„Labi, ka pušenieks tiesas vīrs,“ Luža piedalijās, „pušeniekam tas itin labi patīk, ka es kaitinu saimnieci, un es jau būtu izdarijuse lielas lietas, ja tikai jūs abas ar Anlizi stāvetut uz manu pusi. Tad gan patei aizbāstu muti!“

„Lai kasas tas, kam āda niez,“ Anlize iemeta starpā. Viņa rādijās būt it prātiga sieva. Viņa visu laiku nebija ievērojuse abu sievu saruņu; tikai tad, kad viņas iepina šo savās valodās, viņa izmeta kādu vārdu, jo negribeja ar viņām ielaisties saruņā.

„Lai kasas tas, kam āda niez,“ viņa turpinaja, „esmu visur ar saimniekiem iztikuse pa godam, un ceru, ari še Maz-Krampjos nodzīvot savu gadu bez ne kādām ķildām. Kas nav manā līgumā, to negribu; tadēļ laid mani mierā ar savām reikām.“

Trinka pie sevis saldi pasmējās. Viņai patika, ka Luža no otras sievas dabuja labu degunu.

„Vaj redzi, kāda iztapoņa!“ Luža sprauslaja. „Iztiksi jau nu gan bez ķildām, - bet pagaidi vien, vēl Jurģis tāļu; kad tikai abas māsiņas nesakrīt matos. Ši ta labā, es tā sliktā, to jau nu skaidri zinu. Lai saka kāds, vaj es citur neesmu izdzīvojuse pa godam, bet ko tad tu še pie velna izdarisi. Lai nu Trinka pate saka, sadzīvoju ar viņu veselu gadu kopā Veldzēs, vaj esmu ar viņu kādreiz sabārusēs, vaj ar saimnieci plēsusēs. Ne maz jau neesmu tik briesmiga, kā ļaudis mani izrunajuši.“

„Taisniba jau nu gan,“ Trinka piemetinaja, „Veldzēs jau nu gan izdzīvojam tīri pa godam. Tapat jau nu ari kādreiz, kur tad tā iztiksi, kad nesadursies, ir jau nu kādu reiz sabārās ar saimnieci, bet tāds mūžigs ienaids, kā tē, tāds jau nu gan nebija.“

„To es tevim saku, Luža,“ Anlize stingri nosacija, „vaj es esmu ta labā, vaj tu ta sliktā, par to manim maza bēda, bet to es tevim saku: lūdzama, mani neievelc savās ķildās. Es tevi neaiztieku,

Tas bija jaunais Veldze, ko skroderis pirmit ar sievām runadams uzteica par ļoti gudru cilveku, kas Lielstrauta vietā būtut derigs par pagasta vecako.

Līziņa viņu mīleja jau no skolas gadiem, tadēļ ka viņam pēc viņas domām piemita visadas labas īpašibas, ko vien pie cilveka varetu iedomaties. Viņš bija gudrs, atjautigs, stalts, veikls, varonigs, un pie visa ta viņam vēl bija ļoti laba sirds, un šinī ziņā viņa raksturs pilnigi sadereja ar Līziņas raksturu.

Ari Līziņa bija tāda pat labsirdiga. Vēl ne viens no Maz-Krampju gājejiem nevareja atsaukties, ka būtu dzirdejis no viņas ļaunu vārdu. Ne maz jau nevareja iedomaties, ka viņa būtu dusmigās saimnieces meita. Bet labu gan visi zinaja no viņas stāstit. Tie paši kalpu bērni, ko tie visu nedabuja no viņas – gan cukuru, gan ābolus, un kad viņa brauca uz pilsētu, tad bērni jau droši zinaja, ka būs vaj nu pēperkoki vaj konfektes. Lai tik kāds ierunajās ar Maz-Krampju sievām: – vēl necik sen viņa Trinkas Peteram ganu dienā bija iedevuse lielu rieceni saldskābas maizes, apsmēretu ar zafti.

Maz-Krampim bija tikai divi bērni, Līziņa un dēls Žanis, kas gāja pilsētas real-skolā. Tā ka nu Maz-Krampis bija stipri pārticis vīrs, tad viņš priekš savas meitas bankā bija noguldijis trīs tūkstošus rubļus pūranaudas. Tādai skaistai meičai vēl tik daudz pūra naudas! Tas zinams viņai pievilka daudz precinieku; viņai piedāvajās brūtgani gan no tuvienes, gan no tālienes; bet, protams, visi tapa atraiditi. Vecaki to ne maz neņēma ļaunā. „Mēs negribam spiest savu bērnu ne pie viena,“ viņi mēdza teikt, „lai viņa pate izmeklejās vīru, kāds viņai patīk; un bez tam jau vēl viņai diezgan laika priekš precešanās.“

Tā daudz bēriši kumeliņi ādu ratos bija Maz-Krampjos ieveduši un izveduši preciniekus, – bija saldami grauzuši sētas stabus, it kā kad

Mums vienadi centieni, vienadi nolūki tautas druvā, vaj mēs nevaram slēgt Tu-brālibu?“

„Man tur ne kas nav pretim,“ Karlis sirsnigi atbildeja, viņam sniegdams roku. „Sveiks, Tu-brāl'!“

„Sveiks, sirdsdraugs!“ Lapiņš aizkustinats teica un, apkampis Karli, viņu sirsnigi noskūpstija.

„Mūsu brālibu mēs vēl reiz iesvētisim pie putojoša miestiņa kausa,“ Karlis sacija, „bet no ša acumirkļa ta paliek spēkā.“

„Ta paliek spēkā no ša acumirkļa,“ Lapiņš atkārtoja; „bet nu mums kā sirds draugiem vienam priekš otra nav vairs ne kādu noslēpumu.“

„Nē, tagad mums nedrīkst būt noslēpumu. Jauta tagad mani, es tev izkratišu savu sirdi.“

Lapiņš apklusa. Viņš apsēdās un piebāza sevim papirosu.

„Mīļo Karli,“ viņš pēc brītiņa domigi uzsāka, izpūzdams kuplus dūmus, „es labprāt gribetu zinat, kā tu stāvi ar Krampju jaunkundzi? Bet tavām atbildēm jabūt patiesām.“

„Tas ir diezgan kuteligs jautajums, un man tev jasaka taisniba.“

„Tu viņu mīli, un viņa tevi! To es skaidri noprotu.“

„Tā nav, mazakais no abiem to nevar sacit. Ja nu man vajaga teikt tev taisnibu, tad sacišu: es ar Krampju jaunkundzi stāvu tapat, kā tu.“

„To ne maz negribetu ticet. Man tā izliekas, ka viņa tevi mīl.“

„To es nezinu. Tev vajadzetu ar savu jautajumu griesties taisni pie viņas.“

„Tu mani apvaino!“ Lapiņš noskumis iesaucās. „Es neesmu to pelnijis.“

„Saprotu, saprotu, mīļais draugs,“ Karlis smiedamies sacija un uzsita viņam uz plecu. „Tu esi iemīlejies līdz ausim Krampju jaunkundzē. Tas ir brangi! Es tev kā draugam apgalvoju, ka nelikšu tev ne kādus šķērsļus ceļā.“

Lapiņš nezinaja acumirklī ko atbildet. Viņš nosarcis kluseja.

„Tu man dari pārestibu, mīļo Karli,“ viņš teica pēc brītiņa, „kā vari tā zoboties par manām sirds-lietām.“

„Nu, nu, niesi jel dusmigs. Es jau nedomaju ne maz tik ļauni. Tas jau ir ari itin dabigi, ka tu iemīlejies tādā skaistā un bagatā mantiniecē.“

„Vaj viņa bagata? To ne maz nezinaju. Bet Karli, kadēļ tu tā zobojies. Tevim vajadzetu vēl mani apmierinat un man kā savam draugam dot padomu.“

„Es tev dodu šo padomu: ja esi iemīlejies, tad atklāj viņai savu sirdi,“ Karlis nopietni sacija.

„Bet ja nu viņa tomēr mīl citu, ko tad? Ja viņa piemēram mīl tevi?“

„Tad es tev nevaru ne ko līdzet. Ne maz neliedzu, ka man ši meiča it labi patīk, bet starp mums nav ne kādu mīlestibas saišu. Bez tam mani apstakļi ir tādi, ka nevaru preceties. Un vēl es ari uz to neesmu ne maz domajis, tadēļ negribu viņu maldinat veltigām ceribām. Varbūt, ka cits viņai var sagādat spožaku nākotni, ne kā es.“ Viņš aizkustinatā balsī runaja pēdejos vārdus.

„Es skaidri noprotu, ka tu citadi doma, ne kā tu runa. Bet vaj tad mani apstakļi ir tādi, ka varu domat uz precešanos? Mans Dievs! Bet tomēr mana sirds pukst karsti priekš šīs meitenes. Viņas tēls man neiziet iz prāta!" - Viņš smagi nopūtās.

Karlis neatbildeja ne ko. Viņš likās ko pārdomajam. Ari viņam šis mīligais tēls stāveja tagad dzīvi priekš acim, - ari viņš nebija skaidribā, nezinaja sev atbildet, vaj viņš to mīleja, vaj nē! Vaj tad viņa viņam bija tik vienaldziga, ka viņš savam jaunajam draugam vareja tik vaļsirdigi dot padomu, lai šis viņu bildina? Un kad nu Lapiņam tiešam laimetos iegūt šo dārgumu, vaj tad viņš varetu tik vienaldzigi noskatities.

Ari daži no Aizkalnes kalpiem, sevišķi tie, kas dzīvoja Palejas pagastā, bija atnākuši še ar saviem draugiem aprunaties.

„Ja, ja, brālit', tu nu gan vari izsaukt magaričas. Jateic, vaj tad nu kalpa cilvekam vajaga lielakas laimes, ja esi nācis pie sava pavēņa un zemes stūriša.“

Tā Līču vīrs Tšipus sacija uz savu draugu Maz-Krampju Anlizes vīru Ingu, kas bija iznomajis kaimiņu pagastā divdesmit un piecas pūrvietas zemes.

„Jateic, biju jau gan sen gaidijis un kārojis zemes, un arē! un beidzot taču tev ari krīt ta laime,“ Ingus priecigi atbildeja. „Sieva jau ari ļoti priecajās. Tikai jau nu pagŗūti būs ar to iesākšanu. – Lūdzu, papu, ielejiet kočiņu!“

„Vaj proviti, vaj čizčinu?“ krodzinieks jautaja.

„Nezinu, ko nu labak dzersim, Tšipu, vaj čizčinu vaj?“ Ingus jautaja savam biedrim.

„Eh, ko nu čizčinu, Indžiņ! Dzersim labak skaidru proviti,“ šis laipni atbildeja.

„Nu, tad dosiet, papu, proviti,“ Ingus pasteleja.

„Nu jau tev, brālit', labi,“ Tšipus, iedzēris brandvinu, runaja glaimojošā balsī, „tev jau vairs nav bēdas par saimnieku, nedz ari tāds jameklē. Tās rūpes jau nu tev pie malas!“

„Kas nu pēc saimnieka, - man jau saimnieku nav trūcis,“ Ingus atbildeja, „bet taču jau vieglaki izies, ne kā pie saimnieka. Un ko tagad plēsisies, tas paliek tev un taviem bērniem.“

„Taisniba, Indžiņ', taisniba! Savā mūžā jau nu gan neredzesi lielu vieglumu, - ja nu tas labums būs, tad būs bērniem.“

„Jateic, vaj tad tev nu pie saimnieka ari kādas svētdienas? Izdzen tapat pa to gadu. Kad jau priekš cita jaiet klupdamam, krizdamam, tad jau labak ej pats sev. Sinams, uz plikas atmatas iesākt jau nu būs gŗūti gan.“

„Ja, tur diezgan galvas griešanas. Arē, cits saimnieks jau iedzīvotās mājās tā tik tā tik kuļas, kur nu vēl uz plikas atmatas! Ir galvas griešanas diezgan!“

„Man jau gan kā mieti badas ap dūšu, bet mana Anlize, ta tev nebēda ne ko. Viņa tev māk teikt: iesitis mietu, kur piesiet lopus, un paši padzīvos krūmos, kamēr uztaisīs ēkas.“

„Nu ja, tava Anlize! Kur tad ņems tādu sievu! Es savu Lību ari nevaru mānit, bet tavai Anlizei jau viņa līdzi netiek. Ja, brālit', tev jau ta otrā puse ir gan ko vērta.“

„Sinams, es jau par savu sievu gan ne vārda nevaru teikt. Viņa tev tik dzīvo pate ap sevim. Ne viņa tev ielaidisies kādās ļezgās, ne viņa tev ar citu pīsies. Nu, mūsu pate jau nu vienreiz nikna, bet mana Anlize, es tevim varu teikt, nav vēl ne reizi ar viņu sabārusēs.“

„Ja, ja, tāds velns! Es jau dzirdu no ļaudim, kas taisniba!“

„Redz, kā dažam labam vīram iet. Viņš jau tev pie katra darba būs riktigs un pastrādās to tik pat labi, kā es, vaj tu, bet ko tas līdz? Sievas dēļ nevar dabut saimnieku. Man, paldies Dievam, saimnieki arvienu būs čupām.“

„Trāpas jau nu gan, brālit', trāpas, tas taisniba. Mana Lība, ta jau gan ar visām saimniecēm var labi iztikt, bet ar jūsu pati nevareja neka. Tur jūsu mājās ari ir skola dzīvot.“

„Nu, nevar jau ne ko daudz teikt! Lai nu ari pate tur arvienu klimst, pats jau nav tik slikts cilveks. Un meita, ta jau ir atkal cilveks, ka tur nav ko runat!“

„Ja, teic, ka esot gan paliekam godiga meiča. Bet pate ari, lai nu viņa ir dusmiga, bet nenovīdiga viņa nav. Pat kad es tur dzīvoju, viņa jau man ēdamā kušķi nav atrāvuse un ari jau neliedz tev izpļaut grāvjus, ja tikai pats niesi slinks, piecelties svētos rītos.“

ļoti apskaitās un raudzija visadi kā zoboties par Mazā darbiem. „Kam šim vajaga tik liela laidara,“ viņš šo aprunaja aiz muguras, „cik tad ilgi atpakaļ, kad nebija vēl ne maizes, ne sēklas! Nu kāds grasis ir pie dvēseles, nu nezin, ko ar to būtu iesācis!“

Maz-Krampis, dabujis to dzirdet, neņēma vis par labu šādus vārdus. „Es zinu, ka pušeniekam mans labums skauž,“ viņš teica, „viņš jau man ne kad nenovēl ne ka laba. Bet jo lāci skauž, jo lācis barojas! Kalab es nevaru būvet, kad man ir pie rokas? Mans pušenieks ari celtu tādas ēkas, ja tikai iespētu!“

Kad Lielais dabuja to dzirdet, tad tas viņam bija tikpat kā uguns pakulās. „Ko šis lupata gan doma! Vaj es viņam nevaru atdot tos pāra desmit rubļus?“ viņš pukojās. „Skat, pieķeries tu pie tāda dergļa, viņš tevi izkladzina pa visu pagastu!“

Viņš bija aizņēmies no pušenieka piecdesmit rubļus priekš pavasara rentes samaksašanas, tadēļ ka bija slikti ceļi, un viņam netikās vest labibu uz pilsētu pārdot. Bet tiklīdz viņš dabuja zinat, ka pušenieks viņu aprunajis, tad tudaļ puišiem lika atjūgt zirgus no arkla, iemēroja miežus un veda tos uz pilsētu pārdot.

