārni un viņiem, izcēlis Sikspārni laukā no tās pasaules, kuŗā dzīvoja viņi, un nobīdījis viņu tur, kurp vairs neraugās pakaļ drauga acs. Viņi sēdēja tai pašā darvainā laivā pār tiem pašiem melnajiem ūdeņiem, bet tā likās, ka viņi būtu šķirti pār visu to izplatījumu, kas stiepās no padebešiem līdz viņa atspoguļojumam tur dziļi aiz ezera dibena...
Kapsētai tuvojoties varēja manīt dažus ļaudis, kas ziņkārīgi viņiem raudzījās pretīm no augstā krasta... tāpat pusapģērbušies, kā jau katrs bij skrējis no darba. Sievieši sildīja rokas zem priekšauta, un bērni sazilējuši no aukstuma, netīriem deguniem, drebēdami tinās mātei brunčos, un tikai nedrošās actiņas neizprastu šausmu un ziņkārības pilnas raudzījās uz laivu, kuŗā sēdēja cilvēks, kam pie rokām lipa otra cilvēka asinis.
Bet no visām pusēm pa krēslu vēl steidzās nokavējušies skatītāji uz kapsētiņas pusi. Tā bij no neatmināmiem laikiem pirmā slepkavība un slepkava šanī apvidū, kā lai uz to nepaskatītos?
Bet kad Sikspārni veda šiem ziņkārīgajiem garām, tad gandrīz visi sievieši, kas tuvāk stāvēja, virzījās tālāk nost un nodūra acis, kamēr vīrieši knibinājās ap pīpi vai kodaļāja kādu zariņu. Acīs lūkoties negribēja neviens šim cilvēkam, kuŗš paceltu galvu un
ļauni smīnēdams gāja starp viņiem, raudzīdamies pa labo un kreiso. Vai viņš kāda līdzcietīga skata meklēja? Tad viņš nesmīnētu tik ļauni.
Kapsētas vidū gājēji apstājās. Jaunais Dachavs, kā muižas policijas aizstāvis, stāvēja atspiedies pie kāda koka, netāl no sava tēva atraktā kapa. Viņam priekšā uz lopu deķīša gulēja ērmīgi sarāvies smilšains cilvēks, puskažociņā un vecos zābakos ģērbies. No sejas viņu nevarēja pazīt, jo viņa viena galvas kausa puse bij it kā ieplakusi un aplipuši asiņainām smiltīm; tāpat arī bārzdele pilna asiņainu smilšu un viena acs aplipuši asinīm, kamēr otra — plaši ieplēsta, bet ar smiltīm piebirusi un izdzisusi, kā pārbrīnējusies lūkojās uz vēja luktura apspīdētiem ļaudīm.
Kā uzbudināta šalka pārgāja pār ļaudīm, kad Sikspārni pieveda pie šā salīkušā cilvēka. Jaunais Dachavs juta, ka Sikspārnis jautādams skatās uz viņu, bet nespēja pacelt galvu... tā kā reibonis viņam nāca, un rokas stipri drebēja.
"Nu mēs viņu atvedām..." pagastvecākais viņam teica. Jaunais Dachavs saņēmās.
"Vai jūs pazīstat šo cilvēku?" viņš jautāja, ar roku uz sastingušo, salīkušo nironi rādīdams; bet pats viņš tomēr vēl nevarēja paskatīties uz Sikspārni.
Sikspārnis paskatījās brītiņu uz nokauto, aizgāja viņam arī aiz muguras, noliecās pār viņu un pataustīja saplakušo galvas kausu, it kā pārliecinādamies, no kuŗas puses un ar kādu spēku ir nācis sitiens. Tad viņš atslējās taisns un apskatījās visapkārt.
"Vai tur kapā neatradāt arī otru lāpstu?" viņš jautāja mierīgā balsī.
Ļaudis saskatījās. Nē, lāpsta tur nebij atrasta. Bet divi tomēr ielēca dobē un sāka tur meklēt. Drīz viens no viņiem pārsteigts iesaucās un sniedza no kapa
atrastu lāpstu. Abi racēji stāvēja kapā līdz padusēm; tā tad apmēram tik dziļi vajadzēja būt bijušam mironim. Vecā Dachava zārks bij kādas pusotras pēdas dziļāk.
Pagastvecākais paņēma atrasto lāpstu un pasniedza to jaunajam Dachavam. Tas pagrozīja lāpstu uz vienu, uz otru pusi un atdeva pagastvecākajam atpakaļ.
Tanī brīdī Ķiplociņa Pēteris izspraudās ļaudīm cauri un piegāja pie vecākā.
"Tā ir viņa lāpsta!" viņš lielā uzbudinājumā sauca, uz Sikspārni rādīdams. "Viņa to nopirka bodē, ko kartupeļus rakt. Es pats ieliku vēl kātu. Te es vēl niekodamies iegriezu viņa vārdu, lai čigāni nenozog..."
Uz lāpstas kāta tiešām atradās Sikspārņa vārda pirmie burti. Atnesa arī to lāpstu, kuŗu gūstītāji atrada aiz Sikspārņa spāres. Tā bij smaga bērza koka, pašu kalēja apkalta. Nejauši gadījās arī muižas kalējs turpat. Tas pazina līdz atvesto lāpstu par savu darbu; pērnvasar viņš to kalis priekš Ķiplociņa. Tā tad nebij ko šaubīties: Ķiplociņš bij nosists ar viņa paša lāpstu un tad aprakts te, vientuļā vietā. Kā tas bij nācies, ka otra lāpsta viņam bij aprakta līdzi, nevarēja droši noteikt. Bij jādomā, ka slepkavas pa tumsu to netīšam bij izdarījuši.
Tika turpināta liecinieku nopratīšana. Kas vien ko ievērojamu zināja, tas tika nošķirts savrūp, lai vēlāk atnāktu uz muižas kantori; tur bij nodomāts sastādīt pamatīgu protokolu.
Beidzot rinda nāca pie Sikspārņa. Jaunais Dachavs atteicās no nopratināšanas un uzdeva šo pienākumu pagastvecākajam. Pats viņš staigāja bāls un uzbudināts uz priekšu un atpakaļ, it kā pūlēdamies sasildīties.
Bet pagastvecākajam neveicās ar nopratināšanu. Sikspārnis noskatījās viņā no augšas līdz lejai un neatbildēja nekā. Tikai reiz viņš atdarīja muti, kad pagastvecākais viņam mācās virsū, kā tas viss esot noticis un kur esot palikusi Ķiplocene... skaidri tak esot redzams, ka viņi esot strādājuši abi kopā. Tad Sikspārnis ļauni pasmīnēja un teica viņam: "Jūs tak esat tie izmeklētāji, ne es. Tad meklējiet taču."
Šai brīdī pie kapsētas vārtiņiem bij dzirdama paklusa sarunāšanās: divas čigānietes no tuvējā kroga bij atnākušas, un nu vecākā no viņām iztaujāja, kā tas viss esot noticis? Pamazām viņas bij virzījušās tuvāk pie nozieguma vietas, un jaunākā netīšām iekāsējās.
Sikspārnis bij sācis uzmanīgi klausīties uz veco čigānieti. Bet jaunākai iekāsējoties, viņš manāmi satrūkās, ievilka dziļu elpu un tad teica:
"Ko nu mēs niekosimies, vecākais: tā ir, kā tu saki — es nositu Ķiplociņu... un viņa sievu es noslīcināju."
Iztrūkušies, visi paskatījās uz viņu.
"Jā, tur ezerā, kad braucām atpakaļ uz manu būdu. lemetu ar airi par pakausi, atņēmu naudu un pašu izgāzu pār laivas malu. Apskaties, varbūt vēl laivā ir asinis. Un pameklējat pa ezeru... gan jau atradīsat viņu..."
— "Kas tā par naudu?" pagastvecākais iejautājās pēc pirmā atžilbuma.
"Tad par velti tak neies neviens sist divus cilvēkus..." Sikspārnis atbildēja. "Bij savi trīsdesmit tūkstoši... tā pati vecā Dachava nauda."
— "Un kur tad viņa palika?"
Sikspārnis ērmīgi iesmējās.
"Nē, draugs: par velti sēdēt katorgā - tik muļķis
es neesmu. Kad es atnākšu no katorgas, gan jau tad es zināšu, kur tā nauda noglabāta."
Iztrūcies skatījās jaunais Dachavs uz Sikspārni.
"Ārprātīgs!" viņš tad murmināja, un līdzcietība mainījās viņa sejā ar šausmām.
Abas čigānietes pa tam bij nozudušas...