Otrā dienā viņš aiznesa Maz-Krampim savu paradu. „Šē tava nauda, es dabuju dzirdet, ka vajadziba tevi spiež; tadēļ tev atnesu tos piecdesmit rubļus, kuŗus no tevis aizņēmos!“ viņš sacija.

„Manis dēļ jau nu tev tādā darba laikā nevajadzeja vis braukt uz pilsētu,“ Mazais atbildeja, „man vēl kādi pāris simtu naudas mājās. Gan jau būtum dabujuši to paradu.“

„Negribu pie sevis glabat otra naudu, vēlaki tik reikas iznāk,“ Lielais atcirta. „Šē, izskaiti, ta ir tava nauda!“

„Mana jau nu ta ir, tas taisniba,“ Mazais apzinigi

Paliec tik iekšā, paliec un dari, kas tev jadara, gan es iztikšu!“

To sacijuse, viņa paņēma atslēgu un izgāja ārā.

Līziņa viņai skumji noskatijās pakaļ. „Kadēļ gan māte mani tā sarga no saimniecibas?“ viņa domaja pie sevis. „Ja es negribu viņu kaitinat, tad man jasargajas, ka tikai pie lopiem nepieduru savu roku, vaj neiejaucos citās saimniecibas darišanās! Es niesot priekš tam dzimuse, viņa saka. Bet man saimnieciba patīk, un vaj tad es nevaru tapt saimniece? Ai, cik Līču Katiņa laimiga! Viņa var darit, ko grib - man turpretim jatup istabā kā cietumniecei! Es nedrīkstu rādities ne uz laidara pusi. Es nepazīstu ne vienas saimnieku meitas, kuŗai būtu tāds liktens, kā man! Nē, es iešu tomēr. Tīri jau kauns! Esmu saimnieku meita un nezinu, kur govij aste, kur galva!“

Viņa apņēma vilaini un aizgāja uz laidaru. –

Tādas mātes, kā Maz-Krampiene, bija to laik un ir vēl diemžēl tagad daudz mūsu tēvijā. Apstulbotas no aklas bērnu mīlestibas, viņas vēletos šos turet vaj stiklu skapī, ne maz neapdomadamas, kādas likteņa vētras vēlak var sacelties pār viņu bērnu galvām, un kādus pamatus, kādas stutes viņas izārda bērnu dzīves ēkai! –

Līziņa satika laidarā abas kalpones, Annu un Līnu, kas deva govim ēst.

„Anniņ', es atnācu jums paligā,“ viņa uzrunaja dienastmeitu, „bet nesakiet tikai mātei!“

„Vai, nu jau mama jūs atkal bārs!“ Anna bažijās. „Kapēc jūs nācāt?“

„Kuš, Anniņ', nesaki ne ko!“ viņa atbildeja, saņemdama klēpi siena. „Kuŗai govij lai nesu šo klēpi?“

„Nesiet to raibaļai; jūs zinat, ta ir otra no durvim,“ Līna pamācija.

Līziņa devās ar siena klēpi kūtī.

„Jaunkundze, uzskatieties tikai labi, ka nesabrienat kājas!“ Anna teica.

Līziņa palīdzeja meitām, visām govim padot ēst, un tas viņai darija lielu prieku. Anna viņai izsauca priekšā govju vārdus, kā: raibaļa, zīmuļa, dūmaļa u. t. pr., un parādija ari ik katru.

Tad viņas devās pie siveniem. Bija ļoti mundri lopiņi! Kā viņi priecigi kvīkšķeja un urkšķeja pa aizgaldu, kad izdzirdeja nākam ar ēdienu. Katrs gribeja būt pirmais un nadzigakais, un tā sacenzdamies, viņi saskrēja ar baru pašā silē iekšā.

„Dod man, es viņiem ieliešu ēdienu!“ Līziņa lūdza Annai. Bet tas nebija vis tik viegli izdarams. Annai pirms vajadzeja ņemt nestavu kātu un atkruķet nepacietigos audzekņus nost no siles. Pie ta viņa dažam labam iespēra pa ribām, pamielodama tos visadiem glaimu vārdiem, kā: krupji, mēgļi!“

„Nesit viņiem', Anniņ', tik stipri! Viņiem jau sāp,“ Līziņa pārstāja.

„Ko tad ar tādiem velniem izdaris! Vaj ar viņiem var iztikt ar godu?“ meita atbildeja, slaucidama sili. „Šē nu, lejiet; bet pag', es vēl samaisišu - tā! Lejiet nu!“

Līziņa pārliecās pār aizgaldu un ielēja siveniem ēdienu, bet izlēja pusi pa zemi. Tomēr citi no mazajiem rukšiem neņēma to ne maz ļaunā, bet ēda ari no zemes, kamēr citi atkal ņēmās pa sili, ka snakšķeja vien. Līziņa nevareja beigt nopriecaties par tādu labu ēstgribu.

Kamēr viņa tē tā priecajās, māte viņu nejauši pārsteidza.

„Ko tu tē, meit', dari?“ viņa skarbi uzsauca Līziņai. „Kāda tu nomūrejusēs! Kāda tava baltā širce - vē! un kādas tavas kājas! Un kleite ar vieniem salmiem un pelavām! Kur tu esi bijuse?“

„Mem', es biju tepat laidarā,“ Līziņa atvaiņojās.

noticis. Tikai Erpovičs un vēl citi viņa draugi paredzeja draudošo negaisu un izdarija viņam par labu mazas aģitacijas, kas ari nepalika gluži bez sekmēm, jo atgrieza vienu vaj otru viņa šaubigu piekriteju atkal atpakaļ. Tomēr vēlešanu iznākumu nevareja vēl noredzet.

Pats Lielstrauts bija jau it agri no rīta ieradies pagasta mājā pie Erpoviča. Lai gan viņš jutās vēl drošs uz savu varu, tad tomēr šīs dienas svarigums padarija viņu nemierigu. Jau pagājušo nakti viņš bija ļoti maz gulejis, kaudamies ar visadiem murgiem. Viņš nevareja ne maz iedomaties, ka viņš tiktu nosviests no amata, kuŗu viņš tik ilgus gadus bija valkajis un no ļaudim baudijis visadu godu un cienibu. Un tagad ne viens vairs viņu neievērotu, nedz cildinatu – tagad viņam būtu citam jadod gods, un pats tiktu izsmiets un piezobots no ļaudim! Jau tās domas bija nepanesamas.

„Redzesim gan, kas šodien būs!“ Erpovičs sacija. „Es jau priekš jums strādaju, cik vareju. Tomēr nevar vēl nozinat iznākumu.“

„Ak, ko nu jūs, skrīvera kungs, par velti bažijaties,“ Lielstrauts teica, mēģinadams izlikties mierigs. „Iznāks tapat kā ar vienu. Es to skaidri paredzu!“

„Lai Dievs dotu, bet es ļoti šaubos,“ Erpovičs atbildeja. „Jums vajadzeja, mīļo Lielstraut, iepriekš drusciņ vairak pūleties un dabut tādus vīrus kā Skrāpi uz savu pusi, tad būtu labi.“

„Es jau ne vienam neiešu bučot roku! Un cik taču viņu būs to pretinieku? Pusi balsu es dabušu tā kā tā. Esiet itin mierigi, skrīveŗa kungs, gan jau viss būs labi!“

„Redzesim - ceresim!“ Erpovičs piebilda un gāja, ierādit savam paligam darbu, - kad patlaban Liel-Krampis ar Līci ieradās.

„Nu, ko dzird no jauna ?“ Lielstrauts viņiem

noprasija, kad bija apsveicinajušies. „Kā labi iet pa pagastu?“

„Kā tad nu iet! Vis jau rūc pret mums!“ Krampis atbildeja.

„Ja, kas tad tie rūceji ir? Pāris kalpu!“ Lielstrauts izskaidroja.

„Ir jau saimnieku ari diezgan,“ Līcis iebilda. „Jums jau švaka palikšana būs amatā.“

Lielstrauts tapa domigs. Vaj tad patiesigi tas vareja notikt?

„Mans pušenieks jau iet tagad kā traks,“ Krampis stāstija. „Tas jau lielas, lai viņam izejot ari vaj tūkstoši rubļu, tad tomēr mēs nepalikšot amatos! Redzēs nu gan.“

„Tu runā kā bērns! Ko tad viņš tur var izdarit?“ Lielstrauts teica, tikai ar pūlēm apslēpdams savu nemieru. „Runat jau var daudz ko.“

„Vaj tu ari zini, kādu stiķi viņš man atkal izdarija?“ Krampis sacija, un izstāstija savu saduršanos ar pušenieku ceļa dēļ.

Lielstrauts uzmanigi klausijās.

„Viņš ir traks!“ viņš apgalvoja; „nudien, viņš ir traks!“

„Bet vaj tu zini vēl ko?“ Krampis atkal uzsāka. „Kas var zinat, kā mums iziet - drošibas pēc mēs varetum aizsūtit Līci ar kādiem desmit rubļiem uz Launadziņu. Tas drusku derēs!“

„Manis dēļ! Es gan domaju, ka tas nav ne maz vajadzigs. Bet kaitet jau nekaitēs.“

To teikdams, Lielstrauts izvilka piecrubļu gabalu un nolika uz galda.

Krampis izņēma ari vienu un iespieda abus Līcim saujā, iečukstedams viņam kaut ko ausī.

„Ja, ja,“ šis atbildeja, „var jau pamēģinat. Dzirdēs mazakais, ko šie doma.“ Viņš paņēma cepuri un aizgāja.

Abiem lielajiem amata vīriem pietrūka tagad vārdu, ko runat. Abiem bija vienadas rūpes un raizes - bailes, ka varetu tapt nosviesti no amata,

nospieda viņiem krūtis. Tikai vēlaki, kad Erpovičs pienāca, viņi uzsāka runat.

„Ja mēs tagad zaudejam savus amatus, tad jau pa visam slikti,“ Liel-Krampis sacija. „Un ja viņi vēl tiek tanīs vietās! - vaj traks,– kur tad lai glābjamies!“

„Ja, ja,“ Lielstrauts smagi sacija, „ne tik vien mums, bet ari skrīvera kungam tad ies slikti.“

„Sinams, tad jau man lielakais sliktums ceļas,“ Erpovičs apgalvoja. „Kas tad jums! Jūs saimnieki bijuši, saimnieki paliksat - bet man viņi gremzisies virsū - lai Dievs pasarg'!“

„Hāāa - man tik jasmejas par mūsu runu!“ Lielstrauts mēģinaja izlikties jautrs. „Ko mēs tē bažijamies - tas jau ne mūžam nevar notikt! Redzesat gan, vaj kāds drīkstēs balsot pret mani! Ko nu raizeties par niekiem! Ir jūs paliksat it mierigi savā vietā.“

Bet viņš nevareja ar šiem vārdiem apmierinat ne sevi, ne Krampi. Tikai Erpovičs domaja gluži citadi.

„Jūs dumji bauru ķerļi!“ viņš domaja pie sevis. „Pagasts mani tadēļ ne-ieredz, ka es stāvu uz jūsu pusi. Tagad tas man bija vajadzigs, bet kad jūs kritisat, tad ari jums ne kāds draugs vairs nebūšu. Man jadzied ta dziesma, ka maizi ēdu! Gan es pratišu pielabinaties pretinieku partijai, kad ta nāks pie stūres - un palīdzešu viņiem jūs spīdzinat, tapat kā jums tagad palīdzeju viņus spīdzinat!“

„Gan jau dzīvosim, Lielstraut,“ viņš sacija liekuļodams. „Vaj tad nu piķis īsti mūs raus?“

„Un kad jau nu pa vism slikti nonāks, tad pameklesimies vēl pie kungiem,“ Lielstrauts piebilda. „Ja tik mēs visi turamies kopā, tad jau mūs tik lēti vis nenomāks.“

„Sinams, ka es ar jums turešos kopā līdz beidzamajam,“ Erpovičs liekuligi apgalvoja, „uz to jūs varat palaisties!“

„Vaj jūs nevarat mūs pielaist pie cieniga mācitaja?“

„Pag', pag', tulit raudzišu,“ viņa sacija saldu balsiti un aplūkoja ar labpatikšanu Lielstrauta trekno zosi.

Viņa iešāvās kā adata mācitaja rakstamā istabā un pēc īsa brīža bija jau atpakaļ.

„Nāciet vien iekšā, Lielstraut, cienigs mācitajs jau jūs gaida.“

Abi saimnieki, paņēmuši savas dāvaniņas, devās rakstamā istabā un nolika tās uz krēslu.

„Labdien, cienigs žēligs mācitajs!“ viņi sveicinaja un pabučoja mācitajam svārku piedurkni.

„Labdien, labdien, mīļie draugi!“ sirmgalvis smaididams viņus apsveicinaja.

„Piesēdieties,“ viņš teica, pasniegdams viņiem krēslus. „Nu, kādā vajadzibā jūs, mani mīļie, nācat pie manis?“

„Mēs ar jums, cienigs mācitajs, gribam runat kādā svarigā lietā,“ Lielstrauts noklepojies uzsāka runat. „Gribam lūgt no jums padomu.“

„Tā, tā, mani mīļie, - nu ko tad labu jūs gribat zinat?“

„Jūs, cienigs žēligs mācitajs, varbūt jau zinasat, ka mēs abi esam nosviesti no amata,“ Lielstrauts ar pūlēm izrunaja.

„Taču ne no tiesas puses - no valdibas, mīļo Lielstraut?“ mācitajs iesaucās.

„No valdibas nu gan nē, bet viņi tur sacēlās tādi gudrenieki, sarīdija kalpus pret mums un nogāza mūs no amata!“

„Paldies Dievam, ka jūs no valdibas niesat atstumti, - tad jau ta nelaime ne maz nav tik liela,“ cienigtēvs izskaidroja. „Žēl man gan ir jūsu -- jūs jau esat tādi godigi cilveki un mani arvienu tā labi sapratāt! Varbūt, ka vēl kādi jauni ģeķi ievēleti jūsu vietās, kuŗi varbūt pūlesies izkaisit to nesaticibas sēklu starp ļaudim!“

ari uz papuves lauka, tā ka drīzumā jau vareja ceret aitas un cūkas laist ganos.

Drīzi ari pienāca ta diena, kuŗā Maz-Krampju cūkganam Janelim bija jaliek savas studijas pie malas un jauzņem atkal sava parastā gana gaita. Siemas skola nebija vis vēl beigusēs, bet ko tur vareja darit?

„Ko nu tur vairs iemācisies pa tām pāris dienām!“ pate sacija; „tadēļ jau nu tīri par grēku, turet lopus kūtī!“

Janis ar to bija gluži mierā, jo tas taču bija viņa darba lauks. Un ka viņa gana-dzīvē bija ari savi jauki brīži, to viņš skaidri zinaja. Pirmajā dienā, kad dzina lopus ganos, viņš dabuja pēc vecvecās ierašas no saimnieces divas olas, un no katras sievas pa vienai - un kur tad vēl gaļa! Ar to viņš tika apbalvots bagatigā mērā. Ihsi sakot, ši diena viņam bija ievērojamakā visā gadā, jo viņš cienija šīs dienas apbalvojumus vairak, ne kā ziemsvētku dāvanas. To dienu viņš no visiem mājiniekiem bija visievērojamakā persona. Bez tam viņš vakarā drīksteja ar meitām rumuleties (lieties ar ūdeni), un tāda izpriecašanās viņam patikās no visas sirds.

Bija jauka diena, kad Janis atkal bija izdzinis lopus ganos. Lopi, kā jau iesākumā, mierigi ganijās, un viņam atlika daudz vaļas brīžu, tā ka drīzi gaŗš laiks sāka mocit. Viņš ņēmās no galvas pārrēķinat savu vien-reiz-vienu, un kad tas apnika, tad paņēma nazi un drāza kokus priekš vēja-sudmaliņām, un nogrima tā savā darbā, ka pa visam aizmirsa lopus, kuŗi pa to starpu bija izklīduši tāļu jo tāļu. Viņš skrēja, ka pastalām vaj auklas notrūka, kamēr atkal visus sadzina kopā.

Te acis pacēlis, viņš ieraudzija, ka pušenieku Ingulis, kas ari šodien bija izdzinis ganos, māja viņam ar roku, lai laiž vairak uz robežas pusi.

„Uhu! Jani!“ viņš aureja. „Laid tavus lopus šurpu! Es ari dzīšu uz tavu pusi!“

Būtu jau tīri labi, Krampis ir itin mierā. Kam man vecam vīram būtu vairs japūlas, - bet tas ir, kad bērniem paļauj vaļu. Nu, tagad viņa var tiepties, cik grib! Kā šodien norunajam, tā tam ari būs būt!“

Šis vīrs bija vecais Līcis, kas nāca no Liel-Krampjiem uz savām mājām. Aplūkojot viņa mājas, vareja tulit nomanit, ka viņš nebija pārticis vīrs, bet bieži vien kāvās ar trūkumu. Ehkas visas bija vecas un sašķobijušās, ar salmu jumtiem, kuŗi ari vietu vietām bija izjukuši un iziruši. Tapat ari viņa darba rīki nebija kā vajadzeja, bet visi nogājuši uz beidzamo postu. Un zirgi viņam bija sliktakie visā pagastā.

Viņam ari nebija ne kāda labā vieta. Laukiem pa lielakai daļai bija apšu māla grunts, vaj atkal sausa smilts. Tadēļ viņam labiba ari ne kad tā nepadevās kā citiem, un viņš tik tā tā vareja pavadit gadu. Bet Līčiem uz upmalas bija labas pļavas, kas izdeva diezgan daudz siena. Ļaudis prātoja, ka Līčos varetu gan labaki dzīvot, ja būtu dūšigaks saimnieks, ne kā tagad.

Līcis iegāja pa mazajām durvim vecajā istabā.

Ahrpusē pie durvim Līču sievas ņēmās berst savus spaiņus, soliņus, tīņus un citus daiktus, jo rītu jau bija Jurģis, un netīru mantu taču nedrīksteja vadat. Lai Dievs pas! Ko tad vedeji teiks? Ari savas lielās izvelkamās gultas viņas bija izārdijušas un iznesušas ārā priekš mazgašanas. Kas tad nu par nelaimi! Vienu nakti jau vareja izguleties ari uz plāna.

Tā kopigi savas mantas mazgajot, abām sievām bija laiks, labi izpļāpaties. Un viņām jau ari valodas ne kad netrūka.

„Diezi, diezi, kā tik tie mūs paši tagad iztiks, kā dzīvos!“ Anna sacija klusam Tšipus Lībai. „Viņiem jau nav ne sēklas, ko apsēt puslauku, un kur tad nu visas vasaras maize! Ja, ir gan,

Viņš bija nabaga kurpnieka dēls un Latvietis no dzimuma, lai gan teicās esam Vācietis. No dabas bagatigi apdāvinatam miesigiem un garigiem spēkiem, viņam jau no mazotnes laimes māmuliņa uzsmaid ja un viņu drīzi atsvabinaja no nepatīkamā kurpnieka-soliņa.

Viņa tēvs dzīvoja uz īri kāda mežkunga ērberģī un atstrādaja naudu par dzīvokli caur kurpju un zābaku taisišanu. Nespēdams skolot dēlu, viņš šo piespieda mācities kurpnieka amatu.

Vecais mežkungs, kam pašam bērnu nebija, drīzi vien tapa uzmanigs uz veiklo kurpnieka-puiku un sāka priekš viņa intereseties. Viņš deva zēnam lasit dažadas derigas grāmatas un pasniedza viņam mācibas stundas, tā ka mazais Rudolfs drīzi bija jau tik tāļu zinašanās, ka vareja iestāties augstakā skolā. Tad mežkungs atņēma tēvam pa visam pēc zinibām kārojošo puiku un nodeva to guberņas gimnazijā.

Tē mazais Rudis mācibās spēra apbrīnojamus soļus uz priekšu, par ko viņa labvēlis un audžu-tēvs, kā ari skolotaji, ļoti priecajās. Tādi labi panākumi pamudinaja veco mežkungu vēl tāļak rūpeties priekš sava audzekņa. Viņš nodomaja sūtit savu mīluli uz augstskolu un likt viņam studet. Rudolfs tik ko bija iesācis pirmo pusgadu Terbatā studet tieslietu zinibas, kad vecais mežkungs piepeši nomira, un mūsu jaunais censonis palika pusceļā bez līdzekļiem un tāļaka pabalsta. Atnāca nelaiķa radi no citurienes un paņēma viņa mantu; un Rudolfam cits ne kas neatlikas, kā likt pie malas savas studijas.

Viņš piestājās par kancelistu pie kādas augstakas tiesas kādā Kurzemes aprinķa-pilsētā un pelnija sūri gŗūti savu maizi. Tā strādajot pagāja daži gadi, bez ka viņa stāvoklis būtu labojies. Viņš nevareja izprast, caur ko gan tas nāca, ka viņš, tik uzcītigi strādadams, netika ne kurp uz priekšu, kamēr citi, kas nebija apbalvoti tādām

gara dāvanām, nedz ari baudijuši tādu izglītibu, kā viņš, dabuja jo ievērojamas vietas. Bet drīzi viņš nomanija, kur iemesls meklejams, un pārliecinajās ari, ka caur savu uzcītibu vien nepanāks neka laba. Tadēļ viņš apņēmās citadā veidā strādat savā uzsāktajā darba laukā. Viņš pārvērtās un pieņēma lapsas kūmiņa dabu, un viņa apstakļi tudaļ labojās. Nāca viens paaugstinajums pēc otra, viens čins pēc otra, tā ka viņš miesigi un garigi atspirga. Kad nu viņš bija spējigs, izpildit ari augstakas vietas, tad pēc ne cik ilga laika viņš tapa par sekretaru pie tās pašas tiesas - vieta, kuŗas dēļ pat tieslietu kandidati vareja viņu apskaust.

Augstakās tiesnešu vietas toreiz pa lielakai daļai bija vietigo muižnieku rokās, kuŗi ne būt nebija baudijuši augstaku izglītibu, bet pa lielakai daļai bij izstājušies iz gimnaziju videjām klasem. Tadēļ šie protams vaj nu ne maz vaj tikai pavirši pazina tiesu būšanas un ne kādi nevareja pietiekoši izpildit viņiem uzticetos amatus. Sem tādiem apstakļiem tad ari mūsu jaunajam sekretaram bija plašs darba lauks. Tiesas kungi viņam uzticeja visas tiesas-darišanas, un viņš ari bija tas vīrs, kas tās vareja izvest. Krietni iestrādajies šinī arodā, viņš prata tik izveicigi rīkoties savā darbibā, ka nevajadzeja ne maz viņam pakaļ lūkot, un prāvenieku pārsūdzibu gadijumos viņa spriedumi no augstakām instancēm tika arvienu apstiprinati. Bet nu viņš drīzi atrada vēl citu pelņas-avotu, kas bija daudz treknaks un ienesigaks, ne kā viņa vieta. Viņš pieņēma kukuļus, un tie sāka tik bagatigi plūst no malu malām, ka viņš īsā laikā tapa turigs vīrs.

Nu viņš ari vareja domat pārvest mājā savu līgaviņu. Viņam jau no ta laika, kamēr vēl strādaja par kancelistu, kāda vienkarša pilsoņa meita bija brūte. Tolaik viņa alga bija tik maza, ka mīļakai vajadzeja viņu alaž pabalstit

naudas līdzekļiem. Nu viņš bija tādā stāvoklī ka vareja viņai to atlidzināt, apņemdams viņu par sievu un daridams viņu laimigu. Bet Erpovičs tā vis nedomaja. Vienkaršo pilsoņa meitu viņš gan kā tiesas-arķivars vareja precet, bet ne vis kā sekretars. Viņš izskaidroja caur vēstuli savai agrakajai līgavai, ka viņa apstakļi esot tā grozijušies, ka nevarot viņu vairs precet. Viņas gaudu pilnās vēstules, kuŗas pēc tam saņēma, viņš iemeta papiru kurvī vaj tās saplēsa. Viņa beidzot apnika un lika viņu mierā.

Tagad Erpovičs nodomaja caur spožu precibu vēl vairak nodrošinat savu stāvokli, un ķērās tadēļ ar apdomu pie lietas. Pirms viņš iesāka no paša augšejā gala un bildinaja muižnieces; bet tē lieta negāja vis tik glumi, kā viņš bija cerejis. Baltijas muižniecēm zilās asinis vēl riteja dzīslās. Redzedams, ka tas neveicas, viņš atmeta šo nodomu un sāka apskatities pēc ievērojamu pilsoņu vaj naudas vīru meitām. Tādu zinams nebija mazajā pilsētiņā, tadēļ viņš brauca uz guberņas pilsētu, izlūkoties līgaviņu. Viņam ari drīzi izdevās, iegūt sievu, uz kuŗu viņš vareja būt lepns. Visa pilsēta tagad runaja, ka sekretars Erpovičs apprecejis bagatā banķiera Nordmillera radinieci un dabuzis līdz pūrā piecdesmit tūkstošus rubļu. Patiesibā pūra nauda bija gan piecreiz mazaka, bet tomēr ir tad vēl skaistā, izglītotā sieva priekš Erpoviča bija diezgan laba partija.

Erpovičs ļoti mīleja un iztureja savu jauno sievu un tadēļ drīzi vien nāca zem viņas tupeles. Šādai lepnai lielpilsētas dāmai vajadzeja ari protams grezni un lieliski dzīvot, un Erpovičs ari par to gādaja, cik vien bija viņa spēkā. Viņa nams un dzīve bija gluži augstmaņu kārtas cienigi, un greznuma ziņā viņš izēnoja visus vietigos muižniekus. Tādas balles un viesibas, kādas viņš, jeb pareizaki sakot, viņa izrīkoja, nebija vēl ne kad redzetas mazajā pilsētiņā. Viņa nams,

tā sakot, tapa par pilsētas centru; visi runaja tikai no viņa lieliskajiem izrīkojumiem.

Bet caur šādu dzīvi cēlās divi nelabumi, kas viņu vēlak iegāza postā. Pirmam kārtam viņš tādejadi izputinaja savu mantu, jo viņa treknie ienākumi vareja tik ko segt cienmātes milzigos izdevumus. Viņš ielaidās gluži nedrošās spekulacijās un noprata ari pats it labi, ka vairs lāga neiet, - bet ko tur vareja darit! Viņš savai sievai bija apsolijis spožu dzīvi, un šis solijums viņam bija jaizpilda. Otram kārtam ari vietigie muižnieki tapa skaudigi, redzedami viņa lielo izšķērdibu. Viņu kundzes naidigām acim lūkojās uz augstprātigo, lepno plebejieti, kuŗa izstūma viņas no pirmās vietas un visā pilsētā spēleja pirmo lomu. Sekretara citreizejie labie draugi iz muižnieku vidus tapa tagad pret viņu neuzticigi un atturigi. Vēl par nelaimi kāds no turienes tiesas kungiem atteicās no amata, un ša vietā nāca kāds jauns muižnieku kārtas tieslietu kandidats. Šis pamatigi pazina tiesu būšanas un neļāva ne ka ieteikties no Erpoviča, bet lūkoja viņam pašam ciešaki uz pirkstiem, tā ka viņam tagad bija ļoti jauzmanas, lai nemodinatu pret sevi neuzticibu.

Tomēr viņa lepnā, izšķērdigā dzīve prasija arvienu vairak naudas, un viņam ta bija jagāda, lai ņemtu kur ņemdams. Tādā kārtā jaunais asesors viņu drīzi noķēra lamatās, un tikai caur savu vecu draugu palīdzibu viņam bija vēl iespējams, godigā vīzē atsacities no savas vietas. Viņa laimes pils sagruva.

Viņš dabuja gan vēl caur sava bagatā radinieka gādibu vietu pie kādas kroņa bankas. Alga bija tāda, ka vareja mēreni dzīvot. Bet tā ka viņa kundze vēl arvienu gribeja turpinat lepno dzīvi, tad viņam atkal vajadzeja darit blēdibas, kuŗas pirmo reizi Nordmillers izlaboja, bet otrreiz viņam atkal bija jaatsakas no vietas.

Nu viņam ne viens vairs nepalīdzeja. Viņš

palika bez vietas. Tagad viņa lepnajai kundzei vajadzeja ari pabaudit rūktas trūkuma dienas. Gaudas un žēlabas par pazudušo paradizi ne ka nelīdzeja.

Vēlak Erpovičam izdevās tikt par skrīveri kādā mazā pagastiņā, un drīzi viņš ari caur savu izmanibu dabuja Palejas brango skrīvera vietu. Tē viņam agrak ari bija lieli blakus ieņēmumi, bet nu jaunajam pagasta vecakajam nākot amatā, tie stipri mazinajās un draudeja pat pa visam izsīkt.

Viņam ļoti patika, kad saimnieki savā starpā nesatika, ķildojas un mūžigi prāvojās. Kur malku cērt, tur skaida atlec, - tapat ari viņam caur šādām prāvām savs labumiņš atleca. Viņš katru reizi zinaja izsargat savu ādu, turejās arvienu uz stiprako pusi un palīdzeja apspiest un spīdzinat vājakos. Mums jau zinams, kā viņš izturejās pret Liel- un Maz-Krampi. Tapat viņš nodarbojās ari ar tā nosaukto „izmakarešanu“" no rekrušiem, un bija ari slavens kā adopciju izstrādatajs. Tādus tumšus darbus strādadams, viņš bija ļoti labi iepazinies ar Dreŋberg madamu, kuŗa viņam dažreiz piepalīdzeja, par ko dabuja pusi no peļņas.

Bet viena lieta viņam tagad nospieda: viņš nevareja iegūt jaunā pagasta vecakā draudzibu. Šis bija vēl arvienu atturigs pret skrīveri un gluži patstāvigs savās rīkošanās. Tāds stāvoklis Erpovičam bija pa visam nepanesams, jo līdz šim viņš bija paradis spēlet lielu lomu un visus vadit pēc savas gribas; bet nu viņam bija jastrāda pēc cita pavēles. Viņš gan Veldzem liekuļoja padevibu un pazemibu, bet iekšķigi domaja gluži citadi.