Kādu laiku jaunais Dachavs tiešām cerēja, ka Sikspārnis tikšot atzīts par ārprātīgu. Bet viņš vīlās. Gan taisnība: turpmākā izmeklēšanā viņš cieta pilnīgi klusu uz visiem jautājumiem, ja daudz — tad reizēm aizrādīja izmeklētājiem uz viņu pārskatīšanos, vai neapķērību. Tāpat arī nebij ticis atrasts ezerā Ķiplocenes līķis, kaut gan zvejoja un dalbāja veselu nedēļu. Arī laivā nebij ne mazākās zīmes, ka tur būtu notikusi kāda cīņa vai asins izliešana. Vēl vairāk: kāda Ķiplocenes radniece uzzīmēja Ķiplocenes seģeni pie kādas čigānietes, kaut gan skaidri bij pierādīts, ka šī seģene Ķiplocenei bij mugurā vēl to vakaru pirms viņas nozušanas; un tā kā Sikspārnis pēc tam nevarēja būt saticies ne ar vienu cilvēku, tad cēlās jautājums, kā šī seģene varēja nonākt svešās rokās, ja Ķiplocene noslīka tonakt ezerā? Bet čigāniete izskaidroja, ka viņa seģeni atradusi ezermalā uz paegļa uzmestu, — un izmeklēšana ar to apmierinājās.
Tika sadzenāts arī tas, ka Sikspārnis īsi priekš nozieguma bij saņēmis no ārzemēm naudu; bet no kā — tas nebij izmeklējams. Sikspārnis pats atbildēja uz pieprasījumu ar jokiem un zobgalībām, vai ar' pamācīja izmeklētājus, ka viņi varot lietai varbūt nākt uz pēdām caur Krievijas ģenerālkonsulu Vīnē, vai ar' caur pašu vēstniecību. Izmeklētāji saprata, ka
viņš nevēlas nekā tuvāk izteikt; bet ka viņš būtu prātā jucis, tam nekādi viņi nevarēja ticēt.
"Prātā jucis?" ieplēta tiesnesis acis, kad jaunais Dachavs ieminējās uz to pusi. "Nu, mēs nemaz nebūtu taisījuši tik sliktu mietu, ja mums par abiem būtu tikdaudz prāta, kā viņam vienam pašam."
Beidzot pienāca iztiesāšanas diena. Kā rādījās liecību par Sikspārņa vainu bij diezgan, un bez tam jau vēl viņš pats bij atzinies. Ar tiesāšanu vilcināties vairs nebija nekāda aprēķina.
Ne visai lielā tiesas zāle bij kā bāztin piebāzta ar publiku. Daudziem vēl bij atmiņā Sikspārņa vestā prāva pret veco Dachavu; citi gribēja redzēt, kā izskatās laupītājs slepkava ar universitātes imatrikulācijas liecību kabatā; vēl citi un it īpaši citas piederēja pie pastāvīgiem kriminālnoziegumu iztiesāšanas apmeklētājiem.
Sikspārnis tika ievests. Seja viņam bija pelēkāka nekā īsā, pelēkā arestanta jaka. Acis dusēja dziļā vienaldzībā un apnikumā. Augums bij saguris.
Uz pirmajiem jautājumiem par vecumu, kārtu, ticību viņš atbildēja gurdeni un vienaldzīgā balsī. Tad tika nolasīts apsūdzības raksts, kuŗā Sikspārnis noklausījās diezgan uzmanīgi. Jo tālāk tiesnesis lasīja, jo zobgalīgāks kļuva viņam smaids ap lūpām. Publika sāka ziņkārīgi nolūkoties uz šo izdēdējušo seju.
Beidzot priekšsēdētājs jautāja, vai šis atzīstoties par vainīgu, ka nonāvējis kopā ar Ķiploceni pēdējās vīru Ķiplociņu un tad arī pašu Ķiploceni... aplaupīšanas nolūkā?
"Pēc apsūdzības raksta spriežot, man jādomā, ka es esmu vainīgs..." Sikspārnis atbildēja diezgan skaļi, un sagurušais augums viņam saslējās, kamēr zobgalīgais smaids viņam no lūpām nenozuda.
Prokurors, apsūdzības raksta sastādītājs, sasarka, kamēr priekšsēdētājs sarāva uzacis un asi paskatījās uz apsūdzēto.
"Es neprasu, ko jūs domājat par apsūdzības rakstu..." viņš stingri teica, "es prasu, ko saka jums jūsu zināmā sirds par jūsu vainu!"
— "Ja es stāvētu tādas tiesas priekšā, kur spriež pēc zināmās sirds, tad arī es atļautos uz savu zināmo sirdi..." Sikspārnis atbildēja. "Bet jūs taču spriedīsat tikai pēc likuma. Jums būs jāapsver tikai tas, vai mana vaina pēc likuma ir diezgan pierādīta. Un pēc apsūdzības raksta spriežot, man jāsaka, ka viņa nav diezgan pierādīta. Tā tad pēc likuma es vēl esmu nevainīgs."
Priekšsēdētājs skatījās gluži apmulsis uz viņu.
"Bet jūs tak paši reiz jau esat atzinušies!" viņš iesaucās.
"Viss var būt, ka es toreiz jokoju..." Sikspārnis atteica. "Varbūt man nāca stipri miegs, un es drīzāk gribēju tikt pie miera. Varbūt es vēlējos meklētājus novadīt uz neīstām pēdām."
"Es atgādinu apvainotam, ka šī vieta nepielaiž jokus. Un šī lieta grozās ap cilvēka dzīvību un nāvi... Te prasa izlietās asinis pēc atriebšanas. Vieglprātība te nepiedien. Tā tad jūs vēlētos, lai lieta iet likumīgo izmeklēšanas ceļu?"
— "Jā."
Lieciniekus nozvērināja un iesāka nopratināt. Tie atkārtoja apmēram to pašu, ko bij izteikuši jau senāk. Ar katru jaunu liecību valgs ap Sikspārni likās savelkamies cietāki. Sikspārnis bij atraidījis viņam no tiesas puses piešķirto aizstāvi un tagad sēdēja vienaldzīgs un saguris uz apsūdzēto sola, ap abām pusēm cietuma sargi ar kailiem zobeniem. Galvu viņš bij nokāris
uz krūtīm, un dažu reiz nevarēja lāga zināt, vai viņš snauž, vai ir nomodā. Liecinieku nopratināšanu šad un tad pārtrauca tikai prokurors, stādīdams jautājumus, kas cieši un nepārprotami lai apstiprinātu tos apgalvojumus, ko viņš bij sakopojis savā apsūdzības rakstā. Sikspārņa piezīme bij viņu uzbudinājusi un viņš gribēja pierādīt ne tikai tiesai, bet arī publikai, ka apsūdzības rakstā pievestie pierādījumi jau vairāk kā pietiekoši, lai izskaidrotu Sikspārņa vainu. Arī tiesas priekšsēdētājs bij sapīcis par Sikspārņa "nekaunību", kā viņš pats to nosauca; jo izmeklēšanas tiesneša materiāli viņu jau pilnīgi bij pārliecinājuši, ka Sikspārnis ir vainīgs.
Publikas īgnums pret noziedznieku tika pēc katras jaunas liecības lielāks. Lieta bij taču tik skaidra, ko tad viņš vēl tiepās ?
Pēc pusdienas prokurors iesāka savu runu. Viņš sacīja — šis aprobežošoties tikai uz nedaudziem faktiem, jo lietas sastāvs kā no juridiskās, tā arī no psicholoģiskās puses esot jau diezgan izskaidrots. Netrūkstot te neviena locekļa pie tām važām, kas vijoties ap noziedznieku. Nevienā vietā tiesai neesot jāpaļaujoties uz šādu vai tādu varbūtību, kas būtu arī citādi iztulkojama. It kā pa asiņainām pēdām iedama, tiesa nonākot pie noziedznieka un atrodot viņu — tā sakot — vēl ar asiņainu ieroci rokās. Ko tad tur vairs nozīmējot viņa liegšanās?
Tad viņš attēloja pēc liecinieku izteikumiem un savāktiem materiāliem visu nozieguma gaitu.
Ķiplociņš ir izgājis no mājas uz sievas aicinājumu. Tā tad viņa sieva tam arī bij teikusi, kurp viņš lai ietu. Viņa pati bij tad aizgājusi uz būdas pusi, — to liecinieki ir skaidri izteikuši, — zināms, lai dotu ziņu savam nozieguma biedrim. Jo nav ko šaubīties,
ka šī lieta iepriekš nodomāta. To pierāda tas, ka Ķiplociņa sieva tai pašā dienā jau ir izņēmusi pati priekš sevis un priekš vīra pasi. Vai vīrs ko zināja par šo pases izņemšanu? Liecinieki ir aizrādījuši uz veselu rindu Ķiplociņa darbu, kuŗi nepārprotami pierāda, ka viņš ir rīkojies uz palikšanu... ir klaušinājis pēc darba par sievu. Jāpieņem, ka sieva būs izņēmusi pasi bez viņa ziņas, bet ar to aprēķinu, ka pēc vīra un viņas pazušanas no tā apgabala neviens netaujās pēc Ķiplociņa. Uz Ķiplociņa vārda turpretīm viņu tad pavadītu svešumā viņas nozieguma biedris...