Tā viņš kādu dienu sēdeja savā darbistabā un pārdomaja abu naidigo pušenieku lietu. Viņš bija gan Maz-Krampim tik tāļi palīdzejis, ka šis pie pagasta tiesas savinneja savu pušenieku. Citi tiesas-vīri protams savam priekšsēdetajam labprāt

par kuŗu tik ilgi esmu gādajis un kuŗu vadijis pa īsto ceļu, tīšu prātu tagad ietu samaitašanā!“

„Jūsu bailes ir gluži veltigas,“ Karlis izskaidroja. „Aplūkojiet tikai tuvak šos centienus, un jūs atzīsat, ka tie ne būt nav kaitigi; tie nav ne kas vairak kā ļaužu dabiga attīstišanās. Jūs taču paši saucaties par Latviešu draugu un piederat pie tās biedribas, kuŗa sprauduse sevim mērķi, mūs apgaismot, un nu jūs gribetut sava paša darbam strādat pretim? Līdz šim Latvieši tika audzinati un vaditi vienigi no Vācu elementa, bet nu viņi sāk attīstities paši uz savām kājām. Jums kā mūsu labvēlim nevajadzetu vis par to noskumt, bet jo vairak priecaties.“

„Ja, ja,“ vecitis domigi iebilda, „es ari ne maz neesmu tam pretim, mīļais dēls, ja tikai iet pa īsto ceļu. Mēs Latviešu draugi gādajam par to, ka viņi mierigi un pa mazam attīstas, bet no citas puses top strādats aplami un trokšņaini!“

„Lai nākamiba to izšķir,“ Karlis mierigi atbildeja. „Es jums tikai to varu apgalvot, ka mūsu dziedašanas biedriba neievedīs ļaudis samaitašanā, bet attīstīs tikai viņu gara darbibu, stiprinās viņu pašapziņu un padarīs viņus miesigi un garigi tvirtus un stingrus.“

„Kad nu jūs uz to pastāvat,“ mācitajs beidzot sacija, „tad es jums ari ne kādus šķērsļus vairs nelikšu ceļā, bet ticiet man, es paredzu ļaunu un ļoti ne labprāt dodu jums atļauju, sapulceties skolas namā.

Ar to saruna bija beigta un mērķis panākts. Neba nu šim vīram vien bija tādas veltas bailes, - tādi uzskati toreiz bija visiem „Latviešu gādniekiem“; bet viņš, kā rādijās, runaja aiz stingras pārliecinašanās.

Tā tad nu jaunajai biedribai ceļš uz darbibu bija atkal vaļā, un viņa ari vairs netureja rokas klēpī, bet cīnijās un pūlejās, lai varetu ari uzrādit kādus panākumus. Un drīzi viņa ari atklāti

vēl divi gluži sveši cilveki jaapkalpo!“ Berta pletedama sirdijās. „Es ne maz nezinu, kadēļ mūsu jaunkundze tā aplaižas ar šādiem tādiem cilvekiem. Es viņai jau daudzreiz esmu gribejuse to teikt, kaut jel viņa mani klausitu. Pērnvasar mēs bijam divas vien, tad es zinams ari dzīvoju tīri kā pa svētdienām.“

„Bet tagad jau mēs toties' esam divas,“ Katiņa atbildeja. „Vaj tad mēs nedabunam labu algu, ka nevaram apkalpot savas jaunkundzes viesus?“

„Lai ari desmit reiz!“ Berta iesaucās. „Bet kadēļ mums tē uzkrauj tik daudz veltigu darbu. Viņai vēl nepietika ar to bālo jaunkundzi vien. Man viņa jaapkalpo, lai gan nevaru viņu ieredzet ne acu galā, un nu vēl ši sekretara madama pienāk klāt - nu lai mani Dievs atpesti! Tev cilvekam viņa jaapkalpo, un viņa tev vēl ir tik nepateiciga, tik iebildiga un vīzdeguniga, ka tur tīri jadoma! - Kalab jūs man niesat to piešuvuši? - vai, tas man ne maz neliekas būt carti pletets, - šitās rišas jau ne kam neder - ach tā, tā - un tas nav labi un tas nevar būt, un tu vari viņai desmit reiz dancot apkārt, viņai ari nebūs labi!“

„Jūs jau ari ne maz rūpigi neuzraugat viņas toaleti,“ Katiņa atbildeja, „par mani viņa vēl ne kad nav sūdzejusēs.“

„Vaj viņai vēl nav diezgan labi?“ Berta sapīkuse atbildeja. „Kas tad viņa ir? Ach, sekretara madama! Nu, es pateicos par tādu godu! To viņa nevar vis apskatities, ka viņas veša ir nobalejuse un pēdigi nonesata! Un to viņa neievēro, ka viņa, staigadama tādās nemodernās, nodilušās kleitēs, mūsu jaunkundzei padara tikai kaunu! Nē, to mēs nemākam apskatities!“

„Lai nu viņa būtu, kas būdama,“ Katiņa mierigi atbildeja, „viņa ir mūsu jaunkundzes viešņa un mums pienākas viņu apkalpot.“

To sacidams viņš cēlās augšā un sāka žigli ģērbties. Ari Karlis bija drīzi gatavs ar savu apģērbu, tā ka viņi vareja iet lejā viesnicas telpās, ēst brokastis.

Viņi nosēdās pie kāda galda un pasauca buteli vīna un ēdienu kārti. Publikas nebija vēl diezin cik daudz ieradies, jo bija vēl paagrs laiks, tas ir priekš peldu viesiem. Tikai pa retam šur tur zālē redzeja viesus sēžam pie galdiem.

Karļa uzmaniba griezās uz diviem smalki ģērbtiem jaunekļiem, kuri turpat ieblakam sēdeja un, iebaudidami putojošo šampani ar austeriem, jautri tērzeja. Viņi bija jau labi iesiluši, ko vareja manit no skaļām valodām.

„Eh, ķelner! vēl vienu buteli sekta,“ viens no viņiem pavēleja; „ari duci austeru! Bet žigli!“

„Saperlot! Tu esi pie labas omas,“ otrs atbildeja; „tu jau šodien vareni izpērc!“

„Man ir laime, draugs, varena laime!“ pirmais smīnedams teica. „Nē - tu ne maz nezini, kādas uzvaras es esmu ieguvis.“

„Nu, nu! Es topu ziņkārigs!“ otrs sacija. „Laikam atkal kāda jauna mīļaka?“

„St! zelta zivtiņa, es tev saku, varens skuķis! Man tiešam šinī ziņā ir laime. Bagatais sievas tēvs mani tīri apbērs saviem zelta maisiem; kas tad man nekaitēs dzīvot!“

„Patiešam? Un kas tad ta būtu, ja es drīkstetu zinat?“

„Nordmillerene, bagatā skaistā Nordmillerene!“

„Ej nu!“ otrs brīnodamies piebilda. „Vaj tas maz būtu ticams?“

„Hī!“ pirmais pārgalvigi smējās. „Tu zini, ka man visas sirdis piekrīt!“ Viņš apzinigi un ar labpatikšanu uzgrieza savas ūsiņas.

Karlim, to dzirdot, karsts nogāja pār kauliem. Asinis viņam sāka vārities.

„Bet kā tad tu tik ātri nāci pie tādas laimes?“ otrs jautaja. „Es taču vakar viņu koncertā

redzeju kopā ar banķieri Žeromu. Baumas ir izplatijušās, ka viņa būšot ar šo saderinaties.“

„Tas jau ir tas interesantais gabals!“ pirmais lielijās. „Šis vecis ne maz nezina, kas priekš viņa acim notiek. Es tevim visu izstāstišu. Jau sen es nomaniju uz promenadēm, ka neesmu vienaldzigs skaistajai Nordmillerenei. Es jau sen biju ievērojis, ka viņa mani apbalvo mīligiem skatieniem; bet ka lieta tik romantiski beigsies - nē, to es patiesi nebiju domajis. Vakar es ieraugu savu draugu Struncu koncertā, es ejmu ar viņu apsveicinaties un ieraugu, ka viņš ir Nordmillerenes sabiedribā. Viņš stāda mani viņai priekšā, un es skaidri noprotu, ka viņai ļoti labi patīku. Viņas mīligie smaidi liek man saprast, ko viņa doma. Pagaid', puiš', domaju, tagad vajaga tikai dedzigi ķerties pie lietas.“

Viņi piesita glāzes un iedzēra putojošo dzērienu, kamēr Karlis visu klausijās un sēdeja tikpat kā uz kvēlošām oglēm.

„Nu, un tāļak, kas notika tāļak?“ otrs ziņkārigi jautaja.

„Es piedalos šai smalkajai sabiedribai un palieku tur līdz koncerta beigām. Pēc tam Žeroms atvadas un brauc ar veco Nordmilleru projam. Mēs pavadam viņus līdz kuģa steķiem, ari Strunc's aizceļo, un nu es palieku viens pats Hermines laimigais pavadonis. Es viņu pavadu līdz mājām, un tu vari iedomaties, kas tagad viss notika. Mēs atklājām viens otram savas jūtas, viņa sacija, ka nevarot bez manis dzīvot, un apgalvoja karstām bučiņām savu izteikumu. Ko tu saki uz to, vecais draugs, vaj tas nav smalki, ko?“

Karlis bija diezgan dzirdejis. „Vadzi, puiš', tu jau melo,“ viņš domaja un bija ļoti apskaities par šādu nekaunigu goda laupišanu. Viņš apņēmās pārmācit lepno ģeķi.

„Atvainojiet, mans kungs,“ viņš, piegājis pie jaunekļiem, uzrunaja stāstitaju, „jūs esat tik klaji

Pietika jau diezgan darit tik mazumam cilveku. Abas meitas un ari citas sievas bija uz lauka, tikai pate, Grietiņa, mazā Natale un jaunā sieva Līze rīkojās pa mājām.

„Līzei jau nu gan slikti neiet, ta jau dabun, jateic, labako kumosu viegli jo viegli,“ tā citas sievas uz lauka pārrunaja. „Labi jau ir, kad cilveks tāds ļiberigs. Viņš tev ar savu muti priekšā un pakaļā.“

Tomēr tē tik viegli vis negāja, kā citas sievas domaja, to Līze pate zinaja pastāstit, jo viņa cik reižu būtu labaki strādajuse uz lauka, ne kā tē pa mājām noņēmusēs līdz beidzamajam. Jateic, nodzīvojies tē ar slapju muguru un esi visu dienu uz kājām vien, tik pat kā viens koks.

„Līzit', Grietiņ', vai bērni, ejiet paraugiet, ka maizite neapsvilst!“ pate bažijās, veldama tārpiņus. „Ejiet, bērni, velciet ārā!“

Līze bija mudiga sieva. Viņa steidzās teciņiem vien, izpildit pates pavēli. Viņa žigli iegrūda lizi krāsnī un izvilka dažas pladiņas, kuŗas viņa vērigi apspaidija ar roku.

„Tīri pašā laikā, saimniecit',“ viņa uz pienākušo Krampieni teica; „būs javelk ārā.“

„Nu tad velc tik, Līzit', ārā,“ pate skubinaja. „Un tu, Grietiņ' meit', ej pārklāj deķus, kur uzlikt maiziti!“

Abas žigli paklausija, un drīzi rauši bija ārā no krāsns un atradās ļaužu istabā uz grīdas paklātajiem deķiem. Pate paņēma kādu pladiņu un rūpigi to pasemķeja, un nolauza no tās gabaliņu ari Līzei un Grietiņai.

„Maizite jau nu tīri branga izdevusēs,“ viņa teica, „pa raugu ari tīri laba.“

„Vai! ta jau maizite kā vilna,“ Līze glaimoja; „kad tāda man būtu visu mūžu ko ēst.“

„Mem', es ar gribu baltmaizes!“ mazā Natale sacija. „Dod man ari kādu pladiņu.“

„Šē, šē, meit',“ māte teica, pasniegdama

viņai kukuliti, „bet nu tik bērns sagriez labi dūšigi tos tārpiņus. Tu jau man esi gan mudiga, - ta tad būsi saimniece!“ viņa uzlielija, ar labpatikšanu uzlūkodama skuķenu.

„Nu pabaudiet, kāds nu būs,“ vecais Līcis teica, ienācis ar alus krūzi. „ Vaj būs man tas pabriķis labi izdevies?“

„Ir jau gan labs ,ne kas jau nekait,“ pate atteica, pabaudijuse no krūzes, kuŗu viņa tagad pasniedza Līzei.

Ši iedzēra kārigiem vilcieniem dažus malkus un tad nobraucija krūtis.

„Eh!“ viņa nosteneja. „Vai, papu, tas tik ir dzēriens!“ Ari Grietiņa un Natale pabaudija no pasniegtā alus.

„Kodiet, papu, kādu pladiņu,“ saimniece mudinaja.„Negribam jau jums ar cieņu palikt paradā.“

„Lai atdziest, lai,“ Līcis sacija, „tagad nu iešu atsiet kumeļus un padzirdit sirgus.“

„Ja, ja, papu, esiet tik labi,“ pate piebilda, „tos jau tagad ne viens ne redz, ne dzird.“

„Talab, es jau tā domaju,“ vecis sacija un aizgāja.

„Bet nu, meitiņas, mums palaunags būs jauzliek,“ saimniece atkal bažijās. „Vārisim kartupeļus ar prišu jēra gaļu īsā zupā.“

„Tulit uzlikšu grāpi,“ Līze pasteidzās atbildet, kamēr pate aizgāja uz pagrabu pēc gaļas. Grietiņa un Natale atkal naigi vien grieza tārpiņus vakara maltitei.

Viņām visām tā savā nodabā dūšigi strādajot, vesels bars Tšiganu sagruva istabā. Tšigani bija apmetušies tuvejā purvā, un mātites mangodamas staigaja apkārt pa mājām.

„Labdien, mīļā zelta, cukura mamiņa!“ viņas visas korī uzsāka. „Vaj gaidiji nabaga Tšiganiņus, mana zelta actiņa? Ir nu gan Dieviņš tevi apsvētijis, - idu, idu ko Tšiganiņiem - tavām

lietu, tad dabuja no ša tikai īsas, paviršas atbildes, no kuŗām ne ka nevareja izprast. „Kas viņam gan kait?“ skolotajs prātoja. „Es deru, ka viņam vajaga būt kādam noslēpumam - to es tagad skaidri nomanu!“

Turpretim pret Erpoviču Karlis dienu no dienas kļuva laipnaks un draudzigaks. Viņš sāka šim uzticet dažus noslēpumus un beidzot pat noslēdza ar viņu tu-brālibu. Caur to viņš pilnigi nodevās izmanigā skrīvera rokās, un jau daudz lietās citreiz tik patstāvigais pagasta vecakais ļāvās no skrīvera vadities. Jau vairak reižu Erpovičam bija gadijums, turpinat savus agrakos tumšos veikalus, jo Karlis bija tapis ļoti ne-ievērigs un pa daudz uzticejās savam draugam. Erpovičs manija ar slepenu prieku, ka viņa jaukās ceribas, izlietot pagasta vecako gluži par savu ieroci, arvienu vairak sāka piepildities. Šo mērķi viņš sev bija spraudis, un tam viņš ari acim redzot tuvojās.

Aiz kādiem iemesliem Karļa tik piepešā pārvēršanās bija notikuse, to lasitaji būs jau nopratuši. Viņa sirdī trakoja bārgas aukas. Viņš nevareja aizmirst bagato skaistuli, lai gan bija to apņēmies. Lai gan visiem spēkiem pūlejās, apslāpet savas jūtas, mēģinadams sev iestāstit, ka šādas iedomas mulķigas, ka tās ne kad nesaietas ar vesela cilveka prātu, bet velti! Viņš nevareja apspiest kvēlošo dzirksteli, kas drīzi atkal no jauna iedegās par stipru liesmu. Viņa krūtis dažreiz tik sāpigs žēlums sažņaudza, ka viņš pat naktim nevareja gulet, bet cēlās augšā un maldijās apkārt pa mežiem un laukiem, gribedams remdet savas rūktās skumjas. –

Un viņa! - vaj viņa mazak cieta? - Ne, viņas dvēseles mokas bija vēl lielakas! To vareja noprast no viņas vēstulēm. Tās bija viņas sagrauztās sirds, kaisligās mīlestibas atbalss. Viņa lūdzās un padievinaja mīļoto vīru, viņa glaimoja, viņa gaudoja līdz izmišanai, lai tikai šo

lielu prieku, nieka lietas dēļ tirdit un nodzenat tā jau nokusušos sulaiņus. Bet viņi to panesa it pacietigā un mierigā garā, jo zinaja, ka dažreiz viņiem laba dzerama nauda atleca.

„Sulain', buteli sarkanā!“ pavēle atskaneja no kāda galda, pie kuŗa trīs jauni vīrieši sēdeja un, kā likās, trieca jautras valodas.

„Tulit, acumirklī!“ sulainis atbildeja un drīzi bija klāt ar prasito vīnu.

„Tas ir dumji, Stiltrechter, ka mums šovakar nav ne vienam naudas!“ kāds no viņiem sacija. „Mēs varetum gan izmēģinat savu laimi pie skaistās Delrozas. Piķis lai parauj, ka mums visiem tāds tukšs laiks iegadijies, un primadonna ir aizgrāboša, es saku, varena!“

„Patiesi, niesam ilgi redzejuši tādu skatuves zvaigzni,“ otrs jauneklis atbildeja Stiltrechtera vietā. „Viņas Precioza, kuŗu viņa vakar izrādija, spēja aizgrābt katru dzīvu radijumu. Mēs vakar abi ar Struncu bijam teatrī. Ari šim viņa tā intereseja, ka viņa brūte, kas viņam bija līdzi, kļuva pa visam greizsirdiga.“

„Parbleu!“ Stiltrechters iesaucās. „Mums vajadzetu uzmeklet kādu Žīdu un parakstit kādu vekseliti. Delroza šē ilgi neuzturesies, un kamēr mēs citā ceļā tiksim pie naudas, viņa jau būs par visiem kalniem!“

„Pēdejā laikā mums arvienu tāds piķis atgadas,“ otrs atbildeja. „Bet arē kur laimigais brūtgans, Strunc's, nāk.“

Viņi visi trīs uzsprauda uz degunu savus kniebejus un lūkojās asesoram pretim, kuŗš, šos pamanijis, lepniem soļiem pienāca pie viņu galda.

„Labvakar, mani kungi!“ viņš apsveicinajās ar saviem draugiem.

„Labvakar, labvakar, vecais kaŗa biedri un laimigais brūtgan!“ visi trīs gandrīzi reizē attrauca.

„Ņem sēdekli un piedalies pie mūsu konferences - mums ir svarigi pārspriedumi,“ Stiltrechters

vien pilsētā redzetas. Un kuŗš gan būtu domajis atraidit šo ielūgumu, neievērot šādu glaimojošu pagodinajumu un uzmanibu, kas parāditi no tik ievērosamas personas! Visi, kas bija lūgti, priecajās uz šo bali un sagatavojās pa iespējai būt tās cienigi.

Ernas kundze ieradās jau kādas dienas agraki un palīdzeja gan ar padomu, gan ar darbiem visu pareizi aranžet, jo viņai tādās lietās bija laba garša. Viņas citreizejie tamlīdzigie izrīkojumi arvienu bija spīdoši izdevušies. Un vecais kungs jau vēlejās, lai viss izdotos ari tagad grezni, spoži.

Saprotama lieta, ka mājas saimei bija atkal pilnas rokas darba, un Bertai atkal iemesls, pukoties uz lepno, uzpūtušos kundzi, kas tagad mājā grieza visas malas apkārt un kuŗai ne vienā vietā nevareja izdarit pa prātam. Tagad bija tik daudz janostrādajas, ka viņai neatlika ne laika pajokoties ar savu Žoržu. Šis viņai prātā vien stāveja, un tadēļ viņai darbi ari tā neveicās.

Turpretim Katiņai viss it veikli gāja no rokas, tā ka viņa pret vakaru bija jau gatava ar saviem darbiem. Šo izdevigo brīdi viņa tagad izlietoja un lūdza jaunkundzei, lai atvēletu viņai iziet sev ko iepirkt un apmeklet savu veco radinieci. Viņa priekš neilga laika bija dabujus savu algu,tadēļ nodomaja vecenei ari atmest kādu daļu.

Viņa devās ātriem soļiem pa šauro ieliņu uz vecenes dzīvokli un nesa rokā mazu drēbju sainiti, ko viņa tai gribeja dāvinat. Bet jo tuvak viņa nāca vecajai mājelei, jo nepatīkamakas jūtas viņu pārņēma, jo pēdejo reizi vecēe pie viņas bija atstājuse atbaidošu, riebigu iespaidu.

Beidzot viņa stāveja pie vecajām, it labi pasīstamajām durvim un saķēra klinķi. Durvis atvērās, un viņa iegāja tumšajā priekšnamā un grābstija ar roku pēc istabas durvim. Viņa tās ari beidzot atrada un lēni pieklauveja.

jo dziļi bija ieurbušies sirdī. Vaj viņa par viņu tureja greizas domas? Vaj viņa šaubijās par viņa mīlestibu? Nabaga Hermine! Ja viņa zinatu, cik ļoti viņš pēc viņas ilgojas, cik nelaimigs viņš vakar bija juties, nevaredams kļūt viņas tuvumā, tad viņa gan spriestu citadi, tad viņa būtu aiztaupijuse sevim veltigo baiļošanos un rūpes par Karļa neuzticibu.

„Vēl šodien došos turp,“ viņš pie sevis runaja. „Viņai vajaga visu zinat, tad viņa ari vairs nešaubisies par manu mīlestibu!“

Viņš paskatijās savā pulkstenī, bija jau pusdesmit.

„Rudi,“ viņš modinaja Erpoviču, „Rudi, celies augšā, vecais draugs! Tev šodien priekš manis svarigs uzdevums būs jaizpilda. Celies, mums nav daudz laika.“

„Kas tad nu, mīļais Karli?“ šis iesaucās, izbāzis galvu iz gultas sega. „Vēl jau diezgan agrs laiks! Tu man rādies būt ļoti uztraukts. Teic, kas noticis!“

„Tu man šodien parādisi to godu, izpildidams mana sekundanta vietu, Rudi,“ Karlis teica. „Ceru, ka būsi tik laipns.“

Erpovičs ar vienu lēcienu bija ārā iz gultas. Viņš pārsteigts un izbrīnijies raudzijās uz Karli.

„Ko tu runā, es tevi nesaprotu!“ viņš iesaucās.

„To tulit dabusi zinat. Lūdzu, esi tik laipns un pirms apģērbies,“ Karlis atbildeja, domās nogrimis staigadams šurp un turp pa istabu.

Erpovičs steigšus ķēra pēc savām drēbēm, - ne kad viņš vēl tik ātri nebija apģērbies kā tagad. Pēc desmit minutēm viņš bija gatavs ar savu toaleti.

„Nu?“ viņš tagad jautajoši uzlūkoja Karli.

„Tu atceresies viņa atgadijuma Majoru viesnicā?“ Karlis sacija.

Ernas kundze bažigu balsi teica. „Nāc, es tevi aizvedišu uz guļamo istabu.“

Viņa paņēma Hermini zem rokas un izveda iz salona.

Guļamajā istabā Hermine bezspēcigi atkrita krēslā un abām rokām aizsedza ģīmi. Viņa būtu raudajuse, bet trūka asaru. Tikai viņas locekļi raustijās tikpat kā drudzī.

„Viņš mani nemīl! Viņš mani piekrāpis!“ tā viņa domaja savās sāpēs. „Viņš ir liekulis - glēvulis! Viņš neuzdrošinajas manis dēļ cīnities, bet atstāj mani manam liktenim! Viņš spēja mani tik ātri aizmirst! Hu! Ši aktrise, šis pavedošais gīmis! Viņa ir viņu apbūruse saviem smaidiem, un viņš liekuļo tai atkal mīlestibu! Ai, kadēļ šai pavedejai vajadzeja pārkāpt pār manu sliegsni! Bet vaj viņš var pret viņu sajust mīlestibu? - vaj viņš drīkst viņai nevainigi lūkoties acīs, ar viņu tik mīļi tērzet? Vaj viņš nebīstas, ka taisnais sods viņu nepārsteidz! - Ak Dievs! viņš vareja mani atstāt - aizmirst tik īsā laikā!“ -

Viņas vaigi bija sakaisuši uguns sārtumā un acis mirdzeja pārdabigā spožumā. Ernas kdze it izbījusēs uzlūkoja uzbudinato jaunavu.

„Hermine, bērns, kas tev kait?" viņa līdzjūtigi sacija. „Tu esi slima!“

„Ne kas, tantiņ'. Pazvani kambar-jumpravai, lai viņa nāk palīdzet man izģērbties. Iešu gulet.“

„Nē, nē, tādā uzbudinatā stāvoklī tu nedrīksti rādities saviem dienastniekiem!“ Ernas kundze teica. „Es pate tevi izģērbšu un apguldišu.“ Viņa apkampa un sirsnigi noskūpstija meiču.

Hermine, nokāruse galvu, stīvi un drūmi lūkojās uz zemi un ļāva mierigi izģērbties.

„Vaj Karlis patiesigi tik slikts, ka viņš man varetu tapt neuzticigs? Nē, nē, to viņš nedaris! Es esmu maldijusēs un tagad bez iemesla uz viņu

„Memit', vaj tu mani vēl pazīsti?“ Žanis, uzliecies uz slimnieces gultu, lēni jautaja.

„Žanit, manu dēliņ!“ viņa, atvēruse acis, priecigi iesaucās. „Labi, ka vēl dabunu tevi redzet! Es jau, dēliņ, gan ilgi vairs nedzīvošu – vai! man ir slikti - tik slikti -!“

Žanis saķēra viņas vājo, izdēdejušo roku un to skūpstija, asarām birstot. Viņš zinaja, ka māte ne kad velti nesūdzejās.

„Memit', nemirsti vēl! Tu nedrīksti mirt!“ viņš skumji sacija. „Tu pārcietisi slimibu - izveseļosies! Nerunā, memit', tā, tu mūs caur to apbēdini!“

Viņa tureja cieši jaunekļa roku savejā. Mātes acs vēl pēdigā acumirklī priecajās par savu dēlu. Nu visi viņas mīļie bija kopā, nu viņa vēl reizi dabuja viņus redzet un vareja tad it mierigi beigt savu dzīves gaitu.

„Memit', tev zāles jadzeŗ!“ Līziņa atgādinaja. „Laiks ir apkārt!“ Viņa taisijās kaŗotē ieliet sāles.

„Nē - nē, meitiņ' - nē!“ slimniece pretojās; „negribu šīs rūktās daktera zāles. Tās man ne ko nelīdz. Dod man kroņa drapes, tās es gan dzeŗšu.“

„Bet dakteris jau pavēleja, ka tev viņa zāles jadzeŗ,“ Līziņa teica, „citadi tu nekļūsi vesela.“

„Ak, ko nu dakteris, mulķis, zina -“ viņa tā kā murgodama atbildeja. „Ko viņš man var līdzet! Pirmās lapas plaukst - man jaaiziet -“ Viņa apklusa un bērni, to dzirdejuši, sāka gauži raudat.

Pēc kāda brīža slimniece viņus atkal žēli uzlūkoja. „Ko tu raudi, meit?“ viņa Līziņai savadi jautaja. „Dod man kroņa drapes!“

„Līza, dod viņai!“ Žanis raudadams sacija. „Izpildi viņas beidzamo vēlejumos.“

Līziņa aizgāja pēc zālēm.

„Nav!“ viņa, pēc brītiņa atnākuse, Žanim klusu teica, „pudelite tukša.“

„Šē, mem', kroņa drapes,“ viņa sacija, iepilinadama karotē tās pašas daktera zāles.

Bet māte bija pamanijuse viņas viltibu. „Ahā! meit!“ viņa pikta iesaucās. „Tu gribi mani krāpt! Nē, nē, to rūkto aptieķa dranķi ne kad vairs nenemšu savā mute. Dod man kroņa drapes!“

Nevareja ne ko darit. Bija jaiet meklet kroņa drapes. Līziņa izgāja ļaužu istabā un apvaicajās pie sievām, bet ne ka nedabuja. Trinka gan teica, ka viņai vēl drusku esot bijis pudelites dibenā. Viņdien' vēl labi to redzejuse plauktā, blakus krejuma ķērnitei un suseklim, bet jupis zinot, kur tagad palikušas - nevarot un nevarot atrast!

„Vaj jūs, jaunkundze, zinat ko,“ meitas Anna sacija. „Pušeniecei ir visadas drapes, no tās jūs gan dabutut.“

Ja nu, pušeniecei! Bet vaj tad pušenieki maz ar viņiem sagājās? Kā lai viņa ietu tai prasit drapes! Šis padoms Līziņai ne ka nelīdzeja.

Bet Žanis, izdzirdis, ka zāles dabujamas, nekavejās; viņš paķēra žigli savu cepuri un devās uz pušeniekiem.

Pušenieku suņi viņu nerēja, jo pazina viņu. Viņš iegāja istabā un sastapa Liel-Krampieni.

„Ah, labdien, labdien, Žanit',“ viņa laipni atbildeja uz ša sveicinajumu. „Arē, pārbrauci no skolas. Meme guļ slima - mirst nost!“

„Kadēļ jūs nenoejat pie manas slimās mātes?“ Žanis sacija skumigu, pārmetošu balsi. „Vaj tad nu jūs kā ienaidnieces gribat izšķirties?“

„Es jau visu laiku uz viņu domaju,“ Krampiene atbildeja. „Viņa visu laiku guļ slima – mēs jau ar Grietiņu gribejām aizstaigat - bet kad jel viens cālitis mums to būtu pieminejis. To jau nu gan tēvs vaj Līziņa vareja ieprātoties.“

„Tad jūs būsat tagad?“

„Būšu, būšu, Žanit',“ viņa atbildeja.

izplatija ļoti vāju gaismu, tā ka ļoti bija jauzmanas, lai nepaslīdetu un nepakristu uz nelīdzenā trotuara. Bet kurp gan ši sieviete gribeja doties pašā pusnakts laikā? Ko viņa šē mekleja vientuligajā ielā, kur tāļu nevareja ieraudzit ne vienu dzīvu radijumu? Viņa vēl jo vairak kļuva noslēpumaina caur to, ka aizlīda aiz kāda nama stūra un uzmanigi klausijās.

„Mans Dievs!“ viņa čuksteja. „Viņai vajaga būt tē iekšā, viņa nevar būt aizceļojuse! Ak Dievs, es paredzu tumšas lietas! Kad tikai viņai kāda nelaime neuzbrūk! Ai, kadēļ viņa man neuzticejās! Tagad viņa ir šis madamas varā, un es viņai nevaru vairs palīdzet!“

Viņa likās būt ļoti nobēdajusēs, jo smaga nopūta pārvēlās par viņas lūpām.

Tāļumā smagi soļi atskaneja. Sieviete vēl vairak piespiedās, lai nakts patruļa viņu neieraudzitu.