Liecinieki ir vienbalsīgi apliecinājuši, ka līdz pašai nozieguma dienai Ķiplocene ir dzīvojusi pie apsūdzētā. Jā, Ķiplociņu viņi ir izdzinuši no savas būdas, un starp ļaudīm nav neviena bijis, kas šaubītos par to, ka apvainotā satiksme ar Ķiploceni ir bijusi tuvāka, nekā to atļauj likums un tikums. Tādēļ pavisam ir neiedomājams, ka Ķiplocene gribētu atstāt galīgi savu mīļāko un aizceļot kopā ar vīru. Visa tā pases izņemšana bij tikai rūpīga un ļoti asprātīga sagatavošanās uz noziegumu, uz Ķiplociņa nonāvēšanu. Bet kā galvā varēja izcelties tik asprātīgs nodoms? Ķiplocenes nav te; bet cik ir par viņu zināms, tad viņa ir bijusi sieviete ar ne visai augstu skolas izglītību. Bez tam visi mūsu pases noteikumi ir tik sarežģīti, ka sieviete, kuŗai vēl nekad nav bijis ar pases izņemšanu darīšanas, tā nekādi nevarētu savās nozieguma kombinācijās izlietot šādu pēdu slēpšanu ar pases palīdzību. Tādēļ nav ko šaubīties, ka šī kombinācija ir izcēlusies vairāk izglītota un piedzīvojuša vīrieša galvā. Un kuŗš tas varētu būt? Taču tikai tas, kuŗam no tam nāca labums un kas ar Ķiploceni stāvēja tik tuvu, ka nebij jābaidās no kopēja nozieguma.
Bet tas nav vienīgais pierādījums, ka Ķiplocenei
ir bijis biedris pie nozieguma izdarīšanas. Visi liecinieki apliecināja vienbalsīgi, ka vienam vienīgam cilvēkam nav iespējams atcelt kapakmeni no nelaiķa Dachava kapa. Nekādā ziņā sievietei tas nav vienai pašai iespējams, to ir pierādījuši un arī izmēģinājuši. Tā tad vismaz divatā ir bijuši tie slepkavas, kas nonāvēja un apraka Ķiplociņu. To pierāda arī tās divas lāpstas, kas tika atrastas — viena pie apvainotā, otra — kapā.
Un te ar tām lāpstām nu skaidri redzama it kā augstāka roka, kas tumsā izlietām asinīm neļauj palikt bez atriebšanas. Noziedznieki zin, ka viena lāpsta ir sveša, — to viņi apraka kapā līdzi. Bet savas lāpstas viņi nedrīkst atstāt nozieguma vietā... tā viņiem jāņem līdzi. Pat ezerā nedrīkst viņas mest... viņa peldētu virs ūdens. Viņa tiek paņemta līdzi, bet rūpīgi nomazgāta. Tādu viņu atrada meklētāji, bet tāda viņa nevarēja būt Ķiplociņa rokās. Kā tam lai būtu ienācis prātā — savu lāpstu mazgāt? ... Un te nu ir tas traģiskais mezgls priekš noziedznieka: viņš domājās visu tik rūpīgi un asprātīgi noslēpis un pārdomājis, bet nemana, ka ir paņēmis nokautā lāpstu sev līdzi, kā pēdu uzrādītāju, un savu lāpstu atstājis pie nosistā — kā nenoliedzamu pierādījumu par savu vainu.
Te vēl jāpatur prātā, ka apsūdzētais bij vienīgais, kas zināja, ka kapā vēl atrodās viņa lāpsta.
Kurš nu varēja būt šā nozieguma biedris?
Tur nav nekādām šaubām vietas. Apsūdzētais bij vienīgais, kas zināja, kur atrodas viņa lāpsta. Viņa mēteli atrada otrā rītā slapju un ar tādām pašām smiltīm notašķītu, kādas bij izraktas no kapa. Pie viņa atrada Ķiplociņa lāpstu. Viņš bij vienīgais, kam no Ķiplociņa nāves varēja atlēkt kāds labums. Vai ar to nepietiktu,
lai pierādītu viņa vainu, arī ja viņš pats nebūtu atzinies? Bet pirmā satricinājumā viņš atzinās pats un uzdeva arī, kur atrodās viņa lāpsta. Ja tagad viņš sāk liegties, ja arī pie izmeklēšanas tiesneša viņš cieta klusu, tad tas te vairs nekrīt svarā. Tas izskaidrojams ar viņa zobgalīgo dabu, kas var jokus taisīt arī ar cilvēka asinīm.
Tā tad ārējā notikuma gaita mūs ved kā pa asiņainām pēdām taisni pie apsūdzētā. Atliek mums vēl jautāt pēc viņa iekšējiem cēloņiem un nolūkiem.
Pavirši skatoties liekas, it kā pietiktu ar apsūdzētā un viņa nozieguma biedrenes tuvo sakaru, lai izskaidrotu, kādēļ Ķiplociņš viņiem stāvēja ceļā. Lai arī viņš bij kluss, piekāpīgs cilvēciņš, tomēr likums viņam piešķīra zināmas tiesības uz savu neuzticīgo sievu. Un šīs tiesības allaž stāvētu ceļā starp šo sievu un viņas mīļāko. Tik tuvu viņi nekad nevarētu būt, ka vienam vai otram no viņiem nebūtu jābaidās: viņa biedris kādu dienu varētu saraustīt nestiprās saites un aiziet, bet aiziedams tas aiznestu varbūt arī dažu labu grūta nozieguma noslēpumu līdzi. Bez tam svešumā viņi drīz modinātu neuzticību, ja dzīvotu kopā katrs uz savas pases. Bet kā vīrs un sieva uz Ķiplociņa pases viņi netraucēti varētu iet, kurp grib. Kā Ķiplociņu laulāts pāris viņi arvien varētu pa pastu vai caur Ķiploceni savu pasi atjaunot. Tā būtu savāda laulība starp viņiem, kur nonāvētā asinis un kopējs noziegums viņus saistītu uz visu mūžu; bet šās saites būtu stiprākas, nekā tās, ko uzliek baznīca. Jo katrs mēģinājums viņas saraut, pats no sevis jau atklātu viņu divkāršo noziegumu: slepkavību un viltošanu. Ir jau tā drūma laulība; bet mūsu kultūras dzīve rāda tomēr arī tādas dvēseles, kas no viņas nebaidās.
Ja, lai izskaidrotu, kādēļ Ķiplociņam vajadzēja
mirt, tad tur pietiktu ar to, ka aizrāda uz apsūdzētā sakaru ar viņa mīļāko. Bet arī šī mīlestība ir nonāvēta... varbūt stundu, varbūt divas stundas pēc tam, kad bij nāvīgais sitiens ķēris viņas vīru. Kā tas izskaidrojams? Liekas, ka trūktu katra domājama iemesla priekš šās otras slepkavības.
Un tomēr viņai ir ļoti dabīgs iemesls. Tā ir nelaiķa Dachava nauda, uz ko jau pašā pirmā acumirklī aizrādīja apsūdzētais, kad viņu nopratināja pie Dachava atvērtā kapa. It kā pēc savas nāves nelaiķis vēl uzstātos par soģi un atriebēju. Un ar šausmām mēs te atkal redzam, ar kādu briesmīgu nežēlību liktenis liek izaugt noziegumam uz nozieguma.
No liecinieku izteikumiem, kā arī no aktīm, kas pieliktas pie apsūdzības raksta, tiesa varēja pārliecināties, ka priekš kāda laika nelaiķa Dachavs tika apzagts. Aizdomas toreiz krita uz apsūdzēto, tādēļ ka zaglim bij kājā bijušas apsūdzētā vecās kamašas. Bez tam apsūdzētais nevarēja pierādīt, kur viņš pavadījis nakti. Bet vēlāk atzinās par zagli kāds cits, un apsūdzētais tika atsvabināts. Nauda netika atrasta.