„Nolādeta būšana!“ viņa dzirdeja runajam. „Par to mazu algu, par to bada kumosu tev caurām naktim jadauzas apkārt! Kas tagad nekaitetu gulet siltā gultā un izduseties no gŗūtajiem dienas darbiem. Ja! zagļi un blēži šinīs laikos labaki paēduši, ne kā godigi cilveki. Suņa dzīve!“

„Maza alga jau ir, ko tad nu var darit!“ kāda smalkaka balss atbildeja. „Bet man gan ir ceribas, drīzi tikt vaļā no šīs suņa dzīves. Kraups man piesolija slepenpolicista vietu, ja es uziešot un atklāšot kādu noziegumu. Ak, kaut tas man jel laimetos, tad es būtu vīrs uz kājām!“

Paslēpusēs sieviete, viņiem tuvaki nākot, aiztureja elpu, jo bījās, ka viņu nepamana.

Bet abi vīri pagāja gaŗam, viņu nepamanijuši.

„Hāāa!“ viņa tāļumā vēl dzirdeja nosmejamies. Ta tad būtu labs slepenpolicists! Nē, draugs, tādā amatā vajaga smalkaku nāšu, ne kā to ir par mums abiem kopā.“

Beidzot vairs nevareja sadzirdet viņu soļus.

Visapkārt bija atkal tumss un kluss. Viņa vērigi klausijās.

Tē nama durvis atvērās, un kāda līka sieva iznāca ar vešas kurvi uz muguras. Paslēpusēs sieviete, it kā zibeņa trāpita, saķēra savu galvu. „Mana paredzešana!“ viņa čuksteja.

Līkā sieva lēnam nokāpa no lievenēm, kamēr kāda cita, mazu rokas laternu rokā, viņu pavadija.

„Žene, esiet uzmanigas!“ pēdejā sievai klusu nosauca pakaļ. „Ejiet apkārt pa K. un S. ielām, tur ne viens jūs nesastaps. Ja jūs satiecat policiju, tad nolieciet kurvi un bēdziet - rokā nelaidieties! Vaj jūs sapratāt, Žene? Viņas adresi jūs zinat.“

„Saprotu gan!“ līkā sieva norūca. „Jums tik man jamaksā, cik es prasiju. Tas nav daudz!“

„Nu, nu, gan jau istiksim!“ otrā atbildeja. „Esiet tikai uzmanigas un nolieciet kurvi pareizā vietā. Pāris kapeiku dēļ jau nekaulesimies!“

Viņa vēl vērigi apskatijās visapkārt, iegāja tad atpakaļ namā un aizslēdza durvis.

„Mana paredzešana!“ sieviete aiz stūra lēni čuksteja. „Kurp gan viņa dosies tik vēlā nakts laikā? Kadēļ viņai vajaga bēgt? - Nē, tur vajaga būt kādam šausmigam noslēpumam! Es viņu nelaidišu iz acim!“

Kad līkā sieva ar savu nesamo bija jau aizslampojuse kādu gabalu, viņa izlīda no savas paslēptuves un lēniem apdomigiem soļiem, gandrīzi uz pirkstgaliem, devās tai pakaļ.

„Viņi mazajam tārpiņam ir nodomajuši ko ļaunu nodarit!“ viņa čuksteja. „Palīdzi man, Debess tētiņ' - es viņu neatstāšu briesmās – palīdzi man viņu izglābt!“

Līkā sieva brītiņu apstājās. Viņai izlikās, it kā aiz sevis būtu dzirdejuse balsi. Pakaļgājejai gandrīzi pietrūka elpas. Viņa acumirklī piespiedās pie kādas mājas sienas un, pateicoties biezajai miglai, netapa pamanita.

„Blēņas!“ pirmejā pie sevis norūca. „Kas

grāmatas un tanīs ierakstidami skaitļus un postenus. Viņi klusu un nopietni rīkojās savā nodabā un tikai retumis ieklepojās.

Vecakais grāmatvedis un kasieris Jents, kas bija jau sirms vīrs un ilgus gadus atradās Nordmillera dienastā, un kuŗu viss personals ļoti cienija, pēc kāda brīža uzcēlās no sava sēdekļa un, paņēmis „Biržas avizi“, ko nupat bija lasijis, iegāja principala privat-kontorī.

Tulit viss personals tapa dzīvaks; aizsmēķeja papirosus vaj cigarus un sāka sarunaties.

„Vecajam Janim kas guļ uz dūšas!“ kāds no kontoristiem iebilda. „Ko viņš tur avizē tik savadu ieraudzija, Kalniņ'?“ viņš vaicaja ne cik tāļu strādajošam amata biedrim. „Jūs viņam stāvejāt blakus, kas ta bija par vēsti?“

Kontoristi savā starpā mēdza veco Jentu saukt par veco Jani un Nordmilleru par lielo Jani zinams, abiem nedzirdot.

„St!“ uzrunatais noslēpumaini sacija. „Es dabuju drusku ieskatities: firma Gibson un Smit ir nostājusēs - vakar maksašanas apturetas!“

„Ah!“ atskaneja no visām pusēm. „Tad jau lielajam Janim gan būs pa biksēm!“

„To mēs tulit dabusim zinat,“ otrs grāmatvedis teica. „Kalniņ', uzšķiriet konto kurantu un apskatieties, kur stāv Gibson un Smit.“

Šis ari žigli paklausija un, kā rādijās, bija jau atradis mineto vietu. Visi ziņkārigi gaidija, kāds būs rezultats.

„Kredunta nav, debents - divdesmit tūkstošu rubļu!“ viņš paziņoja, nolikdams grāmatu.

„Ah! tā tad izgājis sveikā!“ citi prātoja. „Nu ja, ja, tamdēļ jau vecais tagad lielajam Janim grib atgādinat, cik apdomigi viņš vedis viņa lietas un cik saprātigi rīkojies! Nu viņi varēs atkal sadzert kopā šampani - vecais Janis to tiešam pelnijis, un lielais viņam atkal no jauna

vareja sacit taisnibu, tai atgādinat visu notikušo, lai atkal no jauna uzplēstu nelaimigās sievietes pussadzijušās rētas!

„Cienigā jaunkundze!“ Katiņa šņukstedama atbildeja. „Es atgādajos savas uzticamās draudzenes, kuŗai nesen māte nomira. Ak, kā viņa raudaja, kad šķīrās no šīs pasaules! Mātes mīlestiba viņai bija dārgakā manta pasaulē, bet viņa to pazaudeja - guldinaja to vēsā kapā. Tas viss man ienāca prātā, un es nevareju vairs valdit asaras.“

„Nabaga bērns! Jums ir jūtiga un laba sirds,“ jaunkundze teica. „Jūs noskumstat par sava tuvaka nelaimi. Bet ko tur var darit! Vaj kāds asarām varejis atmīkstinat likteņa cieto prātu? Vaj kāds būtu izbēdzis viņa smagajai dzelzs rokai? Ja, dažreiz viņš atrauj mums dārgus un mīļus piederigus - un tomēr mums viss japārcieš. Apmierinieties, mans bērns, es jums pilnigi jūtu līdzi.“

„Jūs esat labas!“ Katiņa lēni atbildeja un, saķēruse viņas roku, to karsti skūpstija. „Līdzcietiba atvieglo mūsu skumjām nomākto sirdi, kad esam šķirti no ta, kas mums dārgakais pasaulē!“

Hermine lēni nodrebeja pie šiem vārdiem. Ari pār viņas vaigiem spožas asaras noriteja. Viņas krūtis smagi cilajās. Ari viņa bija šķirta no ta, kas viņai bija dārgakais pasaulē.

„Jums taisniba, Katiņ, līdzcietiba mazina sāpes,“ viņa mīligi teica, glāstidama meičas vaigus. „Bet tagad noslaukiet labak asaras, es jūs gribu redzet jautras.“

Katiņa apmierinajās un klusu ciezdama pabeidza viņas matu sakārtošanu.

Tē durvis atvērās un Žoržs tanīs parādijās.

„Cienigs kungs liek lūgt, kad viņš ar jums

varetu dabut runat!" viņš sacija, dziļi palocidamies pret Hermini.

„Sakiet manam tēvam, ka es viņu pēc pusstundas sagaidišu savā buduarā!“

Žoržs izgāja ārā.

Katiņa ari drīzi bija gatava ar savu darbu, un atstāja jaunkundzi vienu.

Hermine nogrima dziļos domu sapņos. „Kad gan es viņu redzešu, savu mīļo lolojumu?“ viņa pie sevis nodomaja. „Kad es atkal varešu spiest pie krūts savas mīlestibas dārgo ķīlu? Ai, kadēļ man vajaga to slēpt priekš pasaules! Kadēļ es nevaru to turet savā tuvumā! Man nācās tik gŗūti no viņa šķirties - bet es nedrīkstu -! Man savam sirmajam tēvam šie sirdsēsti jaaiztaupa. Labais, mīļais tēvs! Cik ļoti viņš mani mīl - cik ļoti viņš par mani rūpejas! Vaj viņš, dabudams zinat manu noslēpumu, varetu to pārciest? Nē, nē, es nedrīkstu viņam to teikt! Ta būtu viņa nāve! Savu dārgo bērniņu es pavēlu Dieva rokās. Gan labi cilveki par viņu gādās. Viņam ne kas ļauns nenotiks - jo manas acis par viņu būs nomodā!“

Nabaga māte! Tu ne jaudat nejaudā, kādas briesmas bija apdraudejušas tavu lolojumu!

„Un viņu, savu mīļo Karli, es neatstāšu! No viņa sāniem ne kāda pasaules vara mani nevarēs atraut - lai nāktu, kas nākdams! Ko Dievs ir savienojis, to cilvekiem nebūs šķirt! Ja mans tēvs vēl nebūs grozijis savu prātu, tad viņam ar asarām apliecinašu, cik ļoti es mīlu Karli!“

Tā domadama viņa devās savā buduarā un tur sagaidija savu tēvu, kas ari drīzi ieradās.

„Nu, mana meita,“ viņš teica, viņu sirsnigi apkampdams un noskūpstidams, „man rādas, ka tu ne maz niesi atspirguse, kaut gan jau divi mēneši pagājuši, kamēr tu no mājas projam, pa Strunca

muižu viesodamās. Svaigais lauku gaiss it ne maz nav paspējis sārtot tavus bālos vaigus.“

„Tu maldies, tēt'! Es jūtos itin spirgta un vesela!“

„Kaut jel tā būtu, mans bērns!“ tēvs rūpigu balsi sacija. „Jeb vaj tavi bālie vaigi būtu radušies caur gaisa pārmaiņu?“

„Ai, tēt', uz laukiem ir daudz rāmaka un jaukaka dzīve, ne kā šē pilsētas biezajos mūros!“ viņa mēģinaja nogriest valodu uz citām lietām. „Cik patīkami es laiku pavadiju tur klusajā vienulibā!“

Bet patiesibā nabadzite tikai trīs dienas bija sabijuse muižā un visu citu laiku, mocidamās savās sāpēs, gulejuse uz slimibas gultas. Bet viņas tēvs ne ka no tam nezinaja. Viņš it apmierinats noklausijās viņas runā.

„Siemas sezona drīzi iesāksies, mīļais bērns,“ viņš iebilda pēc brītiņa, „mums būs viesibas jaizrīko kādam svarigam gadijumam par godu.“

„Ai, tēt', es esmu gluži apnikuse šīs mūšigās viesibas! Es gribu labak būt vientulibā.“

„Mīļā meita!“ banķieris lēni iesāka. „Es esmu vecs vīrs, varu šodien vaj rītu aizdarit savas acis, un tu palieci viena pate bez atspaida un drauga pasaulē. Es ļoti vēletos tevi redzet laimigu pie uzticama vīra sāniem. Tadēļ, mīļā meitiņ', būtu laiks, ka tu izpilditu manu vēlejumos un sniegtu roku tam vīram, kuŗu es priekš tevis esmu izredzejis. Tad es būtu atsvabinats no visām rūpēm, tad es varetu jauki pavadit savu mūža vakaru, priecadamies par tavu labklājibu.“

Herminei šie vārdi tikpat kā nazis dūrās sirdī. Viņas ģīmja krāsa mainijās. „Tēt'!“ viņa teica smagu, nospiestu balsi; „vaj tu esi tanī ceribā, ka vienigi šis ģeķigais bagatnieks mani varetu aplaimot? Vaj tu citadas laimes priekš manis nevari iedomaties? Šis miljonars mani var gan apbērt ar naudu, var mani iekalt zeltā, bet viņam

Viņa to neatmaksaja vis, atsacidamās no bagatnieku dzīves un sekodama viņam nabadzibā. Viņa negribeja vis ar viņu kopā cīnities pret sadzīves vilņiem, ar viņu kopā uzvaret vaj mirt. Ta, pēc Līziņas domām, bija glēvuliba, nepiedodama glēvuliba.

Viņa, Līziņa, ne vienu acumirkli nebūtu kavejusēs ar viņu savienoties uz visu mūžu, dalit ar viņu priekus un bēdas. Viņa to būtu turejuse par savu svētako pienākumu, dzīves nebaltā dienā viņu iepriecinat un caur bezpatigu mīlestibu izgaisinat viņa rūpes, ja tikai būtu zinajuse no viņa esam mīleta. Lai gan Karlis nebija gribejis saprast viņas sirdi, tad tomēr ari tagad viņa negribeja no viņa atrauties, atstāt to vienu pašu viņa skumjās. Viņa bija apņēmusēs viņam rakstit kādu iepriecinošu vārdiņu, un lauzija tagad savu galviņu, pūledamās līdz pusnaktij pie ša darba. Viņa gribeja viņam atdarit acis, vest viņu atkal atpakaļ sadzīvē, pie savas tautas māmuliņas krūts. Ari tas viņas rūpigajām acim nebija apslēpts, ka viņš bija izšķērdis savu mantu, ka viņa senak tik priekšzīmigā saimnieciba bija galigi satricinata un izpostita.

„Mīļais draugs!“ viņa tam rakstija. „Savās bēdās Tu esi gluži aizmirsis uzticamu draudzeni, kas tik ļoti rūpejas par Tavu likteni. Tu reiz mani priecinaji un mierinaji, kad liktens mani tik smagi bija piemeklejis; tadēļ ari Tevi Tavās skumjās neatstāšu vienu. Neprasi, no ka es to zinu, netaujā, kas man atklāja Tavu noslēpumu. Es tikai zinu Tevi līdz izsamišanai noskumušu un nevaru Tevi atstāt šādā gara-stāvoklī bez draudziga padoma. - Cik liktens mūs dažreiz soda ar savu smago roku un laupa mums visas ceribas! Mūsu sirds nogurst, un mēs bailigi un drūmi lūkojamies nākotnē. Es skaidri zinu, cik lieli Tavi zaudejumi, mīļais Karli! Tu varbūt savā izsamišanā biji apņēmies tos ienīdet, kuŗus Tev pienākas

viņa tagad sūri gŗūti pelnija savu dienišķu maizi, ši citreiz tik lepnā un greznā salona dāma.

Erpovičs it vienaldzigi izklausijās savu spriedumu; viņš zaudeja visas kārtas tiesibas un tapa ielikts uz trim gadiem arestantu rotā. Viņš pats bija jau agraki aprēķinajis savu sodu, jo viņam taču visi likumi bija smalki zinami. „Reiz jau tam vajadzeja tā notikt!“ viņš sevi mierinaja.

Kraupa vārds caur šiem viņa panākumiem kļuva ļoti slavens. Viņš dabuja drīzi činu un slepenpolicijas priekšnieka vietu. Viņa visnāvigakā ienaidniece bija Dreŋberg madama. Tikai caur manigā policista neapnikušiem pūliņiem viņa dabuja to, ko bija pelnijuse. Ievērojot to, ka viņas znots v. Strunc's ar savu draugu palīdzibu pūlejās savas sievas mātes labā, ši būtu ari izgājuse sveikā. Tomēr Kraups neļāva caur to iebaidities, bet cēla visas lietas gaismā un pierādija ari to, ka madama stāvejuse sakarā ar nelaiķa Klenķieni, un nu viņa vairs nevareja izbēgt taisnam sodam. Viņa dabuja sešus gadus cietuma un desmit tūkstošu rubļu samaksat bāriņu namam.

Ari vecās Klenķienes manta, kuŗai ne kādi mantinieki nepieteicās, tapa izdalita šādā kārtā, ka viena puse nāca kronim, otra bāriņu namam par labu. –

Kādas dienas pēc Karļa izlaišanas no cietuma, Līziņa vēl bija pārradusēs mājās, bet tad atkal drīzi slepeni aizgājuse projam, atstādama tikai vēstuli uz galda, kuŗā atvadijās no tēva, brāļa, radiem un draugiem un nolūdza, lai pēc viņas vairs nemeklejot un par viņu nebēdajot. Viņa esot Karļa līgava un tadēļ viņai pienākoties, šim doties līdzi svešumā un ar viņu dalit priekus un bēdas, kā tas krietnai sievai pieklājoties. Viņa lūdza tēvu un brāli, lai neņemot ļaunā, ka viņa paslepus aizgājuse, jo bijusēs, ka šie varbūt būtot pretojušies viņas nodomam; bet bez Karļa viņa nevarot dzīvot pasaulē.

iz ķešas vienu netīru, savīstitu rubļa gabalu pēc otra, izpērk alu un brandvinu un paciena ar to savu draugu. Viņi uzkož pie tam strimalas vaj alus-desas un ir jautri un līgsmi. Devejs to it labi zina, ka, ja draugam būs nauda, tad šis atkal viņu pacienās. Par to viņam maza bēda, ka viņa bikses galigi noplīsušas un tupeles rāda zobus, ka viņam pat krekla nav mugurā. Viņš neapdoma, ka drīzi saltā ziema būs klāt, kur viņa pelņas avots aizsals. „Nāks laiks, nāks padoms!“ tā viņš apmierinajas. Tagad viņam ir nauda, tadēļ viņš ari šodien ne maz neiet pie darba, – lai citi strāda un ari ko nopelna. Kas viņam tē nekait! Viņš par savu naudu dzīvo kā kungs! Viņš drīkst pat pašu restoracijas īpašnieku saukt par „tu". Ši brīviba viņam tagad atvēleta un laipnais kungs ar viņu vēl sadzeŗ kādu glāziti.

Restoracijas papus ari cieši uz to raugas, ka viņa jautrajam viesim piepeši neienāk prātā, aiziet uz citu dzeŗtavu un tur notēret savu naudu. Viņš ir diezgan manigs, šo aizturet, un tik ko šis nodomajis ko prasit, tē tas viņam ari acumirklī tiek pasniegts. Veiklais kneipists liekas nolasam viesa vēlejumos no viņa acim. Šim priekšā galds piekŗauts ar alu un brandvinu. Viņa sirds vairs neņem to pretim, dzēriens plūdojas pa galdu, bet viņa acis vēl barojas, to uzskatot. Viņa dvēsele peld priekā un laimibā. Bet dzēraja nauda iet uz beigām. Vēl tikai divdesmit kapeikas atlikušās, bet viņš ari vairs nevar ņemt ne lāses pār lūpām. Viņa prāts lido mākoņos, acis stīvi lūkojas uz zemi, viņa ģīmī parādas noguris smaids. Viņš it kā pa sapņiem vēl mana savu apkartni, viņš slīkst uz vienu pusi arvienu vairak un vairak, kamēr beidzot nokrīt uz grīdu savās alus atliekās.

Godigais kungs tulit ir klāt, jo viņam taču jarūpejas par savu draugu un viesi. Kēķī, patrepē

Karlim ši uzslavešana ne maz nepatika, un ši draudzigā tuvošanās ne pagalam nē. Bet viņš bij jau ar to apradis un tadēļ cieta klusu.

„Ko, vaj Veldzis jums vakar izmaksaja?“ kāds no nesejiem ziņkārigi iebilda.

„Ko tu, puiš', rēķini?“ uzraugs priecigi smīneja. „Vakar dzīvojām pie Igauņa, lai lūst! Viņš jau tev, ja nāk reize, ir briesmigs bramanis - sasauc pilnu galdu, lai dzer, cik sirds kāro, un ja nevari padzert, tad bāz pilnas kabatas un nes uz mājām. Vaj nav taisniba, drauģeli? Eh, tā tā - hāāa!“

Viņš zviedza, saņēmis abām rokām savu resno vēderu, tā ka asaras bira kā pupas par vaigiem.

Ne viens ne ka vairak neteica. Visi iesmēķeja savus īsos luļķišus, vilka kuplus dūmus un nospļāvās. Degoša svece, kuŗai butele bija par lukturi, vāji apgaismoja piekūpinato maiku.

Ari resnais uzraugs tagad kluseja un skruleja savas melnās ūsas.

„Nu kas ir?“ viņš žāvadamies pēc brītiņa iesāka. „Vaj šodien ne vienam ne ka nevajaga? Ja nevajaga, tad sāks iet!“

„Kur tad nu skries nakts laikā!“ kāds pavecs bārzdains nesejs nospļaudidamies iebilda. „Var jau vēl izdurt acis! Dod labak kādu „piciņu“ !“

Resnais bija žigli kājās. Viņš atslēdza sienas skapja durvis un izņēma neskaidru, noputejušu glāzi, kuŗa, kā rādijās, vēl ne kad nebija mazgata, un uzlika to uz netīro galdu. Tad viņš paņēma pilnu buteli brandvina un pielēja glāzi.

Bārzdainais to kārigi sagrāba un iztukšoja, un tad omuligi nobraucija krūtis. „Ak, tas bija labs!“ viņš teica. „Dod vēl vienu!“

Resnais ari ne maz nekavejās izpildit viņa paģērejumu.

Bet nu jau ari citi gaidija, izstiepuši rokas pēc pilnās glāzes. „Man ar', man ar'!“ viņi cits

„Labi, labi, tagad jau es zinu!“ viņš sauzi atbildeja un parakstija receptu. „Šē būs! Tas maksā piecdesmit kapeikas!“

„Naudas - man nav līdz – “ Līziņa nosarkuse teica - „bet es jums to vēlak atnesišu.“

Ahrsts īdzigi savieba ģīmi, turedams pirkstos receptu.

„Tā es daudzreiz esmu ticis piekrāpts!“ viņš skarbi piezīmeja. „Še, ņemiet, bet tā ka vēlak man samaksajat!“

Līziņa sirsnigi pateicās un atvadijās. Ahrsts tik ko saņēma viņas ardievu, jo kur viņš tik maz pelnija un to pašu vēl tulit nedabuja, tur viņam taču nevajadzeja parādit ne kādu laipnibu. –

Līziņa steidzās vēja spārniem uz mājām. Viens līdzeklis nu viņai bija rokā, kad tikai nu Karlis drīzi pārnestu naudu, lai varetu nopirkt zāles. Bet viņš nenāca un nenāca. Viņa atstāja atkal Liepieni vienu pašu un, apņēmusēs vilnaini, skrēja raudzit, kur Karlis palicis. Bet cik viņa vareja redzet caur vīnuža logu, tad alga vēl ne maz netapa izmaksata. Viņa devās uz aptieku un gribeja zāles dabut uz parada, bet viņai neuzticeja.

Pēc laba brīža viņa atkal atsteidzās un lūkojās pie dzērienu pārdotavas loga, bet ta bija tik pilna ļaužu, ka murkšķeja vien, un kad taisni tanī brīdī daži no dzērajiem sāka kauties, tad viņa neuzdrošinajās iet iekšā.

Vispēdigi, kad jau pusnakts bija tuvu, un bērna ciešanas acim redzot tapa lielakas, viņa, nevaredama sagaidit Karli, trešā lāgā gāja viņam pakaļ. Kas tāļak notika, to mēs jau zinam. –

Un tagad viņa stāveja pie sava mīluliša gultas un raudaja ŗūktas asaras. Viņa dzīviba bija briesmās, un viņa nevareja tam palīdzet, jo viņai trūka līdzekļu. Kas tad viņai atlika pasaulē,

ja šis viņas dārgumiņš aizgāja postā! Viņai beidzamā ceriba zuda - viņas vīrs bija moraligi pa visam grimis, samaitats, un viņa viena pate cieta savā nelaimē, bez jebkāda paliga.

Tē durvis lēni atvērās un sengaiditais ienāca istabā. Viņš nedrīksteja pacelt savas acis uz augšu un uzrunat savu sievu.

Vecā Liepiene apgriezās un, bubinadama savus vārdus, viņu dusmigi uzlūkoja. Karlis nevareja ilgaki paciest baigo klusu ciešanu. Viņš tuvojās Līziņai un aizkāra viņu lēni ar roku.

„Līziņ'!“ viņš to uzrunaja drebošu balsi. „Līziņ“, vaj tu vari man vēl piedot?“

„Karli, Karli!“ sažņaugts izsauciens pārvēlās pār viņas lūpām. „Ko tu esi nodomajis? Kāds ļauns gars tevi ir apmācis? Redzi, mūsu bērna dzīviba karajas mata galā, un tu aizmirsti visu! Tu dzīvo pa -!“

„Līziņ', no Dieva puses, Līziņ', nepārmet man! Negraizi manu tā jau saplosito sirdi!“ viņš to sāpigi pārtrauca. „Es esmu gŗūti grēkojis, bet es labošos, Līziņ', es tapšu cits cilveks! To es tev zvēru!“

Līziņa viņu uzlūkoja sērigām acim. „Ak, kaut jel tā būtu, kaut tu to varetu!“ viņa šņukstedama teica. „Bet ļauns gars tevi ir sagrābis savos nagos, tas tevi ievedīs postā, un mani iegrūdis kapā, - jo es nepārdzīvošu sava bērna nāvi!“

„Līziņ, es tev zvēru pie Visuvarenā, kas tur mīt aiz zvaigznēm, ka es to paspēšu. Jo es pielūgšu Viņu un Viņš man dos spēku, tapt atkal par godigu cilveku! Tu uzticamā sirds, nāc pie manas krūts! Es esmu pret tevi grēkojis, esmu aizmirsis savu pienākumu, bet Dievs mani turpmak pasargās no visām kārdinašanām un vadis mani pa taisnu ceļu!“

Līziņa raudadama pieglaudās pie viņa krūts.

„Ak, kaut jel Dievs viņu pasargatu no visa ļauna!“ viņa domās sūtija karstas lūgšanas augšup uz debesim.

„Karli!“ viņa beidzot tam jautaja nedrošu balsi. „Vaj tev vēl ir drusku naudas? Ansišam vajaga zāļu.“

Karlis gan nosarka, bet pateicās no sirds Dievam, ka nebija notērejis visu naudu.

„Šē, Līziņ', tas ir viss, kas man atlicies!“ viņš atzinigi sacija. „Bet nenoskumsti, ta ir beidzamā reize! Turpmak neaiztikšu ne vienas kapeikas, bet nodošu tavās rokās visu savu pelņu. To es tev apsolos, Līziņ'!“

Līziņa citā reizē gan būtu noskumuse, ka vīrs bija pārnesis tik maz naudas, bet šoreiz nē. Tagad viņa bija laimiga, jo nu taču vareja nopirkt zāles un atvieglinat slimā bērniņa ciešanu.

Viņa paķēra savu vilainiti un gribeja steigties pa durvim ārā.

Bet Karlis viņu vēl attureja. Viņš gribeja visu zinat, kas viņa nostbūtnē bija noticis. Viņa to ari īsos vārdos izstāstija.

„Ak Dievs! un es pa to laiku vareju it omuligi vīnuzī sēdet un notēret savu pelņu!“ Karlis sev rūkti pārmeta. „Nē, nē, mēs nedrīkstam uz zālēm vien palaisties! Mums vajaga ārstu dabut mājā, jo citadi man nav miera! Steidzies tu, Līziņ, uz aptieku, es iešu pēc ārsta! Es ātraki nerimšos, iekam nebūšu atvedis ārstu pie mūsu slimā bērna!“

Viņš paķēra savu cepuri un steidzās Līziņai līdzi ārā. Liepiene palika viena pate pie mazā slimnieka.

Karlis skrēja, it kā kāds būtu viņu ar pātagu dzinis. Viņam vajadzeja glābt savu bērnu, lai tas maksatu ko maksadams. „Ak, kaut jel mani soļi nebūtu veltigi!“ viņš pie sevis baiļojās. „Citadi man uz visu mūžu miers laupits, jo tad esmu tīšam izpostijis visu savu dzīves laimi!“

„Bet vaj tad man ar būs tāda alga, kā visiem faktoriem?“ Karlis jautaja, priecigi pārsteigts par tādu vēsti.

„Sinams, zinams!“ resnais atbildeja. „ Kā tad tu doma, ka es tev, savam drauģelim, atraušu! Alga būs tapat kā visiem citiem.“

Viņš pasludinaja strādniekiem, ka jauna partija tiks dibinata, un piesauca to vārdus, kuŗi tai bija piedalami.

„Ja, un kas tad būs mūsu faktors?“ vairak balsu uz reizi iesaucās.

„Veldze!“ uzraugs atbildeja. „Bet nu nelaidiet viņu tā vaļā, lai viņš izmaksā!“

„Ah, gut morchen, gut morchen, faktora kungs!“ neseji noņēmuši cepures, klanijās. „Bet nu spriškas, spriškas!“ viņi sauca vienā balsī.

To viņi paģēreja pēc vecu vecā ieraduma. Nevareja ne ka darit; Karlis atvēleja uzraugam, lai uz viņa rēķinu dod par vienu rubli nodzert, bet to viņš pats ari rūpigi piezīmeja savā kabatas grāmatiņā.

„Bet jums, faktora kungs, jadzer pirmajam!“ neseji viņam piedāvaja. „Jums jaiesāk!“

„Dzeriet vien!“ Karlis aizbildinajās. „Es tagad nevaru, jo neesmu vesels.“

„Ko nu blēņas! Kalab tad nu nevar iedzert!“ visi pastāveja. Jifts jau nav, ja ne vairak, tad drusku pasmeķē!“

Bet Karlis palika stingrs savā apsaņēmumā un nepielika glāzi ne pie lūpām. Viņš bījās, ka, ja to daritu, dzeršanas kaisliba viņu atkal nesagrābtu.

„Eh, ko nu tik daudz viņam mācaties virsū!“ uzraugs pats uzdzerdams sacija. „Kad jau cilveks itin nevar, tad jau nevajaga ari spiest! Nebaidieties, kad reize nāks, tad viņš iedzers tā, ka tik ko varesat viņam līdzi turet. Viņš ir velna puika!“

Neseji ari vairs nespieda Karli uz dzeršanu,

tapa pieskaitita pie Rigas visbagatakajiem iedzīvotajiem.

Bet vaj viņa ari bija laimiga, ši milzigi bagatā kundze? To tulit redzesim. Dosimies iekšā greznajā mājā, iesim pa plašajiem, grezniem grīdsegiem pārklātiem koridoriem, meklesim viņu pa lepnajiem saloniem, līdz beidzot viņu atrodam kādā istabā, kuŗa ne būt nav tik krāšņi ierīkota, kā nama citas telpas, bet kuŗa uz pirmā acu uzmetiena mums izrādas par mazu svētnicu. Niesam ari vīlušies - mazā, vientuligā telpa ir nama īpašnieces lūgtava.