Tagad par šo tumšo notikumu ir izlieta jauna gaisma. Toreizējam zaglim ir bijuši līdzzinātāji un palīgi. Tie tad arī zināja, kur tika apslēpta nozagtā nauda. Tagad, taisīdamies aizceļot, viņi šo naudu gribēja paņemt, nenogaidīdami, kamēr viņu līdzbiedris būtu izcietis savu cietuma sodu. Viss var būt, ka šī nauda bij kaut kur aprakta muižas kapsētas tuvumā. Priekš viņas izrakšanas tad bij Ķiplociņš arī ņēmis lāpstu līdz. Viss var būt, ka sieva viņu tikai mānīja, ka nauda jāizrok, un nolika par satikšanās vietu muižas kapsētu. Katrā ziņā tiek saprotams, kādēļ Ķiplociņš tik ātri paklausīja sievas aicināšanai, kaut gan viņam bij pietiekoši daudz iemesli viņai neuzticēties.
Un viss cits tad nu gāja, kā tas allaž iet pie līdzīgiem notikumiem. Viens no nozieguma dalībniekiem bij nogādāts pie malas. Atlikās vairs tikai divi ar zagto naudu, — divi vien slepenā vietā, uz ezera; un abi viņi domāja, ka viņu pēdu tagad neviens nevar sadzīt. Vai tad brīnums, ka vienā noziedznieka dvēselē uzreiz pamodās domas, ka nav vajadzīgs laupījumu dalīt vēl ar otru? Viņš bij redzējis, cik vienkārši var cilvēku iznīcināt, padarīt mēmu uz visiem laikiem. Vai tad viena dzīvība vairāk, vai mazāk — tas tak vairs nekrita svarā. Bet tad viņš bij daudzu tūkstošu vienīgais īpašnieks. Un par visām lietām: tad viņš bij pilnīgi drošs no soda, pilnīgi svabads no līdzzinātājiem. Un viss tas bij izdarāms ar vienu aira sitienu. Melnā nakts noslāpēja sitiena šļakstoņu, vējš aprāva šausmu pilno iekliegšanos, un tumši kustīgais ūdens ievilka savā slēptuvē nozieguma pēdējo liecinieci...
Bet valda tak laikam mūsu ceļus kāda augstāka roka. Lai cik gudrs domājās būt noziedznieks un cik apdomīgs... viņš sapinās pats savas aizdomības asiņainos tīklos.
Viss šis noziegums ir tik šausmīgs un pie tam izvests galā ar tik aukstu aprēķinu, ka negribot uzmācās jautājums: vai tas veselam cilvēkam pavisam iespējams? Vai var viņa dvēselē būt tikdaudz necilvēcības, ka viņa jūtas nebūtu sacēlušās pret šo zvērīgo slepkavību un atturējušas slepkavas roku atpakaļ jel beidzamā brīdī? Ir taču jādomā, ka arī noziedznieks ir cilvēks. Un arī ja viņš būtu izstumts no godīgu ļaužu sabiedrības, ja arī viņš ienīstu šo sabiedrību, kā ienīst vajātais meža zvērs savus vajātājus, tad tomēr jel pie saviem nozieguma biedriem, jel pie tiem, kas tāpat izstumti, kā viņš, meklēs atbalsi saviem priekiem un bēdām. Jo nevar viņš taču būt kā akmens ceļa
malā, kam nav daļas gar visiem tiem ceļiniekiem, kas viņam plūst garām. Un noziegumu vēsturē mēs atradīsim neskaitāmus piemērus tam, cik cieši turās šie cilvēces atstumtie savā starpā kopā, cik uzticīgi viņi ir viens otram, kā viņi māk upurēties savu biedru labā. Ir viņiem pašiem savā starpā sava noziedznieku tikumība; ir arī viņiem savas goda un kauna jūtas, lai ar' tās nezin cik tālu atšķirtos no citu cilvēku tikumīgās sajušanas. Un pie viņu goda pieder tas: biedrim esi uzticīgs līdz nāvei.
Un ja nu mēs vaicājam pēc mūsu apvainotā godajūtām, tad izrādās, ka tādu viņam nav nemaz. Atšķirts un atšķīries no visiem cilvēkiem, viņš nav kautrējies piekrāpt un nonāvēt arī savus biedrus. Un viņa roka pie tam nav drebējusi.
Te tad jāvaicā: vai viņš vairs ir pavisam uzskatāms par cilvēku ar cilvēka jūtām? Vai viņa dvēselei nav kāda nepilnība, kāds trūkums, vai tā no dabas nav palikusi bez tiem spēkiem, kas attīstās par tikumisko sajūtu? Bet ja mums te ir darīšana ar garīgi slimu cilvēku, vai tad mēs drīkstam prasīt no tiesnešiem, lai tie viņu ar likumīgo sodu soda? Slims cilvēks jāārstē, ne jāsoda.
Un tomēr mums jāprasa pēc soda. Lai viņš būtu vesels, vai slims — jo cilvēku sabiedrībai viņš ir bīstams. Viņu taupīdami, mēs nosodām uz nāvi varbūt desmit citus mierīgus darbīgus ļaudis, kas var krist par upuri viņa turpmākiem noziegumiem. Nē, to jautājumu mēs te varam uzstādīt, vai viņš slims, vai vesels, bet tikai tas mums jāvaicā: kā padarīt viņu nekaitīgu cilvēku sabiedrībai?
Zināms, mūsu sirds un mūsu prāts mums teic, ka tas jaukākais ceļš uz to būtu: iznīcināt viņā šos zvērīgos
instinktus, labot viņu, atgriest no viņa ļaunās tiekšanās. Bet vai tas ir iespējams?
Nē, tas nav iespējams. To mēs sapratīsim, ja īsumā vēl apskatīsim, kā šāds cilvēks varēja rasties un izaugt ?
Tādu cilvēku nav daudz, kuriem ir pašiem sava tikumība, šos retos var nostādīt kuŗā vietā gribi un kādā darbā gadās, — allaž viņi zinās palikt paši sev uzticīgi, zinās, kas ir labs un kas ļauns. Nekāda šaubīšanās viņus nenovilks no tā ceļa, ko viņiem rāda viņu sirdsapziņa.
Viena daļa tādu ļaužu izaug pa gadu simteņiem. No auguma uz augumu viņu senči ir darījuši savu darbu kā godīgi ļaudis un ir gājuši kā nepeļams paraugs saviem bērniem pa priekšu. Zināmas ierašas, zināmi uzskati, zināmas jūtas ir pa šiem gadusimteņiem kā saaugušas ar šo dzimtu; jauneklis tur allaž ir skatījies uz savu tēvu, kā tēvs ir skatījies uz vectēvu, un viņiem nekatram vairs nav iespējams to saukt par labu, ko viņš no pašām pirmām dzīvības dienām ir sajutis apzīmējam par ļaunu. Viņa cilts tikumība ir tapusi arī par viņa tikumību.
Otra daļa no tiem, kam pašiem sava tikumība, tie ir celmu lauzēji un jaunu ceļu taisītāji. Nāk pa reizei tādas pārgrozības cilvēka dzīvē, kas sarauj katru saiti ar pagātni. Aizies zemnieka dēls uz pilsētu — ko lai viņš tur iesāktu ar savu tēvu–tēvu tikumību? Te ir cits darbs, citi ieskati, cita satiksme... viņam jāmācās viss no jauna. Arī tas jāmācās no jauna, kā izšķirt labu no ļauna.
Un starp šādiem līdumniekiem, starp jaunās dzīves mācekļiem nu rodas tādi, kuriem nav jāskatās, ko citi sauc par labu un ļaunu. Kā putnu vada viņa tumšā dziņa rudenī pār kalniem un jūrām uz jauno dzīvi,
tā šādam cilvēkam it kā brīnišķīga balss saka, ko lai viņš dara, ko lai atstāj, lai izaugtu spēcīgs jaunā, vēl neizdzīvotā tikumā. Tie ir tikumības ģēniji, kuŗi, kā pravieša balsij savā sirdī klausīdami, rāda simtiem un tūkstošiem meklētājiem ceļu uz jaunu tikumību. Varbūt viņiem par to ir jāšķiras no tēva un mātes. Ir jānes tie dubļi, ko meta viņiem sejā veco draugu rokas. Bet viņi neskatās atpakaļ, kur sabrūk vecie tilti aiz viņiem; jaunu tikumisko pasauli redz viņu pareģa acs uz otra krasta.
Bet tādu cilvēku nav daudz, kam pašiem sava tikumība... kā nav starp zvaigznēm daudz to sauļu, kam pašām sava gaisma. Miljonas zvaigznes ir gaišas tikai no svešas saules, — un ļaužu pūlis dzīvo tikai tā, kā redz citus dzīvojam. Viņiem ir labs tas, ko par tādu atzīst viņu pazīstamie, un ir ļauns tas, ko par tādu atzīst viņu sabiedrība.