Tagad viņa patlaban atstāj mazo istabu, kuŗā viņa ne cik sen, nometusēs ceļos, bija raidijuse karstas lūgšanas pie Visuvarenā. Viņa ieiet savā buduarā un it kā noguruse atlaižas mīkstajā atzveltnē.

Viņas acis domigi un bēdigi lūkojas tāļumā. Kas gan viņu skumdina, kādas bēdas nospiež viņas sirdi? Viņai taču mantas un bagatibas bez ziņas! - Ja, bet vaj tad manta un bagatiba ir tikai vienigā laime cilvekam pasaulē? -Nē! šai kundzei daudz, ļoti daudz ka trūka. Viņai bija ļoti bēdiga pagatne. Viņa spieda pie savas sirds mazu ziloņkaula kapseliti, kas viņai kaŗajās pie kakla, un viņas sērajās acīs beidzot spožas asaras parādijās.

Tē durvis atvērās un košs sproggalvitis puisitis ieteceja istabā un, izstiepis abas rociņas, steidzās pie savas mātes.

„Mamiņ', mamiņ'! labrīt, mamiņ'!“ viņš skaļi uzgavileja un apķērās viņai ap kaklu.

Skaistās sievas vaigs noskaidrojās, viņas acis aiz prieka iemirdzejās. Viņa uzņēma klēpī bērnu, skūpstija viņa pieriti un mīligi glaudija viņa matu sprodziņas. Pasaules priekšā tas bija viņas audžu bērns, bet patiesibā viņas miesa un asinis.

„Vaj tu mani mīli, Karlit?“ viņa jautaja, laimigi lūkodamās viņa zilajās actiņās.

„Bet teic taču, mīļais draugs, kā tad tas nācās, ko tu man patlaban sāki stāstit?“ Karlis uzsāka valodu. „Vaj tas maz varetu būt taisniba?“

„Taisniba, taisniba!“ Skrāpis rāmi apgalvoja. „Saprotams, kad es vairs neesmu vadonis, tad tu ari vairs niesi recenzents - mēs abi esam atkal brīvi!“

Viņš nolika savu glāzi un izstāstija laulatam pārim savu klizmu galu no gala. Karlis un Līziņa uzmanigi klausijās.

„Bet nedomajiet, ka es par to noskumstu,“ Skrāpis beidzot piemetinaja. „Es vēl priecajos, ka tieku vaļā no šiem tēviņiem.“

„To jau es ari nopratu, ka tev viņu dienastā bija nepanesama dzīve “, Karlis iebilda; „bet ko tu domā tagad iesākt?“

„Vēl es dabušu ša un nākoša mēneša algu, un līdz tam laikam padoms var rasties,“ Skrāpis atbildeja. „Bet tam resnajam tēviņam, tam teatra komisijas priekšniekam, es nedošu vairs ne par kapeiku iedzert, lai viņš manis pēc vaj noslāpst!“

„Tas sunis jau mani ari izēda no darba, kad vairs viņam negrūdu savu pelņu rīklē,“ Karlis rūkti sacija. „Ja šis cilveks nevar dabut sūkt, tad viņš kož otram līdz kaulam!“

„Ko? Tu ari bez vietas?“ Skrāpis izbrīnijies iesaucās. „Ja, nudien, tās ir jaukas lietas! Un to tev šis tēviņš izdarija?“

„Taisni viņš! Viņš bija paradis visu manu pelņu nodzert vaj noblēdit, un kad redzeja, ka viņam maz atleca, tad viņš paaugstinaja manu algu. Bet tiklīdz nu sāku pelnit priekš savas zamilijas un nenodevos vairs viņa nagos, tad viņš mani beidzot it vienkarši atraidija no darba!“

„Sasodits tēviņš!“ Skrāpis sirdijās. „Bet biedribas sapulcēs, kad tu dzirdetu, kas tad viņam

Ļaudis runaja, ka viscauri ari uz laukiem esot labs ziemas ceļš, un tas vareja gan būt taisniba. Laucinieki, gan no Vidzemes, gan no tāļās Kurzemes ar saviem ražojumiem tik bagatigā mērā bija saplūduši Rigā, kā tas vēl ne kad nebija redzets. Tas, zinams, atkarajās no labā ragavu ceļa.

Kāda spēciga, stalta sieva, pēc izskata laucinieku saimniece, apdomigiem soļiem gāja pa kādu no ievērojamakiem pilsētas bulvariem un rūpigi apskatijās nama numurus. Viņa pagāja patlaban gaŗam bagatās Hermines namam, un rādijās acumirklī esam piemirsuse to numuru, kuŗu mekleja.

„Es domaju, šis būs tas nams, kuŗam nupat pagāju gaŗam, - cita tāda tē vairs nav!“ viņa pie sevis runaja. „Raudzišu tē apvaicaties.“

Viņa griezās atpakaļ un atradās drīzi pie greznajām durvim. Bet tē viņa atkal šaubijās. Kā rādijās, viņa neuzdrošinajās pazvanit.

„Būtu jaiet apkārt pa sētas pusi!“ viņa, kā jau godiga lauciniece, domaja. Bet kad vārti bija cieti, tad viņai cits ne kas neatlikās, kā iet atpakaļ pie priekšdurvim.

Nedrošu roku viņa piespieda zvana pogu. Pēc kāda brītiņa durvis atvērās un tanīs parādijās tresots sulainis un jautaja, ko viņa vēloties.

„Es gribu runat ar Sēeroma cienmāti!“ lauciniece atbildeja. „ Es domaju,ka viņa dzīvo šinī mājā?“

„Viņa dzīvo gan šinī mājā!“ sulainis atteica.„ Bet kā tad jūs esat iedomajušās ar viņu runat? Nu, nāciet iekšā pie saimnieces, dzirdes, ko viņa teiks!“

Lauciniece gāja līdzi tresotam sulainim pa greznajiem koridoriem pie saimnieces, kuŗai, kā rādijās, šē bija liela vara.

„Ši sieva grib runat ar mūsu cienmāti!“ viņš sacija saimniecei, kuŗa laucinieci uzlūkoja siņkārigām acim un tik ko saņēma viņas sveicinajumu.

neganti trakoja viņas krūtīs; bet tas viņai lāga negribeja izdoties. „Es esmu viņu atraduse un tomēr pazaudejuse uz visu mūžu!“ viņas sirds sāpigi vaimanaja. „Ko man tagad līdz visa manta, bagatiba, kad nevaru viņu iegūt! Es nevaru - jo viņš pieder citai, laimigakai! - Ak Dievs, ak Dievs, kā tas viss beigsies! Man pasaulē nav vairs ne kādu ceribu! - Krietnais Kraups, kā viņš priekš manis pūlejās, un beidzot apzinigi pavēstija: cienijamā kundze, es esmu viņu atradis! - Ja, ja, es ari esmu viņu atraduse – bet tomēr viss pagalam!“

Durvis pavērās, un sulainis tajās parādijās. „Kāds Veldzes kungs vēlas ar jums runat, cienigā kundze!“ viņš paziņoja.

Hermine nosarka, un tad nobāla. „ Sakiet, ka es lieku lūgt to kungu šurpu!“ viņa sacija; bet viņas krūtis bija tā sažņaugtas, ka viņa tik ko vareja izrunat šos vārdus.

„Man jasaņemas, man ar viņu jarunā!“ viņa čuksteja, kad sulainis bija aizgājis. „ Man ar viņu jarunā kā ar gluži svešu cilveku. Es nedrīkstu viņam izrādit savas jūtas! Debess, dod man spēku!“

Viņa saņēmās un drudžainā uztraukumā gaidija viņu ieronamies. Durvis pēc brītiņa atdarijās, un - Karlis stāveja viņas priekšā.

Viņa ieskatijās viņa acīs, tās viņu tik mierigi un nevainigi uzlūkoja, ka sāpigs žēlums pārņēma viņas sirdi. Tā tad tiešam ne kādas ceribas!

Karlis godbījigi apsveicinaja skaisto atraitni. „Cienijamā kundze,“ viņš sacija rāmu balsi, „es paklausiju jūsu laipnajam uzaicinajumam un apmekleju jūsu namu. Ļoti priecajos, ka jūs atminaties vēl vecās draudzibas, kas man, nabaga vīram, dara lielu godu.“

„Es jums esmu mūžigu pateicibu paradā!“ viņa atbildeja ar lēni trīcošu balsi. „Jūs esat

veda. Bet tā ka vecā Liepiene ari netapa aizmirsta, bet tagad pilnibā bija tāda pat draudzene, kā toreiz trūcibā, tad ši viņai bija parlieku laba biedrene. Abas vecenes nezinaja, kā lolot un izturet mazo Ansiti, kuŗam līdz ar Hermines dēlenu no mājskolotaja tapa sniegtas pirmās mācibas stundas.

Karlis, izskatijis cauri veikala rakstus un depešas, paķēra dienas avizi un sāka to lasit.

Tē nejauši viņam dūrās acīs kāds ziņojums par vietigiem notikumiem. Viņš lasija:

„Mūsu izveicigajai slepenpolicijas nodaļai izdevies atkal taisit brangu ķērienu, iznīcinot veselu blēžu perekli. Patiešam mūsu pilsētas blēži prot oriģineli rīkoties un arvienu sevim izgudrot jaunus veikala-zarus. Kāda ķīlu-kases īpašniece un vēl daži citi tumši goda vīri jau ilgaku laiku strādajuši savus nedarbus, izkrāpdami dzīvibas apdrošinašanas biedribām lielas naudas zumas. Lietu viņi izdarijuši sekošā kārtā. Jauns, spēcigs cilveks stādas priekšā biedribas ārstam ar otra, veca nīkuļa, papiriem un liek izmekleties. Dabujis apliecibu, viņš iemaksā premiju un saņem polisi, kuŗu viņš zinams atdod lietas rīkotajiem, pēc tam kad šie atlīdzinajuši viņa pūliņus. Apdrošinatais, kas patiesibā ne kas cits nav, kā kāds vecs, nonīcis dzērajs, tiek tagad uzturets uz apdrošinataju rēķiņa, pie kam viņam jo lielā mērā reibinoši dzērieni top pasniegti. Saprotama lieta, ka tādejadi viņa jau tā vāja veseliba top galigi iznīcinata, un viņš drīzi vien aiziet pilnā dūšā uz viņu pasauli. Bet jo labaki tas priekš apdrošinatajiem, jo nu viņi uzrāda apdrošinašanas biedribā vajadzigos dokumentus, ka nelaiķis miris dabigā nāvē, paņem savu laupijumu un izdala to savā starpā. - Mūsu slepenpolicijas priekšnieks Kraupa kungs nu noķēris vairak tādu veikala dalibnieku. Nodomatais upuris bijis kāds pēdigi nodzēries kaktu advokats L., kas

viļinošai nārai. Bet tiklīdz viņu neredzeja, viņš sajuta atkal ilgošanos pēc viņas. Viņš cieta briesmigas dvēseles mokas - un ta bija atriebibas dieve, kas viņu sodija par reizi vieglprātibā sperto neapdomigo soli....

Kādu dienu viņš sēdeja ar savu sieviņu divatē pie pusdienas galda. Viņš pa visu maltites laiku ļoti maz runaja. Viņam nebija vairs tās svabadās vaļsirdibas pret Līziņu, kā agrak. Viņš izskatijās drūms un nospiests. Līziņa sajuta ar sāpēm, ka viņa sirds viņai vien vairs nepiedereja.

„Karli!“ viņa beidzot lēni iesāka. „Karli, esi patiesigs pret mani. Vaj tu mani vairs nemīli?“

Viņa sērigu balsi runaja šos vārdus un viņas acis lūdzoši raudzijās uz pretim sēdošo laulato draugu.

„Kas - ko?“ Karlis, it kā odzes dzelts, satrūkās kājās. „Ko tu runā, Līziņ'? Tu esi pret mani netaisna!“

„Karli!“ viņa turpinaja. „Es gribu no tavas mutes dzirdet visu patiesibu, lai ta ari būtu nezin cik rūkta. Es manu, ka tu esi gluži pārvērties, ka tu izpildi gŗūtu pienākumu pret mani, bet tava mīlestiba ir izdzisuse - ta pieder citai!“

„Līziņ', Līziņ', nenosodi mani! Esi pret mani līdzcietiga!“ Karlis iesaucās un vilka viņu pie savas krūts. „Tikai tevi - tevi vien mīlu – bet neaprakstamas ir tās mokas, kādas es ciešu!“

Viņa gribeja ko atbildet, bet viņš apbēra viņas lūpas dedzigām bučiņām un spieda viņu kaisligi pie savas sirds, it kā bīdamies, ka viņam kāds neizrauj iz rokām šo dārgo būtni.

Un viņa laimiga duseja pie viņa krūts. „Vaj tu man uzticies, Līziņ?“ viņš pēc brītiņa jautaja rāmu balsi, sirsnigi viņai lūkodamies acīs. „Vaj tu vēl šaubies par manu mīlestibu? Drīzaki es bojā ejmu, ne kā pret tevi, mana sirsniņ', apgrēkojos!“

sagaidija dižo svētku-gājienu. Kaŗogi apsveicinadamies vēdinajās viens pret otru, zaļum-viesiem apstājoties pie goda-vārtiem, kur Apsens kā Palejas biedribas priekšnieks viņus apsveicinaja ar jauku runu. Lai gan viņa runa nebija tērpta nezin cik smalkos vārdos, taču ta nāca no sirds un atstāja pie visiem labu iespaidu. Tad dziedataji nodziedaja savu apsveikšanas dziesmu, pēc kuŗas skaļi urā-saucieni atskaneja, un nu viss ļaužu pūlis, militar-muzikai spēlejot un bungām rībot, virzijās pa plato ceļu uz svētku vietu.

Vispirms valstshimna tapa nodziedata un tad ari no Ridzinieku puses dažas runas tika turetas, pēc kuŗām viņu dziedataji iepriecinaja klausitajus dažām jaukām dziesmām. Ar to svētki bija atklāti, un nu katrs nodevās jautribai un omulibai.

Un tā ka šodien laiks bija ļoti jauks, tad ari laucinieki saplūda no tuvienes un tālienes zaļumu vietā; jo katrs taču labprāt gribeja redzet retos viesus, un bez tam vienam vaj otram atbrauceju starpā bija savi radi, draugi un pazīstami, ar kuŗiem tē cereja satikties.

Ari Krampju familija vērigi lūkojās pēc saviem radiem, kuŗiem visadā ziņā tē vajadzeja būt, jo viņi jau iepriekš bija rakstijuši, ka biedribai braukšot līdzi. Beidzot ari Maz-Krampis viņus pamanija un steidzās tiem tudaļ klāt. Aiz prieka mirdzošām acim viņš apsveicinaja savus bērnus un pieveda viņus saveju pulciņam, kuŗi kādā atstatā stūritī bija apmetušies zālitē.

Apsveicinašanās bija jo sirsniga. Sievas, apkampušās, skūpstijās un vīri draudzigi kratija rokas; bērni, zinams, sekoja lielo priekšzīmei.

„Taču jūs, lepnie Ridzinieki, ari reiz pie mums ieronaties!“ Žanis uzrunaja savu māsu un svaini. „Beidzot jūs tomēr sagaidijam!“

„Bet tagad gribam ari krietni izciemoties!“ Līziņa smiedamās atbildeja. „Neņem ļaunā, brālit', ka tagad būšu tik nekauniga un jūs līdz ar saviem