Tad atstājat jūs šādu cilvēku bez paša tikumības svešumā, kur viņam nav draugu, pēc kuŗu darbiem viņš varētu rīkoties, un nav pazīstamu, kas varētu paļāt viņa nedarbus... atstājat jūs viņu starp vienaldzīgiem svešniekiem, — un jūs viņu atstāsat bez kauna un bez goda. Jo nav neviena, kas viņu slavētu, ja viņš pārvar savu ļauno dabu, un nav neviena, kas viņu peltu, ja viņš atļaujas savai zvēriskai dabai. Sabiedrību zaudēdams, tāds cilvēks zaudēs arī katru tikumību. Pirmais vēja pūtiens nodzīs viņa laivu no īstā virziena.
Tā ir tā vecā pasaka par sikspārni, kuŗš nepieder ne pie putniem, ne pie četrkājainiem. Viņam nav ar ko kopā turēties, kad putni ved karu uz zvēriem. Drīz viņš ir pie putniem, drīz pie zvēriem... kam nu kuŗu reiz labāk iet... drīz atkal viņš nodod un pieviļ vienus, drīz otrus. Atstumts no putniem, atstumts no
zvēriem, viņš domā tikai uz to, kā izlietot vienus un otrus savā labā, vienaldzīgs savā sirdī par to, ja ar' ietu viņa dēļ visa viņa cilts bojā.
Vai arī šis apvainotais uz noziedznieka sola nav tāds sikspārnis, kuŗam nav ar ko kopā turēties?
Izcēlies viņš no cilts, kuŗa gadusimteņus nodzīvoja uz vienas vietas un pie viena darba, šis darbs un šī gadu rinda, jādomā, bij atstājusi šai ciltī zināmus stingrus uzskatus par to, kas labs, kas ļauns. Bij viņai savs gods un savs kauns. Nav ko šaubīties, ka viņas goda jūtas bij citādas, nekā mūsējās; jo visa viņas dzīve taču bij neizmērojami citāda, nekā mūsējā. Bet šās jūtas tomēr turēja kopā visus šās cilts locekļus uz viena un tā paša ceļa, sakausēja viņus par viena gara saimi.
Bet šis vīrs, kas tagad uz noziedznieku sola sēd, tas dzima no šās cilts tai laikā, kad gadu simteņus vecā zemkopju dzīve jau sāka šķobīties un brukt. Bij nākuši jauni laiki ar jaunām prasībām, bij atvērušies jauni ceļi zemnieka dēlam, bet ceļi, pie kuriem vēl nebij pielikti nekādi ceļa rādītāji, kas teiktu: tur iet uz godu, tur uz kaunu. Tas bij pārejas laiks uz jaunu dzīvi, kad cilvēks it kā aizgūtnēm ķerstās, nezinādams, ko ņemt līdzi, ko atstāt vecā vietā.
Un viņš pats bij dzimis kā ceļa malā. Jau no agras bērnības viņš atstāja tēvu tēvu sētu, lai apmeklētu skolu, kuŗai ar viņa vecāku dzīvi nebij nekā kopēja. No viņa dzimtenes, no vecu vecām ierašām un uzskatiem skola viņu atvilkusi uz visiem laikiem, — un kādu ceļu viņa tam varēja rādīt, kādu godu un kaunu mācīt, kādā dzīvē viņu stādīt? To mācīja viņam skola, ka pasaulē nav tādas dzīves patiesības, kuŗai cilvēce būtu klausījusi visur un visos laikos. Nav tāda grēka, kas reiz kaut kur vecos laikos varbūt nebūtu
ticis uzskatīts par atļautu un pareizu, nav tāda kauna, kas kaut kur nebūtu sajusts kā gods. Tas ir mūsu skolas lāsts, ka viņa nevar dot nekā cieta un nekustāma cilvēka dzīvei, uz ko viss cilvēka raksturs varētu dibināties, kā uz akmens klints. Tik to mācīja mūsu skola, ka viss plūst un mainās kā jūras viļņi. Ja gribi — cel savu namu uz krasta kāpām; bet nebrīnies, ja nākamā vētra un pirmie plūdi jau aizskalos visu, ko tu dibinājis, un aizskalos arī pašu smilšu krastu.
Labi tam cilvēkam, kas glābjas no mūsu skolas vēl ar to ilgošanos sirdi — priecāties par godu un kaunēties no kauna. Varbūt dzīves mutulis viņu tad pieskalo pie kādas ļaužu grupas, pie kādas sabiedrības šķiras ar cieti nodibinātiem uzskatiem... un tur tad šis no dzimtās zemes atrautais koks par jaunu var laist saknes.
Bet mūsu apsūdzētajam nebij šās laimes. Dzīve viņu ieskaloja cieši noslēgtā līcī, kur svešniekam vairs nebij vietas. Ap sevi viņš redzēja gadu simteņus veco muižniecības kultūru, to pašu kultūru, kuŗas saknes bij slacinātas viņa tēvu tēvu sviedriem un asarām, — bet viņš arī sajuta, ka viņš tur bij lieks un svešs. Kā lai viņš saaugtu ar tiem dzīves uzskatiem, kas bij mazgāti viņa tautas, viņa tēvu asarās un sviedros?
Un viņš nesaauga ar tiem. Gadusimteņus vecais iedzimtais naids pamodās viņā. Viņš mina pa kājām to sāl' un maizi, ko viņa tautas kakla–kungs rokā tam sniedza. Uzliesmojošais naids dzina viņu cīņā pret šo muižnieku un priekš savas tautas.
Un viņš uzvarēja šai cīņā. Bet kad viņš pacēlās pār satriekto pretnieku un apskatījās pēc tās tautas, priekš kuŗas viņš bij cīnījies, jā, tad šās tautas nebij. Bij pūlis kroga dzērāju, bij vieglas dzīves kārotāji, bet
tautas nebij. Un atmeta tie ļaudis viņam ubaga dāvanu, kuŗus viņš bij darījis bagātus... it kā ar ubaga dāvanu būtu samaksājama jaunības ticība...
Kurp lai viņš tagad ietu? Ko lai viņš vēl mīlētu, pēc kā lai dzītos ?
Astumts un atšķīries, viņš gāja pie tiem, kas arī nebij atraduši cilvēka, pie kuŗa savu galvu piespiest. Viņš gāja pie noziedzniekiem, pats vēl noziedznieks nebūdams. Viņu vientulība viņus saveda kopā.
Bet arī ar tiem viņš nevarēja saaugt. Priekš tam viņš bij mācījies par daudz, bij ticējis par daudz, bij pacēlis acis uz tāliem kalniem. Kā lai viņš atrastu atbalsi šais ļautiņos, kas gāja apzagt kaimiņu kartupeļu bedres.
Tad par rīkiem viņš tos sev darīja, par ieročiem, par vergiem. Neviena nemīlēdams vairs, ne no viena nekaunēdamies, viņš nāca pie tā vienīgā, kurp viņu varēja novest viņa neatzītais gara pārākums: viņš sāka izlietot visus ļaudis savā labā. Viss tapa viņam tikai par ieroci un līdzekli: ezers, mežs, pagasts, muižnieks, Ķiplociņš ar savu sievu.
Viņam nebij vairs pēc kā dzīties, nebij kam pieķerties... tad rotaļāties viņš vēl gribēja ar pasauli, sēdēt pats mierīgi un ļaut, lai norisinās viņa priekšā viņa iedomas, uzbudinādamas uz acumirkli nogurušos nervus.
Tā ir briesmīga, asiņaina rotaļa, ar kuŗu nodarbojās šis sikspārnis savā atšķirtībā... Un viņai nav paredzams gals, ja viņu nepievalda. Jo kā lai viņš varētu pārgrozīt savas jūtas un uzskatus? Pašam viņam nav savas tikumības; un svešus uzskatus — jā, no kā viņš lai tos pieņemtu, nepiederēdams ne pie viena?
Tad tādēļ mēs varam just līdzcietību ar viņa likteni, mēs varam nožēlot viņu, varam nojaust viņa noziegumu
par nelaimi, bet taupīt mēs viņu nedrīkstam, to mēs esam parādā tiem ļaudīm, kam vēl ir gods un kauns.
Un vēl vienu lietu mēs nedrīkstam izlaist iz acīm. Mūsu priekšā nestāv noziedznieks, kādi ir bijuši tūkstošiem un būs tūkstošiem katru gadu. Šis te ir izaudzis no sava laika savādībām kā pirmais no daudziem citiem, ko viņa tautas pārejas laikmets tāpat atbīdīs uz vēlēko noziedznieku sola. Mēs nedrīkstam šaubīties par to, ka viņu virtene būs gara, nepārredzama, šo jaunekļu virtene, kas dzīvos tādu pašu sikspārņa dzīvi: atšķirti no savas pagātnes, neatraduši sev nākotni, viņi lidināsies drīz ideālu augstumos, kā debesu putni, drīz atkal viņi raksies arāja tīrumos, cilādami un izpostīdami viņa sējuma saknes paši bez goda un kauna, bez sabiedrības, kuŗai pieslietos, katru brīdi gatavi, izlietot visu tikai kā līdzekli priekš sevis, izslāpuši pēc asiņainas rotaļas savā nervu nogurumā.
Tad šim sikspārņu baram, kas vīs savus pērkļus vecās dzīves drupās, tad šiem par biedināšanu jau še, pie viņu pirmā priekšteča, mums jārāda sabiedrības īgnums pret viņiem visā viņa bargumā. Tā saimnieks piesit pirmo nošauto vanagu pie ēkas čores, lai tas atbaidītu no viņa putniem visus citus vanagus.
Šā noziedznieka personā mums jāsoda visa šī sikspārņu cilts. Tādēļ visaugstākais soda mērs vēl ir par vieglu priekš viņa...
Apmēram tā runāja prokurors, bez kaislības, bet tomēr iekšēji pārliecināts. Sviedri viņam izspiedās uz pieres, lūpas sāka viegli drebēt, kad viņš sāka runāt par sodu. Bet viņš nešaubījās izteikt nežēlīgo vārdu.
Dziļa nopūta, it kā no visu klausītāju krūtīm uz reiz nākdama, bij vienīgā atbilde uz viņa runu. Tad
viss palika klusu. Prokurors atsēdās pie sava galdiņa un nodūra galvu, to atbalstīdams abās rokās. Sikspārnis raudzījās pa logu uz diviem zvirbuļiem, kas čiepstēdami lēkāja, otrā pusē mazajam pagalmam, pa tiesas nama jumta lietus silīti.
Tad klausītājos izcēlās uzreiz nemiers un apspiesta, steidzīga runāšana. Kāda aizplīvurota dāma bij pietrūkusies kājās un gribēja kaut ko teikt, izstiepa izmisumā rokas pret tiesnešiem, bet neviena skaņa nenāca viņai pār lūpām. Tiesas sulainis piesteidzās ar ūdens glāzi. Viņa atvilka plīvuri no lūpām, izdzēra ūdeni, apmierinājās un atkal apsēdās.
Tad tiesas priekšnieks prasīja apsūdzētajam, ko viņš vēlētos teikt par savu aizstāvēšanos.
Sikspārnis gausi piecēlās un pagrieza nogurušās acis uz tiesas priekšsēdētāju. Tad viņš tās atkal piegrieza zvirbuļiem uz tiesas nama jumtu un iesāka gausi, kā negribēdams, runāt.
"Ir cilvēki, kas ir par lepniem, lai aizstāvētos..." viņš teica gurdenā balsī. "Ja jau ir ļaudis, kas tic viņa noziegumam — kādēļ tad taisnoties to priekšā? Varbūt aiz savas muļķības, varbūt aiz vieglprātības viņi ir tevi noturējuši par noziedznieku. Bet varbūt tas ir tāds farizeju prieks: "Es Tev pateicu, Dievs, ka es neesmu tāds, kā šis noziedznieks!" Un vai tad tā nebūtu pazemošanās, ja tu vēlētos, lai šis muļķis vai vieglprātīgais, lai šis farizejs grozītu savas domas par tevi? It kā viņa domas kaut ko nozīmētu. Ir taču tev krūtīs pašam savs tiesnesis... līdz padebešiem pacēlās viņa galva, kad tu saļimsti viņa priekšā kā tārps... Un ja šis tiesnesis tevi nenosoda, ko tad tu vēl taisnosies priekš tiem, kas ir tādi paši tārpi, kā tu?
"Sods? Ko nozīmē sods? Cietumā jūs mani ieslodzīsat? Katorgā? It kā jūs to spētu! It kā jūs varētu
apgriest spārnus manam garam, pacelties pāri pār visiem mūriem, kāpt augšā saules gaismā no visdziļākām raktuvēm un laisties zvaigznēm garām. Mana gara tak jūs notiesāt nevarat, — un cits viss ir vienaldzīgs.
"Bet varbūt es pats viņu esmu jau kalis važās, esmu viņu apracis gļotainā alā. Jā, ko tad vairs lai nozīmētu jūsu katorga? Vai viens piliens vērmeļu vairāk, vai mazāk manā dzeramā traukā, tādēļ es taču neiešu jūs pārliecināt, vai lūgt.
"Jūs niciniet mani? Bet varbūt es pats nicinu jau divdesmit gadus jūs visus, visu jūsu mazo tārpa cilti. It kā ceļa gājējam tas sāpētu, ja tārps, zem viņa zolēm locīdamies, izsaka viņam savu nicināšanu.
"Ir cilvēki, kas ir par lepniem, lai aizstāvētos. Un ir tādi cilvēki, kam jūtu pasaule par mazu, lai viņi prasītu, ko tā domā par viņiem. Un tad ir vēl tā lielā vienaldzība, kur dzīvība un nāve līdzsvarā stāv... kāpēc tad uztraukties, ja uz leju sverās nāves kauss?
"Pie šiem cilvēkiem arī es pa reizei sevi skaitu.
"Ja tomēr es vēlētos pakavēties pie mana apsūdzētāja runas, tad tā nebūs aizstāvēšanās. Man tiešām ir vienalga, kādu spriedumu par mani jūsu likumi jums diktēs priekšā. Es sen jau esmu izslāpis pēc lielā vienaldzības miera un es nepriecātos, ja jūs mani atbīdītu no viņa atkal par pāra gadiem. Bet man gribās vēl parotaļāties ar jums, pirms es aizmiegu. Man vēl kā tālā atmiņā stāv tas bērna dienu miegs, kur acis pašam nemanot aizvērās, kamēr dienas darbos nogurusē bērna rociņa vēl turēja apkamptu savu rotaļu mantu.
"Tā jau arī bij tāda rotaļāšanās, ko mēs te dzirdējām no mana apsūdzētāja. Kā pasaciņu viņš mums izstāstīja manu dvēseli... Sastādīja simtu notikumu
un divi simtas domas kā alvas zaldātiņus rindās un teica: "redz, cik smuki!" Un man gribētos sastādīt tos pašus zaldātiņus citādi un teikt: "Tā arī ir smuki bet man nāk miegs."
"Prokurora kungs mums te tik skaisti pierādīja un mūs visus pārliecināja, ka es esmu divkārtīgs slepkava. Bet tas neienāca prātā nedz viņam, nedz jums; jautāt, vai tad otra slepkavība pavisam ir notikusi? Kas tad jums to ir teicis, ka Ķiplocene ir nokauta? Taču neviens cits, kā tikai es. Un ja nu es saku, ka viņa ir dzīva, ja es ņemu savu izteikumu atpakaļ, kā tad jūs pierādīsat, ka viņa ir mirusi?
"Un es apgalvoju, ka viņa nav nonāvēta. Es pats viņu vēl redzēju tai vakarā, kad mani gribēja izklaušināt pie nelaiķa Dachava kapa. Liecinieki varbūt atcerēsies, ka toreiz tuvumā stāvēja divas čigānietes, viena satinusies kā ar zobu sāpēm. Tā bij viņa. Es viņu pazinu no balss.
"Par sevi saprotams, es viņu varēju nodot. Man bij jāizstiep tikai roka un jāsaka: "Tur viņa ir!" Bet es teicu: "Es viņu nokāvu un iemetu ezerā." Un es sasniedzu savu nolūku; asprātīgajiem izmeklētājiem ne prātā neienāca, ka tie varētu būt arī meli. Tā viņa mierīgi un netraucēti varēja aizbraukt, kurp gribēja.
"Kādēļ es gribēju, lai viņa aizbrauc? Jā, prokurora kungs: par to jūs varat izdomāt kādu jaunu pasaciņu. Varbūt ir arī Sikspārnim šad un tad pa iemeslam uz kaut ko.
"Tā tad, prokurora kungs: kamēr nav sadabūts Ķiplocenes līķis, tikām jums būs jāatsakās no tam, mani apsūdzēt par divkāršu slepkavu. Jūs varat arī neatteikties no tam un izdomāt kādu jaunu pasaciņu, kādēļ es nevaru būt viņu atstājis dzīvu. Man tas vienalga.
"Bet otrs mironis paliek. Un viņa sadauzītais galvas kauss paliek. Tas nav noliedzams. Un jums, laikam, pietiek ar to.
"Jā, otrs mironis paliek. Un es esot vainīgs pie viņa nāves.
"Kādi jums ir pierādījumi priekš tam?"
"Mans mētelis esot bijis ar kapsētas smiltīm un mitrs. Bet vai tad cits mana mēteļa nevarēja uzģērbt? Liecinieki runāja par to, ka mēteļa lejas mala bijusi nosmērēta ar dubļiem, it kā tā būtu vilkusies pa zemi. Vai tad prātīgais cilvēks taisni no tā nesaprastu, ka mētelī ir ģērbies cilvēks, kuŗš daudz mazāka auguma, nekā es?
"Mana lāpsta esot bijusi kapā, un es esot vienīgais to zinājis. Ko tas pierāda? Tas pierāda tikai to, ka es mazuliet vērīgāki domāju, nekā visa tiesa un visi liecinieki. Ja jau Ķiplociņa lāpstu atrada manas lāpstas vietā, tad taču katram vajadzēja saprast, ka lāpstas nejauši būs samainītas. Bet ja viena no šām lāpstām ir nozudusi, kur tad viņa meklējama? Taču tur, kur atrodās viņas lietotājs. Savu lāpstu Ķiplociņš taču būs ņēmis līdzi priekš kaut kāda darba. Un ja notika lāpstu samainīšana, tad viņš būs tālāk strādājis ar manu lāpstu. Un ja viņš šai darbā tika pārtraukts, tad katrs domātājs cilvēks teiks, ka nozudusē lāpsta jāsāk meklēt tā tuvumā, kuŗš ar viņu bij beidzamais strādājis. Tur tad viņu arī atrada.
"Bet ja viņu atrada kapā zem Ķiplociņa, tad šis domātājs spriestu no tā tālāk, ka viņš ar šo lāpstu slepkavības brīdī ir kapā strādājis. To šis domātājs vērotu arī no tā, ka asinis, atskaitot dažus pilienus uz kapakmena, ārpus kapa nebija atrodamas. Sitiens būs noticis tanī brīdī, kad viņš ar galvu ir vēl bijis pāri par kapa malu. Ārsts domāja, ka sitiens esot nācis
no priekšpuses, jo pieres puse esot zemāk sadragāta, nekā pakausis. Nē, tas grūti ticāms, ka slepkava sitīs no priekšas puses, kur viņa upuris to redz, ja nekas netraucē sist no muguras puses. Bet pieres puse ir zemāk sadragāta tādēļ, ka slepkava ir gājis no augšas pāri pār Ķiplociņa galvu.
"Tā tad Ķiplociņš pats ir izracis sev kapu... to vērīgāks cilvēks uzreiz varēja saprast, kolīdz viņš redzēja sitiena virzienu un zināja, ka Ķiplociņš ir sabrucis pār to lāpstu, kas viņam bij rokā. Bet ja viņš pats iekāpa kapā, tad taču viņš pats ar' palīdzēja atcelt kapakmeni. Tā tad vēl jāprasa, vai tur pavisam vēl kāds trešais bij klāt, jeb abi Ķiplociņi noslēdza savus rēķinus divi vien? Jo atkal atgāst atpakaļ uz kapa atcelto akmeni, tas bij iespējams arī vienam cilvēkam.
"Man šķiet, šis domātājs cilvēks, kuŗa, diemžēl, starp mums nav bijis, tas uzdrošinātos ticēt, ka abi Ķiplociņi ir bijuši divi vien. To viņš spriestu no lāpstām. Ja bez Ķiplociņa un viņa sievas tur būtu bijis vēl kāds racējs, tad tas neatstātu savu lāpstu kapā. Viņš taču nestāvētu mierā, kamēr viņa biedrene rok. Viņš gribētu palīdzēt, un tādēļ paņemtu savu lāpstu no kapa. Vēl pavisam ir jājautā, vai viņš būtu ļāvis, lai Ķiplociņš ņem savu lāpstu no mājas līdzi. Jo tad taču savā ziņā bij ierocis, ar ko Ķiplociņš varētu aizstāvēties, ja manītu, ka viņam uzbrūk.
"Un tad: nezin, vai Ķiplociņš būtu gājis biedros ar mani, ja tas ir taisnība, ko liecinieki teica par viņa naidu un neuzticību uz mani.
"Bet ja nu Ķiplociņš pats sev izraka kapu, tad taču jāprasa, ko viņš tur meklēja? Vai viņš tur gribēja ko apslēpt, vai tur viņam bij kas apslēpts ?
"Pie šā jautājuma tad vērīgs domātājs atcerētos to notikumu ar nelaiķa Dachava nozagto naudu. Toreiz izrādījās, ka viņa bij nozagta turpat no mājnieka, bet kur viņa bij paslēpta? Domāja, ka viņa būšot izdota laukā pa logu zagļa līdzzinātājiem. Bet tas būtu neapdomīgs zaglis, kas tā uzticētos savam biedram, — toties apdomīgāks, kad viņam turpat mājā bij brīnišķīga paslēptuve: viņš to ielika nelaiķa Dachava zārkā! Tā paši naudas meklētāji iznesa viņu laukā no mājas un apslēpa kapsētā. Bet smagais akmens virs kapa bij zaglim par drošību, ka viņa biedris nevarēs izņemt naudu viens pats, ja zagli ieliktu cietumā.
"Kas bij toreiz zagļa līdzzinātājs? Pieņemsim, ka tā būtu bijusi Ķiplocene, kuŗa muižā pazina katru kaktiņu. Viņa tad būtu vienīgā, kas zināja, kur apslēpta nozagtā nauda. Bet viena pati viņa tās rokā dabūt nevarēja. Un palīgs prasītu savu daļu. Bet zādzības biedrs vēl sēž cietumā.
"Tad vērīgais izmeklētājs, kāda šai lietā nav bijis, nebūtu apmierinājies ar to vien, ka atrada zem Ķiplociņa viņa lietotu lāpstu. Viņš būtu pārliecinājies arī par to, vai kaps nav izrakņāts vēl dziļāk, vai racēji nav taisījuši vaļā Dachava zārku. Citiem vārdiem: vai sitiens ir noticis kapu rokot, vai cieti berot?
"Un ja nu viņš būtu atradis, ka kaps ir ticis jau cieti bērts, un ja viņš būtu atcerējies notikumu par Dachava naudu, tad varbūt viņš nāktu uz tādām domām: Ķiplocene, kā vienīgā apslēptās naudas zinātāja, ir pasaukusi vīru palīgā, lai atraktu kapu. Bet kad nauda bij rokā un kaps pa daļai jau aizbērts, tad viņa atsvabinājās arī no šā jaunā līdzzinātāja. Katrā ziņā tā būtu izskaidrots, kādēļ Ķiplociņš bij tik gatavs, iet savai, kā liecinieki saka, neuzticīgai sievai līdzi, un par visām lietām: ko viņš meklēja Dachava kapā...
"... Kā teikts — kungi: tā ir mana pasaciņa. Vai viņa jums labāk patīk, nekā tā, ko stāstīja mans apsūdzētājs, jeb viņa nav priekš jums diezgan asprātīga un ir bez vajadzīgās morāles — tas man tā puslīdz vienalga. Es viņu esmu izstāstījis, — esmu sarindojis citādi prokurora kunga alvas zaldātiņus, un nu laižat mani gulēt. Miegs nāk."
Viņš gurdeni atsēdās. Vakars jau bij satumsis, un publika nogurusi. Bet savāds nemiers dvesa pretīm no viņas soliem... it kā viņa pati cīnītos ar sevi, kam ticēt, kam nē. Pat līdz prokuroram likās sniedzam savu neredzamo roku šis nemiers. Reizes divas prokurors sakustējās, gribēja it kā celties, skatījās vaicājoši nemierīgām acīm uz apsūdzēto, bet tad atkal sarāvās uz sava sēdekļa un apraka seju plaukstās.
Tiesas sulainis iededzināja gaismu, tiesa piecēlās un izgāja spriedumu taisīt. Publika ziņkārīgi pietrūkās kājās, ņudzēja, sastājās pulciņos, runājās un skatījās uz apsūdzēto un prokuroru. Pamazām pārgāja nervozais uztraukums un palika tikai ziņkārība: ko teiks tiesa?
Tiesa atgriezās pēc kādas stundas un pasludināja spriedumu: no apvainojuma par Ievas Ķiplociņas nonāvēšanu viņš tiek attaisnots, jo nav pierādījumu, ka minētā sieviete tiešām būtu nonāvēta. Bet par piedalīšanos pie Ķiplociņa nonāvēšanas viņš atzīstams par vainīgu un notiesāts uz visu tiesību atņemšanu un nodošanu pie spaidu darbiem uz astoņiem gadiem.
Vēl tiesas priekšsēdētājs kaut ko teica par pārsūdzēšanas tiesību, bet Sikspārnis atmeta ar roku un nomurmināja: "Nav vērts!"
Otrā dienā pret vakaru nokrakšķēja slēdzēja atslēga Sikspārņa cietuma durvīs ap neparastu laiku. Laukā metās jau tumšs, un pa mazo aizrestēto lodziņu krēslainā gaisma maz vien vairs iespiedās istabiņā, noslāpdama pie pelēkajām sienām. Sikspārnis vienaldzīgi paskatījās uz durvju pusi un ieraudzīja tur kādu tumšu augumu, aiz kuŗa slēdzējs atkal aizvēra' durvis. Vienādie soļi koridorā liecināja, ka viņš paliek turpat uz vakts.
Tumšais sievietes tēls nāca tuvāk un palika stāvam istabiņas vidū, it kā ar tumsu neapradušās acis meklētu pēc cietumnieka.
Sikspārnis gausi piecēlās.
"Vai neapsēdīsaties, jaunkundz?..." viņš teica, norādīdams uz savu lāviņu. "Es jūs gaidīju."
Trude sniedza viņam savu roku melnā cimdā.
"Tad te mums jāsatiekas!" viņa grūtsirdīgā balsī teica.
— "Jā, — un te jāšķiras ar'..." Sikspārnis nopūzdamies piebilda. "Jums taču nav daudz laika?"
"Desmit minūtes."
— "Tad desmit minūtes vēl..." Sikspārnis domīgi atbildēja. "Tā iet, kad dūšas nav. Bij jānāk visam šim grūtsirdīgajam, lai dabūtu mani pāri pār dzīvības slieksni. Jūs taču atnesāt līdzi?"
Trude neatbildēja tūliņ.
"Es zinu, ka jūs atnesāt..." Sikspārnis steidzīgi runāja. "Pirmkārt — jums taču cik necik vēl bij manis žēl. Un otrkārt — tā visdrošāk izbeidzās viss, kas jūs varētu kompromitēt."
— "Vai jūs tiešām mani turat par tik pašmīlīgu?" Trude jautāja pārmetošā balsī.
"Viss vienalga!" Sikspārnis atmeta ar roku. "Mēs taču vairs te neiesim izlikties un izrādīties, kur man vairs tikai astoņas minūtes laika, jūs taču atnesāt?"
Trude vilcinājās ar atbildi.
"Jā, bet vai jums tas» vajadzīgs? Jūs taču varat pārsūdzēt. Es jums sagādāšu vajadzīgos pierādījumus."
— "Arī par to, kur es biju zādzības naktī?" Sikspāris jautāja, viņu vērīgāki uzskatīdams.
"Arī to. Es jau varu nodot te liecību un pati aizbraukt. Tā kā tā es vairs uz dzimteni neatgriezīšos."
— "Nav taču vērts, Trude..." Sikspārnis teica sirsnīgi – skumjā balsī. "Es tev pateicos tomēr, ka tu jel brītiņu domājies būt spējīga, priekš manis upurēt savu dzimteni un radniecību. Vēlāk jau tev pietrūktu dūšas uz to. Bet tagad tu esi gatava. Un tas mums atvieglinās šķiršanos. Tu domāji, ka biji gatava, mani glābt, un es — nu, es ticēšu tam. Labāk ir, ka tādas ticības lietas neizmēģina līdz beigām. Tu dosi man to indi, vai ne, un tad atvadīsimies."
Trude stāvēja brītiņu sakostiem zobiem.
"Un kādēļ tu viņu taupīji?" viņa uzreiz naidīgi izdvesa. "Kādēļ tu gāji postā viņas dēļ? Vai viņa tev bij tik mīļa?"'
"Mīļa?" Sikspārnis domīgi teica. "Nē, es domāju — priekš mīlestības es jau sen esmu par vecu un par vientuļu. Bet viņa bij vienīgā, kas nāca pie manis, kad visi citi mani pameta. Un tad, Trude: vai es varēju nodot sava bērna māti?"
Ilgāku brītiņu abi cieta klusu. Bij dzirdami tikai slēdzēja vienādie soļi koridori.
"Tā..." Sikspārnis atkal iesāka: "nu esam aizlaiduši mūžībā atkal vienu minūti neizlietotu. Nu nāk šķiršanās un beidzamais vārds. Mans beidzamais vārds
tomēr būs lūgums, Trude. Kā tu domā, Trude: vai tu spētu pārvarēt sevi tiktāl, ka uzņemtos gādāt par manu bērnu?"
— "Labprāt, draugs... ja viņa tikai man to atdod."
"Nē, Trude, viņa tev neatdos to. Un kādēļ lai tev ar' būtu tiesība uz viņu? Bet vai tev būtu tikdaudz spēka — aizmirst, kas viņa ir... un ka pie viņas rokām līp cilvēka asinis? Vai zini, man liekās, ka viņa tomēr ir tapusi par slepkavu, lai viņas bērns būtu drošs no tā, ka reiz nenāk Ķiplociņš un pastāv uz savām likumīgām tiesībām. Var ar' būt, ka viņa to ir darījusi aiz mīlestības uz mani... es sieviešu dvēseli lāgā saprast nevaru. Bet tikdaudz mēs abi sapratīsim, Trude: prieka pēc viņa to nebūs darījusi. Būs arī viņas dvēseli pārņēmis kāds izmisums, no kuŗa viņa arī nevarēja citādi glābties, kā caur noziegumu. Varbūt tā bija viņas pagātne, ko viņa domājās nonāvēt līdz ar savu vīru. Tikai nākotnei viņa vēl gribēja dzīvot.
"Kā tu domā, Trude: tak laikam šausmīga būs bijusi viņas pagātne?
"Bet kur tad nu būs viņas nākotne? Viņa to ir pirkusi dārgāk, nekā bij domājusi. Liktenis ierēķināja arī mani šai cenā. Kas tad nu viņai vairs paliek? Tikai viņas un mans bērns.
"Kā lai viņa to atdotu citam? Kā pavisam to varētu prasīt no viņas ?
Bet mani nospiež citas domas. Viņai paliek mans bērns. Bet kas paliek manam bērnam? Ne viņas dēļ, sava bērna dēļ es gribu nomest no sevis šo samaitāto dzīvību. Bet kas tad viņam paliek? Kādu mantojumu es viņam atstāju?
"Es viņam atstāju kā mantojumu tikai māti, kas nokāvusi savu vīru un arī sava bērna tēvu. Jo to viņa jutīs, ka man bij jāmirst dēļ bailēm no viņas: kā lai es vairs dzīvotu ar viņu kopā?
"Kā tu domā, Trude: vai tas nav šausmīgs mantojums priekš mana bērna?
"Un nu mums ir vēl divas minūtes laika, Trude. Šās divas minūtes es gribētu atstāt savam bērnam, jo cita es nespēju, šīs minūtes, Trude, es gribētu saņemt kopā tanī lūgumā: vai tu tomēr nevarētu ienest pa gaismas stariņam mana bērna dzīvē? Tev ar' nav savas dzīves kur likt. Mēs abi esam mirēji. Vai tad arī tu nevēlētos dzīvot tālāk manā bērnā... varbūt kā klusa atmiņa par mirēju, kas lēni glāstīja viņa gaišmataino galviņu?
"Reiz tu juties par manu parādnieci, Trude: es esot tev devis kā ziņu par citu pasauli. Savam bērnam es šās ziņas nevaru dot. Trude, vai tu viņam neaiznesīsi tās?
"Trude, vai tu neaiznesīsi manam bērnam manu pēdējo skūpstu?"
Pie Sikspārņa krūtīm sabrukdama, Trude atrāva savu plīvuri un kaislīgi apkampa cietumnieku.
"Un es tevi tomēr esmu mīlējusi!" viņa dvesa. "Tikai par nespēcīgu es biju priekš savas mīlestības. Jā, draugs... es neatstāšos no tava bērna!"
Sargs klaudzināja pie durvīm.
"Un nu to beidzamo dāvanu..." Sikspārnis teica un izstiepa roku.
Drebošiem pirkstiem Trude no kabatas izņēma mazu melnu pudelīti ar miroņa galvas zīmējumu virsū.
"Pudelīti tu ņem atpakaļ..." Sikspārnis sērīgi smīnēdams teica. "Citādi tā tevi varētu kompromitēt."
Un pirms Trude apķērās, jau viņš bij attaisījis pudelīti un izdzēris viņas saturu. Tad viņš to atdeva Trudei atpakaļ un palocījās pret viņu, teikdams:
"Moriturus te salutat, amica mea!"
Trude ātri nolocījās pār viņa roku un noskūpstīja to. Tad sargs atvēra durvis, un viņa aizvilka plīvuri sejai priekšā.
Sikspārni atrada otrā rītā mirušu... ar sirdstrieku, kā tas stāv protokolā...